Winamp Logo
Zināmais nezināmajā Cover
Zināmais nezināmajā Profile

Zināmais nezināmajā

Latvian, Sciences, 1 season, 696 episodes, 1 day, 2 hours, 53 minutes
About
Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos.
Episode Artwork

Kafija un olīveļļa kļūst dārgāka. Cenu kāpums nav saistīts tikai ar klimata pārmaiņām

Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.  Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti  ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka  dzēriens garšo  pēc āpšu mīzaliem, bet  formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz  ziņu  nav,  cik lielā vairumā  un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē  patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta  dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. 
5/21/202445 minutes, 13 seconds
Episode Artwork

Dzīvnieku telpas uztvere un spēja orientēties telpā

Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"? Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu. “Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atrašanu.  
5/20/202437 minutes, 2 seconds
Episode Artwork

Magnētisms kā GPS sistēmas alternatīva

Savu atrašanās vietu uz mūsu planētas ikdienā nosakām nu jau vairs nelietojot kartes un kompasu, bet gan GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas. Taču arī tām ir trūkumi. Magnētisms varētu kļūt par alternatīvu risinājumu ģeopozicēšanās sistēmām un ne tikai - magnētiskā lauka mērījumi varētu stabilizēt strāvu elektrotīklos un pat uzlabot lidostu drošības sistēmas. Kā Zemes magnētismu varam izmantot savā labā? Par to saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētāju Mārci Auziņu. Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji debesīs redzēja skaistās ziemeļblāzmas krāsas un dalījās ar redzēto fotogrāfijās. Ziemeļblāzmas ir viena no Zemes magnētiskā lauka izpausmēm, bet pats magnētisms, magnētiskā lauka īpašības, kā arī, piemēram, zemes polu pārvietošanās ir jautājumi, kas zinātniekiem ir aizraujoši ne tikai teorētisko pētījumu līmenī, bet veroties arī uz magnētisma praktiskiem pielietojumiem. Saruna gan par magnētismu teoriju, gan tā izmantojumu praksē. Par makgnētismu un tā pētījumiem Latvijas Universitātē raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Par ziemeļblāzmām un ne tikai par tām stāsti zinātnes ziņās. Aizvadītās nedēļas top notikums noteikti bija ziemeļblāzmas fantastiskā izrāde debesīs un tas, kas tiešām priecē, ka šādas retas dabas parādības mudina cilvēkus pacelt skatienus debesīs, izbaudīt ainavu un galu galā uzzināt arī kaut ko jaunu. Kāda ļoti neparasta ziņa nāk no Indonēzijas. Unikālu pieredzi guvuši pētnieki, kuri novēroja orangutānu vārdā Rakus. Šis Sumatras orangutāns cīniņā ar citu tēviņu bija savainojis seju. Pētnieki novēroja, ka orangutāns ārstējis savu brūci ar īpašu augu Akar Kuning, kas vietējā tautas medicīnā labi zināms kā ārstniecisks augs. Pētnieki pamanījuši, ka orangutāns košļājis šī auga lapas un nevis apēdis, bet licis tās pie uzplēstās brūces. Šis ir unikāls novērojums, jo līdz šim biologiem nav gadījies redzēt, ka kāds primāts šādā veidā ārstētu savas kaites. 21. gadsimts folklorā visticamāk ieies ar mākslīgā intelekta rīkiem un mūsu paradumiem to lietošanā, tostarp saistībā ar tuvinieku piemiņu. Kembridžas universitātes pētnieki ceļ trauksmi par "dedbotiem" jeb mirušo botiem - mākslīgā intelekta čatbotiem, kas simulē mirušā cilvēka valodu, izteiksmes līdzekļus, personību un pat balsi, lai ļautu tuviniekiem sarunāties ar aizgājēju. Šādu pakalpojumu sāk piedāvāt aizvien vairāk uzņēmumu, kas pētniekiem, protams, rada pamatotas bažas - šādas sarunas ar mākslīgo intelektu varot atstāt ne tikai smagas psiholoģiskas sekas, bet pat atvērt durvis vajāšanai internetā.
5/16/202450 minutes, 57 seconds
Episode Artwork

Aisbergi - peldošie milži arvien apdraud kuģus okeānā

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.
5/15/202443 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Ilgonis Vilks: 21.gadsimts licis pārvērtēt pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts. Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts. Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu. (..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju. Tomēr iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts. Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti. Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem. Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir. Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir. Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši. 21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski. Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos? Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt. Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas? Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas. Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī.
5/14/202451 minutes, 32 seconds
Episode Artwork

Pašbraucošie auto: kā sokas autonomā transporta izstrādes jomā

Jau vairākas desmitgades inženieri strādā pie autonomā transporta, varbūt 2024. gads būs tas gads, kad beidzot pieredzēsim šī atklājuma uzvaras gājienu? Kā sokas pašbraucošo auto jomā, cik tālu esam tikuši ar drošības jautājumiem un kādas atziņas ir gūtas, strādājot pie auto, kas apvieno sevī transporta līdzekli un šoferi? Dodamies uz Elektronikas un datorzinātņu institūtu, lai tur tiktos ar institūta zinātnisko direktoru Modri Greitānu un gūtu plašāku sapratni minētajiem jautājumiem. Lai vai cik tehnoloģijas būtu gājušas uz priekšu, vismaz pagaidām mēs pilsētu ielās vēl neredzam automašīnas, kurās neatrastos autovadītājs pie stūres. Tomēr, zinot, cik strauji tehnoloģijas attīstās, noteikti nebūs pārsteigums, ja pēc pāris gadiem ielās būs gan tādi auto, kuros šoferim uz stūres nav jāliek rokas vai arī šoferis vispār nav nepieciešams. Un, zinot, ka centieni šādus auto izstrādāt notiek jau gandrīz gadsimtu, pie kādiem rezultātiem agrāk vai vēlāk nonāksim. Kamēr cilvēks vēl pats vada auto un kamēr vilcieniem ir vadītāji, skatīsim, kā novērst negadījumus pie dzelzceļa pārbrauktuvēm. Proti, runa ir par to, kā ar novērošanas sistēmām un radariem padarīt vēl drošāku dzelzceļa pārbrauktuves šķērsošanu, lai vilciena vadītājs laikus saņemtu brīdinājumu par kādu nepiesardzīgu gājēju vai automašīnu, kas šķērso pārbrauktuvi, tuvojoties vilcienam. Izjautājam Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu. Sēžu Elektronikas un datorzinātņu institūtā un kopā ar institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu lūkojos datora monitorā uz attēlu, kur sniegotā vakarā pie dzelzceļa pārbrauktuves mirgo mazs zaļš punktiņš – tā ir aptuveni  viedtālruņa izmēru lieluma kastīte, kas atpazīst kustīgus objektus  pārbrauktuves tuvumā. Tas ir viens no Elektronikas un datorzinātņu institūta projektiem ar nosaukumu PAKS jeb pārbrauktuves automatizētā kontroles sistēma, kas domāta drošības uzlabošanai  pie vilcienu pārbrauktuvēm. Lai arī negadījumi šādās vietas nav ikdienas parādība, tomēr pieredze rāda, ka līdz šim esošās brīdinājuma sistēmas – barjeras un signālugunis – nav gana efektīvas, lai brīdinātu kādu neuzmanīgu gājēju vai  pārgalvīgu autovadītāju, vai vienkārši ja  pārbrauktuves  tuvumā gadās kāda neparedzēta situācija. Kā  darbojas šī jaunā sistēma, par to stāsta Kristaps Greitāns.
5/13/202447 minutes, 27 seconds
Episode Artwork

Raktuves un vērtīgie izrakteņi rada arī nevēlamu blakusproduktu - piesārņojumu

Iegūstot vērtīgus izrakteņus no Zemes dzīlēm, kā blakusprodukts dažkārt nāk arī šis tas nevēlams, piemēram, radioaktīvais vai ķīmiskais piesārņojums. Kādas ir iespaidīgākās raktuves pasaulē un kāda ir šo vietu ģeoloģija? Kādus vides riskus var radīt šīs vietas, kad tiek iegūti vērtīgi izrakteņi no kilometriem dziļām dzīlēm? Par zināmo, nezināmo, vēlamo un nevēlamo derīgo izrakteņu ieguvēm raidījumā Zināmais nezināmajā sarunā ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Ģirtu Stinkuli. Dziļas šahtas pazemē, lai, piemēram, iegūtu ogles, noteikti nav vieglākais darbs fiziskā ziņā, un tas arī nav drošākais. Iespējams, būs gadījies dzirdēt visai biedējošus un patiesus stāstus par negadījumiem, kas piedzīvoti darbos raktuvēs, kur var veidoties gan eksplozijas, gan nogruvumi. Iespaidojoties arī no neseniem notikumiem pasaulē, runājam par to, kā dabas stihijas var radīt radioaktīvu elementu, piemēram, urāna, noplūdi no raktuvēm. Mērām radioaktīvitāti arī radio studijā.
5/9/202450 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Otrā pasaules kara laikā un pēc kara sagrautās un mainītās Latvijas pilsētas

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.
5/8/202457 minutes, 21 seconds
Episode Artwork

Kā dzīvsudrabs nonācis melnajos stārķos?

Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncetrācijas melnā stārķa olu čaumalās, mebrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē. Ko tas nozīmē melnā stārķa un citu putnu populācijām? Un kā šis toksiskais elements nonācis Latvijas dabā? To studijā vaicājam Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Andai Ābolai un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniecei Antonijai Rimšai. Ik pa laikam mūsu raidījumā tiek citēta renesanses laika ārsta Teofrasta Paracelza frāze, ka viss ir inde, bet tikai mērs ir tas, kas to padara nekaitīgu. Tā, piemēram, dzīvsudrabs ir sastopams dabā oksīda veidā, un mēs par to pat nepiedomājam, taču ir faktori, piemēram, rūpniecība, kas var sekmēt dzīvsudraba pastiprinātu nonākšanu vidē, īpaši ūdenī. Tālāk sākas stāsts par to, kā no ūdens vides ar zivju starpniecību dzīvsudrabs nonāk melno stārķu organismā. Bet toksisku jeb indīgu vielu savienojumi dabiski veidojas arī vairākos Latvijā sastopamajos augos, piemēram, neaizmirstulītēs, ārstniecības vēršmēlēs un parastajās krustainēs. Vides risinājumu institūta pētnieki šobrīd strādā pie projekta, lai izzinātu, cik lielā mērā un kādā veidā minēto augu indīgās vielas nonāk ārstniecības augos, kā arī – ir vai nav cilvēkam bīstamas šīs vielas. Par to iztaujājam Vides risinājumu institūta vadošās pētnieces Artu Kronbergu un Ilvu Nakurti.  
4/30/202441 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Tapis jauns darbs par viduslaiku svēto un varoņu atdzimšanu modernajos laikos

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 
4/29/202449 minutes, 36 seconds
Episode Artwork

Dabas un cilvēka attiecības: vai tās ir abpusēji izdevīgas?

Vai daba ļauj mums piedzīvot to, ko nevaram piedzīvot nekur citur, un vai šīs sajūtas vēl ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam? Pētījumi liecina, ka būšana dabā ievērojami uzlabo cilvēku veselību. Ko zinātne un ikdienas pieredze stāsta par šīm attiecībām starp dabu un cilvēku un vai šīs attiecības ir izdevīgas abpusēji? Vai dabai vajag cilvēku un vai cilvēks, dodoties dabā, ir ciemiņš, traucēklis vai savējais? Šos jautājumus izgaismojam sarunā, kurā piedalās: Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists Andris Klepers, klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, kā arī bērnu reimatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģijas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asistente Zane Dāvidsone.
4/25/202444 minutes, 8 seconds
Episode Artwork

Pasaules kvantu diena: kvantu datoru iespējas raisa jautājumus par kiberdrošību

Aprīlī atzīmē Pasaules kvantu dienu, un šajā raidījumā pievēršamies kvantu priekšrocībām un trūkumiem kiberdrošībā. Kvantu datori varētu īsā laika posmā atšifrēt milzīgu datu apjomu. Tas rada jautājumus par mūsu datu drošību nākotnē. Vai kvantu komunikācija un datorika sniegs mums lielāku drošību virtuālajā telpā, vai tieši otrādi – pavērs jaunas iespējas kibernoziedzniekiem veikt lielāka mēroga noziegumus? Par to saruna raidījuma turpinājumā ar cilvēkiem, kuru darbs ikdienā ar kvantiem ir vistiešākajā veidā saistīts, un tie ir: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra kvantiskās atslēgu sadales vadošais inženieris Leo Trukšāns un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks, datorzinātnes doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Sergejs Kozlovičs. Bet pirms tam noskaidrojam, kāpēc kvantu fiziķiem vajadzīgs ledusskapis. Ne jau tāds, kas atrodas ikvienā virtuvē, bet gan iekārta, kurā elektroniskie mērījumi notiek pie ļoti zemas temperatūras.
4/24/202448 minutes, 12 seconds
Episode Artwork

Fraktūra, antīkva – dažādās rakstības vēstures gaitā

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievērsīsimies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.    
4/23/202453 minutes, 14 seconds
Episode Artwork

Mutes mikrobioms var palīdzēt un arī traucēt uzturēt cilvēka gremošanas sistēmu veselu

Mūsu muti apdzīvo ļoti daudzveidīga mikroorganismu kopiena. Tā var palīdzēt un var arī traucēt uzturēt cilvēka gremošanas sistēmu veselu. Kā tas notiek? Kāds ir labvēlīgs mutes mikrobioms? Kā tas veidojas un kādas veselības problēmas rodas gadījumos, ja bojāti zobi un smaganas un mutes mikrobiomā nav līdzsvara? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes vadošā pētniece Alisa Kazarina, zobārste-periodontoloģe Anete Vaškevica un Rīgas Stradiņa universitātes periodontoloģijas rezidente un zobārste Dārta Emuliņa. Jautājumus par mutes mikrobiomu neapsprieda pirms vairākiem simtiem gadu, kad zobu problēmas risināja vai nu kalējs ar stangām, vai bārdzinis ar nazi. Bet ko simts un tūkstoš gadus veci zobi var pavēstīt arheologiem, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Līdzās skeleta kauliem un apbedījumos atrastiem priekšmetiem, zobi arheologiem sniedz informāciju par cilvēka dzīves kvalitāti un uztura paradumiem.
4/22/202450 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita

Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu apvīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Ko šobrīd zinām par šo slimību un kāpēc agrāk tā dēvētā “krītamā kaite” mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā, par to stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs Jurģis Strautmanis. Raidījumos iepriekš esam runājuši gan par gēnu redigēšanās tehnoloģijām, gan cilmes šūnu terapijām, un aizvien tiek meklēti jauni veidi, kā šīs tehnoloģijas uzlabot, kā atrisināt sarežģītus ētiskas dabas jautājumus un galu galā - kurām pacientu grupām ar šīm tehnoloģijām varētu palīdzēt. Vai gēnu terapija varētu palīdzēt epilepsijas pacientiem? Skaidrojam arī, kur meklējami slimības cēloņi, kā epilepsiju diagnosticē un kā to var ārstēt?   Raidījumā ievadā zinātnes ziņas, kurās līdzās stāstam par kādu baktēriju cilvēka organismā runa būs arī par to, kāpēc uz Zemes ik pa laikam piezemējas kaut kas dīvains no kosmosa. Vēl arī kāda skumja ziņa - aizvadītajā nedēļā 94 gadu vecumā mūžībā aizgāja viens no gadsimta dižākajiem daļiņu fiziķiem - Pīters Higss.      
4/18/202453 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Mīkstie roboti un roboti - ēdiena gatavotāji

Šoreiz raidījuma uzmanības centrā visdažādākie roboti. Arī pats jēdziens “robots” var būt visai plašs. Tie nebūt nav tikai humanoīdi roboti un cieti materiāli. Kad domājam par robotiem, vienmēr vispirms prātā nāk pamatīgi smaga dzelžu sistēma. Tomēr stāsts neaprobežojas tikai ar cietām metāliskām vai plastmasas iekārtām. Agrāk raidījumā esam stāstījuši par kobotiem jeb robotiem, kas spēj paveikt darbus precīzi, efektīvi un vienlaikus spēj droši sadarboties ar cilvēku. Un izrādās, ir vesela nozare robotikā, kas strādā ar mīkstiem robotiem – tādiem, kuri līdzīgi kā koboti var nonākt ciešā saskarē ar cilvēku. Kas tie ir? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko. Robots, kurš gatavo maltīti Bet robotu iespējas ir ļoti daudzveidīgas - tie var satvert un pārvietot priekšmetus, radīt tekstus un attēlus, un roboti var arī pagatavot maltīti. Droši vien pēc garas darba dienas, kad nav vairs spēka gatavot vakariņas, mēs tikai priecātos par šādu palīgu mājas dzīvē. Grūti pateikt, cik tuvā vai tālā  nākotnē līdzās robotiem-putekļu sūcējiem un robotiem-zāles pļāvējiem parādīsies arī roboti-ēst gatavotāji. Katrā ziņā pirmie soļi jau ir sperti un kaut kas līdzīgs uzlabotam virtuves kombainam jau ir pieejams pārdošanā, kur mikroviļņu krāsns lieluma agregātā cilvēks ievieto vajadzīgās ēdiena sastāvdaļas un tālāk ierīce pati samaisa, cep un vāra konkrēto ēdienu, uzmana tā temperatūru, kontrole garšvielu daudzumu. Ir arī cita vieda mehanizēti ēdiena smalcinātāji, maisītāji vai vārītāji, bet cik tāls ceļš ejams līdz pilnībā robotizētiem ēdiena gatavotājiem, kad cilvēks savā virtuvē izvēlas viedierīcē konkrētu recepti, savieto to ar agregātu un tas visu izvēlēto pagatavo? Par to stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors Modris Greitāns.
4/17/202449 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Pētniece Una Bergmane - Gada vēsturnieks 2023

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures zinātnē Latvijā viņa saredz. Pēdējā ekskursija pagaidu mājās Bet pavisam drīz - 20. aprīlī - notiks pēdējā ekskursija Latvijas vēstures ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kādu to redzam Brīvības bulvārī 32. Maija beigās ēku slēgs un muzejs sāks atgriešanos Rīgas pilī, kur jaunas ekspozīcijas tiks piedāvātas apmeklētājiem 2025. gada rudenī. Noslēdzošo ekskursiju muzejā vadīs vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunā ar viņu izzinām, kas interesentus muzejā vēl tuvākajās dienās sagaida.    Una Bergmane ir viesojusies arī raidījumā Krustpunktā.    
4/16/202456 minutes, 51 seconds
Episode Artwork

"Ceļotāji" atmosfērā jeb putekļi, putekšņi un smiltis no tālām vietām

Sahāras smiltis pavasarī Latvijā nav retums, tāpat arī sniegs no Aļaskas vai pat vulkānu pelni savulaik ir viesojušies pie mums. Kā nokrišņi, putekļi, putekšņi un smiltis pārvietojas atmosfērā un ceļo no tālām vietām? Kas to veicina un kā tas ietekmē laikapstākļus un gaisa kvalitāti Latvijā? Aprīļa sākumā, Lieldienu laikā, iedzīvotājus Eiropā sasniedza trauksmaina ziņa par Sahāras tuksneša putekļu radītu piesārņojumu. Sahāras tuksneša smilšu daļiņas sasniedza arī Latviju, un cilvēki tika aicināti Rīgā samazināt aktivitātes ārā ļoti sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Arī sociālajos medijos cilvēki izteica savas bažas, tostarp par automašīnām, kas vēl vakar notīrītas, bet jau šodien noklātas ar Sahāras smiltīm. Cik bieži Sahāras tuksneša putekļi līdz mums nonāk, kāpēc, kādi vēl var būt pārrobežu piesārņojuma veidi un kā tie ietekmē mūsu veselību? Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone. Vispirms stāsts par radioaktīvo vielu pārvietošanos Kodolkatastrofas gadījumā radioaktīvās vielas ar vēju un mākoņiem tiek ienestas atmosfērā, un tad atkarībā no vēja virziena šis bīstamais sakopojums nokrišņu veidā nonāk virszemē. Vairāk par to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, kur un cik lielā daudzumā pasaulē tiek aiznestas Čornobiļas un Fukušimas avāriju radioaktīvās sekas, stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta pētnieki Gunta Ķizāne un Ingars Reinholds. Atsaucoties uz raidījuma otras daļas tematu par Sahāras putekļiem, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds teic, ka saistībā par radioaktīvo piesārņojumu nav jāuztraucas, jo ikviens var aplūkot 20 tiešsaistes kameras, kas uzrāda  radiācijas līmeni visā Latvijā un Sahāras atnestajos putekļos bīstama radioaktīvo vielu klātbūtne nebija manāma. Pirms noskaidrojam to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, ir jāatgādina, ka radiācija  dabā pastāv visu laiku un arī mēs cilvēki to izstarojam. To skaidro LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece, ķīmijas zinātņu doktore Gunta Ķizāne.  
4/15/202444 minutes
Episode Artwork

Tapis pētījums par Latvijā ligzdojošajām pūcēm un to aizsardzību

Latvijas Universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kas veltīts Latvijā ligzdojošajām pūcēm un to aizsardzībai. Tās autors Andris Avotiņš jau savulaik izstrādājis sugu aizsardzības plānu pūcēm, piedalījies Latvijas putnu apdraudētības novērtēšanā un darbojies citos Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotos projektos putnu izpētei un aizsardzībai un sabiedrības izglītošanai. Kā klājas pūcēm Latvijā un ko zinām par šiem nakts putniem, saruna ar pētījuma autoru, bioloģijas zinātņu doktoru Andri Avotiņu. Kādas pūču sugas ir sastopamas Latvijā, kuras apsekojis pētnieks? Interesējamies arī, kā pūču populācijas ietekmē gan dzīvotņu, piemēram, vecu koku, gan barības, piemēram, strupastu, pieejamība. Pirms sarunas par pūcēm Latvijā zinātnes ziņu apskats.  
4/11/202450 minutes, 54 seconds
Episode Artwork

Nakts pilsētā: klusums mājokļos un "neredzamo" darbu laiks

Dienas tumšais laiks ir kluss laiks iedzīvotāju mājokļos, bet ne pilsētas ielās. Izklaide, infrastruktūras darbi, transporta plūsma un arī noziedzība ir daļa no lielpilsētu nakts dzīves, bieži šis ir laiks, kad tiek paveikti "neredzamie" darbi. Kā to uzraudzīt, regulēt un plānot tā, lai pilsēta būtu droša, sakārtota un ekonomiski aktīva arī dienas tumšajā laikā, vienlaikus netraucējot iedzīvotājiem? Ko par to saka pilsētpētnieki? Atbildes meklējam kopā ar pilsētvides pētnieku, politikas plānotāju Mārtiņu Eņģeli. Mūsu darba dzīve neapstājas arī naktī, un naktī nekad neapstājas pilsētas dzīve. Pat ja šķiet, ka ielas ir klusas un transporta plūsma ir mazāka, paraugoties uz pilsētu naktī šķērsgriezumā, tajā pavērtos liela rosība. Kas to veido? Un kā tiek saskaņoti dažādi procesi, lai naktī viss varētu noritēt tikpat sekmīgi kā dienā?   Nakti raksturo arī izklaides un jautrība, un kur jautrība, tur dažkārt sabiedrotais var būt alkohols. Bet ne visos laikos ar alkohola pieejamību bijis tik vienkārši. Par alkohola aprites vēsturi stāsta vēsturniece Ineta Lipša.  „Darba tauta visur dabon alkohola ģifti, kas grauj tautas kultūras līmeni un darba spējas, un turklāt atņem strādniekiem spēku un prātu un tādā ceļā pamazina viņu darba ražīgumu,” tā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Latvijas pretalkohola biedrība pamatoja savu prasību ierobežot traktieru darba laiku.   Pilnīgs alkohola aizliegums kā tolaik Amerikā, Latvijā netika noteikts, bet bija  laika posms no 1925. līdz 1928. gadam, kad alkohola tirdzniecība Latvijā tika stingrāk ierobežota. Par to, kādi bija šie aizliegumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. Stingros alkohola ierobežošanas likumus mainīja pasaules ekonomiskā krīze 30. gadu sākumā, nelegālā alkohola tirdzniecība un nosacītais trīs gadu sausais likums Latvijā  tika atzīts kā neveiksmīgs, teic vēsturniece Ineta Lipša.
4/10/202450 minutes, 48 seconds
Episode Artwork

Dažādie mēneši jeb planētu pavadoņi Saules sistēmā. Radioteleskopu un observatoriju izbūve

Mūsu Mēness ir tik ierasts objekts debesīs, ka ir grūti iztēloties, kāda ainava pavērtos citu planētu debess jumā. Taču Saules sistēmā ir arī citi mēneši. Ko par tiem zinām? Cik dažādi tie ir? Un kas notiktu, ja mūsu Zemes pavadonis Mēness pēkšņi pazustu? Gan jau, ka Mēness nekur nepazudīs, tomēr, lai kliedētu bailes un atklātu interesantus faktus par citiem mēnešiem, uz sarunu esam aicinājuši "StarSpace" observatorijas saimnieci, amatierastronomi Annu Ginteri. Savukārt Ints Ķešāns skaidro, kā notiek radioteleskopu un observatoriju izbūve un kādi zemes reljefa veidojumi un klimatiskie apstākļi jāņem vērā, būvējot teleskopus un observatorijas. Lielas teleskops Atakamas tuksnesī Čīlē, sausākajā tuksnesī pasaulē, Keka observatorija netālu no Havaju vulkāna Mauna Kea, Dienvidāfrikas lielas teleskops, kas atrodas Karū pustuksnešu reģionā Dienvidāfrikā, un vēl vairāki desmiti teleskopu visā pasaulē, kas būvēti tālu prom no apdzīvotām vietām,  pēc iespējas sausākā klimatā un augstienēs. Taču ne visiem teleskopiem ir, tā teikt, šādas prasības. Astronomijas entuziasts Ints Ķešāns skaidro, pēc kādiem parametriem tiek būvēti pasaules lielākie un jaudīgākie teleskopi un vai, piemēram, Latvijas teritorijā varētu uzsliet debesu vērojamo ierīci ar vairākus desmitus metru lielu  lēcas diametru. Paejot nostāk no pasaules gigantiskajiem debesu novērošanas aparātiem, apskatām arī, kā Latvijas teritorijā ir ar teleskopu būvi. Zināms, ka Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī ir neliela observatorija, Baldonē atrodas profesionāla observatorija, dižākais debess novērotājs ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskops Ances pagastā un šī raidījuma viešņa Anna Gintere sava prieka pēc un tūristu izklaidei piedāvā pašas veidotas observatorijas apciemojumu Suntažos. Pamatīga teleskopa būvei primārais ir pēc iespējas tīrāka atmosfēra, bez ūdens tvaikiem, putekļiem, urbānās gaismas piesārņojuma, maz nokrišņu,  daudz tumsas, kā tas, piemēram, Antarktīdā, kur vairākus mēnešus valda polārā nakts. Un pats par sevi saprotams – daudz naudas. Piemēram teleskopu kompleksa ALMA izbūve Atakamas tuksnesī maksāja aptuveni 1,4 miljardus ASV dolāru.  
4/9/202446 minutes, 3 seconds
Episode Artwork

Atbūda - piektais gadalaiks Dvietes palienās Latvijā

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  
4/8/202443 minutes, 34 seconds
Episode Artwork

Matu kārtojums senatnē. Valda Segliņa pētījums par Seno Ēģipti

Šoreiz raidījumu veltām nezināmajam par šķietami zināmo Seno Ēģipti un vēl jo vairāk - par it kā tik ļoti pazīstamajiem matiem. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi profesora Valda Segliņa zinātniskā monogrāfija "Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu kārtojums un parūkas". Monogrāfija veltīta Senajai Ēģiptei, kur multikulturālā sabiedrībā kopš aizvēstures sakņojas tradīcija valkāt parūkas un galvassegas. Monogrāfija ļauj tuvāk izprast šīs senās kultūras pārstāvju ikdienas dzīvi un svētkus, matu simbolisko nozīmi Senajā Ēģiptē, matu kopšanas paradumus vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras un daudzus citus tematus. “Nespriedīsim par ēģiptiešiem tikai pēc parūkas, lai arī tā var ļoti daudz pastāstīt.” Savā jaunākajā monogrāfijā “Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu sakārtojums un parūkas,” šādi aicinājis Valdis Segliņš. Izdevums lasītājam sniedz plašu un visaptverošu skatījumu par Ēģiptes zemēm senākajā vēsturē un matus aplūko no visdažādākajiem rakursiem - te ir runa gan par matu simbolisko nozīmi, ķermeņa apmatojumu, matu kopšanu, parūkām un šinjoniem, matu griezumiem un kārtojumiem vienkāršiem ļaudīm un valdniekiem, un arī tas nav viss. Kāpēc matu jautājums ir tik nozīmīgs Senās Ēģiptes kontekstā, par to no dažādiem rakursiem sarunājamies ar izdevuma autoru - Latvijas Universitātes profesoru Valdi Segliņu. Raidījuma iesākumā - stāsti no tuvākām un tālākām vietām zinātnes ziņās.    
4/4/202446 minutes, 46 seconds
Episode Artwork

Latvijas pētnieki apstrīd pieņēmumu par antropocēna laikmeta sākuma rādītāju

Pētnieku novērojumi Latvijas ezeros liecina, ka mikroplastmasa nonākusi daudz dziļākos ezeru nogulumu slāņos, mainot līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Ko tas stāsta par mikroplastmasu un tās dzīvi dabā? Pirms kāda laika raidījumā esam stāstījuši par Zemes ģeoloģiskās vēstures periodizāciju, un mūsdienās ģeologi itin bieži runā, ka nu jau varētu būt izšķirams jauns laikmets antropocēns. Skaidrs, ka cilvēka ietekmei uz apkārtējo vidi pēdējās desmitgadēs ir bijusi ļoti liela nozīme, bet ko izvēlēties par atskaites punktu antropocēnam, proti, ar ko tad cilvēks visvairāk ietekmējis vidi un kurā brīdī tas sācies? Viens no pieņēmumiem līdz šim bijis, ka šāds atskaites punkts varētu būt mikroplastmasa vidē, bet latviešu pētnieku novērojumi Latvijas ezeros mainījuši līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Kas īsti ir antropocēns? Kā mikroplastmasa nonāk ezeros un kādi ir pētnieku viedokļi par antropocēna sākumu, par to saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Intu Dimanti-Deimantoviču. "Šis pētījums patiesībā ir tas gadījums, kad sākotnējā hipotēze neapstiprinās. Jo sākotnējā visa doma pētījumam bija pavisam citādāka - mēs gribējām ņemt urbumus ezeros, datēt viņus un tad analizēt pēc mikroplastmasas un tur esošo dzīvnieku atlieku stāvokļa, vilkt kaut kādas paralēles, cik ļoti plastmasas piesārņojums ir vai nav ietekmējis. Bet kaut kādā brīdī izrādījās, ka kaut kas tur īsti nesaskan tajos datos, skaidro Inta Dimante-Deimantoviča. Ģeologu aprindās tiek plaši runāts par jauna ģeoloģiska laikmeta – antropocēna – oficiālu definēšanu, un arī mūsu raidījumā, runājot par Zemes vēsturi ar dažādām ērām un periodām, mazliet šo jautājumu esam skāruši. Šī gada februārī ASV zinātniskajā žurnālā "Science Advances" publicēts pētījums, ko sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem īstenojusi Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un citi pārstāvji no Latvijas, un Latvijas pētnieki apstrīd pieņēmumu, ka mikroplastmasa var tikt izmantota kā antropocēna rādītājs. Ar informāciju par pētījumu latviski var iepazīsties Latvijas Universitātes mājaslapā. "Mikroplastmasa, kas ir mūsu tiešais pētījuma objekts, ir viens no antropogēniem piesārņotājiem, kura izcelsme un masveida ražošana ir saistīta ar laika posmu, sākot no aptuveni 1950. gadu. Tad, protams, bija tikai loģiski, ka šis rādītājs, kuru var atrast arī nogulumos, jo mēs labi zinām, ka plastmasa nesadalās vai arī sadalās ļoti, ļoti lēnām, līdz ar to viņai vajadzētu būt atrodamai šajos slāņos, ģeoloģiskos slāņos noteiktā laika posmā," norāda Inta Dimante-Deimantoviča. Pētniece arī skaidro, ka antropocents joprojām nav apstiprināts tā kā oficiāls laiks. "Vēl pavisam nesen par to bijis balsojums, burtiski pirms dažām nedēļām, jo ģeologu aprindās visi patiesībā gaidīja šī gada vasaru, kad vajadzēja būt balsojumam, kad šis kļūtu par tādu kā oficiālu terminu, jo mēs viņu izmantojam kā neoficiālu, bet ļoti plaši izplatītu. TTomēr pēdējā ģeologu starptautiski atzītā ekspertu grupā ar ļoti garām diskusijām un kontraversālu balsojumu tomēr tika pieņemts, ka šobrīd vēl viņš kā oficiāls laika posms ģeoloģijā netiek apstiprināts," atklāj Inta Dimante-Deimantoviča. Upju plūsmas ceļi jeb kā veidojas upju gultnes Divreiz vienā upē neiekāpsi – ir teicis sengrieķu filozofs Heraklīts, un ikvienam ģeologam uzreiz ir skaidrs, ka runa te nav tik daudz par dzīves un situācijas mainīgumu, kā par pašas upes plūdumu, kur straume nes smiltis, mālus vai  koka gabalus, vai upes tecējums īsākā vai garākā laika periodā maina savu ceļu. Šoreiz paskatīsim, kādā veidā upes gultne jeb padziļinājums zemes virsmā, pa kuru plūst ūdens, mainās un kad ir būtiski šo gultni izmērīt. Viens no redzamākajiem piemēriem upju gultnes mainībai Rīgas tuvumā ir Lielupes ieteka jūrā, kas izveidojās 17. gs. beigās, kad stipras vētras laikā Lielupe, kas līdz tam ietecēja Daugavā, pārrāva kāpas un atrada sev ceļu uz jūras līci. Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks, ģeoloģijas zinātņu doktors Andis Kalvāns teic, ka upju gultņu mainības cēloņi ne vienmēr ir tik dramatiski. Par upju gultnēm sauc arī vietas, kas vairs nav klātas ar ūdeni, kur upes jau sen ir izžuvušas. Pareizāk sakot, tās tagad ir ielejas, kur reiz plūduši ūdeņi. Kalnu upēs šādas ielejas var sasniegt par vairākus kilometrus lielu dziļumu, bet arī mūsu teritorijā var atrast vairākas, protams, krietni vien seklākas ielejas, kas liecina par seniem upju ceļiem. Latvijas  teritorijā šīs ielejas ir veidojušās pirms 10 - 12 tūkstošiem gadu, kad ledāji sāka atkāpties un kūstošie ledāja ūdeņi sāka veidot upes. 
4/3/202444 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Akmens laikmeta apmetņu pētniecība Latvijā

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    
4/2/202456 minutes, 7 seconds
Episode Artwork

Senās Vecrīgas baznīcas un klosteri daudzu gadsimtu gaitā

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.
4/1/202445 minutes, 46 seconds
Episode Artwork

Zinātne un ticība: vai abas šīs jomas konfliktē vai papildina vienu otru

Lieldienu noskaņās raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies lieliem jautājumiem, kas nevienu vien zinātnisku un ticīgu prātu ir nodarbinājuši gadsimtu garumā - vai ticība dievišķajam izslēdz ticību zinātniskajai metodei vai tieši otrādi - zinātnisks pasaules skatījums itin labi sadzīvo ar ticību kam tādam, ko ar datiem, eksperimentiem un zināntisko metodoloģiju nevaram pierādīt un varbūt nemaz negribam pierādīt. Kur šajā pasaulē ir vieta zinātnei, kur ticībai un abas šīs jomas konfliktē vai papildina vienu otru? Diskutē Latvijas Universitātes (LU) Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs, LU Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks, zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis un LU Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Dace Balode.
3/28/202452 minutes, 25 seconds
Episode Artwork

Savvaļas dzīvnieku glābšana un rehabilitācija Rīgas Zooloģiskajā dārzā

Pavasaris ir klāt. Drīzumā dzims savvaļas dzīvnieku mazuļi. Tas parasti ir laiks, kad iedzīvotāji daudz biežāk ar saucienu pēc palīdzības savvaļas dzīvnieku glābašanā vēršas zoodārzā. Kāda ir savvaļas dzīvnieku glābšana, rehabilitācija un sagatavošana dzīvei savvaļā vai zoodārzā? Ko vajag un ko nevajag glābt, skaidro Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Veterinārās nodaļas vadītāja, veterinārārste Solvita Valaine un zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns. Saruna aizrit Zooloģiskā dārza telpās, kur karantīnas procesam iet cauri vairāki dzīvnieki. Pēc slimošanas, pēc dažādām traumām un ievainojumiem cilvēkiem bieži ir nepieciešams rehabilitācijas process, lai no jauna pielāgotos ikdienas dzīvei. Dažkārt tas pat nozīmē, ka cilvēki no jauna mācās staigāt un veikt citas ierastas darbības. Tieši tāpat tas ir ar mūsu četrkājainajiem, peldošajiem, lidojošajiem brāļiem - citiem dzīvniekiem, kuriem arī var būt nepieciešama rehabilitācija. Var gadīties pamosties nelaikā, var gadīties ievainojumi. Tiesa, dažkārt cilvēks domā, ka ronim vai citam zvēram vajadzīga palīdzība, bet patiesībā tā nebūt nav nepieciešama. Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā jau vairākus gadus notiek savvaļas dzīvnieku rehabilitācija, un tā ietver arī karantīnas periodu.  
3/27/202443 minutes, 40 seconds
Episode Artwork

Klimata pārmaiņas ietekmē migrējošo putnu populāciju sarukumu

Inovatīvs pētījums atklāj klimata pārmaiņu ietekmi uz migrējošo putnu populāciju sarukumu. Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā "Ecology Letters", starptautisks autoru kolektīvs Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētnieka Mārtiņa Brieža vadībā atklāj: pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populāciju sarukumu. Pētījumā autori plaši skaidro arī fenoloģijas jēdzienu, ņemot vērā ne tikai pavasara iestāšanās laiku, bet arī pavasara ilgumu un pavasara iestāšanās laika mainību no gada uz gadu. Šāda pieeja palīdz aptvert niansētas klimata pārmaiņu ietekmes uz dzīvnieku populācijām. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā iespējams konstatēt nobīdes gadalaiku maiņā vairāku desmitu gadu garumā, kā šīs nobīdes skar putnu dzīvesveidu un kuras putnu grupas tas ietekmē visvairāk. Saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošo pētnieku Mārtiņu Briedi. Viņa gaitas aizrit Latvijā un Šveicē, un dažas stundas, pirms Mārtiņš atkal ir iekāpis lidmašīnā, lai dotos uz Šveici, pārrunājam pētnieku komandas paveikto. Putnu dziesmas pavasarī pēc ziemas klusuma saklausām un vēl saklausīsim aizvien krāšņāk. Būtu skumji iedomāties, ja mēs piedzīvotu klusu pavasari bez putnu dziesmām. 1962. gadā amerikāņu bioloģe Reičela Kārsone izdeva grāmatu “Klusais pavasaris”, stāstot par to, kā pesticīds ar saīsinājumu DDT iznīcinājis tūkstošiem putnu pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Šobrīd mēs to nepiedzīvojam un noteikti ne Latvijā, taču zinātnieki jebkurā gadījumā vērš uzmanību uz putnu populāciju izmaiņām, ko ietekmē klimata pārmaiņas un to izsauktās nobīdes gadalaiku nomaiņā. Vienā no jaunākajiem pētījumiem starptautisks autoru kolektīvs atklājis, ka pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populācijas sarukumu. "Iepriekš mēs zinājām, ka notiek klimata pārmaiņas un ka tās atstāj ietekmi uz putnu populācijām. Un tas, kā mēs visvairāk to redzam, ir tas, ka pavasaris atnāk katru gadu aizvien agrāk, un ir tās sugas, kuras nespēj tikt līdzi šīm te pavasara izmaiņām, un tās ir tās, kas cieš no tā kaut kādā mērā," skaidro Mārtiņš Briedis. "Tas inovatīvais nāk no tā, ka mēs liekam klāt dažādus citus parametrus, ja mēs runājam par fenoloģiju, kas nozīmē, kurā brīdī kas dabā notiek. Noteikt klimata pārmaiņas, pavasaris mums paliek agrāks, bet mēs sākam domāt arī, kāds tas pavasaris mums ir - cik ilgs viņš ir un cik gadu no gada viņš ir mainīgs. Otra šī inovatīvā daļa ir tas, ka mēs liekam kopā teorētisku modelēšanu un mēs liekam tai klāt atkal empīriskus datus, dabā ievāktus datus. Mēs salīdzinām, ko rāda teorētiskie modeļi un ko rāda dabā ievāktie dati, un cik labi tas sasaucas kopā." Futurologi reizēm zīmē biedējošas ainas par to, kas notiks nākotnē, klimata pārmaiņu kontekstā norādot, ka var draudēt pavasari bez putnu dziesmām. "Tā ir viena no lietām, kur varu vilkt kontrastus starp Latviju un Šveici. Šveicē ne tikai klimata, bet vairāk tās ir globālas pārmaiņas saistībā ar lauksaimniecību un intensifikāciju, un apdzīvotības blīvumu ļoti kontrastē ar to, kā ir Latvijā. Daudzas populācijas Rietumeiropā ir izzudušas, vai ir minimālas, vai sugas ir atrodamas tikai aizsargājamās dabas teritorijās, kamēr Latvijā aina, lai gan pasliktinās, no gada uz gadu, vēl nav tādā stāvoklī, kā tas ir Rietumeiropā. Mums vēl ir ķīvītes laukos un dzērves ir diezgan plaši sastopamas. Bet tas ir laika jautājums, kad arī šeit varētu tā aina izskatīties stipri līdzīga," atzīst Mārtiņš Briedis.      
3/26/202442 minutes, 57 seconds
Episode Artwork

Pētnieks: Ar deportācijām režīms vēlējās radīt šoku, lai cilvēki saprastu, ka ir jāklausa

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  
3/25/202452 minutes, 33 seconds
Episode Artwork

Nāves antropoloģija: kas ietekmē uztveri par nāvi un miršanu? Ķermeņa ziedošana izglītībai

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzīves sastāvdaļu, kā būtisku mūžības cikla komponentu. Par nāves pētniecību un attieksmes maiņu pret nāvi, kā arī sērošanu dzīvē un virtuālajā vidē saruna ar pētniekiem - Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieci un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieci Annu Žabicku un Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedru, reliģijpētnieku un mācītāju Rinaldu Gulbi. "Tas, ko es esmu mēģinājis gan pētīt, gan arī runāt ar cilvēkiem, ir atgriezt šo sarunu par nāvi mūsu ikdienā," atzīst Rinalds Gulbis. "Kā mēs zinām, vēl ne tik senā laika posmā iepriekš mēs esam redzējuši un piedzīvojuši varbūt mūsu vecvecāku vai vēl paaudzi iepriekš stāstos par zārku glabāšanu mājās, par vāķēšanām un apstāvēšanām, un līdz ar to nāve ir bijusi klātesoša un daudz vieglāk varbūt arī saprotama, piedzīvojama, pārdzīvojama.  Šodien, kad mēs esam mūžīgi jauni, kur feisbukā mēs bildi varbūt nomainām reizi 10 gados, mēs nāvi esam izslēguši no savas ikdienas un nonākuši līdz tam, ka nāve mums ir kļuvusi par vēl lielāku nezināmo. Tad, kad mēs saskaramies ar tādas, es gribētu teikt, praktiskās nāves pieredzēm, nonākot hospisos, nonākot ilgstošas aprūpes namos, gerontoloģijas klīnikās un tamlīdzīgi, šīs ir tās vietas, kas mums varbūt tieši Latvijas sabiedrībā rada vēl lielāku nezināmo. Piemēram, gerontoloģija, atļaušos teikt, ka Latvijā ir bērna autiņos un šīs rūpes par to paaudzi, kas noveco, ir ļoti mazas. Un tad, kad šī stunda pienāk, tās racionāla iracionālas bailes varbūt ir pat lielākas, nekā viņām vajadzētu būt.  Līdz ar to, jā, man personīgi tas ir bijis tāds pieņemšanas posms, un katru gadu, arī ar studentiem esot Zviedrijā tādā praktiskās teoloģijas praktikumā, mēs esam redzējuši un piedzīvojuši tos stāstus, kā cilvēki pieņem nāvi. Un tad ir daudz grūtāk atgriezties Latvijā un ieraudzīt, cik daudz no tā visa mums nav, lai mēs varbūt veselīgi pieņemtu nāves faktu." Orgānu ziedošana: arī pēc savas bioloģiskās nāves varam palīdzēt citiem “Mums vēl aizvien ir latviešu brīvības cīnītāju kauli, kas noder topošo mediķu apmācībā,” tā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb Anatomikuma direktore Māra Pilmane. Viņa stāsta, kas notiek ar cilvēka ķermeni, kad tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kāpēc reāls līķis ir labāks par mākslīgi veidotu un kā tiek parādīta cieņa tiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnas zinību apgūšanai. Līdzās Anatomijas un antropoloģijas institūtam atrodas piemineklis ar uzrakstu „Pasaules labklājībai”. Tas ir veltīts tiem 2154 cilvēkiem, kuru ķermeņi nedaudz vairāk nekā 100 gadu laikā pēc nāves tikuši un vēl arvien tiek izmantoti medicīnas studijām. Savukārt Pārdaugavā, Mārtiņa kapos, ir apglabātas urnas ar, jā, skan savādi, bet ja runa ir par ķermeņu preparēšanu, tad apglabātas urnas ar atliekām, kad konkrētā cilvēka ķermeni vairs neizmanto anatomikuma apmācībās un reizi 10 gados notiek svinīga atvadu ceremonija, kurā tad apglabā kremēto urnas. Māra Pilmane stāsta, kādā veidā cilvēka ķermenis var nonākt anatomikumā un kā tas tiek izmantots medicīnas studijām. Vispirms profesorei Pilmanei vaicāju, kāpēc vēl aizvien medicīnas studenti preparēšanai izmanto reālu cilvēku ķermeņus, ja reiz šodien ir iespēja visus uzskates materiālus pagatavot no silikona, plastmasas, izprintēt telpiskā formā. "Mūsu cilvēki ir ļoti dāsni ziedotāji," Māra Pilmane un teic, ka viņa ļoti novērtē tos, kas izšķiras par šādu soli. Zinot latviešu kapu kultūru, to, cik svarīga ir aizgājēja pēdējā griba atdusēties zem baltā bērza vai līdzās saviem tuviniekiem, bet viņš tā vietā izvēlas ziedot savu ķermeni zinātnei.
3/21/202453 minutes, 23 seconds
Episode Artwork

Pasaules ūdens diena: atgādinājums par saldūdens resursu nozīmīgumu

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1810.  gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies  dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.
3/20/202450 minutes, 31 seconds
Episode Artwork

Spēļu teorija: kā tā tapusi un kā tā darbojas praksē

Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī.  Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par  galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot  senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad  vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau  viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas  arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.
3/19/202449 minutes, 32 seconds
Episode Artwork

Pētnieki vēlas aktualizēt apģērba izpētes aspektus Latvijā

Lai gan mūsu prātos jau varbūt ir nostiprinājušies priekšstati par to, kāda veida apģērbu konkrētā laikā nēsāja cilvēki vienā vai otrā pasaules vietā, rūpīga pētniecība ļauj no jauna izvērtēt, cik korekti mūsu pieņēmumi līdz šim ir bijuši un atklāt, ka varbūt esam domājuši maldīgi. Mūsu visu ikdienas neatņemama sastāvdaļa - apģērbs - būs Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences programmas sastāvdaļa šonedēļ. Konferences ietvaros rīt, 15. martā, organizē sekciju “Apģērba vēsture Latvijā”. Konferences sekcijā tiks pārlūkotas definīcijas par to, kas ir tautastērps, tradicionālais apģērbs, skaidroti maldīgie priekšstati par zemnieku apģērba nemainību laika gaitā, tiks runāts par apģērbiem no kažokādām, dzelzceļnieku apģērbu un citiem tematiem.  Pasākuma iecere ir aktualizēt apģērba vēstures izpētes teorētiskos un metodoloģiskos aspektus, attīstīt komunikāciju starp dažādu vēstures periodu apģērba vēstures pētniekiem Latvijā, kā arī pievērst uzmanību modernām pētnieciskām pieejām un starpdisciplinaritātei apģērba vēstures izpētē. Attīstoties pētījumiem šajā jomā, pasākuma rīkotāji cer, ka apģērba vēsturei veltītas konferences turpmāk varēs organizēt katru gadu. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna gan par konferenci, gan apģērbu pētniecību kopumā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošajām pētniecēm Ievu Pīgozni un Aneti Karlsoni, kā arī šī paša institūta zinātnisko asistentu Eduardu Plankāju. Bet pirms tam pievēršamies citam vēsturiskam un ar apģērbu saistītam tematam - gludināšanai. Sākot no vangalēm  jeb drēbju gludināmām vālēm līdz pirmajiem elektriskajiem gludekļiem jaunsaimnieku sētās - īso kursu latviešu zemnieku gludināšanas kultūrā sniedz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Ogļu gludekļus lietoja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē, kad vietumis pagājušā gadsimta 80. gados lauku viensētās nebija ievilkta elektrība. Šie, ar oglēm kurināmie gludekļi, Eiropā parādās sākot ar 17. gs., bet Latvijas lauku sētās tie ienāk ap 19. gadsimtā. Un tā kā šajā reizē aplūkojam tos gludināmos priekšmetus, kas tika lietoti latvju zemnieku saimniecībās, tad stāsts ir jāsāk ar vangalēm jeb gludināmām vālēm, ko izmantoja galvenokārt lina auduma gludināšanai. Tās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja jaunsaimnieka klētī rāda muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Līdztekus vangalēm jau krietni agrāk citās kultūrās un arī Latvijas teritorijā gludināšanai izmantoja mežacūku ilkņus un gludināmos stiklus. Ilkņi lieti noderēja ieloču, apkaklīšu, volānu un citu mazāku un krokotāku apģērba gabalu detaļu gludināšanai. Ilkni uzsildīja vai nu uz plīts vai ņēma tādu pašu nesildītu aiz viena gala, braucīja šurpu turpu pa apgērbu un tas uzsila pats no sevis. Tādejādi varēja minētas cakas un rišas gludākas padarīt. Citviet pasaulē vēl izmantoja gludināmos stiklus - tādus kā plaukstas lieluma pusapaļus akmeņus. Vienu šādu var aplūkot Valmieras muzejā. Bet atgriežoties latviešu zemnieku sētā, skatām tālāk galdu, kas bija parocīgs palagu vai galdautu gludināšanai. Koka galds ar dēļu malām kā tādu žodziņu. Turpinot iepazīt gludekļu vēsturi, esam nonākuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma telpās, kur krājuma glabātāja Gundega Skagale  iepazīstina ar tiem metāla priekšmetiem, kuru forma jau ir stipri līdzīga tai, ko šodien saprotam ar vārdu gludeklis.  
3/14/202453 minutes, 17 seconds
Episode Artwork

Dabas muzejs izstādē aicina tuvāk izzināt skudras

Līdz pavasara vidum Dabas muzejā skatāma interaktīva izstāde, kas veltīta skudrām. Tām nereti piedēvē augstu darba tikumu, un patiesi - šie kukaiņi izveidojuši vienu no unikālākajām un labāk organizētajām sabiedrībām dzīvnieku pasaulē. Kāda ir skudru sadzīve? Kādas ir skudru un cilvēku savstarpējās attiecības? Brīdī, kad laiks pamazām kļūst siltāks un daba mostas, esam ciemos Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kur apskatāma interaktīva izstāde “Skudra”. Šeit ikviens var tuvāk iepazīt šo mazo, rosīgo kukainīti un tā dzīvi Latvijā un citviet pasaulē. Izstāde arī mudina pievērst uzmanību skudru attiecībām gan savā starpā, gan ar citiem dzīvniekiem un mums, cilvēkiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā izstādi iepazīstam kopā ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologu Jāni Dreimani. Skudras dabā jau ir modušās, viņas sildās saulē un pamazām kļūst aktīvas. Muzejs savā “Facebook” vietnē ik pa laikam publicējis interesantus faktus par skudrām. Viens no tiem ir šāds: “Zemi apdzīvo vismaz 20 kvadriljoni skudru, tātad vidēji 2,5 miljoni uz katru cilvēku.” Latvijā ir 50 skudru sugas, pasaulē - vairāk nekā 14 tūkstoši dažādu skudru sugu. Jaunākie atklājumi liecina, ka tuvākās radinieces skudrām ir dažādas bites. Pētnieks norāda, ka šis ir salīdzinoši jauns uzskats zinātnē, jo ilgu laiku uzskatīja, ka lapsenes ir tuvākās radinieces skudrām. Gan bitēm, gan skudrām ir attīstīts sabiedriskums, ir vairākas kukaiņu paaudzēs vienlaicīgi, mītnē kukaiņiem ir dažādas lomas, kā arī rūpējas par pēcnācējiem. Lapsenēm tas nav tik izteikti. Izstāde ir interaktīvs stāsts par skudrām un to mijiedarbību ar dažādiem dzīvajiem organismiem. Tā iepazīstina ar jaunāko pētījumu rezultātiem par skudru radniecību ar citiem plēvspārņiem un aicina tuvplānā aplūkot skudras ārējās uzbūves īpatnības – kā skudras galva, taustekļi vai dzelonis izskatās ievērojamā palielinājumā. Izstādē pirmoreiz publiski apskatāmas Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunajā makrofoto studijā tapušās skudru portretu fotogrāfijas. Robotkukaiņi Bet pirms tam stāsts par mazliet citādiem kukaiņiem, par kuriem droši vien varētu jautāt - cik lielā mērā tie ir dzīvi organismi, cik daudz roboti. Pārfrazējot zināmo teikumu no Astridas Lindgrēnes grāmatas par Brālīti un Karlsonu, kur Karlsons laikrakstu ziņās tika nosaukts par lidojušo mucu vai ko citu, šajā ierakstā būs runa par lidojošiem kiborgiem vai ko citu. Ziņas par vabolēm ar mikroprocesoriem un sensoriem aprīkotu mugursomu uz krūtīm parādījās jau pirms aptuveni 10 gadiem, kad zinātnieki sāka pētījumus ar dažādiem kukaiņiem. Pārsvarā lielāka izmēra vaboles aprīkoja ar sensoriem, lai šādi radītu mazus lidojošus palīgus, kuri spēj iekļūt cilvēkam grūti sasniedzamās vietās, tādejādi varētu  palīdzēt piemēram pēc zemestrīcēm atrast cilvēkus drupās, vai arī kara gadījumā tie varētu būt lieliski mazimēra  izlūki. Otrs veids ir roboti, kas izskatās un izturas kā kukaiņi, un tie savukārt nāk talkā, pētot pašu dzīvo kukaiņu pasauli. Plašāk par šādu lidoņu gatavošanu un izmantošanu, stāsta Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo. Leo Seļāvo bilst, ka šobrīd tā vēl ir 10 - 20 gadus tāla nākotne, līdz šādi ar tehniku aprīkoti kukaiņi varētu būt komerciālā apritē, bet jau tagad aizvien vairāk dažādos zinātniski pētnieciskajos centros notiek darbs pie šādu kukaiņu-kiborgu izstrādes un izpētes.
3/7/202448 minutes, 58 seconds
Episode Artwork

Sabiedriskā zinātne Latvijā: vairumā pētījumu ir svarīga cilvēku līdzdalība

Zinātne nevar eksistēt bez sabiedrības, un ne tikai tāpēc, ka liela daļa zinātnes tiek finansēta ar sabiedrības naudu. Arī tāpēc, ka vairumā zinātnisku pētījumu ir svarīga pašu cilvēku līdzdalība ar saviem sniegtajiem datiem. Kā sabiedrība var būt noderīga pētījumiem? Par to drīzumā plānots runāt konferencē Latvijas Universitātē, bet raidījumā par to runājam jau šobrīd. Diskutē Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne. Kādi temati konferencē tiks skarti un kādos veidos mēs katrs varam iesaistīties zinātnē un sadarboties ar zinātniekiem? Sabiedriskie inspektoru loma maluzvejniecības apkarošanā Aivars Ruņģis ir Valsts Vides dienesta sabiedriskais vides inspektors kurš jau 15 gadus. Šobrīd visā Latvijā darbojas 75 sabiedriskie vides inspektori, kas uzmana, lai mūsu ūdeņos notiek likumīga zivju ķeršana.  Ikviens labas gribas vadīts, ja ir pilngadīgs, pārzina valsts valodu un nav bijis sodīts pārkāpumos saistībā ar vidi un zivju ķeršanu, nokārtojot pārbaudi, var kļūt par šādu sabiedrisko inspektoru. Par to, kādi ir inspektora pienākumi un pilnvaras un kas tiek prasīts pārbaudē, stāsta Aivars Ruņģis. Viņš arī atklāj, kas pašu pamudināja uzsākt sabiedriskā vides inspektora gaitas. Savukārt teic Valsts Vides dienesta Zvejas kontroles departamenta iekšējo ūdeņu kontroles daļas vecākais inspektors Juris Vēveris stāsta par to, kā var kļūt par  sabiedrisko inspektoru un kas  topošajiem vides inspektoriem  jāzina,  kārtojot pārbaudi. Sabiedriskie inspektori  darbojas  visu gadu, Viņi  var pārbaudīt gan zemledus makšķerniekus , arī vēžotājus un zemūdens medniekus, kuri savu lomu iegūst ar harpūnām. Taču sabiedriskie inspektori nedrīkst konfiscēt zvejas likumu pārkāpēja tīklus vai makšķeres, skaidro Juris Vēveris. Būt par sabiedrisko vides inspektoru nozīmē arī reizumis sakopt piemēsloto krastmalu, ko aiz sevis atstājuši neapzinīgi  makšķernieki, tas nozīmē arī sēdēt  slēpnī  24 stundas un gaidīt, kad nelikumīgais zivju tīkotājs ieradīsies pēc saviem tīkliem, laivas vai murdiem. Bet, kā teic sabiedriskais vides inspektors Aivars Ruņģis,  ne vienmēr sods ir tas, kas pienākas likuma pārkāpējam, bieži vien  pietiek ar sarunu un aicinājumu iegādāties makšķerēšanas atļauju. Mēs esam palīgi gan Valsts vides dienestam, gan arī makšķerniekiem, saka Aivars Ruņģis, pamatojot savu izvēli darboties sabiedriskā vides inspektora statusā.
3/6/202450 minutes, 9 seconds
Episode Artwork

Vai iespējams mūžīgais dzinējs vidē un arī cilvēka ķermenī?

Augstāk, tālāk, stiprāk - šie vārdi nav attiecināmi tikai uz sportu. Tā ir arī sacensība pašam ar sevi un aizrautība pārkāpt pāri vakar atklātajam, lai sniegtos tālāk rītdienā. Vai varam kādudien gaidīt kosmosa aparātu, kas aizvedīs mūs uz vistālākajiem Visuma nostūriem, nesatraucoties par degvielu? Vai varbūt tādu dzinēju, kas uz planētas radīs mūžam atjaunīgu enerģiju un spēs apmierināt ar uzviju mūsu vēlmi pēc neiztrūkstošas elektroenerģijas? Un kā ar mūsu pašu dzinēju organismā - sirdi - vai tā varētu pukstēt mūžīgi? Vai atslēga uz mūžīgo jaunību ir atrodama tepat mūsu organisma šūnās? Saruna par iespējamo un neiespējamo raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieku zinātnes jomā, habilitēto fizikas doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentu Andri Šternbergu, informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un bioloģijas doktori, Rīgas Stradiņa universitātes Zinātnes centra Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošo pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docenti Inesi Čakstiņu-Dzērvi.
2/29/202451 minutes, 18 seconds
Episode Artwork

Pētniece: Nepārtrauktas izvēles uzliek atbildību un rada spriedzes sajūtu

Laiki mainās, mainās arī paradumi, kā uzvesties publiskajā telpā. Sociālās normas, kas reiz vadīja mūsu dzīvi, dažkārt vairs nav aktuālas. Skatītāji nejūt kaunu koncertā māksliniekiem metot ar priekšmetiem, bet dziesmu svētkos prieku aizēno strīdi par to, kas ir un kas nav pienācīga uzvedība šādā pasākumā. Vai sabiedriskās normas piedzīvo norietu, vai to vietā nāks haoss un kā sociālie mediji ir mainījuši ierastās uzvedības normas? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, Latvijas Universitātes profesori, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktori Aiju Zobenu. Sociālās normas mēdz būt gan formālas, gan neformālas, tās mūsu dzīvi regulē un palīdz arī tad, ja pašiem šķiet, ka normas mūs ierobežo. Pēdējo gadu laikā - gan Covid-19 pandēmijā, gan lielu publisku pasākumu laikā novērotas spilgtas izpausmes, piemēram, pretestība kopīgam aicinājumam vakcinēties vai vēlme savu neapmierinātību risināt ar sociālo mediju starpniecību. Vai pašlaik varam novērot, ka vienas vai otras sociālās normas sagrūst, ka izzūd sociālās vienošanās par to, kā mums visiem kā sabiedrībai sadzīvot? "Ne vienmēr normas, kas vairs nav īsti aktuālas, uzreiz pazūd. Viņas saglabājas. Normas visu laiku mainās, bet vai varam ar vienu rāvienu atsviest nost, tas ir cits jautājums. Jo mēs esam veidojušies šajā sociālajā sistēmā. Tas, ko mēs uztveram kā "mana gaume", "mana griba", "manas intereses", patiesībā ir kombinācija, kas ir veidojusies mijiedarbojoties sociālai videi ar visu sabiedrību kopumā," analizē Aija Zobena. "Beigās es kā indivīds varu kaut ko gribēt vai negribēt, stādīt sev kaut kādus mērķus. Pašlaik mēs atkal esam vienā attīstības ciklā, ka šķiet, ka individuālās vērtības ir prioritāras un mēs visu varam darīt, kā gribam. Tiešām arī sociālos medijos, ja palasām "tviteri", es un tā, un man, un man šķiet, ka tas vispār nav vajadzīgs, nemaz neaizdomājoties, kā tas varētu ietekmēt sabiedrību kopumā, tātad arī mani kā atsevišķu indivīdu." Pētniece atsaucas uz britu sociologu Zigmundu Baumanu, kurš lieto jēdzienu "plūstošā sabiedrība". "Pretstatā tradicionālai sabiedrībai, kur normas ir ļoti stingras, indivīda dzīves laikā praktiski nemainās, vairāku paaudžu laikā normas tiek strikti pārmantotas, uz plūstošo sabiedrību [pāriet], kurā indivīdam, liekas, ka ir lielāka brīvība, jo viņam ir milzīgas iespējas, bet tajā pašā laikā šīs izvēles iespējas uzliek ļoti lielu atbildību par savu individuālo dzīvesceļu, par savu individuālo likteni, izvēlēm, ko izdarām. Pietam iespēju mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi daudz un te ir jautājums par brīvību un atbildību, kas ir filozofisks un ētisks jautājums." "No vienas puses, indivīds mūsdienu sabiedrībā ir izglītotāks un atbildīgāks, viņam vismaz būtu tādam jābūt, bet ne ne visi tādi ir. Mēs esam tagad tik daudzveidīgi, tik dažādi, ka mēs daudz kur netiekam galā. Mēs dzīvojam tik straujas attīstības laikmetā," analize Aija Zobena. "Tradicionālā sabiedrībā un pat vēl ne tik sen, vēl pirms gadiem simts, kā vecāki mācīja, tā bērns sekoja vairāk vai mazāk. Pēc tam sacēlās, protams, bet tas kaut kur kaut kādā veidā palika. Mūsdienās kaut vai tehnoloģiju attīstība parādījusi, ka vecāku zināšanas vairs galīgi neder. Vecmāmiņa nemāk lietot viedtelefonu, viņa ir galīgi glupa." Tajā pašā laikā katrs arvien vairāk ir atbildīgs par izvēlēm, ko izdara. "Ja mēs paskatāmies globālā mērogā pasaulē, tad lielākā daļa pasaules vēl joprojām dzīvo tradicionālā sabiedrībā. Vēl arī Indijā ļoti daudz ir cilvēku, kas apprecas nevis tāpēc, ka vecāki viņiem tos partnerus izvēlas, bet tur ir speciāla precinātāja institūti, ja, kas saliek cilvēkus kopā, un viņi laimīgi nodzīvo visu mūžu. Vairāk vai mazāk saderīgi. Tāpēc, ka tas uzstādījums viņiem ir pavisam cits. Nu, kā pie mums - nepatīk šis partneris, tad ņemšu nākamo," turpina Aija Zobena. "(..) Tehnoloģijas mums ir radījušas kaut kādu mānīgu drošību, ka mēs varam izdzīvot katrs par sevi. Bet mēs nevaram izdzīvot katrs par sevi." Jauniem cilvēkiem šobrīd nav tik izteikta vēlme respektēt autoritāti, vai tas būtu darba devējs vai pedagogs, vai vecāki. "Visā visumā viņi ļoti dārgi par to maksā, jo tieši jauno paaudzi skar daudz dažādi psihiski traucējumi, depresijas un tā tālāk," norāda Aija Zobena. "Jo patiesībā dzīve bez izvēlēm ir baigi viegla. Tas, ka mums nav šīs izvēles un ka visa sabiedrība tevi mudina iekļauties tajās normās, padara tavu dzīvi ļoti vienkāršu. Tu neesi ne par ko atbildīgs. Bet, ja tev pašam visu laiku jāizvēlas, tu pats esi atbildīgs, un vienmēr ir šī - es nepareizi izvēlējos, arī kaut kāda savas vainas apziņa. Ja es būtu saticies ar citu partneri, varbūt man būtu saskanīga ģimenes dzīve; ja es būtu izvēlējies citu profesiju, es būtu sasniedzis šajā profesijā nezin kādus kalngalus. Tas visu laiku ir klāt, un tā ir ļoti liela spriedze - šī izvēle.  Tradicionālā sabiedrībā - neuzlekt tālāk par vistu kūts laktu, tev ir nolikti griesti un visa sabiedrība tevi vedina uz to - neizlec, esi tāds, kā visi citi, esi laimīgs, tev ir tas mazumiņš, kaut kur vairāk un labāk. Bet kāpēc man nav sarkans mersedess..." Pirms sarunas aktuālo zinātnes ziņu apskats. Šoreiz vairāk iepazīstam cilvēka uzvedības pētījumus kriminoloģijā - tematu, kas lielā mērā sasaucas ar šīs dienas sarunu raidījumā; tāpat uzzināsim vēl nedzirdētus faktus par čūskām, bet iesākam ar ziņu par aktuālo - kā radusies tradīcija katru ceturto gadu padarīt par vienu dienu garāku.   
2/28/202447 minutes, 37 seconds
Episode Artwork

Laika prognozes cilvēka ķermeņa "tulkojumā". Kas ietekmē gaisa kvalitāti?

Nav sliktu laikapstākļu, ir... cilvēka ķermeņa grūtības pielāgoties tiem. Mūsu sajūtas ne vienmēr sakrīt ar termometra stabiņā redzamo. Ko sinoptiķi ņem vērā, veidojot laika prognozi? Kā cilvēka ķermenis uztver apkārtējās vides temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu? Kāpēc mūsu degungals nosalst tik ātri un nieka mīnus 5 grādi dažkārt var likties kā visbargākais sals, skaidro bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Noteikti daudzi no mums jau šobrīd ārkārtīgi gaida pavasari un siltāku laiku. Bet, kad pavasari nomainīs vasara, tad netrūks cilvēku, kuri karstumā fiziski jutīsies slikti un meklēs iespēju atvēsināties. Vienlaikus varam atsaukt atmiņā vairākas ļoti aukstas dienas šī gada janvārī - bija gadījumi, kad gan sasala ūdens caurulēs, gan cilvēki guva ķermeņa apsaldējumus. Turklāt temperatūra, ko uzrādīja termometrs, ne vienmēr sasaucās ar temperatūru pēc mūsu sajūtām, proti, bija sajūta, ka ārā ir vēl aukstāks nekā termometra rādījumā. Kas ir temperatūra “pēc sajūtām”, kā to mēra un kas notiek ar mūsu organismu lielā aukstumā un karstumā? Gaisa kvalitāte - kas to ietekmē un kur tā ir labāka? Kā gaisa kvalitāti ietekmē nokrišņi, vai gaiss pilsētās katru gadu kļūst piesārņotāks un vai tiešām tas laukos ir tīrāks nekā urbānā vidē? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra  speciāliste Aleksandra Kaniščeva skaidro, ka pat pļavā gaiss nav tīrs, jo Latvijā  esam pakļauti pārrobežu piesārņojumam, tas ir, gaisam, kas atnācis no Centrāleiropas un atnesis sev līdz smalkas putekļu daļiņas. 2024. gada 26. februārī, gatavojot šo sižetu,  aplūkoju gaisa  kvalitātes pasaules karti un konstatēju, ka Rīga iezīmējas ar vidēju gaisa kvalitāti - pilsētas centrā, Brīvības ielā,  tas uzrādās kā vidējs, bet turpat netālu esošajā Šarlotes ielā tas iezīmēts ar zaļu krāsu, kas nozīmē – laba gaisa kvalitāte. Gaiss, ko elpojam, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un to arī tā vērtē. Kā stāsta Aleksandra Kaniščeva, ir pilsētas fona stacijas, kuras mēra vidēji statistisko gaisu, un ir transporta ietekmes stacijas, kas mēra, kāda ir gaisa kvalitāte noslogotās ielās, lielu autoceļu tuvumā, pie gājēju ietvēm. Aparāti mēra, cik lielā daudzumā ir smalkās putekļu daļiņas, ko cilvēks ieelpo, mēra slāpekļa dioksīdu, kas ir viena no piesārņojošām vielām, ko izdala transportlīdzekļi, mēra oglekļa oksīdu, sēra dioksīdu un novēro arī ozonu daudzumu. Bet arī  ārpus pilsētas tiek mērīts gaiss.      
2/27/202450 minutes, 21 seconds
Episode Artwork

Žečpospolita jeb Polijas - Lietuvas valsts un tās "pēdas" Latvijas vēsturē

Ilgs, nozīmīgs, bet, iespējams, līdz galam neizzināts ir laika posms, kad mūsdienu Polijas un Lietuvas robežas sniedzās krietni pāri šo valstu mūsdienu teritorijām. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām šīs valstis bija apvienotas kopvalstī Žečpospolitā, kur līdzās poļiem un lietuviešiem dzīvoja arī citas tautas un skanēja citas valodas, un tās sastāvā bija arī Latvijas mūsdienu teritorijas, arī Rīga. Kas tas bija par valstisku veidojumu un kāpēc tas beidza pastāvēt? Kāda bija dzīve Rīgā poļu laikos un kāds ir Žečpospolitas atstātais mantojums, vērtē Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Kurzemes - Zemgales hercogiste Žečpospolitas laikā Bet par Kurzemes - Zemgales hercogisti Žečpospolitas laikā interesenti var iepazīties izstādē, kas atvērta Latvijas Nacionālā vēstures muzejā. Kādi 16.-18. gadsimtā bija Latvijas - Lietuvas saskarsmes punkti, kā tolaik veidojās politiskie, ekonomiskie un reliģiskie procesi, stāsta izstādes kuratore - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures nodaļas pētniece Mārīte Jakovļeva. Izstādes ideja radās Klaipēdas universitātes asociētajam profesoram un Šauļu muzeja pētniekam Ernestam Vasiļauskam. Lai labāk iepazītu kaimiņu vēsturi, viņam bija vēlme parādīt Kurzemes - Zemgales jeb, īsāk sakot, Kurzemes hercogistes vēsturi lietuviešu publikai un rezultātā, iesaistoties  kolēģiem no Latvijas, radās ceļojošā izstāde, kura tagad ir skatāma mūsu vēstures muzejā. Pirms ķeramies klāt konkrētu eksponātu apskatei, īss ievads par to, kā   Kurzemes hercogiste nonāca atkarībā no Lietuvas - Polijas ūnijas. Pēc tam dodamies īsā apgaitā, lai uzzinātu, kādas saknes Latvijā ir Landsberģu dzimtai, kāpēc hercogam Ferdinandam Ketleram radās doma mudināt latviešu zemniekus pārdot saktas un kā Kurzemes hercogistē veidojās  katoļu draudzes, savukārt katoļticīgajā dižkunigaitijā – luterāņu. Izstāde būs skatāma līdz maija beigām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, un tās laikā muzejs rīko arī lekcijas par   Kurzemes - Zemgales hercogisti. Lekcijas vadīs minētās izstādes kuratore Mārīte Jakovļeva.
2/26/202449 minutes, 8 seconds
Episode Artwork

Mājdzīvnieku reproduktīvā veselība

Kopš cilvēks pieradināja dzīvniekus, viņš ir arī kļuvis noteicējs par dzīvnieku vairošanos. Ar mākslīgo apaugļošanu, partnera "piemeklēšanu" un arī vairošanās instinkta apturēšanu cilvēks ir iemanījies mājas dzīvnieku skaitu regulēt. Pētījumi liecina, ka tam var būt ietekme uz mūsu mīļdzīvnieku - suņu un kaķu - veselību. Par mājdzīvnieku reproduktīvo veselību un cilvēka lomu tajā saruna ar veterinārārstēm Marinu Matuseviču un Ilzi Pētersoni. Mūsdienu medicīna paredz vairākus veidus, kā dzīvnieka saimnieks sadarbībā ar veterinārārstu var izvēlēties piemērotāko variantu, lai ierobežotu dzīvnieka pēcnācēju skaitu vai tieši otrādi - sekmētu pēcnācēju radīšanu. Suņu un kaķu saimniekiem jau būs pazīstami tādi vārdi kā kastrācija un sterilizācija, arī hormonālie preparāti, mākslīgā apsēklošana. Šiem paņēmieniem ir gan savas priekšrocības, kā arī ēnas puses, ko apliecina dažādi pasaulē veiktie pētījumi. Raidījumā ievadā zinātnes ziņas. Šoreiz stāsti par Visuma dzīlēm - par to, kas kļuvis zināms šobrīd par spilgtiem zvaigžņu rijējiem, kas tiks pilnveidots nākotnē, ja runājam par medicīnu kosmosā, un noskaidrosim, ka zinātnieku gaidas reizēm var izrādīties veltīgas, ja viņi uzzina patiesību par arheoloģiskajiem izrakumiem.      
2/22/202447 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Pirmais priekšstats par otru cilvēku: vai tam var uzticēties saskarē

Mēdz teikt, ka septiņas sekundes ir pietiekams laiks, lai mums rastos pirmais priekšstats par svešu cilvēku. Ko mūsu smadzenes spēj izsecināt tik īsā laika sprīdī? Kā mēs "lasām" citu sejas un vai pirmais priekšstats maz ir uzticams kompass saskarē, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesors Ģirts Dimdiņš. Kas nosaka mūsu pirmo priekšstatu par kādu cilvēku - vai tas ir cilvēka acu skatiens, smaids vai varbūt gaita? Cik noturīgs ir šis pirmais priekšstats un vai tas dzīvē palīdz vai traucē? Jā, patiesi pirmo priekšstatu var arī pētīt pēc noteiktiem kritērijiem, taču jāatceras, ka cilvēks ir kompleksa būtne un atraut vienu parametru, piemēram, acu skatienu no visa pārējā ķermeņa nebūtu prātīgi. Pirmais iespaids, sarunājot laulības Austrumu kultūrā Bet cik liela nozīme ir pirmajam iespaidam, ja runa ir par sarunātām laulībām? Kā  vēsturē un mūsdienās šādi pāri tiek veidoti Izraēlā, Indijā un Irānā, kur laulības sarunā radinieki vai īpaši iecelti savedēji? Stāsta humanitāro un mākslas zinātņu doktors, Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Imants Frederiks Ozols. Tuvo Austrumu tautām spēkā ir tradīcijas, kad kāds cits nolūko  puisim  nākamo sievu, vai otrādi – meitenei – vīru. Šo tradīciju pamatā ir gan reliģiski, gan pragmatiski, gan ētiski apsvērumi. Stāstu sākam ar vietu, kur šobrīd uzturas Imants Frederiks Ozols. Tā ir Izraēla, kur ir grūti runāt par vienotu ebreju sabiedrību, jo jāņem vērā, ka šajā zemē mīt gan ļoti ortodoksāli, gan mēreni ortodoksāli,  gan konservatīvi ortodoksāli, gan tradicionāli, gan laicīgi ebreji, teic Imants Frederiks Ozols. Tātad skatām sarunātās laulības ļoti reliģiozās ģimenēs, kur kāds ģimenes loceklis – tante vai onkulis,  vai kāds izraudzīts paziņa – ir iecelts savedēja lomā. Runājot par ultraortodoksālajiem ebrejiem, tā ir vide, kur runā jidišā nevis mūsdienu ebreju valodā – ivritā, ģērbjas 19. gs. piegriezuma drānās un ļoti ierobežoti lieto mobilos telefonus. Tad, kā lai ģimene uzzina, kur mīt dēlam vai meitai piemērots dzīvesbiedrs? Tāpēc ir vajadzīgs kāds, kuram ir, tā teikt, katalogs ar jauniešiem precību gados, un parasti te ir runa par 16 -18 gadus veciem jauniešiem, skaidro Imants Frederiks Ozols un turpina stāstu par tikšanās vietu, kur jaunie var novērtēt savedēja izvēlēto potenciālo laulības partneri. Savstarpējas nepatikas gadījumā atteikt drīkst gan puisis, gan meitene, un te Frederiks Ozols min piemēru no Vecās Derības, kur Ābrahama kalps dodas meklēt viņa dēlam Īzakam sievu. Turpinājumā skatām kā šādas sarunātas laulības noris islāmticīgo zemēs- Afganistānā un Irākā. Tur, diemžēl, salīdzinot ar iepriekšējo stāstu, tradīcijas ir daudz striktākas un topošajai līgavai nav nekādas izvēles. Te par pamatu tiek ņemts Islāma svētajos rakstos teiktais par pravieti Muhamedu, kuram viena no sievām bija deviņgadīgā Aiša un tāpēc nereti vien meitenes  jau šādā vecumā tiek izprecinātas. Vēl Imants Frederiks Ozols stāsta par Indiju, kur atkal ir raiba ticīgo kopa – hinduisti, musulmaņi, kristieši un vēl citas reliģiskās kopienas. Savedēji Indijā  seko arī mūsdienu tendencēm, proti, iepazīšanās portāliem. Arī interneta  vidē tiek piemeklēta līgava ģimeņu dēliem.        
2/21/202448 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Kuģu satiksme pasaules ūdeņos - intensīva un sarežģīta "asinsrite". Mūsdienu jūras pirāti

Lielu daļu pasaules kravu pārvadā pa ūdeņu ceļiem. Tā ir intensīva, sarežģīta asinsrite un jebkurš "trombs" tajā var paralizēt normālu tirdzniecības un ražošanas apriti. Kā top maršruti piegādes ķēdēm un kāda ir situācija ar kuģošanu bīstamos ūdeņos un kā jūrnieki izrēķina maršrutus un kā izvairīties no iestrēgšanas pasaulē noslogotākajās ostās un kanālos, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, jūrnieks Jurijs Šendriks un Rīgas Tehniskās universitātes Loģistikas studiju programmu docētāja Līga Millere-Krūma. Nomaldīšanās no ceļa pārgājiena laikā var kādu reizi pavērt iespēju jauniem un aizraujošiem piedzīvojumiem, bet dažkārt tā rada izmisumu, izsalkumu, nogurumu, un varbūt pat liek piespiedu kārtā domāt par kādu plānu B un naktsmājām tur, kur tas iepriekš nav bijis paredzēts. Bet, ja no kursa novirzās liels konteinerkuģis, rezultāts būs lielas galvassāpes ārkārtīgi lielam skaitam cilvēku, tie būs milzīgi ekonomiskie zaudējumi, un tie, iespējams, būs arī negaidīti pirātu uzbrukumi. Arī mūsdienās jūrā var sastapt pirātus Šodien jūras laupītāji stipri attālināti atgādina tēlus, kādus varam redzēt, piemēram, filmā “Karību jūras pirāti”, bet arvien vēl pasaules ūdeņos aktīvi uzdarbojas noziedzīgi grupējumi, kas uzbrūk kuģiem. Kādas ir mūsdienu pirātu uzbrukuma metodes, kādi ir iemesli uzbrukumiem un kā notiek cīņa ar pirātiem, par to stāsta Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas pārstāvis Artis Ozols. Malakas jūras šaurums starp Sumatru un Malaiziju, Āfrikas Rietumkrasts, Dienvidķīnas jūra starp Vjetnamu un Filipīnām, Adenas līcis pie ieejas Sarkanajā jūrā, Indijas okeāns, Karību jūra - tās ir vietas, kur siro mūsdienu pirāti. Viņi uzbrūk  kuģiem gan atklātos ūdeņos, gan ostās. Lai arī kuģi ir aprīkoti ar novērošanas un saziņas sistēmām, uz klaja ir trīs personas, kas atbild par drošību un kuģojot pa bīstamajām zonām uz klāja vēl papildus ir militāras personas, tomēr tas netraucē pirātiem uzbrukt nolaupīt kravu un pašu peldošo transportu. Latvijas kuģu kapteiņu asociācijas valdes loceklis un naftas tankkuģu kompānijas „Albatankers” flotes menedžeris Artis Ozols stāsta, kā darbojas modernie pirāti, kādas ir viņu uzbrukuma metodes un kā kuģa apkalpe var aizsargāties. Kā arī to, vai pašam nācies savā kuģošanas praksē sastapies aci pret aci ar pirātiem. Kā bāzes vietu pirāti izmanto nolaupītos kuģus, bet bieži vien ar militāristu palīdzību šie kuģi tiek atgūti atpakaļ, teic Artis Ozols. Jaunākajā starptautiskās jūrniecības organizācijas ziņojumā, kas iznācis pagājušā gada aprīlī, statistika par pirātu uzbrukumiem 2022. gadā liecina, ka par ieročiem izmatoti dažādi  šaujamie, granātas, bet vairāk kā 30 uzbrukuma gadījumos ir izmantoti naži. Visbiežāk esam dzirdējuši par Somālijas pirātiem, kas aktīvi sāka darboties 21. gs. sākumā, uzbrūkot starptautiskajiem zvejas kuģiem. Biežo uzbrukumu dēļ šobrīd šis reģions tiek kontrolēts un daudz nedrošāka situācija tagad kuģotājiem ir pie Āfrikas rietumkrasta. Vēl, pārskatot Starptautisko jūrniecības organizācijas ziņojumu, redzam, ka 2022. gadā reģistrēts 131 pirātisma un bruņotas laupīšanas gadījums, kas ir mazākais skaits kopš 1995. gada. Lai arī pirātu uzbrukumu skaits ir samazinājies, tomēr viņi turpina darboties. Artis Ozols atzīst, ka pirātu vēlmes ir tādas pašas kā senāk, viņus interesē materiālie labumi - ne vairs zelts un dārglietas, jo vienkārši tādas lietas kuģos vairs nepārvadā, bet mūsdienu kravas un paši kuģi.
2/20/202449 minutes, 53 seconds
Episode Artwork

Skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem

Pirmoreiz pasaulē demonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. To veido iekārta, kas kodoldegvielas siltumu pārvērš skaņā un šo skaņu - elektrībā. Kā skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas institūta vadošais pētnieks Artūrs Brēķis. Artūrs Brēķis un viņa kolēģi radījuši prototipu “SpaceTrips” - tas ir jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās, un šo latviešu veikumu augstu novērtē starptautiskie partneri. Latvijas zinātnieki jau desmitgadēm ir bijuši līderi specifiskās fizikas jomās, un pieminēto prototipu ļāvušas radīt tieši ilgā laika posmā uzkrātās zināšanas. "Iekārta, ko esam uzbūvējuši Salaspilī, Fizikas institūtā, būtībā tas ir enerģijas pārveidotājs, kas sastāv no divām mašīnām - no termoakustiskā dzinēja, kas ir siltuma pārveidotājs skaņā, un no magnetohidrodinamiskā ģeneratora, kas šo skaņu, kas ir mehāniskā enerģija, pārveido elektrībā, elektriskajā enerģijā tādā veidā, kā šķidra metāla svārsts magnētiskajā laukā - šurpu turpu, aptuveni 50 reizes sekundē ar frekvenci 50 herzi. Tādā veidā var saražot maiņstrāvu, kas varētu būt pielietojama, piemēram, kāda satelīta vai kosmiskas zondes elektroapgādes sistēmā, skaidro Artūrs Brēķis. "Attiecībā par magnetohidrodinamiku, šo nozari jāsaprot vispār tā, ja elektrība var plūst pa vadiem, pa kabeļiem, pa cietiem vadiem, kāpēc tā nevarētu plūst arī pa šķidru metālu? Un būtībā tas arī ir pamats magnētiskajai hidrodinamikai, tātad šķidras elektrovadošas vides mijiedarbība ar magnētisko lauku. Tā ir nozare, kurā mēs specializējamies institūtā," norāda Artūrs Brēķis. "Nebūs melots, ka mēs esam, es teiktu, vienīgais institūts pasaulē, kurš ekskluzīvi specializējas tikai un vienīgi vienā nozarē - ļoti, ļoti šaurā fizikas nišā, kas magnētiskā hidrodinamika. Tā vēsturiski ir iegājies, un te jāsaka tā, ka tā ir mūsu stiprā puse," turpina Artūrs Brēķis. "Es bieži esmu dzirdējusi arī, ka runā, teiksim, ka igauņiem ir "Skype" un IT, lietuviešiem tur ir "Maxima" un citi varbūt zīmoli. Kas ir mums, latviešiem? Kur mēs esam līderi? Man ir atbilde tam, ka viena no šīm jomām ir magnētiskā hidrodinamika, kur patiešām ir izveidojusies izcila ļoti augsta līmeņa zinātniskā skola, kurā mūs atpazīst visā pasaulē. Un tas arī pamats tam, kāpēc šādu projektu mēs varējām realizēt. Protams, ka starptautiska sadarbība visa tā pamatā.  (..) sadarbojoties termoakustikas speciālistiem, kas ir vēl šaurāka nozare zināmā mērā par magnētisko hidrodinamiku, kur apvienojas siltuma fizika ar skaņas fiziku, tie ir pārveidotāji, kas strādā uz šādu principu, termoaukustisko principu. Tur arī ir savi cilvēki pasaulē, kas tajā strādā. Un savukārt mēs, šķidra metāla speciālisti, sastrādājoties ar viņiem, mums izdevās šādu darbības principu realizēt un parādīt." Vienkārši var skaidrot, ka magnetohidrodinamika ir elektrības pārvietošanās šķidrumā un termoakustika - siltuma pārveidošanās skaņā. Neliels paskaidrojums. Termoakustiskajā dzinējā patiešām nepieciešama gan kodoldegviela, piemēram, amerīcijs, gan gāze, proti, nupat pieminētais argons. Siltums no kodoldegvielas rada temperatūru starpību uz termoakustiskā dzinēja siltummaiņiem jeb iekārtām, kas pārvada siltumu no vienas vides uz citu. Kad temperatūru starpība un arī spiediens ir pietiekami augsti, sāk svārstīties gāzes spiediens un rodas skaņa. Varam to pat iztēloties aptuveni tā: kodoldegvielas un gāzes tvertnes dzīvojas viena otrai blakus, un vienā brīdī degvielas siltums rada impulsu, teju “iesper” gāzei, un tā rada skaņa. Sava veida domino efekts.  Un ar pētnieka pieminēto vārdu salikumu “darba ķermenis” inženieri sarunvalodā parasti sauc elementu, kas kustas. Piemēram, automašīnu iekšdedzes dzinējos tie būtu cilindri, kas kustētos šurpu un turpu. Taču prototipa “SpaceTRIPS” gadījumā nekādu kustīgu detaļu nav, līdz ar to gāze argons pati par sevi ir darba ķermenis termoakustiskajam dzinējam. Varbūt jūs jautāsiet - cik tad liels ir pats prototips? Tie ir aptuveni 2 metri gan garumā, gan augstumā, bet, veidojot īstu kosmosā palaižamu iekārtu, skaņas caurules un viss pārējais būtu vēl kompaktāks.  Esam aplūkojuši prototipa pirmo posmu, kurā siltumenerģija tiek pārveidota akustiskajā jeb mehāniskajā enerģijā. Saules paneļu ietekme uz gaisa temperatūru to tuvumā "Saules panelis ir tumšā krāsā, un tāpēc tas absorbē daudz vairāk siltuma nekā atstarojošās tuksneša smiltis. Lai gan daļa enerģijas tiek pārvērsta elektrībā, liela daļa no tās joprojām uzsilda paneli. Un, ja vienlaidus sagrupēti miljoniem šādu paneļu uzsilst, tad kopā ar tiem uzsilst arī visa teritorija. Ja šie saules paneļi atrastos Sahāras tuksnesī, tad šis jaunais siltuma avots  ietekmētu klimatu tādā mērā, ka šajā reģiona parādītos vairāk nokrišņu un rezultātā tuksnesis kļūtu zaļāks." Tas ir citāts no raksta, ko tīmekļa vietnē „The Conversation”  publicēja Lundas universitātes un Ķīnas provinces Guandunas universitātes ģeogrāfijas pētnieki par to, kā izmantojot datorprogrammu tika modelēta situācija, kā milzīgie saules paneļu parki pasaulē varētu izmainīt klimatu. Tātad jāņem vērā, ka tas ir tikai, kā paši pētnieki raksta, hipotētiski pieļaujams rezultāts, kas veidots ar datorsimulāciju. Bet  no otras puses, ja skatāmies uz to, ka pasaules lielākie saules paneļu parki, kuru izmērs ir mērāms vairākos tūkstošos hektāru (tādi atrodas Indijā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā, Ēģiptē) un kur vienlaidus ir izvietoti miljoniem saules paneļu, kuru tumšā virsma uzsilst no saules gaismas, tad, protams, rodas jautājums, kā šāds milzīgs siltuma avots ietekmē apkārtējo vidi. To skaidro biedrības “Zaļā brīvība” atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.
2/19/202446 minutes, 22 seconds
Episode Artwork

Asins procedūras: to popularitāte senatnē un zināšanas par asinīm mūsdienās

Pilnīgāku izpratni par cilvēka asins sastāvu un funkcijām organismā esam guvuši visai nesen, taču dažādas asins procedūras bijušas populāras jau senatnē. Kāpēc asins noliešana bija tik ierasta terapija vēsturē? Un ko mēs zinām par cilvēka asinīm šodien? Ko nozīmē atšķirīgas asinsgrupas un kāpēc cilvēkam nevar pārliet dzīvnieka asinis? Šķetināsim šos jautājumus kopā ar raidījuma Zināmais nezināmajā viešņām - Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju, medicīnas vēsturnieci Ievu Lībieti un Valsts asinsdonoru centra direktori, transfuzioloģi Egitu Poli. Raidījuma sākumā - zinātnes ziņas Šīs nedēļas ziņu virsrakstos ir gan pētījumi par zīdaiņiem un Covid vīrusu, gan par Antarktīdas pingvīniem un putnu gripu, un visbeidzot arī Baltijas jūra ir iekļuvusi populārzinātnisko laikrakstu virsrakstos.
2/15/202449 minutes, 2 seconds
Episode Artwork

Biodegviela auto sistēmā. Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām

Daudz strīdu un diskusiju valda par biodegvielas ietekmi uz vidi - no vienas puses, tā ļauj attālināties no fosilā kurināmā, no otras puses - prasa milzīgas monokultūru audzes. Taču kāda ir pati bioetanola un biodīzeļa tehnoloģija? Kā šo degvielu ražo, kā tā darbojas auto sistēmā un uz ko šajā jomā virzās pētniecība? Skaidro kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju institūta vadošā pētniece Kristīne Lazdoviča. No dažādiem lauksaimniecības atlikumiem iegūst biomasu, kas pēc tam noder biodegvielas radīšanai. Tiesa, biodegvielas gadījumā runa nav tikai par lauksaimniecības atlikumiem, bet arī augu eļļām, sadzīves, rūpniecības, meža atlikumiem, pat notekūdeņu dūņām - tik dažādi materiāli noder biodegvielas ieguvē. Kādu labumu sniedz biodegviela un kā iegūst konkrētus tās veidus - bioetanolu, biodīzeļdegvielu, biogāzi? Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām Vai gan savulaik, kad tika atklāts lāzers, kāds uzreiz iedomājās, ka tas reiz varētu noderēt arī nezāļu ravēšanai? Šobrīd tas vairs nav pārsteigums, un nu varam teikt, ka Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām. Uzņēmuma “Weedbot” vadītājs Jānis Jaško stāsta gan par savu un kolēģu paveikto, gan kopumā iepazīstina ar iekārtas priekšrocībām lauka darbos. Izrādās, par iespēju ar lāzera palīdzību atbrīvoties no nezālēm, zinātnieki domā jau vairākas desmitgades, bet tikai tagad tas pamazām sāk īstenoties. Lāzerravēšanas priekšrocības un ieguvumi? Pirmkārt, nav jāizmanto roku darbs laikā, kad atrast cilvēkus, kas gribētu šādu darbu veikt [ravēt uz lauka], nav viegli. Arī roku darba izmaksas ar katru gadu pieaug. Otrkārt, nezāļu likvidēšanai nav jāizmanto ķīmiskie aizsardzības līdzekļi, kas būtiski kaitē augsnei. Noslēgumā Jānim Jaško jautāju, vai, turpinot izstrādāt savu Latvijas lāzerravēšanas iekārtu, viņš ar kolēģiem plāno sekot arī citu valstu, piemēram, ASV radītajiem iekārtu paraugiem. Jānis norāda, ka viņi noteikti vērtē to, ko dara citas zinātniskās institūcijas un uzņēmumi, mēģinot saprast labāko ceļu. Latvijā radītā iekārta uzņēmusi ekonomisko un ekoloģisko kursu - tā ir maza iekārta ar mazu enerģijas patēriņu, un šīs īpašības arī tiks saglabātas kā Latvijas unikalitāte. Neapšaubāmi paredzēts izmantot arī daudzās iespējas, ko izsaucis lēciens mākslīgā intelekta attīstībā, un tas, protams, ļauj arī lāzerravēšanas iekārtu padarīt pēc iespējas plašāk lietojamu.
2/14/202448 minutes, 22 seconds
Episode Artwork

Legionella - neredzamais drauds mūsu ūdens sistēmā. Ūdens atsāļošana

No vieglas gripas simptomiem līdz letālai pneimonijai - to var radīt ar legionellas, kas dažkārt sastopamas ūdens sistēmā. Rīgas Stradiņa universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kas īpašu uzmanību velta legionellai, to izplatībai un daudzveidībai. No vieglas gripas simptomiem līdz letālai pneimonijai - to var radīt legionellas, kas dažkārt sastopamas ūdens sistēmā. Rīgas Stradiņa universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kurā īpaša uzmanība veltīta legionellām, to izplatībai un daudzveidībai. Par legionellu - neredzamo draudu mūsu ūdens sistēmā - saruna ar darba autori, mikrobioloģi, zinātniskā institūta "BIOR" vadītāju Olgu Valciņu. Kā sāļūdenu var pārvērst dzeramajā ūdenī Pilnībā neizzināts temats ir arī ūdens. Šoreiz paraugāmies uz ūdeni no citas puses, proti, kā to no sāļūdens var pārvērst dzeramajā ūdenī. Latvijā par šādu tehnoloģiju ikdienā nevajag aizdomāties, bet ir valstis, kur dzeramais ūdens nav pieejams pietiekamā daudzumā un to ir nepieciešams ņemt no jūras vai okeāniem un atsāļot. Ģeogrāfiski mums tuvākā vieta, kur ļaudis patērē šādu atsāļotu ūdeni, ir Gotlande. Kā šis process notiek, saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Biotehnoloģiju institūta vadošo pētnieku Sandi Deju. Interese par ūdens atsāļošanu cilvēces vēsturē ir bijusi sen. Jau sengrieķu domātājs Aristotelis savā darbā „Meteoroloģija” raksta, ka "sālsūdens, kad tas pārvēršas tvaikos, kļūst salds, un tvaiki, kondensējoties, vairs neveido sālsūdeni". Turpmāko gadsimtu laikā notika vairāki mēģinājumi filtrēt  jūras ūdeni, lai padarītu to derīgu dzeršanai, taču plašos  rūpnieciskos apmēros tas notika vien 20. gs. otrajā pusē, kad, piemēram, ASV Floridas pavalstī ar reversās osmozes metodi, tas ir, kad ar spiedienu ūdens tiek laists cauri īpaši smalkam filtram, tika saražoti dzeramā ūdens daudzumi, lai nodrošinātu ar to vairākus simtus tūkstošu Keipkorālas iedzīvotāju. Kā notiek ūdens atsāļošana un kurās pasaules valstīs tas ir īpaši nozīmīgs process, lai iedzīvotāji ikdienā tiktu pie kvalitatīva dzeramā ūdens, par to stāsta Rīgas Tehniskās universitātes ūdens sistēmu un Biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Mums Latvijā nav jāuztraucas par pietiekamu dzeramā ūdens daudzumu, kas tiek iegūts filtrējot mūsu dabā esošos saldūdeņus, tad ir daudzas valstis pasaulē, kur iedzīvotāju ikdiena nav iedomājama bez šī osmozētā ūdens. Tās  ir Vidusjūras reģiona valstis, kur 60-70 % dzeramā ūdens iegūst ar minēto metodi, tās ir Arābijas pussalas valstis pie Omānas un Persijas līčiem. Par šādā viedā atsāļota ūdens izmaksām turpina Sandis Dejus. Šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes ūdens sistēmu un Biotehnoloģiju institūta speciālisti strādā pie reversās osmozes iekārtu uzlabošanas, lai tās darbotos ilgāk, lai membrānu caurumiņi tik ātri neaizaugtu un tādejādi  samazinātu šo iekārtu izmaksas. Lai tajās pasaules vietas, kur nav pieejams saldūdens, iedzīvotāji varētu tikt pie kvalitatīva dzeramā ūdens, nemaksājot tik lielas summas par to.
2/13/202446 minutes, 41 seconds
Episode Artwork

Bērnudārzu attīstība Latvijā un sodi skolēniem starpkaru periodā

Daudzi vecāki piekritīs, cik labs mūsdienu pasaules “izgudrojums” ir tāda iestāde kā bērnudārzs. Bet paradums mazus bērnus atstāt bērnudārza audzinātāju uzraudzībā, kamēr vecāki dodas darba gaitās, radies tikai 20. gadsimtā. Taču ne tikai pieskatīšana vecāku prombūtnē bija priekšnoteikums pirmsskolas izglītības iestāžu radīšanai - arī vajadzība celt bērnu izglītības līmeni. Kāda ir bērnudārzu vēsture Latvijā? Par pirmsskolas izglītības vēsturi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, stāsta Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja un arī pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. No bāriņu namiem līdz daudzveidīgām pedagoģijas metodēm, mācot bērniem latviskumu, dažādas prasmes un izrādot dziļas rūpes par katru audzēkni – tāds ir laika lēciens bērnudārzu attīstības vēsturē no 1600. gadiem līdz 20. gadsimtam, kad kā spilgta personība bērnudārzu veidošanā parādās Marta Rinka. Viņu varam godināt kā “Latvju bērnu dārzu māti”, un grāmatu ar tieši šādu nosaukumu izdevusi pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. Sodi skolās “Skolēni nedrīkst apmeklēt jaunatnei nepiemērotus izrīkojumus, jaunatnei neatļautas kinoizrādes, masku balles, dejas un izpriecu lokālus.” Šādi Latvijas Republikas skolu kārtības noteikumi tika izdoti 1936. gadā. Kādi bija skolēnu nedarbi un kādus sodus par tiem piemēroja, stāsta pedagoģijas vēsturniece Alīda Zigmunde, kura ir pētījusi skolēnu disciplīnas pārkāpumus un sodus Latvijas skolās starpkaru periodā. „Viļa Plūdoņa darbs bija autoritārs. Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods (tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu) bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos  klases kaktos stāvēja pa divi trīs puikām. Nākamais soda mērs bija ieraksts dienasgrāmatā un visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu.” Tādas jurista, žurnālista un valodnieka Konstantīna Karuļa atmiņas par dzejnieka un Rīgas 1.gimnāzijas pedagoga Plūdoņa darba metodēm savā pētījumā par  pārkāpumiem un sodiem Latvijas skolās 20. gadsimta 20.-30. gados ir fiksējusi RTU profesore, Rīgas Skolu muzeja muzejpedagoģe pedagoģijas vēsturniece Alīde Zigmunde. Runājot par vispārējiem soda mēriem tolaik Latvijas skolās Alīda Zigmunde min, ka tas augstākais sods bija izslēgšana no skolas, un tos pielietoja arī pat par grāmatu un burtnīcu bojāšanu. Bet kādi tolaik bija skolēnu pārkāpumi? Alīdas Zigmundes rakstā ir dramaturga Pētera Pētersona atmiņas par mācībām Franču licejā, kur viņš raksta, ka 20. gs. 30. gados pīpēšana kāda posmā skolā bija sasniegusi nepieļaujamu  pakāpi. Citās skolas bija novērojama tendence bojāt skolas inventāru - izsist logus, salauzt ūdens krānus, skolēni arī zaguši, kāvušies, viltojuši  skolas atestātus. Un vēl kāds citāts no Alīdas Zigmundes pētījuma par nedarbiem un sodiem skolās par skolnieču uzvedību  Rīgas 3. ģimnāzijā. "Tur klusumu klasē nav spējis panākt ticības mācības skolotājs mācītājs Jānis  Tēriņš, kurš reiz trokšņošanu nav varējis izturēt, pielecis kājās un  teicis, ka  klasi atstāt nāksies vai nu visām skolniecēm, vai arī viņam vienam. Uz ko klases vecākā  atbildējusi, ka  viņas ir daudzas, bet skolotājs tik viens. Un tā meitenes palikušas klasē, bet skolotājs  izgājis no telpas."
2/12/202450 minutes, 33 seconds
Episode Artwork

Latvijas Bankas pārstāve: Skaidra nauda nākotnē no mūsu ikdienas nepazudīs

Ikdienas maksājumi aizvien biežāk ir digitāli. Nopīkstinām telefonus pie kases, veicam zibmaksājumus un naudas pieprasījumus saziņas tīklos. Ne velti jau aizvadītājā gadā Latvijas Banka ziņoja par vienu un divu centu monētu ierobežošanu. Kas notiks ar skaidru naudu nākotnē? Vai pienāks diena, kad visi norēķini būs tikai digitāli? Vai tiešām varam teikt ardievas makiem, vaicājam Latvijas Bankas padomes loceklei Zitai Zariņai. Vēstures lappuses mums atklāj, ka senākos laikos norēķiniem izmantota preču apmaiņa. Piemēram, es tev dodu jēru, un tu man ko citu pretim. Bet kādā brīdī šādas lietas samērot kļuvis sarežģīti, un tā nu laika gaitā nostiprinājusies ideja par citu maksāšanas līdzekli - monētām, vēlāk arī banknotēm, un mūsdienās šajā uzskaitījumā vēl varētu klāt nākt arī kriptovalūta. Ir mainījies mūsu dzīvesveids un paradumi, kā vēlamies norēķināties. Vai monētas un kopumā skaidru naudu nākotnē izmantosim maksājumiem, vai tomēr maksājumu kartes un kriptovalūta pārņems mūsu ikdienu? "Ar makiem ir kā ar skaidro naudu, tai jābūt katra brīvai izvēlei, vai to lietojam norēķinos vai uzkrājumos," atzīst Zita Zariņa. "Varbūt daļai no mums joprojām ir ieradums katram gadījumam kādus 10 eiro skaidrā naudā līdzi nēsāt." Norēķināties par daudz ko var bezskaidrā naudā, elektroniski. Šobrīd proporcija norēķiniem Latvijā ir virs 70% bezskaidrā naudā un mazliet zem 30% - skaidrā. Arvien vairāk cilvēku izvēlas norēķināties bezskaidrā naudā, tas nenozīmē, ka skaidra nauda izzudīs. "Skaidrai naudai loma ir ne tikai to lietot maksājumos, bet to var lietot arī uzkrājumos. Dati eiro sistēmā rāda, ka apmēram 37% cilvēku atzīst, ka veido lielākus vai mazākus uzkrājumus skaidrā naudā, tā sadalot riskus. Kaut ko turot, iespējams, makā, ko nenēsā līdz, bet noliekam plauktā," bilst Zita Zariņa. Paradumi valstīs, kur maksājumiem izmanto eiro, ir atšķirīgi. "Mēs ar saviem paradumiem mazliet mazāk mīlam skaidru naudu, nekā eiro sistēma vidēji. Tas nozīmē, ka lielāka daļa ir valstu, kur skaidrā nauda tiek izmantota vairāk, nekā to izmanto Latvijā," atzīst Zita Zariņa. "Diapazons valstīm, kas preferē bezskaidrās naudas norēķinus, un valstīm, kas tomēr mīl skaidro naudu, ir diez gan plašs. Tam ir dažādi skaidrojumi – reģionālais, cilvēkiem dažādās valstīs ir dažādi ieradumi, kas atšķiras vecuma grupām un cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni un ar dažādu ienākumu līmeni. Ir diezgan daudz kritēriju, kas nosaka, kā izturamies pret skaidru naudu. Tā var būt personiska izvēle. Skaidrā nauda atšķirībā no bezskaidriem norēķiniem dod zināmu privātumu. Cilvēki privātumu vērtē ļoti augstu, Tas nenozīmē, ka viņi grib noslēpt savus darījumus un nemaksāt nodokļus." Visās aptaujās cilvēki atzīst, ka arvien vairāk izmanto bezskaidras naudas norēķinus, bet lielais vairākums arī atzīst, jā, skaidrai naudai jāpaliek. Skaidrā naudā apjomos, iespējams, samazināsies līdz kādam kritiskam līmenim, bet neizzudīs. Speciālist arī iesaka turēt makā nelielus skaidras naudas uzkrājumus drošības apsvērumu dēļ, ja krīze valstī un uz kādu laiku nav pieejama elektrība, kā arī internets.   Pirms sarunas par naudu un maksāšanas paradumiem zinātnes žurnālu apskats.  
2/8/202441 minutes, 22 seconds
Episode Artwork

Izstrādāta "Drošās telpas sistēma". Reportāža no LU Zinātņu mājas

Latvijas Universitātes (LU) Skaitliskās modelēšanas institūtā izstrādāta īpaša “Drošās telpas sistēma”, ar kuru iespējams noteikt un samazināt vīrusu infekcijas risku iekštelpās. Sistēma automātiski uztver un analizē dažādus parametrus vidē un, balstoties uz skaitlisko modeļu sistēmu, aprēķina vīrusu infekcijas risku. Tas tad savukārt palīdz pieņemt lēmumus epidemioloģisko risku novēršanai. Kā šādu sistēmu iespējams radīt, kā tā darbojas un kur ikdienā tā varētu palīdzēt, skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošo pētnieku Andri Jakoviču un šī paša institūta pētnieku Jevgeņiju Teličko, ar kuriem mēs tiekamies Latvijas Universitātes Zinātnes mājā. Drošās telpas sistēma sākotnēji izstrādāta, lai cīnītos ar Covid-19 izplatību, taču var tikt izmantota arī citu vīrusu infekciju izplatības kontrolei, kā arī pielietota ēku sistēmu vadības optimizācijai, paaugstinot energoefektivitāti un adaptīvi vadot ventilācijas sistēmu darbību. "Tas ir izteikti multidisciplinārs, jo satiekas dažādas jomas," iepazīstina Andris Jakovičs. "Vīrusu kā tādu ieraudzīt un saskaitīt telpā mēs ar šo sistēmu nevaram, bet mēs varam netiešos mērījumos un izmantojot matemātisko modelēšanu, prognozēt, paredzēt, kā potenciāli inficēta persona, būdama telpā kopā ar citiem, var šo infekciju nodot tālāk, jo infekcijas nodošana ir būtiski atkarīga no apstākļiem, kādi veidojas telpā." Izstrādātā sistēma var būt lietderīga dažādās vietās - slimnīcās, birojos, publiskās vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, arī dzīvojamajās mājās. "Lielākā efektivitāte ir tur, kur dažādi cilvēki uzturas, kur infekcijas riski var būt lieli," norāda Andris Jakovičs. Bet kā ar datu aizsardzību, ja tiek veikts telpas monitorings, video novērošana. "Mūsu gadījumā ir viena priekšrocība, ka mēs nekur neglabājam ne attēlus, no kuriem tiek saskaitīti cilvēki, ne arī ierakstām skaņu. Mērķis ir virzīties, ka šis elektroniskais sistēmas modulis uzreiz no sākotnējās informācijas izvelk ārā mums vajadzīgo parametru. Tas ir vienīgais, kas tiek pārsūtīts tīklā un glabāts datubāzē. Attēli un skaņu ieraksti kā tādi datu bāzē netiek uzglabāti," skaidro Andris Jakovičs. Jā, trenējot sistēmu, pētnieki izmantoja attēlu virknes un skaņu ierakstus. "Mērķis ir ka sistēma kā melnā kaste, no kuras neviens nevar dabūt ārā privāto informāciju, kurš cilvēks tur bija, kā viņu sauc, kā izskatījās, kurš klepoja...," atzīst Andris Jakovičs. "Jebkurā gadījumā brīdinām, ka šajās telpās, kur izmēģinājuma režīmā darbina sistēmu, veic video novērošanu, lai arī pēc būtības tā netiek veikta." Par sistēmas darbību cilvēki paši var pārliecināties, ja gadās viesoties Latvijas Universitātes Zinātnes mājā auditorijā, kur atrodas drošās telpas sistēma. Tāpat var lejuplādēt lietotni, lai pārliecinātos par telpas rādītājiem. Kāpēc mēs šķaudām? Senajā Grieķijā uzskatīja, ka šķaudīšana ir zīme no dieviem. Piemēru var atrast eposā par Odiseju. Viņa sieva Penelope, gadiem ilgi gaidot mājas vīru un mēģinot atkauties no preciniekiem, padzirdējusi, ka vīrs varētu būt dzīvs, saka šiem preciniekiem, ka Odisejs, ja viņš atgrieztos, un viņu abu dēls Tēlemahs tiem atriebtos. Pēc Pēnelopes runas Tēlemahs nošķaudās un Pēnelope priecīga teic, ka tā ir dievu zīme. Drošie vien no šī ir nācis teiciens, kas sastopams daudzviet un arī mūsu kultūrā, ka cilvēkam nošķaudoties, mēs sakām – „Taisnība!”. It kā šķavas apliecinātu iepriekš teiktā patiesību. Katrā ziņā taisnība ir tā, ka degunā ir iekļuvis kāds traucēklis un mūsu ķermenis, mēģinot atbrīvoties no tā, to veic ar šķaudīšanu. Cik lielā mērā mēs varam kontrolēt šķavas, par kādiem traucēkļiem tās liecina un kāpēc mēs nešķaudām miegā, stāsta otolaringologs Dins Sumerags. Šķavas ir organisma dabiska aizsargreakcija un kairinātājiem. Ja nāk šķaudiens, neaizturam to, bet lietojam kabatas lakatiņu vai, ja tā nav pie rokas, tad vismaz aizliekam mutei priekšā elkoni, lai kaut cik pasargātu apkārtējos no savām šķavām. Interesants ir fakts, ka cilvēks miegā nešķauda, jo tie nervi, kas atbild par šķaudīšanu, netiek miegā stimulēti. Kaut gan Dins Sumerags izteic varbūtību par tiešu mehānisku kairināšanu, kas arī guļošam cilvēkam varētu izraisīt šķavas.
2/7/202448 minutes, 29 seconds
Episode Artwork

Zivju dzīve ziemā: kā organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam?

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    
2/6/202448 minutes
Episode Artwork

Asteroīdi: kāpēc jāpēta šie tālie kartupeļa lieluma klejotāji Saules sistēmā?

Saules sistēmā atrodas ap miljons mazu un lielu karutpeļiem līdzīgu asteroīdu, kuru pētniecībā iesaistās gan profesionāļi apjomīgās misijās, gan amatieri. Kāpēc asteroīdi ir jāpēta? Ko tie var mums pastāstīt un kuras misijas līdz šim ir bijušas veiksmīgākās un atnesušas jaunas zināšanas par šiem tālajiem Saules sistēmas klejotājiem? Stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Šiem neparastajiem Saules sistēmas objektiem ir dažādas formas, atšķirīgi izmēri, un tie pētniekus var gan pārsteigt, gan zināmā mērā biedēt. Kādas interesi raisošas debess parādības un planētas varēsim novērot 2024. gadā? Skatot šī gada astronomiskās prognozes par debess ķermeņu izrādēm izplatījumā, varēsim redzēt ziemeļblāzmas, meteoru plūsmas, komētas, novērtot Marsu un Jupiteru. Kurās zemeslodes vietās un kādos laikos to varēs redzēt un kā mākslīgie Zemes  pavadoņi izbojā debess vērotāju skatu, par to stāsta Latvijas Astronomijas biedrības priekšsēdētājs Māris Krastiņš. Jau pagājušā gada nogalē Latvijas Astronomijas biedrība publicēja paziņojumu par 2024. gada novērojumiem debesīs. Paziņojumā teikts, ka šis gads aizritēs cerībās uz patīkamiem pārsteigumiem. Un viens no tiem būšot iespēja biežāk novērot ziemeļblāzmas, kas ir saistīts ar Saules aktivitātes palielināšanos. Vienīgi ir grūti prognozēt, kad krāšņās debesu izrādes skatītājiem jāsāk  gatavoties šīs parādības novērošanai. Kā teic Māris Krastiņš ziņas par ziemeļblāzmas uznācienu tiek izplatītas tikai vienu vai divas dienas pirms šī notikuma un bieži vien arī pašiem prognozētājiem tas var būt liels pārsteigums. Citādāk tas ir ar ierastajām kalendārajām meteoru plūsmām, kas gaidāmas 12. Augustā - Perseīdu lietus un 14. decembrī – Geminīdu lietus. Spožo meteoru lietu, droši vien, daudzi atceras no pagājušā gada jūlija nogales un augusta mēneša debesīm. Taču Māris Krastiņš min vel senākus laikus, kad Perseīdas krāšņoja debesis daudz intensīvāk.
2/5/202448 minutes, 16 seconds
Episode Artwork

Asteroīdi: kāpēc jāpēta šie tālie kartupeļa formai līdzīgie klejotāji Saules sistēmā?

Saules sistēmā atrodas ap miljons mazu un lielu kartupeļiem līdzīgu asteroīdu, kuru pētniecībā iesaistās gan profesionāļi apjomīgās misijās, gan amatieri. Kāpēc asteroīdi ir jāpēta? Ko tie var mums pastāstīt un kuras misijas līdz šim ir bijušas veiksmīgākās un atnesušas jaunas zināšanas par šiem tālajiem Saules sistēmas klejotājiem? Stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Šiem neparastajiem Saules sistēmas objektiem ir dažādas formas, atšķirīgi izmēri, un tie pētniekus var gan pārsteigt, gan zināmā mērā biedēt. Kādas interesi raisošas debess parādības un planētas varēsim novērot 2024. gadā? Skatot šī gada astronomiskās prognozes par debess ķermeņu izrādēm izplatījumā, varēsim redzēt ziemeļblāzmas, meteoru plūsmas, komētas, novērtot Marsu un Jupiteru. Kurās zemeslodes vietās un kādos laikos to varēs redzēt un kā mākslīgie Zemes  pavadoņi izbojā debess vērotāju skatu, par to stāsta Latvijas Astronomijas biedrības priekšsēdētājs Māris Krastiņš. Jau pagājušā gada nogalē Latvijas Astronomijas biedrība publicēja paziņojumu par 2024. gada novērojumiem debesīs. Paziņojumā teikts, ka šis gads aizritēs cerībās uz patīkamiem pārsteigumiem. Un viens no tiem būšot iespēja biežāk novērot ziemeļblāzmas, kas ir saistīts ar Saules aktivitātes palielināšanos. Vienīgi ir grūti prognozēt, kad krāšņās debesu izrādes skatītājiem jāsāk  gatavoties šīs parādības novērošanai. Kā teic Māris Krastiņš ziņas par ziemeļblāzmas uznācienu tiek izplatītas tikai vienu vai divas dienas pirms šī notikuma un bieži vien arī pašiem prognozētājiem tas var būt liels pārsteigums. Citādāk tas ir ar ierastajām kalendārajām meteoru plūsmām, kas gaidāmas 12. Augustā - Perseīdu lietus un 14. decembrī – Geminīdu lietus. Spožo meteoru lietu, droši vien, daudzi atceras no pagājušā gada jūlija nogales un augusta mēneša debesīm. Taču Māris Krastiņš min vel senākus laikus, kad Perseīdas krāšņoja debesis daudz intensīvāk.
2/5/202448 minutes, 16 seconds
Episode Artwork

Februāris - Sveču mēnesis

Janvāris ir garām, un jau vairāk varam pastiept roku pretim pavasarim, tomēr mums priekšā vēl visai daudz tumšu vakaru. Šo tumsu ar apcerīgu gaisotni, gaismu un siltumu var piepildīt sveces, un tieši tā arī darījuši mūsu senči, un februāris pat dēvēts par Sveču mēnesi. Savukārt 2. februāris tiek saukts par Sveču dienu. Sagaidot šo dienu, arī raidījumā runājam par svecēm, siltumu un gaismu. Sveču dienu izsenis latvieši aizvadījuši lielās gavilēs un priekos. Šajā dienā esot vajadzīgs daudz tērēt un baudīt, lai nākamais gads ir bagāts un laimīgs. Arī visu februāri latvieši dēvējuši par Sveču mēnesi, un arī citās tautās šo dienu svin kā pāreju no tumšā laika uz priecīgu un jau rosīgāku gada posmu. Un centrālais simbols šai dienai un mēnesim ir svece. Tā sniedz gaismu, siltumu, telpā rada patīkamu aromātu un jauku atmosfēru, bet mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā svece ir savā ziņā kļuvusi par drošības un atbalsta rīku.  Kā zināms, Latvijā aktīvi tiek lietas ierakumu sveces, ko sūtīt Ukrainas karavīriem. Mūsdienās mēs lietojam gan parafīna, gan sojas vaska sveces, bet senāk sveces daudz lietas no vaska un vēl vairāk - no dzīvnieku taukiem. Kādi priekšmeti tika izmantoti, lai sveces izlietu, lai tās ņemtu līdzi tālā ceļā un kā senāk šķīla uguni, lai sveces vispār aizdegtu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidre. Gaismas terapija Zināms, ka depresijai mēdz būt sezonāls raksturs, un cilvēki, kuri mīt tajās ģeogrāfiskajās zonās, kur valda ilgstošs tumšais periods rudeņos un ziemās, biežāk sirgst ar depresiju gaismas trūkuma dēļ. Par gaismas ietekmi uz cilvēka psihisko labsajūtu, kā darbojas gaismas terapija un kad pārlieku daudz gaismas var kaitēt stāsta Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds. Dabiskā saules gaisma  mazina depresijas simptomus, taču arī mākslīgi radītie gaismas avoti var ietekmēt mūsu garastāvokli un garīgo veselību. Kaut vai omulīgs apgaismojums dzīvojamā istabā rosina patīkamas sajūtas, bet gluži citādi jūtamies, ja laterna uz ielas nakts laikā neaicināta izgaismo guļamistabu. Gaismas klātbūtne vai tās trūkums ir cieši saistīts ar tādu hormonu, kā melatonīns - tas ir hormons, kas atrodas mūsu smadzenēs un ietekmē cilvēka bioloģisko diennakts ritmu. Vairāk par to, kā šo hormonu un mūsu  psihi ietekmē gaisma gan dabiska, gan mākslīga, stāsta psihiatrs Elmārs Tērauds. Gaismas terapiju, ko sauc arī par fototerapiju vai spilgtas gaismas terapiju, izmanto gan ādas slimību  ārstēšanā, gan arī  garīgu traucējumu terapijā. Kā teic psihiatrs Elmārs Tērauds, tad nereti vien, ja runa ir par jau minēto depresiju, pietiek arī ar parastām veikalā nopirktām elektriskajām spuldzēm.
2/1/202445 minutes, 44 seconds
Episode Artwork

Cilmes šūnu pētījumi. Šūnas "šķiro" atkritumus

Cilvēka organisma šūnas katra atsevišķi un visas kopā ir vienreizēja pasaule. Šūnas, protams, ir pamatu pamats, kas tālāk veido orgānus un orgānu sistēmas, un brīdī, kad ķīmiski radītās zāles pacientam nevar sniegt cerību, arī tur var palīdzēt šūnas. Gan par šūnu, gan gēnu terapiju, cik tālu ar to esam tikuši saruna ar medicīnas bāzes zinātņu doktori, Latvijas Universitātes tenūrprofesori precīzijas medicīnā Unu Riekstiņu. Par personalizēto medicīnu ik pa laikam stāstām raidījumā, un, lai arī daudzas no personalizētām terapijām aizvien ir izstrādes un izpētes procesā, viss liecina, ka tieši tāda būs nākotnes medicīna. Pielāgota cilvēkam, viņa konkrētajām slimībām, ģenētikai, un personalizētās medicīnas saistībā svarīgi minēt šūnu un gēnu terapijas. Cik tālu esam tikuši ar cilmes šūnu pētījumiem? Vai kādu dienu vilkēdes, alopēcijas un citas slimības varēs ārstēt ar dažām cilmes šūnu injekcijām? Par to, kur virzās šīs pielāgotās terapijas, stāsta Una Riekstiņa. Bet šūnas ir vienreizējas arī ar to, ka labi pārzina savu saimniecību un zina, ko tām vajag un no kā vajag atbrīvoties. Tieši proteosomas un lizosomas ir tās struktūras, kas mūsu organismā pārstrādā un sašķiro atkritumus. Sīkāk par to, kā šūnas tiek galā ar atkritumiem, saruna ar bioloģijas zinātņu doktori Inesi Čakstiņu-Dzērvi. Šķirošana un otrreizējā  pārstrāde ir termini ko parasti attiecinām uz  apsaimniekošanas jomu, taču arī  dzīvas būtnes ķermenī, mikroskopiskā līmenī notiek šāda, teiksim, saimnieciskā darbība un par to šis stāsts. "Šūna ir fantastiska vienība, tā ir ļoti efektīva, jo  neizmantos un neuzglabās  to ko tai nevajag tā uzsākot sarunu par to kā šūnas tiek galā ar atkritumiem," teic bioloģijas zinātņu doktore Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta vadošā pētniece Inese Čakstiņa-Dzērve. Lai mūsu ķermeņa šūnās neuzkrājas nevajadzīgās vielas šūnas tās  vai nu pārstrādā  vai izmet ārā, par to kā notiek šis attīrīšanas process šūnu līmenī, to skaidro pētniece.
1/31/202447 minutes, 49 seconds
Episode Artwork

Skaidrojam, kas ir progresīva zemkopības sistēma

Par vienu no Latvijas Zinātņu akadēmijas aizvadītā gada labākajiem pētījumiem minēts Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieku veiktas darbs progresīvas zemkopības sistēmas izveidē. Vienkāršoti sakot - ekonomiskais izvedīgums vērtēts augu maiņas ciklā. Kā izaudzēt labāku ražu, kā nenoplicināt augsni, kā galu galā gūt ekonomisku labumu no savas saimniekošanas - tie visi ir jautājumi, ar kuriem var sastapties lauksaimnieki, un to visu salikt kopā nav vieglākais uzdevums. Bet tieši to ir mēģinājuši darīt Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki, vairākus gadus strādājot pie pētījuma par to, kā augkopības, vides un ekonomiskie nosacījumi iet roku rokā, un izstrādājot arī praktisku modeli, ko lauksaimnieki turpmāk var izmantot. Ko pētnieki ir secinājuši par augu maiņas cikliem, par uztvērējaugiem un citiem faktoriem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki Inga Jansone, Ieva Leimane, Alberts Auziņš un Solveiga  Maļecka.
1/30/202448 minutes, 3 seconds
Episode Artwork

Vulkānu izvirdumi Islandē: dzīve uz "pulvera mucas" var pamatīgi ietekmēt islandiešu dzīvi

Raidījumā dodamies uz kādu skaistu zemi, kas, no vienas puses, pārsteidz ar savu dabas varenību un mežonīgumu, bet, no otras puses, mēdz pārsteigt un pat biedēt ceļotājus, ģeologus un arī vietējos iedzīvotājus, kuri it kā taču pieraduši pie vides īpatnībām. Stāsts būs par Islandi, kuras vārds pēdējās nedēļās visai daudz parādījies ziņu lapās, ņemot vērā satraucošos vulkāna izvirdumus Grindavīkas pilsētā. Pēdējā laika vulkānu izvirdumi Islandē krietni atšķiras no tiem, ko iepriekšējās desmitgadēs piedzīvojuši šīs valsts iedzīvotāji. Postījumi Grindavīkā liecina, ka dzīve uz "pulvera mucas" arī nākotnē var pamatīgi ietekmēt islandiešu dzīvi. Iepazīstam salas ģeoloģiju un to, kā klājas vietējiem izvirdumu laikā. Stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis un Islandē dzīvojošā ledāju gide Guna Kalna.
1/29/202448 minutes, 9 seconds
Episode Artwork

Gada dzīvotne - mitrāji, gada koks - zemais bērzs

Latvijas Dabas fonds par gada dzīvotni šogad izvēlējušies mitrājus - vienīgo biotopu, kam savulaik veltīta īpaša vides konvencija. Neskatoties uz centiemiem mitrājus saudzēt, to skaits krasi sarūk, bet sniegtie labumi kļūst svarīgāki. Iepazīstam tuvāk mitrājus! Stāsta ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un botāniķe, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Agnese Priede. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji. Šogad gada dzīvotnei par godu Latvijas Dabas fonds ir izdevis fotogrāfa Kristapa Kalna veidotu lielformāta mākslas foto kalendāru "MITRĀJI", kas ataino dažādas mitrāju ainavas saistībā ar konkrētā gadalaika sajūtām. 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē tika pieņemta starptautiska konvencija par mitrājiem – vienīgā starptautiskā vides konvencija, kas ir veltīta kādai noteiktai ekosistēmai. Lai arī mitrāju nozīme jau pirms vairāk nekā 50 gadiem tika tik spēcīgi uzsvērta globālā līmenī, tie turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Arī Latvijā mitrāju teritorijas vēsturiski un šobrīd samazinās. Palieņu pļavas, viena no nozīmīgākajām mitrāju dzīvotnēm, Latvijā saglabājušās vien nepilnos 0,3% valsts teritorijas. Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas, caurceļojot. Bet par gada koku izraudzīts zemais bērzs Atpazīt šo koku nav tas vienkāršākais uzdevums, un varbūt tieši tāpēc ir tik īpaši, ka Latvijas Dendrologu biedrība to izvēlējusies par gada koku 2024. Tas ir zemais bērzs ar latīnisko nosaukumu Betula humilis. Jā, bērzs, taču meklēt līdzības ar skaistajām balto bērzu birzīm nebūs solis pareizajā virzienā. Kaut nosaukumā ietverts “bērzs”, izmēru ziņā šī gada varonis atšķiras un drīzāk līdzinās krūmam. Tāpēc - dodamies dabā un atklājam vēl neiepazīto, bet pirms lai noder mūsu sagatavotais stāstījums. Iepazīstina Latvijas Dendrologu biedrības valdes loceklis, dendrologs Gvido Leiburgs. Viņš skaidro, kas tad ir zināms par zemo bērzu un kur to meklēt, bet vispirms - kā šogad izvēle kritusi par labu tieši zemajam bērzam.
1/25/202447 minutes, 37 seconds
Episode Artwork

2023. gads medicīnā: medikamenti, lai apstādinātu Alcheimeru, gan apturētu aptaukošanos

Aizvadītais gads medicīnā mums paliks atmiņā ar daudziem “pirmajiem”: pirmie medikamenti, kas apstādinātu agrīnu Alcheimera slimību, zaļā gaisma pirmajai CRISPR gēnu rediģēšanas terapijai, pirmie medikamenti, kas palīdzētu smagajā cīņā ar aptaukošanos un jaunas vakcīnas pret dažādām slimībām. Ko 2023. gads sniedza mums medicīnā? Apzinoties, ka visus aspektus vienā sarunā izrunāt nevaram, šajā raidījumā pievērsīsimies vēža izpētei un terapijai, kā arī jaunumiem Alcheimera ārstēšanā. Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi un Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktoru, gastroenterologu Mārci Leju. Alcheimers ir neirodeģeneratīva saslimšana, kuru ir neiespējami padarīt par nebijušu brīdī, kad slimības process jau ir sācies. 2023. gads nebija pirmais, kad pasaulē vispār runāja par medikamentiem pret Alcheimeru, tomēr zāļu izstrādē pagājušais gads ir bijis nozīmīgs. "Pētījumi ir ļoti ilgi, jo smadzeņu neirodeģenerācijas process tas nav viena, divu mēnešu jautājums, tas ir process vairāku gadu garumā. Pēdējos 20 gadus pētniecībā nebija nācis neviens reāls medikaments, kas varētu ietekmēt smadzeņu neirodeģenerācijas mehānismu. Šis ir sasniegums specifiskā imūnterapijas pieejā tieši Alcheimera slimības vienā no patoģenēzes mehānismiem. Imūnterapija, kas vērsta pret konkrētu proteīnu, lai šīs plāksnītes, kas smadzenēs akumulējas un ierosina šo neirodeģenerācijas procesu, tiktu izšķīdinātas un evakuētas no smadzenēm. Lai līdz šim tiktu, pētījumi norisinājās jau 30 gadus," skaidro Zanda Priede. Tas ir gana liels periods cilvēcei. Zanda Priede atzīst, ka tas, ka ASV jau ir apstiprinājušas izstrādāto zāļu izmantošanu, ir liela uzvara. "Arī lai mēs tiktu līdz šī medikamenta ieviešanas praktiskā lietošanā ir vēl garš ceļš ejams, ne tikai Eiropā un Latvijā, norāda Priede. Viņa atzīst, ka jau pētījumu gaitā veikta rūpīga cilvēku atlase un ļoti daudzi cilvēki nevarēja piedalīties, tas nozīmē, ka arī ikdienas praksē ārstiem būs grūts uzdevums noteikt, kuram pacientam, kurā brīdī un kad uzsākt medikamenta lietošanu. Tas būs nākamais svarīgais jautājums.
1/24/202445 minutes, 42 seconds
Episode Artwork

Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas?

“Eiropa pēc Pirmā pasaules kara bija ”laboratorija virs bezgalīgas kapsētas”.” Tā nesen iznākušajā grāmatā “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” raksta grāmatas viena no autorēm Vita Zelče. Šis ir jaunākais SIA “Aminori” izdevums, un arī iepriekš izdotās grāmatas šajā sērijā par dažādiem vēstures posmiem Latvijā kļuvušas lasītāju iecienītas. Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas? Cenzūra, kas nogurdina, vai tomēr “zaudētā paradīze”, pēc kuras ilgoties tālākajos padomju okupācijas gados? Jauno izdevumu iepazīstam kopā ar tā autori, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.-1940. gadā - tas ir laiks, ko dēvē arī par Ulmaņlaikiem, par Ulmaņa diktatūru, pret Ulmaņa īstenoto politiku arī mūsdienās daļa sabiedrības izturas ar nosodījumu un uzskata, ka viņam jau nu nekādus pieminekļus nevajadzētu celt. Vienlaikus Ulmaņlaiki tiek vērtēti arī kā būtisks Latvijas uzplaukuma laiks pirms padomju okupācijas gadiem. Vienu pareizo atbildi raidījumā nemeklēsim, bet plašāk iepazīsim, kādi faktori radīja iespēju Ulmanim ļoti vienkārši īstenot valsts apvērsumu 1934. gadā un kāda dzīve Latvijā veidojās pēc tam. Ulmaņlaiki arhitektūrā un interjerā Kvartālu nojaukšana, lai slietu monumentālas ēkas, kur interjerā dominētu tautiski motīvi - tā īsumā var raksturot Ulmaņa laikā celtos objektus. Ķemeru sanatorija, Rakstnieku jeb Jaunā pils Siguldā, Armijas ekonomiskais veikals - šīs būves iemiesoja arhitektūras un interjera stilu, kas dominēja Ulmaņa režīma laikā. Vairāk par  šīm tendencēm mākslas zinātniece, Latvijas arhitektūras muzeja direktore Ilze Martinsone. Nereti Ulmaņa valdīšanas laikā esošo stilu arhitektūrā, mākslā interjerā un dizainā mēs dēvējam par tautisko Art Deco, bet šī tendence sākās krietni agrāk par 1934. gadu, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Šis  stils sākas pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās virkne jaunu valstu, kurām bija svarīgi parādīt  savu nacionālo identitāti. Tā kā tautisko rakstu motīvi bija modē jau  pagājušā gadsimta 20. gados, skaidro Ilze Martinsone. Bet runājot par Ulmaņa laikiem, Ilze Martinsone stāsta par varenu izmēru celtnēm klasicisma stilā un dažādu stilu sajukumu šo celtņu interjerā, kā arī atklāj, kurā ēkā Rīgā tika iebūvētas pirmās elektriskās slīdošās kāpnes.
1/23/202451 minutes, 43 seconds
Episode Artwork

Gada dzīvnieks 2024 Latvijā - stirna; gada kukainis - lielacu kamene

Latvijas Dabas muzejs par gada dzīvnieku izvēlējies tik ierastu, bieži sastopamu dzīvnieku kā stirna. Kā pamatojums izvēlei ir cilvēku mazās zināšanas par šķietami parastiem Latvijas dzīvniekiem. Iepazīstam tuvāk stirnas! Stāsta Latvijas Nacionālais dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange. Stirna ir mazākais un visbiežāk sastopamais briežu dzimtas dzīvnieks Latvijā. Iespējams, daudz būsim manījuši dabā stirnu atstātās pēdas, skatījuši šos dzīvniekus grāmatu lappusēs un dokumentālās filmās, bet stirna tāpat saglabājusi zināmu noslēpumainības plīvuru, un šim graciozajam dzīvniekam tas itin labi piestāv. Stirnas ir arī prasmīgas izdzīvotājas, kļūstot par ļoti ierastu dzīvnieku mūsu dabas ainavā. Latvijas Nacionālais dabas muzejs gada dzīvnieku izvēlas jau 25 gadus. Tradīciju izvirzīt gada simbolu muzejs aizsāka 2000. gadā ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamiem dzīvniekiem. Laika gaitā gada dzīvnieka gods piešķirts arī bieži sastopamām dzīvnieku, visbiežāk zīdītāju, sugām, jo ikdienas darbs muzeja speciālistiem pierādījis, ka arī par tām ir interese un trūkst zināšanu. Tieši ar tādu apsvērumu par 2024. gada dzīvnieku Dabas muzejs izvēlējies mazāko un biežāk sastopamo briežu dzimtas pārstāvi Latvijā – stirnu Capreolus capreolus. Gada kukainis - lielacu kamene Šogad gada kukaiņa gods pienākas bišu dzimtas pārstāvei lielacu kamenei, kura ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta kameņu suga. Kā nosaukums vēstī, šai kamenei vai, pareizāk sakot, kameņu tēviņiem ir lielas acis, bet cik viegli vai grūti to var atšķirt no citām kameņu sugām, kur dzīvo šīs lielacu kamenes, stāsta Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvji Jānis Gailis un Madara Merle, kuri, arī pastāsta par sirmām kamenēm. Latvijā mīt ap 30 kameņu sugām un lielacu kamene ir viena retākajām, ne tikai pie mums, bet  diezgan plašā areālā no Centrāleiropas līdz Āzijas videnei. Rets kukainis un maz ziņu par to, tā teic Pasaules dabas fonda un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāve Madara Merle un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētais profesors un Latvijas entomoloģijas biedrības valdes loceklis Jānis Gailis. Interesants ir šī gada kukaiņa zinātniskais nosaukums - Bombus confusus, burtiski tulkojot no latīņu valodas, tas nozīmē apmulsusī, apjukusī jeb izbrīnītā bumba. Par šo izbrīnu liecina minētās milzīgās tēviņu acis. Lai arī reta suga un neskolotam dabas vērotājam ir visai niecīga iespēja to  pamanīt pļavā, tomēr tas neliedz cerēt uz laimīgu gadījumu un kaut vai stāstā iepazīt šo kameni un citas tās attālākās radinieces. Jānis Gailis un Madara Merle turpina par  šo kameņu mājvietu, ko tās veido uz zemes.  
1/22/202452 minutes, 20 seconds
Episode Artwork

Vai naftas reģionā var runāt par ilgtspēju?

Vai naftas reģionā var runāt par ilgtspēju? Vai tuksnesī, kas ir specifiska un īpaša ekosistēma, vajag tehnoloģijas, kas nodrošina ar tādiem resursiem, kuri dabiskā vidē tuksnesī tur sastopami? Ko jauni resursi nozīmē dabai un vietējai kultūrai? Kāda veidojusies dzīve vietā, kur dominē sāls, smiltis un saule? Pētīt to devās sociālantropoloģijas doktore un dažādības vadības eksperte Agnese Cimdiņa, un savas pārdomas viņa aprakstījusi jaunā grāmatā  "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī. Tirgus un naftas antropoloģija". Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar pētnieci. Ar Agnesi Cimdiņu saruna arī raidījumā Brīvības bulvāris.    
1/18/202446 minutes, 21 seconds
Episode Artwork

Jauno sociālantropologu pētījumi un Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīves pētniecība

Sākot ar jauno vecāku rūpēm, beidzot ar atvaļinātu militāristu piedzīvoto atgriežoties ikdienas dzīvē - raidījumā iepazīsim jaunos sociālantropologus un viņu pētījumus par Latvijas sabiedrību. Ko pētnieki atklājuši un kā notiek šādu jutīgu jomu izpēte antropoloģijā, kur saduras ticības, pārliecības, ikdienas sarežgījumi izglītības iestādēs un profesijas, kuras maina cilvēka dzīvi un personību? Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes Sociālantropoloģijas maģistrantūras studenti Evita Kalniņa, Jānis Šabanovs un Kristīne Cēre. Evita Kalniņa veic pētījumu „Vai dzīve bez sāls? Profesionālais militārais dienests un dzīve pēc atvaļināšanās”. Jānis Šabanovs veic pētījumu „Mātes, kas staigā pa Latvijas ielām: Mātišķība sociālā medija Facebook grupā Atsaucīgo māmiņu forums”. Kristīne Cēre pēta „Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā”. Pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi Pagājušajā vasarā iesākās un šovasar turpināsies pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi, viņu kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikos. Cik lielā mērā zvejnieku ģimenes šodien saglabā senču tradīcijas un kā pārmaiņas ietekmē viņu dzīvi, stāsta viena no šī pētījuma iniciatorēm - Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara. Antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara pati vasaras pavada Kurzemes jūras piekrastē, viņas senči nākuši no turienes. Iespaidojoties  no rakstnieka Viļa Veldres pagājušā gadsimta  30. gadu beigās iznākušā ceļojuma apraksta „Dzīve pie jūras”, kad Veldre ar divriteni brauca gar piekrasti un katrā ciemā runājās ar vietējiem, tad visu šo faktoru ietekmē pagājušajā vasarā tika uzsākts trīs gadu ilgs pētījums par to, kā laika gaitā  vide, klimats un valsts iekārta ir ietekmējuši še mītošo cilvēku dzīvi. Jau pagājušā gada nogalē portālā LSM varēja lasīt par šo RSU antropologu grupas veikto pētījumu un arī šajā sižetā turpinām iztaujāt profesori Aistaru par novērojumiem  ekspedīcijas  laikā  un tām izmaiņām, kas  ir skārušas Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi. Neraugoties uz valsts iekārtas vai vides maiņām, zvejnieki pielāgojas jaunajiem apstākļiem, lai arī bieži vien tagad ir grūti turpināt nodarboties ar senču arodu kā senāk un bēdīgs ir arī fakts, ka ļoti reti ir redzams turpinājums zvejnieku dzimtām - secina  antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara.    
1/17/202452 minutes, 29 seconds
Episode Artwork

Kā atklājas unikālā spēja — sinestēzija?

Unikāla spēja, kas piemīt tikai retajam — tas ir maņu "kopdarbs" jeb sinestēzija. Vai pirmdiena skan kā dzeltenā krāsa, bet melns apģērbs "dzied dziesmu"? Varbūt vārds Leonards garšo pēc apelsīniem, bet Inese ir "skāba"? Kas ir sinestēzija un kāda ir sinestētiķu dzīve ar šādu ikdienas maņu eksploziju? To pārrunājam ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošo pētnieci Solvitu Umbraško un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošo pētnieci Līgu Zariņu. Sinestēzijas gadījumā nozīme ir iedzimtībai, un iedzimtība ir aspekts, kas būtisks arī krāsu akluma gadījumā, par ko skaidrojumu sniedz Gunta Krūmiņa. Īpaši mūzikas pasaulē ir visai daudz personību, kuras zināmas ne tikai ar savu radīto mūziku, bet arī vēl kādu neparastu īpašību, kas šiem cilvēkiem piemitusi, un tā ir sinestēzija. Redzēt mūziku krāsās, bet krāsas dzirdēt skaņās, un tie nebūt nav vienīgie sinestēzijas veidi. Sinestēzija kā iedvesmas avots ir kalpojusi, piemēram, tādiem komponistiem kā Olivjē Mesiāns, Ģērģs Ligeti, Mikalojs Konstantīns Čurļonis, tā piemitusi arī latviešu skaņražiem Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem. Sinestēzija noder arī mūslaiku komponistiem, bet, protams, tā nav tikai uz māksliniekiem attiecināma īpašība. Vēl interesanti, ka katram sinestētam būs savs stāsts par to, kādā krāsā būtu viens vai otrs cilvēka vārds, bet sinestētu strūpi jeb testi ar nodrukātiem vārdiem konkrētās krāsās palīdz saprast, cik viegli vai grūti ir uztvert vārdu vienā krāsā, pat ja pašam sinestētam liekas, ka šim vārdam patiesībā piemīt pavisam cita krāsa.     
1/16/202445 minutes, 43 seconds
Episode Artwork

Pētījums ar grauzējiem: kā notiek ikdienas darbs ar šiem dzīvniekiem?

Ja ir kāds dzīvnieks, kam mēs esam milzu pateicību parādā, tad tie ir grauzēji laboratorijās. Kā notiek ikdienas darbs ar šiem dzīvniekiem? Kādi protokoli un noteikumi ir jāievēro un,vai notiek interešu sadursme starp farmācijas kompānijām un pētniekiem, kuri ikdienā strādā ar laboratorijas žurkām un pelēm? Tēmu mums palīdz šķetināt Viesturs Eglītis - mikrobiologs, bioloģijas zinātnes doktors.  Savukārt Edvīns Miklašēvičs viesojas, lai pastāstītu par biomarķieriem - kādām slimībām ir atklāti šīs specifiskās olbatumvielas, un kādām vēl meklējam? Vai pozitīvi biomarķieri nozīmē, ka cilvēks tiešām saslims ar pārmantoto slimību?
1/11/202444 minutes, 20 seconds
Episode Artwork

Noslēgusies klimata problēmām veltītā konference: vērtējam sasniegto

Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 
1/10/202445 minutes, 52 seconds
Episode Artwork

"ChatGPT", kiberdrošība un papildinātā realitāte: 2023. gads tehnoloģiju jomā

Aizvadītajā gadā ChatGPT sašūpoja pat tās sabiedrības grupas, kurām ikdienā nav saskares ar mākslīgā intelekta rīkiem. Sākot ar skolēnu domrakstiem, beidzot ar autortiesībām - ChatGPT tiešām lika lauzīt galvas par tā pielietojumu. Taču ne tikai satura ģenerēšana ar mākslīgā intelekta palīdzību bija spilgts notikums. Kiberdrošība, virtuālā realitāte, inovācijas zaļajā enerģijā un medicīnas tehnoloģijas - arī šīs jomas virzījās uz priekšu 2023. gadā. Par aizvadīto gadu tehnoloģijās un ko sagaidīt no 2024.gada, raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar biedrības “Riga TechGirls” vadītāju Annu Andersoni un raidījuma Digitālās brokastis veidotāju un tehnoloģiju apskatnieku Arti Ozoliņu. Aizvadītā gada spilgtākie notikumi kvantu mehānikā „Mēs esam nodemonstrējuši pašu mazāko iespējamo tranzistoru, kur viena elektrona klātbūtne nosaka pa kuru ceļu aizies otrs elektrons,” stāsta Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, runājot par sasniegumiem kvantu fizikā pagājušā gadā. Kā šis tranzistors darbojas un cik tāls ceļš ejams līdz kvantu datoram? Atskatoties uz pagājušā gada veikumu kvantu fizikas jomā, Vjačeslavs Kaščejevs stāsta par kvantu tehnoloģijām, kas tiek  lietotas visprecīzākajai mērīšanai. Latvijas zinātnieki pagājušā gadā ir praktiski izpētījuši, kā šādi mērījumi darbojas un to lietderība var tikt izmantota ne tikai teorētiskajās zinātnēs, bet arī praksē militāros konfliktos, piemēram, Ukrainas karā. Vēl jačeslavs Kaščejevs skaidro, kāpēc tik sarežģīti ir sagaidīt visdrošāko un precīzāko datoru darbībā, proti, kvantu datoru. Iedomāsimies, ka divi cilvēki dzīvo katrs savā ezera krastā un viens vēlas nodot ziņu otram: viņš iemet ezerā akmeni un tā radītā viļņošanās sasniedz otru krastu, tādejādi tas otrs cilvēks, tā teikt, nolasa šo viļņoto ziņu. Kvantu fizikā ir uzdevums, kā nodrošināt bezvēja un beztrokšņa apstākļos šo viļņošanos un tā, lai šo komunikāciju neviens cits nevar noklausīties. To garantē kvantu mehānikas likumi, tā iesākot stāstu par minēto kvantu superdatoru, stāsta profesors Vjačeslavs Kaščejevs.    
1/9/202449 minutes, 43 seconds
Episode Artwork

Mazais zīriņš izraudzīts par gada putnu 2024. gadā

Mazo zīriņu (Sternula albifrons) Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad, 2024. gadā, izraudzījusies par gada putnu. Kā tam klājas Latvijā? Ar gada putnu iepazīstina ornitologs Ruslans Matrozis un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gunta Gabrāne. "Šī ir vismazākā zīriņu suga no visām, pieaudzis putns sver ap 40 gramu. Garuma ziņā mājas strazda izmērā vai mazliet lielāks par svīri,"iepazīstina Ruslans Matrozis. Latvijā ierodas aprīļa vidū no ziemošanas vietām Āfrikā un košā vasaras tērpā, kur ir piecas krāsas: dzeltens knābis ar melnu galiņu, oranžas kājas, melna "cepurīte" ar baltu pieri, ķermenis - baltā krāsā un spārni - gaiši pelēki. Ziemā knābis mazajam zīriņam ir melns. Latvijā zīriņi pavada piecus mēnešu gadā no aprīļa vidus līdz septembra vidum, pārējā laikā migrē uz ziemošanas vietām Āfrikas rietumu piekrastē. Neskatoties, ka katru gadu mazais zīriņš veic vairākus tūkstošus kilometrus garus pārlidojumus, gredzenoto putnu apskate rāda, ka daži dzīvo pat 20 gadus. Barojas mazais zīriņš ar zivīm. Lielāko daļu dzīves pavada jūras piekrastē, bet ieraudzīt viņu dabā nav viegli. Gajputni, kas izvēlas nedoties uz siltām zemēm Decembra beigās manīti baltie stārķi Tukuma novadā, jau labu laiku viens pārītis šo putnu uzturas Limbažu novada Skultes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji tos regulāri baro. Ik gadu mēs redzam un dzirdam par stārķiem, arī gulbjiem, mājas strazdiem, kuri nedodas uz ierastajām ziemošanas vietām, bet  izvēlas palikt šeit. Vai šie ir atsevišķi īpatņi, kuri ir slimi un vārgi, un tāpēc nelido uz dienvidiem, vai arī ziemas pie mums kļūst siltākas? Abos gadījumos atbildes ir apstiprinošas. Vairāk par to, kāpēc gājputni tomēr izvēlas palikt savas ligzdošanas vietās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Briedis. Ilgtermiņā ziemas Latvijā kļūst siltākas un tas nozīmē, ka barības pieejamība  putniem paplašināsies un līdz ar to nākotnē varam sagaidīt aizvien biežāk tādus skatus, ka  apsnigušā laukā bradā stārķi, vai virs pilsētas  spieto mājas strazdu bari, teic Mārtiņš Briedis.
1/2/202446 minutes, 51 seconds
Episode Artwork

Atskats uz aizvadītā gada notikumiem astronomijā un kosmosa tehnoloģijās

Gada izskaņa ir tepat uz sliekšņa un par stabilu tradīciju ziemas viducī mūsu raidījumā ir kļuvis atskats uz  aizvadīto gadu visdažādākajās zinātnes jomās. Šoreiz pievēršamies Visuma dzīlēm - skaidrosim, kas bija gada svarīgākās izpētes misijas, iespaidīgākie raķešu starti un pārsteidzošākie astronomijas atklājumi, kā arī iepazīsim dažas no nākotnes idejām kosmosa izpētē, no kurām viena visai drīz realizēsies ar cilvēku uz Mēness. Skaidro un vērtē astronomijas amatieri Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Sasniegumi fizikā 2023.gadā Desmit minušu garā sižetā pieminēt vairākus būtiskus sasniegumus fizikā, kas ietver astronomijas, medicīnas fizikas pētījumus, kvantu zinātni un atomfiziku, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tikpat sarežģīts kā minētā zinātnes nozare. Kā lai pāris teikumos raksturo, piemēram, kā ar neitroniem pārbauda protonu struktūru, vai par brīvās krišanas paātrinājuma noteikšanu antiūdeņraža atomiem? Tāpēc atvēlētajā  laika sprīdī aplūkosim divus no 2023. gada nozīmīgiem pētījumiem fizikas laukā, apsolot detalizētāk pievērsties citiem šīs sfēras  jaunumiem nākamajā gadā. Tātad pirmais notikums. Elektronu kustības pētniecība ārkārtīgi īsā laika sprīdī jeb konkrētāk vienā atosekundē, kas ir sekundes miljardās daļas miljardā daļa. Par šo pētījumu šogad trīs zinātnieki – Pjērs Agostīni, Ferencs Krauss un Anna Lijē – saņēma Nobela prēmiju. Kas ir atosekunde un kāpēc  šis pētījums ir nozīmīgs, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta doktorants un Eiropas kodolpētniecības centra CERN zinātniskais līdzstrādnieks Andris Potrebko.  Vēl vies nozīmīgs pētījums 2023. gadā ir atoma rentgena uzņēmums, ko veica ASV pētniecības centra Argonnas laboratorijā Ilinoisas štatā. Te arī ir runa par ārkārtīgi sīkām daļiņām. Vēl nesen mazākais parauga lielums, ko varēja analizēt, izmantojot speciālu rentgena staru skenēšanas metodi, bija attogramma, kas ir aptuveni 10 000 atomu, tad Argonnas laboratorijas fiziķiem izdevies iegūt viena atoma rentgena  uzņēmumu.
12/28/202350 minutes, 53 seconds
Episode Artwork

Viduslaiku katedrālēs izmantotie simboli

Turpinot iepazīt iespaidīgās viduslaiku katedrāles, šoreiz pakavēsimies pie arhitektūrā, mākslā un mūzikā izmantotajiem simboliem, kā arī sadzīves paradumiem un ieražām šajos senajos dievnamos. Stāsta vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. Vasarā katedrāles sienas ir patvērums no svelmes, un, protams, ja esam tūristi citā zemē, tad arī visticamāk iegriezīsimies pilsētas lielākajos un nozīmīgākajos dievnamos. Ja katedrāles durvis pavērsim ziemā, tad notiks pretējais - sveču liesmas ienācēju sasildīs. Bet visos gadalaikos katedrāles būs vienreizējs arhitektūras un akustikas sakausējums, kuru var apbrīnot un kurā vērts pabūt, lai kā nekur citur dzirdētu mūziku. Viduslaiku baznīcu būve: majestātiskā arhitektūra un vienreizējā akustika  
12/25/202348 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Mikroshēmas ir mūsdienu tehnoloģiju DNS. Vai tās iespējams ražot arī Latvijā?

Elektroniskās mikroshēmas jeb integrālās shēmas ir mūsdienu tehnoloģiju DNS. Uz tām balstās ne tikai datoriekārtas, bet arī ikdienā lietojamas iekārtas, tostarp sadzīves elektropreces un viedierīces. Kāpēc bez tām nevaram iztikt? Kāda ir Eiropas neatkarība šajā svarīgajā tehnoloģiju jomā? Un vai ir iespējams mikroshēmas ražot arī Latvijā, jautājam Rīgas Tehniskās universitātes profesoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Oskaram Ozoliņam. "Svarīgākais Latvijā, ka mēs varētu sagatavot daudz speciālistu, kas māk šīs mikroshēmas zīmēt, māk pasūtīt un testēt un arī iepakot. Kad pie tā tiksim klāt, šajā procesā veidosies sadarbība ar lielākiem Eiropas pētniecības institūtiem, piemēram, "IMEC", kas nodarbojas gan ar mikroelektroniku, gan mikrofotoniku. Tas man ir svarīgi," par iespējam Latvijai iesaistīties mikroshēmu ražošanā bilst Oskars Ozoliņš. TEhnoloģiju uzņēmumā "IMEC" jau stažejušies un mācījusies vairāki viņa studenti. "Tas ir ceļš, kas jāiet, lai arī Latvija iekļautos Eiropas vērtību ķēdēs, izmantojot zināšanas, kas mums jau ir un iegūstot jaunas," turpina Oskars Ozoliņš. "Es domāju, ka sapnis par lielu rūpnīcu ir sen jau izsapņots, tomēr ir jāiet ar inženiera pieeju, pa solīšiem veicam uzdevumus, jāiemācās, kā mikroshēmas dizainēt, tad varam pasūtīt, testēt, iepakot. Tikai tad varam runāt par prototipēšanu, kas varētu būt nelielas jaudas ražošana. Nevajag novērtēt par zemu, ko var dot tieši dizains kā tāds. Tā ir liela pievienotā vērtība, ja māki no kilograma materiālu saražot daudz dažādas mikroshēmas, vai uzdizainēt, kā šie materiāli jāliek kopā, lai iekārta strādātu. Tā ir augstas pievienotās vērtības informācija, tiek izmantoti daudzi patenti, lai aizsargātu savus izgudrojumus."
12/21/202348 minutes, 39 seconds
Episode Artwork

Nākotnē kognitīvos traucējumus varēs noteikt ātrāk

Latvijā top pētījumi, kas nākotnē ļautu kognitīvos traucējumus noteikt ātrāk. Vai tas nozīmē, ka Alcheimera slimību un citas līdzīgas saslimšanas varēsim pamanīt jau līdz ar pirmajām izmaiņām smadzenēs, pirms parādās simptomi? Kā radiologs redz šos pirmos signālus cilvēka galvā? Par iespējām Alcheimera slimību diagnosticēt ļoti savlaicīgi, stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Radioloģijas katedras vadītājs profesors Ardis Platkājis, Rīgas Stradiņa universitātes Radioloģijas katedras asistents, invazīvais radiologs Nauris Zdanovskis un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.
12/20/202351 minutes, 20 seconds
Episode Artwork

Ar kādām "īpašām" spējām ir "aprīkoti" ziemeļbrieži un citi arktiskie dzīvnieki?

Daba ir unikāla savā spējā pielāgoties, īpaši, ja runājam par vietām, kur ilgstoši jācieš visai skarbi apstākļi. Brīnumaini, ka Arktikas vai Antarktīdas ekstrēmajā vidē mīt dzīvnieki, kuri spēj ne tikai izturēt aukstumu, bet arī atrast barību šķietamā nekurienē. Kas ļauj dzīvniekiem izturēt skarbos laikapstākļus, sniegu, salu, vējus un pārtikas trūkumu ziemeļu ziemās? Ar kādām "īpašām" spējām ir "aprīkoti" ziemeļbrieži un citi arktiskie dzīvnieki? Redze, oža, īpašs kažoks un termoizolācija zemādā - to visu iepazīstam šajā raidījumā. Stāsta Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Karību milzu varžu pētniecība dzīvība čum un mudž tropos, un tur jaunas sugas un īpaši reti sastopamus dzīvniekus atrod aizvien. Vienas no pasaulē lielākajām vardēm mīt Karību jūras salās - to nosaukums latviešu valodā attiecīgi norāda uz abinieka izmēru un  vietu - tās ir Karību milzu vardes. Šovasar tas pētīt brauca starptautiska speciālistu  komanda un arī Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis. Iemesls - Karību milzu varžu populācija strauji sarūk nāvējošas sēnīšu infekcijas dēļ. Kā notika varžu pētīšana un kāpēc  pētniecības gaitā tās bija viegli sajaukt ar milzīgiem naktstauriņiem, stāsta Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Alesandro Di Marčio (Alessandro Di Marcio). Lielākā varžu suga Karību salās un  viena retākajām varžu sugām pasaulē. Vardes, ko angliski dēvē par Mountain chicken jeb kalnu vistām, jo savulaik tās bija iecienītas kā garda maltīte un pagatavotas šīs vardes pēc garšas atgādinājušas vistas gaļu. To lielais augums, tēviņu skaļās riesta dziesmas, kas  atgādinot suņu rejas, tās padarīja par vieglu mērķi medniekiem. Tagad varžu  medības ir aizliegtas un šie abinieki atrodas uz izmiršanas robežas un  te par iemeslu jau sen vairs nav Karību salu iedzīvotāju kāre uz grilētiem šo varžu stilbiņiem, bet gan infekcioza sēnīšu slimība – hitrīdija. Šī sērga pirmo reizi parādījās Dominikā 2002. gadā, un 18 mēnešu laikā tā likvidēja 85% varžu populāciju. Šobrīd labā ziņa ir tā, ka ir atklāts dažām vardēm piemītošs gēns, kas ir noturīgs pret šīs slimības letālu iznākumu un tas rada cerības šo sugu saglabāt. Šī gada vasarā kopā ar citiem dabas aizsardzības speciālistiem uz  Dominiku un Montseratu – divām Karību salām, kur vēl mitinās atlikušie abinieki, devās Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zinātniskās darbības vadošais speciālists, veterinārmedicīnas doktors Alesandro Di Marčio un zoologs Andris Lazdiņš. Alesandro stāsts par piedzīvoto šajā varžu pētniecības  ekspedīcijā.
12/19/202346 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Sērijā "100 kartes" iznākusi trešā grāmata "Latvijas pilsētas 100 kartēs"

Kā pirmās grāmatas šajā sērijā interesenti iepazina grāmatas “100 gadi 100 kartēs”, kā arī “100 kartes pirms Latvijas valsts”. Tagad kārta trešajai grāmatai, un tā ir “Latvijas pilsētas 100 kartēs”. Grāmatā apkopoti 100 vēsturiskie pilsētu plāni, kas ļauj ielūkoties 39 Latvijas pilsētu pagātnē no 17. gadsimta līdz 1987. gadam. Kartes papildina attēli un apraksti par interesantiem notikumiem, kas pilsētās norisinājušies plānu tapšanas laikā. Vislielākā uzmanība pievērsta Rīgai, bet iekļauti arī mazāku pilsētu vēsturiskie plāni – no Ainažiem līdz Zilupei. Plašāk stāsta grāmatas sastādītājs un teksta autors Jānis Barbans. Karte mūsdienu digitalizācijas laikmetā kļūst par apbrīnas objektu. Šobrīd ļoti daudz ko rodam savās viedierīcēs, ar satelītu palīdzību telefonos atrodam savu atrašanās vietu, varam ātri uzzināt attālumu līdz citam punktam, ceļā patērējamo laiku, ja, piemēram, iesim ar kājām vai brauksim ar mašīnu. Bet papīra kartes, kurās pilsētas, lauki un citas teritorijas iezīmētas ar krāsām un citiem simboliem, dažkārt ir vesels mākslas darbs, un orientēšanās šādās kartēs ir liela prasme. Pētnieki, analizējot dažādos gadsimtos tapušas kartes, var izdarīt secinājumus par sabiedrības izmaiņām un aprakstīt spilgtus notikumus. Tieši to izdarījis Jānis Barbans, kura sastādītā grāmata “Latvijas pilsētas 100 kartēs” nupat ieraudzījusi dienasgaismu. Bet vēl ir arī dabas kartes   “Ja  esi nonācis mežā bez viedtālruņa vai kartes, tad visvienkāršākais ir orientēties pēc kvartāla numura, un tie ir piestiprināti pie koka katra kvartāla stūrī.” Tā, stāstot par koordinātu noteikšanu mežā, teic Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālā administrācijas Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vecākais valsts vides inspektors Dagnis Vasiļevskis. Viņš skaidro, kādas kartes izmanto meža eksperti, kur un kā paziņot par koordinātām mežā, ja esi uzgājis kādu dabas vērtību. Topogrāfiskās kartes, kur ir sīki attēlota apkārtne, Dagnis lieto digitālā formātā savā viedtālrunī, bet uzsver, ka mašīnā vienmēr glabā arī papīra formātā drukātu karti, un smaidot teic, ka ir drošs, ka tās atšķirībā no tālruņa, planšetes vai datora nekad nevar izlādēties. Protams, ka ar šodienas tehnoloģijām kabatā var viegli orientēties dabā, bet bez tā, ka cilvēkam šī topogrāfiskā karte ir, to jāmāk arī lietot, kā arī jāspēj lasīt citas norādes mežā. Vispirms Dagnis Vasiļevskis sniedz īso kursu par meža sadalījumu, ka zinām, pilsētā ir rajoni, bulvāri, ielas, bet arī mežā ir savi masīvi un kvartāli.
12/18/202343 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Dziļjūras derīgo izrakteņu ieguve

Tas, ka zemes dzīles ir pilnas ar bagātībām, ir sen zināms cilvēcei - ne velti diendienā no tām pumpējam naftu, rokam akmeņogles un lērumu citu noderīgu izejmateriālu. Taču, ja jūra, kā ierasts domāt, tiek izmantota naftas ieguvei, izskan idejas, ka okeāna dzīlēs atrodami vēl citi derīgi materiāli. Norvēģija sākusi dziļjūras derīgo izrakteņu ieguves izpēti. Tas liek uzdot jautājumus - vai un kā nākotnē tiks izmantota okeānu gultne? Kādas dabas bagātības ir sastopamas mūsu zilās planētas dzīlēs un ko šāda izrakteņu ieguve nozīmētu organismiem, kuri apdzīvo jūras gultni? Skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis un attālināti ir pievienojies Latvijas Hidroekoloģijas insistūta Jūras monitoringa nodaļas vadošais pētnieks Juris Aigars. Derīgie izrakteņi Latvijā Latvijas teritorijā ir klasificēti 20 derīgie izrakteņi, populārākie ir smilts, kūdra un māls. Kādā veidā karjeros šie izrakteņi tiek iegūti un kas tiek darīts ar teritoriju pēc karjera izmantošanas, skaidro Valsts vides dienesta speciāliste Solvita Caune. Dubkalnu, Zādzenes, Lāčkorga, Sauriešu un vēl vairāki citi karjeri Latvijā ir zināmi kā ainaviski skaistas peldvietas ar dzidru ūdeni – tādi tie ir pēc to darbības beigām, bet palūkosim, kā šodien tiek uzsākta karjeru darbība, ko tur iegūst un pēc kādiem kritērijiem piešķir karjera veidošanas atļaujas. Visupirms speciālisti izvērtē paša karjera ieceri, tā platību dziļumu un apjomus. Lai veiktu derīgo izrakteņu ieguvi, ir vajadzīgi atļaujas dokumenti no Valsts Vides dienesta. Bet karjeru var ierīkot arī savā privātteritorijā. Tiesa, te ir savi noteikumi par tā izmēriem un pielietojumu, sarunā skaidro Valsts vides dienesta Piesārņojuma un dabas resursu departamenta Resursu pārvaldības daļas vadītāja Solvita Caune.
12/14/202344 minutes, 54 seconds
Episode Artwork

Metāla kroņi kapsētās - neparasta aizgājēju pieminēšanas tradīcija Latvijā

Šovasar norisinājušās pētnieciskās ekspedīcijas un iegūti unikāli atradumi, veicot metāla kroņu tradīcijas izpēti Zemgalē, Sēlijā un Vidzemē. Šādus metāla kroņus pētnieki joprojām atrod arī ar kapsētām nesaistītās vietās, un tas nozīmē, ka meklējumi vēl labu laiku turpināsies, aizvien papildinot priekšstatu par šo tradīciju. Par piemiņas tradīcijām un aizgājēju godināšanu esam daudz runājuši raidījumā, taču ir kāda neparasta tradīcija, par kuru teju ikgadu atklājas kas jauns un līdz šim nezināts - metāla kroņi kapsētās. Kādi ir šie kroņi, kā tie veidoti, kam tie par piemiņu atstāti kapsētās, skaidro vēsturnieks, dabaspētnieks, tūrisma speciālists, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Andris Grīnbergs stāsta, ka tradīcija rotāt kapavietu ar metāla kroni vairāk bijusi raksturīga luterāņiem. Tāpat arī Igaunijā šāda tradīcija bijusi izplatīta. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara neviena darbnīca, kur šādus kroņus izgatavoja, savu darbību Latvijā nav atjaunojusi. Plašāk par pētījumu var uzzināt Latvijas Petroglifu centra mājas lapās un "Facebook" kontā. Eksperimentālā arheoloģija palīdz arī izglītības sistēmai Augusta nogalē raidījumā iepazīstinājām ar aktualitātēm pētniecībā arheoloģijā, kas šogad piedzīvotas vairākās vietās Latvijā - Zilakalnā Vidzemē, kā arī Baltinavā un Ludzā Latgalē. Un nu šim stāstam turpinājums, bet atšķirīgs, jo runa gluži nav par arheoloģiskajiem atradumiem, kas apzināti meklēti. Mūsdienu arheoloģijas formas ir dažādas, un biedrība “Latvijas Arheoklubs” jau daudzu gadu garumā interesentiem, īpaši studējošajiem, piedāvā eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Kopš 2015. gada savu mājvietu skola ir atradusi Rīgā, Lucavsalā. Arheologs, vēstures doktors, biedrības “Latvijas Arheoklubs” vadītājs Artūrs Tomsons skaidro, kas ir eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola un kā tā radusies.
12/13/202352 minutes, 33 seconds
Episode Artwork

Radio sakaru traucējumi un radioiekārtu atbilstība

Čerkstošs radio aparāts, traucētas iespējas kādam piezvanīt, tad pēkšņi klausules otrā galā runātāju var slikti dzirdēt vai arī saruna pavisam pārtrūkst – ne viens vien būs saskāries ar to, ka rodas sakaru traucējumi. Ņemot vērā, cik plaši ir radio sakari, arī traucējumu klāsts ir visai plašs. Sava lomā tajā ir arī sliktas kvalitātes iekārtām, kuru dēļ speciālistiem nākas lauzīt galvas un atgādināt cilvēkiem, ka jāiegādājas labas kvalitātes prece. Par radio sakaru traucējumiem, radioiekārtu atbilstību un aicinājumu cilvēkiem apdomāt, kas tiek likts iepirkumu grozā, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču uzraudzības departamenta Atbilstības novērtēšanas nodaļas vadītājs Māris Čamans un viņa kolēģis - Radiofrekvenču monitoringa un kontroles nodaļas vadītājs Lauris Labanovskis. Aizvien straujākiem soļiem tuvojas Ziemassvētki, un bieži vien gadās, ka dāvanu grozos nonāk arī kādas iekārtas - viedtālruņi, viedpulksteņi un pat televizori. Iekārtas darbinām mājās, darbā, skolā, un cilvēks ar telefonu un bezvadu austiņām pats ir teju kļuvis par staigājošu iekārtu. Bet, ja iekārtu daudz un kāds nezināšanas pēc vai tīšām, izpakojot ierīci vai uzstādot to, kaut ko izdarījis nepareizi, tad ierīce var sākt niķoties un pat radīt traucējumus citiem. Laibūtu pārliecināti, ka iegādātās preces ir drošas un ka sakari vienmēr būs labi, skaidrojam, kā par to pārliecināties un cik plaša kopumā ir radiosakaru pasaule.] VAS "Elektroniskie sakari" gada izskaņā īsteno kampaņu ''Lūdzu, netraucē!'', lai vērstu sabiedrības uzmanību uz nepieciešamību pārliecināties par radioiekārtu atbilstību pirms to iegādes, lai neradītu traucējumus.     
12/12/202350 minutes, 30 seconds
Episode Artwork

Koku labsajūta pilsētā un koku veselības pārbaudes

Raidījumu mēs veltām tiem skaistajiem dzīvās dabas veidojumiem, kam ikdienā, iespējams, paskrienam garām, uztveram tos kā pašsaprotamus, taču, kad to vairs nav, mums to ļoti pietrūkst. Runa ir par kokiem. Vienā no iepriekšējo nedēļu raidījumiem runājām par to, cik būtiski ir veci koki un veci meži, bet šajā reizē vairāk pievēršamies koku veselībai, īpaši pilsētvidē. Pilsēta bez kokiem nevar, tas ir skaidrs katru vasaru, kad karstā tveicē vienīgais veldzējums ir koka paēnā. Šo brīnišķīgo augu klātbūtne ir svarīga ne tikai ēnas radīšanai vasarās, bet cilvēku labsajūtai un galu galā arī veselībai. Taču, kas tik kokam nav jāpārcieš pilsētā - šaurība, piesārņojums, zaru apcirpšanas un sakņu ierobežana, vēl visam pa virsu - sāls ziemā! Kādu ietekmi tas atstāj uz koka dzīvildzi un kā uzlabot koku labsajūtu pilsētā, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks, projektu vadītājs Zigmunds Orlovskis un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Gunta Čekstere. Bet vispirms par koku veselības pārbaudēm Laužat, meitas, ko lauzdamas, Galotnītes nelaužat; Lai palika galotnīte, Kur putniem uzmesties. Cik lielā mērā tiek apgrieztas galotnes un citi zari koka vainagā un kā tas ietekmē koka dzīvi, kā notiek koku formēšana pilsētā un kā speciālists pārbauda pilsētā augošo koku veselības stāvokli?  Līdzīgi kā cilvēkiem reizi gadā notiek veselības pārbaude, vēlējos uzzināt, kā notiek pilsētas parku un apstādījumu koku stāvokļa novērtēšana. Uz manu jautājumu – vai ir tā, ka reizi gadā arborists pārbauda sabiedriskās vietas augošus kokus, uzņēmuma "Labie koki" vadītājs, arborists un koku speciālists Edgars Neilands smaidot atteic, ka esmu  uzbūrusi  ideālu ainavu, kā tam vajadzētu notikt, bet ir Eiropā valstis, kur tā tiek darīts. Par to saruna ar Edgaru Neilandu.  
12/11/202348 minutes, 42 seconds
Episode Artwork

Vides NVO pārstāvji vērtē jauno Nacionālo klimata un enerģētikas plānu

Laikā, kad pasaulē notiek ANO Klimata pārmaiņu konference Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Latvijā tapis svarīgs un īpašs plāns. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, enerģētika, zaļāka infrastruktūra, ogļskābās gāzes uzņemšana no atmosfēras - kas šajās jomās plānots jaunajā Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā? Ko par to saka vides organizācijas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas donda direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.
12/7/202344 minutes, 27 seconds
Episode Artwork

Kā no klints atseguma vai izraktas fosīlijas var izstāstīt miljoniem gadu senu stāstu?

Mezozojs, Paleozojs, Devons... Kā un kurš atklāja šādus Zemes vēstures ēras un periodus un kā, aplūkojot ģeoloģiskus atsegumus, var spriest par šo periodu ilgumu, apstākļiem, dzīvības formām un pa dabas katastrofām? Paleontoloģija ir tiešām apbrīnojama zinātnes nozare - no viena klints atseguma vai fosilijas fragmenta paleontologs var stāstīt miljoniem gadu senu stāstu. Par to, kādi ir bijuši klimatiskie un atmosfēras apstākļi, ko kāds dzīvais organisms ir ēdis un kā gājis bojā. Tāpat ir iespējams uzzināt, kas reiz atradies konkrētā vietā un kā viens vai otrs akmeņogļu gabals savulaik ir bijis dzīvs augs. Bet kurš galu galā nolēma, kad ir sācies un kad beidzies kāds Zemes vēstures posms un kā nosaka to senumu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Kurš pulkstenis precīzāks - kvarca vai mehāniskais? Angļu literāts Džozefs Adinons ir teicis, ka pat apstājies pulkstenis divreiz diennaktī rāda pareizu laiku, bet kurš laikrādis un kāpēc ir precīzāks, ja runa ir par kvarca un par mehāniskajiem rokas pulksteņiem, skaidro pulksteņmeistars Kaspars Brokāns darbnīcu. Viņš stāsta par minēto pulksteņu mehānismiem un to, kāpēc prestiži laikrāži maksā tikpat, cik jauna automašīna. Tikšķi un pulksteņu zvanu skaņas ir nemitīgs fons pulksteņmeistara Kaspara Brokāna darbnīcā, kur mēģinām izprast, kādā veidā darbojas kvarca un mehāniskie rokas pulksteņi. Atbilde skan pavisam īsi un vienkārši – mehāniskie tiek uzvilkti ar atsperi, savukārt kvarca pulksteņi darbojas ar bateriju. Bet ielūkosimies nedaudz dziļāk katra pulksteņa darbībā, lai uzzinātu, kurš no tiem ir precīzāks un prestižāks. Neraugoties uz to, ka mūsdienās cilvēki precīzu laiku visbiežāk nosaka, ielūkojoties viedtālrunī vai viedpulksteņos, aizvien vēl prestižu priekšmetu sarakstā ir rokas pulksteņi ar uzvelkamu mehānismu un šajā kategorijā, kā teic pulksteņmeistars Kaspars Brokāns, šie laikrāži ierindojas gluži kā automašīnas. Ir luksus klases pulksteņi un ir zemākas kategorijas.
12/6/202351 minutes, 56 seconds
Episode Artwork

Etnomuzikologs: Bieži jaunizigudrotie instrumenti paliek tikai pie saviem izgudrotājiem

Etnomūzikā ir vesels saraksts ar mūzikas instrumentiem, kurus vairums mūzikas mīļotāji pat lāgā neatpazīst. Taču ne tikai gadsimtu seni instrumenti priecē mūsu ausis, mazzināmi ir arī visai sarežģīti 20. gadsimta "izgudrojumi", piemēram, teremins. Kā tie tapuši, kā tos spēlē un kuram ir tiesības pasludināt kādu mūzikas instrumentu par unikālu un instrumentu saimei piederošu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Ja tiek radīts kāds jauns instruments, visdrīzāk tas ir zināms šim radītājam, viņa tuvākajām aprindām un līdz kaut kādām autoritatīvām komisijām pat nenonāk," vērtē Valdis Muktupāvels. "Iespējams, ja šis izgudrojums nonāktu patentu birojos, tad gan speciālisti salīdzina ar jau reģistrētiem atklājumiem un tad fiksē, vai nu tas ir jauns vai nē. Protams, ka plašāk pazīstami kļūst ne visi no jaunizgudrotajiem instrumentiem, bet visdrīzāk tādi, kuri atbilst, es teiktu, diviem galvenajiem kritērijiem: viens, ka tas būtu komerciāli izplatāms un tātad gan izmaksas ir pieņemamas un arī tas, ko par šīm izmaksām var dabūt pretī; otrs, protams, ir kritērijs, vai tas atbilst kādai noteiktai muzikālajai vajadzībai." Kā piemēru etnomuzikologs min hangu, kurš ir arī iecienīts un labi zināms Latvijā. "Kā instruments viņš faktiski ir 21. gadsimta instruments. Uz gadu tūkstošu robežas apmēram viņš jau parādījās zināms Šveicē. Tāds Felikss Ruaners un Sabīne Šērere. Pirms tam bija pētījumi, par pamatu viņi ņēma jau pazīstamu tautas mūzikā instrumentu. Karību salās ir tādas tērauda bungas, pareizāk sakot, vecas degvielas kannas, kuras tālāk pārtaisa par mūzikas instrumentiem," atkāj Valdis Muktupāvels. "Bet, lūk, šie Bernē dzīvojošie šveicieši vienkārši papētīja vairāk akustiskās īpašības, kā tur rezonanse veidojas, pielietoja ideju par tā saukto helmholca telpu, respektīvi, ka noteikta slēgta telpa ir ar savu pašsvārstību frekvenci, rezonanses frekvenci. Izpētīja, kā šī frekvence iedarbojas uz citām skaņām. Un faktiski eksperimentu un arī teorētisku atzinumu rezultātā radīja šo te hangu, kurš izrādījās arī komerciāli ļoti veiksmīgs instruments. Tāds viņš savu ceļu pasaulē iet. Ļoti daudzi no šiem atradumiem tā arī paliek pie saviem izgudrotājiem." Rakstniecībās un mūzikas muzejā varēs aplūkor restaurētu pianolu - pašspēlējošās mehāniskās klavieres Pašspēlējošās mehāniskās klavieres jeb pianola bija populārs mūzikas instruments 20. gs. sākumā. Ar  plēšām izsūkts gaiss darbināja veltnīti ar perforētu papīra rulli, tādejādi izvilinot melodiju no pianolas. Nule kā Rakstniecības un mūzikas muzejā pabeigts darbs pie šādas pianolas restaurācijas. Sižetā skan Vācijā ierakstītā Ferenza Lista „ Rūķu deja”, ko atskaņoja uz Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) nule restaurētās pianolas. Tās ir pašspēlējošas klavieres, no kurām, minot pedāļus, atskan melodija, kas  caurumiņu veidā iestrādāta papīra rullī. Pirmajā brīdī pianola atgādina to pašu pianīnu jeb klavieres ar vertikāli novietotām stīgām, bet ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis ir noņēmis instrumenta priekšējo korpusu virs taustiņiem un atklājas skats, kas vairāk piedienētu automašīnas iekšienei, kad noņemts motora pārsegs, tiesa, ļoti senas automašīnas modelim. Simtiem gumijas caurulīšu, vairākas plēšas un vidū veltnis ar perforēta papīra rulli. Par pianolas darbību stāsta Alvis Melbārdis. Šo  instrumentu 19. gs. 90. gados izgudroja amerikāņu uzņēmējs, dizainers, klavieru un ērģeļu ražotājs Edvīns Skots Votejs. Viņš plaši reklamēja savu jaunizgudroto instrumentu, un pirmās pianolas tirdzniecībā parādījās 1898. gadā. Sākotnēji tās maksāja 250 ASV dolārus, vēlāk cena samazinājās, bet  savā  neilgajā pastāvēšanas laikā (aptuveni līdz 20. gs. 30 gadiem) pianola  bija dārgs instruments. RMM esošā pianola tika izgatavota jau instrumenta popularitātes  norieta laikā, pirms vairāk nekā 90 gadiem Anglijā pēc Amerikāņu mūzikas instrumentu ražošanas uzņēmuma „Aeolian Company” patenta.  Kāds bija konkrētās pianolas mūžs, stāsta RMM projektu vadītāja Katrīna Kūkoja. Visi interesenti drīz arī varēs aplūkot šo savdabīgo instrumentu, jo 7. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiks atklāta skaņu ierakstu izstāde “SAN” un līdz pat nākamā gada septembrim pianola būs tur  apskatāma.
12/5/202351 minutes, 1 second
Episode Artwork

Etnomuzikologs: Bieži jaunizgudrotie instrumenti paliek tikai pie saviem izgudrotājiem

Etnomūzikā ir vesels saraksts ar mūzikas instrumentiem, kurus vairums mūzikas mīļotāji pat lāgā neatpazīst. Taču ne tikai gadsimtu seni instrumenti priecē mūsu ausis, mazzināmi ir arī visai sarežģīti 20. gadsimta "izgudrojumi", piemēram, teremins. Kā tie tapuši, kā tos spēlē un kuram ir tiesības pasludināt kādu mūzikas instrumentu par unikālu un instrumentu saimei piederošu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Ja tiek radīts kāds jauns instruments, visdrīzāk tas ir zināms šim radītājam, viņa tuvākajām aprindām un līdz kaut kādām autoritatīvām komisijām pat nenonāk," vērtē Valdis Muktupāvels. "Iespējams, ja šis izgudrojums nonāktu patentu birojos, tad gan speciālisti salīdzina ar jau reģistrētiem atklājumiem un tad fiksē, vai nu tas ir jauns vai nē. Protams, ka plašāk pazīstami kļūst ne visi no jaunizgudrotajiem instrumentiem, bet visdrīzāk tādi, kuri atbilst, es teiktu, diviem galvenajiem kritērijiem: viens, ka tas būtu komerciāli izplatāms un tātad gan izmaksas ir pieņemamas un arī tas, ko par šīm izmaksām var dabūt pretī; otrs, protams, ir kritērijs, vai tas atbilst kādai noteiktai muzikālajai vajadzībai." Kā piemēru etnomuzikologs min hangu, kurš ir arī iecienīts un labi zināms Latvijā. "Kā instruments viņš faktiski ir 21. gadsimta instruments. Uz gadu tūkstošu robežas apmēram viņš jau parādījās zināms Šveicē. Tāds Felikss Ruaners un Sabīne Šērere. Pirms tam bija pētījumi, par pamatu viņi ņēma jau pazīstamu tautas mūzikā instrumentu. Karību salās ir tādas tērauda bungas, pareizāk sakot, vecas degvielas kannas, kuras tālāk pārtaisa par mūzikas instrumentiem," atkāj Valdis Muktupāvels. "Bet, lūk, šie Bernē dzīvojošie šveicieši vienkārši papētīja vairāk akustiskās īpašības, kā tur rezonanse veidojas, pielietoja ideju par tā saukto helmholca telpu, respektīvi, ka noteikta slēgta telpa ir ar savu pašsvārstību frekvenci, rezonanses frekvenci. Izpētīja, kā šī frekvence iedarbojas uz citām skaņām. Un faktiski eksperimentu un arī teorētisku atzinumu rezultātā radīja šo te hangu, kurš izrādījās arī komerciāli ļoti veiksmīgs instruments. Tāds viņš savu ceļu pasaulē iet. Ļoti daudzi no šiem atradumiem tā arī paliek pie saviem izgudrotājiem." Rakstniecībās un mūzikas muzejā varēs aplūkot restaurētu pianolu - pašspēlējošās mehāniskās klavieres Pašspēlējošās mehāniskās klavieres jeb pianola bija populārs mūzikas instruments 20. gs. sākumā. Ar  plēšām izsūkts gaiss darbināja veltnīti ar perforētu papīra rulli, tādejādi izvilinot melodiju no pianolas. Nule kā Rakstniecības un mūzikas muzejā pabeigts darbs pie šādas pianolas restaurācijas. Sižetā skan Vācijā ierakstītā Ferenza Lista „ Rūķu deja”, ko atskaņoja uz Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) nule restaurētās pianolas. Tās ir pašspēlējošas klavieres, no kurām, minot pedāļus, atskan melodija, kas  caurumiņu veidā iestrādāta papīra rullī. Pirmajā brīdī pianola atgādina to pašu pianīnu jeb klavieres ar vertikāli novietotām stīgām, bet ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis ir noņēmis instrumenta priekšējo korpusu virs taustiņiem un atklājas skats, kas vairāk piedienētu automašīnas iekšienei, kad noņemts motora pārsegs, tiesa, ļoti senas automašīnas modelim. Simtiem gumijas caurulīšu, vairākas plēšas un vidū veltnis ar perforēta papīra rulli. Par pianolas darbību stāsta Alvis Melbārdis. Šo  instrumentu 19. gs. 90. gados izgudroja amerikāņu uzņēmējs, dizainers, klavieru un ērģeļu ražotājs Edvīns Skots Votejs. Viņš plaši reklamēja savu jaunizgudroto instrumentu, un pirmās pianolas tirdzniecībā parādījās 1898. gadā. Sākotnēji tās maksāja 250 ASV dolārus, vēlāk cena samazinājās, bet  savā  neilgajā pastāvēšanas laikā (aptuveni līdz 20. gs. 30 gadiem) pianola  bija dārgs instruments. RMM esošā pianola tika izgatavota jau instrumenta popularitātes  norieta laikā, pirms vairāk nekā 90 gadiem Anglijā pēc Amerikāņu mūzikas instrumentu ražošanas uzņēmuma „Aeolian Company” patenta.  Kāds bija konkrētās pianolas mūžs, stāsta RMM projektu vadītāja Katrīna Kūkoja. Visi interesenti drīz arī varēs aplūkot šo savdabīgo instrumentu, jo 7. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiks atklāta skaņu ierakstu izstāde “SAN” un līdz pat nākamā gada septembrim pianola būs tur  apskatāma.
12/5/202351 minutes, 1 second
Episode Artwork

No nabadzīgiem nomadiem līdz zelta kalniem - Arābijas izmaiņas simts gadu laikā

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debeskrāpjiem, bagātību un teju futiristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.
12/4/202351 minutes, 3 seconds
Episode Artwork

Vecu mežu izciršana: vai tie tiešām jāaizstāj ar jaunaudzēm

Veci meži ir nevajadzīgi sapuvuši koki - šādi komentāri izskan sociālajos medijos kā rekacija uz plāniem izcirst vecus mežus, lai stādītu jaunaudzes un veicinātu CO2 uzņemšanu no atmosfēras. Vai veci meži tiešām nespēj uzņemt CO2 pietiekamos apjomos un tos vajag aizstāt ar jauniem kokiem? Un kas notiek meža oglekļa apritē, ja mežu izcērt, skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors Āris Jansons. 21. novembrī pie Ministru Kabineta norisinājās klusais protests pret Klimata un enerģētikas ministrijas ideju izcirst vecos mežus, lai to vietā stādītu jaunaudzes, ar mērķi vairāk uzņemt ogļskābo gāzi jeb CO2. Par šo tematu veidojās arī asas diskusijas sociālo mediju vidē, vēlāk gan ministrs Kaspars Melnis minējis, ka “neviens neplāno vienkārši izcirst vecus mežus tāpat vien”. Tomēr, reaģējot uz gadiem ilgām diskusijām par emisijām un veciem mežiem, raidījumā Zināmais nezināmajā aicinām pētniecībai sniegt savu vērtējumu - vai vecu mežu likvidēšana un aizstāšana ar jaunadzēm varētu veicināt emisiju uzņemšanu? Un kādas blakus parādības būtu šādām rūgtām zālēm cīņā pret CO2? "Tas, kāpēc joprojām plāns rada bažas, viens, ka nav saprotams, ko šis plāns vispār paredz. Otrs ir, ka, runājot par problēmām, tiek teikts, ka mums piesaiste mežos, samazinās tāpēc, ka mums meži noveco, kas nav patiesība. Piesaiste mums samazinās tāpēc, ka pieaug ciršanas apjomi, kas savukārt plānā nav minēts. Līdz ar to jau runājot par problēmām, tiek vainoti veci meži, un veco mežu izciršana, vai nākotnes vecu mežu nerašanās drīzāk slēpjas zem tā, kas ir mērķtiecīga meža apsaimniekošana, vai kā to nosauc," analizē Viesturs Ķeris. "Bet tas, kas ir jāpatur prātā, ka šobrīd vecos mežus Latvijas likumdošana, ja vien tie nav mikroliegumos vai citādi aizsargāti, ļauj izcirst, un šie vecie meži jau tiek izcirsti neatkarīgi no šī plāna. Jautājums ir par argumentiem, kā mēs attaisnojam to." "Ja mēs atgriežamies pie pamata jautājuma par to, kā ar mežu vai mežsaimniecību, vai meža sektora devumu var nodrošināt kaut ko labu oglekļa uzkrājumam, arī tai skaitā jau pieminētā plāna kontekstā, tad jāsaprot, ka tur ir virkne priekšlikumu, ko varētu darīt, un tie ietver galvenokārt trīs lielās komponents, kā mēs varam palīdzēt caur meža ekosistēmu, kā sabiedrība var sasniegt mērķi, kas ir klimata pārmaiņu mazināšana," norāda Āris Jansons.  "Viens komponents ir uzturēt vai saglabāt šo piesaistīto oglekli, kas ir augsnē, otrs komponents ir nodrošināt aktīvu oglekļa uzkrājumu kokaudzē, gan dzīvojot kokos, biomasā, gan atmirušā koksnē, un trešais komponents ir mēģināt izdomāt, ko mēs vislabāk varam darīt ar to koksni, kas nonāk ražošanā," skaidro Ārīs Jansons. "Tādā veidā, lai viņa iespējami ilgi saglabātos dažādos produktos un nenonāktu tās piesaistītais obelisks atpakaļ atmosfērā. Tātad papildus vēl pielikt klāt to komponenti arī, kas notiek ar kokiem pēc tam, kad viņi nonāk ražošanā vai kļūst par dēļiem, vai kļūst par kaut ko citu. Mēģināt viņus iespējami ilgi saglabāt tajā stadijā un nepalaist atpakaļ atmosfērā. Ir dažādi šie priekšlikumi, katram viņam ir kaut kādas priekšrocības, trūkumi, iespējas īstenot lielāka, mazākā platībā. Un tos kompleksus vienkārši ļoti loģiski šobrīd ir nonācis tajā diskusiju stadijā, visi priekšlikumi ir jāskata, kurus no viņiem ir un cik lielā mērā iespējams īstenot." Kā koki cīnās ar vēja un sniega radītiem postījumiem Apsei ir labi izstrādāts slodzes amortizēšanas mehānisms - jo vairāk vējā drebinās lapas, jo mazāka vēja slodze ir pašam stumbram. Kā koki pielāgojas, lai turētos pretī vējam vai sniegam, par to saruna ar mežzinātņu doktoru, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieku Oskaru Krišānu. Pētnieks skaidro, ka kokiem ir sava kapacitāte, cik tie var noturēt sniegu savos zaros un koki cenšas pielāgoties videi, kurā tie aug. Vieniem ir izturīgāka  sakņu sistēma, citiem – zaru vainags, un tāpat kā mēs trenažieru zālē vai kādā citā veidā trenējam un stiprinām savus muskuļus, tā arī koki  trenē savu izturību. Bet kā tie iztur snieglauzes, snieglieces, vējgāzes vai vējlauzes? Mežzinātņu speciālists teic, ka vienkāršāk būtu pieturēties pie diviem galvenajiem apzīmējumiem – vēja vai sniega izraisīti  koku bojājumi.
11/30/202350 minutes, 32 seconds
Episode Artwork

Krēsli rīdzinieku dzīvē gadsimtu gaitā

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā skatāma izstāde "Katram savs krēsls. Krēsli un sēdēšana Rīgā no 13. gadsimta līdz mūsdienām". Rietumu kultūrai raksturīgā sēdēšana krēslos ienāca līdz ar Rīgas dibināšanu. Kā krēsli mainījušies vairāk nekā 800 gadu senā vēsturē? Kādi izskatījās dažādu laiku krēsli, kurus izmantoja dažādos sabiedrības slāņos, ekskursijā ved Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītāja, mēbeļu kolekcijas glabātāja Anita Gailiša un Rīgas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Iespējams, mēs nemaz neaizdomājamies, cik daudzus un dažādus stāstus spēj atklāt šķietami ikdienišķas lietas, tostarp mēbeles. Bet runa bieži vien jau nav tikai par mēbelēm, bet par cilvēkiem, notikumiem, veseliem laikmetiem. Tieši tā varētu runāt par šīs dienas raidījumu, kurā, no vienas puses, stāstām par mēbelēm, bet, no otras puses, par vēsturi, ko tās piedzīvojušas. Krēsls kā priekšmets sēdēšanai, krēsls kā varas un statusa simbols, krēsls kā ierocis politiskās diskusijās - to, cik dažādi mēdz būt krēsli, atklājam ciemojoties izstādē “Katram savs krēsls. Krēsli un sēdēšana Rīgā no 13. gadsimta līdz mūsdienām” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
11/29/202353 minutes, 17 seconds
Episode Artwork

Tapis pētījums par dievbijības praksēm Latgales pierobežā

Latvijas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē tapis promocijas darbs par dievbijības praksēm Latgales pierobežā. Tajā parādās unikāli paradumi, piemēram, iešana allelujā Lieldienās vai Svētā Donāta svētki Krāslavā. Kā katoliskās tradīcijas piekoptas 20. gadsimtā un mūsdienās, kad pierobežā iedzīvotāju skaits samazinājies? Promocijas darbā aplūkotos tematus pārrunājam ar darba autori - Latvijas Universitātes pasniedzēju Annu Elizabeti Griķi.
11/28/202335 minutes, 59 seconds
Episode Artwork

Atkritumi jūras piekrastē. Vērtības atkritumu poligonos un ražošanas blakusproduktos

Atkritumu apjoms pasaulē nemazinās, tāpēc pētniekiem jābūt radošiem, meklējot risinājumus, kā atkritumus var izmantot vēl citos veidos. Dažkārt tas pat nozīmē - bīstamu un kaitīgu atkritumu masu padarīt par lielisku ieroci cīņā ar kādu samilzušu problēmu. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā no toksiskā atkritumu poligona infiltrāta var iegūt plastmasu apēdošas baktērijas, gan to, kā iegūt vērtīgo zivju eļļu no lauksaimniecības un pārtikas ražošanas atkritumiem. Skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras pētniece Laura Žorža un Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu vadošo pētnieks, asociētaissprofesoru Krišs Spalviņš. Atkritumu šķirošana, atkritumu pārstrāde - nu jau daudzus gadus notiek diskusijas par to, kā mazināt aizvien pieaugošos atkritumu kalnus, kuros dzīvojam. Kādi risinājumi jau ir atrasti - var šķirot, kaut ko var pārstrādāt, bet, protams, šis jautājums no dienas kārtības noteikti vēl ilgi nepazudīs. Atkritumi Baltijas jūras piekrastē Vidēji Latvijas piekrastē mētājas 35 dažādu atkritumu veidi katros 100 pludmales metros. Kā atkritumi nonāk jūrā un kas gan Latvijas piekrastē, gan pasaules ūdeņos veido atkritumus, skaidro organizācijas ''Latvijas Zemes draugi'' priekšsēdētājs Jānis Ulme. 16 ar pusi tūkstoši atkritumu vienību tika savākts šovasar kārtējā vides aktīvistu  ekspedīcijā gar Baltijas jūras piekraksti Latvijas teritorijā. Apkopojot datus, ekspedīcijas dalībnieki konstatēja, ka uz katriem 100 pludmales metriem ir rodami 375 atkritumi. Par  laimi mums vēl  nav jāšausminās par atkritumu salām, kādas miljoniem kvadrātkilometru platībā ir izveidojušās Klusajā okeānā, taču arī nule minētie skaitļi ir iespaidīgi, lai varam runāt par,  žargonā sakot, miskasti mūs piekrastē. Kā Rīgas ielās nomests izsmēķis vai  podā iemests ausu tīrāmais vates kociņš nonāk līdz jūrai un vai tiešām pludmalē nomesta salvete vai maisiņš nekavējoties kļūst par atkritumu ūdenī? 
11/27/202344 minutes, 35 seconds
Episode Artwork

Valodu vara pasaulē: tā ir vērtīgs instruments arī dažādiem politiskiem režīmiem

Valoda var būt tilts starp visatšķirīgākajām kultūrām, un tā var būt arī bīstamākais ierocis. Kādi priekšnoteikumi ļāvuši dažām valodām izplesties un pulcināt miljoniem un pat miljardiem tās lietotāju, un kāpēc citas valodas to nav spējušas? Kādas valodas dominējušas pasaulē vēsturē un kāpēc valoda ir tik vērtīgs instruments dažādiem politiskiem režīmiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes sociolingvistikas profesore Ina Druviete. "Par laimi valodu izzušanas temps ir samazinājies," sarunā atzīst Ina Druviete. "Pašreiz latviešu valodas pozīcijas ir stabilas, mūs balsta gan augsta valodas izkoptība, bagātība, gan valsts valodas statuss, gan Eiropas Savienības oficiālais statuss. Tomēr ir daži, bet par kuriem mums noteikti jādomā," uzskata pētniece. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir svarīgi nodrošināt latviešu valodas prioritāti sabiedībā. "Mums ļoti stingri jāšķir akcenti, vai mēs runājam par valodas lietojumu vai valodas kvalitāti. Un es vispirms gribētu runāt tieši par to, cik ārkārtīgi svarīgi mums ir nodrošināt latviešu valodas prioritāti, un es teiktu, pat monopolu sabiedrībā. Jo neviena valoda nekad nav nogājusi no skatuves tādēļ, ka tajā ir bijuši daudz aizguvumu, tādēļ, ka tajā ir notikusi tā sauktā koda pārslēgšana. Tā ir dažādu valodu elementu ieviešana vienā sarunā, kas mūsdienās ir daudz tipiskāka, nekā tas bija agrāk," norāda Ina Druviete. "Ir ļoti, ļoti svarīgi uzsvērt to, ka pašreiz mums visiem spēkiem ir jānodrošina latviešu valodas dominēšana sabiedrības saziņā un arī neformālajā saziņā, arī tajās jomās, ko nenodrošina Valsts valodas likuma prasības. Un mums arī nevajadzētu baidīties no šīs dažādu valodu elementu sajaukšanās neformālā komunikācijā. Pašreiz pasaulē tiek ļoti aktīvi pētīts. (..) Mums ir jānodrošina, lai dzīvē īstenotos princips, ko Latvijā var pateikt ļoti vienkārši - latvieti runā latviski. Pašreiz tas kļūst kritiski," atzīst Inar Druviete. "Ja kāds apgalvo, ka latviešu valodā kādu jēdzienu vai niansi nevar pateikt, viņš izraksta nabadzības apliecību nevis valodai, bet sev. Latviešu valodā ir pilnīgi viss, jo visas valodas, ja sabiedrības ir uz apmēram vienāda attīstības līmeņa, arī ir līdzvērtīgas izteiksmes ziņā. (..) Bet viens no bīstamākajiem mītiem, kas vēl joprojām cirkulē mūsu publiskajā telpā, ir par to, ka dažas valodas ir it kā bagātākas, it kā krāšņākas. Tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība, un šis uzskats ir ārkārtīgi bīstams. Latviešu valoda ir tikpat bagāta kā lietuviešu, igauņu, angļu, vācu, franču valoda. Jā, atšķirīgas, un mēs arī no šīm valodām bagātināmies. Nav nekāda nelaime, ja sarunvalodā ar zināmu ironiju kāds arī pateiks kaut vai 'mitigēt', bet, ja tā būs vienīgā viņa izteiksmes forma un ja, piemēram, to lietos profesors auditorijā, runājot ar studentiem, tad jau sāksies problēmas," turpina Ina Druviete. "Latviešu valodas nākotni noteiks tas, vai latviešu valodas runātāji būs pietiekami konsekventi un uzstājīgi, pieprasot savas valodas lietojumu sabiedrībā. Tas pašreiz ir kritiski." Mednieku-vācēju kopiena sociālantropoloģijas skatījumā Kultūra ir ne vien valoda, bet arī mūsu ikdienas rīcības, un daudziem prieku pirms dažām nedēļām noteikti radīja fakts, ka Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta nacionāla mēroga tradīcija – sēņu vākšana un izmantošana. Raidījumā nesen stāstījām par mednieku-vācēju gēna klātbūtni latviešiem un lietuviešiem, kas atklājies, apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju. Raidījumā gan krietni plašāk runājām par to, kā genoms var ietekmēt vienas vai otras valsts iedzīvotāju noslieci uz kādu saslimšanu, bet fakts par mednieku-vācēju gēnu sarunā ar Jāni Kloviņu mums ļāva viegli pajokot par latviešu vēlmi ik rudeni grozus piepildīt ar sēnēm, acīmredzot, šis ģenētiskās informācijas gabaliņš, nāk no šīs mednieku vācēju senās  kultūras. Pēc  šīs sarunas  sastapāmies ar komentāriem par to, ka  tāda  sēņotāju gēna  nav un nevar būt, citi atkal nopriecājās, ka beidzot atklāts konkrēts cēlonis,  kas liek latvietim ik rudeni ņemt grozu un doties uz mežu sēņot. Lai uzklausītu arī otru pusi, aicinājām studijā Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, kurš skaidro, kad ir runa par cilvēka darbību un nevis iedzimtām īpašībām un kā cilvēces vēstures attīstības gaitā mēs pārņemam informāciju no iepriekšējām paaudzēm un ko iemācāmies dzīves laikā.
11/23/202350 minutes, 46 seconds
Episode Artwork

Mirušo piemiņa viduslaiku Livonijā. Ar pētījumu iepazīstina Gustavs Strenga

Vēsturniekam Gustavam Strengam tapusi monogrāfija, kas veltīta mirušo piemiņai un komemorācijas praksēm viduslaiku Livonijā. Pētījums skaidro 'memoria' kā kolektīvās atmiņas formas nozīmi dažādām grupām un institūcijām: pilsētu valdībai un ģildēm, Vācu ordenim, bīskapiem un katedrāles kapituliem un klosteru kopienām. Viduslaiku 'memoria' jeb mirušo piemiņa bija gan kolektīvās atmiņas forma, gan sociāla prakse, kas bija sastopama visās dzīves jomās. Tā veidoja identitāti un veidoja grupas, un tādējādi piemiņas prakses izpēte var mums daudz pastāstīt par viduslaiku kopienām. Šis ir teksts no kopsavilkuma pētījumam ar nosaukumu “Pieminot mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā” (Remembering the Dead: Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia). Pētījums skaidro 'memoria' kā kolektīvās atmiņas formas nozīmi dažādām grupām un institūcijām: pilsētu valdībai un ģildēm, Vācu ordenim, bīskapiem un katedrāles kapituliem un klosteru kopienām. Ko tad viduslaikos nozīmēja 'memoria', kā tā izpaudās šīm atšķirīgajām sabiedrības grupām un vai memoria mūsdienās ir kaut kas pilnīgi cits, skaidro pētījuma autors vēsturnieks Gustavs Strenga. Grāmata ikvienam brīvi pieejama tīmeklī.  
11/22/202352 minutes, 58 seconds
Episode Artwork

Vilinošie dabas veidojumi - alas: iepazīstam Latvijas alu sistēmas

Alas noteikti ir vilinoši dabas veidojumi. Ne velti dažas no Latvijas iecienītākajām tūristu takām vijas tieši gar alām. Garas un šauras, dziļas un platas, jūras krastā un mežu biezoknī - tik dažādas mēdz būt alas, ar kurām ir bagāta arī Latvija. Par alu sistēmām Latvijā raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertu, ģeologu Daini Ozolu. Dabas skaitīšanā, kas noslēgusies aizvadītajā vasarā, apsekotas un shematiski uzmērītas Latvijas alas.  "Pirmo reizi visas alas ir iegrāmatotas un pieejamas sabiedrībai," atzīst Dainis Ozols. "No ģeoloģijas viedokļa senākā ala varētu Bruņu ala Amatas krastos, kas ir vēl no tā laika, kad šļūdonis virzījās pāri pār zemes virsmu,"  atklāj Dainis Ozols. Runājot par alu pētniecību, eksperts atzīst, ka Latvijā nav zinātnieku pētījumu par alām, katrā ziņā ne doktordarbu līmenī. "Latvijā jau ģeologus var gandrīz uz rokas pirkstiem izskaitīt, kas pēta kaut ko. (..) Ja jau ģeologu ir tik maz, tad par speleologiem, kas ir ģeoloģijas mazas apakšnozare, nav ko runāt. Pārsvarā pēta "keiveri", "speleongeri", kas pietiekoši daudz zina un izlien visur un izpēta. Tie ir galvenie pētnieki šobrīd," norāda Dainis Ozols. "Bēdīgi ir ar alu pētīšanu Latvijā." Dabas skaitīšanas ietvaros atklātas arī jaunas alas, bet Dainis Ozols nemin to skaitu, jo alas pēta "kkeiveri", kas apzina daudzas alas, bet tie ir viņu dati.  "Tas ir viņu datoros, datu bāzītēs. Kad aiziet dabas skaitītājs, viņš šādu alu atrod, viņš paziņo - es esmu atradis jaunu alu, "keiveris" ir dikti sašutis, viņš saka - es jau pirms 30 gadiem to alu zināju. Tur ir ļoti slidens jautājums," skaidro Dainis Ozols. Dabas skaitīšanā fiksētas arī jaunas alas, kas arī izveidojušās no jauna, piemēram, Caurā ala Mazsalacas klintī. Dabas eksperts neiesaka ziemā apmeklēt alas, jo lielākās alas ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta. "Alās nevajadzētu iet ziemas periodā no septembra- oktobra līdz aprīlim, tad sikspārņi ziemo un pamodināti aiziet bojā. Ļoti ietekmē cilvēku apmeklētība," norāda Dainis Ozols. Neparastie veidojumi alās - stalaktīti un stalagmīti Alas mēdz pārsteigt ar neparastām lāstekām, bārkstīm, stabiem - tie ir stalaktīti un stalagmīti. Kā tie veidojas un kas ir karsta alas, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Stalagnāti, stalagmīti, heliktīti, sodas salmi, popkorns, alu pērles, suņa zobi, mēness piens un vēl vairāki simti nosaukumu ir speleotēmām jeb ģeoloģiskiem veidojumiem alās. To forma un izskats ir atkarīgs no konkrētiem minerāliem, kā arī no vides alās.  Kopā ar Ģirtu Stinkuli iepazītam dažus no šiem alu veidojumiem un skaidrojam, kā tie rodas.
11/21/202345 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Vai zinātne nesīs pasaulei mieru un attīstību?

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.
11/15/202349 minutes, 47 seconds
Episode Artwork

Kiborgi vaira nav tikai zinātniskā fantastika, tā ir ikdiena arī medicīnā

Pa pusei cilvēks, pa pusei robotizēta būtne - ikvienam, kurš savulaik rezējis filmu "Terminators" vai "Matriks", ir priekšstats par to, kas ir kiborgs. Tikko kā Ķīna izziņojusi ambiciozus plānus par humanoīdo robotu izstrādi, arī raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršam uzmanību cilvēka un robota apvienojumam. Kas ir kiborgi, vai tā ir zinātniskā fantastika vai jau nemanāmi mūsu ikdienā ienākusi parādība un kur beidzas tehnoloģiju iespējas un sākas nepārvaramie bioloģijas likumi? Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo un uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs. "No vienas puses, liekas, ka kiborgs varētu būt vienalga kas, cilvēks, kuram ir pielikts klāt kaut kas tāds, kas dod viņam papildus maiņu vai papildus spējas, bet tajā pašā laikā varētu teikt, ka arī es esmu kiborgs, tāpēc, ka man ir brilles uz acīm. Kaut kur tā svītra jānovelk," vērtē Leo Seļāvo. "Paplašinājumi, kā brilles vai implanti, tie paši zobu implanti, kādu locītavu implanti ir daļa no kiborgu terminoloģijas," papildina Emils Sundjukovs. Leo Seļāvo kā piemēru min Neilu Harbisonu, kurš jau no dzimšanas neredzēja krāsas. Viņš izdomāja, ka ieliks galvā to, ko sauc par antenu, kas īstenībā nav antenu, bet ir neliela kamera, un, skatoties uz krāsām, tā kamera pārveido to bildi skaņā. Un tā skaņa nonāk līdz viņam galvā skaņas uztveršanas orgāniem, un tādā veidā viņš redz krāsas tikai caur skaņu. Viņš stāsta, ka pirmoreiz kā kiborgs ir sajuties, kad viņam tās visas maņas kļuvušas dabiskas, tās skaņas, krāsas, pasaules uztvere. "Viņš sadarbojās ar saviem draugiem, un pirmajā brīdī, kad viņš bija izdomājis to ideju, gribēja iebūvēt sev to kameru galvā, viņam ētikas komisijas atteica. Viņš neoficiāli to iestrādāja. Bet radās viens cits izaicinājums viņam ar to kameru. Viņam beidzās pase {termiņš}, bija jāatjauno pase un viņam negribēja pieņemt fotogrāfiju ar to antena, kas nāk virs galvas ārā viņam. (..) Viņš teica - nē, tas ir mans vēl viens orgāns, viņš viņu sajūta kā organisku sastāvdaļu no sava ķermeņa. Beigās tomēr viņam ļāva nofotografēties pasei ar tādu. Bet tas ir arī viens gan sociāls, gan likumisks aspekts, kas ir nepieciešams, lai pieņemtu sabiedrībā tādus cilvēkus, kas ir sevi kaut kā uzlabojuši vai papildinājuši," stāsta Leo Seļāvo. "Tāpēc viņš arī sāka ar ar vienu savu paziņu kiborgu atbalstīšanas organizāciju, kur viņi veic dažādus ziedojumus, piemēram, bērniem ar redzes traucējumiem, kā arī atbalsta dažādus pasākumus saistībā ar cilvēku interesi par kiborgiem un sevis padarīšanu par kiborgiem." Kiborgs nesaistās tikai ar zinātnisko fantastiku, tas ir nopietns un plašs jēdziens arī nozarē, sākot ar implantiem. Pagaidām medicīna kā nozare uz šo kustību raugās atturīgi un tas ir arī saprotami, jo jābūt pētījumiem, pārbaudēm un izpratnei par virzību un attīstību. Tas var radīt risku biohakinga attīstībai. "Ir divi lieli vektori, kad mēs dodam iespēju cilvēkiem, kuriem ir kādi ierobežojumi, dabiskie vai arī kāda nelaimes gadījuma saņemti un iegūti, un cilvēki, kas grib soli ātrāk paveikt," analizē Emils Sundjukovs. "Tie paši biohakeri vai kiberpanku kultūra ir, protams, vēl viena cilvēku nometne. Mēs jau visi gribam kādu sudraba lodi vai vienkāršu risinājumu, kā mēs varam strādāt vairāk, varbūt gulēt mazāk, skriet, ātrāk, lekt augstāk. Arī klasiskie piemēri ar medikamentiem to ļoti labi parāda." "Domāju, ka, veidojoties vēl lielākai vajadzībai, pieprasījumam un integrācijai veselībā, mēs pāriesim uz nākamo līmeni, ka tādas iekārtas jau tiks vairāk integrētas cilvēka ķermeni. Tie pirmie soļi, tāpēc ka regulācija ir vienkāršāka. Ja mēs uztaisām valkājamu ierīci, ja neveidojas alerģija, kādas citas mijiedarbības, ir daudz vienkāršāk, nekā implantēt kaut ko  vai ielikt cilvēkam pašam," turpina Emils Sundjukovs. "Vēl viens aspekts ir, kā tas ietekmēs pārējo apkārtējā vide. Bija tehnoloģija "googleglass", kas tika izveidota, ka uzliek brilles un brillēs iebūvēta kamera, un cilvēki staigā apkārt, visu var filmēt. Bet izrādās, ka citiem nepatīk, ka viņus filmē. Tā kā tas nav tikai par to, vai tam kiborgam būs labi, tas ir ļoti daudz arī par to, vai pārējiem būs tas pieņemami," bilst Leo Seļāvo. Šūnu fantatiskā spēja atjaunoties Cilvēka organismā ir 30 triljoni šūnu un diennakts laikā 80 grami no tām iet bojā un rodas no jauna. Visātrāk mūsu ķermenī nomainās asins šūnas, bet visilgāk dzīvo muskuļu šūnas. Kā notiek šūnu atjaunošanās un vai pēc bojājuma šūnas spēj atkal pilnvērtīgi funkcionēt, skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Una Riekstiņa. Šūnas nodrošina mūsu ķermenī augšanu, attīstību un vairošanos. Tās darbojas kā labi ieeļļots mehānisms un nepārtraukti rodas no jauna. Pie ideāla nosacījuma, ja cilvēks ir vesels un turklāt rūpējas pa savu veselību. Bet kas notiek, ja kāds no mūsu ķermeņa orgāniem tiek bojāts, cik lielā mērā šūnas  atjaunojas un var veikt savas funkcijas?
11/14/202345 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Armijas uzturs mūsdienās. Dienesta pakāpes Latvijas armijā

Tuvojoties Lāčplēša dienai un pieminot tos, kuri par Latviju savulaik ir atdevuši dzīvības, mēs nevaram nedomāt par apstākļiem, kādos karavīri Latvijas brīvību izcīnījuši. Lielā salā, ilgstoši bez silta ēdiena un jebkādām ērtībām. Laiki ir mainījušies. Lai gan sava brīvība mums joprojām jāsargā, it īpaši pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, tehniskais nodrošinājums karavīriem noteikti ir uzlabojies. Pilnveidojies ir arī veids, kā karavīri mācību laikā var iestiprināties, - tiek domāts par ēdiena saturu un veidiem, kā ēdienu pagatavot. Tieši šiem jautājumiem pirms kāda laika pievērsās pētnieki Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, viņu veikums tika atzinīgi novērtēts, un darbi turpinās. Par to, kādas atziņas gūtas, strādājot pie pētījuma par Nacionālo bruņoto spēku uzturdevām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un vadošā pētniece un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava. Ir noslēdzies darbs pie pētījuma „Sausās uzturdevas izstrāde Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”, un par šo veikumu pētniece kopā ar kolēģiem saņēmusi Aizsardzības industrijas gada balvu izglītībā un pētniecībā. Pētniece stāsta, ka ieceres aizsākums ir 2009. gadā, kad pēc kādas sarunas radās domā, ka vajadzētu pašiem savu sausās pārtikas uzturdevu izstrādāt, nevis lietot citās valstīs veidotu. Svarīgi, lai tā būtu ar garu derīguma termiņu un arī ar augstu ir uzturvērtību. 2011. gadā Nacionālie bruņotie spēki sāka lietot pirmo Latvijā izstrādāto sauso uzturdevu. "Ja salīdzinām, kāda paka ir šobrīd un kāda bija pirmajā brīdī, ir stipri mainījusies, pārveidojusies. Šobrīd jau ir "trešā paaudze" šim pakām, strādājam pie ceturtās," stāsta Sandra Muižniece-Brasava. Sausās uzturdevas paka ir paredzēta vienai ēdienreizei. To veidojot ņemti vērā dažādi principi, kā arī glikēmiskais indekss, jeb kādā daudzumā no kuriem produktiem cukurs nonāk asinīs.  "Ir vajadzīgs ātrāk atjaunot enerģiju, lenāk, līdz ar to katrai pakai ir noteikts kaloriju skaits un tās saturs ir tāds, ka ir produkti, kurus ēdot, dabūjat ātrāk sāta sajūtu, ir tādi, kur lenāk. Svarīgi, ka dienā paredz trīs pakas. Arī kaloriju skaitu esam sabalansēti skatījusies, atbilstoši NATO standartiem. Ir dažādas Latvjai specifiskas lietas," skaidro Sandra Muižniece-Brasava. "Parasti jautā, cik kalorijām jābūt dienas devā? Pēc standartiem 3600 kalorijām visas dienas garumā, tas nozīmē, ka tās ir trīs pakas, katrā 1200 kalorijas. Mūsu uzstādījums ir, ka tās ir ne mazāk kā 1300 kalorijas. Mēs mazliet palutinām, jo ir dažādas noslodzes," bilst pētniece. Sandra Muižniece-Brasava or gandarīta, ka interneta resursos redz daudz pozitīvas atsauksmes par Latvijā tapušo uzturdevu. Viņa uzskata, ka šādas šādas sausās uzturdevas pakas ir vērtīgas ne tikai aizsardzības industrijai, bet arī noder sportistiem, kalnos kāpējiem, aktīvā dzīvesveida piekritējiem. To uzglabāšanai nav nepieciešams ledusskapis. Dienesta pakāpes Latvijas armijā No kareivja līdz ģenerālleitnantam un Jūras spēkos - no matroža līdz viceadmirālim. Kā šobrīd Latvijas armijā notiek pakāpju piešķiršana pēc NATO standartiem un kā tas bija starpkaru Latvijā? Kam piešķir augstākas dienesta pakāpes un kādos gadījumos tās atņem, stāsta Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Mūsdienās Latvijas armijā pastāv 17 dažādas dienesta pakāpes. Dažāda skaita un lieluma zvaigznes un svītras uz apkakles zīmotnēm un uzplečiem var redzēt pie karavīru tērpiem parādes formās, taču ikdienā no lielāka attāluma ir grūti sazīmēt kurš, piemēram, ir kaprālis un kurš – virsnieks. Skaidro Nacionālo Bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Viņš norāda, ka agrāko karu pieredze rāda, ka pretinieka snaiperis vienmēr medī  komandierus un senāk košie tērpi, zeltītās treses un spožās epoletes bija ļoti labs mērķis pretiniekam kaujas laukā. Tagad dienesta pakāpes īpaši neizceļas uz haki vai citas maskējošās krāsas fona. Skaidrojumu par armijas hierarhiju Jānis Hartmanis sāk ar zemāko un skaitliski vislielāko pakāpi – tas ir kareivjiem, matrožiem un zemessargiem – tiem, kuri tikko ir iesākuši militārā dienesta gaitas.
11/9/202351 minutes, 11 seconds
Episode Artwork

Krāsa dažādu modes namu vēsturē

Koko Šaneles melnais, Valentino sarkanais vai Dior pelēkais... Vai krāsa var piederēt ģeniālam modes māksliniekam un kurām krāsām modes nami ir uzlikuši savu "zīmogu"? Kā šīs krāsas iegūtas, uzturētas un iegājušas modes vēsturē? Modes muzejā Rīgā ir apskatāma izstāde "Melns, balts, sarkans", kas tapusi sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu. Tajā iespējams aplūkot tērpus un aksesuārus ikoniskās modes krāsās. Apģērbi dažādām dzīves situācijām laikā no 19. gadsimta līdz mūsdienām, dažādi silueti, no smalkām dāmām korsetēs līdz japāņu brīva apjoma apģērbiem un izcilu dizaineru tērpi. Modes muzejā tiekamies ar muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi.
11/8/202351 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Patogēni mūžīgajā sasalumā: vai līdz ar klimata pārmaiņām atgriezīsies Sibīrijas mēris

Klimatam kļūstot siltākam, atkūst tās planētas teritorijas, kur ir mūžīgais sasalums. Izskan bažas, ka līdz ar ledu atbrīvosies arī patogēni, kas cilvēkam var būt nāvejoši. Cik pamatotas ir bažas par Sibīrijas mēra un citu slimību atgriešanos cilvēces dzīvē un kas notiek ar šiem vīrusiem un baktērijām tik aukstos apstākļos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Ņikita Zrelovs, kura interešu lokā šobrīd ir bakteriofāgu pētniecība, izmantojot polārajos apgabalos iegūto materiālu. Fakts, ka vairākos pasaules reģionos sniega un ledāju apjomi sarūk, droši vien vairs nebūs pārsteigums. Taču, šim procesam turpinoties, rodas jautājums, vai tā baktēriju un vīrusu dažādība, kas mitinājusies polārajos apgabalos, līdz ar kūstošo ledu varētu vieglāk sasniegt cilvēkus un radīt kādus tālākus riskus? Vēl jo vairāk - ja, izkūstot sniegam, atsedzas kāda bojāgājuša dzīvnieka atliekas, vai tas būtu vēl viens apdraudējums, un, ja dzīvnieka nāvi izsaukusi Sibīrijas mēra baktērija jeb Bacillus anthracis, vai šāda slimība var atkal spēcīgi uzvirmot? Cik daudz šajā stāstā patiesības un cik daudz vēl nezināmā? Ielūkoties bišu dzīvē var arī ar tehnoloģiju palīdzību 2020. gada nogalē divi latviešu puiši nodibināja uzņēmu „BeeSage”, kur ražo sistēmas, kas ar telemetrijas un satelītdatu apstrādi palīdz biškopjiem uzraudzīt savus stropus. Kā darbojas viedie svari pie stropa un kādā veidā jaunās tehnoloģijas  atvieglo biškopju darbu, stāsta viens no „BeSage” līdzdibinātājiem Rū Vikmanis. Viņš šobrīd par savām mājām sauc Nīderlandi, kur turpina attīstīt iekārtas bišu novērošanai,  proti veidot digitālās iekārtas kā palīgus dravnieku darbā. Bet  jau pāris gadus komerciālā apritē ir nonākuši šī uzņēmuma viedie svari. Kā šādi svari darbojas un kāpēc tādi ir noderīgi, skaidro Rū Vikmanis. Šobrīd  „BeeSage”  dibinātāji turpina darbu pie datu nolasīšanas iekārtām, lai nākotnē  biškopji, vadoties pēc skaņām, ko viņu viedierīcēs pārraidīs minētās iekārtas, varētu saprast, ka saime gatavojas  spietot. Ņemot vērā datu analīzi, ir zināms, ka sanoņa stropā pie spietošanas skan citādāk,  nekā laikā, kad saime negrasās spietot, Tieši  šodien, 7.novembrī, Hāgā pasākumā „ImpactFest,” kur uzņēmēji  demonstrē un piedāvā savus jauninājumus, Rū Vikmanis prezentēs „Beesage” produktu, kas nākotnē palīdzēs dabas  daudzveidības saglabāšanā, tieši saistībā ar bitēm.
11/7/202350 minutes, 54 seconds
Episode Artwork

Uztura bagātināji un vitamīni - ko par to "saka" mūsu orgāni

Tablete šim, pulverītis tam - mēdzam domāt, ka uzņemtais uzturs nevar pilnvērtīgi nodrošināt visas mūsu organisma vajadzības, tāpēc roka sniedzas pēc uztura bagātinātājiem. Tas, cik pilnvērtīgs vai nabadzīgs ir mūsu uzturs, būtu cita raidījuma temats, taču šodien palūkosimies tieši uz centieniem to papildināt. Ko par papildu uzņemtiem vitamīniem, minerālvielām un dažādiem fitoterapijas izstrādājumiem saka mūsu organisms? Cik derīgi ir multivitamīnu kompleksi un kas jāņem vērā, lai visi šie noderīgie savienojumi mūsu organismā pēkšņi nesāktu cits citu izslēgt? Kas no tā visa tiek lietderīgi lietots un uzkrāts un kas drīzāk traucē nekā palīdz, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore farmakoloģijā, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale.  
11/6/202351 minutes, 54 seconds
Episode Artwork

Atmosfēra un kosmoss ietekmē cilvēka veselību, bet ar to labi sadzīvojam

To, ka apkārtējā vide ietekmē mūsu labsajūtu un veselību, lieliski zinām. Bet planēta Zeme nav izolēta no pārējā kosmosa. Vai Saules aktivitātes, piemēram, vētras, Mēness fāzes un izmaiņas Zemes atmosfērā atstāj ietekmi uz mūsu veselību un pašsajūtu? Šis jautājums urdījis nevienu vien. Ko par to saka pētniecība, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "StarSpace "observatorijas saimniece, amatierastronome Anna Gintere un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Kā norises dabā un vēl augstākā līmenī - kosmosā - iespējams ietekmē mūsu organismu. Vai Saules vētras un Mēness ietekme varētu skaidrot izmaiņas mūsu sirdsdarbībā vai garastāvoklī? Kādus pierādījumus ir raduši zinātnieki, bet ko esam izdomājuši paši?
11/2/202350 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Kas slēpjas zem Svētā Jēkaba katedrāles Rīgā?

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  
11/1/202350 minutes, 18 seconds
Episode Artwork

Latvijas genoma izpēte atklāj interesantus faktus par latviešiem un lietuviešiem

Apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju, pētnieki atklājuši interesantus faktus par latviešiem un lietuviešiem, piemēram, mednieku-vācēju gēna klātbūtni, kas ir retums mūsdienu Eiropas iedzīvotāju kopienā. Kāpēc nepieciešams apzināt iedzīvotāju genomu un ko tas dos medicīnai un pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Jānis Kloviņš. Ģenētika lielā mērā regulē mūsu dzīvi, proti, nosaka, cik stipra būs mūsu veselība, kā arī - vai un ko pārmantosim no iepriekšējām paaudzēm. Taču svarīga ir ne vien mūsu individuālā ģenētika, bet arī tas, kāds ir lielākas populācijas genoms. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji ir aicināti iesaistīties pētniecības projektā, kas zinātniekiem Eiropas mērogā ļautu iegūt datus par vairāku valstu iedzīvotāju genomu, tā saistību ar kādām saslimšanām, un tas savukārt palīdzētu attīstīt veselības aprūpi un plānot profilaktiskus pasākumus slimībām. Kas vēl interesanti - līdz šim jau iegūtie dati no Latvijas iedzīvotājiem ļāvuši noskaidrot kādu interesantu atklāsmi par latviešiem un lietuviešiem un to, kā gadu tūkstošu laikā mūsu genoms joprojām glabā pēdas no senās mednieku-vācēju kultūras.  
10/31/202352 minutes, 2 seconds
Episode Artwork

Veļu laika un apbedīšanas tradīcijas Rīgas vēsturē

Šis laiks, kad dabā kokiem birst lapas un apkārt sāk valdīt visai liela pelēcība, senatnē tika uzskatīts par veļu laiku. Dažādās tautās tradīcijas mirušo godināšanai ir atšķirīgas. Latviešiem, šķiet, tā vairs nav norma lauku māju bēniņos glabāt zārku vai jestri dancot un spēlēt mūziku pēc bērēm, kā to darīja mūsu senči. Tomēr bērēs mirušā zārku cilvēki joprojām mēdz apsegt ar vilnas segu, lai aizgājējam siltāk, no mirušā atvadāmies ar trim saujām smilšu, un tad atkal aizgājējs ir kopā ar mums bēru mielastā, tikai - ar sakrustotu nazīti un dakšiņu pāri šķīvim un otrādi apgāztu glāzi. Tautas tradīcijas šeit mijas ar kristīgajām, un pēdējos gados Latvijā atvadu ceremonijās biežāk izskan aplausi - kā simbols dzīves svinēšanai un kā pateicība aizgājējam. Apbedīšanas tradīcijas Rīgā laiku lokos šoreiz iepazīsim Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā kopā ar vēsturnieci, muzejpedagoģi Irēnu Strēli. No Amerikas nākušo Halovīna svētku priekšsākumi meklējami Eiropā Tuvojas laiks, kad daudzviet pasaulē  ļaudis tērpsies spoku, raganu, ģindeņu, velnu un vēl visvisādu mošķu maskās. Kā viens no simboliem Halovīna svētkiem ir  izdobts ķirbis ar pabaisu ģīmi un sveci iekšpusē. Svētki, kurus Latvijā visbiežāk svin bērni un jaunieši un kuru svinēšanas kultūra atnākus  no Amerikas. Bet šo svētku izcelsme ir meklējama tepat Eiropā un to svinēšanai var atrast daudzas paralēles ar mūsu tautas tradīcijām – budēļos jeb ķekatās iešanu. Par to, kā izgrebts kālis pārtapa par ķirbi un kā mūsu senču mītiskā domāšana ir izvērtusies spokainos svētkos  stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.  
10/30/202352 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Astrofotogrāfija: kā top skaistās fotogrāfijas ar Zemes atmosfēras parādībām

Kā top skaistās amatieru un profesionāļu fotogrāfijas ar Zemes atmosfēras parādībām, tuvo un tālo kosmosu? Kā Visuma dzīles "iegūst krāsas" fotoattēlos un kāpēc attēli ir tik nozīmīgi kosmosa izpētē? Skaidro Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. "Var sākt pat ar mobilo telefonu," atzīst Ilgonis Vilks, vaicāts, kāda tehnika būtu nepieciešama amatierim, lai pievērstos astrofotogrāfijai. "Galvenais moments būtu tas, kāpēc astronomijas amatieri fotografēt debesis. Šeit galvenie ir estētiskie iemesli. Jā, protams, ir astronomijas amatieri, kas piedalās kādos specifiskos projektos, novēro supernovas, novēro asteroīdu aizklāšanas un citas lietas, kur viņi attēlus iegūst jau profesionālām vajadzībām patiesībā," stāsta Ilgonis Vilks. "Bet tā astronomijas amatieri fotografē debesis savam un citu priekam, un šeit ir tas estētiskais moments priekšplānā. Un tad, piemēram, ir svarīgi, nevis tikai nofotografēt Piena ceļu, bet arī, lai tas Piena ceļš būtu kādā skaistā, interesantā ainavā, lai būtu tas attēls pabeigts un būtu to patīkami aplūkot. Tā kā šeit tie mērķi ir pavisam citi un tehnika arī līdz ar to ir cita. Būtībā var pat sākt mobilo telefonu. Mūsdienās mobilo telefonu kameras daudziem ir itin labas, ja cilvēks māk pārslēgt pro jeb nakts režīmā, uzlikt uz neliela statīva, tad var sākt iegūt nakts debess attēlus." "Lai fotografētu vairāk un daudzveidīgāk, ir vajadzīgs digitālais fotoaparāts, kuram mainīt objektīvus, ne tāds pavisam mazs "ziepju trauciņš", bet drusku lielāks. Un statīvs, varbūt sekošanas iekārta. Kā jebkurā hobijā, tikko cilvēks sāk ar to nodarboties, parādās zināmas prasības pret resursiem un zināmi izdevumi," turpina Ilgonis Vilks. "Tad jau var fotografēt ļoti daudz ko. Var fotografēt dažādas zvaigžņu ainavas, var fotografēt ziemeļblāzmas, sudrabainos mākoņus, dažādas optiskās parādības, te paveras ļoti plašas iespējas. Tā tehnika, kas vajadzīga, mūsdienās nav pārāk sarežģīta, pat ne obligāti teleskops. Ja ir teleskops, tad var fotografēt tuvplānā dažādus objektus - sauli, mēnesī, dažādus miglājus, galaktikas un viss kaut ko citu, ko mēs redzam arī profesionālajos attēlos."
10/26/202349 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Pasaulē lielākā prāta vētra: Cik idejas var saražot dators un cik cilvēks

Nesen Rīgas Tehniskā universitāte pārspējusi līdzšinējo Ginesa rekordu ideju radīšanā. Tāpat eksperimentā sacentušies cilvēki un mākslīgais intelekts, un uzvarējuši cilvēki. Visticamāk, ne viens vien būs saskāries ar situāciju, kad jāpiesēžas pie baltas papīra lapas, uz kuras, piemēram, jāsaraksta visas iespējamās idejas saistībā ar kāda pasākuma rīkošanu. Varbūt būsiet paši piedalījušies kādā radošās domāšanas treniņā, kurā jāizdomā pēc iespējas vairāk veidu, kā varētu izmantot vienu vai otru priekšmetu. Prāti darbojās un radošums atraisījās arī nesen notikušajā “Lielākajā prāta vētrā pasaulē” Rīgas Tehniskajā universitātē. Kā pētniekiem rodas idejas, kas ir ideju avots inženierzinātnēs un kā idejas rada mākslīgā intelekta rīki? Vai kādudien mākslīgais intelekts radīs labākas idejas nekā mēs, cilvēki, vai arī šajā jomā cilvēks saglabās savu pārspēku, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ginesa rekorda idejas autore - Rīgas Tehniskās universitātes Zinātnes inovāciju centra Dizaina fabrikas vadītāju Elīna Miķelsone un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. Latvijā strādājoša spāņu zinātniece veikusi darbu pie jaunas neinvazīvas metodes prostatas vēža diagnostikai Ātri un vienkārši nodot urīna analīzes un uzzināt, ir vai nav vīrietim prostatas audzējs - par šādas metodes izstrādi šogad starptautisko "L’Oreal" balvu sievietēm zinātnē saņēma Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Kristīne Baho Santos. Izklausās vienkārši, bet darbs pie šīs metodes ir gana sarežģīts. Kā noritēja darbs pie jaunajiem prostatas vēža biomarķieriem un kā tas nākotnē varētu ietekmēt  šī audzēja kontroli, stāsta zinātniece. Šī gada septembra sākumā notika ikgadējā "L’Oreal" UNESCO balvas pasniegšana sievietēm zinātnē un viena no trim Latvijas laureātēm bija Kristīna Baho Santos. Bioloģijas zinātņu doktorante ir spāniete, bet jau vairākus gadus viņa strādā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. "Mani allaž ir vadījusi milzīga zinātkāre un vēlme izprast notiekošos procesus un mehānismus dabā,  un zinātne man ļauj apmierināt šo manu zinātkāro prātu," tā Kristīna Baho Santos pamatoja darbošanos savā pētniecības laukā.        
10/25/202349 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Nobela prēmija ekonomikā šogad pētījumam par sievietēm darba tirgū

Šī gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta pētījumiem par sieviešu darba dzīves izmaiņām gadsimtu laikā. Kā mainījušās sociālās normas, tradīcijas un ģimenes un ko ekonomikai nozīmē sievietes darba tirgū? Kur ir meklējami cēloņi 21. gadsimta nevienlīdzīgajam atalgojumam? Nobela prēmija ekonomikā piešķirta amerikāņu ekonomistei Klaudijai Goldinai par pētījumiem, kas palīdzējuši izprast sieviešu lomu darba tirgū. Kā uzsvērusi akadēmija, tad Hārvarda universitātes profesores Goldinas “pētījumi atklāj pārmaiņu cēloņus, kā arī galvenos joprojām pastāvošās dzimumu nevienlīdzības cēloņus”. Akadēmijas paziņojumā norādīts, ka Goldinas darbs “sniedzis pirmo visaptverošo pārskatu par sieviešu ienākumiem un līdzdalību darba tirgū gadsimtu gaitā”. 77 gadus vecā Goldina ir trešā sieviete, kurai piešķirta Nobela prēmija ekonomikā.  Pie kādiem secinājumiem tad Klaudija Goldina nonākusi un kā viņas sniegumu vērtē pašmāju ekonomisti un citu jomu speciālisti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Rīgas Stradiņa universitātes maģistra studiju programmas “Sociālā antropoloģija” lektore un pētniece Diāna Kiščenko. Karjeras izaugsmes iespējas kantoristēm savulaik Latvijā Mašīnrakstītājas, lietvedes, stenogrāfistes jeb, kā šis profesijas pārstāves dēvēja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kantoristes - tas bija jauns darbs izglītotām, ambiciozām sievietēm ceļā uz karjeru un finansiālu neatkarību, tā, runājot par 19. un 20. gadsimta mijas jauno darbu biroju pasaulē, teic literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. Kādi pienākumi bija jāveic šīm kantoristēm, kāds bija atalgojums un cik augstu pa karjeras kāpnēm varēja uzkāpt sekretāre starpkaru Latvijā, stāsta pētniece. "Iepriekšējā  pavasarī reģistrēti ir 2500  inteliģento bezdarbnieku. No tiem 75 procenti sievietes – 120 kantoristes un mašīnrakstītājas un 670 vienkāršu kantoristu. Inteliģentus darba spēkus visvairāk pieprasa privātuzņēmumi un meklē grāmatvežus, kantoristus un valodu pratējus. Tiem arī izdodas vietas  atrast,” tā 1924. gadā drukāts laikrakstā „Latvis”. 19. un 20. gs. mijā, sākoties industriālajai revolūcijai, darba tirgū parādās jauna profesija – mašīnrakstītāja. Tika apgalvots, ka sievietes rakstāmmašīnas lietošanā ir dabiski veiklākas nekā vīrieši, bet iespējams, vēl svarīgāk  bija tas, ka sievietes varēja nodarbināt pa mazāku  samaksu, teic Latvijas Universitātes literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. Viņa stāsta par tolaik jauno profesiju – mašīnrakstītāju, kam laika gaitā  pievienojās citi  pienākumi  lietvedībā.   „Sēžu atkal departamentā. Mani pirksti veikli slīd pār rakstāmmašīnas kauliņiem. Te nu mēs esam atkal visas četras. Pāri mums krīt papīru plūdi un putekļi. Vai tā ir dzīve? Kāda lauciniece iemaldījusies mūsu istabā. Kas mums nekaišot – sēžot un blisinot tikai acis. Viņai jābrienot dubļi un neesot neviena brīva brīža. Tā ir sārta un apaļa sieva. Kaut tā zinātu, cik skumja ir mūsu dzīve! Darbs tiešām nav grūts, bet vai tas ir viss, ko cilvēks grib no dzīves?” Šādu epizodi no mašīnrakstītājas ikdienas attēlo rakstniece Elvīra Kociņa 20. gs. 30. gadu otrajā pusē publicētajā romānā „Pēdējā laime”. Lai arī darbs nebija nekāda medusmaize, tomēr  tas nozīmēja kaut kādu finansiālu neatkarību un iespēju tikt augstāk pa karjeras  kāpnēm, ja ne profesionālajā jomā, tad izdevīgi apprecoties. Jo īpaši tas attiecās uz ārlietu resoru, kur bieži vien par diplomātu kundzēm kļuva turpat strādājošās mašīnrakstītājas un sekretāres.    
10/24/202350 minutes, 52 seconds
Episode Artwork

Nobela prēmija ķīmijā piešķirta pētījumiem par kvantu punktu pielietošanu zinātnē

Pusotra balva fizikai - tā par šī gada Nobela komisijas izvēli saka eksperti. Kvantu fizikas eksperimenti, gan lāzeru fizikā, gan ķīmijā. Kas ir šī gada laureātu veikums? Gaismas fizika - vienā gadījumā ar ārkārtīgi īsiem gaismas impulsiem, otrā gadījumā - ar ķīmijas metodēm iegūti gaismu emitējoši nano punkti. Kas tas viss īsti ir? Kāpēc tie ir svarīgi zinātnes atklājumi, šos un citus jautājumus par šī gada Nobela prēmiju ķīmijā skaidro Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optomerijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Sergejs Gaidukovs. Nobela prēmija ķīmijā šogad piešķirta trim ASV zinātniekiem, kuru pētījumi snieguši būtisku ieguldījumu nanotehnoloģiju attīstībā. Viņu atklājumi ir saistīti ar kvantu punktu pielietošanu zinātnē. Šie punkti ir nanometros mērāmas daļiņas, taču to pusvadītāju spējas jau plaši tiek  izmantotas modernajās tehnoloģijās un medicīnā. Piemēram, tie ir viena no galvenajām sastāvdaļām modernajos ekrānos, kā arī tos izmanto jaunākajās audzēju izņemšanas operācijās. Nobela prēmiju ķīmijā saņems Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesors Mungi Bavendi, Kolumbijas universitātes profesors Luiss Bruss un ASV strādājošais krievu zinātnieks Aleksejs Jekimovs. Savulaik viņš darbojies Joffes fizikas institūtā Sanktpēterburgā, bet ASV bijis uzņēmuma "Nanocrystals Technology" galvenais zinātnieks. Bavendi ir Parīzē dzimis tunisiešu izcelsmes zinātnieks, kurš bērnībā ar ģimeni emigrēja uz ASV.
10/16/202348 minutes, 3 seconds
Episode Artwork

Personas digitālā suverenitāte: vai esam gatavi dalīties ar saviem datiem

Apziņa, ka kādam svešam ir mūsu mājas atslēgas vai maksājumu kartes pin kods ir ļoti satraucoša un nepatīkama. Vai tikpat piesardzīgi esam ar saviem datiem virtuālajā vidē, ko atstājam aiz sevis milzīgajā datu pasaulē un kas ir šie dati - atkritumi vērtīga valūta? Vai ļaut pelnīt ar mūsu datiem kādam citam un cik gatavi esam pastāvēt par saviem datiem kā vērtību, un kāpēc dalīšanās ar šo vērtību ir nepieciešama? Kādas ir mūsu pašnoteikšanās tiesības digitālajā pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš.
10/12/202344 minutes, 31 seconds
Episode Artwork

Augiem sajucis kalendārs: pavasara puķes zied atkal septembrī

Noteikti ne viens vien ir pamanījis, ka šoruden pļavas uzvedas visai dīvaini. Šī gada siltās sezonas laikapstākļi "izsituši" pļavas no ierastā ritējuma. Laikā, kad dabai pamazām jādodas ziemas miegā, kā tas ir ierasts mūsu platuma grādos, pļavās zied saulpurenes. Kāpēc šogad pļavas uzvedas tik dīvaini? Kādas varētu būt ilgtermiņa sekas, ja šādas vasaras atkārtotos un ko par šīm izmaiņām domā no ziedēšanas atkarīgie kukaiņi? Raidījumā Zināmais nezinājamā analizē un vērtē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš, botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un entomologs Uģis Piterāns.   "Augi ir pielāgojušies visai efektīvi dzīvot mainīgos apkārtējos vides apstākļos, jo mainība ir viena no vides pamatīpašībām. Ne vienmēr var paredzēt laiku, kad mainība būs. Mums ir labi zināma sezonalitāte, ziemā ir aukstāks nekā vasarā, savukārt vasarā ir vairāk saules gaismas. bet kurā brīdī precīzi tas būs, vai tas būs mēnesi agrāk vai vēlāk, tas nav definēts. Tā ir šī heterogenitāte [mainība] laikā. Mēs to saistām mūsdienas ar globālām klimata izmaiņām, bet ja paskatās gadu griezumā, desmitgadēs, cilvēki vienmēr atceras, tad bija sausums, tad bija karstums, siltas ziemas. Faktiski augi ļoti labi spēj tam pielāgoties," vērtē Ģederts Ieviņš. Juglas apkaimē esošo Velnezeru attīrīs no fosfora ar alumīnija sulfātu Nākamā gada pavasarī Juglas apkaimē esošajā Velnezerā notiks tā attīrīšana no fosfora piesārņojuma, kas tur izveidojies jau pirms daudziem gadiem. Piesārņojuma likvidēšana notiks ar ALUM metodi, tas nozīmē - ezeru tīrīs ar alumīnija sulfātu, kas piesaista pie sevis šo fosforu. Šīs darbības mērķis ir, pirmkārt, atbrīvot ezeru no fosfora, kas veicina aļģu ziedēšanu vasarās, skābekļa daudzuma samazināšanos un ezeru aizaugšanu un, otrkārt, lauzt mītus par alumīnija sulfāta kaitīgumu. Šobrīd notiek ezera  izpēte un speciālisti vāc datus, lai varētu tos salīdzināt pēc Velnezera attīrīšanas. Par to, kā viss šis process notiks un kā tieši alumīnijs darbosies, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Šobrīd notiek izpētes darbs Velnezerā un tostarp tiek zvejotas arī zivis, lai varētu salīdzināt, kādas tās bija pirms ALUM metodes un kādas tās būs pēc tam. Pētniece bilst, ka zviedru kolēģi vairs zivis nepēta, jo sen ir pārliecinājušies, ka alumīnija sāļi, ko izmanto ezeru attīrīšanā, zivis neietekmē. Tā kā minēto metodi Latvijā izmantos pirmo reizi, mūsu pētnieki vēlas būt pilnīgi droši un balstīties uz pašu iegūtiem datiem. Gaidām nākamā gada maiju, kad Juglas apkaimes Velnezerā tiks ūdenī ielaista speciāli aprīkota laiva, lai tīrītu ezera vidi no fosfora piesārņojuma. Kā bilst Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča, tad šo procesu varēs vērot ikviens interesents, būs arī iespējams uzdot jautājumus par ezera attīrīšanas metodi ar alumīnija sāļiem, kā arī būs iespējams iekāpt aprīkotajā laivā.
10/11/202344 minutes, 35 seconds
Episode Artwork

Precīzijas medicīna - jauna pieeja ārstēšanā un laicīgai profilaksei

Cilvēka ģenētika, vide un dzīvsveids lielā mērā lemj likteni, ja runa ir par dažādām saslimšanām. Precīzijas medicīna ir jauna pieeja slimību ārstēšanai un profilaksei, kurā ņemta vērā katra cilvēka ģenētiskā daudzveidība, vide un dzīvesveids. Kas apvieno šos trīs faktorus, lai lemtu par labāku ārstēšanu un laicīgāku profilaksi. Kā tas notiek reālajā dzīvē, skaidro Latvijas Universitātes profesors, gastroenterologs Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors Māris Leja. 
10/10/202341 minutes, 2 seconds
Episode Artwork

Kas īsti bija Kaupo un vai Kaupo vispār bija Kaupo?

Kaupo - nodevējs, Kaupo - politiķis, Kaupo - ceļotājs? Kas īsti bija Kaupo un vai Kaupo vispār bija Kaupo? Ko zinām par šo vēsturisko personību un cik daudz vēsturisko interpretāciju par šo leģendāro cilvēku ir faktos balstītas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Greifsvaldes Universitātes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks, vēsturnieks Gustavs Strenga. Ūdenim ir liela loma kā sociālajās, tā arī reliģiskajās darbībās Tīrība un šķīstība ķermenim, tīrība un šķīstība miesai: kā sociālajās, tā arī reliģiskajās darbībās ūdenim ir liela lomu, saka teoloģijas profesors Valdis Tēraudkalns. Par kristīšanu ar ūdeni informāciju varam atrast Bībelē, Jaunajā Derībā, kur minēts, kā Jānis Kristītājs Jūdejas, tagadējās Izraēlas, iedzīvotājus un arī Jēzu kristījis Jordānas upē. Kā izpaužas kristīšana dažādās kristīgajās konfesijās un cik liela nozīme šim rituālam ir citās reliģijās, stāsta LU  Teoloģijas fakultātes mācībspēki – profesoru Valdis Tēraudkalns un fakultātes dekāne, profesore Dace Balode.
10/9/202345 minutes, 44 seconds
Episode Artwork

DNS izmeklēšanā: ģenētika nāk talkā tiesu darbā

Nesen Austrālijā attaisnota sieviete, kuru apsūdzēja par trīs zīdaiņu nāvi. Pateicoties ģenētiķu pētījumiem, atklājās, ka bērni nav miruši vardarbīgā nāvē, bet gan ģenētiskas anomālijas dēļ. Kā ģenētika nāk talkā tiesu darbā? Kā noteikt, kurš dvīnis ir pastrādājis noziegumu un kurš nevainīgs? Notiesāt nedrīkst atbrīvot - tāds varētu būt moto nozieguma izmeklēšanas brīdī, taču komatus pareizajās vietās salitk palīdz tikai laba pierādījumu bāze.  Dažkārt te talkā nāk ģenētiķi, kuri par savu darba lauku izmanto pierādījumus, kas nekad nemelo - cilvēka DNS. Kādu informāciju par noziegumu var sniegt cietušā vai apsūdzētā gēni un kādi neparasti gadījumi pieredzēti tiesu praskē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj SIA "GenEra" valdes priekšsēdētāja Ilze Radoviča-Spalviņa.
10/5/202340 minutes, 32 seconds
Episode Artwork

Citas maņas ietekmē to, kā redzam un uztveram pasauli sev apkārt

Nav noslēpums, ka krāsas un formas šajā pasaulē neredzam gluži vienādi. Ne tikai redze, arī citas maņas mūsu smadzenēs ziņo par ārējo pasauli visai atšķirīgi. Ceļš, ar kādu gaismas viļņi ceļo no mūsu acs līdz smadzenēm, šo vizuālo informāciju savdabīgi “apaudzē”. Kādā veidā citas maņas ietekmē to, kā redzam un uztveram pasauli sev apkārt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters.
10/4/202345 minutes, 37 seconds
Episode Artwork

Pieminekļu aizsardzības pirmsākumi Latvijā

Kad meklējumi aizsākumi pieminekļu aizsardzībai, jeb kurā laikā kad sabiedrība nobrieda domai, ka vēsturiskas vērtības jāsargā īpaši un kā notika šis process, mainoties valdošajām varām Latvijas teritorijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un šīs fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs. Kapu pieminekļi: cilvēku vēlmes, iekārtojot mūža mājas Akmeņkalis Ivars Feldbergs ir meistars ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Viņš dalās pārdomās, kas ir gaumīgs kaps un kā notiek darbs pie kapakmeņa  izveides. Akmeņkalis teic, ka populārākais materiāls, kas tiek izmantots,  veidojot piemiņu cilvēka mūžamājām, ir granīts. Tas parasti tiek eksportēts no Ķīnas un Polijas, bet meistara iecienītākais materiāls ir laukakmens, kas jau no dabas ir skaists ar reljefu un krāsu. Skatot uz neparastiem, izciliem vai dīvainiem kapu pieminekļiem pasaulē, ir jāmin franču rakstnieka, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācēja Žila Verna  pēdējā atdusas vieta Francijas pilsētā Amjēnā, kur redzama izkalta vīrieša figūra, kas izstieptu roku grūž prom no sevis kapakmeni un kāpj ārā no kapa. Akmens statujai ir paša rakstnieka vaibsti, kas izmantoti no Žila Verna pēcnāves maskas. Skulptūras nosaukums ir “Ceļā uz nemirstību un mūžīgo jaunību”. Turpinot skatīt uz pašmāju kapu pieminekļiem, vaicāju akmeņkalim Ivaram Feldbergam par to, kāpēc nereti cilvēki jau esošos dzimtas kapos sev dzīviem esot uz kapakmeņa jau iegravē savu vārdu uzvārdu un dzimšanas datumu. Izrādās, tas ir praktisku apsvērumu dēļ, zinot, ka neesam mēs mūžīgi un jau laikus sagatavojam vietu, kur dusēt līdzās jau aizgājušiem piederīgajiem. Nereti kapa pieminekļi top arī mīļotajiem mājdzīvniekiem. Arī akmeņkalim Ivaram Feldbergam ir nācies veidot kapa pieminekli- Latvijā vienīgajā dzīvnieku kapsētā „Citi lauki”.  
10/3/202342 minutes, 40 seconds
Episode Artwork

Karogu stāsti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā laiku laikos

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs laidis klajā grāmatu, kas veltīta muzeja karogu kolekcijai. Tajā atrodami daudzi simti karogu un to detaļu, tostarp arī senākie karogi Latvijā. Kādu stāstu sevī nes karogs laiku laikos? Kopā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti Anitu Gailišu skaidrojam, kā no militārās jomas karogs kļuva par valsts simbolu, ar ko no karoga atšķiras standarts un vimpelis un kādi karoga atribūti savulaik tika dāvināti Dziesmu svētku dalībniekiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas grāmata “Stāvi stipri, strādā droši. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja karogu kolekcija” tapusi vairāku gadu desmitu darba rezultātā, pētot muzeja karogu kolekciju. Unikālais izdevums ir vērtīgs izziņas materiāls karogu vēstures – veksiloloģijas – pētniekiem, kā arī vizuāli un informatīvi bagāts ceļojums karogu vēstures stāstos ikvienam interesentam. “Karogu kolekcijas priekšmeti hronoloģiski aptver piecus gadsimtus un atspoguļo Rīgā un Latvijā vēsturiski lietotus augstākās varas un visdažādāko sabiedrisko organizāciju vienotības un identitātes krāsainos simbolus no 17. gadsimta līdz pat 21. gadsimtam,” uzsver Anita Gailiša un piebilst, ka “Karogu pētniecība ir īsts detektīva darbs.”
10/2/202347 minutes, 46 seconds
Episode Artwork

Pētnieks: Alpu ledāju liktenis ir izlemts, līdz gadsimta beigām tie nokusīs

Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi.  "Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs." Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni. "Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters. Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk. Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets".  "No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās." "Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters. Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā. Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām. Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.
9/27/202343 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Aviokatastrofas iespējamība: tehniskās kļūmes samazinās, pieag cilvēciskais faktors

Ne tikai uz lielceļiem vai ostās ir intensīva satiksme - arī mūsu gaisa telpa burtiski čum un mudž no pasažieru un kravas pārvadājumiem. Ap 100 tūkstoši pasažieru reisu - par tādu satiksmes intensitāti runājam aviācijā. Un neskatoties uz šo milzīgo apjomu, debesīs nelaimes gadījumi kļūst aizvien retāki. Cilvēciskai kļūmei vai sīkai tehniskai ķibelei 10 kilometru augstumā var būt smagas sekas. Daudzas aviokatastrofas ir spilgts piemērs tam. Kas ir biežākie cēloņi nelaimēm aviācijā un vai krīzes brīdī ir iespējams ko darīt lietas labā, skaidro RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Aeronautikas institūta direktors Ilmārs Blumbergs un Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "Kas man rada drošības sajūtu, jo man ir ļoti bail lidot ar lidmašīnu, dažreiz sanāk, ka es arī ieķeros krēslā, kad paceļas un nolaižas, ka ir lielāka iespēja iekļūt negadījumā, braucot uz lidostu, nekā lidojot. Tas labi parāda, ka drošība ir," atzīst Valdis Zuters. "Cilvēki nekāps lidmašīnā, ja lidošana nebūs droša. Jebkura valsts rūpēsies, lai aviācija attīstītos. Visi ir gatavi domāt, lai būtu droši." Zuters skaidro, ka "mazās ķibeles notiek daudz. Pie lielākiem negadījumiem nonāk, kad ir vairākas neveiksmīgas sakritības. Lielākoties tas sākās ar sīkām lietiņām, kuras beigās beigās dažādu iemeslu dēļ, pilotu neuzmanība vai tehniskās lietas, rezultātā diemžēl noved pie lielākas  vai mazākas nelaimes". Ilmārs Blumbergs norāda, ka sarežģījumus var radīt putni lidlaukā. Šobrīd arī Latvijā ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad lidmašīna saskrienas ar putniem uz lidlauka. Par laimi tas nav novedis pie katastrofas "Pats bīstamākais ir nosēšanās posms. Ap 40% visu katastrofu notiek beidzamajā nosēšanās fāzē. Aptuveni 15 % ir ieskriešanās fāzē, ar  20% ir kreisera režīmā," skaidro Ilmārs Blumbergs. "Kāpēc tas notiek? Ja pirms 20 – 40 gadiem dominēja tehniskās kļūmes, šobrīd tās ir dramatiski samazinātas. Ja mēs kaut ko vienu samazinām, procentuāli pieaug kaut kas cits. Un tas ir cilvēka faktors. Kopējais skaits kļūdu samazinās, bet procentuāli pie katastrofām noved tieši cilvēka faktors, cilvēku kļūdas, nepareizas rīcības. Pārsvarā tie ir piloti. reizēm dispečeru kļūdas uz zemes." Radīts mazdegošs pārklājums, lai mazinātu liesmas aizdegšanās gadījumā lidmašīnā Latvijas zinātnieki kopā ar vairākām ārvalstu zinātniskajām institūcijām izstrādājuši jaunus videi draudzīgākus materiālus, kas var samazināt liesmas, ja gadījumā lidmašīnās izceļas ugunsgrēks. Skatos video, kur redzams, kā ar lodlampu tiek aizdedzināta neliela, caurspīdīga, pēc skata plastmasas plāksnīte. Tā uzliesmo, deg, bet aptuveni minūtes laikā liesma nodziest. Šajā materiālā ir iestrādāts ķīmiskais elements fosfazēns, kas samazina materiāla degšanas īpašības. Par jaunizveidoto pārklājumu lidmašīnu pilotu drošībai un kas ir fosfazēns, stāsta Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūta vadošā pētniece un Fizikas matemātikas un optometrijas fakultātes docente Tatjana Glaskova-Kuzmina. Čehu un  slovāku pētnieki šo vielu sintezēja, radot mazdegošu pārklājumu, savukārt Tatjanas vadītā komanda LU Materiālu mehānikas institūtā pārbaudīja minēta materiāla mehāniskās īpašības – spriegumu, stingrību, deformāciju. Projekta laikā  aizsākās jauna sadarbība ar lietuviešu sporta aviācijas kompāniju, kas izgatavo planierus. Tatjana Glaskova- Kuzmina rāda nelielas plāksnītes ar tur iestrādāto fosfazēnu un stāsta, kā mūsu  universitātes pētnieki turpina darbu pie vāji degošā lidmašīnu pārklājuma izstrādes. Pētniece norāda, ka būtiski ir tas, lai jauno materiālu izstrāde un to fizikālo īpašību izpēte notiek ne tikai akadēmiskajā vidē, bet pētījumi tiek pārcelti uz industriālās pētniecības un attīstības līmeni, lai pēc projekta beigām iegūtos rezultātus būtu iespējams pielietot arī rūpnieciski.
9/26/202346 minutes, 52 seconds
Episode Artwork

Kas notiek ar pesticīdu "kokteili" augsnē?

Mūsdienu lauksaimniecība brīžam šķietami liek izvēlēties - raža vai ilgstpējība globālā mērogā. Joprojām lauksaimniecībā izmanto vielas, kuras potenciāli iespaido visu ekosistēmu. Eiropas Komisija šogad apstiprināja glifosāta tālāku lietošanu lauksaimniecībā, ka tā nerada tiešu kaitējumu cilvēka veselībai. Tas, protams, radīja pretējas reakcijas lauksaimnieku un vides organizāciju starpā. Bet kas notiek ar pesticīdu "kokteili" augsnē: kad un kā tās sadalās un kāda ir ietekme uz apkārtējo vidi. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) Augu aizsardzības zinātniskā institūta "Agrihorts" vadītāja Viktorija Zagorska un pētniece Regīna Rancāne.
9/25/202345 minutes, 10 seconds
Episode Artwork

Kosmosa nozares "zaļā pēda" ir salīdzinoši niecīga

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā raķešu starti un citi ar kosmosu saistīti tehnoloģiju veikumi ietekmē Zemes atmosfēru? Vai tiešām raķešu startos atmosfērā izsit caurumus, kas ir melnais ogleklis un kāda ir kosmosa nozares "zaļā pēda", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuaziasti Ints Ķešāns un Raitis Misa. 2022. gadā tika veikti 180 orbitālie starti. Tas nav tik daudz, kā bija 20. gadsimta 60. gados, bet startu paliek arvien vairāk un ir prognozes, ka arvien pieaugs. Runājot par degvielu, ko sadedzina kosmosa kuģim startējot, tas ir niecīgs daudzums, salīdzinot ar citām industrijām. "Ja salīdzināt ar pārējo industriju uz zemes, vienalga, vai skatāmies aviāciju, automobiļus, kuģus, vai vienalga kādu ražošanu, tas piesārņojums, ko nesēji dod, ir nesalīdzināmi mazs," atzīst Ints Ķešāns. "Es domāju, ka virtuvē mēs vairāk sadedzinām gāzi, nekā piesārņojums, ko rada raķetes," piebilst Raitis Misa. Ints Ķešāns skaidro, ka ir aprēķināts, ka no vidēji 150 - 180 startiem atmosfērā nonāk ap 1000 tonnām ogļekļa dioksīda. "Varētu šķist, ka daudz. Tajā pašā laikā mēs kopumā izmetam atmosfērā vairāk nekā 40 miljardus tonnu," norāda Ints Ķešāns. "Katras desmit sekundes 1000 tonnas ir tas, ko visa kosmosa industrija gada laikā izmet. Tas ir nenozīmīgi niecīgs skaitlis." Tā desmitmiljonā daļiņa no kopējā piesārņojuma "pīrāga". "Jā, tas ir kaitīgi, jā tie ir izmeši, bet uz pārējā fona tas ir piliens jūrā vārda burtiskā nozīmē," vērtē Ints Ķešāns. Līdzīgi var teikt par materiāliem un to ražošanu kosmosa kuģiem, salīdzinot ar materiālu daudzumu, ko izmanto citās nozarēs.
9/21/202342 minutes, 28 seconds
Episode Artwork

Pētnieks: Vārnas pēdējās desmitgadēs piedzīvojušas lielas ģenētiskās izmaiņas

Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Kas ir šīs vienotās kolektīvās uzvedības pamatā dzīvniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors Indriķis Krams. "Grupā ir drošāk," atzīst Indriķis Krams, skaidrojot, ka daudzi dzīvnieki dzīvo lielākās grupās, kas nav tikai radinieki. Dzīvojot grupa, var daudz ko darīt un justies drošāk. "Kāds var ar kaut nodarboties drošāk, ja nav jāskatās riņķī, ka tev nezogas klāt plēsējs, vai neuzglūn kāda cita nelaime," norāda Indriķis Krams. Cilvēku pasaulē viņš norāda uz situāciju Ukrainā, ka sociālais dzīves veids un spēja dzīvot grupā ikdienā daudzus paglābj. Individuālistiem ir grūtāk. Dzīvnieku pasaulē viņš norāda uz pelēko vārnu. "Tas ir putns, kas gluži pa Doma laukumu vēl tik brīvi nesoļo, bet, domāju, drīz arī šeit būs daudz vairāk," vērtē Indriķis Krams. "Tas, ko mēs pa pēdējiem 10 gadiem esam novērojuši, ka vārnas, būdami ļoti individuālistiski dzīvnieki, kas vēl pavisam nesen dzīvoja pāros, pa vienam, pašlaik, ko mēs redzam Rīgā, it sevišķi, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50, pa 70 putniem. Vārnas pa pēdējiem 10, varbūt 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, genoms ir stipri mainījies, acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbildīga par sociālo uzvedību. Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ka tu esi stiprs grupas ietvaros, partijas ietvaros, tu esi augstskolas beidzēju kluba loceklis, tu esi basketbolists, vai tu esi hokejists. Tās ir tās formālās, neformālas grupas, kas mums palīdz dzīvot labāk, justies drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam, ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām." Vārnas nākotnē varētu pulcēties arī vēl lielākās grupās, bet Latvijas iedzīvotājus Indriķis Krams vērtē kā nekooperatīvus. "Pieļauju, ka kooperativitātes pakāpe mūsos pieaug, mēs aizvien vairāk un vairāk ieraugām tos labumus, kurus mēs kopā varam iegūt. Un tādā veidā es domāju, ka mēs drīz apdzīsim dažu labu daudz ekonomiski attīstītāku valsti," uzskata Indriķis Krams. Dažādi ceļi jaunpienācēju ievešanai esošajā barā Zooloģiskajā dārzā „Katrai dzīvnieku sugai ir savas nianses un katram dzīvniekam arī savas: vieni sadraudzējas un ir mīla no pirmā acu uzmetiena, bet citiem – kaut uz galvas stāvi, nu nemaz simpātijas nerodas. Jo  augstāk attīstītāks dzīvnieks, jo sarežģītāk notiek jaunpienācēju ievešana jau esošā barā,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Katram dzīvniekam, vienalga, vai tās ir vardes, vai pērtiķi, vai lauvas, vai zivis, katram ir sava teritorija un ikviens jaunpienācējs sākotnēji tiek uztverts ar  aizdomām un tam ir jāiekaro sava vieta gan teritorijas ziņā, gan bara hierarhijā. Interesējamies, kā notiek jauno pieņemšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Kad dzīvnieks tiek atvests, tad, ja ir nepieciešamība, tas nonāk karantīnā, kur aptuveni mēnesi zoodārza speciālisti to novēro, pārbauda veselību un tad pienāk brīdis, kad jaunpienācēju iepazīstina ar pārējiem. Par to stāsta Māris Lielkalns. Runājot par zīdītājiem, ja gadījumā uzreiz nerodas saskaņa, tad jaunpienācējs tiek ielaists atpakaļ savā voljērā, kas jau viņam ir ierasta teritorija un pēc laika piejaucēšana barā turpinās. Atsevišķs stāsts ir par dzīvnieku pārošanu, kad no cita zooloģiskā dārza atceļo jauns tēviņš vai mātīte, lai turpinātu konkrētas sugas pēctecību. Slavenais britu zoologs un rakstnieks Džeralds Darels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka  dzīvnieku, tā teikt, laulību ceremonijā kāzu viesi, tas ir, zoodārza darbinieki parasti stāv satraukumā pie voljēra ar slotām un ūdens šļūtenēm rokās, ja nu gadījumā jaunais pāris ir gatavs viens otram rīkli pārkost un tie ir steidzami jāizšķir. Runājot par to, kā zooloģiskā dārza darbinieki palīdz jaunpienācējiem labāk iejusties jaunajās mājās, Māris Lielkalns stāsta par bebru Čāpiņu, kur iepazīstināšana ar potenciālo partneri notika, sūtot no vienam otra personiskās mantas. Savukārt mazā lācenīte, par kuru varējām lasīt plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī, proti, lāčabērns, kas aprīlī bez mammas palicis, klīda gar Alojas-Limbažu ceļu un tika nogādāts Rīgas zoodārzā, maija beigās devās uz savu jauno mājvietu „La Taniere” zoodārzu-patversmi Francijā. Un lai lācenītei būtu mazāks stress, līdzi tika iedota zvērēna mīļmantiņa - plīša ziemeļbriedis.
9/20/202346 minutes, 2 seconds
Episode Artwork

"Zero Waste Latvija" zīmolu audita un ekspedīcijas "Mana jūra" rezultāti

"Zero Waste Latvija" jau sesto gadu rīko talku, jeb Atkritumu zīmolu auditu, lai ne tikai savāktu atkritumus, bet lai arī tos analizētu. Šogad pētīts, kāda veida un kuru ražotāju zīmoli visbiežāk sastopami Daugavgrīvas pludmalē. Atkritumus pludmalē vāc un analizē arī ekspedīcijas "Mana jūra" dalībnieki. Savukārt raidījumā skaidrojam, kādi ir secinājumiem pēc šīm norisēm. Stāsta "Zero Waste Latvija" valdes locekle Elīna Kolāte un Vides izglītības fonda pārstāvis Jānis Ulme. Ekspedīcijas "Mana jūra" šī gada dati rāda, ka katros 100 metros pludmales zonā tiek atrastas 375 atkritumu vienības. Dominē cigarešu izsmēķi, labā ziņa - pudeļu skaits samazinājies, depozītsistēma strādā. Pētījums par Teiču dabas rezervāta ezeriem Šovasar vairākos plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par divus gadus ilgušo pētījumu Teiču dabas rezervātā, kur  atrodas vairāki ezeri, kas ir tīri, cilvēka darbības neskarti, kuros ir augsts ūdens skābuma līmenis, tomēr šajā skābajā  vidē mīt asari. Izzinām, kā minētās zivis pielāgojas ezera ūdeņiem un liesajai maltītei un kā šāda tīra vide noder zinātniekiem, kā mērījumu atskaites punkts. Jau pētījuma sākumā šajā raidījumā viesojās Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Matīss Žagars un toreiz minēja, ka viņa komandai ir daudz jautājumu, kā var pastāvēt tāda harmoniska ekosistēma. Tāpēc tagad vaicājam biologam, vai un uz kādiem jautājumiem ir izdevies rast atbildes.
9/19/202346 minutes, 24 seconds
Episode Artwork

Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš. Klusums kļūst par luksuss preci

Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksuss preci, kas pamazām sāk izzust. Kā tas ietekmē mūsu dzirdes aparātu? Vai mūsu ausis var pierast pie trokšņainās pasaules un kā šis troksnis ietekmē mūsu organisma kopējo stāvokli, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste-otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga. Speciālistes ieteikumi, kā šajā skaļajā gadsimtā par sevi parūpēties. Pirmām kārtām, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā ir televizors vai radio. Vismaz uzliekat, ka izslēdzas pēc pusstundas un ļaujat sev to luksusu - gulēt klusumā.  Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz atpūšaties klusumā. Izbaudiet skaņu - aizejiet uz labu koncertu, aizejiet paklausāties labu mūziku un izbaudāt to, ko varat sajust ar dzirdi. Kohleārā implanta darbība Cilvēka auss iekšpusē atrodas spirālveida kanāls, ko dēvē par gliemezi jeb latīņu valodā – cohlea. No tā arī radies nosaukums kohleārais  implants. Kā šī ierīce palīdz nedzirdīgiem un ļoti vājdzirdīgiem cilvēkiem uztvert skaņas, par to saruna ar otolaringoloģi, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāju Sandru Kušķi. Pagājušā gadsimta  60. gadu vidū Austrālijā ausu ķirurgs Greeims Klārks, domājot par to, kā palīdzēt savam nedzirdīgajam tēvam, sāka darbu pie kohleārā implanta izstrādes, un 1978. gadā notika pirmā kohleārā implanta operācija. Kopš tā laika šī ierīce tiek nemitīgi uzlabota un pilnveidota un šī implanta uzvaras gājiens turpinās. Vieni no biežākajiem kohleāro implantu lietotājiem ir bērni, kuriem jau piedzimstot, vai ļoti agrīnā vecumā ir konstatēta smaga vājdzirdība vai nedzirdība. Zinot, ka  dzirde ir saistīta ar runu, ir gadījumi, kad šī jaunā skaņu pasaule uzreiz nenozīmē, ka bērns sāks labi runāt. Tas ir atkarīgs no katra pacienta uztveres un var prasīt ilgu un pacietīgu darbu gan no bērna, gan no  vecākiem, lai  kohleārā implanta lietotājs ne tikai uztvertu skaņas, bet spētu tās arī sekmīgi pielietot. Kā teic Sandra Kušķe, mums Latvijā ir vairāki „zvaigžņu bērni”, kuri piedzimuši vai agrā bērnībā kļuvuši nedzirdīgi līdz ar to arī nerunīgi, bet ar implanta palīdzību viņi pārvalda vairākas svešvalodas, spēlē mūzikas instrumentus, dzied koros, dejo. 
9/13/202349 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš. Klusums kļūst par luksusa preci

Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksusa preci, kas pamazām sāk izzust. Kā tas ietekmē mūsu dzirdes aparātu? Vai mūsu ausis var pierast pie trokšņainās pasaules un kā šis troksnis ietekmē mūsu organisma kopējo stāvokli, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste-otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga. Speciālistes ieteikumi, kā šajā skaļajā gadsimtā par sevi parūpēties. Pirmām kārtām, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā ir televizors vai radio. Vismaz uzliekat, ka izslēdzas pēc pusstundas un ļaujat sev to luksusu - gulēt klusumā.  Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz atpūšaties klusumā. Izbaudiet skaņu - aizejiet uz labu koncertu, aizejiet paklausāties labu mūziku un izbaudāt to, ko varat sajust ar dzirdi. Kohleārā implanta darbība Cilvēka auss iekšpusē atrodas spirālveida kanāls, ko dēvē par gliemezi jeb latīņu valodā – cohlea. No tā arī radies nosaukums kohleārais  implants. Kā šī ierīce palīdz nedzirdīgiem un ļoti vājdzirdīgiem cilvēkiem uztvert skaņas, par to saruna ar otolaringoloģi, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāju Sandru Kušķi. Pagājušā gadsimta  60. gadu vidū Austrālijā ausu ķirurgs Greeims Klārks, domājot par to, kā palīdzēt savam nedzirdīgajam tēvam, sāka darbu pie kohleārā implanta izstrādes, un 1978. gadā notika pirmā kohleārā implanta operācija. Kopš tā laika šī ierīce tiek nemitīgi uzlabota un pilnveidota un šī implanta uzvaras gājiens turpinās. Vieni no biežākajiem kohleāro implantu lietotājiem ir bērni, kuriem jau piedzimstot, vai ļoti agrīnā vecumā ir konstatēta smaga vājdzirdība vai nedzirdība. Zinot, ka  dzirde ir saistīta ar runu, ir gadījumi, kad šī jaunā skaņu pasaule uzreiz nenozīmē, ka bērns sāks labi runāt. Tas ir atkarīgs no katra pacienta uztveres un var prasīt ilgu un pacietīgu darbu gan no bērna, gan no  vecākiem, lai  kohleārā implanta lietotājs ne tikai uztvertu skaņas, bet spētu tās arī sekmīgi pielietot. Kā teic Sandra Kušķe, mums Latvijā ir vairāki „zvaigžņu bērni”, kuri piedzimuši vai agrā bērnībā kļuvuši nedzirdīgi līdz ar to arī nerunīgi, bet ar implanta palīdzību viņi pārvalda vairākas svešvalodas, spēlē mūzikas instrumentus, dzied koros, dejo. 
9/13/202349 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Trīs pētnieces no Latvijas saņem apbalvojumus "Sievietes zinātnē" 2023 konkursā

Fizika, ķīmija un molekulārā bioloģija - šajās jomās šogad apbalvotas trīs pētnieces no Latvijas L`Oréal-UNESCO Sievietēm zinātnē konkursā. Kādi pētījumi ir šī gada laureāšu ikdienas darbs? Un, kā viņas raksturo zinātnes vidi Latvijā? Sarunājamies ar doktoranti, pētnieci Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā Katrīnu Laganovsku un  ķīmijas doktori, vadošo pētnieci Latvijas Organiskās sintēzes institūtā Lieni Grigorjevu. 
9/11/202344 minutes, 41 seconds
Episode Artwork

Atklāti jauni fakti par gravitācijas viļņiem

Pirms astoņiem gadiem pētnieki pirmo reizi fiksēja gravitācijas viļņus - tas apliecināja 70tajos gados radīto teoriju par viļņiem, kurus rada masīvi objekti paātrinātā kustībā. Šogad pētnieki atklājuši jaunus faktus par šiem viļņiem. Kas ir šīs neparastā "viļņu simfonija", kuru rada melnie caurumi Visumā? Ko zinām par gravitācijas viļņiem un kādā veidā tie mainījuši mūsu izpratni par Visumu? Šoreiz raidījumam pievienojas Latvijas Universitātes Fizikas nodaļas profesors Vjačeslavs Kaščejevs. 
9/7/202350 minutes, 8 seconds
Episode Artwork

Jauni pielietojumi bērza betulīnam un propolisam

Brūču dziedēšanai un citu slimību ārstēšanai mūsu senči izmantojuši dabas līdzekļus, un mūsdienās mēs tikai varam nobrīnīties par to, cik sen jau cilvēki atskārta dažādu augu un dzīvnieku produktu spēcīgo iedarbību, pat ja to ķīmiskais sastāvs vēl nebija pilnībā zināms. Pašlaik mēs šo ciklu ejam no jauna, ņemam talkā jau zināmas vielas un produktus, lai ar citu tehnoloģiju palīdzību iegūtu vēl nebijušus materiālus. Kādi tie ir un kādas tehnoloģijas lietotas, to stāstīsim raidījuma otrajā daļā. Bet pēc brūcēm, kuru dziedēšanā palīdz dabas materiāli, cilvēka organismā var veidoties rētaudi, raidījumu iesāksim. Kas ir rētaudi, kā notiek ādas dzīšanas process pēc brūces rašanās un kā ādu ietekmē tetovējumi, noskaidrosim no dermatologa, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras docētāja Alekseja Zavorina. Studijā sveicam arī Latvijas zinātniekus, kas darbojas šajā lauciņā - Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Dizaina tehnoloģiju institūta vadošo pētnieci Zani Zelču un šī paša institūta doktoranti, zinātnisko asistenti Laimdotu Vilcēnu.  
9/5/202345 minutes, 38 seconds
Episode Artwork

Ukrainas zinātnieki Latvijā - vai pētnieki var turpināt darbu?

Kalendārā ik dienu noplēšam lapiņas. Visticamāk to dara arī ļoti daudzi iedzīvotāji Ukrainā un no Ukrainas uz citām valstīm atbēgušie cilvēki, un visticamāk, noplēšot kalendāra lapiņas vai citā veidā veicot atzīmes, viņi skaita, cik dienu jau pagājis kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Par to domā arī Ukrainas zinātnieki, kuri, karam sākoties, patvērumu meklēja citur, tostarp Latvijā. Tā rezultātā tapa iniciatīva “Science For Ukraine” jeb “Zinātne Ukrainai”. Par to mūsu raidījumā esam stāstījuši, bet šobrīd, kad pagājis krietns laiks, palūkosimies, cik veiksmīgi šo iniciatīvu izdevies īstenot. Raidījumā sarunājamies ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci, organizācijas “Science For Ukraine” jeb tulkojumā “Zinātne Ukrainai” dibinātāju Sanitu Reinsoni, viņai pievienojas literatūrzinātniece, viespētniece no Ukrainas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā un Ukrainas Nacionālās Zinātņu akadēmijas Tarasa Ševčenko Literatūras institūta vadošā pētniece Irina Pupurs, kā arī telefoniski ar mums kopā ir Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktore Inga Šīrante.
9/4/202350 minutes, 22 seconds
Episode Artwork

Ābeču vēsture: kam radās ideja radīt lasītprasmes apgūšanai veltītu speciālu grāmatu

Docendo discimus - mācot  mēs paši mācāmies - vēsta sens latīņu sakāmvārds un  no šejienes arī  cēlies vārds, docents -  mācītājs. Akadēmiskajā vidē daudziem terminiem, kā piemēram,  profesors, maģistrs, rektors- saknes ir meklējamas antīkajā pasaulē un  kā redzam, vai šajā gadījumā- dzirdam, šie termini  ir ieņēmuši stabilu vietu  augstāko mācību  iestāžu  amatu nosaukumos un  zinātniskajos grādos. Raidījuma pirmajā daļā apskatām augstkolas akadēmiskos terminos.    Pirmie burti un zilbes daudziem bērniem laiku laikos ir sākušies ar ābeci. Kur meklējama ābeces vēsture, kam radās ideja radīt lasītprasmes apgūšanai veltītu speciālu grāmatu, kāds ir Vecā Stendera atstātais mantojums un kas vēl slēpjas lielākajā ābeču kolekcijā? Raidījuma otro daļu  esam veltījuši ābeces grāmatas vēsturei un attīstībai, ar kuru mums daudziem lasītprasme un ceļš uz valodas apguvi sākas.. Kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un ābeču kolekcionāru Juri Cibuļu paraudzīsimies uz ābeču pirmsākumiem un to, cik dažādas ābeces mēdz būt.
8/31/202352 minutes, 12 seconds
Episode Artwork

Skolas formas vēsturē: tās ietekmējušas arī augsto modi

Tuvojas jaunais mācību gads, un daudzi no mums atminēsies, kā ar vieglu satraukumu pirms 1. septembra savulaik esam kārtojuši skolas somu un arī apģērbu, ar kuru doties uz svinīgo pasākumu. Bet, kad skolas gaitas jau būs sākušās, apģērba izvēli noteiks pašas mācību iestādes noteikumi - ko vilkt un kad vilkt. Vismaz tā varētu teikt mūsdienās. Vēsturiski gan skolas formai ir bijusi liela nozīme - panākt audzēkņu vienotību ar ārējā izskata starpniecību. No viduslaikiem piederīgiem mēteļiem līdz militāra stila apģērbam 20. gadsimtā un popkultūras elementiem - šādu skolas formu evolūciju plašāk aplūkosim raidījuma kopā ar modes vēsturnieci Edīti Paruti. 
8/30/202341 minutes, 14 seconds
Episode Artwork

Putekļi izplatījumā: vai "aizvedam" bioloģisko piesārņojumu no Zemes uz citām planētām?

Putekļi Starptautiskajā kosmiskajā stacijā ir krietni bīstamāki par tiem, kas sastopami Eiropas vai Amerikas mājokļos - piesārņojuma kokteilī ir arī mūžīgās ķimikālijas PFAS. Kā šobrīd nozare risina jautājumus par cilvēka radītu piesārņojumu izplatījumā un vai pastāv iespēja, ka mēs "aizvedam" bioloģisko piesārņojumu no Zemes uz citām planētām? Raidījumā runāsim gan par bioloģiskiem, gan ķīmiskiem putekļiem Starptautiskajā kosmosa stacijā, kas pētniekiem var izsaukt sarežģījumus veselībai. Tāpat stāstīsim par organisko piesārņojumu ar baktērijām. Vai draudu Zemei ar potenciāli bīstamiem mikroorganismiem rada no kosmosa atceļojis pētnieks, vai varbūt par savu drošību daudz vairāk jādomā astronautam, kurš vēl tikai gatavojas misijai? To sarunā atklās Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un StarSpace observatorijas vadītāja Anna Gintere.   
8/29/202345 minutes, 4 seconds
Episode Artwork

Pētijums: Saldūdeņu biodaudzveidības atjaunošanās Eiropā apstājusies

Ilgā laika periodā veikts pētījums liecina, ka Eiropas saldūdens bioloģiskās daudzveidības atjaunošanās kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades apstājusies. Latvijā tas novērots Salacā, Engurē un Rīgas ūdenskrātuvē.  Pētījums publicēts žurnālā "Nature", un tā līdzautori ir Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks Dāvis Ozoliņš un vadošā pētniece Agnija Skuja. Ar pētniekiem tiekamies raidījumā Zināmais nezināmajā.
8/28/202348 minutes, 43 seconds
Episode Artwork

Raunas pils vēstures pētniecība: jaunākie vēsturnieku atklājumi un nākotnes ieceres

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.
8/24/202351 minutes, 28 seconds
Episode Artwork

Zemūdens arheoloģija - kosmoss, kas paveras zem ūdens

Nebūs maldīgs teiciens, ka vēl viens tikpat liels kosmoss, kāds paveras virs mūsu galvām, meklējams arī jūru un okeānu dzīlēs. Iespējams, ka šis otrs kosmoss ir vēl iespaidīgāks, jo ne jau visu par to zinām, un tam pietuvoties allaž šķitusi uzdrīkstēšanās, kas nes līdzi daudz risku. Un tomēr - zemūdens pētījumi joprojām vilina, un mēs joprojām uzzinām ko jaunu, ja ekspedīcijas veiksmīgi noslēgušās. Tāpat ir pretēji viedokļi, ka vajag likt mierā gan dvēseles, kuras gājušas bojā kuģu avārijās, gan to, kas palicis pāri no kuģiem un atdusas okeāna dzelmē. Raidījumā sarunājamies ar Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka arheologu, Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku Jāni Meinertu. Šajā vasarā daudzi sekoja līdzi notikumiem saistībā ar zemūdeni “Titan”, kurā atradās pieci cilvēki un kas nolaidās okeānā, lai pētītu slavenā kuģa “Titāniks” vraku. Tagad jau mēs zinām, ka šis stāsts beidzās traģiski, - visi pieci cilvēki gāja bojā, un no okeāna tika izceltas zemūdenes atliekas. Pētīt dziļus ūdeņus un ne jau tikai ar zemūdenēm vien - tas ir aizraujoši, bet vienlaikus bīstami un tehniski sarežģīti. Iedomājieties, cik daudzi un dažādi dziļi ūdeņi klāj zemeslodi, un tagad saprast, kur un ko meklēt, - tas varētu būt pārbaudījums. Tomēr zinātniekiem ir izstrādātas metodes, tāpēc jau vairākas desmitgades attīstās tāda nozare kā zemūdens arheoloģija. Kādas metodes tiek izmantotas šajā gadījumā un kādi interesanti atradumi pēdējos gados atklājušies mūsu pašu Baltijas jūrā?
8/23/202348 minutes, 47 seconds
Episode Artwork

Izdoti vācbaltiešu dzejnieka 19. gadsimta sākuma ceļojumu apraksti par Kurzemi

Pirmo reizi latviešu valodā lasāmi 19. gadsimta sākuma ceļojumu apraksti par Kurzemi. Tie pieder vācbaltiešu dzejniekam, rakstniekam un izdevējam Ulriham brīvkungam fon Šlipenbaham. Šajā laikā veidot ceļojumu aprakstus bija populāri, bet kādas vietas un priekšmetus Šlipenbahs aprakstījis un kāpēc šāds izdevums ir nozīmīgs, par to stāstām raidījumā Zināmais nezināmajā. Muižas, kuru vairs nav, dzimtas, kuras jau izzudušas, sadzīve, kas mainījusies līdz nepazīšanai, un tomēr vēl kādas pēdas no aizgājušiem laikiem ir atrodamas. Tā varētu teikt par nesen klajā nākušo tulkojumu, kurā aprakstīti ceļojumi pa 19. gadsimta Kurzemi. Ļoti iespējams, šis ir plašākais Kurzemei veltītais apraksts, kāds ir pieejams un saglabājies par šo laika posmu. Par grāmatas saturu un tā autoru Ulrihu fon Šlipenbahu stāsta  vēsturnieks un šīs grāmatas tulkotājs no vācu valodas Agris Dzenis un arī grāmatu redaktors un šīs konkrētās grāmatas dzejas tulkotājs un atdzejotājs Arturs Hansons. No vācu valodas tulkoto vācbaltiešu dzejnieka, rakstnieka un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha sarakstīto ceļojuma literatūru grāmatā "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi" izdevusi starpnozaru mākslas grupa "SERDE".  
8/22/202346 minutes, 59 seconds
Episode Artwork

Mākoņu kaisīšana un citi ģeoinženierijas plāni: kā cilvēks var ietekmēt laikapstākļus

Cilvēka bezspēcību dabas priekšā apliecina divas fundamentālas parādības - laika ritējums un laikapstākļi. Centieni mainīt laikapstākļus, šķiet, ir tik seni kā pati cilvēce, taču tikai pēdējā gadsimta laikā ir radušās reālas idejas, kā mazināt šo bezspēcīgo atkarību no atmosfēras procesu labvēlības. Par mākoņu kaisīšanu un citiem ģeoinženierijas plāniem runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "No vienas puses, gribam pamēģināt, vai spējam, vai varam kontrolēt. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un to, kas notiek pasaulē, sāk just, ka tā ir nepieciešamība. Ja pirms tam bija, vai mēs to varētu izdarīt, tagad ir, ko mēs vispār varētu izdarīt. Tas vairs nav kā treniņš, bet paliek nopietni - sausumi, lieti, plūdi. Jautājums, vai mēs to varam izmainīt. Nākamais – vai vajag mēģināt to darīt," runājot par zinātnieku interesi ietekmēt laika apstākļus, vērtē Valdis Zuters. Ir dzirdēts par mākoņu kaisīšanu vai sēšanu ar sudraba jodīdu. "Ir mākonis, kurā ir sīki pilieniņi, kuri nekrīt zemē kā nokrišņi, bet ir vēlme tos dabūt lejā kā nokrišņus. Ja mēs gribam, lai nolīst kaut kur, kur vajag lietu, lai citur ūdens neaiziet. Tad notiek šī "sēšana", kad sēj sudraba jodīdu, kas ir graudiņš, sākums, ap kuru piliens var veidoties. Tad "iesēj", var teikt, iedīgļus, ap kuru piliens var veidoties, līdz ar to ūdens, kas mākonī ir, uzreiz nolīst. Tāpēc to sauc par mākoņu sēšanu," skaidro Valdis Zuters. Šī metode jau daudz tiek pielietota, bet nav viennozīmīgi, cik tas ir efektīvi un palīdz, jo ir daudz mainīgo. Šo metodi izmantoja jau Vjetnamas karā, kad radīja laikapstākļus, lai būtu grūtāk pretiniekam. "Tiklīdz mēs varam kaut ko kontrolēt, viens, ka mēs to varam izmantot labiem mērķiem, lai būtu pārticība un raža, no otras puses, cilvēki uzreiz skatās, kā to var padarīt par ieroci," komentē Valdis Zuters. Sudraba jodīts ir izvēlēts molekulārās struktūras dēļ, tas ir kā ūdens kristāliņš. Valdis Zuters arī min, ka ir dzirdēts par valstīm, kas mēģina sēt cementu, bet rezultāti nav pozitīvi. Beigās līst cementa lietus. Arī iespējamais sudraba jodīda lietus ir viena no bīstamībām, ko aplūko kā risku. "Otra puse, dabā, ja ūdens nenolīst šeit, viņš nolīst citur. Sāk jau runāt, ja mēs panākam, ka lietus nolīst šajā vietā, mēs esam nozaguši lietu, ka nenolīst citur," atzīst Valdis Zuters. Tas var radīt problēmas un konfliktus. Andris Vīksna norāda, ka arvien pasaulē izmanto prekrusas lielgabalus.  "Vēl šobrīd aktīvi Balkānos, Amerikā, dzirdēts, arī Argentīnā ir izvietoti lielgabali, kas izšauj gaisu, impulsu dod pret debesīm, kad nāk pērkona negaisa mākoņi, ar cerību, ka tas mainīs struktūru mākonim, izjauks augšupejošo gaisa kustību un samazinās krusas iespējamību," norāda Andris Vīksna. Balkānos šajā procesā piedalījušies pat meteoroloģiskie dienesti. Arī par šo metodi nav zinātnisku publikāciju un zinātniskās aprindās diez gan skeptiski pret to izturas. Valdis Zuters uzskata, ka vairāk vajadzētu ieguldīt resursus, lai varētu pārdzīvot stihijas, būvēt vietas, kur patverties. Arī senatnē cilvēki centās panākt sev labvēlīgus laikapstākļus „Spīguļo, Saulīt, Spīguļo, spīguļo!” - tie ir zināmākie mūsu senču spēka vārdi, lai atvairītu lietu. Bet vēl ir buramvārdi un tautasdziesmas pret zibens un pērkona postījumiem. Kādas bija latviešu attiecības ar laikapstākļu dievībām un cik veiksmīgi cilvēkiem izdevās piesaukt sev labvēlīgu laiku, par to saruna ar folkloras un valodas pētnieci, Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti. Ievadā minēto dziesmu vai vārdus dažādās variācijās visbiežāk latvieši arī lietojuši senatnē. Ir bijuši pagāniskie buramvārdi, mijoties ar kristīgām lūgšanām, bet latvietis ir bijis vairāk rīcības cilvēks un, ja vajadzējis piesaukt lietu va sauli, vai atvairīt negaisu, tad viņš veicis tās vai citas rituālās darbības. Par tām un arī par to pēc kādām parādībām var pareģot laika apstākļus, stāsta Janīna Kursīte. Galvenā, tā teikt laika, apstākļu dievība senāk bija Pērkons, to bijāja un tam arī  ziedoja, lai izlūgtos Pērkontēva labvēlību, norāda Janīna Kursīte.
8/21/202350 minutes, 4 seconds
Episode Artwork

Augu spēja sazināties: vai zem mūsu kājām ir ļoti jaudīgs "interneta tīkls"

Šodien pastaigāsimies pa pļavām un mežiem, kuros sastopamas dažādas lakstaugu un koku sugas, bet tam visam pa vidu savu vietu ir atradušas arī sēnes. Augiem nav vokālās dotības kā dzīvniekiem un cilvēkiem, augiem nav kāju, kas ļauj tiem aizbēgt no apdraudējuma, taču tas nenozīmē, ka augi nespēj sevi pasargāt un nespēj sazināties savā starpā. Esam raidījumā skaidrojuši, vai augiem ir apziņa. Turpinām iepazīt augu noslēpumaino pasauli, tuvāk iepazīstot augu spējas pretoties slimībām un sazināties savā starpā. Kā tas notiek? Vai varam teikt, ka zem mūsu kājām ir ļoti jaudīgs interneta tīkls, par kura eksistenci ilgi nenojautām? Ļoti iespējams, ka sēņu spēks ir vēl varenāks nekā līdz šim esam iedomājušies. Lai gan jau ilgāku laiku populārzinātniskās un pat fantāziju grāmatās tiek stāstīts par sēņu pavedienu jeb hifu veidotu apakšzemes tīklu, kas būtu pielīdzināms interneta tīklam, tagad soli pa solim zinātnieki tam gūst arī eksperimentālus pierādījumus. Vēl vairāk, iespējams, ka mikorizas sēnes, kas veido kopdzīvi ar augiem, šādu interneta tīklu var lietot, lai palīdzētu augiem, piemēram, pārraidīt brīdinājuma signālus par tuvojošos kukaini un tādējādi uzlabot augu aizsargspējas pret uzbrucējiem. Pierādījumus šim cenšas rast pētnieki arī Latvijā. Skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījuma un studiju centra pētnieks, projektu vadītājs Zigmunds Orlovskis. Visu vasaru norit akcija “Darām pļavu kopā!” Dabiskās pļavas saglabājušās vien 0,9% Latvijas teritorijas, taču, lai situāciju uzlabotu, Latvijas Dabas fonds ap Jāņu laiku sāka akciju “Darām pļavu kopā!”, kurā aicināja iedzīvotājus iesaistīties savvaļas augu sēklu vākšanā. Fonda pārstāvji norāda, ka interese par ievācamo augu sēklu sarakstu un instrukcijām ir liela, taču reālo rezultātu varēs novērot vēlāk, jo tieši šobrīd ir īstais savvaļas augu sēklu ievākšanas laiks. Plašāk par to, kā savvaļas augu sēklas atrast un ievākt un kādiem mērķiem tās kalpos, stāsta botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova.  
8/17/202344 minutes, 1 second
Episode Artwork

Enerģija cilvēka ķermenī - bērnībā un pieaugušā vecumā

Rit vasaras otra puse, un šķiet, ka vēl būtu laiks padomāt, kā sasmelties pēc iespējas vairāk vitamīnu, lai tālāk darbotos rudens un ziemas cēlienā. Bet, protams, svarīgi par enerģijas uzņemšanu un organisma atjaunošanos domāt ne jau tikai vasarā vien - tas ir uzdevums visas dzīves garumā, un tas zināmā mērā noteiks, cik stipri, enerģiski un veseli būsim mūža nogalē. Ja paraugāmies uz maziem bērniem, tad bieži vien aizdomājamies, kā tie mazie var visu dienu rāpot, kustēties, interesēties, kaut ko jautāt, ik pa laikam pagulēt, un tad atkal. Kad pieaugam, kļūstam mazliet pasīvāki. Kā to visu skaidrot, par atskaites punktu ņemot organisma vielmaiņu un fizioloģiju, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore, dekāna pienākumu izpildītāja Līga Ozoliņa-Molla. Taurīns mūsu organismā Viena no vielām, kas cilvēka organismā ir, tā teikt, atbildīga par imūnsistēmu, gremošanu un arī enerģiju ir taurīns. Šo vielu mēs varam uzņemt ar pārtiku, un taurīns ir iekļauts daudzos uztura bagātinātājos un enerģijas dzērienos. Vairāk par to, kas ir taurīns, kāda ir tā funkcija un kas notiek, ja cilvēks pārdozē enerģijas dzērienus ar tur iekļauto taurīnu, par to stāsta farmakoloģijas doktore Zane Dzirkale. Taurīna nosaukums cēlies no latīņu vārda taurus, kas nozīmē vērsis, jo šo vielu 1827. gadā pirmo reizi ieguva vācu zinātnieki Frīdrihs Tīdemans un Leopolds Gmelins no vērša žults. Un šī viela ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēka organismā ir atbildīga par žultskābju veidošanu. Taurīns ir viscaur mūsu organismā, tas palīdz darboties gan gremošanas sistēmai, dod nomierinošu efektu stresa gadījumā, palīdz muskuļu darbībai un dziedē iekaisumus. Tātad viena no daudzām vielām, kas dabiski veidojas mūsu organismā. Bet bieži šo vārdu varam pamanīt enerģijas dzērienu sastāvā. Vai tiešām taurīns ir tas kas, kas dod papildu mundrumu, ja lietosim šos dzērienus? Atbildi uz šo jautājumu sniedz LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore farmakoloģijā Zane Dzirkale.
8/16/202343 minutes, 37 seconds
Episode Artwork

Pangeja jeb milzu superkontinents pirms simtiem miljonu gadu

Pirms simtiem miljonu gadu Zemi klāja viens milzu superkontinents Pangeja, tajā valdīja milzīga dzīvnieku daudzveidība un teju visi klimatiskie ekstrēmi. Kas bija Pangeja, ko par to zinām un kur glabājas liecības par šo seno Zemes vēstures posmu? Kādi procesi, kas savulaik skāra Pangeju, mūs ietekmē arī šobrīd un varētu ietekmēt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Sūnas – tādas pašas pagātnē, tādas pašas arī šodien Bet vispirms stāsts par sūnām, jo šie augi uz mūsu planētas izveidojās pirms aptuveni 400 miljoniem gadu, un sūnas ir visu citu augu priekšteces. Latvijā ir zināmas ap 500 sūnu sugām, un tās ir ļoti daudzveidīgas - tās var atrast gan purvos, gan mežos, gan arī uz māju jumtiem vai ielu seguma. Tādas pašas kā pirms 400 miljoniem gadu, tādas pašas tās ir arī tagad, tās ir – nelielas augumā. Tā par sūnām teic Latvijas Universitātes bioloģe un sūnu pētniece Ligita Liepiņa. Sūnas ir atrodamas teju visur – upēs un ezeros, mežos un purvos, kā arī zālājos. Kā teic Ligita Liepiņa, sūnas var būt pionieraugi un ieviesties vietās, kur citi augi nespēj attīstīties  un tās var atrast visās klimatiskajās joslas visos pasaules kontinentos. Cilvēki, kuri nav dabas pētnieki, visbiežāk sūnas pamana, vai nu mežā, vai savā īpašumā. Tad bieži vien sūnas uzskata par nevēlamu viešņu piemājas  mauriņā un sāk cīņu, kaļķojot augsni, jo ir ierasts domāt, ka sūnai patīk skāba augsne. Sūnu pētniece norāda, ka vēl arvien mūsu skolu mācību grāmatās tiek drukāta maldinoša informācija par sūnu un augsnes skābuma sadraudzību. Sūnas nav indīgas, bet dažas sūnu sugas ir alerģiskas. Ligita Liepiņa stāsta, ka agrāk, kad mežstrādnieki ar rokām savāca kokus, kuru stumbri bija apauguši ar sūnu, iedzīvojās niezē uz rokām, ko radīja konkrēto sūnu sastāvā esošais terpēns – viela, kas sastopama vairāku augu ēteriskajās eļļās. Vēsturiski sūnas ir izmantotas māju un laivu būvniecībā, ar tām aizdrīvēja dēļu starpas. Zinot, ka sūnām piemīt pretiekaisumu darbība un tās ir mitrumu uzsūcošas, tās arī izmantotas medicīniskajos pārsējos. Šodien sūnas kalpo kā  dizaina elements dārzu veidošanā un kā dekoratīvs materiāls. Ligita Liepiņa atgādina, ka 2023.gada sūna Vulfa sfagns Sphagnum wulfianum - liela, skaista sfagnu sūnu suga, kas aug mitros un purvainos skujkoku un jauktu koku mežos. Ja  ejat dabā un redzat šo sūnu, varat par atradumu ziņot dabasdati.lv.        
8/15/202348 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Zemūdens droni un lieljaudas raķetes top arī Latvijā. Tos izstrādā RTU studenti

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti strādā pie tehnoloģijām, kas ļaus iepazīt gan ūdens vidi, gan kosmosu. Pirms desmit un divdesmit gadiem visticamāk reti kurš būtu domājis, ka Latvijā taps liejaudas raķetes vai zemūdens droni. Šodien tā ir realitāte. Tiekamies ar studentiem, kuri jau apliecinājuši savu varēšanu zemūdens drona un lieljaudas raķetes izstrādē, bet pie sasniegtā viņi neapstājas, turpina šīs tehnoloģijas attīstīt un domāt par to, kā tās būtu izmantojamas. Kā tie veidoti, kādam mērķim paredzēti un ko pētniekiem nozīmē iesoļot šādā neiestaigātā taciņā Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes 4. kursa students Kārlis Bērziņš, Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas 4. kursa students Toms Rožkalns, viņi abi vienlaikus arī uzņēmuma “SUBmerge Baltic” dibinātāji, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes 3. kursa studente un RTU lieljaudas raķešu komandas dalībniece Aija Monika Vainiņa un šīs pašas komandas dalībnieks, Rīgas Hanzas vidusskolas 12. klases skolnieks Artūrs Haritonovs. RTU tapušais drons ir veidots speciāli Latvijas un Baltijas apstākļiem, kur ūdenstilpnēs ir slikta redzamība. Tam ir uzlabota redzamība. Drons aprīkots ar kameru, kas nodrošina augstas izšķirtspējas reāllaika datus, un dažādiem sensoriem, kuri nosaka drona atrašanās vietu, kustību, mēra dziļumu.
8/14/202351 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Ortopēdijas vēsture: jau cilvēki senatnē interesējās, kā uzlabot kustību kvalitāti

Karš, traumas, slimības - jau senatnē cilvēki mekēja risinājumus, kā palīdzēt uzlabot kustību kvalitāti. Kad tapušas pirmās ortozes un protēzes? Kad radās pilnīgāka izpratne par kustību aparātu un kā saviem pacientiem šajā jomā palīdzēja ārsti senāk? Bet sākumā mēģināsim saprast, kā vispār definēt zeķes un kad tās parādījušās modes vēsturē. Ja runājam par zeķēm, tad būtu jāmin gan īsās zeķītes sportošanai, gan plānās dāmu zeķes, bet līdz mūsdienu tradicionālās zeķes tapšanai cilvēki izmantoja citas tehnoloģijas, kur princips bija - galvenais, lai kājām silti. Zeķu evolūciju iepazīstam Modes muzejā Rīgā kopā ar muzeja projekta vadītāju Agritu Grīnvaldi. Tehnisko palīglīdzekļu centri un veikali mūsdienās piedāvā plašu klāstu ar ortopēdiskajiem apaviem, kas cilvēku ikdienu ne vien padara ērtāku, bet tiek pat domāts par īpašu dizainu šādiem apaviem. Bet raidījumā Zināmais nezināmajā vairāk uzmanības pievēršam ortozēm, kas palīdz stabilizēt un fiksēt ķermeņa locītavas, piemēram, pēc operācijām vai kādiem negadījumiem. Palūkosimies uz tām vēsturiskā griezumā - kā tādas tapa un kā laika gaitā mainījušies ortožu materiāli un tehnoloģijas? Skaidro Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis.
8/10/202351 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Viduslaiku grāmatu kolekciju "ceļojumi" sasaucas ar mūsdienu realitāti Ukrainas karā

Klajā nācis izdevums par Baltijas grāmatu kaujām jeb "The Baltic Battle of Books", kas ikvienam interesentam brīvi pieejams tīmeklī. Šobrīd šis stāsts ir jo aktuāls, jo aizvien nemierīgus apstākļus piedzīvo kultūrvēsturiskais mantojums Ukrainā un citviet kara zonās. Par kādām grāmatām Ziemeļeiropā savulaik cīnījās zviedri, kam tās piederēja un kas ar tām notika pēc aizvešanas no Rīgas un citām pilsētām uz Zviedriju, sarunājamies ar vēsturnieku Gustavu Strengu. Raidījumā izskan arī stāsts par poligrāfijas vēsturi.
8/9/202348 minutes, 14 seconds
Episode Artwork

Straumes Atlantijas okeānā: Vai pēc pāris desmitgadēm Lielbritānija būs ledājs?

Vai pēc pāris desmitgadēm Lielbritānija būs ledājs? Nesen publiskots dāņu pētījums brīdina, ka Altantijas okeāna straumēm draud daudz ātrākas izmaiņas nekā prognozēts iepriekš. Straume, kas šobrīd silda Eiropas ziemeļus, var apstāties jau pēc pāris desmitgadēm. Kas īsti ir Golfa straume, kāpēc tā mainās un ko saka šie nesenie pētījumi? Un kādas straumes ir Baltijas jūrā? To izzinām sarunā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieku Māri Skudru. Raidījumā arī stāsts par ūdens iemītniekiem, šoreiz zivīm. Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas tos sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts?
8/8/202343 minutes, 35 seconds
Episode Artwork

Vēja parki un apdraudējums putniem: kā salāgot intereses

Par vēja parku izbūvi diskutējam jau daudzus gadus. Šajās sarunās bieži izskan bažas par vēja parku atrašanās vietu - tā parasti ir ne tikai iedzīvotāju neapmierinātība ar ainavu, bet arī ekspertu brīdinājumi par apdraudējumu putniem un sikspārņiem. Kā salāgot šīs intereses un kādi ir labās un sliktās prakses piemēri tepat Latvijā? Par to saruna ar raidījuma viesiem, kuru vidū: Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas eksperte un vides ģeogrāfe Krista Pētersone, un attālināti pievienojas arī sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis.  Bet, kā ieviest kārtību un kā izkontrolēt putnu  gaitas lidmašīnu tuvumā - par to Zanes Lāces-Baltalksnes sarunā ar starptautiskās lidostas “Rīga” vecāko putnu un dzīvnieku kontroles speciālistu Mareku Arbidānu.   
8/7/202350 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Radio sakari: kā notiek saziņa ar radio sakaru palīdzību

Raidījuma stāsts pārnestā nozīmē ir īsts zirnekļa tīkls, jo šajā tīklā gan vēstures, gan mūsdienu skatījumā lūkojamies uz daudziem sakaru un saziņas veidiem. Radiosakaru pārraudzība patiešām ir iespaidīgs tīkls. No radioaparāta, kas sniedz ziņas par notiekošo arī kara apstākļos, līdz viedtālrunim, kurā klausāmies radio, izmantojam internetu un, protams, ar kura palīdzību varam arī sazvanīties. No Morzes koda līdz sarežģītākiem mūsdienu risinājumiem komunikācijai jūras sakaros un no radioamatieriem līdz profesionālai radioastronomijai. Sakaru veidi ir visdažādākie un ļoti iespējams, ka mēs tos izmantojam arī tad, ja neapzināmies. Esot ārpus pieejama mobilo sakaru vai interneta tīkla, ar ārpasauli var sazināties ar radio sakariem. To ne reizi esam redzējuši Holivudas filmās, bet vēsturē piedzīvojuši mežabrāļu stāstos padomju okupācijas laikā. Cik un kādi mēdz būt radiosakari, kādu attīstības ceļu tie nogājuši laika gaitā un kā vispār iespējams ikdienā uzraudzīt un salāgot, lai dažādas iekārtas darbotos un cita citai netraucētu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču plānošanas departamenta direktors Rinalds Ritmanis. Sarunā Rinalds Ritmanis min, ka sliktas, nolietojušās iekārtas var radīt radio sakaru darbības traucējumus, bet jūlija sākumā varēja lasīt, ka Saules uzliesmojums Amerikas Savienotajās Valstīs ir izraisījis traucējumus radiosakaros. Eiropa gan no tā bija pasargāta. Tiešām šādi saules "izgājieni" var radīt problēmas? "Jā, mēs esam ļoti atkarīgi no dabas. Pašā Visumā mēs esam tāda niecība un kā daba rīkojas ar mums, tā mums brīžam ir jāpielāgojas viņai. Arī radiosakarus šie Saules uzliesmojumu gan uzlabo, gan pasliktina. Ir ļoti liels pluss mūsu pašu Zeme, kas radījusi magnētisko lauku un ar kuru aizsargā mūs no šiem Saules uzliesmojumiem. Ja nebūtu magnētiskā lauka, arī dzīvība būtu zem jautājuma zīmes," skaidro Rinalds Ritmanis. "Saules uzliesmojumi, protams, neietekmē visus radiosakaru veidus, tie arī vairāk ir zemākās frekvencēs. Bet vasarā, kad ļoti karsts, Saule ir uzkarsējusi jonosfēru, brīžam mēs Radio 1 (Latvijas Radio 1) vietā varam klausīties Itālijas radio, kaut gan esam tepat pie Rīgas kaut kur. Tādi ūnikumi notiek, un šie ir arī tie traucējumi, ka radiosakari jau notiek, tikai tie nenotiek tur, kur mēs to gribam. Mēs gribam, lai būtu 50 kilometru rādiusā ap Rīgu, tad dažu kilometru rādiusā ir dzirdams labi un tad ir spēcīgs radiosignāls kādām dienvidu zemēm. Varam klausīties Pavaroti āriju." Savukārt par armijas saziņu ar rācijām, izmantojot radio sakarus, Rinalds Ritmanis atbild: "Viņiem ir savas "maizes šķēlītes". Tā ir visā pasaulē pieņemts, jo tai brīdī, kad ir nepieciešamība izmantot šos sakarus, viņiem jābūt netraucētiem un pilnvērtīgi izmantojamiem. Tāpēc viņiem iedalītas savas [frekvences]." "Viņi, tāpat kā visi cilvēki, arī lieto mobilos sakarus - rācijas, modernākas rācijas, kas ir kā mobilie telefoni. Protams, liela daļa šo iekārtu ir tādas robustas, jo kaujas apstākļos vajag, lai ir izturīgs viss. Bet tehnoloģijas, kā redzam Ukrainas - Krievijas konfliktā, ir arī ļoti smalkas. Šie paši droni, to tālvadība, kur pāris desmitus kilometru attālumā ar visiem kara pretdarbības traucējumiem drons nogādā sprāgstviela tur, kur vajag un precīzi nogādā," turpina Rinalds Ritmanis. "Šīs pašas pozicionēšanas sistēmas. Mums ir "Waze", kā aizbraukt uz kaut kurieni, kas izmanto satelītus, radioviļņus, kas rēķina laiku un mēra attālumu. Tāpat militāristiem raķetes lādiņi arī ar tādām bāzēm iekšā, kur pasaka, kā aizlidot uz turieni, pat mainot ceļu, aplidojot šķēršļus. Ļoti bieži tas ir ar radio viļņiem. Radari, lokācija. Arī glābšanā, ja nepieciešams kādu karavīru atrast, sakariem ir viena no lielākajām lomām. Tā kā viss ir mobili, caur radioviļņiem šo informāciju nogādā štābā, pieņem lēmumus, dod atpakaļ, ko darīt. Un tas ir arī viens no uzvaras stūrakmeņiem." Saziņas kodi kara apstākļos Ugunskura dūmi, gaismas signāli, karogu signāli, ziņu nodošana ar baložiem, ziņneši un daudz dažādi kodi – šādi sakari kopš sendienām ir izmantoti militārajās sadursmēs, kad jādod vēsts savējo karaspēkam. Jau Livonijas Indriķa  hronikā rakstīts, kā 1208. gadā kaujā pie Aizkraukles rīdzinieki  „Paceltiem karogiem metās ienaidniekiem virsū un nogalināja tos pa labi un pa kreisi.” Un kā var lasīt  vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča hronikas komentāros, tad  ”Viduslaikos karogi bija karaspēka un atsevišķu vienību kopības, pazīšanās un pulcēšanās zīmes. Sastopoties ar pretinieku, cīņas pieteikšanas signāls bija karoga pacelšana.” Slepenraksti jeb zīmēs iešifrēti kodi tika izmantoti jau antīkajā pasaulē. Laika gaitā, attīstoties kara mākai, attīstījās arī sakaru līdzekļi. Ieskatu karalaiku sakaru vēsturē sniedz Latvijas Kara muzeja speciālists, vēsturnieks Juris Ciganovs, kurš stāsta gan par Otrā pasaules karā izmantoto vācu armijas šifrējamo mašīnu „Enigma”, gan amerikāņu armijas pielietotajiem indiāņu  zīmju rakstiem.    
8/3/202350 minutes, 22 seconds
Episode Artwork

Raķešu un satelītu dzinējsistēmu darbība; inovatīvas granulas ūdens attīrīšanai

Ik pa laikam varam uzzināt, ka kosmosā palaists kāds satelīts vai cita veida izpētes rīks, un dažkārt mūs pārsteidz kādi uz Zemes nokrituši kosmosa atkritumi. Līdzās tam, ka kosmosa pētniecības instrumenti veic kādu svarīgu uzdevumu, ne mazāk būtiski ir tas, kā tie vispār spēj sevi apgādāt ar enerģiju, cik ilgi tie var darboties un kā šajā jomā attīstās tehnoloģijas, lai tas, ko palaižam prom no Zemes, izplatījumā savu uzdevumu veiktu pēc iespējas ilgāk un labāk. Kā darbojas jaudīto raķešu dzinēji, kā tos apgādā ar enerģiju un kādi risinājumi varētu būt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis, uzņēmuma "Deepspaceenergy" dibinātājs un vadītājs Mihails Ščepanskis Tartu universitātes doktorants, Parīzes observatorijas pētniecības inženieris un satelīta "ESTCube-2" sistēmu inženieris Jānis Dalbiņš. Vispirms iepazīstam inovatīvas granulas ūdens attīrīšanai Rīgas Tehniskajā universitātē no plaši pieejamiem vietējiem materiāliem tapušas granulas ūdens attīrīšanai, tās varētu kalpot ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem. Granulu ūdens attīrīšanai nozīmi skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Inga Jurgelāne. Neskatoties uz to, ka granulas noderētu ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem, piemēram, svina, Latvijā problēmu ar svina klātbūtni notekūdeņos nav. Protams, tas var parādīties svina cauruļu izmantošanas gadījumā, jo ir mājas, kuru kanalizācijas sistēmas caurules satur svinu, un tas laika gaitā var iekļūt ūdens sistēmā. Bet jebkurā gadījumā šī problēma Latvijā nav izteikta, un ideja šādam pētījumam par granulām vairāk attiecināma uz globālo situāciju. Pētniece skaidro, ka citviet pasaulē svins notekūdeņos patiešām ir sastopams vietās, kur notiek ķīmiskā rūpniecība, akumulatoru ražošana un pārstrāde, kā arī dabīgo minerālu apstrāde, lai iegūtu konkrētus metālus.
8/2/202353 minutes, 37 seconds
Episode Artwork

Latvijas entomologi atgriezušies no ekspedīcijas Zālamanu salās

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamanu salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamanu salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.
8/1/202345 minutes, 36 seconds
Episode Artwork

Latvijas entomologi atgriezušies no ekspedīcijas Zālamana salās

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamana salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamana salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.
8/1/202345 minutes, 36 seconds
Episode Artwork

Kodolfizika un "atombumbas tēvs" Roberts Openheimers

Kinoteātros skatāma Kristofera Nolana jaunākā filma "Openheimers", tā stāsta par "atombumbas tēvu" Robertu Openheimeru. un atombumbas radīšanu ASV Otrā pasaules kara laikā - par ārkārtīgi sarežģītu zinātnisku veikumu, par ļoti slepenu militāru operāciju, par liktenīgo Hirosimas un Nagasaki iznīcināšanu un galvenokārt par pretrunām, kuras piedzīvo zinātnieks Roberts Openheimers, vadot slaveno Manhetenas projektu. Ne tikai pēdējo gadu notikumi Ukrainā, bet arī agrākas desmitgades ir visai skaidri parādījušas, ka sportu, mākslu un arī zinātni no politikas nošķirt būtu grūti. Zinātniskie sasniegumi dažkārt rodas tāpēc, ka lielvarām ir vēlme sacensties savā starpā. Protams, cits stāsts, ka šis sasniegums patiešām var sniegt labumu sabiedrībai. Šajā reizē mēs runāsim par zinātnieku centieniem radīt ko nebijušu un vienlaikus viņu nonākšanu politikas labirintos. Kā radās kodolfizika, kāda ir Openheimera loma kvantu fizikā un ko zinātniekam nozīmēja kalpot politiskiem mērķiem tolaik un mūsdienās, par to saruna ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru un Lāzeru centra vadītāju Mārci Auziņu.
7/31/202352 minutes, 12 seconds
Episode Artwork

Viduslaiku baznīcu būve: majestātiskā arhitektūra un vienreizējā akustika

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. 
7/27/202353 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Vai no sēnēm iegūtais psilocibīns kļūs par medikamentu depresijas ārstēšanai?

Pasaulē atsevišķās vietās jau šobrīd kā medikamenti depresijas ārstēšanai tiek izmēģināti psihedēliskie līdzekļi, tostarp no sēnēm iegūtais psilocibīns. Kāpēc tas pacientiem varētu palīdzēt labāk un no kā jāuzmanās, laižot šādu vielu apritē, par to raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā dosimies arī uz gļotsēņu izstādi Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Gļotsēnes nav tas pats, kas sēnes, pat ja tas viss izklausās līdzīgi. Dodamies uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju, kur apskatāma izstāde “Gļotsēnes Latvijā - krāšņums no plazmodija līdz sporām”. Izstāde ļauj izsekot gļotsēņu daudzveidībai, spilgtajām krāsām un neparastajam dzīves ciklam. Pumpurītes, dzelksnītes, sprodzītes, vilkpienaines, ragansviesti - šādos un vēl citos neparastos vārdos tiek dēvētas gļotsēnes, kas fotogrāfijās, dzīvos paraugos un videomateriālos aplūkojamas izstādē Dabas muzejā. Saruna ar Julitu Klušu un Viju Sīmansoni, divām gļotsēņu pētniecēm-entuziastēm, kuru ikdienas darbs aizrit citās nozarēs, taču viņu abu dzīves būtiska sastāvdaļa ir gļotsēņu meklēšana dabā un sugu noteikšana. Kaut jēdzienā parādās vārds “sēnes”, gļotsēnes tomēr nav sēnes. Izstādes nosaukums “Gļotsēnes Latvijā - krāšņums no plazmodija līdz sporām” jau liek aizdomāties par gļotsēņu dzīves ciklu. Psilocibīna izmantošana medicīnā depresijas ārstēšanai Diskusijas par psilocibīna izmantošanu medicīnā depresijas pacientu ārstēšanai virmojušas jau labu laiku, un dažās vietās pasaulē šādu ārstēšanu jau sāk piekopt. Ar ko šāds no sēnēm iegūts psilocibīns varētu būt labāks vai, iespējams, bīstamāks nekā citi līdzekļi? Eiropa ir pārpludināta ar narkotikām, tā secināts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra 2023. gada ziņojumā, konstatējot, ka nelegālās narkotikas ir visur un ka tirgū var atrast gandrīz jebkuru psihoaktīvu vielu. Bažas izskan arī par terapeitisko psihedēlisko līdzekļu izplatību, un šos līdzekļus, konkrēti, psilocibīnu, iegūst no sēnēm. Psilocibīna sēnes sarunvalodā tiek dēvētas par “burvju sēnēm”, bet pats psilocibīns varot atbrīvot pacientu no depresijas simptomiem. Vai psilocibīns tiešām varētu būt kaut kas jauns un vērtīgs pacientiem, vai arī mums drīzāk jāuztraucas, ka tas kļūs viegli pieejams visiem un visur? Kas depresijas pacientu ārstēšanās izmantots līdz šim un ar ko labāks varētu būt psilocibīns un “burvju sēnes” kopumā, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Artūrs Utināns skaidro, ka psilocibīnu depresijas ārstēšanai izmanto, kombinējot ar psihoterapiju vai mūzikas terapiju. "Pirms katrs seansa ir situācijas skaidrojums, ko gaidīt un kā uztvert. Tas, protams, ir speciālista pavadībā, nevis ka kāds ielien tumšā pagraba un taisa "tripus"," norāda Artūrs Utināns. "Ko var gaidīt un kā reaģēt, ja kaut kādas briesmīgas halucinācijas un balsis sāk izpausties. Tad ir pats ceļojums, kas ir pacientam vienatnē. Viņam pat tiek uz acīm uzlikta maska. Pēc tam atkal ir apstrāde, integrācija, kā integrēt to, ko viņš redzējis, lai nepaliktu nepareizi secinājumi par dzīvi, kas varētu ietekmēt uzvedību." Tātad tiek darīts viss, lai organismā vairāk riņķotu labsajūtas hormons serotonīns? "Serotonīns ne tik daudz rada labsajūtas sajutu, cik noņem negatīvās emocijas," norāda Artūrs Utināns. "Saistoties ar dažādiem smadzeņu garozas centriem, panāk, ka tie pieslēdzas un cilvēks ierauga citu risinājumu, kamēr pie depresijas vai trauksmes traucējumiem ir sašaurināta uztvere, tuneļveida redze. Vai nu kāds redz vienīgi bezizeju, vai tikai mikrobus, vai vēzi, kas viņu apdraud." Šo metodi izmanto arī pāru terapijā. Lūkojoties uz šamanismu, psilocibīna izmantošanu, psihedēlisko līdzekļu lietošanu var uzskatīt par vienu no senākajām mentālo traucējumu ārstniecības metodēm. Austrālija ir pirmā valsts pasaulē, kurā psihiatriem ir atļauts izrakstīt psihedēliskus līdzekļus depresijas ārstēšanai, ja vien citi medikamenti nav līdzējuši. Bet, ja runājam tieši par psilocibīnu, tad jau 2019. gada nogalē ASV Pārtikas un zāļu pārvalde paziņoja, ka psihedēliskais psilocibīns varētu būt revolucionārs līdzeklis smagas depresijas ārstēšanā. Psilocibīna injekcijas ir lietotas klīniskajos izmēģinājumos ASV, bet šī gada sākumā varēja lasīt, ka Oregona kļuvusi par pirmo ASV štatu, kur legalizēta psilocibīna ārstnieciska lietošana. Kas ir galvenās bažas saistībā ar psilocibīna plašu lietošanu? "Mums nav zināmi visi ilgtermiņa efekti, kādi var būt, jo šīs zāles no 50. - 60. gadiem, saka, ka pateicoties ASV prezidentam Niksonam, ir aizliegtas. Tad bija puķu revolūcijas, hipiji izmantoja, viņi uzstājās pret  karu Vjetnamā. Viņš uzskatīja, ka tas nomāc patriotiskās jūtas un padara cilvēkus nesakarīgus. Tas tiek minēts kā viens no iemesliem, kāpēc šīs psihedēliskās vielas pieskaitīja narkotikām," skaidro Artūrs Utināns. "Otrs, var būt kaut kāda nesakarīga uzvedība, provocējas psihozes. Tajā skaitā nesakarīgas domāšanas dēļ viņš var izlekt pa logu. Medicīna un zinātne ir konservatīva, skaidrs, ka pasaule lēnām skatīsies, kas sanāks Austrālijā, kas sanāks Oregona, pamazām vāks datus, arī negatīvos rezultātus. Tajā skaitā svarīgi ir ilgtermiņa rezultāti, kas būs pēc 10 - 20 gadiem ar lietotājiem. Vai viņiem pietiks, ka viņi vienreiz gadā izmēģina, vai viņi sāks gribēt biežāk - divreiz, trīsreiz, piecreiz un tad 365 reizes gadā. Var veidoties arī fizioloģiska atkarība, psiholoģiska atkarība."
7/26/202352 minutes, 9 seconds
Episode Artwork

Kultūras akadēmijas jaunie pētnieki iepazīstina ar pētījumiem kultūras mantojuma jomā

Latvijas Kultūras akadēmijā šogad izstrādāti 12 jauni pētījumi kultūras mantojumā, un šīs jomas praktiķi savos pētījumos analizējuši plašu un šobrīd aktuālu problemātikas spektru. Raidījumā sarunājamies ar trim pētījumu autorēm – Sabīni Vītolu, Inetu Vaivodi un Samantu Kancāni. Absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”, viņas savos darbos aktualizē gan to, kā mums labāk uztvert Latvijas un Baltijas vēstures smagās lappuses, gan uzdod jautājumu par teksta elementu nozīmi muzejos, gan skata, cik aizsargāta vai tieši otrādi – neaizsargāta – kultūra ir pašreizējos apstākļos, kad Ukrainā joprojām turpinās karadarbība. Samantas Kancānes pētījums “Okupācijas skaņas: Skaņu un skaņas mantojuma vieta un nozīme Latvijas un Igaunijas okupācijas muzeju ekspozīcijās” tiecas izzināt skaņas mantojuma jēdziena nozīmes un būtisko lomu Baltijas valstu okupācijas vēstures interpretācijas veidošanā, kura skaņas tiek izmantoti kā rīki, kas palīdz veidot vēsturiskā stāsta noskaņu un papildināt apmeklētāja pieredzi. Inetas Vaivodes pētījums “Teksta nozīme izstāžu veidošanā un eksponēto priekšmetu interpretācijā” pēta teksta teorētisko izpratni muzeju diskursā - teksta lomu muzeju izstādēs no apmeklētāju un izstādes veidotāju perspektīvas, to, kā teksts ietekmē izstādes satura uztveri un interpretāciju un kā izstādes veidotāji izmanto tekstveides līdzekļus, lai veicinātu eksponēto priekšmetu interpretāciju. Sabīnes Vītolas pētījums “Globālā pārvaldība kultūras mantojuma aizsardzībā militāra konflikta gadījumā” tiecas izpētīt, vai un kā kultūras mantojuma globālās pārvaldības principi tiek īstenoti Ukrainā (Krimā) kultūras mantojuma aizsardzībai militārā konflikta gadījumā, fokusējoties uz UNESCO organizācijas instrumentiem kultūras mantojuma aizsardzības veicināšanai militāra konflikta gadījumā.
7/20/202351 minutes, 44 seconds
Episode Artwork

Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija; ceļu atputekoļošanas tehnoloģijas

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā mazināt šādus putekļu mākoņus, kas ir gan kaitīgi veselībai, gan rada bīstamību uz ceļiem. Talkā nāk zinātnieku risinājumi. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki ilgstoši sadarbojušies ar AS “Latvijas valsts meži”, un jau pirms diviem gadiem par ceļu atputekļošanu veikts plašs laboratorisks pētījums. Tos atputekļošanas līdzekļus, kuri bijuši visperspektīvākie, nolemts testēt vēl tālāk, līdz ar to šobrīd noris pētījuma otrais etaps, izmēģinot, kā šie atputekļošanas līdzekļi reāli darbotos uz Latvijas ceļiem. Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs un šīs pašas augstskolas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta profesors Remo Merijs-Meri. Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija Superdatori tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā brīža ik pa laikam varam lasīt, ka aizvien kādā valstī ieviests te jaudīgākais, te ātrākais superdators. Tas, kas bija ātrākais un labākais vakar, jau rīt var kļūt par vēsturi. Superdatori un superskaitļošana noder sarežģītu aprēķinu veikšanai, tostarp laikapstākļu sistēmu modelēšanai, kodolsprādzienu simulācijai un reaktīvo lidmašīnu projektēšanai, par superdatoru lietderību dzirdējām arī Covid-19 pandēmijas laikā, kad runa bija par vakcīnu izstrādi, tātad gana daudz iespēju šādas iekārtas izmantot. Un, ja šķiet, ka tas ir stāsts, kas skar kādu citu attīstīto valsti un ar Latviju tam saistības nav, tad tā nav tiesa, jo skaitļošanas infrastruktūra tiek attīstīta akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē arī pie mums. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadošais pētnieks un "EuroCC 2" projekta jeb Latvijas Superskaitļošanas kompetences centra vadītājs Ilmārs Slaidiņš, Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Jānis Virbulis un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis. Eiropa pēdējos gados ir izvirzījusies trešajā vietā ar vienu superdatoru, ko uztaisīja Somijā. LUMI superdators ir arī trešajā vietā kā zaļākais, jo hidroelektrostacijas starp diviem ezeriem pilnībā nodrošina tam elektroenerģija.  "Laukums, ko aizņem, ir 150 kvadrātmetri, nākotnē plānots līdz 400 kvadrātmetriem. Visu laiku tiek papildināts un uzlabots," skaidro Ilmārs Slaidiņš. "Šobrīd sasniedz līdz 550 petaflopus sekundē, tas ir darbību skaits, ko var vienā sekundē veikts, kas ir ir puse eksaflopa*. Mēs cenšamies iet uz eksaflopiem, kur viens eksaflops ir 10 x18 pakāpē. Somijas superdators ir ekvivalents pusotram miljonam parasto datoru." *Eksaflops - cik daudz aprēķinu var notikt vienā sekundē. Šobrīd arī Vācija top jauns superdators, kur izmantos kvantu skaitļošanu. "Jāmeklē varianti, kā vēl paātrināt šo datoru darbību, jo uzdevumi visu laiku attīstās. Jo vairāk darām, jo vairāk gribam izdarīt un redzam iespējas, ko tas dod, gan skaitliskā modelēšanā, gan bioinformātikā gēnu sekvencēšanā, tur visur vajag superdatorus," norāda Ilmārs Slaidiņš. "Ja uz parasta datora kaut kādu uzdevumu, sarežģītu uzdevumu uzsākot rēķināt, mums var paiet gads, kamēr dators strādā, strādā, strādā, līdz beigās iegūstam rezultātu. Uz superdatora mēs divās minūtēs iegūstam rezultātu. Uzreiz varam strādāt tālāk," turpina pētnieks. "Ja superdators ir miljons reižu efektīvāks nekā parastais, varam izrēķināt tūkstošreiz ātrāk vai tūkstošreiz precīzāk. Vai tūkstoš dažādus variantus, kas atkal dod milzīgas iespējas kombinēt atkarībā no tā, ko vairāk vajag, vai vairāk vajag datus apstrādāt, vai ātrāku rezultātu iegūt." Zinātnieks arī norāda, ka šobrīd jādomā tehnoloģijas, kā vēl palielināt ātrumu. "Viens no variantiem bija - paaugstināja takts frekfenci procesoram, šobrīd tas ir nobremzējies, jo pie 2,5-3 gigaherciem ļoti pārkarst mikrohēmas un vairs nespēj dzesēt. Cits variants - sadalīt uzdevumu daudziem procesoriem," analizē Ilmārs Slaidiņš. Tāpat viņš min, ka arī mobilajā viedtelefonā vairs procesors nav vienkāršs, kur viens skaitļošanas elements, bet ar daudziem kodoliem.            
7/19/202354 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija; ceļu atputekļošanas tehnoloģijas

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā mazināt šādus putekļu mākoņus, kas ir gan kaitīgi veselībai, gan rada bīstamību uz ceļiem. Talkā nāk zinātnieku risinājumi. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki ilgstoši sadarbojušies ar AS “Latvijas valsts meži”, un jau pirms diviem gadiem par ceļu atputekļošanu veikts plašs laboratorisks pētījums. Tos atputekļošanas līdzekļus, kuri bijuši visperspektīvākie, nolemts testēt vēl tālāk, līdz ar to šobrīd noris pētījuma otrais etaps, izmēģinot, kā šie atputekļošanas līdzekļi reāli darbotos uz Latvijas ceļiem. Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs un šīs pašas augstskolas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta profesors Remo Merijs-Meri. Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija Superdatori tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā brīža ik pa laikam varam lasīt, ka aizvien kādā valstī ieviests te jaudīgākais, te ātrākais superdators. Tas, kas bija ātrākais un labākais vakar, jau rīt var kļūt par vēsturi. Superdatori un superskaitļošana noder sarežģītu aprēķinu veikšanai, tostarp laikapstākļu sistēmu modelēšanai, kodolsprādzienu simulācijai un reaktīvo lidmašīnu projektēšanai, par superdatoru lietderību dzirdējām arī Covid-19 pandēmijas laikā, kad runa bija par vakcīnu izstrādi, tātad gana daudz iespēju šādas iekārtas izmantot. Un, ja šķiet, ka tas ir stāsts, kas skar kādu citu attīstīto valsti un ar Latviju tam saistības nav, tad tā nav tiesa, jo skaitļošanas infrastruktūra tiek attīstīta akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē arī pie mums. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadošais pētnieks un "EuroCC 2" projekta jeb Latvijas Superskaitļošanas kompetences centra vadītājs Ilmārs Slaidiņš, Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Jānis Virbulis un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis. Eiropa pēdējos gados ir izvirzījusies trešajā vietā ar vienu superdatoru, ko uztaisīja Somijā. LUMI superdators ir arī trešajā vietā kā zaļākais, jo hidroelektrostacijas starp diviem ezeriem pilnībā nodrošina tam elektroenerģija.  "Laukums, ko aizņem, ir 150 kvadrātmetri, nākotnē plānots līdz 400 kvadrātmetriem. Visu laiku tiek papildināts un uzlabots," skaidro Ilmārs Slaidiņš. "Šobrīd sasniedz līdz 550 petaflopus sekundē, tas ir darbību skaits, ko var vienā sekundē veikts, kas ir ir puse eksaflopa*. Mēs cenšamies iet uz eksaflopiem, kur viens eksaflops ir 10 x18 pakāpē. Somijas superdators ir ekvivalents pusotram miljonam parasto datoru." *Eksaflops - cik daudz aprēķinu var notikt vienā sekundē. Šobrīd arī Vācija top jauns superdators, kur izmantos kvantu skaitļošanu. "Jāmeklē varianti, kā vēl paātrināt šo datoru darbību, jo uzdevumi visu laiku attīstās. Jo vairāk darām, jo vairāk gribam izdarīt un redzam iespējas, ko tas dod, gan skaitliskā modelēšanā, gan bioinformātikā gēnu sekvencēšanā, tur visur vajag superdatorus," norāda Ilmārs Slaidiņš. "Ja uz parasta datora kaut kādu uzdevumu, sarežģītu uzdevumu uzsākot rēķināt, mums var paiet gads, kamēr dators strādā, strādā, strādā, līdz beigās iegūstam rezultātu. Uz superdatora mēs divās minūtēs iegūstam rezultātu. Uzreiz varam strādāt tālāk," turpina pētnieks. "Ja superdators ir miljons reižu efektīvāks nekā parastais, varam izrēķināt tūkstošreiz ātrāk vai tūkstošreiz precīzāk. Vai tūkstoš dažādus variantus, kas atkal dod milzīgas iespējas kombinēt atkarībā no tā, ko vairāk vajag, vai vairāk vajag datus apstrādāt, vai ātrāku rezultātu iegūt." Zinātnieks arī norāda, ka šobrīd jādomā tehnoloģijas, kā vēl palielināt ātrumu. "Viens no variantiem bija - paaugstināja takts frekfenci procesoram, šobrīd tas ir nobremzējies, jo pie 2,5-3 gigaherciem ļoti pārkarst mikrohēmas un vairs nespēj dzesēt. Cits variants - sadalīt uzdevumu daudziem procesoriem," analizē Ilmārs Slaidiņš. Tāpat viņš min, ka arī mobilajā viedtelefonā vairs procesors nav vienkāršs, kur viens skaitļošanas elements, bet ar daudziem kodoliem.            
7/19/202354 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Pārmaiņas pārtikas sistēmā: gaļā kļūst dārgāka, jādomā par citiem proteīna avotiem

Klimata pārmaiņas, karš Ukrainā, cilvēku veselības problēmas, piemēram, aptaukošanās ir daži no iemesliem, kāpēc zinātnieki un uzņēmēji domā par inovācijām pārtikas tehnoloģijās. Raidījumā pievēršamies jautājumiem, kas saistīti par un ap pārtiku - ko mēs ēdam, ko varētu ēst un kāpēc nepieciešams radīt jaunus risinājumus pārtikas tehnoloģijās. Latvijā šobrīd darbojas vairāki jaunuzņēmumi, kas veido produktus par labu cilvēka un kopējai vides veselībai. Drošība, veselība, ilgtspēja ir tie aspekti, par kuriem aizvien tiek domāts, radot pārmaiņas pārtikas sistēmā. Kā Latvijai kopumā sokas pārtikas inovāciju radīšanā un kas tika pārspriests šiem jautājumiem veltītā starptautiskā pasākumā Rīgā jūnija beigās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro uztura speciālists un topošo uztura zinātnieks Ņikita Fomins un Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūta zināšanu un inovāciju kopienas jeb "EIT Food" Latvijas vadītāja Alīna Dolmate. Ir trīs lieli virzieni, kuros jauni risinājumi tiek meklēti:  domāt par pārtiku kā rīku veselības veicināšanai;  nozares ilgtspēja un emisiju samazināšana, kur vairāk domā par ilgtspējīgas lauksaimniecības praksi, sākot ar augsni, līdz pārtika nonāk uz mūsu galda;  trešais bloks - pārtikas drošības aspekts visā pārtikas piegāde ķēdē, tās pārskatāmība - no kurienes nāk pārtika, kas ir tās sastāvā, kā veicinām izsekojamību, ka ēdam un patērējam kvalitatīvu ēdienu. Aizvien vairāk cilvēku vēlas zināt pārtikas izcelsmes avotu. Kukaiņi nav vienīgais alternatīvais proteīna avots. Arī aļģu kultivēšana, zirņu proteīns, kas ir ļoti vērtīgs un tiek izmantots jau šobrīd jaunos produktos. "Mums nāksies pielāgoties. Par spīti tam, ko cilvēki sagaida, es arī dzirdēju tādus viedokļus, ka visas Eiropas Savienības vīzija ir pilnīgi izņemt gaļu no mūsu patēriņa. Tagad liegsim cilvēkiem ēst gaļu. Tā gluži nav. Eiropas kontekstā tieši tiek runāts par avotu dažādošanu un kā mēs varam kombinēt un padarīt jaunos produktus par uzturvērtībā bagātākiem, veselīgākiem un arī ilgtspējīgākiem," analizē Alīna Dolmate. "Viens no virzieniem, ko mēs arī Rīgas Tehniskajā universitātē pētām kopā ar Latvijas ražotāju "Milzu", kā uztaisīt jaunu "mix" produktu, kas būtu tas, ko patērētāji būtu gatavi patērēt un kādā veidā viņi būtu to gatavi patērēt, kas sastāvētu gan no gaļas, gan alternatīvā proteīnu avota. Mēs redzam, ka gaļas cenas pieaug un cilvēkiem nāksies pielāgoties un balsot ar savu maciņu. Iespējams, nav nemaz tik negaršīgs vai neinteresants produkts, kas ir mix, piemēram, sastāvā no 30 % gaļas un 70% cita ļoti laba proteīnu avota kā zirņu proteīns." Pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam, aizvien tiek runāts par to, kā nākotnē cilvēkus būs iespējams paēdināt. Dzīvojot klimata pārmaiņu diktētā pasaulē, vairāk jādomā par jauniem resursiem, kurus varētu izmantot pārtikā, piemēram, liela sausuma un karstuma apstākļos. Dažkārt jaunais ir labi aizmirsts vecais, bet skaidrs ir tas, ka tehnoloģijas var uzlabot mūsu pārtiku, padarīt veselīgāku mūsu dzīvesveidu un galu galā saprast, ka varbūt ēdams ir arī kaut kas tāds, ko esam uzskatījuši par neēdamu.
7/13/202350 minutes, 12 seconds
Episode Artwork

Cirka vēsture pasaulē un Latvijā

Mākslinieku izpildīta gaisa akrobātika, kas skatītājiem liek aizturēt elpu un satraukties, vai priekšnesums tūlīt nepārsniegs kādu bīstamības robežu. Lieli un mazi, piemīlīgi un bīstami dzīvnieki cirka arēnā, klauni ar sarkaniem deguniem un burvju triki, cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem priekšnesumos kā izklaides elements apmeklētājiem - dažādos laikos cirks izpaudies atšķirīgi, un tas, kas šobrīd liktos nepieņemami, agrāk bijis bieži izplatīta parādība. Kā savu attīstības ceļu ir gājusi cirka māksla un kādas vēsmas tajā vērojamas šobrīd, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēstures zinātņu doktori, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Ilzi Boldāni-Zeļenkovu, Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu, Rīgas cirka radošo direktoru un vienlaikus laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāla “Re Rīga!” radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un Rīgas cirka vēstures pētnieci un arhivāri Elvīru Avotu. Vispirms atskats uz slavenā Kanādas “Saules cirka” vizīti Rīgā. Spilgtas krāsas, mūzika, kukaiņu tēli - pavisam nesen to varēja pieredzēt skatītāji Latvijā, kuri devās uz pasaulslavenā Kanādas “Saules cirka” jeb “Cirque du Soleil” izrādēm. Tā bija cirka atgriešanās Latvijā un šoreiz ar jaunu iestudējumu “Ovo”. Vārds “ovo” tulkojumā no portugāļu valodas nozīmē “ola”, un portugāļu valoda ir dzimtā šova veidotājai no Brazīlijas. Ola ir arī viena no kukaiņu attīstības stadijām. Tad nu izrāde iesākas ar milzīgu olu uz skatuves, bet izrādes laikā uz skatuves parādās arī mazākas olas un tiek risinātas kukaiņu savstarpējās attiecības. Iielūkojamies cirka aizskatuvē, lai tiktos tā veidotājiem un pārliecinātos, cik šis viss ir milzīgs kopdarbs. Cauri cirka mājvietai arēnā “Rīga” veda komunikācijas vadītāja, publiciste Dženija Maleta (Janie Mallet), kura iepazīstina ar cirka pirmsākumiem un sadzīvi, nemitīgi apceļojot dažādas vietas. Savukārt pēc mākslinieku treniņa uz skatuves ir iespēja aprunāties ar 26 gadus veco cirka mākslinieku Kailu Kreiglu (Kyle Cragle) no ASV, kurš iestudējumā iejūtas spāres lomā, taču nepieciešamības gadījumā var aizstāt kolēģi arī citā lomā. Kails sācis nodarboties ar vingrošanu jau ļoti agrīnā vecumā, pēc tam deviņu gadu vecumā viņš arī noskatījies “Saules cirka” izrādi, burtiski tajā iemīlējies un paziņojis vecākiem, ka vēlas būt cirka mākslinieks. Kails turpinājis vingrot un vienlaikus pētījis dažādus cirka iestudējumus, lai sapratu, kā viņš patiesi varētu kļūt par mākslinieku. Pēc izrādēm Rīgā “Saules cirka” mākslinieki atpūtīsies, bet tikai uz neilgu brīdi, lai pēc tam dotos tūrē pa Spānijas pilsētām un tad jau uz citām vietām Eiropā. Saglabājot vēsturiskas tradīcijas kā ceļojošais cirks un vienlaikus nemitīgi attīstoties, “Saules cirks” turpinās sakausēt mākslu, zinātni, tehnoloģijas un daudzus citus komponentus, lai skatītāju priekšā atkal un atkal uzburtu brīnumu.            
7/12/202352 minutes, 58 seconds
Episode Artwork

Ūdens garša, kvalitāte un ceļš līdz cilvēkam. Skaidro pētnieks Sandis Dejus

Ir karsts, ūdeni patērējam vairāk nekā ierasts. Ja par pudelēs salietā dzerāmā ūdens kvalitāti bažu nav, tad aizvien cilvēki nav droši, vai drīkst dzert krāna ūdeni. Par ūdens garšu, kvalitāti, ceļu līdz mums, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošo pētnieku Sandi Dejus. Turpinot šķetināt ne vien šai Dziesmu svētku nedēļai, bet arī visai vasaras sezonai aktuālus jautājumus, šoreiz pakavēsimies pie temata par ūdeni - runāsim par dzeramo ūdeni, par krāna ūdeni, par destilētu ūdeni - kas no tā visa ir uzturā lietojams un cik labas kvalitātes ūdens ir Latvijā. Tāpat skaidrosim, ko notekūdeņi pastāsta par mūsu dzīves paradumiem un, šķiet, it kā jau aizmirstībai atstāto saslimšanu ar Covid-19.      
7/6/202349 minutes, 53 seconds
Episode Artwork

Lielie masu pasākumi pasaulē: vai tie kļūst "zaļāki"

Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku skaitu, taču pasaulē mūzikas koncertus apmeklē pat miljoni. Elektrība, atkritumi, degviela - kādos apmēros tie tiek saražoti? Vai nozare domā par "zaļākiem" festivāliem un masu koncertiem unkā šo slodzi vispār var nomērīt? Atbilstoši gan šīs nedēļas, gan kopumā pašreizējās sezonas notikumiem runājam par lielajiem pasākumiem un cilvēku atstāto nospiedumu vidē. Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku pulku, un pasaulē šis skaits ir vēl krietni lielāks. Vai pasākumu industrija domā par cilvēku patērēto elektrību un degvielu un to, cik daudz atkritumu tiek radīts? Vai festivāli un citi masu pasākumi var kļūt “zaļāki” un kā to vispār nomērīt? Diskutē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un vides zinātnes doktors, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, kā arī sarunu festivāla “Lampa” producente Lelde Prūse. Domājams, ka ne vienam vien ir radušies jautājumi - kas paliek pāri pēc fantastiskajām emocijām un lielās ballītes, ko piedzīvo tūkstoši apmeklētāju? Runa droši vien nav tikai par atkritumiem. Jānis Rozītis atzīst, ka Dziesmu svētku nedēļa, kad Rīgā pulcējas vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, ir jādomā, kā tradīcijas turpināt ar pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi un sapratni, ka šī ietekme ir. "Pieņemu, ka svētki, šāda līmeņa svētki, kā šonedēļ, pēc gadiem 10 - 15 būs ļoti stingri uzskaitīti pēc ietekmēm. Ja šodien tas notiek ar brīvprātību, reizēm ar nelielu joku, kā sociāla atbildība, domāju, ka šie būs pēdējie svētki, arī Pasaules Dabas fonds ir padomdevējs šiem svētkiem, mēs esam mēģinājuši, ko var ar šī brīža izpratni, ar šī brīža budžeta iespējām, ar labo gribu, ko var mainīt. Ikdienas lietas, ko saliekam. Domāju, ka pēc pieciem, desmit, 15 gadiem tās būs fundamentālas izmaiņas uzskaitē," norāda Jānis Rozītis. Šoreiz tie ir ieteikumi organizētājiem, biznesa partneriem svētku rīkošanā, tālāk plānots izvērtēt, kāda bija ietekme, un sniegt rekomendācijas, kā mazināt ietekmi uz vidi. "Šī būs pirmā reizi, kad Dziesmu un deju svētkiem tiks mērīta ietekme. Tas vairāk par to, kā virzīsimies tālāk, kā izskatīsimies nākotnē," uzskata Jānis Rozītis.  Jānos Brizga norāda, ka ietekme uz vidi var izpausties dažādi. Tie nav tikai atkritumi. "Viena no lietām, kas rada šāda veida pasākumiem ietekmi uz vidi un klimatu, ir dalībnieku un viesu pārvietošanās, kā viņi nonāk līdz pasākuma vietai. Tas varbūt daudziem cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka mēs braucam, mums tur jānokļūst, bet ir dažādi veidi, kā to darīt," atzīst Jānis Brizga. Ja domājām, kā padarīt svētkus klimatam draudzīgākus, ar laiku klimata neitrālus, ir jābūt skaidrām vadlīnijām jau pirms svētkiem, kas notiks pasākumā, un tas ir laicīgi jāpauž sabiedrībai, dalībniekiem, apmeklētājiem, lai var skaidri saprast nosacījumus, norāda Jānis Rozītis. Festivāls "Lampa", lai arī salīdzinoši neliels, šajā ziņā ir celmlauzis.  "Ir daudz un nopietni, ko darīt, ja gribam tos [Dziesmu svētkus] nosaukt par klimata neitrāliem svētkiem. Latvijā uz to ejam," vērtē Jānis Rozītist "Pasaulē ir dažādi mākslinieki, kas paziņojuši, kas mazinās ietekmi uz vidi. "Coldplay" ir laikam redzamākā grupa, kura paziņojusi, ka nepārtraukti mazinās savas ietekmes koncerttūrēs. Dažādi festivāli ir apziņojuši. Latvija, atklāti sakot, mēs neesam ne ar Dziesmu un deju svētkiem, ne ar kādu festivālu par pirmajā simtniekā. Ir pasaulē pasākumi, kur ir divi, trīs miljoni apmeklētāju, ir Eiropā pasākumi, kur ir daudzi simti tūkstoši apmeklētāju un tās ietekmes ir ļoti fundamentālas," analizē Jānis Rozītis. "Reizē arī zinātne saka, ka šie festivāli ir uztverami kā mākslīgās pilsētas, ka tās ir kā laboratorijas, kur var pēc būtības jau izspēlēt kādus scenārijus, kā vārētu virzīties klimata neitralitāte nākotnē uz priekšu."  
7/5/202350 minutes, 36 seconds
Episode Artwork

Skudru pūznis - metropole kukaiņu pasaulē

Čakls kā bite, darbīgs kā bite, tipina kā skudra - šie tēlainie epiteti, kurus izmantojam sadzīvē, kaut ko pastāsta arī par pašiem kukaiņiem. Raidījumā iepazīstam rosību bišu stropos un skudru pūžņos. Latvijas Dabas muzejs aicina iesūtīt fotogrāfijas ar lielākajiem skudru pūžņiem Latvijā. Šīs unikālās skudru metropoles var sniegties arī vairāku metru dziļumā zem zemes. Kā tas tiek radīts, kāda ir sadzīve šajā mudžeklī un kāpēc pūžņi skudrām vajadzīgi, skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja entomologa Jānis Dreimanis. Kā top bišu stropi? Mūsdienās bišu stropus veido arī no plastmasas, un kukaiņi pret šādu materiālu neiebilst, taču tradicionālākais stropa materiāls ir priedes koka dēļi. Kā cēla bišu mājas agrāk un tagad un cik daudz šīs mājas apkopj pašas iemītnieces, cik - biškopji,saruna ar Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētāju Juri Šteiseli. Strops ir tāds veidojums, ko cilvēks ir izbūvējis, domājot par savām vajadzībām nevis  par bišu ērtībām, atzīst Juris Šteiselis. Taču ja kukaiņiem šādas mājas nepatiktu, tad diezin vai spiets uzturētos šādā miteklī. Biškopis atklāj, ka pūkainās medus nesējas mēdz iemājot gan mucās, gan skursteņos. Bet skatot uz cilvēka  celtajām agrīnajām bišu mājām, vispirms iepazīsim  dori – kokā izdobtu mājokli bitēm, un auli – dobtu veidojumu spieta ķeršanai. Latvijas teritorijā pāreja no bluķu stropiem uz tagadējiem stropiem notika 20. gadsimta sākumā, kad dravnieki sāka gatavot koka mājas, kas sastāv no vairākiem korpusiem, kurus korekti būtu jāsauc par apkāru stropiem, tas nozīmē, ka apkāre ir koka daļa jeb rāmītis, kas ietver bišu kāres jeb ar medu pildītās šūnas,skaidro Juris Šteiselis un turpinājumā stāsta, kāda izmēra un kāpēc tiek būvēti šie apkāru stropi.
7/4/202348 minutes, 35 seconds
Episode Artwork

Augkopība. Tiekamies ar pētnieci Ieviņu Stūrīti no Norvēģijas

V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa izskaņā aicinām ieklausīties sarunā ar augkopības zinātnes doktori Ieviņu Stūrīti, kura ikdienu aizvada Norvēģijā. Par augsni, tās pētniecību un to, kā saimniekosim nāktonē, saruna raidījumā. Aizritējusi vesela nedēļa, kurā izcēlām V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībniekus un viņu pētījumus, kuri, protams, nezaudē savu aktualitāti arī tad, kad kongress ir noslēdzies. Pie aplūkotajiem tematiem - biotehnoloģijām, vēža pētniecības, enerģētikas, kosmosa industrijas un citiem jautājumiem - mēs visticamāk atgriezīsimies atkal citos stāstos par zinātni. Šodien, liekot punktu kongresam, pakavēsimies vēl pie temata par augšņu pētniecību - kā augsne ietekmē augus un kāpēc tas ir svarīgi zemniekiem. Ieviņa Stūrīte ir augkopības zinātņu doktore un Norvēģijas Bioekonomikas institūta pētniece. Viņa ikdienu aizvada Norvēģijā, tur arī iegūts doktora grāds, un pētnieces zinātniskā darbība saistīta ar pļavkopību, īpaši tauriņziežiem, slāpekļa zudumiem ziemas periodā un oglekļa uzkrāšanu ilglaicīgos un regulāri atjaunotos zālājos. Par šo zinātnisko darbību un dzīvi Norvēģijā saruna raidījumā. Ieskats kultūraugu vēsturē Lai gan šķiet, ka kukurūza Latvijas laukos masveidā parādījās, sākot ar 1955. gadu, kad toreizējais PSRS valdības vadītājs Ņikita Hruščovs sāka realizēt kampaņu par šī auga vispārēju ieviešanu visā bijušās Padomju Savienības teritorijā, tomēr fakti liecina par ko citu. Jau krietni senāk kukurūza tika gan audzēta Latvijas laukos, gan arī tika pētītas šķirnes.      
7/3/202352 minutes, 50 seconds
Episode Artwork

Kosmosa izpēte. Saruna ar Ventspils augstskolas rektoru Andri Vaivadu

Latvijas loma kosmosa pētniecībā. Pēdējās desmitgadēs Latvija spēcīgi izvirzījusies kosmosa tehnoloģiju izstrādē. Sākot ar īpašiem pārklājumiem kosmosa kuģiem, beidzot ar pirmajām lieljaudas raķetēm un risinājumiem nākotnes Mēness stacijai - inženieri ir pierādījuši sevi kosmosa jomā. Kā Latvija izskatās starp lielajiem spēlētājiem kosmosa industrijā un ko mēs varētu mācīties no citām valstīm? Vai Latvijai kādreiz būs arī savi astronomi, kas nesīs fundamentālas zināšanas par kosmosu, vaicājam Ventspils augstskolas rektoram un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesoram Andrim Vaivadam. Bet vispirms par zinātnes ietekmi, kas ir viens no kongresa stūrakmeņiem - kā zinātnes ietekmi izmērīt un ko šī ietekme nozīmē pašiem zinātniekiem, sabiedrībai un valstij kopumā. Kā zinātnes ietekme izpaužas sabiedrībā un kuras ir populārākās jomas, kurās cilvēki uztver zinātni ikdienā, analizē Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prorektore Agrita Kiopa. Kā liecina 2022. gada nogalē veiktais pētījums “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte 2022”, 77% no aptaujātajiem respondentiem pēdējo 12 mēnešu laikā bija piedalījušies kādā ar zinātnes patēriņu un līdzdalību saistītā aktivitātē. Piemēram, skatoties ar zinātni saistītus video vai raidījumus, meklējot ar zinātni saistītu informāciju internetā vai apgūstot jaunas prasmes vai zināšanas - tā lasāms Pasaules latviešu  zinātnieku kongresa  interneta mājaslapā. Skatot tālāk pašmāju pētījumu statistiku par zinātnes ietekmi sabiedrībā, redzams, ka visvairāk cilvēki to izjūt jautājumos, kas saistīti ar veselību un vidi. Kā gan šīs, gan citas zinātnes sfēras saskaras un mijiedarbojas ar cilvēku un kā izpaužas zinātnes ietekme sabiedrībā, skaidro Agrita Kiopa.
6/29/202338 minutes, 57 seconds
Episode Artwork

Enerģētika. Saruna ar pētniekiem Inesi Zepu un Paulu Stradiņu

Šonedēļ norisinās V Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai". Lai atzīmētu šo kuplo pulcēšanos, raidījumu šonedēļ esam veltījuši diasporas pētniekiem - iepazīsim viņu pieredzi, pētījumus un pārdomas par dažādiem ar zinātni saistītiem jautājumiem. Kongresa viena no centrālajām tēmām ir zaļā pārveide, tāpēc šajā raidījumā pievēršamies tematam par resursiem - ūdens resursiem un enerģētikas resursiem. Fiziķu radītas inovācijas atjaunīgos enerģijas avotos un sociālo zinātņu pētījumi par to, kur šīs inovācijas nonāk, kādi šķēršļi tām tiek likti un kāda ir institūciju un ģeopolitikas loma, lai varētu apkurināt savas ēkas un tikt pie elektrības. Saruna ar fiziķi, vadošo pētnieku Nacionālajā Atjaunojamo Enerģiju Laboratorijā Kolorādo, ASV, Paulu Stradiņu un Šveices Federālā tehnoloģiju institūta asociēto pētnieci Inesi Zepu.  Bet vispirms satikšanās ar kongresa dalībnieku no kaimiņvalsts Igaunijas - Tarmo Soomeri. V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībnieku vidū šogad ir arī Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents, profesors Tarmo Soomere. Viņš ir arī jūras zinātnieks, kura intereses galvenokārt vērstas uz jūras apdraudējumu analīzi. Par jūras un okeāna izpēti ar matemātikas palīdzību, par piesārņojuma un trokšņu ietekmi uz jūras vidi, kā arī par aktuāliem neatbildētiem jautājumiem saruna ar ar profesoru.    
6/28/202350 minutes, 54 seconds
Episode Artwork

Vēža pētniecība: saruna ar zinātniekiem Karīnu Siliņu un Kristapu Paļski

Šonedēļ Latvijas zinātnes dzīvē norisinās liels ilgi gaidīts notikums - V Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai". Lai atzīmētu šo kuplo pulcēšanos, raidījumu šonedēļ esam veltījuši diasporas pētniekiem - iepazīsim viņu pieredzi, pētījumus un pārdomas par dažādiem ar zinātni saistītiem jautājumiem. Šodien raidījuma Zināmais nezināmajā uzmanības centrā būs vēža izpēte, ko molekulārās bioloģijas un daļiņu fizikas skatījumā veic divi latviešu zinātnieki Šveicē - Karīna Siliņa un Kristaps Paļskis. Kā fiziķi un inženieri var palīdzēt vēža terapijā un kāpēc vēža šūnas izsprūk sveikā cauri mūsu imūnsistēmas filtrā? Par to saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un pāātrinātāju tehnoloģiju institūta pētnieku, doktorantu Eiropas kodolpētniecības centrā CERN Kristapu Paļski un zinātniskās grupas vadītāju Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Karīnu Siliņu. Bet raidījuma iesākumā saruna ar  vēl vienu kongresa dalībnieci - molekulārās bioloģijas zinātnieci, Lielbritānijas biotehnoloģiju uzņēmuma “Laverock” pārstāvi Annu Kļučņiku. Viņas intereses zinātnē saistāmas ar tematiem, kurus pavisam nesen esam aplūkojuši raidījumā - tā ir gēnu rediģēšana un mitohondriālās saslimšanas. Anna Kļučņika pēta jaunākās gēnu rediģēšanas tehnoloģijas. Tieši par šo tematu - CRISPR-Cas9 genoma rediģēšanas metodi - esam jau stāstījuši raidījumā, vairāk sasaistē ar iespēju uzlabot vai pilnveidot augus. Annas gadījumā runa ir par šīs metodes izmantošanu, lai sniegtu ieguvumu pacientiem ar aizkuņģa dziedzera jeb pankreāta saslimšanu.
6/27/202349 minutes, 44 seconds
Episode Artwork

Ar Lielbritānijas pieredzi bagāžā. Saruna ar bioloģi Annu Stikāni

Šonedēļ Latvijas zinātnes dzīvē gaidāms liels ilgi gaidīts notikums - V Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai". Lai atzīmētu šo kuplo pulcēšanos, raidījumu Zināmais nezināmajā šonedēļ esam veltījuši diasporas pētniekiem - iepazīsim viņu pieredzi, pētījumus un pārdomas par dažādiem ar zinātni saistītiem jautājumiem. Šodien saruna ar biotehnoloģi Annu Stikāni. Anna šobrīd gan strādā Latvijas Universitāte, bet ir ieguvusi pieredzi studējot un darbojoties Lielbritanijā. V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa mērķi Jau rīt, 27. jūnijā,atklās vienu no vērienīgākajiem notikumiem Latvijaszinātnieku vidē – V Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, kura nosaukums ir "Zinātne Latvijai". Kongress faktos un skaitļos izskatās šādi: līdz 15.jūnijam bija reģistrējušies 1233 dalībnieku, referātus prezentēs 200  pētnieki, līdztekus tam tiks organizēts doktorantu un zinātniskā grāda pretendentu konkurss, kurā dalībniekiem būs iespēja kongresa laikā uz lielās skatuves sacensties savā starpā ar divu minūšu garām prezentācijām par vissaistošāko sava pētījuma stāstījumu. Līdz šim  Latvijā ir notikuši četri Pasaules latviešu zinātnieku kongresi. Sākotnēji iniciatīva šī kongresa sarīkošanai nāca no Latviešu inženieru apvienības ārvalstīs, kuras dalībnieki, sākot ar 1965. gadu, Ņujorkā regulāri rīkoja Latviešu tehnisko zinātņu kongresus. Kopš  1997. gada Monreālas kongresa šajos pasākumos sāka piedalīties kopā atsevišķi zinātnieki no Latvijas.  
6/26/202343 minutes, 46 seconds
Episode Artwork

Valdis Muktupāvels: Vienā sējumā atsevišķi pazūd nerātno dainu konteksts

Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu  savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu  vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem  folkloras pētnieks un  valodnieks  Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No  Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs.  Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst  savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".
6/22/202350 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Kartupeļi vēsturē: vai tiesa, ka šī dārzeņa popularitāti vairojis arī hercogs Jēkabs

Dārzenis, kas ieguvis stabilu vietu Eiropas virtuvē un, protams, arī latvieša viens no mīļākajiem ēdieniem - kartupelis. Kā šis necilā paskata nakteņu dzimtas augs iekaroja eiropiešu sirdis? Vai tiesa, ka te savu roku klāt licis hercogs Jēkabs? Un kādi politiski skandāli un sociāli nemieri saistīti ar kartupeļiem Eiropas vēsturē? Kartupeļa stāstu raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj divi kartupeļu vēsturiskā konteksta pārzinātāji - vēsturniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniecr Mārīte Jakovļeva un vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Kartupelis, kas tik daudzos un dažādos veidos pašlaik kļuvis par būtisku mūsu ēdienkartes sastāvdaļu, vēsturē nogājis garu ceļu, lai vispār sasniegtu Eiropu un Latviju fiziski, bet pēc tam iekarotu arī zemnieku sirdis. Vēsture atgādina, ka zemnieki pretojušies muižnieku “eksperimentiem” ieviest šādu jaunu kultūru un ka saistībā ar kartupeļiem gan Latvijas teritorijā, gan citviet notikuši nemieri. 18. gadsimta nogalē Krievijas impēriju, kurā tajā laikā ietilpst arī Latvijas teritorija, skar rīkojumi par kartupeļu audzēšanu un lietošanu pārtikā. Zemnieki sākotnēji, protams, bija jāpierunā un viņiem jāpaskaidro, cik laba lieta ir kartupelis, lai izvairītos no bada. Mārtiņš Mintaurs norāda, ka kartupeļu audzēšanu un izplatīšanos veicināja arī tas, ka nav vajadzīgs tāds inventārs, kā labības audzēšanai. Nevajag ne arklu, ne zirgu, tāpēc tas kļūst ar pieticīgāku rocību dzīvojošu cilvēku iztikas līdzekli. "Faktiski tiek uzskatīts, ka par stabilu lauksaimniecības kultūru Latvijā kartupeļi kļūst 19. gadsimta 40. gados, savukārt 20. gadsimta sākumā pēc tā laika statistikas datiem visvairāk kartupeļus trijās Baltijas provincēs - Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā - audzē tieši Ziemeļigaunijā, tas ir mūsdienu Tallinas apkārtnē," atkāj Mārtiņš Mintaurs. "20. gadsimta sākumā, kad jau ir ap 2000 kartupeļu šķirnes zināmas, tad kartupeļus iedala trijās daļās: ir galda kartupeļi, kurus lieto pārtikā; ir fabriku kartupeļi, tas nozīmē, ka šīs šķirnes tiek izmantotas spirta ražošanai un kartupeļu miltu jeb stērķeles ražošanai; ir tā saucamie barības kartupeļi vai lopu kartupeļi." 20. gadsimta sākumā ir pieminēts arī tāds briesmīgs zvērs kā kartupeļu kukainis jeb kolorado vabole, kas bija atceļojusi uz Eiropu no Amerikas pēc tā laika datiem ap 1877. gadu. Nakteņu dzimtas augi Latvijā Ir vai nav indīgi nakteņu dzimtas augi, kas no š­īs dzimtas aug Latvij­ā un no kuriem nakteņu pārstāvjiem ieteicams uzmanīties, stāsta Latvijas Nacionā­lā dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā bot­āniķe Janta Meža. Pie nakteņu dzimtas pieder lakstaugi un nelieli krūmi, kuru ārējās pazīmes ir meklējamas to ziedos - tās ir pa pieci kopā saaugušas kauslapas un vainaglapas. Pasaulē ir zināms ap 2700 nakteņu sugām. Latvijā no tām ir sastopamas 12 sugas un to vidū tikai bebrukārkliņš un melnā naktene ir mūsu vietējie augi, pārējie ir tā dēvētie kultūrbēgļi jeb savulaik dārzos ieaudzētas  sugas, kas laika gaitā izplatījušies savvaļā. Šajā dzimtā ir sastopami daudz indīgi augi, un tieši tāpēc nereti gan tautā, gan plašsaziņas līdzekļos var dzirdēt apgalvojumus, ka kartupeļus, saldos piparus vai tomātus lietot pārtikā ir kaitīgi, jo šie augi pieder pie nakteņu dzimtas.  Sarunā bot­āniķi Jantu Mežu skaidrojam, kuri nakteņu dzimtas augi ir indīgi un cik lielā mērā, bet pirms tam kopā ar botāniķi mēģinām tikt skaidrībā par šīs dzimtas nosaukumu, kas latīņu valodā nāk vārda saule, bet latviski tas norāda uz dienas daļu, kad sauli pie debesīm neredzam.
6/21/202350 minutes, 56 seconds
Episode Artwork

Tūristi dabā: Kā nekļūt par traucēkli radībām, kurām mežs, ezers un pludmale ir mājas

Varētu teikt, ka raidījuma centrālais vārds ir plānošana. Tas ir visai būtiski, ja runājam, piemēram, par dabas taku noslogojumu un tūrismu dabā kopumā. Atcerēsimies pandēmijas periodu, kad būšana pie dabas bija viena no retajām parādībām, ko neskāra ierobežojumi, taču kādā brīdī arī dabas maršrutos cilvēku pulcēšanās kļuva par intensīvu. Arī vasaras sezona nāk ar papildu slogu dabas taku infrastruktūrai - cilvēki kuplā skaitā bauda siltos laikapstākļus mežu takās un pie ūdeņiem. Kā nekļūt par traucēkli tām radībām, kurām mežs, ezers un pludmale ir mājas? Kā var noteikt, kad tūristu plūsma ir pārāk liela, kā tehnoloģijas palīdz izlīdzināt šo slodzi starp mazāk apmeklētām vietām un ļoti iecienītiem maršrutiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, vadošais pētnieks Andris Klepers un Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja Agnese Balandiņa.       
6/20/202352 minutes, 21 seconds
Episode Artwork

"Vainagošanās" - kādas funkcijas un simboliskā nozīme dažādos laikos ir vainagam

Raidījumā Zināmais nezināmajā dodamies uz divām izstādēm. Latvijas Nacionālā vēstures muzejā no 20. jūnija skatāma koša un grzna izstāde "Vainagošanās". Tā veltīta šai sieviešu galvas rotai cauri gadsimtiem. Kādi reti un unikāli vainagi skatāmi izstādē? Kādu funkciju un simbolisko nozīmi dažādos laikos nesa vainags un ko zinām par to valkātājām un darinātājiem? stāsta izstādes “Vainagošanās” koncepcijas autores - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un šī paša muzeja Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijas galveno glabātāju Inita Heinola. Bet vispirms neklātienē aplūkojam izstādi "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Nacistu karogs kā izejmateriāls ņieburam mazas meitenes tautastērpam, vainagā paslēpts Latvijas karogs, sakta no ūdens boilera detaļas - šie un citi stāsti ir izstādes "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" pamatā. Izstāde ar 40 dažādiem tautastērpiem skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, par to stāsta Danute Grīnfelde, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe un komunikācijas speciāliste.  
6/19/202351 minutes, 3 seconds
Episode Artwork

Rīdziņa aizvien burbuļo zem Vecrīgas namiem un mēdz pārsteigt pētniekus izrakumu laikā

Zem Vecrīgas senajām ielām reiz skalojas Rīdzenes upe. Tagad tās gultne ir metriem dziļi zem bruģa un apslēptas palikušas arī liecības par senākajiem "rīdziniekiem". Ko zinām par šo upi un tās krastos dzīvojošajiem un ko izdevies atklāt Vecrīgas arheoloģiskajos izrakumos? Vai Rīdziņa vēl aizvien burbuļo zem Vecrīgas namiem, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors Artūrs Tomsons. Izsekojam Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas vēsturei Rīga-Dinaburga, Rīga I, Rīga II, Rīga galvenā - dažādos laikos dažādi mainījies Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas nosaukums, bet patiesībā runājam par atšķirīgām ēkām un dzelzceļa līnijām, kas kādā brīdī pat visas sadzīvoja kopā. Par Rīgas dzelceļa staciju vēsturi stāsta Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone. Mūsdienās ar datorgrafikas palīdzību visai vienkārši varam kādu vietu padarīt apskatāmu senākos laikos - pēkšņi kaut kas ainavā pazūd vai parādās, un jūs no viena gadsimta pārceļaties uz citu. Ja runājam par Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas ainavu, tad šajā  stāstā šī ainava mainīsies vairākkārt, un izmaiņas neskars tikai vienu ēku, runa būs par plašāku teritoriju. Tagad aizveriet acis un iztēlojieties - jūs stāvat 13. janvāra ielas pieturā un gaidāt kādu no daudzajiem autobusiem, kas tur piestāj, lai dotos Pārdaugavas virzienā. Acu priekšā ir platā 13. janvāra iela, aiz muguras Vecrīga. Pagriežot galvu pa kreisi, top samanāmas Centrālās dzelzceļa stacijas aprises, ko ieskauj kinoteātris un lielveikali, bet, veroties pa labi, redzams Dzelzceļa tilts. Bet zem jūsu kājām senāk tecējusi gan Rīdzenes upe, gan bijušas vēl citas stacijas ēkas Rīgā. Tad nu iegrimsim šajā stāstā, kur detaļas palīdz saprast Ieva Pētersone.
6/15/202349 minutes, 24 seconds
Episode Artwork

Vēsturniece: Ja nebūs brīvi pieejami Krievijas arhīvi, nebūs pilnas ainas par izsūtītajiem

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.
6/14/202350 minutes, 13 seconds
Episode Artwork

Vai genoma rediģēšana palīdzēs radīt augus, kuriem nevajag pesticīdus?

CRISPR-Cas19 genoma rediģēšanas metode palīdzēs slimību novēršanā un ārstēšanā, tā apgalvo ģenētiķi. Bet, kā genoma rediģēšana izpaudīsies augu pasaulē? Vai CRISPR palīdzēs radīt augus, kuriem nevajag pesticīdus un kas spēs izturēt klimata pārmaiņas, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesoru Nils Rostoks. Pagājušā gadsimta vidū Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks atklāja DNS struktūru. Tagad jau mēs zinām, ka DNS molekulu veido nukleotīdi, kas savstarpēji savienoti garās virknēs un rada dubultspirāli. Turklāt šajā spirālē nukleotīda sastāvdaļas draudzējas noteiktos pāros – adenīns ar timīnu, bet citozīns ar guanīnu. Kāpēc tas ir svarīgi? To vērtīgi paturēt prātā, lai labāk saprastu, kas notiek gēnu rediģēšanas laikā. 2020. gadā Nobela prēmija ķīmijā tika piešķirta par gēnu rediģēšanas tehnoloģiju, kas pazīstama kā “CRISPR-Cas9” jeb DNS “šķēres”. Genoma jeb gēnu rediģēšana ir bijis sens zinātnieku sapnis, kam pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 80. gados. Kā tad šis sapnis ir pārvērties īstenībā un vai DNS “šķēres” palīdzētu mūsu ikdienu padarīt labāku ar augstvērtīgāku pārtiku, izturīgākiem kultūraugiem un varbūt vēl kādiem labumiem? Graudaugu slimība – fuzarioze – visvairāk adraud kviešus Kviešus un arī pārējos graudaugus augšanas perioda laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības. Viena no graudaugu slimību grupām ir fuzarioze, kas augos veido indīgas vielas – mikotoksīnus. Kā šī slimība izpaužas kviešu graudos, cik lielā mērā tā apdraud laukus un cik lielā mērā cilvēkus,  skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kviešus un arī pārējos graudaugus – rudzus, tritikāli, miežus, auzas, kukurūzu  un arī kaņepes – augšanas laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības, un pasaulē, tostarp arī Latvijā, palielinoties kviešu platībām, palielinās arī viena no šo graudaugu slimībām – fuzarioze. Šīs slimības ierosinātājas ir mikroskopiskās sēnes, kas noteiktos mitruma un temperatūras apstākļos veido indīgas vielas – mikotoksīnus.  Ar minēto sēnīti Latvijas laukos var inficēties visas minētās graudaugu sugas, bet visbīsta­mā­kā tā ir kviešiem un miežiem, atzīst Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kā stāsta Vija Strazdiņa, tad fuzarioze rada ievērojamus ekonomiskos zaudējumus laukkopjiem un lopkopjiem, jo ar šo sēnīti inficēti graudaugi ir bīstami kā dzīvnieku, tā cilvēku veselībai. Tā izraisa gremošanas un zarnu trakta traucējumus, galvas sāpes, reiboni un drudzi, nieru slimības, var nomākt imunitāti, bet mums nav pamata satraukumam par inficēšanos ar  šo kviešu slimību. Vienīgā izeja, kā var cīnīties ar sekām, ja novākto graudu kravā ir konstatēta fuzarioze, ir šos graudus sadedzināt, jo nekur citur tie vairs nav lietojami un zemē aprakti kaitīgie mikotoskīni ir spējīgi izdzīvot. Vija Strazdiņa bilst, ka pētījumos par fuzariozes izplatību secināts, ka Latvijā  tā nemēdz būt bīstama, tomēr invāzijas gadījumā spēj ievērojami pazemināt graudu kvalitāti un ražas lielumu.
6/13/202348 minutes, 5 seconds
Episode Artwork

Pasaulē pēdējās trijās desmitgadēs sarukuši ezeru apjomi

Satelītu dati uzrāda satraucošu tendenci - pasaulē pēdējās desmitgadēs ezeru apjomi ir sarukuši uz pusi. Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju mitinās izžūstoša ezera tuvumā. Kādas sociālas un ekoloģiskas problēmas tas var radīt, kāpēc ezeri zaudē ūdeni un vai šo tendenci varam novērot arī Latvijā, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. Nesen raidījumā stāstījām par vērienīgāko Latvijas dabas inventarizāciju jeb dabas skaitīšanu. Tā atklājusi daudz kritisku faktu par Latvijas biotopiem un to, ka bioloģisko daudzveidību strauji zaudējam. Savukārt jaunā pētījumā starptautiska zinātnieku komanda, apsekojot teju divus tūkstošus Zemes lielāko ezeru apgabalu, secinājusi, ka gandrīz 30 gadu laikā vairāk nekā puse ezeru ūdeni zaudējuši. Pētījumā tiek lēsts, ka aptuveni viena ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo žūstoša ezera baseinā, tas vēlreiz atgādināt par to, ka ūdens resursu pārvaldībā ir svarīgi ievērot klimata pārmaiņas un arī to, kā, piemēram, kaut kādi nogulumi veidojas ezeros. Ja tik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pie žūstošiem ezera baseiniem, to var uzskatīt par tādu sociālu vai ekoloģisku katastrofu? Jānis Šīre: Grūti pateikt šobrīd. Mans personīgais viedoklis ir, ka pavisam noteikti tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekas izjust nozīmīgi plašā mērogā. Problēma ar šo ūdens resursu trūkumu nav saistīta tikai ar ezeriem. Protams, ezeri izžūst, ūdens daudzums samazinās, cilvēkiem kļūst grūtāk izdzīvot pat ne tikai vienkārši ūdens ziņā, bet arī tas, ka ūdens nozīmē arī zivis un pārtiku, ūdens nozīmē arī lauksaimniecības produkciju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs grūtāk arī sevi pabarot. Un šādos apstākļos tas nozīmē divus scenārijus, vai nu viņi pārceļas kaut kur citur, vai šie cilvēki iet bojā.  Šeit mēs runājam ne tikai par ezeriem, bet tikpat labi varam runāt arī par lielajām upēm, piemēram, Āzijā, kuras liela daļa barojas no kalnu ledājiem. Ņemot vērā to, ka kalnu ledāji samazinās klimata pārmaiņu ietekmē, tātad šis ūdens daudzums lielajās upēs arī, visticamāk, samazināsies, un tieši tajās sezonās, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Kad cilvēki audzē sev pārtiku, kad  viņiem sevi jānodrošina ar krājumiem visam gadam. Šādos apstākļos par to ir jādomā daudz plašāk.  Atkal mums šķiet, ka mūs tas var būt, ka neskar, bet pilnīgi iespējams, kādā nākotnē mēs novērosim bēgļu krīzes, kas ir saistītas ne tikai ar politiskām situācijām, bet tieši ar pārtikas nepieejamību vai resursu trūkumu un citiem aspektiem. Latvijā vispār ir, es teiktu, diezgan grūti runāt ar cilvēkiem tieši par klimatu un klimata pārmaiņām, jo, kaut arī pie mums, protams, ir novērojamas klimata pārmaiņas, bet mums tās ir izteikti maigākas. Ne mums ir ļoti intensīvi un izteikti sausuma periodi. Nu visi tie, mūsuprāt, ekstrēmie gadījumi tomēr uz pasaules līmeņa šiem ekstrēmiem gadījumiem tomēr ir ļoti, ļoti maigi, es gribētu teikt. Protams, ka līdz ar to mūsu iedzīvotājiem par to, paldies Dievam, šobrīd nav ļoti strikti jādomā, vai ir jāuztraucas, bet, protams, kad nu skatīties nākotnē noteikti ir vajadzīgs. Startptautiskā kampaņā uzskaita bioloģisko daudzveidību pilsētvidē Bieži šķiet, ka pilsētvide ir sugām nabadzīga teritorija, taču rūpīgi ieskatoties tajā, kas ikdienā ir mums zem kājām un virs galvas, mēs mainītu šo priekšstatu. Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības uzskaites kampaņā Eiropas universitātes patlaban kartē sugas pilsētvidē. Kampaņa organizēta kā sacensība starp universitātēm, kartējot pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas sugas. Rīgā sugu uzskaitē piedalās arī Latvijas Universitāte, tādējādi pievēršot arī sabiedrības uzmanību bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmai. Par augu sugu uzskaiti pilsētvidē un pilsētas pļavu nozīmi plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ekopadomes locekle Gunta Kalvāne un pļavu eksperte Solvita Rūsiņa.
6/12/202341 minutes, 29 seconds
Episode Artwork

Emociju socioloģija: ko var pateikt par sabiedrību, mērot emocionālo "temperatūru"

Vai emocijas var saskaitīt, izmērīt un padarīt par daļu no socioloģiska pētījuma? Vai tik subjektīva cilvēka izpausme - emocijas - vispār ir izmantojamas kā dati? Un ko mēs varam pateikt par procesiem sabiedrībā, mērot emocionālo "temperatūru"? Kā mūsu smadzeņu darbība ietekmē mūsu rīcību un kā savukārt procesi sabiedrībā ietekmē to, kas notiek mūsu smadzenēs un kādas emocijas piedzīvojam? Ko nozīmē emociju socioloģija un kāpēc emocijas ir svarīgi pētīt? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējam kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas docenti, pētnieci Ivetu Ķešāni. Neiroloģisko traucējumu ārstēšana bērniem agrāk  kā laika gaitā radās izpratne, ka bērni ir nevis vienkārši “nepaklausīgi”, bet ka viņu uzvedība varētu būt saistīta ar neiroloģiskām problēmām. Tas viss jau pēc mirkļa. Pagājušā gadsimta 40. gados amerikāņu psihiatrs Leo Kaners, aprakstot ar autismu slimu bērnu uzvedību, lietoja terminu „mātes ledusskapji”, ar to pamatojot, ka autisma cēlonis ir mātes mīlestības trūkums minētajiem bērniem. Kad pasaulē sāka diagnosticēt dažādus garīgus un uzvedības traucējumus bērniem un kā to agrāk ārstēja, stāsta bērnu psihiatrs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs. Gan UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms, gan autisms ir seni uzvedības un garīgās attīstības traucējumi, kas var iedzimt no paaudzes uz paaudzi. Tās ir senas parādības cilvēka garīgās veselības laukā, bet to diagnosticēšana un ārstēšana ir jaunāku laiku vēsture. Tikai pagājušā gadsimta 80.- 90. gados varam runāt par mūsdienīgu minēto sindromu izpēti un  atbilstošu terapiju. 1845.  gadā tika izdots dzejolis bērniem par Nemierīgo Filipu, kurš pie ēdamgalda nevar nosēdēt mierā, Filips šūpo krēslu, tad krīt un līdz parauj galdautu ar traukiem un ar šādu savu dīdīšanos sanikno un apbēdina vecākus. Šo pantiņu var nosaukt par pirmo publikāciju, kur pieminēts Uzmanības deficīta sindroms, saka Ņikita Bezborodovs.      
6/8/202348 minutes, 26 seconds
Episode Artwork

Savstarpējās attiecības kukaiņu pasaulē un kādas asinis garšo odiem

Kukaiņu pasaules pārstāvji šobrīd dabā rosās pilnā sparā. Ja kukaiņu pasauli pietuvinātu tuvplānā, tā būtu izcils iedvesmas avots šausmu filmu scenārijiem - visai nežēlīga var šķist kukaiņu savstarpējā sadzīve, taču arī kukaiņu daudzveidīgajā pasaulē valda dažādas attiecības. Kā kukaiņi sazinās savā starpā, kā tiek kārtoti savstarpējie rēķini un kā brīdina cits citu, kā meklē partneri un cik lielā mērā starp kukaiņiem vērojama mierīga kopā sadzīvošana un konkurence, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. Kādas asinis garšo odiem? Mēģinot saprast, kāpēc odi vairāk uzmācas vienam un mazāk kādam citam cilvēkam, ir radīti dažādi stāsti un varbūt pat mīti par to, kādas asinis garšo odiem. Vai odi vadās pēc cilvēka asiņu ķīmiskā sastāva? Vai odus varētu pievilināt kādas smaržas un atbaidīt smēķētāji? Patiesības graudus atklāj bioloģijas doktors Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks Voldemārs Spuņģis. No daudziem cilvēkam netīkamiem radījumiem tie kaitinošākie ir odi. Arī blusas var pieskaitīt tiem negantniekiem, kas, ja ieviesušās mūsu tuvumā, spēj mūs padarīt visai nervozus.  Sīkāk par šo abu kukaiņu „uzbrukuma metodēm” stāsta Voldemārs Spuņģis. Latvijā ir 30 dzēlējodu sugas, un kā ik gadu, ar siltā laika iestāšanos šie kukaiņi, vai, pareizāk sakot šo kukaiņu mātītes, lai spētu pasaulē laist pēc iespējas vairāk pēcnācēju, meklē barības vielas, ko satur asinis. Un nav tā ka, šiem kukaiņiem labāk garšo tā vai cita asins grupa. Odi vadās pēc citiem parametriem. Sviedru smaka, ķermeņa siltums, izelpotais gaiss, vai, pareizāk sakot, ogļskābā gāze ir tie parametri, kas piesaista odus. Savukārt blusas Latvijā ir vairāki desmiti sugu un teju katrai siltasiņu dzīvnieku dzimtai ir pa savai blusai. Tāpēc ziemas salā sastindzis cilvēks blusai nešķitīs iekārojams, bet, protams, cīņā  ar šiem dzīvniekiem atceramies, galvenais turēt tīru mājokli, ar  veterinārajās aptiekās nopērkamiem līdzekļiem vajadzības gadījumā pasargājam  savu suni vai kaķi no blusām un attiecībā uz odiem atceramies – tos pievilina sviedri, alkohols, bet ne konkrēta asinsgrupa.
6/7/202343 minutes, 46 seconds
Episode Artwork

Lielās pasaules būves un ēku drošība

Rīgas Tehniskās universitātes pētniece izstrādājusi metodi slodzes radītas deformācijas reģistrēšanai būvkonstrukcijās*. Kāpēc šī metode ir inovatīva un kā vispār ikdienā noris būvniecības process, kā to regulē likumi un kāpēc inženierim no Latvijas būtu visai grūti plānot ēkas būvniecību tuksnesī? Kas nosaka to, ka milzu debeskrāpis spēs noturēt savu svaru, bet simtgadīga būdiņa sabruks zem sava svara? Kā būvkonstruktori aprēķina ēku slodzes un kā dažādas tehnoloģijas ļauj monitorēt ēku drošību, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece Andīna Sprince, Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Būvmehānikas katedras vadītāja, asociētā profesore, vadošā pētniece Līga Gaile un šīs pašas fakultātes Būvražošanas katedras docente, sertificēts būveksperts un būvuzraugs Sanita Rubene. -- *Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstus darbības programmas Izaugsme un nodarbinātība 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa Palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā 1.1.1.2. pasākumā Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts (Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/401)
6/6/202350 minutes, 47 seconds
Episode Artwork

Trīs personu mazuļi: apaugļošanas metode palīdz izvairīties no slimību pārnešanas bērnam

Mazuļa radīšana, izmantojot trīs cilvēku DNS, lai novērstu neārstējamu slimību nodošanu bērnam, ir risinājums, kas izmisumā varētu sniegt palīdzīgu roku daudzām ģimenēm. Pasaulē par šādu mazuli ar trīs personu DNS dzirdam ne pirmo reizi, bet šogad par šādu ārstu sasniegumu uzzinājām atkal. Lielbritānijā dzimis mazulis, kuram ir trīs vecāku DNS. Šī mākslīgās apaugļošanas metode palīdz izvairīties no mitohondriālo slimību pārnešanas no mātes - bērnam. Kā vērtējama šī un citas reproduktīvās tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe un vienlaikus klīnikas “IVF Rīga” ārste-ģenētiķe Ieva Grīnfelde.
6/5/202349 minutes, 39 seconds
Episode Artwork

Ēdams - neēdams: ko par to saka zinātne, pavārgrāmatas un restorāni mūsdienās?

Aktivitizējam garšas kārpiņas, raidījumu veltot ēdieniem. Tomēr ne viss būs pieņemams vēderiem, un tam iemesli varētu būt dažādi - gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan tradīcijās balstīti. Kā neēdamas lietas vēsturiski kļuvušas par ēdamām un ko mēs vispār uzskatām par ēdamu un neēdamu? Kāpēc cilvēks var ēst rudzupuķes un spinātus, bet nedrīkst ēst zāli un koka mizu? Vai neēdamas lietas var padarīt ēdamas: ko par to saka zinātne, pavārgrāmatas un restorāni mūsdienās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ēdiena kultūras pētniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas pētniece Astra Spalvēna un pārtikas tehnoloģe, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes docente unepētnieci Liene Ozola. Pārtika var būt tas, kas nenodarīs kaitējumu cilvēkam. Tas, kas nosaka, vai produkts ir ēdams, vai nē, ir tā ķīmiskais sastāvs un kā tas ir uzbūvēts. Vai varam uzņemt uzturvielas un organisms to var sadalīt. "Ne visas lietas, kas ir neēdamas, ir toksiskas, bet tas, kas ir toksisks, ir neēdams," norāda Liene Ozola. Piemēram, zāle nav toksiska, to varam košļāt, bet neuzņemsim ķīmisko komponentus, ko tā satur. Tikai patērēsim enerģiju. Šodien esam pieņēmuši, ka viss, kas uz šķīvja ir ēdams. Ēdiena gatavotāju atbildība ir zināt, kas ir ēdams, ka nē. Agrāk dekorēja arī ar neēdamām lietām. "Piemēram, renesanses laikā, ja pasniedza cepešus, ceptus putnus, to mēdza dekorēt ar iepriekš noplūktajām spalvām, iepriekš nocirstajām galvām, kas, protams, bija neēdamas. Šāda prakse bija," norāda Astra Spalvēna. Priekšstati ir laika gaitā arī mainīgi un varam arī iemācīties kaut ko ēst, mainoties apstākļiem, gan klimatiskiem, gan individuāliem. "Nesens piemērs par Latviju 90. gados, kad mainījās racions, kas ikdienā bija pieejams, par vīnu uzskatīja salds dzēriens, tam pretstats bija skābie vīni, kas visiem negaršoja un lika saviebties, šobrīd klasifikācija ir cita un citādā veidā domājam par garšām. Vai pirmās olīvas, mīdijas vai garneles, kas mūs uztrauca tāpat kā kukaiņi, kas ar acīm skatās mums pretī no šķīvja. Kādas tik nebija tās sajūtas, ko cilvēkiem izraisīja šie neredzētie produkti. Šobrīd esam savu attieksmi mainījuši. Sajūtas, mēģinot sev nošķirt, tas ir ēdams var neēdams, ir gan kultūras noteiktas, bet var būt arī individuāla patika un nepatika," atzīst Astra Spalvēna. Lai nošķirtu ēdamu no neēdama, svarīgi ir ne tikai bioloģiskie faktori, bet arī kultūras nosacījumi. "Kas mums šķiet nepieņemams kultūrā, nenozīmē, ka tas ir neēdams. Tas pat var būt kaut kas ļoti labs, vajadzīgs un veselīgs, bet  mums nav tradīcijas to ēst," analizē Astra Spalvēna. "Reizēm tie var būt arī simboliski apsvērumi. Piemēram, mums ir stārķi vai gulbji, ko neēdam. Bet renesansē, gan vēlajos viduslaikos šos putnus ēda. Kādēļ ne? Gan lielos putnus, gan dziedātjputnus Eiropā patērēja, arī Latvijā ēstas gan vārnas, gan baloži. Šobrīd vairs to nedarām. Mēs šiem putniem piešķiram simbolisku nozīmi - stārķis ir svētelis, gulbis ir romantikas simbols, mums ir miera balodis. Tādā veidā veidojas attieksme pret dzīvniekiem, putniem un mēs to sākam iedalīt. Piemēram, mājas mīluļos - suņos un kaķos, ko neēdam, vai trušos, kas ir tikpat pūkaini un mīlīgi, tomēr ēdami." "Otra lieta - vienmēr kultūras nosacījumiem ir vai nu pamats vai vismaz saistība ar racionāliem apsvērumiem. Ja iedomājaties brīdi, kad cilvēku pārtikai pieejami tikai savvaļas dzīvnieki, tad, ko varu noķert, to ēdu. Tajā brīdī, kad dzīvnieki ir pieradināti, kad tos jau audzē ar apsvērumu, ka izmantos pārtikai, arī priekšstats par gaļu ir citāds. Ja salīdzina stārķi ar broileri - kurš būs garšīgāks un vieglāk izmantojams pārtikā un kas būs vieglāk pieejams? Arī šādi apsvērumi pastāv," turpina Astra Spalvēna. Jēla gaļa cilvēku uzturā: iespējas un arī riski   Tartars, karpačo, suši ir ierasti ēdieni gan smalku restorānu ēdienkartēs, gan mājās pagatavojama uzkoda, bet visas minētās maltītes ir gatavotas no termiski neapstrādātas gaļas. Ēdieni no jēlas gaļas kopš senatnes ir ienākuši mūsu virtuvē, bet šodien, attīstoties pētījumiem pārtikas drošības jomā, mēs nereti ar aizdomām raugāmies uz šādu pārtiku. Kura dzīvnieka jēlā gaļa ir visbīstamākā, kura - droši lietojama uzturā un kurām cilvēku grupām ir jāuzmanās no šādas maltītes, par to saruna ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktoru Aivaru Bērziņu. Vairāki zinātnieku veiktie pētījumi liecina, ka  cilvēces evolūcijas procesā vēl pirms neandertāliešiem, aptuveni pusotra miljona gadu senā pagātnē cilvēki ir uzturā lietojuši jēlu gaļu. Protams, tas ir saistīts ar pirmatnējā cilvēka prasmi iegūt uguni, kas, kā norāda populārzinātniskā interneta vietne „Science Daily”,  ir strīdīgs jautājums, jo daži pētnieki apgalvo, ka uguni sāka izmantot apmēram pirms 1,8 miljoniem gadu, savukārt citi norāda, ka tas bija pirms 300000 gadu. Lai vai kā, bet ir skaidrs, ka senie cilvēki to lietojuši vajadzības spiesti, bet  mūsdienās tā ir garšas un gaumes lieta. Zinot, cik lielu vērību mūsdienās pievēršam pārtikas drošībai, daļa cilvēku varētu  šausmās viebties par šādām barbariskām maltītēm, tomēr gan smalkos restorānos, gan paši mājās varam pagatavot tartaru jeb tatārmaizītes, kas ir sīki sakapāta liellopa vai zivs gaļa, ko pasniedz ar jēlu olu, vai karpačo – to pašu dzīvnieku ļoti plāni sagrieztu gaļu, vai, piemēram, mazsālītu lasi. Tāpēc skaidrojam, cik liela mērā jēla gaļa var vai nevar kaitēt mūsu veselībai? Ēdot pareizi glabātu un apstrādātu jēlas gaļu lielās likstās iedzīvoties nevaram, taču ir viens bet – ne visiem cilvēkiem šādas gaļas maltītes ir vēlamas. Aivars Bērziņš iesaka uzmanīties topošajām māmiņām un cilvēkiem  gados.  
6/1/202349 minutes, 43 seconds
Episode Artwork

Pētniece: Tehnoloģijas medicīnā nebūs burvju rīks, kas palīdzēs visiem uzlabot veselību

Uzņēmējs Īlons Masks ir gatavs piedāvāt smadzeņu mikroshēmu, lai palīdzētu cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Viņa smadzeņu mikroshēmu uzņēmums "Neuralink" paziņojis, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde ir sniegusi atļauju veikt pirmos testus ar cilvēkiem. Iepriekšējie eksperimenti ar pērtiķiem ir bijuši veiksmīgi. Tiesa, Masks nav vienīgais, kurš kaut ko tādu attīsta. Taču kāpēc mums ir vajadzīgi šādi attālinātas komunikācijas rīki un kā jau šobrīd paralizēti pacienti vai cilvēki ar kustību traucējumiem var sazināties ar apkārtējo pasauli un labāk to "sajust", raidījumā Zināmais nezināmajā analizē uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas vadošā pētniece Aija Kļaviņa. "Runājot par tehnoloģiju ienākšanu, tas, ko pirms 10 gadiem lasījām fantastikas grāmatās, to šodien varam reāli izbaudīt dzīvē. Brīžiem tas ir mazliet biedējoši un daudziem tas pirmajā brīdī izraisa ne pārāk pozitīvu reakciju. Bet tas dod lielas perspektīvas nākotnē un mēs vēl medicīnā šobrīd neapjaušam, kādas iespējas būs," vērtē Aija Kļaviņa. "Runājot par implantiem un tehnoloģijām, ko cilvēki var savā ķermenī ievietot un izmantot ikdienā (..), jāsaprot, ka tā nav burvju nūjiņa. Neviena tehnoloģija nav tāds brīnums, ko vienā dienā varam cilvēkam iedot un otrā dienā viņš izmantos. Tas ir milzīgs darbs, un pašam cilvēkam tas prasa milzīgas laika un arī mācīšanās pulēs, lai iemācītos šo ierīci izmantot." "Par konkrēto implantu, ko izmēģina šobrīd Ilona Maska kompānija, ir grūti pateikt, kāds ir viņa redzējums un kas ir prioritārā cilvēku grupa, kurai tehnoloģiju pielietot," turpina Aija Kļaviņa. "Kaut vai manā pieredzē ir gadījumi, kur bērnam ar autismu tiek atklāta arī dzirdes problēma. Ievietojot dzirdes implantu, diemžēl netiek atrisināta dzirdes problēma, jo vienkārši bērns nespēj pieņemt šīs skaņas, ko viņš dzird apkārt, ko viņš līdz tam nav dzirdējis, lai arī tas tiek izdarīts agrīnā vecumā. Jāsaprot, kas ir primārais mērķis, kādā veidā tiešām uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti ar šo tehnoloģiju, bet nevis tikai izmantot tehnoloģiju tikai tāpēc, ka tā ir izdomāta un tika pielietota." Masks ir minējis, ka šīs tehnoloģijas varēs izmantot, lai ārstētu paralīzi un arī aklumu. Bet vai ir redzamas jau kādas tehniskās grūtības, varbūt ētiskās problēmas, kas varētu rasties?  "Vēsturiski, kad cilvēks skatījās pirmo kinofilmu, viņš bēga prom, redzot, ka vilciens iebrauc stacijā. Tagad mums ir implanti, iekārtas," salīdzina Emils Sundjukovs. "Protams, ir šīs precedents, tādēļ regulatoriem - Zāļu valsts aģentūrai vai Eiropas Zāļu aģentūrai - ir jāsagatavojas tādām lietām. Tas ir pirmais, bet nebūt pēdējais piegājiens, ka šādas tehnoloģijas ienāks. Līdz ar to, protams, jādomā, kā jau darām zāļu pētniecībā, vai jebkāda cita veida medicīnas pētniecībā, kur iesaista pacientus, ir ētikas, drošības un arī privātuma aspekti. Šeit, protams, daudzi cilvēki runā par to, kā tad privāta kompānija. No otras puses, ja tā būtu valsts kompānija, vai tas būtu labāk vai sliktāk? Man liekas, ka ir jāpaskatās uz efektivitāti. "Šaujot" vienā virzienā, mēs varam nesasniegt mērķi, un jāpaskatās uz šiem aspektiem, pirms mēs vispār runājam par to, vai tā kompānija cenšas iekarot mūsu smadzenes un iezombēt cilvēkus." "Izklausās ļoti ambiciozi, ja varam plānot, ka šādi sensori varētu izmainīt cilvēka redzes spējas un padarīt kādu neredzīgu cilvēku redzīgu. Protams, es nesaku, ka tas nevarētu notikt, bet ir jāsaprot to, ka tur noteikti ir ļoti stingri ierobežojumi, uz kuriem cilvēkiem tas varētu strādāt, un ne visiem tas derēs," atzīst Aija Kļaviņa. "Otra lieta, es domāju, ka neviens šāds atklājums nenotiek tikai no zinātnieku puses. Arī mūsu pētījumos redzam, ka tā ir abpusēja sadarbība un ir cilvēki, kas brīvprātīgi piedalās šajos pētījumos. Tā jau pasaulē daudzi zinātniskie atklājumi ir īstenojušies, ka tas nav tikai vienvirziena zinātnes ceļš, bet tas ir abpusēji, kur zinātnieki laika gaitā sadarbojas ar pacientu grupām vai konkrētu cilvēku mērķgrupām." Pētniece norāda, ka sākumā tie noteikti ir nelieli īstermiņa mērķi, ar kuriem ilgtermiņā sasnieg plašākus rezultātus.  Un vēlreiz atgādina, ka arī tehnoloģijas nesniegs burvju nūjiņas efektu, ka pilnīgi visiem varēsim izmainīt dzīvi uz pozitīvu un absolūti vienlīdzīgu dzīves kvalitāti. Tehnoloģijas palīdz noteikt cilvēku atrašanās vietu Ko par cilvēku "ziņo" viedtālruņi, maksājumu kartes un automašīnas, skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas "CERT.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Tehnoloģiju laikmetā cilvēku pēdu nospiedumi ir ne tikai fiziski, bet par sevi mēs  apzināti vai neapzināti nododam ziņu ar tālruņiem, maksājumu kartēm, darbošanos internetā. Pat ja mēs nelietotu šīs ierīces, izejot uz ielas, ienākot veikalā vai citā sabiedriskā ēkā, mūsu pārvietošanos fiksē novērošanas kameras. Arī pie privātajām un daudzdzīvokļu mājām var būt izvietotas novērošanas kameras. Tās var būt arī automašīnās. Kā un kādā veidā ar minētajām ierīcēm cilvēks dod ziņu par sevi, skaidro Gints Mālkalnietis. Stāstu viņš sāk ar tām ierīcēm, kuras cilvēks lieto, lai apzināti dotu ziņu par sevi.  
5/30/202349 minutes, 23 seconds
Episode Artwork

Tirgus senatnē: Vieta, kur apmainīties ar produktiem, uzzināt baumas un nolūkot partneri

Vieta, kur apmainīties ar produktiem, pakalpojumiem, jaunākajām ziņām un baumām, izklaidēties un varbūt nolūkot sev partneri dzīvei? Kāda bija tirgus plača loma 17.-19. gadsimta vēsturē? Kur gan vienuviet varētu kaut ko iegādāties, noskatīties akrobātiskus trikus, sastapt savu nākamo līgavu, bet, ja nebūsi pietiekami vērīgs, tad arī pazaudēt naudu vai kabatas pulksteni. Mūsdienās to varbūt var izbaudīt lielveikalā, bet senākos laikos šīs funkcijas pildīja tirgus. Jāsaka gan, ka lielveikali zināmā mērā kļuvuši par tirgus pašreizējo variantu. Tirgus ir mainījies, tomēr tas pastāv joprojām, un šoreiz atgriezīsimies pagātnē, lai tuvāk iepazītu, kā un kāpēc tirgus radies. Par tirgus rašanos, nozīmi un atstāto mantojumu mūsdienās stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.
5/29/202350 minutes, 41 seconds
Episode Artwork

Dabas inventarizācijas rezultāti neiepriecina: strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību

Noslēgusies dabas inventarizācija - vērienīgākā dabas vērtību apsekošana, kas veikta līdz šim Latvijā. Rezultāti nav ieprienoši - strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību. Kādi ir risinājumi un kā klājas dažādiem biotopiem? Šķiet, esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijā ir lielas dabas vērtības, kādas nebūt nav sastopamas visās valstīs. Bet šīs vērtības nepieciešams apzināt daudz precīzāk, un tas arī nesen noticis. Ir noslēgusies dabas skaitīšana, kas sniedz pilnīgākos datus par Latvijas dabu valsts vēsturē. Dabas skaitīšanā Latvijā pētītas pļavas, purvi, meži, upes un ezeri, piejūras un iekšzemes kāpas, alas un iežu atsegumi kopumā 1,3 miljonu hektāru platībā. Tas ļāvis iegūt detalizētu informāciju par šī brīža Latvijas dabas dzīvotnēm, vienlaikus palīdzot samanīt faktorus, par kuriem būtu jāsatraucas. Cik bagātīga ir Latvijas dabas daudzveidība, kādus kritiskos punktus uzrāda dabas skaitīšana un kā mums vajadzētu rīkoties, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “Latvia Nature” zālāju eksperte Kristīne Daudziņa un šī paša projekta mežu eksperte Sandra Ikauniece. Iepazīstam Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju Vairāk nekā 1700 baktēriju un sēņu kultūru, kas ir labs izziņas avots pētniekiem, raisa interesi uzņēmējiem un ir lielisks apliecinājums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. To visu varam teikt par Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju, kas šajā gadā svin 30 gadu jubileju. Plašāk stāsta šīs kolekcijas vadītāja, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Vizma Nikolajeva. Viņa atklāj, kā tapa ideja par kolekciju, kas tieši un kādos apstākļos kolekcijā glabājas. Mikroorganismu kolekcijās mikroorganismi tiek glabāti kā bioloģiskās daudzveidības daļa saskaņā ar Riodežainero parakstīto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību. Tā ka par bioloģisko daudzveidību varam spriest arī pēc tā, cik bagātīga ir ar aci neredzamā pasaule. Vizma Nikolajeva norāda, ka stingru kritēriju mikroorganismu atlasei kolekcijā nav, tā var būt gan vērtīga šo organismu ģenētika, gan interesantas to ārējās pazīmes, gan skaidra sapratne, kur šo mikroorganismu varētu izmantot.
5/25/202352 minutes, 45 seconds
Episode Artwork

Zīdītāju vēsture: kāpēc dinozauri izmira, bet zīdītāji palika?

Kad uz planētas soļus sāka spert pats pirmais zīdītājs un kādi priekšnoteikumi noteica to, ka šī dzīvnieku grupa kādudien sāka dominēt pār planētu, kā tas ir šodien? Kāpēc dinozauri izmira, bet zīdītāji palika? Lai gan šķiet, ka par šiem dzīvniekiem jau tik daudz zinām, pētījumi par zīdītājiem turpinās, īpaši ģenētiskā līmenī, un tie atklāj jaunumus ne tikai par mūsu četrkājainajiem radiniekiem, bet arī par mums cilvēkiem pašiem. No neliela izmēra strupastēm līdz iespaidīgiem ziloņiem. No miermīlīgiem sliņķiem līdz tīģeriem ar naža asuma ilkņiem. No pīļknābja un ehidnas, kuri dēj olas, līdz ķenguram, kura atvase attīstās mātes somā, un valzirga mazulim, kas pēc piedzimšanas uzreiz var peldēt. Dzīvnieku valsts zīdītāju klasē ietilpst aptuveni 4000 sugu, un tās pārstāvji dzīvo gan pazemē, gan lido debesīs, uzturas gan mežos, gan tuksnešos, patērē atšķirīgu barību, bet kopsaucējs visiem viens – mazuļus zīdītāji baro ar pienu. Par zīdītāju dzīvi uz mūsu planētas stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals un Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Dzīvnieku kažoku daudzveidība Putni izmanto spalvas, un lielākā daļa zīdītāju izmanto matus vai kažoku, lai regulētu  sava ķermeņa un  apkārtējās vides temperatūru. Kā  dzīvnieki ar biezu apmatojumu var vienlīdz labi justies siltā un aukstā laikā un kā atšķiras dažādu kustoņu apmatojums, stāsta zooloģe Inta Lange. "Zinātnieki  ir izpētījuši, ka cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kuram mati aug visas dzīves garumā. Tāpēc cilvēkam ir vajadzīgi friziera pakalpojumi, citādi visi būtu noauguši gariem matiem. Bet nevienam dzīvniekam nav tā, ka viņam izaugtu mati vai krēpes garākas, nekā noteiktās robežas," tādu cilvēcisku noti tematā, runājot par dzīvnieku apmatojumu, ievieš zooloģe Inta Lange. Turpmāk skaidrojam, kā dabā dažādiem kustoņiem ir pielāgots ādas virskārtas segums. Jāielāgo, ka  spalvas ir tikai putniem, pārējiem  dzīvniekiemir mati, ko atkarībā no struktūras mēdz dēvēt par kažoku vai apspalvojumu. Mīkstais biezais slānis, kas pasargā dzīvniekus no aukstuma, putniem tiek dēvēts par dūnām, zīdītājiem – par pavilnu. Akotmati parasti ir garākie stingrākie mati, kas klāj zīdītāju ķermeni. Šoreiz neskatīsim mājdzīvniekus, kuru kategorijā ietilpst suņi un kaķi ar apmatojumu no vilnas kamoliem līdz plikādaiņiem, jo šie dzīvnieki ir cilvēka veidotas šķirnes. Tātad savvaļas zīdītāji un viņu „ādas rota”. Sākam ar amfibiotiskajiem dzīvniekiem, kuri pielāgojušies dzīvei gan ūdenī, gan uz sauszemes. Tie ir bebri, ūdri un bizamžurkas.  Lūkojot tālāk dzīvniekus, kas dzīvo klimatiskajās zonās ar mainīgiem laika apstākļiem, zinām, ka sniegotajā sezonā zaķi, lūši, zebiekstes un vāveres maina ne tikai kažoka biezumu, bet arī krāsu. Runājot par ziemas kažoka, tā teikt, nomešanu, Inta Lange min, ka attiecībā uz lapsām nereti pavasarī cilvēki, ieraugot šo noplukušo radījumu, uzskata, ka dzīvnieks ir slims – nē – lapsai vienkārši ir garderobes maiņa uz vasaras sezonu.
5/24/202351 minutes, 47 seconds
Episode Artwork

Pārvietoties laikā ir iespējams. Saruna ar Mārci Auziņu

Ātrums, gaismas ātrums, vadāmas automašīnas, pašbraucošas automašīnas, ceļošana, vēl tālāka ceļošana, sasniedzot laiktelpas robežas. Kur beidzas fizika un sākas fantastika? Teju ikviena sevis cienīga zinātniskās fantastikas filma vai grāmata izmanto ceļošanu laikā kā universālu elementu stāstā. Spēja pakļaut laika ritējumu ir tiešām fascinējoša, taču - vai iespējama? Ko paredz tārpeju hipotēze? Cik lielam jābūt masīvam objektam, lai laiks nudien kļūtu lēnāks, un vai jebkad pienāks diena, kad cilvēks ceļos ne tikai telpā, bet arī laikā? Noņemt šiem jautājumiem fantastikas plīvuru, lūkojamies uz to visu no fizikas skatpunkta. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru un Lāzeru centra vadītāju Mārci Auziņu. "Šī ir ļoti interesanta tēma, bet tēma, ar kuru droši vien arī ir ļoti uzmanīgi un atbildīgi jārīkojas. Fizikā kādreiz saka, ka ir trīskāršais punkts. Šeit, es domāju, ir trīskāršais punkts starp filozofiju, akadēmisko fiziku un fantastiku, kas var būt zinātniska un bieži vien zinātnes teorijās balstīta, bet brīžiem var būt arī diezgan tālu no zinātnes," analizē Mārcis Auziņš. "Ja jūs jautājat, kurā brīdī fiziķi sāka domāt par to, ka ceļošana laikā varbūt ir kaut kas vairāk nekā tikai pasaku stāsti vai mītu un leģendu stāsti, es domāju, ka tas sākās tanī brīdī, kad mēs nonācām no Ņūtona mehānikas pie Einšteina mehānikas. Mēs zinām, ka Ņūtonam bija ļoti viegli uztverami un saprotami priekšstati, ka mums ir universāla telpa, kurā visas lietas notiek, kurā mēs dzīvojam. Telpa mums visiem ir viena, mēs atrodamies tikai viņas dažādās vietās. Vēl svarīgāk šīs dienas sarunas kontekstā, ka mums ir universāls laiks - laiks jums, laiks man un laiks marsiešiem ir viens un tas pats.  Tad nāca Einšteins ar veselām divām relativitātes teorijām, ar speciālo relativitātes teoriju un vispārīgo. Katra drusku citādi skatās uz laiku. Einšteins teica, katram no mums var būt citāds laiks, pie tam, nevis mūsu psiholoģiskais laiks (..) Kad runājam par Einšteina laiku, tas ir objektīvi mērāms laiks, jūsu pulkstenis un mans pulkstenis, un ka šie pulksteņi var iet atšķirīgi. Līdz ar to mēs varam nonākt dažādos laika brīžos, atkarībā no tā, kur mēs atrodamies, cik ātri mēs pārvietojamies, kādā fizikālā situācijām esam. (..) Tagad tas, ka ir iespējams pārvietoties laikā, un droši vien, ka būtu jāprecizē, ka tā ir eksperimentāli mērāma lieta, es domāju, ka šobrīd varam absolūti droši teikt. Bet ar vienu piebildi, ka mums ir iespējams nonākt laikā nākotnē, bet pagaidām mums ir tikai teorijas, brīžiem diezgan spekulatīvas, kuras saka - varbūt ir iespējams atgriezties pagātnē. Ar tām teorijām patiesībā arī no filozofiskā skatupunkta diezgan daudz ļoti interesantu, ļoti fascinējošu, bet grūti atbildamu jautājumu. Kā cilvēka vestibulārais aparāts jūtas dažādās automašīnās un virtuālajā realitātē? Iedomāsimies: tas, ko redzam, ir pretrunā ar to, kādā stāvoklī esam fiziski. Kas šādā gadījumā notiek mūsu ķermenī? Kādēļ daļai cilvēku, atrodoties braucošā auto, uzvelkot virtuālās realitātes brilles vai griežoties straujā karuselī, kļūst slikti, bet citiem tas nerada nekādus labsajūtas traucējumus? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docente, ārste Gunta Sumeraga, virtuālās realitātes izrādes režisors Valters Sīlis un autosportistu Krišjānis Caune.
5/23/202346 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Šamanisms: kādi bija senie rituāli un kādi dārgumi saglabājušies muzeju kolekcijās

Raidījumā ceļosim medicīnas un ne tikai medicīnas vēsturē. Senatnē cilvēku prātos robežas starp ārstniecību, ticību pārdabiskajam un dabas spēkiem bija izplūdušas. To apliecina šamanisms - prakse, kuru piekopoši cilvēki teju visur. Kas bija šamanis, kādi bija šie senie rituāli, ko par to zinām un kādi dārgumi saglabājušies muzeju kolekcijās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Interesējaies arī, vai pagātnes šamanisma tradīcijas atdzimst arī šobrīd un cik uzticamas un autentiskas tās ir. Senatnē ārstnieciskos nolūkos tika veikta galvaskausa trepanācija jeb atvēršana Viena no senākajām ķirurģiskajām operācijām ir galvaskausa trepanācija, kad, urbjot vai kasot, tika atvērts galvaskauss. To veica gadījumos, ja cilvēkam bija kāda galvas trauma, vai arī, lai izdzītu ļaunos garus. Apbrīnas vērts ir fakts, ka pēc šīs šausminošās operācijas cilvēki izdzīvoja. Ko par trepanāciju vēsta Latvijā atrastie arheoloģiskie atradumi, stāsta Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Kādā 13.gadsimta medicīniska rakstura tekstā tika ieteikts atvērt epilepsijas slimnieku galvaskausus, “lai ķermeņa šķīdums, kas ietekmē cilvēka uzvedību,  un gaiss izietu laukā un iztvaikotu”.  Senākie dokumenti par trepanāciju ir rodami sengrieķu mediķu pierakstos ap 5. gs. pirms mūsu ēras. Bet pati metode, kad cilvēkam galvaskausa virsmā tika izdobts caurums, lai tādejādi ārstētu dažādas kaites, jau pastāvēja kopš akmens laikmeta. Latvijas teritorijā Zvejnieku kapulaukā, tas ir Vecates pagastā, ir atrasts sešu ar pusi tūkstošus gadus sens galvaskauss ar trepanācijas pazīmēm. Šī  ieraksta laikā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita  Zariņa ir nolikusi apbrūnējušu galvaskausu, kur klāt uzraksts „jaunākais akmens laikmets 35-40 gadus vecs vīrietis, kas pēc galvas traumas ir atveseļojies”. Prasu vēsturniecei, kā var noteikt, ka tas nelielais iedobums galvaskausa virspusē ir bijis apzināti veidots, nevis nejaušas traumas rezultāts. Trepanācijas gadījumus savulaik daudz ir pētījis paleopatologs, medicīnas zinātņu doktors Vilis Derums, kurš ir apsekojis senos kapus un izpētījis viduslaiku  apbedījumus. Tagad padziļinātus pētījumus par akmens, bronzas  un dzelzs laikmeta traumām un trepanācijām veic LU Latvijas vēstures institūta arheologs Guntis Gerhards. Gunita Zariņa stāsta par to, cik daudz galvaskausu ar trepanācijas pēdām ir atrasti Latvijas  teritorijā.
5/22/202348 minutes, 57 seconds
Episode Artwork

Cietvielu fizikas institūta pētnieki ir radījuši viedos logus

Logi mūsu ēkās ir viens no lielākajiem siltuma zudumu radītājiem. Ziemā tas nozīmē lielākas izmaksas apkurei, vasarā - karstums nāk iekšā un neļauj pilnvērtīgi atvēsināt telpu. Cietvielu fizikas institūta pētnieki ir radījuši logus, kuru pārklājums ļauj atvēsināt un uzturēt siltu ēku tad, kad to vajag. Kā tas izdevies, kādas tehnoloģijas izmantotas un vai šis varētu kļūt par labu risinājumu gan vēsā laikā, gan tveicīgā vasarā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pētnieki, kuru darbs ir saistīts ar šādu jaunu logu radīšanu. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Plāno kārtiņu laboratorijas vadītājs, akadēmiķis Juris Purāns, un šī paša institūta pētnieki Mārtiņš Zubkins un Boriss Poļakovs, kā arī uzņēmuma “AGL Technologies” tehniskais direktors Andris Āzens.
5/18/202348 minutes, 53 seconds
Episode Artwork

Politiskās intereses polārajos reģionos

Kā zinātni var izmantot politiskām cīņām un vēl vairāk - kā zinātne kļūst par aizsegu interesēm ģeopolitikā. Šķiet, šis stāsts nav nekas jauns, jo arī pagājušajā gadsimtā valstis sacentās par atklājumiem kosmosā, bet lielā mērā tas palīdzēja spodrināt arī varas spalvas. Šoreiz noskaidrosim, kā zinātniskiem nolūkiem ar resursu un izrakteņu iegūšanu un kā politiskām interesēm var kalpot tādi pasaules reģioni kā Arktika un Antarktika. Reģions, kas īsti nepieder nevienam - "pasaules ledusskapis" - Arktika un Antarktīda. Politikas eksperti brīdina, ka Ķīnas intereses polārajos reģionos pieaug un dažkārt tās tiek slēptas zem zinātnes aizsega. Kam pieder polārie apgabali, kādus resursus tie sniedz, ko tur drīkst un nedrīkst darīt un kuras valstis tur kāro izvērst darbību? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks, bijušais diplomāts Gints Jegermanis un polārpētnieks, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters.
5/17/202348 minutes, 35 seconds
Episode Artwork

Tā ir zivs un tomēr nav zivs. Ko zinām par nēģiem?

Tā nav zivs. Tas ir neparasts dzīvnieks, kas nav īpaši mainījies 380 miljonu gadu senā vēsturē. Mūsdienās – delikatese, un to zveja aizvien ir kultūrvēsturiska tradīcija dažos piejūras ciemos. Ko zinām par šiem apaļmutniekiem – nēģiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Kaspars Abersons. "Nēģis ir anadroma ceļotājzivs, tā ir zivs, kas barojas jūrā un nārsto saldūdeņos. Runa ir par upes nēģi," skaidro Kaspars Abersons. Pētnieks norāda, ka, runājot par nēģiem, ir divas skolas – viena tos pieskaita apaļmutniekiem, otra skola saka, ka tas nav gluži pareizi un dalīšanai pieiet citādi, sakot, ka zivis ir nevis sistemātiska vienība no akadēmiskās sistemātikas viedokļa, bet zivis ir bioloģiska vienība – ūdens organismi, kas dzīvo galvenokārt ūdeni, elpo galvenokārt ar žaunām, ir mugurkaulnieki un tiem ir locekļi bez locītavām. Nēģis šeit pilnībā iederas. "Arī no likuma viedokļa nēģis ir zivs. Pret viņu zvejniecības likums un citi likumi, kas saistīti ar zvejniecības regulēšanu, attiecas kā pret zivi," norāda Kaspars Abersons. "Nēģis ir zivs un nav zivs," vērtē pētnieks. "Vienalga, kurā ailītē viņu ierakstām, svarīgāks, kas viņš ir, kā uzvedas, kā resursus izmantojam." Cecīlija – abinieks, kas it nemaz nelīdzinās citiem abiniekiem Kā gaiši pelēki paresni gumijas striķīši - tādas izskatās ūdenscecīlijas, kas pieder bezkājaino abinieku kārtai. Šie dzīvnieki dabiskā vidē mitinās Centrālamerikas saldūdeņos, bet divi eksemplāri uzturas Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza zooloģe Ginta Jansone tikko pabarojusi  divas ūdens cecīlijas, gaiši pelēkus radījumus, kam abi gali vienādi, jo kustoņa acis ir tikai blāvi gaiši punktiņi. Ir palaimējies, ka varu dzīvniekus vērot caur akvārija stiklu, kur cecīlijas baksta ar purnu sava mitekļa teritoriju, parasti šie bezkāju abinieki ierokas gruntī un nav pamanāmi, tik uz barošanas laiku kļūst aktīvi. Kopā ar Gintu Jansoni un Zooloģiskā dārza saziņas līdzekļu koordinatoru Māri Lielkalnu, fonā skanot circeņiem un vēlāk vardei, zoodārza abinieku audzētavā iepazīstam šo eksotiskos kustoņus, kas izskatās kā čūskas, zuši vai pamatīgu apmēru sliekas, bet nepieder nevienai no iepriekšminēto dzīvnieku klasei. Pasaulē no vairāk nekā deviņiem ar pusi tūkstošiem abinieku cecīlijām ir zināmas aptuveni 200 sugas. Dažas no tām ir arī indīgas un par to signalizē ar košo – sarkano vai dzelteno – ķermeņa krāsojumu. Savukārt tādi kā Rīgas Nacionālajā Zooloģiskajā mītošie radījumi un vēl citas cecīliju sugas ar neuzkrītošu krāsu, ierokoties ūdenstilpes dūņās vai uz sauszemes – augsnē,  ar savu slēpto dzīvesveidu maskējas no citiem dzīvniekiem, kuri vēlētos izmantot cecīlijas savā barības sortimentā. Mūsu Zoodārzā ūdens cecīlijas mīt kopš 1996. gada un savulaik bija novietotas arī tropu mājā, bet slēptā dzīvesveida dēļ apmeklētāji, tās varēja pamanīt tik barošanas reizēs. Tagad divi cecīliju tēviņi mīt abinieku audzētavā.        
5/16/202346 minutes, 1 second
Episode Artwork

Vēsturisko priekšmetu restaurācija - ārkārtīgi radošs, bet neredzams darbs

Ārkārtīgi radošs, bet neredzams darbs, kura augļus aplūkojot, nemaz nenojaušam - kas te darīts, kurš to paveicis. Tā ir vēsturisko priekšmetu restaurācija. Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā skatāma izstāde “Cilvēka pieskāriens. Restauratoru darbu izstāde”, kas veltīta tieši restauratora darbam. Kā laika zoba iegrauztās senlietās "iepūst" jaunu dzīvību, izdarīt to prasmīgi un ar cieņu pret autoru un laikmetu, kad tas tapis? Un kā saglabāt šīs senās vērtības nākamajām paaudzēm, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Restaurācijas nodaļas vadītāja, stājgleznu restauratore-vecmeistare Ineta Augustina un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Keramikas, stikla un porcelāna restauratore-vecmeistare Jana Lībiete. Veco kino lenšu restaurācija Filmu  mazgā speciālā šķīdumā, tad lentu ieskenē datorā un tad sākas sarežģīts darbs, lai pielāgotu vajadzīgo krāsas toni un nepārkāptu to trauslo robežu, un restaurēto filmu nepārvērstu par pārlieku izskaistinātu darbu. Ielūkojamies apjomīgā filmu restaurācijas ceļa vienā posmā. Pārbauda visas lentas, tad tās digitalizē, sagatavo skenēto failu un tas tālāk  iet uz pēcapstrādi, kur speciālisti, strādājot ar īpašām datorprogrammām, veic krāsas un skaņas korekcijas. Tā vienā teikumā var aprakstīt garu un komplicētu darbu pie kinofilmu restaurācijas. Ir neiespējami īsumā izstāstīt kinolentes odiseju no momenta, kad tā tiek izņemta no glabāšanas kārbas, līdz brīdim, kad skatītājs redz, piemēram, „Vella kalpus” „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” vai animācijas filmu „Si-si-dra”. Par kino lenšu restaurāciju stāsta Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, filmu studijas „Lokomotīve” kino restaurators  Pēteris Sudakovs un Kinofotofonodokumentu arhīva digitalizācijas nodaļas  vadītāja vietnieks Rūdolfs Henčels.  
5/15/202345 minutes, 23 seconds
Episode Artwork

"Candida Auris" un citu patogēno sēņu draudi cilvēka veselībai

Pēdējos gados mēs no jauna esam mācījušies mazgāt rokas, lai pasargātu sevi no saslimšanas ar Covid-19, bet, protams, roku mazgāšana higiēnas nolūkos ir svarīga visos laikos un ne tikai vīrusu dēļ. Raidījumu Zināmais nezināmajā veltām tiem patogēniem, kuru vārds uz vīrusu un baktēriju fona, iespējams, izskan mazāk, taču to nozīme un dažkārt pat radītais posts var būt ne mazāk graujošs. Sēnes aug ne tikai mežā. Mazākās no tām, mikroskopiskās sēnes, ir sastopamas it visur. Un līdzīgi kā ar mušmirēm dažas no mikroskopiskajām sēnēm ir kaitīgas cilvēkam, radot gan mazus lokālus iekaisumus, gan nopietnus draudus cilvēka dzīvībai. Ko zinām par šīm sēnēm un kas ir patogēns "Candida Auris", kas strauji izplatās ASV? Par to stāsta pētnieki, kuri labi pazīst sēņu valsti, - Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš un hepatoloģe, infektoloģe, medicīnas zinātņu doktore Indra Zeltiņa.
5/11/202342 minutes, 55 seconds
Episode Artwork

Putnu dziesmas: kā mazuļi apgūst šo saziņu un par ko putni sarunājas

Ir pavasaris, un tas ir līksmākais laiks dabā kaut vai tādēļ, ka klusuma vairs nav gandrīz nekur. Dzirdīgas ausis dabā saklausīs fantastisku koncertu, kurā cits citu pārdziedāt un sasaukt sacenšas visdažādākie putni. Daži no tiem ir estrādes zvaigznes, citi tikai svilpj un pīkst. Ķērkšana, griešana, kliegšana, klabināšana – šos un vēl citus apzīmējumus varētu attiecināt uz putnu veidotajām skaņām, un šīm skaņām ir arī dažādas nozīmes putnu dzīvē. Tieši tāpat kā cilvēks var izsaukties no prieka vai iekliegties dusmās, arī putnu emociju gamma var būt daudzveidīga. Kāpēc putni dzied un ko tie savā starpā runā, skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. "Putnus nosacīti var dalīt divās lielās "kastītēs", kas ir dziedātāj putni un pārējie. Latvijas gadījumā ir vienkārši, ka putni, kas mācās dziesmas, visi ir zvirbuļveidīgi. Tie, kas nav zvirbuļveidīgie, tiem arī dziesmas, ne tikai saucieni, ir iedzimtas. Pasaulē kopumā ir arī nezvirbuļveidīgie, kas iemācās. Labs piemērs ir papagaiļi," atklāj Viesturs Ķerus. Mācīšanās process ir interesants un kaut kādā mērā līdzīgs tam, ka cilvēks apgūst valodu. "Kaut kāds iedzimts priekšstats, kādai putna dziesmai ir jābūt, viņam ir. Kaut kādu elementāru dziesmiņu dziedātājputni dziedās arī tad, ja viņiem nav bijusi iespēja klausīties. Iedzimtais priekšstats palīdz vēlāk mācīties un iemācīties pareizās skaņas. Līdzīgi kā cilvēka bērni dzird visādas skaņas apkārt, bet viņi nesāk runāt suņu valodā, durvju valodā vai putnu valodā, viņi iemācās cilvēku valodu. Arī cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats, kuras ir tās skaņas, kuras vajadzētu mācīties. Un tad ir kāds, kas tās skaņas māca," turpina Viesturs Ķerus. "Konstatēts, ka putni var mācīties no ierakstiem, bet labāk iemācās, ja ir dzīvs skolotājs. Reizēm pat viņš nav jāredz. Kad viņam ir iedzimtais priekšstats, pirmais, ko dara, klausās, kā dzied citi. Kas ir tie citi, tas var atšķirties no sugas uz sugu. Tie var būt vecāki, tie var būt kaimiņi nākamajā sezonā, bet ir kaut kāds jutīgais periods, kad viņi klausās un iegaumē. Pēc tam nākamais solis ir, ka viņi mēģina dziedāt paši un ieklausīties, salīdzināt ar piemēru." "Ir tāds putniņš amadīns. Ir izpētīts, ka viņi dziesmas atkārtošanu mācās pat miegā. Pa sapņiem atkārto un mēģina saprast, vai ir pareizi," atklāj Viesturs Ķerus. "Šis atkal ir līdzīgi, kā ar maziem bērniem. Tie, kas ir bijuši klāt maziem bērniem, kad viņi mācās runāt, zina, ka bērnu izmantotais skaņu spektrs ir daudz lielāks, nekā tad, kad viņi iedzīti mūsu "pareizi ir teikt šitā kastītēs". Tad skaņu spektrs sašaurinās. Līdzīgi ir arī ar jauniem putniem, viņi visādas skaņas izmanto, izmēģina, kā izklausās. Nē, šitais neizklausās pareizi, un tā pamazām nonāk līdz pareizajai, smukai dziesmai. Ir putni, kas iemācās vairāk, ir putni, kas iemācās mazāk dažādu iemeslu dēļ, līdz ar to dziesma var pastāstīt arī putnu mātītei, atvainojos, cik kvalitatīvs ir šis tēviņš." Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ieklausīties putnu dziesmās Vēlies noteikt, kādas putnu sugas šobrīd dzied tev tuvajā apkārtnē? Ieraksti savā telefonā vai kādā citā ierīcē piecu minūšu garu putnu balsu kori, un tā gan noskaidrosi savas apkaimes dziedātājus, gan pie reizes palīdzēsi speciālistiem  krāt informāciju par putnu sugām. Kas jauns, pateicoties šādiem ierakstiem, jau ir atklāts, stāsta ornitologs Andris Dekants.   Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ikvienu līdz jūnijam veikt putnu balsu audioierakstus piecu minūšu garumā, sevišķi attālākās vietās Latvijā. Papildus putnu balsu ierakstiem šosezon ornitologi mudina aktīvi ziņot par īpaši aizsargājamu putnu sugu novērojumiem, ļaujot vairāk uzzināt par šo sugu izplatību un par to pārmaiņām.  Šis ir labākais laiks, kad ierakstīt putnu dziesmas, jo drīz vien jau tie perēs olas, auklēs mazuļus un tad tādā apmērā, kā tagad, putnu balsis nedzirdēsim. “Iespēja ar putnu balsu ierakstu noskaidrot un iepazīt tuvāk savus spārnotos kaimiņus ir ieguvums tiem, kuri iesūta mums pašu veiktos audio ierakstus piecu minūšu garumā. Savukārt mums tas palīdz apzināt  stāvokli ligzdojošo putnu populācijās, lai nepieciešamības gadījumā varam plānot tālākus soļus šo sugu stāvokļa uzlabošanā Latvijā,” skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, ornitologs Andris Dekants. Šāds pasākums jau norisinās ceturto gadu un kā stāsta Andris Dekants, tad pagājušā gads izcēlās ar lielu aktivitāti, bija iesūtīts 381 ieraksts un šogad jau maija sākumā aptuveni 100 interesenti atsūtījuši vairāk nekā 200 ierakstus. Ikviens var arī palūkoties LOB  mājaslapā, kur redzama karte, kurā tumšākie kvadrātiņi iezīmē tās teritorijas, no kurām vismazāk vai nemaz nav saņemti putnu balsu ieraksti. Audioierakstus līdz pat šī gada jūnija beigām jāiesūta uz e-pastu [email protected], vēstules tēmas laukā norādot “Audiopiecminūte”. Atbildi, kurā būs uzskaitītas visas ierakstā dzirdamās putnu sugas, ikviens iesūtītājs saņems individuāli e-pastā, noslēdzoties aktīvajai putnu sezonai, kad šie dati būs apkopoti. Turklāt aktīvākie dalībnieki saņems pateicības veltes. Datu apkopošanu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.
5/10/202347 minutes, 53 seconds
Episode Artwork

Biomateriāli nākotnē varētu palīdzēt ārstēt sirds un asinsvadu slimības

Nesen radīts injicējams biomateriāls, kas ļaus sadziedēt sirds bojātos audus no iekšpuses. Kā zāļu piegādei, brūču dzīšanai un citām terapijām palīdz dažādi biomateriāli un kur tos ikdienā lietot varētu asinsvadu ķirurģijā? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem katru gadu visā pasaulē no sirds un asinsvadu slimībām mirst 17,9 miljoni cilvēku, un tas ir visizplatītākais nāves cēlonis. Diemžēl tā tas ir arī Latvijā, arī mēs visvairāk cilvēku - aptuveni 15 tūkstošus ik gadu - zaudējam sirds un asinsvadu slimību dēļ. Kā būtu, ja saslimšanas varētu risināt nevis ar ķirurģisku iejaukšanos, bet ar injicējamiem biomateriāliem, kas organismā dotos uz konkrētu mērķi, risinātu tur radušos veselības problēmu, un pacients tiktu glābts? Šādi soļi pasaulē jau pamazām tiek sperti, ar biomateriāliem pētnieki strādā arī Latvijā, tāpēc gribētos cerēt, ka tā patiesi ir nākotnes medicīna. Revolucionārs biomateriāls, kas dziedē audus no iekšpuses. Tā varētu raksturot Kalifornijas Universitātes Sandjego, ASV pētnieku izstrādātu biomateriālu, ko var injicēt intravenozi un kas samazina iekaisumu audos un veicina šūnu un audu atjaunošanos. Materiāls jau testēts un atzīts par efektīvu grauzēju un citu dzīvnieku modeļos, un, iespējams, tuvākajā nākotnē tas būtu glābiņš daudzu sirds un asinsvadu slimību gadījumā, ar kurām cilvēki sirgst ne vien ASV, bet arī Latvijā. Ko tad īsti nozīmē radīt šādu biomateriālu, kāpēc tas būtu iedarbīgāks nekā citas ārstniecības metodes un ko biomateriālu izstrādē esam paveikuši pašu mājās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē biomateriālu pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece Arita Dubņika un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs, Latvijas Universitātes profesors Dainis Krieviņš.
5/9/202344 minutes, 47 seconds
Episode Artwork

Mākslīgā intelekta radītie riski un cilvēku spējas tos ierobežot

Tehnoloģiju atklājumi un plašā lietošana skrien pa priekšu mūsu spējām kontrolēt to, ko paši esam radījuši. Kādus riskus rada dažādi mākslīgā intelekta rīki un vai mēs ar esošo regulējumu spējam šos riskus ierobežot? Cilvēka spēja radīt un aizvien uz priekšu virzīt atklājumus un dažādus rīkus ir tiešām apbrīnojama. Cik ātri 21. gadsimtā vien divās desmitgadēs esam spējuši “aizlekt” uz priekšu - no pirmajiem plaši pieejamajiem mobilajiem telefoniem līdz rīkam mūsu kabatā, kas imitē mūsu balsi, samiksē sejas līdz nepazīšanai un tavā vietā uzraksta motivācijas vēstuli darbavietai. Bet vai paši tiekam līdzi tam, ko esam radījuši? Raidījumu veltām tehnoloģijām, par kurām sajūsmināmies, kuras atvieglo mums ikdienas soli un kuras vienlaikus sāk radīt satraukumu. Darba sanāksmju protokoli, kas vairs nav jāraksta, un iespēja izvairīties no klientu bieži uzdotiem vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Darbinieku produktivitātes celšana, ļaujot tiem pievērsties citiem pienākumiem, nevis slīgt rutīnā ar vienveidīgiem darbiem - tas ir iemesls, kāpēc uz mākslīgo intelektu raugās kā uz palīdzīgu roku mūsu straujajā ikdienā. Bet kur straujums, tur kvalitāte mēdz kristies, un par apšaubāmu kvalitāti ar mākslīgā intelekta iesaisti aizvien vairāk sāk runāt gan akadēmiskajā vidē, gan mākslas pasaulē. No vienas puses, sagaidām no jaunajām tehnoloģijām vērtīgus ieguvumus, bet, no otras puses, mums sāk veidoties bažas par to, kur tas viss ved. Lai saprastu, kur mēs šobrīd esam nonākuši un kur šis ceļš varētu vest tālāk, uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Universitātes profesori, Matemātikas un informātikas institūta vadošo pētnieci Ingunu Skadiņu un Rīgas Stradiņa universitātes docenti Karinu Palkovu. Kriptovalūta - vieniem jauna realitāte, citiem - kas tāls un neizprotams Pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem pasaulē parādījās  jauns maksāšanas līdzeklis interneta vidē - kriptovalūta -, kuras pazīstamākā elektroniskā nauda ir bitkoini. Taču jau pagājušajā gadā sāka publiski izskanēt bažas, ka darbības ar šo kriptovalūtu patērē ievērojamu daudzumu elektroenerģijas. Cik liels ir šis enerģijas patēriņš, vai kriptovalūta piesārņo vidi dabā vai datoros, skaidro vides zinātnieks Jānis Brizga. Kriptovalūta vairāk ietekmē klimatu nekā zelta vai dabasgāzes ieguve, vai liellopu audzēšana - tā apgalvots pirms pāris mēnešiem zinātniskajā žurnālā „Scientific Reports” publicētā Ņūmeksikas Universitātes pētījumā par to, kā tiek noslogoti datori un līdz ar to patērēta elektroenerģija, lai nodrošinātu zināmākās kriptovalūtas - bitkoinu - darījumus un pārraudzību jeb digitālās bloķedes, ko dēvē arī par raktuvēm, kuras pārrauga profesionālajā žargonā dēvētie kalnrači, kas izmanto datorresursus, lai uzturētu  šo sistēmu internetā. Kā tas izpaužas dabā, kad tiek veiktas darbības internetā, skaidro vides zinātnieks, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga.  
5/8/202348 minutes, 2 seconds
Episode Artwork

Jaunākā Eiropas kosmosa aģentūras misija veltīta Jupitera tuvākai iepazīšanai

Jupiters - šis fascinējošais milzis - ar 80 pavadoņiem un tikai 10 stundas garo diennakti bija labi zināms jau antīkajā pasaulē. Šai planētai veltīta unikāla misija, un turpmāko gadu laikā Eiropas Kosmosa aģentūras zonde “Juice” (Jupiter Icy Moons Explorer) ceļos līdz Jupiteram, lai uzzinātu, kas notiek uz šī gāzu milža un tā pavadoņiem. Aprīļa vidū no kosmodroma Franču Gviānā veiksmīgi startēja misija ar Eiropas Kosmosa aģentūras zondi “Juice”, uzsākot garu un sarežģītu ceļu līdz masīvākajai planētai - Jupiteram. Zondes ceļš līdz gāzu milzim ilgs astoņus gadus, bet rezultātā ir cerība uzzināt jaunu informāciju par dzīvības pazīmēm Jupitera sistēmā un ne to vien. Kāds būs šīs zondes ceļojums, ar kādām grūtībām tā varētu sastapties un cik ticami būtu iegūt jaunus datus par dzīvību Visumā, par to saruna ar zinātājiem kosmosa dzīlēs - astronomijas amatieriem un entuziastiem Intu Ķešānu, Raiti Misu un Annu Ginteri. Visi trīs bijuši arī starp tiem vairāk nekā 30 tūkstošiem visā pasaulē, kas vērojuši zondes startu tiešraidē. Ceļojam pa starpzvaigžņu telpu un iepazīstam vakuumu Bez gaisa, bez skaņas, bez atmosfēras – tāda ir telpa vakuumā. Ja cilvēks kosmosā nonāktu bez aizsargtērpa, tad ātri vien piepūstos kā balons, un viņa ķermeņa šķidrumi uzvārītos. Ne par šādiem šausmu filmu cienīgiem sižetiem būs nākamais stāsts, bet  uzzināsim, kas notiek ar fizikāliem lielumiem starpzvaigžņu telpā - vai vakuums visā kosmosā ir vienāds? Kā vakuumā izpaužas gaisma, temperatūra un  inerce? Par to stāsta pētnieks Artis Aberfelds. Tur kur nekā nav – būtu pats vienkāršākais, bet ne īsti precīzais skaidrojums vakuumam. Iir objekti, notiek to kustība, taču nav skaņas, jo  bezgaisa telpā skaņai nav kur izplatīties. Telpa bez jebkādas vielas – tāds ir ideāls vakuums, taču kosmosā, kur pastāv šāda vide, vakuums nav pilnīgs. Jo saskaņā ar kvantu teoriju, enerģijas svārstības, kas pazīstamas kā "virtuālās daļiņas", pastāvīgi parādās un izzūd pat "tukšā" telpā. Kāda ir šī kosmosa vide, skaidro Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūta "Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra”  pētnieks Artis Aberfelds.
5/3/202343 minutes, 19 seconds
Episode Artwork

Muižu bibliotēkas ir teju simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē"

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 
5/2/202349 minutes, 18 seconds
Episode Artwork

Mūzikas uztveres neparastie procesi

Dzirde, trokšņi, mūzika, muzikāls talants - šie ir daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem varam raksturot mūsu šīs dienas raidījumu, ko veltām skaņu pasaulei. Kāpēc vienam lācis uzkāpis uz auss, bet cits spēj orķestrī izšķirt atsevišķu instrumentu skaņas? Kāpēc mūzikas instrumentu spēle vai dziedāšana vienam sagādā mocības, bet citam ir talants? Kas atšķir izziņas procesus smadzenēs muzikālam ģēnijam un vienkāršam karaokes dziedātājam? Iepazīstam mūzikas uztveres neparastākos procesus un mēģinām izprast mūzikas ģēniju smadzenes. Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Valdis Bernhofs. Skaņu pasaule un medicīna. Kas ierosina trokšņus ausīs jeb tinītu? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem ar tinītu sirgst aptuveni 10 procenti cilvēku, un 0,5 procentiem no sirdzējiem šie trokšņi ir traucējoši. Daudzi tinīta pacienti ir mūziķi, un britu supergrupas „Coldplay” solists Kriss Mārtins ir publiski atzinis, ka cieš no šīs kaites. Kas ierosina tinītu, kā tas izpaužas un kas visvairāk cieš no tā, par tosaruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāju, ārsti-otorinolaringoloģi, kā arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas nodaļas vadītāju Guntu Sumeragu. Kaites nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda "tinnire", kas nozīme tiknšķēt, skanēt, zvanīt. Tieši par šādām sajūtām, kas rodas galvā, sūdzas tinīta pacienti. Viena konkrēta iemesla šiem trokšņiem ausīs nav, un  tāpat nav arī  kāda konkrēta medikamenta, kas izārstē no tinīta. Bieži vien šis troksnis nav īsts, tās ir sajūtas, ko rada mūsu smadzenes, tā skaidrojot tinīta izpausmes, skaidro Gunta Sumeraga.
5/1/202349 minutes, 11 seconds
Episode Artwork

Dažādība un migrācija: cilvēka prāts ir rezervēts pret jaunpienācējiem un svešo

Patīk tas vai nē, bet nākotnē gaidāma intensīva migrācija - klimata pārmaiņas, bads konflikti un dabas stihijas ir tikai daži no iemesliem, kas liks cilvēkiem meklēt jaunas apmešanās vietas. Ko tas nozīmē Rietumu sabiedrībai un ko par sociālo noskaņojumu šajā "tautu staigāšanas laikā" ir izpētījuši zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj dažādības vadības eksperte, sociālantropoloģijas doktore Agnese Cimdiņa un Latvijas Universitātes  Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Kas ir tie tilti, kas palīdz rast kopīgo dažādajā pasaulē? Mārtiņš Kaprāns: Tā jau laikam ir sena mantra, ka biznesam nav nacionalitātes. Materiālie vai ekonomiskie motīvi, protams, ir viens ļoti svarīgs dzinulis, kāpēc kultūras robežas vajag un kāpēc cilvēki ir spiesti šķērsot šīs robežas. Galu galā mūsu pašu cilvēki, kas ir braukuši strādāt ārpus Latvijas un pietiekami tālu un citās kultūrās un dzīvojot citās kulturālās telpās, kur bieži vien pat tās no Eiropas kultūras. Skaidrs, ka materiālā ieinteresētība piespiež tevi adaptēties.  Es arī nenovērtētu par zemu tā saukto banālo integrāciju vai kā citādāk nosaukt -  ikdienas integrāciju. Jūs minējāt kulināriju. Kulinārija novelk robežas, bet kulinārija bieži vien, ja tā nav kaut kas tāds, kas cilvēkus atgrūž, bieži vien tieši ir tā, kas šīs robežas nojauc, un pēkšņi tu saproti, ka tas indietis man vairs nav tik svešs tieši caur kulināriju. Tu nevari saprast hinduisma pamatprincipus un kaut kādas idejas un varbūt viņu kastu sistēmu un tamlīdzīgi, bet tu pieņem indiešus tieši ar kulināriju un to, ka viņi, piemēram, prot kaut kādā veidā tevi padarīt par daļu no šīs kultūras tieši caur tādu materialitāti. Ir dažādas prakses un veidi, kā šīs robežas tiek šķērsotas. Un, protams, vienkāršākais veids un interesantākais veids ir starpetniskās laulības, kā tas veidojas un un īpaši tieši starp starp dažādām kultūrām, jo viņas ir atšķirīgākas.  Agnese Cimdiņa: Pēdējos gados pie tās mobilitātes, pie katastrofālā darbaspēka trūkuma, pie sabiedrības novecošanās mēs saprotam, ka nevaram iztikt tikai ar to, kas mēs esam. Ne jau tikai Latvijā, bet daudzviet citur. Šīs pasaules robežas ir vaļā un šī dažādā pasaule šķiet interesanta. Ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda tieši šīs konkurences priekšrocības, kas ir balstītas dažādībā un ka nākotnes  veiksminieki biznesā būs tie, kas spēs radīt inovācijas, kas ir balstītas vienlīdzībā un dažādībā.  Tieši šī dažādība ir uzskatīta par nākotnes konkurences priekšrocību, jo tas ir skaidrs, ka ar vienu pieeju, vienu izpratni, vienu redzējumu, vienu pieredzi ir pilnīgi neiespējami veiksmīgi navigēt un izdzīvot, teiksim, mūsdienu biznesa pasaulē, ne sociālu un ekonomisku, ne, ekoloģisku un tā tālāk.  Arī tie paši latvieši mūsdienās ir izbraukuši liela daļa visu pasauli un viņiem kļūst arvien garlaicīgāk būt vidēs, kurās nav šie dažādības elementi, kas padara jaunus pakalpojumus, inovācijas, jaunus sadarbības modeļus iespējamus. Šos cilvēkus ir grūti noturēt tādās monokultūras vidēs.  (..) Dažādība jau nav nekāds mērķis, dažādība ir realitāte un fakts, bet lai mēs šo dažādību varētu veiksmīgi vadīt, ir jābūt konkrētām izpratnēm, kompetencēm, un tas ir nemitīgs darbs, kas prasa zināšanas un pieredzi, un tad mēs varam runāt par dažādības vadību. Sabiedrības dažādība Amerikā Raidījuma pirmajā daļā šoreiz pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un uz sabiedrības dažādību paraudzīsimies Amerikā. Kopš brīža, kad pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā ieradās ieceļotāji no Eiropas, attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem ir būtiski mainījusies - no teritoriju atņemšanas un kultūras iznīcināšanas senāk līdz iespējai pamatiedzīvotāju pēctečiem ieņemt juristu amatu mūsdienās. Kādu lomu Amerikas sabiedrībā šobrīd spēlē vietējās ciltis un cik svarīgi tām ir saglabāt savas paražas, par to saruna ar vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti. Ir labi zināms vēstures stāsts par to, kā ieceļotāji no Eiropas ieradās pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā, un interesanti izsekot līdzi tam, kā dažādos posmos šiem ieceļotājiem mainījās attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem - vietējām indiāņu ciltīm. Vēsturnieki šo laika posmu ir labi izpētījuši, tāpēc arī mēs šoreiz raidījuma pirmajā daļā pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un paraudzīsimies uz sabiedrības dažādību Amerikā. Par šo tematu uz sarunu esmu aicinājusi vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti, un stāstu sākam par to, kas tad vispirms notika pēc ieceļotāju ierašanās Amerikā 17. gadsimtā.
4/19/202350 minutes, 49 seconds
Episode Artwork

Cilvēka ilūziju uztvere var kalpot kā lieliski piemēri arī pētījumos

Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus un te ir runa par ilūzijā. Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos. Ko ilūziju uztvere stāsta par mums pašiem un atšķirīgo cilvēku uztverē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. RSU Anatomijas muzejā līdz 29. aprīlim skatāma izstāde „Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam  pasauli atšķirīgi. Izstādē var aplūkot itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitaoka) radītās vizuālās ilūzijas. Izstāde veidota Atvērtās zinātnes mēneša ietvaros un tapusi sadarbībā ar vizuālās uztveres pētnieku prof. Baindžo Pinnu un uztveres un kognitīvo zinātņu pētnieku prof. Jurģi Šķilteru. Baznīcu tēlaino gleznojumu ietekme uz viduslaiku cilvēku Agrīnajā kristietībā sākotnēji bija strīdi par svēto tēlu un simbolu atveidojumu mākslā, līdz beidzot baznīcas tēvi atļāva svēto tēlus attēlot dievnamos. Kā tika parādīts Dievs un Kristus, kāpēc Svētais Pēteris ir attēlots ar atslēgu saišķi un ko simbolizē zivs un balodis, skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā romiešu katakombās atrastie gleznojumi liecināja par  svēto tēlu atveidojumu. Viens no biežāk izmatotajiem attēliem bija gans ar jēru uz pleciem, tā attēlojot Jēzu Kristu kā Labo Ganu, par ko var pārliecināties, lasot Jāņa evaņģēlija 10. nodaļu, kur Kristus saka „ Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Taču agrīno kristiešu vidū sākās nesaskaņas par to, vai vispār vajag pielūgt tēlus, un pēc ilgstošiem strīdiem tika pieļauts svēto attēlojums dievnamos, lai piesaistītu ticību vairāk tautai. Tā skaidrojumā par kristīgiem simboliem un svēto attēlojumiem glezniecībā un tēlniecībā baznīcu interjeros atzīst Latvijas Mākslas  akadēmijas  Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Laikos, kad lielākā daļā ļaužu neprata lasīt un arī attēli nebija pieejami tik lielā klāstā, kā cilvēks, ieejot baznīcā, varēja saprast un iztulkot mākslinieka radītos Bībeles tēlus? Sāksim ar Dievu, kuru dažādos laikos attēloja kā bārdainu vīru, kā Radītāja roku, kā visu redzošu aci. Elita Grosmane smaidot teic, ka reizumis, viņai veicot izpēti Latvijas  baznīcās, nākas saskarties ar pavisam jauniem evaņģēlistu interpretējumiem. Tas attiecas uz koka figūrām, kad vienā vai otrā dievnamā šīs figūras apkopjot, Bībeles tekstu nezinātājs ir sajaucis to atribūtus – Jānis tiek pie lauvas, vai Markam līdzās ir nostatīts vērsis.  Viens no svētajiem tiek attēlots ar atslēgu saišķi – tas ir Svētais Pēteris, par kuru Bībelē Mateja evaņģēlijā varam lasīt, ka Kristus saka Pēterim: „Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Ja  svēto tēli ir vieglāk atpazīstami tad, ieejot dievnamā, nereti redzam tādus simbolus, kā balodis, enkurs, kuģis, kauss, zivs. Arī šiem visiem atbildes ir meklējamas Svētajos Rakstos, skaidrojumu sniedz Elita Grosmane.
4/18/202347 minutes, 11 seconds
Episode Artwork

Cilvēku īpašā "valoda" - asaras: kā tās rodas un kāpēc tās ir grūti apspiest

Asaras ir vārdi, kurus mūsu sirds citādi nespēj izteikt. Šis citāts lieliski raksturo šo tikai cilvēkam piemītošo īpašo spēju raudāt. Asarām ir īpašs sastāvs un tās ne velti poētiski dēvē par dvēseles spoguli. Tās ir grūti apspiest, grūti notēlot un tā ir "valoda", kuru saprot ikviens. Kā rodas asaras? Kāpēc cilvēki ir vienīgie zīdītāji, kas raud, kāpēc mēs raudam un kāpēc asaras ir tik neērtas sabiedrībā, skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa. "Bieži vien asaras vispār tiek asociētas ar to, viņas sagādā atvieglojumu. Bet es gribu uzreiz teikt ka tā gluži nav. Viņas var būt tiešām ļoti dažādas. Ir situācijas, kad asaru neesamība sagādā atvieglojumu un tieši otrādāk - asaras pašas par sevi var sagādāt vēl lielāku, piemēram, garastāvokļa kritienu," skaidro Marija Ābeltiņa. "Pie noteiktiem mentālās veselības traucējumiem, pie depresivitātes vai arī pie lielas trauksmainības, kas jau sasniedz tādu klīnisko līmeni, nereti raudāšana varbūt pat vairāk kaut kādos gadījumos, un viņa nesniedz to atvieglojumu. Vai arī tas, ko saka, ka cilvēki rauj uz iekšu, viņi neraud ar asarām, bet iekšēji, notiek ļoti daudzi procesi, kurus ir ļoti grūti tā kā izpaust. Tas arī var nu kaut kādos mirkļos nozīmēt priekš mums tādus smagākus pārdzīvojumus un arī nespēju saņemt palīdzību no citiem cilvēkiem, ko šī raudāšana bieži vien dod un ko citi cilvēki var arī nolasīt, tai skaitā tuvinieki.  Tāpēc es teiktu tā, ka raudāšana var būt ļoti dažāda un mēs varam raudāt gan no dusmām, kā tāds protests. Mēs varam raudāt bēdīgo emociju dēļ, skumjām. Un ir tas, ka mēs esam tik ļoti bezspēcīgi vai tik ļoti izsmelti, ka mēs vairs nevaram tā fiziski paraudāt, un tas ir tas, ko arī dažkārt ir nedziedināmi slimi cilvēki saka, ka ir kaut kāds mirklis, kad es vairs nespēju raudāt.  Un protams, ka tas, kā mēs paši priekš sevis komunicējam, vai es drīkstu vai nedrīkstu raudāt, tam arī ir nozīme. Un ko par mums saka arī citi cilvēki: par mūsu vecumu, pozīciju sabiedrībā vai profesijā, vai dzimumu. Vai mēs drīkstam, vai mēs nedrīkstam [raudāt].  Ja mēs bloķējam kaut kādas emocijas, pavisam viņas nepaužam, jo ir situācijas, kur mēs nevaram aprobežoties, bet jāpagaida kaut kāds laiks un tādus drošākus apstākļus. Bet, ja mēs pavisam viņas nospiežam, tad, protams, arī rodas dažādas sekas, kas var būt ļoti negatīvas."    
4/17/202346 minutes, 32 seconds
Episode Artwork

Veterinārārste: Sāpju un emociju izpausmes dzīvniekiem ir grūtāk atpazīt nekā cilvēkam

Jo ilgāku laiku mūsu tuvumā ir mīļdzīvnieki un mājlopi, jo vairāk iepazīstam to organismu īpatnības, slimības un arī ceļš uz to ārstēšanu kļūst raitāks. Te lielā mērā palīgā nāk dažādas tehnoloģijas, kuras ļauj gan ielūkoties dzīvnieku orgānu darbībā un skeleta sistēmā, gan iepazīt šūnu darbības procesus mikroskopā. Par dzīvnieku slimībām un traumu diagnostiku saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar veterinārārstiem Litu Konopori un Aleksandru Ozolu. Diagnostikas metodes ir līdzīgas, lai arī anatomiski un fizioloģiski dzīvnieki ir atšķirīgi. Sāpju un emociju izpausmes veidi ir daudz vieglāk atpazīstami cilvēkam, nekā dzīvniekam. "Dzīvnieks, atrazdamies barības ķēdē, ļoti labi izprot, ka viņa smilkstēšana, viņa sāpju izrādīšana viņam beigsies letāli. Tas vēsturiski nekur nav palicis. Slēpšanās zem vannas, zem gultas, mazāk parādīšanās, ir viena no pirmajām pazīmēm, ka kaut kas nav kārtībā," skaidro Lita Konopore. "Piemēram, kaķis, kuram nezinām, kas sāp, vai kas ir diskomforta cēlonis, viņš to ļoti ātri parāda ar neēšanu. Kaķis, kurš atsakās no barības vairāk nekā vienu diennakti, tur nav ko gaidīt. Suni var ilgāk pavērot, jo suns vēsturiski ir radis nomedīt kaut kādu lielu dzīvnieku barā ar citiem, ļoti pieēsties un kādu laiku neēst. Bet arī neieteiktu gaidīt vairāk nekā vienu dienu, ja tā tiek pavadīta ar kādām diskomforta pazīmēm." Lita Konopore arī norāda, ka nedrīkst nenovērtēt anamnēzes ievākšanas milzīgo nozīmi, sevišķi veterinārmedicīnā. Proti, komunikācija ar klientu, uzklausīt un ļoti svarīgi, cik lielā mērā klients zina, kas ir norma. Jo mazāk saimnieks zina par savu u izprot savu dzīvnieku, jo ar lielākiem diagnostiskajiem izmeklējumu rēķiniem ir jārēķinās.  Kaķiem, sevišķi resniem, izplatīta slimība ir cukura diabēts.  "Labā ziņa ir tā, ja saimnieks ir ar skaidru sapratni tajā brīdi, kad cukura diabētu diagnosticē, tas ir atgriezenisks process. Ja arī nākas uzsākt insulīna terapiju, no tās izdodas atgriezties, ja tiešām saimnieks saprot, ka tievēšana nepieciešama: pāriet uz pareizu ēdināšanu, palielina aktivitātes, insulīna devu var samazināt vai pat noņemt. Diemžēl ļoti daudzi cilvēki asociē dzīvnieka barošanu ar mīlestības izpausmēm," norāda Lita Konopore. "Diabēts dzīvniekiem ir ārstējams, ja ir laba sadarbība starp vetārstu un dzīvnieka saimnieku. Dzīvnieka īpašnieks ir ārstēšanas turpinātājs, ja nav īstas saiknes, vai arī dzīvnieka īpašnieks nav pietiekami atbildīgs, ārstēšanai nav rezultātu," vērtē Aleksandrs Ozols. Dzīvnieku zobi un to kopšana Siens trusim ir labākais veids, kā uzturēt kārtībā šī grauzēja zobus. Bet suņi mūsdienas savus zobus "kopj", uzgraužot kādu kaulu vai kociņu. Par dažādu dzīvnieku zobiem un to kopšanas metodēm, kā arī par to, kā bebra priekšzobu oranžā krāsa nodrošina to stiprumu stāsta veterinārārste Anete Freiberga. Ērmotāko zobu īpašnieku tabulas augšgalā varētu ierindot aitgalvas zivis, kas mīt Ziemeļ- un Dienvidamerikas kontinentu austrumu piekrastē. Šīm  peldonēm mutē ir veidojums, kas ir ļoti līdzīgs cilvēku zobiem, šādi kvadrātveida zobi izveidojas pieaugušām aitgalvas zivīm, lai tās varētu  mieloties ar barību cietā apvalkā – dažādām gliemenēm. Par gliemežiem runājot, arī tiem mutē ir kas līdzīgs zobiem, tā ir hitīna plāksnīte gliemju mutes dobumā, kas darbojas kā barības saberzēja. Šo plāksnīti sauc par radulu. Ne reizi vien šajā raidījumu ciklā esam pieminējuši kailos smilšracējus, kurus var aplūkot Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Ne pārlieku glītus zvēriņus bez apmatojuma, kurus dēvē arī par kurmjžurkām un kuri var lepoties ar  diviem lieliem priekšzobiem, kas šim dzīvniekam kalpo kā rakšanas instruments, gan arī kā mutes vairogs, lai, rokot alas pazemē, smiltis neiekļūtu šim dzīvniekam mutē.  Arī bebra priekšzobi ir iespaidīgi gan izmēra, gan  oranžās krāsas dēļ . Par šo krāsu, kā arī par citu grauzēju zobu uzbūvi skaidrojumu sniedz veterinārārste un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Vterinārmedicīnas fakultātes vieslektore Anete Freiberga.        Tālāk pārejam pie plēsējiem. Te rekordisti ir ūdensdzīvnieki, pirmkārt, zobainākās ir haizivis, tām mutē ir no 45 līdz 50 zobiem, turklāt zobi haizivīm mainās visa mūža garumā. Dažām sugām zobi nomainās ik pēc 8 – 10 dienām, bet citām – vairāku mēnešu laikā. Taču asākie zobi, izrādās, ir delfīnu dzimtas pārstāvim zobenvalim. Mūsu mežos mītošiem savvaļas plēsējiem – lapsām, vilkiem, caunām, lāčiem  zobakmens, protams, nedraud, dabā zobu kaites var rasties vecuma vai dažādu traumu rezultātā, kad dzīvnieks, zaudējot zobus, vairs nevar notvert medījumu un tāpēc aiziet bojā. Lūkojot zālēdājus, govis un zirgus, izrādās, ka zirgu zobu kopšanai veterinārmedicīnā izmanto speciālas vīles. Visa pamatā ir barība, vienalga vai tas ir siens  zālēdājam, vai gaļa plēsējam, tas, ko un kā dzīvnieks ēd, ietekmē tā zobu stāvokli.
4/13/202345 minutes, 7 seconds
Episode Artwork

Pētniece: Vilki un lūši nemaz nevēlas ar cilvēku sastapties, ar lāčiem jābūt piesardzīgiem

Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ieturam distanci, lēnām kāpjamies prom, liekam dzīvnieku mierā, un, visticamāk, arī viņš mūs liks mierā," norāda Agrita Žunna. "Ar lāčiem ir mazliet jābūt piesardzīgākiem." "Ja cilvēki zina, ka viņu apvidū manīti lāči, redzējuši pēdu nospiedumus vai ekskrementus, tad ejot mežā, jābūt piesardzīgiem. Ja iespējams, iet kopā ar kādu, taisīt troksni - lauzt zarus, dziedāt dziesmas. Lācis arī nemaz negrib cilvēku satikt, ja viņš dzird, ka kaut kur apkārt kāds pārvietojas, viņš, visticamāk, pats nenāks skatīties, kas tur ir. Problēmas var sanākt, ja šo dzīvnieku negaidīti pārsteidzam, ja esam gājuši klusiņām, nejauši lāci iztraucējuši, pat mazliet sabiedējuši, viņš aizstāvoties var mēģināt cilvēkam kaut ko noradīt," tirpina Agrita Žunna. Pētniece skaidro, ka nepareizs ir pieņēmums, ka lielie plēsēji aizsargā savus mazuļus. Arī aptaujā cilvēki uz jautājumu, kad šie dzīvnieki var būt bīstami, norādījuši, ka tad, kad aizsargās mazuļus. "Tā nav situācija, kad šie plēsēji var būt bīstami, jo viņi savus mazuļus parasti neaizsargā. Varbūt situācija ar lāci, ka viņu esam pārsteiguši, viņš no pārsteiguma momenta aizsargājas, nevis, ka viņam ir mazuļi un aizsargā tieši mazuļus," bilst Agrita Žunna. Piedzīvojumi un pieredzētais folkloras ekspedīcijās Ķibeles un raibi piedzīvojumi krāšņo ikvienu zinātnisko ekspedīciju, un folkloras ekspedīcijas šajā ziņā neatšķiras. Šķiet, ka slikti laikapstākļi vai saaukstēšanās ir vien nieks, ja ņem vērā, ka folkloras ekspedīcijās sanāk satikt daudz cilvēku, un līdz ar to arī visdažādākās viņu emocijas un garastāvokļa izpausmes. Profesore Janīna Kursīte kopā ar saviem kolēģiem folkloras ekspedīcijās dodas jau daudzus gadus, un dažus no piedzīvotajiem atgadījumiem viņa atklāj arī raidījumā. Folkloras ekspedīcijās iespējams sastapties ar gandrīz visu. Var saaukstēties, var saslimt ar rozi un izārstēties ar buramvārdu palīdzību, var piedzīvot agresīvu attieksmi sastapto cilvēku vidū un pat draudus ar revolveri. Šie ir daži atgadījumi, kurus sarunā par šādām ekspedīcijām apraksta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Izvairīties no dažādiem piedzīvojumiem ekspedīcijās nav iespējams, bet piedzīvojumi vienmēr atstāj arī vērtīgu pieredzi. Par tiem tad mūsu šīs dienas sarunā plašāk, bet iesākumā – ko vispār nozīmē vārdu salikums „folkloras ekspedīcija” un ko pētnieki tādā veidā mēģina noskaidrot? Janīna Kursīte stāsta, ka ekspedīcijas parasti ilgst nedēļu, uz Sibīriju – nedaudz ilgāk. Protams, ka pirms tam notiek sagatavošanās semināri, taču visam sagatavoties nevar. Profesore arī norāda, ka pašlaik ar personas datu aizsardzību darbs kļuvis apgrūtinošāks, jo atšķirībā no agrākiem laikiem nevar vairs vienkārši piezvanīt uz pašvaldību un palūgt gados vecāku cilvēku adreses. Neskatoties uz to, pētniekiem ir zināmi pavedieni un cilvēki, pie kuriem vispirms vērsties pēc palīdzības, un tā šī ķēdīte turpinās tālāk, bet, protams, ekspedīcijas paredz arī nejaušas satikšanās ar cilvēkiem.
4/12/202346 minutes, 28 seconds
Episode Artwork

Skriešanas un iešanas fizioloģija un biomehānika

Kas bija pirmais – cilvēks-gājējs vai cilvēks-skrējējs? Skriet un iet ir divi pašsaprotami stāvokļi cilvēka ķermenim, tūkstošiem kājas ir devušās pāri pasaulei, taču šis laikmets, kurā dzīvojam, visbiežāk tiek aizvadīts sēdus. Ko mūsdienu cilvēkam nozīmē skriet, vai tas arvien ir pašsaprotams stāvoklis? Kādi fizioloģiski procesi notiek mūsu organismā, kad skrienam, kas ir veselīgāk – skriet vai iet un kāpēc mēs gūstam traumas, ja reiz skriešana ir cilvēka dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pētnieks Edgars Bernāns. "Jo vairāk pirms treniņa negribas iet ārā slapjā laikā skriet, jo labāk jūties pēc tam. Tur ir kaut kādi psiholoģiskie mehānismi. Arī depresīvu noskaņojumu spēj mazināt šāda skriešanas aktivitāte, atzīst Edgars Bernāns. "Ja mums ir bēdīgā skolas laiku pieredze ar krosu, kur dabūjām aizdusu, tad liekas, ka visu laiku būs tā un mēs jutīsimies slikti. Kolīdz atrodam savu optimumu, kaut vai miksējot ar iešanu, iegūstam pozitīvos efektus. Jebkurš, kurš to mēģina darīt, pēc tam teiks, ka jūtas labāk," norāda pētnieks. Mākslīgais intelekts palīdzēs noteikt nieru mazspējas iespējamību diabēta slimniekiem Ar cukura diabētu var lieliski sadzīvot, bet lielākās problēmas rada šīs slimības izraisītās komplikācijas. Viena no tām ir nieru mazspēja. Latvijas Universitātes pētnieki šobrīd strādā pie pētījuma, kurā, apkopojot diabēta pacientu analīzes un iesaistot mākslīgo intelektu, nākotnē varēs prognozēt, kuram no diabēta pacientiem draud nieru mazspēja. Pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu – slimību, kad aizkuņģa dziedzeris izstrādā ļoti vāji vai neizstrādā nemaz tādu hormonu kā insulīns, kas palīdz organismam glikozi aizvadīt no asinīm uz šūnām. Insulīna trūkuma dēļ, glikoze uzkrājas asinīs un netiek pārveidota organismam nepieciešamajā enerģijā. Bez tā, ka diabēta pacientiem ir regulāri jāuzmana un ar medikamentiem jākoriģē savs cukura līmenis, nāk klāt arī vairākas diabēta blaknes, kas ietekmē veselību. Viena no nepatīkamām komplikācijām ir  nefropātija jeb nieru mazspēja. Šobrīd Latvijas Universitātes (LU) medicīnas zinātnieki, ņemot talkā datorzinātņu speciālistu, pēta, kā nākotnē, iesaistot mākslīgo intelektu, varētu laikus paredzēt, kuram no diabēta pacientiem draud minētās nieru problēmas. Līdz ar to var savlaicīgi uzsākt ārstēšanu, lai  cilvēkam saglabātu apmierinošu veselību un dzīves kvalitāti. LU norit darbs pie tā, lai izstrādātu algoritmu, kas paredz nefropātijas iespējamību I tipa cukura diabēta pacientiem. Un šo darbu veic LU docente un vadošā pētniece Evita Rostoka. Mākslīgo intelektu, jeb mašīnmācību, kur datorā tiek ielādēti diabēta pacientu analīžu dati, pārrauga Edgars Salna, LU Medicīnas fakultātes pētnieks un doktorants, kura specialitāte ir programmēšana un mākslīgā intelekta apmācība. Pētījums notiek projekta ietvaros.
4/11/202347 minutes, 28 seconds
Episode Artwork

Dzīvnieki dēj olas: sens un visai parocīgs veids mazuļu laišanai pasaulē

Ir ļoti daudz dzīvo organismu uz mūsu planētas, kas jau miljoniem gadus spēj vairoties veidā, kādu nekad nav izbaudījis cilvēks, proti, dējot olas. Olas dēja jau dinozauri un visticamāk arī dzīvnieki vēl senāk. Dēšana ir sens un visai parocīgs veids mazuļu laišanai pasaulē. Tas arvien ir pārsteidzošs process, kas pašu dzīvnieku starpā ir atšķirīgs, kāds izdēj tūkstošiem olu, cits - vienu un sargā to kā dārgumu. Kāpēc dzīvnieki dēj olas, kādas priekšrocības un kādus riskus sniedz dēšana, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Zivju mazuļu dzimšana Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas to sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts? Pasaules ūdeņos mīt  aptuveni 30 tūkstoši  zināmu zivju sugu un, ņemot vērā šo lielo daudzveidību, arī izdzīvošanas un pēcnācēju radīšanas mehānismi ir vairāki. Ir zivis, kas ikrus iznērš un neliekas par tiem ne zinis, ir tādas, kas gan ikrus, gan kāpurus, jeb zivju mazuļus auklē mutē, ir zivis dzīvdzemdētājas un  ir tādas, kas veido ligzdas. Pirms runājam par dažiem piemēriem zivju ikru izauklēšanā, palūkosim uz to sākumu, jeb nārsta vietu un konkrēti uz ekstrēmākajiem nārstotājiem, piemēram,  Eiropas zušiem, kuri mīt saldūdeņos, bet nārstot dodas pāri Atlantijas okeānam uz Sargasu jūru netālu no Bermudu salām. Kāpēc šai zivij jāmēro garais ceļš un kurām vēl zivju sugām ir jāpārvar šķēršļi, lai radītu pēcnācējus, stāsta pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.
4/10/202348 minutes, 48 seconds
Episode Artwork

Retie ieži: kādas bagātības slēpjas Latvijas nogulumos

Ja vien akmens spētu runāt, tā stāstītajam būtu grūti noticēt. Cik dažāda, atšķirīga un dinamiski mainīga ir bijusi planēta tās vairāk nekā četros miljardos gadu. Taču pētnieki šodien var šo to uzzināt par senas vēstures notikumiem, palūkojoties iežos. Kādi ir Latvijas teritorijas zemes dzīlēs atrodamie ieži, kādi reti minerāli ir atrodami un kāda ir to vēsture, stāsta Latvijas Universitātes Muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva.    Laika joslas izplatījumā Kā atšķiras  pulksteņa laiks uz Marsa, kur diennakts, salīdzinot ar Zemi, ilgst 24 stundas un 37 minūtes, un Mēness laiks, kur 14 dienas ir nakts un 14  dienas – gaišs. Kā šiem laikiem var pielāgoties, piemēram, Starptautiskās Kosmiskās stacijas darbinieki, stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Protams, ka cilvēkam, kuram nav saistības ar kosmosa izpēti, ir gluži  vienalga, cik pulkstenis rāda uz minētajām planētām, bet tā kā jau gadiem ilgi astronomijas speciālisti pēta šos debess ķermeņus un interese par kosmosa iekarošanu ir noturīga, palūkosim, kā rit laiks uz Marsa un uz Mēness. Sāksim ar Marsa planētu, kur diennakts ilgums tiek mērīts solos jeb solārajā dienā. Marsa sols ir ļoti tuvu Zemes laikam, bet, kā skaidro Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills, tad ASV kosmosa izpētes aģentūras NASA darbiniekiem, kuri regulāri seko Marsa roveru, tas ir,  mehānisku transportlīdzekļu, darbībai uz Marsa, nākas strādāt pēc slīdošā grafika un katru otro diennakti pārlekt pāri vienai laika joslai. Skatot mums tuvāku un vairāk izpētītu debess ķermeni - Mēnesi -, zinām, ka tam, riņķojot ap Zemi, atkarībā no tā puses, no kuras redzam šo pavadoni, izšķir četras fāzes un tās nomainās 29 dienu laikā. Tas ir no Zemes skatupunkta, bet laiks uz Mēness  dalās 14 dienās un 14 naktīs.
4/6/202342 minutes, 39 seconds
Episode Artwork

Izpētes kuģu vēsture Latvijā un pasaulē

Ja uz sauszemes biologa darbs aizrit lauka darbos, pļavās, mežos vai laboratorijā pie mikroskopa, tad jūras biologiem neiztrūkstoša izpētes un ekspedīciju sastāvdaļa ir kuģi. Daži no tiem vēsturē palīdzējuši mainīt priekšstatu par visas planētas ģeogrāfiju, aizveda uz jauniem kontinentiem un veica apvērsumu sabiedriskajā domā. Citi savukārt ļāva tuvāk iepazīt tik maz pētīto okeānu pasauli un atklāt brīnumus, par kuriem ļaudis senatnē pat nenojauta. Arī mūsdienās okeānos peld īpaši izpētes kuģi - laboratorijas, kuras iepazīt tik mazzināmo ūdens pasauli. Kā noris darbs uz šādiem kuģiem un kādi ir ievērojamākie ekspedīciju kuģi pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone un zinātniskā institūta "Bior" vadošais pētnieks Didzis Ustups. Iepazīstam nākotnes medicīnas laboratorijas Jau šobrīd laboratorijas sniedz plašas iespējas agrīnā stadijā cilvēkiem atklāt dažādas saslimšanas. Raugoties nākotnē, uz laboratorijām liekam vēl lielākas cerības, piemēram, demenču un ģenētisku saslimšanu diagnostikā. Kas ļaus šādas slimības atklāt – arvien labākas zināšanas par bioloģiju vai jaudīgākas tehnoloģijas? Ja tehnoloģijas uzlabosies, varbūt tās gluži kā Covid laika paštestus varēsim lietot mājas apstākļos? Vēzis, neiroloģiskās, sirds un ģenētiskās saslimšanas – šīs ir dažas slimības, kuras palīdz un nākotnē vēl labāk palīdzētu diagnosticēt biomarķieri. Tie ir dažādi bioloģiski rādītāji mūsu ķermenī, piemēram, proteīni cilvēka asinīs, kas var sniegt informāciju, ja kaut kas organismā nedarbojas normas robežās, un tieši tas ļauj konstatēt kādu slimību jau visai agrīnā stadijā. Laboratorijas ir neatsverama sastāvdaļa, lai cilvēkiem piedāvātu testu veikšanu un biomarķieru analīzi, un tas jau notiek, bet kā tas varētu būt nākotnē? Ko jaunu mēs varētu iegūt no laboratorijām un kā vispār varētu mainīties laboratoriju loma sabiedrībām, vaicājam  medicīnas zinātņu doktoram, kā arī ASV uzņēmuma “Mayo Clinic Laboratories” prezidentam un izpilddirektoram Viljamam Morisam (William Morice), kurš nesen viesojās konferencē Rīgā, lai runātu par laboratoriju potenciālu veselības aprūpes sistēmā. Kurās jomās laboratoriju iespējas mainīsies pēc 10 gadiem?
4/5/202351 minutes, 56 seconds
Episode Artwork

Diennakts ritmi un mūsu organisma reakcijas

Ne viens vien zina, ka brīdi, ja esam uzmodināti nelaikā vai aizejam gulēt stipri par vēlu, organisms jūtas diskomfortā - vienam ir nelabums, cits nevar noturēt acis vaļā, vēl kādam kāpj asinsspiediens. Diennakts ritms viennozīmīgi ietekmē mūsu pašsajūtu, pat ja ikdienas dzīve diktē savus notikumus. Kad gulēt dodas nieres, kuņģis, aknas? Kas notiek miegā ar mūsu smadzenēm un kāpēc zīdaiņa miegs krietni atšķiras no seniora miega? Kā dienas un nakts ritējums, pulksteņa laika maiņa un pārlidojumi ietekmē mūsu organismu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Sporta zinātnes maģistrantūras programmas vadītāja, asociētā profesore Līga Plakane un Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa. Būtiski mūsu dzīves higiēna jeb dzīves ritms ietekmē spēju iemigt. "Tas, ka iemiegot vēl jāpaskatās telefonā, kas ir piedzejots kādās sarakstēs, vai ziņas, kas reti ir labvēlīgas. Šis stimuls galvas smadzenēm, ko domāt, asociācijas," norāda Līga Plakane. "Bet vēl jauks paņēmienu, kā nojaut šo pulksteni, ir no darbistabas, soļojot uz vannas istabu un guļamistabu, iziet caur virtuvi. Un tur ceļā ledusskapis. Un drusku paveram, kaut ko drusku. Uzreiz kuņģis sāk strādāt, zarnas sāk strādāt, prasa lielāku elpošanas intensitāti, labāku asins apgādi. Šī perifērija atkal ziņo centram par aktivitāti. Otra lieta - fiziska slodze īsi pirms gulētiešanas arī nav tas labākais, jo tad nāk aktivitātes ziņa no strādājošajiem skeleta muskuļiem. Nekāda iemigšana, jeb tas režīms, ko centrālais dod visu samazināt, tiek aktivēts. Līdz ar to rodas pārslodze smadzenēm."
4/4/202343 minutes, 32 seconds
Episode Artwork

Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie – mīti un versijas par 19. gadsimtu

Daudzi mūsu priekšstati par latviešu kultūru un vēsturi sakņojas 19. gadsimtā, tas ir bijis ne tikai garš un bagātīgs laikmets notikumu un personību ziņā, bet arī laiks, kad radīts bet viens vien mīts par vēsturi un to, kādi bijuši latvieši un latviešu nācijas veidošanos. Šoreiz grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” Māris Zanders pievēršas 19. gadsimta vēsturei Latvijas teritorijā. Šo periodu parasti dēvējam par to, kurā sakņojas tradicionālie priekšstati par latviskumu. Tomēr te valda daudz mītu, sākot ar jaunlatviešu kustību, dzimtbūšanas atcelšanu, beidzot ar mazzināmām personībām, kurām bija liela ietekme uz tā laika dzīvi. Arī raidījumā Zināmais nezināmajā sarunās žurnālists Māris Zanders un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” sestā grāmata – Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs “U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām personībām, kā arī vēstures procesiem un epizodēm, kas ir aizmirstas, nepietiekami novērtētas vai novērtētas ačgārni. Kā jau ierasts, grāmata tapusi, žurnālistam Mārim Zanderam uzdodot vēsturniekam āķīgus un dažkārt pat provokatīvus jautājumus. Un tā šoreiz uzzināsiet, kāpēc mums, latviešiem, ir svarīgi zināt 19. gadsimta vēsturi; kāpēc tiek aizmirsta baltvāciešu loma latviešu valodas un literatūras pamatu likšanā; kāda bija pirmo latviešu literātu loma nacionālās atmodas sagatavošanā; kāpēc ir svarīga lubu literatūra; kas bija pirmie (aizmirstie) latviešu kapitālisti un kā viņi atbalstīja latviešu kultūru; kā un kāpēc notika latviešu nācijas konstruēšana; kāpēc tik maz zinām par sieviešu lomu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā; kas būtu tālāk, ja nebūtu bijis Pirmā pasaules kara; kā 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mantojums ietekmēja turpmāko notikumu gaitu; vai 15. maija valsts apvērsums mainīja Latviju tik ļoti, kā ir pieņemts domāt; vai autoritārais režīms palīdzēja sagatavot sovjetizāciju; kādēļ joprojām tic baumām par Latvijas politiskās elites nodevību 1939.–1940. gadā? Kā mūsdienu notikumu kļūst par vēsturi? Šobrīd ikdienā jau esam sākuši lietot apzīmējumus "pirms Covid" un "pēc Covid", lai gan pavisam nesen saskarāmies ar ierobežojumiem un pašizolāciju, jau tagad tā sāk šķist kā vēsture. Kā uz to raugās pētnieki un kad patiešām varam novilkt kādu pagātnes un tagadnes robežlīniju? Pati vēstures definīcija jau nosaka to, ka vēsture ir kaut kas tāds, kad pret pagājušajiem notikumiem veidojas distance. Mēs savukārt uz šiem notikumiem varam atskatīties un veidot pret tiem kādu attieksmi. Šādi skaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Mēs sarunājamies par to, kā mūsdienās tiek dokumentēta vēsture un vai par neseno Covid-19 pandēmiju varam teikt, ka tā ir vēsture. Droši vien daudzi no mums savas ikdienas gaitas dokumentē grāmatnīcās iegādājamos plānotājos. Arī es esmu iecienījusi savas gaitas fiksēt šādā plānotājā, sarakstot tajā arī teātra apmeklējumus. Covid-19 pandēmijas laikā plānotajiem apmeklējumiem nācās pārvilkt svītru un pierakstīt klāt ar lieliem burtiem - ATCELTS. Manu ikdienu tas, protams, mainīja. Bet cik svarīgas šādas plānotāja lappuses vai viss plānotājs būtu pētniekiem? Vai tas iedotu kādu vērtīgu informāciju par laiku un apstākļiem, kādus piedzīvojām pandēmijas laikā, vai arī tie būtu lieki dati jau tā lielajā datu pārbagātībā? Edmunds Šūpulis norāda, ka nozīme šādiem materiāliem būtu gan, jo šobrīd nevar paredzēt, kādi dati nākotnē noderēs. Drīzāk ar šādām plānotāja lappusēm vai citiem priekšmetiem datus varētu ietekmēt, jo tas liktu pētniekiem uzdot jautājumu - kāpēc mēs vienus vai otrus priekšmetus esam uzskatījuši par svarīgiem. Cits jautājums - kā to visu saglabāt un ko par šo laikmetu vēlēsimies uzzināt? Ja runājam par datu saglabāšanu, tad pašlaik vēsture gar mūsu acīm slīd sociālajos medijos. Tur teju ik dienu parādās ukraiņu karavīru veidoti video vai, piemēram, daudziem atmiņā varētu būt palicis šis - internetā izplatītais video, kā ukraiņu bērni bumbu patvertnē dzied līdzi “Eirovīzijas” dziesmu konkursā uzvarējušai dziesmai no Ukrainas - “Stefania”.
4/3/202353 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Publiskā runa vēsturē: spilgtākie piemēri

Publiskas uzrunas sabiedrībai mūsdienās šķiet ikdienišķas, jo ir tik daudz mediju, kuros tās vērot atkal un atkal. Sīki analizēt, uz tām reaģēt vai dažkārt par tām arī pasmaidīt. Laikmets kurā dzīvojam tiešām pilns ar tekstiem un uzrunām, taču vēsturē publiskās uzrunas bija spilgtu notikumu pavadītas, ar bagātīgu retoriku apveltītas un tām īpaša vieta vēstures liecībās. Publiskās runas ir emocionāls vēstījums sabiedrībai. Dažkārt tas ir gana spēcīgs, lai celtos kājās un rīkotos, citkārt tik blāvs un neveiksmīgs, ka padara runātāju par apcelšanas objektu. Kādas bijušas ievērojamas publiskās runas vēsturē, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns. Prezidentu publiskās runas šodien Prezidentu uzrunas vienmēr ir bijis virtuves sarunu un mediju sīkas analīzes objekts. Tās ir bijušas iedvesmojošas, pacilājoša, pelēkas un garlaicīgas. Prezidentu runas ir spilgti iezīmējušas gan ģeopolitisko kursu, gan sociālo noskaņojumu valstī. Līga Romāne-Kalniņa pētījumā analizējusi Baltijas prezidentu uzrunas. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu un deju svētkos “Rīgai 800” 2001. gadā ir leģendāra. Uz to cilvēki atsaucas joprojām, sakot, cik ļoti mums toreiz kaut kas tāds bija nepieciešams. Prezidente ar savu runu desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūs stiprināja un no jauna formēja mūsu nacionālo identitāti. Tieši šim jautājumam - prezidentu runu nozīmei nacionālās identitātes veidošanā Baltijas valstīs - pievērsās jaunā valodniece Līga Romāne-Kalniņa, un šobrīd viņas interese vainagojusies ar aizstāvētu promocijas darbu Latvijas Universitātē un iegūtu titulu “Gada disertācija”. Pētniece stāsta par darba mērķi un gūtajām atziņam.
3/30/202350 minutes, 30 seconds
Episode Artwork

Emocijas cilvēka ķermenī: kāpēc dusmās pulsē deniņi un stress "sēž" uz mūsu pleciem

To, ka mūsu emocijām ir cieša saistība ar mūsu ķermeni, apzināmies ļoti labi. Emocijas nav atrautas no mūsu fiziskā ķermeņa. Taču pētnieki aizvien pēta, kā tieši dažādas emocijas ietekmē izjūtas mūsu ķermenī un šie atklājumi ir interesanti. Kāpēc depresijai un skumjām ir "aukstas kājas un rokas"? Kāpēc dusmās pulsē deniņi, bet bailēs sastingstam un ieraujam elpu? Kāpēc stress "sēž" uz mūsu pleciem, bet pretīgums kairina mūsu kuņģi? Emociju fiziskās izpausmes ķermenī raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis. Garšīgs ēdiens daudziem šķiet efektīvākās zāles pret bēdām Kad ir skumji vai esam noguruši, ne reti roka stiepjas pēc kaut kā salda, sāļa vai trekna. Kāpēc tā? Kā garšīgs ēdiens ietekmē mūsu smadzenes un kāpēc grelīns un leptīns vienam darbojas optimāli, bet citam nekad nav sāta un vienmēr gribas ēst? "Pat nezinot visus fizioloģiskos procesus organismā, katrs to jūtam, ka pēc ēšanas jūtamies labāk. Ēdiens mūs uzmundrina, iepriecina arī tad, ja nav izsalkuma, jo pats process ir ļoti patīkams," atzīst uztura speciāliste un fizioloģe Baiba Grīnberga. Ēšana ir viena no baudām, kas sniedz apmierinājuma un sāta sajūtu mūsu organismā. Sižētā mēģinām rast atbildes uz jautājumu, kāpēc saldas un treknas lietas mums izraisa lielāku baudu nekā, piemēram, liess un visādi citādi veselīgāks ēdiens. Kā mūsu organismā darbojas  leptīns – hormons, kas atbildīgs par sāta sajūtu, un grelīns – hormons, kas sūta signālus, lai cilvēks justu izsalkumu.  Pirmais jautājums fizioloģei Baibai Grīnbergai ir par saldumiem, pēc kuriem bieži vien ir lielāka kāre nekā vajadzētu. Par ēšanu mūsu organismā ir atbildīgs hormons – leptīns, kas ražo ķermeņa tauku šūnas, un šis hormons, tā teikt, dod ziņu smadzenēm, ka cilvēks ir paēdis, taču mēs labi zinām, ka nereti vien neraugoties uz apēsto, roka stiepjas pēc nākamā kumosa. Leptīna pretmets ir grelīns – hormons, kas savukārt sūta signālus par izsalkuma sajūtu. Arī runājot par šo hormonu, Baiba Grīnberga teic, ka te atkal ir runa par gribasspēku un hormonālo darbību. Protams, hormoni nosaka daudz ko mūsu organismā, bet nevajag pārspīlēt to nozīmi, ja relatīvi vesels cilvēks mēdz pārlieku bieži aizrauties ar neveselīgu ēšanu. Nereti vien mūsu receptori jau ir pieraduši pie laba un daudz un tad rodas kairinājums saņemt vēl vairāk, un to var attiecināt uz ikvienu no baudām. Tāpēc te runa būtu arī par cilvēka rakstura vājumu vai stiprumu, teic  uztura speciāliste fizioloģe Baiba Grīnberga.
3/29/202343 minutes, 6 seconds
Episode Artwork

Elektromagnētiskais lauks, starojums un tā radītais piesārņojums

Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām elektroniskām ierīcēm, bez kurām pat nevaram iedomāties pilnvērtīgu ikdienu. Taču ne vienu vien satrauc, vai šīs daudzās un dažādās ierīces rada kādu ietekmi uz mūsu veselību. Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā veidojas elektromagnētiskais starojumu, kāda ir mūsu dzīve līdzās dažādām ierīcēm un ko pētījumi saka par elektronisko iekārtu kaitīgumu. Stāsta Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centra tehniskais direktors Gundars Ašmanis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Gundars Ašmanis norāda, ka ir vietas, kur elektromagnētiskā lauka nav. Mēs varam arī izbēgt no Zemes elektromagnētiskā lauka. No elektromagnētiskā spektra mēs varam izbēgt telpās, kuras ir ekranētas. "Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centrā šāda telpa ir, kurā mēs ieejam, aizveram durvis, mums nav ne 1G, ne 2G, ne 5G. Nedzirdam radio, mums nav televīzijas, mēs esam atslēgti no apkārtējās vides komunikācijas ziņā. Arī valdībai vajadzētu būt slepenām šādām telpām,  katrā ziņā NATO sarunas notiek šādās telpās, lai nevarētu noklausīties, ja nu kādam ir līdzi raidītājs, tad lai šī enerģija neizspruktu ārā, nevarētu noklausīties," skaidro Gundars Ašmanis. Runājot par elektromagnētisko lauku mums apkārt, Ivars Vanadziņš norāda, izņemot šīs specifiskās zonas, vienmēr esam bijuši pakļauti tā ietekmei. Lielais daudzums dažādu elektroierīču ir jaunums. Tajā pašā laikā, vērtējot ikdienas elektroierīču radīto fonu, viņš atzīst, ka būtiskas ietekmes veselībai nav. "No veselības viedokļa faktiski tie elektroniskie lauki, es lietošu vārdu lauki, tas izstarošanas avots pie viņa ir kaut kāda zināma viena jauda, bet viņi ārkārtīgi labi un strauji dzēšas un samazinās. Pietiek ar metru vai diviem, nesēdēt virsū tieši raidītājam, metru vai divus tālāk, pat ja rādītājs gana spēcīgs, būtībā mēs runājam par 5%, 10 procentiem, kaut kādu stipri zemāku intensitāti. Līdz ar to, ja mēs esam tādā normālā vidē, kur ir ievērotas kaut kādas tehniskās prasības, faktiski ir ārkārtīgi maz tādu vietu, kur tie līmeņi ir tādi, kas radītu būtisku ietekmi uz veselību," norāda Ivars Vanadziņš. Viņš arī min, ka ierīču ražotāji nepārtraukti pilnveido standartus, lai dažādas ikdienas ierīces neradītu kaitējumu cilvēku veselībai un būtu patērētājiem droši. "Ja mēs lietojam ierīces atbilstoši to mērķim, viņas ir ražotas atbilstoši tehniskajiem standartiem un ir darba kārtībā, mēs nedarām kaut kādas pilnīgi totālas, vājprātīgas muļķības, tad faktiski pameta bažām īsti nav. Es gribētu teikt, ka mums nav ļoti daudz, bet ir simtos dažādu mērījumu, specifiski vairāk darbavietās, jo tās koncentrācijas mēdz būt augstāks, mums faktiski nav neviens mērījums Latvijā, kas būtu pārsniedzis to, kas medicīnā būtu kaut kas būtu traktēta kā tāda bīstamā ekspozīcijas darbības vērtība," atzīst Ivars Vanadziņš.
3/28/202351 minutes, 56 seconds
Episode Artwork

Kā audzēt bietes, kā ārstēt lopus: padomu grāmatu vēsture

Nesen raidījumu veltījām stāstam par grāmatām 19. gadsimtā, kāda loma tām bija sabiedrībā, kas bija autori un kas lasīja grāmata. Šoreiz īpašu uzmanību pievēršam kādam arī mūsdienās iecienītam žanram - padomu grāmatām. Lai arī mūsdienas bieži esam paraduši atbildes uz praktiskiem jautājumiem meklēt internetā, arvien iecienītas pašpalīdzības grāmatas. Kādas problēmas nomāca 18. un 19. gadsimtā Latvijas iedzīvotājus? Par to daudz pastāsta pirmās padomu grāmatas Latvijā. Kā audzēt bietes, kā ārstēt lopus - šīs un citas ikdienas dzīves aktualitātes risināja ar dažādiem padomiem. Kāda šīm grāmatām bija atsaucība lasītāju vidū, skaidro Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdz 20. maijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpā "Retumu pasaule" (5. stāvā) apskatāma krājuma izlase "Bites, bakas, kartupeļi. Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi". Padomu grāmatas par to, kā labāk dzīvot, nesaslimt, nopelnīt daudz naudas, ir populāras ne tikai mūsdienās – to pirmsākumi latviešu grāmatniecībā meklējami pirms vairāk nekā divsimt gadiem, apgaismības laikmetā. Kā latvieši apguva jaunākās atziņas lauksaimniecībā, finanšu pratību, kulināriju, veselības profilaksi un daudz citu noderīgu iemaņu – atbildi uz šiem jautājumiem sniedz ieskats 18.–19. gadsimta praktisko padomu grāmatās, kas aplūkojamas krājuma izlasē. Mācītāju, muižnieku, ierēdņu, ārstu sarakstītās grāmatas aptver plašu tēmu klāstu, sākot ar padomiem cūkkopībā, biškopībā, kartupeļu audzēšanā, līdz pat merino aitu kopšanai un baku potēšanai. Tās demonstrē mazāk pazīstamu šķautni apgaismības laikmeta grāmatniecībā un ļauj ielūkoties latviešu zemnieku un muižu kalpotāju ikdienas pasaulē. Pārlūkojot pirmās grāmatas šajā žanrā, atklājas ne tikai jaunu saimniekošanas metožu piedāvājums, bet arī pārmaiņas grāmatas funkcijās. No sakrāla priekšmeta grāmata kļuva par palīgu praktiskajā ikdienas dzīvē. Kas ir pašsuģestija un kā tā darbojas? Ar pašiedvesmu cilvēks var mazināt sāpes, simptomu nomākšanu, bet ne veikt pašas slimības ārstēšanu. To cilvēks var panākt ar ticību, saka medicīnas doktors, ārsts-psihiatrs Artūrs Utināns. Cik daudz varam kontrolēt ar pašiedvesmu un kāpēc dažiem darbojas pašiedvesma, citiem – nē. Par pašsuģestijas jeb pašiedvesmas pamatlicēju medicīnā tiek uzskatīts franču aptiekārs Emīls Kuē, kurš pagājušā gadsimta sākumā kļuva populārs ar to, ka  saviem klientiem ieteica regulāri atkārtot frāzi – ar katru dienu man kļūst aizvien labāk  visās nozīmēs.  Kāpēc šī šķietami vienkāršā metode citiem palīdz tikt galā gan ar emocionāliem, gan fiziskiem kaitējumiem, bet  citiem nekādi neizdodas pašiem sevi noskaņot uz pozitīvās domāšanas viļņa, par to saruna ar medicīnas doktoru, ārstu-psihiatru un psihoterapeitu Artūru Utinānu. Cik ļoti pašiedvesma var ietekmēt cilvēka garīgo un arī fizisko stāvokli?
3/27/202348 minutes, 14 seconds
Episode Artwork

Daba lībiešu kultūrā: Ko par dabu, cilvēka attiecībām stāsta lībiešu atstātais mantojums

Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīti un pārcēlās uz Vidzemi. Par vendu ienākšanu Cēsīs un tur atrastajām liecībām par šo maztautu stāsta vēsturnieks Agris Dzenis. „Par vendu izcelsmi un  etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par  rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheooloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem, iespējams, secināt ka  vendi bijuši  tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība varēja tiem var izvedoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.” Tā Livonijas Indriķa hronikas  komentāros raksta vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Kas bija  vendi un kur viņi palika, to mēģinām noskaidrot sarunā ar vēsturnieku Agri Dzeni. Indriķa hronikā tiek minēta vendu pils Cēsīs, kas atradās Riekstu kalnā blakus tagadējām ordeņa  pils drupām. Par Novgorodas kņaza uzbrukumu 1219. gadā Indriķis raksta šādi: „No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudz krievus .. Kad uzausa rīts Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz dižciltīgo ievainotus un citus – nogalinātus, viņš saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut  gan tā bija pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa  brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu.”  Skaidrojumu par vendu pili turpina Agris Dzenis. Jau 14. gadsimtā apzīmējums vendi rakstītos avotos vairs neparādās. Kur viņi asimilējās un kāpēc jaunāku laiku vēsturē šī tauta vairs nav pieminēta, vērtē Agris Dzenis.
3/23/202343 minutes, 49 seconds
Episode Artwork

Krīze humanitārajās zinātnēs: trūkst finansējuma pētījumiem

Latviešu valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas - tās ir unikālās un šādā komplektā sastopamas vienā vietā pasaulē, proti, Latvijā. Ar to mēs dižojamies un lepojamies ik reizi, kad redzam sevi lielajā pasaules ainā, tomēr, kad runa ir pa zinātnes turpināšanos šajās jomās, vairs neesam tik naski. Valodnieki, filosofi un vēsturnieki ceļ trauksmi par nepietiekamo finansējumu pētījumiem humanitārajās zinātnēs. Šis nav pirmais gads, kad par to runā arī skaļi. Kāpēc sabiedrībai un valstij vajag labi finansētas vēstures un valodniecības nozares, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturniece Ineta Lipša un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. "Situācija nav nekas jauns, tā ir jau, es teiktu, padsmit gadus jau vismaz kopš iepriekšējās ekonomiskās krīzes, 2008. gada krīzes, kad zinātnei nogrieza finansējumu, mēs jau vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Viss pārējais, kā saka, ir sekas. Ja tu gotiņu nebaro, gotiņa pienu nedod, tā vienkārši runājot," norāda Ineta Lipša. "Valodniecībā ir līdzīga situācija, varbūt pat vēl kritiskāka situācija. Mēs gan cenšamies visu laiku klauvēt pie sabiedrības un atgādināt, jā, šeit ir valodnieki, kas pēta valodu, kas mēģina saprast, kā mūsdienās lieto valodu un mēģina sagatavot valodas kopumu nākamajām paaudzēm. Bet īstenībā valodniecības nozarē strādā tikai tīri entuziasti, jo algas ir apbrīnojami mazas, slodzes ir ārkārtīgi mazas, jo no projektiem vien mēs nespējam nodrošināt normālas algas. Aptuveni minimālās algas līmenī ir pētnieku finansiālais nodrošinājums, tāpēc tagad ir īstenībā pēdējais brīdis, kad mēs varam pateikt, ka mums ir slikti, ka mums, ka mums vajag atbalstīt un vajag domāt valstiskā līmenī, kā attīstīt šīs nozares, ne tikai valodniecību, literatūrzinātni, vēsturi un filozofiju, bet visu zinātni kopumā," atzīst Sanda Rapa. Ineta Lipša norāda uz bīstamību, ko var radīt, ja, piemēram, vēstures nozarē trūkst pētnieku, kas interesējās par kādu noteiktu laika posmu. "Būtu jāizlemj, ka arī Latvijas vēsture ir nacionālas nozīmes nozare. Jo tiešām neviens cits to nepētīs. Vai arī pētīs, piemēram, kā mēs zinām, tagad Krievijas karš Ukrainā un daudzi ārzemju sovjetologi un studenti, kuri studē padomju studijas, viņi jau pārsvarā zina tikai to krievu valodu. Mums tūlīt būs gadījumi, ka viņi brauks uz mūsu arhīviem, jo, protams, ka šeit par padomju periodu krievu valodā kaut ko arī var izlasīt. Skaidrs, ka var. Bet tad šīs pētījumu tēmas vispārina un paziņo, ka, lūk, Latvijā, piemēram, padomju okupācijā tajā laikā notika tas un tas. Viņi to izdara, balstoties tikai uz avotiem, kas ir krievu valodā. Faktiski viņi ignorē šīs valsts iedzīvotāju lielākās daļas viedokļus, uzvedības, attieksmes un visu šo," analizē Ineta Lipša. "Un mēs ar šo attieksmi it kā sakām, mēs pieprasām to koloniālo attieksmi pret sevi, kad atkal mēs esam tie mazie, nabadzīgie, nevarīgie, gan jau tur kāds ārzemēs, viņiem jau tur tas lielais finansējums, viņi jau kaut ko mums izpētīs, tā jau nebūs, ka mēs paliksim vispār bez kaut kādiem naratīviem. Pēc tam būs jādibina atkal kaut kādi institūti, lai ar kontrapropagandas palīdzību dekonstruētu šos naratīvs." Studija maksa - kurš un kā varēja atļauties studēt kādreiz 1887. gadā, atzīmējot Rīgas Politehnikuma 25 gadu jubileju, Rīgas rūpnieki mācību iestādei uzdāvināja 10000 rubļu elektrotehnikas laboratorijas iekārtošanai. Cik liela tolaik bija mācību maksa, kas studentiem finansēja stipendijas un kurp mācību spēki devās ekspedīcijās un uz zinātniskām konferencēm, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Vēstures pētniecības un zinātnisko publikāciju nodaļas vadītāja Alīda Zigmunde. Viņa min, ka studiju maksa bijusi maza - 120 rubļu, tikai tad, kad tā bija samaksāta, varēja uzsākt studijas. Alīda Zigmunde norāda, tad par šo studiju maksu tolaik varēja iegādāties vienu govi, vēlāk ap 1877. gadu studiju maksa palielinājās līdz 140 rubļiem. Rīgas Politehnikums durvis vēra 1862. gadā un  tā bija pirmā daudznozaru tehniskā augstskola tā laika Krievijas impērijā. Kā  var lasīt RTU interneta vietnē, tad šī skola tika veidota pēc tolaik Eiropas modernāko – Cīrihes un Karlsrūes – tehnisko augstskolu parauga. Darbojās kā privātā augstskola, kuru uzturēja Baltijas muižniecība. Augstskolā mācījās tikai vīrieši no visas Krievijas impērijas, neņemot vērā tautību, reliģijas un kārtu atšķirības. Studijas bija par maksu, un mācības notika vācu valodā. Tāpat kā šodien, arī tolaik pasniedzēji  brauca pieredzes apmaiņā, stažējās un  piedalījās zinātniskās konferencēs, reizumis mācībspēkiem pašiem bija jāsedz ceļa izdevumi, bet nereti vien gan šos braucienus, gan arī studentu stipendijas finansēja politehnikuma mecenāti. Politehnikuma studenti tāpat kā tagad meklēja iespējas piepelnīties – strādāja tajā pašā augstskolā par asistentiem vai laborantiem, vai pasniedza privātstundas turīgo pilsoņu atvasēm. RTU vēstures pētniece Alīda Zigmunde iepazīstina ar mecenātiem, kas finansiāli atbalstīja gan studentus, gan mācībspēkus.
3/22/202351 minutes, 10 seconds
Episode Artwork

Pasaules ūdens diena: kā klimata pārmaiņas ietekmē pazemes un virszemes ūdens krājumus

22. marta pasaulē atzīmē Ūdens dienu. Tik svarīgs elements visas dzīvās dabas eksistencē, taču tik nevienmērīgi pieejams, teju kā stihija - dažkārt par maz, dažkārt par daudz. Kā klimata pārmaiņas ietekmē mūsu pazemes un virszemes ūdens krājumus? Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai šie krājumi atjaunotos? Skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece Agrita Briede un šīs fakultātes vadošais pētnieks Andis Kalvāns. Tualešu nozīme mūsu higiēnā un vienlaikus saistība ar sociāliem jautājumiem Atkritumi uz ielām un tualešu trūkums senāk bija tiešs iemesls slimību izplatībai pilsētās. Mūsdienās vairs nespējam iedomāties, ka higiēnas un sanitāros nolūkos vairs nebūtu pieejamas tualetes. Tomēr vairākās vietās pasaulē tā joprojām ir problēma. Turklāt tualete pilda ne tikai sanitāro funkciju, bet tai ir sava loma arī mūsu sociālajā dzīvē un drošībā. Cik pieejamas cilvēkiem ir tualetes un kāda situācija šajā ziņā ir Latvijā? Elīna Kolāte šajā sarunā sevi piesaka kā tualešu pieejamības entuziasti, un viņa patiešām ar lielu entuziasmu stāsta par tualešu nozīmi mūsu higiēnā, izpratnē par vidi, pilsētas tēlu, taču vienlaikus stāstā vīsies cauri arī sociālie jautājumi. Sāksim ar higiēnu. Iespējams, ka viduslaiki varētu būt atskaites punkts tam, ka cilvēki saprata - kaut kas īsti nav kārtībā. Vienlaikus daudzi nokārtojamies uz ielām, atkritumus izmetam uz ielām, turpat iegūstam dzeramo ūdeni - varbūt tāpēc izplatās slimības un varbūt tāpēc nepieciešamas tualetes. Elīna Kolāte norāda, ka te būtiski, ko mēs vispār saprotam ar tualeti. Vai tā ir jebkura vieta, kurā nokārtojamies? Tad jau arī ielas viduslaikos bija tualete. Vai tā ir vieta ar klozetpodu un ūdeni, kā pieņemts mūsdienās, vai vēl kāds cits variants?
3/21/202348 minutes, 21 seconds
Episode Artwork

Klusie liecinieki jeb ko par noziegumu var stāstīt putekšņi, dzīvnieku spalvas vai tabaka

Nozieguma vieta ir kā sajukta puzle, kurā dažu gabalu trūkst, citi neiederas, vēl kāds šķiet nemanāms, bet ir svarīgs, lai saprastu kopējo bildi. Tehnoloģijas nāk talkā, palīdz arī zinātnieku darbs pie jauniem izpētes veidiem. Raidījumā šoreiz pievēršamies tieši šim aspektam. Stāstām par kādu jaunu ekspertīžu veidu, kas īpašu uzmanību velta augiem, dzīvniekiem un citām organisku vielu pēdām nozieguma vietās. Stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja tiesu eksperte Kristīne Dokāne.
3/20/202347 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Putnu migrācija: vai putni maina savus maršrutus klimata pārmaiņu dēļ

Gājputni ir signāls gadalaiku maiņai, tie rudenī pavadīti ar skumjām, bet pavasarī atgriežas kā priecīgs apsolījums jaunam sākumam dabā un arī cilvēku dzīvē. Īpaši tie, kuri ligzdo māju tuvumā, priecīga vēsts cilvēkiem ir spārnotā kaimiņa atgriešanās. Kādas stratēģijas izvēlas dažādas putnu sugas, mērojot ceļu uz ligzdošanas vietām pavasarī? Un cik elastīgi ir putni, kad šīs stratēģijas un ceļš ir jāmaina, jo klimats mainās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ornitologs Mārtiņš Briedis. Kad īsti sākas pavasaris? Astronomiskais pavasaris vai meteoroloģiskais pavasaris, kurš no tiem liecina par pavasara iestāšanos un pēc kādām pazīmēm. Ja pavasari kalendārā skaitītu no marta sākuma līdz maija beigām, sanāktu vēl trešais pavasara veids. Kā saprast gan pavasara, gan citu gadalaiku sākumu un beigas? Var nomainīt kalendāra lapiņu, var svinēt vasaras saulgriežus vai, piemēram, pavasara ekvinokciju, kad diena kļūst lielāka par nakti, bet, iespējams, īstāku sajūtu par gadalaiku nomaiņu mums radīs gaisa temperatūra. Tātad pastāv vairākas metodes, kā iezīmēt gadalaiku nomaiņu, un Latvijā lielu nozīmi piešķiram meteoroloģiskajam pavasarim, vasarai, rudenim un ziemai. Prakse gan liecina, ka gadalaiku iestāšanās nav akmenī cirsti datumi, un vēl to visu ietekmē klimata pārmaiņas. Pēc kā iespējams noteikt gadalaiku iestāšanos, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Gaile.  
3/16/202348 minutes, 59 seconds
Episode Artwork

Laboratoriju drošība: vai kaut kas no tām var nemanāmi "izsprukt"

ASV dienesti apgalvo, ka Covid-19 vīrusa izplatība aizsākusies ar kādas Ķīnas laboratorijas patogēnu noplūdi. Šim apgalvojumam aizvien ir kritiķi, kas atzīst, ka visticamāk iemeslu, kāpēc šis vīruss nonāca pasaulē, tā arī nekad neuzzināsim. Taču šī nav pirmā reize, kad izskan apgalvojumi par biodrošību laboratorijās. Kā ir aprīkotas mūsdienu laboratorijas, cik drošas tās ir un vai kaut kas no tām var nemanāmi "izsprukt"? Raidījuma viesi Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošie pētnieki Dāvids Frīdmanis un Dace Pjanova. "Principā jau visam var būt divi avoti, vai nu viņš ir no laboratorijas, vai viņš ir no dabas, nekāda cita varianta nav. Lai apgalvotu vienu vai otru, vajag būt pamatīgiem pierādījumiem, tieši tāpēc arī daudz runā par to, ka varbūt mēs nekad neuzzināsim. Lai gan es personīga tam līdz galam neticu. Mūsu pasaule kļūst arvien plašāka, pētnieki ielien arvien dziļā, pat visdziļākajos džungļos, dabū no turienes paraugus," vērtē Dāvids Frīdmanis. "Ja viņš būs no dabas nācis, kaut kad mēs varbūt uzdursimies tam dzīvniekam. Ja viņš būs nācis no laboratorijas, tad visdrīzāk kaut kur ir arī pieraksti par to, kurā laboratorijā strādāja, kādas bija pazīmes un kādas manipulācijas ir veiktas. Mainoties režīmiem, noteikumiem, šī informācija var nokļūt atklātībā. Pēc kāda laika var gadīties, ka mēs uzzināsim, kur ir tā problēma. Šķiet, vislielākā problēma, ar ko mēs visi šeit saskaramies, ir tas, ka Ķīna tomēr nav tāda valsts, kurā brīva runāšana un problēmu atklāta apspriešana būtu vispārēji pieņemta. Tas vienmēr radīs bažas par to, vai tik viņš nav nācis no laboratorijas, kas, protams, var būt patiesība. Es to nekādā gadījumā neizslēdzu. Tas ir viens no variantiem" "Nevar izslēgt nevienu, ne otru variantu, bet man liekas, ka šobrīd tie pierādījumi, kas ir zinātniski publicēti, vairāk pamatoti man liekas, ka tomēr ir dabiskas izcelsmes. Šobrīd ir ziņojums, bet ja parakņāties nedaudz dziļāk internetā, tad īstenībā vairāk par apgalvojumiem mēs neko neredzam, jā, ir kaut kāds FIB ziņojums, bet kas tad viņā ir iekšā, to jau mēs nezinām. Un līdz ar to šobrīd publiski pieejami dati, ka viņš izcēlies dabiskā ceļā Ķīnā, Uhaņā. Es vairāk šobrīd sliecos, ka tas tomēr varētu būt dabiskas izcelsmes. Kaut kā mani šis skaidrojums uzrunā vairāk," norāda Dace Pjanova. Dāvids Frīdmanis min, ka pastāv ari variants, ka vīruss ir hibrīdas izcelsmes: viņš ievākts no dabas, kādu brītiņu ir laboratorijā audzēts, radies izpētes ceļā. "Audzēts, visdrīzāk, šūnās, kas nav no tā konkrētā saimnieka organisma, no kura viņš ir iegūts. Audzēts, piemēram, uz cilvēka šūnām, kuras ir piemērotas un šis vīruss spējis inficēt. Un tad viņš, protams, dzīvojot šajā mazajā ekosistēmā, ir mainījies pats no sevis.  Nav tā, ka kāds speciāli viņu radījis, un neviens nav līdz galam sapratis, ka viņš varētu būt infekciozs un šo darbību rezultātā viņš varētu nokļūst vidē. Ja tu neievēro visas drošības regulas, tikai uz to aizdomu pamata, ka tas varētu būt bīstams, tad pastāv varbūtība, ka tas nejauši nokļuvis vidē," norāda Dāvids Frīdmanis. Bet cik vispār pamatoti varam teikt, ka dzīvojam drošā pasaulē? Vai tas, ka apzināti vai nejauši kaut kas izkļūst apkārtējā pasaulē no laboratorijām un nodara ļaunumu, ir maza iespējamība un notiek reti, vai tas ir godaprāta jautājums un dzīve uz pulvera mucas? "Man liekas, ka dzīvei uz pulvera mucas [pamatā], ja runājam par epidemioloģiju, ir fakts, ka mēs lidojam. Globalizācija un tas, ka mēs lidojam, un slimībai ir iespēja ceļot no vienas valsts uz otru tik viegli, ir tā pulvera muca. Tas, no kurienes tas vīruss nācis, ir tikai avota jautājums. Ir pilna pasaule ar dzīvnieku izcelsmes vīrusiem, kuri var inficēt cilvēku. Un katrs no viņiem, var būt nākamais kovids," atzīst Dāvids Frīdmanis. "Ar Covid mums paveicās, ka mirstība nebija tik liela. Bija savulaik mums vēsturē spāņu gripa, tur bija trakāk. Tieši fakts, ka mēs ceļojam pa visu pasauli, ir tas, kas to vīrusu izplatību veicina. Tā ir tā pulvera muca. Infekcijas avoti visu laiku radīsies. "No vīrusa viedokļa mēs esam barība, un kur ir barība, tur būs arī plēsējs. Un vīruss šajā gadījumā ir tas, kurš ir plēsējs, un radīsies jauni un jauni patogēni," norāda Dāvids Frīdmanis. Datu noplūde: kāpēc tas iespējams un kā ikdienā sevi pasargāt? No laboratorijām var noplūst vīrusi, bet var noplūst arī dati, un tas var notikt gan netīšām, gan apzināti. Ļaunprātīgu datu ieguvi un datu aizsardzību mūsdienās varētu salīdzināt ar nemitīgu ciklu - līdzko ļaundari iegūst datus, ir jādomā jauni paņēmieni, kā datus aizsargāt, un tas atkal liek ļaundariem būt radošiem. Gan Latvijā, gan citur pasaulē ir bijuši vairāki gadījumi, kad nopludināti konkrētu personu vai ar aizsardzību saistīti dati. Kāpēc tas kļūst iespējams un kā varam ikdienām pasargāt paši sevi? Iespēja vienā brīdī piekļūt medicīnas iestādes pacientu fotogrāfijām, aplūkot faktus par klientu braucieniem koplietojamās automašīnās, nosūtīt kādam informāciju par nodokļu nemaksātājiem vai pat izplatīt ziņas par izlūkdienestu darbību. Šādi un citi paņēmieni kļūst iespējami, ja netīšām vai ļaunprātīgi tiek nopludināti dati. Piemēram, viens no gadījumiem guva plašu starptautisku rezonansi - 2013. gadā bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes un Nacionālās drošības aģentūras darbinieks Edvards Snoudens nodeva laikrakstiem slepenu informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām. Bet šoreiz stāsts ne tikai Snoudenu, bet arī citiem datu nopludināšanas gadījumiem. Vai biežāk sastopamies ar ļaunprātīgām vai nejaušām datu noplūdēm, to attālināti ierakstītā sarunā skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT.lv apdraudējumu analītiķis Kārlis Podiņš.
3/15/202352 minutes
Episode Artwork

Tumšā enerģija un melnie caurumi: kas ir tur, kur nekā nav - vai "nekas" tiešām eksistē?

Supermasīvi melnie caurumi, tumšā enerģija un tumšā matērija - šie jēdzieni ik pa laikam parādās ziņu virsrakstos. Lai cik neparasti tie šķistu, tāli un līdz galam neizprasti tie eksistē un par to milzīgo lomu Visuma dzīvē un vēsturē ik pa laikam no jauna pārliecinās zinātnieki jaunos pētījumos. Kas notiek šajos melnajos caurumos? Jauna teorija min, ka melnie caurumi rada šo enerģiju, vai tas ir tiesa? Un kas ir tur, kur nekā nav - vai "nekas" tiešām eksistē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors un Latvijas zinātnieku komandas CERN vadītājs Kārlis Dreimanis un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. "Zinātnieki ir atraduši to, ka īpaša melno caurumu grupa aug tādā pašā tempā, kā Visums izplešas, un viņi ar to spekulē, ka varbūt tā ir tumšā enerģija, kas ir melnajos caurumos. Bet šajā brīdī mums ir zināms tikai tas, ka melno caurumu izplešanās temps ir tāds pats, kā Visuma izplešanās, bet nav teikts, ka tā obligāti ir melnā enerģija melnajos caurumos," skaidro Andris Slavinskis.  Ja to varētu pierādīt, tas būtu jauns veids, kā domāt par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas. Vienlaikus jautājumu arī pēc šiem zinātnieku atklājumiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu, un liela daļa zinātnieku un teorētiķu par šo secinājumu izsakās skeptiski. "Šis nekādā veidā nemaina to paradigmu un domāšanu par melnajiem caurumiem vispārēji, tas vairāk maina mūsu domu par to, vai mūsu uzskati par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas Visumā, ir plus mīnus pareizi. Mēs drusku apgāžam daudzus melno caurumu būvēšanas modeļus, bet apstiprinām tieši tumšās enerģijas faktu kā tādu," analizē Kārlis Dreimanis. 
3/14/202348 minutes, 45 seconds
Episode Artwork

Planētas kartes: vai zināma katra iela un māja uz Zemes

Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Tomēr, ja savulaik sevī nesa reliģisku un fundamentālu tā laiku sabiedrības uzskatu, mūsdienās tās precīzi un  tieši norāda, kas konkrētā vietā ir sastopams. Cik labi kartēta ir planētas sauszeme, ūdeņi un cilvēku apdzīvotās vietas, vai zinām visus neskartos stūrus? Vai zinām visus ceļus, visas upes, kalnus un kā ir okeāniem? Vai pilsētās katrai ielai ir savs nosaukums, katrai mājai - sava adrese un vai kaut kur vēl ir kāda neizpētīta un kartogrāfiem nezināma vieta, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētie profesori Kristaps Lamsters un Māris Bērziņš. Mērnieku laiki Vidzemē 17. gadsimtā 17. gadsimtā pēc vairākus gadus ilgušā kara starp Zviedriju un Polijas- Lietuvas ūniju, pamieram iestājoties, Zviedrija savā valdījumā iegūst Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu. Lai  apzinātu savas teritorijas toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs sūta uz Lielvidzemi (kā tolaik dēvēja šīs Zviedrijas īpašumā esošās teritorijas) zviedru mērniekus, kuri tad svaigi apmācīti mērniecības zinībās Upsalas universitātē,  uzmēra un kartē zemi. Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, vēsturniece Justīne Timermane pēta, ar kādiem instrumentiem un kā šeit ir darbojušies zviedru mērnieki. Justīne Timermane raksta Turaida muzejrezervāta  publicētajā materiālā, ka mērniecības kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Tā laika kartēs tiek parādītas ēkas – cietokšņi, kungu nami, zemnieku mājas,  protams, muižu teritorijas un ceļi. Kā teic Justīne Timermane, tad 17. gs. te  darbojušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāko karjeru.
3/13/202345 minutes, 15 seconds
Episode Artwork

Kolektīvo atmiņu ir parocīgi grozīt un pielāgot. Vai tas notiek arī Latvijā?

Ja atmiņa būtu taustāma lieta, daudzas no šīm lietām būt kopīgas konkrētām grupām, un vienai paaudzei būt kopīga atmiņu lieta par Otro pasaules karu, citai - par rindām padomju laika gastronoma, vēl kādai - par bērnību agrajos 90. gados. Atmiņa ir vienīgais, kas mums pieder. Vai patiesi? Daļa no šīm atmiņām, īpaši tās, kas saistās ar mūsu dzīves publisko sfēru, ir kolektīva atmiņa, kuru ir parocīgi grozīt un pielāgot dažādu režīmu labā. Kopīgas atmiņas mūs vieno un arī šķir, tāpēc tās ir parocīgs instruments politikas veidotāju rokās. Vai tas notiek ar Latvijā? Kurā brīdī "vēsturiskās patiesības" ir zinātniski fakti un kurā manipulācijas centieni ietekmēt cilvēku atmiņas? Par kolektīvās atmiņas lomu šī brīža sabiedrībā Latvijā saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar vēsturniekiem Kasparu Zelli un Edgaru Engīzeru.  
3/9/202352 minutes, 7 seconds
Episode Artwork

Sievietes un krīzes: Kā karš, pandēmija un klimata katastrofas ietekmē sieviešu dzīves

Kad notiek globālas krīzes, lielākie cietēji ir tie, uz kuru pleciem gulstas lielāka atbildība par līdzcilvēkiem. Krīžu laikā visvairāk cieš tās sabiedrības grupas, kurām ir mazāk iespēju pārstāvēt savas tiesības. Visā pasaulē tās ar lielu pārsvaru ir sievietes. Arī šobrīd pasaulē tieši sievietes ir tās, kuras visvairāk cieš no dabas katastrofām ekonomiskām problēmām vai pandēmijas. Kāpēc tieši sievietes to izjūt visvairāk un kā globālās krīzes ietekmējušas arī latviešu sieviešu dzīvi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes pētnieki Veronika un Elgars Felči. Ir tapis pētījums par sieviešu attieksmēm un nesenām krīzēm saistība ar karu un pandēmiju. Pētījuma pamatā ir septiņas diskusijas ar Latvijas sievietēm no dažādiem reģioniem un ar dažādām dzīves situācijām. "Gribēja parādīt sieviešu perspektīvu. Runāju ar dažādām sievietēm dažādās dzīves situācijās. Fokusa grupu diskusiju galvenais mērķis bija izzināt neaizsargātību saistībā ar sociāliem resursiem, kas tieši saistīti gatavību klimata krīzēm, domājot par to vai sievietēm ir laiks un resursi sagatavoties tām un vai viņas to dara," skaidro Veronika Felce. "Parādījās liela tēmu daudzveidība, krīžu daudzveidība un klimata krīzes pakārtotā loma sieviešu perspektīvā. (..) Klimata krīze sievietēm paliek ēnā," atzīst Elgars Felcis. Runājot par situāciju Latvijā, Veronika Felce atzīst, ka sievietes vērtē, ka vīrieši ir neuzticami. "Pat tagad, kad nav tādas lielas ekonomiskas krīzes pēdējos gados un jaunā vīriešu paaudze cenšas būt vairāk iesaistīta mājsaimniecībā, būt ar bērniem, ļoti bieži parādās starppaudžu sieviešu trauma, ka vīrieši ir neuzticami, ka viņām jātiek galā ar visu pašām. Tur parādās arī problēma starp vīriešiem un sievietēm savstarpējā komunikācijā, attiecībās, ka bieži sievietes bieži uztver, ka nevar uzticēties vīriešiem," norāda Veronika Felce. Sievietes gan seko vēsturiskiem stereotipiem, gan arī viņām ir pamats neuzticēties vīriešu iesaistei mājsaimniecības ikdienā. "Viņas saskaras, to var redzēt arī statistiski, vēl joprojām vairāk nekā 70% sieviešu Latvijā saskaras kaut kādā veidā ar vardarb