Vasara ir lielās ziedēšanas laiks un līdz ar mūsu platuma grādiem raksturīgo floru, ziedēt sāk arī daži jaunienācēji Latvijas dabā. Katru gadu Latvijā ienāk pa pārītim jaunu invazīvu sugu. Dažkārt tās ir neuzkrītošas, citkārt - ļoti traucējošas. Taču ne tikai augi - arī dažādi dzīvnieki - imigranti iekļuvuši Latvijā un ieriktējušies te uz palikšanu, traucējot vietējām sugām. Spānijas kailgliemeža "sērga" jau izsaukusi iedzīvotāju sašutumu un parastu vākšanu portālā "manabalss.lv". Kā invazīvās sugas nonāk pie mums un kas nosaka, vai ieceļotājs integrēsies un mierpilni sadzīvos ar vietējo ekosistēmu vai tomēr kļūst par traucēkli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas Aizsardzības pārvaldes invazīvo sugu eksperte Aiva Bojāre. Tomātu brūnplankumainība - vīruss, kas šogad kaitē tomātiem Tomātu brūnplankumainības vīruss pasaulē konstatēts pirms desmit gadiem, bet šogad tas pirmo reizi sasniedzis arī Latviju. Vīrusa nosaukums vedina domāt, ka tomātu augļi iegūst brūnus plankumus, un tā arī ir, lai gan vīrusa radītās pazīmes ne vienmēr ir tik viegli novērojamas. Kā vīruss izplatās, vai tomātus ar šādu vīrusu drīkst ēst un kādus sanitāros pasākumus jāveic, ja vīruss ienācis jūsu siltumnīcā? Valsts augu aizsardzības dienesta tīmekļa vietnē lasāms, ka tomātu brūnplankumainības vīruss, kas izplatīts citviet pasaulē, Latvijā līdz šim nav bijis fiksēts, taču šī gada jūnijā vīruss konstatēts vienā tomātu audzēšanas siltumnīcā, kur noteikti fitosanitārie pasākumi. Vīruss, protams, var radīt ražas zudumus, bet vienlaikus, pētot vīrusu, tiek selekcionētas tomātu šķirnes, kas pret vīrusu būtu izturīgas. Tādējādi dažkārt pat ir grūti pateikt, vai konkrēto auga stādu un tā augļus vīruss ir skāris. Par tomātu brūnplankumainības vīrusu stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta Augu karantīnas departamenta vecāka inspektore Jūlija Sebeļeva. Iespējams, ka šī stāsta laikā arī jums gribas atgriezties pie Jūlijas Sebeļevas sacītā, ka ar vīrusu inficēti tomāti un saldā paprika, kas arī ir tomātu brūnplankumainības vīrusa saimniekaugs, var būt tirdzniecībā. Tāpēc Jūlijai atkārtoti jautāju - vai tomēr tad nebūtu jāņem šādi augļi ārā no tirdzniecības? Lai mazinātu vīrusa izplatību, tas noteikti būtu vispareizāk, taču Jūlija norāda, ka svarīgs ir samērīgums - tā kā vīruss tik strauji izplatījies, tā kā ne visām šķirnēm iespējams viegli konstatēt simptomus un tā kā cilvēka veselībai tas nav bīstams, tad izņemt no tirdzniecības visus tomātu un paprikas krājumus nebūtu pareizi, tie būtu lieli zaudējumi. Svarīgi vienkārši paturēt prātā gan profilaktiskos pasākumus, gan rīcības plānu, ja tomātu brūnplankumainības vīrusu esat konstatējuši savā siltumnīcā. Tātad vīruss primāri visvairāk kaitē pašam tomātam, taču siltumnīcā var būt arī citi augi.

Rīgā ir kāds ļoti neparasts restorāns. Tajā  audzē kukaiņus, saldētavās atrodas beigtas peles un visapkārt uzglabā pārtiktu, kas ceļojusi milzu attālumus, lai nonāktu pie saviem patērētājiem. Šādu restorānu var atrast Mežaparkā, Zooloģiskajā dārzā. Ko ēd dzīvnieki nebrīvē, kā speciālisti saprot, kas nepieciešams šo dzīvnieku veselībai un labai pašsajūtai un un no kurienes uz Latviju atceļo ziemeļbrieža ķērpji un daudzveidīgās barības granulas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Viņš gan uzreiz piebilst, ka nav minētā restorāna šefpavārs vai darbinieks tiešā nozīmē.  Kas ir našķis un kas ir inde mūsu mājas mīluļiem? Suns, kaķis, cilvēks - mēs visi piederam zīdītāju klasei, un mums visiem kā mazuļiem ir nepieciešams piens, taču, organismam paaugoties, rodas būtiskas atšķirības tajā, kāds ēdiens katram nepieciešams. Izrādās, ka kucēnus un kaķēnus jau aptuveni trīs nedēļu vecumā var sākt iepazīstināt ar cieto barību, ko tie patērēs savas dzīves laikā. Cilvēkbērnam vēl ilgi vajadzēs pienu, bet suņiem un kaķiem, atradinoties no mātes piena, sāk pazust laktozi šķeļošais ferments laktāze. Tāpēc vēlāk dzīvē uzņemtā piena daudzumam būs nozīme, tas noteiks, vai mājas mīlulim neradīsies kādi veselības traucējumi. Par mājdzīvnieku barību - ko drīkst un ko nedrīkst tiem dot - saruna ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes pasniedzēju, universitātes klīnikas veterinārārsti Aneti Freibergu. Anete Freiberga norāda, ka suns un kaķis ir atšķirīgi ēdāji - kaķis ir 98% gaļēdājs, barībā viņam ir maz augu valsts izcelsmes produktu. Suns var ēst kaķu barību, bet tas nav vēlams. Ja suns kādreiz iztukšos kaķa bļodiņu, nekas traks nenotiks. Savukārt kaķi ēdināt ar suņu barību nav ieteicams, jo tajā nav tik augsts proteīnu daudzums un kaķiem nepieciešamā aminoskābe.   "Ja dzīvnieks ir pieradis ēst kaulus, ēd lēnām un mierīgi, viss ir kārtībā ar gremošanas sistēmu. Ja dzīvnieks nav ēdis ilgu laiku svaigus kaulus un pēkšņi tāds tiek iedots pagrauzt, tas var izraisīt gremošanas problēmas. Tā var būt mīksta vēdera izeja, vemšana," skaidro Anete Freiberga. Termiski apstrādātus kaulus dzīvniekiem nedrīkst dot! Termiski apstrādāts kauls ir zaudējis mitrumu un, nonākot dzīvnieka gremošanas traktā, to ir grūtāk sagremot. Runājot par našķiem, Anete Freiberga norāda, ka dzīvniekiem noteikti nedrīkst dot cilvēku kārumu - šokolādi. Uz saldējuma palaizīšanu var pievērt acis, jo arī pēc maza gabaliņa apēšanas, nekas dzīvniekiem slikts nevar notikt. Bet sunim, kuram ir jutīgāks gremošanas trakts, vetārste neieteiktu dot cilvēku kārumus, kuros ir piena produkti. 

Rīgā ir kāds ļoti neparasts restorāns. Tajā  audzē kukaiņus, saldētavās atrodas beigtas peles un visapkārt uzglabā pārtiktu, kas ceļojusi milzu attālumus, lai nonāktu pie saviem patērētājiem. Šādu restorānu var atrast Mežaparkā, Zooloģiskajā dārzā. Ko ēd dzīvnieki nebrīvē, kā speciālisti saprot, kas nepieciešams šo dzīvnieku veselībai un labai pašsajūtai un un no kurienes uz Latviju atceļo ziemeļbrieža ķērpji un daudzveidīgās barības granulas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Viņš gan uzreiz piebilst, ka nav minētā restorāna šefpavārs vai darbinieks tiešā nozīmē.  Kas ir našķis un kas ir inde mūsu mājas mīluļiem? Suns, kaķis, cilvēks - mēs visi piederam zīdītāju klasei, un mums visiem kā mazuļiem ir nepieciešams piens, taču, organismam paaugoties, rodas būtiskas atšķirības tajā, kāds ēdiens katram nepieciešams. Izrādās, ka kucēnus un kaķēnus jau aptuveni trīs nedēļu vecumā var sākt iepazīstināt ar cieto barību, ko tie patērēs savas dzīves laikā. Cilvēkbērnam vēl ilgi vajadzēs pienu, bet suņiem un kaķiem, atradinoties no mātes piena, sāk pazust laktozi šķeļošais ferments laktāze. Tāpēc vēlāk dzīvē uzņemtā piena daudzumam būs nozīme, tas noteiks, vai mājas mīlulim neradīsies kādi veselības traucējumi. Par mājdzīvnieku barību - ko drīkst un ko nedrīkst tiem dot - saruna ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes pasniedzēju, universitātes klīnikas veterinārārsti Aneti Freibergu. Anete Freiberga norāda, ka suns un kaķis ir atšķirīgi ēdāji - kaķis ir 98% gaļēdājs, barībā viņam ir maz augu valsts izcelsmes produktu. Suns var ēst kaķu barību, bet tas nav vēlams. Ja suns kādreiz iztukšos kaķa bļodiņu, nekas traks nenotiks. Savukārt kaķi ēdināt ar suņu barību nav ieteicams, jo tajā nav tik augsts proteīnu daudzums un kaķiem nepieciešamā aminoskābe.   "Ja dzīvnieks ir pieradis ēst kaulus, ēd lēnām un mierīgi, viss ir kārtībā ar gremošanas sistēmu. Ja dzīvnieks nav ēdis ilgu laiku svaigus kaulus un pēkšņi tāds tiek iedots pagrauzt, tas var izraisīt gremošanas problēmas. Tā var būt mīksta vēdera izeja, vemšana," skaidro Anete Freiberga. Termiski apstrādātus kaulus dzīvniekiem nedrīkst dot! Termiski apstrādāts kauls ir zaudējis mitrumu un, nonākot dzīvnieka gremošanas traktā, to ir grūtāk sagremot. Runājot par našķiem, Anete Freiberga norāda, ka dzīvniekiem noteikti nedrīkst dot cilvēku kārumu - šokolādi. Uz saldējuma palaizīšanu var pievērt acis, jo arī pēc maza gabaliņa apēšanas, nekas dzīvniekiem slikts nevar notikt. Bet sunim, kuram ir jutīgāks gremošanas trakts, vetārste neieteiktu dot cilvēku kārumus, kuros ir piena produkti. 

Lai cilvēks varētu droši funkcionēt, izplatījumā neaizstājams un neiztrūkstošs ir astronauta skafandrs. Kā astronauta aprīkojums ir mainījies laika gaitā? Kādas funkcijas nodrošina šis kostīms un kāds varētu izskatīties kosmosa ceļotājs tālā nākotnē, kad dosies uz Marsu? Kosmosa misijas cita pēc citas dodas izpētīt pasauli ārpus mūsu planētas un gūt atbildes uz dažādiem fundamentāliem jautājumiem, bet, vai tas būtu teleskops vai visurgājējs, satelīts vai zonde - tās ir iekārtas. Vienīgais risks, kas saistās ar nebūšanām šādās misijās ir lieli materiāli zaudējumi. Cita lieta ir misijas, kurās kosmosa kuģis pārvieto cilvēku. Ne velti tiek meklēti visi iespējamie veidi, kā cilvēks varētu droši funkcionēt izplatījumā. Viens no šādiem risinājumiem, neaizstājams un neiztrūkstošs, ir astronauta skafandrs. Kā veidoti astronauta skafandri, kādas funkcijas tiem jāveic un kāpēc viena skafandra izmaksas var sasniegt vairākus simtus miljonu dolāru, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raits Misa. Ir divu veidu skafandri, vieni, ko izmanto lidojumos, otri – lai izietu atklātā kosmosā. Tās ir divas fundamentāli atšķirīgas lietas. Lidojumam domātiem skafandriem jānodrošina spiediena zuduma gadījumā gaisa pieejamība, lai varētu normāli elpot. Lidojumam domātos skafandrus izmanto paceļoties, nolaižoties vai kādos citos gadījumos, kad var rasties ekstremālas situācijas. Lielākoties katrs skafandrs ir pielāgots kosmosa kuģim, ar kuru izplatījumā dodas astronauti. Skafandram, lai izietu atklātā kosmosā, ir pavisam citas prasības un izaicinājumi. Tas ir kosmosa kuģis pats par sevi. To uzbūvēt ir sarežģīti un dārgi, tā bijusi lielākā problēma gan kosmisko lidojumu pirmsākumos, gan tas ir izaicinājums arī mūsdienās. Raidījuma viesi skaidro, ka NASA šobrīd jau vismaz piecus gadus būvē "Artemis" jaunos skafandrus. Līdz šim izmaksas varētu būt līdz 3,5 miljardiem ASV dolāru. Kad būs gatavi, katra skafandra izgatavošana maksās no 2250 miljoniem par vienu līdz pat 500 un vairāk miljoniem. Jārēķinās, ka tos vajadzēs vairākus desmitus. Baudām arī vasarai raksturīgo astronomisko parādību - sudrabainos mākoņus Sudrabainie mākoņi - tas ir poētisks apzīmējums mākoņiem, kas novērojami tikai noteiktā diennakts laikā un platuma grādos. Mākoņi ilgi raisījuši pētnieku interesi, arī Latvijā pēdējos gados mākoņi fiksēti, un šajā darbā ļoti palīdz amatieru iesaiste. Kā veidojas mākoņi, kam latviešu valodā piešķirts skaistais poētiskais apzīmējums “sudrabainie mākoņi”, bet citā valodā - “naktī spīdošie mākoņi”, un ko tie mums varētu pavēstīt par meteorītiem, par to stāsta Mārtiņš Gills no Latvijas Astronomijas biedrības. Sena tautas paruna vēstī, ka “katram mākonim ir zelta maliņa”, un, protams, pie šīs gudrības vērts pieturēties, bet varbūt tas mirdzums patiesībā ir sudrabains, nevis zeltains? Sudrabaino mākoņu pētniecības vēstures sākumi Latvijā saistīti ar pagājušā gadsimta 50.-60. gadiem, kad mākoņi fiksēti no novērojumu stacijas Siguldā. Pašlaik attēlu iegūšanas tehnoloģija, metodika un pēcapstrāde, protams, ir atšķirīga. Mārtiņš Gills raksturo, kā tehniski notiek sudrabaino mākoņu fiksēšana un kāds aprīkojums tam būtu nepieciešams.

Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli? Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. "Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu." "Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts. Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs. "Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs. "Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku. Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija. Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture “Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.” To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu. Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers. Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo.  Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.

Rietumu pasaulē pēdējās desmitgadēs aizvien vairāk runā par "atjēgšanās" jeb voukisma (wokeism) kustību. Tās pamatā ir aicinājums pievērsties minoritātēm, kurām līdz šim ir bijusi ļoti margināla loma. Kāpēc voukisma kustība ieguvusi arī kritiku? Kā sociālās kustības maina politisko un sabiedrisko dienas kārtību? Vai cīņā par kādas grupas tiesībām nenonākam pretrunās ar it kā labi zināmām patiesībām, tostarp zinātni? Vai galu galu nesākam iet pretēju ceļu tam, par ko tiesību cīnītāji runāja jau krietnu laiku pirms mums? Par iekļaušanu, voukismu, dzimuma jēdzienu, viedokļu krustugunīm jautājumos par dzimumu maiņu un ideju tādējādi ieviest korekcijas arī mūsu valodā saruna raidījumā. Savā ziņā mēs turpinām pagājušajā mēnesī iesākto sarunu par politkorektumu un cenzūru. Raidījumā šoreiz satiekas sociologs, filozofs un biologs: Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, filozofijas doktors Māris Kūlis, socioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, Sociālo un politisko pētījumu institūta direktore un vadošā pētniece Aija Zobena un ģenētiķis, habilitētais zinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors, Bioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Īzaks Rašals.

Nesen raidījumā iepazinām kukaiņu un putnu spēju orientēties apkārtējā vidē, kā skudra zina, kur tai mājas, vai vabole var apmaldīties, kā putns zina ceļu mājup. Šoreiz uzmanību pievēršam zīdītājiem - dažādiem meža zvēriem un viņu atstātajām pēdām un savstarpējai komunikācijai. Kā lācis, vilku bars vai aļņu ģimene atrod savu vietu mežā un vai arī viņi var apmaldīties, kādos gadījumos dzīvnieki dodas svešā teritorijā? Vai tie ir deguni, redze vai kādas citas maņas, kas ļauj dzīvniekiem noteikt savu atrašanās vietu un "kartēt" to? Skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš. Zinātnes ziņu apskats Starptautiskās kosmosa stacijas bēres jau saplānotas Nekas nav mūžīgs, arī slavenākā cilvēka radītā laboratorija tāda nav - pat tai ir piešķirts derīguma termiņš, un tas būs iztecējis 2030. gadā. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA nākusi klajā ar paziņojumu, ka Starptautiskās kosmosa stacijas bēres nodrošinās uzņēmums Space X. Šai kompānijai par uzdevumu uzticēts staciju izņemt no orbītas. Space X tiks piešķirti 834 miljoni dolāru, lai radītu iekārtu, kas, savienojoties ar staciju, palēninās tās orbītu, ļaujot tai nonākt Zemes tuvējā atmosfērā un iekrist Klusajā okeānā, vietā, ko mēdz dēvēt par kosmosa kapsētu. Šī pasākuma plānošana ir piecu lielu kosmosa aģentūru pienākums, tā ir gan Eiropas Kosmosa aģentūra, gan ASV ar NASA, Japāna, Kanāda un Krievija. Starptautiskā kosmosa stacija ir viens no retajiem projektiem, ja ne vienīgais, kurā Krievija aizvien sadarbojas ar Rietumvalstīm. Tekstila atkritumu pārstrāde Delavēras universitātes inženieri Amerikā radījuši tehnoloģiju, kas ļautu atkritumos izmesto tekstilu sadalīt arī tad, ja tekstils ir kompozītmateriāls.  Kad domājam par atkritumu šķirošanu, tad viens no galvenajiem principiem ir sadalīt to frakcijās - stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, taču ar audumu ir krietni sarežģītāk. Liela daļa apģērba sastāv no dažādiem tekstilmateriāliem, piemēram, kokvilna ar pievienotu poliesteru. Šādu tekstilu atdalīt ir ļoti sarežģīti, īpaši, ja ir nepieciešams gala rezultātā iegūt otrreiz lietojamu materiālu. Tas, ko piedāvā Delavēras universitāte, ir ķīmiska reakcija, kas sadala audumu atšķirīgās molekulās, pat ja tas ir dažādu tekstilu atjaukums. Šo ķīmisko reakciju dēvē par mikroviļņu asistētu glikolīzi, kas ar karstuma un katalīzes palīdzību sadala lielākas molekulu ķēdes - polimērus - mazākās vienībās. Pētnieki lēš, ka šī tehnoloģija ļautu pārstrādāt 88% izmestā tekstila. Par to vairāk stāsta žurnāls NATURE. Skaitām stārķus! Šķiet, ka viens no Latvijas vasaras simboliem dabā ir baltie stārķi. Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ziņot par balto stārķu ligzdām. Ziņojumi noderēs Starptautiskā balto stārķu ligzdu uzskaitei, ko Latvijā veic reizi desmit gados. Uzskaites mērķis ir sekot baltā stārķa ligzdojošās populācijas un ligzdošanas sekmju pārmaiņām Latvijā, skaidrot to cēloņus, sekot ligzdu novietojumam un pamatu pārmaiņām. 2014. gadā tika saskaitīti 14 000 balto stārķu ligzdu, bet pirmo reizi, kad šie putni skaitīti 1934. gadā, to bija krietni mazāk - 6750. Tātad populācija ir pamatīgi pieaugusi. Ziņojumus var iesūtīt portālā "dabasdati.lv".

Nav muļķīgu jautājumu, ir muļķīgas atbildes - vai šo teicienu var pielietot arī zinātnē? Vai zinātnieki atļaujas būt drosmīgi un uzdot neērtus, dažkārt arī visai muļķīgus jautājumus un pie kā var novest atbilžu meklējumi? Par izgudrojumiem, atklājumiem un pētnieka ikdienu, ļaujoties jautājumiem, kuri nav ikdienas pētījumu plānā,  saruna ar zinātniekiem, kuri raidījumos Zināmais nezināmajā, runājot par sev tuvajām jomām, ne reizi vien runājuši līdzībās ar citām dzīves jomām, izmantojuši radošus piemērus, aicinājuši paraudzīties plašāk. Tāpēc esam pārliecināti - viņi noteikti nebaidās uzdot drosmīgus, varbūt pat muļķīgus jautājumus, un nebaidās arī kļūdīties. Raidījuma viesi - fiziķis, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Ir miljoniem piemēru, kuri parāda to, ka, ja mums nebūs šo naivo, dumjo, ja gribat, vārda vislabākajā un pozitīvajā nozīmē, jautājumu, kas ir noveduši pie zinātnes kaut kādu robežu pārkāpšanas, kaut kādu jaunu ideju rašanās, šīs praktiski modernās lietas nevarēs attīstīties," vērtē Mācis Auziņš. "Manā mīļajā kvantu fizikām ja mēs tagad ļoti pamatoti un pragmātiski runājam par kvantu tehnoloģijām, tad, ja nebūtu tie kvantu fizikas pamatu radītāji, kas uzdeva vistrakākos jautājumus un atrada vistrakākās, neiespējamās atbildes, ja tas nebūtu noticis, tad šobrīd šīs tehnoloģijas nebūtu. Ne velti par šiem pirmsākumiem ir man ļoti mīļa grāmata, kas ataino cilvēkus un notikumus, kurus dažus es personīgi pazīstu, kura saucās "Kā hipiji izglāba fiziku". Tieši par to, ka bija cilvēki, kuri uzdeva absolūti neparastus, neordinārus jautājumus, kas iziet no tā veida, kā "zolīds zinātnieks par lietām domā". Izgāja ārpus šiem rāmjiem, uzdeva absolūti neiespējamus jautājumus, ieguva atbildes, kuras joprojām rada mums pārdomas, vai tiešām tā var būt? Un tagad tas ir novedis pie tehnoloģijām." "Ir daži piemēri no bioloģijas un radniecīgām zinātnēm, kur tieši filozofiski vai varbūt, kā Mārcis teica, mazliet hipotētiski jautājumi, kas būtu vai kā varēja būt tā, ir novedusi pie ļoti nopietniem pētījumiem," skaidro Jānis Liepiņš. "Piemēram, ja 19. gadsimtā Darvins teica, ka izskatās, ka sugas savā starpā ir radniecīgas un viņas vēl aizvien evolucionē atbilstoši vides apstākļiem. Tas ir ļoti jauki un interesanti, un tad mēs varētu aizdomāties, ka kādam ir kādreiz bijis kopīgs sencis vai vairāki senči, kuri tad te dzīvoja, un tad sāksies šī diferenciācija. Bet tad ir domu eksperiments: bet klau, kā tad šis sencis ir radies? Un tas ilgu laiku bija ļoti hipotētisks jautājums, bet, sākot no pagājušā gadsimta 20. - 30. gadiem un mazliet vēlāk šis hipotētiskais jautājums kļuva par ļoti nopietnu praktisku jautājumu. Vai mēs varam kaut nedaudz ielūkoties jau praktiskā veidā šajā teritorijā, kur beidzās neorganiskā ķīmija un sākās organiskā ķīmija, precīzāk, bioorganiskā ķīmija un varbūt jau kaut kādi šūnu elementi? Un izrādās, jā, jūs varat laboratorijā atveidot vidi, kas, iespējams, ir bijusi uz Zemes, testēt, kā laika gaitā zibeņu un elektro izlaižu laikā, karstuma laikā rodas dažādas organiskās vielas. Un daudzas no tām patiešām ir tādas pašas, ko mēs sastopam mūsdienu bioloģiskajos organismos. Tas liek domāt, ka patiešām šis lēciens no neorganiskās vides uz dzīvību ir iespējams. Mēs tikai nezinām, kā tas notiek. Bet šis jautājums no tādas hipotēzes - kā tas varēja būt, jau kļūst par ļoti praktisku jautājumu - mēģināsim noskaidrot, kā. Arī bioloģijā šie "what if" jautājumi ir ļoti noderīgi, un patiešām viņi palīdz virzīties un atrast jau fundamentālas lietas." Starp citu, Amerikā 28. septembris pat tiek atzīmēts kā diena, kad uzdot muļķīgos jautājumus. Šo varat paturēt prātā arī Latvijā, kad datums tuvosies, bet mēs jau tagad jūlijā kopā ar fiziķi Mārci Auziņu un biologu Jāni Liepiņu pakavēsimies pārdomās, kas tad vispār ir muļķīgi jautājumi un kāpēc tos svarīgi uzdot. Pārāk maz cilvēku savus jaunos produktus vēlas aizsargāt ar patentu „Vidēji gadā mums iesniedz ap 100 - 120 pieteikumus patentam, un ar nožēlu jāatzīst, ka ir pārāk maz to, kuri vēlas savus jaunradītos produktus aizsargāt ar patentiem, jo patents nodrošina monopoltiesības tirgū,”  saka Patentu valdes vadošā eksperte Eiropas patentu jautājumos Māra Rozenblate. Sarunā ar viņu skaidrojam, par kādiem izgudrojumiem piešķir patentu, cik ilgā laikā tas notiek un kas Latvijas patentu valdes darbības sākumā pagājušā gadsimta 20. gados iesniedza pieteikumus patentu valdē. Pirmās preču zīmju un izgudrojumu aizsardzības apliecības Patentu valde izsniedza 1922. gada sākumā. Tās saņēma Rīgas tabakas fabrika “A/S Maikapar” un Andrejs Golvers savam pieteiktajam izgudrojumam “Pārlabojumi par bungusitdzirnavām”, jeb vienam no trieciendzirnavu veidiem. Pirmie Latvijas patenti piešķirti zemniekam Jānim Prātam par linu galviņu nosukāšanas un nokulšanas mašīnu un Jānim Minussam par izgudroto pārvietojamo istabas krāsni, kurai varēja regulēt gaisa plūsmu. Tādu  informāciju par patentu vēsturi Latvijā var lasīt Latvijas patentu valdes interneta mājaslapā, bet turpmāk nedaudz ielūkosimies patentu  piešķiršanas aizkulisēs un atsauksim atmiņā, kādi ievērojami latviešu izcelsmes izgudrotāji savulaik ir saņēmuši patentu. Zināmākie latvieši, kas saņēmuši patentu ir aviokostruktors  Kārlis Irbītis, kurš patentēja vairākus izcilus izgudrojumus un projektēja vertikālās pacelšanās lidmašīnu, kas iezīmēja pavērsienu šādu lidaparātu būvniecībā. Jāmin arīaudējs un steļļu konstruktors Pēteris Viļumsons, kurš pagājušā gadsimta 20. gados ieguva patentu par pusautomātisko steļļu izveidošanu, vācbaltu izcelsmes konstruktors Valters Caps un viņa miniatūrā fotokamera „Minox”. Turpinot runāt par šodienas izgudrojumiem, vaicāju Mārai  Rozenblatei, cik lielā mērā patentu piešķiršana attiecas uz informācijas tehnoloģijām?

Laikapstākļi šobrīd gan ir tādi, ka par ēku siltinājumiem domāt nu galīgi negribas, drīzāk jāmeklē ventilatori un steigšus jāplāno kondicionieru izbūve. Taču būvniecība attīstās, neskatoties uz gadalaikiem, un skaidrs ir viens  - lai arī ārā ir karsta vasara, ziemas mēneši tomēr Latvijā ir daudzskaitlīgāki un siltināšanas jautājumi mums ir aktuālāki. Rīgas Tehniskajā universitātē top siltināšanas materiāli no tā, ko ikdienā dēvētu par būvniecības atkritumiem. Kas tie ir un kā tos likt lietā siltinājumiem, par to vairāk raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pētījuma autori - Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes tenūrprofesore Diāna Bajāre un Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un mašīnzinību fakultātes Ilgtspējīgo būvmateriālu un inženiersistēmu institūta vadošais pētnieks, 3D betona drukāšanas zinātniskās laboratorijas vadītājs Māris Šinka. Ķirmji - to ēdienkarte, dzīvesveids un metodes, kā no tiem atbrīvoties Bet pirms runāt par ēku siltināšanas materiāliem, stāsts par tiem, kuriem vairāk par ēku siltināšanu rūp tas, no kāda materiāla būves ir veidotas, proti, cik garšīgs koks ir izmantots ēku celtniecībā un interjera priekšmetu izgatavošanā. Runa ir par ķirmjiem – maziem, ēdelīgiem koka ēku un mēbeļu patērētājiem. Mēbeļu kirmis un ēkas ķirmis – runa ir par divām ķirmju sugām, kas apdzīvo minētās vietas, teic Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta, Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadošā pētniece  Ingeborga Andersone, stāstot par nelielām tumšbrūnām vabolītēm, kuru kāpuriem garšo mirusi koksne, kas rodama senās koka ēkās un mēbelēs. Par ķirmju  klātbūtni  liecina smilšu putekļu kaudzītes, mazi apaļi izgrauzti caurumi, bet tie ir pieaugušo kukaiņu izejas ceļi, lielāko posta darbu nodara kāpuri, graužot koka izstrādājumu iekšpusē. Vēl par ķirmju klātbūtni liecina tikšķi - riesta skaņas, kad mātītes vēlas pāroties. Par šo un citiem ķirmju dzīves paradumiem stāsta Ingeborga Andersone.

Vēja enerģija pēdējos gados ir ieguvusi milzu popularitāti Eiropas valstu plānos par pāreju uz energoneatkarību un atjaunīgo resursu izmantošanu. Tehnoloģija ir pārbaudīta un funkcionē, vietas vēju parku izbūvei Latvijā šķietami pietiek, taču nav vienisprātības par vēja parku ietekmi uz vidi, konkrētāk - putnu un sikspārņu migrāciju. Biologi šobrīd izstrādā vadlīnijas, kas noteiktu, kur drīkst un kur nedrīkst izbūvēt šos parkus tā, lai tie netraucētu migrējošo putnu un sikspārņu populācijām un kopumā neradītu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi. Kas ietverts šajās vadlīnijās un vai tās ved uz lielāku vienprātību par vēja parku izbūvi?  Raidījumā Zināmais nezinamajā analizē Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs un vides eksperts Oskars Beikulis. Situācijas, kad saduras dažādu pušu intereses, ir vērojamas ne tikai mūsu katra sadzīvē, bet arī tad, kad sastopas vairākas nozares un viena no iesaistītajām pusēm ir zinātnes pārstāvji. Un viena no situācijām, kurā tas visai spilgti izpaužas, ir vēja parku izbūve Latvijā. Par šo tematu raidījumā jau esam stāstījuši pagājušajā gadā, iezīmējot tā brīža situāciju attiecībā uz vēja parkiem, un skaidrs, ka pēc šīs sarunas būtu nepieciešamas vēl vairākas - gan visu iesaistīto pušu starpā, lai vienotos, kur un kā vēja parkus būvēt, gan mūsu raidījumā, lai pieņemtos lēmumus skaidrotu tālāk. Skaidrojam, ko ietver jaunās vadlīnijas un cik strīdīgs jautājums par vēja parku būvniecību ir joprojām.  

Latvijas jaunie zinātnieki nedēļas nogalē Cēsīs festivālā "Lampa", uz “Pasaules mazākās skatuves”, mudinās mūs domāt lēnām par tādiem jautājumiem kā cilvētiesības, ķīmija un robotika. Vai mūsdienu straujajā dzīves ritējumā pašrefleksija vēl vispār tiek piekopta un vai domāt lēnām ir privilēģija? Tie būs vienojošie jautājumi trim dažādu jomu pētniekiem, kuri satikušies Zināmais nezināmajā studijā. Sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docētāja, cilvēktiesību pētniece un eksperte Ilze Bērziņa, Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Oskars Teikmanis un zinātniskā institūta "Bior" pētnieks, ķīmiķis Ingus Pērkons. Noteikti daudziem dzīves ritms ir straujš, reizēm nav skaidrs, kur pazūd laiks, un skrējienā ikdienā nav pat laika, lai tā pa īstam ievilktu gaisu plaušās un… padomātu. It kā jau domājam visu laiku, bet cik kvalitatīvi? Vai tas ir apzināts domāšanas process, vai arī tās ir domas, kas šaudās cauri galvai, kārtējo reizi skrienot uz trolejbusu? Nepārmetiet sev, ja tā ir, jo daudziem ir tieši tāpat, bet tieši tāpēc par lēno domāšanu runājam raidījumā.  

Ja ir kāda joma, kurā zinātne ir krietni ieguvusi no mākslas, tad tā ir anatomiski precīza cilvēka organisma atveide. Gadsimtu laikā ielūkojoties cilvēkā aizvien dziļāk un smalkāk, tapuši unikāli anatomijas gleznojumi, kas aizvien ir palīgi ārstiem ikdienā. Kāda ir bijusi šo zīmējumu loma un kā glezniecība un tēlniecība arvien iet rokrokā ar anatomiju? Raidījumā sarunājas tēlnieks, uzņēmuma "Anatomy Next" dibinātājs un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Uldis Zariņš un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. Maijā lielo mēneša sarunu veltījām jautājumiem par zinātni un mākslu - kur un kā tās iet roku rokā, kā zinātne palīdz mākslai un otrādi. Jau toreiz aizrunājāmies līdz vairākiem notikumiem ļoti tālā pagātnē, kad tieši ar mākslas valodu izdevies runāt par bioloģiju, ķīmiju, fiziku un citām zinātņu nozarēm. Bet šajā zinātnes un mākslas sadarbībā, šķiet, īpaša vieta ir mākslas un anatomijas draudzībai. Tāpēc šodien sarunā tuvāk palūkojamies, kā vēsturiski tapuši anatomiskie zīmējumi, kā tie palīdzējuši mediķiem un vai šī anatomijas un mākslas sadarbība turpinās arī mūsdienās. Botāniķis Pauls Galenieks interesējās gan par rozēm, gan paleobotāniku Izcilais latviešu botāniķis Pauls Galenieks starpkaru Latvijas laikā aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes”, un tas bija pirmais plašais pētījums par Latvijas savvaļas rozēm. Profesora izveidotajām mājām Baldones pagastā tika dots nosaukums “Rozītes”, kurās viņš izveidoja tolaik lielāko savvaļas rožu kolekciju Latvijā, un tur tika veikti novērojumi arī minētās disertācijas izstrādei. „Roze ir cilvēces pirmā mīlestība – pirmais augs, ko cilvēks sācis kopt un audzēt tikai skaistuma dēļ, bez kādas praktiskas vajadzības. Jūlija karstajās dienās tā sāk ziedēt mūsu dārzos, šī sensenā draudzene ar cēlajiem ziediem un smalko smaržu. Dzejnieki to slavinājuši neskaitāmas reizes, gleznotāji atdarinājuši tās skaistumu, un pat nelabojami praktiskais ikdienas cilvēks sava drauga, radinieka vai paziņas goda dienā nosūta  tam vislabprātāk rozes, jo arī viņš zina, ka tā savu uzmanību būs vislabāk izteicis.”  Šos vārdus var lasīt  1940. gadā izdotajā populāri zinātnisko rakstu krājumā „Daba un mēs” un krājuma autors ir Pauls Galenieks. Botāniķa intereses gan bija daudz plašākas par rozēm. Ar vienlīdz lielu kaislību, kā viņš pētīja rozes, viņš interesējās arī par paleobotāniku, tas ir, botānikas novirzienu, kas pētī pagājušo ģeoloģisko laikmetu augus un to attīstības vēsturi un arī par floristiku. 1923. gadā P. Galenieks dibināja Latvijas Dabas zinātņu biedrību un kļuva par tās izdevuma “Daba” redaktoru. 1924. gadā pirmizdevumu piedzīvoja profesora sarakstītā mācību grāmata vidusskolām “Botānika”, turpmākajos gados grāmata piedzīvoja vairākus atkārtotus izdevumus. Viņš ir arī daudzu zinātnisko un populārzinātnisko rakstu autors gan starpkaru Latvijas laikā, gan arī pagājušā gadsimta 50. - 60. gados. Baldones muzejā kopš vēl visu vasaru var aplūkot izstādi par botānikas profesoru. Izstāde veidota sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) muzeju, tāpēc piedāvājam nelielu ieskatu Paula Galenieka darbībā saistībā ar rozēm un augu terminoloģiju. Tā kā liela daļa viņa savākto materiālu atrodas LU muzejā, par profesoru Galenieku stāsta muzeja krājuma glabātāja Daiga Jamonte, kura arī ir veidojusi vairākas izstādes par botāniķi un viņa darbiem. Plašāku  informāciju par botānikas profesoru var atrast LU muzeja krājuma glabātājas Daigas Jamontes sagatavotajā materiālā muzeja interneta vietnē.

La Ninja un El Ninjo - mazais zēns un mazā meitene. Grūti iztēloties, ka ar šiem vārdiem spāņu valodāapzīmē globāli visaptverošanas klimatiskās izmaiņas uz mūsu planētas, kas cikliski nomaina viena otru. Šīs izmaiņas nosaka okeāna ūdens temperatūru un tādējādi ietekmē atmosfēras procesos visā Klusā okeāna reģionā, skarot arī Atlantijas okeānu. Kas ir šie sarežģītie procesi? Kā tie var radīt plūdus Austrālijā, masonus Indijā un bagātību nozveju Amerikas krastos? Un vai šie procesi ietekmē arī Latviju? Atšķetināt šo visai sarežģīto tīklu mēģinām kopā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītāju Andri Vīksnu. Ja izmantojam vārdu salikumu “klimata izmaiņas”, tad daudziem cilvēkiem no tā jau varētu būt nogurums. Varbūt tieši tāpēc, ka klimata pārmaiņas jau ir mūsu dzīves realitāte, un lielā mērā mums nāksies aizvien risināt jautājumus par to, kā šīm izmaiņām pielāgoties un kā sevi pasargāt lielās krīzēs. Bet līdzās cilvēka izsauktajām klimata izmaiņām jau daudzu gadsimtu garumā ir vēl citas globālas klimatiskas izmaiņas, kas ietekmē procesus okeānos un arī uz zemes. Raidījumā stāsts par parādībām ar nosaukumiem spāņu valodā El Ninjo un La Ninja - klimatiskām izmaiņām, kas būtiski skar Klusā okeāna reģionu, taču gluži kā tauriņa efekts atsaucas arī uz citām pasaules vietām. Ūdens pasiltināšanās un paskābināšanās ietekmē zivju dzīvi Vispirms ieskats, kā konkrēti gan klimatiskie procesi, gan okeānu ūdens pasiltināšanās un paskābināšanās ietekmē zivju dzīvi. Lai arī šķiet, ka zivis gana vienkārši varētu pielāgoties ūdens temperatūrai, tad, kad ir par siltu, tās var nolaisties dziļāk dzelmē, vai papeldēt tālāk, kur ir vēsākas ūdens masas. Taču šie dzīvnieki labi jūtas, ja ūdens nav ne par siltu, ne par aukstu.  Un vispār jebkurā zivju attīstības stadijā tām ir dažādas prasības pret apkārtējo vidi. Šis process ir sarežģīts, atzīst ihtiologs un zinātniskā institūta „BIOR” pētnieks, Zivju resursu pētniecības departamenta jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.        

Vārds var celt un vārds var sagraut – kā 20. un 21. gadsimta sabiedrība izvēlas vārdus, kādos apzīmē cits citu? Vai demokrātiskā sabiedrībā izteiksmes brīvība beidzas tur, kur sākas otra tiesības, un vai pašcenzūra ir nepieciešama pilnvērtīgi funkcionējot dažādā sabiedrībā? Kāda ir vēsture tādiem vārdiem kā "žīds", "čigāns" un "nēģeris", un kādu procesu un parādību ietekmē tautību apzīmējumi mainījušies? Par to mūsu saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Andreju Veisbergu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes prodekānu Mārtiņu Dauguli. Zināms vadmotīvs šim raidījumam bija 2021. gadā gan Latvijas Radio 3 Klasika, gan Latvijas Televīzijā pasaulslavenās operdziedātājas Elīnas Garančas norādītais, ka "mūsdienu demokrātijā mums nevienam vairs nav tiesību brīvi izteikties". Dziedātāja šo domu pamatoja, sakot, ka šobrīd vairs neesot iespējams ne par ko pajokot, pasmieties, jo visu laiku esot risks, ka pēkšņi kādu aizskarsi. Tas gan nenozīmē, ka ir jābūt rupeklim, taču, pēc Garančas domām, ikvienam vajadzētu būt tiesībām brīvi izteikties. Pievēršoties vārdu “ebreji” un “žīdi” lietojumam, sazināmies ar vēsturnieku, muzeja “Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski, kā arī Starptautiskās Romu apvienības prezidentu Normundu Rudēvicu, lai noskaidrotu viņu viedokli. Zināms, ka vēl pirms nacistiskās Vācijas okupācijas Latvijā vārds “žīdi” tika lietots, taču nacistu propagandas ietekmē šī vārda konotācija spēcīgi izmainās, to ļoti sekmēja dažādi izdevumi, piemēram, 1942. gadā uzņemtā filma “Sarkanā migla”, tās režisors un scenārija autors ir Konstantīns Tumilis-Tumilovičs, savukārt tekstu ierunājis aktieris Artūrs Dimiters. Tad nu šī aizkadra balss vēstī gan par žīdu boļševikiem gan žīdu komunistiem, kuri tad ir vainojami pie Latvijas okupācijas 1940. gadā, bet filma noslēdzas ar vācu karaspēka ienākšanu Rīgā, un karaspēks, protams, tiek attēlots kā latviešu tautas atbrīvotājs no boļševiku uzspiestajām ciešanām. Tāpat tika radīti antisemītiski plakāti ar uzrakstiem “Žīds nepieder pie jums. Sviežiet viņu laukā!”, kā arī grāmata “Baigais gads”, kas atkal – visu vainu par boļševiku noziegumiem 1940./1941.gadā uzvēla žīdiem. Profesore Lidija Leikuma no Latvijas Universitātes uzskata, ka "žīds" ir normāls etnonīms, un tikai tāpēc, ka šī vārda konotācija mainījusies Otrā pasaules kara totalitāro režīmu un to propagandas ietekmē, mums nevajadzētu to turpināt. Attiecīgi "žīds" būtu normāli lietojams vārds. Savu viedokli viņa paudusi arī raidījumā "Grāmatai pa pēdām", stāstot par grāmatu tirgotājiem, kuri no Lietuvas ieveda grāmatas Latvijas teritorijā latīņu drukas aizlieguma laikā Latgalē no 1864. līdz 1904. gadam.

Paleo diēta – tas ir uzturs, ko savulaik ēdis akmens laikmeta cilvēks. Vai mēs šādu diētu varētu atkārtot mūsdienās? Ko tad ēda cilvēks pirms daudziem tūkstošiem gadu, kā pagatavoja ēdienu un kā to vispār var noteikt?  Par to saruna ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci, Bioarheoloģisko materiālu krātuves vadītāju Gunitu Zariņu. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies arī aitkopībai. Sengrieķu mīts, kurā minēta Zelta aunāda kā dieva Hermeja dāvana, tika sarakstīts  aptuveni 8.–9. gs. pirms mūsu ēras, un tas liecina, ka aita bija viens no pirmajiem pieradinātajiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Latvijā pirms aptuveni 100 gadiem tika selekcionēta vienīgā pašmāju aitu šķirne – Latvijas  tumšgalve. Par  to, kāpēc šai šķirnei ir spēcīgi nagi, kāpēc aitas svīst „tauku sviedrus” un cik inteliģenti ir šie dzīvnieki, stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Daina Kairiša.

Līgo un Jāņu dienas noskaņās pētām nezāles, kas Jāņu vainagos nenonāk, bet tomēr ir ar derīgām īpašībām, un turpinām pērn aizsākto tematu – izzinām nerātno tautas dziesmu slēptās nozīmes. Kas tad ir vara bungas, ko sit, un vara taure, ko pūš Jānītis? Par šiem un vēl citiem simboliem saruna ar etnomuzikologu, Latvijas Universitātes profesoru Valdi Muktupāvelu. Par nerātnajām dainām raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Nātres, dadži, usnes, pienenes un daudzi citi augi ierindojušies tajā kategorijā, kam mēs – cilvēki – esam devuši apzīmējumu “nezāle”. Tātad zāle, kas aug tur, kur mēs negribam, lai tā augtu. Dabā gan ir citādi – kopā sadzīvo gan zāles, gan nezāles, un mums vajadzētu tikai mazliet plašāk paraudzīties un saprast, ka šīs tā dēvētās nezāles ir apveltītas gan ar dziedniecisku spēku, gan citām vērtīgām īpašībām. Par to savukārt raidījumā stāsta Latvijas Dabas fonda botāniķe, eksperte Rūta Sniedze Kretalova. 

Latviešu sociālantropoloģe ilgstoši pētījusi pierobežas iedzīvotāju dzīvi uz Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētās robežas. Šis reģions daļai Latvijas iedzīvotāju ir labi zināms kopīgās Padomju Savienības pagātnes dēļ un tomēr tā ir krietni atšķirīga pasaules no tās, ko pazīstam Eiropā. Kādu ceļu šīs abas valstis gājušas pēdējas desmitgadēs? Kāda loma cilvēku dzīvēs ir robežai un dokumentiem, valsts kontrolei un ierobežotai migrācijai? Kādi sociālie kontakti veidojas starp divām valstīm ar šādu robežu? Un, kā notiek antropoloģiski pētījumi NVS valstīs? Stāsta pētījuma autore sociālantropoloģijas doktore, Bergenas universitātes pētniece Elīna Troščenko. Atšķirīga politiskā un ekonomiskā attīstība pēc Padomju Savienības un etniskie konflikti šajā reģionā ir likuši ieviest pastiprinātu robežu kontroli un kardināli izmainījuši ielas kopienas ikdienu un saskarsmi. Kāda ir dzīve Kirgizstānas rietumu ciemos un ko šis pētījums stāsta par cilvēka un valsts attiecībām? "Vidusāzija vai Centrālāzija ir visnotaļ liela nejaušība man," stāstu par pētījumu aizsāk Elīna Troščenko. "Turpinot antropoloģijas studijas, man bija iespēja doties lauka pētījumā maģistrantūras ietvaros, un es devos uz Gruziju, kur arī šobrīd strādāju vairāk nekā Vidusāzijā. Bet pēc maģistratūras beigām es tiku uzaicināta piedalīties lielākā pētnieciskā projektā, kas tieši pētīja robežas Eirāzijā un tieši bijušās Padomju Savienības kontekstā. Kā robežas ir mainījušās un kā tas ietekmējis cilvēku dzīvi pierobežā? Es nejauši uzdūros vienam rakstam par robežlīgavām uz Uzbekistānas un Kirgizstānas robežas. Tās bija sievietes, kas ir apprecējušās no Uzbekistānas pāri robežai uz Kirgizstānu, šīs sievietes bija arī Kirgizstānas lielākā bezvalstnieku grupa, ko varbūt mēs latviski vairāk izprotam  ar nepilsoņiem, bet nepilsoņi un bezvalstnieki - tie ir juridiski divi dažādi termini. Un man likās interesanti pētīt un labāk varbūt arī izprast šo bezpilsonības jautājumu, kas Latvijā bija aktuāls. Tā nu izveidojās pētījums par bezvalstniekiem uz Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Mērķis šim pētījumam bija izpētīt, kā izmaiņas robežas un pilsonības likumos un praksē kopš Padomju Savienības sabrukuma ir ietekmējušas šo cilvēku grupu, kas dzīvos Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Un tā nu es nokļuvu Vidusāzijā." Iepazīstam personu apliecinošu dokumentu vēsturi Latvijas teritorijā Izdreijātiem burtiem un daudzos vārdos aprakstošs dokuments par konkrēta cilvēka piedzimšanu, bet bez dzimšanas datuma. Tādas bija dzimšanas apliecības 18. gadsimtā Latvijas teritorijā. Vēsturniece Anita Čerpinska iepazīstina ar personu apliecinošiem dokumentiem no hercoga Jēkaba laika līdz pat pagasta pasu grāmatām pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikācijuun popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Anita Čerpinska ir sagatavojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus sākot no 17. gadsimta, kad paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkaba parakstu kalpoja kā ceļošanas atļauja. Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, varam brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā. Bet dokumentos neatrodam norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem. Anita Čerpinska skaidro, kas tolaik bija būtisks šajos dokumentos, kurus izdeva tad, ka cilvēks devās strādāt algotu darbu. Agrāk  tās bija vai nu darba atļaujas vai ceļošanai derīgas apliecības, kuras izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs šodienas pasei sāk parādītes tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ieraksta cilvēka vārdu un viņa pazīmes, bet to, kas rakstīts par konkrēto cilvēku var izlasīt atkarībā no ierēdņa rokraksta. Pirmās Latvijas  pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet jau ar fotogrāfiju. Laika gaitā – pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā – ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases. Bet vēsturniece Anita Čerpinska vēl parāda interesantu  dokumentu – pagastu pasu grāmatas un kopējās ārzemju pases tūristu grupām starpkaru Latvijas laikā.  

Par vēzi ierasts domāt kā slimību, taču šoreiz pamainīsim skatu punktu un uzlūkosim vēža šūnas kā unikālu organismu ar spēcīgām izdzīvošanas stratēģijām. Ar ko vēža šūnu "uzvedība" atšķiras no veselām cilvēka organisma šūnām? Kādi priekšnoteikumi ļauj šīm šūnām izturēt toksiskas terapijas? Un kāda ir bijusi evolūcijas iecere, radot parazītu, kas, nogalinot saimnieku, pats iet bojā? Par saruna ar divām pētniecēm, kurām vēža un šūnu pētniecība ir ikdienas darbs jau vairāku gadu garumā. Skaidro bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece, docente Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē Inese Čakstiņa-Dzērve un zinātniskās grupas vadītāja Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Karīna Siliņa. Vēršam skatu uz tiem organismiem, kas mums - cilvēkiem - mēdz sagādāt lielas galvassāpes. Mēdz teikt un arī mēs raidījumā dažkārt esam minējuši, ka dabā viss ir pareizi un ka problēmas tajā nepastāv, vienkārši mums ir nepieciešams lietot tādus jēdzienus, lai būtu skaidrība, par ko mēs runājam. Un reizēm ir jārunā jēdzienos, kas apzīmē nevēlamu slimību cilvēkam, pat ja slimības izraisītājs ir dzīvās dabas pārstāvis. Kādas īpašības vēža šūnas padara īpašākas salīdzinājumā ar veselām cilvēka šūnām? Herpes vīruss nebūt nav tikai viena aukstumpumpa Herpes simplekss vīruss, jeb plašāk pazīstams kā aukstumpumpas ir tikpat sens kā cilvēce, bet šis ir tikai viens no vairākiem herpes vīrusa veidiem. Arī hronisks nogurums var liecināt par minētā vīrusa klātbūtni. Vīruss ir lipīgs un, ja reiz cilvēks ar to ir inficējies, tad no tā netiek vaļā līdz mūža galam. Kā ar šo vīrusu sadzīvot, tas ir atkarīgs no katra cilvēka imūnsistēmas. Attīstoties medicīnas zinātnei, attīstās arī pētījumi par šo vīrusu dabu un uzvedību cilvēka organismā. Skaidrojam, cik līdz šim brīdim ir atklāti herpes vīrusa veidi, kā tie izpaužas un cita starpā uzzināsim, vai vīruss ir „tas” vai „viņš”. Par to stāsta RSU Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un virusoloģe Modra Murovska.

Apjomīga darba rezultātā beidzot ir tapis skaidrs, kās bijis Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts, sākot no 1920. gada līdz 2022. gadam. To paveikusi starptautiska pētnieku komanda no Vidzemes Augstskolas, Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, Viļņas Universitātes un Tartu Universitātes. Pētījums ļauj gan iegūt skaidrāku ainu par to, kas ar Latvijas ekonomiku notika padomju okupācijas periodā, gan izdarīt secinājumus par to, kāda ir Latvija salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Kāda ir okupācijas radītā ietekme uz Latvijas iekšzemes kopproduktu, skaidro starptautiskās pētnieku komandas vadītājs, vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Ja mums nebūtu Krievijas impērijas plēšanās ar Vāciju mūsu teritorijā pirmajā pasaules karā, ja nebūtu otrais pasaules karš (...), mēs būtu valsts ar 5-6 miljoniem iedzīvotāju un attīstības līmenī noteikti ne zemāk kā Somija vai Dānija," vērtē Gatis Krūmiņš. Ir 17. jūnijs - diena, kad līdzās Latvijas karogiem plīvo arī melnās sēru lentes. Šodien tās atgādina par brutālo un vardarbīgo Latvijas okupāciju 1940. gadā. No okupācijas esam spējuši veiksmīgi piecelties un attīstīties pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet, protams, sekas jūtamas joprojām. Tās vērojamas gan mūsu ekonomikā, gan domāšanā. "Tā ir arī daļa no nācijas pašcieņas," - tā par pētījuma nepieciešamību izteicies Gatis Krūmiņš. Padomju režīma atstātais nospiedums mūsu domāšanā Nospieduma saknes meklējamas vēl senāk par Latvijas okupāciju - laikā, kad radās represīvā struktūra čeka, kurā iesaistījās arī latvieši. Plašāk stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. 1917. gadā Krievijā notiek divas revolūcijas: Februāra revolūcijas laikā no troņa tiek gāzts Krievijas impērijas cars Nikolajs II un izveidota Krievijas Pagaidu valdība. Savukārt oktobrī Vladimira Ļeņina vadītā boļševiku partija veic valsts apvērsumu un gāž Pagaidu valdību. Tad visai drīz - 1917. gada decembrī - Ļeņins par īpašas komisijas vadītāju ieceļ Fēliksu Dzeržinski, sauktu arī par Dzelzs Fēliksu, poļu izcelsmes komunistu revolucionāru. Īpašā komisija iezīmē represīvās struktūras jeb čekas izveidi, kas savu asinspirti turpinās tālākās desmitgades, atbrīvojoties no visiem saviem pretiniekiem. Skaidrojam, kāds bija šīs jaunizveidotās komisijas mērķis, kā tajā nonāca latvieši.

Balss ir darba "instruments" ne tikai radio žurnālistiem, bet neskaitāmu profesiju pārstāvjiem. Balsi nereti uztveram pašsaprotami un raizes rodas tikai tad, kad nestrādā tā nākas. Kāda ir mūsu balss "instrumenta" anatomija? Vai skanējums var dzīves laikā mainīties, uzlaboties un pasliktināties? Un, kā mūsu balss ietekmē to, kā mūs uztvers auditorija? Skaidro aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa un ārsts otorinolaringologs Dins Sumerags. Vakar runājām par pirkstu nospiedumiem, kas katram cilvēkam ir unikāli, arī dvīņiem pirkstu nospiedumi ir atšķirīgi. Šodien turpināsim stāstu par to, kas mūs - katru cilvēku - padara neatkārtojamu un īpašu. Atšķirībā no mūsu pirkstu unikālajām papilārajām līnijām šīs dienas raidījuma varonis - cilvēka balss - gan ir pamanāms, precīzāk izsakoties - sadzirdams. Klausoties kāda balsī, mēs veidojam priekšstatu par šo cilvēku, un reizēm mēs pat uzreiz nevaram skaidri pateikt, kāpēc mums viena vai otra cilvēka balss liekas patīkama vai tieši otrādi - nepatīkama. Kā tad veidojas mūsu balss skanējums un vai mēs to varam mainīt? Iesākumā zinātnes ziņas Klimata zinātnieki ceļ trauksmi par nepietiekamajiem apjomiem, ar kādiem no atmosfēras savācam oglekļa dioksīdu. Par to liecina jaunākais Oglekļa dioksīda uztveršanas ziņojums, ko šogad izstrādā Oksfordas universitātes pētnieki. Cilvēce ik gadu saražo ap 40 miljardu tonnu oglekļa dioksīda, galvenokārt dedzinot fosilos kurināmos. Pasaulē ik gadu no atmosfēras savāc aptuveni 2 miljardus tonnu CO2, taču, lai sasniegtu Parīzes nolīgumā minētos mērķus, nepieciešams savākt krietni vairāk - 7 miljardus. Tradicionāli lielāko daļu CO2 emisiju no atmosfēras uzņem ar koku stādīšanu un samazinot fosilo kurināmo apjomus. Skaidrs, ka līdz pat gadsimta vidum pasaules valstis nespēs pilnībā pārslēgties uz bez-emisiju ražošanu un transportu, tāpēc pētnieki jau laikus aicina investēt un patentēt tehnoloģijās, kas savāktu no atmosfēras oglekļa dioksīdu. Žurnāls "New Scientist" šomēnes īpašu uzmanību pievērš tieši sāls jautājumiem. Ir skaidrs, ka sāli uzturā lietojam pārlieku daudz. Galvenie veselības riski ir pastiprināta šķidruma aizture organismā un paaugstināts asinsspiediens, kas, bojājot artērijas, ir galvenais nāves iemesls pasaulē. Svaigs Sanfrancisko universitātes pētījums apliecina, ka liels sāls patēriņš veicina arī atopiskā dermatīta uzplaiksnījumus. Un, lai cik ļoti valdības un veselības organizācijas mudinātu cilvēkus samazināt sāls patēriņu, tas neizdodas vienkāršu iemeslu dēļ, pirmkārt, pārtikas ražotājiem un ēdinātājiem nav noteikti sāls ierobežojumi, izņemot skolās un bērnudārzos, bet pašiem pircējiem tīri labi garšo sāļš ēdiens, un alternatīvu tam nav. Ja cukuru var aizstāt, piemēram, ar mākslīgiem saldinātājiem, kuri gan arī netiek uztverti viennozīmīgi, sālim šādu alternatīvu nav. Pētnieki, izmantojot jodētā sāls analogu, aicina uzlabot galda sāls sastāvu, lai uzlabotu sabiedrības veselību. Kenijā unikālā eksperimentā novērots, ka ziloņi sauc cits citu individuālos vārdos, un šis atklājums ir pirmais pierādījums šādai cilvēkam raksturīgai uzvedībai dzīvnieku pasaulē. Kornvelas universitātes pētnieki savannā novēroja regulārus gadījumus, kad savvaļas ziloņi izdod dažādas sugai raksturīgas skaņas, bet uz tām katru reizi atsaucas cits zilonis. Katra no šīm skaņām vokāli atšķiras. Ar mašīnmācīšanās palīdzību pētnieki ievāca ap 469 sasveicināšanās un sasaukšanās skaņu, kuras raidīja ziloņu mātītes, un fiksēja gan saucējas, gan saucienu saņēmējus. Tad pētnieki eksperimentā atskaņoja visas šīs skaņas 17 ziloņiem un bija pārsteigti par rezultātiem - katrs zilonis atsaucās uz savu konkrēto “vārdu” jeb skaņu.

Viens no izplatītākajiem pierādījumiem nozieguma vietā ir cilvēka pirkstu papilārlīniju nospiedumi. Ko par noziegumu var pastāstīt pirkstu atstātās "pēdas"? Kā tos noņem pirkstu nospiedumus, pēta, salīdzina un saliek kopā kā puzles gabaliņus? Un kā atrast pirkstu pēdas uz cita cilvēka ādas? Par to tapis promocijas darbs Rīgas Stradiņa universitātē, un tas ir pirmais teorētiskais un praktiskais pētījums Latvijā par pirkstu nospiedumiem uz miruša cilvēka ādas. Pirkstu nospiedumi mums varētu saistīties ar derīgām liecībām kriminālistiskā, un tā tas patiešām arī ir, jo arī tad, ja paši to nemanām, pirkstu nospiedumus ikdienā atstājam uz visdažādakajiem priekšmetiem un materiāliem. Kas vēl interesantāk - pirkstu pēdas mēs atstājam arī uz citu cilvēku ādas. Kā konstatēt tās? Tieši par šo tematu Aelita Zīle izstrādājusi promocijas darbu Rīgas Stradiņa universitātē. Par pētījumā secināto stāsta tā autore. Orgānu ziedošana un transplantācija Bet cilvēka organisms ir unikāls arī tāpēc, ka tas kaut ko no sevis var atdot citam, un atdot tāpēc, lai cits cilvēks dzīvotu. Šo tematu aizsākām sarunā ar profesori Māru Pilmani. Šoreiz turpinām sarunu. Viens mirušais donors var izglābt  astoņus cilvēkus, savukārt, ja runa ir par dzīvajiem donoriem, tad šobrīd Latvijā ir iespējams ziedot savu nieri. Par to, kā var noteikt donora un orgāna saņēmēja saderību, kas var ziedot savus orgānus un kāda ir cilvēku dzīves kvalitāte pēc pārstādītā orgāna, stāsta Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsārste Ieva Ziediņa. Daļa nieru, aknu plaušu, aizkuņģa dziedzera un pat daļa zarnu – tie ir orgāni, ko pasaulē pārstāda no dzīviem donoriem. Latvijā šobrīd no dzīva orgānu devēja notiek tikai nieru transplantācija. Cita aina ir ar mirušajiem donoriem, kuri var ziedot visus savus ķermeņa orgānus un audus. Ja kāds vēlas pēc savas nāves atvēlēt savu ķermeni citu dzīvības glābšanai, to var izdarīt tīmekļa vietnē e-veselība. Bet pirms runājam par orgānu pārstādīšanu, Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis vieš skaidrību, kas tad ir dzīvs un kas miris orgānu donors. Savukārt P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsārste un RSU  asociētā profesore un Nefrologu asociācijas prezidente Ieva Ziediņa stāsta, cik lielai ir jābūt cilvēku saderībai gēnu un asinsgrupu līmenī, lai varētu sekmīgi pārstādīt orgānus. Runājot par to, cik ilgi nākas gaidīt, piemēram, uz nieres transplantāciju,  daktere Ieva Zieiiņa teic, tā kā orgānu saderība tiek piemeklēta pēc gēniem, tad tikko parādās mirušais donors, tad mediķi skatās katram recipientam, jeb cilvēkam, kurš gaida uz jaunu nieri, cik gēnu sakrīt ar mirušo donoru. Tie, kuriem ir vislabākā saderība, tiek saukti uz transplantāciju, neatkarīgi no tā, vai viņi ir gadītāju sarakstā iekļauti pirms trim gadiem, vai  tikai  vakar. Primārais ir gēnu saderība.        

Lai arī pagaidām šis gads Latvijai vēl ir bijis saudzējošs, tveice gadu no gada pārņem pasauli un vidējās gada temperatūras nepielūdzami pieaug. Cilvēks un karstums nav laba kombinācija, jo mūsu spējas pielāgoties un dzesēties ir visai ierobežotas. Cik karsts ir par karstu, lai veiktu savas ikdienas darbības un kas ekstrēmā tveicē notiek ar infrastruktūru, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Vai tiesa, ka nodrošināt puslīdz labus darba apstākļus mīnuss 25 grādu salā ir vieglāk nekā plus 40 grādu karstumā? Ivars Vanadziņš: Karstumā, ja tie ir tie paši 40 grādi, vairums cilvēku tomēr teiksim, pusstundu, stundu, pusotru, visticamāk, viņš spētu adaptēties un spētu tomēr tikt galā, un tas ķermenis neciestu ilgtermiņā. Ar aukstumu ir problēma, ka pie viņa, protams, nevar tā pierast, pierašana ir daudz grūtāka. Problēma, ka mīnus 25 grādi var radīt lokālus audu apsaldējumus, un tie gan notiek īstenībā varbūt 30, 60, 90 sekunžu laikā. Ja tie ir mīnu 25 grādi un vēl ir vējš, tur pietiek tiešām ar mazām minūtēm, lai būtu tāds pietiekami jau dziļš un pamatīgs audu bojājums. To mēs nu nekādā veidā nevaram ietekmēt. Tie, protams, nav letāli, viņi ir ārkārtīgi nepatīkami, sāpīgi, grūti dzīstoši. Visi ir redzējuši filmas par alpīnistiem ar nosaldētiem pirkstu galiem un kaut ko tamlīdzīgu. Līdz ar to es teiktu tā: ka abi šie ekstrēmi ir bīstami. Ķermenim, silts vai auksts, līst vai snieg, iekšējai temperatūrai ir jābūt praktiski konstantai, gan temperatūrai, gan arī elektrolītu balansam ir jābūt ārkārtīgi precīzam. Vanadziņš norāda, ka karstumā svīstot, cilvēks zaudē arī elektrolītus - magniju, kalciju, nātriju, kāliju un visus sāļus. Daļa no tiem ir ārprātīgi būtiski nervu audiem, nervu impulsu pārvadei. Ivars Vanadziņš: Par elektrolītiem runājot, viena mūsu biežākā kļūda ir tā, ka mēs dzeram ūdeni. Un ūdeni var dzert stundu, pusotru, divas, bet, ja tu svīsti ilgāk, ja tu strādā profesionāli tajā karstajā vidē, tad faktiski ir jādzer minerālūdens ar pievienotiem sāļiem. Dietologi, protams, skandina rītā un vakarā, ka jādzer ūdens, jādzer ūdens, parasts krāna ūdens, viss kārtībā, viss labi. Un tas ir pareizi, ja nav šī milzīgā papildu svīšana un fizisks darbs, jo tad ir jādzer minerālūdens ar sāļiem. To daudzi diemžēl aizmirst. Un otra problēma - to jau arī gana grūti nopirkt. Ar to dzeršanu karstajā laikā ir problēma, ka cilvēki dzer tad, kad sāk slāpt, un tas ir kā reiz apmēram stundu par vēlu. Būtībā ir jādzer reizi 15 - 20 minūtēs atbilstošs daudzums, bet jādzer praktiski ilgi vēl pirms mums ir slāpju sajūta vai sausa mute, jo tad jau ir par vēlu. Precīzi neņemos pateikt, jo tas arī drusku individuāli, bet tiešām pietiek zaudēt 1 - 2 procentus no ķermeņa masas un faktiski mums jau sākās šīs fizioloģiskās izmaiņas. Liekas, kas ir procents, bet tas nozīmē, ka pieaudzis tāds vidējais latviešu vīrietis, kas ēd karbonādi un kartupeļus, sver ap centneru, būsim reāli, ap simts kilogramiem, un procents, izrādās, ir viens litrs, un to vienu litru viņš tajā stundā var izsvīst vispār pat apkārt nepaskatoties, nepamanot, ka viņš izsvīdis vienu litru. Īpaši, ja vēl ir vējiņš, sviedri nožūst, mēs neko nejūtam, viss ir baigi jauki. Īstenībā viņam jau litru ir jāizdzer tajā stundā. Bet viņš pēc trijām stundām sāk domāt: nu beidzot jāpadzeras! Un tad jau ir 2 - 3 procenti no ķermeņa masas, tad faktiski jau sākas iespējami potenciāli bīstamas izmaiņas, kuras tiešām apturēt, nobremzēt ir daudz, daudz grūtāk nekā aukstumā sasildīties Darba vide nozīmē ne tikai cilvēkus, bet arī iekārtas. Par cilvēkiem, kas vispār apkalpo elektrotīklus, būvē, labo ceļus, ēkas, šīs karstās vietas - tas ir vēl papildu riska faktors, kur vēl vairāk ir jāpiedomā? Ivars Vanadziņš: Noteikti jā. Ir tiešām klasiskās profesijas, ku ļoti bieži tu nevari darba laiku izvēlēties, bet tev ir jāiet tad, kad ir tas bojājums. Piemēram, ja runājam par tiem pašiem elektrotīkliem vai dzelzceļa satiksmi, vai ceļu satiksmi. Tā ir viena lieta. Otrs - mums tas pamata avots ir saule, bet, ja mēs esam, teiksim, tuvumā karstai iekārtai, kas ir, teiksim, 100, 150 vai 200 grādu uzkarsusi, vai ceļa virsmai, uz kuras var būt, teiksim, 80 90 grādu temperatūra, tad mums tā karstuma slodze faktiski ir dubultā vai pat, iespējams, trīskārša, jo mums gan no augšas, gan no apakšas. Tad, protams, svīšana un visi šie procesi, kurus mēs pieminējām, viņi  ir daudz, daudz ātrāki. Un tur tiešām ir problēma. Ja mēs, teiksim, varam izvēlēties, kad ravēt dārzu, rīta agrumā, kamēr ir rasa un ēna vai saule vēl nav uzlekusi, vai ir pietiekami zemu, tad ir virkne profesiju, kur šīs izvēles iespējas diemžēl nav. Un jāiet, kad ir jāiet, un jādara, jādara. Un šiem cilvēkiem, protams, tas ir vēl bīstamāk. Karstums ietekmē arī ceļotāju plānus Vidusjūras reģionā Spānijas pilsētu Alikantes un Valensijas tūrisma nozares pārstāvji aicina steidzami rīkoties citus savus kolēģus Eiropas dienvidu reģionos un pagarināt tūrisma sezonu pavasara un rudens periodā. Prognozes liecina, ka aizvien biežāk būs karstas vasaras ar sausuma viļņiem, vētrām un mežu ugunsgrēkiem, kas jau  tagad ietekmē  tūristu plūsmu uz iecienītām atpūtas vietām vasarā. Vairāk par vasaras atvaļinājuma galamērķiem Dienvideiropā saistībā ar temperatūras paaugstināšanos stāsta Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un vadošais pētnieks tūrisma jomā Andris Klepers. Pagājušā gada vasara ir bijusi karstākā kopš 1940. gada. Vidusjūras reģiona valstīs gaisa temperatūra sasniedza + 45 grādus pēc Celsija un Sardīnijā pat + 48 grādus. Karstuma ietekmē palielinājās mežu ugunsgrēki un rezultātā izdega aptuveni desmit procenti no Grieķijai piederošās Rodas salas zemes platības. Tiek prognozēts, ka nākotnē aizvien biežāk minētajos reģionos būs šādas vasaras, tāpēc tūrisma  nozarei nāksies piemēroties klimata pārmaiņām. Vairāk ceļotāju uz iecienītajām Spānijas, Grieķijas arī Turcijas pludmalēm brauks vēsākos gada laikos, vai arī vasaras pavadīs Baltijas jūras piekrastē. Kādi jau ir un kādi būs nākotnē tūrisma scenāriji, stāsta Andris Klepers. Pirms pāris gadiem tika aptaujāti britu tūristi, kas sākotnēji bija iecienījuši Vidusjūras valstis kā vasaras atpūtas vietas, un Spānija un Itālija vairs nebija prioritāte britu atpūtniekiem tieši tā iemesla dēļ, ka vasaras mēnešos tur ir pārlieku karsts. Lai veicinātu  tūrismu uz iecienītajiem galamērķiem, ir plānots organizēt  muzeju apmeklējumus vēsākajās  diennakts stundās, kā arī nodrošināt iespēju vairāk uzturēties telpās ar  gaisa kondicionētājiem. Savukārt paši ceļotāji, iespējams, nākotnē aizvien vairāk dos priekšroku vasaras atpūtai vēsākos Eiropas reģionos. Andris Klepers atzīst, ka jārēķinās ar to, ka nākotnē mēs runāsim par klimata bēgļiem un tie vairs nebūs tikai tūristi, bet jau nākamajā paaudzē šobrīd populārie Eiropas dienvidu reģioni vairs nebūs apdzīvojami  karstuma, ūdens trūkuma un vētru dēļ, un cilvēki būs spiesti pārcelties uz vēsāka klimata vietām.  

Klajā nākusi Zemes vēsturei veltīta grāmata - unikāls izdevums latviešu valodā. "Zeme pēdējos 540 miljonos gadu" ir līdz šim pilnvērtīgākais populārzinātniskais izdevums paleoģeogrāfijā latviešu valodā. Ar jauno izdevumu iepazīstina Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Tā ir Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesoru pērn aizsaulē aizsauktā valsts emeritētā zinātnieka, ģeologa Ojāra Āboltiņa un paleontologa, Pamatiežu ģeoloģijas katedras vadītāja Ervīna Lukševiča grāmata, kas saistošā valodā sniedz priekšstatu par galvenajiem ģeoloģiskās un paleoģeoloģiskās pagātnes notikumiem Zemes pēdējā garākajā vēstures posmā fanerozoja eonā. Kā grāmatas priekšvārdā norādījis asociētais profesors, ģeoloģijas zinātņu doktors Ivars Strautnieks, tā ir “ļoti nozīmīga un vajadzīga grāmata Latvijas sabiedrības izglītošanā”. Tā paredzēta plašam lasītāju lokam, un “to noteikti vajadzētu izlasīt daudziem, īpaši - atbildīgām personām un padomniekiem valsts pārvaldē, lai nepieņemtu sabiedrībai nelabvēlīgus lēmumus nezināšanas un nesaprašanas dēļ.” Putekšņi - seni Zemes vēstures liecinieki Zemes garoza ir kā Napoleona kūka, kā arhīvs, kur vairākos slāņos glabājas informācija par dabas vēsturi un viena no šīm slāņu sastāvdaļām ir putekšņi -  mikroskopiskas vienības, kas, neraugoties uz savu niecīgo apmēru, ir klātas ar izturīgu ārējo sieniņu. Tāpēc putekšņi var saglabāties bezskābekļa vidē, ezeru un purvu nogulumos pat tūkstošiem miljonu gadu ilgi. Vecākie saglabājušies ziedputekšņi ir vairāk nekā 120 miljoni gadu seni, saka ģeogrāfijas zinātņu doktore LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes  vadošā pētniece Laimdota Kalniņa. Kopā ar viņu mēģinām atklāt un saprast, ko un kādā veidā šie pagātnes liecinieki stāsta. Putekšņus pēta mikroskopā ar palielinājumu 400 – 1000 reizes un katrā paraugā tie identificēti un reģistrēti parasti 500 – 700 putekšņu. Laimdota Kalniņa nesen universitātē uzstājas ar publisku lekciju par putekšņiem un  putekļiem Lubāna apkārtnē un izrādās, ka putekšņi spēj pastāstīt ne tikai par dabas procesiem konkrētā vidē, bet arī par cilvēka klātbūtni. Runājot par smalkajiem pagātnes lieciniekiem, Laimdota Kalniņa pēta ne tikai putekšņus, bet arī putekļus, jo, piemēram, ogļu putekļi norāda uz to, ka vai nu  ir degusi apkārtējā vide, vai tur senais cilvēks ir piemēram cepis sev gaļu. Pētot putekšņus, var redzēt, ka arī pirms tūkstošiem gadu klimats ir mainījies, siltāki laika posmi mijušies ar aukstākiem un, ja šodien klimata izmaiņas galvenokārt tiek saistītas ar cilvēka saimniecisko darbību, tad senāk  tas noticis pats par sevi, vienkārši laika apstākļi mēdz mainīties.

Pirms trīs gadiem kosmosā devās miljardieris Ričards Brensons, kur viņu kā pirmo kosmosa tūristu nogādāja paša kompānijas "Virgin" radītais kosmosa aparāts. Ja šobrīd tā ir reta un dārga izprieca, viss liecina, ka tuvākajā laikā raķetes šādiem īsiem pārlidojumiem ārpus Zemes atmosfēras kļūst pieejamākas un kosmosa tūrisms attīstīsies. Vai to varam teikt ar pilnu pārliecību, un vai šis fakts būtu jāuztver ar zināmu skepsi? Par to šodien saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un "Starspace" observatorijas saimnieci un portāla "starspace.lv" redaktori, amatierastronomi Annu Ginteri. Pat ja neesat iedziļinājušies visos smalkumos, ticam, ka pēdējo gadu laikā jums nav paslīdējušas garām ziņas par to, kā viens vai otrs miljardieris sācis piedāvāt tūrisma braucienus kosmosā, un šādos izbraucienos, protams, devusies ļoti izmeklēta un noteikta publika. Ričards Brensons, Īlons Masks, Džefs Bezoss - šie un noteikti vēl citi miljardieri, visticamāk, arī nākotnē būs gatavi solīt kaut ko vēl jaudīgāku, krāšņāku, unikālāku, lai ierakstītu savu vārdu kosmosa vēsturē un īpaši tajā, kā kosmosu var apgūt komerciālos nolūkos. "Kosmiskais tūrisms dalās vairākos etapos, varētu teikt, pakāpēs - ir suborbitālie lidojumi, kad raķete tikai nedaudz paceļas virs saucamās Karmona līnijas, tiem simts kilometriem izbāž degunu galiņu kosmosā. Tie tūristi ir dažas minūtes bezsvara stāvoklī. Tad jau ir nākamā pakāpe, kad ir orbitālie lidojumi, kad ir vismaz viena orbīta apkārt vai arī atrodas kosmiskajā stacijā vai kādā citā kosmosa kuģī ilgāku laiku. Protams, teorētiski kaut kad nākotnē droši vien būs arī starpplanētu lidojumi. Kad uz Marsu vai uz Mēnesi notiks lidojumi," skaidro Anna Gintere. "Tie cilvēki, kas iedomājas, ka tagad ir kosmiskais tūrisms, tagad es lidošu ļoti tālu un dziļi kosmosā un visu redzēšu, šobrīd tas, kas ir reāli vispieejamākais, ir šie suborbitālie lidojumi. Arī teorētiski tādam standarta cilvēkam, ja viņš rūpīgi visu mūžu krāj, varbūt, ka viņam izdodas. Vai arī laime loterijā." "Arī šādam nosacīti nelielam lidojumam cena ir simtos tūkstoši, sākot no 250 300 tūkstošiem. Turpmāk cena būšot krietni augstāka, runā, pat pusmiljonu. Līdz ar to tie, kas sākumā ielēca tajā vilcienā, tiem varbūt, varētu teikt, savā ziņā ir paveicies pat pa lēto dabūt to lidojumu," papildina Raitis Misa. Tiek arī spriests par šo kompāniju finansiālo pamatotību un viņu spēju vispār pelnīt un gūt kādus ienākumus.  Bez jau iepriekš nosauktajiem suborbitālajiem un orbitālajiem lidojumiem Raitis Misa min arī lidojumu ar balonu, kas viņam šķiet pievilcīgākais. Bet arī tā ir kapsula, ne gaisa balons tradicionālā formā. Lidojums ilgošot sešas stundas un zemes izliekumu varēs redzēt divas stundas. Tas arī būs lētāk. Raitis Misa atzīst, ka tas ir pamēģināšanas vērts. "Vienīgais izbaudīt to pašu startu, paātrinājumu. Gaisa balonā to neizdosies izbaudīt. Ja gribās izbaudīt tiešām, kā tas ir, kad raķetē lido, tad jau jāpērk dārgākas biļetes," turpina Anna Gintere. "Tie, kas piedāvā lidojumus ar balonu, saka, ka tu uzlidosi 30 kilometrus un arī biji kosmosā. Tas jau ir tīrais mārketings. Tur laikam nav jautājumu. Bet jebkurā gadījumā tas efekts, ka tu esi redzējis zemi no augšas, redzējis tās izliekumu, esi bijis virs atmosfēras, tas jau ir tas, kas ir tā vērts," uzskata Raitis Misa. "Pārliecinājies, ka zeme ir apaļa," piebilst Anna Gintere. Parastam cilvēkam iespēja doties kosmosā, protams, ir ārkārtīgi niecīga. Var mēģināt pirkt loterijas biļetes un cerēt, ka paveiksies. Vai arī jāizdara kaut kas labs šajā pasaulē. Tāds, ko pamana. Bet lidojumam ar balonu var mēģinat sakrāt. Bet lidojumi kosmosā ir ne tikai dārgi, bet arī bīstami. "Protams, ka tas ir bīstami, kā jebkura tāda lieta, kur ir iesaistītas tehnoloģijas ar lielām enerģijām. Ja kaut kas noiet greizi, tad ir lielas ziepes," tā Raitis Misa. "Jo tas lidojums ir ilgāks un sarežģītāks, jo arī tīri no cilvēka fiziskās formas, veselības stāvokļa ir daudz augstākas prasības. Viena lieta ir, ka mēs lidojam ar gaisa balonu, kur vispār nav paātrinājuma. Tas ir aptuveni kā iekāpt lidmašīnā un aizlidot kaut kur," norāda Anna Gintere. "Otrs - tas ir tie suborbitālie lidojumi, kur tomēr ir kaut kāds paātrinājums, un tad pavisam jau nopietni, lai tur atrasties kosmiskajā stacijā vai lidot Zemes orbītā vairākas dienas īpašos apstākļos. Arī tur, skatoties no kosmiskā tūrisma viedokļa, šī bīstamības pakāpe palielinās, jo tālāk mēs dodamies no Zemes, jo uz ilgāku laiku mēs dodamies prom. Mēs nevaram - jebkuru cilvēku tagad paņemt no ielas un iesēdināt raķetē un sūtīt prom." Zinātnes ziņas Pasaulē garākais genoms pieder sīkai papardei Sīka papardīte, kas sastopama Klusā okeāna salās, kļuvusi par rekordisti - tā ir organisms ar vislielāko genomu. Tas ir piecdesmit reižu garāks par cilvēka genomu. Tātad katra mūsu šūna satur DNS. Šo ķēdi izstiepjot, mēs iegūtu ap divi metri garu rindu, principā mūsu DNS ir garāks par mums pašiem. Taču šūnās šī garā spirāle ir saritināta līdzīgi kā veco telefonu vadi - skruļļu skruļļiem. Cilvēka organisms principā spēj saspiest 40 kilometrus garu lenti vienā tenisa bumiņā. Tad nu viena maza papardīte spēj saturēt sevī teju 100 metru garu ģenētisko ķēdīti - lūk, tā ir apjomīga ģenētiskā instrukcija. Šis atklājums apgāž iepriekšējo rekordisti - Japānas ziedu Paris japonica. Ķīniešu misija uz Mēness Aizvadītajā svētdienā Ķīnas kosmosa izpētes aparāts "Change 6" veiksmīgi piezemējās uz Mēness attālās puses - tās, kuru mēs nekad neredzam debesīs. Aparāts dažu dienu laikā ieguva Mēness virsmas paraugus, tostarp, akmeņus un šobrīd jau ir ceļā uz mājām, lai ap Jāņiem nogādātu 2 kg vērtīgā materiāla uz Zemes tālākai izpētei. Aparāts piezemējās Mēness Dienvidpolā - Aitkina baseinā, kas ir viens no senākajiem krāteriem Saules sistēmā. Iegūtie paraugi pārsvarā būs bazalts - tātad tumšas krāsas vulkānisks iezis, un to vecums varētu būt aptuveni 2,4 miljardi gadu. Neskatoties uz ievērojamo senumu, planetārie ģeologi min, ka pats krāteris ir vēl senāks, tas varētu būt veidojies 4 miljardu gadu senā pagātnē, kad Mēnesī ietriecies masīvs asteroīds. To, cik šī sadursme bija iespaidīga, apliecina arī krātera diametrs - tie ir divi ar pusi tūksotši kilometru. Atvestais materiāls būšot īsta dārgumu lāde, to izpēte ļaus labāk saprast Saules sistēmas vēsturi un arī paša Mēness rašanās vēsturi, kas ir viens no lielajiem Saules sistēmas noslēpumiem. Vulkāna izvirdums Aļaskā pirms 112 gadiem Šis gads ir iesācies karsti ne tikai islandiešiem, arī Havaju salās un Indonēzijā piedzīvoti jauni izvirdumi, bet 6. jūnijs ir tiešām īpašs ar kādu rekordu - 20. gadsimta vēsturē spēcīgāko vulkāna izvirdumu. 1912. gada 6. jūnijā Aļaskas pussalā netālu no Katmai kalna notika milzu izvirdums, kas radīja Novarupta vulkānu. Izvirdums ilga 60 stundas, radot teju 17 kubikkilometrus pelnu un izspļāva teju tik pat daudz magmas un kūstošu akmeņu. Gandrīz trīs diennaktis tuvējā reģionā iestājās absolūta tumsa un pelni vairākkārtīgi apceļoja Zemeslodi. Izvirdums mainīja vietējo ainavu pilnībā, tuvējā upe tika aizbērta ar akmeņiem un pelniem, tā vietā vairākas desmitgades zemes virspusē bija novērojami neskaitāmi tvaiku un gāzu skursteņus. Zem pelniem teju pilnībā tika aprakts tuvējais Katmai ciemats, bet brīnumainā kārtā neviens cilvēks negāja bojā. Tā kā Aļaska nav blīvi apdzīvota un vietējie pamatiedzīvotāji laikus reaģēja uz zemestrīču brīdinājumiem, evakuācija bija ātra un operatīva. Daba gan pārmainījās, bojā gāja visa dzīvā radība, bet vietējā lašu zveja nespēja atgūties vēl septiņus gadus pēc vulkāna izvirduma.    

Apvienoto Nāciju Organizācija pasludinājusi 2024. gadu par kamieļveidīgo gadu. Tie ir dzīvnieki, kas ne tikai apdzīvo Arābijas tuksnesi, bet arī Diendivameriku, Āfrikas ziemeļus un pat Austrāliju. Kamieļveidīgie ir lielisks piemērs dabas unikālajai spējai pielāgoties dzīvei vissarežģītākajos apstākļos, kur nespētu uzturēties neviena cita lielo zīdītāju suga. Dodamies uz Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu, lai par kamieļiem sarunātos ar Zzoodārza pārstāvi Māri Lielkalnu. Un, protams, tiktos arī ar kamieļiem. Mūsu saruna sākumā aizrit starp diviem aplokiem, kur vienā pusē maltīti ilgstoši ietur divkupru kamieļu tēviņš Niselinskis, un tad ik pa laikam viņš pats vai kāds cits no aploka biedriem izdomā kādu atrakciju, kas piesaista mūsu uzmanību. Bet vispirms - par kamieļa nozīmi kultūrā. Arābu valodā vārds "jamal" nozīmē gan „skaistums”, gan „kamielis”. Arābu klejotāju ciltīs tāpat kā mūsu dainās tiek apdziedāts zirgs, tik dzejas rindas te veltītas kamielim. Vairāk par kuprainajiem dzīvniekiem gan islāma, gan kristietības vēsturē un kultūrā stāsta vēsturnieks Imants Ļaviņš. „Labs padoms ir kamieļa vērts” – vēstī sena sīriešu paruna. Spēka, izturības arī pazemības simbols – tā kamielis attēlots arābu pasaulē, vietās, kur tuksnešu klajumus gadsimtiem ilgi ir šķērsojušas kamieļu karavānas.  Šie dzīvnieki minēti gan dzejā, gan reliģiskos rakstos un tiem rīko pat skaistuma konkursus. Par kamieli kā arābu kultūras sastāvdaļu  un kā transporta  līdzekli stāsta vēsturnieks Imants Ļaviņš, kurš padziļināti pētījis arābu vēsturi. Bībelē, Jaunās Derības Mateja evaņģēlijā, ir teksts, ko šodien labi zina ikviens, neatkarīgi no viņa reliģiskās izglītības, tas ir teiciens: „Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”  Bet  gan kristiešu, gan  islāma svētajos rakstos kuprainais dzīvnieks ir pieminēts jau krietni senāk un līdzību ar  kamieļa izlīšanu caur adatas aci var atrast arī Korānā. Runājot par kamieļiem arābu klejotāju tautu jeb beduīnu kultūrā, pagājušā gadā  UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauti tā dēvētie kamieļu čuksti jeb „Alheda’a”.  Tie ir īsi dziedājumi, ko deklamē kamieļu gani, katram ganam raksturīgā melodija tiek nodota no paaudzes paaudzē un tiek atskaņota nozīmīgos saviesīgos pasākumos, tostarp dziedāta pie ugunskuriem, kāzās, kā arī cilšu un valsts svētkos, īpaši kamieļu sacīkstēs. Beduīni uzskata, ka šī dziedāšana uzmundrina gan pašus ganus, gan arī dzīvniekus garajos pārgājienos pa tuksneša smiltīm. Vēl arābu kultūrā  kamielis rodams arī debesīs, tas vis nav kāds kamieļa zvaigznājs, bet polārzvaigzne, kā mietiņš pie kura piesieta kamieļmāte. Vēsturnieks  atgādina, ka skatot  dižo maģistrāli senajos un viduslaikos, proti uz Zīda ceļu no Ķīnas uz Eiropu, tad tādas lietas, kā papīrs, pulveris, porcelāns un vēl daudz kas cits no austrumu izgudrojumiem un precēm līdz Eiropai nonāca lielā mērā patiecoties kamieļu transportam, jo šie izturīgie gargabalnieki spēj nest lielus smagumus. Tāpēc nav jābrīnās, ka kamieļi jau izsenis un arī mūsdienās ir turīguma un statusa simbols arābu valstīs  

Apjomīgajiem kodolizpētes projektiem CERN nepieciešamas spējīgas iekārtas un, izrādās, tās var atrasties arī krietni tālu no Šveices, tepat Latvijā. Sākot ar šo nedēļu superdatori no vairākiem zinātnes centriem Latvijā pieslēgsies CERN tīklam un kosmisko daļiņu meklējumi notiks arī Latvijā. Kā tas notiks, kādām ir jābūt šīm iekārtām un kādiem mērķiem piešķirsim savus superskaitļotājus CERN, raidījumā Zināmais nezināmajā par sadarbību plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims, RTU Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta informācijas tehnoloģiju projektu vadītājs Igors Makarkins un Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pētniece Karina Šķirmante. Rīt, 5. jūnijā, gaidāmi nozīmīgi pasākumi - notiks federatīvā skaitļošanas centra “Latvia CERN CMS TIER2” atklāšana un Latvijas un CERN sadarbības memoranda parakstīšana. Noteikti esam pārmaiņu gaidās, un jāsaka - Eiropas Kodolizpētes centrs pats par sevi ir viens milzīgs inženierisks brīnums. Tas atrodas uz Francijas un Šveices robežas ar galveno biroju Ženēvas kantonā, un Lielā hadronu paātrinātāja (LHC) pasaules skaitļošanas tīkls (Worldwide LHC Computing Grid – WLCG) apvieno aptuveni 170 skaitļošanas centrus vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Vai tas ir būtiski, ka šādam tehnoloģiju milzim CERN ir arī daži datori, kas darbojas Latvijā? Toms Torims: Tas ir ļoti būtiski. Tas ir būtiski gan CERN, gan arī Latvijai un īstenībā visam Baltijas reģionam kopumā. Tas ir tāpat kā mūsu sportistu piedalīšanās, vienmēr izmantoju šo analoģiju, tas ir vai nu pasaules čempionāts hokejā, vai olimpiskās spēles, tas ir tas, ko mēs darām zinātnē, sadarbojoties ar CERN. Latvijai tas ir ārkārtīgi būtiski - spēlēt augstākajā līgā. Un CERN un zinātniekiem datu apstrāde ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās nevar "atkost" tos noslēpumus, ko mēs mēģinām saprast, šos Visuma noslēpumus, fizikas noslēpumus. Un, protams, ka tās jaudas, ko mēs lietojam CERN, viņas enerģija un intensitāte palielinās un tam ir vajadzīga lielāka apstrādes jauda. Tas datu apjoms, kas tiek apstrādāts CERN, ir apmēram līdzīgs tam, kas ir, piemēram, visiem google datiem kopā. Mēs runājam par petabaitiem, tāds liels skaitlis.  Tas ir nozīmīgi arī no tīri tāda Latvijas valsts tēla veidošanas, jo šis ir pa spēkam tikai ļoti tehnoloģiski attīstītām valstīm. Arī šī centra izveidē prasīja mums piecus gadus, un tas jau nav tāds joks, tas ir ļoti nopietns un sarežģīts tehnoloģisks risinājums. Tā kā mēs spēlējam augstākajā līgā un CERN ir uzticams sadarbības partneris Baltijā. Un skaidrs, ka tas tiek novērtēts no CERN puses.  CERN šogad svin 70. gadadienu un skaitļošanas centra atklāšana Latvijā ir viens no jubilejas pasākumiem mūsu reģionā. Liela apjoma zinātnes datu apstrāde, Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) zinātniekiem cenšoties atklāt jaunus fizikas fenomenus, notiks arī Latvijā, jo piecas Latvijas izglītības un zinātnes institūcijas kopējā tīklā ir apvienojušas savus augstas veiktspējas skaitļošanas jeb superdatoru resursus, kurus turpmāk CERN izmantos zinātniskajiem aprēķiniem. Kosmiskās zondes "Voyager" starpzvaigžņu telpā uzturēsies vēl vairākus tūkstošus gadu Kosmiskie izpētes aparāti „Voyager-1”  un „Voyager- 2” tika palaisti izplatījumā 1977. gadā ar domu izpētīt tālākās Saules sistēmas planētas  Saturnu un Jupiteru. Toreiz  paredzēja, ka kosmiskās zondes uzturēsies izplatījumā līdz 1981. gadam, taču vēl šodien tās atrodas kosmosā. Kā  sarunā atzīst datorzinātņu speciālists un Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills, tad zondēm prognozē vēl vairākus tūkstošus gadu ilgu eksistenci starpzvaigžņu telpā. Bet vispirms īss ieskats „Voyager” vēsturē. Abās kosmiskajās zondēs atrodas diskā ierakstīti vēstījumi par Zemes iedzīvotājiem – teikumi vairākās pasaules valodās, dabas skaņas un mūzika, sākot ar Mocartu un beidzot  ar Čaku Beriju. Līdz šim nav ziņu, ka kādas citas saprātīgas būtnes kosmosā šo informāciju būtu saņēmušas un reaģējušas uz to, bet viss vēl ir priekšā, jo šie senie izpētes aparāti vēl ilgi var uzturēties  miljardiem kilometru attālumā no Zemes.  

Kabatas izmēra pašgatavotas grāmatiņas vai mazas papīra lapiņas, kas varot pasargāt to nēsātāju no ļaunas acs. Debesu grāmatu tradīcija izplatīta daudzviet pasaulē, tās ceļojušas līdzi karavīriem kā amuleti vēl pat 20. gadsimta pasaules karos. Iepazīstam šo folkloras mantojumu kopā ar folkloristu Aigaru Lielbārdi, kura nesen tapušajā monogrāfijā, veltītā buramvārdiem, vieta atvēlēta arī šādiem neparastiem amuletiem. Nepaies ne mirklis, un būsim sasnieguši gada augstāko virsotni - vasaras saulgriežus. Šajā laikā mūsu senči īpaši piedomājuši par māju un lopu aizsardzību pret ļauniem gariem un Jāņos dedzinājuši ugunskurus mošķu aizbiedēšanai, tādā veidā sagaidot saullēktu. Tas viss  vēl priekšā, bet šodien paraudzīsimies uz dažādiem veidiem, kā senāk un joprojām cilvēki stiprinājuši sevi un savus tuvākos. Viena no šādām iespējām vairāku gadsimtu garumā bijusi debesu grāmatas - papīra lapiņas, uz kurām rakstīti gan buramvārdi, gan svēto rakstu vārdi. Kādos gadījumos lietoja debesu grāmatas un kā radies šāds nosaukums? Folklorists Aigars Lielbārdis būs mūsu viesis raidījuma otrajā daļā, tad noskaidrosim tuvāk. Mūsu senču aizsardzība pret dažāda veida ļaunumu Čūsku vārdi, pīlādzis pret lietuvēnu, sudraba lode pret raganām - par darbībām pret reālo un mītisko pasauli latviešu tautas ticējumos un ierašās stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sandis Laime.  „Velnu ar svina lodi nevarot nošaut, bet tikai ar zelta vai sudraba lodi.” Tā skan viens no daudzajiem mūsu senču ticējumiem par dažādiem iedarbības līdzekļiem pret nevēlamām būtnēm gan no šīs, gan garu pasaules. Vārdi, priekšmeti vai dažādas darbības – visai plašs arsenāls, kas bija krājumā latviešiem, lai pasargātos no ļauna. Un kopā ar   LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieku Sandi Laimi meklējam skaidrojumu šo vārdu un darbību lietošanai. Sandis Laime uzskata, ka daļa darbību ir visai racionāli pamatotas, piemēram, vampīru aizbaidīšanai ar ķiploku, vai tikšanai vaļā no vadātāja.    

Mēneša saruna - zinātne un māksla. Kāpēc tās tik brīnišķīgi papildina viena otru? Kopsaucēji divām kardināli atšķirīgām nozarēm un pasaules redzējumiem. Lieldienu laikā mēs raidījumā runājām par to, kā savā starpā sadzīvo zinātnes pasaule un ticība, vai tām ir savā starpā par ko strīdēties, vai drīzāk tās ir dažādas valodas, kā skaidrot apkārt notiekošo. Šodien vēl par divām pasaulēm, kuras no laika gala ir gājušas kopīgu ceļu, tikai, mainoties gadsimtiem un vēstures dekorācijām, mēs to kādu brīdi esam un pēc tam varbūt neesam pamanījuši. Zinātne un māksla - divas māsas, kuras būs uzmanības centrā šī mēneša lielajā sarunā, cenšoties saprast, vai un kā šīs jomas rod saskares punktus. Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas divi biologi un mūziķis, un tās nav viņu vienīgās izpausmes jomas. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs, kaislīgs fotogrāfs Zigmunds Orlovskis, hidrobioloģe, Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas “Kultūras un mākslu studijas” 2. kursa studente, sabiedriskās zinātnes iniciatīvas “From Sea to Street” koordinatore Latvijā Marta Dieviņa un mūziķis, multimediju projekta "Dabas koncertzāle" autors, Latvijas Radio 1 raidījuma Monopols vadītājs Ingus Ulmanis.

Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku. Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa) saruna ar monogrāfijas autoru, astronomu, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku. "Faktiski kaut kādā mērā vēsturei es biju pievērsies jau diezgan sen. 1986. gadā, kad sāku strādāt šeit, Latvijas Universitātē, tad mans pirmais uzdevums bija savest lietošanas kārtībā tieši šo astronomisko torni, lai tajā atkal darbotos teleskops un cilvēki varētu to apmeklēt. Un, saprotams, ka interesējos arī par torņa vēsturi. Mans tiešais priekšnieks, pats būdams astronomijas vēsturnieks, Leonīds Roze mani rosināja rakstīt žurnālam "Zvaigžņotā Debess", un tā tapa pirmā tāda pavisam vienkārša un neveikla publikācija par astronomijas vēsturi," atminas Ilgonis Vilks. "Atkal pie vēstures tēmas esmu atgriezies pēdējos gados. Jānis Klētnieks, astronoms un ģeodēzists, kurš nu jau ir mūžībā, uzrakstīja grāmatu "Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam". Es viņam teicu - nu tad jāraksta tālāk, viņš teica - nē, lai to raksta pēc manis citi. Tā arī sanācis, ka šobrīd es tā kā esmu vienīgais cilvēks, kurš pārzina to astronomijas vēsturi pietiekami labi, lai varētu mēģināt arī kaut ko rakstīt. Un tā pirms pieciem gadiem iesāku šo grāmatu rakstīt, un tad, kad jau biju aprakstījis pamatā tos notikumus, kas risinājušies Latvijas Universitātē, mazliet arī pirms, par trimdas astronomiem un vēl dažas papildu lietas, tad sapratu, ka ir jau uzrakstījis tik daudz, ka jāsāk domāt par grāmatas dalīšanu uz pusēm. Runāju mūsu universitātes akadēmiskā apgāda darbiniekiem, un atbilde bija - jā, vajag pirmo daļu. Nu, te nu mēs esam!" turpina Ilgonis VIlks. Protams, būs arī otrā daļa. "Būtībā jau pat puse ir uzrakstīta. Plāns jau bija sastādīts pilnībā. Proti, ja šī pirmā daļa vairāk atspoguļo notikumus Latvijas Universitātē, tad otrā daļa galvenokārt būs veltīta notikumiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur 20. gadsimta vidū izveidojās, sāka darboties astrofizikas observatorija. Par to jāizstāsta. Tur ir daudz cilvēku strādājuši vairākus gadu desmitus. Ir gana daudz aprakstāmo materiālu.  Tāpat Latvijas Astronomijas biedrība, kam agrāk bija garāks nosaukums, tāpat dažādi muzeji Latvijā, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar astronomiju. Kā notika zinātnes popularizēšana padomju laikos un pēc tam. Mācības: kā, kad un cik skolā mācīja un tagad māca astronomiju. To visu arī vajadzētu iekļaut," vērtē Ilgonis VIlks. Ieskats raķešu zinātnē Pirms runājam par astronomijas vēsturi, ieskatīsimies raķešu zinātnē vārda tiešā nozīmē. Proti, uzzināsim, kā speciālisti aprēķina kosmosa kuģu  trajektoriju, kā var noteikt to, kad, cikos un kur nosēdīsies konkrētais izplatījumā palaistais aparāts. Par to, kā arī par gadījumu, kad aprēķinos tika pieļauta kļūda,  stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Skatoties no Zemes uz izplatījumu, šķiet, ka daudz vienkāršāk ir palaist raķeti kosmosā, nekā izmanevrēt automašīnu darbadienas pēcpusdienā Rīgas centrā. Taču, lai kosmosa kuģis vai kosmosa izpētes zonde nonāktu konkrētā vietā vai savienotos ar Starptautisko kosmosa staciju, ir nepieciešami ārkārtīgi precīzi aprēķini. Viss sākas ar pirmajām sekundēm, kad raķete tiek palaista orbītā jeb dodas pa noteiktu līniju kosmiskajā telpā. IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns palīdz ieviest skaidrību jautājumos saistībā ar kosmosa kuģu trajektorijas noteikšanu. Ints Ķešāns skaidro, ka kosmosa kuģu ceļa aprēķinos tiek izmantoti Ņūtona likumi, gan Krievijas kosmosa teorētiķa Kosntantīna Ciolkovska izstrādātie kosmosa kuģu ātruma vienādojumi. Visus šos aprēķinus jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad sākās kosmosa iekarošana, veic ar elektronikas palīdzību. Mūsdienās aprēķini tiek veikti ar datora palīdzību, pārsvarā visas kosmosa kuģa darbības ir ieprogrammētas, tomēr nevar izslēgt gan aparātu kļūdas, gan cilvēcisko faktoru. Ints Ķešans atsauc atmiņā gadījumu, kad aprēķinu kļūmes dēļ, vairākus simtus miljonu ASV dolāru izmaksājusī Marsa izpētes zonde sadega.  

Dodamies unikālā ekspedīcijā pieredzējuša gida pavadībā uz vienu no četriem Latvijas dabas rezervātiem – Krustkalnu rezervātu Madonas novadā. Pļavas, meži, kalni un nogāzēs, mazi avotiņi un paslēpušies ezeri mežu biezoknī – daba šajā teritorijā ir paslēpta cilvēka skatienam un saimniekošanai. Ikdienā apmeklējums rezervātā iespējams tikai stingri noteiktās vietās, un pārējo teritoriju var aplūkot vien Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka vadītā pastaigā. Tādā devāmies arī mēs, un iepazīstināsim plašāk ar redzēto. Dabas aizsardzības pārvalde no maija līdz oktobrim rīko piecus pārgājienus rezervāta teritorijā, kuros interesenti var piedalīties, savlaicīgi piesakoties. Šādas pastaigas notikušas arī agrāk, un mūsu gids šoreiz ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģiona sektora vadītājs Guntis Akmentiņš. Kad esam veiksmīgi satikušies, Guntis pievienojas Latvijas Radio automobilī līdzās mūsu šoferim Aināram un mums ar kolēģi Paulu Gulbinsku, un tālāk dodamies kopīgā ceļā. Vispirms nonākam vietā, kur apmeklētāji vēl drīkst brīvi uzturēties bez saskaņojuma - šeit atrodams informatīvs stends, kas iepazīstina ar Krustkalnu īpašo floru un faunu, šeit ir skatu tornis, un arī divi ozoli – viens resnāks, bet otrs – pavisam jaunulis. Pa ceļam Guntis stāsta par Madonas-Trepes vaļņa reljefu, kas veido rezervātu un uz kura atrodamies. Tā absolūtais augstums ir 150 metri virs jūras līmeņa, bet augstākais punkts – 164 metri – ir vietā, kur slejas pilskalni, un tur mēs vēl pastaigas laikā nonāksim. Raidījuma iesākumā par kādām pēdām, kuras var atrast ne tikai rezervātos. Šaurs solis un aromātiskas ceļa zīmes - tās ir dažas no pazīmēm, pēc kā var noteikt dzīvnieku pēdas bezsniega apstākļos, ja skatāmies uz briežu, alņu, āpšu vai jenotsuņu takām. Kādas smaržas, spalvu kušķīši un pēdu minums liecina par meža dzīvnieku klātbūtni, par to stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja. Dzīvnieki parasti tā haotiski pa mežu nestaigā – tās ir konkrēti iemītas takas, lai pēc iespējas ātrāk, taisnāk, drošāk tie nonāktu no punkta A līdz  punktam B, piemēram no guļas vietas līdz barošanās vietai. Tā, runājot par dažādu meža dzīvnieku takām, stāsta Dabas Aizsardzības pārvaldes  vecākais eksperts, zoologs Vilnis  Skuja. Protams, ziemā sniegotā zemē var labi saskatīt, kur lielām vēža spīlēm līdzīgi ir aļņa nagu nospiedumi, kur sirdsveida pēdas liecina, ka te gājusi stirna, vai mazas pēdiņas ar gariem nagiem liek domāt par vāveres gaitām. Taču arī bezsniega laikā ir vairāki orientieri, pēc kuriem var noteikt, saskatīt vai saost,  kādi dzīvnieki ir pārvietojušies pa meža takām.    

Iepazīstam Katrīnas Krūmiņas ceļu vides aizsardzības jomā Zviedrijā, strādājot Pasaules dabas fondā. Viņas ikdiena paiet darbā ar tādiem lieliem uzņēmumiem, cenšoties rast ilgtspējīgākus risinājumus apģērbu ražošanā. Pagājušajā nedēļā raidījumā iepazīstinājām ar britu dizainerei Vivjenai Vestvudai veltīto izstādi Modes muzejā Rīgā, un, kamēr Vestvuda savulaik iedeva jaunu elpu tartana un tvīda audumiem, tikmēr pašlaik modes mākslinieki domā arī par to, vai viņu piedāvātais tekstils ir draudzīgs gan cilvēka ādai, gan apkārtējai videi. Ilgstspējīgi risinājumi apģērbu ražošanā jau labu laiku kļuvuši par nozīmīgiem jautājumiem, ņemot vērā, cik liels ūdens daudzums tiek patērēts, piemēram, džinsu ražošanā un cik daudz kaitīgu ķimikāliju nonāk ūdenstilpēs dažādās pasaules vietās tekstilrūpniecības rezultātā, apdraudot arī cilvēku veselību. Kā ar šiem ilgtspējas jautājumiem strādā Pasaules Dabas fonda pārstāve Katrīna Krūmiņa Zviedrijā? Ģipsis augsnes attīrīšanā Ģipsis kā minerāls Latvijas dabā ir pieejams diezgan bagātīgi, un līdz šim  ģipsi plaši izmanto būvmateriālu ražošanā, veidņu gatavošanā arī lauztu kaulu fiksāžai. Kopš šī gada sākuma speciālisti no Latvijas Hidroekoloģijas institūta ir uzsākuši darbu pie jauna ģipša izmantošanas veida, proti, to iestrādājot zemē jeb ģipšojot augsni, lai tur esošais fosfors pa pazemes ūdeņiem, upēm vai ezeriem neaizplūstu uz jūru, kur tas bojā ekosistēmu. Šo metodi jau vairākus gadus piekopj Somijā un nu arī mūsu zinātnieki ir iepazinušies ar Somijas pieredzi, un to sāks izmantot Latvijā. Sīkāk par to stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta  pētniece un  projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe. Fosfors ir vajadzīgs augiem, lai uzlabotu ražu, bet problēma ir tā, ka fosfora daļa, ko augi, tā teikt, nepaņem sev par barību, tiek izskalota no augsnes, nonāk  dabiskajās ūdenstilpēs  un no turienes ietek jūrā, kur  fosfors savukārt  veicina ūdens eitrofikāciju jeb ūdens aizaugšanu, aļģu attīstīšanos un tā tiek bojāta jūras ekosistēma, skaidro Inga  Retiķe. Viņa turpina stāstīt  par somu pieredzi ģipša izmantošanā, kur ģipsis atšķirībā no Latvijas, kur tas iegūstams brīvā dabā, tiek ņemts no ražošanas atkritumiem. Šobrīd darbs noris, kā projekta „GYPREG” komunikācijas speciāliste Inga Retiķe teica, podiņu režīmā, ka podos, kur ielikti dažādi augsnes paraugi, tiek iestrādāts ģipsis. Drīzumā Latvijas Hidroekoloģijas institūta  speciālisti sāks pētīt, cik lielā mērā ģipsis samazina fosfora, kustīgumu un neļauj tam aizplūst uz ūdenstilpēm.      

Šodien apģērba audumam vairs nepiegriežam tik lielu vērību - ātrā mode diktē savus noteikumus, kas parasti ir cena un pieejamība. Taču modes namos tekstils "spēlē galveno vijoli". Kādas modes mākslinieku ambīcijas redzamas dažādos audumos? Vai ir audumi, kurus radīja konkrēti modes nami kā savu "rokrakstu"? Kā auduma prestižs mainījies cauri gadsimtiem? Viesojamies Modes muzejā Rīgā, kur nesen atklāta izstāde “Vivjena Vestvuda. Personiska tērpu un aksesuāru kolekcija”. Izstāde ļauj ielūkoties britu modes klasiķes apģērbu un aksesuāru kolekcijā, tas ir stāsts arī par Vivjenu Vestvudu kā panku estētikas izveidotāju, britu stila, īpaši tartana un tvīda, apdziedātāju. Tas vedināja arī mūs paraudzīties tuvāk, kā modes nami vai mākslinieki kādu konkrētu audumu iegūst savā “paspārnē”. Par to saruna ar muzeja projektu vadītāju, Vivjenas Vestvudas izstādes kuratori Agritu Grīnvaldi. Vispirms ielūkojamies aktuālajās zinātnes ziņās ASV Pārtikas un zāļu administrācija ir piešķīrusi atļauju Īlona Maska uzņēmuma NEURALINK ievietot smadzeņu implantu otrajam paralīzes pacientam. Šāds lēmums pieņemts pēc tam, kad uzņēmums apzinājies elektrodu radītās problēmas pirmā pacienta Nolanda Arbo implantā. Austrijas un Itālijas ķīmiķi radījuši ēku fasādes krāsu, kas ne tikai kalpo ilgu laiku un spēj sevi attīrīt, bet pa uzlabot gaisa kvalitāti ēkas tuvumā. Krāsa satur titāna oksīda nanodaļinas, kas ķīmiski reaģē ultravioletajai gaismai apspīdot krāsu. Uzņēmumi jau šobrīd piedāvā fotokatalītiskās krāsas, taču ķīmiķi nav vienisprātis par šādu krāsu efektivitāti. Medii šonedēļ stāsta par aizraujošo prusaku evolūciju, kas ļoti cieši savijusies ar cilvēku dzīvi uz šīs planētas. Virtuves prusaki apdzīvo visus kontinentus, izņemot Antartiku un tā ir sastopamākā no 4600 prusaku sugām uz Zemes. Lai arī latīniskajā nosaukumā "blattella germanica" ir minēta Vācija, patiesībā šie dzīvnieki sākotnēji Eiropā nemaz nav bijuši.  

Neviens vien pamanījis, ka pēdējā pusgada laikā strauji cēlušās cenas tādiem iecienītiem produktiem kā kafija, šokolāde un eļļa. Tam fonā, protams, arī citu produktu strauji augošās cenas. Tas mudina aizdomāties, kas un kā nosaka pēkšņu cenu kāpumu kādam produktam? Kā tas ir kakao, kafijas pupiņu un olīveļļas gadījumā? Kādi piegādes ķēžu un klimata pārmaiņu procesi ietekmē šo svarīgo kultūru audzēšanu un vai jebkad varam cerēt izaudzēt kafijas koku Latvijas platuma grādos? Izvaicājam vides zinātnes doktoru, biedrības “Zaļā brīvība” vadītāju Jāni Brizgu un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu laboratorijas vadītāju Ingūnu Gudrupu. Kafija, brokastu vai vakariņu salāti ar olīveļļlu, šokolādes batoniņš kā steidzīga uzkoda, kas sniedz enerģijas devu. Šie produkti, kas nākuši tālu ceļu uz Latviju, ir kļuvuši par neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu. Taču pašlaik vērojams, ka šo produktu cenas ceļas, un dažādi klimatiski un ģeopolitiski apstākļi varētu padarīt produktu ceļu uz Latviju krietni sarežģītāku. Kas tie ir par faktoriem un, ja viss kļūst sarežģītāk, varbūt mums pašiem jāķeras pie kafijas un kakao audzēšanas? "Globālais cenu kāpums ir saistīts ne tikai ar klimata pārmaiņām. Pieaug arī pieprasījums. Globālais patērētāju skaits visu laiku palielinās, iedzīvotāju skaits palielinās, un arī mūsu pirktspēja palielinās, arvien vairāk cilvēku sāk gribēt pirkt kafiju, tēju, kakao un citas lietas. Tas, protams, palielina pieprasījumu," norāda Jānis Brizga. "Bet klimata pārmaiņas varbūt vairāk ierobežo ražību, kad dažādus reģionus piemeklē dažādas kataklizmas, gan šie intensīvie nokrišņi, kas apdraud un arī tēju. Arī rīsu ražas tiek apdraudētas, it sevišķi, ja ir kaut kādi ļoti spēcīgi nokrišņi, kas var noskalot šīs kaskādes, kurās rīsus audzē. Līdzīgi tāpat arī attiecībā uz uz tēju, arī kakao. Un arī šokolāde.  Tas, ko zemnieki parasti dara, viņi mēģina rast jaunas vietas šajās kalnu nogāzēs, kāpt pa kalnu uz augšu, kur būtu zemākas temperatūras. Kā jau mēs dzirdējām, tad daudzi no šiem augiem ļoti jutīgi pret temperatūrām, un viņiem nepatīk īstenībā ļoti karstums. Liekas, tropiskā vide, tur noteikti ir 35 - 40 grādi., bet daudzi no šiem augiem nav nemaz piemēroti tādiem apstākļiem. Tāpēc tiek virzīta uz augšu augu audzēšanu. Tas varbūt vairāk attiecas uz kā kakao un kafiju. Vēl attiecībā uz kakao un kafiju, tas, ko zemniekiem parasti iesaka un ko arī daudzi dara, audzē šos augus tādā agromežsaimniecībā, kur aug ne tikai kakao vai kafija, bet aug arī citas kultūras, arī citi koki, kas veido noēnojumu kafijas kokiem, piemēram. Arī apakšējā līmenī tad var audzēt arī citus citus produktus, ko var izmantot uzturā turpat uz vietas." Kā hercoga Jēkaba laikos kafija, tēja un šokolāde nonāca Latvijā? Ir saglabājušās ziņas, ka 1713. gadā Bauskā tika atvērta garšvielu tirgotava, kur pircējiem pasniedza tēju un kafiju. Taču kafija un arī šokolāde netika vesta no hercoga Jēkaba kolonijām Gambijā un Tobago. Šīs preces Kurzemes-Zemgales hercogistē ienāca no Nīderlandes, kur tās piegādāja ar kuģiem no Eiropas zemju aizjūras kolonijām. Vairāk par minēto produktu lietošanu un pieejamību 17.-18. gadsimtā stāsta vēstures doktore, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva. Domāju, daudzi atceras Aleksandra Leimaņa uzņemto filmu „Melnā vēža spīlēs” par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku, kadru, kur piķieris Jānis un kalējs Mārtiņš, izliekoties par poļu vēstnešiem, viesojoties hercoga galmā tika cienāti  ar jaunu smalku aizjūras dzērienu kafiju un to nobaudot, saviebjas un grib teikt, ka  dzēriens garšo  pēc āpšu mīzaliem, bet  formulē to pieklājīgāk, piedēvējot dzērienam apšu mizu garšu. Daudz  ziņu  nav,  cik lielā vairumā  un kādā veidā tolaik Kurzemes hercogistē  patērēja šodienas raidījuma tematā minētos produktus – kafiju, šokolādi un eļļu, bet fakts ir tāds, ka kafijas un kakao pupiņas Eiropā parādījās 16. Gadsimta pirmajā pusē. Kādos tā laikmeta  dokumentos ir pieminēti šie produkti Kurzemes hercogistē, kādas bija šokolādes pagatavošanas receptes un kam izmantoja olīveļļu, par to stāsta pētniece Mārīte Jakovļeva. 

Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"? Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu. “Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atrašanu.  

Kā skudra zina, kur tai mājas, un vai vientuļa vabole var apmaldīties? Kā putns zina ceļu mājup, un vai visi citi dzīvnieki orientējas dabā tāpat kā cilvēki - pēc ceļiem, pēc ēkām un dabas objektiem? Vai dzīvniekiem prātā ir kartes, vai arī tie mājupceļu atrod tikai pēc "deguna"? Nu jau ļoti siltās pavasara dienās, kad kukaiņu un citu dzīvnieku aktivitāte ir jūtama, pievēršamies jautājumiem par dzīvnieku telpas uztveri un orientēšanos telpā. Sarunājamies ar Latvijas Universitātes profesoru, biologu, Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošo pētnieku Indriķi Kramu bioloģijas zinātņu doktoru, Britu dabas muzeja entomologu, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku un Daugavpils universitātes vadošo pētnieku Dmitriju Teļnovu. “Nekur nav tik labi kā mājās” - tā skan kādā bieži dzirdētā dziesmā, un mēs raidījumā mēģinām saprast, vai šis teiciens būtu attiecināms arī uz kukaiņiem un putniem. Saruna par došanos tālos ceļos, atgriešanos mājās un mazliet arī par partnera atrašanu.  

Savu atrašanās vietu uz mūsu planētas ikdienā nosakām nu jau vairs nelietojot kartes un kompasu, bet gan GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas. Taču arī tām ir trūkumi. Magnētisms varētu kļūt par alternatīvu risinājumu ģeopozicēšanās sistēmām un ne tikai - magnētiskā lauka mērījumi varētu stabilizēt strāvu elektrotīklos un pat uzlabot lidostu drošības sistēmas. Kā Zemes magnētismu varam izmantot savā labā? Par to saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Padomes priekšsēdētāju Mārci Auziņu. Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji debesīs redzēja skaistās ziemeļblāzmas krāsas un dalījās ar redzēto fotogrāfijās. Ziemeļblāzmas ir viena no Zemes magnētiskā lauka izpausmēm, bet pats magnētisms, magnētiskā lauka īpašības, kā arī, piemēram, zemes polu pārvietošanās ir jautājumi, kas zinātniekiem ir aizraujoši ne tikai teorētisko pētījumu līmenī, bet veroties arī uz magnētisma praktiskiem pielietojumiem. Saruna gan par magnētismu teoriju, gan tā izmantojumu praksē. Par makgnētismu un tā pētījumiem Latvijas Universitātē raidījumā esam stāstījuši arī iepriekš. Par ziemeļblāzmām un ne tikai par tām stāsti zinātnes ziņās. Aizvadītās nedēļas top notikums noteikti bija ziemeļblāzmas fantastiskā izrāde debesīs un tas, kas tiešām priecē, ka šādas retas dabas parādības mudina cilvēkus pacelt skatienus debesīs, izbaudīt ainavu un galu galā uzzināt arī kaut ko jaunu. Kāda ļoti neparasta ziņa nāk no Indonēzijas. Unikālu pieredzi guvuši pētnieki, kuri novēroja orangutānu vārdā Rakus. Šis Sumatras orangutāns cīniņā ar citu tēviņu bija savainojis seju. Pētnieki novēroja, ka orangutāns ārstējis savu brūci ar īpašu augu Akar Kuning, kas vietējā tautas medicīnā labi zināms kā ārstniecisks augs. Pētnieki pamanījuši, ka orangutāns košļājis šī auga lapas un nevis apēdis, bet licis tās pie uzplēstās brūces. Šis ir unikāls novērojums, jo līdz šim biologiem nav gadījies redzēt, ka kāds primāts šādā veidā ārstētu savas kaites. 21. gadsimts folklorā visticamāk ieies ar mākslīgā intelekta rīkiem un mūsu paradumiem to lietošanā, tostarp saistībā ar tuvinieku piemiņu. Kembridžas universitātes pētnieki ceļ trauksmi par "dedbotiem" jeb mirušo botiem - mākslīgā intelekta čatbotiem, kas simulē mirušā cilvēka valodu, izteiksmes līdzekļus, personību un pat balsi, lai ļautu tuviniekiem sarunāties ar aizgājēju. Šādu pakalpojumu sāk piedāvāt aizvien vairāk uzņēmumu, kas pētniekiem, protams, rada pamatotas bažas - šādas sarunas ar mākslīgo intelektu varot atstāt ne tikai smagas psiholoģiskas sekas, bet pat atvērt durvis vajāšanai internetā.

Vientuļi dreifējoši ledus "kluči", kas peld pa okeānu kā snaudošas briesmas - tādus vairums iztēlojas aisbergus pēc "Titānika" katastrofas. Taču aisbergu skaits pasaules okeānos šodien ir krietni lielāks nekā laikā, kad Atlantijas okeānu šķērsoja milzīgais tvaikonis. Šie peldošie milži ir kā simbols klimata pārmaiņām un planētas kūstošajam "ledusskapim". Kas īsti ir aisbergi un ko par tiem zinām? Par saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kristapu Lamsteru. 1912. gada 14. aprīļa vakars bija liktenīgs kuģim “Titāniks”, kas pāri Atlantijas okeānam bija devies savā pirmajā braucienā no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs. Plkst. 23.40 pēc kuģa laika “Titāniks” saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un 40 minūtēm. Bojā gāja 1500 cilvēku, un tieši šie lielie cilvēku zaudējumi, neskatoties uz pieredzējušo kuģa apkalpi un moderno aprīkojumu, bija faktors, kas kuģa nogrimšanas brīdī sabiedrību šokēja. Stāsts par aisbergu nepieder tikai vēsturei, arī mūsdienās pasaules okeānos dreifē aisbergi, un, lai gan tehnoloģijas šobrīd ir krietni jaudīgākas nekā 1912. gadā, ledus kalni joprojām kuģiem rada draudus. "Mūsdienās aisbergi, protams, galvenokārt veidojas Arktikas un Antarktikas reģionos, un attiecīgi tas būtu, pirmkārt, Dienvidu okeāns, Ziemeļu Ledus okeāns. Bet bieži vien arī šeit aisbergi nokļūst Atlantijas okeānā - gan Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, gan arī dienvidu. daļā. Tomēr var būt arī tā, ka atsevišķi aisbergi var mērot daudz lielāku ceļu, nokļūt arī, piemēram, Klusajā okeānā. Un tad ir vēsturiskas pazīmes, ka aisbergs Dienvidu okeānā, var teikt, apceļo visu pasauli," skaidro Kristaps Lamsters. Baltijas jūrā mūsdienās aisbergu nevarētu sastapt. "Aisbergiem ir ļoti atšķirīgi izmēri - metrs un varbūt pat mazāki, tiešām paši mazākie ledus gabaliņi. Bet lielākie aisbergi var sasniegt izmērus, kas ir 200 kilometru vai pat ir vēsturiski pieraksti, ka ir bijis pat aisbergs, kurš ir 335 kilometrus garš. Arī šo aisbergu biezums var sasniegt vairākus simtus metru līdz pat 300, varbūt pat 400 metriem. Bet, protams, ka jāatceras, ņemot vērā, ka aisbergu ledum atšķiras blīvums no ūdens, tas ir aptuveni par 10% mazāks aisbergam, tādēļ virs ūdens atrodas aptuveni tikai viena devītā daļa. Ja virs ūdens ir tikai 30 metri, tad dziļāk var būt vairāki simti kopumā," par aisbergiem stāsta Kristaps Lamsters. Runājot par definīciju, jebkurš ledus gabals, kurš ir atšķēlies no ledāja, ir aisbergs. Bet nevajadzētu jaukt ar tā saucamo jūras ledu, kas veidojas gan Ziemeļu Ledus okeānā, gan Dienvidu ledus okeānā no okeāna ūdens, tam sasalstot.  Ja aisbergi ir veidojušies no ledāju ledus, to vecums var būt visai iespaidīgs. "Mūsdienās aisbergu ir mazāk, protams, kā pēdējā leduslaikmetā. Bet par klimata pārmaiņu ietekmi ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Jo, pirmkārt, aisbergu veidošanās kā tāda - tas ir dabisks process. Kad uzkrājas sniegs, ledus vairogs kļūst arvien biezāks, tas var virzīties uz priekšu jau ar lielāku ātrumu, ieslīdēt okeānā, un tad sāk veidoties šelfa ledāji. Kad ledājs ir ieslīdējis pietiekami tālu okeānā, tas saskaras ar zināmām nestabilitātēm, kas ir saistītas ar okeāna gultnes reljefu un, protams, arī ar klimatu, ar okeānu siltajām straumēm. Tad aisbergi sāk veidoties," norāda Kristaps Lamsters. Klimats var būt tikai viens no faktoriem, kas ietekmē aisbergu veidošanos. "Joprojām var kuģi sadurties ar aisbergiem. Es domāju, ka šis te varētu arī pieaugt, īpaši jau runājot par Dienvidu okeānu. Ņemot vērā, ka kuģi paliek arvien lielāki un garas rindas veidojās, piemēram, Panamas šaurumā, viņi vairāk izvēlas tuvāk Dienvidu okeānam pārvietoties, kur ir vairāk aisbergi sastopami. Tādi starpgadījumi ir reģistrēti. Bija kuģis "Explorer", kurš sadūrās ar aisbergu, nogrima. Visi tika izglābti, jo blakus bija, par laimi, ledlauzis. Bet joprojām tas notiks arvien vairāk Dienvidu okeānā, jo tur šie aisbergi netiek tik labi uzraudzīti kā Ziemeļu puslodē," atzīst Kristaps Lamsters. Aisbergu ir daudz, un kuģiem bīstamību sagādā jau vairāk mazāki, ne tie paši lielākie aisbergi. Runājot par labumiem, pirmkārt, aisbergs ir saldūdens resurss. "Ir bijuši arābu šeihi, kas mēģina aisbergu ar kuģiem atvilkt uz savu valsti. Bet, protams, ka aisbergs, kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji sāk izkust. Kamēr viņš atrodas Dienvidu okeānā, tikmēr zemūdens daļā aisbergā temperatūra ledum būs ļoti maza, teiksim, mīnus 20 grādi bieži vien. Bet kā nokļūst siltākos ūdeņos, ļoti strauji degradējas. Līdz ar to īsti nebūs tāds risinājums," atzīst Kristaps Lamsters. "Vēl viens labums - aisbergs satur putekļu daļiņas, kas laika gaitā no atmosfēras ir izsēdušās uz ledāja. Šīs putekļu daļiņas un pavisam nedaudz droši vien arī organiskās daļiņas, tur ir arī ogleklis, tā ir faktiski barības bāze fitoplanktonam. Līdz ar to mūsdienās mēģina zinātnieki vairāk pētīt, kas notiek pie paša aisberga, kā tas ietekmē šo ekosistēmu un fitoplanktona augšanu." Sēravoti - traucēklis vai dabas vērtība? Konkrēti nosacījumi izveidē ir nepieciešami arī sēravotam. Tātad sēravotam ir vajadzīgi trīs komponenti - ģipša nogulas, organiskā viela no purviem un baktērijas, kas veido sērūdeņradi. Kur Latvijā rodami sēravoti, kāpēc tiem ir specifisks aromāts un kā sēravoti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, par to saruna ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas pētnieku Jāni Bikši. Sēram savienojoties ar ūdeņradi, rodas gāze ar visai specifisku aromātu. Zināmākais  sērūdeņraža veids rodas vulkānu darbības rezultātā, taču ir arī citi viedi, kā dabā rodas sērūdeņraži. Latvijā populārākās sēravotu vietas ir Ķemeri un Baldone, kur par šo avotu esamību liecina īpašais smārds. Interesanti, ka mazākas koncentrācijas sērūdeņi parasti smako daudz spēcīgāk nekā tie, kam ir augsts sēra saturs ūdenī, un tas ir skaidrojams ar to, ka šī sēra gāze mazākā koncentrācijā izdalās daudz ātrāk. Latvijas teritorijā esošajos sērūdeņos ir mērena koncentrācija - tā raidījumā Zināmais nezināmajā pirms desmit gadiem sižetā par sēravotiem Latvijā un pasaulē  stāstīja  ģeoloģijas doktors, hidroģeologs Jānis Prols.

"Nekas nav bezgalīgs, izņemot visumu un cilvēka muļķību. Un par visumu es neesmu tik drošs, " tā reiz teicis Alberts Einšteins. Vai Visumam ir gals, vai tomēr tas ir bezgalīgs? Ja reiz tas izplešas, tad tam vajadzētu būt arī "galam un malai"? Kā var noteikt Visuma izmērus un uzzīmēt karti kaut kam tik nepatverami milzīgam? Vai cilvēks no mazas saules sistēmas vēl mazākas planētas maz to var apjēgt un izdarīt? Gluži kā Dullais Dauka savulaik vēlējās noskaidrot, kas paveras aiz horizonta, tā arī mēs mēģināsim palūkoties, cik tālu stiepjas Visums. Stāsta astronoms, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Sarunas sākumā jau izskanēja, ka Alberts Einšteins pats īsti līdz galam nav ticis skaidrībā, vai Visums ir bezgalīgs vai tomēr nē. Kāda šobrīd ir tā valdošā doma astronomijā, kosmoloģijā par šo jautājumu? Ilgonis VIlks: Arī astronomi nav tikuši līdz galam skaidrībā, vai galīgs vai bezgalīgs. Es piedāvātu sarunu sākt ar mazākiem mērogiem, lai izveidotu sev galvā to Visuma modeli, un tad varbūt būs vieglāk pieskarties šim jautājumam. Es gribētu sākt ar to, ka pieņemsim, ka mēs dzīvojam kaut kādā mājā, kur ir viens dzīvoklis, tajā ir viena istaba, un tā ir mūsu Saules sistēma. Piemēram, kā šeit studijā, te ir galds, vairāki krēsli, un mēs sēžam uz tā viena krēsla - uz Zemes, un esam tā sakot, līdz krēsla balstam tikuši - uz Mēness. Un priecājamies, ka esam ļoti tālu tikuši. Tad viņi ir aizsūtījuši savas zondes pa istabu uz citiem krēsliem, citām planētām, un četras zonas pat izsūtījuši ārā no istabas, un konstatējuši, ka tur ir kaimiņa istaba, kas ir diezgan tukša. Lūk, tas ir tas, ko mēs esam izdarījuši saviem kosmiskajiem lidojumiem. Tad ir nākamais solis, ir šī starpzvaigžņu telpā. Pieņemsim, šeit deg pie galda spoža lampa, tā mūsu Saule, tad kaut kur ir, ko mēs varētu uzskatīt, tāda cita māja, kurā arī ir spoža lampa - cita zvaigzne. Un pa tām tuvējām mājām mēs zinām diezgan daudz. Mēs pazīstam kaimiņus, kādi viņiem ir niķi, stiķi, kādas tām zvaigznēm ir īpašības, cik tālu viņas atrodaās, ko viņi tur dara, domā darīt vai ir darījuši. Tas ir diezgan skaidrs. Mūsu tuvējais kvartāls ir diezgan labi iepazīts. Bet, jo tālāk, jo grūtāk. Vēl mēs diezgan labi pazīstam savu pilsētas rajonu. Jo viens kosmiskais aparāts ir kartējis divus miljardus zvaigžņu, uzskaitījis katru zvaigzni individuāli, izmērījis viņas atrašanās vietu, kustības ātrumu, ko nu vēl pa zvaigzni var dabūt zināt. Bet divi miljardi zvaigžņu ir tikai simtā daļa no 200 miljardiem zvaigžņu mūsu galaktikā, mūsu zvaigžņu sistēmā. Var teikt, ka mēs savu piepilsētas kvartālu zinām. Bet tālākais jau ir stipri maz zināms. Ja, tur ir daudzi miljardi zvaigžņu, bet par tām mēs jau varam pateikt daudz mazāk. Kaut arī kopumā, protams, skatoties teleskopos visos virzienos, cilvēki savu pilsētu ir izpētījuši diezgan labi. Mēs dzīvojam Piena Ceļa galaktikā, izzinām tās formas, saturu, sastāvu, arī apmēram, kā tas viss ir radies un kā tas varētu mainīties nākotnē. Lūk, tā mēs jau tikām no viena dzīvokļa, mūsu Saules sistēmas - līdz galaktikai, kas ir jau tāds diezgan liels Visuma struktūras objekts. Pilnīgas skaidrības par tām Visuma telpas īpašībām tomēr nav. Ir izveidotas visādas teorijas, matemātiskas teorijas, kas apraksta dažādas telpas. Aprakstā ieliektu telpu, izliektu un plakanu. (..) Visums tomēr ir izveidojies no kaut kāda galīga lieluma objekta, kurš izpletās, bet nebija tā, ka kaut kādu gaisa balonu sāka piepūst vienā istabā un viņš kļuva arvien lielāks. Tā tas īsti nav. Izpletās pati telpa. Viņa arī tagad turpina visuma, Visumam izplešoties, palielināties. Nav tā, ka mēs runājot tagad pakāpeniski attālinātos viens no otra vai citi cilvēki uz Zemes, jo mūs tur kopā gan gravitācijas spēki, gan visādi citi elektromagnētiskie spēki. Bet tādā ļoti lielā mērogā, ja mēs runājam par milzīgām galaktiku kopām, tad jau viņas arī plešas lielākas un attālums starp tām galaktiku kopām arī aug. Un to var iztēloties varbūt atkal analoģijā ar māju. Tomēr iztēlosimies tādu dīvainu māju, kas aug lielāka, un tajā mājā mēs sēžam, teiksim, divi vienā istabā, attālums starp mums nemainās. Bet, tā kā tās istabas kļūst lielākas, tad tomēr attālums līdz kaimiņa dzīvoklim palielinās. Drīz būs simts gadu pagājuši, kopš šis fakts eksperimentāli konstatēts. Pēc tam to vajadzēja, protams, interpretēt, ko tas īsti nozīmē. Bet šī Visuma izplešanās tagad ir tāds kā neapstrīdams fakts. Vienīgais, par ko šobrīd debatē, vai tā notiek paātrināti. Ja Visums sākās, bija kaut kas līdzīgs lielajam sprādzienam, kurā sākās šī izplešanās, un pēc tam tur visur iekšā darbojas gravitācija, tad viņam vajadzētu izplesties arvien lēnāk. Un tā visiem šķita līdz apmēram laikam pirms 20 gadiem. Tad atklājumi parādīja, ka nē, cienītie, tā nav, Visums izplešas arvien ātrāk. Tas jau nevar tā kā pats no sevis notikt, un tam ir jābūt kādam iemeslam. To iemeslu izveidoja teorija, ko nosauca par tumšo enerģiju. Pagaidām nav daudz uz priekšu virzījušies priekšstati par to, kas tā tāda ir. Ir veikti ļoti daudzi novērojumi pēdējos 20 gados un jauni teleskopi, kas tieši ar to nodarbojas, bet tādas skaidras atbildes vēl nav, vai šāda tumšā enerģija ir un kas tā īsti ir. Te atkal varbūt jāsauc palīgā Einšteins, kurš savulaik šādu kosmoloģisko konstanti bija definējis, ieviesis, lai viņam skaistāki iznāktu vienādojumi, lai visi gali kopā. Un pēc tam, kad izrādījās, ka Visums izplešas, viņš teica: "Tā ir mana mūža lielākā kļūda." Un pēc tam nākamās paaudzes saka: "Nē, varbūt, Einštein, tev bija taisnība." Bet laiks rādīs, pagaidām nav skaidrs, kas tas ir. Mēs zinām, slavenā formula E=MC2, ka ir iespējams masu M sasaistīt ar enerģiju E caur gaismas ātrumu C. Un tad ir enerģijai var rēķināt atbilstošo nosacīti masu, un tad izrādās, ka tā tumšā enerģija, tā, kas dominē Visumā, ir 85% no visa, kas mums ir. Un pārējais? Tur ir vēl kaut kas, tur ir tumšā matērija varbūt. Un tad tikai beidzot tās zvaigznes, galaktikas, ko astronomi tik labi izpētījuši. 21. gadsimts visādā ziņā ir nācis ar pārsteigumiem un licis pārvērtēt šo pasaules uzbūves priekšstatu diezgan būtiski. Tas lielais jautājums šobrīd ir: tieši kā šī tumšā enerģija sekmē Visuma izplešanos? Ilgonis Vilks: Teiksim, tās izplešanās ātruma izmaiņas ir nomērītas, ir saprasts, ka tas notiek paātrināti un cik strauji tie izmēri pieaug. Bet kas ir tā tumšā enerģija, tur ir dažādas teorijas, un pagaidām nevienu no tām nav iespējams apstiprināt vai noraidīt. Un cik liels ir ātrums, ar kādu Visums izplešas? Ilgonis Vilks: Ātrums ir, jāsaka, nosacīti mērāms. Piemēram, kad mēs atrodamies uz Zemes, veicam novērojumus teleskopā, raugāmies uz tālām galaktikām. Un, jo tālāk galaktika atrodas, jo ātrāk viņa attālinās. Un uz Visuma robežas nosacītās jau tas ātrums tuvojas gaismas ātrumam. Tā kā telpa aug visa, tad skaidrs, ka it kā katru gabaliņu šiem ātrumiem ir jāsummējas, viņi tuvojas tai universālai robežai - gaismas ātrumam pie Visuma redzamās robežas. Tas viss ir ļoti grūti aptverams, tas viss ir jādomā, jālasa, atkal jādomā daudzas reizes. Man ar tas ir prasījis ļoti daudz laika, līdz esmu kaut cik to drusku sapratis populārā līmenī.

Jau vairākas desmitgades inženieri strādā pie autonomā transporta, varbūt 2024. gads būs tas gads, kad beidzot pieredzēsim šī atklājuma uzvaras gājienu? Kā sokas pašbraucošo auto jomā, cik tālu esam tikuši ar drošības jautājumiem un kādas atziņas ir gūtas, strādājot pie auto, kas apvieno sevī transporta līdzekli un šoferi? Dodamies uz Elektronikas un datorzinātņu institūtu, lai tur tiktos ar institūta zinātnisko direktoru Modri Greitānu un gūtu plašāku sapratni minētajiem jautājumiem. Lai vai cik tehnoloģijas būtu gājušas uz priekšu, vismaz pagaidām mēs pilsētu ielās vēl neredzam automašīnas, kurās neatrastos autovadītājs pie stūres. Tomēr, zinot, cik strauji tehnoloģijas attīstās, noteikti nebūs pārsteigums, ja pēc pāris gadiem ielās būs gan tādi auto, kuros šoferim uz stūres nav jāliek rokas vai arī šoferis vispār nav nepieciešams. Un, zinot, ka centieni šādus auto izstrādāt notiek jau gandrīz gadsimtu, pie kādiem rezultātiem agrāk vai vēlāk nonāksim. Kamēr cilvēks vēl pats vada auto un kamēr vilcieniem ir vadītāji, skatīsim, kā novērst negadījumus pie dzelzceļa pārbrauktuvēm. Proti, runa ir par to, kā ar novērošanas sistēmām un radariem padarīt vēl drošāku dzelzceļa pārbrauktuves šķērsošanu, lai vilciena vadītājs laikus saņemtu brīdinājumu par kādu nepiesardzīgu gājēju vai automašīnu, kas šķērso pārbrauktuvi, tuvojoties vilcienam. Izjautājam Elektronikas un datorzinātņu institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu. Sēžu Elektronikas un datorzinātņu institūtā un kopā ar institūta zinātnisko asistentu Kristapu Greitānu lūkojos datora monitorā uz attēlu, kur sniegotā vakarā pie dzelzceļa pārbrauktuves mirgo mazs zaļš punktiņš – tā ir aptuveni  viedtālruņa izmēru lieluma kastīte, kas atpazīst kustīgus objektus  pārbrauktuves tuvumā. Tas ir viens no Elektronikas un datorzinātņu institūta projektiem ar nosaukumu PAKS jeb pārbrauktuves automatizētā kontroles sistēma, kas domāta drošības uzlabošanai  pie vilcienu pārbrauktuvēm. Lai arī negadījumi šādās vietas nav ikdienas parādība, tomēr pieredze rāda, ka līdz šim esošās brīdinājuma sistēmas – barjeras un signālugunis – nav gana efektīvas, lai brīdinātu kādu neuzmanīgu gājēju vai  pārgalvīgu autovadītāju, vai vienkārši ja  pārbrauktuves  tuvumā gadās kāda neparedzēta situācija. Kā  darbojas šī jaunā sistēma, par to stāsta Kristaps Greitāns.

Iegūstot vērtīgus izrakteņus no Zemes dzīlēm, kā blakusprodukts dažkārt nāk arī šis tas nevēlams, piemēram, radioaktīvais vai ķīmiskais piesārņojums. Kādas ir iespaidīgākās raktuves pasaulē un kāda ir šo vietu ģeoloģija? Kādus vides riskus var radīt šīs vietas, kad tiek iegūti vērtīgi izrakteņi no kilometriem dziļām dzīlēm? Par zināmo, nezināmo, vēlamo un nevēlamo derīgo izrakteņu ieguvēm raidījumā Zināmais nezināmajā sarunā ar Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošo pētnieci Guntu Ķizāni un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociēto profesoru Ģirtu Stinkuli. Dziļas šahtas pazemē, lai, piemēram, iegūtu ogles, noteikti nav vieglākais darbs fiziskā ziņā, un tas arī nav drošākais. Iespējams, būs gadījies dzirdēt visai biedējošus un patiesus stāstus par negadījumiem, kas piedzīvoti darbos raktuvēs, kur var veidoties gan eksplozijas, gan nogruvumi. Iespaidojoties arī no neseniem notikumiem pasaulē, runājam par to, kā dabas stihijas var radīt radioaktīvu elementu, piemēram, urāna, noplūdi no raktuvēm. Mērām radioaktīvitāti arī radio studijā.

1945. gada 8. maijs – tās ir Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 2024. gada 8. maijs - tā ir diena, kad Brīvības laukumā Rīgā tiek atklāta izstāde, stāstot par nacistu un padomju karaspēku atstātajiem postījumiem daudzās Latvijas pilsētās, un gada laikā izstāde šīs pilsētas arī apceļos. Maijā Brīvības laukumā, Rīgā, būs skatāma izstāde, kas veltīta Otrajā pasaules karā iznīcinātajām pilsētām, to kultūrvēsturiskajam mantojumam un pārmaiņām, ko ainava šajās pilsētās ieguva padomju periodā. Laikā, kad Ukrainas pilsētas tiek bombardētas, iznīcinātas senas baznīcas un vēsturiska arhitektūra, šī izstāde kalpos par atgādinājumu tam, kādas pirms astoņdesmit gadiem bija Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Gulbene un citas pilsētas un par ko tās padarīja nacistu un padomju karaspēki. Par izstādi, to, kā pilsētu ainava Latvijā mainījās divu totalitāru režīmu iespaidā un ko piedzīvoja civiliedzīvotāji, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vēstures doktors un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Otrā pasaules kara laika bunkuri mežos Pirms runāt par karā izpostītajām pilsetām, vēl kāds kara laika stāsts. „Latvijā ir desmitiem tūkstošiem bunkuru. Ejot sēņot vai ogot mežā, ja jūs ieraugāt kādu kvadrātveida bedri, iespējams, ka tas ir aizaudzis bunkurs,” - tā saka Tālis Ešmits, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs un Brāļu kapu komitejas biedrs. Kādas Otrā pasaules kara laikā izskatījās vācu armijas karavīru raktās aizsardzības būves mežā, kādi bija Sarkanās armijas bunkuri un kā šādas būves tika piemērotas zirgiem? Kopā ar Tāli Ešmitu atrodamies kādā no Saulkrastu novada mežiem. Tālumā dzirdama ieroča dunoņa no militārām mācībām Ādažu poligonā, un mēs, apstājušies pie kādas no neskaitāmām sen aizaugušām  kvadrātveida ieplakām, runājam par šādu mantojumu no Otrā pasaules kara: ierakumiem, zemnīcām, bunkuriem, aizsardzības vietām, kur aptuveni pirms 80 gadiem  īsāku vai garāku laika periodu uzturējās gan nacistiskās Vācijas, gan Sarkanās armijas karavīri un arī civiliedzīvotāji. Runājot par bunkuru būves kvalitāti, kritušo karavīru meklēšanas vienības „Leģenda” vadītājs stāsta par vācu armijas rūpīgi darinātajām aizsargbūvēm. Latvijas laukos un mežos no Otrā pasaules kara ir saglabājušies pat tūkstošiem ierakumu vietu. Pateicoties militārās vēstures entuziastiem, daudzi šādi bunkuri ir restaurēti, un gan gida pavadībā, gan interesenti uz savu roku var aplūkot šīs militārās būves. Šos objektus var atrast interneta vietnē. Taču, kā teic Tālis Ešmits, ikviens, ejot pastaigā pa mežu, rūpīgi izpētot dažādas bedres un ieplakas, var uziet pats "savu" bunkuru. Par izstādi "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" saruna arī raidījumā Kultūras rondo.   * Izstāde "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" veidota Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” ietvaros.

Latvijas Universitātes pētnieki atklājuši paaugstinātas dzīvsudraba koncetrācijas melnā stārķa olu čaumalās, mebrānā un fēcēs. Tas apstiprina līdzšinējās aizdomas par dzīvsudraba piesārņojumu vidē. Ko tas nozīmē melnā stārķa un citu putnu populācijām? Un kā šis toksiskais elements nonācis Latvijas dabā? To studijā vaicājam Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Andai Ābolai un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniecei Antonijai Rimšai. Ik pa laikam mūsu raidījumā tiek citēta renesanses laika ārsta Teofrasta Paracelza frāze, ka viss ir inde, bet tikai mērs ir tas, kas to padara nekaitīgu. Tā, piemēram, dzīvsudrabs ir sastopams dabā oksīda veidā, un mēs par to pat nepiedomājam, taču ir faktori, piemēram, rūpniecība, kas var sekmēt dzīvsudraba pastiprinātu nonākšanu vidē, īpaši ūdenī. Tālāk sākas stāsts par to, kā no ūdens vides ar zivju starpniecību dzīvsudrabs nonāk melno stārķu organismā. Bet toksisku jeb indīgu vielu savienojumi dabiski veidojas arī vairākos Latvijā sastopamajos augos, piemēram, neaizmirstulītēs, ārstniecības vēršmēlēs un parastajās krustainēs. Vides risinājumu institūta pētnieki šobrīd strādā pie projekta, lai izzinātu, cik lielā mērā un kādā veidā minēto augu indīgās vielas nonāk ārstniecības augos, kā arī – ir vai nav cilvēkam bīstamas šīs vielas. Par to iztaujājam Vides risinājumu institūta vadošās pētnieces Artu Kronbergu un Ilvu Nakurti.  

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

Vai daba ļauj mums piedzīvot to, ko nevaram piedzīvot nekur citur, un vai šīs sajūtas vēl ir vajadzīgas mūsdienu cilvēkam? Pētījumi liecina, ka būšana dabā ievērojami uzlabo cilvēku veselību. Ko zinātne un ikdienas pieredze stāsta par šīm attiecībām starp dabu un cilvēku un vai šīs attiecības ir izdevīgas abpusēji? Vai dabai vajag cilvēku un vai cilvēks, dodoties dabā, ir ciemiņš, traucēklis vai savējais? Šos jautājumus izgaismojam sarunā, kurā piedalās: Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, tūrisma speciālists Andris Klepers, klīniskā psiholoģe, meža terapijas praktiķe Inga Dreimane, kā arī bērnu reimatoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reimatoloģijas virsārste, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asistente Zane Dāvidsone.

Aprīlī atzīmē Pasaules kvantu dienu, un šajā raidījumā pievēršamies kvantu priekšrocībām un trūkumiem kiberdrošībā. Kvantu datori varētu īsā laika posmā atšifrēt milzīgu datu apjomu. Tas rada jautājumus par mūsu datu drošību nākotnē. Vai kvantu komunikācija un datorika sniegs mums lielāku drošību virtuālajā telpā, vai tieši otrādi – pavērs jaunas iespējas kibernoziedzniekiem veikt lielāka mēroga noziegumus? Par to saruna raidījuma turpinājumā ar cilvēkiem, kuru darbs ikdienā ar kvantiem ir vistiešākajā veidā saistīts, un tie ir: Latvijas Universitātes tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Valsts radio un televīzijas centra kvantiskās atslēgu sadales vadošais inženieris Leo Trukšāns un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks, datorzinātnes doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Sergejs Kozlovičs. Bet pirms tam noskaidrojam, kāpēc kvantu fiziķiem vajadzīgs ledusskapis. Ne jau tāds, kas atrodas ikvienā virtuvē, bet gan iekārta, kurā elektroniskie mērījumi notiek pie ļoti zemas temperatūras.

Reiz bija laiks, kad latviešu vārdi tika rakstīti pavisam atšķirīgiem burtiem – ne tādiem, kādus pazīstam šodien. No vācu valodas pārņemtie gotu burti jeb fraktūra ilgu laiku uzkavējās latviešu literārajā valodā, taču to laika gaitā pārņema ikdienā lietotā antīkva. Kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas vēsturē? Šīs dienas raidījuma ideja izauga, ņemot vērā ļoti nozīmīgu faktu Latvijas kultūras vēsturē – pirms 120 gadiem, 1904. gada aprīlī, Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas bija ildzis 40 gadu. Godinot Latgales un visa latgaliskā kopējo ietekmi uz Latvijas kultūrtelpu, nolēmām mazliet tuvāk paraudzīties uz to, kas notika pēc drukas aizlieguma atcelšanas un kā latgaliskais tālāk attīstījās. Šim stāstam pievērsīsimies sarunā ar Latvijas Universitātes profesori Lidiju Leikumu. Savukārt par to, kāda bija faktūras un antīkvas loma latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē, kāpēc gotiskie burti ienāca un pazuda rakstībā, – saruna ar literatūrzinātnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītāju Paulu Daiju un literatūras pētnieci, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāju Andu Baklāni.    

Mūsu muti apdzīvo ļoti daudzveidīga mikroorganismu kopiena. Tā var palīdzēt un var arī traucēt uzturēt cilvēka gremošanas sistēmu veselu. Kā tas notiek? Kāds ir labvēlīgs mutes mikrobioms? Kā tas veidojas un kādas veselības problēmas rodas gadījumos, ja bojāti zobi un smaganas un mutes mikrobiomā nav līdzsvara? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes vadošā pētniece Alisa Kazarina, zobārste-periodontoloģe Anete Vaškevica un Rīgas Stradiņa universitātes periodontoloģijas rezidente un zobārste Dārta Emuliņa. Jautājumus par mutes mikrobiomu neapsprieda pirms vairākiem simtiem gadu, kad zobu problēmas risināja vai nu kalējs ar stangām, vai bārdzinis ar nazi. Bet ko simts un tūkstoš gadus veci zobi var pavēstīt arheologiem, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Līdzās skeleta kauliem un apbedījumos atrastiem priekšmetiem, zobi arheologiem sniedz informāciju par cilvēka dzīves kvalitāti un uztura paradumiem.

Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu apvīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Ko šobrīd zinām par šo slimību un kāpēc agrāk tā dēvētā “krītamā kaite” mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā, par to stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs Jurģis Strautmanis. Raidījumos iepriekš esam runājuši gan par gēnu redigēšanās tehnoloģijām, gan cilmes šūnu terapijām, un aizvien tiek meklēti jauni veidi, kā šīs tehnoloģijas uzlabot, kā atrisināt sarežģītus ētiskas dabas jautājumus un galu galā - kurām pacientu grupām ar šīm tehnoloģijām varētu palīdzēt. Vai gēnu terapija varētu palīdzēt epilepsijas pacientiem? Skaidrojam arī, kur meklējami slimības cēloņi, kā epilepsiju diagnosticē un kā to var ārstēt?   Raidījumā ievadā zinātnes ziņas, kurās līdzās stāstam par kādu baktēriju cilvēka organismā runa būs arī par to, kāpēc uz Zemes ik pa laikam piezemējas kaut kas dīvains no kosmosa. Vēl arī kāda skumja ziņa - aizvadītajā nedēļā 94 gadu vecumā mūžībā aizgāja viens no gadsimta dižākajiem daļiņu fiziķiem - Pīters Higss.      

Šoreiz raidījuma uzmanības centrā visdažādākie roboti. Arī pats jēdziens “robots” var būt visai plašs. Tie nebūt nav tikai humanoīdi roboti un cieti materiāli. Kad domājam par robotiem, vienmēr vispirms prātā nāk pamatīgi smaga dzelžu sistēma. Tomēr stāsts neaprobežojas tikai ar cietām metāliskām vai plastmasas iekārtām. Agrāk raidījumā esam stāstījuši par kobotiem jeb robotiem, kas spēj paveikt darbus precīzi, efektīvi un vienlaikus spēj droši sadarboties ar cilvēku. Un izrādās, ir vesela nozare robotikā, kas strādā ar mīkstiem robotiem – tādiem, kuri līdzīgi kā koboti var nonākt ciešā saskarē ar cilvēku. Kas tie ir? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko. Robots, kurš gatavo maltīti Bet robotu iespējas ir ļoti daudzveidīgas - tie var satvert un pārvietot priekšmetus, radīt tekstus un attēlus, un roboti var arī pagatavot maltīti. Droši vien pēc garas darba dienas, kad nav vairs spēka gatavot vakariņas, mēs tikai priecātos par šādu palīgu mājas dzīvē. Grūti pateikt, cik tuvā vai tālā  nākotnē līdzās robotiem-putekļu sūcējiem un robotiem-zāles pļāvējiem parādīsies arī roboti-ēst gatavotāji. Katrā ziņā pirmie soļi jau ir sperti un kaut kas līdzīgs uzlabotam virtuves kombainam jau ir pieejams pārdošanā, kur mikroviļņu krāsns lieluma agregātā cilvēks ievieto vajadzīgās ēdiena sastāvdaļas un tālāk ierīce pati samaisa, cep un vāra konkrēto ēdienu, uzmana tā temperatūru, kontrole garšvielu daudzumu. Ir arī cita vieda mehanizēti ēdiena smalcinātāji, maisītāji vai vārītāji, bet cik tāls ceļš ejams līdz pilnībā robotizētiem ēdiena gatavotājiem, kad cilvēks savā virtuvē izvēlas viedierīcē konkrētu recepti, savieto to ar agregātu un tas visu izvēlēto pagatavo? Par to stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors Modris Greitāns.

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures zinātnē Latvijā viņa saredz. Pēdējā ekskursija pagaidu mājās Bet pavisam drīz - 20. aprīlī - notiks pēdējā ekskursija Latvijas vēstures ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kādu to redzam Brīvības bulvārī 32. Maija beigās ēku slēgs un muzejs sāks atgriešanos Rīgas pilī, kur jaunas ekspozīcijas tiks piedāvātas apmeklētājiem 2025. gada rudenī. Noslēdzošo ekskursiju muzejā vadīs vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunā ar viņu izzinām, kas interesentus muzejā vēl tuvākajās dienās sagaida.    Una Bergmane ir viesojusies arī raidījumā Krustpunktā.    

Sahāras smiltis pavasarī Latvijā nav retums, tāpat arī sniegs no Aļaskas vai pat vulkānu pelni savulaik ir viesojušies pie mums. Kā nokrišņi, putekļi, putekšņi un smiltis pārvietojas atmosfērā un ceļo no tālām vietām? Kas to veicina un kā tas ietekmē laikapstākļus un gaisa kvalitāti Latvijā? Aprīļa sākumā, Lieldienu laikā, iedzīvotājus Eiropā sasniedza trauksmaina ziņa par Sahāras tuksneša putekļu radītu piesārņojumu. Sahāras tuksneša smilšu daļiņas sasniedza arī Latviju, un cilvēki tika aicināti Rīgā samazināt aktivitātes ārā ļoti sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Arī sociālajos medijos cilvēki izteica savas bažas, tostarp par automašīnām, kas vēl vakar notīrītas, bet jau šodien noklātas ar Sahāras smiltīm. Cik bieži Sahāras tuksneša putekļi līdz mums nonāk, kāpēc, kādi vēl var būt pārrobežu piesārņojuma veidi un kā tie ietekmē mūsu veselību? Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone. Vispirms stāsts par radioaktīvo vielu pārvietošanos Kodolkatastrofas gadījumā radioaktīvās vielas ar vēju un mākoņiem tiek ienestas atmosfērā, un tad atkarībā no vēja virziena šis bīstamais sakopojums nokrišņu veidā nonāk virszemē. Vairāk par to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, kur un cik lielā daudzumā pasaulē tiek aiznestas Čornobiļas un Fukušimas avāriju radioaktīvās sekas, stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta pētnieki Gunta Ķizāne un Ingars Reinholds. Atsaucoties uz raidījuma otras daļas tematu par Sahāras putekļiem, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds teic, ka saistībā par radioaktīvo piesārņojumu nav jāuztraucas, jo ikviens var aplūkot 20 tiešsaistes kameras, kas uzrāda  radiācijas līmeni visā Latvijā un Sahāras atnestajos putekļos bīstama radioaktīvo vielu klātbūtne nebija manāma. Pirms noskaidrojam to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, ir jāatgādina, ka radiācija  dabā pastāv visu laiku un arī mēs cilvēki to izstarojam. To skaidro LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece, ķīmijas zinātņu doktore Gunta Ķizāne.  

Latvijas Universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kas veltīts Latvijā ligzdojošajām pūcēm un to aizsardzībai. Tās autors Andris Avotiņš jau savulaik izstrādājis sugu aizsardzības plānu pūcēm, piedalījies Latvijas putnu apdraudētības novērtēšanā un darbojies citos Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotos projektos putnu izpētei un aizsardzībai un sabiedrības izglītošanai. Kā klājas pūcēm Latvijā un ko zinām par šiem nakts putniem, saruna ar pētījuma autoru, bioloģijas zinātņu doktoru Andri Avotiņu. Kādas pūču sugas ir sastopamas Latvijā, kuras apsekojis pētnieks? Interesējamies arī, kā pūču populācijas ietekmē gan dzīvotņu, piemēram, vecu koku, gan barības, piemēram, strupastu, pieejamība. Pirms sarunas par pūcēm Latvijā zinātnes ziņu apskats.  

Dienas tumšais laiks ir kluss laiks iedzīvotāju mājokļos, bet ne pilsētas ielās. Izklaide, infrastruktūras darbi, transporta plūsma un arī noziedzība ir daļa no lielpilsētu nakts dzīves, bieži šis ir laiks, kad tiek paveikti "neredzamie" darbi. Kā to uzraudzīt, regulēt un plānot tā, lai pilsēta būtu droša, sakārtota un ekonomiski aktīva arī dienas tumšajā laikā, vienlaikus netraucējot iedzīvotājiem? Ko par to saka pilsētpētnieki? Atbildes meklējam kopā ar pilsētvides pētnieku, politikas plānotāju Mārtiņu Eņģeli. Mūsu darba dzīve neapstājas arī naktī, un naktī nekad neapstājas pilsētas dzīve. Pat ja šķiet, ka ielas ir klusas un transporta plūsma ir mazāka, paraugoties uz pilsētu naktī šķērsgriezumā, tajā pavērtos liela rosība. Kas to veido? Un kā tiek saskaņoti dažādi procesi, lai naktī viss varētu noritēt tikpat sekmīgi kā dienā?   Nakti raksturo arī izklaides un jautrība, un kur jautrība, tur dažkārt sabiedrotais var būt alkohols. Bet ne visos laikos ar alkohola pieejamību bijis tik vienkārši. Par alkohola aprites vēsturi stāsta vēsturniece Ineta Lipša.  „Darba tauta visur dabon alkohola ģifti, kas grauj tautas kultūras līmeni un darba spējas, un turklāt atņem strādniekiem spēku un prātu un tādā ceļā pamazina viņu darba ražīgumu,” tā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Latvijas pretalkohola biedrība pamatoja savu prasību ierobežot traktieru darba laiku.   Pilnīgs alkohola aizliegums kā tolaik Amerikā, Latvijā netika noteikts, bet bija  laika posms no 1925. līdz 1928. gadam, kad alkohola tirdzniecība Latvijā tika stingrāk ierobežota. Par to, kādi bija šie aizliegumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. Stingros alkohola ierobežošanas likumus mainīja pasaules ekonomiskā krīze 30. gadu sākumā, nelegālā alkohola tirdzniecība un nosacītais trīs gadu sausais likums Latvijā  tika atzīts kā neveiksmīgs, teic vēsturniece Ineta Lipša.

Mūsu Mēness ir tik ierasts objekts debesīs, ka ir grūti iztēloties, kāda ainava pavērtos citu planētu debess jumā. Taču Saules sistēmā ir arī citi mēneši. Ko par tiem zinām? Cik dažādi tie ir? Un kas notiktu, ja mūsu Zemes pavadonis Mēness pēkšņi pazustu? Gan jau, ka Mēness nekur nepazudīs, tomēr, lai kliedētu bailes un atklātu interesantus faktus par citiem mēnešiem, uz sarunu esam aicinājuši "StarSpace" observatorijas saimnieci, amatierastronomi Annu Ginteri. Savukārt Ints Ķešāns skaidro, kā notiek radioteleskopu un observatoriju izbūve un kādi zemes reljefa veidojumi un klimatiskie apstākļi jāņem vērā, būvējot teleskopus un observatorijas. Lielas teleskops Atakamas tuksnesī Čīlē, sausākajā tuksnesī pasaulē, Keka observatorija netālu no Havaju vulkāna Mauna Kea, Dienvidāfrikas lielas teleskops, kas atrodas Karū pustuksnešu reģionā Dienvidāfrikā, un vēl vairāki desmiti teleskopu visā pasaulē, kas būvēti tālu prom no apdzīvotām vietām,  pēc iespējas sausākā klimatā un augstienēs. Taču ne visiem teleskopiem ir, tā teikt, šādas prasības. Astronomijas entuziasts Ints Ķešāns skaidro, pēc kādiem parametriem tiek būvēti pasaules lielākie un jaudīgākie teleskopi un vai, piemēram, Latvijas teritorijā varētu uzsliet debesu vērojamo ierīci ar vairākus desmitus metru lielu  lēcas diametru. Paejot nostāk no pasaules gigantiskajiem debesu novērošanas aparātiem, apskatām arī, kā Latvijas teritorijā ir ar teleskopu būvi. Zināms, ka Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī ir neliela observatorija, Baldonē atrodas profesionāla observatorija, dižākais debess novērotājs ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskops Ances pagastā un šī raidījuma viešņa Anna Gintere sava prieka pēc un tūristu izklaidei piedāvā pašas veidotas observatorijas apciemojumu Suntažos. Pamatīga teleskopa būvei primārais ir pēc iespējas tīrāka atmosfēra, bez ūdens tvaikiem, putekļiem, urbānās gaismas piesārņojuma, maz nokrišņu,  daudz tumsas, kā tas, piemēram, Antarktīdā, kur vairākus mēnešus valda polārā nakts. Un pats par sevi saprotams – daudz naudas. Piemēram teleskopu kompleksa ALMA izbūve Atakamas tuksnesī maksāja aptuveni 1,4 miljardus ASV dolāru.  

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.  

Šoreiz raidījumu veltām nezināmajam par šķietami zināmo Seno Ēģipti un vēl jo vairāk - par it kā tik ļoti pazīstamajiem matiem. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi profesora Valda Segliņa zinātniskā monogrāfija "Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu kārtojums un parūkas". Monogrāfija veltīta Senajai Ēģiptei, kur multikulturālā sabiedrībā kopš aizvēstures sakņojas tradīcija valkāt parūkas un galvassegas. Monogrāfija ļauj tuvāk izprast šīs senās kultūras pārstāvju ikdienas dzīvi un svētkus, matu simbolisko nozīmi Senajā Ēģiptē, matu kopšanas paradumus vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras un daudzus citus tematus. “Nespriedīsim par ēģiptiešiem tikai pēc parūkas, lai arī tā var ļoti daudz pastāstīt.” Savā jaunākajā monogrāfijā “Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu sakārtojums un parūkas,” šādi aicinājis Valdis Segliņš. Izdevums lasītājam sniedz plašu un visaptverošu skatījumu par Ēģiptes zemēm senākajā vēsturē un matus aplūko no visdažādākajiem rakursiem - te ir runa gan par matu simbolisko nozīmi, ķermeņa apmatojumu, matu kopšanu, parūkām un šinjoniem, matu griezumiem un kārtojumiem vienkāršiem ļaudīm un valdniekiem, un arī tas nav viss. Kāpēc matu jautājums ir tik nozīmīgs Senās Ēģiptes kontekstā, par to no dažādiem rakursiem sarunājamies ar izdevuma autoru - Latvijas Universitātes profesoru Valdi Segliņu. Raidījuma iesākumā - stāsti no tuvākām un tālākām vietām zinātnes ziņās.    

Pētnieku novērojumi Latvijas ezeros liecina, ka mikroplastmasa nonākusi daudz dziļākos ezeru nogulumu slāņos, mainot līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Ko tas stāsta par mikroplastmasu un tās dzīvi dabā? Pirms kāda laika raidījumā esam stāstījuši par Zemes ģeoloģiskās vēstures periodizāciju, un mūsdienās ģeologi itin bieži runā, ka nu jau varētu būt izšķirams jauns laikmets antropocēns. Skaidrs, ka cilvēka ietekmei uz apkārtējo vidi pēdējās desmitgadēs ir bijusi ļoti liela nozīme, bet ko izvēlēties par atskaites punktu antropocēnam, proti, ar ko tad cilvēks visvairāk ietekmējis vidi un kurā brīdī tas sācies? Viens no pieņēmumiem līdz šim bijis, ka šāds atskaites punkts varētu būt mikroplastmasa vidē, bet latviešu pētnieku novērojumi Latvijas ezeros mainījuši līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Kas īsti ir antropocēns? Kā mikroplastmasa nonāk ezeros un kādi ir pētnieku viedokļi par antropocēna sākumu, par to saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Intu Dimanti-Deimantoviču. "Šis pētījums patiesībā ir tas gadījums, kad sākotnējā hipotēze neapstiprinās. Jo sākotnējā visa doma pētījumam bija pavisam citādāka - mēs gribējām ņemt urbumus ezeros, datēt viņus un tad analizēt pēc mikroplastmasas un tur esošo dzīvnieku atlieku stāvokļa, vilkt kaut kādas paralēles, cik ļoti plastmasas piesārņojums ir vai nav ietekmējis. Bet kaut kādā brīdī izrādījās, ka kaut kas tur īsti nesaskan tajos datos, skaidro Inta Dimante-Deimantoviča. Ģeologu aprindās tiek plaši runāts par jauna ģeoloģiska laikmeta – antropocēna – oficiālu definēšanu, un arī mūsu raidījumā, runājot par Zemes vēsturi ar dažādām ērām un periodām, mazliet šo jautājumu esam skāruši. Šī gada februārī ASV zinātniskajā žurnālā "Science Advances" publicēts pētījums, ko sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem īstenojusi Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un citi pārstāvji no Latvijas, un Latvijas pētnieki apstrīd pieņēmumu, ka mikroplastmasa var tikt izmantota kā antropocēna rādītājs. Ar informāciju par pētījumu latviski var iepazīsties Latvijas Universitātes mājaslapā. "Mikroplastmasa, kas ir mūsu tiešais pētījuma objekts, ir viens no antropogēniem piesārņotājiem, kura izcelsme un masveida ražošana ir saistīta ar laika posmu, sākot no aptuveni 1950. gadu. Tad, protams, bija tikai loģiski, ka šis rādītājs, kuru var atrast arī nogulumos, jo mēs labi zinām, ka plastmasa nesadalās vai arī sadalās ļoti, ļoti lēnām, līdz ar to viņai vajadzētu būt atrodamai šajos slāņos, ģeoloģiskos slāņos noteiktā laika posmā," norāda Inta Dimante-Deimantoviča. Pētniece arī skaidro, ka antropocents joprojām nav apstiprināts tā kā oficiāls laiks. "Vēl pavisam nesen par to bijis balsojums, burtiski pirms dažām nedēļām, jo ģeologu aprindās visi patiesībā gaidīja šī gada vasaru, kad vajadzēja būt balsojumam, kad šis kļūtu par tādu kā oficiālu terminu, jo mēs viņu izmantojam kā neoficiālu, bet ļoti plaši izplatītu. TTomēr pēdējā ģeologu starptautiski atzītā ekspertu grupā ar ļoti garām diskusijām un kontraversālu balsojumu tomēr tika pieņemts, ka šobrīd vēl viņš kā oficiāls laika posms ģeoloģijā netiek apstiprināts," atklāj Inta Dimante-Deimantoviča. Upju plūsmas ceļi jeb kā veidojas upju gultnes Divreiz vienā upē neiekāpsi – ir teicis sengrieķu filozofs Heraklīts, un ikvienam ģeologam uzreiz ir skaidrs, ka runa te nav tik daudz par dzīves un situācijas mainīgumu, kā par pašas upes plūdumu, kur straume nes smiltis, mālus vai  koka gabalus, vai upes tecējums īsākā vai garākā laika periodā maina savu ceļu. Šoreiz paskatīsim, kādā veidā upes gultne jeb padziļinājums zemes virsmā, pa kuru plūst ūdens, mainās un kad ir būtiski šo gultni izmērīt. Viens no redzamākajiem piemēriem upju gultnes mainībai Rīgas tuvumā ir Lielupes ieteka jūrā, kas izveidojās 17. gs. beigās, kad stipras vētras laikā Lielupe, kas līdz tam ietecēja Daugavā, pārrāva kāpas un atrada sev ceļu uz jūras līci. Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks, ģeoloģijas zinātņu doktors Andis Kalvāns teic, ka upju gultņu mainības cēloņi ne vienmēr ir tik dramatiski. Par upju gultnēm sauc arī vietas, kas vairs nav klātas ar ūdeni, kur upes jau sen ir izžuvušas. Pareizāk sakot, tās tagad ir ielejas, kur reiz plūduši ūdeņi. Kalnu upēs šādas ielejas var sasniegt par vairākus kilometrus lielu dziļumu, bet arī mūsu teritorijā var atrast vairākas, protams, krietni vien seklākas ielejas, kas liecina par seniem upju ceļiem. Latvijas  teritorijā šīs ielejas ir veidojušās pirms 10 - 12 tūkstošiem gadu, kad ledāji sāka atkāpties un kūstošie ledāja ūdeņi sāka veidot upes. 

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.    

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.

Lieldienu noskaņās raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies lieliem jautājumiem, kas nevienu vien zinātnisku un ticīgu prātu ir nodarbinājuši gadsimtu garumā - vai ticība dievišķajam izslēdz ticību zinātniskajai metodei vai tieši otrādi - zinātnisks pasaules skatījums itin labi sadzīvo ar ticību kam tādam, ko ar datiem, eksperimentiem un zināntisko metodoloģiju nevaram pierādīt un varbūt nemaz negribam pierādīt. Kur šajā pasaulē ir vieta zinātnei, kur ticībai un abas šīs jomas konfliktē vai papildina vienu otru? Diskutē Latvijas Universitātes (LU) Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs, LU Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks, zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis un LU Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Dace Balode.

Pavasaris ir klāt. Drīzumā dzims savvaļas dzīvnieku mazuļi. Tas parasti ir laiks, kad iedzīvotāji daudz biežāk ar saucienu pēc palīdzības savvaļas dzīvnieku glābašanā vēršas zoodārzā. Kāda ir savvaļas dzīvnieku glābšana, rehabilitācija un sagatavošana dzīvei savvaļā vai zoodārzā? Ko vajag un ko nevajag glābt, skaidro Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Veterinārās nodaļas vadītāja, veterinārārste Solvita Valaine un zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns. Saruna aizrit Zooloģiskā dārza telpās, kur karantīnas procesam iet cauri vairāki dzīvnieki. Pēc slimošanas, pēc dažādām traumām un ievainojumiem cilvēkiem bieži ir nepieciešams rehabilitācijas process, lai no jauna pielāgotos ikdienas dzīvei. Dažkārt tas pat nozīmē, ka cilvēki no jauna mācās staigāt un veikt citas ierastas darbības. Tieši tāpat tas ir ar mūsu četrkājainajiem, peldošajiem, lidojošajiem brāļiem - citiem dzīvniekiem, kuriem arī var būt nepieciešama rehabilitācija. Var gadīties pamosties nelaikā, var gadīties ievainojumi. Tiesa, dažkārt cilvēks domā, ka ronim vai citam zvēram vajadzīga palīdzība, bet patiesībā tā nebūt nav nepieciešama. Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā jau vairākus gadus notiek savvaļas dzīvnieku rehabilitācija, un tā ietver arī karantīnas periodu.  

Inovatīvs pētījums atklāj klimata pārmaiņu ietekmi uz migrējošo putnu populāciju sarukumu. Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā "Ecology Letters", starptautisks autoru kolektīvs Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētnieka Mārtiņa Brieža vadībā atklāj: pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populāciju sarukumu. Pētījumā autori plaši skaidro arī fenoloģijas jēdzienu, ņemot vērā ne tikai pavasara iestāšanās laiku, bet arī pavasara ilgumu un pavasara iestāšanās laika mainību no gada uz gadu. Šāda pieeja palīdz aptvert niansētas klimata pārmaiņu ietekmes uz dzīvnieku populācijām. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā iespējams konstatēt nobīdes gadalaiku maiņā vairāku desmitu gadu garumā, kā šīs nobīdes skar putnu dzīvesveidu un kuras putnu grupas tas ietekmē visvairāk. Saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošo pētnieku Mārtiņu Briedi. Viņa gaitas aizrit Latvijā un Šveicē, un dažas stundas, pirms Mārtiņš atkal ir iekāpis lidmašīnā, lai dotos uz Šveici, pārrunājam pētnieku komandas paveikto. Putnu dziesmas pavasarī pēc ziemas klusuma saklausām un vēl saklausīsim aizvien krāšņāk. Būtu skumji iedomāties, ja mēs piedzīvotu klusu pavasari bez putnu dziesmām. 1962. gadā amerikāņu bioloģe Reičela Kārsone izdeva grāmatu “Klusais pavasaris”, stāstot par to, kā pesticīds ar saīsinājumu DDT iznīcinājis tūkstošiem putnu pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Šobrīd mēs to nepiedzīvojam un noteikti ne Latvijā, taču zinātnieki jebkurā gadījumā vērš uzmanību uz putnu populāciju izmaiņām, ko ietekmē klimata pārmaiņas un to izsauktās nobīdes gadalaiku nomaiņā. Vienā no jaunākajiem pētījumiem starptautisks autoru kolektīvs atklājis, ka pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populācijas sarukumu. "Iepriekš mēs zinājām, ka notiek klimata pārmaiņas un ka tās atstāj ietekmi uz putnu populācijām. Un tas, kā mēs visvairāk to redzam, ir tas, ka pavasaris atnāk katru gadu aizvien agrāk, un ir tās sugas, kuras nespēj tikt līdzi šīm te pavasara izmaiņām, un tās ir tās, kas cieš no tā kaut kādā mērā," skaidro Mārtiņš Briedis. "Tas inovatīvais nāk no tā, ka mēs liekam klāt dažādus citus parametrus, ja mēs runājam par fenoloģiju, kas nozīmē, kurā brīdī kas dabā notiek. Noteikt klimata pārmaiņas, pavasaris mums paliek agrāks, bet mēs sākam domāt arī, kāds tas pavasaris mums ir - cik ilgs viņš ir un cik gadu no gada viņš ir mainīgs. Otra šī inovatīvā daļa ir tas, ka mēs liekam kopā teorētisku modelēšanu un mēs liekam tai klāt atkal empīriskus datus, dabā ievāktus datus. Mēs salīdzinām, ko rāda teorētiskie modeļi un ko rāda dabā ievāktie dati, un cik labi tas sasaucas kopā." Futurologi reizēm zīmē biedējošas ainas par to, kas notiks nākotnē, klimata pārmaiņu kontekstā norādot, ka var draudēt pavasari bez putnu dziesmām. "Tā ir viena no lietām, kur varu vilkt kontrastus starp Latviju un Šveici. Šveicē ne tikai klimata, bet vairāk tās ir globālas pārmaiņas saistībā ar lauksaimniecību un intensifikāciju, un apdzīvotības blīvumu ļoti kontrastē ar to, kā ir Latvijā. Daudzas populācijas Rietumeiropā ir izzudušas, vai ir minimālas, vai sugas ir atrodamas tikai aizsargājamās dabas teritorijās, kamēr Latvijā aina, lai gan pasliktinās, no gada uz gadu, vēl nav tādā stāvoklī, kā tas ir Rietumeiropā. Mums vēl ir ķīvītes laukos un dzērves ir diezgan plaši sastopamas. Bet tas ir laika jautājums, kad arī šeit varētu tā aina izskatīties stipri līdzīga," atzīst Mārtiņš Briedis.      

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.  

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzīves sastāvdaļu, kā būtisku mūžības cikla komponentu. Par nāves pētniecību un attieksmes maiņu pret nāvi, kā arī sērošanu dzīvē un virtuālajā vidē saruna ar pētniekiem - Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieci un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieci Annu Žabicku un Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedru, reliģijpētnieku un mācītāju Rinaldu Gulbi. "Tas, ko es esmu mēģinājis gan pētīt, gan arī runāt ar cilvēkiem, ir atgriezt šo sarunu par nāvi mūsu ikdienā," atzīst Rinalds Gulbis. "Kā mēs zinām, vēl ne tik senā laika posmā iepriekš mēs esam redzējuši un piedzīvojuši varbūt mūsu vecvecāku vai vēl paaudzi iepriekš stāstos par zārku glabāšanu mājās, par vāķēšanām un apstāvēšanām, un līdz ar to nāve ir bijusi klātesoša un daudz vieglāk varbūt arī saprotama, piedzīvojama, pārdzīvojama.  Šodien, kad mēs esam mūžīgi jauni, kur feisbukā mēs bildi varbūt nomainām reizi 10 gados, mēs nāvi esam izslēguši no savas ikdienas un nonākuši līdz tam, ka nāve mums ir kļuvusi par vēl lielāku nezināmo. Tad, kad mēs saskaramies ar tādas, es gribētu teikt, praktiskās nāves pieredzēm, nonākot hospisos, nonākot ilgstošas aprūpes namos, gerontoloģijas klīnikās un tamlīdzīgi, šīs ir tās vietas, kas mums varbūt tieši Latvijas sabiedrībā rada vēl lielāku nezināmo. Piemēram, gerontoloģija, atļaušos teikt, ka Latvijā ir bērna autiņos un šīs rūpes par to paaudzi, kas noveco, ir ļoti mazas. Un tad, kad šī stunda pienāk, tās racionāla iracionālas bailes varbūt ir pat lielākas, nekā viņām vajadzētu būt.  Līdz ar to, jā, man personīgi tas ir bijis tāds pieņemšanas posms, un katru gadu, arī ar studentiem esot Zviedrijā tādā praktiskās teoloģijas praktikumā, mēs esam redzējuši un piedzīvojuši tos stāstus, kā cilvēki pieņem nāvi. Un tad ir daudz grūtāk atgriezties Latvijā un ieraudzīt, cik daudz no tā visa mums nav, lai mēs varbūt veselīgi pieņemtu nāves faktu." Orgānu ziedošana: arī pēc savas bioloģiskās nāves varam palīdzēt citiem “Mums vēl aizvien ir latviešu brīvības cīnītāju kauli, kas noder topošo mediķu apmācībā,” tā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb Anatomikuma direktore Māra Pilmane. Viņa stāsta, kas notiek ar cilvēka ķermeni, kad tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kāpēc reāls līķis ir labāks par mākslīgi veidotu un kā tiek parādīta cieņa tiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnas zinību apgūšanai. Līdzās Anatomijas un antropoloģijas institūtam atrodas piemineklis ar uzrakstu „Pasaules labklājībai”. Tas ir veltīts tiem 2154 cilvēkiem, kuru ķermeņi nedaudz vairāk nekā 100 gadu laikā pēc nāves tikuši un vēl arvien tiek izmantoti medicīnas studijām. Savukārt Pārdaugavā, Mārtiņa kapos, ir apglabātas urnas ar, jā, skan savādi, bet ja runa ir par ķermeņu preparēšanu, tad apglabātas urnas ar atliekām, kad konkrētā cilvēka ķermeni vairs neizmanto anatomikuma apmācībās un reizi 10 gados notiek svinīga atvadu ceremonija, kurā tad apglabā kremēto urnas. Māra Pilmane stāsta, kādā veidā cilvēka ķermenis var nonākt anatomikumā un kā tas tiek izmantots medicīnas studijām. Vispirms profesorei Pilmanei vaicāju, kāpēc vēl aizvien medicīnas studenti preparēšanai izmanto reālu cilvēku ķermeņus, ja reiz šodien ir iespēja visus uzskates materiālus pagatavot no silikona, plastmasas, izprintēt telpiskā formā. "Mūsu cilvēki ir ļoti dāsni ziedotāji," Māra Pilmane un teic, ka viņa ļoti novērtē tos, kas izšķiras par šādu soli. Zinot latviešu kapu kultūru, to, cik svarīga ir aizgājēja pēdējā griba atdusēties zem baltā bērza vai līdzās saviem tuviniekiem, bet viņš tā vietā izvēlas ziedot savu ķermeni zinātnei.

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1810.  gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies  dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.

Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī.  Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par  galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot  senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad  vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau  viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas  arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.

Lai gan mūsu prātos jau varbūt ir nostiprinājušies priekšstati par to, kāda veida apģērbu konkrētā laikā nēsāja cilvēki vienā vai otrā pasaules vietā, rūpīga pētniecība ļauj no jauna izvērtēt, cik korekti mūsu pieņēmumi līdz šim ir bijuši un atklāt, ka varbūt esam domājuši maldīgi. Mūsu visu ikdienas neatņemama sastāvdaļa - apģērbs - būs Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences programmas sastāvdaļa šonedēļ. Konferences ietvaros rīt, 15. martā, organizē sekciju “Apģērba vēsture Latvijā”. Konferences sekcijā tiks pārlūkotas definīcijas par to, kas ir tautastērps, tradicionālais apģērbs, skaidroti maldīgie priekšstati par zemnieku apģērba nemainību laika gaitā, tiks runāts par apģērbiem no kažokādām, dzelzceļnieku apģērbu un citiem tematiem.  Pasākuma iecere ir aktualizēt apģērba vēstures izpētes teorētiskos un metodoloģiskos aspektus, attīstīt komunikāciju starp dažādu vēstures periodu apģērba vēstures pētniekiem Latvijā, kā arī pievērst uzmanību modernām pētnieciskām pieejām un starpdisciplinaritātei apģērba vēstures izpētē. Attīstoties pētījumiem šajā jomā, pasākuma rīkotāji cer, ka apģērba vēsturei veltītas konferences turpmāk varēs organizēt katru gadu. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna gan par konferenci, gan apģērbu pētniecību kopumā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošajām pētniecēm Ievu Pīgozni un Aneti Karlsoni, kā arī šī paša institūta zinātnisko asistentu Eduardu Plankāju. Bet pirms tam pievēršamies citam vēsturiskam un ar apģērbu saistītam tematam - gludināšanai. Sākot no vangalēm  jeb drēbju gludināmām vālēm līdz pirmajiem elektriskajiem gludekļiem jaunsaimnieku sētās - īso kursu latviešu zemnieku gludināšanas kultūrā sniedz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Ogļu gludekļus lietoja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē, kad vietumis pagājušā gadsimta 80. gados lauku viensētās nebija ievilkta elektrība. Šie, ar oglēm kurināmie gludekļi, Eiropā parādās sākot ar 17. gs., bet Latvijas lauku sētās tie ienāk ap 19. gadsimtā. Un tā kā šajā reizē aplūkojam tos gludināmos priekšmetus, kas tika lietoti latvju zemnieku saimniecībās, tad stāsts ir jāsāk ar vangalēm jeb gludināmām vālēm, ko izmantoja galvenokārt lina auduma gludināšanai. Tās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja jaunsaimnieka klētī rāda muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Līdztekus vangalēm jau krietni agrāk citās kultūrās un arī Latvijas teritorijā gludināšanai izmantoja mežacūku ilkņus un gludināmos stiklus. Ilkņi lieti noderēja ieloču, apkaklīšu, volānu un citu mazāku un krokotāku apģērba gabalu detaļu gludināšanai. Ilkni uzsildīja vai nu uz plīts vai ņēma tādu pašu nesildītu aiz viena gala, braucīja šurpu turpu pa apgērbu un tas uzsila pats no sevis. Tādejādi varēja minētas cakas un rišas gludākas padarīt. Citviet pasaulē vēl izmantoja gludināmos stiklus - tādus kā plaukstas lieluma pusapaļus akmeņus. Vienu šādu var aplūkot Valmieras muzejā. Bet atgriežoties latviešu zemnieku sētā, skatām tālāk galdu, kas bija parocīgs palagu vai galdautu gludināšanai. Koka galds ar dēļu malām kā tādu žodziņu. Turpinot iepazīt gludekļu vēsturi, esam nonākuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma telpās, kur krājuma glabātāja Gundega Skagale  iepazīstina ar tiem metāla priekšmetiem, kuru forma jau ir stipri līdzīga tai, ko šodien saprotam ar vārdu gludeklis.  

Līdz pavasara vidum Dabas muzejā skatāma interaktīva izstāde, kas veltīta skudrām. Tām nereti piedēvē augstu darba tikumu, un patiesi - šie kukaiņi izveidojuši vienu no unikālākajām un labāk organizētajām sabiedrībām dzīvnieku pasaulē. Kāda ir skudru sadzīve? Kādas ir skudru un cilvēku savstarpējās attiecības? Brīdī, kad laiks pamazām kļūst siltāks un daba mostas, esam ciemos Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, kur apskatāma interaktīva izstāde “Skudra”. Šeit ikviens var tuvāk iepazīt šo mazo, rosīgo kukainīti un tā dzīvi Latvijā un citviet pasaulē. Izstāde arī mudina pievērst uzmanību skudru attiecībām gan savā starpā, gan ar citiem dzīvniekiem un mums, cilvēkiem. Raidījumā Zināmais nezināmajā izstādi iepazīstam kopā ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologu Jāni Dreimani. Skudras dabā jau ir modušās, viņas sildās saulē un pamazām kļūst aktīvas. Muzejs savā “Facebook” vietnē ik pa laikam publicējis interesantus faktus par skudrām. Viens no tiem ir šāds: “Zemi apdzīvo vismaz 20 kvadriljoni skudru, tātad vidēji 2,5 miljoni uz katru cilvēku.” Latvijā ir 50 skudru sugas, pasaulē - vairāk nekā 14 tūkstoši dažādu skudru sugu. Jaunākie atklājumi liecina, ka tuvākās radinieces skudrām ir dažādas bites. Pētnieks norāda, ka šis ir salīdzinoši jauns uzskats zinātnē, jo ilgu laiku uzskatīja, ka lapsenes ir tuvākās radinieces skudrām. Gan bitēm, gan skudrām ir attīstīts sabiedriskums, ir vairākas kukaiņu paaudzēs vienlaicīgi, mītnē kukaiņiem ir dažādas lomas, kā arī rūpējas par pēcnācējiem. Lapsenēm tas nav tik izteikti. Izstāde ir interaktīvs stāsts par skudrām un to mijiedarbību ar dažādiem dzīvajiem organismiem. Tā iepazīstina ar jaunāko pētījumu rezultātiem par skudru radniecību ar citiem plēvspārņiem un aicina tuvplānā aplūkot skudras ārējās uzbūves īpatnības – kā skudras galva, taustekļi vai dzelonis izskatās ievērojamā palielinājumā. Izstādē pirmoreiz publiski apskatāmas Latvijas Nacionālā dabas muzeja jaunajā makrofoto studijā tapušās skudru portretu fotogrāfijas. Robotkukaiņi Bet pirms tam stāsts par mazliet citādiem kukaiņiem, par kuriem droši vien varētu jautāt - cik lielā mērā tie ir dzīvi organismi, cik daudz roboti. Pārfrazējot zināmo teikumu no Astridas Lindgrēnes grāmatas par Brālīti un Karlsonu, kur Karlsons laikrakstu ziņās tika nosaukts par lidojušo mucu vai ko citu, šajā ierakstā būs runa par lidojošiem kiborgiem vai ko citu. Ziņas par vabolēm ar mikroprocesoriem un sensoriem aprīkotu mugursomu uz krūtīm parādījās jau pirms aptuveni 10 gadiem, kad zinātnieki sāka pētījumus ar dažādiem kukaiņiem. Pārsvarā lielāka izmēra vaboles aprīkoja ar sensoriem, lai šādi radītu mazus lidojošus palīgus, kuri spēj iekļūt cilvēkam grūti sasniedzamās vietās, tādejādi varētu  palīdzēt piemēram pēc zemestrīcēm atrast cilvēkus drupās, vai arī kara gadījumā tie varētu būt lieliski mazimēra  izlūki. Otrs veids ir roboti, kas izskatās un izturas kā kukaiņi, un tie savukārt nāk talkā, pētot pašu dzīvo kukaiņu pasauli. Plašāk par šādu lidoņu gatavošanu un izmantošanu, stāsta Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo. Leo Seļāvo bilst, ka šobrīd tā vēl ir 10 - 20 gadus tāla nākotne, līdz šādi ar tehniku aprīkoti kukaiņi varētu būt komerciālā apritē, bet jau tagad aizvien vairāk dažādos zinātniski pētnieciskajos centros notiek darbs pie šādu kukaiņu-kiborgu izstrādes un izpētes.

Zinātne nevar eksistēt bez sabiedrības, un ne tikai tāpēc, ka liela daļa zinātnes tiek finansēta ar sabiedrības naudu. Arī tāpēc, ka vairumā zinātnisku pētījumu ir svarīga pašu cilvēku līdzdalība ar saviem sniegtajiem datiem. Kā sabiedrība var būt noderīga pētījumiem? Par to drīzumā plānots runāt konferencē Latvijas Universitātē, bet raidījumā par to runājam jau šobrīd. Diskutē Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne. Kādi temati konferencē tiks skarti un kādos veidos mēs katrs varam iesaistīties zinātnē un sadarboties ar zinātniekiem? Sabiedriskie inspektoru loma maluzvejniecības apkarošanā Aivars Ruņģis ir Valsts Vides dienesta sabiedriskais vides inspektors kurš jau 15 gadus. Šobrīd visā Latvijā darbojas 75 sabiedriskie vides inspektori, kas uzmana, lai mūsu ūdeņos notiek likumīga zivju ķeršana.  Ikviens labas gribas vadīts, ja ir pilngadīgs, pārzina valsts valodu un nav bijis sodīts pārkāpumos saistībā ar vidi un zivju ķeršanu, nokārtojot pārbaudi, var kļūt par šādu sabiedrisko inspektoru. Par to, kādi ir inspektora pienākumi un pilnvaras un kas tiek prasīts pārbaudē, stāsta Aivars Ruņģis. Viņš arī atklāj, kas pašu pamudināja uzsākt sabiedriskā vides inspektora gaitas. Savukārt teic Valsts Vides dienesta Zvejas kontroles departamenta iekšējo ūdeņu kontroles daļas vecākais inspektors Juris Vēveris stāsta par to, kā var kļūt par  sabiedrisko inspektoru un kas  topošajiem vides inspektoriem  jāzina,  kārtojot pārbaudi. Sabiedriskie inspektori  darbojas  visu gadu, Viņi  var pārbaudīt gan zemledus makšķerniekus , arī vēžotājus un zemūdens medniekus, kuri savu lomu iegūst ar harpūnām. Taču sabiedriskie inspektori nedrīkst konfiscēt zvejas likumu pārkāpēja tīklus vai makšķeres, skaidro Juris Vēveris. Būt par sabiedrisko vides inspektoru nozīmē arī reizumis sakopt piemēsloto krastmalu, ko aiz sevis atstājuši neapzinīgi  makšķernieki, tas nozīmē arī sēdēt  slēpnī  24 stundas un gaidīt, kad nelikumīgais zivju tīkotājs ieradīsies pēc saviem tīkliem, laivas vai murdiem. Bet, kā teic sabiedriskais vides inspektors Aivars Ruņģis,  ne vienmēr sods ir tas, kas pienākas likuma pārkāpējam, bieži vien  pietiek ar sarunu un aicinājumu iegādāties makšķerēšanas atļauju. Mēs esam palīgi gan Valsts vides dienestam, gan arī makšķerniekiem, saka Aivars Ruņģis, pamatojot savu izvēli darboties sabiedriskā vides inspektora statusā.

Augstāk, tālāk, stiprāk - šie vārdi nav attiecināmi tikai uz sportu. Tā ir arī sacensība pašam ar sevi un aizrautība pārkāpt pāri vakar atklātajam, lai sniegtos tālāk rītdienā. Vai varam kādudien gaidīt kosmosa aparātu, kas aizvedīs mūs uz vistālākajiem Visuma nostūriem, nesatraucoties par degvielu? Vai varbūt tādu dzinēju, kas uz planētas radīs mūžam atjaunīgu enerģiju un spēs apmierināt ar uzviju mūsu vēlmi pēc neiztrūkstošas elektroenerģijas? Un kā ar mūsu pašu dzinēju organismā - sirdi - vai tā varētu pukstēt mūžīgi? Vai atslēga uz mūžīgo jaunību ir atrodama tepat mūsu organisma šūnās? Saruna par iespējamo un neiespējamo raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieku zinātnes jomā, habilitēto fizikas doktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentu Andri Šternbergu, informācijas tehnoloģiju speciālistu, amatierastronomu Raiti Misu un bioloģijas doktori, Rīgas Stradiņa universitātes Zinātnes centra Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošo pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes docenti Inesi Čakstiņu-Dzērvi.

Laiki mainās, mainās arī paradumi, kā uzvesties publiskajā telpā. Sociālās normas, kas reiz vadīja mūsu dzīvi, dažkārt vairs nav aktuālas. Skatītāji nejūt kaunu koncertā māksliniekiem metot ar priekšmetiem, bet dziesmu svētkos prieku aizēno strīdi par to, kas ir un kas nav pienācīga uzvedība šādā pasākumā. Vai sabiedriskās normas piedzīvo norietu, vai to vietā nāks haoss un kā sociālie mediji ir mainījuši ierastās uzvedības normas? Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar socioloģi, Latvijas Universitātes profesori, Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktori Aiju Zobenu. Sociālās normas mēdz būt gan formālas, gan neformālas, tās mūsu dzīvi regulē un palīdz arī tad, ja pašiem šķiet, ka normas mūs ierobežo. Pēdējo gadu laikā - gan Covid-19 pandēmijā, gan lielu publisku pasākumu laikā novērotas spilgtas izpausmes, piemēram, pretestība kopīgam aicinājumam vakcinēties vai vēlme savu neapmierinātību risināt ar sociālo mediju starpniecību. Vai pašlaik varam novērot, ka vienas vai otras sociālās normas sagrūst, ka izzūd sociālās vienošanās par to, kā mums visiem kā sabiedrībai sadzīvot? "Ne vienmēr normas, kas vairs nav īsti aktuālas, uzreiz pazūd. Viņas saglabājas. Normas visu laiku mainās, bet vai varam ar vienu rāvienu atsviest nost, tas ir cits jautājums. Jo mēs esam veidojušies šajā sociālajā sistēmā. Tas, ko mēs uztveram kā "mana gaume", "mana griba", "manas intereses", patiesībā ir kombinācija, kas ir veidojusies mijiedarbojoties sociālai videi ar visu sabiedrību kopumā," analizē Aija Zobena. "Beigās es kā indivīds varu kaut ko gribēt vai negribēt, stādīt sev kaut kādus mērķus. Pašlaik mēs atkal esam vienā attīstības ciklā, ka šķiet, ka individuālās vērtības ir prioritāras un mēs visu varam darīt, kā gribam. Tiešām arī sociālos medijos, ja palasām "tviteri", es un tā, un man, un man šķiet, ka tas vispār nav vajadzīgs, nemaz neaizdomājoties, kā tas varētu ietekmēt sabiedrību kopumā, tātad arī mani kā atsevišķu indivīdu." Pētniece atsaucas uz britu sociologu Zigmundu Baumanu, kurš lieto jēdzienu "plūstošā sabiedrība". "Pretstatā tradicionālai sabiedrībai, kur normas ir ļoti stingras, indivīda dzīves laikā praktiski nemainās, vairāku paaudžu laikā normas tiek strikti pārmantotas, uz plūstošo sabiedrību [pāriet], kurā indivīdam, liekas, ka ir lielāka brīvība, jo viņam ir milzīgas iespējas, bet tajā pašā laikā šīs izvēles iespējas uzliek ļoti lielu atbildību par savu individuālo dzīvesceļu, par savu individuālo likteni, izvēlēm, ko izdarām. Pietam iespēju mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi daudz un te ir jautājums par brīvību un atbildību, kas ir filozofisks un ētisks jautājums." "No vienas puses, indivīds mūsdienu sabiedrībā ir izglītotāks un atbildīgāks, viņam vismaz būtu tādam jābūt, bet ne ne visi tādi ir. Mēs esam tagad tik daudzveidīgi, tik dažādi, ka mēs daudz kur netiekam galā. Mēs dzīvojam tik straujas attīstības laikmetā," analize Aija Zobena. "Tradicionālā sabiedrībā un pat vēl ne tik sen, vēl pirms gadiem simts, kā vecāki mācīja, tā bērns sekoja vairāk vai mazāk. Pēc tam sacēlās, protams, bet tas kaut kur kaut kādā veidā palika. Mūsdienās kaut vai tehnoloģiju attīstība parādījusi, ka vecāku zināšanas vairs galīgi neder. Vecmāmiņa nemāk lietot viedtelefonu, viņa ir galīgi glupa." Tajā pašā laikā katrs arvien vairāk ir atbildīgs par izvēlēm, ko izdara. "Ja mēs paskatāmies globālā mērogā pasaulē, tad lielākā daļa pasaules vēl joprojām dzīvo tradicionālā sabiedrībā. Vēl arī Indijā ļoti daudz ir cilvēku, kas apprecas nevis tāpēc, ka vecāki viņiem tos partnerus izvēlas, bet tur ir speciāla precinātāja institūti, ja, kas saliek cilvēkus kopā, un viņi laimīgi nodzīvo visu mūžu. Vairāk vai mazāk saderīgi. Tāpēc, ka tas uzstādījums viņiem ir pavisam cits. Nu, kā pie mums - nepatīk šis partneris, tad ņemšu nākamo," turpina Aija Zobena. "(..) Tehnoloģijas mums ir radījušas kaut kādu mānīgu drošību, ka mēs varam izdzīvot katrs par sevi. Bet mēs nevaram izdzīvot katrs par sevi." Jauniem cilvēkiem šobrīd nav tik izteikta vēlme respektēt autoritāti, vai tas būtu darba devējs vai pedagogs, vai vecāki. "Visā visumā viņi ļoti dārgi par to maksā, jo tieši jauno paaudzi skar daudz dažādi psihiski traucējumi, depresijas un tā tālāk," norāda Aija Zobena. "Jo patiesībā dzīve bez izvēlēm ir baigi viegla. Tas, ka mums nav šīs izvēles un ka visa sabiedrība tevi mudina iekļauties tajās normās, padara tavu dzīvi ļoti vienkāršu. Tu neesi ne par ko atbildīgs. Bet, ja tev pašam visu laiku jāizvēlas, tu pats esi atbildīgs, un vienmēr ir šī - es nepareizi izvēlējos, arī kaut kāda savas vainas apziņa. Ja es būtu saticies ar citu partneri, varbūt man būtu saskanīga ģimenes dzīve; ja es būtu izvēlējies citu profesiju, es būtu sasniedzis šajā profesijā nezin kādus kalngalus. Tas visu laiku ir klāt, un tā ir ļoti liela spriedze - šī izvēle.  Tradicionālā sabiedrībā - neuzlekt tālāk par vistu kūts laktu, tev ir nolikti griesti un visa sabiedrība tevi vedina uz to - neizlec, esi tāds, kā visi citi, esi laimīgs, tev ir tas mazumiņš, kaut kur vairāk un labāk. Bet kāpēc man nav sarkans mersedess..." Pirms sarunas aktuālo zinātnes ziņu apskats. Šoreiz vairāk iepazīstam cilvēka uzvedības pētījumus kriminoloģijā - tematu, kas lielā mērā sasaucas ar šīs dienas sarunu raidījumā; tāpat uzzināsim vēl nedzirdētus faktus par čūskām, bet iesākam ar ziņu par aktuālo - kā radusies tradīcija katru ceturto gadu padarīt par vienu dienu garāku.   

Nav sliktu laikapstākļu, ir... cilvēka ķermeņa grūtības pielāgoties tiem. Mūsu sajūtas ne vienmēr sakrīt ar termometra stabiņā redzamo. Ko sinoptiķi ņem vērā, veidojot laika prognozi? Kā cilvēka ķermenis uztver apkārtējās vides temperatūru, gaisa spiedienu un mitrumu? Kāpēc mūsu degungals nosalst tik ātri un nieka mīnus 5 grādi dažkārt var likties kā visbargākais sals, skaidro bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Noteikti daudzi no mums jau šobrīd ārkārtīgi gaida pavasari un siltāku laiku. Bet, kad pavasari nomainīs vasara, tad netrūks cilvēku, kuri karstumā fiziski jutīsies slikti un meklēs iespēju atvēsināties. Vienlaikus varam atsaukt atmiņā vairākas ļoti aukstas dienas šī gada janvārī - bija gadījumi, kad gan sasala ūdens caurulēs, gan cilvēki guva ķermeņa apsaldējumus. Turklāt temperatūra, ko uzrādīja termometrs, ne vienmēr sasaucās ar temperatūru pēc mūsu sajūtām, proti, bija sajūta, ka ārā ir vēl aukstāks nekā termometra rādījumā. Kas ir temperatūra “pēc sajūtām”, kā to mēra un kas notiek ar mūsu organismu lielā aukstumā un karstumā? Gaisa kvalitāte - kas to ietekmē un kur tā ir labāka? Kā gaisa kvalitāti ietekmē nokrišņi, vai gaiss pilsētās katru gadu kļūst piesārņotāks un vai tiešām tas laukos ir tīrāks nekā urbānā vidē? Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra  speciāliste Aleksandra Kaniščeva skaidro, ka pat pļavā gaiss nav tīrs, jo Latvijā  esam pakļauti pārrobežu piesārņojumam, tas ir, gaisam, kas atnācis no Centrāleiropas un atnesis sev līdz smalkas putekļu daļiņas. 2024. gada 26. februārī, gatavojot šo sižetu,  aplūkoju gaisa  kvalitātes pasaules karti un konstatēju, ka Rīga iezīmējas ar vidēju gaisa kvalitāti - pilsētas centrā, Brīvības ielā,  tas uzrādās kā vidējs, bet turpat netālu esošajā Šarlotes ielā tas iezīmēts ar zaļu krāsu, kas nozīmē – laba gaisa kvalitāte. Gaiss, ko elpojam, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un to arī tā vērtē. Kā stāsta Aleksandra Kaniščeva, ir pilsētas fona stacijas, kuras mēra vidēji statistisko gaisu, un ir transporta ietekmes stacijas, kas mēra, kāda ir gaisa kvalitāte noslogotās ielās, lielu autoceļu tuvumā, pie gājēju ietvēm. Aparāti mēra, cik lielā daudzumā ir smalkās putekļu daļiņas, ko cilvēks ieelpo, mēra slāpekļa dioksīdu, kas ir viena no piesārņojošām vielām, ko izdala transportlīdzekļi, mēra oglekļa oksīdu, sēra dioksīdu un novēro arī ozonu daudzumu. Bet arī  ārpus pilsētas tiek mērīts gaiss.      

Ilgs, nozīmīgs, bet, iespējams, līdz galam neizzināts ir laika posms, kad mūsdienu Polijas un Lietuvas robežas sniedzās krietni pāri šo valstu mūsdienu teritorijām. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām šīs valstis bija apvienotas kopvalstī Žečpospolitā, kur līdzās poļiem un lietuviešiem dzīvoja arī citas tautas un skanēja citas valodas, un tās sastāvā bija arī Latvijas mūsdienu teritorijas, arī Rīga. Kas tas bija par valstisku veidojumu un kāpēc tas beidza pastāvēt? Kāda bija dzīve Rīgā poļu laikos un kāds ir Žečpospolitas atstātais mantojums, vērtē Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Kurzemes - Zemgales hercogiste Žečpospolitas laikā Bet par Kurzemes - Zemgales hercogisti Žečpospolitas laikā interesenti var iepazīties izstādē, kas atvērta Latvijas Nacionālā vēstures muzejā. Kādi 16.-18. gadsimtā bija Latvijas - Lietuvas saskarsmes punkti, kā tolaik veidojās politiskie, ekonomiskie un reliģiskie procesi, stāsta izstādes kuratore - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures nodaļas pētniece Mārīte Jakovļeva. Izstādes ideja radās Klaipēdas universitātes asociētajam profesoram un Šauļu muzeja pētniekam Ernestam Vasiļauskam. Lai labāk iepazītu kaimiņu vēsturi, viņam bija vēlme parādīt Kurzemes - Zemgales jeb, īsāk sakot, Kurzemes hercogistes vēsturi lietuviešu publikai un rezultātā, iesaistoties  kolēģiem no Latvijas, radās ceļojošā izstāde, kura tagad ir skatāma mūsu vēstures muzejā. Pirms ķeramies klāt konkrētu eksponātu apskatei, īss ievads par to, kā   Kurzemes hercogiste nonāca atkarībā no Lietuvas - Polijas ūnijas. Pēc tam dodamies īsā apgaitā, lai uzzinātu, kādas saknes Latvijā ir Landsberģu dzimtai, kāpēc hercogam Ferdinandam Ketleram radās doma mudināt latviešu zemniekus pārdot saktas un kā Kurzemes hercogistē veidojās  katoļu draudzes, savukārt katoļticīgajā dižkunigaitijā – luterāņu. Izstāde būs skatāma līdz maija beigām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, un tās laikā muzejs rīko arī lekcijas par   Kurzemes - Zemgales hercogisti. Lekcijas vadīs minētās izstādes kuratore Mārīte Jakovļeva.

Kopš cilvēks pieradināja dzīvniekus, viņš ir arī kļuvis noteicējs par dzīvnieku vairošanos. Ar mākslīgo apaugļošanu, partnera "piemeklēšanu" un arī vairošanās instinkta apturēšanu cilvēks ir iemanījies mājas dzīvnieku skaitu regulēt. Pētījumi liecina, ka tam var būt ietekme uz mūsu mīļdzīvnieku - suņu un kaķu - veselību. Par mājdzīvnieku reproduktīvo veselību un cilvēka lomu tajā saruna ar veterinārārstēm Marinu Matuseviču un Ilzi Pētersoni. Mūsdienu medicīna paredz vairākus veidus, kā dzīvnieka saimnieks sadarbībā ar veterinārārstu var izvēlēties piemērotāko variantu, lai ierobežotu dzīvnieka pēcnācēju skaitu vai tieši otrādi - sekmētu pēcnācēju radīšanu. Suņu un kaķu saimniekiem jau būs pazīstami tādi vārdi kā kastrācija un sterilizācija, arī hormonālie preparāti, mākslīgā apsēklošana. Šiem paņēmieniem ir gan savas priekšrocības, kā arī ēnas puses, ko apliecina dažādi pasaulē veiktie pētījumi. Raidījumā ievadā zinātnes ziņas. Šoreiz stāsti par Visuma dzīlēm - par to, kas kļuvis zināms šobrīd par spilgtiem zvaigžņu rijējiem, kas tiks pilnveidots nākotnē, ja runājam par medicīnu kosmosā, un noskaidrosim, ka zinātnieku gaidas reizēm var izrādīties veltīgas, ja viņi uzzina patiesību par arheoloģiskajiem izrakumiem.      

Mēdz teikt, ka septiņas sekundes ir pietiekams laiks, lai mums rastos pirmais priekšstats par svešu cilvēku. Ko mūsu smadzenes spēj izsecināt tik īsā laika sprīdī? Kā mēs "lasām" citu sejas un vai pirmais priekšstats maz ir uzticams kompass saskarē, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesors Ģirts Dimdiņš. Kas nosaka mūsu pirmo priekšstatu par kādu cilvēku - vai tas ir cilvēka acu skatiens, smaids vai varbūt gaita? Cik noturīgs ir šis pirmais priekšstats un vai tas dzīvē palīdz vai traucē? Jā, patiesi pirmo priekšstatu var arī pētīt pēc noteiktiem kritērijiem, taču jāatceras, ka cilvēks ir kompleksa būtne un atraut vienu parametru, piemēram, acu skatienu no visa pārējā ķermeņa nebūtu prātīgi. Pirmais iespaids, sarunājot laulības Austrumu kultūrā Bet cik liela nozīme ir pirmajam iespaidam, ja runa ir par sarunātām laulībām? Kā  vēsturē un mūsdienās šādi pāri tiek veidoti Izraēlā, Indijā un Irānā, kur laulības sarunā radinieki vai īpaši iecelti savedēji? Stāsta humanitāro un mākslas zinātņu doktors, Tuvo Austrumu politikas un kultūras pētnieks Imants Frederiks Ozols. Tuvo Austrumu tautām spēkā ir tradīcijas, kad kāds cits nolūko  puisim  nākamo sievu, vai otrādi – meitenei – vīru. Šo tradīciju pamatā ir gan reliģiski, gan pragmatiski, gan ētiski apsvērumi. Stāstu sākam ar vietu, kur šobrīd uzturas Imants Frederiks Ozols. Tā ir Izraēla, kur ir grūti runāt par vienotu ebreju sabiedrību, jo jāņem vērā, ka šajā zemē mīt gan ļoti ortodoksāli, gan mēreni ortodoksāli,  gan konservatīvi ortodoksāli, gan tradicionāli, gan laicīgi ebreji, teic Imants Frederiks Ozols. Tātad skatām sarunātās laulības ļoti reliģiozās ģimenēs, kur kāds ģimenes loceklis – tante vai onkulis,  vai kāds izraudzīts paziņa – ir iecelts savedēja lomā. Runājot par ultraortodoksālajiem ebrejiem, tā ir vide, kur runā jidišā nevis mūsdienu ebreju valodā – ivritā, ģērbjas 19. gs. piegriezuma drānās un ļoti ierobežoti lieto mobilos telefonus. Tad, kā lai ģimene uzzina, kur mīt dēlam vai meitai piemērots dzīvesbiedrs? Tāpēc ir vajadzīgs kāds, kuram ir, tā teikt, katalogs ar jauniešiem precību gados, un parasti te ir runa par 16 -18 gadus veciem jauniešiem, skaidro Imants Frederiks Ozols un turpina stāstu par tikšanās vietu, kur jaunie var novērtēt savedēja izvēlēto potenciālo laulības partneri. Savstarpējas nepatikas gadījumā atteikt drīkst gan puisis, gan meitene, un te Frederiks Ozols min piemēru no Vecās Derības, kur Ābrahama kalps dodas meklēt viņa dēlam Īzakam sievu. Turpinājumā skatām kā šādas sarunātas laulības noris islāmticīgo zemēs- Afganistānā un Irākā. Tur, diemžēl, salīdzinot ar iepriekšējo stāstu, tradīcijas ir daudz striktākas un topošajai līgavai nav nekādas izvēles. Te par pamatu tiek ņemts Islāma svētajos rakstos teiktais par pravieti Muhamedu, kuram viena no sievām bija deviņgadīgā Aiša un tāpēc nereti vien meitenes  jau šādā vecumā tiek izprecinātas. Vēl Imants Frederiks Ozols stāsta par Indiju, kur atkal ir raiba ticīgo kopa – hinduisti, musulmaņi, kristieši un vēl citas reliģiskās kopienas. Savedēji Indijā  seko arī mūsdienu tendencēm, proti, iepazīšanās portāliem. Arī interneta  vidē tiek piemeklēta līgava ģimeņu dēliem.        

Lielu daļu pasaules kravu pārvadā pa ūdeņu ceļiem. Tā ir intensīva, sarežģīta asinsrite un jebkurš "trombs" tajā var paralizēt normālu tirdzniecības un ražošanas apriti. Kā top maršruti piegādes ķēdēm un kāda ir situācija ar kuģošanu bīstamos ūdeņos un kā jūrnieki izrēķina maršrutus un kā izvairīties no iestrēgšanas pasaulē noslogotākajās ostās un kanālos, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Latvijas Jūras akadēmijas Jūrskolas profesionālās izglītības skolotājs, jūrnieks Jurijs Šendriks un Rīgas Tehniskās universitātes Loģistikas studiju programmu docētāja Līga Millere-Krūma. Nomaldīšanās no ceļa pārgājiena laikā var kādu reizi pavērt iespēju jauniem un aizraujošiem piedzīvojumiem, bet dažkārt tā rada izmisumu, izsalkumu, nogurumu, un varbūt pat liek piespiedu kārtā domāt par kādu plānu B un naktsmājām tur, kur tas iepriekš nav bijis paredzēts. Bet, ja no kursa novirzās liels konteinerkuģis, rezultāts būs lielas galvassāpes ārkārtīgi lielam skaitam cilvēku, tie būs milzīgi ekonomiskie zaudējumi, un tie, iespējams, būs arī negaidīti pirātu uzbrukumi. Arī mūsdienās jūrā var sastapt pirātus Šodien jūras laupītāji stipri attālināti atgādina tēlus, kādus varam redzēt, piemēram, filmā “Karību jūras pirāti”, bet arvien vēl pasaules ūdeņos aktīvi uzdarbojas noziedzīgi grupējumi, kas uzbrūk kuģiem. Kādas ir mūsdienu pirātu uzbrukuma metodes, kādi ir iemesli uzbrukumiem un kā notiek cīņa ar pirātiem, par to stāsta Latvijas Kuģu kapteiņu asociācijas pārstāvis Artis Ozols. Malakas jūras šaurums starp Sumatru un Malaiziju, Āfrikas Rietumkrasts, Dienvidķīnas jūra starp Vjetnamu un Filipīnām, Adenas līcis pie ieejas Sarkanajā jūrā, Indijas okeāns, Karību jūra - tās ir vietas, kur siro mūsdienu pirāti. Viņi uzbrūk  kuģiem gan atklātos ūdeņos, gan ostās. Lai arī kuģi ir aprīkoti ar novērošanas un saziņas sistēmām, uz klaja ir trīs personas, kas atbild par drošību un kuģojot pa bīstamajām zonām uz klāja vēl papildus ir militāras personas, tomēr tas netraucē pirātiem uzbrukt nolaupīt kravu un pašu peldošo transportu. Latvijas kuģu kapteiņu asociācijas valdes loceklis un naftas tankkuģu kompānijas „Albatankers” flotes menedžeris Artis Ozols stāsta, kā darbojas modernie pirāti, kādas ir viņu uzbrukuma metodes un kā kuģa apkalpe var aizsargāties. Kā arī to, vai pašam nācies savā kuģošanas praksē sastapies aci pret aci ar pirātiem. Kā bāzes vietu pirāti izmanto nolaupītos kuģus, bet bieži vien ar militāristu palīdzību šie kuģi tiek atgūti atpakaļ, teic Artis Ozols. Jaunākajā starptautiskās jūrniecības organizācijas ziņojumā, kas iznācis pagājušā gada aprīlī, statistika par pirātu uzbrukumiem 2022. gadā liecina, ka par ieročiem izmatoti dažādi  šaujamie, granātas, bet vairāk kā 30 uzbrukuma gadījumos ir izmantoti naži. Visbiežāk esam dzirdējuši par Somālijas pirātiem, kas aktīvi sāka darboties 21. gs. sākumā, uzbrūkot starptautiskajiem zvejas kuģiem. Biežo uzbrukumu dēļ šobrīd šis reģions tiek kontrolēts un daudz nedrošāka situācija tagad kuģotājiem ir pie Āfrikas rietumkrasta. Vēl, pārskatot Starptautisko jūrniecības organizācijas ziņojumu, redzam, ka 2022. gadā reģistrēts 131 pirātisma un bruņotas laupīšanas gadījums, kas ir mazākais skaits kopš 1995. gada. Lai arī pirātu uzbrukumu skaits ir samazinājies, tomēr viņi turpina darboties. Artis Ozols atzīst, ka pirātu vēlmes ir tādas pašas kā senāk, viņus interesē materiālie labumi - ne vairs zelts un dārglietas, jo vienkārši tādas lietas kuģos vairs nepārvadā, bet mūsdienu kravas un paši kuģi.

Pirmoreiz pasaulē demonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. To veido iekārta, kas kodoldegvielas siltumu pārvērš skaņā un šo skaņu - elektrībā. Kā skaņa, siltums un magnētiskā lauka svārstības var dot enerģiju tāliem kosmosa ceļojumiem, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas institūta vadošais pētnieks Artūrs Brēķis. Artūrs Brēķis un viņa kolēģi radījuši prototipu “SpaceTrips” - tas ir jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās, un šo latviešu veikumu augstu novērtē starptautiskie partneri. Latvijas zinātnieki jau desmitgadēm ir bijuši līderi specifiskās fizikas jomās, un pieminēto prototipu ļāvušas radīt tieši ilgā laika posmā uzkrātās zināšanas. "Iekārta, ko esam uzbūvējuši Salaspilī, Fizikas institūtā, būtībā tas ir enerģijas pārveidotājs, kas sastāv no divām mašīnām - no termoakustiskā dzinēja, kas ir siltuma pārveidotājs skaņā, un no magnetohidrodinamiskā ģeneratora, kas šo skaņu, kas ir mehāniskā enerģija, pārveido elektrībā, elektriskajā enerģijā tādā veidā, kā šķidra metāla svārsts magnētiskajā laukā - šurpu turpu, aptuveni 50 reizes sekundē ar frekvenci 50 herzi. Tādā veidā var saražot maiņstrāvu, kas varētu būt pielietojama, piemēram, kāda satelīta vai kosmiskas zondes elektroapgādes sistēmā, skaidro Artūrs Brēķis. "Attiecībā par magnetohidrodinamiku, šo nozari jāsaprot vispār tā, ja elektrība var plūst pa vadiem, pa kabeļiem, pa cietiem vadiem, kāpēc tā nevarētu plūst arī pa šķidru metālu? Un būtībā tas arī ir pamats magnētiskajai hidrodinamikai, tātad šķidras elektrovadošas vides mijiedarbība ar magnētisko lauku. Tā ir nozare, kurā mēs specializējamies institūtā," norāda Artūrs Brēķis. "Nebūs melots, ka mēs esam, es teiktu, vienīgais institūts pasaulē, kurš ekskluzīvi specializējas tikai un vienīgi vienā nozarē - ļoti, ļoti šaurā fizikas nišā, kas magnētiskā hidrodinamika. Tā vēsturiski ir iegājies, un te jāsaka tā, ka tā ir mūsu stiprā puse," turpina Artūrs Brēķis. "Es bieži esmu dzirdējusi arī, ka runā, teiksim, ka igauņiem ir "Skype" un IT, lietuviešiem tur ir "Maxima" un citi varbūt zīmoli. Kas ir mums, latviešiem? Kur mēs esam līderi? Man ir atbilde tam, ka viena no šīm jomām ir magnētiskā hidrodinamika, kur patiešām ir izveidojusies izcila ļoti augsta līmeņa zinātniskā skola, kurā mūs atpazīst visā pasaulē. Un tas arī pamats tam, kāpēc šādu projektu mēs varējām realizēt. Protams, ka starptautiska sadarbība visa tā pamatā.  (..) sadarbojoties termoakustikas speciālistiem, kas ir vēl šaurāka nozare zināmā mērā par magnētisko hidrodinamiku, kur apvienojas siltuma fizika ar skaņas fiziku, tie ir pārveidotāji, kas strādā uz šādu principu, termoaukustisko principu. Tur arī ir savi cilvēki pasaulē, kas tajā strādā. Un savukārt mēs, šķidra metāla speciālisti, sastrādājoties ar viņiem, mums izdevās šādu darbības principu realizēt un parādīt." Vienkārši var skaidrot, ka magnetohidrodinamika ir elektrības pārvietošanās šķidrumā un termoakustika - siltuma pārveidošanās skaņā. Neliels paskaidrojums. Termoakustiskajā dzinējā patiešām nepieciešama gan kodoldegviela, piemēram, amerīcijs, gan gāze, proti, nupat pieminētais argons. Siltums no kodoldegvielas rada temperatūru starpību uz termoakustiskā dzinēja siltummaiņiem jeb iekārtām, kas pārvada siltumu no vienas vides uz citu. Kad temperatūru starpība un arī spiediens ir pietiekami augsti, sāk svārstīties gāzes spiediens un rodas skaņa. Varam to pat iztēloties aptuveni tā: kodoldegvielas un gāzes tvertnes dzīvojas viena otrai blakus, un vienā brīdī degvielas siltums rada impulsu, teju “iesper” gāzei, un tā rada skaņa. Sava veida domino efekts.  Un ar pētnieka pieminēto vārdu salikumu “darba ķermenis” inženieri sarunvalodā parasti sauc elementu, kas kustas. Piemēram, automašīnu iekšdedzes dzinējos tie būtu cilindri, kas kustētos šurpu un turpu. Taču prototipa “SpaceTRIPS” gadījumā nekādu kustīgu detaļu nav, līdz ar to gāze argons pati par sevi ir darba ķermenis termoakustiskajam dzinējam. Varbūt jūs jautāsiet - cik tad liels ir pats prototips? Tie ir aptuveni 2 metri gan garumā, gan augstumā, bet, veidojot īstu kosmosā palaižamu iekārtu, skaņas caurules un viss pārējais būtu vēl kompaktāks.  Esam aplūkojuši prototipa pirmo posmu, kurā siltumenerģija tiek pārveidota akustiskajā jeb mehāniskajā enerģijā. Saules paneļu ietekme uz gaisa temperatūru to tuvumā "Saules panelis ir tumšā krāsā, un tāpēc tas absorbē daudz vairāk siltuma nekā atstarojošās tuksneša smiltis. Lai gan daļa enerģijas tiek pārvērsta elektrībā, liela daļa no tās joprojām uzsilda paneli. Un, ja vienlaidus sagrupēti miljoniem šādu paneļu uzsilst, tad kopā ar tiem uzsilst arī visa teritorija. Ja šie saules paneļi atrastos Sahāras tuksnesī, tad šis jaunais siltuma avots  ietekmētu klimatu tādā mērā, ka šajā reģiona parādītos vairāk nokrišņu un rezultātā tuksnesis kļūtu zaļāks." Tas ir citāts no raksta, ko tīmekļa vietnē „The Conversation”  publicēja Lundas universitātes un Ķīnas provinces Guandunas universitātes ģeogrāfijas pētnieki par to, kā izmantojot datorprogrammu tika modelēta situācija, kā milzīgie saules paneļu parki pasaulē varētu izmainīt klimatu. Tātad jāņem vērā, ka tas ir tikai, kā paši pētnieki raksta, hipotētiski pieļaujams rezultāts, kas veidots ar datorsimulāciju. Bet  no otras puses, ja skatāmies uz to, ka pasaules lielākie saules paneļu parki, kuru izmērs ir mērāms vairākos tūkstošos hektāru (tādi atrodas Indijā, Ķīnā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Meksikā, Ēģiptē) un kur vienlaidus ir izvietoti miljoniem saules paneļu, kuru tumšā virsma uzsilst no saules gaismas, tad, protams, rodas jautājums, kā šāds milzīgs siltuma avots ietekmē apkārtējo vidi. To skaidro biedrības “Zaļā brīvība” atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

Pilnīgāku izpratni par cilvēka asins sastāvu un funkcijām organismā esam guvuši visai nesen, taču dažādas asins procedūras bijušas populāras jau senatnē. Kāpēc asins noliešana bija tik ierasta terapija vēsturē? Un ko mēs zinām par cilvēka asinīm šodien? Ko nozīmē atšķirīgas asinsgrupas un kāpēc cilvēkam nevar pārliet dzīvnieka asinis? Šķetināsim šos jautājumus kopā ar raidījuma Zināmais nezināmajā viešņām - Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju, medicīnas vēsturnieci Ievu Lībieti un Valsts asinsdonoru centra direktori, transfuzioloģi Egitu Poli. Raidījuma sākumā - zinātnes ziņas Šīs nedēļas ziņu virsrakstos ir gan pētījumi par zīdaiņiem un Covid vīrusu, gan par Antarktīdas pingvīniem un putnu gripu, un visbeidzot arī Baltijas jūra ir iekļuvusi populārzinātnisko laikrakstu virsrakstos.

Daudz strīdu un diskusiju valda par biodegvielas ietekmi uz vidi - no vienas puses, tā ļauj attālināties no fosilā kurināmā, no otras puses - prasa milzīgas monokultūru audzes. Taču kāda ir pati bioetanola un biodīzeļa tehnoloģija? Kā šo degvielu ražo, kā tā darbojas auto sistēmā un uz ko šajā jomā virzās pētniecība? Skaidro kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju institūta vadošā pētniece Kristīne Lazdoviča. No dažādiem lauksaimniecības atlikumiem iegūst biomasu, kas pēc tam noder biodegvielas radīšanai. Tiesa, biodegvielas gadījumā runa nav tikai par lauksaimniecības atlikumiem, bet arī augu eļļām, sadzīves, rūpniecības, meža atlikumiem, pat notekūdeņu dūņām - tik dažādi materiāli noder biodegvielas ieguvē. Kādu labumu sniedz biodegviela un kā iegūst konkrētus tās veidus - bioetanolu, biodīzeļdegvielu, biogāzi? Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām Vai gan savulaik, kad tika atklāts lāzers, kāds uzreiz iedomājās, ka tas reiz varētu noderēt arī nezāļu ravēšanai? Šobrīd tas vairs nav pārsteigums, un nu varam teikt, ka Latvijā radīta viena no pirmajām lāzerravēšanas iekārtām. Uzņēmuma “Weedbot” vadītājs Jānis Jaško stāsta gan par savu un kolēģu paveikto, gan kopumā iepazīstina ar iekārtas priekšrocībām lauka darbos. Izrādās, par iespēju ar lāzera palīdzību atbrīvoties no nezālēm, zinātnieki domā jau vairākas desmitgades, bet tikai tagad tas pamazām sāk īstenoties. Lāzerravēšanas priekšrocības un ieguvumi? Pirmkārt, nav jāizmanto roku darbs laikā, kad atrast cilvēkus, kas gribētu šādu darbu veikt [ravēt uz lauka], nav viegli. Arī roku darba izmaksas ar katru gadu pieaug. Otrkārt, nezāļu likvidēšanai nav jāizmanto ķīmiskie aizsardzības līdzekļi, kas būtiski kaitē augsnei. Noslēgumā Jānim Jaško jautāju, vai, turpinot izstrādāt savu Latvijas lāzerravēšanas iekārtu, viņš ar kolēģiem plāno sekot arī citu valstu, piemēram, ASV radītajiem iekārtu paraugiem. Jānis norāda, ka viņi noteikti vērtē to, ko dara citas zinātniskās institūcijas un uzņēmumi, mēģinot saprast labāko ceļu. Latvijā radītā iekārta uzņēmusi ekonomisko un ekoloģisko kursu - tā ir maza iekārta ar mazu enerģijas patēriņu, un šīs īpašības arī tiks saglabātas kā Latvijas unikalitāte. Neapšaubāmi paredzēts izmantot arī daudzās iespējas, ko izsaucis lēciens mākslīgā intelekta attīstībā, un tas, protams, ļauj arī lāzerravēšanas iekārtu padarīt pēc iespējas plašāk lietojamu.

No vieglas gripas simptomiem līdz letālai pneimonijai - to var radīt ar legionellas, kas dažkārt sastopamas ūdens sistēmā. Rīgas Stradiņa universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kas īpašu uzmanību velta legionellai, to izplatībai un daudzveidībai. No vieglas gripas simptomiem līdz letālai pneimonijai - to var radīt legionellas, kas dažkārt sastopamas ūdens sistēmā. Rīgas Stradiņa universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kurā īpaša uzmanība veltīta legionellām, to izplatībai un daudzveidībai. Par legionellu - neredzamo draudu mūsu ūdens sistēmā - saruna ar darba autori, mikrobioloģi, zinātniskā institūta "BIOR" vadītāju Olgu Valciņu. Kā sāļūdenu var pārvērst dzeramajā ūdenī Pilnībā neizzināts temats ir arī ūdens. Šoreiz paraugāmies uz ūdeni no citas puses, proti, kā to no sāļūdens var pārvērst dzeramajā ūdenī. Latvijā par šādu tehnoloģiju ikdienā nevajag aizdomāties, bet ir valstis, kur dzeramais ūdens nav pieejams pietiekamā daudzumā un to ir nepieciešams ņemt no jūras vai okeāniem un atsāļot. Ģeogrāfiski mums tuvākā vieta, kur ļaudis patērē šādu atsāļotu ūdeni, ir Gotlande. Kā šis process notiek, saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Biotehnoloģiju institūta vadošo pētnieku Sandi Deju. Interese par ūdens atsāļošanu cilvēces vēsturē ir bijusi sen. Jau sengrieķu domātājs Aristotelis savā darbā „Meteoroloģija” raksta, ka "sālsūdens, kad tas pārvēršas tvaikos, kļūst salds, un tvaiki, kondensējoties, vairs neveido sālsūdeni". Turpmāko gadsimtu laikā notika vairāki mēģinājumi filtrēt  jūras ūdeni, lai padarītu to derīgu dzeršanai, taču plašos  rūpnieciskos apmēros tas notika vien 20. gs. otrajā pusē, kad, piemēram, ASV Floridas pavalstī ar reversās osmozes metodi, tas ir, kad ar spiedienu ūdens tiek laists cauri īpaši smalkam filtram, tika saražoti dzeramā ūdens daudzumi, lai nodrošinātu ar to vairākus simtus tūkstošu Keipkorālas iedzīvotāju. Kā notiek ūdens atsāļošana un kurās pasaules valstīs tas ir īpaši nozīmīgs process, lai iedzīvotāji ikdienā tiktu pie kvalitatīva dzeramā ūdens, par to stāsta Rīgas Tehniskās universitātes ūdens sistēmu un Biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Mums Latvijā nav jāuztraucas par pietiekamu dzeramā ūdens daudzumu, kas tiek iegūts filtrējot mūsu dabā esošos saldūdeņus, tad ir daudzas valstis pasaulē, kur iedzīvotāju ikdiena nav iedomājama bez šī osmozētā ūdens. Tās  ir Vidusjūras reģiona valstis, kur 60-70 % dzeramā ūdens iegūst ar minēto metodi, tās ir Arābijas pussalas valstis pie Omānas un Persijas līčiem. Par šādā viedā atsāļota ūdens izmaksām turpina Sandis Dejus. Šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes ūdens sistēmu un Biotehnoloģiju institūta speciālisti strādā pie reversās osmozes iekārtu uzlabošanas, lai tās darbotos ilgāk, lai membrānu caurumiņi tik ātri neaizaugtu un tādejādi  samazinātu šo iekārtu izmaksas. Lai tajās pasaules vietas, kur nav pieejams saldūdens, iedzīvotāji varētu tikt pie kvalitatīva dzeramā ūdens, nemaksājot tik lielas summas par to.

Daudzi vecāki piekritīs, cik labs mūsdienu pasaules “izgudrojums” ir tāda iestāde kā bērnudārzs. Bet paradums mazus bērnus atstāt bērnudārza audzinātāju uzraudzībā, kamēr vecāki dodas darba gaitās, radies tikai 20. gadsimtā. Taču ne tikai pieskatīšana vecāku prombūtnē bija priekšnoteikums pirmsskolas izglītības iestāžu radīšanai - arī vajadzība celt bērnu izglītības līmeni. Kāda ir bērnudārzu vēsture Latvijā? Par pirmsskolas izglītības vēsturi saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, stāsta Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja un arī pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. No bāriņu namiem līdz daudzveidīgām pedagoģijas metodēm, mācot bērniem latviskumu, dažādas prasmes un izrādot dziļas rūpes par katru audzēkni – tāds ir laika lēciens bērnudārzu attīstības vēsturē no 1600. gadiem līdz 20. gadsimtam, kad kā spilgta personība bērnudārzu veidošanā parādās Marta Rinka. Viņu varam godināt kā “Latvju bērnu dārzu māti”, un grāmatu ar tieši šādu nosaukumu izdevusi pirmsskolas izglītības vēstures pētniece Vineta Jonīte. Sodi skolās “Skolēni nedrīkst apmeklēt jaunatnei nepiemērotus izrīkojumus, jaunatnei neatļautas kinoizrādes, masku balles, dejas un izpriecu lokālus.” Šādi Latvijas Republikas skolu kārtības noteikumi tika izdoti 1936. gadā. Kādi bija skolēnu nedarbi un kādus sodus par tiem piemēroja, stāsta pedagoģijas vēsturniece Alīda Zigmunde, kura ir pētījusi skolēnu disciplīnas pārkāpumus un sodus Latvijas skolās starpkaru periodā. „Viļa Plūdoņa darbs bija autoritārs. Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods (tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu) bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos  klases kaktos stāvēja pa divi trīs puikām. Nākamais soda mērs bija ieraksts dienasgrāmatā un visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu.” Tādas jurista, žurnālista un valodnieka Konstantīna Karuļa atmiņas par dzejnieka un Rīgas 1.gimnāzijas pedagoga Plūdoņa darba metodēm savā pētījumā par  pārkāpumiem un sodiem Latvijas skolās 20. gadsimta 20.-30. gados ir fiksējusi RTU profesore, Rīgas Skolu muzeja muzejpedagoģe pedagoģijas vēsturniece Alīde Zigmunde. Runājot par vispārējiem soda mēriem tolaik Latvijas skolās Alīda Zigmunde min, ka tas augstākais sods bija izslēgšana no skolas, un tos pielietoja arī pat par grāmatu un burtnīcu bojāšanu. Bet kādi tolaik bija skolēnu pārkāpumi? Alīdas Zigmundes rakstā ir dramaturga Pētera Pētersona atmiņas par mācībām Franču licejā, kur viņš raksta, ka 20. gs. 30. gados pīpēšana kāda posmā skolā bija sasniegusi nepieļaujamu  pakāpi. Citās skolas bija novērojama tendence bojāt skolas inventāru - izsist logus, salauzt ūdens krānus, skolēni arī zaguši, kāvušies, viltojuši  skolas atestātus. Un vēl kāds citāts no Alīdas Zigmundes pētījuma par nedarbiem un sodiem skolās par skolnieču uzvedību  Rīgas 3. ģimnāzijā. "Tur klusumu klasē nav spējis panākt ticības mācības skolotājs mācītājs Jānis  Tēriņš, kurš reiz trokšņošanu nav varējis izturēt, pielecis kājās un  teicis, ka  klasi atstāt nāksies vai nu visām skolniecēm, vai arī viņam vienam. Uz ko klases vecākā  atbildējusi, ka  viņas ir daudzas, bet skolotājs tik viens. Un tā meitenes palikušas klasē, bet skolotājs  izgājis no telpas."

Ikdienas maksājumi aizvien biežāk ir digitāli. Nopīkstinām telefonus pie kases, veicam zibmaksājumus un naudas pieprasījumus saziņas tīklos. Ne velti jau aizvadītājā gadā Latvijas Banka ziņoja par vienu un divu centu monētu ierobežošanu. Kas notiks ar skaidru naudu nākotnē? Vai pienāks diena, kad visi norēķini būs tikai digitāli? Vai tiešām varam teikt ardievas makiem, vaicājam Latvijas Bankas padomes loceklei Zitai Zariņai. Vēstures lappuses mums atklāj, ka senākos laikos norēķiniem izmantota preču apmaiņa. Piemēram, es tev dodu jēru, un tu man ko citu pretim. Bet kādā brīdī šādas lietas samērot kļuvis sarežģīti, un tā nu laika gaitā nostiprinājusies ideja par citu maksāšanas līdzekli - monētām, vēlāk arī banknotēm, un mūsdienās šajā uzskaitījumā vēl varētu klāt nākt arī kriptovalūta. Ir mainījies mūsu dzīvesveids un paradumi, kā vēlamies norēķināties. Vai monētas un kopumā skaidru naudu nākotnē izmantosim maksājumiem, vai tomēr maksājumu kartes un kriptovalūta pārņems mūsu ikdienu? "Ar makiem ir kā ar skaidro naudu, tai jābūt katra brīvai izvēlei, vai to lietojam norēķinos vai uzkrājumos," atzīst Zita Zariņa. "Varbūt daļai no mums joprojām ir ieradums katram gadījumam kādus 10 eiro skaidrā naudā līdzi nēsāt." Norēķināties par daudz ko var bezskaidrā naudā, elektroniski. Šobrīd proporcija norēķiniem Latvijā ir virs 70% bezskaidrā naudā un mazliet zem 30% - skaidrā. Arvien vairāk cilvēku izvēlas norēķināties bezskaidrā naudā, tas nenozīmē, ka skaidra nauda izzudīs. "Skaidrai naudai loma ir ne tikai to lietot maksājumos, bet to var lietot arī uzkrājumos. Dati eiro sistēmā rāda, ka apmēram 37% cilvēku atzīst, ka veido lielākus vai mazākus uzkrājumus skaidrā naudā, tā sadalot riskus. Kaut ko turot, iespējams, makā, ko nenēsā līdz, bet noliekam plauktā," bilst Zita Zariņa. Paradumi valstīs, kur maksājumiem izmanto eiro, ir atšķirīgi. "Mēs ar saviem paradumiem mazliet mazāk mīlam skaidru naudu, nekā eiro sistēma vidēji. Tas nozīmē, ka lielāka daļa ir valstu, kur skaidrā nauda tiek izmantota vairāk, nekā to izmanto Latvijā," atzīst Zita Zariņa. "Diapazons valstīm, kas preferē bezskaidrās naudas norēķinus, un valstīm, kas tomēr mīl skaidro naudu, ir diez gan plašs. Tam ir dažādi skaidrojumi – reģionālais, cilvēkiem dažādās valstīs ir dažādi ieradumi, kas atšķiras vecuma grupām un cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni un ar dažādu ienākumu līmeni. Ir diezgan daudz kritēriju, kas nosaka, kā izturamies pret skaidru naudu. Tā var būt personiska izvēle. Skaidrā nauda atšķirībā no bezskaidriem norēķiniem dod zināmu privātumu. Cilvēki privātumu vērtē ļoti augstu, Tas nenozīmē, ka viņi grib noslēpt savus darījumus un nemaksāt nodokļus." Visās aptaujās cilvēki atzīst, ka arvien vairāk izmanto bezskaidras naudas norēķinus, bet lielais vairākums arī atzīst, jā, skaidrai naudai jāpaliek. Skaidrā naudā apjomos, iespējams, samazināsies līdz kādam kritiskam līmenim, bet neizzudīs. Speciālist arī iesaka turēt makā nelielus skaidras naudas uzkrājumus drošības apsvērumu dēļ, ja krīze valstī un uz kādu laiku nav pieejama elektrība, kā arī internets.   Pirms sarunas par naudu un maksāšanas paradumiem zinātnes žurnālu apskats.  

Latvijas Universitātes (LU) Skaitliskās modelēšanas institūtā izstrādāta īpaša “Drošās telpas sistēma”, ar kuru iespējams noteikt un samazināt vīrusu infekcijas risku iekštelpās. Sistēma automātiski uztver un analizē dažādus parametrus vidē un, balstoties uz skaitlisko modeļu sistēmu, aprēķina vīrusu infekcijas risku. Tas tad savukārt palīdz pieņemt lēmumus epidemioloģisko risku novēršanai. Kā šādu sistēmu iespējams radīt, kā tā darbojas un kur ikdienā tā varētu palīdzēt, skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošo pētnieku Andri Jakoviču un šī paša institūta pētnieku Jevgeņiju Teličko, ar kuriem mēs tiekamies Latvijas Universitātes Zinātnes mājā. Drošās telpas sistēma sākotnēji izstrādāta, lai cīnītos ar Covid-19 izplatību, taču var tikt izmantota arī citu vīrusu infekciju izplatības kontrolei, kā arī pielietota ēku sistēmu vadības optimizācijai, paaugstinot energoefektivitāti un adaptīvi vadot ventilācijas sistēmu darbību. "Tas ir izteikti multidisciplinārs, jo satiekas dažādas jomas," iepazīstina Andris Jakovičs. "Vīrusu kā tādu ieraudzīt un saskaitīt telpā mēs ar šo sistēmu nevaram, bet mēs varam netiešos mērījumos un izmantojot matemātisko modelēšanu, prognozēt, paredzēt, kā potenciāli inficēta persona, būdama telpā kopā ar citiem, var šo infekciju nodot tālāk, jo infekcijas nodošana ir būtiski atkarīga no apstākļiem, kādi veidojas telpā." Izstrādātā sistēma var būt lietderīga dažādās vietās - slimnīcās, birojos, publiskās vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, arī dzīvojamajās mājās. "Lielākā efektivitāte ir tur, kur dažādi cilvēki uzturas, kur infekcijas riski var būt lieli," norāda Andris Jakovičs. Bet kā ar datu aizsardzību, ja tiek veikts telpas monitorings, video novērošana. "Mūsu gadījumā ir viena priekšrocība, ka mēs nekur neglabājam ne attēlus, no kuriem tiek saskaitīti cilvēki, ne arī ierakstām skaņu. Mērķis ir virzīties, ka šis elektroniskais sistēmas modulis uzreiz no sākotnējās informācijas izvelk ārā mums vajadzīgo parametru. Tas ir vienīgais, kas tiek pārsūtīts tīklā un glabāts datubāzē. Attēli un skaņu ieraksti kā tādi datu bāzē netiek uzglabāti," skaidro Andris Jakovičs. Jā, trenējot sistēmu, pētnieki izmantoja attēlu virknes un skaņu ierakstus. "Mērķis ir ka sistēma kā melnā kaste, no kuras neviens nevar dabūt ārā privāto informāciju, kurš cilvēks tur bija, kā viņu sauc, kā izskatījās, kurš klepoja...," atzīst Andris Jakovičs. "Jebkurā gadījumā brīdinām, ka šajās telpās, kur izmēģinājuma režīmā darbina sistēmu, veic video novērošanu, lai arī pēc būtības tā netiek veikta." Par sistēmas darbību cilvēki paši var pārliecināties, ja gadās viesoties Latvijas Universitātes Zinātnes mājā auditorijā, kur atrodas drošās telpas sistēma. Tāpat var lejuplādēt lietotni, lai pārliecinātos par telpas rādītājiem. Kāpēc mēs šķaudām? Senajā Grieķijā uzskatīja, ka šķaudīšana ir zīme no dieviem. Piemēru var atrast eposā par Odiseju. Viņa sieva Penelope, gadiem ilgi gaidot mājas vīru un mēģinot atkauties no preciniekiem, padzirdējusi, ka vīrs varētu būt dzīvs, saka šiem preciniekiem, ka Odisejs, ja viņš atgrieztos, un viņu abu dēls Tēlemahs tiem atriebtos. Pēc Pēnelopes runas Tēlemahs nošķaudās un Pēnelope priecīga teic, ka tā ir dievu zīme. Drošie vien no šī ir nācis teiciens, kas sastopams daudzviet un arī mūsu kultūrā, ka cilvēkam nošķaudoties, mēs sakām – „Taisnība!”. It kā šķavas apliecinātu iepriekš teiktā patiesību. Katrā ziņā taisnība ir tā, ka degunā ir iekļuvis kāds traucēklis un mūsu ķermenis, mēģinot atbrīvoties no tā, to veic ar šķaudīšanu. Cik lielā mērā mēs varam kontrolēt šķavas, par kādiem traucēkļiem tās liecina un kāpēc mēs nešķaudām miegā, stāsta otolaringologs Dins Sumerags. Šķavas ir organisma dabiska aizsargreakcija un kairinātājiem. Ja nāk šķaudiens, neaizturam to, bet lietojam kabatas lakatiņu vai, ja tā nav pie rokas, tad vismaz aizliekam mutei priekšā elkoni, lai kaut cik pasargātu apkārtējos no savām šķavām. Interesants ir fakts, ka cilvēks miegā nešķauda, jo tie nervi, kas atbild par šķaudīšanu, netiek miegā stimulēti. Kaut gan Dins Sumerags izteic varbūtību par tiešu mehānisku kairināšanu, kas arī guļošam cilvēkam varētu izraisīt šķavas.

Ziema ir grūts laiks daudziem dzīvniekiem, tostarp arī tiem, kas savu dzīvi aizvada ūdenī. Neskatoties uz aukstumu, skābekļa badu un barības trūkumu, zivis mūsu platuma grādos ir pielāgojušās apstākļiem aizsalstošos dīķos un ezeros. Kāda ir zivju dzīve gada aukstajā un klusajā sezonā Latvijas saldūdeņos un jūrā? Kā šo dzīvnieku organisms piemērojas aukstumam un barības trūkumam, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.   Zivju dzīve akvārijā Pirmklasīga virtuve un bufete ar iekš- un ārzemju dzērieniem. Katru svētdienu pēcpusdienas tēja ar pilnu programmu. Dinejām un viesībām speciālas telpas. Salona orķestra koncerti. Radio koncerti. Ik vakarus kabarē programma.   Tādi sludinājumi bija lasāmi starpkaru Latvijas laikā par vienu konkrētu izklaides vietu. Jautāsit kāds tam sakars ar akvāriju zivīm? Ļoti tiešs, ja runājam par Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu. Zaļganajā ēkā ar sīkrūšu logiem, kur tagad atrodas akvārijs, sākotnēji atradās Zooloģiskā dārza restorāns. Par to stāsta Rīgas nacionālā zooloģiskā dārza  speciālists Māris Lielkalns. Tāds vēsturisks sānsolis, saistībā ar mūsu zoodārza akvārija telpām, bet turpinot par akvāriju vēsturi ir jāmin 1850. gads, kad angļu ķīmiķis Roberts Voringtons izstrādāja akvāriju principu, paskaidrojot, ka augi, kas pievienoti ūdens traukā, izdala pietiekami daudz skābekļa, lai tur uzturētu dzīvniekus, ja vien dzīvnieku skaits nav pārāk liels. Pāris gadus vēlāk Londonas zoodārzā tika atklāts pirmais publiskais akvārijs un publicēta pirmā rokasgrāmata zivju turētājiem „Akvārijs - dziļjūras brīnumu atklāšana”. Taču zivju turēšanai norobežotā vidē cilvēku priekam ir krietni senākas saknes. Par to mūsu zooloģiskā dārza akvārija teritorijā starp  barbēm, cihlīdām, molinēzijam, piraijām, līņiem, grunduļiem un vēl citām, kopumā 70 sugu zivīm stāsta Māris Lielkalns un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zooloģe Margarita Jegorova.    

Saules sistēmā atrodas ap miljons mazu un lielu karutpeļiem līdzīgu asteroīdu, kuru pētniecībā iesaistās gan profesionāļi apjomīgās misijās, gan amatieri. Kāpēc asteroīdi ir jāpēta? Ko tie var mums pastāstīt un kuras misijas līdz šim ir bijušas veiksmīgākās un atnesušas jaunas zināšanas par šiem tālajiem Saules sistēmas klejotājiem? Stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Šiem neparastajiem Saules sistēmas objektiem ir dažādas formas, atšķirīgi izmēri, un tie pētniekus var gan pārsteigt, gan zināmā mērā biedēt. Kādas interesi raisošas debess parādības un planētas varēsim novērot 2024. gadā? Skatot šī gada astronomiskās prognozes par debess ķermeņu izrādēm izplatījumā, varēsim redzēt ziemeļblāzmas, meteoru plūsmas, komētas, novērtot Marsu un Jupiteru. Kurās zemeslodes vietās un kādos laikos to varēs redzēt un kā mākslīgie Zemes  pavadoņi izbojā debess vērotāju skatu, par to stāsta Latvijas Astronomijas biedrības priekšsēdētājs Māris Krastiņš. Jau pagājušā gada nogalē Latvijas Astronomijas biedrība publicēja paziņojumu par 2024. gada novērojumiem debesīs. Paziņojumā teikts, ka šis gads aizritēs cerībās uz patīkamiem pārsteigumiem. Un viens no tiem būšot iespēja biežāk novērot ziemeļblāzmas, kas ir saistīts ar Saules aktivitātes palielināšanos. Vienīgi ir grūti prognozēt, kad krāšņās debesu izrādes skatītājiem jāsāk  gatavoties šīs parādības novērošanai. Kā teic Māris Krastiņš ziņas par ziemeļblāzmas uznācienu tiek izplatītas tikai vienu vai divas dienas pirms šī notikuma un bieži vien arī pašiem prognozētājiem tas var būt liels pārsteigums. Citādāk tas ir ar ierastajām kalendārajām meteoru plūsmām, kas gaidāmas 12. Augustā - Perseīdu lietus un 14. decembrī – Geminīdu lietus. Spožo meteoru lietu, droši vien, daudzi atceras no pagājušā gada jūlija nogales un augusta mēneša debesīm. Taču Māris Krastiņš min vel senākus laikus, kad Perseīdas krāšņoja debesis daudz intensīvāk.

Saules sistēmā atrodas ap miljons mazu un lielu kartupeļiem līdzīgu asteroīdu, kuru pētniecībā iesaistās gan profesionāļi apjomīgās misijās, gan amatieri. Kāpēc asteroīdi ir jāpēta? Ko tie var mums pastāstīt un kuras misijas līdz šim ir bijušas veiksmīgākās un atnesušas jaunas zināšanas par šiem tālajiem Saules sistēmas klejotājiem? Stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Šiem neparastajiem Saules sistēmas objektiem ir dažādas formas, atšķirīgi izmēri, un tie pētniekus var gan pārsteigt, gan zināmā mērā biedēt. Kādas interesi raisošas debess parādības un planētas varēsim novērot 2024. gadā? Skatot šī gada astronomiskās prognozes par debess ķermeņu izrādēm izplatījumā, varēsim redzēt ziemeļblāzmas, meteoru plūsmas, komētas, novērtot Marsu un Jupiteru. Kurās zemeslodes vietās un kādos laikos to varēs redzēt un kā mākslīgie Zemes  pavadoņi izbojā debess vērotāju skatu, par to stāsta Latvijas Astronomijas biedrības priekšsēdētājs Māris Krastiņš. Jau pagājušā gada nogalē Latvijas Astronomijas biedrība publicēja paziņojumu par 2024. gada novērojumiem debesīs. Paziņojumā teikts, ka šis gads aizritēs cerībās uz patīkamiem pārsteigumiem. Un viens no tiem būšot iespēja biežāk novērot ziemeļblāzmas, kas ir saistīts ar Saules aktivitātes palielināšanos. Vienīgi ir grūti prognozēt, kad krāšņās debesu izrādes skatītājiem jāsāk  gatavoties šīs parādības novērošanai. Kā teic Māris Krastiņš ziņas par ziemeļblāzmas uznācienu tiek izplatītas tikai vienu vai divas dienas pirms šī notikuma un bieži vien arī pašiem prognozētājiem tas var būt liels pārsteigums. Citādāk tas ir ar ierastajām kalendārajām meteoru plūsmām, kas gaidāmas 12. Augustā - Perseīdu lietus un 14. decembrī – Geminīdu lietus. Spožo meteoru lietu, droši vien, daudzi atceras no pagājušā gada jūlija nogales un augusta mēneša debesīm. Taču Māris Krastiņš min vel senākus laikus, kad Perseīdas krāšņoja debesis daudz intensīvāk.

Janvāris ir garām, un jau vairāk varam pastiept roku pretim pavasarim, tomēr mums priekšā vēl visai daudz tumšu vakaru. Šo tumsu ar apcerīgu gaisotni, gaismu un siltumu var piepildīt sveces, un tieši tā arī darījuši mūsu senči, un februāris pat dēvēts par Sveču mēnesi. Savukārt 2. februāris tiek saukts par Sveču dienu. Sagaidot šo dienu, arī raidījumā runājam par svecēm, siltumu un gaismu. Sveču dienu izsenis latvieši aizvadījuši lielās gavilēs un priekos. Šajā dienā esot vajadzīgs daudz tērēt un baudīt, lai nākamais gads ir bagāts un laimīgs. Arī visu februāri latvieši dēvējuši par Sveču mēnesi, un arī citās tautās šo dienu svin kā pāreju no tumšā laika uz priecīgu un jau rosīgāku gada posmu. Un centrālais simbols šai dienai un mēnesim ir svece. Tā sniedz gaismu, siltumu, telpā rada patīkamu aromātu un jauku atmosfēru, bet mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā svece ir savā ziņā kļuvusi par drošības un atbalsta rīku.  Kā zināms, Latvijā aktīvi tiek lietas ierakumu sveces, ko sūtīt Ukrainas karavīriem. Mūsdienās mēs lietojam gan parafīna, gan sojas vaska sveces, bet senāk sveces daudz lietas no vaska un vēl vairāk - no dzīvnieku taukiem. Kādi priekšmeti tika izmantoti, lai sveces izlietu, lai tās ņemtu līdzi tālā ceļā un kā senāk šķīla uguni, lai sveces vispār aizdegtu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidre. Gaismas terapija Zināms, ka depresijai mēdz būt sezonāls raksturs, un cilvēki, kuri mīt tajās ģeogrāfiskajās zonās, kur valda ilgstošs tumšais periods rudeņos un ziemās, biežāk sirgst ar depresiju gaismas trūkuma dēļ. Par gaismas ietekmi uz cilvēka psihisko labsajūtu, kā darbojas gaismas terapija un kad pārlieku daudz gaismas var kaitēt stāsta Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra “Pārdaugava” vadītājs Elmārs Tērauds. Dabiskā saules gaisma  mazina depresijas simptomus, taču arī mākslīgi radītie gaismas avoti var ietekmēt mūsu garastāvokli un garīgo veselību. Kaut vai omulīgs apgaismojums dzīvojamā istabā rosina patīkamas sajūtas, bet gluži citādi jūtamies, ja laterna uz ielas nakts laikā neaicināta izgaismo guļamistabu. Gaismas klātbūtne vai tās trūkums ir cieši saistīts ar tādu hormonu, kā melatonīns - tas ir hormons, kas atrodas mūsu smadzenēs un ietekmē cilvēka bioloģisko diennakts ritmu. Vairāk par to, kā šo hormonu un mūsu  psihi ietekmē gaisma gan dabiska, gan mākslīga, stāsta psihiatrs Elmārs Tērauds. Gaismas terapiju, ko sauc arī par fototerapiju vai spilgtas gaismas terapiju, izmanto gan ādas slimību  ārstēšanā, gan arī  garīgu traucējumu terapijā. Kā teic psihiatrs Elmārs Tērauds, tad nereti vien, ja runa ir par jau minēto depresiju, pietiek arī ar parastām veikalā nopirktām elektriskajām spuldzēm.

Cilvēka organisma šūnas katra atsevišķi un visas kopā ir vienreizēja pasaule. Šūnas, protams, ir pamatu pamats, kas tālāk veido orgānus un orgānu sistēmas, un brīdī, kad ķīmiski radītās zāles pacientam nevar sniegt cerību, arī tur var palīdzēt šūnas. Gan par šūnu, gan gēnu terapiju, cik tālu ar to esam tikuši saruna ar medicīnas bāzes zinātņu doktori, Latvijas Universitātes tenūrprofesori precīzijas medicīnā Unu Riekstiņu. Par personalizēto medicīnu ik pa laikam stāstām raidījumā, un, lai arī daudzas no personalizētām terapijām aizvien ir izstrādes un izpētes procesā, viss liecina, ka tieši tāda būs nākotnes medicīna. Pielāgota cilvēkam, viņa konkrētajām slimībām, ģenētikai, un personalizētās medicīnas saistībā svarīgi minēt šūnu un gēnu terapijas. Cik tālu esam tikuši ar cilmes šūnu pētījumiem? Vai kādu dienu vilkēdes, alopēcijas un citas slimības varēs ārstēt ar dažām cilmes šūnu injekcijām? Par to, kur virzās šīs pielāgotās terapijas, stāsta Una Riekstiņa. Bet šūnas ir vienreizējas arī ar to, ka labi pārzina savu saimniecību un zina, ko tām vajag un no kā vajag atbrīvoties. Tieši proteosomas un lizosomas ir tās struktūras, kas mūsu organismā pārstrādā un sašķiro atkritumus. Sīkāk par to, kā šūnas tiek galā ar atkritumiem, saruna ar bioloģijas zinātņu doktori Inesi Čakstiņu-Dzērvi. Šķirošana un otrreizējā  pārstrāde ir termini ko parasti attiecinām uz  apsaimniekošanas jomu, taču arī  dzīvas būtnes ķermenī, mikroskopiskā līmenī notiek šāda, teiksim, saimnieciskā darbība un par to šis stāsts. "Šūna ir fantastiska vienība, tā ir ļoti efektīva, jo  neizmantos un neuzglabās  to ko tai nevajag tā uzsākot sarunu par to kā šūnas tiek galā ar atkritumiem," teic bioloģijas zinātņu doktore Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta vadošā pētniece Inese Čakstiņa-Dzērve. Lai mūsu ķermeņa šūnās neuzkrājas nevajadzīgās vielas šūnas tās  vai nu pārstrādā  vai izmet ārā, par to kā notiek šis attīrīšanas process šūnu līmenī, to skaidro pētniece.

Par vienu no Latvijas Zinātņu akadēmijas aizvadītā gada labākajiem pētījumiem minēts Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieku veiktas darbs progresīvas zemkopības sistēmas izveidē. Vienkāršoti sakot - ekonomiskais izvedīgums vērtēts augu maiņas ciklā. Kā izaudzēt labāku ražu, kā nenoplicināt augsni, kā galu galā gūt ekonomisku labumu no savas saimniekošanas - tie visi ir jautājumi, ar kuriem var sastapties lauksaimnieki, un to visu salikt kopā nav vieglākais uzdevums. Bet tieši to ir mēģinājuši darīt Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki, vairākus gadus strādājot pie pētījuma par to, kā augkopības, vides un ekonomiskie nosacījumi iet roku rokā, un izstrādājot arī praktisku modeli, ko lauksaimnieki turpmāk var izmantot. Ko pētnieki ir secinājuši par augu maiņas cikliem, par uztvērējaugiem un citiem faktoriem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieki Inga Jansone, Ieva Leimane, Alberts Auziņš un Solveiga  Maļecka.

Raidījumā dodamies uz kādu skaistu zemi, kas, no vienas puses, pārsteidz ar savu dabas varenību un mežonīgumu, bet, no otras puses, mēdz pārsteigt un pat biedēt ceļotājus, ģeologus un arī vietējos iedzīvotājus, kuri it kā taču pieraduši pie vides īpatnībām. Stāsts būs par Islandi, kuras vārds pēdējās nedēļās visai daudz parādījies ziņu lapās, ņemot vērā satraucošos vulkāna izvirdumus Grindavīkas pilsētā. Pēdējā laika vulkānu izvirdumi Islandē krietni atšķiras no tiem, ko iepriekšējās desmitgadēs piedzīvojuši šīs valsts iedzīvotāji. Postījumi Grindavīkā liecina, ka dzīve uz "pulvera mucas" arī nākotnē var pamatīgi ietekmēt islandiešu dzīvi. Iepazīstam salas ģeoloģiju un to, kā klājas vietējiem izvirdumu laikā. Stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis un Islandē dzīvojošā ledāju gide Guna Kalna.

Latvijas Dabas fonds par gada dzīvotni šogad izvēlējušies mitrājus - vienīgo biotopu, kam savulaik veltīta īpaša vides konvencija. Neskatoties uz centiemiem mitrājus saudzēt, to skaits krasi sarūk, bet sniegtie labumi kļūst svarīgāki. Iepazīstam tuvāk mitrājus! Stāsta ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze un botāniķe, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Agnese Priede. Mitrājs ir pārmitra vai ar seklu ūdens slāni klāta teritorija. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, zāļu purvi, augstie purvi, arī piejūras zālāji un dabiski applūstoši, pārmitri meži un citas dzīvotnes, kur sastopas zeme un ūdens, tai skaitā cilvēku veidoti mitrāji. Šogad gada dzīvotnei par godu Latvijas Dabas fonds ir izdevis fotogrāfa Kristapa Kalna veidotu lielformāta mākslas foto kalendāru "MITRĀJI", kas ataino dažādas mitrāju ainavas saistībā ar konkrētā gadalaika sajūtām. 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē tika pieņemta starptautiska konvencija par mitrājiem – vienīgā starptautiskā vides konvencija, kas ir veltīta kādai noteiktai ekosistēmai. Lai arī mitrāju nozīme jau pirms vairāk nekā 50 gadiem tika tik spēcīgi uzsvērta globālā līmenī, tie turpina izzust. Pēdējo 50 gadu laikā pasaulē kopumā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Arī Latvijā mitrāju teritorijas vēsturiski un šobrīd samazinās. Palieņu pļavas, viena no nozīmīgākajām mitrāju dzīvotnēm, Latvijā saglabājušās vien nepilnos 0,3% valsts teritorijas. Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. Ievērojama daļa no visām Latvijā sastopamajām putnu sugām ir saistītas ar mitrājiem – kā ar ligzdošanas, barošanās vai caurceļošanas laika atpūtas vietām. Piemēram, lielais dumpis un dzērve ligzdo mitrājos, melnais stārķis un jūras ērglis barojas, zosis atpūšas, caurceļojot. Bet par gada koku izraudzīts zemais bērzs Atpazīt šo koku nav tas vienkāršākais uzdevums, un varbūt tieši tāpēc ir tik īpaši, ka Latvijas Dendrologu biedrība to izvēlējusies par gada koku 2024. Tas ir zemais bērzs ar latīnisko nosaukumu Betula humilis. Jā, bērzs, taču meklēt līdzības ar skaistajām balto bērzu birzīm nebūs solis pareizajā virzienā. Kaut nosaukumā ietverts “bērzs”, izmēru ziņā šī gada varonis atšķiras un drīzāk līdzinās krūmam. Tāpēc - dodamies dabā un atklājam vēl neiepazīto, bet pirms lai noder mūsu sagatavotais stāstījums. Iepazīstina Latvijas Dendrologu biedrības valdes loceklis, dendrologs Gvido Leiburgs. Viņš skaidro, kas tad ir zināms par zemo bērzu un kur to meklēt, bet vispirms - kā šogad izvēle kritusi par labu tieši zemajam bērzam.

Aizvadītais gads medicīnā mums paliks atmiņā ar daudziem “pirmajiem”: pirmie medikamenti, kas apstādinātu agrīnu Alcheimera slimību, zaļā gaisma pirmajai CRISPR gēnu rediģēšanas terapijai, pirmie medikamenti, kas palīdzētu smagajā cīņā ar aptaukošanos un jaunas vakcīnas pret dažādām slimībām. Ko 2023. gads sniedza mums medicīnā? Apzinoties, ka visus aspektus vienā sarunā izrunāt nevaram, šajā raidījumā pievērsīsimies vēža izpētei un terapijai, kā arī jaunumiem Alcheimera ārstēšanā. Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi un Latvijas Universitātes profesoru, Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktoru, gastroenterologu Mārci Leju. Alcheimers ir neirodeģeneratīva saslimšana, kuru ir neiespējami padarīt par nebijušu brīdī, kad slimības process jau ir sācies. 2023. gads nebija pirmais, kad pasaulē vispār runāja par medikamentiem pret Alcheimeru, tomēr zāļu izstrādē pagājušais gads ir bijis nozīmīgs. "Pētījumi ir ļoti ilgi, jo smadzeņu neirodeģenerācijas process tas nav viena, divu mēnešu jautājums, tas ir process vairāku gadu garumā. Pēdējos 20 gadus pētniecībā nebija nācis neviens reāls medikaments, kas varētu ietekmēt smadzeņu neirodeģenerācijas mehānismu. Šis ir sasniegums specifiskā imūnterapijas pieejā tieši Alcheimera slimības vienā no patoģenēzes mehānismiem. Imūnterapija, kas vērsta pret konkrētu proteīnu, lai šīs plāksnītes, kas smadzenēs akumulējas un ierosina šo neirodeģenerācijas procesu, tiktu izšķīdinātas un evakuētas no smadzenēm. Lai līdz šim tiktu, pētījumi norisinājās jau 30 gadus," skaidro Zanda Priede. Tas ir gana liels periods cilvēcei. Zanda Priede atzīst, ka tas, ka ASV jau ir apstiprinājušas izstrādāto zāļu izmantošanu, ir liela uzvara. "Arī lai mēs tiktu līdz šī medikamenta ieviešanas praktiskā lietošanā ir vēl garš ceļš ejams, ne tikai Eiropā un Latvijā, norāda Priede. Viņa atzīst, ka jau pētījumu gaitā veikta rūpīga cilvēku atlase un ļoti daudzi cilvēki nevarēja piedalīties, tas nozīmē, ka arī ikdienas praksē ārstiem būs grūts uzdevums noteikt, kuram pacientam, kurā brīdī un kad uzsākt medikamenta lietošanu. Tas būs nākamais svarīgais jautājums.

“Eiropa pēc Pirmā pasaules kara bija ”laboratorija virs bezgalīgas kapsētas”.” Tā nesen iznākušajā grāmatā “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” raksta grāmatas viena no autorēm Vita Zelče. Šis ir jaunākais SIA “Aminori” izdevums, un arī iepriekš izdotās grāmatas šajā sērijā par dažādiem vēstures posmiem Latvijā kļuvušas lasītāju iecienītas. Ulmaņlaiki - demokrātijas iznīcināšana vai atbrīvošanās no nespējīgas valsts iekārtas? Cenzūra, kas nogurdina, vai tomēr “zaudētā paradīze”, pēc kuras ilgoties tālākajos padomju okupācijas gados? Jauno izdevumu iepazīstam kopā ar tā autori, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.-1940. gadā - tas ir laiks, ko dēvē arī par Ulmaņlaikiem, par Ulmaņa diktatūru, pret Ulmaņa īstenoto politiku arī mūsdienās daļa sabiedrības izturas ar nosodījumu un uzskata, ka viņam jau nu nekādus pieminekļus nevajadzētu celt. Vienlaikus Ulmaņlaiki tiek vērtēti arī kā būtisks Latvijas uzplaukuma laiks pirms padomju okupācijas gadiem. Vienu pareizo atbildi raidījumā nemeklēsim, bet plašāk iepazīsim, kādi faktori radīja iespēju Ulmanim ļoti vienkārši īstenot valsts apvērsumu 1934. gadā un kāda dzīve Latvijā veidojās pēc tam. Ulmaņlaiki arhitektūrā un interjerā Kvartālu nojaukšana, lai slietu monumentālas ēkas, kur interjerā dominētu tautiski motīvi - tā īsumā var raksturot Ulmaņa laikā celtos objektus. Ķemeru sanatorija, Rakstnieku jeb Jaunā pils Siguldā, Armijas ekonomiskais veikals - šīs būves iemiesoja arhitektūras un interjera stilu, kas dominēja Ulmaņa režīma laikā. Vairāk par  šīm tendencēm mākslas zinātniece, Latvijas arhitektūras muzeja direktore Ilze Martinsone. Nereti Ulmaņa valdīšanas laikā esošo stilu arhitektūrā, mākslā interjerā un dizainā mēs dēvējam par tautisko Art Deco, bet šī tendence sākās krietni agrāk par 1934. gadu, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis. Šis  stils sākas pēc Pirmā pasaules kara, kad izveidojās virkne jaunu valstu, kurām bija svarīgi parādīt  savu nacionālo identitāti. Tā kā tautisko rakstu motīvi bija modē jau  pagājušā gadsimta 20. gados, skaidro Ilze Martinsone. Bet runājot par Ulmaņa laikiem, Ilze Martinsone stāsta par varenu izmēru celtnēm klasicisma stilā un dažādu stilu sajukumu šo celtņu interjerā, kā arī atklāj, kurā ēkā Rīgā tika iebūvētas pirmās elektriskās slīdošās kāpnes.

Latvijas Dabas muzejs par gada dzīvnieku izvēlējies tik ierastu, bieži sastopamu dzīvnieku kā stirna. Kā pamatojums izvēlei ir cilvēku mazās zināšanas par šķietami parastiem Latvijas dzīvniekiem. Iepazīstam tuvāk stirnas! Stāsta Latvijas Nacionālais dabas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja, zooloģe Inta Lange. Stirna ir mazākais un visbiežāk sastopamais briežu dzimtas dzīvnieks Latvijā. Iespējams, daudz būsim manījuši dabā stirnu atstātās pēdas, skatījuši šos dzīvniekus grāmatu lappusēs un dokumentālās filmās, bet stirna tāpat saglabājusi zināmu noslēpumainības plīvuru, un šim graciozajam dzīvniekam tas itin labi piestāv. Stirnas ir arī prasmīgas izdzīvotājas, kļūstot par ļoti ierastu dzīvnieku mūsu dabas ainavā. Latvijas Nacionālais dabas muzejs gada dzīvnieku izvēlas jau 25 gadus. Tradīciju izvirzīt gada simbolu muzejs aizsāka 2000. gadā ar mērķi populārzinātniskā veidā stāstīt sabiedrībai par Latvijā aizsargājamiem dzīvniekiem. Laika gaitā gada dzīvnieka gods piešķirts arī bieži sastopamām dzīvnieku, visbiežāk zīdītāju, sugām, jo ikdienas darbs muzeja speciālistiem pierādījis, ka arī par tām ir interese un trūkst zināšanu. Tieši ar tādu apsvērumu par 2024. gada dzīvnieku Dabas muzejs izvēlējies mazāko un biežāk sastopamo briežu dzimtas pārstāvi Latvijā – stirnu Capreolus capreolus. Gada kukainis - lielacu kamene Šogad gada kukaiņa gods pienākas bišu dzimtas pārstāvei lielacu kamenei, kura ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta kameņu suga. Kā nosaukums vēstī, šai kamenei vai, pareizāk sakot, kameņu tēviņiem ir lielas acis, bet cik viegli vai grūti to var atšķirt no citām kameņu sugām, kur dzīvo šīs lielacu kamenes, stāsta Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvji Jānis Gailis un Madara Merle, kuri, arī pastāsta par sirmām kamenēm. Latvijā mīt ap 30 kameņu sugām un lielacu kamene ir viena retākajām, ne tikai pie mums, bet  diezgan plašā areālā no Centrāleiropas līdz Āzijas videnei. Rets kukainis un maz ziņu par to, tā teic Pasaules dabas fonda un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāve Madara Merle un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētais profesors un Latvijas entomoloģijas biedrības valdes loceklis Jānis Gailis. Interesants ir šī gada kukaiņa zinātniskais nosaukums - Bombus confusus, burtiski tulkojot no latīņu valodas, tas nozīmē apmulsusī, apjukusī jeb izbrīnītā bumba. Par šo izbrīnu liecina minētās milzīgās tēviņu acis. Lai arī reta suga un neskolotam dabas vērotājam ir visai niecīga iespēja to  pamanīt pļavā, tomēr tas neliedz cerēt uz laimīgu gadījumu un kaut vai stāstā iepazīt šo kameni un citas tās attālākās radinieces. Jānis Gailis un Madara Merle turpina par  šo kameņu mājvietu, ko tās veido uz zemes.  

Vai naftas reģionā var runāt par ilgtspēju? Vai tuksnesī, kas ir specifiska un īpaša ekosistēma, vajag tehnoloģijas, kas nodrošina ar tādiem resursiem, kuri dabiskā vidē tuksnesī tur sastopami? Ko jauni resursi nozīmē dabai un vietējai kultūrai? Kāda veidojusies dzīve vietā, kur dominē sāls, smiltis un saule? Pētīt to devās sociālantropoloģijas doktore un dažādības vadības eksperte Agnese Cimdiņa, un savas pārdomas viņa aprakstījusi jaunā grāmatā  "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī. Tirgus un naftas antropoloģija". Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar pētnieci. Ar Agnesi Cimdiņu saruna arī raidījumā Brīvības bulvāris.    

Sākot ar jauno vecāku rūpēm, beidzot ar atvaļinātu militāristu piedzīvoto atgriežoties ikdienas dzīvē - raidījumā iepazīsim jaunos sociālantropologus un viņu pētījumus par Latvijas sabiedrību. Ko pētnieki atklājuši un kā notiek šādu jutīgu jomu izpēte antropoloģijā, kur saduras ticības, pārliecības, ikdienas sarežgījumi izglītības iestādēs un profesijas, kuras maina cilvēka dzīvi un personību? Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes Sociālantropoloģijas maģistrantūras studenti Evita Kalniņa, Jānis Šabanovs un Kristīne Cēre. Evita Kalniņa veic pētījumu „Vai dzīve bez sāls? Profesionālais militārais dienests un dzīve pēc atvaļināšanās”. Jānis Šabanovs veic pētījumu „Mātes, kas staigā pa Latvijas ielām: Mātišķība sociālā medija Facebook grupā Atsaucīgo māmiņu forums”. Kristīne Cēre pēta „Bērnudārzs kā loterija. Rūpju darba deficīts pirmsskolas aprūpes un izglītošanas procesā”. Pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi Pagājušajā vasarā iesākās un šovasar turpināsies pētījums par Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi, viņu kultūrvēsturisko un kulināro mantojumu ekoloģisko pārmaiņu laikos. Cik lielā mērā zvejnieku ģimenes šodien saglabā senču tradīcijas un kā pārmaiņas ietekmē viņu dzīvi, stāsta viena no šī pētījuma iniciatorēm - Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara. Antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara pati vasaras pavada Kurzemes jūras piekrastē, viņas senči nākuši no turienes. Iespaidojoties  no rakstnieka Viļa Veldres pagājušā gadsimta  30. gadu beigās iznākušā ceļojuma apraksta „Dzīve pie jūras”, kad Veldre ar divriteni brauca gar piekrasti un katrā ciemā runājās ar vietējiem, tad visu šo faktoru ietekmē pagājušajā vasarā tika uzsākts trīs gadu ilgs pētījums par to, kā laika gaitā  vide, klimats un valsts iekārta ir ietekmējuši še mītošo cilvēku dzīvi. Jau pagājušā gada nogalē portālā LSM varēja lasīt par šo RSU antropologu grupas veikto pētījumu un arī šajā sižetā turpinām iztaujāt profesori Aistaru par novērojumiem  ekspedīcijas  laikā  un tām izmaiņām, kas  ir skārušas Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvi. Neraugoties uz valsts iekārtas vai vides maiņām, zvejnieki pielāgojas jaunajiem apstākļiem, lai arī bieži vien tagad ir grūti turpināt nodarboties ar senču arodu kā senāk un bēdīgs ir arī fakts, ka ļoti reti ir redzams turpinājums zvejnieku dzimtām - secina  antropoloģe, Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara.    

Unikāla spēja, kas piemīt tikai retajam — tas ir maņu "kopdarbs" jeb sinestēzija. Vai pirmdiena skan kā dzeltenā krāsa, bet melns apģērbs "dzied dziesmu"? Varbūt vārds Leonards garšo pēc apelsīniem, bet Inese ir "skāba"? Kas ir sinestēzija un kāda ir sinestētiķu dzīve ar šādu ikdienas maņu eksploziju? To pārrunājam ar Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošo pētnieci Solvitu Umbraško un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošo pētnieci Līgu Zariņu. Sinestēzijas gadījumā nozīme ir iedzimtībai, un iedzimtība ir aspekts, kas būtisks arī krāsu akluma gadījumā, par ko skaidrojumu sniedz Gunta Krūmiņa. Īpaši mūzikas pasaulē ir visai daudz personību, kuras zināmas ne tikai ar savu radīto mūziku, bet arī vēl kādu neparastu īpašību, kas šiem cilvēkiem piemitusi, un tā ir sinestēzija. Redzēt mūziku krāsās, bet krāsas dzirdēt skaņās, un tie nebūt nav vienīgie sinestēzijas veidi. Sinestēzija kā iedvesmas avots ir kalpojusi, piemēram, tādiem komponistiem kā Olivjē Mesiāns, Ģērģs Ligeti, Mikalojs Konstantīns Čurļonis, tā piemitusi arī latviešu skaņražiem Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem. Sinestēzija noder arī mūslaiku komponistiem, bet, protams, tā nav tikai uz māksliniekiem attiecināma īpašība. Vēl interesanti, ka katram sinestētam būs savs stāsts par to, kādā krāsā būtu viens vai otrs cilvēka vārds, bet sinestētu strūpi jeb testi ar nodrukātiem vārdiem konkrētās krāsās palīdz saprast, cik viegli vai grūti ir uztvert vārdu vienā krāsā, pat ja pašam sinestētam liekas, ka šim vārdam patiesībā piemīt pavisam cita krāsa.     

Ja ir kāds dzīvnieks, kam mēs esam milzu pateicību parādā, tad tie ir grauzēji laboratorijās. Kā notiek ikdienas darbs ar šiem dzīvniekiem? Kādi protokoli un noteikumi ir jāievēro un,vai notiek interešu sadursme starp farmācijas kompānijām un pētniekiem, kuri ikdienā strādā ar laboratorijas žurkām un pelēm? Tēmu mums palīdz šķetināt Viesturs Eglītis - mikrobiologs, bioloģijas zinātnes doktors.  Savukārt Edvīns Miklašēvičs viesojas, lai pastāstītu par biomarķieriem - kādām slimībām ir atklāti šīs specifiskās olbatumvielas, un kādām vēl meklējam? Vai pozitīvi biomarķieri nozīmē, ka cilvēks tiešām saslims ar pārmantoto slimību?

Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 

Aizvadītajā gadā ChatGPT sašūpoja pat tās sabiedrības grupas, kurām ikdienā nav saskares ar mākslīgā intelekta rīkiem. Sākot ar skolēnu domrakstiem, beidzot ar autortiesībām - ChatGPT tiešām lika lauzīt galvas par tā pielietojumu. Taču ne tikai satura ģenerēšana ar mākslīgā intelekta palīdzību bija spilgts notikums. Kiberdrošība, virtuālā realitāte, inovācijas zaļajā enerģijā un medicīnas tehnoloģijas - arī šīs jomas virzījās uz priekšu 2023. gadā. Par aizvadīto gadu tehnoloģijās un ko sagaidīt no 2024.gada, raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar biedrības “Riga TechGirls” vadītāju Annu Andersoni un raidījuma Digitālās brokastis veidotāju un tehnoloģiju apskatnieku Arti Ozoliņu. Aizvadītā gada spilgtākie notikumi kvantu mehānikā „Mēs esam nodemonstrējuši pašu mazāko iespējamo tranzistoru, kur viena elektrona klātbūtne nosaka pa kuru ceļu aizies otrs elektrons,” stāsta Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, runājot par sasniegumiem kvantu fizikā pagājušā gadā. Kā šis tranzistors darbojas un cik tāls ceļš ejams līdz kvantu datoram? Atskatoties uz pagājušā gada veikumu kvantu fizikas jomā, Vjačeslavs Kaščejevs stāsta par kvantu tehnoloģijām, kas tiek  lietotas visprecīzākajai mērīšanai. Latvijas zinātnieki pagājušā gadā ir praktiski izpētījuši, kā šādi mērījumi darbojas un to lietderība var tikt izmantota ne tikai teorētiskajās zinātnēs, bet arī praksē militāros konfliktos, piemēram, Ukrainas karā. Vēl jačeslavs Kaščejevs skaidro, kāpēc tik sarežģīti ir sagaidīt visdrošāko un precīzāko datoru darbībā, proti, kvantu datoru. Iedomāsimies, ka divi cilvēki dzīvo katrs savā ezera krastā un viens vēlas nodot ziņu otram: viņš iemet ezerā akmeni un tā radītā viļņošanās sasniedz otru krastu, tādejādi tas otrs cilvēks, tā teikt, nolasa šo viļņoto ziņu. Kvantu fizikā ir uzdevums, kā nodrošināt bezvēja un beztrokšņa apstākļos šo viļņošanos un tā, lai šo komunikāciju neviens cits nevar noklausīties. To garantē kvantu mehānikas likumi, tā iesākot stāstu par minēto kvantu superdatoru, stāsta profesors Vjačeslavs Kaščejevs.    

Mazo zīriņu (Sternula albifrons) Latvijas ornitoloģijas biedrība šogad, 2024. gadā, izraudzījusies par gada putnu. Kā tam klājas Latvijā? Ar gada putnu iepazīstina ornitologs Ruslans Matrozis un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gunta Gabrāne. "Šī ir vismazākā zīriņu suga no visām, pieaudzis putns sver ap 40 gramu. Garuma ziņā mājas strazda izmērā vai mazliet lielāks par svīri,"iepazīstina Ruslans Matrozis. Latvijā ierodas aprīļa vidū no ziemošanas vietām Āfrikā un košā vasaras tērpā, kur ir piecas krāsas: dzeltens knābis ar melnu galiņu, oranžas kājas, melna "cepurīte" ar baltu pieri, ķermenis - baltā krāsā un spārni - gaiši pelēki. Ziemā knābis mazajam zīriņam ir melns. Latvijā zīriņi pavada piecus mēnešu gadā no aprīļa vidus līdz septembra vidum, pārējā laikā migrē uz ziemošanas vietām Āfrikas rietumu piekrastē. Neskatoties, ka katru gadu mazais zīriņš veic vairākus tūkstošus kilometrus garus pārlidojumus, gredzenoto putnu apskate rāda, ka daži dzīvo pat 20 gadus. Barojas mazais zīriņš ar zivīm. Lielāko daļu dzīves pavada jūras piekrastē, bet ieraudzīt viņu dabā nav viegli. Gajputni, kas izvēlas nedoties uz siltām zemēm Decembra beigās manīti baltie stārķi Tukuma novadā, jau labu laiku viens pārītis šo putnu uzturas Limbažu novada Skultes pagastā, kur vietējie iedzīvotāji tos regulāri baro. Ik gadu mēs redzam un dzirdam par stārķiem, arī gulbjiem, mājas strazdiem, kuri nedodas uz ierastajām ziemošanas vietām, bet  izvēlas palikt šeit. Vai šie ir atsevišķi īpatņi, kuri ir slimi un vārgi, un tāpēc nelido uz dienvidiem, vai arī ziemas pie mums kļūst siltākas? Abos gadījumos atbildes ir apstiprinošas. Vairāk par to, kāpēc gājputni tomēr izvēlas palikt savas ligzdošanas vietās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas Institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Briedis. Ilgtermiņā ziemas Latvijā kļūst siltākas un tas nozīmē, ka barības pieejamība  putniem paplašināsies un līdz ar to nākotnē varam sagaidīt aizvien biežāk tādus skatus, ka  apsnigušā laukā bradā stārķi, vai virs pilsētas  spieto mājas strazdu bari, teic Mārtiņš Briedis.

Gada izskaņa ir tepat uz sliekšņa un par stabilu tradīciju ziemas viducī mūsu raidījumā ir kļuvis atskats uz  aizvadīto gadu visdažādākajās zinātnes jomās. Šoreiz pievēršamies Visuma dzīlēm - skaidrosim, kas bija gada svarīgākās izpētes misijas, iespaidīgākie raķešu starti un pārsteidzošākie astronomijas atklājumi, kā arī iepazīsim dažas no nākotnes idejām kosmosa izpētē, no kurām viena visai drīz realizēsies ar cilvēku uz Mēness. Skaidro un vērtē astronomijas amatieri Ints Ķešāns un Raitis Misa, kā arī "Starspace" observatorijas saimniece Anna Gintere. Sasniegumi fizikā 2023.gadā Desmit minušu garā sižetā pieminēt vairākus būtiskus sasniegumus fizikā, kas ietver astronomijas, medicīnas fizikas pētījumus, kvantu zinātni un atomfiziku, ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tikpat sarežģīts kā minētā zinātnes nozare. Kā lai pāris teikumos raksturo, piemēram, kā ar neitroniem pārbauda protonu struktūru, vai par brīvās krišanas paātrinājuma noteikšanu antiūdeņraža atomiem? Tāpēc atvēlētajā  laika sprīdī aplūkosim divus no 2023. gada nozīmīgiem pētījumiem fizikas laukā, apsolot detalizētāk pievērsties citiem šīs sfēras  jaunumiem nākamajā gadā. Tātad pirmais notikums. Elektronu kustības pētniecība ārkārtīgi īsā laika sprīdī jeb konkrētāk vienā atosekundē, kas ir sekundes miljardās daļas miljardā daļa. Par šo pētījumu šogad trīs zinātnieki – Pjērs Agostīni, Ferencs Krauss un Anna Lijē – saņēma Nobela prēmiju. Kas ir atosekunde un kāpēc  šis pētījums ir nozīmīgs, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta doktorants un Eiropas kodolpētniecības centra CERN zinātniskais līdzstrādnieks Andris Potrebko.  Vēl vies nozīmīgs pētījums 2023. gadā ir atoma rentgena uzņēmums, ko veica ASV pētniecības centra Argonnas laboratorijā Ilinoisas štatā. Te arī ir runa par ārkārtīgi sīkām daļiņām. Vēl nesen mazākais parauga lielums, ko varēja analizēt, izmantojot speciālu rentgena staru skenēšanas metodi, bija attogramma, kas ir aptuveni 10 000 atomu, tad Argonnas laboratorijas fiziķiem izdevies iegūt viena atoma rentgena  uzņēmumu.

Turpinot iepazīt iespaidīgās viduslaiku katedrāles, šoreiz pakavēsimies pie arhitektūrā, mākslā un mūzikā izmantotajiem simboliem, kā arī sadzīves paradumiem un ieražām šajos senajos dievnamos. Stāsta vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. Vasarā katedrāles sienas ir patvērums no svelmes, un, protams, ja esam tūristi citā zemē, tad arī visticamāk iegriezīsimies pilsētas lielākajos un nozīmīgākajos dievnamos. Ja katedrāles durvis pavērsim ziemā, tad notiks pretējais - sveču liesmas ienācēju sasildīs. Bet visos gadalaikos katedrāles būs vienreizējs arhitektūras un akustikas sakausējums, kuru var apbrīnot un kurā vērts pabūt, lai kā nekur citur dzirdētu mūziku. Viduslaiku baznīcu būve: majestātiskā arhitektūra un vienreizējā akustika  

Elektroniskās mikroshēmas jeb integrālās shēmas ir mūsdienu tehnoloģiju DNS. Uz tām balstās ne tikai datoriekārtas, bet arī ikdienā lietojamas iekārtas, tostarp sadzīves elektropreces un viedierīces. Kāpēc bez tām nevaram iztikt? Kāda ir Eiropas neatkarība šajā svarīgajā tehnoloģiju jomā? Un vai ir iespējams mikroshēmas ražot arī Latvijā, jautājam Rīgas Tehniskās universitātes profesoram, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim Oskaram Ozoliņam. "Svarīgākais Latvijā, ka mēs varētu sagatavot daudz speciālistu, kas māk šīs mikroshēmas zīmēt, māk pasūtīt un testēt un arī iepakot. Kad pie tā tiksim klāt, šajā procesā veidosies sadarbība ar lielākiem Eiropas pētniecības institūtiem, piemēram, "IMEC", kas nodarbojas gan ar mikroelektroniku, gan mikrofotoniku. Tas man ir svarīgi," par iespējam Latvijai iesaistīties mikroshēmu ražošanā bilst Oskars Ozoliņš. TEhnoloģiju uzņēmumā "IMEC" jau stažejušies un mācījusies vairāki viņa studenti. "Tas ir ceļš, kas jāiet, lai arī Latvija iekļautos Eiropas vērtību ķēdēs, izmantojot zināšanas, kas mums jau ir un iegūstot jaunas," turpina Oskars Ozoliņš. "Es domāju, ka sapnis par lielu rūpnīcu ir sen jau izsapņots, tomēr ir jāiet ar inženiera pieeju, pa solīšiem veicam uzdevumus, jāiemācās, kā mikroshēmas dizainēt, tad varam pasūtīt, testēt, iepakot. Tikai tad varam runāt par prototipēšanu, kas varētu būt nelielas jaudas ražošana. Nevajag novērtēt par zemu, ko var dot tieši dizains kā tāds. Tā ir liela pievienotā vērtība, ja māki no kilograma materiālu saražot daudz dažādas mikroshēmas, vai uzdizainēt, kā šie materiāli jāliek kopā, lai iekārta strādātu. Tā ir augstas pievienotās vērtības informācija, tiek izmantoti daudzi patenti, lai aizsargātu savus izgudrojumus."

Latvijā top pētījumi, kas nākotnē ļautu kognitīvos traucējumus noteikt ātrāk. Vai tas nozīmē, ka Alcheimera slimību un citas līdzīgas saslimšanas varēsim pamanīt jau līdz ar pirmajām izmaiņām smadzenēs, pirms parādās simptomi? Kā radiologs redz šos pirmos signālus cilvēka galvā? Par iespējām Alcheimera slimību diagnosticēt ļoti savlaicīgi, stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Radioloģijas katedras vadītājs profesors Ardis Platkājis, Rīgas Stradiņa universitātes Radioloģijas katedras asistents, invazīvais radiologs Nauris Zdanovskis un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.

Daba ir unikāla savā spējā pielāgoties, īpaši, ja runājam par vietām, kur ilgstoši jācieš visai skarbi apstākļi. Brīnumaini, ka Arktikas vai Antarktīdas ekstrēmajā vidē mīt dzīvnieki, kuri spēj ne tikai izturēt aukstumu, bet arī atrast barību šķietamā nekurienē. Kas ļauj dzīvniekiem izturēt skarbos laikapstākļus, sniegu, salu, vējus un pārtikas trūkumu ziemeļu ziemās? Ar kādām "īpašām" spējām ir "aprīkoti" ziemeļbrieži un citi arktiskie dzīvnieki? Redze, oža, īpašs kažoks un termoizolācija zemādā - to visu iepazīstam šajā raidījumā. Stāsta Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Karību milzu varžu pētniecība dzīvība čum un mudž tropos, un tur jaunas sugas un īpaši reti sastopamus dzīvniekus atrod aizvien. Vienas no pasaulē lielākajām vardēm mīt Karību jūras salās - to nosaukums latviešu valodā attiecīgi norāda uz abinieka izmēru un  vietu - tās ir Karību milzu vardes. Šovasar tas pētīt brauca starptautiska speciālistu  komanda un arī Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza pārstāvis. Iemesls - Karību milzu varžu populācija strauji sarūk nāvējošas sēnīšu infekcijas dēļ. Kā notika varžu pētīšana un kāpēc  pētniecības gaitā tās bija viegli sajaukt ar milzīgiem naktstauriņiem, stāsta Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Alesandro Di Marčio (Alessandro Di Marcio). Lielākā varžu suga Karību salās un  viena retākajām varžu sugām pasaulē. Vardes, ko angliski dēvē par Mountain chicken jeb kalnu vistām, jo savulaik tās bija iecienītas kā garda maltīte un pagatavotas šīs vardes pēc garšas atgādinājušas vistas gaļu. To lielais augums, tēviņu skaļās riesta dziesmas, kas  atgādinot suņu rejas, tās padarīja par vieglu mērķi medniekiem. Tagad varžu  medības ir aizliegtas un šie abinieki atrodas uz izmiršanas robežas un  te par iemeslu jau sen vairs nav Karību salu iedzīvotāju kāre uz grilētiem šo varžu stilbiņiem, bet gan infekcioza sēnīšu slimība – hitrīdija. Šī sērga pirmo reizi parādījās Dominikā 2002. gadā, un 18 mēnešu laikā tā likvidēja 85% varžu populāciju. Šobrīd labā ziņa ir tā, ka ir atklāts dažām vardēm piemītošs gēns, kas ir noturīgs pret šīs slimības letālu iznākumu un tas rada cerības šo sugu saglabāt. Šī gada vasarā kopā ar citiem dabas aizsardzības speciālistiem uz  Dominiku un Montseratu – divām Karību salām, kur vēl mitinās atlikušie abinieki, devās Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zinātniskās darbības vadošais speciālists, veterinārmedicīnas doktors Alesandro Di Marčio un zoologs Andris Lazdiņš. Alesandro stāsts par piedzīvoto šajā varžu pētniecības  ekspedīcijā.

Kā pirmās grāmatas šajā sērijā interesenti iepazina grāmatas “100 gadi 100 kartēs”, kā arī “100 kartes pirms Latvijas valsts”. Tagad kārta trešajai grāmatai, un tā ir “Latvijas pilsētas 100 kartēs”. Grāmatā apkopoti 100 vēsturiskie pilsētu plāni, kas ļauj ielūkoties 39 Latvijas pilsētu pagātnē no 17. gadsimta līdz 1987. gadam. Kartes papildina attēli un apraksti par interesantiem notikumiem, kas pilsētās norisinājušies plānu tapšanas laikā. Vislielākā uzmanība pievērsta Rīgai, bet iekļauti arī mazāku pilsētu vēsturiskie plāni – no Ainažiem līdz Zilupei. Plašāk stāsta grāmatas sastādītājs un teksta autors Jānis Barbans. Karte mūsdienu digitalizācijas laikmetā kļūst par apbrīnas objektu. Šobrīd ļoti daudz ko rodam savās viedierīcēs, ar satelītu palīdzību telefonos atrodam savu atrašanās vietu, varam ātri uzzināt attālumu līdz citam punktam, ceļā patērējamo laiku, ja, piemēram, iesim ar kājām vai brauksim ar mašīnu. Bet papīra kartes, kurās pilsētas, lauki un citas teritorijas iezīmētas ar krāsām un citiem simboliem, dažkārt ir vesels mākslas darbs, un orientēšanās šādās kartēs ir liela prasme. Pētnieki, analizējot dažādos gadsimtos tapušas kartes, var izdarīt secinājumus par sabiedrības izmaiņām un aprakstīt spilgtus notikumus. Tieši to izdarījis Jānis Barbans, kura sastādītā grāmata “Latvijas pilsētas 100 kartēs” nupat ieraudzījusi dienasgaismu. Bet vēl ir arī dabas kartes   “Ja  esi nonācis mežā bez viedtālruņa vai kartes, tad visvienkāršākais ir orientēties pēc kvartāla numura, un tie ir piestiprināti pie koka katra kvartāla stūrī.” Tā, stāstot par koordinātu noteikšanu mežā, teic Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālā administrācijas Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vecākais valsts vides inspektors Dagnis Vasiļevskis. Viņš skaidro, kādas kartes izmanto meža eksperti, kur un kā paziņot par koordinātām mežā, ja esi uzgājis kādu dabas vērtību. Topogrāfiskās kartes, kur ir sīki attēlota apkārtne, Dagnis lieto digitālā formātā savā viedtālrunī, bet uzsver, ka mašīnā vienmēr glabā arī papīra formātā drukātu karti, un smaidot teic, ka ir drošs, ka tās atšķirībā no tālruņa, planšetes vai datora nekad nevar izlādēties. Protams, ka ar šodienas tehnoloģijām kabatā var viegli orientēties dabā, bet bez tā, ka cilvēkam šī topogrāfiskā karte ir, to jāmāk arī lietot, kā arī jāspēj lasīt citas norādes mežā. Vispirms Dagnis Vasiļevskis sniedz īso kursu par meža sadalījumu, ka zinām, pilsētā ir rajoni, bulvāri, ielas, bet arī mežā ir savi masīvi un kvartāli.

Tas, ka zemes dzīles ir pilnas ar bagātībām, ir sen zināms cilvēcei - ne velti diendienā no tām pumpējam naftu, rokam akmeņogles un lērumu citu noderīgu izejmateriālu. Taču, ja jūra, kā ierasts domāt, tiek izmantota naftas ieguvei, izskan idejas, ka okeāna dzīlēs atrodami vēl citi derīgi materiāli. Norvēģija sākusi dziļjūras derīgo izrakteņu ieguves izpēti. Tas liek uzdot jautājumus - vai un kā nākotnē tiks izmantota okeānu gultne? Kādas dabas bagātības ir sastopamas mūsu zilās planētas dzīlēs un ko šāda izrakteņu ieguve nozīmētu organismiem, kuri apdzīvo jūras gultni? Skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis un attālināti ir pievienojies Latvijas Hidroekoloģijas insistūta Jūras monitoringa nodaļas vadošais pētnieks Juris Aigars. Derīgie izrakteņi Latvijā Latvijas teritorijā ir klasificēti 20 derīgie izrakteņi, populārākie ir smilts, kūdra un māls. Kādā veidā karjeros šie izrakteņi tiek iegūti un kas tiek darīts ar teritoriju pēc karjera izmantošanas, skaidro Valsts vides dienesta speciāliste Solvita Caune. Dubkalnu, Zādzenes, Lāčkorga, Sauriešu un vēl vairāki citi karjeri Latvijā ir zināmi kā ainaviski skaistas peldvietas ar dzidru ūdeni – tādi tie ir pēc to darbības beigām, bet palūkosim, kā šodien tiek uzsākta karjeru darbība, ko tur iegūst un pēc kādiem kritērijiem piešķir karjera veidošanas atļaujas. Visupirms speciālisti izvērtē paša karjera ieceri, tā platību dziļumu un apjomus. Lai veiktu derīgo izrakteņu ieguvi, ir vajadzīgi atļaujas dokumenti no Valsts Vides dienesta. Bet karjeru var ierīkot arī savā privātteritorijā. Tiesa, te ir savi noteikumi par tā izmēriem un pielietojumu, sarunā skaidro Valsts vides dienesta Piesārņojuma un dabas resursu departamenta Resursu pārvaldības daļas vadītāja Solvita Caune.

Šovasar norisinājušās pētnieciskās ekspedīcijas un iegūti unikāli atradumi, veicot metāla kroņu tradīcijas izpēti Zemgalē, Sēlijā un Vidzemē. Šādus metāla kroņus pētnieki joprojām atrod arī ar kapsētām nesaistītās vietās, un tas nozīmē, ka meklējumi vēl labu laiku turpināsies, aizvien papildinot priekšstatu par šo tradīciju. Par piemiņas tradīcijām un aizgājēju godināšanu esam daudz runājuši raidījumā, taču ir kāda neparasta tradīcija, par kuru teju ikgadu atklājas kas jauns un līdz šim nezināts - metāla kroņi kapsētās. Kādi ir šie kroņi, kā tie veidoti, kam tie par piemiņu atstāti kapsētās, skaidro vēsturnieks, dabaspētnieks, tūrisma speciālists, Latvijas Petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs. Andris Grīnbergs stāsta, ka tradīcija rotāt kapavietu ar metāla kroni vairāk bijusi raksturīga luterāņiem. Tāpat arī Igaunijā šāda tradīcija bijusi izplatīta. Diemžēl pēc Otrā pasaules kara neviena darbnīca, kur šādus kroņus izgatavoja, savu darbību Latvijā nav atjaunojusi. Plašāk par pētījumu var uzzināt Latvijas Petroglifu centra mājas lapās un "Facebook" kontā. Eksperimentālā arheoloģija palīdz arī izglītības sistēmai Augusta nogalē raidījumā iepazīstinājām ar aktualitātēm pētniecībā arheoloģijā, kas šogad piedzīvotas vairākās vietās Latvijā - Zilakalnā Vidzemē, kā arī Baltinavā un Ludzā Latgalē. Un nu šim stāstam turpinājums, bet atšķirīgs, jo runa gluži nav par arheoloģiskajiem atradumiem, kas apzināti meklēti. Mūsdienu arheoloģijas formas ir dažādas, un biedrība “Latvijas Arheoklubs” jau daudzu gadu garumā interesentiem, īpaši studējošajiem, piedāvā eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolu. Kopš 2015. gada savu mājvietu skola ir atradusi Rīgā, Lucavsalā. Arheologs, vēstures doktors, biedrības “Latvijas Arheoklubs” vadītājs Artūrs Tomsons skaidro, kas ir eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola un kā tā radusies.

Čerkstošs radio aparāts, traucētas iespējas kādam piezvanīt, tad pēkšņi klausules otrā galā runātāju var slikti dzirdēt vai arī saruna pavisam pārtrūkst – ne viens vien būs saskāries ar to, ka rodas sakaru traucējumi. Ņemot vērā, cik plaši ir radio sakari, arī traucējumu klāsts ir visai plašs. Sava lomā tajā ir arī sliktas kvalitātes iekārtām, kuru dēļ speciālistiem nākas lauzīt galvas un atgādināt cilvēkiem, ka jāiegādājas labas kvalitātes prece. Par radio sakaru traucējumiem, radioiekārtu atbilstību un aicinājumu cilvēkiem apdomāt, kas tiek likts iepirkumu grozā, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču uzraudzības departamenta Atbilstības novērtēšanas nodaļas vadītājs Māris Čamans un viņa kolēģis - Radiofrekvenču monitoringa un kontroles nodaļas vadītājs Lauris Labanovskis. Aizvien straujākiem soļiem tuvojas Ziemassvētki, un bieži vien gadās, ka dāvanu grozos nonāk arī kādas iekārtas - viedtālruņi, viedpulksteņi un pat televizori. Iekārtas darbinām mājās, darbā, skolā, un cilvēks ar telefonu un bezvadu austiņām pats ir teju kļuvis par staigājošu iekārtu. Bet, ja iekārtu daudz un kāds nezināšanas pēc vai tīšām, izpakojot ierīci vai uzstādot to, kaut ko izdarījis nepareizi, tad ierīce var sākt niķoties un pat radīt traucējumus citiem. Laibūtu pārliecināti, ka iegādātās preces ir drošas un ka sakari vienmēr būs labi, skaidrojam, kā par to pārliecināties un cik plaša kopumā ir radiosakaru pasaule.] VAS "Elektroniskie sakari" gada izskaņā īsteno kampaņu ''Lūdzu, netraucē!'', lai vērstu sabiedrības uzmanību uz nepieciešamību pārliecināties par radioiekārtu atbilstību pirms to iegādes, lai neradītu traucējumus.     

Raidījumu mēs veltām tiem skaistajiem dzīvās dabas veidojumiem, kam ikdienā, iespējams, paskrienam garām, uztveram tos kā pašsaprotamus, taču, kad to vairs nav, mums to ļoti pietrūkst. Runa ir par kokiem. Vienā no iepriekšējo nedēļu raidījumiem runājām par to, cik būtiski ir veci koki un veci meži, bet šajā reizē vairāk pievēršamies koku veselībai, īpaši pilsētvidē. Pilsēta bez kokiem nevar, tas ir skaidrs katru vasaru, kad karstā tveicē vienīgais veldzējums ir koka paēnā. Šo brīnišķīgo augu klātbūtne ir svarīga ne tikai ēnas radīšanai vasarās, bet cilvēku labsajūtai un galu galā arī veselībai. Taču, kas tik kokam nav jāpārcieš pilsētā - šaurība, piesārņojums, zaru apcirpšanas un sakņu ierobežana, vēl visam pa virsu - sāls ziemā! Kādu ietekmi tas atstāj uz koka dzīvildzi un kā uzlabot koku labsajūtu pilsētā, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks, projektu vadītājs Zigmunds Orlovskis un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Gunta Čekstere. Bet vispirms par koku veselības pārbaudēm Laužat, meitas, ko lauzdamas, Galotnītes nelaužat; Lai palika galotnīte, Kur putniem uzmesties. Cik lielā mērā tiek apgrieztas galotnes un citi zari koka vainagā un kā tas ietekmē koka dzīvi, kā notiek koku formēšana pilsētā un kā speciālists pārbauda pilsētā augošo koku veselības stāvokli?  Līdzīgi kā cilvēkiem reizi gadā notiek veselības pārbaude, vēlējos uzzināt, kā notiek pilsētas parku un apstādījumu koku stāvokļa novērtēšana. Uz manu jautājumu – vai ir tā, ka reizi gadā arborists pārbauda sabiedriskās vietas augošus kokus, uzņēmuma "Labie koki" vadītājs, arborists un koku speciālists Edgars Neilands smaidot atteic, ka esmu  uzbūrusi  ideālu ainavu, kā tam vajadzētu notikt, bet ir Eiropā valstis, kur tā tiek darīts. Par to saruna ar Edgaru Neilandu.  

Laikā, kad pasaulē notiek ANO Klimata pārmaiņu konference Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Latvijā tapis svarīgs un īpašs plāns. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, enerģētika, zaļāka infrastruktūra, ogļskābās gāzes uzņemšana no atmosfēras - kas šajās jomās plānots jaunajā Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā? Ko par to saka vides organizācijas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas donda direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

Mezozojs, Paleozojs, Devons... Kā un kurš atklāja šādus Zemes vēstures ēras un periodus un kā, aplūkojot ģeoloģiskus atsegumus, var spriest par šo periodu ilgumu, apstākļiem, dzīvības formām un pa dabas katastrofām? Paleontoloģija ir tiešām apbrīnojama zinātnes nozare - no viena klints atseguma vai fosilijas fragmenta paleontologs var stāstīt miljoniem gadu senu stāstu. Par to, kādi ir bijuši klimatiskie un atmosfēras apstākļi, ko kāds dzīvais organisms ir ēdis un kā gājis bojā. Tāpat ir iespējams uzzināt, kas reiz atradies konkrētā vietā un kā viens vai otrs akmeņogļu gabals savulaik ir bijis dzīvs augs. Bet kurš galu galā nolēma, kad ir sācies un kad beidzies kāds Zemes vēstures posms un kā nosaka to senumu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Kurš pulkstenis precīzāks - kvarca vai mehāniskais? Angļu literāts Džozefs Adinons ir teicis, ka pat apstājies pulkstenis divreiz diennaktī rāda pareizu laiku, bet kurš laikrādis un kāpēc ir precīzāks, ja runa ir par kvarca un par mehāniskajiem rokas pulksteņiem, skaidro pulksteņmeistars Kaspars Brokāns darbnīcu. Viņš stāsta par minēto pulksteņu mehānismiem un to, kāpēc prestiži laikrāži maksā tikpat, cik jauna automašīna. Tikšķi un pulksteņu zvanu skaņas ir nemitīgs fons pulksteņmeistara Kaspara Brokāna darbnīcā, kur mēģinām izprast, kādā veidā darbojas kvarca un mehāniskie rokas pulksteņi. Atbilde skan pavisam īsi un vienkārši – mehāniskie tiek uzvilkti ar atsperi, savukārt kvarca pulksteņi darbojas ar bateriju. Bet ielūkosimies nedaudz dziļāk katra pulksteņa darbībā, lai uzzinātu, kurš no tiem ir precīzāks un prestižāks. Neraugoties uz to, ka mūsdienās cilvēki precīzu laiku visbiežāk nosaka, ielūkojoties viedtālrunī vai viedpulksteņos, aizvien vēl prestižu priekšmetu sarakstā ir rokas pulksteņi ar uzvelkamu mehānismu un šajā kategorijā, kā teic pulksteņmeistars Kaspars Brokāns, šie laikrāži ierindojas gluži kā automašīnas. Ir luksus klases pulksteņi un ir zemākas kategorijas.

Etnomūzikā ir vesels saraksts ar mūzikas instrumentiem, kurus vairums mūzikas mīļotāji pat lāgā neatpazīst. Taču ne tikai gadsimtu seni instrumenti priecē mūsu ausis, mazzināmi ir arī visai sarežģīti 20. gadsimta "izgudrojumi", piemēram, teremins. Kā tie tapuši, kā tos spēlē un kuram ir tiesības pasludināt kādu mūzikas instrumentu par unikālu un instrumentu saimei piederošu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Ja tiek radīts kāds jauns instruments, visdrīzāk tas ir zināms šim radītājam, viņa tuvākajām aprindām un līdz kaut kādām autoritatīvām komisijām pat nenonāk," vērtē Valdis Muktupāvels. "Iespējams, ja šis izgudrojums nonāktu patentu birojos, tad gan speciālisti salīdzina ar jau reģistrētiem atklājumiem un tad fiksē, vai nu tas ir jauns vai nē. Protams, ka plašāk pazīstami kļūst ne visi no jaunizgudrotajiem instrumentiem, bet visdrīzāk tādi, kuri atbilst, es teiktu, diviem galvenajiem kritērijiem: viens, ka tas būtu komerciāli izplatāms un tātad gan izmaksas ir pieņemamas un arī tas, ko par šīm izmaksām var dabūt pretī; otrs, protams, ir kritērijs, vai tas atbilst kādai noteiktai muzikālajai vajadzībai." Kā piemēru etnomuzikologs min hangu, kurš ir arī iecienīts un labi zināms Latvijā. "Kā instruments viņš faktiski ir 21. gadsimta instruments. Uz gadu tūkstošu robežas apmēram viņš jau parādījās zināms Šveicē. Tāds Felikss Ruaners un Sabīne Šērere. Pirms tam bija pētījumi, par pamatu viņi ņēma jau pazīstamu tautas mūzikā instrumentu. Karību salās ir tādas tērauda bungas, pareizāk sakot, vecas degvielas kannas, kuras tālāk pārtaisa par mūzikas instrumentiem," atkāj Valdis Muktupāvels. "Bet, lūk, šie Bernē dzīvojošie šveicieši vienkārši papētīja vairāk akustiskās īpašības, kā tur rezonanse veidojas, pielietoja ideju par tā saukto helmholca telpu, respektīvi, ka noteikta slēgta telpa ir ar savu pašsvārstību frekvenci, rezonanses frekvenci. Izpētīja, kā šī frekvence iedarbojas uz citām skaņām. Un faktiski eksperimentu un arī teorētisku atzinumu rezultātā radīja šo te hangu, kurš izrādījās arī komerciāli ļoti veiksmīgs instruments. Tāds viņš savu ceļu pasaulē iet. Ļoti daudzi no šiem atradumiem tā arī paliek pie saviem izgudrotājiem." Rakstniecībās un mūzikas muzejā varēs aplūkor restaurētu pianolu - pašspēlējošās mehāniskās klavieres Pašspēlējošās mehāniskās klavieres jeb pianola bija populārs mūzikas instruments 20. gs. sākumā. Ar  plēšām izsūkts gaiss darbināja veltnīti ar perforētu papīra rulli, tādejādi izvilinot melodiju no pianolas. Nule kā Rakstniecības un mūzikas muzejā pabeigts darbs pie šādas pianolas restaurācijas. Sižetā skan Vācijā ierakstītā Ferenza Lista „ Rūķu deja”, ko atskaņoja uz Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) nule restaurētās pianolas. Tās ir pašspēlējošas klavieres, no kurām, minot pedāļus, atskan melodija, kas  caurumiņu veidā iestrādāta papīra rullī. Pirmajā brīdī pianola atgādina to pašu pianīnu jeb klavieres ar vertikāli novietotām stīgām, bet ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis ir noņēmis instrumenta priekšējo korpusu virs taustiņiem un atklājas skats, kas vairāk piedienētu automašīnas iekšienei, kad noņemts motora pārsegs, tiesa, ļoti senas automašīnas modelim. Simtiem gumijas caurulīšu, vairākas plēšas un vidū veltnis ar perforēta papīra rulli. Par pianolas darbību stāsta Alvis Melbārdis. Šo  instrumentu 19. gs. 90. gados izgudroja amerikāņu uzņēmējs, dizainers, klavieru un ērģeļu ražotājs Edvīns Skots Votejs. Viņš plaši reklamēja savu jaunizgudroto instrumentu, un pirmās pianolas tirdzniecībā parādījās 1898. gadā. Sākotnēji tās maksāja 250 ASV dolārus, vēlāk cena samazinājās, bet  savā  neilgajā pastāvēšanas laikā (aptuveni līdz 20. gs. 30 gadiem) pianola  bija dārgs instruments. RMM esošā pianola tika izgatavota jau instrumenta popularitātes  norieta laikā, pirms vairāk nekā 90 gadiem Anglijā pēc Amerikāņu mūzikas instrumentu ražošanas uzņēmuma „Aeolian Company” patenta.  Kāds bija konkrētās pianolas mūžs, stāsta RMM projektu vadītāja Katrīna Kūkoja. Visi interesenti drīz arī varēs aplūkot šo savdabīgo instrumentu, jo 7. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiks atklāta skaņu ierakstu izstāde “SAN” un līdz pat nākamā gada septembrim pianola būs tur  apskatāma.

Etnomūzikā ir vesels saraksts ar mūzikas instrumentiem, kurus vairums mūzikas mīļotāji pat lāgā neatpazīst. Taču ne tikai gadsimtu seni instrumenti priecē mūsu ausis, mazzināmi ir arī visai sarežģīti 20. gadsimta "izgudrojumi", piemēram, teremins. Kā tie tapuši, kā tos spēlē un kuram ir tiesības pasludināt kādu mūzikas instrumentu par unikālu un instrumentu saimei piederošu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Ja tiek radīts kāds jauns instruments, visdrīzāk tas ir zināms šim radītājam, viņa tuvākajām aprindām un līdz kaut kādām autoritatīvām komisijām pat nenonāk," vērtē Valdis Muktupāvels. "Iespējams, ja šis izgudrojums nonāktu patentu birojos, tad gan speciālisti salīdzina ar jau reģistrētiem atklājumiem un tad fiksē, vai nu tas ir jauns vai nē. Protams, ka plašāk pazīstami kļūst ne visi no jaunizgudrotajiem instrumentiem, bet visdrīzāk tādi, kuri atbilst, es teiktu, diviem galvenajiem kritērijiem: viens, ka tas būtu komerciāli izplatāms un tātad gan izmaksas ir pieņemamas un arī tas, ko par šīm izmaksām var dabūt pretī; otrs, protams, ir kritērijs, vai tas atbilst kādai noteiktai muzikālajai vajadzībai." Kā piemēru etnomuzikologs min hangu, kurš ir arī iecienīts un labi zināms Latvijā. "Kā instruments viņš faktiski ir 21. gadsimta instruments. Uz gadu tūkstošu robežas apmēram viņš jau parādījās zināms Šveicē. Tāds Felikss Ruaners un Sabīne Šērere. Pirms tam bija pētījumi, par pamatu viņi ņēma jau pazīstamu tautas mūzikā instrumentu. Karību salās ir tādas tērauda bungas, pareizāk sakot, vecas degvielas kannas, kuras tālāk pārtaisa par mūzikas instrumentiem," atkāj Valdis Muktupāvels. "Bet, lūk, šie Bernē dzīvojošie šveicieši vienkārši papētīja vairāk akustiskās īpašības, kā tur rezonanse veidojas, pielietoja ideju par tā saukto helmholca telpu, respektīvi, ka noteikta slēgta telpa ir ar savu pašsvārstību frekvenci, rezonanses frekvenci. Izpētīja, kā šī frekvence iedarbojas uz citām skaņām. Un faktiski eksperimentu un arī teorētisku atzinumu rezultātā radīja šo te hangu, kurš izrādījās arī komerciāli ļoti veiksmīgs instruments. Tāds viņš savu ceļu pasaulē iet. Ļoti daudzi no šiem atradumiem tā arī paliek pie saviem izgudrotājiem." Rakstniecībās un mūzikas muzejā varēs aplūkot restaurētu pianolu - pašspēlējošās mehāniskās klavieres Pašspēlējošās mehāniskās klavieres jeb pianola bija populārs mūzikas instruments 20. gs. sākumā. Ar  plēšām izsūkts gaiss darbināja veltnīti ar perforētu papīra rulli, tādejādi izvilinot melodiju no pianolas. Nule kā Rakstniecības un mūzikas muzejā pabeigts darbs pie šādas pianolas restaurācijas. Sižetā skan Vācijā ierakstītā Ferenza Lista „ Rūķu deja”, ko atskaņoja uz Rakstniecības un mūzikas muzejā (RMM) nule restaurētās pianolas. Tās ir pašspēlējošas klavieres, no kurām, minot pedāļus, atskan melodija, kas  caurumiņu veidā iestrādāta papīra rullī. Pirmajā brīdī pianola atgādina to pašu pianīnu jeb klavieres ar vertikāli novietotām stīgām, bet ērģeļu būvētājs un restaurators Alvis Melbārdis ir noņēmis instrumenta priekšējo korpusu virs taustiņiem un atklājas skats, kas vairāk piedienētu automašīnas iekšienei, kad noņemts motora pārsegs, tiesa, ļoti senas automašīnas modelim. Simtiem gumijas caurulīšu, vairākas plēšas un vidū veltnis ar perforēta papīra rulli. Par pianolas darbību stāsta Alvis Melbārdis. Šo  instrumentu 19. gs. 90. gados izgudroja amerikāņu uzņēmējs, dizainers, klavieru un ērģeļu ražotājs Edvīns Skots Votejs. Viņš plaši reklamēja savu jaunizgudroto instrumentu, un pirmās pianolas tirdzniecībā parādījās 1898. gadā. Sākotnēji tās maksāja 250 ASV dolārus, vēlāk cena samazinājās, bet  savā  neilgajā pastāvēšanas laikā (aptuveni līdz 20. gs. 30 gadiem) pianola  bija dārgs instruments. RMM esošā pianola tika izgatavota jau instrumenta popularitātes  norieta laikā, pirms vairāk nekā 90 gadiem Anglijā pēc Amerikāņu mūzikas instrumentu ražošanas uzņēmuma „Aeolian Company” patenta.  Kāds bija konkrētās pianolas mūžs, stāsta RMM projektu vadītāja Katrīna Kūkoja. Visi interesenti drīz arī varēs aplūkot šo savdabīgo instrumentu, jo 7. decembrī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiks atklāta skaņu ierakstu izstāde “SAN” un līdz pat nākamā gada septembrim pianola būs tur  apskatāma.

Šodien tas ir reģions ar milzīgiem debeskrāpjiem, bagātību un teju futiristikām idejām par to, kā mainīt nabadzīgo tuksnesi sev apkārt, pirms simts gadiem - trūcīga nomadu kopiena. Persijas līča valstis simts gadu laikā ir piedzīvojušas milzīgas pārmaiņas - lielākoties, pateicoties naftai. Kā notika šis vēsturiskais atklājums? Par vēsturi un mūsdienām saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Kad pašu mājās valda sniegs un sals, ne viens vien cilvēks sauli meklē kādās tālākās zemēs. Siltus saules starus un karstas tuksneša smiltis arī ziemā iespējams meklēt Tuvo Austrumu reģionā, tostarp Persijas līča valstīs. Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija, Omāna, Bahreina, Kuveita, Katara - šīs valstis ir atšķirīgas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan savā atvērtībā, gan arī resursos, ar kuriem gūt ienākumus. Viens no šiem resursiem ir nafta, un par to, kā tas mainījis Persijas līča valstu vēsturi, saruna raidījumā. Paklāju aušanas tradīcijas Tuvo Austrumu kultūrā Bet pirms tam vēl kāds ieskats Tuvo Austrumu kultūras vēsturē, proti, paklāju aušanas tradīcijās, no kurām pazīstamākā un augsvērtīgākā ir Persijas tehnika. Kāda ir šo paklāju vēsture, kā 15.-16. gadsimtu mij­ā tie kļuva populāri Eiropā un kur tie kalpoja par statusa simbolu, skaidro vēsturnieks Imants Ļaviņš. Pareizi būt teikt – sietie bārkstainie austrumu paklāji. Un lai saprastu, cik  daudz darba tas paģēr, tad runa ir par 100 tūkstošiem mezglu uz vienu kvadrātmetru – teic  vēstures doktors un Austrumu kultūras pētnieks Imants Ļaviņš. Skatot pagātnē, Austrumu paklāju aušana bija izplatīta vairākos reģionos – Turcijā, Ēģiptē, Kaukāzā, Ķīnas Rietumos un Indijā un laika gaitā katrā reģionā izveidojās savs stils un paklāju raksts. Kāda bija sākotnējā šo paklāju  funkcija un kā tie kļuva par statusa simbolu Eiropā, par to stāsta  Imants Ļaviņš. Paklājus no vilnas, kokvilnas vai zīda diegiem auda, vai mezgloja horizontālas vai vertikālās  stellēs un šim filigrānajam un  nogurdinošajam darbam, ko parasti veica sievietes, vajadzēja lielas prasmes. Vēsturnieks Ļaviņš rāda datora  monitorā piemērus  ar seniem Austrumu paklājiem, kur redzami ornamenti, ziedu raksti, kā arī  ainas no medībām. Atšķirībā no Rietumiem, kur paklājs liecināja par turību, tad Austrumu tautās tam bija  praktiska funkcija: tos arī izmantoja  reliģiskās ceremonijās, metoties ceļos un pielūdzot Allāhu, kā arī mirušos apbērēja ietītus paklājos. Paklājā veidotie raksti simbolizēja paradīzi, ar ziedošiem augu motīviem un upēm, pilnām ar zivīm.

Veci meži ir nevajadzīgi sapuvuši koki - šādi komentāri izskan sociālajos medijos kā rekacija uz plāniem izcirst vecus mežus, lai stādītu jaunaudzes un veicinātu CO2 uzņemšanu no atmosfēras. Vai veci meži tiešām nespēj uzņemt CO2 pietiekamos apjomos un tos vajag aizstāt ar jauniem kokiem? Un kas notiek meža oglekļa apritē, ja mežu izcērt, skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas zinātņu doktors Viesturs Ķerus un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors Āris Jansons. 21. novembrī pie Ministru Kabineta norisinājās klusais protests pret Klimata un enerģētikas ministrijas ideju izcirst vecos mežus, lai to vietā stādītu jaunaudzes, ar mērķi vairāk uzņemt ogļskābo gāzi jeb CO2. Par šo tematu veidojās arī asas diskusijas sociālo mediju vidē, vēlāk gan ministrs Kaspars Melnis minējis, ka “neviens neplāno vienkārši izcirst vecus mežus tāpat vien”. Tomēr, reaģējot uz gadiem ilgām diskusijām par emisijām un veciem mežiem, raidījumā Zināmais nezināmajā aicinām pētniecībai sniegt savu vērtējumu - vai vecu mežu likvidēšana un aizstāšana ar jaunadzēm varētu veicināt emisiju uzņemšanu? Un kādas blakus parādības būtu šādām rūgtām zālēm cīņā pret CO2? "Tas, kāpēc joprojām plāns rada bažas, viens, ka nav saprotams, ko šis plāns vispār paredz. Otrs ir, ka, runājot par problēmām, tiek teikts, ka mums piesaiste mežos, samazinās tāpēc, ka mums meži noveco, kas nav patiesība. Piesaiste mums samazinās tāpēc, ka pieaug ciršanas apjomi, kas savukārt plānā nav minēts. Līdz ar to jau runājot par problēmām, tiek vainoti veci meži, un veco mežu izciršana, vai nākotnes vecu mežu nerašanās drīzāk slēpjas zem tā, kas ir mērķtiecīga meža apsaimniekošana, vai kā to nosauc," analizē Viesturs Ķeris. "Bet tas, kas ir jāpatur prātā, ka šobrīd vecos mežus Latvijas likumdošana, ja vien tie nav mikroliegumos vai citādi aizsargāti, ļauj izcirst, un šie vecie meži jau tiek izcirsti neatkarīgi no šī plāna. Jautājums ir par argumentiem, kā mēs attaisnojam to." "Ja mēs atgriežamies pie pamata jautājuma par to, kā ar mežu vai mežsaimniecību, vai meža sektora devumu var nodrošināt kaut ko labu oglekļa uzkrājumam, arī tai skaitā jau pieminētā plāna kontekstā, tad jāsaprot, ka tur ir virkne priekšlikumu, ko varētu darīt, un tie ietver galvenokārt trīs lielās komponents, kā mēs varam palīdzēt caur meža ekosistēmu, kā sabiedrība var sasniegt mērķi, kas ir klimata pārmaiņu mazināšana," norāda Āris Jansons.  "Viens komponents ir uzturēt vai saglabāt šo piesaistīto oglekli, kas ir augsnē, otrs komponents ir nodrošināt aktīvu oglekļa uzkrājumu kokaudzē, gan dzīvojot kokos, biomasā, gan atmirušā koksnē, un trešais komponents ir mēģināt izdomāt, ko mēs vislabāk varam darīt ar to koksni, kas nonāk ražošanā," skaidro Ārīs Jansons. "Tādā veidā, lai viņa iespējami ilgi saglabātos dažādos produktos un nenonāktu tās piesaistītais obelisks atpakaļ atmosfērā. Tātad papildus vēl pielikt klāt to komponenti arī, kas notiek ar kokiem pēc tam, kad viņi nonāk ražošanā vai kļūst par dēļiem, vai kļūst par kaut ko citu. Mēģināt viņus iespējami ilgi saglabāt tajā stadijā un nepalaist atpakaļ atmosfērā. Ir dažādi šie priekšlikumi, katram viņam ir kaut kādas priekšrocības, trūkumi, iespējas īstenot lielāka, mazākā platībā. Un tos kompleksus vienkārši ļoti loģiski šobrīd ir nonācis tajā diskusiju stadijā, visi priekšlikumi ir jāskata, kurus no viņiem ir un cik lielā mērā iespējams īstenot." Kā koki cīnās ar vēja un sniega radītiem postījumiem Apsei ir labi izstrādāts slodzes amortizēšanas mehānisms - jo vairāk vējā drebinās lapas, jo mazāka vēja slodze ir pašam stumbram. Kā koki pielāgojas, lai turētos pretī vējam vai sniegam, par to saruna ar mežzinātņu doktoru, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieku Oskaru Krišānu. Pētnieks skaidro, ka kokiem ir sava kapacitāte, cik tie var noturēt sniegu savos zaros un koki cenšas pielāgoties videi, kurā tie aug. Vieniem ir izturīgāka  sakņu sistēma, citiem – zaru vainags, un tāpat kā mēs trenažieru zālē vai kādā citā veidā trenējam un stiprinām savus muskuļus, tā arī koki  trenē savu izturību. Bet kā tie iztur snieglauzes, snieglieces, vējgāzes vai vējlauzes? Mežzinātņu speciālists teic, ka vienkāršāk būtu pieturēties pie diviem galvenajiem apzīmējumiem – vēja vai sniega izraisīti  koku bojājumi.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā skatāma izstāde "Katram savs krēsls. Krēsli un sēdēšana Rīgā no 13. gadsimta līdz mūsdienām". Rietumu kultūrai raksturīgā sēdēšana krēslos ienāca līdz ar Rīgas dibināšanu. Kā krēsli mainījušies vairāk nekā 800 gadu senā vēsturē? Kādi izskatījās dažādu laiku krēsli, kurus izmantoja dažādos sabiedrības slāņos, ekskursijā ved Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītāja, mēbeļu kolekcijas glabātāja Anita Gailiša un Rīgas vēstures izpētes un ekspozīciju darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Iespējams, mēs nemaz neaizdomājamies, cik daudzus un dažādus stāstus spēj atklāt šķietami ikdienišķas lietas, tostarp mēbeles. Bet runa bieži vien jau nav tikai par mēbelēm, bet par cilvēkiem, notikumiem, veseliem laikmetiem. Tieši tā varētu runāt par šīs dienas raidījumu, kurā, no vienas puses, stāstām par mēbelēm, bet, no otras puses, par vēsturi, ko tās piedzīvojušas. Krēsls kā priekšmets sēdēšanai, krēsls kā varas un statusa simbols, krēsls kā ierocis politiskās diskusijās - to, cik dažādi mēdz būt krēsli, atklājam ciemojoties izstādē “Katram savs krēsls. Krēsli un sēdēšana Rīgā no 13. gadsimta līdz mūsdienām” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

Latvijas Universitātē Humanitāro zinātņu fakultātē tapis promocijas darbs par dievbijības praksēm Latgales pierobežā. Tajā parādās unikāli paradumi, piemēram, iešana allelujā Lieldienās vai Svētā Donāta svētki Krāslavā. Kā katoliskās tradīcijas piekoptas 20. gadsimtā un mūsdienās, kad pierobežā iedzīvotāju skaits samazinājies? Promocijas darbā aplūkotos tematus pārrunājam ar darba autori - Latvijas Universitātes pasniedzēju Annu Elizabeti Griķi.

Atkritumu apjoms pasaulē nemazinās, tāpēc pētniekiem jābūt radošiem, meklējot risinājumus, kā atkritumus var izmantot vēl citos veidos. Dažkārt tas pat nozīmē - bīstamu un kaitīgu atkritumu masu padarīt par lielisku ieroci cīņā ar kādu samilzušu problēmu. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā no toksiskā atkritumu poligona infiltrāta var iegūt plastmasu apēdošas baktērijas, gan to, kā iegūt vērtīgo zivju eļļu no lauksaimniecības un pārtikas ražošanas atkritumiem. Skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedras pētniece Laura Žorža un Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu vadošo pētnieks, asociētaissprofesoru Krišs Spalviņš. Atkritumu šķirošana, atkritumu pārstrāde - nu jau daudzus gadus notiek diskusijas par to, kā mazināt aizvien pieaugošos atkritumu kalnus, kuros dzīvojam. Kādi risinājumi jau ir atrasti - var šķirot, kaut ko var pārstrādāt, bet, protams, šis jautājums no dienas kārtības noteikti vēl ilgi nepazudīs. Atkritumi Baltijas jūras piekrastē Vidēji Latvijas piekrastē mētājas 35 dažādu atkritumu veidi katros 100 pludmales metros. Kā atkritumi nonāk jūrā un kas gan Latvijas piekrastē, gan pasaules ūdeņos veido atkritumus, skaidro organizācijas ''Latvijas Zemes draugi'' priekšsēdētājs Jānis Ulme. 16 ar pusi tūkstoši atkritumu vienību tika savākts šovasar kārtējā vides aktīvistu  ekspedīcijā gar Baltijas jūras piekraksti Latvijas teritorijā. Apkopojot datus, ekspedīcijas dalībnieki konstatēja, ka uz katriem 100 pludmales metriem ir rodami 375 atkritumi. Par  laimi mums vēl  nav jāšausminās par atkritumu salām, kādas miljoniem kvadrātkilometru platībā ir izveidojušās Klusajā okeānā, taču arī nule minētie skaitļi ir iespaidīgi, lai varam runāt par,  žargonā sakot, miskasti mūs piekrastē. Kā Rīgas ielās nomests izsmēķis vai  podā iemests ausu tīrāmais vates kociņš nonāk līdz jūrai un vai tiešām pludmalē nomesta salvete vai maisiņš nekavējoties kļūst par atkritumu ūdenī? 

Valoda var būt tilts starp visatšķirīgākajām kultūrām, un tā var būt arī bīstamākais ierocis. Kādi priekšnoteikumi ļāvuši dažām valodām izplesties un pulcināt miljoniem un pat miljardiem tās lietotāju, un kāpēc citas valodas to nav spējušas? Kādas valodas dominējušas pasaulē vēsturē un kāpēc valoda ir tik vērtīgs instruments dažādiem politiskiem režīmiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes sociolingvistikas profesore Ina Druviete. "Par laimi valodu izzušanas temps ir samazinājies," sarunā atzīst Ina Druviete. "Pašreiz latviešu valodas pozīcijas ir stabilas, mūs balsta gan augsta valodas izkoptība, bagātība, gan valsts valodas statuss, gan Eiropas Savienības oficiālais statuss. Tomēr ir daži, bet par kuriem mums noteikti jādomā," uzskata pētniece. Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ir svarīgi nodrošināt latviešu valodas prioritāti sabiedībā. "Mums ļoti stingri jāšķir akcenti, vai mēs runājam par valodas lietojumu vai valodas kvalitāti. Un es vispirms gribētu runāt tieši par to, cik ārkārtīgi svarīgi mums ir nodrošināt latviešu valodas prioritāti, un es teiktu, pat monopolu sabiedrībā. Jo neviena valoda nekad nav nogājusi no skatuves tādēļ, ka tajā ir bijuši daudz aizguvumu, tādēļ, ka tajā ir notikusi tā sauktā koda pārslēgšana. Tā ir dažādu valodu elementu ieviešana vienā sarunā, kas mūsdienās ir daudz tipiskāka, nekā tas bija agrāk," norāda Ina Druviete. "Ir ļoti, ļoti svarīgi uzsvērt to, ka pašreiz mums visiem spēkiem ir jānodrošina latviešu valodas dominēšana sabiedrības saziņā un arī neformālajā saziņā, arī tajās jomās, ko nenodrošina Valsts valodas likuma prasības. Un mums arī nevajadzētu baidīties no šīs dažādu valodu elementu sajaukšanās neformālā komunikācijā. Pašreiz pasaulē tiek ļoti aktīvi pētīts. (..) Mums ir jānodrošina, lai dzīvē īstenotos princips, ko Latvijā var pateikt ļoti vienkārši - latvieti runā latviski. Pašreiz tas kļūst kritiski," atzīst Inar Druviete. "Ja kāds apgalvo, ka latviešu valodā kādu jēdzienu vai niansi nevar pateikt, viņš izraksta nabadzības apliecību nevis valodai, bet sev. Latviešu valodā ir pilnīgi viss, jo visas valodas, ja sabiedrības ir uz apmēram vienāda attīstības līmeņa, arī ir līdzvērtīgas izteiksmes ziņā. (..) Bet viens no bīstamākajiem mītiem, kas vēl joprojām cirkulē mūsu publiskajā telpā, ir par to, ka dažas valodas ir it kā bagātākas, it kā krāšņākas. Tā nav taisnība, tā nevar būt taisnība, un šis uzskats ir ārkārtīgi bīstams. Latviešu valoda ir tikpat bagāta kā lietuviešu, igauņu, angļu, vācu, franču valoda. Jā, atšķirīgas, un mēs arī no šīm valodām bagātināmies. Nav nekāda nelaime, ja sarunvalodā ar zināmu ironiju kāds arī pateiks kaut vai 'mitigēt', bet, ja tā būs vienīgā viņa izteiksmes forma un ja, piemēram, to lietos profesors auditorijā, runājot ar studentiem, tad jau sāksies problēmas," turpina Ina Druviete. "Latviešu valodas nākotni noteiks tas, vai latviešu valodas runātāji būs pietiekami konsekventi un uzstājīgi, pieprasot savas valodas lietojumu sabiedrībā. Tas pašreiz ir kritiski." Mednieku-vācēju kopiena sociālantropoloģijas skatījumā Kultūra ir ne vien valoda, bet arī mūsu ikdienas rīcības, un daudziem prieku pirms dažām nedēļām noteikti radīja fakts, ka Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta nacionāla mēroga tradīcija – sēņu vākšana un izmantošana. Raidījumā nesen stāstījām par mednieku-vācēju gēna klātbūtni latviešiem un lietuviešiem, kas atklājies, apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju. Raidījumā gan krietni plašāk runājām par to, kā genoms var ietekmēt vienas vai otras valsts iedzīvotāju noslieci uz kādu saslimšanu, bet fakts par mednieku-vācēju gēnu sarunā ar Jāni Kloviņu mums ļāva viegli pajokot par latviešu vēlmi ik rudeni grozus piepildīt ar sēnēm, acīmredzot, šis ģenētiskās informācijas gabaliņš, nāk no šīs mednieku vācēju senās  kultūras. Pēc  šīs sarunas  sastapāmies ar komentāriem par to, ka  tāda  sēņotāju gēna  nav un nevar būt, citi atkal nopriecājās, ka beidzot atklāts konkrēts cēlonis,  kas liek latvietim ik rudeni ņemt grozu un doties uz mežu sēņot. Lai uzklausītu arī otru pusi, aicinājām studijā Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, kurš skaidro, kad ir runa par cilvēka darbību un nevis iedzimtām īpašībām un kā cilvēces vēstures attīstības gaitā mēs pārņemam informāciju no iepriekšējām paaudzēm un ko iemācāmies dzīves laikā.

Vēsturniekam Gustavam Strengam tapusi monogrāfija, kas veltīta mirušo piemiņai un komemorācijas praksēm viduslaiku Livonijā. Pētījums skaidro 'memoria' kā kolektīvās atmiņas formas nozīmi dažādām grupām un institūcijām: pilsētu valdībai un ģildēm, Vācu ordenim, bīskapiem un katedrāles kapituliem un klosteru kopienām. Viduslaiku 'memoria' jeb mirušo piemiņa bija gan kolektīvās atmiņas forma, gan sociāla prakse, kas bija sastopama visās dzīves jomās. Tā veidoja identitāti un veidoja grupas, un tādējādi piemiņas prakses izpēte var mums daudz pastāstīt par viduslaiku kopienām. Šis ir teksts no kopsavilkuma pētījumam ar nosaukumu “Pieminot mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā” (Remembering the Dead: Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia). Pētījums skaidro 'memoria' kā kolektīvās atmiņas formas nozīmi dažādām grupām un institūcijām: pilsētu valdībai un ģildēm, Vācu ordenim, bīskapiem un katedrāles kapituliem un klosteru kopienām. Ko tad viduslaikos nozīmēja 'memoria', kā tā izpaudās šīm atšķirīgajām sabiedrības grupām un vai memoria mūsdienās ir kaut kas pilnīgi cits, skaidro pētījuma autors vēsturnieks Gustavs Strenga. Grāmata ikvienam brīvi pieejama tīmeklī.  

Alas noteikti ir vilinoši dabas veidojumi. Ne velti dažas no Latvijas iecienītākajām tūristu takām vijas tieši gar alām. Garas un šauras, dziļas un platas, jūras krastā un mežu biezoknī - tik dažādas mēdz būt alas, ar kurām ir bagāta arī Latvija. Par alu sistēmām Latvijā raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes ekspertu, ģeologu Daini Ozolu. Dabas skaitīšanā, kas noslēgusies aizvadītajā vasarā, apsekotas un shematiski uzmērītas Latvijas alas.  "Pirmo reizi visas alas ir iegrāmatotas un pieejamas sabiedrībai," atzīst Dainis Ozols. "No ģeoloģijas viedokļa senākā ala varētu Bruņu ala Amatas krastos, kas ir vēl no tā laika, kad šļūdonis virzījās pāri pār zemes virsmu,"  atklāj Dainis Ozols. Runājot par alu pētniecību, eksperts atzīst, ka Latvijā nav zinātnieku pētījumu par alām, katrā ziņā ne doktordarbu līmenī. "Latvijā jau ģeologus var gandrīz uz rokas pirkstiem izskaitīt, kas pēta kaut ko. (..) Ja jau ģeologu ir tik maz, tad par speleologiem, kas ir ģeoloģijas mazas apakšnozare, nav ko runāt. Pārsvarā pēta "keiveri", "speleongeri", kas pietiekoši daudz zina un izlien visur un izpēta. Tie ir galvenie pētnieki šobrīd," norāda Dainis Ozols. "Bēdīgi ir ar alu pētīšanu Latvijā." Dabas skaitīšanas ietvaros atklātas arī jaunas alas, bet Dainis Ozols nemin to skaitu, jo alas pēta "kkeiveri", kas apzina daudzas alas, bet tie ir viņu dati.  "Tas ir viņu datoros, datu bāzītēs. Kad aiziet dabas skaitītājs, viņš šādu alu atrod, viņš paziņo - es esmu atradis jaunu alu, "keiveris" ir dikti sašutis, viņš saka - es jau pirms 30 gadiem to alu zināju. Tur ir ļoti slidens jautājums," skaidro Dainis Ozols. Dabas skaitīšanā fiksētas arī jaunas alas, kas arī izveidojušās no jauna, piemēram, Caurā ala Mazsalacas klintī. Dabas eksperts neiesaka ziemā apmeklēt alas, jo lielākās alas ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta. "Alās nevajadzētu iet ziemas periodā no septembra- oktobra līdz aprīlim, tad sikspārņi ziemo un pamodināti aiziet bojā. Ļoti ietekmē cilvēku apmeklētība," norāda Dainis Ozols. Neparastie veidojumi alās - stalaktīti un stalagmīti Alas mēdz pārsteigt ar neparastām lāstekām, bārkstīm, stabiem - tie ir stalaktīti un stalagmīti. Kā tie veidojas un kas ir karsta alas, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Stalagnāti, stalagmīti, heliktīti, sodas salmi, popkorns, alu pērles, suņa zobi, mēness piens un vēl vairāki simti nosaukumu ir speleotēmām jeb ģeoloģiskiem veidojumiem alās. To forma un izskats ir atkarīgs no konkrētiem minerāliem, kā arī no vides alās.  Kopā ar Ģirtu Stinkuli iepazītam dažus no šiem alu veidojumiem un skaidrojam, kā tie rodas.

Novembrī UNESCO aicina atzīmēt Pasaules zinātnes dienu, šogad akcentējot zinātnes lomu miera un attīstības nodrošināšanā. Miera šobrīd pasaulē nav, attīstība ir nevienmērīga un to bremzē akūtu problēmu risināšana. Vai zinātne var palīdzēt laikmetā, kad patiesības ir daudz un dažādas un tās savstarpēji konfliktē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Zigmunds Orlovskis un filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Kūlis. Zinātnes straujā attīstība 19. gadsimtā 19. gadsimts ir zīmīgs ar vairākiem vēsturiskiem atklājumiem: šajā  simtgadē Luijs Pastērs izgudro vakcīnu pret trakumsērgu, vācu inženieris Karls Benzs rada pirmo automobili ar iekšdedzes dzinēju, Tomas Edisons izgudro ilgnoturīgo elektrospuldzi, Čarlzs Darvins nāk klajā ar evolūcijas teoriju,  Alfrēds Nobels izgudro varen jaudīgu spridzekli – dinamītu. Tajā simtgadē  notiek virkne nozīmīgu atklājumu un, jā, - 1833. gadā angļu filozofs un zinātnes vēsturnieks Viljams Vīvels ievieš jēdzienu „zinātnieks” līdzšinējā    termina – dabas filozofs – vietā. Lai  arī zinātniski atklājumi un to ieviešana praktiskā lietošanā notika paralēli  vairākās pilsētās gan Eiropā, gan Amerikā, tomēr par tā laika tehnoloģiju šūpuli var dēvēt Angliju. Tur lielu interesi un atbalstu mākslai un zinātnei izrādīja tā laika Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas dzīvesbiedrs – princis Alberts, kurš arī bija viens no rīkotājiem Pirmajai pasaules izstādei, kas notika Londonā 1851. gadā izstādei īpaši būvētā stikla un dzelzs celtnē – tā laika arhitektūras augstajā dziesmā – Kristālā pilī. Par šo izstādi un par  rūpnieciskās revolūcijas laika zinātniskiem atklājumiem un praktiskiem jauninājumiem  stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs.

Pa pusei cilvēks, pa pusei robotizēta būtne - ikvienam, kurš savulaik rezējis filmu "Terminators" vai "Matriks", ir priekšstats par to, kas ir kiborgs. Tikko kā Ķīna izziņojusi ambiciozus plānus par humanoīdo robotu izstrādi, arī raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršam uzmanību cilvēka un robota apvienojumam. Kas ir kiborgi, vai tā ir zinātniskā fantastika vai jau nemanāmi mūsu ikdienā ienākusi parādība un kur beidzas tehnoloģiju iespējas un sākas nepārvaramie bioloģijas likumi? Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo un uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs. "No vienas puses, liekas, ka kiborgs varētu būt vienalga kas, cilvēks, kuram ir pielikts klāt kaut kas tāds, kas dod viņam papildus maiņu vai papildus spējas, bet tajā pašā laikā varētu teikt, ka arī es esmu kiborgs, tāpēc, ka man ir brilles uz acīm. Kaut kur tā svītra jānovelk," vērtē Leo Seļāvo. "Paplašinājumi, kā brilles vai implanti, tie paši zobu implanti, kādu locītavu implanti ir daļa no kiborgu terminoloģijas," papildina Emils Sundjukovs. Leo Seļāvo kā piemēru min Neilu Harbisonu, kurš jau no dzimšanas neredzēja krāsas. Viņš izdomāja, ka ieliks galvā to, ko sauc par antenu, kas īstenībā nav antenu, bet ir neliela kamera, un, skatoties uz krāsām, tā kamera pārveido to bildi skaņā. Un tā skaņa nonāk līdz viņam galvā skaņas uztveršanas orgāniem, un tādā veidā viņš redz krāsas tikai caur skaņu. Viņš stāsta, ka pirmoreiz kā kiborgs ir sajuties, kad viņam tās visas maņas kļuvušas dabiskas, tās skaņas, krāsas, pasaules uztvere. "Viņš sadarbojās ar saviem draugiem, un pirmajā brīdī, kad viņš bija izdomājis to ideju, gribēja iebūvēt sev to kameru galvā, viņam ētikas komisijas atteica. Viņš neoficiāli to iestrādāja. Bet radās viens cits izaicinājums viņam ar to kameru. Viņam beidzās pase {termiņš}, bija jāatjauno pase un viņam negribēja pieņemt fotogrāfiju ar to antena, kas nāk virs galvas ārā viņam. (..) Viņš teica - nē, tas ir mans vēl viens orgāns, viņš viņu sajūta kā organisku sastāvdaļu no sava ķermeņa. Beigās tomēr viņam ļāva nofotografēties pasei ar tādu. Bet tas ir arī viens gan sociāls, gan likumisks aspekts, kas ir nepieciešams, lai pieņemtu sabiedrībā tādus cilvēkus, kas ir sevi kaut kā uzlabojuši vai papildinājuši," stāsta Leo Seļāvo. "Tāpēc viņš arī sāka ar ar vienu savu paziņu kiborgu atbalstīšanas organizāciju, kur viņi veic dažādus ziedojumus, piemēram, bērniem ar redzes traucējumiem, kā arī atbalsta dažādus pasākumus saistībā ar cilvēku interesi par kiborgiem un sevis padarīšanu par kiborgiem." Kiborgs nesaistās tikai ar zinātnisko fantastiku, tas ir nopietns un plašs jēdziens arī nozarē, sākot ar implantiem. Pagaidām medicīna kā nozare uz šo kustību raugās atturīgi un tas ir arī saprotami, jo jābūt pētījumiem, pārbaudēm un izpratnei par virzību un attīstību. Tas var radīt risku biohakinga attīstībai. "Ir divi lieli vektori, kad mēs dodam iespēju cilvēkiem, kuriem ir kādi ierobežojumi, dabiskie vai arī kāda nelaimes gadījuma saņemti un iegūti, un cilvēki, kas grib soli ātrāk paveikt," analizē Emils Sundjukovs. "Tie paši biohakeri vai kiberpanku kultūra ir, protams, vēl viena cilvēku nometne. Mēs jau visi gribam kādu sudraba lodi vai vienkāršu risinājumu, kā mēs varam strādāt vairāk, varbūt gulēt mazāk, skriet, ātrāk, lekt augstāk. Arī klasiskie piemēri ar medikamentiem to ļoti labi parāda." "Domāju, ka, veidojoties vēl lielākai vajadzībai, pieprasījumam un integrācijai veselībā, mēs pāriesim uz nākamo līmeni, ka tādas iekārtas jau tiks vairāk integrētas cilvēka ķermeni. Tie pirmie soļi, tāpēc ka regulācija ir vienkāršāka. Ja mēs uztaisām valkājamu ierīci, ja neveidojas alerģija, kādas citas mijiedarbības, ir daudz vienkāršāk, nekā implantēt kaut ko  vai ielikt cilvēkam pašam," turpina Emils Sundjukovs. "Vēl viens aspekts ir, kā tas ietekmēs pārējo apkārtējā vide. Bija tehnoloģija "googleglass", kas tika izveidota, ka uzliek brilles un brillēs iebūvēta kamera, un cilvēki staigā apkārt, visu var filmēt. Bet izrādās, ka citiem nepatīk, ka viņus filmē. Tā kā tas nav tikai par to, vai tam kiborgam būs labi, tas ir ļoti daudz arī par to, vai pārējiem būs tas pieņemami," bilst Leo Seļāvo. Šūnu fantatiskā spēja atjaunoties Cilvēka organismā ir 30 triljoni šūnu un diennakts laikā 80 grami no tām iet bojā un rodas no jauna. Visātrāk mūsu ķermenī nomainās asins šūnas, bet visilgāk dzīvo muskuļu šūnas. Kā notiek šūnu atjaunošanās un vai pēc bojājuma šūnas spēj atkal pilnvērtīgi funkcionēt, skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore un vadošā pētniece Una Riekstiņa. Šūnas nodrošina mūsu ķermenī augšanu, attīstību un vairošanos. Tās darbojas kā labi ieeļļots mehānisms un nepārtraukti rodas no jauna. Pie ideāla nosacījuma, ja cilvēks ir vesels un turklāt rūpējas pa savu veselību. Bet kas notiek, ja kāds no mūsu ķermeņa orgāniem tiek bojāts, cik lielā mērā šūnas  atjaunojas un var veikt savas funkcijas?

Tuvojoties Lāčplēša dienai un pieminot tos, kuri par Latviju savulaik ir atdevuši dzīvības, mēs nevaram nedomāt par apstākļiem, kādos karavīri Latvijas brīvību izcīnījuši. Lielā salā, ilgstoši bez silta ēdiena un jebkādām ērtībām. Laiki ir mainījušies. Lai gan sava brīvība mums joprojām jāsargā, it īpaši pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, tehniskais nodrošinājums karavīriem noteikti ir uzlabojies. Pilnveidojies ir arī veids, kā karavīri mācību laikā var iestiprināties, - tiek domāts par ēdiena saturu un veidiem, kā ēdienu pagatavot. Tieši šiem jautājumiem pirms kāda laika pievērsās pētnieki Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, viņu veikums tika atzinīgi novērtēts, un darbi turpinās. Par to, kādas atziņas gūtas, strādājot pie pētījuma par Nacionālo bruņoto spēku uzturdevām, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un vadošā pētniece un Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja Sandra Muižniece-Brasava. Ir noslēdzies darbs pie pētījuma „Sausās uzturdevas izstrāde Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”, un par šo veikumu pētniece kopā ar kolēģiem saņēmusi Aizsardzības industrijas gada balvu izglītībā un pētniecībā. Pētniece stāsta, ka ieceres aizsākums ir 2009. gadā, kad pēc kādas sarunas radās domā, ka vajadzētu pašiem savu sausās pārtikas uzturdevu izstrādāt, nevis lietot citās valstīs veidotu. Svarīgi, lai tā būtu ar garu derīguma termiņu un arī ar augstu ir uzturvērtību. 2011. gadā Nacionālie bruņotie spēki sāka lietot pirmo Latvijā izstrādāto sauso uzturdevu. "Ja salīdzinām, kāda paka ir šobrīd un kāda bija pirmajā brīdī, ir stipri mainījusies, pārveidojusies. Šobrīd jau ir "trešā paaudze" šim pakām, strādājam pie ceturtās," stāsta Sandra Muižniece-Brasava. Sausās uzturdevas paka ir paredzēta vienai ēdienreizei. To veidojot ņemti vērā dažādi principi, kā arī glikēmiskais indekss, jeb kādā daudzumā no kuriem produktiem cukurs nonāk asinīs.  "Ir vajadzīgs ātrāk atjaunot enerģiju, lenāk, līdz ar to katrai pakai ir noteikts kaloriju skaits un tās saturs ir tāds, ka ir produkti, kurus ēdot, dabūjat ātrāk sāta sajūtu, ir tādi, kur lenāk. Svarīgi, ka dienā paredz trīs pakas. Arī kaloriju skaitu esam sabalansēti skatījusies, atbilstoši NATO standartiem. Ir dažādas Latvjai specifiskas lietas," skaidro Sandra Muižniece-Brasava. "Parasti jautā, cik kalorijām jābūt dienas devā? Pēc standartiem 3600 kalorijām visas dienas garumā, tas nozīmē, ka tās ir trīs pakas, katrā 1200 kalorijas. Mūsu uzstādījums ir, ka tās ir ne mazāk kā 1300 kalorijas. Mēs mazliet palutinām, jo ir dažādas noslodzes," bilst pētniece. Sandra Muižniece-Brasava or gandarīta, ka interneta resursos redz daudz pozitīvas atsauksmes par Latvijā tapušo uzturdevu. Viņa uzskata, ka šādas šādas sausās uzturdevas pakas ir vērtīgas ne tikai aizsardzības industrijai, bet arī noder sportistiem, kalnos kāpējiem, aktīvā dzīvesveida piekritējiem. To uzglabāšanai nav nepieciešams ledusskapis. Dienesta pakāpes Latvijas armijā No kareivja līdz ģenerālleitnantam un Jūras spēkos - no matroža līdz viceadmirālim. Kā šobrīd Latvijas armijā notiek pakāpju piešķiršana pēc NATO standartiem un kā tas bija starpkaru Latvijā? Kam piešķir augstākas dienesta pakāpes un kādos gadījumos tās atņem, stāsta Latvijas Nacionālo bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Mūsdienās Latvijas armijā pastāv 17 dažādas dienesta pakāpes. Dažāda skaita un lieluma zvaigznes un svītras uz apkakles zīmotnēm un uzplečiem var redzēt pie karavīru tērpiem parādes formās, taču ikdienā no lielāka attāluma ir grūti sazīmēt kurš, piemēram, ir kaprālis un kurš – virsnieks. Skaidro Nacionālo Bruņoto spēku atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis. Viņš norāda, ka agrāko karu pieredze rāda, ka pretinieka snaiperis vienmēr medī  komandierus un senāk košie tērpi, zeltītās treses un spožās epoletes bija ļoti labs mērķis pretiniekam kaujas laukā. Tagad dienesta pakāpes īpaši neizceļas uz haki vai citas maskējošās krāsas fona. Skaidrojumu par armijas hierarhiju Jānis Hartmanis sāk ar zemāko un skaitliski vislielāko pakāpi – tas ir kareivjiem, matrožiem un zemessargiem – tiem, kuri tikko ir iesākuši militārā dienesta gaitas.

Koko Šaneles melnais, Valentino sarkanais vai Dior pelēkais... Vai krāsa var piederēt ģeniālam modes māksliniekam un kurām krāsām modes nami ir uzlikuši savu "zīmogu"? Kā šīs krāsas iegūtas, uzturētas un iegājušas modes vēsturē? Modes muzejā Rīgā ir apskatāma izstāde "Melns, balts, sarkans", kas tapusi sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu. Tajā iespējams aplūkot tērpus un aksesuārus ikoniskās modes krāsās. Apģērbi dažādām dzīves situācijām laikā no 19. gadsimta līdz mūsdienām, dažādi silueti, no smalkām dāmām korsetēs līdz japāņu brīva apjoma apģērbiem un izcilu dizaineru tērpi. Modes muzejā tiekamies ar muzeja projektu vadītāju Agritu Grīnvaldi.

Klimatam kļūstot siltākam, atkūst tās planētas teritorijas, kur ir mūžīgais sasalums. Izskan bažas, ka līdz ar ledu atbrīvosies arī patogēni, kas cilvēkam var būt nāvejoši. Cik pamatotas ir bažas par Sibīrijas mēra un citu slimību atgriešanos cilvēces dzīvē un kas notiek ar šiem vīrusiem un baktērijām tik aukstos apstākļos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Ņikita Zrelovs, kura interešu lokā šobrīd ir bakteriofāgu pētniecība, izmantojot polārajos apgabalos iegūto materiālu. Fakts, ka vairākos pasaules reģionos sniega un ledāju apjomi sarūk, droši vien vairs nebūs pārsteigums. Taču, šim procesam turpinoties, rodas jautājums, vai tā baktēriju un vīrusu dažādība, kas mitinājusies polārajos apgabalos, līdz ar kūstošo ledu varētu vieglāk sasniegt cilvēkus un radīt kādus tālākus riskus? Vēl jo vairāk - ja, izkūstot sniegam, atsedzas kāda bojāgājuša dzīvnieka atliekas, vai tas būtu vēl viens apdraudējums, un, ja dzīvnieka nāvi izsaukusi Sibīrijas mēra baktērija jeb Bacillus anthracis, vai šāda slimība var atkal spēcīgi uzvirmot? Cik daudz šajā stāstā patiesības un cik daudz vēl nezināmā? Ielūkoties bišu dzīvē var arī ar tehnoloģiju palīdzību 2020. gada nogalē divi latviešu puiši nodibināja uzņēmu „BeeSage”, kur ražo sistēmas, kas ar telemetrijas un satelītdatu apstrādi palīdz biškopjiem uzraudzīt savus stropus. Kā darbojas viedie svari pie stropa un kādā veidā jaunās tehnoloģijas  atvieglo biškopju darbu, stāsta viens no „BeSage” līdzdibinātājiem Rū Vikmanis. Viņš šobrīd par savām mājām sauc Nīderlandi, kur turpina attīstīt iekārtas bišu novērošanai,  proti veidot digitālās iekārtas kā palīgus dravnieku darbā. Bet  jau pāris gadus komerciālā apritē ir nonākuši šī uzņēmuma viedie svari. Kā šādi svari darbojas un kāpēc tādi ir noderīgi, skaidro Rū Vikmanis. Šobrīd  „BeeSage”  dibinātāji turpina darbu pie datu nolasīšanas iekārtām, lai nākotnē  biškopji, vadoties pēc skaņām, ko viņu viedierīcēs pārraidīs minētās iekārtas, varētu saprast, ka saime gatavojas  spietot. Ņemot vērā datu analīzi, ir zināms, ka sanoņa stropā pie spietošanas skan citādāk,  nekā laikā, kad saime negrasās spietot, Tieši  šodien, 7.novembrī, Hāgā pasākumā „ImpactFest,” kur uzņēmēji  demonstrē un piedāvā savus jauninājumus, Rū Vikmanis prezentēs „Beesage” produktu, kas nākotnē palīdzēs dabas  daudzveidības saglabāšanā, tieši saistībā ar bitēm.

Tablete šim, pulverītis tam - mēdzam domāt, ka uzņemtais uzturs nevar pilnvērtīgi nodrošināt visas mūsu organisma vajadzības, tāpēc roka sniedzas pēc uztura bagātinātājiem. Tas, cik pilnvērtīgs vai nabadzīgs ir mūsu uzturs, būtu cita raidījuma temats, taču šodien palūkosimies tieši uz centieniem to papildināt. Ko par papildu uzņemtiem vitamīniem, minerālvielām un dažādiem fitoterapijas izstrādājumiem saka mūsu organisms? Cik derīgi ir multivitamīnu kompleksi un kas jāņem vērā, lai visi šie noderīgie savienojumi mūsu organismā pēkšņi nesāktu cits citu izslēgt? Kas no tā visa tiek lietderīgi lietots un uzkrāts un kas drīzāk traucē nekā palīdz, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore farmakoloģijā, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale.  

To, ka apkārtējā vide ietekmē mūsu labsajūtu un veselību, lieliski zinām. Bet planēta Zeme nav izolēta no pārējā kosmosa. Vai Saules aktivitātes, piemēram, vētras, Mēness fāzes un izmaiņas Zemes atmosfērā atstāj ietekmi uz mūsu veselību un pašsajūtu? Šis jautājums urdījis nevienu vien. Ko par to saka pētniecība, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "StarSpace "observatorijas saimniece, amatierastronome Anna Gintere un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Kā norises dabā un vēl augstākā līmenī - kosmosā - iespējams ietekmē mūsu organismu. Vai Saules vētras un Mēness ietekme varētu skaidrot izmaiņas mūsu sirdsdarbībā vai garastāvoklī? Kādus pierādījumus ir raduši zinātnieki, bet ko esam izdomājuši paši?

Arheoloģiskie izrakumi Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē ilguši piecus gadus. To laikā atklātas pārsteidzošas ainas un fakti, tostarp īsts "kaulu kambaris" - ievērojami apbedījumi. Ko zinām par šiem vairākiem tūkstošiem mirušo un kādus vēl citus noslēpumus glabā katedrāles sienas, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Rīgas panorāmā starp vairākām dievnamu torņu smailēm paceļas arī Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tornis. Vecrīgā, kur nelielā attālumā cita no citas izvietojušās Rīgas Svētā Pētera baznīca, Rīgas Svētā Jāņa baznīca, Rīgas Doms, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīca un vēl citi dievnami, Jēkaba katedrāle, protams, izceļas ar savu vēsturi, notikumiem un cilvēkiem, kuri ar baznīcu bijuši saistīti. Interesanti, ka kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem katedrāle ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, taču katedrāles torņa virsotnē joprojām atrodas luterāņu baznīcām raksturīgais metāla gailis, kas pierāda celtnes nozīmību arī luterāņiem vairāku gadsimtu garumā. Pirms trim gadiem metāla gailis tika atjaunots un mirdzošs atgriezās tornī, un tad arī plašāk izskanēja ziņa, ka saskaņā ar mērījumiem gailis patiesībā sēž krietni augstāk, nekā agrāk zinājām, tātad tas atrodas 91,64 metru augstumā. Bet gaiļa atjaunošana ir gabaliņš no stāsta par plašiem katedrāles restaurācijas darbiem pēdējo gadu garumā, kuru laikā notikuši arī arheoloģiskie izrakumi. Kuldīgas lepnums - pilsētas namu durvis Šī gada septembrī, atzīstot un novērtējot Kuldīgas vecpilsētas unikālo vērtību, šī  Kurzemes pilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Viens no šī mantojuma lepnumiem ir Kuldīgas namu senās durvis: tās var aplūkot gan pilsētas ēkās, gan muzejā, gan restaurācijas darbnīcā. Kuldīdzniekiem šis rudens ir bagāts kultūrvēsturiskā mantojuma laukā: septembra sākumā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā vienu no nedaudziem atlikušajiem un vislabāk saglabātajiem vēsturiskajiem  urbānajiem centriem. Savukārt oktobra beigās vēsturiskā namā, bijušajā  bankas ēkā, ko Kuldīgā uzcēla pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, tika atvērta  Kuldīgas muzeja krājuma ekspozīcija “Ceļojums muzeja krājumā”.  Pieminot šos divus notikumus, neliels ieskats šīs pilsētas durvīs: tās kā kultūrvēsturiskais mantojums aplūkojamas Kuldīgas ielās, gan muzejā. Paši kuldīdznieki jau gadiem ilgi apzinās šo vēsturisko mantojumu un ar speciālistu palīdzību rūpējas un saglabā dažādu laikmetu durvis kā pagātnes vērtību  namos. „ Mēs izpētām durvju autentiskumu un māksliniecisko vērtību, to tehnisko stāvokli un tie ir kritēriji, pēc kā vadāmies kuras pilsētas durvis ir jārestaurē,” teic Kuldīgas restaurācijas centra nodaļas vadītāja Ilze Zariņa, taču uzsver, ka prioritāte ir tās durvis, par kurām paši namu iedzīvotāji nāk un stāsta, ka kārtējais vēsturiskais elements ir kritiskā stāvoklī un to vajag atjaunot. Kuldīgas  restaurācijas centrā, kopš 2007. gada ir atjaunoti 50 durvju komplekti. Rūpīgais darbs pie seno  lietu atjaunošanas te turpinās un aizvien vairāk  cilvēki novērtē savas pilsētas seno matojumu. Ilze Zariņa skaidro, ka Kuldīgas kokapstrādes tradīcijas ir veidojušās savdabīgi, jo sakarā ar to, ka pilsētā  diezgan vēlu ienāca elektrība, Kuldīgas amatnieki ilgstoši izmantoja ar roku darbināmus instrumentus, līdz ar to vēsturiskajiem stiliem gan durvīs, gan citās namu detaļās ir tāda vietējo amatnieku pieskaņa, kas pēc Ilzes Zariņas domām šai samērā vienkāršajai un askētiskajai pilsētai piešķir  mākslinieciskas odziņas Kuldīgas ēku interjera detaļās.  

Apkopojot Latvijas iedzīvotāju genoma informāciju, pētnieki atklājuši interesantus faktus par latviešiem un lietuviešiem, piemēram, mednieku-vācēju gēna klātbūtni, kas ir retums mūsdienu Eiropas iedzīvotāju kopienā. Kāpēc nepieciešams apzināt iedzīvotāju genomu un ko tas dos medicīnai un pētniecībai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Jānis Kloviņš. Ģenētika lielā mērā regulē mūsu dzīvi, proti, nosaka, cik stipra būs mūsu veselība, kā arī - vai un ko pārmantosim no iepriekšējām paaudzēm. Taču svarīga ir ne vien mūsu individuālā ģenētika, bet arī tas, kāds ir lielākas populācijas genoms. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji ir aicināti iesaistīties pētniecības projektā, kas zinātniekiem Eiropas mērogā ļautu iegūt datus par vairāku valstu iedzīvotāju genomu, tā saistību ar kādām saslimšanām, un tas savukārt palīdzētu attīstīt veselības aprūpi un plānot profilaktiskus pasākumus slimībām. Kas vēl interesanti - līdz šim jau iegūtie dati no Latvijas iedzīvotājiem ļāvuši noskaidrot kādu interesantu atklāsmi par latviešiem un lietuviešiem un to, kā gadu tūkstošu laikā mūsu genoms joprojām glabā pēdas no senās mednieku-vācēju kultūras.  

Šis laiks, kad dabā kokiem birst lapas un apkārt sāk valdīt visai liela pelēcība, senatnē tika uzskatīts par veļu laiku. Dažādās tautās tradīcijas mirušo godināšanai ir atšķirīgas. Latviešiem, šķiet, tā vairs nav norma lauku māju bēniņos glabāt zārku vai jestri dancot un spēlēt mūziku pēc bērēm, kā to darīja mūsu senči. Tomēr bērēs mirušā zārku cilvēki joprojām mēdz apsegt ar vilnas segu, lai aizgājējam siltāk, no mirušā atvadāmies ar trim saujām smilšu, un tad atkal aizgājējs ir kopā ar mums bēru mielastā, tikai - ar sakrustotu nazīti un dakšiņu pāri šķīvim un otrādi apgāztu glāzi. Tautas tradīcijas šeit mijas ar kristīgajām, un pēdējos gados Latvijā atvadu ceremonijās biežāk izskan aplausi - kā simbols dzīves svinēšanai un kā pateicība aizgājējam. Apbedīšanas tradīcijas Rīgā laiku lokos šoreiz iepazīsim Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā kopā ar vēsturnieci, muzejpedagoģi Irēnu Strēli. No Amerikas nākušo Halovīna svētku priekšsākumi meklējami Eiropā Tuvojas laiks, kad daudzviet pasaulē  ļaudis tērpsies spoku, raganu, ģindeņu, velnu un vēl visvisādu mošķu maskās. Kā viens no simboliem Halovīna svētkiem ir  izdobts ķirbis ar pabaisu ģīmi un sveci iekšpusē. Svētki, kurus Latvijā visbiežāk svin bērni un jaunieši un kuru svinēšanas kultūra atnākus  no Amerikas. Bet šo svētku izcelsme ir meklējama tepat Eiropā un to svinēšanai var atrast daudzas paralēles ar mūsu tautas tradīcijām – budēļos jeb ķekatās iešanu. Par to, kā izgrebts kālis pārtapa par ķirbi un kā mūsu senču mītiskā domāšana ir izvērtusies spokainos svētkos  stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis.  

Kā top skaistās amatieru un profesionāļu fotogrāfijas ar Zemes atmosfēras parādībām, tuvo un tālo kosmosu? Kā Visuma dzīles "iegūst krāsas" fotoattēlos un kāpēc attēli ir tik nozīmīgi kosmosa izpētē? Skaidro Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. "Var sākt pat ar mobilo telefonu," atzīst Ilgonis Vilks, vaicāts, kāda tehnika būtu nepieciešama amatierim, lai pievērstos astrofotogrāfijai. "Galvenais moments būtu tas, kāpēc astronomijas amatieri fotografēt debesis. Šeit galvenie ir estētiskie iemesli. Jā, protams, ir astronomijas amatieri, kas piedalās kādos specifiskos projektos, novēro supernovas, novēro asteroīdu aizklāšanas un citas lietas, kur viņi attēlus iegūst jau profesionālām vajadzībām patiesībā," stāsta Ilgonis Vilks. "Bet tā astronomijas amatieri fotografē debesis savam un citu priekam, un šeit ir tas estētiskais moments priekšplānā. Un tad, piemēram, ir svarīgi, nevis tikai nofotografēt Piena ceļu, bet arī, lai tas Piena ceļš būtu kādā skaistā, interesantā ainavā, lai būtu tas attēls pabeigts un būtu to patīkami aplūkot. Tā kā šeit tie mērķi ir pavisam citi un tehnika arī līdz ar to ir cita. Būtībā var pat sākt mobilo telefonu. Mūsdienās mobilo telefonu kameras daudziem ir itin labas, ja cilvēks māk pārslēgt pro jeb nakts režīmā, uzlikt uz neliela statīva, tad var sākt iegūt nakts debess attēlus." "Lai fotografētu vairāk un daudzveidīgāk, ir vajadzīgs digitālais fotoaparāts, kuram mainīt objektīvus, ne tāds pavisam mazs "ziepju trauciņš", bet drusku lielāks. Un statīvs, varbūt sekošanas iekārta. Kā jebkurā hobijā, tikko cilvēks sāk ar to nodarboties, parādās zināmas prasības pret resursiem un zināmi izdevumi," turpina Ilgonis Vilks. "Tad jau var fotografēt ļoti daudz ko. Var fotografēt dažādas zvaigžņu ainavas, var fotografēt ziemeļblāzmas, sudrabainos mākoņus, dažādas optiskās parādības, te paveras ļoti plašas iespējas. Tā tehnika, kas vajadzīga, mūsdienās nav pārāk sarežģīta, pat ne obligāti teleskops. Ja ir teleskops, tad var fotografēt tuvplānā dažādus objektus - sauli, mēnesī, dažādus miglājus, galaktikas un viss kaut ko citu, ko mēs redzam arī profesionālajos attēlos."

Nesen Rīgas Tehniskā universitāte pārspējusi līdzšinējo Ginesa rekordu ideju radīšanā. Tāpat eksperimentā sacentušies cilvēki un mākslīgais intelekts, un uzvarējuši cilvēki. Visticamāk, ne viens vien būs saskāries ar situāciju, kad jāpiesēžas pie baltas papīra lapas, uz kuras, piemēram, jāsaraksta visas iespējamās idejas saistībā ar kāda pasākuma rīkošanu. Varbūt būsiet paši piedalījušies kādā radošās domāšanas treniņā, kurā jāizdomā pēc iespējas vairāk veidu, kā varētu izmantot vienu vai otru priekšmetu. Prāti darbojās un radošums atraisījās arī nesen notikušajā “Lielākajā prāta vētrā pasaulē” Rīgas Tehniskajā universitātē. Kā pētniekiem rodas idejas, kas ir ideju avots inženierzinātnēs un kā idejas rada mākslīgā intelekta rīki? Vai kādudien mākslīgais intelekts radīs labākas idejas nekā mēs, cilvēki, vai arī šajā jomā cilvēks saglabās savu pārspēku, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Ginesa rekorda idejas autore - Rīgas Tehniskās universitātes Zinātnes inovāciju centra Dizaina fabrikas vadītāju Elīna Miķelsone un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš. Latvijā strādājoša spāņu zinātniece veikusi darbu pie jaunas neinvazīvas metodes prostatas vēža diagnostikai Ātri un vienkārši nodot urīna analīzes un uzzināt, ir vai nav vīrietim prostatas audzējs - par šādas metodes izstrādi šogad starptautisko "L’Oreal" balvu sievietēm zinātnē saņēma Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece Kristīne Baho Santos. Izklausās vienkārši, bet darbs pie šīs metodes ir gana sarežģīts. Kā noritēja darbs pie jaunajiem prostatas vēža biomarķieriem un kā tas nākotnē varētu ietekmēt  šī audzēja kontroli, stāsta zinātniece. Šī gada septembra sākumā notika ikgadējā "L’Oreal" UNESCO balvas pasniegšana sievietēm zinātnē un viena no trim Latvijas laureātēm bija Kristīna Baho Santos. Bioloģijas zinātņu doktorante ir spāniete, bet jau vairākus gadus viņa strādā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. "Mani allaž ir vadījusi milzīga zinātkāre un vēlme izprast notiekošos procesus un mehānismus dabā,  un zinātne man ļauj apmierināt šo manu zinātkāro prātu," tā Kristīna Baho Santos pamatoja darbošanos savā pētniecības laukā.        

Šī gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta pētījumiem par sieviešu darba dzīves izmaiņām gadsimtu laikā. Kā mainījušās sociālās normas, tradīcijas un ģimenes un ko ekonomikai nozīmē sievietes darba tirgū? Kur ir meklējami cēloņi 21. gadsimta nevienlīdzīgajam atalgojumam? Nobela prēmija ekonomikā piešķirta amerikāņu ekonomistei Klaudijai Goldinai par pētījumiem, kas palīdzējuši izprast sieviešu lomu darba tirgū. Kā uzsvērusi akadēmija, tad Hārvarda universitātes profesores Goldinas “pētījumi atklāj pārmaiņu cēloņus, kā arī galvenos joprojām pastāvošās dzimumu nevienlīdzības cēloņus”. Akadēmijas paziņojumā norādīts, ka Goldinas darbs “sniedzis pirmo visaptverošo pārskatu par sieviešu ienākumiem un līdzdalību darba tirgū gadsimtu gaitā”. 77 gadus vecā Goldina ir trešā sieviete, kurai piešķirta Nobela prēmija ekonomikā.  Pie kādiem secinājumiem tad Klaudija Goldina nonākusi un kā viņas sniegumu vērtē pašmāju ekonomisti un citu jomu speciālisti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Rīgas Stradiņa universitātes maģistra studiju programmas “Sociālā antropoloģija” lektore un pētniece Diāna Kiščenko. Karjeras izaugsmes iespējas kantoristēm savulaik Latvijā Mašīnrakstītājas, lietvedes, stenogrāfistes jeb, kā šis profesijas pārstāves dēvēja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kantoristes - tas bija jauns darbs izglītotām, ambiciozām sievietēm ceļā uz karjeru un finansiālu neatkarību, tā, runājot par 19. un 20. gadsimta mijas jauno darbu biroju pasaulē, teic literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. Kādi pienākumi bija jāveic šīm kantoristēm, kāds bija atalgojums un cik augstu pa karjeras kāpnēm varēja uzkāpt sekretāre starpkaru Latvijā, stāsta pētniece. "Iepriekšējā  pavasarī reģistrēti ir 2500  inteliģento bezdarbnieku. No tiem 75 procenti sievietes – 120 kantoristes un mašīnrakstītājas un 670 vienkāršu kantoristu. Inteliģentus darba spēkus visvairāk pieprasa privātuzņēmumi un meklē grāmatvežus, kantoristus un valodu pratējus. Tiem arī izdodas vietas  atrast,” tā 1924. gadā drukāts laikrakstā „Latvis”. 19. un 20. gs. mijā, sākoties industriālajai revolūcijai, darba tirgū parādās jauna profesija – mašīnrakstītāja. Tika apgalvots, ka sievietes rakstāmmašīnas lietošanā ir dabiski veiklākas nekā vīrieši, bet iespējams, vēl svarīgāk  bija tas, ka sievietes varēja nodarbināt pa mazāku  samaksu, teic Latvijas Universitātes literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore, literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone. Viņa stāsta par tolaik jauno profesiju – mašīnrakstītāju, kam laika gaitā  pievienojās citi  pienākumi  lietvedībā.   „Sēžu atkal departamentā. Mani pirksti veikli slīd pār rakstāmmašīnas kauliņiem. Te nu mēs esam atkal visas četras. Pāri mums krīt papīru plūdi un putekļi. Vai tā ir dzīve? Kāda lauciniece iemaldījusies mūsu istabā. Kas mums nekaišot – sēžot un blisinot tikai acis. Viņai jābrienot dubļi un neesot neviena brīva brīža. Tā ir sārta un apaļa sieva. Kaut tā zinātu, cik skumja ir mūsu dzīve! Darbs tiešām nav grūts, bet vai tas ir viss, ko cilvēks grib no dzīves?” Šādu epizodi no mašīnrakstītājas ikdienas attēlo rakstniece Elvīra Kociņa 20. gs. 30. gadu otrajā pusē publicētajā romānā „Pēdējā laime”. Lai arī darbs nebija nekāda medusmaize, tomēr  tas nozīmēja kaut kādu finansiālu neatkarību un iespēju tikt augstāk pa karjeras  kāpnēm, ja ne profesionālajā jomā, tad izdevīgi apprecoties. Jo īpaši tas attiecās uz ārlietu resoru, kur bieži vien par diplomātu kundzēm kļuva turpat strādājošās mašīnrakstītājas un sekretāres.    

Pusotra balva fizikai - tā par šī gada Nobela komisijas izvēli saka eksperti. Kvantu fizikas eksperimenti, gan lāzeru fizikā, gan ķīmijā. Kas ir šī gada laureātu veikums? Gaismas fizika - vienā gadījumā ar ārkārtīgi īsiem gaismas impulsiem, otrā gadījumā - ar ķīmijas metodēm iegūti gaismu emitējoši nano punkti. Kas tas viss īsti ir? Kāpēc tie ir svarīgi zinātnes atklājumi, šos un citus jautājumus par šī gada Nobela prēmiju ķīmijā skaidro Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optomerijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Sergejs Gaidukovs. Nobela prēmija ķīmijā šogad piešķirta trim ASV zinātniekiem, kuru pētījumi snieguši būtisku ieguldījumu nanotehnoloģiju attīstībā. Viņu atklājumi ir saistīti ar kvantu punktu pielietošanu zinātnē. Šie punkti ir nanometros mērāmas daļiņas, taču to pusvadītāju spējas jau plaši tiek  izmantotas modernajās tehnoloģijās un medicīnā. Piemēram, tie ir viena no galvenajām sastāvdaļām modernajos ekrānos, kā arī tos izmanto jaunākajās audzēju izņemšanas operācijās. Nobela prēmiju ķīmijā saņems Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesors Mungi Bavendi, Kolumbijas universitātes profesors Luiss Bruss un ASV strādājošais krievu zinātnieks Aleksejs Jekimovs. Savulaik viņš darbojies Joffes fizikas institūtā Sanktpēterburgā, bet ASV bijis uzņēmuma "Nanocrystals Technology" galvenais zinātnieks. Bavendi ir Parīzē dzimis tunisiešu izcelsmes zinātnieks, kurš bērnībā ar ģimeni emigrēja uz ASV.

Apziņa, ka kādam svešam ir mūsu mājas atslēgas vai maksājumu kartes pin kods ir ļoti satraucoša un nepatīkama. Vai tikpat piesardzīgi esam ar saviem datiem virtuālajā vidē, ko atstājam aiz sevis milzīgajā datu pasaulē un kas ir šie dati - atkritumi vērtīga valūta? Vai ļaut pelnīt ar mūsu datiem kādam citam un cik gatavi esam pastāvēt par saviem datiem kā vērtību, un kāpēc dalīšanās ar šo vērtību ir nepieciešama? Kādas ir mūsu pašnoteikšanās tiesības digitālajā pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš.

Noteikti ne viens vien ir pamanījis, ka šoruden pļavas uzvedas visai dīvaini. Šī gada siltās sezonas laikapstākļi "izsituši" pļavas no ierastā ritējuma. Laikā, kad dabai pamazām jādodas ziemas miegā, kā tas ir ierasts mūsu platuma grādos, pļavās zied saulpurenes. Kāpēc šogad pļavas uzvedas tik dīvaini? Kādas varētu būt ilgtermiņa sekas, ja šādas vasaras atkārtotos un ko par šīm izmaiņām domā no ziedēšanas atkarīgie kukaiņi? Raidījumā Zināmais nezinājamā analizē un vērtē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš, botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova un entomologs Uģis Piterāns.   "Augi ir pielāgojušies visai efektīvi dzīvot mainīgos apkārtējos vides apstākļos, jo mainība ir viena no vides pamatīpašībām. Ne vienmēr var paredzēt laiku, kad mainība būs. Mums ir labi zināma sezonalitāte, ziemā ir aukstāks nekā vasarā, savukārt vasarā ir vairāk saules gaismas. bet kurā brīdī precīzi tas būs, vai tas būs mēnesi agrāk vai vēlāk, tas nav definēts. Tā ir šī heterogenitāte [mainība] laikā. Mēs to saistām mūsdienas ar globālām klimata izmaiņām, bet ja paskatās gadu griezumā, desmitgadēs, cilvēki vienmēr atceras, tad bija sausums, tad bija karstums, siltas ziemas. Faktiski augi ļoti labi spēj tam pielāgoties," vērtē Ģederts Ieviņš. Juglas apkaimē esošo Velnezeru attīrīs no fosfora ar alumīnija sulfātu Nākamā gada pavasarī Juglas apkaimē esošajā Velnezerā notiks tā attīrīšana no fosfora piesārņojuma, kas tur izveidojies jau pirms daudziem gadiem. Piesārņojuma likvidēšana notiks ar ALUM metodi, tas nozīmē - ezeru tīrīs ar alumīnija sulfātu, kas piesaista pie sevis šo fosforu. Šīs darbības mērķis ir, pirmkārt, atbrīvot ezeru no fosfora, kas veicina aļģu ziedēšanu vasarās, skābekļa daudzuma samazināšanos un ezeru aizaugšanu un, otrkārt, lauzt mītus par alumīnija sulfāta kaitīgumu. Šobrīd notiek ezera  izpēte un speciālisti vāc datus, lai varētu tos salīdzināt pēc Velnezera attīrīšanas. Par to, kā viss šis process notiks un kā tieši alumīnijs darbosies, stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Šobrīd notiek izpētes darbs Velnezerā un tostarp tiek zvejotas arī zivis, lai varētu salīdzināt, kādas tās bija pirms ALUM metodes un kādas tās būs pēc tam. Pētniece bilst, ka zviedru kolēģi vairs zivis nepēta, jo sen ir pārliecinājušies, ka alumīnija sāļi, ko izmanto ezeru attīrīšanā, zivis neietekmē. Tā kā minēto metodi Latvijā izmantos pirmo reizi, mūsu pētnieki vēlas būt pilnīgi droši un balstīties uz pašu iegūtiem datiem. Gaidām nākamā gada maiju, kad Juglas apkaimes Velnezerā tiks ūdenī ielaista speciāli aprīkota laiva, lai tīrītu ezera vidi no fosfora piesārņojuma. Kā bilst Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča, tad šo procesu varēs vērot ikviens interesents, būs arī iespējams uzdot jautājumus par ezera attīrīšanas metodi ar alumīnija sāļiem, kā arī būs iespējams iekāpt aprīkotajā laivā.

Cilvēka ģenētika, vide un dzīvsveids lielā mērā lemj likteni, ja runa ir par dažādām saslimšanām. Precīzijas medicīna ir jauna pieeja slimību ārstēšanai un profilaksei, kurā ņemta vērā katra cilvēka ģenētiskā daudzveidība, vide un dzīvesveids. Kas apvieno šos trīs faktorus, lai lemtu par labāku ārstēšanu un laicīgāku profilaksi. Kā tas notiek reālajā dzīvē, skaidro Latvijas Universitātes profesors, gastroenterologs Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors Māris Leja. 

Kaupo - nodevējs, Kaupo - politiķis, Kaupo - ceļotājs? Kas īsti bija Kaupo un vai Kaupo vispār bija Kaupo? Ko zinām par šo vēsturisko personību un cik daudz vēsturisko interpretāciju par šo leģendāro cilvēku ir faktos balstītas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Greifsvaldes Universitātes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks, vēsturnieks Gustavs Strenga. Ūdenim ir liela loma kā sociālajās, tā arī reliģiskajās darbībās Tīrība un šķīstība ķermenim, tīrība un šķīstība miesai: kā sociālajās, tā arī reliģiskajās darbībās ūdenim ir liela lomu, saka teoloģijas profesors Valdis Tēraudkalns. Par kristīšanu ar ūdeni informāciju varam atrast Bībelē, Jaunajā Derībā, kur minēts, kā Jānis Kristītājs Jūdejas, tagadējās Izraēlas, iedzīvotājus un arī Jēzu kristījis Jordānas upē. Kā izpaužas kristīšana dažādās kristīgajās konfesijās un cik liela nozīme šim rituālam ir citās reliģijās, stāsta LU  Teoloģijas fakultātes mācībspēki – profesoru Valdis Tēraudkalns un fakultātes dekāne, profesore Dace Balode.

Nesen Austrālijā attaisnota sieviete, kuru apsūdzēja par trīs zīdaiņu nāvi. Pateicoties ģenētiķu pētījumiem, atklājās, ka bērni nav miruši vardarbīgā nāvē, bet gan ģenētiskas anomālijas dēļ. Kā ģenētika nāk talkā tiesu darbā? Kā noteikt, kurš dvīnis ir pastrādājis noziegumu un kurš nevainīgs? Notiesāt nedrīkst atbrīvot - tāds varētu būt moto nozieguma izmeklēšanas brīdī, taču komatus pareizajās vietās salitk palīdz tikai laba pierādījumu bāze.  Dažkārt te talkā nāk ģenētiķi, kuri par savu darba lauku izmanto pierādījumus, kas nekad nemelo - cilvēka DNS. Kādu informāciju par noziegumu var sniegt cietušā vai apsūdzētā gēni un kādi neparasti gadījumi pieredzēti tiesu praskē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj SIA "GenEra" valdes priekšsēdētāja Ilze Radoviča-Spalviņa.

Nav noslēpums, ka krāsas un formas šajā pasaulē neredzam gluži vienādi. Ne tikai redze, arī citas maņas mūsu smadzenēs ziņo par ārējo pasauli visai atšķirīgi. Ceļš, ar kādu gaismas viļņi ceļo no mūsu acs līdz smadzenēm, šo vizuālo informāciju savdabīgi “apaudzē”. Kādā veidā citas maņas ietekmē to, kā redzam un uztveram pasauli sev apkārt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters.

Kad meklējumi aizsākumi pieminekļu aizsardzībai, jeb kurā laikā kad sabiedrība nobrieda domai, ka vēsturiskas vērtības jāsargā īpaši un kā notika šis process, mainoties valdošajām varām Latvijas teritorijā. Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieki: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un šīs fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs. Kapu pieminekļi: cilvēku vēlmes, iekārtojot mūža mājas Akmeņkalis Ivars Feldbergs ir meistars ar vairāk nekā 40 gadu stāžu. Viņš dalās pārdomās, kas ir gaumīgs kaps un kā notiek darbs pie kapakmeņa  izveides. Akmeņkalis teic, ka populārākais materiāls, kas tiek izmantots,  veidojot piemiņu cilvēka mūžamājām, ir granīts. Tas parasti tiek eksportēts no Ķīnas un Polijas, bet meistara iecienītākais materiāls ir laukakmens, kas jau no dabas ir skaists ar reljefu un krāsu. Skatot uz neparastiem, izciliem vai dīvainiem kapu pieminekļiem pasaulē, ir jāmin franču rakstnieka, zinātniskās fantastikas literatūras aizsācēja Žila Verna  pēdējā atdusas vieta Francijas pilsētā Amjēnā, kur redzama izkalta vīrieša figūra, kas izstieptu roku grūž prom no sevis kapakmeni un kāpj ārā no kapa. Akmens statujai ir paša rakstnieka vaibsti, kas izmantoti no Žila Verna pēcnāves maskas. Skulptūras nosaukums ir “Ceļā uz nemirstību un mūžīgo jaunību”. Turpinot skatīt uz pašmāju kapu pieminekļiem, vaicāju akmeņkalim Ivaram Feldbergam par to, kāpēc nereti cilvēki jau esošos dzimtas kapos sev dzīviem esot uz kapakmeņa jau iegravē savu vārdu uzvārdu un dzimšanas datumu. Izrādās, tas ir praktisku apsvērumu dēļ, zinot, ka neesam mēs mūžīgi un jau laikus sagatavojam vietu, kur dusēt līdzās jau aizgājušiem piederīgajiem. Nereti kapa pieminekļi top arī mīļotajiem mājdzīvniekiem. Arī akmeņkalim Ivaram Feldbergam ir nācies veidot kapa pieminekli- Latvijā vienīgajā dzīvnieku kapsētā „Citi lauki”.  

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs laidis klajā grāmatu, kas veltīta muzeja karogu kolekcijai. Tajā atrodami daudzi simti karogu un to detaļu, tostarp arī senākie karogi Latvijā. Kādu stāstu sevī nes karogs laiku laikos? Kopā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti Anitu Gailišu skaidrojam, kā no militārās jomas karogs kļuva par valsts simbolu, ar ko no karoga atšķiras standarts un vimpelis un kādi karoga atribūti savulaik tika dāvināti Dziesmu svētku dalībniekiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Krājuma nodaļas vadītājas Anitas Gailišas grāmata “Stāvi stipri, strādā droši. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja karogu kolekcija” tapusi vairāku gadu desmitu darba rezultātā, pētot muzeja karogu kolekciju. Unikālais izdevums ir vērtīgs izziņas materiāls karogu vēstures – veksiloloģijas – pētniekiem, kā arī vizuāli un informatīvi bagāts ceļojums karogu vēstures stāstos ikvienam interesentam. “Karogu kolekcijas priekšmeti hronoloģiski aptver piecus gadsimtus un atspoguļo Rīgā un Latvijā vēsturiski lietotus augstākās varas un visdažādāko sabiedrisko organizāciju vienotības un identitātes krāsainos simbolus no 17. gadsimta līdz pat 21. gadsimtam,” uzsver Anita Gailiša un piebilst, ka “Karogu pētniecība ir īsts detektīva darbs.”

Polārpētnieki no Latvijas šogad viesojušies Alpos, lai pētītu ledājus šajā Eiropas reģionā. Zinātnieki mērīga ledus biezumu šajos kalnos, kur ledāji kūst ārkārtīgi strauji, prognozes paredz, ka 2050. gados Alpos vairs nebūs ledus. Ko saka pašmāju pētnieku pieredze? Plašāk skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un šīs fakultātes doktorantūras studenti Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Straujās pārmaiņas, kas kalnos sākušās jau kopš 20 gadsimta vidus, ir cilvēka darbības rezultāts. Modeļi prognozēm, ir dažādi.  "Ar diez gan lielu varbūtība varam pateikt, ka tiešām Alpu ledāji līdz gadsimta beigām nokusīs par vismaz četrām piektdaļām. Tāds pat liktenis sagaida arī Norvēģijas ledājus," norāda Kristaps Lamsters. "Islandē varbūt vēl 100 gadus var pagaidīt, kamēr visi ledāji izzudīs." Ledāju kušanas dēļ katastrofas jau notiek: var uzkrāties daudz ūdens ezeros, tas var noplūst, atsedzas nestabilas nogāzes, kas var nogrūt. Tās ir lokālas dabas katastrofas, bet jebkura ledāju kušana paaugstina arī jūras līmeni. "Jo vairāk ledāji nokūst, jo zeme kopumā kļūst siltāka. Ja ir ledus, tas atstaro solāro radiāciju. Jo ātrāk ledāji kūst, jo straujāk norisinās klimata pārmaiņas kopumā," atzīst Kristaps Lamsters. Pētnieki šobrīd apstrādā savāktos datus un pēta ledāju gultni, lai saprastu, kāpēc ledājs kūst daudz ātrāk. Alpu ledāji strauji zaudē ledus masu jau kopš 19. gadsimta vidus, kad beidzās tā sauktais "mazais ledus laikmets".  "No 1850. gada lielākā daļa Alpu ledāju ir sarukuši uz pusi un zaudējuši jau divas trešdaļas savu ledus masu. Ūdens izgrauž arī dziļus kanjonus," turpina Kristaps Lamsters. "Agrāk bija gadījumi, kad ledāja ūdeņi izraisa plūdus zemāk esošo ciemu iedzīvotājiem. Arī turpmāk tā ir viena no katastrofām, no kuras ir jāuzmanās." "Prognozes ir drūmas un arī reālas. Lai kādus nākotnes klimata scenārijus mēs neizmantotu, ir diez gan skaidrs, ka Alpu ledāji līdz gadsimta beigām par 70 - 90 procentiem nokusīs. Ja mēs beigtu laist gaisā ogļskābās gāze un citas emisijas jau rīt, tas šo situāciju nemainīs. To liktenis diemžēl ir izlemts," norāda Kristaps Lamsters. Šī gada augustā norisinājās jau desmitā ekspedīcija, kurā Latvijas zinātnieki veica ledāju pētījumus. Ekspedīciju organizēja LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) Polāro pētījumu centrs sadarbībā ar Insbrukas Universitāti, kura pārvalda Hintereis pētniecības staciju. Pētījumi tika veikti uz Hintereisfernera ledāja Ectāles (Ötztal) Alpos, Austrijas dienvidrietumos. Ekspedīcijā piedalījās asociētais profesors Kristaps Lamsters un doktorantūras studenti – Pēteris Džeriņš un Lelde Švinka. Hintereis stacija atrodas 3026 metru augstumā. Tā tika uzbūvēta jau 1966. gadā. Stacijas apkārtnē ilgstoši tiek veikti meteoroloģiskie novērojumi un ledāja masas bilances monitorings, reģistrējot klimata pārmaiņas jau kopš 19. gadsimta, tādējādi sniedzot vienas no garākajām novērojumu datu sērijām pasaulē. Jau kopš 1847. gada tiek veikti Hintereisfernera garuma mērījumi, bet pirmo reizi vēstures avotos ledājs ir minēts jau 1601. gadā. Kalni kustas, aug un noveco miljons gadu laikā Kalni uzvedas kā dzīvas būtnes – veidojas, aug, sarūk, noveco un kustas. Kalna veidošanās nav ātra, šis process notiek miljons gadu laikā, kustoties zemes tektoniskajām plātnēm. Ģeoloģijas speciālists Ģirts Stinkulis sniedz ieskatu kalnu veidošanās procesā un stāsta par šīm augstajām zemes reljefa formām. Sakumā  skaidrojam, no kāda augstuma sākas kalns, jo skatot definīciju, Latvijā esošos kalnus par tādiem nevar saukt.

Ne tikai uz lielceļiem vai ostās ir intensīva satiksme - arī mūsu gaisa telpa burtiski čum un mudž no pasažieru un kravas pārvadājumiem. Ap 100 tūkstoši pasažieru reisu - par tādu satiksmes intensitāti runājam aviācijā. Un neskatoties uz šo milzīgo apjomu, debesīs nelaimes gadījumi kļūst aizvien retāki. Cilvēciskai kļūmei vai sīkai tehniskai ķibelei 10 kilometru augstumā var būt smagas sekas. Daudzas aviokatastrofas ir spilgts piemērs tam. Kas ir biežākie cēloņi nelaimēm aviācijā un vai krīzes brīdī ir iespējams ko darīt lietas labā, skaidro RTU Mašīnzinību, transporta un aeronautikas fakultātes Aeronautikas institūta direktors Ilmārs Blumbergs un Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "Kas man rada drošības sajūtu, jo man ir ļoti bail lidot ar lidmašīnu, dažreiz sanāk, ka es arī ieķeros krēslā, kad paceļas un nolaižas, ka ir lielāka iespēja iekļūt negadījumā, braucot uz lidostu, nekā lidojot. Tas labi parāda, ka drošība ir," atzīst Valdis Zuters. "Cilvēki nekāps lidmašīnā, ja lidošana nebūs droša. Jebkura valsts rūpēsies, lai aviācija attīstītos. Visi ir gatavi domāt, lai būtu droši." Zuters skaidro, ka "mazās ķibeles notiek daudz. Pie lielākiem negadījumiem nonāk, kad ir vairākas neveiksmīgas sakritības. Lielākoties tas sākās ar sīkām lietiņām, kuras beigās beigās dažādu iemeslu dēļ, pilotu neuzmanība vai tehniskās lietas, rezultātā diemžēl noved pie lielākas  vai mazākas nelaimes". Ilmārs Blumbergs norāda, ka sarežģījumus var radīt putni lidlaukā. Šobrīd arī Latvijā ir pieaudzis to gadījumu skaits, kad lidmašīna saskrienas ar putniem uz lidlauka. Par laimi tas nav novedis pie katastrofas "Pats bīstamākais ir nosēšanās posms. Ap 40% visu katastrofu notiek beidzamajā nosēšanās fāzē. Aptuveni 15 % ir ieskriešanās fāzē, ar  20% ir kreisera režīmā," skaidro Ilmārs Blumbergs. "Kāpēc tas notiek? Ja pirms 20 – 40 gadiem dominēja tehniskās kļūmes, šobrīd tās ir dramatiski samazinātas. Ja mēs kaut ko vienu samazinām, procentuāli pieaug kaut kas cits. Un tas ir cilvēka faktors. Kopējais skaits kļūdu samazinās, bet procentuāli pie katastrofām noved tieši cilvēka faktors, cilvēku kļūdas, nepareizas rīcības. Pārsvarā tie ir piloti. reizēm dispečeru kļūdas uz zemes." Radīts mazdegošs pārklājums, lai mazinātu liesmas aizdegšanās gadījumā lidmašīnā Latvijas zinātnieki kopā ar vairākām ārvalstu zinātniskajām institūcijām izstrādājuši jaunus videi draudzīgākus materiālus, kas var samazināt liesmas, ja gadījumā lidmašīnās izceļas ugunsgrēks. Skatos video, kur redzams, kā ar lodlampu tiek aizdedzināta neliela, caurspīdīga, pēc skata plastmasas plāksnīte. Tā uzliesmo, deg, bet aptuveni minūtes laikā liesma nodziest. Šajā materiālā ir iestrādāts ķīmiskais elements fosfazēns, kas samazina materiāla degšanas īpašības. Par jaunizveidoto pārklājumu lidmašīnu pilotu drošībai un kas ir fosfazēns, stāsta Latvijas Universitātes Materiālu mehānikas institūta vadošā pētniece un Fizikas matemātikas un optometrijas fakultātes docente Tatjana Glaskova-Kuzmina. Čehu un  slovāku pētnieki šo vielu sintezēja, radot mazdegošu pārklājumu, savukārt Tatjanas vadītā komanda LU Materiālu mehānikas institūtā pārbaudīja minēta materiāla mehāniskās īpašības – spriegumu, stingrību, deformāciju. Projekta laikā  aizsākās jauna sadarbība ar lietuviešu sporta aviācijas kompāniju, kas izgatavo planierus. Tatjana Glaskova- Kuzmina rāda nelielas plāksnītes ar tur iestrādāto fosfazēnu un stāsta, kā mūsu  universitātes pētnieki turpina darbu pie vāji degošā lidmašīnu pārklājuma izstrādes. Pētniece norāda, ka būtiski ir tas, lai jauno materiālu izstrāde un to fizikālo īpašību izpēte notiek ne tikai akadēmiskajā vidē, bet pētījumi tiek pārcelti uz industriālās pētniecības un attīstības līmeni, lai pēc projekta beigām iegūtos rezultātus būtu iespējams pielietot arī rūpnieciski.

Mūsdienu lauksaimniecība brīžam šķietami liek izvēlēties - raža vai ilgstpējība globālā mērogā. Joprojām lauksaimniecībā izmanto vielas, kuras potenciāli iespaido visu ekosistēmu. Eiropas Komisija šogad apstiprināja glifosāta tālāku lietošanu lauksaimniecībā, ka tā nerada tiešu kaitējumu cilvēka veselībai. Tas, protams, radīja pretējas reakcijas lauksaimnieku un vides organizāciju starpā. Bet kas notiek ar pesticīdu "kokteili" augsnē: kad un kā tās sadalās un kāda ir ietekme uz apkārtējo vidi. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (LBTU) Augu aizsardzības zinātniskā institūta "Agrihorts" vadītāja Viktorija Zagorska un pētniece Regīna Rancāne.

Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā raķešu starti un citi ar kosmosu saistīti tehnoloģiju veikumi ietekmē Zemes atmosfēru? Vai tiešām raķešu startos atmosfērā izsit caurumus, kas ir melnais ogleklis un kāda ir kosmosa nozares "zaļā pēda", raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuaziasti Ints Ķešāns un Raitis Misa. 2022. gadā tika veikti 180 orbitālie starti. Tas nav tik daudz, kā bija 20. gadsimta 60. gados, bet startu paliek arvien vairāk un ir prognozes, ka arvien pieaugs. Runājot par degvielu, ko sadedzina kosmosa kuģim startējot, tas ir niecīgs daudzums, salīdzinot ar citām industrijām. "Ja salīdzināt ar pārējo industriju uz zemes, vienalga, vai skatāmies aviāciju, automobiļus, kuģus, vai vienalga kādu ražošanu, tas piesārņojums, ko nesēji dod, ir nesalīdzināmi mazs," atzīst Ints Ķešāns. "Es domāju, ka virtuvē mēs vairāk sadedzinām gāzi, nekā piesārņojums, ko rada raķetes," piebilst Raitis Misa. Ints Ķešāns skaidro, ka ir aprēķināts, ka no vidēji 150 - 180 startiem atmosfērā nonāk ap 1000 tonnām ogļekļa dioksīda. "Varētu šķist, ka daudz. Tajā pašā laikā mēs kopumā izmetam atmosfērā vairāk nekā 40 miljardus tonnu," norāda Ints Ķešāns. "Katras desmit sekundes 1000 tonnas ir tas, ko visa kosmosa industrija gada laikā izmet. Tas ir nenozīmīgi niecīgs skaitlis." Tā desmitmiljonā daļiņa no kopējā piesārņojuma "pīrāga". "Jā, tas ir kaitīgi, jā tie ir izmeši, bet uz pārējā fona tas ir piliens jūrā vārda burtiskā nozīmē," vērtē Ints Ķešāns. Līdzīgi var teikt par materiāliem un to ražošanu kosmosa kuģiem, salīdzinot ar materiālu daudzumu, ko izmanto citās nozarēs.

Kas liek putniem vākties baros, skudrām strādāt sinhroni un sikspārņiem pārvietoties tā, it kā tos vadītu kāds spēks no malas? Kas ir šīs vienotās kolektīvās uzvedības pamatā dzīvniekiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biologs, Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors Indriķis Krams. "Grupā ir drošāk," atzīst Indriķis Krams, skaidrojot, ka daudzi dzīvnieki dzīvo lielākās grupās, kas nav tikai radinieki. Dzīvojot grupa, var daudz ko darīt un justies drošāk. "Kāds var ar kaut nodarboties drošāk, ja nav jāskatās riņķī, ka tev nezogas klāt plēsējs, vai neuzglūn kāda cita nelaime," norāda Indriķis Krams. Cilvēku pasaulē viņš norāda uz situāciju Ukrainā, ka sociālais dzīves veids un spēja dzīvot grupā ikdienā daudzus paglābj. Individuālistiem ir grūtāk. Dzīvnieku pasaulē viņš norāda uz pelēko vārnu. "Tas ir putns, kas gluži pa Doma laukumu vēl tik brīvi nesoļo, bet, domāju, drīz arī šeit būs daudz vairāk," vērtē Indriķis Krams. "Tas, ko mēs pa pēdējiem 10 gadiem esam novērojuši, ka vārnas, būdami ļoti individuālistiski dzīvnieki, kas vēl pavisam nesen dzīvoja pāros, pa vienam, pašlaik, ko mēs redzam Rīgā, it sevišķi, ka vārnas dzīvo grupās pa 30, 50, pa 70 putniem. Vārnas pa pēdējiem 10, varbūt 20 gadiem ir piedzīvojušas ļoti lielas ģenētiskas izmaiņas, genoms ir stipri mainījies, acīmredzot sāk dominēt tā ģenētiskā informācija, kas atbildīga par sociālo uzvedību. Acīmredzot pilsēta ir vide, kurā ir vēlams dzīvot grupās. Tomēr, ka tu esi stiprs grupas ietvaros, partijas ietvaros, tu esi augstskolas beidzēju kluba loceklis, tu esi basketbolists, vai tu esi hokejists. Tās ir tās formālās, neformālas grupas, kas mums palīdz dzīvot labāk, justies drošāk. Acīmredzot pilsētā vajag būt sociālākam, ne tikai cilvēkam, bet arī vārnām." Vārnas nākotnē varētu pulcēties arī vēl lielākās grupās, bet Latvijas iedzīvotājus Indriķis Krams vērtē kā nekooperatīvus. "Pieļauju, ka kooperativitātes pakāpe mūsos pieaug, mēs aizvien vairāk un vairāk ieraugām tos labumus, kurus mēs kopā varam iegūt. Un tādā veidā es domāju, ka mēs drīz apdzīsim dažu labu daudz ekonomiski attīstītāku valsti," uzskata Indriķis Krams. Dažādi ceļi jaunpienācēju ievešanai esošajā barā Zooloģiskajā dārzā „Katrai dzīvnieku sugai ir savas nianses un katram dzīvniekam arī savas: vieni sadraudzējas un ir mīla no pirmā acu uzmetiena, bet citiem – kaut uz galvas stāvi, nu nemaz simpātijas nerodas. Jo  augstāk attīstītāks dzīvnieks, jo sarežģītāk notiek jaunpienācēju ievešana jau esošā barā,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza speciālists Māris Lielkalns. Katram dzīvniekam, vienalga, vai tās ir vardes, vai pērtiķi, vai lauvas, vai zivis, katram ir sava teritorija un ikviens jaunpienācējs sākotnēji tiek uztverts ar  aizdomām un tam ir jāiekaro sava vieta gan teritorijas ziņā, gan bara hierarhijā. Interesējamies, kā notiek jauno pieņemšana Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Kad dzīvnieks tiek atvests, tad, ja ir nepieciešamība, tas nonāk karantīnā, kur aptuveni mēnesi zoodārza speciālisti to novēro, pārbauda veselību un tad pienāk brīdis, kad jaunpienācēju iepazīstina ar pārējiem. Par to stāsta Māris Lielkalns. Runājot par zīdītājiem, ja gadījumā uzreiz nerodas saskaņa, tad jaunpienācējs tiek ielaists atpakaļ savā voljērā, kas jau viņam ir ierasta teritorija un pēc laika piejaucēšana barā turpinās. Atsevišķs stāsts ir par dzīvnieku pārošanu, kad no cita zooloģiskā dārza atceļo jauns tēviņš vai mātīte, lai turpinātu konkrētas sugas pēctecību. Slavenais britu zoologs un rakstnieks Džeralds Darels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka  dzīvnieku, tā teikt, laulību ceremonijā kāzu viesi, tas ir, zoodārza darbinieki parasti stāv satraukumā pie voljēra ar slotām un ūdens šļūtenēm rokās, ja nu gadījumā jaunais pāris ir gatavs viens otram rīkli pārkost un tie ir steidzami jāizšķir. Runājot par to, kā zooloģiskā dārza darbinieki palīdz jaunpienācējiem labāk iejusties jaunajās mājās, Māris Lielkalns stāsta par bebru Čāpiņu, kur iepazīstināšana ar potenciālo partneri notika, sūtot no vienam otra personiskās mantas. Savukārt mazā lācenīte, par kuru varējām lasīt plašsaziņas līdzekļos šī gada pavasarī, proti, lāčabērns, kas aprīlī bez mammas palicis, klīda gar Alojas-Limbažu ceļu un tika nogādāts Rīgas zoodārzā, maija beigās devās uz savu jauno mājvietu „La Taniere” zoodārzu-patversmi Francijā. Un lai lācenītei būtu mazāks stress, līdzi tika iedota zvērēna mīļmantiņa - plīša ziemeļbriedis.

"Zero Waste Latvija" jau sesto gadu rīko talku, jeb Atkritumu zīmolu auditu, lai ne tikai savāktu atkritumus, bet lai arī tos analizētu. Šogad pētīts, kāda veida un kuru ražotāju zīmoli visbiežāk sastopami Daugavgrīvas pludmalē. Atkritumus pludmalē vāc un analizē arī ekspedīcijas "Mana jūra" dalībnieki. Savukārt raidījumā skaidrojam, kādi ir secinājumiem pēc šīm norisēm. Stāsta "Zero Waste Latvija" valdes locekle Elīna Kolāte un Vides izglītības fonda pārstāvis Jānis Ulme. Ekspedīcijas "Mana jūra" šī gada dati rāda, ka katros 100 metros pludmales zonā tiek atrastas 375 atkritumu vienības. Dominē cigarešu izsmēķi, labā ziņa - pudeļu skaits samazinājies, depozītsistēma strādā. Pētījums par Teiču dabas rezervāta ezeriem Šovasar vairākos plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par divus gadus ilgušo pētījumu Teiču dabas rezervātā, kur  atrodas vairāki ezeri, kas ir tīri, cilvēka darbības neskarti, kuros ir augsts ūdens skābuma līmenis, tomēr šajā skābajā  vidē mīt asari. Izzinām, kā minētās zivis pielāgojas ezera ūdeņiem un liesajai maltītei un kā šāda tīra vide noder zinātniekiem, kā mērījumu atskaites punkts. Jau pētījuma sākumā šajā raidījumā viesojās Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Matīss Žagars un toreiz minēja, ka viņa komandai ir daudz jautājumu, kā var pastāvēt tāda harmoniska ekosistēma. Tāpēc tagad vaicājam biologam, vai un uz kādiem jautājumiem ir izdevies rast atbildes.

Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksuss preci, kas pamazām sāk izzust. Kā tas ietekmē mūsu dzirdes aparātu? Vai mūsu ausis var pierast pie trokšņainās pasaules un kā šis troksnis ietekmē mūsu organisma kopējo stāvokli, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste-otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga. Speciālistes ieteikumi, kā šajā skaļajā gadsimtā par sevi parūpēties. Pirmām kārtām, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā ir televizors vai radio. Vismaz uzliekat, ka izslēdzas pēc pusstundas un ļaujat sev to luksusu - gulēt klusumā.  Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz atpūšaties klusumā. Izbaudiet skaņu - aizejiet uz labu koncertu, aizejiet paklausāties labu mūziku un izbaudāt to, ko varat sajust ar dzirdi. Kohleārā implanta darbība Cilvēka auss iekšpusē atrodas spirālveida kanāls, ko dēvē par gliemezi jeb latīņu valodā – cohlea. No tā arī radies nosaukums kohleārais  implants. Kā šī ierīce palīdz nedzirdīgiem un ļoti vājdzirdīgiem cilvēkiem uztvert skaņas, par to saruna ar otolaringoloģi, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāju Sandru Kušķi. Pagājušā gadsimta  60. gadu vidū Austrālijā ausu ķirurgs Greeims Klārks, domājot par to, kā palīdzēt savam nedzirdīgajam tēvam, sāka darbu pie kohleārā implanta izstrādes, un 1978. gadā notika pirmā kohleārā implanta operācija. Kopš tā laika šī ierīce tiek nemitīgi uzlabota un pilnveidota un šī implanta uzvaras gājiens turpinās. Vieni no biežākajiem kohleāro implantu lietotājiem ir bērni, kuriem jau piedzimstot, vai ļoti agrīnā vecumā ir konstatēta smaga vājdzirdība vai nedzirdība. Zinot, ka  dzirde ir saistīta ar runu, ir gadījumi, kad šī jaunā skaņu pasaule uzreiz nenozīmē, ka bērns sāks labi runāt. Tas ir atkarīgs no katra pacienta uztveres un var prasīt ilgu un pacietīgu darbu gan no bērna, gan no  vecākiem, lai  kohleārā implanta lietotājs ne tikai uztvertu skaņas, bet spētu tās arī sekmīgi pielietot. Kā teic Sandra Kušķe, mums Latvijā ir vairāki „zvaigžņu bērni”, kuri piedzimuši vai agrā bērnībā kļuvuši nedzirdīgi līdz ar to arī nerunīgi, bet ar implanta palīdzību viņi pārvalda vairākas svešvalodas, spēlē mūzikas instrumentus, dzied koros, dejo. 

Troksnis uz ielas, troksnis darbavietā, skaļa mūzika austiņās un pat šķietami nejūtami vienmērīgi fona trokšņi, ko visapkārt rada tehniskas ierīces, ventilācijas sistēmas… Gadsimts, kurā dzīvojam, ir skaļš, jo īpaši pilsētās. Klusums kļūst par luksusa preci, kas pamazām sāk izzust. Kā tas ietekmē mūsu dzirdes aparātu? Vai mūsu ausis var pierast pie trokšņainās pasaules un kā šis troksnis ietekmē mūsu organisma kopējo stāvokli, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja, ārste-otorinolaringoloģe Gunta Sumeraga. Speciālistes ieteikumi, kā šajā skaļajā gadsimtā par sevi parūpēties. Pirmām kārtām, atpūsties klusumā un novērtēt klusumu. Ir cilvēki, kuriem ir grūti iemigt, tāpēc viņiem fonā ir televizors vai radio. Vismaz uzliekat, ka izslēdzas pēc pusstundas un ļaujat sev to luksusu - gulēt klusumā.  Noteikti arī pēc darba, atnākot mājās, vismaz nedaudz atpūšaties klusumā. Izbaudiet skaņu - aizejiet uz labu koncertu, aizejiet paklausāties labu mūziku un izbaudāt to, ko varat sajust ar dzirdi. Kohleārā implanta darbība Cilvēka auss iekšpusē atrodas spirālveida kanāls, ko dēvē par gliemezi jeb latīņu valodā – cohlea. No tā arī radies nosaukums kohleārais  implants. Kā šī ierīce palīdz nedzirdīgiem un ļoti vājdzirdīgiem cilvēkiem uztvert skaņas, par to saruna ar otolaringoloģi, Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāju Sandru Kušķi. Pagājušā gadsimta  60. gadu vidū Austrālijā ausu ķirurgs Greeims Klārks, domājot par to, kā palīdzēt savam nedzirdīgajam tēvam, sāka darbu pie kohleārā implanta izstrādes, un 1978. gadā notika pirmā kohleārā implanta operācija. Kopš tā laika šī ierīce tiek nemitīgi uzlabota un pilnveidota un šī implanta uzvaras gājiens turpinās. Vieni no biežākajiem kohleāro implantu lietotājiem ir bērni, kuriem jau piedzimstot, vai ļoti agrīnā vecumā ir konstatēta smaga vājdzirdība vai nedzirdība. Zinot, ka  dzirde ir saistīta ar runu, ir gadījumi, kad šī jaunā skaņu pasaule uzreiz nenozīmē, ka bērns sāks labi runāt. Tas ir atkarīgs no katra pacienta uztveres un var prasīt ilgu un pacietīgu darbu gan no bērna, gan no  vecākiem, lai  kohleārā implanta lietotājs ne tikai uztvertu skaņas, bet spētu tās arī sekmīgi pielietot. Kā teic Sandra Kušķe, mums Latvijā ir vairāki „zvaigžņu bērni”, kuri piedzimuši vai agrā bērnībā kļuvuši nedzirdīgi līdz ar to arī nerunīgi, bet ar implanta palīdzību viņi pārvalda vairākas svešvalodas, spēlē mūzikas instrumentus, dzied koros, dejo. 

Fizika, ķīmija un molekulārā bioloģija - šajās jomās šogad apbalvotas trīs pētnieces no Latvijas L`Oréal-UNESCO Sievietēm zinātnē konkursā. Kādi pētījumi ir šī gada laureāšu ikdienas darbs? Un, kā viņas raksturo zinātnes vidi Latvijā? Sarunājamies ar doktoranti, pētnieci Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā Katrīnu Laganovsku un  ķīmijas doktori, vadošo pētnieci Latvijas Organiskās sintēzes institūtā Lieni Grigorjevu. 

Pirms astoņiem gadiem pētnieki pirmo reizi fiksēja gravitācijas viļņus - tas apliecināja 70tajos gados radīto teoriju par viļņiem, kurus rada masīvi objekti paātrinātā kustībā. Šogad pētnieki atklājuši jaunus faktus par šiem viļņiem. Kas ir šīs neparastā "viļņu simfonija", kuru rada melnie caurumi Visumā? Ko zinām par gravitācijas viļņiem un kādā veidā tie mainījuši mūsu izpratni par Visumu? Šoreiz raidījumam pievienojas Latvijas Universitātes Fizikas nodaļas profesors Vjačeslavs Kaščejevs. 

Brūču dziedēšanai un citu slimību ārstēšanai mūsu senči izmantojuši dabas līdzekļus, un mūsdienās mēs tikai varam nobrīnīties par to, cik sen jau cilvēki atskārta dažādu augu un dzīvnieku produktu spēcīgo iedarbību, pat ja to ķīmiskais sastāvs vēl nebija pilnībā zināms. Pašlaik mēs šo ciklu ejam no jauna, ņemam talkā jau zināmas vielas un produktus, lai ar citu tehnoloģiju palīdzību iegūtu vēl nebijušus materiālus. Kādi tie ir un kādas tehnoloģijas lietotas, to stāstīsim raidījuma otrajā daļā. Bet pēc brūcēm, kuru dziedēšanā palīdz dabas materiāli, cilvēka organismā var veidoties rētaudi, raidījumu iesāksim. Kas ir rētaudi, kā notiek ādas dzīšanas process pēc brūces rašanās un kā ādu ietekmē tetovējumi, noskaidrosim no dermatologa, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras docētāja Alekseja Zavorina. Studijā sveicam arī Latvijas zinātniekus, kas darbojas šajā lauciņā - Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Dizaina tehnoloģiju institūta vadošo pētnieci Zani Zelču un šī paša institūta doktoranti, zinātnisko asistenti Laimdotu Vilcēnu.  

Kalendārā ik dienu noplēšam lapiņas. Visticamāk to dara arī ļoti daudzi iedzīvotāji Ukrainā un no Ukrainas uz citām valstīm atbēgušie cilvēki, un visticamāk, noplēšot kalendāra lapiņas vai citā veidā veicot atzīmes, viņi skaita, cik dienu jau pagājis kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Par to domā arī Ukrainas zinātnieki, kuri, karam sākoties, patvērumu meklēja citur, tostarp Latvijā. Tā rezultātā tapa iniciatīva “Science For Ukraine” jeb “Zinātne Ukrainai”. Par to mūsu raidījumā esam stāstījuši, bet šobrīd, kad pagājis krietns laiks, palūkosimies, cik veiksmīgi šo iniciatīvu izdevies īstenot. Raidījumā sarunājamies ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci, organizācijas “Science For Ukraine” jeb tulkojumā “Zinātne Ukrainai” dibinātāju Sanitu Reinsoni, viņai pievienojas literatūrzinātniece, viespētniece no Ukrainas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā un Ukrainas Nacionālās Zinātņu akadēmijas Tarasa Ševčenko Literatūras institūta vadošā pētniece Irina Pupurs, kā arī telefoniski ar mums kopā ir Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktore Inga Šīrante.

Docendo discimus - mācot  mēs paši mācāmies - vēsta sens latīņu sakāmvārds un  no šejienes arī  cēlies vārds, docents -  mācītājs. Akadēmiskajā vidē daudziem terminiem, kā piemēram,  profesors, maģistrs, rektors- saknes ir meklējamas antīkajā pasaulē un  kā redzam, vai šajā gadījumā- dzirdam, šie termini  ir ieņēmuši stabilu vietu  augstāko mācību  iestāžu  amatu nosaukumos un  zinātniskajos grādos. Raidījuma pirmajā daļā apskatām augstkolas akadēmiskos terminos.    Pirmie burti un zilbes daudziem bērniem laiku laikos ir sākušies ar ābeci. Kur meklējama ābeces vēsture, kam radās ideja radīt lasītprasmes apgūšanai veltītu speciālu grāmatu, kāds ir Vecā Stendera atstātais mantojums un kas vēl slēpjas lielākajā ābeču kolekcijā? Raidījuma otro daļu  esam veltījuši ābeces grāmatas vēsturei un attīstībai, ar kuru mums daudziem lasītprasme un ceļš uz valodas apguvi sākas.. Kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un ābeču kolekcionāru Juri Cibuļu paraudzīsimies uz ābeču pirmsākumiem un to, cik dažādas ābeces mēdz būt.

Tuvojas jaunais mācību gads, un daudzi no mums atminēsies, kā ar vieglu satraukumu pirms 1. septembra savulaik esam kārtojuši skolas somu un arī apģērbu, ar kuru doties uz svinīgo pasākumu. Bet, kad skolas gaitas jau būs sākušās, apģērba izvēli noteiks pašas mācību iestādes noteikumi - ko vilkt un kad vilkt. Vismaz tā varētu teikt mūsdienās. Vēsturiski gan skolas formai ir bijusi liela nozīme - panākt audzēkņu vienotību ar ārējā izskata starpniecību. No viduslaikiem piederīgiem mēteļiem līdz militāra stila apģērbam 20. gadsimtā un popkultūras elementiem - šādu skolas formu evolūciju plašāk aplūkosim raidījuma kopā ar modes vēsturnieci Edīti Paruti. 

Putekļi Starptautiskajā kosmiskajā stacijā ir krietni bīstamāki par tiem, kas sastopami Eiropas vai Amerikas mājokļos - piesārņojuma kokteilī ir arī mūžīgās ķimikālijas PFAS. Kā šobrīd nozare risina jautājumus par cilvēka radītu piesārņojumu izplatījumā un vai pastāv iespēja, ka mēs "aizvedam" bioloģisko piesārņojumu no Zemes uz citām planētām? Raidījumā runāsim gan par bioloģiskiem, gan ķīmiskiem putekļiem Starptautiskajā kosmosa stacijā, kas pētniekiem var izsaukt sarežģījumus veselībai. Tāpat stāstīsim par organisko piesārņojumu ar baktērijām. Vai draudu Zemei ar potenciāli bīstamiem mikroorganismiem rada no kosmosa atceļojis pētnieks, vai varbūt par savu drošību daudz vairāk jādomā astronautam, kurš vēl tikai gatavojas misijai? To sarunā atklās Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un StarSpace observatorijas vadītāja Anna Gintere.   

Ilgā laika periodā veikts pētījums liecina, ka Eiropas saldūdens bioloģiskās daudzveidības atjaunošanās kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades apstājusies. Latvijā tas novērots Salacā, Engurē un Rīgas ūdenskrātuvē.  Pētījums publicēts žurnālā "Nature", un tā līdzautori ir Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieks Dāvis Ozoliņš un vadošā pētniece Agnija Skuja. Ar pētniekiem tiekamies raidījumā Zināmais nezināmajā.

Raunai kā apdzīvotai vietai Latvijā bijusi svarīga loma vēsturiski, un arī mūsdienās daudzi ceļotāji Raunu izvēlēsies kā pieturvietu. Rauna kā Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā, Raunas pils un tās apkārtne, kas joprojām glabā kādus neatklātus noslēpumus, Raunas Staburags kā vienreizējs dabas piemineklis, kas piesaista atpūtniekus, un tāpat arī vēsturnieku un valodniekus diskusijas par to, ko tad nozīmē pats vārds "rauna". Tik krāšņa ir šī pērle Latvijas kartē, un droši vien ne bez iemesla pašu raunēniešu vidū izskan teiciens, ka Visuma centrs ir Rauna. Rūpīgs vēsturnieku darbs mūsdienās ļauj vietas atklāt no jauna, un tā tas ir arī ar Raunu un tās pili. Notiek arheoloģiskie pētījumi, agrāk izdotu materiālu pārskatīšana, lai veidotu patiesu stāstu par šo vietu Vidzemē. Ko pēdējos gados vēsturniekiem izdevies noskaidrot un kādi darbi iecerēti nākotnē, saruna ar raunēnieti, vēsturnieku Edgaru Plētienu. Arheoloģiskā izpēte Baltinavā, Zilākalnā un Ludzā Šajā vasarā vairākās Latvijas vietās - Baltinavā, Zilākalnā, Ludzā - notikusi liela rosība un arheoloģiskā izpēte, un tas ļāvis iegūt ne vien jaunus atradumus un datus, bet šādai rosībai ir arī būtiska nozīme, lai veiktu izglītojošo funkciju un iepazīstinātu jauno paaudzi ar to, ko vispār nozīmē arheologa darbs.  Tiesa, vairākās vietās pētniecība turpinās jau krietnu laiku, ne tikai šovasar. Vispirms dosimies uz Zilokalnu Vidzemē, kur šovasar atrasti cilvēku apbedījumi vietā, kur plānots sākt jauna skatu torņa būvniecību. Par to, cik ilgi Zilākalnā jau zināmi kādi arheoloģiskie atradumi, stāsta arheologs Oskars Ušpelis. Darbs pie Zilākalnā iegūtajiem materiāliem vēl turpināsies, bet 17. gadsimta monētas un citi atradumi nonāks Valmieras muzejā. Bet krietni senākus gadsimtus atklāj arheoloģiskā izpēte Latgalē, Baltinavā, un ar to ir gatavs iepazīstināt arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns. Līdzīgi kā ar Zilākalna atradumiem arī Baltinavā atrastais nonāks muzejā, un tas, protams, būs muzejs Baltinavā. Uzkavēsimies vēl Latgalē, šoreiz Ludzā, kur šogad arheoloģijas darbos kopā ar profesionāļiem darbojušies Ludzas apkārtnes iedzīvotāji, tostarp jaunieši, kā arī ciemiņi no citām pilsētām. Par arheoloģisko pētniecību Ludzas pusē stāsta arheoloģe, Rīgas Skolēnu pils arheoloģijas vēstures pulciņas vadītāja Ināra Kuniga.

Nebūs maldīgs teiciens, ka vēl viens tikpat liels kosmoss, kāds paveras virs mūsu galvām, meklējams arī jūru un okeānu dzīlēs. Iespējams, ka šis otrs kosmoss ir vēl iespaidīgāks, jo ne jau visu par to zinām, un tam pietuvoties allaž šķitusi uzdrīkstēšanās, kas nes līdzi daudz risku. Un tomēr - zemūdens pētījumi joprojām vilina, un mēs joprojām uzzinām ko jaunu, ja ekspedīcijas veiksmīgi noslēgušās. Tāpat ir pretēji viedokļi, ka vajag likt mierā gan dvēseles, kuras gājušas bojā kuģu avārijās, gan to, kas palicis pāri no kuģiem un atdusas okeāna dzelmē. Raidījumā sarunājamies ar Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka arheologu, Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku Jāni Meinertu. Šajā vasarā daudzi sekoja līdzi notikumiem saistībā ar zemūdeni “Titan”, kurā atradās pieci cilvēki un kas nolaidās okeānā, lai pētītu slavenā kuģa “Titāniks” vraku. Tagad jau mēs zinām, ka šis stāsts beidzās traģiski, - visi pieci cilvēki gāja bojā, un no okeāna tika izceltas zemūdenes atliekas. Pētīt dziļus ūdeņus un ne jau tikai ar zemūdenēm vien - tas ir aizraujoši, bet vienlaikus bīstami un tehniski sarežģīti. Iedomājieties, cik daudzi un dažādi dziļi ūdeņi klāj zemeslodi, un tagad saprast, kur un ko meklēt, - tas varētu būt pārbaudījums. Tomēr zinātniekiem ir izstrādātas metodes, tāpēc jau vairākas desmitgades attīstās tāda nozare kā zemūdens arheoloģija. Kādas metodes tiek izmantotas šajā gadījumā un kādi interesanti atradumi pēdējos gados atklājušies mūsu pašu Baltijas jūrā?

Pirmo reizi latviešu valodā lasāmi 19. gadsimta sākuma ceļojumu apraksti par Kurzemi. Tie pieder vācbaltiešu dzejniekam, rakstniekam un izdevējam Ulriham brīvkungam fon Šlipenbaham. Šajā laikā veidot ceļojumu aprakstus bija populāri, bet kādas vietas un priekšmetus Šlipenbahs aprakstījis un kāpēc šāds izdevums ir nozīmīgs, par to stāstām raidījumā Zināmais nezināmajā. Muižas, kuru vairs nav, dzimtas, kuras jau izzudušas, sadzīve, kas mainījusies līdz nepazīšanai, un tomēr vēl kādas pēdas no aizgājušiem laikiem ir atrodamas. Tā varētu teikt par nesen klajā nākušo tulkojumu, kurā aprakstīti ceļojumi pa 19. gadsimta Kurzemi. Ļoti iespējams, šis ir plašākais Kurzemei veltītais apraksts, kāds ir pieejams un saglabājies par šo laika posmu. Par grāmatas saturu un tā autoru Ulrihu fon Šlipenbahu stāsta  vēsturnieks un šīs grāmatas tulkotājs no vācu valodas Agris Dzenis un arī grāmatu redaktors un šīs konkrētās grāmatas dzejas tulkotājs un atdzejotājs Arturs Hansons. No vācu valodas tulkoto vācbaltiešu dzejnieka, rakstnieka un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha sarakstīto ceļojuma literatūru grāmatā "Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi" izdevusi starpnozaru mākslas grupa "SERDE".  

Cilvēka bezspēcību dabas priekšā apliecina divas fundamentālas parādības - laika ritējums un laikapstākļi. Centieni mainīt laikapstākļus, šķiet, ir tik seni kā pati cilvēce, taču tikai pēdējā gadsimta laikā ir radušās reālas idejas, kā mazināt šo bezspēcīgo atkarību no atmosfēras procesu labvēlības. Par mākoņu kaisīšanu un citiem ģeoinženierijas plāniem runājam raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters. "No vienas puses, gribam pamēģināt, vai spējam, vai varam kontrolēt. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus un to, kas notiek pasaulē, sāk just, ka tā ir nepieciešamība. Ja pirms tam bija, vai mēs to varētu izdarīt, tagad ir, ko mēs vispār varētu izdarīt. Tas vairs nav kā treniņš, bet paliek nopietni - sausumi, lieti, plūdi. Jautājums, vai mēs to varam izmainīt. Nākamais – vai vajag mēģināt to darīt," runājot par zinātnieku interesi ietekmēt laika apstākļus, vērtē Valdis Zuters. Ir dzirdēts par mākoņu kaisīšanu vai sēšanu ar sudraba jodīdu. "Ir mākonis, kurā ir sīki pilieniņi, kuri nekrīt zemē kā nokrišņi, bet ir vēlme tos dabūt lejā kā nokrišņus. Ja mēs gribam, lai nolīst kaut kur, kur vajag lietu, lai citur ūdens neaiziet. Tad notiek šī "sēšana", kad sēj sudraba jodīdu, kas ir graudiņš, sākums, ap kuru piliens var veidoties. Tad "iesēj", var teikt, iedīgļus, ap kuru piliens var veidoties, līdz ar to ūdens, kas mākonī ir, uzreiz nolīst. Tāpēc to sauc par mākoņu sēšanu," skaidro Valdis Zuters. Šī metode jau daudz tiek pielietota, bet nav viennozīmīgi, cik tas ir efektīvi un palīdz, jo ir daudz mainīgo. Šo metodi izmantoja jau Vjetnamas karā, kad radīja laikapstākļus, lai būtu grūtāk pretiniekam. "Tiklīdz mēs varam kaut ko kontrolēt, viens, ka mēs to varam izmantot labiem mērķiem, lai būtu pārticība un raža, no otras puses, cilvēki uzreiz skatās, kā to var padarīt par ieroci," komentē Valdis Zuters. Sudraba jodīts ir izvēlēts molekulārās struktūras dēļ, tas ir kā ūdens kristāliņš. Valdis Zuters arī min, ka ir dzirdēts par valstīm, kas mēģina sēt cementu, bet rezultāti nav pozitīvi. Beigās līst cementa lietus. Arī iespējamais sudraba jodīda lietus ir viena no bīstamībām, ko aplūko kā risku. "Otra puse, dabā, ja ūdens nenolīst šeit, viņš nolīst citur. Sāk jau runāt, ja mēs panākam, ka lietus nolīst šajā vietā, mēs esam nozaguši lietu, ka nenolīst citur," atzīst Valdis Zuters. Tas var radīt problēmas un konfliktus. Andris Vīksna norāda, ka arvien pasaulē izmanto prekrusas lielgabalus.  "Vēl šobrīd aktīvi Balkānos, Amerikā, dzirdēts, arī Argentīnā ir izvietoti lielgabali, kas izšauj gaisu, impulsu dod pret debesīm, kad nāk pērkona negaisa mākoņi, ar cerību, ka tas mainīs struktūru mākonim, izjauks augšupejošo gaisa kustību un samazinās krusas iespējamību," norāda Andris Vīksna. Balkānos šajā procesā piedalījušies pat meteoroloģiskie dienesti. Arī par šo metodi nav zinātnisku publikāciju un zinātniskās aprindās diez gan skeptiski pret to izturas. Valdis Zuters uzskata, ka vairāk vajadzētu ieguldīt resursus, lai varētu pārdzīvot stihijas, būvēt vietas, kur patverties. Arī senatnē cilvēki centās panākt sev labvēlīgus laikapstākļus „Spīguļo, Saulīt, Spīguļo, spīguļo!” - tie ir zināmākie mūsu senču spēka vārdi, lai atvairītu lietu. Bet vēl ir buramvārdi un tautasdziesmas pret zibens un pērkona postījumiem. Kādas bija latviešu attiecības ar laikapstākļu dievībām un cik veiksmīgi cilvēkiem izdevās piesaukt sev labvēlīgu laiku, par to saruna ar folkloras un valodas pētnieci, Latvijas Universitātes profesori Janīnu Kursīti. Ievadā minēto dziesmu vai vārdus dažādās variācijās visbiežāk latvieši arī lietojuši senatnē. Ir bijuši pagāniskie buramvārdi, mijoties ar kristīgām lūgšanām, bet latvietis ir bijis vairāk rīcības cilvēks un, ja vajadzējis piesaukt lietu va sauli, vai atvairīt negaisu, tad viņš veicis tās vai citas rituālās darbības. Par tām un arī par to pēc kādām parādībām var pareģot laika apstākļus, stāsta Janīna Kursīte. Galvenā, tā teikt laika, apstākļu dievība senāk bija Pērkons, to bijāja un tam arī  ziedoja, lai izlūgtos Pērkontēva labvēlību, norāda Janīna Kursīte.

Šodien pastaigāsimies pa pļavām un mežiem, kuros sastopamas dažādas lakstaugu un koku sugas, bet tam visam pa vidu savu vietu ir atradušas arī sēnes. Augiem nav vokālās dotības kā dzīvniekiem un cilvēkiem, augiem nav kāju, kas ļauj tiem aizbēgt no apdraudējuma, taču tas nenozīmē, ka augi nespēj sevi pasargāt un nespēj sazināties savā starpā. Esam raidījumā skaidrojuši, vai augiem ir apziņa. Turpinām iepazīt augu noslēpumaino pasauli, tuvāk iepazīstot augu spējas pretoties slimībām un sazināties savā starpā. Kā tas notiek? Vai varam teikt, ka zem mūsu kājām ir ļoti jaudīgs interneta tīkls, par kura eksistenci ilgi nenojautām? Ļoti iespējams, ka sēņu spēks ir vēl varenāks nekā līdz šim esam iedomājušies. Lai gan jau ilgāku laiku populārzinātniskās un pat fantāziju grāmatās tiek stāstīts par sēņu pavedienu jeb hifu veidotu apakšzemes tīklu, kas būtu pielīdzināms interneta tīklam, tagad soli pa solim zinātnieki tam gūst arī eksperimentālus pierādījumus. Vēl vairāk, iespējams, ka mikorizas sēnes, kas veido kopdzīvi ar augiem, šādu interneta tīklu var lietot, lai palīdzētu augiem, piemēram, pārraidīt brīdinājuma signālus par tuvojošos kukaini un tādējādi uzlabot augu aizsargspējas pret uzbrucējiem. Pierādījumus šim cenšas rast pētnieki arī Latvijā. Skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījuma un studiju centra pētnieks, projektu vadītājs Zigmunds Orlovskis. Visu vasaru norit akcija “Darām pļavu kopā!” Dabiskās pļavas saglabājušās vien 0,9% Latvijas teritorijas, taču, lai situāciju uzlabotu, Latvijas Dabas fonds ap Jāņu laiku sāka akciju “Darām pļavu kopā!”, kurā aicināja iedzīvotājus iesaistīties savvaļas augu sēklu vākšanā. Fonda pārstāvji norāda, ka interese par ievācamo augu sēklu sarakstu un instrukcijām ir liela, taču reālo rezultātu varēs novērot vēlāk, jo tieši šobrīd ir īstais savvaļas augu sēklu ievākšanas laiks. Plašāk par to, kā savvaļas augu sēklas atrast un ievākt un kādiem mērķiem tās kalpos, stāsta botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova.  

Rit vasaras otra puse, un šķiet, ka vēl būtu laiks padomāt, kā sasmelties pēc iespējas vairāk vitamīnu, lai tālāk darbotos rudens un ziemas cēlienā. Bet, protams, svarīgi par enerģijas uzņemšanu un organisma atjaunošanos domāt ne jau tikai vasarā vien - tas ir uzdevums visas dzīves garumā, un tas zināmā mērā noteiks, cik stipri, enerģiski un veseli būsim mūža nogalē. Ja paraugāmies uz maziem bērniem, tad bieži vien aizdomājamies, kā tie mazie var visu dienu rāpot, kustēties, interesēties, kaut ko jautāt, ik pa laikam pagulēt, un tad atkal. Kad pieaugam, kļūstam mazliet pasīvāki. Kā to visu skaidrot, par atskaites punktu ņemot organisma vielmaiņu un fizioloģiju, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore, dekāna pienākumu izpildītāja Līga Ozoliņa-Molla. Taurīns mūsu organismā Viena no vielām, kas cilvēka organismā ir, tā teikt, atbildīga par imūnsistēmu, gremošanu un arī enerģiju ir taurīns. Šo vielu mēs varam uzņemt ar pārtiku, un taurīns ir iekļauts daudzos uztura bagātinātājos un enerģijas dzērienos. Vairāk par to, kas ir taurīns, kāda ir tā funkcija un kas notiek, ja cilvēks pārdozē enerģijas dzērienus ar tur iekļauto taurīnu, par to stāsta farmakoloģijas doktore Zane Dzirkale. Taurīna nosaukums cēlies no latīņu vārda taurus, kas nozīmē vērsis, jo šo vielu 1827. gadā pirmo reizi ieguva vācu zinātnieki Frīdrihs Tīdemans un Leopolds Gmelins no vērša žults. Un šī viela ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēka organismā ir atbildīga par žultskābju veidošanu. Taurīns ir viscaur mūsu organismā, tas palīdz darboties gan gremošanas sistēmai, dod nomierinošu efektu stresa gadījumā, palīdz muskuļu darbībai un dziedē iekaisumus. Tātad viena no daudzām vielām, kas dabiski veidojas mūsu organismā. Bet bieži šo vārdu varam pamanīt enerģijas dzērienu sastāvā. Vai tiešām taurīns ir tas kas, kas dod papildu mundrumu, ja lietosim šos dzērienus? Atbildi uz šo jautājumu sniedz LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore farmakoloģijā Zane Dzirkale.

Pirms simtiem miljonu gadu Zemi klāja viens milzu superkontinents Pangeja, tajā valdīja milzīga dzīvnieku daudzveidība un teju visi klimatiskie ekstrēmi. Kas bija Pangeja, ko par to zinām un kur glabājas liecības par šo seno Zemes vēstures posmu? Kādi procesi, kas savulaik skāra Pangeju, mūs ietekmē arī šobrīd un varētu ietekmēt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Sūnas – tādas pašas pagātnē, tādas pašas arī šodien Bet vispirms stāsts par sūnām, jo šie augi uz mūsu planētas izveidojās pirms aptuveni 400 miljoniem gadu, un sūnas ir visu citu augu priekšteces. Latvijā ir zināmas ap 500 sūnu sugām, un tās ir ļoti daudzveidīgas - tās var atrast gan purvos, gan mežos, gan arī uz māju jumtiem vai ielu seguma. Tādas pašas kā pirms 400 miljoniem gadu, tādas pašas tās ir arī tagad, tās ir – nelielas augumā. Tā par sūnām teic Latvijas Universitātes bioloģe un sūnu pētniece Ligita Liepiņa. Sūnas ir atrodamas teju visur – upēs un ezeros, mežos un purvos, kā arī zālājos. Kā teic Ligita Liepiņa, sūnas var būt pionieraugi un ieviesties vietās, kur citi augi nespēj attīstīties  un tās var atrast visās klimatiskajās joslas visos pasaules kontinentos. Cilvēki, kuri nav dabas pētnieki, visbiežāk sūnas pamana, vai nu mežā, vai savā īpašumā. Tad bieži vien sūnas uzskata par nevēlamu viešņu piemājas  mauriņā un sāk cīņu, kaļķojot augsni, jo ir ierasts domāt, ka sūnai patīk skāba augsne. Sūnu pētniece norāda, ka vēl arvien mūsu skolu mācību grāmatās tiek drukāta maldinoša informācija par sūnu un augsnes skābuma sadraudzību. Sūnas nav indīgas, bet dažas sūnu sugas ir alerģiskas. Ligita Liepiņa stāsta, ka agrāk, kad mežstrādnieki ar rokām savāca kokus, kuru stumbri bija apauguši ar sūnu, iedzīvojās niezē uz rokām, ko radīja konkrēto sūnu sastāvā esošais terpēns – viela, kas sastopama vairāku augu ēteriskajās eļļās. Vēsturiski sūnas ir izmantotas māju un laivu būvniecībā, ar tām aizdrīvēja dēļu starpas. Zinot, ka sūnām piemīt pretiekaisumu darbība un tās ir mitrumu uzsūcošas, tās arī izmantotas medicīniskajos pārsējos. Šodien sūnas kalpo kā  dizaina elements dārzu veidošanā un kā dekoratīvs materiāls. Ligita Liepiņa atgādina, ka 2023.gada sūna Vulfa sfagns Sphagnum wulfianum - liela, skaista sfagnu sūnu suga, kas aug mitros un purvainos skujkoku un jauktu koku mežos. Ja  ejat dabā un redzat šo sūnu, varat par atradumu ziņot dabasdati.lv.        

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti strādā pie tehnoloģijām, kas ļaus iepazīt gan ūdens vidi, gan kosmosu. Pirms desmit un divdesmit gadiem visticamāk reti kurš būtu domājis, ka Latvijā taps liejaudas raķetes vai zemūdens droni. Šodien tā ir realitāte. Tiekamies ar studentiem, kuri jau apliecinājuši savu varēšanu zemūdens drona un lieljaudas raķetes izstrādē, bet pie sasniegtā viņi neapstājas, turpina šīs tehnoloģijas attīstīt un domāt par to, kā tās būtu izmantojamas. Kā tie veidoti, kādam mērķim paredzēti un ko pētniekiem nozīmē iesoļot šādā neiestaigātā taciņā Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes 4. kursa students Kārlis Bērziņš, Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas 4. kursa students Toms Rožkalns, viņi abi vienlaikus arī uzņēmuma “SUBmerge Baltic” dibinātāji, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes 3. kursa studente un RTU lieljaudas raķešu komandas dalībniece Aija Monika Vainiņa un šīs pašas komandas dalībnieks, Rīgas Hanzas vidusskolas 12. klases skolnieks Artūrs Haritonovs. RTU tapušais drons ir veidots speciāli Latvijas un Baltijas apstākļiem, kur ūdenstilpnēs ir slikta redzamība. Tam ir uzlabota redzamība. Drons aprīkots ar kameru, kas nodrošina augstas izšķirtspējas reāllaika datus, un dažādiem sensoriem, kuri nosaka drona atrašanās vietu, kustību, mēra dziļumu.

Karš, traumas, slimības - jau senatnē cilvēki mekēja risinājumus, kā palīdzēt uzlabot kustību kvalitāti. Kad tapušas pirmās ortozes un protēzes? Kad radās pilnīgāka izpratne par kustību aparātu un kā saviem pacientiem šajā jomā palīdzēja ārsti senāk? Bet sākumā mēģināsim saprast, kā vispār definēt zeķes un kad tās parādījušās modes vēsturē. Ja runājam par zeķēm, tad būtu jāmin gan īsās zeķītes sportošanai, gan plānās dāmu zeķes, bet līdz mūsdienu tradicionālās zeķes tapšanai cilvēki izmantoja citas tehnoloģijas, kur princips bija - galvenais, lai kājām silti. Zeķu evolūciju iepazīstam Modes muzejā Rīgā kopā ar muzeja projekta vadītāju Agritu Grīnvaldi. Tehnisko palīglīdzekļu centri un veikali mūsdienās piedāvā plašu klāstu ar ortopēdiskajiem apaviem, kas cilvēku ikdienu ne vien padara ērtāku, bet tiek pat domāts par īpašu dizainu šādiem apaviem. Bet raidījumā Zināmais nezināmajā vairāk uzmanības pievēršam ortozēm, kas palīdz stabilizēt un fiksēt ķermeņa locītavas, piemēram, pēc operācijām vai kādiem negadījumiem. Palūkosimies uz tām vēsturiskā griezumā - kā tādas tapa un kā laika gaitā mainījušies ortožu materiāli un tehnoloģijas? Skaidro Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis.

Klajā nācis izdevums par Baltijas grāmatu kaujām jeb "The Baltic Battle of Books", kas ikvienam interesentam brīvi pieejams tīmeklī. Šobrīd šis stāsts ir jo aktuāls, jo aizvien nemierīgus apstākļus piedzīvo kultūrvēsturiskais mantojums Ukrainā un citviet kara zonās. Par kādām grāmatām Ziemeļeiropā savulaik cīnījās zviedri, kam tās piederēja un kas ar tām notika pēc aizvešanas no Rīgas un citām pilsētām uz Zviedriju, sarunājamies ar vēsturnieku Gustavu Strengu. Raidījumā izskan arī stāsts par poligrāfijas vēsturi.

Vai pēc pāris desmitgadēm Lielbritānija būs ledājs? Nesen publiskots dāņu pētījums brīdina, ka Altantijas okeāna straumēm draud daudz ātrākas izmaiņas nekā prognozēts iepriekš. Straume, kas šobrīd silda Eiropas ziemeļus, var apstāties jau pēc pāris desmitgadēm. Kas īsti ir Golfa straume, kāpēc tā mainās un ko saka šie nesenie pētījumi? Un kādas straumes ir Baltijas jūrā? To izzinām sarunā ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieku Māri Skudru. Raidījumā arī stāsts par ūdens iemītniekiem, šoreiz zivīm. Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas tos sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts?

Par vēja parku izbūvi diskutējam jau daudzus gadus. Šajās sarunās bieži izskan bažas par vēja parku atrašanās vietu - tā parasti ir ne tikai iedzīvotāju neapmierinātība ar ainavu, bet arī ekspertu brīdinājumi par apdraudējumu putniem un sikspārņiem. Kā salāgot šīs intereses un kādi ir labās un sliktās prakses piemēri tepat Latvijā? Par to saruna ar raidījuma viesiem, kuru vidū: Latvijas Universitātes vadošais pētnieks un Latvijas ornitoloģijas biedrības padomes loceklis Jānis Priednieks, biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas eksperte un vides ģeogrāfe Krista Pētersone, un attālināti pievienojas arī sikspārņu eksperts, biologs Viesturs Vintulis.  Bet, kā ieviest kārtību un kā izkontrolēt putnu  gaitas lidmašīnu tuvumā - par to Zanes Lāces-Baltalksnes sarunā ar starptautiskās lidostas “Rīga” vecāko putnu un dzīvnieku kontroles speciālistu Mareku Arbidānu.   

Raidījuma stāsts pārnestā nozīmē ir īsts zirnekļa tīkls, jo šajā tīklā gan vēstures, gan mūsdienu skatījumā lūkojamies uz daudziem sakaru un saziņas veidiem. Radiosakaru pārraudzība patiešām ir iespaidīgs tīkls. No radioaparāta, kas sniedz ziņas par notiekošo arī kara apstākļos, līdz viedtālrunim, kurā klausāmies radio, izmantojam internetu un, protams, ar kura palīdzību varam arī sazvanīties. No Morzes koda līdz sarežģītākiem mūsdienu risinājumiem komunikācijai jūras sakaros un no radioamatieriem līdz profesionālai radioastronomijai. Sakaru veidi ir visdažādākie un ļoti iespējams, ka mēs tos izmantojam arī tad, ja neapzināmies. Esot ārpus pieejama mobilo sakaru vai interneta tīkla, ar ārpasauli var sazināties ar radio sakariem. To ne reizi esam redzējuši Holivudas filmās, bet vēsturē piedzīvojuši mežabrāļu stāstos padomju okupācijas laikā. Cik un kādi mēdz būt radiosakari, kādu attīstības ceļu tie nogājuši laika gaitā un kā vispār iespējams ikdienā uzraudzīt un salāgot, lai dažādas iekārtas darbotos un cita citai netraucētu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču plānošanas departamenta direktors Rinalds Ritmanis. Sarunā Rinalds Ritmanis min, ka sliktas, nolietojušās iekārtas var radīt radio sakaru darbības traucējumus, bet jūlija sākumā varēja lasīt, ka Saules uzliesmojums Amerikas Savienotajās Valstīs ir izraisījis traucējumus radiosakaros. Eiropa gan no tā bija pasargāta. Tiešām šādi saules "izgājieni" var radīt problēmas? "Jā, mēs esam ļoti atkarīgi no dabas. Pašā Visumā mēs esam tāda niecība un kā daba rīkojas ar mums, tā mums brīžam ir jāpielāgojas viņai. Arī radiosakarus šie Saules uzliesmojumu gan uzlabo, gan pasliktina. Ir ļoti liels pluss mūsu pašu Zeme, kas radījusi magnētisko lauku un ar kuru aizsargā mūs no šiem Saules uzliesmojumiem. Ja nebūtu magnētiskā lauka, arī dzīvība būtu zem jautājuma zīmes," skaidro Rinalds Ritmanis. "Saules uzliesmojumi, protams, neietekmē visus radiosakaru veidus, tie arī vairāk ir zemākās frekvencēs. Bet vasarā, kad ļoti karsts, Saule ir uzkarsējusi jonosfēru, brīžam mēs Radio 1 (Latvijas Radio 1) vietā varam klausīties Itālijas radio, kaut gan esam tepat pie Rīgas kaut kur. Tādi ūnikumi notiek, un šie ir arī tie traucējumi, ka radiosakari jau notiek, tikai tie nenotiek tur, kur mēs to gribam. Mēs gribam, lai būtu 50 kilometru rādiusā ap Rīgu, tad dažu kilometru rādiusā ir dzirdams labi un tad ir spēcīgs radiosignāls kādām dienvidu zemēm. Varam klausīties Pavaroti āriju." Savukārt par armijas saziņu ar rācijām, izmantojot radio sakarus, Rinalds Ritmanis atbild: "Viņiem ir savas "maizes šķēlītes". Tā ir visā pasaulē pieņemts, jo tai brīdī, kad ir nepieciešamība izmantot šos sakarus, viņiem jābūt netraucētiem un pilnvērtīgi izmantojamiem. Tāpēc viņiem iedalītas savas [frekvences]." "Viņi, tāpat kā visi cilvēki, arī lieto mobilos sakarus - rācijas, modernākas rācijas, kas ir kā mobilie telefoni. Protams, liela daļa šo iekārtu ir tādas robustas, jo kaujas apstākļos vajag, lai ir izturīgs viss. Bet tehnoloģijas, kā redzam Ukrainas - Krievijas konfliktā, ir arī ļoti smalkas. Šie paši droni, to tālvadība, kur pāris desmitus kilometru attālumā ar visiem kara pretdarbības traucējumiem drons nogādā sprāgstviela tur, kur vajag un precīzi nogādā," turpina Rinalds Ritmanis. "Šīs pašas pozicionēšanas sistēmas. Mums ir "Waze", kā aizbraukt uz kaut kurieni, kas izmanto satelītus, radioviļņus, kas rēķina laiku un mēra attālumu. Tāpat militāristiem raķetes lādiņi arī ar tādām bāzēm iekšā, kur pasaka, kā aizlidot uz turieni, pat mainot ceļu, aplidojot šķēršļus. Ļoti bieži tas ir ar radio viļņiem. Radari, lokācija. Arī glābšanā, ja nepieciešams kādu karavīru atrast, sakariem ir viena no lielākajām lomām. Tā kā viss ir mobili, caur radioviļņiem šo informāciju nogādā štābā, pieņem lēmumus, dod atpakaļ, ko darīt. Un tas ir arī viens no uzvaras stūrakmeņiem." Saziņas kodi kara apstākļos Ugunskura dūmi, gaismas signāli, karogu signāli, ziņu nodošana ar baložiem, ziņneši un daudz dažādi kodi – šādi sakari kopš sendienām ir izmantoti militārajās sadursmēs, kad jādod vēsts savējo karaspēkam. Jau Livonijas Indriķa  hronikā rakstīts, kā 1208. gadā kaujā pie Aizkraukles rīdzinieki  „Paceltiem karogiem metās ienaidniekiem virsū un nogalināja tos pa labi un pa kreisi.” Un kā var lasīt  vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča hronikas komentāros, tad  ”Viduslaikos karogi bija karaspēka un atsevišķu vienību kopības, pazīšanās un pulcēšanās zīmes. Sastopoties ar pretinieku, cīņas pieteikšanas signāls bija karoga pacelšana.” Slepenraksti jeb zīmēs iešifrēti kodi tika izmantoti jau antīkajā pasaulē. Laika gaitā, attīstoties kara mākai, attīstījās arī sakaru līdzekļi. Ieskatu karalaiku sakaru vēsturē sniedz Latvijas Kara muzeja speciālists, vēsturnieks Juris Ciganovs, kurš stāsta gan par Otrā pasaules karā izmantoto vācu armijas šifrējamo mašīnu „Enigma”, gan amerikāņu armijas pielietotajiem indiāņu  zīmju rakstiem.    

Ik pa laikam varam uzzināt, ka kosmosā palaists kāds satelīts vai cita veida izpētes rīks, un dažkārt mūs pārsteidz kādi uz Zemes nokrituši kosmosa atkritumi. Līdzās tam, ka kosmosa pētniecības instrumenti veic kādu svarīgu uzdevumu, ne mazāk būtiski ir tas, kā tie vispār spēj sevi apgādāt ar enerģiju, cik ilgi tie var darboties un kā šajā jomā attīstās tehnoloģijas, lai tas, ko palaižam prom no Zemes, izplatījumā savu uzdevumu veiktu pēc iespējas ilgāk un labāk. Kā darbojas jaudīto raķešu dzinēji, kā tos apgādā ar enerģiju un kādi risinājumi varētu būt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis, uzņēmuma "Deepspaceenergy" dibinātājs un vadītājs Mihails Ščepanskis Tartu universitātes doktorants, Parīzes observatorijas pētniecības inženieris un satelīta "ESTCube-2" sistēmu inženieris Jānis Dalbiņš. Vispirms iepazīstam inovatīvas granulas ūdens attīrīšanai Rīgas Tehniskajā universitātē no plaši pieejamiem vietējiem materiāliem tapušas granulas ūdens attīrīšanai, tās varētu kalpot ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem. Granulu ūdens attīrīšanai nozīmi skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Inga Jurgelāne. Neskatoties uz to, ka granulas noderētu ūdens attīrīšanai no smagajiem metāliem, piemēram, svina, Latvijā problēmu ar svina klātbūtni notekūdeņos nav. Protams, tas var parādīties svina cauruļu izmantošanas gadījumā, jo ir mājas, kuru kanalizācijas sistēmas caurules satur svinu, un tas laika gaitā var iekļūt ūdens sistēmā. Bet jebkurā gadījumā šī problēma Latvijā nav izteikta, un ideja šādam pētījumam par granulām vairāk attiecināma uz globālo situāciju. Pētniece skaidro, ka citviet pasaulē svins notekūdeņos patiešām ir sastopams vietās, kur notiek ķīmiskā rūpniecība, akumulatoru ražošana un pārstrāde, kā arī dabīgo minerālu apstrāde, lai iegūtu konkrētus metālus.

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamanu salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamanu salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.

Klusā okeāna Melanēzijā atrodas mazzināmās Zālamana salas. Tā ir kādreizējā britu koloniste, kurā nesen viesojušies latviešu entomologi, tuvāk iepazīstot šīs eksotiskās vietas dabas daudzveidību. Kas piedzīvots tālajās Zālamana salās un kādus uzdevumus tur paveikuši mūsu zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Dmitrijs Teļnovs. Daugavpils universitātes, Latvijas Nacionālā dabas muzeja un biedrības “Zaļā upe” pētnieki Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos. Izzinām ahātus un šī dārgakmens skaisto ainavu šķērsgriezumā Vieni no izplatītākajiem minerāliem ir ahāti, kas atrodami galvenokārt vulkāniskajos iežos. Tie veidojušies miljoniem gadu ilgā procesā, kad dažādi minerāli atstājuši savas nogulsnes, kas ir izveidojuši uz šiem akmeņiem joslas, kuras redzamas ahātos. Tieši šie unikālie raksti un krāsas piešķir ahātam šo sevišķumu. Vārdu šim akmenim, saskaņā ar vairākiem informācijas  avotiem, ir devis sengrieķu filozofs un dabaszinātnieks Teofrasts, kurš savulaik izgājis šo akmeni pie upes Sicīlijā, kuras nosaukums sengrieķu  valodā bijis Ahate. Šie minerāli, jeb vienkāršoti sakot, akmeņi ir rodami daudzviet pasaulē, Dienvid- un Ziemeļamerikas kontinentos, Āfrikā, Eiropā. Tiesa, Latvijā šis akmens ir aplūkojams tikai muzejos un kolekcijās vai  iestrādāts rotaslietās, jo pieder pie plaši izplatītiem pusdārgakmeņiem.  Alūksnē, privātajā dabas muzejā „Vides labirints”, var aplūkot pastāvīgo ekspozīciju ar ahātiem, kuros redzami dabas veidoti ornamenti un ahātu paraugi no dažādām pasaules vietām. Kāpēc ekspozīcijas nosaukums ir  „Ahāti – dabas varenības spogulis”, skaidro muzeja vadītājs un vides zinātnieks Aldis Verners. Ahātu krāšņums atklājas tad, kad akmens ir pārdalīts un tā šķērsgriezumā var ieraudzīt krāsu joslas, ko dabā ir veidojuši dažādu minerālu sakopojumi un konkrētā  akmens ķīmiskais sastāvs. Tās ir kā akvarelī darinātas ainas, kurās redzams dabas veidotas krāšņums un vienreizība. Ahāts ir pieejams dažādās krāsās – baltā, pelēkā, zilā, zaļā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, brūnā un melnā. Aldis Verners jau minēja, ka var būt arī vairākas krāsas vienā paraugā, kas bieži ir sakārtotas joslās vai slāņos. Šī akmens cietība pēc minerālu, jeb tā sauktās Mosa skalas ir atzīmēta ar ciparu 7, kas nozīmē, kas ahāts ir salīdzinoši ciets akmens. Cietākais šajā skalā ir dimants ar numuru 10. Runājot par rekordahātiem, tāds ir reģistrēts 2009. gadā Ķīnā un tā svars bija pāri par 61 kilogramu. No šī akmens izgatavo gan rotaslietas un to izmanto arī rūpniecībā. Bet atgriežoties pie Alūksnes Vides labirinta un dažādu iežu un minerālu kolekcijas, nobeigumā vēl neliels ieskats zemes veidošanās vēsturē, jeb iežu stendā, kur var iepazīt zemes nebeidzamo veidošanās stāstu.

Kinoteātros skatāma Kristofera Nolana jaunākā filma "Openheimers", tā stāsta par "atombumbas tēvu" Robertu Openheimeru. un atombumbas radīšanu ASV Otrā pasaules kara laikā - par ārkārtīgi sarežģītu zinātnisku veikumu, par ļoti slepenu militāru operāciju, par liktenīgo Hirosimas un Nagasaki iznīcināšanu un galvenokārt par pretrunām, kuras piedzīvo zinātnieks Roberts Openheimers, vadot slaveno Manhetenas projektu. Ne tikai pēdējo gadu notikumi Ukrainā, bet arī agrākas desmitgades ir visai skaidri parādījušas, ka sportu, mākslu un arī zinātni no politikas nošķirt būtu grūti. Zinātniskie sasniegumi dažkārt rodas tāpēc, ka lielvarām ir vēlme sacensties savā starpā. Protams, cits stāsts, ka šis sasniegums patiešām var sniegt labumu sabiedrībai. Šajā reizē mēs runāsim par zinātnieku centieniem radīt ko nebijušu un vienlaikus viņu nonākšanu politikas labirintos. Kā radās kodolfizika, kāda ir Openheimera loma kvantu fizikā un ko zinātniekam nozīmēja kalpot politiskiem mērķiem tolaik un mūsdienās, par to saruna ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru un Lāzeru centra vadītāju Mārci Auziņu.

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. 

Pasaulē atsevišķās vietās jau šobrīd kā medikamenti depresijas ārstēšanai tiek izmēģināti psihedēliskie līdzekļi, tostarp no sēnēm iegūtais psilocibīns. Kāpēc tas pacientiem varētu palīdzēt labāk un no kā jāuzmanās, laižot šādu vielu apritē, par to raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā dosimies arī uz gļotsēņu izstādi Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Gļotsēnes nav tas pats, kas sēnes, pat ja tas viss izklausās līdzīgi. Dodamies uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju, kur apskatāma izstāde “Gļotsēnes Latvijā - krāšņums no plazmodija līdz sporām”. Izstāde ļauj izsekot gļotsēņu daudzveidībai, spilgtajām krāsām un neparastajam dzīves ciklam. Pumpurītes, dzelksnītes, sprodzītes, vilkpienaines, ragansviesti - šādos un vēl citos neparastos vārdos tiek dēvētas gļotsēnes, kas fotogrāfijās, dzīvos paraugos un videomateriālos aplūkojamas izstādē Dabas muzejā. Saruna ar Julitu Klušu un Viju Sīmansoni, divām gļotsēņu pētniecēm-entuziastēm, kuru ikdienas darbs aizrit citās nozarēs, taču viņu abu dzīves būtiska sastāvdaļa ir gļotsēņu meklēšana dabā un sugu noteikšana. Kaut jēdzienā parādās vārds “sēnes”, gļotsēnes tomēr nav sēnes. Izstādes nosaukums “Gļotsēnes Latvijā - krāšņums no plazmodija līdz sporām” jau liek aizdomāties par gļotsēņu dzīves ciklu. Psilocibīna izmantošana medicīnā depresijas ārstēšanai Diskusijas par psilocibīna izmantošanu medicīnā depresijas pacientu ārstēšanai virmojušas jau labu laiku, un dažās vietās pasaulē šādu ārstēšanu jau sāk piekopt. Ar ko šāds no sēnēm iegūts psilocibīns varētu būt labāks vai, iespējams, bīstamāks nekā citi līdzekļi? Eiropa ir pārpludināta ar narkotikām, tā secināts Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra 2023. gada ziņojumā, konstatējot, ka nelegālās narkotikas ir visur un ka tirgū var atrast gandrīz jebkuru psihoaktīvu vielu. Bažas izskan arī par terapeitisko psihedēlisko līdzekļu izplatību, un šos līdzekļus, konkrēti, psilocibīnu, iegūst no sēnēm. Psilocibīna sēnes sarunvalodā tiek dēvētas par “burvju sēnēm”, bet pats psilocibīns varot atbrīvot pacientu no depresijas simptomiem. Vai psilocibīns tiešām varētu būt kaut kas jauns un vērtīgs pacientiem, vai arī mums drīzāk jāuztraucas, ka tas kļūs viegli pieejams visiem un visur? Kas depresijas pacientu ārstēšanās izmantots līdz šim un ar ko labāks varētu būt psilocibīns un “burvju sēnes” kopumā, analizē Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Artūrs Utināns skaidro, ka psilocibīnu depresijas ārstēšanai izmanto, kombinējot ar psihoterapiju vai mūzikas terapiju. "Pirms katrs seansa ir situācijas skaidrojums, ko gaidīt un kā uztvert. Tas, protams, ir speciālista pavadībā, nevis ka kāds ielien tumšā pagraba un taisa "tripus"," norāda Artūrs Utināns. "Ko var gaidīt un kā reaģēt, ja kaut kādas briesmīgas halucinācijas un balsis sāk izpausties. Tad ir pats ceļojums, kas ir pacientam vienatnē. Viņam pat tiek uz acīm uzlikta maska. Pēc tam atkal ir apstrāde, integrācija, kā integrēt to, ko viņš redzējis, lai nepaliktu nepareizi secinājumi par dzīvi, kas varētu ietekmēt uzvedību." Tātad tiek darīts viss, lai organismā vairāk riņķotu labsajūtas hormons serotonīns? "Serotonīns ne tik daudz rada labsajūtas sajutu, cik noņem negatīvās emocijas," norāda Artūrs Utināns. "Saistoties ar dažādiem smadzeņu garozas centriem, panāk, ka tie pieslēdzas un cilvēks ierauga citu risinājumu, kamēr pie depresijas vai trauksmes traucējumiem ir sašaurināta uztvere, tuneļveida redze. Vai nu kāds redz vienīgi bezizeju, vai tikai mikrobus, vai vēzi, kas viņu apdraud." Šo metodi izmanto arī pāru terapijā. Lūkojoties uz šamanismu, psilocibīna izmantošanu, psihedēlisko līdzekļu lietošanu var uzskatīt par vienu no senākajām mentālo traucējumu ārstniecības metodēm. Austrālija ir pirmā valsts pasaulē, kurā psihiatriem ir atļauts izrakstīt psihedēliskus līdzekļus depresijas ārstēšanai, ja vien citi medikamenti nav līdzējuši. Bet, ja runājam tieši par psilocibīnu, tad jau 2019. gada nogalē ASV Pārtikas un zāļu pārvalde paziņoja, ka psihedēliskais psilocibīns varētu būt revolucionārs līdzeklis smagas depresijas ārstēšanā. Psilocibīna injekcijas ir lietotas klīniskajos izmēģinājumos ASV, bet šī gada sākumā varēja lasīt, ka Oregona kļuvusi par pirmo ASV štatu, kur legalizēta psilocibīna ārstnieciska lietošana. Kas ir galvenās bažas saistībā ar psilocibīna plašu lietošanu? "Mums nav zināmi visi ilgtermiņa efekti, kādi var būt, jo šīs zāles no 50. - 60. gadiem, saka, ka pateicoties ASV prezidentam Niksonam, ir aizliegtas. Tad bija puķu revolūcijas, hipiji izmantoja, viņi uzstājās pret  karu Vjetnamā. Viņš uzskatīja, ka tas nomāc patriotiskās jūtas un padara cilvēkus nesakarīgus. Tas tiek minēts kā viens no iemesliem, kāpēc šīs psihedēliskās vielas pieskaitīja narkotikām," skaidro Artūrs Utināns. "Otrs, var būt kaut kāda nesakarīga uzvedība, provocējas psihozes. Tajā skaitā nesakarīgas domāšanas dēļ viņš var izlekt pa logu. Medicīna un zinātne ir konservatīva, skaidrs, ka pasaule lēnām skatīsies, kas sanāks Austrālijā, kas sanāks Oregona, pamazām vāks datus, arī negatīvos rezultātus. Tajā skaitā svarīgi ir ilgtermiņa rezultāti, kas būs pēc 10 - 20 gadiem ar lietotājiem. Vai viņiem pietiks, ka viņi vienreiz gadā izmēģina, vai viņi sāks gribēt biežāk - divreiz, trīsreiz, piecreiz un tad 365 reizes gadā. Var veidoties arī fizioloģiska atkarība, psiholoģiska atkarība."

Latvijas Kultūras akadēmijā šogad izstrādāti 12 jauni pētījumi kultūras mantojumā, un šīs jomas praktiķi savos pētījumos analizējuši plašu un šobrīd aktuālu problemātikas spektru. Raidījumā sarunājamies ar trim pētījumu autorēm – Sabīni Vītolu, Inetu Vaivodi un Samantu Kancāni. Absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”, viņas savos darbos aktualizē gan to, kā mums labāk uztvert Latvijas un Baltijas vēstures smagās lappuses, gan uzdod jautājumu par teksta elementu nozīmi muzejos, gan skata, cik aizsargāta vai tieši otrādi – neaizsargāta – kultūra ir pašreizējos apstākļos, kad Ukrainā joprojām turpinās karadarbība. Samantas Kancānes pētījums “Okupācijas skaņas: Skaņu un skaņas mantojuma vieta un nozīme Latvijas un Igaunijas okupācijas muzeju ekspozīcijās” tiecas izzināt skaņas mantojuma jēdziena nozīmes un būtisko lomu Baltijas valstu okupācijas vēstures interpretācijas veidošanā, kura skaņas tiek izmantoti kā rīki, kas palīdz veidot vēsturiskā stāsta noskaņu un papildināt apmeklētāja pieredzi. Inetas Vaivodes pētījums “Teksta nozīme izstāžu veidošanā un eksponēto priekšmetu interpretācijā” pēta teksta teorētisko izpratni muzeju diskursā - teksta lomu muzeju izstādēs no apmeklētāju un izstādes veidotāju perspektīvas, to, kā teksts ietekmē izstādes satura uztveri un interpretāciju un kā izstādes veidotāji izmanto tekstveides līdzekļus, lai veicinātu eksponēto priekšmetu interpretāciju. Sabīnes Vītolas pētījums “Globālā pārvaldība kultūras mantojuma aizsardzībā militāra konflikta gadījumā” tiecas izpētīt, vai un kā kultūras mantojuma globālās pārvaldības principi tiek īstenoti Ukrainā (Krimā) kultūras mantojuma aizsardzībai militārā konflikta gadījumā, fokusējoties uz UNESCO organizācijas instrumentiem kultūras mantojuma aizsardzības veicināšanai militāra konflikta gadījumā.

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā mazināt šādus putekļu mākoņus, kas ir gan kaitīgi veselībai, gan rada bīstamību uz ceļiem. Talkā nāk zinātnieku risinājumi. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki ilgstoši sadarbojušies ar AS “Latvijas valsts meži”, un jau pirms diviem gadiem par ceļu atputekļošanu veikts plašs laboratorisks pētījums. Tos atputekļošanas līdzekļus, kuri bijuši visperspektīvākie, nolemts testēt vēl tālāk, līdz ar to šobrīd noris pētījuma otrais etaps, izmēģinot, kā šie atputekļošanas līdzekļi reāli darbotos uz Latvijas ceļiem. Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs un šīs pašas augstskolas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta profesors Remo Merijs-Meri. Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija Superdatori tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā brīža ik pa laikam varam lasīt, ka aizvien kādā valstī ieviests te jaudīgākais, te ātrākais superdators. Tas, kas bija ātrākais un labākais vakar, jau rīt var kļūt par vēsturi. Superdatori un superskaitļošana noder sarežģītu aprēķinu veikšanai, tostarp laikapstākļu sistēmu modelēšanai, kodolsprādzienu simulācijai un reaktīvo lidmašīnu projektēšanai, par superdatoru lietderību dzirdējām arī Covid-19 pandēmijas laikā, kad runa bija par vakcīnu izstrādi, tātad gana daudz iespēju šādas iekārtas izmantot. Un, ja šķiet, ka tas ir stāsts, kas skar kādu citu attīstīto valsti un ar Latviju tam saistības nav, tad tā nav tiesa, jo skaitļošanas infrastruktūra tiek attīstīta akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē arī pie mums. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadošais pētnieks un "EuroCC 2" projekta jeb Latvijas Superskaitļošanas kompetences centra vadītājs Ilmārs Slaidiņš, Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Jānis Virbulis un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis. Eiropa pēdējos gados ir izvirzījusies trešajā vietā ar vienu superdatoru, ko uztaisīja Somijā. LUMI superdators ir arī trešajā vietā kā zaļākais, jo hidroelektrostacijas starp diviem ezeriem pilnībā nodrošina tam elektroenerģija.  "Laukums, ko aizņem, ir 150 kvadrātmetri, nākotnē plānots līdz 400 kvadrātmetriem. Visu laiku tiek papildināts un uzlabots," skaidro Ilmārs Slaidiņš. "Šobrīd sasniedz līdz 550 petaflopus sekundē, tas ir darbību skaits, ko var vienā sekundē veikts, kas ir ir puse eksaflopa*. Mēs cenšamies iet uz eksaflopiem, kur viens eksaflops ir 10 x18 pakāpē. Somijas superdators ir ekvivalents pusotram miljonam parasto datoru." *Eksaflops - cik daudz aprēķinu var notikt vienā sekundē. Šobrīd arī Vācija top jauns superdators, kur izmantos kvantu skaitļošanu. "Jāmeklē varianti, kā vēl paātrināt šo datoru darbību, jo uzdevumi visu laiku attīstās. Jo vairāk darām, jo vairāk gribam izdarīt un redzam iespējas, ko tas dod, gan skaitliskā modelēšanā, gan bioinformātikā gēnu sekvencēšanā, tur visur vajag superdatorus," norāda Ilmārs Slaidiņš. "Ja uz parasta datora kaut kādu uzdevumu, sarežģītu uzdevumu uzsākot rēķināt, mums var paiet gads, kamēr dators strādā, strādā, strādā, līdz beigās iegūstam rezultātu. Uz superdatora mēs divās minūtēs iegūstam rezultātu. Uzreiz varam strādāt tālāk," turpina pētnieks. "Ja superdators ir miljons reižu efektīvāks nekā parastais, varam izrēķināt tūkstošreiz ātrāk vai tūkstošreiz precīzāk. Vai tūkstoš dažādus variantus, kas atkal dod milzīgas iespējas kombinēt atkarībā no tā, ko vairāk vajag, vai vairāk vajag datus apstrādāt, vai ātrāku rezultātu iegūt." Zinātnieks arī norāda, ka šobrīd jādomā tehnoloģijas, kā vēl palielināt ātrumu. "Viens no variantiem bija - paaugstināja takts frekfenci procesoram, šobrīd tas ir nobremzējies, jo pie 2,5-3 gigaherciem ļoti pārkarst mikrohēmas un vairs nespēj dzesēt. Cits variants - sadalīt uzdevumu daudziem procesoriem," analizē Ilmārs Slaidiņš. Tāpat viņš min, ka arī mobilajā viedtelefonā vairs procesors nav vienkāršs, kur viens skaitļošanas elements, bet ar daudziem kodoliem.            

Pat ja to neapzināmies, mūsu ikdiena ir cieši saistīta ar superdatoriem, piemēram, to spēju prognozēt laikapstākļus vai apstrādāt liela apjoma datus medicīnā. Kā notiek superdatoru evolūcija, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā, kurā stāstām arī par jaunu tehnoloģiju, ko varētu pielietot ceļu atputekļošanā. Karstā vasarā aktuāls jautājums - ceļu atputekļošana Meža ceļi veido gandrīz piekto daļu no visa Latvijas ceļu kopuma. Lielāko daļu šo ceļu sedz grants un šķembas. Sausā laikā šie ceļi put, traucējot redzamību satiksmes dalībniekiem un pat radot riskus veselībai tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šo ceļu tuvumā. Tāpēc šobrīd Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki sadarbībā ar partneriem izmēģina jaunu tehnoloģiju ceļu atputekļošanai. Kā tas tiek darīts un kā palīdzētu? Vairums no mums noteikti atminas, kā lielāka vai mazāka automašīna brauc pa grants ceļu, radot savdabīgo grabošo skaņu, bet vēl vairāk - saceļot pamatīgus putekļus, kas uz kādu laiku var pilnībā aizsegt skatu. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā mazināt šādus putekļu mākoņus, kas ir gan kaitīgi veselībai, gan rada bīstamību uz ceļiem. Talkā nāk zinātnieku risinājumi. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki ilgstoši sadarbojušies ar AS “Latvijas valsts meži”, un jau pirms diviem gadiem par ceļu atputekļošanu veikts plašs laboratorisks pētījums. Tos atputekļošanas līdzekļus, kuri bijuši visperspektīvākie, nolemts testēt vēl tālāk, līdz ar to šobrīd noris pētījuma otrais etaps, izmēģinot, kā šie atputekļošanas līdzekļi reāli darbotos uz Latvijas ceļiem. Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs un šīs pašas augstskolas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūta profesors Remo Merijs-Meri. Superdatori ir mūsu ikdiena: kā notiek to evolūcija Superdatori tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados, un kopš tā brīža ik pa laikam varam lasīt, ka aizvien kādā valstī ieviests te jaudīgākais, te ātrākais superdators. Tas, kas bija ātrākais un labākais vakar, jau rīt var kļūt par vēsturi. Superdatori un superskaitļošana noder sarežģītu aprēķinu veikšanai, tostarp laikapstākļu sistēmu modelēšanai, kodolsprādzienu simulācijai un reaktīvo lidmašīnu projektēšanai, par superdatoru lietderību dzirdējām arī Covid-19 pandēmijas laikā, kad runa bija par vakcīnu izstrādi, tātad gana daudz iespēju šādas iekārtas izmantot. Un, ja šķiet, ka tas ir stāsts, kas skar kādu citu attīstīto valsti un ar Latviju tam saistības nav, tad tā nav tiesa, jo skaitļošanas infrastruktūra tiek attīstīta akadēmiskajā un pētnieciskajā vidē arī pie mums. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes Augstas veiktspējas skaitļošanas centra vadošais pētnieks un "EuroCC 2" projekta jeb Latvijas Superskaitļošanas kompetences centra vadītājs Ilmārs Slaidiņš, Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošais pētnieks Jānis Virbulis un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Dāvids Frīdmanis. Eiropa pēdējos gados ir izvirzījusies trešajā vietā ar vienu superdatoru, ko uztaisīja Somijā. LUMI superdators ir arī trešajā vietā kā zaļākais, jo hidroelektrostacijas starp diviem ezeriem pilnībā nodrošina tam elektroenerģija.  "Laukums, ko aizņem, ir 150 kvadrātmetri, nākotnē plānots līdz 400 kvadrātmetriem. Visu laiku tiek papildināts un uzlabots," skaidro Ilmārs Slaidiņš. "Šobrīd sasniedz līdz 550 petaflopus sekundē, tas ir darbību skaits, ko var vienā sekundē veikts, kas ir ir puse eksaflopa*. Mēs cenšamies iet uz eksaflopiem, kur viens eksaflops ir 10 x18 pakāpē. Somijas superdators ir ekvivalents pusotram miljonam parasto datoru." *Eksaflops - cik daudz aprēķinu var notikt vienā sekundē. Šobrīd arī Vācija top jauns superdators, kur izmantos kvantu skaitļošanu. "Jāmeklē varianti, kā vēl paātrināt šo datoru darbību, jo uzdevumi visu laiku attīstās. Jo vairāk darām, jo vairāk gribam izdarīt un redzam iespējas, ko tas dod, gan skaitliskā modelēšanā, gan bioinformātikā gēnu sekvencēšanā, tur visur vajag superdatorus," norāda Ilmārs Slaidiņš. "Ja uz parasta datora kaut kādu uzdevumu, sarežģītu uzdevumu uzsākot rēķināt, mums var paiet gads, kamēr dators strādā, strādā, strādā, līdz beigās iegūstam rezultātu. Uz superdatora mēs divās minūtēs iegūstam rezultātu. Uzreiz varam strādāt tālāk," turpina pētnieks. "Ja superdators ir miljons reižu efektīvāks nekā parastais, varam izrēķināt tūkstošreiz ātrāk vai tūkstošreiz precīzāk. Vai tūkstoš dažādus variantus, kas atkal dod milzīgas iespējas kombinēt atkarībā no tā, ko vairāk vajag, vai vairāk vajag datus apstrādāt, vai ātrāku rezultātu iegūt." Zinātnieks arī norāda, ka šobrīd jādomā tehnoloģijas, kā vēl palielināt ātrumu. "Viens no variantiem bija - paaugstināja takts frekfenci procesoram, šobrīd tas ir nobremzējies, jo pie 2,5-3 gigaherciem ļoti pārkarst mikrohēmas un vairs nespēj dzesēt. Cits variants - sadalīt uzdevumu daudziem procesoriem," analizē Ilmārs Slaidiņš. Tāpat viņš min, ka arī mobilajā viedtelefonā vairs procesors nav vienkāršs, kur viens skaitļošanas elements, bet ar daudziem kodoliem.            

Klimata pārmaiņas, karš Ukrainā, cilvēku veselības problēmas, piemēram, aptaukošanās ir daži no iemesliem, kāpēc zinātnieki un uzņēmēji domā par inovācijām pārtikas tehnoloģijās. Raidījumā pievēršamies jautājumiem, kas saistīti par un ap pārtiku - ko mēs ēdam, ko varētu ēst un kāpēc nepieciešams radīt jaunus risinājumus pārtikas tehnoloģijās. Latvijā šobrīd darbojas vairāki jaunuzņēmumi, kas veido produktus par labu cilvēka un kopējai vides veselībai. Drošība, veselība, ilgtspēja ir tie aspekti, par kuriem aizvien tiek domāts, radot pārmaiņas pārtikas sistēmā. Kā Latvijai kopumā sokas pārtikas inovāciju radīšanā un kas tika pārspriests šiem jautājumiem veltītā starptautiskā pasākumā Rīgā jūnija beigās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro uztura speciālists un topošo uztura zinātnieks Ņikita Fomins un Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūta zināšanu un inovāciju kopienas jeb "EIT Food" Latvijas vadītāja Alīna Dolmate. Ir trīs lieli virzieni, kuros jauni risinājumi tiek meklēti:  domāt par pārtiku kā rīku veselības veicināšanai;  nozares ilgtspēja un emisiju samazināšana, kur vairāk domā par ilgtspējīgas lauksaimniecības praksi, sākot ar augsni, līdz pārtika nonāk uz mūsu galda;  trešais bloks - pārtikas drošības aspekts visā pārtikas piegāde ķēdē, tās pārskatāmība - no kurienes nāk pārtika, kas ir tās sastāvā, kā veicinām izsekojamību, ka ēdam un patērējam kvalitatīvu ēdienu. Aizvien vairāk cilvēku vēlas zināt pārtikas izcelsmes avotu. Kukaiņi nav vienīgais alternatīvais proteīna avots. Arī aļģu kultivēšana, zirņu proteīns, kas ir ļoti vērtīgs un tiek izmantots jau šobrīd jaunos produktos. "Mums nāksies pielāgoties. Par spīti tam, ko cilvēki sagaida, es arī dzirdēju tādus viedokļus, ka visas Eiropas Savienības vīzija ir pilnīgi izņemt gaļu no mūsu patēriņa. Tagad liegsim cilvēkiem ēst gaļu. Tā gluži nav. Eiropas kontekstā tieši tiek runāts par avotu dažādošanu un kā mēs varam kombinēt un padarīt jaunos produktus par uzturvērtībā bagātākiem, veselīgākiem un arī ilgtspējīgākiem," analizē Alīna Dolmate. "Viens no virzieniem, ko mēs arī Rīgas Tehniskajā universitātē pētām kopā ar Latvijas ražotāju "Milzu", kā uztaisīt jaunu "mix" produktu, kas būtu tas, ko patērētāji būtu gatavi patērēt un kādā veidā viņi būtu to gatavi patērēt, kas sastāvētu gan no gaļas, gan alternatīvā proteīnu avota. Mēs redzam, ka gaļas cenas pieaug un cilvēkiem nāksies pielāgoties un balsot ar savu maciņu. Iespējams, nav nemaz tik negaršīgs vai neinteresants produkts, kas ir mix, piemēram, sastāvā no 30 % gaļas un 70% cita ļoti laba proteīnu avota kā zirņu proteīns." Pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam, aizvien tiek runāts par to, kā nākotnē cilvēkus būs iespējams paēdināt. Dzīvojot klimata pārmaiņu diktētā pasaulē, vairāk jādomā par jauniem resursiem, kurus varētu izmantot pārtikā, piemēram, liela sausuma un karstuma apstākļos. Dažkārt jaunais ir labi aizmirsts vecais, bet skaidrs ir tas, ka tehnoloģijas var uzlabot mūsu pārtiku, padarīt veselīgāku mūsu dzīvesveidu un galu galā saprast, ka varbūt ēdams ir arī kaut kas tāds, ko esam uzskatījuši par neēdamu.

Mākslinieku izpildīta gaisa akrobātika, kas skatītājiem liek aizturēt elpu un satraukties, vai priekšnesums tūlīt nepārsniegs kādu bīstamības robežu. Lieli un mazi, piemīlīgi un bīstami dzīvnieki cirka arēnā, klauni ar sarkaniem deguniem un burvju triki, cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem priekšnesumos kā izklaides elements apmeklētājiem - dažādos laikos cirks izpaudies atšķirīgi, un tas, kas šobrīd liktos nepieņemami, agrāk bijis bieži izplatīta parādība. Kā savu attīstības ceļu ir gājusi cirka māksla un kādas vēsmas tajā vērojamas šobrīd, par to raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēstures zinātņu doktori, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Ilzi Boldāni-Zeļenkovu, Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu, Rīgas cirka radošo direktoru un vienlaikus laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāla “Re Rīga!” radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu un Rīgas cirka vēstures pētnieci un arhivāri Elvīru Avotu. Vispirms atskats uz slavenā Kanādas “Saules cirka” vizīti Rīgā. Spilgtas krāsas, mūzika, kukaiņu tēli - pavisam nesen to varēja pieredzēt skatītāji Latvijā, kuri devās uz pasaulslavenā Kanādas “Saules cirka” jeb “Cirque du Soleil” izrādēm. Tā bija cirka atgriešanās Latvijā un šoreiz ar jaunu iestudējumu “Ovo”. Vārds “ovo” tulkojumā no portugāļu valodas nozīmē “ola”, un portugāļu valoda ir dzimtā šova veidotājai no Brazīlijas. Ola ir arī viena no kukaiņu attīstības stadijām. Tad nu izrāde iesākas ar milzīgu olu uz skatuves, bet izrādes laikā uz skatuves parādās arī mazākas olas un tiek risinātas kukaiņu savstarpējās attiecības. Iielūkojamies cirka aizskatuvē, lai tiktos tā veidotājiem un pārliecinātos, cik šis viss ir milzīgs kopdarbs. Cauri cirka mājvietai arēnā “Rīga” veda komunikācijas vadītāja, publiciste Dženija Maleta (Janie Mallet), kura iepazīstina ar cirka pirmsākumiem un sadzīvi, nemitīgi apceļojot dažādas vietas. Savukārt pēc mākslinieku treniņa uz skatuves ir iespēja aprunāties ar 26 gadus veco cirka mākslinieku Kailu Kreiglu (Kyle Cragle) no ASV, kurš iestudējumā iejūtas spāres lomā, taču nepieciešamības gadījumā var aizstāt kolēģi arī citā lomā. Kails sācis nodarboties ar vingrošanu jau ļoti agrīnā vecumā, pēc tam deviņu gadu vecumā viņš arī noskatījies “Saules cirka” izrādi, burtiski tajā iemīlējies un paziņojis vecākiem, ka vēlas būt cirka mākslinieks. Kails turpinājis vingrot un vienlaikus pētījis dažādus cirka iestudējumus, lai sapratu, kā viņš patiesi varētu kļūt par mākslinieku. Pēc izrādēm Rīgā “Saules cirka” mākslinieki atpūtīsies, bet tikai uz neilgu brīdi, lai pēc tam dotos tūrē pa Spānijas pilsētām un tad jau uz citām vietām Eiropā. Saglabājot vēsturiskas tradīcijas kā ceļojošais cirks un vienlaikus nemitīgi attīstoties, “Saules cirks” turpinās sakausēt mākslu, zinātni, tehnoloģijas un daudzus citus komponentus, lai skatītāju priekšā atkal un atkal uzburtu brīnumu.            

Ir karsts, ūdeni patērējam vairāk nekā ierasts. Ja par pudelēs salietā dzerāmā ūdens kvalitāti bažu nav, tad aizvien cilvēki nav droši, vai drīkst dzert krāna ūdeni. Par ūdens garšu, kvalitāti, ceļu līdz mums, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošo pētnieku Sandi Dejus. Turpinot šķetināt ne vien šai Dziesmu svētku nedēļai, bet arī visai vasaras sezonai aktuālus jautājumus, šoreiz pakavēsimies pie temata par ūdeni - runāsim par dzeramo ūdeni, par krāna ūdeni, par destilētu ūdeni - kas no tā visa ir uzturā lietojams un cik labas kvalitātes ūdens ir Latvijā. Tāpat skaidrosim, ko notekūdeņi pastāsta par mūsu dzīves paradumiem un, šķiet, it kā jau aizmirstībai atstāto saslimšanu ar Covid-19.      

Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku skaitu, taču pasaulē mūzikas koncertus apmeklē pat miljoni. Elektrība, atkritumi, degviela - kādos apmēros tie tiek saražoti? Vai nozare domā par "zaļākiem" festivāliem un masu koncertiem unkā šo slodzi vispār var nomērīt? Atbilstoši gan šīs nedēļas, gan kopumā pašreizējās sezonas notikumiem runājam par lielajiem pasākumiem un cilvēku atstāto nospiedumu vidē. Vasaras festivāli Latvijā pulcē dažos desmitos tūkstošu mērāmu cilvēku pulku, un pasaulē šis skaits ir vēl krietni lielāks. Vai pasākumu industrija domā par cilvēku patērēto elektrību un degvielu un to, cik daudz atkritumu tiek radīts? Vai festivāli un citi masu pasākumi var kļūt “zaļāki” un kā to vispār nomērīt? Diskutē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un vides zinātnes doktors, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, kā arī sarunu festivāla “Lampa” producente Lelde Prūse. Domājams, ka ne vienam vien ir radušies jautājumi - kas paliek pāri pēc fantastiskajām emocijām un lielās ballītes, ko piedzīvo tūkstoši apmeklētāju? Runa droši vien nav tikai par atkritumiem. Jānis Rozītis atzīst, ka Dziesmu svētku nedēļa, kad Rīgā pulcējas vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, ir jādomā, kā tradīcijas turpināt ar pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi un sapratni, ka šī ietekme ir. "Pieņemu, ka svētki, šāda līmeņa svētki, kā šonedēļ, pēc gadiem 10 - 15 būs ļoti stingri uzskaitīti pēc ietekmēm. Ja šodien tas notiek ar brīvprātību, reizēm ar nelielu joku, kā sociāla atbildība, domāju, ka šie būs pēdējie svētki, arī Pasaules Dabas fonds ir padomdevējs šiem svētkiem, mēs esam mēģinājuši, ko var ar šī brīža izpratni, ar šī brīža budžeta iespējām, ar labo gribu, ko var mainīt. Ikdienas lietas, ko saliekam. Domāju, ka pēc pieciem, desmit, 15 gadiem tās būs fundamentālas izmaiņas uzskaitē," norāda Jānis Rozītis. Šoreiz tie ir ieteikumi organizētājiem, biznesa partneriem svētku rīkošanā, tālāk plānots izvērtēt, kāda bija ietekme, un sniegt rekomendācijas, kā mazināt ietekmi uz vidi. "Šī būs pirmā reizi, kad Dziesmu un deju svētkiem tiks mērīta ietekme. Tas vairāk par to, kā virzīsimies tālāk, kā izskatīsimies nākotnē," uzskata Jānis Rozītis.  Jānos Brizga norāda, ka ietekme uz vidi var izpausties dažādi. Tie nav tikai atkritumi. "Viena no lietām, kas rada šāda veida pasākumiem ietekmi uz vidi un klimatu, ir dalībnieku un viesu pārvietošanās, kā viņi nonāk līdz pasākuma vietai. Tas varbūt daudziem cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka mēs braucam, mums tur jānokļūst, bet ir dažādi veidi, kā to darīt," atzīst Jānis Brizga. Ja domājām, kā padarīt svētkus klimatam draudzīgākus, ar laiku klimata neitrālus, ir jābūt skaidrām vadlīnijām jau pirms svētkiem, kas notiks pasākumā, un tas ir laicīgi jāpauž sabiedrībai, dalībniekiem, apmeklētājiem, lai var skaidri saprast nosacījumus, norāda Jānis Rozītis. Festivāls "Lampa", lai arī salīdzinoši neliels, šajā ziņā ir celmlauzis.  "Ir daudz un nopietni, ko darīt, ja gribam tos [Dziesmu svētkus] nosaukt par klimata neitrāliem svētkiem. Latvijā uz to ejam," vērtē Jānis Rozītist "Pasaulē ir dažādi mākslinieki, kas paziņojuši, kas mazinās ietekmi uz vidi. "Coldplay" ir laikam redzamākā grupa, kura paziņojusi, ka nepārtraukti mazinās savas ietekmes koncerttūrēs. Dažādi festivāli ir apziņojuši. Latvija, atklāti sakot, mēs neesam ne ar Dziesmu un deju svētkiem, ne ar kādu festivālu par pirmajā simtniekā. Ir pasaulē pasākumi, kur ir divi, trīs miljoni apmeklētāju, ir Eiropā pasākumi, kur ir daudzi simti tūkstoši apmeklētāju un tās ietekmes ir ļoti fundamentālas," analizē Jānis Rozītis. "Reizē arī zinātne saka, ka šie festivāli ir uztverami kā mākslīgās pilsētas, ka tās ir kā laboratorijas, kur var pēc būtības jau izspēlēt kādus scenārijus, kā vārētu virzīties klimata neitralitāte nākotnē uz priekšu."  

Čakls kā bite, darbīgs kā bite, tipina kā skudra - šie tēlainie epiteti, kurus izmantojam sadzīvē, kaut ko pastāsta arī par pašiem kukaiņiem. Raidījumā iepazīstam rosību bišu stropos un skudru pūžņos. Latvijas Dabas muzejs aicina iesūtīt fotogrāfijas ar lielākajiem skudru pūžņiem Latvijā. Šīs unikālās skudru metropoles var sniegties arī vairāku metru dziļumā zem zemes. Kā tas tiek radīts, kāda ir sadzīve šajā mudžeklī un kāpēc pūžņi skudrām vajadzīgi, skaidro Latvijas Nacionālā Dabas muzeja entomologa Jānis Dreimanis. Kā top bišu stropi? Mūsdienās bišu stropus veido arī no plastmasas, un kukaiņi pret šādu materiālu neiebilst, taču tradicionālākais stropa materiāls ir priedes koka dēļi. Kā cēla bišu mājas agrāk un tagad un cik daudz šīs mājas apkopj pašas iemītnieces, cik - biškopji,saruna ar Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētāju Juri Šteiseli. Strops ir tāds veidojums, ko cilvēks ir izbūvējis, domājot par savām vajadzībām nevis  par bišu ērtībām, atzīst Juris Šteiselis. Taču ja kukaiņiem šādas mājas nepatiktu, tad diezin vai spiets uzturētos šādā miteklī. Biškopis atklāj, ka pūkainās medus nesējas mēdz iemājot gan mucās, gan skursteņos. Bet skatot uz cilvēka  celtajām agrīnajām bišu mājām, vispirms iepazīsim  dori – kokā izdobtu mājokli bitēm, un auli – dobtu veidojumu spieta ķeršanai. Latvijas teritorijā pāreja no bluķu stropiem uz tagadējiem stropiem notika 20. gadsimta sākumā, kad dravnieki sāka gatavot koka mājas, kas sastāv no vairākiem korpusiem, kurus korekti būtu jāsauc par apkāru stropiem, tas nozīmē, ka apkāre ir koka daļa jeb rāmītis, kas ietver bišu kāres jeb ar medu pildītās šūnas,skaidro Juris Šteiselis un turpinājumā stāsta, kāda izmēra un kāpēc tiek būvēti šie apkāru stropi.

V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa izskaņā aicinām ieklausīties sarunā ar augkopības zinātnes doktori Ieviņu Stūrīti, kura ikdienu aizvada Norvēģijā. Par augsni, tās pētniecību un to, kā saimniekosim nāktonē, saruna raidījumā. Aizritējusi vesela nedēļa, kurā izcēlām V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībniekus un viņu pētījumus, kuri, protams, nezaudē savu aktualitāti arī tad, kad kongress ir noslēdzies. Pie aplūkotajiem tematiem - biotehnoloģijām, vēža pētniecības, enerģētikas, kosmosa industrijas un citiem jautājumiem - mēs visticamāk atgriezīsimies atkal citos stāstos par zinātni. Šodien, liekot punktu kongresam, pakavēsimies vēl pie temata par augšņu pētniecību - kā augsne ietekmē augus un kāpēc tas ir svarīgi zemniekiem. Ieviņa Stūrīte ir augkopības zinātņu doktore un Norvēģijas Bioekonomikas institūta pētniece. Viņa ikdienu aizvada Norvēģijā, tur arī iegūts doktora grāds, un pētnieces zinātniskā darbība saistīta ar pļavkopību, īpaši tauriņziežiem, slāpekļa zudumiem ziemas periodā un oglekļa uzkrāšanu ilglaicīgos un regulāri atjaunotos zālājos. Par šo zinātnisko darbību un dzīvi Norvēģijā saruna raidījumā. Ieskats kultūraugu vēsturē Lai gan šķiet, ka kukurūza Latvijas laukos masveidā parādījās, sākot ar 1955. gadu, kad toreizējais PSRS valdības vadītājs Ņikita Hruščovs sāka realizēt kampaņu par šī auga vispārēju ieviešanu visā bijušās Padomju Savienības teritorijā, tomēr fakti liecina par ko citu. Jau krietni senāk kukurūza tika gan audzēta Latvijas laukos, gan arī tika pētītas šķirnes.      

Latvijas loma kosmosa pētniecībā. Pēdējās desmitgadēs Latvija spēcīgi izvirzījusies kosmosa tehnoloģiju izstrādē. Sākot ar īpašiem pārklājumiem kosmosa kuģiem, beidzot ar pirmajām lieljaudas raķetēm un risinājumiem nākotnes Mēness stacijai - inženieri ir pierādījuši sevi kosmosa jomā. Kā Latvija izskatās starp lielajiem spēlētājiem kosmosa industrijā un ko mēs varētu mācīties no citām valstīm? Vai Latvijai kādreiz būs arī savi astronomi, kas nesīs fundamentālas zināšanas par kosmosu, vaicājam Ventspils augstskolas rektoram un Karaliskās Tehniskās augstskolas Stokholmā profesoram Andrim Vaivadam. Bet vispirms par zinātnes ietekmi, kas ir viens no kongresa stūrakmeņiem - kā zinātnes ietekmi izmērīt un ko šī ietekme nozīmē pašiem zinātniekiem, sabiedrībai un valstij kopumā. Kā zinātnes ietekme izpaužas sabiedrībā un kuras ir populārākās jomas, kurās cilvēki uztver zinātni ikdienā, analizē Rīgas Stradiņa universitātes zinātņu prorektore Agrita Kiopa. Kā liecina 2022. gada nogalē veiktais pētījums “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte 2022”, 77% no aptaujātajiem respondentiem pēdējo 12 mēnešu laikā bija piedalījušies kādā ar zinātnes patēriņu un līdzdalību saistītā aktivitātē. Piemēram, skatoties ar zinātni saistītus video vai raidījumus, meklējot ar zinātni saistītu informāciju internetā vai apgūstot jaunas prasmes vai zināšanas - tā lasāms Pasaules latviešu  zinātnieku kongresa  interneta mājaslapā. Skatot tālāk pašmāju pētījumu statistiku par zinātnes ietekmi sabiedrībā, redzams, ka visvairāk cilvēki to izjūt jautājumos, kas saistīti ar veselību un vidi. Kā gan šīs, gan citas zinātnes sfēras saskaras un mijiedarbojas ar cilvēku un kā izpaužas zinātnes ietekme sabiedrībā, skaidro Agrita Kiopa.

Šonedēļ norisinās V Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai". Lai atzīmētu šo kuplo pulcēšanos, raidījumu šonedēļ esam veltījuši diasporas pētniekiem - iepazīsim viņu pieredzi, pētījumus un pārdomas par dažādiem ar zinātni saistītiem jautājumiem. Kongresa viena no centrālajām tēmām ir zaļā pārveide, tāpēc šajā raidījumā pievēršamies tematam par resursiem - ūdens resursiem un enerģētikas resursiem. Fiziķu radītas inovācijas atjaunīgos enerģijas avotos un sociālo zinātņu pētījumi par to, kur šīs inovācijas nonāk, kādi šķēršļi tām tiek likti un kāda ir institūciju un ģeopolitikas loma, lai varētu apkurināt savas ēkas un tikt pie elektrības. Saruna ar fiziķi, vadošo pētnieku Nacionālajā Atjaunojamo Enerģiju Laboratorijā Kolorādo, ASV, Paulu Stradiņu un Šveices Federālā tehnoloģiju institūta asociēto pētnieci Inesi Zepu.  Bet vispirms satikšanās ar kongresa dalībnieku no kaimiņvalsts Igaunijas - Tarmo Soomeri. V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa dalībnieku vidū šogad ir arī Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents, profesors Tarmo Soomere. Viņš ir arī jūras zinātnieks, kura intereses galvenokārt vērstas uz jūras apdraudējumu analīzi. Par jūras un okeāna izpēti ar matemātikas palīdzību, par piesārņojuma un trokšņu ietekmi uz jūras vidi, kā arī par aktuāliem neatbildētiem jautājumiem saruna ar ar profesoru.    

Šonedēļ Latvijas zinātnes dzīvē norisinās liels ilgi gaidīts notikums - V Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai". Lai atzīmētu šo kuplo pulcēšanos, raidījumu šonedēļ esam veltījuši diasporas pētniekiem - iepazīsim viņu pieredzi, pētījumus un pārdomas par dažādiem ar zinātni saistītiem jautājumiem. Šodien raidījuma Zināmais nezināmajā uzmanības centrā būs vēža izpēte, ko molekulārās bioloģijas un daļiņu fizikas skatījumā veic divi latviešu zinātnieki Šveicē - Karīna Siliņa un Kristaps Paļskis. Kā fiziķi un inženieri var palīdzēt vēža terapijā un kāpēc vēža šūnas izsprūk sveikā cauri mūsu imūnsistēmas filtrā? Par to saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un pāātrinātāju tehnoloģiju institūta pētnieku, doktorantu Eiropas kodolpētniecības centrā CERN Kristapu Paļski un zinātniskās grupas vadītāju Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Karīnu Siliņu. Bet raidījuma iesākumā saruna ar  vēl vienu kongresa dalībnieci - molekulārās bioloģijas zinātnieci, Lielbritānijas biotehnoloģiju uzņēmuma “Laverock” pārstāvi Annu Kļučņiku. Viņas intereses zinātnē saistāmas ar tematiem, kurus pavisam nesen esam aplūkojuši raidījumā - tā ir gēnu rediģēšana un mitohondriālās saslimšanas. Anna Kļučņika pēta jaunākās gēnu rediģēšanas tehnoloģijas. Tieši par šo tematu - CRISPR-Cas9 genoma rediģēšanas metodi - esam jau stāstījuši raidījumā, vairāk sasaistē ar iespēju uzlabot vai pilnveidot augus. Annas gadījumā runa ir par šīs metodes izmantošanu, lai sniegtu ieguvumu pacientiem ar aizkuņģa dziedzera jeb pankreāta saslimšanu.

Šonedēļ Latvijas zinātnes dzīvē gaidāms liels ilgi gaidīts notikums - V Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai". Lai atzīmētu šo kuplo pulcēšanos, raidījumu Zināmais nezināmajā šonedēļ esam veltījuši diasporas pētniekiem - iepazīsim viņu pieredzi, pētījumus un pārdomas par dažādiem ar zinātni saistītiem jautājumiem. Šodien saruna ar biotehnoloģi Annu Stikāni. Anna šobrīd gan strādā Latvijas Universitāte, bet ir ieguvusi pieredzi studējot un darbojoties Lielbritanijā. V Pasaules latviešu zinātnieku kongresa mērķi Jau rīt, 27. jūnijā,atklās vienu no vērienīgākajiem notikumiem Latvijaszinātnieku vidē – V Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, kura nosaukums ir "Zinātne Latvijai". Kongress faktos un skaitļos izskatās šādi: līdz 15.jūnijam bija reģistrējušies 1233 dalībnieku, referātus prezentēs 200  pētnieki, līdztekus tam tiks organizēts doktorantu un zinātniskā grāda pretendentu konkurss, kurā dalībniekiem būs iespēja kongresa laikā uz lielās skatuves sacensties savā starpā ar divu minūšu garām prezentācijām par vissaistošāko sava pētījuma stāstījumu. Līdz šim  Latvijā ir notikuši četri Pasaules latviešu zinātnieku kongresi. Sākotnēji iniciatīva šī kongresa sarīkošanai nāca no Latviešu inženieru apvienības ārvalstīs, kuras dalībnieki, sākot ar 1965. gadu, Ņujorkā regulāri rīkoja Latviešu tehnisko zinātņu kongresus. Kopš  1997. gada Monreālas kongresa šajos pasākumos sāka piedalīties kopā atsevišķi zinātnieki no Latvijas.  

Ir vasaras saulgriežu laiks, un tāpēc arī mēs raidījumā aplūkojam būtisku svētku sastāvdaļu - gan mūsdienās, gan jo īpaši mūsu senčiem -, un tās ir tautasdziesmas. Augsta tikumība, garīgās vērtības un atbilžu meklējumi uz fundamentāliem jautājumiem - tas ir latviešu dainu centrālais kodols. Kāda loma un vieta šajā mantojumā ir nerātnajām tautasdziesmām? Kad tās radušās un kādam mērķim kalpojušas, kad dziedātas un vai runa ir tikai un vienīgi par erotiku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "No zinātniskā viedokļa pētot folkloru vai dainas, būtu korekti, ja atsevišķa nerātno dainu sējuma nebūtu. Tikpat labi atsevišķā sējumā varēja izdalīt dainas, kurās pieminēti ēdieni," vērtē Valdis Muktupāvels. Sabiedrības uzstādītie tikumiskie cenzori ietekmējuši zinātni. Krišjānis Barons zināja, ka cenzors neļaus publicēt šādu 6. dainu sējumu. "Kad izlasa vienā sējumā atsevišķi, pazūd to dainu konteksts. Savā kontekstā mūsdienu morāles un ētikas pārņemtam cilvēkam tās nešķistu ikdienas normatīvai uzvedībai neatbilstošas. Pārsvarā iekļāvās ikdienas dzīves ritumā, kur dabisks ir viss, kas ir ap cilvēku. Tās dainas dzīvē ir klātesošas, kaut kādā situācija lietotas, neizceļot īpaši, arī uzmanība nebija tik ļoti pievērsta," skaidro Valdis Muktupāvels. Galvenās situācijas, kur šīs dainas parādījās bija apdziedāšanās kāzas, Jāņos un pēc talkas. Lielākoties mirkļos, kad mazu bērnu jau vairs nav klāt. "Kāpēc tādas dainas bijušas? Cilvēkiem, dzīvojot tradicionālajā kultūrā, tieksme izklaidēties, konstruēt, veidot, būt radošiem ir bijusi klāt un izpaudusies. Arī rotaļāšanās. Varbūt rotaļāšanās ar vārdiem, ar zīmēm, ar simboliem arī ir tās dzīves daļa, tā varēja veikt to pašu funkciju, ka tagad cilvēki skatās kaut kādu seriālu. Tur šāda seriāla funkcijā bija asprātības demonstrēšana, liekot kopā kaut kādus tēlus, tostarp erotiskos un seksuālos tēlus, izveidot "izklaides vakaru". Kāpēc ne," tā Valdis Muktupāvels. Pirmie dainu pieraksti Pirmais latvieša izdotais tautasdziesmu krājums bija nodrukāts kirilicā. Tas notika 1868. gadā Vilņā. Kā notika tautasdziesmu pierakstīšana un kā speciālisti varēja noteikt, ka dainu vācējs kādai dziesmai pats veicis, tā teikt, uzlabojumus, stāsta folkloras pētniece Māra Vīksna. Es, puķite, tevis dēļ, Dažu nakti neguleju, Nokaveju miegu savu, Noskraidiju kumeliņu. Tādu tautasdziesmu  savulaik pierakstījis Kabiles mācītājs Georgs Bitners. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece un fondu glabātāja, filoloģijas doktore Māra Vīksna norāda, ka, skatot tautasdziesmu  vākšanas un pierakstīšanas vēsturi, pirmie celmlauži bija vācbaltu mācītāji, zināmākais no viņiem  folkloras pētnieks un  valodnieks  Augusts Bīlenšteins. Kad jau vēlāk šo tautas garamantu apzināšanā un apkopošanā iesaistījās tautas mūzikas vācējs Jānis Cimze, tad jaunlatvieši Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons, lai cik paradoksāli neizklausītos, bet pirmais tautasdziesmu izdevums, ko veica Jānis Sproģis Viļņā, bija rakstīts slavu burtiem, jo tas notika laikā, kad pēc poļu dumpja pastāvēja latīņu drukas aizliegums. Pateicoties dzejniekam, tulkotājam, publicistam un folkloras pētniekam Fricim Brīvzemniekam, kā Māra Vīksna raksta grāmatā par folkloras vākšanu "No  Dainu skapja līdz "Latvju dainām"", tad Fricis Brīvzemnieks ir atzīstams kā latviešu folkloristikas pamatlicējs.  Žužu, žužu, lāča lelle, Kas tev kāra šūpulit'? Man uzkāra tēvs māmiņa Priežu balku istabâ. Šo tautasdziesmu pierakstījis pedagogs, literāts un folkloras vācējs Kārlis Kreims, kurā, kā norāda Māra Vīksna, ir jaušams paša autora uzlabojums. Viņa skaidroa, ka par dziesmas pierakstītāja dzejiskajām dotībām un tieksmēm liecina tas, ka dziesma ir tikai vienā variantā. Un var arī redzēt, ka dziesmas neietilpst  savā kanonā, savā ritmā un tajās ir kas pielabots. Arī Minna Freimane rīkojusies līdzīgi - tautasdziesmas "dzejiski uzlabojusi".

Dārzenis, kas ieguvis stabilu vietu Eiropas virtuvē un, protams, arī latvieša viens no mīļākajiem ēdieniem - kartupelis. Kā šis necilā paskata nakteņu dzimtas augs iekaroja eiropiešu sirdis? Vai tiesa, ka te savu roku klāt licis hercogs Jēkabs? Un kādi politiski skandāli un sociāli nemieri saistīti ar kartupeļiem Eiropas vēsturē? Kartupeļa stāstu raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj divi kartupeļu vēsturiskā konteksta pārzinātāji - vēsturniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniecr Mārīte Jakovļeva un vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs. Kartupelis, kas tik daudzos un dažādos veidos pašlaik kļuvis par būtisku mūsu ēdienkartes sastāvdaļu, vēsturē nogājis garu ceļu, lai vispār sasniegtu Eiropu un Latviju fiziski, bet pēc tam iekarotu arī zemnieku sirdis. Vēsture atgādina, ka zemnieki pretojušies muižnieku “eksperimentiem” ieviest šādu jaunu kultūru un ka saistībā ar kartupeļiem gan Latvijas teritorijā, gan citviet notikuši nemieri. 18. gadsimta nogalē Krievijas impēriju, kurā tajā laikā ietilpst arī Latvijas teritorija, skar rīkojumi par kartupeļu audzēšanu un lietošanu pārtikā. Zemnieki sākotnēji, protams, bija jāpierunā un viņiem jāpaskaidro, cik laba lieta ir kartupelis, lai izvairītos no bada. Mārtiņš Mintaurs norāda, ka kartupeļu audzēšanu un izplatīšanos veicināja arī tas, ka nav vajadzīgs tāds inventārs, kā labības audzēšanai. Nevajag ne arklu, ne zirgu, tāpēc tas kļūst ar pieticīgāku rocību dzīvojošu cilvēku iztikas līdzekli. "Faktiski tiek uzskatīts, ka par stabilu lauksaimniecības kultūru Latvijā kartupeļi kļūst 19. gadsimta 40. gados, savukārt 20. gadsimta sākumā pēc tā laika statistikas datiem visvairāk kartupeļus trijās Baltijas provincēs - Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā - audzē tieši Ziemeļigaunijā, tas ir mūsdienu Tallinas apkārtnē," atkāj Mārtiņš Mintaurs. "20. gadsimta sākumā, kad jau ir ap 2000 kartupeļu šķirnes zināmas, tad kartupeļus iedala trijās daļās: ir galda kartupeļi, kurus lieto pārtikā; ir fabriku kartupeļi, tas nozīmē, ka šīs šķirnes tiek izmantotas spirta ražošanai un kartupeļu miltu jeb stērķeles ražošanai; ir tā saucamie barības kartupeļi vai lopu kartupeļi." 20. gadsimta sākumā ir pieminēts arī tāds briesmīgs zvērs kā kartupeļu kukainis jeb kolorado vabole, kas bija atceļojusi uz Eiropu no Amerikas pēc tā laika datiem ap 1877. gadu. Nakteņu dzimtas augi Latvijā Ir vai nav indīgi nakteņu dzimtas augi, kas no š­īs dzimtas aug Latvij­ā un no kuriem nakteņu pārstāvjiem ieteicams uzmanīties, stāsta Latvijas Nacionā­lā dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā bot­āniķe Janta Meža. Pie nakteņu dzimtas pieder lakstaugi un nelieli krūmi, kuru ārējās pazīmes ir meklējamas to ziedos - tās ir pa pieci kopā saaugušas kauslapas un vainaglapas. Pasaulē ir zināms ap 2700 nakteņu sugām. Latvijā no tām ir sastopamas 12 sugas un to vidū tikai bebrukārkliņš un melnā naktene ir mūsu vietējie augi, pārējie ir tā dēvētie kultūrbēgļi jeb savulaik dārzos ieaudzētas  sugas, kas laika gaitā izplatījušies savvaļā. Šajā dzimtā ir sastopami daudz indīgi augi, un tieši tāpēc nereti gan tautā, gan plašsaziņas līdzekļos var dzirdēt apgalvojumus, ka kartupeļus, saldos piparus vai tomātus lietot pārtikā ir kaitīgi, jo šie augi pieder pie nakteņu dzimtas.  Sarunā bot­āniķi Jantu Mežu skaidrojam, kuri nakteņu dzimtas augi ir indīgi un cik lielā mērā, bet pirms tam kopā ar botāniķi mēģinām tikt skaidrībā par šīs dzimtas nosaukumu, kas latīņu valodā nāk vārda saule, bet latviski tas norāda uz dienas daļu, kad sauli pie debesīm neredzam.

Varētu teikt, ka raidījuma centrālais vārds ir plānošana. Tas ir visai būtiski, ja runājam, piemēram, par dabas taku noslogojumu un tūrismu dabā kopumā. Atcerēsimies pandēmijas periodu, kad būšana pie dabas bija viena no retajām parādībām, ko neskāra ierobežojumi, taču kādā brīdī arī dabas maršrutos cilvēku pulcēšanās kļuva par intensīvu. Arī vasaras sezona nāk ar papildu slogu dabas taku infrastruktūrai - cilvēki kuplā skaitā bauda siltos laikapstākļus mežu takās un pie ūdeņiem. Kā nekļūt par traucēkli tām radībām, kurām mežs, ezers un pludmale ir mājas? Kā var noteikt, kad tūristu plūsma ir pārāk liela, kā tehnoloģijas palīdz izlīdzināt šo slodzi starp mazāk apmeklētām vietām un ļoti iecienītiem maršrutiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, vadošais pētnieks Andris Klepers un Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāja Agnese Balandiņa.       

Raidījumā Zināmais nezināmajā dodamies uz divām izstādēm. Latvijas Nacionālā vēstures muzejā no 20. jūnija skatāma koša un grzna izstāde "Vainagošanās". Tā veltīta šai sieviešu galvas rotai cauri gadsimtiem. Kādi reti un unikāli vainagi skatāmi izstādē? Kādu funkciju un simbolisko nozīmi dažādos laikos nesa vainags un ko zinām par to valkātājām un darinātājiem? stāsta izstādes “Vainagošanās” koncepcijas autores - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere un šī paša muzeja Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijas galveno glabātāju Inita Heinola. Bet vispirms neklātienē aplūkojam izstādi "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Nacistu karogs kā izejmateriāls ņieburam mazas meitenes tautastērpam, vainagā paslēpts Latvijas karogs, sakta no ūdens boilera detaļas - šie un citi stāsti ir izstādes "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" pamatā. Izstāde ar 40 dažādiem tautastērpiem skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, par to stāsta Danute Grīnfelde, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe un komunikācijas speciāliste.  

Zem Vecrīgas senajām ielām reiz skalojas Rīdzenes upe. Tagad tās gultne ir metriem dziļi zem bruģa un apslēptas palikušas arī liecības par senākajiem "rīdziniekiem". Ko zinām par šo upi un tās krastos dzīvojošajiem un ko izdevies atklāt Vecrīgas arheoloģiskajos izrakumos? Vai Rīdziņa vēl aizvien burbuļo zem Vecrīgas namiem, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures doktors Artūrs Tomsons. Izsekojam Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas vēsturei Rīga-Dinaburga, Rīga I, Rīga II, Rīga galvenā - dažādos laikos dažādi mainījies Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas nosaukums, bet patiesībā runājam par atšķirīgām ēkām un dzelzceļa līnijām, kas kādā brīdī pat visas sadzīvoja kopā. Par Rīgas dzelceļa staciju vēsturi stāsta Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone. Mūsdienās ar datorgrafikas palīdzību visai vienkārši varam kādu vietu padarīt apskatāmu senākos laikos - pēkšņi kaut kas ainavā pazūd vai parādās, un jūs no viena gadsimta pārceļaties uz citu. Ja runājam par Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas ainavu, tad šajā  stāstā šī ainava mainīsies vairākkārt, un izmaiņas neskars tikai vienu ēku, runa būs par plašāku teritoriju. Tagad aizveriet acis un iztēlojieties - jūs stāvat 13. janvāra ielas pieturā un gaidāt kādu no daudzajiem autobusiem, kas tur piestāj, lai dotos Pārdaugavas virzienā. Acu priekšā ir platā 13. janvāra iela, aiz muguras Vecrīga. Pagriežot galvu pa kreisi, top samanāmas Centrālās dzelzceļa stacijas aprises, ko ieskauj kinoteātris un lielveikali, bet, veroties pa labi, redzams Dzelzceļa tilts. Bet zem jūsu kājām senāk tecējusi gan Rīdzenes upe, gan bijušas vēl citas stacijas ēkas Rīgā. Tad nu iegrimsim šajā stāstā, kur detaļas palīdz saprast Ieva Pētersone.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere. “Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves? Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas. "Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere. "Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs." Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā. "Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam." Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. "Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās. "Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi". Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs. Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu. 1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu." Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs. Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.

CRISPR-Cas19 genoma rediģēšanas metode palīdzēs slimību novēršanā un ārstēšanā, tā apgalvo ģenētiķi. Bet, kā genoma rediģēšana izpaudīsies augu pasaulē? Vai CRISPR palīdzēs radīt augus, kuriem nevajag pesticīdus un kas spēs izturēt klimata pārmaiņas, analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes profesoru Nils Rostoks. Pagājušā gadsimta vidū Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks atklāja DNS struktūru. Tagad jau mēs zinām, ka DNS molekulu veido nukleotīdi, kas savstarpēji savienoti garās virknēs un rada dubultspirāli. Turklāt šajā spirālē nukleotīda sastāvdaļas draudzējas noteiktos pāros – adenīns ar timīnu, bet citozīns ar guanīnu. Kāpēc tas ir svarīgi? To vērtīgi paturēt prātā, lai labāk saprastu, kas notiek gēnu rediģēšanas laikā. 2020. gadā Nobela prēmija ķīmijā tika piešķirta par gēnu rediģēšanas tehnoloģiju, kas pazīstama kā “CRISPR-Cas9” jeb DNS “šķēres”. Genoma jeb gēnu rediģēšana ir bijis sens zinātnieku sapnis, kam pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 80. gados. Kā tad šis sapnis ir pārvērties īstenībā un vai DNS “šķēres” palīdzētu mūsu ikdienu padarīt labāku ar augstvērtīgāku pārtiku, izturīgākiem kultūraugiem un varbūt vēl kādiem labumiem? Graudaugu slimība – fuzarioze – visvairāk adraud kviešus Kviešus un arī pārējos graudaugus augšanas perioda laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības. Viena no graudaugu slimību grupām ir fuzarioze, kas augos veido indīgas vielas – mikotoksīnus. Kā šī slimība izpaužas kviešu graudos, cik lielā mērā tā apdraud laukus un cik lielā mērā cilvēkus,  skaidro Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kviešus un arī pārējos graudaugus – rudzus, tritikāli, miežus, auzas, kukurūzu  un arī kaņepes – augšanas laikā apdraud visdažādākās sēnīšu slimības, un pasaulē, tostarp arī Latvijā, palielinoties kviešu platībām, palielinās arī viena no šo graudaugu slimībām – fuzarioze. Šīs slimības ierosinātājas ir mikroskopiskās sēnes, kas noteiktos mitruma un temperatūras apstākļos veido indīgas vielas – mikotoksīnus.  Ar minēto sēnīti Latvijas laukos var inficēties visas minētās graudaugu sugas, bet visbīsta­mā­kā tā ir kviešiem un miežiem, atzīst Agroresursu un ekonomikas institūta Laukaugu selekcijas un ģenētikas nodaļas pētniece Vija Strazdiņa. Kā stāsta Vija Strazdiņa, tad fuzarioze rada ievērojamus ekonomiskos zaudējumus laukkopjiem un lopkopjiem, jo ar šo sēnīti inficēti graudaugi ir bīstami kā dzīvnieku, tā cilvēku veselībai. Tā izraisa gremošanas un zarnu trakta traucējumus, galvas sāpes, reiboni un drudzi, nieru slimības, var nomākt imunitāti, bet mums nav pamata satraukumam par inficēšanos ar  šo kviešu slimību. Vienīgā izeja, kā var cīnīties ar sekām, ja novākto graudu kravā ir konstatēta fuzarioze, ir šos graudus sadedzināt, jo nekur citur tie vairs nav lietojami un zemē aprakti kaitīgie mikotoskīni ir spējīgi izdzīvot. Vija Strazdiņa bilst, ka pētījumos par fuzariozes izplatību secināts, ka Latvijā  tā nemēdz būt bīstama, tomēr invāzijas gadījumā spēj ievērojami pazemināt graudu kvalitāti un ražas lielumu.

Satelītu dati uzrāda satraucošu tendenci - pasaulē pēdējās desmitgadēs ezeru apjomi ir sarukuši uz pusi. Ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju mitinās izžūstoša ezera tuvumā. Kādas sociālas un ekoloģiskas problēmas tas var radīt, kāpēc ezeri zaudē ūdeni un vai šo tendenci varam novērot arī Latvijā, skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts, projekta "LIFE GoodWater IP" vadītājs Jānis Šīre. Nesen raidījumā stāstījām par vērienīgāko Latvijas dabas inventarizāciju jeb dabas skaitīšanu. Tā atklājusi daudz kritisku faktu par Latvijas biotopiem un to, ka bioloģisko daudzveidību strauji zaudējam. Savukārt jaunā pētījumā starptautiska zinātnieku komanda, apsekojot teju divus tūkstošus Zemes lielāko ezeru apgabalu, secinājusi, ka gandrīz 30 gadu laikā vairāk nekā puse ezeru ūdeni zaudējuši. Pētījumā tiek lēsts, ka aptuveni viena ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo žūstoša ezera baseinā, tas vēlreiz atgādināt par to, ka ūdens resursu pārvaldībā ir svarīgi ievērot klimata pārmaiņas un arī to, kā, piemēram, kaut kādi nogulumi veidojas ezeros. Ja tik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo pie žūstošiem ezera baseiniem, to var uzskatīt par tādu sociālu vai ekoloģisku katastrofu? Jānis Šīre: Grūti pateikt šobrīd. Mans personīgais viedoklis ir, ka pavisam noteikti tuvākā vai tālākā nākotnē varētu sekas izjust nozīmīgi plašā mērogā. Problēma ar šo ūdens resursu trūkumu nav saistīta tikai ar ezeriem. Protams, ezeri izžūst, ūdens daudzums samazinās, cilvēkiem kļūst grūtāk izdzīvot pat ne tikai vienkārši ūdens ziņā, bet arī tas, ka ūdens nozīmē arī zivis un pārtiku, ūdens nozīmē arī lauksaimniecības produkciju. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs grūtāk arī sevi pabarot. Un šādos apstākļos tas nozīmē divus scenārijus, vai nu viņi pārceļas kaut kur citur, vai šie cilvēki iet bojā.  Šeit mēs runājam ne tikai par ezeriem, bet tikpat labi varam runāt arī par lielajām upēm, piemēram, Āzijā, kuras liela daļa barojas no kalnu ledājiem. Ņemot vērā to, ka kalnu ledāji samazinās klimata pārmaiņu ietekmē, tātad šis ūdens daudzums lielajās upēs arī, visticamāk, samazināsies, un tieši tajās sezonās, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Kad cilvēki audzē sev pārtiku, kad  viņiem sevi jānodrošina ar krājumiem visam gadam. Šādos apstākļos par to ir jādomā daudz plašāk.  Atkal mums šķiet, ka mūs tas var būt, ka neskar, bet pilnīgi iespējams, kādā nākotnē mēs novērosim bēgļu krīzes, kas ir saistītas ne tikai ar politiskām situācijām, bet tieši ar pārtikas nepieejamību vai resursu trūkumu un citiem aspektiem. Latvijā vispār ir, es teiktu, diezgan grūti runāt ar cilvēkiem tieši par klimatu un klimata pārmaiņām, jo, kaut arī pie mums, protams, ir novērojamas klimata pārmaiņas, bet mums tās ir izteikti maigākas. Ne mums ir ļoti intensīvi un izteikti sausuma periodi. Nu visi tie, mūsuprāt, ekstrēmie gadījumi tomēr uz pasaules līmeņa šiem ekstrēmiem gadījumiem tomēr ir ļoti, ļoti maigi, es gribētu teikt. Protams, ka līdz ar to mūsu iedzīvotājiem par to, paldies Dievam, šobrīd nav ļoti strikti jādomā, vai ir jāuztraucas, bet, protams, kad nu skatīties nākotnē noteikti ir vajadzīgs. Startptautiskā kampaņā uzskaita bioloģisko daudzveidību pilsētvidē Bieži šķiet, ka pilsētvide ir sugām nabadzīga teritorija, taču rūpīgi ieskatoties tajā, kas ikdienā ir mums zem kājām un virs galvas, mēs mainītu šo priekšstatu. Starptautiskā bioloģiskās daudzveidības uzskaites kampaņā Eiropas universitātes patlaban kartē sugas pilsētvidē. Kampaņa organizēta kā sacensība starp universitātēm, kartējot pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākas sugas. Rīgā sugu uzskaitē piedalās arī Latvijas Universitāte, tādējādi pievēršot arī sabiedrības uzmanību bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmai. Par augu sugu uzskaiti pilsētvidē un pilsētas pļavu nozīmi plašāk stāsta Latvijas Universitātes Ekopadomes locekle Gunta Kalvāne un pļavu eksperte Solvita Rūsiņa.

Vai emocijas var saskaitīt, izmērīt un padarīt par daļu no socioloģiska pētījuma? Vai tik subjektīva cilvēka izpausme - emocijas - vispār ir izmantojamas kā dati? Un ko mēs varam pateikt par procesiem sabiedrībā, mērot emocionālo "temperatūru"? Kā mūsu smadzeņu darbība ietekmē mūsu rīcību un kā savukārt procesi sabiedrībā ietekmē to, kas notiek mūsu smadzenēs un kādas emocijas piedzīvojam? Ko nozīmē emociju socioloģija un kāpēc emocijas ir svarīgi pētīt? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējam kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas docenti, pētnieci Ivetu Ķešāni. Neiroloģisko traucējumu ārstēšana bērniem agrāk  kā laika gaitā radās izpratne, ka bērni ir nevis vienkārši “nepaklausīgi”, bet ka viņu uzvedība varētu būt saistīta ar neiroloģiskām problēmām. Tas viss jau pēc mirkļa. Pagājušā gadsimta 40. gados amerikāņu psihiatrs Leo Kaners, aprakstot ar autismu slimu bērnu uzvedību, lietoja terminu „mātes ledusskapji”, ar to pamatojot, ka autisma cēlonis ir mātes mīlestības trūkums minētajiem bērniem. Kad pasaulē sāka diagnosticēt dažādus garīgus un uzvedības traucējumus bērniem un kā to agrāk ārstēja, stāsta bērnu psihiatrs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs. Gan UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms, gan autisms ir seni uzvedības un garīgās attīstības traucējumi, kas var iedzimt no paaudzes uz paaudzi. Tās ir senas parādības cilvēka garīgās veselības laukā, bet to diagnosticēšana un ārstēšana ir jaunāku laiku vēsture. Tikai pagājušā gadsimta 80.- 90. gados varam runāt par mūsdienīgu minēto sindromu izpēti un  atbilstošu terapiju. 1845.  gadā tika izdots dzejolis bērniem par Nemierīgo Filipu, kurš pie ēdamgalda nevar nosēdēt mierā, Filips šūpo krēslu, tad krīt un līdz parauj galdautu ar traukiem un ar šādu savu dīdīšanos sanikno un apbēdina vecākus. Šo pantiņu var nosaukt par pirmo publikāciju, kur pieminēts Uzmanības deficīta sindroms, saka Ņikita Bezborodovs.      

Kukaiņu pasaules pārstāvji šobrīd dabā rosās pilnā sparā. Ja kukaiņu pasauli pietuvinātu tuvplānā, tā būtu izcils iedvesmas avots šausmu filmu scenārijiem - visai nežēlīga var šķist kukaiņu savstarpējā sadzīve, taču arī kukaiņu daudzveidīgajā pasaulē valda dažādas attiecības. Kā kukaiņi sazinās savā starpā, kā tiek kārtoti savstarpējie rēķini un kā brīdina cits citu, kā meklē partneri un cik lielā mērā starp kukaiņiem vērojama mierīga kopā sadzīvošana un konkurence, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. Kādas asinis garšo odiem? Mēģinot saprast, kāpēc odi vairāk uzmācas vienam un mazāk kādam citam cilvēkam, ir radīti dažādi stāsti un varbūt pat mīti par to, kādas asinis garšo odiem. Vai odi vadās pēc cilvēka asiņu ķīmiskā sastāva? Vai odus varētu pievilināt kādas smaržas un atbaidīt smēķētāji? Patiesības graudus atklāj bioloģijas doktors Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks Voldemārs Spuņģis. No daudziem cilvēkam netīkamiem radījumiem tie kaitinošākie ir odi. Arī blusas var pieskaitīt tiem negantniekiem, kas, ja ieviesušās mūsu tuvumā, spēj mūs padarīt visai nervozus.  Sīkāk par šo abu kukaiņu „uzbrukuma metodēm” stāsta Voldemārs Spuņģis. Latvijā ir 30 dzēlējodu sugas, un kā ik gadu, ar siltā laika iestāšanos šie kukaiņi, vai, pareizāk sakot šo kukaiņu mātītes, lai spētu pasaulē laist pēc iespējas vairāk pēcnācēju, meklē barības vielas, ko satur asinis. Un nav tā ka, šiem kukaiņiem labāk garšo tā vai cita asins grupa. Odi vadās pēc citiem parametriem. Sviedru smaka, ķermeņa siltums, izelpotais gaiss, vai, pareizāk sakot, ogļskābā gāze ir tie parametri, kas piesaista odus. Savukārt blusas Latvijā ir vairāki desmiti sugu un teju katrai siltasiņu dzīvnieku dzimtai ir pa savai blusai. Tāpēc ziemas salā sastindzis cilvēks blusai nešķitīs iekārojams, bet, protams, cīņā  ar šiem dzīvniekiem atceramies, galvenais turēt tīru mājokli, ar  veterinārajās aptiekās nopērkamiem līdzekļiem vajadzības gadījumā pasargājam  savu suni vai kaķi no blusām un attiecībā uz odiem atceramies – tos pievilina sviedri, alkohols, bet ne konkrēta asinsgrupa.

Rīgas Tehniskās universitātes pētniece izstrādājusi metodi slodzes radītas deformācijas reģistrēšanai būvkonstrukcijās*. Kāpēc šī metode ir inovatīva un kā vispār ikdienā noris būvniecības process, kā to regulē likumi un kāpēc inženierim no Latvijas būtu visai grūti plānot ēkas būvniecību tuksnesī? Kas nosaka to, ka milzu debeskrāpis spēs noturēt savu svaru, bet simtgadīga būdiņa sabruks zem sava svara? Kā būvkonstruktori aprēķina ēku slodzes un kā dažādas tehnoloģijas ļauj monitorēt ēku drošību, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece Andīna Sprince, Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Būvmehānikas katedras vadītāja, asociētā profesore, vadošā pētniece Līga Gaile un šīs pašas fakultātes Būvražošanas katedras docente, sertificēts būveksperts un būvuzraugs Sanita Rubene. -- *Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstus darbības programmas Izaugsme un nodarbinātība 1.1.1. specifiskā atbalsta mērķa Palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā 1.1.1.2. pasākumā Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts (Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/401)

Mazuļa radīšana, izmantojot trīs cilvēku DNS, lai novērstu neārstējamu slimību nodošanu bērnam, ir risinājums, kas izmisumā varētu sniegt palīdzīgu roku daudzām ģimenēm. Pasaulē par šādu mazuli ar trīs personu DNS dzirdam ne pirmo reizi, bet šogad par šādu ārstu sasniegumu uzzinājām atkal. Lielbritānijā dzimis mazulis, kuram ir trīs vecāku DNS. Šī mākslīgās apaugļošanas metode palīdz izvairīties no mitohondriālo slimību pārnešanas no mātes - bērnam. Kā vērtējama šī un citas reproduktīvās tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste-ģenētiķe un vienlaikus klīnikas “IVF Rīga” ārste-ģenētiķe Ieva Grīnfelde.

Aktivitizējam garšas kārpiņas, raidījumu veltot ēdieniem. Tomēr ne viss būs pieņemams vēderiem, un tam iemesli varētu būt dažādi - gan bioloģiski, gan psiholoģiski, gan tradīcijās balstīti. Kā neēdamas lietas vēsturiski kļuvušas par ēdamām un ko mēs vispār uzskatām par ēdamu un neēdamu? Kāpēc cilvēks var ēst rudzupuķes un spinātus, bet nedrīkst ēst zāli un koka mizu? Vai neēdamas lietas var padarīt ēdamas: ko par to saka zinātne, pavārgrāmatas un restorāni mūsdienās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ēdiena kultūras pētniece, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas pētniece Astra Spalvēna un pārtikas tehnoloģe, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes docente unepētnieci Liene Ozola. Pārtika var būt tas, kas nenodarīs kaitējumu cilvēkam. Tas, kas nosaka, vai produkts ir ēdams, vai nē, ir tā ķīmiskais sastāvs un kā tas ir uzbūvēts. Vai varam uzņemt uzturvielas un organisms to var sadalīt. "Ne visas lietas, kas ir neēdamas, ir toksiskas, bet tas, kas ir toksisks, ir neēdams," norāda Liene Ozola. Piemēram, zāle nav toksiska, to varam košļāt, bet neuzņemsim ķīmisko komponentus, ko tā satur. Tikai patērēsim enerģiju. Šodien esam pieņēmuši, ka viss, kas uz šķīvja ir ēdams. Ēdiena gatavotāju atbildība ir zināt, kas ir ēdams, ka nē. Agrāk dekorēja arī ar neēdamām lietām. "Piemēram, renesanses laikā, ja pasniedza cepešus, ceptus putnus, to mēdza dekorēt ar iepriekš noplūktajām spalvām, iepriekš nocirstajām galvām, kas, protams, bija neēdamas. Šāda prakse bija," norāda Astra Spalvēna. Priekšstati ir laika gaitā arī mainīgi un varam arī iemācīties kaut ko ēst, mainoties apstākļiem, gan klimatiskiem, gan individuāliem. "Nesens piemērs par Latviju 90. gados, kad mainījās racions, kas ikdienā bija pieejams, par vīnu uzskatīja salds dzēriens, tam pretstats bija skābie vīni, kas visiem negaršoja un lika saviebties, šobrīd klasifikācija ir cita un citādā veidā domājam par garšām. Vai pirmās olīvas, mīdijas vai garneles, kas mūs uztrauca tāpat kā kukaiņi, kas ar acīm skatās mums pretī no šķīvja. Kādas tik nebija tās sajūtas, ko cilvēkiem izraisīja šie neredzētie produkti. Šobrīd esam savu attieksmi mainījuši. Sajūtas, mēģinot sev nošķirt, tas ir ēdams var neēdams, ir gan kultūras noteiktas, bet var būt arī individuāla patika un nepatika," atzīst Astra Spalvēna. Lai nošķirtu ēdamu no neēdama, svarīgi ir ne tikai bioloģiskie faktori, bet arī kultūras nosacījumi. "Kas mums šķiet nepieņemams kultūrā, nenozīmē, ka tas ir neēdams. Tas pat var būt kaut kas ļoti labs, vajadzīgs un veselīgs, bet  mums nav tradīcijas to ēst," analizē Astra Spalvēna. "Reizēm tie var būt arī simboliski apsvērumi. Piemēram, mums ir stārķi vai gulbji, ko neēdam. Bet renesansē, gan vēlajos viduslaikos šos putnus ēda. Kādēļ ne? Gan lielos putnus, gan dziedātjputnus Eiropā patērēja, arī Latvijā ēstas gan vārnas, gan baloži. Šobrīd vairs to nedarām. Mēs šiem putniem piešķiram simbolisku nozīmi - stārķis ir svētelis, gulbis ir romantikas simbols, mums ir miera balodis. Tādā veidā veidojas attieksme pret dzīvniekiem, putniem un mēs to sākam iedalīt. Piemēram, mājas mīluļos - suņos un kaķos, ko neēdam, vai trušos, kas ir tikpat pūkaini un mīlīgi, tomēr ēdami." "Otra lieta - vienmēr kultūras nosacījumiem ir vai nu pamats vai vismaz saistība ar racionāliem apsvērumiem. Ja iedomājaties brīdi, kad cilvēku pārtikai pieejami tikai savvaļas dzīvnieki, tad, ko varu noķert, to ēdu. Tajā brīdī, kad dzīvnieki ir pieradināti, kad tos jau audzē ar apsvērumu, ka izmantos pārtikai, arī priekšstats par gaļu ir citāds. Ja salīdzina stārķi ar broileri - kurš būs garšīgāks un vieglāk izmantojams pārtikā un kas būs vieglāk pieejams? Arī šādi apsvērumi pastāv," turpina Astra Spalvēna. Jēla gaļa cilvēku uzturā: iespējas un arī riski   Tartars, karpačo, suši ir ierasti ēdieni gan smalku restorānu ēdienkartēs, gan mājās pagatavojama uzkoda, bet visas minētās maltītes ir gatavotas no termiski neapstrādātas gaļas. Ēdieni no jēlas gaļas kopš senatnes ir ienākuši mūsu virtuvē, bet šodien, attīstoties pētījumiem pārtikas drošības jomā, mēs nereti ar aizdomām raugāmies uz šādu pārtiku. Kura dzīvnieka jēlā gaļa ir visbīstamākā, kura - droši lietojama uzturā un kurām cilvēku grupām ir jāuzmanās no šādas maltītes, par to saruna ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” direktoru Aivaru Bērziņu. Vairāki zinātnieku veiktie pētījumi liecina, ka  cilvēces evolūcijas procesā vēl pirms neandertāliešiem, aptuveni pusotra miljona gadu senā pagātnē cilvēki ir uzturā lietojuši jēlu gaļu. Protams, tas ir saistīts ar pirmatnējā cilvēka prasmi iegūt uguni, kas, kā norāda populārzinātniskā interneta vietne „Science Daily”,  ir strīdīgs jautājums, jo daži pētnieki apgalvo, ka uguni sāka izmantot apmēram pirms 1,8 miljoniem gadu, savukārt citi norāda, ka tas bija pirms 300000 gadu. Lai vai kā, bet ir skaidrs, ka senie cilvēki to lietojuši vajadzības spiesti, bet  mūsdienās tā ir garšas un gaumes lieta. Zinot, cik lielu vērību mūsdienās pievēršam pārtikas drošībai, daļa cilvēku varētu  šausmās viebties par šādām barbariskām maltītēm, tomēr gan smalkos restorānos, gan paši mājās varam pagatavot tartaru jeb tatārmaizītes, kas ir sīki sakapāta liellopa vai zivs gaļa, ko pasniedz ar jēlu olu, vai karpačo – to pašu dzīvnieku ļoti plāni sagrieztu gaļu, vai, piemēram, mazsālītu lasi. Tāpēc skaidrojam, cik liela mērā jēla gaļa var vai nevar kaitēt mūsu veselībai? Ēdot pareizi glabātu un apstrādātu jēlas gaļu lielās likstās iedzīvoties nevaram, taču ir viens bet – ne visiem cilvēkiem šādas gaļas maltītes ir vēlamas. Aivars Bērziņš iesaka uzmanīties topošajām māmiņām un cilvēkiem  gados.  

Uzņēmējs Īlons Masks ir gatavs piedāvāt smadzeņu mikroshēmu, lai palīdzētu cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Viņa smadzeņu mikroshēmu uzņēmums "Neuralink" paziņojis, ka ASV Pārtikas un zāļu pārvalde ir sniegusi atļauju veikt pirmos testus ar cilvēkiem. Iepriekšējie eksperimenti ar pērtiķiem ir bijuši veiksmīgi. Tiesa, Masks nav vienīgais, kurš kaut ko tādu attīsta. Taču kāpēc mums ir vajadzīgi šādi attālinātas komunikācijas rīki un kā jau šobrīd paralizēti pacienti vai cilvēki ar kustību traucējumiem var sazināties ar apkārtējo pasauli un labāk to "sajust", raidījumā Zināmais nezināmajā analizē uzņēmuma "Longenesis" pārstāvis, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emils Sundjukovs un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas vadošā pētniece Aija Kļaviņa. "Runājot par tehnoloģiju ienākšanu, tas, ko pirms 10 gadiem lasījām fantastikas grāmatās, to šodien varam reāli izbaudīt dzīvē. Brīžiem tas ir mazliet biedējoši un daudziem tas pirmajā brīdī izraisa ne pārāk pozitīvu reakciju. Bet tas dod lielas perspektīvas nākotnē un mēs vēl medicīnā šobrīd neapjaušam, kādas iespējas būs," vērtē Aija Kļaviņa. "Runājot par implantiem un tehnoloģijām, ko cilvēki var savā ķermenī ievietot un izmantot ikdienā (..), jāsaprot, ka tā nav burvju nūjiņa. Neviena tehnoloģija nav tāds brīnums, ko vienā dienā varam cilvēkam iedot un otrā dienā viņš izmantos. Tas ir milzīgs darbs, un pašam cilvēkam tas prasa milzīgas laika un arī mācīšanās pulēs, lai iemācītos šo ierīci izmantot." "Par konkrēto implantu, ko izmēģina šobrīd Ilona Maska kompānija, ir grūti pateikt, kāds ir viņa redzējums un kas ir prioritārā cilvēku grupa, kurai tehnoloģiju pielietot," turpina Aija Kļaviņa. "Kaut vai manā pieredzē ir gadījumi, kur bērnam ar autismu tiek atklāta arī dzirdes problēma. Ievietojot dzirdes implantu, diemžēl netiek atrisināta dzirdes problēma, jo vienkārši bērns nespēj pieņemt šīs skaņas, ko viņš dzird apkārt, ko viņš līdz tam nav dzirdējis, lai arī tas tiek izdarīts agrīnā vecumā. Jāsaprot, kas ir primārais mērķis, kādā veidā tiešām uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti ar šo tehnoloģiju, bet nevis tikai izmantot tehnoloģiju tikai tāpēc, ka tā ir izdomāta un tika pielietota." Masks ir minējis, ka šīs tehnoloģijas varēs izmantot, lai ārstētu paralīzi un arī aklumu. Bet vai ir redzamas jau kādas tehniskās grūtības, varbūt ētiskās problēmas, kas varētu rasties?  "Vēsturiski, kad cilvēks skatījās pirmo kinofilmu, viņš bēga prom, redzot, ka vilciens iebrauc stacijā. Tagad mums ir implanti, iekārtas," salīdzina Emils Sundjukovs. "Protams, ir šīs precedents, tādēļ regulatoriem - Zāļu valsts aģentūrai vai Eiropas Zāļu aģentūrai - ir jāsagatavojas tādām lietām. Tas ir pirmais, bet nebūt pēdējais piegājiens, ka šādas tehnoloģijas ienāks. Līdz ar to, protams, jādomā, kā jau darām zāļu pētniecībā, vai jebkāda cita veida medicīnas pētniecībā, kur iesaista pacientus, ir ētikas, drošības un arī privātuma aspekti. Šeit, protams, daudzi cilvēki runā par to, kā tad privāta kompānija. No otras puses, ja tā būtu valsts kompānija, vai tas būtu labāk vai sliktāk? Man liekas, ka ir jāpaskatās uz efektivitāti. "Šaujot" vienā virzienā, mēs varam nesasniegt mērķi, un jāpaskatās uz šiem aspektiem, pirms mēs vispār runājam par to, vai tā kompānija cenšas iekarot mūsu smadzenes un iezombēt cilvēkus." "Izklausās ļoti ambiciozi, ja varam plānot, ka šādi sensori varētu izmainīt cilvēka redzes spējas un padarīt kādu neredzīgu cilvēku redzīgu. Protams, es nesaku, ka tas nevarētu notikt, bet ir jāsaprot to, ka tur noteikti ir ļoti stingri ierobežojumi, uz kuriem cilvēkiem tas varētu strādāt, un ne visiem tas derēs," atzīst Aija Kļaviņa. "Otra lieta, es domāju, ka neviens šāds atklājums nenotiek tikai no zinātnieku puses. Arī mūsu pētījumos redzam, ka tā ir abpusēja sadarbība un ir cilvēki, kas brīvprātīgi piedalās šajos pētījumos. Tā jau pasaulē daudzi zinātniskie atklājumi ir īstenojušies, ka tas nav tikai vienvirziena zinātnes ceļš, bet tas ir abpusēji, kur zinātnieki laika gaitā sadarbojas ar pacientu grupām vai konkrētu cilvēku mērķgrupām." Pētniece norāda, ka sākumā tie noteikti ir nelieli īstermiņa mērķi, ar kuriem ilgtermiņā sasnieg plašākus rezultātus.  Un vēlreiz atgādina, ka arī tehnoloģijas nesniegs burvju nūjiņas efektu, ka pilnīgi visiem varēsim izmainīt dzīvi uz pozitīvu un absolūti vienlīdzīgu dzīves kvalitāti. Tehnoloģijas palīdz noteikt cilvēku atrašanās vietu Ko par cilvēku "ziņo" viedtālruņi, maksājumu kartes un automašīnas, skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas "CERT.lv" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis. Tehnoloģiju laikmetā cilvēku pēdu nospiedumi ir ne tikai fiziski, bet par sevi mēs  apzināti vai neapzināti nododam ziņu ar tālruņiem, maksājumu kartēm, darbošanos internetā. Pat ja mēs nelietotu šīs ierīces, izejot uz ielas, ienākot veikalā vai citā sabiedriskā ēkā, mūsu pārvietošanos fiksē novērošanas kameras. Arī pie privātajām un daudzdzīvokļu mājām var būt izvietotas novērošanas kameras. Tās var būt arī automašīnās. Kā un kādā veidā ar minētajām ierīcēm cilvēks dod ziņu par sevi, skaidro Gints Mālkalnietis. Stāstu viņš sāk ar tām ierīcēm, kuras cilvēks lieto, lai apzināti dotu ziņu par sevi.  

Vieta, kur apmainīties ar produktiem, pakalpojumiem, jaunākajām ziņām un baumām, izklaidēties un varbūt nolūkot sev partneri dzīvei? Kāda bija tirgus plača loma 17.-19. gadsimta vēsturē? Kur gan vienuviet varētu kaut ko iegādāties, noskatīties akrobātiskus trikus, sastapt savu nākamo līgavu, bet, ja nebūsi pietiekami vērīgs, tad arī pazaudēt naudu vai kabatas pulksteni. Mūsdienās to varbūt var izbaudīt lielveikalā, bet senākos laikos šīs funkcijas pildīja tirgus. Jāsaka gan, ka lielveikali zināmā mērā kļuvuši par tirgus pašreizējo variantu. Tirgus ir mainījies, tomēr tas pastāv joprojām, un šoreiz atgriezīsimies pagātnē, lai tuvāk iepazītu, kā un kāpēc tirgus radies. Par tirgus rašanos, nozīmi un atstāto mantojumu mūsdienās stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.

Noslēgusies dabas inventarizācija - vērienīgākā dabas vērtību apsekošana, kas veikta līdz šim Latvijā. Rezultāti nav ieprienoši - strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību. Kādi ir risinājumi un kā klājas dažādiem biotopiem? Šķiet, esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijā ir lielas dabas vērtības, kādas nebūt nav sastopamas visās valstīs. Bet šīs vērtības nepieciešams apzināt daudz precīzāk, un tas arī nesen noticis. Ir noslēgusies dabas skaitīšana, kas sniedz pilnīgākos datus par Latvijas dabu valsts vēsturē. Dabas skaitīšanā Latvijā pētītas pļavas, purvi, meži, upes un ezeri, piejūras un iekšzemes kāpas, alas un iežu atsegumi kopumā 1,3 miljonu hektāru platībā. Tas ļāvis iegūt detalizētu informāciju par šī brīža Latvijas dabas dzīvotnēm, vienlaikus palīdzot samanīt faktorus, par kuriem būtu jāsatraucas. Cik bagātīga ir Latvijas dabas daudzveidība, kādus kritiskos punktus uzrāda dabas skaitīšana un kā mums vajadzētu rīkoties, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “Latvia Nature” zālāju eksperte Kristīne Daudziņa un šī paša projekta mežu eksperte Sandra Ikauniece. Iepazīstam Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju Vairāk nekā 1700 baktēriju un sēņu kultūru, kas ir labs izziņas avots pētniekiem, raisa interesi uzņēmējiem un ir lielisks apliecinājums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. To visu varam teikt par Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju, kas šajā gadā svin 30 gadu jubileju. Plašāk stāsta šīs kolekcijas vadītāja, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Vizma Nikolajeva. Viņa atklāj, kā tapa ideja par kolekciju, kas tieši un kādos apstākļos kolekcijā glabājas. Mikroorganismu kolekcijās mikroorganismi tiek glabāti kā bioloģiskās daudzveidības daļa saskaņā ar Riodežainero parakstīto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību. Tā ka par bioloģisko daudzveidību varam spriest arī pēc tā, cik bagātīga ir ar aci neredzamā pasaule. Vizma Nikolajeva norāda, ka stingru kritēriju mikroorganismu atlasei kolekcijā nav, tā var būt gan vērtīga šo organismu ģenētika, gan interesantas to ārējās pazīmes, gan skaidra sapratne, kur šo mikroorganismu varētu izmantot.

Kad uz planētas soļus sāka spert pats pirmais zīdītājs un kādi priekšnoteikumi noteica to, ka šī dzīvnieku grupa kādudien sāka dominēt pār planētu, kā tas ir šodien? Kāpēc dinozauri izmira, bet zīdītāji palika? Lai gan šķiet, ka par šiem dzīvniekiem jau tik daudz zinām, pētījumi par zīdītājiem turpinās, īpaši ģenētiskā līmenī, un tie atklāj jaunumus ne tikai par mūsu četrkājainajiem radiniekiem, bet arī par mums cilvēkiem pašiem. No neliela izmēra strupastēm līdz iespaidīgiem ziloņiem. No miermīlīgiem sliņķiem līdz tīģeriem ar naža asuma ilkņiem. No pīļknābja un ehidnas, kuri dēj olas, līdz ķenguram, kura atvase attīstās mātes somā, un valzirga mazulim, kas pēc piedzimšanas uzreiz var peldēt. Dzīvnieku valsts zīdītāju klasē ietilpst aptuveni 4000 sugu, un tās pārstāvji dzīvo gan pazemē, gan lido debesīs, uzturas gan mežos, gan tuksnešos, patērē atšķirīgu barību, bet kopsaucējs visiem viens – mazuļus zīdītāji baro ar pienu. Par zīdītāju dzīvi uz mūsu planētas stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals un Latvijas Universitātes profesors, paleontologs Ervīns Lukševičs. Dzīvnieku kažoku daudzveidība Putni izmanto spalvas, un lielākā daļa zīdītāju izmanto matus vai kažoku, lai regulētu  sava ķermeņa un  apkārtējās vides temperatūru. Kā  dzīvnieki ar biezu apmatojumu var vienlīdz labi justies siltā un aukstā laikā un kā atšķiras dažādu kustoņu apmatojums, stāsta zooloģe Inta Lange. "Zinātnieki  ir izpētījuši, ka cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kuram mati aug visas dzīves garumā. Tāpēc cilvēkam ir vajadzīgi friziera pakalpojumi, citādi visi būtu noauguši gariem matiem. Bet nevienam dzīvniekam nav tā, ka viņam izaugtu mati vai krēpes garākas, nekā noteiktās robežas," tādu cilvēcisku noti tematā, runājot par dzīvnieku apmatojumu, ievieš zooloģe Inta Lange. Turpmāk skaidrojam, kā dabā dažādiem kustoņiem ir pielāgots ādas virskārtas segums. Jāielāgo, ka  spalvas ir tikai putniem, pārējiem  dzīvniekiemir mati, ko atkarībā no struktūras mēdz dēvēt par kažoku vai apspalvojumu. Mīkstais biezais slānis, kas pasargā dzīvniekus no aukstuma, putniem tiek dēvēts par dūnām, zīdītājiem – par pavilnu. Akotmati parasti ir garākie stingrākie mati, kas klāj zīdītāju ķermeni. Šoreiz neskatīsim mājdzīvniekus, kuru kategorijā ietilpst suņi un kaķi ar apmatojumu no vilnas kamoliem līdz plikādaiņiem, jo šie dzīvnieki ir cilvēka veidotas šķirnes. Tātad savvaļas zīdītāji un viņu „ādas rota”. Sākam ar amfibiotiskajiem dzīvniekiem, kuri pielāgojušies dzīvei gan ūdenī, gan uz sauszemes. Tie ir bebri, ūdri un bizamžurkas.  Lūkojot tālāk dzīvniekus, kas dzīvo klimatiskajās zonās ar mainīgiem laika apstākļiem, zinām, ka sniegotajā sezonā zaķi, lūši, zebiekstes un vāveres maina ne tikai kažoka biezumu, bet arī krāsu. Runājot par ziemas kažoka, tā teikt, nomešanu, Inta Lange min, ka attiecībā uz lapsām nereti pavasarī cilvēki, ieraugot šo noplukušo radījumu, uzskata, ka dzīvnieks ir slims – nē – lapsai vienkārši ir garderobes maiņa uz vasaras sezonu.

Ātrums, gaismas ātrums, vadāmas automašīnas, pašbraucošas automašīnas, ceļošana, vēl tālāka ceļošana, sasniedzot laiktelpas robežas. Kur beidzas fizika un sākas fantastika? Teju ikviena sevis cienīga zinātniskās fantastikas filma vai grāmata izmanto ceļošanu laikā kā universālu elementu stāstā. Spēja pakļaut laika ritējumu ir tiešām fascinējoša, taču - vai iespējama? Ko paredz tārpeju hipotēze? Cik lielam jābūt masīvam objektam, lai laiks nudien kļūtu lēnāks, un vai jebkad pienāks diena, kad cilvēks ceļos ne tikai telpā, bet arī laikā? Noņemt šiem jautājumiem fantastikas plīvuru, lūkojamies uz to visu no fizikas skatpunkta. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesoru un Lāzeru centra vadītāju Mārci Auziņu. "Šī ir ļoti interesanta tēma, bet tēma, ar kuru droši vien arī ir ļoti uzmanīgi un atbildīgi jārīkojas. Fizikā kādreiz saka, ka ir trīskāršais punkts. Šeit, es domāju, ir trīskāršais punkts starp filozofiju, akadēmisko fiziku un fantastiku, kas var būt zinātniska un bieži vien zinātnes teorijās balstīta, bet brīžiem var būt arī diezgan tālu no zinātnes," analizē Mārcis Auziņš. "Ja jūs jautājat, kurā brīdī fiziķi sāka domāt par to, ka ceļošana laikā varbūt ir kaut kas vairāk nekā tikai pasaku stāsti vai mītu un leģendu stāsti, es domāju, ka tas sākās tanī brīdī, kad mēs nonācām no Ņūtona mehānikas pie Einšteina mehānikas. Mēs zinām, ka Ņūtonam bija ļoti viegli uztverami un saprotami priekšstati, ka mums ir universāla telpa, kurā visas lietas notiek, kurā mēs dzīvojam. Telpa mums visiem ir viena, mēs atrodamies tikai viņas dažādās vietās. Vēl svarīgāk šīs dienas sarunas kontekstā, ka mums ir universāls laiks - laiks jums, laiks man un laiks marsiešiem ir viens un tas pats.  Tad nāca Einšteins ar veselām divām relativitātes teorijām, ar speciālo relativitātes teoriju un vispārīgo. Katra drusku citādi skatās uz laiku. Einšteins teica, katram no mums var būt citāds laiks, pie tam, nevis mūsu psiholoģiskais laiks (..) Kad runājam par Einšteina laiku, tas ir objektīvi mērāms laiks, jūsu pulkstenis un mans pulkstenis, un ka šie pulksteņi var iet atšķirīgi. Līdz ar to mēs varam nonākt dažādos laika brīžos, atkarībā no tā, kur mēs atrodamies, cik ātri mēs pārvietojamies, kādā fizikālā situācijām esam. (..) Tagad tas, ka ir iespējams pārvietoties laikā, un droši vien, ka būtu jāprecizē, ka tā ir eksperimentāli mērāma lieta, es domāju, ka šobrīd varam absolūti droši teikt. Bet ar vienu piebildi, ka mums ir iespējams nonākt laikā nākotnē, bet pagaidām mums ir tikai teorijas, brīžiem diezgan spekulatīvas, kuras saka - varbūt ir iespējams atgriezties pagātnē. Ar tām teorijām patiesībā arī no filozofiskā skatupunkta diezgan daudz ļoti interesantu, ļoti fascinējošu, bet grūti atbildamu jautājumu. Kā cilvēka vestibulārais aparāts jūtas dažādās automašīnās un virtuālajā realitātē? Iedomāsimies: tas, ko redzam, ir pretrunā ar to, kādā stāvoklī esam fiziski. Kas šādā gadījumā notiek mūsu ķermenī? Kādēļ daļai cilvēku, atrodoties braucošā auto, uzvelkot virtuālās realitātes brilles vai griežoties straujā karuselī, kļūst slikti, bet citiem tas nerada nekādus labsajūtas traucējumus? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docente, ārste Gunta Sumeraga, virtuālās realitātes izrādes režisors Valters Sīlis un autosportistu Krišjānis Caune.

Raidījumā ceļosim medicīnas un ne tikai medicīnas vēsturē. Senatnē cilvēku prātos robežas starp ārstniecību, ticību pārdabiskajam un dabas spēkiem bija izplūdušas. To apliecina šamanisms - prakse, kuru piekopoši cilvēki teju visur. Kas bija šamanis, kādi bija šie senie rituāli, ko par to zinām un kādi dārgumi saglabājušies muzeju kolekcijās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Interesējaies arī, vai pagātnes šamanisma tradīcijas atdzimst arī šobrīd un cik uzticamas un autentiskas tās ir. Senatnē ārstnieciskos nolūkos tika veikta galvaskausa trepanācija jeb atvēršana Viena no senākajām ķirurģiskajām operācijām ir galvaskausa trepanācija, kad, urbjot vai kasot, tika atvērts galvaskauss. To veica gadījumos, ja cilvēkam bija kāda galvas trauma, vai arī, lai izdzītu ļaunos garus. Apbrīnas vērts ir fakts, ka pēc šīs šausminošās operācijas cilvēki izdzīvoja. Ko par trepanāciju vēsta Latvijā atrastie arheoloģiskie atradumi, stāsta Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Kādā 13.gadsimta medicīniska rakstura tekstā tika ieteikts atvērt epilepsijas slimnieku galvaskausus, “lai ķermeņa šķīdums, kas ietekmē cilvēka uzvedību,  un gaiss izietu laukā un iztvaikotu”.  Senākie dokumenti par trepanāciju ir rodami sengrieķu mediķu pierakstos ap 5. gs. pirms mūsu ēras. Bet pati metode, kad cilvēkam galvaskausa virsmā tika izdobts caurums, lai tādejādi ārstētu dažādas kaites, jau pastāvēja kopš akmens laikmeta. Latvijas teritorijā Zvejnieku kapulaukā, tas ir Vecates pagastā, ir atrasts sešu ar pusi tūkstošus gadus sens galvaskauss ar trepanācijas pazīmēm. Šī  ieraksta laikā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita  Zariņa ir nolikusi apbrūnējušu galvaskausu, kur klāt uzraksts „jaunākais akmens laikmets 35-40 gadus vecs vīrietis, kas pēc galvas traumas ir atveseļojies”. Prasu vēsturniecei, kā var noteikt, ka tas nelielais iedobums galvaskausa virspusē ir bijis apzināti veidots, nevis nejaušas traumas rezultāts. Trepanācijas gadījumus savulaik daudz ir pētījis paleopatologs, medicīnas zinātņu doktors Vilis Derums, kurš ir apsekojis senos kapus un izpētījis viduslaiku  apbedījumus. Tagad padziļinātus pētījumus par akmens, bronzas  un dzelzs laikmeta traumām un trepanācijām veic LU Latvijas vēstures institūta arheologs Guntis Gerhards. Gunita Zariņa stāsta par to, cik daudz galvaskausu ar trepanācijas pēdām ir atrasti Latvijas  teritorijā.

Logi mūsu ēkās ir viens no lielākajiem siltuma zudumu radītājiem. Ziemā tas nozīmē lielākas izmaksas apkurei, vasarā - karstums nāk iekšā un neļauj pilnvērtīgi atvēsināt telpu. Cietvielu fizikas institūta pētnieki ir radījuši logus, kuru pārklājums ļauj atvēsināt un uzturēt siltu ēku tad, kad to vajag. Kā tas izdevies, kādas tehnoloģijas izmantotas un vai šis varētu kļūt par labu risinājumu gan vēsā laikā, gan tveicīgā vasarā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro pētnieki, kuru darbs ir saistīts ar šādu jaunu logu radīšanu. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Plāno kārtiņu laboratorijas vadītājs, akadēmiķis Juris Purāns, un šī paša institūta pētnieki Mārtiņš Zubkins un Boriss Poļakovs, kā arī uzņēmuma “AGL Technologies” tehniskais direktors Andris Āzens.

Kā zinātni var izmantot politiskām cīņām un vēl vairāk - kā zinātne kļūst par aizsegu interesēm ģeopolitikā. Šķiet, šis stāsts nav nekas jauns, jo arī pagājušajā gadsimtā valstis sacentās par atklājumiem kosmosā, bet lielā mērā tas palīdzēja spodrināt arī varas spalvas. Šoreiz noskaidrosim, kā zinātniskiem nolūkiem ar resursu un izrakteņu iegūšanu un kā politiskām interesēm var kalpot tādi pasaules reģioni kā Arktika un Antarktika. Reģions, kas īsti nepieder nevienam - "pasaules ledusskapis" - Arktika un Antarktīda. Politikas eksperti brīdina, ka Ķīnas intereses polārajos reģionos pieaug un dažkārt tās tiek slēptas zem zinātnes aizsega. Kam pieder polārie apgabali, kādus resursus tie sniedz, ko tur drīkst un nedrīkst darīt un kuras valstis tur kāro izvērst darbību? Raidīumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks, bijušais diplomāts Gints Jegermanis un polārpētnieks, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Kristaps Lamsters.

Tā nav zivs. Tas ir neparasts dzīvnieks, kas nav īpaši mainījies 380 miljonu gadu senā vēsturē. Mūsdienās – delikatese, un to zveja aizvien ir kultūrvēsturiska tradīcija dažos piejūras ciemos. Ko zinām par šiem apaļmutniekiem – nēģiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” pētnieks Kaspars Abersons. "Nēģis ir anadroma ceļotājzivs, tā ir zivs, kas barojas jūrā un nārsto saldūdeņos. Runa ir par upes nēģi," skaidro Kaspars Abersons. Pētnieks norāda, ka, runājot par nēģiem, ir divas skolas – viena tos pieskaita apaļmutniekiem, otra skola saka, ka tas nav gluži pareizi un dalīšanai pieiet citādi, sakot, ka zivis ir nevis sistemātiska vienība no akadēmiskās sistemātikas viedokļa, bet zivis ir bioloģiska vienība – ūdens organismi, kas dzīvo galvenokārt ūdeni, elpo galvenokārt ar žaunām, ir mugurkaulnieki un tiem ir locekļi bez locītavām. Nēģis šeit pilnībā iederas. "Arī no likuma viedokļa nēģis ir zivs. Pret viņu zvejniecības likums un citi likumi, kas saistīti ar zvejniecības regulēšanu, attiecas kā pret zivi," norāda Kaspars Abersons. "Nēģis ir zivs un nav zivs," vērtē pētnieks. "Vienalga, kurā ailītē viņu ierakstām, svarīgāks, kas viņš ir, kā uzvedas, kā resursus izmantojam." Cecīlija – abinieks, kas it nemaz nelīdzinās citiem abiniekiem Kā gaiši pelēki paresni gumijas striķīši - tādas izskatās ūdenscecīlijas, kas pieder bezkājaino abinieku kārtai. Šie dzīvnieki dabiskā vidē mitinās Centrālamerikas saldūdeņos, bet divi eksemplāri uzturas Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza zooloģe Ginta Jansone tikko pabarojusi  divas ūdens cecīlijas, gaiši pelēkus radījumus, kam abi gali vienādi, jo kustoņa acis ir tikai blāvi gaiši punktiņi. Ir palaimējies, ka varu dzīvniekus vērot caur akvārija stiklu, kur cecīlijas baksta ar purnu sava mitekļa teritoriju, parasti šie bezkāju abinieki ierokas gruntī un nav pamanāmi, tik uz barošanas laiku kļūst aktīvi. Kopā ar Gintu Jansoni un Zooloģiskā dārza saziņas līdzekļu koordinatoru Māri Lielkalnu, fonā skanot circeņiem un vēlāk vardei, zoodārza abinieku audzētavā iepazīstam šo eksotiskos kustoņus, kas izskatās kā čūskas, zuši vai pamatīgu apmēru sliekas, bet nepieder nevienai no iepriekšminēto dzīvnieku klasei. Pasaulē no vairāk nekā deviņiem ar pusi tūkstošiem abinieku cecīlijām ir zināmas aptuveni 200 sugas. Dažas no tām ir arī indīgas un par to signalizē ar košo – sarkano vai dzelteno – ķermeņa krāsojumu. Savukārt tādi kā Rīgas Nacionālajā Zooloģiskajā mītošie radījumi un vēl citas cecīliju sugas ar neuzkrītošu krāsu, ierokoties ūdenstilpes dūņās vai uz sauszemes – augsnē,  ar savu slēpto dzīvesveidu maskējas no citiem dzīvniekiem, kuri vēlētos izmantot cecīlijas savā barības sortimentā. Mūsu Zoodārzā ūdens cecīlijas mīt kopš 1996. gada un savulaik bija novietotas arī tropu mājā, bet slēptā dzīvesveida dēļ apmeklētāji, tās varēja pamanīt tik barošanas reizēs. Tagad divi cecīliju tēviņi mīt abinieku audzētavā.        

Ārkārtīgi radošs, bet neredzams darbs, kura augļus aplūkojot, nemaz nenojaušam - kas te darīts, kurš to paveicis. Tā ir vēsturisko priekšmetu restaurācija. Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā skatāma izstāde “Cilvēka pieskāriens. Restauratoru darbu izstāde”, kas veltīta tieši restauratora darbam. Kā laika zoba iegrauztās senlietās "iepūst" jaunu dzīvību, izdarīt to prasmīgi un ar cieņu pret autoru un laikmetu, kad tas tapis? Un kā saglabāt šīs senās vērtības nākamajām paaudzēm, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Restaurācijas nodaļas vadītāja, stājgleznu restauratore-vecmeistare Ineta Augustina un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Keramikas, stikla un porcelāna restauratore-vecmeistare Jana Lībiete. Veco kino lenšu restaurācija Filmu  mazgā speciālā šķīdumā, tad lentu ieskenē datorā un tad sākas sarežģīts darbs, lai pielāgotu vajadzīgo krāsas toni un nepārkāptu to trauslo robežu, un restaurēto filmu nepārvērstu par pārlieku izskaistinātu darbu. Ielūkojamies apjomīgā filmu restaurācijas ceļa vienā posmā. Pārbauda visas lentas, tad tās digitalizē, sagatavo skenēto failu un tas tālāk  iet uz pēcapstrādi, kur speciālisti, strādājot ar īpašām datorprogrammām, veic krāsas un skaņas korekcijas. Tā vienā teikumā var aprakstīt garu un komplicētu darbu pie kinofilmu restaurācijas. Ir neiespējami īsumā izstāstīt kinolentes odiseju no momenta, kad tā tiek izņemta no glabāšanas kārbas, līdz brīdim, kad skatītājs redz, piemēram, „Vella kalpus” „Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” vai animācijas filmu „Si-si-dra”. Par kino lenšu restaurāciju stāsta Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, filmu studijas „Lokomotīve” kino restaurators  Pēteris Sudakovs un Kinofotofonodokumentu arhīva digitalizācijas nodaļas  vadītāja vietnieks Rūdolfs Henčels.  

Pēdējos gados mēs no jauna esam mācījušies mazgāt rokas, lai pasargātu sevi no saslimšanas ar Covid-19, bet, protams, roku mazgāšana higiēnas nolūkos ir svarīga visos laikos un ne tikai vīrusu dēļ. Raidījumu Zināmais nezināmajā veltām tiem patogēniem, kuru vārds uz vīrusu un baktēriju fona, iespējams, izskan mazāk, taču to nozīme un dažkārt pat radītais posts var būt ne mazāk graujošs. Sēnes aug ne tikai mežā. Mazākās no tām, mikroskopiskās sēnes, ir sastopamas it visur. Un līdzīgi kā ar mušmirēm dažas no mikroskopiskajām sēnēm ir kaitīgas cilvēkam, radot gan mazus lokālus iekaisumus, gan nopietnus draudus cilvēka dzīvībai. Ko zinām par šīm sēnēm un kas ir patogēns "Candida Auris", kas strauji izplatās ASV? Par to stāsta pētnieki, kuri labi pazīst sēņu valsti, - Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš un hepatoloģe, infektoloģe, medicīnas zinātņu doktore Indra Zeltiņa.

Ir pavasaris, un tas ir līksmākais laiks dabā kaut vai tādēļ, ka klusuma vairs nav gandrīz nekur. Dzirdīgas ausis dabā saklausīs fantastisku koncertu, kurā cits citu pārdziedāt un sasaukt sacenšas visdažādākie putni. Daži no tiem ir estrādes zvaigznes, citi tikai svilpj un pīkst. Ķērkšana, griešana, kliegšana, klabināšana – šos un vēl citus apzīmējumus varētu attiecināt uz putnu veidotajām skaņām, un šīm skaņām ir arī dažādas nozīmes putnu dzīvē. Tieši tāpat kā cilvēks var izsaukties no prieka vai iekliegties dusmās, arī putnu emociju gamma var būt daudzveidīga. Kāpēc putni dzied un ko tie savā starpā runā, skaidro ornitologs Viesturs Ķerus. "Putnus nosacīti var dalīt divās lielās "kastītēs", kas ir dziedātāj putni un pārējie. Latvijas gadījumā ir vienkārši, ka putni, kas mācās dziesmas, visi ir zvirbuļveidīgi. Tie, kas nav zvirbuļveidīgie, tiem arī dziesmas, ne tikai saucieni, ir iedzimtas. Pasaulē kopumā ir arī nezvirbuļveidīgie, kas iemācās. Labs piemērs ir papagaiļi," atklāj Viesturs Ķerus. Mācīšanās process ir interesants un kaut kādā mērā līdzīgs tam, ka cilvēks apgūst valodu. "Kaut kāds iedzimts priekšstats, kādai putna dziesmai ir jābūt, viņam ir. Kaut kādu elementāru dziesmiņu dziedātājputni dziedās arī tad, ja viņiem nav bijusi iespēja klausīties. Iedzimtais priekšstats palīdz vēlāk mācīties un iemācīties pareizās skaņas. Līdzīgi kā cilvēka bērni dzird visādas skaņas apkārt, bet viņi nesāk runāt suņu valodā, durvju valodā vai putnu valodā, viņi iemācās cilvēku valodu. Arī cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats, kuras ir tās skaņas, kuras vajadzētu mācīties. Un tad ir kāds, kas tās skaņas māca," turpina Viesturs Ķerus. "Konstatēts, ka putni var mācīties no ierakstiem, bet labāk iemācās, ja ir dzīvs skolotājs. Reizēm pat viņš nav jāredz. Kad viņam ir iedzimtais priekšstats, pirmais, ko dara, klausās, kā dzied citi. Kas ir tie citi, tas var atšķirties no sugas uz sugu. Tie var būt vecāki, tie var būt kaimiņi nākamajā sezonā, bet ir kaut kāds jutīgais periods, kad viņi klausās un iegaumē. Pēc tam nākamais solis ir, ka viņi mēģina dziedāt paši un ieklausīties, salīdzināt ar piemēru." "Ir tāds putniņš amadīns. Ir izpētīts, ka viņi dziesmas atkārtošanu mācās pat miegā. Pa sapņiem atkārto un mēģina saprast, vai ir pareizi," atklāj Viesturs Ķerus. "Šis atkal ir līdzīgi, kā ar maziem bērniem. Tie, kas ir bijuši klāt maziem bērniem, kad viņi mācās runāt, zina, ka bērnu izmantotais skaņu spektrs ir daudz lielāks, nekā tad, kad viņi iedzīti mūsu "pareizi ir teikt šitā kastītēs". Tad skaņu spektrs sašaurinās. Līdzīgi ir arī ar jauniem putniem, viņi visādas skaņas izmanto, izmēģina, kā izklausās. Nē, šitais neizklausās pareizi, un tā pamazām nonāk līdz pareizajai, smukai dziesmai. Ir putni, kas iemācās vairāk, ir putni, kas iemācās mazāk dažādu iemeslu dēļ, līdz ar to dziesma var pastāstīt arī putnu mātītei, atvainojos, cik kvalitatīvs ir šis tēviņš." Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ieklausīties putnu dziesmās Vēlies noteikt, kādas putnu sugas šobrīd dzied tev tuvajā apkārtnē? Ieraksti savā telefonā vai kādā citā ierīcē piecu minūšu garu putnu balsu kori, un tā gan noskaidrosi savas apkaimes dziedātājus, gan pie reizes palīdzēsi speciālistiem  krāt informāciju par putnu sugām. Kas jauns, pateicoties šādiem ierakstiem, jau ir atklāts, stāsta ornitologs Andris Dekants.   Latvijas Ornitoloģijas biedrība aicina ikvienu līdz jūnijam veikt putnu balsu audioierakstus piecu minūšu garumā, sevišķi attālākās vietās Latvijā. Papildus putnu balsu ierakstiem šosezon ornitologi mudina aktīvi ziņot par īpaši aizsargājamu putnu sugu novērojumiem, ļaujot vairāk uzzināt par šo sugu izplatību un par to pārmaiņām.  Šis ir labākais laiks, kad ierakstīt putnu dziesmas, jo drīz vien jau tie perēs olas, auklēs mazuļus un tad tādā apmērā, kā tagad, putnu balsis nedzirdēsim. “Iespēja ar putnu balsu ierakstu noskaidrot un iepazīt tuvāk savus spārnotos kaimiņus ir ieguvums tiem, kuri iesūta mums pašu veiktos audio ierakstus piecu minūšu garumā. Savukārt mums tas palīdz apzināt  stāvokli ligzdojošo putnu populācijās, lai nepieciešamības gadījumā varam plānot tālākus soļus šo sugu stāvokļa uzlabošanā Latvijā,” skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvis, ornitologs Andris Dekants. Šāds pasākums jau norisinās ceturto gadu un kā stāsta Andris Dekants, tad pagājušā gads izcēlās ar lielu aktivitāti, bija iesūtīts 381 ieraksts un šogad jau maija sākumā aptuveni 100 interesenti atsūtījuši vairāk nekā 200 ierakstus. Ikviens var arī palūkoties LOB  mājaslapā, kur redzama karte, kurā tumšākie kvadrātiņi iezīmē tās teritorijas, no kurām vismazāk vai nemaz nav saņemti putnu balsu ieraksti. Audioierakstus līdz pat šī gada jūnija beigām jāiesūta uz e-pastu [email protected], vēstules tēmas laukā norādot “Audiopiecminūte”. Atbildi, kurā būs uzskaitītas visas ierakstā dzirdamās putnu sugas, ikviens iesūtītājs saņems individuāli e-pastā, noslēdzoties aktīvajai putnu sezonai, kad šie dati būs apkopoti. Turklāt aktīvākie dalībnieki saņems pateicības veltes. Datu apkopošanu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Nesen radīts injicējams biomateriāls, kas ļaus sadziedēt sirds bojātos audus no iekšpuses. Kā zāļu piegādei, brūču dzīšanai un citām terapijām palīdz dažādi biomateriāli un kur tos ikdienā lietot varētu asinsvadu ķirurģijā? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem katru gadu visā pasaulē no sirds un asinsvadu slimībām mirst 17,9 miljoni cilvēku, un tas ir visizplatītākais nāves cēlonis. Diemžēl tā tas ir arī Latvijā, arī mēs visvairāk cilvēku - aptuveni 15 tūkstošus ik gadu - zaudējam sirds un asinsvadu slimību dēļ. Kā būtu, ja saslimšanas varētu risināt nevis ar ķirurģisku iejaukšanos, bet ar injicējamiem biomateriāliem, kas organismā dotos uz konkrētu mērķi, risinātu tur radušos veselības problēmu, un pacients tiktu glābts? Šādi soļi pasaulē jau pamazām tiek sperti, ar biomateriāliem pētnieki strādā arī Latvijā, tāpēc gribētos cerēt, ka tā patiesi ir nākotnes medicīna. Revolucionārs biomateriāls, kas dziedē audus no iekšpuses. Tā varētu raksturot Kalifornijas Universitātes Sandjego, ASV pētnieku izstrādātu biomateriālu, ko var injicēt intravenozi un kas samazina iekaisumu audos un veicina šūnu un audu atjaunošanos. Materiāls jau testēts un atzīts par efektīvu grauzēju un citu dzīvnieku modeļos, un, iespējams, tuvākajā nākotnē tas būtu glābiņš daudzu sirds un asinsvadu slimību gadījumā, ar kurām cilvēki sirgst ne vien ASV, bet arī Latvijā. Ko tad īsti nozīmē radīt šādu biomateriālu, kāpēc tas būtu iedarbīgāks nekā citas ārstniecības metodes un ko biomateriālu izstrādē esam paveikuši pašu mājās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē biomateriālu pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece Arita Dubņika un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs, Latvijas Universitātes profesors Dainis Krieviņš.

Tehnoloģiju atklājumi un plašā lietošana skrien pa priekšu mūsu spējām kontrolēt to, ko paši esam radījuši. Kādus riskus rada dažādi mākslīgā intelekta rīki un vai mēs ar esošo regulējumu spējam šos riskus ierobežot? Cilvēka spēja radīt un aizvien uz priekšu virzīt atklājumus un dažādus rīkus ir tiešām apbrīnojama. Cik ātri 21. gadsimtā vien divās desmitgadēs esam spējuši “aizlekt” uz priekšu - no pirmajiem plaši pieejamajiem mobilajiem telefoniem līdz rīkam mūsu kabatā, kas imitē mūsu balsi, samiksē sejas līdz nepazīšanai un tavā vietā uzraksta motivācijas vēstuli darbavietai. Bet vai paši tiekam līdzi tam, ko esam radījuši? Raidījumu veltām tehnoloģijām, par kurām sajūsmināmies, kuras atvieglo mums ikdienas soli un kuras vienlaikus sāk radīt satraukumu. Darba sanāksmju protokoli, kas vairs nav jāraksta, un iespēja izvairīties no klientu bieži uzdotiem vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Darbinieku produktivitātes celšana, ļaujot tiem pievērsties citiem pienākumiem, nevis slīgt rutīnā ar vienveidīgiem darbiem - tas ir iemesls, kāpēc uz mākslīgo intelektu raugās kā uz palīdzīgu roku mūsu straujajā ikdienā. Bet kur straujums, tur kvalitāte mēdz kristies, un par apšaubāmu kvalitāti ar mākslīgā intelekta iesaisti aizvien vairāk sāk runāt gan akadēmiskajā vidē, gan mākslas pasaulē. No vienas puses, sagaidām no jaunajām tehnoloģijām vērtīgus ieguvumus, bet, no otras puses, mums sāk veidoties bažas par to, kur tas viss ved. Lai saprastu, kur mēs šobrīd esam nonākuši un kur šis ceļš varētu vest tālāk, uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Universitātes profesori, Matemātikas un informātikas institūta vadošo pētnieci Ingunu Skadiņu un Rīgas Stradiņa universitātes docenti Karinu Palkovu. Kriptovalūta - vieniem jauna realitāte, citiem - kas tāls un neizprotams Pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem pasaulē parādījās  jauns maksāšanas līdzeklis interneta vidē - kriptovalūta -, kuras pazīstamākā elektroniskā nauda ir bitkoini. Taču jau pagājušajā gadā sāka publiski izskanēt bažas, ka darbības ar šo kriptovalūtu patērē ievērojamu daudzumu elektroenerģijas. Cik liels ir šis enerģijas patēriņš, vai kriptovalūta piesārņo vidi dabā vai datoros, skaidro vides zinātnieks Jānis Brizga. Kriptovalūta vairāk ietekmē klimatu nekā zelta vai dabasgāzes ieguve, vai liellopu audzēšana - tā apgalvots pirms pāris mēnešiem zinātniskajā žurnālā „Scientific Reports” publicētā Ņūmeksikas Universitātes pētījumā par to, kā tiek noslogoti datori un līdz ar to patērēta elektroenerģija, lai nodrošinātu zināmākās kriptovalūtas - bitkoinu - darījumus un pārraudzību jeb digitālās bloķedes, ko dēvē arī par raktuvēm, kuras pārrauga profesionālajā žargonā dēvētie kalnrači, kas izmanto datorresursus, lai uzturētu  šo sistēmu internetā. Kā tas izpaužas dabā, kad tiek veiktas darbības internetā, skaidro vides zinātnieks, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga.  

Jupiters - šis fascinējošais milzis - ar 80 pavadoņiem un tikai 10 stundas garo diennakti bija labi zināms jau antīkajā pasaulē. Šai planētai veltīta unikāla misija, un turpmāko gadu laikā Eiropas Kosmosa aģentūras zonde “Juice” (Jupiter Icy Moons Explorer) ceļos līdz Jupiteram, lai uzzinātu, kas notiek uz šī gāzu milža un tā pavadoņiem. Aprīļa vidū no kosmodroma Franču Gviānā veiksmīgi startēja misija ar Eiropas Kosmosa aģentūras zondi “Juice”, uzsākot garu un sarežģītu ceļu līdz masīvākajai planētai - Jupiteram. Zondes ceļš līdz gāzu milzim ilgs astoņus gadus, bet rezultātā ir cerība uzzināt jaunu informāciju par dzīvības pazīmēm Jupitera sistēmā un ne to vien. Kāds būs šīs zondes ceļojums, ar kādām grūtībām tā varētu sastapties un cik ticami būtu iegūt jaunus datus par dzīvību Visumā, par to saruna ar zinātājiem kosmosa dzīlēs - astronomijas amatieriem un entuziastiem Intu Ķešānu, Raiti Misu un Annu Ginteri. Visi trīs bijuši arī starp tiem vairāk nekā 30 tūkstošiem visā pasaulē, kas vērojuši zondes startu tiešraidē. Ceļojam pa starpzvaigžņu telpu un iepazīstam vakuumu Bez gaisa, bez skaņas, bez atmosfēras – tāda ir telpa vakuumā. Ja cilvēks kosmosā nonāktu bez aizsargtērpa, tad ātri vien piepūstos kā balons, un viņa ķermeņa šķidrumi uzvārītos. Ne par šādiem šausmu filmu cienīgiem sižetiem būs nākamais stāsts, bet  uzzināsim, kas notiek ar fizikāliem lielumiem starpzvaigžņu telpā - vai vakuums visā kosmosā ir vienāds? Kā vakuumā izpaužas gaisma, temperatūra un  inerce? Par to stāsta pētnieks Artis Aberfelds. Tur kur nekā nav – būtu pats vienkāršākais, bet ne īsti precīzais skaidrojums vakuumam. Iir objekti, notiek to kustība, taču nav skaņas, jo  bezgaisa telpā skaņai nav kur izplatīties. Telpa bez jebkādas vielas – tāds ir ideāls vakuums, taču kosmosā, kur pastāv šāda vide, vakuums nav pilnīgs. Jo saskaņā ar kvantu teoriju, enerģijas svārstības, kas pazīstamas kā "virtuālās daļiņas", pastāvīgi parādās un izzūd pat "tukšā" telpā. Kāda ir šī kosmosa vide, skaidro Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūta "Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra”  pētnieks Artis Aberfelds.

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 

Dzirde, trokšņi, mūzika, muzikāls talants - šie ir daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem varam raksturot mūsu šīs dienas raidījumu, ko veltām skaņu pasaulei. Kāpēc vienam lācis uzkāpis uz auss, bet cits spēj orķestrī izšķirt atsevišķu instrumentu skaņas? Kāpēc mūzikas instrumentu spēle vai dziedāšana vienam sagādā mocības, bet citam ir talants? Kas atšķir izziņas procesus smadzenēs muzikālam ģēnijam un vienkāršam karaokes dziedātājam? Iepazīstam mūzikas uztveres neparastākos procesus un mēģinām izprast mūzikas ģēniju smadzenes. Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Valdis Bernhofs. Skaņu pasaule un medicīna. Kas ierosina trokšņus ausīs jeb tinītu? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem ar tinītu sirgst aptuveni 10 procenti cilvēku, un 0,5 procentiem no sirdzējiem šie trokšņi ir traucējoši. Daudzi tinīta pacienti ir mūziķi, un britu supergrupas „Coldplay” solists Kriss Mārtins ir publiski atzinis, ka cieš no šīs kaites. Kas ierosina tinītu, kā tas izpaužas un kas visvairāk cieš no tā, par tosaruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāju, ārsti-otorinolaringoloģi, kā arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas nodaļas vadītāju Guntu Sumeragu. Kaites nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda "tinnire", kas nozīme tiknšķēt, skanēt, zvanīt. Tieši par šādām sajūtām, kas rodas galvā, sūdzas tinīta pacienti. Viena konkrēta iemesla šiem trokšņiem ausīs nav, un  tāpat nav arī  kāda konkrēta medikamenta, kas izārstē no tinīta. Bieži vien šis troksnis nav īsts, tās ir sajūtas, ko rada mūsu smadzenes, tā skaidrojot tinīta izpausmes, skaidro Gunta Sumeraga.

Patīk tas vai nē, bet nākotnē gaidāma intensīva migrācija - klimata pārmaiņas, bads konflikti un dabas stihijas ir tikai daži no iemesliem, kas liks cilvēkiem meklēt jaunas apmešanās vietas. Ko tas nozīmē Rietumu sabiedrībai un ko par sociālo noskaņojumu šajā "tautu staigāšanas laikā" ir izpētījuši zinātnieki, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj dažādības vadības eksperte, sociālantropoloģijas doktore Agnese Cimdiņa un Latvijas Universitātes  Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Kas ir tie tilti, kas palīdz rast kopīgo dažādajā pasaulē? Mārtiņš Kaprāns: Tā jau laikam ir sena mantra, ka biznesam nav nacionalitātes. Materiālie vai ekonomiskie motīvi, protams, ir viens ļoti svarīgs dzinulis, kāpēc kultūras robežas vajag un kāpēc cilvēki ir spiesti šķērsot šīs robežas. Galu galā mūsu pašu cilvēki, kas ir braukuši strādāt ārpus Latvijas un pietiekami tālu un citās kultūrās un dzīvojot citās kulturālās telpās, kur bieži vien pat tās no Eiropas kultūras. Skaidrs, ka materiālā ieinteresētība piespiež tevi adaptēties.  Es arī nenovērtētu par zemu tā saukto banālo integrāciju vai kā citādāk nosaukt -  ikdienas integrāciju. Jūs minējāt kulināriju. Kulinārija novelk robežas, bet kulinārija bieži vien, ja tā nav kaut kas tāds, kas cilvēkus atgrūž, bieži vien tieši ir tā, kas šīs robežas nojauc, un pēkšņi tu saproti, ka tas indietis man vairs nav tik svešs tieši caur kulināriju. Tu nevari saprast hinduisma pamatprincipus un kaut kādas idejas un varbūt viņu kastu sistēmu un tamlīdzīgi, bet tu pieņem indiešus tieši ar kulināriju un to, ka viņi, piemēram, prot kaut kādā veidā tevi padarīt par daļu no šīs kultūras tieši caur tādu materialitāti. Ir dažādas prakses un veidi, kā šīs robežas tiek šķērsotas. Un, protams, vienkāršākais veids un interesantākais veids ir starpetniskās laulības, kā tas veidojas un un īpaši tieši starp starp dažādām kultūrām, jo viņas ir atšķirīgākas.  Agnese Cimdiņa: Pēdējos gados pie tās mobilitātes, pie katastrofālā darbaspēka trūkuma, pie sabiedrības novecošanās mēs saprotam, ka nevaram iztikt tikai ar to, kas mēs esam. Ne jau tikai Latvijā, bet daudzviet citur. Šīs pasaules robežas ir vaļā un šī dažādā pasaule šķiet interesanta. Ir neskaitāmi pētījumi, kas parāda tieši šīs konkurences priekšrocības, kas ir balstītas dažādībā un ka nākotnes  veiksminieki biznesā būs tie, kas spēs radīt inovācijas, kas ir balstītas vienlīdzībā un dažādībā.  Tieši šī dažādība ir uzskatīta par nākotnes konkurences priekšrocību, jo tas ir skaidrs, ka ar vienu pieeju, vienu izpratni, vienu redzējumu, vienu pieredzi ir pilnīgi neiespējami veiksmīgi navigēt un izdzīvot, teiksim, mūsdienu biznesa pasaulē, ne sociālu un ekonomisku, ne, ekoloģisku un tā tālāk.  Arī tie paši latvieši mūsdienās ir izbraukuši liela daļa visu pasauli un viņiem kļūst arvien garlaicīgāk būt vidēs, kurās nav šie dažādības elementi, kas padara jaunus pakalpojumus, inovācijas, jaunus sadarbības modeļus iespējamus. Šos cilvēkus ir grūti noturēt tādās monokultūras vidēs.  (..) Dažādība jau nav nekāds mērķis, dažādība ir realitāte un fakts, bet lai mēs šo dažādību varētu veiksmīgi vadīt, ir jābūt konkrētām izpratnēm, kompetencēm, un tas ir nemitīgs darbs, kas prasa zināšanas un pieredzi, un tad mēs varam runāt par dažādības vadību. Sabiedrības dažādība Amerikā Raidījuma pirmajā daļā šoreiz pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un uz sabiedrības dažādību paraudzīsimies Amerikā. Kopš brīža, kad pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā ieradās ieceļotāji no Eiropas, attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem ir būtiski mainījusies - no teritoriju atņemšanas un kultūras iznīcināšanas senāk līdz iespējai pamatiedzīvotāju pēctečiem ieņemt juristu amatu mūsdienās. Kādu lomu Amerikas sabiedrībā šobrīd spēlē vietējās ciltis un cik svarīgi tām ir saglabāt savas paražas, par to saruna ar vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti. Ir labi zināms vēstures stāsts par to, kā ieceļotāji no Eiropas ieradās pašreizējās ASV un Kanādas teritorijā, un interesanti izsekot līdzi tam, kā dažādos posmos šiem ieceļotājiem mainījās attieksme pret Amerikas pamatiedzīvotājiem - vietējām indiāņu ciltīm. Vēsturnieki šo laika posmu ir labi izpētījuši, tāpēc arī mēs šoreiz raidījuma pirmajā daļā pārcelsimies uz Zemes otru malu pāri okeānam un paraudzīsimies uz sabiedrības dažādību Amerikā. Par šo tematu uz sarunu esmu aicinājusi vēstures zinātņu doktori Lilitu Zemīti, un stāstu sākam par to, kas tad vispirms notika pēc ieceļotāju ierašanās Amerikā 17. gadsimtā.

Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus un te ir runa par ilūzijā. Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos. Ko ilūziju uztvere stāsta par mums pašiem un atšķirīgo cilvēku uztverē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. RSU Anatomijas muzejā līdz 29. aprīlim skatāma izstāde „Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam  pasauli atšķirīgi. Izstādē var aplūkot itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitaoka) radītās vizuālās ilūzijas. Izstāde veidota Atvērtās zinātnes mēneša ietvaros un tapusi sadarbībā ar vizuālās uztveres pētnieku prof. Baindžo Pinnu un uztveres un kognitīvo zinātņu pētnieku prof. Jurģi Šķilteru. Baznīcu tēlaino gleznojumu ietekme uz viduslaiku cilvēku Agrīnajā kristietībā sākotnēji bija strīdi par svēto tēlu un simbolu atveidojumu mākslā, līdz beidzot baznīcas tēvi atļāva svēto tēlus attēlot dievnamos. Kā tika parādīts Dievs un Kristus, kāpēc Svētais Pēteris ir attēlots ar atslēgu saišķi un ko simbolizē zivs un balodis, skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā romiešu katakombās atrastie gleznojumi liecināja par  svēto tēlu atveidojumu. Viens no biežāk izmatotajiem attēliem bija gans ar jēru uz pleciem, tā attēlojot Jēzu Kristu kā Labo Ganu, par ko var pārliecināties, lasot Jāņa evaņģēlija 10. nodaļu, kur Kristus saka „ Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Taču agrīno kristiešu vidū sākās nesaskaņas par to, vai vispār vajag pielūgt tēlus, un pēc ilgstošiem strīdiem tika pieļauts svēto attēlojums dievnamos, lai piesaistītu ticību vairāk tautai. Tā skaidrojumā par kristīgiem simboliem un svēto attēlojumiem glezniecībā un tēlniecībā baznīcu interjeros atzīst Latvijas Mākslas  akadēmijas  Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Laikos, kad lielākā daļā ļaužu neprata lasīt un arī attēli nebija pieejami tik lielā klāstā, kā cilvēks, ieejot baznīcā, varēja saprast un iztulkot mākslinieka radītos Bībeles tēlus? Sāksim ar Dievu, kuru dažādos laikos attēloja kā bārdainu vīru, kā Radītāja roku, kā visu redzošu aci. Elita Grosmane smaidot teic, ka reizumis, viņai veicot izpēti Latvijas  baznīcās, nākas saskarties ar pavisam jauniem evaņģēlistu interpretējumiem. Tas attiecas uz koka figūrām, kad vienā vai otrā dievnamā šīs figūras apkopjot, Bībeles tekstu nezinātājs ir sajaucis to atribūtus – Jānis tiek pie lauvas, vai Markam līdzās ir nostatīts vērsis.  Viens no svētajiem tiek attēlots ar atslēgu saišķi – tas ir Svētais Pēteris, par kuru Bībelē Mateja evaņģēlijā varam lasīt, ka Kristus saka Pēterim: „Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Ja  svēto tēli ir vieglāk atpazīstami tad, ieejot dievnamā, nereti redzam tādus simbolus, kā balodis, enkurs, kuģis, kauss, zivs. Arī šiem visiem atbildes ir meklējamas Svētajos Rakstos, skaidrojumu sniedz Elita Grosmane.

Asaras ir vārdi, kurus mūsu sirds citādi nespēj izteikt. Šis citāts lieliski raksturo šo tikai cilvēkam piemītošo īpašo spēju raudāt. Asarām ir īpašs sastāvs un tās ne velti poētiski dēvē par dvēseles spoguli. Tās ir grūti apspiest, grūti notēlot un tā ir "valoda", kuru saprot ikviens. Kā rodas asaras? Kāpēc cilvēki ir vienīgie zīdītāji, kas raud, kāpēc mēs raudam un kāpēc asaras ir tik neērtas sabiedrībā, skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa. "Bieži vien asaras vispār tiek asociētas ar to, viņas sagādā atvieglojumu. Bet es gribu uzreiz teikt ka tā gluži nav. Viņas var būt tiešām ļoti dažādas. Ir situācijas, kad asaru neesamība sagādā atvieglojumu un tieši otrādāk - asaras pašas par sevi var sagādāt vēl lielāku, piemēram, garastāvokļa kritienu," skaidro Marija Ābeltiņa. "Pie noteiktiem mentālās veselības traucējumiem, pie depresivitātes vai arī pie lielas trauksmainības, kas jau sasniedz tādu klīnisko līmeni, nereti raudāšana varbūt pat vairāk kaut kādos gadījumos, un viņa nesniedz to atvieglojumu. Vai arī tas, ko saka, ka cilvēki rauj uz iekšu, viņi neraud ar asarām, bet iekšēji, notiek ļoti daudzi procesi, kurus ir ļoti grūti tā kā izpaust. Tas arī var nu kaut kādos mirkļos nozīmēt priekš mums tādus smagākus pārdzīvojumus un arī nespēju saņemt palīdzību no citiem cilvēkiem, ko šī raudāšana bieži vien dod un ko citi cilvēki var arī nolasīt, tai skaitā tuvinieki.  Tāpēc es teiktu tā, ka raudāšana var būt ļoti dažāda un mēs varam raudāt gan no dusmām, kā tāds protests. Mēs varam raudāt bēdīgo emociju dēļ, skumjām. Un ir tas, ka mēs esam tik ļoti bezspēcīgi vai tik ļoti izsmelti, ka mēs vairs nevaram tā fiziski paraudāt, un tas ir tas, ko arī dažkārt ir nedziedināmi slimi cilvēki saka, ka ir kaut kāds mirklis, kad es vairs nespēju raudāt.  Un protams, ka tas, kā mēs paši priekš sevis komunicējam, vai es drīkstu vai nedrīkstu raudāt, tam arī ir nozīme. Un ko par mums saka arī citi cilvēki: par mūsu vecumu, pozīciju sabiedrībā vai profesijā, vai dzimumu. Vai mēs drīkstam, vai mēs nedrīkstam [raudāt].  Ja mēs bloķējam kaut kādas emocijas, pavisam viņas nepaužam, jo ir situācijas, kur mēs nevaram aprobežoties, bet jāpagaida kaut kāds laiks un tādus drošākus apstākļus. Bet, ja mēs pavisam viņas nospiežam, tad, protams, arī rodas dažādas sekas, kas var būt ļoti negatīvas."    

Jo ilgāku laiku mūsu tuvumā ir mīļdzīvnieki un mājlopi, jo vairāk iepazīstam to organismu īpatnības, slimības un arī ceļš uz to ārstēšanu kļūst raitāks. Te lielā mērā palīgā nāk dažādas tehnoloģijas, kuras ļauj gan ielūkoties dzīvnieku orgānu darbībā un skeleta sistēmā, gan iepazīt šūnu darbības procesus mikroskopā. Par dzīvnieku slimībām un traumu diagnostiku saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar veterinārārstiem Litu Konopori un Aleksandru Ozolu. Diagnostikas metodes ir līdzīgas, lai arī anatomiski un fizioloģiski dzīvnieki ir atšķirīgi. Sāpju un emociju izpausmes veidi ir daudz vieglāk atpazīstami cilvēkam, nekā dzīvniekam. "Dzīvnieks, atrazdamies barības ķēdē, ļoti labi izprot, ka viņa smilkstēšana, viņa sāpju izrādīšana viņam beigsies letāli. Tas vēsturiski nekur nav palicis. Slēpšanās zem vannas, zem gultas, mazāk parādīšanās, ir viena no pirmajām pazīmēm, ka kaut kas nav kārtībā," skaidro Lita Konopore. "Piemēram, kaķis, kuram nezinām, kas sāp, vai kas ir diskomforta cēlonis, viņš to ļoti ātri parāda ar neēšanu. Kaķis, kurš atsakās no barības vairāk nekā vienu diennakti, tur nav ko gaidīt. Suni var ilgāk pavērot, jo suns vēsturiski ir radis nomedīt kaut kādu lielu dzīvnieku barā ar citiem, ļoti pieēsties un kādu laiku neēst. Bet arī neieteiktu gaidīt vairāk nekā vienu dienu, ja tā tiek pavadīta ar kādām diskomforta pazīmēm." Lita Konopore arī norāda, ka nedrīkst nenovērtēt anamnēzes ievākšanas milzīgo nozīmi, sevišķi veterinārmedicīnā. Proti, komunikācija ar klientu, uzklausīt un ļoti svarīgi, cik lielā mērā klients zina, kas ir norma. Jo mazāk saimnieks zina par savu u izprot savu dzīvnieku, jo ar lielākiem diagnostiskajiem izmeklējumu rēķiniem ir jārēķinās.  Kaķiem, sevišķi resniem, izplatīta slimība ir cukura diabēts.  "Labā ziņa ir tā, ja saimnieks ir ar skaidru sapratni tajā brīdi, kad cukura diabētu diagnosticē, tas ir atgriezenisks process. Ja arī nākas uzsākt insulīna terapiju, no tās izdodas atgriezties, ja tiešām saimnieks saprot, ka tievēšana nepieciešama: pāriet uz pareizu ēdināšanu, palielina aktivitātes, insulīna devu var samazināt vai pat noņemt. Diemžēl ļoti daudzi cilvēki asociē dzīvnieka barošanu ar mīlestības izpausmēm," norāda Lita Konopore. "Diabēts dzīvniekiem ir ārstējams, ja ir laba sadarbība starp vetārstu un dzīvnieka saimnieku. Dzīvnieka īpašnieks ir ārstēšanas turpinātājs, ja nav īstas saiknes, vai arī dzīvnieka īpašnieks nav pietiekami atbildīgs, ārstēšanai nav rezultātu," vērtē Aleksandrs Ozols. Dzīvnieku zobi un to kopšana Siens trusim ir labākais veids, kā uzturēt kārtībā šī grauzēja zobus. Bet suņi mūsdienas savus zobus "kopj", uzgraužot kādu kaulu vai kociņu. Par dažādu dzīvnieku zobiem un to kopšanas metodēm, kā arī par to, kā bebra priekšzobu oranžā krāsa nodrošina to stiprumu stāsta veterinārārste Anete Freiberga. Ērmotāko zobu īpašnieku tabulas augšgalā varētu ierindot aitgalvas zivis, kas mīt Ziemeļ- un Dienvidamerikas kontinentu austrumu piekrastē. Šīm  peldonēm mutē ir veidojums, kas ir ļoti līdzīgs cilvēku zobiem, šādi kvadrātveida zobi izveidojas pieaugušām aitgalvas zivīm, lai tās varētu  mieloties ar barību cietā apvalkā – dažādām gliemenēm. Par gliemežiem runājot, arī tiem mutē ir kas līdzīgs zobiem, tā ir hitīna plāksnīte gliemju mutes dobumā, kas darbojas kā barības saberzēja. Šo plāksnīti sauc par radulu. Ne reizi vien šajā raidījumu ciklā esam pieminējuši kailos smilšracējus, kurus var aplūkot Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Ne pārlieku glītus zvēriņus bez apmatojuma, kurus dēvē arī par kurmjžurkām un kuri var lepoties ar  diviem lieliem priekšzobiem, kas šim dzīvniekam kalpo kā rakšanas instruments, gan arī kā mutes vairogs, lai, rokot alas pazemē, smiltis neiekļūtu šim dzīvniekam mutē.  Arī bebra priekšzobi ir iespaidīgi gan izmēra, gan  oranžās krāsas dēļ . Par šo krāsu, kā arī par citu grauzēju zobu uzbūvi skaidrojumu sniedz veterinārārste un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Vterinārmedicīnas fakultātes vieslektore Anete Freiberga.        Tālāk pārejam pie plēsējiem. Te rekordisti ir ūdensdzīvnieki, pirmkārt, zobainākās ir haizivis, tām mutē ir no 45 līdz 50 zobiem, turklāt zobi haizivīm mainās visa mūža garumā. Dažām sugām zobi nomainās ik pēc 8 – 10 dienām, bet citām – vairāku mēnešu laikā. Taču asākie zobi, izrādās, ir delfīnu dzimtas pārstāvim zobenvalim. Mūsu mežos mītošiem savvaļas plēsējiem – lapsām, vilkiem, caunām, lāčiem  zobakmens, protams, nedraud, dabā zobu kaites var rasties vecuma vai dažādu traumu rezultātā, kad dzīvnieks, zaudējot zobus, vairs nevar notvert medījumu un tāpēc aiziet bojā. Lūkojot zālēdājus, govis un zirgus, izrādās, ka zirgu zobu kopšanai veterinārmedicīnā izmanto speciālas vīles. Visa pamatā ir barība, vienalga vai tas ir siens  zālēdājam, vai gaļa plēsējam, tas, ko un kā dzīvnieks ēd, ietekmē tā zobu stāvokli.

Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ieturam distanci, lēnām kāpjamies prom, liekam dzīvnieku mierā, un, visticamāk, arī viņš mūs liks mierā," norāda Agrita Žunna. "Ar lāčiem ir mazliet jābūt piesardzīgākiem." "Ja cilvēki zina, ka viņu apvidū manīti lāči, redzējuši pēdu nospiedumus vai ekskrementus, tad ejot mežā, jābūt piesardzīgiem. Ja iespējams, iet kopā ar kādu, taisīt troksni - lauzt zarus, dziedāt dziesmas. Lācis arī nemaz negrib cilvēku satikt, ja viņš dzird, ka kaut kur apkārt kāds pārvietojas, viņš, visticamāk, pats nenāks skatīties, kas tur ir. Problēmas var sanākt, ja šo dzīvnieku negaidīti pārsteidzam, ja esam gājuši klusiņām, nejauši lāci iztraucējuši, pat mazliet sabiedējuši, viņš aizstāvoties var mēģināt cilvēkam kaut ko noradīt," tirpina Agrita Žunna. Pētniece skaidro, ka nepareizs ir pieņēmums, ka lielie plēsēji aizsargā savus mazuļus. Arī aptaujā cilvēki uz jautājumu, kad šie dzīvnieki var būt bīstami, norādījuši, ka tad, kad aizsargās mazuļus. "Tā nav situācija, kad šie plēsēji var būt bīstami, jo viņi savus mazuļus parasti neaizsargā. Varbūt situācija ar lāci, ka viņu esam pārsteiguši, viņš no pārsteiguma momenta aizsargājas, nevis, ka viņam ir mazuļi un aizsargā tieši mazuļus," bilst Agrita Žunna. Piedzīvojumi un pieredzētais folkloras ekspedīcijās Ķibeles un raibi piedzīvojumi krāšņo ikvienu zinātnisko ekspedīciju, un folkloras ekspedīcijas šajā ziņā neatšķiras. Šķiet, ka slikti laikapstākļi vai saaukstēšanās ir vien nieks, ja ņem vērā, ka folkloras ekspedīcijās sanāk satikt daudz cilvēku, un līdz ar to arī visdažādākās viņu emocijas un garastāvokļa izpausmes. Profesore Janīna Kursīte kopā ar saviem kolēģiem folkloras ekspedīcijās dodas jau daudzus gadus, un dažus no piedzīvotajiem atgadījumiem viņa atklāj arī raidījumā. Folkloras ekspedīcijās iespējams sastapties ar gandrīz visu. Var saaukstēties, var saslimt ar rozi un izārstēties ar buramvārdu palīdzību, var piedzīvot agresīvu attieksmi sastapto cilvēku vidū un pat draudus ar revolveri. Šie ir daži atgadījumi, kurus sarunā par šādām ekspedīcijām apraksta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Izvairīties no dažādiem piedzīvojumiem ekspedīcijās nav iespējams, bet piedzīvojumi vienmēr atstāj arī vērtīgu pieredzi. Par tiem tad mūsu šīs dienas sarunā plašāk, bet iesākumā – ko vispār nozīmē vārdu salikums „folkloras ekspedīcija” un ko pētnieki tādā veidā mēģina noskaidrot? Janīna Kursīte stāsta, ka ekspedīcijas parasti ilgst nedēļu, uz Sibīriju – nedaudz ilgāk. Protams, ka pirms tam notiek sagatavošanās semināri, taču visam sagatavoties nevar. Profesore arī norāda, ka pašlaik ar personas datu aizsardzību darbs kļuvis apgrūtinošāks, jo atšķirībā no agrākiem laikiem nevar vairs vienkārši piezvanīt uz pašvaldību un palūgt gados vecāku cilvēku adreses. Neskatoties uz to, pētniekiem ir zināmi pavedieni un cilvēki, pie kuriem vispirms vērsties pēc palīdzības, un tā šī ķēdīte turpinās tālāk, bet, protams, ekspedīcijas paredz arī nejaušas satikšanās ar cilvēkiem.

Kas bija pirmais – cilvēks-gājējs vai cilvēks-skrējējs? Skriet un iet ir divi pašsaprotami stāvokļi cilvēka ķermenim, tūkstošiem kājas ir devušās pāri pasaulei, taču šis laikmets, kurā dzīvojam, visbiežāk tiek aizvadīts sēdus. Ko mūsdienu cilvēkam nozīmē skriet, vai tas arvien ir pašsaprotams stāvoklis? Kādi fizioloģiski procesi notiek mūsu organismā, kad skrienam, kas ir veselīgāk – skriet vai iet un kāpēc mēs gūstam traumas, ja reiz skriešana ir cilvēka dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pētnieks Edgars Bernāns. "Jo vairāk pirms treniņa negribas iet ārā slapjā laikā skriet, jo labāk jūties pēc tam. Tur ir kaut kādi psiholoģiskie mehānismi. Arī depresīvu noskaņojumu spēj mazināt šāda skriešanas aktivitāte, atzīst Edgars Bernāns. "Ja mums ir bēdīgā skolas laiku pieredze ar krosu, kur dabūjām aizdusu, tad liekas, ka visu laiku būs tā un mēs jutīsimies slikti. Kolīdz atrodam savu optimumu, kaut vai miksējot ar iešanu, iegūstam pozitīvos efektus. Jebkurš, kurš to mēģina darīt, pēc tam teiks, ka jūtas labāk," norāda pētnieks. Mākslīgais intelekts palīdzēs noteikt nieru mazspējas iespējamību diabēta slimniekiem Ar cukura diabētu var lieliski sadzīvot, bet lielākās problēmas rada šīs slimības izraisītās komplikācijas. Viena no tām ir nieru mazspēja. Latvijas Universitātes pētnieki šobrīd strādā pie pētījuma, kurā, apkopojot diabēta pacientu analīzes un iesaistot mākslīgo intelektu, nākotnē varēs prognozēt, kuram no diabēta pacientiem draud nieru mazspēja. Pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu – slimību, kad aizkuņģa dziedzeris izstrādā ļoti vāji vai neizstrādā nemaz tādu hormonu kā insulīns, kas palīdz organismam glikozi aizvadīt no asinīm uz šūnām. Insulīna trūkuma dēļ, glikoze uzkrājas asinīs un netiek pārveidota organismam nepieciešamajā enerģijā. Bez tā, ka diabēta pacientiem ir regulāri jāuzmana un ar medikamentiem jākoriģē savs cukura līmenis, nāk klāt arī vairākas diabēta blaknes, kas ietekmē veselību. Viena no nepatīkamām komplikācijām ir  nefropātija jeb nieru mazspēja. Šobrīd Latvijas Universitātes (LU) medicīnas zinātnieki, ņemot talkā datorzinātņu speciālistu, pēta, kā nākotnē, iesaistot mākslīgo intelektu, varētu laikus paredzēt, kuram no diabēta pacientiem draud minētās nieru problēmas. Līdz ar to var savlaicīgi uzsākt ārstēšanu, lai  cilvēkam saglabātu apmierinošu veselību un dzīves kvalitāti. LU norit darbs pie tā, lai izstrādātu algoritmu, kas paredz nefropātijas iespējamību I tipa cukura diabēta pacientiem. Un šo darbu veic LU docente un vadošā pētniece Evita Rostoka. Mākslīgo intelektu, jeb mašīnmācību, kur datorā tiek ielādēti diabēta pacientu analīžu dati, pārrauga Edgars Salna, LU Medicīnas fakultātes pētnieks un doktorants, kura specialitāte ir programmēšana un mākslīgā intelekta apmācība. Pētījums notiek projekta ietvaros.

Ir ļoti daudz dzīvo organismu uz mūsu planētas, kas jau miljoniem gadus spēj vairoties veidā, kādu nekad nav izbaudījis cilvēks, proti, dējot olas. Olas dēja jau dinozauri un visticamāk arī dzīvnieki vēl senāk. Dēšana ir sens un visai parocīgs veids mazuļu laišanai pasaulē. Tas arvien ir pārsteidzošs process, kas pašu dzīvnieku starpā ir atšķirīgs, kāds izdēj tūkstošiem olu, cits - vienu un sargā to kā dārgumu. Kāpēc dzīvnieki dēj olas, kādas priekšrocības un kādus riskus sniedz dēšana, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Zivju mazuļu dzimšana Tēviņi, kas apēd savu mazuļu olas jeb ikrus, un mātītes, kas to sargā. Kuras zivju sugas tā uzvedas un kāpēc lašiem un zušiem ceļš uz nārstu ir ilgs un sarežģīts? Pasaules ūdeņos mīt  aptuveni 30 tūkstoši  zināmu zivju sugu un, ņemot vērā šo lielo daudzveidību, arī izdzīvošanas un pēcnācēju radīšanas mehānismi ir vairāki. Ir zivis, kas ikrus iznērš un neliekas par tiem ne zinis, ir tādas, kas gan ikrus, gan kāpurus, jeb zivju mazuļus auklē mutē, ir zivis dzīvdzemdētājas un  ir tādas, kas veido ligzdas. Pirms runājam par dažiem piemēriem zivju ikru izauklēšanā, palūkosim uz to sākumu, jeb nārsta vietu un konkrēti uz ekstrēmākajiem nārstotājiem, piemēram,  Eiropas zušiem, kuri mīt saldūdeņos, bet nārstot dodas pāri Atlantijas okeānam uz Sargasu jūru netālu no Bermudu salām. Kāpēc šai zivij jāmēro garais ceļš un kurām vēl zivju sugām ir jāpārvar šķēršļi, lai radītu pēcnācējus, stāsta pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis.

Ja vien akmens spētu runāt, tā stāstītajam būtu grūti noticēt. Cik dažāda, atšķirīga un dinamiski mainīga ir bijusi planēta tās vairāk nekā četros miljardos gadu. Taču pētnieki šodien var šo to uzzināt par senas vēstures notikumiem, palūkojoties iežos. Kādi ir Latvijas teritorijas zemes dzīlēs atrodamie ieži, kādi reti minerāli ir atrodami un kāda ir to vēsture, stāsta Latvijas Universitātes Muzeja eksperte, ģeoloģijas doktore Vija Hodireva.    Laika joslas izplatījumā Kā atšķiras  pulksteņa laiks uz Marsa, kur diennakts, salīdzinot ar Zemi, ilgst 24 stundas un 37 minūtes, un Mēness laiks, kur 14 dienas ir nakts un 14  dienas – gaišs. Kā šiem laikiem var pielāgoties, piemēram, Starptautiskās Kosmiskās stacijas darbinieki, stāsta Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills. Protams, ka cilvēkam, kuram nav saistības ar kosmosa izpēti, ir gluži  vienalga, cik pulkstenis rāda uz minētajām planētām, bet tā kā jau gadiem ilgi astronomijas speciālisti pēta šos debess ķermeņus un interese par kosmosa iekarošanu ir noturīga, palūkosim, kā rit laiks uz Marsa un uz Mēness. Sāksim ar Marsa planētu, kur diennakts ilgums tiek mērīts solos jeb solārajā dienā. Marsa sols ir ļoti tuvu Zemes laikam, bet, kā skaidro Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills, tad ASV kosmosa izpētes aģentūras NASA darbiniekiem, kuri regulāri seko Marsa roveru, tas ir,  mehānisku transportlīdzekļu, darbībai uz Marsa, nākas strādāt pēc slīdošā grafika un katru otro diennakti pārlekt pāri vienai laika joslai. Skatot mums tuvāku un vairāk izpētītu debess ķermeni - Mēnesi -, zinām, ka tam, riņķojot ap Zemi, atkarībā no tā puses, no kuras redzam šo pavadoni, izšķir četras fāzes un tās nomainās 29 dienu laikā. Tas ir no Zemes skatupunkta, bet laiks uz Mēness  dalās 14 dienās un 14 naktīs.

Ja uz sauszemes biologa darbs aizrit lauka darbos, pļavās, mežos vai laboratorijā pie mikroskopa, tad jūras biologiem neiztrūkstoša izpētes un ekspedīciju sastāvdaļa ir kuģi. Daži no tiem vēsturē palīdzējuši mainīt priekšstatu par visas planētas ģeogrāfiju, aizveda uz jauniem kontinentiem un veica apvērsumu sabiedriskajā domā. Citi savukārt ļāva tuvāk iepazīt tik maz pētīto okeānu pasauli un atklāt brīnumus, par kuriem ļaudis senatnē pat nenojauta. Arī mūsdienās okeānos peld īpaši izpētes kuģi - laboratorijas, kuras iepazīt tik mazzināmo ūdens pasauli. Kā noris darbs uz šādiem kuģiem un kādi ir ievērojamākie ekspedīciju kuģi pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone un zinātniskā institūta "Bior" vadošais pētnieks Didzis Ustups. Iepazīstam nākotnes medicīnas laboratorijas Jau šobrīd laboratorijas sniedz plašas iespējas agrīnā stadijā cilvēkiem atklāt dažādas saslimšanas. Raugoties nākotnē, uz laboratorijām liekam vēl lielākas cerības, piemēram, demenču un ģenētisku saslimšanu diagnostikā. Kas ļaus šādas slimības atklāt – arvien labākas zināšanas par bioloģiju vai jaudīgākas tehnoloģijas? Ja tehnoloģijas uzlabosies, varbūt tās gluži kā Covid laika paštestus varēsim lietot mājas apstākļos? Vēzis, neiroloģiskās, sirds un ģenētiskās saslimšanas – šīs ir dažas slimības, kuras palīdz un nākotnē vēl labāk palīdzētu diagnosticēt biomarķieri. Tie ir dažādi bioloģiski rādītāji mūsu ķermenī, piemēram, proteīni cilvēka asinīs, kas var sniegt informāciju, ja kaut kas organismā nedarbojas normas robežās, un tieši tas ļauj konstatēt kādu slimību jau visai agrīnā stadijā. Laboratorijas ir neatsverama sastāvdaļa, lai cilvēkiem piedāvātu testu veikšanu un biomarķieru analīzi, un tas jau notiek, bet kā tas varētu būt nākotnē? Ko jaunu mēs varētu iegūt no laboratorijām un kā vispār varētu mainīties laboratoriju loma sabiedrībām, vaicājam  medicīnas zinātņu doktoram, kā arī ASV uzņēmuma “Mayo Clinic Laboratories” prezidentam un izpilddirektoram Viljamam Morisam (William Morice), kurš nesen viesojās konferencē Rīgā, lai runātu par laboratoriju potenciālu veselības aprūpes sistēmā. Kurās jomās laboratoriju iespējas mainīsies pēc 10 gadiem?

Ne viens vien zina, ka brīdi, ja esam uzmodināti nelaikā vai aizejam gulēt stipri par vēlu, organisms jūtas diskomfortā - vienam ir nelabums, cits nevar noturēt acis vaļā, vēl kādam kāpj asinsspiediens. Diennakts ritms viennozīmīgi ietekmē mūsu pašsajūtu, pat ja ikdienas dzīve diktē savus notikumus. Kad gulēt dodas nieres, kuņģis, aknas? Kas notiek miegā ar mūsu smadzenēm un kāpēc zīdaiņa miegs krietni atšķiras no seniora miega? Kā dienas un nakts ritējums, pulksteņa laika maiņa un pārlidojumi ietekmē mūsu organismu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Sporta zinātnes maģistrantūras programmas vadītāja, asociētā profesore Līga Plakane un Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa. Būtiski mūsu dzīves higiēna jeb dzīves ritms ietekmē spēju iemigt. "Tas, ka iemiegot vēl jāpaskatās telefonā, kas ir piedzejots kādās sarakstēs, vai ziņas, kas reti ir labvēlīgas. Šis stimuls galvas smadzenēm, ko domāt, asociācijas," norāda Līga Plakane. "Bet vēl jauks paņēmienu, kā nojaut šo pulksteni, ir no darbistabas, soļojot uz vannas istabu un guļamistabu, iziet caur virtuvi. Un tur ceļā ledusskapis. Un drusku paveram, kaut ko drusku. Uzreiz kuņģis sāk strādāt, zarnas sāk strādāt, prasa lielāku elpošanas intensitāti, labāku asins apgādi. Šī perifērija atkal ziņo centram par aktivitāti. Otra lieta - fiziska slodze īsi pirms gulētiešanas arī nav tas labākais, jo tad nāk aktivitātes ziņa no strādājošajiem skeleta muskuļiem. Nekāda iemigšana, jeb tas režīms, ko centrālais dod visu samazināt, tiek aktivēts. Līdz ar to rodas pārslodze smadzenēm."

Daudzi mūsu priekšstati par latviešu kultūru un vēsturi sakņojas 19. gadsimtā, tas ir bijis ne tikai garš un bagātīgs laikmets notikumu un personību ziņā, bet arī laiks, kad radīts bet viens vien mīts par vēsturi un to, kādi bijuši latvieši un latviešu nācijas veidošanos. Šoreiz grāmatu sērijā “Latvijas vēstures mīti un versijas” Māris Zanders pievēršas 19. gadsimta vēsturei Latvijas teritorijā. Šo periodu parasti dēvējam par to, kurā sakņojas tradicionālie priekšstati par latviskumu. Tomēr te valda daudz mītu, sākot ar jaunlatviešu kustību, dzimtbūšanas atcelšanu, beidzot ar mazzināmām personībām, kurām bija liela ietekme uz tā laika dzīvi. Arī raidījumā Zināmais nezināmajā sarunās žurnālists Māris Zanders un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” sestā grāmata – Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs “U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām personībām, kā arī vēstures procesiem un epizodēm, kas ir aizmirstas, nepietiekami novērtētas vai novērtētas ačgārni. Kā jau ierasts, grāmata tapusi, žurnālistam Mārim Zanderam uzdodot vēsturniekam āķīgus un dažkārt pat provokatīvus jautājumus. Un tā šoreiz uzzināsiet, kāpēc mums, latviešiem, ir svarīgi zināt 19. gadsimta vēsturi; kāpēc tiek aizmirsta baltvāciešu loma latviešu valodas un literatūras pamatu likšanā; kāda bija pirmo latviešu literātu loma nacionālās atmodas sagatavošanā; kāpēc ir svarīga lubu literatūra; kas bija pirmie (aizmirstie) latviešu kapitālisti un kā viņi atbalstīja latviešu kultūru; kā un kāpēc notika latviešu nācijas konstruēšana; kāpēc tik maz zinām par sieviešu lomu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā; kas būtu tālāk, ja nebūtu bijis Pirmā pasaules kara; kā 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mantojums ietekmēja turpmāko notikumu gaitu; vai 15. maija valsts apvērsums mainīja Latviju tik ļoti, kā ir pieņemts domāt; vai autoritārais režīms palīdzēja sagatavot sovjetizāciju; kādēļ joprojām tic baumām par Latvijas politiskās elites nodevību 1939.–1940. gadā? Kā mūsdienu notikumu kļūst par vēsturi? Šobrīd ikdienā jau esam sākuši lietot apzīmējumus "pirms Covid" un "pēc Covid", lai gan pavisam nesen saskarāmies ar ierobežojumiem un pašizolāciju, jau tagad tā sāk šķist kā vēsture. Kā uz to raugās pētnieki un kad patiešām varam novilkt kādu pagātnes un tagadnes robežlīniju? Pati vēstures definīcija jau nosaka to, ka vēsture ir kaut kas tāds, kad pret pagājušajiem notikumiem veidojas distance. Mēs savukārt uz šiem notikumiem varam atskatīties un veidot pret tiem kādu attieksmi. Šādi skaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Mēs sarunājamies par to, kā mūsdienās tiek dokumentēta vēsture un vai par neseno Covid-19 pandēmiju varam teikt, ka tā ir vēsture. Droši vien daudzi no mums savas ikdienas gaitas dokumentē grāmatnīcās iegādājamos plānotājos. Arī es esmu iecienījusi savas gaitas fiksēt šādā plānotājā, sarakstot tajā arī teātra apmeklējumus. Covid-19 pandēmijas laikā plānotajiem apmeklējumiem nācās pārvilkt svītru un pierakstīt klāt ar lieliem burtiem - ATCELTS. Manu ikdienu tas, protams, mainīja. Bet cik svarīgas šādas plānotāja lappuses vai viss plānotājs būtu pētniekiem? Vai tas iedotu kādu vērtīgu informāciju par laiku un apstākļiem, kādus piedzīvojām pandēmijas laikā, vai arī tie būtu lieki dati jau tā lielajā datu pārbagātībā? Edmunds Šūpulis norāda, ka nozīme šādiem materiāliem būtu gan, jo šobrīd nevar paredzēt, kādi dati nākotnē noderēs. Drīzāk ar šādām plānotāja lappusēm vai citiem priekšmetiem datus varētu ietekmēt, jo tas liktu pētniekiem uzdot jautājumu - kāpēc mēs vienus vai otrus priekšmetus esam uzskatījuši par svarīgiem. Cits jautājums - kā to visu saglabāt un ko par šo laikmetu vēlēsimies uzzināt? Ja runājam par datu saglabāšanu, tad pašlaik vēsture gar mūsu acīm slīd sociālajos medijos. Tur teju ik dienu parādās ukraiņu karavīru veidoti video vai, piemēram, daudziem atmiņā varētu būt palicis šis - internetā izplatītais video, kā ukraiņu bērni bumbu patvertnē dzied līdzi “Eirovīzijas” dziesmu konkursā uzvarējušai dziesmai no Ukrainas - “Stefania”.

Publiskas uzrunas sabiedrībai mūsdienās šķiet ikdienišķas, jo ir tik daudz mediju, kuros tās vērot atkal un atkal. Sīki analizēt, uz tām reaģēt vai dažkārt par tām arī pasmaidīt. Laikmets kurā dzīvojam tiešām pilns ar tekstiem un uzrunām, taču vēsturē publiskās uzrunas bija spilgtu notikumu pavadītas, ar bagātīgu retoriku apveltītas un tām īpaša vieta vēstures liecībās. Publiskās runas ir emocionāls vēstījums sabiedrībai. Dažkārt tas ir gana spēcīgs, lai celtos kājās un rīkotos, citkārt tik blāvs un neveiksmīgs, ka padara runātāju par apcelšanas objektu. Kādas bijušas ievērojamas publiskās runas vēsturē, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns. Prezidentu publiskās runas šodien Prezidentu uzrunas vienmēr ir bijis virtuves sarunu un mediju sīkas analīzes objekts. Tās ir bijušas iedvesmojošas, pacilājoša, pelēkas un garlaicīgas. Prezidentu runas ir spilgti iezīmējušas gan ģeopolitisko kursu, gan sociālo noskaņojumu valstī. Līga Romāne-Kalniņa pētījumā analizējusi Baltijas prezidentu uzrunas. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu un deju svētkos “Rīgai 800” 2001. gadā ir leģendāra. Uz to cilvēki atsaucas joprojām, sakot, cik ļoti mums toreiz kaut kas tāds bija nepieciešams. Prezidente ar savu runu desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūs stiprināja un no jauna formēja mūsu nacionālo identitāti. Tieši šim jautājumam - prezidentu runu nozīmei nacionālās identitātes veidošanā Baltijas valstīs - pievērsās jaunā valodniece Līga Romāne-Kalniņa, un šobrīd viņas interese vainagojusies ar aizstāvētu promocijas darbu Latvijas Universitātē un iegūtu titulu “Gada disertācija”. Pētniece stāsta par darba mērķi un gūtajām atziņam.

To, ka mūsu emocijām ir cieša saistība ar mūsu ķermeni, apzināmies ļoti labi. Emocijas nav atrautas no mūsu fiziskā ķermeņa. Taču pētnieki aizvien pēta, kā tieši dažādas emocijas ietekmē izjūtas mūsu ķermenī un šie atklājumi ir interesanti. Kāpēc depresijai un skumjām ir "aukstas kājas un rokas"? Kāpēc dusmās pulsē deniņi, bet bailēs sastingstam un ieraujam elpu? Kāpēc stress "sēž" uz mūsu pleciem, bet pretīgums kairina mūsu kuņģi? Emociju fiziskās izpausmes ķermenī raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis. Garšīgs ēdiens daudziem šķiet efektīvākās zāles pret bēdām Kad ir skumji vai esam noguruši, ne reti roka stiepjas pēc kaut kā salda, sāļa vai trekna. Kāpēc tā? Kā garšīgs ēdiens ietekmē mūsu smadzenes un kāpēc grelīns un leptīns vienam darbojas optimāli, bet citam nekad nav sāta un vienmēr gribas ēst? "Pat nezinot visus fizioloģiskos procesus organismā, katrs to jūtam, ka pēc ēšanas jūtamies labāk. Ēdiens mūs uzmundrina, iepriecina arī tad, ja nav izsalkuma, jo pats process ir ļoti patīkams," atzīst uztura speciāliste un fizioloģe Baiba Grīnberga. Ēšana ir viena no baudām, kas sniedz apmierinājuma un sāta sajūtu mūsu organismā. Sižētā mēģinām rast atbildes uz jautājumu, kāpēc saldas un treknas lietas mums izraisa lielāku baudu nekā, piemēram, liess un visādi citādi veselīgāks ēdiens. Kā mūsu organismā darbojas  leptīns – hormons, kas atbildīgs par sāta sajūtu, un grelīns – hormons, kas sūta signālus, lai cilvēks justu izsalkumu.  Pirmais jautājums fizioloģei Baibai Grīnbergai ir par saldumiem, pēc kuriem bieži vien ir lielāka kāre nekā vajadzētu. Par ēšanu mūsu organismā ir atbildīgs hormons – leptīns, kas ražo ķermeņa tauku šūnas, un šis hormons, tā teikt, dod ziņu smadzenēm, ka cilvēks ir paēdis, taču mēs labi zinām, ka nereti vien neraugoties uz apēsto, roka stiepjas pēc nākamā kumosa. Leptīna pretmets ir grelīns – hormons, kas savukārt sūta signālus par izsalkuma sajūtu. Arī runājot par šo hormonu, Baiba Grīnberga teic, ka te atkal ir runa par gribasspēku un hormonālo darbību. Protams, hormoni nosaka daudz ko mūsu organismā, bet nevajag pārspīlēt to nozīmi, ja relatīvi vesels cilvēks mēdz pārlieku bieži aizrauties ar neveselīgu ēšanu. Nereti vien mūsu receptori jau ir pieraduši pie laba un daudz un tad rodas kairinājums saņemt vēl vairāk, un to var attiecināt uz ikvienu no baudām. Tāpēc te runa būtu arī par cilvēka rakstura vājumu vai stiprumu, teic  uztura speciāliste fizioloģe Baiba Grīnberga.

Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām elektroniskām ierīcēm, bez kurām pat nevaram iedomāties pilnvērtīgu ikdienu. Taču ne vienu vien satrauc, vai šīs daudzās un dažādās ierīces rada kādu ietekmi uz mūsu veselību. Pēc klausītāju lūguma skaidrojam, kā veidojas elektromagnētiskais starojumu, kāda ir mūsu dzīve līdzās dažādām ierīcēm un ko pētījumi saka par elektronisko iekārtu kaitīgumu. Stāsta Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centra tehniskais direktors Gundars Ašmanis un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Gundars Ašmanis norāda, ka ir vietas, kur elektromagnētiskā lauka nav. Mēs varam arī izbēgt no Zemes elektromagnētiskā lauka. No elektromagnētiskā spektra mēs varam izbēgt telpās, kuras ir ekranētas. "Rīgas Tehniskajā universitātē, Latvijas Elektronikas iekārtu testēšanas centrā šāda telpa ir, kurā mēs ieejam, aizveram durvis, mums nav ne 1G, ne 2G, ne 5G. Nedzirdam radio, mums nav televīzijas, mēs esam atslēgti no apkārtējās vides komunikācijas ziņā. Arī valdībai vajadzētu būt slepenām šādām telpām,  katrā ziņā NATO sarunas notiek šādās telpās, lai nevarētu noklausīties, ja nu kādam ir līdzi raidītājs, tad lai šī enerģija neizspruktu ārā, nevarētu noklausīties," skaidro Gundars Ašmanis. Runājot par elektromagnētisko lauku mums apkārt, Ivars Vanadziņš norāda, izņemot šīs specifiskās zonas, vienmēr esam bijuši pakļauti tā ietekmei. Lielais daudzums dažādu elektroierīču ir jaunums. Tajā pašā laikā, vērtējot ikdienas elektroierīču radīto fonu, viņš atzīst, ka būtiskas ietekmes veselībai nav. "No veselības viedokļa faktiski tie elektroniskie lauki, es lietošu vārdu lauki, tas izstarošanas avots pie viņa ir kaut kāda zināma viena jauda, bet viņi ārkārtīgi labi un strauji dzēšas un samazinās. Pietiek ar metru vai diviem, nesēdēt virsū tieši raidītājam, metru vai divus tālāk, pat ja rādītājs gana spēcīgs, būtībā mēs runājam par 5%, 10 procentiem, kaut kādu stipri zemāku intensitāti. Līdz ar to, ja mēs esam tādā normālā vidē, kur ir ievērotas kaut kādas tehniskās prasības, faktiski ir ārkārtīgi maz tādu vietu, kur tie līmeņi ir tādi, kas radītu būtisku ietekmi uz veselību," norāda Ivars Vanadziņš. Viņš arī min, ka ierīču ražotāji nepārtraukti pilnveido standartus, lai dažādas ikdienas ierīces neradītu kaitējumu cilvēku veselībai un būtu patērētājiem droši. "Ja mēs lietojam ierīces atbilstoši to mērķim, viņas ir ražotas atbilstoši tehniskajiem standartiem un ir darba kārtībā, mēs nedarām kaut kādas pilnīgi totālas, vājprātīgas muļķības, tad faktiski pameta bažām īsti nav. Es gribētu teikt, ka mums nav ļoti daudz, bet ir simtos dažādu mērījumu, specifiski vairāk darbavietās, jo tās koncentrācijas mēdz būt augstāks, mums faktiski nav neviens mērījums Latvijā, kas būtu pārsniedzis to, kas medicīnā būtu kaut kas būtu traktēta kā tāda bīstamā ekspozīcijas darbības vērtība," atzīst Ivars Vanadziņš.

Nesen raidījumu veltījām stāstam par grāmatām 19. gadsimtā, kāda loma tām bija sabiedrībā, kas bija autori un kas lasīja grāmata. Šoreiz īpašu uzmanību pievēršam kādam arī mūsdienās iecienītam žanram - padomu grāmatām. Lai arī mūsdienas bieži esam paraduši atbildes uz praktiskiem jautājumiem meklēt internetā, arvien iecienītas pašpalīdzības grāmatas. Kādas problēmas nomāca 18. un 19. gadsimtā Latvijas iedzīvotājus? Par to daudz pastāsta pirmās padomu grāmatas Latvijā. Kā audzēt bietes, kā ārstēt lopus - šīs un citas ikdienas dzīves aktualitātes risināja ar dažādiem padomiem. Kāda šīm grāmatām bija atsaucība lasītāju vidū, skaidro Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdz 20. maijam Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpā "Retumu pasaule" (5. stāvā) apskatāma krājuma izlase "Bites, bakas, kartupeļi. Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi". Padomu grāmatas par to, kā labāk dzīvot, nesaslimt, nopelnīt daudz naudas, ir populāras ne tikai mūsdienās – to pirmsākumi latviešu grāmatniecībā meklējami pirms vairāk nekā divsimt gadiem, apgaismības laikmetā. Kā latvieši apguva jaunākās atziņas lauksaimniecībā, finanšu pratību, kulināriju, veselības profilaksi un daudz citu noderīgu iemaņu – atbildi uz šiem jautājumiem sniedz ieskats 18.–19. gadsimta praktisko padomu grāmatās, kas aplūkojamas krājuma izlasē. Mācītāju, muižnieku, ierēdņu, ārstu sarakstītās grāmatas aptver plašu tēmu klāstu, sākot ar padomiem cūkkopībā, biškopībā, kartupeļu audzēšanā, līdz pat merino aitu kopšanai un baku potēšanai. Tās demonstrē mazāk pazīstamu šķautni apgaismības laikmeta grāmatniecībā un ļauj ielūkoties latviešu zemnieku un muižu kalpotāju ikdienas pasaulē. Pārlūkojot pirmās grāmatas šajā žanrā, atklājas ne tikai jaunu saimniekošanas metožu piedāvājums, bet arī pārmaiņas grāmatas funkcijās. No sakrāla priekšmeta grāmata kļuva par palīgu praktiskajā ikdienas dzīvē. Kas ir pašsuģestija un kā tā darbojas? Ar pašiedvesmu cilvēks var mazināt sāpes, simptomu nomākšanu, bet ne veikt pašas slimības ārstēšanu. To cilvēks var panākt ar ticību, saka medicīnas doktors, ārsts-psihiatrs Artūrs Utināns. Cik daudz varam kontrolēt ar pašiedvesmu un kāpēc dažiem darbojas pašiedvesma, citiem – nē. Par pašsuģestijas jeb pašiedvesmas pamatlicēju medicīnā tiek uzskatīts franču aptiekārs Emīls Kuē, kurš pagājušā gadsimta sākumā kļuva populārs ar to, ka  saviem klientiem ieteica regulāri atkārtot frāzi – ar katru dienu man kļūst aizvien labāk  visās nozīmēs.  Kāpēc šī šķietami vienkāršā metode citiem palīdz tikt galā gan ar emocionāliem, gan fiziskiem kaitējumiem, bet  citiem nekādi neizdodas pašiem sevi noskaņot uz pozitīvās domāšanas viļņa, par to saruna ar medicīnas doktoru, ārstu-psihiatru un psihoterapeitu Artūru Utinānu. Cik ļoti pašiedvesma var ietekmēt cilvēka garīgo un arī fizisko stāvokli?

Svinot Lībiešu mantojuma dienu, pievēršamies dabas lomai lībiešu kultūrā. Ko par dabu, cilvēka attiecībām ar to, stihijām un dzīvajām radībām stāsta lībiešu atstātais mantojums, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Tas ir laiks, kad pēc senām tradīcijām sākās lībiešu gads. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Saruna par gaidāmo Lībiešu mantojuma dienu arī raidījumā Kultūras rondo. Vendi - lībieši, kuri savulaik dzīvoja Cēsīs Viena no Latvijas sentautām bija vendi, iespejams, viena no Kurzemes lībiešu grupām, kas sākotnēji dzīvojosi Ventspils lejtecē, bet 10. gadsimtā tika no turienes padzīti un pārcēlās uz Vidzemi. Par vendu ienākšanu Cēsīs un tur atrastajām liecībām par šo maztautu stāsta vēsturnieks Agris Dzenis. „Par vendu izcelsmi un  etnisko piederību izteikti atšķirīgi uzskati, uzlūkojot tos par  rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Izvērtējot arheooloģisko materiālu, ko varētu attiecināt uz vendiem, iespējams, secināt ka  vendi bijuši  tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču kultūras kopība varēja tiem var izvedoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.” Tā Livonijas Indriķa hronikas  komentāros raksta vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs. Kas bija  vendi un kur viņi palika, to mēģinām noskaidrot sarunā ar vēsturnieku Agri Dzeni. Indriķa hronikā tiek minēta vendu pils Cēsīs, kas atradās Riekstu kalnā blakus tagadējām ordeņa  pils drupām. Par Novgorodas kņaza uzbrukumu 1219. gadā Indriķis raksta šādi: „No savas pils nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudz krievus .. Kad uzausa rīts Novgorodas kņazs ieraudzīja tik daudz dižciltīgo ievainotus un citus – nogalinātus, viņš saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut  gan tā bija pati mazākā kastella Līvzemē, ar ordeņa  brāļiem sāka runāt miermīlīgu valodu.”  Skaidrojumu par vendu pili turpina Agris Dzenis. Jau 14. gadsimtā apzīmējums vendi rakstītos avotos vairs neparādās. Kur viņi asimilējās un kāpēc jaunāku laiku vēsturē šī tauta vairs nav pieminēta, vērtē Agris Dzenis.

Latviešu valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas - tās ir unikālās un šādā komplektā sastopamas vienā vietā pasaulē, proti, Latvijā. Ar to mēs dižojamies un lepojamies ik reizi, kad redzam sevi lielajā pasaules ainā, tomēr, kad runa ir pa zinātnes turpināšanos šajās jomās, vairs neesam tik naski. Valodnieki, filosofi un vēsturnieki ceļ trauksmi par nepietiekamo finansējumu pētījumiem humanitārajās zinātnēs. Šis nav pirmais gads, kad par to runā arī skaļi. Kāpēc sabiedrībai un valstij vajag labi finansētas vēstures un valodniecības nozares, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturniece Ineta Lipša un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa. "Situācija nav nekas jauns, tā ir jau, es teiktu, padsmit gadus jau vismaz kopš iepriekšējās ekonomiskās krīzes, 2008. gada krīzes, kad zinātnei nogrieza finansējumu, mēs jau vēl neesam atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Viss pārējais, kā saka, ir sekas. Ja tu gotiņu nebaro, gotiņa pienu nedod, tā vienkārši runājot," norāda Ineta Lipša. "Valodniecībā ir līdzīga situācija, varbūt pat vēl kritiskāka situācija. Mēs gan cenšamies visu laiku klauvēt pie sabiedrības un atgādināt, jā, šeit ir valodnieki, kas pēta valodu, kas mēģina saprast, kā mūsdienās lieto valodu un mēģina sagatavot valodas kopumu nākamajām paaudzēm. Bet īstenībā valodniecības nozarē strādā tikai tīri entuziasti, jo algas ir apbrīnojami mazas, slodzes ir ārkārtīgi mazas, jo no projektiem vien mēs nespējam nodrošināt normālas algas. Aptuveni minimālās algas līmenī ir pētnieku finansiālais nodrošinājums, tāpēc tagad ir īstenībā pēdējais brīdis, kad mēs varam pateikt, ka mums ir slikti, ka mums, ka mums vajag atbalstīt un vajag domāt valstiskā līmenī, kā attīstīt šīs nozares, ne tikai valodniecību, literatūrzinātni, vēsturi un filozofiju, bet visu zinātni kopumā," atzīst Sanda Rapa. Ineta Lipša norāda uz bīstamību, ko var radīt, ja, piemēram, vēstures nozarē trūkst pētnieku, kas interesējās par kādu noteiktu laika posmu. "Būtu jāizlemj, ka arī Latvijas vēsture ir nacionālas nozīmes nozare. Jo tiešām neviens cits to nepētīs. Vai arī pētīs, piemēram, kā mēs zinām, tagad Krievijas karš Ukrainā un daudzi ārzemju sovjetologi un studenti, kuri studē padomju studijas, viņi jau pārsvarā zina tikai to krievu valodu. Mums tūlīt būs gadījumi, ka viņi brauks uz mūsu arhīviem, jo, protams, ka šeit par padomju periodu krievu valodā kaut ko arī var izlasīt. Skaidrs, ka var. Bet tad šīs pētījumu tēmas vispārina un paziņo, ka, lūk, Latvijā, piemēram, padomju okupācijā tajā laikā notika tas un tas. Viņi to izdara, balstoties tikai uz avotiem, kas ir krievu valodā. Faktiski viņi ignorē šīs valsts iedzīvotāju lielākās daļas viedokļus, uzvedības, attieksmes un visu šo," analizē Ineta Lipša. "Un mēs ar šo attieksmi it kā sakām, mēs pieprasām to koloniālo attieksmi pret sevi, kad atkal mēs esam tie mazie, nabadzīgie, nevarīgie, gan jau tur kāds ārzemēs, viņiem jau tur tas lielais finansējums, viņi jau kaut ko mums izpētīs, tā jau nebūs, ka mēs paliksim vispār bez kaut kādiem naratīviem. Pēc tam būs jādibina atkal kaut kādi institūti, lai ar kontrapropagandas palīdzību dekonstruētu šos naratīvs." Studija maksa - kurš un kā varēja atļauties studēt kādreiz 1887. gadā, atzīmējot Rīgas Politehnikuma 25 gadu jubileju, Rīgas rūpnieki mācību iestādei uzdāvināja 10000 rubļu elektrotehnikas laboratorijas iekārtošanai. Cik liela tolaik bija mācību maksa, kas studentiem finansēja stipendijas un kurp mācību spēki devās ekspedīcijās un uz zinātniskām konferencēm, stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Vēstures pētniecības un zinātnisko publikāciju nodaļas vadītāja Alīda Zigmunde. Viņa min, ka studiju maksa bijusi maza - 120 rubļu, tikai tad, kad tā bija samaksāta, varēja uzsākt studijas. Alīda Zigmunde norāda, tad par šo studiju maksu tolaik varēja iegādāties vienu govi, vēlāk ap 1877. gadu studiju maksa palielinājās līdz 140 rubļiem. Rīgas Politehnikums durvis vēra 1862. gadā un  tā bija pirmā daudznozaru tehniskā augstskola tā laika Krievijas impērijā. Kā  var lasīt RTU interneta vietnē, tad šī skola tika veidota pēc tolaik Eiropas modernāko – Cīrihes un Karlsrūes – tehnisko augstskolu parauga. Darbojās kā privātā augstskola, kuru uzturēja Baltijas muižniecība. Augstskolā mācījās tikai vīrieši no visas Krievijas impērijas, neņemot vērā tautību, reliģijas un kārtu atšķirības. Studijas bija par maksu, un mācības notika vācu valodā. Tāpat kā šodien, arī tolaik pasniedzēji  brauca pieredzes apmaiņā, stažējās un  piedalījās zinātniskās konferencēs, reizumis mācībspēkiem pašiem bija jāsedz ceļa izdevumi, bet nereti vien gan šos braucienus, gan arī studentu stipendijas finansēja politehnikuma mecenāti. Politehnikuma studenti tāpat kā tagad meklēja iespējas piepelnīties – strādāja tajā pašā augstskolā par asistentiem vai laborantiem, vai pasniedza privātstundas turīgo pilsoņu atvasēm. RTU vēstures pētniece Alīda Zigmunde iepazīstina ar mecenātiem, kas finansiāli atbalstīja gan studentus, gan mācībspēkus.

22. marta pasaulē atzīmē Ūdens dienu. Tik svarīgs elements visas dzīvās dabas eksistencē, taču tik nevienmērīgi pieejams, teju kā stihija - dažkārt par maz, dažkārt par daudz. Kā klimata pārmaiņas ietekmē mūsu pazemes un virszemes ūdens krājumus? Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai šie krājumi atjaunotos? Skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece Agrita Briede un šīs fakultātes vadošais pētnieks Andis Kalvāns. Tualešu nozīme mūsu higiēnā un vienlaikus saistība ar sociāliem jautājumiem Atkritumi uz ielām un tualešu trūkums senāk bija tiešs iemesls slimību izplatībai pilsētās. Mūsdienās vairs nespējam iedomāties, ka higiēnas un sanitāros nolūkos vairs nebūtu pieejamas tualetes. Tomēr vairākās vietās pasaulē tā joprojām ir problēma. Turklāt tualete pilda ne tikai sanitāro funkciju, bet tai ir sava loma arī mūsu sociālajā dzīvē un drošībā. Cik pieejamas cilvēkiem ir tualetes un kāda situācija šajā ziņā ir Latvijā? Elīna Kolāte šajā sarunā sevi piesaka kā tualešu pieejamības entuziasti, un viņa patiešām ar lielu entuziasmu stāsta par tualešu nozīmi mūsu higiēnā, izpratnē par vidi, pilsētas tēlu, taču vienlaikus stāstā vīsies cauri arī sociālie jautājumi. Sāksim ar higiēnu. Iespējams, ka viduslaiki varētu būt atskaites punkts tam, ka cilvēki saprata - kaut kas īsti nav kārtībā. Vienlaikus daudzi nokārtojamies uz ielām, atkritumus izmetam uz ielām, turpat iegūstam dzeramo ūdeni - varbūt tāpēc izplatās slimības un varbūt tāpēc nepieciešamas tualetes. Elīna Kolāte norāda, ka te būtiski, ko mēs vispār saprotam ar tualeti. Vai tā ir jebkura vieta, kurā nokārtojamies? Tad jau arī ielas viduslaikos bija tualete. Vai tā ir vieta ar klozetpodu un ūdeni, kā pieņemts mūsdienās, vai vēl kāds cits variants?

Nozieguma vieta ir kā sajukta puzle, kurā dažu gabalu trūkst, citi neiederas, vēl kāds šķiet nemanāms, bet ir svarīgs, lai saprastu kopējo bildi. Tehnoloģijas nāk talkā, palīdz arī zinātnieku darbs pie jauniem izpētes veidiem. Raidījumā šoreiz pievēršamies tieši šim aspektam. Stāstām par kādu jaunu ekspertīžu veidu, kas īpašu uzmanību velta augiem, dzīvniekiem un citām organisku vielu pēdām nozieguma vietās. Stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja tiesu eksperte Kristīne Dokāne.

Gājputni ir signāls gadalaiku maiņai, tie rudenī pavadīti ar skumjām, bet pavasarī atgriežas kā priecīgs apsolījums jaunam sākumam dabā un arī cilvēku dzīvē. Īpaši tie, kuri ligzdo māju tuvumā, priecīga vēsts cilvēkiem ir spārnotā kaimiņa atgriešanās. Kādas stratēģijas izvēlas dažādas putnu sugas, mērojot ceļu uz ligzdošanas vietām pavasarī? Un cik elastīgi ir putni, kad šīs stratēģijas un ceļš ir jāmaina, jo klimats mainās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ornitologs Mārtiņš Briedis. Kad īsti sākas pavasaris? Astronomiskais pavasaris vai meteoroloģiskais pavasaris, kurš no tiem liecina par pavasara iestāšanos un pēc kādām pazīmēm. Ja pavasari kalendārā skaitītu no marta sākuma līdz maija beigām, sanāktu vēl trešais pavasara veids. Kā saprast gan pavasara, gan citu gadalaiku sākumu un beigas? Var nomainīt kalendāra lapiņu, var svinēt vasaras saulgriežus vai, piemēram, pavasara ekvinokciju, kad diena kļūst lielāka par nakti, bet, iespējams, īstāku sajūtu par gadalaiku nomaiņu mums radīs gaisa temperatūra. Tātad pastāv vairākas metodes, kā iezīmēt gadalaiku nomaiņu, un Latvijā lielu nozīmi piešķiram meteoroloģiskajam pavasarim, vasarai, rudenim un ziemai. Prakse gan liecina, ka gadalaiku iestāšanās nav akmenī cirsti datumi, un vēl to visu ietekmē klimata pārmaiņas. Pēc kā iespējams noteikt gadalaiku iestāšanos, stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Gaile.  

ASV dienesti apgalvo, ka Covid-19 vīrusa izplatība aizsākusies ar kādas Ķīnas laboratorijas patogēnu noplūdi. Šim apgalvojumam aizvien ir kritiķi, kas atzīst, ka visticamāk iemeslu, kāpēc šis vīruss nonāca pasaulē, tā arī nekad neuzzināsim. Taču šī nav pirmā reize, kad izskan apgalvojumi par biodrošību laboratorijās. Kā ir aprīkotas mūsdienu laboratorijas, cik drošas tās ir un vai kaut kas no tām var nemanāmi "izsprukt"? Raidījuma viesi Latvijas biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošie pētnieki Dāvids Frīdmanis un Dace Pjanova. "Principā jau visam var būt divi avoti, vai nu viņš ir no laboratorijas, vai viņš ir no dabas, nekāda cita varianta nav. Lai apgalvotu vienu vai otru, vajag būt pamatīgiem pierādījumiem, tieši tāpēc arī daudz runā par to, ka varbūt mēs nekad neuzzināsim. Lai gan es personīga tam līdz galam neticu. Mūsu pasaule kļūst arvien plašāka, pētnieki ielien arvien dziļā, pat visdziļākajos džungļos, dabū no turienes paraugus," vērtē Dāvids Frīdmanis. "Ja viņš būs no dabas nācis, kaut kad mēs varbūt uzdursimies tam dzīvniekam. Ja viņš būs nācis no laboratorijas, tad visdrīzāk kaut kur ir arī pieraksti par to, kurā laboratorijā strādāja, kādas bija pazīmes un kādas manipulācijas ir veiktas. Mainoties režīmiem, noteikumiem, šī informācija var nokļūt atklātībā. Pēc kāda laika var gadīties, ka mēs uzzināsim, kur ir tā problēma. Šķiet, vislielākā problēma, ar ko mēs visi šeit saskaramies, ir tas, ka Ķīna tomēr nav tāda valsts, kurā brīva runāšana un problēmu atklāta apspriešana būtu vispārēji pieņemta. Tas vienmēr radīs bažas par to, vai tik viņš nav nācis no laboratorijas, kas, protams, var būt patiesība. Es to nekādā gadījumā neizslēdzu. Tas ir viens no variantiem" "Nevar izslēgt nevienu, ne otru variantu, bet man liekas, ka šobrīd tie pierādījumi, kas ir zinātniski publicēti, vairāk pamatoti man liekas, ka tomēr ir dabiskas izcelsmes. Šobrīd ir ziņojums, bet ja parakņāties nedaudz dziļāk internetā, tad īstenībā vairāk par apgalvojumiem mēs neko neredzam, jā, ir kaut kāds FIB ziņojums, bet kas tad viņā ir iekšā, to jau mēs nezinām. Un līdz ar to šobrīd publiski pieejami dati, ka viņš izcēlies dabiskā ceļā Ķīnā, Uhaņā. Es vairāk šobrīd sliecos, ka tas tomēr varētu būt dabiskas izcelsmes. Kaut kā mani šis skaidrojums uzrunā vairāk," norāda Dace Pjanova. Dāvids Frīdmanis min, ka pastāv ari variants, ka vīruss ir hibrīdas izcelsmes: viņš ievākts no dabas, kādu brītiņu ir laboratorijā audzēts, radies izpētes ceļā. "Audzēts, visdrīzāk, šūnās, kas nav no tā konkrētā saimnieka organisma, no kura viņš ir iegūts. Audzēts, piemēram, uz cilvēka šūnām, kuras ir piemērotas un šis vīruss spējis inficēt. Un tad viņš, protams, dzīvojot šajā mazajā ekosistēmā, ir mainījies pats no sevis.  Nav tā, ka kāds speciāli viņu radījis, un neviens nav līdz galam sapratis, ka viņš varētu būt infekciozs un šo darbību rezultātā viņš varētu nokļūst vidē. Ja tu neievēro visas drošības regulas, tikai uz to aizdomu pamata, ka tas varētu būt bīstams, tad pastāv varbūtība, ka tas nejauši nokļuvis vidē," norāda Dāvids Frīdmanis. Bet cik vispār pamatoti varam teikt, ka dzīvojam drošā pasaulē? Vai tas, ka apzināti vai nejauši kaut kas izkļūst apkārtējā pasaulē no laboratorijām un nodara ļaunumu, ir maza iespējamība un notiek reti, vai tas ir godaprāta jautājums un dzīve uz pulvera mucas? "Man liekas, ka dzīvei uz pulvera mucas [pamatā], ja runājam par epidemioloģiju, ir fakts, ka mēs lidojam. Globalizācija un tas, ka mēs lidojam, un slimībai ir iespēja ceļot no vienas valsts uz otru tik viegli, ir tā pulvera muca. Tas, no kurienes tas vīruss nācis, ir tikai avota jautājums. Ir pilna pasaule ar dzīvnieku izcelsmes vīrusiem, kuri var inficēt cilvēku. Un katrs no viņiem, var būt nākamais kovids," atzīst Dāvids Frīdmanis. "Ar Covid mums paveicās, ka mirstība nebija tik liela. Bija savulaik mums vēsturē spāņu gripa, tur bija trakāk. Tieši fakts, ka mēs ceļojam pa visu pasauli, ir tas, kas to vīrusu izplatību veicina. Tā ir tā pulvera muca. Infekcijas avoti visu laiku radīsies. "No vīrusa viedokļa mēs esam barība, un kur ir barība, tur būs arī plēsējs. Un vīruss šajā gadījumā ir tas, kurš ir plēsējs, un radīsies jauni un jauni patogēni," norāda Dāvids Frīdmanis. Datu noplūde: kāpēc tas iespējams un kā ikdienā sevi pasargāt? No laboratorijām var noplūst vīrusi, bet var noplūst arī dati, un tas var notikt gan netīšām, gan apzināti. Ļaunprātīgu datu ieguvi un datu aizsardzību mūsdienās varētu salīdzināt ar nemitīgu ciklu - līdzko ļaundari iegūst datus, ir jādomā jauni paņēmieni, kā datus aizsargāt, un tas atkal liek ļaundariem būt radošiem. Gan Latvijā, gan citur pasaulē ir bijuši vairāki gadījumi, kad nopludināti konkrētu personu vai ar aizsardzību saistīti dati. Kāpēc tas kļūst iespējams un kā varam ikdienām pasargāt paši sevi? Iespēja vienā brīdī piekļūt medicīnas iestādes pacientu fotogrāfijām, aplūkot faktus par klientu braucieniem koplietojamās automašīnās, nosūtīt kādam informāciju par nodokļu nemaksātājiem vai pat izplatīt ziņas par izlūkdienestu darbību. Šādi un citi paņēmieni kļūst iespējami, ja netīšām vai ļaunprātīgi tiek nopludināti dati. Piemēram, viens no gadījumiem guva plašu starptautisku rezonansi - 2013. gadā bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes un Nacionālās drošības aģentūras darbinieks Edvards Snoudens nodeva laikrakstiem slepenu informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām. Bet šoreiz stāsts ne tikai Snoudenu, bet arī citiem datu nopludināšanas gadījumiem. Vai biežāk sastopamies ar ļaunprātīgām vai nejaušām datu noplūdēm, to attālināti ierakstītā sarunā skaidro Latvijas Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT.lv apdraudējumu analītiķis Kārlis Podiņš.

Supermasīvi melnie caurumi, tumšā enerģija un tumšā matērija - šie jēdzieni ik pa laikam parādās ziņu virsrakstos. Lai cik neparasti tie šķistu, tāli un līdz galam neizprasti tie eksistē un par to milzīgo lomu Visuma dzīvē un vēsturē ik pa laikam no jauna pārliecinās zinātnieki jaunos pētījumos. Kas notiek šajos melnajos caurumos? Jauna teorija min, ka melnie caurumi rada šo enerģiju, vai tas ir tiesa? Un kas ir tur, kur nekā nav - vai "nekas" tiešām eksistē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors un Latvijas zinātnieku komandas CERN vadītājs Kārlis Dreimanis un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. "Zinātnieki ir atraduši to, ka īpaša melno caurumu grupa aug tādā pašā tempā, kā Visums izplešas, un viņi ar to spekulē, ka varbūt tā ir tumšā enerģija, kas ir melnajos caurumos. Bet šajā brīdī mums ir zināms tikai tas, ka melno caurumu izplešanās temps ir tāds pats, kā Visuma izplešanās, bet nav teikts, ka tā obligāti ir melnā enerģija melnajos caurumos," skaidro Andris Slavinskis.  Ja to varētu pierādīt, tas būtu jauns veids, kā domāt par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas. Vienlaikus jautājumu arī pēc šiem zinātnieku atklājumiem joprojām ir vairāk nekā atbilžu, un liela daļa zinātnieku un teorētiķu par šo secinājumu izsakās skeptiski. "Šis nekādā veidā nemaina to paradigmu un domāšanu par melnajiem caurumiem vispārēji, tas vairāk maina mūsu domu par to, vai mūsu uzskati par tumšo enerģiju un to, kā tā rodas Visumā, ir plus mīnus pareizi. Mēs drusku apgāžam daudzus melno caurumu būvēšanas modeļus, bet apstiprinām tieši tumšās enerģijas faktu kā tādu," analizē Kārlis Dreimanis. 

Bija laiks, kad cilvēku zināšanas par pasauli sev apkārt bija visai ierobežotas. Kartes, kas savulaik tapa, šodien daudziem liktu pasmaidīt par savdabīgo ģeogrāfiju. Tomēr, ja savulaik sevī nesa reliģisku un fundamentālu tā laiku sabiedrības uzskatu, mūsdienās tās precīzi un  tieši norāda, kas konkrētā vietā ir sastopams. Cik labi kartēta ir planētas sauszeme, ūdeņi un cilvēku apdzīvotās vietas, vai zinām visus neskartos stūrus? Vai zinām visus ceļus, visas upes, kalnus un kā ir okeāniem? Vai pilsētās katrai ielai ir savs nosaukums, katrai mājai - sava adrese un vai kaut kur vēl ir kāda neizpētīta un kartogrāfiem nezināma vieta, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētie profesori Kristaps Lamsters un Māris Bērziņš. Mērnieku laiki Vidzemē 17. gadsimtā 17. gadsimtā pēc vairākus gadus ilgušā kara starp Zviedriju un Polijas- Lietuvas ūniju, pamieram iestājoties, Zviedrija savā valdījumā iegūst Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu. Lai  apzinātu savas teritorijas toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs sūta uz Lielvidzemi (kā tolaik dēvēja šīs Zviedrijas īpašumā esošās teritorijas) zviedru mērniekus, kuri tad svaigi apmācīti mērniecības zinībās Upsalas universitātē,  uzmēra un kartē zemi. Turaidas muzejrezervāta galvenā speciāliste, vēsturniece Justīne Timermane pēta, ar kādiem instrumentiem un kā šeit ir darbojušies zviedru mērnieki. Justīne Timermane raksta Turaida muzejrezervāta  publicētajā materiālā, ka mērniecības kandidātiem bija jābūt kompetentiem ģeogrāfijā un matemātikā, īpaši ģeometrijā, jāprot apieties ar mērnieku instrumentiem un zīmēt. Mērnieks, kurš nebija nokārtojis eksāmenu, saucās par pagaidu mērnieku. Nākamā pakāpe bija ārkārtas mērnieks, bet pēc noteikta laika dienestā varēja kļūt par kārtējo mērnieku. Tā laika kartēs tiek parādītas ēkas – cietokšņi, kungu nami, zemnieku mājas,  protams, muižu teritorijas un ceļi. Kā teic Justīne Timermane, tad 17. gs. te  darbojušies vairāk nekā 40 Zviedrijā skolotu mērnieku. Daudziem šī bija pieredze, kas viņus sagatavoja eksāmenam un bruģēja turpmāko karjeru.

Ja atmiņa būtu taustāma lieta, daudzas no šīm lietām būt kopīgas konkrētām grupām, un vienai paaudzei būt kopīga atmiņu lieta par Otro pasaules karu, citai - par rindām padomju laika gastronoma, vēl kādai - par bērnību agrajos 90. gados. Atmiņa ir vienīgais, kas mums pieder. Vai patiesi? Daļa no šīm atmiņām, īpaši tās, kas saistās ar mūsu dzīves publisko sfēru, ir kolektīva atmiņa, kuru ir parocīgi grozīt un pielāgot dažādu režīmu labā. Kopīgas atmiņas mūs vieno un arī šķir, tāpēc tās ir parocīgs instruments politikas veidotāju rokās. Vai tas notiek ar Latvijā? Kurā brīdī "vēsturiskās patiesības" ir zinātniski fakti un kurā manipulācijas centieni ietekmēt cilvēku atmiņas? Par kolektīvās atmiņas lomu šī brīža sabiedrībā Latvijā saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar vēsturniekiem Kasparu Zelli un Edgaru Engīzeru.  

Kad notiek globālas krīzes, lielākie cietēji ir tie, uz kuru pleciem gulstas lielāka atbildība par līdzcilvēkiem. Krīžu laikā visvairāk cieš tās sabiedrības grupas, kurām ir mazāk iespēju pārstāvēt savas tiesības. Visā pasaulē tās ar lielu pārsvaru ir sievietes. Arī šobrīd pasaulē tieši sievietes ir tās, kuras visvairāk cieš no dabas katastrofām ekonomiskām problēmām vai pandēmijas. Kāpēc tieši sievietes to izjūt visvairāk un kā globālās krīzes ietekmējušas arī latviešu sieviešu dzīvi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes pētnieki Veronika un Elgars Felči. Ir tapis pētījums par sieviešu attieksmēm un nesenām krīzēm saistība ar karu un pandēmiju. Pētījuma pamatā ir septiņas diskusijas ar Latvijas sievietēm no dažādiem reģioniem un ar dažādām dzīves situācijām. "Gribēja parādīt sieviešu perspektīvu. Runāju ar dažādām sievietēm dažādās dzīves situācijās. Fokusa grupu diskusiju galvenais mērķis bija izzināt neaizsargātību saistībā ar sociāliem resursiem, kas tieši saistīti gatavību klimata krīzēm, domājot par to vai sievietēm ir laiks un resursi sagatavoties tām un vai viņas to dara," skaidro Veronika Felce. "Parādījās liela tēmu daudzveidība, krīžu daudzveidība un klimata krīzes pakārtotā loma sieviešu perspektīvā. (..) Klimata krīze sievietēm paliek ēnā," atzīst Elgars Felcis. Runājot par situāciju Latvijā, Veronika Felce atzīst, ka sievietes vērtē, ka vīrieši ir neuzticami. "Pat tagad, kad nav tādas lielas ekonomiskas krīzes pēdējos gados un jaunā vīriešu paaudze cenšas būt vairāk iesaistīta mājsaimniecībā, būt ar bērniem, ļoti bieži parādās starppaudžu sieviešu trauma, ka vīrieši ir neuzticami, ka viņām jātiek galā ar visu pašām. Tur parādās arī problēma starp vīriešiem un sievietēm savstarpējā komunikācijā, attiecībās, ka bieži sievietes bieži uztver, ka nevar uzticēties vīriešiem," norāda Veronika Felce. Sievietes gan seko vēsturiskiem stereotipiem, gan arī viņām ir pamats neuzticēties vīriešu iesaistei mājsaimniecības ikdienā. "Viņas saskaras, to var redzēt arī statistiski, vēl joprojām vairāk nekā 70% sieviešu Latvijā saskaras kaut kādā veidā ar vardarbību un tas ir viens no lielākajiem rādītājiem Eiropā. Vēl joprojām ir lielas problēmas ģimenē Latvijā, no otras puses, tas ir kaut kādā veidā ieaudzināts sievietēm, ka viņām jābūt labām meitenēm. To mēs šajā pētījumā saucam par "labas meitenes mītu", ka viņām jātiek galā ar visu," skaidro Vronika Felce. "Dilemma, sievietes Latvijas sabiedrībā raksturo liela izturība, spēks, spēja pašām tikt galā, taču kā blakne veidojas, ka viņām nereti ir grūtības veidot veselīgas attiecībās ar vīriešiem. Viņas uzskata, ja vajadzēs, tikšu galā pati bez tevis. Tas nav labs pamats, uz kura veidot partnerību, labas, stabilas partnerattiecības un laulību," analizē Elgars Felcis. Sievietēm ir grūti izrauties no vēsturiskās pēctecības vai konteksta, kas raksturo arī Latviju.   Viduslaikos sievietes ieņēma noteicošu vietu Katoļu baznīcas dzīvē Svētā Doroteja, Brigita no Zviedrijas, Katrīna no Sjenas - tās ir sievietes, kuras viduslaikos ieņēma noteicošu vietu baznīcas dzīvē un bija ietekmīgas sabiedriskās domas paudējas. Ieceri šim tematam guvu no nule uz kinoekrāniem iznākušās Kristīnes Briedes filmas „Svārstības” par sievietēm, kurām Latvijas Evaņģēliski luteriskās  baznīcas pārstāvji ir aizlieguši kalpot mācītāja amatā. Te ir runa par mūsdienām, nosaucot šos baznīcas tēvu aizliegumus par arhaiskiem, tātad novecojušiem. Paskatoties cilvēces vēsturē, varam atrast pamatīgu sarakstu ar sievietēm  mācītājām. Sākot no Senās Ēģiptes priesterienēm, japāņu tradicionālajā reliģijā – šintoismā priesterienes kalpojušas, sākot no 7. gs. Jaunāko laiku vēsturē skatoties, pagājušā gadsimta 30. gados jūdaisma kalpotāju rindās tika iesvētīta pirmā sieviete rabīns. Bet nejauksim vienuviet visas pasaules reliģijas un laikmetus, palūkosim uz viduslaikiem un katoļticību, kur runa ir par vairākām sievietēm, kuras tolaik ieņēma vadošu pozīciju baznīcas dzīvē. Par to stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes  docents  un vadošais pētnieks Andris Priede, kurš teic, ka sieviešu panicināšana viduslaiku katoļu baznīcā nebija iespējama kaut vai Dievmātes Marijas kulta dēļ.

Sejas maskas un respiratori ienāca mūsu ikdienā tikai ar Covid pandēmiju, lai gan dažu profesiju pārstāvjiem šādu aizsargtērpu valkāšana ir ikdienā. Latvijā tapusi unikāla laboratorija, kurā pārbaudīs, cik efektīvi pret vīrusiem, piesārņojumu, lielu karstumu un citām nelabvēlīgām ārējās vides ietekmēm ir dažādi aizsarglīdzekļi, sākot ar ikvienam zināmajām sejas maskām, līdz specializētiem apģērbiem ugusndzēsējiem un aprīkojumam militārpersonām. Kā tas notiek un kas šajā laboratorijā jau notiek, skaidro RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Individuālās aizsardzības līdzekļu testēšanas laboratorijas vadītāja Inga Dāboliņa. Rīgas Tehniskās universitātes Laboratoriju mājā atklāta Individuālo aizsardzības līdzekļu testēšanas laboratorija, kuras aprīkojums ir unikāls pasaules līmenī. Jaunā laboratorija nodrošinās operatīvu un kvalitatīvu individuālo aizsardzības līdzekļu pārbaudi. Bagātīgi aprīkotajā laboratorijā ir ap 80 dažādu iekārtu, kas paredzētas gan masku, respiratoru un filtru, gan īpašuzdevumu apģērbu, piemēram, aizsargtērpu un darba apģērbu, kā arī dažādu tekstilmateriālu testēšanai. Laboratorijā, ir, piemēram, dažādas iekārtas, kas ļauj pārbaudīt sejas aizsargmasku, respiratoru un filtru noturību pret dažāda veida piesārņojumu, noteikt to mehānisko izturību, mikrobioloģisko tīrību. Ir iekārtas, kas ļauj pārbaudīt CO2 noplūdi respiratoros, maskās vai filtros, lai noteiktu aizsarglīdzekļu efektivitāti dažādu saslimšanu uzliesmojumos.  Laboratoriskās iekārtas imitē apstākļus, kādos ilgstoši atrodas, piemēram, ugunsdzēsēji, karavīri, mediķi, citi īpašo uzdevumu veicēji, kā arī sportisti vai profesionāļi, kuri valkā īpašuzdevumu apģērbu. Tādējādi iespējams testēt dažādu aizsardzības līdzekļu noturību pret paaugstinātu karstumu, mitrumu, dažādiem ķermeņa šķidrumiem, ar kuriem jāskaras, piemēram, mediķiem operāciju zālē, lai gūtu pārliecību, ka cilvēki, kuri diendienā cīnās par citu cilvēku veselību un dzīvību, nepakļauj riskam savējo. Atsevišķas iekārtas arī imitē, piemēram, cilvēka elpošanu un svīšanu.  Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta rašanās vēsture Skaļas sirēnas, operatīva mediķu brigāde, īss un centralizēts palīdzības izsaukšanas numurs - šādi var raksturot neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu mūsdienās. Bet ne jau vienmēr tā ir bijis. Automašīnām senāk plīvojuši karodziņi kā zīme mediķu brigādei, palīdzības izsaukšanai vienā valstī pastāvējuši dažādi numuri - šīs un vēl citas pazīmes šķir mūs no agrākiem laikiem. Kur un kā vēsturiski sākusies neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana? Pārskatu par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sistēmas rašanos sniedz Mārtiņš Vesperis, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sistēma ir salīdzinoši jauna. Tā sākas ar vienu notikumu - 1881. gada 9. decembrī Vīnes operā notiek liels ugunsgrēks. Protams, pirms traģiskā notikuma Vīnē organizētai medicīniskai palīdzībai bijuši priekšteči, un pētnieks norāda, ka tos var meklēt jau senā medicīnas vēsturē. Kā piemēru viņš min situācijas, kad ārstiem vai viņu palīgiem bija jāsniedz palīdzība cilvēkiem pēc soda izpildes. Ja tika piemērots sods rokas nociršana, ārstam bija jāaptur asiņošana, jo sodītajam cilvēkam bija jāpaliek dzīvam. Arī Rīgā vēl krietnu laiku pirms 1904. gadā atvērtās Rīgas ātrās ārsta palīdzības stacijas bijuši aizmetņi glābšanas iestādei.

Ir laiks mūsu dzīvē, kad apkārtējo pasauli sajūtam īpaši asi un jutīgi, un ir laiks, kad kļūst grūtāk sadzirdēt čukstus, izlasīt burtus un apkārtējā pasaule "sāk pazust tulkojumā" mūsu maņu orgānu dēļ. Cilvēkam, kļūstot vecākam, vājāka kļūst dzirde, acīm trūkst asuma un arī pirkstu gali kļūst nejūtīgāki. Šis process daudziem cilvēkiem ir daļa no novecošanas. Kas notiek ar cilvēka spēju uztvert apkārējās vides kairinājumus, kāpēc maņas vecumdienās nav tik asas un vai tas nozīmē, ka vecumā visas maņas zūd, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesore, medicīnas doktore Una Riekstiņa un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters. Novecošana notiek individuāli. Ir pētīts arī, kas notiek ar cilvēku emocijām saistībā ar maņām, novecojot. Cilvēkam dzīves laikā emociju intensitāte krītas. Veci cilvēki ir draudzīgāki. "Ir viens liels bet, domājot par emocijām, kas dzīves laikā nekrītas un saglabājas relatīvi konstanta, tā ir vajadzība pēc laimes. (..) arī veciem cilvēkiem šī emociju intensitāte nekrītas, vajadzība pēc viņas nemazinās," atzīst Jurģis Šķilters. "Ilgtermiņa pētījumos konstatēts, ka tie cilvēki, kuriem ir intensīvi kontakti ar ģimeni, ar bērniem, noveco daudz draudzīgākā veidā. Kognitīvās funkcijas saglabājas daudz ilgāk," norāda Jurģis Šķilters. Unikāli procesi cilvēka smadzenēs īsi pēc nāves Gaisma tuneļa galā, iziešana no sava ķermeņa, vieglums - tās ir dzirdētākās pieredzes, ko stāsta cilvēki, kas piedzīvojuši klīnisko nāvi. Ko redz medicīnas speciālisti un vai ir iespējams "nofilmēt", kas notiek cilvēka smadzenēs, tuvojoties nāvei? "Ir diezgan mazs procents to, kas izdzīvo pēc klīniskās nāves, un vēl mazāks procents to, kas atceras notikušo mirklī, kad ķermenis ir gatavs doties aizsaulē," teic Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante.  Pirms runājam par to, kas ir fiksēts cilvēka smadzenēs, viņam aizejot no dzīves, neliels skaidrojums, kas  tad ir nāve medicīniskā  izpratnē. Ir bioloģiskā nāve, kad cilvēkam apstājas visi dzīvības procesi organismā un viņš nomirst, un ir klīniskā nāve, kad cilvēku ir iespējams reanimēt un atgriezt dzīvē. Bet tad ir jautājums, cik lielā mērā ir vai nav bojātas smadzenes. Vairāk par šiem procesiem skaidro Ramona Valante. Šī gada februāra mēnesī populārzinātniskajā portālā "Science Alert" tika publicēts raksts par  to, ka pirmo reizi neirozinātnieki reģistrēja mirstoša cilvēka smadzeņu darbību. ASV 87 gadus vecam vīrietim pēc operācijas sākās epilepsijas lēkme un mediķi izmantoja elektroencefalogrāfiju, lai uzraudzītu viņa smadzeņu darbību. Pacients nomira, bet   smadzenēs fiksētais sniedza ieskatu par to, kā šim cilvēkam pirms nāves darbojās atmiņa. Ramona Valante izsaka viedokli par šo rakstu.

Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņas ietekmē senās būves, dabas un arhitektūras pieminekļus. Par klimata pārmaiņām esam daudz runājuši, taču ir kāda mūsu dzīves joma, kura, šķiet, ir ļoti tālu no izmaiņām dabā, tomēr cieši saistīta ar tām. Nemateriālais kultūras mantojums - mūsu tradīcijas, paražas, veids, kā svinam svētkus, piekopjam senus amatus. Daļa šī mantojuma ir cieši saistīta gan ar gadskārtu ritējumu, gan to, kas atrodas apkārtējā vidē. Kā fenoloģiskās izmaiņas varētu mainīt šo mantojumu, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Ieva Vītola un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš. "Nemateriālo kultūras mantojumu veido piecas jomas: ir mutvārdu tradīcijas, ir spēles mākslas, ir arī paražas, rituāli un svētki un ir divas, kas vistiešāk saistītas ar klimata pārmaiņām, kur jau tagad redzam ietekmes, tās ir zināšanas un prasmes, kas ir saistītas ar dabu un visumu un arī tradicionālās amatniecības prasmes," skaidro Ieva Vītola. "Ja runājam par šīm zināšanām, kas saistītas ar dabu un Visumu, droši vien ir jāpieskaras tādai nemateriālā kultūras mantojuma jomai vai tradīcijām, kas ir laika pareģojumi. Ja mēs skatāmies, kas ir pierakstīts un kas glabājas latviešu folkloras krātuvēs un publicēts dažādās grāmatās, teiksim, laika pareģojumi - ir putenis, tad drīz sekos atkusnis. Vai tas tā mūsdienās īsti ir?" Vai, piemēram, ir pareģojums, ja Mārtiņos zosis staigā pa ledu, tad viņas Ziemassvētkos staigās pa dubļiem. Daudzas tādas lietas, uz ko vairs nevaram paļauties, tad droši vien var kaut kādas savilkt paralēles ar klimata izmaiņām." "Par paražām un svētkiem runājot, tās ir lietas, kur mēs dabas veltes izmantojam. Tūlīt pēc mēneša būs Lieldienas, pirms tam Pūpolsvētdiena. Jo vēlāk Lieldienas vai ir bijušas Lieldienas, kur pirms tam Pūpolu svētdienā nav vairs pūpolu, ar ko nopērties, jo ir jau izziedējuši, ir bijis agrāks pavasaris un siltākas, un tas vairs nav iespējams," turpina Ieva Vītola. "Vai, piemēram, aprīlis - sulu mēnesis. Faktiski jau pagājušajā nedēļā jau februāra vidū piedāvāja kļavu sulas jau Siguldas, Turaidas apkārtnē jau tecēja. Mēs redzam kaut kādas izmaiņas, kas skar tieši zināšanas un saistību ar dabu un Visumu." Vai prasmes izzudīs vai pārbīdīsies laiks - sulas tecināsim februārī? "Domāju, ka neizzudīs. Ar nemateriālo kultūras mantojumu ir tā, ka paralēlais nosaukums ir dzīvais mantojums un tur centrā ir cilvēks, un tātad cilvēka ziņā ir vai šīs tradīcijas uzturēt un saglabāt, vai arī pielāgot savām interesēm un vajadzībām," analizē Ieva Vītola. "Es domāju, ka tāda izzušana visvairāk varētu skart un kur būtu jāuztraucas, iespējams, ir amatniecības prasmes saistībā ar ūdeņiem, kur mums nāk dabas veltes no piekrastes zvejniecības, no jūras un upes. Ar piesārņojumu, ar kaut kādu zivju samazināšanos, kur mēs varam redzēt vai nu ir risks, ka, piemēram, piekrastes zvejnieka arods samazinās un izzūd cilvēki, kas tās prasmes prot. Vai, piemēram, arī zivis izzūd, līdz ar to kulinārais mantojums kaut kādā veidā ir apdraudētas ar kaut kādiem tradicionāliem ēdieniem, kas ir piekrastes teritorijās populāri." Kokļu izcelsme un spēles tradīcijas Kokļu renesanse sākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, aktivizējoties folkloras kopu kustībai. Popularizējot šo instrumentu, tas tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Par kokļu izcelsmi un to spēlēšanas tradīcijām stāsta etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. "Bez šaubām jau aizvēsturiskos laikos latvieši ir pazinuši kokli, kā to pierāda viņas nosaukums. Kokles vārds ir cēlies no 'kankles", kāda forma ir vēl uzglabājusies leišu valodā, un vēl vecāka forma ir bijusi "kantles", jo savienojums  ir tikpat latviešu un leišu, kā arī dažas izloksnes senprūšu valodā. Ja sīkāki apskata šo vārdu un nāk pie slēdziena, ka somi ir no baltu valodām patapinājuši savu kokles nosaukumu, salīdzinājumam - somu "kantele", igauņu "kannel" - un ja tas ir tā, tad ir interesanti novērot, ka latviešiem jau sirmā senatnē ir bijis pazīstams stīgu instruments, kas citām tautām varēja noderēt par paraugu," tā par  koklēm pagājušā gadsimta 20. gados publikācijās raksta latviešu valodnieks Jānis Zēvers. Skatot šī instrumenta izcelsmi, tā pirmsākumi ir meklējami aptuveni trīs tūkstošus gadu senā pagātnē. Senākais zināmais instruments glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā un uz šis kokles ir iegrebts gadskaitlis "1710".  Kā  intervijā  teic Latvijas Universitātes profesors  etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, iespējams, šī kokle ir vēl senāka, jo tā ir atrasta Kurzemē, Raibenieku ciemā, kad kāds vīrs pēc Ziemeļu kara un  mēra epidēmijas beigām ir staigājis pa pamestajām, tad uzgājis šo kokli, kurā iegrebis minēto gadskaitli. Sarunā ar Valdi Muktupāvelu noskaidrosim kokles ienākšanu Latvijas teritorijā un šī instrumenta  nonākšanu Latvijas Kultūras kanona sarakstā.

Mēs bieži runājam, ka cilvēks aug un attīstās, līdz sasniedz 23 - 25 gadu vecumu. Tomēr cilvēks, būdams pieaugušais 25 gadu vecumā, nav tāds pats, kā sasniedzot 65 gadu vecumu. Kad cilvēka smadzenēs iestājas briedums un vai nobriedušas personības spēj dzīves laikā mainīties? Vai cilvēka personība, raksturs un uzvedība mainās dzīves laikā arī tad, kad smadzenes ir nobriedušas? Kas notiek ar mūsu atvērtību jaunajam, elastību pārmaiņās, komunikācijas prasmēm, kad mūsu ķermenī un smadzenēs iestājas miers attīstībā un sākas novecošana, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes profesore attīstības psiholoģe Anika Miltuze. Ko par vecu cilvēku uzskatīja sabiedrība pirms vairākiem gadsimtiem? Cilvēka mūža ilgums ir bijis krietni atšķirīgs dažādos laikos, cik ilgi dzīvoja cilvēki viduslaikos un kā dažādos sociālajos slānos uztvēra vecus cilvēkus? Kad tā laika sabiedrībā cilvēks bija vecs un vieds, bet kad vecs un "bērna prātā"?  Ņemot vērā, ka viduslaikos cilvēka vidējais mūža ilgums bija aptuveni gadi 30 – 40,    no šodienas skatu punkta ir grūti runāt par 50 līdz 70 gadus nodzīvojušu senioru. No vienas puses vecums tika uzskatīts par īpašu Dieva žēlastību un cilvēks minētajos gados tiek uzskatīts par viedu un cienījamu iegūtās pieredzes dēļ. No otras puses, cilvēks gados, ja viņš neuzvedās adekvāti un bija aprūpējams, viņš bija, tā teikt, „bērna prātā” un lieka nasta tuviniekiem. Vecums kā balva vai kā bieds un cik gados tu esi sirmgalvis - šos jautājumus uzdodam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures profesoram Andrim Levānam.

Brīdī, kad daudzdzīvokļu mājas pagalmā izcērt kokus, kaimiņos sāk būvēt cūku fermu, vai plāno izveidot vēja parku, iedzīvotāji parasti sāk aktīvi rosīties un dažādos veidos paust savu nostāju par notiekošo. Skaidrs, ka tuvākā vide prasa lielāku uzmanību un tad sabiedriskas diskusijas notiek karstos toņos. Kādas ir iedzīvotāju iespējas ietekmēt vides apsaimniekošanu Latvijā un vai esam aktīvi, iestājoties ne tikai par notiekošo pagalmā, bet Latvijā kopumā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāvji Lilija Apine un Valters Kinna. Vai cilvēkiem Latvijā ir zināšanas, vēlme un iespējas ietekmēt lēmumus, kas saistīti ar dabu un vidi sev apkārt? Vai sabiedriskās apspriešanas ir efektīvs instruments vai efektīvāk ir zvanīt žurnālistiem un konfliktus risināt ar mediju starpniecību? Vai institūcijas un uzņēmumi ieklausās iedzīvotāju viedoklī? Jānis Rozītis bilst, ka cilvēki arvien mēdz uzdot jautājumu, ko nozīmē videi draudzīgs dzīvesveids "Mēs domājam vēl tā senatnīgi, ka tas ir jautājums tikai un vienīgi par atkritumu šķirošanu, kāds ir mans "zero waste" līmenis un vai man ir elektro auto. Tas tā ir, tas ir pirmais līmenis. Bet tad ir - vai es esmu aktīvs sabiedrībā, vai es kaut kā ietekmēju tos projektus. Tur veidojas tas piedāvājums," norāda Jānis Rozītis. "Kad ir piedāvājums, ir jāmainās lēmumu pieņēmējiem un arī biznesa iniciatīvu autoriem jāsāk mainīties. (..) Mēs redzam, ka politiskās partijas katru reizi liek klāt vidi, varbūt tur ir vēl "zaļmaldināšana", bet lēnām, lēnām tas virzās uz priekšu. Cik tad tu ilgi melosi. Ja būs pieprasījums, arvien dziļākas būs šīs sabiedriskās apspriedes, līdzdalības nodomi, iespējas būt klāt." Aicina piedalīties aptaujā par Amatierzinātni Aicinājumi sabiedrībai iesaistīties zinātnē pēdējos gados ir kļuvuši aizvien populārāki. Cilvēki var ziņot par novērotām putnu sugām vai augu atradnēm. Šobrīd iespējams sniegt savu artavu arī biomedicīnā. Turpmāko mēnesi Latvijas sabiedrību aicina piedalīties aptaujā, lai palīdzētu pētniekiem iegūt datus un vienlaikus rastu izpratni par to, kā biomedicīna ienāk mūsu ikdienā. Viss sākas ar izpratni, ka zinātne ir svarīga. Tas ir stūrakmens, kas veicina sabiedrības uzticēšanos zinātnei, tās sasniegumiem, ko patiesībā visu laiku izmantojam savā ikdienā, kā arī sekmē sabiedrības un zinātnes sadarbību. Tā norāda Vita Rovīte - vadošā pētniece Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kā arī Latvijas Nacionālās biobankas Valsts iedzīvotāju genoma datubāzes vadītāja. Tieši šobrīd Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs aicina atsaukties Latvijas iedzīvotājus un aizpildīt aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju motivāciju un bažas nākotnē iesaistīties biomedicīnas pētījumos un tādējādi sniegt atbalstu gan zinātniekiem, gan paši sev. Bet kas tad ir biomedicīna un kāpēc iedzīvotājiem būtiski būt daļai no šādu pētījumu procesa, skaidro Vita Rovīte. Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra aptauju ērti sameklēt, “Google” vai citā tīmekļa meklēšanas programmā ievadot vārdu salikumu “Aptauja par amatierzinātni”. Tas tad aizvedīs līdz Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra tīmekļa vietnei, un aptaujas saiti var meklēt arī centra “Facebook” lapā, kā arī saņemt, rakstot uz e-pasta adresi: [email protected] Aptaujas aizpildīšana aizņems aptuveni 10-15 minūtes, un ļoti vēlams sniegt arī kādus plašākus komentārus uzdotajiem jautājumiem. Pētījuma datus plānots analizēt gan kvantitatīvi, skaitot respondentu atbildes “Jā”, “Nē”, “Nezinu”, gan kvalitatīvi, izskatot cilvēku komentārus. Aizpildīt aptauju iespējams līdz šī gada aprīlim.  

No maza dīgsta līdz lielam ziedam vai smagai rudzu vārpai. Augu pasaulē augšanas process ir labi iepazīts, tomēr aizvien nebeidz pārsteigt cilvēkus. Kā no sīksīkas sēkliņas spēj izaugt tīrumi ar labību, meži un ziedoši košumkrūmi, tas ir cilvēka acīm slēpts un unikāls process. Savā mazdārziņā, audzējot pārtiku un dekoratīvos augus, zinām, ka tiem vajadzīgs mēslojums. Taču, cik daudz, kad un kas tieši? Kā agronomi un botāniķi zina, kas konkrēti vajadzīgs augam un kā apstākļi augsnē ietekmē nātres vai rožu krūma dzīvi? Kā augi barojas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Augu minerālās barošanas laboratorijas darbinieces Anita Osvalde un Gunta Čekstere. Kukaiņēdāji augi Latvijas dabā Šo raidījumu veltām augu barošanās jautājumiem un augsnes faktoriem, kas ietekmē augu dzīvi, bet dažkārt augs izsalkumu daudz labāk remdē nevis ar to, kas ir augsnē, bet sagremojot kādu kukaini. Gan Latvijā, gan visā pasaulē ir vairāki simti kukaiņēdāju augu sugu, kas izveidojušas pielāgojumus, lai kukaini satvertu un to apēstu. Skaidrojam, ko no šīs lielās sugu dažādības varam meklēt Latvijas dabā un ar ko interesenti var iepazīties Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā? Pasaulē ir aptuveni 720 kukaiņēdāju augu sugu, un aizvien tiek atklātas jaunas sugas. Bet, ja runājam par Latviju, tad botānikas mācību grāmatās, sadaļā par augu barošanos, gluži kā skaitāmpantiņā norādīti mūsu kukaiņēdājaugi - pūslenes, kreimules, rasenes. Mēs šoreiz mazliet plašāk pavērsim šo uzskaitījumu, lai galvenokārt saprastu, kur tieši aug Latvijā sastopamās sugas, cik nozīmīgi ir kukaiņi augu barošanās procesā un kā kukaiņi tiek apēsti. Stāstu par pūslenēm, kreimulēm un rasenēm turpina Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Tropu un subtropu augu laboratorijas vadītāja Ingūna Gudrupa. Alpu kreimules vienīgā atradne Latvijā uz Staburaga klints iznīcināta 1965. gadā, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. Tiek gan uzskatīts, ka Alpu kreimule no Daugavas Staburaga jau pagājušā gadsimta 40.gados pārstādīta līdzīgā augšanas vietā - uz šūnakmens kraujas Raunas upes krastā - Raunas Staburaga - un tur veiksmīgi augusi vairākus gadu desmitus. Bet saskaņā ar tīmekļa vietnē latvijasdaba.lv pieejamo informāciju, latvāņu izplatība un nomīdīšana, tūristiem apmeklējot Raunas ieleju, apdraudējusi Alpu kreimuli, un šobrīd suga tiek uzskatīta par izzudušu. Tomēr, iespējams, ar Nacionālā Botāniskā dārza Salaspilī speciālistu pūliņiem Alpu kreimule varētu atgriezties Latvijas dabā, pateicoties Igaunijā ievāktām un Latvijā izdiedzētām sēklām.

Plastmasas atkritumu daudzuma pieaugums pasaulē prasa steidzīgu rīcību. Arī Latvijā runājam par to, ka poligoni nav labākais risinājums atkritumu noglabāšanai. Viens no veidiem, kā pasaulē cīnās ar šo likstu, ir plastmasas dedzināšana, taču arī šeit ir ne mazums bažu. Eiropas kustība "Zero Waste" triju valstu pētījumā atklājusi kaitīgo dioksīnu vistu olās, kas perētas atkritumu dedzinātavu tuvumā. Kāpēc filtri "neizķer" visas kaitīgās vielas un vai atkritumu dedzināšana ir labs veids, kā atbrīvoties no plastmasas atkritumiem, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē biedrības "Zero Waste" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētā profesore Ineta Šteinberga. Vai eksistē baktērijas, kas ēd plastmasu? Pagājušā gadsimtā plastmasas materiāli kļuva par sasniegumu, kas daudzās jomās cilvēkiem atviegloja dzīvi. Taču nav pagājis pat pilns gadsimts un mēs jau redzam, cik lielas problēmas plastmasas atkritumi spēj radīt. Zinātnei tāpēc nepieciešams domāt jaunus ceļus, kā ar to tikt galā. Viens no šādiem ir paņēmieniem ir plastmasu ēdošas baktērijas. Cik tālu esam tikuši ar šādu baktēriju radīšanu un vai tās spēs apēst veselu plastmasas pudeli. Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš raksturo plastmasas ceļu no 20. gadsimta vidus līdz mūsdienām. No zinātnes sasnieguma esam nonākuši tur, kur esam, - mums ir milzīga atkritumu problēma, jo PET jeb polietilēntereftalāts, kas ir plastmasas sastāvā, slikti sadalās. Saskaņā ar pētījumiem PET veido 12% no pasaules cietajiem atkritumiem. Protams, pilnos okeānus ar plastmasu nosaka ne tik daudz fakts, ka PET slikti sadalās, bet gan cilvēku attieksme. Tomēr jautājums paliek - ko darīt un vai mikrobiologiem te ir kas sakāms? Un izrādās, ka ir gan, jo, atkritumu problēmai pieņemoties spēkā, zinātniekiem bijis jāmeklē risinājums, kā zinātnes brīnumu - plastmasu - padarīt videi un mums pašiem mazāk kaitīgu. Populārzinātniskos interneta stāstos pēdējo gadu laikā parādījusies informācija par plastmasu saēdošām baktērijām, tāpēc sarunā pārliecināsimies, vai tā ir patiesība. 

Piens, ko dzeram šodien, ir atšķirīgs no tā, ko cilvēki uzturā lietoja senatnē. Mainās pārtika, mainās lauksaimniecības dzīvnieku šķirnes, mainās pircēju prasības un dažas no tām nāk ar dažiem trūkumiem. Kas ir A1 un A2 tipa kazeīns un vai tiesa, ka modificētais A1 izraisa veselības problēmas cilvēkiem un sliktāku izslaukumu ganāmpulkos? Kā mainījušās govis pēdējos gadsimtos un ko pienā esošais kazeīns liecina par govju selekciju, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Daina Jonkus. Daina Jonkus atzīst, ka jautājums par kazeīnu aktuāls kļuva jau 21. gadsimta sākumā, kad zinātnieki atklāja, ka beta kazeīnam ir daudz daudz dažādi polimorfi varianti jeb allēles. Atkarībā no tā izpaužas piena īpašības. "Pētījumi ir dažādi un faktiski ir pretrunīgi. Joprojām ziņojumi par šo tēmu tēmu ir dažādi, nav vienota slēdziena. Ja būtu konkrēti pierādīts, ka A1 ir sliktāks, nekā A2 piens, tad droši vien pārtikas nekaitīguma organizācijas rīkotos. Patreiz pasaulē dažādās valstīs notiek pētījumi un ir pierādīts, ka A1 genotips ir saistīts ar dažādām, it kā nevēlamām parādībām tieši tad, kad piens tiek sagremots," skaidro Daina Jonkus. "Sagremojot veidojas beta kazomorfeīns 7, kas it kā ietekmē dažādu slimību veidošanos, varētu teikt, veicina." Laktozes nepanesamība ir kaut kas cits. ir cilvēki, kas ir jutīgi ir pret piena kazeīniem. Un ja bez laktozes piens var būt, bez kazeīna - nē. Tas ir arī visos piena pārstrādes produktos svarīgs. Tos bez kazeīna nevar saražot. Senās un mūsdienu kultūraugu šķirnes Latvijas laukos Ne reti dzirdām sakām, ka maize šodien nav tā, ko zemnieki Latvijā cepa savās mājās pirms simts un vairāk gadiem. Vai tā patiesi ir, kā atšķiras tagadējās kviešu, rudzu un miežu šķirnes no tām, kas tika audzētas aptuveni pirms simts gadiem? Kā notiek graudaugu šķirņu pielāgošana laikapstākļiem un kādi vēl faktori nosaka labības augu selekciju? Ja tagad kvieši ir vairāk pieprasīti un populārāki nekā rudzi, tad vēl pirms  nepilniem 100 gadiem kviešu maize,  jeb baltmaize bija svētku,  ne ikdienas ēdiens. Tajā laikā, konkrēti 1922. gadā, Stendē tika izveidota pirmā laukaugu selekcijas stacija, tagad zināma kā Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centrs. Šī centra pētniece Vija Strazdiņa stāsta par labības augu ceļu uz mūsu teritoriju, kādas senās šķirnes tika audzētas toreiz un kas no tā redzams  labības laukos tagad. Runājot par kviešiem, nepilnu simts gadu laikā tiem bijusi raiba vēsture. Pagājušā gadsimta 30. gados Latvija tos eksportēja uz Angliju, padomju laikā  tika uzskatīts, ka šeit audzētās kviešu šķirnes ir derīgas tikai lopbarībai, un tagad Latvija ierindojas to valstu skaitā, kas regulāri eksportē šo kultūraugu pa visu pasauli, skaidro Vija Strazdiņa. Vēl interesējamies par klimatisko apstākļu ietekmi uz labību. Zinot, ka klimats mainās ik pa laikam un to nevar prognozēt, kā notiek graudaugu šķirņu pielāgošana  laika apstākļiem?

Bots, kurš aizstās Google meklētāju, ātri uzrakstīs tavā vietā motivācijas vēstuli, meklējot darbu, un pat sacerēs dziesmām vārdus. Robotikas nozarē vienmēr ir solīts, ka cilvēka radošās spējas paliks tikai cilvēkam, taču nu jau mākslīgais intelekts ir radījis rīku, kuram piemīt "domas lidojums". Vai šis bots ir nevainīgs palīgs skolēniem eseju rakstīšanā, vai tam varbūt arī nopietnāks pielietojums un arī sekas informatīvajā telpā, vai boti neaizstās arī "troļļu fermas", lēti un ātri radot viltus saturu internetā? Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas politikas doktors, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks LUMI mākslīgā intelekta vadošais pētnieks Pēteris Paikens. Pēteris Paikens skaidro, ka būtiskākā atšķirība šim no citiem modeļiem ir tā, ka viņš ir darīts pieejams sabiedrībai.  "Mums ir līdzīga modeļa, pirms tam līdzīga modeļa, pēc tam tas, kas pietrūka, kas ir ChatGPT unikālais pienesums ir, viņi ieviesa veidu, kā to modeli sakropļot un ierobežot, lai nebūtu kauns likt publiski, jo viņš ir gatavs runāt par visādām sociāli nepieņemamām tēmām ļoti brīvi," skaidro Pēteris Paikens. Šis ir pieejamāks, nevis spējīgāks par citiem botiem. "Tas rīks, kam viņš ir optimizēts un ko viņš var izdarīt, ir par jebkuru tēmu uzrakstīt lietu, kas izskatās ticami. Saturs var būt, var nebūt, bet tas, ka forma izskatās ticama, nu tā ir viņa stiprā puse. Attiecīgi, tiklīdz mums ir jomas, kur varbūt nav tik daudz ko teikt, bet ir svarīgi, kā to pasaka, tad var palīdzēt," norāda Pēteris Paikens. Kādas esejas, deklarācijas izskatīsies gana ticami. "Tādus bla - bla tekstus viņš māk rakstīt. Rekomendācijas, kaut kādas esejas pārdomas. Tādas vispārīgas lietas. Ja mēģina specifiskākus jautājumus iedot viņam. Mēs mēģinājām ar kolēģiem par integrāciju Latvijā, par krievvalodīgajiem. Kad kādi dati, fakti, specifiski jautājumi, viņš sāk kļūdīties un muļķības runāt arvien biežāk un biežāk," atklāj Mārtiņš Hiršs. "Tādus skaistus, vispārējus tekstus - jā. Konkrētās lietās ir daudz problemātiskāk." "Cilvēki, kas lietojuši ChatGPT, saka, ka 15-20% no visa, ko viņš pasaka, ir muļķības vai problemātiski. Jo specifiskākos tematos iet, jo lielāka problemātika. Tajā pašā laikā viņš māk skaisti pateikt un pārfrāzēt dažādos veidos tekstu. Ja gribi vienu un to pašu tekstu dzirdēt dzejā, repā vai kaut kādā specifiskā stilā, viņš to māk izdarīt ļoti labi, ļoti ticami," turpina Mārtiņš Hiršs. "Tehnoloģijas nav izskaudušas cilvēkus, kas dara darbu, teiksim, jau sen mums ir pieejams "googletranslate", kurš tulko lietas, bet viņš netulko tik labi, kā cilvēks. Vajag vēl cilvēka pārraudzību, vajag cilvēka pirkstu, aci, kas zina, kā valodai ir pareizi jāskan. Ļoti līdzīgai ChatGPT, iespējams, būs kā palīgs, kas palīdz cilvēkiem radīt tekstus, bet tev vajag to cilvēka elementi, kur pārlasa, pārbauda, vai tas , kas ir uzrakstīts automātiski, vai ir loģiski pamatots, ir jēga," uzskata Mārtiņš Hiršs. "Nav tas mērķis pielīdzināt cilvēkam. Ja skatāmies ChatGPT, viens no lietojamiem ir, piemēram, cilvēkiem, kuri nerunā vai neraksta perfektā angļu valodā, ka uzraksta  to, ko tu gribi pateikt, kā tu māki, un tad pasaki ChatGPT, lūdzu, pārfrazē šo. (..) ChatGPT uzlabo daudzu cilvēku rakstīto," norāda Pēteris Paikens. "Līdzīgi par radio es varu iedomāties, ka tikpat labi pēc kāda pat neilga laika, pēc pāris gadiem, mums būtu risinājums, kurš radio diktoram runu uzlabo, nezinu, izņem ārā kaut kādus ā, m automātiski, uzlabo mazliet dikciju, mazliet skaidrāku, un viņš spēj to pašu tekstu pateikt labāk kā cilvēks. Kāpēc ne!" "Ir ļoti interesanti, ka ChatGPT vispār strādā latviski, viņš principā tikai un vienīgi angļu modelis, apmācīts tikai un vienīgi uz angļu valodu. Tas, ka viņš vispār spēj runāt latviski, tā netīša sakritība, un tad ja mēs kritizējam, ka viņš tā draņķīgi runā latviski, tās ir tā, ka zirgs ar mums runā un mēs sakām, ka zirgam slikta dikcija. Mums ir procesā projekta tieši Latvijas Universitātē par lielo valodas modeļu veidošanu latviešu valodai. Tuvākajos pāris gados mums, es domāju, būs tieši ieguldījums, lai šie rīki, visi līdzīga žanra rīki, sakarīgāk strādātu latviešu valodai," atklāj Pēteris Paikens. Vai klaviatūras un viedtālruņi nākotnē mainīs cilvēka plaukstas? Tas, ko agrāk sauca par "slaucēju slimību", ar to tagad sirgst gan datoriķi, gan tie, kas ilgstoši darbojas ar skārienjutīgiem ekrāniem. Kas notiek ar rokas muskuļiem, ja ilgu laiku tiek darbināti tikai īkšķi? Izliekta mugura un kakls, deformēts īkšķis – internetā var atrast vairākus  modelētus attēlus, kā varētu izskatīties cilvēks pēc tūkstoš gadiem. Cik tas būs ticami, to vēl grūti spriest, jo ģenētiskās izmaiņas noris lēni un pakāpeniski, bet  kamēr zinātnieki prognozē, kā un cik lielā mēra varētu mainīties mūsu ķermeņa  uzbūve nākotnē, tikām jau šodien ir vērojams, ka ilgstoša darbošanās ar viedtālruni izmaina plaukstu locītavas. Ja agrāk bija ierasts, ka veselības problēmas ar plaukstām, pirkstiem ir mūziķiem, ķirurgiem zobārstiem, jo ilgstoši jātur rokas noteiktā leņķī, vai  smagumu cēlējiem, tad kā tas ir, ja skatāmies uz cilvēkiem, kuri regulāri lieto viedtālruni, planšeti vai datoru? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta docente Silvija Umbraško.    

Pirms gada šajā nedēļā vēl aktīvi plosījās Covid pandēmija, turpinot noslogot slimnīcas un ārstu ikdienu, tad pēkšņi sākas karš Ukrainā. Ievainojumi, traumas, invaliditāte, infekcijas, arī nāve ir ikdiena kara zonā un ātri tā kļuva arī par ikdienu Ukrainā. Bet cik spējīgi palīdzēt karavīriem ierakumos bija ārsti pirms simts un vairāk gadiem? Darbs frontē ar ievainotiem, smagi slimiem un lipīgu infekciju plosītiem karavīriem bija ārsta ikdiena 20. gadsimta sākumā. Vai medicīna ir ko guvusi un mācījusies no šīm smagajām pieredzēm ierakumos, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Marjus Zaļeckis, Kara muzeja Ekspozīciju un izstāžu nodaļas vēsturnieks, un Mārtiņš Vesperis, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks. Mikroķirurgu darbs kara laikā mūsdienās Visai drīz pēc Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā palīgā ukraiņiem steidzās Latvijas mediķi. Viens no viņiem bija mikroķirurgs Olafs Libermanis, kurš kopā ar savu kolēģi ne vien palīdzēja ievainotajiem ukraiņu karavīriem, bet arī apmācīja vietējos mediķus mikroķirurģijā. Ko ārstam nozīmē šāda pieredze kara laikā, kādas ir Ukrainā gūtās atziņas un vai tās varētu palīdzēt arī Latvijā?  Olafs Libermanis un Mārtiņš Malzubris - šie vārdi Latvijā ir izskanējuši daudzkārt. Neilgi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušajā gada, šie abi ārsti, daudz nedomājot, nolēma doties uz Ukrainu, lai palīdzētu operēt un ārstēt karā cietušos. Ir apritējis gads kopš kara sākuma, karš joprojām turpinās, ārsti ir atgriezušies mājās, un šoreiz uz sarunu tiekamies ar vienu no viņiem - plastisko ķirurgu Olafu Libermani. Sarunājamies par Ukrainā gūto pieredzi, par ārsta gaitām Latvijā pašlaik, bet vispirms jautāju par motivāciju doties uz Ukrainu un pakļaut sevi briesmām brīdī, kad Krievija turpināja bombardēt Ukrainas pilsētas. Intervijas laikā ārsts atsauc atmiņā arī situāciju 2014. gadā, kad ar Libermaņa vadīto Brūču klīniku, kas strādāja Linezera slimnīcas telpās un nodarbojās ar smagu izgulējumu pacientu ārstēšanu, tika pārtraukts darbs. Lēmums bijis, ka šādu atsevišķu ārstu komandu izgulējumu pacientu ārstēšanai nevajag. Bet pēc šīs sāpīgās pieredzes ārsts saglabājis inventāru, turpinājis mācīties, lai reaģētu brīdī, kad tas būs nepieciešams. Un tas kļuva nepieciešams, sākoties karam Ukrainā, tāpēc došanās uz turieni bijusi dabiska reakcija. Taču zināma vilšanās ir arī šobrīd. Vilšanās, ka nespējam ukraiņiem palīdzēt vēl vairāk. Ukrainā mediķi bez atpūtas strādā kara apstākļos gadu, cilvēkiem ir pārslodze, Latvijā sabiedrība, tostarp uzņēmēji, vēlas palīdzēt, tomēr sarežģījumus rada birokrātiskie saskaņošanas procesi.

Cilvēka acis jau izsenis vērsušās tālumā, domājot, vai mēs esam vienīgie Visumā, vai ir vēl kāda mums līdzīga ar saprātu apveltīta būtne gaismas gadu attālumā. Ārpuszemes dzīvības meklējumi var šķist kā meklēt smilšu graudiņu siena kaudzē, tomēr ne viens vien astronoms tam veltījis savu mūžu. Interese par to, vai esam vienīgie kosmosā, cilvēku prātus ir urdījusi jau no senām dienām, taču, vai šajā jomā ir bijusi nopietna izpēte? Kāds ir bijis slavenā "citplanētiešu meklētāja" - ASV astronoma Frenka Dreika ieguldījums un cik daudz ir nopietnas pētniecības, cik - spekulāciju, raidījumā Zināmais nezināmajā analīzē astronomijas interesents un IT speciālists Raitis Misa. "Jautājums ir nopietns tādā ziņā, ka visus interesē atbilde uz šo jautājumu," atzīst Raitis Misa. "Ir jānodala divas lietas, ir civilizācija, kas ir inteliģence tādā izpratnē, kā mēs to saprotam. Un vienkārši dzīvība kā tāda, ko varētu atrast, piemēram, tepat uz Marsa, kas nemaz nav izslēgts. Protams, atrasta vēl nav. Šobrīd nekas nekur atrasts nav, viss tas, kas ir, tas ir vairāk zinātniskā fantastika, kāda cilvēka iedomas, kāda vēlmes, ka tas tā būtu, bet tādu pierādītu faktisko atklājumu un konstatējumu šobrīd nav ne par mikrobu izmēra, ne arī par inteliģentu dzīvību." "Šobrīd, lielā mērā arī pateicoties Frenkam Dreikam, pētījumi notiek, ir finansējums, tiek veikti arvien jauni novērojumi un galvenais novērojamu virziens ir radio astronomijas, mēģinot uztvert šo civilizāciju pārraidītos signālus, turpina Raitis Misa. Frenka Dreika atbilde uz jautājumu par ārpuszemes civilizāciju bija - mēs neesam vieni. "Tas ir tas, ko viņš uzskatīja, un tam ir kaut kāds zināms pamatojums, jo Visums ir milzīgs, zvaigžņu ir triljoniem, planētu ir milzīgi daudz, un ir daudz zvaigžņu, pie kurām planētas ir tā sauktajā apdzīvojamajā zonā, līdz ar to iespēja, ka radīsies dzīvība un kādā brīdī kļūs inteliģenta, ir diezgan liela," norāda Raitis Misa. "Mūsu civilizācija šobrīd ir nosacīti radījusi radio burbuli, kas ir apmēram 100 gaismas gadu rādiusā, un tas ir tas attālums, kurā jebkurš cits, kas mūs klausītos - Saule radioteleskopa -  varētu dzirdēt un saprast, ka tie signāli ir mākslīgi. Viņi uztvertu "Radio Skonto" vai Latvijas Radio 1 un teiktu, jā, šis signāls nav dabiskas izcelsmes, to varam droši pateikt," skaidro Raitis Misa. "(..) Mēs esam milzīgā 92 gaismas gadus lielā Visumā maziņus simts gaismas gadiņus tikai piesārņojuši ar savu radio troksni. Tas uzskats tāds, ka, ja kāda civilizācija, kas mūs sadzirdētu, atbildētu, mums tas, protams, prasītu laiku, bet tas, kā viņi to sauc, kontaktu periods, varētu sākties apmēram pēc kādiem 400 gadiem." Ja kāds mūsu sadzird šodien un izdomā atbildēt, tad tie, kas uztvers signālu, ja tāds tiks sūtīts, būs pēc 400 gadiem, kas varbūt nesapratīs, kas ir tas, ko uztver, jo neko nav sūtījuši. Var teikt, tāda ļoti savdabīga komunikācija. Cik vispār reāli ir vienam otru sadzird? "Sadzirdēt varbūt arī ir reāli, bet jāsaprot, ka tāda komunikācija kā īsziņas vai čats tur nebūs, jo tur viens virziens komunikācijai aizņems daudzus gadus," bilst Raitis Misa. "Līdz ar to drīzāk būs tā, ka mēs vienkārši zināsim, ka tiešām mums atsūtīja signālu, mēs būsim droši, ka tur vēl kāds inteliģents ir. Mēs zināsim, no kuras zvaigznes tas nāca, un gan jau tajā brīdī arī zināsim, kādas tur ir planētas un kāds ir viņu atmosfēras sastāvs un visu pārējo. Bet tā parunāties un paspiest roku, lai to izdarītu, būs vēl droši vien vairāki tūkstoši gadu jāpagaida."   Vai ir kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Astronomiem ir zināmi vairāki tūkstoši to planētu, kas atrodas ārpus Saules sistēmas. Šādas planētas saucam par eksoplanētām. Bet, ja Saules sistēmā tieši Zeme ir unikāla, jo uz tās eksistē dzīvība, vai varētu atrasties arī kāda unikāla eksoplanēta ar dzīvības formām? Vai nosacījums dzīvībai uz eksoplanētas būtu ūdens krājumi? Apritējuši vairāk nekā 30 gadi kopš tā brīža, kad sākušies eksoplanētu jeb citplanētu pētījumi. Pirmajos gadījumos kaut kas no citplanētām drīzāk tika atrasts nejauši, bet pēdējos gados šādu planētu pētījumi ir ļoti apzināts solis, notiek speciālas misijas un arī uz Zemes ir vairākas observatorijas, kas mērķtiecīgi meklē citplanētas. Un, ja misijas ir mērķtiecīgas, tad skaidrs, ka arī atklāto citplanētu skaits pēdējos gados ir audzis. Tā skaidro Suntažu observatorijas saimniece un portāla “starspace.lv” redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Bet cik daudz zinām par pašām eksoplanētām? Apzīmējums “eksoplanētas” jeb “citplanētas” jau pasaka priekšā, ka runa ir par kaut ko, kas atrodas ārpus Saules sistēmas, bet vai tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko mēs saprotam ar Saules sistēmu? Uz šo jautājumu atbildi sniedz Anna Gintere. Bet tālāk mūžīgais un visai sarežģīti atbildamais jautājums par iespējamām dzīvības formām uz eksoplanētām. Saules sistēmā Zeme ar savām dzīvības formām ir īpaša. Protams, nevar izslēgt, ka šādas formas ir arī uz Veneras, ko klāj indīgu gāzu mākoņi. Iespējams, jaunu informāciju par dzīvību uz Marsa mums sniegs uz tā izvietotais pašgājējs robots. Tomēr Zeme ir unikāla. Kā būtu ar eksoplanētām? Cik apzināti uz tām tiek pētīta dzīvība un ko mēs par to zinām?

Februāris Latvijā dabas nozarē tradicionāli ir mitrāju mēnesis un mitrāji ir tā ekosistēma dabā, kuru labi zinām. Tā kā Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme, tad palienas un purvi ir ierasta, dažkārt pat kādam traucējoša vieta. Taču tām ir būtiska loma ne tikai dabas  daudzveidībā, bet arī klimata regulēšanā. Šogad Mitrāju diena veltīta to atjaunošanai un par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE projekta Biotopu un sugu aizsardzības ekspertu nodaļas vadītāja, botāniķe Agnese Priede. Purvu nozīme latviešu folklorā Ja šodien par purvu runā kā par vērtīgu biotopu, tad, palūkojamies arī uz to, kā mūsu senči sadzīvoja ar purvu. Latviešu folklorā purvs bija haosa telpa - robežšķirtne starp drošo un nedrošo pasauli, starp dzīvajiem un mirušajiem. Par purvu mitoloģiskā nozīmē stāsta folkloras pētniece Janīna Kursīte, bet par senlietu atradumiem šādās vietās - arheologs Mārcis Kalniņš. "Gatavojoties šai sarunai, izdomāju, ka purvs ir vienīgā vieta Latvijā, kas nav cilvēku sacūkota, jo tur ir bīstami iet," saka Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore un folkloras pētniece Janīna Kursīte.  Purva velns, tur mītošās  čūskas,  purvs kā elle, kā ceļš uz mirušo valstību, vieta, kur  apmaldīties un pazust - tā mītiskā apziņā tiek traktēta šī vieta. Lūkojam, kā latviešu mitoloģijā tiek atspoguļots purvs. Citām, tautām purvs senatnē bija kā vieta, kur apbedīt mirušos, bet arheologi uzskata, ka daudzos gadījumos te uzietās cilvēku ķermeņa atliekas liecina par vardarbīgu nāvi, vai   cilvēka ziedojumu bīstamā purva dievībām. Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis, Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta par uzietiem priekšmetiem, kas labi saglabājušies purva vidē, un atradumiem, kas liecina par cilvēku apbedīšanu šādās vietās.  

Pēdējās nedēļās satraucošus notikumus piedzīvoja Turcija un Sīrijas reģions. Vai nesenā zemestrīce ļāvusi ko jaunu saprast par seismisko aktivitāti uz šīs planētas un kas īsti zināms par notikušo zemes dzīlēs? Aizvadītās nedēļas notikumi Turcijā un Sīrijā no jauna aktualizējuši jautājumus par to, uz kādas "pulvera mucas" dzīvo daudzi pasaules iedzīvotāji. Kāpēc nevaram laikus prognozēt zemestrīces un kas notiek Turcijas un Sīrijas reģiona ģeoloģijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Karušs. Vulkānisko pelnu atradumi Latvijā Lai arī Latvijas neatrodas vulkānu teritorijā, tomēr arī šeit var atrast senu vulkānu pelnus un nogulumus. Pirms dažiem gadiem Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Normunds Stivriņš Teiču purvā uzgāja Islandes vulkāna Askja izvirduma, kas notika 1875. gadā, pēdas. Kā notiek vulkānu pēdu meklēšana un apzināšana, stāsta Normunds Stivriņš. Latvijas  teritorija  ir vairāk nekā divus miljardus gadus sena, bet zemes veidošanās vēsturē vienmēr bijusi salīdzinoši stabila, ja runājam tektoniskajām svārstībām. Vulkāniskā aktivitāte ir notikusi ārpus mūsu teritorijas, skaidro ģeologs. Skatot dažādu laiku vulkānu izvirdumus, liecības par tiem ir atrodamie pelni un klimata izmaiņas - parasti pēc kāda, kā senāk teica - "ugunsvēmēja kalna" izvirstie pelni vai gāzes un putekļu daļiņas aizsedz sauli un tāpēc uz īsāku vai garāku laiku klimats top vēsāks, bet daudz ilgstošākas liecības par tā vai cita vulkāna izvirdumu ir augsnē atrodamie vulkāniskie pelni.  2021. gadā varēja lasīt interneta portālā "Delfi" zinātnes sadaļā "Campus" Normunda Stivriņa rakstīto: "Teiču purvā apmēram 63 centimetru dziļumā atradu pelnus no vulkāna Askja izvirduma, kas notika 1875. gada 29. martā."  Tas bijis gluži kā meklēt adatu siena kaudzē. Kā varēja noteikt, ka tieši šie pelni  nāk no konkrētā Islandes vulkāna?

Varam tikai iztēloties, cik fantastisks izskatījās Piena ceļš, kad naktīs pasaule ietinās tumsā, nevis laternu, reklāmas stabu un ēku apgaismojumā. izgaismotā pasaule mums sniedz drošības sajūtu un komfortu arī pēc saules rieta, bet diemžēl padara mūsu debesis arvien blāvākas. Kā mākslīgais apgaismojums uz Zemes ietekmē astronomiskos novērojumus un kā dzīvās būtnes, piemēram, putnus migrācijā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Astronomijas biedrības pārstāvis Mārtiņš Gills un Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors, biologs Indriķis Krams. "Tā saucamais gaismas piesārņojums tiem, kuri interesējas par astronomiju, nav nekas jauns. Jau vairākus gadu desmitus ir pieejamas kartes, kur var apskatīties, kurās vietās ģeogrāfiski ir gaišākas vai tumšākas debesis. Tas parasti ir veidots kā tāds matemātisks modelis, izejot no tā, cik liela ir pilsēta, ir pievienoti arī satelīta attēlu novērojumi. Viens tas, ka observatorijas jābūvē tālāk no apdzīvotām vietām, tas ir jau kā likums. Arī tie, kuri vēlas ar savu mazo teleskopu novērot, zina, ka Rīgā to darīt laikam lielas jēgas nav. Ir jāaizbrauc vismaz līdz jūras malai vai kaut kur tālāk kādā nomaļā vietā, un to var darīt," norāda Mārtiņš Gills. No Rīgas vajadzētu doties vismaz 30 kilometru attālumā. Arī ja ir pilns mēness, tad astronomi jau zini, ka pilnmēness naktīs arī apstākļi novērojumiem būs traucēti.  Mārtiņš Gills skaidro, ka tagad, kad vairāk izmanto LED apgaismojumu, kas nozīmē, ka ir dažādu viļņu garumu spektrs un tajā skaitā arī zilganā nokrāsa labi izkliedējas atmosfērā, līdz ar to debesis vairāk izgaismojas, nekā tas bija kādreiz.  "Astronomiem traucē pie debess arī citi objekti, ne tikai debess vispārējais izgaismojums, bet arī tas, ka šobrīd ir diezgan daudz zemas orbītas pavadoņu. Kas ir nelieli, bet katrs no tiem ar savu kaut kādu spožu pēdu pārvietojas krustu šķērsu, un tad, ja astronomi vēlas rūpīgi novērot kādu debesu apgabalu, pie ilgākas ekspozīcijas tas būs par švīkām sašvīkots krustu šķērsu. Tāpēc tagad attīstās metodes, lai varētu veikt kadru sērijas un izņemt ārā tos sliktos kadrus, kur ir sašvīkots attēls," skaidro Mārtiņš Gills. "Astronomija ir satraukušies, ka tagad ir plāni palaist orbītā pavisam lielus sakaru pavadoņus, kas būs kā lielas, izvērstas buras, kas burtiski būs kā spožākās zvaigznes, kas nevis nemanāmi kaut ko var sabojāt, bet tā diezgan krietni atstāt iespaidu uz astronomiskajiem novērojumiem." "Ne tikai astronomiem ir vajadzīga zvaigžņotā debess un melna nakts, arī dzīvniekiem un, iespējams, arī augiem ir vajadzīgs pilnīgi noteikts un labi izteikts foto periods, kad ir nakts, nevis ka ir krēsla visu nakti. Un kad ir diena. Mēs esam evolucionējuši, esam izauguši izveidojušies apstākļos, kad nekāda gaismas piesārņojuma, arī cita piesārņojuma vispār nebija. Tas varētu būt viens no tiem iemesliem, kāpēc mēs slimojam ar noteiktām slimībām. Par cilvēkiem mēs esam apzinājuši jau šo to, kas ar cilvēka organismu notiek un kādas ir tās problēmas, bet par dzīvniekiem ir tikai sākam nojaust, ka daudzi dzīvnieki varētu ciest, līdz pat tam, ka to populācija varētu sarukt, pateicoties tikai tam, ka viņi nespēj normāli izgulēties pa nakti," atzīst Indriķis Krams. Viņš skaidro, ja cilvēki nedabū gulēt īstajā brīdi un tumšos apstākļos, jo visu laiku ir automašīnu gaismas vai reklāmu gaismas, tas ne pie kā laba nenoved. Tas attiecas arī uz citiem organismiem, putniem tajā skaitā. "Kas attiecas uz dzīviem organismiem, kas nav tikai cilvēki, piemēram, interesants fakts, ka sāka manu uzmanību pievērst ar gaismas piesārņojumu saistītām problēmām,  bija tas, ka draugi no Oulu, Somijas pilsētas, Botnijas jūras līča ziemeļu daļā, viņi teica jau pirms kādiem gadiem 10 - 15, ka ap Ap Ziemassvētkiem lielās zīlītes Oulu pilsētā 12 naktī var sākt dziedāt. Ziemas vidū naktī dzied lielā zīlīte! Pēc kādu laiciņa man bija iespējas pašam to novērot, dzirdēt, redzēt. Būtībā kaut kas tāds ir novērots arī Rīgā, un mums ir lielas aizdomas, ka tās problēmas, kas saistītas ar nervu sistēmas iekaisumiem. (..) Tas ir  tieši tas pats, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nevar izgulēties. Viņa lielākajai drauds būs bipolārie traucējumi," vērtē indriķis Krams. "Dzīvnieki, kas migrē, orientējas pie dažādiem debesu spīdekļiem, gan pēc saules dienā, rītos un vakaros, gan, it sevišķi, naktīs pēc zvaigznēm. Ja zvaigznes ir sliktāk redzamas, tad, protams, putnam jāpaceļas virs mākoņiem, lai zvaigznes ieraudzītu. Ja  ir kaut kādi apstākļi, ka mākoņu sega ir bieza, tad jau viņiem ir grūtāk orientēties," skaidro Indriķis Krams. "Ir situācijas, kad viņam jālido pāri, piemēram, tādai dieva svētītai zemei kā Beļģija, kas iz izgaismotas pilnīgi visa, nav tur ieliņa, kas nebūtu izgaismota. Un arī Vācija. Un putnam ir ārkārtīgi grūti noorientēties. Kādas tas rada sekas, mēs īsti nezinām, bet kopumā būt putnam kļūst aizvien grūtāk un grūtāk, un viens no tiem iemesliem ir bīstamais periods, kad putni ceļo, pārvietojas, migrē, un to dara pārsvarā lielākā daļa putnu. Viņi migrē tieši naktīs. Tad, kad neredzi debesis, bet redzi tikai to, ka apakšā ir viena uguņu jūra, loģiska putniņam būs daudz grūtāk izvēlēties ceļu. "Mazais Ceiss" palīdz lūkoties zvaigznēs, gan novērot putnus Latvijas Universitātes Muzeja krājumā ir kāds īpašs aparāts, kas bijis noderīgs gan biologiem ornitoloģiskajās stacijā, gan kā neliels planetārijs, ar kuru demonstrēt zvaigznes uz kupola.  Vai atceraties, kad pēdējo reizi aplūkojāt debesjumu, tikai telpās? Šādu iespēju, kad uz kupolveida griestiem vērojat zvaigznes debesīs un varbūt ik pa laikam gar jūsu acīm aizslīd arī kāda komēta, ļauj radīt planetārijs. Daudzi atminēsies, ka Latvijā tāds ilgus gadus darbojies pašreizējā Pareizticīgo katedrālē Esplanādē, Rīgā, bet izrādās, ka planetārija aparātus iespējams izmantot ne tikai zvaigžņotas debess demonstrēšanai.  Karla Ceisa uzņēmumā Vācijā radītais Ceisa planetārija aparāts jeb “Mazais Ceiss” savulaik nonācis Latvijā, tas izmantots putnu pētījumiem, bet šobrīd atrodas Latvijas Universitātes muzejā. Pēc kāda principa darbojas planetāriji, tostarp "Mazais Ceiss", kura galva atgādina lodi ar daudziem ragiem, saruna ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku un Latvijas Universitātes Muzeja ekspertu Ilgoni Vilku.  Ttiekamies Latvijas Universitātes Muzeja astronomijas ekspozīcijas telpās, kur Ilgonis Vilks iesākumā stāsta par to, cik nozīmīgs bijis Ceisa uzņēmums. Šī gada martā Ceisa planetārija aparātu plānots godāt kā Latvijas Universitātes Muzeja mēneša priekšmetu. Par to tiks sagatavoti materiāli, tostarp par Mazā Ceisa izmantošanu putnu pētniecībā, un materiāli būs pieejami muzeja tīmekļa vietnē. Bet jau tagad Latvijas Universitātes Muzeja astronomijas ekspozīcijā, ko rotā vēsturiskā Astronomiskās Observatorijas plāksnīte uz durvīm, interesenti līdzās meteorītu kolekcijai, teleskopam, pagājušajā gadā atjaunotai pulksteņu istabai un citiem priekšmetiem var aplūkot arī “Mazā Ceisa” planetārija aparātu.

Raidījumā bieži esam runājuši par to, ko cilvēkam un dabai sniedz daudzveidība, taču ne reti neatbildēts paliek jautājums, vai bioloģiskā daudzveidība un veselīgas ekosistēmas dabā ir savienojamas ar cilvēka saimniekošanu un peļņu. Kā maza saliņa starp urbāno vidi un industriāli iekoptām lauku teritorijām – tie ir bioreģioni. Teritorijas, kurās robežas nosaka nevis administratīvais iedalījums, bet bioloģiski daudzveidīga ekosistēma. Kā darbojas šādi bioreģioni pasaulē un vai mums tādi ir arī Latvijā*, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes pētnieks Elgars Felcis un biedrības "Green fest" pārstāve Lāsma Ozola. Slīteres dabas parka un Šlīteres bākas vēsture Šlīteres bāka, ko varam meklēt Slīteres nacionālajā parkā senāk palīdzējusi ne tikai kuģotājiem. Pēdējos gados bākā izveidotas dabu izzinošas ekspozīcijas, bet šis gads ir īpašs gan pašai bākai, no jauna verot vaļā durvis pēc rekonstrukcijas, gan visam Slīteres nacionālajam parkam. Sagaidot Slīteres Nacionālā parka simtgadi, Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā remontdarbi tiek veikti parka vienā no simboliem – Šlīteres bākā. Centieni bāku uzlabot, notiek laiku pa laikam, un šobrīd darbi turpinās, lai pavasarī bāka atkal priecētu apmeklētājus. Tāpēc šis būtu īstais brīdis, lai ielūkotos gan bākas, gan nacionālā parka vēsturē, un to šoreiz palīdzēs atklāt Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja. Pirms plašāk runājam par bāku, uz brīdi pakavēsimies pie cita jautājuma - kāpēc lietojam gan vārdu “Šlīteres”, ja runājam par bāku, gan “Slīteres” attiecībā uz nacionālo parku? Par atšķirībām šajos vārdos stāsta Vilnis Skuja. Vēsturiskā Šlīteres bāka savulaik bijusi viena no augstākajām ugunīm Baltijas jūras piekrastē, un atrašanās Zilo kalnu kraujā noteikusi vēl vienu īpatnību – neviena no Latvijas bākām neatrodas tik tālu no jūras. Mūsdienās Šlīteres bākā iespējams organizēt arī seansus filmām par dabu, un, kad remontdarbi noslēgsies, bākā iecerētas vairākas īslaicīgas ekspozīcijas gan par nacionālā parka meža iemītniekiem, gan nacionālā parka izveides vēsturi. Izremontētās Šlīteres bākas atkalatvēršanas brīdim jāseko līdzi Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļa vietnē. Tad vienlaikus ar bāku būs skatāmas skaistās dabas takas bākas tuvumā, bet no pašas bākas augstumiem varēs pavērties uz nacionālā parka mežu masīvu, uz piecus kilometrus attālo Baltijas jūru un ieraudzīt Miķeļtorņa, Ovīšu, Kolkas un pat Sāmsalā esošās Sirves raga bāku, kā arī Irbenes radiolokatora šķīvi. -- * Latvijas Zinātnes padomes projektā „Gatavi pārmaiņām? Kopīgo dabas resursu ilgtspējīga pārvaldība" gūtās atziņas. 

  Cilvēka attiecības ar literatūru ir bijušas ārkārtīgi dinamiskas kopš cilvēce radīja rakstību, tajā redzama gan sabiedrības noslāņošanās, gan ievērojamu vēstures pagriezienu ietekme uz cilvēku prasmi lasīt. Taču grāmata vienmēr bijusi kā durvis uz citu pasaule, kas ne visiem ir sasniedzama. Kā grāmatas cilvēki lasīja pirms divsimt gadiem: par ko tajās rakstīja un kādas izmaiņas sabiedrībā bija novērojamas, ienākot plaša patēriņa literatūrai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro literatūrzinātnieki -  Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kāds teksts labāk iegulst atmiņā - lasītais vai dzirdētais? Vienkāršus tekstus vieglāk ir uztvert klausoties, savukārt sarežģītus un enciklopēdiskus tekstus labāk ir lasīt. Tomēr nav vienas konkrētas atbildes uz jautājumu, kāds teksts labāk iegulst atmiņā - lasītais vai dzirdētais. Kā cilvēks izprot un uztver tekstu? "Skatot uz  cilvēka attīstību no piedzimšanas brīža, bērnībā, protams, pasakas un stāstus vieglāk ir uztvert klausoties, jo lasīšanai vajag papildu prasmes un spējas, un, mācoties lasīt, primārais ir sasaukt kopā burtus un koncentrēties uz katra vārda apguvi, ne izbaudīt  rakstītā saturu," atzīst Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece un psiholoģijas doktore Solvita Umbraško. Bet kā ir ar pieaugušu cilvēku, pie nosacījuma, ja viņam nav dzirdes un redzes traucējumi. Kā tad var uztvert tekstu audio versijā un kā, redzot burtus? Vai atmiņā labāk paliek lasītais vai dzirdētais? Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā lasošie cilvēki gana daudz izmanto elektroniskās grāmatas, kuras ir ērti paņemt līdz, piemēram, garākā ceļojumā. Vairāku biezu, tā teikt, ķieģeļu vietā sev interesanto literatūru var ielādēt vienā vieglā planšetē. Bet kā ir ar tiem, kas pieraduši ar roku šķirstīt papīra lapas, vai ielikt īstu grāmatzīmi, cik ļoti te atšķiras lasītā uztvere - papīra formāta un elektroniskai grāmatai? "Pētījumi rāda, ka tiem, kam ir lasīšanas grūtības, efektīvākā formula ir tekstu  vienlaikus gan lasīt, gan klausīties audio formātā, taču raitiem lasītājiem šāds modelis  nedarbojas, jo lasīšanas temps ir ātrāks nekā klausoties audio formāta tekstu," teic Solvita Umbraško.  

Aizvadītajā gadā beidzot tika sekvenēts cilvēka genoms - tas ir tikai viens no atklājumiem medicīnā, kas no jauna parāda, cik maz izpētīts un pārsteigumiem bagāts ir cilvēka organisms un tajā notiekošie procesi. Medicīnas nozare sprintā steidz izprast gan dažādu slimību cēloņus, gan meklē zāles kaitēm, kuras tuvākajās desmitgadēs kļūs arvien aktuālākas. Ko medicīnas nozarei nesis aizvadītais gads? Jaunas tehnoloģijas, tostarp, mākslīgā intelekta jomā un attālinātajā aprūpē, jauni atklājumi neiroloģijā, unikāli notikumi transplantaloģijā. Par pagājušā gada būtiskākajiem atklājumiem medicīnā un to, kā tie ietekmēs pētniecību arī šogad, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ārsts internists, nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Rācenis, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe Ramona Valante un uzņēmuma "Longenesis" līdzdibinātājs, medicīnas tehnoloģiju eksperts Emīls Sjundjukovs.  Svarīgākie 2022. gada pētījumi bioloģijā Sintētiskā šūna, lielākā baktērija, izpratne par to, kā epidēmijas ietekmē mūsu genomu - šie un citi jautājumi bijuši uzmanības centrā dzīvības zinātņu pētniekiem. Kur pavirzījāmies uz priekšu, ko vērtīgi sasniedzām un uz bioloģijā ceram jau šogad? Saslimšana gadījumi ar pērtiķu bakām, neiepriecinoša gripas statistika, tad vēl jaunas bažas radījis respiratori sincitiālais vīruss. Visi šie stāsti bijuši aktuāli 2022. gadā. Bet kopā ar Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta vadošo pētnieku Jāni Liepiņu šoreiz ne tik daudz koncentrēsimies uz specifiskām epidemioloģiskajām problēmām, bet bioloģijas un kopumā dzīvības zinātņu būtiskiem notikumiem pagājušajā gadā. Ar Jāni Liepiņu daudzkārt esam tikušies Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes gaiteņos, tāpēc sarunā viņu uzrunāju uz “Tu”, un, pirms pievēršamies pagājušā gada sasniegumiem bioloģijā, vaicāju, vai bija arī kas tāds, kas pētniekus satrauca un lika aizdomāties.

Nebūtu melots, sakot, ka pasaule sastāv no ūdeņraža. Tas ir pirmais elements ķīmisko elementu tabulā un tas ir izplatītākais elements. Tāpēc nav pārsteigums, ka pētnieki jau labu laiku lauza galvas, kā šo elementu izmantot savā labā, ražojot enerģiju. Izplatītākais elements visumā solās būt arī nākotnes degviela un apkures elements. Taču līdz tam vēl daudz izaicinājumu, viens no tiem - kā iegūt ūdeņradi videi draudzīgā, bet arī efektīvā veidā. Te ir idejas arī pašmāju pētniekiem. Kāda šobrīd izskatās ūdeņraža nākotne enerģētikā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Andris Šutka, RTU vadošais pētnieks Mārtiņš Vanags un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētnieks Pēteris Ļesničenoks. Dažas idejas, kā elektrību varētu radīt arī cilvēka organisms Dejošana, riteņbraukšana un svīšana - šie ir tikai daži no enerģijas avotiem, kas potenciāli varētu radīt elektrību. Vai tiešām cilvēks ar kinētisko enerģiju, ko rada, varētu uzlādēt telefonu un cik ilgi būtu jāminas ar velosipēdu, lai to izdarītu. Saule, vējš vai ūdens spēks ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par  enerģijas radīšanas avotiem, bet skatot uz alternatīviem enerģijas veidiem, zinām, ka dažādas elektroierīces var darbināt ar ūdeņradi, var lietā likt kodolenerģiju vai liellopu mēslus un arī cilvēks kā būtne ar vidējo temperatūru 36,6 grādi var dot gan siltumu vismaz līdzās sēdošam tikpat siltam ķermenim, gan arī kustoties var darbināt kādu vienu nelielu elektroelementu. „Cilvēks darbojas kā 60 vatu kvēlspuldze,” skaidro Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, runājot par mums kā siltuma devējiem.  Kā cilvēka ķermeņa siltums vai kustības var radīt sadzīvē lietojamu enerģiju un kādas ierīces  nākotnē varētu darbināt ar cilvēka jaudu, stāsta Valdis Zuters.   Jau pirms pāris desmitgadēm ne reizi vien dažādos  publiskos pasākumos izklaides nolūkos ir redzēti velosipēdi, kur, pedāļus minot, cilvēks vai nu iedarbina kādu mūzikas ierīci, vai nelielu  ekrānu. Tātad ja velosipēdu savieno ar ģeneratoru, tad ar pedāļu mīšanas radīto elektrību ir iespējas piegādāt strāvu kādai ierīcei. Nesen Spānijā bāzēts naftas un gāzes uzņēmums "CEPSA" savā interneta vietnē publicēja rakstu par dažādiem alternatīvās enerģijas veidiem un, runājot par cilvēka radīto enerģiju, tika minēts piemērs par dažiem naktsklubiem Eiropā, kur deju grīda ir izveidota tā, ka tā spēj savākt enerģiju no dejotājiem, lai kluba zālē nodrošinātu apgaismojumu un mūzikas atskaņošanu. Kamēr zinātnieki domā, kā labāk likt lieta cilvēka enerģiju, lai darbinātu elektroierīces, tikām, atsaucoties uz minēto "CEPSA" rakstu, Zviedrijā jau vilcienu vagonos ar cilvēka siltumu tiek darbināta ventilācijas sistēma. Zviedrija transporta uzņēmums ir izstrādājis sistēmu ķermeņa siltuma izmantošanai, lai samazinātu enerģijas izmaksas, izmantojot siltummaiņus vilcienu ventilācijas sistēmās. Ventilācijas sistēmas pārvērš ķermeņa siltumu karstā ūdenī. Savukārt tas tiek izmantots, lai apsildītu  pasažieru vagonus.

Ir iegūti jauni un izskatā, ne sevišķi iepriecinoši dati par putnu populācijām Latvijā. 17 gadu dati par dienas putniem liek secināt, ka daudzu sugu populācijas pie mums sarūk. Latvijas Ornitoloģijas biedrības Latvijas ligzdojošo putnu uzskaišu dati liecina, ka laika periodā no 2005. gada līdz 2022. gadam ir deviņpadsmit dienas putnu sugas, kuru populācijas dažādu iemeslu dēļ piedzīvo samazināšanos. Kāpēc tā, kuri ir lielākie cietēji un ko darīt, lai situācija mainītos, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Ornitoloģijas biedrības Ligzdojošo putnu monitoringa zinātniskais vadītājs, Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas doktors Ainārs Auniņš. "Ir iegūti dati par apmēram 120 sugām, tās ir parastākās ligzdojošo putnu sugas. Tie rāda, ka 19 sugām ir būtiska populācijas samazināšanas šajā laika periodā. 36 sugām populācija ir stabila un 26 ir bijusi pieaugoša," norāda Ainārs Auniņš. "Jebkuras sugas populācijas samazināšanās ir nevēlama. Tas, kas ir sugas, kurām populācija palielinās, nav obligāti kaut kas ļoti pozitīvs. Dabas aizsardzībā vēlamā situācija būtu, ka vairums sugu populācijas ir stabilas, neiet ne uz augšu, ne leju," skaidro Ainārs Auniņš. "Kad kādas sugas populācija iet uz augšu, viņa būtībā patērē resursus un, iespējams, tas ir iemesls citu sugu sarukumam. Negatīvajā aspektā jāskatās gan tās, kuras samazinās, gan tās, kuras palielinās. Izņēmums varētu būt situācija, ja kāda suga pirms tam ir samazinājusies un ir veikti mērķtiecīgi pasākumi, lai viņas populāciju atjaunotu, tad tur pieaugums vērtējams pozitīvi." Ainārs Auniņš norāda, ka ir divas sugu grupas, kam klājas vissliktāk. "Sliktāk klājas tām sugām, kas ziemo ekvatoriālajā Āfrikā un zemāk. Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. (..) Otras grupa – putni, kas saistīti ar lauksaimniecības zemēm, atklātām ainavām, zālājiem un tīrumiem. Šajā grupā nav sugu ar pieaugošām tendencēm vai stabilām," bilst Ainārs Auniņš. Vislabāk klājas tām sugām, kas saistītas ar cilvēka dzīves vietām. Gada koks 2023 - smaržlapu roze Kā nosaukums vēsta, auga lapas ir aromātiskas un smaržo pēc āboliem. Ar ko vēl atšķiras šī savvaļas roze ar citām Latvijas dabā augušām mežrozītēm un kuras mežrozīšu sugas ir agresīvas un invazīvas, bet kuras retas un izzūdošas? Par šī gada kokaugu ir izvēlēta smaržlapu roze, daudziem var rasties jautājums, kāpēc kategorijā „gada koks” ir kas tāds, kas atgādina krūmu. Latvijas Dendrologu biedrības pārstāvis bioloģijas doktors Pēteris Evarts-Bunders skaidro, ka par gada koku izvēlās koku vai krūmu jeb kokaugu. Šajā kategorijā ietilpst jebkas, kam ir pārkoksnējies stumbrs vai zari.  Smaržlapu roze, kā minēts presē un  interneta portālos publicētajos paziņojumos, ir viena no sugām ar dabisku izcelsmi, kas ir reti sastopama un saudzējama Latvijā. Smaržlapu roze pārstāv rožu ģintī, ko tautā sauc par mežrozītēm. Skaidrojam, kāds ir šīs rozes stāvoklis Latvijas dabā un ka  uzvedas citas mežrozīšu sugas

Smagi dzelži, straujas kustības, robustums un saziņas kļūdas ar cilvēku - pieļauju, ka visai daudzi šādi iztēlosies robotu industriālā vidē. Taču šobrīd pasaulē straujiem soļiem uz priekšu iet kobotu izstrāde - robotu, kuri apmācīti darbam ar cilvēku.  Latvijā. Elektronikas un datorzinātņu institūtā, tapis robots, kas mazina lielo plaisu starp aukstu dzelzi - robotu un dzīvu cilvēku. Tas ir robots, kurš sajūt cilvēka pieskārienu un saprot ar žestiem rādītas cilvēka komandas. Vai tas nozīmē, ka nākotnē varam gaidīt humanoīdu izstrādi arī Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Elektronikas un datorzinātņu institūta vadītājs vadošais pētnieks Modris Greitāns, kā arī šī institūta pētnieks Jānis Ārents un zinātniskais asistents Pēteris Račinskis. Vai roboti nākotnē spēs arī paši sevi salabot? Cilvēki izstrādā robotus, lai atvieglotu sev darbu, taču arī roboti kādā brīdī var nolietoties vai sabojāties. Tad rodas jautājums - kas notiek tālāk? Vai šāda robotizēta iekārta vienkārši tiek izmesta ārā, vai arī robots pats sevi var atjaunot un darboties neierobežotu laiku. Kādas ir robotu prasmes šobrīd sevi saremontēt un kādas būs  tendences nākotnē? Mēģinājumi panākt, lai roboti spētu saremontēt paši sevi, turpinās jau labu laiku. Interneta dzīles atklāj arī dažādus eksperimentus, kas veikti, lai pārbaudītu robotu spēju atjaunoties. Bet jautājums - vai tas turpinās tikai eksperimentālā līmenī, lai saprastu, kā to kādreiz varēsim pielietot praktiski, vai tomēr tas kaut kur jau ir iedzīvināts praksē? Plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātņu fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko. Izskatās, ka diemžēl vai varbūt par laimi līdz praktiskam rezultātam mums vēl būs jāpagaida. Internetā publicētajos eksperimentālajos video robotu pašatjaunošanās spēja tiek pārbaudīta ar dažādu mehānisku ietekmi, piemēram, robotizētajai iekārtai iedur ar kādu asu priekšmetu vai izdara kādu iegriezumu. Bet kā tas kādreiz būtu reālajā dzīvē? Vai robots atjaunotos tad, kad tas justu, ka drīz beigs darboties, kad kāds tam būtu uzkāpis ar kāju virsū vai veicis citu bojājumu?

Aizvadītājā nedēļā Rīgas Zooloģiskajā dārzā pulcējās zinātnieki, lai kopā ar ar zoodārza darbiniekiem spriestu, kā barot dzīvniekus, kuri nonākuši nebrīvē no tuvākām un tālākām zemēm. Tas var šķist vieglāk, nekā ir patiesībā, jo šādu dzīvnieku barošana prasa ne tikai ievest dažādus pārtikas produktus, bet arī precīzi tos dozēt. Kā zināt, cik un kas jādod ēst nebrīvē dzīvojošai žirafei, un kā nodrošināt, ka tīģerim ierobežojumā vēl ir vēlme medīt? Par to, cik, kā un ko dod ēst dzīvniekiem zooloģiskajā dārzā, raidījumā stāsta Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvji - saziņas līdzekļu koordinators Māris Lielkalns un dzīvnieku kolekcijas vadītāja Guna Vītola. Konferences notiek regulāri reizi divos gados, tajās apkopo jaunāko informāciju un dalās pieredzē par nebrīvē dzīvojošu dzīvnieku barošanu. "Zināšanas par barošanu mainās strauji. (..) Mūsdienu tehniskās iespējas paver iespējas uzzināt vairāk un precīzāk par dažādu dzīvnieku barošanu. Arī par to, kas nepieciešams tik populāriem zooloģiskā dārza iemītniekiem, kā tīģeri un žirafes. 24 gadu laikā, kopš norisinās konferences, izpratne ir ļoti mainījusies," atzīst Guna Vītola. Speciāliste pārliecinoši min, ka pirms 24 gadiem žirafes visi baroja nepareizi. "Žirafe ir lapiņēdājs pēc būtības. Tas nav nekāds pārsteigums, to katrs Āfrikā var redzēt. Kā šīs lapiņas kvalitatīvi un arī pietiekamā daudzumā piedāvāt nebrīvē esošiem dzīvniekiem? Otrs aspekts, cik ļoti kaitīgi īpaši žirafēm, bet arī citiem lapiņēdājiem ir cukuroti augļi, piemēram, āboli, banāni un arī burkāni. Viņu kā lapiņēdāju vajadzības atšķiras no ogļhidrātiem, kas ir burkānos," atklāj Guna Vītola. "Vēl vien atklāsme, ko esmu pamanījusi vairāku desmitu gadu laikā – dzīvnieku barošanas speciālisti arvien uzsver, ka barības objekti – āboli un burkāni, kā populārākie, ko piedāvā cilvēkiem, paliek arvien saldāki. Cilvēki vēlas arvien saldākus. Cilvēkiem arī tas nav veselīgi un būs vēl neveselīgāk, bet zooloģisko dārzu dzīvniekiem tieši tāpēc, ka komerciāli ražotie āboli un burkāni ir ļoti saldi, tos izņem no barības devām." Dzīvnieku mēsli ir labākā pase tam vai citam zīdītājam Ja redzat bumbiņas, tad zināt te zaķis garām cilpojis, mazas desiņas liecina par caunas, seska vai zebiekstes klātbūtni, savukārt spiru kaudzīte pieder kādai stirnai. Varat smaidīt vai raukt degunu, bet ikviens dabas pētnieks jums pateiks, ka dzīvnieku mēsli ir labākā pase tam vai citam zīdītājam. Ko konkrēti var pateikt pēc mežos atrastajiem ekskrementiem, stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta „Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Zīdītāju ekskrementi arī sniedz atbildi par parazītiem un slimībām, kas izplatās konkrētu dzīvnieku populācijās, tāpat laboratorijā, veicot ģenētiskās analīzes, var pateikt, ko vairāk par dzīvnieka sugu, taču kā teic Jānis Ozoliņš,  skatot laboratorijā paraugus, lai pēc ekskrementa noteiktu, vai tas pieder, piemēram, sunim, vilkam vai zeltainajam šakālim, ir iespējams kļūdīties, jo tas, ko dzīvnieks ir ēdis, tas vairāk veido to ekskrementa izskatu nekā piederībai konkrētai sugai.

Nelāgs mantojums no padomju laikiem ir piesārņotās vietas. Pagājušajā gadsimtā vides aizsardzība un atkritumu apsaimniekošana lielā mērā balstījās uzskatā - prom no acīm, tātad likvidēts. Šodien droši varam apgalvot, ka nekas dabā nepazūd un noteikti tās ir vielas, kuru ķīmiskā uzbūve neļauj tām sadalīties ne 10, pat ne 100 gadu laikā. Cilvēkus satrauc, kur paliek šis vēsturiskais piesārņojums, kāds ir tā ceļš gruntsūdeņos un ko ir plānots ar to iesākt? Rūpniecība, sadzīves atkritumi, militārās bāzes - vai šis piesārņojums tiek savākts un kā tas ceļo pazemes ūdeņos un augsnē? Plašāk skaidro Valsts Vides dienesta projekta "Piesārņoto vietu pārvaldības modeļa digitālā transformācija" administratīvā vadītāja, sanācijas projektu eksperte Madara Zingere un ģeologs, Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Andris Kalvāns. Vai cilvēka organismam vajadzīga palīdzība cīņā ar toksīniem? Detokss ir kļuvis par modes vārdu, kuru nekautrējas lietot ne pārtikas un uztura bagātinātāju ražotāji, ne influenceri. Tie sola palīdzēt atbrīvoties no toksīniem cilvēka organismā, kurus rada mūsu laikmeta dzīvesveids un pārtika. Taču vai mūsu aknām un nierēm ir vajadzīgi šādi detoksa kursi un cik tie ir zinātniskos pētījumos balstīti. Internetā un dažādos žurnālos itin bieži var sastapties ar stāstiem, ka ir nepieciešams sevi atindēt, attīrīt no toksīniem jeb uztaisīt tā saucamo detoksu. Dāsni tiek piedāvātas receptes un paņēmieni, kā to izdarīt, aizmirstot, ka cilvēkam šādu atindējošo funkciju veic viens no iekšējiem orgāniem - aknas. Un tomēr - vai sanāk, ka stāstos par detoksiem nav neviena patiesības grauda, vai varbūt mēs vienkārši nepareizos vārdos saucam organisma atpūtināšanu? Mītus palīdz izgaismot infektoloģe, hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras docente Sniedze Laivacuma. Viņa iesākumā stāsta par aknu šūnām hepatocītiem un citiem mehānismiem, kas mums dabiski atindē organismu.

Visi kaķu saimnieki ir redzējuši savu mīluļu zaļās acis, kas spīd tumsā, bet suņu īpašnieki lieliski zina, ka suņa deguns pamana gardumu daudz tālāk nekā acis. Dzīvnieku redze tiešām ir unikāla un ir grūti iztēloties, kā pasauli sev apkārt redz dzīvnieki. Kā pasauli redz kaķi, suņi, zirgi un citi dzīvnieki - šo jautājumu uzdevuši neviens vien pētnieks. Skaidrojam dzīvnieku redzes īpatnības un interesējamies, ar kādām acu kaitēm nākas saskarties mājdzīvniekiem. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta profesore un vadošā pētniece Līga Kovaļčuka. Kukaiņi redzes īpatnības Kukaiņu pasaules iemītniekiem pārsvarā ir saliktās acis, kas sastāv no tūkstošiem "mazu acu" jeb redzes elementu. Tikpat daudzveidīgi, cik ir kukaiņi, ir viņu redze. Ir pavisam akli alās mītoši insekti un tādi kā spāres, ko var dēvēt par kukaiņu redzes čempioniem. Kā var noteikt kukaiņu krāsu redzi un kāpēc aklo dunduru, kurš nemaz nav akls, tā dēvē? Pārsvarā  tiem kukaiņiem, kuri ir redzīgi, evolūcijas gaitā ir izveidojušās vairākas acis. Saliktās jeb fasetacis, kas kukainim sniedz mozaīkveida attēlu, un starp saliktajām acīm  var būt 1-3 sīkas vienkāršās acis jeb actiņas. Daļa kukaiņu spēj atšķirt krāsas. Un atšķirībā no cilvēkiem, kukaiņi redz arī gaismas spektra ultravioleto un infrasarkano daļu. Uz šķietami neatbildamo jautājumu, kas būut jājautā pašiem kukaiņiem – kā viņi redz pasauli, atbildi sniedz kukaiņu pētnieks Latvijas Nacionālā dabas muzeja  vecākais entomologs Uģis Piterāns.

Kopš "Twitter" kļuva biezi apdzīvots, savu stabilu vietu šajā sociālajā tīklā atrada arī zinātnieki. Sociālo tīklu platformas iesniegušas pētniekiem, akadēmiskiem žurnāliem un institūcijām unikālu iespēju stāstīt sabiedrībai par pētījumiem. Līdz šim nekās tāds nav bijis iespējams. Taču kā tas ir šobrīd, kad šīs platformas kļuvušas par karsto diskusiju vietu, kur apspriest Covid-19, karus, vēsturi, klimata pārmaiņas un citus jautājumus. Zinātnieki pasaulē pauž bažas, ka algoritmi "Twitter", "Youtube" un citās platformās nav labvēlīgi zinātnieku saziņai ar sabiedrību.  Vai sociālo tīklu troksnī var dzirdēt zinātnes kluso balsi, vai tā vairs atskan tikai šaurā burbulī, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē politikas zinātņu doktors, "SkeptiCafe" vadītājs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs, vēsturnieks Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes docents, vadošais pētnieks Guntars Kitenbergs. Šis laiks ir ziedu laiks zinātniekiem komunicēt ar sabiedrību, vai gluži otrādi - informācijas ir daudz un fragmentēta un grūti īsto vēstījumu aiznest līdz cilvēkiem? "Es teiktu, ka abi divi ir patiesi. Ir vairāk troksnis, visādas muļķības, dezinformācija visapkārt kā nekad, bet vienlaikus arī lielākas iespējas sasniegt cilvēkus kā jeb kad," atzīst Mārtiņš Hiršs. "Sociālajos tīklos emocijas, sensacionāla informācija, sazvērestības izplatās daudz labāk nekā sarežģīti niansēti zinātnes stāsti. Tajā pašā laikā tā auditorija, ko zinātnieki var mēģināt sasniegt, ja māk komunicēt, pielāgojoties šīm platformām, ir daudz lielāka nekā jebkad." Šobrīd aktuāli daudziem ir apspriest karu, dažādus politiskos notikumus. Vai līdzīgi kā Covid laikā bija vienā jomā dīvāna eksperti, tagad ir arī vēsturē, politikā, militārā jomā? "Interese par vēsturi ir pieaugusi, bet interese par vēsturi nav pieaugusi no zinātnes viedokļi, teiksim, procesu analīze, cēloņu seku analīze. Tā vairāk pieaugusi, es teiktu, tādā prezentiskā veidā, faktiski cilvēki atlasa tos faktus, kas ir izdevīgi viņiem te un tagad. Bieži vien atrauj tos no kopējā," vērtē Kaspars Zellis. "Interese lielākoties cilvēkiem, pirmkārt, par Latvijas vēsturi, otrkārt, esmu pamanījis, ka ir interese ir pieaugusi par Ukrainas vēsturi, kaut vai kopējos kontekstus reti kurš spēj uztvert. Piemēram, 20. gadsimta sākuma Ukrainas vēstures norises. Tāpat arī Centrālās un Austrumeiropas vēsture ir parādījusies kā tēma, kurā varēja būt interese. Rakstot sociālos tīklos, piemēram, par vēstures notikumiem, kas saistījās ar Polijas vai Baltkrievijas vēsturi, ja iepriekš nebija kaut kādas emocijas, tagad tomēr cilvēki kaut kādā veidā uz to reaģē. Reaģē ļoti dažādi." "Man šķiet, ka fizikā, eksaktā zinātnē, ir daudz precīzāk šīs lietas aprakstītas, un interpretācijai vieta eksaktā pasaulē ir nedaudz mazāka. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka medicīnā, kas ir gana sarežģīta, tas veiksmīgi notiek," Guntars Kitenbergs. Viņs piekrīt Hirša teiktajam, ka sociālie tīkli dod iespēju ātri un precīzi izplatīt informāciju. "Tajā pašā laikā, protams, arī fizikā ir izaicinājums nokomunicēt to, ko tu vēlies, veiksmīgi," norāda Guntars Kitenbergs.   "Formāts uzspiež noteiktu komunikāciju un noteikti šeit ir pārpratumiem un kļūdām vieta ne tikai nespeciālistiem. Arī specializācija, ir kļuvusi tik dziļa, ka pat citam kolēģim, fiziķim, kas vienkārši ir no citas sfēras, nav viegli izsekot. Līdz ar to tas lielākais jautājums, manuprāt, ir par informācijas uzticamību," turpina Guntars Kitenbergs.

Cilvēces vēsturē bija laiks, kad cilvēki bija gatavi gadu desmitus pavadīt, būvējot milzīgas pārsteidzošas celtnes, godinot savus dievus un valdniekus. Daļa šo ēku ir saglabājušās līdz mūsdienām ne tikai kā apliecinājums aizgājušo laiku pasaules uztverei, bet arī kā unikāli arhitektūras pieminekļi, pārsteidzot ne vienu vien mūsdienu speciālistu. 47. gadsimtus - tik ilgu laiku ir izturējušas senākās cilvēka radītās būves. Ēģiptes piramīdas un grieķu tempļi, šie pamatīgie veidojumu spējuši izturēt karus, postījumus un laika zobu. Bet vai šis celtnes spēs izturēt izmaiņas klimatā? Kā būvnieki pirms vairākiem tūkstošiem gadu spēja radīt tik pamatīgas būves un kā tās saglabāt nākamajām paaudzēm, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē kultūras pieminekļu eksperts un arhitektūras zinātņu doktors Bruno Deslandes un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniece Agnese Kukela. Valda Segliņa monogrāfija ļauj tuvāk iepazīt slavenā pareģa Nostradama dzīvi Vai Nostradams tiešām bija apveltīts ar kādām mums nesaprotamām spējām, vai vienkārši veiksmīgi prata izdarīt secinājumus no dažādām cēloņsakarībām. Šo jautājumu uzdevuši daudzi šī slavenā francūža pareģojumu lasītāji. Kas bija šī personība, to savā jaunākajā grāmatā stāsta arī Latvijas Universitātes profesors Valdis Segliņš. Pirms veidojam par kaut ko viedokli un izsakām spriedumu, ir derīgi painteresēties plašāk un noskaidrot faktus. Ar šādu ierosinājumu Latvijas Universitātes profesors Valdis Segliņš lasītāju rokās nodevis savu zinātnisko monogrāfiju, kas veltīta 16. gadsimta franču gaišreģim Nostradamam.  Monogrāfijā aplūkota Nostradama dzīve, viņa darbi un to avoti, un mērķis šādai monogrāfijai bijis sabiedrībai sniegt zinātniski pamatotu, saprotamu, latviešu valodā iztulkotu informāciju, lai cilvēki nevis dzīvotu romantiskās atmiņās, bet būtu tuvāk mūsdienu izpratnei par gaišreģa dzīvi.  Varētu teikt, ka Covid-19 pandēmijas laiks grāmatas tapšanai nācis par labu, jo digitālā formātā kļuvuši pieejami bibliotēku arhīvi, tostarp citu valstu krājumi, un tas devis iespēju Valdim Segliņam piekļūt Francijas bibliotēku resursiem. Tā visa rezultātā interesenti monogrāfijā var gūt plašu priekšstatu par Nostradama atstāto literāro mantojumu un viņa pareģojumiem.  Mišels de Notrdams, kurš pasaulē plašāk pazīstams kā Nostradams jeb Nostradamus latīņu valodā, bijis ne vien gaišreģis, bet arī aptiekārs, taču, kā izrādās, terminu izvēlē attiecībā uz Nostradamu ir jābūt piesardzīgiem, jo kritiku viņš saņēmis par darbošanos gandrīz visās nozarēs.  Nostradama izdevumi vēl viņa dzīves laikā bijuši aizliegto grāmatu sarakstā, pat karalis nav ļāvis izdot divas gaišreģa grāmatas, kā rezultātā Nostradams pusotru gadu pat pavadījis nosacītā arestā – mājas izolācijā –, taču šo laiku viņš izmantojis lietderīgi, rakstījis sešrindes un trūkumā nav dzīvojis. Nostradamam bijis arī darbs par hieroglifu tulkojumu skaidrojumiem, kas atkal – uzreiz pēc izdošanas – pamatīgi nokritizēts. Tāpat viņam tapuši filosofiski raksti, ir saglabājies viņa vairāk nekā 2000 lappušu lielais arhīvs, proti, dažādi četrrinžu melnraksti, kuri nekad nav tikuši izdoti, un tā dēvētie “Nepabeigtie pareģojumi”, kuru autentiskums gan apšaubīts jau 17. gadsimtā. Nostradams bijis ārkārtīgi izglītots ar lielu bibliotēku, bet kritiku izpelnījies arī par darbošanos farmācijā.

Kur cilvēks, tur diemžēl arī sāpes. Mūsu spēja just kairinājumu, gan iekšēju, gan ārēju, mūs neviļus padara arī par ļoti trauslu organismu, kur diskomfortu izjūtam caur sāpēm un instinktīvi vēlamies no tām atbrīvoties. Droši vien jautājums, kā mazināt sāpes, bijis mūžam aktuāls cilvēkiem. Kā sāpēs mazināja laikā, kad aptiekās nevarēja nopirkt efektīvus un drošus pretsāpju medikamentus? Kad radās pirmās pretsāpju tabletes un kā cilvēki atviegloja sāpes pirms tam, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja, doktorante klīniskajā farmācijā Anna Gavrilova un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas galvenais pētnieks Mārtiņš Vesperis. Gada atklājumi arhoeloģijā un senvēsturē Turpinot uzskaitīt pagājušā gada arheoloģiskos atklājumus un pētījumus gan Latvijā, gan pasaulē, uzzinām par labi saglabātu kuģa vraku Antarktīdas ūdeņos un kolhoza kartupeļu bedrēm, meklēto lībiešu senkapu vietā. Turpinot apskatu par 2022. gada arheoloģiskajiem atklājumiem pasaulē, arheologs un vēsturnieks, Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta, kā tika atrasts Ēģiptes karalienes vārds, kas priecēja senās acteku pilsētas arheologus, kur senie etruski ūdensdziedniecību baudījuši, bet Latvijā pētnieki uzgājuši senus nocietinājumus Jelgavā, Zilā kalna svētvietā atrasti kapi un Cēsu senpilsēta sniedz jaunus atklājumus.

Iepazīstam tuvāk šī gada dzīvnieku - ķirzaku. Par 2023. gada dzīvnieku Dabas muzejs izvēlējies divas Latvijā sastopamas ķirzaku sugas - pļavas ķirzaku un Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā iekļauto sila ķirzaku. Kāpēc un ko zinām par ķirzakām Latvijas dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Elīza Skutāne, Latvijas Nacionāla dabas muzeja vecākā muzejpedagoģe, un zoologs un bioloģijas zinātņu doktors Andris Čeirāns. Ķirzakas ir rāpuļi, un to āda klāta ar ragvielas zvīņām. Briesmu gadījumā ķirzakas nomet asti, kas ataug, bet ir mazāka. Tām raksturīga šķelta mēle, kas kalpo kā garšas, ožas un taustes orgāns. Ķirzakas savstarpēji sazinās, izmantojot vizuālos un smaržas signālus. Vidējais dzīves ilgums ir 5–6 gadi. Abas ķirzakas pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt kukaiņiem, zirnekļiem, nelieliem gliemežiem un sliekām.  Ķirzakas ir aukstasiņu dzīvnieki – to ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Ziemā tās nevar būt aktīvas aukstuma un barības trūkuma dēļ un laiku no oktobra līdz aprīlim pavada ziemas snaudā. Latvijā ķirzakas ziemo zem koku saknēm, ejās augsnes virskārtā, ēku pagrabos un citviet. Gada siltajā laikā tās var novērot sildāmies saulē uz akmeņiem vai citām siltām virsmām.  Pļavas ķirzaka ir viena no pielāgoties spējīgākajām ķirzaku sugām pasaulē. Sastopama gandrīz visā Eiropā, izņemot dienvidus, un Ziemeļāzijā līdz pat Klusajam okeānam. Bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. Pļavas ķirzaka ir mazāka un tievāka, tās garums ar asti ir līdz 12 centimetriem (cm), retos gadījumos – līdz 17 cm. Pieaudzis īpatnis ir brūns ar melniem plankumiem uz muguras, vēdera krāsojums atšķiras starp dzimumiem – mātītēm bāli dzeltens, bet tēviņiem oranžs (vairošanās periodā tas var būt īpaši košs). Atšķirībā no sila ķirzakas, lielai daļai pļavas ķirzaku uz sāniem ir tumšas joslas. Mazuļi ir ļoti tumši, gandrīz melni, ar bronzas mirdzumu.  Sila ķirzakas dzīvo lielākajā daļā Eiropas teritorijas un Āzijas rietumos. Nevienmērīgi sastopama visā Latvijā, biežāk – teritorijās ar lielu smilšainu augšņu īpatsvaru un siltu klimatu, samērā lielas populācijas ir Latvijas dienvidaustrumu daļā un Pierīgā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Sila ķirzaka ir krietni lielāka un druknāka, sasniedzot pat 25 cm garumu. Pieaugušas mātītes ir pelēcīgas vai brūnganas ar plankumiem, to vēderi var būt bāli vai zaļi. Pieauguši tēviņi ir pelēcīgi vai brūngani, to muguras, tāpat kā mātītēm, ir klātas ar plankumiem. Vairošanās periodā tēviņu mugura var kļūt izteikti koši zaļa. Sila ķirzakas mazuļi ir brūni vai pelēkbrūni.  Iepazīstam Džeimsu Lavloku un viņa Gajas hipotēzi 2022. gadā tieši savā 103. dzimšanas dienā mūžībā devās angļu zinātnieks Džeimss Lavloks (James Lovelock). Tas nenoliedzami bija brīdis, lai no jauna izvērtētu gan Lavloka devumu zinātnei kopumā, gan Gajas hipotēzi (Gaia theory), ar kuru viņa vārds pazīstams vislabāk un kas stāsta par Zemi kā par pašorganizējošu sistēmu. Lavloks tiek dēvēts par celmlauzi zinātnē, par klimata pareģi, taču viņa atzinumiem bijis arī daudz kritiķu. Kas bija Džeimss Lavloks, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Viesturs Melecis, un vispirms profesors sniedz nelielu ieskatu Lavloka biogrāfijā. Lavloka biogrāfijā īpaša vieta ir sadarbībai ar mikrobioloģi Linnu Margulisu (Lynn Margulis) no ASV. Darbs kopā ar Linnu Margulisu ļāvis Lavlokam gūt zināšanas mikrobioloģijā, tādējādi viņš skaidrojis, ka tik ļoti nepieciešamo līdzsvaru jeb homeostāzi cilvēkam uztur mikrobioms. Taču, ja runājam par jēdzienu “līdzsvars”, tad Viesturs Melecis norāda, ka tāda dabiskā līdzsvara nemaz nav, viss ir mainīgā plūsmā, kurā dažādi procesi tiek apspiesti vai gūst virsroku. Tāpat arī biosfērā mēs varam runāt tikai par nosacītu līdzsvaru, jo patiesībā visas sistēmas dabā virzās uz nesakārtotību jeb entropiju.

Ja pirmās automašīnas bija tehnoloģiju sniegums un gadsimta inovāciju simbols, tas mūsdienās auto ir ikdienas pārvietošanās līdzeklis. Satiksme ir kļuvusi par tādu kā cilvēces asinsriti un auto drošības aprīkojums pārpildītās ielās un šosejās ir svarīgāks nekā jebkad. Drošības jostas, gaisa spilveni, automātiskās bremzēšanas sistēmas un ziemas riepas - bez tām drošu braukšanu satiksmē šodien iedomāties nevaram, taču ilgu laiku cilvēki brauca krietni bīstamākos braucamrīkos un ceļi bija sliktāk regulēti. Kad un kāpēc ienāca šie drošības noteikumi un tehnoloģijas satiksmē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Motormuzeja ekspozīcijas gidi Sabīne Puste un Oskars Osītis. "Ja runājam par pašiem autobūves pirmsākumiem 19. gs. beigās - 20 gs. sākumā, tad pašos sākumos kā drošības aprīkojums ir lietas, ko mēs uzskatām mūsdienās par pilnīgi pašsaprotamām," atklāj Oskars Osītis. "Piemēram, vējstikli arī ir sava veida drošības aprīkojums, kas pirmajām automašīnām pat nebija. Automašīnas taisot aizvien ātrākas, bija vajadzība aizsargāt gan šoferus, gan pasažierus no āra elementiem, tad sāk uzstādīt vējstiklu.  Kā arī diezgan pirmatnējs drošības aprīkojums ir drošības jostas. Ja mēs mūsdienās runājam par drošības jostām, tad ar to saprotam drošības jostas, kuras mūs pasargā avārijā no traumu gūšanas. Ja runājam par autobūves pirmsākumiem, tad tā nebūt nebija, jo pirmajiem automobiļiem drošības jostas uzstādīja, lai gan vadītājs, gan pasažieri, braucot pa bedrainiem ceļiem, būtu fiksēti pie sēdekļa un pa bedrainiem ceļiem neizgāztos ārā no transporta līdzekļa. Bet to mērķis nebija pārāk pasargāt cilvēkus tieši avārijās. Sadzīve vilcienos 19. - 20. gadsimta mijā Pirmās klases pasažieri sēdēja ar samtu pārvilktos sēdekļos, otrajā klasē atradās ādas sēžamie, savukārt braucējiem trešajā klasē bija jāsamierinās ar koka soliem - tā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izskatījās tālsatiksmes vilciens maršrutā Varšava - Pēterburga, kas brauca arī caur Latvijas teritoriju. Par vagonu izskatu un aprīkojumu stāsta "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs. "Katrā kupejā novietoti divi mīksti dīvāni ar mīkstām paceļamām atzveltnēm. Dīvānus sedz matrači, tie ir 50 mm biezi un pildīti zirgu spalvām. Matrača viena puse pārklāta ar mākslīgu ādu, bet otra - ar tiku, t.i .biezu, strīpotu audekla drēbi. Ar tādiem pašiem matračiem pārklātas ari atzveltnes. Matraču segšanai ar mākslīgu ādu, agrākās vadmalas un samta vietā, ir tās priekšrocības, ka viņiem vienmēr ir glīts izskats; viņi neuztver putekļus un viegli noslaukāmi. Tā kā matrači viegli noņemami no dīvāniem, tad viņus katrā gadījumā, bez sevišķām grūtībām, var iznest iz kupejas, pamatīgi tīrīt un dezinficēt." Šāds apraksts par jaunajiem pasažieru vagoniem lasāms Latvijas dzelzceļu virsvaldes oficiālajā izdevumā 1926. gadā. Luksus apartamenti grezni aprīkotos vagonos ir Austrumu ekspreša simbols - tālsatiksmes pasažieru vilciens, kas, sākot no 19. gadsimta beigām, kursēja no Parīzes līdz Stambulai un vēlāk jau arī par citām dzelzceļa līnijām Eiropā. Taču arī Latvijā ir pieturējuši vilcieni ar smalkām kupejām un restorānvagonu, kurā varēja malkot šampanieti no kristāla glāzēm. Bet iesākums pirmajai tālsatiksmes dzelzceļa līnijai no toreizējas Dvinskas (tagad Daugavpils) līdz Pēterburgai nebija tik izsmalcināts.

Lai arī Latvijai nav sava astronauta, mums ir lieliski inženieri, kuri jau šobrīd izstrādā iekārtas liela mēroga kosmosa projektiem gan tuvajā orbītā, gan Saules sistēmas vistālāko nostūru izpētei. Nesen raidījumā atskatījāmies uz 2022. gada notikumiem kosmosa jomā un daudz runājām par lielām misijām Saules sistēmā, šoreiz pievēršamies tālā kosmosa izpētei, runājam par to, ka Latvijas pētnieki palīdz tapt svarīgiem instrumentiem, kas ļaus iepazīt komētas noslēpumainajā Orta mākonī. Kas paveikts un kas vēl notiks, skaidro Tartu Universitātes asociētais profersors Andris Slavinskis, Ventspils Augstskolas lektors uzņēmuma "BitLake Technologies" līdzdibinātājs Jānis Šate. Latvijas uzņēmums “Allatherm” ir radījis unikālu tehnoloģiju - ksenona degvielas sūkni Latviju mēs parasti nesaucam par kosmosa industriju lielvalsti, tomēr pamazām arī šajā nozarē esam sākuši spert nozīmīgus soļus. Vietējais uzņēmums "Allatherm" ir radījis ksenona sūkni, kas nodrošinātu degvielu kosmosa stacijai. Šādu staciju jau pēc dažiem gadiem plānots palaist Mēness orbītā. Kāds ir bijis Latvijas ceļš līdz ksenona sūkņa izstrādei un cik nozīmīgs tas būs kosmosa staciju darbībā? Cilvēki, kuri cīnās par to, lai Latvijas kosmosa industrija attīstītos, ir savas jomas entuziasti un “deg” par to, ko viņi dara. Tā mūsu sarunā atklāj Artis Leilands - SIA “Allatherm” projektu inženieris. Pateicoties šādu entuziastisku cilvēku atbalstam un nenoliedzami savam darbam, uzņēmums “Allatherm” jau spējis pierādīt savu varēšanu kosmosa industrijā, un tuvākajos gados par tā paveikto mēs noteikti dzirdēsim vēl. “Allatherm” ir uzņēmums, kas galvenokārt izstrādā iekārtas siltuma aizvadīšanai prom no siltumavotiem, piemēram, datu centru serveriem. 2015. gadā “Allatherm” dibinājuši divi studiju laika draugi Igors Ušakovs un Donats Miškinis, un viņi interesējušies par to, kā zināšanas par kosmosa industriju pārvērst praktiski pielietojamos produktos. Šo gadu laikā “Allatherm” ir paplašinājies un ir gatavs šādu praktiski lietojamu produktu piedāvāt. Pēc Eiropas Kosmosa aģentūras pasūtījuma un sadarbībā ar vienu no Eiropas vadošajiem kosmosa industrijas uzņēmumiem Vācijā “Allatherm” ir radījis unikālu tehnoloģiju - ksenona degvielas sūkni. Šāds sūknis palīdzēs uzpildīt degvielu kosmosa stacijā “Lunar Gateway”, kas pēc dažiem gadiem riņķos ap Mēnesi un aizvietos šobrīd ap Zemi riņķojošo staciju. Jaunā kosmosa stacija darbosies ar elektriskajiem dzinējiem, un tiem nepieciešama degviela, kas ir ksenons. Kosmosā tiek pielietoti dažādi degvielu veidi, taču ksenona degvielas uzpilde līdz šim nekad nav izmēģināta. Par “Allatherm” darbību kopumā un tieši kosmosa jomā stāsta Artis Leilands. Pateicoties “Allatherm” tehnoloģijai, gan kosmosa stacija, gan arī satelīti varēs ilgāk pildīt savu misiju, jo tos būs iespējams atkārtoti uzpildīt ar degvielu. Un šis noteikti mūs mazās Latvijas milzīgais lēciens kosmosa industrijā.  

Tikpat būtiski kā atklājumi par dzīvo dabu un lietu kārtību, ir pētījumi par mums pašiem - mūsu domām, emocijām, uzvedību un uztveri. Cilvēka prāts un uzvedība ir gana sarežģīta, kur nu vēl prognozējama, tāpēc ikviens liels pētījums šajā jomā ir solis dziļākai izpratnei par mums pašiem. Neirozinātnieki teic, novērojuši, ka smadzeņu šūnās formējas atmiņas, bet psiholoģijas zinātnē arvien aktuāli pētījumi par pandēmijas radīto ietekmi. Kādi vēl interesanti atklājumi par mūsu prāta uzvedību emocijām nākuši klajā pagājušajā gadā, raidījumā vērtē Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers. Gada arheoloģiskais piemineklis - Svētupes lībiešu upurala Apkopojot pagājušā gada notikumus senvēsturē un, konkrēti, arheologu atklājumus un pētījumus, arheologs un vēsturnieks, Latvijas arheologu biedrības pārstāvis un Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš teic, ka Latvijā gads bijis mierīgs, jo uzsākti vairāki lieli projekti – par akmens laikmeta tehnoloģijām, dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīcijām un par pilskalniem Baltinavas apkārtnē un Daugavas ūdensceļā. Rezultāti par pētījumiem minētajās jomās būs gaidāmi šogad, bet pirms ķeramies klāt šī gada arheoloģijas piemineklim Latvijā, neliels ieskats dažos pērnā gada atklājumos pasaules kontekstā – skenēts faraons, kājas amputācija, basku veiksmes amulets un baltu saistība ar Ukrainu. Šī gada arheoloģiskais piemineklis Latvijā atrodas Limbažu novadā un tā ir Svētupes lībiešu upurala. Objekts izvēlēts, jo tieši pirms 50 gadiem tika veikta Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā  un arī  tādēļ, ka 2023. gads ticis izvēlēts par Lībiešu mantojuma gadu. Būtiski atzīmēt, ka Latvijā t.s. upuralas līdz šim konstatētas vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos – un tās ir unikāla liecība par seno sakralitāti lībiešu kultūrtelpā.  Arheoloģiskajos atradumos ir uziets bagātīgs materiāls – monētas, bronzas gredzeni un saktiņas, apģērba aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi, kā arī liecības par pārtikas ziedojumiem – zaķu, aitu, mencas un vistu kauli, un olu čaumalas. Vairāk par šīm upuralām stāsta Mārcis Kalniņš. Tradicionāli Latvijas Arheologu biedrība mudina apmeklēt gada arheoloģijas pieminekli klātienē. Taču, lai samazinātu Svētupes upuralas un tās sienās iegravēto petroglifu bojājumus, šogad izņēmuma kārtā  biedrības  pārstāvji aicina gada arheoloģijas pieminekli – Svētupes lībiešu upuralu – “izstaigāt” attālināti, tas ir virtuāli ar 3D modeļa starpniecību, kas rodams arheologu biedrības mājas lapā pie raksta par lībiešu upuralām.

Latvijas Dabas fonds (LDF) par 2023. gada dzīvotni pasludinājis kritalu. Latvijas dabas ainava ir kā milzīga puzle un katrā no šiem puzles gabaliņiem ir mazs visums ar saviem iemītniekiem, specifiku, procesiem, kuri mūsu acīm ir slēpti vai dažkārt šķiet nesvarīgi. Tieši nesvarīgs varētu būt pirmā asociācija, kas daudziem saistītos šī gada Latvijas Dabas fonda izvēlēto dzīvotni.  Cik aktīva dzīve valda kritalās un ar ko tās ir nozīmīgas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Daugavpils Universitātes pētniece un doktorante Evita Oļenhoviča un Latvijas Dabas fonda pārstāvis ornitologs Jānis Ķuze. Kritala ir mežā guļošs, atmiris koks. LDF norādīja, ka tas ir viens no nozīmīgākajiem dabiskas meža struktūras elementiem, kam ir neaizstājama loma dzīvības daudzveidības nodrošināšanai mežā. Ar kritalām saistīti vairāki simti jeb gandrīz katra ceturtā mežā dzīvojošā suga.  Atmirušo koksni izmanto sēnes, gļotsēnes, ķērpji, sūnas, gliemeži, kukaiņi – kritala tiem ir gan dzīves, gan barošanās vieta. Arī putniem un zīdītājiem kritalas sniedz iespēju paslēpties, atrast barību vai izaudzināt mazuļus, atzīmēja LDF. Dabiskā vecā mežā kritalas ir bioloģiski daudzveidīga, veselīga un ilgtspējīga meža rādītājs.  Gada kukainis – daudzveidīgā mārīte Par laureātiem gada dzīvnieka, gada putna un citās kategorijās dažkārt kļūst Latvijā reti sastopamas sugas, bet reizēm notiek pretēji – titulu iegūst bieži sastopama suga, jo mērķis ir izcelt ko īpašu šīs sugas saistībā. Par Gada kukaini šogad atzīta daudzveidīgā mārīte – kukainis, kas Latvijā pirmo reizi atrasts 2009. gadā, tagad savairojies pamatīgi, bet par tā dzīvi pētniekiem vēl ir pietiekami daudz neatbildētu jautājumu. Gada kukaiņa titulam šo sugu virzījis entomologs Voldemārs Spuņģis, viņš arī plašāk skaidro, ko tad par daudzveidīgo mārīti zinām. Daudzveidīgo mārīti sauc arī par austrumu mārīti. Tad vēl arī Āzijas, dienvidu, Japānas, Helovīna mārīte un citi apzīmējumi. Daudzveidīgo mārīti vēl raksturo tas, ka tā ir kanibāls, proti, tā var apēst citus savas sugas pārstāvjus, un tam ir arī nozīme. Entomologa pieminētais kodīgais šķidrums, ko mārīte izdala aizsardzībai, kas pie tam arī nelabi ož, ir šķidri saistaudi jeb hemolimfa. Ja mugurkaulniekiem ir asinis, tad posmkājiem, tostarp daudzveidīgajai mārītei tā ir hemolimfa, ko mārīte izdala no ceļu locītavām. Putniem tā patīkama nav, alerģiskiem cilvēkiem tā arī var kaitēt, tomēr mārītei dabā ir arī savi nelabvēļi. Pašlaik gan par mārīti zināms vairāk labo īpašību, tā ka iespējamus grēka darbus varētu piedēvēt tikai pēc veiktas pētniecības. Tāpēc jo īpašs aicinājums klausītājiem doties dabā, uzņemt fotogrāfijas ar daudzveidīgo mārīti un ievietot tās portālā “Dabasdati.lv”. Tāpat foto var sūtīt uz Latvijas Entomoloģijas biedrības “Facebook” lapu. Ja vien iespējams, vēlams mārīti fotografēt kopā ar barības objektu, un svarīgi ir norādīt vietu, biotopu un apstākļus, kādos fotogrāfija uzņemta.

Turpinot atskatīties uz 2022. gada notikumiem zinātnē, noteikti nevar ignorēt tehnoloģiju jomu - šūmēšanās ap metaversu, mākslīgais intelekts apgūst jaunas prasmes, izaicinājumi kiberdrošībā - tie ir tikai daži no aizvadītā gada notikumiem tehnoloģiju jomā. Kādas problēmas spēs risināt tehnoloģijas un kādu jaunu kārtību diktēs jau tuvākajā nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists Aigars Jaundālders un tehnoloģiju apskatnieks, raidījuma "Digitālās Brokastis" veidotājs Artis Ozoliņš. Pasaulē ātrākie datori Superdatori pasaulē tika ieviesti 20. gadsimta 60. gados. Tos izmanto bioloģijā, astronomijā, meteoroloģijā, kā arī citu sarežģītu uzdevumu atrisināšanā. Cik liela jauda vajadzīga, lai darbinātu šādas mašīnas un ko tās spēj risināt? 2022. gada jūnijā Somijā, Kajani pilsētā, tika atklāts Eiropā jaudīgākais superdators LUMI. Tas ir ātrākais superdators Eiropā un trešais ātrākais pasaulē – tā skaitļošanas jauda ir vairāk nekā 550 petaflopi sekundē, jeb tas veic 550 miljonus operāciju sekundē, ko var salīdzināt ar pusotra miljona jaunāko klēpjdatoru jaudu, kas sakrauti kaudzē veidotu vairāk nekā 23 kilometrus augstu torni. LUMI un citi tā superradinieki noder, lai risinātu datus medicīnā, klimata pārmaiņās, pilnveidotu mākslīgo intelektu jeb mašīnmācīšanos. Kā šādi giganti darbojas, kādu enerģiju tie patērē, skaidro Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks un direktors un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Modris Greitāns.

Aizvadītais gads bijis daudzsološs un arī pārsteidzošs daudzās zinātnes nozarēs, tostarp arī fizikā un ķīmijā. Videi draudzīgāka ķīmija, izrāviens kodolsintēzes jomā un pārsteidzošas atklāsmes daļiņu fizikā - pievēršamies aizvadītā gada spilgtākajiem pētījumiem fizikā. Analizē Latvijas Universitātes (LU) Fizikas, matemātikas un optomerijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ķīmijas doktors Eduards Baķis. Vai kosmosu var arī sadzirdēt? Klausoties skaņās, kas skan sižeta ievadā, varētu likties, ka zinātnes raidījumā netīšām iemucis kādas šausmu filmas skaņu celiņš. Bet tālu no patiesības neesam. 2022. gada augustā Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA savā “Twitter” kontā publicēja šo audio klipu, un tas, ko mēs dzirdam, ir viens no neparastākajiem Visuma veidojumiem – melnais caurums, precīzāk, skaņas viļņa svārstības karstajā gāzē ap melno caurumu. Te gan jāpiebilst, ka NASA uztvertā skaņa daudzkārt pastiprināta un savienota kopā ar citiem datiem, lai galu galā iegūtu šādu spocīgu skaņu, kas varētu noderēt arī kino industrijā, un šāda skaņa nebūt nav vienīgā NASA krājumos. Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills sarunas laikā iepazīstina ne tikai ar tehnikas palīdzību apstrādātām, bet arī gana precīzi reģistrētām kosmosa skaņām. Mūsu kliedziens kosmosā dzirdams nebūtu, jo skaņas viļņi nevar izplatīties cauri vakuumam, bet kur skaņa izplatās un kuros gadījumos mēs dzirdam kosmosu, par to stāsta Mārtiņš Gills. Mārtiņš Gills uz skaņas jēdzienu aicina paraudzīties plašāk. Piemēram, ja lūkojamies uz melnbaltu attēlu, kādas detaļas varam izcelt ar krāsām, iegūt citus akcentus un paplašināt priekšstatu par attēlu. Līdzīga situācija būtu ar skaņām, piemēram, ar automašīnas izmēra robotu jeb roveru, ko NASA nogādājusi uz Marsa.

Sākot ar hercoga Jēkaba laika manufaktūrā, līdz pat 20. gadsimta nogalei Latvijas teritorijā būvētās, darbinātas un arī gājušas zudībā daudzas fabrikas un rūpnīcās. Daļa no tām ar skaļāku vārdu izskanējušas pasaulē, citas darbojušās tikai vietējam patēriņam, bet visas devušas savu artavu tehnoloģiju un zinātnes attīstībā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā(LNB) jauna ekspozīcija par industriālo mantojumu. Rūpniecības vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 17.gadsimtā, bet 19.gadsimtā Rīga jau bija nozīmīgs Austrumeiropas un visas cariskās Krievijas industriālais centrs. Digitālajā kolekcijā apkopota informācija par vairāk nekā 100 Latvijas bijušām un esošām ražotnēm. Kāds ir mūsu industriālais mantojums, vērtē LNB Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogla un LNB Digitālo pakalpojumu bibliotekāre Eva Ausēja. Ieskata rūpnīcas „Provodņik” vēsturē Gumijas ražojumu rūpnīca „Provodņik” līdz Pirmajam pasaules karam bija viena no lielākajām ražotnē Rīgā, te ražoja ķirurģijai domātu gumiju, linoleju, šļūtenes, rotaļlietas, bet visvairāk - galošas un autoriepas. Atceramies pirms 135 gadiem dibināto uzņēmumu. Krievu – franču sabiedrības  gumijas ražotne „Provodņik” tika dibināta 1888. gadā un bija lielākais rūpniecības uzņēmums tolaik Krievijas impērijā. Daudz dažādu gumijas izstrādājumu tika ražots šajā rūpnīcā, kura savas preces 95 % apmērā eksportēja uz ārvalstīm. Rūpnīca ar vērienu darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, kad, evakuējot uzņēmuma iekārtas uz Krieviju, izveda aptuveni septiņus tūkstošus vagonu ar  „Provodņik” materiāliem.  Starpkaru laikā te darbojās vairāki uzņēmumi, un 1946. gadā te atvēra Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu (RER), kura darbojas līdz 2014. gadam. Tagad rūpnīcas ēkā mitinās īrnieki, te notiek dažādi mākslas un kultūras pasākumi, telpas plašumos ir  iekārtots pat skeitparks.  Mārtiņš Zvīdriņš, vēstures entuziasts un dažādu piedzīvojumu pasākumu rīkotājs, kurš jau pusgadu pa milzīgās rūpnīcas telpām vada ekskursijas, saka, ka ekskursantiem te patīk noķert piedzīvojumu sajūtu, paklimst pa namu, bet pievienoto vērtību te sniedz .Mārtiņa stāstījums par vēsturi. Starp citu vienas bijušās rūpnīcas ēkas garums bijis 266 metri. Salīdzinājumam – superlaineris „Titāniks” bija 269 metrus garš. Tātad, ja gribat apjaust „Titānika” parametrus, dodieties uz Sarkandaugavu, uz bijušās rūpnīcas „Provodņik” teritoriju. Savukārt Rīgas Jūgendstila centrā nule ir atvērta neliela izstāde, kurā eksponētas reklāmas kartītes no pagājušā gadsimta sākuma, grāmata par šo rūpniecības uzņēmumu un  suvenīrs – neliels  metāla zābaciņš, kurā iegravēti nozīmīgi skaitļi. Par to stāsta muzeja “Rīgas Jūgendstila centrs” projektu vadītājs Dzintars Gilba.

Turbulenti laiki prasa steidzīgus risinājumus, taču konservatīvajam cilvēkam nav viegli pārkārtot savus paradumus, pat ja nepatikšanas jau min uz papēžiem. Tā varētu dēvēt arī šobrīd notiekošo klimata un dabas jomā. Enerģētikas krīze pasaulē lika iepauzēt vienu otru klimata mērķi un pats klimata samits šogad tiek dēvēts par fiasko. Arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšana palikusi novārtā ekonomiskās krīzes, politiskā saspīlējuma un steidzīgi pieņemtu lēmumu dēļ. Kas paveikts un kas iekavēts nospraustajos mērķos vides aizsardzībā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis, Latvijas dabas fonda priekšsēdētājs Andrejs Briedis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. "Šis karš, kas ir 24. februārī sācies, un tam ir ne tikai milzīga negatīvā ietekme uz cilvēkiem, bet tam ir ļoti liela mēroga ietekme uz dabu un klimatu, un tas noteikti ir notikums numur viens," aizvadīto gadu vērtē Jānis Rozītis. " Šīs ietekmes, es noteikti domāju, ka izjutīsim mēs un Ukrainas iedzīvotāji vēl desmitgades - es domāju no piesārņojuma viedokļa cilvēki, kas dzīvo Ukrainā, un tai pat laikā, es domāju, arī mēs kā nosacīti tirdzniecības partneri. Tam ir liela ietekme uz klimata jautājumiem, arī tas ir, gribētu teikt, mērāms vairākās desmitgadēs, jo gan lēmumos Eiropas Savienībā, gan globāli ir kaut kas palielinājies un skatīsimies, kā tas attīstīsies tālāk.  Šis tiešām ir tas skumjais notikums 2022. gadā, bet ir arī globāli bijuši divi ļoti nozīmīgi jautājumi starptautiski. Pirmkārt, tā ir Monreālas vienošanās, bioloģiskās daudzveidības samits, kur pirmoreiz vēsturē valstis vienojās par to, ka 30% no sauszemes jāvirza ar mērķi bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. (..) Un otrā lieta, kas, man liekas, starptautiski ir liels notikums ir vasara ar dabas atjaunošanas regulu Eiropas Savienībā, kas atkal ir pirmoreiz vēsturē, kur savā starpā vairākas valstis tiek aicinātas stingri mainīt likumdošanu, pievērsties bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai jau ar konkrētiem virzieniem, konkrētiem mērķiem." Andrejs Briedis vērtē, ka  gads bijis : diezgan drūmi mākoņains ar atsevišķām tādām sudraba vai zelta mākoņu maliņām", gan Latvijā, gan globāli. "Par Latviju runājot, vēl joprojām sabiedrībā un politiķu vidū šķiet, nav izpratnes par dabas daudzveidības krīzi, ka tas notiek kaut kur tur ārā, ka tas mūs neskar, kā mēs varēsim tā mierīgi turpināt dzīvot tāpat, kā līdz šim," atzīst Andrejs Briedis. Gada augs Latvijā 2023 - parastā purvpaparde Latvijas Botāniķu biedrība par 2023. gada augu izvēlējusies parasto purvpapardi, tādējādi aicinot iepazīt slapjos mežus, purvus un citas pastāvīgi mitras vietas, kur atrodama šī suga. Tā ir paparde, kura no visām paparžu sugām aug vismitrākajās slapjās vietās - tur, kur pavasarī ūdens var būt līdz pat ceļiem un tāda situācija mēdz būt arī vasarās. Var teikt,  tā burtiski aug ārā no ūdens, un ne katram augam tas ir pa spēkam un arī ne katrai papardei – tā  par izraudzīto šī gada augu saka biotopu eksperte un Latvijas botāniķu biedrības pārstāve Anete Pošiva-Bunkovska. Latvijā ir zināmas 25 paparžu sugas un nezinātājam, skatoties uz parasto purvpapardi, šķiet, ka tā neatšķiras no citām dabā izplatītām papardēm – tādām pašam eglīšu formas gludām lapām uz tieva kāta, taču, kā skaidro Anete Pošiva-Bunkovska, šī paparde veido audzes. Ja dārzos vai sausās vietās augošās papardes veido rozetes, tad purvpaparde veido audzes, vasarā minētajās slapjās vietās tās zemi nosedz kā zaļš paklājs. Tuvākā radiniece tai ir plūkspaparde, taču tā aug sausās vietās.  Parastās purvpapardes sevišķums ir tās dzīvotnē un arī, kā teikts Latvijas botāniķu biedrības izplatītajā paziņojumā par gada augu, tad purvpapardei piemīt spējas uzsūkt smagos metālus, tāpēc pasaulē notiek eksperimenti ar tās pielietojumu notekūdeņu attīrīšanā. Par to stāsta Anete Pošiva-Bunkovska. Kā allaž, izziņojot gada nominantu dabā, cilvēki tiek aicināti ziņot par konkrētā titula ieguvēja datiem. Arī šogad portālā dabasdati.lv ļaudis var ziņot par parastās purvpapardes novērojumiem. Lai arī augs ir parasts un izplatīts, tomēr dati var noderēt, skatot sugu izplatību, un īpaši tiek gaidīta informācija par parastās purvpapardes izmantošanu pārtikā un ārstniecībā. Tātad, ja jums ir zināmas senas vai arī ne tik senas receptes par šī auga lietošanu šādiem praktiskiem nolūkiem, tad rakstiet uz botāniķu biedrības e-pastu: [email protected].

Kamēr Dž. Veba teleskops sūtīja attēlus ar vistālākajām galaktikām un NASA mācījās novirzīt asteroīdus, tikmēr Zemei tuvajā orbītā radās saspīlējums starp lielvarām Ukrainas kara ietekmē. Tehnoloģijās bijis izrāviens, kas bruģē ceļu misijām uz Marsu un no jauna aicina atgriezties uz Mēness. Cik aktīvs, rosīgs un dažubrīd arī visai vētrains bijis 2022. gads kosmosa izpētē un kā karš Ukrainā ir ietekmējis starptautiskās attiecības kosmosā vērtē astronomijas entuziasti Ints Ķešāns, Raitis Misa un Anna Gintere. Satelīti palīdz noteikt ilgtermiņa pārmaiņas Jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem ar satelītu palīdzību ir iespējams novērot un izmērīt izmaiņas uz Zemes. Droši vien daudzi ir izmantojuši internetā programmu „Google Earth”, kur var aplūkot mūsu planētu gan no putna lidojuma, gan no kosmosa, taču satelītnovērojumi sniedz datus, kā klimats maina Zemi, kā kust ledāji, kā mainās ūdens līmenis, kur samazinās mežu platības utt. Dati, kas saņemti no mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, palīdz gan ilgtermiņā  noteikt klimata pārmaiņas, gan arī ikdienā prognozējot laika apstākļus. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā izmanto datus, kas iegūti no Eiropas kosmosa aģentūras aparātiem. Par to stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datu analītiķis Viesturs Zandersons. Skatot ilgtermiņā un globālā mērogā satelītu iegūtos datus, var redzēt, kā, piemēram, pēdējo 14 gadu laikā ir cēlies ūdens līmenis pasaulē, vidēji ik gadu   tas pieaug par 3,2 mm gadā, taču dažās vietās, piemēram, Klusā okeāna dienvidrietumu daļā, kur ir daudz nelielu salu, temps bija trīs vai četras reizes ātrāks, kamēr citās okeāna daļās jūras līmenis gandrīz nav mainījies  

Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.

Par Gada putnu 2023. gadā izraudzīta lakstīgala. Tam ir trīs iemesli: pirmais - Ukraina, otrais - dziedātājputns, kas nav biežs gada putns, trešais - dabas aizsardzība. "Lakstīgala izvelēta kā mūsu atbalsta izrādīšana notikumiem Ukrainā. Lai arī Ukrainai īsti nav nacionālo simbolu, augu un putnu, bet interneta resursi lakstīgalu sauc par neoficiāli oficiālo Ukrainas putnu. Viņi arī identificējas ar šo putnu," skaidro Latvijas Ornitoloģijas biedrības projektu vadītājs putnu eksperts Andris Dekants. "Ir leģenda, ka agrāk lakstīgalas dzīvojušas tikai Indijā, bet tad viņa apciemoja Ukrainu un, dzirdot vietējo iedzīvotāju skumjās dziesmas, lakstīgala sāka dziedāt savu dziesmu ar mērķi iepriecināt cilvēkus. Ukraiņi lakstīgalai atbildēja ar prieka pilnām dziesmām. Kopš tā laika lakstīgala pavasaros apciemo Ukrainu, lai klausītos ukraiņu dziesmas. Zinām, ka šobrīd tās nav prieka dziesmas, tās ir skumju pilnas, gribam arī aicināt Latvijas iedzīvotājus, dzirdot lakstīgalu, domāt par Ukrainu un veidiem, kā izrādīt atbalstu." Otrs iemesls - lakstīgala ir dziedātājputns. iepriekš gada putni bijuši fotogēniski, krāsaini. "Lakstīgala tik daudz nedižojas ar savu izskatu, bet ir skaistā dziesma. Gribam arī vairāk aicināt Latvijas iedzīvotājus ieklausīties putnu dziesmās," norāda Andris Dekants. Trešais iemesls - dabas aizsardzība, jo lakstīgalas populācija Latvijā samazinās. "To rāda ligzdojošo putnu uzskaita. Kopš 2005. gada mēs esam zaudējuši apmēram ceturto daļu lakstīgalu populācijas," skaidro Latvijas Universitātes asociētais profesors bioloģijas zinātņu doktors Ainārs Auniņš. Divi iespējamie iemesli, kāpēc populācija sarūk, ir klimata pārmaiņas. Klimats pamazām Latvijā kļūst lakstīgalai nepiemērotāks.  "Klimatam kļūstot siltākam, simts gadu laikā izplatības areāls tā atkāpsies, ka Latvijā viņa vairs neligzdos un būs tikai sastopama caurceļošanas laikos pavasaros un rudeņos. Vieta tukša nepaliks - pie mums ienāks rietumu lakstīgala," atzīst Ainārs Auniņš. Vai populācijas samazinās iemesls ir klimata pārmaiņas, vēl nevar spriest. Iespējams, tie ir citi iemesli, kas saistīt ar to, kā sugai klājas ziemošanās vietās Āfrikā. Ekotoksikoloģijas pētījums par Patagonijas putniem Pašlaik, kad Latvijā valda ziema un kad nominācija “Gada putns” tradicionāli tiek piešķirta kādai vietējai putnu sugai, šajā stāstā aizceļosim uz tālu un siltu vietu ar putnu sugām, kas Latvijā nav sastopamas. Vēl vairāk – noskaidrosim, kā konkrētas putnu sugas palīdz iegūt informāciju par vides piesārņojumu. Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio) ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošais speciālists. Pirms ierašanās Latvijā viņš studējis Itālijā, pēc tam Spānijā, bet vēlāk viņa ceļš aizvedis līdz Argentīnai. Tur Alesandro veicis ekotoksikoloģijas pētījumu par Patagonijas putniem, tostarp maitas putniem Andu kondoru, Amerikas melno grifu, tītaru grifu, kā arī karakaru un čimango. Ekotoksikoloģija pēta toksisko vielu un fizikālo faktoru iedarbību uz dzīvajiem organismiem, un Alesandro un viņa kolēģu uzdevums bijis noteikt smagā metāla – dzīvsudraba – piesārņojumu, mērot to putnu spalvās. Kā tas bijis iespējams, par to stāsta Alesandro di Marčio.

Tādas narkotiskās vielas kā LSD un ketamīns rada graujošu ietekmi uz cilvēka veselību, taču vienlaikus laboratorijās notiek pētījumi par šo aktīvo psihodēlisko vielu noderīgumu terapijā. Vairāki pētījumi pasaulē liek domāt, ka LSD vai citi līdzīgi halucinogēni nedaudz pārveidoti varētu būt efektīvi medikamenti, lai ārstētu trauksmi, depresiju un citas saslimšanas. Cik tas ir reāli un ko tas nozīmētu ne vien psihiatrijā, bet arī farmācijas industrijai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē psihiatrs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra "Pārdaugava" vadītājs Elmārs Tērauds un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, psihiatre Liene Sīle. Vai psihiatrija šobrīd aizliegto vielu virzienā skatās ar cerībām? "Laikam pat varētu piekrist," atzīst Elmārs Tērauds, bet piebilst, ka jau gadu tūkstošiem ir pazīstamas dažas no šīm vielām, kas tika izmantotas dažādas dažādās reliģiskās ceremonijās un arī vienkārši apreibināšanās nolūkā. Dažas no tām ir sintezēts pagājušā gadsimta vidū, dažas ir jaunākas. "Īstenībā pirmie līdzekļi, ar ko varēja ārstēt trauksmi, depresiju, kādas vēl citas veselības problēmas viņi jau bija šīs psihoaktīvās vielas. Viens no populārākajiem, par ko šobrīd tiek runāts, ir LSD, tas tika sintezēts kaut kur ap 1960. gadu, un viņš bija tikpat cerīgs kā šobrīd un tika veikti dažādi pētījumi. Bet tad pēc Vjetnamas kara bija sanācis tā, ka ārkārtīgi daudz cilvēku, kas bija atgriezušies no kara, sāka ļoti intensīvi lietot šīs vielas. Desmit gadu griezumā saprata, ka ir kaut kādas pozitīvas lietas, ko var šīs vielas darīt, bet ir arī ļoti nopietni atkarības riski. Tāpēc 1971. gadā tika pieņemta ANO harta, psihoaktīvo vielu saraksts," skaidro Elmārs Tērauds. "No šī laika tad arī mēs dzīvojam šajā ērā, kur ir narkotisko un psihoaktīvo vielu lietošana, tirdzniecība un pētniecība ir ierobežota. Patreiz ir zināma renesanses šajā aspektā, viņa vērojama kādus pēdējos 10 gadus, uz kurieni tā ved, tas jau ir cits jautājums." Liene Sīle uzskata, ka arī šajā nozarē ir modes tendences. "Viena no atbildēm ir, ka tiek meklētas kādas universālas vai izcilas vielas, lai palīdzētu visiem un izārstētu. Varbūt daļēji zinātne neiet tik ātri uz priekšu, kā mums gribētos, un nav tās maģiskās atslēdziņas. Ik pa laikam ielaužas kā tādi daudzsološi modes kliedzieni. Kamēr nav pamatojuma, mēs īsti nevaram piekrist visam, kas ir moderni," vērtē Liene Sīle. Elmārs Tērauds turpina, ka psihoaktīvās vielas, narkotiskās vielas medicīnā ir visu laiku, jautājums, pie kādām problēmām viņas tiek lietotas. Ārsts min vairākus medikamentus, kurus izmanto dažādu slimību gadījumos. "Šīs vielas ir apritē, tagad sāk parādīties arvien vairāk publikāciju par citām vielām. Pirms kādiem gadiem 10 bija ļoti moderna diskusija par marihuānas, dažādu atvasinājumu - kanabinoīdi - lietošanu  pie multiplās sklerozes. Parādījās arī pētījumi, ka šiem atvasinājumiem varētu būt mazāks atkarību risks un varētu lietot pie trauksmēm senioru populācijā, arī arī paliatīvā aprūpe. Bet pēdējos piecos gados arvien intensīvāk sāk rakstīt par dažādo halucinogēnu vielu lietošanu psihiatrijā, kur gan pie trauksmes, gan pie post traumatiskā stresa, gan pie depresijas. Un arī varbūt pie atkarību diagnozēm. Šeit ir šobrīd, manuprāt, tāda cīņa par dažādām publikācijām, par popularitāti, par mūsu skandalozām publikācijām," vērtē Elmārs Tērauds. Bet vēl ir daudz jautājumu, kā tas attīstīsies. "Es pilnīgi piekrītu medicīnā, jo mums ir visu laiku klātesošs, kontrolējams psihoaktīvas vielas, un mēs ar to strādājam gan psihiatrijā, gan tiešām arī sāpju medicīnā un arī droši vien onkoloģijā," papildina Liene Sīle. "Bet tur jau ir tā robeža, ko mēs novelkam, kurā brīdī ar ko mēs riskējam un ko mēs iegūstam. Kamēr nav zinātniski pierādīts tas, ka šis risks nebūs lielāks par to, ko tu vari iegūt, vai tur tās proporcijas nebūs cilvēciskas, nav vienots  viedoklis." Ir valstis, kur nedrīkst veikt pētījumus ar psihotropām vielām. Latvija ir viena no tām.  Kur rodas depresija un kā atpazīt tās simptomus? Intereses zudums, nomākts garastāvoklis, raudulība, nogurums, apātija, nespēja koncentrēties un vēl daudzi citi simptomi, kuru ārstēšanai nelīdz pastaigas  svaigā gaisā, koncerta apmeklējums, dārza darbi, jaunu tapešu uzlīmēšana vai cita frizūra. Nereti vien šī robeža starp parastu nogurumu un sliktu omu un klīniskiem simptomiem, kas norāda uz saslimšanu ar depresiju, ir grūti  saskatāma. Arī pētot šo slimību, nav vienkārši noteikt tās ierosinātāju. Ja agrāk uzskatīja,  ka  visa atbildība, tā teikt, ir jāuzņemas serotonīnam – sauktam par laimes un labsajūtas hormonu, šodienas pētījumi rāda, ka ir vēl citas vielas  mūsu organismā, kas  var palīdzēt novērst šo kaiti. Sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes profesoru, psihiatru Māri Taubi skatām, kas veicina depresiju, kā atpazīt tās  simptomus un kur cilvēka ķermenī šī slimība rodas. Māris Taube norāda, ka šodien ir jāpieņem, ka ar depresiju ir jāsadzīvo, līdzīgi kā ar cukura diabētu, ja reiz ar šo slimību kāds ir sasirdzis, tad visu dzīvi ir jābūt uzmanīgam. Ja diabēta gadījuma ir jāievēro pareiza diēta un veselīgs dzīvesveids, tad depresijas pacientam arī ir pastiprināti jāuztur labā formā savs psiho emocionālais ķermenis, lai dzīve būtu  kvalitatīva.

Daudz un bieži esam dzirdējuši, ka būtu jāatsakās no dzīvnieku izmantošanas pētījumos. Ir jomas, kur sen jau dzīvnieki ir aizstāti, taču zāļu vai slimību pētīšanā laboratorijas dzīvnieki noteiktā posmā ir neaizvietojami. Iespējams, tas tā vairs nebūs ilgi. Latviešu pētnieki strādā pie orgānu šūnu audzēšanas uz čipiem līdzīgām iekārtām, tajās esošās dzīvās šūnas spēs imitēt orgānos notiekošo. Šo orgānus nevarētu pārstādīt, bet varētu izmantot pirmsklīniskajos pētījumos, tādejādi mazinot dzīvnieku izmantošanu. Kā šobrīd laboratoriju peles palīdz zinātnē un kas ir orgāni uz čipa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Dzīvnieku laboratorijas bloka vadītāja Zane Kalniņa, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Artūrs Ābols un LU Cietvielu fizikas institūta Elektronisko un fotonisko mikro- un nanoierīču prototipēšanas laboratorijas vadošais pētnieks Roberts Rimša. Gēni ir visām dzīvām radībām ir vienādi Dažādas  organisma pazīmes nosaka gēni, kuros glabājas šī informācija, un visi šie gēni ir molekulas daļa un no cilvēka ķermeņa masas aizņem krietni mazāk par vienu procentu. Gēni ir visām dzīvām radībām un, jā, -   to uzbūve, vienalga, vai tas būtu koks, kukainis vai cilvēks - ir vienāda. Kā tad veidojas atšķirības un kāpēc, piemēram, nevar cilvēkam ievadīt priedes gēnu un gaidīt, kad matu vietā mums augs skujas, par to stāsta mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Dainis Ruņģis. Ne reizi vien esam stāstījuši par cilvēku slimību izpēti, kur kā modeļus izmanto mazās augļu mušiņas drozofilas, vai piemēram zebrzivtiņas. Izrādās, ka augļu mušiņām un cilvēkam ir vairāk nekā 60 procenti kopīgu gēnu, kas  saistīti ar cilvēka slimībām. Dainis Ruņģis skaidro, ka, arī skatot koku gēnus, tiek izmantotas šādas modeļsugas - nelieli ātri augoši un viegli kopjami augi. Tāds ir ziedaugs Tāla sīkplikstiņš - attāls kāpostu un sinepju  radinieks, kas daudzviet plaši izplatīts dabā, līdzīgs sinepju ziediņam un tā īsā dzīves cikla un nelielā genoma dēļ šis audziņš kļuva par vienu no ģenētikas modeļorganismiem. Tāla sīkplikstiņš iegājis ģenētikas vēsturē kā pirmais  augs, kam tika sekvenētais genoms, proti, nolasīts, kādā secībā ir viss gēnu kopums. Cilvēka genomu sāka sekvencēt pagājušā gadsimta 90. gados un tas aizņēma aptuveni 10 gadus, pateicoties šodienas tehnoloģijām, to var izdarīt  vienas diennakts laikā. Jo vairāk gēni tiek pētīti, jo sarežģītāka aina atklājas, teic Dainis Ruņģis.

Glīts pēc skata, liels, pūkains, ar pušķīšiem virs acīm, rāms un lēns, kā arī reti sastopams - ūpim ir lielisks tēls putnu mīļotāju vidū. Ūpis ir Latvijas lielākais pūčveidīgais putns. Kā klājas šim putnam Latvijā un kāpēc ligzdas jātaisa ne tikai strazdiem pavasarī, bet arī ūpjiem, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ūpju pētnieks ornitologs Pēteris Daknis un ūpju ligzdu meistars Juris Beitiņš. Pūču neparastā spīdēšana Daudzveidīgajā dzīvnieku pasaulē varam atrast vairākas sugas, kam raksturīga kāda vizuāli pievilcīga un arī noderīga īpašība - spīdēšana jeb fluorescence. Tā ir novērojama, piemēram, kakadu papagaiļiem, pingvīniem, ežiem, žurkām un citiem dzīvniekiem. Te gan būtiski pieminēt, ka fluorescence nav tas pats, kas gaismas atstarošana. Daudzi no mums visticamāk būs saskārušies ar situāciju, kad, uzvelkot apģērbu ar atstarojošo efektu, šis apģērbs citā gaismā izskatās atšķirīgi. Fluorescences gadījumā runa ir par ķīmisko molekulu fluoroforu, kas dod iespēju dzīvniekam spīdēt, un mūsu šīs dienas stāstā īpašu uzmanību pievērsīsim konkrētam fluoroforam ar nosaukumu porfirīns.  Par fluorescences tematu uz sarunu tiekos ar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Zinātniskās darbības vadošo speciālistu Alesandro di Marčio (Alessandro Di Marzio). Viņš stāsta, ka principā visiem dzīvniekiem, kuri ir brūni sarkanā krāsā, ir porfirīna krājumi, un tas sniedz iespēju spīdēt. Pēdējo divu gadu garumā Alesandro kopā ar kolēģiem no zoodārza, kā arī sadarbojoties ar Latvijas Nacionālo Dabas muzeju un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu veicis pētījumu par fluorescenci pūcēm, atklājot arī līdz šim nezināmus faktus. Darbs ir vainagojies ar panākumiem un pētījuma publikāciju, kas jau tuvākajās dienās nonāks starptautiskā zinātniskajā žurnālā. Par neparasto fluorescences parādību pūcēm tālāk skaidro Alesandro di Marčio. 

Laikā no pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz 2010. gadam esam zaudējuši 230 valodas. UNESCO gada sākumā ziņoja, ka pusei pasaules valodu draud izzušana. Šādus apgalvojumus dzirdam ik pa laikam. Cik tie ir pamatoti? Vai un kā tehnoloģijas varētu glābt mazās valodas no pilnīgas izzušanas, kā globalizācijā lielo valodu plūsmā nepazaudēt neparastās un krāsainās mazās valodas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē valodnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieks Uldis Balodis. "Katrā laikmetā bijusi šī problēma, bet šobrīd tā ir ļoti izteikta," atzīst Uldis Balodis, runājot par valodu, sevišķi mazo valodu izzušanu. "Situācija noteikti ir ļoti bēdīga. Par precīzu skaitu domas noteikti dalās, jau kopš 2000. gada ir runa, ka līdz 2100. gadam varētu izzust puse vai pat 90% no visām pasaules 6000 valodām. Skaits ir ticams, bet nezinām precīzi, cik valodas ir zudušas," norāda Uldis Balodis. Pētnieks min, ka daudzviet lielās valodas dominē plašsaziņas līdzekļos un mazajām valodām ir grūti konkurēt. Arī jaunieši biežāk sāk lietot dominējošo valodu. Kā piemēru viņš min sevi. Uldis Balodis ir uzaudzis ASV, arī bija grūtības latviešu valodai konkurēt ar angļu valodu. "Mazām valodām un to runātājiem ir daudz vairāk jāpiestrādā, lai savu valodu varētu arī ikdienā lietot," atzīst Uldis Balodis. Komata lietojums rakstītā tekstā Komatu kā pieturzīmi ir ieviesis sengrieķu domātājs un gramatiķis Aristofāns no Bizantijas. Un tas noticis aptuveni 200 gadus p.m.ē.  Vārds komats grieķu valodā nozīmē nogrieztu, atdalītu gabalu vai gramatikā – atdalītu teikumu. Ir skaidrs, ka cilvēka dzīvība var būt atkarīga no pareizi vai nepareizi saliktiem komatiem rakstītā tekstā teikumā – "apžēlot nedrīkst nogalināt". Tomēr daudz vairāk ir to gadījumu, kad komata lietošana neietekmē mūsu izdzīvošanu, bet liek krietni palauzīt galvu par šo pieturzīmju lietošanu. Pirms ķeramies klāt komata lietošanai šodien, neliels atskats uz pieturzīmju  izcelšanās vēsturi. Par to stāsta valodniece, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadītāja Sanda Rapa. Sanda Rapa arī skaidro, kāpēc komats ir būtisks interpunkcijā jeb  pieturzīmju lietošanā un kā latviešu valodā saprast, kad un kur liekami komati. Rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Dzintars Sodums nereti vien pieturzīmju lietošanu saucis par bizantisku, norādot, ka reizumis tā biežā komatu likšana ir vecmodīga un komatus var arī likt pēc sajūtām. Es iejūdzu raibu zaķi Rakstītās kamanās. Gaismai austot Rīgā braucu, Saulei lecot Vāczemē. Rakstītā tekstā šajā latvju dainā aiz vārda austot un lecot neredzam komatu, kaut gramatika paģērētu divdabja teicienus atdalīt ar komatiem. Kā teica  Sanda Rapa, Krišjānis Barons tautasdziesmas pierakstot, komatus šādos gadījumos nav licis, jo uzskatījis, ka šāda pieturzīmju lietošana apstādina dainu ritmu. Ja  mums  šķiet, ka latviešu valoda ir pārbagāta ar komatiem, mierinot var teikt, ka arī citās valodās to netrūkst. Arī japāņu un ķīniešu valodās hieroglifus atdala ar komatiem; arī angļu valodā, kur pirmajā mirklī šķiet, ka rakstos nefigurē tik daudz pieturzīmes, kā mums, ir jāzina gramatikas  principi.

Kad cilvēki dodas pie miera, mežā sākas rosība, jo daudzi dzīvnieki pošas nakts gaitām. Tās lielākoties cilvēka acīm ir slēptas, tāpēc tik ļoti intriģējošas. Kādas ir dzīvnieku nakts gaitas, kur tie dodas, it sevišķi ziemā, kad tumsa iestājas tik ātri. Ko dzīvnieki dara un kāpēc nakts dzīvniekiem dod zināmas priekšrocības, skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.

"Dod Pieci!" labdarības akcija šogad pievēršas Ukrainas karam un bērnu likteņiem tajā. Karš Ukrainā visos tā aspektos ir šausmīgs un prātam neaptverams, taču kā ikvienā karā visbezpalīdzīgākie un trauslākie ir bērni. Bēgļi, bāreņi, izvestie, pazudušie un mirušie - šis gads ir atstājis traģisku zīmi visā Eiropas vēsturē un šo sāpi uz saviem pleciem vissmagāk nes bērni. Raidījumā Zināmais nezināmajā palūkojamies 20. gadsimta vēsturē un skaidrojam, kādi bija Latvijas bērnu likteņi Otrā pasaules kara laikā. Kur starp kaujām, varas maiņām, deportācijām un genocīda šajā karā palika bērni, skaidro vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Atmiņas par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara "Tā braukāšana pa nometnēm vecākiem bija šausmīgi grūta, bet kā bērniem mums nekādu bēdu nebija. Tagad visi runā par emocionālām traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku, tas ir šausmīgi, bet kad visi kopā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām," tā skan viens toreizējo latviešu bēgļu bērnu atmiņu stāstiem, kas apkopots muzeja "Latvieši pasaulē" krājumā. Cik ļoti tolaik bērni apjauta palikšanu bez dzimtenes un kā uztvēra dzīvi nometnēs? Vai bērna acīm viss šķiet vieglāks, krāsaināks, vai arī bērni spēj ieraudzīt labo arī visdrūmākajās  situācijās, to jautāju pati sev, gatavojot šo sižetu par latviešu bērnu atmiņām Vācijas bēgļu nometnēs Otrā pasaules kara beigās. Nepietiekama pārtika, trūcīgi dzīves apstākļi, taču mēs bijām latviešu vidū, mēs mācījāmies latviešu skolā, mēs  iesaistījāmies skautu vai gaidu kustībā, mums apkārt bija draugi – tie ir pieturas punkti  bēgļu bērnu atmiņu stāstos, kurus pirms 15 gadiem sāka apkopot muzeja un pētniecības  centra “Latvieši pasaulē” vadītāja Marianna Auliciema. Rita Sīle nometnē nonāca 6 gadu vecumā: "Vācieši mūs sūtīja no vienas nometnes uz otru, un tās bija tās šausmīgās barakas, kur vējš pūta cauri sienām, un tie netīrie deķi un tā. Un es zinu, ka karš beidzās, un es prasīju mammai – tagad mēs brauksim mājās? Viņa saka – nē. Un es  bērns nodomāju – ok, nebrauksim, labi, tad es iešu spēlēties. Ja es būtu bijusi vecāka, es būtu vairāk prasījusi. Es tikai zināju, ka karš mūs izdzina. Kad karš beidzās, tad mēs braucam atpakaļ – tā ir tā bērna domāšana. Tā braukāšana bija vecākiem šausmīgi grūti, tagad es to saprotu. Bet kā bērniem – mums nekāda bēda nebija. Tagad visi runā par emocionālām  traumām, teiksim, kad nogalina vienu cilvēku – tas ir šausmīgi. Bet, kad visi kopā tā kā vienā vietā, kā saka, tu esi vienā laivā, tad kaut kā tu izdzīvo bez lielām traumām." Tā skan viena no daudzajām toreizējo bērnu atmiņām, ko ir apkopojuši  muzeja "Latvieši pasaulē" darbinieki. To, ka kara šausmas bērni uztvēra citādāk kā pieaugušie, arī apliecina bijušais un ilggadējais Latvijas Okupācijas muzeja biedrības vadītājs, literatūrzinātnieks, dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Valters Nollendorfs, kurš bēgļu nometnē nokļuva 14 gadu vecumā. Dzīve barakās, trūcīga un vienveidīga pārtika, bet pāri visam – te bija latviešu skoliņa, te es apzinājos savu latvietību, ieguvu savu pirmo latvisko  izglītību, saka Aija Ebdena, ilggadīga Latviešu centra Vācijā pārstāve.

Plecu pie pleca arheologi, vēsturnieki, ģeologi un ķīmiķi šķetina noslēpumus, kurus sevī slēpj arheoloģiski artefakti. Spilgts piemērs tam ir kāds Londonas un Glāsgovas zinātnieku pētījums par kādu senu romiešu monētu, kas ilgi uzskatīta par viltojumu. Tagad tās analīzes atvērušas jaunu lappusi antīkās Romas vēsturē. Kā arheologi, ģeologi, vēsturnieki un ķīmiķi šķetina vēstures artefaktu slēptos stāstus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ģeoloģe, Glāsgovas universitātes Elektromikroskopijas centra vadītāja Liene Spruženiece un arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa. Liene Spruženiece pati ir piedalījusies pētījumā par senu romiešu laika monētu, kas visu laiku uzskatīta par viltotu. Viņa norāda, ka pēc gadu ilga pētījuma ir izvirzīta hipotēze, ka minētā monēta, kas attēlo imperatoru Sponsiānu, varētu būt īsta. Līdz šim monēta ir vienīgā informācija par šo imperatoru. Pētnieki atklājuši papildus pierādījumi, ka monēta varētu būt īsta.  Liene Spruženiece skaidro, ka monētu uzskatīja par īstu līdz 1868. gadam, kad atzīts numismāts Henrijs Koens paziņoja, ka tas ir viltojums, jo monētas dizains ir dīvains, neatbilst tam, ko sagaida no romiešu monētām - tā ir lieta, nevis spiesta, neparasts bijis aizmugures dizains un tā ir arī atšķirīga svarā no citām attiecīgā laika monētām. "Kopš tā laika monēta tika vienprātīgi akceptēta kā viltota un vairāk netika pētīta. Šajā pētījumā atkal paskatījāmies uz monētu un veicām rūpīgas analizēs," skaidro Liene Spruženiece. Dita Auziņa atzīst, ka izvirzītā hipotēze ir izraisījusi šūmēšanos zinātnieku aprindās. "Klasiskās arheoloģijas nozares, kā Senās Romas, Senās Grieķijas arheoloģija, Senās Ēģiptes, maiju arheoloģija ir labi nostādītas disciplīnas, kur kaut ko izmainīt tradicionālās domāšanas veidā ir ārkārtīgi grūti. Nevis tāpēc, ka nebūtu, ko izmainīt, bet tāpēc, ka šī pētīšanas tradīcija ir tā nostiprinājusies, ka tu saki ko jaunu, ir vesela grupa senioru pētnieku, kuri ir sēdējuši pie materiāla gadu desmitiem un viņi saka nē, pat nepārbaudot," norāda Dita Auziņa. Dita Auziņa vērtē, ka pētījuma galvenais ieguvums ir metodoloģija, piedāvājums skatīties ar eksakto zinātņu palīdzību uz šo jautājumu, arī atjaunot diskusiju par to, ka iespējams Sponsiāns bija, ja ne gluži imperators, tad viens no vadoņiem, kurš kādā brīdī kala monētas. "Monētas ir vienīgā informāciju par Sponsiānu. Kas nav nekas neparasts, īpaši šajā periodā. 3. gadsimts mūsu ērā, kur notiek jukas Romas impērijā, provinču atdalīšanās. Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uz īsu brīdi uzurpē varu, ne visi viņi ir zināmi un pierakstīti," skaidro Dita Auziņa. "Nebūtu brīnums, ka ir šādi cilvēki, par kuriem nav zināms." Viņa arī skaidro, ka viltojumi ir tipiska lieta, ar ko sastopas arheologi, un ir arī vairākas jomas - ir atdarinājumi, mākslas tirgus viltojumi, kas ir populāri jau kopš renesanses, lai tirgotu turīgiem cilvēkiem kolekcionēšanai. Ir arī lietas, ko vilto pseidozinātnes vārdā. Vēstures fakti un mīti senajiem valdniekiem Latvijas teritorijā  Vai Kaupo, Visvaldis un Namejs bija valdnieki un vai pierādījumus viņu lomai un eksistencei varam gūt tikai hronikās? Kaupo Turaidā, Viestarts un Namejs Tērvetē un vēlāk visā Zemgalē, Visvaldis Jersikā, Tālivaldis Tālavā, Vetseke Koknesē, Lamekins Kursā - šiem un vēl citiem vīriem piešķirti dažādi apzīmējumi tam, kas viņi senāk bijuši Latvijas teritorijā. Viņus mēdz dēvēt par kungiem, ķēniņiem, virsaišiem, karaļiem. Varbūt tas arī sekmējis mītu, ka mums latviešiem senatnē bijuši pašiem savi karaļi. Kādam priekšstats par šādiem senajiem ķēniņiem vislabāk varētu būt izveidojies no mākslinieka Ludolfa Liberta pagājušā gadsimta 30.gados radītajām gleznām. Bet kādā vārdā ķēniņus vispareizāk dēvēt un vēl būtiskāk - kādi pavedieni mums ļauj ticēt, ka šādi vīri Latvijā kādreiz patiešām bijuši? To skaidro arheologs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis. Sākumā mēģināsim saprast pieminēto vīru pareizā statusa nosaukumu.

Lielais hadronu paātrinātājs ir slavenākais no daļiņu paātrinātājiem un to darbina jau 12 gadus. Šīs iekārtas uzdevums ir atrast atbildes uz fundamentāliem pasaules jautājumiem no daļiņu fizikas skatupunkta. Taču krietni mazāka izmēra paātrinātājus lieto arī citās nozarēs. Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki sadarbībā ar CERN, izmantojot aditīvās ražošanas tehnoloģiju, no tīra vara vienā gabalā ir izgatavots jeb 3D tehnoloģijā izdrukāts daļiņu paātrinātāja komponentes prototips, kas ir paredzēts lietošanai medicīnā un industrijā. Tas izveidots pēc Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieka Gunta Pikura dizaina, projektā I.FAST sadarbojoties vairākiem starptautiskajiem partneriem. Novembrī izgatavotais prototips pirmoreiz tika eksponēts starptautiskajā aditīvās ražošanas konferencē – izstādē "Formnext 2022", kas notika Frankfurtē, Vācijā.  Kas paveikts un kāpēc paātrinātāji ir tik nozīmīgi arī medicīnā, skaidro RTU profesors un Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims un RTU pētnieki Guntis Pikurs un Andris Ratkus. Kosmosa tehnoloģiju lietpratēju interesi raisījusi ideja par kosmosa liftu Ceļš no mūsu planētas līdz tuvākam un tālākam kosmosam ir pati izaicinošākā daļa kosmosa izpētes misijās. Tradicionāli šo uzdevumu veic raķetes, taču kā būtu, ja izplatījumā nogādātu milzīgs lifts. Cik īstenojami ir šāda ideja un kāpēc kādam tā vispār ir radusies? Vai varat iedomāties tādu ainu, ka cilvēki kosmosā dotos, iekāpjot nevis raķetē, bet gan liftā, kas pēc vairāku dienu ceļojuma pasažierus izlaistu galamērķī? Tā nav zinātniskā fantastika, un informācija par šādiem liftiem nav parādījusies nupat. Pēdējos gados tas ir plaši apspriests temats, notiek dažādi inženieru hakatoni, kuros tiek pārrunāti jautājumi par liftu iespējamiem materiāliem un citi temati. Lai ieviestu lielāku sapratni šajā pagaidām vēl teorētiskajā, bet nākotnē noteikti arī praktiskajā risinājumā, saruna ar informācijas tehnoloģiju speciālistu un astronomijas entuziastu Raiti Misu. Viņš stāsta, ka ideja par torni, kas no Zemes sasniegtu kosmosu, radusies jau zinātniekam no Krievijas - Konstantīnam Ciolkovskim.

Lai arī šobrīd aiz loga ir ziema un drīzāk sūdzamies par aukstumu birojā energotaupības dēļ, klimata pārmaiņas darba vidē sāk radīt problēmas tieši karstākajos gada mēnešos. Jau šogad fiksēti vairāki nāves gadījumi no pārkaršanas darba vietās karstuma viļņu laikā un, šķiet, ka šī vairs nav problēma tikai dienvidos, bet skar arī Eiropas vēsos reģionus. Nāve no pārkaršanas un jauni infekciju slimību uzliesmojumi ir lielākie izaicinājumi darba vidē Eiropā tuvākajā nākotnē. Klimata pārmaiņas ietekmē arī to, kā strādājam, īpaši smagi tas skar fiziskā un sociālā darba darītājus. Ko par to saka pētījumi, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Darba vide fabrikās 19. - 20. gadsimta mijā Man rītu agri jāceļas, Man saules nav tais istabās, Tur putekļi, tur lampas kūp, Tur lēni mana dzīve drūp, Tur nekas nav pārspīlēts un tā arī bija realitāte – par šim Raiņa rindām no dzejoļa ‘”Fabrikas meitenes  dziesma”  saka vēsturniece Līga Lapa. 19. gadsimta otrajā pusē sākusies industrializācija pārvērta Rīgu par vienu no lielākajiem rūpniecības centriem Baltijā – divas trešdaļas no Rīgas iedzīvotājiem bija rūpnīcu strādnieki, kas ienāca no laukiem labākas dzīves meklējumos. Ja 19. un 20. gs. mijā jau citviet pasaulē  darba devēju  un darba ņēmēju attiecības regulēja arodbiedrības, tad cariskajā Krievijā, kuras sastāvā arī tolaik atradās Latvijas teritorija, tā tas nenotika. Te iedzīvotāju iejaukšanās  valsts pārvaldes darbā tika uzskatīta  par  mēģinājumu šo pārvaldi graut un līdz ar to strādnieku centieni sakārtot un uzlabot darba vidi bija nesekmīgi, skaidro Līga Lapa, kura ir padziļināti pētījusi 1905. gada revolūciju, kad strādnieki izgāja ielās, lai protestētu  gan pret pastāvošo varu, gan pieprasītu uzlabot darba apstākļus. Vēl ieskatīsimies vienā konkrētā fabrikā un tur valdošajos darba apstākļos. Runa ir par 19. gs. 80. gados  Ilģuciemā dibināto Jākoba Beka stikla fabriku. Par to stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča.  

Mierīgi un snaudoši, kā arī temperamentīgi un grūti prognozējami - tie ir vulkāni uz mūsu planētas, kas ir kā vārti uz planētas dzīlēm. Lai cik fascinējoši tie būtu, vulkāni ir arī pamatīgs drauds planētas dzīvībai. Pagājušajā nedēļā izvirda viens no lielākajiem aktīvajiem vulkāniem pasaulē - Mauna Loa, bet gandrīz gadu pēc Tongas vulkāna izvirduma aizvien pienāk jauni pētījumi par šī notikuma sekām. Cik daudzveidīga ir vulkānu pasaule un ko no tiem var sagaidīt nākotnē, skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Mēness rašannās teorijas Zemes vienīgais dabiskais pavadonis Mēness ir četras reizes mazāks par mūsu planētu, tas riņķo ap Zemi 27 dienas un septiņas stundās. Uz Mēness nav ūdens tvaiku, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Bet mēs uz Zemes, pateicoties šim pavadonim, varam tikt pie daudziem derīgajiem izrakteņiem, arī Mēness paisumi un bēgumi ietekmē ļoti daudzu dzīvo radību dzīves ciklu. Par to, kā Mēness ir radies, stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks, pedagoģijas zinātņu doktors, astronoms Ilgonis Vilks. Līdz šim zinātnieki ir izvirzījuši četras teorijas par to, kā veidojies  Mēness. Trīs no tām  ir atspēkotas kā neticamas. Pirmā teorija skan šādi: Mēness ir veidojies vienlaikus ar Zemi, sablīvējoties putekļu un gāzu mākoņiem. Otra versija: Savulaik mūsu planēta ir griezusies tik ātri, ka Mēness ir no Zemes  atdalījies gabaliņš. Trešā teorija vēstī: Zemei garām lidojis kāds debess ķermenis un to piesaistīja Zemes gravitācijas spēks. Ceturtā un līdz šim atzītākā teorija izskanēja 1975. gadā: savulaik Zemē ir ietriecies liela izmēra – Marsa lieluma – objekts, un šī trieciena rezultātā  radušies atlūzu gabali ir izveidojušies par Mēnesi.

Cilvēka dzīve ir atkarīga no dažādiem pakalpojumiem, ko mums sniedz apkārtējā vide. Viens no šiem pakalpojumiem ir apputeksnēšana, bez kuras daudzu pārtikas produktu audzēšana būtu grūti iedomājama. Bites ir cilvēkam labi zināms kukainis jau izsenis, taču mainoties pasaulei mums apkārt mainās arī bišu dzīve. Laboratorijā turētu medus bišu dzīves ilgums sarūk uz pusi. Ko tas nozīmē biškopjiem un ko zinām par savvaļas apputeksnētāju veselību, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētais profesors, Augsnes un augu zinātņu institūta vadošais pētnieks Jānis Gailis un biškopis Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis.

Nav otra tāda dzīvnieka kā cilvēks, kas spētu tik ātrā laikā apdzīvot planētu tik daudzskaitlīgi un intensīvi, vienlaikus pakļaujot sev teju visus dabas resursus. 15. novembris bija diena, kad cilvēku skaists pasaulē sasniedza jau astoņus miljardus. Tas ir pārsteidzoši, jo vēl pirms 100 gadiem tie nebija pat divi miljardi. Ne pandēmijas, ne bads un kari nav spējuši pēdējā gadsimta laikā apturēt šo straujo pieaugumu. Kamēr Āzijā, Āfrikā un atsevišķās Dienvidamerikas valstīs iedzīvotāju skaits aug, rietumvalstis noveco. Ko tas nozīmē nākotnes sabiedrībai? Vai mūsu planēta spēj uzturēt tik milzīgu cilvēku skaitu un kāds ir noskaņojums sabiedrībās, kur ir lielākais iedzīvotāju skaits pasaulē? Vai pārapdzīvotība ir risks un reāla problēma, vai sociālā un vides sistēma tiks galā ar tik lielu cilvēku skaitu, vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Cilvēka organisms sastāv no miljardiem šūnu - mikroskopisku organismu, kuri savā starpā veido savu sociālo dzīvi. Lai tik sarežģīts organisms kā cilvēks spētu funkcionēt, šūnām ir jāspēj sadarboties. Līdzīgi kā cilvēku saziņā, arī šūnas sadarbojas. Kā šūnas sazinās savā starpā, par ko tās "runā" un kā šajā organisma šūnu komunikācijā izpaužas svešās šūnas, piemēram, vēža šūnas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve, bioloģijas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošā pētniece, kura šobrīd atrodas Bostonā (ASV) kā Fulbraita stipendiāte, un Una Riekstiņa, medicīnas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore farmācijā. "Pirmais, kas jāsaprot, ka mūsu šūnas nav vienpatņi. Ja mūsu šūnas būtu vienpatņi, mēs nevarētu eksistēt. Līdz to, lai mūsu organisms varētu eksistēt, mūsu šūniņām ir jābūt kā sabiedrībā, visu laiku jākomunicē, viņam visu laiku jāsaņem signāli, jāatbild uz signāliem," skaidro Inese Čakstiņa-Dzērve. "Ja mēs runājam par šūnu sarunām, mēs varam runāt par diviem līmeņiem: viens līmenis ir šūnu savstarpējās sarunas, otrs līmenis, kas šūnā iekšā notiek. Tāpat kā mums, cilvēkiem, ir mūsu iekšējie dialogi un komunikācija ar apkārtējo vidi, tieši tāpat arī mūsu šūnām ir savi iekšējie dialogi, un arī komunikācija apkārt." "Mēs esam daudzšūnu organismi un mēs kā organisms varam pastāvēt tikai tādēļ, ka šūnas spēj koordinēti rīkoties, un šī komunikācija palīdz arī koordinēt šo rīcību - mums kā cilvēka organismam nodod signālus - mēs varam elpot, pārstrādāt enerģiju, kustēties, vairoties, mīlēt, izgaršot kaut ko. Tas viss ir šūnu komunikācijas rezultāts," pieblist Una Riekstiņa. "Atcerējās vēl vienu fantastisku šūnu komunikāciju piemēru. Pie dzimšanas, kad embrijam ir izveidojusies un nobriedusi elpošanas sistēma, kas ir pēdējā sistēma, kura vajadzīga, lai bērns varētu piedzimt. Visa savstarpējā šūnu komunikācija notiek - tiek padod signāls specifiskām šūnām, kas savukārt tālāk jau nodod signālu uz dzemdes sieniņu, kur savukārt dzemdes sieniņas muskuļi sapratīs - ā, tagad būtu laiks kontrahēties. Šāda vesela kaskāde ar komunikāciju, tas ir gandrīz kā nokoordinēt un uzrīkot dziesmu svētkus. Tagad es nododu informāciju te, te un te un kā tas viss mainās. Tas ir fantastisks piemērs šūnu komunikācijai," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Lai šūnas savstarpēji sarunātos un saprastos, vai ir kaut kāds koordinators, kas to sarunu diriģē, vai tomēr pašas šūnas spēj tik ļoti organizēties un saprasties, lai nav tā, ka pēkšņi visas runā vienlaikus vai pēkšņi klusē visas, kā tas dažreiz cilvēkiem gadās. vairāk saistīts ar neiroloģiju, ar smadzenēm. "Katrai šūnai ir specializācija. Tas mums ir ielikta šī programma organisma attīstības laikā, kā mums izveidoties embrijam un embrijā tālāk, veidojoties orgānu sistēmām, katrai jau ir ielikta programma, ko šī šūna darīs ļoti specializēti. Varētu teikt, ka šūnas jau sadalās pēc profesijām un tad katra rīkojas atbilstoši savai specializācijai. Piemēram, nekad no muskuļu šūnas negaidīs to, ko dara smadzeņu šūna," norāda Una Riekstiņa. Savukārt kā piemēru šūnu komunikācijas traucējumam Inese Čakstiņa-Dzērve mim multiplo sklerozi. "Labs piemērs, kur šūnu komunikācijas traucējumi tiešām ir vizuāli redzami, ir  diezgan drausmīga slimība - multiplā skleroze. Šūnas nevar nodot šo komunikāciju, un tāpēc arī cilvēkam ir šie klīniskie simptomi, ka ik pa laikam ir daļēja paralīze vai nekontrolētas kustības sākumā, kas beigās noved pie pilnīgas paralīzes. Tas ļoti smags gadījums, kurā mēs redzam, ja šūnas nekomunicē tā, kā tām jākomunicē, pie kā tas viss var novest," atzīst Inese Čakstiņa-Dzērve. Pētījums par lepras baktēriju lietderību aknu bojājumu ārstēšanā Interneta vietnē „ScienceDaily”, kur publicē pasaules vadošo universitāšu un pētniecības centru ziņas par jaunākajiem atklājumiem zinātnē, veselībā, vidē, tehnoloģijās un citās jomās, nesen laists klajā raksts par to, ka Edinburgas universitātes pētnieki ir atklājuši senas infekcijas slimības lepras baktēriju pozitīvo ietekmi uz aknu darbību. Vai tas nozīmē, ka nākotnē ar lepras baktērijām varēs ārstēt aknu bojājumus, vaicāju infektoloģei un hepatoloģei, Rīgas Stradiņa universitātes profesorei Angelikai Krūmiņai. Pirms skatām sīkāk šo jaunatklājumu, neliels dosjē par lepru, jeb kā to agrāk dēvēja – spitālību. Tā skar ādu un perifēro nervu sistēmu, tās simptomi attīstās lēni, un lepras slimnieks var gadiem ilgi dzīvot nenojaušot, ka ir sasirdzis ar šo kaiti. Lepru mēdz dēvēt arī par Hansena slimību, par godu  norvēģu ārstam Gerhardam Armaueram Hansenam, kurš pirms 150 gadiem atklāja lepras izraisītāju baktēriju.  Ar lepru arī nevar inficēties, sarokojoties vai sēžot līdzās šīs slimības pacientam, to nevar dabūt seksuālo kontaktu ceļā un māte dzemdējot, šo kaiti nevar nodot savam bērnam. Pasaulē ik pa laikam parādās jauni lepras gadījumi, un mūsdienās visbiežāk tas notiek piecās valstīs, norāda Angelika Krūmiņa. Tās ir Indija, Brazīlija, Indonēzija, Nepāla un Bangladeša. Latvijā - Baltijas valstīs pēdējais leprozorijs atradās Latvijā un tas darbojās Laidzes pagastā. Pacientu trūkuma dēļ tika slēgts 2007. Gadā. Rakstā interneta vietnē „ScienceDaily” teikts, ka Edinburgas universitātes Reģeneratīvās medicīnas centra speciālisti eksperimentējot laboratorijas apstākļos ar dzīvniekiem ir konstatējuši, ka baktērija, kura izraisa lepru, šūnu līmenī spēj ietekmēt bojātas aknas un palielināt šī orgāna reģenerāciju jeb atjaunošanos. Atklājumu vērtē infektoloģe un hepatoloģe Angelika Krūmiņa. Edinburgas Universitātes  speciālisti pauž domu, ja  lepras baktērijas palīdz aknām atjaunoties un vienlaikus nerada negatīvas sekas  laboratorijā esošajiem dzīvajiem dzīvniekiem, tad, iespējams, nākotnē šo pētījumu varētu izmantot, lai izstrādātu drošāku  ārstniecisko  metodi, kas atjauno novecojošas aknas un atjauno to bojātos audus

Kad runājam par Latvijas vēsturi, ar sabiedrības inteliģenci nereti saprotam politiķus, zinātniekus, radošo profesiju pārstāvjus un juristus. Latvijas valsts idejas nesēju vidu ir arī mazāk zināma sabiedrības daļa, proti, armijas virsnieki. Klajā nākusi vēsturnieka Ērika Jēkabsona grāmata, kas šoreiz veltīta latviešu virsniekiem Krievijas impērijas armijā līdz Pirmajam pasaules karam. Kāda bija šo virsnieku loma Latvijas valsts izveidē un kādi bija motīvi, karot Krievijas impērijā? Pētījumam par latviešu izcelsmes virsniekiem Krievijas armijā Ēriks Jēkabsons sācis vākt materiālus jau studiju laikos, jau iepriekš viņu interesējuši latviešu tautības virsnieki visās armijās - īpaši Latvijas, Vācijas, Krievijas arī ASV armijā. Tagad "mūža pētījums" rezultējies apjomīgā izdevumā. Plašāk stāsta Ēriks Jēkabsons. Latviešu dzīve 19. - 20. gadsimta mijā ASV un Austrālijā Apstākļi šādā jaunuzņemtā zemesgabalā diezgan apgrūtinoši, piemēram, vārīšanu un cepšanu izdara uz atklāta nometnes uguns, kur čuguna traukos to saberot ar karstiem pelniem un oglēm, tā par dzīvi Austrālijas mūžamežos pagājušā gadsimta 30. gados rakstīja tur dzīvojoša latviete. Cik daudz informācijas ir līdz šim zināms par tā sauktajiem veclatviešiem, kuri devās uz Austrāliju un ASV pagājušā gadsimta sākumā, kādi bijuši viņu piedzīvojumi un kādas pēdas viņi atstājuši vēsturē? Tāpat kā citi laimes un piedzīvojumu meklētāji, arī latvieši pagājušā un aizpagājušā gadsimtu mijā gan labākas dzīves meklējumos, gan mūkot no karadienesta, gan meklējot reliģisko brīvību devās uz Kanādu, Austrāliju, Ziemeļ- un Dienvidameriku, saka Viskonsinas Universitātes asociētais profesors Andris Straumanis, kuru uzrunāju, lai uzzinātu ko vairāk par tiem  latviešiem, kas atstājuši pēdas vēsturē kā dēkaiņi un piedzīvojumu meklētāji.  Plašāk zināmie ir Stāmerienā dzimušais Edvards Liedskalniņš, kurš uzbūvēja koraļļu pili, dundadznieks krokodilu Harijs, jeb Arvīds Blūmentāls – Austrālijas krokodilu mednieks, un Rīgā dzimušais Aleksandrs Laime – pirmais cilvēks pasaulē, kurš kājām sasniedza  pasaulē augstāko ūdenskritumu Venecuēlā. Neliels ieskats vēl par citiem latviešiem, kuri ir iegājuši vēsturē ar saviem piedzīvojumiem.  

Savvaļas dzīvnieku un cilvēku attiecības vienmēr ir bijušas līdzatkarīgas un ne reti arī konfliktējošas, īpaši, jau runa ir par plēsīgiem dzīvniekiem. Cilvēks un plēsējs kāro vienu un to pašu medījumu, bet plēsēji nerespektē cilvēku novilktās robežas. Vilki, lūši, lāči - nevienam vien lauksaimniekam tie ir radījuši raizes un senatnē arī lielas bailes. Cīniņš ar plēsējiem cilvēku mudinājis pat atsevišķās vietās atbrīvoties no šiem dzīvniekiem pilnībā. Kādas tam ir bijušas sekas, kāpēc dabai vajag plēsējus un kāda loma dabā ir tādam dažkārt traucējošam dzīvniekam kā bebrs, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte Tas, ko lauva, žirafe vai eksotisks kukainis apēd savvaļā, ir atkarīgs no barībās pieejamības un prasmēm to sagādāt. Nebrīvē dzīvojošiem savvaļas dzīvniekiem barība sev nav jāgādā, taču aprūpētājiem ir jānodrošina savvaļai līdzīgs uzturs. Kā tas notiek Rīgas Zooloģiskajā dārzā, ko zvēri ēd, esot tūkstošiem kilometru attālumā no savas dabiskās dzīves vietas? Nedēļas laikā tiek apēstas 15 - 20 tonnas dažādas barības - gaļa, siens, augļi dārzeņi un  granulas - tāda izskatās Rīgas Zooloģiskā dārza dzīvnieku ēdienkarte. Lai dzīvnieku nodarbinātu un padarītu tam interesantāku laiku, nereti barība tiek ieslēpta kādā dobumā, vai kastē, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns. Palūkosimies sīkāk, kādiem dzīvniekiem un kas konkrēti tiek dots. Vai zinājāt, ka banāni nebūt nav ierastākā pērtiķu barība un svētdiena lielajiem plēsējiem ir atslodzes diena? Par Rīgas zooloģiskā dārza dzīvnieku barību runājam bridējputnu flamingu mājā, kuri ieraksta laikā galvu iegremdējuši baseinā šūpo savu kaklu kā izkapti uz lauka un tādejādi ar knābi filtrē barību. Zīdītāji, abinieki un putni, kas pārtiek no kukaiņiem, ēd vietējo barību, tas ir, pašā zooloģiskajā dārzā šo dzīvnieku vajadzībām tiek audzēti kukaiņi. Māris Lielkalns stāsta, ka gada laikā tiek izaudzēti ap 100 kg kāpuru un  kukaiņu un attiecībā pēc dzīvnieka lieluma tie tiek kalibrēti pēc izmēriem. Savukārt lielie plēsēji - lauvas un tīģeri - tiek baroti ar liellopa, vistas un truša gaļu. Māris Lielkalns vēlreiz atgādina, ka dzīvnieki zoodārzā tiek uzraudzīti, lai tie saņemtu atbilstošu barību un tāpēc  apmeklētājiem nevajag censties mest pār žogu pārtiku, lai pabarotu, viņuprāt, izsalkušo zvēriņu, vai pievilinātu to sev tuvāk. Atcerēsimies, ka 2018. gadā pēc tam, kad daži "labdari" bija sabarojuši ziemeļbrieža mazuli ar čipsiem, tas lielās mokās nomira, un vēl pirms tam aizgāja boja lauku sētas kazlēni, kurus apmeklētāji bija pacienājuši ar baltmaizi.  

Tādi sabiedrības satricinājumi kā Covid-19 tuvinājuši zinātni ikdienas cilvēkam. Pievēršamies tehnoloģijām, kas radītas ārkārtas apstākļos Covid pandēmijas laikā, bet varētu būt noderīgas daudz plašāk. Šobrīd inženieri un ārsti plecu pie pleca strādā pie ierīces, kas ļautu monitorēt elpošanas grūtības Covid-19, pneimonijas un citu slimību pacientiem. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktors, vadošais pētnieks Dmitrijs Bļizņuks, Miega slimību centra vadītājs Artis Svaža un P. Stradiņa liniskās universitātes slimnīcas ārsts-endokrinolgs Svjatoslavs Kistkins.

Mēs daudz pēdējā laikā runājam par resursiem un to ilgtspējīgu pārvaldību, proti, tos iegūt un patērēt tā, lai resursu pietiktu arī nākamajām paaudzēm. Bet ko īsti nozīmē apsaimniekot resursus, kas pieder mums visiem? Absolūtais vairums dabas resursu pieder mums visiem - gaiss, ko elpojam, okeāns, kurā zvejojam, meži, zemes dzīles, zālāji un tā joprojām. Taču, vai atbildība par šiem resursiem un to izmantošana savam labumam pasaulē ir sadalīta godīgi*, vērtē pētnieki - Latvijas Universitātes lektors Elgars Felcis un Latvijas Universitātes docents Renārs Felcis. * Latvijas Zinātnes padomes projektā „Gatavi pārmaiņām? Kopīgo dabas resursu ilgtspējīga pārvaldība (Nr. lzp-2019/1-0319)" gūtās atziņas. 

Kopš Parīzes klimata līguma parakstīšanas ir pagājuši septiņi gadi. Pa šo laiku pasaule ir piedzīvojusi graujošus temperatūras rekordus, vairākas dabas katastrofas, Covid pandēmiju un bruņotus konfliktus. Šajos turbulentajos apstākļos valstīm ir jāturpina sarunas, kā pielāgoties klimatam, kas tik strauji mainās. Kur gan labāk par to runāt, ja ne kontinentā, kuru šīs izmaiņas skar visai skarbi. Šogad klimata samits notiek Āfrikā - zīmīgi, ka tieši šis kontinents šobrīd izteikti cieš no klimata pārmaiņām un to radītās nevienlīdzības. Aptuveni 60% Āfrikas iedzīvotāju iztiku gūst nozarēs, kas ir pilnībā atkarīgas no klimata, piemēram, lauksaimniecība. Vai Āfrika uzņemsies līderību klimata pārmaiņu risināšanā un kas sagaidāms tuvākajā nākotnē klimata jautājumu risināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē  Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs vides zinātņu doktors Jānis Brizga.  536. gads - “pasaulē sliktākais gads” Vēsturē dabas varenība ir metusi daudz izaicinājumu cilvēkiem, bet vairākās publikācijās tieši mūsu ēras 536. gads tiek dēvēts kā “pasaulē sliktākais gads”. Kas tad toreiz noticis? Kā skaidrojis pētnieks Kristofers Lavlaks, tad masīva vulkāna izvirduma rezultātā Zemes ziemeļu puslodi aizēnojis milzīgs vulkānisko pelnu mākonis. Kļuvis tumšs kā naktī, bet gaisa temperatūra likumsakarīgi sākusi pazemināties, iznīcinot ražu un cilvēci novedot bada priekšā, kam vēlāk sekojis arī buboņu mēris. Uzskata, ka vulkāna izvirdums noticis Islandē, pastāv gan arī citas versijas, un, lai labāk saprastu gan šo, gan, iespējams, vēl citus “pasaulē sliktākos gadus”, uz sarunu aicinām ģeoloģijas profesoru, vadošo pētnieku Latvijas Universitātē un pētnieku Tallinas Tehnoloģiju universitātē, kā arī biedrības “Ezeru un purvu izpētes centrs” biedru un valdes locekli Normundu Stivriņu. Pētnieks skaidro, kā varēja attīstīties notikumi 536. gadā. Par pasaulē sliktāko gadu dinozauriem, kuriem mēs diemžēl vairs nevaram pajautāt viedokli, būtu sava versija. Visticamāk tas būtu laiks pirms 65 miljoniem gadu, kad pie Dienvidamerikas zemeslodē ietriecās meterorīts, un tā radītās sekas izraisīja dinozauru izmiršanu. Sava versija par sliktāko gadu būtu mamutiem, un tie ir nesenāki notikumi. Proti, starpledus laikmets, kurā mēs tagad dzīvojam, iesākās ar dabīgu, strauju klimata pasiltināšanos. Latvijā tajā brīdī valdīja tundras veģetācija, bet, klimatam pasiltinoties, pie mums ienāca boreālie jeb skujkoku meži, un mamuti šai videi un diētai nespēja pielāgoties. Tātad tam ne vienmēr ir jābūt vulkāna izvirdumam, bet, kamēr vien Zemes garozu veido tektoniskās plātnes, tikmēr vulkāni saglabāsies un radīs mums atkal jaunus izaicinājumus. Atcerēsimies 2010. gadu un ķibeli ar pelnu putekļu mākoni un atceltajiem avioreisiem, kad Islandē pēc ilgstošas snaušanas pamodās vulkāns Eijafjadlajegidls.

Parasti, tuvojoties valsts svētkiem, daudz runājam par to, kā tika dibināta valsts un kādi bija tās lielākie izaicinājumi. Taču cik daudz zinām par to, kāda bijusi sieviešu loma Latvijas politikā 20. gadsimta sākumā un kādas vispār bija sieviešu tiesības, runājot par politiku un dažādām sabiedriskās dzīves aktualitātēm? Sievietes politikā aizvien nav pārstāvētas tikpat kuplā skaitā kā vīrieši, taču vēl pirms simt gadiem sieviete-politiķe bija nudien izņēmums. Kāda ir sieviešu politiķu vēsture Latvijā? Par to stāsta jaunākā Inetas Lipšas grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922-1934". Ar pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. "Doma, rakstot šo grāmatu, bija skatīt tieši saeimu vēsturi no 1922. gada līdz 1934. gadam," raidījumā Zināmais nezināmajā norāda Ineta Lipša. "Satversmes sapulci ievēlēja 1920. gadā un tajā strādāja sešas sievietes deputātes. 1922. gadā ir pirmās Saeimas vēlēšanās un tajā neievēl nevienu sievieti. Seko 2. Saeimas vēlēšanas 1925. gadā, atkal nevienu sievieti neievēl, 3. Saeimas vēlēšanās 1928. gadā - atkal nevienu. Tad beidzot 1931. gadā 4. Saeimā ievēlēja Demokrātiskā centra politiķi Bertu Pīpiņu. Lielais jautājums bija – kāpēc tā, kas mainījās no Satversmes sapulces 1920. gadā līdz 1922. gadam, kad neviena vairs nebija gana atzīstama, lai tiktu ievēlēta par deputāti. Tas bija galvenais jautājums, kāpēc es nolēmu, ka ir vērts skatīties latviešu sieviešu starpkaru politiskās vēstures stāstu." "Galvenais klupšanas akmens, kas sieviešu politiskajā darbībā tika iemests no Satversmes sapulces deputātiem, protams, viņiem nezinot to, neiedomājoties, kā tas ietekmēs tieši sieviešu ievēlēšanu, bija tas, ka viņi grozīja vēlēšanu principu," skaidro Ineta Lipša. "Respektīvi, Satversmes sapulci Latvijas pilsoņi vēlēja, tā saukto negrozāmo deputātu kandidātu sarakstu principu izmantojot. Tas nozīmē, ka iedzīvotājs aizgāja uz vēlēšanu iecirkni, un viņam bija n-tie kandidātu saraksti, viņš vienu paņēma un to pašu iemeta bez svītrošanas, bez plusiņu likšanas sarakstu urnā. Tie ir negrozāmie saraksti, un šādā kārtībā sešas deputātes tika ievēlētas. Bet Satversmes sapulces deputāti jau 1921. gada beigās saistībā ar Pašvaldību vēlēšanu likumu un Pilsētu domju vēlēšanu likumu mainīja šo principu uz grozāmu deputātu kandidātu sarakstu. Tas nozīmē, ka, līdzīgi kā mūsdienās, pilsoņi drīkstēja svītrot kandidātus, bet atšķirībā no mūsdienām viņiem bija vēl lielākas iespējas - viņi katra izsvītrotā deputāta kandidāta vietā varēja ierakstīt jebkuru deputāta kandidātu no visiem vēlēšanu kandidātu sarakstiem, kas attiecīgajā apgabalā balotējās." Latviete Skaidrīte Darius – viena no pirmajām sievietēm programmēšanā  "Manā laukā, kur es varēju atļauties, sievietēs mēs varējām atļauties algot 70. gadā. Līdz tam laikam vienmēr bija vīrieši," tā pirms diviem gadiem attālināti ierakstītā  intervijā teica Skaidrīte Darius no Austrālijas.  Viņas vārds ir ierakstīts latviešu tautas deju vēsturē, jo Skaidrīte bijusi horeogrāfe vairāk nekā 100 dejām, dibinājusi un ilgus gadus vadījusi Kanberas tautas deju kopu “Sprigulītis”, iestudējusi 10  deju lieluzvedumus, 2018. gadā iecelta par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāju. Un tā ilgi varētu turpināt uzskatīt viņas nopelnus latviešu tautas deju popularizēšanā, taču tikpat izcila kā horeogrāfe Skaidrīte arī ir matemātiķe. Savulaik strādājusi Austrālijas Nacionālās universitātes Datoru nodaļā, informācijas tehnoloģiju uzņēmuma "IBM" ietvaros apstrādājot grāmatvedības programmas. Tie bija pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi, laiks, kad  darbu šādās tehniskas jomās piedāvāja tikai vīriešiem. Novembra sākumā Skaidrīte Darius atzīmēja 95 gadu jubileju, tāpēc raidījumā piedāvājam ieskatu viņas karjerā tehnoloģiju jomā laikā, kad tā bija vīriešu pasaule. Par Skaidrīti Darius stāsta "Riga TechGirls" komunikāciju un partneru vadītāja Laima Bauere, kura vairakkārt ir kontaktējusies ar Skaidrīti un ierakstījusi viņas dzīvesstāstu. Laimas Baueres  sarunu ar Skaidrīti Darius var noskatīties youtube kanālā.  

Zinātne ir bijusi pārmaiņu virzītājspēks visos laikos. Dzelzs priekškara aizsegā Padomju Savienībā norisinājās daudz slepenu darbību, par kurām arī mūsdienās zinām maz. Spiegošana bija viens no veidiem, kā režīms varēja būt lietas kursā par rietumos notiekošo.  Aplūkojam specifisku lappusi PSRS vēsturē - zinātniskā un tehnoloģiskā spiegošana. Vai zinātne nepazina robežas arī tolaik un kādi slepeni izlūkošanas braucieni uz rietumiem notika tolaik? Kādas tehnoloģijas, preparātus un zināšanas padomju zinātnieki atveda atpakaļ? Stāsta ķīmiķis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Padomju režīma represijas pret zinātniekiem Latvijai nonākot padomju varas gūstā 1940. gadā, sākās plašas represijas pret inteliģenci, un tās vidū bez šaubām bija zinātnieki. Ja vien zinātnieki nebija kreisi noskaņoti, tiem klājās grūti. Sarunā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri aplūkojam dažādos okupācijas periodus Latvijā un kā tie uz ceļiem nospieda zinātnes pārstāvjus. Sākam ar pirmo padomju okupācijas periodu.  Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā attiecībā pret zinātniekiem atkal pastāvēja princips, ka cilvēkus represēja viņu politiskās vai sabiedriskās darbības dēļ, un rases dēļ - ebrejus. Daudzi zinātnieki nonāca apcietinājumā, Salaspils koncentrācijas nometnē vai krita karā. Otrā pasaules kara beigās un pēc kara visā Padomju Savienībā, arī Latvijā, bija vērojams zināma liberālisma jeb ideoloģiska atslābuma periods, kad attieksme pret inteliģenci šķietami kļuva pielaidīgāka, ļaujot runāt un darīt vairāk. Latvijā tāda attieksme bija ļoti aktuāla, jo trūka mācībspēku, kas pasniegtu augstskolās. Taču šis tā saucamais liberālisms bija ļoti relatīvs, drīz vien situācija mainījās, un varas groži Padomju Savienībā tika pievilkti ciešāk, arī attieksmē pret zinātniekiem. Laika posmā no 1949. līdz 1952. gadam zem sitiena nonāca nu jau arī bijušie sociāldemokrāti un citi zinātnieki, kuri bija spējuši kaut kā noturēties akadēmiskās pozīcijās, bet kurus apsūdzēja iepriekšējos grēkos - par darbību neatkarīgās Latvijas laikā vai vācu okupācijas laikā. Piemēram, matemātiķim Kārlim Zaltam tieši saistībā ar aktīvo publicistiku 20.-30. gados par etnogrāfiju un folkloru vēlāk neļāva darboties Latvijas Zinātņu akadēmijā. Juristu Pēteri Mucenieku 1944. gada novembrī apstiprināja par Lauksaimniecības akadēmijas katedras vadītāju, bet dažus mēnešus vēlāk apcietināja un izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu par to, ka vācu okupācijas laikā viņš bija darbojies zemes pašpārvaldē. Un vēl - Daina Bleiere sarunas iesākumā teica, ka pirmās padomju okupācijas laikā no zinātnieku aprindām ar varu izteiktāk sadarbojās lauksaimnieki un biologi. Pēc Otrā pasaules kara tieši viņi piedzīvoja represijas, un saistībā ar Trofima Lisenko mācības ieviešanu sākās vajāšanas pret ģenētiķiem.

Viena trešdaļa no saražotās pārtikas pasaulē tiek izmesta. Tas ir neticams apjoms, īpaši apzinoties, ka daļa šīs pārtikas ir ceļojusi tālu ceļu, audzēta, izmantojot daudz resursu un galu galā ir gana dārga. Viens no šādiem produktiem ir ogas - gardas, veselīgas, bet sezonālas un ātri bojājas. Diemžēl tonnām vērtīgo produktu nonāk izgāztuvēs pat nesasniedzot pircēju. Industrija jau sen meklē veidus, kā paildzināt ogu mūžu. Pašmāju zinātnieki radījuši dabisku pārklājumu, kas varētu palīdzēt. Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Rūpnieciskās mikrobioloģijas un pārtikas biotehnoloģijas laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks Pāvels Semjonovs un un šī paša institūta zinātniskais asistents Sergejs Koļesovs. Ogas Latvijas purvos Purva augsne, kas ir pārmitra un barības vielām nabadzīga, ļoti patīk dzērvenēm un lācenēm, kā šīs ogas ir piemērojušās videi purvā un kāpēc ziedoši lāceņu ceri vēl neliecina par bagātīgu ogu ražu, skaidro purva eksperte, bioloģijas zinātņu doktore Māra Pakalne. Dzērvenes, brūklenes, mellenes un zilenes ir ogas, kas aug purva malās. Vēl  pie ēdamajām ogām, kas aug purvā, jāpieskaita vistenes - nelielas apaļas melnas podziņas pielipušas pie kāta, kuru klāj egļu skujām līdzīgas lapiņas, bet tās gan vairāk sastopamas purva malās, uzskaitot šajā biotopā atrodamās ogas, teic Māra Pakalne. Sfagnu sūnas, kūdra un  mitrums - faktori, kas veido purvu ir arī pateicīga  vide minētajām ogām. Bet lācenes, sauktas arī par šķomenēm, šķovenēm vai mīklenēm - dzintarzeltainās un medainu garšu apveltītās ogas, ne vienmēr dodas rokā pat rūdītam šī garduma lasītājam un pēdējos gados nākas dzirdēt no ogotājiem, ka lācenes purvos iet mazumā.

  Vēsture ir parādījusi, ka sacensība dažādās ar politiku it kā nesaistītās jomās var būt lielisks diplomāts vai tieši skatuve, kur notikt politiskajai cīņai bez pašiem politiķiem. Kosmoss, olimpiskās spēles un šahs - jomas, kurās sacensības starp spēlētājiem ir arī sacensība starp valstīm, režīmiem un varas grožiem pasaulē. Šoreiz pievēršamies šķietami mierīgajai un statiskajai šaha spēlei, politikai un kaislībām tajā. Stāsta šaha turnīru organizētājs Andris Tihomirovs. Kosmosa stacijas „Mir” loma politikā Kamēr uz zemes noritēja skandāli un sāncensība dažādās sfērās starp bijušām Austrumu un  Rietumu bloka valstīm, tikām nosacīta draudzība pastāvēja  kosmosā, proti, Krievijas orbitālajā stacijā „Mir”, kas darbojās 15 gadus. Tur kopā strādāja gan krievu, gan amerikāņu, gan ari citu valstu astronauti. Protams, ka konkurence valdīja arī kosmosa izpētē. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadu nogales, kad sākās izplatījuma iekarošana, sākās arī ASV un Padomju Savienības regulāri pierādījumi, kurš pirmais un kurš pārāks šajā jomā.

Latvijai nav savu lielo raķešu, astronautu un lielo kosmosa izpētes centru, taču arī Latvijā astronomijai ir spēcīgas tradīcijas. To apliecina arī Latvijas Universitātes Astronomijas observatorija, kurai šogad ir simtā jubileja. Pulksteņu istaba, Frīdriha Candera instrumenti, zvaigžņu globuss un vesels lērums citu, senu astronomijas instrumentu - tie visi glabājas Latvijas Universitātes telpās un stāsta par astronomijas zinātnes dzimšanu Latvijā. Kas LU Astronomijas observatorijā dažādos laikos novērots un kas tajā skatāms mūsdienās, stāsta LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze Gunta Vilka. Simtgadē atklāts Astronomijas vēstures muzejs bijušajās Astronomijas observatorijas telpās, LU ēkā Raiņa bulvārī 19.  "Tajā pašā dienā mēs saņēmām Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vēstuli par to, ka ekspozīcijas sastāvā esošā pulksteņu istaba ir novērtēta kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis," skaidro Gunta Vilka.  Kā būtiskākos muzeja apskates objektus Gunta Vilka min tieši pulksteņu istabu, kas ir pirmais un galvenais objekts. Tāpat tie ir priekšmeti, kas palīdzēja astronomiem darbā - lielāki, mazāki teleskopi, mērinstrumenti, kā arī meteorītu kolekcija un liels zvaigžņu globuss, kurš observatorijā atradies kopš tās pirmajiem gadiem. Šobrīd gan globusu restaurē, Gunta Vilka cer, ka tas drīz atgriezīsies ekspozīcijā un būs kā otrs lielākais objekts. Meteorologa darbs senatnē Laikapstākļi mums visriņķī ir bijuši vienmēr, un arī senatnē cilvēki novērojuši, ka saulainām dienām seko lietainas, ka pēc siltuma un karstuma nāk vēsums un sals. Liecības par meteoroloģiskiem novērojumiem mēs varētu atrast jau senajās civilizācijās - Senajā Ēģiptē, Divupē, Ķīnā un Indijā. Tiesa, tolaik daudzi procesi skaidroti caur mitoloģisko un reliģisko prizmu, zinātnes tur bijis mazāk. Kad tad vairāk parādās zinātnisks redzējums par laikapstākļiem, par to stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa.

Zivis ir tik atšķirīgs organisms no mums, cilvēkiem, tomēr tās apdzīvo šo planētu daudzskaitlīgāk un arī senāk. Zivis izsenis ir bijušas cilvēku uzturs un arī apbrīnotas, jo reti kurš organisms spējis tik unikāli pielāgoties dzīvei uz zilās planētas, kā zivis. Zivis mīt uz šīs planētas krietni ilgāk nekā sauszemes iemītnieki, taču cik senas ir Baltijas jūras zivis un kādus seno zivju atradumus mums sniedz Devona laika atsegumi? Iepazīstam zivju evolūciju! Skaidro ihtiologs, zinātniskā institūta "BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis un paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu katedras vadītājs Ervīns Lukševičs. Zivis seno cilvēku uzturā Līdakas, plauži, sami, zandarti, sapali – tās bija zivis, kas dominēja ēdienkartē pirms desmit un astoņiem tūkstošiem gadu to cilvēku uzturā, kas dzīvoja pie Burtnieku un Lubānas ezera, un tagadējā Ventspils un Tukuma novadā. Tas ir dabiski un saprotami, ka zivis bija vienas no pamatuztura sastāvdaļām, jo tolaik cilvēki iekārtoja apmetnes upju un ezeru tuvumā, ūdenstilpnes bija bagātas ar zivīm un zivis bija vieglāk noķert nekā nomedīt alni vai mežacūku,  tā, runājot par sendienu uzturu, skaidro Latvijas Universitātes  Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, antropoloģe Gunita Zariņa. Pētot arheoloģiskajos izrakumos uzietos cilvēku kaulus, konstatēts, ka arī bērni tad, kad atšķirti no mātes krūts ir diezgan daudz baroti ar zivīm. Grūti pateikt, kā tieši akmens laikmeta cilvēki gatavojuši zivis, droši vien vienkāršākais veids bijis tās cept ugunskurā, taču izpētot  senās keramikas lauskas, tajās ir atrastas zivju paliekas, kas liecina, ka zivis ir gatavotas arī traukos, atzīst Gunita Zariņa. Savukārt runājot par paņēmieniem zivju ķeršanā, arheoloģiskajos atradumos ir bagātīgs klāsts ar harpūnām, āķiem, murdiem, žebērkļiem. Piemēram, „(..) Sārnate bija pirmā neolīta apmetne Latvijā, kurā atrada lielāku skaitu  koka priekšmetu - vienkoča laivas fragmentu, airus, lokus, šķēpus, tīklu, pludiņus no priežu mizas,  zušu duršanas ierīces un skalu murdus.” Tā  apjomīgajā izdevumā "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" raksta  LU Latvijas vēstures institūta vadošās pētniece Ilga Zagorska. Viņa arī stāsta par senajiem zvejas rīkiem. Interesants ir fakts, ka gan vidējā gan vēlajā akmens laikmetā ar zivju ķeršanu nodarbojās gan vīrieši, gan sievietes. Par to liecina  apbedījumos atrastie makšķerāķi, kas bija ievietoti kapā līdzās sievietei.

Nobela prēmija piešķirta zviedru paleoģenētiķim Svantem Pēbo. Viņš pētījis seno cilvēku genomu, nākot klajā ar ļoti interesantiem atzinumiem par neandertāliešiem un Homo Sapiens. Ko zinām par mūsu priekštečiem? Ko esam mantojuši no cilvēkiem, kas šo planētu apdzīvoja cilvēces pirmsākumos? Vai pētot seno cilvēku genomu, varam ko būtisku uzzināt arī par mūsdienu cilvēka fizioloģiju, skaidro antropoloģe Aili Marnica un Rīgas Stradiņa universitātes emeritētā profesore Erika Nagle. 67 gadus vecais Pēbo, kurš ir viens no paleoģenētikas dibinātājiem, sekvencējis neandertālieša genomu un atklājis hominīnus denisoviešus. Pēbo pētījumi arī apliecinājuši, ka gan neandertāliešu, gan denisoviešu gēni sastopami mūsdienu cilvēkos. "Parādot ģenētiskās atšķirības starp visiem pašlaik dzīvojošajiem cilvēkiem un izmirušajiem hominīniem, viņa atklājumi sniedz pamatu pētījumiem par to, kas mūs padara unikālus kā cilvēkus," sacīts Nobela prēmiju komitejas paziņojumā. "Šai senajai gēnu plūsmai līdz mūsdienu cilvēkiem ir fizioloģiska nozīme šodien, piemēram, tā ietekmē to, kā mūsu imūnsistēma reaģē uz infekcijām," norādījusi komiteja. Hominīni ir cilvēkpērtiķu un cilvēka dzimtas cilts, kurā apvienotas visas cilvēku sugas pēc nodalīšanās no tuvākās radniecīgās līnijas – šimpanžu cilts. Vienīgā līdz mūsdienām izdzīvojusī hominīnu suga ir saprātīgais cilvēks. Neseni arheoloģiskie atklājumi par Rīgu tās pirmsākumos Arheologi Vecrīgā, Mārstaļu ielā, uzgājuši unikālas atradnes, to vidū grezma keramika un 600 līdz 800 gadu sena trejžuburu dakša. Kāda izskatījās Rīga laikā, kad šī keramika un darba rīki te tika lietoti un kā tie tik ilgi saglabājušies? Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija, ka arheoloģiskās izpētes laikā Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, topošajā Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietā, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā atrastas labi saglabājušās liecības par Rīgas pirmsākumiem. Pēdējo gadu laikā vairākkārt dzirdēts par atklājumiem Vecrīgas ielās, un sarunas iesākumā vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons uzreiz norāda -  par atradumiem Mārstaļu ielā nevar runāt ārpus tā konteksta, kas par šī kvartāla vēsturi jau noskaidrots agrāk.  2019. un 2020. gadā līdzās Alberta laukumam, vienai no vissenāk apdzīvotajām vietām tagadējās Vecrīgas teritorijā, pētnieki uzdūrušies trim dažādām aizbērtās senās Rīdziņas upītes krasta līnijām Kalēju ielā 64/66. Savukārt pagājušā gada rudens posmā Vecpilsētas ielā 19 pētnieki simboliski kāpuši ārā no upes aizbēruma, šķērsojuši Alberta laukumu un uzgājuši vērtīgus atradumus - daudz dažādu koka detaļu, guļbūvju fragmentus, liecības par amatniecību, par dzelzs un dzintara apstrādi, aproces, piekariņus, kā arī agrās gotikas mākslas priekšmetu - māla figūriņu jeb stilizētu Svēto Dievmāti ar Jēzus bērnu. Šajā vietā dzīvojuši Rīgas pirmiedzīvotāji - lībieši -, un Dievmātes figūriņa liecina, ka tie bijuši jau kristītie lībieši. Par atradumiem Vecpilsētas ielā 19 Zane Lāce-Baltalksne jau iepriekš iepazīstinājusi šī raidījuma sižetā.  Bet šoreiz dodamies vēl mazliet tālāk, uz Mārstaļu ielu 6, un par to, kādus noslēpumus atklājusi šī adrese, turpina Artūrs Tomsons.

Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā.  Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs. Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem. Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses. Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu." Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem. Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr". "Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs. Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos. Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”. Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums. Pulvertorņa vēsture Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs. Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš. Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga. Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav. Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas. Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu. Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.

Jaunākais Dzīvās planētas ziņojums grauj cerības par bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos - 69% kritums zīdītājiem, reptiļiem, putniem, zivīm u.c. Vienlaikus Eiropā klajā nācis ziņojums par sugām, kuras piedzīvo populācijas uzplaukumu. Vai tas nozīmē, ka centieni glābt dažādas sugas var būt veiksmīgi un kas šajā jomā notiek Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode. Lauksaimniecībā kukaiņu atbaidīšanai arvien vairāk izmanto dabiskos repelentus Domājot gan par bioloģiskās daudzveidības, gan cilvēka veselības saglabāšanu, lauksaimniecībā pieaug vēlme izmantot videi saudzīgākus līdzekļus. Tas attiecas arī uz tiem līdzekļiem, kuri kalpo kukaiņu atbaidīšanai, proti, repelentiem. Kā dabiskie repelenti darbojas daudzas augu sugas, un to sastāvdaļas iespējams izmantot gan citu augu kultūru izglābšanai no kukaiņu uzbrukumiem, gan profilaktiskai aizsardzībai – gluži tāpat kā to dara vitamīni. Šobrīd pētījumu par dabisko repelentu iedarbību veic Vides risinājumu institūts. Dažādus kaitēkļu atbaidīšanas paņēmienus jeb repelentus raksturo Vides risinājumu institūta Praktiskās entomoloģijas laboratorijas pētniece Kristīne Berķe-Ļubinska. Repelenti var nākt gan no dzīvās dabas, gan būt sintētiskas vielas un preparāti, bet šajā reizē galveno uzmanību vērsīsim uz vielām, kas tiek iegūtas no dzīvās dabas - no augiem. Tieši par šo tematu līdz nākamā gada novembrim Vides risinājumu institūtā tiek realizēts projekts, lai noskaidrotu, kā konkrētas augu sugas un to aktīvās vielas spētu pasargāt citus augus no kaitēkļiem – kukaiņiem. Taču vai dabiskie repelenti būtu tikai augi, uz šo jautājumu atbild Liene Kienkas, biorafinēšanas daļas vadītāja uzņēmumā SIA “Field and forest”, kas ir konkrētā projekta partneris. Varētu teikt, ka projekts rada veselus divus labumus. Pirmkārt, tiek iegūtas ēteriskās eļļas. Otrkārt, pēc destilācijas pāri palikusī biomasa, piemēram, kumelīšu ziedu galviņas, ķimeņu sēklas, priežu zari tiek izmantoti repelentu veidošanai. Biomasai ir noņemtas nost tikai ēteriskās eļļas, taču tajā joprojām saglabājas daudz aktīvo ķīmisko savienojumu. Un tad nu ar šo biomasu tiek veikta nākamā procedūra - ekstrakcija -, lai ķīmiskos savienojumus dabūtu ārā. Galarezultātā ar šiem savienojumiem tiek izveidots repelents, ko var uzsmidzināt citām augu kultūrām aizsardzībai. Bet pētniecei Kristīnei jautāju, vai līdztekus šādai repelentu ieguvei būtu iespējams arī cits paņēmiens – kad vienā augu kultūrā vienkārši iestādām citu, kas nomāktu nevēlamus kukaiņu uzbrukumus un tādā veidā pirmo kultūru pasargātu? Projektā līdz šim jau noteikti ekstrakcijas apstākļi, lai no priežu, kumelīšu un ķimeņu biomasām iegūtu aktīvos ķīmiskos savienojumus. Paralēli laboratorijas apstākļos notiek lauka apstākļu simulācija. Ar speciālu smidzināšanas iekārtu tiek simulēta insekticīdu smidzināšana uz augiem un pētīta kukaiņu uzvedība - kā tad tie rīkosies, sastopot apstrādātus augus. Tas viss ļautu radīt dabisku repelentu, kas spētu cīnīties ar persiku laputi, siltumnīcu baltblusiņu un kāpostu tīteni, un, kas zina, varbūt arī ar citiem kaitēkļiem.  

Nesen raidījumā runājām par makroaļģēm, kuras visai bieži sastopamas izskalotas jūras krastā, šoreiz saruna par mikroaļģēm.  Mikroaļģes ir organisms, kas pastāvējis uz šīs planētas no pašiem dzīvības pirmsākumiem. Tās cilvēku rokās pielietotas jau izsenis, taču, kā tas notiek mūsdienās? Vai mikroaļģes var lietot ne tikai uzturā, bet arī gaisa attīrīšanai telpās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro mākslas maģistre Alise Jēkabsone un inženierzinātņu doktore Agnese Stunda-Zujeva. Zebrzivtiņas pētniekiem palīdzēs labāk pētīt aizkuņģa dziedzera audzēja terapiju Zebrzivis – nelielas karpu dzimtas zivtiņas, kuras savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties horizontālām tumšām svītrām uz visa ķermeņa, kas atgādina zebru krāsojumu. To dzimtene ir Dienvidaustrumāzija, bet tās ir izplatītas un viegli uzturamas akvāriju zivis. Un jau pirms aptuveni 40 gadiem šīs peldošas radībiņas sāka izmantot medicīniskiem pētījumiem, jo izrādās, tām gēnu līmeni ir daudz kas kopīgs ar cilvēku. Tāpēc arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, pateicoties kompānijas «MikroTik» ziedojumam, kuru administrē Latvijas Universitātes fonds, šobrīd notiek gatavošanās šo zivju iekārtošanai laboratorijā, lai nākamā gada sākumā varētu sākt pētījumus, kas ļautu  piemērot labāku zāļu devu un veidu aizkuņģa dziedzera audzēja gadījumā. Par to, kā notiks šie pētījumi un kāpēc zebrzivtiņas ir labāks pētījumu objekts, salīdzinot ar laboratorijas pelēm, stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošais pētnieks Vadims Parfejevs. Zebrzivtiņas ir pateicīgāks pētījumu materiāls, piemēram, salīdzinot ar laboratorijas pelēm. Pirmkārt, pētījums aizņem mazāk laika, salīdzinot ar ierasto peļu modeli, atbildi par to, cik jūtīgas ir šūnas pret zālēm, var iegūt daudz ātrāk. Finansiāli pētījums ir ekonomiskāks, jo šīs zivtiņas ir vieglāk uzturēt, nekā laboratorijas grauzējus un, pats galvenais,  kā jau sākumā tika minēts, zebrzivtiņu šūnas ir daudz līdzīgākas cilvēka šūnām. Tāpēc atbilde par kāda medikamenta pielietošanu ir daudz precīzāka un konkrētāka. Zebrzivtiņas  pētniekiem var palīdzēt labāk saprast un izpētīt ne tikai aizkuņģa dziedzera audzēja terapiju, bet arī jautājumus par audu atjaunošanu

Banku krīzes atsaucas uz sabiedrību visai graujoši, to mums lieliski parāda pēdēja gadsimta notikumi tepat Latvijā un citviet rietumu pasaulē. Šī gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāti pētījuši, kā mazināt ekonomisko lejupslīdi banku krīzēs un kādas ir attiecības starp bankām, valsti un sabiedrību. Ar Nobela prēmijas ekonomikā laureātu pētījumu iepazīstina Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta amerikāņiem Benam Bernankem, Daglasam Daimondam un Filipam Dibvigam par banku lomas ekonomikā pētījumiem, pirmdien paziņoja Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija. Bernanke, Daimonds un Dibvigs "būtiski uzlabojuši mūsu izpratni par banku lomu ekonomikā, īpaši finanšu krīžu laikā, kā arī par to, kā regulēt finanšu tirgus",  uzsvērusi akadēmija. "Svarīgs secinājums viņu pētījumos ir par to, kāpēc ir vitāli svarīgi izvairīties no banku sabrukuma," norādīts akadēmijas paziņojumā. Latvijas Bankas priekšvēsture Latvijas Banka – Latvijas centrālais finanšu nervs – netika dibināta vienā dienā. Tāpēc, veidojot jaunu zinātnisko izdevumu par godu Latvijas Bankas simtgadei, vēsturniece Ineta Lipša aplūkojusi arī bankas priekšvēsturi, proti, laiku pēc Latvijas valsts dibināšanas līdz oficiālajai bankas dzimšanas dienai 1922. gada 1. novembrī. Un tieši šī priekšvēsture ar karadarbībām izskaidro, kāpēc apstākļi Latvijas Bankas izveidei bija tik sarežģīti. No sākotnējās idejas par privātu akciju banku ar vietējo iedzīvotāju un ārvalstu uzņēmēju iesaisti līdz valsts bankai praktisku apsvērumu dēļ - tāda ir Latvijas Bankas tapšana, un par to plašāk stāsta Ineta Lipša.

Metaversu dēvē par nākotnes internetu, ka piedēvē spēju līdz nepazīšanai mainīt veidu, kā sazināmies, kā piedzīvojam pasauli apkārt. Klajā nācis jauns jēdziens - metapilsēta. Metapilsēta - tā pati pasaule, tikai ar virtuālās realitātes papildinājumu. Vai Google brilles mums nākotnē ļaus saskatīt to, kā nav un, vai tavs digitālais es - avatārs - būs tikai izklaide, vai tam ir arī mūsu dzīvi atvieglojoša funkcija un kādas iespējas virtuālajā realitātē saredz dažādu nozaru speciālisti, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes padomes loceklis, VAS Elektroniskie sakari "5G Techritory" programmas direktors Neils Kalniņš. Eiropas Savienības kosmosa kopienas samitā gūtās atziņas “Copernicus”, “Galileo”, “Egnos”, “SSA”, “Govsatcom” – tās ir sistēmas, kas visas kopā un katra īpašā veidā raksturo Eiropas Savienības Kosmosa programmu. Piemēram, “Copernicus” ir zemes novērošanas programma – līderis Nr. 1 pasaulē, apgādājot mūs ar kosmosā iegūtajiem datiem. Lai apzinātu pašreizējās un nākotnes tehnoloģiju iespējas, oktobra sākumā Eiropas Savienības kosmosa kopienas pārstāvji pulcējās vienuviet – Čehijas galvaspilsētā Prāgā, un diskusijās daudz izskanējusi saikne starp kosmosu un drošību, kā arī kosmosu un klimata pārmaiņām. Tāpēc vispirms Rodrigu da Košta (Rodrigo da Costa), Eiropas Savienības Kosmosa programmas aģentūras izpilddirektors, stāsta, kā tieši kosmosa dati un zemes novērošanas programmas var palīdzēt drošības un aizsardzības veicināšanā. Kosmosa datu savienošana ar dažādām jomām – tas iespējams ar dronu palīdzību. Kosmosa nedēļas ietvaros dronus demonstrē Jakubs Karašs (Jakub Karas), Čehijas Bezpilota gaisa alianses prezidents. Sarunu turpinu ar Eiropas Savienības Kosmosa programmas aģentūras tehnoloģiju speciālistu Hoakinu Rejesu Gonsalesu (Joaquín Reyes González). Viņš demonstrē lauksaimniecībā izmantojamu robotu, ko varētu uzskatīt par trim traktoriem vienā - tas var darboties ar elektrību, tam ir arī dzinējs, un šos abus režīmus var kombinēt, kā arī robotam ir signālus uztverošā daļa jeb “smadzenes”. Tāpat kā drons arī šis robots ir darbināms attālināti, un tas izmanto gan “Galileo”, gan globālās pozicionēšanas sistēmas datus. Drošības un vides aspekti nav mazāk svarīgi automašīnām. Tāpēc piekrītu laipnam piedāvājumam izmēģināt autonomās braukšanas testa mašīnu, ko izstrādājis starptautisks uzņēmums “Valeo”. Pirms brauciena tiek uzlādēti mašīnas sensori un ekrāni. Iesēžoties automobiļa aizmugurējā sēdēklī, uz ekrāna paveras aina ar apkārtējo vidi, piemēram, vai mašīnas tuvumā staigā cilvēki. Savukārt brauciena laikā manā acu priekšā uz cita ekrāna veidojas nobrauktais maršruts, šoreiz vēl - šofera vadībā. Pašreizējā ideja ir veikt visas nepieciešamās sagataves, lai radītu autonomu braukšanu, tādējādi ekrānā uzzīmētais maršruts kā paraugs vēlāk tiktu iedots mašīnai bez šofera. Izkāpjot no automobiļa, uz mirkli aprunājos ar “Valeo” programmētāju no Vācijas Markusu Bahu (Markus Bach).

Covid pandēmija ir atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības fizisko veselību - ilgstoša rehabilitācija, hronisko slimību saasinājumu ārstēšana un ielaistas kaites, arī kavētas pārbaudes un arī nāves gadījumi bija tas, ko diemžēl radīja šis vīruss. Jauns pētījums ASV par pieaugušajiem norāda, ka Covid pandēmijas laikā mainījusies cilvēku personība un uzvedība. Esam kļuvuši neirotiskāki, noslēgtāki un sliktām spējam iekļauties sabiedrībā. Kāpēc tā un vai arī citi lieli pārdzīvojumi var ietekmēt pieauguša cilvēka personību? Ko par to saka pētījumi, skaidro psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore. Attieksmi pret notiekošo pasaulē ietekmē arī bērnības pieredze Darbā  riebīgs priekšnieks vai neapmierināti klienti, vai, ja esi uzņēmējs, milzīgi nodokļi. Mājās – vai nu salsti, vai maksā par apkuri neadekvāti augstu cenu. Laiks pārlieku apmācies vai kaitinoši saulains, valdība – kārtējo reizi nejēgu bars… Tā šo sarakstu varētu turpināt, sūdzoties par bērniem, dzīvesbiedriem, pārdevējiem veikalā, pasažieriem sabiedriskā transportā – tik pazīstamas un ikdienišķas frāzes, ko paši esam lietojuši un no citiem dzirdējuši. Kādi ir iemesli tieksmei vainot visu un visus, skaidro Latvijas Universitātes profesore un vadošā pētniece izglītības psiholoģijā Baiba Martinsone. Runājot par audzināšanas ietekmi bērnībā, Baiba Martinsone min, ka šo greizo attieksmi rada gan vecāku pāraprūpe, izdarot un izlemjot visu bērna vietā, vai visu atļaujošs audzināšanas stils, kad bērnam nav nekādu ierobežojumu, vai arī ļoti autoritatīva vecāku nostāja. Jebkurā no minētajiem gadījumiem vecāku attieksme un audzināšanas pieeja neveicina bērnā pašregulācijas attīstību, kas vēlāk mazajam cilvēkam pieaugot rada tieksmi vainot apkārtējos savās neveiksmēs.

Nesen notikusī dabasgāzes noplūde Baltijas jūrā, kas saistīta ar gāzes vada "Nord Stream" plīsumiem, radījusi jautājumus, kas notiek tajā jūras daļā, kas mūsu acīm ir slēpta. Vairāku desmitu metru dziļumā jūrā atrodas ne tikai gāzes vads, bet arī interneta kabeļu vēja turbīnu zemūdens daļas un citi infrastruktūras objekti. Tas arī rada jautājumus gan par jūrā esošās infrastruktūras drošību, gan arī par to, kādu ietekmi sašķidrināta dabasgāzes noplūde var radīt jūras organismiem. Par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Māris Skudra un Valsts Vides dienesta Ģenerāldirektora vietniece, Zvejas kontroles departamenta direktore Evija Šmite. Šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu saistībā ar gāzes noplūdi Baltijas jūrā no gāzes vada "Nord Stream", kas var ietekmēt klimata izmaiņas. "Metāna noplūdes ūdens vidē - okeānā vai jūrā nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo metāns veidojas ilgā periodā no atmirušajām organiskajām vielām pie noteiktas temperatūras un spiediena," skaidro Māris Skudra. "Ir pierādīts, ka metāna noplūdes notiek. Tas ir ap naftas urbumiem vai dažādiem fosilo kurināmo ieguves urbumiem. Fakts, ka metāns nonāk ūdens vidē, nav nekas pārsteidzošs, jautājums ir par apjomiem. Ja ap urbumiem apjomi ir salīdzinoši mazi (..) un nevar novērot ūdens virsmā paaugstinātu metāna daudzumu. Ceļā no jūras grunts līdz ūdens virsmai ir izšķīdis. Pavisam cits stāsts ir, ja ir šāda veida avārijas un tie apjomi ir nesalīdzināmi lielāki. Nav laika metānam izšķīst un tas nonāk atmosfērā un atšķirībā no CO2 gāzes, ko lielākā daļa zina, ka tā ir siltumnīcefektu izraisoša gāze, metānam ietekme ir vairākas reizes lielāka, jo metāns kā savienojums labāk aiztur atmosfērā siltumu, kas savukārt veicina klimata pasiltināšanu." Māris Skudra vērtē, ka nomācoši lielākā daļa metāna izplūda atmosfērā, jo apjoms bija tik liels. Metāns ne īpaši labi šķīst ūdeni, sliktāk nekā skābeklis, gandrīz divas reizes sliktāk.  "Šī noplūde tiek uzskatīta par lielāko pasaulē, kāda ir bijusi pasaulē no viena avota," norāda Māris Skudra. Evija Šmite skaidro, ka pagaidām nav konstatētas beigtas zivis sprādziena vietās, bet vēl jāpēta ietekme. "Apstākļu sakritības dēļ ietekme uz jūras organismiem ir salīdzinoši maza un lokāla," atzīst Evija Šmite. Metāna veidošanas govju organismā Pēc statistikas datiem pasaulē ir apmēram miljards govju, kuru organismā rodas metāna gāze, kas savukārt ir viens no globālās sasilšanas cēloņiem. Vai tiešām  lauksaimniecībā izmantotie atgremotājdzīvnieki govis, aitas un kazas ir lielākie, tā teikt, metāna ražotāji? Kā  dzīvnieka organismā veidojas metāns un cik lielā daudzumā tas nonāk atmosfērā, un kā ierobežot tā rašanos, par to iztaujājam Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta direktori un vadošo pētnieci Diānu Rusku. Visupirms īsais kurss gotiņas vēderā. Kā zināms, atgremotājdzīvniekiem ir daudzdaļīgs kuņģis, kas sastāv no  četriem kambariem – spurekļa, acekņa, grāmatnieka un glumenieka. Noplūktā zāle vispirms nonāk spureklī  un tur arī veidojas minētas metāns. Par to turpina Diāna Ruska. Ja parasti metāna izdalē tiek vainoti, vienkāršoti sakot, govju purkšķi, tad tas nebūs īsti korekti, jo metāns vairāk izdalās elpošanas un  atgremošanas procesā. Tikai 5% metāna nonāk atmosfēra ar dzīvnieka izvadgāzēm un fekālijām. Diāna Ruska teic, ka tomēr govis, aitas un kazas šobrīd nevar vainot kā galvenās metāna „ražotājas”.

Klik un gatavs - līdzīgi kā Lego klucīši, arī ķīmiski elementi var tikt savienoti vienkāršā un ērtā veidā, radot ātras, videi draudzīgas reakcijas. Kas ir "klikšķa ķīmija" un kāda nozīmei šai ķīmijas metodei, skaidro Organiskās sintēzes institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesors Kristaps Jaudzems un Latvijas Universitātes vadošais pētnieks, ķīmijas doktors Eduards Baķis. Nobela prēmija ķīmijā piešķirta trim zinātniekiem, kas veicinājuši tā sauktās "klikšķa ķīmijas" un bioortogonālās ķīmijas attīstību. Šīs metodes palīdz ātrāk un efektīvāk veidot dažādu molekulu savienojumus, kas it sevišķi noder farmācijas nozarē. Nobela prēmiju saņems amerikāņu zinātnieki Berijs Šārpless (81) un Karolīna Bertoci (55), kā arī Dānijas zinātnieks Mortens Meldāls (68). Šārpless jau otro reizi ir kļuvis par Nobela prēmijas laureātu, jo šādu atzinību viņš saņēma arī 2001. gadā par pētījumiem citā ķīmijas jomā. Šārpless ir tikai piektais Nobela prēmijas laureāts kopš prēmijas izveidošanas, kurš šādu atzinību saņēmis divreiz. Nobela komiteja norāda, ka ķīmiķi jau sen centušies veidot arvien sarežģītākas molekulas, piemēram, farmācijas nozarē tas bieži vien nozīmē dabā sastopamo molekulu mākslīgu radīšanu, lai iegūtu ārstniecībā izmantojamas vielas. Taču šādu molekulu savienojumu radīšana parasti ir laikietilpīga un ļoti dārga. Amerikāņu zinātnieks Šārpless ap 2000. gadu radīja "klikšķa ķīmijas" koncepciju, kas nozīmē ātrāku reakciju norisi un izvairīšanos no nevēlamiem blakusproduktiem. Šī ķīmijas nozare pēta ķīmiskās reakcijas, kurās sarežģīti produkti tiek iegūti, savienojot vienkāršus moduļus. Neilgi pēc tam Šārpless un dāņu zinātnieks Meldāls neatkarīgi viens no otra attīstīja "klikšķa ķīmijas" efektīvāko metodi: vara katalizēto azīda alkīna ciklopievienošanās reakciju. Mūsdienās tā tiek plaši izmantota medikamentu sintezēšanā, DNS izpētē un citās jomās. Amerikāņu zinātniece Bertoci pilnveidoja "klikšķa ķīmijas" metodes un atrada veidu, kā tās izmantot dzīvos organismos. Bertoci izstrādāja bioortogonālās reakcijas, kas notiek organisma šūnās, bet netraucē normālai šūnas darbībai. Šīs metodes tiek izmantotas, lai izstrādātu iedarbīgākas zāles pret vēzi. Vai Dieva esamību var izskaidrot ar matemātiku? Cilvēkam visos laikos ir bijusi nepārvarama dziņa izskaidrot notiekošo. Kopš zinātniskās metodes atklāšanas cilvēce to cenšas darīt ar zinātnes instrumentiem, tostarp matemātiku. Zinātne mums ļauj izskaidrot dabas parādības, slimības un pat krīzes sabiedrībā, bet vai ar to var pierādīt Dieva esamību? Vai cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, vai arī cilvēki ir radījuši Dievu pēc sava tēla un vajadzību līdzības? Šis ir fundamentāls jautājums, kas vienā vai otrā veidā savas dzīves laikā jāatrisina katram cilvēkam. Bet, risinot šo jautājumu, iespējams uzdot vēl kādu citu – vai Dieva esamību iespējams izskaitļot ar matemātikas palīdzību? Uz sarunu par šo tematu esmu aicinājusi Vjačeslavu Kaščejevu – Latvijas Universitātes profesoru, kurš zinātnisko grādu kvantu fizikā saņēmis Telavivas universitātē. Arī kvantu fizika ienāks mūsu sarunā par dievišķo, bet vispirms par to, vai ar matemātisko pierādījumu varētu pamatot Dieva esamību. Stāsta Vjačeslavs Kaščejevs. Aizvien vairāk parādoties informācijai par kvantu fiziku, iespējams kādiem cilvēkiem radusies sajūta, ka, lūk, šī beidzot būs atbilde daudziem neizprotamiem jautājumiem. Vai kvantu fizika sniedz lielāku palīdzību, lai atbildētu uz jautājumiem par dievišķo. Viņš norāda, ka šim visam ir arī negatīva piekrāsa, jo, izplatot sabiedrībā nepārbaudītus faktus par to, ko zinātnieki patiešām dara, cilvēkiem var rasties priekšstats, ka Dievu var aizstāt ar zinātni. Tajā pašā laikā kvantu fizikā ir daudz valdzinošā, jo, no vienas puses, kvantu pasaule darbojas pēc matemātiski precīzi izteiktiem likumiem, bet, no otras puses, izaicina mūsu veselo saprātu, jo jebkurā vietā un veidā matemātikas likumiem iespējami izņēmumi. Neizdibināmi ir Kunga ceļi, un sākotnēji neizdibināmais dzen uz priekšu matemātiķi paplašināt robežas. Ilgas pēc bezgalīgā, pēc kaut kā lielāka par tevi pašu, un bezgalība kā tiekšanās process matemātikā meklēt atbildes. Mūžība kristīgajā pasaulē, un mūžība, kam varam pieskarties, ceļojot matemātikas pasaulē. Tās ir līdzības, kas vieno, ko nevajag uztvert burtiski, taču šīs paralēles palīdz apjaust, ka Dievs atklājas arī matemātikā, un matemātikā nepieciešamā racionalitāte ļauj mums ar saprāta devu lasīt kristīgu tekstu.

Augot pētījumu skaitam par mūsu gremošanas sistēmas ietekmi uz kopējo veselību, arvien vairāk varam novērtēt mūsu zarnu lomu kopējā veselībā. Pašmāju pētnieki pievērsuši uzmanību, kā D vitamīns uzsūcas cilvēka gremošanas traktā, atklājot, ka D vitamīna uzsūkšanos organismā ietekmē mūsu zarnu mikrobioms*. Tas pētīts multiplās sklerozes pacientiem. Kā mūsu zarnu darbība veicina dažādas autoimūnas saslimšanas? Plašāk stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Genomikas un bioinformātikas laboratorijas vadītāja Natalia Paramonova, Genomikas un bioinformātikas laboratorijas zinātniskā asistente Samanta Pļaviņa, bioloģijas zinātņu doktore Elīna Ļeonova un neiroloģe Jolanta Kalniņa. Vitamīni un minerālvielas mūsu organismā To, ka vitamīni un minerālvielas vajadzīgas, lai mūsu organisms varētu  pilnvērtīgi funkcionēt, šķiet, zina katrs, bet šoreiz papētīsim, kā konkrētās  uzturvielas, tā teikt, uzvedas, nonākot cilvēka vēderā. „Ja cilvēks vēlas  profilaktiskos nolūkos uzlabot veselību, tad ieteicams lietot  vitamīnu kompleksu, jo organisms paņems sev vajadzīgo, bet pārējais ar urīnu tiks izvadīts ārā,” atzīst teic Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras docētāja un doktorante Anna Gavrilova. Viņa skaidro vitamīnu dabu. Tā kā mēs ar ēdienu vai uztura bagātinātājiem uzņemam arī citus ķīmiskus elementus, jāpatur prātā, ka pārlieku ilgi lietojot cinka  preparātus, tas var aizkavēt citu organismam būtisku minerālvielu uzsūkšanos. Līdz ar to, var tikt vājināta mūsu imūnsistēma un dzelzs daudzums organismā. Anna Gavrilova arī atgādina vispārīgu informāciju par D vitamīnu mūsu platuma grādos dzīvojošiem. Vēl runājot par atsevišķām vērtīgām uzturvielām, Anna Gavrilova uzsver magnija lietošanas ieteikumus. Magnijs novērš muskuļu krampjus, veicina labu miegu, arī vairo enerģiju, bet pārlieku lielas magnija devas var izraisīt nepatīkamas blaknes.   * Pētījums tika veikts projekta 1.1.1.2/VIAA/4/20/718 ''D vitamīna un tā receptoru gēnu polimorfismu loma zarnu iekaisuma modulācijā pacientiem ar recidivējošu un progresējošu multiplās sklerozes norisi'' ietvaros.

Šausmu stāsti ir īpaša niša mūsdienu literatūrā un kino. Dažs labs no saviem bērnības un jaunības gadiem atceras pirmās kino kasetes ar Holivudas šausmu filmām, citam spoku žanru izdevies iepazīst ar pirmajām šausmu stāstu grāmatām 90. gados. Taču vai šausmu žanram ir dziļākas un senākas saknes tradicionālajā folklorā? Baisais, spokainais, šaušalīgais - arī šādi elementi sastopami latviešu tautas pasakās. Kāpēc cilvēki laiku laikos ir stāstījuši spoku stāstus un kāda ir šo elementu nozīme latviešu literārajā mantojumā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis. Kas notiek brīdī, kad mums ir bail? Ja mums nebūtu baiļu, mēs savā dzīvē izdarītu daudz trakulību un muļķību. Bailes mūs gan pasargā no nopietniem kaitējumiem, bet atrašanās baiļu stāvoklī mūs padara tramīgus, atzīst Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Viņš stāsts par baiļu rašanos, baiļu sajūtas fizioloģiskajām un psiholoģiskajām izpausmēm un to pārvarēšanu.  19. gadsimta britu dzejnieks Roberts Braunings ir teicis, ka "Bailes, tāpat kā ticība,  cerība un  mīlestība - veido cilvēci". Tieši tā - bailes mājo mūsos līdzās visām citām emocijām. Jautājums, kā cilvēkam izbalansēt starp baiļu duālo dabu, kad tās mūs pasargā no pārgalvības, bet, ilgtermiņā dzīvojot bailēs, tās ievieš satraukumu, depresiju un citas nelāgas izjūtas. Par baiļu anatomiju vairāk stāsta Jurģis Šķilters. Jau 2006. gadā amerikāņu neirozinātnieki nāca klajā ar pētījumu par to, kā cilvēki uztver objektu un vides formas un konstatēja, ka noapaļoti objekti izraisa pozitīvas emocijas, savukārt asas malas mūsu zemapziņā aktivizē tos galvas smadzeņu apgabalus, kas ir atbildīgi par  baiļu emocijām. Cilvēce evolūcijas procesā ir apzinājusies, ka veidols ar asiem, smailiem stūriem, piemēram, nazis, zobens, durklis, ir apdraudējums un tas mūsos, tā teikt, iedarbina baiļu signālus. No otras puses, tas piestiprināti pievērš uzmanību, tāpēc arī brīdinājuma zīmes uz ceļiem ir izveidotas trijstūra formā. Ir zināms termins – aihmofobija – bailes no asiem, smailiem priekšmetiem, bet, kā saka Jurģis Šķilters, fobijas ir iracionālas bailes, atšķirībā, piemēram, no bailēm saistībā ar tagadējo karu Ukrainā vai neseno Covid-19 pandēmiju. Pārvarēt bailes var dažādi, konfrontējot ar baiļu objektu, iepazīt tās tuvāk un iemācīties, ka baiļu objekts nemaz nav tik briesmīgs, risināt situāciju, ko aktīvi darot, vai  identificēt bailes. Vai kā ir teicis  amerikāņu filozofs un dzejnieks Ralfs Voldo Emersons: „Vienmēr dari  to, ko tu baidies darīt.” 

Gadsimts, kurā dzīvojam, sniedz iespēju teju jebkurā sezonā iegūt produktus, kuru izcelsme no Latvijas. Taču uzraksti Peru, Uganda vai Jaungvineja produktu aprakstā maz ko izsaka par to, kādus ceļus šī pārtika ir mērojusi līdz mums. Pārtikas piegādes ķēdes, vietējo lauksaimnieku iespējas pārdot produktus - šie jautājumi nav tikai ekonomikas pārziņā, tie arī jautājumi par ilgtspēju un to, kā iepirksimies un ko ēdīsim pasaulē, kurā valda kā pandēmijas un kari, tā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Kāda šiem procesiem saistība ar godīgu tirdzniecību, kāda ir šī ceļa ietekme uz zemnieku, kurš to visu ir izaudzējis un kāda pārtikas piegādēm ir ietekme uz vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ariana Apine.  "Šobrīd pārtikas sistēmas fokusējas uz to - kurš piedāvās kaut ko lētāku. Tiklīdz fokuss ir uz kaut ko lētāku, mēs iedzīvojamies milzīgā kaudzē problēmu -  vai ekspluatē kādu, kurš nav aizsargāts, vai nemaksā kādam atbilstošu samaksu, vai ekspluatē vidi. Tas viss nāk no tā, ka patērētājs beigu beigās meklē lētāko produktu un mēs viņam apgalvojam, ka lētākais produkts ir tas, kas viņam pienākas. Rezultātā, ja kāds pat grib kaut ko savādāku izdarīt, viņš īsti nevar, jo vienkārši visas sistēmas ir uzbūvētas tā - jo tas ir lētāks, jo labāks," vērtē Miķelis Grīviņš. "Es saskatu, ka godīgums ir viens veids, kā ieviest atpakaļ citus kritērijus, kā mēs uzlūkojam pārtikas sistēmas vai kā uzlūkojam produktu. Mēs neredzam tikai to eiro zīmīti klāt, mēs redzam, ka aiz šīs pārtikas slēpjas virkne citu lietu, kuras arī var ietekmēt cenu," turpina Miķelis Grīviņš. "No vienas puses, tā ir vide. No otras puses, tā ir kaut kāda solidaritāte ar visiem tiem, kas strādā sistēmā, kuri dara nozīmīgu darbu, bez kura mēs vienkārši, brutāli sakot, varam nomirt badā, jo vairums no mums nemāk īsti ražot pārtiku. Bet mēs pieņemam, ka šis process ir vienkāršs un tas, ka kāds cits viņu izdara, mēs vara atļauties mazliet šo cilvēku aizstumt malā un par to nedomāt.  Praksē pārtikas sistēmas ir fundamentāla daļa no sabiedrības, ja tās nefunkcionē, mēs esam badā, to rāda tas, kas notiek šobrīd Ukrainā. Atliek pārraut vienu sagādes ķēdi, mēs redzam, otrā pasaules daļā ir virkne ar problēmām.  Godīguma aspekts palīdz mums nedaudz citādāk paraudzīties uz sistēmu, kas vienmēr mums ir blakus un kas ir fundamentāli nozīmīga sabiedrībai." Ierastās pārtikas ķēdes ir virzītas uz lētumu. "Ja mēs skatāmies, tipiskais Latvijas iedzīvotājs ir cenu jūtīgs, protams. Viņš ir ar kaut kādu savu pārtikas grozu un viņš jau maksā ļoti daudz par pārtiku. Ja viņam nesāk teikt, ka ir jāapsver plašāks faktoru klāsts, tad, visticamāk, viņš pats nebūs briesmīgi motivēti darīt kaut ko savādāku," uzskata Miķelis Grīviņš. "Katram ir savas finansiālās iespējas, ko viņš var darīt. Vienlaikus man liekas, ka katrs no mums, ja mēs gribētu, varētu mazliet pārskatīt, ko mēs ikdienā ēdam, un kaut vai samazināt pārtikas atkritumus, vai arī samazināt gaļas apjomu. Teorētiski vairumam ir iespējas kaut ko pārskatīt, bet ar to negribu teikt, ka kādam ir obligāti tas jādara. Kādam, kas ir ar minimāliem ienākumiem un minimālajām iespējām atļauties pārtiku, šobrīd it sevišķi, kad cenas daudzām lietām aug, tad ir objektīvi jāizvērtē." "Kur nāks pārmaiņas, tas ir stipri āķīgs jautājums. Vairums no pētījumiem un atskaitēm, ko esmu lasījis, saka - patērētājam ir jāmainās," norāda Miķelis Grīviņš. "Praksē aptaujas, kuras esmu redzējis, rāda, ka patērētājiem ir ļoti minimāla vēlme mainīties, un, ja godīgi, arī ļoti minimāla rocība stipri kaut ko mainīt. Mans minējums ir, ka spēcīgāks politiskais regulējums ir tas, kas ir nepieciešams. Vienlaikus mēs redzam, ka arī lielveikali, ja viņi grib un ja viņi izjūt, ka starptautiski tirgos kaut kas mainās, viņi ir gatavi kaut ko transformēt savā darbībā." Antibiotiku lietojuma samazinājums dzīvniekiem Antibiotikas ilgstoši izmantotas infekciju ārstēšanā, tomēr antibiotiku rezistences dēļ pētnieki ilgi meklē arī šo zāļu aizstājējus. Pavisam nesen raidījumā iepazīstinājām ar bakteriofāgiem cilvēku ārstēšanā, bet šajā reizē aplūkosim, kādi mēģinājumi veikti, lai panāktu antibiotiku brīvu veterinārmedicīnu. Tas nenozīmē pilnībā un vienmēr atteikties no antibiotikām, bet ieguvumi no retākas to lietošanas būtu arī cilvēkiem. Antimikrobiālā jeb antibiotiku rezistence nebūt nav jauna problēma. Tātad rezistences gadījumā baktērijas ir nejutīgas pret antibiotikām, tāpēc jau labu laiku notiek mēģinājumi antibiotikām atrast aizstājējus. Cilvēku medicīnā tiek pielietoti baktēriju “apēdāji” jeb bakteriofāgi, un arī veterinārmedicīnā ienāk paņēmieni, kā mazināt antibiotiku lietošanu, lai ārstētu mūsu četrkājainos, divkājainos, ar spurām un spārniem apdāvinātos mīluļus. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte ir bijusi un joprojām ir iesaistīta vairākos pētījumos šajā jomā. Viens no tiem - par antibiotiku brīvas cūkkopības attīstību - nesen noslēdzies, un par secinājumiem, kā arī nākotnes tendencēm antibiotiku samazināšanā veterinārmedicīnā sarunājos ar šīs universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko. Vispirms par to, kā sācies antibiotiku noriets un kāpēc ir svarīgi vadīties pēc vienotas pieejas ārstēšanā gan cilvēkiem, gan citiem dzīvniekiem. Antibiotikas, ja tās tiek pareizi izvērtētas un izmantotas tad, kad to tiešām vajag, nav nekas slikts. Par to ir pārliecināts Kaspars Kovaļenko, un ir gadījumi veterinārmedicīnā, kad antibiotikas būs nepieciešamas, piemēram, sivēniem bieži sastopamās caurejas jeb diarejas gadījumā. Jā, cūku var izaudzēt arī bez antibiotikām. Tas gan ir grūtāks ceļš, un ietver daudzus pasākumus - dzīvnieku drošību, pārtiku, vakcināciju. Šos paņēmienus un nesenā pētījumā par cūkkopību gūtās atziņas plašāk izskaidro profesors Kovaļenko. Ja ir iespēja dzīvnieka slimību pamanīt jau laikus, arī antibiotikas vajadzēs lietot mazāk. Tieši tāpēc turpinās pētījumi, lai problēmas novērstu jau pirmsākumos un lai spētu izsekot līdzi tam, ka, piemēram, ar kādu dzīvnieku ganāmpulkā notikušas izmaiņas. Ir speciālas kaklasiksnas govīm, kas monitorē, kā dzīvnieks ēd, kā kustas. Ir sensori, kas nosaka somatisko šūnu un baktēriju daudzumu govs pienā, un arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte attīsta biosensorus iekaisuma jeb govju mastīta diagnostikai. Jaunākās tehnoloģijas un datorredze ieņem aizvien lielāku lomu.

Nobela prēmija šogad izceļ un sumina fantastiskos atklājumus kvantu pasaulē. Raidījumā skaidrojam, kā šie fundamentālie pētījumi mainījuši ne tikai fiziķu ikdienu, bet visu sabiedrību un kāds varētu būt kvantu nākotnes pielietojums. Par kvantu pasaules pielietojumu dažādās dzīves nozarēs stāsta Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš Nobela prēmija fizikā 2022. gadā piešķirta Alēnam Aspektam no Francijas, Džonam Klauseram no ASV un austrietim Antonam Ceilingeram par atklājumiem kvantu mehānikas jomā. Kvantu mehānika ir fizikas apakšnozare, kas pēta procesus, kuros mazas daļiņas – atomi un molekulas – mijiedarbojas savā starpā un ar ārējo starojumu, piemēram, gaismu. Zinātnieku trijotne tika pagodināta "par eksperimentiem ar savērptiem fotoniem, atklājot Bela nevienlīdzības pārkāpumu un atklājumiem kvantu informācijas zinātnē", teikts žūrijas paziņojumā. Kā pavēstīja Nobela komiteja, "viņu darbs ir pavēris ceļu jaunai tehnoloģijai, kas balstīta uz kvantu informāciju". Šā gada balvu ieguvušie zinātnieki ir radījuši vairākas metodes un rīkus, kuri ļauj gūt praktisku labumu no kvantu fizikas. Pateicoties zinātnieku darbam, nākotnē būs iespējams veidot labākus datorus, veikt precīzākus mērījumus, kā arī veidot kvantu datortīklus, kuri atšķirībā no mūsdienu tīkliem būs pilnībā aizsargāti no uzlaušanas. Latvijā ir noķerta pirmā dabā dzīvojošā magnetotaktiskā baktērija Tas nu ir noticis! Latvijā ir noķerta pirmā dabā dzīvojošā magnetotaktiskā baktērija. Šāda priecīga vēsts pirms dažām dienām nonāca sociālajos un interneta medijos. Pētījumi par magnetotaktisko baktēriju notiek visā pasaulē, taču Latvijā, ja arī kādam šo baktēriju līdz šim izdevies atrast, publikāciju ar datiem nav. Uz sarunu esmu aicinājusi Māru Šmiti - Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Magnētisku mīkstu materiālu laboratorijas doktorantūras studenti. Māra ir viena no jaunajām zinātniecēm, kurai izdevies tikt pie veiksmīgā atraduma. Sarunas laikā viņa uzsver, ka viņa un tāpat viņas kolēģi ir fiziķi, nevis biologi, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šis ir starpdisciplinārs pētījums. Bioloģisks materiāls - dzīvas baktēriju šūnas - tiek iegūtas, lai pētītu, kā tās reaģē uz dažādiem magnētiskajiem laukiem. Savukārt iegūtie dati tālāk noder medicīnā. Par neparasto vienšūnas organismu - magnetotaktisko baktēriju - plašāk stāsta Māra Šmite.

Cilvēka mūžs paliek garāks un mēs dažkārt esam gatavi darīt visu iespējamo un arī teju neiespējamo, lai pagarinātu arī mūsu mājas mīluļu dzīvi. Tas arī ir iespējams, pateicoties zinātnes un medicīnas attīstībai. Izrādās arī, sirmais minka vai duksis var ciest no neatgriezeniskiem smadzeņu bojājumiem. Jo vecāki kļūst mūsu mīluļi, jo lielāka iespēja, ka arī viņi saskarsies ar to, ko cilvēku pasaulē pazīstam kā demenci. Kā tā izpaužas suņiem un kaķiem un ko zinām par šiem procesiem dzīvnieku smadzenēs, skaidro veterinārārste Daira Višķere. Runājot par dzīvniekiem, vairāk min kognitīvās disfunkcijas sindromu, ne demenci. Tas ir raksturīgs gan suņiem un kaķiem. Simptomi ir mulsinoši, bieži saimnieki uzskata, ka dzīvnieks vienkārši ir vecs. Arī veterinārārsti simptomus ne vienmēr uztver kā tādus, lai veiktu tālāku diagnostiku. "Kognitīvās disfunkcijas sindroms ir maz klīnikā novērtēta un atrasta diagnoze," norāda Daira Višķere. "Bieži vien dzīvniekam medicīniski diagnozi nevar uzstādīt, bet problēma ar viņa apziņu ir, viņa prāta darbība ir izmainīta, bet nav, ko īsti pateikt saimniekiem." Kognitīvās disfunkcijas sindromam dzīvniekiem ir paralēles ar alcheimera slimību, kas ir cilvēkiem. Simptomi attīstās lēnām un pakāpeniski. Sākumā tā būs viena epizode pusgadā. "Ļoti bieži saimnieks to kā problēmu sāk uztvert, kad tas ir pārāk bieži un apgrūtina viņu ikdienu," atzīst Daira Višķere. "Pirmais, par ko saimnieki vēršas pie veterinārārsta, ka dzīvnieks dabiskās vajadzības nokārto ne tur, kur parasti. Ienāk iekšā no pastaigas un tūlīt pačurā pie durvīm. Sācis nokārtot dabiskās vajadzības neierastās vietās. Otrs - orientēšanās traucējumi. Iespējams izskatās apmulsis savā ierastajā vidē. (..) Ir it kā apmaldījies savā mājā, viņš nevar atrast guļvietu, nevar atrast durvis. Viņš var atsvešināties no saimnieka, negrib tik ļoti mīļoties, var pat iekost. Bijis mīļš, paklausīgs, pret bērniem iecietīgs un pēkšņi tas sāk mainīties. Viņš var ieskrāpēt bez brīdinājuma. Trešais - dzīvnieks krietni vien lēnāk mācās un sāk aizmirst komandas, kas iepriekš bijušas zināmas. Vairs neatbild uz komandu sēdēt vai gulēt. Viņam zūd interese par apkārtējo vidi - vairs negrib parakāties somā, kad atnākt no veikala." Tāpat raksturīgi - dzīvnieks ir sācis staigāt pa naktīm, riet, bļaustīties, varbūt pat gaudot. Sajūk dienas ritms.  "Jo vecāks ir dzīvnieks, jo biežāka ir šīs pataloģijas izplatība. Pētījumi rāda - katrs trešais suns, kurš ir vecāks par 11 gadiem, viņam ir pazīmes šai demencei," atzīst Daira Višķere. "Par kaķiem pētījumu ir mazāk, bet tas varētu būt katrs 3 - 4 kaķis, kuram ir demences simptomi, ja viņš būs vecāks par 15 gadiem." Kā var palīdzēt dzīvniekam? Daira Višķere aicina ikgadējās vakcinācijas vizītēs izstāstīt veterinārārstam, kas nepatīk vai mainījies uzvedībā. "Ne saimniekam ne sunim nenāks par ļaunu pastaigas, jo tas ir veids kā kustēties, smadzenēm ir nepieciešams skābeklis. Bet arī ostīšanās, kas pavada jebkuru pastaigu, ir treniņš prātam, kas suņiem ir ļoti svarīgi," norāda Daira Višķere. "Ja cilvēkiem liek spēlēt šahu, dzīvniekiem šādas iespējas nav, bet ir interaktīvās rotaļlietas, kur var paslēpt kārumiņu. Dzīvnieks ir spiests pieslēgt prātu, lai meklētu. Tas arī ir solis novecošanās procesu bremzēšanai."  Ir medikamenti, bet izārstēt šo problēmu nevar, var tikai palēnināt. Medikamentu lietošana jāizvērtē, tas var radīt stresu. Tāpat dzīvniekam ir svarīgi, lai vide būtu nemainīga. Rutīna palīdzēs būt mazāk nīgram. Slikts nakts miegs brīdina par veselības likstām nākotnē Droši vien mēs katrs būsim redzējuši tādus sapņus, no kuriem vēlētos pamosties. Un, kad pamostamies, tad priecājamies - cik labi, ka tas bija tikai sapnis. Bet sliktie sapņi mēdz būt dažādi, un ir tādi, kuriem pievienojas daudz citu nepatīkamu sajūtu gan miega laikā, gan pamostoties, un te jau drīzāk runa būtu par murgiem. Šobrīd zinātnieki sākuši interesēties, vai murgi varētu liecināt par neirodeģeneratīvas saslimšanas, proti, demences attīstību. Tas ir jauns pētījumu lauks, kam noteikti apstiprinājumi jau ir gūti, bet vispirms tad tuvāk izpratīsim pašus murgus. Stāsta miega speciāliste, pediatre Marta Celmiņa.  Murgus redzam pirms pamošanās, un murgošana tiešā veidā saistīta ar to miega fāzi, ko angļu valodā saīsināti apzīmē kā REM, proti, “ātro acu kustību” jeb “sapņu miegs”. Šajā brīdī mūsu smadzenes darbojas ļoti aktīvi, līdzīgi nomodam, un, tāpat kā nomodā no nepatīkamām pieredzēm vēlamies attālināties, tā arī miega laikā no tām vēlamies izvairīties, tāpēc pamostamies. Miega ciklus un murgu cēloņus vairāk skaidro Marta Celmiņa. Pētniecībā aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, ka traucēts miegs un murgi var būt arī agrīna demences pazīme. Tātad demences simptomi var parādīties vairākus gadus, pirms tiek diagnosticēta, piemēram, Alcheimera slimīca, kas ir visizplatītākā demences forma. Eksperti gan nav pārliecināti, kas ir pirmais - vai slikts miegs ietekmē demences rašanos, vai arī otrādi, bet visticamāk, ka šie procesi ietekmē viens otru. Šī gada septembrī Birmingemas universitātes zinātnieka publicētā pētījumā vairāku gadu garumā veikti novērojumi cilvēkiem divās vecuma grupās. Apsekots vairāk nekā 600 cilvēku vecumā no 35 līdz 64 gadiem (tā saucamā jaunā grupa), kā arī 2600 cilvēku, kuri sasnieguši 79 gadu vecumu vai ir vecāki. Dati apstiprina, ka murgi cilvēka vidējā vecumā varētu norādīt uz demences risku. Ja runājam tieši par Alcheimera slimības attīstību, tad vīriešiem murgi ir daudz lielāks riska faktors.

Mums apkārt lērums vielu, kuras esam radījuši, bet nespējam no tām atbrīvoties. Par apkārt esošo piesārņojumu mēs daudz runājam, skatoties uz atkritumiem, kas atrodami pludmalē vai ceļmalā. Bet ir kāda īpaša vielu grupa, kas nonākusi arī pašmāju zinātnieku uzmanības lokā un ko saīsināti dēvē PFAS piesārņojumu. Mūžīgā ķimikālija - arī šāds nosaukums dots šiem fluora polimēriem. Kas tas ir, kur to izmantojam un kāpēc šī ķimikālija nevar sadalīties vidē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "BIOR" pētniece Elīna Palesčnaja. "PFAS nav viena viela, bet vielu grupa, kurā ir ap 5000 piesārņotāju," atklāj Elīna Palesčnaja. "Daži no tiem ir atklāti un arī jau aizliegti." Pfasi, kā tos sauc zinātnieki, nav redzami ar acīm, tās ir kā piedevas. Pateicoties to īpašībām tie ir ūdeni un eļļas atgrūdoši. Ikdienišķā veidā tos var sastapt nepiedegošās pannās vai apģērbos, kas atgrūž ūdeni un netīrumus. "Pfasus ne velti sauc par mūžīgajām ķimikālijām, jo sadalīšanās periods ir pat vairākus gadus. Piesārņojums uzkrājas un samazinās lēnām," norāda Elīna Palesčnaja. "Latvijā zinātnieki veic ikgadējo pfasu klātbūtnes monitoringu zivīs un iekšzemes ūdeņos. , Koncentrācijas nav milzīgas, bet nevar teikt, ka viss ir tīrs." Pētījumi liecina, ka zivīs sagaidāma visaugstākā pfasu koncentrācija. Zinātnieki šobrīd mēģina saīsināt oglekļa ķēdi šajos augsti fluoridētos savienojumos, lai samazinātu noārdīšanas periodu. Putekļu ērcītes mūsu mājās Kur putekļi kamoli, tur arī putekļu ērce. Daudzos gadījumos tā arī varētu būt, lai gan ne katrs putekļu slānītis nozīmēs, ka tur dzīvo mazie radījumi. Tomēr putekļu ērcei patīk cilvēka klātbūtne un garšo tā atstātā ēdienkarte, un cilvēkam dažkārt jārēķinās ar ērces atstāto mantojumu, proti, alerģijām. Mazo putekļu ērces organismu un tās lomu cilvēka dzīvē raksturo entomologs Voldemārs Spuņģis. Mazītiņās ērcītes izmērs ir vien 0,2 līdz 0,3 milimetri, tāpēc tā ar aci saskatāma nav. Šis pavisam mazais radījums mūsu ikdienā ieņem svarīgu lomu un var būt arī cēlonis alerģijām. Bet vispirms tuvāk iepazīsim putekļu ērci zooloģijas skatījumā, un entomologs tālāk skaidro to, kāda ir putekļu ērces un putekļu saistība. Reklāmas triki aicina cilvēkus iegādāties īpašus matračus, segas vai spilvendrānas ar smalki sablīvētiem pavedieniem, kas nelaiž cauri putekļu ērces un to ekskrementus. Jā, nelaiž, taču, ja ērču miteklī nemaz nav, šāds matracis nebūs nepieciešams. Turklāt mājās mums ir daudz sintētisko materiālu, kas ērcēm gaužām nepatīk, jo tādā veidā ērces elektrizējas, kājas pielīp pie materiāla, un ērces vairs nevar parāpot. Voldemārs Spuņģis iesaka vispirms vērsties pie ērču pētniekiem jeb akarologiem un, izmantojot putekļu paraugus, saprast, vai jūsu miteklī ērces dzīvo. Bet ar alerģiskām reakcijām gan būs jāvēršas pie ārsta. Vairāk nekā 95% alergēnu uzkrājas ērces izkārnījumos, un dzīves laikā ērces producē vairāk nekā tūkstošiem izkārnījumu daļiņu. Alergēniem nonākot kontaktā ar cilvēka elpceļiem, ādu vai acu gļotādu, tālāk var attīstītes alerģiskas reakcijas. Kādas tās ir un kā sevi pasargāt, par to telefona sarunā turpina pediatre, bērnu alergoloģe Dita Gaidule-Logina.  

Antibiotiku rezistence ir izplatīta tendence pasaulē un tā nav laba ziņa mūsu veselībai. Brīžos, kad tiešām nepieciešama antibiotiku terapija, tā var nestrādāt, tāpēc mediķi un zinātnieki meklē citas metodes, kā izārstēt infekciju slimības. Viens no risinājumiem jau šobrīd sāk veiksmīgi darboties terapijā tepat Latvijā. Rīgas Stradiņa universitātē antibiotiku rezistences gadījumos sāk izmantot bakteriofāgu terapiju. Kā šie baktēriju "apēdāji" varētu palīdzēt infekciju ārstēšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra pētnieks Kārlis Rācenis. Kādu lomu cilvēka organismā veic brīvie radikāļi? Vārdu salikums "brīvie radikāļi" vairumam no mums saistās ar nevēlamām izmaiņām organismā – arī tādām, kas izraisa saslimšanu ar vēzi. Faktoru, kas veicina brīvo radikāļu veidošanos mūsu ķermenī, ir daudz, bet vienlaikus brīvie radikāļi mums ir arī nepieciešami. Kas ir šie savienojumi un kādu lomu tie veic? Brīvais radikālis ir līdzīgs kaķim, jo kaķis dara, ko grib, un neviens saimnieks tam neko nevar iestāstīt vai piespiest. Tā puspajokam saka Andrejs Šķesters – bioloģijas zinātņu doktors, asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Bioķīmijas zinātniskās laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks. Ir pagājis mazliet vairāk nekā gadsimts kopš tā brīža, kad ķīmiķis Mozus Gombergs uzsāka brīvo radikāļu izpēti, līdz ar to zinātnē visai īsā laika periodā ir izdevies diezgan daudz izprast brīvo radikāļu dabu. Šobrīd jau zinām, ka brīvais radikālis ir atoms, molekula vai jons, kam ir vismaz viens brīvs elektrons (tātad elementārdaļiņa ar negatīvu elektrisko lādiņu), un šo brīvo elektronu tālāk var likt lietā dažādās norisēs. Brīvo radikāļu pasaule ir daudzveidīga, to veido vairākas grupas - ir skābekļa un slāpekļa brīvie radikāļi, ir skābekļa un slāpekļa aktīvās formas, un tām pieskarsimies arī tālākajā sarunā. Stāstu turpina Andrejs Šķesters.

Nauda ir valoda, kuru saprot visa pasaule. Taču nauda, kādu to zinām šodien, ir gājusi garu attīstības ceļu. Tā kļuvusi par svarīgu varas apliecinājumu jau sen. Livonijas laiks Latvijas vēsturē iezīmē aktīvas tirdzniecības sākumu. Kā tirgotāji un parastie Livonijas iedzīvotāji norēķinājās par pakalpojumiem un produktiem? Kā tapa sudraba dālderi un zelta dukāti un kā šo naudas plūsmu regulēja, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Kuģniecības un vēstures muzeja krājuma darba speciāliste Numismātikas un dārgmetālu nodaļā Marina Solovjova. Naudas ceļi pirms 100 gadiem Latvijā Skatot naudas ceļus mūsu valstī pagājušā gadsimtā, visvairāk tās mainījušās laikā posmā no 1914. līdz 1942. gadam. Tajā desmitgadē Latvijas teritorijā bija 19 dažādas naudas zīmes. Nauda mainījās pa mēnešiem un atšķirīga tā bija dažādas mūsu valsts teritorijās. Par naudas vērtību, tās maiņu un izskatu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa. Tādas noteiktas cenas kā mūsdienas tolaik nebija, piemēram, par vienu sudraba rubli varēja nopirkt piecas vistas, bet  bieži vien  cenu noteica. vienojoties pircējam ar pārdevēju, Anda Ozoliņa.  Sākoties Pirmajam pasaules karam, sākās arī naudas maiņas un juku ceļi: kredītbiļetes, aizņēmuma kuponi, Polijas un Igaunijas markas un peniji, Krievijas kerenkas, Vācijas ostrubļi - nauda mainījās dažviet pa mēnešiem un dažādās tagadējās Latvijas teritorijās.

Mūsu upes ir kā liela asinsrites sistēma, ka plūst Latvijas ainavā un palīdz uzturēt ekosistēmu. Līdzīgi kā trombi parādās cilvēka asinsvados, šķēršļi sastopami arī upēs un maina dzīvi tajās. Caurteces traucējumi rada ķēdes reakciju un dzīve upē un tās krastos mainās. Kādi šķēršļi ir Latvijas upēs un kā ietekmē bioloģisko daudzveidību? Ko ar šiem šķēršļiem šobrīd dara pasaulē - jauc nost vai būvē jaunus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta "Bior" Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups, Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra "LIFE GoodWater IP" projekta vadītāja Linda Fībiga un Pasaules Dabas fonda pārstāve Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena.

Ierušināties alā un aizmigt līdz pavasarim - tāda ir izdzīvošanas stratēģija daudziem dzīvniekiem, kuru sastopami pie mums dabā. Šī ilgā guļa jeb hibernācija ir ļoti interesants un neparasts process, par kuru vēl daudz izzināma un pētāma. Kā tas notiek? Kādi procesi norisinās dzīvnieku ķermenī brīdī, kad tie dodas ziemas guļā, un ar ko šajā stāstā īpaši ir sikspārņi, skaidro Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieks bioloģijas doktors, sikspārņu eksperts Viesturs Vintulis.

No 2028. gada Latvijā būs aizliegts audzēt kažokzvērus, tāpat arī arvien vairāk ražotāju atsakās no sprostos turētu vistu olām. Zinātnes laboratorijās arī dzīvnieku izmantošana tiek stingri uzraudzīta, nodrošinot dzīvniekiem maksimāli labus dzīves apstākļus. Tas liek domāt, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji piedzīvo uzvaras gājienu gan Latvijā un arī citviet pasaulē. Vai tā tiešām ir, vai ir vēl daudz jautājumu, kuros izpratne par dzīvnieku tiesībām palikusi novārtā?  Nākot klāt pētījumiem, kas apliecina dzīvnieku spēju just sāpes un cilvēka radītu diskomfortu, rodas daudz ētisku jautājumu, tostarp, par to, kādas ir cilvēku radītās tiesības dzīvniekiem? Kā attīstījies dzīvnieku tiesību koncepts un kas šajā jomā mainījies pēdējos gados, raidījumā vērtē Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors, biologs Indriķis Krams, Latvijas Universitātes docents, filosofs Artis Svece un dzīvnieku aizstāvības projekta "Zootehnikums" veidotājs, filosofs, "zvērināts dzīvnieku advokāts" Sandris Ādminis.

Modes vēstures lappusēs vēl neiepazīta raidījumā Zināmais nezināmajā ir kāda būtiska apģērbu sadaļa, bez kuras grūti iedomāties komfortablu dzīvi. Tas atpūtas un naktstērpi. No gariem naktskrekliem līdz siltām flaneļa pidžamām, no mājas kostīmiem un grezniem halātiem līdz sporta apģērbam - kā mainījusies atpūtas un nakts tērpu mode laika gaitā un kāpēc modes industrijai bija jārada speciāls apģērbs atpūtai mājās, stāsta modes vēsturniece, mākslas zinātņu doktore Edīte Parute. Noteikumi apakšveļas ražošanai Padomju Savienībā Padomju Savienībai bija raksturīga ideoloģija un cilvēku kontrole, tostarp kontrole attiecībā uz apakšveļas nēsāšanu. Funkcionalitāte un higiēna pirmajā vietā, un nost ar izlaidīgo rietumu erotiku. Tomēr arī padomju laika apakšveļā ienāca mežģīnes, lencītes un atšķirīgi krāsu toņi. Par sabiedrībai it kā neredzamo veļu un tās ērtumu dažādos padomju periodos plašāks stāsts. Ražošanas standarti, centralizēta sistēma, kas apstiprina konkrētus apģērbu modeļus vai izmērus, īsāk sakot – Maskavas noteiktas vadlīnijas, ko, cik un kā ražot, un padomju sociālistiskajām republikām tas strikti jāievēro. Tāpat arī preses kontrole ar padomu slejām par to, kā ģērbties un uzvesties sabiedrībā. Šādi iespējams raksturot padomju varas ietekmi pār cilvēku ikdienu, tostarp tik intīmiem jautājumiem kā apakšveļa. Par šo tematu stāsta Modes muzeja projektu vadītāju Agrita Grīnvalde. Sarunas gaitā aplūkojam dažus no padomju apakšveļas paraugiem, vairāk tieši uz sievietēm attiecināmiem. Aplūkojam arī  dažus no Modes muzeja krājumā esošajiem padomju perioda apakšveļas paraugiem. Te būtiski pieminēt, ka padomju desmitgadēm ir savas atšķirīgās iezīmes, ko veļā var labi redzēt. Agrīnajam padomju posmam raksturīgs seksualitātes noliegums un apsēstība ar fizisko kultūru. Sporta modē atkailināšanās bija pieļaujama, un sportā izmantotie šorti un krekliņš daudz neatšķīrās no tā laika apakšveļas. 50. gadu apakšveļai raksturīgi, ka tā bija blīvāka, smagnējāka, ķermeņa formas veidojošāka, pastāvēja koriģejošais elements, jo vizuālā kultūra pieprasīja tievo vidukli, kas ne visām sievietēm bija. Vienu no šādiem paraugiem demonstrē Agrita Grīnvalde.  

Satiksme uz mūsu planētas ir kā milzīga organisma asinsrite, tā ir ir tik intensīva un komplicēta, ka brīžiem šķiet pārsteidzoši, kā tā vispār spēj funkcionēt. Auto lietotāju skaits pieaug, pieaug arī dažādu tehnoloģiju un risinājumu piedāvājums, kas palīdz risināt problēmas. Sēdēšana sastrēgumos ir nogurdinoša un nemazinās, pieaugot auto skaitam mūsu ielās. Arī satiksmes negadījumu skaits nesarūk. Taču tehnoloģiju attīstība sola, ka nākotnē satiksme būs drošāka, efektīvāka un patīkamāka. Kādi būs viedie luksofori un kā tehnoloģijas palīdzēs mazināt sastrēgumus, izvairīties no avārijām un uzraudzīt noteikumu ievērošanu uz ceļa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro IT speciālists, SIA "WeAreDots" tehniskais direktors Aigars Jaundālders, IT speciālists, tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis un Latvijas Valsts ceļu Satiksmes informācijas centra vadītājs Boriss Jeļisejevs. Zinātnieku nakts 2022 Nu jau septiņpadsmito gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaikus visā Eiropā gaidāma “Zinātnieku nakts” - pasākums, kas popularizē zinātni un zinātnes sasniegumus. Plašākai sabiedrībai tiks atvērtas augstskolas un zinātniskie institūti, lai ikviens interesents varētu tikties ar pētniekiem, doties ekskursijās, vērot priekšnesumus, piedalīties eksperimentos un diskusijās. Kā allaž “Zinātnieku nakts” pasākumus īsteno arī Latvijas augstskolas un zinātniskie institūti, tāpēc mazliet paceļosim un mēģināsim tuvāk iepazīt, ko šoreiz piedāvās pētnieki dažādās Latvijas vietās. “Zinātnieku nakts” 30. septembrī aicina interesentus pieskarties tuvāk zinātnei un galu galā saprast, ka zinātne ir teju viss, ar ko ikdienā esam saistīti. Apmeklētāji tiek gaidīti augstskolās un institūtos arī Liepājā, Valmierā, Daugavpilī, Dobelē, Ventspilī, Priekuļos un Stendē. Plašāka informācija mājas lapā.

Nesen raidījumā runājām par misijām uz Marsa un secinājām, ka cilvēka soļi uz sarkanās planētas ir vēl krietni tāla nākotne. Taču mūsu planētai vistuvākais objekts Visumā ir Mēness, Zemes pavadonis, uz kura reiz cilvēki spēruši soļus. Pēdējos gados sākusies dinamiska stafete uz Mēnesi. Sākot ar derīgajiem izrakteņiem, beidzot ar plāniem radīt pirmo cilvēku apmetni uz Mēness - mūsu planētas pavadonis šobrīd kļuvis par iekārotu objektu gan privātajām kompānijām, gan valstu finansētajām kosmosa institūcijām. Kāda šobrīd ir interese par Mēnesi, vai un kad cilvēki dosies misijās uz šo pavadoni, un kādas ir zinātniskās un ekonomiskās intereses, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālisti un astronomijas entuziasti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Raitis Misa vērtē, ka programmas "Artemīda" (Artemis) misija uz Mēnesi dosies jau šogad, lai pārbaudītu visi aparatūru, kas nepieciešama nākamajam startam, kad būs cilvēki, kas aplidos Mēnesi. Nolaišanās vēl nenotiks. Daudz jau kosmosā izpētīts ar robotu palīdzību, kāpēc tomēr vajag cilvēkiem doties. "Līdz šim ir atklāti seši unikāli kristāli, kas ir uz Mēness, bet nav uz Zemes. Ja tur aizbrauktu viens ģeologs, viņš nedēļas laikā atklātu vēl sešus," uzskata Raitis Misa. "Atbilstošas kvalifikācijas cilvēks to izdarītu simtreiz ātrāk." "Robotizētām misijām noteikti ir sava vieta, bet viņas nedarīs visu vēl diezgan ilgi. Mums vēl ir kur attīstīties, lai viņas būtu tik inteliģentas, cilvēka smadzeņu līmenī. Cilvēkam vēl kādu laiku būs vieta," norāda Ints Ķešans. "Otrs, kāpēc mēs vispār kaut kur braucam apskatīt dabas objektus, skaisto ūdenskritumu, vēl kaut ko?"

Puķu pods uz palodzes var būt mīļš rūpju objekts mums, bet, vai tas jūt mūsu gādību? Kaktusa spēja pielāgoties un izdzīvot, kad esam to uz laiku atstājuši novārtā, ir spilgts pierādījums tam, ka augiem ir izdzīvošanas stratēģijas un tie nav pilnīgi bezspēcīgi. Taču, vai augi spēj "pieņemt lēmumus", vai tiem varētu piemist kas tāds, ko cilvēku pasaulē saucam par apziņu par sevi un apkārtējo vidi. Vai augi apzinās pasauli sev apkārt un kā tie reaģē uz pasauli sev apkārt, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš. Vai ir pamats domāt, ka augi sajūt to, kas notiek istabā un kā pret tiem izturamies?  "Tas jautājums ir ļoti aktuāls jau no senām dienām. Ir romantiskās bioloģijas virziens, kad bija tendence augiem piedēvēt pilnīgi visas tās pašas izjūtas, kas ir cilvēkam. Šeit uzreiz gribu teikt, ka ir jāatšķir, vai tās ir sajūtas, vai tās ir izjūtas, jo mēs pilnīgi kaut ko atšķirīgu ar to saprotam," atzīst Ģederts Ieviņš. "Starp citu, Linnejs, viens no bioloģiskās taksonomijas pamatlicējiem arī biju aizrāvies ar domu, ka augiem ir emocijas, un īpaši apsprieda šo jautājumu saistībā ar augu dzimumvairošanos." "Ja mēs paskatāmies no otras puses, tad ir skaidrs, ka mēs augu spēju pielāgoties videi bieži vien jaucam ar augu spēju apzināti reaģēt uz šīm vides izmaiņām," turpina Ģederts Ieviņš. Kāpēc pamanām dažādas atšķirības, par kurām šķiet - augs saņēmies pēc tam, kad viņa teica - metīšu ārā? "Mēs noteikti pamanām tos gadījumus, kad ir pozitīva ietekme, drīzāk nepamanām, vai gribam aizmirst tos, kad negatīva ietekme. Es teiktu, ka tā drīzāk ir vēlme cilvēkam savu apziņu paplašināt, jo bieži vien mums ir par maz ar savu personīgo apziņu," norāda Ģederts Ieviņš.  "Mēs zinām, ir kaut kāda kolektīvā apziņa vēl, un mēs mēģinām iekļaut savā apziņā daudzas citas lietas, arī citas dzīvās būtnes, un arī fizikālas parādības. Mums gribas ar savu apziņu mijiedarboties plašāk šajā pasaulē, arī ar kokiem, augiem akmeņiem un tā tālāk. Tajā ziņā viss ir kārtībā, ja skatāmies no apziņas puses. Bet, ja mēs skatāmies no auga puses, sākās ļoti lielas problēmas, un diemžēl zinātnieki arī burtiski pēdējās divas desmitgades ir parādījuši, ka ļoti daudzi šajā ziņā nevar teikt, grēko, bet aizraujas ar tādu analoģiju izmantošanu augu bioloģijā, kas faktiski robežojas un bieži vien ir metaforas," vērtē Ģederts Ieviņš. "Ir labi zināms tāds augu pētnieku virziens, kas saka, ka viņi pārstāv augu neirobioloģiju, kas absolūti ir metafora, jo patiesībā mēs saprotam, ka augiem nav nervu sistēmas, nav smadzeņu, kas varētu šāda veida reakcijas viņiem nodrošināt," atzīst Ģederts Ieviņš. Arī kukaiņiem sāp Sāp visiem, pat augi reaģē uz sāpēm. Par sāpju izjūtu atbild vesela nervu sistēmas mašinērija: sāpes tiek pārraidītas uz centrālo nervu sistēmu un tad seko  atbildes reakcijas. Pat baktērijas izvairās no sev  nepatīkamas vides, tad skaidrs, ka arī kukaiņi reaģē uz sāpēm, saka Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors un Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Indriķis Krams. Viņam  arī jautājam, kā var noteikt, ka kukaiņiem sāp, un kur to ķermenī ir izvietoti receptori, jeb sāpju  uztvērēji. Apvienotas Karalistes zinātņu akadēmijas speciālisti pirms pāris gadiem  publicēja pētījumu, kurā skaidroja, ka eksperimenta nolūkos drozofilai  jeb  augļu mušiņai tika noņemta viena kāja un pēc tam kukainim ir parādījies  hronisku sāpju  simptoms. Pētnieki novēroja, ka mušiņa ir zaudējusi, tā teikt, savu "sāpju bremžu" mehānismu – tas ir, sāpju uztvere pastiprinājās.  

Valoda ir atslēga uz pasauli, ar to mēs ne tikai sazināmies savā starpā, bet arī paši sev strukturējam pasauli. Valoda nav tikai vārdu un teikumu konstrukcijas kopums. Tas ir veids, kā apliecinām savu domāšanu un pasaules uztveri. Lai arī latviešu valoda mums ir viena, tās lietojums ir ļoti individuāls. Kādus  vārdus lietojam, kā cits citu saprotam, to pēta psiholingvistikas nozare. Ko krāsa, dzimte un laika lietojums valodā stāsta par mūsu uztveri, skaidro Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Justīne Bondare. Anatomijai un cilvēka ķermenim veltīta izstāde Anatomijas muzejā un Mākslas akadēmijā Šoruden divas izstādes uz Latviju atvedis britu keramiķis Padijs Hārtlijs. Tajās ar dažādu materiālu palīdzību pētīti tādi jautājumi, kā cilvēka ķermeņa unikalitāte, slimība un veselība, dzīvība un nāve, kā tehnoloģiju sasniegumi. Keramikas intervence ar 99 “‘fītiem”, stāsts par magoni no jēra sirds audiem, bēru urna, kas izdaiļota ar medikamentu ievadīšanai paredzētām caurulītēm - šie ir daži no darbiem, ko uz Latviju atvedis britu mākslinieks Padijs Hārtlijs (Paddy Hartley), izveidojot izstādes “Foetālais valdzinājums” Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā un “Dzīvības cena” Latvijas Mākslas akadēmijā. Katrā izstādē kopā savijušies jautājumi par ķermeni, slimību un veselību, dzīvību un nāvi, mākslinieka personīgo interesi par zinātni un vēsturi, kā arī daudzas atsauces uz kino, literatūru un mūziku.  Lai sagatavotu izstādes, Padijs Hārtlijs Latvijā paviesojies jau pavasarī, un, tā kā abu izstāžu norises vietas tik ļoti liek domāt par mākslas un zinātnes savstarpējo saikni, jautāju viņam, vai savā darbībā viņš arī apzināti šīs jomas sasaista. 

Grenlande ir pasaulē lielākā sala, tā sevī slēpj lielāko ledus apjomu visā Arktikā un tās dzīles ir četrus miljardus sena vēsture. Šī sala ir ne tikai unikāls vēstures arhīvs savdabīgā saldētavā, tā ir arī paradīze polārpētniekiem. Polārpētnieki no Latvijas atkārtoti devušies ekspedīcijā uz Grenlandi - lielāko salu pasaulē, kur Kānākas pilsētas tuvumā veikuši mērījumus ledājos. Kā pētniekiem gājis un kas atklāts, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta polārpētnieks, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Karušs. Pirms doties uz Grenlandi, stāsts par ekspedīciju uz Panamu Panama ir valsts Centrālamerikā un to raksturo tropu meži ar lielu sugu daudzveidību. Pirms dažiem gadiem turp bija devusies arī Latvijas zinātniece, lai pētītu dzīvību uz tropu koku lapām. Iegūto datu ir tik daudz, ka tos varētu turpināt analizēt arī šobrīd. Kāds bijis pētnieku uzdevums, kādi ir sasniegtie rezultāti un kāpēc šādas eksotiskas ekspedīcijas ir nepieciešamas, stāsta pētniece Anna Mežaka. Vai ir iespējams pētīt tropu lielo bioloģisko daudzveidību, bet darīt to, ja skatāties uz koku lapām un pavisam nelieliem organismiem? Jā, tas ir iespējams, un tieši to pirms dažiem gadiem veikusi arī Anna Mežaka - bioloģijas zinātņu doktore un Daugavpils Universitātes Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūta vadošā pētniece. Šajā reizē ar laika distanci atskatāmies uz pētnieces un viņas kolēģu paveikto Centrālamerikas valstī Panamā, lai gan nekas jau nav beidzies. Viena ekspedīcija noslēdzas, bet tā iedod gan jaunas zināšanas par datu ievākšanu, gan materiālu, ko analizēt arī nākotnē. Tropus Anna Mežaka pētījusi kopā ar zinātniekiem no Panamas un Vācijas, un tālāk pētniece stāsta par to, kam tad šajā daudzveidīgajā tropu pasaulē īpaši pievērsta uzmanība.

Skaņa, vārdi, valoda - dzirdei ir fundamentāla loma pasaules uztverē, taču tikpat neiztrūkstoša sastāvdaļa no tā, ko dzirdam sev apkārt, ir arī klusums. Taču kā klusumu uztver mūsu smadzenes? Kāda ir klusuma loma valodā, kā pasauli sadzird cilvēki ar dzirdes traucējumiem un kas notiek smadzenēs, ja klusuma vai arī trokšņa ir par daudz, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece Solvita Umbraško. Skats uz meditāciju no zinātnes puses  No garīgas prakses pagātnē meditācija mūsdienās kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Vairums to saredz kā iespēju labi sagatavoties dienai vai nomierināt savu trauksmaino prātu. Iespējams, netrūkst arī skeptiķu, kuri meditācijas nozīmi apšauba, taču neirozinātnes pētījumi apstiprina, ka meditācija patiesi var sniegt terapeitisku efektu. Pasaules veselības organizācijas statistika liecina, ka pasaulē meditē ap 500 miljoni cilvēku. Tas liecina, ka meditētāji nav kaut kādi no dzīves aizgājuši dīvaiņi, skaidro Latvijas Universitātes profesors Mārcis Auziņš, un arī viņam pašam meditācija nav sveša. Profesors meditē katru rītu nu jau 10 gadu garumā, un šajā reizē pievērsīsimies tam, kas zinātnei ir sakāms par meditācijas nozīmi cilvēka veselībā. Meditācija daudziem varētu saistīties ar senām garīgām vai reliģiskām praksēm, un, lai gan ar zinātniskiem mērījumiem pierādīt meditācijas medicīnisko lomu iespēja radusies krietni vēlāk, izskatās, ka šāds terapeitiskais efekts meditācijai allaž bijis klātesošs. Meditācija ir virziens, kas tiek ļoti aktīvi pētīts, un par šo tematu regulāri tiem sagatavots iespaidīgs zinātnisko rakstu apjoms. Turpinājumā par šīs prakses izcelsmi un nozīmi toreiz un tagad stāsta Mārcis Auziņš. Tieši tāpat kā mums ir nepieciešama fiziskā higiēna, svarīga ir arī garīgā higiēna ar meditāciju. Budistu skolotāji apgalvo, ka vismaz 10 minūtes ir nepieciešamas, lai mūsu prāts nomierinātos un attālinātos no neskaitāmām domām. Tātad 10 minūtes dienā būtu minimālais laiks meditēšanai, bet ilgāk par pusstundu no vietas to darīt arī nav ieteicams. Un saskaņā ar psihologu atzinumu, meditējot 60 dienas pēc kārtas, tas sāk veidoties par ieradumu. Vismaz sākumposmā būtu svarīgi atrast kādu padomdevēju meditācijas tehnikas apgūšanai, un ļoti ieteicama ir meditēšana grupā. Tālākais jau ir katra paša ziņā

  Vārdam ir liels spēks, tam ticējuši mūsu senči visā pasaulē. To pierāda buršanās tradīcijas, ko cilvēki piekopuši teju visās tautās visos laikos, uzticot savu likteni vai bēdu augstākam spēkam. Dzīve mainīgā pasaulē, kurā cilvēks atstāts likteņa varā, noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc Latviešu folkloras krātuvē ir vairāk nekā 54000 buramvārdu variantu. Ko cilvēki piebūra, kādus vārdus izteica un kādi bija buršanās lietpratēju likteņi laiku grožos, raidījumā Zināmais nezināmajā šīs tradīcijas palīdz iepazīt LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks folklorists Aigars Lielbārdis. Cilvēku pārvērtības par dzīvniekiem latviešu mitoloģijā Kad cilvēks gribot palikt par vilkaci, tam esot jāizlien caur egles sakni. Cilvēki, kas pārvēršoties par vilkačiem, esot vai nu vilka ausis vai vilka acis, vai vilka aste, vai kas cits no vilka. Tā vēstī viens no daudzajiem latviešu tautas ticējumiem. Pārvērtības kā iespējas vai sods, par ko cilvēks varēja pārvērsties vai tika pārvērsts? Čūska, kaza, ezis, varde, putns, suns, lācis – tie ir biežāk aprakstītie tēli, kuros latviešu folklorā ir pārvērsti vai paši pārvērtušies cilvēki, vai arī mītiski tēli: dažādas dievības, raganas, velni. Šādas pārvērtības zināmas vairāku tautu folklorā un mitoloģijā. Kopā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieku Ingu Barovski raugām, kā mūsu pasakās un ticējumos notiek minētā iemiesošanās. Vispirms skaidrojums par pusvilkiem-puscilvēkiem, par kuru pārtapšanu var atrast ļoti daudz ticējumu. Ticējumi mums sniedz diezgan konkrētas receptes, kā var pārvērsties par vilkačiem. Var izmēģināt, ja vēlas," bilst Ingus Barovskis.  "Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņu dienā priekš saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur divi naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi. Kad atkal tikt atpakaļ par cilvēku, tad jāuzmeklē ozols, jāmet starp nažiem trīs kūleņi uz otru pusi un jāpaņem tie naži," vēsta ticējums". "Bet, ja tai laikā, kamēr cilvēks par vilkati ir skraidījis apkārt, kāds paņēmis viņa drēbes vai arī izvilcis šos iesprostos nažus, tad vilkatis vairs nevarēs tikt atpakaļ par cilvēku. Vēl ir citi varianti, kur jāatrod ir koka sakne, kas ir virs zemes un jāizlien cauri. Tie padomi ir diezgan plaši patiesībā," atzīst Ingus Barovskis. Pasakās ir sižeti, kur par nepareizu rīcību cilvēks tiek pārvērsts par kaut ko. Viens no piemēriem ir pasaka par mātes meitu un bārenīti, kur bārenītei ragana par labu kalpošanu uzdāvina lādi pilnu ar zeltu. Arī īstā meita, mantkārības dzīta, aizgājusi kalpot raganai, bet meita sunīti un kaķīti kājām spērusi, raganu pirtī uz aukstas lāva ar nātrēm pērusi, un par to mājās atvedusi lielu sarkanu lādi.  "Gribēja celt lādi no karietes ārā, skatīties, kas būs iekšā. bet tikko pieķērās pie lādes, te vāks ar lielu troksni atsprāga vaļā, lielas uguns liesmas izšāvās no lādes un pārvērta māti un meitu pelnos." Vēl skatāmies uz tām pasakām, kur bezbērnu pāriem  dievs piešķir bērnu eža, kaķa, vardes vai  putna izskatā un, kad bērns ir pieaudzis , un apprecas, tad, piemēram eža sieva, vai vardes vīrs netīšām to dzīvnieka ādu sadedzina, bet pēc moku pilnām ciešanām  galvenais varonis beigās var pieņemt cilvēka izskatu uz visiem laikiem.

No atkritumiem uz zvaigznēm - tāds ir inženieru radīts risinājums iekārtām, kurām jābūt karstumizturīgām. No pelniem radīts unikāls pārklājums varētu noderēt gan kosmosa kuģu radīšanā, tas ļautu kosmosa kuģiem izturēt milzīgas temperatūras, atgriežoties Zemes atmosfērā, gan pasargātu no bezpilota lidaparātus no lāzeriem. Par pētījumiem plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Andrejs Šiškins. LU pētnieki palīdzēs cīnīties ar atkritumiem Zemes orbītā Ne tikai uz Zemes, bet arī tās orbītā atkritumi ir samilzusi problēma. Ne reti tie ir potenciāls drauds satelītu un misiju darbībai. Lai to risinātu pasaules mērogā tiek risināta kosmosa objektu novērošana un tajā savu artavu sniegs arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūts. Lai arī izplatījums mums šķiet milzīgs, kurā pamatīgos attālumos cits no cita atrodas un pārvietojas planētas, zvaigznes, asteroīdi un pavadoņi, tomēr pēdējos gadu desmitos arī cilvēks ir ievērojami piepildījis kosmosa telpu ar saviem būvētajiem objektiem. Tiesa, te gan ir runa tikai par Zemes orbītu, kur jau šobrīd darbojas ap 7 tūkstošiem strādājošu pavadoņu. Un daudz vairāk ir to pavadoņu, kuri savu darbību ir beiguši un turpina atrasties orbītā. Tos var dēvēt par kosmiskajiem atkritumiem, un līdzās tiem šo atkritumu rindās vēl var pievienot  citas kosmisko aparātu detaļas, kas nekontrolēti riņķo ap Zemi un traucē tiem kosmiskajiem aparātiem, kas tur darbojas. Pat no kāda kosmosa kuģa atlupis krāsas gabaliņš var būt traucējošs nieks kosmosā. Lai kosmiskos atkritumus "pieskatītu", Latvijas Universitātes (LU) Astronomijas institūts sniegs kosmosa objektu novērošanas un uzraudzības pakalpojumus Eiropas Savienības (ES) partnerībā. Lai risinātu kosmisko atkritumu problēmu, pasaules mērogā tiek īstenota kosmosa objektu novērošana un šim nolūkam arī ES dalībvalstis ir paredzējušas izveidot ES Kosmosa objektu novērošanas un uzraudzības partnerību, kurā piedalīsies arī mūsu Astronomijas  institūts.  Vairāk par kosmiskajiem atkritumiem un to ietekmi gan uz Zemes, gan kosmosā stāsta LU Astronomijas institūta direktors Kalvis Salmiņš.

Zinātne ir ārkārtīgi dinamiska nozare, bez tās sniegtā pienesuma mūsdienu pasaulē nevaram dzīvot, bet vienlaikus tā ir mūsu kultūras, tautsaimniecības un izglītības joma, ka prasa ilgtermiņa domāšanu. Vai politiķiem Latvijā tāda ir? Vai izpratne par zinātnes pienesumu un vajadzībām ir pietiekama un vai zinātnes finansējums ir galvenā problēma, kuru jaunajai Saeimai lūdz risināt zinātnieki? Kā jaunie nozares pārstāvji vērtē esošo zinātnes politiku un ko par zinātni saka partiju programmas? Raidījuma viesi: Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Antra Boča un Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Kristaps Jaudzems. Vēlēšanu biļetenu nozīmīgums Vēlēšanu biļetens varētu šķist pavisam ikdienišķs papīra gabaliņš, un pēc viena konkrēta politiskā spēka izvēles pārējie biļeteni bieži vien nonāk atkritumu urnā. Tomēr biļetens ir laikmeta liecība, un tas spēj ietekmēt arī to, kādas izvēles izdara vēlētāji. Biļetenu vēsturei un izmaiņām laika gaitā šobrīd veltīta izstāde Cēsīs, kas vēlāk būs skatāma arī citviet Latvijā. “Vēlēšanu biļetens. Vienkāršs papīra gabaliņš vai varas instruments?” - tāds ir nosaukums izstādei, kas no 14. septembra skatāma Cēsīs. Vienkāršs papīra gabaliņš gan tas nav, biļetenu izmaiņas laika gaitā apliecina pārmaiņas arī sabiedrībā – tā skaidro šīs izstādes kurators no Zviedrijas Makss Valentīns (Max Valentin), ar kuru tiekamies pirms izstādes atklāšanas. Saruna norisinās brīdī, kad Latvijā ir aktīvs priekšvēlēšanu periods, savukārt Zviedrijā vēlēšanas jau noslēgušās, un beigusies arī cīņa starp labējo un kreiso spēku bloku par 349 parlamenta vietu sadalījumu. Bet nu tuvāk aplūkosim vēlēšanu biļetenus, kas ir apliecinājums aizklātām vēlēšanām. Maksam jautāju, vai vēsturē ir kāds atskaites punkts, kad šādi biļeteni tapuši, un, ja tā, tad kādā veidā cilvēki izvēli izdarījuši pirms tam - vienkārši paceļot rokas vai citādi. Stāsta Makss Valentīns. Izstāde ir rezultāts vairāku gadu ilgam darbam, meklējot materiālus dažādu valstu arhīvos, jo vēlēšanu biļeteni parasti nav tie papīra gabaliņi, ko mēs pēc vēlēšanām saglabātu. Vairums biļetenu izstādē skatāmi no parlamentārām vēlēšanām, bet atrodami arī daži piemēri no referendumiem. Izstāde līdz 8. oktobrim skatāma Cēsīs, kultūras namā CATA. No 17. oktobra līdz 13. novembrim tā būs redzama Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē, bet no 24. novembra līdz Ziemassvētkiem - Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā. Plašāka informācija pieejama Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Rīgā mājaslapā.

Cilvēks ir suga, kas ar savām kognitīvajām un komunikācijas spējām ir spējusi pielāgoties dzīvei teju visos kontinentos un vairoties neaptveramos apmēros. Taču līdzīgi kā citi dzīvnieki, arī cilvēki ir mainījušies laika gaitā. Homo Sapiens, kādu uz mūsu planētas varēja sastapt pirms simtiem un tūkstošiem gadu nav tas pats, ko sastopam šodien. Cilvēks ir ir krietni mainījies savā pastāvēšanas vēsturē. Sākot ar ķermeņa garumu, beidzot ar žokli, galvaskausu un daudz ko citu. Kāds cilvēks izskatīsies pēc desmitiem tūkstošu gadu un kādi apstākļi liek cilvēka ķermenim mainīties, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals, antropoloģe, vēsturniece, Medicīnas vēstures muzeja pētniece Rita Grāvere un Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško. Kāds bijis mūsu senču galvaskauss? Pagājušā gadsimta 20. - 30. gados notika ekspedīcijas, kurās, kā tolaik teica, cilvēkmērītāji devās ekspedīcijās, anketēja un mērīja Latvijas iedzīvotājus, lai labāk saprastu latviešu antropoloģiskos parametrus. Par šiem mērījumiem un arī to, ko vēsta seno latviešu galvaskausi, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja un medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete. Seja – stūraina vidēji velvēta, piere – ieslīpa, iedobta, vaigu kaulu apvidus – vidējs, uzacis – kuplas, deguns – vidēji plats, zods – slīps un šaurs, ausis pieguļošas. Šādu anketu par Pēteri Kažociņu no Kalna Ilzēnu mājam aizpildīja LU Medicīnas fakultātes anatomijas institūta darbinieki, kuri institūta vadītāja, profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā devās ekspedīcijās pa visu Latviju. Konkrētā anketa tagad ir aplūkojama RSU Anatomijas muzeja ekspozīcijā, bet kāds bija šo anketu mērķis un ar kādiem paņēmieniem tika noteikti antropoloģiskie parametri, stāsta muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Šobrīd ir grūti izdarīt secinājumus par tālaika savāktajiem datiem, jo jāņem vērā, ka 20.  gs. 30. gados bija populāra arī eigēnika, tas ir, mācība par ģenētikas principu izmantošanu cilvēku populāciju iedzimtības īpašību uzlabošanā, un tolaik tā arī tika izmatota kā nacisma ideoloģija, proti, ka viena nācija ir pārāka par citām. Tādēļ šodienas pētniekiem nāktos atsijāt ideoloģisko uzslāņojumu, lai pateiktu, kāds ir bija tā teikt „vidējais latvietis” ,ja  vien vispār tāds eksistēja.

Šogad rudens nenāk ar pilniem sēņu groziem pie, bet pie sēņu klātbūtnes mežos esam pieraduši un novērtējam šo dabas bagātību kā lielisku piedevu uzturā. Taču sēņu stāsts iesniedzas tālā pagātnē, miljoniem gadu pirms cilvēks nolēma tās pagaršot. Cik senas ir sēnes uz mūsu planētas un ko zinām par to dzīvi miljoniem gadu senatnē? Cik lielas bija sēnes laikā, kad planētai bija lielummānija un liels bija itin viss? Par sēņu vēstures zināmo un nezināmo raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Pamatiežu katedras vadītājs Ervīns Lukševičs. Savulaik, pirms 450 miljoniem gadu, ir augušas milzīgas sēnes uz Zemes. Tā bijusi vai nu sēne vai milzīgs ķērpis. Diametrā tā varēja sasniegt ap metru, lielākās varēja būt ap 8 metru augstumā.  "Tām sēnēm nebija cepurītes, ne kādas citas morfoloģiskās īpatnības, vienkārši liela kolonna," skaidro Ervīns Lukševičs. "(..) sēnes, kas nozīmīga organismu grupa, ļoti specifiska un dzīvniekiem ļoti tuva, bet ar augiem maz kas kopīgs. Sēnes tomēr izcēlās no ar dzīvniekiem kopīgā senča. Ļoti slikti zināma grupa." Ir aprakstīts ap 100 tūkstošiem sēņu sugu un apmēram 500 ir fosilās.  "Sēnes dabā nodrošina dažādu organisko vielu sabrukšanu, palīdz augiem ar barību, ūdeni un signālu nodošanu. Cilvēkus nodrošina ar alu, maizi, daudz ko citu interesantu un svarīgu. Bet to bioloģiskā vēsture faktiski ir miglā tīta," atzīst Ervīns Lukševičs. "Mūsdienām vairāk līdzīgākas vai mūsdienās eksistējošām sēnēm vairāk līdzīgas parādās karbonā, apmēram pirms 350 - 300 miljoniem gadu," bilst Ervīns Lukševičs.

Tik raibs kā dzeņa vēders - tādi ir bijuši pēdējie gadi visās dzīves jomās, vispirms Covid pandēmija, kas mainīja ikviena ikdienu iepriekš neparedzētā veidā, pēc tam karš kaimiņos, kas no jauna lika domāt par mūsu drošību. Tagad arī krīze enerģētikā un citas problēmas, kur šajā raižu pilnajā laikā atrodas vides jautājumi, vai tie ir piemirsti un nostumti malā, vai tomēr skaļi piesaka sevi un tos ilgi ignorēt nevārēs. Tuvojas vēlēšanas, un vides organizācijas turpina tradīciju iepazīt partiju programmas un politiķu nostājas vides aizsardzības jautājumos. Ko partiju programmas saka par vidi, vai dabas vērtības un vides aizsardzība vispār ir politiķu dienaskārtībā un kā pildīti solījumi iepriekšējā sasaukumā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Dabas fonda politikas koordinātore, projekta "Zaļais barometrs vadītāja Baiba Baltvilka, Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Neaugsme – utopija vai nākotnes realitāte Idejai par neaugsmi sākums meklējams pagājušā gadsimta 70. gados, kad Rietumeiropas intelektuāļi, ekonomisti un vides  aktīvisti sāka apšaubīt ekonomikas izaugsmi kā nebeidzamu procesu. Pēdējās desmitgadēs šīs idejas ir attīstījušās un briedušas un neaugsmes pārstāvju provokatīvākais atzars pauž domu, ka, turpinot līdzšinējo ekonomisko kursu, mēs ātri vien iztērēsim atlikušos mūsu planētas resursus. Vairāk par jēdzienu  neaugsme un neaugsmes koncepciju un īstenošanu dzīvē skaidro Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs. Neaugsme pagaidām ir tikai teorija, praktiski tā nekur nav ieviesta un daudzi to uzskata par utopisku ideju. Mārtiņam Danusevičam ir iespaids, ka neaugsmes atbalstītajiem pašiem nav skaidras un vienotas programmas Bet mērenība visos sabiedrības slāņos, kā vienota ideja – tā arī ir utopija. Vēl kā argumentu praktiskai neaugsmes ieviešanai Mārtiņš Danusēvičs min visu pasaules valstu sadarbības nespēju: ja neaugsme tiktu realizēta dzīvē, pietiktu ar vienu valsti, kas pārkāptu šos jaunieviestos diezgan radikālos saimniekošanas noteikumus, un sistēma sabruktu. 

Cilvēks spēj mācīties un tā ir fantastiska spēja, kas piemīt tikai dzīvām būtnēm. Tomēr varbūt varam iemācīt mācīties arī paša cilvēka radītās nedzīvās būtnes, piemēram, robotus? Šādas idejas šobrīd virmo tehnoloģiju pasaulē un jau arī pirmie rezultāti ir redzami. Robots, kas 10 minūšu laikā iemācās spēlēties ar plastilīnu labāk nekā cilvēks. Robots, kurš iemācās domāt kā bērns. Robots, kurš pats iemācās mainīt skriešanas gaitu. Vai mūsu nākotne ir roboti, kuri prot pielāgoties apstākļiem un apgūt prasmes, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras profesors Agris Ņikitenko. Kāda nozīme svešvalodas un matemātikas apguvē ir iedzimtībai? Vai cilvēki tiešām piedzimst ar grūtu galvu matemātikā, vai tas ir tikai prakses un labu pedagogu trūkums? Ir dzirdēts speciālistu atzinums, ka matemātika ir abstrakta zinātne un tas ir viens no grūtāk apgūstamajiem mācību priekšmetiem skolā. Kāda nozīme svešvalodas un matemātikas apguvē ir iedzimtībai un kādu loma metodoloģijai. „Matemātika ir valoda” – šie vārdi pieder amerikāņu fiziķim un matemātiķim Džozajam Vilārdam Gibzam. Un izrādās ir mijiedarbība starp valodas un matemātikas apguvi kā mācību priekšmetiem skolās. „Iedomāsimies, ja līdzīgi kā valodai, burtiem, komunikācijai bērns nonāktu vidē, kur apkārt būtu cipari un matemātiski jēdzieni, vai tas palīdzētu viņam apgūt šo eksakto zinātni? Matemātikā svarīga ir ne tikai loģiska spriešana, bet arī verbālā  un vizuālā uztvere un spriešana, viss  iet roku rokā,”  runājot par valodu un matemātikas mācīšanās korelāciju jeb sakarību, teic Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes  pētniece un lektore Liena Hačatrjana. Sarunā ar viņu lūkoja, kādas kopsakarības veido cilvēka prāts un uztvere, apgūstot matemātiku un valodas. -- Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Tūkstošiem reižu mazāks par matu un tomēr tik jaudīgs, tas ir nanoizmēra materiāls, kuru sastopam teju ik uz soļa ikdienā. To izmanto slēpju un ķiveru ražošanā, te tas paslēpts saules aizsargkrēmā un pat zeķēs. Par nanotehnoloģijām tiešām varam teikt - mazs cinītis gāž lielu vezumu. Nākotnē nanoinženierija sola mums ar aci nesaskatāmus super izturīgus pārklājumus, robotus, kas nogādā pretvēža medikamentus tieši vēžā šūnai un lērumu citu tehnoloģiju. Taču, cik ilgi līdz šiem sasniegumiem mums jāgaida? Kādi nanotehnoloģiju atklājumi jau šobrīd ir daļa no mūsu ikdienas un kas ir pētnieku dienaskārtībā šajā nozarē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktors Andris Anspoks. Mēs bieži, kad piesārņojums ir īpaši bīstams,piesaucam šīs nanodaļiņas. Tāpat arī par dažādiem krēmiem mēs dažkārt runājam, ka tās nanodaļiņas jau nemaz nav tās labās. Proti, veidojas tāds priekšstats, ka varbūt nano ir kaut kas slikts, jo ir pārāk maziņš un bīstams. Tajā pašā laikā jūs piesaucat pārklājumus, kur tikko tās nanodaļiņas ir, vielas spēj ievērojami mainīt savas īpašības. Kuri ir labi un sliktie nano darbi? Andris Anspoks: Tas ir tāpat kā visiem citiem materiāliem, tāpat kā sēnes, ir tādas, kuras var ēst, ir tādas, kuras var tikai vienreiz apēst. Tāpat ir ar visa veida materiāliem - ir materiāli, kuri patiešām uz organismu atstāj sliktu ietekmi, ir vielas, kas ir ļoti derīgas. Kāpēc pa nano uztraucas? Es jau minēju, tās ir vīrusa izmēra daļiņas, tas nozīmē, ka šīs daļiņas spēj iekļūt šūnā, izejot cauri membrānai. Un tāpēc katru šādu vielu specifiski pēta, vai viņa neizraisa kaut ko sliktu dzīviem organismiem.  Bet principā ģenerālais pieņēmums ir tāds, ka darbā ar nanomateriāliem vajag ievērot īpašu piesardzību tāpēc, ka tās vielas viegli var iekļūt organismā. Tajā pašā laikā mēs lietojam saules krēmu, tur ir titāna oksīda nanodaļiņas. Neviens no tā nemirst, jā, tā ir pilnīga taisnība. Cinka ziedi visi lieto, cinkoksīds. Tās vairāk būtu mmikrodaļinas, kuru funkcija ir tieši nokaut kaut ko. Tas viss nav tik triviāli un vienkārši, bet, protams, tā bīstamība ir lieta, ko plaša pielietojuma lietām tiešām pēta un arī bioloģijā tas diezgan interesants virziens. Lietu interneta loma aizvien pieaug daudzās nozarēs Šobrīd nu jau miljardos ir mērāms tas iekārtu skaits, kas savienots plašā objektu tīklā un ko ikdienā dēvējam par lietu internetu. Šādas bieži vien bez cilvēka starpniecības darbināmas viedās iekārtas ieņem aizvien lielāku lomu daudzās nozarēs, un viena no šādām jomām ir medicīna. Attālināta pacientu stāvokļa kontrole, viedās gultas slimnīcās, roboti - šie ir daži no piemēriem, kā izpaužas viedā veselības aprūpe. Cik plaša ir šī joma un vai tā nes līdzi arī kādus riskus? Teiciens, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas, lielā mērā būtu attiecināms tieši uz lietu internetu - tīklu, kurā savienotas ar sensoriem saslēgtas iekārtas. Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors, vadošais pētnieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Modris Greitāns sarunā norāda, ka tuvākajos gados šāds iekārtu skaits tīklā tikai palielināsies. No tā varam secināt, ka lietu internets ienāks un jau ir ienācis mūsu ikdienā, tostarp veselības aprūpē. Bet iesākumā atgādinājums par to, kā tad lietu internets darbojas. -- Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja/

Karš Ukrainā no jauna licis domāt par jautājumiem, kas skar kodoldrošību mūsu reģionā. Taču ne tikai kodolieroči ir drauds videi un cilvēkiem, ķīmiskie, bioloģiskie, radiaktīvie elementi, nonākot vidē, atstāj paliekošas pēdas, kuras ir sarežģīti likvidēt un kuru ietekmi varam izjust gadu desmitiem. Pētnieki Latvijā kopā ar kolēģiem Eiropā strādā pie risinājumiem, kas jau ļautu izprastu šāda piesārņojuma izplatību, mērīšanu un, protams, aizsardzību. Par pētījumiem stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts doktors Ingars Reinholds. Arī suņiem un kaķiem nav labi dzert ūdeni no upes vai ezera Tas, ka suni vai kaķim slāpju dzesēšana ar peļķes vai grāvja ūdeni neko nekaitē, ir mīts. Tā apgalvo speciālisti. Kāpēc minētie dzīvnieki tomēr padzeras no šādām ūdenstilpnēm un kā tas ietekmē viņu organismu, skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes profesore Līga Kovaļčuka.  Ne visas  dabiskās ūdenstilpnes  ir baktēriju un toksisko vielu perēklis, ka zināms, daudzu  avotu ūdeni dzeršanai izmanto arī cilvēki. Un tikpat labi arī cilvēks  nobaudot upes vai ezera ūdeni  nesasirgs ar kādu  vēdera  kaiti. Tā zināmā mērā ir laimes spēle, un viss ir atkarīgs  no konkrētās ūdenstilpes atrašanās vietas, tās ūdens sastāva un arī katra dzērēja imūnsistēmas, teic Līga Kovaļčuka. Ja  daudz maz atbildīgs  suņa saimnieks atturēs savu mīluli no ūdens dzeršanas grāvī vai peļķē, ko klāj eļļas plankumi vai jūrā aļģu klātā pludmalē, tad kāds gan var būt  drauds ezera vai upes krastā mītošie ūdensputni? Izrādās, ka viens no kaitniekiem veselībai ir gliemezis, ko daļa šo putnu apēd.

  Aizvadīto nedēļu ziņu virsrakstos dominējušas ziņas par Padomju Savienībai veltītā pieminekļa demontāžu Rīgā. Taču pieminekļi ir ne tikai vēsturiski piemiņas objekti un simboliski slavinājumi, tie ir arī daļa no mūsu pilsētas ainavas. Ko mūsdienu Eiropu pilsētas arhitektūrā nozīmē piemineklis - vai tas ir infrastruktūras traucēklis vai lieliska oāze pilsētas dunā? Kā stāstīt vēsturi par pieminekļiem ar kontroversālu vēsturi? Par pieminekļiem 21. gadsimta pilsētā saruna ar sociālantropologu, pilsētplānotāju Viesturu Celmiņu.

Izglītības nozīmi cilvēki ir apzinājušies jau antīkajā pasaulē, taču iespēja mācīties pat mūsdienās nav visiem pieejama. Kordziedāšanas uzdevums nebija attīstīt muzikālo dzirdi vai veicināt radošumu audzēkņos, kā tas ir mūsdienās. Arī lasītprasmes uzdevums nebija radīt gudrus audzēkņus, kas spētu kritiski domāt un izvērtēt saturu. 17.-18. gadsimtā skolas zemnieku bērniem Latvijas teritorijā kalpoja pavisam citam mērķim. Kādi bija centieni izglītot latviešu bērnus pirms vairākiem gadsimtiem, kad izdzīvošanai nebija nepieciešama lasītprasme? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Latvijas Vēstures institūta direktors Gvido Straube.

Baltijas jūra ir neparasta jūra, tā ir ieskauta no teju visām pusēm, izolēta no apkārtējās pasaules, ne sāļa, ne gluži saldūdens un ar senu vēsturi. Reiz Baltijas jūras ūdeņi skalojās tur, kur šobrīd ir seklais Engures ezers. Bet vēl senākā vēsturē Baltijas jūras vietā bija līdzenums, kur tecēja senās upes. Kā radusies Baltijas jūra un kā tās krasti mainījušies laika gaitā? Par Baltijas jūras vēsturi saruna Zināmais nezināmajā ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošo pētnieci, ģeogrāfijas zinātņu doktori Laimdotu Kalniņu. Piejūras izmantojums rekreācijai un ārstniecībai Jūras gaiss, kas kavē baktēriju attīstību, bija priekšnoteikums slimnīcas celšanai Liepājā 19. gadsimta nogalē, savukārt Jūrmalā slimnīca tika uzbūvēta tik 1947. gadā. Līdz tam operācijas un dzemdības notika bijušo vasarnīcu telpās. Par divu ārstniecības iestāžu vēsturi stāsta rakstniece un šo slimnīcu vēstures pētniece Lāsma Gaitniece. „Katru dienu slimniekam, kurš uzturējās slimnīcā un kuram ārsts bija parakstījis noteiktu uzturu jeb 1. galdu, pienācās 1  mārciņa liellopu gaļas, 1/3 mārciņas auzu putraimu, 1/3 stopa skābu kāpostu vai biešu, vasarā svaigi zaļumi, piemēram, nātres, skābenes, biešu lapas un svaigi kāposti.” Tā par šo slimniekiem noteikto diētu 19. gs. vidū Liepājas vājinieku barakās var lasīt rakstnieces, literatūrkritiķes un publicistes Lāsmas Gaitnieces grāmatā „Dziednīca pie jūras”, kas tika izdota 2017.gadā. Nesen ir nācis klajā jaunākais Lāsmas pētījums, kas ir apkopots grāmatā „Jūrmalas slimnīcas vēsture”.  Lūkojam, kā abu pilsētu atrašanās vieta pie jūras ir ietekmējusi slimnīcu darbību gadu gaitā.  

Pirmā cilvēka misija uz Marsa nāk aizvien tuvāk. Jaunos pētījumos tiek meklēti veidi, kā cilvēkam izdzīvot šajā nemīlīgajā Sarkanās planētas pasaulē. Kā pirmie cilvēki uz Marsa elpos, ko ēdīs un vai tiks atpakaļ mājās? Šo aizraujošo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā apspriežam kopā ar IT speciālistu un astronomijas amatieri Raiti Misu. Raidījuma gaitā arī stāsts par Marsa un marsiešu atveidi kinomākslā. Satraukts radio reportieris stāsta, kā no Marsa atlidojošiem kuģiem parādās uz trim kājām esoši agregāti, kas uzbrūk Zemei. Šī Orsona Velsa iestudētā radio izrāde izraisīja patiesu paniku iedzīvotāju vidū vairākās ASV pilsētās. Pēcāk dramaturgu kritizēja par pārlieku reālu citplanētiešu atainojumu, taču ar šo pārraidi Orsons Velss kļuva slavens. Šī radiopārraide tika iestudēta pēc 1898. gadā iznākušās zinātniskās fantastikas grāmatas „Pasauļu karš”, ko toreiz sarakstīja birtu rakstnieks Herberts Džordžs Velss. Taču arī kinopasaulē ne reizi vien ir veidoti darbi pēc šī romāna. Par to Zināmais nezināmajā stāsta kinoapskatnieks, platformas „Kino Kults” izveidotājs Sergejs Timoņins. Ne pārāk augstu tika vērtēta arī 1979. gadā franču uzņemtā versija – filma „ Žandarms un marsieši” ar izcilo komiķi Luiju de Finesu galvenajā lomā. Tur viņa atveidotais inspektors Krušo cīnās ar marsiešiem, kuri izskatās kā cilvēki, jo tādējādi marsieši maskējas, iemiesojoties cilvēka ādā. Vienīgā atšķirība, kā var noteikt, ka tas ir marsietis, ir viņam pieskaroties. Jautāts par, viņaprāt, labāko Marsa atveidi kinomākslā, Sergejs Timoņins atkārtoti uzteic 2015. gadā uzņemto filmu „Marsietis” – stāstu par NASA astronautu, kurš cenšas izdzīvot uz šīs planētas.

Cilvēks, kurš ir tik garš kā Everests - šāds salīdzinājums izmantojams, ja runājam par nesenu atklājumu Gvadalupes mangrovēs. Tur pētnieki atraduši līdz šim zināmo lielāko vienšūni, ko iespējams redzēt pat ar neapbruņotu aci. Ko zinām par organismiem, kas pārliecinoši dominē uz mūsu planētas? Par baktēriju daudzveidību un to nozīmi dabā Zināmais nezināmajā studijā iztaujājam Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošo pētniek Jāni Liepiņu. Raidījumā arī stāsts par izmirušajiem dzīvniekiem tagadējā Latvijas teritorijā. Proti, Latvijas fauna agrāk un mūsdienās atšķiras. Ir dzirdēts par vairākām dzīvnieku sugām, kuras Latvijas teritoriju apdzīvojušas tālā senatnē vai vēl salīdzinoši nesen, bet šobrīd pie mums vairs sastopamas nav. Līdz ar to runa ir gan par izmirušiem dzīvniekiem, kuri nav sastopami ne Latvijā, ne arī citviet, gan izzudušam sugām, kas vēl eksistē, taču no Latvijas kādu iemeslu dēļ ir devušās prom. Zoologs, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja skaidro lielo dzīvnieku jeb megafaunas izmiršanas iemeslus un stāsta par tiem faunas pārstāvjiem, kuri Latvijā kādreiz mituši, bet pakāpeniski mūsu teritoriju atstājuši. Viens no šādiem dzīvniekiem ir tinis. Pagājušā gadsimta 30. gados notikuši mēģinājumi no Somijas Latvijā ievest divus pārus ziemeļbriežu Bažu purvā pie Kolkas. Dzīvniekus mēģināja iemitināt, balstoties faktā, ka kādreiz tie Latvijā mituši. Pēc pāris gadiem šis eksperiments “izgāzās”, jo mūsu teritorija dzīvniekiem nebija piemērota - ziemeļbrieži tika atstāti karstumā bez ūdens ar vienveidīgu barību purvainajā teritorijā. Līdz ar to jāsamierinās, ka nav iespējams atgriezt Latvijā visus Arktikas dzīvniekus, jo pie mums vairs nav to apstākļu. Tāpat ir noteikts ēdamlietu komplekss, pie kā šie dzīvnieki ir pieraduši. Ja tas tiek atņemts, rodas sarežģījumi.

Mītu sērijā iznākusi grāmata par padomju periodu "Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā." Raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkosimies šīs grāmatas lappusēs. Studijā grāmatas idejas autors, žurnālists, vēstures pētnieks Māris Zanders un grāmatas līdzautors vēsturnieks, Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš. "Tāda instrumentāla attieksme pret vēsturi nav labs tonis, bet šajā gadījumā bija ļoti praktiski piezemēta attieksme, proti, šī situācija, ko mēs varam aprakstīt kā pielāgošanos vai, gluži otrādi, nepielāgošanos, tā ar nepatīkamu regularitāti cilvēces vēsturē atkārtojas. No šī viedokļa tā nav tēma, kas ir vienkārši akadēmiski pētāma un pāršķirama lappuse, bet tā ir tāda, ar ko mēs saskaramies un, domāju, saskarsimies arī turpmāk," grāmatas ideju pamato Māris Zanders. "Lielais jautājums varētu būt par to, vai tā pielāgošanās ir laba vai nav laba," norāda Gatis Krūmiņš. "Savā ziņā pielāgošanās, tā filozofiski sakot, tas ir arī kaut kādas vienas garīgas attīstības pakāpe - spēt pieņemt kaut ko citu un pielāgoties, nevis vienkārši aiziet bojā." Raidījumā arī neliels stāsts par Iļģuciema stikla fabrikas vēsturi, ieskatoties nule izdotajā grāmatā “Iļģuciema stikls. No Jākoba Beka Rīgas stikla fabrikas līdz Iļģuciema stikla fabrikai (1886–1960)”. Viena no grāmatas autorēm Latvijas Mākslas akadēmijas docente, stikla māksliniece Ilze Dūdiņa rāda grāmatas ilustrācijās nelielus šķīvīšus ar cauru vidu, kādus agrāk palika zem svecēm, lai tām degot, kustošais vasks vai tauki nepilētu uz grīdas vai galda; apaļi un kantaini, daži ornamentēti cik lakoniskāki. Šādus traukus savulaik ražoja Iļģuciema stikla fabrikā. Šo uzņēmumu 19. gs. 80. gados nodibināja Rīgas tirgotājs Jākobs Beks, kurs ir studējis inženierzinātnes, viņa vadībā stikla ražošanas fabrika strauji uzplaukst. “Pēc Pirmā pasaules kara fabrika atsāka darbību, ar saviem ražojumiem piedaloties vairākās starptautiskās izstādās, tuvāko gadu laikā mainās fabrikas īpašnieki, līdz 1927. gadā tā tiek pārdēvēta par akciju sabiedrību “Iļģuciema stikla fabrika”. 30. gados uzņēmums ražo gan smalkus kristāla izstrādājumus, gan stikla burkas konservēšanai. Tajā laikā top mākslinieciski augstvērtīga produkcija sadarbībā ar profesionāliem māksliniekiem – Ansi Cīruli, Jēkabu Berķi, Romanu Sutu,” par fabrikas vēsturi stāsta vēstures zinātņu doktore Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures izpētes un ekspozīcijas darba nodaļas vadītāja Margarita Barzdeviča. Savukārt Otrā pasaules kara laikā Iļģuciema stikla fabrika turpina darbu, ražojot, galvenokārt, stikla taru un vienkāršus ikdienā nepieciešamus stikla izstrādājumus. Arī pēc kara uzņēmums turpina ražošanu un līdzās smalkām vāzēm, kuras gatavoja tā laika nozīmīgiem padomju varas svētkiem par godu, un kas arī tika dāvinātas arī tā laika valdības pārstāvjiem, top arī taras trauki, kas domāti gan smaržām, gan arī piena produktiem. Bet agrākos ziedu laikus fabrika vairs nepiedzīvo. Kā var lasīt grāmatā par Iļģuciema fabrikas vēsturi: „(..) Kuzņecovs vīlās arī stikla fabrikas „Komunārs” darbībā. Viņš vēlējās atgriezties atpakaļ Iļģuciemā, taču Iļģuciema fabrikas vadība vairs negribēja viņu ņemt atpakaļ darbā. Direktors aizbildinājās, ka uzņēmums ražo pārsvarā zemas kvalitātes produkciju, kuras apstrādei nav vajadzīgi tik daudzi augstas kvalifikācijas slīpētāji un gravieri. Ar augstāko amatpersonu atbalstu Viktoram Kuzņecovam izdevās panākt, ka viņu pieņem atpakaļ Iļģuciema ciema stikla fabrikā. Taču jau 1953.gadā meistars lūdza viņu atbrīvot specialitātei atbilstoša darba trūkuma dēļ.” Lai arī Iļģuciema stikla fabrika sen vairs nepastāv, izpēte par tās produkciju joprojām turpinās.

Makroaļģes jūras pludmalē cilvēkiem parasti liek saraukt degunu, taču biologi un ķīmiķi uzskata - aļģes ir neizmantots resurss mūsu dabā. Sākot ar kosmētiku un ārstniecību, beidzot ar lopbarību un iepakojumu - aļģes ir universāls augs, kuram ir plašs pielietojums. Zināmais nezināmajā sarunas dalībnieki: Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas insitūtūta vadošais pētnieks, ķīmijas zinātņu doktors Oskars Bikovens un Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Bārda. Raidījumā arī krāsains un aizraujošs stāsts par gļotsēnēm. Rozā, dzeltenas, sarkanas, zaļas, zilas - visādu nokrāsu piciņas, bumbiņas, starainas un žuburainas - tik dažādas un neparastas gļotsēnes ik gadu piesaista arvien vairāk interesentu uzmanību. Zināmais nezināmajā sarunu biedrene Vija Simansone par gļotsēnēm sāka interesēties pirms pāris gadiem un nu jau viņa nosaka gļotsēņu izskatu un to piederību konkrētai sugai ar mikroskopa palīdzību. Agrāk šo organismus pieskaitīja pie sēnēm, jo tās veido sporas, bet tās spēj arī pārvietoties. Pasaulē kopumā ir atklātas vairāk kā 900 gļotsēņu sugu. Viena no zināmākajām gļotsēņu popularizētājām ir Jūlita Kluša pirms diviem gadiem Latvijas Televīzijas sižetā stāstīja, ka Latvijā ir zināmas 160 sugas. Pateicoties interesei par šiem organismiem, ir pieaudzis jaunatklātu sugu skaits. Vija Sīmansone teic, ka nu jau ir zināmas 196 sugas. Vija arī atver klēpjdatoru un rāda man košas attēlus ar gļotsēni kura izskatās kā zilganas ogas dzeltenos kātos. Pateicoties šim izskatam gļotsēnes tikusi pie nosaukuma - Vīnogķekaru badhāmija. Gļotsēnes var atrast jebkurā gadalaikā, protams ziemā jārēķinās, ka tās dus zem sniega segas. Īstens gļotsēņotājs ir bruņojies ar lupu, fotoaparātu un vērīgu aci, bet kā teic Vija Sīmansone, nav jābūt ekspertam, lai pamanītu tās biezāk sastopamās un lielākās sugas mūsu mežos, piemēram vilkpienaines, kas atgādina mazus pūpēdīšus vai ragansviestu, kas izskatās kā dzeltens porolona kažociņš uz kritalas.

Viens no vadošajiem pētījumiem Alcheimera izpētē, iespējams, ir viltots. Tā ziņo žurnāls “Science”. Tas sašūpojis visu zinātnes pasauli. Pētījums ticis publicēts, citēts un uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem nesenajiem pētījumiem nozarē. Cik bieži notiek šādi pārkāpumi zinātnē, kā tos kontrolē un pēc kādiem kritērijiem atlasa tālākai lietošanai? Kā tiek pārkāpti zinātnes ētikas principi un kāpēc šādi kļūdaini pētījumi tiek citēti un izmantoti kā pamats medikamentu izstrādē, par šo tematu raidījumā Zināmais nezināmajā diskutējam ar ētikas zinātnieci, Latvijas Universitātes asociēto profesori Signi Mežinsku un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, neiroloģi Zandu Priedi. Raidījumā arī stāsts par zinātnes pētījumu likteni agrākos laikos. Proti, zinātniekus jau izsenis nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvniekus. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, raidījumā skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” – Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide, ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskās bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā “Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Cīņa ar lieko svaru joprojām daudziem ir liels izaicinājums. Vai kādreiz būs zāles pret aptaukošanos, kas neprasa stingru diētu un vingrošanu, to Zināmais nezināmajā skaidrojam kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, ārsti-dietoloģi Lailu Meiju. Cilvēkam, kas vairāk kustas, strādā vidēju vai grūtāku darbu uz klaja lauka, vajag vairāk uzņemt bezslāpekļa vielu, tas ir, ogļhidrātu, kuri atrodas maizē, kartupeļos un citās stādu vielās, nekā tādam, kas uzturas slēgtās telpās. Skaidrā lauku gaisā ir bez darba, cilvēks var patērēt vairāk ogļhidrātu, tas ir, noēst maizes putras utt…, kamēr pilsētā slēgtās telpās, ir sviedros strādājot, nav lielas vēlēšanās pēc maizes un putras, tās vietā tad pilsētas cilvēkam ir jādod taukāks ēdiens vai arī vairāk cukura, lai tam būtu vajadzīgais spēks. Tā 20. gadsimta sākumā izdotajā „Mājsaimniecība un pavāru māksla” raksta tās autore – literāte un publiciste Hermīne Zālīte. Diētas svara zaudēšanas nolūkā kļūst populāras 20. gs. otrajā pusē. Jo vairāk uzturs ir pieejams, jo vairāk to sāk kritizēt,” - saka ēdiena kultūras pētniece un gastronomijas vēsturniece Astra Spalvēna. Skatot agrākos laikos izdotās pavārgrāmatas, sākotnēji par veselīgu un diētisku uzskata to ēdienu, kas paredzēts dažādu slimību novārdzinātiem ļaudīm. Te vietā ir citāts no Annas Kuzinas darba „Blaumaņu pavārgrāmata”, kur ilggadējā Braku muzeja vadītāja raksta par Rūdolfa Blaumaņa ēdienkarti, laikā kad rakstnieks 1908. gadā ārstēja tuberkulozi Somijā sanatorijā- “Ēst dod tādā kārtā ½ 8- kakao ar baltmaizi un cvībakiem; 10- brokastis: ola, telēķis stipra buljona, auzu biezputra ar šķīstu pienu, reizēm arī gaļas ēdienus. 12- kafeja ar baltmaizi un vārīts piens, liela krūze. ½ 4 pusdienas: zupa, gaļa, saldais ēdiens, glāze piena. Pēc tam kafeja.” „Pēdējā laikā, kad visā pasaulē jau pazīstama kļuvusi vitamīnu mācība, arī pie mums modusies nesalīdzināmi lielāka interese par veģetārismu un zaļbarību. Zaļbarības propagandētāji jau vairākus gadu desmitus ir sludinājuši bagātīgu salātu, svaigu augļu, riekstu pielietāšanu uzturā,” - raksta starpkaru Latvijas prese. Un tajā laikā aizvien vairāk tiek runāts arī par vitamīnu nozīmi uzturā,” stāsta Astra Spalvēna.

Jūras un okeāna gultne ir mūsu acīm slēpta pasaule, to redzam tikai nirstot vai skatoties dokumentālās filmas. Tāpēc nav pārsteigums, ka par šo vidi maz ko zinām. Vai tā ir tukšs smilšains vai dzīvības pilna oāze? Kā norit dzīve jūras dzelmē un kas izpētīts par okeāna gultni, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone. Pētījums par piesārņojumu Baltijas jūrā mītošajos roņos Agrā pavasarī mūsu pludmalē atrasto roņu organismā konstatētie smagie metāli ir uzskatāms piemērs par piesārņojumu Baltijas jūrā. Kā notika paraugu ņemšana, kas vairāk uztrauc zinātniekus, piesārņojuma līmenis jūrā vai dzīvnieku stāvoklis, nonākot pludmales smiltīs, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza zinātniskais konsultants Alesandro Di Marčio (Alessandro Di  Marzio). Iegūt analīzes ir vienkārši – pavasaros roņu mazuļi nonāk zoodārzā un tad ir iespēja iegūt asins paraugus, bet tas, kāpēc šie dzīvnieki te nonāk un ko uzrāda iegūtas analīzes, jau ir rāda krietni sarežģītāku situāciju. Pirms ķeramies klāt stāstam par piesārņojumu Rīgas jūras līcī mītošo roņu organismā, neliels dosjē par vienu no šī pētījuma autoriem.  Alesandro Di Marčio ieradās Rīgā 2018. gada nogalē. Kabatā viņam bija veterinārārsta diploms un pabeigtas doktorantūras studijas bioloģijā, Alessandro pirms tam bija pētījis  piesārņojumu paliekas maitas putnos Patagonijā un, sākot strādāt Rīgas Zooloģiskajā  dārzā par zinātnisko konsultantu, lūkoja veikt līdzīgu pētījumu, proti, piesārņojuma pēdas dzīvnieku organismā. Un tā, apvienojoties Mursijas universitātes Veterinārās medicīnas fakultātes speciālistiem Spānijā ar kolēģiem Rīgas Zooloģiskajā dārzā sākās darbs pie datu ievākšanas no roņu mazuļiem, kas pavasaros nonāk mūsu zoodārzā.

Arktiskās floras relikts, tā dēvē pundurbērzu. Tas ir viens  no augiem, kas teju ceļojis laikā un spējis izdzīvot arī Latvijas dabā līdz mūsdienām, lai arī ir reti sastopams. reti sastopams augs, tāpēc īpaši interesants biologiem. Ko zinām par šo augu, ko par dabu senatnē stāsta šis ziemeļu augs un kā tas aug Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece un Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadošā speciāliste Linda Strode un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes maģistrante Madara Metāle. Padujas botāniskais dārzs - vecākais universitātes botāniskais dārzs pasaulē Itālijas pilsēta Paduja vieniem varētu saistīties ar pilsētas patrona Svētā Antonija vārdu. Citiem nāks prātā krāšņās mākslinieka Džoto freskas Skrovenji kapellā. Bet, ja runājam par Paduju, tad ievērības cienīgs ir fakts, ka Padujā atrodams pasaulē vecākais universitātes botāniskais dārzs. Paduja atrodas pusstundas brauciena attālumā no citas pilsētas – Venēcijas –, un Venēcijai šajā gadījumā ir būtiska nozīme, jo Padujas universitātes botānisko dārzu 1545. gadā dibinājis kādreizējās Venēcijas republikas senāts. Mūsdienās botāniskajā dārzā atrodams vairāk nekā 6000 augu dažādību un 3500 sugu, dārzu veido gan vecā daļa ar tematiskajām kolekcijām, piemēram, ārstniecības, indīgajiem, kukaiņēdāju augiem un sukulentiem, gan jaunā daļa jeb bioloģiskās daudzveidības dārzs ar siltumnīcām. Ar stāstiem par dārza vēsturi un tajā redzamo tikšanās reizē iepazīstina botāniķe Marijakristīna Villāni (Mariacristina Villani). Viņas uzdevums ikdienā ir uzlabot dārza kolekciju un ieviest tajā jaunas augu sugas. Tā kā ir karstas vasaras dienas, tad Itālijā daudzviet dzirdamas cikāžu radītas skaņas. Tās mūs pavada arī botāniskajā dārzā. Marijaikristīnai vispirms jautāju, ar kādu nolūku dārzs senāk ticis izveidots.

Attēliem ir tikpat liels spēks kā rakstītam vārdam. Reizēm viens attēls var pateikt vairāk nekā garš teksts. Diemžēl un par laimi mēs dzīvojam attēlu laikmetā. Mūsdienās, kad internetā vieglāk pasniegt saturu ar vizualizācijām nevis teksta blāķiem, aug arī iespējas manipulēt ar auditoriju. Kādos ceļos un neceļos mūs vēsturē un šodien aizved datu vizualizācijas, skaidro "Datu skolas" vadītāja Latvijā Nika Aleksejeva. "Parasti datos meklējam sevi, ne katra datu vizualizācija jebkuram būs interesanta. Pat tad, ja tajā būsiet ieguldījuši daudz laika un kreativitātes. Stāsts vienmēr ir par klausītāju. Datos vienmēr meklējam sevi. Neatkarīgi no tā, kāds ir izvēlētais vizualizācijas formāts, tieši stāsts būs tas, kas padarīs to interesantu," skaidro Nika Aleksejeva. Tāpat viņa atzīst, ka manipulācija jebkurā datu vizualizācijā ir klātesoša, sākot ar to, ka jebkura datu vizualizācija ir kādu mērījumu vai skaitļojumu rezultāts. "Jau kaut kāda informācija ir pazudusi tulkojumā, jo ne visu mēs varam nomērīt 1:1 kā ir realitātē un arī mūsu skaitļojumi nav tik precīzi, lai kaut kas tajos nepazustu. Tad nāk trešais līmenis - vizualizācija un viss konteksts, kas tai ir apkārt," norada Nika Aleksejeva. Pētniece arī min, ka slikts tonis skaitās, ja vizualizācijas izmanto "papagaiļkrāsas". "Ja izmantojam gatavās paletes, tur mēdz būt ieliktas septiņas krāsas, desmit. Ja ir stabiņveida diagramma un tā ir gara, sanāk, ka ik pēc 10 vērtībām sāk atkārtoties krāsas un ir grūti izšķirt," bilst Nika Aleksejeva. "Tāpat kognitīvajās zinātnēs daudz strādā ar tā saukto krāsu aklumu, cilvēki, īpaši datoru ekrānos krāsas redz citādi. Ir speciālas krāsu paletes (..) tiek strādāts tiek toņiem. Runājot par krāsām, labā prakse ir neizmantot pārāk daudz bez vajadzības un ja ir nepieciešams parādīt atšķirības vai uzsvērt kāda sektora svarīgumu, tad visu iekrāsot zilos toņos, bet vienu, par kuru runājat, kam jāpievērš uzmanība, oranžu vai sarkanu. Tas pievērš uzmanību, lai arī parādiet citus datus. Jautājums, vai liekat pareizos akcentus? Jebkurām vizuālajām rāmēšanām nāk līdzi arī atbildība: no vienas puses, esat stāstnieks, no otras puses, šajā stāstā, ja izliekaties, ka rādāt datus, kādi tie ir, var radīt maldīgu priekšstatu. Cilvēks paļaujās, ka esat objektīvs, lai gan patiesībā jau dodat lasītājam kaut kādu zināmu priekšstatu." Kādam mērķim kalpoja ilustrācijas viduslaiku manuskriptos? Sākot ar izceltiem iniciāļiem līdz miniatūriem attāliem - ilustrācijas viduslaiku manuskriptos kalpoja dažādiem mērķiem. Par ilustrāciju nozīmi stāsta Latvijas Universitātes  Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa. Vai tās bija alegorijas, līdzības vai reālistiski zīmējumi un vai palīdzēja izprast tekstu lasītnepratējiem? Vēl ilgi pirms senajiem domātājiem parādījās attēls. Te runājam par tūkstošgadīgiem zīmējumiem uz alu sienām. Bet  šoreiz kopā  ar grāmatu vēsturnieci skatām laika posmu pirms pirmajām iespiestajām grāmatām, tas līdz 16. gadsimta sākumam, un pētām, kā ilustrācija palīdz, skaidro un parāda grāmatā esošo tekstu. Attēli kā ideālas formulas ir kalpojuši gan inkunābulu izdošanas laikos, tas ir, grāmatās pirms Gūtenberga iespiedmašīnas  izgudrošanas  1500. gadā, gan arī vēlāk, kad rakstīts vārds jau tika iespiests tipogrāfijā, bet ir jautājums, vai šādam attēlam var ticēt – vaicā Aija Taimiņa un  tūlīt arī rāda atbildi ar 15. gs. beigās radītu identisku ilustrāciju Sīrijas pilsētas Damaskai un Itālijas pilsētas Mantujai.

Savu ķermeni pārzinām sliktāk, nekā zvaigznes visumā. Šāds apgalvojums ir tuvu patiesībai, ja runa ir par kādu mazzināmu mūsu organisma puzles gabaliņu, viscaur ķermeni apvijošs tīkls, kas atgādina maisu ar ūdeni - fascijām. Tās satur kopā mūsu muskuļus, tām medicīnā ilgstoši nav pievērsta uzmanību, bet tagad jauni pētījumi stāsta par fasciju parsteidzošo ietekmi uz dažādiem procesiem mūsu organismā. Kas ir fascijas un ko par tām zinām, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško.

  Psihoterapeita Jāņa Zālīša grāmata "Mīlestības vārdā" bija izdevums, kas visticamāk, atrada vietu teju katra Padomju Latvijas pilsoņa grāmatu plauktā. Ievākota ar avīzēm, lai nav uzkrītoša, tā lieliski simbolizēja tā laika attieksmi pret cilvēka seksualitāti. Tā nekur nebija pazudusi, bet par to nerunāja. Grūti pieejama kontracepcija, neplānotas grūtniecības, erotikas kaunināšana - šī ir tikai daļa no padomju seksuālās audzināšanās. Kāda bija seksuālā dzīve savienībā, kurā "seksa nebija", raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturniece Ineta Lipša. "Ideja, ka seksa primārais mērķis ir nevis bauda, bet bērni, tas ir vispārpieņemts priekšstats. Tāpēc jau 60. gadu beigās Rietumos seksuālā revolūcija ir tas, kas sludina tieši pretējo," atzīst Ineta Lipša. Viņa norāda, ka Padomju Latvijā izglītojošu informāciju par seksuālo audzināšanu sniedza žurnāls "Veselība". "Jau 1966. gadā tajā pašā žurnālā "Veselība" Padomju Latvijas galvenais ginekologs, kas ir bijis kaut kādos kongresos ārzemēs, viņš stāsta, ar ko atšķiras sociālistiskās valstīs un kapitālistiskās valstīs attieksme pret dzimumaudzināšanu. Viņš saka, ka kapitālistiskajās valstīs jaunieši izvirst un tā tālāk. Tas viss ir saistīts ar domu, ka seksuālā bauda drīkst būt tikai laulībā," stāsta Ineta Lipša. "Līdz ar to tas, ko māca, izglīto cilvēkus, tas ir domāts, kā panākt, lai jums abiem būtu labi. Tas uzsvars, ka sievietei noteikti jāpanāk orgasms, ka vīrietim jāstrādā. Tas viss ir tajos padomju žurnālos. "Veselībā" . Tas ir pārsteidzošais."  Tajā pašā laikā uz Jāņa Zālīša lekcijām klausītājus aicinājuši šķirti vīriešiem un sievietēm. Ineta Lipša vērtē, ka tas saistīts ar to, lai pēc iespējās vairāk cilvēku atnāk klausīties. Libido jeb cilvēka seksuālā dziņa „Dzimumtieksmes izpausmi uz konkrētu cilvēku nosaka drošības filtrs, konkrētās personas ķermeņa aromāts un mūsu emocionālās brīvības vai  emocionālās atkarības stāvoklis,” skaidro seksologs Artūrs Šulcs, runājot par dzimumtieksmi jeb libido.  Kas cilvēka organismā rada dzimumtieksmi, kas notiek, ja cilvēks to apspiež vai ierobežo, par to saruna ar seksologu. Dzimumdziņa, seksuālā tieksme jeb libido piemīt katram cilvēkam. Vienam šī dzimumtieksme mēdz būt aktīvāka, citam - nē. Un šīs seksuālās vēlmes mūsu organismā  rada vairāki faktori - bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie, bet iedīgļi seksuālai tieksmei jau veidojas auglim esot mātes miesās. Kāpēc šī seksuālā dziņa nevēršas uz katru kaut cik tīkamu pretimnācēju, kāda nozīme ir cilvēka ķermeņa aromātam un kas notiek, seksuālo tieksmi apspiež?  

Kruīza kuģi, kravas kuģi. Ikdienā pludmalē mēs neredzam, cik kuģošana jūrā ir bieža un intensīva, un tāpat neredzams arī ir piesārņojums, ko rada notekūdeņi un balasta ūdeņi Baltijas jūrā. Ūdenī nonāk arī mikroplastmasa, īpaši no kruīzu kuģiem. Pētnieki Latvijā atklājuši veidus, kā varētu padarīt kuģošanu Baltijas jūrā tīrāku, tostarp, radot īpašu filtru no kūdras*, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Jūras Akadēmijas pētniece Renāte Kalniņa un Rīgas Tehniskās Universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorante Kristīne Irtiševa. Vai arī kuģniecībā ienāk atjaunīgie resursi? Lielākā daļa kravu pārvadājumu pasaulē notiek pa jūras ceļiem. Taču kuģošana rada arī lielu pienesumu emisiju radīšanā. Kuģi dzinēju darbināšanai izmanto degvielu, kas rada sēra dioksīdu un slāpekļa monoksīdu. Vai nākotnē kuģus varētu darbināt bez fosīlā kurināmā, kas rada šādu piesārņojumu? Apsekojumos par to, kuri transporta līdzekļi atstāj ietekmi uz vidi, vienmēr parādās lidmašīnas vai automašīnas, ar ko cilvēkiem iesaka pārvietoties mazāk. Bet kā ir ar kuģiem, īpaši kravas kuģiem? Vai arī tie ierindojas saraksta augšgalā kā lielākie piesārņotāji? Par to stāsta profesors Jānis Brūnavs no Latvijas Jūras akadēmijas, kas, starp citu, atrodas uz Latvijā vienīgās īstās salas - Daugavgrīvas salas. Un tālāk tad par to, kādu ietekmi uz vidi atstāj kravas kuģi.   * Projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/477 „Zaļās tehnoloģijas risinājumi kuģa eko-efektivitātes paaugstināšanai Baltijas jūras vides ilgtspējībai un cilvēka veselības apdraudējuma samazināšanai”.

Skaņa ir mums līdzās ik uz soļa, taču ikdienā maz domājam par to, kāpēc apkārtējā pasaule skan tā, kā tā skan. Vasaras sākumā Stendes pagastā un tuvējā apkaimē bija dzirdami sprādzienam līdzīgi trokšņi, kurus radīja virsskaņas lidojumi. Šie trokšņi satrauca cilvēkus vairākās pilsētās. Raidījumu Zināmais nezināmajā veltām skaņas fizikai un skaidrojam, kā veidojas šādi trokšņi virsskaņas lidojumos un kā "ceļo" skaņa? Saruna ar Tukuma Raiņa vidusskolas fizikas skolotāju Valdi Zuteru.

Kad radās kurpju papēži un cik neprātīgus augstumus tie varēja sasniegt? Ko kājās vilka cilvēki senajā pasaulē un kā mūsdienu modē ienāca kedas? Kad parādījās labās un kreisās kājas nošķīrums un ko apavu pāris var pastāstīt par tā nēsātāja dzīvi? Par apaviem un to vēsturi Zināmais nezināmajā iztaujājam modes vēsturnieci, mākslas zinātnes doktori Edīti Paruti. "Par apaviem mēs sākam runāt jau no vissenākajām civilizācijām, tās ir seno Tuvo Austrumu kultūras. Spilgtākie piemēri nāk prātā no Senās Ēģiptes, kur, lai pasargātu pēdas no karstajām tuksneša smiltīm, tiek izmantots koka dēlītis, kurā ir caurumiņi un aukliņas, ar kurām šo dēlīti piestiprina pie pēdas," stāsta Edīte Parute. Taču saistībā ar apavu vēsturi jāņem vērā modes konteksts, statusa simbolika, starpkultūru kontakti. "Apavi bija ļoti augsta sabiedriskā stāvokļa simbols. Pat valdnieks ne visās situācijās drīkstēja valkāt apavus. Līdz ar to jau no agrīnajām dinastijām mēs redzam, ka ir norādes par īpašu amatpersonu - sandaļu nesēju." Raidījumā arī stāsts par zirgu satiksmi Rīgā. Proti, 1852. gada marta sākumā Rīgas laikraksti ziņoja: “Mēneša pirmajās dienās Rīgā no Daugavmalas uz Pēterburgas priekšpilsētu uzsāks regulāri kursēt divi zirgu omnibusi, kuros tika noteikta maksa par braucienu, neatkarīgi no iekāpšanas vietas, 10 kapeikas vāģa iekšpusē un piecas kapeikas ārpusē.” (Rigasche Zeitung  1852. 03. 01.) Par to grāmatā „Rīgas sabiedriskais transports no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām” raksta vēsturnieks un Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš. Viņš Zināmais nezināmajā stāsta par to, kā Rīgā ienāca zirgu tramvajs un kāpēc tas izkonkurēja omnibusus.

Higsa daļiņu atklāja pirms desmit gadiem, 2012. gadā, taču zinātnieki CERN ir pārliecināti, ka vēl pārsteidzošāki atklājumi ir tikai priekšā. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors un Latvijas zinātnieku komandas CERN vadītājs Kārlis Dreimanis raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro: “Higsa bozons ir viena no elementārdaļiņām, kas veido Visumu. Tas ir īpašs, jo tieši caur šo bozonu elementārdaļiņas mijiedarbojas ar Higsa lauku, kas, savukārt, ir pilnīgi visur un ir mūsu Visuma audekla neatņemama sastāvdaļa.” Tiem, kuri ir uzķēruši daļiņu fizikas šarmu un vēlas tam pievērsties plašāk, darba vēl ir ļoti daudz, Dreimanis ir pārliecināts, aicinot jaunos pētniekus padomāt par RTU un Latvijas Universitātes doktorantūras programmu "Daļiņu fizika un paātrinātāju tehnoloģijas", kas tapusi sadarbībā ar CERN. Zināmais nezināmajā atgādina arī par dažādu nozaru saikni ar kvantu fiziku. Proti, kopš pagājušajā gadsimtā sevi uz skatuves spilgti pieteica kvantu fizika, ir krietni mainījies priekšstats par vairākām parādībām. Gaisma, laiks un telpa, apziņa ir tikai daži no jēdzieniem, kurus ieraudzīt citādi ir ļāvusi kvantu fizika. Līdz ar to varētu likties, ka realitātē ir iespējams pilnīgi viss. Latvijas Universitātes profesors, fiziķis Mārcis Auziņš, ar lielu aizrautību stāsta, ka zinātnes apakšnozares un dažādas pētniecības metodes ir dažādas, taču neatkarīgi no tā vairākas disciplīnas mēģina rast atbildes universāliem jautājumiem par lietu kārtību un to, kā viss radies. To dara arī kvantu fizika, pētot mazu daļiņu, piemēram, atomu un molekulu mijiedarbību savā starpā un ar ārējo starojumu.  

Šoreiz Zināmais nezināmajā pievēršas kultūrvēsturei un mantojumam, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes. Centieni saglabāt seno arhitektūru un citus vērtīgus kultūras piemekeļus mūsdienās ir aktīvāki nekā jebkad agrāk. Palīgā nāk tehnoloģijas un padziļināta izpēte, taču vielaikus arī jaunas problēmas. Klimata pārmaiņas, dabas katastrofas, nepārdomāta pārvaldība un karš ir lielākie kultūrvēsturiskā mantojuma postītāji. Raidījumā skaidrojam, kā to saglābt nākamajām paaudzēm 21. gadsimtā un kā tas notiek jau šobrīd, piemēram, Ukrainā.  Par to studijā runājam ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieci Agnesi Kukelu, RISEBA pasniedzēju, mākslas ekspertu un Latvijas Universitātes studiju programmas "Kultūrvides mantojums" izstrādātāju Ati Kamparu, kā arī kultūras pieminekļu ekspertu un arhitektūras zinātņu doktoru, SIA "ARCHIstrāvs" izpilddirektoru Bruno Deslandes. Raidījumā arī bagātīgs stāsts par pilsētām pie ūdens - Stokholma, Gēteborga, Venēcija un Rīga - tās visas ir pilsētas atšķirīgos reģionos, ar atšķirīgu vēsturi un arhitektūru un, tomēr kaut ko ko kopīgu. Visas šīs pilsētas radušās ūdeņu krastos. Zināmais nezināmajā tiekamies ar šo pilsētu kultūrvides pārstāvjiem un pētām, kā dzīve upes un jūras tuvumā ietekmējusi šo dažādo Eiropas pilsētu dzīvi.

Pirmie Veba teleskopa attēli sajūsminājuši ne tikai astronomus, bet cilvēkus visā pasaulē. Džeimsa Veba teleskops ir pavēris mums lappuses vissenākajā vēstures grāmatā par Visumu. Tajā redzam galaktikas no pašiem Visuma pirmsākumiem. Krāšņajos attēlos skatāmas pat 13 miljardus gadu senas galaktikas un dramatiskas miglāju ainavas. Ko šie attēli mums palīdzēs uzzināt par Visuma vēsturi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta amatierastronomi un interneta tehnoloģiju speciālisti Raitis Misa un Ints Ķešāns. Zināmais nezināmajā arī stāsts par zvaigžņu dzimšanu. Proti, veroties debesīs, zvaigznes mēs redzam kā spožus punktus. Diezin vai šajā brīdī tik daudz aizdomājamies par to, ka zvaigžņu dzīvē novērojamas arī tādas stadijas kā baltais punduris, brūnais punduris un vēl citas. Bet skaidrs ir tas, ka zvaigznes no kaut kā rodas, tās savas dzīves laikā mainās un kaut kad to dzīve arī izbeidzas. Par zvaigžņu dažādiem dzīves posmiem vairāk stāsta Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Tātad zvaigznes piedzimst, sākumā no tīra ūdeņraža, bet vēlāk no dažādu atomu, elementārdaļiņu un zvaigžņu putekļu buķetes. Var būt pavisam vieglas zvaigznītes, kuras pa īstam neuzliesmo un tā arī izdziest. Un var būt arī spožas zvaigznes ar lielu masu, kuru dzīves turpinājums raksturojams ar dažādām izpausmēm, proti, Supernovas sprādzieni, Melnie caurumi, magnetāras, kā arī Sarkanie milži, dažādu krāsu punduri un ne tik tas vien.

Ir ierasts, ka par laikus neapmaksātu rēķinu mūs informē roboti, tāpat daudzos uzņēmumos atbildes uz jautājumiem sniedz nevis klientu konsultanti bet čatboti. Mākslīgā intelekta pielietojums gājis vēl soli tālāk, piedāvājot radīt īpašu čatbota veidu - deadbotu jeb personalizētu čatbotu, kas runā kāda miruša cilvēka vārdā. Vai cilvēkam ir iespējams izveidot digitālu versiju, kas dzīvos pēc viņa nāves, cik ētiski tas ir un kā tas mainīs to, kā sērojam, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes profesors Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras vadītājs Agris Ņikitenko un sociālantropoloģe Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes pētniece un Vīnes Universitātes doktorante Anna Žabicka. Kas ir deadboti? "To noteikti nedrīkst un nevajadzētu uztvert par cilvēka digitālu versiju. Nekādā gadījumā. Tam nav ne apziņas, ne attiecīgās personības, ne nekā no tamlīdzīgam vispārcilvēcīgām īpašībām. Tas ir tiešām sarunu robots, vai tērzēšanas robots, tieši tulkojot. Tātad programmatūru, kas ņem vērā cilvēka izteiksmes veidus un formas. Tas nozīmē - noteikta veida izteicieni, noteikta veida balss tembrs un emocionālā noskaņa noteiktā kontekstā. Nu tāda veida izpausmes, protams, var iebūvēt un uztrenēt, tehniski runājot. Bet tā noteikti nav cilvēka digitāla versija nekādā gadījumā. Līdz ar to šis robots nekad nedrīkst un nevarēs runāt miruša cilvēka vārdā, uzņemoties kaut kādu atbildību," skaidro Agris Ņikitenko. Antropoloģijas kontekstā, kā tas izklausās. Vai tā ir vēlme cilvēkiem maksimāli ilgi uzturēt saikni ar mirušajiem tuviniekiem?  "Kaut kādā ziņā, jā. Tajā pašā laikā, protams, mēs nevaram ignorēt, kā arī šobrīd mirušie vienmēr turpina piedalīties dzīvi palikušo dzīves dažādos veidos. Mēs viņus atceramies, mēs viņus pieminam," vērtē Anna Žabicka. "Mums ir brīnišķīgi piemēri par kapusvētkiem. Sevišķi Alūksnes kapusvētki, kas ir fenomenāls, liels notikums, kā es smejoties, ar draugiem runājot, ka izskatās, ka uz ballīti uzaicināti arī mirušie. Viņi turpina veidot un ietekmēt mūsu attiecības. Līdz ar to mēs redzam mūsu pašu kultūrā, mēs to redzam, piemēram, Mirušo dienā Meksikā. Mēs to redzam Hamadihana rituālā malagasi kultūra Madagaskarā, kur viņi ik pa 5-7 gadiem izrok mirušo kaulus, ietin jaunos audeklos, pārraksta cilvēku vārdus uz šiem audekliem. Tādējādi viņi norāda, ka viņus aizvien vēl atceras. Turklāt, kamēr šīs mirstīgās atliekas nav pilnībā sadalījušās, viņi uzskata, ka viņiem ir jāturpina svinēt šo mirušo cilvēku dzīves." Pētniece norādā, ka ir arī papildus jautājumi par to, kā tas varētu veidot un pārveidot radniecības attiecības, jo šeit parādās tas moments, vai mirušie par mums runātu pretim, vai tomēr nē, kā tas ir šajos pārējos rituālos. Viņi tomēr nerunā pretī.  "Ir tāds teiciens, ka mirušajiem ir daudzas CV, proti, kad cilvēks nomirst, mums ir visas iespējas interpretēt un pierakstīt viņiem, ko vien mēs vēlamies, jo viņi nespēj runāt pretim," norāda Anna Žabicka, atzīstot, ka mēs nevaram prognozēt, kāds cilvēks būtu bijis pēc pieciem, septiņiem vai astoņiem gadiem. "Līdz to es domāju, ka tur ir ļoti daudz izaicinājumu un arī daudz interesantu jautājumu par to, kā tas ietekmētu radniecību, par to, kā tas varētu ietekmēt sērošanas procesus un sērošanu, gan kā sociālu notikumu, gan arī tīri psiholoģiski un individuāli. Protams, arī ētiskie aspekti par to, cik daudz šis cilvēks būtu gribējis, jo viņš jau vairs nespēj kontrolēt, kādā veidā tiek izmantots viņa vārds," atzīst Anna Žabicka. Sēras un bēres mūsu senču uztverē Ja māmiņa es nomirstu/ Pūru manu izdalait,/ Cimdus, zeķes - vedējiem/ Dvielīt - krusta nesējam.  Tā par bērēm jeb bedībām runāts dainās. Kā mūsu senči uztvēra nāvi, kā pavadīja aizgājējus un kā godināja mirušā piemiņu, stāsta folkloras speciāliste Inese Krūmiņa. To, ka nāve ir neizbēgama, to allaž cilvēki ir apzinājušies. Ja skatāmies kaut vai no praktiskā latvieša puses, agrāk mūža māju savlaicīga sagādāšana nebija nekāds drūms un nolemts pasākums, bet lietišķa pieeja mirstamai stundai. Arī es atceros stāstus, kā  pagājušā gadsimta 30. gados mans vecvectēvs šķūņa augšā glabāja zārku un vasarās tur labprāt gāja dienasvidu pagulēt.  Pārskatos tautas dziesmas, ticējumus un ieražas, redzam, ka  par aizgājējiem skuma, bet  bēru mielastā mēdza arī dziedāt un dejot.

19. gadsimtā Eiropā sevi pieteica šodien tik ierasts un pašsaprotams pārvietošanās līdzeklis - velosipēds. Bet ko mēs zinām par to, kā šis transporta līdzeklis mainīja cilvēku dzīvi, pārvietošanās paradumus un notikumu gaitu? Kad tas kļuva par ceļu satiksmes neatņemamu sastāvdaļu. Šiem jautājumiem ar pētniecisku skatu ir pievērsies vēsturnieks Edgars Engīzers. Ar viņu tiekamies raidījuma Zināmais nezināmajā, lai sarunātos par velosipēdu vēsturi pilsētu ielās un ceļu satiksmē. Kopš pašiem pirmsākumiem velosipēds skaitījās bīstamāks satiksmes dalībnieks, ne kā šodien, ka velosipēdists ir mazaizsargātais satiksmes dalībnieks. "Attiecīgi arī noteikumi, atļauja piedalīties ar velosipēdu satiksme tiek izstrādāti ar pieeju, kā mazināt apdraudējumus mazaizsargātiem vai citiem satiksmes dalībniekiem. Pirmkārt, jau runājot par gājējiem. Otrkārt, runājot arī par tā laika satiksmes pamatelementu - zirgvilces transportu. Zirgam no velosipēdiem bija bail, un līdz ar to pamatā līdz pat Otrā pasaules kara beigām, pat drusku vēlāk visi noteikumi ir virzīti uz velosipēdistu pārgalvības ierobežošanu, par sistēmas izstrādi, kā viņi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, lai neradītu draudus nedz citiem, nedz arī sev. Arī traumatisms ir viens no jautājumiem, kam tiek pievērsta uzmanība pietiekami ātri," norāda Edgars Engīzers. "Tiek regulēts, ar kādiem velosipēdiem drīkst piedalīties. Ja skatāmies analoģijā ar elektroskrejriteņiem, tad atkal es vienā brīdī paskaitīju un atrada kaut kādus vairāk kā 20 dažādus tehnoloģiskas uzpariktes, ko varētu saukt par tādiem - ar vienu riteni, ar diviem vai trijiem, pieciem riteņiem, ar sēdekli, bez sēdekļa, ar rokturi un bez," turpina Edgars Engīzers. Jau tajā laikā bija nodalīts un 20. gados parādās arī normatīvos aktos nodalīti velosipēdi no velosipēdiem, kas ir aprīkoti ar motoriem. Un ir arī trīsriteņi, tai skaitā arī kravas trīsriteņi izplatīti tajā laikā satiksme, kam arī ir pievērsta uzmanība šajos satiksmes noteikumos. "Attiecīgi tā tā filozofiskā pamatne, ka velosipēds ir bīstams. Otrs - šobrīd mēs runājam no tādas atļaujas došanas perspektīvas. Tajā laikā un līdz pat 70. - 80. gadiem 20. gadsimtā pamatā ceļu satiksmes noteikumi bija vērsti uz ierobežojumiem: ko nedrīkst darīt, kur nedrīkst braukt, ar kā neaprīkotu velosipēdu nedrīkst braukt. Bija diezgan strikti izstrādāta sodu sistēmu un bija noteikts aprīkojums, kas nepieciešams. Sākotnēji - apgaismojums, numurs, attiecīgi visiem velosipēdiem bija jābūt reģistrētiem un, kas ir ļoti svarīgi, manuprāt, kas arī izpaliek šībrīža diskusijā, ka visiem velosipēdu vadītājiem bija jākārto pārbaudījums. Braukšanas tiesības jāiegūst," skaidro Edgars Engīzers. Atsevišķos laika posmos regulējumu stingrība bija dažāda - Pirmā pasaules kara ietekme, Brīvības cīņu ietekme, vēlāk emancipācija divdesmitajos gados, kad velosipēds kļūst no pietiekami ekskluzīva satiksmes līdzekļa pār tādu kā, runājot tālaika valodā, darbaļaužu transportu. Pirmoreiz parādās mobilitātes jautājums, bilst Edgars Engīzers. 20. gadsimta sākumā velosipēds jau vairs nav luksusa lieta. "Sākotnēji velosipēds ir tāds triku rīks. Pirmie bija augstratu riteņi - viens ritenis liels, otrs - maziņš, kas ar ārkārtīgi nestabili un bīstami. Ar tiem ļoti ātri aizliedz braukt pa pilsētu, pa ielu. Faktiski šie noteikumi paredz, ka drīkst pārvietoties tikai ar drošo riteni," atzīst pētnieks. Bija noteikumi arī par aprīkojumu, kas nepieciešams, proti, braucamie bija jāaprīko ar gaismām, bremzēm, numura zīmēm, jo visi velosipēdi bija jāreģistrē un jāiegūst atļauja ar to pārvietoties.  Rīga 20. gadsimta sākumā kļūst par velosipēdu ražošanas centru, un tāpēc arī Vidzemes, Kurzemes un arī Vitebskas guberņās velosipēdi strauji izplatās un arī noteikumi tiek izstrādāti salīdzinoši ātrāk. Zirgu tramvajs Rīgas ielās Netālu no vietas, kur tagad slejas Rīgas Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca 19. gadsimta 80. gados atradās tramvaju depo - zirgu staļļi un atpūtas telpas kučieriem un konduktoriem. Laikā, kad citviet Eiropā jau sāka atteikties no zirgu tramvaja, tas 1882. gadā parādījās Rīgā. Par šo transportlīdzekli, kā arī par zirgu omnibusu un pasažieru ormaņiem saruna ar vēsturnieku Andri Biedriņu. 1852. gada marta sākumā Rīgas laikraksti ziņo, „ka mēneša pirmajās dienās Rīgā no Daugavmalas uz Pēterburgas priekšpilsētu uzsāks regulāri kursēt divi zirgu omnibusi, kuros tika noteikta maksa par braucienu, neatkarīgi no iekāpšanas vietas, 10 kapeikas vāģa iekšpusē un piecas kapeikas ārpusē.” (Rigasche Zeitung  1852. 03. 01.) Tā savā grāmatā „Rīgas sabiedriskais transports no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām” raksta vēsturnieks un Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš. Divasu rati ar slēgtu virsbūvi, kam priekšā aizjūgti divi zirgi, kā regulāras pilsētas satiksmes līdzeklis Eiropā parādījās 19. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Rīgā, kā jau minēju, 1852.gadā, taču pasažieru trūkuma dēļ omnibusu satiksme tika pārtraukta uz 20 gadiem līdz 1874.gadā „Rīgas ielās ar 20 minūšu intervālu atsāka kursēt divas omnibusu līnijas. Omnibusā bija 14 pasažieru vietas, un transporta apkalpē ietilpa konduktors un kučieris, bet samērā masīvo omnibusa ekipāžu vilka divi zirgi, kas nodrošināja vidējo kustības ātrumu līdz seši kilometri stundā.”   Tā raksta Andris Biedriņš, bet tālāk pats grāmatas autors stāsta par to, kā Rīgā ienāca zirgu tramvajs un kāpēc tas izkonkurēja omnibusus.

Raidījums veltīts Baltijas jūrai un jauniem atklājumiem par to. Iemesls tam ir apjomīgs pētniecības projekts, kura mērķis ir vairot zināšanas par Baltijas jūru. Vasaras laiks ir īstais brīdis baudīt Baltijas jūras sniegtos labumus, bet kas notiek zem ūdens, kas jauns uzzināts par tiem, kas dzīvo jūrā, kā jūra mainās un kāda ir vides kvalitāte Baltijas jūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktors Juris Aigars. Baltijas jūras ekonomiskā vērtība Ko par Baltijas jūru ir izrēķinājuši vides ekonomikas eksperti un cita svarīga Baltijas jūra ir katram no mums? Kāda ir Baltijas jūras ekonomiskā vērtība un kādi ir centieni to aprēķināt.  Uz jautājumu, cik maksā Baltijas  jūra, vides ekonomikas pētniece Kristīne Pakalniete atbild, ka jūras vērtība ir nenovērtējama. Kristīne pārstāv pētniecības un konsultāciju uzņēmumu „SIA AKTīVS”, kas nodarbojas ar ūdeņu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības sociālekonomiskajiem jautājumiem un kopš 2017. gada piedalījās projektā “Zināšanu uzlabošana jūras vides stāvokļa jomā.” Šī projekta ietvaros  uzņēmums  veica pētījumu saistībā ar jūras vides aizsardzības ekonomisko un sociālo analīzi. Un te mums  jūra  jāiedomājas kā tāds saimniecisks rosīgs uzņēmējs, kurš darbojas vairākās jomās - savāc un pārstrādā atkritumus, nodrošina mūs ar pārtiku, sniedz atpūtu un aktivitātes utt.. Tad arī var aprēķināt, cik, tā teikt,  maksā jūra. Par konkrētiem  aprēķiniem – izmaksām un ieguvumiem Baltijas jūras darbībā – stāsta Kristīne Pakalniete   

Ierasts, ka vasaras sākums ir laiks, ka ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs īpaši tiek godinātas sievietes zinātnē. L`ORÉAL-UNESCO balvu Sievietēm zinātnē no Latvijas šogad saņem Rīgas Tehniskās universitātes doktorantes Anda Barkāne un Laura Vītola un Latvijas Universitātes pētniece Ilze Ļihačova. Kā ik gadu, raidījums Zināmais nezināmajā piedāvā iepazīt šī gada laureātes un viņu stāstus par atzinību guvušajiem pētījumiem. Anda Barkāne ir pētniece Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimērmateriālu institūtā. Anda Barkāne saņem atzinību par celulozes modificēšanu 3D drukas tintes izgatavošanai. Laura Vītola strādā Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātē par pētniece. Laura Vītola tiek apbalvota ar Sievietēm zinātnē balvu par pētījumu, kurā izstrādā ilgtspējīgus zema blīvuma ģeopolimēru bāzes būvmateriālus. Ilze Ļihačova ir Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta Biofotonikas laboratorijas vadošā pētniece. Apbalvojumu Sievietēm zinātnē Ilze Ļihačova saņem par diviem pētījumu virzieniem medicīnas fizikas nozarē to tālākai izstrādei. Ilgstošākais no tiem ir saistīts ar ādas, galvenokārt melanomas, neinvazīvu diagnostiku, izmantojot multispektrālās attēlošanas metodes. "L`ORÉAL" stipendijas 2009. gada laureāte Karīna Siliņa turpina pētījumus Cīrihē Bioloģe Karīna Siliņa 2009. gadā saņēma "L`ORÉAL" stipendiju sievietēm zinātnē un šobrīd jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas Cirihes universitātē (Šveice). Kā viņai veicies pēdējos gados un kā attīstījusies viņas karjera? Pētniecība, lai veiksmīgāk atpazītu un ārstētu vēzi, par to zinātniece Karīna Siliņa saņēma L`ORÉAL stipendiju 2009. gadā, kad viņa studēja Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Jau vairākus gadus viņa turpina pētījumus Cīrihes universitātē. Pirms  iedziļināmies, kas šobrīd ir Karīnas Siliņas pētījumu fokusā, neliels atskats uz viņas doktorantūras  darbu, kas tika novērtēts  2009 gadā. Tā nosaukums bija "Autoantivielu pielietojums audzēju serodiagnostikas, prognostikas un jaunu terapijas pieeju izstrādē". Toreiz uzsāktais pētījums līdz galam neattaisnojās, jo izveidotais tests nespēja atpazīt lielu daļu audzēju to dažādības dēļ, tomēr iegūtā pieredze, uztrenētā kritiskā domāšana un jaunu ideju meklējumi ļāva Karīnai turpināt pētījumus vēža diagnostikā un ārstēšanā. Šogad Karīna Siliņa saņēma Šveices valdības atbalstu savas pētnieciskās laboratorijas izveidei, kurā  viņa turpina  skatīt imūnsistēmas lomu audzēju šūnu atpazīšanā. Nākamos piecus gadus Karīna Siliņa turpinās pētīt, kāpēc imūnsistēma vēža gadījumā šādi uzvedas un cik tas ir būtiski mūsu imūnsistēmai, cīnoties ar vēzi.

Šomēnes lielu jubileju atzīmē Latvijas Universitātes (LU) Botāniskais dārzs. Raidījumā ceļosim Botāniskā dārza vēsturē no pirmsākumiem līdz mūsdienām, ielūkojoties gan kolekcijas retumos, gan pētniecībā, kas norisinājusies Botāniskajā dārzā gadsimta laikā. Kāds bijis Botāniskā dārza gadsimts, kādi vēsturiskie notikumi to veidojuši un kāda ir botānisko dārzu funkcija pasaulē stāsta LU Botāniskā dārza direktors Uldis Kondratovičs un LU Botāniskā dārza direktora vietniece, Augu bioloģijas laboratorijas vadītāja un vadošā pētniece Signe Tomsone.

Narcišu un hiacinšu reibinošais aromāts dārzā pavasarī, šobrīd dārzos veras peonijas un ar savu smaržu reibina jasmīni. Pīpeņu īpatnējā smarža Jāņu vainagā un neskaitāmie citi augi mūsu dārzos, pļavās, grāvmalās - vasaras sākums ir ziedēšanas laiks Latvijas dabā. Kāpēc vieni smaržo un citiem aromātu nejūtam? Vai ziedaugu smarža mūsu dārzos ir cilvēka selekcijas radīts rezultāts un kāda ir augu aromāta nozīme dabā, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedras vadītājs, profesors Ģederts Ieviņš. "Auga smarža ir viens no signāla veidiem, ko izdala dzīvie organismi," norāda Ģederts Ieviņš. Tāpat kā cilvēki sarunājas, žestikulē arī augi smaržu izmanto komunikācijai, tikai augi ar smaržu nekomunicē savā starpā. "Ir pat teiciens, ka augi runā, izmantojot smaržas, bet ir kurli," atklāj Ģederts Ieviņš.  Smarža ir starporganismu komunikācija. To smaržu, ar kuru "augs sarunājas ar augu", cilvēki nesajūt. Smarža ir domātā apputeksnētāju pievilināšanai. "Ja zieds smaržo, tas gandrīz 100 % nozīmē, ka augam nepieciešams apputeksnētājs," atzīst Ģederts Ieviņš.  Selekcionējot augus, radot jaunas šķirnes, smarža ir pēdējai, par ko domā. Tas ir tikai blakus efekts. "Parasti pat ir bijis otrādi, ziediem, atkarībā no tā, vai tie ir grieztie ziedi vai apstādījumiem, viņiem galvenās īpašības ir, lai skaisti izskatītos, lai būtu ilgmūžīgi. Smaržu efekts ir papildus tam. Faktiski pat pastāv pretēja korelācija, cik zieds intensīvi smaržo un kāda ir viņa ilgmūžība. Atlasot ilgmūžīgākos, daudzām sugām ir pazudusi spēja veidot smaržu. Neļķe ir viens no piemēriem," stāsta Ģederts Ieviņš. Saistības starp zieda krāsu un smaržu īsti nav, norāda eksperts. Senākie augi Latvijas teritorijā Līdzīgi kā  dzīvnieki, kas izkāpa krastā, un sāka  attīstīties, tā arī augi no ūdenī mītošajām aļģēm sāka apdzīvot sauszemi, tā, skatot  augu evolūciju  zemes veidošanās vēsturē, varam teikt par visu mūsu planētas augu  pirmsākumiem pirms vairākiem simtiem miljonu gadu.  Iepazīstam tos senos augus, kuri ir sastopami Latvijas dabā un par to stāsta Latvijas  Nacionālā dabas muzeja vecākā  botāniķe Egita Zviedre. Skatot  tagadējo Latvijas teritoriju, senākie augi gan pie mums, gan citviet pasaulē ir sūnas. Kā koši zaļa pamatīga putekļu slotiņa, lielā kosa var sasniegt pat pusotru metru garumu un ar šo iespaidīgo izmēru, kā arī ar reto sastopamību tā arī  atšķiras no citām kosu sugām Latvijā. Skatot tālāk senos augus, pazīstamākās un izplatītākās ir papardes, zināmākā ir parastā jeb ērgļpapaprde,taču pie šiem augiem pieder arī  ķekarpapardes, kas atgādina visu ko, tikai ne papardi – nelieli audziņi ar bumbuļainiem ķekariem. Pirmās papardes uz zemes parādījās Karbona periodā, un tas notika pirms aptuveni 350 miljoniem gadu. Tolaik šie augi bija koku apmēros, ap to laiku arī  sāk parādīties sēklaugi. Vēl, skatot senus augus, ir jārunā par tādu retumu, ka ezerrieksts – ūdens augs, ko mūsu senči arī izmantoja pārtikā.

Ir kāds rāmis, kas nosaka to, kā redzam pasauli sevi apkārt, kā reaģējam uz dažādiem notikumiem un kāda ir mūsu saskarsme ar līdzcilvēkiem. To mēdz dēvēt par temperamentu. Sangvīniķis, holēriķis - kurš radījis šos iedalījumus un vai tiešām visus pasaules iedzīvotājus var klasificēt četrās grupās? Kā nosaka cilvēka temperamenta tipu un vai to varam mainīt? Kā to pēta un vai temperaments iedzimst bērniem no saviem vecākiem, skaidro attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze. Viduslaiku psihoterapijas seansi jeb grēksūdze Atceroties teicienu, ka dalīta bēda ir pusbēda, lūkojam, kā agrāk, kad vēl nebija tāda termina kā psihoterapija un psihoanalīze, cilvēki savas bēdas izklāstīja grēksūdzē. Vai var vilkt paralēles starp grēksūdzi un psihoterapijas seansu un kādi bija garīdznieka loma, uzklausot grēksūdzi? Mūsdienās  dvēseles sarežģījumus  profesionāli  risina  psihologi  un psihoterapeiti, bet  senāk  pirms  psihoanalīzes  pamatlicēja  Zigmunda Freida  vai  psiholoģijas zinātnieka  Karla Gustava Junga  lietotajām teorijām, kā tad cilvēki  risināja šos jautājumus?  Vai ejot uz grēksūdzi pie mācītāja grēku nožēlnieks saņēma vajadzīgo mierinājumu, skaidro Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents un vadošais pētniekam Andris Priede un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovam.  Vai grēksūdze un psihoterapija ir viens un tas pats?

Naftas krīze, karš kaimiņos, zaļais kurss un politiski lēmumi, kurus daudzi gaidīja gadiem, piemēram, kā strauji pāriet no fosilā kurināmā uz atjaunīgiem resursiem. Šie visi procesi strauji mainījuši enerģētikas nozari Eiropā un nu jau arī citviet pasaulē. Taču vides nozarei radušās jaunas bažas un vides aizstāvji pasaulē ceļ trauksmi, ka pieaugošā atjaunīgo resursu izmantošana neņem vērā citus vides aspektus, piemēram, bioloģiskās daudzveidības samazināšanu. Vai tas nozīmē, ka klimata neitrālu politiku nevarēsim samērot ar citām dabas vērtībām, raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Pasaules dabas fonda Latvijā vadītājs Jānis Rozītis, Latvijas ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus un vides aizsardzības konsultants Rolands Ratfelders. Savvaļas zirgi un govis palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību Par savvaļas zirgiem būs dzirdējuši daudzi, taču tas nav stāsts tikai par romantisku dzīvnieku ganīšanos pļavās rīta agrumā. Iespējams, ka šobrīd Latvijā vairs nebūtu atsevišķu teritoriju, ja pirms vairākiem gadiem tajās uz dzīvi neapmestos dabiskie noganītāji - zirgi un govis. Kādā veidā tie palīdz atjaunot teritorijas un ar kādiem vēl citiem paņēmieniem dzīvnieki nāk talkā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā? Pape, Ķemeri, Engure, Dvietes paliene ir dažas no vietām Latvijā, kur jau labu laiku uzturas lielie zālēdāji - zirgi un govis. Tas viss tādēļ, lai teritorijas nekļūtu vienveidīgas un aizaugušās, bet gan, lai tajās saglabātos bioloģiskā daudzveidība. Par dabiskajiem noganītājiem šoreiz runāsim plašāk, taču vispirms par to, vai ir vēl kādi citi mehānismi, kā dzīvnieki varētu palīdzēt uzturēt bioloģisko daudzveidību. Ir gan, turklāt ne vien uzturēt sugu daudzveidību, bet arī saglabāt kādu biotopu kopumā. Var lasīt, ka, piemēram, Kalifornijā pret ugunsgrēkiem augsni palīdz saglabāt kazas, un līdzīgi skaidro Latvijas Dabas fonda biotopu eksperte Baiba Strazdiņa. Viens no skaidrojumiem ir šāds – ja degšanai bīstamās vietas izmīņā dzīvnieki, tad tiek atsegti augsnes laukumi, uguns nevar pārmesties uz nākamo augsnes slāni, un uguns bīstamības riski ir mazāki. Vēl plašāk par mums Latvijā pazīstamajiem dabiskajiem pļavu noganītājiem – lielajiem zālēdājiem. Varētu rasties jautājums, kā tad šie dzīvnieki palīdz bioloģiskajai daudzveidībai, jo vai tie gadījumā pļavas nenobradā pilnībā? Baiba Strazdiņa skaidro – pirmais un pašsaprotamākais ir tas, ka šie dzīvnieki ēd zāli, tātad novāc lieko biomasu. Zāle un lielie zālēdāji ir attīstījušies vienā evolūcijas ciklā. Bija augi, un vienlaikus bija kāds, kas tos noēd. Tātad augi pie tā ir pieraduši, un tas pat būtu nepieciešams.  

Cilvēka attiecības ar dzīvniekiem ir bezgala komplicētas - no mājas mīluļiem līdz industriāli audzētiem dzīvniekiem, no plēsējiem, kas ir apdraudējums, līdz rezervātos mītošiem indivīdiem, kuriem apdraudējums esam mēs, cilvēki. Mēs kopā apdzīvojam šo planētu, tāpēc cilvēka vēsture ir tik sena, cik senas ir mūsu attiecības ar dzīvniekiem sev līdzās. Lai labāk iepazītu šos organismus, radusies ideja izveidot tādu kā dzīvnieku inteliģences periodisko tabulu. Kāda izskatītos periodiskā tabula, ja ķīmisko elementu vietā būtu sarindoti dzīvnieki, balstoties uz to intelektuālajām spējām? Kāpēc ir radusies vēlme noteikt, kurš dzīvnieks ir apveltīts ar lielāku gudrību, kurš nē? Kā to noteikt un kāds no tā ieguvums pašiem dzīvniekiem, vērtē Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes profesors, biologs Indriķis Krams Latvijas Universitātes docents, filosofs Artis Svece. Vērtējot ieceri sarindot un grupēt dzīvniekus līdzīgi kā ķīmiskos elementus periodiskā tabulā, vadoties pēc to gudrības vai inteliģences, Artis Svece atzīst, ka atsauce uz Mendeļejeva tabulu ir tikai metafora. Sakarības, kas ir Mendeļejeva tabulā, diez vai varētu atrast, šādā veidā sakārtojot intelektu. "Viena problēma ar dzīvnieka intelektu ir tāda, ka par atskaites punktu parasti uztveram cilvēka intelektu un iedomājamies, ka dzīvniekam ir kaut kas līdzīgs, bet mazākā mērā un tagad mēģinām sakārtot - aizvien mazāks un mazāks. Tas ir problemātiski, jo dzīvnieka kognitīvās spējas ir dažādas un nevar salikt vienā rindiņā. Ir dzīvnieki, kuriem atmiņa ir attīstītāka nekā cilvēkam, ir dzīvnieki, kuriem spēja orientēties telpā ir labāka nekā cilvēkiem. Ja mēs sakām, ka tās visas intelekta sastāvdaļas, tad tā hierarhija izjūk," vērtē Artis Svece. "Man liekas, ka mērķis ir izveidot tādu karti ar dažādām mentālām un kognitīvām spējām, un tad mēs varēsim nevis līnijā skatīt cilvēka un dzīvnieka intelektu, bet vismaz divās vai trijās dimensijās. Tad mēs redzēsim, ka bitēm varbūt nav izcila atmiņa, bet tās spēj komunicēt par lietām, kas nav šeit un tagad, kamēr balodis varbūt, ir pētījumi, kas saka, ka viņiem ir tādi kā koncepti, bet viņi varbūt nevar komunicēt par to, kas nav šeit un tagad. Tā būtu tāda daudzveidīga mentālo, kognitīvo spēju karte. Man liekas, ka tam ir jēga, bet to nevajadzētu uztvert kā mēģinājumu sakārtot dzīvniekus hierarhijā - visgudrākais dzīvnieks un vismuļķīgākais dzīvnieks," skaidro Artis Svece. Kāda būtu kognitīvo spēju karte, skatoties dzīvnieku pasaulē? "Nervu sistēma domāta, lai izdzīvotu mainīgajos dzīves apstākļos. Dinozauri bija plaši izplatīti, bija ar lielām galvām, acīmredzot labi attīstītu nervu sistēmu, bet viņi izmira. Tāpēc, apstākļiem mainoties, ja mēs gribam nodefinēt, kurš ir gudrākais, kurš ir bijis adaptētākais, runa ir par to, kurš izdzīvos cauri apstākļiem, kādi vēl būs," analizē Indriķis Krams. "Evolūcija līdz šim nav radījusi superorganismu, jo apstākļi mainās tik lielā mērā, ka superorganisms, visgudrākais, nekad nav radies un neradīsies. Šī brīža apstākļos cilvēks "vinnē", mēs esam okupējuši visus kontinentus, visas iespējamās ekosistēmas un mēs tur dominējam, mēs atņemam visiem visu, neļaujam citām sugām izvērsties tik plaši, kā mēs paši. Bet kaut kādā brīdī arī mūsu suga kaut kur izzudīs. Ne gluži vienā dienā kā dinozauri, un tad nāks tie, kas būs vēl attīstītāki tai nākotnes videi," turpina Indriķis Krams. "Cilvēks pašlaik dzīvo vidē, kādā nekad nav dzīvojis, nekad nav bijis radīts šai videi. Es tomēr liktu priekšgalā cilvēku. Viņš demonstrē spējas dzīvot vidē, kurā nav bijis. Tie, kas ir nākamie, kas spēj uztvert dzīves momentu, vai nu mēs būsim vai nebūsim, ir tie, kas dzīvo pilsētā, kas spēj ar mums sadzīvot kopā. Tie var būt lidot, skriet pa zemi spējīgi dzīvnieki. Galvenais, ka viņi spēj adaptēties un uztvert to vidi, kas pašlaik rodas visā planētā - meži tiek izcirsti, tuksneši izplešas. Ir viena kategorija dzīvnieku, kaut vai lapsas, baloži, vārnas, kovārņi, pat vanagi Rīgā ienākuši pamatīgi, tie ir visi, kuru nervu sistēma ļāvusi izdzīvot, radīt pēcnācējus. Tāpēc tie ir visattīstītākie," atzīst Indriķis Krams. Iecerētā tabula būtu skaista shēma, kur parādīt, ka ne visu var mērīt attiecībā citam pret citu pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem. Sarežģītais ģēnija prāts Ne reizi vien pasaules vēsturē esam redzējuši ģeniālus prātus, kurus pavada netipiska uzvedība un dažkārt arī psihes traucējumi. Vienā gadījumā varam runāt par psihisku novirzi un kādām īpašām spējām šaurā jomā, otrā - ģēnijs, kuram smadzenes strādā netradicionāli. Tā, runājot par ģenialitāti un psihisku saslimšanu, atzīst neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Evija Miglāne. „Nav ģēnija bez vājprāta piejaukuma” ir teicis sengrieķu filozofs Aristotelis. Tomēr  šodienas pētījumi neirozinātnē, smadzeņu diagnostikā  un psiholoģiskajā jomā sniedz daudz vairāk atbilžu uz to, kā darbojas cilvēka prāts, salīdzinot ne tikai ar Aristoteļa laiku, bet  pat par pagātni pirms pāris desmitgadēm.  Kā strādā ģēnijā prāts, vai  var vilkt vienlīdzības zīmi starp neordināru domāšanu un  garīgiem traucējumiem?

Cilvēka ķermenis ir unikāls un sarežģīts mehānisms, tā darbība daudzejādā ziņā cilvēkam pašam ir noslēpums un to pārzinām sliktāk, nekā pasauli mums apkārt. Tāpēc nav pārsteigums, ka jāpaiet gadiem un jāienāk jaunām tehnoloģijām, lai iepazītu tuvāk mikropasauli, pēc kuras likumiem un vadītiem procesiem darbojas cilvēks. Tikai nesen izdevies pilnībā sekvencēt cilvēka genomu. Kāpēc atšifrēt genomu ir teju tas pats, kā lasīt valodā, kuru nesaprotam, kāpēc tas vajadzīgs un kādus atklājumus par mums pašiem tas nesīs, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadītāja un vadošā pētniece Zanda Daneberga un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Medicīniskās ģenētikas un prenatālās diagnostikas klīnikas ārste, ģenētiķe Ieva Mičule. Pirmais cilvēka genoma projekts sākās 1990. gadā un ilga līdz 2003. gadam. Ar tā brīža tehnoloģijām bija nepieciešami vairāk nekā 10 gadi, lai nolasītu cilvēka genoma sekvenci. "Ir skaidrs, ka mūsu genomā ir sarežģītāki rajoni, kurus ir grūtāk nolasīt un ar tā laika tehnoloģiju iespējām uzskata, ka bija nolasīti apmēram 92%," skaidro Zanda Daneberga. 2022. gada pavasarī publicētais raksts par atklājumiem genoma pētniecībā vairāk dod zinātnei, nekā praktiskai medicīnai. "Ņemot vērā tehnoloģiju attīstības tempu ģenētiskajā izpētē, domāju, ka nonāksim pie kaut kā jauna un saskatīsim jaunas likumsakarības, kas dos ietekmi praktiskai medicīnai. Var teikt, ka tie astoņi procenti trūkstošie ir sekvencēti," turpina Zanda Zanda Daneberga. Vai astoņi procenti, kas tagad sekvencēti, var pastāstīt ko vairāk un palīdzēt diagnosticēt saslimšanas pirms bērniņa dzimšanas? Ieva Mičule atzīst, ka par genomu domā kā par grāmatu, kā par recepšu grāmatu, bet grāmatu svešvalodā, bet nevis angļu vai vācu valodā, bet kā marsiešu valodā. Šie astoņi procenti. Mēs zinām, ka mums ir pietrūkušas dažas lappuses un mēs tās esam tagad ieraudzījuši. Bet kas tur ir rakstīts, mums joprojām nav jausmas. Tāpēc nepieciešams milzīgais tulkošanas darbs jau zināmajam genomam. Ģenētikas ietekme uz cilvēka endokrīno veselību Skatoties uz tādām endokrīnām saslimšanām, kā cukura diabēts, ir zināms ka 2. tipa diabēts bieži ir neveselīga dzīvesveida rezultāts, taču arī šajā saslimšanā var vainot iedzimtību. Kā mūsu ģenētiskais materiāls ietekmē iespēju saslimt ar endokrīnām slimībām, skaidro endokrinoloģe Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes vadošā pētniece Jeļizaveta Sokolovska*. Beidz ēst kūkas un konfektes, dabūsi cukurslimību! Tev ir  cukura diabēts, tad jau  kāds no taviem  vecākiem vai vecvecākiem  arī  slimo ar šo kaiti,  –  šādus spiedumus un jautājumus bieži nākas dzirdēt, ja runa ir par slimību, kad aizkuņģa dziedzera šūnas dažādu iemeslu dēļ atsakās darboties, tas ir ražot insulīnu, kas nepieciešams ogļhidrātu transportēšanai uz šūnām. Bet diabēta gadījumā šie cukuri paliek asinīs. Kā tas nākas, ka cilvēks, kurš piekopj veselīgu dzīvesveidu un kuram nav  rados diabēta pacientu, tomēr sasirgst ar šo kaiti? Cik te darbojas pārmantojamība arī tajos gadījumos, ja tā nav konstatēta, skaidro Jeļizaveta Sokolovska. *Jeļizaveta Sokolovska strādā pie pēcdoktorantūras pētniecības projekta „Zarnu iekaisums kā  potenciāli modificējams 1. tipa cukura diabēta  komplikāciju riska faktors” .  

Arheoloģiskie izrakumi Karību jūras krastos - tas ne vienam vien izklausās aizraujoša nodarbe, gan savas eksotiskās lokācijas, gan turbulentās vēstures dēļ. Raidījumā viesosimies eksotiskajā Nikaragvā. Skaidrojam, kādi arheoloģiskie izrakumi tur notiek un ko kalnu reģionos var uzzināt par cilvēku dzīvi senatnē. Stāsta arheoloģe, Bonnas universitātes pētniece Dita Auziņa, kura vadījusi starptautisku arheoloģisko pētījumu Karību jūras piekrastē, iepazīstot šīs teritorijas seno vēsturi un gūstot patiešām unikālu pieredzi. Skaistumkopšanas priekšmeti arheoloģiskajos izrakumos Arheologi Latvijā atraduši priekšmetus, sākot no bronzas laikmeta līdz pat 17. gadsimtam, kas stāsta par skaistumkopšanu un medicīnu Latvijas teritorijā. Kā tika izmantots ādercirtnis, kā izskatījās banku ragi, kosmētiskās lāpstiņas un ausu tīrāmās karotītes? „Pirmie Latvijā izmantotie ārstniecības rīki nav šķirami no ikdienas lietošanas priekšmetiem. Medicīnas vēsturnieki un arheologi  ir norādījuši, ka ārstniecībā lietoti tie paši duršanai un griešanai paredzētie krama un kaula rīki, kas izmantoti medībām, zvejai, pārtikai un   apģērbu sagatavošanai,” tā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmatā  raksta  Latvijas vēstures institūta pētnieks, arheologs Rūdolfs Brūzis.  Šajā pašā izdevumā var aplūkot fotogrāfijas ar Latvijas pilskalnos un daudzviet Vecrīgā atrastiem priekšmetiem, kurus agrāk lietoja  cilvēku ārstēšanā. Liela daļa ir no bronzas gatavoti naži, kurus bieži vien izmantoja  gan bārdas dzīšanai, gan arī ķirurģiskām manipulācijām. Par to stāsta Rūdolfs Brūzis.

Ne viens vien bērnībā ir centies aizrakties līdz Zemes otrai malai. Tas var šķist bērnišķīgi un naivi, taču interese par notiekošo Zemes dzīlēs nodarbina ne tikai mazus bērnus, bet arī zinātnieku prātus. Mēs arvien vairāk iepazīstam objektus, kas atrodas miljoniem kilometru attālumā no Zemes, taču aizraujoša pasaule paveras arī dziļi zem mūsu kājām. Daudziem no šiem Zemes dzīļu procesiem ir bijusi fundamentāla loma arī dzīvības evolūcijas procesā. Kā varam izpētīt Zemes dzīles, ja nevaram līdz tām "aizrakties?" Kas notiek Zemes mantijā un kodolā, ko zinām par pasauli simtiem kilometru dziļumā un kā šos procesus var redzēt zemes augšējos slāņos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Karušs. Kaitīgu minerālu nav, kaitīgi var būt minerālos esošie savienojumi Šī sižeta iecere sākās no ļoti nezinātniskas puses, proti, ierakstot "google" meklētājā vārdus „bīstamie vai kaitīgie minerāli”, skatam parādās vairākas  interneta vietnes ar virsrakstiem "Pasaules nāvējošākie akmeņi un minerāli”, „Indīgi minerāli” un tamlīdzīgiem. Tur lasām daiļskanīgus nosaukumus - halkantīts, torbernīts, galenīts, cinobrs, realgārs, auripigments, un klāt arī attēli ar brīnumskaistiem, krāsainiem kristāliskas formas iežiem. Taču, uzrunājot  speciālistu, uzzinām, ka tādu kaitīgo minerālu saraksts nemaz neeksistē. Skaidro ģeoloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes muzeja eksperte un Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniece Vija Hodireva.  Taču, ja ģeoloģijas zinātnēs neiesvaidīti ļaudis šādus sarakstus ir radījuši, tad pamats tiem tomēr ir. Vairākos iepriekš minētajos minerālos ir savienojumi, kas var būt bīstami un kaitīgi cilvēka veselībai un dzīvībai. Tāpēc aplūkojam, kādas ir šīs ķīmiskās vielas, ko tās var mums nodarīt un cik lielā daudzumā tās sastopamas Latvijas teritorijā. Kā  pirmo minu azbestu – minerālu, kura sīksīkās šķiedras, nokļūstot cilvēka organismā, var kaitēt mūsu plaušām. Azbests pats par sevi nav kaitīgs, bīstamība rodas, ja to apstrādā – lauž, urbj, zāģē. Tad cilvēks, ieelpojot azbesta putekļus, var radīt kaitējumus plaušām, atsevišķos gadījumos sasirgt ar plaušu vēzi. Skatot  tālāk citus minerālus, Vija Hodireva min torbernītu, kriptonītu un uraninītu. Šie minerāli ir radioaktīvi.

Pētījumi fizikā ir atspēriena punkts daudzām nozarēm, kuru darbība būtu grūti iedomājam bez jauniem atklājumiem fundamentālajā fizikā. Latvijas Universitātes (LU) pētnieki piedalās starptautiskā pētījumā, kur, izmantojot magnētisma īpašības, varētu rast vērtīgu pielietojumu dažādās nozarēs, tostarp, medicīnā un rūpniecībā. Par pētījumu stāsta LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Andrejs Cēbers, šīs fakultātes docents, vadošais pētnieks Guntars Kitenbergs un zinātniskais asistents Aigars Langins. RTU pētnieki strādā pie datu pārraides ātruma uzlabošanas Lai palielinātu datu pārraides kapacitāti, Latvijas pētnieku komanda radījusi inovatīvu platjoslas optiskā pastiprinātāja prototipu. Datu pārraide vienmēr saistām ar dažādiem zudumiem un signālu pārrāvumiem, lai signālu pastiprinātu, pētnieki jaunajā iekārtā izmanto īpašu šķiedru. Izgatavoto prototipu pētnieki jau kādu laiku testē un tas paredzēts, piemēram, optiskajam internetam un visam, kas saistīts ar datu pārraidi. Jaunus risinājumus efektīvākai datu pārraidei telekomunikāciju sistēmās Rīgas Tehniskās universitātes pētnieki Eiropas projektā sāka meklēt pirms trīs gadiem. Lai nodrošinātu stabilāku datu pārraidi, šajā laikā izstrādāts jauns platjoslas optiskā pastiprinātāja prototips, kurā izmantota arī īpašas formas šķiedra ar diviem apvalkiem, stāsta RTU Telekomunikāciju institūta asociētais profesors Andris Supe. Viņu papildina pētnieku komandas pārstāvis no Latvijas Universitātes - Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks Jurģis Grūbe.

Tas paliks kā mūžīgs noslēpums cilvēcei, kā mūzika nonāca pie cilvēka un kurā brīdī tā kļuva par neatņemamu mūs raksturojošu pazīmi. Taču skaidrs ir tas, ka mūzika dara brīnumu lietas ar mūsu smadzenēm un emocijas ir tikai redzamā daļa. Kāpēc cilvēks tik ļoti mīl mūziku? Kas notiek mūsu smadzenēs, kad dzirdam ritmu, notis un harmonijas? Kā cilvēka prāts uztver mūziku, kā melodija, kompozīcija atrod savu vietu cilvēka atmiņā un kā notiek mūzikas uztveres pētījumi, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Valdis Bernhofs. Agrīnās atmiņas jeb atmiņas attīstība cilvēka mūžā Atmiņas par agru bērnību ir individuālas. Kāds atceras tikai pirmos skolas gadus, bet cits apgalvo, ka atceras sevi jau no pirmajiem dzīves gadiem. Kāda ir atmiņas attīstība cilvēka mūžā?  Kurā brīdī bērnībā sāk veidoties mūsu atmiņas un kā tās rodas tālākās dzīves laikā? Pētnieki nosauc dažādus bērna dzīves gadus kā atskaites punktus atmiņu rašanās brīdim, bet publikācijās bieži tiek minēts divu vai trīs gadu vecums. Par atmiņām, par cilvēka prāta spējām uztvert un arī šķirot informāciju saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētāju, asociēto profesori Zandu Priedi. Vispirms par to, kad tad bērns apzināti sāk atcerēties, ka noteiktā dzīves brīdī ir veicis konkrētas darbības. Zanda Priede skaidro, ka cilvēka smadzenēm nepārtraukti ir jāsaņem stimuli no ārpasaules, ir jāvada un jākontrolē smadzeņu starpneironālie procesi un smadzeņu pusložu saistības. Savukārt šāda stimulācija un mācīšanās sekmē neiroplasticitāti, un tas nozīmētu, ka, piemēram, cilvēkam cienījamā vecumā nebūtu novērojami strauji atmiņas defekti. Tāpēc speciālisti daudzkārt uzsver, ka mācīšanās, tostarp jaunas valodas apguve arī senioram ir tikai apsveicama un pat vēlama.  Jā, galvas smadzenes ir sarežģīta struktūra, taču ar ļoti augstu funkcionēšanas un pašorganizācijas spēju. Tādējādi par labu nāks jebkādi kognitīvie stimuli un treniņi, un tas attiecināms arī uz maziem bērniem un valodas apguvi. No zinātniskā viedokļa raugoties, noteikti nebūtu jāsatraucas, ja bērns mazā vecumā vienlaikus mācās un runā vairākās valodās. Tas tieši nāks par labu.  

Cilvēka izdzīvošana ir atkarīga no spējas darboties kā kopienai, tāpēc jau tūkstošiem gadu cilvēces pastāvēšanā izraidīšana no kopienas ir bijis bargākais sods. Taču, ja senajā pasaulē tas bija teju nāves sods un izraidīšana bija fizisks daudz, tad vēlāk gadsimtos izsūtījumam klāt nāca daudz vairāk nozīmju un mērķu.  Izraidījums, izsūtījums, trimda un bēgšana – kā un kāpēc cilvēki vēsturē pametuši savas kopienas un ko eksils nozīmējis cilvēkiem dažādos vēstures periodos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un šīs fakultātes zinātniskais asistents, doktorants viduslaiku vēsturē Rūdolfs Reinis Vītoliņš. Otrais pasaules karš maina latviešu žurnālistu dzīvi trimdā Kā trimdas laikā darbojās latviešu periodika, konkrēti, kā Otrā pasaules kara beigās latviešu bēgļu nometnēs iznāca laikraksti un par ko preses rakstīja? Lielais vairums periodikas iznāca Vācijā un pirmais laikraksts bija "Latviešu Balss". Laikraksts sniedza elementāru, ka arī kara cenzūras ierobežotu informāciju par bēgļu stāvokli, stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas bijusi darbiniece filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince. "Hamburgā darbojas latviešu būvuzņēmēja Kārla Rušhes būvfirma, kas nodarbina latviešu amatniekus un strādniekus. Pašlaik firma meklē šādus darbiniekus: mūrniekus, namdarus, galdniekus, būvstrādniekus, mūrnieku un namdaru darbiem." "Altgardes mazajā pilsētā iekārtota nometne Baltijas valstu bēgļiem. Dzīves apstākļi ļoti labi, jo nometne atrodas kādas bijušās ārzemnieku nometnes vietā. Nometņotājiem ir ne tikai moderna un ērta virtuve, bet arī plaša ēdamzāle ar savu trauku inventāru." "1. jūlijā Altgardes latvieši sarīkoja dzejnieka K. Skalbes piemiņas vakaru. To ar dziesmām kuplināja arī nometnes koris. Pateicoties iedzīvotāju uzmanībai, nometnē visur manāma liela kartība, par ko vietējais angļu komendants izteicis savu pateicību." Tās ir ziņas no izdevuma "Saule" 1945. gada 11. jūlijā. Laikā no 1944. gada, kad Vācijā, Zviedrijā un citviet Eiropā parādījās pirmie latviešu bēgļi, līdz 1950. gadam, kad nometnes sāka likvidēt un latvieši devās tālāk uz savām jaunajām mājvietām, šajās bēgļu nometnēs tika izdoti ap 320 laikrakstu. Filoloģe un bibliogrāfe Velga Kince ir izlikusi vairākus laikrakstus, var redzēt, cik ļoti dažādi gan satura, gan iespieddarbu kvalitātes ziņā tie ir. 

Rīts ar uzmundrinošas kafijas krūzi vai saruna ar tuvu cilvēku pie kafijas tases ir svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa daudziem cilvēkiem, jo īpaši rietumu pasaulē, kur kafijas patēriņš pēdējās desmitgadēs ir audzis. Taču kafija ir arī viens no pārtikas produktiem, kuru visvairāk vairāk ietekmēs klimata pārmaiņas. Pētnieki min pat 50% samazinājumu izaudzētās kafijas apjomiem, norādot, ka sausums un citas likstas varētu apdraudēt kafijas audzēšanas nozari dažādos pasaules reģionos. Vai tiešām pēc 50-70 gadiem kafija būs retums un kāpēc? Kas šobrīd notiek kafijas tirgū un kādas ir kafijas koka prasības pret apstākļiem un apkārtējo vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Botāniskais dārza Subtropu un tropu laboratorijas vadītāja Ingūna Gudrupa, kura pārzina dažādu šķirņu kafijas audzēšanu, un divi kafijas eksperti - "Andritto" kafijas grauzdētavas vadītājs, barista Andris Petkēvičs un "Kalve Coffee" īpašnieks Gatis Zēmanis. LU Botāniskajā dārzā aug Arābijas kafija. Ingūna Gudrupa skaidro, kā aug kafijas koks. Iesētās sēklas dīgst vismaz mēnesi. Kad tā izdīgusi, jānodrošina piemēroti apstākļi. Latvijā kafija aug tropu siltumnīcā, kur ir vismaz +20 grādi. Tāpat kafijai neder tiešie saules stari. "Arī dabā kafija aug tādos mežos noēnota, arī mājās nevajadzētu turēt tiešos saules staros. Patīk austrumu un rietumu logi, rīta un vakara saule, ne tiešā pusdienas saule, spēcīgā," stāsta Ingūna Gudrupa. Kafija zied vairākas reizes sezonā smaržīgiem ziediem, tāpēc vienlaicīgi var redzēt uz auga gan augļus, gan ziedus. No augļa aizmešanās līdz nobriešanai paiet apmēram deviņi mēneši. Izaudzēt kafijas augu var arī Latvijā, bet ar to nepietiks, lai iegūtu kafiju. Pie mums tas ir vairāk krāšņumaugs, vairāk priekam, relaksācijai, var jau nogaršot augļus. Lai iegūtu kafiju katrai dienai vienai tasītei ar vienu augu mājās nepietiks. Sausums, klimata pārmaiņas, lietus mežu izšķiršana un vēl citi faktori ietekmē kafijas audzētājus Dienvidamerikā un arī Āfrikā. Pēdējā laikā kafijas audzēšanai pievērsusies arī Ķīna. Abi kafijas industrijas pārstāvji atzīst, ka par Ķīnu ir dzirdēts kafijas audzēšanas kontekstā. Gatis Zēmanis atzīst, ka nākotnē visticamāk, Ķīna piegādās pasaulei kafiju. "Visticamāk, tas ir paaudžu jautājums. Neticu, ka sagaidīšu, ka varēšu pasūtīt kafijas konteineru no Ķīnas, kas būs pietiekami labā kvalitātē, garšas un cenas ziņā. Nedomāju, ka tik strauji," vērtē Gatis Zēmanis. Andris Petkēvičs atklāj, ka ir nedaudz garšojis Ķīnas kafiju. "Kafijas patēriņš Ķīnā, kur ir daudz iedzīvotāju, ir salīdzinoši neliels. Kas attiecas uz paaudžu maiņu, Ķīna ir viens no piemēriem, kur jauniem cilvēkiem pasaulīgās lietas patīk vairāk un vairāk. Viņi varbūt pielīdzināsies amerikāņiem vai itāļiem. (..) Tas arī veicina to, ka Ķīnā kafijas patēriņš pieaugs. Tas arī ir viens no stimuliem, kāpēc kafiju arvien vairāk kultivē Ķīnā," atzīst Andris Petkēvičs. Viņš arī min kā dabas apstākļi Ķīnā ir pietiekami labvēlīgi kafijas audzēšanai. Runājot par izmaiņām saistība ar kafiju un klimata apstākļu ietekmi nākotnē, Gatis Zēmanis atzīst, ka noteikti mainīsies cena. "Par garšu runājot, mums priekšā ir skaists laiks, jo kafijas paliek arvien garšīgāka, jo labāk apsaimnieko un parādās jauni audzēšanas reģioni. Kafija būs vienmēr, arī pēc 50 gadiem. Tā būs grūtāk pieejama, jo cilvēku kļūst vairāk," bilst Gatis Zēmanis. "Kafija noteikti tiks audzēta, par to gādā industrija, viņai noteikti garša varētu mainīties. Cilvēks arī pamazām piemērojas visām garšām, arī kafija varētu būt ar mazām niansē. Arī turpmāk dzersim kafiju," norāda Ingūna Gudrupa. Pētnieku idejas par kafijas biezumu atkārtotu izmantošanu Lielais pieprasījums pēc kafijas rada arī lielu apjomu kafijas pārpalikumu. Mājas apstākļos šos biezumus mēdzam izmantot kā skrubi vai beram augsnē, taču lielos apjomos radītiem kafijas biezumiem jāmeklē cits pielietojums. Kā šie pārpalikumi varētu palīdzēt, piemēram, notekūdeņu attīrīšanā?  Viesojos Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta laboratorijā, aplūkoju un arī apošņāju no kafijas biezumiem radītus paraugus granulu, tablešu un cilindrveida brikešu formā. Te kafija  sāk tā teikt, savu otro dzīvi, pārvēršoties kurināmajā vai notekūdeņu attīrīšanas, vai kosmētikas produktā. Divi pēdējie projekti vēl ir izpētes stadijā, taču jau ir pārbaudīts, kā izdzertās kafijas biezumi darbojas kā kurināmais. Kā šis pārstrādes process notiek, stāsta RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētnieks Andrejs Šiškins. Viņš uzsver, ka galvenais sasniegums ir tas, ka izveidotais produkts saglabā savu formu un nesabirst pulverī. Jaunajam kafijas kurināmajam ir arī lielāka siltuma atdeve un materiāls ir pilnībā videi draudzīgs. Saskaņā ar statistikas datiem, ik gadu tirdzniecībā Latvijā nonāk vairāk nekā seši miljoni kilogramu kafijas, tāpēc sadarbībā ar uzņēmumu "Koffeco" RTU zinātnieki jau pirms diviem gadiem sāka darbu pie tā, lai kafijas biezumus pārstrādātu derīgos produktos, nevis tos izmestu atkritumos. Par šo procesu jau nesen vēstīja mūsu kolēģi LTV "Rīta panorāmā", kur cita starpā tika minēts, ka no kafijas biezumiem veidotās briketes jau šogad varētu parādīties tirdzniecībā. Turpinās arī darbs pie kafijas otrreizējās izmantošanas notekūdeņu attīrīšanā un kosmētikā, un tagad šajā laboratorijā notiek darbs pie jauna produkta, proti, kūdras un kafijas biezumu apvienošanas, lai radītu, kā Andrejs Šiškins teic – espresso augiem – barojumu augsnei no minētajām izejvielām.

Ūdens vidē cilvēks ir tikai ciemiņš un arī tad uz ļoti īsu brīdi, taču ir dzīvnieki, kuri vienlīdz labi jūtas gan uz sauszemes, gan ūdenī. Ir dzīvnieki, kuri lieliski pielāgojušies dzīvei kā ūdenī, tā krastā. Vienu otro šādu dzīvnieku - amfībiju itin labi pazīstam, taču ko zinām par to spēju uzturēties abās vidēs. Kāpēc evolūcija ir radījusi šādus universālus ūdens un sauszemes iemītniekus un kādi ir šo dzīvnieku paradumi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zoologs Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Zīdītāji, kuri ikdienu vada tumsā zem zemes Kādi dzīvnieki ir pielāgojušies dzīvei zem zemes? Zināms, ka truši, lapsas, mangusti un āpši daudz laika pavada alās, bet tādi īsti pazemes dzīvnieki ir kurmju dzimtai piederīgie. Kā šie dzīvnieki ir piemērojušies šādam dzīves veidam un kā zemē rokas kurmis un kailais smilšracējs? Apmēram 100 sugu dzīvnieki ir tādi, kas dzīvo tikai alās zem zemes, skaidro Rīgas zooloģiskā dārza informācijas daļas pārstāvis Māris Lielkalns, kad izvaicāju viņu par tiem zīdītājiem, kur piemērojušies konstantai dzīvei zem zemes, tātad kurmju un kurmjžurku dzimtai piederošiem dzīvniekiem. Zoodārzā  var aplūkot  eksotiskos grauzējus – kailos smilšracējus, kuru dzimtene ir Āfrikas Austrumu daļa. Šiem grauzējiem nav kažoka, tie spēj dzīvot niecīgā skābekļa daudzuma vidē, apveltīti lielie zobiem, lēnu vielmaiņu  vāju redzi,  izcilu dzirdi un tausti. Slikta redze, bet laba oža, dzirde un tauste arī ir faktori, kas nepieciešami dzīvojot iekšā zemē, tāpat arī elpošanas sistēma, gan kurmju, gan kumjžurku dzimtai ir pielāgota videi ar nelielu skābekļa daudzumu. Arī tiem zīdītājiem, kuri daļu savas dzīves pavada alās, asins sastāvā esošais hemoglobīns, kas piesaista skābekli, darbojas intensīvāk, lai šie dzīvnieki pazemes miteklī varētu iztikt ar mazāku skābekļa daudzumu, bilst Māris Lielkalns.

"Tā var darīt tikai slims cilvēks," - tā bieži dzirdam runājam par Krievijas karavīru paveiktajām zvērībām Ukrainā. Notiekošais Ukrainā ir licis visai pasaulei šausmās ievilkt elpu un teikt - ārprāts, kā tā var. Tāpat arī citos līdzīgos vārdos esam raksturojuši savu sašutumu par izvarotiem bērniem, klavierēs vai rotaļlietās atstātām mīnām. Vai tiešām nežēlība un vardarbība vienmēr ir slimība un kādos gadījumos tā kļūst par normu? Kas notiek cilvēka prātā, kad viņš spīdzina un izvaro un, vai nežēlības jēdziens ir atšķirīgs dažādās sabiedrībās? Kas par to ir zināms pētniekiem un cik daudz par vardarbības cēloņiem ir izpētīts psiholoģijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa. Mainīt dzīvnieku uzvedību ar gēnu rediģēšanas metodi ne reiz vien esam runājuši par gēnu rediģēšanu. Kā vēsti ASV Nacionālās zinātņu akadēmijas žurnāls, nesen veiktā pētījumā ar kāmjiem tika novērots, ka izmainot vienu konkrētu gēnu šiem dzīvniekiem, tie kļuva agresīvāki. Vai ar gēnu rediģēšanas palīdzību var mainīt uzvedību un šādi pētījumi dod? Ar gēnu rediģēšanas metodi Sīrijas kāmju grupai tika izmainīts vazopresīns – tas ir hormons, kas regulē ūdens izdalīšanos nierēs, kā arī sašaurina asinsvadus. Zinātnieku komanda, kas veica šo pētījumu, paredzēja sabiedriskuma un agresīvas uzvedības samazināšanos šiem dzīvniekiem, taču kā raksta prestižais ASV Nacionālais zinātņu akadēmijas žurnāls saīsināti „PNAS”, tad kāmji ar šo izmanīto hormonu bija daudz sabiedriskāki un arī agresīvāki. Ja reiz runa ir par gēnu rediģēšanu, metodi, ko dēvē par CRISPR, kuras īstenotājas pirms diviem gadiem arī ieguva Nobela prēmiju, tad kārtējo reizi rodas jautājums, kā tas būs nākotnē, kad ar gēnu rediģēšanas palīdzību varēs  mainīt dzīvnieku vai arī cilvēku uzvedību? Par to stāsta Latvijas Universitātes asociētais profesors biologs Indriķis Krams.

Klimata pārmaiņas ir sliktas ziņas ne tikai dabai. Klimata pārmaiņas ir izaicinājums dažādos līmeņos. Viens no izaicinājumiem, kas ir maz pētīts, un vismaz Latvijā arī maz aktualizēts, ir klimata pārmaiņu radītās veselības problēmas. Vai mainoties klimatiskajiem apstākļiem uz mūsu planētas, varētu arī pieaugt dažādu infekciju izplatība un vai kādas no klimata pārmaiņu radītām likstām patiešām izjutīsim arī Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē infektoloģe, hepatoloģe Sniedze Laivacuma un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, sabiedrības veselības speciāliste Inese Gobiņa. Klimata pārmaiņas var ietekmēt arī miegu Raidījuma stāstos ne reizi vien ir ienācis vārdu salikums “klimata pārmaiņas”, kā arī visas no tā izrietošās sekas, piemēram, ekstremāli augstas gaisa temperatūras. Šoreiz par to, kā klimata pārmaiņas un augsta temperatūra varētu ietekmēt mūsu izdzīvošanai tik ļoti svarīgo miegu. Pētījumu par šādu kombināciju nav daudz, bet tieši šī gada maijā starptautiska pētnieku komanda nākusi klajā ar datiem par to, kā temperatūras paaugstināšanās grauj cilvēku miegu visā pasaulē. Lai labāk izprastu zinātnieku veikumu un to, vai klimata pārmaiņas tiešām ietekmē mūsu gulēšanas paradumus, uz sarunu esmu aicinājusi Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciālisti, pediatri Martu Celmiņu. Sarunas laikā no medicīnas nonāksim līdz pat pilsētplānošanai, jo arī tas ietekmē miegu. Bet vispirms jautāju, kuri šobrīd ir zināmi kā galvenie faktori, kas cilvēkiem neļauj izgulēties. Atbilde uz šo jautājumu varētu būt ļoti plaša, jo, kā skaidro Marta Celmiņa, miega medicīna ir atsevišķa medicīnas nozare, bet, lūk, kopsavilkums par būtiskākajām kategorijām.

Nav aiz kalniem  tas laiks, kad mūsu dārzos ienāksies  sarkanie smaržīgie riekstiņu kopaugļi, bet jūlija vidū jau varēs doties uz purvu zeltainos daudzkauleņus ievākt un tad jau atkal klāt rudens, kad  zaros  briedīs oranži ogveida ābolu ķekari - tā bioloģiski  korekti  būtu teikt  par  zemenēm,  lācenēm  un pīlādžiem. Savukārt gurķus, banānus, tomātus un kabačus vajadzētu dēvēt par ogām. Viss lielais, tā teikt, lietussargs ir augļi un tad tie dalās sulīgos un sausos augļos un  tālāk  iet vēl sīkāks sadalījums. Ieskatīsimies sulīgajos augļos un mēģināsim orientēties ogu iedalījuma labirintos kopā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docenti un pētnieci Dr. biol. Ilutu Dauškani.   Tāpat, Cēsīs drīzumā atklāts Ziemeļu medicīnas augu muzeju. Ko zinām par ārstniecības augu izmantošanu senatnē un vai mēs mūsdienās vairs spētu pļavā atrast vajadzīgos augus? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar augu pasauli iepazīstina Vides Risinājumu institūta vadošā pētniece Ieva Mežaka un farmaceite, Ziemeļu dabas medicīnas muzeja vadītāja Liāna Aldiņa. 

Krievijā vēsture kā zinātne šobrīd piedzīvo masveidīgu faktu falsifikāciju, politiski ērtas interpretācijas, kas ir milzīgs resurss propagandai. Ko tas nozīmē vēsturei kā zinātnei un kāpēc vēsture ir tik ērti izmantojama politisko režīmu rokās? Par to saruna ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru un Vidzemes augstskolas vadošo pētnieku, vēsturnieku Gati Krūmiņu. 

Augu aizsardzības līdzekļu ietekmi uz vidi zinātnieki pēta jau vairākas desmitgades, taču, ko zinām par šo līdzekļu nonākšanu cilvēka organismā? Vai ir pamats domāt, ka mūsu uzturā ir pesticīdu atliekvielas un kādus riskus tās rada? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājamies ar Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadītāju Inesi Mārtiņsoni un Rīgas Stradiņa Universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktoru Ivaru Vanadziņu. 

Ja elektroauto tirgus jau šobrīd pasaulē sevi sāk pieteikt kā teju panāceja augošajām naftas cenām, tad aviācijā aizvien tiek izmantota uz naftas bāzes radīta aviācijas degviela. Vai kādreiz lidosim, neradot CO2, un kā darbosies šīs lidmašīnas? Raidījumā Zināmais nezināmajā šo tēmu iztirzā Rīgas Tehniskās Universitātes Aeronautikas institūta direktors Ilmārs Blumbergs un lidmašīnas kapteinis Artis Riekstiņš.      

Parazīti noteikti nav tie organismi, kas pirmie nāk prātā, domājot par plāniem aizsargāt izzūdošu sugu populācijas. Taču neskatoties uz nodarīto kaitējumu cilvēkiem un dzīvniekiem, parazītiem ir sava loma dabā. Pētnieki pauž bažas, ka parazīti tuvāko desmitgažu laikā var piedzīvot pamatīgu populācijas un daudzveidības samazināšanos. Kāda ir parazītu loma dabā un kāds ir to dzīvesveids, skaidro entomologs Voldemārs Spuņģis un zinātniskā institūta "BIOR" vadošā pētniece Gunita Deksne. "Sadzīvošana" ar parazītiem senatnē Laika gaitā cilvēki dažādi ir mēģinājuši cīnīties ar blusām, utīm, blaktīm, cērmēm vai lenteņiem, un dažādi ir bijusi cilvēku uzskati par  šo iekšējo un ārējo parazītu ievākšanos mūsu tuvumā. Skatot mūsu senču ticējumus, daudzviet lasāms, ka, piemēram, „Krekli jāšūn vecā mēnesī, tad neaug blusas un utis”, savukārt „ jaunā mēnesī šūtos  kreklos augot utis”. Līdzās šādiem neloģiskiem ticējumiem ir arī tīri praktiski senču novērojumi, ka, „lai  blusas iznīdētu, ik vakarus jāizkaisa istaba ar sagrieztām kalmēm”, vai „lai iznīdētu blusas, istabā vajag izkaisīt  sūrenes”. Tātad cilvēki ir pamanījuši, ka ēteriskās eļļas, ko satur minētie augi, atbaida kaitēkļus. Kā dažādos gadsimtos notika, tā teikt, sadzīvošana cilvēkam ar parazītiem un cik to vairošanās ir saistīta ar higiēnas normām, par to stāsta Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieks un medicīnas vēsturnieks Mārtiņš Vesperis.  

Cilvēkus visos laikos ir saistījis un nedaudz arī biedējis viss citādākais, atšķirīgais un eksotiskais. Arī paši cilvēki. Ja mūsdienās pie atšķirīga izskata un izcelsmes cilvēkiem sākam pierast, tad vēl pirms gadsimta šādu cilvēku vērošana daudziem bija aizraujoša izklaide. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē aplūkot cilvēku ar tumšu ādas krāsu vai kādu anatomisku īpatnību bija aizraujoša izklaide. Pieaugot interesei par rasēm un ģenētiku, pieauga interese arī par šādiem "dzīvo eksponātu" šoviem, kas mūsdienās šķiet absolūti nepieņemami. Etnogrāfiskie un "frīku šovi" Eiropas vēsturē, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ilze Boldāne-Zeļenkova. LU Akadēmiskajā bibliotēkā vēl šonedēļ aplūkojama ceļojošo izstādi “Eksponētā citādība”, kas veltīta 19. un 20. gadsimta sākumā Centrālajā un Austrumeiropā notikušajām eksotisko citādību eksponējošām izrādēm – izklaidējošiem un par cilvēces un kultūru daudzveidību informējošiem pasākumiem. Izstādi var aplūkot arī virtuāli. Starptautiskā zinātnieku komanda Polijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un etnoloģijas institūta pētnieku vadībā vairākus gadus pētījusi 19. un 20. gadsimta kultūras fenomenu – neeiropeiskas izcelsmes personu demonstrēšanu plašām Eiropas pilsētu auditorijām. Lai gan šī joma vairāk asociējas ar Eiropas rietumu daļas metropolēm, tomēr minēto izklaides veidu pārstāvošās, ceļojošās trupas un īslaicīgās izrādes ar ne-eiropiešu iesaisti bija aplūkojamas arī Centrālajā un Austrumeiropā. Izstādē “Eksponētā Citādība” aplūkojamie attēli un apraksti atklāj eksotisko citādību demonstrējošo izrāžu daudzveidību Krievijas, Vācijas un Austroungārijas impērijās – mūsdienu Krievijā, Austrijā, Ungārijā, Polijā, Čehijā, Slovēnijā, Latvijā – un iepazīstina ar vietējās auditorijas reakciju. Dzīvo izstāžu – prakses eksponēt, izrādīt šovos ne-Eiropas tautām piederīgu etnisko grupu (visbiežāk Āfrikas, Ameriku un Austrālijas tautu) pārstāvjus vai cilvēkus ar anatomiskām atšķirībām – mērķis bija demonstrēt cilvēku dažādību viņu kultūrai un dzīvesveidam raksturīgo objektu un aktivitāšu ietvarā. Lai gan Eiropā šādas izrādes pazīstamas jau kopš 16. gs., lielāko popularitāti šis fenomens guva 19. un 20. gs. mijā atbilstoši dominējošā modernisma garam, koloniālās politikas uzplaukumam, izstāžu kā izklaides veida popularitātes pieaugumam, publiskajām zinātnes diskusijām par evolūcijas teoriju un rasu atšķirībām. Krievijas impērija iekļāvās šajā norisē, savās pilsētās, t.sk. Rīgā, piedāvājot skatuvi – telpu ceļojošajām izstādēm.  Neraugoties uz 20. un 21. gs. mijā straujo šīs tēmas zinātniskās aktualitātes pieaugumu Eiropas un ASV humanitāro un sociālo zinātņu pētījumos, Latvijā tāpat kā kaimiņzemēs šī tēma faktiski nav pētīta un uzskatāma par novitāti. -- Pētījums veikts pēcdoktorantūras projekta "Etnogrāfiskie un frīku šovi Latvijas teritorijā 19. un 20. gs. mijā - starp zinātni, izklaidi un homofobiju” (Nr.1.1.1.2/VIAA/3/19/516) ietvaros.  Lielākās un vērtīgākās anatomijas kolekcijas pasaulē Senāk anatomiskās kolekcijas bija universitāšu gods un lepnums. Kolekcijas kalpoja mācību un zinātniskiem nolūkiem, kā arī kļuva par iekārojamu preci. Pašlaik galvaskausi, orgāni un citi šādu kolekciju priekšmeti ir muzejiskas vērtības. Tāpēc šodien, par godu Starptautiskajai Muzeju dienai un vienlaikus gaidot Rīgā unikālu anatomijas kolekciju no Šveices, stāsts par lielākajām un vērtīgākajām anatomijas kolekcijām pasaulē. Glezniecībā kā dažus no šedevriem mēs sauktu Rembranta, van Goga vai Leonardo da Vinči darbus. Šādi šedevri ir atrodami arī starp anatomijas kolekcijām pasaulē, tā teikt, anatomijas “Monas Lizas”. Tām tad arī pievērsīsimies šoreiz, tāpēc uz sarunu esmu aicinājusi Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta direktoru Juri Salaku un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti. Viņiem abiem vispirms jautāju, vai lielāko anatomisko kolekciju atrašanās vietu ir sekmējis fakts, ka tieši tur veidojušies arī anatomijas pētniecības aizsākumi, piemēram, Nīderlandē? Vai tomēr būtiski ir bijuši citi faktori, piemēram, kolekcijas priekšmetu pirkšana un pārdošana? Pētniecībai un izglītībai nozīme ir bijusi gan. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā šī gada beigās nonāks dāvinājums - anatomijas kolekcija no Šveices pilsētas Bāzeles. Tā atspoguļos anatomijas preparātu pagatavošanu 18. un 19. gadsimtā, un kā īpašu šīs kolekcijas vērtību pasaules anatomijas vēstures kontekstā Ieva Lībiete min mumificētu bērna preparātu. Senāk tas izmantots, lai demonstrētu asinsvadus.

Vējš nosaka mūsu klimatu, ainavu, mūsu garderobi un mūsu dzīvi dažnedāžados aspektos. Vējš ir tikpat pašsaprotams kā saule, lietus un gadalaiku maiņa. Tomēr vējš ir fascinējis cilvēkus visos laikos un to apliecina Edītes Olupes grāmata par vējiem. Tā stāsta par to, kā esam iemācījušies sadzīvot un izmantot vēju savā labā. Saruna ar "Vēju grāmatas" autori Edīti Olupi un Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra sinoptiķi Anastasiju Piščiku. "Vējš tiešām aptver visu cilvēka dzīvi, gan pašu cilvēku un viņa darbības izpausmes, gan dabu. Un ne tikai uz mūsu planētas, jo vējš pūš arī uz citām planētām un tur tas ir daudzkārt spēcīgāks par to vēju, kas ir apmeklējis Zemi. Nevar neievērot vēju, jo tas ir klātesošs. Es gandrīz pateicu viņš, jo man gribas personificēt šo dabas spēku, kā to darīja senāk cilvēki mitoloģijā," atzīst Edīte Olupe. "To nevar neievērot arī ikdienas dzīvē, pat tad, ja mēs neesam īsti aizdomājušies. Atkal tas vējš tik briesmīgas pūš un re, kur labību veldrē sagāzis, un atkal vētra un vējgāzē, un mežs ir sapostīts, un elektrības līnijas ir pārrautas. Tanī pašā laikā - re, vējš iepūta burās, cik skaisti aizgāja buru laiva, vēja rādītājs sāka griezties un rādīt īsto virzienu, vējš aizpūta salnu un tik skaisti var noziedēt ķirši un ābeles. Tā duālā daba, visu laiku cilvēks to ir redzējis," turpina Edīte Olupe. Viņa atklāj, ka rakstot šo grāmatu un pētot, samīlējusies vējdzirnavās. Vairāku gadu garumā E. Olupe ir veikusi apjomīgu tematisku pētījumu par, iespējams, pašu neizbēgamāko un varenāko dabas fenomenu uz Zemeslodes – vēju. Tādējādi ir radies gluži enciklopēdiska rakstura bagātīgi un arī poētiski ilustrēts izdevums, kurā saistošā veidā un lieliskā valodā vējš aplūkots no visdažādāko jomu skatpunktiem. Grāmatā pārstāvēta gan meteoroloģija, gan folklora, gan daba, gan kuģniecības vēsture, gan sports, gan Latvijas industriālās kultūras mantojums. Ekstrēmie laika apstākļi kalnos Ikviens, kurš reiz ir kāpis kalnos, zina, ko nozīmē laika apstākļu mainība kalnu reģionos. Dažu minūšu laikā zilās debesis un spožo sauli nomaina negaiss vai sniega vētra. Tas, protams, ir pamatīgs izaicinājums kalnos kāpējiem. Kā sadzīvot un izdzīvot kalnu ekstrēmajos laika apstākļos un kā  ar šo dabas varenību sadzīvo kalnu reģionu iedzīvotāji, stāsta alpīnists un alpīnisma instruktors Kristaps Liepiņš. Laika apstākļi kalnos mainās atkarībā no tā, kādā augstumā  cilvēks atrodas kalnā. Kalnu pakājē var būt pat tropisks klimats, savukārt virsotnes ir klātas ar ledu – tas būtu saprotamākais un paredzamākais, runājot pa laika apstākļiem  kalnos. Bet augstumā tie var krasi mainīties, kad pēc mirkļa skaidra debess pazūd aiz mākoņiem un alpīnisti izbauda gan pērkona negaisu, gan lietu, gan sniega vētras. Izbauda gan nebūtu pareizākais  vārds, jo ir gadījumi, kad, piedzīvojot šis dabas stihijas, kalnos cilvēki arī aiziet bojā. Kāpēc tur, augstienēs, laika apstākļi ir tik neparedzami un kas jāņem vērā kalnos kāpējiem, saruna ar Kristapu Liepiņu.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM)  izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” veltīta spilgtai modes parādībai – krimplēna apģērbam, kas bija 1960.-70. gadu modes kliedziens. Plašāk stāsta LNVM pārstāvji - izstādes veidotāji - Jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un šīs nodaļas galvenā krājuma glabātāja Agnija Cigelniece, kā arī māksliniece Anna Aizsilniece, kuras kolekcija ir skatāma izstādē. Muzejā izstādīts viens no Latvijā bagātākajiem krimplēna tērpu vākumiem no mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcijas, ko papildina LNVM krājuma priekšmeti un privāti apģērbu deponējumi, kā arī privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju”, stāsti par to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja. Vienlaikus izstādes vēstījumam ir daudz dziļāks 20. gs. otrās puses Latvijas un pasaules kultūrvēstures konteksts – tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā. Klātesošs ir arī tālaika pasaules dalījums divos ideoloģiski naidīgos blokos abpus Dzelzs priekškaram. Vienmēr izskatīgais krimplēns iemiesoja sava laikmeta realitāti un bija praktiskāks par jebkuru citu moderno audumu. 60. gados gan Rietumu pasaulē, gan PSRS notika līdzīgas pārmaiņas dzīvesveidā un modē. Tika uzsvērta tieksme pēc ērtības, vienkāršības un funkcionalitātes, kas atvieglotu steidzīga pilsētnieka dzīvi. To varēja nodrošināt krimplēna audums – neburzīgs, viegli kopjams, košs. Jau drīz pēc parādīšanās veikalos krimplēns kļuva par visiekārotāko garderobes daļu – no tā šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēnu populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja līdz tam pelēcīgo padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī drosmīgāki raksti – ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem. Krimplēna mode izgaismoja arī padomju sistēmas nepievilcīgo, pat traģikomisko pusi. Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos Padomju Latvijas veikalos. Tādējādi “Krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb “blata” izpausmes PSRS ikdienā. Paradoksāli, ka līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma  popularitāte un prestižs jau bija pabalējis un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos. Apakšveļas vēsture Apakšveļa ir kā starpnieks starp mūsu ķermeni un apģērbu. Tā izsenis ir bijusi acīm slēpta un diskrēta un tomēr tai veltīta īpaša lappuse modes vēsturē, sākot no gariem apakšsvārkiem, līdz korsetēm un mūsdienu funkcionālai veļai. Apakšveļa mainījusies līdz ar sabiedrības vērtībām, modes kaprīzēm un cilvēku dzīves veidu. Vairāk informācijas par apakšveļas pirmsākumiem un evolūciju ir rodamas vīriešu garderobē, jo ilgstoši par tiem auduma gabaliem, kas sedza sieviešu miesu, nebija piedienīgi runāt, teic  modes vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente un mākslas doktore Edīte Parute. Sarunā ar viņu  izsekojam apakšveļas attīstībai gadsimtu gaitā, tostarp krūšturu un garo apakšbikšu pirmsākumiem.  20. gs. sākums ir tas laiks, kad sievietes  iepazīst krūšturi, pateicoties tā izgudrotājai amerikānietei Mērijai Felpsai Džeikobai, kurai radās ideja sasiet kopā divus kabatlakatiņus, bet izrādās, sākotnēji šis izgudrojums nemaz neizraisīja tik lielu sajūsmu sieviešu aprindās un vēl labu laiku pēc tam konservatīvākās dāmas turpināja žņaugties korsetēs. Sākotnēji  apakšveļas audumi ir lins, kokvilna, un zīds, līdz pagājušā gadsimtā 30.- 40. gadiem, kad tās ražošanā sāk izmantot sintētiskus elastīgos audumus, bet  kā stāsta Edīte Parute, ir bijis laiks, kad apakšveļu gatavoja no vilnas un ne siltuma, bet higiēnisku apsvērumu  dēļ.  

Vai garās stundas, ko "geimeri" pavada datora ekrāna priekšā, var sniegt pienesumu ģenētikā, bioloģijā un astronomijas pētījumos? Zinātnieki jau šobrīd aktīvi izmanto datorspēļu fanu aizrautību pētījumiem. Raidījumā par to LU Datorikas fakultātes profesors Leo Seļāvo un Latvijas Spēļu veidotāju asociācijas dibinātājs Elviss Strazdiņš.

Ar cilvēka aci lūkojoties, simetrija ir estētiska un viegli saprotama pasaules kārtība. Bet, kāpēc dabā ir simetrija? Vai tas ir vienkāršs veids, kā evolūcija nodrošina atkārtotību dabā un vai daļiņu fizikā arī varam runāt par simetriju? To pārrunājam ar Tartu universitātes profesoru, Latvijas Universitātes asoc. profesoru, biologu Indriķi Kramu un LU profesoru, fiziķi Mārci Auziņu.

Saules sistēma šķiet labi zināma un tuva cilvēcei uz planētas Zeme. Tomēr interese arvien ir liela, tostarp par Saules sistēmas tālākajiem objektiem. Saules sistēmas septītā planēta Urāns ir neparasts īpatnis - tā rotē ačgārni un ir maz pētīta un izzināta, bet tieši šādi ledus un metāna gāzu milži ir bieži sastopamas Visumā. Kādas misijas Urāna izpētē varētu gaidīt nākotnē, vērtē "StarSpace" observatorijas saimniece Anna Gintere.

Ielūkoties nezināmajā, ielūkoties nākotnē - tas ir bijis cilvēka vilinājums visos laikos. Senatnē to darīt ļāva dažādas reliģiskas un arī mistiskas prakses, tostarp pareģošana un zīlēšana. Vai sabiedrības attieksme pret šādu nākotnes izzināšanu bija viennozīmīga arī senatnē un kā darbojās pareģošanas amata lietpratēji?  Latvijas Universitāte laidusi klajā jaunāko profesora Valda Segliņa grāmatu, kas veltīta aizraujošam tematam - pareģošanai, zīlēšanai un orākuliem antīkajā pasaulē. Kādi mīti par orākuliem ir dzīvi mūsdienās un kāda bija orākulu loma antīkas pasaules politiskajā un ikdienas dzīvē, skaidro grāmatas autors LU prorektors dabas, tehnoloģiju un medicīnas zinātņu jomā Valdis Segliņš. Zinātniskā monogrāfija “Orākuli antīkajā pasaulē” veltīta pareģošanas jeb orākulu praksei antīkajā pasaulē. Tā nav viennozīmīgi vērtējama, kamēr netiek analizēti avoti – nepastarpinātas liecības. Lai arī senie teksti ir nepilnīgi, vienpusīgi un subjektīvi, tie ir apzināmi un izvērtējami. Darbā sistemātiski apskatītas ziņas un teksti galvenokārt par Vidusjūras reģiona senajām kultūrām raksturīgo pareģošanas praksi. Analīze liecina, ka blakus romantizētiem priekšstatiem par šiem konsultāciju pakalpojumiem raksturīgi ir arī maldi un nepamatoti vēstures vienkāršojumi. Tāpēc lietderīgi ir iepazīties ar konkrētā orākula vietas attīstības vēsturisko kontekstu. Starp šiem antīkās pasaules pareģiem plašāk zināmais Delfu orākuls (pītija) par tādu kļūst, pateicoties sava laika izklaides industrijas attīstībai politiskās ietekmes kāpumos un kritumos, bet ne pareģes īpašo spēju un tās vēstījumu ticamības dēļ. Apzināti izmantoto halucinogēno vielu avoti. Apskatīti seno pareģu darba daudzveidīgie paņēmieni, kā arī to vienkāršošanās līdz profesijas izzušanai.

Lai arī pēdējos gados daudz runājam par attālināto darbu, arvien ir daudz cilvēku, kuri darba dēļ dzīvo kā uz koferiem. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki turpmāko trīs gadu laikā pievērsīsies darba mobilitātes pētīšanai - kā cilvēku izceļošana darba dēļ ietekmē viņu attiecības ar palicējiem dzimtenē un ko no tā var secināt par darba vidi. Kāpēc šāds pētījums ir būtisks, kas ir šīs "ceļojošās profesijas" un kāda ir to specifika, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantrologs Klāvs Sedlenieks un sociālantropoloģe un Sociālantropoloģijas studiju programmas vadītāja Ieva Puzo. "Šis pētījums izriet principā no tā, ko mēs novērojam, kas notiek ar mūsu kolēģiem, akadēmiķiem sākotnēji," ar pētījumu, kurš tikko aizsācies, iepazīstina Klāvs Sedlenieks. "Tas ideālais stāvoklis pēdiņās ideālais, kurš tiek iestrādāts arī dažādās rīcībpolitikās un tādos principos, kā būtu jāveido akadēmiskā personāla politika, balstās uz ideju par to, ka akadēmiķiem nevajadzētu aizsēdēties vienā vietā, vajadzētu ik pa brīdim pārvietoties no vienas augstskolas uz otru. Parasti tas ir trīs vai seši gadi. Un, skatoties uz to, kādas ir tās cilvēciskās sekas, sākumā es tikai redzēju to, ka kā dažas kolēģu dzīves ne visai labi izdodas. Vēlāk izskatījās, ka tas saliekas tādā kompleksā sistēmā, kur ir redzams, kas ir aiz tās sistēmas. U aiz tās sistēmas ir šis uzskats par to, ka šāda veida akadēmiskā mobilitāte ir ļoti svarīga." "Tas, protams, izklausās ļoti labi no tāda brīvā tirgus un ideju plūsmas puses. Bet tajā pašā laikā izskatās, ka ir aizmirsies tas, ka cilvēki ir sociālas būtnes, cilvēki nav tādi vientuļi atomi, kuri vienkārši gravitē kaut kur tur, kur viņiem ir finansējums un kur ir interesantas idejas. Tas būtu iespējams tad, ja akadēmiķi būtu tādi vientuļi muki," turpina Klāvs Sedlenieks. "Realitātē viņiem ir dzīves partneri, sievas, vīri, plus vēl bērni parādās. Tad, kad ir jādzīvo šādos apstākļos, tas viss ir ļoti liels izaicinājums. Kā rezultātā bieži vien, it sevišķi, ja partneri abi divi ir akadēmiķi, un abiem ir jāiesaistās šādās situācijās, bieži vien noved pie tā, ka tie spēki vienkārši plēš uz pusēm tās akadēmiskās ģimenes." Pētnieks skaidro, ka akadēmiskajā pusē bieži vien šī ģimenes puse  darbinieka dzīvē tiek ignorēta. Savukārt ir citas citas profesijas, piemēram, diplomātija, militārais dienests, kur šis princips ir jau pamatā iestrādāts, ka vismaz noteikta līmeņa darbiniekiem ir pāredzēts, ka diplomāti ceļo ar savām ģimenēm. Tam ir paredzēti noteikti finansiālie līdzekļi.  "Viens no mērķiem mums ir salīdzināt, kādas ir atšķirības starp to vidi, kur tas netiek paredzēts, un tām vidēm, kur tas tradicionāli ir paredzēts. Bet vienlaikus mēs saprotam, ka tas jau situāciju pēc būtības neatrisina, it sevišķi, piemēram, attiecībā uz partneriem. Viņi kļūst zināmā mērā ieslēgti tajās attiecībās, tur vairs nekādas brīvības nav, viņi kļūst atkarīgi no sava otra partnera, viņiem ir bieži vien jāatsakās no savām karjeras ambīcijām. Vēl cits līmenis ir, kas notiek ar bērniem. Jo bērniem arī ir jāpārvietojas un jāmaina savi draugi regulāri," norāda Klavs Sedlenieks. Izsekošanas ierīces ikdienā Izsekošanas ierīces, ar vai bez palīdzības izsaukšanas iespējām, ar vai bez  iespējām komunicēt caur šim ierīcēm, – tās jau labu laiku ir ienākušas tirgū un līdz ar to arī cilvēku ikdienā – citās valstīs ātrāk, citas vēlāk. Arī Latvijā jaunie vecāki var izvēlēties, kā novērot savu lolojumu gan zīdaiņa gultiņā, gan uzsākot skolas gaitas, un arī senioriem ir iespējas iegādāties izsekošanas ierīces viņu drošībai. Kā šīs ierīces darbojas un cik tās  maksā,  skaidro tehnoloģiju un IT eksperts,  digitālā mārketinga aģentūras „Itero” vadītājs Reinis Zitmanis.

Klimatam mainoties, sāk mainīties arī dažādas ekosistēmas, un vieni no pirmajiem, kas ziņo par izmaiņām mums tuvākos reģionos, ir pētnieki Arktikā. Pēkšņi izzūdoši ezeri, zemes iegruvumi, mozaīkai līdzīgi mitrāji, kas parādās pēkšņi - Arktikas reģionā kūst mūžīgā sasaluma zonas. Kas ir pamatā ģeoloģiski dinamiskiem procesiem mūžīgā sasaluma teritorijā un ko tas nozīmē vietējai dabai, vērtē ģeoloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters. Karsta kritenes Latvijā Karsta kritenes ir zemes iegruvumi, kas veidojas virsmas vietās, kur pazemē ir izveidojušies tukšumi. Šādas kritenes ir sastopamas visos kontinentos un arī Latvijā tās ir sastopamas Skaistkalnē, Allažos un arī citviet. Kā notiek šo kriteņu veidošanās un vai tās apdraud cilvēku saimniecisko darbību? Vienkārši sakot – zemes iebrukums, tomēr, kā vēlāk teiks Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs un biedrības  „Ziemeļvidzemes ģeoparks” vadītājs Dainis Ozols, katrai iedobei un  iegrimei dabā ir sava izcelsme un tādas arī ir karsta kritenes. To nosaukums nav saistīts  augstu temperatūru, bet gan ar karsta plato – ģeogrāfisku reģionu  Slovēnijā. Latvijā ģeoloģisko dabas pieminekļu sarakstā ir iekļautas Skaistkalnes kritenes un Ezernieku karsta kritenes pie Allažiem. Kā teic Dainis Ozols, tās ir izteiksmīgas un iespaidīgas vietas, kur redzama dabas spēku  izpausme. Viņš  arī  plašāk stāsta par karsta kriteņu veidošanos.

Medicīnisko sejas masku ir ieteicams mainīt ik pēc dažām stundām. Tikpat regulāri ieteicams dezinficēt rokas un arī regulāri ir jālieto paštesti. Šie epidemioloģiskie risinājumi COvid-19 pandēmijas paturēšanai ļāva regulēt saslimstību, bet vienlaikus radījuši neskaitāmas tonnas medicīnas atkritumu. Nu jau pandēmija sāk pamazām atkāpties, ierobežojumi ir mazinājušies, bet medicīnas atkritumu kalni tik ātri nepazudīs. Kur tālāk nonāk izlietotās sejas maskas, testēšanas materiāli, cimdi un citi aizsargtērpi un kā šos atkritumus apsaimnieko, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore profesore Dagnija Blumberga un šī institūta pētniece Beāte Zlaugotne, uzņēmuma "BAO" pārstāvis, ķīmiķis Guntis Pužulis un uzņēmuma "Lautus" pārstāve Sandra Eglīte.  

Norises dabā mēs redzam ik dienu, taču šie novērojumi kalpo ne tikai, lai sekotu līdzi laika apstākļiem un gadalaiku maiņai. Novērojumi palīdz arī zinātnei sekot līdzi cikliskumam un izmaiņām dabas procesos. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte aicina Latvijas iedzīvotājus iesaistīties dabas vērošanas zibakcijā Viena diena Latvijā 30. aprīlī, iesūtot zinātniekiem sezonālo dabas norišu attēlus. Par akciju stāsta zibakcijas koordinatore Latvijas Universitātes vadošā pētniece  Gunta Kalvāne. Gunta Kalvāne skaidro, ka zibakcijas mērķis ir fiksēt dabas novērojumus vienā konkrētā dienā. Tas būs 30. aprīlis, jo arī pagājušajā gadā zinātnieki aicināja sūtīt fotogrāfijas tieši šajā datumā. "Zibakcijas mērķi ir pievērst sabiedrības uzmanību norisēm dabā, būt vērīgiem. Otrs - palīdzēt zinātniekiem," norāda Gunta Kalvāne.  "Jūsu iesūtītas fotogrāfijas ļaus salīdzināt reģionālās atšķirības Latvijā," turpina pētniece. "Lai arī mums šķiet, ka Latvijas teritorija ir mīļa un neliela, tad attiecībā uz pavasari, fenoloģiskās fāzes, kā lapu plaukšana vai ziedēšana Kurzemes piekrastē un, piemēram, Alūksnes augstienē vai Vidzemes augstienē var atšķirties par 2-3 nedēļām. Kas ir tādai teritorijai ievērojamas atšķirības." "Otrs - mēs arī pagājušajā gadā mēģinajām izstrādāt fenoloģisko modeli, kas ļauj prognozēt, kurā dienā varētu iestāties labības pļaušanas sākums, kad būs gatava labība, kad nogatavosies āboli, kas augļkopībā ir svarīgi. Tādā modelī, balstoties uz gaisa temperatūru, nokrišņiem un citiem parametriem, mēs varam prognozēt. Lai prognozes pārbaudītu, būtu nepieciešami dati," stāsta Gunta Kalvāne. Jau pagājušajā gadā zinātnieki izmantoja fotogrāfijas. Bet pagājušā gadā pavasaris iestājās relatīvi vēlu, tāpēc fenoloģiskais modelis vēl jāmāca, jo ekstrēmi agros vai vēlos pavasaros modelim ir tieksme nedaudz pārspīlēt - pateikt, ka lapas plauks agrāk vai vēlāk. Izmantos šogad iegūtos datus, lai modeli uzlabotu. Iedzīvotāji aicināti nofotografēt tuvplānus, vislabāk dienvidu pusē novietotos zarus acu augstumā parastajai ievai, āra bērzam un mājas ābelei. Norādot apdzīvotas vietas koordinātas vai arī apdzīvotas vietas pasta indeksu, lūgums atsūtīt minēto augu sugu fotogrāfijas saziņas vietnē WhatsApp 27104440 vai uz e-pasta adresi [email protected]. Akcija ar mērķi glābt krupjus pavasarī Pavasarī, līdz ar gaisa temperatūras iesilšanu, no ziemas miega mostas arī krupji. Tie dodas tālāk no ziemošanas uz nārsta vietām, taču bieži šajā ceļā iet bojā zem auto riteņiem, tādēļ Dabas aizsardzības pārvalde aicina iedzīvotājus ziņot par novērotām krupju migrācijas vietām un pieteikties par brīvprātīgajiem, palīdzot krupjiem šķērsot ceļu. Par akciju stāsta un ar krupju dzīvesveidu iepazīstina Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti Baiba Ralle un Vilnis Skuja.

Tūkstošiem gadus senus vēstures pieminekļus var šķist, ka esam zaudējuši nākamajām paaudzēm, taču mūsdienu tehnoloģijas ļauj tos ne tikai restaurēt un saglabāt, bet arī radīt virtuālu ekskursiju tūkstošiem gadu senā pagātnē. Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki veido virtuālās realitātes modeli kādai senai arābu pilsētai tuksnesī, no kuras palikušas vairs tikai drupas. Kāda ir tehnoloģiju loma kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ģeomātikas katedras asociētais profesors Māris Kaļiņka un UNESCO eksperts un SIA "ARCHItrāvs" izpilddirektors Bruno Deslandes. Iespējams, ar laiku patiešām varētu tapt kāda 3D māja 3D printēšana ir jau kādu laiku lietots jēdziens, un iespējas kaut ko izprintēt šādā ceļā tikai palielinās. Vairāk nekā gadu Latvijā darbojas 3D betona drukāšanas laboratorija, un tas nozīmē, ka, iespējams, ar laiku patiešām varētu tapt kāda 3D māja. Kādi soļi būvniecībā ar 3D printēšanu paveikti līdz šim un uz ko virzāmies? 3D printēšanu var skatīt analoģijā ar parasto printēšanu, kad no digitāla objekta iegūst reālu objektu, skaidro Māris Šinka – 3D betona drukāšanas zinātniskās laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Materiālu un konstrukciju institūtā Rīgas Tehniskajā universitātē.  Ja runājam par 3D printēšanu būvniecībā, tad jūs nepārklausījāties, jo printeri patiešām mēdz būt lielāki par izdrukātajām ēkām. Kopumā printeru izmērs ir atkarīgs no tā, kas tiek drukāts. Pāris metru lieli printeri mazu objektu drukai, no autobūves industrijas aizgūtās robotiskās rokas kā nākamais izmērs, ko var izmantot arī betona drukāšanā, visbeidzot lieli printeri ēku drukāšanai. Par to plašāk skaidro Māris Šinka.

Nesen raidījumā runājām, kā putnu uzskaitē palīdz dažādas tehnoloģijas, savukārt šoreiz pievēršamies zīdītājiem. Pārnadži, īpaši stirnas, ir Latvijas mežos bieži sastopami dzīvnieki, taču, kā to skaitu uzzināt konkrētāk? Lai noskaidrotu, cik pārnadžu dzīvo Latvijas mežos, pētnieki izmanto visus iespējamos, sākot ar īpašiem mikrofoniem, kas ieraksta meža skaņas, gan video, gan droniem. Iepazīstam, kā mežu novērot ļauj dažādas iekārtas, ko tajās var ieraudzīt un kāds ir šīs uzskaites mērķis. Stāsta Vides Risinājumu institūta vadošais pētnieks Dainis Jakovels un pētnieks Alekss Vecvanags. Ukrainas dabas dārgumi Latvijas Nacionālajā dabas muzejā ir aplūkojama ekspozīcija par Ukrainas dabas vērtībām. Kā teikts muzeja informācijā: "Laikā, kad kultūras un dabas mantojums Ukrainā tiek iznīcināts, vēlamies atgādināt, kas tiek glabāts muzejos visā pasaulē. Arī pie mums." Iepazīstinām ar augu ekspozīciju - mietsvielām bagātu pīlādzi, krāšņu peoniju un krokaino cūceni - augu, kas atgādina kazeni. Ar izstādi iepazīstina Latvijas Nacionālajā dabas muzejā vecākā botāniķe Janta Meža. Ukraina ir  Eiropas lielākā valsts ar ļoti daudzveidīgu dabu, un botānikas kolekcija Dabas muzejā ir īpaša ar savu izcelsmi. Tā ir atceļojusi  no Ukrainas Nacionālā herbārija, kam ir ievērojama vieta pasaules herbāriju vidū, ņemot vērā tā bagātību, kolekciju zinātnisko un vēsturisko vērtību. Tas ir iekļauts 40 pasaules lielāko herbāriju sarakstā, kuru krājumos ir 1 miljons vai vairāk herbārija vienību. Kā daži šī herbārija eksemplāri atceļoja uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju un kādi neparasti augi sastopami Ukrainā, stāsta Janta Meža. 

Covid-19 ierobežojumu atcelšana neviļus liek sabiedrībai atslābt. Taču vai šāds atslābums nozīmē, ka pandēmija ir beigusies. Vai pandēmijas beigas epidemiologu datos sakrīt ar pandēmijas beigām mūsu sajūtās?  Kā beidzās mēra epidēmija, spāņu gripa un citas sērgas senatnē, kurš izlēma, ka epidēmija beigusies, un kāpēc un kā mūsdienās nosaka, ka epidēmijas un pandēmijas beigušās, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta docente, Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete un epidemiologs Ņikita Trojanskis. Pandēmijas laiks saasināja spriedzi sabiedrībā Teju ikvienā draugu, radu, kolēģu lokā ir virmojušas diskusijas par Covid-19 izcelsmi, izpausmēm, ārstēšanu, vakcinēšanos, bet visnežēlīgākā vārdu apmaiņa noteikti notikusi interneta vidē. Vai ir pamats domāt, ka sabiedrība pandēmijas laikā kļuvusi agresīvāka un kā pēc tā? Agresija allaž bijusi interneta diskusijās, komentāru vietnēs kā viena no galvenajām reakcijām, kas ietver gan dusmas, gan aizvainojumu, netaisnības  izjūtu, riebumu, aizkaitinājumu. Covid pandēmija nepašaubāmi bija viens no spēcīgiem palaidējmehānismiem agresijas izpausmēm interneta vidē. Rīgas Stradiņa universitāte izveidoja digitālo  pētniecības rīku „Interneta agresivitātes indekss”, lai  noteiktu gan virtuālajā  vidē sabiedrības nelāgā noskaņojuma izpausmes, gan arī pētīja, kādi jaunvārdi radās pandēmijas laikā. Par to stāsta   Rīgas Stradiņa universitātes profesore un Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne

Pavasaris ir priecīgs laiks tiem, kuri gaida atgriežamies gājputnus. Šobrīd jau Latvijas mežos un laukos ieradušās vairums no mūsu zemē ligzdojošām migrējošo putnu sugām. Kā putniem klājas, migrējot lielus attālumus un ligzdojot ļoti atšķirīgās vidēs, - tas ir būtisks jautājums, lai izprastu putnu dzīvesveidu, kā arī, lai noskaidrotu potenciālos riskus putnu migrācijā. Pašmāju pētījumā par mājas strazdu migrāciju izmantota unikāla metode. Par pētījumu un to, kā tehnoloģijas ļauj izsekot putnu ceļam starp mītnes zemēm, stāsta ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas insitūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks Oskars Keišs. Putni var saindēties ar svinu no medību munīcijas Saindēšanas ar svinu, neapšaubāmi, ir problēma un, pieaugot informācijas apjomam, kas ir mūsu rīcībā, arvien vairāk pārliecināmies, ka tā ir problēma arī lielajiem plēsējiem, kas ir sastopami Latvijā, saka ornitologs Jānis Ķuze. Svins ir smagais metāls, par kura toksiskajām īpašībām pārsvarā tiek runāts saistībā ar autotransporta piesārņojuma izraisīšanu apkārtējā vidē. Taču arī medību munīcijā esošās svina skrotis ir drauds ne tikai tiem dzīvniekiem, kuri tiek medīti ar šādu munīciju, bet  tās postošā ietekme ir daudz plašāka.  Un arī par šo jautājumu jau ne reizi vien ir runāts plašsaziņas  līdzekļos. Pirms lūkojam, vai ir kādas izmaiņas šajā  jautājumā, ornitologs un  Latvijas Dabas fonda padomes loceklis Jānis Ķuze skaidro, kā svina skrotis nodara ļaunumu medījamiem putniem un ne tikai tiem.

Notiekošais Ukrainā ir kara noziegumi. To norāda daudzi eksperti, analizējot baisās slepkavības, ko pret ukraiņu tautu vērš Krievijas karaspēks. Taču, vai šādi noziegumi vienmēr rezultējas ar sodu,  vai noziedznieki, kas nogalina, izvaro, spīdzina un zog, saņems sodu vai tomēr paliks nesodīti? Kā šādus noziegumus vai izpētīt vidē, kur ir uz soļa ir ložu šāviņi un bumbu sprādzieni? Kā darbojas kara tiesas, kas ir kara noziegumi un ko par kara tribunāliem var lasīt 20. gadsimta vēstures lappusēs, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesors Uldis Ķinis. Humors kara laikā Ar smiekliem pret vardarbību – to zinām jau no Jaroslava Hašeka grāmatas par krietno kareivi Šveiku. Otrā pasaules kara laikā par Hitleru un Musolīni atļāvās paņirgāties komiķis Čārlijs Čaplins, izveidojot komēdiju „Lielais diktators”. Tagad Ukrainas kara laikā ik dienu sociālajos tīklos tiek pārsūtīti neskaitāmi joki par Putinu un Krievijas armiju. Karš nav smieklīgs, ciešanas, bads nāve – tas nav nekas jautrs, bet tad kāpēc šādās smagās situācijas cilvēki atrod laiku un veidu kā pasmieties par apkārt notiekošo?   Skaidro RSU psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts, psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis. Viņš norāda, ka spēja pasmieties pašam  par sevi un notiekošo raksturo cilvēka emocionālo briedumu. Intervija notika pāris dienas pirms kreiseris „Moskva” tika nogremdēts Melnajā jūrā, un tagad interneta vidē klīst joki par to, kā zivis vai nāriņas brīnās kāpēc  tik dārga īres maksa nogrimušajā kuģī. Atbilde: „Nu tā  taču ir Maskava!” Savukārt Odesā dzimušais dzejnieks Iļja Kaminskis, laikraksta „Miami Herald” elektroniskajā  versijā šī gada 22. martā raksta šādi: „Šis ironiskais, bieži vien tumšais humors nosaka Ukrainas pretošanās kultūru. Odesā tas palīdzēja cilvēkiem izdzīvot padomju laikos. Humors ir daļa no mūsu pretestības."

Plasmasa ir kļuvusi par ierastu un ikdienā neaizvietojamu materiālu, ka nav pārsteidzošas ziņas par plastmasas klātbūtni it visur - augsnē, ūdenī, dzīvniekos un arī cilvēkos. Pirms dažiem gadiem mikroplastmasa tika atrasta cilvēka placentā, nesen Nīderlandē veikts pētījums apstiprina mikroplastmasas klātbūtni cilvēka asinsritē. Ja reiz no mikroplastmasas nevaram izvairīties un tā jau ir iekļuvusi cilvēka organismā, aktuāls ir jautājums, kā tā ietekmē cilvēka veselību? Raidījumā diskutē Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ieva Putna-Nīmane un Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Mikroplastmasas mums apkārt ir daudz un atpakaļ ceļa diemžēl nav. "Mēs neiekāpsim 50 gadus atpakaļ un būsim tad apzinīgi ražojot un lietojot plastmasu. Pat ar visiem stabiliem materiāliem, kas lēti un labi pielietojami, tas ir plastmasas bonuss, bet tā pārāk lielā lietošana mums visur apkārt," vērtē Ieva Putna-Nīmane. Galvenie virzieni ir skaidri par mikroplastmasas ietekmi uz cilvēka veselību. "Lielā bēda ir tāda, ka nav viena konkrēta veida mikroplastmasas. Tur ir neiedomājamākais rasols: tur ir totāls, kā tauta saka, kiš-miš, tajā skaitā ar rozīnēm. Tur it viss no līdz, jebkas jebkurā kombinācijā, kas savā starpā reaģē, ko saule ietekmējusi pa vidu. Tā ir lielā nezināmā bīstamība," vērtē Ivars Vanadziņš. Lielākā bīstamība cilvēkam ir saistīta ar iespēju mikroplastmasas daļiņas apēst un tādējādi tās nokļūst cilvēka organismā un var radīt hronisku iekaisumu. Vēl mikroplastmasas daļiņas ietekmē metabolismu. "Tā kā šim daļiņām pašām piemīt kaut kāda aktivitāte un ir daži fermenti, ko tās pastiprina, daži - ko samazina. Anaerobo vielmaiņu pastiprina vai lipīdu vielmaiņu samazina. Piemēram, kāda zivs vai augs sāk mazāk vai vairāk kaut ko ēst, maina dzīves paradumus. Un mēs to visu apēdam, to zivi, kas ir nepareizi augusi," skaidro Ivars Vanadziņš. Vēl liela daļa mikroplastmasu var izraisīt imunitātes izmaiņas. "Vēl viena lieta ir tīri fiziska problēma. Tas, ka tās daļiņas ir asinīs, tas nozīmē, ka kaut kur filtrējas un nonāk, krājas kādos mērķorgānos - aknās, liesā vai nierēs. Viņas tur uzkrājas un aizķeras. Katrs atsevišķi ir nekas, bet divu vai 10 gadu laikā fiziski sakrājas kaut kādi grami, kuriem tur nav jābūt," turpina Ivars Vanadziņš.

  Zinātniekus nodarbina jautājumi par sen izzudušu vai šobrīd uz izmiršanas sliekšņa esošu dzīvnieku "atdzīvināšanu", izmantojot ģenētikas tehnoloģijas un klonēšanu. Izzuduši, izmiruši dzīvnieki varētu šķist kā pagātnes liecība, kuru sastapt varēsim tikai senos nostāstos vai fosīlijās. Taču 21. gadsimta ģenētikas tehnoloģijas metušas izaicinājumu kam tādam, kas vairumam no mums pat sapņos nav rādījies, - atdzīvināt izzudušus dzīvnieku. Cik ļoti šie centieni ir pamatoti un realizējam, kādus senos dzīvniekus varētu atgriezt mūsu vidē - cik reāli mums nākotnē atkal redzēt mamutus, Tasmānijas tīģerus un varbūt pat dinozaurus, skaidro un vērtē Latvijas Universiātes profesors, mikrobiologs, ģenētiķis Īzaks Rašals. Gēnu zinātnes ceļi Padomju Savienībā „Tātad, biedri, kas attiecas uz teorētiskām nostādnēm bioloģijā, tad pa­domju biologi atzīst, ka Mičurina nostādnes ir vienīgās zinātniskās nostād­nes. Veismanisti un viņu piekritēji, kas noraida iegūto īpašību iedzimtību, nepelna, lai ilgi pie viņiem kavētos. Nākotne pieder Mičurinam.” Tā 1948. gada Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas sesijā paziņoja tolaiku biologs un agronoms, Staļina  ideoloģijai tuvs cilvēks Trofims Lisenko - persona, kurš uzskatīja, ka līdzšinējie pētījumi ģenētikā ir buržuāziski reakcionāri un  pilnībā noraidīja ģenētikas teoriju, paziņojot ka visu nosaka vide  ne iedzimtība. Kā saka molekulārbiologs akadēmiķis Elmārs Grēns, kurš 1948. gada sesijas stenogrammu un pārdomas par to pagājušā gadsimta 80. gados nopublicēja laikrakstā „Cīņa”, šī sesija bija kulminācija tam, kā tolaik izrēķinājās ar ģenētikas zinātniekiem. Jau pirms tam Padomju savienībā tika apstrīdētas Mendeļa, Veismaņa, Morgana un citu ģenētiku idejas par gēniem un iedzimtību, taču Lisenko paustās idejas minētajā sesijā turpināja postošo ietekmi uz ģenētikas zinātni toreizējā PSRS, par to stāsta Elmārs Grēns. „Balstoties uz šādas teorētiskas bāzes, tika atklāti tādi zinātnes „šedevri” kā auzu pārvēršanās par auzeni, rudzi – par kviešiem un otrādi, kāposts – par kāli, pat dze­guzes rašanās no mazā dziedātājputniņa ķauķīša. Visi šie un tamlīdzīgie zinātniskie murgi un atklātas falsifikācijas tika izskaidroti kā apkārtējās vides mērķtiecīgas iedarbes rezultāts.” Tā raksta Elmārs Grēns savā grāmatā ”Ab Initio jeb kā mēs Latvijā izveidojām molekulāro bioloģiju”, atsaucot atmiņā tos laikus, kad  gēnu zinātne Padomju Savienībā gāja greizus ceļus un tie zinātnieki, kuri iebilda Lisenko teorijām, tika vienkārši atlaisti no darba.

Mūsu planēta miljoniem gadu laikā piedzīvojusi gan mežonīga karstuma viļņus, gan aukstumu, gan dinozauru ēru, gan absolūtu iznīcību. Visos šajos šķietami lēnajos un tomēr dinamiskajos apstākļos ir auguši augi. Krietni citādi, nekā tie, ko šodien redzam sev apkārt. Kā dažādas augu formas mainījās evolūcijas gaitā, pielāgojoties apstākļiem un kā izskatījās tropiskie meži Eiropā un meži Grenlandē un Antarktīdā? Seno augu attīstību dažādos vēstures periodos palīdz iepazīt paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs. Priesteris un dabas zinātņu skolotājs Jāzeps Fedorovičs Jāzeps Fedorovičs Ilūkstes tuvākās un tālākās apkārtnes floras izpētei veltīja kopumā 33 sava mūža gadus. Savus pētījumus Fedorovičs veica ciešā sadarbībā ar tālaika pazīstamākajiem Lietuvas botāniķiem, tā par lietuviešu dabas pētnieku stāsta botāniķis Uvis Suško, kurš vairāku gadu laikā ir pētījis  un vācis materiālus par Jāzepu Fedoroviču.  Priesteris un dabas zinātņu skolotājs dzimis Žemaitijā 1777. gadā un 1810. gadā  nosūtīts kalpot uz Ilūksti, kas tolaik bija spēcīgs jezuītu  centrs, kur daudz uzmanības tika pievērsts vietējo  zemnieku bērnu izglītošanai, stāsta Uvis Suško. Viļņas bibliotēkā glabājas Jāzepa Fedoroviča rokraksti, kuros botāniķis ir iekļāvis savulaik Ilūkstes apriņķī un tā apkārtnē atzīmētās 962 sugas, un zināmu daļu no Fedoroviča atzīmētajiem augiem veido arī tolaik dārzos un apstādījumos sastopamie krāšņumaugi. Pateicoties Uvim Suško un viņa kolēģiem, Jāzepa Fedoroviča kapa vieta Ilūkstes katoļu kapos ir labiekārtota un apkopta, un Uvis Suško bilst, ka tas ir viens no retajiem mūs seno botāniķu kapa pieminekļiem, kas ir saglabājies.

Karš Ukrainā uzskatāmi parāda nežēlību un iznīcību, ko nes līdzi bruņoti konflikti - cieš cilvēki, tiek izpostītas ēkas, infrastruktūra un arī daba. Pēdējās nedēļās dzirdami arvien vairāk izmisuma saucienus no Ukrainas vides aktīvistiem, stāstot par sekām, kuras šīs valsts videi un dabai radījusi kara darbība. Piesārņojums no karadarbības, ugunsgrēki pilsētās un ārpus tām, nefunkcionējošas iekārtas un bažas par ievērojamu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Kāds bija vides stāvoklis Ukrainā pirms 24. februāra un kādas sekas Ukrainai videi un dabai radīs šis karš ilgtermiņā? Pasaules dabas fonda biroja Ukrainā pārstāves Inna Hohas komentārs un saruna ar Pasaules Dabas fonda direktoru Jāni Rozīti. Karu ietekme uz Latvijas dabu 20. gadsimtā Aizvadītā gadsimta karu sekas tieši dabas teritorijās Latvijā ir maz pētītas. Taču ir skaidrs, ka karš līdzās noziegumiem pret cilvēci ir nesaudzīgs arī pret dabas un kultūrvēstures objektiem. Pagājušā gadsimta karadarbībā iznīcinātās ainavas vai ierakumi mežu masīvos nozīmē arī traucējumu tur mītošām sugām. Par kara ietekmi uz Latvijas dabu un dabas aizsardzības centieniem arī nemiera laikos plašāk stāstīs Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Dace Sāmīte. Dabas aizsardzības sistēmas vēsture mūsu valstī aizsākusies pirms 110 gadiem, iezīmē Dabas aizsardzības pārvaldes eksperte Dace Sāmīte. Moricsalas dabas rezervāts līdz pat Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas republikas dibināšanai bija vienīgā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Kara laikā tai gan draudēja koku izciršana, par ko liecina fiksētās cilvēku atmiņas un tolaik pieņemtie lēmumi, stāsta Sāmīte. Tāpat sākot jau no 1905. gada līdz Pirmā pasaules kara beigām daudz zaudēts Latvijas teritorijas kultūrainavā zaudēti zālāji, parkveida pļavas, veci koki un to alejas - dzīvotnes, ko kurām dažādas sugas arī ir īpaši atkarīgas. Dace Samīte vērtē, ka kopumā kari Latvijas dabai būtiskākos zaudējumus radīja mežu eksostēmās gan militāru darbību, gan intensīvākas resursu ieguves dēļ. Kokus izmantoja ierakumu un blindāžu veidošanā, tāpat kā kurināmo šajās vietās, kas attiecīgi ietekmēja apkārtējo dzīvotni un arī tur mītošas sugas. Pēc 1923. gada dabas aizsardzības sistēma sāk veidoties jau skaidrāka, valstij likumā definējot, ko tā vēlas aizsargāt. Saraksts iekļāva muižu parkus, alejas, akmeņus un pirmās aizsargājamās teritorijas. Arī par Otrā pasaules kara ietekmi uz aizsargājamām dabas teritorijām ziņas ir skopas. Savukārt runājot par pēckara laiku, kas gandrīz 40 gadus Eiropu dalīja rietumos un austrumos, vienlaikus šajā joslā laika gaitā izveidojās arī pasargāts ekoloģiskais tīkls jeb tā dēvētā Eiropas zaļā josta, bet dabas eksperte atgādina, ka tā nebija mērķtiecīga dabas aizsardzība. Dace Samīte vēl secina, ka arī šobrīd sabiedrības veselība un drošība ir prioritāte un ārkārtas lēmumi var radīt neizbēgamas sekas dabai, taču būtiski nepieņemt sasteigtus lēmumus tur, kur tas tomēr ir iespējams.

Miljards gadu - šajā posmā no Lielā sprādziena caur visaptverošu tumsu sāka veidoties Visums, kādu pazīstam šodien. Milzīgs skaitlis, tomēr tas ir bijis tikai īss posms Visuma bērnībā. Cilvēkam prātam grūti aptverami procesi norisinājās izplatījumā, taču pamazām, solīti pa solītim astronomi vāc kopā lielo Visuma rašanās puzli un pirmajam miljardam gadu ir īpaši svarīga loma Visuma vēsturē. Kas notika Visuma bērnībā šajā periodā, kad meklējami pirmsākumi zvaigznēm, galaktikām un melnajiem caurumiem, atklāj Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Magnētisko vētru ietekme Pēdējo mēnešu laikā zemi ir skārušas vairākas spēcīgas magnētiskās vētras, ko izraisa uzliesmojumi uz saules. Vētru ietekmē bieži ir vērojamas ziemeļblāzmas, bet tā ir skaistā šo saules vētru puse, nepatīkamāka ir ietekme uz dažādām sakaru un elektroierīcēm. Kāpēc pazūd elektrība, pavadoņi sadeg orbītā un kā izpaužas saules ciklu aktivitāte, skaidro  Stokholmas Karaliskā tehnoloģiju institūta kosmosa fizikas profesors Andris Vaivads.

Tāpat kā māja balstās uz pamatiem, pieauguša cilvēka dzīve balstās agrā bērnībā piedzīvotajā, vai tā būtu gādīga beznosacījuma mīlestība, kas šos pamatus stiprinājusi, vai vardarbība un atstāšana novārtā, kas rada dziļas plaisas šajos jau tā nestabilajos pamatos. Vai bērnības agrīnā pieredze ģimenē patiešām atstāj ietekmi uz cilvēka psihi pieaugušā vecumā? Kur mēs redzam šīs sekas ikdienas dzīvē un vai dažādās audzināšanas teorijas guvušas apstiprinājumu ilgtermiņā, skaidro attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Anika Miltuze. Anika Miltuze skaidro, ka ir droša un nedroša piesaiste. "Droša piesaiste ir, ka bērniņam ir izveidojusies izjūta, ka viņš ir mīlestības vērts, ka viņš ir aprūpēts, ka viņam atsauksies, ka viņš var droši iet pētīt pasauli, jo tad, kad man vajadzēs, ja es no kaut kā nobīšos, mamma vai tētis būs," skaidro Anika Miltuze. "Nedrošās ir vairākas, jo diemžēl vecāki, kuri nav gatavi vai pietrūkst resursu reaģēt uz visām bērna vajadzībām un apmierināt tās, to var darīt dažādos veidos. Nedrošās piesaisties var būt diferencētas," turpina pētniece. Bērns iemācās izmantot dažādas manipulatīvas stratēģijas, lai panāktu, ka patiešām pievērš uzmanību. "Kad cilvēks ar šādu trauksmainu piesaisti dabū apliecinājumu, ka tas otrs ir ar mani, tas nepiepilda viņa iekšējo izjūtu. Trauksme saglabājās. Labā ziņa, ka piesaiste ir spējīga mainīties," norāda Anika Miltuze. "Pētījumi rāda, ka piesaistes veids, kāds bijis bērnībā, nav tāds pats romantiskās attiecībās pieaugušo vecumā. Korelācijas ir, bet vājas. Tas nozīmē, ka piesaiste var mainīties un lielākā daļā gadījumu tas arī notiek, tomēr tas ir komplekss veidojums un daudzšķautņains komplekss, līdz ar to pamatuzvedības mehānismi var būt noturīgi, bet vienalga katras attiecības, kurās nokļūstu, var veidoties atšķirīgas, jo pretī ir cits cilvēks," analizē Anika Miltuze. "Ja bērnībā ir  pieredze, ka vecāki uz manām vajadzībām īsti neatsaucas un es esmu diezgan agri sapratis, ka dzīvē jātiek galā ar visu pašam un gadiem to esmu darījis, tad, nonākot situācijā, kur blakus ir otrs cilvēks, es joprojām labāk jūtos, kad pieņemu lēmumu pats. Man ir grūti, iespējams, dalīties ar otru, kas var būt iemesls dažādiem konfliktiem attiecībās, jo varbūt otram ir cits priekšstats, kādām jābūt attiecībām."

Koki tāpat kā citi augi nav pasargāti no dažādiem kaitēkļiem un slimībām. Birstošas skujas, satrupējusi koksne ir dažas tikai kaites, kas mēdz piemesties Latvijā bieži sastopamajai parastajai priedei. Kā koki paši spēj cīnīties ra šādām slimībām un vaiģenētiķi var nākt talkā, radot izturīgākus kokus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Dainis Ruņģis un šī institūta pētnieks Vilnis Šķipars.

Putni ir tik atšķirīgi no zīdītājiem, ka nav pārsteigums, ka putni arī atšķirīgi saož, saklausa, izgaršo un satausta pasauli sev apkārt. Ne viens vien ir brīnījies, kā putni tik ātri aizmūk, cilvēkam tuvojoties, kā tie spēj spēj saklausīt savu partneri pat kilometru attālimā. Kādas maņas ir attīstītas putnu pasaulē, atklāj Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, ornitologs Viesturs Ķerus. "Mēs, cilvēki, vairāk dzīvojam putnu pasaulē, nekā pārējo zīdītāju pasaulē, jo tās svarīgās manas mums ir kaut kādā mērā līdzīgas. Tajā paša laikā, lai arī pārklājas, tā ir viņu pasaule un mums, kas dzīvo paralēlā pasaulē, ir ļoti grūti izprast putnu pasauli, tā ir sarežģīti pētāma," atzīst Viesturs Ķerus. "Cik zinām šobrīd putniem ir pamatā tās pašas maņas, kas cilvēkiem, bet vēl klāt nāk spēja sajust magnētisko lauku. Tas ir, cik mēs zinām šobrīd. Var gadīties, ka ir kādas maņas, kas mums neienāk prātā, jo tā tomēr viņu pasaule," skaidro Viesturs Ķerus. Putni jūt magnētisko lauku un izmanto to orientācijai ne tikai tālos pārlidojumos, bet arī tuvākos mērogos. Kāds ornitologs esot teicis, ka putniem ir karte uz knābja un kompass acī. "Šobrīd zināms, ka putnam ir divas sistēmas, ar kurām viņš uztver magnētisko lauku – viena ir magnētiskā lauka spēka līnijas, tātad kompass, kas ļauj putnam pateikt, vai viņš dodas virzienā un polu vai ekvatoru. Tas būtu tas kompass acī. Mūsdienās ir izpētīts, ka, visticamāk, putni redz šīs magnētiskā lauka spēka līniījas," analizē Viesturs Ķerus. "Kas attiecas uz karti uz knābja, tika uzskatīts, ka knābī atrodas magnetīda [dzelzs oksīda] daļiņas, kas ļauj uztvert magnētiskā lauka intensitāti un precīzāk noteikt putna atrašanās vietu. Vai šī karte tiešām ir knābī, par to ir pretrunīgi secinājumi. Šobrīd izskatās, ka, visticamāk, jā, bet kā tieši tas strādā, tas joprojām nav skaidrs," turpina Viesturs Ķerus.  Knābis ir arī būtisks kā taustes orgāns, sevišķi bridējputniem. Ar knābi var mēģināt arī barību saost. Knābis der arī garšas sajušanai. Ilgi valdīja uzskats, ka putniem ožas nav. Jo vairāk ir pētījumi, jo vairāk redzams, ka putniem oža ir un to izmanto arī barības sameklēšanai. "Ir pētījums, kas parāda, ka zīlītes atrod barību pēc smaržas, viņas saož kāpuru sagrauztās skujas un zina, ka tur būs kāpuri, ko apēst," bilst Viesturs Ķerus. "Arī baltie stārķi saož tikko pļautu zāli, viņi zina, ka tur var lidot, jo tur būs dažādi radījumi, ko apēst." Vētras burātājs var barību saost līdz pat 12 kilometru attālumā. Jūras putniem oža ir arī svarīga orientācijai. "Iespējams, oža ir svarīga, un tur ir vēl pretrunīgi pētījumi, sauszmes putniem migrācijai. Viņiem ir ne tikai magnēstiskās kartes, bet arī smaržu kartes migrācijai, lai zinātu, kur lidot," stāsta Viesturs Ķerus. "Mājas strazdi ligzdu materiālā, kas pārsvarā ir no sausas zāles, iepin dažādas smaržīgas zālītes. Viņi saož, ka tas ir pareizais ligzdas materiāls. Kāpēc viņi tā dara, vēl tiek pētīts, viens, lai  iepatiktos draudzenei, otrs - smaržīgās vielas var palīdzēt putnu mazuļiem cīņā pret dažādiem kukaiņiem," atklāj Viesturs Ķerus. Vēl izpētīts, ka putnu dāmas iesmaržinās. Tas izpētīts par mežapīlēm, bet, iespējams, tā ir populāra lieta. "Kamēr tēviņiem jāizrādās ar smalkiem tērpiem, tikmēr mātītes var pievērst uzmanību ar smalkām smaržām," bilst Viesturs Ķerus.  Klajā nācies Eiropas putnu noteicējs Pirmo reizi latviešu valodā ir izdoda ilustrācijām bagāta putnu vērošanas rokasgrāmata - putnu noteicējs, kas ļauj iepazīst visas Eiropā mītošās putnu sugas. Kā noritēja darbs pie tulkošanas, kā tie aprakstītas putnu skaņas un kāpēc uz grāmatas vāka ir mazā ērgļa attēls? "Šis viennozīmīgi ir Eiropas putnu bestsellers ļoti daudzās valodās, kurās tulkots, bet arī latviešiem tas būs pirmais un galvenais materiāls par putniem," tā par  grāmatu, ko klajā laidis uzņēmums „Jāņa Sēta”,  saka šī uzņēmuma valdes loceklis un grāmatas izdošanas iniciators Mareks Kilups. Runa ir par brošētu palielu kabatas formāta izdevumu, kas populārākais un labākais putnu noteicējs un kopš tā pirmā izdevuma iznākšanas 1999. gadā  tas izpelnījies plašu atzinību daudzu putnu vērotāju vidū Eiropā. Tas tulkots vairāk nekā 14 valodās, nu tas pieejams arī latviski. Grāmatā ir lasāms apraksts par 720 sugām, kā arī vēl aprakstīti daudzi reti  ieceļotāji Eiropā un saraksts ar maldu viesiem. Katru putnu var aplūkot attēlos, klāt ir apraksts par izskatu un dzīvesveidu un vietu, un arī balss apraksts. Kā uzrakstīt putna balsi cilvēku valodā, stāsta grāmatas tulkotāja Elīna Gulbe. Bet Mareks Kilups arī bilst, ka saistībā ar šo grāmatu ir ieviesusies skaidrība vairākiem putnu nosaukumiem latviešu valodā. Līdzās nule izdotajam „Putnu noteicējam” Mareks Kilups ir nolicis arī Jāņa Baumaņa un Pētera Blūma sastādīto grāmatu „Latvijas putni”, kas nākusi klajā 1969. gadā. Tā kā ik gadu Latvijā pieaug putnu vērotāju skaits, jādomā, ka jaunā grāmata būs labs palīgs gan amatieriem, gan profesionāliem daudzveidīgo lidoņu iepazīšanā.    

21. gadsimts ir datu laikmets – ikkatrs mūsu solis tiek fiksēts elektroniskos datos, sākot ar vizītes pieteikšanu pie ārsta, beidzot ar iepirkšanos internetā. Tie vērtīga valūta, kas funkcionēt biznesam, drošībai, attīstīties zinātnes un tehnoloģiju jomā un tajā pašā laikā radīt jaunas neērstības mums pašiem. Kādus datus par sevi sniedzam apzināti un neapzināti, kam tie pieder un kādas ētikas problēmas redzamas datu izmantošanā dažādās nozarēs, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs.

Robotika ir tā joma, kas šobrīd strauji attīstās, radot ne tikai lielus industriālus robotus, kas aizstāj cilvēka roku darbu, bet humanoīdus robotus, kuri nākotnē varētu kļūt par mūsu sarunu biedriem. Taču ir vēl kāda robotu grupa, kura sevi sāk pietiekt dažādās nozarēs. Roboti, kas strādā kopā ar cilvēku, spēj paveikt darbus precīzāk, efektīvāk un vienlaikus spēj būt elastīgi savā vadāmībā. Tie ir koboti. Ar ko tie atšķiras no lieliem industriāliem robotiem un humanoīdiem un kādās nozarēs nākotnē mēs varētu sastapt kobotus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras profesors Agris Ņikitenko. Jaunas tehnoloģijas pašmāju medicīnā Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija sadarbībā ar Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu izstrādājusi medicīnisko audioierakstu automatizētu transkribēšanas platformu "RUTA MED", kas būtiski atvieglos un paātrinās izmeklējuma aprakstu sagatavošanu. Ārsts ierunā diagnozi un dators to pārraksta, ievērojot visus pareizos medicīniskos terminus un apzīmējumus. Radiologs Kaspars Stepanovs ierunājis monitorā redzamo vēdera datortomogrāfijas rezultātu. Turpat datorā arī redzams Kaspara ierunātais teksts, kas jau ir uzrakstīts, un katrs viņa ierunātais vārds tekstā iezīmējas dzeltenā krāsā, tā kā  ārsts var sekot līdz, vai runa ir pārrakstīta korekti. Šajā  gadījumā runu ir pārrakstījusi jeb transkribējusi datorprogramma ar nosaukumu "RUTA MED". Par to stāsta Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs un šī projekta vadītājs Normunds Grūzītis. Minēto programmu trīs gadu laikā radīja datorzinātnes pārstāvji, mediķi un valodnieki. Datorā tika ielādēta apjomīga diktātu kolekcija, ko savulaik radiologi ir ierunājuši un tad ar mašīnmācības metodi dators apguva  valodu, medicīnisko terminus un iemācījās visu korekti pierakstīt.  Šobrīd jauno programmu izmēģina ne tikai radiologi, bet arī patologi, gastroenterologi un citu nozaru ārsti.  

Cilvēka organisms ir apbrīnojami sarežģīts un smalks mehānisms, kas darbojas vienotā sistēmā un šīs sistēmas darbību izprast arvien ir nopietns izaicinājums zinātnei. Nesen veikti pētījumi tuvinājuši cilvēka izpratni par vismaz vienu sadarbību starp mūsu orgānu sistēmām un tā ir zarnu trakta mijiedarbība ar mūsu smadzenēm. Kā gremošana un zarnu mikrobioma stāvoklis ietekmē cilvēka psihisko veselību? Vai kairināto zarnu sindroms vai izmaiņas mikrobiomā var radīt cilvēkos depresiju? Kāda ir saikne starp mūsu gremošanas orgāniem un psihoemocionālo veselību, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro gastroenterologs, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētais profesors Aleksejs Derovs un psihiatre RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docente Ļubova Renemane. Kas ir salauztās sirds sindroms? Lai gan sirds ir orgāns, kas darbojas visai neatkarīgi, tomēr, tā kā mūsu ķermenī viss ir saistīts starpā, tad pastāv saikne starp sirdi un emocijām, un sirds var tik salauzta no negatīviem emocionāliem pārdzīvojumiem gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Medicīnā  eksistē termins „salauztās sirds sindroms. Par to, vai sirds sāp kādu tuvu cilvēku zaudējot, vai tā ir stenokardijas pazīme, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes docents un  P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra invazīvais kardiologs Kārlis Trušinskis.

Izspiest pēdējo suliņu - tā varētu nosaukt procesu, kuru pētnieki veic, meklējot vērtīgas vielas augu pārstrādes atkritumos. Rūpniecībā nonāk lieli apjomi dažādu augu blakusproduktu biomasas, taču izrādās, ka šajos atkritumos ir vēl vērtīgas vielas, kuras var izmantot atkārtoti jaunos produktos, piemēram, kosmētikas ražošanā. Par to ir pārliecinājušies pētnieki Vides risinājumu institūtā. Par pētījumiem stāsta Vides risinājumu institūta ķīmijas laboratorijas vadītāja Ilva Nakurte un uzņēmuma "Madara Cosmetics" padomes priekšsēdētāja un Latvijas Universitātes lektore Anna Ramata Stunda. Sūnas kā sūklis uzsūc apkārtējās vides piesārņojumu Daudzi būs dzirdējuši, ka tīras vides liecinieki ir ķērpji, līdz ar to pilsētā tie uz kokiem aug retāk gaisa piesārņojuma dēļ. Bet reizi piecos gados Latvijas zinātnieki iesaistās starptautiskā pētījumā, lai atmosfēras piesārņojumu mērītu ar sūnām. Kā tas tiek veikts un ko sūnas uzrāda par vidi, kurā dzīvojam? Par starptautiska mēroga projektu ar vairāk nekā 30 valstu iesaisti, lai mērītu atmosfēras piesārņojumu ar sūnām, stāsta bioloģijas zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docents un pētnieks Guntis Tabors. Sūnu izmantošana, lai noteiktu piesārņojumu, ir jau vairākas desmitgades pazīstama metode. Par šo tematu tiek organizētas arī starptautiskas konferences, pirms diviem gadiem tāda notikusi arī pie mums, un par Latvijā vairāku gadu garumā iegūto mērījumu datiem Guntis Tabors kopā ar komandu šī gada sākumā iepazīstinājis arī Latvijas Universitātes starptautiskajā zinātniskajā konferencē. Tālāk par pašu metodi – kā sūnas kļūst par daļu atmosfēras piesārņojuma izpētes. Pētījuma īstenošanā būtiska ir arī Latvijas institūciju iesaiste. Latvijas Vides aizsardzības fonds sniedz atbalstu datu iegūšanā, bet par vidi atbildīgās ministrijas uzdevums būtu sniegt norādes rūpniecības uzņēmumiem, ja tie rada lielu piesārņojuma apjomu. Attiecībā uz pētījuma metodi Guntis Tabors arī skaidro, ka sūnu ievākšanai veidoti 50x50 metru lieli parauglaukumi, un svarīgi, ka tie atrodas vismaz 300 metru no šosejas vai vismaz 1 kilometru no dažādiem stacionāriem piesārņojuma avotiem. Vislielākais piesārņojums veidojas pirmo 50 metru attālumā no šosejas, un, tāpat kā ceļmalā augušos ābolus ēst nevajag, tā arī pētījuma vajadzībām pie ceļa lasīt sūnas nevajag, lai neveidotos neobjektīvi dati, kas atspoguļotu pamatā šosejas piesārņojuma ietekmi.

Nu jau mitējušies strīdi, vai klimata pārmaiņas notiek. Tāpat arī zinātnieki daudzas desmitgades norāda uz cilvēka ietekmi šajā procesā, taču arvien aktuālāks kļūst jautājums, vai šīs izmainas var apturēt, patīt atpakaļ vai iesaldēt. Ja tomēr nē, kā pielāgoties. Jaunākais ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) ziņojums fokusējas uz adaptāciju klimata pārmaiņām. Vai tehnoloģijas būs panaceja un vai pilsētas ir tikai riska zona vai arī glābiņš, klimatam mainoties, vērtē vides zinātnes doktors, biedrības Zaļā Brīvība vadītājs Jānis Brizga un Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāja Laura Treimane. Jaunākais ziņojums ir otrais no trim: pirmais bija 2021.gadā un bija saistīts ar fizikālajām zinātnē, šis vairāk lūkojas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, trešais būs aprīlī un tas būs saistīts ar klimata pārmaiņu mazināšanu. Pirmo reizi tik apjomīgs ziņojums, kas aptver vairāk nekā 3000 lappuses. "Būtiskākais ziņojuma secinājums – klimata pārmaiņu ātrums un ietekme strauji palielinās. Šobrīd ietekme pārspēj pašreizējo adaptācijas pasākumus, tas rada sekas," skaidro Laura Treimane. "Uzsvērts, ka šobrīd klimata pārmaiņu sekas nevaram kompensēt ar adaptējošiem pasākumiem. Ziņojums piedāvā detalizētu izpratni, kā klimata pārmaiņas ietekmē konkrētus pasaules reģionus. Tas ļauj izprast, kā turpmākajos gados tās ietekmēs visu mūsu ikdienu. "Lielākā daļa pasaules valstu uzsākušas pasākumus pielāgošanās veicināšanai, to arī ziņojums uzsver," papildina Jānis Brizga. "Norāda, ka pasākumi nepietiekami mūs sagatavo mainīgajai klimata situācijai. Vēl uzsver kā līdz šim nepietiekami novērtētu risku, ka šie klimata pārmaiņu draudi var savstarpēji kombinēties un vēl vairāk pastiprināt riskus." Kā piemēru viņš min: sausuma periodi var samazināt augsnes mitrumu un tas var vēl vairāk samazināt vietējos nokrišņus un attiecīgi palielināt sausuma riskus. "Zinātnieki arī uzsver, ka draudi, kas saistīti ar ekstremāliem laika apstākļiem – ilgiem sausuma periodiem vai straujām lietusgāzēm, ir intensīvāki, nekā līdz šim pētnieki bija vērtējuši. Uzskata, ka nākotnē pie dažādiem temperatūras scenārijiem draudi varētu būt milzīgi," turpina Jānis Brizga. "Uzskats, kas bijis līdz šim, ka emisijas nevaram samazināt, varbūt pielāgosimies, šāda veida pieeja visdrīzāk nestrādās. Mums vienkārši nav tik daudz resursu, lai varētu turpināt mainīt klimatu un ieguldīt pielāgošanās pasākumos. Pietrūks resursu cīnīties visdažādākajās frontēs, gan cīnīties ar jūras līmeņa kāpšanu, ar pieaugošo temperatūru, ar nokrišņu izmaiņām. Tas atstāj ietekmi plašā diapazonā – lauksaimniecībā, veselībā, pilsētu infrastruktūrā, citās jomā. Tik plašas izmaiņas ierastajā dzīves sistēmā nespēsim veikt tik īsā laika periodā." Ja samazinām emisijas šodien, dabas procesi vēl ilgtermiņā mēģinās atkopties no visa. Jānis Brizga to salīdzina ar lielu kuģi, kurš iet un trajektoriju nemaina, bet kad tā sāk mainīties, pēc tam to apturēt ir ļoti grūti. Laura Treimane iepazīstina ar galvenajiem riskiem klimata pārmaiņu ziņā Eiropā. "Ir redzamas negatīvas ietekmes cilvēkiem, ekonomikai un infrastruktūrai, īpaši piekrastes un iekšzemes plūdu dēļ. Tāpat riski attiecas gan uz cilvēku fizisko, gan mentālo veselību: paaugstināts stress un pieaug cilvēku mirstība karstuma un temperatūras paaugstināšanās dēļ," skaidro Laura Treimane. "Ūdens trūkums arī Eiropā vairākiem savstarpēji saistītiem sektoriem, kā arī lauksamniecības ražas samazināšanās karstuma un sausuma mijiedarbības ietekmē." "Pielāgošanas politika balstās spējā pielāgoties apstākļu mainībai. Noturība bieži ir atkarīga, cik daudzveidīgas ir mūsu sistēmas un rīcības. Praktiski tas varētu būt piemērs par industriālo lauksaimniecību, kur mums ir lielās platībās viens kultūraugs, kas aug, līdz šāda veida sistēma ir vārīga šādos mainīgos laika apstākļos, jo var parādīties kāda slimība, kaitēklis var strauji izplatīties un iznīcināt  visu ražu," analizē Jānis Brizga. Viņš norāda, ziņojums piedāvā klimata adaptācijas pasākumos. "Mēs dzīvojam neskaidrības laikmetā, mums jābūt gataviem dažādiem scenārijiem, risinājumiem. Jāstāda dažādi kultūraugi, kas samazinātu risku, ka nākamā gadā sausuma dēļ visa raža pazudīs," vērtē Jānis Brizga. "Līdzšinējie centieni maksimāli palielināt efektivitāti visādās jomās ir samazinājuši noturību pret mainīgajiem klimata apstākļiem. Lauksaimniecības, enerģētikas, transporta sistēmas esam padarījusi trauslas, ļoti jūtīgas pret dažādām izmaiņām." Nākotnes tehnoloģijas siltumnīcās Roboti un tehnoloģijas jau šobrīd ienāk dārza darbos. Roboti palīdz ravēt, regulēt ūdens daudzumu augiem siltumnīcās un ne to vien. Bet vai ar tehnoloģiju palīdzību mēs kādreiz varēsim audzēt tādus dārzeņus un augļus, kam minimāli būtu nepieciešama augsne, ūdens un citas prasības? Kādas varētu izskatīties siltumnīcas un audzētavas nākotnē? Lai izaudzētu pārtikai lietojamus augļus un dārzeņus, augiem ir nepieciešama aprūpe. Vispirms ir jāsēj sēklas, tālāk vajadzīgs mitrums, saules gaisma, un ir arī citas prasības. Tātad – cilvēku rūpes lielas, un darāmo darbu daudz, tāpēc runājam par to, kā cilvēkam un visai pārējai videi augļu un dārzeņu audzēšanā spētu palīdzēt roboti. Saruna ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augsnes un augu zinātņu institūta profesori un vadošo pētnieci Inu Alsiņu un šī paša institūta docentu un vadošo pētnieku Kasparu Kampusu. Sarunas iesākumā noskaidrojam, vai jau šobrīd ir vērojams, ka augļkopībā ienāktu jaunākās tehnoloģijas, un Ina Alsiņa atbild apstiprinoši. Un vēl – Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augu aizsardzības zinātniskā institūta “Agrihorts” pētnieki izveidojuši automatizētu robotu nezāļu ravēšanai, tātad arī šādi palīdz tehnoloģijas. Bet Kaspars Kampuss stāsta, kā robotizācija saistīta ar ogu audzēšanu.

Gadsimtu pēc gadsimta monarhijas ir bijušas Eiropas valstu politiskais režīms, mūsdienās tās palikušas par teju sentimentālu liecību par aizgājušajiem laikiem, kuru loma demokrātiskā sabiedrībā sāk arvien mazināties. Vai monarhijas piedzīvoja pārmaiņas arī viduslaikos, vai mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā vajadzīgi monarhi un vai gaidāms karaļnamu noriets mūsdienās? Skandāli Lielbritānijas karaļnamā, Japānas princeses laulības ar puisi no vienkāršās tautas – vai šīs vēsmas ir kas jauns vai reiz vēsturē piedzīvots, vērtē vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns un žurnālists Māris Zanders. Dižciltīgo laulības ar vienkāršās tautas pārstāvjiem Gudrais draugs, maigā laulātā, jaukā Eleonora, šādas rindas savai sievai dzimšanas dienā 1796.gadā rakstīja Varakļānu muižas īpašnieks grāfs Mihails fon den Borhs. Viņš bija katoļu muižnieks, kurš apprecēja protestantu ticībai piederošu sievieti. Taču šis laimīgais laulības stāsts vācbaltiešu muižniecības vidu bija rets stāsts. Kā ekonomisku apsvērumu dēļ laulājās vācbaltiešu dzimtas un kā vērtēja šķiršanos un kas notika, ja iemīlēja savai kārtai nepiederīgu cilvēku, skaidro vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētniece Kristīne Zaļuma. Mīlestība un laulība muižnieku un aristokrātijas aprindās bijis pirkšanas un pārdošanas, bagātību, valsts vai zemes teritoriju palielināšanās, dažkārt arī ārējās politikas regulēšanas līdzeklis. Ja paveicās, starp šiem cilvēkiem bija arī mīlestība, bet īpaši agrākos gadsimtos izvēles nebija, par aristokrātu laulībām saka vēsturniece Kristīne Zaļuma.  Tas attiecas arī uz Latvijas teritorijā dzīvojošām vācbaltiešu dzimtām. Lai paturētu savā  pārziņā  zemes īpašumus un naudas līdzekļus  senās bruņniecības dzimtas, pat veidoja alianses. Tā Aderkasi laulājās ar Dunteniem, Mekes ar Kampenhauzeniem un vēl citi piemēri, kas liecina par izdevīgām laulībām ar savai kārtai un reliģiskajai konfesijai piederīgiem cilvēikiem. Nereti aprēķina laulības bija paputējušo muižnieku vienīgā izdevība atkal tikt uz zaļa zara, kad bruņniecības dzimtas pārstāvim bija tikai skaistas meitas, ko  piedāvāt, jo īpašumu  nevarēja pārdot, to varēja tikai mantot. Ja tas bija iznīcis, tad tās vai citas muižas īpašnieks bija laimīgs, ka viņa meitu kāds turīgāks muižnieks noskatīja.   Runājot par šķiršanos, tā nebija goda lieta un uzlika šķirteņiem neveiksminieka zīmogu. Lai cik laimīga vai nelaimīga jutās viena vai otra puse laulībā, bija jāturas kopā, jo tā vienkārši piedien un kā jau minēts, primārais laulībā bija statusa un ekonomiskais pamatojums.

Tiem, kuri kaut reizi dzīvē ir niruši zem ūdens, ir bijusi laime saklausīt pavisam citu pasauli, tādu, kurā pierastās ikdienas skaņas ir tālas un apslāpētas. Vai zemūdens pasaule šķiet klusa vieta? Cilvēka ausīm – jā, taču patiesībā tajā ir daudz trokšņu, kurus rada gan vaļi, gan arī cilvēki. Zemūdens klusumā ir sadzirdamas citas skaņas, sākot no izelpas burbuļiem, līdz pat motorlaivu dzinēju trokšņiem. Kādi trokšņi valda zem ūdens un kas tos. Kā kuģu satiksmes, vēja turbīnu un citu cilvēka aktivitāšu radītie trokšņi ietekmē jūras dzīvniekus, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks Māris Skudra un šī institūta zinātniskais asistents Reinis Kostanda. Zivju savstarpējā saziņa Raidījumā esam runājuši par putnu dziesmām un savstarpējo saziņu, bet šoreiz no debesīm nolaidīsimies līdz dziļūdeņiem, lai saprastu, kā signālus raida zivis. Un, līdzko esam iegrimuši ūdenī, ir skaidrs, ka par tik raibu zivju komunikācijas pasauli mēs diezin vai līdz šim bijām nojautuši. Zivis gan raida skaņas un spēj tās sadzirdēt, gan izdala hormonus, raida elektriskos signālus, prot spīdēt un šo spīdēšanu uztvert, un arī tas vēl nav viss.

Ja ir kāda valoda, ko pēdējā laikā dzirdam teju ik uz soļa, atverot sociālos tīklus, tā ir ukraiņu valoda. Pēc skanējuma pazīstama un krievu valodas zinātājiem nedaudz saprotama, taču tā ir atšķirīga un ar savu vēsturi bagāta valoda. Iepazīsim ukraiņu valodas skanējumu, kopīgo un atšķirīgo ar krievu un latviešu valodām. Stāsta filoloģe Varvara Sproģe, kurai ukraiņu valoda ir dzimtā valoda. "Ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda pasaulē, es tā runāju, jo tā ir mana dzimtā valoda, kā latviešiem latviešu valoda ir vismīļākā, tāpat arī ukrainim ukraiņu valoda ir vismīļākā valoda," atzīst Varvara Sproģe. Viņa atklāj, ka vienā no valodu konkursiem ukraiņu valoda ieguvusi otro vietu kā vismelodiskājā valoda, pirmajā vietā - itāļu valoda. "Visi runā, ka ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga krievu valodai. Tā nav, ukraiņu valoda ir ļoti līdzīga baltkrievu valodai. Ar baltkrievu valodu sakritība ir 84%, tad ir poļu valoda un tikai apmēram 64% ir sakritība ar krievu valodu," norāda Varvara Sproģe. Visradnieciskākā ir baltkrievu valoda, bilst Varvara Sproģe un to pamato ar konkrētiem piemēriem abās valodās. "Mēs sevi nepazaudēsim," atzīst Varvara Sproģe, skaidrojot jautājumu par pāreju no kirilicas uz latīņu rakstību ukraiņu valodā. Viņa min, ka visā pasaulē ukraiņu valodā runā pa 45 miljoniem cilvēku. Vai karš mainīs arī attieksmi pret krievu valodu Ukrainā? "Mēs, ukraiņi, esam ļoti toleranti, bet tas mūs noved līdz tādām lietām, līdz karam... Visu laiku sekoju līdzi ziņām Ukrainā, jo man tur ir radi un daudz draugu, un viens karavīrs uzrakstīja sociālajos tīklos: "Lūdzu, jūs varētu runāt ukraiņu valodā, lai varam atšķirt, kur ir mūsējie un kur ir okupanti." Es domāju, ka būs tendence, ka cilvēki vairāk runās ukrainiski, to var manīt jau tagad," atzīst Varvara Sproģe. "Ja kāds runās krieviski, tas nenozīmē, ka tas ir noziegums. Pirms tam Austrumos gandrīz visi runājām krievisk,i un tas neko nenozīmēja, tāpat atnāca uz mūsu zemi. Es ceru, ka lielākā daļa vairāk runās ukraiņu valodā. Tas saglabās mūsu valodu un tautu. Tas izglābs arī, valoda ir ļoti nozīmīga lieta." Holodomors Ukrainā 20. gadsimta 30. gadu sākumā Padomju varas mākslīgi izraisītais milzu bads jeb holodomors Ukrainā ir viens no pagājušā gadsimta traģiskākajiem notikumiem. Vēsturnieki holodomoru ar miljoniem no bada mirstošu cilvēku, kanibālismu un aizvien pieaugošu vardarbību joprojām sauc par kaut ko prātam neaptveramu, bet šobrīd Ukrainā notiekošā kara laikā par šiem notikumiem atkal nākas domāt. Kādā veidā un kāpēc milzīgais terors Ukrainā savulaik tika īstenots, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece, vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere. Lielais bads tiek dēvēts kā “golodomors”, ukraiņu valodā kā “holodomors”, un pie šīs ukraiņu versijas pieturēsimies visas sarunas laikā. Holodomora ideja netapa vienā dienā, un līdz mērķim iznīcināt Ukrainas zemnieku pretošanos un ukraiņu nacionālo identitāti padomju vara ar Josifu Staļinu priekšgalā nonāca pakāpeniski. 1928./29. gadā Padomju Savienībā sākās tā saucamais “lielais lēciens”, tas nozīmē - pāreja uz paātrinātu industrializāciju, uz vispārēju zemniecības kolektivizāciju jeb zemnieku sadzīšanu kolhozos un individuālu zemnieku saimniecību likvidāciju, kā arī turīgo zemnieku jeb “kulaku” izputināšanu un deportāciju uz Sibīriju. Tā bija kopēja Padomju Savienības politika. Taču šīs politikas ietvaros bija arī specifiska padomju vadības attieksme pret Ukrainu, ukraiņu apdzīvoto Kubaņu un ukraiņu nacionālismu. Padomju Savienības skatījumā musinātāji nāca no ārpuses. Toreiz par savu potenciālo pretinieku Padomju Savienība uzskatīja Poliju, kas it kā gatavojot agresiju pret Padomju Savienību un šajos plānos būtiska loma esot arī ukraiņu nacionālistiem. Un te mēs ļoti labi redzam, ka visu šo daudzo gadu laikā faktiski nekas nav mainījies, joprojām ir ārējie ienaidnieki, un pašreizējai Krievijai ar Vladimiru Putinu priekšgalā joprojām ir atšķirīgs viedoklis par Ukrainas vietu pasaules politikā. Holodomora saistībā līdz šim esam runājuši par padomju varas vēlmi pakļaut dumpīgos zemniekus, bet vēl viens būtisks aspekts ir ukraiņu nacionālās identitātes iznīcināšana. Sākotnēji tā tiek veicināta ar tā saucamo ukrainizāciju, bet pēc tam notiek pretējs process. Tomēr pēc visām šausmām Maskavai un arī Staļinam gribot negribot bija jānonāk pie secinājuma, ka viņi bez Ukrainas un tās zemniekiem iztikt nevar. Ukraina, Kubaņa, Pievolga bija Padomju Savienības maizes klēts, un, ja situācija bija tik slikta, skaidrs, ka tas apdraudēja arī pašas savienības piecgades attīstības plānus. Maskavas spiediens nedaudz samazinājās, un pārtikas sagādes plāni zemniekiem kļuva reālistiskāki. Zemnieku pretestība gan tika apspiesta, bija spēcīga rusifikācijas politika, tomēr iznīdēt šo pretestību līdz galam padomju varai nekad neizdevās. Vēlākā vācu iebrukuma sagaidīšana ar cerībām un arī ukraiņu sadarbošanās ar vāciešiem Otrā pasaules kara laikā bija vienas no holodomora sekām. Daudz būtiskākas sekas bija holodomora radītā trauma ukraiņu apziņā, par ko vispār nerunāja līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, savukārt 90. gadu sākumā, kad Ukraina atguva neatkarību, sākās intensīva holodomora pētniecība. Tiesa, joprojām turpinās strīdi, vai holodomoru var traktēt kā etnisku, sociālu vai politisku genocīdu, kā noziegumu pret cilvēci vai kā citādi.

Vēstures izpētes un popularizēšana biedrība par 2021. gada vēsturnieku izvēlējusies Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Inetu Lipšu. Balvas ieguvēja tika noskaidrota sabiedriskā aptaujā, kuru biedrība organizē jau vienpadsmito gadu. Ineta Lipša savā darbā ir pievērsusies Latvijas vēsturē līdz šim maz aplūkotām sociālām tēmām, kas atklāj daudz nezināma par sabiedrību un tās ikdienu Latvijā pirms Otrā pasaules kara un padomju okupācijas periodā. Sieviešu vēsture, sociāli izstumtās grupas, tostarp, homoseksuāli cilvēki – šie ir Inetas Lipšas pētījumu objekti. Par pētījumiem saruna ar vēsturnieci Inetu Lipšu. Unikāls izdevums iepazīstina ar Latvijas arheoloģijā paveikto Apjomīgo izdevumu "Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata" Latvijas zinātņu akadēmija ir atzinusi par vienu no aizvadītā gada nozīmīgākajiem sasniegumiem zinātnē. 3,5 kilogramus smagās grāmatas tekstu izstrādē piedalījās visi šodien strādājošie arheologi, paleoģeogrāfi, paleobotāniķi, numismāti, bioarheologi un vēsturnieki, pavisam 48 autori. "Baltijas arheoloģijas attīstībai nozīmīgi notikumi risinājās 1837.gadā kad pavasara palos pie Aizkraukles izskaloja vairākus senus apbedījumus un ziņa par atrastajām senlietām sasniedza Krievijas caru Nikolaju I, kurš izdeva pavēli visu Vidzemi, Kurzemi un Sāmsalu arheoloģiski izpētīt. Un šo uzdevumu veica Tērbatas profesors Frīdrihs Krūze, kurš iegūtos rezultātus publicēja apjomīgā darbā "Necrolivonica". Tā var lasīt par  Latvijas  arheoloģijas  vēsturi teikts minētajā izdevumā. Pērn aprīlī klājā nāca  šis milzīgais sējums, kuru Latvijas Zinātņu akadēmija ir atzinusi par vienu no aizvadītā gada nozīmīgākajiem sasniegumiem zinātnē.  Vairāku speciālistu piecu gadu darbs ir  apkopots "Latvijas arheoloģijas  rokasgrāmatā" – izdevumā, kuram pēc savāktās informācijas un apjoma gan vairāk pienāktos apzīmējums – enciklopēdija, atzīst Latvijas vēstures institūta pētniece, izdevuma atbildīgā redaktore Gunita Zariņa, kura īpaši uzteic grāmatas bagātīgās ilustrācijas un māksliniecisko noformējumu.

Par radioaktīvo starojumu pēdējā laikā dzirdam biežāk un jāatzīst, ka šis ir temats, kas daudzu prātos ir ne tikai biedējošs, bet arī līdz galam neizprasts. Īpaši, ja runa ir par to, kā cilvēks var pasargāt savu organismu no radioaktīvā piesārņojuma. Latvijas Universitātes zinātnieku komanda izstrādā unikālu antidotu jeb pretindi pret radioaktīvo piesārņojumu. Tas ļautu pasargāt iedzīvotājus ne tikai pret joda, bet arī cēzija, tallija, stroncija, rubīdija un citiem radioaktīviem nukleīdiem. Īpaši aktuāls šis jautājums kļuvis šobrīd Ukrainas kara laikā. Par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes maģistrants Uģis Eismonts. Pētījumi par indēm un pretindēm viduslaikos Katra viela ir inde, bet nozīmīga ir tās deva, sacījas šveciešu 16. gadsimta ārsts Paracelzs, kuru uzskata par alķīmijas virziena - jatroķīmijas zinātnieku. Par jatroķīmiju, kad kaites ir jāārstē ar ķīmiskām vielām un pašu Paracelzu un viņa skandalozo darbību darbību stāsta Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Tolaik, kad darbojās Paracelzs, aptiekās cilvēku kauli un galvaskausi kā farmācijas preces bija ierasta  lieta, tā stāvot RSU Anatomijas muzeja ekspozīcijas zālē, kur redzama galvaskausa videografika, stāsta muzeja vadītāja un RSU Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. Šveiciešu ārsta, alķīmiķa un botāniķa Paracelza vārdu mēs saistām ar terminu – jatroķīmija, proti, mācība, kas 16. gadsimta slimības rašanos izskaidroja ar ķīmisko procesu traucējumiem organismā. Plašāk par šo renesanses laika ārstu un ārstēšanas metodi stāsta Ieva Lībiete.

Mutvārdu vēstures pētnieki Latvijā nākuši klajā ar grāmatu "Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva". Tā veltīta dzīvesstāstiem un atmiņu pārnesei, kas ir būtisks vēstures avots, vienlaikus saprotams un tuvs ikvienam no mums. Vai aizmirst dažkārt nav labāk, nekā atcerēties, un kāpēc aizliegtas atmiņas ir tās spilgtākās? Kā atmiņas ceļo no paaudzes paaudzē, kā tās mainās, mainoties videi un kontekstam, kurā tās dzirdam, un ko ar šīm atmiņām iesākt mums, sabiedrībai, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi no grāmatas autoriem - antropoloģe, Bristoles universitātes emeritētā profesore un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kā arī Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Edmunds Šūpulis. Rakstāmmašīnas - senas ierīces atmiņu piefiksēšanai Par senāko rakstāmmašīnas priekšteci uzskata itāļu grāmatiespiedēja Frančesko Rampaceto 1575. gada izgudrojumu, kas bija neredzīgiem domāt ierīce, ar kuras palīdzību varēja iespiest burtus uz papīra. Par rakstāmmašīnu evolūciju, par šo mašīnu tastatūras slēpto jēgu un rakstāmmašīnu renesansi šodien stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore Katrīna Kūkoja. Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē vēl līdz 31. martam ir apskatāma muzeja rakstāmmašīnu kolekcijas izstāde. Te var aplūkot 30 dažādas rakstāmmašīnas, kuras ir savulaik ir  kalpojušas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, bet cita starpā te arī var uzzināt šo ierīču tapšanas vēsturi. Kaut ko līdzīgu  rakstāmmašīnai 1575. gadā radīja  Venēcijas tipogrāfs un izdevējs,  Frančesko Rampaceto. Viņš  izstrādā mehānisku ierīci, kas  atgādina smagnēju  galdu, pie kura piestiprināti desmit kuba formas koka gabali, uz kuriem bija reljefa rakstzīmes.  Taču pats aparāts visai nosacīti ir dēvējams par rakstāmmašīnu vēstures senci un kā pirmo min cita itāļu izgudrotāja ierīci, kas arī tika konstruēta kā palīglīdzeklis neredzīgajiem. Taču šīs rakstāmierīces bija tik lēnas, ka ātrāk veicās rakstīt ar spalvaskātu vai zīmuli. Par ātrāko mašīnrakstītāju tiek uzskatīta amerikāniete Barbara Blekbērna, viņas spēj  uzrakstīt 150 vārdus minūtē un viņas sasniegumi ir reģistrēti Ginesa rekordu grāmatā.  Savukārt cits amerikānis ir iegājis vēsturē kā pirmais, kurš uzrakstījis savu literāro darbu uz  komerciāli ražotās rakstāmmašīnas, un tas bija  Marks Tvens ar darbu "Toma Soijera  piedzīvojumi" 1876 gadā. Iespējams, viņš šo darbu rakstījis uz "Remington" rakstāmmašīnas, pie kuras šūpuļa stāv  amerikāņu izgudrotājs Kristofers Lathams Šols, kura otrais modelis tika patentēts 1868. gadā. Šī ierīce  jau pārpēja ar roku rakstīto  ātrumu. Tieši Šollam un viņa palīgiem jāsaka paldies par līdzšinējo nu jau no rakstāmmašīnām uz datoriem, planšetēm un viedtālruņiem ieviesto tastatūras augšējo burtu rindu. Teju  visu pagājušo gadsimtu rakstāmmašīnas pilnveidojās, evolucionēja un ieņēma stabilu vietu kā biroju darba neatņemama sastāvdaļa, līdz parādījās pirmie datori un rakstāmmašīnas palika vēsturē. Tiesas pēdējos gados tās piedzīvo renesansi un par to vismaz ASV paldies ir jāsaka aktierim Toma Henkam.  

Pēdējo gadsimtu laikā Latvijā novērotas vairāk nekā 370 putnu sugas. Katrai no tām ir savs nosaukums, gan latīniski, gan latviski, un katram nosaukumam ir arī savi apvidvārdi. Kāpēc stārķi dēvē par stārķi un kāpēc zaļā vārna ir nosaukta par zaļu un vārnu, lai arī ir zila, un vai vārds lakstīgala ir sens apzīmējums "foršam" putnam? Kāpēc putnus sauc tā, kā tos sauc? Iepazīstam putnu nosaukumus – gan tos, kas radušies pirms oficiāliem nosaukumiem, gan tos, kuri iekļauti oficiālo sugu sarakstos. Stāsta ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Strazds, kurš nodarbojas ar putnu nosaukumu vēstures izpēti. "Man gribās lietot citu apzīmējumu - vārdi," bilst Māris Strazds. "Vārdi ir vajadzīgi kaut kam, ko mums vajag atšķirt, pazīt. Vārdi kā tādi putniem ir, cik sena ir valoda. Tāpat kā vārdus dod vietām, lai zinātu, par kuru ir runa, mājām, lai saprastu, kurā mājā kurš dzīvot. Tāda pati funkcija ir vārdiem dzīvniekiem un putniem, kas dzīvoja cilvēkiem apkārt. Īsti latvisku nosaukumu vai vārdu ne tuvu nav visām sugām." Viņš stāsta, ka 18. - 19. gadsimtā zinātniskā literatūrā modē bija sugu nosaukumu publicēšana nacionālās valodās. Šajos darbos ir arī tā laika latviskie nosaukumi, kas ļauj pētīt un salīdzināt. Lai arī neviens no tā laika pētniekiem nav atsaucies uz tautasdziesmām, arī tajās minēti putnu nosaukumi. "Ja abstrahējās no tā, kas mums kopš bērnu dienām stāstīts liriskā aspektā par dainām, tas ir ārkārtīgi interesants avots. Pirmajā brīdī bija visgrūtāk, bet palīdzējā tas, kādi putni vispār minēti dainās un kāpēc ir tie, kas tur ir," atzīst Māris Strazds. "Vārdi ir doti putniem, kuri ir ēdami, ļoti utilitāra interese, jo jāzinā, ko vari ēsto, ko nevari. Tiem, kas dzīvo degungalā, un tiem, kuriem ir kalendāra funkcijas," skaidro Māris Strazds, minot, ka šobrīt to grūtāk izprast. Kā piemēru viņš min dzērvi. Launagu atnes un aiznes dzērves. Kāpēc? Dzērves ir skaļš putns. Viņas nav jāredz, kad sakliedzas, var dzirdēt 3-4 km attālumā. "Šajā brīdī, kad dzērves atlidojušas, ja lauku darbi ir jāsāk ar sauli un jābeidz ar sauli, diena jau ir tik gara, ka vajag trešo ēdienreizi. Kad rudenī viņas aizlido, tad ir brīdis, kad garās dienas ir beigušās," atklāj Māris Strazds. "Tādam putnam, kurš kaut ko nosaka, ir jābūt nosaukumam. Pasaki, ka dzērves atlidojušas, ir skaidrs." Nosaukums dzērves saistīts ar putna balsi. Vairākiem putniem vārds ir saistīts ar to, kā viņš sauc, piemēram, ūpis, čuņčiņš. Otrs, kas nosaka, kāds vārds dots putnam, ir izskats. Neparasts ir stāsts par balto stārķi, kas ir ļoti jauns ienācējs Latvijā arī kā suga. "Tas, kas kaut kur rakstīts, kā senie latvieši būvēja baltajam stārķim ligzdas, ir absolūtas muļķības. Ir skaidri zināms, ka baltais stārķis bija sastopams tikai uz dienvidiem no Daugavas. 1850. gadā Vidzemē šī putna nebija. Baltais stārķis ir meža stepju putns, sāka masveidā parādīties, kad masveidā izcirta mežus, parādījās lauksaimniecības zemes lielas platības," stāsta Māris Strazds. "Lielā mērā viss, ko labu par šo putnu sakām – svētelis, bērnu nešana – tas nāk no Vācijas, tā ir vāciešu tradīcija, attieksme. Šis aspekts arī parādās tautasdziesmās, baltais stārķis tiek saukts par kungu putnu." Arī nosaukums visticamāk nāk no vācu valodas. Šodien stārķis iegājies apritē, jo apmēram simts gadus cilvēki mācās putnu nosaukumus no grāmatām, ne saviem vecākiem. Agrāk stārķi vairāk dēvēja par svēteli. Vēl interesants gadījums ir zaļā vārna. "Ir dīvaini vai interesanti, kāpēc grāmatās ir palicis šis kā galvenais, jo vienlaikus ir daudz lietots arī zilā vārna, kas ir pilnīgi precīzs, jo putns ir debeszils. Viņai nav nekā zaļa," atzīst Māris Strazds. Tautasdziesmās un senākajā literatūrā vienlīdz daudz figurē arī zilā varna, kas ir atbilstošs nosaukums. "Vēl viens aspekts, latviskie nosaukumi visi sākotnēji ir pierakstīti vācu valodā izdotā literatūrā un vecajā drukā, gotiskajā rakstībā "s" un "z" ir vienādi. Dažos avotos sāk lietos šķērssvītru, lai atšķirtu, bet sliktā kvalitātē nodrukātā grāmatā to ne vienmēr var redzēt. Atkarīgs arī no burtliča darba. Ja ir acīmredzama kļūda starp burtiem, to var atpazīst, bet nelaime, ja uzraksta "zila vārna" vai "sila vārna" - abi ir pareizi un varbūt, ka viens no nosaukumiem patiesībā ir sila vārna, jo tas ir pilnīgi atbilstošs sugai, kā tagad saucam," atzīst Māris Strazds. Klimata pārmaiņu ietekmē gājputni ik gadu atgriežas arvien agrāk Ir marta vidus un tagad ik dienas gaisā redz zosu barus, Kurzemes laukos ganās dzērves un šur tur jau dzirdamas arī strazdu un cīruļu dziesmas. Marts ierasti ir laiks, kad Latvija atgriežas pirmie gājputni. Un gadu no gada tas notiek aizvien agrāk. Par putnu migrāciju un klimata pārmaiņu ietekmi uz to stāsta ornitologs Mārtiņš Briedis, Šveices ornitoloģijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadošas pētnieks, kurš šobrīd  strādā pie projekta ”Klimata pārmaiņu ietekme uz pavasara iestāšanās fenoloģiju un to saistība ar izmaiņām Eiropas putnu populācijās.” Fenoloģija – tas ir laiks, kurā notiek noteikti dabas procesi, un Mārtiņa un viņu kolēģu pētījums ir par to, kā šie dabas ritumi pavasaros sākas aizvien agrāk gadu no gada un kā šīm pārmaiņām spēj vai nespēj pielāgoties putni. Kad celmi pliki top pavasarī, tad cīrulis rādās – vēstī paruna, pēc kuras var saprast, ka cīruļi ir tie pirmie pavasara vēstneši. Cik ļoti klimata izmaiņas šobrīd ir ietekmējušas mūsu senču novērojumus par tiem vai citiem putniem un to sasaisti ar citām dabas parādībām pavasarī? Tie putni, kas neko nezina par klimata pārmainām un turpina atgriezties ierastajā režīmā, ar laiku iekavē dabā pastāvošas norises un tas atstāj iespaidu uz to populāciju, atzīst Mārtiņš Briedis.

Jau vairāk nekā pusotrs miljons bēgļu devušies prom no kara postītās Ukrainas, tostarp, studenti, pētnieki un akadēmiskais personāls. Viņiem palīgā steidzas draugi, radi, paziņas, kolēģi un arī pavisam sveši cilvēki no visas Eiropas un pat vēl tālāk. Arī Latvijā ir vairākas iniciatīvas palīdzības sniegšanā Ukrainas bēgļiem, viena no tādām paredzēta tieši studentiem un akadēmiskajam personālam. "Science For Ukraine" jeb "Zinātne Ukrainai" ir tikko tapusi palīdzības kustība, kura ļaus starptautiskajai zinātnes kopienai reāli nākt talkā kolēģiem no Ukrainas. Kā tas notiek un kā radusies šī iniciatīva, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un viena no iniciatīvas autorēm Sanita Reinsone un Grācas Tehniskā universitātes pēcdoktorantūras pētnieks Matīss Reinfelds. Sanita Reinsone atzīst, ka akadēmiskai pasaulei ir liela vēlme palīdzēt Ukrainai. Sākotnējā vēlme bija apvienot dažādus Eiropas un pasaules pētniecības institūtu piedāvājumus studentiem un pētniekiem, kas cietuši no kara Ukrainā un vēlētos īstermiņa vai ilgāka laika atbalstu dažādos veidos. "Iniciatīva aizsākās 26. februārī un ātri attīstījās. Pāris cilvēkiem, kas to aizsāka, pievienojās arvien vairāk no dažādām valstīm, līdz tā ir strukturēta brīvprātīgo organizācija, kurā ir koordinatori no 30 valstīm, kas nodarbojas nacionālajā līmenī, vācot informāciju un palīdzot  universitātēm un pētnieku grupām saprast, ko piedāvā," stāsta Sanita Reinsone. Kopumā komandā ir ap 60 cilvēku un arvien pievienojas vēl. Tehnoloģijas mainījušas ieročus, ar kuriem Krievija iebrūk Ukrainā Pašlaik Ukrainā notiekošais karš nebūt nav cīņa tikai ar tankiem vai raķetēm. Kā īstā hibrīdkarā ļoti lielu lomu te spēlē gan maldinoša informācija, gan citi iznīcinātāji. Par vakuumbumbām, hiperskaņas raķetēm un cita veida ieročiem ierakstā, vienlaikus skaidrojot, kuri no šiem ieročiem ir mūsdienīgi un kuri – seni krājumi no noliktavām.  "Briesmīgākais ierocis, ko Krievija jau ir pielietojusi, kas šobrīd darbojas ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā un pasaulē, tas ir viņa šīs informatīvais ierocis. Redziet, cik tālu pasaule ir nogājusi. Šobrīd cilvēki vairs nereaģē uz operatīvu informāciju. Iedarbība ir nonivelēta līdz tam, kas bija tumšajos viduslaikos, līdz ticības līmenim. Principā nekādi citi  argumenti vairs nedarbojas. Tā ir sava veida reliģija. Un ko izdarīja Krievija, ko ir izdarījis Putins, viņš ir radījis alternatīvu pasaules uzskatu, alternatīvu reālitāti, alternatīvu vēsturi. Cilvēkam uz ielas rāda fotogrāfijas, viņš saka - es neticu un viss. Tu vari nostāties uz galvas, viņš netic. Tas ir visbriesmīgākais ierocis, kas šobrīd ir bijis pielietots, kas turpina darboties, ar kuru ir jācīnās, un acīmredzot šeit frontes pirmajā līnijā ir tieši masu mediji. Šis konflikts nav tīri militārs, tā ir tā hibrīdā kara aktīvā fāze, šeit ir gan militārajās, gan politiskais, gan viss pārējais. Viss ir savijies kopā." Šādi stāstu par Ukrainas karā izmantotajiem ieročiem iesāk inženierzinātņu doktors, Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro tehnoloģiju pētniecības centra vadītājs Juris Ķiploks. Runājot par militārajiem ieročiem, mēs nevaram ignorēt informatīvo karu, kuru Krievija, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, izvērš jau gadiem. Kā sarunas laikā norāda Juris Ķiploks, mūsu cilvēki prasa pierādījumus, Krievijas iedzīvotāji dzīvo ticībā, viņi neprasa pierādījumus.  Vēl par citiem ieročiem, kas šobrīd praktiski tiek izmantoti Ukrainā, un pētnieki stāsta, ka nekā jauna tur neesot, šīs metodes un arī paši krājumi Krievijai vēl ir no Padomju Savienības laikiem.

To pazina jau aizvēsturē, to par īpašu un vērtīgu uzskatīja arī viduslaiku alķīmiķi. Tas ir sērs. Sēra pielietojums rūpniecībā mūsdienās ir plašs, bet tā slava nebūt nav nevainojama sēra dioksīda dēļ. Caur mūsu automašīnu izpūtējiem un rūpnīcu un elektrostaciju skursteņiem sēra dioksīds nonāk vidē, dažkārt radot tā saucamo skābo lietu. Mūsu pašmāju pētnieki meklē veidus, kā sēra dioksīdu pielietot, lai tas nebūtu tikai cilvēkiem un videi bīstama un traucējoša gāze, bet arī noderīgs savienojums rūpniecībā. Plašāk stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes dekāns Māris Turks un šīs fakultātes pētniece un Organiskās ķīmijas tehnoloģiju institūta docente Krista Gulbe. Ilgtspējīga elektrotehnika: vai var salabot arī elektrisko zobu birsti? Ilgtspēja ir viens no mūsu gadsimta vārdiem - par to runā vides draugi, ekonomisti, politiķi. Ilgtspēja ir būtiska arī mūsu izvēlē, kā pērkam un patērējam elektrotehniku. Vai šī tehnika ir videi nekaitīga, vai to var izmantot ilgstoši un salabot pēc vienas detaļas sabojāšanās - šie ir daži no jautājumiem, kas ir un būs aktuāli. Bet cik reāli šobrīd ir salabot elektrisko zobu birsti, cik tam ir cilvēkresursu un vai to ļauj preču ražotāji? Ja mēs vispārīgi runātu par kādu vides politiku, tad daudziem būtu skaidrs, ka tas ietver arī stāstu par atkritumu šķirošanu. Bet šajā sarunā mēs vairāk pievērsīsimies tam, vai un cik svarīgi būtu neradīt atkritumus, un tieši elektronikas atkritumus. Kā elektropreces maksimāli ilgi lietot? Ar tehnikas iekārtu starpniecību attālināti ierakstītā sarunā par šo tematu tiekos ar bezatkritumu kustības „Zero Waste Latvija” biedri un atkritumu entuziasti Maiju Krastiņu. Vispirms jautāju, kāda nostāja valda lēmumpieņēmēju vidū vai dokumentos, proti, vai dažādas iekārtas pēc iespējas ilgāk vajadzētu salabot un atjaunot, vai arī varbūt tāda uzstādījuma nemaz nav? Eiropas līmenī tiek pārstrādāts mazāk nekā 40% elektropreču. Tajā pašā laikā pasaules mērogā Eiropa ir viena no tām, kas cenšas iet pa priekšu citiem un kuras prasības pēc iekārtu labojamības ir daudz ambiciozākas. Maija Krastiņa norāda, ka arī Latvijai ir rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku, kas līdz 2027. gadam paredz iekārtu lietojamību dažādos aspektos.

Vulkāns, kas satricināja teju visu pasauli. Tongas vulkāna izvirdums kļuvis par lielāko izvirdumu pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Šī gada janvārī Tongas karalistē izvirda dusošs milzis, kas sūtīja triecienviļņus visai pasaulei, un tie bija gana spēcīgi, lai tos fiksētu arī pat Baltijā. Izvirduma rezultātā bez mājām palika gandrīz visi karalistes iedzīvotāji, gandrīz 100 tūkstoši iedzīvotāju.  Vulkāna izvirdums ir neatminama mīkla daudziem vulkanologiem, bet zinātnieki pamazām gabalu pa gabaliņam vāc kopā informāciju par to, kas izraisīja šo milzu eksploziju un kā tā ietekmējusi planētu. Skaidrojam, cik nozīmīgs bijis šis vulkāna izvirdums pasaules mērogā un kādas ilgtermiņa sekas tas radījis. Stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Eksotisko salu kukaiņu dzīve   jo specifiskāki dzīves apstākļi, piemēram, alas vai vulkāniskās salas, jo lielākas prasības pret apkārtējo vidi, bet lielākas prasības rada mazākas izredzes izdzīvot klimata pārmaiņu rezultātā, tā, runājot par salu kukaiņu dzīvi, atzīst entomologs, Londonas dabas vēstures muzeja speciālists un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāvis Dmitrijs Teļnovs. Salas bioloģijas kontekstā nav tikai sauszemes veidojumi, ko no visām pusēm apskalo ūdens, bet pastāv arī ekoloģiskās salas – tā ir vides apstākļu kopa jeb biotops, ko ieskauj citi biotopi. Tāpēc, ja runājam par kādām dzīvām radībām, kuras mīt uz salas, ir jāņem vērā arī šis ekoloģiskās salas aspekts, kas ir ļoti būtisks tās vai citas sugas izdzīvošanā, skaidro Dmitrijs Teļnovs. Runājot par ģeogrāfiskajām salām, tās aizņem aptuveni 7% no kopējās zemes virsmas, bet uz šīm ģeogrāfiskajām salām dzīvo vairāk nekā 20% no visas mūsu planētas bioloģiskās daudzveidības, taču vairāk nekā puse no šīm sugām ir apdraudēto sarakstā – maz vietas kur dzīvot, specifiskas prasības mītnes vietai un līdz ar to nav spēju piemēroties apstākļu maiņai. Dmitrijs Teļnovs kā piemēru min plakanu salu, kur ir viscaur vienāds biotops, un vulkānisko salu, kur dzīvotne mainās, sākot no siltas piekrastes līdz kalna virsotnei, kur valda migla, vēsums  un mitrums.    

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

Vācu tēlniece Eva Hesa reiz teikusi, ka izcilībai nav dzimuma. Diemžēl ir bijis jāpaiet gadsimtiem, lai mēs to saprastu un gadsimtiem ilgi vēsturiski izcilību piedēvējot ar milzīgu pārsvaru vīriešu veikumam. 19. gadsimta latviešu rakstnieces drosmīgi pieteica sevi uz kultūras dzīves skatuves pirmo reizi publiskajā telpā parādot sieviešu naratīvu. Kas bija šīs pionieres latviešu literatūrā un ko mēs zinām par šo sieviešu dzīvi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta LU Literatūras, folkloras, mākslas institūta pētniece Zita Kārkla (attēlā). Sieviešu līdzdalība ar medikamentu testēšanu saistītos pētījumos Sieviešu iesaiste pētījumos medikamentu testēšanai 20. gadsimtā ir bijusi viļņveidīga – tā nedaudz notiek, tam seko traģiski notikumi un sieviešu iesaiste apstājas, tad atkal sākas. Tomēr zinātniskajās aprindās joprojām pastāv uzskats, ka sievietes pētījumos tiek iesaistītas par maz. Hormoni, ietekme uz bērna veselību nākotnē vai sociālie faktori – kas tad nosaka sieviešu iespējas piedalīties pētījumos? Par sieviešu iesaisti klīniskajos pētījumos stāsta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes lektore Marija Iļjašenko. Sarunas gaitā kā pamatojums sieviešu retākai iesaistei pētījumos izskan gan bioloģiskie, gan sociālie faktori. Kā pagājušajā, tā arī šajā gadsimtā liela nozīme bijusi sievietes reproduktīvajai funkcijai un iespējamai grūtniecībai, bet tam līdzās visu laiku ir gājis sociālais aspekts, proti, brīvais laiks, digitālās prasmes un citi faktori, lai sievietes vispār varētu veikt pētījuma uzdevumus. Lēmumu pieņemšanā par to, kurš varēs piedalīties klīniskajos pētījumos, ir iesaistīti daudzi spēlētāji - paši pētnieki, sponsori, ētikas komisijas un vēl citi. Un skaidrs ir tas, ka katrs jauns pētījumu veids un metodes vienmēr no jauna radīs pārdomas, kā konkrētajā situācijā risināt dzimuma jautājumus.  

Tehnoloģijas ļauj veikt dažādas funkcijas ātrāk, precīzāk un efektīvāk. Dažkārt šīs funkcijas ir ne tikai tādas, kas var aizstāt cilvēka roku darbu, bet pat maņas. Viens no šādiem rīkiem ir elektroniskais deguns, ierīce, kas ļauj monitorēt dažādas smakas vidē un ziņo par gaisa piesārņojuma pārkāpumiem. Kā darbojas e-degums, kāpēc tas vajadzīgs un kā to izmanto Latvijā, skaidro Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētniece fiziķe Līga Grīnberga un Valsts Vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes direktore Daina Kalēja.   Liela daļa dzīvnieku  izmanto feromonus, tās ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izdala kāds indivīds un uz kurām reaģē attiecīgās sugas pārstāvji. Feromonu izdale sniedz informāciju par konkrētu īpatni un dod signālu, ka tas ir  nobriedis pāroties. Augstāk attīstītie primāti gorillas, šimpanzes un arī mēs – cilvēki – šo feromonus neuztveram, un evolūcijas sacensībās esam labāki ar savu krāsu redzi, kādas, piemēram, nav suņiem un kaķiem. Savukārt ožas ziņā  esam krietni atpalikuši no kukaiņiem, suņiem zivīm, čūskām – tā saka Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, profesors Kaspars Kovaļenko. Ar viņu saruna par to, cik lielā mērā un kam ir labi attīstīti ožas orgāni un kāpēc  cilvēku dzīvnieku  pasaulē atšķiras viedoklis par, kas ir smaka un kas aromāts.

Šķiet, grūti ir iedomāties kādu citu viduslaiku un pat jauno laiku vēstures tēlu, par kuru būtu tik bagātīgs populārās kultūras uzslāņojums, kā pirāti. Taču Džeks Sparovs ar savām avantūrā krietni atšķiras no tiem pirātiem, kādi viņi bija viduslaiku Ziemeļeiropā. ko pirāti zaga mums tuvējos ūdeņos, vai tie ir viesojušies arī Latvijas teritorijā un kā ar tiem cīnījās Hanzas pilsētu tirgotāji, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Pētījums: Mēra upuru skaits viduslaikos bija mazāks, nekā domāts Mēris jeb "melnā nāve" viduslaikos ir bēdīgi slavenākā pandēmiija vēsturē, tomēr jauns starptautisks pētījums atklājis, ka mirstība no "melnās navēs" Eiropā nebija tik plaši izplatīta, kā uzskatīja līdz šim. 19 valstīs iegūti vēsturiskie ziedputekšņu dati un tas ļāvis pētniekiem saprast, kā senatnē mainījusies ainava, cik ātri tā atjaunojās pēc pandēmijas, un cik daudz cilvēku dzīvību mēris paņēma. Varētu šķist, ka pētīt mēra izplatību zinātniekus pamudinājusi Covid-19 pandēmija, ar kuru līdz šim esam cīnījušies jau divus gadus. Tomēr ideja par starptautisku pētījumu, kurā piedalījusies arī Latvija, dzimusi jau agrāk - tā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors ģeoloģijā un ģeomorfoloģijā Normunds Stivriņš.  Analizējot viduslaiku vēstures notikumus, redzams, ka dažādos reģionos notiek karadarbība, bet vienojošais elements plašākā mērogā Eiropai ir mēris. Līdz ar to zinātnieki no 19 valstīm un 261 vietas Eiropā apvienojušies, lai pētītu ziedputekšņus, ainavas izmaiņas senatnē un to, kāda tam visam saistība ar cilvēkiem. Tādējādi arī mūsdienās mums ir iespēja atgriezties laikā no 1347. līdz 1352. gadam, kad "melnā nāve" skāra daudzas teritorijas, tostarp Eiropu. Lai saprastu, kāda pandēmijai bijusi ietekme, zinātniekiem bija nepieciešams pētīt 100 gadus pirms un pēc pandēmijas. Te arī talkā nākusi putekšņu metode.

"Nodarbosimies ar zinātni nevis karu!" ar šādu uzsaukumu vairāk nekā 6000 zinātnieku un zinātnes žurnālistu Krievijā protestē un publiskā vēstulē nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Zinātnieki norāda, ka šis Krievijas solis ir negodīgs un bezjēdzīgs, lūdzot respektēt citas valsts suverenitāti un robežas, kā arī uzsverot, ka zinātne nav iespējama bez starptautiskās savdabības ar ārvalstu kolēģiem, kas nebūs iespējama, Krievijai izolējoties no pārējās pasaules. Tas ir drosmīgs solis, ņemot vērā Krievijas attieksmi pret režīma kritizētājiem. Vai zinātniekiem, kurus ne reti uzskata par neitrāliem un ar politiskiem procesiem nesaistītiem vērotājiem, ir kāds spēks šajā karā, ko līdzšinējā Krievijas karadarbība Ukrainā ir mainījusi Krievijas zinātnieku darbībā un vai zinātne ir pakļauta Putina režīma mašinērijai? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē vēsturnieks, Vidzemes augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš un politologs un antropologs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras vadītājs Mārtiņš Daugulis. Pie kuras atzīmes Geigera skaitītājs brīdina par radiācijas bīstamību? Latvija atrodas pietiekami tālu no apkārtējām atomelektrostacijām, lai  mūsu iedzīvotājiem būtu masveidā jāevakuējas vai profilaksei jālieto joda tabletes, saka Valsts vides  dienesta Radiācijas drošības centra direktore Dace Šatrovska.  24. februārī plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka Krievijas karaspēks iegājis slēgtās Černobiļas  AES teritorijā, kas  radīja bažas, ka armijas darbības rezultātā atmosfērā  varētu nonākt radioaktīvie putekļi. Šobrīd informācija liecina, ka Latvijā radioaktīvo draudu nav, par to liecina veiktie radioaktivitātes mērījumi gan Latvijā, gan tuvākajās kaimiņvalstīs, tā apgalvo Dace Šatrovska. Pats senākais  un vienkāršākais radiācijas mērītājs ir Geigera skaitītājs, ko 1908. gadā izgudroja Hanss Geigers nesen radušās fizikas nozares - kodolfizikas - vajadzībām. Tā ir ierīce, kas paredzēta jonizējošā starojuma daļiņu reģistrēšanai. Tehnoloģijas ir gājušas  uz priekšu, un tagad tās mēra  starojuma veidus un jaudu, skaidro Dace Šatrovska. Pirms teju 36 gadiem notika lielākā kodolkatastrofa Černobiļas AES. No 30 kilometru zonas tika evakuēti vairāk nekā 115 tūkstoši cilvēku. Seku novēršanā piedalījās vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un tūkstoši no viņiem  saņēma  radioaktīvo starojumu, kas vēlāk atstāja  iespaidu uz veselību un daudziem bija arī nāves iemesls. "Kodolavārijas gadījumos, kad iespējama radioaktīvā joda izplatīšanās vidē, jāapsver iespēja pielietot joda profilaksi (kālija jodīda preparātu lietošanu). Lai pasargātu iedzīvotājus no radioaktīvā joda nonākšanas vairogdziedzerī, tiek uzņemta kālija jodīda deva, kas piesātina vairogdziedzeri ar stabilo jodu, neļaujot dziedzerī uzkrāties radioaktīvajam jodam."  Tādu informāciju var lasīt  VVD mājaslapā,  bet Dace Šarkovska  atgādina, ka Latvijas  iedzīvotājiem nevajag  lietot šo preparātus, jo tie ir piemēroti ilgtermiņa aizsardzības pasākumu plānošanas zonā t.i. 30 km rādiusā ap atomelektrostaciju. Informācija kā  par radiācijas avārijas gadījumiem ir atrodama internētā.

Atpazīt sava aprūpētāja seju – tā ir viena no pirmajām lietām, ko apgūst zīdainis pirmajos dzīves mēnešos. Visu atlikušo dzīvi viens no mūsu saskarsmes stūrakmeņiem atcerēties neskaitāmas un tik dažādu cilvēku, kurus reiz esam satikuši, sejas. Bet tagad divus gadus esam pieraduši redzēt sejas maskās. Vai mūsu spēja "lasīt" un atpazīt sejas var uzlabot un kā mēs vispār iemācāmies atpazīt sejas, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters. Attieksme pret robotiem Dažādās interneta platformās aizvien parādās videomateriāli un stāsti par vardarbīgu attieksmi pret robotiem. No vienas puses, tiek pārbaudīta robota izturība, bet, no otras puses, robota speršana kādam video vērotājam var kļūt par veselu pārbaudījumu. Vienlaikus arī sarunās ar čatbotiem daudzi izlādē savas dusmas, kas reālajā dzīvē jau līdzinātos emocionālai vardarbībai. Cik tālu varam iet savā attieksmē pret robotiem un kāpēc mums grūti noraudzīties uz robota grūšanu? Nu jau kādu laiku ir aktuāls jautājums par to, vai ir iespējams nošķirt vardarbību pret bioloģisku būtni un virtuālu būtni vai mehānisku iekārtu? Piemēram, 2015. gadā tehnoloģiju uzņēmums “Boston Dynamics” publicēja video, kurā zinātnieki ar dažādiem fiziskiem paņēmieniem testē uzņēmuma saražoto prototipu vestibulāro mehānismu. Lai to izdarītu, roboti tiek pagrūsti, kāds tiem iesper ar kāju, un, ilgāku laiku to skatoties, rodas savādas izjūtas – it kā mēs mierīgi noraudzītos uz to, kā kādam patiešām dara pāri. Kāpēc šādas sajūtas veidojas un vai roboti pelnījuši empātisku attieksmi? Par to saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras profesoru Agri Ņikitenko. Izskatās, ka vardarbīga attieksme pret robotu ir krietni nopietnāka nekā, iespējams, esam iedomājušies. Agris Ņikitenko norāda, ka roboti ir fiziskas iekārtas. Un tas nozīmē, ka neētiska rīcība var novest pie tā, ka robotu vadības programmatūra nonāk neprognozējamā stāvoklī, kā rezultātā robots uzbrauc virsū garāmgājējam, un tās tad jau ir citas situācijas sekas. Savā ziņā mēs kā cilvēki paši nonākam pretrunās. No vienas puses, apgalvojam, ka robots ir iekārta, ka tā noteikti nevar aizstāt dzīvu suni vai citu dzīvnieku. Bet, no otras puses, izjūtam žēlumu, kad runa ir par robota pazemošanu, it īpaši, ja tas vizuāli atgādina suni. Kā skaidro Agris Ņikitenko, tad 19. gadsimtā neviens pat nevarētu iedomāties, ka cilvēks justu līdzi mobilajam telefonam vai čatbotam. Mūsdienas rāda ko citu, un emocionālā piesaiste iekārtām ir diezgan liela. It sevišķi tas vērojams, ja notiek iedarbība uz mums, piemēram, ja robots vai čatbots izrāda iniciatīvu uzsākt dialogu vai veido sarunu par tematiem, kas mums sāk atgādināt sarunu ar dzīvu cilvēku. Tad saite būs dziļāka. Bet cita aina veidojas tiešsaistes virtuālās realitātes pasaulē jeb metaversā. Cilvēki tajā iemanto virtuālus personāžus jeb avatārus, taču aiz šī ietērpa joprojām ir dzīvs cilvēks, līdz ar to viena cilvēka neētiska rīcība var patiešām radīt pārdzīvojumus citam cilvēkam, nevis iekārtai. Šajā gadījumā termins “vardarbība”, it īpaši “emocionāla vardarbība” jau būtu ļoti pamatots, un, ja šādas situācijas rodas, tās ir pierādāmas. Bet, prognozējot nākotni, skaidrs ir tas, ka jo vairāk būs robotu un čatbotu lietotāju, jo vairāk būs arī vardarbības gadījumu. Jautājums – kā mēs, pārējā sabiedrība, uz to reaģējam.

Ik pa laikam raidījumā pievēršamies arī ēdiena vēsturei. Ēšana tiešām ir būtiska dzīves sastāvdaļa, tā ir ne tikai ikdienas nepieciešamība, bet svētki, statusa apliecinājums un tradīcijas. Skaidrojam, kāpēc reizēm pavārgrāmatās un līdz ar to mūsu ēdienkartē sastopami "viltojumi" - ēdieni, kas izklausās daudz smalkāk, nekā tie patiesībā ir. Kara laika, padomju gadu trūkuma un pat mūsdienu politisko embargo radītie izaicinājumi restorānu ēdienkartēs. Kāpēc bruņurupuču zupā nemaz nav bruņurupuču un kā sastāvdaļas viltoja trūkuma laikos, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna. Zobu emalju varētu stiprināt īpaši materiāli Cilvēka zonu emalja visu mūžu ir pakļauta intensīvai slodzei, tā ar gadiem zaudē īpašo kristāla pārklājumu, kas padara zobu tik izturīgu. Nesens atklājums norāda, ka sintētiskā emalja ir spēcīgāka par dabisko, kas ir cilvēka organismā stiprākais kaulu materiāls. Vai šāds materiāls varētu mazināt zobu labošanas nepieciešamību? Jauna sintētiskā zobu emalja ir cietāka un stiprāka nekā dabiskā – ar šādu skaļu virsrakstu zinātniskas tehnoloģijas interneta vietnē tika ievietots raksts par to, kā, sadarbojoties ķiniešu  un amerikāņu zobārstniecības  speciālistiem, ir izdevies radīt  jaunu  zobu emaljas analogu, kas izstrādāts, lai precīzi atdarinātu bioloģisko zobu cietā mineralizētā ārējā slāņa sastāvu un struktūru. Speciālisti apgalvo,  ka jaunais materiāls demonstrē izcilas mehāniskās īpašības un esot daudz izturīgāks, salīdzinot par mūsu dabisko zobu emalju. Vai šī ir revolūcija zobu labošanā, to skaidrojam turpmākajās  minūtēs. Vispirms attālināti ierakstītā sarunā ar zobārsti Rīgas Stradiņa universitātes Zobārstniecības fakultātes docenti un pētnieci Ilzi Maldupu runājam par to, no kā sastāv zobu emalja un kas ietekmē emaljas īpašības.

Nu jau vairāk nekā divus gadus cilvēce cīnās ar viena uzstājīga vīrusa klātbūtni. Tajā pašā laikā izrādās, ka ir citi vīrusi, kas var mums darīt vairāk laba nekā slikta. Tie ir bateriofāgi, kas ir līdz šim maz pētīti organismi. Ko zinām par šiem vīrusiem, kas atgādina miniatūrus dronus un nākotnē varētu aizstāt antibiotikas, un kā tos pēta Latvijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskais asistents Ņikita Zrelovs un šī centra pētniece Elīna Černooka. "Bakteriofāgi ir vīrusi, kas specifiski inficē tikai baktērijas. Tie mīt visās vidēs, kur dzīvo to saimnieki - dažādas baktērijas augsnē, ūdeņos, dzīvniekos, uz mūsu ādas. Baktērijas un bakteriofāgi ir visur," skaidro Elīna Černooka. "Ja saskaita kopā baktērijas, tad bakteriofāgu ir desmit reizes vairāk." Zinātnieki ir izpētījuši, ka uz cilvēka plaukstas ir vairāki miljardi bakteriofāgu, un starp baktērijām un bakteriofāgiem notiek līdzsvarota cīņa un līdzāspastāvēšana. Paraprobiotiķi - RSU zinātnieki pēta nedzīvās baktērijas Rīgas Stradiņa universitātes zinātnieki šobrīd laboratorijas apstākļos pēta nedzīvo baktēriju jeb paraprobiotiķu iedarbību uz cilvēka imūnsistēmu. Iespējams, šis vārds "paraprobiotiķi" liek aizdomāties, vai tās ir tās pašas labās baktērijas, ko iesaka lietot gremošanas veicināšanai. Baktērijas tās ir gan, bet kāpēc tās ir nedzīvas un ko vērtīgu varētu sniegt mūsu organismam? Prebiotiķi, probiotiķi – tie ir dažādi jēdzieni, ar kuriem, iespējams, būsiet saskārušies, iegādājoties kādus produktus un domājot, kā uzlabot savu veselību. Bet mēs šoreiz pieminētajiem jēdzieniem pievienosim klāt vēl vienu un par to arī vairāk runāsim, un tie ir paraprobiotiķi. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki laboratorijas apstākļos izstrādājuši tehnoloģiju paraprobiotiķu iegūšanai. Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece un projekta zinātniskā vadītāja Vaira Saulīte skaidro, ka vārda daļa “para” tulkojumā nozīmē “līdzīgs” vai arī “blakus”. Un līdzības ir ar jau zināmajiem probiotiķiem. Tātad probiotiķi ir dzīvās baktērijas, ko mēs varam apēst un kas mums sniedz kādu labumu, bet par ko tad ir runa paraprobiotiķu gadījumā? Beigtās baktērijas vēl precīzāk varētu dēvēt par inaktivētām, tas nozīmē - mirušas tās nav, bet īsti dzīvas tās arī nav. Ir vairāki paņēmieni, kā panākt baktēriju inaktivāciju, un viens no tiem ir šūnu sasaldēšana un atkausēšana trīs reizes, jo atkausēšanas laikā saplīst šūnapvalki un dažkārt pat dziļākas šūnas struktūras. Bet kāpēc tas ir nepieciešams? Izrādās, ka beigtām baktērijām ir virkne priekšrocību salīdzinājumā ar dzīvajām, it īpaši, ja mēs runājam par rūpniecisku ražošanu. Dzīvam, lai tas turpinātu būt dzīvs, ir nepieciešami strikti apstākļi - temperatūra, mitrums, barotnes, kurās baktērijām augt. Bet kas vēl būtiski - labie probiotiķi reizēm var kļūt patogēni un izraisīt saslimšanas, kamēr to nevarēs beigtie paraprobiotiķi, un šo atšķirību turpina skaidrot Vaira Saulīte un mikrobioloģe Ilze Blāķe. Intensīvāk pētījumi ar paraprobiotiķiem notiek Āzijas valstīs, un līdz ar to tur arī veikalu plauktos paraprobiotiķi ir jau pieejami. Latvijas pētnieku pirmais solis ir radītā tehnoloģija un izpratne par iegūtā paraprobiotiķa īpašībām, lai šo darbu turpinātu aizvien jaunos pētījumos un beigu beigās, cerams, iegūtu kādu produktu, ko varētu lietot vienu pašu vai arī kompleksi - kā vitamīnus, sastāvā ziedēs vai varbūt pat kā apēdamu batoniņu. Pētījumā izmantotas Lactobacillus grupas baktērijas, ko pamatā lieto cieto sieru ražošanā, bet, kā redzams, iespējas ir plašākas. Aizvien parādās dati, ka paraprobiotiķi restaurē organisma dabiskās aizsargbarjeras, veicina dzīšanas procesus, mazina iekaisumus, kas, piemēram, būtu aktuāli zarnu slimības čūlainā kolīta gadījumā, tātad tiek veicināta čūlu sadzīšana. Bet vēl paraprobiotiķi lieti noderētu cilvēkiem ar laktozes nepanesamību,

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju aicina piedalīties Apvidvārdu talkā, lai visi kopā sarūpētu skaistu tautas dāvanu Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150.gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.-2023.gadam. Lai arī latviešu valodā runā vien nepilni divi miljoni pasaules iedzīvotāju, tā ir ļoti dažāda savā skanējumā un bagāta. Par to var lieliski pārliecināties, iepazīstos latviešu valodas dialektus, kā arī izloksnes un apvidvārdus. Cik bagāti 21. gadsimtā esam ar dažādām izloksnēm un apvidvārdiem, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Ozola. Sanda Rapa stāsta, ka valodnieki aicina palīgā vākt apvidvārdus jeb vārdus, kas atšķiras no literārās valodas un ko lieto kādā noteiktā apvidū. "Jau vairākas desmitgades valodnieki neiespēj doties ekspedīcijā, tāpēc ir vajadzīga latviešu palīdzīgā roka," bilst Sanda Rapa. "Taču augstāks mērķis, kāpēc grib vākt apvidvārdus un sarīkot talku, lai aicinātu latviešus ieklausīties citam citā un ieklausītos pašā valodā." Jau iepriekš rīkotajā vietvārdu talkā par to pārliecinājās, ka cilvēki ir ieinteresēti iesaistīties. Mājaslapā "apvidvardi.lu.lv" var reģistrēt elektroniski sev zināmos apvidvārdus, kā arī apskatīt apvidvārdus, kas jau reģistrēti. "Lai ievadītu apvidvārdu, ir jāreģistrējas," skaidro Anete Ozola. "Ir jāieraksta apvidvārds, tā nozīme literārajā valodā, vieta, kur dzirdēts, vai no kurienes esat un lietojat vārdu. Kas saistās ar šo apvidvārdu. Labprāt redzēsim kādu piemēru teikumā vai kādā izteicienā." Tāpat fiksēt var jebkādas piezīmes par vārdu - izrunas īpatnības, kurš to teicis, kur lieto. Jebkāda informācija, kas attiecas uz vārdu. Endzelīna ieguldījums latviešu valodas pētniecībā Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju "Endzelīna valodā". Atminoties valodnieku Jāni Endzelīnu dzimšanas dienā, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir viņa ieguldījums latviešu valodā. Vienlaikus vērtīgi saprast, kā mūsdienās rodas dažādi jaunvārdi un svešvārdu atvasinājumi. 21. februāris ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, bet 22. februāris ir dzimšanas diena vienam no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem un latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Tāpēc šīs dienas stāstā savīsim kopā pagātni un tagadni, paraugoties uz Endzelīna devumu latviešu valodai un to, kā valoda ar jaunvārdiem tiek papildināta mūsdienās. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš vispirms stāsta par būtiskāko Endzelīna pienesumu latviešu valodai. Tiesa, nosaukt kaut ko vienu ir grūti, jo Endzelīna mantojums ir iespaidīgs.

Klajā nācis pētījums, kurā aprēķināts, cik piesārņotā pasaulē dzīvojam. Ir analizēts tas, cik ļoti esam piesārņojuši planētu ar cilvēku radītām sintezētām ķīmiskām vielām. Planētas spēja uzņemt cilvēka saražotos sintētiskos materiālus un ķīmiskās vielas ir izsmeltas. Mikroplastmasa, nanoplastmasa, sintētiskas, ķīmiskas vielas - kādu ietekmi tās atstāj uz vidi un mums pašiem, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē inženierzinātņu doktore un Vidzemes augstskolas pētniece Jana Simanovska un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Ko darīt un ko nedarīt katram no mums, lai atslogotu planētu no milzīgā piesārņojuma daudzuma? "Es arī gribētu uzreiz brīdināt, ko nevajag darīt, jo visa šī tēma ir arī ļoti laba augsne alternatīvajām praksēm, kas sola detoksificēt organismu. Tās ir muļķības, tā jūs īstenībā vēl vairāk sabojājat organismu," norāda Jana Simanovska. "Svarīgi, ja skatāmies valstiskā līmenī vai Eiropas līmenī, ir aprites ekonomika, jo tā ir sistēma, kas tieši vēlas panākt to, ka visas vielas var atgriezties vēlāk apritē, ka mēs vairs nerada piesārņojumu. Un arī, ka mēs izvairāmies no toksiskām vielām nākotnē. Politiskā līmenī  aprites ekonomika un zaļais kurss ir labi." "Ko var cilvēks darīt praktiskā līmenī? Es ieteiktu aizvien izvēlēties pēc iespējas dabiskus materiālus sev apkārt. Es ģimenēm noteikti iesaku mājas tīrīšanu, jo, piemēram, bērni uzņem ļoti daudz ar putekļiem. Mitrā tīrīšana ir ļoti svarīga. Laba vēdināšana ir ārkārtīgi svarīga. Mēs runājām Covid sakarā par labu vēdināšanu, ne tikai Covid dēļ vajag labi vēdināt telpas, lai mums būtu tomēr vairāk svaigs gaiss," turpina Jana Simanovska. "Es arī domāju par tām pašām ķīmiskajām vielām, ko mēs izmantojam mājās. Es ar šausmām klausos, ko cilvēki dārzos izmanto. Ir vēl tā, ka mums kaut ko aizliedz un tad cilvēki kļūst radoši un meklē, ko viņi var pasūtīt internet. Lūdzu, nekādā gadījumā to nevajag. Esiet ļoti uzmanīgi ar tām ķīmiskajām vielām, ko mājās izmantojiet. Tikai tad, kad tiešām ir ļoti nepieciešams, un ļoti uzmanīgi." Neauglība arvien vairāk saistāma ar vides piesārņojumu Pēdējos gados novēro neauglības pieaugumu visā pasaulē. To ietekmē gaisa piesārņojums, pesticīdi un kaitīgas ķīmiskās vielas. Kāpēc dzimumšūnas mūsu organismā visātrāk reaģē uz šiem negatīvajiem faktoriem un kāda ir vīriešu reproduktīvā veselība Latvijā? Visā pasaulē neauglība skar aptuveni 8–12% pāru, un puse no šiem neauglības iemesliem skar vīriešu veselību. Vides piesārņojums ir kļuvis par galveno cēloni vīriešu neauglības pieaugošajai tendencei mūsdienās. Jaunākie pētījumi atklāja, ka gaisa piesārņojums būtiski ietekmē cilvēka auglību un spermas kvalitāti,  tā rakstīts tiešsaistes zinātniskajā vietnē „Springer Open” šī gada janvāra publikācijā. Gaisa piesārņojums, darba vide, paaugstināts ķīmisko vielu iedarbības risks, starojums un karstums visi šie faktori ietekmē vīriešu reproduktīvo veselību. Taču norādīt ar pirkstu un pateikt, kas tieši un kādā mērā iespaido vīriešu auglību, nevar, jo to faktoru ir daudz. Tā intervijā saka medicīnas doktors urologs un  andrologs Andris Ābele. Viņš uzskaita, kuri apkārtējās vides faktori iespaido vīriešu reproduktīvo funkciju.

Lielais Hadronu paātrinātājs ir kā miniatūra laika mašīna aptuvenam ieskatam tajā, kā savulaik radās Visums. Cilvēcei vēl jāatmin neskaitāmas mīklas un arī vēl jāpiedzīvo ne viens vien pārsteigums par vissīkāko daļiņu dzīvi mums līdzās, lai tiktu tuvāk šim Visuma dzimšanas brīdim. Nesens atklājums kodolizpētes centrā CERN mudinājis fiziķus pārdomāt, kā mēs saprotam kvantu pasauli sev līdzās. Kas ir X daļiņa, kas nesen atklāta CERN Lielajā Hadronu paātrinātāja daļīnu "zupā"? Vai tā varētu stāstīt mums ko vairāk par Visuma dzimšanas brīdi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra direktors un Latvijas zinātnieku komandas CERN vadītājs Kārlis Dreimanis.  Kvantu fizika, realitāte un izdomājums Pagājušajā gadsimtā sevi uz skatuves spilgti pieteica kvantu fizika, un kopš tā brīža ir krietni mainījies priekšstats par vairākām parādībām. Gaisma, laiks un telpa, apziņa ir daži no jēdzieniem, kurus kvantu fizika ļāvusi ieraudzīt citādi. Līdz ar to varētu likties, ka realitātē ir iespējams pilnīgi viss. Vai tā tiešām ir un vai kvantu fizika varētu būt teoloģijas un ezoterikas sabiedrotā? Stāsta Latvijas Universitātes profesors fiziķis Mārcis Auziņš. Ir dažādas zinātnes apakšnozares un dažādas pētniecības metodes, taču neatkarīgi no tā vairākas disciplīnas mēģina rast atbildes universāliem jautājumiem par lietu kārtību un to, kā viss radies. To dara arī kvantu fizika, pētot mazu daļiņu, piemēram, atomu un molekulu mijiedarbību savā starpā un ar ārējo starojumu. Saruna fiziķi Mārci Auziņu vijas ap kvantu fiziku, mākslu, psiholoģiju, bioloģiju, turpat līdzās esot arī teoloģijai, filozofijai un vēl daudzām disciplīnām. Kas ir tie jautājumi, kuros kvantu fizika sastopas ar citām nozarēm un, iespējams, katra strīdas par savu taisnību. Tieši šo aspektu esejā “Divas kultūras” analizējis angļu biologs un rakstnieks Čārlzs Snovs, un viņa redzējumam pievienojas arī Mārcis Auziņš.

Vairs nelietota raķete marta sākumā sadursies ar Mēnesi, radot krāteri. Sākotnēji tā piedēvēta "Space X", jaunākas ziņas liecina, ka raķete pieder Ķīnai un un tā turpina ceļu uz Mēnesi. Šī ziņa raisījusi diskusijas sociālajos tīklos un liek uzdot jautājumus par cilvēka atbildību par savu rīcību izplatījumā. Kas notiek ar cilvēka radītajiem kosmosa kuģiem un iekārtām izplatījumā un vai šādai sadursmei ar citu debess ķermeni var būt paliekošas sekas, piemēram, bioloģiskais piesārņojums, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē astronomijas entuziasti Ints Ķešāns, Raitis Misa un Anna Gintere. "Šis, protams, nebūs pirmais objekts, kas ietrieksies Mēnesī, ir vairāk apzināti ietriekti objekti, misijas, kas beigušas dzīvi, ir objekti, kas nevar nesadurties ar Mēnesi. Jautājums, kurā vietā notiek sadursme," skaidro Anna Gintere. Viņa vērtē, ka jautājums ir kļuvis aktuāls sociālo tīklu diskusiju dēļ un arī tādēļ, ka Mēness ir nākamais objekts, uz kuru gribam pārcelties. "Domājam, kas notiks ar vietām, kuras gribam saglabāt. Jāsāk domāt par reāliem likumiem un līgumiem par to, kā rīkoties ar vietām, kuras negribam piecūkot kā līdz šim esam darījuši uz Zemes," atzīst Anna Gintere. Ints Ķešāns uzskata, ka vajag regulējumu, jo tas, kas notiek Zemes orbītā ar visiem satelītiem, ir liela problēma. Mēness ir tālāk un problēma nav tik liela, bet, ja ņem vērā, ka uz Mēness esam nogādājuši 200 tonnas atkritumu, problēma ir. "Esam bijuši vieglprātīgi attiecībā pret Mēnesi. Problēma ir nesmukāka, nekā tas izskan publiskajā telpā. Apollo laikos tika izmests uz Mēness virsmas viss. Mēs runājam, cik romantiski ir saglabāt izsēšanās  vietas, bet, ja palūkojamies, tur nav tikai Mēness nolaižamais aparāts un daži eksperimenti. Tur ir miskaste. Tur ir simtiem dažādu objektu izsviesti laukā pa lūku, kas bija nevajadzīgi starta brīdi, tur atkritumu kalns katrā nolaišanās vietā,"norāda Ints Ķešāns. "Domāju, ka tas ir kaut kas tāds, kas nākamajās Mēness misijās īsti vairs nebūs pieļaujams, neviens nevēlēsies to redzēt. Mums jau parādījā tikai smukās bildes no senajām Apollo misijām, neparādīja, kā tur pie reizes arī piecūko." Ķešāns atklāj, ka izmests ir pilnīgi viss, kas nav vajadzīgs starta brīdī, jo mērķis ir dabūt pēc iespējas vieglāku kosmisko aparātu, ar kuru startēt. Vāciņš no karoga – laukā, kamera, kuru vairs neizmantosim, - laukā, nevajadzīgs nolaišanās manuālis - aukā, piečurāts urīna maisiņš – laukā. Pilnīgi viss tur ir. Internetā var atrast sarakstus ar priekšmetiem, kas atstāti uz Mēness. "Tas, kas ir izmests uz Mēness, tas ir pārsteidzoši daudz," atzīst Ints Ķešāns. Lai arī lielo masu veido lielie objekti – nolaižamie, paceļamie aparāti, Ķešāns ir pārliecināts, ka "mēs esam bijuši nevīžīgi pret Mēnesi līdz šim". Pretrunīgi vērtētā vēlme iegūt jūras dzelmē esošos derīgos izrakteņus Kārojot iegūt jaunus derīgos izrakteņus jūras dzīlēs, cilvēks var iznīcināt tur nesen atklātās jaunās sugas. Pieaugot rūpnieku  interesei par dziļjūru krājumiem, pieaug arī bažas par retiem dzīvniekiem, kuri mīt hidrotermālo atveru zonās. Skatot neparastas dzīvotnes, kas atrodas pāris kilometru dziļumā jūru un okeānu dzelmēs, tādas ir hidrotermālās atveres. Tās veidojas  no karsta, minerālvielām bagāta jūras ūdens, kas izplūst no plaisām jūras dibenā, un šajā savdabīgajā vidē, kur aukstais ūdens mijas ar  karsto, mīt arī neparasti  dzīvnieki: pāris metru gari cauruļveida tārpi, dzelkšņiem klāti gliemeži, bezaicainas garneles. Taču šo radījumu dzīvotnes var  tikt apdraudētas palielinoties rūpnieku interesei par derīgajiem izrakteņiem, kas atrodas šīs ūdens pasaules dzīlēs. Šobrīd  ANO paspārnē esoša starptautiska iestāde, kas ir atbildīga par jūras  gultnes izpēti, ir piešķīrusi jau vairāk nekā 30 izpētes atļaujas, lai pirms iespējamiem derīgo izrakteņu ieguves  darbiem pārbaudītu  jūru un okeānu gultnes, tā rakstīts starptautiskā analītiskās žurnālistikas interneta vietnē „The Conversation”. Vēl ir pāragri runāt  par to  cik lielā mēra šādiem darbiem uzsākoties, tiks izpostīta ūdens dzelme, taču ir skaidrs ka sekas var negatīvi ietekmēt  palšu  mūs līdz šim  pārāk labi  neizpētītu ekosistēmu. Taču zem šīs pasaules slēpjas daudz un vilinošas  derīgo izrakteņu bagātības. Kā okeānu dzīlēs  veidojas šie kārotie  metāli, skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Latvijas hidorekoloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas vadoša pētniece Solvita Strāķe iepazīstina, kādas sugas mīt šo karsto ūdens atveru tuvumā un kāds it šo radījumu dzīvesveids.    

Nesen pasauli pāršalca ziņa, kas varētu liecināt par jaunu laikmetu medicīnā – cūkas sirdis veiksmīgi pārstādīta cilvēka organismā. Vai dzīvnieku orgāni būs transplantāciju nākotne, kādus izaicinājumus šodien piedzīvo pacienti, kas gaida donoru un ārsti, kas veic transplantācijas un vai tiešām pacientiem vairs nebūs jāgaida rindā uz donoru, ja izmantos dzīvniekus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis. Tehnoloģiju attīstība ir gājusi uz priekšu milzīgā ātrumā, tomēr joprojām nav nevienas tehnoloģijas, kas spētu aizstāt cilvēka organismā esošo dzīvības šķidrumu – asinis. Lai gan ir skaidri zināmas asins sastāvdaļas, visi līdzšinējie mēģinājumi radīt mākslīgas asinis ir bijuši neveiksmīgi. Kas rada būtiskāko izaicinājumu mākslīgu asiņu izveidē un vai to radīšana kaut kā palīdzētu, vērtē ārste un Valsts asinsdonoru centra direktore Egita Pole.

Putni prot kooperēties veidos, kas mums, cilvēkiem, var šķist pārsteidzoši! Putnu dzīvē ielūkojoties, pētnieki var atklāt pārsteidzošas stratēģijas, kuras tie izmanto, risinot sarežģītas situācijas un pierādot savu spēju sadarboties. Viens šāds pētījums, kuru veikuši arī pētnieki no Daugavpils Universitātes sadarbībā ar ārvalstu kolēģiem, ir ļāvis iepazīt melnā mušķērāja neparasto daudzsievību. Putni var veidot vairākus pārus vienlaikus, lai iegūtu vairāk "darba roku" perējuma izauklēšanā. Par pāru veidošanos putnu pasaulē un sadarbošanos indivīdu starpā stāsta viens no pētījuma autoriem – Tartu universitātes profesors, Latvijas Universitātes asociētais profesors, biologs Indriķis Krams. Čakstes Latvijā jeb "skaistie bandīti" Skaisti bandīti – tā nezinātniski un no cilvēka skatu punkta raugoties var dēvēt šo zvirbuļveidīgos putnus, kuriem ir zināmas 34 sugas. Skaisti, jo kurš putns ir neglīts? Bandīts, jo melnā svītra ap acīm rada līdzību ar sendienu laupītāju masku, un uzvedība šiem nelielajiem plēsīgajiem lidoņiem arī nav nekāda maigā, kad runa ir par barības sagādes  un saglabāšanas veidu. Skatot Latvijā mītošās čakstu sugas, vienai no tām – lielajai čakstei – pēdējos gados ir vērojams populācijas pieaugums, bet vispirms attālināti ierakstītā intervijā Latvijas ornitologu biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus iepazīstina ar  visām Latvijas  teritorijā  sastopamajām čakstu sugām.

Apjomīgs pētījums ir atkājis, ka pasauli gaida jauna epidēmija, kas 2019. gadā bija nāves iemesls vairāk gadījumos nekā malārija un AIDS - tā ir rezistence pret antibiotikām. Kādus riskus tā rada, kā to risina mediķi šobrīd un vai vakcīna varētu būt risinājums antibiotiku aizstāšanai, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes profesors P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektologs Uga Dumpis. "Situācija pasliktinās lēnām, bet pasliktinās. Ievērojami situāciju Latvijā pasliktināja Covid krīze, jo daudzi cilvēki nonāca slimnīcās, tika vairāk lietotas antibiotikas. Cilvēki nonāca intensīvās terapijas nodaļās, kur arī apstākļi ir diezgan dramatiski, jo vajag pacientu gultas, kur ir maz vietas. Tāpēc rezistences situācija Latvijā ir pasliktinājusies. Latvijas slimnīcās, droši vien arī ārpus tīri Covid pandēmijas dēļ," situāciju ar antibiotiku rezistenci raksturo Uga Dumpis. Viņš norāda, ka arī citviet pasaulē situācija ir kļuvusi sliktāka. Vissliktākā situācija ir Āfrikā un Āzijā, tur ir milzu problēmas ar rezistenci gan slimnīcās, gan ārpus. Latvijā pamatā problēmas ir slimnīcās. "Šī ir globāla problēma un risinājumi ir sarežģīti, gan naudietilpīgi, gan darbietilpīgi. Tie nav vienkārši saprotami ne politiķiem, ne sponsoriem, ne tiem, kas īsteno dzīvē," atzīst Uga Dumpis. "Ir divi nopietni virzieni - jāsamazina dramatiski antibiotiku patēriņš. Mazināt spiedienu, kas liek selekcionēt rezistentās baktērijas. Un jāuzlabo infekciju kontrole jeb sociālie un higiēnas apstākļi, kas ir vēl sarežģītāk, piemēram, jaunattīstības valstīs." Šie divi virzieni ir dominējošie, abi svarīgi un dārgi. Viens iespējamais risinājums būtu vakcīnas, bet patogēnu ir daudz, ja tiekam galā ar vienu baktēriju, vietā nāks citas. "Vēl ir zinātniski mēģinājumi attīrīt dabu no antibiotikām, risinājumi, kas vēl nav īsti aptverami. Kaut kādā veidā cīnīties, ka antibiotikas nenonāk apkārtēja vidē, vai zarnu traktā rezistentās baktērijas inaktivēt. Tas nākotnes jautājums," vērtē Uga Dumpis. Vēl risinājums, kas jau tiek īstenots, ir jaunu stiprāku antibiotiku radīšana. Bet tas ir dārgs pasākums un jaunās zāles nedarbosies uz visām baktērijām. Zāles maksās dārgi. "Tas notiek un ir jādara, bet tas nebūs atrisinājums jautājumam. Jaunas stiprākas antibiotikas varētu būt risinājums bagāto valstu reanimācijas nodaļās. Tas jau parādās. Šādas antibiotikas vienas dienas kurss maksā ap 300 eiro," norāda Uga Dumpis.

Mūžzaļi, izturīgi un īpaši dažādu Eiropas tautu folklorā apdziedāti - tād ir skujkoki dabā, bez kuriem grūti iztēloties šodien labi pazīstamo ainavu. Kadiķis pat esot viens no senākajiem kokiem uz pasaules. Vai skujas ir unikāls izdzīvošanas mehānisms un palīdz kokiem pārciest pašus skarbākos laikapstākļus? Kā kokiem radušās skujas un kā skujkoki savulaik migrējuši uz ziemeļiem un pielāgojušies dzīvei skarbās ziemās, skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docente un pētniece Iluta Dauškane. Gada koks – parastā egle Mūžzaļš, priežu dzimtas koks, kas var izaugt teju 40-45 metrus, sasniegt 300 gadu vecumu, un plaši izplatīts koks visā Latvijas teritorijā – tā ir parastā egle, kura šogad pasludināta par gada koku. Par eglēm plašāk stāsta dendrologs, Dabas aizsardzības pārvaldes vadītājs  un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Andrejs Svilāns. Lai arī egle ir ierasts un, par laimi, visur mūsu dabā plaši redzams koks, tomēr, kā zināms, ja reiz kaut kas nominēts tam vai citam gada objekta statusam, tas arī izgaismo problēmas, kas saistītas ar šo koku. Tā ir arī parastās egles gadījumā: koka seklā skaņu sistēma, kuru ietekmē sausās vasaras un lielie vēji, un egļu  kaitnieki – mazas, bet rijīgas un viltīgas vaboles. Parastā egle ir arī rūpnieciski nozīmīgs koks, bet, ja egļu audzes iepriekšminēto iemeslu dēļ samazinās, tad ražošanai šo koku vietā stāda to daudz izturīgākās Amerikas radinieces – duglāzijas, kas savukārt negatīvi ietekmē mūsu dabas bioloģisko daudzveidību. Parastā eglei ir tikai viena suga, ja skatāmies uz Latvijā savvaļā augošajiem  kokiem, bet  mūsu botāniskajos dārzos un  audzētāju privātkolekcijās ir selekcionētas vairākas jaunas sugas, gan kā milzu plāceņi, gan kā  dāmu platmales, gan kā kompaktas  bumbiņas – tā krāšņi apraksta skujkokus Andrejs Svilāns un teic, lai nebūtu tikai bēdīgas ziņas par egli, varam acis priecēt ar izveidotajām dekoratīvajām šķirnēm.

Covid pandēmija ir izgaismojusi vienu no mūsu sabiedrības īpatnībām spilgtāk nekā jebkurš cits notikums līdz šim. Šis fenomens ir ārkārtīga sabiedrības sašķeltība teju ikvienā jautājumā. Ar atšķirīgiem viedokļiem un dažādām patiesībām ir pilni sociālie tīkli un tie sniedzas pāri vakcinēšanās un epidēmijas jautājumiem. Tie skar gan 5G tīklu, gan vēlēšanas, pat mūsu planētas forma ir apspriesta. Vai tas nozīmē, ka dzīvojam laikā, kad ikviens viedoklis pretendē uz patiesību, pilnīgi degradējot simtiem gadu kaltos zinātnes pierādījumos bāzētos principus un vai tas nozīmē, ka šie viedokļi ir jācenzē – jādzēš un jābloķē, analizē Dezinformācijas izmeklētāja Baltijas valstīs digitālajā izpētes laboratorijā "DFR-Lab" Nika Aleksejeva un komunikācijas zinātnes doktore, biznesa konsultante Olga Procevska. Britu zinātnieki mudina necenzēt tādus ierakstus sociālajos tīklos, kas balstās nepatiesos faktos vai pseidozinātnē. Tā vietā labāk izveidot algoritmus, kas neļauj šim saturam sasniegt lielu auditoriju un pelnīt.  Nika Aleksejeva atzīst, ka nevajag cenzēt ierakstus sociālos tīklos, arī ne līdz galam pārbaudītai kvalitatīvai informācijai ir vieta informatīvajā telpā. „Ir nepieciešams saglabāt vārda brīvību, vienlaikus darot visu, lai uzlabotu informācijas kvalitāti,” norāda Nika Aleksejeva. Zinātnē visu laiku kaut kas mainās, kas ir bijusi patiesība vakar, var mainīt rīt. „Saprotu vēlmi cenzēt, jo arī pašu kaitina visas muļķības, kas jālasa. Bet tas ir neefektīvi un kaitīgi zinātnei,” atzīst Olga Procevska. „Neefektīvi, jo dezinformācija ir kā upe, ja noslēdz vienu gultni, tā atradīs citu un vienalga aizplūdīs pie cilvēkiem, kas to informāciju meklē. Kaitīga tajā ziņā, ka tas nerespektē zinātnes procesu, kas ir tāds, ka iepriekšējās patiesības visu laiku tiek izaicinātas un diezgan bieži tiek pierādīts pretējais. Kas bija absolūti zinātniski šķietami pierādīts un cieta patiesība vakar, var izrādīties nepatiesība rīt. Ko tad mēs darīsim, cenzēsim katru iepriekšējo?” Viņa vērtē, ka saprātīgākais risinājums ir izglītot cilvēkus, mācīt kritisko domāšanu, lai dezinformācija, kas ir publiskajā telpā, atrod mazāk dzirdīgas ausis, kā tas ir šobrīd. Olga Procevska uzskata, ka satura marķēšana, norādot, kā kādi tvīti vai video ir pseidozinātniski, ir neefektīva un izdara zinātnei lāča pakalpojumu, no sazvērestību teoriju piekritēju viedokļa: ja zinātnei ir vajadzīga politiska aizmugure, tā zinātne ir vāja, tur ir kaut kāda problēmā. Tas vēl vairāk diskreditē zinātni.   „Par cenzūru maldīgi uzskata, ka faktu pārbaudītāji nodarbojas ar cenzēšanu. Tā nav. Ja pieņemam, ka ir tiesības būt dezinformācijai informatīvajā telpā, un ir faktu pārbaudītāji, tās ir tādas pašas tiesības,” atzīst Nika Aleksejeva. „Tā ir normāla diskusija, ko cilvēki, kam pārmet dezinformāciju, uztver saasināti un sūdzas par to savai auditorijai.”   Nika Aleksejeva skaidro, ka cenzēšana ir tas, kā strādā tradicionālie mediji - ir redaktors, kāds „vārtu sargs”, kas nosaka, kāda informācija nokļūst publiskajā telpā. Mūsdienās, ja runājam par sociālajiem tīkliem, to dara algoritmi. Informācija mērķtiecīgi tiek nodota cilvēkiem, atbilstoši viņa interesēm, kā cilvēks to nemaz nevar izdarīt. „Jautājums, kā algoritmam vajadzētu ierobežot kādas informācijas parādīšanos. Algoritma uzdevums ir piedāvāt saturu, kas patīk. Tas var būt arī saturs, kas izraisa dusmas smieklus, pārsteigumu. Kaut kas jauns, kaut kas nedzirdēts, tāpēc arī rodas stāsti, kas neatstāj vienaldzīgu un sociālajiem tīkliem tie ir izdevīgi,” norāda Nika Aleksejeva. „Jautājums, vai tam tā vajadzētu turpināties. Ja uzraugām un regulējam medijus, vai tāpat nevajadzētu uzraudzīt arī algoritmu darbību? Varbūt sociālajiem tīkliem jābūt algoritmiskai atbildībai?” Facebook sadarbojas ar faktu pārbaudītājiem. Saturu nenoņem no platformas, tikai parādās uzraksts, ka tas ir maldinošs vai manipulatīvs.  Daudzi, kas Latvijā bijuši marķēti ar šādu atzīmi, aicina cilvēkus pāriet uz citām platformām, piemēram, Telegram, kur šādas kārtības nav. „Algoritmi ir relatīvi jauna lieta, bet ticība sazvērestībām un nepatiesībām ir veca kā pasaule. Cilvēki vienmēr ir stāstījuši šādus stāstus, un, visticamāk, tā ir daļa no tā, kā strādā mūsu prāts. Mūsu prāts meklē sakarības tur, kur to nav, mūsu prāts grib interesantus stāstus un barojas no tā, kā baktērijas no cukura. Mūsu prāts domā, ka mūs visu laiku kāds ved ap stūri un jāatrod kāda patiesība,” atzīst Olga Procevska.  Viņa ir skeptiska par satura marķēšanu, jo uzskata, ka tie kas grib, atradīs marķētu vai nemarķētu saturu tajā vai šajā platformā. „Ppat tad, ja algoritmi dara, kā mēs gribētu, tie vienalga paliek nepārredzami, tā ir necaurspīdīga sistēma, kas darbojas pēc biznesa loģikas lielā mērā. Tas joprojām paliek problemātiski. Domāju, ka risinājums ir nevis informācijas piedāvātāju pusē, bet patērētāju pusē, proti, informētāks, gudrāks, kritiski domājošāks patērētājs mūs varētu glābt,” bilst Olga Procevska. Neitrāla un objektīva žurnālistika mūsdienās Ja mēs paraugāmies uz dažiem pēdējā laika notikumiem, piemēram, bēgļu krīzi uz Baltkrievijas un Polijas robežas, militārajiem konfliktiem Ukrainā vai arī nogurdinošo Covid-19 pandēmiju, tad šos notikumus mēs simboliski varētu salīdzināt ar virpuļviesuli. Tie traucas cauri sabiedrībai, paraujot līdzi virkni emociju, un ļoti bieži šajā virpulī tiek ierauti arī mediji un žurnālistika, precīzāk izsakoties, - cilvēku skatījums uz medijiem. Aktuālo notikumo kontekstā medijiem piedēvēti daudzi apzīmējumi, tie saukti par “valdības ruporu”, daļa teiktu, ka mediji ir uzpirkti un tie nav ne uzticami, ne objektīvi, ne arī neitrāli. Šiem apzīmējumiem arī pievēršamies sarunā, lai saprastu, vai un cik lielā mērā žurnālistika var būt neitrāla un ko nozīmē objektivitāte. Stāsta Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs. Viņš norāda - jautājumus par to, ko žurnālistika var dot sabiedrībai un ko sabiedrība sagaida no žurnālistikas, aktualizē pat ne tik daudz viens konkrēts notikums vai krīze, tie drīzāk ir pastāvīgi jautājumi, arī šobrīd. Novērojams, ka dažkārt kopā tiek sajaukti vārdi “uzticams, objektīvs, neitrāls” medijs, lietojot tos kā sinonīmus, lai gan katrs apzīmē ko atšķirīgu. Piemēram, ja runājam par uzticamību, tad nesens Baltijas Mediju izcilības centra pētījums apliecinājis, ka pandēmijas laikā Baltijas valstu iedzīvotāji sabiedriskos medijus atzinuši par uzticamāko informācijas avotu, bet Latvijā no visām trim Baltijas valstīm uzticība sabiedriskajiem medijiem ir zemākā. Jānis Buholcs norāda, ka objektivitātes jēdziens kopumā ir ļoti diskutabls. Ja pieturamies pie definīcijas, tad objektīvs - tas nozīmētu kaut ko tādu, kas atbilst īstenībai un ir patiess. Un te rodas jautājums - vai mēs, būdami cilvēki, katrs ar savu pieredzi un vērtību sistēmām vispār varam kaut ko objektīvi pieredzēt? Tāpēc svarīgi paturēt prātā principu, pēc kura mediji darbojas.

Ir virkne funkciju, ko veic mūsu ķermenis, bez kuru klātbūtnes nebūtu iespējama mūsu dzīve, bet kuru nozīmi ikdienā apzināmies par maz. Viena šāda spēja ir noturēt līdzsvaru un orientēt savu ķermeni telpā. To palīdz darīt vestibulārais aparāts. "Jūras slimība", slikta dūša autobusā vai tieši otrādi – spēja staigāt pa virvi vai mest kūleņus – to visu nosaka mūsu līdzsvara centrs ausīs. Kā darbojas vestibulārais aparāts un vai ikviens no mums kādreiz varētu labi justies bezsvara stāvoklī, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāja Gunta Sumeraga un neiroloģe Evita Šlosberga. Vai "tuvredzības epidēmijā" vainīgi tikai ekrāni? Sabiedrība mūsdienās dažkārt tiek dēvēta par "ekrāncilvēku" paaudzi. Ilgstošas stundas ar datoru un citām ierīcēm ir mūsu ikdiena, un tas liek uzdot jautājumus par redzes pasliktināšanos. Pētnieki šobrīd pat runā par "tuvredzības epidēmiju", jo ar laiku redzes problēmas būs vairumam cilvēku. Bet vai viss ir tik vienkārši un vai ekrāni būtu vienīgie vainīgie šajā stāstā? Tuvredzības jeb miopijas gadījumā lielu lomu spēlē tā dēvētie sliktie gēni un ilgstoša skatīšanās tuvumā, bet vienlaikus joprojām ir daudz nezināmā. Tā tuvredzības iemeslus paskaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja Guna Laganovska. Sliktos gēnus mēs precīzāk varētu raksturot kā nelabvēlīgas gēnu kombinācijas, un tās būtiski palielina risku miopijai, taču tās ne vienmēr automātiski nozīmēs miopijas veidošanos, tāpat kā labie gēni ne vienmēr garantēs labu redzi. Bet ko tad īsti nozīmē miopija un ko šie sliktie gēni kombinācijā ar skatīšanos ekrānos izdara ar mūsu acīm, skaidro Guna Laganovska.

Profesionālais sports nav tikai nebeidzamu treniņu gadi, tā ir arī skrupuloza cilvēka fizisko spēju testēšana, ne tikai laukumā, bet arī laboratorijā. Sporta zinātne ir straujiem soļiem gājusi uz priekšu un šobrīd var noteikt ne tikai sportistu spēju izturēt konkrētu slodzi uz skrejceliņa, bet arī analizēt bioķīmiskus procesus, kas notiek sportista ķermenī ikdienā. Kādus parametrus pārbauda sportistiem, kādas analīzes veic, izvērtējot cilvēka fiziskās spējas, un ko vērtīgu sniedz slodzes testi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro sporta ārste-rezidente Laila Ušačka. Sportiskās aktvitātes aizkavē dažādu slimību attīstību To, ka sports palīdz aizkavēt dažādu slimību rašanos, zinām jau sen. Fiziskās aktivitātes stiprina sirdi, uzlabo gremošanas funkcijas un sniedz daudz citu labumu. Bet kā sports palīdz smadzeņu darbībai un vai tas varētu aizkavēt demences rašanos? Sportošanas un prāta spēju saistību pētnieki analizē arī tepat Latvijā. Fiziskās aktivitātes neatstāj novārtā nevienu no cilvēka orgānu sistēmām, katrai tiek kāds labums, un sports iet roku rokā arī ar uzlabojumiem smadzenēs. Sportošanas un smadzeņu attiecības gan ir visai smalkas, tās nevar raksturot vispārīgi, bet ir fakti, kas zināmi gana pārliecinoši. Konkrēto jautājumu Rīgas Stradiņa universitātē aplūko jau vairākus gadus. Psiholoģe, pētniece Militārās medicīnas pētījumu un studiju centrā, kā arī asistente Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedrā Kristīne Šneidere skaidro šādi – viena no hipotēzēm ir tāda, ka fiziskās aktivitātes rezultātā mums pastiprināti sāk izdalīties neirotrofisks faktors vai vienkārši proteīns. Nervu šķiedrām tas palīdz veidot mielīna apvalku, un proteīna lomu tālāk raksturo Kristīne Šneidere. Sarunā iesaistās asociētais profesors neiroloģijā, Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra vadītājs un 2019. gada demences aprūpes vadlīniju līdzautors Ainārs Stepens. Tā kā sports var sekmēt kognitīvās jeb prāta funkcijas, jautāju, vai būtu izšķirami kādi konkrēti sporta veidi, par kuriem varam teikt – jā, tie mazina risku iegūt nopietnus smadzeņu darbības traucējumus jeb demenci.

Mēness un Saule ietekmē dažādus procesus uz mūsu planēta. Viena no pārsteidzošām dabas parādībām, kas ik dienas mums atgādina, cik ļoti dabā viss ir saistīts vienotā sistēmā, ir plūdmaiņas. Paisumu un bēgumu šodien Latvijā tikpat kā nevaram novērot, taču tā nav bijis vienmēr. Kāpēc uz planētas veidojas šie ūdens uzplūdi un atplūdi un ko par to stāsta fosilijas un ieži zem mūsu kājām, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Baltijas jūras piekrastē paisumu un bēgumu grūti novērot. Ģirts Stinkulis skaidro, ka tas saistīts ar to, ka Baltijas jūra iekšēja jūra un nav savienota ar pasaules okeānu, līdz ar to plūdmaiņu viļņi nevar šeit ieiet iekšā. "Principā Baltijas jūra darbojas pa savam. Plūdmaiņas mums ir līdz kādiem 10 cm, bet, ņemot vērā, ka vienkārši viļņi ir augstāki, pat motorlaiva nobrauc garām un vilnis ir augstāk, mēs tos praktiski  nejūtam," stāsta Ģirts Stinkulis. 2022. gada ģeovieta – Kraukļa un Krustalīča klintis Pirms Pļaviņu HES uzcelšanas 1965. gadā Daugavas krasta posms no Aizkraukles līdz Pļaviņām bija viena no krāšņākajām vietā visā Baltijā, jo tik  iespaidīga dabas veidojuma nebija visā Austrumeiropas līdzenumā. Tas bija viens no populārākajiem tūristu galamērķiem – ne tikai Staburags, bet arī  Krustalīča un Kraukļa klintis, kas stiepjas vairāk nekā kilometru garos posmos abos upes krastos – gan Vidzemes pusē, gan Sēlijā. Tā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs un biedrības  „Ziemeļvidzemes ģeoparks” vadītājs Dainis Ozols, kas minu, ka šī gada ģeovieta viskrāšņāk izskatās strapkaru laiku Latvijā fotogrāfijāš, kur šis dabas veidojums slējies 40 metru augstumā. Šodien no tā redzamas 2-4 metru augstas sienas. Lai arī senais krāšņums ir zudis, ģeoloģiski šīs klintis sevī nes daudz vērtīgas informācijas no vairāk nekā 300 miljoniem gadu senas pagātnes. Klintis veido no senās devona jūras nogulumiem veidojušies ieži, kas ietver fosīlās atliekas un interesantus minerālus veidojumus un dabas skaitīšanas gaitā dolomīta klintis ir uzkartētas kā Eiropas Savienības īpaši aizsargājamas dzīvotnes, kur joprojām sastopamas retās mūru un plūksnu sīkpapardes. Par 2022. gada ģeovietu – Kraukļa un Krustalīča klintīm – stāsta Dainis Ozols.

Enerģētikas krīze Eiropā radījusi karstas diskusijas par enerģijas avotiem nākotnē un atkal aktualizējies jautājums par kodolenerģijas izmantošanu. Eiropas Komisija izteikusi priekšlikumu kodolenerģiju un dabasgāzi tomēr iekļaut ilgtspējīgo investīciju sarakstā, taču pret to iestājas Eiropas vides birojs. Kādus ieguvumus un kādus riskus rada atomelektrostaciju darbība un vai nākotnes kodolenerģija, kas šobrīd vēl ir izpētes procesā, varētu mazināt potenciālos draudus, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē valsts emeritētais profesors, kodolfiziķis Oļģerts Dumbrājs, Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta vadošais pētnieks Dzintars Jaunzems un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve, enerģētikas un klimata eksperte Krista Pētersone. Kodolenerģiju arvien daudz izmanto elektroenerģijas ražošanā pasaulē. "Kodolenerģijas kapitāla izmaksas uz uzstādīto elektrības jaudu ir 5 līdz 15 reizes dārgākas nekā saule vai vējš. Otrs aspekts, ka šobrīd kodolenerģētika ir liels enerģijas avots, kas nav izkliedēts. Mēs uzliekam vienu atomspēkstaciju un, salīdzinot ar Latviju, ja mums maksimālā elektroenerģijas slodze ziemā ir ap 1200 megavati visai valstij kopā, tad atomreaktora minimālais slieksnis ir 1500 - 2000 megavati. Tas nozīmē, ka mērogam jābūt lielākam, jaudas ir stipri par daudz," skaidro Dzintars Jaunzems. Tomēr Eiropā nav vienprātības par elektroenerģijas ieguves veidiem. "Kopumā sliktākais iespējamais scenārijs ar atomreaktoriem vienmēr būs sliktāks nekā, ja paskatāmies citos virzienos vai citās tehnoloģijās," uzskata Dzintars Jaunzems. "Ne tikai atkritumi, bet mums arī jāiegūst šie izotopi, resursi, ko piegādājam tai stacijai. Veidojas situācija, ka no kaut kurienes tie būs jādabū.  Primāri jāskatās uz tādiem enerģijas veidiem, kur nav jāgaida no kāda cita, vai viņš mums iedos vai pārdos, vai kaut kur izraksim. Globālā skatījumā tas būtu pareizākais ceļš, bet diemžēl mums enerģiju vajag un daudzās valstīs atomenerģija ir būtisks elektroenerģijas ģenerācijas veids." Kodolenerģijas iegūšana, izmantojot kodolsintēzes metodi būtu videi daudz draudzīgāks veids. "Tā ir tāla nākotnes mūzika, šodien par kodolsintēzi, ka tā ražos elektrību tuvākā laikā, es personīgi tam neticu," vērtē Oļģerts Dumbrājs. "Ļoti sarežģīta fizika (..) kodolplazma ir ļoti sarežģīts objekts, kas negrib pakļauties cilvēkam, lai viņu ierobežotu." Vai enerģija tiešām nekur nepazūd? Jau skolas gaitās fizikas stundās saskaramies ar jēdzienu "enerģijas nezūdamības likums". Tātad enerģija tā vienkārši neizgaist. Bet kur tā rodas un vai varam visu enerģiju kādā veidā uzkrāt, ja reiz tā nepazūd? Cik sarežģīti tas varētu būt? Ja jums būtu jāpaskaidro jēdziens “enerģija”, kādus apzīmējumus jūs lietotu? Iespējams, kāds teiktu, ka enerģija ir tas, kas mums dod spēku. Kāds cits atbildētu, ka enerģija ir tas, kas kaut ko darbina, piemēram, automašīnu. Bet, iespējams, vēl kāds piebilstu, ka pārāk daudz enerģijas mums dod lieko svaru. Jā, bet kas tad tas īsti ir? Parādība, kaut kas sajūtams vai sataustāms? Lai atbildētu uz šo un citiem jautājumiem, attālinātā sarunā tiekamies ar Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas fizikas skolotāju un izglītības portāla “Fizmix” satura veidotāju Valdi Zuteru. “Enerģijas nezūdamības likums” ir vārdu salikums, kas nav atraujams no mācību programmas skolā. Šis gan ir likums, ko vērtīgi atcerēties arī tad, ja skolas laiki jums sen aiz muguras, jo no fizikas procesiem ikdienas norisēs nevaram izvairīties arī vēlākos dzīves posmos. Valda Zutera sniegtie skaidrojumi no pārrunām ar skolēniem labi ilustrē likuma izpausmes, un tās novērojamas, runājot jau par mehāniku un mehānisko enerģiju. Proti, ja gaisā paceltu bumbiņu ar potenciālo enerģiju mēs palaižam vaļā, tad mehāniski pieaug ātrums, un potenciālā enerģija pāriet kinētiskajā jeb kustības enerģijā. Un tā šis likums caurauž arī citus fizikas jautājumus.

Ogleklis cilvēka kaulos vai koka gabalā ļauj noteikt tā vecumu, bet keramikas lauskas fragments ļauj iepazīt trauka ceļojumu pasaulē un pielietojumu senajā virtuvē. Kopš arheoloģijas pirmsākumiem cilvēki uzdevuši tik būtisko jautājumu, cik sens ir atrastais priekšmets. Ne reti tieši vecums un izcelsme ir tas, kas nosaka konkrētā artefakta nozīmi senatnē un arī mūsdienās. Tāpēc arheoloģijā arvient tik meklēti jauni veidi, kā precīzāk izlasīt senatnes atradumu stāstus. Par metodēm, kas palīdz datēt senus priekšmetus, un tehnoloģiju sniegtajām iespējām, atklājot atrastā priekšmeta seno stāstu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta arheologi Eduards Plankājs, Alise Gunnarsone un Aija Ērkšķe. Gada arheoloģiskais piemineklis - Cēsu senpilsēta Latvijas arheologu biedŗiba par šī gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies Cēsu senpilsētu. Arheoloģiskais mantojums bieži tiek uzskatīts par šķērsli pilsētas apbūvei un investoru piesaistei, tāpēc šogad Arheologu biedrība vēlas aktulizēt jautājumu, kā veiksmīgāk apvienot senu vēsturi un mūsdienu pilsētas attīstību. Ko par dzīvi Cēsu teritorijā kopš dzelzs laikmeta stāsta arheoloģiskie izrakumi, stāsta arheoloģe Laura Lēģere. Pārskatot iepriekšējo gadu arheoloģiskos pieminekļus redzam, ka parasti tie ir pilskalni ar tur reiz bijušām senpilsētām un nu jaunums ir tas, ka šī gada arheoloģiskā pieminekļa vārdu nes pilsēta pilsētā. „Ja senpilsēta atrodas mūsdienu pilsētas teritorijā, tas ir liels spiediens uz šo vietu, jo te dzīvo cilvēki ar savām vēlmēm, savām vajadzībām, savām problēmām un savu skatījumu uz apkārtni. Arheoloģiskā izpēte, meklējot senpilsētu mūsdienās funkcionējošā pilsētā ir  sarežģīta. Jārēķinās, ka izrakumu vietas ir šauras, senās konstrukcijas atsedzas nepilnīgi  un tā ir atsevišķa pasaule. To ir grūti  salīdzināt ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, kuri neatrodas blīvi  apdzīvotās vietās,” saka arheoloģe, cēsiniece un cilvēks, kurš ilgus gadus ir piedalījies Cēsu arheoloģiskajā  izpētē, Laura Lēģere.  Cēsu  senpilsētā nozīmīgākie arheoloģiskie pētījumi, kas pārsvarā saistīti ar būvniecību un infrastruktūras objektu attīstību, sākušies pirms aptuveni 40 gadiem un laika gaitā ir izpētīti atsevišķi pilsētas aizsargmūra, vārtu torņu konstrukciju, dažādi iepriekšējo gadsimtu ielu segumu un laukumu fragmenti. Bet pats jaunākais arheoloģiskais  atradums notika pagājušā gadā un tas pavarda fragments  no dzelzs laikmeta. Šī gada vasarā Cēsis ir plānotas Eiropas arheoloģijas dienas, pilsētā tiks izvietotas informācijas telts, kur interesentiem stāstīs par pētniecības  metodēm un to, kas līdz šim ir atrasts un izpētīts Cēsu senpilsētā, kā arī cilvēki tiks aicināti paši piedalīties arheoloģiskās izpētes darbos. Aktuālo informāciju  par  šī gada arheoloģisko pieminekli var atrast arheoloģijas biedrības interneta vietnē. Laura Lēģere cer, ka Cēsu senpilsētas izvēlē par gada arheoloģisko pieminekli būs labs sākums pārmaiņām, lai cilvēki apjaustu un saprastu, kā ir dzīvot līdzās senvēsturei.

Laikā, kad mākslīgais intelekts un roboti ienāk teju ikvienā mūsu dzīves jomā, tie nestāv malā arī nozarēs, kur tos varētu meklēt vismazāk, piemēram, tieslietās. Vai humanoīdi roboti nākotnē izskatīs lietas un tiesnešu vietā pieņem lēmumus? Pēdējā laikā izskanējušas ziņas par pilotprojektiem vairākās valstīs, arī kaimiņos Igaunijā, kur roboti varētu atvieglot prokuroru un tiesnešu darbu. Vai varam uzticēties robota spriestpējai, kādu lietu izskatīšanu varētu uzticēt robotiem un kādsu riskus tiesu darbā rada mākslīgais intelekts, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja, doktora studiju programmas tiesību zinātnes vaditāja Karina Palkova. Robotus trenē un māca, lai tie varētu pieņemt lēmumus tiesā, bet šobrīd vēl roboti nepieņem patstāvīgi lēmumus, tos pieskata.  "Šobrīd valstīs, kur mākslīgo intelektu izmanto, spriežot lietas, ir pārsūdzēšanas stadijā klāt tiesnesis. Šobrīd nav tā, ka cilvēki nepieskata mākslīgo intelektu. Šobrīd tas ir labs digitālais palīgs," atzīst Karina Palkova. Vai mākslīgais intelekts varētu kļūt par lemtspējīgu tiesnesi? "Nezinām, kā būs pēc 50 gadiem. Šobrīd ne IT speciālisti, ne tiesneši, ne sabiedrība kopumā neesam gatavi, ka lēmumus pieņems neatkarīgi, vai tā ir tiesa, vai nē, roboti. Mēs nezinām, uz kāda pamata lēmums tiek pieņemts. Ja mēs runājam par cilvēka dzīvību, par cilvēka veselību un atbildību kopumā, mēs nekad nepieļausim tik svarīga lēmuma pieņemšanu nodot tam, ko mēs neizprotam līdz galam. Mākslīgais intelekts šobrīd nav tas, ko mēs izprotam," analizē Karina Palkova. Viņa uzskata, ka lietas, kur jāpieņem standarta lēmums varētu arī izskatīt robots, piemēram, par ātruma pārsniegšanu, bet netic, ka sabiedrība tieslietās pilnībā paļausies uz robotiem, mākslīgo intelektu. "Tiklīdz ir emocijas, uzvedība, morālie elementi, robots nevarēs. Viņš nespēs pieņemt lēmumu. Viņš ļoti sausi skatīsies faktus," bilst Karina Palkova. Dabas kluso liecinieku stāsti par noziegumiem Pēc dažiem smilšu paraugiem aptuveni varam pateikt, kurā Latvijas vietā cilvēks bijis pludmalē, stāsta Valsts tiesu ekspertīžu biroja Bioloģisko un ķīmisko ekspertīžu departamenta eksperte Māra Rēpele.  „Kad 2000. gadu sākumā Latvijas televīzijā sāka demonstrēt  seriālu "CSI Miami" par ekspertu komandu, kas nodarbojas ar dažādu noziegumu izmeklēšanu, noskatījos pirmo sēriju kurā parādīts, ka pēc viena kvarca graudiņa izmeklētājs nosaka precīzu mājas adresi. Otrā dienā mums ar kolēģi te laboratorijā  pienāca vairāki zvani no policijas  ar jautājumu, vai mēs arī varam tik precīzi noteikt atrašanās vietu. Nē, tas ir absurds un izdomājums, un šo seriālu es vairāk neskatos,” tā stāsta eksperte Māra Rēpele. Toties smaidot piebilst, ka Šerloku Holmsu gan sauktu par pirmo augsnes ekspertu. Kā zināms – šis slavenais literārais tēls  darbojās 19. ggadsimta beigās un ne reizi vien Holmss izsaka piezīmes par dubļiem uz cilvēku apaviem, pēc kuriem viņš nosaka to atrašanās vietu Anglijā.  Bet pietiks atsauces uz izdomājumiem, skatāmies kā tas notiek šodien realitātē, kad Bioloģisko un ķīmisko ekspertīžu departamenta laboratorijā nonāk augsnes un augu  paliekas. Ko ar šie paraugiem dara eksperts, stāsta Māra Rēpele. Viņas kolēģes Ievas Gutovskas pārziņā ir augu paraugu analīze, tomēr arī viņai nākas izmeklēt augsnes paraugus.

Viens no Latvijas zinātņu akadēmijas izvēlētajiem gada sasniegumiem zinātnē ir Ograniskās sintēzes institūta pētnieku radīta metode, kas virzītu ķīmiju videi un cilvēkam drošākā virzienā. Nav noslēpums, ka rūpnieciskais sektors patērē ievērojamu apjomu ķīmisku savienojumu, par kuru ietekmi uz vidi un cilvēkiem esam arī daudz stāstījuši. Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies tam, kā šo jautājumu palīdz risināt ķīmiķu pētījumi Latvijā. Kas ir elektrosintēze un kā elektrība var palīdzēt iegūt savienojumus bez toksiskiem reaģentiem, skaidro Organiskās sintēzes institūra laboratorijas vadītājs Edgars Sūna un šī institūta pētnieks Igors Sokolovs. Lietotās eļļas otrreizējā izmantošana Pasaulē ar katru gadu krasi pieaug bioloģisko atkritumu apjoms. Eļļas un tauku atkritumi no pārtikas ražošanas un ēdināšanas sektora ir kļuvušas par nozīmīgu bioloģisko atkritumu plūsmu pilsētās. Visā pasaulē ik gadu tiek radīti apmēram 29 miljoni tonnu cepšanas eļļu atlieku. Viens no veidiem, kā šos atkritumus pārstrādāt jaunā produktā ir šo eļļu pārvēršana par virsmaktīvajām vielām, proti, par substanci, ko izmanto gandrīz visos ikdienas produktos - tīrīšanas līdzekļos, kosmētikā, pārtikā un farmācijā. Par mūsu zinātnieku pētījumu, kā lietotai eļļai piešķir jaunas un labas īpašības, stāsta Latvijas Universitātes vadošā pētniece Elīna Dāce. Maisītājā tiek jaukta masa, kas iztālēm atgādina piena kokteili, bet laboratorijas vide izgaisina iespaidu par minēto kārumu. Video demonstrācijā, ko pirms ieraksta atsūtīja pētniece Elīna Dāce, redzams process kā reiz pārtikā lietotās eļļas tiek pārstrādātas vielā, ko vēlāk varēs izmantos tīrīšanas līdzekļos, kosmētikā, pārtikā, farmācijā.  Sākums ir pārtikas eļļu un tauku atkritumi, kuri restorānos,  kafejnīcās  vai pārtikas ražošanas uzņēmumos paliek pāri pēc pārtikas cepšanas grillēšanas vai  konservēšanas un kurus saskaņā ar normatīvo regulējumu  nedrīkst vienkārši  izmest kopā ar   citiem atkritumiem. Ierastais ceļš ir šo eļļu savākšana un nodošana pārstrādē biogāzes vai biodīzeļdegvielas ražotājiem. Taču LU zinātnieku komanda sadarbība ar akciju sabiedrību „Biotehniskais centrs” strādā pie jauna projekta un pēta, kā no šiem eļļu un tauku atlikumiem var radīt  izejvielu augstākas pievienotās vērtības produkta ražošanai. Projekts aizsākas  2020. gada oktobrī un ilgs līdz nākam gada  septembrim. Līdz šim  projekta komanda ir paguvusi izdarīt secinājumus par ietekmi uz vidi, proti, ja šajā procesā izmanto eļļu atlikumu jeb reiz ceptās pārtikas eļļas, tad ražošanas procesā ietekmi uz apkārtējo vidi var samazināt teju uz pusi.  Šobrīd pētnieku komanda strādā pie tā, lai saprastu, cik tīru gala produktu var iegūt un projekta mērķis ir izstrādāt pilotiekārtu, lai tajā pārstrādātu eļļas pievienotās vērtības produktā.  

Viens no aizvadītā gada Latvijas Zinātņu akadēmijas izceltajiem pētījumiem ir vistiešākajā mērā saistīts ar mūsu veselību un vidi. Zinātniskā institūtā „BIOR” pētīts, kādas pēdas mūsu uzturā un apkārtējā vidē ir atstājis piesārņojums, kura izcelsme ir no rūpniecības, lauksaimniecības un enerģētikas. Pirmo reizi zinātnes vēsturē izpētīta vairāku grupu halogenēto noturīgo organisko piesārņotāju sastopamība Baltijas jūras reģiona apkārtējās vides objektos un pārtikas produktos. Šo piesārņotāju klātbūtne konstatēta visos objektos, turklāt netipiski augstas koncentrācijas tika atrastas arī zīdaiņu un mazo bērnu pārtikā. Par pētījumu stāsta viens no tā autoriem - zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks ķīmijas zinātņu doktors Ingus Pērkons. Ingus Pērkons norāda, ka nav pat iespējas izvairīties no  halogenēto noturīgo organisko piesārņotāju klātbūtnes. Jau pats nosaukums norāda - tie ir noturīgi, tie saglabājās sākotnēja formā ilgu laiku. "Piedevām vēl tiem piemīt nereti dažādas toksiskas īpašības, kā arī tiem ir divas blakus esošas īpašības, kas ir bioakumulācija un biomagnifikācija, tie ir būtiski cilvēkam kā barības ķēdē augstā esošam zīdītājam," skaidro pētnieks. "Šie termini nozīmē, ka šo ķīmisko piesārņojumu koncentrācija organismā pieaug, indivīdam paliekot arvien vecākam, gan arī atrodoties augstāk barības ķēdē. Līdz ar to, jo plēsīgāks zvērs, jo ilgāk viņš dzīvo, jo augstākas ir šīs piesārņotāja koncentrācijas." "Piesārņotāji nav kaut kāds viens mazs nejauks savienojums, bet tās ir ļoti dažādas ķīmisku savienojumu grupas, tie visi ir organiski savienojumi, tie visi satur vienu vai vairākus halogēnu atomus - hloru, jodu, bromu, fluoru. Un attiecīgi mēs no tiem īsti nekā nevaram izvairīties. Tie vēl joprojām sastopami uzturā pat no simts gadu senas pagātnes," turpina Pērkons. Kā piemēru Pērkons min labi zināmo pesticīdu DDT, ko savulaik plaši izmantoja lauksaimniecībā. "Izrādās, ka katrā pasaules iedzīvotājā, ja paņem asins plazmas paraugu, varētu konstatēt vēl joprojām DDT paliekas, lai arī mēs runājam par savienojumu, kas ir aizliegts daudzus desmitus gadus un netiek lietotas ar ļoti retiem izņēmumiem, gandrīz nekur," stāsta Ingus Pērkons. Viņš arī atklāj, ka tieši mātes pienā, kas ir katra bērna pirmais uzturs, ir ļoti augsta piesārņoto komponentu koncentrācijas un nav iespējams īsti izvairīties no tā, ka to nenodot tālāk nākamajām paaudzēm. 

Meditācija, lūgšanas, apgaismības brīži - šīs transcendentālās pieredzes rietumu sabiedrībā mūsdienās ir krietni retākas nekā tās bija pirms dažiem gadsimtiem, kad īpaši reliģiski rituāli virzīja cilvēku uz ikdienā neraksturīgiem apziņas stāvokļiem. Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki ir pievērsušies mistiskās pieredzes fenomenam un ar savu pētījumu izpelījušies startptautisku atzinību. Kas ir šī mistiskā pieredze un kāpēc cilvēki dažkārt piedzīvo transcendentālus apziņas stāvokļus, vai tie ir dabiski cilvēka attīstības ceļā, vai liecina par kādiem garīga rakstura traucējumiem, raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina pētījuma autore - studiju programmas Veselības psiholoģija maģistrante Daiga Katrīna Bitēna. Autonomā sensorā meridiānā reakcija apzīmē neparastas sajūtas, kas mēdz izpausties kā patīkama tirpšana kakla vai muguras apvidū. Dīvaino sajūtu izraisa dažādi trokšņi, piemēram, čukstēšana. Zinātniskajās aprindās konkrētā reakcija gan nav līdz galam izprasts jautājums, tomēr tiešsaistē videoklipi par šo tematu piesaista miljoniem skatījumu. Kas šobrīd ir zināms par reakciju un kas īsti notiek mūsu smadzenēs tās laikā, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas klīnikas vadītāja Evija Miglāne. 

Latvijas dabas fonds par 2022. gada dzīvotni ir pasludinājis pilsētu - cilveka radīta industriāla vide, kurā cilvēka diktētiem noteikumiem pielāgojušies arī dažādi augi un dzīvnieki. Pilsēta noteikti nav pirmā asociācija, ja domājam par dabu tās klasiskajā izpratnē. Taču pilsēta nav izolēta no dabas un arī tā ir mājvieta dažādām sugām. Kuras sugas spēj izdzīvot pilsētas skarbajos apstākļos un kāpēc dažkārt tieši pilsētas vide augiem un dzīvniekiem ir piemērotāka nekā vide laukos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro botāniķe Latvijas dabas fonda pārstāve Rūta Sniedze-Kretalova. "Pilsētā daba ir, un mums ir paveicies, ka mums ir zaļas pilsētas," atzīst Rūta Sniedze-Kretalova. "Pilsētas var būt bioloģiski daudzveidīgākas, nekā industriāli lauksaimniecības apvidi, industriāli fabriku rajoni." Latvijā 68% iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un urbānās vides kvalitāte ieņem aizvien lielāku nozīmi cilvēku dzīvē. Daba pilsētā uzlabo cilvēku labsajūtu, mūsu fizisko un mentālo stāvokli, kā arī nodrošina dzīves vidi – attīra gaisu, ūdeni, augsni, regulē lietus ūdeni, dod ēnu karstā dienā. Līdzās cilvēkiem pilsētās mājo arī dažādi augi un dzīvnieki – var sastapt pārsteidzoši lielu dabas daudzveidību. Līdz ar lauku industrializācijas pieaugumu, pilsētas arī kļūst par arvien nozīmīgākām teritorijām dabas daudzveidības saglabāšanai. Jau šobrīd pilsētās sastopamas dažādas dabas vērtības – var atrast gan dabisko pļavu augus, gan novērot aizsargājamos putnus, gan apbrīnot dižkokus. Pēdējos gados visā pasaulē arvien vairāk tiek domāts par dabas klātbūtni pilsētās, un arī Latvijā šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks. Gada bezmugurkaulnieks un gada kukainis Vēžveidīgais, kas saritinās kā ezis, un skujkoku dižkoksngrauzis – vabole ar mēles mežģa vārdu, tā skatot fonētiski, var pieteikt šo tematu. Gada  bezmugurkaulnieks ir bieži un  daudzviet pamanāms  dzīvnieks – tā ir mitrene, savukārt gada kukainis ir rets eksemplārs. „Viens no iemesliem skujkoku dižkoksgrauža izvirzīšanai gada kukaiņa statusā ir speciālistu darbs pie Latvijas Sarkanās grāmatas izdošanas jaunā redakcijā, jo pirms 20 gadiem, kad tika izdota pašreizējā Latvijas Sarkanā grāmata, informācija par skujkoku dižkoksngrauzi Latvijas faunā bija tik niecīga, ka šī vabole tika ierakstīts Latvijā izzūdošo sugu sarakstā. Šobrīd Latvijas entomologu zināšanas par skujkoku dižkoksngrauzi ir ievērojami uzlabojošās. Pēc 80 gadu pārtraukuma vaboles atkal no jauna ir atrasta dažādās Latvijas vietās,” saka viens no vadošajiem kukaiņu pētniekiem Latvijā un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāvis Kristaps Vilks. Skujkoku dižkoksngauzis ir nakts kukainis, tātad  grūti pamanāms. Lai to ieraudzītu, jāmeklē kritalas un tās jāizgaismo ar kabatas lukturīti. Daudz vieglāk jebkurā gadalaikā ir pamanīt  dižkoku skujkoksngrauža izgrauztās "durvis" koku stumbros jeb izskrejas. Ja vēlaties palīdzēt šī retā kukaiņa pētniecībā, lūgums fotografēt  pieminētas skujkoku dižkoksgrauža izskrejas. Kādas tās izskatās, to var aplūkot portālā dabasdati.lv ziņojumā par  gada kukaini un turpat arī var atrast informāciju par ši gada bezmugurkaulnieku – mitreni. „Mitrenes ir visbiežāk redzētais "vēzītis", jo sastopamas visos sauszemes biotopos, arī cilvēku mājokļos, malkas šķūņos un neskartākos, ēnainākos pagalma nostūros. Visticamāk, tās izbiedējis, vai pats no tām reiz satrūcies ir katrs. Taču baidīties vai satraukties par savā ceļā sastaptu mitreni nav nekāda pamata,” teic  Vides risinājumu institūta pētniece, Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāve Rūta Abaja.  

Gadu mija mūs iepriecināja ar kādu lielisku notikumu Visuma izpētē - veiksmīgi savā misijā devies kosmosa izpētēs vēsturē lielākais teleskops, kura uzdevums būs palīdzēt rast atbildes uz fundamentāliem jautājumiem un pamanīt pašus tālākos Visuma objektus. Ko par tālajām Visuma dzīlēm mums varēs stāstīt Džeimsa Veba teleskops, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Suntažu observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Zvaigžņu dzimšana un dzīve Veroties debesīs, zvaigznes mēs redzam kā spožus punktus. Diezin vai šajā brīdī tik daudz aizdomājamies par to, ka zvaigžņu dzīvē novērojamas arī tādas stadijas kā baltais punduris, brūnais punduris un vēl citas. Bet skaidrs ir tas, ka zvaigznes no kaut kā rodas, tās savas dzīves laikā mainās un kaut kad to dzīve arī izbeidzas. Ar zvaigžņu dažādiem dzīves posmiem iepazīstina Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills. Zvaigžņu dzimšana un miršana notiek gan Piena Ceļa, gan Andromedas, gan citās galaktikās jeb gigantiskās zvaigžņu sistēmās. Lai gan relatīvi jaunākās galaktikās var atšķirties vairākas zvaigžņu īpašības, tostarp arī to dzīves ceļš, fizika savā būtībā tomēr neatšķiras, tāpēc visur zvaigznes veidojas un izdzīvo savu mūžu līdzīgā veidā. Vispirms skaidrojam, kā tad zvaigznes piedzimst un kas ir to sastāvā. Un te iederīgs būs teiciens: “Ja vēlaties ieraudzīt zvaigznes, paskatieties paši uz sevi.” Tātad zvaigznes piedzimst – pirmsākumos no tīra ūdeņraža, bet vēlāk – no dažādu atomu, elementārdaļiņu un zvaigžņu putekļu buķetes. Bet tālāk aplūkojma, kādiem posmiem zvaigznes iziet cauri savā dzīvē. Izrādās, ka tālākie scenāriji ir ļoti daudzveidīgi – var būt vieglas zvaigznes, kuras pa īstam neuzliesmo un tā arī izdziest. Un var būt spožas zvaigznes ar lielu masu, kuru dzīves turpinājums raksturojams ar dažādām izpausmēm, proti, Supernovas sprādzieni, Melnie caurumi, magnetāras, kā arī Sarkanie milži, dažādu krāsu punduri un ne tas vien.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados skandalozais Stenfordas cietuma eksperiments radīja virkni ētisku un zinātnisku pārkāpumu, taču interese par pētāmo objektu un varas attiecībām nav mazinājusies. Hierarhija ir neiztrūkstoša daļa no sabiedrisko būtņu sociālās sistēmas, taču atšķirībā no citiem dzīvniekiem tikai cilvēks spēj tik visaptveroši izmantot savu varu, veidojot miljonu armijas un totalitārus režīmus. Kā mainās mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem brīdī, kad iemantojam varu pār šo cilvēku likteņiem un vai vēlme vardarbīgi pielietot sev doto varu ir kaut kas līdz kam var nonākt ikviens cilvēks konkrētos apstākļos, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē klīniskā psiholoģe kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Marija Ābeltiņa un Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers. Varas izpausmes vēsturiskā kontekstā  Viktora Arāja bandas gadījumā propagandas ietekme un bailes par savu ādu, čekistu gadījumā - naids pret Latvijas brīvvalsti un absolūta ticība komunisma ideoloģijai, tā īsi var raksturot to  latviešu  darbību, kuri izrādīja savu pārākumu  nacistiskās Vācijas un  Padomju Savienības  valdīšanas  režīmā.      Vācu  armijai Ienākot Rīgā 1941.gada 1.jūlijā, nacistu valdības drošības dienests sāk formēt drošības policiju no vietējiem iedzīvotājiem, un priekšgalā izvirzās bijušais policists, jurists un students Viktors Arājs, kura komandā līdz kara beigām  darbojas ap 1500 vīru, kas vēsturē ir iegājuši kā masveidā ebreju iznīcinātāji.  Kas  veicināja  latviešu  iestāšanos Arāja  komandā, skaidro vēstures  doktors Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta un pēcdoktorantūras projekta "Pārvērtējot bezvalstikuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940-1953)” pētnieks Uldis Neiburgs. Ja  var  daļēji saprast  ēsmu, uz kuras uzķērās Arāja komandas vienībā esošie - tātad lieliskas  propagandas dzirnavas, kas samala kritisko domāšanu, izdzīvošana un karjera un tas viss notika kara apstākļos, tad kas bija tas dzinulis, kas latviešiem miera laikā lika darboties padomju drošības izpildvarā - čekas rindās? Skaidro Okupācijas muzeja vēsturniece un čekas darbības pētniece Inese Dreimane.  „Čekisti par savu  darbu  ne toreiz drīkstēja runāt, ne tagad viņi to labprāt dara. Viņi  nečupojas ar  bijušajiem un esošajiem kolēģiem," čekas darbības aizkulises skaidro Inese Dreimane. Iespējams šī slepenība par ieņemamo  amatu un aizliegums palepoties ar sasniegumiem savējo vidū, rezultējās agresijas izlādē, brutāli piekaujot vai psiholoģiski spīdzinot savus upurus.

Roboti jau šobrīd lielā mērā atvieglo mūsu ikdienas dzīvi un nav jomas, kur tie sevi nebūtu pieteikuši kā neaizvietojami palīgi. Arī medicīna iegūtu daudz no robotizētām tehnoloģijām, lai gan šobrīd ideja par robotu, kas veic ķirurģisku operāciju, šķiet teju zinātniskā fantastika. Pacients vienā pasaules malā, ārsts otrā - bet operācija notiek, vai nākotnē tiešām ārstu rokas varēs aizstāt roboti un ko var darīt tikai cilvēka rokas un prāts? Kādi ir ieguvumi un iespējāmie riski, ja operāciju zālē darbojas robots, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāns, profesors Valdis Folkmanis un Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras profesors Agris Ņikitenko. Digitālā rehabilitācijas programma cilvēkiem pēc saslimšanas ar insultu Statistika saslimšanai un nāves gadījumiem ar insultu gan Latvijā, gan pasaulē ir visai dramatiska. Tomēr arī tad, ja pacientu izdodas glābt, izteikta problēma ir kvalitatīvas rehabilitācijas trūkums. Šis bijis viens no iemesliem, kāpēc jaunuzņēmums "Vigo Health" pirms trim gadiem izstrādājis digitālu rehabilitācijas programmu. Pa šo laiku ar programmas palīdzību sasniegti labi rezultāti, un tās veidotājiem jau dzimst idejas par līdzīgām programmām arī cita veida pacientiem. Ko ietver "Vigo Health" programma, stāsta ārsts-neiroķirurgs un jaunuzņēmuma "Vigo Health" līdzdibinātājs Jānis Šlēziņš. Insulta statistika pasaules mērogā ir nežēlīga. Latvijā vien stacionāros katru gadu nonāk 8000 līdz 9000 insulta pacientu. Runājot par medicīnas pieejamību, Latvija noteikti ir daudz labākā situācijā nekā citas pasaules valstis, taču iezīmējas kāda cita problēma. Ja akūtā insulta gadījumā palīdzība tiek sniegta, jo pacients nonāk slimnīcā un tālāk darbojas medicīnas personāls, tad sarežģījumi rodas, kad akūtā situācija ir pārvarēta un būtu jāsākas rehabilitācijas posmam. Tieši rehabilitācijas pieejamība pie mums ir vājais posms. Tas arī bijis pamatojums jaunuzņēmuma un arī medicīniskas iekārtas “Vigo Health” tapšanai 2018. gadā. Uzņēmuma dibinātājs Kristaps Krafte problēmas insulta aprūpes organizācijā novērojis, studējot inovācijas veselības aprūpē. Savukārt Jānis Šlēziņš to bija pamanījis kā praktizējošs ārsts. Tā abi domubiedri sākuši darbu, un sadarbībā ar Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” speciālistiem tapusi šobrīd Eiropas Savienībā klasificēta medicīniska iekārta “Vigo Health”. Vārdam “Vigo” iedvesma gūta no Latvijā esošas insulta pacientu un viņu radinieku atbalsta biedrības “Vigor” nosaukuma, bet “Health” ir vārda “veselība” apzīmējums angļu valodā. Kas tad ir šī iekārta un ko tā piedāvā?

Livonija - tas ir tāls ceļš Latvijas vēsturē. Tās liecības jau sāk izzust Latvijas arhitektūrā, līdzīgi arī sagrozījusies un sašķobījusies mūsu kolektīvā atmiņa par šo periodu Latvijas teritorijas vēsturē.  Sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas" iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?". Šoreiz uzmanības centrā Livonija 13. -16. gadsimtā. Grāmata skaidro, kas īsti bija Livonija un kas nekādā ziņā nebija, kā arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets. Par jauno izdevumu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. Sarunā Andris Levāns atklāj, ka Livonija bija arī iecienīts svētceļojumu galamērķis viduslaikos. Tas izklausās šodien neierasti, bet, pētnieki to secinājuši, pateicoties rakstītām un arī priekšmetiskām liecībām, piemēram, no alvas izlieta maza pāris centimetrus liela plaketīte, kur redzama Svētā Marija, kas ar krūti zīda Jēzus bērnu. Uz apmalītes rakstīts, ka tā ir Svētā Livonijas dievmāte. Citādi šis prieksmetiņš izliktos kā neliela greznumlietiņa. Šie atradumi jau agrāk pētniekiem likuši aizdomāties, ka Livonija viduslaiku cilvēku priekšstatos ieņēmusi tādu pašu vietu kā Santjago de Kompostela vai Āhene. Kas ir tāds, kas būtu varējis piesaistīt svētceļniekus Livonijā? "Lībekas vai Štādes pilsonim, ne pārāk turīgam tirgotājs, doties uz Santjago de Kompostela ir tāls ceļš un dārgi. Livonija ir tuvāk. Bet, kas ir tas izaicinājums? Kādēļ? Tas nozīmē, ka šajā vietā jābūt nozīmīgām svēto relikvijām," skaidro Andris Levāns. Rīgā Doma baznīcā bijušas deponētas daudzas nozīmīgas relikvijās - viena no tām Svētā krusta vai Svētā koka skaida. Bijušas arī svētās asinis. Relikviju izplatība sākās 11. gadsimtā ar krusta karu laiku. Daudzām šīm relikvijām tika pierakstīts, ka tās dara brīnumus, tie ir dievišķi brīnumi. "Bet tas arī bija labs veikals. Cilvēki, kas nāca uz šī vietām, kur ir relikvijas, ziedoja naudu. Tie bija labi ienākumi baznīcām," uzskata Andris Levāns. "Svētā Dievmāte, kas zīda bērnu, ir Doma baznīcas un arī visas Livonijas  patronese - Svētā Marija, tas bija spēcīgākais pievilkšanas punkts svētceļniekiem. Ja tu, cilvēk, gribēji piedzīvot Svētās Marijas brīnumu, tad dodies uz Livoniju!" Izdevniecībā "Aminori" izdotā grāmatu sērija "Latvijas vēstures mīti un versijas" ir profesionālu vēsturnieku stāstījumi un polemiskas sarunas ar žurnālistu Māri Zanderu par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un Māra Zandera sarunās tapušais darbs "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?" ir ceturtā sērijas grāmata, kas ļaus lasītājiem labāk izprast sarežģītās vēsturiskās norises Livonijas veidošanās laikā 12./13. gadsimtu mijā Eiropas vēstures kontekstā, uzzināt par nozīmīgām personībām, politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras procesiem Livonijā no 13. līdz 16. gadsimtam, laužot vairākus iesakņojošos mītus un stereotipus un paverot jaunu, mūsdienīgu skatījumu uz šo vēstures periodu. Bet izaicinājumi Livonijā dzīvojošiem, gan vietējiem - lībieši, zemgaļi, kurši un citi, gan tiem, kas atnāca no tuvākiem un tālākiem reģioniem, no Dānijas, no Zviedrijas dienvidiem, gan Ziemeļvācijas, gan no Vestfālenes un pat no tālās Austrum- un Rietumfrīzlandes, bija ne mazāk smagi un nozīmīgi, kādi tie ir šodien. Lielākie dzīves izaicinājumi bija tīri eksistenciālas dabas.  "13. gadsimta vidus aizsākās ar lieliem pārsteigumiem saviem laikabiedriem - ir sācies ļoti silts laikmets, kas tālāk ievada tā saucamo mazo ledus laikmetu, kas sākās apmēram 14. gadsimta pirmajā pusē. Ar to ir izskaidrojamas daudzas dažādas nopietnas klimatiskas kataklizmas, kas saistītas ar pārtikas ieguvi, ražošanu. Cilvēki bija spiesti saprast, kas ar viņiem notiek un mēģināja pielāgoties šiem izaicinājumiem," atzīst Andris Levāns. "Šie dāžādie cilvēki nāca arī katrs ar savu pieredzi un sociālā dinamika, ko pārmaiņas izraisīja, bija vienlīdz nopietna visiem šī notikuma dalībniekiem. Viņi mēģināja savu dzīves modeli veidot no jauna, neatkarīgi no iepriekšējās dzīves pieredzes. Arī sabiedrībām, kas šeit jutās "kā mājās", tas bija nopietns izaicinājums," uzskata Andris Levāns. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta Papīrs un pildspalva ir klasisks rakstāmpiederumu komplekts mūsdienās, bet viduslaikos rakstīšanai izmantoja vaska tāfelītes un irbulīšus. Pašlaik Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā abu veidu senās rakstāmlietas kopā satikušās izstādē, jo ikdienā priekšmeti glabājas muzeja krājumā, un apmeklētājiem tie ir skatāmi pirmo reizi. Uz vaska tāfelītēm joprojām ir izlasāmi ļoti dažādi viduslaiku stāsti. Ar izstādē "Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas" apskatāmajiem priekšmetiem iepazīstina Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta. Šī ir iespēja, ko vēl tuvākos mēnešus piedāvā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, interesentus aicinot aplūkot izstādi “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas”. Senāk rakstīšanai izmantotās vaska tāfelītes un irbulīši, dēvēti par stiliem, ikdienā glabājas muzeja krājumā. Antija Erdmane-Hermane stāsta, ka izstāde aptver laiku no 14. gadsimta, bet, ja runājam par stiliem, tad tas ir 15.-16. gadsimts. Izstādē redzami 50 stili, kas visi atrasti Rīgā vairāku gadu arheoloģiskajos izrakumos, daudzi no tiem atrasti Doma dārzā. Bet vaska tāfelīšu saistībā jāmin kāds nozīmīgs fakts - 2021. gada 13. novembrī apritēja 125 gadi, kopš tāfelītes nonākušas muzejā un attiecīgi veikts ieraksts muzeja grāmatā. Izstādes publiskajā informācijā atrodams teikums, ka Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības kolekciju glabātājs Antons Buhholcs muzejam dāvinājis trīs koka dēlīšus ar piecām vaska tāfelītēm, kas pirkti 1880. gadā no galma padomnieka Karla fon Šmita atstātā mantojuma. Bet aiz šī viena teikuma ir aisberga neredzamā daļa jeb centieni noskaidrot, kas tad bijis Karls fon Šmits - interesanta personība, viņš pabijis arī Rīgā un veicis dažādus amata pienākumus. Bet Antijai Erdmanei-Hermanei jautāju par vaska tāfelīšu kā rakstāmā materiāla iespējamām priekšrocībām. Kā zināms, var rakstīt uz papīra, pergamenta, bērza tāss un citiem materiāliem. “Vārdi izskan, uzrakstītais paliek.” Šis ir latīņu teiciens, ko izstādes apmeklētāji uzrakstītā veidā atradīs arī uz speciālām kartītēm, ko paņemt sev par piemiņu no muzeja. Izstāde “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas” interesentiem būs skatāma vismaz pusgadu, tāpēc aicināts ikviens, tostarp skolēni, lai paskatītos, kā piezīmes pirms vairākiem gadsimtiem veica tādi paši jaunieši. Izstādei noslēdzoties, vaska tāfelītes un stili nonāks atpakaļ muzeja krājumā un dzīvos savu dzīvi tālāk. Un tikmēr turpinās dzīvot arī pierakstītie viduslaiku stāsti.

Inventarizācija Latvijas upēs – attālināti kilometru pa kilometram izsekotas visas Latvijas upes un fiksēti tajos esošie šķēršļi zivju migrācijai. Zivju migrāciju upēs vistiešākā mērā esam sekmējuši mēs paši, cilvēki, laika gaitā pāveidojot upju tecējumu. Pētnieki apsekojuši Latijvas upes ar mērķi noskaidrot šos šķēršļus un modelēt scenārijus, kā mainītos zivju ceļš mūsu upēs, ja šos aizprostus likvidētu. Kas ir lielākie traucēkļi zivju migrācijai un vai taimiņš, lasis un forele varētu kādreiz būt biežāki viesi mūsu upēs, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē pētījuma autori - zinātniskā institūta „BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups un šī paša institūta pētnieks Kaspars Abersons. Ūdensdzirnavu attīstība un noriets Latvijas teritorijā Pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā uzbūvēja cisterciešu mūki teritorijā, kas nosaukumu ieguva, pateicoties šai būvei. Tās atradās Rīgas pilsētas ziemeļu daļā - Milgrāvī jeb, latviskoti sakot, Dzirnavu grāvī. Par ūdensdzirnavu attīstību, sākot no 14. gadsimta līdz to norietam 20. gadsimta pirmajā pusē, par to darbību un to, kur šodien var redzēt ūdensdzirnavas, stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Kuplais. Rotācijas kustību latvieši iepazina vēlu, arheologi apgalvo, ka rokas dzirnavas Latvijas teritorijā parādījās 11. gadsimtā. Līdz tam malējas, jo tas bija sieviešu darbs, miltus ieguva ar graudberžiem – plakaniem akmeņiem, uz kuriem ar mazāka  apaļa akmens palīdzību graudus saberza miltos, kamēr jau pirmās ziņas par ūdensdzirnavām ir rodamas Senajā Grieķijā 65. gadā p.m.ē. Karaļa  Mitridata pils teritorijā  atradās hidralāts jeb ūdens  berzējs – tā par ūdensdzirnavu aizsākumiem skaidro Mārtiņš Kuplais. Kad un kur tika ierīkotas pirmās ūdensdzirnavas Latvijā, konkrēti nav zināms, bet Rīgā šī ierīce parādās 13. gs. 20.- 30. gados. Par to laiku ir saglabājies dokuments, kura norādītas Daugavgrīvas klostera mūku tiesības uz ūdens tilpni un tur esošām būvēm. Ūdensdzirnavās mala graudus, to enerģiju izmatoja arī  vilnas fabriku un zāģētavu darbībai un  hercoga Jēkaba valdīšanas laikā dzirnavās tika malts arī šaujampulveris. Runājot par senām ūdensdzirnavām, kuras ir atjaunotas vai kuru vietas var skatīt šodien, Mārtiņš Kuplais min Rideļu dzirnavas Kurzemē un Ķoņu dzirnavas Vidzemē, bet sevišķas ir Brenguļu dzirnavas, kuras vēl šobaltdien  izskatās tāpat kā 18.gadsimta beigās, kad tās uzzīmēja etnogrāfs un mākslinieks Johans Kristofs Broce.

Iepazīstam daudziem tik labi zināmo svīri, kuru nereti jauc ar bezdelīgu. Putns, kas cieš no ēku renovācijas, jo ligzdas būvē cilvēku tuvumā, putns, kas teju visi dzīvi pavada lidojumā un ir viens no vēlākajiem ligzdotājiem Latvijā. Raidījumā Zināmais nezinājamajā par svīri plašāk stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvji - Agnis Bušs un Andris Dekants. Putnu domestikācija - vispirms cilvēkus interesēja to krāšņas spalvas Pirmās bija  vistas, kas aptuveni pirms 9000 gadu tika pieradinātas dzīvot  cilvēka tuvumā, un tā sākās putnu domestikācija jeb savvaļas dzīvnieku pārveide par mājdzīvnieku, šajā ganījumā par – mājputnu. Runājot par šo  procesu, Latvijas Universitātes asociētais profesors, biologs Indriķis Krams stāsta par   kazuāriem, smagnējiem strausveidīgiem putniem, kuri mīt  Indonēzijā, Jaungvinēja un Austrālijā un kuri tiek uzskatīti par  vienu  no bīstamākajiem putniem. Kareivīgi pēc rakstura, apveltīti ar spēcīgu knābi un kājām, tie spēj  noknābāt cilvēku līdz nāvei. Profesors Krams atzīst, ka atslēgas vārds domestikācijas procesā ir – dabas daudzveidība un cilvēku  un dzīvnieku  tuvināšanās savstarpēja labuma gūšanas nolūkos. Turpinājumā Indriķis Krams piedāvā stāstu par to, kā viņš pirms trim gadiem konferences laikā Šrilankā brīvajā brīdi devies uz vienu no nacionālajiem parkiem, kur sastapies ar bankivas gaili – vienu no savvaļas vistu sugām, no kuras vēlāk selekcijas procesā ir cēlušās  mājas vistas. Runājot par vistu domestikācijas procesu senatnē, Indriķis Krams uzskata, ka ne jau putnu gaļa vai olu dējība bija primārais, kas interesēja cilvēku, jo gaļas un dējējvistu selekcijai un audzēšanai bija vajadzīgs ilgs laiks. Profesors norāda, ka pirmais cilvēku interesēja putnu krāšņās spalvas.

Noslēdzot gada apskatu sēriju raidījumā Zināmais nezināmajā, pievēršamies tai zinātnes nozarei, kura dominējusi ziņu virsrakstos un arī mūsu ikdienā - medicīnai. 2021. gads medicīnā pagājis vīrusu zīmē un nācis ar vairākām ilgi gaidītām vakcīnām: gada laikā tapa vakcīna pret Covid-19, vienlaikus straujus soļus spērusi arī HIV un malārijas vakcīnu izpēte, bet klīnisko pētījumu fāze jau uzsākta vakcīnai pret ebolas vīrusu. Kā vīruss kontrolē mūsu dzīvi un kas paveikts medicīnas jomā, vērtē P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcās Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors Uga Dumpis. Pētījumi medicīnā aizvadītajā gadā Elektroniskais deguns kuņģa vēža diagnostikai, olu čaumalas jaunu kaulu veidošanā, iespējas attālināti kļūt par ārstu un Latvijas mediķu pētījumi un atklājumi jauniem viediem pacientu ārstēšanā un slimību diagnostikā, tie ir sižeti par medicīnu, kas skanējuši raidījumā Zināmais nezināmajā 2021. gadā.

Raidījumā palūkojamies uz tām zinātnēm, kas vistiešāk skaidro cilvēku uzvedību. Ko 2021. gads nesis kognitīvās zinātnēs un sociālās psiholoģijas pētījumos? Ko esam uzzinājuši par telpas uztveri un politisko psiholoģiju? Atskatāmies uz aizvadīto gadu šajās zinātnēs, stāsta Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, profesors Ivars Austers. Vēstures notikumu atspoguļojums raidījumā Vēsture, kultūras vēsture, kultūras mantojums - saistībā ar šiem jēdzieniem 2021. gads bijis bagāts, un tāds tas bijis arī raidījuma Zināmais nezināmajā sižetos. Tāpēc, kā jau gada noslēdzošajās dienās ierasts, teju kā ar otas triepienu ieskicēsim spilgtus notikumus mūsu stāstos.

Marsa izpēte, jauna ēra kosmosa tūrismā, citplanētu meklējumi un daudz citu negaidītu notikumu! 2021. gads ir bijis ļoti veiksmīgs kosmosa izpētē, jauni atklājumi bijuši arī fizikā un astronomijā, paplašinot mūsu zināšanas par Visumu. Aizvadīto gadu vērtē astronomijas entuziasts Raitis Misa, Tukuma ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Tehnoloģiju atklājumi astronomijā un fizikā 2021. gads apliecinājis cilvēku vēlmi pētīt planētas, lidot kosmosā ar privātām raķetēm un noskaidrot līdz šim neizskaidroto fundamentālajā fizikā. Tam sekojām līdzi arī raidījuma sižetos, un šajā reizē atminēsimies dažus no mirkļiem gan Latvijas, gan Visuma mērogā. Šī gada marta beigās stāstījām par Eiropas Kosmosa aģentūras uzsāktu projektu, lai mēģinātu konstatēt tumšās matērijas esamību Zemei tuvējā kosmiskajā telpā. Tumšā matērija pašlaik ir viens no aktuālākajiem jautājumiem astronomijā. Šajā starptautiskajā eksperimentā līdzās tādām kosmosa lielvalstīm kā ASV, Austrālija, Krievija, Ķīna un Japāna iesaistījās arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūts, kas veica mērījumus no lāzerstacijas Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Tad nu atsauksim atmiņā šobrīd zināmo par tumšo matēriju. Tā, iespējams, veido apmēram 85 procentus no kopējās Visuma masas. Starp tumšo matēriju un gaismu nenotiek mijiedarbība, tumšā matērija neuzsūc un neizstaro ne gaismu, ne elektromagnētisko starojumu.

2021. gadu pasaule aizvadīja cīņā ar Covid-19 pandēmiju un ik pabrīdim noliekot malā citus samilzušus un būtiskus jautājumus, tostarp vides problēmas. Mežu ugunsgrēki un aizvien sarūkoši lietusmeži, klimata neizpildītie "mājasdarbi" un ES biotopu stāvoklis Latvijā, piemēslota Baltijas jūras piekraste un dārzos sirojoši lāči. Kas ir gada top notikumi dabā un vides aizsardzībā, vērtē Pasaules Dabas fonda priekšsēdētājs Uģis Rotbergs, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns un Vides izglītības fonda vadītājs Jānis Ulme. Atskats uz dabas tematikai veltītajiem sižetiem raidījumā Ja par atskaiti ņemam kalendāro gadu, tad putnu gads parastam dabas vērotājam nevis sākas, bet šādā sniegotā laikā turpinās ar barotavu ierīkošanu un skatot, kādi spārnoti viesi nāks mieloties pie cilvēka uzklātā galda. Tāpēc kā viena no šī gada pozitīvajām ziņām ir dati par putnu vērotāju aktivitāti, kad cilvēki tika aicināti piedalīties akcijā „Ziņo par putniem dārzā”. Latvijas ornitoloģijas biedrībā tika saņemti visvairāk ziņojumu piecu gadu laikā, kopš akcija norisinās. Visbiežāk ziņots par tādām sugām, kā lielā zīlīte, zilzīlīte un lauku zvirbulis. Turklāt astoņos dārzos novērotas 57 laukirbes, kuras šogad bija ieceltas Gada putna godā.

Patverties no pandēmijas radītajām skumjām metaversā, sarunāties pa telefonu ar čatbotu, norēķināties kriptovalūtā un beidzot ikdienā lietot kvadrātkodu - šie un citi tehnoloģiju apsvērumi ir jau mainījuši mūsu ikdienu un solās to darīt arvien vairāk arī nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē tehnoloģiju speciālists, "Itero" pārstāvis Reinis Zitmanis un  portāla "uzladets.lv" redaktors Kārlis Mendziņš. "Papildinātā realitāte būs mums visapkārt, caur mūsu brillēm, caur viedtālruņu ekrāniem. Mēs raugoties uz mūsu ierasto vidi, uz ielām, uz veikaliem, uz cilvēkiem mēs saņemsim mazliet vairāk informācijas. Mēs uzreiz redzēsim, vai mums bultiņa rāda, ka tanī veikalā kādu prece, ko esam sen sameklējuši. Tās lietas būs ērtas, un tu pat neaizdomāsies, ka tas ir metaverss," vērtē Reinis Zitmanis. VIņš arī norāda, ka būs salīdzinoši liela daļa no mums, kas strādās virtuālā vidē. Darba vietas, darba process, ja neskaita īsto ražošanu un arī īstā ražošana bieži vien tiks vadīta caur papildinātās realitātes brillēm, caur datoriem. Jau šobrīd ražošanas līnijas ir teju automatizēts. Cilvēkiem parādīsies darba vietas, pienākumi un kaut kādi darbi, amati tieši virtuālā vidē jeb, nosacīti runājot, internetā. "Kādreiz tas sākās ar programmētājiem, kas vienkārši sēž datorā, spaida pogas no rīta līdz vakaram. Nu kas tas par darbu, īsti nav skaidrs, ko viņš tur dara," komentē Reinis Zitmanis. Šādas lietas būs arvien vairāk un būs arī virtuālo īpašumu mākleri, jau šobrīd virtuālās zemes darījumi metaversā ir.  "Ir mazliet grūti saprast, ka tu rītdien, it īpaši, ja tev šodien nav darba, varbūt uz to tieši arī jāskatās, varbūt tu gribi būt virtuālās zemes tirgotājs, jo tur vēl tā niša ir salīdzinoši vaļā, tev nav šī milzīgā konkurence reālā pasaulē," bilst Reinis Zitmanis. Mūsu dubultnieki jeb avatāri ir tuva nākotnē. "Cilvēkam šobrīd sociālajos tīklos ir savs profils, kur tāpat rūpējas, lai bildīte ir smuka, lai atsauksmes ir labas, lai ir kaut kādi "like" un tā tālāk. Šāda pat cilvēki rūpēsies par savu virtuālo avatāru virutālā pasaulē," uzskata Reinis Zitmanis. Tehnoloģiju sižeti raidījumā Mūsu raidījuma sižetos neatkarīgi no tā, vai mēs runātu par vides zinātni vai vēsturi, bieži parādās vārds “tehnoloģijas”. Tāpēc, noslēdzoties 2021. gadam, arī mēs paraudzījāmies, kādi stāsti izskanējuši par un ap tehnoloģijām. Šajā reizē izcelsim dažus pieturas punktus, kas pierāda – tehnoloģijas ienāk mūsu dzīvē, pakalpojumos, ko lietojam, tās palīdz risināt vides problēmas un padara pieejamāku kultūru. Pirmais šīs reizes stāsta varonis vai drīzāk varoņi – roboti, čatboti, virtuālie asistenti. Roboti cilvēkveidīgas būtnes izskatā vai sistēma, kas apmācība ar mākslīgo intelektu, daudzus vairs nepārsteidz. Nākamais jautājums, kas pavīd pie apvāršņa un kam pievērsāmies savos stāstos, - vai dažāda veida roboti spēj izjust arī cilvēkiem piemītošās emocijas. Un izskatās, ka, lai gan roboti gājuši tālu, ir liela atšķirība starp to, ko nozīmē iemācīties emocijas un ko – izjust emocijas. Šādu būtisku niansi atklāja eksperti.

Labdarības akcija "Dod pieci!" šogad uzmanību pievērš vides pieejamībai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tā ir aktuāla problēma šodien, taču kādu nākotni iezīmē tehnoloģiju un zinātnes attīstība. Vai neiroprotezēšana, jaunu materiālu un robitizētu tehnoloģiju pielietošana nākotnē ļaus uz visiem laikiem aizmirst ierobežojumus, kurus arvien mūsdienās izjūt cilvēki ar kustību traucējumiem, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Rehabliitācijas fakultātes studiju programmas Ortozēšana, protezēšana vadītājs, rehabilitācijas centra  "Vaivari" Ortozēšanas, protezēšanas centra vadītājs Ēriks Šveide. Tehnisko palīglīdzekļu attīstība starpkaru laikā Senā Latvijas Sarkanā Krusta žurnālā var atrast datus par to, cik pagājušā gadsimta 20. gados tika izgatavotas un invalīdiem izsniegtas kāju un roku protēzes, kruķi, darba stutkājas, ratiņi - pašbraucēji un vēl citi ortopēdiskie palīglīdzekļi. Kur un kā tie tika izgatavoti un kad sāka izgatavot pirmās protēzes, stāsta Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas vadītājs Mārtiņš Vesperis. Skatot karadarbības vēsturi, jo vairāk attīstās militārā tehnika, jo vairāk ir cietušo un jo vairāk pieaug prasības pēc dažādiem palīglīdzekļiem, lai atvieglotu šo cilvēku ikdienu. Pirmais pasaules karš, kad aptuveni 20 miljoni cilvēku tika ievainoti vai sakropļoti, ir, tā teikt, kulminācija, kas paģērē dažādu ortopēdisko palīglīdzekļu ražošanu un attīstību, atzīst vadītājs Mārtiņš Vesperis. Viņš rāda 1926. gadā izdoto Latvijas Sarkanā Krusta žurnālu, kurā var lasīt: "… Latvijas Sarkanā Krusta ortopēdiskās darbnīcas galvenais uzdevums ir apgādāt kara invalīdus ar mākslīgiem locekļiem (protēzēm). Piecu gadu laikā gandrīz visi Lielā un Latvijas atbrīvošanas kara invalīdi jau reiz ir apgādāti ar mākslīgiem locekļiem. Bez invalīdiem pēdējos gados darbnīca pagatavo ļoti daudz protēžu un citu ortopēdisku priekšmetu arī privātiem pasūtītājiem, jo lētās cenas un izturīgais darbs pievelk darbnīcai arvien vairāk pacientu." Sarkanā Krusta ortopēdiska darbnīca dibināta Rīgā 1921. gadā ar mērķi ortopēdisko priekšmetu pagatavošanai kara un nelaimes gadījumos sakropļotajiem. Kara invalīdiem šie ortopēdiskie līdzekļi pienācās bez maksas. Maksu par tiem sedza valsts vai pašvaldība. Un, šķirstot minēto žurnālu, redzam, ka ortopēdisko zābaku pāris pagājušā gadsimta divdesmitajos gados maksā 100 latu, bet braucamratiņi - 305 latus.

Medus jau tūkstošiem gadus ir zināms kā lielisks enerģijas ieguves veids un īpaši vērtīgs produkts, kura ieguve ir no paaudzes paaudzē mantota prasme. Mūsdienās tas ir viens no visvairāk viltotajiem pārtikas produktiem veikalu plauktos, tāpēc darba pilnas rokas ir tiem, kas seko līdzi medus izcelsmei un kvalitātei. Kā nosaka medus autentiskumu, izcelsmi un kvalitāti un ar ko atšķiras viltots medus no lauku vai pilsētas stropos iegūtā medus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Analītiskās ķīmijas katedras zinātniskais asistents Krišs Dāvids Labsvārds un biškopis Valdis Janovs. "Latvijā nav izplatīti medus paraugi, kam būtu pārsniegtas pieļaujamās kaitīgo vielu normas. Bet ir gadījumi, kad ir piesārņojums no pesticīdiem. Latvijas medum šādi gadījumi ir reti, bet ārzemēs, trešās pasaules valstīs, kur ir vāji regulēti noteikumi par pesticīdu izmantošanu, bieži saskaras ar šādu problēmu, ar veselībai kaitīgām koncentrācijām," par medu stāsta Krišs Dāvids Labsvārds. Viņš piekrīt, ka medus ir viens no visvairāk viltotajiem produktiem. Vēl vairāk vilto olīveļļu un pienu. "Medus ir saldinātājs, ja salīdzina šī saldinātāja cenu ar citiem, ir jūtama atšķirība, negodīgi cilvēki to izmanto, mēģina izdomāt arvien jaunus veidus, kā viltot medu, lai gūtu arvien lielāku peļņu," atzīst Krišs Dāvids Labsvārds. Viņš atzīst, ka pasaulē ir bijuši vairāki skandāli, kad atrasti medus paraugi, kurus atzīst par viltojumiem, atšķaidīti ar kādu lētāku sīrupu. Skandalozs gadījums bija Austrālijā un vēl pirms tam Kanādā. Valdis Janovs atzīst, ka arī Latvijas biškopjus ietekmē viltotā produkcija, jas rodas, piemēram, paņemot mucu tā sauktā ukraiņu medus, kam pielej karotīti savējā. Tas ir izaicinājums biškopjiem. Tāpat arī Ķīnas piedāvātais tā sauktais medus. Lai izvairītos no vilotumu iegādes, abi raidījuma viesi iesaka izvēlēties pazīstamu biškopi un iegādāties pie viņa. Ir sākts pētījums par medus analīzi, lai laika gaitā varētu atpazīt viltojumus un aizsargāt Latvijas biškopju produkciju. Veiktas pārbaudes, vai medum nav pievienots, piemēram, cukurniedzu sīrups. Latvijā šāds viltojums nav atrasts. Botāniskās atradnes un zudumi Latvijā Reizi sešos gados dabas eksperti laikā no maija līdz oktobrim dodas ekspedīcijās, lai izpētītu retās un ļoti retās augu un sūnu sugas. Piecos mēnešos  speciālisti apstaigāja teju 2000 punktu, un nesen Latvijas dabas fonds (LDF) ir nāca klajā ar ziņojumu par to, ko speciālistiem ir izdevies uziet un ko- nē. Atradumu sarakstā  r orhideja, kura smaržo pēc banāniem, un smalkā najāda – neliels ūdensaugs, kas izskatās pēc zaļu diegu pušķīša un ir  rādītājs tīram, dzidram ūdenim, par šo reto augu atradnēm stāsta LDF projektu vadītājs un biotopu eksperts Uvis Suško. Visās līdz šim zināmajās vietās atrasta arī platlapu cinna – tā ir graudzāle,  nedaudz atgādina vārpatu, bet cinnai ir izteikti nokarena skara un patīkama  smarža. Par citiem augiem runājot, kā teikts LDF ziņā „par Igaunijas rūgtlapi bija vērtīgi uzzināt, ka tās populācija ir skaitliski pieaugusi, tomēr satrauc ziņa, ka ziedošo eksemplāru ir tik maz. Līdzīgi ir arī ar Sibīrijas mēlziedi, kurai ziedošo eksemplāru skaits ar katru monitoringa gadu samazinās un nav vairs tālu sugas iznīkšanas brīdis. Vēl arvien, jau 3. monitoringu pēc kārtas, neizdodas atrast vienkāršo ķekarpapardi, un jautājums vēl arvien paliek atklāts – vai šī suga ir izzudusi no Latvijas jeb arī vienkārši nepamanīta aug kādā pļavā, jo piemērotu biotopu sugai netrūkst, drīzāk pietrūkst atradēja veiksme pamanīt augumā sīko augu.”

Gada tumšākais laiks mums atgādina, cik atkarīgi esam no mākslīgā apgaismojuma. Petroleja, gāzes lampas un visbeidzot elektriskās spuldzes – 19. gadsimta otrajā pusē Rīga piedzīvo pārmaiņas – tā kļūst drošāka, gaišāka un mūsdienīgāka. Kā rīdzinieku mājokļos ienāca spuldzes, lampas un lustras, kā elektrības ienākšana cilvēka dzīvē mainīja mūsu paradumus un kā pirms simts un vairāk gadiem apgaismoja Rīgas ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Elektrība pilsētu ielu apgaismošanā un arī pilsētnieku mājokļos parādās 19. gadsimta beigās. "Izgaismot ielas un priekšpilsētas Rīgā sāka drošības apsvērumu dēļ," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Ielu apgaismojums sākumā balstījās lielā mērā uz petroleju ārpus pilsētas centra, jo tehnoloģija bija vienkāršākā un lētāka, un gāzi - pilsētas centrā. Ir saglabājušies pilsētas policijas meistara rakstītās sūdzības pilsētas valdei, ka nepieciešams ielu apgaismojums, jo 19. gadsimta beigās petrolejas lampas uz ielas dedzināja tikai līdz pulksten 2 naktī taupības nolūkos, ja bija spožs mēness, ielu apgaismojumu neieslēdza vispār. "Veidoja apgaismes tīklu, Pārdaugavā petrolejas apgaismojums bija 19. gadsimta beigās, labā krasta priekšpilsētās bija gāzes un petrolejas apgaismojums," norāda Mārtiņš Mintaurs. "Elektrība parādījās drošības apsvērumu dēļ, jo bija Rīgā notikums, kas pievērsa uzmanību tam, cik gāze ir nedrošs līdzeklis sabiedriskās ēkās. Tā ir Rīgas pilsētas teātra (Nacionālās operas) degšana, jo bija tehniskas nepilnības gāzes apgaismojumā," turpina Mārtiņš Mintaurs. Pēc šī ugunsgrēka arī parādījās pirmā lokālā elektrostacija Rīga, tā bija domāta Pilsētas teātrim sākumā. Ar laiku izmantoja arī tuvākās valsts iestādes. "1905. gadā policija lūdza pilsētas valdei nodrošināt, lai ielu apgaismojums darbojas ilgāk drošības apsvērumu dēļ, ir nemieri un pilsoņus apdraud ne tikai revolucionāri, bet arī laupītāji, kas, izmantoja situāciju, tāpēc arī priekšpilsētās ilgāk vajadzētu dedzināt petrolejas lampas," atklāj Mārtiņš Mintaurs. Apgaismošanas sistēma izplatījās no pilsētas centra, pirmie eksperimenti ar elektrību dzīvokļos un ielās ir pilsētas centrā, arī pirmās gāzes laternas bija Rīgas centrā. "Mājas apstākļos ilgi uzskatīja, ka elektrību dedzināt ir izšķērdība un liels grēks. Turklāt elektrība nebija arī tik spēcīga kā mūsdienās. Kvēlspuldzes parādās īsi pirms Pirmā pasaules kara, īsti ienāk 20. - 30. gados," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Bet dekoratīvais apgaismojums Rīgā ienāca 20.-30 gados.   Ievērojama grāmatu kolekcija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē pēdējo gadu laikā izdarīts ievērojams darbs - apzināta viena no lielākajām grāmatu kolekcijām Latvijā, ko savulaik radījusi Rīgas jezuītu kolēģija. Kādi retumi un unikāli darbi atrodami vairāk nekā 880 grāmatu kolekcijā un ko šī kolekcija stāsta par reformācijas laiku, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors viduslaiku vēsturē Andris Levāns un Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Laura Kreigere-Liepiņa. Raidījumā nesen esam stāstījuši par jezuītu ordeņa vēsturi un jezuītu darbību Latvijā mūsdienās. Bet šajā reizē veidosim vēl kādu tiltu starp pagātni un tagadni, kas pierāda jezuītu lielo lomu Latvijas, Eiropas un visas pasaules kultūras vēsturē. 2018. gadā pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Upsalas universitātes Zviedrijā pārstāvju tikšanās aizsākts projekts “Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka”. Tā mērķis - padziļināti izpētīt un rekonstruēt Rīgas jezuītiem savulaik piederējušu grāmatu krājumu un sastādīt grāmatu katalogu, lai tas taptu zināms un būtu pieejams plašākai sabiedrībai. Darbs ir paveikts, un par to, kas šajā grāmatu katalogā atrodams, iepazīstināsim šajā reizē. Bet iesākumā atsauksim atmiņā, kas bija jezuīti un kad tie nonāca Latvijā. Par to stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors viduslaiku vēsturē Andris Levāns. Jezuītu darbība poļu Vidzemē un Latgalē beidzās 19. gadsimta pirmajā pusē, taču Rīgā tā tika pārtraukta jau 1621. gadā, kad Rīga krita Zviedrijas karaļa rokās. Atkal mainījās spēku samēri konfesijās. Saskaņā ar tā laikmeta praksi uzvarētājs - zviedru karaspēks - konfiscēja saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem - katoļu baznīcai  - visa veida materiālās vērtības iekarotajās teritorijās. Grāmatas no jezuītu kolēģijas tika pārvestas uz Zviedriju, kur šobrīd tās veido vienu no senākajām grāmatu kolekcijām Upsalas universitātes bibliotēkas krājumā. Par apzinātajām grāmatām projekta “Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka” ietvaros turpina Andris Levāns. Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Laura Kreigere-Liepiņa attālināti ierakstītā sarunā norāda, ka no 1200 katehisma eksemplāriem, kas tam laikam bijusi liela tirāža, saglabājušies tikai trīs, no kuriem Upsalas universitātes bibliotēkas eksemplārs ir vienīgais pilnais šī izdevuma eksemplārs. Bet vērienīgajā grāmatu kolekcijā, kas šobrīd apzināta, Laura Kreigere-Liepiņa izceļ vēl kādu dārgumu. Tā ir "Gisberta tēvareize", kas ir senākais zināmais ar roku rakstītais teksts latviešu valodā. Kamēr, protams, nav datu par vēl kādu senāku avotu.  Projekta mērķis bija iespēju robežās atrast arī Rīgas kolēģijas grāmatas vēl citās valstīs. Vēl pirms pandēmijas projekta dalībnieki fiziski apmeklējuši daudzas bibliotēkas, un Rīgas jezuītu grāmatas atpazītas pēc zīmogiem un īpašuma ierakstiem titullapās vai kur citur grāmatā. Cik labi saglabājušās bija grāmatas un ar ko līdztekus Petra Kanīzija grāmatai Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās var iepazīties interesenti, stāsta Laura Kreigere-Liepiņa.

Gandrīz kā ar šķērēm izgriezt neveiksmīgu fragmentu cilvēka genomā - viens no šī gadsimta ievērojamākajiem sasniegumiem ģenētikā un medicīnā kopumā ir gēnu rediģēšanas metodes CRISPR atklāšana, kas savulaik būtu šķitusi kā zinātniskā fantastika. Sapnis - ārstēt līdz šim neārstējamas, iedzimtas slimības, rediģējot cilvēka genomu. Pirms vairākiem gadiem raidījumā stāstījām par šīs metodes pirmsākumiem un jau bijuši jauni atklājumi un pielietojumi, no kuriem atsevišķi uzjundījuši karstas diskusijas par metodes ētisko darbu. Vai CRISPR tehnoloģija reiz radīs supercilvēkus un cik daudz ētisku un medicīnisku šķēršļu līdz tam jāpārvar, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadītāja Zanda Daneberga un Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents, bioētikas un medicības ētikas speciālists Ivars Neiders. Karavīru atlases kritēriji dažādos laikos Armijā vienmēr ir darbojušies atlases kritēriji, lai iegūtu pēc iespējas labākus un spēcīgākus karavīrus. Jau kopš Senās Grieķijas un Spartas laikiem valdījis ideālā karavīra modelis, bet 20. gadsimtā līdzās šai idejai talkā nāca vēl viens rīks – eigēnika. Viens karš beidzās, un eigēnika uzņēma vēl lielākus apgriezienus līdz nākamajam. Par karavīru atlases kritērijiem dažādos laikos un eigēniku kā paņēmienu mērķa sasniegšanai stāstīja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Vārdu “eigēnika” daudzi būs dzirdējuši saistībā ar 20. gadsimta tumšajām vēstures lappusēm un nacistiskās Vācijas īstenotu represīvu programmu. Eigēnikai kā parādībai gan ir senāka vēsture, un tieši jēdziens “eigēnika” jeb mācība par to, kā iedzimtības likumus varētu izmantot cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, saistīts ar 19. gadsimtu. Jēdzienu ieviesis dabas pētnieks sers Frānsiss Galtons, un eigēniku mēdz dēvēt arī par sociālo darvinismu, tātad tā ir cilvēku atlase pēc noteiktiem kritērijiem. Par šo ideju un kā tā vēlāk ienākusi militārajā jomā Valdis Kuzmins.

Bēgļu krīze, konflikti Ukrainā, tagad arī notiekošais pie Baltkrievijas robežas, kā arī darba meklētāji un apmaiņas studenti. Latvijā līdzīgi kā citviet pasaulē migrācija notiek. Tas rada neviennozīmīgu attieksmi sabiedrībā, ko pierāda arī nenes veikts pētījums, kurā skaidroti iemesli Latvijas iedzīvotāju attieksmei pret imigrantiem. Izmantojot eksperimenta metodi, pētnieki Latvijā skaidrojoši, ar kādiem starpkultūru stereotipiem ikdienā saskaramies. Pētniekiem ir arī ierosinājumi, kā mainīt šos aizspriedumus. Plašāk stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Mārtiņš Kaprāns un Andris Saulītis. Trīs stāsti par iedzīvošanos trimdas vidē pēc Otrā pasaules kara Latvietis nāk no dziedātāju un strādātāju tautas, reizi gadā lec pāri ugunskuram un visās ķibelēs lamā valdību – tā puspajokam pusnopietni esam radījuši stereotipu par mums pašiem. Bet kā, atskatoties pagātnē, kad Otrā pasaules kara beigās daudzi latvieši, glābjoties no padomju okupācijas, devās bēgļu gaitās, kā tad uz viņiem skatījās iedzīvotāji Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, Amerikā, Lielbritānijā? Ko nozīmē  būt citādam? Cik viegli viņiem  bija iejusties  jaunajā mītnes  zemē un  iejukt, vai gluži  otrādi, izcelties uz apkārtējo fona? Uzklausām trīs pieredzes stāstus. Zuze Krēsliņa-Sila, bijusī Minsteres latviešu centra administratore, tagad dzīvo Latvijā, ir dzimusi ASV, vēlāk pārcēlusies uz Vāciju. Zuzes vecāki bēgļu gaitās ieradās Vācijas pilsētā Tībingenē,  kur kā studenti dzīvoja nevis  bēgļu nometnē, bet dzīvoklī. Vēlāk vecāki aizceļoja uz Ameriku, kur abi cītīgi apguva angļu valodu. Līdztekus vēl bija vācu valodas prasme, tāpēc abi varēja turpināt studijas un tur veidot karjeru izvēlētajās profesijās. Tas, ka Zuze mazotnē runāja divās valodās - angļu un latviešu -  izcēla viņu skolasbērnu vidū. Vēlāk, pārceļoties ar ģimeni uz Vāciju, Zuze, kura bija  izaugusi tajā raibajā Amerikas "zupas katlā", kā cittautiete saskārās ar nievājošu attieksmi no vietējiem. Lai arī Zuze Krēsliņa-Sila pārsvarā kontaktējusies un strādājusi latviešu vidē Minsterē, tomēr arī viņa gadu gaitā ir piesavinājusies vāciešiem raksturīgās īpašības, piemēram, precizitāti. Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāja vietnieks, bijušā  Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons ir dzimis Amerikā  un par sevi saka - kā amerikānis skaļāk runāju, biežāk smaidu un neesmu tik konservatīvs,  sastopot ko jaunu. Mārtiņa vecvecāki, pēc Otrā pasaules kara ierodoties ASV, sākotnēji strādāja smagu fizisku darbu un viņu atvasēm, Mārtiņa vecākiem, skolas gaitas uzsākot, katram savā veidā bija jāiedzīvojas amerikāņu bērnu vidū - mammai galvaspilsētā Vašingtonā, tēvam - Napā, kas tagad zināma kā vīna dārzu teritorija. Bizes kā piederība latviešu tautībai ir rotājušas nākamās runātājas galvu, kad viņa bija meitene. Šī matu rota, kleitas un skābu kāpostu smārds viņu padarīja par atšķirīgo zviedru vidē. Trešo stāstu par stereotipiem un piederību svešā zemē stāsta literatūrzinātniece un valodniece Aija Priedīte, kura četru gadu vecumā nonāca Zviedrijā.

No plastmasas radīts iepakojums dažadu produktu pārvadāšanai ir viena no tām atkritumu grupām, kas pašreizējos apstākļos nav pārstrādājama. Arī Latvijā inženieri strādā pie risinājumiem, kas ļautu iepakojumam pildīt savu funkciju, vienlaikus esot videi draudzīgākiem. Viens no šādiem iepakojumiem ir termoiepakojuma plāksnes, ko radījušas Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumu sistēmu institūta pētnieces. To sastāvā izmantota invazīvā suga Kanādas zeltslotiņa, lopbarībā neizmantojama zāle u.c. bioloģiski mazvērtīgi materiāli. Par jauno materiālu stāsta RTU Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētnieces Ilze Vamža un Vivivta Priedniece. Jaunās plāksnes varētu izmantot preču drošai pārvadāšanai – materiāls pasargā no temperatūras svārstībām un mehāniskiem bojājumiem, piemēram, triecieniem. Zinātnieku veikumu licencējuši divi Latvijas uzņēmumi. Igaunijā top salmiņi no niedrēm Nu jau aizvien biežāk dzirdam par dažādiem tehnoloģiskiem jaunumiem, kas vienlaikus ir dabai draudzīgi produkti, piemēram, bišu vaska drāniņas, no kafijas biezumiem darinātas krūzītes un tamlīdzīgi. Šādi produkti nākotnē kļūs aizvien pieprasītāki, bet tikpat svarīga ir arī to izturība. Šoreiz palūkojāmies uz mūsu ziemeļu kaimiņu – igauņu – veikumu šajā jomā, jo Sāremā salā top videi draudzīgi un izturīgi dzērienu salmiņi no niedrēm. Šo laikmetu pamatoti varam dēvēt par plastmasas laikmetu. Plastmasa tiek izmantota teju visur, bet diemžēl arī vienreizlietojamas plastmasas atkritumu ir pārpārēm. Tiesa, ņemot vērā esošo situāciju, Eiropas Savienībā šī gada vasarā stājās spēkā noteikumi, aizliedzot tirgot vienreizlietojamos plastmasas traukus, un šīs pārmaiņas jūtam arī Latvijā. Tajā pašā laikā vēl joprojām dzīvojam pandēmijas apstākļos, un tieši pandēmija sekmējusi to, ka plastmasas patēriņš epidemioloģiskas drošības nolūkos pieaudzis. Bet jau pirms trim gadiem, domājot par to, kā saglabāt tīru vidi nākamajām paaudzēm bez plastmasas atkritumiem, videi draudzīgu dzērienu salmiņu ražošanu uzsācis uzņēmums “Sutu straws”, kas atrodas Igaunijā, Sāremā salā. Varētu teikt, ka defekts ir padarīts par efektu, jo salā augošās nezāles – bagātīgie niedru krājumi – tiek pārvērsti vairākkārt izmantojamos salmiņos. “Sutu” ir vietas nosaukums Sāremā salā, tas tad arī izmantots piecu cilvēku veidota uzņēmuma nosaukumā. Attālinātā sarunā tikos ar uzņēmuma pārdošanas vadītāju Kersti Pärtelpoeg, kura plašāk stāsta par niedru salmiņu ražošanas aizsākumiem un to priekšrocībām.  

Cianobaktērijas reiz apgādāja planētu ar skābekli, bet to pēcteči - zilaļģes - rada kaitējumu Baltijas jūras ekosistēmai. Jau sen runājam par to, ka Baltijas jūra aizaug ar aļģēm un to ziedēšanas laikā daudzviet ūdens kļūst zaļš. pie vainas lielā mērā ir tas, ka jūrā nonāk pārāk daudz barības vielu - slāpeklis un fosfors. Turklāt jaunākie pētījumi lieks domāt, ka Baltijas jūras centrālā daļa slāpekli uzņem ātrāk nekā jebkurš cits reģions pasaulē. Vai tā ir, kāda ir aļģu divējādā daba un kā cilvēka darbība veicina to vairošanos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktors vadošais pētnieks Juris Aigars un šī institūta zinātniskā asistente doktorante Ineta Liepiņa. Aļģes var izmantot arī pārtikā un enerģētikā Ne reti jūras malā var ieraudzīt akmeņus, kas apauguši ar zaļiem, mīkstiem matiem - tās ir ulva aļģes, kuras zinātnieku interesi piesaista ar savā vērtīgajām īpašībām un kuras var izmantot gan pārtikas, gan ķīmiskajā rūpniecībā, kā arī enerģētikas ieguvē. Ne reizi vien šajā  raidījumu ciklā esam runājuši par ēšanas un saimniekošanas paradumiem, lai nākotnē, pieaugot cilvēku skaitam uz mūsu planētas, visus varētu nodrošināt ar pilnvērtīgu pārtiku un vienlaikus saglabātu ekoloģisku līdzsvaru starp  apkārtējo vidi  un cilvēkiem. Jau esam stāstījuši par mākslīgo gaļu, kukaiņiem pārtikā, nu kārta ir pienākusi aļģēm. Kaut gan tas nav īsti korekti - saukt šīs jūraszāles par jaunumu pārtikā, jo  veikalu plauktos  jau ilgstoši var redzēt jūras kāpostus, pārtikas  produktu, kas  iegūts no brūnaļģēm - laminārijām. Tā kā pasaulē ir zināmas aptuveni 30 tūkstošiem aļģu sugu, šoreiz stāsts par zaļaļģēm, to vietu dabā, to audzēšanu un  īpašībām.   Zaļo jūras aļģu pasuga - ulva aļģes - mums ir pazīstamas  pēc izskata. Ja kaut reizi esam bijuši  Baltijas jūras krastā un tur redzējuši akmeņus, kas apauguši gariem, zaļiem, mīkstiem matiem, tad ziniet, ka šie mati ir minētās aļģes. Vairāk par intervijā stāsta Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pētniece, doktore Karīna Bāliņa. Karīna Bāliņa ir viena no speciālistēm, kas iesaistījusies  starptautiskās sadarbības programmā "Rītdienas jūras labība", lai kopā ar citiem zinātniekiem no 28 valstīm piedalītos pētniecības projektā, kura mērķis ir  veicināt jūras aļģu potenciāla izmantošanu Eiropā. Ir izpētīts, ka zaļo jūras aļģu pasuga - ulva - ir vērtīgs produkts gan pārtikā, gan enerģētikā. Kā pārtikas sastāvdaļas ulva aļģes ir bagātas ar olbaltumvielām, ogļhidrātiem, antioksidantiem un šis aļģes var audzēt gan sauszemes, gan jūras apstākļos. Ulva var saražot vairāk biomasas uz kvadrātmetru nekā sauszemes augi, šīs aļģes arī  kalpo kā  aizsargs ūdenstilpju aizaugšanai.

Teju divi gadi pandēmijas noskaņas ne vienam vien cilvēkam liek meklēt veidus, kā sevi izklaidēt, atpūsties un atslēgties no ikdienās. Ņemot vērā ierobežojumus un ik pa laikam noteiktā mājsēdes, izklaides bieži ir turpat mājās pie kāda ekrāna. Seriālu skatīšanās maratoni, stundām ilga datorspēļu spēlēšana vai arī grāmatu lasīšana – šie ir tikai daži veidi, kā atpūšamies, patveroties no reālās dzīves. Kā šī bēgšana no realitātes ir kļuvusi par mūsu ikdienu pandēmijas apstākļos un vai tā ir veselīga mūsu psihes aizsargreakcija pret ikdienas grūtībām, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Aktieri kameras priekšā rada citu realitāti Kino un teātra aktieri caur savu emocionālo pieredzi iejūtas dažādos tēlos, ne reti pakļaujot tam savu ķermeni un dzīves veidu. Ko aktiermeistarībā nozīmē jēdziens "metodes aktieris", kuras Holivudas zvaigznes visspilgtāk iemieso šo metodi un kā tā darbojas? "Aktierim ir jāiemācas sarežģīto padarīt par vienkāršu, vienkāršo par vieglu un vieglo par skaistu," ir teicis krievu  režisors Konstantīns Staņislavskis, aktiermeistarības metodes ieviesējs, kuras pamatā ir paņēmienu klāsts, kad aktieris identificējas ar tēla iekšējo motivāciju un emocijām, lai tādejādi viņš spētu izteiksmīgi atveidot  savu varoni.   Vēlāk šo  Staņislavska metodi izmantoja, un pilnveidoja vairāki Amerikā dzīvojošie aktiermeistarības pasniedzēji. Mūsdienās par šīs metodes aktieriem tiek dēvēta vesela plejāde ASV kino zvaigžņu – Dastins Hofmanis, Merila Strīpa, Keita  Blanšeta, Als Pačīno, Uma Turmane,  Nikolass Keidžs  un  vēl citi. Vairāk par šo aktiermeistarbas  metodi un tās spilgtākajiem adeptiem stāsta kinokritiķe un Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma. Fragmentā dzirdējāt amerikāņu aktieri Marlonu Brando Stenlija Kovaļska lomā 1951. gada uzņemtajā filmā "Ilgu tramvajs". Šis aktieris tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem minētās  aktiermeistarības metodes lietotājiem. Vēl skatot zināmākos piemērus par aktieru pilnīgu iemiesošanos savos tēlos, varam lasīt par to, kā Adrians Brodijs zaudēja 13 kg sava svara, lai iemiesotos  Varšavas geto  novārdzinātā ebrejā filmā "Pianists", vai Renē Zelvegere, kura uzresnēja, lai filmētos kā britu tuklīte  Bridžita Džonsa, vai Ramī Maleks, kurš gadu  pirms filmēšanas nēsājis zobu plati, lai tādejādi iejustos dziedātāja Fredija Merkūrija tēlā. "Aktiera darbs būtībā slēpjas divās jomās: spēja konsekventi radīt realitāti un spēja šo realitāti izteikt," ir sacījis aktiermākslas pedagogs Lī Strasbergs.  Turpinājumā  īsa intervija  ar  Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Ināra Slucku, kura ir  lasījusi un pētījusi un  apguvusi vingrinājumu  kopumu, kas  nepieciešams  minētas aktiermeistarības  metodes izkopšanai.

Muskuļi cilvēka ķermenī ikdienas veic darbu, kuru mēs nereti uztveram kā pašsaprotamu. Kā darbojas muskuļi mūsu ķermenī un kā mēs ar savu dzīves veidu varam veicināt vai arī apgrūtināt to darbu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Sporta zinātnes programmas vadītāja, asociētā profesore Līga Plakane. Tapusi jauna bezkontakta melanomas skrīninga iekārta Ādas vēža jeb melanomas savlaicīga diagnostika ir viens no būtiskākajiem nosacījumiem, lai to veiksmīgi ārstētu. Medicīnā jau tiek lietoti dermatoskopi ādas veidojumu pārbaudei, taču nesen pētnieku komanda nākusi klajā ar jaunu bezkontakta melanomas skrīninga iekārtu. Tā ļautu veikt precīzu, vienkāršu un ātru ādas veidojumu analīzi jebkuram lietotājam bez iepriekšējām zināšanām. Kā tad iekārta darbotos un kam tā īpaši noderētu? Par multispektrālu bezkontakta melanomas skrīninga iekārtu stāsta jaunuzņēmuma “Bdetect” vadītājs, ekonomikas doktora kandidāts Ronalds Skulme, inženierzinātņu doktors Rīgas Tehniskajā universitātē Dmitrijs Bļizņuks, kā arī Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta Biofotonikas laboratorijas vadošā pētniece Ilze Ļihačova. Saskaņā ar starptautisku publikāciju datiem melanoma ir tas ļaundabīgais audzējs, kas izraisa lielāko daļu ar ādas vēzi saistīto nāves gadījumu. Katru gadu visā pasaulē melanoma izraisa aptuveni 55 000 nāves gadījumu. Ādas veidojumu pārbaudei dermatologi un onkologi lieto dermatoskopus, bet tāpat var rasties grūtības atšķirt, vai tā tiešām ir melanoma, vai arī kāds labdabīgs veidojums. Risinājumu meklējuši arī Latvijas pētnieki, ievācot datus un galarezultātā izstrādājot iekārtu melanomas diagnostikai, kas strādā bezvadu režīmā un piedāvā arī citas tehniskas priekšrocības. Viena no iekārtas izstrādātājiem, pētniece Ilze Ļihačova uzsver tieši ādā esošo pigmentu analīzes nozīmi, lai ieraudzītu melanomu un pieņemtu lēmumu par diagnozi. Šie pigmenti jeb hromoforas ir melanīns, ko redzam dzimumzīmēs, un tās var būt tumši, gaiši, oranžīgi brūnas. Otrs pigments ir hemoglobīns, kas atrodams asins sastāvā. Melanomas skrīninga iekārtu šobrīd piedāvā jaunuzņēmums “Bdetect”. Melanomas skrīninga iekārta prezentēta arī Baltijas biznesa tehnoloģiju izstādē “RIGA COMM”. Plašāku informāciju par iekārtu var iegūt, apmeklējot jaunuzņēmuma mājas lapu.

Biezas klades ar interviju pierakstiem, izbalējuši foto vai smagas vārdnīcās - šie un citi valodnieku, folkloristu un vēsturnieku reiz bieži izmantotie rīki pamazām atrod pielietojumu arī mūsdienīgākā un pieejamākā veidā, kļūstot digitāli. Humanitārās zinātnes Latvijā piedzīvo digitalizāciju. Smagās vārdnīcas, ar roku rakstīto interviju transkriptus un kartotēkas pamazām aizstāj balss atpazīšanas tehnoloģijas un datubāzes. Kā šķietami netehniskajās humanitārajās zinātnēs ienāk mašīntulkošana un dažādi virtuālie rīki, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors, Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks Guntis Bārzdiņš, Rēzeknes tehnoloģiju augstskolas profesore lietišķajā valodniecība Sanita Martena un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valsts Ernštreits. Skaņu ierakstu restaurācija Zinu, ka Norvēģijā reiz bija svarīgs vēsturisks ieraksts no lentas, kas ilgus gadu glabājusies zemā temperatūrā. Tās skaņas atjaunošanā tika iesaistīta vesela ķīmiķu komanda. Pēc tam ierakstu varēja atskaņot tikai vienu reizi. Tā, runājot par skaņas restaurāciju, stāsta Latvijas  Radio  skaņu režisors  Varis Kurmiņš. Viņš atklāj, kā notiek ierakstu restaurācija un kā tie skan pirms un pēc apstrādes.  Varis Kurmiņš uz datora demonstrē grūti uzveramas skaņu nianses, ko tikai trenēta auss var saklausīt. Šādā darba procesā nav būtiski, cik sens ir ieraksts, bet gan kāda kvalitātē tas ir, kad nonāk skaņu restauratora rokās. Skaņu restauratoram ir jāzina mūzikas vēsture un jābūt apveltītam ar labu dzirdi, kura parasti tiek izkopta laika gaitā un tāda arī tā ir bijušajam Latvijas Televīzijas, Rīgas kinostudijas skaņu plašu firmas un Latvijas Radio skaņu režisoram un restauratoram Jāzepam Kulbergam, kurš  skaņas apstrādi  veica kopš 1957. gada. Nu Jāzeps Kulbergs jau pāris gadus ir pensijā, bet jūsu uzmanībai piedāvāju sarunu, kas tapa 2015. gadā-  intervija par senu skaņu ierakstu atjaunošanu.     

Pasaule mums apkārt ir sarežģīta un daudzveidīga, vide, kurā jāprot orientēties. Un cilvēka smadzenēm ikdienas ir jāveic nopietns uzdevums - orientēties šajā telpā, kas ir mums apkārt. Kā smadzenes apstrādā informāciju par vidi un telpu mums apkārt un kā šīs zināšanas palīdz vai reizēm traucē ikdienas dzīvē? Kādas mentālās kartes veidojam mūsu galvās un kāpēc dažkārt apmaldāmies sev zināmās vietās, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters.

Eifeļa torņa izmēra asteorīds gada decembrī pietuvosies mūsu planētai. NASA norāda, ka bažām nav pamata un asteorīda sadursme ar zemi nav gaidām. Taču šādas bīstamas satikšanās izplatījumā notiek un liela izmēra asteorīda triecienus ne reizi vien piedzīvojusi arī mūsu planēta. Kas ir asteroīdi un kādi ir to radītie riski Zemei, skaidro Mazā meteorītu muzeja vadītājs, astrofiziķis Kārlis Bērziņš. "Asteroīds Nereus pietuvosies Zemei, bet patiesībā pietuvošanās nebūs tuva ikdienas izpratnē. Tas palidos garām Zemei apmēram 10 reizes tālāk nekā atrodas Mēness," norāda Kārlis Bērziņš. "Būtībā nekādas bīstamības nav." Pētnieks norāda, ka 17. decembrī vēl nedaudz tālāk no Zemes palidos garām gandrīz 800 metru liels asteroīds. Asteroīda Nereus izmērs ir ap 300 metru. "Būtībā, kaut arī tas ir tālāk, potenciāli varētu radīt lielāku postījumu Zemei," atzīst Kārlis Bērziņš. "Katru mēnesi Zemei garām palido lielāki vai mazāki asteroīdi. Vēl vairāk - katru mēnesi Zemei pietuvojas kādi nelieli asteroīdi un dažkārt tos atklāj tikai tad, kad tie ir pietuvojušies Zemei. Tā atklājam jaunus maza izmēra asteroīdus," norāda zinātnieks. "Tā ir sava veida problēma, kas jārisina, jāpalielina novērojumu tehnikas jaudas, lai spētu atklāt asteroīdus pirms tie pietuvojušies Zemei." Asteroīds, kurš Zemei pietuvosies 11. decembrī, regulāri pietuvojas un draudus nerada. "Tomēr, ja šāds objekts, ap 300 metri, tiešām trāpītu pa Zemi, tas varētu radīt 3-4 kilometru lielu krāteri. Tāda izmēra objekts var iznīcināt tādu valsti kā Latvija," atzīst Kārlis Bērziņš. Cits asteroīds, kas Zemei pietuvosies 2029. gadā un ir apmēram tikpat liels kā asteroīds Nereus un paies Zemei garām apmēram 36 000 km attālumā. "Šis varētu likties liels attālums, bet tur ir spēcīga Zemes gravitācija, kur lido kosmiskie satelīti, ko izmanto arī televīzijas  translēšanā. Un nav izslēgta sadursme asteroīdam ar satelītiem," norāda Kārlis Bērziņš.

Jūras krasti Latvijas teritorijā ir krietni mainījušies pēdējos gadsimtos gan dabas stihiju, gan cilvēku ietekmē. Arheologi kopā ar vēsturniekiem un vides zinātniekiem apjomīgā pētījumā meklē liecības par cilvēku dzīvi piejūras teritorijā senatnē. Kā dabas resursi noteikuši cilvēku dzīvesveidu piekrastē un kā cilvēks mainījis piekrasti, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ilga Zagorska, Latvijas Universitātes lektore Elīna Guščika, arheologs, šī projekta vadītājs Valdis Bērziņš. Dzintars: kas nosaka šī minerāla krāsu un kas ir tā sastāvā? Specifisku koku sveķi, bezskābekļa vide un silta gaisa temperatūra ir tie faktori, kas nepieciešami, lai veidotos dzintars. Kas nosaka šī minerāla krāsu, kas ir tā sastāvā un kādas ir dzintara īpašības? Pienaini bāli, matēti brūni, medus krāsā, mazi rupjgraudaini un koši apaļīgi – tādus dzintara gabalus un gabaliņus šai intervijai par godu uz galda ir nolikusi ģeoloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes muzeja eksperte Vija Hodireva. Tostarp viņa rāda muzeja senāko dzintara eksemplāru, ko 1897. gadā ir uzgājis toreizējais Rīgas Politehniskā institūta profesors Kārlis Bruno Doss.  Taču  paša dzintara mūžs ir krietni vien ilgāks, pirmie dzintari sāka veidoties karbona periodā, tas ir, pirms 300 miljoniem gadu. Tas dzintars, kas rodams  Baltijas  jūras reģionā ir datējams ar 40  miljonu gadu senu pagātni, bet ir arī jaunāki šī, tā saucamā, saules akmens eksemplāri. Ja mēs dzintaru dēvējam par saules akmeni tā dzelteno toņu dēļ, pasaulē ir  rodami gan zaļi, gan sārti, gan brūni, ir arī sastopams zilas krāsas dzintars.

Ūdeņi, kurus diendienā laižam kopējā ūdens aprites sistēmā, ir kā grāmata, kurā var atrast pārsteidzošus faktus par sabiedrības veselību un paradumiem. Aizvadītā gada pavasarī stāstījām par to, ka Latvijā uzsākts notekūdeņu monitorings, kurā var konstatēt Covid-19 izplatību. Kādi dati iegūti pētījumā un notekūdeņi var stāstīt par sabiedrības veselību, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktors Aigars Bērziņš.

Padomju laikā čukči bija andektošu objekts, taču čukču kultūra ir daudz nopietnāka, pārsteidzošāka un joku saturam nebūt neatbilstoša. Čukči ir viena no neparastākajām Eirāzijas kontinenta pirmiedzīvotāju tautām, kas gadu tūkstošu garumā ir spējusi izdzīvot pašos skarbākajos apstākļos un adaptēties dzīvei pat divos kontinentos. Viņu izdzīvošanas un adaptācijas stratēģija un plašā migrācija ir arī interesants pētniecības objekts arī mūsdienu zinātniekiem. Pētnieki meklē čukču saiknes ar baltu tautām. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Latvijas Universitātes asociētais profesors biologs Indriķis Krams. Somu un ungāru valodu kopīgas saknes un saikne mūsdienās Lai arī somu un ungāru valodas pirmajā mirklī šķiet atšķirīgas, tās abas ir kopīgā valodu saimē. Kā divas tik tālas tautas ir apvienotas zem vienas izcelsmes valodām un vai somu un ungāru valodām mūsdienās ir kaut kas vairāk kopīgs par vēsturi? Sveiki! – mēs sakām latviešu valodā, ungāri teiktu – szia un igauniski tas skanētu – tere. Saskaņā ar jaunāku laiku pētījumiem valodnieki uzskata, ka urāliešu valodas sadalījās  pirms 4 tūkstošiem  gadu.  Urāliešu valodas ir virssaime, kurā ietilpst somugru un samodiešu valodu saimes. Kopskaitā tas ir ap 30 valodām, ko prot apmēram 20 miljoni cilvēku, padarot to par vienu no mazākajām valodu saimēm pasaulē. Tātad divas iepriekš minētās – igauņu un ungāru valoda – nāk no vienas, tā teikt,  ligzdas, bet visai maz  tur ir tās līdzības, jo igauņu valoda pieder Baltijas somu valodu grupai, kurā ietilpst lībiešu, igauņu, votu, somu, ižoru, karēļu un vepsu valoda, savukārt ungāru valodai radniecīgas ir hantu un mansu valodas, kas pieder ugru valodu grupai. Vairāk par ungāru un igauņu valodu kopīgo un atšķirīgo attālināti ierakstītā intervijā stāsta Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēja Ērika Krautmane.

Glāzgovas klimata konference ir noslēgusies, uzliekot starptautiskai sabiedrībai jaunus mājasdarbus, tostarp mazināt akmeņogļu izmantošanu enerģētikā un mazināt mežu izciršanu, kas atsevišķos pasaules reģionos notiek nepieredzētā apmērā. Taču lielai daļai pasaules iedzīvotāju, tostarp arī Latvijā šis politiskās diskusijas šķiet tālas un viņu dzīvi neskarošas. Bet klimata pārmaiņas notiek jau šodien, tās notiek straujāk nekā līdz šim cilvēces vēsturē un to radītās vides problēmas būs mūsu ikdiena turpmāko dzīvi. Ar šādu ziņojumu zinātnieki jau vairākas desmitgades zvana trauksmes zvanus, taču iekustināt 7 miljardus uz aktīvāku rīcību, lai pielāgotos un iespēju robežās mazinātu sekas, kļūst aizvien grūtāk. Rīgas Stradiņa universitātē veiktā pētījumā skaidrots, kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret klimata pārmaiņām un vai arī mēs noskatāmies uz šo procesu no malas, neizjūtot draudus, par kuriem runā klimata pētnieki. Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga. Iepazīstinot ar pavasarī veiktas aptaujas rezultātiem, Vineta Kleinberga, norāda, ka lielākā daļa iedzīvotāju – 86% - piekrīt apgalvojumam, ka klimata pārmaiņas ir reālas un notiek. „Tajā pašā laikā ir nianses, ja runājam par mērogu vai jautājumu prioritāti. Dati liecina, ka lielākā daļa respondentu – 83% – uzskata, ka klimata pārmaiņas ir nopietna problēma pasaulē, 53% uzskata, ka klimata pārmaiņas ir nopietna problēma Latvijai. Tikai 27 % uzskata, ka klimata pārmaiņas ir nopietna problēma pašam vai savai ģimenei,” skaidro Vineta Kleinberga. „Problēma it kā samazinās, jo vairāk tā mums tuvinās,” vērtē Vineta Kleinberga. RSU veiktajā aptaujā klimata pārmaiņas kā prioritāru problēmu, izvēloties, kura būtu nopietnākā problēma pasaulē, par tādu atzīst tikai 6% respondentu un tā ierindojas 6.vietā aiz infekcijas slimībām, ekonomiskās situācijas, bruņotiem konfliktiem, nabadzības, bada, dzeramā ūdens trūkuma un starptautiskā terorisma. „Mēs atšķiramies no citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvija šajos radītājos ir zemākajās vietās ES. Latvijas iedzīvotāju apziņā klimata pārmaiņas ir salīdzinoši daudz mazāka problēma nekā ES vidēji, nerunājot par Ziemeļvalstīm un Vāciju,” komentē Vineta Kleinberga. Pētniece vērtē, ka cilvēkiem ir grūti iedomāties, ko viņš varētu izdarīt, lai klimata pārmaiņu samazināšanās būtu redzam viņa dzīves laikā. Tāpat viņa norāda, ka Latvijā klimata pārmaiņas arī nav politisko partiju dienaskārtībā, un tas lielā mērā saistīts postkomunistisko pāreju. Ir grūti ieviest retorikā klimata pārmaiņu tematiku, ja jautājums iepriekš vispār nav dominējis.  „Ir salīdzinoši grūti runāt par klimata pārmaiņām vai motivēt sevi un citus, ja nav bijusi personiska pieredze saistībā ar klimata pārmaiņām. Īpaši tas sakāms par valstīm, kur daudz akūtākas ir citas problēmas, un Latvijā pieder pie tām. Latvijā nozīmīga problēma ir sociālā nevienlīdzība un šādos apstākļos ir grūti teikt, ka klimata pārmaiņas, kas ir salīdzinoši netverams fenomens, ir draudošākais,” vērtē Vineta Kleinberga.

Dienas ir kļuvušas pavisam īsas un pirmās ziemas prognozes no jauna atgādina, ka nepielūdzami nāk aukstākais un dabā arī klusākais laiks. Šodien raidījumā skaidrojam, kas ziemā notiek ar tiem dzīvniekiem, kuri nevar lepoties ar bieziem kažokiem vai iespēju migrēt uz siltajām zemēm. Par kukaiņiem ziemā stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis.

Otrais pasaules karš izkaisīja cilvēkus pa malu malām un savu tālāko likteni arī daudzi latvieši sagaidīja tālu prom no savas dzimtās zemes. Viena no šādām vietām bija kara gūstekņu nometne Beļģijas pilsētā Zedelgemā, kur 2018. gadā tika uzcelts piemineklis, pieminot latviešu karavīrus, kas cīnījās nacitistiskās Vācijas karaspēka rindās. Piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas par vēsturi un kolektīvo atmiņu. Kas notika Zedelgemas nometnē Otrā pasaules kara beigās un kāpēc piemineklis raisījis arī starptautiskas diskusijas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks. Mārtiņš Kaprāns un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Beļģijas pilsētas Zedelgemas pašvaldībai nācies saskarties ar pieaugošu spiedienu, kura mērķis ir panākt latviešu leģionāru piemiņai veltītā pieminekļa aizvākšanu. Bišu stropa veidolā darinātais piemineklis Zedelgemā tika uzstādīts 2018. gada rudenī, bet pēdējā laikā pret pieminekli tiek vērsta arvien lielāka kritika; pieminekļa pretinieki uzskata, ka Beļģijā nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”. Arheoloģiskie atradumi Rīgas centrā Sudraba piekariņi ar saules motīvu, aproces, tīklu pludiņi ar īpašuma  zīmēm - šādi atradumi nesen priecēja  arheologus Vecrīgā, līdzās Alberta laukumam, vietai kur agrāk tecēja Rīdziņas upe un dzīvoja lībiešu zvejnieki. Tiesa, minētie atradumi nav no tik seniem laikiem.  Šie atradumi, kas uzieti Vecpilsētas ielā 19, datējami ar 14. gadsimtu. Par to attālināti  ierakstītā sarunā stāsta vēstures zinātņu doktors, arheologs Artūrs Tomsons. Pēc izpētes šie atradumi tiks salīdzināti ar  iepriekšējiem atradumiem, ko Artūrs Tomsons  kopā ar kolēģiem  uzgāja  Alberta laukuma otrajā pusē – Kalēju ielā, bet  turpinājumā par to, kā smaržo, vai pareizāk sakot, ož vēsture un kāds bija kultūrslāņa stāvokli Vecpilsētas ielā 19.

Ostas apkaimes iemītnieku dzīve ik pa laikam nonāk sabiedriskajā dienaskārtībā, visbiežāk izskatot sūdzības par gaisa kvalitāti, sliktu smaku vai tamlīdzīgiem traucēkļiem. Dzīve Daugavas lejtecē Rīgas apkaimēs nozīmē dzīvot līdzās ne tikai ūdeņiem, bet arī līdzās industriālai videi. Cilvēku dzīvesveids šajā vidē saistījis arī pētnieku uzmanību. Kā cilvēki sadzīvo ar ostas klātbūtni un vai pilsētas ekonomisko aktivitāti var apvienot ar cilvēku labklājību un drošu dzīves vidi? Par izpētīto raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātnieki Dace Bula un Jānis Dauvavietis. Industriālā laika sākums Rīgā Gumijas rūpnīca „Provodņik” Sarkandaugavā, Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika Ķengaragā, linu un džutas fabrika netālu no Šreienbušas,  tagadējā Čiekurkalna, krāsu fabrika un vadmalas manufaktūra Zasulaukā. Tā varētu turpināt uzskaitīt rūpniecības uzņēmumus, kas 19. gadsimta otrajā pusē  iezīmēja jaunus vaibstus Rīgas ainavā, taču fabriku skursteņi nebija pirmie, kas mainīja pilsētas panorāmu. Industriālais laikmets te sākās ar  Rīgas vaļņu norakšanu 19. gadsimta 50. – 60. gados un dzelzceļa līnijas Rīga – Daugavpils atklāšanu, kas vēlāk no toreizējas Dinaburgas tika pagarināts Austrumu virzienā un Krievijas  pilsētām - par to stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja vietnieks Mārtiņš Mintaurs. Par darbaspēka ieplūšanu Rīgā un strādnieku mitekļiem tajā laikā stāsta Latvijas Nacionālā  arhīva vadošā pētniece Anita Čerpinska.

Ja nevara radīt dabisku pļavu laukos, varam mēģināt to darīt pilsētā. Latvijas Dabas fonds šogad Rīgas apkaimēs ierīkoja dabiskas pļavas. Vai pilsētas apstākļi ir labvēlīgi dažādu augu augšanai un kāpēc pilsētām vajag dabiskos zālājus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zālāju eksperte Latvijas Dabas fonda pilsētpļavu projekta vadītāja Rūta Sniedze-Kretalova. Pētniece stāsta, ka Rīgā katrai pilsētas pļavai piemeklēts īpašs sēklu sastāvs, jo ir atšķirīgi gaismas apstākļi dažādās vietās, piemēram, Brasas apkārtnē ir ēnaina pļava, kurā nav vērts sēt saulmīļus augus. Savukārt Bolderājas apkaimē zāliens izveidots uz kāpas, tā ir sausa vide, kur jāsēj citi augi. Katrai vietai ir kaut kas specifisks. Kopā 20 pilsētas pļavu gabaliņi aizņem 2,6 ha zemes. Vietas, kur ierīkot pļavu, pieteica paši apkaimju iedzīvotāji. Skaistās rudzupuķes un magones gan šajās pļavās neredzēs, jo tās nav dabisko pļavu puķes. "Šobrīd varam var nopirkt tikai ārzemju sēklu maisījumus pļavu puķēm. Lielās platībās ārpus sava dārziņa nevajadzētu sēt ārzemju sēklu maisījumus ar magonēm un rudzupuķēm, jo nezinām, kā tās uzvedīsies un tās var apdraudēt Latvijas augu daudzveidību," skaidro Rūta Sniedze-Kretalova. Pilsētas pļavā gan neko ļaunu arī neizdarītu iesētā magone vai rudzupuķe, bet tās iznīktu, jo nebūtu piemērota augsne. "Pļavu augi ir daudzgadīgi, kuru attīstība ir diezgan lēna. Paši bijām gaidījuši, ka ar akciju "Iesēj savu kvadrātmetru" tie kvadrātmetri būs ziedošāki un skaistāki. Cilvēki teica, nekas tur nav izdīdzis, un es atnāku un saskaitu 20 sugas, 3-4 no paciņām, ko atsūtījām. Bet viņas nezied, jo pat tādai pīpenei ir vajadzīgs laiks, lai pietiekami labi attīstītos, lai varētu raisīt ziedus. Nākamgad varbūt ziedēs pagājušā gadā sētie kvadrātmetri, pilsētas pļavās izmaiņas varētu pamanīt pēc pāris gadiem vēl. Ne visas sēklas uzreiz izdīgst, ir sēklas, kurām zemē ir jāpavada ilgāku laiku," norāda Rūta Sniedze-Kretalova. Vilku populācija Latvijā Pēdējā laikā ir daudz dzirdēts par cilvēku sastapšanos ar lāčiem, kuri dažkārt kļūst pat bezbailīgi. Bet kāda šī situācija izskatās ar citu meža zvēru – vilku? Pagājušajā gadsimtā notikušas vairākas vilku izšaušanas, un par vilka un cilvēka attiecībām spēcīgu nospiedumu joprojām atstājusi pasaka par Sarkangalvīti. Vilku skaita izmaiņas dažādos laikos un vilka sadzīvošanu ar cilvēku skaidroja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš. Attālinātā sarunā tiekoties ar pētnieku Jāni Ozoliņu, uzreiz top skaidrs, ka nav precīzi iespējams pateikt, cik vilku senāk mums bijis, cik to ir pašlaik un cik būs nākotnē. Taču ir zināmas aptuvenās aplēses cipariem un skaidri ir zināms tas, kādi faktori pagājušajā un vēl šajā gadsimtā ietekmējuši vilku populācijas izmaiņas. Sugas regulācija notikusi vairākkārt, un ar to iepazīstina Jānis Ozoliņš. Jānis Ozoliņš norāda, ka laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu daudzās citās Eiropas valstīs salīdzinājumā ar Latviju vilku sen jau nav bijis, piemēram, Britu salās tie pārstājuši eksistēt jau 16.-17. gadsimtā. Bet, ja runājam par regulēšanu, tad jāmin, ka ir valstis, kur vilka nogalināšana nav bijusi tikai mednieka darbības rezultāts. Vilku savairošanos ietekmējis arī tas, ka cilvēks ir savairojis vilku barību, un tie ir pārnadžu kārtas dzīvnieki – stirnas, staltbrieži, aļņi, mežacūkas, tā ka vilku populācijas blīvums pie mums ir daudz lielāks nekā, piemēram, Krievijā, kur vilkiem barības ir mazāk. Jānis Ozoliņš piebilst, ka tik daudz pārnadžu Latvijā kā šobrīd vēsturiski nekad nav bijis. Savukārt pārnadžu skaits saistīts ar to, ka tiek kāpināta kultūraugu ražība, ar ko šie dzīvnieki barojas. Tādā veidā sanāk ķēde: cilvēks – kultūraugi – pārnadži – vilki. Par vēl vienu labvēlīgu faktoru dzīvniekiem turpina Jānis Ozoliņš, un tā ir intensīvā mežizstrāde. Tā kā automašīnas vilkam nav apdraudējums, daudz šīs sugas pārstāvju tiek arī sabraukts uz ceļiem, un par sabrauktiem dzīvniekiem aicinājums nepalikt vienaldzīgiem un ziņot Valsts meža dienestam.

Intensīva migrācija mūsdienu pasaulē ir tik ikdienišķa parādība, ka būtu pārsteidzoši, ja Latviju tā neskartu. Pēdējās desmitgades laikā Latvija kļuvusi par dzīvesvietu dažādu tautību iebraucējiem, lai arī publiskajā telpā aizvien runājam par latviešu izbraukšanu no valsts. Kam un kāpēc Latvija ir pievilcīgs galamērķis? Par to vairāk zina stāstīt Latvijas Universitātes pētnieki, kuri par šo jautājumi veikuši arī pētījumu. Iepazīstina Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš  un šīs pašas fakultātes vadošā pētniece, docente Elīna Apsīte-Beriņa. Etniskais sastāvs Rīgā 20. gadsimta sākumā Ir viegli domāt, ka globalizāciju un migrācija ir mūsdienu Rīgu padarījusi daudzveidīgāku nekā tā bija agrāk. Bet arī pirms simts un vairāk gadiem Rīga bija mājvieta daudzu tautību cilvēkiem, un krietnu laiku latvieši Rīgā nemaz nebija vairākumā. Kāds bija iedzīvotāju etniskais sastāvs Rīgā 20. gadsimta pirmajā pusē, kā un kuras etniskās grupas asimilējās tā laika nacionālajā vidē un kā savā starpā sadzīvoja dažādas tautības? „… tomēr mēs viens par otru neko nezinām. Ja ir kādas garīgas parādības, piemēram teātru izrādes vāciešiem, tad latvieši tur gandrīz nekad neiet. Ir gan attiecīgi sludinājumi laikrakstos, redakcijas aizrādījumi par izrādēm un tas ir viss. Tas pats ir sakāms ari attiecībā uz krievu tautību un tas pats ari par citām tautībām. Mums nav nekādas kopības. Tas ir jāsaka arī par ebrejiem. Ko mēs zinām par viņu garīgo dzīvi? Mēs zinām tik daudz, cik avīzes par to raksta. Tas arī ir tāds fakts, kādam nevajadzētu būt. Mums vajadzētu tuvāk sadzīvoties un tas ir iespējams taisni garīga laukā,” tā 1924. gadā Saeimā runāja sociāldemokrātu partijas deputāts – dzejnieks Jānis Rainis. Skatot mūsu galvaspilsētu pagājušā gadsimta sākumā līdz Pirmajam pasaules karam, lielākā etniskā grupa te bija vācieši. Latvieši kā mažoritāte nostiprinājās   kara laikā. Kā sarunā atzīst vēsturnieks Edgars Engīzers, tad sākotnēji vairāk jārunā par šķirisko, ne etnisko sabiedrību, jo latviešus tajā laikā nevar uzskatīt par Rīgas iedzimtajiem. Latvieši kopā ar citām brāļu tautām ieplūst galvasilset, ka te sāk attīstīties rūpniecība un ir vajadzīgs darbaspēks fabrikās.

Nesen raidījumā stāstījām par melno stārķi, kura populācijas pieaugums Latvijā nav gaidāms. Bet ir kāda putnu suga, par kuru esam lepojušies ilgu laiku. Latvijā dzīvo liela daļa visas Eiropas mazo ērgļu populācijas, tāpēc to sargāt ir starptautiska atbildība. Kas paveikts mazā ērgļa labā un vai apstākļi ir labvēlīgi mazā ērgļa populācijas pieaugumam? Kādas akūtas vides problēmas atklājas, veidojot aizsardzības plānu mazajam ērglim, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ornitologs, Latvijas Dabas fonda pārstāvis Jānis Ķuze. Pētnieks norāda, ka mazais ērglis ir vienīga putnu suga, par kuras aizsardzību esam atbildīgi starptautiski. „Ir virkne iemeslu, kas liek domāt, ka nevajadzētu atslābt, domājot par mazo ērgļu aizsardzību, sarunā norāda Jānis Ķuze. „Ne visur Eiropā mazajam ērglim klājas labi. Ir valstis, kur izmisīgi tiek organizēti aizsardzības pasākumi, lai noturētu mazo ērgļu populāciju pie dzīvības.” „Latvijā ilgstoši mazajam ērglim bijušas zemas ligzdošanas sekmes, kas no populācijas ilgtermiņa veselības viedokļa nav laba zīme. Plus vēl tas, ka mazais ērglis ir migrējoša suga, kas nozīmē, ka šīs sugas putniem, kas ligzdo Eiropas ziemeļaustrumu daļā, ir jāšķērso sarežģītas teritorijas, lai tiktu līdz Āfrikas dienvidiem un atpakaļ. Arī ziemošanas teritorijās ir visādi izaicinājumi,” turpina pētnieks. Jānis Ķuze arī min, ka mainās Latvijas ainava - pieaug lauksaimniecības intensitāte, samazinās zālāju platības, arī mežos nenodrošinām tik labu šo putnu ligzdošanas vietu aizsardzību, kā to vajadzētu darīt. „Ņemot šīs pazīmes kopumā, nav pamata uzskatīt, ka mazo ērgli nebūtu nepieciešams aizsargāt. Tas ir jādara un tā ir vienīgā putnu suga, par kuras aizsardzību esam atbildīgi starptautiskā līmenī. Nav citas putnu sugas, par kuru var teikt, ja Latvijā ar to notiek kaut kas slikts, tad tas var atsaukties uz visu globālo populāciju.” Ziemojošo putnu uzskaite Baltijas jūrā Ik gadu, pateicoties ornitologu aktīvai darbībai, pieaug putnu vērotāju skaits. Bet ir tādas vietas, kur amatieri nevar saredzēt šos lidoņus. Tā ir ziemojošo putnu uzskaite Baltijas jūrā. Kā notiek šo datu vākšana, ornitologiem sēžot nelielā lidmašīnā? Nelielā divmotoru lidmašīnā tas ir drošības pēc, ja gadījumā viens no dzinējiem sabojājas, sēd gaisa kuģa pilots, kuram ir svarīgi lidojuma laikā saglabāt vienmērīgu augstumu, tas ir 76 metrus virs jūras līmeņa, un  speciālisti, kuru bagāžā ir GPS uztvērējs un diktofons un, protams, termoss ar tēju vai kafiju un uzkodas, jo mēraparātam ir jābūt  labi uzturētam – tā par proviantu smaidot saka Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece  Antra Stīpniece, viena no ilggadīgām ūdens putnu pētniecēm un skaitītājām. Ziemojošo putnu uzskati organizē un datus apkopo LU Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadītājs Ainārs Auniņš. Viņš stāsta par par Baltijas jūrā ziemojošām putnu sugām un to uzskaiti. Bet turpinot par putnu skatītāja darba specifiku, Antra Stīpniece bilst, ka arī ir jāiemācās noturēt uzmanību, lai pirmajā stundā neizšķiestu visu sajūsmu un enerģiju un  koncertēšanās spējas paliktu nemainīgas visu lidojuma laiku.        

Tik šķietami pierastas izjūtas, kā auksts, karsts pieskāriens vai reakcija, apēdot ko asu, līdz šim ir maz pētītas. Šī gada Nobela prēmijas medicīnā laureāti ir padziļināti mēģinājuši rast skaidrību uz jautājumiem par šiem fundamentālajiem procesiem cilvēka organismā. Sagaidāms, ka atklājumi šajā jomā dos arī praktisku pielietojumu nākotnē. Kā mūsu ķermenis uztver ārējos kairinājumus, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras vadītājs Andrejs Millers. Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā šogad piešķirta diviem ASV zinātniekiem, kas atklāja receptorus, ar kuriem cilvēki sajūt siltumu, aukstumu un pieskārienus. Šie atklājumi tiek izmantoti, lai efektīvāk ārstētu hroniskas sāpes. Nobela prēmiju saņems profesors Deivids Džuliuss no Kalifornijas Universitātes Sanfrancisko un Libānā dzimušais profesors Ardems Pataputians no Skripsas pētījumu institūta Kalifornijā. Pētnieku sasniegumi malārijas valkcīnas izstrādē Pavisam nesen apstiprinātā vakcīna pret malāriju nodēvēta par nozīmīgu sasniegumu un pavērsienu pasaules medcīnas vēsturē. Lai gan vakcīnas efektivitāte nav ļoti augsta, to uzskata par iespēju, kā izvairīties no smagas saslimšanas vai pat nāves miljoniem cilvēku. Kāds bija zinātnieku ceļš līdz šai vakcīnai un vai tā spēs aizstāt līdzšinējos medikamentus?  Malārija ir dzīvībai bīstama infekcijas slimība. To pārnēsā malārijas odi, bet saslimšanu izraisa vienšūnis - malārijas plazmodijs. Slimību dēvē par vienu no lielākajiem cilvēces postiem, un, kā attālinātajā sarunā norāda Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, vadošais pētnieks un zinātniskās grupas vadītājs, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes profesors Aigars Jirgensons, puse no pasaules iedzīvotājiem dzīvo malārijas endēmiskajās zonās. Tās galvenokārt ir Āfrikas valstis, kur ik gadu no malārijas mirst simtiem tūkstošu cilvēku, un tāpat slimība novērojama Dienvidaustrumāzijā un Dienvidamerikā.  Tiesa, līdz šim jau ir bijušas dažādas metodes cīņā ar malāriju, piemēram, moskītus atbaidoši aerosoli, līdzekļi, kas iznīcina odu vairošanās vietas, gultas tīkli, kas mazinājuši iespēju cilvēkiem tikt sakostiem, kā arī ķīmijterapeitiskie līdzekļi, kas nonāvē pašu malārijas plazmodiju.  Kā pretmalārijas zāļvielas izmantoti dažādi hinīna atvasinājumi. Taču tas nav bijis pietiekami cīņā ar slimību, tāpēc tagad pasaulē pirmā apstiprinātā vakcīna pret malāriju vieš lielu cerību, un to tirgos ar nosaukumu “Mosquirix”. Ja runājam par līdzšinējām zāļvielām, tad to saistībā lielākais izaicinājums bijis fakts, ka slimības izraisītājs pret tām iegūst noturību jeb rezistenci. Vīrusu vakcīnu gadījumā to efektivitāte būtu saistīta ar vīrusa mainību, tāpēc ir vīrusu izraisītas saslimšanas, pret kurām vakcīnu vēl nav vai arī tās nav ļoti efektīvas. Bet, piemēram, šobrīd aktuālais koronavīruss nav tik ļoti mainīgs, tāpēc pret Covid-19 saslimšanu radītās vakcīnas ir ar augstu efektivitāti. Kad jautāju, kāpēc malārijas vakcīnas efektivitāte ir 30-40%, Aigars Jirgensons norāda, ka malārijas plazmodijs ir parazītisks vienšūnis ar ļoti sarežģītu dzīves ciklu, līdz ar to izsekot līdzi, tieši kurā brīdī ar vakcīnas palīdzību cilvēka organismā veidotos imunitāte, ir pats lielākais izaicinājums. Bet, iespējams, vēl daudz lielāks izaicinājums ir nevis pati vakcīnas efektīvitāte, bet gan komunikācijas darbs, lai panāktu to, ka cilvēki patiešām saņems četras vakcīnas devas. Ja runājam par Covid-19 vakcīnām, tad jāmin, ka to izstrādē ieguldīti vēsturiski apjomīgākie zinātnes, finanšu un cilvēkresursi, lai iespējami īsā laikā nodrošinātu kvalitatīvu vakcīnu izstrādi. Tiesa, pašu vakcīnu izstrādē lietotās tehnoloģijas ir pētītas un attīstītas jau gadiem. Aigaram Jirgensonam jautāju, kāpēc tas nav bijis iespējams malārijas vakcīnas gadījumā, lai gan arī šī saslimšana pasaulei atņem tik daudz dzīvību.

Tuvākajā laikā klajā nāks valodnieku radītais "Latviešu valodas dialektu atlants". Tā pirmajā sējumā simts kartēs redzams, cik daudzveidīga un bagāta ir latviešu valoda, kādās izloksnēs runā cilvēki Latvijā, kā darinām vārdu un kā mūsu valodas dialekti un izloksnes mainās. Kādas pamazināmās formas ir vārdam "medus" dažādās Latvijas vietās un kā Kurzemē loka lietvārdus? Iepazīstam savas valodas bagātību kopā ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošo pētnieci Annu Stafecku un ši institūta zinātnisko asistenti Aneti Ozolu. Atlantam materiāli vākti jau no 20. gadsimta 30. gadiem, bet intensīvi pēc Otrā pasaules kara. Anna Stafecka skaidro, ka vispirms bija jāizstrādā programma, kas iznāca 1954. gadā, un vadoties pēc tās pētnieki vāca materiālus visos pagastos pēc 1939. gada iedalījuma. Tie bija 512 pagasti, bet runātāji bijuši 500 pagastos. Vairāk nekā 600 jautājumu, lai izjautātu vietējos izloksnes runātājus. Ne katru reizi tas bijis veiksmīgi. Bet rezultātā atlants ir tapis, ir bijis daudz diskusiju, kādam tam jābūt, ir mainījušās vairākas valodnieku paaudzes. Rīdzinieku valoda visduslaikos Laikā, kad Rīga ietilpa Hanzas savienībā, pilsētā dominējošā bija lejasvācu valoda, to lietoja kā universālu saziņas līdzekli, līdzīgi kā mūsdienās angļu valodu. „Laba diena! Sakiet lūdzu, kur te ir ādmiņa darbnīca?” „Redziet, tur uz stūra, kur nauda mijēja veikals, paiesit tam garām, tad nākamā iela pa kreisi un tur jau pēc smakas sajutīsit.” Nē, droši vien tādi dialogi 14. vai 15. gadsimta Rīgas ielās nerisinājās, ne  valodas, teikuma  formas ziņā. Vai mums vispār ir kāda nojausma, kas skanēja Rīgas ielās laikā, kad mūsu galvaspilsēta bija Hanzas savienības sastāvā, jautāju maģistrantūras studentam Bernardam Kudiņam no Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Ģermānistikas nodaļas. Runājot par tā laika valdošo viduslejasvācu valodu, tās atskaņas ir dzīvas aizvien  latviešu valodā. Kā pagājuša gadsimta sākumā raksta literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts,  no lejasvācu izloksnes latviešu valodā ir pārnākuši tādi vārdi kā ziepes, klints, meija, bise, ķēniņš, stūre, kruķis, āmurs. Bernards Kudiņš kopā ar kolēģiem pēta Rīgas pilsoņu runas jeb „bursprakes”-  tie ir rakstīti teksti, kurus var nosaukt par tādiem kā kārtības noteikumiem un  pilsētas tiesībām. Sākotnēji šādi dokumenti tika rakstīti latiņu valodā, bet Hanzas savienības laikā to pakāpe niski nomaina viduslejasvācu valoda.

Šī gada ANO klimata konference ir kā mājasdarba atrādīšana skolotājai klases stundā. Pirms sešiem gadiem starptautiskā sabiedrība apņēmās rīkoties, lai mazinātu globālās temperatūras celšanos. Šogad Glāzgovā ir jāatskaitās par paveikto. Daži "klasesbiedri" ir nobastojuši šo stundu, tikmēr citi ceļ trauksmi par ārkārtas stāvokli. Kamēr Glāzgovā pulcējas valstu vadītāji, lai kaulētos par tālāko klimata politiku, Madagaskara piedzīvo pirmo klimata pārmaiņu izraisīto badu, bet žurnālisti Lielbritānijā publicējuši nopludinātu informāciju par dažādu valstu centieniem ietekmēt zinātnieku klimata ziņojumu. Par ko liecina šī brīža situācija un ko sagaidīt turpmāk klimata jautājumu risināšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga. Jānis Rozītis vērtē, ka, domājot par Latviju, svarīgi ir divi aspekti, kur Latvijai būtu jāiestājas: viens ir globālais, ka jāaizstāv virzīšanās uz atjaunojamiem energoresursiem. Tas, protams, Latvijai ir izdevīgi. Otrs - klimatneitralitāte nedrīkst būt uz dabas vai vides piesārņojuma rēķina, tai jābūt sociāli iekļaujošai un draudzīgai. Bada anatomija Pandēmija, klimata pārmaiņas un konflikti dažādos pasaules reģionos veicinājuši bada izplatību. Kas jāēd, lai cilvēks spētu izdzīvot un vai cilvēks organisms var uzņemt sev nepieciešamās vielas no vienveidīga uztura, kāds parasti ir bada skartajos reģionos, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore dietoloģe Laila Meija. Kamēr Rietumu pasaulē aizvien vairāk runā par aptaukošanos kā 21. gadsimta sērgu, tikām miljoniem cilvēku citos reģionos ir uz bada robežas. Vācu raidorganizācijas "Deutsche Welle" interneta portālā var lasīt, ka šobrīd uz bada robežas ir 45 miljoni cilvēku 43 pasaules valstīs. Cēloņi tam ir gan Covid krīze, gan klimata pārmaiņu izraisīts sausums un arī dažādi konflikti. Ir nepieciešami 7 miljardi dolāru, lai 2022. gadā nodrošinātu vienu porciju dienā vienam cilvēkam. Tajā pašā laikā ir tautas, kuras bads neskar, bet viņu ikdienas uzturs gadiem ilgi ir visai pietiecīgs, veinveidīgs un vitamīniem nabadzīgs. Piemēram, inuīti, kuru maltīti veido zivis vai Mongolijas stēpēs dzīvojošie, kuri pārtiek no gaļas un piena produktiem. Runājot  par ilgtspējīgu uzturu, kas vienlaikus pabaro cilvēci un saudzē  apkārtējo vidi, profesore Laila Meija norāda, ka  savai un planētas veselībai ir ieteicams nelietot uzturā palmu eļļu, mazāk lietot sarkano gaļu, bet vairāk izvēlēties pākšaugus un izplānot, cik jāēd un pēc iespējas mazināt pārtikas atkritumus.

Misija "Jūra 2030" - ar šādu nosaukumu un uzsaukumu vairākas Latvijas institūcijas plāno palīdzēt Baltijas jūras problēmu risināšanā, īpašu uzsvaru liekot uz mūsdienīgām tehnoloģijām, kas ļautu modelēt sarežģīto jūras vidi un saprast, kuras problēmas prasa kādu risinājumu. Par misiju stāsta Latvijas investīciju un attīstīas aģentūras pārstāvis, misija "Jūra 2030" vadītājs Jānis Nīgals, "5G Techritory" programmas vadītājs Neils Kalniņš un Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģijas laboratorijas vadītājs profesors Tālis Juhna. Kur paliek zivju radītie atkritumi ūdens vidē? Bieži mēdz runāt par barības ķēdi, kur katrs nākamais organisms it kā "apēd" iepriekšējo, līdz cikls sākas no jauna. Līdzīgi mēs varam domāt arī tad, kad runa ir par organismu radītajiem atkritumiem vai vienkārši – izkārnījumiem. Arī šeit vieni organismi palīdz citiem, un šoreiz palūkosimies uz gala produktiem ūdeņos, kur viss tiek izmantots līdz pēdējam. Vispārīgi izsakoties, dabā visi organismi izdala atkritumvielas. Dzīvnieki nokārtojas visur - gaisa telpā, pazemē, uz sauszemes, ūdenī. Bet, ja salīdzinām sauszemi ar ūdeņiem, piemēram, jūrām vai okeāniem, tad izrādās, ka izaicinājums tikt galā ar pašu radītiem izkārnījumiem daudz lielāks ir uz sauszemes. Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone norāda, ka dabā viss ir gudri iekārtots un ūdenī atrisināts pat vienkāršāk nekā uz sauszemes. Ūdenī izdalītais izjūk un ātri aiziet tālāk apritē, tā ka lieki nekas nekrājas, bet tiek izmantots un iekļauts barības ķēdē.

Pēdējās nedēļās astronomijas entuziastus un ikvienu, kuru interesē kosmosa tematika, iepriecināja ziņa par iespējamu planētu, kas pirmo reizi atrasta ārpus Piena ceļa galaktikas. Šāds atklājums noticis, pateicoties rentgena stariem. Chandra rentgenstaru teleskops palīdzējis atklāt iespējams pirmo planētu ārpus mūsu galaktikas. Ko varam ieraudzīt Visuma dzīlēs, izmantojot retgena starojumu, un kā šīs tehnoloģijas palīdz ikdienas dzīvē uz Zemes, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "Starpspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore Anna Gintere un astronoms Dainis Draviņš. Neitrīno ir elementārdaļiņas, kas caurstāvo Visumu, un katru sekundi miljardi neitrīno šķērso Zemi un visu, kas uz tās dzīvo. Taču neitrīno mijiedarbību ar dzīviem organismiem diezin vai būsim novērojuši. Zinātnieki nenogurstoši turpina pētījumus par šīm elementārdaļiņām, jo, saprotot labāk neitrīno dabu, visticamāk būtu iespējams labāk izskaidrot arī Visuma rašanos. Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra zinātnieks Kārlis Dreimanis norāda - ja vien neatrodamies, piemēram, Saules kodolā, tad visa matērija sastāv no kvarkiem, elektrona un no neitrīno daļiņas, kas veidojas atoma kodola radioaktīvajā jeb bēta sabrukšanā. Tieši pēdējai pieminētajai – neitrīno daļiņai – šoreiz pievērsīsimies tuvāk, jo arī pētnieki tai atkal un atkal cenšas pietuvoties, lai tādā veidā rastu atbildes jautājumiem par Visuma rašanos. Bet, kā tas ierasts ar daudzām lietām, arī elementārdaļiņas mēdz apvienot grupās un sistematizēt, un arī neitrīno iekļaujas šādās kategorijās, par ko stāstu turpina Kārlis Dreimanis.

Mākslīgā gaļa vairs nav futūristisks sapnis par nākotnes uzturu. Jau šobrīd laboratorijās audzē īsta dzīvnieka gaļu uzturam. Un ne tikai gaļu, arī piena produktus drīzā nākotnē varētu iegūt pilnīgi citos apstākļos. Vai laboratorijā audzētie dzīvnieku izcelsmes produkti radīs apvērsumu virtuvē un kā zinātnieki nonākuši līdz šādam risinājumam - gaļas audzēšana laboratorijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Interese par mākslīgās gaļas audzēšanu ir augusi pasaulē, daudz jaunuzņēmumu par to interesējās, un bagātākajās pasaules valstīs ir arī patērētāji, kas būtu gatavi to iegādāties," sarunā atzīst Jānis Liepiņš. Viņš arī norāda, ka ir vairākas nopietnas problēmas saistībā ar mākslīgās gaļas audzēšu. "Pirms 10 gadiem bija zināms optimisms, ka varēs atrast veidu, kā samazināt izmaksas uz audzēšanas vides un varbūt enerģijas rēķina, bet būtisks samazinājums šajā ziņā nav noticis," atzīst Jānis Liepiņš. "Bet ir 3D printēšana parādījusies, lai iegūtu dažādas lietas, tostarp gaļu." Bet mākslīgās gaļas burgeri arvien maksā simtus eiro, nevis desmitus vai dažus eiro, kā to gribētu patērētāji. Runājot par mākslīgiem piena produktiem, Jānis Liepiņš atzīst, ka pētnieki ir daudz tuvāk gala produktam, kurš kā reiz maksās dažus eiro vai dažus desmitus eiro litrā. "Mākslīgā piena izstrādājumi, piemēram, saldējums, jau ir nopērkams," atklāj Jānis Liepiņš. "Piens lielā mērā ir viena proteīna produkts, tas ir kazeīns. Tas veido 80% piena proteīna. Ja var iegūt kazeīnu mākslīgi, atšķaidīt to vajadzīgajās proporcijās ar ūdeni un pievienot minerālvielas, varbūt dažus vitamīnus. Tas būs tuvu reālam pienam," skaidro Jānis Liepiņš. No šāda proteīna var taisīt mocarellu, saldējumu. "Tuvāko dažu gadu laikā es ļoti gribētu nobaudīt picu ar mocarellu no biotehnoloģiski iegūta kazeīna," bilst Jānis Liepiņš. Zinātnieks arī norāda, ka īstu pienu, kā to atpazīstam pēc garšas, biotehnoloģiski būtu grūti atdarināt. "Bet es nebūtu skeptisks, varbūt ne šodien vai rīt, bet pēc dažiem gadiem, man šķiet, runa ir par sajūtu. Varbūt to īpašo tauku sajūtu var "pagarināt"," vērtē Jānis Liepiņš. Lai veikalos masveidā iegādātos piena produktus, kas nemaz nav gatavoti no īsta piena, pagaidām šķērsli ir cena. "Šķiet, ka viens saldējums šobrīd maksā 8-10 eiro. Piena paka arī tikpat, ja ne vēl dārgāk. Jebkurš piena analogs, vai tas ir mandeļu piens, vai sojas piens, ir pieejamāks cenas ziņā. Varbūt vēl nav sākusies sacensība par cenas samazināšanu - atrast optimālākas vai lētākās izejvielas, no kā ražo šo piena proteīnu. Bet domāju, ka tuvākajā laikā tas reāli notiks. Varbūt pēc 5-6 gadiem mēs nebrīnīsimies, ka blakus mandeļu un sojas pienam būs arī šāds mākslīgā kazeīna produkts," uzskata Jānis Liepiņš. Zirņu pārstrāde vērtīgā olbaltumvielu avotā Samalti zirņi ir izsenis zināmi vairāku pasaules valstu virtuvēs. Ne gluži milti, bet izvārīti un kopā ar kartupeļiem, speķi un sīpoliem samalti zirņi  tika celti galdā mūsu senču godos, taču pagājušajā gadā vairākos plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa par jaunu ražotni Jelgavā, kuru būvē, lai iegūtu zirņu proteīnu. Ar ko produkts, kas iegūts, pārstrādājot šos pākšaugus, ir citādāks nekā  parasti zirņu milti, vaicājam lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrības „LATRAPS” izpētes  un attīstības speciālistam Agrim Stauģim.

Mūsu planētas klimats ir sarežģīta sistēma, kas ilgu laiku cilvēcei šķitusi haotiska un grūti saprotama, kur nu vēl prognozējama. Taču Nobela prēmija fizikā 2021. gadā piešķirta trim zinātniekiem, kuru veikums palīdzējis ne tikai izprast, kā veidojas klimats uz mūsu planētas, bet arī devis iespēju prognozēt klimata tālāko gaitu un pat noteikt, kā cilvēce maina to. Nobela prēmiju saņems ASV dzīvojošais japāņu zinātnieks Sjukuro Manabe (90), Vācijas zinātnieks Klauss Haselmans (89) un Itālijas fiziķis Džordžo Parizi (73). Par viņu veikumu raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta klimatoloģe Latvijas vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas datu analītiķe-eksperte Dace Gaile. Pašlaik pasaulē notiekošās klimata pārmaiņas liecina, ka dzīvot tā, kā esam dzīvojuši līdz šim, vairs nevar. To daudzkārt arīi atgādina šobrīd tik aktuālajā ANO Klimata konferencē Glazgovā. Bet, kas jau paveikts, lai fosilajā industrijā strādājošiem dotu jaunas iespējas, ja reiz vēlamies atteikties no oglēm un naftas, un kādas jaunas tendences nodarbinātībā kopumā iezīmē klimata pārmaiņas? Šobrīd lielas cerības tiek liktas uz Skotijā, Glāzgovā notiekošo ANO klimata konferenci, kurā valstīm visā pasaulē vajadzētu vienoties par tālākiem soļiem planētas saglabāšanā. Konferences saistībā publiski ir izskanējusi arī skepse, ka nekas nemainīsies. Savukārt lielās ekonomikas dūži mēģina nezaudēt pozīcijas, dažkārt pat manipulē ar datiem un cilvēkiem, lai aizstāvētu, piemēram, naftas industrijas intereses. Mans sarunu biedrs - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētnieks, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga - norāda, ka valstīm būtu jādara daudz vairāk nekā līdz šim iesniegtās nacionālās apņemšanās. Konference Glāzgovā tad parādītu, vai spējam izdarīt vairāk, bet šajā stāstā būs jāņem vērā vairāki faktori. Piemēram, kurš finansēs jaunattīstības valstis, kas nav vainojamas klimata pārmaiņās, taču to dēļ ļoti cieš, piemēram, mazo salu valstis. Cits faktors - vai un kā būtu iespējams pārkvalificēt fosilajā industrijā strādājošos cilvēkus, lai tie nepaliktu bez darba? Šis ir jautājums, ko viena klimata konference visticamāk neatrisinās, taču par to valstis jau sākušas domāt un par to būs jādomā aizvien vairāk. Tematu turpina Jānis Brizga.

Raidījumā Zināmais nezināmajā bieži runājam par piesārņojumu dažādos aspektos. Taču ir kāds piesārņojuma veids, kas saskarsmē rada ļoti postošas sekas cilvēkiem un dzīvajai dabai. Tas ir radioaktīvais piesārņojums. Zinātnieki Latvijā strādā pie veida, kā šo piesārņojumu efektīvāk likvidēt un kā no tā pasargāt cilvēkus. Radioaktīvos atkritumus varētu uzglabāt efektīvāk, otrreizēji lietojot cigarešu izsmēķos izmantotos filtrus. Kā tas notiktu un kā šobrīd uzglabā cilvēkam un dabai tik bīstamos atkritumus, skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds. "Ideja ir samērā netradicionāla. Lai radioaktīvo ūdeni saistītu, kas parasti tiek sacementēts un glabāts radioaktīvo atkritumu glabātavās, viens no variantiem, kā mēs varam samazināt šo atkritumu daudzumu, ir sakoncentrējot. Lai mēs varētu sakoncentrēt, ir nepieciešams kāds sorbents," par pētījumu stāsta Ingars Reinholds. "Ideja par cigarešu filtriem radās ilgā priekšizpētes gaitā sadarbībā ar dažādām organizācijām, strādājot pie pētījumiem saistībā ar cigarešu filtriem. Tie satur celulozes acetātu un viens izsmēķis, nonākot ūdens vidē, faktiski rada piesārņojumu 7,5 litriem ūdens." Priekšizpētes projektā zinātnieki pētīja mikroplastmasas veidošanos un uzkrāšanos, kurā secināja, ka atkritumos pēc tam, kad veidojās sadalīšanās produkti šķidrā formā, netika atklāts celulozes acetāts. Ņemot vērā, ka cigarešu filtri ir tik lielā daudzumā atkritumos, tālāk no tā attīstījās ideja un tika izstrādāta tehnoloģija, kā cigarešu filtrus var noārdīt. Kas ikdienā bojā mūsu plaušu veselību? Vēl pirms Covid-19 pandēmijas aktuāli bija vides faktori, kas bojā cilvēka plaušu veselību. Tie nekur arī nepazudīs, kad pandēmija būs beigusies. Apzinoties, ka šie faktori sagrauj cilvēka plaušas un mazina to spēju pretoties vīrusa infekcijām, ir svarīgi atgādināt par vides ietekmi uz cilvēka veselību. Gaisa piesārņojums ir starp TOP 6 biežākajiem slepkavām pasaulē – par šādu statistiku ikdienā droši vien ne katrs no mums būs aizdomājies, bet sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadītāju, profesoru Ivaru Vanadziņu tas iezīmējas kā būtisks atskaites punkts. Piemēram, ir zināms, ka Dienvidaustrumāzijā cilvēki vidēji dzīvo par 30-36 mēnešiem mazāk tieši sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas pieņemto iedalījumu varam runāt par infekcioziem un neinfekcioziem plaušu piesārņotājiem. To, kas ir infekciozie, mēs skaidri pieredzam jau gandrīz divu gadu garumā – tas ir koronavīruss, tās var būt arī baktērijas un jau sen zināmā saslimšana ar tuberkulozi. Savukārt neinfekciozie ietver ķīmiskos piesārņotājus un starojumus – gan dabīgos, gan jonizējošos, bet par tiem mēs Latvijā varam īpaši nesatraukties. Līdz ar to mēs nonākam pie ķīmiskajiem piesārņotājiem, par ko arī pie mums būtu daudz vairāk jārunā un jāsatraucas, un par to plašāk stāsta Ivars Vanadziņš. Gan transports, gan apkure ir būtisks avots putekļiem – cietajām daļiņām. Kvēpi jeb sīkās sodrēju daļiņas atrodamas izplūdes gāzēs. Tāpat ikdienā droši vien reti būsim aizdomājušies, kur paliek riepas pēc, piemēram, divām sezonām? Bet, ja mēs ar plaukstu pasmeltu sauju gaisa, tad plaukstā nonāktu cietās daļiņas arī no nobrauktajām riepām. Apkurē cietās daļiņas ir dūmi, un mājokļos skursteņiem speciālu filtru nav. Tas, kas tiek sadedzināts nepareizā temperatūrā, nonāk ārvidē. Cietās daļiņas veidojas arī no izsmēķiem. Tāpat no visiem trim pieminētajiem - transporta, apkures, izsmēķiem – nāk kancerogēni savienojumi, taču ne visi cilvēki ar tiem saskarsies, piemēram, būšanai smēķētāju vai nesmēķētāju vidē būs svarīga loma. Saskaņā ar Eiropas ekspertu uzskatiem gaisa kvalitātes dēļ gadā tiek zaudēti 1700 cilvēku priekšlaicīgi, un tas pat ir vairāk nekā bojāgājušo skaits uz ceļa 2020. gadā. Pašlaik pasaules uzmanība pievērsta ANO Klimata konferencei Glāzgovā, Skotijā, un, no vienas puses, Latvija nav tāds industriālais reģions kā Ķīna, Polija vai Itālijas ziemeļu daļa, turklāt gaisa kvalitāte ārpus galvaspilsētas daudzviet Latvijā ir laba, bet, no otras puses, kā redzams, arī mums dati ne visā spēlē par labu. Kā sarunā norāda Ivars Vanadziņš, tad veca ķeblīša sadedzināšana laukos būtiski kaut ko uzreiz nemainīs, taču summāri mēs esam daļa no pasaules, un galu galā arī ķeblītis kaut ko ietekmēs. Profesoram tālāk vaicāju, kuri piesārņotāji tad visvairāk grauj mūsu plaušu veselību. Visļaunākās ir kancerogēnās vielas, otra lieta – putekļi.

Kartes ir viens no vērienīgākajiem vēstures avotiem, kas nonāk pētnieku rokās. Tās stāsta ne tikai par aizgājušā laika ģeogrāfiju, bet arī par politisko iekārtu, tehnoloģiju attīstību un arī sadzīvi. Par to stāsta arī tikko klajā nākusi grāmata "100 kartes pirms Latvijas valsts", kas ir otrais Latvijas Nacionālās bibliotēkas un izdevniecības "Jāņa sēta" kopdarbs. Ko šīs kartes stāsta par dzīvi Latvijas teritorijā pirms valsts dibināšanas? Kā kartēs atainota industrializācija, dzimtbūšanas atcelšana un nacionālā atmoda, pilsētu uzplaukums un epidēmijas, skaidro izdevuma autors un redaktors Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenais bibliotekārs Reinis Vāvers un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Grāmata ir sava veida turpinājums 2018. gadā izdotajam karšu un vēstures mīļotāju iecienītajam darbam "100 gadi 100 kartēs", kas aptver laika posmu no Latvijas valsts dibināšanas līdz 2017. gadam. Šoreiz grāmatas veidotāji ir ielūkojušies senākā pagātnē – tā dēvētajā garajā 19. gadsimtā jeb laika posmā no 1795. gada, kad visa mūsdienu Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, līdz Pirmā pasaules kara gaitas lūzumam 1917. gadā. Grāmatā iekļautas gan vēsturiskas kartes no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un citu atmiņas institūciju krātuvēm, gan "Jāņa sētas" izstrādātas kartes, kas ilustrē dažādus Latvijas vēstures aspektus. Daudzas no grāmatā iekļautajām kartēm ir bibliogrāfiski retumi, ar kuriem plašāka sabiedrība tagad var iepazīties pirmoreiz. Turklāt grāmatas tapšanas procesā atklāta senākā zināmā līdz mūsdienām saglabājusies karte latviešu valodā. Tā publicēta 1836. gadā un parāda Tuvo Austrumu reģionu Jēzus Kristus dzīves laikā. Kartes mūsu galvā ļauj neapmaldīties Staigājot pa svešu vietu mums ir divas kartes – viena ir galvā, otra – acu priekšā, un cilvēkam ir problēma tās abas salikt kopā. Kāpēc mēs apmakdāmies, kā var trenēt ģeotelpisko orrientāciju un kāds izskatās vadātājs? „Par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tos garus, kuri vientuļus gājējus vai nu nakts vai dienas laikā vadā un maldina, ka nespēj sasniegt to vietu, kurp tie nodomājuši iet. Šie pa lielākai daļai bijuši tādu cilvēku gari, kuri savu mantu priekš nāves apglabājuši, vai arī tādi, kas nelaikā dabūjuši vai padarījušies sev galu,” teic viens no ticējumiem, kas rodams mūsu folklorā par vadātāju – vispopulārāko maldīšanās stāstu personifikāciju. Pirms raugām kādi ir iemesli, kas cilvēku, vārda tiešā nozīmē, aizved neceļos, neliels ieskats folkloras materiālos saistībā ar maldīšanos. Apmaldīšanās stāstus ilgstoši ir vākusi un pētījusi Latvijas Universitātes Literatūras Folkloras un Mākslas Institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone, kura savu paveikto apkopojusi monogrāfijā „Apmaldišanās poētika. Teikās, stāstos un sarunās.” Sanitai attālināti ierakstītā sarunā skaidro, kāds ir vadātājs. „Ja tu pa lauku ej, tad tu noņem vien taisu virzienu, ej! Bet tur [mežā] tev cers ir priekšā, tur jāpagriežas, tev atkal odze, tev koks ir priekšā, un cik vēl locies, locies starp tiem kokiem, kamēr tu nezini, kur aizvelcies,” tā lasām vienu no pierakstītajiem maldīšanās pastāstiem Sanitas Reinsones monogrāfijā. Turpat autore raksta šādi: „Apmaldīšanās ir paradokss. Vispārējas urbanizācijas un straujas tehnoloģiskās attīstības laikā, kad ir pieejama globālās pozicionēšanas sistēma, kad gandrīz ikvienam kabatā ir parastais vai pat viedais mobilais tālrunis, kad ir pieejama gājējiem un transportam piemērota infrastruktūra, apmaldīties, rodoties kaut īslaicīgai dezorientācijai, vismaz cilvēku iekārtotā vidē nav iespējams.” Tomēr maldāmies mēs arī šodien. Un ir tas ir fakts, ka viedās navigācijas ierīces padara mūsu orientēšanos spējas vājākas. Tur līdzēt var analogā karte, kurā velkam ar pirkstu līdz, ejot pa nepazīstamu apvidu. Tā var trenēt savas telpiskas prasmes, norāda LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas pētnieks, profesors Jurģis Šķilters.  

Viltus ziņas nav svešs jēdziens pasaulē, kurā lielākā daļa cilvēku jaunumiem seko interneta vidē. Tajā ir viegli būt anonīmam, viegli ātri un bez pēdām mainīt saturu un nu jau arī viegli mainīt cilvēka balsi un seju. Interneta vidē nu jau cirkulē ne tikai viltus ziņas, bet arī viltus balsis un sejas. Viltotās sejas un viltotās balsis nav tikai bērnu spēlītes viedtālruņos. Tie ir arī augstas kvalitātes video un audio, kuru kvalitāti noteikt ir krietni sarežģītāk. Mākslīgais intelekts palīdz šo viltus saturu radīt un arī atklāt. Vai šāda mānīšanās ir nevainīga izklaide, kas vienkārši ļauj pašbildītei uzlikt cita cilvēka sejas vaibstus, vai reāls drauds demokrātijai, ar ko viegli mulsināt sabiedrību?  Un ko labu mums sniedz šāda mākslīgā intelekta tehnoloģija, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un vērtē IT speciālists un tehnoloģiju eksperts Reinis Zitmanis un Elektronikas un datorzinātņu institūta vadošais pētnieks Roberts Kadiķis. "Jo plašāks un pazīstams būs politiķis, jo vairāk viņš figurējis medijos, jo lielākas ir iespējās uztaisīt vizuāli ticamu un ar cilvēka aci maz atšķiramu video, kas nav īsts, kurā šis cilvēks runā, kustās," vērtē Reinis Zitmanis. "Ja video būs salīmēts, bērniem rotaļājoties viedtālrunī vai ar kādas maziņas programmas palīdzību mēģināts zoom apmānīt skatītāju, visticamāk mēs to pamanīsim. Bilde būs krietni mazkustīgāka, mīmika ierobežota." "Ja video būs labs un cilvēki, kas gribējuši panākt sabiedriskās domas ietekmēšanu, būs tur investējuši vairākas darba dienas un pēcapstrādi, tikai algoritmi jeb citas programmas spēs noteikt ar pilnīgu pārliecību, vai video ir īsts vai ne," skaidro Reinis Zitmanis. "Mēs internetā esam pat pieraduši pie tādiem nekvalitatīviem video, jo bieži vien ir kompresijas algoritms, kas ļauj mobilo internetu daudz vairāk skatīties. Ja pats video jau ir nekvalitatīvs, tur ir pat vieglāk paslēpt kaut kādus trūkumus, ko varētu gūt ģenerējis dators pats. Tāpēc es ļoti nepaļaujos uz savu spēju pateikt, vai video ir īsts vai neīsts. Vairāk sāku domāt par to, no kurienes ir tas video, kas viņu licis, cik tas ir oficiāli - neoficiāli," atzīst Roberts Kadiķis. "Un no kurienes tas video pie manis ir atnācis, ja tas ir atnācis, jo mans kaimiņš ir kaut kādā soctīklā to kopīgojis, vai viņš ir domājis, no kurienes tas ir?  Visticamāk, ka nē. Tāpēc vairāk skatos uz to, nevis mēģinu saprast pēc pikseļiem, vai tas ir īsts vai nē." Vieglāk ģenerēt mazas izšķirtspējas video, bet tas ir resursu dēļ. Jo jaudīgāks cilvēkam, kas veido šādus video, būs dators, un jo kvalitatīvāks izejmateriāls viņa rokās ir, jo gala rezultāts būs kvalitatīvāks un mazāk atšķiramas cilvēka acij. Lai ieliktu sociālajos tīklos kaut ko daudzmaz ticamu, kur cilvēki tomēr pieraduši pie kvalitātes, nepietiks ar mazas izšķirtspējas attēliem vai bildēm. "Pats cilvēka slinkums un izlutinātība būtībā viņu pasargās no tā, jo cilvēks ir pieradis, ka viss smuki - "Facebbok" smuki, "youtube" smuki. Ja kāds tur ieliks kaut kādu baisas kvalitātes video, tad cilvēki vienkārši spiedīs nākamo, jo viņi negribēs tērēt savu laiku, skatīties kaut ko tādu," atzīst Reinis Zitmanis. Tehnoloģijas ļauj veidot gan viltus video, gan imitēt balsi, un balsi ir vieglāk imitēt nekā attēlu. Un it sevišķi pa tālruni ir viegli pārliecināt cilvēku, ka zvanītājs ir cits. "Šobrīd tas viss ļoti labi strādā angļu valodā, latviešu valodā kā mazajā valodā, tas mūs šobrīd varbūt pasargā no šādiem pārsteigumiem, bet gan jau arī latviešu valodā tas ienāks arvien vairāk," norāda Reinis Zitmanis. Viņš ari atzīst, ka tas ir bīstami, jo ārzemēs jau notiek naudas izkrāpšanas mēģinājumi, gan kompānijām, gan cilvēkiem, uzdodoties par to, kas tu neesi. "Latvijā ir cilvēki, kas uzskata, ka likumdošanai beidzot šim vajadzētu pievērsties ar noteikumu, ka visas šīs tehnoloģijas tiktu atļauts lietot tikai izklaides industrijā. Mēs nevaram noliegt to, ko tas dod kino industrijai, atdzīvinot visādus mākslas priekšmetus un atdzīvinot sen mirušus aktierus un tā tālāk. Tur ir arī milzīgs potenciāls, bet problēma ir tajā, ka to izmanto ne tā, kā vajag," vērtē Reinis Zitmanis. Roberts Kadiķis bilst, ka "deepfake" video ar balss imitāciju var ļaut nākotnē veidot krāpnieciskas shēmasnākotnē. "Cilvēkam pašam nebūs jāzvana uz simts numuriem, kamēr viens no tiem simts vai divi uzķersies, varēs sarakstīt jau gatavus tekstus no mērķa cilvēka un varēs arī ģenerēt reālā laikā tajā pašā balsī arī atbildes. Izklausīsies, ka runājat ar reālu cilvēku," atzīst Roberts Kadiķis. Protams, tehnoloģiju attīstībai ir savo plusi un mīnusi "Jau šobrīd mēs nevaram būt droši par to, vai kaut kādas pēkšņi uzpeldējušas politiķu sarunas ierakstītas it kā kaut kādās viesnīcās un tamlīdzīgi, vai tas ir īsts materiāls, vai nē. Žurnālistiem būs ārkārtīgi grūti pieņem lēmumu uzticēties un balstoties uz šādu informāciju, veidot kaut kādus sižetus. Mēs esam piecas minūtes līdz tam, kad Latvijas un ne tikai Latvijas tiesu sistēmā būs precedenti, kad tiesnesim būs jāpieņem lēmums, vai jebkāda veida balss ieraksts vairs vispār var būt materiāls," norāda Reinis Zitmanis. Labās lietas, ko sniedz šī tehnoloģiju attīstība: iespēja klausīties kādu audio grāmatu iemīļotā aktiera izpildījumā. Iespējas redzēt vecus, labus aktierus, kas kādreiz bija melnbalti, jaunā, krāsainā filmā pilnīgi jaunā, kvalitatīvā izpildījumā. "Ir iespēja uzģenerēt sev avatāru, kas tavā vietā atbildēs uz kaut kādiem video tālruņa zvaniem vai, balstoties uz transkribētu materiālu, novadīt attālināti lekcija vjetnamiešu bērniem vjetnamiešu valodā, kaut arī īstenībā vjetnamiski tu nerunā, bet runā latviski. Reālā laika algoritms tev gan sejas mīmiku, mutes kustības un tā tālāk sinhronizē, lai to, ko tikko stāstīji latviešu bērniem, varētu izstāstīt vjetnamiešu bērniem, un viņi to saprastu," atklāj Reinis Zitmanis.  Tur ļoti daudzi labumi, bet ir ļoti daudz arī bīstamības. Reinis Zitmanis skaidro, kā top viltus video. Vajadzīgs, kvalitatīvs mērķa jeb atdarināmā cilvēka videomateriāls. Tam jābūt diezgan daudzpusīgam. Tāpēc politiķi šinī ziņā ir mazliet vieglāk imitēt, jo ir ļoti daudz internetā jau pieejami video ar šo konkrēto politiķi no dažādiem rakursiem. Ir nepieciešams "aktieris", kam ir jābūt ar daudzmaz līdzīgu sejas konstrukciju. Ir jābūt apmēram līdzīgai sejas formai. Lai to visu padarītu ticamu, šis "aktieris" ir jāsafilmē kaut kādos līdzīgos emocionālos rakursos, žestos, sejas mīmikā, sejas kustībās, kā to dara īstais cilvēks, kuru tu vēlies atdarināt. Jāsafilmē salīdzinoši līdzīgs materiāls.  Pēc tam dators šos video, kurus viņam iedod, sadalīs tūkstošiem fragmentiņos vai ekrāniņos. Katra video sekunde tiks sadalīta bija vismaz kaut kādās 7-8  bildītēs. Algoritms, kas mācīsies cilvēka mīmiku, viņš mācīsies no bildītēm, ne reālā laika video. Pēc tam programma, mākslīgais intelekts sameklēs tūkstošos bildīšu, kas radies no viena video, maksimāli līdzīgas "aktiera" tūkstošos bildītes un mēģinās salikt līdzības - kur grimase ir līdzīga vai žests, vai galvas izliekums.  Cilvēks, kas video veido, var vēl iziet cauri datorā un un izdzēst tos, kas nav sanākuši, jo algoritms ļoti daudz kļūdās. Pēc tam mākslīgais intelekts veidos pilnīgi jaunu video, "aktierim" virsū līmējot šos izgrieztos noteiktos sejas fragmentus. Tāpēc arī nepieciešams līdzīgs "aktieris". Darbs jāiegulda, lai būtu ticami. Kad jau seja ir uzlikta citam cilvēkam, tad vajadzīga kvalitatīva pēcapstrāde, jo visticamāk sejas toņi nedaudz , nesakritīs ar kakla krāsas toni, apgaismojuma intensitāti, utt. Tā ir pēcapstrāde, ar ko nodarbojas video montieri. Lai izveidotu salīdzinoši kvalitatīvu video ar jaudīgiem datoriem ir jāņemas līdz pat trim dienām. Roberts Kadiķis norāda, ka šobrīd ir jau labi izstrādāta seju aizvietošana, bet ar laiku varēs visu galvu aizvietot, ir arī eksperimenti, kur tiek pārnestas visas kustības.  Tumšais internets Paralēlā pasaule, kur daudzi procesi līdzinātos mūsējai, nav tikai iedomas vai zinātniskā fantastika. Ja runājam par interneta pasauli, tad patiešām eksistē paralēla vide, kurā iespējams apmeklēt tradicionālas mājas lapas, gan rast iespēju citiem, ne tiem godīgākajiem darījumiem. Šīs iezīmes ir attiecināmas uz tumšo tīmekli jeb "dārkvebu". Latvijas IT drošības incidentu novēršanas institūcijas “CERT.LV” vadītājas vietnieks Varis Teivāns sarunā norāda, ka nelabprāt lieto apzīmējumu “tumšais tīmeklis”, jo ar to dažkārt tiek asociētas arī citas parādības, un jēdziens tiek lietots nevietā. Taču mūsu sarunā ar to saprotam tīmekli, kura lietošanai ir nepieciešama atslēga - īpaša programmatūra, jo ne viss saturs tīmeklī būtu tiesiski atzīstams.

Magnētisms ir viena no tām fizikālām parādībām, kura jau bērnībā ir iepazīta ar visklasiskākiem un uzskatāmiem piemēriem, proti, ar magnētiem. Taču pēdējā gadsimta laikā zināšanas par magnētismu ir kļuvušas stipri vien niansētākas un plašākas, pateicoties atklājumiem kvantu fizikā. Japāņu pētnieki atklājuši bioķīmisko reakciju putnu šūnās, ar kuras palīdzību putni spēj just Zemes magnētisko lauku. Ko mēs zinām par kvantu magnētismu un vai to spēku varam pielietot savā labā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš. Latvijas Universitātes Lāzera centra pētnieki šajās dienās nodod Eiropas Kosmosa aģentūrai laboratorijas prototipu magnetometram, kuru ir iespējams uzlikt uz kosmiskajām zondēm. “Neesam vienīgie, kas pie šāda tipa magnetometriem strādā, šis no daudziem citiem atšķiras, ko citas laboratorijas ir desmitiem gadu laikā attīstījušas, ar to, ka tā zonde, ar ko mēram, nav atoms, bet neliels defekts dimanta kristālā. Tas ir tikpat maziņš kā atoms, bet pozitīvā nozīmē šim defektam neprecizitāte, izaugot dimanta kristālam, ir tā, ka tas pret kristālu ir noteiktā veidā orientēts. Bet atoms ir apaļš, līdz ar to ir grūtāk mērīt lauka virzienu, bet vieglāk lauka stiprumu,” skaidro Mārcis Auziņš. Tāpat Latvijas Universitātes pētnieki kopā ar kolēģiem no Francijas un Armēnijas strādā pie NATO pasūtījuma projekta. Topošais magnetometrs ir veidots ar rubīdija un cēzija atomiem, kur objekts sajūt magnētisko lauku. "Drošības sistēmās objekti, kas var izrādīties potenciāli bīstami sliktu cilvēku rokās, bieži rada magnētisko lauku kaut vai tāpēc, ka tie var būt metāliski un lielāka daļa metālu magnētisko lauku ir iespējams detektēt. Tas ir projekts sākumstadijā un attīstās  veiksmīgi. Viens no daudziem iespējamiem magnētiskā lauka mērīšanas pielietojumiem," bilst Mārcis Auziņš. Hologrammu pielietojums dažādās nozarēs Jūs skatāties uz attēlu, kas no vienas puses šķiet pa visam reāls, bet no otras - jūs zināt, ka tā ir fotogrāfija. Šāda realitātei pietuvinātu fotogrāfiju sauc par hologrammu, savu pielietojumu tā radusi gan izklaides industrijā, gan naudas zīmju aizsardzībā un joprojām tā ir pētnieku interešu objekts. Kā radās hologrammas un kādiem nolūkiem arī Latvijas zinātnieki tās izmanto? Hologrammas mēdz raksturot kā fotogrāfijas, ko var apskatīt trīs dimensijās, un arī tad, ja pats vārds “hologramma” šķiet svešs, vairums no mums ar tām būs saskārušies praktiski. Hologrammas tiek pētītas arī Latvijā, Cietvielu fizikas institūtā, tāpēc sarunā ar šī institūta vadošo pētnieci, zinātņu doktori fizikā Māru Reinfeldi plašāk noskaidrojam, kādi parametri ir būtiski hologrammu veidošanā. Vienlaikus pētniece izgaismo mītus, jo ne viss, ko esam pieraduši uzskatīt ar hologrammu, tāds arī ir. Māra Reinfelde skaidro, ka pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Latvijā bijis īsts hologrammu bums, tostarp hologrāfisko uzlīmju ražošana. Šobrīd gan tāds pieprasījums pēc uzlīmēm vairs neesot, taču tās var izmantot kā atraktīvus attēlus vai kā jau pieminēto aizsardzības mehānismu, piemēram, dokumentiem, jo panākt attēla viltojumu neesot tik vienkārši. Vēl līdztekus materiālu īpašību izpētei Cietvielu fizikas institūts sniedzis iespēju ierakstīt hologrāfiskos attēlus un tādā veidā iepazīt gaismas viļņu dabu skolēniem, institūta paspārnē izstrādāts arī diplomdarbs par hologrammām Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpat institūta veidota hologramma savulaik pat bijusi daļa no Venēcijas biennāles. Kā redzams, fizika pārkāpj savas robežas un nonāk saskarē ar mākslu, bet pētnieki citviet pasaulē ar hologrammu palīdzību attīsta aizvien drosmīgākas idejas, piemēram, par telpiskiem televizoru un telefonu ekrāniem.

Melnais stārķis ir teju vai simbols tām putnu sugām Latvijā, kuru skaits pēdējā simtgadē strauji sarucis. Melnie stārķi ir arī vieni no zināmākajiem putniem, kuru dzīvi var vērot tiešsaistē. Ko pēdējos gados pētnieki uzzinājuši par melnā stārķa ligzdošanas apstākļiem Latvijā un kā šobrīd ir melnajiem stārķiem pie mums klājas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Strazds. Jaunais Eiropas putnu sarkanais saraksts atklāj, ka apdraudēti 13% Eiropas putnu sugu. Par šo tematu nesen arī bija informācija Latvijas Radio ziņās. Ornitoloģijas biedrībā par pētījumu informēja, ka pēdējās desmitgadēs populācijas sarukušas apmēram trešajai daļai Eiropas putnu sugu. Vienlaikus ziņojums rāda arī veiksmes stāstus – 47 sugas klasificētas zemāka apdraudējuma kategorijā, salīdzinot ar iepriekšējo vērtējumu. Latvijā regulāri ligzdojošām putnu sugām stāvoklis Eiropā kopumā uzlabojies, piemēram, sarkanajai klijai, sudrabkaijai un plukšķim, kas Eiropā tagad tiek uzskatītas par drošām sugām. Kādi ir iemesli, kāpēc varam runāt par vairākām putnu sugām pozitīvā gaisotnē, to stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs bioloģijas doktors Viesturs Ķerus, taču pirms tam viņš vieš skaidrību, kāda ir atšķirība starp apdraudētu sugu un sarūkošu sugu.

Ir zināms, kuri zinātnieki izpelnījusies Nobela prēmiju šogad ķīmijā, fizikā un medicīnā. Nobela prēmiju ķīmijā šogad saņems Vācijas zinātnieks Benjamins Lists un Skotijā dzimušais ASV zinātnieks Deivids Makmilans par asimetriskās organo katalīzes metodes radīšanu. Kas ir organo katalīze, kur to pielieto un ko šī metode sniegs pasaulei, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes vadošais pētnieks Eduards Baķis. Kosmisko atlūzu atkritumus atmosfērā varētu mazināt koka satelīti Par satelītiem parasti domājam kā par liela izmēra aparātiem, tajā pašā laikā pētnieki aizvien vairāk runā par to, kā samazināt Zemes orbītas piesārņošana ar kosmosa atkritumiem un par to esam iepriekš stāstījuši arī mūsu raidījumā.Taču satelīts var būt arī pavisam neliela izmēra kastīte, kas darbojas ļoti jaudīgi un videi nenodara  ne mazāko kaitējumu. Šādu koka satelītu uz Rīgu nesen atveda kāds Somijas jaunuzņēmums. No koka var būvēt laivas, mājas, darbarīkus un no koka var tapt arī kosmosā sūtāms satelīts. Izstādē Latvijas nacionālajā vēstures muzejā, kuras atklāšana un norise valstī izsludinātās mājsēdes dēļ gan atlikta uz vēlāku laiku, koka satelīts būs viens no apskates objektiem. Tam arī būs atvēlēta īpaša telpa ar kupolu, tādējādi vēl jo vairāk uzburot kosmosa sajūtu. Bet vēl pirms mājassēdes tikos ar Kristapu Cepli no biedrības "Zaļās mājas", kurš palīdzējis attīstīt izstādes ideju, kā arī satelīta "WISA Woodsat" vadītāju un Somijas jaunuzņēmuma "Arctic Astronautics" pārstāvi Jari Makinenu. Līdz šim Somijā jau veikti testi ar koka satelīta palaišanu Zemes stratosfērā ar gaisa balona palīdzību, kad ārvalstu partneri uzrunāti padalīties ar savu veikumu izstādes nolūkos, uzreiz saņemta atsaucība. Tas arī mums ļauj plašāk iepazīstināt ar to, kas ir koka satelīts.  

Zilas asinis, trīs sirdis, neparasta uzbūve un pārsteidzoši attīstīts intelekts. Dēvēti par visinteliģentākajiem bezmugurkaulniekiem pasaulē, astoņkāji ir savaldzinājuši ne vienu vien cilvēku. Tie aizvien ir neatminēta mīkla jūras biologiem un arī kārtējais pierādījums, ka arī šķietami vienkāršs galvkāju klases pārstāvis var būt ļoti sarežģīts savā uzvedībā un uzbūvē. Ko mēs zinām par šiem neparastajiem dzīvniekiem, kas ar cilvēku spēj nodibināt draudzību un labprāt spēlē spēles?  Par astoņkājiem raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ingrīda Andersone. "Apbrīnojams dzīvnieks. Nav tā, ka mums ļoti bieži gadītos viņus redzēt, jo Baltijas jūrā tie diemžēl nedzīvo. Cik ir gadījies aizbraukt un ienirt kādās siltākās jūrās, redzēt astoņkāji ir tiešām fantastiska laime. Apbrīnojams dzīvnieks, ko prieks redzēt dabiskā vidē," gandarīta Ingrīda Andersone. Astoņkāji sastopami visās jūrās, kur sāļums ir pietiekams (30-35 promiles), gan siltās, gan aukstās. Arī okeāna dzelmē, izņemot saldūdeņus un pie mums, Baltijas jūrā, kas nav tik sāļa. Latvijai vistuvākā vieta, kur sastopami astoņkāji ir Ziemeļjūra, Norvēģijas krasts. "Fjordos jau Latvijas makšķerniekiem reizēm laimējas, ka viņi iemet spožu vizuli un pie tā pieķeras astoņkājis," atklāj Ingrīda Andersone. Lielākie astoņkāji dzīvo Klusajā okeāna, viņu kājas/ rokas garums var sasniegt deviņus metrus. Lielākā daļa ir mazāki, kuru roku garums ir četri metri, bet ir arī vien dažus centimetrus lieli astoņkāji. Izpētīts, ka lielākā daļa smadzeņu astoņkājim atrodas nevis galvā, bet tieši kājās. Tur ir 80% šī dzīvnieka nervu šūnu. Vēl astoņkājim ir trīs sirdis un katra atbild par kaut ko citu. Viena ir sistēmiskā, kas nodrošina asinsriti visā ķermenī, vēl divas ir atbildīgas par elpošanu un nodrošina skābekļa apmaiņu. "Kad astoņkājis peld, darbojas centrālā sirds, plaušu sirdis atslēdzas. Tāpēc viņš pietiekami ātri nogurst. Viņa mīļākais pārvietošanās vieds ir lienot vai rāpojot pa zemi. Tad labāk iesaistās plaušu sirdis," skaidro Ingrīda Andersone. Gliemežu neparastā ķermeņa uzbūve Gliemji jeb moluski senāk dēvēti arī par mīkstmiešiem tiek iedalīti astoņās klasēs, no kurām lielākie ir gliemeži, gliemenes un galvkāji. Latvijas teritorijā mīt divas gliemju klases – gliemeži un gliemenes, tātad gliemenes jeb divvāku gliemji, kuru čaula sastāv no diviem vāciņiem, un gliemeži jeb vēderkāji, kuri var būt ar čaulu vai bez tās. Šoreiz aplūkojam gliemežu ķermeņa uzbūvi, kura, salīdzinot ar citiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, ir visai neparasta. Ja astoņkāji, par kuriem saruna raidījuma otrajā daļā, ir apveltīti ar intelektu, tad gliemežus par gudriem radījumiem nevar saukt, jo viņiem vienkārši nav smadzeņu. Bet varbūt šis apgalvojums ir kļūdains? Šo dzīvnieku ķermeņa uzbūvi skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Cilvēka un dzīvnieku fizioloģijas katedras vadītāja Līga Ozoliņa-Molla. Gliemežu mīkstajā ķermenī ir viena plauša un viena niere – šo iekšējo orgānu pāri ir laika gaitā reducējušies, tāpēc gliemeži iztiek ar vienu nieri un plaušu. Taču pats pārsteidzošākais gliemežu ķermenī ir gļotviela – mucīns. Skaistumkopšanas sfērā pēdējos gados bieži var dzirdēt par gliemežu gļotām jeb mucīnu kā vērtīgu līdzekli, kas palīdz mūsu ādai atjaunoties. Mucīns jeb, vienkāršāk sakot, viela, kas sastāv no glikozes un olbaltumvielām, atrodas ikvienas dzīvas būtnes siekalās un gļotās, taču gliemežiem mucīna sastāvs ir bagātināts ar vēl citām vērtīgām sastāvdaļām, skaidro Līga Ozoliņa-Molla.  

Klajā nākusi Karstena Jānkes grāmata "Hanza", kas iepazīstina ar jaunākajiem pētījumiem par Hanzu un meklē atbildi uz jautājumu, kas bija šī neparastā tirgotāja apvienība, kura lika lauzīt galvu Anglijas karalim? Kādi mīti valda Eiropas kolektīvajā vēstures uztverē par Hanzu un kāpēc mūsdienās Hanza ir kļuvusi par teju tūrisma simbolu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Viņš ir arī grāmatas "Hanza" zinātniskais redaktors. "Par Hanzu pastāv daudz mītu un pēdējos 30 gados vēstures zinātnē Hanzas pētniecībā ir notikušas būtiskas pārmaiņas, kas plašākai sabiedrībai nav zināmas. Tas mani pamudināja piedāvāt šo grāmatu latviešu lasītājiem, jo mūsdienīgas informācijas par Hanzu trūkst," norāda Ilgvars Misāns. Viņš atzīst, ka par šo apvienību netrūkst mītu un maldu un grāmatā ir vairāku mītu apraksti un to rašanās skaidrojums. Kā piemērus Misāns min dažādus skaidrojumus par Hanzu Vācijā vēstures gaitā, līdz pat uzskatam, ka Hanza bijusi Eiropas Savienības priekštece. "Jaunākajā literatūrā Hanzu analizē un apraksta ne tik daudz kā pilsētu savienību, bet no tirgotāju un viņu saimniecisko interešu viedokļa. Atšķirībā no agrākajiem traktējumiem mūsdienās akcentē, ka Hanza drīzāk vienoja ne pilsētas kā tādas, bet pirmām kārtām tajā dzīvojošos tirgotājus, kuri apvienoja spēkus privilēģiju iegūšanā, privilēģiju aizsargāšanā ārzemēs. Līdz ar to Hanzu traktē kā tirgotāju kopību, kā tirgotāju tīklu," skaidro Ilgvars Misāns. Vēsturnieka Karstena Jānkes grāmata Hanza ir aizraujošs kopsavilkums par jaunākajiem pētījumiem par Hanzu, skaidrojot gan to, kas Hanza bija, gan arī to, kas šī tirgotāju savienība nebija. Darba pamatā ir zināšanu apmaiņa starp kolēģiem Rīgā, Tallinā, Tamperē, Groningenā, Porto un Seviljā. Hanzai ir īpaša nozīme Latvijas, Livonijas un visas Baltijas jūras telpas vēsturē. Hanzā apvienojušies tirgotāji caur šo organizāciju veidoja ciešu saikni starp austrumu un pārējo Eiropu. No Aleksandrijas līdz Novgorodai tirgotāji bija starpnieki ne tikai precēm, bet arī priekšstatiem, uzvedības paraugiem un valodas prasmēm. Tirdzniecības tīklojumā izveidojušās attiecības ietekmēja pat ģimeņu nodibināšanos un sastāvu. Tirgotāji tādējādi veidoja nozīmīgu urbānās kultūras daļu Latvijas teritorijā. Ilgvars Misāns skaidro, ka Hanzas savienība gan veidojās lēni, gan arī lēni beidza savu pastāvēšanu. "Hanza neaizgāja bojā kādas pēkšņas nelaimes vai krīzes rezultātā, kā "Parex" banka, Hanza izdzisa lēnām, var teikt Hanza aizmiga," norāda Ilgvars Misāns. "Tirdzniecība turpinājās, bet mainījās apkārtējā pasaule. Tirdzniecība pārgāja citās struktūrās un tika organizēta citādi. Hanzas sistēma visveiksmīgāk darbojās 13. un 14. gadsimtā, kad monarhu vara bija samērā vāja, kad nevarēja pilnībā aizsargāt tirgotājus, tad tirgotāji šo trūkumu kompensēja savstarpēji kooperējoties. Kopš 15. gadsimta otrās puses situācija mainījās, tad nākotne piederēja centralizētām monarhijām. Anglijas un citu spēcīgāko valstu valdnieki konsekventi atbalstīja savus tirgotājus, savukārt zemēs, kur atradās lielākā daļa Hanzas pilsētu, tādu spēcīgu valdnieku nebija. Tāpēc Hanzai nācās cīnīties ar pieaugošo konkurenci." Tāpat 15. gss beigās atklāja Jauno pasauli, kas jau bija globālās tirdzniecības aizsākumi. Karstens Jānke (Carsten Jahnke, 1968) ir viduslaiku vēstures profesors Kopenhāgenas Universitātē. Viņa pētījumi veltīti Baltijas jūras reģiona tirdzniecības tīkliem, Hanzas un Lībekas vēsturei viduslaikos. Karstena Jānkes grāmatu "Hanza" izdevis apgāds "Mansards". Hanzas laika liecības Rīgā Hanzas laika liecības var atrast daudzviet Vecrīgā, gan senajos namos, gan ielu nosaukumos – Skārņu, Krāmu, Miesnieku ielas. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā lielākais eksponāts no Hanzas savienības laikiem, kas 400 gadu garumā apvienoja gandrīz 300 pilsētas 16 Eiropas valstīs, ir koges jeb tā laika tirdzniecības buru kuģa fragments. Bet nesen muzejā bija atvērta izstāde par Hanzas tirdzniecību Rīgā, kurā varēja aplūkot savulaik Vecrīgā arheoloģiskajos izrakumos atrastos priekšmetus. Kopā ar izstādes veidotāju un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas krājuma glabātāju Ilzi Reinfeldi skatām dažus eksponātus un caur tiem izzinām laika posmu no 13. līdz 16. gadsimtam, kad Rīgas osta bija nozīmīgs tranzīta punkts – vieta, kur iekrāva un izkrāva preces, lai tālāk tās vestu uz austrumiem vai rietumiem. Preces tika svērtas mērītas, pakotas, tirgotāji vilka ārā savus makus, lai norēķinātos par mantu vai arī, lai pavaļas brīdī kauliņus uzspēlētu, vai pirms gulētiešanas ausis iztrītu. Jā, maka saturs tolaik bija visai daudzveidīgs.

Domā kritiski - šo jēdzienu pēdējās desmitgadēs dzirdam ik uz soļa. Domāt kritiski māca arī skolā, eksperti mūs aicina kritiski domāt, kad lasām ziņas internetā, tāpat kritisko domāšanu iesaka izmantot arī privātās dzīves plānošanā, lēmumu pieņemšanā par savu veselību un uzņemoties kredītsaistības. Kādas ir cilvēka spējas domāt kritiski un emocionālās būtnes cilvēki vienmēr var spriest izsvērti un kritiski, vērtē komunikācijas zinātnes doktore, biznesa konsultante Olga Procevska. Ingus Barovska pētījums par mītradi Mītrade jeb mitopoēze bija veids, kā cilvēki senatnē skaidroja gan pasaules izcelšanos, gan citas parādības, ko nespēja saprast. Taču mīti par pasaules beigām, politiķiem kā glābējiem un izdomas pilni stāsti par jaunām tehnoloģijām nav nekur izzuduši. Šiem jautājumiem vairāku gadu garumā pievērsies Ingus Barovskis - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks, Rakstniecības un mūzikas muzeja Krājuma izpētes nodaļas mākslas eksperts, kā arī docents Ekonomikas un kultūras augstskolā. Viņa veikums nesen apkopots grāmatā “Mythopoeia: mūsdienu mītrade”. “Mythopoeia” ir sengrieķu vārds, un tulkojumā tas nozīmē “mitopoēze” jeb “mītu radīšana”. Grāmata dienasgaismu ieraudzīja šī gada septembra sākumā, tajā bagātīgi izklāstīta gan mītu radīšanas teorija, gan sniegti piemēri, kad arī mūsdienās turpinām seno mītu tradīciju. Interese par folkloru un mītu pasauli pētniekam ir jau kopš studiju laikiem Latvijas Universitātē, un grāmatu viņš raksturo kā starpdisciplināru pētījumu, jo arī folkloristika mūsdienās vairs nevar būt šaura nozare. Būtisku daļu no Ingus Barovska grāmatas veido mūsdienu mītstāstu apraksti, kas aptver gan pasaules uzbūvi, gan ikdienas mītus. Pētnieks sācis ar pašu būtiskāko mītiskajā domāšanā - mītu par pasaules koku, kas ar galotni, stumbru un saknēm attēlo trīsdimensionālu pasaules uzbūves izpratni. Grāmatā ietverti arī apraksti par politiķiem kā maģiskajiem glābējiem, skaidrojumi mītiem par pasaules bojāeju, skaistuma un jaunības kultu, seksuālo minoritāšu kopienu, kā arī citām parādībām, un grāmata balstīta Latvijas vidē. Covid-19 pandēmijas mitoloģija kā liela lavīna sākusies tad, kad grāmatas makets jau bijis teju gatavs, tāpēc grāmatā stāsti par pandēmiju daļēji iekļauti, bet tos varētu attīstīt vēl.

Pēdējo mēnešu laika internetu pārpludina video un fotogrāfijas ar spēcīgiem vulkānu izvirdumiem, kas vienlaikus norit dažādos pasaules reģionos. Lai arī Latvija nav vulkānu zeme, lieli izvirdumi var izraisīt arī globālas kataklizmas un tādas ne reizi vien ir bijušas zemes vēsturē. Pētnieki pauž bažas, ka vulkāni ar eksplozivitāti lielāku par 8 pēc vērtēšanas skalas, nesnauž, bet ir aktīvi Zemes dzīlēs. Vai tiešām varam gaidīt šādas dabas katastrofas? Par supervulkāniem stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas asociētais profesors Ģirts Stinkulis. Fascinējošā dabas parādība - zibens Zinātniska izpēte par zibeni sākās pirms aptuveni 250 gadiem līdz ar fiziķu interesi par šo dabas parādību. Tajā laikā radās vairāk nekā 30 teorijas par zibens izcelšanos un visprecīzāk to definēja Bendžamins Franklins un Mihails Lomonosovs, proti, ka zibens ir milzīga elektriska dzirkstele, kas veidojas starp pretēji lādētiem laukiem – tas ir starp negatīvi un pozitīvi lādētām elektriskām daļiņām. Kādi ir zibens veidi, kuru no tiem ir visgrūtāk izpētīt un kurā vietā uz zemes zibeņo visbiežāk, stāsta Latvijas Universitātes, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors un Ģeogrāfijas nodaļas vadītājs Raimonds Kasparinskis, bet vispirms īsi par šīs dabas parādības veidošanos. Biežāk mēs dzirdam par zibens radītajiem postījumiem – saspertiem kokiem, namiem, torņiem un cietušiem cilvēkiem, taču vietumis, tiesa, ne mūsu teritorijā, var atrast interesantus veidojumus – fulgurītus – tie ir smiltīs veidoti sakausējumi, kas radušies no zibens spēriena – tādi zaraini žuburaini dobi veidojumi, kas atgādina koraļļus, to izmērs var būt, sākot no pāris centimetriem, līdz pat pāris metriem. Raimonds Kasparinskis stāsta par tām zemeslodes teritorijām, kur zibens plosās visbiežāk.

Televīzijas šovi cilvēkiem rada priekšstatu par pierādījumu vākšanu un izpēti noziegumu atrisināšanā mūsdienās. Vai tiešām tas atbilst realitātei un kāda bija tiesu ekspertīžu speciālistu ikdiena pirms simts gadiem, kad tehniskais nodrošinājums un zināšanas bija citādas, skaidro Valsts tiesu ekspertīžu biroja vadītāja Maira Čentoricka. "Metodes ir tās pašas, bet ir jauni tehniskie līdzekļi," tiesu ekspertu darba attīstību simts gadu laikā vērtē Maira Čentoricka. "Tas, ko kādreiz eksperts darīja nedēļu, lai dabūtu vienu pēdu ārā, tagad dažu stundu laikā var paveikt." Savulaik jau raidījumā eksperti ir stāstījuši, ka pēc parakasta var atšifrēt, vai tiešām īstais cilvēks to uzlicis. "Jo jums sarežģītāks paraksts jūs, jo jūs esat vairāk aizsargāti," norāda Maira Čentoricka. "Šobrīd jau parakstu pat vairāk neatdarina, viņu vienkārši tehniski uzliek. Ir tādi biznesa pārstāvji, kas savu parakstu, lai ekonomētu rokas, kustības un kaulu nodilšanu, pasūta kā zīmodziņu.  Tad, mīļie cilvēki, nebrīnieties, ka jūsu zīmodziņš būs uz visiem visneiedomājamākajiem papīriem, jo tur eksperts neko nevarēs pateikt. Viņš pateiks, jā, tas ir jūsu paraksts, bet jūs pats viņu izmantojat kā zīmogu. Parakstiet, lūdzu, dokumentus "dzīvajā", tad mēs varēsim kaut ko risināt." Savukārt kādreiz tik būtiskais pierādījums - nozieguma vietā atstātās pēdas jeb kurpju zoles nospiedumi vairs nav tik svarīgi. "Kurpju zoles bija ļoti svarīgas vēl tajā laikā, kad es sāku strādāt šajā jomā, tas ir 80. gadu sākums. Šobrīd, es uzskatu, ka ļoti maz viņas dod," uzskata Maira Četnoricka. "Kādreiz bija ļoti ierobežots apavu tirgus, mēs pēc kurpju zoles varējām uzreiz pateikt, ka tas ir tāds un tāds apavs, jo katram apavam ir savas pazīmes. Mēs redzam, ka tā ir tāda kurpe vai tāda keda. Šobrīd mūsu tirgus klāsts ir bezgalīgs. Es zinu, ka Ziemeļvalstis - Zviedrija, Norvēģija, Somija, veido apavu datubāzes, jo viņiem tas tirgus tomēr ir vairāk vai mazāk ierobežots. Mūsu tirgus ir atvērts jebkuram ķīniešu apavam, jebkuram indiešu apavam, līdz ar to mums šīs datubāzes nav jēgas veidot." "Otrs, ja šo cilvēku aiztur, burtiski, kā mēs sakām, "pa karstām pēdām", ļoti labi, ja tur ir apavu nospiedums. Mēs izņemam apavus, katrs mēs staigājam savādāk, mēs varam salikt kopā, ka šis apavs ir atstājis šo pēdu. Bet, ja tas notiek pēc trīs mēnešiem, pēc gada, nē, arī tad, ja viņš būs tajos pašos apavos, ja tur nebūs kaut kāda sevišķa pazīme, kas saglabājas, diemžēl novalkāšanas pazīmes pastiprinās un aizsedz iepriekšējās pazīmes," turpina Maira Četnoricka. Tehnoloģijas, kas ļauj sekot kontrabandas ceļam, un muitas darbs Lai runātu par kontrabandu, jāsaprot kāpēc nepieciešama muita, un, pavisam vienkārši izsakoties, muita veic pārbaudes. Tās savukārt lielā mērā saistītas ar cilvēka labo gribu paziņot muitai, ko tad viņš pārvadā. Šādi sarunā stāsta Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes Riska vadības daļas vadītājs Arturs Kovaļenko un Rīgas muitas kontroles punktu daļas Rīgas brīvostas Muitas kontroles punkta muitas virsuzraugs Jānis Vasilevskis. Labo gribu citiem vārdiem var nodēvēt par preču deklarēšanu. Tālāk tad sākas muitas darbs, kurā aizvien vairāk ienāk arī jaunāko tehnoloģiju izmantošana. Par visu plašāk stāsta Arturs Kovaļenko un Jānis Vasilevskis. Muitas darbs ir balstīts ne tikai mākslīgā intelekta apmācīšanā un kolēģu informācijas apmaiņā, bet arī sadarbībā ar daudzām struktūrvienībām, tostarp dalību starptautiskās operācijās. Viena šāda bijusi Interpola operācija “30 dienas jūrā” šī gada pavasarī, kurā Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvalde piedalījusies sadarbībā ar Valsts vides dienestu un kurā konstatēts nelikumīgs metāllūžņu atkritumu sūtījums uz Indiju. Taču, kā noslēgumā min Jānis Vasilevskis, muitas pārbaudes nav vērstas uz to, lai kādam traucētu vai apgrūtinātu dzīvi.

Latvijas polārpētnieki nesen atgriezušies no otrās misijas Svalbārā*, kur atkārtoti veikuši ledāju mērījumus. Kas ir mainījies šajā Arktikas arhipelāgā, ko liecina pētnieku savāktie dati un  vai varam cerēt uz savu polāro staciju Arktikā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošie pētnieki un ģeoloģijas zinātņu doktori Kristaps Lamsters un Jānis Karušs. Pētnieki atzīst, ka šobrīd sākuši cīņu ar datu apstrādi, līdz nopietnākiem secinājumiem pēc ekspedīcijasvēl laiks. Diemžēl Covid epidēmija ietekmējusi Arktikas pētniecību. Pētnieku komandas nevarēja doties uz turieni, lai savāktu datus. Zinātnieki cer un arī virzās uz to, lai Arktikā būtu Latvijas polārā stacija. Pētnieki ir gandarīti, ka šobrīd ir nodibināts Polāro pētījumu centrs Latvijas Univeristātē. Tas ir liels solis virzībā uz stabilāku klātesamību Arktikā un Antarktikā. Pētnieki ir pārliecināti, ka Latvijas zinātniekiem ir absolūti nepieciešama polārā stacija Arktikā. "Ja Latvijai būs sava polārā stacija, tad būtu iespēja veikt ilgtermiņa pētījumus un tas atrisina daudzas loģistikas problēmas," atzīst Kristaps Lamsters. "Šobrīd Latvijas zinātniekiem, lai dotos pētīt kādus ledājus, ir jāsazinās ar attiecīgo valsti, kurai ir sava stacija, jānokārto atļaujas, jādabū brīvs brīdis, kad konkrētā stacija var uzņemt Latvijas pētniekus." "Arī zinātnē valda konkurence un ir konkurence par dažādiem projektiem, līdz ar to, visi jau ir orientēti uz sadarbību, be, ja kādas citas valsts zinātnieki saskata, ka ar viņiem tiešā veidā konkurējam, mēģinām līdzīgus jautājumus risināt, protams, viņu ieinteresētība ar mums sadarboties kaut kādā brīdī noplok," atzīst Jānis Karušs. Lamsters norāda, ka lielākie izdevumi ir staciju uzbūvēt, uzturēšanai nelielas izmaksas nepieciešamas. Karušs piebilst, ka nebūs katru gadu jāiegulda miljoni vai simtiem tūkstoši.  "Stacija dotu ne tikai iespēju tur darboties neatkarīgi no citiem, bet arī, ja runājam par dažādam starptautiskām organizācijām, tad šāda pastāvīga klātbūtne un darbošanās paver iespējas aktīvāk iesaistīties jautājumu risināšana, kas saistīti ar Arktikas un Antarktīdas politiskiem jautājumiem," skaidro Jānis Karušs. "Kamēr tikai dodamies pie kāda, mūsu viedoklis nav tik spēcīgs. Kad jau stabili tur veicām pētījumus, mums ir spēcīga balss vispār lemt, ko darīsim tālāk šajos reģionos." Sniegpārsliņu veidošanās noslēpumi Sākotnēji sniegpārsliņu forma ir sešstūraina, jo tāda ir ledus kristālrežģa uzbūve, tālāk sniegpārslai veidojoties tās apaug ar zariņiem, adatām, trijstūriem, un ir grūti atrast divas vienādas sniegpārsliņas. Pats sākums notiek mākonī, kur, ūdens molekulām sasalstot, veidojas kristāliska struktūra. Tā kā dabā viss ir pakļauts fizikas likumiem, tad uz jautājumu par to, kā veidojas sniegpārslas, atbild Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta pētniece, fizikas doktore Virgīnija Vītola. -- * Pētījumi Svalbārā īstenoti LZP FLP projektā "Kafijoras reģiona (Ziemeļrietumu Svalbāra) ledāju termālā struktūra, noteces sistēmas uzbūve un virsmas izmaiņas", Nr. lzp-2020/2-0279.

Arī purvus, tāpat kā citas ekosistēmas Latvijas dabā, cilvēks izmanto savām saimnieciskajām vajadzībām, taču ir purvi, kuros cilvēka klātbūtne ir bijusi pietiekoši reta, lai varētu teikt, ka šī ir neskarta vide. Teiču purvs ir viena no šādām teritorijām un tā ezerus vairāk ir pētījis Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieks bioloģijas zinātņu doktors Matīss Žagars. Kāds ir ezers, kurā cilvēka klātbūtne tikpat kā nav manāma? Ar ko tas atšķiras no citiem ezeriem un kā šo ekosistēmu ietekmē atrašanās purvā? Botāniķe Laura Grīnberga Latvijā atklājusi jaunu ūdens augu sugu "Caldesia parnassifolia" jeb kaldēziju Latvijas pļavas, meži un citi biotopi glabā sugas, par kurām vēl neko nezinām, bet acīgākie pētnieki pamanās tās ieraudzīt un nosaukt vārdā. Un šogad tas izdevies hidrobioloģei - botāniķei Laurai Grīnbergai. Apsekojot ezerus uz Latvijas un Lietuvas robežas, viņa atklājusi jaunu ūdensaugu sugu Latvijā ar apzīmējumu latīņu valodā "Caldesia parnassifolia", un sarunā ar pētnieci pieturamies pie apzīmējuma kaldēzija. Bet interesanti, ka kaldēzija ir relikta suga, tātad arī Latvijas teritorijā tā ir augusi pirms daudziem tūkstošiem gadu, un to pierāda seni nogulumi. Laurai Grīnbergai vispirms vaicāju, cik bieži izdodas konstatēt tieši jaunas ūdensaugu sugas. Runājot par kaldēzijai tīkamāko dzīves vidi, pētniece stāsta - ja ezers būs ļoti aizaudzis, suga nebūs sastopama. Kaldēzijai pāri nodarītu ūdens līmeņa pazemināšanās ezerā un tā aizaugšana ar niedrēm un meldriem. Tajā pašā laikā kaldēzija neaugs oligotrofajos jeb ļoti tīros un dzidros ezeros. Tātad galējības tai nepatīk, un kaldēzija pavisam mierīgi var augt vidēji piesārņotos ezeros, aptuveni viena metra dziļumā. Auga lapas peld pa ūdens virsmu tāpat kā ūdensrozēm vai lēpēm. Un te nu nezinātājam varētu rasties apjukums - kā tad kaldēziju īsti pamanīt? Lapas dzīslojums atšķiras un pamatnē ir sirdsveida forma, kas nebūs citiem līdzīgiem augiem, norāda pētniece Lauras Grīnbergas un viņas kolēģu ekspedīcijas vēl turpināsies, turklāt tajās tiks pētīti ne vien ūdensaugi, bet, piemēram, arī ūdens bezmugurkaulnieki. Pētījuma rezultāti būs zināmi nākamajā gadā, un, iespējams, tie atklās vēl kādu jaunu informāciju par sugām.

Dažkārt atklājumi vēsturē notiek ilgu gadu garumā, citkārt tos uziet pavisam nejauši. Tā tas noticis arī Latvijā, pētot Latvijas teritorijā uzietu poēmu, kurā pirmo reizi aprakstīts Freizera sindroms jeb reta anomālija. Medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete atklājusi, ka iedzimtā anomālija Freizera sindroms novērots jau krietni agrāk nekā 19. gadsimta otrajā pusē. Pirmais to aprakstījis 16. gadsimtā Rīgā dzīvojošais humānists un dzejnieks Daniels Hermanis (1543 - 1601). Ko šādi atklājumi stāsta par medicīnas izpratni un lomu tā laika sabiedrībā un kāds detektīva darbs jāveic pētniekiem, lai izprastu sen rakstītā būtību, skaidro medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete un latīniste un seno iespieddarbu pētniece Laura Kreigere-Liepiņa. Anatomijas saistība ar mākslu: izstāde “Anatomija un ārpus tās” Pavisam nesen apmeklētājiem durvis vēra Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs. Šobrīd visos muzeja stāvos līdzās pastāvīgajai ekspozīcijai interesentiem iespējams skatīt izstādi – septiņus neparastus anatomijas un mākslas sadarbības rezultātā tapušus darbus, kas katrs savā unikālajā veidā sasaucas ar izstādes nosaukumu “Anatomija un ārpus tās”. Mākslinieki no Beļģijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrālijas pandēmijas apstākļos pārvarējuši ne tikai fiziskās robežas, bet darbos pētījuši arī cilvēka ķermeņa robežas un iespējas tās pārkāpt. Un, pārvarot laika zonu robežas atbilstoši šim brīdim, ar trim māksliniekiem tiekos attālinātā sarunā, lai iepazītos ar izstādes ideju un mākslinieku individuālo pieskārienu. Par idejas aizsākumiem stāsta izstādes kuratore un medicīnas māksliniece Paskāla Poljē. Viens no izstādes darbiem Rīgā ir gluži kā no anatomijas grāmatas izņemta cilvēka roka, kurā labi redzami nervi un asinsvadi, un roka veic graciozas kustības, pirkstus gan saliecot, gan atliecot. Tas ir Nīnas Sellārsas darbs “Aptveršana” - digitāla animācija preparētas rokas vaska modelim. Nīna ir māksliniece no Austrālijas, kuratore Harija Brūksa Allena Anatomijas un patoloģijas muzejā Melburnas Universitātē, un kā viņa pati norāda sarunā, viss viņas mākslā ir balstīts anatomijā. Nīnas Sellārsas darbs lieliski iekļaujas starp muzeja eksponātiem, un māksliniece atklāj, ka viņai top vēl citas drosmīgas idejas, kā animēt ne tikai vaska modeli, bet arī īstu paraugu no bioloģiska materiāla. Īsta cilvēka roka, kurā atstātas tikai saites un kauli un kas robotizētā veidā radīs žestus gluži kā izstādē redzamā roka. Tāds būs mākslinieces nākamais veikums, un tas kalpos kā mācību materiāls. Un nu mūsu sarunā iesaistās Braiens Grīns - tēlnieks un dzejnieks, kurš savā darbā izstādē izmantojis pavisam citu pieeju. Iedvesmu un interesi par zinātni un fizikas likumiem mākslinieks guvis, noklausoties kādu stāstu radio par fiziķu ikdienu. Proti, uzzinot, ka kāds no fiziķiem nācis klajā ar jaunām tēzēm, citi fiziķi nevis lasa šīs tēzes, bet uzmeklē to autoru sēžam kādā kafejnīcā, gluži tāpat kā mākslinieki to darīja 19. gadsimtā, un tad apspriež šīs tēzes dažkārt pat triju vai četru mēnešu garumā. Šāda veida pieeja ļoti ieinteresējusi arī Braienu Grīnu, liekot sarežģītas domas ievīt dzejā. Savukārt mākslinieces Paskālas Poljē darbs ir ārpus stikla vitrīnas uz paaugstinājuma novietots skenēts, 3D printēts sena zemgaļa galvaskauss. Oriģināls atrodams turpat blakus muzeja kolekcijā, un tas ir vissenākais muzeja eksemplārs. Pieejiet šim skenētajam galvakausam tuvāk, ieskatieties tā orbītās un varbūt kādā brīdī sev par pārsteigumu atklāsiet, ka šis galvaskauss patiesībā vēro jūs, atspulgu paužot kādā tuvumā esošā ekrānā. Par darba ideju turpina Paskāla Poljē. Mākslas un anatomijas krustpunkti nav nekas jauns, tie meklējami jau krietni senākos gadsimtos, daudz piemēru varam atrast Renesanses laikā un jau pieminētā Andreasa Vezālija darbos. Kā norāda Izglītības projektu vadītājs Anatomijas muzejā Kaspars Zaltāns, mūsdienās mēs vienkārši turpinām šo komunikācijas veidu. Anatomijas muzejs mākslu kā mediatoru izmanto arī savā ikdienas darbā, un izstāde “Anatomija un ārpus tās” ir vēl viens paņēmiens, kā to darīt, turklāt atšķirīgos veidos. Izstādes veidotāji uzskata, ka labai mākslai vajadzētu pārkāpt robežas. Bet kā mūsdienu anatomiju un mākslu transformēs tehnoloģijas? Tas ir jautājums, ko var risināt ikviens apmeklētājs, skatot izstādi “Anatomija un ārpus tās” līdz nākamā gada janvāra beigām.

Savvaļas augu izmantošana ārstniecībā ir sena, cik pati pasaule. Taču laiki mainās un mainās arī apjomi, kādos ārstniecības augi jāievāc, kā arī mainās arī vide, kurā tie aug. Lai nenonāktu situācijā, kad aktīvās ārstnieciskās vielas nav pieejamas, pētnieki radījuši risinājumus to audzēšanai laboratorijas apstākļos. Vides Risinājumu institūta pētnieki pēta, vai savvaļā apdraudēto augu pavairošana varētu notikt laboratorijā.  Ar ko atšķiras savvaļā un mēģenē audzis augs, skaidro Vides Risinājumu institūta projekta zinātniskā vadītāja Ieva Mežaka un šī institūta ķīmijas laboratorijas vadītāja Ilva Nakurte. Latvijas Hidroekoloģijas institūts aicina ziņot par aļģu sanesumiem Ja pludmalē redzi aļģu sanesumus, ziņo! - ar šādu aicinājumu pie cilvēkiem vēršas Latvijas Hidroekoloģijas institūts sadarbībā ar citiem Latvijas un ārvalstu partneriem. Tā ir iespēja sabiedrībai sniegt savu pienesumu zinātnei par plastmasas piesārņojumu ūdeņos, kā arī pašiem tuvāk iepazīst aļģes. Reizēm šķietami nevērtīgais un vizuāli nepievilcīgais var kļūt par svarīgu izpētes objektu ikvienam - gan garāmgājējam, gan zinātniekam. To šobrīd varētu teikt par aļģu sanesumiem jūras krastā, par kuriem aicina ziņot Latvijas Hidroekoloģijas institūts, sadarbojoties ar Klaipēdas Universitāti, Vides izglītības fondu un Klaipēdas Zinātnes un tehnoloģiju parku. Divu gadu garumā īstenota projekta ietvaros paredzēts novērtēt jūras vidē un piekrastē esošo plastmasas piesārņojumu un samazināt to, iesaistot šajā aktivitātē arī sabiedrību. Tieši piekrastes daļu bieži vien veido izskalotās aļģes, tāpēc aicinājums tām nepaiet garām un ziņot par sanesumiem vietnē dabasdati.lv! Saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieci Ievu Putnu-Nīmani un zinātnisko asistenti Lieni Spilvu, kurā atklājas daudz un dažādu labumu no sabiedrības iesaistes šajā procesā.

Starptautiskā pētījumā, kurā analizēta Latvijas un Austrālijas pieredze, atklāta cēloniskā saistība starp pārtiku un barības vada dilatāciju suņiem. 2014. gadā veterinārārsti Latvijā novēroja strauju slimības pieaugumu, kas sasniedza 253 gadījumus divu gadu laikā. Visos gadījumos suņi tika baroti ar konkrēta ražotāja barību. Ko atklāj pētījums un kāpēc pirms septiņiem gadiem zinātnieku bažas netika sadzirdētas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro veterinārpatoloģe Ilze Matīse van Houtena, veterinārārste Lita Konopore un Latvijas Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs. Līdzīgs gadījums kā 2014. gadā Latvijā dažus gadus vēlāk konstatēts arī Austrālijā. Latvijas gadījuma izmeklēšana palīdzēja Austrālijas izmeklēšanā. Atšķirība, ka Austrālijā ražotājs iesaistījās izmeklēšanā un centās palīdzēt, nevis centās noslēpt. Ilze Matīse van Houtena stāsta, ka slimību Austrālijā konstatēja 2017. gadā, kad saslima 10 % dienesta suņu un vienīgais vienojošais faktors bija barība, ko ēda suņi. Par to ziņoja arī barības ražotājam un uzliesmojuma izmeklēšanā iesaistījās Melburnas Universitāte. Kļuva skaidrs, ka šie nav vienīgie gadījumi un atklājās, ka skarti daudz vairāk suņi. "Ražotāju reakcija bija, ka tūlīt atsauca savu produktu un brīdināja suņu saimniekus par saistību, lai arī nesakot, ka ir tieša saikne," atklāj Ilze Matīse van Houtena. "Lielākā atšķirība, ka ražotājs, redzot, ka ir cieša saikne starp barību un slimību, iedarbina mehānismus, lai pasargātu citus suņus no iespējamās saslimšanas." Austrālijas uzliesmojums tika apturēts samērā īsā laikā un skāra daudz mazāk suņus. Ražotājs aktīvi iesaistījās izmeklēšanā, pārbaudot piegādātājus, izejvielas, meklējot iespējamo cēloni, kas ir barībā. "Ražotājs arī neiesūdzēja tiesā veterinārārstus, kas brīdināja par slimību, un arī nepārmeta īpašniekiem, ka viņiem ir aizdomas par saistību ar slimību," norāda Ilze Matīse van Houtena. Kādi vitamīni nepieciešami dzīvniekiem? C vitamīns, pazīstams arī ar nosaukumu askorbīnskābe, ir vitamīns, kas atrodams dažādos pārtikas produktos, tas ir nostiprina imunitāti, ir iesaistīts audu atjaunošanā, palīdz organismā uzsūkties nepieciešamajām vielām un vēl ir apveltīts ar virkni citu īpašību, kas nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai. Vairumam dzīvnieku organismā šis vitamīns dažādu vielmaiņas procesu rezultātā veidojas pats no sevis. Tiek uzskatīts, ka pirms vairākiem miljoniem gadu arī cilvēki un augstāk attīstītie pērtiķi spēja sintezēt vitamīnu C, taču evolūcijas gaitā šīs spēja tika zaudēta. Bet mūsu ierastākie mājas mīluļi – suņi un kaķi – var lieliski iztikt bez papildus C vitamīna uzņemšanas, jo viņu organismā tas veidojas caur uzņemtajām ierastajām barības vielām, piemēram, caur gaļu. Kā notiek vitamīna sintēze dzīvnieku organismā, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns un Pārtikas un vides higiēnas institūta profesors un vadošais pētnieks Kaspars Kovaļenko.

Miega peles jeb susuri ir vieni no lielākajiem gulētājiem Latvijas zīdītāju vidū. Tie aizmieg jau septembrī, oktobrī un mostas tikai siltā pavasarī. Dabas pētniekus satrauc susuru populācijas samazināšanās Latvijā. Kādi tam ir iemesli un kāds ir šo mazo grauzēju dzīvesveids, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "Life For Species" zīdītāju eksperts Valdis Pilāts. Ja nevaram atskaņot grauzēju balsis, tad parunāt gan par tiem varam. Mūsu platuma grādos ierasti grauzēji ir vāveres, bebri, peles un susuri, par kuriem būs runa raidījuma otrajā daļā. Bet tagad kopā ar Rīgas Zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas metodiķi Ingmāru Līdaku iepazīstam pāris neparastākus grauzējus, kuri mīt šajā zoodārzā. Grauzēju uz zemeslodes skaitliski ir ļoti daudz un viņu misija ir barot citus, tāpēc diezgan daudzas grauzēju sugas nonāk apdraudēto sugu sarakstā, jo to gaļa cilvēku uzturā tiek uzskatīta par garšīgu, tā teic Ingmārs Līdaka, un ne tikai homo sapiens, bet arī dzīvnieku pasaules plēsēji labprāt mielojas ar ir šīs kārtas pārstāvjiem.

Laikā, kad enerģētikā straujiem soļiem ienāk atjaunotie resursi, aktuāls kļuvis jautājums, kur šo enerģiju uzglabāt. Pēc iespējas videi draudzīgākas, ar ātrāku uzlādi un ilgāku darbības laiku vai pēc iespējas mazākas un vieglāk lietojamas - kādas būs nākotnes baterijas un akumulatori un kas tās darbinās, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks Gints Kučinskis. Veco autoriepu otrais mūžs uz ceļa Pavasarī raidījumā Zināmais nezināmajā stāstījām par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieku izstrādāto metodi - nolietotu riepu pārstrādi asfalta klājumā. 17. septembrī Jelgavas novada Vilces pagastā tika ieklāts jaunais ceļa segums. Ar ko tas atšķiras no tradicionālā asfaltbetona seguma un kā notiek jaunā ceļa klājuma pārbaude, skaidro RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs. Viņš pauž prieku par nesen ieklāto jaunā asfalta posmu Jelgavas novada Vilces pagastā.  Tas ir stāsts par jaunu veidu, kas dod nolietotām riepām otro dzīvi: pirmkārt, ir risinājums vecajiem riepu atkritumu kalniem, un otrkārt, riepu gumijai ir izteikti labas elastības īpašības, kādas nepiemīt bitumenam jeb piķim, bet, apvienojot šos abas vielas, rodas jauns labāks ceļa segums. Pirms runājam par šo posmu, kad klājums, tā teikt, piedzīvo reālus apstākļus, atgādinām kāds bija sākums, kad zinātnieki izlēma kā pārstrādāt lietotās riepas asfalta klājumā. Tagad process turpinās un tāpat kā pie ikviena jauna produkta izstrādes, arī šeit notiek darbs, lai uzlabotu jauno asfalta klājumu un līdztekus tam mūsu zinātnieki vēstīs arī citu valstu kolēģiem un ražotājiem par saviem sasniegumiem riepu pārstrādē uz autoceļiem.

Dienas kļūst īsākas, gaisa temperatūra pazeminās un neatņemama rudens sastāvdaļa ir arī gājputnu kāši debesīs. Rudens migrācija var būt nostalģisks moments cilvēkiem, bet pašiem putniem tas ir nopietns pārbaudījums. Dažus šķēršļus putnu migrācijai rada arī cilvēks. Latvijas Ornitoloģijas biedrība ziņo, ka gājputnu migrācijas laikā liels apdraudējums ir stiklotā apbūve. Kādi cilvēka radītie šķēršļi Latvijā un citviet pasaulē apgrūtina gājputnu ceļu uz ziemošanas vietām, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē ornitologi - Latvijas ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus un šīs biedrības projektu vadītājs Andris Dekants. Garākas kājas un knābji ļaus putniem pielāgoties klimata izmaiņām Zinātnieki uzskata, ka gan putnu, gan zīdītāju atsevišķu ķermeņa daļu – knābju, ausu vai astu palielināšanās ir saistīta ar dzīvnieku pielāgošanos klimata sasilšanai. Mainās ne tikai izskats, bet arī uzvedība: jau pirms pāris gadiem žurnālā „Global Ecology and Biogeography” bija raksts par starptautisku zinātnieku komandu, kuri izpētīja, kā siltumam pieaugot, mainās tārtiņu uzvedība olu perēšanas laikā. Ja parasti mātīte olas perē dienas laikā, bet otrs (lielākoties – tēviņš) to darīja nakts laikā, tad, analizējot putnu uzvedību vairākas tārtiņu populācijās, zinātnieki secināja, ka, pieaugot gaisa temperatūrai, pieaug tēviņu iesaiste olu perēšanā: tēviņš un mātīte olu perēšanas „maiņas” veic ievērojami biežāk, tādējādi saīsinot laiku, kas jāpavada tiešā saules iedarbībā. Vai tiešām tas, ka paaugstinās gaisa temperatūra uz planētas, ietekmē putnu izskatu un uzvedību, jautājam Latvijas Universitātes asociētajam profesoram un Daugavpils Universitātes vadošajam pētniekam Indriķim Kramam, lai noskaidrotu, kā un vai klimats ietekmē putnu adaptāciju.

Finansējuma trūkums ir visbiežāk piesauktā problēma jauno zinātnieku vidū, taču tai klāt nāk arī citas grūtības, kuras ar finansējuma palielinājumu vien nevar atrisināt. Jauno zinātnieku apvienības uzmanības lokā nonākuši jautājumi par jauno pētnieku emocionālo slodzi, darba apstākļiem un sarežģījumiem, ar kuriem ikdienām jātiek galā. Vai jaunais zinātnieks ir dzīvesveids un aicinājums, kura dēļ ir jāupurē emocionālā veselība, vai šos jautājumus var sakārtot, un ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras, veidojot karjeru zinātnē Latvijā, vērtē Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā jaunais vadītājs - socioloģijas zinātņu doktors Miķelis Grīviņš. Miķelis Grīviņš norāda, ka sistēma, kas šobrīd zinātnē ir izveidota, ir vērsta uz konkurētspēju, uz apliecināšanos, uz spēju piesaistīt finansējumu un risināt kaut kādus degošus jautājumus, tas ne tikai ietekmē cilvēka labsajūtu, bet arī ilgtermiņā mentālo veselību.  "Veidojas paradoksāla situācija, ka cilvēki, kuriem būtu jānes tā "lāpa ar gaismu", te ir tās zināšanas, kurām mums vajadzētu sekot, viņiem pašiem nākas cīnīties ar kaut kādām, izdegšanas problēmām, ar grūtībām atrast pašapliecinājumu vai arī grūtībām atrast sevi tajā vidē, kurā viņi strādā," uzskata Miķelis Grīviņš. Viņš norāda, ka pētnieki izjūt spiedienu, ka visu laiku savi rezultāti ir jāpublicē zinātniskos žurnālos un ar katru reizi tiem jābūt arvien labākiem žurnāliem "Visi veiktie pētījumi drīzāk skaitās nevis caur rezultātiem, ko ir sasnieguši, bet caur šiem taustāmajiem nodevumiem, kurus viņi var parādīt - tie ir patenti un publikācijas," atzīst Miķelis Grīviņš. Paralēli ir administratīvās funkcijas, kas ir bijušas vienmēr, bet tās nāk klāt kā papildus slogs. Vērtējot jauno zinātnieku iespējas, Miķelis Grīviņš atzīst, ka bieži negadās nokļūt atbalstošā vidē, kur cilvēki ir ieinteresēti tavas karjeras attīstībā.  "Bieži ir tā, ka apkārtējie nav ieinteresēti, jo ērtāk ir, ja jaunais zinātnieks, it sevišķi, ja viņš spējīgs, ja viņš neveido savu karjeru, bet paliek konkrētajā vietā un darbojas ar konkrētiem jautājumiem, ar kuriem viņš darbojas. Attiecīgi jaunais zinātnieks ir spiests atklāt visu pats. Ja sistēma nav līdz galam caurspīdīga, tad viņiem var būt ļoti grūti atklāt, viņiem var būt ļoti grūti kaut ko ietekmēt, un viņš nereti ir vecāko kolēģu labvēlības kaut kādā pavadā," vērtē Miķelis Grīviņš. Zinātnieks uzteic Izglītības un zinātnes ministriju, kas strādā pie jaunā karjeras modeļa, kas būs labs solis uz priekšu, jo tas paredz kaut kādu caurspīdīgumu. Tas neatrisinās visas lietas, bet, ja panāktu, ka sistēma ir caurspīdīgāka, tas atrisinātu daudzas lietas. Tāpat viņš uzteic Latvijas Zinātņu padomes fundamentālo pētījumu programmu.  "Tiklīdz noteikumi ir visiem zināmi un vienādi, tajā brīdī diskusija par to, ka kāds tiek diskriminēts, atkrīt. Viss, kas līdz šim ir bijis pelēcīgs, tas vienkārši jādabū gaismā un jāpadara pēc iespējas caurspīdīgāks. Tad jau problēmas vismaz šādā aspektā pašas atkritīs, cerams," norāda Miķelis Grīviņš. Protams, ir vajadzīgs diskutē un ieviest plašākas pārmaiņas. Vajadzētu arī salāgot kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus. Ārstu un pacientu savstarpējās attiecības Covid-19 pandēmijas iespaidā Sākoties Covid-19 pandēmijai, izmaiņas notika teju visos līmeņos, tostarp arī ārstu un pacientu attiecībās. Hipokrāta zvērests saglabājās nemainīgs, taču ārsti ieguva jaunas lomas un pildīja jaunus uzdevumus. Kā pandēmijas laikā attālinātajās konsultācijās un stacionāros jutās paši mediķi, stāsta ārsts-internists Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā un lektors Rīgas Stradiņa universitātes Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā Kārlis Rācenis. Covid-19 pandēmija nenoliedzami ir tas laiks, kad mediķi nonākuši prožektoru gaismā. Ne tikai ar ierasto ikdienas darbu, bet arī uzņemoties citas, iespējams, līdz šim mazāk veiktas funkcijas. Liela nozīme bijusi sabiedrības informēšanai un izglītošanai, it īpaši, ja runājam par aicinājumiem ievērot drošības pasākumus - dezinficēt rokas un vilkt sejas maskas. Kārlis Rācenis attālinātā sarunā stāsta, kā aicinājumi ievērot drošību ietekmējuši mediķu un pacientu attiecības. Vai cilvēki tuvinājušies mediķiem un meklējuši informāciju, vai tieši otrādi - novērsušies, nevēloties neko dzirdēt?

"Vēl ilgi jāgaida, lai tas kļūtu par visiem pieejamu pakalpojumu, ka varētu tā iesēsties kosmosa kuģīvun aizbraukt apkārt Zemes orbītai vai vēl tālāk, bet ceļojums kļūst arvien lētāks, ņemot vērā tehnoloģijas," iespējas izvēlēties doties ceļojumā kosmosā vērtē "StarSpace" observatorijas saimniece un portāla redaktore Anna Gintere. 27. septembris ir Starptautiskā tūrisma diena, tāpēc raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par tūrismu, taču ne uz Zemes, bet kosmosā. Iespējams, kādam neprātīgāka fantāzija vai kvēlākā vēlēšanās ir redzēt Zemi no izplatījuma. Tā varētu arī piepildīties, jo nesen pēc veiksmīgi aizvadītas trīs dienu misijas uz Zemes veiksmīgi atgriezās pirmie astronauti-amatieri. Cik tuvu vai tomēr tālu esam no kosmosa tūrisma un cik sagatavotiem jābūt pašiem tūristiem, lai šādas misijas izdotos? Anna Gintere norāda, ka kompānijas, kas nodrošina komerclidojumus kosmosā, strādās, ne tikai uzlabojot tehnoloģijas, bet arī motivējot cilvēkus interesēties par iespēju doties kosmosā. Protams, vispirms kosmosā ceļot varēs tie, kam nauda mērāma miljonos un miljardos un pasaulē šādu cilvēku nav mazums.  "Mēs, kam šādas naudas nav, varam cerēt, ka lidojumi paliks lētāki ar laiku, varbūt būs loterijās, būs iespējas piedalīties, varbūt būs iespēja paveikt kādu kārtīgu labu darbu un par to tev pateiks paldies šāda lidojuma formātā. Cerības nevajag atmest," uzskata Anna Gintere. Bet biļetes pirmajam ceļojumam uz Mēnesi, kas varētu būt jau pēc pāris gadiem, ir pārdotas "Atrašanās starptautiskajā kosmiskajā stacijā varētu būt pats episkākais variants, ko varētu vēlēties. Tas arī maksās episkāka. Ja cilvēkam gribas savā dzīvē tādu paliekošu iespaidu, lai pēc tam varētu teikt, ka esmu bijis visur, kur vien cilvēks var nokļūt, kosmiskā stacija varētu būt pats tālākais un augstākais mērķis, ko sasniegt," atzīst Anna Gintere. Ja pieaugs komerclidojumu skaits kosmosā, jārēķinās arī ar izmešu daudzuma pieaugumu. "Noteikti palielinās izmešu daudzumu atmosfērā, jo viens tāds starts ir iespaidīgs ne tikai tajā, cik resursu tiek ieguldīts, lai lidojumu realizētu, bet arī izmešu, kas rodas, lai lidojums notiktu, ziņā tas esot iespaidīgs skaitlis," norāda Anna Gintere. "Kamēr runājam par vienu startu gadā, tas neko īpaši nemainīs un nejutīsim. Tiklīdz tas kļūs plašāk pieejams, noritēs vairāki starti gadā, sasniegs desmit lidojumus un pat pārsniegs, tad jāskatās, kā ir ar izmešu jautājumu un resursu patēriņu, cik tas ir saprātīgi un loģiski tikai tāpēc, lai paskatītos uz Zemi no augšas." Astronomijas amatieri nāk talkā profesionāļiem Nu jau par ikdienas ieradumu kļuvis tas, ka cilvēki sociālo tīklu vietnēs labprāt dalās ar saviem vērojumiem dabā un ar fotogrāfijām par kādām parādībām labprāt iepazīstina arī meteorologus. Tādā veidā profesionāļi iegūst jaunus faktus un plašāku redzējumu par dabas procesu izplatību. Un daudz ir arī astronomijas amatieru, kuri tieši tāpat pievēršas kosmosa novērojumiem, un dara to gan sava prieka pēc, gan lai nāktu talkā profesionāļiem. Par galvenajiem virzieniem, kuros astronomijas amatieri darbojas, saruna ar Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītāju Mārtiņu Gillu. Kā pirmos divus amatieru darbības virzienus viņš nosauc mazo debess ķermeņu – asteroīdu un komētu – novērojumus, kā arī maiņzvaigžņu uzraudzīšanu. Lielzeltiņa observatorija ir vieta, kurā notiek vissistemātiskākie amatieru novērojumi Latvijā, un pie mums iegūtā informācija nonāk kopīgā datubāzē starptautiskā mērogā. Tas ir uzskatāms piemērs, ka var veikt novērojumus, kas dod ieguldījumus lielajai astronomijai. Kā vēl vienu astronomijas amatieru virzienu, kas īpaši attīstījies pēdējos gados, Mārtiņš Gills norāda asteroīdu okultācijas. Septembra vidū Jupitera sadursmi ar otru debess ķermeni fiksējuši amatieri visā pasaulē, un tas uzskatāms tikai par astoto novēroto triecienu uz šīs planētas kopš pirmās reizes. Tas saistīts ar jau pieminēto amatieru spēju šo mirkli patiešām fiksēt, ne tikai ieraudzīt, lai gan sadursmju ar objektiem Jupiteram gada laika varētu būt krietni vairāk. Pirmais lielais Jupitera trieciens ar komētu novērots 1994. gadā, un vēsturē tas iegājis kā pirmais novērojums par divu ķermeņu sadursmi Saules sistēmā. Par novērojumiem tolaik Mārtiņam Gillam ir arī personīgs stāsts.

Satīriska karikatūra, galma āksts vai mūsdienu stand-up izrādes, lai arī žanriski atšķirīgas, tās tomēr ir humora dažādās sejas, katra savam laikam un auditorijai atbilstoša. Bet kāda ir humora loma un ko par mums stāsta tas, par ko mēs smejamies, tie ir tikai daži jautājumi, kuriem pievērsušies humora pētnieki. Par pētījumā secināto un humora dažādām sejām raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas Universitātes asociēto profesori Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāju Ievu Stokenbergu. "Pēc definīcijas, kaut kas ir smieklīgs tad, ja tas sniedz negaidītu skatījumu uz situāciju vai apvieno kādas divas dažādas perspektīvas uz vienu un to pašu. Tas dod iespēju mums ieraudzīt, ka katrā situācijā ir iespējami vismaz divi skatupunkti vai ka ir iespējams uz lietām paskatīties no dažādām pusēm. Tas savukārt iedod brīvību, atbrīvo. No vienas puses šī negaidītā izjūta bieži ir atbrīvojoša, mēs caur smiekliem, sevišķi, ja joks ir uzbūvēts, un mēs izlādējam to uzlādēto spriedzīti prieka smieklu veidā," skaidro Ieva Stokenberga. "Bet ko tas izdara tādā kognitīvā, izziņas perspektīvā, ka mēs spējam uz to situāciju paskatīties drusku no malas," turpina Ieva Stokenberga. "Lai mēs par kaut ko jokotu, mums ir jāvar uz to paskatīties no malas, no vienas puses, no otras puses. Šeit ir tas brīnišķīgais resurss, ja mēs jokojam paši par sevi kādā situācijā, tas nozīmē, ka mēs esam spējuši paskatīties uz sevi no malas. Par to, ka kā tas varētu izskatīties no malas vai ko kāds domā, skatoties uz mani, vai nez kā tas izskatīsies pēc pieciem gadiem - visdažādākās kategorijas, kā mēs uz to raugāmies. Tas kalpo kā ļoti spēcīgs resurss, kas mums arī atbrīvo iespēju izjust to situāciju kā mazāk apdraudošu, bet arī ieraudzīt to plašāko bildi, ja tur ir vieta smiekliem, tur noteikti ir vieta risinājumam." Tāpat Ieva Stokenberga norāda, ka interesantu vielu pārdomām sniedz pētījumi, kas ir veltīti tam, kā dažādu grupu pārstāvji uztver anekdotes, karikatūras par viņiem. Gana daudz ir pētīti cilvēki ar kustību traucējumiem, cik daudz viņi ir gatavi pasmieties paši par sevi un cik smieklīgs liekas karikatūras, kur attēlotas dažādas kuriozitātes, saistītas ar kustību ierobežojumiem. "Šāda veida jokiem, protams, ir liels risks būt pārprastiem. Vienlaikus pētījumi arī rāda, ka tur ir zināma tendence, ja teiksim, šī būšana ar kustību traucējumiem ir kļuvusi par tādu organisku daļu no manis, no manas identitātes, ir lielāka iespēja, ka šo joku uztveršu kā smieklīgu. Tas ir no uztvērēja puses, kā es attiecos pret šo kategoriju," atzīst Ieva Stokenberga. "Bet vēl cits stāsts, kādi ir jokotāja nolūki un nodomi. Ja viņš to dara, lai mani iepriecinātu, tā ir viena tēma, bet pilnīgi cits ir, ja viņš to mērķtiecīgi izmanto, lai liktu citiem vēl smieties par mani vai kaut kādā veidā apsmietu vai izsmietu. Tās veido vēl vienu svarīgu elementu. Viens ir konteksts, mana attieksme un joka autors - tur veidojas vairāku aģentu simbioze."

Rudens ir taimiņu un strauta foreļu nārsta laiks, bet cik piemērotas šīm zivīm ir Latvijas upes? Tāpēc pētnieki ir uzsākuši 15 Gaujas pieteku apsekošanu, lai novērtētu to piemērotību taimiņu un strauta foreļu nārstam un mazuļu attīstībai. Kādi ir pirmie secinājumi un kādas ir Gaujas Nacionālā parkā esošās ūdenstilpnes, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj ihtiologs zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks Kaspars Ābersons. Pļavas pārstādīšana: secinājumi pēc gada Pagājušā gada septembra sākumā Latvijā norisinājās nebijis pasākums – pļavas pārstādīšana. Lai paglābtu bioloģiski vērtīgu pļavu no iznīcības, kas bija nenovēršama, Limbažu pagastā, ierīkojot jaunu autoceļu posmā Limbaži - Dūči, bojāejai nolemto pļavas gabalu pārveda uz Apes novada Virešiem. Varētu šķist, ka šāds process ir būt vienkāršs, ja ir pietiekami darbaspēka un tehnikas, tomēr arī pļava tāpat kā cilvēka organisms ir sarežģīta un vienota sistēma. Šajā gadījumā no zemes jāpaņem gabaliņš ar pļavā mītošajām augu, kukaiņu un mikroorganismu sugām.  Gadu pēc pļavas pārstādīšanas tiekamies Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente un dabisko zālāju eksperti Solvitu Rūsiņu, lai uzzinātu kā vērtīgais dabas gabaliņš ir ieaudzies jaunajā vietā. Lai arī pirmais gads ir pārlaists veiksmīgi, tomēr Solvita Rūsiņa norāda, ka šī metode nav panaceja bioloģiski vērtīgā zālāja atjaunošanā. Velēnas pārstādīšana ir jāuzskata par maksimāla labuma iegūšanu no pļavas, pirms tā ir iznīcināta, nevis par pļavas izglābšanu.  Vērtīgajā pļavā ik kvadrātmetrā vien tika saskaitītas 43 augu sugas un diemžēl pēdējos gados tik augiem pārbagātas teritorijas ir retums. Tam, ka vērtīgā pļava netika nolemta iznīcībai, paldies ir jāsaka tās īpašniekam Andim Leinišam, kurš ilgus gadus darbojoties savā zemnieku saimniecībā. Kopjot bites, viņš apjauta, ka teritorijā ir šāds dabas dārgums, kuru var kaut nedaudz izglābt. Sazinājāmies ar Andi Leinišu. Latvijas teritorijā kopš pagājušā gadsimta sākuma jau ir izzuduši vairāk kā 90% dabisko zālāju un pēdējos gados vien kādi 15- 17 procenti ir bioloģiski vērtīgas pļavas, cik no tām saglabāsies, cik būs jāreanimē un cik no tādām atliekām būs dzīvotspējīgas, to rādīs mūsu attieksme un arī laiks.

Staburags un Liesma - tie nav dabas objekti Latvijā, tās pat nav vietas uz šīs planētas un arī ne Saules sistēmā. Runājot par kādu ar astronomiju saistītu jautājumu, itin bieži nonākam pie tā, ka apspriežam idejas par citām - ārpus Saules sistēmas esošām planētām. Cik daudz tādu ir un kā tās izskatās, šie ir jautājumi, kas allaž guvuši atsaucību ne tikai astronomijas entuziastu vidū. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par šādām planētām, īpaši par planētu, kurai dots vārds Staburags. Stāsta Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītājs Mārtiņš Gills un Latvijas Universitātes (LU) Astronomijas institūta pētnieks un LU muzeja eksperts Ilgonis Vilks. Citplanētas ir zināmas vairāk nekā 4000 un liela daļa no tām ir arī krietni izpētītas. Turpmākajos gados citplanētu atklājumu skaits arvien pieaugs, jo ir attīstījušās pētījumu metodes un tehniskās iespējas pētīt kosmosu. 2019. gadā, kad starptautiskā Astronomijas savienība svinējos simto gadskārtu, katrā valstī, kura to vēlējas, piedāvāja izvēlēties kādai zvaigznei un ap to riņķojošai citplanētai vārdu. Latvijā Astronomijas biedrības rīkotā vārda došanas konkursā zvaigznei izraudzījās vārdu Liesma, bet citplanētai – Staburags. Zvaigzne, kura ieguvusi vārdu Liesma, atrodas Lielā Lāča zvaigznājā, ir redzama visu gadu, tieša nepieciešams teleskops. Staburags gan nav saskatāms. Dzīvībai piemērotu apstākļu rašanās uz Zemes Tiek uzskatīts, ka pirmās dzīvības formas ir radušas ūdenī, bet jautājums, kā pirms vairāk nekā četriem miljardiem gadu, kad formējās planēta Zeme, te veidojās ūdens. Tagad, pateicoties rūpīgiem pētījumiem, ir skaidrs, ka ūdens zemes dzīlēs ir bijis vienmēr, bet vēl pirms pāris desmit gadiem daļa kosmosa un zemes dziļu pētnieku pauda viedokli, ka ūdens uz zemes radies pēc dažādu kosmisko ķermeņu, piemēram, asteroīdu, meteoru vai komētu sadursmes. Tikai vēlāk,analizējot meteorītu un zemes iežu ūdeņus, atklājas, ka to izotopu, tas ir, atomu kodolu ar vienādām ķīmiskām īpašībām proporcijas nesakrīt. Kas atklāts par ūdens rašanos zemes dzīlēs un citviet kosmosa ķermeņos, to skaidro astronomijas portāla „starspace.lv” redaktore un  Latvijas Astronomijas biedrības pārstāve redaktore Anna Gintere.

Dažādu aptauju mums visapkārt netrūkst. Par to liecina kaut vai tas, ka bieži nākas dzirdēt secinājumus, kā iepērkamies, kā krājam un ārstējamies. Pērn 80 % Latvijas iedzīvotāju atzina, ka higiēnas un drošības prasību ievērošana ir būtiska, izvēloties piemērotu skaistumkopšanas pakalpojumu sniedzēju. Lielākā daļa aptaujāto tētu zina, ka Tēva diena Latvijā ir oficiāli svētki, ko atzīmē septembra otrajā svētdienā. Šie ir tikai pāris no piemēriem, kas nonākuši dažādu rakstu vai preses relīžu rindās, stāstot par to, kādi pētījumi veikti kāda uzņēmuma vai iestādes uzdevumā. Vai šie pētījumi ir būtiski un vai ir vērts par šāda veida secinājumiem maksāt lielu naudu, ir jautājumi, ko iedomājas ne viens vien, izdzirdot dažādu aptauju rezultātus. Šos jautājumus sev ir uzdevusi arī komunikācijas zinātnes doktore un stratēģiskā biznesa konsultante Olga Procevska. Interesējamies, cik neefektīvi var būt daži pētījumi un kuri tad ir tie jautājumi, uz kuriem atbildes patiešām var sniegt aptaujas? Tas, kas izskatās savstarpēji saistīts, patiesībā tāds nav Bieži vien dažādās socioloģiskās aptaujās redzam respondentu vecumu, dzimumu un tautību, bet katra aptaujātā atbildi uz to vai citu jautājumu ietekmē vēl neskaitāmi faktori, kas savā starpā ir saistīti. Bieži vien, savelkot kopā datus, mēs iegūstam kļūdainu statistiku. Varētu šķist, ka saprātīgs cilvēks taču redz un saprot, ka nav nopietni ņemami tādi dati kā, piemēram, interneta pārlūkprogrammas lietošanas biežums, kas ietekmē slepkavību pieaugumu, vai arī Meksikas citronu importa kāpums ASV samazina autoavārijas uz Amerikas lielceļiem. Par jokainiem datu piemēriem stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu vadošais pētnieks antropologs Andris Saulītis. Kā spilgtu piemēru viņš min siera patēriņa saistīšanu ar negadījumu skaitu ASV. Jo lielāks siera patēriņš, jo lielāks ir negadījumu skaits. Bet šīs lietas ir vienkārši paralēlas, nevis cēloņsakarīgas. Nav tā, ka, jo vairāk ēd sieru, jo vairāk iekļūst satiksmes negadījumos. Tie ir tikai daži jokaino datu piemēri, kas parāda faktoru saistības absurdumu, taču arī nopietnu datu analīzē mēdz ieviesties kļūdaini apgalvojumi, kas rodas savelkot kopā, tā teikt, sausus datus. Veids, kā var iegūt patiesību skatot dažādas cēloņsakarības ir eksperimentāli pētījumi, jeb pēc nejaušības principa veidoti kontrolēti izmēģinājumi, kas izsenis zināmi medicīnā vai fizikā, bet pēdējā desmitgadē aizvien plašāk tos pielieto arī sociālo zinātņu eksperti. Par to, cik ikdienā maldinošas var būt šķietamas cēloņsakarības un kā tikt līdz pareizajai atbildei- stāsta Andris Saulītis.

Pēdējā laikā arvien vairāk nākas dzirdēt, ka cilvēki kļuvuši ne tikai neiecietīgāki, bet arī naidīgāk noskaņoti cits pret citu. Tas izpaužas ne tikai interneta vidē. Ir pētījumi, kuros sīkāk analizēti negatīvi noskaņotie interneta komentāru autori. Ko par naidu interneta komentāru sadaļā un šajā komunikācijā ir izpētījuši zinātnieki un vai tiešām aiz agresīviem komentāriem slēpjas cilvēki ar psihopātijas un sadisma iezīmēm? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro un vērtē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektore Laima Baldiņa. "Pētot agresiju virtuālā vidē un meklējot saistību starp agresiju internetā un personības iezīmēm, lielākā daļa pētījumu ir saistīti ar tā dēvēto tumšo triādi vai tetrādi, kas personības īpašību modelis, ar kura palīdzību psiholoģijas pētnieki ir definējuši četras sociāli kaitnieciskas personības īpašības," skaidro Laima Baltiņa. "Psihopātiju un sadismu pētnieki visvairāk saista ar augstiem agresijas rādītājiem internetā." Cilvēki ar augstiem  psihopātijas rādītājiem tipiski ir neiejūtīgi, manipulatīvi, impulsīvu un atriebīgi. Var viegli apvainoties un neadekvāti rīkoties, lai panāktu savu taisnību. Cilvēkiem ar augstiem sadisma rādītājiem ir raksturīgs empātijas trūkums, morālās atbildības trūkums, viņi gūst baudu no citu sāpināšanas un pazemošanas. Cilvēki ar šādu personības profilu biežāk tiecas agresīvos veidos izmantot internetu, bet atbilde nav viennozīmīga. "Tāpat kā ikdienā varam iedomāties cilvēkus, kas ir agresīvi un nepatīkami, tāpat arī varam iedomāties  cilvēkus, kas ikdienā ir miermīlīgi, bet kādas emocionālas diskusijas laikā vai strespilnā situācijā viņiem var pasprukt stiprāks vārds vai negatīvāks izteikums," atzīst Laima Baldiņa. "Cilvēka uzvedība interneta vidē atspoguļo un reflektē to pašu, ko darām, domājam un izdzīvojam reālā dzīvē." "Jāatzīst, ka virtuālā vide ir unikāla komunikatīvā vide, kas piedāvā iespējas, kuras līdz šīm pasaules vēsturē nav eksistējušas. Tā ir līdz šim nepieredzētā iespēja saglabāt savu anonimitāti izsakoties. Interneta komunikācijā strauji pazūd būtiski fiziski mājieni un signāli, no kuriem ikdienā nolasām daudz patiesā komunikācijas konteksta," turpina pētniece. "Pazūd žesti, mīmika, citi mājieni, kas traucē pilnībā spriest par cilvēku, kas ir tur pretī, ko viņš saka, kā pret to izturēties. Viegli aizmirst, ka ekrāna otrā pusē ir dzīvs cilvēks, tāds pats cilvēks, ka viņam ir savas jūtas, domas un vajadzības. Vieglāk fokusēties uz savām vajadzībām un domām un nepadomāt, ka jābūt iejūtībai un empātijai pret otru." Ārsts: Dusmu istabas mazina saspringumu, bet ilgtermiņā labumu nedod Agresija pret kolēģi darba vietā vai naida pilna uzvedība sociālajos tīklos, tās ir pazīmes, kas liecina, ka mūsos pārlieku daudz ir uzkrājušās negatīvās emocijas. Bet kā darbojas dusmu istabas un kā efektīvi var izlādēt emocijas, plēšot traukus? Tev tiek izsniegts kombinezons, aizsargbrilles, ķivere, cimdi un tu, iemaksājot naudu no 10 – 50 eiro, atkarībā no laika, dauzītāju skaita un dauzāmajiem priekšmetiem, sākot no traukiem līdz datoriem vai televizoriem, tu vari netraucēti dauzīt, cirst, šķaidīt dažādus priekšmetus un tādejādi izlādēties un atbrīvoties no stresa, dusmām, negatīvās enerģijas. Šādas dusmu izlādes istabas jau vairākus gadus ir pieejamas visā pasaulē un arī Latvijā tādas darbojas kopš 2019. gada. Cik produktīva ir šāda dusmu izlāde un kādas emocijas ir dusmas, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.  

Viens no kukaiņiem, kas vasarās un rudeņos neatstāj vienaldzīgus daudzus cilvēkus, ir lapsenes. Neviens vien norādījis, ka šogad tās manāmas īpaši daudz, tas mudināja raidījumā Zināmais nezināmajā pievērsties šo kukaiņu izzināšanai un noskaidrot, vai tiešām lapsenes šogad bijušas aktīvākas nekā citus gadus. Interesējamies arī par to, cik daudz pētīta ir šo kukaiņu dzīve. Stāsta entomologs Voldemārs Spuņģis. Par dažādu kukaiņu un arī lapseņu aktivitāti vasarā stāsts arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Iepazīstam dižo briežvaboli Eiropas lielākās vaboles gods pienākas dižajai briežvabolei, tēviņu apmēri ir no 4 līdz 8 cm, mātītes no 2 līdz 6 cm. Šie kukaiņi mīt arī Latvijas dabā un šovasar plašsaziņas līdzekļos parādījās sensacionāla ziņa par dižās briežvaboles atradumu Dobeles pusē. Sensacionāla tāpēc, ka pēdējo reizi šāda vabole bija redzēta tikai pirms 50 gadiem. Kāds ir šīs vaboles dzīvesveids, tās nozīme dabā un kā tā liek lietā savus ragus, pareizāk sakot, žokļus, par to stāsta entomologs, Daugavpils Universitātes vadošais pētnieks Dmitrijs Teļnovs. Viņš kopā ar kolēģiem šovasar ieradās apsekot teritoriju, kur šī vabole tika atrasta. Izrādās, šie brangie kukaiņi alkstot pēc ierūgušas ozola sulas spēj nekļūdīgi atrast kāroto koku, gluži tāpat kā rūdīti alkoholiķi nonākot nepazīstamā ciemā, atrod tuvāko krogu. Dižā briežvabole gan Latvijā, gan visā Eiropā ir apdraudēta suga un ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstos, jo arī šīs vaboles dzīvesvieta ir reta – tā ir platlapju koku atmirusī koksne. Šie lielie, vecie koki ir gan nozīmīgi mūsu zemes kultūrainavā, gan arī kalpo kā dzīvotne daudz un dažādiem kukaiņiem, sēnēm un ķērpjiem. Briežvaboles savu nosaukumu ir ieguvušas pamatīgo žokļu dēļ, kas atgādina bieža ragus un gluži tāpat kā brieži riesta laikā savstarpējā cīņā par mātītes uzmanību liek lietā ragus, to ar žokļiem dara arī šīs vaboles. Pasaulē ir gandrīz pusotrs tūkstotis briežvaboļu sugu, Latvijā mīt tikai sešas un piecas no tām, iekaitot minēto dižo briežvaboli, ir aizsargājamas valsts līmenī.

  ANO starptautiskais klimata pārmaiņu jaunākais ziņojums nav iepriecinošs nevienam, kuram rūp vide un cilvēka dzīve uz šīs planētas. Teju 4000 lapu garais ziņojums detalizēti skaidro aktuālās klimata izmaiņas, kā arī paredz tuvāko nākotni. ANO runasvīri to nodēvējuši par "sarkano kodu cilvēcei", cerībā, ka nākamais klimata samits nāks ar labākiem lēmumiem klimata jomā. Raidījumā Zināmais nezināmajā ziņojumu vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore un pētniece Agrita Briede un šīs fakultātes pētnieks un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga. Cilvēki arvien skeptiski par savu ietekmi uz klimata pārmaiņām Plūdi Vācijā, karstuma rekordi ASV, nokrišņu rekordi Lielbritānijā, neskaitāmi ziņojumi par klimata pārmaiņām, dokumentālās filmas, klimata konferences - sarakstu varētu turpināt vēl, un tas viss atgādinātu, ka klimata pārmaiņas ir reālas. Un tomēr ir daudz cilvēku, kuri joprojām apgalvos, ka tas ir izdomājums vai ka šādu apgalvojumu pamatā ir kādas intereses. Kāpēc cilvēki noliedz klimata pārmaiņas, lai gan pētījumi cits pēc cita nešaubīgi pierāda, ka tās patiešām notiek, skaidro Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs. Klimata pārmaiņu kontekstā manāma arī cīņa ekspertu starpā vai, pareizāk sakot, viena eksperta argumenti tiek pretnostatīti cita eksperta argumentiem, līdz ar to dažādas sabiedrības grupas var nosliekties par labu noteiktu ekspertu uzskatiem. Katra no šīm grupām centīsies pierādīt, ka tieši šis konkrētais eksperts pauž patiesību, bet pārējie - ne. Šajā saistībā Jānis Buholcs min, ka arī mediju vidē ne vienmēr katram apgalvojumam jāpiemeklē pretējs viedoklis, jo tieši tas veicina šādu ekspertu viedokļu dažādību, taču ir jautājumi, kuros nav dažādības. Klimata zinātne ir skaidra, tā sniedz informāciju, ka situācija nav iepriecinoša. Tādējādi alternatīvu jeb pretēju viedokļu ekspertu uzrunāšana sabiedrību nevis padara informētāku, bet apmulsušāku, jo no jauna tikusi sēta dezinformācija. Turklāt šādi it kā eksperti mēdz būt saistīti ar institūcijām, kas pašas sevi nosaukušas par pētnieciskām institūcijām, taču patiesībā gūst labumu no ieinteresētajām pusēm un pasūtītājiem. Sarunas noslēgumā Jānis Buholcs uzsver, ka klimata pārmaiņas ir joma, kurā komunikācija tikai ar faktiem nepalīdzēs. Jāsaprot, kāpēc skeptiķi šādi domā, kas ir bažu pamats klimata pārmaiņu noliegšanai, un tad attiecīgi var domāt, kā šīs bažas un nedrošības mazināt. Un šeit kāds tests jautājums, ko iespējams uzdot noliedzējiem.

Teju katrs no mums zina dažādus ārstniecības augus, kas no paaudzes paaudzē pielietots dažādu saslimšanu ārstēšanā. Latvijā tautas ticējumu un paražu to lietojumam ir daudz. 59 no tūkstošiem ārstniecības augu, kas minēti latviešu folklorā, ir atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums. Ko zinātne iegūst no latviešu kultūras mantojuma? Piecos doktorantūras studiju gados izpētīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu jeb ārstniecības pierakstu, no tiem atlasīti vairāk nekā 1900, kuros identificēti un aprakstīti 211 ārstniecības augi, bet 59 no tiem atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums Eiropas valstu monogrāfijās – tie ir tikai daži skaitļi un fakti, kas raksturo Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorantes Ingas Sīles promocijas darbu "Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Raidījumā Zināmais nezināmajā ar savu pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskā asistente Inga Sīle. "Neviens līdz šim skatījis ārstniecības augus folkloras materiālos, apkopojis un analizējis, gan no botāniskā viedokļa, gan no farmakoloģiskā viedokļa," atzīst Inga Sīle. "Ticējumos visvairāk aprakstīta ārstēšana, ja ir elpošanas sistēmas traucējumi, piemēram, klepus, vai gremošanas problēmas. Attiecīgi augi, ko izmantoja šo kaišu ārstēšanai, ir arī visvairāk minēti. Visvairāk minēts parastais pelašķis, ārstniecības kumelīte, diezgan bieži minēts sīpols." "Par pelašķi ir interesants stāsts, ka ticējumos ir minēta tā izmantošana klepus ārstēšanai. Bet skatoties citos etnobotānikas pētījumos Eiropā, nevar atrast, ka pelašķi izmanto klepus ārstēšanai. Pētījumos tika aprakstīta tā izmantošana gremošanas traucējumu mazināšanai, piemēram, apetītes zudumam, gremošanas uzlabojumam, vēdersāpēm. Patiesībā tāds pelašķu lietojums klepus ārstēšanai Latvijā ir salīdzinoši unikāls," atklāj Inga Sīle. Ticējumos visbiežāk aprakstīta tējas lietošana, daudz tika lietoti augi svaigā veidā, bieži arī gatavoja novārījumus. Skatoties uz augiem, kas minēti ticējumos un to lietojumu, var redzēt lielas atšķirības ar mūsdienām. "Ja kādreiz cilvēki vairāk koncentrējās uz elpceļu sistēmas traucējumiem, gremošanas traucējumiem, ādas problēmām, skeleta-muskuļu sistēmas traucējumiem, mūsdienās vairāk runā par kardiovaskulārajām slimībām, par vielmaiņas traucējumiem, piemēram, cukura diabētu, neiroloģiskām slimībām, vēzi. Ticējumos šis kategorijas ir reti minētas," turpina Inga Sīle. Pētniece norāda, ka kādreiz vairāk ārstēja simptomus, mazāk pašas slimībās. Ārstēja, nenoskaidrojot patieso cēloni. "Arī kādreizējās diagnostikas iespējas ir ietekmējušas to, kādi ir ticējumi, kādu informāciju tajos varam atrast. Piemēram, vēzis ir minēts vienā ticējumā, bet mūsdienās par to daudz runājam. Arī kardiovaskulārās slimības ir mazāk minētas,"skaidro Inga Sīle. Riņņu kalna unikālā atraduma izpēte Riņņukalnā pie Salacas upes starptautiska arheologu komanda atradusi senāko zināmo mēra upuri. Kā šis 5000 gadus senais cilvēks inficējies ar mēri un kā notika atraduma izpēte, skaidro zinātnieku grupas pārstāvis, Ķīles Universitātes Senās DNS laboratorijas vadītājs profesors Bens Krauze-Kjors. Šī gada vasarā ārvalstu interneta medijos parādījās Latvijas vārds, un ziņas vēstīja, ka Latvijā atrasts senākais mēra upuris, kurš pirms vairāk nekā 5000 gadu bijis apbedīts pie Salacas upes. Apbedījums saistīts ar Riņņukalna vēlā akmens laikmeta jeb neolīta apmetni pie Salacas iztekas no Burtnieka ezera, un Riņņukalns pazīstams kā viena no vissenākajām zināmajām akmens laikmeta cilvēku apmešanās vietām visā Ziemeļeiropā. Te gan jāteic, ka ceļš līdz svarīgajam paziņojumam par senāko mēra upuri bijis visai raibs, jo tā akmens laikmeta cilvēka kauli, par kuriem izdarīts konkrētais secinājums, Latvijas teritorijā izrakti jau 1875. gadā. Toreiz šo darbu paveicis grāfs Jakobs Kārlis Georgs fon Zīverss. Tā kā fon Zīversam tolaik neviens neesot ticējis, ka izraktie galvaskausi ir tik seni, tad viņš tos nosūtījis vācu antropologam Rūdolfam Virhovam uz Berlīni, un tā nu šie galvaskausi gulējuši muzeja pagrabā Berlīnē vairāk nekā simt gadu, līdz šo stāstu mūsdienās Latvijas pētnieki izstāstīja Vācijas zinātniekiem. Tas atdzima no jauna, Latvijas un Vācijas pusei uzsākot sadarbību 2017. gadā un pakāpeniski nonākot pie vērtīgiem atklājumiem. Profesors Bens Krauze-Kjors vispirms plašāk iepazīstina ar to, kā senais stāsts saistīts ar mūsdienās veiktiem izrakumiem.  

Mēs visi lieliski zinām, kā dzīvi pasaulē mainīja interneta straujā attīstība un kamēr šķiet, ka tikko esam piedzīvojuši visu labo un slikto, ko internets spēj sniegt, zinātnieki strādā pie jauna informācijas apmaiņas tīkla - kvantu internets. Tā darbības pamati balstās neparastā un ar klasiskās  fizikas likumiem neizskaidrojamā sistēmā, taču jau šobrīd zināms, ka šāds kvantu tīkls būs tehnoloģiju apvērsums. Kā neparastie kvantu fizikas likumi ļaus apmainīties ar informāciju un kādas iespējas tās varētu sniegt? Kādi "cietie rieksti" jāatkož pētniekiem, lai kvantu tīkls varētu darboties un ar ko tas atšķirsies no ierakstā interneta? Vai tajā būs kvantu versija "Facebook" un cik drošs būs kvantu internets pret kiberuzbrukumiem, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs. "Kvantu internets ir tajā pašā gaišajā nākotnē, kurā ir kvantu skaitļotāji ar kļūdu labošanu, kurus var neierobežoti ilgi darbināt praktiski noderīgus kvantu algoritmus," atzīst Vjačeslavs Kaščejevs. Galvenais pielietojums, kāpēc vajadzīgs kvantu internets, ir neuzlaužami droša komunikācija, tie ir gan militārie sakari, finanšu sakari, privāta ģenētiska informācija. Galvenais mērķis ir nodrošināt neuzlaužamu komunikācijas kanālu. "Ja jau datorus var saslēgt datortīklā, tad gan jau kvantu internets ir tīkls, kurā var saslēgties kvantu datori. Tā ir viena no atbildēt. Pētījumi pie kvantu interneta un iecere veidot kvantu internetu - globālo tīklu, kurā var saslēgties kvantu skaitļotāji un citas lietas, tā ir daļa no kvantu informācijas tehnoloģijām. Tieši tīklošanas jeb komunikācijas daļa," skaidro Vjačeslavs Kaščejevs. "Jau šodien savieno parastos datorus ar īpašu kvantu sakaru līniju no viena punkta uz otru, lai nodrošinātu neuzlaužamu šifrus, komunikāciju. Šādi sakaru tīkli tuvākajā laikā parādīsies arī Latvijā," turpina Vjačeslavs Kaščejevs. Otrs - kā padarīt savienojumu starp diviem galapunktiem ar vienu starpposmu tādu, ka izveidojas kvantu interneta pamatsavienojums - sapīto kubitu stāvokļu pāris dažādās vietās. Tas ļauj diviem punktiem sazināties, pat, ja pa vidu esošajam starpniekam neuzticas.  "Viens ir no viena punkta uz otru, otrs - telefona centrāle, kurai visi pieslēgtie var savstarpēji droši sazināties un ar kubitiem apmainīties. Lielā vīzija ir par to, lai var tādas "telefonu centrāles" savienot globāli savā starpā. Tur vēl ir lieli izaicinājumi fundamentālajā pētniecībā. Trešais ir tas kvantu internets," atzīst Vjačeslavs Kaščejevs. Kas ir metaverss? Jēdziens metaverss [metaverse] pirmo reizi parādījās rakstnieka Nīla Stīvensona 1992. gadā izdotajā zinātniskās fantastikas romānā „Lavīna”, kur cilvēki darbojas virtuālajā telpā. Termins metaverss veidots no diviem vārdiem – “meta”, kas nozīmē – kaut kas ārpus izziņas robežām esošs, pārpasaulīgs, un – “verss” no vārda universs. Vienkārši sakot, metaverss ir nākotnes internets – kibertelpa, kur saplūst reālā un virtuālā pasaule. Kā metaverss izskatās, vai tā ir tikai izklaides platforma virtuālās pasaules cienītājiem, vai kas nopietnāks un kādā veidā šajā kibertelpā krustojas reālā un virtuālā pasaule, stāsta IT eksperts Reinis Zitmanis. Skaidrs, ka šī jaunā virtuālā realitāte ienāks mūsu dzīvē, jautājums, cik viegli vai grūti cilvēkiem būs novilkt robežu starp reālo un virtuālo vidi? Vismaz kamēr mums gribēsies ēst, sāpēs vēders vai būs ilgas pēc īstiem glāstiem, apskāvieniem un smaržām, tikām vēl reālā pasaule uzvar pār virtuālo vidi.    

Pārtikas atkritumu apjoms pasaulē pieaug, tostarp arī attīstības valstīs. Nesen raidījumā stāstījām par bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādi, taču ļoti saistīts ar mūsu virtuves arkritumiem ir kopējais pārtikas patēriņš. Arvien jauni pētījumi norāda, ka izmetam daudz vairāk pārtikas, nekā domāts līdz šim. Kā izmēra, cik daudz pārtikas izmetam un vai pārtiku izmet arī attīstības valstīs, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Inga Belousa. Tehnoloģijas spēj laikus ziņot, ja pārtikas produkti sāk bojāties Raidījumā jau esam stāstījuši par viedo sensoru, kas uzrāda pārtikas bojāšanās pakāpi. Viesojoties Latvijas Universitātes Vides zinātņu fakultātes laboratorijā, skaidrojam, kā šis sensors darbojas, kā izskatās un vai uzrāda bojāšanās pakāpi saldētiem produktiem.  Kā sensors darbotos, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un vides zinātņu fakultātes pētniece Rūta Ozola-Davidāne, rādot uz papīra gabaliņu viena centimetra diametrā, kas uzlīmēts uz pārtikas iepakojuma, signalizē par iepakotā produkta svaiguma pakāpi.  Par šo viedo sensoru jau esam runājuši šajā raidījumu ciklā, proti, par projektu, kurā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieki izstrādā materiālu, kas veidots no māla minerāla un krāsu pigmenta, kas rodams dažādos augos,  un šis materiāls norāda pārtikas bojāšanās pakāpi, tādējādi nodrošinot tās drošu izmantošanu un samazinot bioloģiski noārdāmo atkritumu apjomu. (Tas top ERAF projekta “Māla minerālu un antociānu kompozītmateriālu sensori pārtikas kvalitātes kontrolei” ietvaros.) Šajā vasarā universitātes pētnieki turpina darbu pie sensora krāsu izstrādes, lai nākotnē, pircējam veikalā iegādājoties, piemēram, gaļu, ar sensora palīdzību būtu vieglāk noteikt tās derīguma termiņu. Vairāk par to stāsta projekta vadītāja pētniece RutaOzola-Davidāne. Darbs pie šī projekta turpināsies līdz nākamā gada vasarai un LU pētnieki turpina pilnveidot minēto sensoru un ja tas ieinteresēs pārtikas ražotājus, tad, iespējams, nākotnē, gluži tāpat kā šodien šķērsojot ielu, mēs skatāmies luksofora signālus, tā nākotnē, mēs raudzīsim nopirktās pārtikas svaiguma krāsu indikācijas.  

Augusts daudziem ir krājumu gatavošanas laiks - ievārījumi, marinēti un sālīti dārzeņi, kaltēti un žāvēti augļi. Laikā, kad teju visu sezonu tiekam pie tomātiem un ogām, tomēr savu popularitāti nav zaudējuši pašu gatavoti konservi ziemai. Kas notiek ar produktiem konservēšanas laikā un kā pati konservēšanas tradīcija ir atainota pavārgrāmatās, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna un Latvijas Lauksaimniecības universitātes docente, pārtikas tehnoloģe Solvita Kampuse. "Katram laikam ir raksturīga noteikta kulinārā kultūra," vērtē Astra Spalvēna. "Protams, to ietekmē gan pieejamība, gan tirdzniecības apstākļi, klimata apstākļi un ko iespējams saražot. Padomju laikā marinējumi spirta etiķī bija daudz lētāki un pieejamāki. Tas bija arī jaunums. Etiķa esence, kuru vajadzēja tik maz lietot un tik daudz varēja iemarinēt." "Ir arī nozīme deficīta apstākļiem, ka daudz ko nevarēja dabūt. Bieži mājās sagatavotie konservi bija atspaids saimniecībām, kur bija grūtāki materiālie apstākļi. Tajā pašā laikā tā bija sava veida kulinārā kultūra, un mēs varam redzēt, piemēram, pavārgrāmatās, ka mājas marinējumi ir vienmēr klātesoša ne tikai ikdienas, bet arī svētku galda sastāvdaļa. Un saimnieces ar to lepojas," turpina Astra Spalvēna. Pētniece arī atzīst, ka ēdienu garšu ietekmē konkrētā laikā pastāvošās konservēšanas tehnoloģijas. Piemēram, sālīšana. Ja mēs tagad ņemtu senu pavārgrāmatu un mēģinātu pagatavot ēdienu ar siļķi, tad mūsdienu siļķe vairs nav tik sāļa un nav diennakti jānomērcē pirms lietošanas. Garšas struktūra veidojas cita, atkarībā no tā, kādi ir produkti, ko pazīstam. "Arī sālīta menca, ko līdz 30. gadiem uzskatīja par nabadzīgo zvejnieku ēdienu. Tā vienmēr bija pieejama tikai sālītā veidā un būtiski ietekmējusi visu, ko ar to ēd kopā. Es neteiktu, ka tas ietekmē ēdienus, tas ietekmē sava laika garšas un kādi ēdieni mums garšo," uzskata Astra Spalvēna. Rasola tipa salāti, kuros lielā daudzumā pievienoja marinētus dārzeņus - sēnes, bietes, gurķus -, varētu būt padomju fenomens. Tie varētu būt ēdieni, kas radušies konservēšanas ietekmē. Savukārt mūsdienu tendences ēdienu uzglabāšanā ir saldēšana un kaltēšana, kā arī dažādi eksperimenti ar garšām. Saldēšanu kā metodi produktu uzglabāšanai izmanto arī, lai atgrieztos pie dabiskās garšas. Saldēšana un garšvielu izmantošana pārtikas saglabāšanā Bezatkritumu dzīvesveids mudinājis cilvēkus vairāk saldēt pārtikas produktus, turpretī silto zemju virtuvēs pārtiku konservē ar garšvielām. Kas notiek, sasaldējot maizi, gaļu un kartupeļus un vai čili pipari tiešām paildzina sautējuma derīguma termiņu? Sālīšana, saldēšana vai garšvielu pievienošana jau no sendienām ir veids kā paildzināt pārtikas produktu mūžu. Šoreiz lūkojam, kādi ir procesi notiek ēdienā, izmantojot minētās metodes. Sāksim ar saldēšanu, kad temperatūrai pazeminoties, produktu šūnās sāk veidoties kristāli un visi mikroorganismi, vienalga, ogās, gaļā vai sierā nonāk anabiozē, proti, stāvoklī, kurā līdz minimumam palēninās vielmaiņa un izbeidzas dzīvības izpausmes. Vairāk par pārtikas saldēšanu skaidro Valsts zinātniskais institūta "BIOR" direktora vietniece laboratoriju jautājumos mikrobioloģe Olga Valciņa. Skatot tālāk vielas, kas pasargā pārtiku no bojāšanās, nonākam pie garšvielām. Pētot, piemēram, čili piparu īpašības, ir zināms, ka tajos esošai dedzinošai vielai – kapsaicīnam – piemīt antibakteriāls efekts. Apēdot čili piparu, tas cilvēka organismā nogalina daļu baktēriju, kuras rada iekaisumu, bet kā šie pipari darbojas kā pārtikas konservanti, cik spēcīgas ir citas garšvielas, kuru sastāvā ir ēteriskās eļļas un vai garšvielas arī var pasargāt pārtiku no pelējuma?

Pasaules Dabas fonda ziņojums liecina, ka savvaļas ugunsgrēku skaits pieaug straujāk nekā paredzēts. Iemesli, rīcība? Ko nozīmē ugunsgrēks mežu ekosistēmai un kā to pārcieš dzīvnieki? Skaidro Latvijas Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un LU Bioloģijas fakultātes lektors, entomologs Kristaps Vilks. Ugunsdzēšamie aparāti No nelielām liesmām līdz plašam ugunsgrēkam, kas pārņem visu ēku, - šāda situācija var veidoties tajos brīžos, ja operatīvi netiek reaģēts un ja pirmās liesmas 7-8 minūšu laikā netiek apdzēstas. Arī 2021. gada aprīlī Rīgā, Merķeļa ielā, tika pieredzēts traģisks ugunsgrēks, ko būtu bijis iespējams novērst agrāk, pirms profesionāļu iesaistes. Šajā gadījumā palīdz ugunsdzēšamie aparāti, un tos var iedalīt kategorijās atkarībā no pildvielas un mērķa, kādam aparāts tiks izmantots. Klāsts ir krietni plašāks nekā, iespējams, esam pieraduši domāt. Plašāk - sarunā ar SIA “FN serviss” valdes locekli, pārdošanas un mārketinga daļas vadītāju Natāliju Sokolovu.

Apvelings un viedās bojas - kā un cik strauji mainās dažādi rādītāji jūrā? Kas ir apvelings un kā tas ietekmē dzīvniekus jūrā un zivsaimniecības pasaulē? Skaidro Latvijas Hidrokeloģijas institūta pētnieks Māris Skudra. Valdošie vēji Ikdienā lietojam gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa formu, sakot “vējš” un “vēji”. Ja runājam par vēja ātrumu, uz to attiektos vienskaitlis, bet šoreiz saruna par vējiem daudzskaitļa formā, domājot par vēju virzieniem. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra klimatologs Edgars Maļinovskis attālinātā sarunā skaidro, ka saistībā ar vēju virzieniem nozīme ir gan saules radiācijai, gan atmosfēras plūsmām, gan citiem faktoriem un iepazīstina ar to, kādi vēji Latvijā ir vadošie.

Industriālā kompostēšana un sausā fermentācija - kas notiek ar bioloģiski noārdāmiem atkritumiem, kad tie nonāk poligonā? Raidījuma viešņas - biedrības "Zero Waste Latvija" pārstāve Zane Gailīte un vides pārvaldības inženiere, "Getliņi Eko" projektu vadītāja Baiba Rosicka. Augsne jeb  dabiski veidojusies, irdena zemes virskārta, sastāv no dažādu iežu daļiņām, kā arī  to veido dažādās sadalīšanās stadijās tur esošās organiskas vielas un  milzumdaudz dzīvo organismu. Sarunā  ar LU profesoru Vides aizsardzības katedras vadītāju Viesturu Meleci uzzinām, kā  tur esošo  dzīvotni ietekmē augsnes temperatūra, kā augsnes temperatūra atšķiras  no apkārtējās  vides temperatūras un kā dažādi dzīvie organismi pielāgojas temperatūras maiņai augsnē

Jauns antirekords ekspedīcijā "Mana jūra" - atkritumu apjomi piekrastē tikai pieaug. Kādas ir tendences, iemesli un tālākā rīcība, vaicājam Vides izglītības fonda vadītājam Jānim Ulmem. Mikroplastmasa organismā Ikdienā esam plastmasas ieskauti - plastmasas izstrādājumi ir mums visapkārt. Lai samazinātu šī izstrādājuma kaitīgo ietekmi uz vidi un dzīvajiem organismiem no šī gada 3. jūlija Eiropas Savienībā ir aizliegts tirgot vienreiz lietojamos plastmasas traukus. Tas ir  viens solis, lai  samazinātu milzīgo šī izstrādājuma  atkritumu apjomu un arī novērstu plastmasas mikrodaļiņu nonākšanu dzīvajos organismos. Runa ir par mikroskopiskām  daļiņām, kuras ir tūkstoš reižu  mazākas par cilvēka matu. To izmēru mēra nanonmetros, un saskatīt šādu mikroplastmasu  var tikai elektronu mikroskopā. Šīs mikrovienības mēs ik dienu dažādos veidos uzņemam savā organismā, un gada laikā cilvēka organismā šo daļiņu skaits ir aptuveni 50 000. Kā  šis  process  notiek,  skaidro Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Kuras sugas iekļūs apdraudēto sugu sarakstā un kuras ir veiksmīgi tikušas no šī saraksta ārā? Kā notiek darbs pie Sarkanās grāmatas jaunākā sējuma? Raidījuma viesi - Dabas aizsardzības pārvaldes Projekta LIFE for Species koordinators Jēkabs Dzenis, Latvijas Universitātes pārstāve Maija Medne un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Izmirušie dzīvnieki Latvijas fauna agrāk un mūsdienās atšķiras, un ir dzirdēts par vairākām dzīvnieku sugām, kuras Latvijas teritoriju apdzīvojušas tālā senatnē vai vēl salīdzinoši nesen, bet šobrīd pie mums vairs sastopamas nav. Līdz ar to runa ir gan par izmirušiem dzīvniekiem, kuri nav sastopami ne Latvijā, ne arī citviet, gan izzudušam sugām, kas vēl eksistē, taču no Latvijas kādu iemeslu dēļ ir devušās prom. Zoologs, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Vilnis Skuja skaidro lielo dzīvnieku jeb megafaunas izmiršanas iemeslus un stāsta par tiem faunas pārstāvjiem, kuri Latvijā kādreiz mituši, bet pakāpeniski mūsu teritoriju atstājuši. Viens no šādiem dzīvniekiem ir tinis. Pagājušā gadsimta 30. gados notikuši mēģinājumi no Somijas Latvijā ievest divus pārus ziemeļbriežu Bažu purvā pie Kolkas. Dzīvniekus mēģināts iemitināt, balstoties faktā, ka kādreiz tie Latvijā mituši. Pēc pāris gadiem šis eksperiments “izgāzās”, jo mūsu teritorija dzīvniekiem nebija piemērota - ziemeļbrieži tika atstāti karstumā bez ūdens ar vienveidīgu barību purvainajā teritorijā. Līdz ar to jāsamierinās, ka nav iespējams atgriezt Latvijā visus Arktikas dzīvniekus, jo pie mums vairs nav to apstākļu. Tāpat ir noteikts ēdamlietu komplekss, pie kā šie dzīvnieki ir pieraduši. Ja tas tiek atņemts, rodas sarežģījumi.

Kad sportā ienāca funkcionāls, kustībām ērts apģērbs vīriešiem un kad sievietēm, kā konkrētā laika posma mode ietekmēja arī sporta apģērbu tirgu? Stāsta modes vēsturniece Edīte Parute. Sportistu mentālā veselība Vasaras olimpiskās spēles Tokijā ir aizvadītas. Daudziem tās paliks atmiņā kā spēles Covid-19 pandēmijas laikā, bet sportistiem individuāli tās, iespējams, saistīsies ar citiem pārdzīvojumiem - uzvarām, zaudējumiem, grūtībām tikt galā ar fizisko un psiholoģisko pārbaudījumu, bet kāds tajās izcēlies ar uzmanību piesaistošu, prātu nomierinošu nodarbi. Sportistu mentālā veselība ir tikpat būtisks aspekts kā fiziskā sagatavotība, un šīs spēles to apliecināja. Piemēram, ASV vingrošanas superzvaigzne Simona Bailsa mentālās veselības dēļ atsauca dalību daudzcīņas finālā, bet tikmēr zelta medaļas ieguvējs sinhronajā daiļlēkšanā Toms Deilijs no Lielbritānijas brīvajos brīžos adīja gan maciņu savai medaļai, gan veselu džemperi. Par to, cik lielā mērā mentālai veselībai tiek veltīta uzmanība sportā, saruna ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesori Agitu Ābeli. Sporta vēsturē ir arī gadījumi, kad psiholoģiskais spiediens sportistu novedis pie agresijas. Kā piemēru var minēt daiļslidotāju Toņu Hārdingu - agresija pret citu sportisti un skandāls tā rezultātā noveda pie Hārdingas mūža diskvalifikācijas. Psiholoģisko noturību sportistiem mēra ar testiem. Tie var būt stresa testi, uzmanības noturības testi un citi, taču testa rezultāts šodien nenozīmē, ka rītdien tas būs tāds pats. Savukārt, ja runājam par pasākumiem, kas var palīdzēt sportista mentālajā veselībā, tad nozīmīgs atbalsts sportistam tāpat kā ikvienam var būt ģimene. Tajā iemācāmies nefokusēties uz neveiksmi, bet mēģināt atkal. Agita Ābele tālāk nosauc virkni jau specifiskāku paņēmienu, kas katram sportistam derēs atšķirīgi.  

Karstas vasaras sāk mudināt daudzus domāt ne tikai par mājokļu apsildīšanu, bet arī par dzesēšanu pat tādos platuma grādos kā Latvijā. Kā šobrīd inženieri palīdz dzesēt pārkarsušās pilsētas? Kādi inovatīvi risinājumi tiek radīti un ko varam sagaidīt nākotnē, kad dzīve uz šīs planētas kļūs vēl karstāka? Raidījuma viesi - RTU profesori, Latvijas Siltuma gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības pārstāvji Artūrs Lešinskis un Anatolijs Borodiņecs. Kā ar karstumu tiek galā ziemeļu dzīvnieki? Biezi kažoki Latvijas lielajiem zīdītājiem ļauj pārciest aukstās ziemas, bet ko lāči, vilki un citi zvēri dara tādās vasarās, kā bija šī? Kā dzīvnieki regulē sava ķermeņa temperatūru karstā laikā, un vai mēs varam mācīties no mūsu kaimiņiem dabā? "Paradokss ir tāds, ka no visam dzīvajām būtnēm karstā laikā  apdegumus  vai saules dūrienu dabū tas radījums, kurš ir apveltīts ar saprātu - tas ir cilvēks," tā smaidot  teic Līgatnes  dabas taku vadītāja Inta Lange.  Lai skatītu, kā tad dzīvnieki lieto sava ķermeņa termoregulāciju un karstos laika apstākļos izvairās no pārkaršanas, vispirms jāielāgo vienkāršots to iedalījums. Siltasiņu dzīvnieki, pie kuriem pieder putni un zīdītāji, ir tie, kuri spēj noturēt savu ķermeņa temperatūru, lai tā atrastos noteikta komforta zonā. Šie dzīvnieki  savus mehānismus ķermeņa uzbūvē var iedarbināt, lai  pie noteiktas gaisa temperatūras dzesētos vai arī sasildītos. Otrā grupa ir aukstasiņu dzīvnieki -  rāpuļi, zivis, abinieki, kukaiņi, kuri paši nespēj uzturēt savu ķermeņa  temperatūru un tiem nākas pielāgoties ārējās vides apstākļiem.

Pasaulē spēcīgākie šahisti jau gadu desmitiem ir vīrieši, un aizvien neviene šahiste nav kļuvusi par pasaules čempioni. Kāpēc? Vai pie vainas atšķirības sieviešu/vīriešu spēles stratēģijā vai pati šaha sabiedrība nav pretimnākoša sievietēm? Raidījuma viesis - šaha turnīru organizētājs, vēsturnieks Andris Tihomirovs. Bērnu rotaļas viduslaikos Par viduslaikiem pierasts domāt kā par tumšu un drūmu cilvēces periodu, kurā izplatījās slimības un bērni agri tika iesaukti armijā. Bet, neskatoties uz visu to, iešana rotaļās gan bērnu, gan jauniešu vidū bija ļoti izplatīta, un daudzām mūsdienās izmantotām galda spēlēm un kustīgām rotaļām pirmsākumi meklējami viduslaikos. Eiropā to saprot kā laiku no 5. līdz 15. gadsimtam, bet Latvijā viduslaikus attiecina uz laiku no 12. līdz 16. gadsimtam. Dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš norāda, ka ziņas par viduslaiku spēlēm lielākoties ir pieejamas no 12. gadsimta. Sarunā - par to, kā senatnē apzīmēja bērnu un jauniešu vecumposmus un kas tika spēlēts, ko atklāj flāmu gleznotāja Pītera Brēgela vecākā 1560. gadā tapušās gleznas “Bērnu spēles”. Tās oriģināls glabājas Mākslas vēstures muzejā Vīnē, Austrijā, un sniedz kopskatu par to, kādas rotaļas bērni varētu spēlēt. Glezna ir lielisks izziņas avots arī spēļu pētniekiem.  

Latvijai pirmoreiz ir iespēja piedalīties Eiropas Kosmosa aģentūras izsludinātajā astronautu atlases konkursā, kurā nule noslēgusies kandidātu pieteikšanās. Kas tālāk sagaida atlases dalībniekus, kā tiek sagatavoti topošie astronauti un kādas ir mūsu izredzes tikt pie sava astronauta, stāsta Latvijas Kosmosa industrijas asociācijas prezidents un viens no kandidātiem Pauls Irbiņš un astronomijas entuziasts, IT speciālists Ints Ķešāns. Karavīra ekipējuma evolūcija un izmaiņas gadsimtu gaitā Karavīru ietērpā līdzās apģērbam ir arī  kipējums, kurā ietilpst ieroči, pašaizsardzības, izdzīvošanas un  novērošanas līdzekļi, un svars šādam aprīkojumam ir sākot no 20 kilogramiem. Lielākās izmaiņas  vēsturē ieviesa Pirmais pasaules karš, liekot karojošiem saprast, ka  košs krāsojums ir  ideāls mērķis  pretiniekam. Savukārt vislielākie uzlabojumi laika gaitā ir bijuši individuālajos aizsardzības līdzekļos, kuru veicina tehnoloģiju un materiālu attīstība. Plašāk - sarunā ar Zemessardzes kapteini Juri Ķiploku.

No vienkārša tautas mūzikas instrumenta līdz dārgam, pasaulslavena meistara rokās tapušam mākslas darbam - vijoles ceļš līdz mūsdienu orķestrim ir bijis garš un arī ļoti slavens. Par šo mūzikas instrumentu, tā tapšanu un mītiem, kas to apvij, - saruna ar Latvijas vijoļbūves vecmeistaru un Latvijas amatnieku kameras meistaru Juri Jēkabsonu. Tautas mūzikas instrumenti Latvijā Rakstiskās liecības  Latvijas  teritorijā  par  taurēm, stabulēm, zvaniem un bungām  kā signālinstrumentiem, un instrumentiem, kurus skandināja, lai uzturētu kaujinieku garu, ir rodamas Livonijas Indriķa hronikā, kas vēsta par laika posmu no 12. gs. beigām līdz 13 gadsimta pirmajām pāris desmitgadēm. Tautas mūzikas instrumentu meistara Eduarda Klinta darbnīcā rindojas minētie skaņu rīki, nelielu daļu no instrumentiem viņa vadībā iepazīstam un izzinām  to gatavošanas māku.  

No 23. līdz 26. augustam Rīga kļūs par medicīnas vēstures galvaspilsētu - gaidāms Starptautiskās medicīnas vēstures biedrības 47. kongress, kurā pētnieki no visas pasaules iepazīstinās ar neparastiem un aizraujošiem medicīnas vēstures notikumiem. Priekšmetu kolekcijas un kolekcionāri, epidēmijas, slimības un terapijas vēsturē - par to visu runās kongresā, kurš pirmoreiz notiks Baltijas valstīs. Plašāk - sarunā RSU Anatomijas muzeja vadītāju Ievu Lībieti. Raidījuma iesākumā - arhīvsižets par slimību diagnostiku viduslaikos. Uroskopija jeb slimības noteikšana pēc urīna krāsas, smaržas un garšas bija galvenais veids, kā tolaik noteica cilvēka veselības stāvokli. Par slimību noteikšanu viduslaikos  stāsta P. Stradiņa medicīnas vēstures  muzeja speciāliste Inga Vigdorčika.

Mākslas un zinātnes izstāde "Lauka pētījumi" kopā pulcējusi itkā nesaistītu nozaru pārstāvjus - māksliniekus un zinātniekus, lai runātu par to, kā cilvēks veido savas attiecības ar dabu. Cik līdzatkarīgas ir šīs attiecības un kā tās mainās, mainoties mūsu zināšanām un izpratni par vidi, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Vides risinājumu insitūtu projektu vadītāja Guna Dātava, izstādes "Lauka pētījumi" radošās koncepcijas autors Aleksejs Beļeckis un arhitekte, viena no izstādes dalībniecēm un izstādes arhitektoniskā veidola autore Līva Kreislere. Varētu likties, ka jēdziens “pilsētplānotāji” paredz pilsētu plānošanu. Taču senāk šāds termins nepastāvēja, bet pilsētas tapa, un kāds šo procesu regulēja. Pilsētplānošanā svarīgi ir politiskie, socioekonomiskie un tehniskie apsvērumi, un mūsdienās pilsētplānotāji iesaistās tikai tajā gadījumā, kad runa ir par tehniskiem apsvērumiem. Cits jautājums - cik lielā mērā zinātniskos un pārbaudītos atzinumos un pašos pilsētplānotājos ieklausās. Plašāk par katru no šiem apsvērumiem un to nozīmi skaidro pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš.

Biomimikrija - dabas procesu kopēšana dažādās zinātnes nozarēs pēdējās desmitgadēs kļuvusi īpaši izplatīta. Arī inženirzinātnēs iedvesmu dažādu risinājumu radīšanā pētnieki meklē dabā. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Rīgas Tehniskās univeristātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta vadošā pētniece, inženierzinātnes doktore Ruta Vanaga. Par tēmu - dzīvās dabas ideju pielietojums tehnoloģijās - saruna ar Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotāju un Izglītības portāla “Fizmix” satura veidotāju Valdi Zuteru. Uzzinām par lidaparātiem, kuru izveidē iedvesma gūta putnu uzbūvē, to spējā pacelties gaisā un faktā, ka putniem ir viegli, ar gaisa dobumiem pildīti kauli. Koferzivs ar kastei līdzīgu ķermeņa formu spēj pārvietoties sešu sava ķermeņa garumu attālumā sekundes laikā un tas iedvesmojis autoražotāju Mercedes Benz, kas izstrādājis konceptauto dizainu, lai samazinātu degvielas patēriņu. Valdis Zuters min, ka ir svarīgi iemācīties putna vai zivs organisma struktūru pārnest uz cilvēku vidi tā, lai iegūtie materiāli būtu izturīgi. Tas prasa laiku un var būt izaicinājums inženieriem. Vēl paralēles dzīvai un nedzīvai pasaulei mēs varētu vilkt starp spilgtajām krāsām taureņu spārnos un vaboļu ķermeņos, kas, iespējams, tāpēc, ka tiek atstaroti noteikti viļņu garumi, kā arī lāzerstariem. Savukārt lāzerstari rada iespēju lāzergravēšanai, lai veidotu kādas struktūras materiālos ar dabai draudzīgākām krāsvielām, bet iedvesmojoties no taureņiem un vabolēm.

Latvijas daba iedvesmo ne tikai māksliniekus un citu radošo profesiju pārstāvjus, bet arī pētniekus, lauksaimniekus un pavārus. Nesen klajā nākusi pavārgrāmata, kurai idejas smeltas no Latvijas dabiskajiem zālājiem. Apkopojot sentēvu receptes un radot pavisam jaunas garšas, Restorāna “Kest” šefpavārs Māris Jansons kopā ar Vides risinājumu institūtu un Latvijas Dabas fondu radījis dabiskajai pļavai veltītu recepšu grāmatu “Pļava”. Kādus pļavu augus var izmantot kulinārijā un vai atgriešanās pie savvaļas augu ievākšanas ļautu sargāt izzūdošos zālājus, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē šefpavārs Māris Jansons, bioloģe, Vides risinājumu institūta pētniece zālāju eksperte Rūta Abaja un dabas tūrisma saimniecības "Drubazas " saimnieks Ģirts Dzērve. Recepšu grāmatā “Pļava” iekļauti 25 augi, kuri sastopami Latvijas dabiskajās pļavās un kuru unikālās garšas un smaržas īpatnības ļāvušas šefpavāram radīt pavisam jaunas, pat izaicinošas receptes. Grāmatas receptēs izmantoti tādi augi kā gaiļbiksīte (Primula veris), stāvais retējs (Potentilla erecta), ārstniecības ancītis (Agrimonia eupatoria), pļavas bitene (Geum rivale) un daudzi citi. Linu audzēšanas vēsture Latvijā 20. gadsimta sākumā linu audzēšana bija ierasta daudziem lauku saimniekiem. Mūsdienu Latvijā linu lauks ar ziliem ziediņiem praktiski vairs nav redzams. Kā linus audzēja senatnē un kā linu šķirnes mūsdienās var pielāgot klimata pārmaiņu nestajām izaicinājumiem. Šobrīd vienīgā Latvijā selekcionētā linu šķirne zied baltiem, ne ziliem ziediem. Pie šķirnes izveides teju pirms 30 gadiem darbu sāka agronome un lauksaimniecības zinātņu doktore Veneranda Stramkale un uz Latvijas Republikas simtgadi viņa uzdāvāja jauno šķirni.  Kā viņa pati raksta: „Šie lini, kuriem dots dzimtās puses vārds - „Viļāni”, ir paredzēti gan šķiedras, gan sēklu ražošanai. Šai šķirnei ir laba veldres izturība un mazāka uzņēmība pret nozīmīgākajām linu slimībām. Tā zied baltiem ziediem un ir piemērota Latvijas augsnes un klimatiskajiem apstākļiem.”  Latgale izsenis bijusi linu audzēšanas vieta, un par to, kā notika šī lakstauga audzēšana, novākšana un apstrāde, stāsta Viļānu novadpētniecības muzeja vadītāja Margarita Skangale. Viļānu muzejā ir ekspozīcija, kas iepazīstina apmeklētājus ar lina garo ceļu no iesēšanas līdz apstrādei, tāpēc lūdzu muzeja vadītāju pastāstīt par procesu.

Mūsdienu cilvēkam ceļošana var šķist ātra un vienkārša, daļai sabiedrības pārvietošanas no vienas valsts uz otru ir ierasta ikdiena. Varbūt šķiet, ka ar privilēģiju brīvi ceļot esam lutināti tikai nesenā pagātnē. Vēsture stāsta ko citu: cilvēki aktīvi šķērsoja valstu un pat kontinentu robežas arī laikā, kad transporta līdzekļi bija lēni, šoseju vietā bija grūti izbraucami zemes ceļi un ceļojums varēja ieilgt vairākus gadus. Kā cilvēki ceļoja senatnē, vai ceļmalu krogus varam dēvēt par sava laika viesnīcām un cik droši bija doties cauri Eiropai karietē, atklāj Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece vēsturniece Marīte Jakovļeva. "Patiesībā tas, ka cilvēki senatnē neceļoja, ir zināms aizspriedums, jo migrācija un cilvēku pārvietošanās notika jau no seniem laikiem. Jau antīkajā pasaulē bija diezgan liela interese ne tikai ar ceļošanu lietderīgos nolūkos, bet vienkārši, lai izzinātu pasauli un apskatītu kādus noteiktus pieminekļus. Faktiski tūrismā pirmsākumi meklējami jau antīkajā pasaulē," atklāj Mārīte Jakovļeva. "Ja runājam par nedaudz tuvākiem gadsimtiem, par 16. - 18. gadsimtu, ko pazīstam kā agros jaunos laikus, tad var teikt, ka, protams, bija cilvēki, kas tālāk par savu ciemu vai savu pagastu nekad nav bijuši. Tajā pašā laikā cilvēku kustība bija daudz lielāka nekā mums liekas, jo cilvēki pārvietojās gan darba meklējumos, gan uz tirgiem veda savu produkciju," turpina pētniece. "Kopš 16. gadsimta bija arī obligāts pienākums amatnieku zeļļiem ne tikai strādāt un apgūt amatu savā dzimtajā pilsētā, bet arī tika noteikti četri obligātie vanderēšanas jeb ceļojumu gadi pa dažādām citām valstīm, pilsētām un mācības pie meistariem. Prakses apgūšana ne tikai vienā vietā, bet faktiski jaunu tehnoloģiju un jaunu zināšanu apguve." Mārīte Jakovļeva arī norāda, ka 16. gadsimtā līdz ar renesanses uzplaukumu izplatījās arī paražā, sevišķi augstākajās aprindās, muižnieku dēliem un arī valdnieku dēliem, doties pasaules izzināšanas ceļojumos beidzot kādu studiju posmu apmēram vecumā no 17 līdz 22 gadiem. Tāds  izzināšanas ceļojums, ko sauca par "lielo ceļojumu" jeb "kavalieru tūri". ""Kavalieru tūre" bija viens no augstāko aprindu izglītības obligātajiem pasākumiem, tas bija tiešām vērsts uz to, lai izzinātu svešas zemes, vingrinātos svešvalodās, faktiski tieši tāpat, kā tas notiek arī mūsdienās," norāda Mārīte Jakovļeva. Taču tūrisms, kā to saprotam mūsdienās, nebija pārāk izplatīts, bet pasaules izzināšana, izglītošanās piederēja pie sevis cienoša augstāko aprindu cilvēka izglītības sistēmas, ja tu vēlējies, lai tiktu uzskatīts, ka esi izglītots un attiecīgi savām aprindām labi situēts cilvēks. Tā izplatījās "kavalieru tūres". Senākos laikos ceļošana bija vairāk pieejama augstākajiem slāņiem, kā arī tirgotājiem, kas vajadzības spiesti devās ceļā, tāpat kā zemnieki devās uz tirgiem vai tika sūtīti muižnieku uzdevumā šķūtis pildīt.  "Jau 18. gadsimtā, izplatoties apgaismībai, kad arī arvien vairāk universitātē studēja ne tikai augstāko aprindu, bet arī pilsētnieku, mācītāju un dažādu vidējo slāņu pārstāvji, arī viens otrs zemnieks varbūt, šī ceļošana pirms vai pēc studijām izplatījās arī pilsētnieku vidū," atzīst Mārīte Balode. Protams, no praktiskā aspekta ceļošana šajā laikā bija pārbaudījums, jo nebija nedz dzelzceļu, nedz šoseju, cilvēki pārvietojās kājā, ar zirgiem, ar laivām, ar ratiem. "Patiesībā visērtākais ceļošanas veids 16.- 18. gadsimtā bija pārvietošanās pa ūdeņiem, tātad ar kuģiem vai laivām. Pa sauszemi visērtāk bija pārvietoties ziemā, kad aizsala ūdens ceļi un arī purvainās vietas, un tad pārvietojas ar kamanām gan upju gultnēm, gan vienkārši pa iebrauktām vietām. Gan vasarās, gan ziemās ļoti bieži zemes ceļi kļuva neizbraucami dažādu dabas kataklizmu dēļ. Ceļojums nebija viegla padarīšana," iepazīstina Mārīte Jakovļeva. Laupītājus visvairāk varēja sastapt uz sauszemes ceļiem. Pārvietošanās pa ūdeni bija atkarīga ne tikai no kuģa drošības vai pirātiem, bet no vējiem, no dabas apstākļiem. Ja ir labvēlīgi laika apstākļi, kuģis bija tas veids, ar kuru varēja sasniegt mērķi ātrāk. 1708. gada ceļojuma pasē minēts, ka kuģis izbraucis no Štrālzundes (Vācija), un jau pēc divām dienām ir atzīme, ka tas ir ieradies Daugavgrīvā. Apmēram 900 kilometru ir pārvarēti divās dienās. Viduslaiku kartes Ja mūsdienu cilvēkam iedotu viduslaiku karti, viņš ne tikai neatrastu ceļu, bet apjuktu neskaitāmos simbolos, kurus lieliski pārzināja viduslaiku ceļinieki. Kāda bija baznīcas loma sauszemes kartēs un kā ceļu atrada jūrnieki vairāk nekā pirms 500 gadiem, skaidro  vēstures zinātņu doktors, Austrumu pētnieks, Ekonomikas un kultūras augstskolas docents Imants Ļaviņš. Zināms, ka viduslaikos sācies straujš pilsētu uzplaukums. Līdz ar to varētu šķist, ka viduslaikos attīstījušās arī pilsētu kartes ar ielu nosaukumiem un plānojumu. Taču sarunas iesākumā Imants Ļaviņš šo priekšstatu uzreiz kliedē. Par pirmajām kartēm kā par ceļa rādītājiem pārvietošanās nolūkos var minēt tā saucamās portelānu jeb jūras navigācijas kartes, bet atšķirīga aina vērojama sauszemes kartēs, un par to stāsta Imants Ļaviņš.  Kartogrāfijas attīstībā līdz jaunajiem laikiem jeb zinātniski konstruētām kartēm noiets garš ceļš, un bez pamatojuma arī ieviesies uzskats, ka tā dēvētajos tumšajos viduslaikos cilvēki bijuši mazizglītoti, bez zināšanām, ka pētniekiem pieejamā informācija par Zemi bijusi kā par plakanu disku ar Jeruzalemi centrā un ka valdījusi Bībeles stāstu dominance. Imants Ļaviņš norāda, ka šo uzskatu jāmēģina mainīt, un līdz ar to jāsaprot, kādiem mērķiem pirmās kartes tika radītas. Ļaviņa pieminētās Ebstorfas un Herefordas kartes izmēros ir aptuveni 3,5 x 3,5 metri, par karšu materiālu izmantota āda, viena karte nāk no Vācijas, otra - no Anglijas. Un tagad acu priekšā varam iztēloties Ebstorfas karti - pasaules ainu patiesībā caurvij Jēzus Kristus ķermenis. Kristus galva ir kartes augšpusē, un tā apzīmē Austrumus. Tur atrodama arī Ēdene. Kartes apakšā, kur attēlotas Kristus kājas, ir Rietumi. Kartes pašā centrā ir Jeruzaleme, un, atsaucoties vēsturnieka sarunas sākumā minētajam, Jeruzalemes gadījumā patiešām ir vērojami mēģinājumi jau attēlot kartogrāfiski Jeruzalemi kā pilsētu - ir gan mūris, gan sargtorņi. Vai kartē redzama arī Rīga? Jā, to var meklēt pie Kristus labās rokas.  

Baltijas jūrā šovasar notiek īpaša izpēte, kas ļaus pētniekiem gūt pilnīgāku priekšstatu par jūras vidi tās dziļākajos slāņos. Nirstot, veidojot zemūdens kartes, iepazīstot dzīvos organismus un ievācot paraugus, tiks iegūti unikāli dati par līdz šim neizpētītiem Baltijas jūras reģioniem. Plašāk par jaunu posmu Baltijas jūras izpētē stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un šī paša institūta zinātniskā asistente Anete Fedorovska. Apdraudētais Lielais Barejrrifs Nesen plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka UNESCO vēlas Lielo Barjerrifu iekļaut apdraudētā pasaules mantojuma sarakstā. Gadiem ilgi gan šis rifs, gan citas pasaules koraļļu kolonijas klimata pārmaiņu un cilvēka ietekmes dēļ iet bojā. Kas iznīcina koraļļus un kādas ir to bojāejas pazīmes? Viens no dabas skaistākajiem veidojumiem pasaulē ir neskaitāmu dzīvnieku-koraļļpolipu kopums, kas klāts ar cietu čaulu jeb koraļļu kaļķa skeletu - diženākais no šādiem rifiem neskaitāmu salu veidā gan virs, gan zem ūdens ir Lielais Barjerrifs Austrālijas kratos. Tas stiepjas 2300 kilometru garumā un šāda veida ekosistēma ir patvērums vairākām zemūdens dzīvnieku un augu sugām.  Nav nekāds jaunums, ka šis rifs klimata un cilvēku saimnieciskās darbības rezultātā ik gadu zaudē savu apjomu. Kopš 1985. gada aptuveni puse no rifa ir gājusi bojā, un apdraudētas ir arī vairākas dzīvnieku un augu sugas. Par cilvēka un dabas mijiedarbību gan šādā koraļļu dzīvotnē, gan citos biotopos stāsta Hidroekoloģijas institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Aigars.

Pētnieku uzmanības lokā nonākusi mazzināma oga - spradzene. Kas šīs ir par ogām, kur tās aug un kas tajās vērtīgs? Stāsta Latvijas Universitātes doktorants, "Mikrotīkls" stipendiāts Linards Kļaviņš. Olu čaumalu izmantošana mākslīgo kaulu sintēzē Ideja, ka olu čaumalas var kalpot kā kalcija avots, lai sintezētu mākslīgos kaulus, pētniekiem Latvijā prātā nākusi pasen. Jau 2012. gadā Kristīne Šalma-Ancāne savā doktora disertācijā aprakstījusi dabas izejmateriālu, proti, vistu olu, strausu olu un gliemežvāku izmantošanu kalcija izejvielas ieguvē. Savukārt pēcdoktorants Kristaps Rubenis, kura darbs aizrit pētniecības atbalsta projektā ar nosaukumu “Augstās saķepināšanas procesa izmantošana biokeramikas un biokompozītu ar uzlabotām īpašībām iegūšanai”, izstrādājis metodi blīvu un porainu materiālu ieguvei. Tā nu idejas apvienotas kopā, un šobrīd Latvijas zinātnieki iesaistījušies trīs gadus ilgā starptautiskā projektā, kurā kopā ar kolēģiem no Igaunijas, Norvēģijas un Islandes tuvāk tiks pētīts olu čaumalu potenciāls mākslīgo kaulu ieguvē. Tie nepieciešami kaula lūzumu un citu saslimšanu ārstēšanai, kas saistītas ar kaulu masas zaudēšanu. Arī starptautiskā līmenī ideja par olu čaumalu vērtību ir pazīstama. Par Latvijas ieguldījumu idejas tālākā attīstībā un praktiskiem soļiem stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra direktore, vadošā pētniece Vispārīgās ķīmijas tehnoloģiju institūtā un profesore Dagnija Loča un pēcdoktorants Kristaps Rubenis.

15. jūnijā L'ORÉAL Baltic sadarbībā ar Baltijas valstu zinātņu akadēmijām un UNESCO Nacionālajām komisijām prestižās Sievietēm zinātnē programmas ietvaros apbalvoja septiņas talantīgas Baltijas valstu zinātnieces. Par savu ieguldījumu zinātnē un pētījumu veikšanai 6 000 eiro balvu šogad saņēma arī trīs zinātnieces no Latvijas -  Vita Rovīte, Inga Pudža un Dana Kigitoviča. Dr. biol. Vita Rovīte ir vadošā pētniece un grupu vadītāja Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kā arī Latvijas Genoma centra vadītāja. Vita Rovīte saņem atzinību par akromegāliju izpēti – retu endokrīnu saslimšanu, ko izraisa labdabīgs hipofīzes audzējs, kas pārproducē augšanas hormonu (GH) un izraisa dažādas blakus saslimšanas un ir cēlonis paaugstinātai mirstībai.   Mg.phys. Inga Pudža strādā Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta EXAFS spektroskopijas laboratorijā par zinātnisko asistenti. Inga Pudža tiek apbalvota ar “Sievietēm zinātnē” balvu par darbu pie viedā materiāla vara molibdāta (CuMoO4) izpētes. Tas ir multifunkcionāls materiāls, ar vairākām perspektīvām īpašībām, piemēram, tas maina savu krāsu temperatūras, spiediena un pH ietekmē.   Doktorante dr. Dana Kigitoviča ir ārste rezidente nefroloģijā Rīgas Stradiņa universitātē un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, asistente Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedrā, kā arī praktikante Latvijas Organiskās sintēzes institūtā. Apbalvojumu “Sievietēm zinātnē” Dana Kigitoviča saņēmusi par pētījumu, kurā meklē jaunu pieeju sirds labā kambara mazspējas ārstēšanai, analizējot iespējas, kā stiprināt nogurušu sirdi. -------------------------------- Eiropas Kodolpētniecības centra saīsinājums CERN daudziem, visticamāk, būs dzirdēts, tāpat arī Lielais hadronu paātrinātājs un Higsa bozons. Lai uzzinātu, kāpēc CERN pētnieki šādu jēdzienu izpētei pievēršas un kādā veidā mūsu ikdiena saistās ar CERN darbu, Mariona Baltkalne attālinātā sarunā tikās ar pētnieku no Latvijas, kura ikdiena paiet tieši CERN - Rīgas Tehniskās universitātes Augstas enerģijas daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju centra zinātnieku Kārli Dreimani.

Cilvēks ar uguns palīdzību ne tikai ieguva priekšrocības izdzīvošanā attiecībā pret citiem dzīvniekiem, bet arī ievērojami mainīja pasauli sev apkārt. Kā pēta senos ugunsgrēkus un kā vēsturnieki atklāj, vai to cēlonis ir seno cilvēku vēlme pārmainīt vidi? Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes profesors Normunds Stivriņš. Par ugunsdzēsības vēsturi Latvijā stāsta Latvijas Ugunsdzēsības muzeja vecākā  speciāliste, vēsturniece  Daina Hincenberga, kura atklāj, ka pirmā pilsētas ugunsdzēsēju komanda nodibināta Daugavpilī, 1845.gadā, uz policijas ugunsdzēsēju komandas bāzes. 1864.gada nogalē  brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība izveidojas Rīgā,  gadu vēlāk  un tā  turpmākajos gados  arī citās Latvijas pilsētās  dibinās  brīvprātīgo ugunsdzēsēju formējumi.

Ekonomisti aizvien biežāk runā par nepieciešamību pārskatīt veidus, kā mēram sabiedrības labklājību. 20. gadsimta sākumā radītais IKP vairs nespēj pilnībā raksturot sabiedrības "labsajūtu" un prognozēt valsts labklājību ilgtermiņā. Kādas ir alternatīvas? Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs. Marta  sākumā RSU Darba drošības un vides veselības institūts publicēja pētījuma datus par strādājošo  labsajūtu Covid-19 apstākļos, mēnesi vēlāk institūta darbinieki veica atkārtotu aptauju  un  dati  parādīja, ka situācija ir vēl saspringtāka. Visvairāk attālinātais darbs  negatīvi ietekmē sievietes. Tā  kā  līdz globālajai pandēmijai attālināti strādāja galvenokārt vīrieši, ārkārtas situācijā to biežāk sāka darīt sievietes. Daudzām tā bija pirmā šāda veida pieredze. Tomēr atbalstu no darba devēja saņēma tikai retā - tā  secināts pētījumā. Plašāk - sarunā ar RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadītāju Ivaru Vanadziņu.

Baltijas jūras reģionam klimata pārmaiņas sola intensīvākus nokrišņus. Pašreizējās notekūdeņu sistēmas lielajās pilsētās nav gatavas šādiem sezonāliem plūdiem. Kādi ir riski, ja notekūdeņi neattīrīti nonāk Baltijas jūrā, un kādi ir tehnoloģiskie risinājumi, lai novērstu neattīrīto ūdeņu nonākšanu jūrā? Raidījuma viesis - Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta direktors Jānis Rubulis.

Mūsdienu zinātne ļauj mums rast racionālu un fizikas likumos balstītu skaidrojumu dažādām dabas un astronomiskām parādībām, taču cilvēks senatnē dabas un debesu parādībās meklēja simbolisko pielūgsmes objektu un brīdinājumu par gaidāmām briesmām. Kā Sauli, ziemeļblāzmu, komētas un citas dabas un astronomiskās parādības skaidroja mūsu senči aizvēsturē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis. Patiesais un izdomātais nostāstos un teikās Ne viens vien nostāts vai teika šķiet tik ticams, ka gribas to uztvert kā patiesību. Cik patiesības ir nostāstos un teikās un kā to atklāj vēsturnieki, skaidro vēsturnieks Vidzemes Augstskolas rektors asociētais profesors Gatis Krūmiņš. Pils pagrabos apslēpti dārgumi vai nogrimuši kopā ar ēku, slepenas ejas, un spoki kungu namos- šie sižeti bieži sastopami gan senākā tautas mutvārdu daiļradē, gan ir dzīvi vēl mūsdienās. Teikās un pasākas izdomājumi un vēsturiski dokumentēti fakti nereti vien ir saplūduši kopā, jo pārstāstot no mutes mutē, katrs stāstītājs notikuma paspilgtināšanai pieliek kaut ko no sevis klāt. Kopā ar Gati Krūmiņu raugām, kur latviešu tautas teikās un pasakās ir zili zaļi brīnumi un kur – balta patiesība.

Pēdējo trīs gadu laikā Latvijā atrasti 42 jauni pilskalni. Tas ir vairāk, nekā atklāts periodā kopš Otrā pasaules kara. Ko pilskalni stāsta par mūsu senču dzīvi un kāds būs šo daudz jaunatklāto vietu tālakais liktenis? Šopavasar Latvijā atklāti pieci jauni pilskalni – Ļūbasta pilskalns, Sīķeles pilskalns, Veipieša pilskalns Daugavpils novadā, Vulānu pilskalns Riebiņu novadā, Keklišku pilskalns Ilūkstes novadā. No tiem trīs atrodas Latgalē un divi – Augšzemē. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētniecības projekta “Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.–2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” arīdzan izveidota un ikvienam interesentam pieejama karte ar jaunatklātajiem pilskalniem. Pirmās ziņas par šiem jaunatklātajiem pilskalniem (Ļūbasta, Sīķeles, Veipieša, Keklišku) sniedzis senvēstures entuziasts Atis Blūms, kurš LIDAR kartēs jeb aerolāzerskenēšanas materiālos 2020. gada beigās pamanījis nocietinājumiem līdzīgus reljefa pārveidojumus. Vulānu pilskalnu pirmais ieraudzījis novadpētnieks Valdis Mičulis. Agrā pavasarī, kad sniegs un ledus sāka kust un ceļi kļuva sausāki, uzrādītās vietas dabā  pārbaudījis un atzinis par pilskalniem arheologs, LKA profesors un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes eksperts Dr.hist., Dr.hab.art. Juris Urtāns. Jaunatklāto pilskalnu atrašanās vietu koordinātes un īsi Jura Urtāna sagatavoti apraksti pieejami LKA mājaslapā. Jaunatklāto pilskalnu sarakstu papildina arheologa, projekta īstenotāja Jāņa Meinerta sagatavotā karte. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās Pirmā pasaules kara liecības Zāļu pudelītes, apavu fragmenti, auduma vīkšķis ieroču tīrīšanai, šādi arheoloģiskie materiāli tika atrasti Olainē, vietā, kur notika cīņas Pirmajā pasaules karā. 1915. gada rudenī krievu armija atkāpās no Jelgavas un Olaines pusē sāka celt nocietinājumus arī 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona pirmās rotas vīri sāka iekārtot aizmugures pozīcijas un uzturējās šeit līdz 1917. gada vasaras beigām kad vācu armija sāk uzbrukumu Rīgas virzienā, stāsta Olaines Vēstures un mākslas muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis ar kuru jau pirms neilga laika šajā raidījumā satikāmies, kad devāmies pastaigā pa Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu Olainē bijušajā Lapsu mežā, kā to devēja kara laikā, tagad pilsētas parkā, kur interesenti var apskatīt rekonstruētu blindāžu un zemnīcu, bet pirms ejam iekšā zemnīcā piestājam pie dzelzsbetona vitrīnas, kas izveidota turpat parkā un apskatei tajā ir izlikti arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti.

Beidzot apmeklētājiem durvis vērā jaunais Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs, kas pacietīgi gaidījis savu atklāšanu Covid ierobežojumu periodā. Kas skatāms muzeja ekspozīcijā un ar ko īpašs ir jaunizveidotais Anatomijas muzejs, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta tā vadītāja muzeja Ieva Lībiete. Jaunajā muzejā ir iespēja ieskatīties tajā, ko parasti redz tikai anatoms vai ķirurgs. Skeleti, embriji, kauli, ķermeņa daļas un orgāni - to uzbūve un variācijas slimībā un veselībā.Iepriekš vēsturiskā kolekcija atradās anatomikumā un bijusi neatņemama Latvijas ārstu izglītības daļa 100 gadu garumā, bet tagad izvietota jaunās muzeja telpās un apvienota ar interaktīvām tehnoloģijām. RSU Anatomijas muzejs ir neparasts muzejs ar vēsturisku kolekciju un mūsdienīgu pieeju. Muzeja pamatā ir pirmā anatomijas mācību kolekcija Latvijā, kas izveidota anatomikumā 20.gadsimta 20.-30.gados. Pacientu pateicības mediķiem kā laikmeta liecības Atklātnītes ar ziedu motīviem, uz vairāk lappusēm sacerēti dzejoļi, fotogrāfijas, dzintara gabals – šīs un citas lietas ārsti dažādos laikos saņēmuši kā pateicības dāvanas no pacientiem. Dažkārt tā bijusi pateicība ārstam par darbu, bet citreiz kolektīva vēlējums mediķim jubilejā. Par pacientu pateicībām kā laikmeta liecību un to, kā tās vēsturiski mainījušās, stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas vadītājs Mārtiņš Vesperis. “Rīgā, 1956. gada 31. maijā. Augsti godātais profesor, gribu no visas sirds Jums pateikties par lielo pretimnākšanu un sirsnību, kādu saņēmu no Jūsu puses savas slimības laikā. Ticiet man, ka reti, ļoti reti manā dzīvē gadījies pieredzēt tādu nesavtīgu rūpību un gādību. Jūs vairākkārt padziļinājāt manu cieņu pret medicīnas darbinieku arodu, iedvesāt pārliecību, ka īsts Ārsts, ko, tāpat kā Gorkijs Cilvēku, nākas rakstīt ar lielo burtu, dziedē ne tikai miesu, bet arī dvēseli. Jūsu mājīgo pajumti esmu atstājis it kā atjaunots - ar jaunu ticību dzīvei, ar spēju redzēt cilvēkos visu gaišo un labo. Mīļš, mīļš paldies Jums un Jūsu vadītajam kolektīvam. Eduards Smiļģis.” Šādus vārdus latviešu teātra režisors un aktieris veltījis profesoram Paulam Stradiņam, un šī ir viena no vairākiem simtiem pateicību un dāvinājumu vienībām, kas glabājas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājumā un daļēji apskatāma arī ekspozīcijā. Mārtiņš Vesperis stāsta par to, ka vārds “pateicība” ne vienmēr ir tik vienkārši interpretējams. Gan rakstītas vēstules, gan ziedi var būt dāvana un vienlaikus pateicība. Arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja mājas lapā speciāli pacientu pateicību kolekcijai izveidotajā sadaļā aplūkojamie piemēri apliecina gan pateicības, gan dāvanas funkcijas. Piemēram, gan Drāmas teātra, gan Dailes teātra apveikumi izcilam Rīgas 1. slimnīcas ārstam Jānim Jēgermanim. Mārtiņš Vesperis stāsta arī par muzeja krājumā atrodamiem fotoalbumiem no teātriem profesoram Stradiņam 60 gadu jubilejā, un ir zināms, ka Stradiņš ir ārstējis daudzus aktierus un viņu ģimenes locekļus, tāpēc tā uzskatāma kā pateicības dāvana. Vēl, piemēram, krājumā ir ārstam Valentīnam Būmeistaram dāvināts boksa cimds, jau pieminētajam Jēkabam Alksnim veltīts galda sudraba piederumu komplekts, tuberkulozes ārsts Kārlis Segliņš saņēmis apsveikuma aprakstu, kam klāt bijusi piesieta cilvēka riba un citi priekšmeti. Taču runa ir par muzeja krājumu. Cilvēkiem mājās pateicību krājums varētu būt vēl lielāks.

Cilvēks ir sociāla būtne un, lai izdzīvotu, mēs veidojam kopienas. Savukārt, lai šīs kopienas psatāvētu un funkcionētu, ikdienas ir jāpieņem dažādi lēmumi un jāpanāk kopienas locekļu vienošanās. Bieži gadās, ka cilvēki lēmumus pieņem neracionāli, pat, ja pieejama visa nepieciešamā informācija izsvērta lēmuma pieņemšanai. Viens no iemesliem ir grupas domāšana - fenomens, kad cilvēki cenšas panākt konsensus pat, ja tas nav labākais risinājums. Kas ir grupas domāšanas fenomens, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers un komunikācijas zinātnes doktore, biznesa konsultante Olga Procevska. "Vēsturiski interese par grupu domāšanu un lēmumu pieņemšanu grupās ir radusies analizējot politiskus lēmumus. Tas nav nejauši, jo nepareizu lēmumu cena ir augsta. Vēlāk interese pavirzījusies uz biznesu, kur arī ir augsta cena kļūdām burtiskā nozīmē," skaidro Olga Procevska. Viņa norāda, ka šobrīd, kad cilvēki vairāk domā par racionalitāti, par lēmumu pieņemšanas kvalitāti un iznākumiem ne tikai politikā un biznesā, bet arī privātajā dzīvē, daudzās jomās gribam pieņem aizvien labākus, racionālākus lēmumus. "Mēs varam pieņemt labu lēmumu, izvēloties dzīves partneri, labu lēmumu par bērnu radīšanu un viņu audzināšanu, mēs ļoti meklējam veidus, kā apiet savus stereotipus, aizspriedumus un domāšanas kļūdas. Ar to var izskaidrot lielo interesi par tēmu. Vēlēšanās pieņem labus lēmumus izplešas gandrīz uz visām sfērām," uzskata Olga Procevska. Pētniece atzīst, ka arī ģimene jau ir grupa, un ir iespējams pieļaut tipiskās kļūdas, kas raksturīgas grupu domāšanai, kas noved parasti pie sliktākiem lēmumiem. Tāpat ir iespējams darīt lietas, kas palīdz pret negatīvajām grupu domāšanas izpausmēm. Tomēr ģimene ir maza formāta grupa parasti. "Es to uztveru līdzīgi kā kāri pēc saldumiem. Mums evolucionāri ir izveidojusies tendence, ka patīk saldas garšas labā nekā sīvas. Saldi augļi garšo labāk nekā rācenis. Apkarot šo var, bet tas ir kā cīnīties pret straumi. Tas, ko darām, un tas ir labi zināms mazu bērnu vecākiem, nevis apkarot, skrienot ar pieri sienā, bet mēģināt atrast apkārt ceļus.," skaidro Olga Procevska. "Tāpat grupu domāšanas ziņā mums ir izveidojusies tieksme vienoties. Mums ir svarīgi būt saskaņā ar savu grupu. Tas ir veids, kā veidojam attiecības, alianses un īstenojam savus plānus. Pieņemo lēmumus, ir jāņem vērā, ka jebkurā dabiskā situācijā, ļaujoties pašplūsmai, grupa tieksies vienoties, nevis uz konfliktu, jo konflikts ir diskomforts. Tas ir arī iemesls, kāpēc lielākā daļa cilvēku izvairās no atšķirīgu viedokļu paušanas. Tas arī reizēm mēdz novest pie sliktākiem lēmumiem." Ivars Austers uzskata, ka viens un tas pats cilvēks vienā situācija var iekrist grupas domāšanas slazdā, bet citā ar to labi tikt galā. To nosaka niecīgas atšķirības situācijā. Sociopāta prāts Ir izpētīts, ka Pirmajā pasaules karā  ienaidnieku iznīcināja 2% cilvēki ar antisociālām iezīmēm, norāda psihoterapeits Artūrs Utināns, stāstot par sociopātiem, sociopātiskām pazīmēm un iemesliem antisociālai uzvedībai. Termins sociopātija pirmo reizi parādījās pagājušā gadsimta 30. gados, kad to ieviesa amerikāņu psihologs Džordžs Partridžs, runājot par cilvēkiem, kuru galvenā iezīme  bija  nespēja  ievērot sabiedrības normas un tādejādi kaitē citiem. Ir vairāku pazīmju kopums, kas liecina, ka cilvēku var saukt par sociopātu. Par to stāsta psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Nereti sociopāti tiek pielīdzināti psihopātiem, taču iemesli šīm garīgām novirzēm no normas- daži  speciālisti uzskata, ka psihopātu gadījumā ir iedzimtība, kamēr sociopātisks cilvēks  veidojas ārējo faktoru ietekmē savukārt daļa psihologu uzskata, ka sociopātija ir vieglāka psihopātijas forma. Artūrs Utināns skaidro vēl kādu interesantu aspektu, kas veicina minēto cilvēku parādīšanos sabiedrībā, proti, te ir kari.

Iespēja nejust sāpes operācijas laikā, labojot zobus vai veicot kādu citu invazīvu manipulāciju, tā ir dāvana, ko cilvēce var baudīt tikai pēdējo simts gadu laikā. Pateicoties anestezioloģijas attīstībai, mūsdienās varam veikt operācijas, par kurām agrāk neuzdrīkstējās pat sapņot, mūsdienu medicīna nav iedomājama bez anestezioloģijas. Kādi ir anestēzijas veidi, ko zinām par šo teju brīnumaino līdzekli, kas ļauj mierīgi gulēt, kamēr ķirurgs veic savu darbu, kā uz to reaģē cilvēka organisms un kāds ir anestezeologa darbs operāciju zālē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa Universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras vadītājs profesors Indulis Vanags. Sāpju veidi, to novērtēšana un sāpju ārstēšana Sāpes vairumam cilvēku, visticamāk saistās ar diskomfortu, tomēr arī tam ir sava nozīme organismā. Sāpju veidošanās, to diagnosticēšana un ārstēšana ir vesela pasaule. Kāpēc sāpes rodas, kāpēc atšķirīgi uz tām reaģējam un kā ar tām tikt galā? Vispārīgi varētu teikt, ka sāpes - tā ir subjektīva, emocionāla pieredze, ko rada kāds bojājums vai pat domas par šo bojājumu. Tātad tās var būt arī iedomātas sāpes. Par šo gana komplicēto tematu stāsta Rīgas Stradiņa universitātes profesori, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe un algoloģe Ināra Logina. Profesore skaidro, ka neatkarīgi no sāpju izcelsmes vietas - vai tas būtu celis, deguns vai zarnas - mehānismi ir līdzīgi, bet sāpju fizioloģijā ir arī atšķirīgas nianses. Ināra Logina stāsta, ka sāpju ārstam - algologam vajadzētu strādāt jau ar diagnosticētu stāvokli un hroniskām sāpēm, nevis akūtu sāpju jautājumiem, kas varētu būt, piemēram, pēkšņas asas sāpes vēderā. Tomēr viņa norāda, ka dažkārt algologam nākas risināt diagnozes jautājumus, ja cilvēks citviet savu atbildi nav saņēmis. Līdz ar to svarīgas ir plašas zināšanas, lai saprastu, pie kāda speciālista pacientu vēl nosūtīt izmeklēties, kā arī vienots jeb holistisks skatījums uz cilvēka organismu. Runājot par ārstēšanu, ne jau tablete ir galvenais. Ināra Logina min, ka pasaules prakse pareizā ārstēšanas secībā ir šāda - vispirms rehabilitācijas pasākumi, piemēram, ar stiepšanās vingrinājumiem, procedūrām. Pēc tam medikamentozā terapija, psihoterapija, mazinvazīvā terapija jeb tautā sauktās blokādes, kas dažādu procedūru veidā labi attīstās arī Latvijā, un visbeidzot tikai beigās ir ķiruģija. Protams, tas arī atkarīgs no situācijas, jo akūtu vēdera sāpju gadījumā, ko varbūt radījuši nierakmeņi, jātaisa operācija. Taču noteikti nevajadzētu novērtēt par zemu vingrojumus vai psihoterapiju. 

Kopš cilvēces pirmajiem soļiem kosmosā ir arī radusies kosmisko atlūzu izgāztuve, kas rotē orbītā ap zemi un rada draudus tālākai izpētei izplatījumā. Kosmosa kuģu atlūzas Zemes orbītā nule kā radījušas bojājumus Starptautiskajai kosmosa stacijai, bet daļa no atlūzām draud nekontrolēti krist uz Zemes. Kā šī milzu ātrumā dreifējošā izgāztuve radusies, kādus riskus tā rada un kā to savākt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Starspace observatorijas saimniece Anna Gintere un IT speciālisti un kosmosa entuziasti Raitis Misa un Ints Ķešāns. Anna Gintere atzīst, ka par atkritumiem kosmosā domā jau sen, jo kosmosa industrijā ir arvien vairāk spēlētāju un dažās orbītas zonās problēma vēl netiek pienācīgi izvērtēta un risināta "Zemei tuvajā orbītā ir daudz valstu un institūciju, kas var ievadīt satelītus, un lielākajā gadījumā nedomā, kas ar tiem notiks tālāk," skaidro Anna Gintere. "Nonākšana atpakaļ Zemes atmosfērā un tāda veida iznīcināšanās nenotiek tik strauji, cik strauji orbīta tiek piepildīta. Atsevišķas zonās viss būtu daudz maz kārtībā, bet tieši Zemei tuvajā orbītā tas ir ļoti smags jautājums." Ints Ķešāns piekrīt, ka problēma arvien aug augumā, tiesa, pēdējā laikā par to daudz vairāk arī domā. Šobrīd katram, kas šauj satelītus - ASV, Krievija, Ķīna vai Eiropas Savienība, katram ir savi noteikumi, kā rīkoties, lai atlūzas nevairotos tik ātri.Bet visas iniciatīvas ir katras valsts pašas rokās, viena starptautiska regulējuma nav. Atlūzu iznīcināšana arī ir dārga, tie ir simtiem tūkstoši, miljoni, kas nāk klāt pie misijas izmaksām. Bet problēma neļaus par sevi aizmirst. "Varētu kaut ko darīt ar lielajām atlūzām. Lielākā daļa atlūzu rodas no pašām atlūzām. Lielās ir varbūt ir daži tūkstoši. Tādas, kas ir vidēji lielākas par 10 centimetriem, ir apmēram 27 tūkstoši, centimetra atlūzas - pusmiljons, milimetru lielas - neviens īsti nezina cik, un tāds nekad nesavāks." skaidro Ints Ķešāns. Viņš arī norāda, ka pāris milimetrus liela atlūza, kas pārvietojas ar lielu ātrumu un līdz ar to ir ļoti bīstamas, var caursist satelīta korpusu un atkal būs jaunas atlūzas. "Liela problēma ir maziņās, jo tās var izsist no ierindas gan strādājošu satelītu, gan radīt lavīnveida secību, ka atlūzas rodas arvien vairāk un vairāk. Nav jau tā, ka atlūzas, kas rodas sadursmēs, paliek kādā konkrētā orbītā, izplatās gan uz leju, gan augšu daudz plašākā reģionā. Jo viņas ir sīkākas, jo grūtāk ir novērot un kontrolēt," Anna Gintere. "Nevajadzētu novēlot to brīdi, kad sākam par to aktīvi domāt un rīkoties. Citādi nāksies dažus gadus gaidīt, kad vismaz daļa atlūzu ienāk atpakaļ Zemes atmosfērā." Runājot par iespējamo atlūzu savākšanu, Raitis Misa atzīst, ka vieglāk īstenojamā ideja ir veidot visas lietas tā, lai pēc darbības beigām varētu atgriezt kontrolētā atmosfērā, to jau dara un tas notiek. "Ir virkne vecu objektu, tajā skaitā ap 3000 satelītu, kas vairs nedarbojas, ir dažādas iespējas dabūt atpakaļ," norāda Raitis Misa. "Ir doma un aktivitāte, kas uzsākta, - Eiropas kosmosa aģentūras "Clear Space" projekts, nolīgta firma, kas aizvāks lielākas atlūzas." Domā ir pielidot klāt, savākt un ievilkt atmosfērā atlūzi, lai tā kontrolēti sadegtu un tiktu aizvākta no orbītas. "Ir vēl trakas idejas atlūzas apūst ar putām, tā palielinot to virsmu un līdz ar to atmosfēras pretestību un laiku, kas nepieciešams to nonākšanai Zemes atmosfērā," bilst Raitis Misa. "Tās trakākas domas, kas nav nereālas, bet praktiskas darbības nav sāktas." Aktīvas darbības, kā novākt esošās atlūzas, nav, jo tas ir dārgi. Šobrīd aktuālākais - samazināt jaunu veidošanas ātrumu. Zemes dvīnes - Veneras - izpēte Nesen Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija (NASA) nāca klajā ar paziņojumu ar nākotnē iecerētām misijām uz Venēru. šo planētu mēdz dēvēt arī par Zemes dvīņumāsu, jo izcelšanās laiks abām ir līdzīgs. Arī izmēros tās daudz neatšķiras, taču rakstura ziņā tās ir pilnīgi pretējas. Kāpēc Zemes dvīne pārvērtās par karstu un indīgu gāzu mākoni ar augstu atmosfēras spiedienu un kādu derīgu informāciju mums varētu sniegt plānotas NASA misijas, skaidro Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Muzeja eksperts Ilgonis Vilks. Viņš norāda, ka abas planētas ir veidojušās apmēram vienā laikā – pirms 4,5 miljardiem gadu, bet, kad sāka Venēru pētīt no kosmosa, ieraudzīja lielās atšķirības – biezie, necaurspīdīgie mākoņi, kuriem cauri neiet saules gaisma un nevar arī paskatīties ar teleskopu. Tur arī ir ārkārtīgi karsts un ārkārtīgi liels spiediens. Tas traucē nolaisties uz planētas virsmas un to pētīt. Venēra – Zemei tuvākā planēta, spožs debess objekts, kas uz Zemes novērojams kā rīta vai vakara zvaigzne, taču izaicinājumi to pētīt – pamatīgi. Ārkārtīgi augstā temperatūra un lielais spiediens nebūt nav vienīgie parametri, kas Venēru padara īpašu. Kā nākamo faktoru varētu minēt Venēras specifisko atmosfēru, kas saistīta ar augsto temperatūru, un to plašāk raksturo Ilgonis Vilks.

Līdz ar Latvijas valsts izveidi tapa arī drošības dienests, kura uzdevums bija rūpēties par valsts drošību īpaši tik saspringtā vēstures posmā. Latvijā tapis nebijis pētījums par valsts drošības dienesta vēsturi. Kāds šis dienests bijis Latvijā starpkaru periodā, kādi bija valsts drošības riski tolaik un kā darbojās operatīvie dienesti, saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Stāsta pētījuma autori - vēsturnieki Aiga Bērziņa un Guntis Vāveris. Spiegu dzīve 20. gadsimta 40.-50.gados Mikrofoni un fotokameras, kuras bija iestrādātas rokas pulksteņos, šķiltavās, pildspalvās vai cigarešu paciņās - nebija ikdienišķākie spiegu darbarīki, ko izmantoja Padomju Savienības drošības dienestu un šeit nosūtītie rietumvalstu izlūkošanas darbinieki Aukstā kara sākumposmā pagājušā gadsimta 40. gadu beigas un 50. gados. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis atklāj, kādas bija abu pušu metodes informācijas ieguvē un izplatīšanā minētajā laikā posmā, kad Padomju Latvijā britu un amerikāņu zdevumā tika iesūti latviešu aģenti, kuri šeit nonāca čekas nagos. Vēsturnieks stāsta par kodu sistēmu, proti, kad slepenais aģents bija notverts un atmaskots un viņš čekistu uzraudzībā raidīja ziņojumus uz Rietumiem.

Ja ainava ar brūnaļu Latvijas pļavās bija bieži sastopama vēl 30 gadus senā pagātnē, tad mūsdienās tas ir tik reti manāms, ka biotopu ekspertiem nākas saukt talkā īpašus strādniekus. Jau ceturto gadu darba sezonu atsācis mobilais ganāmpulks, kuram uzticēts visai Latvijas dabai svarīgs uzdevums - ganīties dabiskajos zālājos, kuri bez viņu klātbūtnes izzustu daudz straujāk. Kā norit dzīve šajās ganībās un kur palikušas bagātīgās pļavas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Dabas fonda GrassLIFE projekta zālāju biotopu eksperte Baiba Strazdiņa un Latvijas Dabas fonda mobilā ganāmpulka koordinators Jānis Andrušaitis. Meklēsim gaiļbiksītes! “Meklēsim gaiļbiksītes” - šāds nosaukums dots sabiedriskās zinātnes inicitatīvai, kas pieder Igaunijai, Tartu universitātes pētniekiem, bet tālāk sasniegusi gan Latviju, gan daudzas citas Eiropas valstis. Un nu jau otro gadu arī sabiedrība Latvijā tiek aicināta meklēt, pētīt, skaitīt, fotografēt gaiļbiksītes un to nozīmi dabā. Tieši par šo augu nozīmi un to, kā un kāpēc jāskaita gaiļbiksītes, saruna ar portāla “Dabasdati.lv” koordinatori un eksperti Latvijas Dabas fondā Ilzi Priednieci. Gaiļbiksīšu ziedēšanas laiks ir maijā, bet pielikt klāt savu roku akcijas rezultātiem vēl ir iespējams. Tātad, ja dodaties dabā, līdzi vajadzētu ņemt viedtālruni vai planšeti, vērt vaļā mājas lapu www.gailbiksite.lv un tālāk jau skaitīt abu ziedu veidus un attiecīgajā mājas lapas sadaļā ievadīt atbilstošu skaitu. Vēlams arī redzēto nofotografēt, un aicinājums arī sociālajos medijos dalīties ar informāciju, lietojot tēmturi #Latvijameklēgaiļbiksītes. Līdz ar to sabiedriskā zinātne var kļūt par visas ģimenes notikumu. Ja runājam par 2020. gada datiem, tad Latvijā ziņojumi par gaiļbiksītēm bija no apmēram 170 vietām. Savukārt dati par šo gadu ar valstu sadalījumu varētu tapt zināmi jau nākamnedēļ. Lai tad izdodas vēl noķert kādu gaiļbiksīti, kuras lapas, starp citu, lietojamas arī salātos.

Sākot ar telefona aplikāciju, kas brīdina par sastrēgumu ceļā uz darbu, beidzot ar lieliem satelītu attēliem, kas norāda uz plūdiem vai plašiem savvaļas ugunsgrēkiem. Mūsu ikdiena paiet roku rokā ar tehnoloģijām, kas ļauj paskatīties uz Zemi un mūsu vietu tajā no agrāk neiedomājamiem skatu punktiem. Iespēja tik precīzi kartēt un izzināt vietas, kur pat cilvēkam nav iespējas spert savu kāju, ir tikai mūsdienās. Par ģeoinformātiku raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes (LU)  Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras vadītājs Aivars Markots un šīs pašas fakultātes doktorants un Lauku atbalsta dienesta ģeogrāfiskās informācijas sistēmas speciālists Harijs Ijabs. Mērniecības un kartēšanas instrumenti pēdējās desmitgadēs ir strauji mainījušies. Mūsdienās visa dzīve speciālistiem šajā jomā notiek daļēji telefonā vai caur datoru. Telpiskos datus palīdz iegūt arī droni. "Ja agrāk iztēlojāmies kartogrāfu kā cilvēku, kas pats staigā gar upēm un zīmē uz papīra un mēra visu, šobrīd esam attīstījušies tik tālu, ka Ģeogrāfiskās informātikas aģentūra izmanto mašīnmācīšanās algoritmus, kas paši atrod vajadzīgās lietas uzņemtajā attēlā un cilvēkam pat vairs nav jāzīmē karte, to uzzīmē dators un cilvēks tikai pielabo, jo ir lietas, ko algoritmi palaiž garām," skaidro Harijs Ijabs. "Varētu teikt, ka manuālais darbs sarūk, bet intelektuālais darbs pieaug šajā jomā." "Ģeoinformātika attīstījās tieši ar vajadzību apstrādāt telpiskos datus, pirmām kārtām, mežsaimniecībā. Tagad izmantojam ģeoinformātiku praktiski visās jomās, arī noziedznieku ķeršanā," bilst Aivars Markots. Pēdējās desmitgades laikā mašīnmācīšanas ir sākusi uzvaras gājienu un tas paver starpdisciplināras iespējas. "Ģeoinformātikas speciālists ir hibrīds, tas ir cilvēks, kurš ir pa pusei dabas bērns, pa pusei tehnikas entuziasts," norāda Harijs Ijabs. Ir jāorientējas dabā un jābūt IT speciālistam, tad cilvēks var sevi saukt par ģeoinformātikas speciālistu. "Datoriķis, ja nepazīst dabu, viņam ir pagrūti saprast to, ko vajadzētu un kādā virzienā grib iet mēs, ģeogrāfi. Ģeogrāfam jāspēj izvirzīt idejas un vajadzības, tad kopā ar datorspeciālistiem. Reizēm arī viens bez otra aiztiek, bet labāks ir komandas darbs," atzīst Aivars Markots. IT speciālists var kļūt par ģeoinformātikas speciālistu, jo puse izglītības jau ir, bet dabas procesi būs jāapgūst, ko no satelītiem saņemtie signāli "Nevar visu iegūt, datoru paliekot zem spilvena, ir daudz jāmācās vienā jomā un otrā, kad saliekam kopā, veidojas jauni produkti, idejas un virzieni, kur izmantot," tā Aivars Markots.

Divi miljardi pasaules iedzīvotāju ikdienu riskē ar savu veselību, dzerot cilvēka veselībai nepiemērotu ūdeni. Nepilnam miljardam nav pieejama ūdens apgādes sistēma mājās, bet 144 miljoni iedzīvotāju pasaulē ikdienas ir atkarīgi no virszemes ūdens resursiem. Šos datus apkopojusi Pasaules veselības organizācija, ceļot trauksmi par dzeramā ūdens resursu nepietiekamību. Nabadzība, sociālā atstumtība, samilzušas vides piesārņojuma problēmas un slikta pārvaldība - šie ir tikai daži no cēloņiem, kas liek cilvēkiem citviet pasaulē cīnīties, lai remdētu slāpes. Lai palīdzētu attīrīt dzeramo ūdeni Dienvidamerikā, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieki piedāvā elektroķīmiskās dezinfekcijas tehnoloģiju, kas ļauj efektīvi likvidēt mikrobioloģisko piesārņojumu. Kāda ir dzeramā ūdens situācija pasaulē un kā inženieri var palīdzēt, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras asociētā profesore Linda Mežule un Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Magda Jentgena vērtē, ka dzeramā ūdens pieejamība un kvalitāte Latvijā līdz šim ir laba. "Daudz labāka situācija nekā cituviet, ir pieejams krāna ūdens dzeršanai, bet jārunā par visu saldūdens resursu, kas pieejams, kurš ir svarīgs lauksaimniecībā un jebkurā ražošanas procesā. Svarīgi skatīties uz šo resursu kopumā," atzīst Magda Jentgena. "Diemžēl Latvijā virszemes ūdeņu kvalitāte ir zem vidējās Eiropā, tāpēc, ja līdz šim esam bijuš labā situācijā ar ūdens daudzumu, pēdējos gados, redzot, ka kļūst sausāks, paliek arī mazāk ūdens. Ūdens trūkumu sākam izjust arī Latvijā, protams, ne tik izteikti kā citviet pasaulē. Tā ir lieta, par kuru jādomā arī mums," turpina Magda Jentgena. Linda Mežule atzīst, ka mums ir paveicies, ūdens ir pietiekamā daudzumā un kvalitāte ir ļoti laba. "Tāpēc sāka skatīties, kā palīdzēt citiem reģioniem. Viens ir Indija, kur trūkst dzeramā ūdens, un Latīņamerika, kur ūdens apjoms ir pietiekams, bet problēma ir tā kvalitāte. Tur varam dot zināšanas, kā pareizi attīrīt un nodrošināt kvalitāti," skaidro Linda Mežule. Indijā ūdenī var būt gan ķīmiskais, gan bioloģiskais piesārņojums un cīnīties ir grūti. Savukārt Latīņamerikā jāskatās, kurā reģionā, - kalnainos reģionos ir vienas problēmas, mūžamežu teritorijā - citas. "Ūdens tur periodiski ir lielā daudzumā un tad to uzkrāj lielās tvertnēs, līdz ar mikrobioloģiskais piesārņojums ir lielākā problēma," atzīst Linda Mežule. Top jauns bionoārdāmai polimērs no atjaunojamiem resursiem No cukura un piena atliekām, ko izbarojam baktērijām, ir iespējams iegūt pārklājumu, kas ilgāk saglabā svaigas ogas un augļus un vēlāk noārdās apkārtējā vidē. Tā īsumā var teikt par risinājumu, pie kura šobrīd strādā mūsu zinātnieki, lai izveidotu jaunu bionoārdāmo polimēru no atjaunojamiem resursiem. Saskaņā ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem augļu, ogu un dārzeņu zudumu kopapjoms uzglabāšanas laikā Eiropas Savienībā sasniedz 45% no kopējās ražas. Tā ir gandrīz puse no saražotās produkcijas, ko nav iespējams realizēt. Savukārt pārtikas produktu atkritumi rada siltumnīcefekta gāzu izdalīšanos, kas ietekmē klimata pārmaiņas. Kā  ilgāk saglabāt svaigas zemenes, avenes un citas ogas un augļus vienlaikus nepiesārņojot vidi, radot šo jauno materiālu? Risinājumu meklē Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta un Dārzkopības institūta zinātnieki, kuri 2019. gada beigās uzsāka projekta “Bionoārdāmo polimēru iegūšana no atjaunojamiem resursiem augļu aizsargplēvju un iepakojuma materiālu izstrādei” īstenošanu. Latvijas Universitātes Bioloģijas  institūta Rūpnieciskās mikrobioloģijas un pārtikas biotehnoloģijas laboratorijas vadītājs Pāvels Semjonovs stāstu par videi draudzīgā  iepakojuma radīšanu sāk ar skaidrojumu par sūkalām, kas rodas ražojot piena produktus.

Klajā nākusi ģeologa Kristapa Lamstera grāmata par mūsdienu ledājiem, kas ir unikāls polārajai izpētei veltīts izdevums latviešu valodā. Ar ko ledāji aizrāvuši pašu autoru un kā tie mainījušies senatnē un mainās arī šodien, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters. Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā apgādā izdota monogrāfija “Mūsdienu ledāji”. Grāmatas autors ir LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors, Dr.ģeol. Kristaps Lamsters, kurš kopā ar kolēģiem no 2014. gada īsteno ekspedīcijas uz mūsdienu ledājiem un veic to zinātniskus pētījumus. Monogrāfijā apskatīti mūsdienu ledāju attīstības, izplatības un dinamikas nozīmīgākie aspekti. Detalizēti raksturoti polārie reģioni – Arktika un Antarktika, kur atrodas vienīgie mūsdienu ledus vairogi, kā arī apskatīti galvenie mūsdienu ledāju izplatības reģioni pasaulē. Atsevišķa sadaļa veltīta arī ledus veidojumiem un ledājiem ārpus Zemes.  Okeāna dzīļu pētniecība Dziļums, ūdens spiediens un slikta redzamība ir galvenie faktori, kas liedz pamatīgi izpētīt pasaules okeānus. Kāda aparatūra ir vajadzīga un kā tā darbojas dziļūdeņu pētniecība, skaidro Hidroekoloģijas institūta direktors un vadošais pētnieks Juris Aigars, kura pētniecības lauks ir Baltijas jūras ekosistēma. Salīdzinājumam - Baltijas jūras vidējais dziļums ir 55 metri, okeānu vidējais dziļums ir aptuveni 4 kilometri, dziļākā vieta ir Marianas dziļvaga - teju 11 kilometri. Mēdz teikt, ka kosmoss ir labāk izpētīts nekā visi pieci pasaules okeāni, kas apņem 71 % no visas mūsu planētas. Kas ir tie sarežģījumi,  ar ko pētniekiem jāsastopas skenējot šos ūdeņus un vācot paraugus? Tāpat kā uz zemes virsmas arī okeānos ir kalnu grēdas, aizas un ielejas. Par lielo reljefu liecina pētījumi saistībā ar traģisko gadījumu, kad 2014 gadā Indijas okeānā iekrita un pazuda Malaizijas pasažieru lidmašīna tas meklējumi ilga četrus gadus, bet okeāna dzīles neko neizdevās atrast.  

Svaigs gaiss telpās un energoefektivitāte vienlaikus. Ne reti ēku īpašnieki vai apsaimniekotāji izvēlas par labu vienai vai otrai, jo abas komponentes apvienot dažkārt šķiet teju neiespējami. Pētījums parāda, ka gaisa kvalitāte Latvijas skolās nav pietiekama. Labi nopakotās siltinātās ēkas patiešām rada mazākus siltuma zudumus, ietaupot energoresursus un līdzekļus, ko tērējam par apkuri, bet, kur šajā visā procesā paliek gaisa kvalitāte? Jāņem vērā, ka tā ietekmē mūsu ikdienu ne mazāk kā klimats telpā. Par to tapusi disertācija, kurā izstrādāti vairāki scenāriji. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina tā autore - Rīgas Tehniskās Universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Līva Asere. "Veidojot energoefektīvas izglītības iestādes un citas ēkas, mēs esam panākuši, ka telpa ir hermētiskāka, bet cilvēki telpā arvien ir daudz, viņi izelpo ogļskābo gāzi, CO2 rādītājs aug, ja neventilē, paliek arvien grūtāk koncentrēties," norāda Līva Asare. Bet ir iespējams, būs risinājumi, lai būtu gan energoefektīva ēka, gan iekštelpu gaisa kvalitāte būs laba. Pētniece norāda, ka siltinot ēkas, galvenais mērķis samazināt finanšu līdzekļus, ko tērējam par siltumenerģiju, bet vēdinot, atverot logu, tos atkal nākas tērēt, bet uzstādītās iekšējās ventilācijas sistēmas ēkās parasti neizmanto. Līvas Asares veiktajā pētījumā vērtēts, kā mainās gaisa kvalitāte un dažādi ar gaisa kvalitāti saistīti rādītāji Liepājas skolās, kad telpās ir skolēni, kā arī, jadarbina ventilāciju vai vēdina, atverot logu. "Tas saistīts skolēnu sekmju pieaugumu, uzlabojoties gaisa kvalitātei, uzlabojas produktivitāte, tas ir savīts kopā ar iespēju iegūt labāku izglītību, iespēju iegūt labāk apmaksātu un savu devumu sniegt atpakaļ valstij," norāda Līva Asare. Gaisa kvalitāte šobrīd radīs sekas cilvēkiem nākotnē saistībā ar iespēju iegūt labāku darbu. Ventilācijas jautājumu risinājumi senatnē Ēku apsildīšana, ēst gatavošana un uzturēšanās mūsu senču būvētajās ēkās prasīja risinājumus, kas apvienotu siltuma un svaiga gaisa cirkulāciju, kādu funkciju veica skursteņi un dūmeņi, kad tos sāka būvēt un kam bija paredzēti logi? Nevar konkrēti pateikt, kad zemnieku mājās parādījās skursteņi un stikloti logi, jo saimnieciskā attīstība notika visai nevienmērīgi: kamēr piepilsētu nami un ēkas Kurzemē un Zemgalē jau lepojās ar dūmeņiem, tikām Vidzemē ļaudis mita dzīvojamās rijās vai Latgalē dzīvoja dūmistabās, stāsta Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēstures zinātņu doktors Mārtiņš Kuplais. Vāji apgaismoti, citviet vairāk vai mazāk piedūmoti – tādi bija mūsu senču nami vēl 18. gadsimtā.

Vienlaikus sīki un tomēr vareni - vīrusi uz šīs planētas ir daudzskaitlīgāki par cilvēkiem un bijuši te jau krietni senāk par mums. Tāpēc jāteic - kā organisms vīruss ir vērā ņemams, neskatoties uz savu primitīvo uzbūvi. Kas tad īsti ir vīrusi, kā tie vairojas, veido mutācijas un kāpēc tie ne vienmēr ir sliktie slimību izraisītāji, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro bioloģijas zinātņu doktore Baiba Niedre-Otomere. Pētniece arī savā "Facebook.com" profilā interesanti stāsta par vīrusiem. Vakcības pret vīrusu izraisītām saslimšanām Vīrusu izraisītas saslimšanas cilvēkiem nav nekas svešs, un arī vakcīnas pret tām jau radītas sen. Laika gaitā gan mainījušies principi vakcīnu izstrādē, un pret kādu saslimšanu tā arī nav izdevies vakcīnu radīt. Kāpēc tā un kas būtu jāzina par pašlaik tik aktuālo Covid-19 vakcīnu mehānismu, skaidro profesors Kaspars Tārs. Lai radītu vakcīnu, nepieciešams tuvāk izpētīt infekciju izraisošo organismu, un šāda izpēte sākusies jau pirms vairākiem gadsimtiem. Tā bijusi aktuāla arī pēdējā gada laikā, kad zinātnieku sadarbības rezultātā tapusi vakcīna pret koronavīrusa radīto saslimšanu Covid-19. Turpmāko stāstu lielā mērā veltām atšķirībām dažādu Covid-19 vakcīnu starpā, un to izstāstīt palīdzēs profesors Kaspars Tārs. Bet pašā sākumā būtiski noskaidrot - kāpēc pret vienu vīrusa saslimšanu iespējams strauji radīt jaunu vakcīnu, kamēr pret citu saslimšanu, par kuru zināms jau gadiem, tas tā arī nav izdevies, un te kā piemēru var minēt HIV infekciju.

Klajā nākusi apjomīga monogrāfija, kas veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā. Šī grāmata ne tikai min vispārzināmus faktus par karu, bet sniedz unikālu ieskatu sociālās dzīves aspektos šajā periodā. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu. Vēsture nav tikai sausi fakti, skaitļi, hronoloģiskā virknē rindoti notikumi - tā ir sadzīve, kultūra, sabiedrība un sociālā sistēma, kuru ne vienmēr detalizēti apraksta vēstures grāmatās. Taču nule iznākusī grāmata par Latviju laika posmā no 1914.-1920. gadam stāsta tieši šo, mazāk zināmo, taču ne mazāk interesanto un būtisko vēsturi. Latvijas vēstures institūtā, profesora Dr. hist. Ērika Jēkabsona vadībā iznākusi jauna autoru kolektīva grāmata “Karš un sabiedrība Latvijā 1914–1920”. Šī monogrāfija ir pirmais mēģinājums Latvijas historiogrāfijā apkopojoši analizēt Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara ietekmi uz sabiedrību. Kā karš iespaido sabiedrības ikdienu? Kādas ir kara izraisītās krīzes izpausmes? Pārtikas trūkums, slimības, pieaugošais noziedzības līmenis, izmaiņas gan dzimšu attiecībās, gan augstskolu klausītāju (studentu) jeb topošās nācijas elites dzīvē un galveno tautas tradicionālo svētku tradīcijās, atzīmēta arī kara ietekme uz ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. Latvijas situācija 1914.–1920. gadā neapšaubāmi bija sevišķi sarežģīta, pat unikāla visas Eiropas mērogā, un tā noder par izcilu piemēru, lai atspoguļotu militāri politiskos un sociālos procesus arī Eiropā kopumā, jo Latvijas teritorija un sabiedrība īsā laika posmā tika pakļauta ne vien intensīvai karadarbībai, bet arī masu deportācijām, Vācijas okupācijai, boļševiku režīmam, epidēmijām, sociālai katastrofai, pilsoņu kara elementiem, cīņai par neatkarību ar vairākiem ienaidniekiem. Pirmā pasaules kara blindāža Olainē Nu jau trešo gadu pēc kārtas Olainē  interesenti var izstaigāt Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutu. Ir iespēja ieiet iekšā blindāžā, kas rekonstruēta pēc arheoloģisko izrakumu atradumiem šajā vietā. Par rekonstruēto  blindāžu  Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutā Olainē stāsta Olaines Vēstures un mākslas muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis. Tagad apkārt blindāžai ir izaugusi un attīstījusies pilsēta un, lai izstaigātu I Pasaules kara takas, kur reiz atradusies krievu armijas aizsardzības līnija, nav jābrien pa purvu, bet nepilnu 200 metru attālumā no Olaines muzeja ikviens var aiziet līdz rekonstruētai blindāžai, zemnīcai un aplūkot kareivju piederumus, kas atrasti bijušajā purvā, kur risinājās kara darbība. Rosība te sākusies 1915. gada oktobrī, kad ieradušies karotāji no 48. Sibīrijas strēlnieku pulka, periodiski uzturējušies arī latviešu strēlnieki no 1. Daugavgrīvas bataljona un Zemgales 5. bataljona, stāsta Māris Ribickis un aizved pie nelielas baļķu būves, kurai uz jumta kā tortes kārtas ir pamīšus sakrauti smilšu maisi un baļķi – aizsardzība pret ložu, šrapneļu un šķembu trāpījumiem. "Nakti pavadījām netālu no kaujas lauka artileristu blindāžās. No rīta bija jāiet uz „Lapsām", netālu no Olaines stacijas, kur dažas dienas un naktis pavadījām zem klajas debess, mežā. Dabūdami zināt, kā vēl dažas dienas būs jāpaliek uz vietas, stājamies enerģiski pie zemju būdu celšanas. Zemnīcām durvis, aiz dēļu trūkuma, sapinām no paegļu zariem. Enģēm stiepules un krāsnīm ķieģeļus varēja pa pilnam dabūt nopostītajā Olaines stacijā, kur, kā mūsu kaimiņi krievi stāstīja, nevarot iet jo vācietis varot redzēt un apšaudot," vēsta kāda karavīra atmiņas. Daudzas karavīru atmiņas Olaines vēsturnieks atradis, vētījot Krievijas arhīvos pieejamos kaujas žurnālus, taču šo fragmentu no latviešu strēlnieka stāsta var izlasīt 1925. gada janvārī publicētajā „Jēkabpils Vēstnesī”, kas digitālajā versijā rodams interneta vietnē periodika.lv.

Šo sestdien, 5.jūnijā, visā Latvijā, izņemot Rīgu, iedzīvotāji aicināti vēlēt pašvaldību. Katram iedzīvotājam ir savi apsvērumi par labu vienam vai otram politiskam spēkam, taču viena no jomām, ko jau vairākus gadus pirms vēlēšanām analizē vadošās vides organizācijas Latvijā, ir vides jautājumi.  Skaidrs, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju ir būtiski dzīvot zaļā, veselīgā un drošā vidē, taču cik būtiski tas ir pašām partijām? Ko sola partijas un kāda ir partiju izpratne par vietējām vides problēmām, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs, Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga un Latvijas Dabas fonda  padomes locekle Lelde Eņģele. Pētījums: Zaļās investīcijas rada ieguvumus gan ekonomikai Šī gada pavasarī klajā nācis Starptautiskā Valūtas fonda ziņojums, kurā neapgāžami pierādīts - zaļās investīcijas rada ieguvumus gan ekonomikai, gan planētai. Īpaši uzsvērta šādu investīciju nozīme iekšzemes kopprodukta pieaugumā. Kādā veidā to ir iespējams izmērīt un vai ar iekšzemes kopprodukta rādītāju ir pietiekami, lai novērtētu zaļo investīciju vērtību? “Zaļo” projektu ilgtermiņa nozīmi, kā arī iespēju to izmērīt finansiāli skaidro Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs. Starptautisku organizāciju un universitāšu sadarbības rezultātā iegūtu datu kopa, kas ietver pārskatu par 40 valstu investīcijām gandrīz 30 gadu garumā. Tā varētu raksturot jauno Starptautiskā Valūtas fonda ziņojumu. Tas kalpo kā apliecinājums zaļo ieguldījumu pozitīvajai ietekmei uz iespēju radīt jaunas darba vietas, veicināt iekšzemes kopproduktu jeb IKP un neapšaubāmi arī saglabāt vidi.

Pieaugot zināšanām par cilvēka ietekmi uz vidi un paša veselību, pieaudzis arī patērētāju pieprasījums pēc produktiem, kuri rada mazākus veselības riskus un vienlaikus arī mazāku slodzi videi. Uz šo pieprasījumu reaģē arī skaistumkopšanas nozare, kas savulaik ir intensīvi izmantojusi naftasproduktus un radījusi dažādus videi nedraudzīgus savienojumus. Kā nozare mainās, kā zinātnieki atrod jaunas izejvielas un formulas skaistumkopšanas produktu radīšanā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "L'Oréal Baltic" zinātnisko projektu vadītāja Ilze Dimanta un uzņēmuma "Madara Cosmetics" padomes priekšsēdētāja un Latvijas Universitātes pētniece Anna Ramata-Stunda. Saules labvēlīgā un arī kaitīgā ietekme Sauli varētu pielīdzināt medikamentam, pareizās devās lietots tas rada vajadzīgo pozitīvo efektu, bet, ja to pārdozē, problēmas ādai rodas gan virspusēji, gan dziļāk - šūnu līmenī. Kā gūt no saules tikai to labāko un kā sevi laikus pasargāt no nevēlamām ietekmēm? Saule un saules gaisma tiek uzskatīta par veselības avotu, no kura smelties D vitamīnu. Taču tajā pašā laikā runājam arī par agresīvu sauli, kas rada apdegumus. Cik liela loma šajā nelabvēlīgajā ietekmē ir saulei un cik - pašam cilvēkam, skaidro dermatoloģe, veneroloģe, estētiskās medicīnas speciāliste Dina Mihailova. Saules starus mēs uzņemam caur acīm, un tādā veidā tiek palaisti tālāki bioķīmiski cikli, kuros iesaistās jau pieminētais dziedzeris epifīze galvas smadzenēs. Protams, saule mūsu organismā ienāk arī caur ādu, tā rezultātā sākas šūnu kustība, arī asinsvadi uz brīdi sajūtas labāk. Bet svarīgi atcerēties, ka visi labumi ir tad, ja ar atrašanos saulē nepārspīlējam. Par ultravioletajiem un citiem stariem, kas nonāk uz Zemes un labumu var pārvērst nelabumā, turpinājumā stāsta Dina Mihailova.

Austrumu un Rietumvalstu kultūru atšķirības var likties kā teju nepārvarama plaisa, taču tā nebūt nav. Apgūstot vienas un otras kultūras paražas, valodas, sadzīves nerakstītos likumus un paradumus, mēs bruģējam ceļu uz sadarbību, kas ir cilvēces veiksmīgās evolūcijas pamatā. Kā valoda un zināšanas par citu, pavisam atšķirīgu vidi, ļauj iejusties eiropietim austrumu pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj arābistikas eksperte, arābu valodas docētāja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Ingrīda Kleinhofa un šīs pašas fakultātes vadošais pētnieks, vēsturnieks un starpkultūru sakaru eksperts profesors Kaspars Kļaviņš. Skaņas veidošanās anatomija Specifiskas skaņas sastopamas ikvienā valodā un nereti tās kļūst par klupšanas akmeni valodu apgūstot, un tās arī atmasko, ja konkrētā valoda cilvēkam nav dzimtā. Vai dažādās skaņas nozīmē arī to, ka cilvēki pašu skaņu veido anatomiski atšķirīgi. Kaut kur degunā, kaut kur rīklē, tuvu pie lūpām - šādus apzīmējumus visticamāk daudzi būs lietojuši, raksturojot skaņas atšķirīgām valodām. Daudzveidība valodu un skaņu pasaulē patiešām ir iespaidīga, bet vai tas kaut kādā mērā nozīmē arī to, ka skaņas anatomija būtu dažāda? Filoloģijas doktors, vadošais pētnieks Latviešu valodas institūtā Juris Grigorjevs skaidro gan skaņas veidošanās principu, gan to, kāds vecums ir robežlīnija veiksmīgai valodas apguvei tālākajā dzīvē. Mācoties svešvalodas, nemainās mūsu anatomija, bet mainās paņēmieni, kā skaņas izrunā. Valodu apguves kontekstā vēlreiz jāatgādina Jura Grigorjeva sacītais, ka pamatiemaņas attiecībā pret kādu valodu attīstās pirmo divu dzīves gadu laikā. To, kas nav ielikts šajā periodā, pēc tam attīstīt ir grūtāk. Tāpēc, jo vēlāk dzīves gaitā mācāmies valodas, jo sarežģītāk tas varētu būt. Būtiska ietekme ir arī videi, kurā notiek valodu apguve. Starp citu, vēstures gaitā sakrājies daudz stāstu par tā saucamo Maugļa fenomenu, kad bērns uzaudzis dzīvnieku barā, un tas ietekmējis arī tā valodas attīstību. Vēsturnieki un pētnieki uzskata, ka 19. gadsimtā Indijā atrastais zēns - vilks vārdā Dina Saničars, kurš atrašanas brīdī spējis izdvest tikai dobjas rīkles skaņas, bijis prototips Radjarda Kiplinga “Džungļu grāmatas” Mauglim. Videi ir loma arī bilingvālās ģimenēs, kur bērns dzird un apgūst divas valodas. Jo vairāk atšķirīgu skaņu būs kādā svešvalodā, jo grūtāka varētu būt tās apguve, un skaņu veidošana varētu arī radīt sasprindzinājumu žoklī vai izmaiņas balss tembrā. Starp atšķirīgām skaņām nav pat jāmeklē nekas eksotisks. Juris Grigorjevs skaidro, ka latviešu valodas 12 garos un īsos patskaņos, ņemot vērā to kvalitātes atšķirības, varētu reducēt līdz skaitlim seši, bet skandināvu valodās patskaņu ir vairāk nekā 10, un ar to jau sākas izaicinājums.

Pandēmijas ierobežojumu dēļ jau vairāk nekā gadu cilvēki meklē izklaides ārpus telpām un dabas takas, parki, meži, pastaigas gar ūdeņiem ir īpaši vilinoša nodarbe pavasara brīvdienās. Taču arī te, tāpat kā kinoteātri, koncertzālē vai atrakciju parkā, kurus šobrīd nevaram apmeklēt, ir uzvedības normas, kas jāievēro. Pēdējā gada laikā pieaudzis dabas taku un citu dažādu brīvdabas vietu apmeklētāju skaits. Ko tas nodara dabai, īpaši pavasarī, kad ir ligzdošanas laiks un dzīvniekiem jāaprūpē mazuļi, kā uzvesties dabā, lai neradītu traucējumu un lieku slodzi tai jeb kā atpūsties dabā videi draudzīgi, raidījumā Zināmais nezināmajā iesaka Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas Administratīvās daļas vadītājs Artūrs Jansons, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs, ornitologs Viesturs Ķerus un Pasaules Dabas fonda vadītājs Jānis Rozītis. "Cilvēku skaits, kas dodas gan uz dabas takām, gan vienkārši mežā, ir pieaudzis. Tradicionālajos objektos cilvēku daudzums ir tā pieaudzis, ka, meklējot vientulību, cilvēki iet arī citur," atzīst Artūrs Jansons. Tā kā cilvēku skaits dabā ir pieaudzis, svarīgi ir ievērot "ceļu satiksmes noteikumus dabā" un jautājumu klāsts ir plašāks par atgādinājumu neatstāt atkritumus aiz sevis dabā, vērtē Jānis Rozītis. Šajā laikā, kad putni ligzdo, viņus var izbiedēt troksnis, ko rada cilvēki. Var arī izbradāt uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas. "Ja no zemes paceļas pie kājām putns, metiet tai vietai līkumu, jo visticamāk ir tik tuvu pielaidis, jo sēž uz ligzdas. Otrs - nevajadzētu ļaut brīvi skriet suņiem ne pludmalē, ne mežā, jo viņi var izpostīt uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas," norāda Viesturs Ķerus. Jānis Rozītis atgādina, ka nevajag dabā atstāt līdzi paņemto pārtiku ar domu, ka to jau paēdīs dzīvnieki, un nevajag arī speciāli ņemt līdzi pārtiku tiem dzīvniekiem, kas ir atgriezti dabā. Dzīvnieku barošana ir kaitējums dzīvniekiem un arī risks pašiem apmeklētājiem. Arī pusēsto maizes šķēli vajag likt atpakaļ somā, nevis atstāt dzīvniekiem. Tāpat svarīgi, lai neradītu lieku stresu meža iemītniekiem, dabā uzvesties klusu.  lai arī cilvēkiem iesaka lietot saules aizsargkrēmu, dabas aizsargi mudina padomāt par tā nepieciešamību, jo peldsezonas laikā tieši no kosmētikas rodas piesārņojums ūdenī. Labas uzvedības etiķete Zooloģiskajā dārzā Ar smaidu atceramies neseno gadījumu, kad kāds Rīgas Zooloģiskā dārza apmeklētājs sūdzējās par ķenguru, kurš pēc viņa domām, gulēja nedabiskā pozā, bet Zooloģiskā dārza vēsturē diemžēl ir arī traģisku gadījumi, kad apmeklētāji, neievērojot brīdinājuma zīmes, ir līdz nāvei pārbarojuši dzīvniekus. Kāda ir labas uzvedības etiķete zoodārzā un kā tās neievērošana ietekmē dzīvniekus? Kopš 19. gadsimta vidus, kad pasaulē atvērās pirmie publiskie zooloģiskie dārzi, ir pagājis krietns laiks, kopš tie no cilvēku izklaides un atpūtas vietām ir kļuvuši par dzīvnieku sugu saglabāšanas, vairošanas un izglītības centriem. Arī Rīgas Zooloģiskais dārzs ir šajā skaitā. Bet kā ir ar apmeklētājiem? Cik lielā mērā viņi saprot, kā pareizi te vērot dzīvniekus, nedauzot ar rokām pret nožogojumu, skaļi neklaigājot un nebarojot tos, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Baltijas jūra ir ne tikai mūsu dabas bagātība vārdos, tā arī mūsu atbildība darbos. Viens no darbiem, ko varam darīt, ir pētīt jūru un šajos pētījumos arī balstīt mūsu saimniekošanu un dzīvi jūras krastos. Latviešu hidrobiologs Andris Andrušaitis saņēmis Baltijas Jūras fonda balvu par ieguldījumu Baltijas jūras pētniecībā. Šādu apbalvojumu ieguvusi arī Somijas zinātniece Kaisa Kononena, ar kuru kopā strādājis Andrušaitis. Abi zinātnieki apbalvojumu saņēmuši par plaša, starptautiska projekta – Baltijas jūras izpētes programmas izveidošanu un uzturēšanu jau vairāk nekā 15 gadus. Šī projekta mērķis ir apvienot, atbalstīt un koordinēt Baltijas jūras valstu jūras pētniecības darbu. Ar pētnieku Andri Andrušaiti tiekamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Dārgumi jūras dzelmē Baltijas jūras ūdens temperatūra, tumšā dzelme un nelielā sāls koncentrācija ir ideāli konservanti koka kuģu vrakiem, tā, runājot par zem ūdens esošām kultūrvēstures vērtībām, atzīst ahheologs Jānis Meinerts. Konkrētu skaitu ar Baltijas jūras dzelmē nogrimušajiem kuģu vrakiem un kultūrvēsturiskām vietām ir grūti pateikt, kopumā tie ir vairāki desmiti tūkstoši, sākot no akmens laikmeta mājokļiem līdz mūsdienu ūdenstransporta līdzekļiem, kas laika gaitā pazuduši dzelmē "Bez vrakiem Baltijas jūrā ir daudzi citi zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma veidi, kas ir tikpat svarīgi un bieži vien pat vēl daudz vērtīgāki, piemēram, tās ir akmens laikmeta apmetnes, ostas vietas, tilti, aizsprosti, arī tādas vietas, kur mums ir nevis viens kuģa vraks, bet kur ir daudz, pat vairāki desmiti, tās ir dažādu senu jūras kauju vietas, arī tā saucamie kuģu slazdi jeb kuģu kapsētas, skaidro Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes speciālists, arheologs Jānis Meinerts, kuram pašam vēl bijusi izdevība ienirt jūra dzelmē, lai datētu kādu tur nogrimušo dārgumu. Viņš savā amatā nodarbojas ar ūdenī esošo arheoloģisko pieminekļu apzināšanu un sarunā atklāj, ka zemūdens arheologiem būtiskākais darba posms nebūt nav niršana.

Latvijas Dabas fonda uzstādītās putnu tiešraides kameras zina ikviens Latvijas iedzīvotājs, kuru aizrauj dabā notiekošais. Interesi par iespēju sekot putnu dzīvei tiešsaistē jau pauž arī skatītāji citviet pasaulē un savos pirmajos 10 gados ir iegūta ne tikai sabiedrības uzmanība un interese, bet arī daudz vērtīga pašiem ornitologiem. Par unikālo iespēju sekot putnu dzīvei raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar Latvijas dabas fonda pārstāvi ornitologu Jāni Ķuzi. Jaunu putnu sugu novērojumi Latvijā Lai konstatētu retumus, ir jāpazīst parastie putni, saka putnu vērotājs Māris Jaunzemis, kura kontā ir divas jaunas putnu sugas, kuras viņš ir atklājis Latvijā. Tā ir Kaspijas kaija 2001.gadā un ūdeņu čipste 2004. gadā. Viņš stāsta par jaunu putnu sugu novērošanu un ienākšanu Latvijas teritorijā. Katru gadu Latvijā var novērot kādu jaunu putnu sugu, vai tā te būs uz palikšanu, vai tik kāds iemaldījies īpatnis garāmskrejot, to uzreiz ir grūti pateikt, bet kā pamanīt to jauno, to citādo? Māris savu putnu saraks sastādīja 2000. gadā un jau nākamajā gadā tajā parādījās tolaik jauna suga - Kaspijas kaija. Pirmo reizi Latvijā tā konstatēta 2001. gada 6. oktobrī, kad viens pieaugušais putns novērots Papes jūrmalā Liepājas rajonā. Tik nesena šīs kaijas reģistrācija Latvijā skaidrojama ar to, ka līdz pat 20. gadsimta beigām Kaspijas kaija taksonomiski nebija izdalīta par patstāvīgu sugu. Līdz ar to novērotājiem trūka zināšanu un pieredzes Kaspijas kaijas noteikšanā. Iespējams arī, ka pēdējās desmitgadēs Kaspijas kaija sākusi ieceļot Baltijas jūras reģionā lielākā skaitā nekā iepriekš. 2004 gada oktobrī Māris Jaunzemis Papes ezerā putnu gredzenošanas tīklos noķēra ūdeņu čipsti - šis nelielais cielavu dzimtas dziedātājputns Latvijā ir rets caurceļotāja un ziemotājs.  

Cilvēka rīcība vienmēr atstās pēdas vidē, pat, ja tās garāmgājējam nav saskatāmas un atrodas dziļi zemē. Latvijas Universitātes (LU) pētnieki izstrādājuši inovatīvu metodi, ar kuras palīdzību noteikt piesārņojumu gruntī, pētījumi notikuši Inčukalna sērskābā gudrona dīķu apkaimē. Plašāk stāsta Latvijas Universitātes pētnieki Kristaps Lamsters, Jānis Karušs un Dmitrijs Poršonovs. Grunts piesārņojums reizēm ir gan saskatāms, gan sajūtams, piemēram, Inčukalna gudrona dīķos ir monitoringa urbumi, pie kuriem ir jūtams naftas produktu aromāts. Ir diezgan daudz piesārņotu vietu, kuras var iepazīst Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra mājaslapā ievietotā kartē un sarakstā. Kopumā šādu vietu ir ap 3000. "Grunts piesārņojuma reizēm ir vairāk, nekā mums liekas, ka tas ir," skaidro Jānis Karušs. Pētnieki arī satikuši sēņotājus daudz Inčukalna gudrona dīķu apkārtnē, cilvēki vāc sēnes un pat  nenojauš, ka zemē ir piesārņojums un ir arī sēnēs, ko lasa, tas ir. "Lielākā bīstamība, ka vieta ir piesārņota, bet cilvēks ar savām maņām to neredz," vērtē Jānis Karušs. "Lielākoties cilvēki nezina, ka, dodoties mežā vākt ogas un sēnes, smagie metāli var nonākt viņu organismā. Reizēm žēl, ka pašvaldību attieksme ir noraidoša pret potenciālo piesārņojumu. Ir jāveic obligāti šī izpēte visās vietās, kur potenciāli kaut kāds piesārņojums varētu būt un sabiedrībai būtu droši uzturēties apkārtējā vidē," uzskata Kristaps Lamsters. "Esmu ievācis sēnes ap gudrona dīķiem un pamērījis tur metālus. Ēst es to neieteiktu. Es tur esmu atradis gan kadmiju paaugstinātas koncentrācijas, gan dzīvsudrabu, gan cinku, gan eksotiskākus metālus, kā stronciju un cēziju. Neko tādu, kas nogalinātu uzreiz, bet tas nav nekas tāds, ko ēst katru dienu. Tas var būt bīstami," atklāj Dmitrijs Poršonovs. Ar LU zinātnieku izstrādāto metodi noteiks piesārņojumu arī bijušajā Olaines šķidro atkritumu izgāztuves teritorijā, kur nonāca Olaines farmaceitisko rūpnīcu atkritumi. Turpinās arī Inčukalna gudrona dīķu izpēti, kā arī identificēta bijusī degvielas bāze netālu Rīgas, laku un smēreļļu noliktava Brocēnos. Piesārņojums nekur nepazūd, bet izkliedējas apkārtējā vidē, tas saistīts ar gruntsūdeņu kustību lielā mērā. Praktiski visās valstīs ir vietas, kas ir potenciāli piesārņotas. Latvija nav unikāla. Var pārbaudīt jau minētā reģistrā. Pētnieki neiesaka vākt meža veltes blakus lielceļam, arī pamestās vecās militārās zonās nevajadzētu nodarboties ar dabas velšu ievākšanu, jo pastāv iespēja, ka šī objekta ir kādas vielas noplūdušas. Precīzi nav zināms, cik daudz ir piesārņoto vietu, jo arī kartē norādītās, ir minētas kā potenciāli piesārņotas, norāda Dmitrijs Poršonovs. Pētījumi veikti LZP FLLP projektā "Kompleksu ģeofizikālo datu integrēšana un izmantošana grunts piesārņojuma kartēšanā", lzp-2020/2-0171. Inovatīvs risinājums veco autoriepu otrreizējai izmantošanai Kā atbrīvoties no nolietotajām autoriepām, nepiesārņojot vidi, vienlaikus uzlabojot autoceļu kvalitāti? Atbilde – dot riepā otro iespēju, pārvēršot tās ceļa segumā. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ceļu un tiltu katedras vadošais pētnieks Viktors Haritonovs radis risinājumu riepu pārstrādei asfalta segumā. Viņš skaidro, kā notiek šis process un cik lielu platību var noklāt ar vienu riepu. Fakts, ka aizvien lielāka uzmanība tie pievērsta apkārtējais videi, pēdai, ko cilvēks vidē atstāj aiz sevis, tai skaitā atkritumus, ir novedis pie jautājuma, kur likt nolietās automašīnu riepas. Viens risinājums ir piešķirt tām otru mūžu, pārvēršot riepas asfalta segumā. Tas ir gan riepu dzīves turpinājums citā veidolā, kā arī iespēja uzlabot esošos ceļus. Risinājumu jau pirms piecpadsmit gadiem sāka meklēt pētnieks Viktors Haritonovs, skatot un analizējot, kāpēc uz ceļiem veidojas automašīnu iebrauktās rises un kā tās novērst. Šīs vasaras otrajā pusē RTU zinātnieki arī pārbaudīs, kā jaunais no pārstrādājām riepām veidotais segums darbosies praksē. Šobrīd notiek pārrunas, konkrētu kuros ceļa posmos tiks ieklāta šī bitumena un riepu gumijas masa. Viktors Haritonovs arī stāsta, kā soli par solim notiek process - ceļš no lietotās riepas līdz asfalta segumam. Un noslēgumā matemātikas uzdevums - cik lielu platību var noklāt no vienas riepas? No vienas vieglās automašīnas riepas iegūtais izejmateriāls kopā ar citiem komponentiem var noklāt 6 kvadrātmetrus asfaltēta ceļa.

Kādam vienmēr salst, bet citam vienmēr ir karsti, neatkarīgi no laika apstākļiem. Cilvēka termoregulācija cenšas uzturēt optimālu temperatūru, lai nodrošinātu  dažādus procesus mūsu ķermenī, taču vienlaikus tā ir tik dažāda un apstākļi, kuros mums jāizdzīvo uz šīs planētas, arī ikdienas liek mūsu termoregulācijas sistēmai strādā uz pinu jaudu. Kā norit termoregulācijas procesi cilvēka ķermenī dažādos apstākļos un ārējās vides ietekmē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore maģistra studiju programmas "Sporta zinātne" direktore Līga Plakane. "Mēs sakām, ka cilvēks ir homeoterms dzīvnieks, kas nozīmē, ka mēs cenšamies uzturēt stabilu iekšējās vides temperatūru, tajā pašā laikā mēs esam izcilākie no dzīvniekiem ar to, ka esam endotermi dzīvnieki, ka mēs spējam mainīt efektīvi siltuma produkcijas intensitāti. Tas mūs ievērojami atšķir no citiem dzīvniekiem. Tas nozīmē, ka cilvēks ir veiksmīgākais dabas veidojums adaptācijas ziņā," skaidro Līga Plakane. Aukstasiņu dzīvnieku "garderobe" ziemas apstākļos Cilvēka atbilstoši gadalaiku maiņām, tikvien kā jāparūpējas par garderobes maiņu, lai nenosaltu vai nepārkarstu, bet dzīvās dabas pasaulē ir krietni vairāk aukstasiņu dzīvnieku, kuru ķermeņa temperatūra var būtiski mainīties atkarībā no vides temperatūras. Šiem dzīvniekiem jāmeklē plašākas iespējas, lai izdzīvotu, īpaši ziemas apstākļos. Par aukstasiņu dzīvnieku "garderobi" stāsta zoologs, pētnieks Latvijas Universitātē un Daugavpils Universitātē Andris Čeirāns. Apzīmējumi “siltasiņu” un “aukstasiņu” ir dzīvnieku valsti raksturojošas kategorijas. Runa gan nav par asiņu temperatūru, bet par fizioloģiskiem mehānismiem, lai dzīvnieki regulētu ķermeņa temperatūru. Tomēr būtu pārāk vienkārši, ja visu lielo dzīvnieku sugu daudzveidību satilpinātu tikai divās kategorijās. Viss ir mazliet smalkāk, un ir arī vēl cits iedalījums, kas pārklājas ar iepriekšminētajām grupām. Skaidrību šajā jautājumā ievieš Andris Čeirāns. Iemesls, kāpēc skaidri novelkama robeža starp “siltasiņu” un “aukstasiņu” dzīvniekiem, ir fakts, ka siltasiņu dzīvniekiem šūnu līmenī ir jābūt apsildes mehānismam, Andra Čeirāna minētajai “iekšējai krāsniņai”. Protams, “krāsniņas” var būt atšķirīgas savā efektivitātē, tomēr tas ir priekšnoteikums siltasiņu un aukstasiņu organismu nodalīšanai. Bet te vēlreiz jāatgādina, ka šīs divas kategorijas mijiedarbojas ar dalījumu homotermos un heterotermos organismos, un skaidrības labad varētu teikt, ka vienam organismam mēs varam piedēvēt divas īpašības. Piemēram, cilvēks ir siltasiņu homoterms dzīvnieks, savukārt sikspārņi - siltasiņu heterotermi dzīvnieki, jo sikspārņu ķermeņa temperatūra ziemošanas laikā stipri samazinās, dzīvnieki kļūst miegaini un jutīgi pret dažādiem traucējumiem. Vairumā gadījumu siltasiņu dzīvniekiem ķermeņa temperatūra tomēr ir pastāvīga, bet lielā dažādība ir tieši starp aukstasiņu dzīvniekiem, kuriem novērojamas gan mainīgas, gan pastāvīgas ķermeņa temperatūras.

Kosmosa jomā šobrīd neapšaubāmi savu zvaigžņu stundu piedzīvo Zemei tuvāk esošā planēta Marss. Aizvien jauni pētījumi atklāt pārsteidzošus faktus par šīs planētas vēsturi un apstākļiem šobrīd, bet jaunas misijas gatavo ceļu cilvēka pirmajiem soļiem uz Marsa. Ko jaunu esam uzzinājuši un cik ilgi vēl atlicis, lai varētu spert Nila Armstronga vārdiem sakot "mazos soļus cilvēkam, bet lielos lēcienus cilvēcei" arī uz Marsa, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro astronomijas entuziasti un IT speciālisti Ints Ķešāns un Raitis Misa. Ektrēmie klimatiskie apstākļi Zemes vēsturē Klimata pārmaiņas un globālā sasilšana cilvēka rīcības rezultātā ir labi zināmi jēdizeni mūsdienās. Vēsturiski gan daudzi procesi mēdz atkārtoties un izskatās, ka ekstrēmi klimatiskie apstākļi Zemes vēsturē jau ir piedzīvoti. Ko par tiem zinām un kā pašreizējais klimats izskatās uz agrāko ekstrēmo fona? Varētu teikt, ka pats Zemes veidošanās process ir bijis viens liels klimatiskais ekstrēms. Brīdī, kad Zemes priekštece senatnē sadūrusies ar citu planētu Teju, no Zemes atdalīta liela daļa masas, bet Zeme, saplūstot ar Tejas kodolu, pilnībā izkususi. Tātad savā veidošanās vēsturē Zeme pat līdzinājusies Saulei. Šo lappusi ar ārkārtīgi seno stāstu pāršķiram un pievēršamies tiem ģeoloģiskajiem periodiem, kad uz Zemes jau pastāvējušas dzīvības formas. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors, Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs, runājot par pēdējiem pusmiljards gadiem Zemes vēsturē, vispirms izšķir četras ekstremāla aukstuma epizodes.

Gandrīz 4000 gadu senā pagātnē starp Tigras un Eifratas upi attīstījās valsts, kuras liecības arvien ir izpētītas pavisam nedaudz. Senā Divupe atstājusi bagātību mantojumu, turklāt šīs valsts tiesību akti ir pieejami tulkot un iepazīt arī mūsdienu cilvēkam. Klajā nākusi Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā apgādā sagatavotā profesora Valda Segliņa zinātniskā monogrāfija "Senākie likumu krājumi ķīļrakstos no Urūkagina līdz Hammurapi". Monogrāfija veltīta Senajā Divupē uzkrātajām likumu normu veidošanas zināšanām un pieredzei to piemērošanā, kas ļauj šajā senajā civilizācijā detalizēti izsekot seno paražu un tradīciju, arī reliģisko normu pārtapšanai par likumiem un tālāk par likumu krājumiem. Likumu krājumi ir spēcīgs instruments valdnieku varas un valstu nostiprināšanā, virzoties uz konsolidāciju trīsvienībā Viena valsts viens valdnieks viens likums. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar pētījumu iepazīstina tā autors, Latvijas Universitātes prorektors Valdis Segliņš. Eksperimentālās arheoloģijas praktiskās metodes Pagājušā gadsimta 60. gados dāņu arheologs Hanss Ole Hansens izgatavoja kāšarklu, iejūdza tajā vēršus un mēģināja art zemi, kā to ļaudis darīja pirms vairāk nekā 2000 gadu. Tie bija aizsākumi eksperimentālajai arheoloģijai. „Eksperimentālās arheoloģijas mērķis ir palīdzēt arheologam izprast to, ko tas ierauga veicot izrakumus. Eksperimentālās arheoloģijas mērķis ir nevis dažādu aktivitāšu rezultātā izgatavotais priekšmets, vai uzceltā ēka, kuģis, vai struktūra, bet izgatavošanas un lietošanas procesā iegūtie dati un informācija, kas noderēs tālākajā pētniecības un interpretācijas darbā arheologam.”- tā savā interneta blogā raksta arheologs un vēstures zinātņu doktors Arturs Tomsons. Viņš jau ne reizi vien ir viesojies raidījumā Zināmais nezināmajā un stāstījis par eksperimentālās arheoloģijas būtību un turpmākajās minūtēs attālinātā sarunā turpinām izzināt šo pētniecības jomu, šoreiz iepazīstot nozares praktiskās metodes un gūstot nelielu ieskatu eksperimentālās arheoloģijas aizsācēja dāņu vēstures pētnieka Hansa Oles Hansena darbā.

Cilvēks ir būtne, kas pasauli skaidro, to dalot kategorijās, tas sniedz mums drošību un kārtības sajūtu, taču ne reti šīs kategorijas ir stereotipi un aizspriedumi, kuri traucē ne tikai katram atsevišķi, bet arī visai sabiedrībai kopumā. Latvijā ir tapis tests, ar kura palīdzību var noteikt aizspriedumus krietni dziļākā mūsu apziņas līmenī. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar to iepazīstina nevalstiskās organizācijas " Safe Space" pārstāvis Jurģis Kalniņš, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes medicīnas tehnoloģiju projekta "DF LAB" administrators Kaspars Eglītis un psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes pētniece Ieva Stokenberga. Jurģis Kalniņš atzīst, ka viņa uzmanību piesaistījis Eirobarometra pētījums, kurā atklājies, ka Latvijā cilvēki diskrimināciju pret sabiedrības marginālajām grupām uzskata kā reti izplatītu. Tas licis uzdot jautājumu, vai objektīvi diskriminācija ir mazāka nekā, piemēram, Zviedrijā. Realitāte liecina par pretējo, tāpēc arī tapis tests, ko ikviens var aizpildīt internetā. Iespējas mācīt robotam cilvēka emociju gammu Mūsdienu roboti ir attīstījušies tik tālu, ka tie spēj līdzināties cilvēkiem pēc izskata un risināt dialogu ar cilvēku, bet vai robotiem var iemācīt cilvēka emociju gammu un tajos var ieprogrammēt humora izjūtu, prieku un sāpes? „Vēl pirms pāris mēnešiem es nevarēju atšķirt cilvēka seju no suņa un tagad es to varu, tas mani ir paglābis no pāris neveiklām situācijām,” tā 2018. gada vasarā Budapeštā Korvina universitātes rīkotajā kongresā teica Sofija, viens viens no populārākajiem cilvēkveidīgajiem robotiem pasaulē. Ar pliku galvu, kurā zem caurspīdīga kupola redzami vadi, ar ādas krāsas silikonu pārvilktu seju, kura spēj smaidīt, šķelmīgi miegt ar aci, savilkt seju bēdīgā grimasē un tamlīdzīgi, bet vai Sofijas jūtas, kas atspoguļotas mīmikā, ir īstas, vai mašīnai var iedvest cilvēkam raksturīgās emocijas? Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāns un profesors Agris Ņikitenko.

Parasti, kad runājam par atmiņu, prātā nāk galvas smadzenes un tā atmiņa, kas mums ļauj atcerēties notikumus pirms daudziem gadiem vai cilvēku vārdus un sejas, kā arī to, kur esam nolikuši brilles vai atslēgas. Vai atmiņa piemīt mūsu fiziskajam ķermenim un vai tas spēj atcerēties fiziskas sajūtas, piemēram, pieskārienus,un kur glabājās šīs atmiņas, skaidro neiroloģe Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Evija Miglāne.

Līdz šim nav veikti pētījumi par garās orbītas komētām, taču tas ir aizraujošs pētāmais objekts, jo ļautu uzzināt ko jaunu par Visuma rašanos. Eiropas Kosmosa aģentūras misija "Comet Interceptor" radīta ar mērķi šādu komētu "pārķert". Cilvēka prātu jau izsenis ir nodarbinājuši jautājumi par mūsu izcelsmi un mūsdienās, pateicoties tehnoloģijām, esam soli tuvāk atbildēm un viens no piemēriem ir ierīces, kas ļautu notvert tālas komētas. Pētnieki atzīst, ka tās var stāstīt par laikiem, kad Saules sistēma vēl tikai veidojās. Tiekamies ar pētnieku, kurš ir iesaistīts šīs misijas īstenošanā, stāsta Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. "Unikāli ir tas, ka izstrādājam satelītu un instrumentus, kas pētīs šobrīd nezināmu mērķi. Tā ir unikāla lieta no tehnoloģiju puses. Iemesls, kāpēc to darām, lai mēs pirmo reizi nolidotu garām objektam, kurš nāk Orta mākoņa pirmo reizi," skaidro Andris Slavinskis. "Viss, kas nonāk tuvu Saulei, sāk kust un notiek dažādi termālie procesi, ja objekts nāk pirmo, mēs redzētu virsmu, kāda tā bijusi vairākus miljardus gadu. Tas ir svarīgi un tā ir milzīga motivācija visai komandai pārvarēt izaicinājumus, kas saistīti ar šo." Vēl gan kādi desmit gadi jāgaida līdz pirmajiem rezultātiem, jo pētnieki ir vēl agrīnā misijas "Comet Interceptor" izstrādes fāzē. Zvaigžņu globusa restaurācija Griežot uz riņķi globusu, parasti tajā ieraudzīsim dažādas zemes un okeānus. Bet ir arī zvaigžņu globusi, un tajos var atklāt spožas zvaigznes, Piena Ceļu un citus noslēpumus. Šāds unikāls zvaigžņu globuss glabājas Latvijas Universitātes muzejā, un šobrīd ir uzsākts globusa restaurācijas process. Zvaigžņu globusa vēsturē, saturā un restaurācijas procesā palīdz ielūkoties Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes muzeja eksperts Ilgonis Vilks.

Tautas medicīnai ir dziļas saknes krietni senā vēsturē un tā spējusi dzīvot līdzās konvencionālajai medicīnai kopš tās rašanās pirmsākumiem. Arī padomju periodā tautas līdzekļi slimību apkarošanai bijuši iecienīti, tāpat kā šīs jomas praktiķi un autoritātes. Tautas līdzekļi pret vienu vai otru slimību ceļojuši no paaudzes paaudze un šķiet, katram ir zināma kāda recepte, tēja vai procedūra, kas palīdzēs, kad esam apaukstējušies, cīnāmies ar vēdergraizēm vai citām izplatītām kaitēm. Folkloras pētnieku uzmanības lokā nonākusi tautas medicīna padomju laikā. Kā tā sadzīvoja ar konvencionālo medicīnu un kāda bija tautas medicīnas praktiķu loma tolaik, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj folkloras pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. Veselības mācībā padomju laikā Padomju Savienībai vajadzēja veselus pilsoņus, tāpēc jau agrīni skolas gados notika bērnu medicīniskās apskates, bet izglītības saturā ieviesa Veselības mācību. Ko režīms sagaidīja no saviem pilsoņiem higiēnas, fiziskās sagatavotības un veselības ziņā? Veselības mācība izglītība kā priekšmets Latvijā pakāpeniski parādās tikai sākot ar 1992. gadu. Taču veselības izglītība plašākā kontekstā iesniedzas ne vien Padomju Latvijā, bet arī pirmskara laikā, kad šāds pilsoņu izglītošanas mērķis bija slimību izskaušana, stāsta P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis.

Palūkojoties uz zemūdens pasauli, tā šķiet tik ļoti atšķirīga no apstākļiem uz zemes, ka aizvien brīnumains šķiet dzīvo būtņu evolūcijas posms, kurā tie pārcēlās no dzīves ūdenī uz sauszemi. Pasaules vēsturē viens no aizraujošākajiem stāstiem ir par laiku, kad dzīvās būtnes pielāgojās dzīvei uz sauszemes. Kā šis process notika, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj paleontologs, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas vadītājs Ervīns Lukševičs. Sauszeme apgūšanu sauc arī par sauszemes veidošanu jeb terraformēšanu. Pirms Ordovika perioda zeme izskatījās pilnīgi citāda. Sākot ar Ordovika beigām pirms apmēram 460 miljoniem gadu zemes formēšanā iesaistās arī dzīvnieki. "Bet mugurkaulnieki šajā procesā iesaistās tikai Devonā un Karbonā," skaidro Ervīns Lukševičs. "Pirmie četrkājainie dzīvnieki, kam bija potenciāls apgūt sauszemi radušies Devona vidū, varbūt pirms 380 - 370 miljoniem gadu." Pētnieks atzīst, ka nav viegli atšķirt, kurš ir sauszemes iemītnieks, kurš ne. "Daudzas pazīmes, kuras līdz zināmam laikam, pat vēl pirms 20 gadiem uzskatīja par pierādījumu tam, ka, piemēram, ķepa ar pieciem pirkstiem vai lielāku pirkstu skaitu, ir droša pazīme, ka tas ir sauszemes iemītnieks. Nekā tamlīdzīga," skaidro Ervīns Lukaševics. "Mēs taču zinām, ka roņi ir ūdens dzīvnieki, kaut gan spēj izlīst krastā un diezgan ievērojamu laiku pavada krastā. Tāpat arī krokodili lielu daļu sava laika pavada ūdenī, kur ķepa lieliski noder. Līdz ar to pat iegūstot ekstremitātes nevis spuras un šis process norisinājies Devonā, ķepa vēl pati par sevi neliecina par to, ka dzīvnieks bijis sauszemes iemītnieks." "Lai piemērotos dzīvei sauszemē, ir nepieciešams pārvarēt veselu virkni grūtību. Pirmkārt, tā ir gravitācija, ūdenī, pateicoties cēlējspēkam, nav jābūt ārkārtīgi spēcīgai muskulatūrai, lai noturētu savu ķermeni šajā vidē. Citādi ir gaisa vidē. Otrkārt, jāpilnveido skābekļa ieguves. Liela daļa ūdens dzīvnieku elpo ūdenī izšķīdušo skābekli un nav  toleranti pret samērā augstu skābekļa saturu - daži jūras organismi necieš pārāk augstu skābekļa saturu, bet tie, kas dzīvo gaisa vidē, saskaras ar samērā augstu skābekļa saturu," norāda Ervīns Lukaševics. "Treškārt, jādomā par ūdeni organismā un ūdens novadīšanu kaut kur. Varam iztēloties jebkuru jūras dzīvnieku kā tādu maisu ar ūdeni, kas peld ūdeni. Bet sauszemes dzīvnieki ir maisi ar ūdeni gaisa vidē. Te ir pavisam citas problēmas." Runājot par atbalstu, pētnieks norāda, kā kāja ir daudz labāks instruments, lai  pārvietotos gaisa vidē, salīdzinot ar spurām. Viņš min zuti, kurš spēj sauszemes vidē izdzīvot dažas stundas un pārvietoties no dīķa līdz upītei. Bet ar kājām var aizčāpot krietni tālu, pat, ja pārvietošanās nenotiek strauji, bet tā, kā krokodils to dara. Bet, runājot par skābekļa elpošanu, izrādās divējādi elpojošās zivis spēj izdzīvot baseinā vai dīķī, kur vispār skābekļa nav, jo elpo gan ūdenī izšķīdušo skābekli ar žaunām, gan atmosfēras gaisu. "Starp mūsdienu organiskiem divējādi elpojošās zivis, lai gan neizskatās pēc mūsu brālēniem, ir attāli mūsu radinieki. Arī Devona četrkājainie bija spējīgi elpot atmosfrēras gaisu, gan viņiem bija funkcionālās žaunas," atzīst Ervīns Lukaševics. Parazīti senajos organismos Kaulos saglabātas kodumu pēdas – tas izklausās kā detektīvstāsts par nozieguma risinājumu, tikai šis “noziegums” noticis pirms aptuveni 400 miljoniem gadu. Runa ir par Devona periodu, un to kā tajā laikā mazītiņi vēzīši un tārpi bija apsēduši bruņuzivis un daivspuru zivis, radījumus, kas tā paša Devona perioda beigas jau bija izmiruši. Toties atradnes par zivīm un to nevēlamajiem apakšīrniekiem – parazītiem – ir saglabājušās līdz mūsdienām. Par to arī stāsts, ģeoloģijas doktorants, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu students Valters Alksnītis pēta, kā šādi parazīti dzīvojuši zivju ķermeņos.  

Bērnība ir posms, par kuru mums dzīves laikā ir nepilnīgas atmiņas, taču tieši šie dzīves gadi veido fundamentālo pamatu mūsu personības attīstībai, dzīves uztverei un izvēlēm, ko veiksim savā mūžā. Atšķirīgas kultūras rada pavisam atšķirīgs bērnības, un tas, kas mums šķiet pašsaprotams, ir pilnīgi svešs un nezināms otrpus pasaulei. To visu pēta bērnības antropoloģija, sīkāk par to raiījumā Zināmais nezināmajā stāsta sociālantropoloģe, kas ieguvusi doktora grādu medicīnas antropoloģijā Kalifornijas universitātē, Karīna Vasiļevska-Dāsa. Viņas uzmanības lokā ir jaunāku bērnu pieredze. Bērnu stājas korekcijas metodes padomju gados Neesot pie vienas rokas skolas portfeli, bērnam sāka deformēties muguru, un ķirurgs Aleksandrs Bieziņš mudināja skolēnus nēsāt mugursomas. Tas notika jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Par profesora Biezeņa metodēm bērnu stājas koriģēšanai un ķermeņa deformācijas ārstēšanā stāsta profesora mazdēls bērnu ķirurgs Olafs Volrāts. Sižeta ievadā skan fragments no raidījuma "Latvijas pērles", kad viesojos Madonas novada Sarkaņu pagasta Jaunvilmaņu mājās, kur ierīkots profesora Aleksandra Bieziņa muzejs un muzeja vadītāja Ingrīda Pureniņa demonstrēja iekārtu, kas domāta stājas korekcijai: ar zaļu samtu pārvilktu soliņu, kas ir savienots ar metālisku rokturi, kam galā ir tāds kā atsvars. Un muzejā šo medicīnisko ierīci, kas domāta mugurkaulu vingrināšanai, var izmēģināt ikviens interesents.  Iespējams, ka tieši šī iekārta savulaik ir kalpojusi Raiskuma internātpamatskolā, kuru 1957. gadā dibināja Latvijas bērnu ķirurģijas pamatlicējs, Republikāniskā ārstnieciskās fizkultūras dispansers dibinātājs un Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta bērnu klīnikas vadītājs Aleksandrs Bieziņš. Taču ne tikai minētos mehāniskos rīkus fizioterapijai, kurus 19. un 20. gadsimta mijā izgudroja zviedru ārsts Gustavs Vilhelms Zanders un kurus var uzskatīt par mūsdienu trenažieru vectētiņiem, izmantoja profesors Bieziņš, lai savulaik bērniem palīdzētu izveidot pareizu stāju un nostiprinātu dažādas muskuļu grupas, bet bija arī citas novitātes, kuras ārsts sāka ieviest jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Par to stāsta medicīnas doktors, bērnu ķirurgs un Aleksandra Bieziņa mazdēls Olafs Volrāts.

Sirms kungs ar pārdrošām idejām vai no reālās dzīves atrauts pētnieks - tāds ir stereotips, kas gadu desmitiem valdījis sabiedrībā par zinātniekiem. Taču mūsdienās zinātnieki ir tik daudzveidīgi, cik daudzveidīgas ir viņu funkcijas. Kas ir zinātnieks mūsdienās - izgudrotājs, uzņēmējs, skolotājs vai sargsuns? Vai sabierība aizvien saredz zinātniekos autoritāti un vai zināntiekam jākalpo sabiedrībai vai tomēr jāīsteno savas ambīcijas? Kā stāstīt sabiedrībai par zinātni laikā, kad pētījumi daļai cilvēku vairs nevieš uzticību, raidījumā zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes (LU) profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers, LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs un Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Dainis Jakovels. "Nezinu, cik es esmu tipisks zinātnieks, bet es cenšos turēt fokusu uz to, ka zinātnieka primārā funkcija ir radīt jaunas zināšanas, saprast kaut ko, kas līdz tam nav saprasts, un atrast ceļu uz lietām, kur vēl neviens nav bijis. Droši vien no tā izriet spektrs ar funkcijām, kas jāpilda ikdienā," atzīst Vjačeslavs Kaščejevs. Kaščejevs norāda, ka šajā ceļā viņš nav viens, jo ir zinātniskā grupa, kolēģi. "Šo ceļu nenosaki tu viens pats, to nosaka pētniecības komplekts un virzieni, un neizbēgama sasaiste ar to, ka šīm jaunajām zināšanām jābūt pietiekami derīgām, lai par tām kāds maksātu," skaidro Vjačeslavs Kaščejevs. "Tad ir jāspēj komunicēt ar tiem, kam šīs zināšanas ir noderīgas, ieskaitot arī tos, kuri varbūt nav līdzvērtīgi man eksperti un ļoti specifiskās lietas nesaprot. Šajā dimensijā ceļš uz jaunajām zināšanām iekļaujas sabiedrībā un tās zināšanas ir jāpārdod tādā ļoti plašā nozīmē. Tā ir neizbēgama sastāvdaļa." "Vēl viena ļoti būtiska dimensija - tie, kas ir manā komandā, viņiem šis ceļš, ko viņi noiet ar mani kopā, ir daļa no viņa izaugsmes, tā, ka tas galaprodukts un iznākums ir kompetence un kvalifikācija cilvēkiem, līdz ar to zinātnieks ir arī skolotājs un mentors," uzskata Vjačeslavs Kaščejevs. "Izziņa, izziņas konteksts, kā tas saslēdzas ar citām zināšanām un sabiedrības vajadzībām, un izglītības funkcija - tā es raksturotu, kā es personīgi jūtos," vērtē Vjačeslavs Kaščejevs. "Man šķiet, ka ka zinātniekam ir jābūt arī tādam, diemžēl vai par laimi, lavierētājiem. Mūsdienu zinātnes pasaulē tu diemžēl nevari rīkoties, kā tas bija pirms vairāk nekā simts gadiem," uzskata Ivars Austers. Austers atzīst, ka mūsdienās zinātnieks ir tāds kompromisu meklētājs. "Tev visu laiku ir jāatrod kompromiss starp to, kas tevi patiešām interesē un to, par ko kāds, ideālā gadījumā valsts, Eiropas Savienībā, varbūt plašākā nozīmē finanšu avoti. Ir ir gatavs maksāt," bilst Ivars Austers. "Vēl viena lieta, kas ir tāda slidenāka no zinātnieka viedokļa, ka zinātnieku reizēm uztver kā tādu sulaini, noteikti tas ir sociālās zinātnēs, varbūt vēl vairāk humanitārās zinātnēs, ka tiek pateikts, kas tev ir jāpasaka," komentē Ivars Austers. Viņš norāda, ka vārds pētījums tiek lietots daudz kur un te arī ir tā sulaiņa loma - mēs zinām, kā ir, mums tikai vajag datus, lūdzu, nesiet. Pozitīvāk zinātnieka lomu vērtē Dainis Jakovels. "Es zinātnieku censtos salīdzināt vairāk ar ekspertu. Zinātnieks pēc būtības ir savas jomas eksperts, jo katram zinātniekam ir sava joma, visticamāk, diezgan šaura, kurā viņš iedziļinājies, kurā strādā, gan rada jaunradi, kaut ko attīsta, gan arī viņam ir jāpārzina šīs jomas sasniegumi. Līdz ar to, ja es skatos sabiedrības acīs, man liekas, zinātnieks ir jomas eksperts," atzīst Dainis Jakovels. "No otras puses, ja skatāmies vēsturiski, brīvība zinātniekam kaut ko darīt ir mazinājusies, bet man joprojām, liekas, ka zinātnieks kā profesija ir ar ļoti augstu brīvības pakāpi, salīdzinot ar citām." "Es nezinu citu profesiju, kurā varētu tā noteikt sev dienaskārtību kā zinātnieks. Zinātnieks joprojām var brīvi izvēlēties, gan ko pētīt, gan kā pētīt. Protams, ir jāievēro dažādi rāmji, ir jāsaprot, kas ir pētījuma pasūtītājs un lietotājs, bet joprojām brīvības pakāpe ir neiedomājami plaša. Līdz ar to tas ir eksperts, kuram ir dota no vienas puses brīvība izvēlēties savu darbības jomu, no otras puses - eksperts, kuram ir jābūt atbildības sajūtai par doto brīvības iespēju," bilst Dainis Jakovels. Jau rīt - Zinātnieku nakts 30. aprīlī visā Latvijā notiks Zinātnieku nakts pasākumi. 200 tiešraižu kanālos varēs vērot ap 15 dažādu Latvijas augstskolu un zinātnisko institūciju sagatavotos eksperimentu demonstrējumus, virtuālās lekcijas, ekskursijas, diskusijas, īsfilmas un citas aktivitātes.  

Grāmatu sērija "Latvijas vēstures mīti un versijas" ir profesionālu vēsturnieku stāstījumi un polemiskas sarunas ar žurnālistu Māri Zanderu par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Sērijas grāmatā "Labie zviedru laiki. Vai tiešām?" autori apspriež situāciju 17. gadsimtā Vidzemē, kad tā bija pakļauta Zviedrijai. Kā atzīmēja izdevēji, šis periods vēsturiskajā atmiņā nereti tiek maldīgi vērtēts kā īpaši labs vietējiem iedzīvotājiem. Par zviedru valdīšanas laiku Vidzeme un vai tiešām šo laiku var dēvēt par "labo laiku" saruna ar vēsturnieku, Latvijas Vēstures institūta direktoru Gvido Straubi. Kur "aug kājas" mītiem par zviedru laikiem kā labajiem laikiem Vidzemē? "Pirmie laikam tās kājiņas sāka audzēt baltvācieši, kuri pretnostatīja zviedru laikus jeb 17. gadsimtu, kad Vidzeme nonāk zviedru rokās, iepriekšējiem jeb poļu laikiem. Lielā mērā tas bija tāpēc, ka tie vēsturnieki, kas 19. gadsimtā sāka rakstīt Baltijas vēsturi - Latvijas un Igaunijas vēsturi - viņi bija pārliecināti luterāņi un viņiem bija zināma alerģija pret katoļu laikiem. Tāpēc, ka pēc katoļu laikiem ar zviedriem nāk luterānisms, tā ir paradīze zemes virsū," skaidro Gvido Straube. "Pēc tam jau 20. gadsimtā lielā mērā nacionālā vēstures rakstniecība audzēja klāt šīs kājas. Tur nāca salīdzinājums 17. gadsimtam ar 18. gadsimtu jeb krievu laikiem kā sliktiem laikiem. Sevišķi liberālā historiogrāfija Latvijā starpkaru posmā un pēc tam emigrācijā bija tā, kas ļoti dusmīgi skatījās uz 18. gadsimtu un krievu laikiem," turpina Gvido Straube. "Tā vēsturē iezagās it kā foršais stāsts par laimes zemi Vidzemi 17. gadsimtā," norāda Gvido Straube. "Daudzi to vienkārši pārkopēja, tiražēja tālāk, bet, ja sēdi ilgstoši pie kaut kādiem avotiem, tu ieraugi, ka tā īsti nav. Turklāt jāņem vērā, ka gan pirmie kristianizācijas nesēji - ordeņi, Rīgas bīskapi, vēlāk poļi, zviedri un krievi - tie visi ir okupanti. Viņi okupē Latvijas zemi un pakļauj vietējos iedzīvotājus, līdz ar to ir diezgan panaivi domāt, ka viņi nāca ar misijas apziņu dot laimi un prieku. Dabiski, ka viņi nāca ar ideju izmantot šo zemi, nopelnīt. Pēc tam jau skatīsimies, kā tālāk." Zviedru valodas ceļš līdz mūsdienām Kā sauca pirmo alfabētu rūnu rakstā, kā bībeles tulkojums 16. gadsimtā sekmēja šīs valodas attīstību? Zviedru valoda ir attīstījusies no kopējās pirmatnējās ziemeļzemju valodas, bet kopš vikingu laikmeta sākuma ap mūsu ēras 800. gadu iespējams šķirt zviedru valodu kā atsevišķu valodu. Šajā valodā runā apmēram 10 miljoni cilvēku pasaulē, protams, visvairāk Zviedrijā. Tā vēstī Nacionālās enciklopēdijas interneta šķirklis par šo valodu. Tā cēlusies no ģermāņu valodu zara un par tās attīstību laika gaitā, izrunas īpatnībām un to, ko lingvistiski latvieši ir aizguvuši no zviedriem, stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes ģermānistikas nodaļas vadītāja, profesore Ineta Balode. 

Latvija jau vasarā varētu sasniegt savu pirms četriem gadiem izvirzīto mērķi kļūt par Eiropas Kodolpētniecības centra (CERN) asociēto dalībvalsti, jo 14. aprīlī ministru prezidents Krišjānis Kariņš un CERN ģenerāldirektore Fabiola Džanoti (Fabiola Gianotti) parakstīja līgumu par Latvijas pievienošanos CERN asociētās dalībvalsts statusā. Vēl palicis tikai pēdējais solis – līguma ratifikācija Saeimā, kas, ļoti iespējams, varētu notikt tuvāko mēnešu laikā. Iegūstot asociētās dalībvalsts statusu, Latvija gūs atdevi no CERN gan izglītībā un zinātnē, gan ekonomikā un uzņēmējdarbībā. Plašāk par gaidāmajiem ieguvumiem un līdzdalību CERN diskutē Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optomerijas fakultātes profesors un Lāzeru centra vadītājs Mārcis Auziņš, Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Latvijas pārstāvis CERN Toms Torims un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tehnoloģiju departamenta direktore Lauma Muižniece. "Pēdējie četri gadi ir tie aktīvākie, kad ir jau jau bijusi ļoti skaidra valsts iesaiste šajā procesā, valdības līmenī, atbildīgo ministriju līmenī un tas ir bijis vairāk nekā tikai RTU vai Latvijas Universitātes, vai kādas citas Latvijas institūcijas sadarbība ar CERN. Tas jau ir pieņēmis tādu valsts politikas virzienu. Protams, šis jautājums ir Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē," Latvijas virzību līdzdalībai CERN raksturo Toms Torims. 2016. gadā Latvija parakstīja sadarbības līgumu ar CERN. Kopš tā laika Latvijas zinātnieki ir iesaistījušies vairākos CERN projektos. Torims skaidro, ka CERN ir starptautiska organizācija, ko var salīdzināt ar Eiropas Savienību un NATO. CERN ir Eiropas projekts un lai arī tajā strādā pētnieki no visas pasaules, pilntiesīgas dalībvalstis ir tikai no Eiropas. Asociētās dalībvalstis ir arī no citiem kontinentiem.  Ko nozīmē iegūt asociētās dalībvalsts statusu Eiropas Kodolpētniecības centrā? "Bankās ir akciju turētāji, mēs kļūstam par dalībniekiem arī finansiāli, liekot savu ieguldījumu, bet tā kļūst par mūsu laboratoriju. Burtiski CERN kļūs par mūsu mājas eksperimentu," atzīst Torims. "Centrs ir bāzēts Šveices un Francijas pierobežā, bet šī ir Vācijas, Francijas, Itālijas, Polijas, Bulgārijas un arī Latvijas teritorija. Tas ir tas būtiski, ka mēs vairs neesam viesi šeit, kur strādā gan zinātnieki un uzņēmēji, uz kaut kādiem labvēlības principiem: nu jūs baigi foršā valsts, jums baigi foršie zinātnieki, nāciet pastrādāt. Nē, mums ir pilnas tiesības to darīt un arī mums ir tiesības iesaistīt savus zinātniekus kā CERN darbiniekus, ne kā ieaicinātus darbiniekus, bet kā pilntiesīgus. Latvijas uzņēmējam ir tiesības piegādāt savus pakalpojumus un preces CERN. Protams, asociētai valstij ir limits, mēs iemaksājam vienu miljonu Šveices franku, vienu miljonu Šveices franku mēs varam aizvest atpakaļ. Kad kļūstam par pilntiesīgu dalībvalsti, un tur ir tā starpība, mēs maksājam to pašu naudu, bet nav limita. Mums kā mazai valstij uz to ir jātiecas, tāpat kā Igaunijai un Lietuvai." Uz Zemes veiktās simulācijas kosmosa pētniecībai Ir visai daudz vietas, kur cilvēki ir radījuši kameras ar tādiem apstākļiem, kādi tie ir uz dažādām planētām vai izplatījumā starp zvaigznēm. Kā testē cilvēkus un kosmiskos aparātus pirms došanās kosmosā un kā uz Zemes rada vidi starpzvaigžņu organiskām vielām? Tas ir tālākais solis, ko līdz šim zinātniekiem ir izdevies veikt – apstākļu imitācija, kādi tie bija pašos Visuma pirmsākumos, kādi tie bija pirmajā mikrosekundē, tā par Eiropas Kodolizpētes centra veiktajiem eksperimentiem elementārdaļiņu pētīšanā stāsta Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Viņš stāsta arī par citām uz Zemes veiktām simulācijām, kur dažādos izpētes centros zinātnieki rada kosmosam līdzīgus apstākļus un pēta, kā tie iedarbojas uz aparātiem, mikroorganismiem un cilvēkiem.    

Covid-19 ierobežojumi likuši mums pārcelt daudzas mūsu ikdienas darbības interneta vidē. Mazinoties cilvēku kustībai pasaulē, rodas apziņa, ka dzīvojam videi draudzīgāk, taču, vai sērfošana internetā, lielo datu uzglabāšana un citu digitālo tehnoloģiju pielietojums ikdienā nerada ietekmi uz vidi, skaidro Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības "Zaļā brīvība" valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga.

Mākslīgais intelekts un robotizētas iekārtas nu jau atvieglo mūsu ikdienu ik uz soļa, taču nenovērtējamu atbalstu jaunās tehnoloģijas sniedz ārkārtas situācijās, kad uz spēles ir cilvēku dzīvība, veselība un drošība. Kā zinātnieku laboratorijās top roboti - glābēju palīgi un kā jau šobrīd tehnoloģijas atvieglo glābšanas dienestu ikdienu Latvijā? Stāsta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes vecākā inspektore Kristīne Fedotova un RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes pētnieks Artūrs Ivanovs.

Kad aizsākās masu vakcinācija vēsturē Latvijā un pasaulē? Kā tā tika organizēta? Un, kāda bija sabiedrības attieksme pret to? Vakcinācijaas vēsturē ieskatāmies kopā ar Paula Stradiņa Medicīnas muzeja pētnieci Ingu Vigdorčiku un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības nodaļas Maģistra studiju programmas „ Sabiedrības veselība" vadītāju, profesori Anitu Villerušu. Par mēra sērgu Latvijā interesējusies Zane Lāce. Sērgas  pāri pasaulei  ir nākušas ne reizi vien, un, atskatoties vēsturē  uz mēri, redzam, ka  tas Latvijas teritorijā ir plosījies vairakkārt, taču lielāko postu tas  nodarīja 18. gs sākumā, kad 1709. -1711. gadā, mēra upura skaits bija aptuveni 230 tūkstoši cilvēku.  Daļa ļaužu  mēri uzskatīja par Dieva  sodu, daļa to saistīja ar  mitoloģiskiem  tēliem -   vieni uzskatīja, ka palīdz buramvārdi,  mācītāji no kanceles sludināja šķistāku dzīvošanu kā panaceju  lielajam mērim. Vairāk par tā laika cilvēku  uzvedību un šīs slimības  izpratni jautāju vēstures profesoram  LU Latvijas vēstures institūta  direktoram Gvido Straubem.    1710. - 1711.gadā  Lielais mēris plosās  gan Vidzemē,  gan arī to izjūt Kurzemē un Latgalē, jo  kaitēm robežu nav.  Cilvēki šo lielo  nelaimi   pieņēma kā lietu, kas ir  jāpiecieš, varbūt  biežāk ir  jāiet  baznīcā, kaut gan  tanī pašā laikā  ir redzams pretējais - vilvēki cenšas ierobežot  kustību, kā teica  profesors Straube, - tā ir klasiska lieta 18. gadsimtā, tiklīdz ir kaut kāda epidēmija, tā  pirmais aicinājums ir nestaigāt  apkārt , bet  sēdēt mājās,  jo  jau tolaik  cilvēki saprata, ka šādu kustēšanās apkārt sekmē kaut kādu kaišu izplatīšanos, un arī  baznīcas  uzstādījums bija tāds, ka mācītāji  no kanceles ieteica lieki nestaigāt. To, kā  cilvēki  mēģina cīnīties ar šo sērgu, varam redzēt tā laika  tautas ticējumos, ko  pagājušā gadsimta 20. - 30 gados savāca valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits -  no buramvārdiem līdz praktiskiem padomiem, ka  jādzer  saberzti žurku kauli un jākvēpē  vecas ādas siksnas vai dažādi ārstniecības augi – Gvido Straube saka, ka  cilvēki meklē dažādas izejas, un  kvēpināšana  vai cita veida dabas produktu izmantošana, kas varētu pasargāt no šīs kaites, liecina, ka cilvēkiem ir tāda nojausma, ka tā ļaunā lieta  ir kaut kur  gaisā, un līdz ar to no tās ir kaut kā jāvairās, un šāda  kvēpināšanas metode  ir novērojama  gan 17. gan 18. gs.  kā ļoti populāra  un biežāk pieminēta. Kā teica Gvido Strabe, jau 18. gs tā pati luteriskā baznīca Vidzemē  bieži vien šo zāļu  sieviņu gudrības  apkopoja grāmatā, protams atmetot nost visus buramvārdus, bet izmantoja un pat popularizēja  tīri praktiskās  zināšanas  par augu  uzlējumiem, jo redzēja, ka citu kaišu gadījumā šī tautas medicīna palīdz. Ne reizi  vien šajā raidījumu ciklā esam runājuši par to, kā dažādas sērgas dažādos laikos cilvēki ir skaidrojuši un kā ārstējuši, tāpēc no arhīva neliels fragments no ieraksta ar Paula Stradiņa  medicīnas vēstures muzeja pētnicibas nodalas vaditāju Mārtinu Vesperi  par  laužu skaidrojumiem lielajam mērim 18 gs sākumā Kā teic  vēstures profesors Gvido Straube, tad  Liela mēra laikā  ir novērojamas arī citas metodes -  jau pieminētā  distancēšanās jeb izolēšanās. Ko jau ieraugām slavenajā Džovanni Bokačo darbā „Dekamerons”, kur arī mēra laikā cilvēki mūk no pilsētām uz vientuļām maz apmeklētām vietām. Un to arī Lielā mēra laikā  dara cilvēki šeit  -   mūk mežos, mūk grūti pieejamās vietās.  Neraugoties uz  zināšanu trūkumu par ārstēšanu - cilvēka prāts  strādā  pietiekoši  racionāli. Šeit mēs redzam  divas puses  -tāda kristīgā māņticība, ka kaite nāk kā atmaksa par grēkiem, tautas māņticība  un  no otras  puses – racionāli pasākumi, lai no kaites izvairītos - skaidro Gvido Straube, viņš  min, ka interesants ir vērojums par cilvēku  emocionālo attieksmi  šīs sērgas laikā -  ļoti biežā, dažādu grūti izskaidrojamu un  faktiski  pārciešamu. kaišu klātbūtne gan  viduslaikos  gan  jauno laiku sākumā,  kaut kādā veidā cilvēkus bija  nedaudz notrulinājusi  un līdz ar to  reakcija  bija  pat vienaldzīga -  sak -  nu  jā,  kārtējā sērga ir atnākusi, mēs to pārdzīvojumi, un dzīvojam tālāk, un nav ieraugāma liela gaušanās, ka tās ir  šausmas. Ļoti drīz pēc  Lielā mērā mēs redzam, ka  par tos neviens nerunā un samērā ātri aizmirst. Dabiski, ka  cilvēka prāts ir tā  orientēts, ka  viņš  ātri izdzēš tās sliktas lietas, dabiski, ka nāk citas  jaunas problēmas, un tās noārda  veco problēmu paliekas. Tiklīdz kā problēma ir pazudusi, momentā no leksikas pazūd vārds mēris, tādas plašas diskusijas par mēri nav, ir tikai šī fakta konstatācija,  Un  biežākais fakts, kā lielais mēris tika pieminēts pēc tā beigšanās, ir  baznīcas grāmatas, kur mācītājs ieraksta savā  draudzē mirušos mēra laikā.

Zirnekļi nav kukaiņi! Ne visi zirnekļi auž tīklus, daži lec un lido, bet tikai nedaudzi ir bīstami cilvēkam. Atspēkojam mītus par zirnekļiem un iepazīstam to dzīvesveidu Latvijā. Zem gultas, uz balkona, dārzā un pat vietās, kur šķiet - nav nevienas dzīvas radības - ir sastopami zirnekļi. To daudzveidība un dažādība izmērā, izskatā un uzvedībā ir patiesi pārsteidzoša - tepat Latvijā ir apmēram 450 sugu. Kādi mīti par zirnekļiem valda sabiedrībā un kāpēc tie patiešām ir neparasti dzīvnieki, par to raidījumā. Arī par to, kāpēc kukaiņi kož un dzeļ. Kodēji un dzēlēji – tā mēs varam iedalīt kukaiņus, atkarībā no tā, ar kuru galu tie vai nu uzbrūk, aizsargājas vai barojas. Kurš kukainis kož, kurš dzeļ un vai arī tādi miermīlīgi kukaiņi kā tauriņi mēdz kost, to skaidro Latvijas Nacionālā  dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. Kāpēc zirnekļi nav kukaiņi? To jautājam  Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvei, bioloģijas zinātņu doktorei, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniecei Inesei Cerai. Gada bezmugurkaulnieks ne pirmo reizi ir kāds zirneklis, šogad tas ir zebrzirneklis - zirneklis, kas neauž tīklus un prot lekt. Ir daudz dažādu mītu, kas valda ap zirnekļiem, arī tāds kultūras izslāņojums. Šodien sarunā cenšamies izprast, iepazīt un varbūt arī apgāzt vienu otru mītu par šiem dzīvniekiem.

Globālizētā pasaulē ikdienas simtiem un tūkstošiem kilometru mēro ne tikai cilvēki, bet arī augi, dzīvnieki un citi organismi. Tie aizceļo tālu prom no savām dabiskajām teritorijām un dažkārt tik labi iedzīvojas jaunajos apstākļos, ka kļūst par ienaidnieku dabiskajām sugām. Viens no lielākajiem draudiem bioloģiskajai daudzveidībai pasaulē ir invazīvās sugas - dzīvie organismi, kas kolonizē svešas teritorijas, apdraudot tos iemītniekus, kas tur jau izsenis mitinājušies. Savā ziņā pasaulē daudzviet ir kara stāvoklis starp vietējām un ienākošām sugām, un lielā mērā šīs situācijas radītāji esam mēs, cilvēki. Kā invazīvās sugas ceļo no kontinenta uz kontinentu un ko ar šīm svešzemju kolonijām iesākt - iznīdēt vai gudri sadzīvot, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Hidrokeloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe un Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE projekta LatViaNature eksperts Jēkabs Dzenis. "Lāču pases" veidošana Lāči  mūsu mežos savairojas aizvien vairāk. Lai ķepaiņus uzskaitītu un noteiktu konkrētu indivīdu, pētnieki veido „lāču pases”, nosakot dzīvnieka ģenētisko informāciju pēc tā apmatojuma, ekskrementiem un pēdu nospiedumiem. Kā šis process notiek, ar kādām metodēm tiek noteikta lāču identitāte mūsu mežos, stāsta    Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”Silava” vadošie pētnieki Jānis Ozoliņš un Dainis Edgars Ruņģis. Pēdējo divu gadu laikā Latvijas teritorijā ir identificēti  vismaz 32 lāči , kuriem ir izstrādātas  pases, vai konkrētāk - šo dzīvnieku  ģenētiskās noteikšanas metodes, un, pieskaitot klāt agrāk apzinātos lāčus, šobrīd Latvijas mežos klimst aptuveni  50 - 60 ķepaiņu.  Kā noteikt, kurš  no viņiem ir atkārtoti apciemojis kāda bitenieka dravu, kurš  mežā mājo pastāvīgi un kurš lācis te ir garāmejot? Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”SILAVA” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš saka, ka pēc ārējām pazīmēm lāči ir visai neizteiksmīgi  radījumi, var atšķirties to kažoka nokrāsa un zvēru izmēri, bet visdrošākā lāču noteikšanas metode ir molekulāri ģenētiskā metode pēc dzīvnieka pēdu nospiedumiem, apmatojuma, siekalām un ekskrementiem. Ievāktos  lāču matu paraugus laboratorijā analizē Jāņa Ozoliņa  kolēģis - Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta ”SILAVA” vadošais pētnieks, molekulārģenētiķis Dainis Edgars Ruņgis. Viņam attālinātā sarunā Zane Lāce jautājusi, kādus ģenētiskos parametrus no šāda materiāla var iegūt un kā tas palīdz pētniekiem saprast, kurš ķepainis ir kurš. Vērtējot, kuras, tā teikt, lāču atliekas ir derīgākās šo dzīvnieku identitātes noteikšanai, Dainis Edgars Ruņgis skaidro, ka tie ir lāču ekskrementi. Lāču pētniekiem arī noder  ziņojumi ne tikai par to, ka ogotājs, sēņotājs vai vienkārši mežā gājējs ir manījis lāci, bet, ja cilvēks ir atpazinis šī dzīvnieka ķepas nospiedumu vai ekskrementu, tad par saviem novērojumiem var informēt lāču pētniekus, tiem ziņojot uz e-pastu: [email protected]  vai   institūta „Silava”  interneta mājas lapā, atrodot minēto speciālistu tālruņa numurus un piezvanot - informēt  par  lāču eksistences atradumiem.  

Visuma izpēte ir veicinājusi neskaitāmu jomu attīstību, taču ikdienā ar to nesaskaroties, var šķist, ka tehnoloģijas, kas sākotnēji radītas kosmosa izpētei, ir sarežģītas, dārgas un tapušas tikai specifiskām vajadzībām - cilvēka dzīvei kosmosā vai planētu izpētei. Taču tā nav, sākot ar kāju protēzēm un drošības standartiem būvniecībā, līdz pat datorpelei un uzlabotam zīdaiņu piena maisījumam, neskaitāmas tehnoloģijas ir padarījušas mūsu ikdienu drošāku un ērtāku, pateicoties sākotnējam mērķim - kosmosa izpētei. Par tehnoloģijām un lietām, kas sākotnēji radītas Visuma pētniecībai, bet tagad tās uztveram kā pašsaprotamu mūsu ikdienas daļu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta astronomijas un kosmosa tehnoloģiju entuziasts, IT speciālists Raitis Misa. "Droši var teikt, ka šāds pielietojums atrasts daudzām lietām. NASAi pat ir programmas, kuru mērķis ir komercializēt tehnoloģijas, kas izstrādātas kosmosa vajadzībām, izmantošanai starptautiskajā kosmosa stacijā un arī zinātniskiem mērķiem, veicot novērojumus, gan ar instrumentiem uz Zemes un Zemes orbītā, gan ar instrumentiem, kas tiek sūtīti kopā ar zondēm krietni tālu," skaidro Raitis Misa. Kosmosā lietoto tehnoloģiju ienākšana un izmantošana mūsu ikdienā pat tiek mērķtiecīgi veicināta. "Dzīvojot starptautiskajā kosmosa stacijā, lietām, ko izmanto, jābūt mazākām, vieglākām, drošākām, tādām, kas uz Zemes īpaši vajadzīgas nav, - kāds instruments bez vada, kāda gaisa vai ūdens attīrīšanas iekārta, kas uz Zemes varētu būt realizēta savādāk, bet tās tehnoloģijas, kas tur tiek izmantotas, izrādās, ļauj padarīt dzīvi vieglāku uz Zemes," analizē Raitis Misa. Jaunās tehnoloģijas kosmosa vajadzībām parasti top ilgākā laika periodā, bet konkrētai vajadzībai. Kā piemēru Misa min CMOS sensoru, kas šobrīd ir telefonos un digitālajās kamerās, ko izmanto visi ražotāji, kas ražo kādu fotografējošu iekārtu. Tas ir radīts tieši NASA vajadzībām kā foto sensors, kurš patērē mazāk enerģijas. Tagad šo sensoru izmanto gan uz Zemes, gan kosmosā. Vienu nozari nosaukt, kura visvairāk ieguvusi no kosmosa tehnoloģiju attīstības, būtu grūti nosaukt. Var minēt medicīnu, kur visi locekļu aizstāšanas mehānismi ir būtiski uzlaboti, pateicoties kosmosa tehnoloģijām, arī bērnu pārtiku, kurai tiek pievienotas eļļas ar neaizstājamajām aminoskābēm.  "Visas šīs lietas ir kā sekas tam, ka kosmonautiem vajadzēja veselīgi ēst, tagad arī mūsu bērni veselīgi ēd," komentē Raitis Misa.

Tu esi tas, ko tu ēd - šo bieži dzirdēto teicienu nereti attiecinām uz cilvēka pašsajūtu un veselību, taču to noteikti varētu saistīt arī uz mūsu pašu identitāti. Latvijas Universitātē šobrīd notiek darbs pie pētījumiem par to, kā nacionālā identitāte radusies virtuvēs. Mūsu nacionālo identitāti veido visdažādākie rituāli, tradīcijas un paradumi, un nenoliedzami - tā visa starpā ir arī ēdiens. Latvijas Universitātes pētnieciskā projektā “Nacionālā identitāte – gastropoētiskais aspekts” dalībnieki literatūrā meklē to, kā kultūra mijiedarbojas ar ēdienu un dzērienu un ko šī mijiedarbība var pastāstīt par mums pašiem. Par Ulmaņlaika  pavārgrāmatām un krievu nacionālo virtuvi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece Astra Spalvēna un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docente Svetlana Pogodina. Alkohola lietošanas paradumiem stāsti 20. gs sākuma literatūra Šī paša  projekta – “Nacionālā identitāte – gastropoētiskais aspekts” – ietvaros literatūrzinātnieks Arturs Skutelis pēta, kas pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu latviešu  literatūrā tiek rakstīts par alkoholu. “Iekšrīgas slepenais krodziņš „Pie jautrā kuratora”. Lai gan garā un šaurā zālīte bij tukša, viņi ieņēma vienu no trim pie jautrā kuratora kabinetiem Pudele šņabja šefam, pudele konjaka dāmām. Un spēcīgas vakariņas visam pamatam. Jau uz vakariņu beigām visiem nodibinājās noteikts garastāvoklis.” Tā romānā „Latvijas karalis, jeb cilvēks kam visi parādā”, kura autori ir Jānis Grīns un Valdis Grēviņš, var lasīt vienu no daudzajiem fragmentiem par alkohola lietošanu. Vīns, degvīns, konjaks ir iecienītākie no reibinošajiem dzērieniem, kas parādās pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu latviešu romānos, atzīst Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks un filoloģijas maģistrs Arturs Skutelis. Daļa sarunas par gastropoētisko aspektu latviešu literatūrā ierakstīta jau pagājušā gada rudenī, daļa, veidojot šo raidījumu.

Cilvēku skaits pasaulē pieaug, pieaug arī medikamentu patēriņš. Līdzīgi kā ar jebkuru preci un produktu šobrīd, arī zāļu atliekvielas nonāk vidē. Esošās tehnoloģijas nespēj pilnībā attīrīt vidi no šāda piesārņojuma, tāpēc visas cerības tiek liktas uz zinātniekiem, kas nāks klajā ar jaunām metodēm zāļvielu piesārņojuma mazināšanā. Pētniece Brigita Daļecka aizstāvējusi promocijas darbu Rīgas Tehniskajā universitātē un Zviedrijas Karaliskajā tehnoloģiju institūta par mikroskopisku sēņu pielietojumu farmācijas vielu piesārņojuma attīrīšanā. Kā veidojas šāds piesārņojums? Kāds ir ceļš no medikamentiem mūsu mājas aptieciņās līdz notekūdeņiem un kā attīrīt vidi no farmācijas vielu piesārņojuma ļauj dažādas tehnoloģijas, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes un Zviedrijas Karaliskā tehnoloģiju institūta doktore Brigita Daļecka un zinātniskā institūta "BIOR" pētnieks ķīmijas doktors Ingus Pērkons. Brigita Daļecka norāda, ka līdz šim dažādas metodes apskatītas, kā notekūdeņus attīrīt no farmaceitiski aktīvām vielām, bet tā kā sirdī ir mikrobiologs, viņu interesē bioloģiskā attīrīšana. "Tāpēc aplūkoju mikroskopiskās sēnes, jo tās spēj augot veidot lielu biomasu, ko var izmantot notekūdeņu attīrīšanā no farmaceitiski aktīvajām vielām. Biomasa var absorbēt aktīvās vielas. Otrs - sēnēm piemīt enzīmi, kas ir aktīvas vielas, ko izdala vielmaiņas procesā, un tie var sadalīt farmaceitiski aktīvās vielas un attīrīt notekūdeņus," skaidro Brigita Daļecka. Izstrādājot darbu, viņa meklēja attīrīšanai piemērotākās sēnes. Sāka ar kādām 10 sēnēm, izraudzījās visefektīvāko, bet tas neizslēdz, ka vēl kādas sēnes nevarētu izmantot. Tāpat arī Brigita Daļecka pētīja, kādas mikroskopiskās sēnes jau ir notekūdeņos pašas par sevi un vai tās arī izmantot farmaceitiskā piesārņojuma mazināšanai. BIOR jau veicis pētījumus par farmaceitisko vielu klātbūtni jau attīrītos notekūdeņos un ar to iepazīstināja arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Brigita Daļecka atzīst, ka sākumā domāja, ka viņas izstrādātā metode varētu būt notekūdeņu pirmsattīrīšana, tagad tomēr sliecas domāt, ka tā varētu būt pēcattīrīšana, kad jau notekūdeņi ir izgājuši cauri visiem klasiskajiem attīrīšana mehānismiem. "Pievieno kā ekstra soli metodi, kas fokusējas uz bīstamo vielu attīrīšanu," bilst Brigita Daļecka. "Metodei vēl ir daudz izaicinājumu. Pirmā - process, kā tas notiek, cik daudz sēnes biomasas nepieciešama, lai efektīvi attīrītu no piesārņojuma un kā šī biomasa iedarbojas ar dabiskiem mikroorganiskiem, kas jau ir ūdenī. Tas ir liels izaicinājums, jo sēnes ir cimperlīgas un nemīl sev apkārt citus mikroorganismus. Jārisina jautājums, kā atrasts balansu, kurā mirklī sēne var efektīvi attīrīt un arī dzīvot ūdenī." Ingus Pērkons atzīst, ka jāvērtē metodes rentabilitāte. Sēņu kultūru ieviešana kā papildus attīrīšanas stadija ir ļoti perspektīva. Ingus Pērkons norāda, lai arī lielāko apjomu farmaceitiskā piesārņojuma notekūdeņos rada medikamentu patērētāji, tūlītējas sekas var radīt ražotāji. Pilottehnoloģijas jāizmanto, lai uzlabotu notekūdeņu attīrīšanas iespējas zāļu ražotnēs, tad vērts pievērsties pilsētu notekūdeņu attīrīšanas sistēmai. Naftas piesārņojums un tā likvidēšana Naftas produktu piesārņojums Īslīcē un Butiņģes naftas terminālī ir nesenākie pašmāju atgādinājumi, kuros naftas produkti nonākuši apkārtējā vidē. Ar kādām metodēm un tehnoloģijām likvidē šo piesārņojumu un cik ilgi tas saglabājas vidē un kāda ir naftas produktu ietekme uz vidi, skaidro Latvijas hidroekoloģijas institūta pētniece Rita Poikāne un Valsts vides dienesta speciāliste Evita Beitlere.  

Šķiet, pēc garas ziemas pavasara vēstneši tiek īpaši gaidīti. Taču viens ir, garāmejot pamanīt pirmo krokusu vai putnu, pavisam kas cits - sistemātiski sekot līdzi dabas sezonālajām izmaiņām un apkopot datus. Ar to nodarbojas fenoloģijas nozare. Fenologu uzmanības lokā ir dabas sezonālais kalendārs. Pēdējās desmitgades norāda uz izmaiņām dabā, kas radušās klimata pārmaiņu dēļ. Ko lācenes, lazdu ziedēšana un makšķernieku dienasgrāmatas var pateikt par dabas norisēm un izmaiņām klimatā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne un fenologs Andris Ģērmanis. "Ar fenoloģiju sāku nodarboties, kad vēl nezināju šādu vārdu un īsti nesapratu, kas tas ir. Tas bija 1990.gads, kad iekrita ārkārtīgi silta ziema un janvāra beigās februāra sākumā jau ļoti daudz kas dārzos sāka ziedēt. Vienkārši nebija desmitiem gadu tik silta ziema bijusi, visi par to runāja un rakstīja. Man likās ārkārtīgi interesanti paņemt un pierakstīt, kurā datumā sāka ziedēt sniegpulkstenīte (2.februārī), zila vizbulīte (8.februārī). Es paņēmu vienu kladīti un pierakstīju šos datumus. Pēc tam nākamajā pavasarī bija interesanti šo kladīti atkal paņemt un izrādījās, ka gandrīz divus mēnešus vēlāk tie paši augu sāka ziedēt. Tā tas arī aizgāja," atminas Andris Ģērmanis. Tajā laikā nākamais pētnieks vēl mācījies sākumskolā. Pēc dažiem gadiem viņš jau sazinājies ar toreizējo Hidrometeoroloģijas pārvaldi un pieteicies kā fenologs. Kopš 1994. gada veic regulāri novērojumus. Andris Ģērmanis skaidro, ka sabiedrība var iesaistīties fenoloģisko novērojumu veikšanā trīs veidos: viena lieta ir vienreizējs novērojums, kur cilvēks, ejot pa kādu maršrutu, ierauga, ka tur ir uzziedējis kaut kas, kas vakar nebija, var šādus datus ar visu fotogrāfiju ievietot dabasdati.lv; Bieži zinātnieki vēlas noskaidrot kādu problēmu vai reģionālās atšķirības Latvijā, vai kādu metodi pārbaudīt, rīko dažādas akcijas, piemēram, par bērzu lapu dzeltēšanas sākumu, ievu ziedēšanas sākumu. Ievieto aicinājumui sociālajos tīklos un sabiedrība atsaucas. Tā iegūstam datus; trešā un tā ir visvērtīgākā, ja gribam klimata pārmaiņu kontekstā skatīties, kādas izmaiņas notiek un kā dzīvā daba reaģē, ir sabiedriskie fenoloģiskie novērotāji.  Andris Ģērmanis gandrīz 20 gadus strādā ar šiem novērotājiem, šobrīd Latvijā ir mazāk nekā 10 sabiedriskie fenoloģiskie novērotāji, galvenokārt pensionēti mežsargi, skolotāji. Pētnieks skaidro, ka tie ir vairāk nekā nekā 150 novērojumi, kas ir sadalīti četrās tabulās attiecīgi pa gadalaikiem. Novēro dažādu augu ziedēšanas sākumu, lapu plaukšanas un krišanas sākumu, lapu dzeltēšanas sākumu, augļu nogatavošanās sākumu, utt. Parasto sabiedriskie fenoloģiskie novērotāji savās ikdienas gaitās fiksē novērojumus.  Novērojums veic viena pagasta vai vienas pilsētas robežās, Rīgas gadījumā tas varētu būt arī apkaimes robežās Ja vēlaties piedalīties fenoloģisko novērojumu veikšanā, rakstiet Andrim Ģērmanim uz e-pastu [email protected] Kādus augus stādīt dārzā, lai piesaistītu bites Ir medus bites, kuras ievāc putekšņus no dažādu dzimtu augiem, ir tādas, kuras dod priekšroku vienas dzimtas augiem, un tādas bites, kurām patīk viens konkrēts augs. Kādi dārzi un ziedi patīk bitēm, kas ir apputeksnētājdārzi un kāda jauna bišu dzimta ir atklāta Latvijā, stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augsnes un augu zinātņu institūta docents un vadošais pētnieks Jānis Gailis. Daudzviet pasaulē dārzu kopēju vidē ir ienācis jauns termins " pollinature gardens"   jeb latviski sakot, apputeksnētāju dārzi, proti, tādi dārzi, kur speciāli gada siltas sezonas garumā tie audzēti ziedi, kas pievilina apputeksnētājus kukaiņus. Kā iecienītākie šādu dārzu augi tiek minētas dālijas, gurķumētra, margrietiņas, lavandas, kliņģerītes, saulespuķes, kazenāji, pienenes. Paskatoties uz mūsu dārziem, arī tajos var atrast minētos augus, bet par apputeksnētāju dārziem tomēr tos nenosauksi, kāds tad ir vidējā latvieša dārzs un kāds ir apputeksnētāju dārzs, skaidro pētnieks. Pasaulē ir zināmas vairāk nekā 16 tūkstoši bišu sugu un Latvijā mīt ap 300 sugu. Un tikpat daudzveidīga kā paši kukaiņi, ir to ēdienkarte. Kāpēc vienas bites labprātāk nektāru un ziedputekšņus vāc no āboliņa, bet citas no lauvmutītēm? Jau trešo gadu Jānis Gailis vada projektu, lai noteiktu kā medus biti ietekmē lauksaimniecības augu kaitēkļi un,  pētot mūsu bišu sugas ziedošos ābeļdārzos, griķu un rapšu laukos un bioloģiski daudzveidīgās pļavās, viņš kopā ar kolēģiem ir atklājis jaunu bišu sugu.

Smadzenes mēdz saukt par sarežģītāko objektu mums zināmajā Visumā, kas savas sarežģītības dēļ raisa ne tikai apbrīnu, bet arī virkni jautājumu. Bet kā tās ir veidojušās? Par smadzeņu evolūciju, to senākajām un jaunākajām struktūrām saruna ar neirologu, veselības centru apvienības neiroloģijas dienesta vadītāju Jāni Mednieku un embriologu, Latvijas Univesitātes Medicīnas fakultaātes zinātnisko asistentu Arti Lapsiņu. Smadzeņu saistība ar hormoniem Uzsākot mācības skolā, parādās bērnu atšķirīgās prāta spējas - ir tādi, par kuriem saka "gaišās galvas", un ir "grūtgalvji", bet, pienākot pusaudža gadiem, hormonālās svārstības ietekmē šo visu domāšanas un uztveres procesu. Lai gan smadzenes ir viens no grūtāk pētāmajiem orgāniem cilvēka ķermenī, ar speciālistu palīdzību mēģinām noskaidrot, kā un kādā veidā tās darbojas bērnu galvās. Vai, uzsākot mācības skolā, bērni ar grūtāku uztveri var to uztrenēt skaidro neiroloģe Sandra Vestermane. Neiroloģe Sandra Vestermane bilst, ka bērnu spēju domāt un uztvert skolā var veicināt individuāla pieeja katram smadzeņu darbības tipam, proti, atbilstoši uzdevumi katram pēc viņa spējām dod iespēju bērnam šo savu saprašanas un mācīšanās potenciālu realizēt. Turpinot pētīt, kā smadzenes darbojas pusaudža gados, kad klāt nāk pastiprināta hormonu darbība, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskas un psihoterapijas klīnikas ārste, psihoterapeite Laura Valaine.

Biedrība “Zaļā brīvība” sākusi projektu ar saukli “Atmasko T-kreklu!”. Par modes industrijas ietekmi uz vidi raidījumos esam runājuši ik pa laikam, taču šoreiz lūkojamies uz visiem mums ļoti labi saprotamu piemēru – t-kreklu. Kā tad tas top, cik daudz cilvēku un dabas resursu ir ieguldīti, lai šāda viena vienība taptu, un kas ar to notiek tad, kad mums tas vairs nav vajadzīgs? Ar t-krekla stāstu iepazīstina biedrības “Zaļā brīvība” ilgtspējīgās modes eksperte Dace Akule. "Ātrās modes zīmoli, kur ātrums paģēr kvalitāti upurēt un dažas reizes izmazgāts t-krekls mainīs krāsu, sagriezīsies vai tamlīdzīgi, kas ir labs ilustratīvs moments, cik "kvalitatīvs" tas ir. Ja mums ir daudz šādi t-krekli skapī, tas nozīmē, ka daudz patērēsim un t-kreklam nebūs lielu cerību iegūt otru saimnieku, kad mēs viņu vairs negribēsim vairāk valkāt. Arī pārstrādes iespējamība ir mazāka, ja tas ir t-krekls, kas sastāv no vairākiem materiāliem, kuru šobrīd ir grūti pārstrādāt, tas ir atdalīt šķiedras, lai iegūtu kokvilnu un elastānu." Svarīgas ir arī katra cilvēka izvēles. Kampaņas sākumā "Zaļā brīvība" veica nelielu aptauju, aicināja sociālos tīklos cilvēkus saskaitīt, cik viņu skapī ir t-krekli. Bija vairāk nekā 300 atbildes un vidējais rādītājs bija - 14 t-krekli.  "Tas nav viens, bet nav arī 50 un 60, kas dažās atbildēs skanēja. Pavisam noteikti Latvija nav top 10 valstu vidū, ja runājam par t-kreklu patēriņu. Visvairāk t-kreklus patērē Amerikā, Ķīnā un Lielbritānijā. Tur noteikti ir vairāk nekā 14 t-krekli vienam cilvēkam. Bet jautājums joprojām paliek, vai tie visi ir mums vajadzīgi, vai tie ir tik kvalitatīvi, ka var būt skapī ilgu laiku, ne tikai dažus gadus vai tikai gadu, ja tas ir patiešām ātrā zīmolā pirkts," analizē Dace Akule. "Ja ejam uz to, ka pārdomājam, kādai funkcijai tas t-krekls ir vajadzīgs, skatāmies, cik kvalitatīvā zīmolā tas ir radīts, varam arī savu vides ietekmi mazināt caur gudrākiem patēriņa paradumiem." Viedie tekstilmateriāli Bikšeles, kuras aug kopā ar bērnu – tādu praktisku risinājumu  piedāvā viedo tekstilmateriālu izstrādātāji. Kā šāda veida drānas var iegūt un kā darbojas fāžu pārejas materiāli, kas spēj uzkrāt un atbrīvot lielu daudzumu siltuma enerģijas, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes un Dizaina tehnoloģiju institūta pasniedzēja un doktorante Ilze Balgale. Tekstilmateriāls, kurš atbild vai pielāgojas apkārtējās vides izmaiņām - tā skan definīcija par to, kas ir viedie tekstilmateriāli. Mūsdienās to ir vesels klāsts un tie dalās pēc savām īpašībām: ir tādi, kas vada siltumu, tādi, kas vada gaismu, tādi, kas izdala vielas. Šoreiz stāsts par auksētiskajiem un fāžu maiņas materiāliem, bet pirms lūkot katru materiālu atsevišķi, attālinātā sarunā jautājam Ilzei Balgalei, cik sena ir vēsture, kad cilvēki drānas veidot šīs gudrās drānas, kuras reaģē uz to valkātāju vai apkārtējo vidi. Vēsture nav pārlieku sena, bet, laikam ejot un attīstoties tehnoloģijām, šos fāžu pārejas materiālus no kosmosa vides pielāgoja tepat uz zemes dažādām specifiskām un ne tik specifiskām vajadzībām. Runa ir par materiālu, kurā ir vai nu iestrādātas mikrokapsulas vai drāna tiek pārklāta ar masu, kas satur mikrokapsulas, kuru funkcijas ir uzsūkt siltumu, to uzglabāt un vajadzīgā brīdī atkal izdalīt. Tālāk skatot viedo tekstiliju klāstu, ar kurām iepazīstina Ilze Balgale parādās jauns nosaukums - auksētiskie tekstilmateriāli. Ilze Balgale ir atsūtījusi šī materiāla aprakstu un attēlu ar šīm drānām. Es skatos uz krokotām zīdaiņa biksēm, kuras der šim bērnam gan četros mēnešos, gan trīs gadu vecumā. Auksētiskā materiāla īpašības nosaka ne tās ķīmiskais sastāvs, bet gan struktūra – proti, drānas krokojums tai ļauj vienmērīgi stiepties uz visām pusēm.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) zinātnieki jau kopš 2020.gada sākuma pēta un vēta, kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme un priekšstati pret dažādiem ar nāvi saistītiem jautājumiem. Demogrāfijas tendences rāda, ka vismaz statistiski ar nāvi sastopamies biežāk nekā piedzimšanu, taču cik daudz esam gatavi par to domāt, runāt un gatavoties? Vismaz daļa atbilžu ir pētniekiem, kurus esam aicinājuši uz sarunu - Rīgas Stradiņa Universitātes asociēto profesori, Komunikācijas fakultātes docētāju Ritmu Runguli, Humanitāro zinātņu katedras docents un docētāju Ivaru Neideru un  šīs pašas augstskolas doktora studiju programmas “Sociālā antopoliģija” doktoranti Edīti Paunu. Starptautiskā projektā SNIFFPHONE* izstrādāta viedtālrunim pievienojama izelpas gaisa analīzes iekārta. Latvijas pētnieki savukārt klīniskos pētījumos testējuši šīs tehnoloģijas lietderību kuņģa vēža diagnostikā. Kabatas "elektroniskajam degunam" varētu būt liela nozīme slimības agrīno stadiju atklāšanā. Par izelpas gaisa analīzes iekārtas klīniskajiem pētījumiem plašāk stāsta Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors Mārcis Leja.

Cilvēks allaž ir gribējis saprast, kā un kāpēc kaut kas ir radies? Ne visas atbildes ir drošticamas, un pavisam noteikti šo lielo jautājumu klāstā ir arī centieni meklēt skaidrojumu dzīvības sākumam. Tuvojoties Lieldienām, iespējams, kāds atgādinās, ka ne visu var un vajag izskaidrot, taču raidījumā Zināmais nezināmajā lūkojam saprast, cik tālu, pamatojoties zinātnē, mēs varam izskaidrot slaveno vistas un olas problēmu. Saruna ar Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu centra vadošo pētnieku Dāvidu Frīdmani. Augšāmcelšanās stāsts Bībelē Bībelē ir lasāms stāsts par Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un vadošais pētnieks Linards Rozentāls saka: „Augšāmcelšanās - tā ir  metafora, tas ir kas nezināms. Evaņģēlisti runā par mistisku  pieredzi.” Skatot, kas rakstīts par Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem, visi četri evaņģēlisti Jaunajā derībā raksta par to, ka sievas nāca pie kapa, kur Jēzus bija guldīts, bet tur, vai nu sēž kāds jauneklis baltās drānās, vai citā evanģēlijā tiek minēti vīri mirdzošās drēbēs, un viņi teic, ka Jēzus kapā vairs nav. Vai tas ir Dieva brīnums, vai parādība, vai reāls notikums? Par cilvēka garīgo un ķermenisko  telpu un augšāmcelšanās  jēdzienu stāsta LU Teoloģijas fakultātes docents, vadošais pētnieks  un Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

Pērnā gada nogalē mēs raidījumā runājām par to, ka Ziemassvētku vecītis, iespējams, tik tiešām varētu apciemot ikvienu bērnu, ja viņš darbotos pēc kvantu fizikas likumiem. Taču, vai mēs šādu ieskatu varētu vispārināt un runāt arī par teleportēšanos, ko nereti redzam dažādās zinātniskās fantastikas filmās? Un cik vienkārši fiziķiem ir skatīties mūsdienu zinātniskās fantastikas filmas, atklāj Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks un LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs. Ilgonis Vilks kā fantastikas žanra cienītājs atzīst, fantastikas filmas un grāmatas modelē sava veida pasaules, tur ie savi likumi.  "Man tieši tas fantastikā patīk, ka tās pasaules, ja ir labs autors - režisors vai scenārists, kurš izveido nepretrunīgu to iekšējo likumu pasauli, tad es tai piekrītu, kaut arī tas ir pretrunā ar fiziku," atzīst Ilgonis Vilks. Eiropas Kosmosa aģentūra uzsākusi projektu, kurā mēģina konstatēt tumšās matērijas esamību Zemei tuvējā kosmiskajā telpā. Starptautiskajā eksperimentā iesaistījies arī Latvijas Universitātes Astronomijas institūts, kas veic mērījumus no lāzerstacijas Rīgas Botāniskajā dārzā. Vairāk par eksperimentu un izvirzītajām teorijām par tumšo matēriju stāsta Astronomijas institūta direktors Kalvis Salmiņš.

Vientulība ir kļuvusi par aizvien pētītāku fenomenu dažādās zinātņu nozarēs un nu jau var teikt, ka daļā valstu vientulība ir nonākusi arī politiķu rūpju lokā. Nesen arī Kalifornijas Universitātē tapis jauns pētījums par to, kā smadzenes reaģē uz vientulības radītiem stimuliem. Tāpēc raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies tam, kā vientulība ietekmē mūsu mentālos procesus un uztveri. To skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Zanda Priede un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Jurģis Šķilters norāda, ka vientulību vairāk aplūko sabiedrības veselības pētījumos kopumā, jo tā saistīta ar depresīva stāvokļa pieaugumu un arī Covid-19 sakarā vientuļo cilvēku īpatsvars ir būtiski palienājies sabiedrībā Zanda Priede skaidro, ka vientulībai ir liela nozīme dažādu hronisku smadzeņu saslimšanu gadījumos. Pacientu grupai, kurai jau pastāv atmiņas traucējumi vai hroniski neirodeģeneratīvi procesi, viennozīmīgi vientulība kā faktors pasliktina slimības gaitu. Kā censties palīdzēt sev, lai mazinātu vientulības radītās sekas? "Jācenšas dzīvesveidu strukturizēt  ar ikdienas ritmu un jaunu paradumu veidošanu, apgūšanu," vērtē Zanda Priede. Viņa kā ārsts novēl domāt par veselīgu uzturu, veselīgu dzīvesveidu, arī darba un atpūtas režīma balansu. Tasarī mazinās emocionālās nošķirtības sajūtu. Jurģis Šķilters iesaka trīs lietas: Mēģināt uzturēt sociālos kontaktus, par spīti pandēmijas situācijai, par spīti personības iezīmēm, jo ir cilvēki, kuriem sociāli kontakti un aktīva saziņa nav tik būtiska; jebkurā gadījumā mēģināt sociālos kontaktus uzturēt, jo kādā brīdīt tie ir kritiski psiholoģiskais, psihiskai un arī neirālai labsajūtai; Mēģināt ģenerēt pozitīvas emocijas, pat tajā psiholoģiskajā noskaņojumā, kas ir nomācošs, mēģināt bēdīgajā noskaņā sevi palutināt un kaut vai mākslīgi ģenerēt pozitīvās emocijas; Ņemot vērā, ka cilvēka dzīves laikā emociju intensitāte sarūk, izņemot laimes izjūtu, mēģināt saprast, ka to ļauj radīt, kas ir tie mehānismi, kas padara mūs laimīgus, un mēģināt tos darbināt, tas var mūsu dzīves kvalitāti uzlabot. Mūku vientuļnieku dzīve vēsturē un mūsdienās Lai pietuvoties debesu valstībai un labāk izprastu un pildītu Dieva gribu, cilvēki izvēlas nošķirties no pasaules  un atteikties no kaicīgajiem labumiem. Kāda  bija mūku vientuļnieku dzīve vēsturē un kāda tā ir tagad, stāsta  Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes  baznīcu un reliģijas vēstures katedras docents Andris Priede un LU teoloģijas fakultātes  zinātniskais  asistents Reinis Norkārkls. Askētiska dzīve nošķirti no cilvēkiem ir zināma pirms kristietības un arī citās reliģijās, piemēram, budismā, hinduismā, sūfismā ir sastopami cilvēki, kas izvēlējušies pārdomām pildītu, askētisku dzīves veidu, prom no ļaužu acīm, bet šoreiz lūkojam, kādi motīvi vada tos, kas kļuvuši par mūkiem vai mūķenēm vientuļniecēm. Atslēgas vārds ir aicinājums, saka Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes  zinātniskais asistents Reinis Norklārkls. Par pirmo kristiešu eremītu jeb mūku vientuļnieku tiek uzskatīts svētais Pāvils no Tēbām, kurš dzīvojis 3. gadsimtā . Par viņu rakstīts, ka viņš sācis dzīvot vienatnē Ēģiptes tuksnesī no sešpadsmit gadu vecuma un tur nodzīvojis līdz simt trīspadsmit gadu vecumam. Taču līdzās antīkiem, zinātniski nepierādāmiem aprakstiem par ticīgo dzīvi ir neskaitāmi vientuļnieki vai vientuļnieces no jaunākiem laikiem. Piemēram, 20. gados dzīvojušais trapistu mūks Tomass Mērtons, kuru uzskata par vienu no izcilākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta kristīgajiem domātājiem. Viņš sarakstījis daudzas grāmatas, rakstus un esejas. Vai Vendija Mērija Beketa, kas dzimusi pirms 91 gada un kura, neraugoties uz noslēgto dzīves veidu, kļuva plašāk pazīstama, kad pagājušā gadsimta 90. gados viņa prezentēja virkni BBC televīzijas dokumentālo filmu par mākslas vēsturi. Par mūku vientuļnieku dzīvi mūsdienās stāsta LU Teoloģijas fakultātes Baznīcu un reliģijas vēstures katedras docents Andris Priede.

Latvijas uzņēmēji, apvienojot spēkus ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) un Latvijas Universitātes (LU) zinātnieku un inženieru komandām, radījuši pirmo mobilo smaržu kameru (Scent Camera), kas ļauj uzsūkt, saglabāt un smaržot iepriekš ievāktās smaržas.  "Scent Camera" tehnoloģija ir balstīta gāzu hromatogrāfijas tehnoloģijās, kas tiek izmantota zinātniskiem nolūkiem. Plānots, ka nākotnē smaržu kamera ļaus ne tikai uzsūkt uzglabāt un atbrīvot smaržu, bet arī izveidot smaržu kopijas vēlamajā daudzumā, savai individuālai smaržu kolekcijai. Kā darbojas smaržu kamera un kādiem mērķiem šāda iekārta būtu nepieciešama, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro "Scent Camera" vadītājs Sandris Muriņš un šī paša uzņēmuma tehniskais direktors Mārcis Sējējs. "Mēs gribam ļaut ikvienam smaržu mīļotājam ierakstīt smaržas tikpat viegli, kā ir ierakstīt audio failus vai bildes. Smarža kā medijs un maņa ir pelnījusi savu tehnoloģiju," atzīst Sandris Muriņš. Viņš skaidro, ka ierīce būs domāta vienkāršam lietotājam, jo interesē palīdzēt saglabāt cilvēkiem viņu atmiņas ar smaržas palīdzību. Šobrīd iekārta izskatās kā liels koferis, bet tas ir tehnoloģisks prototips. "Darīsim visu, lai ierīce būtu maza, kompakta un lietotājam pievilcīga," bilst Sandris Muriņš. Ierīces izstrādātāju viektā aptauja rāda, ka 72% respondentu satapušies ar situācijām, ka gribētu ierakstīt smaržu, ar kuru tad vēlētos dalīties ar draugiem. Sandris Muriņš cer, ka līdz 2021.gada beigām būs jau radīti pirmie produktu prototipi, un ja viss būs veiksmīgi, nākamā gada vidu jau pirmie lietotāji varēs izmēģināt jaunās smaržu ierakstīšanas ierīces. Kā tas darbosies? "Aizbrauc uz Spāniju un atrodi skaisti smaržojošas puķes, kādu Latvijā nav. Ieraksti smaržu, atbrauc mājās, vai gribi pēc pāris nedēļām sarīkot ballīti draugiem un parādīt šo unikālo smaržu, vai pēc vairākiem mēnešiem atgriezties atmiņas par Spāniju un pievērsties šai smaržai," norāda Sandris Muriņš. "Pirmie pilottesti liecina, ka smaržu var uzglabāt pāris mēnešus. Uzglabāšanas laiks ir arī atkarīgs no katras smaržas ķīmiskajiem savienojumiem, vai tā viegli sadalās gaisā vai ir stabila. Centīsimies pārbaudīt dažādus gadījumus, kas ir stabils un cik ilgi var saglabāt, lai lietotājam nav pārsteigumu, ka sola gadu vai pusgadu, bet realitātē jau pēc pāris nedēļām viss smaržo pēc ceptas gumijas," skaidro Mārcis Sējējs. Šobrīd notiek darbs, lai ierīces būtu būtu maksimāli ērta un arī būtu iespēja savienot to ar mobilo telefonu.

Šobrīd Latvijā politiķi un dažādas organizācijas diskutē par topošo Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējumu Latvijai. Darbs pie tā vēl turpinās, taču vides organizācijas ceļ trauksmi par to, ka pašreizējā redakcijā finansējums varētu tikt izmantots neatbilstoši tā mērķiem. Organizācijas uzskata, ka liela daļa plānā ietverto investīciju paredzētas, lai aizlāpītu īstermiņa budžeta deficītu, un plāns, pretēji tā būtībai, var kavēt ES Zaļā kursa ieviešanu un neved strukturālu reformu virzienā. Par iemesliem un bažām saruna arī raidījumā Zināmais nezināmajā ar Pasaules Dabas fonda Latvijā direktoru Jāni Rozīti, biedrības "Zaļā brīvība" valdes priekšsēdētāju un Latvijas Universitātes pētnieku Jāni Brizgu un arī Latvijas Dabas fonda padomes locekli Ingu Račinsku. Inga Račinska atzīst, ka daba ir jāvērtē kā kapitāls un jebkurš uzņēmējs centīsies to nemazināt. "Tas, ko šobrīd esam izdarījuši uz noplicināšanas rēķina, esam audzējuši ražošanas kapitālu," norāda Inga Račinska. To pierādījuši vairāki pētījumi. "Dabas kapitāls palīdz cilvēkam būt laimīgam, veselīgam un līdz ar produktīvam ekonomikā. Jābeidz domāt par dabu kā piekto riteni, kuram atmetam kaut kādā brīdī naudu, kad ir tik daudz naudas valstī, ka vairs nav kur to likt. Tad investēsim dabas atjaunošanā, lai zaļie būtu mierīgāki. Mums jāskatās uz dabu kā uz kapitālu, kas ir pamats cilvēku kapitālam. Brīnos, ka tas nav acīmredzami un ka cilvēki to nesasaista," turpina Inga Račinska. Račinska vērtē, ka Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējuma plānā jāiekļauj pasākumi, kas palīdzētu dabai izdzīvot laikā, kad ir bioloģiskās daudzveidības krīzē un dabas resursus turpinām noplicināt. Jānis Brizga atzīst, ka vides organizāciju pārstāvji idetalizēti izskatījuši noturības Latvijas izstrādāto Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējuma plānu. "Kopumā Latvijas plāns neizskatās slikti. Salīdzinot ar citām valstīm, mums nav daudz projektu iekļauti, kur skaidri redzams, ka tie dabas kapitālu, mūsu klimata mērķus. Tajā pašā laikā nav īsti saprotams, kāda būs lielākās daļas pasākumu ietekme uz dabu un klimatu. Plāns ir ļoti vispārīgs. Arī pasākumos, kas vērsti uz klimata mērķu sasniegšanu, nav īsti norādīts, kāds būs emisiju samazinājums vai pielāgošanās pasākumu efekts. Grūti izsekot īstenotā plāna ietekmei," vērtē Jānis Brizga. Brizga skaidro, plāna mērķis ir veicināt kritiskas  strukturālas reformas, lai nākotnē varētu pielāgoties līdzīgām krīzēm, kāda šobrīd ir Covid 19 dēļ. "Mūsu skatījumā Latvijas plāns ir tālu no šādas strukturālas reformas, tas vairāk izskatās pēc iepirkumu saraksta, kur katra ministrija ir salikusi iekšā  pasākumus, kurus līdz šim nav spējuši finansēt no citiem fondiem. Mēs īsti neredzam, kādā veidā šis plāns varētu kādas reformas ieviest. Lielākoties plāns ir naudas piesaiste, investīciju saraksts. Bet reformas diemžēl izpaliek, tā ir galvenā kritika attiecībā uz šo plānu," norāda Jānis Brizga. Jānis Rozītis norāda, ka jau pirms Covid krīzes politikas plānošanas dokumenti ir virzījušies uz vides un ekonomikas veseļošanu. Sākoties šai veselības krīzei, Pasaules dabas fonds atzīst, ka jādomā par to laiku, kad ekonomika atkal atjaunosies, kam un kādā virzienā jāsniedz atbalsts ekonomikas atveseļošanai vai transformācijai. Rozītis norāda, ka atveseļošanas plāniem jābūt nenoplicinošiem un jābūt nepārprotamai ieviešanai saskaņā ar Eiropas zaļo kursu. Tāpat jābūt klimatam un dabai draudzīgai nodarbinātībai. Vēl arī atveseļošanas jāvērtē daudz plašāk, skatoties uz citiem mērījumiem, ne tikai uz iekšzemes koprodukta izmaiņām. Jārunā arī par vides standartiem, tie jātur iespējami augsti. Būtiski arī informēt sabiedrību par vides un dabas kvalitātes uzturēšanu.  

Covid-19 raisītā pandēmija noteikti radījusi jaunus izaicinājumus arī bioētikas jomā. Iespējams, šī gada laikā, kopš dzīvojam ar vīrusu, daļa no mums pirmo reizi iedomājusies arī par jautājumiem, kas ir bioētikas rūpju lokā. Nule kā par šiem jautājumiem tapis arī jauns mācību materiāls skolām. Par aktuālo bioētikā saruna arī raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska. Pesticīdi medus bišu stropos Latvijas biškopības biedrība starptautiskā projektā pēta pesticīdu apriti medus bišu stropos. Pērn no agra pavasara līdz rudenim kopumā deviņas bišu dravās pētnieki ar īpašām metodēm veica piesārņojuma monitoringu, kurā konstatētas gan mūsdienās izplatītu pesticīdu vielas, gan arī nelielos daudzumos pesticīdi, kurus praksē vairs neizmanto, piemēram DDT. Par pētījumu stāsta Latvijas biškopības biedrības pētnieks Valters Brusbārdis.

Sieviešu vēsture Latvijā līdz šim nav visaptveroši pētīta. Vismaz tā uzskata virkne pētnieču, kas iesaistījušās plašākā sieviešu vēstures pētniecības projektā. Vai tik tiešām tā ir? Kas par to liecina un kāpēc sieviešu pieredze līdz šim ir bijusi maz pētīta tēma Latvijas vēsturē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturniece Ineta Lipša, mākslas vēsturniece Baiba Vanaga un literatūrzinātniece Zita Kārkla. “Tā kā Latvijas sieviešu vēsture vēl nav visaptveroši pētīta, projekts ir novatorisks, koncentrējoties uz sieviešu pārstāvniecību kultūrā un sabiedrībā (1870-1940) un analizējot sieviešu pilsonisko dalību politikā, izglītībā, literatūrā, mākslā un izdevējdarbībā, ņemot vērā dažādu etnisko piederību sievietes, sociālo slāni, izglītību un reliģiju. Projekta laika ierāmējums 1870. gadu nosaka kā sākuma punktu, kad sievietes pozīcija Latvijas sociālajā un kultūras jomā gūst uzmanību ar diviem svarīgiem notikumiem: Karolīne Kronvalde, pašizglītota latviešu aktīviste, atklāj diskusiju Latvijas periodikā, aizstāvot sieviešu tiesības uz izglītību un brīvību no tēvišķiem ierobežojumiem, un pirmās latviešu sieviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas luga “Ģertrūde” uzvar oriģināldrāmas konkursā; savukārt 1940. gads kā beigu punkts, kad Otrais pasaules karš un PSRS armijas okupācija Latvijā pārveido ne tikai politisko vidi, bet arī ietekmē sieviešu stāvokli sabiedrībā,” teikts projekta “Sieviešu pārstāvniecība Latvijas kultūrā un sabiedrībā (1870–1940)” aprakstā. Raidījumā Kultūras Rondo literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, stāstot par projektu aicina sabiedrību iesaistīties un stāstīt par savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu. Ragana varēja būt arī sieviete tikai ar dzimumzīmi „16. -18. gadsimtā sabiedrība bija ļoti normēta un jebkuras atkāpes no normas izraisīja aizdomas,” saka raganu prāvu pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieksSandis Laime. Viņš stāsta, pēc kādām ārējām pazīmēm ļaudis noteica raganu izskatu. Pārlieku neglīta vai pārlieku glīta, cilvēks ar acīm redzamām veselības problēmām vai dzimumzīmēm nosētu ķermeni – ar šādām pazīmēm pietika, lai cilvēku pieskatītu pie piederīgā ļauno spēku pasaulei. Sandis Laime, kurš ir pētījis kādi ir bijuši cilvēku priekšstati par raganām senatnē, par to sarakstījis grāmatu un arī stāstījis par to šajā raidījumu ciklā, tagad runājot par šo būtņu izskatu sāk ar cilvēku priekšstatiem mūsdienās.

Nu jau var teikt regulāri mēs raidījuma Zināmais nezināmajā studijā atgriežamies pie sarunām par biomateriāliem, kurus var izmantot, lai aizstātu traumētus audus vai kādu citu ķermeņa daļu. Šodien saruna par tādiem biomateriāliem, kuru ievadīšanai cilvēka ķermenī vairs nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, jo Rīgas Tehniskajā universitātē zinātnieki pievērsušies arī injicējamu biomateriālu pētniecībai. Ar ko tie īpaši un kā varētu tikt izmantoti praksē, skaidro Rīgas Tehniskās Universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošās pētnieces Arita Dubņika un Kristīne Šalme-Ancāne. Attālinātās mācības medicīnā Šobrīd, kad darbs un mācības notiek attālināt, arī medicīnas studenti savas prasmes demonstrē ar datora starpniecību, detalizēti skaidrojot manipulācijas, kuras izpilda īpaši aprīkotā klīnisko simulāciju mācību telpā, vai arī trenējoties veikt punkciju uz mugurkaula fragmenta, kas izdrukāts ar 3D printeri. Krācoša bērna audio ieraksts, kuru klausoties, Rīgas Stradiņa universitātes RSU) medicīnas studentiem ir jānosaka vai un kas kaiš dzirdētajam pacientam – tas ir tikai viens no komplekta klāsta, ko viņi izmanto attālinātajās mācībās. RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra direktore Ieva Šlēziņa stāsta, kādi vēl risinājumi tiek izmantoti, lai topošie mediķi slīpētu savas prasmes. Viens no veidiem ir avatāra jeb šajā gadījumā zinoša asistenta izmantošana eksāmenā, proti, interneta zoom platformā satiekas pasniedzējs un students un abi pieslēdzas telpai, kurā ir pacients, šajā gadījumā manekens, un tam līdzās medicīniskais aprīkojums un speciālists, kurš pildīs ko viņam, teiks students. Kā tas notiek, skaidro Ieva Šleziņa. Vēl viens no veidiem, kā notiek medicīnisko prasmju slīpēšana un eksāmenu kārošana ir ar trenažieru palīdzību, bet šajā gadījuma vārds trenažieris ir attiecināms un cilvēka ķermeņa fragmentu, kas ir izdrukāts ar 3D printeri, piemēram, cilvēka mugurkaula kopiju, kurā studenti trenējas durt adatu, lai iegūtu muguras smadzeņu šķīdumu. Sadarbojoties Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra inženieriem, ar Anatomikuma katedras speciālistiem tika izveidoti šādi mugurkaula prototipi, par to kā notiek darbošanās ar šādu prototipu, stāsta Neiroloģijas un neiroķirurģijas studentu zinātniskā pulciņa vadītāja Marija Luīze Kalniņa. Līdzīgi kā mugurkaula kopija, studentiem ir pieejami ar’i komplekti, kur viņi mājās var trenēties veikt zemādas injekcijas, ievietot katetru vai zondi caur degunu. Pandēmijas izraisītais stāvoklis ir mudinājis topošos un esošos mediķus domāt radoši un atrast jaunas un veiksmīgas pieejas mācību procesam

Pirms neilga laika raidījumā skaidrojām, kāda ir atšķirība starp dažādajiem dižciltīgo tituliem, ar kuriem šodien drīzāk saskaramies filmās, grāmatas un vēstures stāstos. Taču izrādās, grāfi un baroni ir sastopami arī mūsdienās. Kur un kāda tam nozīme laikā, kad valstis un zemes lielākoties vairs nepārvalda aristokrātija, skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. "Mūsdienās ir sastopami visi tie paši tituli, kas bija pirms simts un 200 gadiem, jautājums tikai par šo titulu nēsātāju lomu sabiedrībā un to, kādā mērā tas viss ir kļuvis par to, ko šodien dēvējam par kultūras mantojumu," atzīst Imants Lancmanis. Viņš vērš uzmanību, republikāniskās zemēs valda zināms snobisms, ka cilvēkiem patīk būt titulētu personu sabiedrībā un viņi tiek aicināti uz pasākumiem, lai būtu to rota. Savukārt monarhija ir zeme, kurā visa šī rangu tabu pastāv. Anglijā jo īpaši. "Tur joprojām ir redzams viss, sākot ar karalieni, karaliskā nama locekļiem - prinčiem un princesēm, hercogi, marķīzi, grāfi, vikonti, baroneti un vienkāršā netitulēta muižniecība," skaidro Imants Lancmanis. Atsaucoties uz prinča Harija un viņa sievas Meganas sniegto interviju, Lancmanis norāda, ka tas izgaismoja to, kas vispār mūsdienās ir monarhija, kas ir monarhija Anglijā un kāda tam jēga. "Uzskatu, ka mūsdienu demokrātiskā sabiedrība nonākusi tik tālu, ka monarhijas pastāvēšana vai nepastāvēšana nav politisks jautājums, tas ir jautājums par cilvēces kultūras mantojumu," uzskata Imants Lancmanis. "Mēs labi zinām Parīzes Dievmātes katedrāli un Heopsa piramīdas, bet monarhija uzskata par kaut ko tādu, kap ātrāk un labāk pārkāpt pāri. Tā būs ērti, jo mūsdienās cilvēkus vada vēlēšanās pēc ērtas dzīves." Viņš norāda, ka mūsu arhitektūra ir ārkārtīgi vienkārša un apģērbs ir kļuvis bezgala elementārs. Tā var pieiet dzīvei. "Var nodzīvot visu mūžu džinsos, botās un t-kreklā, bet šie paši cilvēki brauc pa pasauli, dīvainā kārtā iet uz muzejiem, uz pilīm, priecājas par to pašu Dievmātes katedrāli un raud, kad viņa deg. Ir kaut kāda izjūta par mūžīgām vērtībām. Monarhijai nav veicies tādā ziņā, ka to uzskata par politisku institūtu. Jebkurš īsti mūsdienīgs cilvēks sauks - kāda monarhija, demokrātiskā sabiedrībā der tikai republika. Bet neviens nepadomā, ko tas īsti dod," analizē Imants Lancmanis. Lancmanis norāda, ka monarhija ir ne tikai kultūras mantojums, tā ir vērtība, kurā iekšā ir viss - tur ir ēkas, kurās viss notiek, seno rituālu skaistums, kā mēs priecājamies par teātri un operām. Arī titulu skanīgums, kas stāv aiz šo titulu nēsātājiem, visas Anglijas pilis, vēsture, kuru caurvij šie vārdi. Tāpat Lancmanis norāda, ka cilvēks karaļnamā piedzimst ar misiju balstīt to vidi, kurā dzimis. Bet mūsdienas tas vairs nedarbojas un kronis nekad nav bijusi viegla nasta. "Monarhijas, vismaz daļu no viņām, vajadzētu pasludināt par pasaules kultūras mantojumu. Cik ārkārtīgi noplicināta būtu pasaule, ja visur būtu tikai republikas, prezidenta vēlēšanas un nesmukumi, par kuriem šausmināmies. ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa šķebina ar savu naudu, ar propagandas gājieniem, kādiem cilvēkus mēģina dabūt savā pusē. Kam tas ir vajadzīgs, ja tajā vietā var būt kā reprezentācijas elements valdnieks, kurš zina, kurā brīdī kas ir jādara, un ministru kabinets tad rīkojas. Anglijas monarhija tam ir labs piemērs un tur kultūras mantojums ir cieņā, tāpēc cilvēki tik labprāt kā tūristi arī tiecas uz Angliju. Tur jūt visu šo kopumu," vērtē Imants Lancmanis. Zemnieku kārtas kādreiz Kurzemē un Vidzemē Nameļnieki, pušelnieki, bandinieki, vaļinieki, pusgraudnieki – šādi nosaukumi bija zemnieku kārtai, atkarībā no cilvēka īpašuma un statusa laikā, kad zeme bija sadalīta muižās. Saiminieka meita biju, Bandinieka līgaviņa. Alkšņi vien saauguši Mana tēva lejiņā; Kalpi vien, vaļenieki, Tie nāk mani bildināt. Tā teic mūsu tautasdziesma. Saimnieku kārta tiek bieži pieminēta un ar šo jēdzienu ir skaidrība: viņi bija darba organizatori un atbildīgie par sētu, kurā dzīvoja ar savu saimi, un laikos, kad valdīja dzimtbūšana, atbildīgi, lai būtu noteikts darbinieku skaits, kas iet uz muižu klaušu darbos. Proti kalpi, kas bija salīguši pie saimniekiem uz pusgadu vai gadu un darīja visus darbus, ko tiem uzdeva saimnieki. Turpinājumā skatām pārējās zemnieku kārtas, kādas pastāvēja Latvijā no 18. līdz 20 gadsimta sākumam. Ieraksts, ievērojot visu piesardzības pasākumus, notika Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā, jo muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs vēsturnieks Mārtiņš Kuplais atzīst, ka sajūtas radīšanai ir jārunā vietā, kur agrāk ļaudis, par kuriem ir stāsts, dzīvojuši. Šajā sižetā runa ir par Kurzemes un Vidzemes zemnieku kārtām, jo Latgalē valdīja cits iedalījums, tur agrāk sētas un kungu kalpu attiecības tika dalītas pēc Polijas un Lietuvas tradīcijām un vēlāk pēc Krievijas impērijas likumiem.  

No šī gada 1. jūlija Eiropas Savienībā pakāpeniski no apgrozības tiks izņemti dažādi vienreizlietojamās plastmasas izstrādājumi. Visupirms no veikalu plauktiem pazudīs vienreizlietojamie plastmasas trauki un citi galda piederumi, izņemot glāzītes. Ar laiku aizliegums attieksies arī uz citiem plastmasas izstrādājumiem. Bioplastmasa šajā kontekstā tiek apskatīta kā alternatīva, taču cik dažāda tā ir un vai tā tiešām vienmēr uzskatāmāka par labāku alternatīvu ierastajai plastmasai, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes profesors Sergejs Gaidukovs un biedrības "Zero Waste" pārstāve Mairita Lūse. "Tas ieguvums ir visai šaubīgs, tā par bioplastmasas ražošanu un izmanto bilst Mairita Lūse. "Mēs nevaram ar bioplastmasu aizstāt visu vienreiz lietojamo plastmasu, ko šodien ikdienā izmantojam. Ja šī plastmasa ir identiska parastajai uz naftas bāzes izgatavotajai, ir jādomā, kā to pārstrādāt. Tāpat cilvēkiem tas rada lielu sajaukumu galvā: ja es dzirdu dabai draudzīga, no augu materiāliem, tad var mest komposta kastē vai dedzināt, kā ar ierasto plastmasu nedarīšu. No otras puses kompostējamā plastmasa nemaz tik labi nesadalās, kā gribētos. To parāda arī pētījumi. Tāpat jāņem vērā, ka kompostējamo plastmasu daudzas industriālās kompostēšanas sistēmas nepieņem." Vai nākotnē varēs kompostēt bioplastmasu mājas apstākļos? "Man liekas, ka tas ir nākotnes jautājums, mēs arī laboratorijā strādājam ar bioplastmasu, vienlaikus arī kompostējam. Mēs uzlabojam šādu plastmasu un testējam, cik ilgā laikā sadalās," skaidro Sergejs Gaidukovs. "Ir industriālās plastmasas, bet ir analogi, kas ieraksti zemē, mēneša vai divu laikā sadalās un pazūd. Rezultātā ekoloģiskās pēdas nospiedums būtu minimāls. Vienīgi jāatceras, ka šādā gadījumā arī materiāls pazūd. No aprites ekonomikas viedokļa izmetam materiālu, kuru vajadzēja pagatavot, tērējot cilvēkresursus, gan enerģija." Tāpēc ir divi uzskati, vai nepieciešams materiāls, ko šķiro un pārstrādā, vai tāds, ko izmet ārā un tas sadalās. Tāpat bioplastmasas ir dažādas - kādas vidē paliek kā mikrodaļiņas, kādas - pilnībā sadalās "Nav universāla materiāla visām vajadzībām," atzīst Sergejs Gaidukovs.

Nu jau tradicionāli 8. martā tiek atzīmēta ne vien Starptautiskā sieviešu diena, bet arī paziņots titula Gada vēsturnieks ieguvējs. Arī šis gads nebija izņēmums un sabiedrības balsojumā par 2020. gada vēsturnieku ir atzīts Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskais asistents Andrejs Gusačenko. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja radītā digitālā krātuve Latvijas Nacionālais vēstures muzejs radījis digitālo materiālu krātuvi par vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. E-muzejā pieejamas virtuālas izstādes, tematiskās galerijas, muzeja izdevumi, video un audio ieraksti, kā arī izglītojošie materiāli skolām un ģimenēm. Par jauno vēstures izziņas platformu stāsta LNVM vēsturnieks Toms Ķikuts un LNVM izglītības speciāliste Ilze Miķelsone.

Tuvojoties pavasarim, tā vien  gribas vairāk vērties dabā. Vispirms saruna par dažu putnu barību, proti par blaktīm. Līdz šim  Latvijā  ir atklātas 515 dažādas blakšu sugas. Labā ziņa ir tā, ka  gultas blaktis ir gājušas mazumā. Kāpēc tā un cik daudzveidīgas ir blaktis, stāsta Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns. Mīkstblaktis, udensmērītāju dzimtas blaktis, laupītājblaktis, asinsblaktis, lēcejblaktis – dzimtas vien jau šiem kukaiņiem ir prāvā skaitā. Tās ir sastopams visur gan ūdenī, gan koks, gan uz zemes gan arī mūsu gultās – vispamanāmākās ir skaisti sarkanmelniem punktiem krāsotās sarkanblaktis, un vissaožamākās ir zaļās vairogblaktis, kuras ir iecienījušas mūsu stādītos ogu krūmus. Tāpēc nav brīnums, ka pēdējos gados cilvēku vidū ir izveidojies jauns ar zinātnisku ievirzi balstīts vaļasprieks – blakšu skaitīšana un vērošana. Uzsāka šo nodarbi entomologs Uģis Piterāns, kurš ir biežs viesis radījumā Zināmais nezināmajā, ja runa ir par kukaiņu pasauli un arī portālā dabasdati.lv kukaiņu vērotāji labi zina Uģi, tāpēc nav brīnums, ka, pateicoties viņa iniciatīvai, pirms aptuveni pusotra gada cilvēki sāka vērot blaktis un šajā portālā dalīties ar saviem novērojumiem. Bet pavisam nesen klajā nākusi Latvijas Ornitoloģijas biedrības sastādītā grāmata “Latvijas ligzdojošo putnu atlanti 1980 - 2017”. Putnu skaits, izplatība un to izmaiņas. Viens no tās autoriem Viesturs Ķerus to raksturojis kā vērienīgāko publikāciju, kas pēdējos gados par Latvijas putniem ir izdota. 512 lappusēs apkopota informācija par visām vairāk nekā 220 Latvijā ligzdojošo putnu sugām. Iespējams, grāmata var kalpot arī par nosacītu atskaites punktu, vērtējot, kāds tad šobrīd ir putnu stāvoklis Latvijā. Par jauno publikāciju un tās secinājumiem raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar diviem grāmatas autoriem - Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāju Viesturu Ķerus un Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociēto profesoru Aināru Auniņu. Grāmatas autori ir Viesturs Ķerus, Andris Dekants, Ainārs Auniņš un Ieva Mārdega, taču tajā apkopotā informācija balstīta uz vairāku simtu Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru un citu putnu pazinēju ievākto informāciju daudzu gadu garumā. Katrai putnu sugai veltīto grāmatas atvērumu ilustrē arī paša putna un tā tipiskas ligzdošanas dzīvotnes fotogrāfijas, kuras grāmatai dāvinājuši vairāk nekā 40 fotogrāfi. Ligzdojošo putnu izplatība, tostarp veidojot ligzdojošo putnu atlantus, Latvijas mērogā kartēta četras reizes: 1980.–1984., 1985.–1989., 2000.–2004. un 2013.–2017. gadā. Līdz šim tikai pirmais Latvijas ligzdojošo putnu atlants (1980–1984) izdots grāmatā, bet jaunajā izdevumā apkopoti visu četru pētījumu rezultāti, tā dodot iespēju novērtēt, kā mainījusies ligzdojošo putnu izplatība no 20. gadsimta 80. gadiem līdz mūsdienām. Balstoties uz šiem datiem novērtēta arī ligzdojošo putnu sugu apdraudētības pakāpe. Grāmatā atspoguļotas arī putnu populāciju lielumu pārmaiņas, balstoties uz sistemātiskām ligzdojošo putnu uzskaitēm.

Pirms neilga laika jau raidījumā runājām par 19. gadsimta vietu un lomu ceļā uz neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu. Taču šoreiz pievēršamies vienam no šī laikaposma būtiskiem aspektiem, proti, pašmāju uzņēmējdarbības attīstībai un jo īpaši būvniecībai. Kas bija pirmie latviešu uzņēmēji un kāda bija viņu loma latviešu nacionālajā, ekonomiskajā un politiskajā emancipācijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro vēsturnieks Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja vietnieks Mārtiņš Mintaurs. Ekonomista Kārļa Baloža nopelni Latvijas ekonomikas atveseļošanā pēc Pirmā pasaules kara Latvijas ekonomikas atveseļošana pēc Pirmā pasaules kara lielā mērā ir statistiķa, demogrāfa un ekonomista Kārļa Baloža nopelns, bet viņa ieguldījums ekonomikā ir skatāms arī ārpus Latvijas  teritorijas. Kārlis Balodis  ir piedalījies elektrifikācijas plāna izstrādē Vācijā, saņēmis Krievijas Zinātņu akadēmijas Lielo zelta medaļu par pētījumiem statistikā, Pirmā pasaules kara beigās ieviesis pārtikas kartīšu sistēmu. Par statistiķi, demogrāfu un ekonomistu Kārli Balodi stāsta Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesore Baiba Šavriņa. Cilvēks ar tālredzīgu skatījumu uz lietām, liels zinātnieks ekonomikā un statistikā, pasaules mēroga personība - šādus vārdus Kārlim Balodim velta Baiba Šavriņa. Dzimis Kokneses pagasta Bilstiņu muižā. Pašmācības ceļā sagatavojies ģimnāzijas gala eksāmeniem un veiksmīgi tos nokārtojis. Vēlāk Tērbatas universitātē studējis teoloģiju, tiek ordinēts par luterāņu mācītāju un dodas uz Brazīliju, kur mēģina dibināt latviešu kopienu, tas neizdodas, un Kārlis Balodis atgriežas Eiropā. Studē ģeogrāfiju Vācijā Jēnas universitātē, pēcāk darbojas Urālos latviešu kopienā kā luterāņu draudzes mācītājs un tur sācis vākt statistikas datus par iedzīvotājiem, par ko 1898. gadā saņēmis Krievijas Zinātņu akadēmijas tālaika augstāko apbalvojumu - Lielo zelta medaļu. Skatot pirmo Kārļa Baloža lielo devumu Baiba Šavriņa min elektrifikācijas plānu un pārtikas kartīšu ieviešanu. Skatot Kārļa Baloža dzīves un darba gaitas tālā Latvijā pēc Pirmā pasaules kara, Baiba Šavriņa norāda, ka tieši pateicoties Kārlim Balodim te tiek izveidota normāla nodokļu sistēma un tiek izveidots sakarīgs valsts budžets. Arī cukura rūpniecības attīstība Latvijā ir Kārļa Baloža nopelns.  

Cilvēka un dabas attiecības. Vispirms stāsts par to, kā pēdējos gados arī cilvēka darbības rezultātā mainījusies pavasara plūdu norise. Aizvadītajā nedēļā Gaujā pie Carnikavas novērots otrais augstākais ūdens līmenis pavasara palos kopš 1934.gada. Bez plūdu radītā posta cilvēku īpašumiem, tie ir īpaši būtiski dabai kopumā – upēm, jūrai, palieņu pļavām un tur mītošām augu, putnu un zivju sugām. Taču pavasaru palu izraisīti plūdi pēdējās desmitgadēs kļuvuši arvien retāki. Plašāk par tematu stāstīs botāniķe Agnese Priede, zinātniskā institūta BIOR pētnieks, ihtiologs Ivars Putnis un hidroloģe Līga Klints. Un saruna par bioloģiskās daudzveidības ekonomiku un to, vai tā var būt pamats gan ekonomisko, gan dabas interešu līdzāspastāvēšanai. Kas ir bioloģiskās daudzveidības ekonomika un vai tāda, ņemot vērā, ka bieži domājam par dabu un ekonomiku kā pretnostatītiem jēdzieniem, maz ir iespējama? Nesen Londonā publicēts Kembridžas Universitātes  profesora Parta Dasgupta ziņojums par bioloģiskās daudzveidības ekonomikas ideju. Par kompromisiem un līdzāspastāvēšanu arī runājam raidījuma Zināmais nezināmajā. Skaidro Latvijas Bankas padomes padomnies, ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners un Latvijas Dabas fonda padomes locekle Inga Račinska.  

Zinātnieki nesen Lundas Universitātē izpētījuši to, cik izcili lidotāji ir tauriņi. To spārni iekārtoti tā, ka vēzienā spēj lieliski savā labā izmantot gaisa plūsmu un ātri aizlidot no briesmām. Šodien plašāk interesējamies par lidošanu un to, kāpēc daļai dzīvās dabas tas izdodas ļoti veiksmīgi un kā iedvesmo zinātniekus dažādiem tehnoloģiskiem atklājumiem. Vienlaikus arī lūkojamies arī paši uz sevi, meklējot atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēks aizvien nespēj lidot? Raidījuma viesi: Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Līga Ozoliņa-Molla, entomologs Voldemārs Spuņģis. Avio konstruktora Kārļa Irbīša devums "Interese par lidmašīnām man saistījās ar iespējām, ko tās pavēra. Lidmašīnām ne kalni, ne ūdeņi nebija nekādi šķēršļi un kādreiz ar tām varēs īsā laika sprīdī nokļūt uz tālām teiksmainām vietām un šādas iespējas mani ļoti vilināja," tā zēna gados domājis avio konstruktors Kārlis Irbītis. “Kārli, Kārli, kur tu esi palicis”, sauca māte jau kuro reizi, “nāc taču vakariņās”! Bet es biju tā aizrāvies, ka mātes saucienu nedzirdēju. Bija piepildījies manis sen kārotais sapnis. Es pirmo reizi redzēju lidmašīnu! Bija 1914. gada pavasaris un es stāvēju mūsu mājas dārzā Rīgas nomalē Čiekurkalnā, ko vācieši sauca par Šreienbušu. Vispirms dzirdēju motora troksni, kas likās nāca no tuvējā Ķīšezera. Pacēlis acis pret debesīm tad es sev par lielu brīnumu ieraudzīju lidmašīnu, kas no ziemeļiem devās Rīgas virzienā,” rakstījis Kārlis Irbītis savās atmiņās. Toreiz Kārlim Irbītim bija 12 gadi un bija jāpaiet vēl kādam laikam, līdz jaunais dzelzs putnu apbrīnotājs sāk pats konstruēt savas pirmās lidmašīnas. Sākumā tie ir aviomodeļi, bet interese par lidmašīnu konstruēšanu, mācības Valsts tehnikumā un darbošanās Spilves lidlaukā virza Kārli Irbīti tuvāk aviācijas pasaulei. Par to plašāk stāsta VEF Vēstures muzeja galvenā krājuma glabātāja Dace Kaprāne. „Mana lielākā kaislība bija zīmēšana, pie kam man bija maza interese ko nozīmēt, bet gan pašam kaut ko gudrot. Zīmēju visādus braucamos daiktus - gan lidmašīnas, kurām vajadzēja iet ne vien pa gaisu, bet arī zem ūdens, gan arī tādus, kas urbtos zem zemes. Tur bija gan motocikls, gan laivas ar propellera piedzīšanu, gan arī propellera kamanas. Domāju arī par lidmašīnām, kurām vajadzētu pārlidot okeānu,” tā atminas Kārlis Irbītis.

Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies mūsu platuma grādos mazāk skartai, tomēr ļoti aktuālai tēmai. Proti, vai un kā dzimumu nevienlīdzība ir saistīta ar klimata pārmaiņām un vides problēmām pasaulē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Ingrīda Strazdiņa un sociālantropoloģe Ieva Raubiško. Klimata pārmaiņas mūs pasaulē skar nevienlīdzīgi. Biedrības "Zaļā brīvība" projekts aktualizē jautājumu par klimata taisnīgumu saistībā ar dzimumu, to, ka klimata pārmaiņas lielā mērā ietekmē nabadzīgāko valstu iedzīvotājus un tieši sievietes.  "Ņemot vērā dzimumu lomu un sievietes pienākumus, sievietes ir tās, kas ir iesaistītas visvairāk pārtikas sagādē ģimenē, gan bērnu audzināšanā un pieskatīšanā. Tas nozīmē, ja klimata pārmaiņas skar kādas konkrētas valstis vai nāk dabas katastrofas, sievietes ir tās, kas nespēj šos apstākļus pamest, ne aizmukt ar lielām ģimenēm, ne arī viņam ir informācija, ka vispār kaut kur ir jāmūk vai jāmaina dzīvesvieta," norāda Ingrīda Strazdiņa. Viņa norāda, ka klimata taisnīgums nepastāv un daudz jādara tiem, kas dzīvo ērtos apstākļos. Taču nav arī vienas atbildes, kas ir šīs nevienlīdzības cēloņi. Taču ir arī sociālkulturālas normas, kas Rietumu pasaulē šķiet nevienlīdzības cēlonis un nepieņemami, bet, piemērām, kādās Āfrikas valstīs ir norma un pašsaprotami kā sievietes ikdienas pienākums. Raidījuma viešņas konkrēti min smagu ūdens kannu nešanu, tā ir norma, ka to dara sievietes, jo saistīts ar ikdienas pienākumiem, ko viņas veic. Bet ir arī valstis, kur sievietes rīkojas un sadarbojas, lai izkļūtu no nevienlīdzīgas situācijas. Piemēram, Indijā lietus sezonas laikā iemācījušās iekapsulēt lietus ūdeni, kuru izmanto, kad sausuma periods. Vai arī Gvinejā sievietes mācās sadarboties un mangrovju audzes sargā. Vērtējot, kāpēc sabiedrībai arī Latvijā vajadzētu aizdomāties par nevienlīdzības cēloņiem kādā citā pasaules malā un kāpēc vajadzētu pārvērtēt savas izvēles, Ieva Raubiško norāda uz diviem izaicinājumiem - būt iesaistītiem un nenoliegt vietējās zināšanas. "Mēs katrs esam kādu globālu attiecību tīklos, vienalga, ko pērkam, vai kur dodamies. Varbūt vajadzētu padomāt tā, ja mēs kaut kur dodamies, gūstam jaunas zināšanas, iespaidus, varbūt jābūt gataviem dot kaut ko pretī. Ne vienmēr varēsim izsekot, ko mēs tiešā veidā ietekmējam, bet ir skaidrs, ka mums arī ir kādi pienākumi šeit," norāda Ieva Raubiško. Viņa arī bilst, ka ir jāapzinās un jāatbalsta vietējās zināšanas. Pārmaiņas notiks veiksmīgi, ja tiks liktas lietā zināšanas, kas dzimušas konkrētā vietā, vai tās ir mantotas, vai veidojas no jauna. Bieži vien labi aizmirsts vecais palīdz saglabāt mūsu dzīves vidi, pat uzlabot.

18. februāra vakarā daudzi sekoja līdzi tam, kā uz Marsa nolaidās NASA robots "Neatlaidība". Robota uzdevums būs meklēt dzīvības pazīmes uz sarkanās planētas, un sagaidāms, ka pēcāk tā savāktos paraugus izdosies atvest uz Zemi, lai veikto tālāku izpētī. Cik nozīmīga ir šī misija un ko no tās varam sagaidīt nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks un Suntažu observatorijas saimniece un portāla "Starspace" redaktore Anna Gintere. Vērtējot, ko sagaidīt no šīs ekspedīcijas, Anna Gintere atzīst, ka necer uz informāciju, ka Marss kādreiz ir bijis apdzīvots. "Man ir ļoti maza cerība, ka tur kādreiz kaut kas ir bijis, bet tas, ko es savas dzīves laikā cerētu sagaidīt un ļoti gribētu sagaidīt, ir tas, ka tiešām tur dotos cilvēki. Tajā ziņā es uz šīm misijām skatos ar lielu cerību, ka mēs iegūstam informāciju un izmēģinām dažādas tehnoloģijas, kas noderēs pēc tam, kad cilvēki tur izsēdīsies. (..) Es vairāk uz šo robotu skatos no viedokļa, kādu informāciju mēs iegūsim kā cilvēki, kuri nākotnē plāno doties uz sarkano planētu," atzīst Anna Gintere.