Raidījums Diplomātiskās pusdienas par Ķīnas Tautas Republiku jeb ĶTR, jeb Ķīnu, jeb Džunguo, kā to sauc paši ķīnieši. Džunguo nosaukums ir cēlies 3. gadsimtā pirms mūsu ēras Ciņu dinastijas laikā un tulkojumā nozīmē Vidus Karaliste. Vienlaicīgi aicinām nejaukt Ķīnas Tautas Republiku ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, kuru attiecības, kā zināt, jau gandrīz simts gadus ir ļoti saspīlētas. Un par komunistiskās Ķīnas vēlmi pakļaut demokrātisko Taivānu vai kā Ķīnas Komunistiskā partija šo dēvē: “atgriezt Taivānas dabisko piederību Ķīnai”, ļoti bieži mēs dzirdam arī ziņās. Militārais saspīlējums ir izteikts. Un Taivāna, kuru atzinušas šobrīd ir vien 12 pasaules valstis, ir starp divdesmit pasaulē ekonomiski attīstītākajām valstīm, no kuras ražotajiem pusvadītājiem un čipiem ir atkarīga ļoti liela daļa pasaules elektronisko ierīču. Taivāna arī savulaik uzstāja, ka tā ir īstā Ķīnas valstiskuma un vēsturiskā mantiniece. Šim, protams, nekad nav piekritusi Ķīnas Tautas Republikas Komunistiskā partija. Un par to, kādēļ ne tikai Taivānas jautājumā, bet visas pasaules topošās ģeopolitiskās kārtības dēļ ir vērts mūsdienās pievērst uzmanību Ķīnas rīcībai arī šodien parunāsim detalizētāk. Proti, raidījumā par argumentiem, kāpēc ar Ķīnu nevar nerēķināties un nevar to uzskatīt par ko tālu un eksotisku. Visticamāk, ka daudziem vēl ir atmiņā 2017. gada Krievijas militārās mācības, kad Ķīnas karakuģi pirmo reizi vēsturē iepeldēja Baltijas jūrā. Tas bija labs modinātājzvans daudziem. Ķīnas mūsdienu varenības stāsta aizsākumi, protams, meklējami senā vēsturē. Ķīniešu teritorijas tiek uzskatītas par vienu no pasaules civilizāciju šūpuļiem. Tā ir viena no vecākajām civilizācijām, kura aizsākās pirms vismaz 6 tūkstošiem gadu. Rakstiskās liecības ir saglabājušās par vismaz nesenākajiem 4000 gadiem. Lielāko laika posmu Ķīnas valstiņas kā impēriju pārvaldīja dažādas dinastijas. Konkrēti no 221. gada pirms mūsu ēras līdz pat 1912. gadam mūsu ērā. Izņēmums ir 97 gadus ilgusī mongoļu vara pār ķīniešiem 13.-14. gadsimtā. Ķīnas modernā vēsture sākās ar 1911. gada revolūciju. Tobrīd valdošā Cjinu dinastija vairs nespēja saturēt kopā teritoriāli izpletušos valsti, kuru plosīja iekšējie pilsoņu kari un ārvalstu pārstāvju veiktās ostu un citas infrastruktūras atņemšanas ķīniešiem. Gomiņdan varas nodibināšana pēc revolūcijas īsti situāciju neatrisināja, jo ārvalstu iejaukšanās, dažādu karakungu uzkundzēšanās un šķelšanās nebeidzās. 1920. gadu otrajā pusē Čans Kaiši vadītais Gomiņdan politiskais spēks nonāca pilsoņu kara stāvoklī ar Ķīnas Komunistiskās partijas spēkiem. Japāņu nežēlīgā un brutālā Ķīnas okupācija no 1937. līdz 1945. gadam, kuras rezultātā bojā gāja ap 20 miljoniem ķīniešu, neapturēja agrākās domstarpības pēc Otrā Pasaules kara beigām. Proti, Mao Dzeduna vadībā Ķīnas Komunistiskā Partija nostiprinājās kontinentālajā daļā 1949. gadā, kamēr Čans Kaiši un viņa nacionālistiskie atbalstītāji nostiprinājās Taivānā. Mao faktiski pārvaldīja valsti līdz pat 1976. gadam. Valdīšanas laikā viņš tiecās izmantot Staļina mācības totalitāras komunistiskas valsts veidošanā. Lielais Lēciens un Kultūras Revolūcija bija divi lielākie projekti pārejai uz pilnīgu sociālismu. Bada nāvē, masu slepkavībās, darba nometnēs un citās vajāšanās izdzēstas 40 līdz 80 miljoniem dzīvību. Kopš 1978. gada Ķīnas līderi Dens Sjaopins, Dzjans Dzemiņs, Hu Dzjiņtao un tagad arī Sji Dzjiņpins valsti uzlika uz tirgus ekonomikas sliedēm un atvēra valsti ārvalstu tirdzniecībai. Šo nepilnu 50 gadu laikā Ķīnas ekonomika ir bijusi starp straujāk augošajām ekonomikām pasaulē. Turklāt ar ļoti stabilu izaugsmi. Kopš 1990. gadu vidus Ķīna arī ir bijusi triljonos eiro mērāmu ārvalstu investīciju saņēmēja. Ķīnā pieejamie retie minerāli ir sekmējuši investīciju piesaisti ne tikai zemas kvalitātes plašpatēriņa preču ražošanai, bet arī tehnoloģiski arvien sarežģītāku ierīču ražošanu. Šobrīd no 10 kompānijām, kam ir lielākā tirgus daļa elektrisko mašīnu ražošanā, septiņas kompānijas ir tieši ķīniešu. Lēta darbaspēka izmaksu uzturēšana, valdības subsīdijas un negodīgs atbalsts kompānijām, juaņa vērtības manipulācija, resursu, tostarp energoresursu, pieejamība, kombinācijā ar straujām ārvalstu investīcijām ir sekmējusi straujo izaugsmi, kuru kā Ķīnas modeli tagad tās diplomāti un politiķi cenšas pārdot arī pārējai pasaulei. Šis naratīvs ir visnotaļ pievilcīgs daudziem, jo sevišķi pēdējo divu desmitgažu laikā Ķīnas ekspansīvā ekonomiskā politika ir ļāvusi valstij samazināt nabadzīgo skaitu par vismaz 800 miljoniem cilvēku un būtiski uzlabot arī vispārējo dzīves līmeni valstī. Kā pati Ķīnas valdība oficiāli atzīst, tad ar 400 eiro ienākumiem gadā dzīvojošo skaits vairs ir tikai ap 50 miljoniem cilvēku. Tik straujai izaugsmei gan, protams, ir vairāki iemesli un negatīvās sekas, bet tas sevišķi neinteresē to valstu iedzīvotājus, kas dzīvo tikpat sliktos vai sliktākos apstākļos. Konkrēti runājot - vides situācija Ķīnā ir būtiski pasliktinājusies, cilvēku piespiedu pārvietošana un veselības problēmas ir izplatīta parādība, valsts dabas resursi daudzos gadījumos ir iztērēti, darbaspēka faktiska ekspluatācija saražoto preču zemu cenu uzturēšanai ir izraisījusi vērā ņemamu ienākumu un sociālekonomisko apstākļu nevienlīdzību. Ķīna ir otra lielākā ekonomika pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta apjoma. Tās apmēram 20 triljonus eiro lielā ekonomika ir principā piektā daļa no visas pasaules ekonomikas. Jo pasaules ekonomika ir apmēram 100 triljonus eiro liela. Ja rēķina IKP pēc pirktspējas paritātes, tad Ķīnas ekonomika ir pati lielākā pasaulē, lielāka arī par ASV ekonomiku. Neskatoties uz Ķīnas sasniegumu virkni, kā šobrīd Eiropas Savienības skatās uz attiecībām ar Ķīnu? Skaidro Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Mozambikas Republiku, kas ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos un to apskalo Indijas okeāns. Mozambikas savdabīgais nosaukums ir cēlies no nelielas kontinentam piegulošas saliņas, kas savulaik tika nosaukta Musas Al-Bika vārdā. Musa Al-Biks bija ietekmīgs arābu tirgotājs, kurš specializējās vergu tirdzniecībā un 15. gadsimtā bija pamanījies sevi pasludināt par salas sultānu. Mozambikas vēsture gan ir tūkstošiem gadus sena. Tās teritorijas senatnē ir apdzīvojušas san civilizācijas mednieku-vācēju ciltis, kā arī koisani cilšu grupas. Vēlāk mūsdienu valsts teritorijā ienāca arī bantu valodās runājošie, kas attiecīgi atnesa gan lauksaimniecības prasmes, gan arī metālapstrādes tehnoloģijas. Ap 11. gadsimtu tika izveidota Šonas impērija, kas atradās starp Zambezi un Limpopo upēm. Un tādēļ nav arī pārsteigums, ka vēl šodien lielākā daļa valsts iedzīvotāju runā bantu valodās un piekopj senās tradīcijas un kultūru. Tie nepārņēma ne musulmaņu tirgotāju, ne arī portugāļu tradīcijas. Tieši Portugāle bija Mozambikas koloniālā kundze līdz pat 1975. gadam, kad, brūkot autoritārajai varai pašā Portugālē, neatkarību ieguva arī virkne tās agrāko koloniju. Interesanti, ka kontroli pār Mozambikas teritoriju portugāļi pamanījās noturēt gandrīz piecus gadsimtus. Proti, pēc tam, kad pirmais eiropietis – Vašku Da Gama – 1498. gadā ieradās Mozambikas teritorijā, tā arī portugāļi to atstāja tikai pēc neatkarības iedošanas Mozambikai un pēc tam, kad ap 300 tūkstošiem portugāļu valsti pameta īsi pēc 1975. gada. Kā viena no portugāļu senās koloniālās pagātnes liecībām Mozambikā ir Nossa Senhora de Baluarte kapela, kas tika uzbūvēta 1522. gadā. Šī 500 gadus senā kapela skaitās vissenākā eiropiešu celtā ēka mūsu planētas dienvidu puslodē. Vēstures un arhitektūras entuziastiem šo noteikti ir interese apciemot. Bet mierīgas laulību dzīves entuziastiem derētu zināt, ka 2017. gadā slavenais ceļotāju žurnāls “Lonely Planet” tieši Mozambikā esošo Kvirimbas arhipelāgu nosauca par vienu no desmit pasaules salām, kurp doties medusmēnesī. Balto smilšu pludmales un koraļļu rifi esot ļoti populāri jaunlaulāto vidū. Mozambikā dzīvo 33,3 miljoni cilvēku. Un 55 procenti no tiem ir vecumā līdz 15 gadiem. Tas Mozambiku padara par vienu no gados jaunākajām valstīm pasaulē. Mozambikas demogrāfiju un augsto dzimstību ir ietekmējis pilsoņu karš, kas notika no 1977. līdz 1992. gadam, kā arī slimības, tostarp augstā saslimstība ar HIV/AIDS, zīdaiņu augstā mirstība veselības aprūpes trūkuma dēļ, dabas katastrofas, nabadzība, bads un to izraisošā zemā lauksaimnieciskās ražošanas produktivitāte. Un arī esošo finanšu un ekonomisko resursu ārkārtīgi nevienlīdzīgais sadalījums valstī. Mozambikas piedzīvotā masveidīgā emigrācija, ekonomiskā atkarība no kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikas, kā arī gan sausuma periodi, gan 2019. gada ciklonu nodarītie postījumi infrastruktūrai un miljoniem cilvēku saimnieciskajai darbībai, kā arī jau minētais ilgstošais pilsoņu karš ir kavējis valsts attīstībai. Rezultātā, tā ir zemu ienākumu valsts ar ļoti augstu parādu līmeni, kas pamatā pārtiek no pašpatēriņam ražojošas lauksaimniecības sektora, kurā nodarbināts absolūtais vairākums valsts iedzīvotāju. Augstie parādu maksājumi starptautiskajām finanšu organizācijām un konstanta nepieciešamība pēc parādu restrukturizācijas ir tikai viena no problēmām valsts attīstībai. Otra situācija ir vēl paradoksālāka. Mozambika 2011. gadā atklāja būtiskas dabasgāzes rezerves, no kurām ieņēmumi katru gadu būtu mērāmi vairākos desmitos miljardu eiro. Valsts ar gāzes un naftas eksportu varētu apmēram dubultot savu iekšzemes kopproduktu dažu gadu laikā. Šobrīd tas ir apmēram tik pat liels kā Latvijas. Tikai iedzīvotāju skaita atšķirību dēļ, Mozambika uz vienu iedzīvotāju statistiski ir apmēram 27 reizes nabadzīgāka par Latviju. Naftas un gāzes atradnes pievilina ne tikai ārvalstu kompānijas, bet arī politiskos avantūristus un separātistus. Tā valsts ziemeļu piekrastē Cabo Delgado provincē islāmistu nemiernieku grupas, kas saistītas ar bēdīgi slaveno Islāma Valsti,  konstanti rada izaicinājumus Mozambikas centrālajai valdībai uzbrūkot gan valdības pārstāvjiem, gan civiliedzīvotājiem. Komunistu cīņa pret kapitālistiem Mozambikas pilsoņu kara laikā prasīja vairāk nekā miljona cilvēku dzīvības. Liela daļa no tiem nomira bada nāvē. Kā jau kara iznīcībai piederas, cieš ne tikai paši karu aizsācēji un karotāji. Mozambikā Gorongosas Nacionālais parks savulaik bija skaistākais Dienvidāfrikas reģionā. Tajā mitinājās vairāk nekā 2000 ziloņu, 14 tūkstoši Āfrikas bifeļu, kā arī simtiem lauvu un citi lielie dzīvnieki. Pilsoņu kara laikā dzīvnieki tika iznīcināti. Šodien vairāk nekā trīs desmitgades pēc kara beigām, tiek rēķināts, ka ziloņu skaits ir atjaunojies, bet tāpat ir tikai nedaudz virs sešiem simtiem. Mozambika ir viena no valstīm, kas cieš un cietīs no klimata pārmaiņām visvairāk. Nebijušas vētras, kas mijas ar sausuma periodiem, ir planētas uzsilšanas rezultāts. Un, kā tas bieži redzēts – visvairāk no klimata pārmaiņām cieš tie, kas noteikti nav galvenie vaininieki klimata pārmaiņu izraisīšanā. Un kas ir pavisam ironiski, šobrīd atklātās fosilo kurināmo atradnes tiek uzskatītas par valsts iespēju tikt ārā no nabadzības, bet vienlaicīgi ieguve un fosilās degvielas lietošana vēl vairāk sildīs planētu un attiecīgi izraisīs tālāku vides degradāciju un klimata pārmaiņas. Naftas kompāniju spiediena rezultātā, cilvēki tiek spaidu kārtā pārvietoti prom no piegulošajiem atradņu reģioniem, kā arī tiek bojāta apkārtējā vide, tostarp arī UNESCO sarakstā iekļautais Kvirimbas nacionālais parks ar tā unikālajiem koraļļu rifiem, jūraszālēm un dzīvajām radībām. Vēl vairāk – zvejniekiem tiek atņemtas zvejas iespējas un zemniekiem lauksaimnieciskā zeme. Pilsoņu kara laikā valsts bija karalauks, kura cīnījās Padomju Savienības, ASV un arī Eiropas valstu ģeopolitiskās intereses un ideoloģijas. Tādēļ nepārsteidz, ka vēsturiskā pieredze un daudzveidība ir izraisījusi kādu savdabīgu diplomātisko faktu. Proti, Mozambika ir vienlaicīgi Portugāļu valodas valstu sadraudzības un britu vadītās Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī kā novērotāja franču veidotajā Frankofonijas valstu grupā. Mozambika ir arī viena no četrām Nāciju Sadraudzības dalībvalstīm, kurām nav britu koloniālās pagātnes un pat īsti nav vērā ņemamu vēsturisko saikņu ar Lielbritāniju. Pārējās trīs tādas ir Ruanda, Gabona un Togo. Paralēli, protams, Mozambika regulāri iesaistās sadarbībā arī ar Eiropas Savienības institūcijām, tostarp ar Eiropas Parlamentu. Finanšu palīdzības un aizdevumu jautājumi visbiežāk ir centrā Eiropas Parlamenta grupu un individuālu parlamentāriešu interesēm. Kādas ir Eiropas Parlamenta funkcijas un iespējas sadarboties ar tādām valstīm kā Mozambika un ietekmēt tur notiekošo, skaidro Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta viceprezidents.

Šoreiz raidījums par Beļģijas Karalisti. Un raidījums būs pozitīvs, jo runāsim daudzām pozitīvajām beļģu iezīmēm. Jāsāk ar to, ka Eiropas Savienības galvaspilsēta Brisele faktiski atrodas Eiropas Savienības piektajā mazākajā valstī platības ziņā.  Vienlaicīgi to apdzīvo 12 miljoni cilvēku un tā ir viena no urbanizētākajām valstīm pasaulē. Proti, 97 procenti cilvēku dzīvo pilsētās. Interesanti, ar ko Beļģija asociēsies Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti kāds minēs to, ka Brisele ir ES un NATO galvaspilsēta. Droši vien kāds piesauks arī Čurājošā puisēna statuju. Iespējams, ka kāds teiks, ka Beļģijā ir dzimis slavenais cīņu mākslas filmu aktieris Žans Klods van Vārenbergs jeb kā mēs viņu visi zinām – Žans Klods van Damme. Iespējams, ka kāds varētu zināt, ka arī aktrise un pagājušā gadsimta elegances ikona Odrija Hepberna ir dzimusi Briselē. Cerams, ka kāds pieminēs beļģu tehnoloģiskos sasniegumus. Piemēram, to, ka elektroniskās identifikācijas kartes pirmo reizi esot ieviestas tieši Beļģijā. Starp citu beļģis Žoržs Lematrē tiek uzskatīts par pirmo, kurš 1931. gadā zinātniskā formā noformulēja ideju par Lielo Sprādzienu, ar kuru aizsākās visums. Par zinātni un zināšanām runājot, Beļģijā ir vienīgais pasaulē muzejs, kurš ir veltīts grāmatu iesiešanai un grāmatu izdevniecībai kā mākslas formai. Tajā ir ap 3000 mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu sējumu, kas izdoti kopš 16. gadsimta. Vēl var pieminēt, ka pirmā drukātā avīze pasaulē 1605. gadā iznāca Antverpenē. To sauca „Relation” un izdevējs bija Johans Karolus. Kopš 1447. gada Antverpene ir bijusi arī nozīmīgākais dimantu pirkšanas un pārdošanas centrs. Interesanti, vai kāds Latvijas iedzīvotājs, iespējams, gados vecāks un ar labu atmiņu, pēkšņi atminēsies Padomju Savienībā mācīto… Proti, Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss savu slaveno “Komunistiskās partijas manifestu” sarakstīja no 1845. līdz 1847. gadam dzīvodami Briselē. Restorāns “Le Cygne” tieši ir tā konkrētā vieta, kur rakstīšana lielākoties ir notikusi. Runājot par šiem konkrētajiem diviem vīriešiem, kuru attiecībām abi mēģina piedēvēt vairāk nekā tikai draudzību, jāsaka, ka viņu savstarpējā sarakste no 1869. gada liecina, ka abi divi bija spēcīgi izteikti homofobi. Nekādas progresīvās domas cilvēku seksuālās brīvības kontekstā viņiem nebija. Beļģija pati tikmēr 2003. gadā kļuva par otro valsti pasaulē pēc Nīderlandes, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. Jāmin vēl, ka gadu iepriekš Beļģija legalizēja arī tiesības uz eitanāziju. Bet vēl pie pāris faktiem, par kuriem Latvijas iedzīvotāji varētu zināt vai būt dzirdējuši, – Beļģijā ir atrodama pasaulē garākā tramvaja līnija. "Kusttram" stiepjas 68 kilometru garumā gar visu Beļģijai pieejamo Ziemeļjūras krastu. Tramvaji man vienmēr asociējas ar melanholismu un mierīgu dzīves ritumu. Kā tādi pilsētas kamieļi tie parasti savā nodabā ceļo starp steidzīgajām un nereti agresīvajām automašīnām… Un tam piederētos tāda lēna saksofona mūzika fonā. Un tieši Ādolfs Sakss 1840. gadā bija tas beļģis, kurš šo mūzikas instrumentu izgudroja. Fascinējoši man likās, ka Beļģijas pilsētā Gentē ir pilsētas laukums Sint-Veerleplein. Katru reizi, kad piedzimst bērns, tad laukumā esošās ielu gaismas tiek mirkšķinātas, lai visiem par to paziņotu. Fantastiski cilvēcīga tradīcija! Beļģu ekonomika ir viens no piemēriem daudzveidīgai, konkurētspējīgai ekonomikai, kura prasmīgi izmanto savu ģeogrāfisko atrašanās vietu un starptautiskās intereses un klātbūtni. Beļģija ir augstu ienākumu valsts ar spēcīgu labklājības sistēmu, bet vienlaicīgi, protams, ar augstu valsts parādu, zemu mazāk kvalificēto darbinieku iesaisti ekonomiskajos procesos, sarežģītu birokrātiju un novecojošos sabiedrību. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pret Beļģijas rādītāju ir 0,6. Proti, mūsu bagātības līmenis ir 60 procenti no Beļģijas statistiski vidējā bagātības līmeņa. Vidējā alga pēc nodokļiem gan ir gandrīz trīs reizes lielāka un sasniedz 2500 eiro mēnesī. Bet, kas interesanti, Latvijā statistiski skaitās vairāk lidostu nekā Beļģijā. Mums esot 56, kamēr beļģiem tikai 49. Nezinu, kādēļ šis fakts mani uzrunāja, bet ASV rādītājs ir 15 873 lidostas, kas ir pasaulē lielākais skaits.Seko Brazīlija ar vairāk nekā trīs reizes mazāku skaitli. Nozīmīga daļa no Beļģijas ekonomikas, protams, ir Brisele ar tajā atrodamajām starptautiskajām institūcijām. Brisele ir viens no trim pasaules varas centriem līdzās Vašingtonai un mūsdienās arī Pekinai. Par to, cik Briselei ir nācis par labu vai sliktu būt šādam politiskajam centram, vaicājām bijušajam Eiropas Komisijas Prezidenta Žaka Santēra biroja vadītājam un arī Eiropas Savienības Padomes ģenerāldirektora vietniekam Džimam Klosam.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz par Centrālāfrikas Republiku, valsti Āfrikas kontinenta pašā vidienē, bez piekļuves jūrām vai okeāniem. Brīdinām, ka raidījums ir par valsti, kas ir caur un caur bēdu ieleja. Esam iepriekš jau bieži runājuši par nabadzīgām un problēmu plosītām valstīm. Bet tik plašs ekonomisko, politisko un humanitāro problēmu kopums, kāds ir Centrālāfrikas Republikas (CĀR) gadījumā, ir reti sastopams. Sāksim ar to, ka Centrālāfrikas Republika, neskatoties uz to, ka teritoriāli ir apmēram desmit reizes lielāka par Latviju, ir gandrīz 43 reizes nabadzīgāka par Latviju. Kamēr Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 38 370 eiro, Centrālāfrikas Republikai šis rādītājs ir 900 eiro. Šī faktiski ir pirmā vai otrā nabadzīgākā valsts pasaulē pēc Burundi. Un tas situācijā, ka valstij ir milzīgi dabas resursi. Nedaudz sportiskas pozitivitātes par Latviju – mēs esam bagātāki par mūsu Eiropas Savienības partnervalstīm Slovākiju, Grieķiju un Bulgāriju, starp citu. Nemaz nerunājot, ka pārspējam arī Krieviju un gandrīz divas reizes arī Baltkrieviju bagātības rādītājos. Paskatieties paši pasaules organizāciju datus un redzēsiet. Šis varētu būt arī vienīgais un pēdējais pozitīvais fakts šajā raidījumā. Un tas pat nav par Centrālāfrikas Republiku, kuru apdzīvo apmēram pieci ar pusi miljoni iedzīvotāju. No tiem gandrīz 70 procenti dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vēl vairāk – vairāk nekā 42 procenti šobrīd dzīvo akūta bada apstākļos. Sliktākais rādītājs pasaulē. Ekonomisko un politisko apstākļu, tostarp ilgstošā pilsoņu kara dēļ, Centrālāfrikas Republika bieži ir ierindota starp desmit valstīm pasaulē, uz kurām ceļot ir ļoti bīstami. Ir tāda Starptautiskā Ceļošanas riska karte (International SOS Travel Risk Map), kurā varat redzēt visas pasaules valstis. Iesakām ielūkoties! ANO vēl pagājušajā gadā rekomendēja CĀR bēgļiem ārvalstīs vai pat pašā CĀR nemēģināt atgriezties mājās, jo valstī netiek ievēroti pat svarīgākie likumi un riski ir pārāk augsti. Visbeidzot pieminēšu to, ka tieši šīs teritorijas tiek uzskatītas par slaveno pigmeju izcelsmes un arī mūsdienu dzīves vietu. Kā daži avoti raksta, jau senie ēģiptieši esot rakstījuši, ka mūsdienu Centrālāfrikas teritorijā dzīvo “melni pundurīši”. Tas gan netraucē Centrālāfrikas Republikā basketbolam būt vienam no diviem populārākajiem sporta veidiem un CĀR pat divreiz esot uzvarējusi Āfrikas čempionātā. CĀR ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir izraisījusi arī to, ka valsts teritorijā vēsturiski un šobrīd ir bieži krustojušās nesamierināmas reliģiskās, etniskās, ekonomiskās grupas un to politiskās intereses. Valsts teritorija pastāvīgi ir apdzīvota kopš akmens laikmeta, vismaz 10 tūkstošus gadu. Vienlaicīgi tikai 18. gadsimtā teritorija kļuva par daļu no pasaules tirdzniecības ceļiem un ekonomiskajiem procesiem. Šeit gan uzreiz jāatzīmē, ka šie trans-Sahāras tirdzniecības ceļi starp Atlantijas un Indijas okeāniem un ekonomika bija lielākoties saistīta ar vergu un ziloņkaula tirdzniecību. Verdzības posms arī bija viens no iemesliem, kādēļ dažādās ciltis un etniskās grupas CĀR vēl šodien nesatiek un atminas savstarpējos vēsturiskos pāridarījumus. 1903. gadā CĀR teritorijas par savām kolonijām padarīja Francija. Līdzīgi kā Beļģu Kongo situācijā, arī francūžu pieeja bija valsts administrāciju uzticēt privātām kompānijām, jo tās aktīvi ieguva gumiju un ziloņkaulu. Rezultātā vietējo iedzīvotāju ekspluatācija tikai turpinājās arī pēc tam, kad oficiāli verdzība tika atcelta 1910. gadā. CĀR politiskā vēsture pēc neatkarības iegūšanas 1960. gadā, parāda galējības un pārmērības. Konstantie etniskie un reliģiskie konflikti, ar īsu militāru diktatūru vadītiem miera periodiem ir bijuši CĀR mūsdienu iezīme. Nesenākais plaša mēroga konflikts, pilsoņu karš, sākās 2013. gada martā ar musulmaņu dumpinieku grupas „Seleka” veikto apvērsumu pret prezidentu Fransuā Bozizi, kura rezultātā dumpinieki ieņēma arī galvaspilsētu Bangvī. Valsts kristiešu kopiena, kurai tiek oficiāli rēķināts, ka pieder 90 procenti valsts iedzīvotāju, protams, ar šo nebija mierā, radīja “pašaizsaradzības” grupas ar nosaukumu „anti-Balaka”. Tieši tāpat kā „Seleka”, arī „anti-Balaka” aktīvi izvērš teroru pret civiliedzīvotājiem. Sākotnējais reliģiskais konflikts ar gadiem pat vairs nav tik daudz reliģisks, cik etnisks. Etniskās grupas patiesībā rāda pilnīgi citu CĀR ainavu un nemaz daudz kopīgu īpašību starp tām nav atrodamas. Piemēram, daudzas etniskās grupas pieder faktiski vietējām, tradicionālajām reliģijām. Daudzi praktizē dažādas burvestības, pat, ja valsts oficiālā pozīcija ir par tām sodīt ar cietumsodu. Konfliktu neatrisināja ne tikai Fostina-Arčandža Tuaderas ievēlēšana par prezidentu un pārvēlēšana 2020. gadā. Patiesību sakot – konstitūcija arī 2023. gada referendumā tika mainīta, lai Tuadera varētu amatā palikt neierobežotu laiku. Un vēl mazāk CĀR problēmas risina ārvalstu iejaukšanās. Francijas neveiksmīgie centieni atjaunot savu ietekmi valstī ir bijuši relatīvi nesekmīgi. Franciju un Eiropas Savienību kopumā no CĀR “izspiež” Ķīna, bet sevišķi jau Krievija. Krievija jau 2018. gadā noslēdza ar CĀR centrālo valdību vienošanos par  derīgo izrakteņu ieguvi un ieveda valstī bēdīgi slaveno Vāgnergrupu, kas apmāca valdības armiju. CĀR pat neslēpj, ka grib redzēt pastāvīgu Krievijas militāro bāzi savā valstī, jo ar ieroču piegādēm un vāgneriešu treniņiem ir par maz. Vairāk par Centrālāfrikas Republikas resursu paradoksu un vāgneriešu lomu valstī stāsta Liutaurs Gudžinsks, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta asociētais profesors.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz stāsts par Okeānijas valsti Tuvalu. Šo valsti kāds varētu zināt pēc agrākā nosaukuma – Elisa salas. Šis nosaukums bija līdz 1978. gadam, kad Tuvalu ieguva neatkarību. Tuvalu uzskata par vienu no visattālākajām pasaules valstīm, jo atrodas Klusā okeāna vidū ar relatīvi maz piekļuves iespējām, kuras ne tikai apdzīvo, bet arī apmeklē ļoti mazs skaits cilvēku. Tuvalu tiek uzskatīta par otru pasaulē vismazāko valsti pēc Vatikāna iedzīvotāju skaita ziņā. Tuvalu var sacensties tikai ar netālu esošo Nauru par to, kura ir otra mazākā valsts. Sacensība, kuras rezultātu bieži nosaka viens cilvēks. Jaunākie dati liecina, ka Tuvalu apdzīvo 11733 cilvēku. No tiem septiņi tūkstoši dzīvo galvaspilsētā Funafuti. Un absolūtais vairākums dzīvo tikai uz vienas no daudzajām salām – Fongafale, kura ir garena sala, vietām tikai 20 metrus plata. Tuvalu atrodas uz arhipelāga, kuru veido seši atoli un trīs uz rifiem izvietotas salas. Kā jau bieži esam runājuši, salu valstis ļoti apdraud klimata pārmaiņas. Tuvalu sauszeme vidēji virs jūras līmeņa atrodas vien divu metru augstumā. Tas ir izraisījis to, ka vairākus gadu desmitus ir nopietni apspriesta iespēja visu valsti pārcelt uz Jaunzēlandi vai Fidži, kad situācija kļūs nepanesama. Distance līdz Tuvalu un sarežģītā piekļuve ir izraisījusi to, ka valsti katru gadu apmeklē vien apmēram 2000 cilvēku. Lielākoties no blakus esošajām Fidži, Austrālijas un Jaunzēlandes. Tā rezultātā valstī nav tūristiem domātas infrastruktūras, ieskaitot informācijas biroju vai suvenīru veikalu. Tuvalu praktiski nav noziedzības, nav malārijas, nav indīgo čūsku un trakumsērgas. Odi un mušas gan esot, bet tie nav bīstami. Pamatiedzīvotāji Tuvalu ieradās apmēram pirms 1000 gadiem. Ticamākais, ka no blakus esošajām Samoa vai Tongas. Vienlaicīgi Tuvalu arī kļuva par tālākas pārceļošanas vietu daudziem polinēziešu izcelsmes cilvēkiem, kas apmetās Melanēzijā un Mikronēzijā. Spāņu ceļotājs Alvaro Mendana de Neira bija pirmais eiropietis, kurš ieradās Tuvalu 1558. un arī 1595. gadā. Un tad līdz pat 1781. gadam, kad salās ieradās britu kapteinis Tomass Gilberts. Tuvalu vēlākajos gadsimtos bieži apciemoja britu, amerikāņu, nīderlandiešu, kanādiešu, peru un pat krievu kuģi. 1819. gadā kanādieši salām iedeva Elisa salu nosaukumu, bet kristieši misionāri vietējos pievērsa kristietībai apmēram četrdesmit gadus vēlāk. Rezultātā 93 procenti no Tuvalu iedzīvotājiem ir protestanti. 1892. gadā Elisa salas kopā ar Gilberta salām kļuva par britu protektorātu un Pirmā pasaules kara vidū par koloniju. Tuvalu iedzīvotāji – polinēzieši – nodalījās no Gilberta salu iedzīvotājiem mikronēziešiem referenduma ceļā 1974. gadā. Četrus gadus vēlāk ieguva pilnīgu neatkarību, lai arī ASV savas pretenzijas oficiāli izbeidza tikai 1979. gadā. Gilberta salas mūsdienās pazīstam kā valsti ar nosaukumu Kiribati. Tuvalu salās Otrā pasaules kara laikā atradās sabiedroto militārā bāze, kas arī skaidro daudzu valstu interesi par salām. To agrākās stratēģiskās nozīmes dēļ. Mūsdienās Tuvalu ir viena no valstīm, kurām nav pastāvīgas armijas. Un arī valsts galva ir britu karalis Čārlzs Trešais. Vienlaicīgi valsts ir relatīvi aktīva starptautisko organizāciju dalībniece. Par ANO 189. dalībvalsti Tuvalu kļuva 2000. gada septembrī, bet tā ir arī Klusā okeāna savienības sekretariāta un Klusā okeāna salu foruma dalībvalsts, kā arī Mazo valstu alianses dalībvalsts. Par Tuvalu centieniem izmantot savu dalību starptautiskajās organizācijās un digitālās iespējas valsts ienākumu vairošanai stāsta Māris Cepurītis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes lektors.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra. Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes. Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie. Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus. Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas  konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu. Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti. 19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā. Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku. Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu. Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā. Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Filipīnu Republiku. Domājams, daudzi būs dzirdējuši par šo valsti. Zināmākā persona varētu būt valsts bijušais prezidents Rodrigo Duterte. Citi varbūt pazīst Meniju Pakjao, desmitkārtēju pasaules čempionu boksā. Turklāt viņš ir vienīgais vēsturē, kas uzvaras ir izcīnījis astoānās dažādās svara kategorijās. Pakjau šobrīd ir arī politiķis un pat kandidēja 2022. gada valsts prezidenta vēlēšanās. Bet runā, ka laikā, kad viņš cīnās ringā, Filipīnu galvaspilsētas Manilas ielās noziedzības līmenis esot nokrities līdz nullei, jo visi, tostarp bandīti, ir skatījušies Pakjau cīņas. Filipīnas atrodas Klusā okeāna rietumos. Ne visai tālu no Taivānas krastiem, kas to padara par Dienvidaustrumāzijas reģiona valsti. Filipīnas ir arhipelāgs, kurš sastāv no apmēram 7600 salām, no kurām vismaz 5000 nav apdzīvotas vai pat izpētītas. Vēl vairāk – daudzām no tām nav pat nosaukumu kartēs. Vēl kāds fakts – divas pašas lielākās pērles pasaulē ir atrastas pie Filipīnu krastiem. Laotzi pērle sver 6,4 kilogramus un ir 24 centimetrus diametrā. Tikmēr pati lielākā pērle – Puerto Princessas pērle ir 67 centimetrus gara un 30 centimetrus plata un sver 34 kilogramus. Tās vērtība tiek lēsta ap 90 miljoniem eiro. Vēl viens rekords, kas saistās ar Filipīnām, ir zemūdens upe. Puerta Princessas pazemes upes nacionālajā parkā atrodama pasaulē lielākā pazemes upe. Svētā Paula ala ir 24 kilometrus gara un tajā 8,2 kilometru garumā tek arī Kabajuangas upe. Vismaz tās pazemes daļa. Ziņatnieki uzskata, ka pirmo cilvēku ierašanās mūsdienu Filipīnām piederošajās salās notikusi pirms apmēram 30 tūkstošiem gadu. Eiropiešu pirmā ierašanās gan notika pirms pieciem gadsimtiem, kad 1521. gadā tur ieradās Fernāns Magelāns. Izcilais portugāļu jūrasbraucējs spāņu ekspedīcijas ietvaros tiek uzskatīts par pirmo cilvēku, kurš apkuģoja apkārt zemeslodei. Tas gan nav faktoloģiski pareizi, jo pašu Magelānu tieši Filipīnās nogalināja vietējie iedzīvotāji. Attiecīgi pirmais cilvēks, kas šo ceļojumu faktiski veica, jo turpināja vadīt ekspedīciju pēc Magelāna nāves, bija spānis Huans Sebastians Elkano. Viņš izejas punktā Sanlukārā pēc trīs gadu ceļojuma atgriezās 1522. gadā. No 270 cilvēkiem, kuri uzsāka ekspedīciju, kopā ar Elkano atgriezās tikai 18. Cīņa pret Magelāna ekspedīciju ir kļuvusi par nacionālo simbolu. Vadonis Lapulapu Kaujas pie Maktanas sakaujot spāņus, aizkavēja to veikto kolonizāciju tikai par apmēram četrām desmitgadēm, bet viņa paveiktā nozīmīgumu tur cieņā vēl šodien. Spāņu kundzība Filipīnās tāpat turpinājās vairāk nekā trīs gadsimtus līdz Spāņu-Amerikāņu kara rezultātā 1898. gadā Filipīnas nonāca ASV pārvaldē. Filipīnu pamatiedzīvotāju ciltis bija aktīvi dumpojušās pret spāņu kolonistiem, padarot Filipīnas par sava veida ekonomiski neizdevīgu koloniju Spānijai. Un filipīnieši šo turpināja arī cīnoties pret amerikāņu klātbūtni. 1935. gadā ASV Filipīnām iedeva autonomijas statusu un Otrā Pasaules kara laikā kopā ar filipīniešiem cīnījās pret japāņu okupāciju. 1946. gada 4. jūlijā ASV piešķīra Filipīnu Republikai neatkarību. Un ar to sākās valsts modernā politiskā vēsture, kuras galvenā iezīme ir pastāvīgie dumpji, protesti, apvērsumi un vardarbība. Līdz pat 1986. gadam valsti pārvaldīja Ferdinands Markoss. Vairāk nekā 20 gadus ilgušais diktatora periods vienmēr asociēsies ar būtiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp opozicionāru spīdzināšanu un nogalināšanu. Pie varas Markoss turējās ar krāpniecību vēlēšanās, referendumos, mediju aizliegšanu, komandantstundu noteikšanu vairāku gadu garumā. Markos un viņa sieva kļuva arī bēdīgi slaveni ar to, ka pamanījās apzagt valsti, kā neviens cits valsts vadītājs 20. gadsimtā. Markosa īpašumi ir atrodami daudzviet pasaulē, tostarp arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Un ar savu alkatību viņš pat ir ierindots Ginesa rekordu grāmatā, kā autors desmitgadēm ilgušām zādzībām no valsts. Markosam ir deviņi bērni, no kuriem vienīgais dēls – Bonbongs Markoss 2022. gadā ievēlēts par Filipību prezidentu. Pēc kleptokrāta Markosa aizvākšanas no politikas un tam viņa nāves, Filipīnās ir notikušas vairākkārtīgas vēlēšanas. Vairākas no tām ir apstrīdētas, tostarp vardarbīgu protestu ceļā. Līdz 2016. gada jūnijā par valsts prezidentu tika ievēlēts pretrunīgi vērtētais Rodrigo Duterte. Viņš valsti vadīja līdz 2022. gada vēlēšanām, kad par prezidentu kļuva Bonbongs Markoss un par viceprezidenti, Dutertes meita Sāra Duterte. Šis duo arī šobrīd vada Filipīnas. Rodrigo Duterte vadīja Filipīnas ar nacionālistisku ārpolitiku un populistisku iekšpolitiku. Viņa zināmākā politika bija “Karš pret narkotikām”, kas rezultējies apmēram 20 tūkstošu cilvēku nogalināšanā bez tiesas un papildus izmeklēšanas. Par šo un Dutertes prezidentūru kopumā stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece un Mātrihtas Universaitātes maģistrante Sāra Elizabete Vīnberga.  

Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika jeb vienkārši Alžīrija atrodas Ziemeļāfrikā. Valsti apdzīvo gandrīz 45 miljoni iedzīvotāju. Un tā ir ne tikai šobrīd lielākā Āfrikas kontinenta valsts, bet arī desmitā lielākā valsts pasaulē pēc platības. Vienlaicīgi vairāk nekā 90 procenti valsts iedzīvotāju apdzīvo tikai 10 procentus no valsts teritorijas. Proti absolūti lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo Vidusjūras piekrastē. Un to var saprast, jo Sahāras tuksnesis klāj četras piektdaļas Alžīrijas teritorijas. Te gan interesanti jāpiezīmē, ka 2018. gadā Sahāras tuksnesī, vienā no karstākajām vietām uz zemeslodes, uzsniga sniega kārta. Sniegs Sahārā nebija redzēts 40 gadus, un tas noklāja zemi pat 40 centimetru biezumā. Interesanti, ka alu zīmējumi Hogāras kalnos, piemēram, attēlo cilvēka saimniecisko darbību, tostarp arī lopkopību un zemkopību. Tas lieku reizi atgādina, ka vietas, ka šobrīd ir tuksnesis, vēl apmēram 10 tūkstošus gadus atpakaļ, Āfrikas Mitruma perioda laikā, bija klātas ar veģetāciju. Par senatni runājot, Alžīrijas teritorijā cilvēku priekšteči ir dzīvojuši jau apmēram 2.6 miljonus gadu atpakaļ. Alžīrijā atrodamās Senās Romas būves un drupas izstāsta vēsturisko eiropiešu klātbūtni Alžīrijas teritorijā. Teritorijā, kurā lielāko daļu pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā ir valdījuši berberi un to valstiskie veidojumi, romiešu klātbūtne ir ļoti prominenta. Tiek pat rēķināts, ka Alžīrijā ir skaitliski otrs lielākais Senās Romas civilizācijas arhitektūras pieminekļu paliekas uzreiz pēc pašas Itālijas. 

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par Nikaragvas Republiku, lielāko valsti Centrālamerikas reģionā. Nikaragvā ir atrodama arī pasaulē lielākā sala ezera vidū. Tā ir tik liela, ka uz tās pat ir divi vulkāni. Un vulkānu Nikaragvā netrūkst. Iespējams, ka klausītāji būs dzirdējuši par tādiem vulkāniem kā Santkristobals, Seronegro, Masaja. Jebkurā gadījumā – Nikaragvas daba ir aizraujoša. Un tūrisms brīvā dabā, pludmalēs, pa Nikaragvai piederošajām salām ir cieņā ne tikai ārvalstniekiem, bet arī vietējiem. Nikaragvā esot ap septiņiem procentiem visas pasaules bioloģiskās daudzveidības. Vēl vairāk – Nikaragvas 68 ekosistēmās un augu veidojumos ir atrodami 60 procenti visas Centrālamerikas dzīvnieku un augu kopuma. Nikaragvā, piemēram, dzīvo arī vienīgās pasaulē saldūdens haizivis. Visa šī rezultātā, trīs no valsts biosfērām – Bosava, Ometepe un RioSanHuan – ir UNESCO atzītas. Valsts parlaments ir arī deklarēja visu Karību reģionu kopumā kā biosfēras rezervātu 2021. gadā. Valstī ir 78 dabas liegumi, dabas aizsardzības zonas un rezervāti, kas kopumā aizņem apmēram vienu piekto daļu no visas valsts teritorijas. Bosavas lietusmeži ir otri lielākie Dienvidamerikas kontinentā pēc Amazones. Loģiski, ka ekotūrisms tur ir ļoti populārs. Un valsts arī ir pieprasīta, jo tajā ir viens no zemākajiem noziedzības līmeņiem Centrālamerikas reģionā. Tie, kam tomēr gribas arī vēsturi, Nikaragvā atradīs arī vecās galvaspilsētas Leonas jeb Leonvjeho drupas, kas ir viena no vecākajām spāņu celtajām pilsētām reģionā un jau pus tūkstoti gadu senas. Leona bija Nikaragvas galvaspilsēta līdz 1858. gadam. Un interesanti, ka iemesls galvaspilsētas maiņai bija kašķis. Proti, Leona un Granada nevarēja beigt ķīvēties, kura ir tiesīgāka būt par Nikaragvas galvaspilsētu. Vienā brīdī cilvēkiem šīs apnika un pavisam cita pilsēta – Managva – tika pasludināta par jauno galvaspilsētu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Āfrikas valsti Kamerūnu, kuru nereti dēvē par Āfriku miniatūrā. Kamerūna izceļas gan ar savu kulturālo, gan ģeogrāfisko dažādību. Kamerūnā jūs atradīsiet gan lietus mežus, gan tuksnešus, gan purvājus, gan savannas, gan skaistas pludmales. Turklāt šī dabas daudzveidība ir ar lieliem ekstrēmiem. Piemēram, Kamerūnā atrodas Āfrikā vecākais mežs, kas esot kādus 60 miljonus gadu vecs. Tur atrodas arī viena no mitrākajām vietām pasaulē, kur ik gadu nokrišņu daudzums pārsniedz 10,3 metrus. Un tur dzīvo arī pasaulē lielākās vardes – goliāta vardes. Šī varde var sasniegt vairāk nekā 30 centimetrus garumā un svērt vairāk nekā 3,2 kilogramus! Goliāta vardes gan kļūst arvien apdraudētākas, to skaits samazinās, jo cilvēki izvēlas šos abiniekus par saviem mājdzīvniekiem… Kurš gan negribētu sev mājās kaķa izmēra vardīti? Ar dabas daudzveidību vien nepietiek, vēl jāpiemin arī valodu daudzveidība. Lai arī oficiālās valsts valodas ir divas – franču un angļu, valstī ir arī aptuveni 280 citu valodu. Rēķina, ka dienas laikā katram kamerūnietim nākas lietot aptuveni sešas valodas. Vēl – Kamerūna ir vienīgā valsts pasaulē, kas ir nosaukta par godu vēžveidīgajiem. Pareizāk sakot, garnelēm. Proti, 1472. gadā, kad reģionā ieradās portugāļu pētnieks Fernando Po, viņš esot bijis pārsteigts par Vuri upē atrodamo lielo skaitu garneļu. Tāpēc arī portugāļi šo upi pārdēvēja par Rio dos Camarões (Rio Dos Kamaroņjes) jeb garneļu upi. Līdzīgi kā daudzas Āfrikas valstis, arī Kamerūna ir piedzīvojusi kolonizācijas ēru. Reģions, kurā pašlaik dzīvo gandrīz 28 miljoni cilvēku, savulaik ir bijis gan vācu, gan britu, gan franču pakļautībā. Un tā kā arī startera sadaļā jau runājām par valodu daudzveidību, tieši domstarpības starp angliski un franciski runājošajiem Kamerūnas iedzīvotājiem jau gadu desmitiem tad arī ir par pamatu gana asiņainiem konfliktiem. Vienu no šiem konfliktiem ir pieņemts dēvēt par anglofono krīzi, kas Kamerūnā izcēlās jau pagājušā gadsimta 60. gados. 1962. gada Fumbanas konferences laikā bijušās Britu Kamerūnas kolonijas tika apvienotas vienā valstī. Taču angliski runājošā minoritāte, kas pašlaik veido aptuveni 16 procentus no valsts iedzīvotājiem, iebilst pret franciski runājošās Kamerūnas valdības īstenoto politiku. Sākotnēji vislielākās pretenzijas bija pret 1961. gadā izveidoto federāciju, kas tika atcelta 1972. gadā. Tas noveda pie angliski runājošo iedzīvotāju marginalizācijas un diskriminācijas. Cita starpā anglofonie iedzīvotāji ir izveidojuši separātisku kustību, kas vēlas panākt neatkarīgas valsts – Ambazonijas – izveidi. Gan 80., gan 90. gados anglofonās sabiedrības pārstāvji aktīvi pieprasīja federatīvās valsts atjaunošanu, pretējā gadījumā draudot ar neatkarības pasludināšanu. Neatkarība pat ir pasludināta vairakkārt, taču parasti šādiem soļiem ir sekojusi Kamerūnas valdības spēku pretreakcija un vardarbīga izrēķināšanās. Pēdējais no šiem konfliktiem turpinās kopš 2017. gada. Šajā laikā nogalināti ir vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku, bet vēl gandrīz 800000 ir devušies bēgļu gaitās, tostarp uz kaimiņos esošo Nigēriju. Vislielākie cietēji, protams, ir civiliedzīvotāji. Kā liecina ANO dati, pašlaik vairāk nekā pusei, jeb 2,2 miljoniem cilvēku, kas dzīvo angliski runājošajos reģionos, ir nepieciešama humānā palīdzība. Un kā norāda Starptautiskās krīzes grupas pārstāvji, slepkavības, nolaupīšanas un seksuālie noziegumi ir faktiski ikdienišķa parādība. Pārstājušas darboties ir arī aptuveni puse skolu. Līdz šim starptautiskajai sabiedrībai īpaši nav veicies ar mēģinājumiem stabilizēt konfliktus Kamerūnā. Konflikta risināšanu politisku sarunu ceļā par vienu no šī gada prioritātēm ir izvirzījusi arī Āfrikas Savienība, taču līdz šim Kamerūnas vadība visai veiksmīgi ir centusies izvairīties no šādas palīdzības. Iespējams, ka jau šajā gadā Āfrikas Savienība varētu nozīmēt īpašu sūtni Kamerūnas jautājumu risināšanā, taču par šādas misijas pozitīvu iznākumu pagaidām ir pāragri diskutēt. Ja jau esam pieminējuši Āfrikas Savienību, tad sapratām, ka par šo organizāciju arī neesam īpaši daudz stāstījuši, lai arī tā apvieno 55 Āfrikas kontinenta valstis. Tāpēc lūdzām Latvijas ārpolitikas institūta Pētnieci Beāti Livdansku sniegt komentāru par Āfrikas Savienību un tās uzdevumiem un lomu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Grenādu. Vienu no tām mononīmajām valstīm pasaulē, kuru nosaukumā ir tikai viens vārds. Grenādu var atrast Karību jūras ziemeļaustrumos, netālu no Trinidadas un Tobago. Grenādas valsts ir izvietota uz Grenādas salas un vēl sešām mazākām saliņām, tostarp Kariku un Mazās Martinikas jeb „Petit Martinik”. Valsts galvaspilsēta ir Sentdžordžesa un visā valstī kopā dzīvo nepilni 115 tūkstoši iedzīvotāju. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir afrikāņu izcelsmes. Tikai mazs procents ir indieši. Tādēļ arī gandrīz visi valsts iedzīvotāji ir kristieši. Turklāt, valsts oficiālā valoda ir angļu, kamēr otra izplatītākā ir franču valodas dialekts. Bet ar ko tad Grenāda ir slavena? Neskaitot pasakainās pludmales, tā ir ļoti iecienīta nirēju vidū. Netālu no galvaspilsētas Sentdžordžas ūdenī ir atrodams kāds ļoti interesants veidojums – zemūdens skulptūru parks. Tā autors ir Džeisons deKlērs Teilors. Un šīs skulptūras vienlaicīgi kalpo vismaz trim mērķiem: tās ir kā mākslīgais rifs, tās palīdz aizsargāt īsto koraļļu rifu no bojājumiem, un tās arī iecienīts zemūdens tūristu apskates objekts. No armatūras un betona būvētās skulptūras ir kļuvušas populāras ne tikai nirēju vidū, bet arī jūras pamatiedzīvotāju vidū. Zivis un citas dzīvās radības ir iecienījušas skulptūru parku un ievākušās tur dzīvot. Tas, protams, piešķir papildus maģiskumu nirējiem. Grenādā ir vairāk nekā 30 oficiālo niršanas vietu un vēl daudzskaitlīgas mazākas. Koraļļu un jūras iemītnieku daudzveidība un skaistums vilina daudzus... Arī tos, kam patīk ne tikai koraļļu rifi, bet arī nogrimuši kuģi. Grenādas piekraste ir īstā vieta. Netālu no Kariku vai Flamingo līča var ļoti skaidri izpētīt, piemēram, „Bianca C” kuģa vraku. Šis Otrā pasaules kara laikā Francijā būvētais pasažieru kuģis grima divas reizes. Netālu no Francijas krastiem un 1961. gadā tajā vietā, kur šobrīd tas arī atrodams, pie Grenādas krastiem. „Bianca C” tiek pieskaitīta desmit pasaulē iecienītākajiem kuģu vrakiem, nirēju popularitātes ziņā. Grenādu līdzīgi kā citas Karību salas pirms Kolumba ierašanās apdzīvoja to pamatiedzīvotāji karibi. Kolumbs Grenādu atklāja 1498. gadā, bet tikai 17. gadsimtā tā tika kolonizēta. Un to izdarīja francūži, kas tur izveidoja cukura plantācijas, kā arī ieveda lielu skaitu vergu no Āfrikas. Briti pārņēma kontroli pār salām 1762. gadā un palielināja cukura industriju līdz 19. gadsimtā kakao pakāpeniski pārspēja cukura ražošanas apjomus. 20. gadsimtā par galveno lauksaimniecības produktu kļuva muskatrieksts. Lielbritānija neatkarību Grenādai iedeva tikai 1974. gadā. Interesanti, ka Grenāda tādējādi kļuva par vienu no mazākajām neatkarīgajām valstīm Rietumu puslodē. Piecus gadus pēc neatkarības iegūšanas valstī pie varas nāca marksistu-ļeņinistu režīms Morisa Bišopa vadībā. Bišopa Jaunā dārgakmeņa kustības valdīšana nebija ilga, jo jau nepilnus piecus gadus vēlāk režīms tika gāzts, kad Tautas Revolucionārā armija nogalināja Bišopu. Tas izraisīja ASV un citu Karību reģiona valstu iejaukšanos konfliktā Grenādā un demokrātiskas sistēmas izveidi. Šis ASV vadītais “demokrātijas eksports”, acīmredzot bija sekmīgs. Grenādas politiskā sistēma ir bijusi stabila un parlamentārā demokrātija ir darbojusies visnotaļ veiksmīgi. Vienlaicīgi gan ir jāatzīmē, ka pilnu neatkarību jau Grenāda no Lielbritānijas arī nav ieguvusi. Valsts galva tāpat ir tagadējais karalis Čarlzs III Vinzors un Grenāda ir arī Nāciju Sadraudzības valsts. Grenādu vada Ģenerālgubernators. Esam daudz runājuši par Sadraudzības valstu attiecībām ar Lielbritāniju militāri, ārpolitiski, ekonomiski. Bet iekšpolitiskā funkcionēšana un kāda ir iekšpolitiskā nozīme un funkcija britu karalim tādās valstīs kā Grenāda, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, RSU Sociālo zinātņu fakultātes Programmu grupas vadītāja Lelde Metla-Rozentāle.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Palau Republiku. Tā atrodama Okeānijā, konkrēti Mikronēzijā. Šī Klusajā okeānā atrodamā valsts sastāv no apmēram 340 salām un saliņām. Un Palau šobrīd dzīvo nepilni 22 tūkstoši cilvēku. Respektīvi tikpat daudz cilvēku, cik Zolitūdē. Vienā pašā Purvciemā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju nekā visā Palau valstī. Un vienlaicīgi Palau nav mazākā valsts pasaulē. Tā pat nav mazāko valstu desmitniekā. Toties tās galvaspilsēta Ngerulmude gan ir rekordiste ar to, ka ir vismazāk apdzīvotā galvaspilsēta pasaulē. Tajā pat netiek uzskaitīti cilvēki, jo pirms dažiem gadiem, kad to izdarīja, sanāca apaļa nulle iedzīvotāju. Interesanti, ka tulkojumā no palau valodas Ngerulmude nozīmē “vieta, kur dzīvo fermentētas enģeļzivis”. Palau, starp citu, uzstāda vēl vienu politisko rekordu. Tā skaitās pasaulē visvairāk pārvaldītā vieta. Proti, valsts atrodas uz neliela arhipelāga, bet tā ir iedalīta sešpadsmit administratīvajos reģionos un katrai no šīm pašvaldībām ir savs parlaments un arī cilšu vecāko padomes. Ja pieskaita valsts līmeņa institūcijas tad skaitlis ar valsts amatpersonām krasi pieaug uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Palau parlaments – Nacionālais Kongress sastāv no divām palātām, kurā ir pārstāvēti bezpartejiski deputāti. Senātā ir 13 cilvēki un Delegātu palātā ir 16. Bet Palau galvaspilsētas vidū ir atrodams cietums. Ne tikai tas ir vienīgais cietums valstī. Tas pats par sevi ir tūristu apskates objekts. Koror cietuma ieslodzītie cietuma veikaliņā tirgo pašu darinātus koka suvenīrus. Pirms dažiem gadiem cietumā par dažādiem noziegumiem sēdējā 79 cilvēki, no kuriem trīs bija sievietes. Tropiskajā Palau pamatiedzīvotāji ienāca vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu no relatīvi netālu esošās Indonēzijas. Pirmatnējie Palau iedzīvotāji esot izveidojuši visnotaļ sarežģītas pārvaldības sistēmas, kā arī attīstījuši zvejniecības un lauksaimniecības prasmes. Pirmais eiropietis, kurš nonāca Palau, bija angļu kapteinis Henrijs Vilsons, kura kuģis cieta katastrofu 1783. gadā un viņš tika izmests uz salas vētras laikā. 19. gadsimta beigās salas kolonizēja spāņi, kuri pēc tam tās pārdeva vāciešiem. Palau kļuva par daļu no Vācijas Jaunās Gvinejas un vācieši aktīvi ekspluatēja vietējos iedzīvotājus un resursus gan fosfātu ieguvei, gan kokosriekstu plantācijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, salas vāciešiem atņēma japāņi, kas tās paturēja līdz pat 1944. gadam, kad tās atkaroja amerikāņi. Amerikāņi bieži sev arī pārmet, ka Palau salās mira disproporcionāli daudz karavīru, ja rēķina uz to, cik Palau ir relatīvi stratēģiski nenozīmīgas. No 1947. gada Palau ar ANO mandātu pārvaldīja ASV. Valsts ieguva neatkarību no Amerikas Savienotajām Valstīm tikai 1994. gadā, kad parakstīja vienošanos ar Vašingtonu par finansiālās un tehniskās palīdzības saņemšanu apmaiņā pret ASV militāro bāzu atrašanos Palau teritorijā. Tajā pašā gadā Palau arī tika uzņemta ANO. Palau ir viena no tām nedaudzajām pasaules valstīm, kurai nav pašai savas armijas. Toties 2022. gadā tā piekrita izvietot savā teritorijā papildus vēl 100 miljonus eiro vērtu, modernu gaisa aizsardzības radaru sistēmu, kas spēj redzēt tālāk par horizontu. Pašai Palau ir tikai apmēram 30 cilvēku neliels krasta apsardzības dienests. Atgriežoties atpakaļ pie pirmatnējiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Palau, ir vērts pieminēt, ka sarežģītās pārvaldības sistēmas centrā bija sievietes. Proti, Palau faktiski pastāvēja matriarhāts. Vēl mūsdienās Palau sabiedrības un politiskās dzīves centrā ir matrilineāra sistēma. Sievietes ir lēmumu pieņēmējas sabiedrībā un mātes līnija prevalē mantojuma, laulību, bēru un citās civiltiesiskajās attiecībās. Talibanam Afganistānā Palau noteikti šķiet kā elle zemes virs;u. Turklāt lielākā daļa Palau iedzīvotāju ir kristieši. Vietējās izcelsmes Modek-n-gei reliģijai pieder vien pieci procenti iedzīvotāju. Palau klasificējās kā valsts ar augstu ienākumu līmeni un tā skaitās augsti attīstīta valsts. Neskatoties uz to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 2,5 reizes lielāks nekā Palau. Cilvēku procentuālais skaits, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa līmeņa, abās valstīs ir ļoti līdzīgs – apmēram ceturtā daļa cilvēku. Šo sociālekonomisko rādītāju esam bieži pieminējuši raidījumos, bet, veidojot stāstu par Palau, sapratām, ka nekad neesam šo detalizētāk izskaidrojuši. Tāpēc palūdzām to skaidrot Vitautam Kuokštim, Viļņas Universitātes asociētajam profesoram.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Sudānas Republiku. Valsti, kas atrodas Āfrikas kontinenta Ziemeļaustrumu daļā. Valsts ir uz dienvidiem no Ēģiptes un tai vijas cauri pasaulē lielākā upe Nīla. Patiesību sakot – Sudānas galvaspilsēta Kartūma ir uzbūvēta vietā, kur sastopas Nīlas divi atzari – Zilā un Baltā Nīla. Sudānas valsts lielu daļu klāj lielākais pasaules tuksnesis – Sahāra. Tas ir lielākais gan tikai tad, ja neskaita Antarktīdas tuksnešus un Arktikas tuksnešus. Bet Sudāna ir ne tikai Sahāras valsts, bet arī Sāhela reģiona valsts. Sāhela ir šaura pārejas josla, kas atdala Sahāras tuksnesi no dienvidos atrodamajām auglīgajām savannām. Sāhelas josla stiepjas 5400 kilometru garumā no Senegālas cauri visai Āfrikai līdz pat Sudānai. Tādēļ nav pārsteigums, ka Sudāna ir viena no valstīm, kuras iesaistījusies astoņus tūkstošus kilometru garajā “Lielās zaļās sienas” projektā. Projekts paredz koku stādīšanu cauri visai Āfrikai, 21 valstij, no Atlantijas līdz Indijas okeānam. Kopš 2011. gada Sudāna ir trešā lielākā Āfrikas valsts. Agrāk tā bija pati lielākā kontinentā. Bet Dienvidsudānas atdalīšanās pirms  vairāk nekā desmit gadiem pēc asiņainiem pilsoņu kariem, samazināja tās teritoriju. Par Dienvidsudānas izveidošanos un pašu valsti noteikti noklausieties mūsu raidījumu. Vēl tikai viena īpatnība, kuru gribējām pieminēt ir tas, ka vārds “Sudan” ir cēlies no arābu valodas “bilad-as-sudan” un burtiski nozīmē “melno cilvēku zeme”. Un vēl viens fakts. Sudānas karogs ir ļoti līdzīgs Palestīnas pašpārvaldes izmantotajam karogam. Tik līdzīgs, ka to bez problēmām var sajaukt, jo tikai krāsu izvietojums, pat ne toņi vai ģeometriskās figūras, ir atšķirīgs. Patiesības labad jāmin, ka arī Jordānijas un Apvienoto Arābu Emirātu karogi ir līdzīgā “dizainā”. Bet Sudānas un Palestīnas tomēr ir superlīdzīgi. Sudānas vēsture ir ļoti sena un bagāta ar unikālām civilizācijām un liecībām par tām. Mūsdienu Sudānas teritorija reiz bija pazīstama kā Senā Nūbija un tā ir apdzīvota vismaz 25 tūkstošu gadu. Starp trešo gadu tūkstotī un mūsu ēras pirmajiem paralēli Ēģiptes civilizācijai pastāvēja arī kušītu valstis. Sākotnēji Kermas Karalistes, tad Ēģiptes Jaunās karalistes un visbeidzot Kušas Karalistes valstiskajos veidojumos. Lai arī visbiežāk mēs zinām par ēģiptiešiem, melnādaino kušītu civilizācija neatpalika no ēģiptiešiem un to savstarpējā tehnoloģiskā, reliģiskā un politiskā mijiedarbība bija ļoti intensīva. Kušītu periods ir viens no “aizmirstajiem” posmiem pasaules vēsturē. Pēc Kušas Karalistes sabrukuma, nūbieši izveidoja trīs kristiešu karalistes: Nobatijas, Makurijas un Alodijas. Divas no tām izdzīvoja līdz pat 16. gadsimtam, kad teritorijā ietekmi ieguva arābu nomadi. Vēlākajos gadsimtos valsts piedzīvoja spēcīgu islamizāciju līdz 19. gadsimtā to okupēja ēģiptieši un vēlāk Sudānas teritorija kļuva par britu koloniju. Anglo-ēģiptiešu vara Sudānā krita 1956. gadā, kad valsts kļuva par neatkarīgu Sudānas Republiku. Valsts modernā vēsture ir pilna ar demokrātijas problēmām un militāristu ietekmi politikā. Tikai pirms pieciem gadiem pēc ilgstošiem sabiedrības protestiem no varas atkāpās trīs desmitgades valdījušais prezidents Omars Hasans Ahmads Al-Baširs. Demokrātiskai valdībai nostiprināties neizdevās. Un kopš 2023. gada jūnija valsti faktiski pārvalda armijas ģenerālis Abd-al Fatahs al-Burhans Abd-al-Rahmans. Sudānā dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas ir Sudānas arābi, bet pārējo sabiedrības daļu veido gandrīz 500 dažādas etniskās grupas. Iedzīvotāju skaits valstī pieauga četrkārtīgi piecdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas. Iedzīvotāju skaits turpina pieaugt arī šobrīd un vidējas bērnu skaits uz vienu sievieti ir 4,5. Neskatoties uz valdības sporādiskajiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu un arvien pieaugot darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitam, pat lasītprasmes līmeņi valstī ir zem 60 procentiem. Sieviešu analfabētisms ir procentuāli vēl izteiktāks. Politiskā nestabilitāte, divi ilgstošie pilsoņu kari ar miljoniem upuru, cilvēktiesību problēmas un iedzīvotāju paverdzināšana, sistemātiskas izvarošanas, karš un genocīds Darfūras reģionā, neveiksmīgas ekonomiskās politikas, resursiem bagātu teritoriju zaudēšana, kad atdalījās Dienvidsudāna, korupcija, iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās un daudzas citas būtiskas likstas ir kavējušas un grāvušas Sudānas attīstību. Pilsoņu kari Sudānā vien ir bijuši starp Āfrikā un pasaulē visilgstošākajiem. Rezultāts ir tajā, ka Sudāna tiek uzskatīta par pasaulē pašu nabadzīgāko valsti. Un tas neskatoties uz to, ka valsts ir viens no lielākajiem lauksaimnieciskās produkcijas eksportētājiem pasaulē, valsts ir uzsākusi lielus irigācijas projektus un tā ir naftas tranzīta valsts. Sudānas ekonomiskās un politiskās problēmas diemžēl nav unikālas. Varbūt kopējais problēmu salikums ir tiešām ekstrēms Sudānas gadījumā, bet ikviena no minētajām problēmām ir bijusi klātesoša arī citās mūsu aplūkotajās valstīs. Un šis ir aspekts, kuru mēs gribējām izzināt vairāk. Bieži ir dzirdēts termins „globālie dienvidi”. Termins, kas apzīmē valstis, kuras nav attīstītākās pasaules valstis, bet kuru politiskais un arī ekonomiskais nozīmīgums globālajā sistēmā tikai pieaug. Ar kurām nevar nerēķināties. Kādēļ „globālie dienvidi” ir tik nozīmīgi, skaidro somu izcelsmes starptautiskās politiskās ekonomikas domātājs, vairāk nekā 20 grāmatu autors, Helsinku Universitātes profesors Heiki Patomeki.

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā. Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku. Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas. Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests. Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”. Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu. Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai. Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša. Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts. Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā. Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā. Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu. Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu? Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko. Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē. Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga. Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Seišelu salas atrodas pie Āfrikas kontinenta austrumu krasta. Nedaudz virs Madagaskaras. Indijas Okeānā. Pieļauju, ka daudzi jau šo vietu zina, jo tā populāra tūristu vidū. Par tūrismu raidījumā noteikti vēl runāsim. Bet šobrīd par to, ar ko Seišelu salas ir īpašas. Seišelas ir mazākā Āfrikas valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Seišelas ir tik mazas, ka tās pēc valsts konstitūcijas sastāv no 155 granīta un koraļļu salām, bet tās kopējā krasta līnija tāpat ir par septiņiem kilometriem īsāka nekā Latvijas. Latvijas, kā zinām, ir apmēram 498 kilometrus gara. Augstākais kalns Seišelās gan ir 905 metrus augsts. Jeb 2,5 reizes augtāks par mūsu vareno Gaiziņu. Un ar to noteikti visi valsts 100 000 cilvēku var lepoties. Visi 100 tūkstoši, no kuriem kas 90 procenti dzīvo tikai uz valsts lielākās Mae salas, uz kuras atrodas arī valsts galvaspilsēta Viktorija. Kuras oriģinālais nosaukums, kamēr salas pārvaldīja francūži, bija vienkārši L’etablissement jeb tulkojot – Nodibinājums. Francūži bija paši pirmie cilvēki, kuri apmetās Seišelu salās. Salas tika atklātas 16. gadsimtā, bet francūži kļuva par pamatiedzīvotājiem sākot ar 1770. gadu. Jau gadu vēlāk viņi tur izveidoja pirmo garšvielu plantāciju, lai konkurētu ar pasaules tirgū dominējošajiem holandiešiem. Tieši francūži arī salām piešķīra nosaukumu Seišelas. Un tas tika izdarīts par godu Francijas finanšu ministram Žanam Moro de Seišelam 1756. gadā. Seišelu salām ir īpatnēja dabiskā un demogrāfiskā situācija. No vides viedokļa – salas kādreiz bija daļa no Gondvānas superkontinenta un kopš atdalīšanās ir bijušas izolētas 75 miljonus gadu. Tas radīja situāciju, ka Seišelās ir atrodama unikāla flora un fauna, bet arī tās ilgstoši, kā minējām, ir bijušas cilvēku neapdzīvotas. Seišelu salas no francūžiem britu pārvaldībā nonāca 1814. gadā. Salās pamatiedzīvotāji attiecīgi bija eiropieši. No Āfrikas kontinentā atrodamajām kolonijām tika ievests darbaspēks darbam plantācijās. Vergu statusā sākotnēji, protams. Seišelas ieguva neatkarību no Lielbritānijas pārrunu rezultātā tikai 1976. gadā. Uzreiz pēc tam notika Franca-Alberta Renē vadīts apvērsums. Režīms ilga līdz 1993. gadam, kad notika vēlēšanas un valsts ir kļuvusi par vienu no divām Āfrikas demokrātiskākajām valstīm. Vēsturisko demogrāfisko procesu rezultātā Seišelu salu iedzīvotāji ir Austrumāfrikas un Malagasi izcelsmes kreoli. Franču, indiešu, ķīniešu un arābu izcelsmes cilvēku klātbūtne Seišelās arī ir jūtama. Seišelu kreolu valoda ir viena no trim oficiālajām valsts valodām. Tajā runā 90 procenti valsts iedzīvotāju, angļu runā - pieci procenti, kamēr franču - mazāk par vienu procentu. Seišelu iedzīvotāju skaits strauji pieauga tieši 20. gadsimta otrajā pusē dabiskā pieauguma rezultātā. Gadsimta beigās tā gan atkal kritās. Ģimenes plānošanas programmas, bezmaksas izglītība un bezmaksas veselības sistēma, kā arī sieviešu iesaistīšanās darba tirgū bija galvenie iemesli šim dzimstības samazinājumam. Dzimstība samazinājās un dzīves ilgums palielinājās. Bet, kas paradoksāli, ka valstī ir viena no lielākajām mūža ilguma atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm attīstīto valstu vidū. Sievietes dzīvo deviņus gadus ilgāk nekā vīrieši. Seišelu salas skaitās bagātākā valsts Āfrikā, ja rēķina IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Un tagad ieklausieties – bagātākā Āfrikas valsts šajā rādītājā ir vienā līmenī ar Latviju! Proti, abām ir 38 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku pēc Pasaules bankas datiem. Galvenais sektors, kuram nepieciešams būtisks skaits darbinieku Seišelu salās, protams, ir tūrisms. Kopš 1971. gadā valstī atvēra starptautisko lidostu, cilvēku plūdums uz Sešelu salām ir bijis eksponenciāls. Mūsdienās valsti apmeklē vairāk nekā 350 tūkstoši cilvēku katru gadu. Tas ir 3,5 reizes vairāk nekā valstī vispār iedzīvotāju. Arī kroņprincis Viljams ar sievu Keitu medusmēnesi arī pavadīja Seišelu salās. Tūrisma sektors bija ienesīgāks, tādēļ valsts izvēlējās atteikties no plantācijām un lauksaimnieciskā ražošana samazinājās. Nesen Seišelu salas tika atzītas par vienu no drošākajām vietām uz zemeslodes ar zemiem noziedzības riskiem. Mūsu Ārlietu ministrijas mājaslapā gan ir piesardzīgāka aprakstā, bet tas nemaina lietas būtību. Un patiesību sakot, vēl pirms desmit gadiem Seišelu salās bija pasaulē lielākais ieslodzīto skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu. Vairāk nekā ASV un Krievijā. Šobrīd ieslodzīto skaits ir samazinājies trīs reizes un valsts ir citā situācijā. Ar citu tēlu un atpazīstamību. Un tieši šo jautājumu gribējām izzināt vairāk. Proti, bieži esam runājuši, kāda ir tūrisma sektora ekonomiskā nozīme valsts eksistencē. Bet vēl neesam runājuši par tūrisma politisko nozīmi. Un to detalizētāk lūdzām pastāstīt Latvijas Ārpolitikas institūta pētniecei un Rīgas Stradiņa universitātes lektorei Elīnai Vrobļevskai.

Raidījumā Diplomātiskajās pusdienās paredzēts kārtējais ceļojums uz Āfriku, šoreiz uz Burkinafaso. Jā, visai nemierīgajos laikos, kuros dzīvojam, ir vērts atcerēties, ka nemierīgi ir ne tikai Ukrainā vai Tuvajos Austrumos, bet arī visai tālos reģionos kā Burkinafaso. Kaut arī jāsaka, ka pat šajā Āfrikas valstī varam vilkt paralēles arī ar mūsu lielo austrumu kaimiņu un tā īstenoto ārpolitiku. Burkinafaso ir viena no 32 pilnībā citu valstu ieskautajām valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Un, kā jau esam skaidrojuši iepriekš, tas, ka valstij nav pieejas jūrai, ievērojami ietekmē valsts attīstības iespējas. Tieši tāpēc no šīm 32 valstīm 17 ir starp vismazāk attīstītākajām valstīm pasaulē. Taču Burkinafaso teritorijā laika posmā no 12. līdz 15. gadsimtam pastāvēja vienas no spēcīgākajām karalistēm reģionā. Pašlaik valstī dzīvo vairāk nekā 20 miljoni cilvēku un to skaits visu laiku palielinās – aptuveni par 2,5 procentiem gadā. Pašlaik gandrīz 65 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 25 gadiem, tātad pašā labākajā reproduktīvajā vecumā. Tāpēc prognozē, ka drīzumā iedzīvotāju skaits pieaugs vēl vairāk, radot ne mazums izaicinājumu valsts ekonomikai. 19. gadsimta otrajā pusē, Eiropas valstīm uzsākot savus paplašināšanās centienus Āfrikā, izvērtās cīņas arī par tām teritorijām, kur pašlaik atrodas Burkinafaso. Šis reģions nonāca Francijas kontrolē, taču pagāja aptuveni 20 gadu, lai atrisinātu dažādus teritoriālos strīdus un izveidotu Augšvoltu – par godu Voltas upēm. Šajā kolonijā tika aktīvi veicināta kokvilnas audzēšana un eksports, taču ienākumi nebija tādi kā cerēts. Jau 1932. gadā šī kolonijas teritorija tika sadalīta starp Kotdivuāru, Franču Sudānu un Nigēru. Pēc Otrā pasaules kara Francija gan Augšvoltas Republiku atjaunoja tās iepriekšējās robežās, piešķirot tai pašpārvaldes tiesības, bet pilnīgu neatkarību Augšvolta ieguva 1960. gadā. Turpmākie 20 gadi gan jaunajai valstij nesa ne tikai ilgstošus sausuma viļņus, bet arī četrus militāros apvērsumus. Iespējams, ka spilgtākais no šo apvērsumu vadoņiem bija Tomā Sankara, kurš pie varas nonāca 1980. gados. Viņu uzskatīja par ļoti harizmātisku un progresīvu līderi, jo tieši viņa laikā tika ieviesta virkne sociālo un ekonomisko reformu. Savu uzskatu dēļ viņš nereti tiek dēvēts par Āfrikas Če Gevaru. Pats Sankara bija bruņoto spēku kapteinis, kurš 1983. gadā tika iecelts par valsts premjerministru, taču pēc domstarpībām ar valdību visai drīz nonāca mājas arestā. Laikā, kamēr viņš atradās ieslodzījumā, viņa radikālie līdzgaitnieki viņa vārdā sarīkoja valsts apvērsumu, un jau 33 gadu vecumā Sankara kļuva par Augšvoltas prezidentu, bet jau nākamajā gadā tika pasludināts arī jaunais valsts nosaukums. Burkina Faso starp citu vietējā Mosi valodā nozīmē „godīgo cilvēku”, jeb „taisnīgo”, jeb „neuzpērkamo cilvēku zeme”. Bet šis tulkojums ir ļoti ironisks. Kā jau radikālam marksistam pienākas, arī Sankara darbības pamatā bija cīņa pret imperiālismu. Ir interesanti pavērot, kā tad šī politika izpaudās - tā, piemēram, Sankara noraidīja Starptautiskā valūtas fonda piedāvāto palīdzību, saņemot to no citiem avotiem, vienlaikus cenšoties mazināt atkarību no šīs palīdzības, tajā pat laikā kāpinot arī iekšējos ienākumus. Sankara valdīšanas laikā tika īstenota virkne reformu, kas uz ilgu laiku atstāja pamatīgu ietekmi ne tikai uz Burkinafaso, bet arī apkārtajām valstīm. Tika aktīvi strādāts pie bada novēršanas, tika veicināta lasītprasme, kā arī izvērstas vakcinācijas programmas meningīta, dzeltenā drudža un masalu izskaušanai. Tika aktīvi celtas skolas, veselības centri, ūdens rezervuāri un dažādi citi infrastruktūras projekti. Tāpat, cīnoties ar Sahelas reģiona atmežošanu, tika iestādīti vairāk nekā 10 miljoni koku. Vēl vairāk, tika aizliegta Āfrikas valstu kultūrās praktizētā nežēlīgā sieviešu ģenitāliju apgraizīšana, tika aizliegtas piespiedu laulības un poligāmija. Bet lai neizklausītos, ka mēs esam revolucionāro marksisma ideju piekritēji un atbalstītāji, pieminēsim, ka, sekojot „labākajiem” revolucionārās Kubas piemēriem, tika izveidoti Tautas revolucionārie tribunāli, lai sodītu politiskos noziegumos un korupcijā apsūdzētas amatpersonas. Nedaudz vēlāk cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” šādu rīcību, pasludinot šīs personas par pretrevolucionāriem elementiem, nosauca par cilvēktiesību pārkāpumu, jo notika politisko oponentu vajāšana, aizturēšana un ārpustiesas slepkavības. Sankaras revolucionārā darbība izpelnījās popularitāti arī citās nabadzības skartajās Āfrikas valstīs, taču augumā auga līdz šim valdījušās klases neapmierinātība ar pārmaiņām. To vidū bija arī ietekmīgie cilšu līderi, kā arī bijušie kolonisti – Francija un tās sabiedrotā Kotdivuāra. 1987. gadā Blaiza Kampaores vadītie bruņotie spēki Sankaru un vairāk nekā 10 viņa valdības ministrus nogalināja, pārņemot varu valstī. Pats Kampaore, kurš bija Sankaras bērnības draugs, atradās pie varas līdz pat 2014. gadam, kad bija spiests bēgt no valsts plašu sabiedrības protestu dēļ. Jau gandrīz 10 gadus drošības situācija Burkinafaso kārtējo reizi ir pasliktinājusies, jo ievērojami ir palielinājies islāmistu kaujinieku uzbrukumu skaits un vardarbība. No otras puses valdība izveidoja īpašos spēkus terorisma apkarošanai, ar piebildi, ka šos spēkus nedrīkst saukt pie atbildības par viņu pienākumu pildīšanas laikā pastrādātajām darbībām. Rezultātā valsts apmaksātas pašaizsardzības grupas tiek apsūdzētas cilvēku nolaupīšanā, spīdzināšanā un ārpustiesas slepkavībās. Nu, līdzīgi kā pie marksistiem pirms pārdesmit gadiem. Bet par spīti tam visam, šādiem militārajiem režīmiem joprojām ir ļoti augsta popularitāte sabiedrībā. Un šo fenomenu lūdzām skaidrot Igaunijā bāzētajam Starptauiskā aizsardzības un drošības centra vadošajam pētniekam Tomasam Jermalavičum.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas par Centrālamerikas valsti Hondurasas Republiku. Nabadzīgu valsti, kurā ir augsts noziedības un vardarbības līmenis. Banānu republiku vārda tiešā nozīmē, toties valsti ar divām galvaspilsētām. Apmēram septiņus gadsimtus Hondurasas teritorijā valdīja Maiju civilizācija. Līdz pat 10. gadsimtam mūsu ērā. Kopan pilsēta, ko uzskata par maiju civilizācijas galvaspilsētu, ir viens no UNESCO mantojumiem, kas atrodams mūsdienu Hondurasas teritorijā. Kristofors Kolumbs tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš ieradās Hondurasas teritorijā 1502. gadā un jau nepilnus 37 gadus vēlāk spāņi bija izkāvuši vietējos iedzīvotājus un kolonizējuši reģionu. Kolumbs esot arī iedevis Hondurasai nosaukumu. Spāņu valodā vārds ‘honduras’ nozīmē dziļums un tieši šādi tie jūras ūdeņi pie Hondurasas ziemeļu krastiem esot. Reiz Hondurasa bija Meksikāņu impērijas sastāvdaļa, bet 1823. gadā kopā ar Kostariku, Nikaragvu, Gvatemalu un Salvadoru tika iekļauta Centrālamerikas Federatīvajā Republikā. Šis politiskais veidojums bija ar īsu mūžu. Bet kas ir palicis ilgāk, lai arī transformētā formā, ir Hondurasas un pārējo šo valstu karogi. Hondurasas karogā ir atrodamas piecas zilas zvaigznes, kas apzīmē piecas oriģinālās federatīvās republikas valstis. 1840. gadā Hondurasa kļuva patstāvīga neatkarīga valsts. Valsts modernā vēsture gan politiskā, gan ekonomiskā ir bijusi krāsaina. Viena no zīmīgākajām lietām – termins “banānu republika”. “Banānu republika” ir pazemojošs termins, kas izdomāts, lai apzīmētu mazas, korumpētas, nabadzīgas, slikti pārvaldītas un visbiežak Latīņamerikā atrodamas valstis. Hondurasa ir oriģinālā valsts, kam šis termins piemērots. Termins, kā var nojaust, ir saistīts ar amerikāņu ietekmi valstī 19. gadsimta beigās un visa 20. gadsimta garumā. ASV kompānija „United Fruit Company” faktiski pārvērta Hondurasu par vienu lielu banānu plantāciju un guva no šī lielu pelņu.  Peļņas saglabāšana arī bija iemesls, kādēļ ASV iejaucās vairāku militāru huntu darbībā un revolūcijās. Rezultātā Hondurasai īsti neizdevās izveidot patstāvīgu, spēcīgu ekonomiku. Un mūsdienu statuss kā vienai no nabadzīgākajām valstīm Amerikās ir tam skumjš iznākums. Otra valsts, kura tika šādi ekspluatēta, bija Gvatemala. Un termina autors esot amerikāņu rakstnieks O. Henrijs. Viņš pat grāmatu ar nosaukumu “Kāposti un karaļi” par šo sarakstīja. Balstoties uz paša pieredzēto Hondurasā. „United Fruit Company”, starp citu, mūsdienās saucās „Chiquita” un tā operē no Šveices. Kompānija cita starpā ir finansējusi terorismu un vispār ir ar ļoti sliktu slavu. Palasiet paši, pirms nākamreiz veikalos šito radītos produktus pērkat. Vēl viens interesants fakts. Hondurasai ir divas galvaspilsētas. Abas ir ierakstītas konstitūcijā. Viena saucas Tegusigalpa (Tegucigalpa) un otra ir Komajaguela (Comayaguela). Valdības institūcijas gan ir atrodamas Tegusigalpa. Par Hondurasu runājot, gribi, vai negribi, ir jārunā primāri par vardarbību un noziedzību. Valsts ir otra vardarbīgākā Latīņamerikā un viena no noziedzīgākajām valstīm pasaulē. Slepkavības, bruņotas laupīšanas un cilvēku nolaupīšanas ir faktiska ikdiena. Narkotiku tirgošana, cilvēku tirdzniecība, izvarošanas, bandu aktivitātes ir normāla parādība, jo policijai vienkārši trūkst resursu visu izmeklēt. Pavisam nemīlīga valsts, uz kuru braukt ciemos. Un policijas bieži ne mazāk vardarbīgā rīcība arī nav nekas neparasts. 2002.  gadā Hondurasas policija viena no reidu rezultātā pamanījās noslepkavot pēc ANO aprēķiniem apmēram pusotru tūkstoti uz ielām dzīvojošu bērnu un jauniešu. Noziedzības pamatā nav nekas cits, kā nabadzība. Un visi šie faktori kopumā rada bezcerību Hondurasas sabiedrībā un emigrācija no valsts, sevišķi uz ASV, notiek lielos apjomos. Šā brīža migrantu krīze uz ASV dienvidu robežas – ne jau meksikāņi vairs ir galvenie migranti, bet gan cilvēki no tādām valstīm, kā Hondurasa, kuri bēg no augstajiem vardarbības un nabadzības bezcerības apstākļiem. Daudzus gadus Hondurasā bija reģistrēts augstākais slepkavību skaits pasaulē. Valsts pamanījās to samazināt, lai arī vēl joprojām ir starp top piecām - sešām valstīm pasaulē ar apzinātu 35,1 slepkavību uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šis rādītājs, salīdzinājumam, ir 3,6, un mēs esam kaut kur apmēram pa vidu pasaulē ar šo rādītāju. Tiek rēķināts, ka deviņu ar pusi miljonu iedzīvotāju nelielajā valstī, ielu bandās ir apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Un bandu dzīve, kā zinām, ir pilna ar vardarbību, lecīgumu, mačo kultūru, ballītēm un alkoholu. Hondurasa, protams, nav vienīgā valsts, kurā alkohola patēriņš ir viens no augstās vardarbības iemesliem. Un alkohols arī nav vienmēr automātisks vardarbības izraisītājs. Vairāk par alkohola patēriņa tendencēm pasaulē lūdzām pastāstīt Agrim Startam, sociālā projekta “1000 dienas skaidrā” izveidotājam un vadītājam.  

Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Ziemeļmaķedonijas Republiku, valsti, kas atrodas tepat Eiropā, Rietumbalkānos. Nedaudz mazāk nekā divu miljonu nelielā valsts izveidojās 1991. gadā pēc Dienvidslāvijas sabrukuma. Vienlaicīgi Ziemeļmaķedonijas teritorija tiek uzskatīta par vienu no vissenāk nepārtraukti apdzīvotajiem reģioniem Eiropā. Mūsdienu Ziemeļmaķedonijas teritorija ir bijusi vairāku – tostarp gan Maķedonijas Aleksandra, gan Romas impērijas, gan Osmaņu impērijas sastāvā. Kā politiska vienība ar nosaukumu  Maķedonijas Tautas Republika tā tika izveidota 1946. gadā, kad tā ietilpa Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā. Ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, valsts 1993. gadā tika uzņemta ANO. Valstī ir virkne UNESCO sarakstos iekļautu un neiekļautu kultūras mantojuma objektu. Vispirms jau Ohrida ezers, kurš skaitās viens no pasaulē vecākajiem un dziļākajiem ezeriem. Ezera vecums ir vairāk nekā cetri miljoni gadu. Un dziļums šobrīd 277 metri. Ņemot vērā, ka vairāk nekā 80 procenti Ziemeļmaķedonijas teritorijas ir kalni, šis pat neizbrīna. Par kalniem runājot – Ziemeļmaķedonijā Matkas kanjonā atrodama Vrelo zemūdens ala. Tā ir viena no pasaulē dziļākajām alām, ja ne pati dziļākā, bet neviens nezina tās patieso dziļumu. Izpētīti ir tikai 77 metri. Savukārt Kokino ir atrodama viena no senākajām astronomiskajām observatorijām pasaulē. Tās vecums ir apmēram 4000 gadu un tā ir vienā ierindojama vienā zinātnes vēstures stāstījumā līdzās Ēģiptē atrodamajai Abu Simbel, Anglijā atrodamajai Stonhendžai un Kambodžā atrodamajai Angkor Vat. Vēl viens interesants fakts par Ziemeļmaķedonijas Republiku – šajā pareizticīgo valstī ir vairāk nekā 1000 baznīcas. Un divas lietas – trijās no tām ir atrodamas daļas no Jēzus krusta, un trešā daļa no tām atrodas vienā pilsētā. Ohridas pilsētā ir 365 baznīcas. Daudzas no tām ir pamestas, bet tas netraucē pieņemt, ka šī varētu būt vieta, kur pasaulē ir visblīvākā baznīcu pārstāvība. Katru dienu gadā var iet uz citu baznīcu. Stāstot par Ziemeļmaķedonijas Republiku, noteikti ir jārunā par vienu no īpatnējākajiem starpvalstu incidentiem pasaules vēsturē. Vietu nosaukumu strīdi nav nekas pārāk nepieredzēts, pat situācijās, ja runa ir par valstu nosaukumiem. Bet parasti nosaukumu maiņas neizraisa tādus diplomātiskos strīdus, kā notika Maķedonijas Republikas un Grieķijas gadījumā. ANO jaunizveidotā slāvu cilšu pēcteču izcelsmes maķedoniešu valsts tika reģistrēta ar nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. Bet arī šis bija kompromiss, jo Grieķija nekādi nevēlējās jaunajai valstij atļaut lietot nosaukumu “Maķedonija.” Grieķu arguments, ka šāds nosaukums rada aizdomas par Maķedonijas jaunās valsts pretenzijām uz Grieķijas ziemeļos atrodamo Maķedonijas reģionu, faktisko vēsturisko Maķedoniju. Vēsturiskā Maķedonija, jeb Mecedonas grieķu karaliste pastāvēja no 7. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras. Tās pilsētā Pellā arī piedzima Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais un arī viņa Tēvs Filips Otrais. Teritoriāli tikai neliela daļa no mūsdienu Ziemeļmaķedonijas Republikas ietilpa senās Mecedonas sastāvā. Tādēļ Grieķijas iebildumi pret šī termina attiecināšanu uz negrieķu teritorijām un cilvēkiem daudzu acīs ir pamatoti. Un Grieķijas pozīcijas atbalstītāji norādīja, ka Maķedonija mēģina piesavināties nosaukumu un simboliku no senās Maķedonijas, ar kuru tiem faktiski nav nekāda liela saistība. Rezultātā, Grieķija bloķēja valsts dalību ANO līdz kompromisam tika panākts pagaidu nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, kas bija gan grūti izrunājams, gan politiski jūtīgs. Maķedoniešu cīņa par valsts nosaukumu gan nemazinājās, tāpat kā nemazinājās arī Grieķijas pretestība. Tik ļoti liela bija pretestība, ka Grieķija nosaukuma maiņu sasaistīja ar jaunās valsts centieniem pievienoties gan NATO, gan Eiropas Savienībai. Ilgus gadus Ziemeļmaķedonijas Republikas attīstība un investīcijas kavējās. Līdz pat 1995. gadam Grieķija bija pat noteikusi tirdzniecības embargo pret FYROM. Grieķija ceturtdaļgadsimtu bloķēja maķedoniešu virzību uz NATO un Eiropas Savienību. Risinājums nosaukumam tika atrasts un īstenots tikai 2018. gada jūnijā, kad tika parakstīta Prespas vienošanās starp Grieķijas un maķedoniešu pusēm. Līgums stājās spēkā 2019. gada 12. februārī, kad arī valsts ieguva oficiālo nosaukumu Ziemeļmaķedonijas Republika. Nepilnu gadu vēlāk valsts iestājās NATO un 2022. gadā ES uzsāka iestāšanās sarunas ar Ziemeļmaķedonijas Republiku. Te gan ir vēl viena lieta, ko jāpiemin. Par valsts nosaukuma maiņu 2019. gada septembrī notika konsultatīvs referendums. Tajā burtiski iedzīvotājiem bija jāpiekrīt vai jānoraida priekšlikums, ka valstij tiek mainīts nosaukums, lai tā varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Referendums nebija juridiski saistošs, bet tajā 94 procenti nobalsoja par. Problēma gan, ka tikai nepilni 37 procenti balstiesīgo piedalījās. Šis referendums ES integrācijas vārdā atgādināja 1998. gadā Latvijā notikušo referendumu par Pilsonības likuma grozījumiem, kas arī tika uztverts kā neoficiāls referendums tieši par dalību Eiropas Savienībā. Par to, kā 25 gadus vēlāk vērtēt šī referenduma nozīmīgumu no Latvijas Eiroatlantiskās integrācijas viedokļa, vaicājām tā laika Latvijas valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

Dodamies uz Kuveitas Valsti, kas atrodama Arābu pussalā. Teritorija, kuras kontinentālā daļa pastāvīgi apdzīvota faktiski ir tikai kopš 18. gadsimta, lai arī cilvēku klātbūtnes pierādījumi ir atrasti pat no 10 tūkstošus gadus senas vēstures. Viens no skaidrojumiem tam, ka Kuveitas teritoriju pamatā bija apciemojuši tikai nomadi, būtu tas, ka Kuveitā faktiski nav ne upju, ne ezeru. Tās teorija ir tikai tuksnesis. Attiecīgi temperatūras bieži, sevišķi vasarā, ir ļoti augstas ar biežām smilšu un putekļu vētrām. Ziemā tikmēr var negaidīti uznākt spēcīgas lietusgāzes, kuras bieži sabojā ceļus un pat mājas. Kuveitā nav arī saldūdens krājumu un dzeramais ūdens 3,1 miljonam iedzīvotāju tiek nodrošināts ar daudzskaitlīgu ūdens atsāļošanas iekārtu palīdzību. Kuveitā atrodas vienas no pasaulē attīstītākajām un lielākajām atsāļošanās iekārtām. Kopējā vides ainavā gan naftas ieguves, gan cilvēku radīto atkritumu dēļ Kuveitas gaiss un pieejamās ūdenstilpnes ir visnotaļ piesārņotas. Un fauna arī ir neliela un faktiski izzūdoša. Kuveitas Valsts faktiski ir tāda ļoti funkcionāla un saimnieciska vienība pasaules politiskajā kartē. Kuveitas nosaukums esot cēlies no Mezopotāmijas arābu valodas un apzīmē “cietoksni, kas atrodas pie jūras”. Sākotnēji mezopotāmiešu tirgotāji 2000 gadus pirms mūsu ēras veica ekonomisko darbību no Failakas salas, kas atrodama netālu no Kontinentālās Kuveitas krastiem. Kuveita vēsturiski ir bijusi gan daļa no Mezopotāmijas, gan Nebukadnecara Otrā Babilonijas, gan Ahemenīdu jeb Pirmās persiešu impērijas, gan arī Aleksandra Lielā radītās grieķu valsts. Šis viss notika vēl pirms mūsu ēras, kamēr 2. gadsimtā mūsu ērā Kuveitas teorija kļuva par Partiešu impērijas sastāvdaļu un vēlāk jau Sasanīdu jeb Otrās Persiešu impērijas sastāvdaļu līdz 7. gadsimtam. 16. gadsimtā portugāļi bija tie, kas kontrolēja Kuveitā esošās pilsētas. Un valsts klimata un ģeogrāfisko īpatnību dēļ, Kuveitas vēsture lielākoties ir cieši saistīta ar atsevišķu pilsētu, nevis visas teritorijas politisko un ekonomisko nozīmīgumu Persijas līča reģionā. Kopš 18. gadsimta Alsabaha dinastijas pārstāvji ir valdījuši mūsdienu Kuveitas teritorijā. 1899. gadā, baidoties no Osmaņu impērijas iebrukuma, Kuveitas valdnieki lūdza britu palīdzību. Tikai 1961. gadā Kuveita atguva savas suverēnas tiesības uz savu ārējo un drošības politiku un pieņēma oficiālo nosaukumu Kuveitas Valsts un par Kuveitas emīru kļuva šeihs Abdula Alsalims Alsabahs. Kuveitas, tā saucamais, “zelta laikmets” bija laika posmā no 1946. gada līdz 1982. gadam. Valsts ne tikai kļuva par pirmo Persijas līča valsti, kuras izveidoja parlamentu un pieņēma konstitūciju. Tā arī ilgu laiku bija viena no liberālākajām arābu valstīm pasaulē. Daudzi no arābu rakstniekiem un kultūras darbiniekiem pārcēlās uz dzīvi uz Kuveitu valsts politiskās un izteiksmes brīvības motivēti. Kuveita preses ziņā bija starp pasaulē brīvākajām valstīm. Rezultātā tieši Kuveita kļuva par centru Tuvo Austrumu literārajai renesansei. Arī Kuveitas sabiedrība aktīvi pieņēma liberālo gaisotni, sevišķi jau 1960. un 1970. gados, tostarp, sievietes nevalkāja hidžabus. Kuveita kļuva arī par reģiona rekordisti ekonomiskajā ziņā. Kuveita bija ekonomiski attīstītākā valsts, pirmā valsts, kura ienākumus no naftas eksporta sāka ieguldīt citās ekonomikas sfērā, respektīvi, diversificējot/dažādojot un modernizējot savu ekonomiku. Valsts arī bija pirmā pasaulē, kura nodibināja suverēnās labklājības fondu. Proti, Kuveitas Investīciju aģentūra bija pirmā. Pasaulē lielākais šāds fonds, kā jau iepriekš runājām raidījumā par Norvēģiju, ir tieši norvēģiem. Nedaudz gan patinot vēsturi atpakaļ – nafta Kuveitā tika atklāta 1938. gadā. Pirmais eksports – astoņus gadus vēlāk. Lielākais naftas eksportētājs reģionā – vēl sešus gadus vēlāk. Nafta ir bijusi Kuveitas izaugsmes iemesls, nenoliedzami. Vēl šodien Kuveitai ir sestās lielākās naftas rezerves pasaulē jeb apmēram 10 procenti no visiem atklātajiem pasaules naftas krājumiem. Tāpēc šoreiz stāsts par to, kā veidojas naftas cenas un kā pasaules naftas cenu svārstības ietekmē cenas Latvijā. Skaidro Artūrs Zeps, ekonomists un Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības un finanšu prorektors. Kuveita tiek regulāri ierindota bagātākajām valstīm pasaulē. IKP uz vienu iedzīvotāju – 55 tūkstoši eiro. Latvijas – 38 tūkstoši pēc Pasaules bankas datiem. Algu atšķirības – nepilns tūkstotis Latvijā un nepilni trīs tūkstoši mēnesī Kuveitā. Un vienlaicīgi – Latvijas ekonomika ir daudz diversificētāka nekā Kuveitas. Proti, Kuveitas ekonomika kopš 1980. gadiem ir gājusi pretējā virzienā – atgriežoties pie arvien lielākas atkarības no naftas, gāzes un naftas produktu eksporta. Ķīna, Dienvidkoreja, Indija, Japāna, Taivāna un Vjetnama ir Kuveitas lielākie eksporta partneri. Ķīna – kopš 2016. gada. Valsts mūsdienās ir kļuvusi par Persijas līča reģiona vismazāk diversificēto ekonomiku, visvairāk no naftas atkarīgo, ar vājāko infrastruktūras attīstības līmenī reģionā. Ekonomiskās Sarežģītības indeksā Kuveita ierindojas 55. vietā no pasaules valstīm. Latvija šajā pašā rādītājā ir 36. vietā. Kādēļ šis Ekonomiskās Sarežģītības indekss ir būtisks – jo pastāv uzskats, ka ir saikne starp to, cik daudzveidīga un sarežģīta valsts ekonomika ir un tās ilgtspējīgu virzību uz bagātību sasniegšanu un uzkrāšanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas analizējam Rietumāfrikā esošo valsti Togo. Togo Republikas nosaukums nāk no vietējās eve valodas un nozīmējot “upes otrā pusē” vai “māja pie jūras”. Portugāļi bija pirmie eiropieši, kuri ieradās Togo teritorijā vēl tālajā 15. gadsimtā, bet šeit viņi pastāvīgas apmetnes neizveidoja. Neatkarīgi no portugāļiem, Togo teritorija bija daļa no, tā saucamā, “Vergu krasta”, kuru no 16. līdz 18. gadsimtam kontrolēja dāņi. Jā, arī Dānija līdz 1803. gadam, kad faktiski stājās spēkā tās 11 gadus agrāk pieņemtais vergu tirdzniecības aizliegums, ir piedalījusies transatlantiskajā vergu tirdzniecības biznesā. Dāņu daļa gan visā vairāk nekā 12 miljonu cilvēku pārvietošanā no Āfrikas Rietumkrasta tiek rēķināta ap 1 procentu. Bet skaitliski tas tāpat ir vairāk nekā 100 000 cilvēku, kurus viņi pakļāva un uz kuru dzīvībām būvēja bagātību. Daudz labāks liktenis gan nepiemeklēja Togo iedzīvotājus arī pēc 1884. gada, kad tos pakļāva vācieši un izveidoja valsti ar nosaukumu Togolenda. Plaši iezīmējās vergu darbaspēka izmantošana vietējās kakao, kafijas un kokvilnas plantācijās. Vienlaicīgi gan jāsaka, ka vāciešu kolonisti padarīja Togo teritoriju par vienu no infrastruktūras ziņā attīstītākajām Āfrikas vietām, tostarp arī izbūvējot trīs dzelzceļa līnijas no galvaspilsētas Lomes. Pirmā Pasaules kara laikā visas vācu kolonijas tika atņemtas un konkrēti Togolenda 1922. gadā tika sadalīta starp britiem un francūžiem. 1956. gadā britu Togo teritorijas pēc referenduma iekļāvās Ganas teritorijā, bet Togo pēc neilgas būšanas Franču Savienība četrus gadus vēlāk Togo pasludināja neatkarību. Pirmais prezidents pēc neatkarības bija Olimpio, kuru 1967. gada apvērsumā personīgi esot nogalinājis nākamais diktators Gnasin-gbe Ejadema. Viņš arī valdīja līdz 2005. gadam, kad nomira un pie varas nāca viņa dēls. Tieši Faure Gnasin-gbe arī sāka ieviest demokrātiskas reformas un valsts kļuva par puslīdz funkcionējošu demokrātiju. Runājot par Togo sociālekonomisko situāciju, jāmin, ka valsts ir viena no tām, kurās iedzīvotāju vidējie ienākumi gada laikā nesasniedz pat 1000 eiro. Un Togo ir visbiežāk atrodama starp ANO Tautas attīstības indeksa zemāk novērtētajām valstīm pasaulē. Valsts sniegums virknē rādītāju ir pat katastrofāli zems. Un te gandrīz vai retorisks jautājums – ko gan var gribēt valstī, kurā gandrīz 40 procenti iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem. Milzīgais jaunu cilvēku skaits valstī rada nepieciešamību pēc sabiedrības un valsts rūpēm par mazajiem cilvēkiem. Un tas, protams, patērē laiku, enerģiju un naudu, kuras jau tāpat pārāk daudz nav. Rezultātā Togo iedzīvotāji aktīvi cenšas izdzīvot esošajā situācijā un daudzas no to ekonomiskajām praksēm ir neētiskas vai pat klaji noziedzīgas. Tiek rēķināts, ka apmēram 30 procenti no bērniem valstī cieš no hroniska bada. Attiecīgi, ne vecāki, ne ciemati, ne valsts nav spējīgas par tiem pienācīgi parūpēties. Valsts piedzīvoja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu no 1960. līdz 2010. gadam, kas ir izraisījis to, ka trīs piektdaļas valsts iedzīvotāju tagad ir bērni vai jaunieši. Sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits Togo tikai turpinās pieaugt. Bezdarba līmenis, nabadzība un izglītības trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem šādai situācijai. Valsts saskaras arī ar ārkārtīgi augstiem zīdaiņu mirstības rādītājiem. Gandrīz 40 no katriem 1000 dzimušajiem bērniņiem nomirst. Salīdzinājumam, statistikas rādītājs Latvijā ir nepilni 5 bērniņi no 1000 dzimušajiem, kamēr Afganistāna ir pasaulē līderpozīcijā ar 103 mirušiem bērniem no 1000 dzimušajiem. Šie visi faktori ietekmē arī paredzamo dzīves ilgumu. Togo tas ir 71,7 gadi, kamēr Latvijā dzimušajiem tiek paredzēts 76,2 gadus ilgs mūžs. Pasaulē pirmajā vietā ir Monako, kur šobrīd dzimušie varētu vidēji nodzīvot līdz pat 89,6 gadiem. Vēl jāmin, ka Togo vidējais valsts iedzīvotāju vecums ir tikai 20,5 gadi. Tiek rēķināts, ka Togo valdība nodrošina apmēram tikai ceturto daļu no resursiem, kas būtu nepieciešami pilnvērtīgi funkcionējošai izglītības sistēmai. Un te runa beigās nav tikai par infrastruktūru, bet arī par kvalificētu skolotāju trūkumu uz tik lielu bērnu skaitu, sevišķi lauku reģionos. Rezultātā Togo ir arī skumjš rādītājs attiecībā uz lasītprasmi, sevišķi sieviešu vidū gandrīz puse no valsts iedzīvotājām neprot lasīt un rakstīt. Vēl vairāk - ceturtā daļu meiteņu izprecina pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Togo ekonomika primāri ir agrāra. Togo skaitās fosfātu ieguves un eksporta lielvalsts pasaules mērogā. Šo resursu plaši izmanto mēslojuma ražošanā. Bet arī tā cenu kāpumi un kritumi dramatiski ietekmē valsts ekonomiku, sevišķi kopš 1990.gadu sākuma. Naftas produkti un degviela tagad ir lielākais eksporta produkts. Lauksaimniecības sektorā Togo ir nodarbināti apmēram 60 procenti iedzīvotāju. Un tas ienes gan tikai apmēram 30 procentus no eksporta ienākumiem. Liela daļa lauksamniecībā strādājošo ražo vien paši savai iztikai. Valstī ir uzlabojies privatizācijas process, bet apmēram 1,2 miljardus eiro nelielā valsts budžeta caurspīdīguma problēmu dēļ, infrastruktūras trūkuma, politiskās nestabilitātes un vispārējā perspektīvas trūkuma ekonomikā dēļ, ārvalstu investori netiecas investēt Togo. Kādēļ ārvalstu investīcijas ir tik nozīmīgas daudzām pasaules valstīm, skaidro Minijuss Talindis, Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes lektors.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas vienam no tā veidotājiem – Uģim – asociējas ar kafiju, kafiju un vēlreiz kafiju, bet par to vairāk deserta sadaļā. Dodamies uz Albāniju. Atliek tikai apstiprinoši pamāt ar galvu, piebilst Kārlis.Taču iespējams, ka šāds žests pašā Albānijā varētu tikt pārprasts. Tas tāpēc, ka Albānijā „nē” nozīmē „jā” un galvas pašūpošana uz sāniem nozīmē apstiprinājumu, bet galvas palocīšana – noliegumu. Albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pretimnākoši un tā ir daļa no viņu kultūras mantojuma. Daudzos Albānijas reģionos joprojām spēkā ir paaudžu paaudzēs nodotie sociālās uzvedības principi, kuri ietekmē faktiski visas dzīves jomas, sākot ar ģimeni, īpašumiem, sabiedrību kopumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam aptuveni 500 gadu garumā šis tā dēvētais kanuns, jeb kanons, tika mutiski nodots tālāk un, lai arī tas neskaitās juridiski saistošs, tā ietekme joprojām ir jūtama. Pieļauju, ka daudzi pirmajā brīdī pat neiztēlosies Albāniju kā potenciālo tūrisma galamērķi, taču, ziemas pārņemtajiem prātiem var atgādināt, ka Albānijā ir vidēji 300 saulainu dienu gadā. Albānija atrodas pavisam netālu no Itālijas – abas šīs valstis šķir Adrijas jūra. Tāpat Albānija dienvidos robežojas ar Grieķiju, bet līdz tūristu iecienītajai Korfu salai ir tikai kādi 35 kilometri. Starp citu Albānijā neesot atļautas ātrumlaivas, lai neveicināt nelegālo migrantu pārvadāšanu.  Tiem, kas mazāk sekojuši Eiropas kontinenta vēsturei, varētu likties, ka visas Balkānu valstis tādā vai citādā mērā varētu būt saistītas ar bijušo Dienvidslāviju. Taču Albānija ir izņēmums. Albānijas valstiskuma aizmetņi ir meklējami aptuveni 12. gadsimtā, kad tika izveidota pirmā, autonomā albāņu kopiena – Arbanona. Jau 15. gadsimtā Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1912. gadam. Tieši šajā gadā tika pieņemta Albānijas neatkarības deklarācija, tādējādi nosūtot arī citām reģiona valstīm signālu, ka Osmāņu impērija ir vāja. Šīs valsts dzīves ilgums gan nebija īpaši garš, jo jau 1928. gadā tika pasludināta monarhija. Un šī Albānija jau aktīvi sadarbojās ar fašistisko Itāliju. Un, lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši fašistiskā Itālija iebruka Albānijā 1939. gadā, un karalis Zogs Pirmais bija spiests doties trimdā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. Itāļu diktatora Benito Musolini īstenotā kampaņa bija ātra un tās mērķis bija vienkāršs – iegūt kontroli pār Albānijas ostām, tādējādi pārņemot kontroli pār iekļuvi Adrijas jūrā. Musolini gan veica arī īpašus „pētījumus”, lai pierādītu, ka albāņi vēsturiski ir saistīti nevis ar dienvidslāviem, bet gan ar itāļiem jau kopš Romas impērijas laikiem. Arī fašistiskās Itālijas valdīšanas laiks Albānijā nebija ilgs. Ar Dienvidslāvijas atbalstu veidotā Komunistiskā partija Albānijā nāca pie varas 1944. gadā un valdīja līdz pat 1991. gadam. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Albānijā valdīja viens no nežēlīgākajiem un izolētākajiem režīmiem pasaulē un tā priekšgalā bija premjerministrs un arī ārlietu ministrs Envers Hodža. Lai īstenotu dažādas radikālas reformas, Hodža piekopa pašu skarbāko staļinisma taktiku – viņa valdība ieslodzīja, sodīja ar nāvi vai izsūtīja tūkstošiem zemes īpašnieku, reģionālo kopienu līderus, musulmaņu un kristiešu garīdzniekus, un partijai nelojālos zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai. Tradicionāli komunistiskās partijas ir pazīstamas ar ciešām saitēm ar sev līdzīgiem režīmiem. Taču Envers Hodža rīkojās pretēji un faktiski centās likvidēt jebkādas attiecības ar citām komunistiskajām valstīm, kuras varētu apdraudēt Albānijas suverenitāti. 1948. gadā viņš sarāva attiecības ar Dienvidslāviju, nodibinot aliansi ar Padomju Savienību. Pēc Staļina nāves gan šīs attiecības pasliktinājās līdz 1961. gadā tika sarautas pilnībā. Līdzīgi tika veicināta sadarbība ar Ķīnu, bet attiecības tika sarautas pēc Mao Dzeduna nāves.  Ar bijušo premjerministru Enveru Hodžu ir saistīts vēl kāds savdabīgs rekords. Paranoidāli baidoties no iespējamā iebrukuma valstī un iespējamā kara ar visiem, viņa valdīšanas laikā tika izveidoti aptuveni 750 tūkstoši bunkuru. Jeb, kā bija aprēķinājuši daži kolēģi, 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru. Rēķinot tālāk, tas būtu pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Daudzi gan nekad dzīvē tā arī netika izmantoti to primārajam mērķim, bet daudzi šobrīd kalpo kā nelieli muzeji. Pāreja no komunisma uz brīvo ekonomiku, protams, nebija viegla, un pagātnes radītās sekas ir jūtamas arī mūsdienās, kad Albānija izmisīgi cenšas tuvoties Eiropas Savienībai. Par spīti mēģinājumiem reformēt savu ekonomiku, eksperti norāda uz joprojām slikto un korumpēto valsts pārvaldi un nemākulīgo valsts uzņēmumu vadīšanu – bieži vien valsts uzņēmumi ir parādā viens otram milzīgas summas un veidojas tāds kā apburtais loks. Rezultātā Albānija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Vēl viena no lielajām motivācijām Albānijai sakārtot savu valsti, ir vēlme nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Šis process tika uzsākts jau 2009. gadā, bet kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Pirms aptuveni pusotra gada Eiropas Savienības un Rietumbalkānu reģiona samits pirmo reizi notika tieši Tirānā, tādējādi vēlreiz sūtot signālu, ka Albānija Eiropas Savienībā ir gaidīta. Šeit gan droši vien jāatgādina, ka Albānijai nebūt nav tās draudzīgākās attiecības, piemēram, ar Serbiju, tostarp etnisko albāņu apdzīvotās Kosovas atšķelšanās dēļ. Arī dažādu etnisko nesaskaņu risināšana ir viens no mājasdarbiem, kas jāpaveic ceļā uz Eiropas Savienību. Atšķirībā no sarežģītā ceļā uz Eiropas Savienību, Albānija jau kopš 2009. gada ir NATO dalībvalsts. Šajos 15 gados Albānija ir pievērsusi lielu uzmanību savu bruņoto spēku pārveidei par mazākiem un pilnībā profesionāliem spēkiem, kuri ir spējīgi pilnībā sadarboties ar citām alianses valstīm un piedalīties alianses misijās. Viens no albāņu solījumiem bija ievērojami samazināt valstī esošos munīcijas krājumus un samazināt munīcijas noliktavu skaitu. Ar munīciju, starp citu, saistāma arī albāņu vienības dalība paplašinātajā kaujas grupā Latvijā. Atgādināsim, ka pirms pieciem gadiem, 2019. gadā, incidentā Ādažos gāja bojā tieši albāņu atmīnēšanas vienības virsleitnante Zarife Hasanaja, bet vēl vairāki viņas dienesta biedri guva ievainojumus. Bet kamēr Albānija turpina rūpēties par savu sabiedroto drošību, pašmājās tai pēdējo gadu laikā ir nācies piedzīvot ļoti izaicinošus brīžus. Ja Austrumeiropā mēs esam pieraduši satraukties par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, vai Ķīnas radītajiem ekonomiskajiem izaicinājumiem pasaulē, Albānija saskārās ar uzbrukumu no valsts, par kuras aktivitātēm mēs vairāk esam pieraduši dzirdēt Tuvo Austrumu reģiona kontekstā. Runa ir par Irānu un tās 2022. gadā veiktajiem kiberuzbrukumiem Albānijas digitālajai infrastruktūrai, kas noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas starp abām valstīm. Iemesls tam bija ASV un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2016. gadā virzītais lēmums pārcelt uz Albāniju lielāko Irānas opozīcijas grupējumu „Mujahedin e_Khalq” jeb MEK. Šis grupējums, kas savulaik bija iekļauts teroristu organizāciju sarakstos, sevi pasniedz kā topošo Irānas trimdas valdību, kas paralēli dažādu politisko sanāksmju rīkošanai reizi pa reizei veic arī kiberuzbrukumus Irānas islāma republikai. Irāna parādā nepalika un īstenoja vērienīgu uzbrukumu Albānijai. Par to vairāk stāsta „Cert.lv” kiberdrošības eksperts Andris Medjānis.

Diplomātiskajās pusdienās šoreiz par “bagāto krastu” jeb Kostarikas Republiku. Kostarika ir viena no valstīm, kuru apskalo divi okeāni – Klusais un Atlantijas un tā atrodas tajā mazajā zemes strēlē, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Nedaudz vairāk nekā piecus miljonus iedzīvotāju nelielās valsts galvaspilsēta ir Sanhosē. Bet tā noteikti nav tā ASV pilsēta Sanhosē, kura atrodama Ziemeļkalifornijā un kurā izvietota, tā saucamā, Silīcija ieleja. Kostarika pati ir zināma uzreiz ar vismaz divām lietām. Pirmais – bioloģiskā daudzveidība un centieni saglabāt vidi. Kostarika iekļuva ziņu virsrakstos pirms desmit gadiem ar to, ka aizliedza turēt nebrīvē dzīvniekus. Ja vien tie netiek glābti. Rezultātā pat zooloģiskos dārzus nācās pārbūvēt, lai izpildītu Vides ministrijas jaunās uzliktās prasības. Kā blakusparādība uzradās jauns biznesa veids – dzīvnieku rehabilitācijas centri. Tajos dzīvnieki tiek apkopti pirms tie tiek palaisti brīvībā savvaļā. Starp citu, Kostarikas nacionālais dzīvnieks ir baltastes briedis. Automātiski liktos, ka valstī, kurā ir desmitiem dažādu pērtiķu sugu, kādam kapucīnam būtu jābūt šajā godā. Bet nē. Tas tiešām ir briedītis Bembijs. Visbeidzot, Kostariku noteikti kāds atpazīst pēc tās slavenās kafijas. Pēc tās zelta grauda, uz kuras valsts ekonomika ir pastāvējusi simtiem gadu. 19. gadsimtā fermeriem, kas pieteicās audzēt kafiju, tika pat piešķirta privātīpašumā zeme. Pateicoties lielrūpniekiem - kafijas baroniem valsts spēja uzkrāt kapitālu un modernizēt ekonomiku mūsdienās. Tādēļ arī šodien uz ielām kafiju tirgo ar cieņu pret to – ja dzirdat, ka kāds sauc „yodo” vai „yodito”, tie jums piedāvās Kostarikai raksturīgo, īpaši brūvēto kafiju. Spāņi centās kolonizēt Kostarikas teritoriju jau 16. gadsimta sākumā, bet tas nebija ne tuvu tik vienkārši, kā viņi bija iedomājušies. Proti, moskītu pilnie purvi, nežēlīgs karstums, pirātu aktivitātes, kā arī vietējo iedzīvotāju aktīva pretošanās konkistadoriem neļāva spāņiem nostiprināties. 1563. gadā viņiem tas beidzot izdevās līdz 1821. gadā Kostarika un vēl virkne blakus esošo teritoriju pasludināja neatkarību. Sākotnēji Kostarika ietilpa Centrālamerikas Apvienoto Provinču jeb Centrālamerikas Federatīvās Republikas sastāvā kopā ar Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu un Nikaragvu. Savienība gan nebija visai noturīga un saira jau 1838. gadā. Valsts demokrātiskā sistēma Kostarikā ir bijusi Latīņamerikai neparasti stabila. Jau 1869. gadā Kostarikā tika ieviesta demokrātiskā pārvalde. Tā gan visnotaļ regulāri cieta no militāristu apvērsumiem un huntām. 1948. gadā 44 dienu garumā Kostarika piedzīvoja Pilsoņu karu, kura rezultātā gāja bojā ap 2000 cilvēku un tas skaitās valsts asiņainākais konflikts 20. gadsimtā. Cik gan stabilai un miermīlīgai ir jābūt valstij, lai 20. gadsimtā, no visiem gadsimtiem, 2000 cilvēku zaudējums būtu viskatastrofālākais?! Kara otrs rezultāts bija demokrātiskas konstitūcijas pieņemšana 1949. gadā. Tā arī ir nodrošinājusi demokrātiskas daudzpartiju sistēmas nepārtrauktu pastāvēšanu vēl šodien. Kostarikas demokrātija ir pieminēšanas vērta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, slavenais „Freedom House” Kostarikas sniegumu atzīst par ļoti demokrātisku. Pilsonisko un pilsonisko brīvību ziņā valsts saņem 91 punktu no 100. Igaunijai šis rādītājs ir nedaudz augstāks, bet Lietuvai un Latvijai ir nedaudz zemāks par Kostarikas rezultātu. Otrkārt, valsts Konstitūcija atrunā divus aspektus, kuri ir relatīvi netipiski: Kostarikas iedzīvotājiem ir konstitucionālas tiesības uz dzīvi tīrā un dabiskā vidē. Tas, acīmredzot, ir ietekmējis arī dzīvnieku brīvlaišanas aspektu, ko runājām raidījuma starterī. Otrs aspekts, kurš padara Kostariku visnotaļ unikāli, ir, ka tai nav armijas. Acīmredzot huntu pieredze noveda pie tā, ka militāristi kā profesija tika atcelta pilnībā. Kostarika ir dalībvalsts starptautiskā organizācijā ar nosaukumu Demokrātiju Kopiena. Tā tika izveidota 2000. gadā Varšavā un deklarāciju parakstīja savulaik 106 pasaules valstis. Šī jūnija Varšavas deklarācija paredz, ka valstis apņemas sekmēt demokrātiskumu pasaulē un starptautiskajās institūcijās. Procesa virzītāji bija tālaika poļu ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks un ASV valsts sekretāre (jeb ārlietu ministre) Madlēna Olbraita. Interesanti, ka Kostarika un Lietuva ir starp 31 uzraugošās padomes valstīm, bet ne Latvija, ne Lietuva nav. Iespējams, ka jāpadomā par šo aspektu arī Latvijai šobrīd kandidējot uz ANO drošības apdomi un paplašinot savu līdzdalību arī attālākos pasaules reģionos. Kostarika arī ir atzīta par 35. pasaulē demokrātiskāko valsti ar 8. labāko rādītāju preses brīvības ziņā. Jebkurā gadījumā ļoti respektējams rezultāts. Detalizētāk aplūkojam iepriekš minēto faktu, ka Kostarika ir viena no ļoti nedaudzām valstīm pasaulē, kurai nav pastāvīgu bruņoto spēku. To, ka Kostarikai nedrīkst būt regulārā armija, juridiski nostiprināja pēc Pilsoņu kara pieņemtās konstitūcijas 12. pants. Ko aspekts praktiski un politiski Kostarikai nozīmē, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docents un TV3 žurnālists Edijs Bošs.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu siltu un smilšainu vietu, proti, uz Saūda Arābijas Karalisti. Tā ir valsts, kas atrodas Arābijas pussalā un Arābijas tuksnesī. Un tieši tajā ir pasaulē lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis Rubelhālī jeb Tukšais kvadrāts. Var vaicāt, kādēļ valstij ir tik savāds nosaukums. Tad nu uzreiz par visām trim iezīmēm – tieši ēģiptieši esot teritorijai savulaik piešķīruši nosaukumu “Ar Rabi”, kas tā arī palikusi. Nosaukuma daļa Saūda ir saistīta ar emīru Ibn Saūdu un Saūdu dinastiju, kurš sākot no mūsdienu galvaspilsētas Rijādas iekaroja un apvienoja Arābijas pussalas teritorijas, 1932. gadā izveidojot karalisti. Karaliste, protams, ir trešais vārds nosaukumā, jo Saūda Arābija vēl jo projām ir viena no septiņām atlikušajām absolūtajām monarhijām pasaulē. Par siltumu un tuksnešiem vēl runājot – Saūda Arābija arī ir lielākā pasaules valsts, kurā nav upju. Taču, ja tā var teikt, ar ūdeni šķiesties šīs valsts pārstāvjiem patīk, jo Sarkanajā jūrā atrodama arī Karaļa Fada strūklaka. Tā ievērojama ar to, ka ir pasaulē visaugstākā strūklaka un tās augstums sasniedz 312 metrus. Ātrums, ar kuru ūdens tiek izšļākts, ir 350 kilometri stundā. Tā tika pabeigta 1985. gadā un izskatās visnotaļ iespaidīgi. Saūda Arābija ir slavena ar dažādiem neparastiem sasniegumiem, rekordiem, īpatnībām un pat galējībām. Divi piemēri: ar kaimiņvalsti Bahreinu Saūda Arābijas zemes robeža ir mākslīgi uzbērts ceļš. Otra lieta – tieši Džedas trase, ko izmanto Formula 1, skaitās otrā ātrākā no visām. Proti, vidējais ātrums, ar kuru brauc formulas ir 252,8 kilometri stundā. Itālijā atrodamā mākslīgi būvētā Monzas trase ir vienīgā, kura pārspēj Džedas trasi. Saūda Arābijas vēsture ir sena.. Arheoloģiskie atradumi apliecina, ka tieši Arābijas pussala ir vieta, kur pirmatnējie cilvēki sākotnēji ieceļoja no Āfrikas. Teritorija sava ekstrēmā klimata dēļ bija vienmēr populāra beduīnu vidū. Bet īpašu nozīmi tā ieguva pateicoties Mekas pilsētai, kurā 570. gadā piedzima islāma reliģijas dibinātājs un pravietis Muhameds. Mekas nozīme ir tik liela, ka 622. gadu, kad Muhameds bija spiests pamest savu dzimto pilsētu un doties uz Medinu, vēl mūsdienās skaita par Hidžras kalendāra pirmo gadu. Respektīvi, mēness ciklos balstītais Islāma kalendārs šobrīd rāda 1445. nevis 2024. gadu. Un jaunais gads iestāsies tikai 7. jūlijā. Muhameds atgriezās Mekā 630. Gadā, un šis arī bija viens no iemesliem, kādēļ notiek Hādža – jeb musulmaņu svētceļojums uz Meku. Muhameds nomira Medīnā 632. gadā, bet Meka skaitās musulmaņu pasaulē vissvētākā vieta. Mekā ir atrodama ne tikai Kaaba – svētnīca, kuras vienā no stūriem ir atrodams slavenais Melnais Akmens, bet to ieskauj Lielā Mošeja, kura mūsdienās var uzņemt 820 tūkstošus cilvēku. Pēc Muhameda nāves islāms izplatījās visnotaļ strauji. Saūda Arābija savu nosaukumu ieguvusi pēc Saūdu dinastijas pārstāvjiem. Bet viņu vēsturiskā loma nesākās 20. gadsimta sākumā, kā raidījuma ievadā aprakstījām. Tā sākās jau ar 1727. gadā, kad pie varas mūsdienu Rijādas teritorijā nāca Muhameds bin Saūds. Apmēram piecpadsmit gadus pēc savas nākšanas pie varas, viņš veiksmīgu politisko sadarbību izveidoja ar Muhamedu ibn Abd al-Vahabu. Tieši šis striktais sunnītu islāma pūrisma sludinātājs arī kļuva par būtisku daļu no Saūdu dinastijas varas arī mūsdienās. Un tieši šis striktais vahābisma novirziens kombinācijā ar islāma izcelšanās svētvietas sargātāju likteni arī ir radījis tik ļoti konservatīvo islāmistu valdību Saūda Arābijā. Teokrātiskā monarhija, kur valda viena ģimene, kur valstī nav politiskās partijas, masu mediji tiek cenzēti, kur valda stingrs Šariāts un atteikšanās no islāma tiek sodīta ar nāvi, ir galvenie raksturlielumi mūsdienu Saūda Arābijas politiskajai sistēmai. Pasaules spiediena rezultātā, gan valdītāju personīgo skatījumu, gan arī vispārējās pasaules ekonomiskās, tehnoloģiskās un politiskās modernizācijas rezultātā, kopš 2005. gada pakāpeniski ir mainījušies daudzi likumi un paražas. Primāri būtiskus uzlabojumus ir piedzīvojusi attieksme pret sieviešu tiesībām. Tagad sievietēm ir daudz lielākas ekonomiskās brīvības iespējas. Tostarp 2017. gada septembrī arī tika atcelts bēdīgi slavenais aizliegums sievietēm vadīt automašīnas.  Kopš 2019. gada decembra Saūda Arābijā precēties drīkst tikai 18 gadus sasniegušas personas, neatkarīgi no dzimuma. Kā esam aplūkojuši ļoti daudzos mūsu raidījumos – bērnu izprecināšana mūsdienās ir izplatīta prakse daudzās pasaules valstīs, ne tikai islāmticīgajās. Un tieši Saūda Arābija par pārsteigumu cenšas rādīt sava veida piemēru šajā jautājumā. Šis piemērs ir tikai viens no daudz lielākām izmaiņām – pakāpenisku atteikšanos no Vali principa – no vīriešu aizbildniecības pār sievietēm. Vali daudzas sieviešu tiesību aizstāves uzskatīja par faktisku verdzību un vīriešu īpašumtiesībām uz sievieti, jo jebkurš ģimenes vīrietis, vai tēvs, vai brālis, vai vīrs, vai tēvocis bija tiesīgi izlemt par sievietes dzīvi. Vēl papildus šim – 2005. gadā arī notika pirmās vēlēšanas, kur pilsoņi izvēlējās pašvaldību padomniekus. Desmit gadus vēlāk vēlēšanās varēja gan balsot, gan kandidēt arī sievietes. Un 19 no tām arī ieguva pārstāvību. Saūda Arābijas ekonomikā principā valda nafta un gāze. Bet primāri nafta. Daudz naftas. Tiek rēķināts, ka Saūda Arābijai pieder 17 procenti no visas pasaules atklātajām naftas rezervēm, kas ir otras lielākās pasaulē pēc Venecuēlas. Un tā arī ir ne tikai viena no naftas karteļa OPEC dibinātājvalstīm, bet arī ir lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Nafta Saūda Arābijas Al-Ašas reģionā un citos tika atklāta 1938. gadā, bet ieguves attīstība sākās 1941. gadā sadarbībā ar ASV. Aramco – Arābu-Amerikāņu Naftas Kompānija, kā šis nosaukums atšifrējas, mūsdienās ir otra lielākā kompānija pasaulē pēc ieņēmumu rādītājiem. Četrus gadus pēc tam, kad 1976. gadā Saūda Arābija kļuva par lielāko naftas eksportētāju pasaulē, Aramco amerikāņu daļas atpirka Saūda Arābija valdība. Pasaulē lielākā kompānija pēc ieņēmumiem? Amerikāņu tirdzniecības veikalu tīkls Walmart. Bet, kā daudzi jau zina, amerikāņu intereses un politiskā un ekonomiskā draudzība ar Saūda Arābiju nav mazinājusies. Gluži pretēji – tās tradicionāli ir bijušas visnotaļ ciešas. ASV ir Saūda Arābijas stratēģiskais partneris un valsts tradicionāli tiek uzskatīta par prorietumniecisku. Lai labāk izprastu šīs attiecības no drošības puses, lūdzām skaidrot Tartu Universitātes doktorantam un Baltijas Aizsardzības koledžas lektoram Luisam Vierengam.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies tur, kur silts. Uz Indonēzijas Republiku, kura atrodama starp Indijas Okeānu un Kluso Okeānu. Tādēļ tā skaitās vienlaicīgi gan Dienvidaustrumāzijas, gan Okeānijas valsts. Indonēzija var lepoties ir ļoti daudziem rekordiem. Mēģināsim vismaz daļu no šiem pārsteidzošākajiem faktiem arī izstāstīt raidījumā. Laikam, jau jāsāk ar pamata faktiem, kuri ir iespaidīgi paši par sevi. Proti – Indonēzija ir valsts ar pasaulē lielāko arhipelāgu, kas iekļauj vairāk nekā 13 tūkstošus salu un saliņu, no kurām 922 ir pastāvīgi apdzīvotas. Zināmākās, protams, ir Sumatras sala, Javas sala, Borneo, Jaungvineja un Sulavesi. Te uzreiz jāpiezīmē, ka Indonēzija ir viena no valstīm, kuras atrodas tā saucamajā “Uguns aplī”. “Uguns aplis” ir josla uz zemeslodes, kurā atrodas visvairāk aktīvo vulkānu un zemestrīču epicentru. Proti, 90 procenti no zemestrīcēm un apmēram 75 procenti no vulkānu izvirdumiem notiek tieši šeit. Un arī apmēram 80 procenti no visiem pasaules cunami, ko izraisa šie seismiskie procesi, notiek tieši šeit. Šajā saistībā arī vēl viens Indonēzijas rekords – valstī atrodas visvairāk pasaulē aktīvo vulkānu – veseli 76. Vēl vairāk – Indonēzijā Sumatras salā ir atrodams Toba ezers, kas ir lielākais vulkāniskais ezers pasaulē. Toba ezers ir ne tikai viena no skaistākajām vietām uz zemeslodes, bet arī atgādinājums par dabas varenību. Krāteris izveidojās apmēram 75 tūkstošus gadus atpakaļ. Tas ir vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometrus plats un vietām sasniedz gandrīz 500 metru dziļumu. Ar vulkānu izvirdumiem daži traģiski rekordi arī saistīti Indonēzijas vēsturē. Viens no tiem ir apzinīgās cilvēces vēsturē (pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā) fiksētais lielākais vulkāna izvirdums, kurš notika 1815. gadā. Sumbavas salā izvirda vulkāns Tambora. Sprādziena troksni esot varējuši dzirdēt pat divus tūkstošus kilometru attālumā. Indonēzijā bojā gājuši esot vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Baisākais, ka šis izvirdums bija tik masīvs, ka vulkāniskie pelni, kas pārklāja zemeslodes ziemeļu daļu, rezultējās tajā, ka 1816. gads ir iesaukts par “gadu bez vasaras”.  Saules trūkums, kā arī vulkānisko pelnu lietus ūdeņi sabojāja labību Eiropā un Ziemeļamerikā. Tas, savukārt, izraisīja 19. gadsimtā šaušalīgāko bada epidēmiju. Par rekordiem un briesmīgām lietām vēl pavisam īsi paturpinot – Indonēzijā ir atrodama „Rafflesia arnoldii” – puķe ar pasaulē lielāko ziedu, kas diametrā var sasniegt pat vienu metru un svērt pat 10 kilogramus. Ar ko tā vēl slavena – ar nosaukumu “līķupuķe”, jo tā nesmaržo, bet smird pēc pūstošas gaļas. Atrodama tā Sumatras salā un pasaules botāniskajos dārzos. Indonēzija ir arī vienīgā vieta pasaulē, kur var sastapt pasaulē lielākās ķirzakas – komodo pūķus. Tie ir slaveni ne tikai ar to, ka var sasniegt pat trīs metru garumu un normālā situācijā sver ap 70 kilogramiem. Tās ir arī vienīgās gaļēdājķirzakas, kam ir indīgs kodiens.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz aplūkosim kādu teritoriāli mazu, bet vienlaikus lielu Klusā okeāna salu valsti, par kuras vismaz vienu daļu būs dzirdējis gandrīz katrs. Dodamies uz Māršala salām, kas, uz kartes skatoties, atrodas kaut kur pa vidu starp Havaju salām un Austrāliju. Šis ģeogrāfiskais novietojums ir patiesi interesants. Havaju salām ar kontinentālo ASV ir divu vai trīs stundu laika starpība, bet ar Māršala salām tās būs jau 22 stundas. Protams, izskaidrojums ir tajā, ka būs nepieciešams šķērsot datuma maiņas līniju. Lai arī par daļu Māršala salām būs dzirdējis vai ikkatrs, nebūs pārsteidzoši, ja būs ļoti maz mūsu valsts iedzīvotāju, kas tur varētu būt bijuši. Viens no iemesliem ir tāds, ka šī valsts ir viena no vismazāk apmeklētākajām valstīm pasaulē. Salas ik gadu apmeklē vien aptuveni seši tūkstoši cilvēku. Bet katrā gadījumā, ja jums ir laimējies apmeklēt kādu no gleznainajām Māršala salām vai atoliem, būsim priecīgi, ja padalīsities ar saviem iespaidiem arī ar mums. Kā jau daudzām Okeānijas valstīm, arī Māršala salu vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta. Tiek uzskatīts, ka pirmie polinēziešu izcelsmes iedzīvotāji  Māršala salās ieradās ap mūsu ēras sākumu. Lai arī spāņu jūrasbraucēji Māršala salās ieradās ap 16. gadsimtu, lielas intereses par šo reģionu viņiem nebija trūcīgo resursu dēļ. Turpmākos reģiona pētījumus veica britu kapteiņi Džons Māršals un Tomass Gilberts jau 18. gadsimta beigās, no kurienes arī radies salu nosaukums. 19. gadsimta vidū salās savu darbību sāka izvērst amerikāņu un Havaju salu protestantu misionāri, bet vēlāk pēc vienošanās ar Lielbritāniju, protektorātu pār salām nodibināja Vācija. 1914. gadā salas jau sagrāba Japāna un pārvaldīja tās ar Nāciju līgas mandātu. Otrajā pasaules karā Māršala salas nonāca Amerikas Savienoto Valstu pakļautībā un tās kļuva par Apvienoto Nāciju Klusā okeāna salu trasta teritorijām, kas atradās ASV jurisdikcijā. Bet ko īsti nozīmē iepriekš teiktais: Maza, bet tomēr liela valsts? Māršala salas veido 29 koraļļu atoli un piecas salas, kaut gan patiesībā varam runāt par aptuveni 1200 dažāda izmēra salām un saliņām. Tas izklausās ļoti daudz, taču patiesībā Māršala salas ir pasaulē septītā mazākā valsts, jo tās sauszemes teritorija aizņem vien 181 kvadrātkilometru. Vienlaikus, tā ir valsts ar proporcionāli lielāko ūdens teritoriju pasaulē. Proti, gandrīz 97,9% valsts teritorijas ir ūdens. Atrākie matemātiķi var izrēķināt, ka kopējā Māršala salu platība ir nieka 1,9 miljoni kvadrātkilometru! Un šo teritoriju – lielu vai mazu, tas jāizlemj katram pašam – apdzīvo aptuveni 42 tūkstoši cilvēku. Taču tas ir tikai pagaidām, jo klimata aizstāvji norāda, ka jau ap 2030. gadu Māršala salas var kļūt neapdzīvojamas.  Tas tāpēc, ka salu augstākais punkts ir aptuveni 10 metri virs jūras līmeņa, bet šo salu tuvumā jau gandrīz 30 gadus ūdens līmenis ceļas par aptuveni 7 milimetriem gadā, un tas ir aptuveni divreiz vairāk, nekā vidēji citur pasaulē.   Situāciju sarežģī arī biežie paisuma radītie plūdi, kas no vienas puses gan applūdina teritoriju un iznīcina stādījumus, gan arī pēc tam veicina sausuma periodus un piesārņo dzeramo ūdeni. Taču ja runājam par piesārņojumu, ir vēl kāds cilvēka radīts piesārņojums, kas ir atstājis neizdzēšamu ietekmi uz Māršala salām. Un te nonākam pie Amerikas Savienotajām Valstīm. Noteikti būsiet dzirdējuši par tādu Bikini atolu, kas arī atrodas Māršala salās un laika posmā no 1946. līdz 1958. gadam ASV izmantoja gan šo, gan citus salām piederošos atolus, lai veiktu kodolizmēģinājumus. Vietējie iedzīvotāji tika aicināti pamest savas dzīvesvietas, jo šie izmēģinājumi “esot visas cilvēces labā un palīdzēšot izvairīties no kariem nākotnē”. Kopumā šajā reģionā tika sarīkoti 67 sprādzieni, kuri jaudas ziņā ir pielīdzināmi aptuveni septiņiem tūkstošiem Hirosimā uzspridzināto atombumbu. Par kodolizmēģinājumiem vairāk jautājumām Indrekam Kanikam (Indrek Kannik), Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) direktoram.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Gabonas Republiku. Atrodas šī 2,4 miljonus iedzīvotāju nelielā valsts Āfrikas kontinenta Rietumos un tā ir viena no bagātākajām Subsahāras Āfrikas valstīm. Tā ir arī  bijusī franču kolonija, kas neatkarību ieguva 1960. gadā. Pirms francūžiem pirmie zināmie eiropieši, kas spēra kāju šajā valstī, bija portugāļi. 1472. gadā portugāļu pētnieki un tirgotāji nodibināja pastāvīgus priekšposteņus, viņi ierīkoja cukura plantācijas un iegādājās vergus no vietējiem iedzīvotājiem, ievedot Gabonu Atlantijas vergu tirdzniecībā. Starp citu, tieši portugāļi piešķīra Gabonai nosaukumu “ Gabona” , jo Rio de Komo estuāra forma viņiem atgādināja “gabao”, portugāļu apmetni ar kapuci. Tālākie gan Gabonas kontakti ar eiropiešiem turpinājās ar britiem, holandiešiem, un frančiem, kas valsti iekaroja tas ziloņkaula un tropu koksnes dēļ. Gabona neatkarību no Francijas ieguva 1960. gadā, un kopš tā laika tās politiskajā vidē dominēja tikai viena partija – Gabonas Demokrātiskā partija. To dibināja valsts pirmais prezidents Leons M'ba, tomēr svarīgāk par to ir Leona M’ba pēctecis. Viņa dēls Omārs Bongo valsti vadīja vairāk nekā četras desmitgades līdz pat savai nāvei 2009. gadā. Bongo valdīšanas laikā Gabona piedzīvoja relatīvu politisko stabilitāti un ekonomisko izaugsmi, ko lielā mērā veicināja valsts lielās naftas rezerves. Tomēr viņa vadība nenoritēja bez kritikas, jo parādījās apsūdzības par korupciju un politiskā plurālisma trūkumu. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, Bongo spēja saglabāt stabilitātes šķietamību reģionā, kuru bieži raksturo politiskās satricinājumi, veicināja viņa ilgstošo pilnvaru laiku. Pēc Omara Bongo nāves 2009. gadā viņa dēls Ali Bongo Ondimba stājās prezidenta amatā, turpinot Bongo ģimenes politisko dinastiju. Tomēr pāreja nenotika bez pretrunām, un apsūdzības par vēlēšanu krāpšanu radās laikā, kad Ali Bongo nāca pie varas. Arī pašreizējā politiskā situācija Gabonā ir diezgan nemierīga. Militārais apvērsums notika neilgi pēc tam, kad Gabonas vēlēšanu iestāde paziņoja, ka Bongo ir atkārtoti ievēlēts par prezidentu šī gada augusta. Apvērsuma līderi nacionālajā televīzijā paziņoja, ka ir sagrābuši varu, anulējuši vēlēšanu rezultātus, slēguši visas robežas un atlaiduši daudzas valdības struktūras, tostarp abas parlamenta palātas. Gāztā prezidenta dēls Nureddins Bongo Valentīns kopā ar sešiem citiem tika arestēts par "lielo nodevību". Par pagaidu vadītāju nosauca ģenerāli Brisu Oligui Nguemu, kurš savulaik bija Bongo mirušā tēva, iepriekšējā Gabonas valdnieka miesassargs. Divus mēnešus pēc apvērsuma ir bijis oficiāls paziņojums par provizorisku divu gadu valsts valdības pārejas periodu, kura rezultātā 2025. gadā būtu jānotiek vēlēšanām. Lai gan pagaidu valdības locekļi nevar kandidēt gaidāmajās vēlēšanās, varas parejas likums neliedz ģenerālim Oligui Nguema kandidēt, kas rada bažas par valsts turpmāko nākotni. Gabona ir viena no pasaulē visvairāk atkarīgajām ekonomikām no precēm, un nafta, mangāns un citi ieguves produkti veido 98% no preču eksporta. Valsts ir piektā lielākā naftas ieguves valsts Āfrikā, kas ir palīdzējusi veicināt tās spēcīgo izaugsmi 20. gadsimta beigās. Procentuāli, naftas nozare šobrīd veido 50% no IKP un 80% no eksporta. Tomēr lielā atkarība no naftas rūpniecības ir novedusi pie mazāk diversificētas ekonomikas. Neskatoties uz dabas bagātībām, izaugsme ir bijusi lēna, lai samazinātu nabadzību. Trešdaļa valsts pilsoņu dzīvo zem nabadzības sliekšņa. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 16 tūkstoši eiro, kas nozīmē, tas ir aptuveni 2,4 reizes mazāks kā Latvijas. Paralēli, publiskais sektors nodarbina vairāk nekā 50% no formālā darbaspēka, savukārt privātā sektora izaugsmi, tirdzniecību un investīcijas ierobežo grūtības piekļūt finansējumam, nepietiekami apmācīts darbaspēks, birokrātiskā neefektivitāte, apgrūtinoši noteikumi, augsti tarifi un neatbilstoša infrastruktūra. Šķistu, ka situācijā, kad naudu pumpē ārā no zemes, valsts varētu būt ekonomiski daudz spēcīgāka un taisnīgāka. Bet kā tas bieži novērots, tā nav taisnība un tādas valstis kā Norvēģija drīzāk ir izņēmums. Skaidrot fenomenu, kāpēc naftas valstīs bieži ir nevienlīdzīga sabiedrība, aicinājām Henriju Kaļķi, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesoru, un Māru Baumani, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajai pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes doktoranti. Noslēdzot varbūt ekonomikas daļu, var minēt, ka pēdējos gados Gabona ir veikusi virkni pasākumu, lai virzītos arī zaļas ekonomikas virziena — ar stratēģiju, kas vērsta uz lauksaimniecību, kalnrūpniecību, ilgtspējīgu zivsaimniecību un koksnes resursiem, tīru enerģiju un ekotūrismu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vietu, kuru mēdz dēvēt par Antiļu salu grupas pērli jeb dārgakmeni, jeb Sentvinsentu un Grenadīnām. Ja runājam par dārgakmeņiem, tiek uzskatīts, ka pat trīs tādi ir attēloti Sentvinsentas karogā. Sākotnēji uzskatīja, ka sala savu nosaukumu ieguvusi par godu spāņu Svētajam Vinsentam, jo Kristofors Kolumbs esot apmeklējis šo salu 1498. gadā tieši Svēta Vinsenta dienā. Jaunākie pētījumi gan liecina, ka Kolumbs tajā dienā bija Spānijā un Sentvinsentu patiesībā nekad neesot apmeklējis. Sentvinsenta un Grenadīnas atrodas netālu no Dienvidamerikas ziemeļu krasta un ir viena no Nāciju Sadraudzības valstīm un arī viena no tām, kur Apvienotās Karalistes karalis ir valsts galva. Valsts ir ļoti maza, tajā ir tikai 100 tūkstoši iedzīvotāju, bet fiziski tā atrodas uz vienas lielākas salas ar nosaukumu Sentvinsenta un vēl 32 mazākām saliņām, ko sauc par Grenadīnām. Pastāvīgi apdzīvotas esot deviņas no tām.  Vēl kas interesanti, šī valsts pat ļoti iejaucas cilvēku privātajā dzīvē, proti, cietumsods līdz 10 gadiem draud ne tikai par homoseksuālām attiecībām, bet sodīt cilvēku var arī par valsts likumos nepieņemamām seksuālām darbībām arī starp heteroseksuāliem pāriem. Varbūt nediskutēsim dziļāk par detaļām, bet runa ir par tādām praksēm, ko daudzi piekopj un pat arī rekomendē. 

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas atkal dodamies uz Āfriku, uz Malāvijas Republiku, kurai tiek piedāvāta vairāk nekā 1000 gadu sena vēsture. Protams, ne mūsdienu valstiskuma forma. Mūsdienās Malāvijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 21 miljons cilvēku, un valsts atrodas Dienvidrietumu Āfrikā.  Starp citu, Malāvijai ir tā pati laika joslu, kas mums.  Malāvija atrodas gar Lielo Rifta ieleju, tai raksturīgas daudzveidīgas ainavas, tostarp arī kalni. Malāvijā atrodas slavenais Malāvijas ezers. Tas ir trešais lielākais un otrais  dziļākais ezers Āfrikā. Tas aizņem aptuveni piekto daļu no valsts teritorijas, un tajā ir vairāk nekā 1000 sugu zivju, no kurām daudzas ir endēmiskas un, kas vēl būtiskāk, tās ir gaužām krāsainas. Ezers tāpēc arī ir UNESCO Pasaules mantojuma objekts un attiecīgi būtisks tūristu magnēts. Tūristi Malāviju tās draudzīgo un viesmīlīgo cilvēku dēļ esot iesaukuši par "Āfrikas silto sirdi". Bet pats nosaukums Malāvija ir aizguvis no vārda "maravi", kas nozīmē liesmas, kuras it kā varot gaismas apļa formā redzēt naksnīgajās debesīs. Pieļauju, ka domātas ir zvaigznes un zvaigznāji.  Valsts uzreiz pēc izveides saucās Njesalande (Nyasaland), par Malāviju to pārsauca divus gadus pēc neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas, un neatkarību valsts ieguva 1964. gadā.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no pasaules jaunākajām valstīm, kas pilnīgu neatkarību ieguva vien 2006.gadā. Uz valsti, kurā dzīvo vieni no garākajiem vīriešiem pasaulē un kas daudzus pārsteidza ar savu vēsturisko un dabas dažādu. Iespējams, ka jau nopratāt, ka tā ir Melnkalne. Melnkalne ir pierādījums tam, ka bērnības draudi, ja pīpēsi, tad garš neaugsi, nepiepildās. Proti, Melnkalnes vīrieši ir otri garākie aiz nīderlandiešiem, latvieši, starp citu, ir ceturtajā vietā. Taču valstij ir arī viens no augstākajiem smēķētāju rādītājiem Eiropā, un tiek lēsts, ka Melnkalnē smēķē vairāk nekā 30% iedzīvotāju. Šajā rādītājā gan arī latvieši īpaši neatpaliek. Melnkalne mūsdienās ir ļoti pieprasīta gan tūristu vidū, gan arī filmu industrijā. Skaistu dabas skatu tur netrūkst, tostarp Melnkalnē atrodams arī Eiropā lielākais kanjons. Taras upes kanjons ir tik stāvs, ka caur to faktiski var izbraukt tikai ar kanoe laiviņu, ar kājām tam cauri iziet var tikai ar milzu grūtībām. Vēl, protams, ir Durmitora nacionālais parks, 117 pludmales, virknē UNESCO mantojuma sarakstā iekļauto objektu, viena no saulainākajām un galvaspilsētām pasaulē - Podgorica, kā arī virkne citu lietu, kas piesaista un var piesaistīt interesentus un skaistuma mīļotājs. Vēl viena lieta, kas radīs papildus interesi par Melnkalni, tad šī valsts tagad ir mūsu konkurents ne tikai sportā dažādos sporta veidos, bet arī diplomātijā. Proti, lielākā daļa noteikti ir dzirdējuši, ka Latviju oficiāli tik tikko ir pieteikusi savu kandidatūru vēlēšanās uz nepastāvīgā locekļa vietu ANO Drošības padomē. Vēlēšanas notiks 2025. gadā, un mēs cīnīsimies par vietu un uz diviem gadiem 2026. un 2027. gadā. Šobrīd mūsu vienīgais zināmais konkurents ir Melnkalne.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Tanzānijas Savienoto Republiku. Trešo daļu valsts veido nacionālie parki, ieskaitot pasaulē slaveno Serengeti nacionālo parku. Tieši Tanzānijā ir atrodams arī slavenais Kilimandžaro vulkāns. Tas ir pasaulē ceturtais augstākais kalns un tas slejas 5895 metrus virs jūras līmeņa. Tanzānija 19. gadsimtā un līdz Pirmā pasaules kara beigām bija Vācijas kolonija. Un tieši vācietis pirmais sasniedza Kilimandžaro augstāko virsotni un nosauca to par Ķeizara Vilhelma virsotni. Jāsaka, ka pēc tam, kad Tanzānija jau bija ieguvusi neatkarību, virsotni pārsauca par Uhuru virsotni jeb brīvības virsotni. Tanzānijā var atrast arī Tanganjikas ezeru. Tas ir otrs lielākais pasaulē pēc Baikāla un faktiski viens pats šis ezers veido astoņus procentus no pasaules saldūdens krājumiem. Un ezera dibens arī skaitās zemākā vieta Āfrikas kontinentā. Visbeidzot jāmin, ka Olduvai ielejā ir atrastas pasaulē senākās cilvēkveidīgo atliekas. Vecākais atrastais cilvēciskas būtnes galvaskauss, kas tiek lēsts apmēram 1,9 miljonus gadus sens, piederēja Homo Habilis, Homo Erectus priekštecim. Un ir atrasti arī pat vairāk nekā piecus miljonus gadus seni humanoīdu kauli. Par senām lietām runājot – Tanzānijā var atrast baobabus. Kokus, kas ir patiesi ilgdzīvotāji, jo mēdz nodzīvot apmēram 1000 gadus. Senākais atrastais esot apmēram 6000 gadus sens koks. Interesantākais, ka baobabus var atrast Tarandžīras Nacionālajā parkā, kur mīt arī pasaulē vienīgā lauvu suga, kura rāpjas kokos. Iesākumā gribētu ieskicēt īpatnējo Tanzānijas izveidošanās vēsturi. Ne tikai senatnē, bet arī mūsdienu Tanzānijas teritorija ir bijusi aktīva daļa no pasaules ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem. Runa primāri ir par Indijas okeānu un attiecībām ar arābu pasauli, kas šo Austrumāfrikas teritoriju padarīja par nozīmīgu daļu no tirdzniecības ceļiem, tostarp verdzības. Iepriekš esam daudz runājuši par transatlantisko vergu tirdzniecību no Āfrikas, bet nedrīkst aizmirst arī tirdzniecības ceļus pa Indijas okeānu, kad Āfrikas pamatiedzīvotāji tika izvesti uz musulmaņu valstīm verdzībā. Vēsturiski Tanzānija ārvalstu, konkrēti portugāļu kontrolē nonāca 1498. gadā, kad portugāļi sāka arvien vairāk kontrolēt tirdzniecību Indijas okeānā. Kopš 1700. gadiem Omānas sultanāts sāka iegūt plašāku ietekmi reģionā un  izspieda Portugāļus. Un vienlaicīgi padarīja Zanzibāru – arhipelāgu pie Tanzānijas krastiem – par Indijas okeāna tirdzniecības centru. Arābu un Indijas tirgotāji izveidoja un konsolidējot tirdzniecības ceļus ar kopienām kontinentālajā Tanzānijā. Tas arī ir brīdis, kad vergu tirdzniecības prakse kļuva īpaši izteikta. 19. gadsimtā Tanganjikā lielāku ietekmi guva vācieši. Pēc Pirmā Pasaules kara Tanzāniju kopā ar daudzām citām Vācu koloniālās impērijas daļām atdeva citiem uzvarētajiem, tostarp britiem kā kara reparācijas. Tas bija brīdis, kad Britu impērija kļuva par lielāko impēriju pasaules vēsturē. Tas arī brīdis, kad vāciešu Tanganjika un britu Zanzibāra sāka kļūt par pilnvērtīgu politisko veselumu, kāds tas ir mūsdienās. Proti, Tanganjika neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1961. gadā, bet Zanzibāra sekoja 1963. gadā kā konstitucionāla monarhija. Iedzīvotāju skaits Tanzānijā gan ir krietni lielāks nekā Latvijā – nepilni 66 miljoni cilvēku, kas to padara par vienu no apdzīvotākajām Āfrikas un arī pasaules valstīm. Attiecīgi, pilnīgi cita ekonomikas plānošana nepieciešama nekā mazajās valstīs. Un Tanzānijas gadījumā 70 procenti iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā. Tiem jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Trešā daļa iedzīvotāju dzīvo konstantā badā. Un, kā varat iedomāties – lielais vairums no tiem ir bērni. Tanzānijā vecumā līdz 14 gadiem ir vairāk nekā 41 procents iedzīvotāju. Un 60 procenti no visiem iedzīvotājiem ir vecumā līdz 25 gadiem. Iedzīvotāju skaita pieaugums gan mūsdienās ap trīs procentiem. Tanzānija ir spērusi soļus, lai samazinātu bērnu mirstību vecumā līdz pieciem gadiem un zīdaiņu mirstību. Malārija nogalina mazos bērnus līdz piecu gadu vecumam, bet HIV nogalina pusaudžus un pieaugušos. Tanzānijā pieaug tūrisms. Proti, daudzi grib šo dabas krāšņumu un unikalitāti apskatīt. Bet valsts ekonomikas pamatā ir lauksaimnieciskais sektors. Cassava, kukurūzas, cukurniedru, banānu un citu produktu audzēšana ir plaši izplatīta. Tāpat kā tabakas un alus ražošana. Papildus ir izveidotas arī dārgakmeņu un zelta atradnes, kā arī mēslojuma rūpniecība, cementa ražošana un virkne citu industriju, kuras nodrošina bagātīgās atradnes. Tuvākie tirdzniecības partneri – Indija, Apvienotie Arābu Emirāti un Ķīna. To, cik šādos apstākļos konkurētspējīga var būt ekonomika, tostarp Tanzānijas, vaicājām Konrāda Adenauera fonda vadītājam Baltijas valstīs Oliveram Morvinskim.

Šoreiz Diplomātiskajās pusdienās aplūkojam Rietumāfrikā esošo Beninas Republiku. Šo valsti apdzīvo 14,2 miljoni cilvēku un neatkarību no Francijas tā ieguva 1960. gadā.  Francūži iepriekš šo teritoriju kolonizēja 1894. gadā. Vēl līdz tam, kopš 17. gadsimta, tā bija pazīstama kā Dahomejas karaliste. Benina ir pazīstama ar daudzām lietām, gan vēsturē, gan mūsdienās. Viena no tām - Benina 1990. gadā kļuva par pirmo Āfrikas valsti, kura no autoritārisma pārgāja uz demokrātiju. Mūsdienās valstij gan ir savi izaicinājumi. Benina ir arī slavena ar kādu relatīvi īpatnēju lietu, uz kuru arī daudzas valstis tiecas. Beninas pilsētā Kotonū ir noslēgts nozīmīgais Kotonū nolīgums, kas ir vienošanās starp Eiropas Savienību, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna reģiona valstīm. Nolīguma mērķis ir nabadzības mazināšana un starptautiskā tiesiskuma sekmēšana. Tas parakstīts 2000. gadā un apvieno 78 pasaules valstis. Kāpēc īpatnēju? Jo valstis sava publiskā tēla veidošanai pasaulē ļoti bieži tiecas, lai starptautiskas nozīmes dokumenti, procesi, politikas līgumi tiktu pieņemti un parakstīti tieši pie viņiem, viņu pilsētās un reģionos. Tas attiecīgi būtiski uzlabo valsts zīmolvedību. Iedomājieties, ka kādu dienu būs, Rīgas līgums, kurš līdzīgi kā Romas, Māstrihtas vai Lisabonas līgums apzīmēs vietu, kur pieņemti lēmumu par un ar vēsturiskiem procesiem. Beninas konstitucionālā galvaspilsēta ir Portonovo, tomēr valdības institūcijas atrodas iedzīvotāju skaita ziņā apmēram trīs reizes lielākajā Kotonū pilsētām, kura vietējā valodā nozīmē "tā, kas atrodas pie Nāves upes". 

Šoreiz raidījumā par Eiropas Savienības un NATO dibinātājvalsti Luksemburgu. Valsts oficiālais nosaukums ir Luksemburgas Lielhercogiste un tā ir parlamentāra, konstitucionāla monarhija. Un jāņem vērā, ka tā ir vienīgā lielhercogiste pasaulē. To 1815. gadā izveidoja slavenā Vīnes kongresa laikā, kura rezultāti faktiski ir noteikuši pasaules kārtību pēdējos divsimt gadus. Kopš 2000. gada Luksemburgas valsts galva ir Lielhercogs Henrijs no Luksemburgas-Nasau nama. Iedzīvotāju skaits gan valstī ir vien tāds pats kā Rīgā – 660 tūkstoši cilvēku. Un – arī līdzīgi kā Rīgā – vairāki simti tūkstošu arī katru dienu brauc uz Luksemburgu strādāt, jo paši dzīvo ārpus nelielā valstiņas teritorijas. Luksemburgas dzīves un īpašumu dārdzība ir bēdīgi slavena. Viens kvadrātmetrs dzīvojamās platības maksā 8500 eiro. Arī valsts galvaspilsēta – Luksemburgas pilsēta ir burvīga – kalni un tilti, kalni un tilti viscaur. Un vēl arī daudzi jo daudzi gadsimtiem seni cietokšņi. Viens no šiem cietokšņiem Luksemburgai arī 10. gadsimta beigās deva nosaukumu. Un vispār zem pilsētas ir atrodami 17 kilometrus gari tuneļi, kas veido „Bock” un „Pétrusse” kazemātus. Sāka šo UNESCO mantojumu būvēt vēl tālajā 1644. gadā. Luksemburgas politiskie un ekonomiskie stāsti ir pagalam savdabīgi. Luksemburgas kā valsts rašanās un eksistence ir bijusi atkarīga no politiskās veiklības un izveicības. Kopš 19. gadsimta sākuma teritoriju ir mēģinājuši uz visiem laikiem inkorporēt gan Beļģijā, gan Nīderlandē. Skumjākā pieredze, protams, luksemburgiešiem bija Pirmais un Otrais pasaules karš, kad valsts deklarētā neitralitāte netika respektēta un abos gadījumos Vācija, lai uzbruktu Francijai, gāja caur Beniluksa valstu teritorijām, tās pakļaujot. Šī neveiksmīgā pieredze arī noveda pie tā, ka uzreiz pēc Otrā Pasaules kara beigām Luksemburga izvēlējās meklēt citu valstu atbalstu, izveidot Beniluksa Muitas savienību, vēlāk Eiropas Savienību un piedalīties NATO alianses radīšanā. Mazām valstīm neitralitātes politikas īstenošanai ir nepieciešami resursi – finanšu, militārie, ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Luksemburga  arī pieder tā saucamajām Beniluksa valstīm, ko veido Beļģija, Nīderlande un Luksemburga un kas reizēm ir apspriestas arī kā piemērs Baltijas valstu sadarbībai. Luksemburga savu nelielo resursu dēļ bieži ir uzticējusi lielākajām valstīm – Nīderlandei vai Beļģijai, savu interešu aizstāvēšanu starptautiskajās attiecībās. Piemēram, kad Luksemburga ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, tā nevada visas darba grupas, kā tai pienāktos. Luksemburga uztic Nīderlandei daudzu vadīšanu savā vietā. Prakse, ko Baltijai arī resursu efektīvākais lietošanas dēļ būtu jāapspriež ne tikai Eiropas Savienības ietvaros. Kopējās vēstniecības pasaules valstīs un reģionos ir pēc Vīnes konvencijām pieļaujama un absolūti normāla prakse. Tas ļautu nedublēt vēstniecības vai pat vēstniekus. Netērēt naudu, ko var ietaupīt. Luksemburga ir visnotaļ īpaša ar to, ka valsts iedzīvotāji ir trilingvāli. Valsts oficiālā valoda ir luksemburgiešu. Tās izcelsme ir augšvācu valodas sajaukums ar franču dialektu. Vienlaicīgi Luksemburgas iedzīvotāji jau skolā mācās gan vācu, gan franču valodu, kas arī tiek lietota valsts administrācijā. Papildus vēl vidusskolā apgūst arī angļu valodu, kas tos faktiski padara kvadrilingvālus. Luksemburgā parlamenta darba valoda ir luksemburgiešu, bet likumi tiek rakstīti franču valodā. Un vēl interesantāk ir tas, ka valsts etniskajā sastāvā 53 procenti ir luksemburgiešu, nepilni 15 % ir portugāļi, nepilni 8 % - francūži, kam seko itāļi, beļģi un tikai divi procenti ir vācieši. Savdabīgs fakts, ņemot vērā ka vācu valoda ir viena no lielajām valstī lietotajām valodām. Un šeit, protams, dabisks ir jautājums, kā luksemburgiešiem izdodas saglabāt savu unikālo valodu un kultūru apstākļos, ka divas lielas un populāras valodas eksistē ne tikai blakus valstīs, bet arī pašu mājās un arī Eiropas Savienības institūcijās? Valdības plāns ir sekojošs: pirmkārt, luksemburgiešu valodas nozīmīguma izpratnes palielināšana sabiedrībā, luksemburgiešu valodas standartizēšana un aktīvāka lietošana; luksemburgiešu valodas apmācības un Luksemburgas kultūras veicināšana citu etnisko grupu vidū, kā arī Luksemburgas kultūras izplatīšana tieši luksemburgiešu valodā. Jau atkal ir acīmredzamas līdzības ar latviešiem un visām trim Baltijas valstu pamatnācijām, kas cenšas saglabāt savu kultūru un valodu sarežģītos starptautiskajos un pašmāju apstākļos. Eiropas Savienība ir bijusi viens no kodoliem Luksemburgas pēckara attīstībai, ārpolitikai un politiskajām izvēlēm. Luksemburgas pilsēta ir viena no pilsētām, kurā atrodas Eiropas Savienības institūcijas. Tur ir arī trešā Eiropas Parlamenta sēdvieta (pamatā gan tur  un strādā tulki un plenārsēdes nenotiek). Tur atrodama Eiropas Investīciju Banka, kas gan nav Eiropas Savienības institūcija pati par sevi, bet ļoti nozīmīga ES funkcionēšanai.Luksemburgā var atrast arī Eiropas Stabilitātes mehānismu, kuru tieši Luksemburgā izvietoja tādēļ, ka juridiski varēja vienas dienas laikā piereģistrēt. Un tur arī atrodama arī Eiropas Savienības Tiesa. Un visas institūcijas ir blakus viena otrai un atrodas uz Džona Kenedija avēnijas. Luksemburgieši kopumā ir bijuši ļoti Eiropas integrāciju atbalstoši. Viņi ne tikai saprot, ka labākais veids, kā mazām valstīm miermīlīgi nodrošināt savu aizsardzību, ir sasiet lielās valstis ar starptautiskajām tiesībām un institūcijām, bet arī prot izmantot Eiropas Savienības funkcionēšanu savā labā. Divi redzami piemēri – Luksemburga, būdama Eiropas Savienības bagātākā valsts, ir neto saņēmējvalsts no Eiropas Savienības budžeta. Pārsteidzoši, bet tieši ES institūciju uzturēšana ļauj Luksemburgai saņemt no ES budžeta vairāk nekā iemaksāt. Un otra lieta ir lielais skaits luksemburgiešu, kuri bijuši augstos Eiropas Savienības amatos. Un tas, kā varat iedomāties, arī var atstāt iespaidu uz mazas valsts kā nācijas pašlepnumu. Par to stāsta Roberts Šūmaņa Eiropas pētījumu centra direktors Žans Marija Maheruss.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par Palestīnu. Kāds šajā situācijā noteikti gribētu uzsvērt, ka par Palestīnu kā valsti mēs nemaz nedrīkstētu runāt. Taču Palestīnas Valstij, kā to oficiāli sauc, ir novērotājvalsts statuss Apvienoto Nāciju Organizācijā jau kopš 2012. gada novembra. Šādā statusā ANO ir tikai Palestīnas Valsts un Vatikāns. Vienlaicīgi, Palestīnas Valsts likumīgo pastāvēšanu pasaulē atzīst apmēram divas trešdaļas ANO dalībvalstu jeb 138 no 193 pilntiesīgajām loceklēm. Starp neatzinušajām ir ASV, Kanāda, Meksika, Austrālija un lielākā daļa Eiropas Savienības dalībavalstu. Tas, protams, skaidro, kādēļ Eiropas Savienībai, kurā dalībvalstīm jāpanāk vienota pozīcija, ir tik grūti to panākt. Tādas valstis, kā Zviedrija, Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija, Rumānija, Bulgārija atzīst, kamēr pārējās, ieskaitot visas trīs Baltijas valstis, neatzīst. Tādēļ sagaidīt vienotu un stingru rīcību no Eiropas Savienības ir ļoti grūti un viss ir atkarīgs no situācijām. Eiropas Savienības kopējais stingrais nosodījums "Hamas" uzbrukumam bija drīzāk izņēmums, nekā likumsakarība. Ņemot vērā visu šo sarežģīto vēsturi un riskējot saskarties ar dusmīgiem viedokļiem šī polarizētā stāsta ietvaros no Izraēlu un palestīniešus aizstāvošām pusēm, mēs mēģināsim vismaz daļēji izskaidrot Palestīnas Valsts vēsturi un mūsdienu Palestīnas divas daļas.  

Kamēr Latvijā ir iestājies rudens, Gvatemalā, valstī, par kuru stāsts raidījumā Diplomātiskās pusdienas, līdzīgi kā daudzās citās tropu valstīs pašlaik noslēgumam tuvojas lietussezona, lai novembrī sāktos sausā sezona, jeb vasara, kuras karstākie mēneši ir marts un aprīlis. Tā kā, ja gribas siltumu – pagaidiet līdz novembrim un varat doties uz Gvatemalu.  Ar vairāk nekā 18,5 miljoniem iedzīvotāju Gvatemala ir visvairāk apdzīvotā Centrālamerikas valsts un piektā lielākā valsts Ziemeļamerikas kontinentā. Galvaspilsētā Gvatemalā vien dzīvo aptuveni trīs miljoni cilvēku. Lai arī oficiālā valoda valstī ir spāņu valoda, iedzīvotāji runā arī vairāk nekā 20 maiju valodās, kā arī vairākās „ne-maiju amerindiāņu” valodās. Vienā no šīm maiju tolteku valodām vārds Gvatemala nozīmē – koku zeme, jeb vieta ar daudz kokiem. Ģeogrāfiski runājot, Gvatemalā ir ne tikai daudz koku, bet arī daudz kalnu un vulkānu. Veseli 37 vulkāni, no kuriem gan tikai trīs esot aktīvi. Viens no tiem Santia-guito izvirstot katru stundu un tā tas turpinoties jau gandrīz 100 gadu. Un vēl interesanti, ka Gvatemalai ir divas greznas krasta līnijas – viena ar Kluso okeānu, otra – ar Atlantijas okeānu. Starp citu atrašanās starp abiem okeāniem atspoguļota arī valsts karogā – malās divas zilas līnijas, pa vidu viena balta ar valsts ģerboni centrā. Runājot par Gvatemalas vēsturi, noteikti nedrīkst nepieminēt seno un bagātīgo maiju kultūru, par kuriem kaut vai attālināti būs dzirdējis ikviens, kurš ir apmeklējis vēstures stundas. Maiju civilizācija faktiski sāka attīstīties otrajā un pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un attīstījās mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Belizes, Hondurasas un Salvadoras teritorijā. Šī civilizācija ir ieguvusi slavu ar savu arhitektūru – piemēram, slavenais Čičenicas piramīdu komplekss Meksikā, izsmalcināto rakstniecību (dažus no rakstiem joprojām vēl mēģina atšifrēt), un arī pašiem savu kalendāru (pēc kura, starp citu, pasaules galam bija jāpienāk 2012. gada 21. decembrī). Tiek uzskatīts, ka maiji bija arī vieni no pirmajiem, kuri iemācījās iegūt un apstrādāt lateksu, lai no tā veidotu atsperīgas bumbas, ko izmantot savos sporta veidos.   Vēsturniekiem nav vienota viedokļa par to, kāpēc maiju civilizācijā sākās lejupslīde. Viens no iespējamiem variantiem ir vairāki spēcīgi sausuma periodi laika posmā starp mūsu ēras 800. un 1000. gadu. Pēdējā no maiju valstīm Nojpetena krita 1697. gadā pēc eiropiešu iebrucēju izraisītajiem kariem un slimībām. Taču kā norāda atsevišķi vēsturnieki, faktiski jau sabruka tikai maiju politiskā sistēma, jo sabiedrība palika un Centrālamerikā joprojām ir ap septiņiem miljoniem maiju. No 19. gadsimta vidus Gvatemalu sāka pārņemt nestabilitāte un pilsoniskie nemieri. Bet 20. gadsimta sākumā valsti pārvaldīja vairāki ASV valdības un „United Fruit Company” atbalstīti diktatori. Šī multinacionālā kompānija tirgoja Latīņamerikas plantācijās audzētos augļus, galvenokārt banānus, uz ASV un Eiropu. Tādās valstīs kā Kostarika, Hondurasa un Gvatemala „United Fruit Company” faktiski piederēja monopols, tāpēc arī šīs valstis nereti tika sauktas par banānu republikām. Mums banānu republika gan droši vien asociējas ar kaut ko nedaudz citu. Bet ārvalstu kompāniju atbalstītie diktatori aktīvi vērsās pret vietējiem iedzīvotājiem, atņemot tiem zemi, pastiprinot darba prasības un arī faktiski ieviešot policejisku valsti. Un arī visai loģiski, ka šādam spiedienam rodas arī pretestība – 1944. gadā prodemokrātiski noskaņoti studentu un arodbiedrību kustība gāza diktatoru Horhi Ubiko. Turpmākie desmit gadi tiek saukti par „desmit pavasara gadiem”, kuru laikā tika īstenotas dažādas sociālās, politiskās un arī agrārās reformas, tostarp ieviesta minimālā alga, nodrošināta pāreja uz demokrātisku pārvaldi un arī garantēta lauksaimniecības zemju atdošana aptuveni 500 tūkstošiem lauksaimniecībā strādājošo vietējo iedzīvotāju. Pēc desmit uzplaukuma gadiem Gvatemala atkal atgriezās diktatūrā, kas jau 1960. gadā noveda pie asiņaina pilsoņu kara sākuma starp kreisi noskaņotajiem kaujiniekiem un ASV atbalstīto valdību. Jau pēc tam, kad ar ANO starpniecību tika noslēgts miera līgums, īpaša ANO Vēsturisko faktu noskaidrošanas komisija Gvatemalas bruņoto spēku darbības atzina par genocīdu. Tāpat tika konstatēts, ka ASV īstenotā Gvatemalas valdības spēku karavīru apmācība un sniegtās iemaņas pretuzbrukumu veikšanai ir veicinājusi dažādus cilvēktiesību pārkāpumus, vienlaikus gan atzīstot, ka ASV nav tieši atbildīga par genocīda veikšanu. Tas mūs noved faktiski līdz mūsdienām. Pirms runājam par politiski ekonomisko situāciju mūsdienu Gvatemalā, savos iespaidos par šo valsti dalās Linda Jākobsone-Gavala, kas savulaik ir dzīvojusi un strādājusi Gvatemalā un joprojām vada biedrību „Seiba – atbalsts Gvatemalas bērniem”.

Kamēr Latvijā ir iestājies rudens, Gvatemalā, valstī, par kuru stāsts raidījumā Diplomātiskās pusdienas, līdzīgi kā daudzās citās tropu valstīs pašlaik noslēgumam tuvojas lietussezona, lai novembrī sāktos sausā sezona, jeb vasara, kuras karstākie mēneši ir marts un aprīlis. Tā kā, ja gribas siltumu – pagaidiet līdz novembrim un varat doties uz Gvatemalu.  Ar vairāk nekā 18,5 miljoniem iedzīvotāju Gvatemala ir visvairāk apdzīvotā Centrālamerikas valsts un piektā lielākā valsts Ziemeļamerikas kontinentā. Galvaspilsētā Gvatemalā vien dzīvo aptuveni trīs miljoni cilvēku. Lai arī oficiālā valoda valstī ir spāņu valoda, iedzīvotāji runā arī vairāk nekā 20 maiju valodās, kā arī vairākās „ne-maiju amerindiāņu” valodās. Vienā no šīm maiju tolteku valodām vārds Gvatemala nozīmē – koku zeme, jeb vieta ar daudz kokiem. Ģeogrāfiski runājot, Gvatemalā ir ne tikai daudz koku, bet arī daudz kalnu un vulkānu. Veseli 37 vulkāni, no kuriem gan tikai trīs esot aktīvi. Viens no tiem Santia-guito izvirstot katru stundu un tā tas turpinoties jau gandrīz 100 gadu. Un vēl interesanti, ka Gvatemalai ir divas greznas krasta līnijas – viena ar Kluso okeānu, otra – ar Atlantijas okeānu. Starp citu atrašanās starp abiem okeāniem atspoguļota arī valsts karogā – malās divas zilas līnijas, pa vidu viena balta ar valsts ģerboni centrā. Runājot par Gvatemalas vēsturi, noteikti nedrīkst nepieminēt seno un bagātīgo maiju kultūru, par kuriem kaut vai attālināti būs dzirdējis ikviens, kurš ir apmeklējis vēstures stundas. Maiju civilizācija faktiski sāka attīstīties otrajā un pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras un attīstījās mūsdienu Meksikas, Gvatemalas, Belizes, Hondurasas un Salvadoras teritorijā. Šī civilizācija ir ieguvusi slavu ar savu arhitektūru – piemēram, slavenais Čičenicas piramīdu komplekss Meksikā, izsmalcināto rakstniecību (dažus no rakstiem joprojām vēl mēģina atšifrēt), un arī pašiem savu kalendāru (pēc kura, starp citu, pasaules galam bija jāpienāk 2012. gada 21. decembrī). Tiek uzskatīts, ka maiji bija arī vieni no pirmajiem, kuri iemācījās iegūt un apstrādāt lateksu, lai no tā veidotu atsperīgas bumbas, ko izmantot savos sporta veidos.   Vēsturniekiem nav vienota viedokļa par to, kāpēc maiju civilizācijā sākās lejupslīde. Viens no iespējamiem variantiem ir vairāki spēcīgi sausuma periodi laika posmā starp mūsu ēras 800. un 1000. gadu. Pēdējā no maiju valstīm Nojpetena krita 1697. gadā pēc eiropiešu iebrucēju izraisītajiem kariem un slimībām. Taču kā norāda atsevišķi vēsturnieki, faktiski jau sabruka tikai maiju politiskā sistēma, jo sabiedrība palika un Centrālamerikā joprojām ir ap septiņiem miljoniem maiju. No 19. gadsimta vidus Gvatemalu sāka pārņemt nestabilitāte un pilsoniskie nemieri. Bet 20. gadsimta sākumā valsti pārvaldīja vairāki ASV valdības un „United Fruit Company” atbalstīti diktatori. Šī multinacionālā kompānija tirgoja Latīņamerikas plantācijās audzētos augļus, galvenokārt banānus, uz ASV un Eiropu. Tādās valstīs kā Kostarika, Hondurasa un Gvatemala „United Fruit Company” faktiski piederēja monopols, tāpēc arī šīs valstis nereti tika sauktas par banānu republikām. Mums banānu republika gan droši vien asociējas ar kaut ko nedaudz citu. Bet ārvalstu kompāniju atbalstītie diktatori aktīvi vērsās pret vietējiem iedzīvotājiem, atņemot tiem zemi, pastiprinot darba prasības un arī faktiski ieviešot policejisku valsti. Un arī visai loģiski, ka šādam spiedienam rodas arī pretestība – 1944. gadā prodemokrātiski noskaņoti studentu un arodbiedrību kustība gāza diktatoru Horhi Ubiko. Turpmākie desmit gadi tiek saukti par „desmit pavasara gadiem”, kuru laikā tika īstenotas dažādas sociālās, politiskās un arī agrārās reformas, tostarp ieviesta minimālā alga, nodrošināta pāreja uz demokrātisku pārvaldi un arī garantēta lauksaimniecības zemju atdošana aptuveni 500 tūkstošiem lauksaimniecībā strādājošo vietējo iedzīvotāju. Pēc desmit uzplaukuma gadiem Gvatemala atkal atgriezās diktatūrā, kas jau 1960. gadā noveda pie asiņaina pilsoņu kara sākuma starp kreisi noskaņotajiem kaujiniekiem un ASV atbalstīto valdību. Jau pēc tam, kad ar ANO starpniecību tika noslēgts miera līgums, īpaša ANO Vēsturisko faktu noskaidrošanas komisija Gvatemalas bruņoto spēku darbības atzina par genocīdu. Tāpat tika konstatēts, ka ASV īstenotā Gvatemalas valdības spēku karavīru apmācība un sniegtās iemaņas pretuzbrukumu veikšanai ir veicinājusi dažādus cilvēktiesību pārkāpumus, vienlaikus gan atzīstot, ka ASV nav tieši atbildīga par genocīda veikšanu. Tas mūs noved faktiski līdz mūsdienām. Pirms runājam par politiski ekonomisko situāciju mūsdienu Gvatemalā, savos iespaidos par šo valsti dalās Linda Jākobsone-Gavala, kas savulaik ir dzīvojusi un strādājusi Gvatemalā un joprojām vada biedrību „Seiba – atbalsts Gvatemalas bērniem”.

Raidījums šoreiz par Rietumāfrikas valsti Senegālu, jeb oficiāli – Senegālas Republiku. Atšķirībā no ļoti daudzām pasaules valstīm, sevišķi Āfrikā, kuras sevi sauc par republikām nomināli, Senegāla tiešām ir bijis demokrātijas un Rietumu orientācijas piemērs daudzos jautājumos. Lai arī ar savām nestabilitātēm un izaicinājumiem mūsdienās. Senegāla ir bagāta valsts gan kultūras īpatnību, gan vēstures ziņā. Gan arī interesantu faktu ziņā. Senegāla ir viena no ļoti retajām pasaules vietām, kur cilvēki ir dzīvojuši nepārtraukti kopš agrīnā Akmens laikmeta. Bet eiropiešu ietekme Senegālas teritorijā aktīvāka kļuva tieši kopš 15. gadsimta, kad par vietu cīnījās gan portugāļi, gan briti, gan francūži, gan nīderlandieši. Viens no centrālajiem iemesliem tam bija labvēlīgā ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kas ļāva veiksmīgu nodrošināt transatlantisko vergu tirdzniecības biznesu. Gorī sala mūsdienās ir viens no septiņiem Senegālā esošajiem  Pasaules kultūras mantojuma objektiem. Tā ir bēdīgi slavena kā centrālā vieta, no caur kurieni no Āfrikas tika izvesti cilvēki verdzībai citās pasaules vietās. Gorī sala saglabāja savu statusu visu vergu tirdzniecības uzplaukuma laiku no 15. līdz 19. gadsimtam. “Durvis uz neatgriešanos”, kā šī vieta tiek dēvēta, ir bijusi nozīmīga daļa no transatlantiskās verdzības, kuras rezultātā tiek lēsts, ka ap 20 miljoniem cilvēku varētu būt aizvesti verdzībā šajā tumšajā cilvēces posmā. Tajā laikā pat trešā daļa no pašas Senegālas iedzīvotājiem bija verdzībā līdz pat 1815. gadam, kad visā Francijā tā tika atcelta. Senegāla saglabāja Francijas kolonijas statusu no 17. gadsimta līdz 1960. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību. Senegāla tajā laikā bija mākslīgi apvienota ar Franču Sudānu un valsts nosaukta par Mali Federāciju. Šī savienība eksistēja vien dažus mēnešus. 1982. gadā tika izveidota Senegambija jeb Senegālas un Gambijas apvienotā valsts. Bet arī tā pastāvēja vien septiņus gadus. Mūsdienās vairāk nekā 18 miljonus iedzīvotāju lielā „demokrātiskā musulmaņu valsts” ir politiski viena no stabilākajām valstīm Āfrikā. Neskatoties uz to, ka Senegālā pastāv vardarbīgas separātistu kustības un Senegālas Sociālistiskā Partija valdīja valstī četras desmitgades kopš valsts izveides līdz pat 2000. gadam, kā arī to, ka prezidents Aldulaje Veids mainīja konstitūciju vairāk nekā divpadsmit reizes, lai paplašinātu izpildvaras noteicošo lomu, valsts tāpat pierādīja, ka demokrātijas normas ir sabiedrībai tīkamas. 2012. gadā, kad Veids mēģināja kandidēt uz neatļauto trešo termiņu prezidenta amatā, sabiedrība to nepieņēma un ievēlēja Makiju Sallu kā šā brīža prezidentu. Atkal tika mainīta konstitūcija, paredzot piecu gadu termiņus prezidentiem. Nākamās prezidenta vēlēšanas ir paredzētas 2024. gada februārī, bet jau šobrīd politiskās vardarbības līmenis Senegālā ir pieaudzis. Daudzi pasaulē jau sāk skatīties, vai Senegāla būs nākamā Rietumāfrikas valsts, kurā notiks autoritārs apvērsums. Pēdējo trīs gadu laikā ir notikuši astoņi veiksmīgi valsts apvērsumi reģionā. Runa ir ne tikai par prezidenta Sallas pilnvaru beigšanos un viņa politiskajām ambīcijām, bet arī virkni citu kandidātu, kuri tostarp aicina arī uz attiecību pārraušanu ar valsts iedzīvotājus “ekspluatējošo Franciju”. Nākamā gada vēlēšanas ir notiks laikā, kad valsts iedzīvotāji saskaras ar virkni globālu izaicinājumu vienlaicīgi. Dažādu politisko un ekonomisko šo problēmu rezultātā daļa sabiedrības tiecas migrēt uz Eiropu, sevišķi Franciju. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules bankas datiem ir nepilni 4000 eiro. Latvijas – 37.5 tūkstoši eiro. Latvija ir ceturtā vai piektā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā pēc šī rādītāja. Senegālas rādītājs ir vairāk nekā 9 reizes mazāks par Latvijas. Tādēļ arī nav brīnums, ka cilvēki bezcerībā cenšas bēgt no valsts ekonomisko apsvērumu dēļ. Nav brīnums arī, ka arvien biežāk ir politiķi, kuri aicina pārorientēt valsts ekonomiku, piedāvā vienkāršotus un neiespējamus risinājumus, kā arī lūkojas pēc alternatīviem partneriem pasaulē. Tostarp Ķīnas virzienā. Ķīnas augošās intereses un klātbūtne pasaulē ir neapstrīdams fakts. Viens no Ķīnas interešu objektiem pasaulē ir bijis arī dažādu valstu enerģētikas sektori. Senegālas ir tikai būtisku pārmaiņu priekšā. To, kā Ķīna ekonomiski sāk aizvietot Eiropas valstis un ASV, ja skatās no plašākas perspektīvas Āfrikā, stāsta Dr. Zainaba Usmana (Zainab Usman), Kārnegī Starptautiskā miera fonda Āfrikas programmas direktore.

Dodamies uz kādu ļoti attālu valsti. Kādu laiku neesam bijuši Okeānijā un tādēļ šoreiz aplūkojam valsti, kuras galvaspilsēta Honiara atrodas 13,5 tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas. Cik iespaidīgs ir šis attālums? Attālums no Rīgas līdz zemeslodes vidum ir divas reizes mazāks jeb 6371 kilometrs. Zālamana salas gan nav diametrāli pretēji uz zemeslodes Rīgai. Otrā pusē zemeslodei no Rīgas skatupunkta atrodas Klusais okeāns. Vistuvākā sauszeme ir Jaunzēlande. Bet pie Zālamana salām atgriežoties – valsts sastāv no vairāk nekā 900 salām un saliņām. Lielākā daļa no tām nav apdzīvotas un galvenās salas ir tikai sešas. Un ja ar tik lielu skaitu salu nebūtu par maz, tad Zālamana salās atrodas arī pasaulē aktīvākais zemūdens vulkāns, kurš ik pa brīdim arī izvirst. Valstī dzīvo nedaudz vairāk nekā 700 000 iedzīvotāju, un apmēram 75% valsts teritorijas klāj lietusmeži. Salīdzinājumam – Latvijas teritorijā meži ir 52 procenti. Starp citu, ar pozitīvu tendenci pieaugt. Gandrīz puse no šiem vairāk nekā trim miljoniem hektāru mežu pieder Latvijas valstij. Pārējais – privātīpašniekiem. Bet Zālamana salās mežu apjoms samazinās. Atmežošana notiekot milzīgos tempos – apmēram 40 tūkstoši hektāri gadā. Un, kā varat iedomāties, visvairāk no šī cieš lietusmežos dzīvojošie daudz jo daudz dzīvnieku, putnu un augu. Ļoti daudzi no tiem ir endēmiski un nav atrodami nekur citur pasaulē. Pirmie iedzīvotāji Zālamana salās esot ieradušies apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Bet tikai 1568. gadā spāņu ceļotājs Alvaro de Mendana bija pirmais eiropietis, kurš salas pamanīja. Spāņiem neizdevās nostiprināties salās. Bet britiem, sākot no 1767. Gada, gan. Amerikāņu un britu vaļu mednieki aktīvi salas apmeklēja arī visu 19. gadsimtu, paralēli īpašumtiesības mainot no britiem uz vāciešiem un atpakaļ. Otrā pasaules kara laikā Zālamana salas iekaroja japāņi un rezultātā tās kļuva par vienu no nozīmīgākajiem kauju punktiem Klusā okeāna teātrī, kā to reizēm dēvē Otrā pasaules kara terminoloģijā. Un te interesants fakts – slavenais ASV prezidents Džons F. Kenedijs bija ļoti pateicīgs Zālamana salām par viņa faktisku izglābšanos. Proti, 1943. gadā, kad Kenedijs vadīja ASV krasta apsardzes patruļkuģi, japāņi pa to iešāva torpēdu. Rezultātā Kenedijs kopā ar izdzīvojušajiem apkalpes locekļiem bija spiesti peldēt apmēram sešus kilometrus līdz tuvumā esošajām Zālamana salām, kur pēc tam divas dienas pārtika tikai no kokosriekstiem. Pēc tam jūrniekus izglāba divi vietējie zvejnieki. Sala, uz kuras nonāca Kenedijs un apkalpe, tobrīd nebija apdzīvota un saucās Plūmju Pudiņa Sala. Vēlāk jau to pārsauca par Kenedija salu, bet pats Kenedijs Ovālajā kabinetā esot sev par piemiņu vienmēr turējis kokosrieksta čaulu. Bet atgriežoties pie nopietnās politikas, jo šis tāds deserta cienīgs fakts sanāca, – daudzas no Zālamana salas tika izpostītas Otrā pasaules kara laikā, kas veicināja arī nacionālisma un autonomijas ideju pieaugumu. Kombinācijā ar augošajām pēckara koloniālās atbrīvošanās idejām, Zālamana salas panāca neatkarību no britiem 1978. gadā. Jautājums par neatkarību vienmēr ir nedaudz strīdīgs. Esam vairākkārtīgi runājuši par valstīm, kuras ir suverēnas lēmumu pieņemšanā, bet to valsts galva tomēr ir Apvienotās Karalistes karaliene vai karalis. Zālamana salas nav izņēmums – tās ir daļa no britu veidotās Nāciju Sadraudzības, kurā šodien ietilpst 56 valstis, piecpadsmit no kurām Karalis Čārlzs Trešais ir valsts galva. Tādēļ arī Zālamana salas ir konstitucionālā monarhija. Bet kāda tad ir Nāciju Sadraudzības – šī savdabīgā politiskā veidojuma – nākotne, analizē. Žaneta Ozoliņa, ilggadēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore un vadošā pētniece.

Šoreiz raidījuma Diplomātiskās pusdienas stāsts vedīs uz Sentlūsiju, valsti Karību jūras reģionā Atlantijas okeāna rietumos. Tā atrodas netālu no Trinidadas un Tobago, kas nekad tā arī nebija Latvijas vai latviešu kolonija, kā esam runājuši attiecīgajā raidījumā par šo valsti. Sentlūsijas valsts nosaukums ir saistāms ar to, ka salu varētu būt atklājuši spāņi tieši 1502. gada 13. decembrī, kas ir Svētās Lūcijas diena kristiešu tradīcijās. Starp citu par nosaukumu runājot, šis fakts padara Sentlūsiju par vienīgo valsti pasaulē, kura ir nosaukta reāli dzīvojušas sievietes vārdā – 3. gadsimta mocekles Sirakūzas Lūcijas vārdā. Par pašas salas vēsturi runājot, - pamatiedzīvotāju aravaku cilti, kas salā dzīvoja kopš 2. gadsimta, nomainīja karību cilts, nogalinot visus vīriešu un asimilējot sievietes 8. gadsimtā. Vēlāk, kopš 17. gadsimta sākuma, par Sentlūsijas salu pastāvīgi cīnījās angļi un franči, kas izraisīja pastāvīgo “īpašumtiesību” maiņu veselas 14 reizes. 19. gadsimta sākumā francūži beidzot atteicās no pretenzijām uz to un sala nonāca Lielbritānijas pārvaldē līdz pat 1979. gadam, kad Senlūsija kļuva par suverēnu valsti. Tā gan ir konstitucionāla monarhija, jo tās galva ir Karalis Čārlzs III, jo Lentlūsija vēl jo projām ir Nāciju Sadraudzības valsts. Šī ir viena no tām Nāciju Sadraudzības valstīm, kurai piederība Britu tronim ir politiski un ekonomiski izdevīga. Sentlūsijas iedzīvotāju etniskais sastāvs pamatā ir afrikāņu izcelsmes. Tas skaidrojams ar to, ka vēsturiski Sentlūsijas galvenā ekonomikas nozare bija cukurniedru audzēšana un cukura ražošana. Plantāciju nepieciešamībai darbaspēks tika ievests no Āfrikas kā vergi. Valstī mītošie trešā daļa ir katoļi, kamēr vēl ceturtdaļa ir protestanti. Tas arī skaidri atspoguļo valsts sarežģīto politisko vēsturi. Par iedzīvotāju sastāvu un demogrāfiju runājot, Sentlūsijai skaitoties viszemākais dzimstības rādītājs abos Amerikas kontinentos kopā ņemot. Rādītājs ir 1,4 bērni uz vienu sievieti. Riski, kas neveicina dzimstības pieaugumu, ir arī emigrācija uz angliski runājošajām Lielbritāniju, ASV un Kanādu. Ja emigrācijai ir pamatā ekonomiskie iemesli un darba trūkums, tad dzimstības kritums pēdējo 30 gadu laikā Sentlūsijā nav tik vienkārši izprotams. Līdzīgi kā tādas pašas tendences arī Latvijā. Tieši tādēļ šo jautājumu – kāpēc tieši laika posms kopš 1990. gada ir iezīmējis dzimstības izmaiņas pasaulē, vaicājām skaidrot. Ilmāram Mežam, Starptautiskās Migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājam un Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētniekam. Un runa ne tikai par Sentlūsiju un Latviju, bet arī daudzām citām valstīm. Tādēļ centāmies izzināt, vai tie politiskie, ekonomiskie, kultūras, tehnoloģiju vai kādi citi faktori, kas šo izmaiņu ir sekmējuši daudzviet pasaulē.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienās šoreiz stāsts par mazpazīstamu valsti Lesoto jeb oficiāli – Lesoto Karalisti. Valsts ir visnotaļ unikāla. Tā ir ne tikai pilnībā sauszemes ieskauta, bet arī to ieskauj faktiski viena valsts – Dienvidāfrikas Republika. Respektīvi, Lesoto ir anklāvs pa vidu citai valstij. Tādas pasaulē vēl ir tikai Sanmarīno un Vatikāns. Lesoto atrodas Maloti kalnu masīvā, kas to padara vēl unikālu ar to, ka  visi apmēram 2,2 miljoni cilvēku dzīvo vismaz kilometra augstumā virs jūras līmeņa. 19. gadsimtā vietējais karalis izmanījās izveidot neatkarīgu valsti Basutolendu. Tomēr blakus esošo nīderlandiešu koloniālās intereses lika jaunizveidotajai valstij meklēt sabiedrotos un tie tika atrasti Lielbritānijas izskatā. Sākumā kā protektorāts un vēlāk kā kolonija šī teritorija ieguva daudz britu kultūras un politiskās klātbūtnes. Neatkarīga Lesoto Karaliste tika izveidota tikai 1966. gadā. Karalim valstī gan atļāva atgriezties tikai 1990. gadā. Lesoto ir viena no sociālekonomisko un sabiedrības veselības problēmu plosītākajām valstīm pasaulē. Lesoto ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 2500 eiro. Latvijas rādītājs pēc tiem pašiem pasaules bankas datiem ir vairāk nekā 37 tūkstoši eiro. Vēl vairāk – valstī trīs ceturtdaļas cilvēku atrodas faktiskā nabadzībā vai tuvu tai. Gandrīz pusei cilvēku jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Un valsts arī ir starp 20 pasaulē ienākumu ziņā visnevienlīdzīgākajām valstīm. Kalnos atrodamajai “Debesu karalistei”, kā valsti ir iesaukuši, ir būtiskas problēmas ar lauksaimniecības produkcijas audzēšanu un ražošanu. Un neskatoties uz šo – apmēram divas trešdaļas cilvēku ir nodarbināti tieši lauksaimniecībā. Lauksaimniecības sektoru Lesoto smagi skar gan klimata pārmaiņas, gan arī dabas katastrofas, tostarp spēcīgi lieti. Korupcijas līmeņi, politiskā nestabilitāte un vardarbība kombinācijā ar infrastruktūras izaicinājumiem ir būtiski attīstību kavējošie faktori. Valstī trūkst pamata infrastruktūras, tostarp viens miljons jeb gandrīz puse iedzīvotāju pastāvīgi dzīvo bez elektrības. Tas, ka valstij nav piekļuves jūras ceļiem un tā ir atkarīga daudzos jautājumos no Dienvidāfrikas Republikas, situāciju neuzlabo.

Sezona jāsāk ar pazīstamām un iespaidīgām valstīm, tādēļ šīs dienas raidījumā ir pienācis laiks parunāt par Izraēlu. Valsti, kura šogad atzīmē savu 75. izveidošanas gadadienu, bet, kuras cilvēku vēsture, protams, ir tūkstošiem gadu sena un lielākajai daļai no jums noteikti arī labi zināma. Izraēlas Valsts un tās sabiedrība, kā reiz stāstīja paši ebreji, ir uzskatāma par tādu kā “traumu laboratoriju”. Par to, ko šis koncepts nozīmē un kā šī nelielā, nepilnus deviņus miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir kļuvusi par pasaulē ietekmīgu un Tuvo Austrumu reģionā faktiski dominējošu spēlētāju gan militāri, gan ekonomiski, gan politiski, skaidrosim raidījumā.  Izraēla ir sarežģīta un pretrunīga valsts ne tikai mūsdienās, bet, protams, arī vēsturiski. Izraēlas un ebreju tautas izdzīvošanas centieni gan pašā vēsturiskajā teritorijā, gan citviet plašajā pasaulē, ir noteikti plaši dzirdēti un apspiesti. Daudzos gadījumos ebreju un latviešu tautu izdzīvošanas un gadsimtiem seno, unikālo kultūru saglabāšanas centieni un risinājumi esot blakus lielākai svešai kultūrai. Ebreju un jūdaisma vēstures aizsākumi tagadējās Izraēlas teritorijā tiek datēti ap 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Mūsdienu Izraēlas teritorijas izsenis ir bijušas tik daudzu varu un politisko procesu ietekmē. Runa nav tikai par vēsturiskajām izraēliešu karalistēm, bet arī asīriešu, babiloniešu, persiešu, maķedoniešu, romiešu, Osmaņu jeb turku un britu valdīšanas periodiem. Gandrīz katra no impērijām, kuras sastāvā atradās ebreju teritorijas, ir sekmējušas ebreju izceļošanu vai pārvietošanu uz citām teritorijām. Sevišķi jau romiešu perioda laikā ebreju pārvietošana un teritorijās esošo cilvēku kristīšana bija ļoti izplatīta parādība. Ebreju diaspora ir izkaisīta pa visu pasauli un ebreji kļuva par minoritāti Izraēlas teritorijās. Šī vēsturiskā izdzīšanas trauma mijās ar daudzām traumām, ko ebreju minoritāte piedzīvoja gan viduslaikos, gan jaunajos laikos. Atšķirīgā kultūra, reliģija, valodas lietojums, tradīcijas, ģērbšanās stils un daudzi citi iemesli kļuva par antisemītisma cēloņiem vairāku gadsimtu garumā arī Eiropā. Tādi slaveni darbi kā Viljama Šekspīra “Venēcijas tirgonis” par ebreju tirgoni, kurš atprasa parādu cilvēka miesas izskatā, ir viens no vēsturiskajiem piemēriem par to, kā ebreju kopiena tika uztverta Eiropā. Ebreji gadsimtu gaitā tika vainotie mēra izraisīšanā, pret tiem īpaši vērsās spāņu inkvizīcija, Krievijas Impērijā bija izplatīti pogromi, un pret ebrejiem vērstu politiku turpināja arī Staļins un Padomju Savienība.   Viens no drausmīgākajiem mirkļiem un nesenajā vēsturē traumatiskākajiem ebreju kopienai gan, protams, bija visiem zināmā nacistu holokausta politika. Pret ebrejiem vērstais genocīds, kas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, acīmredzot, pazemoja ebreju tautas pašlepnumu, nevarēja neatstāt paliekošu iespaidu. Turklāt uz visu pasauli. Masveidīga vienas kopienas genocidālā iznīcināšana nav vēsturē nekas nepieredzēts un diemžēl ir bijusi novērojama pat pēdējo desmitgažu laikā. Vienlaicīgi tieši holokausta zvērības, tā atspoguļojums un pastāvīga vieta pasaules modernajā kultūrā, ir tomēr bijusi svarīga tam, lai ne tikai pati masveida cilvēku iznīcināšana nebūtu vairs pieņemama un normāla politiska rīcība, bet arī faktori, vārdi un darbības, kas pie šī var novest, būtu izskaužami un nepieļaujami. Šīs nacistu zvērības, Izraēlas valsts tēva un pirmā premjerministra Dāvida Ben Guriona prasmīgā un veiklā starptautiskā politika, Cionistu kustības aicinājumi imigrēt vēsturiskajās teritorijās, kā arī 1948. gada Palestīnas karš aizsāka ne tikai moderno Izraēlas Valsti, bet arī faktisko un nebeidzamo Arābu-Izraēlas konfliktu, kas diemžēl ir kļuvis par patstāvīgu fenomenu mūsdienu politikā. Izraēlas galvenais atbalsts ir bijušas ASV drošības garantijas, kā arī ASV un Izraēlas valstu ciešā sadarbība modernākā militārā aprīkojuma izstrādē un nodošanā. Šis modelis, starp citu, ir viens no risinājumiem, ko ir piesaukuši arī ukraiņi Krievijas agresijas izbeigšanas kontekstā. ASV arī ir bijusi instrumentāla Izraēlas un Palestīnas pašpārvaldes attiecību virzīšanā un veidošanā. ASV arī ir sekmējusi Izraēlas attiecību normalizēšanu ar vairākām reģiona valstīm, tostarp arī jūras robežas demarkāciju starp Izraēlu un kaimiņvalsti Libānu, kā arī Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu, Maroku, Sudānu. Daudzu pasaules valstu nosodījumu turpina izpelnīties Izraēlas politika pret Palestīnas pašpārvaldi, sevišķi jau ebreju apmetņu būvniecība un legalizācija okupētajā Rietumkrastā, Golānas augstieņu oficiālu iekļaušanu Izraēlas valsts sastāvā, Jeruzalemes kā Izraēlas galvaspilsētas, sienas būvniecība un pretterorisma politika gan pret Gazas joslā, gan sevišķi Rietumkrastā dzīvojošajiem palestīniešiem. Protams, ka arī Izraēlas centieni iegūt pilnīgu kontroli pār Jeruzalemi, uz ko pretendē arī palestīnieši, nepadara Tuvo Austrumu miera procesu iespējamāku. Regulārie palestīniešu teroristu uzbrukumi vai raķešu triecieni pa Izraēlas pilsētām un Izraēlas armijas atbildes triecieni un kampaņas, situāciju valstī, protams, neuzlabo. Karš un konflikts, pašaizsardzība un riski, kas saistīti ar dzīvošanu uzbrukumu draudu telpā noteikti sekmē traumas Izraēlas neviendabīgajā sabiedrībā. Konstants satraukums par iespējamu militāru uzbrukumu no kaimiņvalstīm, sevišķi Irānas, sarežģītā diplomātiskā situācija attiecībā pret daudzām pasaules valstīm un cīņa par pašsaglabāšanos veicina satraukumu, nedrošību un, iespējams, ka pat dabisku paranoju Izraēlas sabiedrībā.     Nedaudz par Izraēlas ekonomiku – valsts dažu desmitgažu laikā pārvērtusies par vienu no pasaules augsto tehnoloģiju centriem. Izraēlā radītās tehnoloģijas tiek izmantotas plāsi pasaulē. Tostarp, ko varbūt kāds nezinās, populārās lietotnes Waze oriģinālā izcelsme ir Izraēla. Tāpat arī daudzu jo daudzu komponenšu mūsdienu datoros un telefonos. Pastāv uzskats, ka ASV kompānija IBM pirmais Intel mikroprocesors tika uzbūvēts Haifā. Arī viena no vietām kurā USB formāts tika izgudrots, tiek uzskatītas tieši izraēliešu laboratorijas.Tehnoloģiju attīstība un būšana par pirmatklājējiem nebūtu iespējama bez investīcijām un uzticēšanās zinātnei un izglītībai. Zināšanas un zināšanu iegūšana izsenis ir bijusi viena no ebreju kultūras iezīmēm, kas acīmredzot ir sekmējusi daudzus gadījumus, kad ebreju izcelsmes cilvēki ir sasnieguši izcilību dažādās jomās. Starp citu neaizmirsīsim arī leģendām un sazvērestības teorijām apvīto 19. gadsimta ietekmīgāko baņķieru dinastiju Eiropā – Rotšildu Namu. Vēl šobrīd viņu finanšu inovācijas tiek izmantotas pasaules naudas tirgos. Un vēl līdz šim brīdim Rotšildu ģimene tiek uzskatīta par bagātāko ģimeni cilvēces vēsturē. Par mūsdienu Izraēlas valsts bagātību tomēr runājot – Izraēlas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 46 tūkstoši eiro. Pēc šiem pašiem Pasaules bankas datiem Latvijas rādītājs tikmēr ir 37 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku. Protams, ka IKP rādītājs klasiski neatspoguļo iekšējās ekonomiskās problēmas. Tostarp sociālekonomiskās nevienlīdzības problēmu Izraēlā, kā arī augstās dzīvošanas izmaksas, kā arī būtiskas daļas darbspējīgo atteikšanās no strādāšanas ortodoksālo reliģisko motīvu dēļ. Darbaspēka produktivitātes zemie līmeņi ir vēl papildus izaicinājumi.Vienlaicīgi Izraēlas ekonomika ir bijusi spēcīgi augoša, ko sekmē ne tikai ebreju, tostarp darbspējīgā vecuma, imigrācijas turpināšanās uz Izraēlu, bet arī gāzes iegulu atrašana Izraēlas teritoriālajos ūdeņos, un spēja radīt inovatīvus un pieprasītos produktus, kā arī komercializēt izgudrojumus kopumā. Leģenda vēsta, ka Izraēlas otrā prezidenta amats tika piedāvāts nevienam citam kā slavenajam fiziķim Albertam Einšteinam. Viņš gan no šī goda atteicās. Cits vēsturiski politisks aspekts ir lingvista Elizīra Ben Jehuda īstenotā ebreju valodas atjaunošana. Proti, mūsu jau pieminētās romiešu veiktās ebreju izstumšanas no vēsturiskajām zemēm dēļ ebreju valoda bija kļuvusi par faktiski mirušu valodu, kas bija atrodama viena rakstībā un mazas cilvēku grupas lietojumā. 1880.gados Elizīrs Ben Jehuda izdomāja, ka sāks runāt ebreju valodā ar saviem draugiem. Rezultātā viņi ne tika atjaunoja un papildināja ebreju valodu ar moderniem terminiem, bet arī popularizēja tās lietošanu kā nākotnes Izraēlas valsts valodu. Nedaudz līdzīgs stāsts mūsu Kronvaldu Atim. Turklāt vēl abi divi lingvisti ir visnotaļ netālu viens no otra dzimuši un dzīvojuši.   Noslēgumā par modernām lietām - Izraēla pēc Business Insider aprēķiniem ir 9. dārgākā valsts pasaulē, kurā dzīvot. Islande, starp citu, ir pirmā. Un šis fakts par Izraēlu nedaudz kontrastē ar to, ka valstī šogad dzīvojot tikai 17 miljardieri. No visiem pasaules 2755 indivīdiem, ko Forbes un Business Insider pieskaita šim pulciņam.

Sezonas noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas vasarīga Vidusjūras atvaļinājuma noskaņās runāsim par Sanmarīno Republiku. Tā ir neliela valsts, kas atrodas Itālijas robežās. Ģeogrāfiski tā aptver 61 kvadrātkilometrus un ar lepnumu sevi uzskata par piekto mazāko valsti pasaulē. Mazā izmēra dēļ Sanmarīno atrodas vienā grupā ar tādām mikrovalstīm, kā Monako un Vatikāns. Valsts iedzīvotāju skaits ir tikai 33 tūkstoši. Respektīvi, apmēram tikpat daudz, cik Ventspilī. Vēl viena interesanta iezīme Sanmarīno vēsturē ir tā, ka valsts ir saskārusies ar daudziem iebrukumiem, taču nekad nav padevusies nevienam no tiem, saglabājot savu suverenitāti. Pat neskatoties uz nerimstošajiem slavenā itāļu kardināla Čezāres Bordžijas mēģinājumiem 16. gadsimtā un vēlākiem 18. gadsimta itāļu iebrukumu mēģinājumiem Sanmarīno mūris apņēmīgi nosargāja savu neatkarību. Tādējādi arī simbolizējot Sanmarīno nepielūdzamo garu. Pat pastāv mīts, ka bijušais Amerikas prezidents Ābrahams Linkolns ir Sanmarīno goda pilsonis. Saistīts tas ir ar to, ka Ābrahams Linkolns pauda apbrīnu par Sanmarīno 1861. gada vēstulē Reģenta kapteiņiem rakstīto, sakot: “Lai gan jūsu kundzība ir maza, tomēr jūsu valsts ir viens no pagodinošākajām visā vēsturē…”. Lai gan Linkolns uzrakstīja vēstuli Sanmarīno, paužot atzinību par valsts apņemšanos ievērot brīvību, nav ziņu, ka viņam būtu piešķirta pilsonība. Sanmarīno ir Apenīnu kalnos atrodama mikrovalsts, kas pilnībā ieskauta Itālijas teritorijā, bet tā ir neatkarīga no Itālijas un ir suverēna valsts. Izņemot to, ka Sanmarino lidosta atrodas Itālijas teritorijā. Un Sanmarīno apgalvo, ka ir vecākā izdzīvojusī suverēnā valsts un konstitucionālā republika pasaulē. Tā tika dibināta 301. gadā un ir saglabājusi savu neatkarību vairāk nekā 1700 gadus. Šī vēsturiskā nozīme padara tās politisko sistēmu un pārvaldības struktūru unikālu un ievērības cienīgu. Tādēļ, stāstot valsts politisko sistēmu, gribētos sākt ar to, ka Sanmarīno pastāv dubultā izpildvaras sistēma, kas nodrošina varas sadali un kolektīvās pārvaldības pieeju. Valsti vada divi Sanmarīno Republikas valsts vadītāji, kurus sauc par kapteiņiem-reģentiem. Parasti reģentus izvēlas no koalīcijas partijām, un viņu pilnvaru termiņš ir seši mēneši. Ievēl amatos viņus Lielā un Ģenerālpadome, kas ir valsts likumdošanas institūcija. Šī sistēma novērš varas koncentrēšanos vienā indivīda rokās un veicina dažādu politisko uzskatu līdzsvarotu pārstāvību. Starp citu, divu valdības vadītāju prakse (diarhija) ir tieši atvasināta no Romas Republikas paražām, kas ir līdzvērtīga Senās Romas konsuliem. Jāatzīmē, ka kapteiņi-reģenti nav valdības vadītāji, bet tikai valsts vadītāji bez izpildvaras. Papildus reprezentatīvajai demokrātijai Sanmarīno ir spēcīgas tiešās demokrātijas tradīcijas. Tas nozīmē, ka svarīgi lēmumi, piemēram, konstitūcijas grozījumi vai būtiskas izmaiņas politikā, ir pakļauti tautas nobalsošanai. Iedzīvotājiem ir iespēja tieši piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, balsojot par šiem jautājumiem. Konkrētā prakse veicina pilsoniskās iesaistes sajūtu un ļauj Sanmarīno iedzīvotājiem tieši izteikties jautājumos, kas ietekmē viņu dzīvi. Tiešā demokrātija stiprina lēmumu pieņemšanas leģitimitāti un veicina caurskatāmību, jo nodrošina, ka svarīgi lēmumi saņem iedzīvotāju atbalstu un atbalstu. Vēl viena unikāla pieeja ir tā, ka Sanmarīno ārējās attiecībās ievēro neitralitātes un nepievienošanās politiku. Neskatoties uz to, ka Sanmarīno nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tai ir muitas savienība ar ES, kas pieļauj brīvu preču kustību. Tomēr valstij nav saistoša ES politikas un noteikumi. Sanmarīno nepievienošanās statuss atspoguļo tās apņemšanos saglabāt savu suverenitāti un neatkarību. Īstenojot neitrālu ārpolitiku, valsts izvairās pieskaņoties kādai noteiktai politiskai vai militārai aliansei un saglabā relatīvas “objektivitātes” pozīciju globālajos jautājumos. Šī nostāja ļauj Sanmarīno iesaistīties diplomātiskās attiecībās ar dažādām valstīm un starptautiskām organizācijām, veicinot savas intereses un vērtības, vienlaikus paliekot ārpus formālām aliansēm vai blokiem. Vairāk par to, kādas ir Itālijas attiecības mūsdienās ar Sanmarīno, stāsta doktors. Reinhardas Krumms, Frīdriha-Eberta fonda Baltijas valstu biroja Rīgā vadītājs.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti Āfrikas dienvidos. Valstī ir daudz parku un safari zonu, ka arī uz tās robežas ar Zimbabvi atrodas slavenais Viktorijas ūdenskritums, ko vietējie dēvē par Mosi-oa-Tunya jeb “dūmi, kur dzimst pērkons”. Valsts senais nosaukums bija Ziemeļrodēzija. Tas pastāvēja, kamēr valsts bija daļa no britu protektorāta, respektīvi no 1911. līdz 1964. gadam. Reģions ieguva nosaukumu Sesila Rodasa vārda dēļ, britu imperiālista un kalnrūpniecības magnāta, kuram bija nozīmīga loma Āfrikas kolonizācijā. 1964. gadā Ziemeļrodēzija ieguva neatkarību no Lielbritānijas un kļuva par Zambijas Republiku. Lēmumu par nosaukuma maiņu ietekmēja vēlme apliecināt atsevišķu nacionālo identitāti un attālināt valsti no tās koloniālās pagātnes. Jaunais nosaukums Zambija tika atvasināts no Zambezi upes, kas tek cauri valstij. Nosaukuma maiņa uz Zambiju atspoguļoja valsts iedzīvotāju centienus veidot savu likteni un izveidot suverēnu valsti. Tā bija daļa no plašāka dekolonizācijas viļņa, kas 20. gadsimta vidū pārņēma Āfriku, jo daudzas valstis centās atbrīvoties no koloniālās varas un nostiprināt savu neatkarību. Vēl viena interesanta tendence – 20 miljonus iedzīvotāju lielajā Zambijā runā vismaz 70 atšķirīgās valodās, un sabiedrību veido vairāk nekā 70 etniskās grupas. Oficiālās valodas tikmēr Zambijā ir angļu, nyanja un bemba. Atšķirībā no daudzām kaimiņvalstīm šajā reģionā, Zambijai ir izdevies izvairīties no kara un satricinājumiem, kas ir iezīmējuši Āfrikas valstu pēckoloniālos gadus. Tādējādi, salīdzinot ar citām valstīm, Zambija ir ieguvusi politiskās stabilitātes reputāciju. Vienlaikus šajā valstī pastāv ļoti politiski jutīgs temats, jo Zambijā ir reģions, kas vēlās iegūt neatkarību, un šī kustība un vēlme sakņojas vēsturiskos un kultūras faktoros. Barotselande ir mazs reģions, kas atrodas Zambijas rietumos, ko galvenokārt apdzīvo lozi kopienas cilvēki. Šim reģionam ir izteikta kultūras identitāte un vēsturiska autonomija. Koloniālā laikmeta laikā Barotselande bija Lielbritānijas Dienvidāfrikas protektorāts, atsevišķi no Ziemeļrodēzijas. Tai bija sava pārvaldības sistēma, un to pārvaldīja karalis vai vietējo valodā – litunga, kuram bija ievērojama vara pār reģionu. Kad Zambija 1964. gadā ieguva neatkarību no Lielbritānijas, Barotselande vienojās par īpašiem noteikumiem ar jaunizveidoto Zambijas valdību. 1964. gada Barotselandes līgums atzina reģiona autonomiju un piešķīra tam ievērojamu pašpārvaldes līmeni, tostarp kontroli pār zemi, dabas resursiem un vietējo pārvaldi. Tomēr spriedze sāka pieaugt nākamajās desmitgadēs, jo nākamās Zambijas valdības iedragāja Barotselandei piešķirto autonomiju. Zambijas valdība centralizēja varu un ieviesa politiku, kas tika uzskatīta par reģiona pašpārvaldi graujošu, tostarp valdības amatpersonu iecelšanu galvenajos amatos Barotselandē. 2012. gadā Barotse Nacionālās brīvības alianse (BNFA), Barotselandes intereses pārstāvošā politiskā organizācija, pasludināja reģiona neatkarību no Zambijas. Viņi apgalvoja, ka Zambija ir pārkāpusi Barotselandes nolīgumu, padarot to par spēkā neesošu, un ka Barotselande ir jāatzīst par atsevišķu valsti. Zambijas valdība neatzina Barotselandes neatkarības deklarāciju. Tā vietā tā ir ieņēma stingru nostāju, uzskatot jebkādu diskusiju par atdalīšanos vai atbalstu neatkarībai par nelikumīgu un draudu nacionālajai vienotībai. Valdība ir arestējusi un apsūdzējusi personas, kas ir iesaistītas Barotselandes neatkarības aizstāvībā, radot turpmāku spriedzi un nemierus. Mūsdienās Barotselandes neatkarības jautājums joprojām nav atrisināts un ir politiskās spriedzes avots Zambijā. Lozi iedzīvotāji reģionā turpina apliecināt savu kultūras un politisko identitāti, pieprasot lielāku autonomiju un Barotselandes kā atsevišķas vienības atzīšanu. Tomēr Zambijas valdība uzskata, ka valsts teritoriālā integritāte ir jāsaglabā, un diskusijas par atdalīšanos nav pieļaujamas tiesiskā regulējuma ietvaros. Vēl gribam parunāt par citu valsts izaicinājumu – AIDS un tā nozīmi Zambijas kultūrā. Vairāk jautājām žurnālistam Ansim Bogustovam, kurš savulaik ir bijis Zambijā. Bet Zambijas ekonomika ir tikpat daudzveidīga kā valsts. Valsts galvenās nozares ir ieguves rūpniecība, lauksaimniecība, ražošana, tūrisms un pakalpojumi. Šīs nozares sniedz ievērojamu ieguldījumu Zambijas iekšzemes kopproduktā, un tām ir izšķiroša nozīme tās ekonomiskajā vidē.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam kādu ļoti interesantu, nozīmīgu un arī ļoti sarežģītu valsti – dodamies uz Turciju. Turcija ir valsts, par kuru būtu iespējams stāstīt ne vienu raidījumu vien. Tā ir valsts, kas atrodas gan Āzijā, gan Eiropā. Tā ir valsts, kas ir mūsu partnere Ziemeļatlantijas aliansē un jau gadu desmitiem vēlas kļūt arī par Eiropas Savienības dalībvalsti. Taču vienlaikus tā ir arī valsts, kas ir pazīstama ar vēlmi uzturēt labas attiecības, piemēram, arī ar Krieviju. Un šis jautājums ir bijis ļoti pretrunīgs arī pašreizējā Ukrainas kara kontekstā. Ja Turciju tā pa īstam uzskatītu par Eiropas valsti, tad ar vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju tā būtu iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts Eiropā, nedaudz apsteidzot Vāciju, kurā gan arī ir aptuveni 4 procenti turku. Arī ģeogrāfiski Turcija ir iespaidīga un ar vairāk nekā 783 tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju tā ir pat lielāka par Ukrainu, kuru mēs, protams, uzskatām par pilnvērtīgu Eiropas valsti. Lai arī Turciju mēs varētu uzskatīt par eiropiešiem tuvāko Austrumu valsti, līdz galam laikam tomēr par savējiem mēs turkus neuzskatām. Iespējams tāpēc, ka Turcija ir musulmaņu valsts. Un šeit jāuzsver nianse, kas dažiem varbūt var likties maldinoša – musulmaņu valsts nebūt nenozīmē, ka tā ir arābu valsts. Turcijā aptuveni 70 – 75 procenti iedzīvotāju ir turki, aptuveni 19 procenti ir kurdi, bet pārējās etniskās minoritātes, tostarp arābi, veido vien aptuveni 10 procentus no sabiedrības. Kā visās pasaules valstīs un tautās – to vēsture ir būtisks to mūsdienu politikas veidojošais elements. Valstu pieredze, uzvaras un zaudējumi, kolonizācijas un okupācijas veido to izpratni par sevi, savām iespējām un savām tiesībām. Individuālās cilvēku īpašības un bažas visbiežāk ir raksturīgas arī veselām sabiedrībām un valstīm. Un Turcija, protams, nav izņēmums. Turcijas mūsdienu politiku nosaka ne tikai unikālā ģeopolitiskā situācija, atrodoties pasauļu krustcelēs, bet arī valsts iespaidīgā vēsture. Turcijas tagadējā teritorija tiek uzskatīta par vienu no visilgāk apdzīvotajām vietām uz planētas. Turcijas teritorijā ir valdījuši ne tikai anatolieši, asīrieši, romieši, protams, kā arī Maķedonijas Aleksandrs, persieši, mongoļi un daudzi citi, bet arī pašu seldžuku turku ekspansija un apvienība ar persiešiem divsimt gadu garumā otrā gadu tūkstoša pašā sākumā ir uzskatāmi par pamatiem mūsdienu Turcijai. Īstie pamati gan meklējami Osmaņu impērijas izveidošanā pēc mongoļu padzīšana 13. gadsimta beigās. Šī impērija pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam un ir atstājusi milzīgu iespaidu ne tikai reģiona valstīs, tostarp Balkānos, bet arī pasaules politikā kopumā. Osmaņu impērijas izbeigšanās gan bija modernās Turcijas aizsākums. 1923. Gadā tika dibināta Turcijas Republika. Tās vadītājs bija viens no ietekmīgākajiem 20. gadsimta politiķiem – Mustafa Kemals Ataturks jeb “Visu Turku Tēvs”. Politiķis, kurš savu piecpadsmit valdīšanas gadu laikā modernizēja Turciju, atteicās no islāma dogmatisma un ieviesa sekulāru jeb laicīgo valsts pārvaldi, deva turku sievietēm vienlīdzīgas pilsoniskās tiesības, tostarp tiesības vēlēt. Ataturks nomira no alkoholisma izraisītajām komplikācijām 1938. gadā, bet tas neizbeidza Turcijas attīstību un ietekmi pasaulē. Reformas turpinājās, Turciju tika pasludināta par neitrālu Otrā pasaules kara laikā, līdz trīs mēnešus pirms kara beigām Turcija pievienojās Sabiedrotajiem. KB: Konflikts ar Padomju Savienību par kontroli pār Bosfora un Dardaneļu šaurumiem rezultējās tajā, ka Turcija tuvinājās Amerikas Savienotajām Valstīm un 1952. gadā pievienojās NATO. 1959. Gadā Turcija jau pieteicās par asociēto locekli Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, ko mūsdienās pazīstam kā Eiropas Savienību. Valsts iespaidīgā vēsture, protams, ir atstājusi iespaidu uz to, ka Turcija redz sevi pasaules politikā. Un jāsaka, ka arī pēdējo 20 gadu laikā Turcija kārtējo reizi ir piedzīvojusi visai dramatiskas pārmaiņas, no Rietumu alianšu balsta kļūstot par valsti, kurā dominē viena cilvēka vara. Jau vairāk nekā 20 gadus par dominējošo cilvēku Turcijas politikā var saukt pašreizējo prezidentu Rečepu Taijipu Erdoganu, kurš uzvarēja prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un turpinās pildīt valsts vadītāja pilnvaras jau trešo pilnvaru termiņu. Neapmierinātība Turcijas sabiedrībā ar Erdogana valdīšanu gadu gaitā ir pieaugusi un neseno prezidenta vēlēšanu iznākums faktiski ir spilgts šī apgalvojuma atspoguļojums, jo prezidents vēlēšanās uzvarēja tikai otrajā kārtā, opozīcijas vienotajam kandidātam Kemalam Kiličdaroglu iegūstot gandrīz 48% balsu. Šis rezultāts norāda, cik sašķelta pašlaik ir Turcijas sabiedrība – gan iekšpolitiskajos jautājumos, gan ekonomiskajos, gan ārpolitiskajos jautājumos, tostarp par attiecībām ar Rietumiem. Šī viedokļu dažādība likās īpaši interesanta, jo, kā jau esam novērojuši arī daudzās tepat mums pavisam tuvu esošās valstīs, un arī dažās Eiropas Savienības valstīs, autoritāram stingrās dūres valdīšanas stilam ir ļoti daudz atbalstītāju gan pašmājās, gan citās valstīs. Tāpēc vēlējāmies noskaidrot, cik liela loma Turcijas iedzīvotāju pašapziņā ir pagātnes lielvaru mantojumam un kā to ir ietekmējis arī pašreizējais Redžepa Taijipa Erdogana valdīšanas laiks? Un pāri visam lielais jautājums – vai turki jūtas piederīgi Eiropai un ir eiropeiski, vai arī tā ir tāda pagātnes domāšana? Šos jautājumus skaidro Amsterdamas universitātes Sociālo zinātņu institūta doktorante Elizabete Auniņa, kura ir gan dzīvojusi Turcijā, gan pētījusi šo valsti.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti, kas atrodas Dienvidāzijā. Valsts atrodas starp Ķīnu un Indiju, divām pasaulē vecākajām un ievērojamākajām civilizācijām. Dodamies uz Butānu, jeb kā tā ir oficiāli pazīstama Butānas Karalisti. Butānas Karalistes nosaukums nozīmē - Pērkona pūķa zeme un, neskatoties uz to, ka valsts ir maza, tā ir pazīstama ar savām satriecošajām kalnu ainavām, bagātīgo bioloģisko daudzveidību un unikālo kultūras mantojumu. Stāstot, par Butānu, iespējams, ka visinteresantākais fakts, kas to atšķir no citām valstīm pasaulē, ir luksoforu trūkums. To nav pat valsts galvaspilsētā Timpu, kur ir izplatīti satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz luksoforu trūkumu, satiksmes plūsmas organizācija un efektivitāte joprojām pastāv. Iemesls tam ir policistu klātbūtne, kas izvietoti kabīnēs līdzīgās konstrukcijās nozīmīgos krustojumos un vada un pārvalda satiksmi. Timpu notika arī eksperiments ar luksoforiem, tika uzstādīti vairāki luksofori, tomēr to darbība bija ļoti īsa un tie ātri tika noņemti, jo vietējie iedzīvotāji pauda neapmierinātību ar neizskatīgajām instalācijām. Galu galā cilvēku vēlme policistu klātbūtnei guva virsroku. Ja par Butānu kāds ir dzirdējis garāmejot, tad visticamākais, ka par pasaulē slaveno Laimes indeksu. Respektīvi to, ka Butānā oficiāli tiek mērīta nacionālā laime. Butānieši laimi uztver ļoti nopietni un neskatoties uz to, ka Butāna ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm Āzijā, valdība joprojām uzskata par prioritāti bruto nacionālo laimi (Gross National Happiness (GNH)), nevis iekšzemes kopproduktu (IKP), jo tā saprot (vai mēģina iestāstīt), ka būt bagātākam, nenozīmē būt laimīgākam. Laimes indeksu ieviesa Džigme Singje Vangčuks, ceturtais Butānas karalis, 1972. gadā, vēloties ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Atšķirībā no IKP, GNH uzsver, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar dabu un tradicionālajām vērtībām. Apvienoto Nāciju Organizācija, starp citu, šo ideju ieviesa 2011. gadā, mudinot savas dalībvalstis sekot Butānas piemēram, un nosauca laimi par “cilvēka pamatmērķi”. To, ka ANO šo Laimes indeksu ir pārņēmusi, pieminējām arī raidījumā par Dāniju, kurai ir tendence ieņemt arvien augstākās vietas katru gadu šajā “laimes čempionātā”. Butānā, kurā ir 880 tūkstoši iedzīvotāju, ir interesanta politiskā sistēma. Valsts šobrīd ir konstitucionāla monarhija ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Tomēr līdz pat 2008. gadam Butāna bija absolūta monarhija. Tieši pēdējos piecpadsmit gados politiskajā sistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Pāreju no absolūtas monarhijas uz konstitucionālu ierosināja ceturtais Butānas karalis Džigme Singje Vangčuks. Šis process bija daļa no viņa plašākā redzējuma par valsts modernizāciju un demokrātijas veicināšanu. Karalis uzskatīja, ka Butānas politiskajai sistēmai ir jāattīstās, lai labāk kalpotu tās iedzīvotājiem un risinātu mainīgās pasaules izaicinājumus. Pāreja sākās ar jaunu konstitūciju un 2009. gadā Butānā arī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas. Butānas iedzīvotāji piedalījās šajā procesā, ievēlot deputātus Nacionālajā asamblejā, kas ir parlamenta apakšpalāta. Vēlēšanas tika uzskatītas par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātiskas iekārtas izveidi valstī. Saskaņā ar jauno konstitucionālo sistēmu, karalis joprojām ir valsts vadītājs, taču viņa pilnvaras tagad ir ierobežotas un dalītas ar ievēlēto valdību. Karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla, savukārt izpildvara ir piešķirtas premjerministram un Ministru padomei. Parlaments sastāv no Nacionālās asamblejas un Nacionālās padomes, kurām ir svarīga loma likumdošanas procesā. Kopš šīs pārejas Butāna ir panākusi progresu demokrātisko institūciju konsolidācijā. Valstī ir notikušas vairākas vēlēšanas, un ir notikusi mierīga varas nomaiņa. Ievadā jau minējām, ka valsts mēra cilvēka laimi, nevis reālo ekonomiku. Un šī ideoloģiskā pieeja ietekmē ne tikai valdības politiskos lēmumus un politiku, bet arī saimniecību. Un ne vienmēr uz labo pusi. Neskatoties uz to, ka Butānas ekonomika ir vērsta uz labklājību un laimi, valsts balstās uz tradicionālajām nozarēm, kur lauksaimniecībai un hidroenerģijai ir nozīmīga loma un tās sniedz ievērojamu ieguldījumu valsts IKP. Hidroenerģijas projektu attīstība un enerģijas eksports ir kļuvuši par galvenajiem Butānas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem līdzās tūrismam. Tūrisms ir kļuvis par nozīmīgu sektoru, kas izmanto Butānas “senatnīgo” dabu un bagātīgo kultūras mantojumu. Tas veido aptuveni 6% no valsts IKP. Te gan jāsaka, ka valdība regulē tūrisma plūsmas, lai saglabātu ilgtspējīgu praksi un aizsargātu savu kultūras mantojumu. Butāna kopumā var lepoties ar relatīvi spēcīgām valsts finansēm un ekonomisko stabilitāti. Viens no galvenajiem iemesliem šim ir arī valsts konsekventā pieturēšanās stingras fiskālās politikas budžeta veidošanā. Kas īsti ir šis bieži lietotais termins “stingra fiskālā politika”, skaidro Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Butānas ekonomika joprojām ir pārsvarā agrāra, ar piesardzīgu pieeju industrializācijai. Respektīvi, valstī nav notikusi strauja industrializācija, jo valsts vēlas saglabāt dabas resursus un kultūras mantojumu. Butānas slavenā pieeja progresa mērīšanai arī atspoguļo tās apņemšanos nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, vides saglabāšanu un iedzīvotāju vispārējo labklājību. Bet laimīgi vai nelaimīgi – to katram pašam spriest, jo Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 11 tūkstoši eiro, kas ir trīs reizes mazāk kā Latvijas.

Atkarībā no valsts, par kuru ir stāsts, raidījumi Diplomātiskās pusdienas mēdz būt priecīgāki un optimistiskāki un mēdz būt arī dramatiskāki un bēdīgāki. Arī šoreiz aplūkojamā valsts, Āfrikas kontinenta pašā viducī atrodamā Ruandas Republika ir drīzāk traģisks stāsts nekā optimistisks. Tie, kas ir gados senāki, noteikti ir dzirdējuši par Ruandu 1990. gados. Ruandas genocīda stāsts, par ko runāsim arī raidījumā, šokēja visu pasauli. Neskatoties uz to, Ruanda jeb kā to iesaukuši - “Tūkstoš kalnu valsts” vai “Āfrikas Šveice” vispirms daudziem asociējas ar kafiju. Ruandas kafija, kas augusi kalnainajos apvidos esot īpaša. Īpaša gan ar burbonu atgādinošu garšu, gan ar to, ka zaļās kalnos izkaisītās kafijas koku plantācijas, tik ļoti piestāv ezeriem, debesīm un virsotnēm, ka padarot dabas ainavas neaizmirstamas. Citi Ruandu iepazinuši ar nigēriešu izcelsmes zviedru mūziķa Dr. Alban un viņa dziesmas “This Time I am Free” starpniecību, kur Ruanda tiek pieminēta pāris reizes. Tomēr ne zobārstam pēc izglītības Dr. Albanam, ne arī dziesmas saturam ar Ruandas 1994. gada genocīdu būtiska saikne nav. Ruandā šobrīd dzīvo apmēram 13 ar pusi miljoni cilvēku. Tie pieder trim pamata etniskajām grupām – tutsi, hutu un tva. Kalnos dzīvojošā tva ir pigmeju cilts, kas tiek uzskatīti par tiešajiem radiniekiem vairāk nekā pirms 10 tūkstošiem gadus Ruandas teritorijā ienākušajām mednieku-vācēju kopienām. Centrālās etniskās grupas, par kurām ir jārunā, tomēr ir tutsi un hutu. Viņu vēsturiskās savstarpējās politiskās attiecības, kad pie varas ir vienas vai otras grupas pārstāvji, vairākkārtīgi noveda pie masveida vardarbības. 1994. gadā viņu konflikts noveda pie visas cilvēces mēroga katastrofas, kad 100 dienu laikā hutu nogalināja vismaz 600 000 tūkstošus tutsi etniskajai grupai piederošus cilvēkus un mērenos hutu, kas centās glābt tutsi kaimiņus un radiniekus. Lielākā daļa cilvēku tika nogalināti ar lētām, no Ķīnas importētām mačetēm, ko hutu ekstrēmisti bija ieveduši un izplatījuši pa visu valsti, kā ieganstu izmantojot civilās aizsardzības stiprināšanu. Ar radio propagandas palīdzību hutu etniskās grupas piederīgie tika tracināti un uzkūdīti jau labu laiku pirms genocīda sākuma, izmantojot vēsturisko pārestību sentimentu. Vienā brīdī valsts vadībā izveidojoties varas vakuumam, izveidoto noskaņojumu aktīvi izmantoja ekstrēmākie hutu karaspēka pārstāvji ne tikai nogalinot tutsi un mērenos hutu politiķus un militāristus, bet arī mudinot ikvienu hutu nogalināt savus tutsi kaimiņus, atņemt tiem īpašumu un izvarot tutsi sievietes. Rezultātā gandrīz pus miljons sieviešu šo trīs bēdīgi slaveno mēnešu laikā tika plānveidīgi un atkārtoti izvarotas. Tika ziņots, ka hutu ekstrēmisti gāja pat tik tālu, ka slimnīcās savervēja AIDS slimos vīriešus un izveidoja “izvarotāju komandas”, lai aplipinātu tutsi sievietes. Nemaz nerunājot par sieviešu reproduktīvo sistēmu mērķtiecīgu bojāšanu ar visdažādākajiem priekšmetiem. Ruandas genocīda brutalitāte šokēja visu pasauli. Trulā un mērķtiecīgā cilvēku nogalināšana viņu mājās, ciematos un pilsētās, cilvēkiem neesot iespējai paglābties un patverties pat skolās un baznīcās, radīja baisu sajūtu. Par Ruandas genocīdu ir uzņemtas vairākas filmas, labākā no tām, laikam ir ar nosaukumu “Viesnīca Ruanda”, kurā, neparādot uz ekrāna pašu vardarbību, tā rada biedējošu un bezcerīgu atmosfēru, ļaujot saprast nežēlības līmeni. Filmā stāsta par slaveno Polu Rusesabaginu – galvaspilsētā Kigali esošās viesnīcas „Hôtel des Mille Collines” vadītāju, kurš genocīda laikā izglāba 1268 dzīvības, slēpjot cilvēkus viesnīcas telpās. Kopš genocīda Pols Rusesabagina ir bijis cilvēktiesību aizstāvis un politiskais aktīvists, kas plaši ir kritizējis arī Ruandas valdības. Politiskās ietekmes un starptautisko aktivitāšu rezultātā 2021. gadā viņam Ruandā piesprieda 25 gadu cietumsodu par terorismu. Apsūdzības pārējā pasaule, tostarp ANO institūcijas, uzskata par safabricētām un nepatiesām. Starptautiskā spiediena, tostarp arī Rusesabaginu filmā spēlējušā izcilā aktiera Dona Čīdlsa lobija, un ASV valdības diplomātiskā darba rezultātā Ruandas prezidents saīsināja Russebaginas cietumsodu un viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma šī gada marta beigās. Bet par starptautisko sabiedrību un ANO runājot, Ruandas genocīda šausmas saistās ne tikai ar pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, bet arī šokējošo starptautiskās sabiedrības bezdarbību un faktisko ANO ilgstošo noskatīšanos uz slepkavošanu. Kādas mācības ANO guva pēc fiasko Ruandas genocīda laikā, vaicājām pastāstīt Gundai Reirei, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentārajai sekretārei. Kā ierasts, pēc politiskās vēstures apskatīšanas, jāieskatās arī situācijā valstī šobrīd un tās saimniecībā. Un nekas spīdošs Ruandā nav arī šajā jomā. Valsts ir viena no nabadzīgākajām, tehnoloģiski un saimnieciski atpalikušākajām valstīm pasaulē. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 2300 eiro. Ruandas ekonomika kopš genocīda laika šo trīsdesmit gadu laikā ir pieaugusi gandrīz astoņas reizes. Jo tajā laikā IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedza pat 300 eiro. Genocīda radītās sekas ir jūtamas visā Ruandas sabiedrībā un ekonomikā. Valstī būtiski trūkst infrastruktūras, arī kalnu dēļ. Vēl interesantāk, ka 90 procenti iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, lai arī tā veido tikai trešo daļu no valsts IKP. Turklāt straujā iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, ilgu laiku Ruandai vēl pie šīs situācijas ir bijis jāimportē pārtika no ārvalstīm.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpaši laimīgu valsti Karību jūras reģionā. Uz valsti, kas ir arī slavena ar to, ka tajā ir visvairāk ruma. Precīzāk, ruma bāru uz kvadrātmetru. Kādreiz, laikā pirms pirātisma, šī valsts bija vienīgā vieta pasaulē, kur ražoja rumu eksportam . Tātad - dosimies uz Jamaiku.  Rumu Jamaikā tiešām izmanto daudz, gan dzeršanai, gan ēdiena gatavošanai, gan pirmās palīdzības sniegšanai. Starp citu, Jamaika reiz bija arī slavenā pirāta kapteiņa Morgana mājvieta. Un vēl viens fakts par rumu - Jamaikā ir arī slavena ar to, ka tajā ir pasaulē dārgākais rums. To sauc "Appleton Estate 50-Year Rum", un tas maksā aptuveni 4 000 tūkstoši eiro par 750 ml. Jamaikā audzē arī vienu no retākajām un dārgākajām kafijām pasaulē. Šis dzēriens ir pazīstams kā "Blue Mountain" kafija un tā tiek audzēta tikai Jamaikas auglīgajā augsnē. Tai esot aromāts un garša, kas nav no šīs pasaules. Nav brīnums, kāpēc kafijas cienītāji visā pasaulē iekāro šo konkrēto dzērienu. Arī sprinteris Useins Bolts, kas pazīstams kā pasaulē ātrākais cilvēks, ir dzimis tieši Jamaikā. Jamaika ir bijusī  britu kolonija, kas tika pakļauta 1655. gadā un tā ieguva neatkarību trīs gadsimtus vēlāk – 1962. gadā. Taču kļuva pēc tam par Britu Sadraudzības dalībvalsti. Tas nozīmē, ka neskatoties, ka valsts ir konstitucionāla parlamentāra demokrātija ar reprezentatīvu valdību, valdība darbojas saskaņā ar sistēmu, kurā premjerministrs ir valdības vadītājs, bet Jamaikas monarhs jeb valsts galva ir nupat kronētais Čarlzs III. Jamaikas iedzīvotāji un politiķi gan arvien aktīvāk uzstāj, ka vēlas atteikties no svešās monarhijas. Jamaikas valdībai ir dinamiska politiskā diskursa un aktīvas pilsoņu līdzdalības tradīcija. Tiek veicināta sabiedrības iesaistīšanās politikā, un jamaikieši ir pazīstami ar savu entuziasmu un aizrautību, kad runa ir par politiskiem jautājumiem. Vienlaicīgi jāmin vēl viena Jamaikas politiskā īpatnība – proti, Jamaikas politiskās partijas ir ilgstoši bijušas saistītas ar narkotirgoņu bandām, kas attiecīgi ir nodrošinājušas augstu vardarbības līmeni politiskajā procesā. Viens no lielākajiem starptautiskajiem skandāliem Jamaikas valdības vēsturē ir "Trafigura Affair". Tas notika 2006. gadā. Vēl šodien atskaņas par to ir jūtamas Jamaikas politikā. Skandāls bija saistīts ar pretrunīgi vērtēto atkritumu apglabāšanas līgumu starp Jamaikas valdību un Nīderlandes uzņēmumu Trafigura Beheer. Līgums ļāva Trafigurai iznīcināt toksiskos atkritumus no viena no saviem kuģiem Jamaikā. Ir vēl viena interesantu tēma, ar kuru Jamaika stereotipiski asociējās – tā ir marihuāna un kultūras kustība, kas pazīstama kā rastafariānisms. Marihuānu, ko Jamaikā parasti dēvē par "ganja" un kas oficiāli ir nelegāla, jau sen ir izmantojušas dažādas salas kultūras grupas tās ārstniecisko un garīgo īpašību dēļ. Tomēr tieši rastafariānisma parādīšanās 20. gadsimta vidū nostiprināja marihuānas saikni ar Jamaikas kultūru. Rastafari uzskata marihuānu par svētu augu, uzskatot to par dabisku un svētu sakramentu, kas palīdz meditācijā un veicina dziļāku saikni ar dievišķo. Starp citu, vienai no Jamaikas slavenākajām figūrām mūziķim Bobam Mārlijam bija galvenā loma gan regeja mūzikas, gan rastafariānisma popularizēšanā visā pasaulē. Mārlija mūzika ne tikai valdzināja klausītājus ar infekciozajiem ritmiem, bet arī kalpoja par platformu, lai paustu rastafaru uzskatus un aizstāvētu sociālo taisnīgumu. Viņš kļuva par starptautisku ikonu, iemiesojot Jamaikas kultūru, garīgumu un cīņu pret apspiešanu. Tādēļ mūsdienās tiek uzskatīts, ka rastafariānisms ir kļuvis jau par reliģisku kustību, ne tikai kultūras fenomenu. No juridiskās puses skatoties, tikai 2015. gadā Jamaikas valdība veica pasākumus, lai dekriminalizētu marihuānu, ļaujot personām glabāt nelielu daudzumu personiskai lietošanai. Šīs darbības mērķis bija novirzīt uzmanību no lietotāju kriminalizācijas uz aktuālāku problēmu risināšanu, vienlaikus atzīstot marihuānas kultūras nozīmi Jamaikas sabiedrībā. Valdība arī ieviesa noteikumus par medicīniskās marihuānas audzēšanu un izplatīšanu, kas noveda pie legālas un regulētas medicīniskās marihuānas nozares attīstības. Ņemot vērā, ka Jamaika ne tuvu nav vienīgā pasaules valsts vai vieta, kur marihuāna tiek dekriminalizēta, pavisam rotaļīgā noskaņojumā vēlējāmies noskaidrot par situāciju un domāšanu Eiropas Savienības ietvaros par marihuānas legalizāciju. To vaicājām Eiropas Parlamenta deputātam Ivaram Ījabam. Mūsdienās Jamaika turpina piesaistīt apmeklētājus no visas pasaules, kuri vēlas izpētīt dinamisko rastafarisma mantojumu un tā saistību ar marihuānu. Tūristi var iegremdēties salas kultūrā, apmeklējot rastafariešu kopienas, mācoties par tradicionālajiem marihuānas lietojumiem un piedzīvojot regeja mūzikas festivālus, kuros tiek atzīmēti Jamaikas kultūras gobelēnu mākslinieciskie un garīgie aspekti. Un tūrisms nav tikai kultūra, bet ekonomika.

Raidījums Diplomātiskās pusdienas šoreiz ir visnotaļ īpašs. Tas ir īpašs ne tikai tādēļ, ka ir 140. raidījums, kuru esam izveidojuši. Bet arī tādēļ, ka tas skan tieši 9. maijā, kura ir Eiropas diena, jo tieši šajā datumā 1950. gadā Luksemburgā dzimušais Francijas politiķis Roberts Šūmans prezentēja savu plānu par Ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas kļuva par pamatu mūsdienu Eiropas Savienībai. Tādēļ arī šo dienu mēdz dēvēt par Šūmaņa dienu vai Eiropas vienotības dienu. Bet raidījums ir īpašs arī tādēļ, ka aplūkojam kādu valsti, kura šogad svin savas dalības Eiropas Savienībā 50. gadskārtu. Tā ir Dānijas Karaliste. Dānijas Karaliste pievienojās Eiropas Savienībai 1973. gadā. Kopā ar Īriju un jau bijušo dalībvalsti – Lielbritāniju. Interesanti, ka Dānijas Karalistē ietilpstošās Fēru salas nepievienojās Eiropas Savienībai. Tikmēr Grenlande, ko esam apskatījuši atsevišķi vienā no mūsu iepriekšējiem raidījumiem, pievienojās kopā ar kontinentālo Dānijas daļu, bet pameta Eiropas Kopienas, kā organizāciju savulaik sauca, divpadsmit gadus vēlāk. Dānija ir sena valsts ar ļoti bagātīgu vēsturi. Tieši dāņi no 7. līdz 10. gadsimtam bija aktīvākie vikingu karotāji, kuri siroja un tirgojās ar lielāko daļu Eiropas. Un jau 8. gadsimtā dāņu apdzīvotās teritorijas tika apvienotas vienā valstī. Arī Dānijas valsts karogs skaitās vecākais nepārtraukti lietotais karogs pasaulē. Kā neatkarīga valsts, Dānija to lieto jau kopš 1219. gada. Dānijas varenība viduslaiku otrajā pusē turpinājās, lai arī tā bija koncentrēta vairāk uz Ziemeļeiropas reģionā. Dānija savu labklājību, autonomiju un politisko ietekmi nodrošina ar tirdzniecības un uzņēmējdarbības palīdzību. Vairākus gadsimtus Dānija bija pasludinājusi neitralitāti un tirgojās ar visām karos iesaistītajām pusēm. Tostarp arī Pirmā pasaules kara laikā. Otrais Pasaules karš un tā pieredze gan mazajai valstij 20. gadsimtā lika pamatīgi pārskatīt savu pieeju ārējai un drošības politikai. Nacistiskā Vācija iekaroja Dāniju 1940. gada 9. aprīlī. Dānija padevās okupācijas karaspēkam nepilnu divu stundu laikā, kopš Vācija sāka uzbrukumu un faktiski tika ieņemta sešu stundu laikā. Otrā Pasaules kara pieredze, tostarp pašmāju pretošanās, 1945. gada maijā Padomju karaspēka veiktā Dānijas atbrīvošana no nacistiem, kā arī pieredze ar padomju karaspēka klātbūtni un ietekmi Dānijā līdz pat 1946. gadam, noteica to, ka Dānija trīs gadus vēlāk kļuva par vienu no 12 NATO dibinātājvalstīm, izbeidzot savu gadsimtiem ilgušo neitralitātes politiku. Dānija konsekventi turpināja atbalstīt un veicināt daudzpusējo diplomātiju un organizācijas gan idejiskā, gan operacionālā, gan institucionālā līmenī. Valsts tiecās stiprināt starptautisko tiesību principus pasaulē pēc Otrā Pasaules kara. Šo procesu kontekstā Dānija arī iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. Kādēļ mazas valstis tiecas pievienoties Eiropas Savienībai. Kāda ir to politiskā loģika, vērtē Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. (Viņa komentārs šim raidījumam tika ierakstīts jau pirms nepilna mēneša – pirms Levita kungs oficiāli pieteica savu kandidatūru atkārtotai ievēlēšanai amatā.) Bet atgriežoties pie Dānijas un Eiropas Savienības, ir vērts palūkoties, ko tad Dānijai dalība Eiropas Savienībā ir sniegusi ekonomiski. Mēs zinām, ka Dānija konsekventi pēc ANO veidotā Pasaules laimes indeksa ieņem vienu no pirmajām vietām. Laimes indeksā nemēra sešus faktorus: IKP uz vienu iedzīvotāju, bet arī sociālo nodrošinājumu, veselīgu paredzamo dzīves ilgumu, korupcijas līmeni un personīgo brīvību un dāsnumu. Un tieši par šiem faktoriem aptaujātie iedzīvotāji sniedz detalizētu pašvērtējumu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti - interesantu un komplicētu valsti Afganistānu jeb Afganistānas Islāma Republiku, kas tiešām ir komplicēta valsts ar bagātu un sarežģītu vēsturi, ko veido gadsimtiem ilga tirdzniecība, iekarošana un kultūras apmaiņa. Taču daudziem Latvijas iedzīvotājiem Afganistāna primāri varētu saistīties ar konfliktiem, jo galu galā daudzi joprojām atceras, vai pat ir uz savas ādas izbaudījuši, Padomju Savienības izvērsto karu Afganistānā pagājušā gadsimta 80. gados. Bet jau daudz jaunāka paaudze noteikti atceras arī pavisam neseno Rietumvalstu iesaistīšanos karadarbībā Afganistānā. Runājot par Afganistānas iedzīvotājiem, gandrīz 40 procenti no valsts iedzīvotājiem ir puštuni, taču valstī mīt arī ievērojamas hazaru, tadžiku un uzbeku kopienas. Afganistāna var arī lepoties ar visai iespaidīgu iedzīvotāju skaita pieauguma tempu un pašlaik tās iedzīvotāju skaits ir pārsniedzis 41 miljonu. Salīdzinājumam, vēl pirms gadiem četriem šis skaitlis bija par aptuveni 9 miljoniem mazāks.  Lai cik tas lēnām izmirstošajai Latvijai neliktos apbrīnojams rādītājs, faktiski šie dati atspoguļo sieviešu nožēlojamo stāvokli Afganistānas sabiedrībā. Afganistānas kultūrā vīrieši un sievietes nekad nepaspiež roku un neveido acu kontaktu. Tikai ģimenēs notiek neierobežoti kontakti starp dažāda dzimuma cilvēkiem. Varas iestādes aizliedz sievietēm valkāt svārkus vai blūzes bez piedurknēm. Un, ja arī jūs gadījumā apmeklējat Afganistānu Ramadāna laikā, jūs nedrīkstat ēst, košļāt gumiju vai dzert vietējo afgāņu klātbūtnē. Sākot stāstīt par sarežģīto Afganistānas vēsturi, nedaudz atgriezīsimies pie jau pieminētā padomju iebrukuma Afganistānā 1979. gadā, kas izraisīja desmit gadus ilgušo karu. Šī kara rezultātā sabruka Afganistānas valdība un savu ietekmi palielināja dažādas frakcijas, kas cīnījās par kontroli pār valsti – faktiski notika pilsoņu karš. Deviņdesmito gadu beigās par dominējošo spēku kļuva radikālais islāmistu grupējums „Taliban”, uzspiežot stingru islāma likumu interpretāciju un nodrošinot patvērumu arī teroristu grupējumam „al-Qaida”. „Taliban” ir pazīstama ar savu nežēlīgo taktiku, tostarp pašnāvnieku sprādzieniem, slepkavībām un publisku nāvessodu izpildi. Talibi valdīja Afganistānā no 1996. līdz 2001. gadam un atguva kontroli 2021. gada augustā pēc straujas militārās kampaņas, kas sekoja ASV un NATO spēku izvešanai. ASV vadītais iebrukums Afganistānā sākās pēc 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV. Toreiz tika apgalvots, ka tieši Afganistānā slēpjas „al-Qaida” līderis Osama bin Ladens, kurš bija galvenais 11. septembra terora aktu organizators. Kā daļu no starptautiskajiem centieniem stabilizēt Afganistānu, NATO 2003. gadā izvietoja valstī karaspēku, lai atbalstītu Afganistānas valdību. NATO misijā Afganistānā, kas pazīstama kā Starptautiskie drošības atbalsta spēki (ISAF), piedalījās karavīri no daudzām valstīm, kas strādāja kopā ar Afganistānas drošības spēkiem, lai cīnītos pret talibu nemierniekiem un atbalstītu atjaunošanas centienus. Starptautisko spēku darbība visai ātri noveda pie „Taliban” režīma gāšanas un jaunas valdības izveides. Lai gan tika pielikts ne mazums pūļu reformēt valdību un stiprināt institūcijas, progress bija lēns un nevienmērīgs, un arī jaunā valdība tika apsūdzēta korupcijā. Taču tieši starptautiskajai palīdzībai un atbalstam bija liela nozīme Afganistānas spēju veidošanā un pamatpakalpojumu nodrošināšanā. Arī Latvija kā NATO dalībvalsts ir piedalījusies misijā Afganistānā, sniedzot karavīrus un resursus Afganistānas valdības un NATO centienu atbalstam. No 2003. līdz 2014. gadam Latvija misijas ietvaros Afganistānā izvietoja vairāk nekā 1 500 karavīru, galveno uzmanību pievēršot Afganistānas drošības spēku apmācībai un atjaunošanas un attīstības projektu atbalstam. Kāda ir bijusi nozīme Latvijas dalībai NATO misijā Afganistānā, jautājām Saeimas Ārlietu komisijas vadītajam Rihardam Kolam. Taču ne starptautiskie, ne vietējie centieni nesniedza gaidītās straujās pārmaiņas valstī un vietējo cilšu starpā atkal sāka uzjundīt domstarpības. Un šo neapmierinātību ar lēnajām pārmaiņām savā labā kārtējo reizi izmantoja talibi, kuri ļoti efektīvi un ātri pārgrupējās un sāka sacelšanos pret jauno valdību un ārvalstu spēkiem, atkal atgriežoties pie šariata likumu ieviešanas. Konflikts ir postoši ietekmējis miljoniem afgāņu, pēdējos gados upuru civiliedzīvotāju skaitam sasniedzot rekordaugstu līmeni. Tas ir veicinājis arī miljoniem cilvēku pārvietošanos, daudzi no kuriem bija spiesti pamest savas mājas un meklēt patvērumu citās valsts daļās vai kaimiņvalstīs. Daudzi pat mērojuši ceļu līdz Eiropai, tostarp Latvijai.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz mazu valsti, kas atrodas Centrālāfrikā. Tā ir Kongo Republika. Tā bieži tiek saukta arī par Kongo-Brazavilu vai vienkārši Kongo. Tas tiek darīts, lai atšķirtu to no kaimiņvalsts esošās Kongo Demokrātiskās Republikas. Brazavila, starp citu, ir valsts galvaspilsēta, un tā savu nosaukumu ieguva no franču pētnieka Pjēra Savorgnana de Braca vārda. De Brazza 19. gadsimtā veicināja franču koloniālās intereses reģionā un cīnījās pret verdzību un piespiedu darbu. Kongo Republika oficiāli bija Francijas kolonija no 1891. gada un bija pazīstama kā Francijas Kongo un vēlāk kā Francijas Ekvatoriālā Āfrika. Neatkarību no Francijas valsts ieguva tikai 1960. gadā, un pagājušā gadsimta 70. un 80. gados valsti lielākoties vadīja marksistiska valdība. Vispār Kongo Republika savu nosaukumu ieguvusi no Kongo upes, kas veido ievērojamu daļu no valsts austrumu robežas. Upes nosaukums cēlies no Kongo, Bantu karaļvalsts, kas ieņēma upes grīvu, kuras nosaukums cēlies no tās iedzīvotājiem Bakongo, kas nozīmē "mednieki". Interesants fakts: Kongo Republikas galvaspilsēta Brazavila atrodas Kongo upes krastā pretī Kongo Demokrātiskās Republikas galvaspilsētai Kinšasai. Abas pilsētas atrodas mazāk kā 1,6 km attālumā, padarot tās par tuvākajām galvaspilsētām pasaulē. Jāsaka, gan, ka Roma un Vatikāns atrodas tuvāk, taču, tā kā Vatikāns ir pilsētvalsts, tai tehniski nav galvaspilsētas. Turklāt tā nav ANO dalībvalsts. Kongo Republikā ir daļēji prezidentāla valdības sistēma, kurā prezidents pilda valsts vadītāja pienākumus, bet premjerministrs – valdības vadītājs. Prezidentu ievēl uz pieciem gadiem, un tam nav termiņu ierobežojumu. 2015. gadā valdība ierosināja konstitūcijas grozījumus, kas atcēla prezidenta amata termiņu ierobežojumus, ļaujot kandidēt uz nenoteiktu termiņu. Tieši tādēļ pašreizējais Kongo Republikas prezidents ir Deniss Sassou Nguesso ir bijis pie varas vairāk nekā 35 gadus. Pirmo reizi viņš bija prezidents no 1979. līdz 1992. gadam, bet pēc tam atkal no 1997. gada līdz mūsdienām. Viņa ilgo laiku amatā raksturo apsūdzības par korupciju, cilvēktiesību pārkāpumiem un politiskās brīvības trūkumu. Kongo Republikas valdība ir kritizēta par tās slikto stāvokli cilvēktiesību jomā, tostarp par vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvības ierobežojumiem. Arī politiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības grupas ir saskārušas ar valdības drošības spēku vajāšanu un iebiedēšanu. Starp citu, Prezidents Deniss Sassou Nguesso ir apsūdzēts valsts resursu izmantošanā personīga labuma gūšanai un politiskās opozīcijas apspiešanā. Korupcija ir būtiska problēma arī Kongo Republikā. Valdība ir apsūdzēta par ienesīgu līgumu slēgšanu ar uzņēmumiem, kuriem ir cieša saikne ar Sassou Nguesso un viņa tuvāko loku, kā arī par ieņēmumu gūšanu no dabas resursu eksporta. Piemēram, Kongo valdība ir ļaunprātīgi izmantojusi līdzekļus, kas paredzēti Covid-19 palīdzības pasākumiem, šos līdzekļus valdība ir novirzījusi, lai samaksātu par luksusa transportlīdzekļiem, savukārt daudzi veselības aprūpes darbinieki palika bez atalgojuma. Nestabilitāti valstī ir veicinājuši arī reģionālie konflikti, tostarp pilsoņu kara ietekme kaimiņos esošajā Kongo Demokrātiskajā Republikā. 2017. gadā valdība saskārās ar sacelšanos Pūlas reģionā, kas izraisīja ievērojamu vardarbību un pārvietošanos. Papildus šiem politiskajiem jautājumiem Kongo Republika saskaras arī ar vairākiem ekonomiskiem un sociāliem izaicinājumiem, jo valstī ir augsta nabadzība, un vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Veselības aprūpes un izglītības sistēmas ir nepietiekami finansētas un neatbilstošas, un piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, tīram ūdenim un sanitārijai ir ierobežota. Tāpat kā daudzas citas pasaules valstis, arī Kongo Republika piedzīvo klimata pārmaiņu sekas, tostarp temperatūras paaugstināšanos, nokrišņu daudzuma izmaiņas un biežāk ekstremālus laikapstākļus. Šīs izmaiņas var būtiski ietekmēt valsts dabisko vidi, lauksaimniecību un ekonomiku. Kongo Republikā ir viena no mitrākajām valstīm pasaulē, relatīvais mitruma līmenis bieži pārsniedz 90%. Šis augstais mitrums var padarīt temperatūru daudz karstāku nekā tā ir patiesībā, un tas var arī veicināt pelējuma un citu veidu sēnīšu augšanu. Ko tas īsti nozīmē, ka mitruma līmenis bieži pārsniedz 90% un kā tas izpaužas un ar ko jārēķinās sabiedrība, skaidro Toms Bricis. Runājot par Kongo Republikas ekonomiku, jāsaka, ka tā ir ļoti atkarīga no naftas un dabas resursiem. Naftas eksports veido vairāk nekā 70% no valsts IKP un aptuveni 90% no tās eksporta ieņēmumiem. Kā viena no lielākajām naftas ražotājām Subsahāras Āfrikā valsts pēdējo desmitgažu laikā ir piedzīvojusi ievērojamu ekonomisko izaugsmi, lai gan šī izaugsme ir bijusi nedaudz nepastāvīga pasaules naftas cenu svārstību dēļ.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas atrodas Ziemeļamerikā, Atlantijas okeānā  pie Karību jūras. Tā ir Antigva un Barbuda. Tieši tā arī saucas abas šo valsti veidojošās salas.   Valstij patiesībā ir arī trešā sala - Redonda. Tomēr, tā skaitās neapdzīvota. Kaut gan arī tā nevarētu īsti teikt, jo šo salu apdzīvo invazīvās žurkas. Tās ir būtiski ietekmējušas salas ekosistēmu un savvaļas dzīvnieku populācijas, izcīnot arī lielu daļu veģetācijas uz salas. Reaģējot uz šo problēmu, 2019. gadā tika īstenots veiksmīgs izskaušanas projekts, lai no salas izvestu tūkstošiem žurku. Neskatoties uz to, ka sala vēl aizvien skaitās nepadzīvojama cilvēkiem, salas ekosistēma pakāpeniski sāk atjaunoties. Antigvai un Barbudai tāpat kā daudzām citām salu valstīm ir gara Lielbritānijas kolonijas vēsture, tieši šī iemesla dēļ Antigvas oficiālā valoda ir angļu valoda. Tomēr vietējiem iedzīvotājiem ir savs angļu valodas dialekts, ko sauc par patois, kas ir līdzīgs Jamaikas kreoliešu valodai. Runājot par, to ar ko sala varētu būt zināma, klausītāji varētu atcerēties 2017. gada viesuļvētru Irma, kura gāja pāri Barbudas salai, izpostot 95% no salas ēkām un infrastruktūras, kā rezultātā visi salas iedzīvotāji, aptuveni divi tūkstoši cilvēku, tika evakuēti uz Antigvu. Tā bija pirmā reize mūsdienu vēsturē, kad sala palika pilnībā tukša. Antigvā un Barbudā dzīvo tikai aptuveni 97 tūkstoši cilvēki, kur Antigvā ir lielākā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita. Antigva un Barbuda ir demokrātiska valsts ar parlamentāru pārvaldes sistēmu. Valsts ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes 1981. gadā. Kad valsts kļuva neatkarīga, tā izvēlējās palikt Nāciju Sadraudzības  dalībniece un saglabāt Apvienotās Karalistes karali kā savu konstitucionālo monarhu. Rezultātā Antigvas un Barbudas galva šobrīd ir karalis Čārlzs III, kas pilda ceremoniālos valsts vadītāja pienākumus, savukārt valdības vadītājs ir premjerministrs, kuru ievēl cilvēki. Antigvas un Barbudas politiskā sistēma parasti tiek uzskatīta par stabilu un demokrātisku, tajā ir brīvas un godīgas vēlēšanas un dinamiska pilsoniskā sabiedrība. Tomēr tāpat kā daudzas valstis, Antigva un Barbuda saskaras ar problēmām tādās jomās, kā korupcija un politiskā polarizācija. Viens no ievērojamākajiem korupcijas gadījumiem bija „Stanford Financial Group” skandāls, kurā bija iesaistīts Teksasas miljardieris Alens Stenfords un viņa Antigvā bāzētā banka „Stanford International Bank” (SIB). Stenfords bija izveidojis finanšu impēriju, kas ietvēra banku darbību, nekustamo īpašumu un sportu. Skandāls atklājās 2009.gadā  un tika secināts, ka Stenfords bija izmantojis Ponzi shēmu, kurā viņš izmantoja jauno investoru naudu, lai atmaksātu iepriekšējiem investoriem, vienlaikus nepatiesi apgalvojot, ka viņu ieguldījumi nes lielu peļņu. Protams, ka skandālam bija tālejošas sekas Antigvā un Barbudā, kura bija ļoti atkarīgas no Stenfordas investīcijām. Antigvas un Barbudas valdība bija ieguldījusi Stenfordas projektos, un Stenfords bija nozīmīgs darba devējs valstī. Skandāls būtiski ietekmēja arī valsts reputāciju, jo radīja jautājumus par valsts regulējošā režīma efektivitāti un spēju apkarot finanšu noziegumus. Valsts ekonomiku var raksturot, kā jauktu ekonomika, kas lielā mērā ir atkarīga no tūrisma un finanšu pakalpojumiem. Šajā gadījumā tūrisms ir galvenais valsts ekonomikas virzītājspēks, kas veido vairāk nekā 60% no IKP un nodrošina nodarbinātību aptuveni 60% darbaspēka. Antigvas un Barbudas balto smilšu pludmales, kristāldzidrie ūdeņi un saulains laiks padara to par iecienītu galamērķi tūristiem no visas pasaules. Papildus tūrismam Antigvas un Barbudas ekonomikā svarīga loma ir arī finanšu pakalpojumiem. Valstī ir labi attīstīts ārzonu finanšu sektors, kas sniedz banku, apdrošināšanas un investīciju pakalpojumus klientiem no visas pasaules. Citas svarīgas Antigvanas un Barbudas ekonomikas nozares ir lauksaimniecība, ražošana un būvniecība. Pēdējos gados Antigvas un Barbudas valdība ir centusies dažādot ekonomiku, piesaistot ārvalstu investīcijas tādās jomās kā finanšu pakalpojumi, atjaunojamā enerģija un tehnoloģijas. Starp citu, tieši valsts pilsonības investīciju programma ir bijusi šīs stratēģijas galvenā sastāvdaļa, kas palīdz piesaistīt investīcijas un veicināt ekonomisko izaugsmi. Šīs programmas pēdējos gados ir kļuvušas arvien populārākas kā līdzeklis, lai valstis piesaistītu ārvalstu investīcijas un veicinātu ekonomisko izaugsmi, piemēram, Kipra, Malta un Portugāle arī tādas pastāv.   Antigvas un Barbudas programma tika uzsākta 2013. gadā. Tās ietvaros ārzemnieki var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību, investējot valstī. Ielūkojoties gan var redzēt, ka programma piedāvā divus investīciju variantus: vienreizēju iemaksu Nacionālajā attīstības fondā vai ieguldījumu apstiprinātos nekustamo īpašumu projektos, kur minimālais ieguldījums ir aptuveni 400 000 eiro. Kad pieteikuma iesniedzējs ir apstiprināts, viņš un viņa ģimenes locekļi var iegūt Antigvas un Barbudas pilsonību. Šī pilsonība piešķir tiesības dzīvot, strādāt un studēt valstī un ceļot bez vīzas vai ar vīzu ierašanās brīdī uz vairāk nekā 150 valstīm, tostarp Apvienoto Karalisti, Kanādu un Šengenas zonu. Programma ir bijusi ļoti veiksmīga Antigvā un Barbudā, piesaistot ievērojamas ārvalstu investīcijas un palīdzot dažādot valsts ekonomiku. Lielākā daļa šīs naudas tiek izmantota dažādu infrastruktūras un attīstības projektu finansēšanai. Tas noved pie vēl vienas interesantas tēmas – prakses ekonomizēt juridiskos jautājumus. Daudzi atceras Eiropas Savienības zelta pasu sistēmu, kas tika plaši kritizēta. Par šo tehniski sarežģīto situāciju lūdzam detalizētāk pastāstīt Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekānei, asociētais profesorei Martai Urbānei.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Eritreju jeb Eritrejas Valsti. Šī valsts varētu būt svešāka. Primāri Eritreja ir zināma ar to, ka tās galvaspilsēta tiek dēvēta par "Jauno Romu" vai "Āfrikas Romu", jo pēc Itālijas iebrukuma valstī 1890. gadā Musolīni valstī uzcēla vairāk nekā 400 itāļu stila ēku, cenšoties pārveidot tās par Itālijas pilsētu. Šai 3,6 miljonu iedzīvotāju lielai valstij ir ļoti bagāta vēsture ar iebrukumiem arī no Lielbritānijas, ASV un Etiopijas puses. Sākotnēji valsts tika izveidota kā autonoms reģions Etiopijas federācijas sastāvā 1952. gadā. Tomēr 1962. gadā Etiopija anektēja Eritreju, kas izraisīja 30 gadus ilgušo partizānu karu par neatkarību. Viena no lietām, ar ko Eritreja ir zināma, ir tās lielā tanku kapsēta, kas piepildīta ar veciem militārajiem tankiem, kravas automašīnām un citiem transportlīdzekļiem. Pa takām mētājas arī sarūsējusi munīcija un vecas PSRS apzīmogotas plāksnes. Tas ir spilgts atgādinājums par vienu no Āfrikas garākajiem kariem - Eritrejas neatkarības karu. Karš sākās 1961. gadā un beidzās tikai 1991. gadā, kad valsts ieguva neatkarību no Etiopijas. Šajā karā nozīmīga loma bija sievietēm. Vairāk nekā 30% no Eritrejas brīvības cīnītājiem bija sievietes. Tas ir nozīmīgi, jo tas ir vairāk nekā jebkura cita atbrīvošanās kustība pasaulē. Eritreja ir valsts, kas atrodas Āfrikas ragā un kopš valsts neatkarības tai bijis tikai viens prezidents. Valstī pēdējās reģionālās vēlēšanas notika 2004. gadā, un prezidenta vēlēšanas nav notikušas kopš 1993. gada. Valsts tiek pārvaldīta saskaņā ar 1993. gada konstitūciju. Jauna konstitūcija tika ratificēta 1997. gadā, taču tā nekad nav tikusi īstenota. Prezidents oficiāli pilda gan valsts vadītāja, gan valdības vadītāja pienākumus. Vienīgā likumīgi atļautā partija visā valstī ir Tautas fronte par demokrātiju un taisnīgumu. Tādējādi Eritreja ir vienas partijas valsts, un tajā nenotiek vēlēšanas. Tā ir aprakstīta kā “viena no Āfrikas slepenākajām totalitārajām valstīm”. Eritrejas valdība ir smagi kritizēta par cilvēktiesību stāvokli, tostarp apsūdzībām par spīdzināšanu, patvaļīgu aizturēšanu un vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem. Neskatoties uz sliktiem cilvēktiesību un demokrātijas rādītājiem, valsts īpaši izceļas ANO Drošības padomē, bieži balsojot pret ANO cilvēktiesību rezolūcijām, atbalstot Krieviju pat šī brīža kara apstākļos. Ne velti ievadā pieminējām tanku kapsētu un PSRS plāksnes. Eritrejas atbalsts Krievijai ir saprotams abu valstu vēsturisko attiecību un pašreizējo stratēģisko interešu kontekstā. Aukstā kara laikā Padomju Savienība sniedza ievērojamu militāru un ekonomisku palīdzību – nodrošināja militāro apmācību, ieročus un munīciju, Eritrejas Tautas atbrīvošanas frontei  tās cīņā par neatkarību no Etiopijas. Padomju Savienība uzskatīja, ka Eritrejas neatkarības kustība ir līdzeklis, lai vājinātu Etiopiju, kas tajā laikā bija ASV sabiedrotā, un veicinātu padomju ietekmi Āfrikas raga reģionā. Par to, kādēļ šī brīža kara apstākļos situācija nav mainījusies un valsts vēl aizvien pieslienas Krievijai un balso ANO tā, kā grib Krievija, analizē portāla TVNET žurnālists Juris Jurāns.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu Eiropas valsti, kuras atrašanās vieta sekmējusi to, ka tādas filmas un seriāli kā "Gladiators", "Pasaules karš Z" un "Troņu spēlēs" tika filmētas tieši tur. Bet šai valstij ir arī slavena vēsture. Tur atrodas megalītiskie tempļi, kas ir vecāki par Stounhendžu un Ēģiptes piramīdām. Dodamies mēs uz Maltu jeb oficiāli Maltas Republiku. Maltai tiešām ir ļoti interesanta vēsture ne tikai megalītisko tempļu dēļ. Mazāk zināms, bet valsts pēdējo divu tūkstošu gadu laikā ir pazinusi 11 ārzemju valdniekus, kas valdīja valstī. Starp tiem Maltā valdīja vairākas impērijas, tostarp feniķieši, kartāgieši, romieši, bizantieši, arābi, normaņi, sicīlieši, spāņi, templiešu bruņinieki, franči un, visbeidzot, briti. Ir viens interesants fakts - uzskatīta, ka Malta ir brīvprātīgi kļuvusi par Lielbritānijas koloniju 19. gadsimta sākumā pēc vairākiem vēsturiskiem notikumiem. Tomēr pirms britu valdīšanas par Maltu 1798. gadā kontroli pārņēma Napoleons Bonaparts. Maltas iedzīvotāji sākotnēji atzinīgi novērtēja Napoleona ierašanos, jo cerēja, ka viņš izbeigs feodālo sistēmu un uzlabos viņu dzīves apstākļus. Tomēr Napoleona valdīšana bija īslaicīga, un 1800. gadā viņš saskaņā ar Amjēnas līguma noteikumiem nodeva Maltu britiem. Lai gan ir taisnība, ka Malta nebija spiesta kļūt par Lielbritānijas koloniju, ir svarīgi atzīmēt, ka maltiešiem nebija teikšanas šajā jautājumā. Lēmumu padarīt Maltu par Lielbritānijas koloniju pieņēma Lielbritānijas valdība, nekonsultējoties ar Maltas iedzīvotājiem. Vērts gan minēt, ka Lielbritānijas valdīšanas laikā Malta piedzīvoja ievērojamu ekonomisko un sociālo attīstību, jo briti veica lielus ieguldījumus salas infrastruktūrā, izglītībā un veselības aprūpē. Maltai bija arī stratēģiska loma Lielbritānijas jūras spēku operācijās Vidusjūrā, īpaši Otrā pasaules kara laikā. Tomēr tikai 20. gadsimta vidū Malta sāka aģitēt par neatkarību, ko tā panāca 1964. gadā. Malta ir neliela salu valsts, kas atrodas Vidusjūrā un kurā dzīvo aptuveni 518 tūkstoši cilvēku. Un daudziem tā ir zināma tieši ar savu veiksmīgo stāstu par valsts ekonomiku. Viens no interesantākajiem faktiem par Maltas ekonomiku ir tās straujā pārveide no agrārās ekonomikas uz pakalpojumu ekonomiku. Sešdesmitajos gados valsts bija ļoti atkarīga no lauksaimniecības un zivsaimniecības, bet šodien pakalpojumu nozare veido aptuveni 80% no IKP. Malta ir veikusi arī ievērojamas investīcijas tehnoloģiju un finanšu sektoros, kas pēdējos gados ir kļuvuši par galvenajiem valsts ekonomikas veicinātājiem. Galvenās Maltas ekonomikas nozares ir pakalpojumi, rūpniecība un lauksaimniecība. Pakalpojumu sektorā ietilpst tūrisms, finanšu pakalpojumi, IKT un profesionālie pakalpojumi, kas veido ievērojamu daļu no valsts IKP. Tūrisms Maltai ir īpaši svarīga nozare, jo tā veido aptuveni 15% no IKP un nodarbina ievērojamu daļu valsts darbaspēka. Maltas kā Eiropas Savienības dalībvalsts statuss un konkurētspējīgais nodokļu režīms ir arī padarījis to par pievilcīgu vietu ārvalstu uzņēmumiem, īpaši finanšu pakalpojumu nozarē. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 46 tūkstoši eiro, kas ir par 14 tūkstošiem lielāks kā Latvijas. Tādējādi, neskatoties uz nelielo izmēru, Malta ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju pasaules ekonomikā, jo īpaši kuģniecības un loģistikas, finanšu pakalpojumu un tūrisma jomās. Bet tieši tādēļ šīs valsts viena no galvenajām problēmām ir migrācija. Salu valsts ir populārs galamērķis migrantiem un bēgļiem no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Un tas ir radījis ievērojamu spriedzi valstij.  Pirmkārt, lielais migrantu skaits, kas ierodas salā, ir radījis spriedzi Maltas resursiem, jo īpaši attiecībā uz mājokļiem, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem. Tiek lēsts, ka 2022. gadā Maltas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 518  tūkstoši, un migrantu skaits, kas katru gadu ierodas valstī, pēdējos gados ir sasniedzi līdz pat 4 tūkstošiem cilvēku. Tas ir izraisījis mājokļu, slimnīcu un skolu pārapdzīvotību, kā arī pagarinājis gaidīšanas laiku uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Papildus viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko Malta saskaras, ir lielais nereģistrētu migrantu skaits, kas ierodas salā. Daudzi no šiem migrantiem ceļo uz Maltu pa jūru, bieži vien ar pārpildītiem un nedrošiem kuģiem, un ceļojuma laikā viņiem draud noslīkšana vai citi apdraudējumi. Pēc ierašanās viņi bieži saskaras ar sarežģītiem dzīves apstākļiem un ierobežotu piekļuvi pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un nodarbinātībai. Cits jautājums ir arī migrantu integrācija Maltas sabiedrībā. Lai gan Malta ir pielikusi pūles, lai nodrošinātu valodu nodarbības un citu atbalstu, lai palīdzētu migrantiem integrēties, joprojām pastāv būtiski šķēršļi sociālajai un ekonomiskajai integrācijai, tostarp diskriminācija, valodas barjeras un ierobežotas darba iespējas. Tādējādi, migrācijas jautājums ir kļuvis arī politiski šķeļošs, dažiem Maltas pilsoņiem paužot bažas par migrācijas ietekmi uz valsts resursiem un kultūru. Vienlaikus izskan arī balsis, kas aicina ievērot līdzjūtīgāku un humānāku pieeju migrācijai un Maltai pildīt starptautiskajās tiesībās noteiktās saistības aizsargāt un atbalstīt bēgļus un patvēruma meklētājus. Tas ir radījis spriedzi starp dažādām valsts kopienām un apgrūtināja vienprātības atrašanu par to, kā risināt migrācijas radītās problēmas. Migrācijas jautājumu Maltā ietekmē arī plašākas globālas tendences, piemēram, klimata pārmaiņas, kuru dēļ pieaug cilvēku pārvietošanās visā pasaulē, kā arī notiekošie konflikti Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā ir pārvietoti miljoniem cilvēku. Turklāt situācija kaimiņos Lībijā, kas ir nozīmīgs tranzīta punkts migrantiem, kas ceļo uz Maltu un Eiropu, arī veicinājusi migrantu pieplūdumu Maltā. Politiskā nestabilitāte, vardarbība un cilvēktiesību pārkāpumi Lībijā ir apgrūtinājuši migrantiem iespēju palikt valstī vai doties uz citiem galamērķiem. Šo situāciju savas vizītes laikā Latvijā skaidroja arī Maltas prezidents Džordžs Vella.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkosim kādu ļoti slavenu un populāru valsti. Diemžēl gan pēdējos septiņdesmit piecos gados tā ir pazīstama ar visai bēdīgiem iemesliem. Ja šim raidījumam būtu nosaukums, tas būtu “Valsts no traģiskuma uz traģikomiskumu”. Runa ir par Korejas Tautas Demokrātisko Republiku jeb plaši pazīstamu kā Ziemeļkoreju. Par brāļu valsti Dienvidkoreju jeb Korejas Republiku stāstījām 2020. gada aprīlī, gandrīz pirms trim gadiem. Un to raidījumu mēs aicinātu noklausīties arhīvā ne tikai lai atsvaidzinātu atmiņu, bet arī tādēļ ka abi raidījumi tāpat kā abas valstis ir savstarpēji papildinoši. Ja būtu iespēja, mēs droši vien uztaisītu vienu 30 minūšu raidījumu par vienotu Koreju, jo tik traģisks ir šis stāsts. Ja sākot stāstīt par Dienvidkoreju, saucām dažādu pasaulē populāru kompāniju nosaukumus, lai radītu pareizās asociācijas, tad Ziemeļkorejas brendi jeb zīmoli, laikam ir valdītāju Kimu dinastija un kodolieroču izmēģinājumi. Tieši Kimu politiskās vardarbības dēļpret pašu valsts iedzīvotājiem un arī nepārtraukto draudu Dienvidkorejai, Japānai un ASV dēļ, mēs zinām šo valsti vairāk nekā citas. Daudz kas ir kariķēts un daudz kas ir piedomāts par Kimu un Ziemeļkorejas valsts uzvedību, protams, bet traģikomiskums diemžēl varētu būt tās mūsdienu galvenais raksturojošais elements. Kimi, kuri ir valdījuši Ziemeļkorejā, ir trīs – Kims Irsens, kurš valdīja no valsts izveidošanas 1948. gadā līdz savai nāvei 1994. gadā. Otrs bija viņa dēls Kims Čenirs, kurš valdīja oficiāli līdz 2011. gadam. Sāka gan viņš jau sava tēva pēdējos dzīves gados. Un visbeidzot runa ir par šā brīža diktatoru – Kimu Čoninu (Čenuns). Varētu mierīgi šo saukt par Kimu Trešo. Jo mēdz jokot, ka ziemeļkorejiešu vadītāji tik spēcīgi cenšas ieviest komunismu, ka nejauši atgriezās pie monarhijas. Šobrīd tiek runāts par Kimu dinastijas valdīšanu Ziemeļkorejā. Sevišķi kontekstā ar šobrīd valdošā Kima meitas Džu Ai visnotaļ biežo parādīšanos līdzās savam tēvam. Tas liek domāt, ka varas mantošana notiks arī trešo reizi. Patiesībā vēl vairāk – tā saucamā “Pektu kalna asinslīnija” sāk iegūt monarhistiskas aprises arvien vairāk, jo Kimi sāk sevi asociēt ar visas Korejas vēsturē tik būtisko leģendāro un mītisko Dan Gunu, kuru uzskata par Korejas valsts dibinātāju 2333. gadā pirms mūsu ēras. Ziemeļkorejas traģiskā izelšanās lielā mērā ir saistīta ar kaimiņvalstu centieniem kontrolēt visu Korejas pussalu. Japāņu uzvara pār Krievijas impēriju 1905. gadā rezultējās Korejas nonākšanā Japānas valdīšanā un vēlākā pilnīgā aneksijā 1910. gadā. Pēc Japānas sakāves 1945. gadā, Korejas pussala tika sadalīta starp PSRS un ASV līdz ar slaveno 38. paralēli. Un Krievija, protams, savu ietekmi atguva kā PSRS, uzspiežot Korejas ziemeļu daļai komunisma ideoloģiju, kamēr ASV lika Korejas dienvidu daļai attīstīties kapitālisma ceļā. Vēl vairāk – PSRS un Ķīna mudināja un atbalstīja Ziemeļkorejas uzbrukumu Dienvidkorejai 1950. gadā, kas pārvērtās par trīs gadus ilgušu karu ar gandrīz 3 miljoniem bojāgājušo un relatīvi mikroskopiskām teritoriālajām izmaiņām. Izmaiņas bija ģeopolitiski būtiskas. Kara rezultātā līdz ar 38. paralēli tika izveidota demilitarizētā zona. Agrākā demarkācijas līnija ar gadiem kļuva par faktisku valstu robežu un vienas tautas sadalījuma simbolu. Abas puses kādu dienu cer apvienot abas puses, bet neviena negrasās atteikties no savas sistēmas un uzskatu pareizības. Šobrīd 250 km garās robežas šķērsošana ir iespējama tikai vienā punktā. Tas arī 4 km platajā demilitarizētajā zonā ir arī vieta, kur karavīri stāv vistuvāk viens otram. Šis gan nemaina situāciju, ka ir atklāti četri tuneļi un tiek rēķināts, ka vārētu būt ap 20 vēl citiem, kurus Ziemeļkoreja ir rakusi zem demilitarizētās zonas, lai varētu iesūtīt karavīrus Dienvidkorejas teritorijā. Korejas demilitarizētajā zonā var atrast gan prettanku barjeras - sienas, gan mīnu lauku, gan elektriskos žogus un dzeloņdrātis. Respektīvi, jebko, kas atturētu vai vismaz aizturētu kājinieku un sauszemes tehniku veikt robežas pārkāpšanu jauna kara gadījumā.   Ziemeļkorejas valsts režīma pamatā gan bez propagandas, valsts slēgšanas, koncentrācijas nometnēm, kopumā ir raksturīga ļoti spēcīga valsts militarizācija un korupcija. Ziemeļkoreja ir starp piecām sešām pasaulē korumpētākajām valstīm. Par to, kāda ir korupcijas funkcionālā nozīme nedemokrātiskos režīmos mēs šoreiz vaicājām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja galvenajai inspektorei Sintijai Helvigai-Eihvaldei.

Dodamies uz Okeāniju. Raidījumā Diplomātiskās pusdienas aplūkojam Mikronēziju jeb kā valsti oficiāli dēvē Mikronēzijas Federatīvās Valstis. To veido četri štati — Yap, Chuuk, Pohnpei un Kosrae, kas atrodas Klusā okeāna rietumu daļā. Štatus kopā veido aptuveni 607 salas, taču Mikronēzija tāpat ir viena no pasaulē mazākajām valstīm. Tās sauszemes platība ir mazāka par Luksemburgu, taču kā reģions tā aptver vairāk nekā 2900 kvadrātkilometrus, vienlaicīgi šķērso piecas laika zonas. Interesanta ir arī šīs valsts vēsture. Proti, valsts 1886. gadā kļuva par Spānijas koloniju, bet vēlāk tā tika pārdota Vācijai. 1914. gadā Japāna pārņēma salas savā kontrolē un okupēja tās līdz 1944. gadam, kad tās sagrāba amerikāņu spēki. Otrā pasaules kara laikā šīs salas bija viens no centrālajiem kaujas laukiem. 1944. gadā operācija "Hailstone" bija masīvs ASV jūras spēku gaisa un virszemes uzbrukums Mikronēzijā, kas tika veikts kā daļa no amerikāņu ofensīvas pret Japānu. Bet, runājot par mūsdienām, Mikronēzija ir viena no tikai 22 valstīm, kurai nav savas armijas, tā vietā ASV kā kādreizējā ASV pārvaldītā teritorija sniedz palīdzību un ir atbildīgas par Mikronēzijas aizsardzību. Neskatoties uz nelielo izmēru, Mikronēzija ir mājvieta visdažādākajām etniskajām grupām un valodām. Faktiski visā reģionā runā vairāk nekā 30 dažādās valodās, tostarp čuku, japiešu, kosreju un pohnpeian. Šī daudzveidība ir palīdzējusi veidot unikālo Mikronēzijas kultūras identitāti, ko raksturo dziļa saikne ar dabisko vidi un spēcīga kopienas sajūta. Mikronēzijas Federatīvās Valstis ir pazīstamas ar savām skaistajām pludmalēm, dzidrajiem ūdeņiem un unikālo kultūru. Tomēr viena no tās mazāk zināmajām, bet nozīmīga iezīme ir tā, ka tai ir 14. lielākā ekskluzīvā ekonomiskā zona pasaulē. Ekskluzīva ekonomiskā zona ir jūras zona, kas stiepjas no valsts krasta līnijas. Un šajā zonā valstij ir īpašas tiesības un jurisdikcija attiecībā uz jūras resursu izpēti un izmantošanu, tostarp zveju, naftas un gāzes izpēti un citām saimnieciskām darbībām. Mikronēzijas gadījumā ekskluzīvās zonas platība ir aptuveni 2,9 miljoni kvadrātkilometru, kas ir lielāka nekā valsts kopējā sauszemes platība. Šī plašā jūras zona ir bagāta ar jūras resursiem, tostarp zivju, naftas un gāzes rezervēm, kā arī minerāliem. Valsts valdība ir ieviesusi politiku, lai nodrošinātu šo resursu ilgtspējīgu izmantošanu un pārvaldību, līdzsvarojot ekonomisko attīstību ar saglabāšanas pasākumiem. Turklāt valsts ekskluzīvā ekonomiskā zona atrodas stratēģiskā vietā Klusā okeāna rietumu daļā, padarot valsti par nozīmīgu spēlētāju reģionālajā politikā un ekonomikā. Valsts ir izveidojusi partnerattiecības ar kaimiņvalstīm un starptautiskām organizācijām, lai piesaistītu savus resursus un veicinātu reģionālo stabilitāti un sadarbību. Par to, kādēļ tiek veidotas ekskluzīvās ekonomiskās zonas un kā valstis tās var izveidot, detalizētāk stāsta Gundars Bērziņš, Biznesa, vadības un ekonomikas dekāns, profesors un vadošais pētnieks Latvijas Universitātē, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Vienlaicīgi Mikronēzijas ekonomika ir neliela, un tās pamatā galvenokārt ir naturālā lauksaimniecība un zvejniecība. Valstī ir ierobežoti dabas resursi un trūkst nozīmīgas rūpniecības attīstības. Valdība ir lielākais darba devējs valstī, un lielākā daļa iedzīvotāju strādā valsts sektorā. Privāto sektoru galvenokārt veido mazie uzņēmumi, piemēram, mazumtirdzniecības veikali, restorāni un ar tūrismu saistītas darbības. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 10 reizes mazāks kā Latvijas un ir nedaudz virs 3 tūkstošiem liels. Viena no nozīmīgajām problēmām, ar ko saskaras Mikronēzija ir tās attālums un izolācija. Valsts atrodas Klusā okeāna rietumu daļā, tālu no galvenajiem tirgiem un transporta mezgliem. Šī izolācija apgrūtina preču importu un produktu eksportu, kas var radīt augstas pirmās nepieciešamības preču izmaksas. Vēl viens nozīmīgs izaicinājums ir valsts lielā atkarība no ārējās palīdzības un palīdzības. Mikronēzija ir jaunattīstības valsts un saņem ievērojamu finansiālu atbalstu no starptautiskām organizācijām, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas un Pasaules Bankas, un donorvalstīm, piemēram ASV un Ķīnas. Lai gan šī palīdzība ir bijusi ļoti svarīga valsts attīstībai, tā arī rada atkarību no ārējās palīdzības.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz 16 miljonu iedzīvotāju lielu valsti Centrālajā Āfrikā - uz uz Čadas Republiku. Čada tiek arī saukta par "Āfrikas mirušo sirdi", izskaidrojums tam ir valsts skarbais klimats un apstākļi. Pēdējo 60 gadu laikā Čadas ezera lielums ir samazinājies par vairāk nekā 90%. Tas notiek klimata pārmaiņu, iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ. Runājot par Čadu, gribētos uzsvērt šīs valsts varenās impērijas saknes. No 9. gadsimta līdz kolonizācijai valsts ir bijusi mājvieta vairākām Āfrikas impērijām. Piemēram, dažas Čadas daļas veidoja Kanembornu impēriju, Vadai sultanātu un Bagirmi sultanātu. No 9. līdz 16. gadsimtam Kanemborni kļuva par dominējošo spēku reģionā kā Sahāras karavānu maršrutu krustpunkts. Tas arī bija laiks, kad valstī paradījās islāms un pamazām pārņēma reģionu, īpaši 16. un 17. gadsimtā, kad dominēja Vadai un Bagirmi sultanāti. Jāmin gan, ka mūsdienās valstī vēl aizvien dominē islāms, apmēram 52% iedzīvotāju praktizē islāmu, bet aptuveni 44% praktizē kristietību. Čadai ir gara un sarežģīta politiskās šķelšanās un militāro iebrukumu vēsture. Čadā politiskā vara vēsturiski ir koncentrēta nelielas elites rokās, bieži vien no valsts ziemeļiem. Tas ir izraisījis aizvainojumu dienvidu iedzīvotāju vidū, kuri jūtas atstumti no politisko lēmumu pieņemšanas. Reaģējot uz to, gadu gaitā ir izveidojušās vairākas nemiernieku grupas, kas cīnās par lielāku savu kopienu pārstāvību un autonomiju. Viens no nozīmīgākajiem konfliktiem Čadas nesenajā vēsturē bija pilsoņu karš, kas notika no 2005. līdz 2010. gadam. Šajā konfliktā sastapās prezidenta Idrisa Debija vadītā valdība ar vairākām nemiernieku grupām, tostarp Demokrātijas un attīstības spēku savienību un Nacionālā glābšanas fronti. Karu raksturoja intensīvas cīņas un plaši cilvēktiesību pārkāpumi. Papildus pilsoņu karam Čadu ir skaruši arī vairāki militāri iebrukumi. 1978. gadā Lībija iebruka Čadā, mēģinot anektēt Aouzou joslu, ar minerālvielām bagātu reģionu valsts ziemeļos. Konflikts ilga vairākus gadus, un to raksturoja smagas cīņas, abas puses apsūdzot kara noziegumos. Čada galu galā uzvarēja karā, un Aouzou josla tika atgriezta Čadas kontrolē 1994. gadā. Vēl viena nozīmīga militāra iejaukšanās Čadas vēsturē bija Francijas vadītā operācija „Serval” 2013. gadā. Šī operācija tika uzsākta, reaģējot uz nemiernieku virzību galvaspilsētā Ndžamenā, un tās mērķis bija aizsargāt Francijas pilsoņus un intereses reģionā. Operācija bija veiksmīga, nomierinot nemiernieku spēkus, taču daudzi to kritizēja par tās nekoloniālo pieskaņu. Vēsturiski Čada kopš 1920. gada ir bijusi Francijas kolonija un tikai 1960. gadā valsts ieguva neatkarību. Čada ir bijusi iesaistīta arī militārās intervencēs kaimiņvalstīs. Piemēram, Čadas karaspēks ir karojis kopā ar Francijas spēkiem Mali, kur viņi ir bijuši iesaistīti cīņā pret islāma ekstrēmistu grupējumiem. Čadai ir bijusi arī nozīmīga loma reģionālajos miera uzturēšanas centienos, jo Čadas karaspēks ir izvietots vairākās konflikta zonās visā Āfrikā. Kopumā Čadas vēsturi raksturo politiskā šķelšanās un konflikti, nemiernieku grupām cīnoties par lielāku pārstāvniecību un autonomiju, un ārējām varām iejaucoties, lai aizsargātu savas intereses reģionā. Tomēr Čada ir arī izrādījusi gatavību iesaistīties miera uzturēšanas pasākumos un reģionālās drošības iniciatīvās, uzsverot valsts kā stabilizējoša spēka potenciālu Centrālāfrikā. Mūsdienu Čadas politiku raksturo spēcīga prezidentūra un dominējoša valdošās partija vienpersoniska līderība. Pašreizējais Čadas prezidents ir Mahamats Idriss Debijs pārņēma varu 2021. gada aprīlī pēc sava tēva Idrisa Debija nāves, kurš bija pie varas vairāk nekā trīs gadu desmitus. Idriss Debijs savā valdīšanā saglabāja stingru varas satvērienu, opozīcijai draudot ar vajāšanām, iebiedēšanu un ierobežotām politiskajām brīvībām. Pašreizējā valdība ir turpinājusi šo tendenci, ierobežojot opozīcijas pārstāvniecību parlamentā un ierobežojot pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļus. Tomēr valsts iekšienē situāciju nevar saukt par pilnīgi stabilu, ņemot vērā, ka gan Čada, gan apkārt esošais reģions ir pakļauts dažādu radikālo grupējumu cīņām. Pagājušajā gadā valstī tika noslēgta miera vienošanās ar lielāko daļu no nemiernieku grupām, taču aktīvākie grupējumi šajā samierināšanās procesā neiesaistījās. Kā norāda Norvēģijas Starptautisko attiecību institūta Āfrikas Drošības un Āfrikas raga reģiona pētnieks Endrjū Jo Čī (Andrew Yaw Tchie), nepārliecinošā stabilitāte pašā Čadā var atstāt tālejošas sekas arī plašākā reģionā.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salas austrumu pusē un kuru var redzēt arī dažādās filmās, piemēram, „Krusttēvs II”, „Jūras laikmeta parks” un „Karību jūras pirāti”. Dodamies uz Dominikānu jeb Dominikānas Republiku. Dominikānai ir tiešām bagāta vēsture, tai var izsekot līdz Kristofora Kolumba ierašanās brīdim viņa pirmajā ceļojumā 1492. gadā. Kolumbs salu gan tad nosauca par "La Española", kas tikai vēlāk kļuva par Dominikānas Republiku. Starp citu valsts galvaspilsēta Santodomingo tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām vēsturiskajām pilsētām Amerikā. Te gan jāmin, ka mēs īpaši runājam par reģionu, kas ietver Ziemeļameriku, Centrālameriku un Dienvidameriku. Dominikānas Republika, kas atrodas Karību jūras reģionā, ir daļa no šī lielākā reģiona, tāpēc tās vēsturiskie sasniegumi ir saistīti ar Amerikas vēsturi kopumā. Galvaspilsētā atrodas ne tikai pirmā katoļu katedrāle, kas tika uzcelta no 1514. līdz 1540. gadam un kurā arī atrodas Kristofera Kolumba kapavieta. Bet arī pirmā slimnīca, ko dibināja salas gubernators Nikolass de Ovando 1503. gadā. Slimnīca savulaik sniedza medicīnisko aprūpi slimajiem un ievainotajiem, tostarp pamatiedzīvotājiem, vergiem, un arī spāņu kolonistiem. Galvaspilsēta ir arī mājvieta pirmajai universitātei, kuru 1538. gadā dibināja Spānijas kronis. Universitātei ir bijusi nozīmīga loma valsts vēsturē, nodrošinot izglītību valsts politiskajiem un intelektuālajiem līderiem. Dominikānas Republika ir reprezentatīva demokrātiska republika ar daudzpartiju sistēmu. Valsts politiskā sistēma ir balstīta uz 2015. gada konstitūciju, starp citu, prezidentu, kas ir gan valsts, gan valdības vadītājs, var ievēlēt tikai uz četriem gadiem bez iespējas pārvēlēt. Valsts konstitūcija tika atjaunināta 2015. gadā, lai aizstātu iepriekšējo konstitūciju, kas bija spēkā kopš 2010. gada. Tas tika darīts, pirmkārt, jo Dominikānas Republikā ir salīdzinoši jauna demokrātija, un tās pirmās demokrātiskās vēlēšanas notika 1962. gadā. Un kopš tā laika valsts ir piedzīvojusi autoritāras varas, apvērsumu un politiskās nestabilitātes periodus, kas ir izraisījuši biežas tās konstitūcijas izmaiņas. Tā, valsts vēsturē ir bijušas 39 dažādas konstitūcijas, kas atspoguļo valsts vētraino politisko pagātni. Otrkārt, 2015. gada konstitūcija bija atbilde uz aicinājumiem reformēt un modernizēt valsts politisko sistēmu. Iepriekšējā konstitūcija tika kritizēta par nepietiekamu personu tiesību un brīvību aizsardzību, kā arī nespēju nodrošināt stabilu izpildvaras varas kontroles un līdzsvara sistēmu. Dominikānas Republikā ir daudzpartiju sistēma, kas nozīmē, ka vairākas partijas sacenšas par pārstāvniecību valdībā. Galvenās politiskās partijas ir Dominikānas Atbrīvošanas partija (PLD), Modernā revolucionārā partija (PRM), Sociālo kristīgo reformistu partija (PRSC) un Dominikānas Revolucionārā partija (PRD). Viena no ievērojamākajām valsts problēmām – politiskajām partijām ir būtiska ietekme uz valsts mediju īpašumtiesībām. Daudzām valsts politiskajām partijām pieder vai ir ciešas saites ar plašsaziņas līdzekļiem, tostarp televīzijas tīkliem, laikrakstiem un radiostacijām. Papildus politiskajām partijām medijus kontrolē arī biznesa kompānijas, kur kompānijas īpašnieki parasti ir arī politiskās figūras. Tā, saskaņā ar Latīņamerikas un Karību jūras reģiona pētījumu centra ziņojumu tikai četras mediju grupas kontrolē aptuveni 70% valsts televīzijas kanālu un 80% radio staciju. Diemžēl līdzās politiskajām partijām un biznesa interesēm bažas rada arī narkotiku tirgotāju un citu noziedzīgu organizāciju ietekme uz medijiem Dominikānas Republikā. Žurnālisti, kas izmeklē šos jautājumus un ziņo par tiem, ir tikuši apdraudēti, iebiedēti un pat nogalināti. Valsts pieliek arī pūles, lai veicinātu lielāku caurskatāmību un atbildību mediju nozarē. 2018. gadā Dominikānas Republika pieņēma jaunu likumu par piekļuvi publiskai informācijai, kura mērķis ir palielināt valsts un citu valsts iestāžu pārredzamību un atbildību. Taču likuma īstenošana norit lēni, un pastāv bažas par resursu un politiskās gribas trūkumu, lai to efektīvi īstenotu. Par to, kā darbojas politiskās sistēmas, kuras partijām pieder savi mediji, jautājām Kārlim Streipam. Vēl viens būtisks Dominikānas Republikas politiskās sistēmas aspekts ir fakts, ka bruņoto spēku un Valsts policijas darbiniekiem nav atļauts balsot vēlēšanās. Šis aizliegums ir spēkā vairākus gadu desmitus un ir ierakstīts valsts konstitūcijā. Aizlieguma pamatojums ir nodrošināt, lai militāristi un policija paliktu apolitiski un tos neietekmētu politiskās piederības vai intereses.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz vienu no jaunākajām valstīm uz Zemes, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Dosimies uz valsti, kas pazīstama kā Austrumtimora jeb Austrumtimoras Demokrātisko republika. Par nosaukumiem runājot, valsts nosaukums tiek tulkots kā "austrumi-austrumi" jo vārds "timora" ir cēlies no indonēziešu un malajiešu vārda "timur", kas nozīmē "austrumi" un "leste", kas ir portugāļu vārds "austrumi. Austrumtimorā ir salīdzinoši zems iedzīvotāju blīvums, un visā valstī dzīvo tikai aptuveni 1,3 miljoni cilvēku. Neskatoties uz to, Austrumtimora ir viena no valstīm Āzijā, kurā lielākā daļa cilvēku ir melanēzieši un polinēzieši, nevis Āzijas etniskās izcelsmes. Valstī ir arī  augsts valodu daudzveidības līmenis, tā valstī runā vairāk nekā 30 dažādās valodās. Vienlaikus Austrumtimoras oficiālās valodas ir tetum un portugāļu valoda. Tetum ir unikāla valoda, kurā runā tikai Austrumtimorā un kaimiņos - Indonēzijā. Stāstot par Austrumtimoru, gribētos pastāstīt par šīs valsts politiku. Valstij ir bijusi nemierīga kolonizācijas, okupācijas un konfliktu vēsture. Piemēram, pēc gadsimtiem ilgas Portugāles kolonizācijas valsts pasludināja neatkarību 1975. gadā. Un uzreiz deviņas dienas vēlāk valstī iebruka Indonēzija un pasludināja valsti par savu 27. provinci. Valsts okupācija pastāvēja 24 gadus, un tās laikā tika nogalināti vai spīdzināti tūkstošiem Timoras iedzīvotāju. Tikai 1999. gadā pēc notikušā ANO uzraudzīta referenduma Austrumtimora nobalsoja par neatkarību, un valsts oficiāli kļuva par suverēnu valsti 2002. gadā. Kopš tā laika valsts ir cīnījusies, lai izveidotu stabilas demokrātiskas institūcijas, kas ir izraisījis biežas valdības, politiskās izmaiņas. Viens no galvenajiem Austrumtimoras politiskās nestabilitātes iemesliem ir dziļi iesakņojušās šķelšanās starp dažādām politiskajām frakcijām. Šīs frakcijas bieži ir izmantojušas vardarbību un protestus, lai virzītu savu dienaskārtību, izraisot politisko nestabilitāti un biežas valdības maiņas. Vēl viens faktors, kas veicina politisko nestabilitāti Austrumtimorā, ir tās vājās demokrātiskās institūcijas. Valsts politiskajām partijām trūkst spēcīgas vadības, un valdībā trūkst atbildības un caurskatāmības. Tas ir izraisījis plašu korupciju un iedzīvotāju neuzticēšanos valdībai. Visus gadus Apvienoto Nāciju Organizācijai ir bijusi nozīmīga loma politiskās situācijas stabilizācijā Austrumtimorā, taču valsts joprojām saskaras ar daudziem izaicinājumiem. Kur viens no izteiktajiem ir problēmas izglītības jomā. Viena no valsts aktuālākajām problēmām ir zemais lasītprasmes līmenis, kas ir viens no zemākajiem pasaulē. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem tikai 58% Austrumtimoras pieaugušo prot lasīt un rakstīt. Lai risinātu problēmas, Austrumtimoras valdība ir izvirzījusi izglītību kā galveno investīciju un reformu jomu. Notiek centieni palielināt skolu un skolotāju skaitu, uzlabot izglītības kvalitāti un veicināt pieaugušo lasītprasmes programmas. Starptautiskā sabiedrība ir sniegusi atbalstu arī finansējuma un tehniskās palīdzības veidā. Par to, cik svarīga ir izglītība valsts izaugsmei un kāda ir kopējā izglītības ietekme uz nācijas attīstību, tai skaitā, kulturalizāciju, jautājām vadošai pētniecei, asociētājai profesorei un pedagoģiskās izaugsmes centra direktorei Rīgas Stradiņa universitātē Norai Jansonei-Ratinikai.

Ņemot vērā pakāpenisko pavasara tuvošanos un mūsu ikdienas drūmos apstākļus, nolēmām, ka šonedēļ ir jādodas uz kādu siltu un skaistu salu valsti, kas atrodas Vidusjūras austrumos. Valstij ir ne tikai bagāta vēsture, kas aizsākās neolīta laikmetā. V valsts tiek uzskatīta par grieķu mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes dzimteni. Dosimies mēs uz Kipru. Viens no interesantākajiem faktiem par Kipras Republiku ir tas, ka tā ir vienīgā valsts pasaulē, kurai ir sadalīta galvaspilsēta. Tā, galvaspilsētas Nikosijas dienvidu daļu kontrolē Kipras Republika, bet ziemeļu daļu kontrolē pašdeklarētā Ziemeļkipras Turcijas Republika. Tā saucamā “Zaļā līnija”, kas ir pazīstama arī kā ANO buferzona. 1,2 miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir slavena arī ar savu vīnu. Tā ražo vīnu vairāk nekā 5000 gadu, līdz ar to Kiprā ir viena no vecākajām vīna ražotājvalstīm pasaulē. Valsts ir īpaši pazīstama ar savu saldo deserta vīnu „Commandaria”, kas ir pasaulē vecākais vīns, kuru joprojām ražo. „Commandaria” pirmsākumi meklējami jau 2000. g.pmē. Tas ir iekļauts Ginesa pasaules rekordu grāmatā, un 1223. gadā Francijas karalis Filips to savulaik nosauca par „vīnu apustuli”. Varbūt tieši tādēļ Kipra ir vienīgā ārvalsts, kurā notika Lielbritānijas karaliskās kāzas. Kur Svētā Jura kapelā notika kāzas starp karalieni Džoannu un karali Ričardu 1191. gada 12. maijā. Bet vēl senāk Kipra bija romiešu ģenerāļa Marka Antonija dāvana Ēģiptes karalienei Kleopatrai. Tad Kipra bija nozīmīga politiska un stratēģiska vieta. Stāstot par Kipru, noteikti jāpasaka, ka Kipras Republika ir prezidentāla demokrātija ar daudzpartiju sistēmu, kur prezidents ir gan valsts galva, gan valdības vadītājs, un valdības izpildvara ir atbildīga par valsts pārvaldību. Lai gan Kipra ir neliela salu valsts, tai ir sarežģīta politiskā vēsture. Kā minējām, valsts galvaspilsēta ir sadalīta divās daļās, tas nozīmē, ka arī visa sala ir sadalīta divās daļās: dienvidu daļā, kuru kontrolē starptautiski atzītā Kipras Republikas valdība, un ziemeļu daļā, kuru okupēja Kipras turki un tikai Turcija atzīst par Ziemeļkipras turku Republiku. Salas sadalīšana ir rezultāts konfliktam, kas sākās 1974. gadā, kad Turcija iebruka salā, reaģējot uz apvērsumu, ko veica Kipras grieķu nacionālistu grupa ar mērķi apvienot Kipru ar Grieķiju. Kas ir interesanti, Turcija iebrukumu pamatoja ar nepieciešamību aizsargāt Kipras turku minoritāti salā. Atkal varam zīmēt nelielas paralēles… Mūsdienu Kipras politiku lielā mērā ietekmē notiekošā salas dalīšanās. Piemēram, Kipras politiskās partijas parasti ir sadalītas pēc etniskā sastāva. Tas nozīmē, ka Kipras grieķiem un Kipras turkiem katram ir savas politiskās partijas. Un, protams, pašreizējā salas sadalīšana joprojām ir Kipras politikas dominējošais jautājums, kur Kipras Republikas valdība atbalsta atkal-apvienošanos un ir iesaistījusies sarunās ar Kipras turku līderiem Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā, lai mēģinātu panākt izlīgumu. Tomēr sarunas līdz šim ir bijušas neveiksmīgas, un abas puses joprojām ir dziļi domstarpības par galvenajiem jautājumiem, piemēram, varas dalīšanu, īpašumu atdošanu un Turcijas karaspēka klātbūtni salā. Konkrētais jautājums ir bijis viens no vadošajiem arī prezidenta velēšanās, tādēļ par to, kā aizritēja Kipras prezidenta vēlēšanas vairāk jautājām Kipras Universitātes profesoram doktoram Andreasam Teopanousam. Pašreizējais konflikts ir izraisījis ne tikai politisko, bet arī ekonomisko un sociālo plaisu starp abām kopienām, apgrūtinot miermīlīgu atrisinājumu. Piemēram, Kipra ir apsūdzējusi Turciju tās teritoriālo ūdeņu un ekskluzīvās ekonomiskās zonas pārkāpšanā. Runājot gan par Kipras ekonomiku, jāsaka, ka Kipra ir valsts ar nelielu, atvērtu un uz pakalpojumiem balstītu ekonomiku. Vēsturiski valsts ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, taču pēdējo desmitgažu laikā tā ir pārgājusi uz pakalpojumu nozari, kas šobrīd veido aptuveni 85% no tās IKP. Tūrisms ir viena no svarīgākajām Kipras ekonomikas nozarēm, kas veido aptuveni 20 % no IKP. Valsts jau sen ir populārs tūristu galamērķis eiropiešiem, ko piesaista salas pludmales, bagātīgā kultūra un siltais klimats. Vēl viena svarīga Kipras ekonomikas nozare ir kuģniecība, kas veido aptuveni 7% no IKP. Valstij ir sena jūrniecības vēsture, un tās stratēģiskā atrašanās vieta starp Eiropu, Āziju un Āfriku padara to par ideālu vietu kuģošanai. Valdība ir noteikusi kuģniecības kompānijām labvēlīgu nodokļu režīmu, kas daudzus mudinājis reģistrēt savus kuģus Kiprā. Starp citu, Kipra senatnē bija arī nozīmīgs vara ražošanas centrs. Pat valsts nosaukums cēlies no grieķu vārda varš, kas nozīmē "Kypros".

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfrikas valsti Atlantijas okeāna piekrastē, kas robežojas ar Senegālu un Gvineju. Dosimies uz Gvineju-Bisavu. Nepārklausījāties, mēs tiešām minējām Gvineju divas reizes. Atgādinām, ka visā pasaulē ir četras valstis, kuru nosaukumā ir vārds Gvineja, no kurām trīs atrodas Āfrikas kontinetā – Gvineja, Ekvatoriālā Gvineja un, protams, Gvinejas-Bisavas Republika. Pēdējā – Papua-Jaungvineja – gan atrodās Okeānijā un Āzijā. Gvineja-Bisava tieši tādēļ valsts nosaukumā izmanto savas galvaspilsētas Bisavas nosaukumu, lai izvairītos no sajaukšanas ar dienvidaustrumu kaimiņu Gvineju. Un Gvinejas-Bisavas iedzīvotāji dod priekšroku, lai viņus sauktu par Bisavas-Gvinejas iedzīvotājiem, koncentrējoties uz galvaspilsētu, lai tādējādi netiktu sajaukti ar Gvinejas iedzīvotājiem. Gvineja-Bisava sākotnēji bija daļa no Mali impērijas līdz 19. gadsimtam, kad tā kļuva par Portugāles koloniju un līdz ar to ilgus gadus bija pazīstama kā Portugāles Gvineja. Neskatoties uz to, ka Gvineju-Bisavu kolonizēja Portugāle un valsts oficiālā valoda ir portugāļu valoda, tikai aptuveni 13 procenti iedzīvotāju faktiski runā portugāļu valodā. Gvinejas-Bisavas īstā valoda ir Portugāles kreoliešu valoda, kurā Gvinejā-Bisavā runā aptuveni puse iedzīvotāju. Lai gan šī kreolu valoda nav oficiāli atzīta par valsts valodu, tā tiek izmantota valsts pārvaldē, izklaidē un ikdienas saziņā. Pārējie iedzīvotāji runā citās afrikāņu valodās, piemēram, balantu, fulu, mandžaku u.c Gvineja-Bisava ir relatīvi jauna valsts, tā kļuva par neatkarīgu valsti tikai pirms 48 gadiem un līdz ar to tikai 1973. gada septembrī kļuva pazīstama kā Gvineja-Bisava. Starp citu, valsts galvaspilsētu Bisavu 17. gadsimtā dibināja tieši portugāļi, taču tā oficiāli kļuva par mūsdienu Gvinejas-Bisavas galvaspilsētu tikai 1942. gadā, kad galvaspilsēta tika pārcelta no vienas no Gvinejas-Bisavas piederošajām salām.  Gvineja-Bisava tiešām stiepjas tālu aiz kontinenta. Faktiski tai ir 88 salas tieši pie krasta, kas pazīstamas kā Bijagosas arhipelāgs. Lai gan Gvineja-Bisava ir relatīvi jauna valsts, tā piedzīvojusi četrus militāros apvērsumus un daudzus ļoti neveiksmīgus mēģinājumus, kas radīja tādas sekas kā, piemēram, pilsoņu karš 90. gadu beigās un pat prezidenta Žuao Bernardo Vieiras slepkavību 2009. gadā. Tādēļ šī brīža valsts modelis ir izraisījis vispārēju nestabilitāti, ka arī negatīvi ietekmēja valsts dzīves līmeni, paverot durvis korupcijai, karteļiem, kotrabandai, nabadzībai. Pat šodien Gvineja-Bisava ieņem 175. vietu no 187 valstīm, kas novērtētas ANO tautas attīstības indeksā kā visszemāk attīstītās. Viens no zināmākājiem stāstiem par Gvineju-Bisavu ir tās tituls Āfrikas pirmā “narkovalsts”. Bēdīgi slavens tituls tika iedots 2000. gadu sākumā, kad ANO nosauca valsti par Āfrikas pirmo "narkovalsti", jo valsts kļuva par starptautisko narkotiku tirdzniecības tranzīta punktu. Narkotiku tirdzniecību Gvinejā-Bisavā ir veicinājusi tās ērtā atrašanās vieta Rietumāfrikas piekrastē, kas padara to par ideālu tranzīta punktu narkotiku tirgotājiem. Narkotikas tiek nosūtītas no Dienvidamerikas un nonāk valstī caur tās necauredzāmajām robežām, kur tās pēc tam tiek izplatītas visā reģionā. Tā kā valstī ir vāja pārvaldības sistēma un plaši izplatītā nabadzība, tas ir atvieglojis narkotiku tirgotāju darbību ar relatīvu nesodāmību. Narkotiku tirdzniecībai ir bijusi liela ietekme valstī. Ir palielinājusies korupcija, valsts amatpersonām un tiesībsargājošajām iestādēm iesaistoties narkotiku tirdzniecībā, kas noved pie likuma varas sabrukuma. Narkotiku tirdzniecība ir veicinājusi arī vardarbību, jo konkurējošās bandas sacenšas par kontroli pār ienesīgo tirdzniecību. Tas ir radījis bīstamu un nestabilu vidi, kas ir kavējis valsts ekonomisko izaugsmi un apgrūtināja cilvēku normālu dzīvi. Neskatoties uz starptautiskās sabiedrības un Gvinejas-Bisavas valdības centieniem, narkotiku tirdzniecība turpina zelt. Valstij ir tāls ceļš ejams, lai to varētu uzskatīt par drošu un stabilu vietu, kur dzīvot un nodarboties ar uzņēmējdarbību. Vienlaikus, tieši tādēļ Gvineja-Bisava kā maza Rietumāfrikas valsts ieņem unikālu vietu starptautiskajā arēnā. Neskatoties uz tās nelielo izmēru, valsts ir spējusi apliecināt savu neatkarību un suverenitāti, saskaroties ar lielākām un spēcīgākām valstīm. Tas panākts, apvienojot diplomātiju un gudru ārpolitiku. Šajā gadījumā viens no galvenajiem Gvinejas-Bisavas mazo valstu diplomātijas aspektiem ir tās spēja veidot alianses un attiecības ar citām mazām valstīm un reģionālajām organizācijām. Piemēram, valsts ir Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) locekle, kas tai nodrošina platformu, lai sadarbotos ar citām Āfrikas valstīm un aizstāvētu tās intereses reģionālā līmenī. Vēl viens svarīgs faktors Gvinejas-Bisavas mazās valsts diplomātijā ir tās spēja izmantot savu stratēģisko atrašanās vietu. Valsts atrodas Rietumāfrikas krustcelēs, padarot to par svarīgu tranzīta punktu tirdzniecībai starp Eiropu, Āziju un Āfriku. Tas valstij piešķir zināmu ietekmi, kas ir nesamērīga ar tās lielumu, jo citas valstis un starptautiskās organizācijas cenšas sadarboties ar Gvineju-Bisavu, lai piekļūtu šiem svarīgajiem tirdzniecības ceļiem. Šajā gadījumā runa, protams,  nav tikai par narkotikām, bet arī citām ekonomikas jomām. Vairāk par Gvinejas-Bisavas mazo valstu diplomātiju un tās elastību un pielāgošanās spēju, jautājām Gvinejas-Bisavas ārlietu ministrei Sūzijai Karlai Barbosai, kura vēl pagājušajā nedēļā viesojās Latvijā.  

Šodien raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Karību jūras valsti, kas atrodas Hispaniola salā un dala savu salu ar Dominikānas Republiku. Dodamies uz Haiti, kas oficiāli pazīstama arī kā Haiti Republika. Šī ir arī visvairāk apdzīvotā valsts Karību jūras reģionā, tās iedzīvotāju skaits ir 11,4 miljoni cilvēku un tā ir arī puslodes otrā vecākā republika aiz ASV. Kas ir interesanti, Hispaniola salu sākotnēji apdzīvoja vietējie taino iedzīvotāji, bet līdz ar Kristofora Kolumba ierašanos 1492. gadā, salu sāka apdzīvot arī cittautieši. Atgādinām, ka Kolumbs sākotnēji uzskatīja, ka ir atradis Indiju vai Ķīnu nevis mūsdienu Haiti. Vēl viens interesants fakts, ka uz šo salu sākotnēji pretendēja Spānija un to nosauca par "La Española", līdz pat 17. gadsimta sākumam Haiti bija Spānijas impērijas daļa. Tomēr franču konkurējošās prasības un norēķini noveda pie tā, ka 1697. gadā salas rietumu daļa tika cedēta Francijai, kas vēlāk tika nosaukta par "Saint-Domingue". Vēsturiski gan Haiti nosaukums ir cēlies no Taino cilvēkiem, viņi sauca salu "Ayiti", kas tulkojumā nozīmē "kalnu zeme". Un ne pa velti, jo Haiti ir kalnainākā valsts Karību jūras reģionā. Vēlāk, kā jau minējām, franču ietekmē salu nosauca par Saint Domingue. Un tomēr, kad 1804. gadā sala ieguva neatkarību, viņi mainīja koloniālo nosaukumu atpakaļ uz taíno nosaukumu Haiti jeb "Ayiti" kreolu valodā. Par valodām runājot, tieši franču un kreolu valoda ir oficiālās valodas Haiti. Starp citu, Haiti un Kanāda ir vienīgās valstis Amerikā ar franču valodu kā oficiālo valodu. Turklāt 90% haitiešu pirmā valoda kreoliešu valoda, tā gan kļuva par oficiālo valodu tikai 1987. gadā. Gribam parunāt izvērstāk par divām lietām, ar ko Haiti ir diezgan zināma – par "Antiļu salu pērli" un Saules pilsētu. Haiti savulaik, 18. gadsimtā, bija viena no bagātākajām kolonijām pasaulē, ar tās plaukstošajām cukurniedru plantācijām un kafijas, kokvilnas un indigo ražošanu. Salas satriecošās ainavas un plaukstošā kultūra arī papildināja tās pievilcību, kas noveda pie tās segvārda "Antiļu pērle". Tomēr šī labklājība tika uzcelta uz Āfrikas vergu mugurām, ja tā var izteikties, kuri tika atvesti uz salu, lai strādātu plantācijās un attiecīgi lika ļoti daudzus pamatu pašreizējām valsts ekonomiskajām problēmām. Diemžēl Haiti tiek uzskatīta par nabadzīgāko valsti Rietumu puslodē. Tā valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 3000 eiro. Aplūkojot mūsdienu Antiļu pērles mantojumu, valsts ekonomikas vadošās nozares ir lauksaimniecība, ražošana un pakalpojumi. Lauksaimniecība valsts auglīgās zemes dēļ ir lielākā nozare un nodarbina vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju, vienlaikus veido aptuveni 25% no valsts IKP. Galvenās Haiti audzētās kultūras ir kafija, mango, avokado, kakao un rīsi. Bet ražošanas nozare, lai arī maza, veido aptuveni 10% no valsts IKP. Savukārt pakalpojumu sektors, tostarp tūrismu un finanšu, kopā veido aptuveni 65 % no valsts IKP. Vēl viens interesants fakts par Haiti ekonomiku ir tas, ka ārzemēs dzīvojošo haitiešu naudas pārvedumi veido ievērojamu daļu no valsts IKP. 2022. gadā naudas pārvedumu vērtība pārsniedza 2 miljardus eiro, kas atbilst vairāk nekā 20% no valsts IKP. Tas noteikti parāda diasporas kopienas svarīgo lomu ekonomikas atbalstīšanā mājās. Par mājām runājot, gribētos parunāt arī par Saules pilsētu jeb „Sun City”, kas ir samērā liela apkaime Haiti galvaspilsētā Portoprensā, kas faktiski ir zināma kā viens no nabadzīgākajiem un bīstamākajiem graustu rajoniem Haiti. Tomēr tā nav bijis vienmēr, Saules pilsēta tika dibināta 20. gadsimta sākumā un sākotnēji bija vidusšķiras apkaime. Tomēr, pasliktinoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai Haiti, apkārtne kļuva arvien nabadzīgāka. Mūsdienās pilsēta ir pazīstama kā Portoprensas noziedzības un nabadzības centrs ar reputāciju kā viena no bīstamākajām vietām pilsētā. Saules pilsēta ir viens no lielākajiem graustiem Haiti, un tajā dzīvo vairāk nekā 200 tūkstoši cilvēku. Problēmas, ar kurām saskaras Saules pilsēta, ir daudz un savstarpēji saistītas. Rajonu vajā nabadzība, noziedzība un pamatpakalpojumu, piemēram, elektrības un tekoša ūdens, trūkums. Tas ir izraisījis augstu bezdarba līmeni, kā arī sliktus veselības un izglītības rezultātus. Turklāt Saules pilsēta ir pakļauta lielam dabas katastrofu, īpaši viesuļvētru un plūdu, riskam, jo tā atrodas zemā apgabalā netālu no krasta. Šo problēmu iemesli ir sarežģīti un sakņojas ne tikai Haiti vēsturē, bet arī politiskajā nestabilitātē. Kā minējām, Haiti ir nabadzīgākā valsts Rietumu puslodē, tai ir ilga politiskās korupcijas un nepareizas ekonomiskās pārvaldības vēsture, kuras rezultātā trūkst ieguldījumu infrastruktūrā un sabiedriskajos pakalpojumos, atstājot tādas kopienas kā Saules pilsēta pašas par sevi. Diemžēl 2010. gada zemestrīce šīs problēmas vēl vairāk tikai saasināja, atstājot daudzus pilsētas iedzīvotājus bez pajumtes un bez piekļuves pamata pakalpojumiem. Mazāk zināms fakts par Saules pilsētu ir tas, ka tā ir mājvieta dinamiskai mākslas kopienai. Neskatoties uz sarežģītajiem dzīves apstākļiem, daudzi Saules pilsētas iedzīvotāji ir talantīgi gleznotāji, mūziķi un amatnieki, kuri izmanto mākslu, lai pastāstītu par savas kopienas stāstu un pievērstu uzmanību izaicinājumiem, ar kuriem viņi saskaras. Šī kopiena liecina par Haiti iedzīvotāju izturību un radošumu, neskatoties uz daudzajiem šķēršļiem, ar kuriem viņi saskaras. Apkārtnē atrodas arī vairākas reliģiskas institūcijas, tostarp baznīcas, sinagogas un vudū tempļi, kas atspoguļo kopienas reliģisko daudzveidību. Par to, kāda ir mūsdienu Saules pilsētas dramatiskā situācija un kāpēc tā ir tāda, jautājām latviešu ceļotājam un bloga "Kā tur ir" autoram Mārim Upeniekam, kas 2015. gadā pabija vienā no bīstamākajām vietām Rietumu puslodē – "Cité Soleil".

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz attālu Arābijas pērli, valsti, kas atrodas Tuvo Austrumu dienvidos un kuru Pasaules ekonomikas forums 2017. gadā ir atzinis par ceturto drošāko valsti pasaulē. Tā ir Omāna jeb Omānas Sultanāts, kas ir visai neliela valsts, un kuru no daudzām pusēm ieskauj jūras un klāj gan tuksnesis, gan spēcīgas virsotnes. Viena no Omānas zināmākajām iezīmēm ir tās varenā vēsture, jo valsts bija viena no izolētākajām un tradīcijām bagātākajām valstīm arābu pasaulē līdz 1970. gadiem, kur valdīja viena dinastija. Savukārt, kad pie varas 70. gados nāca Sultāns Kaboos Bin Said (QaboosBin Said) valsts ir piedzīvojusi uzlabojumus ne tikai ekonomikā, bet arī politiskajā standartu jomā, tai skaitā arī valsts atvērtībā. Tagad gan, sultānam nomirstot 2020. gadā, varu ir pārņēmis viņa brālēns. Kaboos Bin Said bija Omānas visilgāk valdošais monarhs. Omāna ir arī bijusī jūras impērija, tā sacentās ar Portugāli un Lielbritāniju par tirdzniecību un ietekmi Persijas līcī un Indijas okeānā. Un savos auglīgajos laikos 19. gadsimtā Omānas ietekme un kontrole sniedzās pāri visam Hormuzas šaurumam līdz mūsdienu Irānai un Pakistānai, un līdz pat Delgado ragam. Lai arī mūsdienās valsts jūras mantojums un ietekme vairs nav tik spēcīgi izteikti, tagad dominē citas ekonomikas jomas - nafta, gāze un naftas ķīmijas produkti. Un tas ir radījis iespaidīgu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas ir gandrīz 37 tūkstoši eiro liels, un ir 37. augstākais rādītājs pasaulē, ka arī augstākais Persijas līča sadarbības padomes valstu vidū. Stāstot vairāk par 5,4 miljonu cilvēku lielu valsti, šoreiz gribētos iepazīstināt nevis ar valsts politiku un ekonomiku, bet gan drošību. Nedaudz minējām, ka valsts tiek klasificēta kā ceturtā drošākā valsts pasaulē.  Saskaņā ar Globālo terorisma indeksu Omāna tiek uzskatīta arī par vienu no terorisma drošākajām valstīm arābu pasaulē. Jaunākajā ziņojumā par 2019.–2020. gadu Omāna ierindojās gandrīz pēdējā vietā ar punktu skaitu 0, kas nozīmē, ka valstī ir vismazākais terorisma līmenis pasaulē. Omāna ir bijusi arī starptautiskās sabiedrības priekšgalā terorisma un ekstrēmisma apkarošanā. Un ir spēlējusi galveno lomu Globālajā pretterorisma forumā un Globālajā koalīcijā pret Daesh. Valstī kopš 2015. gada ir krasi samazinājies ar terorismu saistīto nāves gadījumu skaits. Omāna ir arī ziņojusi par to, ka tā iestājas ne tikai pret terorismu, bet arī vardarbību. Tomēr medaļai ir arī otra puse. Jaunākie dati un ziņojumi liecina, ka Omānās policija, kas atbild gan par teorisma apkarošanu, gan par valsts drošību arvien biežāk izmanto vardarbību pret protestētājiem un aktīvistiem. Daudzi pilsoņi ir bijuši pakļauti fiziskai un psiholoģiskai vardarbībai, apcietināšanai, spīdzināšanai, kas dažos gadījumos ir izraisījusi nopietnus ievainojumus un pat nāvi. Pēdējais visredzamākais policijas vardarbības gadījums notika 2021. gada jūnijā, kad galvaspilsētā Maskatā uzbruka protestētāju grupai. Ir piemēri, kur atsevišķos gadījumos policija vērsusies arī pret žurnālistiem un cilvēktiesību aktīvistiem. Diemžēl, par savām agresīvām darbībām un vardarbību Omānas policija tiek kritizēta jau kopš 2011. gada. Tad Arābu pavasara kontekstā valstī norisinājās plaši protesti un policija atklāja uguni, izmantojot īstās lodes pret protestētājiem. Varbūt valsts starptautiski pozicionē sevi kā valsti bez terorisma, bet iekšēji īstenot teroru tas tai netraucē. Kā Omānas policija ieguva varu un kā tā to izmanto, skaidro Aleksandra Palkova, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante. Kopumā, Omāna strauji virzās uz priekšu daudzās galvenajās jomās, piemēram, enerģētikā, izglītībā un veselības aprūpē, un tai ir iespēja kļūt par nozīmīgu spēlētāju Tuvajos Austrumos. Ar spēcīgu valdības vadību un uzņēmējdarbības garu Omāna ir ceļā uz reģionālo līderi reģionā. Tomēr tai ir jāprioritizē cilvēktiesību jautājumi un vardarbības līmenis valstī.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Rietumāfriku un runājam detalizēti par Sjerraleoni. Diemžēl valsts ir slavena ar saviem nedemokrātiskajiem procesiem, pilsoņu karu un asins dimantiem. Starp citu, par  Sjerraleones Republikas pilsoņu kariem un asins dimantiem ir arī uzņemta politiskā trillera filma ar Leonardo Di Kaprio, tās nosaukums ir “Blood Diamond” (Asiņainais dimants). Filmā tiek attēloti Sjerraleones pilsoņu kara notikumi, kā arī vēsturiskais process, kas noveda pie Kimberlijas procesa izveidošanās. Būtu jāsāk ar to, ka 8 miljardus lielā valsts ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm pasaulē saskaņā ar ANO tautas attīstības indeksu. Bet tās nosaukumā minēts spēcīgs un varens dzīvnieks. Uzskata, ka valsts ir ieguvusi savu nosaukumu no portugāļu pētnieka Pedro de Sintras, kurš valsti nosauca par “Serra Leoa” (Lauvas kalniem), pateicoties iespaidīgajiem kalniem, ko viņš redzēja, kuģojot gar Rietumāfrikas krastu 1462. gadā. Vienlaicīgi Sjerraleone ir arī viena no pasaules izsalkušākajām valstīm, uzskata, ka cilvēki šajā valstī nopietni cieš badu. Diezgan ironiski, bet tieši šeit tika uzņemta 1987. gada "Bounty" šokolādes reklāma “Paradīzes garša”, kur attēlotas skaistās pludmales un pārpilnība. Stāstot par Sjerraleoni, gribētos sākt ar valsts vēstures pagrieziena punktu, kurš kļuva par sākumu visām problēmām. Precīzāk, sākumu valsts pilsoņu karam, deportācijām, asins izliešanai, autoritārismam un arī verdzībai. 1961. gadā, kad valsts kļuva neatkarīga no Apvienotās Karalistes, tika rīkotas brīvas un godīgas vēlēšanas. Līdz ar 1967. gadu un Sjerraleones otro premjerministru Siaka Stevenu valsts  atgriezās pie autoritārām tendencēm un viss mainījās. Valstī tika aizliegtas lielākā daļa no politiskajām partijām un autoritārisms valdīja līdz pat 1991. gadam, kad sākas pilsoņu karš. Papildus slogu atstāja arī valsts politika, kuru arvien vairāk raksturoja korupcija, slikta vadība un vēlēšanu vardarbība, kas noveda pie vājas pilsoniskās sabiedrības, izglītības sistēmas sabrukuma. Līdz 1991. gadam izauga vesela neapmierināto jauniešu paaudze, kas tika piesaistīta Revolucionārai apvienotai frontei (RUF). Sjerraleones pilsoņu karš ilga 11 gadus un izraisīja desmitiem tūkstošu nāves gadījumu un vairāk nekā 2 miljoni cilvēku (apmēram viena trešdaļa iedzīvotāju) tika pārvietoti. Karš beidzās tikai 2002. gadā un tā laikā Sjerraleones iedzīvotāji piedzīvoja daudzas zvērības – slepkavības, izvarošanu, sakropļošanu un bērnu karavīru vervēšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija RUF darbības attiecībā uz demokrātijas procesa apturēšanu 1999. gadā: lai nepieļautu prezidenta velēšanas un sabiedrības balsošanu, RUF organizēja reidus uz Frītaunas iedzīvotājiem, kur noķertajiem cilvēkiem tika nocirstas rokas, citreiz pirksti vai deguns. Tādā veidā iebiedējot un arī fiziski neļaujot balsot. Tas noveda pie tā, ka 1999. gada janvārī pasaules līderi diplomātiski iejaucās, lai veicinātu sarunas starp RUF un valdību. Rezultātā tika parakstīts Lomes miera līgums. Kas piešķīra RUF komandierim Fodajam Sankoham Sjerraleones dimanta raktuvju viceprezidenta amatu un kontroli apmaiņā pret kauju pārtraukšanu un ANO miera uzturēšanas spēku izvietošanu atbruņošanās procesa uzraudzībai. Lai gan pēc pasaules bankas datiem valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 448 eiro, Sjerraleones zeme ir piepildīta ar dimantiem, minerāliem un eļļu. Saskaņā ar Pasaules dimantu padomes datiem, konfliktu vai “asins” dimanti tiek nelikumīgi tirgoti, lai finansētu konfliktus kara plosītajos apgabalos, īpaši Centrālajā un Rietumāfrikā. Tiek lēsts, ka pilsoņu kara kulminācijā Sjerraleonē konfliktu dimanti veidoja aptuveni četrus procentus no pasaules dimantu produkcijas. Neatkarīgi no nevainīgajiem cilvēkiem, kas ir iekļuvuši konfliktos, kurus veicina tirdzniecība, tūkstošiem vīriešu, sieviešu un bērnu tādās valstīs kā Sjerraleone tiek izmantoti kā vergi dimantu ieguvei. Situāciju šajā valstī komentē Sandijs Semjonovs, kurš pirms dažiem gadiem uzņēma filmu par latviešiem, kas esot devušies uz dimanta raktuvēm Sjerraleonē.

Dodamies uz valsti, par kuru savā ziņā var teikt, ka tikai tagad sāksim atklāt. Proti, pirms mēneša, 2022. gada decembra vidū Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pieņēma lēmumu uzaicināt Bosniju un Hercegovinu pievienoties mūsu organizācijai. Nepilnus četrus miljonus iedzīvotāju lielā Bosnija un Hercegovina tādējādi ir kļuvusi par astoto Eiropas Savienības kandidātvalsti. Uzreiz gan jāsaka, ka Bosnija un Hercegovina ir arī NATO kandidātvalsts jau kopš 2010. gada, un te vainojami Bosnijas iekšpolitiskie izaicinājumi. Ar ko visvairāk asociējas Bosnija un Hercegovina – droši vien ar Sarajevu, tās galvaspilsētu. Un faktu, ka 1984. gadā tur notika ziemas Olimpiskās spēles. Un tās bija pirmās šādas spēles sociālistiskā valstī, slāvu apdzīvotā valstī un tikai otrās Balkānos notiekošās pēc pirmajām modernajām Atēnu spēlēm 19. gadsimtā. Otra asociācija ir nedaudz skarbāka – ar Austroungārijas kroņprinča Ferdinanda nošaušanu, kas faktiski kļuva par pirmo šāvienu Pirmajā pasaules karā. Bet par pozitīvāku lietu ievadā – Bosnija un Hercegovina ir tikai viena no sešām valstīm pasaulē, kurā ir šāds dubultais nosaukums. Valsti veido divi apgabali – Bosnijas un Hercegovinas federācijas un Serbu republikas. Vēl ir arī starptautiski pārraudzītais Brcko apgabals. Un šis teritoriālais dalījums arī sasaucas ar etnisko dalījumu, kas izsenis bijusi problēma. Proti, puse valsts iedzīvotāju ir bosnieši, kuru valoda ir bosniešu un reliģiskā piederība ir musulmaņi. Vēl 30 procenti valsts iedzīvotāju ir etniskie serbi, kuri runā serbu valodā un ir pareizticīgie. Un visbeidzot 15 procenti iedzīvotāju ir horvāti, kuri runā horvātu valodā un pieder Romas katoļu baznīcai. Dienvidslāvijas sadalīšanās un valstu un tautu neatkarības centieni izraisīja vienu no šausmīgākajiem konfliktiem mūsdienu vēsturē. Bosnijas karš, kas ilga no 1992. līdz 1995. gadam, ir iegājis vēsturē ne tikai ar Bosnijas un Hercegovinas valstiskās neatkarības izveidošanu un starptautisku atzīšanu, bet arī ar tādiem vēlāk par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un genocīdu notiesātajiem kā serbu politiķis Radovans Karadžičs un pulkvežģenerālis Radko Mladičs. Tas ir iegājis vēsturē ar sistemātiskām masveida sieviešu izvarošanām no serbu karavīru puses. Izvarošana tika izmantota kā kara vešanas līdzeklis, kura rezultātā esot cietušas līdz pat 50 tūkstošiem bosniešu sieviešu. Serbu armijas veiktās etniskās tīrīšanas un vairāk nekā 100 tūkstošu nogalināto ir Bosnijas kara sekas. Srebreņicas 1995. gada jūlija slaktiņš, kurā tika mērķtiecīgi nogalināti vairāk nekā astoņi tūkstoši bosniešu vīriešu un puiku, ir viens no zināmākajiem šo etnisko tīrīšanu piemēriem. Protams, ka arī bosniešu un horvātu karojošās puses tika apsūdzētas un notiesātas par noziegumiem pret cilvēci. Bosnijas karš, mūsdienu naudas vienībās rēķinot, valsts ekonomikai radīja gandrīz 330 miljardu eiro lielus zaudējumus. Ņemot vērā, ka šodienas Bosnijas un Hercegovinas visa ekonomika ir tikai apmēram 22 miljardus eiro liela, tas nozīmē, ka karš iznīcināja ekonomiku piecpadsmit reizes. Un šī šaušalīgā pieredze ir jāņem vērā arī domājot par mūsdienu Ukrainu un to, cik ļoti Krievija šobrīd mērķtiecīgi iznīcina Ukrainas ekonomikas nākotni un cik dārgi maksās tā visa atjaunošana.  Bosnijas un Hercegovinas ekonomikas izaicinājumi sniedz empīrisko materiālu, lai varētu redzēt, kas notiek un notiks ar Ukrainu. Bosnijas un Hercegovinas gandrīz trīs desmitgades ilgusī cīņa ar kara sekām, gan arī pāreja no sociālistiskās plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku notiek faktiski vienlaicīgi. Ekonomika ir atkarīga no metālu, energoresursu, kā arī tekstilizstrādājumu eksporta. Un, protams, kā bieži jau novērots, tostarp Latvijā, būtisks ienākums ir arī ārvalstīs strādājošo sūtītā nauda atpakaļ radiem. Kara rezultātā politiskā pieeja ir bijusi sniegt lielākas brīvības reģioniem un decentralizēt valdību. Tas ir traucējis koordinētu ekonomisko reformu veikšanai un nenodrošina arī ārvalstu investoriem tik nepieciešamo stabilitāti. Nacionālā valūta marka ir piesaistīta eiro, kas veicina stabilitāti finanšu sistēmā, bet arī itāļu un austriešu bankas, kas dominē valsts tirgū, nejūtas pietiekami droši, lai aktīvāk izvērstu savu darbību. Bezdarbs ir lielākā sociālekonomiskā problēma un arī politiskā problēma, jo cilvēkiem bez darba ir daudz brīvā laika un augsts izmisuma līmenis, lai ķertos atbalstīt populistus un radikāļus. Bezdarba līmenis valstī tiek rēķināts pat ap 30 procentiem. Bosnijas un Hercegovinas piemērs rāda, kā cilvēki, līdzīgi, kā Latvija 1990. gados, tiecas pēc cerības un stabilitātes. Ne tikai politiskās, bet primāri jau ekonomiskās stabilitātes. Bet, bez politiskās stabilitātes un paredzamības, nav iespējama arī ekonomiskā stabilitāte. Valstij trūkst naudas un valstij trūkst kārtības. Tādēļ arī iedzīvotāji lūkojas pēc ārvalstu palīdzības. Gan finansiālās, gan arī integrācijai organizācijās. Bosnija un Hercegovina nav vēl pievienojusies ne NATO, ne Eiropas Savienībai. Tā nav pat Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts. Ir skaidrs, ka Bosnija un Hercegovina redz dalību Eiropas Savienībā kā risinājumu daudzām tās problēmām. Tā skatās uz piemēriem kaimiņos – tādas Rietumbalkānu valstis kā Slovēnija un visnesenāk – Horvātija iestājās Eiropas Savienībā, kas nesa līdzi arī stabilitāti un izaugsmi. Un tagad tā ir starp astoņām oficiālajām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Ne ar visām gan ir oficiāli sākts iestāšanās sarunu process. Bosnija ir vienā kategorijā ar Moldovu un Ukrainu, ar kurām šīs sarunas vēl nav sāktas. Paplašināšanās kontekstā šoreiz vaicājam profesionāļiem, ko paplašināšanās process nozīmē nevis kandidātvalstij, bet pašai Eiropas Savienībai. Skaidro Zane Petre, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja.

Dodamies uz Austrumāfriku. Šoreiz raidījumā stāsts par valsti, kas ir ne tikai jaunākā valsts pasaulē, bet arī atrodas Āfrikas sirdī. Tā ir Dienvidsudānas Republika. Šī aptuveni 12 miljoni cilvēku lielā valsts ir zināma ar to, ka tai ir viens no zemākajiem paredzamajiem dzīves ilgumiem pasaulē – tikai 59,16 gadi. Vienlaikus šajā valstī ir arī viens no jaunākajiem sabiedrības vecuma rādītājiem pasaulē. Saskaņā ar CIA World Factbook datiem Dienvidsudānas iedzīvotāju vidējais vecums ir 19 gadi. Salīdzinājumam, Monako, pasaulē vecākās valsts, iedzīvotāju vidējais vecums ir 55 gadi. Dienvidsudānā vairāk nekā 62 procenti iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem. Šķiet, Dienvidsudāna ir diezgan mazpazīstama valsts: tajā dzīvo vairāk nekā 200 dažādu etnisko grupu ar ļoti bagātīgu kultūras mantojumu. Daudz etnisko grupu nozīmē arī lielu skaitu valodu, to valstī esot vairāki simti. Dienvidsudāna ir viena no valodu ziņā daudzveidīgākajām Āfrikas valstīm. Pirms neatkarības iegūšanas no Sudānas, valsts oficiālās valodas bija angļu un arābu valoda. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas par oficiālo valodu tiek atzīta tikai angļu valoda. Par atzītām ir uzskatāmas arī dinku, nuer, murle, luo un aptuveni vēl 67 citas valodas. Tomēr ne jau dabas skaistuma un kultūras bagātību, bet gan vētrainās vēstures un ieilgušā pilsoņu kara dēļ Dienvidsudāna ir pazīstama arī citur pasaulē. Dienvidsudāna ir jaunākā starptautiski atzītā valsts pasaulē, jo tā atdalījās no Sudānas 2011. gadā. Kopš neatkarības iegūšanas Dienvidsudāna ir saskārusies ar daudzām problēmām, tostarp politisko nestabilitāti, pilsoņu karu un ekonomiskām grūtībām. Dienvidsudāna noteikti ir pazīstama ar ilgāko pilsoņu karu Āfrikas vēsturē – Darfūras konfliktu. Konflikts ir pazīstams arī kā „Land Cruiser” karš, jo nemiernieki pārvietojoties, ļoti aktīvi izmantoja šos „Toyota” bezceļu braucamrīkus. Šis karš ilga no 2003. gada un līdz 2020. gadam. Tajā gāja bojā simtiem tūkstošu cilvēku un vairāki miljoni cilvēku kļuva par bēgļiem. Viens no galvenajiem konflikta cēloņiem, protams, bija konkurence par resursiem, tostarp zemi un ūdeni. Āfrikas kontinentā šis faktors ir ļoti nozīmīgs. Sava loma konfliktā ir bijusi arī etniskajai spriedzei, jo Sudānas valdība, kurā pārsvarā ir arābi, tiek apsūdzēta Āfrikas iedzīvotāju diskriminēšanā un arābu kaujinieku atbalstīšanā to uzbrukumos Āfrikas kopienām. Papildus konfliktu veicinājusi arī politiskā spriedze. Sudānas valdība ir apsūdzēta politiskās opozīcijas apspiešanā un cilvēktiesību pārkāpšanā, kas arī izraisīja plašu iedzīvotāju neapmierinātību. Daudzi cilvēki Dārfūrā jūtas atstumti un diskriminēti un ir ķērušies pie ieročiem, lai cīnītos par savām tiesībām, vēl vairāk pastiprinot konfliktu un izraisot ciešanas iedzīvotājiem. Darfūras karš pirms dažiem gadiem pamatīgi dominēja pasaules mediju telpā. Sistēmiski cilvēktiesību pārkāpumi, faktiskais genocīds, kā arī humānā krīze, ko šis konflikts nesa līdzi, bija satraucoši. Par to runāja arī tādi pazīstami aktieri un ANO labas gribas sūtņi kā Andželina Džolija un Džordžs Klūnijs. Bet tieši Apvienoto Nāciju Organizācija un dažādas starptautiskās organizācijas aktīvi strādāja, lai risinātu krīzi un sniegtu palīdzību kara skartajiem. Tieši ANO ir bijusi nozīmīga loma, atbalstot Dienvidsudānas pāreju uz neatkarību un risinot problēmas, ar kurām valsts ir saskārusies kopš neatkarības atgūšanas. ANO ir izvietojusi miera uzturēšanas misijas Dienvidsudānā, lai palīdzētu uzturēt stabilitāti un aizsargātu civiliedzīvotājus. ANO ir sniegusi arī humāno palīdzību tiem, kurus skārusi notiekošais konflikts, tostarp ar Pasaules pārtikas programmas un citu aģentūru starpniecību. Vēl pirms dažām nedēļām, uzrunājot ANO Drošības padomi, situāciju Dienvidsudānā raksturoja ANO īpašais pārstāvis Dienvidsudānā Nikolass Heisoms. Papildus politiskajām un drošības problēmām Dienvidsudāna ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pasaules bankas datiem ir tikai viens tūkstotis septiņi simti eiro. Kas ir 19 reizes mazāks nekā Latvijas.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu valsti, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Tā ir Singapūra jeb Singapūras Republika. Singapūra ir pilsētvalsts, kurā gandrīz visi iedzīvotāji dzīvo vienā pilsētā. Tā ir arī salu valsts. Neskatoties uz tās mikroskopisko izmēru, par valsti ir dzirdējuši droši vien lielākais vairums, jo tā ir globāls finanšu centrs un nozīmīgs transporta mezgls. Tā ir arī viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Singapūra ir pazīstama ar savu efektīvo valdību, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē. Un interesants fakts par Singapūru ir tas, ka tajā ir viens no lielākajiem ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju procentiem pasaulē, un aptuveni 43% tās iedzīvotāju ir ārvalstīs dzimuši. Tas daļēji ir saistīts ar Singapūras ekonomiskajiem panākumiem, kas piesaista imigrantus no visas pasaules. Singapūrā ir arī ļoti zems noziedzības līmenis, un tā bieži tiek uzskatīta par vienu no drošākajām valstīm pasaulē. Bet tas vairāk saistīts ar visnotaļ stingrajiem likumiem valstī, kā arī efektīvu to ieviešanu no policijas un citu uzraugošo iestāžu puses. Par stingriem likumiem runājot - košļājamās gumijas tirdzniecība Singapūrā ir uzskatāma par nelikumīgu kopš 1992. gada. Tomēr kopš 2004. gada valstī pastāv izņēmums attiecībā uz ārstniecisko, zobārstniecības un nikotīna košļājamo gumiju, ko var iegādāties pie ārsta vai reģistrēta farmaceita. Stāstot par Singapūru, nevar nerunāt par valsts uzbūvi. Valsts ir parlamentāra republika ar Vestminsteras stila parlamentāro sistēmu, kas nozīmē, ka valdību veido partija vai partiju koalīcija, kurai ir lielākā daļa vietu parlamentā. Singapūras prezidentam, kuru ievēl tautas balsojumā, ir galvenokārt ceremoniāla loma, savukārt premjerministram ir izpildvara un viņš vada valdību. Valdošā partija Singapūrā ir Tautas rīcības partija (PAP), kurai ir vara kopš neatkarības atgūšanas 1965. gadā. PAP ir pārliecinošs vairākums parlamentā, un tā ir veiksmīgi īstenojusi ekonomikas un sociālo politiku, kas ir veicinājusi Singapūras straujo attīstību un labklājību. Tomēr neskatoties uz partijas popularitāti, PAP ir saskārusies arī ar kritiku par tās autoritāro pārvaldības stilu un caurskatāmības trūkumu. Singapūrā ir arī vairākas opozīcijas partijas, tostarp Strādnieku partija, Singapūras Demokrātiskā partija un Reformu partija, kuras ir mēģinājušas apstrīdēt PAP dominējošo stāvokli un piedāvāt alternatīvu politiku. Singapūras politiku raksturo līdzsvars starp ekonomisko attīstību un sociālo stabilitāti, kā arī apņemšanās ievērot demokrātiju un tiesiskumu. Vienlaicīgi valsts saskaras ar vairākiem izaicinājumiem, tostarp konkurētspējas saglabāšanu strauji mainīgajā globālajā ekonomikā un nevienlīdzību sabiedrībā. Singapūra bieži tiek saukta par "Āzijas Šveici", pateicoties tās spēcīgajam finanšu sektoram, kurā ietilpst vairāk nekā 200 bankas un finanšu iestādes. Pakalpojumu sektors ir nozīmīgākais Singapūras IKP radītājs, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopējā IKP. Šajā sektorā ietilpst vairākas nozares, piemēram, finanses, apdrošināšana, nekustamais īpašums un biznesa pakalpojumi. Tomēr arī ražošanas nozare ir svarīga ekonomikas daļa, un Singapūra ir vērā ņemams elektronikas, farmācijas un citu augsto tehnoloģiju produktu ražotājs. Valsts ir arī nozīmīgs tūrisma galamērķis, kurā katru gadu apmeklē miljoniem apmeklētāju, kas palīdz veicināt ekonomiku. Viens no faktoriem, kas veicina Singapūras ekonomiskos panākumus, ir valsts augsti kvalificēts un izglītots darbaspēks. Tas ir saistīts ar valsts spēcīgai veicināto izglītību un apmācību, kā rezultātā ir izveidots augsti kvalificēts un pielāgoties spējīgs darbaspēks. Starp citu, Singapūrā ir arī zems bezdarba līmenis, kas ir aptuveni 2,2%, kas ir viens no zemākajiem pasaulē. Papildus spēcīgajam pakalpojumu sektoram Singapūras transporta infrastruktūrai ir galvenā loma tās ekonomiskajā izaugsmē. Valstī ir četras lidostas, trīs jūras ostas un visaptverošs ceļu un dzelzceļu tīkls, kas padara to par galveno transporta mezglu Dienvidaustrumāzijā. Singapūra ir arī otrā noslogotākā konteineru osta pasaulē, kas katru gadu pārkrauj vairāk nekā 30 miljonus dzelzs konteineru ar kravām. Pateicoties spēcīgajai ekonomikai, proti, uzkrātajam kapitālam, kā arī izglītības līmenim, Singapūrā ir labi attīstīta veselības aprūpes sistēma un viens no augstākajiem dzīves ilgumiem pasaulē – 84,8 gadi. Kas veicinājis Singapūras ekonomisko veiksmes stāstu, skaidro eksperte Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāve Lāsma Līdaka, kas vairākus gadus vadīja Latvijas pārstāvniecību Singapūrā.

Raidījumā Diplomātisko pusdienas šoreiz dodamies uz vienu no Karību jūras salu valsti pie Ziemeļamerikas krastiem - uz Bahamu salām jeb oficiāli Bahamu Sadraudzību. Daudziem droši vien uzreiz sāks galvā skanēt slavenā vācu grupas “Boney M” dziesma “I'm Born Again/Bahama Mama”, kurai gan ir reliģiska jēga un tā pat tiek izmantota Japānā budistu ceremonijās. Citiem noteikti prātā nāk uzreiz slavenais alkoholiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu. Vē daudzi klausītāji Bahamu salas atpazīst pēc filmām, kas tur tapušas. Noteikti lielākā dala ir redzējusi "Karību jūras pirātus" un virkni Bonda filmu, kurās Bahamu ainavas ir figurējušas. Holivudas interese par Bahamu salām nepārsteidz. Bet fakts, ka Bahamu salas un viss to 700 salu lielais arhipelāgs nekad nav bijis ASV teritorija, lai arī atrodas ļoti tuvu Floridai, nedaudz pat pārsteidz. Sevišķi ņemot vērā, ka Bahamu salu iedzīvotāji apdzīvo tikai apmēram 30 no valstij piederošajām salām. Te gan ir politiski un ekonomiski skaidrojumi, ka nepilnus 400 tūkstošu iedzīvotāju nelielā valsts ir bijusi izdevīga gan Lielbritānijai, gan arī pašai ASV kā neatkarīgs veidojums. Bet par vienkāršākām lietām starterī runājot – Bahamu nosaukums ir cēlies no spāņu valodas termina “baja mar”. Tas tulkojumā nozīmē "sekla jūra". Kā redzams jebkurā satelītattēlā, ūdens ap Bahamu salām patiešām ir sekls – visam reģionam ir apburoša tirkīza krāsa, kas rodas no baltajām kalcija karbonāta smiltīm seklās jūras dibenā. Stāstot par Bahamām, var sākt ar bēdīgi slaveno Kristoforu Kolumbu, jo viņš, visticamākais, bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja salas un sastapa tur dzīvojošos pamatiedzīvotājus – taino. Bahamu salās arī bija pirmā vieta, kur viņš izkāpa krastā sava pirmā ceļojuma laikā. Viņš gan atnesa postu un nelaimi, kā mēs jau stāstījām arī raidījumā par Kolumbiju. Proti, laika posmā no 1513. gada Bahamu salas lielākoties bija pamestas, jo gandrīz visi vietējie bahamieši tika piespiedu kārtā aizvesti verdzībā vai nomira slimību dēļ, kuras salās ievazāja eiropieši. 1647. gadā tās tika pa jaunam kolonizētas, bet šoreiz ne no spāņu, bet angļu puses. Tieši no Apvienotās karalistes arī Bahamas kļuva neatkarīgas 1973. gadā. Un ar šo saistās vairāki interesanti stāsti – pirmkārt, Bahamu valstij vajadzēja būt lielākai un aptvert visu arhipelāgu. Bet pēc 1973.gada apmēram trīs procenti arhipelāga palika Lielbritānijas īpašumā. Vēl šobrīd pastāv politiskās kustības, kuras aizstāv ideju, lai Tērksas un Kaikosas salas, kas pieder britiem, tiktu pievienotas Bahamu salām. Ja dažas salas Bahamu salu iedzīvotāji zaudēja, tad tas, ko tie saglabāja no britu koloniālā perioda, ir monarhs. Un monarhs ir neviens cits, kā karalis Čārlzs III Vinzors. Respektīvi, Bahamu salas ir viena no 15 Nāciju Sadraudzības valstīm, kur viņš vēl nomināli ir valsts galva. Politiskie lēmumi, protams, Bahamu salu politikā tiek pieņemti parlamentārās demokrātijas ietvaros un valdības vadītājs ir premjerministrs. Runājot par šīs salu valsts ekonomiku, jānorāda, ka Bahamu salām ir trešai augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Ziemeļamerikā un pēc pirktspējas paritātes, tas ir tieši tāds pats ka Latvijai – apmēram 32 tūkstoši eiro. Apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība kopā veido mazāk nekā 7 % no IKP, neskatoties uz valdības stimuliem, kas vērsti uz šo nozaru attīstību. Dažās salās dominē naturālā saimniecība – mazas fermas un neliela apjoma zvejniecība. Bet tā ir ūdenspile jūrā, jo gandrīz visi valsts pārtikas produkti tiek importēti. Galvenokārt no ASV. Lielākā nozare valstī ir tūrisms, kas veido 60% no valsts ienākumiem un pusi no visa darbaspēka nodarbinātības. Finanšu pakalpojumi ir otra svarīgākā Bahamu ekonomikas nozare, kas veido aptuveni 15% no IKP, kam seko arī darījumi ar investīcijām. Bahamu reputāciju nesen iedragāja arī amerikāņu uzņēmēja un bijušā miljardiera Sema Bankmana-Frīda darbības. Viņam piederošai un no Bahamām operējošā kriptovalūtu kompānijai „FTX Trading Ltd.” ir izvirzītas apsūdzības krāpniecībā. 12. decembrī Bankmanu-Frīdu pēc ASV lūgumu arestēja Bahamu policija un daudziem, ieskaitot viņa advokātu, par pārsteigumu, viņš neiebilda tikt izdots ASV, kur viņu par kopā apmēram 1,7 miljardu eiro izkrāpšanu no investoriem sagaidot 115 gadu cietumsods, ja viņu notiesās. Puisis gan ir jauns – viņam ir tikai 30 gadi. Pieņemot, ka visus 115 gadus viņam nepiespriedīs, viņš vēl varētu arī tikt izlaists. Viņš noteikti apelēs pie saviem labdarības projektiem, finansiālā atbalsta cīņai ar Covid, kā arī vegāniskā dzīvesveida, gan mentālajām problēmām, gan arī politiskajiem ziedojumiem demokrātu kampaņai vēlēšanās, lai sods tiktu samazināts. Starp citu, Bankmans-Frīds esot bijis otrais lielākais donors ASV demokrātu partijai uzreiz aiz Džordža Sorosa. Viņa bagātība vienubrīd sasniedza 25 miljardus eiro, un viņš ir iegājis vēsturē, kā cilvēks, kas ir proporcionāli vienas dienas laikā zaudējis visvairāk no saviem uzkrājumiem – respektīvi, 95 procentus no savas vērtības. Rezultātā „FTX” nedienas tiek pielīdzinātas gan „Enron” bēdīgi slavenajam bankrotam, gan arī Bērnija Medofa noziedzīgajai finanšu piramīdai. Bankmans-Frīds kļuva slavens ne tikai ar to, ka mēģināja radīt savu kriptovalūtu, bet pat veselu kriptovalūtu spekulāciju tirgu vai pat kriptovalūtu centrālo banku. Kas ir kriptovalūtas un kāds ir to spožums un posts, skaidro "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

Ir kristiešu Ziemassvētku laiks un ir pienācis parunāt beidzot sīkāk par pašu sīkāko pasaules valsti. Un šī pati mazākā pasaules suverēnā valsts ir Svētais Krēsls, kura atrašanās vieta ir Vatikānā jeb oficiāli Vatikāna pilsētvalstī. Vatikāns ir neliels anklāvs Romas pilsētas ietvaros, tādēļ ļoti bieži Svētais Krēsls un Vatikāns tiek lietoti kā sinonīmi. Līdz galam precīzi tas tomēr nav. Līdzībās runājot, Vatikāns ir Svētā Krēsla galvaspilsēta. Un tas ir būtiski – jo Svētajam Krēslam un Vatikāna pilsētvalstij ir pat dažādi ģerboņi. Faktiski tas ir viens un tas pats ģerbonis, bet atslēgu krāsas ģerbonī katrai no šīm politiskajām vienībām ir apgrieztā veidā. Svēto Krēslu 1. gadsimtā esot dibinājuši svētie Pēteris un Pāvils, kas to tehniski padara arī par vienu no senākajām valstīm pasaulē. Un Svētais Krēsls diplomātiski un politiski ir Katoļu Baznīcas politiskā virsvadība, kam ir nodibinātas diplomātiskās attiecības ar 183 pasaules valstīm un tas ir arī pastāvīgās novērotājvalsts sastāvā Apvienoto Nāciju Organizācijā. Vatikāns un Svētais krēsls ir intelektuāli aizraujoši politiskie veidojumi. Atsevišķi pētnieki pat ir secinājuši, ka šis faktiskais viens mikrorajons Romas pilsētas ietvaros ir lielākais izglītības un veselības aprūpes nodrošinātājs pasaulē. Neejot tālākos vēsturiskos diskursos un tikai pieminot pamatlietas par Vatikānu/ Svēto Krēslu, jāpatur prātā, ka pavēstu vara Eiropā visvairāk sāka samazināties pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā, kas ielika idejiskos pamatus mūsdienu valstu suverenitātes principam. Proti, ka neviens politisks spēks nav augstāks par valsts vadītāju. Monarhu tajā laikā. Nākamais varas sabrukuma posms bija idejiskās izmaiņas Apgaismības periodā, kad baznīcu dogmatisms un konservatīvisms tika aizstāts ar ticību zinātnei, racionālajam prātam un humānismam. Tas sakrita arī ar 19. gadsimta itāļu nacionālismu un mūsdienu Itālijas veidošanās aizsākumiem. Itālija 1870. gadā likvidēja vairāk nekā tūkstoš gadus pastāvējušos Pāvesta valsti. Konflikti un cīņa par varu, protams, turpinājās līdz mūsdienu teritoriālajās un varas robežās Svētais Krēsls nonāca 1929. gadā pēc Laterāna līgumu noslēgšanas starp tā brīža Itālijas diktatoru Benito Musolīni un pāvestu Piju Vienpadsmito. Mūsdienās Svētais Krēsls ir arī viena no pasaulē pēdējām absolūtajām monarhijām. Pārējās pasaules valstīs ir konstitucionālās monarhijas ar valdnieka ierobežotu varu vai republikāniska pārvaldes forma. Un Vatikāns šajā ziņā ir nonācis visnotaļ interesantā kompānijā, jo citas sešas monarhijas pamatā ir Arābijas pussalā – tās ir Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Omāna, Saūda Arābija, kā arī papildus vēl Svatini Āfrikā un Bruneja Austrumāzijā. Katoļu baznīcas vēsture ir raiba un pilna ar neiedomājamām lietām. Markam Tvenam bija teiciens: “Patiesība ir dīvaināka par izdomu. Bet tas ir tikai tādēļ, ka izdomai ir jāpieturas pie iespējamības loģikas, kamēr patiesībai tas nav jādara.” Un šis teiciens ir perfekti attiecināms uz katoļu baznīcas vēsturi. Palasiet vēstures grāmatas, ja neticat. Tādēļ šodien mēs mirkli vairāk pievērsīsimies pāris citām lietām, kas ir mazāk apspriestas – Svētā Krēsla ārpolitikai un ekonomikai. Šīs pundurvalsts diplomātiskā un politiskā ietekme ir daudz lielāka nekā citām līdzīgām valstīm. Proti, lai arī Vatikāna teritorijā īsti pat nav pastāvīgo iedzīvotāju un tiek rēķināts, ka tur dzīvo tikai viens tūkstotis cilvēku, Katoļu baznīcas klientu skaits tiek rēķināts vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē. Cilvēki dažādās pasaules valstīs tāpat pakļaujas savu laicīgo valdību likumiem un noteikumiem, bet to vērtību skalu un izpratnes par pasaules notikumiem ietekmē Katoļu baznīcas pārstāvji. Un šī “maigā vara”, akadēmiskos terminos izsakoties, ir Vatikāna lielākais spēks. Tādēļ arī lielākā daļa pasaules valstu ir nodibinājušas diplomātiskās attiecības ar Svēto Krēslu un no tām lielākajai daļai ir arī rezidējošās vēstniecības. Kas ir interesanti, tad Svētais Krēsls ir oficiālās diplomātiskās attiecībās ar Ķīnas Republiku jeb Taivānu, bet tam nav diplomātisko attiecību ar lielo Ķīnas Tautas Republiku. Diplomātisko attiecību Vatikānam nav arī ar Saūda Arābiju, Afganistānu un vēl vairākām ANO valstīm. Un tādēļ konkrētā lieta, kuru gribam aplūkot Vatikāna ārpolitikas kontekstā, ir intriģējošais fakts, ka Svētais Krēsls ir pastāvīga novērotāja statusā ANO. ANO starptautiski atzītas ir 193 valstis un ir divas pastāvīgās novērotājvalstis – Svētais Krēsls un Palestīnas Valsts. Lai arī Svētais Krēsls nav ANO dalībvalsts, kopš 1964. gada tam ir šis novērotājvalsts statuss. Šo savdabīgo fenomenu palsāk skaidro Andris Priede, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents un Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes mācītājs. Svētais Krēsls gan ir arī novērotāja statusā gan tādās starptautiskās organizācijās kā Eiropas Padome, Arābu Līga un Amerikas valstu organizācija. Attiecīgi – Svētais Krēsls varētu būt uzskatāms par tādu kā milzīgu diplomātisko dienestu ar globālu tvērumu. Bet, lai tādu uzturētu vajag naudu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dosimies uz kādu arhipelāga valsti Rietumāzijā, kas ir slavena ar savām pērlēm, plaukstošo ekonomiku un bagāto vēsturi. Dosimies uz islāma konstitucionālo monarhiju Bahreini, jeb oficiāli Bahreinas Karalisti. Tās teritorija sastāv no 33 salām un valsts ir viens no ietekmīgākajiem arābu centriem Tuvajos Austrumos. Bahreina ir īpaša ar to, ka tā ieņem trešo vietu starp mazākajām Āzijas valstīm. Vienīgās divas valstis, kas ir mazākas par Bahreinu, ir Singapūra, kas ir pilsētvalsts; un Maldīvu salas. Tādēļ, lai gan sākotnēji Bahreina bija 33 salu arhipelāgs, plašie zemes uzvēršanas un salu būvēšanas projekti ir palielinājuši salu skaitu līdz 84. 1,5 miljonu iedzīvotāju nelielās valsts nosaukums nāk no arābu vārda "al-Bahrayn". Saknes vārds “Bahr” nozīmē “jūra”, un Bahreina ir tā divējāda forma. Tāpēc burtiskais tulkojums ir “divas jūras”, kas attiecas uz ūdeņiem, kas ieskauj valsti. Tas interesanti arī tādēļ, ka Bahreinā nav upju, ezeru vai strautu. Faktiski vairāk nekā 90 procenti valsts teritorijas ir tuksnesis. Rezultātā Bahreinai ir arī viszemākais saldūdens krājums pasaulē. Valsts iegūst ierobežotu gruntsūdeņu daudzumu no Dammamas ūdens nesējslāņa. Lai risinātu šo valsts ir pievērsusies jūras ūdens atsāļošanai. Tomēr energoietilpīgais process palielina ūdens izmaksas, ka arī kaitē videi, jo liekā sāls nonāk atpakaļ jūrā, palielinot sāļumu. Un vēl viens mazāk zināms fakts ir tas, ka Bahreina ir viena no tikai četrām valstīm pasaulē, kurā dzīvo vairākums šiītu. Tiek lēsts, ka šiītu kopiena veido aptuveni 55–70% Bahreinas pilsoņu un sunnītu kopiena 30–45%. Atgādināsim, ka galvenā atšķirība ir pārliecība par to, kam vajadzēja kļūt par pravieša Muhameda pēcteci. Tā, sunnīti koncentrējas uz to, lai sekotu pravieša piemēram, kamēr šiīti koncentrējas uz Muhameda ģimenes izcelsmi un atzīst imamu mācību nozīmīgumu. Kopš 1970. gadiem domstarpības un spriedze starp sunnītu un šiītu kopienām Tuvo Austrumu daļās ir būtiski augusi. Atklājumu laikmetā portugāļu jūrnieki pārņēma kontroli pār Bahreinu un 16. gadsimtā 80 gadus pārvaldīja valsti. Portugāļi tomēr nebija nozīmīgākais politiskais spēks Bahreinas vēsturē. Bahreina ir vairāk zināma ar to, ka vairāk nekā 200 gadus to pārvalda viena ģimene. Kopš 1783. gada Bahreinu pārvalda Al Khalifa ģimene. Al Khalifa ģimenes locekļi no Utubu cilts iekaroja Bahreinu no savas bāzes Zubarā (tagadējā Katara), izdzenot persiešus. Mūsdienās Al Khalifa ģimenes locekļi ieņem nozīmīgus amatus valdībā, un pat valsts premjerministrs Salmans bin Hamads Al Khalifa ir no Al Khalifa ģimenes. Interesanti, ka Al Khalifa ģimene ir sunnīti, savukārt lielākā daļa Bahreinas iedzīvotāju ir šiīti. Tādēļ dihotomija starp sunnītu valdniekiem un valsts vairākuma šiītu iedzīvotājiem ir veicinājusi valsts ilgstošo nelīdzsvarotību reliģiskajā un kultūras plāksnē. Bahreinas šiītu vairākums jau sen ir sūdzējies par Al Khalifa ģimenes diskrimināciju gandrīz visos dzīves aspektos, tostarp reliģisko, sociālo, politisko un kultūras tiesību jomā. Tas bieži ir arī izraisījis spriedzi pret Al Khalifa ģimeni un valdību, no kurām visievērojamākā bija neveiksmīgā sacelšanās 2011. gadā. Bahreina ir arī bijušais britu protektorāts. Valdošā Al Khalifa ģimene parakstīja vairākus līgumus ar britiem apmaiņā pret viņu kā Bahreinas valdnieku leģitimitātes nostiprināšanu un palīdzot aizsargāt viņu īpašumus. Laika gaitā šie līgumi noveda pie tā, ka Bahreina 18. gadsimtā kļuva par Britu impērijas protektorātu. Bahreina palika Lielbritānijas pārvaldībā līdz 1971. gadam, kad tā ieguva pilnīgu neatkarību. Mūsdienām Bahreina diemžēl ir pazīstama ar nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem. Valdība veic nopietnus pārkāpumus, tostarp spīdzināšanu, kā arī īsteno vārda un pulcēšanās brīvības apspiešanu. Valstī ir ļoti populāra ir arī nāvessodu izpilde. Kopš 2011. gada Bahreinā nāvessodam bija noteikts de facto moratorijs, bet  process atjaunots 2017. gadā. Pēdējo piecu gadu laikā nāvessods nošaujot izpildīts sešiem cilvēkiem. Un šī gada oktobri vēl astoņiem, tika piespriests nāvessods. Visbiežāk nāvessodu piespriež par narkotiku kontrabandu, slepkavībām un izvarošanām. Bahreinā nāvessodu var izpildīt tikai pēc tam, kad valsts karalis Hamads bin Isa Al-Khalifa faktiski ratificē spriedumu. Viņam ir tiesības ratificēt, mainīt vai apžēlot spriedumus. Šobrīd 26 cilvēkiem ir piespriests nāvessods, kas tiks izpildīts, tiklīdz karalis ratificēs spriedumu. Par to, kādēļ Bahreina sastopas ar tik izteiktiem cilvēktiesību pārkāpumiem un kāpēc oktobrī atkal tika piespriests nāvessods vairākiem cilvēkiem, jautājām doktorei Činzijai Bianko, domnīcas Eiropas Ārējo attiecību padome viespētniecei.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu salu valsti, kas atrodas Klusā okeāna dienvidos. Dodamies uz Vanuatu jeb Vanuatu Republiku. Šis arhipelāgs sastāv no 83 mazām salām, no kurām aptuveni 65 ir apdzīvotas. Un starp citu, lai gan Vanuatu noteikti nav bagātākā valsts pasaulē, tā noteikti ir bagātākā smaidu ziņā. Jo saskaņā ar „Happy Planet Index”, Vanuatu ir ierindota starp četrām laimīgākajām valstīm pasaulē un laimīgākajām ārpus Amerikas. Reitingā ir ņemts vērā paredzamais dzīves ilgums, nevienlīdzības, labklājības un ekoloģiskā pēdas līmenis. Kas vēl ir interesanti, Vanuatu ir vairāk nekā 130 vietējās okeāna valodas un trīs oficiālās valodas. Lielākā daļa cilvēku runā aizraujošā „pidgin” angļu valodā, ko sauc parbBislama. Kam seko angļu valoda un, visbeidzot, franču valoda. Vanuatu ir arī viena no 45 pasaules valstīm, kur puse iedzīvotāju runā angliski. Mazāk zināms, bet šī ir valsts, kas praktizējusi kanibālismu. Pēdējā reģistrētā nogalināšana Vanuatu notika 1969. gadā. Lai gan kanibālisms vairs netiek praktizēts, ierastās gatavošanas prasmes joprojām tiek nodotas paaudzēs. Informācija liecina, ka gatavošanas laiks cilvēkam ir 3 līdz 5 stundas. Un salā vēl aizvien ir saglabājusies vecā kanibālsma krāsns. Valsts ir likusi pamatu arī gumijlēkšanas sportam. Vasarsvētkos vietējie iedzīvotāji ceļ 20-30 metrus augstus torņus, un ciemata iedzīvotāji veic rituālu, kas pazīstams ar nosaukumu „Nanggol” - viņi piestiprina vīnogulājus pie potītēm un lec no torņa. Vanuatu pat ir pieprasījusi honorārus no starptautiskajiem uzņēmumiem par šīs tradīciju zādzību. Sākot ar 2020. gadu, šis jautājums tagad ir iekļauts Vanuatu likumos ar likumprojektu, lai aizsargātu Vanuatu tradicionālās zināšanas, nepārprotami pieminot Nagoļa lēcienu Vasarsvētku dienvidos un tā “līdzību” ar gumijlēkšanu. Stāstot par mūsdienu valsts politiku, ir jāsaka, ka Vanuatu pastāv daudzpartiju sistēma. Desmitgadēs pēc neatkarības iegūšanas uz angliski orientētā Vanua'aku partija un uz franču orientētā Mēreno partiju savienība sadrumstalojās daudzās mazākās partijās, kuras nosaka personības politika, nevis ideoloģija. Savukārt, politiskās kultūras pamatā ir klientelisms – deputātiem ir piešķirta nauda, ko tērēt saviem vēlētājiem, un vēlētāji kandidātus vērtē galvenokārt pēc viņu spējas piesaistīt resursus savās kopienās, nevis pēc nacionālās politikas pozīcijām. Tāpat parlamentā ir ļoti maz sieviešu deputātu, kas ir skaidrojams ar sieviešu lomu sabiedrībā. Līdz šim valsts parlamentā ir bijušas tikai sešas sievietes, kopš tā pirms 42 gadiem ieguva neatkarību. Lai gan kukuļošana Vanuatu ikdienas dzīvē nav izplatīta, tās politiskā sistēma tiek plaši uztverta kā ārkārtīgi korumpēta. Tomēr no 2018. gada Vanuatu ieviesa jaunus tiesību aktus, lai uzlabotu piekļuvi informācijai, paverot valdībai lielāku atbildību un pilsoņu līdzdalību. Šīs izmaiņas ir uzlabojušas Vanuatu vietu Korupcijas uztveres indeksā. Vanuatu ekonomikas pamatā ir maza mēroga lauksaimniecība, kas nodrošina iztiku aptuveni divām trešdaļām iedzīvotāju, sākot no naturālās lauksaimniecības līdz kokosriekstu un citu labības kultūru sīksaimniecībām. Kopra ir neapšaubāmi vissvarīgākā naudas kultūra, kas veido vairāk nekā 35% no Vanuatu eksporta, kam seko kokmateriāli, liellopu gaļa un kakao. Makšķerēšana, ārzonas finanšu pakalpojumi un tūrisms ar vairāk nekā 330 tūkstošiem apmeklētāju ir papildus ekonomikas balsti. Lai gan jāsaka, ka valsts tūrisms ir piedzīvojis grūtības pēc tam, kad Efate, visapdzīvotāko un tūristu iecienītāko salu, 2015. gadā nopostīja tropiskais ciklons. Runājot par dabas katastrofām, Vanuatu ir viena no visbīstamākajām valstīm pasaulē. Valsts atrodas virs „uguns gredzena”, kas ir ceļš gar Kluso okeānu, kuram ir liela iespēja piedzīvot zemestrīces, vētras, plūdus, sausumu un jūras līmeņa paaugstināšanos. Pastāvīgās infrastruktūras grūtības Portvilas Bauerfīldas lidostā ir izraisījušas gaisa satiksmes traucējumus, vēl vairāk apgrūtinot tūristu piesaisti. Austrālija un Jaunzēlande ir galvenie tūristu un ārvalstu palīdzības avoti. Ekonomisko attīstību kavē atkarība no salīdzinoši neliela preču eksporta, neaizsargātība pret dabas katastrofām un lielie attālumi no galvenajiem tirgiem un starp salām. Reaģējot uz ārvalstu bažām, valdība ir solījusi stingrāk regulēt tās ārzonu finanšu centra darbību. Vanuatu ir slavena ar tās zelta pasu sistēmu, kuru Eiropas Komisija ir ierosinājusi apturēt, jo pastāv bažas par Klusā okeāna valsts pretrunīgo shēmu. Zelta pašu sistēma paredz pilsonību pēc ieguldījuma programmas, kura atļauj ārvalstu pilsoņiem iegādāties Vanuatu pilsonību par 123 tūkstošiem eiro, pats process parasti ilgst nedaudz vairāk nekā mēnesi. Vanuatu ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, un pēc Pasaules Bankas datiem IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2600 eiro, kas ir 11 reizes mazāks nekā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju. Pasu pārdošana ir lielākais Vanuatu valdības ieņēmumu avots, tā veido 42% no visiem valdības ieņēmumiem. Vanuatu ekonomiku analizē Karību reģiona advokāte un ekonomiste Marla Dukharana.

Dodamies uz Horvātijas Republiku, kura atrodas Balkānos un ir jaunākā Eiropas Savienības dalībvalsts. Horvātija Eiropas Savienībai pievienojās 2013. gada 1. jūlijā un no nākamā gada 1. janvāra pievienosies arī Šengenas zonai un eirozonai. Tāpat ir vērts pieminēt, ka Horvātijas teritorija, senais piejūras apgabals Dalmācija ir izcelsmes vieta dalmāciešu suņu šķirnei. Nerunāsim detalizētāk arī par to, ka Dubrovniki ir "King’s Landing" jeb latviskotajā variantā Karaļa osta. Tie, kas pazīst Džordža RR Mārtina darbu “Dziesma par ledu un uguni” sapratīs, ka runa ir par Troņu spēli – gan kā grāmatu, gan kā seriālu. Jaunajā seriālā “Pūķa nams” arī galvaspilsēta ir filmēta Dubrovnikos. Pat, ja astotajā sezonā “Troņu spēles” sezonā vienā brīdī šķita, ka pilsēta pārvietojusies pēkšņi uz tuksneša vidu, tā tāpat bija filmēta Dubrovnikos. Ne velti Dubrovniki tiek saukti arī par “Adrijas jūras pērli”. Vismaz tā to esot nosaucis dzejnieks Bairons. Nebrīnos, ka valsts ir ļoti populāra filmu industrijai. Un tūrismam – Horvātija esot starp pasaulē 20 populārākajiem tūristu galamērķiem. 4,2 miljonus iedzīvotāju lielā valsts vēsturiski ir bijusi daļa no dažādiem politiskajiem veidojumiem. Visnesenāk – Dienvidslāvijas sastāvā līdz 1991. gadam. Dienvidslāvijas sabrukums Horvātijai nozīmēja karu pret serbiem un to dominēto dienvidslāvu armiju līdz 1994. gadam. Faktiski gan pēdējā serbu kontrolētā teritorija horvātiem tika atdota tikai 1998. gadā. Kopš tā laika valsts ir ļoti mērķtiecīgi virzījusies karā zaudētās ekonomikas atjaunošanas virzienā, ar mērķi pievienoties ES un NATO. Kara rezultātā smagi cieta valsts ekonomika, valstij zaudējot apmēram 40 procentus no kopējā iekšzemes kopprodukta. Sevišķi, protams, grūti klājās tūrisma industrijai. Uzskata, ka tūrisma industrija vēl šodien nav pilnībā atkopusies, lai arī veido apmēram 20 procentus no modernās valsts IKP un dod vairāk nekā 10 miljardu eiro ieņēmumus katru gadu. Horvātijā ir ļoti liels skaits UNESCO pasaules materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos iekļauto vietu un lietu. Valstij pieder 1246 salas un saliņas, kā arī apmēram 10 procenti valsts teritorijas ir skaisti dabas parki un rezervāti. Un pieliekot klāt milzīgo saulaino dienu skaitu, tūrisma industrijas pievilcīgums un ekonomiskais spēks ir neapšaubāms. Horvātijas ekonomika ir daudzveidīga un tūrisms nav vienīgais ieņēmumu avots. Proti, modernās vēstures laikā Horvātija kara dēļ zaudēja ne tikai infrastruktūru un lielu daļu saimniecības, bet arī pirmo ārvalstu investīciju vilni, kas Dienvidu un Austrumeiropā ienāca 1990. gadu sākumā. Tostarp arī Latvijā, protams. Tas bija stabilais ceļš NATO un Eiropas Savienības virzienā, kas jau 2000. gadu vidū sāka ienest uzticību Horvātijas ekonomiskai izaugsmei, valsts stabilitātei un uzticamībai investoru acīs. Ekonomika gan tāpat paliek vēl trausla, jo investīciju klimats ir sarežģīts, korupcijas riski saglabājas, nevienlīdzīga ir arī attīstība dažādos reģionos, neefektīva tieslietu sistēma, kā arī valsts ir piedzīvojusi smadzeņu aizplūšanu un citām ES valstīm. Horvātijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc Pasaules Bankas datiem ir 32,5 tūkstoši eiro, kamēr Latvijas ir 600 eiro lielāks. Vidējā mēnešalga valstī šogad ir 1035 eiro, Latvijas rādītājs, pēc tās pašas metodoloģijas rēķinot, ir 1225 eiro. Tas, protams, pirms nodokļiem. Rezumējot, Horvātija, lai arī ir jaunākā ES valsts, nav nabadzīgākā. Horvātija Eiropas Savienības iestāšanās procesa ietvaros ir bijusi ļoti mērķtiecīga. Tā 2003. gadā pieteicās iestāties un gribēja pievienoties 2007. gadā. Tas būtu bijis rekordīss laiks, ja tas būtu izdevies. Realitātē tas prasīja 10 gadus. Iestāšanas sarunas ieilga, jo visās jomās Horvātijai, protams, negāja tik vienkārši. Šobrīd Horvātija Eiropas integrācijā ir apsteigusi Bulgāriju un Rumāniju. Abas reģiona kaimiņvalstis pievienojās ES jau 2007. gadā. Ne viena, ne otra nav tikušas ne eirozonā, ne Šengenas zonā vēl. Horvātija kļūs par divdesmito eirozonas dalībvalsti un iekļausies institucionāli un politiski ES kodolā ātrāk nekā varbūt daudzi gaidīja. Mērķtiecība un izlēmība atmaksājas. Pastāstīt par to, kā pievienošanās eirozonai un Šengenai ietekmē Horvātijas pašsajūtu kā Eiropas Savienības valstij, lūdzām Horvātijas Attīstības un starptautisko attiecību institūta Eiropas Integrācijas departamenta bijušajai vadītājai doktorei Višņai Samardžijai.

Dodamies uz maz apdzīvotu valsti Rietumāfrikā, kas robežojas ar Rietumsahāru ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mali austrumos un dienvidos un Senegālu dienvidrietumos. Tai ir arī krasta līnija gar Atlantijas okeānu uz rietumiem. Dodamies uz Mauritāniju, nejaukt ar Maurīciju. Valsts oficiālais nosaukums, starp citu, ir Mauritānijas Islāma Republika. Valsts nosaukums Mauritānija ir cēlies no senās Mauritānijas karalistes, kas pati ir cēlusies no mauriem, berberu valodā runājošiem cilvēkiem Āfrikas ziemeļrietumos. Mūsdienu Mauritānijas galvaspilsētas Nuakšota vārds ir cēlies no berberu vārda “nawakshut”, kas nozīmē “vēju vieta”. Diezgan poētiski, zinot, ka daļu valsts teritorijas klāj tuksnesis. Šis raidījums būs diezgan drūms, jo runājam daudz par verdzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ka arī valsts lielo nabadzību un savādo skaistuma izpratni. Vēsturiski pirms valsts kļuva par Francijas koloniju tieši berberi un bafūri bija vieni no pirmajiem, kas apmetās uz dzīvi tagadējās Mauritānijas teritorijā. Šīs grupas veido aptuveni vienu trešdaļu no Mauritānijas etniskā sastāva.  Pārējās Mauritānijas etniskās grupas ir cēlušās no bijušajām paverdzinātajām tautām un Subsahāras etniskajām grupām. Šīs trīs grupas ir organizētas saskaņā ar stingru kastu sistēmu ar dziļām etniskām šķeltnēm. Savukārt, runājot par Mauritāniju un politiku, būtu jāsāk ar to, ka tā ir bijusī Francijas kolonija, un Mauritānija savu neatkarību no Francijas ieguva tikai 1960. gadā. Jaunās Mauritānijas politika aizsākās kā vienas partijas autoritārs režīms, kas kļuva par 49 gadus ilgu diktatūru, kuru raksturoja dažādas kļūdainas vēlēšanas, neveiksmīgi mēģinājumi izveidot demokrātiju un militāri apvērsumi. Līdz pat 2019. gada vēlēšanām valsts nebija piedzīvojusi miermīlīgu varas pāreju. 2019. gadā pie varas nāca Mohameds Oulds Čeihs Ghazuani un viņa inaugurācija iezīmēja pirmo miermīlīgo varas pāreju no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta uz citu, nostiprinot valsts demokratizēšanos. Tomēr, neskatoties varbūt uz politisku demokratizēšanos, valstī vēl aizvien pastāv verdzība. Verdzība Mauritānijā ir bijusi izplatīta jau sen. Valstī ekonomiski un politiski dominējošie arābi un amazighi, saukti par bidānu, vēsturiski paverdzināja melnādainos cilvēkus no Ziemeļrietumu Sahāras, bieži saukti arī par melnajiem mauriem. Lielākā daļa agrāk paverdzināto cilvēku un viņu pēcnācēji ir pazīstami kā haratīni un veido atsevišķu etnolingvistisko grupu. Viņi runā hassaniya — vietējā arābu dialektā, kurā runā arī bidāņi, un veido aptuveni 40 procentus no Mauritānijas iedzīvotājiem. Lai arī Francija pasludināja verdzības izbeigšanu Mauritānijā 1905. gadā vēl tās koloniālās okupācijas laikā, tomēr galu galā tā pati atteicās izpildīt šo lēmumu. Iemesls ir tāds, ka Francija vēlējās ievērot vietējās tradīcijas un Mauritānijas sociālo struktūru, vienlaikus aizsargājot koloniālo un vietējo ekonomiku. Pakāpeniski attīstījās divas pozīcijas, pirmā, kurā vergu tirdzniecība tika nošķirta un ko uzskatīja par nelikumīgu, kā to pieprasīja koloniālā lielvara Francija. Un otra – mājas verdzība, ko sankcionēja islāms, un tādējādi tā bija atļauta vai vismaz pieļauta. Tāpēc atcelšanas pilnīgu īstenošanu kavēja Francijas politisko un ekonomisko interešu kombinācija un spiediens no Mauritānijas vergu īpašniekiem, kuru intereses bieži vien krustojās ar koloniālajām interesēm. 1981. gadā Mauritānija padarīja verdzību par nelikumīgu, tā bija pēdējā valsts pasaulē, kas to izdarīja. Tomēr desmitiem tūkstoši cilvēku – galvenokārt no haratiešu vai afromauritāniešu minoritātēm – joprojām dzīvo kā vergu strādnieki, mājkalpotāji vai līgavas bērni. Vietējās tiesību grupas ziņo, ka aptuveni līdz 20 procentu iedzīvotāju ir paverdzināti, un katrs otrais haratietis ir spiests strādāt fermās vai mājās bez brīvības, izglītības vai atalgojuma. Papildus ir izveidojusies arī stingra kastu sistēma, kas pastāv līdz pat mūsdienām, un tumšādainie iedzīvotāji pieder saviem gaišākiem “saimniekiem”. Vergu statuss tiek nodots no mātes bērnam, bet verdzības apkarošanas aktīvistus regulāri aiztur un spīdzina. Vvaldošie arābu-berberi ieņem augstākus amatus valdībā, savukārt tumšādainie haratieši un afromauritānieši ir nepietiekami pārstāvēti vadošos amatos un saskaras ar daudziem šķēršļiem sabiedrībā, sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar labi apmaksātu darbu. Haratīni veic daudzus darbus, ko arābu berberi uzskata par netīriem vai pazemojošiem, piemēram, strādājot vietējos tirgos. Vēl viena problēma – valdība regulāri noliedz verdzības esamību Mauritānijā, tā vietā slavējot sevi par šīs prakses izskaušanu. Par Mauritānijas verdzības sistēmas īpatnībām vairāk stāsta Bubakars Oulds Messauds, kurš savulaik dibināja organizāciju „SOS Esclaves Mauritanie” un arī pats nāk no vergu ģimenes.

Šajā reizē stāsts par Kataru jeb oficiāli Kataras valsti, kas atrodas Rietumāzijā. Starp citu, vienīgā valsts ar ko Katara robežojās ir Saūda Arābija, no pārējām debespusēm Kataru apskalo Persijas līcis. Katara ir otrā plakanākā valsts pasaulē, un tās augstākais punkts atrodas tikai 103 metru augstumā. Plakanākas par Kataru ir tikai Maldīvu salas, šo valsti jau apskatījām mūsu raidījumā, bet atgādināsim, Maldivu salu augstākais punkts ir 1,8 metri. Katara ir par veseliem diviem metriem augstāka, nekā tā bija pirms 400 gadiem. Valsts ir lēnām pieaugusi ģeoloģiskā pacēluma dēļ.  Bet valsts nosaukums radies jau 1. gadsimta vidū, kad romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais tagadējos Kataras iedzīvotājus dēvēja par “Catharrei”. Pats vārds Katara tika lietota līdz pat 18. gadsimtam. Vienlaikus ar šo izplatītāko rakstību, pastāvēja vairākas variācijas, tostarp Katr, Kattar un Guttur. Līdz Katara tika oficiāli pieņemta par valsts nosaukumu. Divus ar pusi miljonus iedzīvotāju liela valsts ir neapšaubāmi pievilcīga valsts emigrantiem, kuri šeit ierodas lielisko laikapstākļu, nesteidzīgā dzīvesveida un, protams, beznodokļu algu dēļ. Katarā bez vīzām var ieceļot vairāk nekā 90 valstu pilsoņi. Kataras pievilcība ir tik liela, ka šobrīd valstī dzīvo vairāk nekā divi miljoni emigrantu, kuri pārstāv simts astoņdesmit dažādas tautības. Līdz ar to paši katarieši ir mazākumā, turklāt ievērojami mazākumā, jo pašu Kataras iedzīvotāju ir tikai aptuveni 15 procenti. Vēl viena mazāk zināma lieta - Katarā ir visaugstākā vīriešu un sieviešu attiecība pasaulē. Valstī ir aptuveni 299 vīrieši uz 100 sievietēm. Sieviešu īpatsvars ir 25 procenti, salīdzinot ar gandrīz 75 procentiem vīriešu. Kas nozīmē, ka Katarā ir par 1,46 miljoniem vairāk vīriešu nekā sieviešu. Tāda, attiecība veidojās galvenokārt tāpēc, ka Katarā ir liels imigrantu skaits un tie ir pamatā ir vīrieši, kas ir pagaidu darbinieki. Stāstot par Kataru, gribētos detalizētāk izskaidrot tieši valsts politisko sistēmu. Tātad, Katara ir daļēji konstitucionāla monarhija, kurā emīrs ir valsts vadītājs un izpilddirektors, bet premjerministrs ir valdības vadītājs. Saskaņā ar Kataras konstitūciju daļēji ievēlētajai Konsultatīvajai asamblejai ir ierobežotas iespējas noraidīt tiesību aktus un atlaist ministrus. Tomēr, lai gan Katara oficiāli ir daļēji konstitucionāla monarhija, plašās monarhijas saglabātās pilnvaras joprojām robežojas ar absolūtu monarhiju. 2003. gadā Katara gan pieņēma konstitūciju, kas paredzēja ievēlēt 30 no 45 konsultatīvās asamblejas locekļus, un referendumā šī konstitūcija tika apstiprināta ar pārliecinošu balsu vairākumu – gandrīz 98% to atbalstīja. Kataru pārvalda emīrs – Šeihs Tamims bin Hamads Al Thani, kam ir ekskluzīvas pilnvaras iecelt premjerministru un kabineta ministrus, kuri kopā veido Ministru padomi, kas ir augstākā izpildvara valstī. Al Thani ģimene ir tā, kas ir pārvaldījusī Kataru kopš valsts pirmsākumiem un tieši Al Thani ģimene 1868. gadā parakstīja līgumu ar britiem, kas atzina valsts atsevišķo statusu un atļāva kļūt neatkarīgai. Kā zināms, vēsturiski, pēc Osmaņu varas tāpat kā daudzas citas valstis reģionā, arī Katara kļuva par Lielbritānijas protektorātu 20. gadsimta sākumā līdz pat neatkarības iegūšanai 1971. gadā. Runājot par Konsultatīvo asambleju, tā sastāv no 30 tautas vēlētiem pārstāvjiem un 15 emīra ieceltiem cilvēkiem. Tā var bloķēt tiesību aktu pieņemšanu ar vienkāršu balsu vairākumu un var atlaist ministrus, tostarp premjerministru, ar divu trešdaļu balsu. Asamblejas pirmās vēlēšanas notika 2021. gada oktobrī pēc vairākkārtējas atlikšanas. Tas ir neliels radītājs valsts brīvībai un opozīcijai. Konstitūcija par Konsultatīvo asambleju pieņemta jau 2003. gadā. Starp citu Kataras tiesību akti neļauj dibināt politiskas struktūras vai arodbiedrības. Un šis ir radītājs vēl vienai nozīmīgai problēmai – cilvēktiesību pārkāpumiem darba tirgū. Īpaši, aktuāli šī problēma kļuva sakarā ar plānoto futbola Pasaules kausu Katarā, kas arī izcēla problēmu. Katara ir pirmā arābu valsts, kas rīko FIFA Pasaules kausu, kas sāksies jau pēc dažām dienām. Un šo notikumu tiešām gaida daudzi, jo uzskata, ka tas būs viens no aizraujošākajiem notikumiem FIFA Pasaules kausā. Ne tikai tādēļ, ka Katara ir mazākā valsts, kas jebkad to uzņems, un vienīgā, kas to rīkos ziemā. Tāpat tas būs pirmais Pasaules kauss, kurā nebūs oglekļa emisiju – Katarā tiks uzbūvēta 800 MW saules enerģijas stacija, lai nodrošinātu turnīru. Par to, kā futbols var spēlēt arī politiku, precīzāk, kā politiskie un cilvēktiesību skandāli ir ietekmējuši vai tomēr ne čempionātu, jautājām sporta žurnālistam un televīzijas komentētājam Anatolijam Kreipānam.

Dodamies uz vienu no mazākajām Āfrikas valstīm - uz Ekvatoriālo Gvineju jeb Ekvatoriālās Gvinejas Republiku. Šī būs trešā Gvineja, ko aplūkojam raidījumā. Kopā pasaulē ir četras valstis, kuru nosaukumā ir vārds Gvineja. Tā pastāv, Ekvatoriālā Gvineja, Gvineja, Gvineja-Bisava Āfrikā un Papua-Jaungvineja Okeānijā un Āzijā. Ekvatoriālās Gvinejas nosaukums ir saistīts ar valsts atrašanās vietu. Valsts atrodas Rietumāfrikā gar Gvinejas līci un stiepjas uz ziemeļiem līdz Sāhelai. Savukārt “Ekvatoriālā” daļa attiecas uz valsts stāvokli tieši uz ziemeļiem no ekvatora. Vienkāršojot, valsts robežojas ar Kamerūnu un Gabonu. Ekvatoriālā Gvineja sastāv no Rio Muni kontinentālajā Āfrikā, kas ir pazīstama arī kā Kontinentālā Ekvatoriālā Gvineja un papildus piecām salām, tādejādi kopā saukta par Ekvatoriālo Gvineju. Tā ir arī vienīgā Āfrikas valsts, kas ne tikai galvenokārt runā spāniski, bet kurai ir arī oficiāla valoda spāņu. Galvaspilsēta Malabo ir pazīstama ar savu Spānijas koloniālo arhitektūru. Kamēr Ekvatoriālās Gvinejas kaimiņvalstis Kamerūna un Gabona, tāpat kā daudzas Āfrikas valstis, runā franču valodā un izmanto to kā oficiālo valodu. Tāpēc bieži vien ir pārsteigums, ka aptuveni 68% Ekvatoriālās Gvinejas iedzīvotāju runā spāņu valodā kā savā dzimtajā valodā. Starp citu, par Malabo. Tad 1,7 miljonu liela iedzīvotāju valsts galvaspilsēta nemaz neatrodas kontinentālajā daļā. Malabo atrodas Bioko salā, kas atrodas 32 km attālumā no kontinentālās Ekvatoriālās Gvinejas. Vienīgās pārējās divas valstis pasaulē, kurām nav galvaspilsētu kontinentālajā daļā, ir Dānija un Gambija. Ekvatoriālā Gvineja ilgus gadus bija Spānijas kolonija un pat tika nosaukta par Spānija Gvineju. Neatkarību tā ieguva tikai 1968. gadā pēc 190 gadus ilgas Spānijas valdīšanas. Pēc neatkarības iegūšanas Ekvatoriālo Gvineju vadīja prezidents Fransisko Mačiass Nguema. Bet kopš 1979. gada Ekvatoriālo Gvineju pārvalda prezidents Teodoro Obiangs Nguema. 80 gadus vecais līderis kļuva par otro valsts prezidentu pēc sava tēvoča Mačasa Nguema gāšanas. Neskatoties uz vairāk nekā desmit mēģinājumiem viņu gāzt, prezidents Obians ir pie varas vairāk nekā 43 gadus un ir nopelnījis Āfrikas un pasaulē visilgāk amatā esošo prezidenta titulu. Jau 2022. gada 20. novembrī Ekvatoriālajā Gvinejā norisināsies prezidenta, Deputātu palātas, Senāta un pašvaldību vēlēšanas. Valstī oficiāli kopš 1992. gada pastāv daudzpartiju sistēma. Tomēr, politiskā opozīcija, lai gan nomināli atļauta līdzās nominālai daudzpartiju sistēmai, faktiski nepastāv, jo prezidenta Obianga lojālistiem ir gandrīz visas vietas likumdevējā kopš viņa iecelšanas līdera amatā. Obianga Ekvatoriālās Gvinejas Demokrātiskā partija ir uzvarējusi katrās vēlēšanās un ir ieguvusi vairāk nekā 90% balsu. Lai gan opozīcija ir boikotējusi gan vēlēšanas, gan sabiedrības aptaujas. Pēc pēdējiem datiem vēlēšanās, kas notika 2016. gadā, Ekvatoriālās Gvinejas Demokrātiskā partija ieguva 93,7% balsu, kas saskaņā ar vēlēšanu komisijas datiem ir viņu līdz šim sliktākais rezultāts. Kopumā nevienas vēlēšanas valstī nav raksturotas kā brīvas vai godīgas. „Human Rights Watch”, „Amnesty International”, kā arī citas nevalstiskās organizācijas ir dokumentējušas smagus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp nelikumīgu aizturēšanu, kur ieslodzītie tiek pakļauti spīdzināšanai un piekaušanai, ir ziņots arī par neizskaidrojamiem nāves gadījumiem. Arī tagad priekšvēlēšanu laiks valstī ir ļoti asiņains, policija vairākas nedēļas ir veikusi nežēlīgus oponentu arestus un ieslodzīšanas kampaņu. Vēl viena nopietna problēma Ekvatoriālās Gvinejā ir cilvēku tirdzniecība. Cilvēku tirgotāji galvenokārt darbojas Batas, Malabo un Mongomo pilsētās, nolaupot jaunas sievietes un bērnus mājsaimniecības pakalpojumiem, piespiedu darbam un seksuālajai tirdzniecībai. Tāpat pašreizējā un bijusī valdība ir apsūdzēta rupjos cilvēktiesību pārkāpumos, valsts līdzekļu nepareizā pārvaldībā un augsta līmeņa korupcijā. „Human Rights Watch” norāda, ka notiek represijas pret pilsoniskās sabiedrības grupām un opozīcijas politiķiem, kā arī apgalvo, ka kritiķi ir spīdzināti un valstī notiek negodīgas tiesas. Vienā no šādiem piemēriem policija pēc konfrontācijas ar opozicionāriem arestēja 147 politiskās partijas locekļus, kas ieņēma vienīgo opozīcijas vietu parlamentā. Tiesa vēlāk piesprieda 28 partijas biedriem 30 gadu cietumsodu un lika partiju likvidēt. Tāpat valstī ir ļoti zems paredzamais cilvēku dzīves ilgums. Neatbilstoši sanitārie apstākļi un higiēnas trūkums arī palielina zīdaiņu mirstību, aptuveni  20 procenti bērnu mirst pirms piecu gadu vecuma. Ekvatoriālā Gvineja arī tiek uzskatīta par epidēmijām vismazāk sagatavoto valsti, galvenokārt tāpēc, ka tā nespēj novērst patogēnu un toksīnu rašanos. Vienlaikus Ekvatoriālā Gvineja tiek uzskatīta par vienu no Āfrikas bagātākajām valstīm, jo tajā atrodas minerālu un naftas krājumi. Deviņdesmito gadu vidū ASV naftas kompānijas atklāja milzīgas atradnes pie Ekvatoriālās Gvinejas krastiem. Kopš tā laika no jēlnaftas ražošanas un pārdošanas ir iegūti miljardi dolāru. Taču nauda parastajiem valsts iedzīvotājiem nav nākusi par labu, jo valsts elite ir korumpēta. Saskaņā ar žurnāla „Forbes” datiem prezidenta Obianga vērtība ir 506 miljoni eiro, tādējādi viņš ir viens no pasaules bagātākajiem valstu vadītājiem. Par viņa izveidoto korupcijas un kleptokrātijas sistēmu vairāk stāsta cilvēktiesību aktīvists un advokāts, kompānijas „EGJustice” vadītājs Tutu Alikante.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstinām ar Slovēniju jeb Slovēnijas Republiku. Tā ir neliela valsts Centrāleiropā, kurā dzīvo nedaudz vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Slovēnija ir slavena ar savām skaistajām ainavām, ezeriem un arī 220 metrus garo Solkana tiltu, kas ir akmens arkas tilta dzelzceļš un tajā ir 4533 akmens bloki. Tas ir arī pasaulē garākais akmens arkas dzelzceļa tilts. Tomēr mazāk zināms ir fakts, ka Slovēnijas valsts teritorijas forma atgādina vistu. Tā paši slovēņi bieži min. Un apskatoties valsts kontūrkarti, tiešām nevar nepamanīt līdzību. Vēl viens interesants fakts - Slovēnijā ir viena no lielākajām brūno lāču populācijām Eiropā. Ja pasaulē ir slavenas vaļu vērošanas ekskursijas, Slovēnija var doties vērot lāčus valsts mežos. Un ir tikai loģiski, ka tur, kur ir lāči, tur ir arī bites. Ne pa velti Slovēnija Eiropā ir pazīstama kā "biškopības sirds un dvēsele". Un Biškopība tiešām ir svarīga Slovēnijas kultūras un tradīciju sastāvdaļa. Faktiski viens no 200 cilvēkiem Slovēnijā ir biškopis. Slovēnija ir pazīstama kā valsts ar ļoti strauju izaugsmi un savu veiksmes stāstu. Uzsākot pārejas periodu, tā kļuva par visplaukstošāko valsti postsociālistiskajā telpā. Turklāt, tā ir spējusi šo pozīciju noturēt, arī neskatoties uz ekonomiskajām krīzēm. Mazās valsts vēsturē pēc neatkarības atgūšanas ir bijusi virkne pirmreizēju notikumu: tā bija pirmā Dienvidaustrumeiropas valsts, kas pievienojās Eiropas Savienībai, pirmā no tā dēvētajām „jaunajām Eiropas Savienības valstīm”, kas pievienojās eirozonai, un pirmā no reģiona, kas no aizņēmēja statusa pārgāja uz donora statusu Pasaules Bankā. Tā arī pārspēj pārējo reģionu vai vismaz ir vienā no līderēm lielākajā daļā tautas attīstības indeksā. Slovēnijas spēcīgās starta pozīcijas, uzsākot pārejas procesus, bija primāri pateicoties dažādiem vēsturiskiem faktoriem. Liela daļa no tā, kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju, gadsimtiem ilgi atradās Osmaņu impērijas pakļautībā, savukārt Slovēnija simtiem gadu pavadīja Hābsburgu pakļautībā, līdzīgi kā arī mūsdienu Austrija, Čehija un liela daļa Centrāleiropas. Papildus pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvijā, tāpat kā pārējā Centrālajā, Dienvidaustrumu un Austrumeiropā, tika izveidota sociālistiskā valdība. Tomēr pēc Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito atdalīšanas no Maskavas, atstājot Dienvidslāviju kā vienu no vadošajām nesaistītajām valstīm aukstā kara laikā, federācija varēja brīvi īstenot savu ekonomikas politiku, nacionalizējot lielos uzņēmumus, vienlaikus atstājot mazākus uzņēmumus darboties neatkarīgi, un tā guva labumu arī no Rietumu aizdevumiem. Piemēram, Slovēnijā bija augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju starp visām reģiona valstīm laikā, kad tās sāka pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku. Iemesli daļēji bija saistīti ar bijušās Dienvidslāvijas specifiku kopumā un daļēji ar Slovēnijas specifiku Dienvidslāvijā. Lai sīkāk skaidrotu šos Slovēnijas noslēpumus un salīdzinoši veiksmīgu postkomunistisko attīstību, mēs lūdzām komentāru doktora Anže Burgeram, Ļubļanas Universitātes Starptautisko attiecību katedras asociētajam profesoram.   Mūsdienās Slovēnija ir pazīstama, kā valsts ar lielisku infrastruktūru, labi izglītotu darbaspēku un stratēģisku atrašanās vietu starp Balkāniem un Rietumeiropu, vēl aizvien Slovēnijai ir salīdzinoši viens no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju Centrāleiropā. Tā ir visattīstītākā pārejas valsts ar senām ieguves rūpniecības tradīcijām, ķīmisko rūpniecību un attīstītām pakalpojumu darbībām. Tomēr, mūsdienās tādas nozares, kā lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība veido salīdzinoši zemus 2,5 procentus no IKP un nodarbina tikai 6 % iedzīvotāju. Pamatā Slovēnijas tirdzniecība ir orientēta uz citām ES valstīm, galvenokārt Vāciju un Itāliju. Tas ir rezultāts vairumtirdzniecības pārorientācijai uz Rietumiem un augošajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas tirgiem, saskaroties ar Dienvidslāvijas tirgu sabrukumu. Tādēļ Slovēnijas ekonomika ir ļoti atkarīga no ārējās tirdzniecības.  Slovēnijā ir augsti izglītots darbaspēks, labi attīstīta infrastruktūra, un tā atrodas galvenajā transporta krustojumā.  Tādēļ, neskatoties uz to, ka ārvalstu tiešo investīciju līmenis ir viens no zemākajiem, pēdējos gados tas nepārtraukti pieaug. ES pievienošanās sarunu laikā Slovēnija uzstāja uz daudzām atkāpēm, atsakoties atvērt atsevišķas galvenās ekonomikas nozares pilnīgai konkurencei. Tā, piemēram, valsts ir vienīgā Centrāleiropā un Austrumeiropā, kas ir saglabājusi kontroli pār savu banku sektoru. Valsts ir saglabājusi arī svarīgu sabiedrisko pakalpojumu sektoru, kas veidots sociālisma periodā. Slovēnijā joprojām ir viena no labākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē, un izglītība ir bezmaksas līdz pēcdiploma līmenim. Vienlaikus Slovēnija ir arī viena no tām Eiropas valstīm, kurās ir visizteiktākā iedzīvotāju novecošana, kas skaidrojama ar zemo dzimstību un pieaugošo dzīves ilgumu. Gandrīz visi Slovēnijas iedzīvotāji, kas vecāki par 64 gadiem, ir pensionāri, un starp dzimumiem nav būtisku atšķirību. Par spīti imigrācijai, darbspējīgā vecuma grupa samazinās. Par to, kāda ir Slovēnijas panākumu atslēga arī veselības jomā, detalizētāk stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Studiju inovāciju projektu koordinatore un Veselības vadības docētāja Ieva Bikava.

Šodien dodamies uz valsti, kas platības un iedzīvotāju skaita ir otra mazākā valsts Āfrikā – uz Santome un Prinsipi jeb Santome un Prinsipi Demokrātisko Republiku. Bieži arī valsti sauc par “Āfrikas Galapagu salām”, pateicoties augu un dzīvnieku dažādībai. Vienlaikus 217 tūkstošu cilvēku lielā valsts tiek dēvētā arī par “Vientuļo salu”, jo Santome un Prinsipi ir viena no vismazāk apmeklētajām valstīm pasaulē. Zemā tūristu apmeklējuma dēļ, piemēram, 2017. gadā, kas ir jaunākie dati, valsts uzņēma tikai aptuveni 29 tūkstoši tūristu. Valsti veido divas lielākās vulkāniskās izcelsmes salas – Santome un Prinsipi, kā arī sešas mazākas salas. Santome tika nosaukta Sv. apustuļa Toma vārdā, jo portugāļu pētnieki salu atklāja 1470. gada 21. decembrī – svētā Toma svētkos. Savukārt,  Prinsipi ir saīsināta versija portugāļu vārdam “Ilha do Principe” – Prinča sala, atsaucoties uz Portugāles princi. Nedaudz jau minējām, bet, jā, vēsturiski, valsts tika izveidota, kad tur nonāca portugāļu pētnieki, kas atklāja salas 1470. gadā. Līdz galam kolonizējot salas 16. gadsimtā un izmantojot vergu darbu, sala kļuva par nozīmīgu vergu tirdzniecības pieturas punktu. Starp citu, 16. gadsimtā Santome uz īsu brīdi kļuva par pasaulē lielāko cukura ražotāju. Tomēr jaunajai konkurentei, piemēram, Brazīlijai, bija pārākas cukura kolonijas, un Santomes lielo vergu populāciju bija ļoti grūti kontrolēt, tādēļ cukura ražošana Santomē 17. gadsimtā samazinājās. Tieši tādēļ, mūsdienu Santomes iedzīvotāju sastāvs ir ļoti jaukts, to veido gan Eiropas imigrantu  pēcteči, gan Āfrikas vergu, kas vispirms apdzīvoja salas, gan atbrīvoto Āfrikas vergu pēcteči, gan bēgušo Āfrikas vergu pēcteči, kas veidoja kopienu Santomes dienvidos, gan arī līgumstrādnieki no Angolas, Mozambikas un Kaboverdes, ka arī vietēji dzimuši līgumstrādnieku bērni un mazāks skaits eiropiešu un aziātu. Un tieši šādas vēsturiskās attīstības dēļ portugāļu valoda ir Santomes un Prinsipi oficiālā un de facto valsts valoda, kurā runā aptuveni 98,4% iedzīvotāju, šī valoda tiek lietota un uzskatīta, kā viņu dzimtā valoda kopš 15. gadsimta beigām. Neskatoties uz to, ka valsts ieguva neatkarību pēc 1974. gada apvērsuma, gandrīz divas desmitgades Santomes un Prinsipi atbrīvošanas kustība bija valsts vienīgā politiskā partija. Un tikai 1990. gada Konstitūcija radīja daudzpartiju demokrātiju. Un tajā pašā laikā tas ir bija liels progress, jo 1990. gadā Santome kļuva par vienu no pirmajām Āfrikas valstīm, kurā vispār tika veiktas demokrātiskas reformas, un konstitūcijas izmaiņas — opozīcijas politisko partiju legalizācija. Sīkāk lūkojoties neatkarības un valsts dibināšanas procesā, jāmin, ka demokrātiskās reformas tika ieviestas tikai 80. gadu beigās – tātad, aptuveni 15 gadus pēc neatkarības pasludināšanas. Bet pirmās brīvās vēlēšanas valstī notika tikai 1991. gadā, taču biežas iekšējas nesaskaņas starp dažādām politiskajām partijām izraisīja atkārtotas vadības maiņas un četrus neveiksmīgus, nevardarbīgus valsts apvērsuma mēģinājumus 1995., 1998., 2003. un 2009. gadā. Tālākie gadi Santome un Principi vēsturē aizritēja relatīvi mierīgi, ar izņēmumu 2012. gadā, kad apvienojās trīs opozīcijas partijas, lai neuzticības balsojumā gāztu bijušā premjerministra vairākuma valdību. Pēc 2016. gadā parlamenta vēlēšanām valsts politika gan nedaudz nostabilizējās, jo prezidenta un premjerministra amatus ieņēma viena partija. Un pašlaik nesaskaņas politiskajā sektorā valstī nav vērojamas. Neskatoties uz to, ka Santomes un Prinsipi ekonomika ir neliela, un tās pamatā ir galvenokārt lauksaimnieciskā ražošana, valsts nesen ir uzsākusi eksportēt gāzes turbīnas, dzelzs atsperes un lidmašīnu detaļas, kas piesaista pastiprinātu uzmanību mazajai salu valstij. Tomēr galvenā Santomes lauksaimniecības kultūra ir kakao, kas veido aptuveni 95% no lauksaimniecības eksporta. Citas eksportējamās kultūras ir kopra, palmu kodoli un kafija. Izņemot lauksaimniecību, galvenās ekonomiskās darbības ir zvejniecība un neliela rūpniecības nozare, kas nodarbojas ar vietējo lauksaimniecības produktu pārstrādi un dažu pamata patēriņa preču ražošanu. Gleznainajām salām ir tūrisma potenciāls, un valdība cenšas uzlabot savu elementāro tūrisma nozares infrastruktūru. Valdības sektors nodrošina aptuveni 11% no nodarbinātības. Kopumā skatoties Santome un Principi valsts ekonomiku, ir jāmin, ka valsts ir ļoti atkarīga no pārtikas, degvielas, lielākās daļas rūpniecisko preču un patēriņa preču importa. Tādēļ, preču cenu izmaiņas ietekmē valsts inflācijas līmeni. Tāpēc, inflācijas kontroles uzturēšana, fiskālā disciplīna un pieaugošās ārvalstu tiešo investīciju plūsmas topošajā naftas sektorā ir valsts galvenās ekonomiskās problēmas. Pēdējos gados valdība ir mēģinājusi samazināt cenu kontroli un subsīdijas. Tā, piemēram, 2017. gadā tika pieņemti vairāki ar uzņēmējdarbību saistīti likumi, kuru mērķis ir uzlabot uzņēmējdarbības klimatu. Šajā pašā gadā Santome un Principi pieņēma arī kādu ļoti interesantu ārpolitisku lēmumu – nolēma pārtraukt attiecības ar Taivānu par labu Ķīnai. Te gan jāsniedz neliels paskaidrojums: Ķīna pārtrauca divpusējās diplomātiskās attiecības ar arhipelāgu 1997. gadā, kad toreizējais premjerministrs Migels Trovoada nodibināja Santome pirmās attiecības ar Taivānu apmaiņā pret apsolīto ikgadējo attīstības palīdzību aptuveni 12 miljonu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka līdz 2017. gada, tiešais budžeta atbalsts no Taivānas veido aptuveni 10 % no Santomes budžeta. Tomēr, nostiprinoties komerciālajam saitēm ar Ķīnu, pieeja sāka mainīties. Iepriekš pastāvīga budžeta palīdzības pieplūde no Taivānas tika uzskatīta par prioritāti salīdzinājumā ar iespēju veikt ieguldījumus no Ķīnas. Pamatojot valdības lēmumu, Patriss Trovoada uzsvēra, ka Ķīna ir Āfrikas kontinenta lielākais divpusējais partneris, otrā lielākā ekonomika pasaulē un ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle. Saikņu pārraušana ar Taivānu un Taivānas budžeta atbalsta zaudēšana lika palielināt valsts fiskālā deficīta prognozi. Tomēr diplomātisko attiecību atsākšana ar Ķīnu valstij deva ievērojamu investīciju pieplūdumu, jo Ķīnas iesaiste jau tika īstenota dziļjūras pārkraušanas mezgla būvniecībā un naftas nozarē. Par to, kādēļ Santome un Principi ieņem stratēģiski svarīgu lomu un kādu riskantu politiku valsts spēlē, jautājām Latvijas Ārpolitikas institūta Asociētajam Pētniekam Gintam Jegermanim.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidameriku un aplūkojam Ekvadoras Republiku. Ņemot vērā, ka valsti pa vidu šķērso Ekvators jeb nulles paralēle, valsts nosaukums ir “Ekvatora Republika”. Vēl vairāk – šī ģeogrāfiskā fakta dēļ saullēkts un saulriets tur nemainās gada ietvaros. Respektīvi, saule lec 6 no rīta un noriet 6 vakarā un neatkarīgi, vai ziema vai vasara, diena un nakts katra ir 12 stundas garas. Par ģeogrāfiju runājot – Ekvadoras teritorija ir daudzas reizes gājusi no vienām rokām citās un tās izmērs ir palielinājies un samazinājies daudzskaitlīgo karadarbību rezultātā, tostarp karojot vai izlīgstot ar kaimiņiem. Bet būtiski atcerēties – Ekvadoras teritorija līdz 1533. gadam bija Inku impērijas sastāvā, līdz to “atklāja” spāņi. Neatkarības diena no Spānijas gan tiek svinēta kopš 1822. gada 24. maija. Bet modernās Ekvadoras dzimšanas laiks nereti tiek datēts ar Liberālo Revolūciju 19. gadsimta pašās beigās. Revolūcijas rezultātā tika mazināta konservatīvā katoļu baznīcas ietekme. Tas nozīmē ne tikai zemju atņemšanu baznīcai, bet arī virkni infrastruktūras projektu aizsākšanu un arī laulību šķiršanas un citu reliģiju legalizāciju. Valsts 20. gadsimta otrās puses vēsture ir politiski vienlīdz nestabila un valstī ir bijusi virkne militāro diktatūru, bet pēdējās desmitgadēs ir bijis visnotaļ ļodzīgs demokrātiskais režīms, kam arī ārpus Covid pandēmijas ir raksturīga bieža ārkārtas stāvokļa izsludināšana, galvenokārt, lai cīnītos pret noziedzību. Cīņa par nacionālajām politiskajām institūcijām otrajā ģeogrāfiski visaugstāk virs jūras līmeņa esošajā galvaspilsētā prasa upurus. Ekvadoras gadījumā diemžēl burtiski. Galvaspilsēta Kito atrodas 2850 metru augstumā. Augstāk par to ir tikai Bolīvijas galvaspilsēta. Starp citu Kito atrodas arī blakus aktīvam vulkānam. Proti, vēl 1998.-1999. gadā Pičinčas vulkāna izvirduma rezultātā pilsēta tika pārklāta ar vulkāniskajiem pelniem desmitiem centimetru biezumā. Ekvadoru apdzīvo nedaudz vairāk nekā 17 miljoni cilvēku. Un vēl rēķina, ka līdz pat trim miljoniem ekvadoriešu dzīvo ārpus valsts. Rezultātā bez naftas ieguves un eksporta, otrs lielākais ienākumu avots valsts ekonomikai ir tieši nauda, ko ekvadoriešu darbaspēks ārvalstīs sūta uz mājām. Ekvadoras ekonomiskā nedienas ir bijušas ilgas, kaut kur arī neizbēgamas. Atkarība no dažiem izejmateriāliem eksportā, sociālpolitiskā nevienlīdzība, monetārās sistēmas vājums, fiskālās politikas neprasmīga un bieži nekonsekventa lietošana ir galvenie iemesli daudzu ekonomiskajai nestabilitātei. Ekvadoras gadījumā tūkstošgades mijā problēmas bija tā samilzušas, ka valsts sāka lietot ASV dolāru kā savu iekšējo valūtu. Un Ekvadora arī pastāvīgi aizņemas naudu valsts finanšu plūsmas stabilizēšanai un vairāk nekā trīs ceturtdaļas Ekvadoras divpusējā parāda pieder Ķīnai. Te svarīgi atzīmēt, ka daudzpusējais parāds, piemēram, Starptautiskajam Valūtas fondam ir vēl papildus cita lieta. Ārvalstu investori, protams, nesteidzas ieguldīt naudu Ekvadoras ekonomikā valsts politiskās un ekonomiskās nestabilitātes, un sevišķi jau vājās likuma varas izpratnes dēļ. Katrs prezidents cīnās par savas popularitātes un varas saglabāšanu. Tostarp ar visnotaļ pretrunīgām un populistiskām ekonomiskajām reformām. Divi piemēri – prezidents Rafaels Korea savas desmit gadus ilguišās valdīšanas laikā līdz 2017. gadam pamanījās būt vienlaicīgi gan sociālistiski orientēts prezidents, kurš palielināja valsts atbalstu sociālajām programmām un valsts izdevumus kopumā un vēlāk jau krītošo naftas cenu un valsts ieņēmumu dēļ arī sāka taupības politiku. Lai arī viņam izdevās nedaudz palielināt valsts ekonomisko izaugsmi un samazināt nevienlīdzību, tas dziļās problēmas Ekvadorā neatrisināja. Nākamais prezidents Ļeņins Moreno, kurš vadīja valsti līdz 2021. gadam, turpināja neoliberālās ekonomiskās reformas, samazinot valdības tēriņus, liberalizējot ārējo tirdzniecību un derīgo resursu ieguves atļauju izsniegšanu aizsargātajās dabas teritorijās un padarot maigākus darba tiesību likumus, kas aizsargāja darba ņēmējus. Viņa vadība atbalstīja arī naftas ieguves uzsākšanu Orientē jeb Ekvadoras teritorijā atrodamajos Amazones mūžamežos. Kā rezultātā Ļeņins Moreno pameta amatu ar zemāko uzticības rādītāju Ekvadoras vēsturē. Tikai deviņi procenti iedzīvotāju domāja, ka viņš ir piemērots amatam. Un tas situācijā, ka iepriekšējais prezidents Korea tika vainots savu politisko oponentu nolaupīšanā un notiesāts par kukuļošanu. Ekvadoras gadījumā gan tiesu sistēma nereti tiek izmantota politisko rēķinu kārtošanai. Nevienlīdzības ziņā Ekvadora ir starp trīsdesmit bēdīgākajām valstīm pasaulē. Sevišķi dramatiska situācija ir amerindiāņu iedzīvotājiem lauku teritorijās. Lauksaimniecības sektors veido apmēram pusi no valsts eksporta. Un tie primāri ir banāni, cukurniedres, kakao, kafija, zivis un garneles. Nafta tikmēr veido vēl trešdaļu no valsts eksporta un kopējā vērtībā pārsniedz piecus miljardus eiro katru gadu. Ekvadora skaitās 22. lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Vienlaicīgi valsts nav OPEC kartelī. Vismaz šobrīd nav. Bet tagad pie juridiskajām lietām, kas ekonomiku arī tieši ietekmē. Proti, par klimatu esam visnotaļ daudz minējuši un runājuši šajā raidījumā dažādu valstu kontekstā. Sevišķi mazo salu valstu. Tostarp pagājušajā nedēļā par Maurīciju šo nevarējām neminēt. Ekvadora, kuras daba arī ir ārkārtīgi daudzveidīga, ir gājusi soli tālāk un 2008. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura savā konstitūcijā ierakstīja sadaļu par Dabas tiesībām. Un tas pat nepārsteidz, ņemot vērā, ka Ekvadorai ne tikai kontinentālajā daļā ir unikāla un reta flora un fauna atrodama, bet tai pieder arī slavenās Galapagu salas, kurās savulaik Čārlzs Darvins radīja evolūcijas teoriju. Dabas tiesību koncepts ir līdzīgs cilvēka pamattiesību konceptam. Bet kāds tas ir un ko tas nozīmē, skaidro juriste, Rīgas Stradiņa universitātes docente Karina Palkova.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par salu valsti, kas pazīstama ar balto smilšu pludmalēm, luksusa kūrortiem un safīra ūdeņiem. Neskatoties uz to, ir vēl dažas lietas, kas būtu jāzina par 1, 4 miljonu iedzīvotāju lielo Maurīciju. Starp citu, konkrētais iedzīvotāju skaits nozīmē, ka Maurīcijas Republikai ir ne tikai augstākais iedzīvotāju blīvums Āfrikā, bet arī viens no lielākajiem visā pasaulē. Vēl valsts ir slavena ar pasaulē vienīgo zemūdens ūdenskritumu, kas atrodas tieši pie Maurīcijas krastiem. Jāmin, gan, ka patiesībā tā ir ilūzija, jo zemūdens straumes un smiltis, kas plūst no okeāna dibena malas, pateicoties gaismas šķelšanai, veido ilūziju cilvēka acij. Tomēr tas nemaina lietas būtību, ka skats ir vērienīgs. Pasaulē Maurīcija ir arī zināma ar to, cik tā vēsturiski ir bijusi svarīga bāze tirdzniecības ceļiem no Eiropas uz austrumiem pirms Suecas kanāla atvēršanas. Gan franči, gan briti cīnījās par Maurīciju Napoleona laikā. Tādēļ daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno cukura koloniju, starp citu, arī mūsdienās Maurīcijas galvenais eksports ir cukurniedres. Iespējams, ka viena no aizraujošākajām lietām, kas būtu jāzina par valsti, ir tā, ka Maurīcijā nav oficiālas valsts valodas. Lielākā daļa cilvēku runā kreoliešu, franču un angļu valodās. Daudzi runā arī hindi valodā. Praksē gan tas nozīmē, ka faktiski franču valoda ir kultūras lietojuma valoda, ko izmanto izglītībā un plašsaziņas līdzekļos, savukārt angļu valodu izmanto politikā un to vairāk lieto valdības ierēdņi. Primārais iemesls tam, ka valstī nav oficiālās valodas, ir Maurīcijas dažādā vēsture. Valsti vairākkārt iekaroja holandieši, franči un briti, uz Maurīciju tika atvesti vergi no kaimiņu Āfrikas valstīm, bet vēlāk, atceļot verdzību, daudzi viesstrādnieki no Indijas un Ķīnas pārcēlās uz patstāvīgu dzīvi valstī. Tā rezultātā Maurīcijā izveidojās milzīgs kultūru, reliģiju un etnisko grupu sajaukums. Citas valodas, kurās runā Mauricijā, ir arī hindi, tamilu, maratu, urdu, mandarīnu vai bhojpuri valodas. Un Maurīcija ir vienīgā valsts Āfrikā, kuras galvenā reliģija ir hinduisms. Tā 49% cilvēku ir hinduisti, 26% - Romas katoļi, 17% - musulmaņi. Valstij tiešām ir ļoti interesants profils. Vēl Maurīcija ir slavena ar dodo putnu, kas ir arī Maurīcijas simbols. Tieši šis putns ir Lūisu Kerolu iedvesmojis, lai 1865. gadā uzrakstītu savu slaveno grāmatu “Alise Brīnumzemē”. Maurīcija neatkarību ieguva 1968. gadā, panākot ekonomisko un politisko stabilitāti. Un pēdējo desmitgadu laikā ir veidojusi spīdošu starptautisku reputāciju. Tā tiek uzskatīta par vienu no vislabāk pārvaldītajām demokrātijām Āfrikā, par vietu, kur veikt uzņēmējdarbību, un par valsti, kurā tiek ievērots tiesiskums. Tomēr, kā saka, vienmēr ir karote darvas medus mucā, tā pēdējo divu gadu laikā, pateicoties valsts aktivitātēm, šis jautājums par perfekto tēlu tiek starptautiski apstrīdēts. 2020. gadā Maurīcija tika iekļauta Eiropas Savienības melnajā sarakstā par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu, apdraudot uzticību valstij un, iespējams, graujot tās finanšu pakalpojumu sektoru. Turklāt 2021. gadā Maurīcija tika iekļauta kopā ar tādām valstīm kā Brazīlija, Indija un Turcija kā viena no pasaules desmit lielākajām autokratizācijas valstīm pēdējās desmitgades laikā. Tas norāda uz valsts aiziešanu no demokrātiskās pārvaldības. Maurīcijas demokrātijas lejupslīde sākās 2019. gadā pēc vēlēšanām. Šīs vēlēšanas piedzīvoja daudz apsūdzības par pārkāpumiem un negodīgu praksi. Bija ziņojumi par nekonsekvenci vēlētāju reģistrā, iezīmētām vēlēšanu zīmēm, arī ziņojumi par krāpšanu un kukuļņemšanu. Strīdīgās vēlēšanas liecināja par gaidāmajām pārmaiņām. Maurīcijas valsts ekonomiku raksturo tās atkarība no cukura. Būtisks ir arī tūrisms, kā arī tekstilizstrādājumu un apģērbu eksports un finanšu pakalpojumi. Vienlaikus valsts īsteno plašas reformas un attīsta  zivju pārstrādes, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, izglītības, viesmīlības un īpašuma attīstības jomas. Cukurniedres tiek audzētas aptuveni 90% no kultivētās zemes platības, bet cukurs veido tikai aptuveni 3-4% no valsts IKP. Jāsaka, ka varas iestādes plāno šo jomu modernizēt un pievērst lielāku uzmanību tieši pakalpojumiem un inovācijām. Kopumā Maurīcijas ekonomikā ir novērojama tendence, ka pēc vairākus gadus ilgas lēnas izaugsmes valdības politika tagad cenšas stimulēt ekonomisko izaugsmi vairākas jomās: pirmkārt, būt galvenais starptautisko investīciju piesaistītājs Āfrikā, otrkārt, stimulēt atjaunojamās enerģijas izmantošanas palielināšanu, treškārt, attīstīt viedo pilsētu, ceturtkārt, modernizēt valsts infrastruktūru, tostarp sabiedrisko transportu, ostu un lidostu. Valsts ir piesaistījusi vairāk nekā 32 tūkstošu ārzonu uzņēmumu, no kuriem daudzi ir vērsti uz tirdzniecību Indijā, Dienvidāfrikā un Ķīnā. Tādējādi Maurīcijā joprojām ir viena no uzņēmējdarbībai draudzīgākajām vidēm kontinentā. Lai uzzinātu, kā Maurīcija īsteno savu ārpolitiku un vai ir saskatāmas arī kādas līdzības ar Latviju, mēs sazinājāmies ar Maurīcijas vēstnieci Ženēvā Ushu Dvarku-Canabadi.

Dodamies uz kādu Arābijas pussalas valsti, kas atrodas pie Persijas līča, uz Apvienotiem Arābu Emirātiem. Tā ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, bet uzreiz jāsaka, ka Arābu Emirāti sastāv no septiņiem emirātiem. Un noteikti klausītāji zinās Dubaiju un  Abū Dabī, tomēr vēl pastāv Šārdža, Ras al-Khaima, Ajman, Ummelkaivaina un Fudžeira. Kā jau pieņemts, katrā no emirātiem ir atšķirīga kultūra un tradīcijas. Pasaulei Apvienotie Arābu Emirāti (AAE) ir zināmi ar daudzām lietām, vai tā ir EXPO izstāde, vai arī Dubaijas lielākais iepirkšanās mols, tāpat AAE atroda,s saskaņā ar Ginesa Pasaules rekordu grāmatu, pasaulē augstākā ēka - Burj Khalifa. Debesskrāpis ir 828 metrus augsts un atrodas tā Dubaijā. Dubaijā, starp citu, atrodas arī pasaulē pirmā ar 3D drukātā komerciālā ēka. Birojā, kas izveidots tikai ar vienu 3D printeri, drukāšana prasīja 17 dienas un montāža prasīja vēl papildus trīs mēnešus. Un ne tikai tas, Arābu Emirātos atrodas arī vienīga pasaulē septiņu zvaigžņu viesnīca Burj Al Arab (tā bura, ko bildēs tik daudz esam redzējuši), vidējās izmaksas par nakti šajā viesnīcā ir aptuveni 22 tūkstoši eiro. Viesnīcā ir 60 stāvi un tā ir 321 metrus augsta. Tā bija pasaulē augstākā viesnīca, kad tā tika atvērta 1999. gadā. Vēl viena netradicionālā iezīme ir mākslīgās salas. Slavenākā no tām ir Palm Džumeira, mākslīgs palmas formas arhipelāgs, kurā atrodas luksusa viesnīcas, pludmales un dzīvo aptuveni 80  tūkstoši cilvēku. Citi mākslīgo salu projekti ietver Yas salu Abū Dabī, kur atrodas Pirmās formulas sacīkšu trase. Runājot par Arābu Emirātiem, vajadzētu runāt arī par valsts ekonomiku, kas ir ne tikai tās neatņemama sastāvdaļa, bet arī AAE bagātības zīmols, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi šajā valstī. Starp citu Arābu Emirāti ir otrā bagātākā valsts Tuvajos Austrumos aiz Kataras un astotā bagātākā valsts pasaulē, ja to mēra pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, pamatojoties uz pirktspējas paritāti. Arābu Emirātu ekonomikā dominē nafta. Abū Dabī, bagātākajā no emirātiem, ir viena no lielākajām pārbaudīto naftas rezervju koncentrācijām pasaulē. Bet pirms naftas atklāšanas 20. gadsimta vidū AAE ekonomika galvenokārt balstījās uz zvejniecību un pērļu rūpniecību. Kad 60. gados sākās naftas eksports, valsts ekonomika strauji mainījās. Par pērļu rūpniecību var minēt interesantu faktu, ka pasaulē vecākā pērle tika atklāta tieši Arābu Emirātos – Maravas salā. Pērle ir datēta ar 5800 – 5600. gadu pirms kristus, kad cilvēki izmantoja pērles rotāšanai. Eksperti domā, ka pērles tika tirgotas ar seno Mezopotāmiju, lai iegūtu keramiku un citas preces. Kopumā Arābu Emirātiem ir atvērta ekonomika ar augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju un ievērojamu gada tirdzniecības pārpalikumu. Jāsaka, ka emigranti veido aptuveni 85% no 5,3 miljoniem AAE darbaspēka. Veiksmīgie ekonomikas diversifikācijas centieni ir samazinājuši naftas un gāzes nozares IKP daļu līdz 30%. Tomēr kopējā Arābu Emirātu atkarība no naftas ir nozīmīgs ilgtermiņa izaicinājums, lai gan AAE ir viena no diversificētākajām ekonomikām Persijas līča sadarbības padomē. Zemās naftas cenas ir mudinājušas AAE samazināt izdevumus, tostarp dažās sociālajās programmās, taču AAE ir pietiekams aktīvu uzkrājums valsts investīciju fondos, lai segtu deficītu. Tūrisms ir viena no augošākajām nozarēm AAE, un tieši Dubaija ir piektais populārākais tūrisma galamērķis pasaulē. Vienlaicīgi, kā bieži dzirdēts, Apvienoto Arābu Emirāti nav tikai tūrisma, bet arī arvien biežāks kapitāla “bēgšanas” mērķis. Konkrēti Krievijas kapitāls, bieži kopā ar pašiem krieviem,  ir bēdzis šogad uz Emirātiem. Bet AAE iekšpolitika ir ļoti atšķirīga no Latvijas. Kā minējām, Apvienotie Arābu Emirāti ir vēlēta monarhija, kas izveidota no septiņiem emirātiem. Katru no šiem emirātiem pārvalda emīrs, un kopā emīri veido Federālo Augstāko padomi. Federālās Augstākās padomes locekļi no sava vidus ievēl prezidentu un viceprezidentu. Praksē gan Abū Dabī emīrs pilda prezidenta pienākumus, savukārt Dubaijas valdnieks ir viceprezidents un arī premjerministrs. Vēl AAE ir interesants pilsoņu un nepilsoņu sadalījums. Arābu Emirāti jau daudzus gadus ir uzņēmuši ārvalstu pilsoņus no jebkuras pasaules malas. Aptuveni 80% valsts iedzīvotāju ir ārvalstu pilsoņi. 10 miljonu iedzīvotāju lielo valsti četrās piektdaļās veido imigranti, kuru izcelsme ir no vairāk nekā 200 valstīm. Piemēram, Indija, Pakistāna, Bangladeša un Filipīnas. Savukārt pašu Arābu Emirātu pilsoņu īpatsvars ir tikai 11 procenti. Tik mazs skaits ir izskaidrojums ar lielajiem plusiem, ko sniedz pilsonība, un ar to, cik grūti to iegūt. Arābu Emirātu pilsonība sniedz vairākas ļoti ienesīgas priekšrocības. Papildus pasei, kas ir viena no spēcīgākajām mobilitātes jomā pasaulē, pašreizējie Arābu Emirātu pilsoņi gūst labumu no 0% nodokļa no personīgajiem un uzņēmumu ienākumiem, subsidētu degvielu un pasaules līmeņa izglītību un veselības aprūpi, nekustamā īpašuma stimulus un vēlamās likmes, pensiju un citus pensijas pabalstus no 49 gadu vecuma. Tāpat papildus 14 tūkstošu eiro lielu grantu kāzu rīkošanai un daudzas citas priekšrocības. Lai gan arī citu valstu pilsoņi bauda daudzas Arābu Emirātu rezidences priekšrocības, piemēram, augstu dzīves kvalitāti, drošu un stabilu vidi un relatīvi nelielus nodokļus, līdz šim pilsonība ar tajā iekļautajiem plusiem daudzu paaudžu garumā tiem nebija pieejama. Nesen gan Arābu Emirāti paziņoja par plašām izmaiņām pilsonības un imigrācijas sistēmā. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem talantīgi ārzemnieki dažādās jomās var kļūt par valsts pilsoņiem.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas grūts uzdevums – stāstīt par valsti, par kuru pēdējo septiņu mēnešu laikā faktiski katrs medijs ir runājis gandrīz katru dienu. Un stāsts ir par Ukrainu. Ukraina noteikti ir tā valsts, par kuru daudzi ir ne tikai dzirdējuši, bet arī kurā notiekošajam karam rūpīgi sekojuši. Galu galā, runa ir par pilna mēroga karu tepat mūsu kaimiņos, kurā ir iesaistītas pat divas mūsu tiešās kaimiņvalstis. Vēl pirms nieka septiņiem mēnešiem šāds karš likās ļauns un hipotētiski attāls murgs, jo, lai arī ar nelieliem izņēmumiem, gadu desmitiem mēs Eiropā bijām dzīvojuši relatīvā mierā. Protams, Krimas aneksija pirms astoņiem gadiem Rietumiem jau pavēra acis, bet realitāte tomēr ir izrādījusies daudz skaudrāka. Jau 2014. gadā pēc notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos ne viens vien komentētājs teica – bija Ukraina pirms 2014. gada un ir Ukraina pēc 2014. gada. Šogad jau mēs varam teikt vēl vairāk – arī pēc 2022. gada 24. februāra šī jau atkal ir cita Ukraina. Un tā kā šajā nedēļas nogalē Ukrainā atkal ir risinājušies ļoti nozīmīgi notikumi, jeb tā dēvētie pseidoreferendumi par atsevišķu uz laiku okupēto teritoriju pievienošanos Krievijai, tad ļoti iespējams, ka jau pavisam drīz mums nāksies runāt jau atkal par vēl citādāku Ukrainu. Un katrai no tām būtu vērts veltīt atsevišķu raidījumu. Kāpēc Ukraina ir tik stratēģiski nozīmīga? Un ne tikai Krievijai. Ar vairāk nekā 43 miljoniem iedzīvotāju Ukraina ir septītā lielākā valsts Eiropā iedzīvotāju skaita ziņā. Bet teritorijas ziņā tā ir lielākā valsts aiz Krievijas. Ukrainas platība ir 603,5 tūkstoši kvadrātkilometru, rupji rēķinot, tā ir 9 reizes lielāka par Latviju. Ja iedzīvotāju skaits vēl var būt mainīgs rādītājs, tad Ukrainas gadījumā, diemžēl jāsaka, ka de facto Ukraina ir piedzīvojusi arī teritoriālus samazinājumus. 2014. gadā Krievija nelikumīgi anektēja Krimas pussalu un nostiprināja sev lojālu pārvaldi okupētajās Doneckas un Luhanskas apgabalu teritorijās, kur tieši šajās dienās notika balsojumi par iekļaušanos Krievijas sastāvā. Ar diezgan lielu pārliecību varam teikt, ka Krievijas federācijā drīz parādīsies jauni apgabali, kurus tāpat starptautiski turpinās atzīt par Ukrainas teritoriju. Par spīti šiem dažādiem iekšpolitiskiem, ekonomiskiem un  ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, Ukraina pēdējo 20 gadu laikā neatlaidīgi ir turpinājusi audzēt savu ekonomiku. Pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā Ukraina pirmo reizi ekonomisko izaugsmi piedzīvoja vien 2000. gadā. Tam sekoja ekonomikas kāpums līdz 2008. gada finanšu krīzei un kritums, kura apjomi pat bija daudz lielāki, nekā, piemēram, Grieķijai. Tad atkal kāpums līdz 2014. gadam, Krimas okupācija un straujš kritums. Atkal kāpums līdz pat 2022. gada rekordskaitļiem un… nu jau atkal milzīgs kritums. Ja pagājušajā gadā Ukrainas IKP sasniedza aptuveni 200 miljardus eiro, šogad ekonomikas kritums varētu būt apmēram 40% un situācija varētu pasliktināties arī nākamajos gados. Faktiski Ukraina kara dēļ ir atsviesta aptuveni 2006. gada līmenī. Un, kā esam redzējuši šajos kara mēnešos, arī paļaušanās uz tradicionālajām nozarēm – lauksaimniecību, metālapstrādi, ogļrūpniecību – kļūst arvien apgrūtinošāka. Aizvien turpinās arī dažādu reformu īstenošana, tostarp tiek pastiprināta cīņa ar korupciju. Korupciju par galveno problēmu uzskata lielākā daļa ukraiņu, taču vienlaikus domāšana īsti nav mainījusies – ja vajadzēs palīdzību man, vai manam bērnam, gan jau kāds draugs vai paziņa palīdzēs par draudzīgu samaksu. Taču nevarētu gan teikt, ka Ukrainas iedzīvotāju domāšana nav mainījusies. 2014. gada notikumi lika pirmo reizi aizdomāties par to, kādā virzienā Ukraina vēlas doties, un šis eiroatlantiskais kurss ar dalību NATO un Eiropas Savienībā tagad jau ir nosprausts Ukrainas konstitūcijā. Nevienam gan nav ilūziju par to, ka šis ceļš varētu būt ātrs un viegls. Bet viens ir skaidrs – šis ceļš ir pilnīgi pretējā virzienā no Krievijas, ar ko vēl pavisam nesen saistīja brāļu tautu saiknes. Šis brālīgo tautu priekšstats jau sen ir zudis un jāatzīst, ka Krievijas propaganda ar tās vadoni Putinu priekšgalā ir aktīvi kultivējusi šo ideju par to, ka ukraiņi ir tā mazā brāļu tauta, ka Ukraina kā valsts ir mākslīgi izveidota, ka Krievijai ir tiesības un pienākumi atgūt savas vēsturiskās zemes. Taču, ja paskatāmies kaut elementāras vēstures grāmatas, tieši Ukraina ir uzskatāma par pašreizējo slāvu tautu tādu kā kultūras šūpuli. Un ja Krievija savās impēriskajās ambīcijās vairāk koncentrējas uz Padomju Savienību un Krievijas impērijas pēdējiem pārsimt gadiem, Ukraiņi izceļ sava valstiskuma pamatus un saknes, kas meklējamas aptuveni tūkstoš gadu senā pagātnē. Tā kā mēs abi kopš kara sākuma Ukrainā neesam bijuši, šīs nedēļas komentāru lūdzam mūsu kolēģei – TV3 žurnālistei un RSU doktorantei Ievai Vārnai, kura ir uzņēmusi jau vairākas dokumentālās filmas par Ukrainā redzēto. Un šoreiz vaicājām, kā tieši, viņasprāt, ir mainījusies pašu ukraiņu pašapziņa, izpratne par savu valsti, nāciju... un kā ir mainījusies attieksme pret "brālīgo tautu".

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par diezgan nežēlīgu, vardarbīgu, un vienlaicīgi ar El Dorado jeb zelta ceļu slavenu valsti - Kolumbijas Republiku. Gribētos sākt ar Kolumbijas oficiālo nosaukumu, kas, starp citu, ir atvasināts no pētnieka Kristofera Kolumba uzvārda, par ko plašāk pastāstīsim desertā. Bet interesanti, kaalsts nosaukums angliski tiek izrunāts "Col-o-mbia", nevis "Col-u-mbia", kas ir izplatīta kļūda spāniski nerunājošo vidū. Latviski gan šī nianses nebūs jūtamas. Popmūzikas pazinēji noteikti uzreiz zinās, ka Kolumbija ir arī Šakiras dzimtene. Un faktiski jau Kolumbija ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Neskatoties uz savu vardarbīgās valsts titulu tā tiek bieži atzīta par vienu no laimīgākajām valstīm pasaulē. Tā, faktiski 2013. un 2014. gadā Kolumbija pretendēja uz titulu “Pati laimīgākā valsts pasaulē”. Saskaņā ar Laimes un cerības barometra aptauju, par kuru runājām iepriekšējā sezonā stāstot par Norvēģiju, Kolumbija vienmēr atrodas saraksta augšgalā. Vēl viens aizraujošs, bet mazināms fakts ir, Kolumbija ir otrā bioloģiski daudzveidīgākā valsts pasaulē pēc Brazīlijas un ir viena no tikai 17 “megadaudzveidīgajām” valstīm. Tajā ir lielākais sugu skaits pēc platības pasaulē, tostarp vairāk putnu sugu nekā visā Eiropā un Ziemeļamerikā kopā. Tas nozīmē, ka aptuveni viena no 10 sugām uz zemes ir sastopama tieši Kolumbijā, bet valstī vienlaicīgi pastāv gan tuksneši, gan lietus meži, gan plaši atvērtas savannas, kas ļauj attīstīties gandrīz jebkura veida dzīvajām radībām. Daudziem klausītājiem, it īpaši, "Netflix" "Narcos" seriāla faniem Kolumbija būs ar daudzām lietām un faktiem zināma. Pablo Eskobaru, piemēram. Pašreizējā valsts gan ir relatīvi patālu no dramatizētās 80. gadu Kolumbijas versijas. Tomēr, daži seriāla elementi ir palikuši. Tādēļ, par to, kā valsts ekonomiku un politiku ietekmē kokaīna tirdzniecība, pastāvīgie civilie nemieri un lielais tūrisms parunāsim vairāk pamatēdienā. Runājot par Kolumbiju ir jāizstāsta arī par tās iekšpolitiku, kurai ir liela loma valsts pastāvēšanā. Bet būtu jāsāk nedaudz ar tās vēsturi. Kolumbija ir viena no trim valstīm, kas radās pēc Grankolumbijas izjukšanas 1830. gadā. (Pārējās divas ir Ekvadora un Venecuēla). Pēc Kolumbijas izveidošanas tieši deviņdesmitajos gados valstī saasinājās gadu desmitiem ilgs konflikts starp valdības spēkiem, paramilitārajiem un pret valdību vērstajiem nemiernieku grupējumiem. Tos lielā mērā finansē narkotiku tirdzniecība. Slavenāko no šiem grupējumiem dēvē par Kolumbijas Revolucionārajiem bruņotajiem spēkiem jeb FARC. Pastāv tie kopš tālajiem 1950. gadiem un ir tradicionāli bijuši ar marksistiski-ļeņinistisku politisko elpu. Pret ASV vērstais antiimperiālisms un zemnieku tiesību aizsardzība ir bijuši to politisko aizsākumu popularitātes cēlonis. Kolumbijas valdība tikai 2016. gada novembrī parakstīja galīgo miera līgumu ar FARC, kuras biedru skaits tika rēķināts apmēram 10 tūkstoši cilvēku. Vienošanās aicināja FARC locekļus demobilizēties, atbruņoties un no jauna iekļauties sabiedrībā un politikā. Vienošanās arī uzlika Kolumbijas valdībai pienākumu izveidot trīs jaunas institūcijas, lai izveidotu visaptverošu sistēmu patiesai, taisnīgai valstij, iekļaujot īpašu vienību, kas koordinētu karadarbības laikā pazudušo cilvēku meklēšanu. Neraugoties uz gadu desmitiem ilgušajiem iekšējiem konfliktiem un ar narkotikām saistītajiem drošības izaicinājumiem, 49 miljonus iedzīvotāju lielā valsts Kolumbija saglabā salīdzinoši spēcīgas un neatkarīgas demokrātiskas institūcijas, ko raksturo mierīgas, pārredzamas vēlēšanas un pilsoņu brīvību aizsardzība. Savukārt Kolumbijas ekonomika ir ceturtā lielākā Latīņamerikā pēc iekšzemes kopprodukta. Kolumbija ir arī Latīņamerikas ceturtā lielākā naftas ražotāja un pasaulē ceturtā lielākā ogļu ražotāja, trešā lielākā kafijas eksportētāja un otrā lielākā griezto ziedu eksportētāja. Kolumbija ir pirmajā vietā pasaulē smaragdu eksportā. Līdz pat 90 % pasaules smaragdu nāk no Kolumbijas. Un Kolumbijas smaragds ir ļoti cienīts dārgakmeņu pasaulē, tieši tā dziļi spilgti zaļās nokrāsas dēļ. Konkurējošie smaragdi ir sastopami tikai Zambijā. Nafta ir Kolumbijas galvenais eksports, kas veido vairāk nekā 45% no kopapjoma. Un nav brīnums, ka tā ir arī trešā lielākā kafijas eksportētāja, Kolumbijā ir lielākais Arabica kafijas pupiņu ražotājs pasaulē. Tomēr, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju  ir divas reizes mazāks, salīdzinot to ar Latviju un tas ir tikai aptuveni 17 tūkstoši eiro liels pēc pirktspējas paritātes, izmantojot Pasaules Bankas datus. Vēl Kolumbijā ir visstraujāk augošā informācijas tehnoloģiju nozare pasaulē, un tai ir garākais optiskās šķiedras interneta tīkls Latīņamerikā. Kolumbijā ir arī viena no lielākajām kuģu būves nozarēm pasaulē ārpus Āzijas. Bet galvenie tirdzniecības partneri Kolumbijai ir ASV, Ķīna, Eiropas Savienība un dažas Latīņamerikas valstis. Tomēr nedrīkst arī aizmirst par vienu no galvenajām aizliegtajām Kolumbijas nozarēm – kokaīna tirdzniecību. Valsts ir arī pasaulē lielākā kokaīna ražotāja. Ilgu laiku tā ierindojas pirmajās pasaules trijniekā, paralēli konkurējot ar Peru un Bolīviju. Vēl aizvien katru gadu Kolumbijas valdība konfiscē aptuveni 80% visa saražotā kokaīna. Vienlaicīgi aptuveni 100 tonnas nonāk pasaules tirgos. Par to, kā kokaīna tirgus darbojās Kolumbijā un nonāk tirdzniecībā jautājām organizācijas “Globālā iniciatīva pret transnacionālo organizēto noziedzību” direktoram Valteram Kempam.

Stāsts par valsti, kas ir iecienītākais galamērķis alpīnistiem un piedzīvojumu meklētājiem, jo šajā valstī atrodas pasaules augstākā virsotne – Everests. Izņemot kalnu virstoni, kas ir valsts lepnums, Nepālai ir vēl daudz ko piedāvāt, piemēram, Nepāla ir arī Sidhārtas Gautamu jeb Budas, dzimtā pilsēta. Nepālas Federālā Demokrātiskā Republika, kas ir arī valsts oficiālais nosaukums, ir arī 80 etnisko grupu, kas runā 123 valodās mājvieta. Vēl – Nepāla ir pasaulē vienīgā valsts, kurai karogs nav taisnstūra vai četrstūra formas, bet valsts karogs ir sarkans ar divām trīsstūrveida formām, kas atrodas viena virs otras. Nepāla tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē. Kas ir interesanti, Nepālas teritorija atgādina Portugāles karti, ja tā ir pagriezta par deviņdesmit grādiem. Runājot par valsts klimatu, tā ir arī vienīgā valsts pasaulē ar lielākajām zemes augstuma svārstībām no mazāk nekā 100 metriem virs jūras līmeņa līdz augstākajam zemes punktam – Everesta virsotnei, kas atrodas 8848 metru augstumā. Tā kā tas viss atrodas aptuveni 150 km attālumā, tas nozīmē, ka klimatiskie apstākļi valstī ir no subtropiem līdz Arktikai. Vēl viens aizraujošs, bet mazāk zināms fakts – Nepālas teritorija joprojām ir dzīva un kustās. Zinātnieki paredz, ka Indo-Austrālijas plāksne, kas atrodas zem Nepālas, nākamajos desmit miljonos gadu ceļos par 1500 km Āzijas virzienā. Vēl jāmin, ka Nepāla ir ne tikai vecākā valsts Dienvidāzijā, bet tā ir viena no retajām valstīm, kur nesvin neatkarības dienu. Izskaidrojums tam – valsts nekad nav atradusies svešā okupācijā, kas ir liels sasniegums mazai valstij, kuru ieskauj Āzijas milži – Indija un Ķīna. Runājot par Nepālu, vajadzētu sākt ar tās politisko un reliģisko saikni, kā valsts nonāca līdz monarhijas atcelšanai. Nepāla kā vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts reliģija bija hinduisms, kļuva par republiku un tagad ir sekulāra valsts. Galvenā reliģija Nepālā ir hinduisms, ko praktizē gandrīz 81 procents valsts iedzīvotāju. Vēl aizvien Nepāla ir reliģiozākā hinduistu valsts pasaulē. Tajā pašā laikā valstī ir arī citas galvenās reliģijas, piemēram, pastāv budisms, islāms, kirātisms, kristietība, sikhisms, bahai un dažas minoritāšu reliģijas. Vairāk nekā 94 procenti nepāliešu uzskata, ka reliģijai ir ļoti liela nozīme viņu ikdienas dzīvē. Salīdzinājumam, pēc iepriekšējā gada Eirobarometra aptaujas Latvijā tie ir tikai 34 procenti. Tādēļ Nepālā, būdama tik intensīvi reliģiska sabiedrība, reliģijai ir liela ietekme uz sabiedrību un izmaiņām.    Hinduisma reliģija Nepālas valsts veidošanā ir bijusi klāt jau kopš pašiem pirmsākumiem, uzskata, ka pirmais valsts monarhs Prithivi Narajans Šahs bija izveidojis reliģiju kā stratēģisku triku, lai cīnītos pret britu pieaugošo varu koloniālajā Indijā. Reliģijas klātbūtne monarhijā bija novērojama arī 20. gadsimta beigās, kad monarhi aktīvi izmantoja hinduismu, lai saglabātu tautas leģitimitāti un varu pār pieaugošajiem aicinājumiem demokratizēties. Piemēram, rādās tituls – Nepāla kā pēdējā hinduistu karaliste pasaulē, bet astoņdesmito gadu beigās valsts monarhija organizēja pasaules hinduistu konferenci un 2005. gadā tika nosaukta par “Pasaules hinduistu imperatoru”. Tajā pašā laikā hinduisma reliģija ir smagi ietekmējusi citu lielāko Nepālā piekopto reliģiju saglabāšanu. Kopš mūsdienu Nepālas dibināšanas 18. gadsimtā valdnieki ir ievērojuši tradīciju hierarhizēt Nepālas sabiedrību ar hinduismu, kas nepārprotami pārsniedz visas citas reliģijas. Kā hinduisma reliģija spēj ietekmēt arī Nepālas attiecības ar kaimiņvalstīm jautājām Gauravam Šarmai, kas ir Vācijas attīstības sadarbības padomnieks mākslīgā intelekta jautājumos Indijā.

Dodamies uz otro mazāko valsti pasaulē aiz Vatikāna, bet tajā pašā laikā uz vienu no bagātākajām valstīm - Monako jeb oficiāli Monako Firstisti. Monako tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, un, neskatoties uz to, ka tā ir visai maza, tā ir spējusi radīt sev reputāciju un kļūt ne tikai par vienu no ikoniskākajām Francijas Rivjēras pilsētām, bet arī par atzītu valsti visā pasaulē. Daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno kazino – Montekarlo, vai arī rīkoto Monako Grand Prix, kas ir viens no galvenajiem pasākumiem, ko valsts rīko katru gadu. Bet Džeimsa Bonda fani uzreiz šo valsti atpazīs, ka nekā veselas trīs viņa filmas ir uzņemtas Montekarlo kazino. Kas ir interesanti, Monako ir ne tikai otra mazākā valsts pasaulē, tā ir tikai divus kvadrātkilometrus liela, bet tā ir arī viena no visblīvāk apdzīvotākajām valstīm pasaulē. Valstī ir 39 tūkstoši iedzīvotāju. Piemēram, salīdzinot ar Latviju, Monako iedzīvotāji ir saspiesti teritorijā, kas pielīdzināmi Skanstes vai Vecāķu izmēram. Un šis skaitlis patiesībā ir vēl lielāks, jo valsts iedzīvotāju skaits palielinās vairāk nekā divas reizes, jo katru dienu no Francijas un Itālijas ierodas vairāk nekā 50 tūkstošu strādnieku. Kā valsts nodrošina savu augsto ekonomiku, kāda ir kazino loma un kā Monako risina pārapdzīvotību mazās teritorijas dēļ? Runājot par Monako, vajadzētu sākt ar tās ekonomiku, kas ir ne tikai valsts neatņemama sastāvdaļa, bet arī Monako vizītkarte, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi paradīzes valstī. Tomēr paradīzes valsts tā nebija vienmēr. Vēl 19. gadsimta sākumā Monako valsti veidoja aptuveni viens tūkstotis zemnieku. Tad Monako bija lieli nodokļi, un, saskaroties ar iespējamu sacelšanos vai bankrotu, valstij bija nepieciešams ātrs risinājums.  Par atbildi kļuva kazino. Tā laika valsts vadītāji Čārlzs III un viņa māte princese Karolīna pārliecināja kazino magnātu, franču uzņēmēju Fransuā Blānu pārcelt savu slaveno „Bad Homburg kazino” uz Monako. Tādējādi, Monako ekonomika ievērojami pieauga. Papildus tam, 19. gadsimta beigās tika atvērts dzelzceļa savienojums ar Franciju, kas atviegloja tūristu apmeklējumu. Ilgus gadus Monako ekonomika bija gandrīz tikai atkarīga no viena ienākuma avota – kazino. Un tikai ar Monako Princi Rainieru III valsts ekonomika sāka mainīties. Viņš diversificēja savus ieņēmumus, lai padarītu valsti mazāk atkarīgu no kazino. Tagad kazino veido tikai piecus procentus no Monako kopējiem ieņēmumiem. Vairāk par to, kā Monako kļuva par kazino lielvalsti un kā kazino mūsdienās ietekmē Monako ekonomiku, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes “Starptautiskais bizness un ilgtspējīga ekonomika” studiju programmas direktors un katedras vadītājs Romāns Putāns.

Jaunās sezonas pirmajā raidījumā “Diplomātiskās pusdienas” piedāvājam pakavēties vasarīgās noskaņās, pievēršoties Maldīvu salām jeb Maldīvijas Republikai, kas lielākoties asociējas ar tropiskām pludmalēm, siltumu un kokosriekstiem. Tomēr mazākās Āzijas valsts Maldīvijas liktenis ir izaicinājumu pilns. Raidījuma gaitā manāms, cik daudz tai ir līdzību arī ar Latviju.   Maldīvija, starp citu, ir arī pasaulē mazākā musulmaņu valsts. 1997. gadā uzrakstītā Maldīvu salu konstitūcija nosaka, ka tās pilsoņiem ir jābūt musulmaņiem, aizliedzot sekot jebkurai citai reliģijai. Pie tam Maldīvija ir ne tikai mazākā, bet arī plakanākā valsts pasaulē, valsts vidējais augstums ir 1.8 metri virs jūras līmeņa. Faktiski augstākais punkts visā valstī ir 2.3 metri, kas atrodas Villingili salā. Salīdzinājumam – nākama plakanākā valsts aiz Maldīvijas ir Katara, kuras vidējais augstums ir 28 metri. Maldīvija ir patiesi plakana. Raugoties no mūsdienu skatu punkta, Maldīvija ir ļoti jauna demokrātiska valsts. Kopš sultānu pārvaldīšanas un valsts kļūšanas par republiku tā ir piedzīvojusi daudz kāpumu un kritumu ar autoritāriem līderiem un apvērsumiem.   Neskatoties uz valsts vērojamo politisko nestabilitāti un centienus īstenot demokrātiskas reformas, kā arī risināt plašas vides problēmas, ko rada klimata pārmaiņas un jūras līmeņa paaugstināšanās, Maldīvija ļoti ātri kļuva par valsti ar vidējiem ienākumiem. Tā, piemēram, valsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar Latviju ir aptuveni uz pusi mazāks, kas ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Progresu veicināja straujais tūrisma un zivsaimniecības nozaru pieaugums, tiesa, valsts joprojām cīnās ar lielu un augošu fiskālo deficītu. Viens no galvenajiem Maldīvu salu ekonomikas stūrakmeņiem joprojām ir tūrisms – 2022. gadā tās apmeklēja rekordliels skaits tūristu – 1.3 miljoni. Jāpiebilst, ka pašu Maldīvu salu iedzīvotāju skaits ir 390 tūkstoši. Kopumā Maldīvu salas sastāv no 1200 salām, no tām tikai aptuveni 200 ir apdzīvotas, 110 rezervētas tūrismam. Pārējās neapdzīvotās salas tiek izmantotas lauksaimniecībai un citiem iztikas avotiem. Interesanti, ka tūristu galamērķa popularitāte Maldīvijai patiesībā ir jauna lieta. Faktiski pirmie kūrorti tika atvērti tikai 1970. gados. Valsts izcelsme nebija zināma un arī skaidra, bieži attiecībā uz to varēja izmantot frāzi “Vai tu vari man to parādīt kartē?” Mazo valstu liktenis. Paralēli Maldīvija sastopas ar ekstenciāliem draudiem, precīzāk, jau ilgāku laiku Maldīvu varas iestādes uztraucas par erozijas un iespējamās globālās sasilšanas ietekmi uz valsti. Maldīvija ir viena no viszemākajām valstīm pasaulē, 80 procentu tās teritorijas atrodas metru vai mazāk virs jūras līmeņa. Attiecīgi valsts strauji grimst okeānā. Lai novērstu šos ekstenciālos draudus, Maldīvija vieš stingrus likumu, pieņem reformas un starptautiski cīnās par izmaiņām. Ja grimšana turpināsies pašreizējā tempā, sala pilnībā būs iegremdēta līdz 2030. gadam. Vairāk par šo problēmu iztaujājām ANO Ģenerālās asamblejas prezidentu, Maldīvijas ārlietu ministru V. E. Abdullu Shahidu. Intervija noritēja viņa vizītes laikā Latvijā. Un “Diplomātisko pusdienu” saldajā ēdienā, protams, jāmin Maldīvijas pasakaini skaistā zemūdens pasaule un ūdens, kas ir snorkelēšanas un niršanas paradīze.  Maldīvu salas vēl aizvien ir arī viena no retajām valstīm, kas saglabājusi seno, īpašo burāšanas praksi. Burājot ar dhonis jeb tradicionālo Maldivu laivu, pieredzējuši dhoni-kapteiņi joprojām atturas no globālās pozicionēšanas sistēmas vai kompasu izmantošanas, tā vietā viņi novēro ūdens kustību lagūnās, lai izvairītos no bīstamiem rifiem. Savukārt, kuģojot naktīs, viņi orientējas pēc zvaigznēm. Maģiski un skaisti.

Sestā vecākā valsts Eiropā un astotā vecākā karaliste pasaulē ar pastāvošo monarhiju - Zviedrijas Karaliste - varētu būt  zināma ar daudzām lietām. Noteikti daudzi to varētu arī asociēt ar dažādiem pazīstamiem preču zīmoliem. Pazīstama Zviedrija būs arī mūzikas grupu un mākslinieku dēļ - "ABBA", Zara Larsson, "Avicii", "Swedish House Mafia". Starp citu, Zviedrija ir trešā lielākā mūzikas eksportētāja pasaulē. Un noteikti daudzi zinās, "Roxette", "Europe" un "Ace of Base", kas gadu gaitā ir snieguši pasaulei populārus hitus. Tomēr tikpat daudzas lietas par Zviedriju var būt arī nezināmas. Piemēram, 10 miljonu liela iedzīvotāju valstī ir lielākais "Mcdonald’s" restorānu skaits Eiropā uz vienu iedzīvotāju. Un noteikti zviedri nav par sevi radījuši neveselīgu tēlu.   Iepriekšējā raidījumā par Botsvānu izskanēja, ka tai ir punkts, kurā savienojās četras valstis un var uztvert mobilo sakaru signālu no visām četrām valstīm. Zviedrijai ir tāds trīs valstu vienošanās punkts. Konkrētais punkts iezīmē Zviedrijas tālāko ziemeļu punktu, kur savienojas Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas starptautiskās robežas. Starp citu, tas ir  arī pasaulē vistālāk uz ziemeļiem esošais starptautiskais trīspunkts. Mūsdienu situācijā nevar nerunāt par aktuālajiem politiskajiem notikumiem un Zviedrijas neitrālo politiku un drošību. Vēsturiski Zviedrija, kas 17. gadsimtā bija militāra lielvara, trīs gadsimtus nav piedalījusies nevienā karā. Abos pasaules karos valsts saglabāja striktu bruņotu neitralitāti. Zviedru neitralitāte sākās Napoleona karu laikā, kad toreizējais Zviedrijas karalis izraisīja karu, kurā Zviedrija zaudēja trešo daļu savas teritorijas. Pēc 1809. gada apvērsuma, kas gāza karali, jaunās valdības ārpolitika pasludināja Zviedriju par neitrālu. Un kopš tā laika Zviedrija ir īstenojusi veiksmīgu ekonomisko formulu, pieturoties pie savas pozīcijas. Iekšpolitiski, valsts pārvaldības sistēma paredz konstitucionālo monarhiju un parlamentārā sistēmu. Sabiedriskās domas aptaujas pēdējo trīs gadu desmitu laikā liecina, ka nedaudz vairāk nekā puse no visiem zviedriem atbalsta monarhijas saglabāšanu. Un uzskata monarhiju par labu diplomātijai. Līdz ar 2022. gada 24. februārim Zviedrija ieturēja neitrālu pozīciju, bet līdz ar Ukrainas karu 18. maijā Zviedrija ir pārizvērtējusi  savu lēmumu neitralitātes jautājumā un iesniedza pieteikumu dalībai NATO. Skaidrojumu par Zviedrijas drošības politiku pēdējos 200 – 300 gados, kā tā nonāca pie neitralitātes politikas un kāpēc tagad to atceļ par labu dalībai NATO, skaidro pētniece Gunila Herlofa. Zviedrija asociējas ar tā saucamo ziemeļu ekonomisko modeli, kas paredz brīvā tirgus, kapitālisma un sociālo labumu kombināciju, kura ir radījusi augsti attīstītu sabiedrību ar bezmaksas izglītību.  Neskatoties uz to, Zviedrija joprojām ir ārpus eiro zonas, galvenokārt bažoties, ka pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai un monetārajai savienībai mazinātu valsts suverenitāti pār tās labklājības sistēmu. Zviedrijas ekonomiku raksturo jaukta uz eksportu orientēta ekonomika, ko galvenokārt virza eksports telekomunikāciju, automobiļu rūpniecības un farmācijas nozare. Tas veido vairāk nekā 44% no IKP un ir pamata atslēga uz Zviedrijas panākumiem. Zviedrijā pastāv lielākais patentu skaits uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Un skatoties uz tās inovatīvo ekonomiku, kas galvenokārt ir saistīta ar bezmaksas kvalitatīvu izglītību, dzimumu līdztiesību un ciešu sadarbība starp pētniecības institūtiem un privāto un publisko sektoru, tad var minēt, ka Zviedrija pētniecībai un attīstībai tērē 3,6% no IKP, kamēr lielākā daļa pārējās Eiropas joprojām cenšas sasniegt mērķi 3% apmērā. Mazāk zināms ir fakts, ka Zviedrija ir arī devītais lielākais ieroču eksportētājs, tomēr valsts svarīgākie resursi ir hidroenerģija un kokmateriāli un dzelzrūda. Zviedrijas mazā, atvērtā un konkurētspējīgā ekonomika ir sasniegusi apskaužamu dzīves līmeni, apvienojot brīvā tirgus kapitālismu un plašas labklājības priekšrocības.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidāfriku, uz Botsvānu, kas ir pasaulē lielākā dimantu ražotājvalsts. Botsvānas Republika ir  arī viena no retāk apdzīvotajām valstīm pasaulē. Salīdzinot to ar Eiropas valstīm, valsts ir Francijas lielumā, bet tajā ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Lietuvā, tas nozīmē, ka valsts iedzīvotāju blīvums ir tikai aptuveni četri cilvēki uz kvadrātkilometru. 80% no valsts teritorijas klāj Kalahari tuksnesis. Jāmin gan, ka šī teritorija ir piepildīta ar sezonālajiem mitrājiem, ievērojamu nokrišņu daudzumu un pārsteidzošu dzīvnieku un augu daudzveidību. Tādēļ reģionā atrodas arī otrais lielākais pasaulē rezervāts “Kalahari centrālais medību rezervāts”. Botsvānā ir ne tikai tuksnesis. 2,3 miljonu lielā valstī atrodas arī pasaulē otrā lielākā sāls plaknes teritorija. Salīdzinājumam, Botsvānas sāls plakne Makgadikgadi aptver platību, kas ir lielāka par Šveici. Ko noteikti atpazīs karstākie Teilores Sviftas mūzikas fani,  kuras video “Wildest Dreams” tika uzfilmēts tieši tur. Bez tuksneša un sāls plaknes teritorijas valstij ir arī īsākā sauszemes robeža pasaulē, kas ir tikai 150 metrus gara. Tā ir robeža starp Botsvānu un Zambiju. Vienlaikus valsts ziemeļrietumu daļā robežojas ar trim citām valstīm - Zambiju, Zimbabvi un Namībiju. Botsvānā ir vieta, kurā satiekas četras valstis.  Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no retākajām pasaulē, kur var uztvert mobilo signālu no četrām valstīm. Tā kā Botsvāna ir pazīstama ar savu pasaules titulu dimantu ražošanā un šobrīd tā ir viena no pārtikušākajām Āfrikas valstīm. Tomēr vēl īsi pirms neatkarības iegūšanas 1966. gadā, kad Botsvāna bija Lielbritānijas protektorāts, valsts bija viena no nabadzīgākajām un vismazāk attīstītajām valstīm Āfrikas reģionā.   Mūsdienās Botsvāna ir pazīstama kā “Āfrikas izņēmums”. Primāri tādēļ, ka vairāk nekā 30 gadus valstij ir bijis lielākais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju reģionā. šobrīd valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Salīdzinājumam, kaimiņos esošajam valstīm IKP uz vienu iedzīvotāju ir no 3000 – 9000 eiro. Tomēr neskatoties uz to, un salīdzinot Botsvānas IKP uz vienu iedzīvotāju ar Latvijas, tas vēl aizvien ir divas reizes mazāks. Dimantu raktuves tiešām veido lielāko daļu no ekonomikas pieauguma. Vēsturiski Bostvāna kļuva par lielāko dimantu ražotāju pasaulē 1990. gadā, un pēc 2022. gada Pasaules Bankas datiem tā atrodas otrajā vietā aiz Krievijas, trešajā vietā ir ierindojusies Kongas Demokrātiskā Republika. Statistiski, Botsvāna saražo vairāk nekā 20 miljonus dimanta karātu, kas ir aptuveni 18 % no kopējās pasaules dimantu produkcijas. Tieši dimantu radītie ieņēmumi ļauj Botsvāna ikvienam bērnam iegūt bezmaksas izglītību līdz 13 gadu vecumam. Kas sekmē to, ka Botsvānā pieaugušo lasītprasmes līmenis ir 88 procenti gan sievietēm, gan vīriešiem. Vēl divas nozares, kas veido un spēcina Botsvānas ekonomiku ir tūrisms un lauksaimniecība. Lauksaimniecība joprojām nodrošina iztiku 70 % lauku iedzīvotājiem. Tomēr lauksaimniecība nodrošina tikai nelielu daļu no vajadzīgās pārtikas. Apmēram puse no patērētās pārtikas tiek importēta. Valstī pastāv arī problēmas, kas rada slogu uz tūrisma un lauksaimniecības nozarēm. Piemēram, liellopu audzēšana, kas ir ļoti svarīga lauku ienākumiem, ir radījusi spriedzi ūdens rezervēm. Reģionā cieš veģetācija, jo valsts teritorijā pieaug pārtuksnešošanās. Tāpat valsts joprojām ļoti atkarīga no dimantiem, tādēļ tā neaizsargāta pret ārējiem satricinājumiem un ieņēmumu samazināšanos no minerāliem. Lielu spriedzi valstī rada arī augsts bezdarbs un plaši pastāvoša AIDS epidēmija. Par to, kā Botsvānai, neskatoties uz esošajiem izaicinājumiem, vairāk nekā pusgadsimta laikā izdevās kļūt par vienu no bagātākajām valstīm Āfrikā, noturēt attīstību un kas ir nodrošinājis šo ekonomisko attīstību, jautājam Latvijas Ārpolitikas institūta asociētajam pētniekam Aldim Austerim. Kopumā tas, ka valstī ir mazs iedzīvotāju skaits, tā ir dabas minerāliem bagāta, ka arī valstī ir labas pārvaldības stabilitāte un piesardzīga ekonomikas vadība, ļauj tai veiksmīgi īstenot izvēlēto kursu. Botsvānu sauc par vecāko demokrātiju Āfrikas kontinentā, pēc „Freedom House” reitinga Botsvānai ir 72 punkti no 100. Salīdzinājumam, Latvijai - 88 punkti.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidamerikas sirdi - Paragvaju, oficiāli Paragvajas Republiku. Jā, par Dienvidamerikas “sirdi” sauc šo valsti, jo tā atrodas Dienvidamerikas viducī un pie Paragvajas upes, kas plūst cauri arī Brazīlijai, Bolīvijai un Argentīnai. Noteikti, ka daudziem varētu būt zināma valsts vēsture: to kolonizēja spāņu konkistadori un vēsturiski Latīņamerikā uzspieda spāņu valodas lietojumu. Tomēr Paragvaja izceļas ar to, ka tā ir viena no nedaudzajiem izņēmumiem Eiropas koloniālo valodu vēsturē. 90% iedzīvotāju turpina runāt pamatiedzīvotāju guarani valodā, savukārt spāņu valoda ir vēlamā valoda oficiālos un biznesa jautājumos. Vēl viena mazāk zināma, bet interesanta valsts pazīme ir tas, ka pēc Pasaules Pozitīvās pieredzes indeksa, kurā tiek norādītas valstis ar labāko novērtējumu visu pasaules valstu skalā, Paragvaja ir ierindojies otrajā vietā aiz Salvadoras, saņemot 80 punktus no 100, tādēļ valsts bieži tiek uzskatīta par laimīgāko vietu pasaulē. Salīdzinājumam Latvija saņēma 21 punktu un atrodas valstu topa lejasdaļā. Paragvaju - valsti ar 7,3 miljoniem iedzīvotāju - raksturo kā “zemi bez ļaunuma”. Tomēr neskatoties uz to, ka Paragvaja pastāvīgi ieņem pasaules laimes topu augšgalu, valsts saskaras ar vissmagākajām korupcijas un tiesiskuma problēmām pasaulē. Mūsdienas tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām Dienvidamerikas valstīm, nabadzīgākas par Paragvaju ir tikai Hondurasa, Gvatemala un Nikaragva. Paragvajas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nedaudz vairāk nekā 12 000 eiro uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinot ar Latviju, Paragvajas IKP ir apmēram 2,5 reizes mazāks. Tāpat kā kaimiņvalstīs, valstī ir ļoti augsta nevienlīdzība bagātības sadalē. Valsts ekonomika kopumā ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības, kas veido 30% no IKP. Vissvarīgākais ir sojas pupu, gaļas, lopbarības, kokvilnas eksports. Starp citu, Paragvaja ir sestais lielākais sojas pupu ražotājs, kas konkurē ar tādiem lielvalstīm kā Indija un Ķīna, vienlaikus atpaliekot no kaimiņvalstīm Argentīnas un Brazīlijas. Pēdējos gados valsts ekonomika ir augusi, palielinoties eksportam, ko izraisa plašāka zemes izmantošana lauksaimniecībai. Un 50 % valsts iedzīvotāju turpina pelnīt iztiku no lauksaimniecības. Valstī vēsturisku iemeslu dēļ ir plaši izplatīta nevienlīdzība zemes īpašumtiesību jautājumā. Tas izraisa iedzīvotāju izceļošanu no laukiem, kā arī masveida bezdarbu. Mazo saimniecību īpašnieku skaits ir samazinājies, savukārt ļoti lielo saimniecību skaits ir dramatiski pieaudzis. Tomēr valsts iespējas palielināt zemes izmantošanu lauksaimniecībai ir ierobežotas, jo to ir nepieciešams līdzsvarot ar lietus mežu aizsardzību. Paragvajā pastāv viens no bioloģiski daudzveidīgākajiem mežiem uz planētas, un līdz 2004. gadam valstī bija otrais lielākais mežu izciršanas ātrums pasaulē. Enerģijas ražošanai un eksportēšanai arī ir liela nozīme Paragvajas ekonomikā, jo tas veido, piemēram, 25 % no Paragvajas eksporta uz Brazīliju. Iemesls šim primāri ir tas, ka valstī atrodas pasaulē lielākā pazemes ūdens krātuve, kā arī lielākais hidroelektrostacijas dambis. Šis aizsprosts nodrošina 10 reizes lielāku elektrības ražošanu nekā Paragvajai nepieciešama. Jāpiezīmē, ka dambis ir Paragvajas un Brazīlijas kopīpašums. Kas ir diezgan loģiski, ja Brazīlija ir lielākais Paragvajas enerģijas eksporta saņēmējs. Vēl viena problēma, kas kavē valsts ekonomiku, ir nelegālās tirdzniecības tradīcijas, ko mēģina apkarot valsts kara flote. Un šis ir īpatnēji – Paragvajai ir lielākā militārā flote pasaulē, ja skaita tikai tās valstis, kuras ir sauszemes ieskautas. Taču kopumā korupcijas un negodīgas tiesu prakses problēmas, kuras atklāja nemitīgā skandālu virkne, ir palēninājušas ārvalstu investīciju pieplūdumu. Vēl viena spilgta Paragvajas ekonomikas problēma ir  būtiskais ēnu ekonomikas apmērs. Tas veido gandrīz pusi valsts ekonomikas, ir sestais lielākais pasaulē un absolūtajos ciparos pārsniedz 50 miljardus eiro. Par to, kā darbojās ēnu ekonomika un cik tas ir plaši izplatīts fenomens Paragvajā, ka arī kādas negatīvās ietekmes uz valsti tā rada, jautājām  Dr. Arnim Saukam, Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā profesoram un Ilgtspējīga biznesa centra direktoram.

Simtajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mūsu kaimiņiem – par Igauniju jeb Igaunijas Republiku. Neskatoties uz to, ka klausītājiem šī valsts varētu būt zināma, noteikti katram atradīsies kādi fakti, kas būs mazāk zināmi. Piemēram, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar dziļi iesakņojušos un plašu salu kultūru. Lai gan lielākā daļa to ir neapdzīvotas, Igaunijas salas mēdz būt lauku apvidus, un dažās ir viņu vietējo vikingu un viduslaiku mantojuma pēdas. Vēl interesants fakts ir arī tas, ka Igaunija, kas vēsturiski bija luterāņu protestantu nācija, šobrīd ir viena no sekulārākajām jeb nereliģiskākajām valstīm pasaulē, kur tikai 14 procenti iedzīvotāju atzīst, ka reliģija ir svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Atsevišķi uzmanības vērti ir divi īpaši izdomāti Igaunijas sporta veidi: pirmais ir kiikings, kas paredz, ka cilvēks, kas ir piestiprināts pie milzīgām stāvošām šūpolēm, griežas 360 grādu leņķī. Uzvarētājs tiek noteikts pēc laika perioda un apgriezienu daudzuma. Otrs igauņu nacionālais sporta veids – sievas nešana. Kas paredz vairākus simtus metru garu trasi ar diviem sausajiem šķēršļiem un vienu metru dziļu ūdens šķērsli, kura ietvaros vīram uz muguras ir jānes pašam sava sieva. Stāstot par Igauniju, nevar nerunāt par tās plaši zināmo e-Igaunija zīmolu. Tas attiecas gan uz Igaunijas progresīvo digitalizāciju, gan uz inovatīviem digitālajiem risinājumiem, gan uz to kādu identitāti valsts sev rada. Piemēram, Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas 2005. gadā ļāva saviem pilsoņiem balsot vēlēšanās tiešsaistē, tāpat 95% nodokļu deklarāciju tiek aizpildītas tiešsaistē, ka arī ir radīta vide, lai uzņēmumus varētu reģistrēt dažu minūšu laikā. Igaunija bija pirmā valsts, kas ieviesa e-rezidenci — datu bāzi un programmu ārzemniekiem, lai kļūtu par Igaunijas virtuāliem iedzīvotājiem. E-rezidenti var dibināt un vadīt uzņēmumu Eiropas Savienībā, neatrodoties Eiropā. Starp citu, Igaunijas e-rezidences saņēmējiem ir arī Angela Merkele un Baraks Obama. Valsts bieži tiek reklamēta kā digitāli visattīstītākā sabiedrība pasaulē. Tā, piemēram, noteikti daudzi zinās, ka „Skype” tika radīts Tallinā. Valstī ir daudz jaunu veiksmīgu jaunuzņēmumu, piemēram, „Teleport” — programmatūra, kas aprēķina labāko darba un dzīves vietu, „Transferwise” — naudas pārskaitīšanas risinājums, „GrabCAD” — kopiena 3D drukāšanas projektiem. Igaunijā ir aptuveni 400 jaunuzņēmumu, kas lepojas ar augstāko jaunuzņēmumu un iedzīvotāju skaita attiecību Eiropā. Par to, kā Igaunija nonāca pie e-Igaunijas zīmola un kā tas tapa, jautājām bijušajam Igaunijas prezidentam Toomasa Hendrikam Ilvesam.

Šoreiz mēs dosimies uz Jemenu, valsti, kuru klāj Arābijas tuksnesis. Tas ir lielākais tuksnesis Āzijā un otrs lielākais uz Zemes, atpaliekot vien no Sahāras tuksneša Āfrikā. Pieļauju, ka par šo Tuvo Austrumu valsti ir dzirdējuši gana daudzi, taču zina par to gana neliels skaits cilvēku. Taču patiesībā, Jemena ir otrā lielākā valsts Arābijas pussalā (izmēra ziņā aptuveni tikpat liela, kā Francija) ar ļoti senu un bagātīgu vēsturi. Jau, sākot no aptuveni 1200. gada pirms mūsu ēras, Jemenā attīstījās vairākas spēcīgas un bagātas pilsētvalstis. Un to labklājību lielā mērā noteica vīraka un mirres ražošana, kas ir divi no visvērtīgākajiem antīkās pasaules produktiem. Savukārt Jemenas galvaspilsēta - Sana ir viena no pasaules vecākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām. Un, kā liecina vietējās leģendas, tad Sanu nodibināja Noasa dēls Šems. Lai gan mūsdienās Jemena saskaras ar daudzām problēmām, pagātnē tā bija viena no bagātākajām arābu valstīm un bija pazīstama kā Arabia Felix. Un šo nosaukumu varētu tulkot kā "veiksmīgs" vai "laimīgs". Lai arī mēs jau piesaucām tuksnesi, savulaik Jemena bija auglīgāka nekā lielākā daļa Arābijas pussalas.  Un, lai arī Jemena pagātnē ir bijusi ļoti bagāta un ietekmīga reģiona valsts, pašlaik tā ir nabadzīgākā valsts Tuvajos Austrumos. Vēl vairāk, tiek uzskatīts, ka tieši Jemenā, iespējams, ir novērojama pasaulē lielākā humānā krīze. 60% iedzīvotāju nav nodrošināti ar pārtiku. Vairāk nekā 17,4 miljoni jemeniešu, jeb vairāk nekā 60-mit procenti no valsts iedzīvotājiem, ir nepietiekami nodrošināti ar pārtiku, un tiek prognozēts, ka līdz 2022. gada beigām šis skaits sasniegs 19 miljonus. Kopumā tiek rēķināts, ka aptuveni trijām ceturtdaļām valsts iedzīvotāju būtu nepieciešama humānā palīdzība. Laikā, kad visa pasaules uzmanība ir pievērsta karam Ukrainā, un pirms tam daudz tika runāts arī par karu Sīrijā, par karu Afganistānā un Irākā, Jemenas konflikts vismaz mūsu pusē ir pieminēts salīdzinoši reti. Un tāpēc bieži vien Jemenas karš tiek saukts par “aizmirsto karu”. Tas tāpēc, ka arī šis karš, līdzīgi kā Sīrijā, turpinās jau kopš 2011. gada un kopš šī gada sākuma ir kļuvis vēl vardarbīgāks.  Jemena ir vienīgā republika šajā apgabalā, kamēr visas tās kaimiņvalstis ir karaļvalstis vai emirāti. Un, iespējams, ka šī republikas sistēma arī varētu būt par vienu no konflikta cēloņiem.  Kā tad šis karš sākās? 2011. gadā tautas sacelšanās Jemenā piespieda tās ilggadējo autoritāro prezidentu Ali Abdullu Salehu nodot varu savam vietniekam Abdrabuh Mansuram Hadi. Tomēr arī jaunajam valsts vadītājam nācās saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, piemēram, džihādistu uzbrukumiem. Vēl vairāk situāciju sarežģīja fakts, ka lielākā daļa Jemenas bruņoto spēku tomēr bija vairāk lojali gāztajam prezidentam nekā Hadi. Šo situāciju, jeb prezidenta vājumu savā labā izmantoja hutiešu kaujinieki, kuri 2014. gada sākumā sagrāba savā kontrolē Saada provinci valsts ziemeļos un pēc tam ieņēma arī valsts galvaspilsētu Sanu, liekot prezidentam Hadi 2015. gada martā bēgt uz ārzemēm. Un šajā laikā, baidoties no tā, ka hutieši varētu pārņemt visu valsti, Jemenas it kā iekšējā konfliktā iejaucās arī Saūda Arābijas vadītā daudznacionālā koalīcija. Tajā ir pārstāvētas desmit valstis – Saūda Arābija, Apvienotie Arābu emirāti, Sudāna, Bahreina, Kuveita, Katara, Ēģipte, Jordānija, Maroka, un Senegāla – dažas no kurām aktīvā karadarbībā bija iesaistītas vien pāris gadus. Turklāt, kas ne mazsvarīgi, šī koalīcija saņēma loģistikas un izlūkošanas atbalstu arī no ASV, Lielbritānijas un Francijas. Dažādi viedokļi par konfliktsituāciju ir bijuši ASV prezidentiem.  Piemēram, prezidents Džo Baidens Jemenas kara izbeigšanu bija izvirzījis par vienu no galvenajām ASV ārpolitikas prioritātēm, īpašu uzsvaru liekot uz diplomātiju. Baidens arī neilgi pēc stāšanās amatā paziņoja, ka ASV pārtrauc savu atbalstu ofensīvajām operācijām. Taču par vienu no lielākajām Baidena kļūdām tiek uzskatīts fakts, ka Savienotās valstis nepieprasīja izbeigt starptautisko Jemenes blokādi, kas faktiski arī ir ofensīva operācija.   2015. gadā Saūda Arābijas kara kuģi sāka bloķēt piekļuvi Jemenas teritoriālajiem ūdeņiem un vēlāk tika uzsākta piekļuves traucēšana Jemenai arī pa sauszemi, tādējādi bloķējot arī pārtikas nonākšanu valstī. Šāda, blokāde, visai saprotami, ir novedusi pie ļoti smagām sekām. Kā liecina ANO aplēses, tad no pārtikas, medicīnas aprūpes un arī infrastruktūras trūkuma Jemenā dzīvību ir zaudējuši aptuveni 150 tūkstoši cilvēku. Taču tā ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no vismaz 370 tūkstošiem šī pilsoņu kara upuriem. Apvienotās Nācijas arī aprēķinājušas, ka šogad no sniegtās pārtikas palīdzības būs atkarīgas aptuvenas trīs ceturtdaļas no valsts iedzīvotājiem un, ja netiks saņemts pienācīgs ārvalstu finansējums, tad badu varētu piedzīvot līdz pat 19 miljoniem jemeniešu. Kā Jemenā izpaužas šī kara laika ekonomika un vai šādu krīzi ir iespējams pārvarēt, to lūdzām skaidrot Latvijas ārpolitikas institūta pētniecei Elizabetei Vizgunovai.   Lai saprastu, cik slikta ekonomiskā situācija ir Jemenā, laikam jānošokē ir vēl nedaudz vairāk. Proti, Jemenas IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 400 eiro. Un šogad šis skaitlis varētu būt vēl zemāks. Pēc pirktspējas paritātes tie ir ap 950 eiro. Jāpiebilst, ka gandrīz puse Jemenas iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem. Augstais bezdarba līmenis un slikta izglītība jauniešu vidū padara viņus neaizsargātus pret vervēšanu bruņotās grupās. Lai gan daudziem jauniešiem politiski, ekonomiski vai sociāli nav balss, kaujinieku grupas piedāvā viņiem piekļuvi resursiem, ietekmei un piederības sajūtu, radot situāciju, kas veicina pastāvīgu konfliktu visā valstī.   Bet nobeigumā noteikti jāpiemin arī skaistais. Jemenai ir ļoti nozīmīga loma kafijas pasaulē.  Savulaik ir ticis apgalvots, ka kafija Jemenai bija viss. To, cik svarīga Jemenai bija kafija, var redzēt arī valsts ģērbonī, kurā attēlots ērglis ar tīstokli, uz kura arābu valodā rakstīts "Jemenas Republika". Ērgļa krūtis sedz vairogs, kurā attēlots neviens cits kā kafijas augs. “Vietējie tai piešķīra arābu nosaukumu qahwa — vārdu, no kura cēlies kafija un kafejnīca”. Izrādās, kafija pirmo reizi ir izcēlusies Etiopijā, bet pirmo reizi tā kultivēta ir tieši Jemenā un pirmās dokumentētās liecības ir ap 12. gadsimtu.  Pēc tam, kad osmaņu turki 1436. gadā okupēja Jemenu, kafijas popularitāte izplatījās impērijā. Un, līdz piecpadsmitā gadsimta beigām musulmaņu svētceļnieki ieviesa kafiju visā islāma pasaulē. Saldā un šokolādes "moka" kafija ir plaši pazīstama visā pasaulē, taču tikai daži cilvēki zina, ka tā nāk tieši no Jemenas. Savulaik ostas pilsēta Moka bija Jemenas 200 gadus ilgā kafijas tirdzniecības monopola centrā. Tieši šeit slavenais dzēriens pirmo reizi kļuva populārs. Rietumi drīz to atklāja un karsto brūvējumu nosauca pilsētas vārdā.  

Šodien dodamies uz Balkānu reģionu, kur apskatīsim Serbiju, kas varētu būt klausītajiem nedaudz zināmāka valsts. Bet arī par Serbiju ir daži mazāk zināmi fakti. Piemēram, pasaulē dārgākais siers nenāk no Šveices, Francijas vai Itālijas. Tas nākot no Serbijas un ir izgatavots no kazas un ēzeļa piena maisījuma. Sieru sauc par "Pule" un cena tam ir tūkstotis eiro kilogramā. Salīdzinājumam, valsts IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir 18 000 tūkstoši eiro, kas ir par apmēram 10 tūkstošiem eiro mazāk nekā Latvijai. Serbiem arī bija liela loma kosmosa izpētē. Precīzāk, pirmajā Mēness nosēšanās reizē. Lai gan viņi, iespējams, nesniedza finansiālu ieguldījumu, viņu ieguldījums bija darbaspēks. Trīs serbi piedalījās šajā projektā, kas bija pazīstams kā „Apollo”. Arī serbs vārdā Mihajlo Pipins ir viens no Nacionālās aeronautikas padomdevējas komitejas (NACA - mūsdienās NASA) dibinātājiem. Maz zināms, bet avenes, kas noteikti nenāk prātā domājot par Serbiju, ir viena no slavenākajām Serbijas eksporta tirgus pazīmēm. Tas tādēļ, ka Serbija ir viena no lielākajām aveņu eksportētājām pasaulē, tā veido aptuveni ceturto daļu no visas pasaules aveņu eksporta. Starp citu, 2012. gadā Serbija bija atbildīga par gandrīz 95% pasaules aveņu. Serbija ir ceturtā valsts pasaulē aveņu ražošanā tūlīt aiz Krievijas, Polijas un ASV. Vēl viena 6,9 miljonu iedzīvotāju lielas valsts netradicionālā iezīme ir tas, ka valstī tiek izmantoti divi alfabēti. Neskatoties uz to, ka pasaulē ir daudz valstu, kurās tiek izmantoti vairāki alfabēti, serbu valoda ir vienīgā Eiropas valoda, kurā runātāji pilnīgi brīvi pārvalda divus alfabētus. Valstī tiek izmantoti gan latīņu, gan kirilicas raksti. Runājot par Serbijas politiku, nevar nerunāt par Serbijas un Kosovas attiecībām. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 20 gadi, kopš bijušās Dienvidslāvijas teritorijas viena no Eiropas vardarbīgākajiem konfliktiem, kurā gāja bojā vairāk nekā 13 tūkstošu cilvēku un bez pajumtes palika vairāk nekā miljons cilvēku. Tomēr vēl aizvien konflikts nav līdz galam atrisināts, un ik pa laikam saspīlējums atgriežas. Tā Serbija vēl aizvien uzskata Kosovu par savas teritorijas daļu. Kosova, savukārt, uzskata sevi par neatkarīgu valsti. Un valstis joprojām atrodas pretrunā. Karš tika izbeigts 1999. gada jūnijā un atbilstoši miera līgumā paredzētajam, Kosova nonāca ANO pārvaldībā. Lielākā daļa atlikušo etnisko serbu pameta provinci, savukārt aptuveni 1,5 miljoni iekšēji un ārēji pārvietoto kosoviešu atgriezās mājās. Neskatoties uz to, ka 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību, Serbija to joprojām nav atzinusi par neatkarīgu valsti, lai gan vairāk nekā 100 valstis to atzīst. Liela loma situācijas uzlabošanai ir bijusi arī Eiropas Savienībai (ES), kas ir vadījusi sarunas starp abām valstīm kopš 2011. gada, kuru rezultātā tika noslēgti vairāki tehniski nolīgumi, tostarp Briseles vienošanās, kuras mērķis bija normalizēt attiecības un integrēt serbu minoritāti Kosovas ziemeļos. Starp citu, abas valstis pieder arī Eiropas Komisijas  2018. gada publicētajam paplašināšanās plānam ar mērķi panākt iestāšanos Eiropas Savienībā sešām Rietumbalkānu valstīm: Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Kosovai, Melnkalnei, Ziemeļmaķedonijai un Serbijai. Serbijas pievienošanās Eiropas Savienībai gan ir aktuāla kopš 2012. gada, kad tā kļuva par kandidātvalsti. Serbija oficiāli iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā 2009. gadā. Tomēr, tieši Kosovas konflikts bija lielākais šķērslis Serbijas pievienošanās ES. Serbijas valdība ir gan paziņojusi, ka Kosovas statusu nevajadzētu saistīt ar ES sarunām, tomēr zinot ES institūciju pozīciju un sarunu vadīšanu, tas negatīvi ietekmēja sarunas. Neskatoties uz to, bija paredzēts, ka Serbija pabeigs sarunas līdz 2024. gada beigām, ļaujot tai pievienoties Savienībai 2025. gadā. Tomēr, jaunais izaicinājums Ukrainas kara dēļ rada atkal zināmus šķēršļus valsts pievienošanas ceļam. Primāri tādēļ, ka valstij ir  ciešas attiecības ar  Krieviju. KB: Jāsaka, ka arī paši serbi vairs neizskatās pietiekoši apmierināti ar izvēlēto virzienu. Tā, pirmo reizi pēdējo divu desmitgadu laikā serbu skaits, kuri ir pret iestāšanos Eiropas Savienībā, ir lielāks nekā to, kas vēlas kļūt par dalībvalsti. Aptauja, ko veica Serbijas nacionālā aģentūra šī gada maija sākumā atklāja, ka 44% dalībnieku ir pret dalību ES, bet 35% ir par. Par to, kā serbi redz savu identitāti un kā tie sevi pozicionē attiecībās ar Krieviju Ukrainas karas dēļ, jautājām bijušai Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājai, EDSO misiju vadītājai (tostarp Serbijā), Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā vieslektorei un starptautiskai konsultantei Lolitai Čigānei.

Mūsu analītisko pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas ir otrā vismazāk apdzīvotā valsts pasaulē. Tā ir Namībija. Vai kā to oficiāli sauc Namībijas Republika. Un tā tiešām ir otrā vismazāk apdzīvotā valsts pasaulē, mazāk apdzīvota ir tikai Mongolija. Namībijā dzīvo 2,7 miljoni iedzīvotāju un, ņemot vērā valsts platību, sanāk - 3,2 cilvēki uz 1 km2. Bet klausītāji šo valsti varētu zināt pēc tās elpu aizraujošajām un unikālām ainavām, kas kalpoja arī daudzu zināmu filmu uzņemšanas vietām. Jūrniekiem un burātājiem savukārt zināma ir Namībijas Atlantijas okeāna piekrastes ziemeļu daļa, ko sauc par Skeleta krastu. Sākotnēji piekraste tā tika nosaukta vaļu un roņu skeletu dēļ, kas bija tur palikuši pēc medniekiem. Taču tagad piekraste ir mājvieta vairākiem kuģu vrakiem, kas nokļuvuši reģiona bēdīgi slavenajā okeāna miglā. Portugāles jūrnieki šo apgabalu sauca par "elles vārtiem", bet Namībijas bušmeņi to dēvē par "zemi, ko Dievs radījis dusmās". Vēl viens iemesls, ar ko valsts ir komiski zināma. Ir fakts, ka ASV iepriekšējais prezidents Tramps nevar izrunāt valsts nosaukumu – Namībija. Prezidents divas reizes Namībiju sauca par "Nambiju", izraisot daudz piezīmju.

Šodien mūsu intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas ir mazākā Dienvidamerikas kontinenta valsts – Surinama. Jeb kā to dēvē pilnā oficiālā nosaukumā Surinamas Republika. Surinama ir mazākā Dienvidamerikas valsts, gan valsts platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Tajā dzīvo aptuveni 630 tūkstoši iedzīvotāji, no kuriem, gandrīz puse dzīvo valsts galvaspilsētā – Paramaribo. Starp citu, tieši tajā atrodas vienīgais Surinamai kinoteātris. Diezgan grūti noticēt, ka visā valstī ir tikai viens kino. Bet, neskatoties uz savu nelielo izmēru, Surinamai ir neticama etniskā daudzveidība – austrumindieši, kreoli, javieši, amerikāņi, ķīnieši un daudzas citas etniskās kopienas.   Un, lai visu šo etnisko daudzveidību saturētu kopā, kā ierasts, jābūt vienai kopīgajai valodai. Un Surinamas oficiālā valoda ir holandiešu valoda, nevis spāņu, kas šķistu automātiski, kad runājam par Dienvidameriku. Surinamu mēdza dēvēt arī par Holandiešu Gviānu. Līdzīgi kā tās kaimiņvalsti Franču Gviānu vēl joprojām arī oficiāli tā dēvē. Surinama pasaulei kļuva zināma pēc tam, kad par to sāka interesēties spāņi 16. gadsimtā un pēc tam 17. gadsimta vidū valsts kļuva interesanta arī angļiem. Vēlāk šo reģionu izraudzījās arī nīderlandieši. Sākoties nesaskaņām starp britiem un nīderlandiešiem, tika parakstīts Bredas līgumu starp abām pusēm. Tas paredzēja, ka Nīderlande iegūst Surinamu, bet angļi agrāko Nīderlandes koloniju – Jauno Amsterdamu (mūsdienu Ņujorku).   Tā Surinama kļuva par Nīderlandes koloniju, un tikai 1975. gadā kļuva neatkarīga. Bet Surinamas vēsture ir piedzīvojusi interesantas politiskās rokādes. Proti, 1980. gadā civilo valdību nomainīja militāra hunta ar Desi Bouterse vadībā, kas drīz vien pasludināja Surinamu par sociālistisko republiku. 1980. gadu beigās pēc “starptautiskā spiediena” viņš tika gāzts, un 1990. gadā tika sarīkotas pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kura rezultātā izveidota demokrātiski ievēlēta valdība ar četru partiju koalīciju. Jāsaka gan, ka demokrātiskā valdība vadīja tikai līdz 2010. gadam,  kad vēlētāji atgrieza bijušo militāro diktatoru Desi Buterse pie varas, un viņš kļuva par  Surinamas prezidentu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts arī 2015. gadā. Tomēr 2019. Gadā, gatavojoties nākošajām vēlēšanām, Surinamas tiesa piesprieda Desi Buterse 20 gadu cietumsodu par viņa lomu 1982. gada slepkavībās. Līdz ar to par prezidentu kļuva vienīgais atlikušais kandidāts Čans Santokhi. Viena no valsts vēstures perioda lapām skar nežēlīgo verdzību, kas valdīja Surinamā. Līdz 19. gadsimta vidum no Rietumāfrikas importētie vergi veidoja lielāko Surinamas iedzīvotāju daļu. Verdzība tika piekopta, lai spētu uzturēt plantācijas un ražotu cukuru, kafiju, kakao, kokvilnu, kas tika eksportēti Amsterdamas tirgum. Piemēram, 1713. gadā lielāko daļu darba 200 plantācijās veica 13 000 Āfrikas vergu. Verdzība Surinamā tika atcelta tikai 1863. gadā. Un tas notika pakāpeniski, jo paverdzinātajiem cilvēkiem bija jāstrādā plantācijās 10 pārejas gadus par minimālu samaksu, kas tika uzskatīta par daļēju kompensāciju viņu agrākajiem īpašniekiem. Kad 1873. gadā beidzās šis pārejas periods, lielākā daļa atbrīvoto cilvēku pameta plantācijas, kurās viņi bija strādājuši vairākas paaudzes un devās masveidā uz galvaspilsētu Paramaribu. Lai papildinātu darbaspēku, bijušo vergu vietā tika savervēti strādnieki no Indijas un Indonēzijas Javas salas. Bet, runājot par Surinamas ekonomiku mūsdienās, dažiem, iespējams, valsts varētu būt pazīstama ar tās vadošo ražotāja lomu boksīta jeb alumīnija rūdas nozarē. Līdz 2016. gadam tieši šī nozare veidoja vairāk nekā 15% no IKP un 70% no eksporta ieņēmumiem. Šobrīd Surinamas boksīta rūpniecība saskaras ar nepārtrauktu pieprasījuma samazināšanos. Surinama ir apveltīta arī ar citiem dabas resursiem un līdz ar alumīnija rūdas eksporta samazināšanos tikai nesen ir sākusi izmantot dažas no savām naftas un zelta rezervēm. Šobrīd, valsts naftas un zelta eksports veido aptuveni 85% no eksporta un 27% no valsts ieņēmumiem. Tādēļ, valsts ekonomika ir, pirmkārt, neaizsargāta pret minerālu cenu svārstībām un starptautisko cenu kritumu un, otrkārt, atkarīga no tirdzniecības un valsts galvenajiem tirdzniecības partneriem, kas ir Nīderlande, ASV, Kanāda. Naftas jautājums Surinamā aktualizējās vēl pirms dažiem mēnešiem, kad tika atklātas potenciāli jaunas un ienesīgas naftas iegulas. Var šķist, ka šis varētu nodrošināt Surinamas ekonomisko izrāvienu. Vai tā patiešām varētu notikt un kā tad nafta tiek iegūta un tirgota pasaulē, skaidro enerģētikas eksperts Latvijā un Rīgas Tehniskās universitātes doktorants Reinis Āboltiņš.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu monarhiju, kas ir vienīgā monarhija Okeānija un ir arī vienīgā Okeānijas teritorija, kura nekad nav bijusi pilnībā kolonizēta. Dodamies uz valsti, kas varētu būt daudziem klausītājiem zināma pēc spēcīga vulkāna izvirduma šī gada janvārī, kas izraisīja cunami. Un dosimies mēs uz Tongu jeb Tongas Karalisti. Starp citu, par monarhiem runājot, Tongas karalis Taufahau Tupou IV, kurš valdīja no 1965. līdz 2006. gadam, bija pazīstams kā pasaulē smagākais monarhs. Vienā brīdī viņš svēra 210 kg, pirms zaudēja vairāk nekā 75 kg. Valstī, kuru veido vairāk nekā 170 salas, dzīvo 106 tūkstoši iedzīvotāju. Salas atrodas Klusā okeāna apgabalā un izmēra ziņā ir aptuveni Japānas valsts lielumā. No šīm salām tikai 36 ir apdzīvotas, un 70% no iedzīvotājiem dzīvo galvenajā salā – Tongatapu. Starp citu, Tonga ir viena no pirmajām valstīm – kopā ar Samoa un Kiribati –, kas svin Jauno gadu pirmā. Tonga pasaulei pavērās tikai 16. gadsimtā, kad to atklāja Nīderlandes jūrnieki. Tomēr, līdz tam laikam Tonga bija slavena ar savu ekonomisko, etnisko un kultūras ietekmi Klusajā okeānā, tā bija spēcīga impērija, kas kolonizēja un kontrolēja lielu daļu no Klusā okeāna apgabaliem. Sākoties pilsoņu kariem 17. – 18. gadsimtā, noslēdzās arī Tongas impērijas statuss. Tad viens no zināmākajiem Tongas karavīriem - Tāufāhau TUPOU I, ierosināja apvienot Tongas karaļvalsti. Viņam tas izdevās tikai 19.gadsimta beigās, 1875. gadā viņš pasludināja Tongu par konstitucionālu monarhiju. Tongas vēsture ir piepildīta ar nelieliem nemieriem un jaunām prodemokrātijas kustībām. Asākais pagrieziena punkts bija 2006. gadā, kad protestētāji panāca, ka karalis Džordžs TUPOU V paziņoja par savu atkāpšanos no lielākās daļas savu pilnvaru līdz parlamenta vēlēšanām, viņam nomirstot 2012. gadā, viņa vietā stājās viņa brālis Ahoeitu TUPOU VI. Kā jau salu valstij, Tongai ir maza, atvērta salu ekonomika, aptuveni pusi no tās eksporta veido šaura lauksaimniecības preču eksporta bāze. Piemēram, vaniļas pupiņas, arbūzi, ķirbju sēklas, tostarp, zivju eksports. Tūrisms ir otrs lielākais ienākumu avots, 2019. gada beigās, pirms Covid sākšanās, valstī reģistrēja 94 tūkstošus tūristu, valstij ieņemot 170. vietu pasaules tūrisma reitingā. Tomēr kopumā valstij ir jāimportē lielākā daļa produktu.  Valsts imports ir trīs reizes lielāks nekā tās eksports. Tonga galvenokārt importē no Fidži un Jaunzēlandes.  Un pamata produkti ir rafinētā nafta, mājputnu gaļa, audio aparatūra, aitas gaļa, apraides aprīkojums. Pēdējais nozīmīgākais sektors, kas veido valsts IKP daļu un no kā valsts ir joprojām atkarīga, ir ārējā palīdzība un naudas pārvedumi no diasporas, ko Tonga izmanto, lai kompensētu tās tirdzniecības deficītu. Vēl viens izaicinājums tās atrašanas dēļ Tongai ir tropiskie cikloni, cunami un vulkāniskās aktivitātes. Katastrofu gados valstī tiek skarti vairāk nekā 40 procenti no Tongas iedzīvotājiem un valsts ekonomiskie zaudējumi ir līdzvērtīgi 14 procentiem no IKP.  Savukārt, lielajos katastrofu gados kaitējums ir līdzvērtīgs 60 procentiem no IKP. Šeit noteikti ir arī jārunā par masīvo vulkāna izvirdumu šī gada janvārī, kas izraisīja cunami viļņus, kas dažu stundu laikā izplatījās visā Klusajā okeānā. Pēc Pasaules Bankas novērtējuma Tongas valdībai vulkāna izvirdums, cunami un pelnu kritums ir radījis zaudējumus aptuveni 85 miljonu eiro apmērā, kas atbilst aptuveni 20% no Tongas IKP. Par to, ar ko saskaras Tongas iedzīvotāji dabas katastrofu laikā un pēdējā vulkānizvirduma laikā, ka arī, kā tas ietekmē Tongu, jautājām Tongas žurnālistei Marianai Kupu.

Atgriežamies pie Centrālāzijas valstīm. Un konkrēti pie vienas no divām pasaules valstīm, kuras ir divkārši zemes ieskautas. Ir nepieciešams izbraukt cauri divām citām valstīm, lai no Uzbekistānas nokļūtu pie jūras vai okeāna. Var braukt cauri Turkmenistānai, Tadžikistānai, Kazahstānai, Afganistānai vai Kirgizstānai. Bet tāpat nenokļūt vēl pie jūras, jo šīs valstis arī ir zemes ieskautas. Otra valsts, kas ir līdzīgā situācijā kā Uzbekistāna ir tikai Lihtenšteina. Uzbekistāna gan nav zināma tikai ar šo ģeogrāfisko īpatnību. Vēl viena nacionālā īpatnība esot šajā valstī, ka rokasspiedienu drīkst veikt tikai starp diviem vīriešiem. Sasveicinoties ar sievieti, vīrieša pienākums ir uzlikt roku uz sirds un paklanīties. Tas līdzīgi, kā cita tradīcija – vērtīgāko viesi sēdināt vistālāk prom no ieejas mājā. Šī pat šķiet, visnotaļ jauka tradīcija. Reģions, kas pašlaik ir Uzbekistāna, savulaik bija daļa no Persijas impērijas, kuru Aleksandrs Lielais iekaroja aptuveni 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Un valstī ar tik senu vēsturi, kā Uzbekistāna, ir arī pilsētas, kas ir tūkstošiem gadu vecas. Slavenākā no tām ir Samarkanda, kura tiek dēvēta par vienu no vecākajām pilsētām pasaulē. Tomēr, skatoties uz Uzbekistānas moderno vēsturi, noteikti jāmin tās iekļaušana Padomju Savienībā 1924. gadā, neskatoties uz ilgstošu pretošanos boļševikiem. Un 1991. gadā, kā visas postpadomju valstis, Uzbekistāna ieguva neatkarību un 25 gadus valsti vadīja zināmais Isloms Karimovs. Neatkarības iegūšana gan būtiski nemainīja ekonomiskās pārvaldes formu valstī. Privātīpašums tika ieviests, bet valsts neatteicās no plānveida ekonomikas. Valsts naudas tērēšana uz subsīdijām ražošanai, kā arī cenu kontrole un pat ražošanas kontrole ir tikai dažas no lietām, kurās Uzbekistānas valdība saglabā savu tiešu ietekmi. Galvenie eksporta partneri Uzbekistānai ir no vienas puses pārsteidzoši, piemēram, Šveice un Lielbritānija. No otras puses, nekas nepārsteidz, piemēram, Krievija, Ķīna, Kazahstāna, Turcija. Galvenās eksporta preces ir zelts, dabasgāze, kokvilnas šķiedras, varš, etilēna polimēri. Zelts veido vairāk nekā 44% no valsts kopējā eksporta. Runājot par valsts jaunāko vēsturi, 2016. Gadā pie varas nāca prezidents Šavkats Mirzijojevs, kurš vēlējās paplašināt iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem un par prioritāti uzskatīja ārvalstu tiešo investīciju palielināšanu. Respektīvi, sāka modernizēt valsts ekonomiku. Tomēr Uzbekistāna vēl jo projām ir relatīvi agrāra valsts – gandrīz 18% no IKP ir lauksaimniecība, un sektorā strādā apmēram 26 procenti valsts darbaspēka.  Lauksaimniecība joprojām ir galvenokārt vērsta uz kokvilnu, ko tik aktīvi sāka audzēt un apstrādāt padomju periodā. Šis tā saucamais “baltais zelts” veido būtisku daļu valsts eksporta. Katru gadu aptuveni miljons studentu un valsts amatpersonu ir spiesti vākt kokvilnu valdībai Uzbekistānas kokvilnas laukos. Par kokvilnas nozīmi Uzbekistānas ekonomikā, politikā un sabiedrībā vairāk stāsta TVNET žurnālists un asociētais pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā Artūrs Bikovs. Kopumā skatoties uz Uzbekistānas attīstību, var teikt, ka valsts turpina modernizēties un attīsties. Apvienoto Nāciju Organizācijas 2020. gada ziņojumā ir konstatēts liels progress ceļā uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu. Vēl raidījumā pievēršanas Arāla jūras traģiskajam liktenim. Arāla jūra, kas atrodas starp Uzbekistānu un Kazahstānu, kādreiz bija ceturtā lielākā iekšzemes jūra uz mūsu planētas. To piepildīja Amudarjas un Sirdarjas upes, kas mākslīgi tika aizvirzītas prom. Kopš 20. gadsimta 60. gadiem jūra/ ezers pakāpeniski sarūk pēc tam, kad upes padomju irigācijas projektu ietvaros tika novirzītas kokvilnas lauku apūdeņošanai. Plaša ķīmisko pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošana ir vēl vairāk piesārņojusi reģionu. Arāla jūras izžūšana tiek dēvēta par vienu no planētas vissliktākajām vides katastrofām. Daļas no bijušā ezera tagad saucas Aralkuma tuksnesis. Piecdesmit gadu laikā ezers ir gandrīz pilnībā izzudis, radot ekonomiskās problēmas, jo tradicionālā zvejniecība ir gandrīz pilnībā izzudusi. Radot arī veselības problēmas apkārtējiem iedzīvotājiem piesārņojuma dēļ, jo jūrā iegāztais mēslojums un citas indīgās vielas tagad, kad tas ir tuksnesis, ar vēja palīdzību tiek aizpūsti un nonāk plaušās un pārtikā lielam skaitam cilvēku.

Mūsu intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas atrodas gandrīz pasaules centrā – Gana. Jeb kā to mēdz dēvēt pilnā oficiālā nosaukumā Ganas Republika. Atrodoties gan tuvu ekvatoram, gan uz Griničas meridiānam, kas apzīmē 0° garumu, var teikt, ka 33 miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir pasaules centrā. Pazīstama Gana varētu būt ar slaveno Kofi Annanu. Kofi Atta Annans bija ganiešu diplomāts, kurš strādāja kā Apvienoto Nāciju Organizācijas 7. ģenerālsekretārs no 1997. līdz 2006. gadam un kopā ar visu ANO sistēmu 2001. gadā ieguva Nobela miera prēmiju. Viņš arī kļuva par pirmo ANO ģenerālsekretāru, kurš tika izraudzīts no ANO birokrātiskās sistēmas ietvara. Kas skaidrot arī to, ka viņam izdevās veikt daļēji vismaz ANO sistēmas reformas savā vadīšanas periodā. Savukārt, citiem zināmāks gan noteikti būs Idrissa Akuna Elba jeb Idris Elba, šobrīd pasaulē populārais Holivudas aktieris un mazāk populārs dziedātājs, kura māte ir Ganas izcelsmes. Ganas vēsturē ir neskaitāmi stāsti, kas apkopoti, lai izskaidrotu, kā valsts ir nokļuvusi tur, kur tā atrodas mūsdienās. Tie ietver gan karus ar citām Āfrikas valstīm, gan, protams, eiropiešu nesto kolonizēšanu. Gana ir pastāvējusi arī kā impērija laikā no 7. līdz 13. gadsimtam. Šajā laikā valsts faktiski atradās visaugstākajā politiskajā un ekonomiskajā līmenī. Ganas impērija ietvēra to, ko mēs tagad zinām kā Mali, Mauritāniju un Senegālu. Gana kļuva spēcīga un bagāta pateicoties zeltam, veidojot tirgus kontaktus ar portugāļiem, holandiešiem un britiem. Un 20. gadsimta sākumā briti, kolonizējot šo teritoriju, simboliski nosauca to par "Zelta krastu". Šajā laikā ganieši sāka tirdzniecību globālā mērogā un attīstīja savu ekonomiku, ražojot kakao un kafiju. Ganas Republika bija pirmā Subsahāras valsts, kas ieguva neatkarību dekolonizācijas posmā. Gana neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1957. gada 6. martā, vēlākajos gados kļūstot par paraugu un piemēru tālākajai dekolonizācijas kustībai un tā saucamajam panāfrikānismam. Par dekolonizācijas procesa mūsdienu mantojumu un tā daudzšķautņaino raksturu vairāk stāsta žurnālists, laikraksta "Neatkarīgā" politiskais komentētājs Bens Latkovskis. Runājot par Ganas ekonomiku, lauksaimniecība veido aptuveni 20% no valsts IKP, bet nodarbina vairāk nekā pusi darbaspēka, galvenokārt mazos zemes īpašniekus. Tomēr tieši zelts, nafta un kakao eksports, ka arī individuālie naudas pārvedumi ir galvenie valsts ienākumu avoti. Tā, piemēram, Ganas Republika ir otra lielākā kakao eksportētāja aiz Kotdivuāras. Ganā kakao ražošana veido 30% no tās eksporta ieņēmumiem. Apmēram 800 tūkstoši Ganas lauksaimnieku ir iesaistīti kakao audzēšanā. Arī derīgo izrakteņu ieguvei un konkrēti zelta ieguvei ir bijusi liela nozīme Ganā. Derīgie izrakteņi veido 37% no valsts kopējā eksporta, un zelts veido 90% no kopējā minerālu eksporta. Mūsdienās galvenās ekonomikas problēmas, ar kurām saskaras Ganas valdība, ir elektroenerģijas nepieejamība visiem valsts iedzīvotājiem, stabilu ieņēmumu trūkums un lielais parādu slogs, kas ir gandrīz 30 miljardu eiro apmērā. Tajā pašā laikā Ganai bija savs satelīts „GanaSat-1”, kas tika palaists 2017. gadā. Tas darbojās divus gadus un ļāva kartografēt valsts 539 kilometrus garās piekrastes attēlus, ka arī apmācīt jaunu zinātnieku paaudzi. Visbeidzot pie ekonomiskajiem izaicinājumiem ir jāmin arī daudzām pasaules un sevišķi Āfrikas valstīm raksturīgā problēma – slimības. Un konkrēti šoreiz runa ir par malāriju, kas valstī ilgus gadus ir galvenais nāves iemesls jo īpaši bērnu vidū, kas jaunāki par 5 gadiem.  Katru gadu Ganā no malārijas mirst aptuveni 20 tūkstoši bērnu. 2020. gadā Ganā gandrīz 6 miljoniem cilvēku jeb apmēram sestajai daļai valsts iedzīvotāju tika diagnosticēta malārija. Rezumējot – Ganai vēsturiski ir bijusi diplomātiskā un politiskā veiklība cīnīties pret ārvalstu ietekmēm, vai tās būtu Āfrikas izcelsmes, vai portugāļu vai britu. Sākot ar Bono valsti 12. gadsimtā, vēlāko Akanu bagātību un varenību reģionā, kā arī Ašanti Impērijas ietekmi 18. gadsimtā, tostarp vergu tirdzniecībā, Ganas teritorija un pamatiedzīvotāji ir izmantojuši valstij pieejamos resursus, kas tik ļoti vilinājuši ārvalstniekus, savas patstāvības stiprināšanai. Nešaubos, ka par Ganu vēl dzirdēsim pasaules politikā. Ne tikai pasaules kausā futbolā.

Šoreiz stāsta par vienu no Eiropas valstīm, mūsu Eiropas Savienības un NATO partnervalsti – Rumāniju. Daudziem tā varētu asociēties ar Transilvāniju un Drakulu. Ne pa velti slavenie romāni – Brema Stokera “Drakula” un Žila Verna “Karpatu pils” tapuši, iedvesmojoties no vietām Rumānijā. Bet, piemēram, kafijas mīļotājiem, būs zināms fakts, ka Rumānijā ir dzimis kafijas automāta radītājs. Mūsdienās daudzi cilvēki dzer „Illy” kafiju, un daudzi itāļi apgalvo, ka espresso ir daļa no viņu nacionālā mantojuma. Taču tikai daži zina, ka Frančesko Illijs, automātiskā tvaika espresso kafijas automāta radītājs, ir dzimis Rumānijas pilsētā Timišoarā. Pēc tam viņš pārcēlās uz Itāliju, kur atvēra savu biznesu – pasaulē pazīstamo kafijas grauzdēšanas uzņēmumu „Illy Caffe”. Vēl par izgudrojumiem runājot, arī pirmais reaktīvais dzinējs, ko izgudroja Anrī Koanda, nāk no Rumānijās, jo Anrī Koanda bija rumāņu aerodinamikas pionieris un inženieris. 1910. gadā viņš izstrādāja eksperimentālu lidmašīnu, kas izmantoja pasaulē pirmo reaktīvo dzinēju. Otrā pasaules kara laikā ir bijuši daudzi dažādi izgudrotāji, kuri centās pilnveidot Anrī Koandas izgudrotā reaktīvo dzinēja sākotnējo modeli. Tomēr, pateicoties Koandas izgudrojumiem un atklājumiem, lidošana mūsdienās ir iespējama. Runājot par Rumāniju, ir jāsāk ar tās vēsturi un Transilvānijas reģiona nozīmi. Daudziem būs zināms, ka Drakulas tēla radīšanu ir iedvesmojušas tādas vēsturiskas personas kā Valahijas princis Vlads Tepešs jeb Vlads Dūrējs vai grāfiene Elizabete Batorija, kura gājusi asiņu vannās, lai ilgāk saglabātu skaistumu un jaunību. Tas notika vēl pirms Rumānijas valsts atzīšanas 1878. gadā. Pirmajā pasaules karā tā pievienojās sabiedrotajiem un pēc kara beigām saņēma papildus teritorijas, tostarp slaveno Transilvāniju. Otrā pasaules kara laikā savukārt Rumānija karoja Vācijas pusē un piedalījās arī uzbrukumā PSRS. Pēckara padomju okupācija noveda pie komunistiskās "tautas republikas" izveidošanas 1947. gadā un karaļa atteikšanās no troņa. Rumānijai bija divi Komunistiskās partijas un faktiskie valsts vadītāji. Un par otru noteikti nedrīkst aizmirst, jo viņš minams starp rumāņiem tik tradicionālajiem nežēlīgajiem tirāniem. Runa, protams, ka ir par Nikolaju Čaušesku un viņa valdīšanu no 1965. līdz 1989. gadam. Režīms kļuva bēdīgi slavens ar drošības policijas veiktajām represijām, ar megalomāniskiem centieniem pārbūvēt galvaspilsētu Bukaresti un prezidenta pils izbūvi. Ar centieniem atdot visu valsts parādu Starptautiskajam Valūtas fondam, pat, ja tas nozīmēja faktisku iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanos. Beidzās Čaušesku valdīšana ar viņa un viņa sievas publisku nošaušanu tiešraidē Rumānijas nacionālajā televīzijā pēc tam, kad abi bija notiesāti par ekonomisko sabotāžu un genocīdu. Runājot par modernās Rumānijas vēsturi, noteikti ir jārunā par romu/ čigānu minoritāti un rumāņu attiecībām ar tiem. Jāsāk būtu ar to, ka romi no valsts kopējoā iedzīvotāju skaita veido tikai 3 procentus. Otra lielākā minoritāte ir ungāri, kas ir divreiz lielāka.  Un tas ir no valstī kopumā dzīvojošajiem vairāk nekā 21 miljona iedzīvotāju. Pamatiedzīvotāji valstī ir vairāk nekā 80 procenti rumāņu valodā runājoši pareizticīgie. Stāstot  par rumāņu un romu attiecībām, nevar nerunāt par pastāvošo verdzību. Rumānijas Firstistes (Moldova un Valahija) lielāko daļu savas vēstures bija vienīgā teritorija Austrumeiropā un Centrāleiropā, kur tika pieņemti tiesību akti romu verdzībai, un vieta, kur tā tika paplašināta. Romi tika uzskatīti par īpašnieka privātīpašumu, kam bija tiesības vergu nodarbināt, pārdot vai apmainīt pret dažādām precēm. Īpašniekam arī bija tiesības vajadzības gadījumā piemērot fiziskus sodus, taču nebija tiesību atņemt dzīvību. Pat pareizticīgo baznīca turēja romus kā vergus, un tā neapstrīdēja verdzības institūciju. Tomēr garīdznieku vidū bija dažas balsis, kas iestājās par verdzības atcelšanu un mēģināja ierobežot īpašnieku vardarbību pret romiem. Otrā Pasaules kara laikā Hitlera vadībā romu tauta tika pasludināta par “rasu valsts ienaidniekiem”. Tādējādi, viņi tika ierindoti vienā kategorijā ar ebrejiem. 1942. gadā Rumānijas valdība deportēja uz Piedņestru, mūsdienu Moldovas Republiku,  vairāk nekā 25 tūkstošu romu. Mūsdienās romi ir integrēti Rumānijas sabiedrībā. Tomēr, ņemot vērā viņu pagātni un to, ka lielākā daļa no viņiem joprojām cīnās ar aizspriedumiem, romiem ir grūti pārvarēt nabadzību. Tādēļ lielākā romu turpina dzīvot kopienās un pieder pie savām ciltīm, saglabājot tradicionālās aktivitātes. Romi ir nomadu tauta arī mūsdienās un tas rada arī lielas sociālās problēmas, jo daudzi romu bērni pamet skolu pēc dažiem mācību gadiem, dažos gadījumos romu meitenes pat neapmeklē skolu. Viņu vecāki kārto laulības, ievērojot tradīcijas, un meitenes 13 – 14 gadu vecumā pārceļas uz dzīvi vīra mājā. Neskatoties uz to, ka Rumānijā pastāv daudz sociālās iekļaušanas projektu, ko izstrādājušas Rumānijas iestādes, NVO un Eiropas Savienība, situācija mainās ļoti lēni. Runājot par Rumānijas ekonomiku, jāmin, ka pāreja no komunisma sākās 1989. gadā, bet faktiski pāreja uz brīvā tirgus ekonomiku sākās ar jauno konstitūciju 1991. gadā, kam sekoja dalība NATO 2004. gadā un dalība Eiropas Savienībā 2007. gadā. Rumānija ir starp līderiem ārvalstu tiešajām investīcijām Centrāleiropā un Austrumeiropā: akumulētais ārvalstu tiešo investīciju apjoms valstī ir vairāk nekā 150 miljardi eiro. Pamata Rumānijas eksporta preces ir transportlīdzekļi, ķīmiskās preces, elektroniskie izstrādājumi, farmācija, transporta aprīkojums, metāli, pārtikas produkti, kā arī gumija un plastmasa. Starp citu, Rumānija ir lielākais elektronikas ražotājs Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pēdējo 20 gadu laikā Rumānija ir kļuvusi arī par nozīmīgu mobilo tehnoloģiju, informācijas drošības un saistītās aparatūras izpētes centru. Valsts ir reģionālā līdere tādās jomās kā IT un mehānisko transportlīdzekļu ražošana. Rumānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes pēc Pasaules Bankas datiem 2020. gadā bija apmēram tas pats, varbūt pat nedaudz lielāks par Latvijas 29 tūkstošiem eiro.  Galvenās problēmas arī līdzīgas mūsējām – iedzīvotāju novecošana, kvalificēta darbaspēka emigrācija, ievērojama izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, korupcija, nepietiekama veselības aprūpe, kas apdraud Rumānijas ilgtermiņa izaugsmi un ekonomisko stabilitāti un ir galvenās ekonomikas ievainojamības. Atšķirībā no Latvijas, Rumānijas ceļš uz iekļaušanos Eiropas Savienības kodolā ir bijis daudz lēnāks un ērkšķaināks. Valsts vēl joprojām nav ne Šengenas zonas, ne eirozonas dalībvalsts. Abos integrācijas procesos gan valsts cītīgi gatavojas iekļauties tuvākajos gados. Kā uz to raugās Rumānijas sabiedrība, skaidro Mihais Sebe, Rumānijas Eiropas Institūta pētnieks. Secinot – Rumānijas ceļš uz ekonomisko labklājību ir bijis izaicinājumu pilns. Un dalība Eiropas Savienībā valstij ir devusi iespējas piesaistīt ārvalstu investīcijas un augt. Vienlaicīgi tās drūmā vēsture un tās mantojums vēl jo projām spiež uz valsti.

Kādu laiku neesam bijuši Latīņamerikā. Tāpēc šoreiz dodamies uz vienu no pasaules transkontinentālajām valstīm. Dodamies uz valsti, kur ir vienīgā vieta uz planētas, kur saullēktu var redzēt Klusajā okeānā un saulrietu Atlantijas okeānā. Respektīvi, otrādi, nekā šķiet tradicionāli. Un izdarīt to var Baru vulkāna virsotnē. Dodamies uz valsti ar savdabīgu nosaukumu – Panama jeb oficiāli Panamas Republika. Savdabīgu, jo Panama daudziem var asociēties ar panamas cepuri, kas ir tradicionāla Ekvadoras izcelsmes salmu cepure ar malām. Mīts, ka tā ir no Panamas, iespējams, ir saistīts ar faktu, ka tas bija ļoti populāras starp amerikāņiem, kuri zelta drudža laikā šķērsoja zemesšaurumu, lai sasniegtu Kaliforniju. Tā ASV prezidents Teodors Rūzvelts tika nofotografēts ar tādu, kad viņš 1904. gadā apmeklēja Panamas kanāla būvlaukumu. Šobrīd valstī ir nepilni četri miljoni iedzīvotāju, kas ir vairākums spāniski runājoši kristieši. Pēc rasu piederības – divas trešdaļas ir metisi un nedaudz vairāk par 12 % ir Amerikas pamatiedzīvotāji. Starp citu, Panamas pirmie iedzīvotāji datēti apmēram pirms 4 tūkstošus  gadu. Stāstot par Panamu un tās pastāvēšanu, gribētos sākt primāri par Amerikas Savienoto Valstu un Panamas Republikas attiecībām, jo tieši tās raksturo Panamu visvairāk. 1903. gada novembrī Panama, ko atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis, pasludināja savu neatkarību no Kolumbijas un noslēdza Heja – Bunavas-Varillas līgumu ar ASV. Līgums piešķīra Amerikas Savienotajām Valstīm brīvas tiesības uz zonu, kas bija aptuveni 16 km plata un 80 km gara. Šajā zonā ASV uzbūvēja kanālu, kas kļuva zināms par Panamas kanālu un bija 83 kilometrus garš. Darbs pie kanāla tika pabeigts 1914. gadā. Īpatnība bija tā, līgumu faktiski noslēdza Filips Bunavs-Varilla (Bunau-Varilla), franču inženieris un lobists, Panamas prezidenta vietā. Iemesls – līgums tika ātri izstrādāts un parakstīts naktī pirms Panamas delegācijas ierašanās Vašingtonā. Un Panamas vadība tika nostādīta fakta priekšā. Interesants fakts par kanāla būvniecību. Laikā, kad ASV senatori vēl nebija izlēmuši, kur būvēt kanālu — Panamā vai Nikaragvā, Filips Bunavs-Varilla, kurš lobēja Panamas kanālu, katram senatoram nosūtīja Nikaragvas pastmarku, kurā bija attēlots viens no daudzajiem Nikaragvas vulkāniem. Tas bija efektīvs triks, kā likt domāt, ka Panamā nav vulkānu un tāpēc tā ir drošāka vieta. Rezultātā ASV senatori piekrita, ka Panama ir labāks risinājums. Viss Panamas kanāls, apgabals, kas atbalsta kanālu, un atlikušās ASV militārās bāzes tika nodotas Panamai 1999. gada beigās. Valstī līdz 2016. gadam tika īstenots vērienīgs paplašināšanas projekts, lai vairāk nekā divas reizes palielinātu kanāla jaudu, nodrošinot vairāk kanāla tranzītu un lielākus kuģus. Tas izmaksāja apmēram 5 miljardus eiro. Šis kanāls tiek reizēm saukts arī par vienu no modernajiem pasaules brīnumiem tā sarežģītības dēļ. Un nedaudz vairāk nekā simts gadu laikā caur kanālu varētu būt izbraucis jau gandrīz miljons kuģu.  ASV un Ķīna ir galvenie kanāla lietotāji. ASV un Panamas draudzība nav saistīta tikai ar kanāla izbūvi. 1904. gadā līdz ar neatkarības iegūšanu Panama pieņēma ASV dolāru kā savu nacionālo valūtu. 1906. gadā Panama bija otra valsts pasaulē pēc ASV, kur varēja iegādāties Coca-colu. Un visbeidzot, 1936. gadā ASV piederošajā Panamas kanāla zonā piedzima slavenais un Latvijai vēsturiski tik nozīmīgais ASV senators Džons Makkeins. Viens no vēsturiski savdabīgākajiem Panamas un ASV attiecību posmiem bija 1989. gads, kad ASV iebruka Panamā, ziņojot, ka operācija ir nepieciešama, lai aizsargātu ASV pilsoņu dzīvības Panamā, aizstāvētu demokrātiju un cilvēktiesības, cīnītos pret narkotiku kontrabandu un nodrošinātu Panamas kanāla neitralitāti. Neskatoties uz lielo upuru skaitu – 4000 iedzīvotāju un vairāki simti karavīru abās pusēs, lielākā daļa Panamas iedzīvotāju atbalstīja iejaukšanos. Un tas tādēļ, ka valstī no 1983. gada līdz 1989. gadam pastāvēja Manuela Noriegas militāra diktatūra, kur valsts un viņa personīgo ienākumu pamatā bija no narkotikām un naudas atmazgāšanas gūtie līdzekļi. Turklāt Noriega savas valdīšanas laikā nogalināja un spīdzināja vairāk nekā simts Panamas iedzīvotāju un piespieda vēl vismaz simts disidentus doties trimdā. Noriegu ilgu laiku atbalstīja arī ASV. Jo kopš 1950. gadiem viņš bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem CIP informatoriem. Bet runājot par Panamu, daudziem noteikti nāk arī prātā Panamas dokumenti jeb “Panamas papīri”, kas ir 11,5 miljonu slepenu dokumentu kopums, kas tika nopludināti no Panamas juridiskās firmas „Mossack Fonseca” datu centra. Tādēļ ir laiks parunāt arī par ekonomiku. Lielu daļu Panamas ienākumu un IKP veido ieņēmumi no nodevām par kanāla lietošanu un tūrisms. Bet finanšu pakalpojumu sniegšana un ārzonas jeb „ofšoru” teritorijas statuss valstij ir ilgu laiku ienesis būtiskus līdzekļus. Kas ir „ofšori” un kādēļ tādas valstis kā Panama izvēlas šādu darbības modeli, stāsta Ilze Znotiņa, Latvijas Republikas Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece. Kopumā par Panamas ekonomiku runājot, valsts ir paplašinājusi piekļuvi izglītībai un tīram ūdenim, taču sanitārie apstākļi un elektrības pieejamība joprojām ir slikti. Turklāt etniskie pamatiedzīvotāji veido arvien lielāku Panamas nabadzīgo un galēji nabadzīgo iedzīvotāju daļu. Kopumā Panama ir piemērs tam, kā valsts izmanto savu vietu kā planētas ekonomiskais centrs. Ja ar to, ka loģistikas viduspunkts, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu nepietiek, valsts sliecas meklēt alternatīvas un kļūt par pasaules finanšu viduspunktu. Pat, ja faktiski atbalsta neētiskas un nelegālas darbības tā rezultātā. Sausais atlikums gan ciniski raugoties – valstiskums un neatkarība, kā arī vidēji augsts ekonomikas attīstības līmenis.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Samoa jeb oficiāli – Samoa Neatkarīgo Valsti. Atrodas tā Klusā Okeāna vidū. Šo Okeānijas salu nevajadzētu jaukt ar relatīvi netālu esošo Amerikāņu Samoa jeb ASV Samoa, kas ir neinkorporētā ASV teritorija. Par šiem principiem un teritorijām runājām arī raidījumā par Puertoriko. Samoiešu etniskā grupa arī veido gandrīz pilnīgi visu 205 tūkstošus lielo valsts iedzīvotāju skaitu. Starp citu, saomiešu grupai pa pusei pieder arī Kalifornijā dzimušais pasaulslavenais cīkstonis un aktieris Dveins Džonsons. Pa pusei tādā ziņā, ka viņa mamma ir samoa tautības. Viņš vienmēr ir lepojies ar savu izcelsmi un saistībā ar to jau 2004. gadā viņam Samoa valsts galva piešķīra goda titulu un jaunu vārdu Seiuli. Samoa tauta 19. gadsimta pilsoņu kara un tam sekojošā kolonizācijas procesa rezultātā tika sadalīta divās daļās. Proti, 20. gadsimtā rietumu Samoa salu daļa piederēja Vācijai, kamēr austrumu daļa tika amerikāņiem. Vācu Impērijai piederošo Samoa rietumu daļu, sākoties Pirmajam pasaules karam, okupēja jaunzēlandieši. Britu uzdevumā jaunzēlandieši šo operāciju veica un noturēja varu Samoa līdz pat 1962. gadam, kad valstij tika iedota neatkarība un tā kļuva par Rietumu Samoa. Nosaukums uz tagadējo versiju tika nomainīts tikai 1997. gadā. Viena no bēdīgākajām lappusēm jaunzēlandiešu pārvaldes laikā bija jau pēc Pirmā pasaules kara, kad nemākulības dēļ Samoa iedzīvotāji tika aplipināti ar grupu. Pandēmijas rezultātā nomira apmēram 25 procenti valsts iedzīvotāju un tas uz ilgiem laikiem stiprināja pārliecību, ka valstij jāatgūst neatkarība. Ne tikai neatkarības jautājums ir būtisks. Šis traģiskais notikums ir tik ļoti iespiedies tautas kolektīvajā atmiņā un apziņā, ka burtiski pagājušajā nedēļā valsts reģistrēja pirmo Covid gadījumu un ieviesa stingru mājsēdi. Un tas ir situācijā, ka apmēram 90 procentu Samoa iedzīvotāju ir potēti. Samoa, līdzīgi kā vēl dažas Okeānijā atrodamās valstis, atrodas uz Starptautiskās Datuma līnijas jeb Datuma maiņas līnijas. Un politisku apsvērumu dēļ – lai būtu mentāli un laika ziņā tuvāka Austrālijai un Jaunzēlandei – 2011. gadā valsts burtiski “izlaida 30. decembri” un pārlēca veselu dienu uz priekšu. Pagājušā gada rudenī Samoa arī atteicās no vasaras un ziemas laika sistēmas. Amerikāņu Samoa, protams, dzīvo vēl iepriekšējā dienā, jo ekonomiski ir tuvāka ASV. Samoa Neatkarīgās valsts lēmumi par laika zonām ir piemērs tam, cik laika skaitīšana patiesībā ir subjektīva lieta un pakļauta ekonomiskajām vajadzībām. Bet par ekonomiku runājot, Samoa saskaras ar līdzīgām problēmām kā kamiņvalstis Kiribati vai Fidži. Proti, postošas Klusā okeāna vētras, kā arī zemestrīces un cunami ir būtiskas problēmas infrastruktūras un ekonomiskās darbības nepārtrauktības uzturēšanai. Piemēram 2009. gada septembrī notikusī zemestrīce smagi ietekmēja gan Samoa, gan Amerikas Samoa. Tika sabojāta ne tikai transporta un loģistikas infrastruktūrā, bet arī elektrības ražošana. Papildus vēl arī simtiem cilvēku gāja bojā. Līdzīgi 2012. gada tropu ciklons Evans nopostīja apmēram pusotru tūkstoti māju. Ņemot vērā, ka valstī arī nav daudz derīgo izrakteņu, Samoa ekonomika ir ļoti trausla un no dabas labvēlības un klimata atkarīga. Vēl precīzāk – tā ir atkarīga no ārvalstu sniegtās attīstības sadarbības programmu finanšu palīdzības un naudas, ko lielā samoa diaspora pasaulē sūta uz mājām. Protams, arī tūrisma industrija, lauksaimniecība un zvejošana ir būtiska. Galvenie tirdzniecības partneri ir Amerikāņu Samoa, Jaunzēlande, ASV, Fidži. Un starp eksporta produktiem ir ne tikai zivis, sulas un kokosriekstu eļļa, bet arī alus. Tieši Samoa ražotais „Vailima Beer” tiek uzskatīts par labāko Okeānijas reģionā. Bet, par dzērieniem vēl turpinot, nevar neparunāt par „Coca-Cola” negatīvo ietekmi uz vidi. Proti, „Coca-Cola” nesenais lēmums mazināt stikla pudeļu ražošanu un palielināt plastmasas pudeļu ražošanu. Kā tas viss ietekmē Samoa salas ekosistēmu, vairāk stāsta Samoa Vides Saglabāšanas Sabiedrības viceprezidents Džeimss Atertons.

Dodamies uz Armēniju. Tā varētu būt visnotaļ dzirdēta valsts, ja tomēr nē, tad noteikti būs pazīstami armēņu izcelsmes zinātnieku izgudrojumi – krāsu televizors un bankomāts. Armēnijas izcelsmes zinātnieki, visbiežāk gan darbojoties citās valstīs, tiešām ir padarījuši mūsu ikdienas dzīvi interesantāku un vieglāku. Viņi izgudrojuši ne tikai minētās lietās, bet, piemēram, uzņēmējs un filantrops Alekss Manoogians izgudroja pirmo viena roktura jaucējkrānu. Tas ļāva sajaukt aukstu un siltu ūdeni un kontrolēt ūdens plūsmu. Bet par pašu Armēniju jeb oficiāli Armēnijas Republiku runājot, tajā dzīvo gandrīz trīs miljonu iedzīvotāju. Jāsaka, ka tāpat, kā iepriekšējos raidījumos bieži jau tika minēts par citām tautām, armēņu diaspora ārzemes ir daudz lielāka nekā valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Armēnijas iedzīvotāju skaits ārpus Armēnijas pārsniedzot septiņus miljonus. Šis lielais ārpus Armēnijas dzīvojošo armēņu skaits cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Pirmā pasaules kara vidū Osmaņu impērijas veikto Armēņu genocīdu, kurā gāja bojā apmēram viens miljons armēņu. Cilvēku dzīšana cauri Sīrijas tuksnesim bez ēdina un ūdens (Nāves marši), ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un turku nacionālistu veiktās etniskās tīrīšanas bija tika daži no elementiem, kas raksturo šo šaušalīgo vēstures lappusi. To vēl šodien visas pasaules valstis neatzīst, primāri jau Turcija. Šo notikumu laikā un pēc tiem miljoniem armēņu bēga uz ārzemēm – Franciju, Itāliju, Libānu, ASV, izveidojot tur ļoti spēcīgas kopienas, tādā veidā saglabājot savu reliģiju un valodu.   Par valodu runājot, armēņu valodai nav saistības ne ar vienu citu valodu, un tā tiek uzskatīta par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes atzaru. Pat ja daži vārdi mums šķiet pazīstami, zinātnieki uzskata, ka tie nav cēlušies no citas valodas. Tāpat kā valoda, arī alfabēts ir unikāls. Šīs rakstzīmes netiek lietotas nevienā citā rakstu valodā. Starp citu, viens no vecākajiem tekstiem armēņu valodā, kas saglabājies, ir 5. gadsimta Bībeles tulkojums, kas kopā ar daudziem citiem seno armēņu manuskriptiem glabājas Matenadaranā Erevānā. Skatoties, uz reliģiju, tad Armēnija pamata reliģija ir kristietība, vairāk nekā 93% kristiešu Armēnijā pieder Armēnijas apustuliskajai baznīcai. Turklāt tā bija arī pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. Neskatoties uz to, valsts ir plaši zināma ar tās politisko un ekonomisko atkarību no Krievijas. Stāsts par Armēniju noteikti nav iztēlojams bez stāsta par Krievijas lomu Kalnu Karabahas konfliktā. Par pašu konfliktu un tā neseno saasināšanos, kas beidzās ar Armēnijas zaudējumu jau stāstījām detalizētāk raidījumā par Azerbaidžānu. Tādēļ šodien par šo pastāstīsim no citas puses – kāda loma Kalnu Karabahas konfliktā ir ģeopolitikai un kā notiek citu valstu iesaistīšanās. Kalnu Karabahas konflikts par nelielo teritorijas daļu ir guvis starptautisku ievērību un piesaista lielvaras, jo īpaši Krieviju un NATO dalībvalsti Turciju – divas valstis, kas jau atbalsta pretējās puses Sīrijā un Lībijā, bet vienlaicīgi arī mēģina izlikties, ka uztur labas attiecības. Tā Turcija jau sen ir bijusi pārliecināta Azerbaidžānas atbalstītāja – Ankaru un Baku vieno ciešas kultūras saites, ņemot vērā to kopīgo turku mantojumu. Tikmēr starp Turciju un Armēniju ir ilga spriedzes vēsture, ko pastiprina Ankaras atteikšanās atzīt 1915. gada armēņu genocīdu, kā arī Kalnu Karabahas konflikts. Neviennozīmīgāka loma reģionā ir Krievijai, kas uztur ciešas ekonomiskās saites ar Armēniju un Azerbaidžānu un piegādā abām ieročus. Tomēr Krievijas attiecības ar Armēniju ir dziļākas, jo tajā atrodas Krievijas militārā bāze un Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās Eirāzijas Ekonomiskās savienības. Turklāt ir liela reģiona loma globālajā enerģijas tirdzniecībā: cauruļvadiem, kas savieno Azerbaidžānu ar Turciju, ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības naftas un dabasgāzes piegādē, un tie iet tuvu Kalnu Karabahai. Neskatoties uz to, ka Armēnijā, kurā ir vairākums kristiešu, un Azerbaidžānā, kurā ir vairākums musulmaņu, ir bijušas nesaskaņas gadsimtiem ilgi, taču reliģijai mūsdienu konfliktā nav lielas nozīmes. Liela daļa vainas gulstas uz Josifu Staļinu. Bijušais padomju līderis lielāko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas reģionu (armēņiem pazīstams kā Artsakh) iekļāva Azerbaidžānā pēc tam, kad 20. gadu sākumā Sarkanā armija iekaroja Kaukāzu. Runājot kontekstā ar šajā brīdī aktuālo Krievijas uzbrukumu Ukrainai – tam ir bijusi ietekme arī uz Armēnijas skatījumu. Proti, ņemot vērā ilglaicīgo Krievijas klātbūtni un ietekmi Armēnijā, kā arī Ukrainas atbalstu Azerbaidžānai Kalnu Karabahas konflikta laikā, Armēnija vēl vairāk nostiprinājusi savu prokrievisko pozīciju. Starptautiskajā arēnā Armēnija bija tā, kas atbalstīja savu stratēģisko sabiedroto un galveno drošības garantu, balsojot pret Krievijas pārstāvniecības apturēšanu Eiropas Padomē. Bet vēl divos nesenajos balsojumos — par Krievijas atstādināšanu no ANO Cilvēktiesību padomes un nosodot iebrukumu Ukrainā ANO Ģenerālajā asamblejā — Armēnija atturējās. Kopumā Armēnijas atbalsts Krievijai nav pārsteidzošs. Armēnijas politiskā vadība ir slavējusi Krimas aneksiju kā pašnoteikšanās tiesību īstenošanas paraugu. Un bijušais prezidents Sargsjans aizgāja tik tālu, ka referendumu Krimā uzskatīja par tautu pašnoteikšanās tiesību izmantošanu, izmantojot brīvu gribas izpausmi. 2014. gada satricinājumi Ukrainā vēl vairāk pastiprināja Armēnijas politiskās vadības bažas par sekām, ko izraisīs Krievijas izaicināšana. Bijušais prezidents Sargsjans pat izvirzīja situāciju Ukrainā kā attaisnojumu Armēnijas lēmumam pievienoties Krievijas dominētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai 2014. gada oktobrī. Papildus apspriestajiem iemesliem Armēnija iestājas Kremļa pusē, jo valstij ir arī pieaugusi atkarība no Krievijas pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Armēnijas vadībā ir iesakņojusies pārliecība, ka Armēnija tikai gūst labumu no lielākas Krievijas iesaistīšanās. Tieši šajā kontekstā Krievija plaši tiek uztverta kā galvenais drošības sabiedrotais Armēnijas politiskajā domāšanā un sabiedrības apziņā. Arī Krievijas iedzīvotāji, acīmredzot, Armēnijā redz sabiedroto, jo, sākoties Ukrainas karam, arvien lielāks skaits krievu izceļo tieši uz Armēniju. Par to vairāk stāsta Erevānā bāzētās nevalstiskās organizācijas Civilatas Foundation analītiķis Ēriks Hakopjans.  Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no Krievijas investīcijām un armēņu atbalsta, kas nāk no ārzemēm. Pirms neatkarības iegūšanas Armēnijas ekonomika lielā mērā bija balstīta uz rūpniecību — ķīmisko vielu, elektronikas, iekārtu, pārstrādātas pārtikas, sintētiskās kaučuka un tekstilizstrādājumu. Lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no neto materiālā produkta pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozīme tautsaimniecībā ievērojami pieauga, tās īpatsvaram 90. gadu beigās pieaugot līdz vairāk nekā 30 % no IKP. Bet lauksaimniecības nozīmes pieaugums bija skaidrojams ar iedzīvotāju pārtikas nodrošinājuma vajadzībām, saskaroties ar nenoteiktību pārejas pirmajos posmos un ekonomikas nelauksaimniecisko nozaru sabrukumu 90. gadu sākumā. Armēnija kā maza valsts ar tās unikālo kultūru un smago vēsturi, ir izvēlējusies Krieviju par tās aizstāvi. Pieķeršanās lielvarai ir viena no klasiskajām mazu valstu pieejām. Kā mēs ķeramies pie ASV un Vācijas, tā Armēnija neatrada nevienu citu kā Krieviju.

Līdzīgi kā pagājušajā reizē, arī šoreiz runāsim par kādu valsti, kura atrodas no mums ļoti tālu, Āfrikā, bet par kurā notiekošo varam vilkt paralēles arī ar Ukrainā notiekošo karu un tur pastrādātajiem kara noziegumiem. Kāpēc par vienu karu runā visa pasaule, par citu, kurš arī turpinās gadiem, runājam daudz mazāk? Tāpēc dodamies Etiopijas Federatīvo Demokrātisko Republiku. Klausītajiem Etiopija noteikti būs zināma ar Arabica kafijas pupiņām. Un ar savdabīgo situāciju ar reliģijām – proti, Etiopijai ir vēsturiskas saites ar visām trim pasaules lielākajām Ābrahāma reliģijām – islāmu, kristietību un jūdaismu. Jau 4. gadsimtā Etiopijas teritorija bija viena no pirmajām vietām pasaulē, kas oficiāli pieņēma kristietību kā valsts reliģiju un tieši Bizantijas pareizticīgo versiju. Valstī ir arī ievērojama musulmaņu kopiena, kas ir aptuveni trešdaļa iedzīvotāju. Tādēļ arī vardarbīgi reliģiskie konflikti varētu būt viena no lietām, par kuru ir dzirdēts saistībā ar Etiopiju. Starp citu, līdzīgi kā arī citas Āfrikas valstis, Etiopija ir daudzveidīga valodu ziņā. Un tas ir tikai loģiski, ka valstī dzīvojošie vairāk nekā 110 miljoni iedzīvotāju runā vismaz 90 valodās. Tajā pašā laikā angļu valoda ir visizplatītākā svešvaloda, tā tiek izmantota kā pamata mācību valoda vidusskolās un augstskolās. Angļu valodā ir arī visi federālie likumi, tostarp 1995. gada konstitūcija. Etiopija ir arī vecākā neatkarīgā valsts kontinentā. No visām 54 Āfrikas valstīm Etiopija ir vienīgā valsts, kas nekad nav bijusi līdz galam kolonizēta. Izņēmums būtu Itālijas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados notikusī Abesīnijas jeb Etiopijas un Eritrejas teritoriju okupācija, kas ilga 5-6 gadus. Vienlaicīgi gan pilnīgu kontroli itāļiem tā arī neizdevās iedibināt un nostiprināt. Etiopijas neatkarīgā vēsture ir arī viens no skaidrojumiem, kādēļ tā ieņem pirmo vietu starp Āfrikas valstīm, kurā ir visvairāk UNESCO Pasaules mantojuma objektu – kopumā to ir deviņi. Starp tiem arī senāko cilvēku paliekas uz zemes, kuri dzīvoja apmēram pirms 3,2 miljoniem gadiem. Vēsturiski Etiopijas impērija aizsākās 1270. gadā, un ilga līdz pat 1974. gadam, kad imperators Haile Selassi tika gāzts no troņa valsts apvērsumā. Viņa laikā Etiopija pieņēma pirmo konstitūciju, starp citu, par pamatu atdarinot Japānas 1890. gada konstitūciju. 1975. gadā kreisie spēki gāza imperatoru atcēla monarhiju un izveidoja Etiopiju kā marksisma-ļeņinisma valsti. Un par valsts prioritātēm kļuva feodālisma atcelšana, lasītprasmes palielināšana, nacionalizācija un visaptveroša zemes reforma. Šāds valdības modelis cieta vairākus apvērsumus, pieredzēja sacelšanos, plaša mēroga sausumu un bēgļu problēmu. Komunistiskā sistēma valstī pastāvēja līdz 1991. gadam. 1994. Gadā, PSRS atbalstam beidzoties un uzrakstot jaunu konstitūciju, Etiopija kļuva par parlamentāru republiku ar divpalātu likumdevēju un tiesu sistēmu. Tomēr neskatoties uz to, iekšēji konflikti valstī pēdējā desmitgadē nav nekur pazuduši un Etiopijā joprojām turpinās pilsoņu karš. Konflikts saasinājās, kad 2020. gada novembrī Tigrejas reģionā sākās karš starp federālo valdību un reģionālo valdību. Līdz ar to Etiopijas valdība kopš 2020. gada novembra karo ar Tigrejas Tautas atbrīvošanas fronti. Kā zināms karš izraisa valsts iekšējas problēmas daudzos līmeņos, viena no tām ir cilvēktiesību pārkāpumi, kas ir plaši novērojama problēma Etiopijā. Pavisam nesen Starptautiskā krimināltiesa izveidoja īpašu izmeklēšanas komisiju šo cilvēktiesību pārkāpumu izmeklēšanai. To uzticēts vadīts bijušajai krimināltiesas galvenajai prokurorei Fatū Bensūdai. Netrūkst gan arī ekspertu, kuri uzskata Fatū Bensūdu par nepiemērotu šim amatam, piesaucot pat Džodža Sorosa vārdu. Viens no šādiem ekspertiem ir Āfrikas attiecību pētnieks Deivids Matsanga.

Raidījumā šoreiz stāsts par Īriju. Kontekstā ar starptautiskajiem notikumiem, Īriju aplūkosim šāda skatupunkta: kā tas ir, mazai valstij dzīvot kaimiņos ar lielvalsti. Šajā gadījumā gan runa ir par dzīvošanu blakus Lielbritānijai. Īrija varētu būt klausītajiem diezgan zināma. Kā nekā Īrijā dzīvo apmēram 20 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo pēc Īrijas valsts statitiskas. Bet arī īru pasaulē ir vairāk nekā pašā valstī. Tikai aptuveni pieci miljoni cilvēku dzīvo valstī, savukārt ārpus Īrijas dzīvo vairāk nekā 70 miljoni īru izcelsmes cilvēku. Un šis ir bijis galvenais iemesls, kā īru kultūra un folklora ir izplatījusies pasaulē. Līdz ar to arī ar Īriju ir daudzas asociācijas - gan Svētais Patriks, gan mistiskie leprekoni, gan ķelti, gan laimes āboliņš, gan viskijs. Starp citu, daudziem varētu šķist, ka baltais āboliņš ir arī Īrijas nacionālais simbols, jo Svētais Patriks tiek bieži attēlots to turot rokās, taču patiesībā nacionālais simbols Īrijā ir arfa, bet Svētais Patriks nemaz nav īrs pēc izcelsmes, bet gan romietis, kurš ieradās Īrijā kā vergs. Īrija, starp citu, ir vienīgā valsts pasaulē, kuras valsts simbols ir mūzikas instruments – tā pati arfa, protams. To mēs varam redzēt arī uz valsts eiro monētām. Par īru dzīvi blakus lielvalstij runājot, ir jāsāk ar dažus gadsimtus senu vēsturi. Proti, pirms Īrijas brīvvalsts izveidošanas visa Īrijas sala no 1801. līdz 1922. gadam bija daļa no Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes. Tā Īrijas teritorijā veidojās īru unionisti, kas atbalstīja politisko integrāciju ar Lielbritāniju un republikāņiem, kuri vēlējās pilnīgu neatkarību. 1920. gadā salu sadalīja divās pašpārvaldes vienībās — Ziemeļīrijā un Dienvidīrijā. Kur Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes pārraudzībā un tur atrodas vēl šodien. Tādēļ nevar nerunāt par Belfāstu un „the troubles” jeb nemieriem, kas bija un kaut kur vēl iekšēji ir gruzdošs etniski nacionāls konflikts Ziemeļīrijā. Modernajā vēsturē zināmākā aktīvā fāze ilga 1960. gadu beigām līdz 1998. gadam un beidzās ar 1998. gada Lielās piektdienas vienošanos. Lai gan konflikts galvenokārt notika Ziemeļīrijā, teroristiskie uzbrukumi un vardarbība bija arī, protams, Londonā. Galvenais problēmjautājums bija Ziemeļīrijas statuss. Unionisti jeb lojālisti, kas vēsturisku iemeslu dēļ ir protestanti, vēlējās, lai Ziemeļīrija paliktu Apvienotās Karalistes sastāvā. Savukārt, īru nacionālisti jeb republikāņi, kas pārsvarā bija īru katoļi, vēlas visas salas apvienošanu. Konflikta laikā runa nav tikai par teroristiskām akcijām, vardarbīgām atriebībām, snaiperiem-masu slepkavām, bet, protams, arī nesaskaņām abu pušu militāro grupu iekšienē, masu protestiem un pilsoniskās nepakļaušanās aktiem, pasaulē skaļiem tiesas procesiem, bada streikiem cietumos, kā arī iedzīvotāju segregāciju pēc reliģiskās piederības, Belfāstu sadalošo dzelzs sienu un daudzām citām lietām. Kopumā četrdesmit gadu laikā tika nogalināti vairāk nekā 3500 cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse bija civiliedzīvotāji. Īru Republikāņu armija bija atbildīga par aptuveni 60% nāves gadījumu, lojālisti par 40%. Šie trīs ar pusi tūkstoši cilvēku nešķiet tik liels skaitlis, ja salīdzinām ar citiem konfliktiem, kuros kritušo skaits ir daudz lielāks. Bet kultūras darbinieku un politiķu darbības dēļ šis ir pasaules atmiņā un pat popkultūrā iespiedies konflikts, kas aizrāva daudzus. Ziemeļīrijas miera process ir lielā mērā arī Eiropas Savienības sasniegums. Fakts, ka sala funkcionē kā vienots veselums un robeža ar Ziemeļīriju nepastāv, apliecina arī šobrīd brīvās iespējas pārvietoties pa visu Īrijas salu. Te gan jāsaka, ka Eiropas Savienība kopumā ir bijis būtisks pamats īru ekonomikas straujam uzplaukumam. Un ienākumu palielināšanās – arī vardarbības līmeņa sarukumam. Valstij iestājoties Eiropas Savienībā, tā piedzīvoja strauju IKP pieaugumu – vidēji 6% gadā. Valsts ekonomika ir maza, moderna un no starptautiskās tirdzniecības atkarīga. Primāri valsts galvenās eksporta nozares ir alus, ķīmiskās un farmācijas preces, iekārtas un datori, kā arī tekstilizstrādājumi. Starp citu, 2015. gadā 25% Eiropas datoru tika saražoti Īrijā. Un ko zina arī Baltijas un Polijas darbaspēks Īrijā – salā ir pamatīgi attīstīta lauksaimniecība.  Tieši ārvalstu investīcijas ir kļuvušas par Īrijas ekonomikas kodolu.  Un tas pamatā skaidrojams ar Īrijas zemo uzņēmumu ienākuma nodokli. Līdz ar to tas Īriju padarīja par ierastu galamērķi starptautiskiem uzņēmumiem, kas vēlas maksāt mazāk nodokļus. 2014. gadā, pieaugot starptautiskajam spiedienam, Īrijas valdība paziņoja, ka tā pakāpeniski ieviesīs stingrākus nodokļu likumus.   Rezultātā Īrijas ekonomika skaitās vienas no bagātākajām pasaulē.  Nereti pat tiekot ierindota pirmajā vietā pēc statistikas. Noslēdzošais pamatēdiena aspekts, kuru gribētos aplūkot, ir saistīts ar šobrīd aktualizēto jautājumu par Ukrainas militāro neitralitāti. Īrija ir slavena ar to, ka nav NATO dalībvalsts un ievēro neitralitāti jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, kad tika noslēgts līgums starp Īriju un Lielbritāniju, kas garantē starptautiski neitrālu pozīciju pēc Beļģijas un Šveices paraugiem. Tiesa,  Īrijai norada, ka tā nemaz nav tik neitrāli izturējusies pret visām karā iesaistītajām pusēm, gan Otrā pasaules kara laikā, gan vēlāk. Tas noved pie vēl viena jautājuma kādā veidā valsts varēja saglabāt neitralitāti, ja tai bija iekšēji valsts drošības izaicinājumi un kaimiņos Apvienotā Karaliste? Šo situāciju detalizētāk skaidro īru izcelsmes Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Ioins Maknamars (Eoin McNamar).

Dodamies uz Malaiziju, kas atrodas Dienvidaustrumāzijā. Uz multietnisko un multikulturālo valsti. Malaizija ir valsts, kuru raksturo kontrasti. Valsts ir apveltīta ar mūžzaļajiem mežiem, skaistiem piekrastes ūdeņiem, kā arī ar unikālu savvaļas dzīvnieku pasauli un daudzveidīgu augu valsti. Malaizijā ir sastopami gan Malajas tīģeri, gan raflēzijas, kas ir uzskatāmas par pasaulē lielākajiem ziediem. To diametrs pārsniedz vienu metru. Tajā pašā laikā Malaiziju raksturo arī bagāta arhitektūra un modernas augstceltnes. Piemēram, Malaizijā ir redzami Petronas torņi, kas līdz 2004. gadam bija augstākā ēka pasaulē. To augstums ir virs 450 metriem. Starp citu, neskatoties uz to, ka Petronas torņi zaudēja savu pozīciju kā augstākā celtne, tā vēl aizvien pasaulē saglabā savu vietu kā augstākā dvīņu ēka. Vēl ir svarīgi, runājot par Malaiziju, ir raksturot valsts uzbūvi. Ir jāiztēlojas pavisam nepierasts un citām valstīm atšķirīgs formāts. Pirmkārt, Malaizija ģeogrāfiski atrodas uz Malazijas pussalas, Borneo salas un papildus salām, kas atrodas Borneo piekrastē. Otrkārt, Malaizija ir federāla konsticionāla monarhija, līdz ar to tā sastāv no trīspadsmit štatiem, no kuriem deviņas ir monarhijas un četras tiek pārvaldītas ar gubernatora palīdzību. Līdz ar to Malaizijas valsts teritorijā dzīvo apmēram 33 miljoni iedzīvotāju, no kuriem tikai puse iedzīvotāju ir malajieši. Otru pusi veido tādas mazākumtautības kā ķīnieši vai indieši. Un kas ir interesanti, tad valstī pamata reliģija ir islāms. Bet visticamāk, klausītājiem Malaizija vairāk zināma kā aktīva tūrisma nozares valsts un 2014. gadā nozaudētās un notriektās virs Ukrainas "Malaysia Airlines" lidmašīnas dēļ. Malaizijas valsts multietniskā un ģeogrāfiskā uzbūve pamatīgi ietekmē tās iekšpolitiku. Vēsturiski Malaizijas valsts uzbūvi ir ietekmējusi valsts pakļautība Lielbritānijas kolonijai. Malaizijas pussalas 1946. gadā tika apvienotas un nosauktas par Malajas Savienību. Iegūstot neatkarību 1957. gadā, Neatkarīgā Malaja apvienojās ar toreizējām vēl esošajām Lielbritānijas kolonijām: Ziemeļborneo, Saravaku un Singapūru. Vēlāk, sākoties nemieriem un pārpratumiem starp Malaiziju un Singapūru, tā izstājās no Savienības. Kopš tā laika Singapūra kļuva par neatkarīgu valsti. Tomēr vēl aizvien pastāv teorija, kas apgalvo, ka Malaizijas nosaukumā saiklis "si" attiecas uz Singapūras valsts nosaukumu. Lielbritānijas koloniālās varas mantojums ir cieši iesakņojies valsts valdības sistēmā. Tā valsts parlamenta pamatā ir Vestminsteras sistēma. Malaizijas parlaments ir divpalātu parlaments, kam ir trīs daļas. Pirmkārt, pārstāvju palātas – 222 parlamenta deputātiem, otrkārt, valsts asamblejas – 70 senatoriem, no kuriem 26 ievēl štatu likumdošanas asamblejas, bet pārējos 44 ieceļ monarhs un, treškārt, pašas valsts monarhs. Par Malaizijas monarhu stāstot. Monarhu ieceļ uz piecu gadu termiņu, no deviņiem štatu sultāniem. Atlikušie četri štati, kas nav monarhijas, tiek pārvaldītas ar gubernatoru palīdzību. Tādā veidā deviņi sultāni un četri gubernatori kopā veido Valdnieku konferenci, kas ieceļ Malaizijas monarhu. Interesanti, ka Monarhu ieceļ pēc sistemātiskas rotācijas starp deviņiem monarhiem. Šāda rotājoša monarhijas sistēma ir vienīgā pasaulē, līdzība varbūt vēl varētu būt redzama tikai Komorsas valsts gadījumā ar rotējošo prezidenta sistēmu. Ārpolitikā Malaizija cenšas ievērot neitralitātes principu ar mērķi uzturēt maksimāli mierīgas attiecības ar visām valstīm, neatkarīgi no to politiskās sistēmas. Starp citu, vēsturiski Malaizijas valdība ir mēģinājusi attēlot Malaiziju kā progresīvu islāma nāciju, vienlaikus stiprinot attiecības ar citām islāma valstīm. Tomēr neitrālas politikas ievērošanā Malaizijā ir savi drošības izaicinājumi, par vienu no tiem ir uzskatāms Spratli salu strīds. Konflikta pamatā ir Ķīnas pieaugošā loma strīdīgajā Dienvidķīnas jūras daļā. Vēsturiski Malaizija ir izvairījusies no konfliktiem ar Ķīnu. Tomēr pēc 2013. gada Ķīnas kuģu iebrukuma Malaizijas teritoriālajos ūdeņos Malaizija ir kļuvusi aktīva Ķīnas politikas nosodīšanā. Kas arī noved pie vēl vienas problēmas – valsts drošības izaicinājumi attiecībās ar Ķīnu. Par šo Malaizijas situāciju detalizētāk stāsta Alifs Imran Hidaijats, pētnieks Jūras institūtā Malaizijā.

Šodien raidījumu veltām Libērijai jeb Libērijas Republikai, kas atrodas Āfrikas kontinenta pašos rietumos. Libērija bija pirmā Āfrikas republika, kas pasludināja savu neatkarību, un tā ir bijusi arī Āfrikas pirmā un mūsdienās arī vecākā republika. Starp citu, Libērija ir bijusi arī vienīgā melnādainā valsts Āfrikā, kas nekad nav bijusi pakļauta koloniālajai varai. Un pirmais eiropietis, kas apmeklēja Libēriju, bija portugāļu jūrnieks Pedro de Sintra, kurš sasniedza Libērijas krastu tikai 1461. gadā. Mūsdienās Libērijā dzīvo apmēram pieci miljoni iedzīvotāju. Interesanti, bet 2006. gadā Libērijā bija augstākais iedzīvotāju skaita pieauguma temps pasaulē - 4,5 % gadā. Un valstī pirms 2008. gada tautas skaitīšanas pēdējā tautas skaitīšana tika veikta tikai 1984. gadā, un tajā valsts iedzīvotāju skaits bija gandrīz divreiz mazāks, tikai ap 2 miljoniem. Libērijā ir 16 pamatiedzīvotāju etniskās grupas un minoritātes. Līdz ar to Libērijā runā 20 valodās, kas atspoguļo valsts etnisko un kultūras daudzveidību. Valsts oficiālā valoda gan ir angļu valoda. Libērijas valsts aizsākums ir meklējams 19. gadsimta sākumā Amerikas kolonizācijas biedrības jeb „American Colonization Society” projektā. Amerikas kolonizācijas biedrību 1816. gadā dibināja Roberts Finlijs, lai veicinātu un atbalstītu brīvo afroamerikāņu re-emigrāciju uz Āfrikas kontinentu. Biedrība tika dibināta, reaģējot uz to, kas tobrīd tika uzskatīta par pieaugošu sociālo problēmu – brīvlaisto vergu un brīvo negroīdās rases pārstāvju klātbūtni tikko izveidotajās ASV. Šī projekta ietvaros tika veicināta pārliecība, ka melnādainajiem cilvēkiem Āfrikā būs lielākas iespējas iegūt brīvību un labklājību nekā ASV. 1830. gadā brīvībā esošo melnās ādaskrāsas cilvēku bija jau 300 tūkstoši. Un tas sāka biedēt pat vergturus valsts dienvidos. Amerikas kolonizācijas biedrības projekts sekmēja to, ka no ASV uz Libēriju pārcēlās vairāki desmiti tūkstošu afrikāņu izcelsmes cilvēku, kuri saskārās ar sociālu un tiesisku apspiešanu ASV. No ASV imigrējušie cilvēki nesa sev līdzi "amerikāņu-libēriešu" identitāti, kultūru un tradīcijas. Libērijas valdība ir veidota pēc Amerikas Savienoto Valstu valdības parauga. Libērija pārņēma elementus no ASV konstitūcijas un pat karogu. Galvenā atšķirība ir tā, ka Libērijas karogam ir viena liela balta zvaigzne, nevis 50 mazas zvaigznes, un 13 svītru vietā, kā ir Amerikas karogā, Libērijas karogā ir 11 svītras. Libērija pasludināja neatkarību 1847. gada jūlijā, bet ASV atzina to tikai 1862. gada februārī. Te gan ir jāpiemin, ka amerikāņu Libērijas, nu jau jāsaka – kolonisti, nebija saistīti ar pamatiedzīvotājiem. Respektīvi vienas rases cilvēki vēl nenozīmē vienas kultūras un pat etniskās grupas piederīgie. Rezultātā Amerikas – Libērijas iedzīvotāji kļuva par nelielu eliti, kurai piederēja nesamērīga politiskā vara, kamēr Āfrikas izcelsmes pamatiedzīvotāji bija izslēgti no pilsonības un attiecīgi arī ietekmes savā zemē līdz pat 1904. gadam. No vēsturiskās perspektīvas tomēr aiziesim uz mūsdienām. Var teikt, ka mūsdienu Libērija aizsākās 1980. gadā, kad Viljama R. Tolberta turpinātās sistēmas ietvaros radītā politiskā spriedze izraisīja militāru apvērsumu. Tolberts tika nogalināts, un tas faktiski iesāka šīs Amerikas – Libērijas sistēmas beigas. Libērijas tālākā mūsdienu vēsture arī nebija sevišķi viegla. Piecus gadus ilga Tautas glābšanas padomes militārais režīms, kam sekoja divi Libērijas pilsoņu kari. Pēc to beigām par Libēriju prezidentu kļuva bēdīgi slavenais Čarlzs Teilors. Viņa vadībā Libērija kļuva starptautiski pazīstama valsts, kas izmanto tā saucamos asins dimantus jeb “Blood Diamonds” un nelegālu kokmateriālu eksportu, lai finansētu Sjerraleones pilsoņu karā iesaistītās puses. Abos karos gāja bojā 250 tūkstoši cilvēku, kas ir apmēram 8% no valsts iedzīvotājiem. Bijušais Libērijas līderis Čārlzs Teilors ir pazīstams ar viņa kara noziegumiem un viņam piespriests 50 gadu ilgs cietumsods. Viņa noziegumi ietvēra gan apsūdzības terorismā, gan izvarošanā, gan slepkavībās un bērnu karavīru izmantošanu nemiernieku grupās Sjerraleonē. Papildus  Čārlza Teilora kaujinieku komandieri tiesas prāvā atzinuši, ka bijušais Libērijas prezidents licis saviem atbalstītājiem burtiski ēst savus ienaidniekus. Pēc Teilora par nākošo prezidenti tika ievēlēta Elena Džonsone Sirlīfa, kura amatā bija no 2006. līdz 2018. gadam. Viņa ne tikai kļuva par pirmo sievieti valsts galvas amatā visā Āfrikas kontinentā, bet viņa 2011. gada arī ieguva Nobela Miera prēmiju par darbu, kas bija daļa no “nevardarbīgas cīņas par sieviešu drošību un par sieviešu tiesībām uz pilnīgu līdzdalību miera veidošanas darbā”. Piedāvājam noklausīties Elenas Džonsones Sirlīfas teikto par savas prezidentūras laiku.    

Dodamies uz Libānas Republiku jeb Libānu, kas atrodas Tuvajos Austrumos blakus Izraēlai un Sīrijai. Par Libānu pēdējā laikā varbūt ir dzirdēts mazāk, tomēr daudzi atcerēsies 2020. gada eksploziju, kas notika Libānas galvaspilsētas Beirutas ostā. Eksplozijā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, aptuveni 7 tūkstoši tika ievainoti un tika radīti vairāk nekā 10 miljardus eiro lieli zaudējumi. Kā labi atceramies, runa bija par krievu biznesmeni, kas uzglabāja amonīja nitrātu kuģī. Citiem Libāna varbūt vairāk ir zināmā sakarā ar pilsoņu karu, kas ilga 15 gadus un kurā gāja bojā apmēram 120 tūkstoši cilvēku, un vēl aptuveni miljons tolaik devās bēgļu gaitās. Un tagad Libāna pati ir kļuvusi par uzņemošo valsti miljoniem bēgļu. Jā, interesanta situācija veidojās arī valsts populācijas statistikā. Vienā vietā dati rāda 5,2 miljonus lielu iedzīvotāju skaitu, bet citā 6,8 miljonus. Šādas datu atšķirības ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem, pirmkārt, Libāna uzņēma 1,5 miljonu Sīrijas bēgļu. Otrkārt, pastāvošās jūtīgās konfesionālisma politikas dēļ. Jāsaka, ka tā ir tikai maza daļiņa no Libānas iedzīvotājiem. Kopējs Libānas diasporas skaits pasaulē tiek rēķināts virs 15 miljoniem. Skatoties uz vēsturisko valsts nosaukumu, ir jāmin interesanta vārdu spēle. Libānas nosaukums ir cēlies no Libānas kalna nosaukuma, kas no feniķiešu valodas tulkojuma nozīmē “balts”. Visdrīzāk, ka tāds nosaukums tika iedots kalna sniegoto virsotņu dēļ. Libānas dažādības mantojumu veido tās bagātā kultūra, reliģija un vēsture. Libāna ir piedzīvojusi vairākus ārvalstu iekarojumus, tostarp romiešu, arābu un turku. Savu neatkarību valsts ieguva tikai 1943. gadā. Kopš tā laika Libāna ir piedzīvojusi daudzus politiskos satricinājumus, neskatoties uz to, ka tai agrāk tika piedēvēts-reģionālais finanšu un tirdzniecības valstu centra statuss. Valsts ārpolitiku un iekšpolitiku ir skaudri ietekmējušas arī kaimiņvalstis. Sīrijas militārie spēki Libānu okupēja no 1976. līdz 2005. gadam. Libānai tikta veikti arī militārie uzbrukumi no Izraēlas puses, kas rezultējas ar to, ka Libānas robežas jautājums ar Sīriju un Izraēlu joprojām nav atrisināts. Libāna ir demokrātiska republika ar konfesionālisma elementiem, kas nozīmē valdībā vietas tiek dalītas starp reliģisko kopienu pārstāvjiem: parlamentā esošās 128 vietas tiek sadalītas starp kristiešiem un musulmaņiem, un vēl proporcionāli starp 18 dažādām konfesijām un starp 26 reģioniem. Pirms 1990. gada valstī kristiešu, musulmaņu, attiecība bija 6:5 par labu kristiešiem. Tomēr Taifa līgums, kas izbeidza Libānas pilsoņu karu, koriģēja attiecību, lai nodrošinātu vienādu pārstāvību abu reliģiju sekotājiem. Šāds sadalījums ir attiecināms arī uz augstākajiem amatiem. Piemēram, sadalījums veidojās pēc sekojoša principa – prezidents ir maronītu kristietis, kas ir lielākā kristiešu konfesija valstī. Premjerministrs sunnītu musulmanis, parlamenta priekšsēdētājs – šiītu musulmanis, premjerministrs vietnieks un parlamenta priekšsēdētāja vietnieks – austrumu pareizticīgais. Šāda sistēma pastāv, lai atturētu sektu konfliktus un godīgi atspoguļotu valdībā atzīto 18 reliģisko grupu demogrāfisko sadalījumu. Jāsaka, ka Libāna iekšpolitika ir īpaša ne tikai ar to, bet arī ar faktu, ka kopš 2008. gadā Libānas opozīcijai tika piešķirtas veto tiesības Ministru padomē. Turpinot par Libānas iedzīvotāju skaitu, jāmin, ka kopš 1932. gada valsts nav veikusi oficiālo tautas skaitīšanu. Izskaidrojums tam ir pastāvošais valstī jūtīgs konfesionālais politiskais līdzsvars starp dažādām Libānas reliģiskajām grupām. Tādēļ bieža prakse Libānā ir tāda, ka libānieši tiek atzīti par etniskajiem arābiem. Par šīm Libānas īpatnībām stāsta arī Latvijā plaši pazīstamais libāniešu izcelsmes ārsts, bijušais Saeimas deputāts un Libānas goda konsuls Latvijā Dr. Hosams Abu Meri.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lībiju. Valsti, par kuru ļoti daudz dzirdējām gan tā saucamā “Arābu pavasara” laikā pirms desmit gadiem, gan ilgstošā pilsoņu kara dēļ, gan arī Islāma valsts un migrācijas plūsmu uz Eiropu kontekstā. Un Lībija ir nozīmīgs faktors ne tikai ģeogrāfiski, bet arī no energoresursu viedokļa, jo tai ir Āfrikā lielākās un pasaulē devītās lielākās naftas rezerves – 48 miljardi barelu. Bet pats valsts nosaukums “Lībija” ir cēlies no “Libu" un "Libúē", kas tika piešķirta lielai seno austrumu berberu, Āfrikas cilšu kopienai, kas dzīvoja pie Kirenaikas un Marmarikas apgabaliem. Starp citu, pirmo reizi Lībijas nosaukums parādījās jau Ēģiptes faraona Ramzesa II rakstos. Valdījuši Lībijas teritorijā ir gan feniķieši, gan grieķi, gan kartāgieši, gan persieši, gan ēģiptieši, gan romieši, gan daudzi citi. Arī Lībijas modernā vēsture kopš 20. gadsimta sākuma ir raiba – Otomāņu Impērijas sastāvā un vēlāk Itālijas iekarota. Neatkarīgās valsts pastāvēšanas laikā kopš 1951. gada valsts nosaukumu ir mainījusi vairākas reizes. Sākumā tā bija Apvienotā Lībijas Karaliste, pēc tam nosaukums tika nomainīts uz "Lībijas Karalisti". Vēlāk, 1969. gadā, pēc Muamara Kadāfi vadītā apvērsuma nosaukums tika mainīts uz Lībijas Arābu Republiku. Arī Kadāfi laikā valstis mainīja nosaukumus -  gan uz sākumā uz  "Sociālistiskās Tautas Lībija”, gan uz "Lielās Sociālistiskās Tautas Lībija". Kopš Kadafi likvidēšanas pirms desmit gadiem, teritorija saucas “Lībijas valsts”. Lielākā daļa no aptuveni septiņiem miljoniem valsts iedzīvotāju galvenokārt koncentrējas Vidusjūras piekrastē. Tas nozīmē, ka 90% cilvēku apdzīvo mazāk nekā 10% no valsts teritorijas, galvenokārt koncentrējoties trīs lielākajās pilsētās Tripolē, Bengāzī un Misrātā. Septiņi miljoni iedzīvotāju ir patiesībā diezgan liels cipars, ņemot vērā pilsoņu karu un citus izaicinājumus. Principā valsts kopš 60. gadiem ir četrkāršojusi savu iedzīvotāju skaitu, ja rēķina tikai kopš 90. gadiem – tad divreiz palielinājusi savu iedzīvotāju skaitu. Runājot par Lībiju, laikam primāri būtu jārunā par valsts vadītājiem. Vēl pagājušā gadsimta 50. gados Lībija ir bijusi viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, kuru vadīja karalis Idriss I, starp citu, tas arī bija vienīgais Lībijas karalis. Tajā pašā laikā ievērojamu naftas rezervju atklāšana 1959. gadā un tam sekojošie ienākumi no naftas pārdošanas ļāva izveidot ārkārtīgi bagātu valsti. To, protams, aktīvi izmantoja arī Muamars Kadafi savā 42 gadus ilgajā valdīšanas periodā, kas viņu ir padarījis par vienu no visilgāk valdījušajiem diktatoriem pasaules vēsturē. Režīms ir „slavens” ar daudzām lietām – naftas ieņēmumi tika izmantoti, lai popularizētu savu ideoloģiju ārpus Lībijas, gan veicot valsts terorisma aktus starptautiski. Zināmākais bēdīgi slavenais gadījums ir Lokerbijas spridzināšana – ar Lībija valdību saistīti cilvēki virs Skotijas uzspridzināja pasažieru lidmašīnu 1988. gadā. Tas bija pāris gadus pēc Lībijas veiktās diskotēkas spridzināšanas Rietumberlīnē. Otrs ar Kadafi saistītais lidmašīnu spridzināšanas gadījums bija Lībijas aviokompānijas lidaparāta notriekšana netālu no Tripoles. Tas esot izdarīts, lai pasaulei parādītu, cik lielu postu sankcijas nodara Lībijai. Sankcijas bija vērstas pret Lībijas centieniem izstrādāt masu iznīcināšanas ieročus. Kas, ja paskatās vēsturiskā perspektīvā, arī izdevās un kļuva par papildus iedvesmu arī sankcijām pret Irānu. Par iedvesmām runājot – runā, ka Kadafi 1975. gadā sarakstītās, nelielās “Zaļās grāmatas” principu esot nokopējis arī Ķīnas Mao Dzeduns, savas “Mazās sarkanās grāmatiņas” radīšanai. Vienkāršotā veidā izstāstīti valsts darbības pamati – kas gan var būt aizraujošāka piektdienas vakara lasāmviela pie tējas krūzes? “Zaļās grāmatas” īpatnība – trešais ceļš pasaulē, kur cīnījās divas ideoloģijas. Kadafi atteicās gan no kapitālisma, gan no komunisma ideoloģijas un vienlaicīgi paņēma elementus no abām. Atteicās no pārstāvnieciskās demokrātijas – parlamenta, bet tajā pašā laikā uzsvēra vārda brīvības nozīmīgumu. Īstenot gan vārda brīvību varot tikai caur valsts pārvadītiem masu medijiem. Kadafi mēģināja, laikam, pateikt – pasaulē viss ir pelēks, nav īsti balts vai melns. Proti, Kadafi arī nodrošināja, ka valsts ekonomika pieaug, ka valstī uzlabojas veselības pakalpojumi līdz līmenim, kas bija viens no labākajiem Āfrikā. Kadafi laikā arī tika palielināts Lībijas iedzīvotāju lasītprasmes līmenis – no 25% pirms viņa valdīšanas līdz 87 % 2011. gadā. Taču 2011. gads un Kadafi nāve ir atsevišķs stāsts Lībijas vēsturē. Diktators tika gāzts vardarbīgu protestu rezultātā. Ar viņu izrēķinājās tik vardarbīgi, ka citi pasaules diktatori vēl joprojām ļoti baidoties no līdzīga likteņa. Kas tad nežēlīgu tirānu spēj nobiedēt? Jau mēģinot Kadafi aizturēt, viņa ienaidnieki pamanījās viņam nodarīt pamatīgus miesas bojājumus, uzspridzinot granātu netālu no diktatora. Tas tika izdarīts, jo Kadafi pirms notveršanas slēpās kanalizācijas caurulēs. Visi notikumi ir nofilmēti un vēl aizvien ir atrodami  youtube. Pēc nežēlīgās izrēķināšanas Kadāfi puskailo, nedzīvo ķermeni izvietoja caurspīdīgā saldētāvā pilsētas centrā, lai visa pilsēta varētu to apskatīt un pārliecināties, ka diktators ir miris. Kopā ar Kadāfi līķi publiski tika izlikts arī viņa dēla ķermenis. Abi līķi vēlāk tika apglabāti nezināmā vietā tuksnesī kopā ar bijušo aizsardzības ministra līķi. Lai arī Rietumu pasaules reakcija par Kadafi gāšanas faktu bija pozitīva, Kubas, Krievijas, Venecuēlas un Nikaragvas valdību reakcija bija negatīva. Tā, piemēram, tika ziņots, ka "Putins bija satriekts par Kadāfi likteni" tādā mērā, ka "trīs reizes bija noskatījies video, kurā redzama Kadāfi mežonīgā nāve”. Vēlākā ASV izlūkdienestu novērtējumā secināts, ka "Putins vainoja sevi par Kadāfi nogalināšanu un nespēju spēlēt spēcīgāku lomu aizkulisēs" un ka video, iespējams, pat ietekmēja Putina lēmumu atbalstīt Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu Sīrijas pilsoņu kara laikā. Kopš Kadāfi nāves, Lībija ir bijusi nepārtrauktā, postošā, destruktīvā konfliktā – pilsoņu karā ar mainīgu intensitāti. Pilsoņu karš, kas noslēdzās 2020. gadā, ir arī atstājis lielu ietekmi uz Lībijas iekšējo sabiedrību, politiku un arī ekonomiku. Ietekmējot, arī Lībijas attiecības ar kaimiņvalstīm, tostarp Ēģipti, Sudānu un Tunisiju. Radot slogu uz tirdzniecību, investīcijām un lielas viesstrādnieku kopienas klātbūtni Lībijā. Pēc ilgām un sarežģītām diskusijām ar starptautisko spēku līdzdalību, pērnā gada nogalē bija paredzēts rīkot Lībijas nacionālās vēlēšanas, taču pēdējā brīdī tika nolemts tās atcelt. Lai izprastu pašreizējo situāciju valstī, piedāvājam noklausīties ANO Ģenerālsekretāra īpašās padomnieces Lībijas jautājumos Stefānijas Turko Viljamsas stāstījumu.

Šoreiz dodamies uz devīto lielāko valsti pasaulē un lielāko valsti Centrālāzijā, valsti, kurai nav tiešas piekļuves jūrai. Vienu no divām līdz šim neaplūkotajām “stānām” reģionā – tā ir Kazahstāna.  Par Kazahstānu mēs bijām ieplānojuši runāt jau pirms kāda laika, kad vēl nekas neliecināja par visai satraucošu gada sākumu šajā visādi citādi diezgan stabilajā valstī. Energoresursu cenu kāpums, nepieredzēti plaši protesti, pēc tam jau vardarbīgas sadursmes, varas iestāžu ēku ieņemšana, dedzināšana un demolēšana, ārkārtas stāvoklis, sabiedroto miera uzturēšanas spēku ievešana un tā dēvētās pretterorisma operācijas noslēgšana 10 dienu laikā, ārvalstu spēku izvešana un tīri teorētiska atgriešanās pie normalitātes. Neskatoties uz to, ka tā ir iekšzemes valsts, Kazahstānai tomēr ir sava jūras flote. Kazahstānas jūras spēki darbojas Kaspijas jūrā un tie pat ir aptuveni trīs tūkstošu cilvēku lieli, tai ir kādi 14 kuģi. Par “stānām” jeb zemēm, turpinot, Kazahstānas nosaukumu var burtiski tulkot kā "klejotāju zeme". Nosaukums "kazahs" cēlies no seno turku vārda qaz, kas nozīmē "klejot". Un kā jau iepriekš stāstījām, persiešu sufikss -stan nozīmē "zeme". Un šajā klejotāju zemē pašlaik dzīvo 19 miljonu iedzīvotāju. Tāpēc visai loģiski, ka tai ir arī viens no zemākajiem iedzīvotāju blīvumiem pasaulē. Tas nozīmē, ka valstī ir aptuveni seši cilvēki uz kvadrātkilometru. Salīdzinājumā – Latvijai tie ir ap 30 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iespējams, ka šī attālā dzīvošana vienam no otra ļauj Kazahstānai būt arī vienai no multikulturālākajām valstīm pasaulē, faktiski Kazahstānā dzīvo 120 etnisko grupu un tautību. Visvairāk – 64 procenti, protams, ir kazahi, kuriem seko citas lielākās etniskās grupas - krievi, ukraiņi un uzbeki. Iepriekšējos divos raidījumos stāstījām par to, cik valsts iedzīvotājiem ir svarīga “nācijās tēvu” klātesamība. Arī Kazahstānas gadījumā šis tēvu elements caurvij valsts vēsturi. Piemēram, vēl hanu laikā Kazahstānu stipri ietekmēja  Ablaihans, kura vārdā arī nosaukta universitāte Kazahstanā. Viņa darbības mērķis bija izveidot spēcīgu un neatkarīgu Kazahstānas valsti, stiprināt kazahus, popularizējot islāmu un džihāda koncepciju visā valstī, kā centienus pretoties svešām varām. Uz kādu laiku viņam arī izdevās kazahus apvienot vienā valstī, turklāt viņš arī atteicās atzīt Krievijas impērijas protektorātu. Tomēr ar daudz stiprāku personības kultu Kazahstānas vēsturē ir iegājis pēc neatkarības atgūšanas pirmais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs, kurš vadīja valsti 30 gadus. Viens neliels un „maznozīmīgs” apstiprinājums šī cilvēka personības kultam ir fakts, ka Kazahstāna pārdēvēja savu galvaspilsētu Astanu par Nursultanu. Protams, tieši par godu Nursultanam Nazarbajevam. Un tas notika salīdzinoši nesen - 2019. gadā, kad viņš 78 gadu vecumā visai negaidīti atkāpās no amata. Galvaspilsētas pārdēvēšana gan nebija vienīgais. Tika pārdēvēta arī universitāte un lidosta. Tomēr pēc šī gada sākuma notikumiem var redzēt, ka “nācijas tēva” personības kults krasi samazinās. Piemēram, valsts lielākajā pilsētā Almati Nazarbajeva avēnijas ielu zīmes tika nojauktas un Nazarbajeva statujas gāztas. Pēdējo nedēļu notikumi liecina, ka arī Nazarbajeva ļoti ietekmīgās ģimenes klātbūtne pašreizējā politiskajā dzīvē strauji mazinās, ģimenes locekļiem un tuviniekiem pametot ietekmīgus amatus. To, kā Nazarbajeva atkāpšanās tika uztverta sabiedrībā, kāda ir attieksme pret jauno valdību un kā “nācijas tēvu elements” caurvij valsti, lūdzām skaidro Aižana Artikbajeva, doktorante no Satbajeva universitātes  Kazahstānā.

Dodamies uz kādu valsti, kas ir zināma kā pirmrindniece politikā un ekonomikā Dienvidamerikā. Tā ir Urugvajas Austrumu Republika, vai kā tā tiek bieži vien dēvēta arī vienkārši Urugvaja. Jāpiemin, ka paši Urugvajas iedzīvotāji vienmēr atgādina, ka tie pārstāv Urugvaju un lūdz nejaukt valsti ar Paragvaju. Par 3,4 miljons iedzīvotāju lielās valsts nosaukumu runājot, var likties, ka tam ir vairāk asociāciju ar Āzijas valsti nevis Latīņameriku, vārda “Austrumi” lietojuma dēļ. Tam gan ir diezgan vienkāršs skaidrojums, kas saistīts ar valsts vēsturisko izcelsmi. Respektīvi, kad tika atklāta Urugvaja, tā tika nosaukta pēc tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas – uz austrumiem no Urugvajas upes. Piemēram, Spānijas koloniālajos laikos un kādu laiku pēc tam Urugvaju un dažas kaimiņu teritorijas sauca par Banda Oriental - "Urugvajas upes austrumu krasts" vai "Austrumu province". Šī ģeogrāfiskā, kā arī vēsturiskā iemesla dēļ urugvajiešus bieži vien sauc par austrumniekiem. Savukārt pats vārds "Urugvaja" nāk no guarāņu valodas un tam ir vairākas interpretācijas, tostarp "putnu upe" vai "gliemezis, ko sauc par uruguá". Vienu no populārākajām valsts nosaukuma interpretācijām ierosināja slavenais urugvajiešu dzejnieks Huans Zorila de Sanmartins - "krāsotu putnu upe". Jāsaka, ka šī interpretācija joprojām nozīmīga valstī. Pirmrindniece ekonomikā starp citu Urugvaja nebija vienmēr. 19. gadsimtā Urugvajas ekonomiku stipri skara tieši tādas pašas problēmas, kas pastāvēja citās Latīņamerikas valstīs, piemēram,  pastāvīga nestabilitāte, ārvalstu kapitālisma kontrole pār svarīgām ekonomikas nozarēm, augsts analfabētisma līmenis un pilsoņu kari. Un vēl koloniālajos laikos par valsts ģeogrāfiski stratēģisko pozīciju cīnījās briti, portugāļi un spāņi. Starp citu tas ir iemesls, kādēļ 1828. gadā, kad Urugvaja ieguva savu neatkarību, parakstītais līgums padarīja Urugvaju par buferzonas valsti starp koloniālajām interesēm. Urugvajas ekonomika piedzīvoja lielu lejupslīdi 1999.–2002. gadā, ko galvenokārt izraisīja tās lielo kaimiņvalstu, Argentīnas un Brazīlijas, ekonomisko problēmu papildu ietekme. Piemēram, 2001.–2002. gadā Argentīnas pilsoņi masveidā izņēma Urugvajas bankās noguldītos dolārus pēc tam, kad banku noguldījumi Argentīnā tika iesaldēti, kas izraisīja Urugvajas peso kritumu, izraisot 2002. gada Urugvajas banku krīzi. Te jāmin, ka banku pakalpojumi ir viena no tradicionālajām un spēcīgākajām pakalpojumu eksporta nozarēm Urugvajā. Vēl Urugvajas ekonomiku raksturo uz eksportu orientēta lauksaimniecības nozare un labi izglītots darbaspēks, kā arī augsts sociālo izdevumu līmenis. Mūsdienās Urugvajas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 20 tūkstoši eiro, kas ir salīdzinājuma ar Latvijas 28 tūkstošiem ir 1,4 reizes mazāks, tomēr tas vēl aizvien otrais lielākais Latīņamerikā. Par Urugvajas vērtībām un to izpratni stāsta valsts prezidents Luiss Lakalje Po. Rezumējot var teikt, ka Urugvajai piestāv tās izvēlētā devīze “Brīvību vai nāvi”. Atskatoties valsts vēsturē un pieņemtajos lēmumos var redzēt, ka valsts ir izvēlējusies saglabāt savas vērtības un demokrātiju, tas skaidro arī valsts vieglāku attieksmi pret daudziem citviet pasaulē ļoti pretrunīgiem un polarizējošiem jautājumiem.

Šodien dodamies aplūkot kādu valsti Āzijas reģionā, kas ir arī otrā bagātāka un otrā mazākā valsts teritorijas ziņā Āzijas reģionā pēc Singapūras. Un ir arī bijušais Apvienotās Karalistes protektorāts. Bagātākā valsts tā ir ne tikai Āzijas reģionā, bet arī piektā bagātākā valsts visā pasaulē. Raidījums veltīts Brunejai jeb kā to oficiāli dēvē - Bruneja Darusalama vai Brunejas Darusalamas Valsts. Un šajā valstī dzīvo tikai 460 tūkstoši iedzīvotāju. Saskaņā ar vietējo historiogrāfiju Bruneju dibināja Avans Alaks Betatars jeb sultāns Muhameds Šahs, kurš valdīja ap 1400. gadu. Saskaņā ar leģendu, tiekot līdz Brunejas upei, viņš iesaucās Baru-nah (tūlkojumā nozīmē - "tur"), no kā arī cēlies nosaukums - Bruneja.  Valsts pilnais nosaukums ir “Negara Bruneja Darusalama”, un tas nozīme - miera mājvieta. Tieši Muhameds Šahs bija pirmais Brunejas musulmaņu valdnieks, kas skaidro Brunejas reliģisko un etnisko sastāvu un valstī spēcīgu islāma ietekmi mūsdienās. Islāms ir Brunejas oficiālā reliģija, vairāk nekā 80% iedzīvotāju, tostarp lielākā daļa Brunejas malajiešu un kedajiešu, sevi identificē kā musulmaņus. Citas piekoptās ticības ir budisms (7%, galvenokārt ķīnieši) un kristietība (7,1%). Brunejas sultanāta ietekme sasniedza maksimumu no 15. līdz 17. gadsimtam. Pēc tam Bruneja nokļuva pagrimuma periodā, ko izraisīja iekšējas nesaskaņas par karalisko pēctecību, Eiropas spēku koloniālā paplašināšanās un pirātisms. Jāsaka, ka bagātākās valsts statuss nav vienīgais, ar ko Bruneja ir slavena. Otrajā vietā vai pat pirmajā ir noteikti plaši zināmais Brunejas sultāns, kas ir arī viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Pēdējā aplēsē viņa īpašumā esošā vērtība pārsniedza 18 miljardus eiro. Turklāt viena un tā pati karaliskā dinastija Bruneju ir pārvaldījusi kopš 14. gadsimta – kopā vairāk nekā 600 gadu. Arī pašreizējais sultāns pārstāv šo dinastiju, kas nozīmē, ka Bruneju vada viena no pasaulē vecākajām nepārtraukti valdošajām dinastijām. Ekonomiski Bruneja par bagātāko valsti kļuva relatīvi nesen. Līdz ar neatkarības iegūšanu no Apvienotās Karalistes 1984. gadā, kad tās IKP deviņos gados no 1999. līdz 2008. gadam pieauga par 56 procentiem. Kas principā pārvērta Bruneju par industrializētu valsti. Brunejas ienākumi ir balstīti uz bagātību no plašajiem naftas un dabasgāzes laukiem, kas veido 65% no valsts IKP un 90% no valsts eksporta, kur Japāna ir galvenais eksporta tirgus.  Tajā pašā laikā Bruneja ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības produktu importa, arī transportlīdzekļus un elektropreces tā importē. Bruneja importē 60% savas pārtikas; no šīs summas aptuveni 75% nāk no citām ASEAN valstīm. Par Brunejas ekonomiskajiem stāsta Brunejas likumdošanas padomes loceklis Isvandi Ahamds.

2022. gada pirmais raidījums veltīts Apvienotajai Karalistei vai kā mēs to bieži saucam – Lielbritānijai. Nereti dzirdam arī terminu Anglija piemērotu visai valstij, bet tas nebūs, protams, korekti, jo tā ir tikai viena no federālās valsts četrām daļām.  Te patiesībā arī jāpaskaidro smalkā nosaukumu nianse. Nosaukumu iemesls un atšķirība starp tiem ir saistīts ar Britu salu garo un sarežģīto vēsturi. Starp citu, kas interesanti – terminu “liels” pievienoja salas nosaukumam franči puses viduslaikos, lai atšķirtu Bretaņas reģionu no Britānijas salas. Mūsdienās “Lielbritānija” ir ģeogrāfiskās salas nosaukums un politiskais nosaukums, kas apvieno Angliju, Skotiju un Velsu. Lai arī nosaukumu Lielbritānija lieto jau kopš 15. gadsimta, tikai 1707. gadā to sāka lietot oficiāli kā Lielbritānijas Karalisti. Savukārt, nosaukums Apvienotā Karaliste ir saistīts ar Īrijas faktoru. Kopš 12. gadsimta tā faktiski bija angļu kolonija, un pēc Lielbritānijas parādīšanās tā palika Lielbritānijas kroņa ietekmē. 1801. gadā tā oficiāli tika iekļauta britu pārvaldībā un kļuva pazīstama kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste vai saīsināti Apvienotā Karaliste. Šis valstiskais veidojums gan pastāvēja tikai līdz 1922. gadam, kad Īrija (izņemot sešus apgabalus ziemeļos) atdalījās. Īrija drīz kļuva par suverēnu republiku, un tās bijušais pārvaldītājs ieguva oficiālo nosaukumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Tādējādi iekļaujot šos sešus Ziemeļīrijas apgabalus. Svarīgi neaizmirst, ka Apvienotā Karaliste vēl 19. un 20. gadsimtā bija pasaules vēsturē pati lielākā impērija un politiskais hegemons. Uzreiz pēc Pirmā pasaules kara Apvienotās Karaliste kontrolēja apmēram ceturto daļu no pasaules sauszemes teritorijas – un tas bija situācijā, kad visas mūsdienās zināmās sauszemes teritorijas vispār bija atklātas. Apvienotajai Karalistei vēl aizvien pieder 13 aizjūras teritorijas, no kurām zināmākās, par kurām jau esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos - Folklenda salas un Bermudu salas, kā arī pastāv Nāciju sadraudzība, kurā ietilpst 54 mūsdienu valstis, no kurām 15 valstīs Elizabete II ir valsts galva. Pirms runājam par mūsdienām, vēl nedaudz par 19. gadsimta britu militārās varenības relatīvi komisku piemēru. 1896. gada augustā Apvienotā Karaliste un Zanzibāras sultanāts cīnījās apmēram 40 minūtes, padarot to par īsāko karu, kāds jebkad noticis vēsturē. Tikai viens britu jūrnieks tika ievainots, bet otrā galā upuru skaits sasniedza 500. Bet par šodienu runājot, Apvienotā Karaliste ir kodolvalsts, kurai pēc 2021. gada datiem ir, apmēram 225 kodolgalviņas. Apvienotā Karaliste ir arī viena no G7 valstīm, un 2021. gadā tur aizvadīja prezidentūru, tā ir arī viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, ka arī NATO dibinātājvalsts, kas tērē 2,1 no IKP. Tā ir piektā pasaulē lielākā ekonomika ar IKP izmēru apmēram 2,5 triljoni eiro. Eiropas Ekonomiskajai kopienai jeb mūsdienu Eiropas Savienībai Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā. Tomēr 2016. gada 23. jūnijā Apvienotās Karalistes pilsoņi nobalsoja par izstāšanos no ES. To motivēja gan valsts vēsturiskās varenības sentiments, gan arī masveida migrācija uz valsti, tostarp ap 100 tūkstošu latviešu, gan dezinformācija, gan maldi. Apvienotā Karaliste kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ES 2020. gada 31.janvārī. Brexit bija dienaskārtībā vairākus gadus un bija politiskiem sarežģījumiem apvīts un, patiesībā, mēs no tā nekur neesam aizbēguši. Joprojām notiek sarunas, diskusijas par Ziemeļīriju, strīdi ar Franciju un nemaz neizskatās, ka tik drīz viss varētu atrisināties. Par to, kā tad šobrīd ir dzīve divus gadus pēc „Brexit”, komentārā lūdzām pastāstīt arī Latvijas Republikas bijušajai prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.  

2021. gada noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Āfrikas austrumiem un runājam par Keniju - par Kenijas Republiku, nevis “Dienvidparka” Keniju. Kenija daudzos jautājumos ir tipiska Āfrikas valsts. Tāpat kā pastāv tipiskas Eiropas vai tipiskas Latīņamerikas valsts raksturīgās iezīmes. Un vienlaicīgi tā ir pilnīgi cita valsts ar citu kultūru un skatījumu, ar citām ārvalstu ietekmēm. Lai arī mēs Latvijā hipotētiski varam lepoties ar četriem skaistiem gadalaikiem, Kenijā tie ir divi – lietainā sezona un sausā sezona. Zaļo Keniju mēs bildēs esam redzējuši uzreiz pēc lietus sezonas beigām un dzelteno – pēc sausuma perioda. Un vēl Kenijā no Latvijas atšķirīga ir galdaspēle „Monopols”. Tur tā saucas „Kumiliki” un figūriņas ir taisītas no ziepjakmens, nevis plastmasas. Protams, vietas un īpašumi arī ir pielāgoti Kenijai. Tādēļ arī nevajadzētu brīnīties, ka jāspēlē safari vidū ar degunradžiem. Kenijas sabiedrība, kā gandrīz visās Āfrikas valstīs ir ļoti daudzveidīga. Valodas, tradīcijas, reliģijas ir daudz un dažādas. Piemēram, lielākā etniskā grupa ir kikuju. Bet arī viņi veido apmēram 17% no valsts iedzīvotājiem. Pirmā oficiālā valoda – angļu – atlikums no britu koloniālās varas, no kuras kenijieši atbrīvojās tikai 1963. gadā. Otra oficiālā ir kisvahili valoda. Reliģiski – 85% kenijiešu ir kristiešu konfesijām piederoši. Musulmaņi ir apmēram 11% no Kenijas iedzīvotājiem. Valstī nav piedzīvoti masveidīgi pilsoņu kari un varas nodošana bieži notiek miermīlīgā ceļā. Vienlaicīgi – politiskā vardarbība klasiski klātesoša Kenijā. Tā ir hroniska un ar biežiem saasinājumiem. Politiskais ekstrēmisms, etniskās nesaskaņas, atriebēji un taisnības cīnītāji, noziedzīgas bandas – tās ir tika neliela daļa no Kenijas izaicinājumiem. Nabadzības un nepietiekamo ekonomisko iespēju izraisīta vardarbība, kur nereti paši politiķi uzkūda savus vēlētājus kļūt naidīgiem un agresīviem pret saviem politiskajiem oponentiem, ir plaši izplatīta problēma. Viens no iemesliem, kādēļ fiziskā vardarbība un nogalināšanas ir daļa no Kenijas politiskās kultūras nav tikai valsts nespēja šos jautājumus efektīvi risināt ar policijas palīdzību. Iemesls tam ir arī demogrāfiskā situācija. Proti, lielais skaits jauniešu, kuri nepietiekamas izglītības, jaunības maksimālisma un to enerģijas dēļ tiek manipulēti un mobilizēti noziedzībā. Kenija kopš 20. gadsimta vidus ir piedzīvojusi dramatisku iedzīvotāju skaita pieaugumu. Vecumā līdz 15 gadiem ir gandrīz 40% Kenijas sabiedrības, kamēr vēl papildus 21% ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Virs 65 gadiem, neticami, bet ir tikai trīs procenti cilvēku. Jau 1967. gadā Kenija bija pirmā Subsahāras valsts, kurā valsts līmenī tika aizsāktas ģimenes plānošanas programmas, šajā tūkstošgadē šis vairs nav bijis aktuāli. 1990. gados valdības sāka pievērsties HIV apkarošanai un samazināja finansējumu ģimeņu plānošanas projektiem. Prezervatīvu lietošanas izplatīšanās samazināja arī dzimstību uz kādu laiku. Ja 1970. gados vienai sievietei vidēji piedzima astoņi bērni, tad 1990. gados skaitlis jau bija 5 bērni, kamēr pēdējā desmitgadē tie jau ir 3 bērni. Kenija ne tikai ir zaudējusi iedzīvotājus emigrācijas procesos, bet vienlaicīgi tā arī ir bēgļu mērķis. Tur ierodas simtiem tūkstoši bēgļu, sevišķi no vardarbības un valstiski mazspējīgās Somālijas. Un tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka Kenija ir relatīvi mierīgāka un drošāka. Tā ir Austrumāfrikas ekonomikas, finanšu un transporta centrs. Vienlaicīgi valsts cīnās ar ekonomikas kritumu un iedzīvotāji slīgst arvien lielākā nabadzībā. Pie tik liela bērnu un jauniešu skaita ekonomiskā izaugsme ir reāls izaicinājums. Respektīvi – vienkārši nav ne kam radīt darbavietas, ne arī cilvēki būtu kvalificēti strādāt. Rezultātā darbaspēks apmēram 55 miljonu valstī ir tikai ap 20 miljoni. Kenijas IKP šī gada beigās sasniegs 100 miljardus dolāru un IKP izaugsme šogad ir prognozēta aptuveni 5%. Nākamgad to prognozē ap 6%. Tomēr par spīti ekonomiskajai izaugsmei, vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju draud bads. Globālajā bada indeksā Kenija ir ierondota 87. vietā no 116 apskatītajām valstīm. Kenijā bada līmenis tiek raksturots kā nopietns, kaut arī rādītāji kopš 2000. gada ir ievērojami uzlabojušies. Kā norāda finansiālo pakalpojumu konsultāciju firmas „Regal Africa” dibinātāja un vadītāja Anna Vambui Gaita, bieži vien valdība izvēlas nepareizās prioritātes. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ir dažas dienas pirms 2021. gada Ziemassvētkiem, un pasaules politika ir nemiera pilna. Tomēr raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par ko nedaudz svētku noskaņai atbilstošāku – par sniegu un mieru. Tāpēc šoreiz par Norvēģijas Karalisti. Skaidrojam, kā Norvēģijai, kas slavena ar vikingiem un izciliem atklājējiem, ceļotājiem un jūrasbraucējiem, ir gājis ar miera sekmēšanu pasaulē un kas ir Norvēģijas veiksmes stāsta pamatā. Norvēģijas vēsture nav atdalāma no Ziemeļvalstu vēstures kopumā. Ne tikai norvēģiski runājošie var relatīvi veiksmīgi saprast dāņus un zviedrus, bet valstīm un tautām ir ļoti daudz kopējas vēstures. Un te nav runa tikai par vikingu laiku. Runa ir par Kalmāras savienību viduslaikos, lai konkurētu ar mums pazīstamo Hanzas līgu. Tāpat runa ir ari par Dānijas – Norvēģijas Karaļvalsti līdz 1814. gadam un Zviedrijas – Norvēģijas Apvienotās Karalisti līdz 1905. gadam. Tieši 20. gs. sākumā referenduma rezultātā Norvēģija ieguva pilnvērtīgu neatkarību. Līdz to nepazaudēja Otrā pasaules kara laikā, kad valstī iebruka Nacistiskās Vācijas karaspēks. Respektīvi, norvēģi pasludināja neitralitāti gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Ja pirmā laikā smagi cieta norvēģu kuģniecība, tad Otrā pasaules kara laikā Norvēģiju 1940. gadā okupēja nacistiskā Vācijā. Tas arī skaidro to, kādēļ Norvēģu valstsvīri 1949. gadā atteicās no neitralitātes un kļuva par vienu no NATO dibinātājvalstīm. Slavenais teiciens: “Gribi mieru, gatavojies karam,” norvēģu acīs kļuva burtisks. NATO gan nav uzbrukuma, bet gan aizsardzības alianse. NATO primārais uzdevums ir veicināt mieru un tādēļ nevar teikt, ka norvēģi, atsakoties no neitralitātes un izvēloties NATO pēkšņi būtu atgriezušies pie savām vikingu saknēm. Patiesībā gluži pretēji. Konfliktu risināšana dažādos pasaules reģionos, dalība miera uzturēšanas misijās un sarunu vešana starp karojošajām pusēm ir kļuvusi par daļu no Norvēģijas ārpolitikas un diplomātijas. Kas šo mazo ziemeļvalsti pamudināja šim pievērsties un kā tai ir veicies ar šo ārpolitikas vektoru, vaicājam Didzim Kļaviņam, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošajam pētniekam. Miera uzturēšana un daudzpusējā diplomātija ir būtiska daļa no Norvēģijas ārpolitiskās darbības un tagad jau arī norvēģu kultūras. Bet no miera uzturēšanas pie sociālekonomiskā miera atgriežoties, aplūkojam Norvēģijas ekonomisko situāciju. Un jāsāk ir citu lietu, ar ko Norvēģija ir pasaulē slavena – ka tā ir labākā un laimīgākā valsts uz planētas. Kopš 2009. gada nepārtraukti Norvēģija ir bijusi pirmajā vietā kā valsts ar visaugstāko cilvēka attīstības indeksu. Tas nozīmē, ka sociālekonomiskā drošība, izglītības iespējas, veselības sistēmas pakalpojumu plaša pieejamība, iedzīvotāju fiziskā un juridiskā drošība, kā arī daudzi citi aspekti ir padara Norvēģiju statistiski par labāko valsti. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dosimies uz futbola lielvalsti un tango dzimteni, ka arī skaistāko ūdenskritumu valsti Argentīnu jeb uz Argentīnas Republiku. Pasaulslavenos Iguazu ūdenskritumus gan Argentīna dala ar Brazīliju, bet tas nemazina to krāšņumu, tūristu interesi un arī filmu industrijas interesi. Daudzas kinolentes tur ir filmētas – nesenākā un daudziem droši vien pazīstama – Marvel komiksu ekranizējumu sērija “Melnā Pantera”. Bet Argentīna ir arī platības ziņā lielākā spāniski runājošā valsts pasaulē. Iedzīvotāju skaita ziņā apmēram tāda pati kā pati Spānija – 46 miljoni cilvēku. Un pazīstama tā ir ne tikai kā tango dzimtene, bet arī slavenā marksistu revolucionāra Ernesto “Če” Gevaras dzimtene. Kā zināms iesauka “Če” pats par sevi nozīmē “argentīnietis” un viņa popularitāte ir pamatā saistīta ar Kubu, ko aplūkojām jau vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Vēl Argentīna ir pazīstama arī kā lodīšu pildspalvas izcelsmes valsts (izgudrotāji gan bija ungāru izcelsmes), vēl vairāk – tieši Argentīnā 1920. gadā sāka raidīt pasaulē pirmā radiostacija. Argentīna arī bija viena no pirmajām vietām uz planētas, kur policija 19. gadsimta beigās sāka izmantot pirkstu nospiedumu atpazīšanas tehniku. Argentīnā ir ļoti jaukts etniskais sastāvs, kas ir saistīts ar valsts vēsturi. 16. gadsimtā Spānijas kolonizācijas laikā un tai sekojošās Pampa un Patagonijas zemju iekarošanas laikā 1,5 miljoni pamatiedzīvotāju tika nogalināti. Līdz ar to Argentīnas nāciju 19. un 20. gadsimtā izveidoja daudzi Eiropas imigranti. Imigrantu etniskais sastāvs bija ļoti daudzveidīgs: dominēja imigranti no Spānijas (galvenokārt baski un galisieši) un itāļi (pēdējo pēcnācēji tagad veido aptuveni 1/3 valsts iedzīvotāju), bet daudz ir arī franču, vāciešu, britu poļu, arābu un lietuviešu. Arī daudzi bijušie Trešā Reiha darboņi aizbēga tieši uz Argentīnu pēc Otrā Pasaules kara un slēpās tur. Viens no slavenākajiem nacistu noziedzniekiem bija holokausta loģistikas organizētājs Ādolfs Eihmans, kuru 1960. gadā noķēra Izraēlas slepenais dienests „Mossad” un vēlāk viņš tika atklāti tiesāts Jeruzalemē plaši zināmā prāvā. Sazvērestības teoriju piekritēji, starp citu ļoti sen jau uzskata, ka Ādolfs Hitlers arī neizdarīja pašnāvību 1945. gadā, bet gan aizbēga uz Argentīnu un vēl jo projām sirmā 132 gadu vecumā tur dzīvojot. Bet runājot par mūsdienu Argentīnu, kopš 90. gadu sākuma Argentīnā aktīvi tiek īstenota privatizācijas politika un vēl plašāka ārvalstu kapitāla piesaiste. Pievienošanās MERCOSUR (Dienvidamerikas kopējam tirgum) bija ievērojami paplašinājusi Argentīnas tirgu. Ekonomikā dominē smagā rūpniecība, tomēr tradicionālās vieglās rūpniecības nozares un jo īpaši pārtikas rūpniecība joprojām ir svarīgas un orientētas uz eksportu. Argentīnas vīns, kā zinām, ir pasaulē populāra smadzeņu inde. Naftas ieguves ziņā valsts ieņem ceturto vietu Latīņamerikā. Tāpat Argentīna ir viena no desmit valstīm pasaulē ar lielākajām urāna rezervēm, kādēļ valsts ir pazīstama ar tās zinātnes sasniegumiem kodolenerģijas un urāna rūpniecības jomā. Un protams, ka valsti ir arī būtiska dzelzs ieguves un tērauda ražošanas industrija. Attiecīgi – nav brīnums, ka mašīnbūve ieņem vadošo vietu smagajā rūpniecībā. Un, protams, nevar aizmirst – Argentīnā tradicionāli eksporta nozarē īpašu vietu ieņem gaļas fasēšana. Argentīna ir viena no nozīmīgākajām gaļas ražotājām un liellopu gaļas eksportētājām pasaulē. Argentīnas steiki ir ļoti populāri ne tikai ASV, bet arī citur pasaulē. Argentīna ieņem sesto vietu pasaulē pēc liellopu skaita, piektajā vietā pēc gaļas ražošanas uz vienu iedzīvotāju un pirmajā vietā pēc tās patēriņa. Lauksaimniecības un lopkopības produkti nodrošina vairāk nekā 50% no eksporta ieņēmumiem. Gaļa ir argentīniešu nacionālais ēdiens. Starp citu, Argentīnas lauksaimniecības īpatnība salīdzinājumā ar citām Latīņamerikas valstīm ir, ka tā ne tikai pilnībā nodrošina sevi ar pārtiku, bet arī to eksportē. Un vienlaicīgi lauksaimniecībā ir nodarbināti tikai nedaudz vairāk par 5 % strādājošo. Lai arī ekonomika ir daudzveidīga, mūsdienās Argentīna nav viena no pasaules attīstītākajām un bagātākajām ekonomiskām, kā tas bija pirms simts gadiem. Un tas saistīts ar Argentīnas defoltiem, jeb parādu neatdošanu. Ārējā parāda problēma jau vairākus gadu desmitus ir bijusi daudzu Latīņamerikas un citu attīstības valstu dienaskārtībā, un šajā laikā tā kļuvusi par "galvassāpēm" gan kredītņēmējiem, gan aizdevējiem. Argentīna jau sen ir starp valstīm, kur parādu problēma ir īpaši sāpīga. Pirmais defolta gadījums bija jau tālajā 1828. gadā, tikai 12 gadus pēc neatkarības iegūšanas no Spānijas. Kas ir defolti un kā tie izpaužās ne tikai Argentīnas gadījumā, skaidro Latvijas Universitātes profesore un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.  Diemžēl pēdējā ekonomiskā krīze valstī turpinās kopš 2018.gada un Covid pandēmijas ekonomiskie efekti, protams,  sekmē iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanos.  Valsts valdība mēģina veikt ekonomiskās un sociālās reformas, taču lielais budžeta deficīts, augstā inflācija, produktivitātes un konkurētspējas kritums, augstā ienākumu nevienlīdzība un vājās valsts institūcijas to regulāri liedz. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā dodamies uz kādu eksotisku Okeānijas valsti – uz Papua-Jaungvinejas Neatkarīgo valsti. Tā ir eksotiska valsts gan pozitīvās, gan negatīvās parādībās. Diemžēl šīs 7,4 miljonus iedzīvotāju lielās valsts galvaspilsēta Portmorsbija, piemēram, tiek saukta par sievietēm pasaulē bīstamāko pilsētu. Nosaukums “Papua” ir cēlies no malajiešu vārda “papuva”, kas tulkojumā nozīmē “čirkains”. Šo nosaukumu Jaungvinejas salai piešķīra portugālis Horhe di Menezess 1526. gadā, atzīmējot vietējo iedzīvotāju matu formu. Divas desmitgades vēlāk salu apmeklēja relatīvi slavenais spāņu ceļotājs Iñigo Ortiz de Retes un deva tai nosaukumu “Jaungvineja”, jo, pēc viņa domām, vietējie iedzīvotāji bija līdzīgi Gvinejas aborigēniem Āfrikā. Papua-Jaungvinejas salas gan skaitās apdzīvotas tikai apmēram 50 tūkstošus gadu. Papua-Jaungvineja ir valodu ziņā pati daudzveidīgākā valsts pasaulē, jo šajā Klusā okeāna dienvidrietumu daļā izvietotajā valstī uzskaitītas 839 valodas, kas ir 12 procenti no visu pasaules valodu kopskaita. Oficiālās gan ir tikai trīs – angļu, tok pisin un hiri motu –, un lielākā daļa no Papua-Jaungvinejas valodām ir cilšu valodas, kurās runām mazāk nekā 1000 cilvēku. Te gan uzreiz jāmin, ka faktiski katrai ciltij, kas dzīvo pilnīgā izolācijā džungļos, ir sava valoda. Tādēļ bieži vien viena ciema iedzīvotāji nesaprot cita ciemata iedzīvotājus, kas atrodas aptuveni 20 kilometrus no viņiem. Fiziskā ģeogrāfija, kā kalni, upes, ielejas, džungļi faktiski sekmēja to, ka šīs ciltis varēja attīstīties katra par sevi ne tikai kulturāli un valodu ziņā, bet pat tehnoloģiski – katrai attīstot dažādus lauksaimnieciskos paņēmienus. Apmēram pirms 100 gadiem, kad Papua-Jaungvinejā sākās zelta drudzis, tika atklāts apmēram viens miljons cilvēku, kas šādi bija dzīvojuši neatkarīgi un nevienam nezināmi. PNG, kā to mēdz saīsināt ērtības nolūkos, vispār bija ilgu laiku eiropiešu maz ietekmēta. Neskatoties uz spāņu ceļotāju klātbūtni Lielo atklājumu laikmetā jeb Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā, tikai 19. gadsimta beigās vācieši nodibināja savu koloniju PNG ziemeļos, kamēr 20. gadsimta pašā sākumā Lielbritānija ar Austrālijas rokām šo izdarīja dienvidos. Pēc Pirmā pasaules kara vāciešiem kolonijas tika atņemtas kā kara reparācijas par labu britiem, un Austrālija nodibināja plašu kontroli, ko pilnvērtīgi tiem atņemt neizdevās arī japāņiem Otrā pasaules kara laikā. Papua-Jaungvineja kopš 1975. gada ir neatkarīga valsts, bet zelta un citu derīgo izrakteņu un zemes atradņu dēļ valsts vēl nesen, 90. gados, piedzīvoja pilsoņu karu, kas prasīja ne tikai apmēram 20 tūkstošu cilvēku dzīvības, bet arī rezultējās ar Bougainvilles autonomā reģiona izveidi. Bugēnvilles neatkarības centieni ir tradicionāla parādība, bet 2019. gadā notika referendums, kurā vairāk nekā 98% tā saucamo Ziemeļu Zālamana salu iedzīvotāji nobalsoja par neatkarību no Papua-Jaungvinejas. Paredzēts, ka neatkarību autonomajam apgabalam ir jāiegūst līdz 2027. gada beigām. Attiecīgi – tad arī varēsim pasaules valstu saimē uzņemt Bugēnvilli oficiāli kā jaunu suverēnu valsti. Bet Papua-Jaungvinejas etniskā, reliģiskā, kulturālā daudzveidība ir ārkārtīgi iespaidīga.  Vēl vairāk to interesantu padara fakts, ka valstī tikai aptuveni 1% iedzīvotāju runā angļu valodā. Tādēļ rodas jautājums – kas satur šo valsti politiski kopā? To skaidro Miks Muižarājs, Attīstības sadarbības eksperts ar pieredzi Pasaules Bankā un projektos Austrumāzijā un Rietumāfrikā. Bet skarbākās lietas, kas saistās ar Papua-Jaungvineju – ekonomika un vardarbība ģimenēs. Papua-Jaungvinejas galvenā ekonomiskā nozare ir ieguves rūpniecība. Valstī ir rūpnieciski nozīmīgas dažu derīgo izrakteņu rezerves. No 2008. gada notiek vara, zelta, molibdēna, sudraba, telūra, niķeļa, kobalta, dabasgāzes, naftas un cementa izejvielu rūpnieciskā ražošana.    Papua-Jaungvineja ieņem 11. vietu pasaulē zelta ieguvē, un kopējās zelta rezerves tiek lēstas ap 2300 tonnām. Tāpat valsts ir bagāta ar ūdens resursiem, bet tie veido tikai 5% no valsts elektroenerģijas ražošanas apjomiem. Lielāko daļu no elektroenerģijas ražošanas tomēr veido kokogles. Papua-Jaungvineja ir bagāta ar dabas resursiem, taču to attīstību ierobežo nelīdzenais reljefs un augstās infrastruktūras celtniecības izmaksas. Tādēļ lauksaimniecībai joprojām ir liela nozīme Papua-Jaungvinejas ekonomikā. Papua-Jaungvinejai pieder viens no planētas lielākajiem atlikušajiem tropiskajiem lietus mežiem. Tajā pašā laikā nemaz tik labi Papua-Jaungvinejai nesokas ar pareizu saimniekošanu. Rezultātā 20% no Papua-Jaungvinejas valsts budžeta ik gadu veido Austrālijas sniegtā finanšu palīdzība. Kā var iedomāties, tas nāk ar dažām draudzīgām prasībām – un Papua-Jaungvinejas valdībai ir uzdots vispārīgi  veicināt pašmāju un ārvalstu investoru uzticību, turpināt privatizēt valsts īpašumus, saglabāt likumdošanas atbalstu ārvalstu investoriem un uzturēt labas politiskās un militārās attiecības ar Austrāliju – tās bijušo koloniālo metropoli. Diemžēl šo valsti raksturo ārkārtīgi augsts vardarbības līmenis pret sievietēm un bērniem. Lai arī ar Austrālijas naudu šo jautājumu mēģina risināt, BBC vēl pavisam nesen nosauca Portmorsbiju par pasaulē bīstamāko pilsētu sievietēm. Viņi ziņo, ka pēc aprēķiniem 70 procentu sieviešu valstī kādā brīdī savas dzīves laikā tiek un tikšot izvarotas. Divas trešdaļas sieviešu piedzīvojot regulāru vardarbību mājās. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz raidījums par Nigērijas Federālo Republiku, ko pieteicām jau tad, kad runājām par tās kaimiņvalsti Nigēras Republiku. Nigērija ar saviem gandrīz 220 miljoniem iedzīvotāju ir ne tikai šajā ziņā lielākā Āfrikas valsts, bet arī pasaulē sestā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Tās lielākā pilsēta Lagosa kopā ar metropoles areālu izmitina vairāk nekā 23 miljonus iedzīvotāju. Tas padara Lagosas metropoli par lielāko Āfrikā un vienu no pasaules megapilsētām.  Pēc ANO metodoloģijas – pasaulē šobrīd ir 33 megapilsētas – pilsētas, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 10 miljonus. Un šīs pilsētas ir arī pasaules nozīmīgākie ražošanas un ekonomiskie centri. Bet Lagosa ir pilsēta ar vienu no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju Āfrikā. Un viena no tās zināmākajām lietām – Nolivuda jeb Nigērijas Holivuda. Nedaudz mazāka nekā Holivuda un Bolivuda, bet tāpat saražo apmēram 2500 jaunas filmas katru gadu ir vairāk nekā 5 miljardus vērta industrija Nigērijā. Kino industrija gan nav vienīgais, ar ko Nigērija ir slavena. Tā ir viena no industriāli attīstītākajām Āfrikas valstīm un trīs ceturtdaļas iedzīvotāju esot aktīvi sociālo mediju lietotāji. Turklāt, portatīvie datori un planšetes tiem tik ļoti nepatīk. Viedtelefoni gan. Nigērijas Plato štatā aktuālākā problēma ir konflikti starp zemniekiem un lopkopjiem. Proti, musulmaņu fermeri no Felom reģiona un kristieši fermeri no Berom un Irigve ilgstoši atrodas vardarbīgā konfliktā, kas tiek skaidrota nevis kā etniskie vai reliģiskie konflikti, bet gan patiesībā nabadzības, ganību zemes un klimata pārmaiņu dēļ izraisīta vardarbība. Runa ir par to, ka lopkopjiem trūkst zemes ganībām un tie sāk sūtīt dzīvniekus ganīties zemkopju iekoptajos laukos, nacionālajos parkos vai īpaši saglabātajos mežos. Parasti tas noved pie tāda kā sniega bumbas efekta – tiek iznīcināta raža un izceļas konflikti starp lopkopjiem un zemkopjiem. Šādi konflikti turpinās jau  vairāk nekā 20 gadus un tajos ilgušajā konfliktā dzīvības ir zaudējuši apmēram 60 tūkstoši cilvēku. Un apmēram 300 tūkstoši ir devušies bēgļu gaitās. Tā ziņo kanāls „AL Jazeera”. Par to, kādus drošības izaicinājumus rada šis ieiilgušais konflikts un kā uz to reaģē Nigērijas valdība, vairāk stāsta politikas zinātņu profesors Femi Otubandžo. Nigērija ieguva neatkarību no Lielbritānijas koloniālās varas 1960. gadā un izgāja cauri virknei militāro diktatūru līdz 1999. gadā, līdz ar jaunās konstitūcijas spēkā stāšanos, valstī vara ir civilistiem. 2019. gadā notika arī nesenākās vēlēšanas valstī ar miermīlīgu varas nodošanu. Jāsaka gan, ka relatīvi miermīlīgu, jo vēlētāju iebiedēšana, krāpšanās un vardarbība tāpat bija daļa no vēlēšanā, kas izmaksāja gandrīz 600 miljonus eiro. Respektīvi dārgi un vēl arī ar vardarbību. Par naudu runājot, Nigērijas nominālais iekšzemes kopprodukts pēc Pasaules Bankas datiem ir 380 miljardi eiro. Latvijas – 13 reizes mazāks. Bet IKP uz vienu iedzīvotāju, protams, Latvijai ir vairākas reizes lielāks nekā Nigērijai. Varētu šķist, ka ka valstī, kurā dzīvo bagātākais Āfrikas cilvēks Aliko Dangote un ir apjomīgas naftas rezerves, sabiedrības iespējas būtu plašāk nodrošinātas. Bet tā, acīmredzot nav. Dangote savu bagātību ir sapelnījis ar cukuru un cementu, bet nepilnai pusei jeb 98 miljoniem Nigērijas iedzīvotāju dienā nākas iztikt ar mazāk nekā vienu eiro un septiņdesmit centiem. Starp citu ekonomiskās nevienlīdzības rādītājs – Džini koeficients Nigērijā ir tieši tāds pats kā Latvijā. Atšķirība tikai tajā, ka mums naudas relatīvi vairāk. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien plānā ir ceļojums uz Kaspijas reģiona valsti Azerbaidžānas Republiku. Un sākam ar faktu, ka valsts galvaspilsēta Baku ir pasaulē ne tikai lielākā pilsēta, kas atrodas zem jūras līmeņa, bet arī zemākā galvaspilsēta pasaulē. Atrodas tā 28 metrus zem jūras līmeņa. Baku mēdz dēvēt arī par vēju pilsētu, kas pūš no Kaspijas jūras, kur par viesmīlību sūdzēties nevar. Un, kā izrādās, tēja esot sinonīms viesmīlībai Azerbaidžānā. Tradīcija nosaka, ka viesim nedrīkst ļaut iziet no mājas bez piedāvājuma iedzert tēju. Azerbaidžāna atrodas Kaukāza Austrumu daļā, pie Kaspijas jūras, kas ir pasaulē lielākā iekšzemes ūdenstilpne. Kaspijas jūras stratēģiskā nozīme ir tās enerģijas resursos. Jūrā ir lieli naftas un dabasgāzes krājumi gan atklātā jūrā, gan piekrastes atradnēs tuvākajā reģionā. Kaspijas jūras reģions vispār ir viena no pasaulē senākajām naftas ieguves vietām. Un šobrīd pēc ASV valdības aģentūru aprēķiniem Kaspijas jūrā varētu atrasties apmēram 48 miljardi barelu naftas un vairāk nekā astoņi triljoni kubikmetru dabas gāzes.  Azerbaidžānai šajā gadījumā piekrītošās rezerves ir apmēram 8,5 miljardi barelu naftas un gandrīz 1,5 triljoni kubikmetru gāzes. Pēc šā brīža jēlnaftas barela cenām tas nozīmē, ka Azerbaidžānai tikai naftas vien ir apmēram 560 miljardu eiro vērtībā. Te gan knifs, ka naftas cenas tradicionāli tiek rēķinātas ASV dolāros, bet mēs klausītāju ērtībai visu pārrēķinām eiro. Ieguvi gan apgrūtina gan novecojušās tehnoloģijas, gan attālums līdz nozīmīgākajiem tirgiem un patērētājiem un ar abām šīm lietām saistītais investoru trūkums. Turklāt starp piecām robežvalstīm notiek strīdi par to, kur vispār jūras robežas ir novelkamas. Un vienlaicīgi 2014.gadā Kaspijas reģions kopumā saražoja aptuveni 19,4% no kopējā pasaules jēlnaftas piedāvājuma. Krievija ir lielākā eksportētāja, kas 2014. gadā izveda aptuveni 66,4% no reģiona kopējā naftas eksporta, kamēr Azerbaidžāna aptuveni 6,5%. Naudas skaitļi jau izskatās vilinoši daudziem, bet te ir arī uzreiz jāmin negatīvie ekoloģiskie aspekti. Proti, Kaspijas jūra tiek pat dēvēta par stresa stāvoklī esošu ekosistēmu, jo piesārņojums ir nodarījis kaitējumu jūras sauszemes kopienām un ir izraisījis krasu zivju krājumu samazināšanos. Astrahaņas vides centrs Krievijā ir pierādījis toksisku vielu uzkrāšanos daudzu Kaspijas jūras ūdenstilpņu organismā. Azerbaidžānas ekonomika galvenokārt ir atkarīga no naftas eksporta. Veiksmīgais naftas eksports uz pasaules tirgu veicināja Azerbaidžānas attīstību un vienlaicīgi valsts ekonomika ir ļoti neaizsargāta pret naftas cenu satricinājumiem. Azerbaidžāna eksportē ne tikai naftu un dabasgāzi, bet arī vīnogas, augļus, dārzeņus, dzelzi un tēraudu. Galvenokārt uz Krieviju un Turciju. Ir skaidrs, ka labas kaimiņattiecības ir būtiskas ne tikai ekonomiskajai izaugsmei, bet arī politiskajai stabilitātei, drošībai un arī vides sakopšanai Kaspijas jūras reģionā. Pie Kaspijas jūras atrodas piecas valstis – Krievija, Kazahstāna, Turkmenistāna, Irāna un Azerbaidžāna. Un attiecības starp tām nav vienkāršas. Azerbaidžānai apkārt ir atrodama virkne valstu, ar kurām attiecības ir vienlīdz svarīgas. Un te nav runa tikai par Turciju, ar ko Azerbaidžānu saista spēcīgas etniskās, kultūras un vēsturiskās saites, kas tiekot pat skaidri postulētas kā “viena nācija divās valstīs”. Abām valstīm ir izveidojušās spēcīgas ekonomiskās saites un Turcija ir galvenais Azerbaidžānas naftas un gāzes eksporta kanāls. Turcija arī bija pirmā valsts, kas atzina Azerbaidžānas neatkarību 1991. gadā pēc Padomju Savienības sabrukuma un atbalstīja Azerbaidžānu tās nesenajā militārajā kampaņā Kalnu Karabahā. Par Azerbaidžānas “kaimiņpolitiku” kopumā lūdzām mums pastāstīt Gulnarai Atakišijevai, Rīgas Jurdiskās augstskolas padziļinātās profesionālās programmas dalībniece. Vēl viena lieta, ko mēs tomēr nespējam šajā raidījumā neaplūkot ir sieviešu vieta un loma Azerbaidžānas sabiedrībā. Azerbaidžāna ir musulmaņu valsts un 1918. gadā Azerbaidžāna kļuva par pirmo musulmaņu vairākuma valsti, kas piešķīra sievietēm vispārējas vēlēšanu tiesības Azerbaidžāna arī šobrīd tiek uzskatīta par vienu no dzimumu līdztiesīgākajām musulmaņu valstīm. Un vienlaicīgi valstī vēl jo projām ir sastopami arī dzimumā balstīti ierobežojumi un sieviešu diskriminācija. Vardarbība ģimenēs arī ir vēl jo projām izplatīta parādība. Tā bieži tiek uzskatīta par privāta rakstura jautājumu. Pētījumā “Vardarbība dzimuma dēļ Azerbaidžānā 2020” 64% aptaujāto atbalstīja dzimumu līdztiesībai, bet 28% no aptaujātajiem vienlaikus piekrīt, ka “sieviete dažreiz ir pelnījusi tikt sista”. Par sieviešu lomu Azerbaidžānas sabiedrībā lūdzām pastāstīt Zumai Jalilovai, Daudzveidības un iekļaušanas konsultantei Lielbritānijas kompānijā „Clear Company” un ilglaicīgai dzimumu līdztiesības jautājuma pētniecei no Azerbaidžānas. Rezumējot ir jāsecina, ka Azerbaidžāna noteikti nav valsts, ar kuru var nerēķināties reģiona politikā. Valsts resursos pieejamie naudas līdzekļi, pareizas un veiksmīgas to izmantošanas gadījumā, ļautu valsti modernizēt, veicināt ekonomikas daudzveidību un ielikt pamatus tās ilgtspējīgai attīstībai, kurā piedalītos visi valsts iedzīvotāji. Nafta un gāze ir tikai sēklas, lai izaudzētu kārtīgu tējas ražu, tēlaini izsakoties. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Esam  sasnieguši sesto duci aplūkoto valstu raidījumā Diplomātiskās pusdienas. Tāpēc gribas kārtējo reizi paskatīties uz senākajām civilizācijām un ko tās atstājušas mūsdienām. Un, kur gan bez inkiem šajā gadījumā. Tādēļ dodamies uz moderno Peru Republiku, kuras teritorijā kādreiz atradās Inku valsts centrs. Runājot par seno tradīciju turpināšanu un kā tās mijiedarbojas ar mūsdienām, nesen izskanēja, ka pirms dažām nedēļām Peru ziemeļu reģionā Loreto kāda dziļos Amazones džungļos dzīvojoša un no pārējās pasaules nošķirta cilts tikai tagad uzzināja par globālo Covid pandēmiju. Un uzzināja viņi to no medicīniskā personāla, kas atveda viņiem vakcīnas pret Covid. Respektīvi, dzīvoja vienā mierā pašizolācijā, neviena netraucēti, līdz viņiem palīdzību atveda pret slimību, par kuras eksistenci viņi nemaz nenojauta. Tikmēr mēs tūlīt jau otro gadu būsim dzīvojuši par neko citu daudz nepaspējot nemaz kārtīgi padomāt, kā tikai koronas vīrusu un konstanti mainīgiem ierobežojumiem. Bet arī pašā Peru situācija ir reti bēdīga. Valsts veselības sistēmas vājuma dēļ un zemās vakcinācijas dēļ no koronavīrusa līdz šim ir miruši jau 206 tūkstoši cilvēku. Salīdzinājumam – Latvijā slimība ir prasījusi gandrīz 4000 cilvēku dzīvības. Protams, ka Peru arī ir vairāk iedzīvotāju – virs 32 miljoniem. Peru Republika atrodas Dienvidamerikas rietumos Klusā okeāna krastos un valstī trīs oficiālās valodas: spāņu valoda, kā arī vietējo valodas - kečvu (Quechua) un aimara (Aymara). Interesanti, ka valsts nosaukums Peru ir cēlies no kečvu valodas vārda, kas nozīmē pārpilnības zemi. Valsts lepojas ar daudzveidīgu mantojumu, kā seno Inku galvaspilsētu Kusko un vienu no septiņiem pasaules brīnumiem – Maču Pikču. Inku impēriju tiek uzskatīta par lielāko impēriju. Inki pirmo reizi parādījās Andu kalnu reģionā 12. gadsimtā un ar savu militāro spēku pakāpeniski uzcēla iespaidīgu impēriju. Inku sabiedrība un reliģija balstījās uz trim baušļiem: nezodz, nemelo un neesi slinks. Par svētvietām runājot, Maču Pikču ir seno inku drupu vieta, kas ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem un 1983.gadā drupas tika iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Rietumos Maču Pikču eksistence nebija plaši zināma līdz pat 1911.gadam, kad to atklāja Jēlas universitātes profesors Hirams Bingems, kuru uz vietni veda vietējais kečvu valodā runājošs iedzīvotājs. Šobrīd Maču Pikču ir ekonomiski nozīmīgākais tūrisma objekts Peru, kas nekovid apstākļos ienes būtiskus finanšu resursus valstij. Peru ekonomika jau sen bijusi atkarīga no izejvielu eksporta uz vairāk attīstītajām ziemeļu puslodes valstīm. Tā ir viena no pasaulē vadošajām zvejniecības valstīm un viena no lielākajām sudraba un vara ražotājvalstīm. Peru nominālais IKP 2020.gadā pēc Pasaules Bankas datiem bija 176 miljardi eiro. Peru ekonomika mūsdienās atspoguļo savu ģeogrāfisko daudzveidību, proti, klimats veicina plaši attīstītu lauksaimniecību, Andu kalni, kuri ir bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, ļauj veikt to ieguvi, ar zivīm bagātais Klusā okeāna ūdeņi ļauj veicināt komerciālo zvejniecību. Peru ir atkarīga no eksporta, kas padara valsts ekonomiku neaizsargātu pret pasaules tirgus cenu svārstībām. Peru ekonomiskā vēsture ir visnotaļ raiba. Valsts ir gājusi cauri daudziem ekonomiskajiem eksperimentiem, no kuriem viens no interesantākajiem ir Alberto Fudžimori neoliberālais ekstrēmisms. Fujimori bija valsts prezidenta amatā no 1990.gada līdz 2000.gadam. Bez partijas un bez lielas naudas, bet ar pamatīgu populisma devu Fudžimori tika ievēlēts par prezidentu un visnotaļ ātri kļuva par faktisku diktatoru. 1992.gadā Fujimori veica apvērsumu un atlaida parlamentu un tad sāka īstenot tā saukto deleģēto demokrātiju, proti, prezidenta darbībām valdībā nav jābūt līdzīgām ar vēlēšanu kampaņas solījumiem. Ar ko tad Fuhimori valdīšana ir ievērības cienīga? Viena no Fujimori prioritātēm bija uzlabot Peru attiecības ar finanšu institūcijām. Finanšu institūcijas, kā SVF un Pasaules Banka norādīja, ka Peru jāveic izmaiņas saskaņā ar institūciju politiku, ja vēlas saņemt atbalstu. Bēdīgi slavenā “Vašingtonas konsensa” idejiskajā pieejā, protams. Peru darīja visu, lai kļūtu pievilcīga ārvalstu investoriem. Tostarp arī ierobežoja streiku iespējamību un arodbiedrības, veica ļoti plašu privatizācijas procesu, pārdodot vai par ļoti zemiem procentiem izīrējot ārvalstu investoriem derīgo izrakteņu raktuves un, runā, ka pat upes pārdodot privātīpašumā. Lai saglabātu savu popularitāti sabiedrībā situācijā, kad tika pieņemti lēmumi, kas bija pretrunā ar valsts iedzīvotāju ekonomiskajām vajadzībām, režīma laikā tika izdarīts spiediens uz medijiem, lai izvērstu, uzturētu un paplašinātu valdības pozīciju. Rezultātā televīzija un radio kļuva par skatuvi, kurā režīms uzturēja draudzīgu un pievilcīgu “demokrātisko” fasādi. Fujimori režīmam bija diktatoriem raksturīgie centieni izrēķināties ar opozīciju, sevišķi marksistiski noskaņoto. Ne tikai tika izvērstas vardarbīgas militārā kampaņas, bet režīma laikā tika veikta arī Peru nabadzīgāko iedzīvotāju un pamatiedzīvotāju grupu piespiedu sterilizēšana. Tikai tādēļ, ka tie neatbilda iedomai par perfektu kapitālisma sistēmu. Bet neskatoties uz visu šo, un faktu, ka Fuhimori jau kādu laiku ne tikai ir apsūdzēts noziegumos pret cilvēci, bet arī ir ieslodzīts cietumā Čīlē, viņu tāpat atbalsta apmēram puse Peru iedzīvotāju. Un to pierāda arī fakts, ka viņa meita Keiko Fuhimori ir populāra Peru parlamenta deputāte, aktīva sava tēva aizstāve un jau trīsreiz tikai otrajā kārtā zaudējusi prezidenta vēlēšanās. Latīņamerikas valstis klasiski ir bijušas cīņu vieta starp brīvā tirgus sistēmas aizstāvjiem un marksistiem. Peru stāsts, ņemot vērā Fuhimori, ir tikpat interesants attiecībā uz marksistu politiķiem un to grupām. Par to intervijā stāsta Peru Katoļu Pontifika universitātes vēsturnieks Havjērs Agilārs. Peru ir kolorīta valsts visās tās formās. Iekšējie satricinājumi un nesaskaņas ir tās vēstures mantojums un liktenis, acīmredzot. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamie uz valsti, kas bija gana iecienīts galamērķis arī tai paaudzei, kas dzīvoja Padomju Savienībā, jo tā bija viena no reatajām Eiropas valstīm, kuru bija iespējams apmeklēt arī padomju cilvēkam. Dodamies uz Bulgāriju. Lai arī Bulgārija tiešām bija PSRS satelītvalsts, tā var lepoties ar to, ka ir viena no vecākajām valstīm Eiropā. Tā ir dibināta mūsu ēras 681. gadā un kopš tā brīža tā ir vienīgā valsts, kura nekad nav mainījusi savu nosaukumu. Taču Bulgārijas vēsture noteikti stiepjas vēl daudz senākā pagātnē, jo valsts lepojas arī ar to, ka tās teritorijā ir atrasti senākie cilvēku radītie zelta izstrādājumi. Un to vecums tiek rēķināts ap sešiem tūkstošiem gadu. Starp citu daudzi arheologi uzskata, ka Bulgārija un visa Dienvideiropa savas attīstības augstāko līmeni sasniedza nevis Romas impērijas, Senās Trāķijas vai Pirmās un Otrās Bulgārijas impērijas laikā, bet gan pārejas posmā no akmens uz bronzas laikmetu. To dēvē par vara laikmetu un runa ir par aptuveni 5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Lai arī tā laika civilizācijas nav atstājušas tik nozīmīgas vēstures liecības kā, piemēram, piramīdas, tieši Bulgārija var lepoties ar to, ka tās teritorijā ir atrodams trešais lielākais arheoloģisko pieminekļu skaits Eiropā. Šajā rādītājā Bulgārija piekāpusies vien daudz izslavētākajām Itālijai un Grieķijai. Bulgārija atrodas Melnās jūras krastā un daudziem šī valsts saistās ar atpūtu un kūrortiem. Tiek rēķināts, ka pirms pandēmijas laikā Bulgārija ik gadu uzņēma aptuveni 12 miljonus ārvalstu tūristu un šī industrija ienesa aptuveni 15 % no valsts iekšzemes kopprodukta. Taču kopumā, skatoties uz Bulgārijas ekonomiku, jāmin, ka tā ir atvērta tirgus ekonomika ar vidējiem ienākumiem. Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai (ES) 2007. gadā, taču tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zemākie starp ES dalībvalstīm. Vairāk nekā piektā daļa darbaspēka Bulgārijā saņem minimālo algu, kas ir 333 eiro mēnesī, tā joprojām ir zemākā ES. Bulgārija līdz 1980. gadam primāri fokusējās uz lauksaimniecības sektoru, vēlāk Bulgārija pārtapa par industriālu ekonomiku, kuras budžeta izdevumu prioritāšu augšgalā bija zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība. Līdz ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes tirgu zaudēšanu 1990. gadā tā sauktā "šoka terapija" izraisīja strauju rūpniecības un lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, kam galu galā sekoja ekonomikas sabrukums 1997. gadā, kam vēl aizvien ir sekas. Bulgārija ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kas ir potenciāla neaizsargātība, un tā ir dalībniece ES atbalstītajos centienos dažādot reģionālās dabasgāzes piegādes. Tādi infrastruktūras projekti kā Grieķijas–Bulgārijas un Bulgārijas–Serbijas starpsavienojums, kas ļautu Bulgārijai piekļūt ne-Krievijas gāzei, ir vai nu apstājušies, vai arī ir panākuši ierobežotu progresu. Uz ārvalstīm Bulgārija eksportē galvenokārt rafinētu naftu, medikamentus, varu, kviešus un elektrību. Un importē faktiski to pašu, plus vēl automašīnas. Tāpēc arī imports ir gandrīz tik pat liels cik eksports. Vēl viena aktualitāte, kas jāmin – Bulgārija varētu būt aiznākamā jeb 21. Eiropas Savienības valsts, kura ievieš eiro valūtu. Horvātija būtu nākamā no 2023. gada 1. janvāra un Bulgārija levu nomainīs uz eiro 2024. gada 1. janvārī. Taču pēdējos gados par Bulgāriju mēs vairāk runājam politiskās nestabilitātes dēļ. Un šis gads ir bijis īpaši interesants, jo šīs nedēļas nogalē Bulgārijā notiks jau trešās parlamenta vēlēšanas šī gada laikā. Paralēli tām notiks arī Bulgārijas prezidenta vēlēšanas. Ilgus gadus Bulgārijā pie varas bija premjerministrs Boiko Borisovs un viņa vadītā konservatīvā partija GERB. Viņa valdīšanas laiks gan ir palicis atmiņā kā korupcijas un oligarhu ietekmes pārņemts laiks. Jau 2008. gadā, proti, gadu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija atzina, ka cīņa ar augsta līmeņa korupciju un organizēto noziedzību nav nesusi vēlamos rezultātus, tāpēc tiek apturēta Eiropas fondu naudas izmaksa Bulgārijai. Augsta līmeņa korupcija, un oligarhu kontrolēti mediji ir tikai daļa no tā dēvētās Borisova izveidotās sistēmas, kas skārušas faktiski visas sabiedriskās dzīves jomas, radot nopietnus izaicinājumus visai demokrātiskajai struktūrai Bulgārijā. Un šo situāciju komentē Bulgārijas Ekonomiskās Politikas institūta izpilddirektors Jesens Georgijevs. Taču līdzīgi kā daudzās citās valstīs arī Bulgārijā iedzīvotāju pacietībai pienāca gals un 2020. gadā valsti pārņēma plašas protesta akcijas. Par spīti tām, aprīlī notikušajās vēlēšanās uzvaru tāpat guva partija GERB, taču Boiko Borisovam valdību izveidot neizdevās. Nākamajās vēlēšanās jūlijā jau uzvaru guva mūziķa un televīzijas programmu vadītāja Slavi Trifonova veidotā un vadītā populistiskā partija „Ir tāda tauta”. Viens no iemesliem, kāpēc šī partija guva panākumus vēlēšanās bija faktiski nepiedalīšanās priekšvēlēšanu kampaņā. Lai arī vēlētājiem netika doti nekādi īpašie politiskie solījumi, šī protesta balsojuma vēstījums tāpat bija skaidrs – tikt vaļā no Boiko Borisova. Un rezultātā partija arī ar nelielu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās, taču tā nespēja izveidot valdību. Tāpēc arī valsts prezidents Rumens Radevs, kurš nekad nav slēpis savas simpātijas pret pretkorupcijas cīnītājiem, izsludināja gada laikā jau trešās parlamenta vēlēšanas, kuras notiks 14. novembrī, vienā dienā ar prezidenta vēlēšanām. Ja pašam Radevam tiek prognozēta pārliecinoša uzvara, parlamenta vēlēšanu iznākums joprojām nav skaidrs. Aptaujas gan liecina, ka uzvaras laurus atkal plūks Boiko Borisova partija GERB.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz kādu siltu salu valsti Klusā okeāna centrālajā daļā. Un to izvēlējāmies saistības ar laiku – proti, mēs tikko atkal pārgājām uz ziemas laiku, un valstij, kuru šodien aplūkojam, cauri iet Starptautiskā datumu līnija. Respektīvi, tā ir vieta, kurā jauna diena iestājas visagrāk. Nevis Japānai jābūt “uzlecošās saules zemei”, bet gan Kiribati Republikai. Daļa Kiribati gan ir bijusi Japānas okupēta Otrā pasaules kara laikā. Neatkarību no Lielbritānijas gan Kiribati Republika ieguva tikai 1979. gadā. Un vēl par laiku runājot – ir pēdējais laiks paspēt vēl uz Kiribati aizceļot. Proti, klimata pārmaiņu un attiecīgi globālās sasilšanas izraisītā jūras līmeņa celšanās dēļ Kiribati draud izzušana. Kiribati ir salu jeb atolu - gredzenveida koraļļu salas ar lagūnu vidū, veidojums Klusā okeāna centrālajā daļā. Tā sastāv no trīs atšķirīgu salu grupām - Gilberta salas, Līnijas salas un Fīniksas salas. Kopā Kiribati ir 33 salas, no kurām tikai 20 ir apdzīvotas, tās ir izkaisītas plašā okeāna teritorijā. Šīs salas aizņem plašu teritoriju Klusā okeāna ekvatoriālajā daļā, gandrīz 4000 km no austrumiem uz rietumiem un vairāk nekā 2000 km no ziemeļiem uz dienvidiem. Salas nosauktas par Gilberta salām britu flotes kapteiņa Tomasa Gilberta vārdā, kurš 1788. gadā apmeklēja vairākas no tām, kuģojot no Austrālijas uz Ķīnu. Nosaukums Kiribati ir vārda Gilberts atveidojums i-kiribati valodā, kurā ir 13 skaņas. Nedaudz vairāk nekā 113 tūkstoši valsts iedzīvotāju ir izkaisīti pa salām. Apmēram 90% dzīvo Gilberta salās, un no šiem apmēram puse dzīvo Betio, lielākajā pilsētiņā. Kiribati tiek uzskatīta par vienu no nabadzīgākajām Okeānijas valstīm pretēji, piemēram, Fidži. Kiribati ir viena no vismazāk attīstītajām Klusā okeāna salu valstīm. Komerciāli dzīvotspējīgās fosfātu atradnes tika izsmeltas līdz neatkarības iegūšanai no Apvienotās Karalistes 1979. gadā. Līdz ar to lielāko ražošanas un eksporta daļu veido zivis un kopra jeb kaltēti kokosrieksti. Kiribati lielu daļu ienākumu gūst no ārzemēm. Kā piemērus var minēt zvejas licences, attīstības palīdzību, tūristu atstāto naudu un strādnieku naudas pārvedumus. Lielākie dabas resursi – zivis, kokosrieksti, saknes/bumbuļi, banāni, dārzeņi, tropiskie augļi, mājputni, cūkgaļa, rieksti, olas. Lielākais eksporta tirgus Kiribati ir Taizeme 53%. Ņemot vērā Kiribati ierobežotās vietējās ražošanas iespējas, tai ir jāimportē gandrīz visi svarīgākie pārtikas produkti un rūpnieciskās preces pašu patēriņam. Kiribati ir arī atkarīga no ārvalstu palīdzības, kuras ieguldījums valdības finansēs 2016. gadā bija apmēram trešā daļa valsts budžeta. Ekonomikas attīstību ierobežo arī kvalificētu darbinieku trūkums, vāja infrastruktūra un attālums no starptautiskajiem tirgiem. Valstī vēl ir daudz jābūvē ceļus, jo valstī vispār ir tikai viens ceļš. Proti, Kiribati ir viens ceļš 36 kilometru garumā, un tas savieno slimnīcu, valdības māju un lidostu. Jābūvē ir arī ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Turklāt valstī kopumā ir problēmas ar dzeramo ūdeni un tā rezervēm. Vienlaicīgi Kiribati draud noslīkšana, jo salas atrodas mazāk nekā 2 metrus virs jūras līmeņa. Kopš 1993. gada vidējais jūras līmenis reģionā ir paaugstinājies par 3,2 milimetriem gadā. Kiribati valdība ir radusi arī risinājumus, tā ir nopirkusi zemi Fidži, kas atrodas 2000 km attālumā no Kiribati, lai audzētu tur labību un tā kalpotu kā vieta, kur evakuēt visus valsts iedzīvotājus nakotnē. Par Kiribati cīņu ar klimata pārmaiņām stāsta arī bijušais Kiribati prezidents Anote Tongs, kura vadībā arī tika iegādāta zeme Fidži. Starp citu, liela daļa Kiribati iedzīvotāju jau ir pārcēlušies uz citām valstīm un kopā ar Tuvalu iedzīvotājiem tiek minēti par pirmajiem klimata bēgļiem. Bet, runājot par Fidži, arī tur situācija nemaz nav tik vienkārša, jo vismaz pašlaik izskatās, ka tiem cilvēkiem, kuri pārceltos uz Fidži, netiktu nodrošināta ne pilsonība, ne citas privilēģijas. Un vēl kāda maza nianse – Kiribati viena pati uz Fidži iegādātās zemes lauksaimniecības projektus, visticamāk, arī attīstīt nespētu, tāpēc šeit palīgā ir nācis kāds visur klātesošs lielais draugs – Ķīna. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Šodien dodamies uz Ziemeļāfrikas valsti Tunisiju. Interesanti, ka par šo valsti runājam neilgi pēc tam, kad mūsu valstī ir sākusies kārtējā mājsēde, bet, kā jau arī pieminējām iepriekšējā raidījumā, šī gada jūlija beigās Latvija tieši Tunisijai nosūtīja vairāk nekā 50 tūkstošus "AstraZeneca" vakcīnu devu. Gan lai pildītu starptautiskos solījumus palīdzēt nabadzīgākām valstīm, gan lai neaizlaistu postā ar visu Eiropas valstu centieniem izcīnītās vakcīnas, par kurām mums pašiem interese bija gana zema, turklāt vakcīnām jau sāka beigties derīguma termiņš. Ja mēs bijām gatavi vakcīnas faktiski aizlaist vējā, tad Tunisija tās ar prieku pieņēma. Rezultātā, ja jūlija sākumā Tunisijā bija vairāk nekā 8000 inficēšanās gadījumu dienā, tagad šis skaitlis ir ap 50. Un nāves gadījumu skaits ir samazinājies no 200 dienā līdz aptuveni 15-20. Jāpiebilst, ka no vairāk nekā 8 miljoniem izlietoto vakcīnu vairāk nekā 6 miljonus Tunisijai ir dāvinājušas ārvalstis. Uz šī fona 50 tūkstoši varbūt neliekas daudz, taču tie varēja būt arī 25 tūkstoši sapotētu Latvijas iedzīvotāju. Savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ mūsdienu Tunisija jau gadu tūkstošiem ir bijusi politisko un ekonomisko notikumu centrā. Protams, agrāk daudz pazīstamāka bija leģendārā Kartāga un tās karavadonis Hanibāls, un viņa dažādām teiksmām apvītās cīņas pret Romas impēriju. Pēc Kartāgas sakāves no jauna uzceltā Romas Kartāga kļuva par visas Āfrikas provinces galvaspilsētu. Dažādu romiešu celtņu paliekas Tunisijas teritorijā joprojām ir atrodamas, un vismaz septiņi arhitektūras pieminekļi ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Romieši kopumā valdīja Tunisijas teritorijā aptuveni 800 gadu, viņiem sekoja arābi, otomaņu impērija un arī Francija, kura Tunisija iekaroja 1881. gadā un no kuras Tunisija neatkarību ieguva 1956. gadā. Neatkarības kustību vadīja habibs Bourgiba, kurš sākotnēji bija prezidents un pēc tam veselus 30 gadus arī prezidents. Viņa valdīšanas laikā Tunisijā tika izveidota spēcīga izglītības sistēma, attīstīta valsts ekonomika, ieviesta dzimumu līdztiesība un arī pasludināta neitrāla ārpolitika. Bet vēlāk tika izveidots visai pamatīgs Bourgibas personības kults un 1975. gadā viņš pasludināja sevi par prezidentu uz mūžu. Tradicionāli šādi personības kulti valsts attīstībai tomēr rada arī kādas blaknes. Un Tunisijas gadījumā visai izteikta kļuva dažādu preču un pakalpojumu sniegšana apmaiņā pret politiskiem pakalpojumiem. Faktiski – korupcija skāra ļoti plašas valdošās elites aprindas un ielaida tik dziļas saknes, ka ar tām Tunisija cīnās vēl tagad. Habibu Bourgibu amatā nomainīja, jeb pareizāk būtu teikt, valsts apvērsumā gāza, Zinel Abidīns Ben Ali. Bijušais premjerministrs prezidentu vienkārši pasludināja par darboties nespējīgu. Ekonomikas ziņā Ben Ali īstenoja ievērojamas reformas, palielinot izaugsmes rādītājus, piesaistot ārvalstu investīcijas. 20 gadu laikā ik gadu ekonomika auga par aptuveni 5%, IKP un vienu iedzīvotāju trīskāršojās un vienubrīd Tunisija pat kļuva par konkurētspējas rādītājos pirmo valsti Āfrikā un 32. pasaulē. Taču Ben Ali režīmu uzskatīja arī par vienu no nedemokrātiskākajiem un autoritārākajiem. Dažādas represijas pret režīma pretiniekiem: spīdzināšanas, politisko brīvību neievērošana, diskriminācija, preses brīvības apspiešana bija ikdienišķa parādība. Taču, acīmredzot, arī tam ir savas robežas. Arī mūsdienu Tunisijai īpaši pēdējo 10 gadu laikā ir bijusi pat milzīga ietekme uz dažādiem ģeopolitiskajiem procesiem gan Ziemeļāfrikas reģionā, gan tālu aiz tā. Tieši Tunisijā 2010. gada 17. decembrī kāds ielu tirgonis vārdā Mohameds Buazizi, protestējot pret valdības korumpētību, izdarīja pašnāvību, aizdedzinoties. Tieši šis traģiskais notikums aizsāka plašas pret valdību un prezidentu Ben Ali vērstas demonstrācijas, kas kļuva pazīstamas kā Jasmīnu revolūcija. Paši tunisieši gan uzskata, ka tas ir ārzemnieku dots nosaukums, jo tobrīd neviens ne par kādiem jasmīniem nedomāja. Toreiz simtiem cilvēku gāja bojā sadursmēs ar policiju, Ben Ali pēc 23 valdīšanas gadiem devās trimdā, bet demokrātisko protestu vilnis kļuva par daudz plašāku fenomenu, ko mēs tagad zinām kā Arābu pavasari. Šie procesi iezīmēja ne tikai demokrātiskas pārmaiņas, bet daudzviet radīja arī politisko vakuumu, kuru visai veiksmīgi savā labā izmantoja tādi radikālie grupējumi kā „Islāma valsts”.  Tieši Tunisija nereti tiek dēvēta par vienu no retajiem veiksmes stāstiem ceļā uz demokrātiskām pārmaiņām. Lai arī 10 gadi tomēr ir salīdzinoši īss laika sprīdis, daži panākumi ir. Piemēram, ir pārrakstīta valsts konstitūcija un ir atļauta vārda brīvība un ir atļauts atklāti kritizēt tos, kuri ir pie varas. Taču arī šie sasniegumi nenāca viegli, jo bija diskusijas par to, vai konstitūcijai nebūtu jābūt uz reliģiju balstītai. Tad izcēlās bruņotas sadursmes starp islāmistu atbalstītājiem un bijušā režīma aizstāvjiem. Tika nogalināti disidenti un valdības kritiķi, rīkoti streiki. Valsts bija uz pilsoņu kara robežas. Viens no lielākajiem sasniegumiem bija spēja dažādām sabiedrības grupām tomēr sēsties pie sarunu galda. Ne velti, pilsoniskās sabiedrības kvartets par centieniem apvienot valsti un nepieļaut daudz plašāku pilsoņu karu 2015. gadā saņēma Nobela miera prēmiju. Kopš tā laika atsevišķi skeptiķi gan norāda, ka Tunisiju drīzāk vajadzētu saukt par pārejas demokrātiju, tādu, kura cenšas mainīties, bet kurai vēl ir jāsarauj saiknes ar veco režīmu. 2019. gadā pirmo reizi novērojams IKP pieaugums, inflācija ir samazinājusies, sāk atgūties tūrisma sektors. Taču tas viss ir nācis līdz ar bargiem taupības pasākumiem un arī Covid radītajām grūtībām. Pirms gada Starptautiskā Republikāņu Institūta veiktā aptaujā tika konstatēts, ka 87 procenti iedzīvotāju uzskata, ka valsts virzās nepareizajā virzienā. Un gada laikā šis rādītājs bija pieaudzis par 20 procentiem. Situāciju valstī skaidro tunisiešu aktīvists un ekonomikas analītiķis Čafiks Benruins (Chafik BenRouine). Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Mēs cikliski ceļojam no viena pasaules reģiona uz citu, ar apskaužamu regularitāti atgriežoties arī pie Dienvidaustrumāzijas valstīm. Šajā reģionā atlicis atlicis palūkoties tikai uz Kambodžas Karalisti. Kambodža ir nepilnus 17 miljonus iedzīvotāju liela budistu valsts, kuras etniskais sastāvs gandrīz simtprocentīgi ir khmeri. Valstij ir ļoti gara un sarežģīta vēsture, kuras nozīmīgākajiem faktiem pieskaramies arī raidījumā. Bet pirms sākam stāstu par šaušalīgo Kambodžas vēsturi un to, kā fanātisks diktators ir spējīgs nogalināt ceturto daļu savas valsts iedzīvotāju komunisma ideju vārdā, gribas tomēr kādu vieglu faktu atklāt. Proti, Kambodža ir viena no tām ļoti nedaudzajām valstīm, kurā nav "McDonald's" restorānu. Ir "KFC" un ir "Burgerking", bet nekad nav bijis "McDonald's" . Vēl kāda sadzīviska lieta par Kambodžu: pašreizējais karalis ir ne tikai aktīvs LGBTQI+ kopienas atbalstītājs, bet pieļaujams, ka viņš pats arī ir homoseksuāls. Kambodžai, kurā tronis netiek pārmantots lineāri vienas ģimenes ietvaros, šis nav nekāds būtisks aspekts. Respektīvi, fakts, ka karalim Norodom Sihamoni nav bērnu, neietekmē varas nodošanu, jo nākamo karali tāpat izvēlēsies Troņa Karaliskā Padome, nevis viņš pats. Starp citu, Karalis ir izglītību ieguvis Prāgas Mākslas akadēmijā un strādājis arī par baleta pasniedzēju Francijā. Bijis arī Kambodžas vēstnieks UNESCO. Kambodžas vēsture ir kolorīta. To, cik tā ir sarežģīta, raksturo arī fakts, ka pēdējās desmitgadēs valsts nosaukums ir mainījies līdz ar valdošās elites nomaiņu. Tā ir bijusi gan Kambodžas Franču protektorāts, Kambodžas Karaliste, gan Khmeru Republika, gan Demokrātiskā Kampučija, gan Kampučijas Tautas Republika, gan vienkārši Kambodžas Valsts, gan tagad kopš 1993. gada atkal ir Kambodžas Karaliste. Valsts pārvaldes forma ir Konstitucionāla monarhija. Šis ir ANO deviņdesmitajos gados iecerētais risinājums gadus desmitiem ilgušajam iekšējam konfliktam starp khmeriem un valsts demokratizācijai. Nemainīgā lieta Kambodžā gan tomēr ir budisms. Tas ir bijis dominējošā reliģija kopš vismaz 5. gadsimta. Un tikai Sarkano Khmeru četrus gadus ilgušās valdīšanas laikā no 1975. līdz 1979. gadam režīms aizliedza jebkādu reliģisku izpausmi. Vēl viena nemainīgā lieta Kambodžas politikā ir arī valsts premjers Hun Sens. Viņš valsti vadījis ir kopš 1985. gada un par viņu varētu sacīt, ka karaļi mainās, premjers paliek. Režīmi mainās, premjers paliek. Valsts nosaukumi mainās, premjers paliek. Bijušais karavīrs, tostarp Sarkano Khmeru rindās, Huns Sens ir faktisks valsts autoritārais diktators, kurš ir ne tikai mainījis savu nostāju no komunisma aizstāvja uz brīvā tirgus sistēmas aizstāvi, bet arī savu ārpolitisko nostāju, tuvinoties Ķīnai, tostarp jau mūsdienu slavenās “Viena Josta, Viens Ceļš” iniciatīvas ietvaros. Par Kambodžas vēsturi un notikumiem, kas ietekmējuši Kambodžas sabiedrību un politisko pārvaldi mūsdienās, plašāk stāsta ASV vēstnieks Kambodžā W. Patriks Mērfijs. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par Brazīliju jeb uz Brazīlijas Federatīvo Republiku. Tā ir piektā lielākā valsts pasaulē pēc teritorijas, kā arī sestā lielākā pasaulē iedzīvotāju skaita ziņā, kā arī sestā lielākā arī pēc ekonomikas izmēra. Ar saviem 213 miljoniem iedzīvotāju Brazīlija tiešām ir sestā lielākā valsts pasaulē aiz Ķīnas, Indijas, ASV, Indonēzijas un Pakistānas. Tiek rēķināts, ka Brazīlijā dzīvo vairāk nekā 2,5 % pasaules iedzīvotāju. Tas ir liels skaits, skatoties no mūsuskatu punkta, bet sīkums, salīdzinot ar faktu, ka Ķīna un Indija katra veido apmēram 18% no pasaules iedzīvotājiem. Respektīvi, vairāk nekā trešā daļa pasaules dzīvo divās valstīs. Kas pat nav lielākās teritorijas ziņā. Lielākā daļa pasaules valstu gan ir mazās valstis kā Igaunija, nelielās valstis kā Latvija, un mikrovalstīm kā San Marino. Par mikrovalstīm Pasaules Banka, piemēram, uzskata tās valstis, kurās ir mazāk par 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Par mazām – tādas, kur ir mazāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju. Brazīlija neatkarību no Portugāles ieguva 1822. gadā. Un tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ portugāļu valoda ir Brazīlijas valsts valoda un tik daudzveidīgo sabiedrību veidojošais faktors. Valsts ir rasu ziņā ļoti daudzveidīga. Nepilna puse ir eiropiešu izcelsmes, nedaudz vairāk par četrdesmit procentiem ir mulati jeb ar eiropiešu un afrikāņu asiņu sajaukumu. Vēl valstī ir arī afrikāņu minoritāte un pavisam nedaudz procentuāli – mazāk par vienu procentu ir pamatiedzīvotāji jeb amerindiāņi. Valsts etniskais daudzveidīgums ir cieši saistīts ar tās vēsturi un konkrēti verdzības aspektu. Verdzība mūsdienu Brazīlijas teritorijā dzīvojošo pamatiedzīvotāju vidū eksistēja vēl pirms portugāļu ierašanās. Portugāļi ne tikai šo praksi turpināja, bet arī sāka vest vergus Brazīlijā no Āfrikas. Emori universitātes ASV aprēķini liecina, ka apmēram 40 procenti no visiem vergiem, kas tika izvesti no Āfrikas nonāca tieši Brazīlijā. Brazīlija bija viena no pēdējām Latīņamerikas valstīm, kurā juridiski tika atcelta verdzība. Tas notika 1888. gadā. Diemžēl Brazīlija nebija pēdējā pasaules valsts, kurā verdzību atcēla. Pēc “Forbes” un CNN ziņotā tā ir Mauritānija, kura to izdarīja tikai 1981. gadā. Brazīlijas ekonomika ir 1,25 triljonus eiro liela pēc Pasaules Bankas datiem. Un IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ir nepilni 6000 eiro. Kārtējo reizi salīdzinājumam – Latvijai šis pats rādītājs ir vairāk nekā 15 tūkstoši. Respektīvi esam 2,5 reizes bagātāki nekā brazīlieši. Vienlaicīgi Brazīlija tiek klasificēta kā vidēju ienākumu valsts. Brazīlija ir viena no tā saucamajām BRICS valstīm, kuras tiek uzskatītas par būtiskākajām ekonomikām ārpus G7 valstu bloka. B burts nosaukumā ir tieši Brazīlijai atvēlēts. Valsts ir arī daļa no G20 veidojuma un tās ekonomiskais potenciāls un integrācijas līmenis pasaules ekonomiskajos procesos un pasaules preču ražošanas ķēdēs ir būtisks, lai ekonomiskās svārstības Brazīlijā tiktu uzlūkotas ar bažām. Brazīlija ir arī daļa no “Mercosur” bloka jeb Dienvidu kopējā tirgus. Bez Brazīlijas tajā piedalās arī Argentīna, Paragvaja un Urugvaja. Citas valstis gan bloks nealkst uzņemt bez kritēriju izpildes, jo ekonomiskā nestabilitāte jeb ekonomiskie šoki nav vēlami. Brazīlijas ekonomika ir ļoti daudzveidīga, neskatoties uz to, ka mēs visticamākais zinām tikai Brazīlijas kafiju. Kas ir taisnīgi, jo Brazīlija skaitās pasaulē lielākais kafijas ražotājs. Bet, ko mēs droši vien nezinām, ka Brazīlija lepojas ar to, ka ir pasaulē lielākais putnu gaļas ražotājs. Interesanti, ka Brazīlijas lielākais eksporta partneris nemaz nav ASV, bet gan Ķīna, uz kuru aiziet gandrīz 30 procenti no visas Brazīlijas produkcijas. Uz ASV tiek sūtīts uz pusi mazāk. Brazīlija ir būtiska ne tikai pasaules ekonomikā. Tā ir vērā ņemams spēlētājs arī pasaules politikā. Brazīlijas ārpolitikas pamatā klasiski ir bijusi daudzpusēja jeb multilaterāla jautājumu risināšanas pieeja. Sākotnēji Brazīlija ir bijusi nabadzīga, nestabila un ģeogrāfiski distancēta valsts pasaules politikā. Bet līdz ar ekonomiskā spēka pieaugumu, valsts arī kļūst pašpārliecinātāka. Tā, kā – vēl mēs par Brazīliju dzirdēsim. Prezidents Balsonaru Brazīlijas balsij ir licis arvien vairāk izskanēt pasaules politikā jau daudz drošāk un klātesošāk. Kādi ir Brazīlijas ārpolitikas izaicinājumi, vaicājām doktoram Nuno Morgadu, Korvinus Universitātes Budapeštā docentam. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir Austrijas Republika, jeb, kā to mēdz dēvēt vēsturisku iemeslu dēļ – Otrā Republika. Austrija ir mums visiem labi zināma partnere Eiropas Savienībā. Bet ne NATO! Kopš 1955. gada Austrija ir atguvusi savu suverenitāti un pasludinājusi sevi par “mūžīgi neitrālu valsti”. Tās ārpolitika ir bijusi vērsta uz valsts diplomātisko spēju celšanu neatkarības uzturēšanai. Nu, vēl arī tas, ka valstij apkārt, sevišķi mūsdienās ir tikai draudzīgi kaimiņi. To burtiski ieskauj Eiropas Savienības valstis. Austrijas 8,9 miljoni iedzīvotāju var lepoties ar to, ka valsts regulāri ir starp desmit procentiem pasaules valstu, kuras ir labākajiem cilvēka attīstības indeksa rādītājiem, un to, ka valsts spēj veiksmīgi veidot savu tēlu starptautiski, tādējādi arī piesaistot investīcijas un cilvēkresursus. Senā patiesība par Austrijas valstsvīru spēju veidot savas valsts tēlu parasti tiek izteikta vienādojumā: “Austrija ir pamanījusies pārliecināt pasauli, ka Hitlers bija vācietis un Bēthovens bija austrietis”. Austriešu diplomātu un valstsvīru spējas pazīstamas jau izsenis. Retais droši vien nebūs dzirdējis par vienu no pasaules vēsturē ietekmīgākajām karaļu dzimtām – Hābsburgiem, vai arī par valsts 19. gadsimta ārlietu ministru un arī vēlāko kancleru Klemensu fon Meternihu. Austrija ir plaši zināma valsts mūsu platuma grādos. Un tas nav tikai saistībā ar karogu līdzību. Austrija bieži cieš no tā, ka pasaules mediji to jauc ar Austrāliju, un to, ka tai jāsporto zem Latvijas karoga un reizēm pat zem Latvijas himnas. Ir skaidri zināms, ka proporcijas un toņi atšķiras sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Un strīds par to, kurš ir bijis pirmais, ir vēsturniekiem vēl neatrisināts. Abi ir ap 12.-13. gadsimtu radušies un latviešu versija varētu būt dažus desmitus gadus senāka. Abi karogi ir vieni no senākajiem pasaulē, bet atšķirībā no Latvijas karoga, kas ir bija aizliegts un ierobežoti lietots, Austrijas karogs kopš 1230. gada Austriju nav apzīmējis tikai kopumā nepilnu gadsimtu. Par sarkanbaltsarkanajiem karogiem runājot. Ir vēl vismaz viens, kurš dizaina ziņā ir līdzīgs Latvijas un Austrijas karogiem. Līdzīgs ir arī Vašingtonas pilsētas jeb Kolumbijas Apgabala karogs. Proporcijās līdzīgāks Latvijas karogam, bet sarkanā toņos – Austrijas. Un vēl, protams, klāt pieliktas trīs ASV, protams, raksturīgās zvaigznes. Kā ierasts, palūkojamies uz valsts ekonomiku. Austrija Latviju pārspēs katrā ekonomiskajā rādītājā. Ieskaitot arī dažus sliktos – piemēram, Austrijas valdības parāds ir lielāks nekā Latvijas. Pēc Tautas attīstības indeksa gan Latvija tik ļoti vairs neatpaliek. Tajā tiek rēķināti gan iedzīvotāju ekonomiskie un sociālie rādītāji, izglītības un veselības iespējas, personīgās drošības aspekti un virkne citu. Un tajā Austrija šobrīd ir 18. vietā, kamēr Latvija 37. vietā no visām pasaules valstīm. Vērts nedaudz paskatīties, kāpēc Austrija ir tik bagāta. Būtiskākais, ko nepieciešams pieminēt, noteikti ir uzkrātais iedzīvotāju un valsts kapitāls. Kapitālistiskās ekonomiskās sistēmas nepārtrauktība ir ļāvusi akumulēt mantas un naudas līdzekļus, celtnes un tehnoloģijas ne tikai valsts un uzņēmumu līmenī, bet arī pašiem iedzīvotājiem. Atšķirībā no Latvijas, Austrijas ekonomiskā sistēma ir bijusi ilgāk balstīta privātīpašumā un nav bijuši sistēmas līmeņa eksperimenti, kuriem mēs tikām pakļauti Padomju Savienības ietvaros. Bez šī sistēmiskā faktora jāņem vērā, ka Austrija ir arī veiksmīgi izmantojusi savu ģeogrāfisko vietu un attiecības ar Vāciju. Lai arī tās nav vienmēr bijušas izcilas, tomēr arī mūsdienās 28 % no austriešu produktiem ceļo uz Vāciju. Virkni lielāko Austrijas kompāniju var redzēt darbojamies Vācijā, tostarp arī lielveikalu ķēdes un bankas. Starp citu trešais lielākais tirdzniecības partneris Austrijai ir ASV. Un te droši vien ir vērts pieminēt, ka Austrijas paši ietekmīgākie zīmoli ir “Red Bull” un “Svarovski”, ko labi pazīst arī Latvijā. Vēl viena lieta, protams, ir Austrijas ekonomikas daudzveidīgums. Industriju dažādība ļauj balansēt ekonomiku pret tirgus satricinājumiem un ekonomiku pret masveidīgiem sabrukumiem. Bet, kā var iedomāties – izvairīties no satricinājumiem maza, atvērta ekonomika nevar. Austrija tāpat ir atkarīga no Vācijas ekonomiskā attīstības cikla un arī no Krievijas enerģijas piegādēm. Ekonomikas atvērtība vēl nenozīmē drošību. Ekonomikas daudzveidība vēl nenozīmē drošību. Bet ne viss ir tik rožains arī Austrijas dārziņā. Viena no lietām, kura ir bijusi skaidrs izaicinājums mazajai, kalnainajai valstij ir tās vēsture. Austriešiem noteikti nav vienkārši sadzīvot pašiem ar savu vēsturi. Par to mums pastāstīja arī Austrijas pilsonis, Konstancas un Helsinku universitāšu absolvents Benno Grats. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Dodamies uz Fidži Salu Republiku, kas atrodas Melanēzijā, kura ir daļa no Okeānijas, kas neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1970. gadā. Fidži ir viena no pasaulē relatīvi nedaudzajām salu arhipelāgu valstīm. Tā sastāv no 332 salām un vairāk nekā 500 saliņām. 110 no šīm salām ir apdzīvotas. Bet vienā no salām dzīvo leģendārais Holivudas aktieris un režisors Mels Gibsons. Mago sala saucas viņa īpašums. Nopircis viņš šo salu esot par apmēram 14 miljoniem eiro. Bet kopumā nepilnu miljonu iedzīvotāju lielās Fidži valsts divas salas – Viti Levu un Vanua Levu – ir mājvieta vairāk nekā 80 procentiem valsts iedzīvotāju. Gandrīz divas trešdaļas no viņiem ir itaukei un nepilni 40 procenti ir Indo-fidžieši jeb Fidži iedzīvotāji, kuriem ir Indijas izcelsme. Kas būtiski – itaukei ir korekts apzīmējums fidži pamatiedzīvotājiem. Tie nav fidžieši, bet gan itaukei. Protams, ka valstī ir arī citas etniskās un rasu grupas.  Fidži tiek uzskatīta par vienu no bagātākajām Okeānijas valstīm. Bet, kā parasti – viss ir relatīvs. Pēc Pasaules Bankas datiem, kurus izmantojam, Fidži IKP uz vienu iedzīvotāju ir 4100 eiro. Latvijai, salīdzinājumam, šis rādītājs pēc tiem pašiem datiem šā brīža valūtas cenās ir 15 000. Vēl viens salīdzinājums – Fidži visa ekonomika ir tik liela, cik Latvijas valsts budžeta daļa sociālajai aizsardzībai.  Bet kas veido Fidži ekonomiku? Tie ir bagātīgi dabas resursi, arī ar tūrisma radītās iespējas. Lielākie dabas resursi – meži un zivis. Vienlaicīgi lielākais eksporta produkts ir ūdens – pudelēs pildīts ūdens. Tā arī saucās Fidži. Ja kāds nav garšojis – tas ir ļoti maigs un patīkams. Lielākais eksporta tirgus – Amerikas Savienotās valstis. Fidži ir labs piemērs tam, ka nav vienmēr nepieciešamas zelta vai naftas rezerves, vai arī ražot automašīnas, lai valsts kļūtu bagāta. Pietiek ar relatīvi vienkāršu un viegli iegūstamu produktu, pareizo pircēju un ieguldījumiem mārketingā.  Eksportē valsts ūdeni un arī zivis, bet importē toties tehnoloģiski sarežģītākus produktus. Ne tikai degvielu, bet arī lidmašīnas, automašīnas un telekomunikāciju torņus arī. Līdzīgi kā daudzās valstīs, arī Fidži ekonomika cieš no Covid-19 pandēmijas. Covid kļūst ne tikai par veselības sistēmas, ekonomikas, bet arī politisku izaicinājumu daudzās pasaules valstīs. Kā tas notiek Fidži – to ļoti skaidri ir stāstījis arī Frenks Bai-ni-ma-rama – Fidži Salu Republikas premjerministrs kopš 2007. gada. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz runājam par valsti, kas ir gan viena no nabadzīgākajām, gan viena no karstākajām, gan arī viena no tūristiem nedraudzīgākajām valstīm pasaulē. Turklāt to bieži vien jauc ar tās daudz mazāko, bet desmitkārt vairāk apdzīvoto kaimiņvalsti Nigēriju. Tātad – šoreiz mēs runājam par Nigēru. Lai arī abām valstīm ir ļoti daudz kopīga, tostarp robeža. Arī to gan savulaik visai mākslīgi nosprauda Londonas un Parīzes pārstāvji, lai cik tas dīvaini neliktos – lai ierobežotu Vācijas ekspansiju Rietumsahāras reģionā. No šīs vēsturiskās dalīšanas ir kaut vai viena izteikta atšķirība – Nigēras elite ir vairāk franciski runājoša, Nigērijas – angliski. Nigērā visvairāk runātā gan ir hausa valoda un tajā sazinās vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju. Bez franču valodas kopumā valstī ir vēl 10 oficiālās valodas, kaut arī dažādu cilšu valodu skaits sasniedz apmēram 20. Gandrīz 23,5 miljoniem iedzīvotāju varbūt tas arī nav nemaz tik daudz. Nigēra ir salīdzinoši liela valsts un tā ir lielākā valsts Rietumāfrikā, taču vienlaikus tā ir arī viena no pasaulē 45 valstīm, kurām nav pieejas jūrai. Saprotams, ka šādām valstīm nākas saskarties ar ekonomiskiem izaicinājumiem, jo to saražotie produkti ir mazāk konkurētspējīgi, tos vienkārši ir sarežģītāk nogādāt līdz ostām. No valsts 1,27 miljonu kvadrātkilometru lielās teritorijas tikai 300 kvadrātkilometru ir ūdens. Tas ir aptuveni par 2000 kvadrātkilometru mazāk, nekā Latvijā.  Uzskata, ka Nigērai ir vismaz divas lielas problēmas – ārkārtēja nabadzība un arī augstā nedrošība. Šīm nedienām noteikti var pieskaitīt arī koronavīrusa radītās problēmas, kas daudzas Āfrikas valstis skar īpaši sāpīgi. Valstī aptuveni 40% no iekšzemes kopprodukta nodrošina lauksaimniecība un dabas apstākļiem ir liela nozīme. Un biežais sausums noteikti nenāk par labu ne iedzīvotājiem, ne ekonomikai. Tas arī izskaidro to, kāpēc Nigēra ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Bet nav jau tā, ka Nigērai nav nekādu ienākumu avotu. Tā joprojām ir viena no lielākajām urāna ieguvējām pasaulē un tai ir arī ļoti labs naftas, zelta, ogļu un citu minerālu iegūšanas potenciāls. Ja vien būtu nauda, ko ieguldīt rūpniecībā un attīstībā. Tāpēc pašlaik ir jāiztiek ar ļoti primitīvi aprīkotām raktuvēm, kuras, no vienas puses, nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem, no otras puses, piesaista cilvēkus ar ne tiem labākajiem nodomiem. Un, treškārt, šādas privātās raktuves ir viens no iemesliem, kāpēc strauji sarūk jau tā niecīgie Nigēras meži. Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā Nigēra patiesībā ir piedzīvojusi ekonomisko augšupeju un tas lielā mērā ir pateicoties nu jau bijušajam prezidentam Mahamadu Isufu, kurš spēja novērst dažādus etniskos konfliktus. Isufu arī aktīvi ieguldīja valsts līdzekļus lauksaimniecībā, turklāt, atšķirībā no dažu citu Āfrikas valstu līderiem, viņš izlēma uz trešo pilnvaru termiņu nekandidēt, tā vietā sarīkojot brīvas un godīgas vēlēšanas. Neskatoties uz to, 2020. gadā Nigēra tika atzīta arī par visvājāk attīstīto valsti pasaulē. ANO cilvēka attīstības indekss, ko veido ANO Attīstības programma liecina, ka Nigēra ierindojās 189. vietā no 189 apskatītajām valstīm. Kā piemērs ir viens no rādītājiem – savas dzīves laikā skolā bērni pavada nedaudz vairāk par diviem gadiem. Otra valsts problēma ir nedrošība. Varbūt par pašu Nigēru tik bieži nav dzirdēts, tad par bēdīgi slaveno Sāhelas reģionu gan. Pavisam nopietnas problēmas šajā reģionā aizsākās jau gandrīz pirms 10 gadiem, kad 2012. gadā Mali piedzīvoja islāma džihādistu uzbrukumus. Toreiz situācijas stabilizēšanā iesaistījās bijusī koloniālā lielvara Francija, kas atsita džihādistu iebrukumus, taču par spīti ārvalstu militāro spēku klātbūtnei vardarbība turpinās un cietēju lomā ir arī Mali kaimiņrepublikas - Burkinafaso un Nigēra. Džihādistu uzbrukumi reģionam turpinās un, lai cik tas skarbi neizklausītos, ļoti bieži cieš bērni. Kā savā jaunākajā pētījumā norāda „Amnesty International”, arvien lielāks skaits bērnu Nigērā tiek vai nu nogalināti, vai arī tiek rekrutēti karošanai gan grupējuma „Islāma valsts”, gan citu grupējumu rindās. Un faktiski tie visi ir kara noziegumi. Par situāciju Nigērā, kā arī jaunāko "Amnesty International" ziņojumu stāsta Latvijas cilvēktiesību centra direktore Anhelita Kamenska.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ mūsu ceļi ved uz pasaulē piekto apdzīvotāko valsti. Šājā valstī ir ap 230 miljoniem iedzīvotāju un kura ir viena no ietekmīgākajām un nozīmīgākajām Tuvo Austrumu valstīm, arī tādēļ ka tā ir viena no tām, kura ir bruņota ar kodolieročiem. Un tā ir Pakistānas Islāma Republika. Mūsdienu Pakistānas teritorijas vēsture ir iespaidīga, jo šī zeme ir bijusi tik daudzu impēriju un civilizāciju sastāvā. Runa ir par Indas ielejas civilizāciju, gan Maķedonijas Aleksandra impērijas daļiņu, gan Ahemenīdu jeb Pirmās Persiešu impērijas sastāvdaļu, gan Sikhu impērijas daļu, gan, protams, piedzīvoja arābu kultūras uzplaukumu, gan arī bija Britu impērijas sastāvdaļa vēl pavisam relatīvi nesen. Pakistāna neatkarību tieši no šiem kolonizatoriem ieguva līdzās tik daudzām citām pasaules valstīm 20. gadsimta dekolonizācijas periodā 1947. gadā, līdz ar Indijas neatkarības atgūšanu. Indijai atgūstot neatkarību, atšķēlās musulmaņu Pakistāna kā patstāvīga valsts. Kā jau daudzas vietas pēc Otrā pasaules kara un dekolonizācijas procesu rezultātā, arī Pakistāna un Indija piedzīvoja milzīgas migrācijas plūsmas – cilvēku pārvietošanos, kas ne vienmēr bija bez nelaimēm un daudzu cilvēku bojāejas. Visu šo procesu rezultātā mums pasaulē ir arī valsts Bangladeša un arī strīdīgais Kašmiras reģions, ko pārvalda Indija, Ķīna un Pakistāna kopīgiem spēkiem. Pakistānas sabiedrība un kultūra visu vēsturisko procesu rezultātā ir visnotaļ daudzveidīga. Apmēram 45 % etniski ir pandžabi, kamēr puštuni ir 15 %, sindi vēl 14 % un tā tālāk. Arī valodu lietojums valstī sadalās līdzīgi. Bet, kas ir būtiski – pie šīs daudzveidības no politiskā viedokļa ir jābūt kam tādam, kas valsti tur kopā, kas ir vienojošie elementi. Un pirmais vienojošais – angļu valodas lietojums kā oficiālā valsts valoda. Oficiālā valoda ir arī urdu valoda, kura ir indoāriešu grupas un tiek nereti dēvēta kā persiešu pārveidota hindu valoda. No politiskā viedokļa – šī ir vēl viena valsti veidojošā un sabiedrību vienojošā iezīme – tiekties veidot savu, nevis paturēt bijušo kolonizatoru lietoto, pat, ja tas ir ērtāk. Otra un nozīmīgākā Pakistānas sabiedrību vienojošā lieta, protams, ir islāms. Ap 85 % Pakistānas iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi, apmēram 10 % ir šiītu musulmaņi un citas reliģiskās grupas veido vien atlikušos 5 %. Tieši musulmanisms ir centrālā lieta, kas tur kopā un organizē Pakistānas sabiedrību. Islāms Pakistānā ienāca ar iekarotājiem 711. gadā mūsu ērā. Un kas interesanti – modernās Pakistānas valdība šo gadu arī datē kā Pakistānas izveidošanas gadu. Vienlaicīgi pats vārds Pakistāna radās tikai 19. gadsimtā un mūsdienu Pakistānas izveidē lielu lomu, protams, spēlēja jau iepriekš pieminētā Britu impērija. Līdz pat 1839. gadam, kad ar ostas pilsētiņas Karači pilsētas iekarošanu sākās Pakistānas teritorijas pakļaušana, eiropieši nebija ieguvuši nozīmīgu un paliekošu ietekmi Pakistānas teritorijā. Te jāpiemin, ka mūsdienās Karači ir lielākā pilsēta Pakistānā un divpadsmitā lielākā pilsēta pasaulē ar vairāk nekā 15 miljoniem iedzīvotāju. Galvaspilsēta gan ir Islamabada, kas ir vien devītā lielākā pilsēta Pakistānā. Vienlaicīgi jāņem vērā, ka Pakistāna ir liela valsts. Un lielas valsts pārvaldībai ir nepieciešami arī resursi. Sevišķi, ja tā ir tik daudzveidīga. Līdzīgi kā ar etniskās, reliģiskās, kultūras, lingvistiskās un domu dažādību risināja impērijas, kuras valdīja Pakistānas teritorijā, tāpat savi izaicinājumi ar šķeltniekiem, atsevišķiem grupējumiem un pašdarbniekiem ir arī Pakistānai. Pakistānas iekšpolitika un ārpolitika ir ļoti savijušās, jo valsts bieži tiek vainota teroristu netiešā atbalstīšanā vai bezdarbībā to apkarošanā. Runa ir arī pasaulē bēdīgi slaveniem grupējumiem kā “Al Qaeda” un “Taliban”. Savdabīgi, ka “Taliban” ir "vainīgi" arī pie fakta, ka Pakistāna var lepoties ar pasaulē jaunāko Nobela prēmijas ieguvēju. Malala Jusafzai Nobela prēmiju par cīņu par bērnu, konkrēti meiteņu, tiesībām uz izglītību ieguva 17 gadu vecumā, un tas notika 2014. gadā. Viņu sieviešu nīdēju grupējuma “Taliban” locekļi sašāva 2012. gadā, cenšoties pusaudzi nogalināt par blogiem, ko Malala rakstīja kopš 11 gadu vecuma. Bet “Taliban” šobrīd biežāk dzirdam saistībā ar tieši Afganistānu. Tādēļ, par Afganistānas Talibu situācijas ietekmi uz kaimiņvalsti Pakistānu komentē atvaļinātais Latvijas armijas pulkvežleitnants un politikas doktora zinātņu kandidātas Rīgas Stradiņa universitātē Uģis Romanovs. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Diplomātisko pusdienu jaunās sezonas otrajā un sešdesmit otrajā kopskaitā raidījumā pusdienu plānā ir Meksikas Savienotās Valstis. “Ēdīsim” to no visām pusēm – gan nopietni, gan nenopietni, gan skaidrojoši, gan domas veicinoši. Jāsāk ar to, ka Centrālā Meksika ir viens no pasaules “civilizācijas šūpuļiem”. Tie kopumā ir seši un iekļauj Seno Ēģipti, Seno Ķīnu, Seno Indiju, Mezopotāmiju – visas Vecajā pasaulē, kā arī Norte Čiko mūsdienu Panamas teritorijā un, protams, Olmeku civilizāciju Meksikā. Meksikas vēstures liecības ir atrodamas vismaz par nesenākajiem 10 tūkstošiem gadu. Protams, zināmākais periods ir Acteku civilizācijas valdīšana un tās sabrukums pēc Kolumba atklājumiem, un spāņu konkistadoru veiktās karadarbības. Meksikas teritoriju spāņi kolonizēja 1521. gadā. Mūsdienu Meksika izveidojās pēc neatkarības kara pret Spāniju. kurš beidzās precīzi trīs gadsimtus vēlāk – 1821. gadā. Valsts ir federācija, kura sastāv no 31 pavalsts un galvaspilsētas Federālā Apgabala, kas atrodas Mehiko. Un šobrīd tā ir starp desmit pasaulē apdzīvotākajām valstīm pasaulē ar vairāk nekā 130 miljoniem iedzīvotāju. Visticamāk, par Meksiku dažādu iemeslu dēļ ir dzirdējis gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs. Visbiežākais iemels droši vien ir viņu kaimiņu – amerikāņu veidotās filmas, kurās vismaz pēdējās desmitgades Meksiku tiecas atainot kā narkokarteļu, korupcijas un noziedzības dominētu valsti, kurā viss ir dzeltenīgi oranžā nokrāsā. Meksikā dominējošā valoda, protams, ir spāņu un tajā runā gandrīz visi iedzīvotāji. Vienlaicīgi apmēram 7 % iedzīvotāju runā iedzimto valodās, tostarp arī maiju valodā. Gandrīz divas trešdaļas Meksikas iedzīvotāju ir metisi, un vēl gandrīz trešdaļa ir amerindiāņi jeb, kā mēs tos pazīstam Latvijā – sarkanādainie. Cilvēkus pēc etniskās piederības gan Meksikā neuzskaita un nedala. Etniskā un valodu daudzveidība Meksikā ir tikpat plaša, cik izteikta ir floras un faunas daudzveidība Meksikā. Valstī ir uzskaitītas gandrīz 70 dažādas iedzimto valodas. Un vienlaikus Meksika tiek ierindota kā 5. pasaules valsts ar vislielāko bioloģisko daudzveidību. Valsts ir arī septītā pasaulē pēc UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā esošiem objektiem. Kultūras un bioloģiskā daudzveidība arī pamatīgi ir sekmē Meksikas tūrisma nozari. Meksika ir starp desmit pasaulē visapmeklētākajām valstīm, vairāk nekā 30 miljoni cilvēku katru gadu brauc uz Meksiku. Tas šķiet neparasti, ja padomā, kādu iespaidu par Meksiku ir radījusi Holivuda un ziņu raidījumi ar stāstiem par regulāriem narkokarteļu kariem. Narkokarteļu kari, protams, nav joka lieta. Kopš 2006. gada sāktie ASV un Meksikas Federālās valdības centieni mazināt organizētās noziedzības ietekmi un veikto vardarbību nav nesusi pozitīvus rezultātus. Vardarbība ir tikai pieaugusi, galvenokārt karteļu biedru vidū. Kaujās bojā gājuši arī 5000 Meksikas likumsargājošo organizāciju dalībnieki. Skaidrs, ka dalība organizētajā noziedzībā visbiežāk izriet no nabadzības un iespēju trūkuma. Masveida dalība noziedzīgajās organizācijās, ko novērojam Meksikā, jau ir pandēmijas raksturs. Un narkotiku ražošanā un eksportā uz ASV tās dienvidu kaimiņvalsts ir nepārspēta rekordiste mūsdienās. Meksikas ekonomikā vieno no izteiktākajām problēmām ir ienākumu nevienlīdzība. Bet tuvu līdzīgā apmērā tā ir arī Latvijas problēma. Vēl viens stāsts ir par Meksikas un ASV attiecībām. Meksikas Savienoto valstu politiskā un administratīvā līdzība ar ASV nebeidzas tikai ar federālo štatu sistēmu un atsevišķi izveidotu teritoriju galvaspilsētai. Līdzības un ļoti ciešas saiknes ir arī ekonomikā. ASV ir Meksikas lielākais tirdzniecības partneris. Trīs ceturtdaļas Meksikas eksporta iet uz ASV un vairāk nekā puse no importa valstī nāk no ASV. Stāsts, no kura, protams, nevaram izvairīties šo divu valstu attiecību izklāstā varētu būt Meksikas-ASV karš 19. gadsimta vidū. Bet mūsdienās visbiežāk apspriestais abu valstu jautājums ir migrācija. Emigrācijas straujāks pieaugums sākās 20. gadsimta vidū un šobrīd tiek rēķināts, ka ASV ir 12 miljoni Meksikas izcelsmes imigrantu. Tā ir ceturtā daļa no visiem. Te gan nevar nepieminēt to, ka arī ASV pilsoņi visnotaļ naski ir pārcēlušies uz dzīvi uz Meksiku, tostarp tās skaistajām pludmalēm. Meksikā dzīvo arī pasaulē lielākā amerikāņu diaspora. Trīs ceturtdaļas no imigrantiem Meksikā ir nākuši no ASV. Un tie nav tikai meksikāņi, kuri atgriežas ar ASV iegūtu pilsonību. Vēl jāpiemin, ka Meksika ir tranzīta teritorija migrantiem, kuri dodas uz ASV no citām pasaules valstīm, sevišķi pārējās Latīņamerikas. Šo jautājumu komentē Meksikas pilsonis Rīgas Stradiņa universitātes Starptautiskās pārvaldības un diplomātijas programmas students Huans Pablo Gonzaless. Meksikas Savienoto valstu attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir komplicētas, gan politiski, gan ekonomiski, gan cilvēku attiecību ziņā. Ko var sagaidīt no valstīm, kurām ir vairāk nekā 3000 kilometru gara kopīga robeža. Bet Meksikas kā valsts nozīmīgumu un ietekmi pasaules politikā un ekonomikā nevar novērtēt par zemu. Ne velti Meksika ir viena no G20 valstīm – pasaules ietekmīgāko ekonomiku kopienas. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Jaunajā sezonā sākam ar stāstu par vienu no mūsu partneriem NATO un Eiropas Savienībā, kurš gan, jāatzīst, nav tas vieglākais rietumvalstu ģimenes loceklis. Runa, protams, ir par Ungāriju. Parasti visās masu mediju mācību grāmatās rakstīts, ka jāsāk sezonas ir ar troksni. Ar provokāciju. Ungārija arī Latvijā ir pretrunīgi vērtēta valsts Viktora Orbāna valdīšanas stila dēļ. Un tādēļ arī mēs stāstām par šo valsti, lai rosinātu diskusijas. Vieniem Orbāns patīk, citiem viņš nepatīk. Cik cilvēkiem patīk šā brīža Ungārija, tikpat daudziem arī tās konservatīvā politika šķiet atbaidoša. Tādēļ runājam par valsti, lai vienlaicīgi nokaitinātu visus klausītājus, gan tos, kam Ungārija patīk, gan arī tos, kam nepatīk. Ungārija ir viena no vecākajām valstīm pasaulē – tās kodols ir izveidots 895. gadā. Kas to padara par senāku nekā, piemēram, Vācija un Francija. Ungārija ieguva neatkarību no PSRS satelītvalsts statusa un izveidoja parlamentāru demokrātiju 1989. gadā, līdzās vairākām citām Varšavas pakta dalībvalstīm. Ungārija ir 9,7 miljonus iedzīvotāju liela valsts. Gandrīz 86 % iedzīvotāju etniski ir ungāri. Romu jeb čigānu tautības iedzīvotāji ir otra lielākā grupa un ir vairāk nekā 300000 cilvēku liela. Ja valsts ir etniski relatīvi viendabīga, relatīvi nelielā minoritāte kļūst par vairākuma grēkāzi un dusmu mērķi. Ungārijas cīņa ar rasismu un neiecietību valsts pašas sabiedrībā ir jau sena. Tā ir bijusi gan institucionalizēta 20. gadsimtā dažādu režīmu laikā, gan arī asi izpaudās sabiedrībā, tostarp arī mūsdienās. Ieskaitot bēdīgi slavenās neonacistu veiktās čigānu slepkavības Ungārijas ciematos 2008.-2009. gadā, kā arī nacionālistiskās “Jobbik” partijas atklāto antiromu nostāju vēl iepriekšējās desmitgades laikā. Partija “Jobbik” tagad gan sevi sauc par daudz demokrātiskāku un ir ļoti nozīmīgs opozīcijas spēks. Bet Ungārija nav tikai čigāni, tie ir arī daudzi pasaules kultūras sasniegumi, kā arī Viktors Orbāns un viņa konservatīvā politika. Ungāri var lepoties ar būtisku pienesumu pasaules kultūra, zinātnei un domāšanai. Un šeit nav runa tikai par mūsdienās iespējams, zināmāko ungāru, par kuru daudzi nezina, ka viņš ir ungārs. Džordžs Soross jeb Georgijs Švarcs (György Schwartz) ir dzimis Budapeštā. Viņš zināms kā veiksmīga hedžfonda menedžeris, finansists, kurš ar spekulācijām gandrīz vienpersoniski sagrāva Lielbritānijas finanšu sistēmu, kā arī “Open Society” fonda dibinātājs un sponsors. Tiek rēķināts, ka viņš vairāk nekā 60 procentus no saviem miljardiem ir ziedojis labdarībai. Reiz Ungārija bija Sorosa atvērtās sabiedrības un iecietības ideju citadele, bet tagad izraisījusi augošu pretīmstāvēšanu no konservatīvo puses. Respektīvi – liberālu sabiedrības domu paudējs ungārs Soross tagad ir grēkāzis Ungārijas konservatīvo acīs. Un ne tikai ungāru – daudzās pasaules valstīs, tostarp arī Latvijā, Sorosu apvij sazvērestību mīti. Soross ir ienīsts un mīlēts. Pretrunīgs bez sākuma un gala cilvēku acīs. Un daudziem, protams, nepatīk viņa politiskās aktivitātes. Līdzīgi kā arī šā brīža Ungārijas premjera politiskās aktivitātes. Bet cik tad konservatīvs patiesībā ir premjerministrs Viktors Orbāns? Ja paskatāmies bez emocijām, iezīmējas vairākas tendences. Bieži pat pretrunīgas. Vienkāršots skaidrojums: Ungārijas valdībai patīk Eiropas Savienība, bet nepatīk Eiropas Komisija. Viņi gribētu, lai valstīm ir galvenā teikšana pār politikām Eiropas Savienībā, nevis pārnacionālajām institūcijām. Viens no iemesliem – Orbāna vadības politika ir ļoti atkarīga no ES fondu naudām. Tādēļ fondu naudas atņemšana bieži tiek minēta kā sankciju instruments Ungārijai. Par medijiem – Orbāna politika ir bijusi vienmēr vērsta uz pretošanos liberālai politikai. Attiecīgi licenču atņemšana atsevišķiem medijiem, pakāpeniski “Fidesz” un tiem pietuvināto uzņēmēju centieni izpirkt mazākos laikrakstus un raidošos medijus ir bijusi norma kopš Orbāna partija pirms desmit gadiem atgriezās pie varas. Tāpat vēršanās pret imigrāciju ir viena no slavenākajām politikām – atklāta nevēlēšanās uzņemt citu rasu un reliģiju cilvēkus uz pastāvīgu dzīvi Ungārijā ir kļuvusi par atklāti paustu pozīciju. Neskatoties uz šo – Ungāri tomēr ļauj ES pilsoņiem strādāt valstī, jo darbaspēka trūkst, lai audzētu ekonomiku. Negatīvi dzimstības rādītāji kombinācijā ar sabiedrības novecošanos un dārgām sociālām programmām ved pie tā, ka papildus darbarokas ir nepieciešamas, lai sekmētu izaugsmi un attiecīgi arī politiskās varas saglabāšanu. Par ekonomisko aspektu Orbāna varas spēlē stāsta ungāru politekonomists Zoltans Pogātss. Jāpiemin arī nesen Orbāna radītais termins “neliberālās demokrātijas” vai “neliberālās valsts” rīcība, kas izpelnījusies uzmanību ar bēdīgi slaveno “homoseksuālisma propagandas aizliegumu”. Bēdīgi slaveno arī tādēļ, ka šīs idejas pirmsākumi meklējami jau 2013. gadā Putina Krievijā. Likuma pamatā - aizliegums izplatīt nepilngadīgajiem materiālus par homoseksuālu attiecību eksistenci. Cik tas reāli modernajā, informācijas pārsātinātajā pasaulē darbosies – laiks rādīs. Kritiķu galvenie argumenti – homoseksualitātes stigmatizēšana un mobinga veicināšana skolā, kā arī kvalitatīvu informatīvo materiālu iegūšanas ierobežojums jauniešiem. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šīs sezonas noslēdzošais raidījums veltīts Francijai. Vienīgajai valstij Eiropas Savienībā (ES), kurai ir kodolieroči un visplašākais aizjūras teritoriju tīkls. Francija ir viena no trim šobrīd ES esošajām valstīm, kuras veido Eiropas Savienības Aizjūras valstis un teritorijas. Par Nīderlandi jau esam runājuši. Dānijai ir Fēru salas un Grenlande, kuru arī apspriedām vēl citā raidījumā. Francijai šādu teritoriju ir sešas. "Brexit" dēļ, protams, šīs cipars ir būtiski samazinājies. Bet svarīgi atzīmēt, ka katru gadu ES budžeta sadarbībai ar ES aizjūras teritorijām tērē  ap 70 miljoniem eiro. Bez šīm aizjūras teritorijām, Francijai ir vēl arī piecas citas teritorijas, kas skaitās daļa no Francijas jeb, tā saucamie, Francijas aizjūras departamenti. Un katrā no tiem arī tiek lietots eiro un pilnvērtīgi darbojas ES normas. Zināmākā noteiktu būs Franču Gviāna Dienvidamerikā blakus Brazīlijai. Un, Franču Gviānā starp citu atrodas arī Eiropas Savienībā lielākais nacionālais parks – Gviānas Amazonijas parks. Un pie Franču Gviānas krastiem ir arī bēdīgi slavenā Velna sala, kas līdz pat 1953. gadam darbojās kā cietums ar mirstības rādītāju - 75 procenti no ieslodzītajiem. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies atpakaļ uz Āfriku, šoreiz – uz Kongo Demokrātisko Republiku. Bijušo Zairu, saīsināti sauktu arī daudzās citos salikumos, kur populārākais ir Kongo-Kinšasa, kas iekļauj arī valsts galvaspilsētas nosaukumu. Un tas tiek darīts, lai lielo Kongo Demokrātisko Republiku nejauktu ar blakus esošo Kongo Republiku. Kongo Demokrātiskā Republika atrodas Āfrikas pašā viducī un ir starp divdesmit pasaulē lielākajām valstīm. Trešdaļa valsts ir uz ziemeļiem no ekvatora un divas trešdaļas uz dienvidiem. Temperatūra cauru gadu ir apmēram +25 grādi. Vidēji – vienmērīgi silti, bez liekiem ekstrēmiem. Tā ir arī otra lielākā valsts Āfrikas kontinentā. Valstī ir 105 miljoni iedzīvotāju un no tiem piecpadsmit miljoni dzīvo galvaspilsētā Kinšasā. Vēl daži fakti – valstī dzīvo apmēram 200 dažādas etniskās grupas un tajā tiek runāts apmēram 250 valodās un dialektos. Un pirmie cilvēkveidīgie Kongo teritorijā ir novēroti apmēram pirms 90 tūkstošiem gadu. Nesenākā vēsturē gan jāmin, ka 1885. gadā karaļa Leopolda II interesēs beļģi uzsāka Kongo upes baseina kolonizēšanu. Tika izveidota Kongo Brīvvalsts, kura bija personīgā Beļģijas karaļa pārraudzībā. Respektīvi, ar brīvību šeit nebija nekādas saistības. Vēl vairāk – šīs pārvaldes modeļa dēļ nepilnos 25 gados, kamēr pastāvēja Brīvvalsts, slimību, bada un beļģu veiktās vardarbības un cilvēku sakropļošanas dēļ, bojā aizgājuši esot līdz pat 15 miljoniem cilvēku. Tas bija spiediens no starptautiskās sabiedrības, kas 1908. gadā lika karalim tomēr iekļaut Kongo Beļģijas sastāvā un izveidot Beļģu Kongo, kas, protams, mainīja arī tiesības un apstākļus, kā Kongo iedzīvotāji dzīvoja. Neatkarību Kongo ieguva 1960. gadā. Starp citu, dalība vēlēšanās mūsdienās Kongo ir obligāta. Laikam, šī būtu vēl viena vēsturiski ienākusī līdzība ar Beļģiju. Mūsdienu Kongo ir piedzīvojusi virkni nedienu, režīmu, diktatoru, pilsoņu karu, izejošo un ienākošo bēgļu tūkstošus, vardarbību un masveidīgus cilvēktiesību pārkāpumus. Šobrīd pusprezidentālo valsti kopš 2019. gada janvāra pārvalda prezidents Felikss Tšisekedi. Kas būtiski – viņš ir pirmais valsts vadītājs, kurš amatā nonāca mierīgā demokrātiskā varas nodošanas procesā, bez būtiskas vardarbības vai apvērsuma. Šeit gan ir kāda nianse – tiek uzskatīts, ka Tšisekedi bija noslēdzis līgumu ar bijušo valsts vadītāju Džozefu Kabilu. Burtiski runājot – kabila bija izvēlējies sev vēlamu kandidātu, kurš tikai izskatās neatkarīgi ievēlēts. Bet tas jau ir cits stāsts Tajā pašā laikā valstī vēl joprojām darbojas vairāk nekā 100 dažādu grupējumu, kuri turpina terorizēt vietējos iedzīvotājus. Turklāt valstī kopš 1999. gada pastāvīgi uzturas ANO miera uzturēšanas misija. Vairāk kā divdesmit gados šī ir kļuvusi par pasaulē pašu lielāko un dārgāko ANO miera uzturēšanas misiju. ANO līdzekļu tērēšana gan, acīmredzot nav saistīta tikai ar centieniem izvairīties no kariem un potenciālām etniskajām tīrīšanām Kongo Demokrātiskajā Republikā. Tie acīmredzot ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt nepārtrauktību Kongo resursu ieplūšanai pasaules ekonomikā, ko konflikti, protams, izjauc. Aprēķini ir dažādi, bet tiek pieļauts, ka Kongo esošie resursi pārsniedz 20 triljonus eiro, kas ir apmēram ASV vai Ķīnas iekšzemes kopproduktu apmērā. Derīgo izrakteņu Kongo pietiek. Kobalts, varš, tantals, nafta, dimanti, zelts, cinks, urāns, koksne, ogles un vēl daudz cita. Runājot par Kongo dažādajiem resursiem vai atkarību no tiem, nereti tiek pieminēts jēdziens „resursu lāsts”. Ko tas nozīmē, stāsta Turīnas politehniskās universitātes pētniece Kiara Ravetti, kas iepriekš Oksfordas universitātē darbojās arī kā pētniece Ar resursiem bagāto ekonomiku analīzes centrā.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas runājam par Puertoriko. Tā ir ASV nepievienota teritorija. proti, štats tas nav, bet arī neatkarīga valsts Puertoriko Sadraudzība nav. Ģeogrāfiski tā atrodas Karību jūrā apmēram 1000 jūdzes jeb 1600 kilometrus no kontinentālās ASV. Un Puertoriko jeb Bagātā Osta tiek uzskatīta par pasaulē pašu pirmo kolonizēto teritoriju. Tas notika 1493. gadā, kad sava otrā Amerikas ceļojuma ietvaros Kristofors Kolumbs šeit ieradās. Viņam gan tur pagalam neesot paticis, un pabijis vien viņš tur divas dienas. Turklāt Puertoriko bija arī bēdīgi slavenās un ultranežēlīgās spāņu inkvizīcijas galvenā mītnes vieta Jaunajā Pasaulē. Tas atgādinājumam par to, ka Katoļu baznīcas politiskās metodes savulaik neatpalika no Staļina un citu tirānu pielietotajām. Puertoriko sala ir apdzīvota jau gadsimtiem. Pirms spāņu ierašanās un pastāvīgas apmešanās kopš 1508. gada tur dzīvoja Amerikas aborigēnu jeb pamatiedzīvotāju taīno tauta.Četru gadsimtu laikā viņi tika pamatā iznīcināti un paralēli tika ievesti vergi no Āfrikas. Mūsdienās 3,1 miljonu lielo iedzīvotāju kopumu pamatā sastāda eiropiešu rases pārstāvji, kamēr ap 15 % ir Āfrikas izcelsmes un ap 8 % ir dažādu pamatiedzīvotāju grupu pārstāvji. Gandrīz visi gan viņi tiek klasificēti kā latino. Politiski kopš 1898. gada Puertoriko ir piederīga Amerikas Savienotajām Valstīm, Puertoriko iedzīvotāji ir ASV pilsoņi kopš 1917. gada. ASV prezidenta vēlēšanās gan viņi nedrīkst balsot, kamēr nav pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi uz kādu no šā brīža 50 ASV štatiem. Puertoriko lieto ASV dolāru kā savu naudu, bet mēdz to saukt spāņu vārdā par “peso”. Valsts arī atsevišķi no ASV piedalās olimpiskajās spēlēs un citos starptautiskos pasākumos. Viens no veiksmīgākajiem starptautiskajiem pasākumiem ir "Miss Universe", kurā Puertoriko pārstāves ir uzvarējušas piecas reizes. Lai padarītu Puertoriko politiskā statusa situāciju vēl sarežģītāku, kopš 2006. gada Puertoriko iedzīvotājiem un to bērniem ir arī Puertoriko pilsonība. Vienlaicīgi šī gadsimta laikā iezīmējas divas tendences. Viens - Puertoriko arhipelāga iedzīvotāji arvien vairāk aptaujās un referendumos sāk slieties par labu pilnvērtīgai dalībai ASV  kā jaunam štatam. Gluži kā Vašingtonas pilsēta jeb Kolumbijas apgabals šobrīd cenšas kļūt par pirmo pilsētvalsti ASV vēsturē. Otra parādība – daudzi tiecas emigrēt uz kontinentālo ASV. Daudzus izšķirties par labu emigrācijai pamudināja arī 2017. gadā notikusī piektās kategorijas viesuļvētra “Marija”. Tā bija vēsturiski spēcīgākā viesuļvētra, kas skārusi salas un burtiski noslaucīja Puertoriko mājas, elektrības stabus un citu infrastruktūru ar vēja ātrumu vietām 280 km/h. Postījumi radīja aptuveni 75 miljardu eiro lielus zaudējumus un bojā gāja gandrīz 3 tūkstoši cilvēku. Ar atjaunošanu pēc šīs viesuļvētras viegli neveicas arī vēl šobrīd. Kā šobrīd klājas Poertoriki, atklāj poertorikāņu izcelsmes ugunsdzēsējs no Ņujorkas Kīts Rodrigezs. Ekonomiskie argumenti arī kļūst arvien izteiktāki Puertoriko prasībās pēc pilnvērtīgas dalības ASV politiskajā sistēmā. Teritorijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, ja skatās pēc Pasaules Bankas datiem, 2019. gadā bija nedaudz augstāks par Latvijas un turējās ap 30 tūkstošu eiro līmenī, salīdzinot ar Latvijas 28 tūkstošiem eiro. Bet šis rādītājs Puertoriko ir par trešdaļu mazāks nekā kontinentālajā ASV. Un šī ekonomiskā situācija ir skaidrojama ar to, ka gadu desmitiem ASV kompānijas izmantoja Puertoriko labvēlīgāko nodokļu režīmu līdz tas tika apturēts. Vēl bez viesuļvētrām izaicinājumus rada arī naftas cenu celšanās, jo Puertoriko elektrību ražo no degvielas. Un, protams, jau minētā iedzīvotāju pārcelšanās uz AS V ekonomikai labumu nesniedz. Puertoriko tiek definēta kā augstu ienākumu valsts, un valstī ir jāmaksā ASV noteiktā minimālā alga. Tas arī nereti tiek norādīts kā viens no attīstību bremzējošajiem faktoriem. Bet Puertoriko aktīvi arī ir piesaistījusi tūristu plūsmas un salas ik gadu apmeklēja vairāk tūristu nekā tur ir iedzīvotāju.Ražošanas rādītāji tradicionāli ir augsti, un preču eksports veido vairāk kā pusi teritorijas ieņēmumu. Vienlaikus – teritorija ir ļoti atkarīga no ASV un uzskata, ka suverenitātes apstākļos, tā nespētu būt tik ekonomiski sekmīga. Labs piemērs tam ir fakts, ka Puertoriko pašai nav jāuztur savs karaspēks. Valstī atrodas ASV karaspēks. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Eiropas senās kultūras citadeli – Grieķiju. Ziņu virsrakstos un akadēmiskajos pētījumos valsts dominē jau vairāk nekā desmit gadus ar savām ekonomiskajām un politiskajām nedienām. Un par tām tad šodien arī parunāsim vairāk. Runājot par ziņu virsrakstiem, vien pirms dažām dienām arī Latvijas ziņu telpā Grieķijas vārds izskanēja ar ļoti skumīgu pieskaņu, jo mūžībā devās Latvijas vēstnieks Grieķijā Pēteris Kārlis Elferts. Un šis raidījums varētu būt tāds kā veltījums arī viņam. Mūsdienu Grieķijas Republika jeb Helēnijas Republika (ko gan latviešu valodā lieto ļoti maz) ir maza, 10,5 miljonu iedzīvotāju valsts, kuras senatnes sasniegumi ir ne tikai atstājuši, bet arī turpina atstāt ietekmi uz mūsdienu domāšanu un cilvēku attiecībām. Grieķu zinātniskie un filozofiskie sasniegumi vēl joprojām ir pamats mūsu dzīvei ne tikai pašā Grieķijā, bet arī Latvijā un ļoti daudzās pasaules valstīs. Sevišķi, protams, jau patiesi demokrātiskās. Esam daudz dzirdējuši par aizdevumu programmām Grieķijai un kā eirozonas valsts arī esam cieši saistīti ar šo faktu. Lai būtu skaidrs, sākot ar 2010. gadu Grieķija noslēdza trīs glābšanas nolīgumus, kuru kopējā vērtība ir aptuveni 300 miljardi eiro. Taču kopš 2018. gada augusta Grieķijai netiek piemērota papildus uzraudzība. Kādi ir šī brīža izaicinājumi Grieķijā, skaidro doktore Filipa Kacistavru (Filippa Katzistavru), Atēnu universitātes politikas zinātņu un starptautiskās politikas docente un arī Hellēniešu Eiropas un ārējās politikas fonda pētniece. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par Irāku. Rietumāzijā atrodamā Irākas Republika ir kaimiņvalsts mūsu pašā pirmajā raidījumā aplūkotajai Irānai. Starp citu vārds Irāka tiek lietots kopš 6. gadsimta un nozīmē “iesakņojusies, labi apūdeņota un auglīga”. Kas precīzi raksturo vietu, kur tā pamatā atrodas – Tigras un Eifratas upju ielejā. Mūsdienās gan Irāka vairāk pazīstama ar dažādiem kariem, kas šo valsti skāruši un kuriem ir sekojis visai ilgs nestabilitātes posms. Un par šīs 20 gadu ilgušās nestabilitātes sekām tad arī parunājam raidījumā. No civilizāciju viedokļa raugoties, Irākas teritorijas vēsture ir ļoti sena. Kultūru daudzveidība ir tikai loģiska gadsimtiem ilgušu mijiedarbību sekas. Mūsdienu Irākas teritorijā no apmēram 3000. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras… atradās Mezopotāmija, kas ir viens no civilizācijas šūpuļiem. Pirms vairāk nekā 50 tūkstošiem gadu teritorijā dzīvoja neandertālieši. Modernāki aizsākumi šim šūpulim gan meklējami jau ap 10 tūkstošo gadu pirms mūsu ēras. Un šis ir reģions, kurā pateicoties arī šumeru, akādiešu, kā arī asīriešu un babiloniešu kultūrām ir ne tikai radušās mūsdienu lauksaimniecības un irigācijas sistēmu pamati, bet arī astronomija, matemātika, rakstiskā vēsture, kā arī izgudrots ritenis un pirmā mūsdienīgā rakstība. Bet šis pasaules cilvēces vēstures elements ir vēl būtiskāks nekā konteksts, ņemot vērā pašpasludinātās Islāma valsts jeb Daīš utopiskajiem un barbariskajiem plāniem iznīcināt visu neislāmisko. Un neislāmiskā ir ļoti daudz Irākā, jo mūsdienu valsts teritorija ir bijusi vairāk nekā vismaz desmit dažādu impēriju un valstisku veidojumu sastāvā. Pats nesenākais pēc Otomaņu impērijas sadalīšanas bija atrašanās Britu Mezopotāmijas mandāta sastāvā līdz neatkarības iegūšanai 1932. gadā.  Sākumā valsts bija karaliste, tad republika un visbeidzot no 1968. līdz 2003. gadam – Irākas Sociālistiskās atdzimšanas partijas (Baas) vadīta diktatūra. Kopš 1979. gada vadītājs bija jau bēdīgi slavenais Sadams Huseins. Vēsturi kopš 2003. gada 20. marta mēs zinām un daudzi to esam novērojuši gandrīz vai tiešraidē ik dienu. ASV, Lielbritānijas, Austrālijas un Polijas vadītās starptautiskās koalīcijas iebrukums Irākā, Sadama Huseina gāšana un vēlāka atrašana, slēpjoties pazemes bunkurā un sašutumu izsaukusī pakāršana pēc notiesāšanas par noziegumiem pret cilvēci, masu iznīcināšanas ieroču esamības vai precīzāk sakot neesamības sāga, vairāk nekā 40 tūkstošu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju, pamatā irākiešu pusē, Abugraibas cietuma zvērības un citi stāsti, domāju, ka ir dzirdēti pietiekami. Ārvalstu karaspēka izvešana no Irākas, protams, ir kļuvusi par atsevišķu sāgu. ASV karaspēka klātbūtne vienā vai citā formātā vai ieganstā ir bijusi praktiski nepārtraukta. 2014. gada Irākas pilsoņu karš nestabilitāti valstī tikai pastiprināja, Daīš aktivizēšanās un lielas daļas Irākas teritorijas ieņemšana, kā arī dažādu teroristu grupu aktivitāte ikdienā ir kļuva par iemesliem pastāvīgas klātbūtnes nepieciešamībai, ko cenšas regulēt ar dažādiem starptautiskiem juridiskiem un politiskiem formātiem. Iekšējā nestabilitāte pat pēc Daīš sakaušanas un bailes par šo politisko ekstrēmistu atgriešanos tāpat ir klātesošas. Daīš lielākais drauds jau nebija ekstrēmās politiskās pozīcijas, brutalitāte vai pat spējas vervēt sekotājus pa visu pasauli un veikt teroristiskus uzbrukumus, tostarp Eiropas pilsētās. Daīš lielākais drauds bija tā spēja potenciāli nostiprināties kā valstij, piedāvājot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu tās pakļautajās teritorijās. Irākas un arī Sīrijas iedzīvotājiem, kas bija dzīvojuši nepārtrauktos karos un nabadzībā, šis Daīš solītais pat nebija pilnībā nepieņemams. Un tagad cilvēku savstarpējo attiecību atgriešana normalitātē valsts ietvaros ir lielākais izaicinājums nepilnus 40 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī. Kopš 2005. gada, atbilstoši konstitūcijai Irāka ir federatīva parlamentāra republika. Tādējādi tiek mēģināts vadīt un regulēt attiecības starp daudzām etniskajām un reliģiskajām grupām valstī. Apmēram trīs ceturtdaļas valsts iedzīvotāju ir arābi, kamēr apmēram 15-20 procenti ir kurdi, kas dzīvo pamatā valsts ziemeļos. Arābu vidū lielākais islāma novirziens ir šiīti (apmēram divas trešdaļas), kamēr sunnītiem pieder vēl trešdaļa. Valstī atrodamas arī dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, ieskaitot turkmēņus, jazīdus, beduīnus un citus. Irāņiem etniski tuvā kurdu grupa, kas tradicionāli bez savas valsts ir dzīvojuši ne tikai Irākā, bet arī Irānā, Sīrijā un Turcijā, ir federālās Irākas viens no lielākajiem izaicinājumiem, ja raugās no starpetniskajām attiecībām. Kurdu Irākā šobrīd ir nedaudz vairāk par pieciem miljoniem, un Kurdistānas reģionālā valdība vēl 2017. gada septembrī sarīkoja neatkarības referendumu, kurā vairāk nekā 90 procenti balsotāju pateica – jā, Kurdistāna neatkarībai no Irākas. Tas gan rezultējās Irākas-Kurdistānas karā, kura rezultātā centrālā valdība atņēma kurdiem teritorijas, tostarp arī daļu no naftas atradnēm. Šobrīd sadarbība tiek turpināta politiskā līmenī, bet kurdu valoda vēl joprojām ir otrā oficiālā valsts valoda pēc arābu. Situācija nav vienkārša un Irāka tiek atzīta par vienu no desmit pasaules nestabilākajām valstīm un nenoturīgākajiem politiskajiem reģioniem pasaulē. Par Daīš atstāto politisko mantojumu etniskajās attiecībās un etnisko grupu samierināšanas iespējamību vaicājām doktoram Danielam Serveram no Džona Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko studiju institūta un Tuvo Austrumu institūta Amerikas Savienotajās Valstīs.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mazu un mazpazīstamu, bet noteikti dzirdētu valsti – Nauru. Nauru gadījumā jārunā par būšanām, kuras pārvērtušās par nebūšanām. Valsts oficiālais nosaukums ir Nauru Republika un tā ir trešā pasaulē mazākā neatkarīgā valsts pēc Eiropā atrodamajām Vatikāna un Monako. Atrodas šī valsts tā Okeānijā. Nauru ir starp tā sauktajām mikrovalstīm. Tās izmērs teritoriāli ir tikai 21 kvadrātkilometrs. Tas nozīmē, ka Nauru ir apmēram 15 reizes mazāka nekā Rīga. Un faktiski nedaudz mazāka arī nekā Imanta. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Nauru dzīvo apmēram tikai piektā daļa no Imantas iedzīvotāju skaita. Un faktiski šī ir pasaulē mazākā republika un otra mazākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Vienlaicīgi tā ir arī "visresnākā valsts" pasaulē, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir ar lieko svaru un vairāk nekā 70 % iedzīvotāju ir resni. Un gandrīz pusei esot arī diabēts. Patiesībā tas ir briesmīgs rekords tik mazai valstij. Bet zinātnieki rēķina, ka Okeānijas valstu iedzīvotājiem esot ģenētiska predispozīcija ātri iegūt lieko svaru un kļūt tādejādi neveselīgiem. Nauru liktenis ir sarežģīts. Nav īsti vēl skaidrs, kā vēsturiski cilvēki nonāca Nauru, jo lingvistiskajā ziņā valsts ir atšķirīga no citiem blakus esošo salu pamatiedzīvotājiem. Bet uzskata, ka pirmie cilvēki pirms apmēram 5000 gadiem bija mikronēzieši un polinēzieši. Bet Nauru ir tik attāla, ka arī pirmie tās kolonizatori bija Vācijas Impērija, kas Nauru kolonizēja tikai 1888. gadā. Pirmais eiropietis salā ieradās nepilnus 100 gadus pirms šī notikuma. Vācija gan kopumā bija vēlīnais kolonizators, ja skatāmies no Eiropas ekspansijas viedokļa.Vācieši mēģināja iegūt un pieprasīt teritorijas, kas bija relatīvi nepiederošas. Vācija un Lielbritānija kopā sāka iegūt Nauru atrodamo fosfātu 20. sākumā, pirms to Pirmā pasaules kara laikā okupēja Austrālija. Pēc Otrā Pasaules kara tā bija Japāna, kura kontrolēja Naura teritoriju, tad Jaunzēlande. Tikai 1968. gadā valsts ieguva neatkarību un uz brīdi arī kļuva par pašu bagātāko valsti pasaulē. Prieki gan bija īsi, jo fosfātu krājumi jau 1980. gadu sākumā sāka beigties. 2006. gadā tos pārstāja vispār iegūt, un šobrīd mēģina iegūt fosfātu subproduktus, lai kaut kā uzturētu valsts ekonomiku. Aizstāt tos īsti nav ar ko, un visi pārējie izejmateriāli ir jāieved no Austrālijas. Respektīvi, valsts, kuras ekonomika bija atkarīga tikai no viena izejmateriāla, kļuva arvien nabadzīgāka. Un tāda tā ir arī mūsdienās.  Iedzīvotāju skaita ziņā (10 000 iedzīvotāju) tā ir apmēram Kuldīga. Bet ienākumu līmenis mūsdienās patiešām ar Latviju ir vien tik daudz salīdzināms, ka Nauru IKP uz vienu iedzīvotāju ir trīs reizes mazāks nekā Latvijā. Valsts vēl mūsdienās ir atkarīga no fosfātu subproduktu ieguves, lai arī tā nav pat starp 15 šīs plaši atrodamās un būtiskās izejvielas avotiem. Tādēļ Nauru ir izvēlējusies koncentrēties uz pakalpojumu sektoru. Un pakalpojumi ir visai savdabīgi , proti, 2000. gados nodokļu paradīzes un naudas atmazgāšanas pakalpojumiem. Paralēli kopš 2001. gada, bet visnesenāk kopš 2012. gada, Nauru sniedz bēgļu izmitināšanas mītnes pakalpojumus Austrālijai. Un šis rūpals ir tiešām interesants, jo tiek ziņots, ka pat astoņgadīgi bērni mēģina izdarīt pašnāvības šausminošajās Nauru bēgļu nometnēs. Diemžēl drausmīgu stāstu ir daudz, bet visa pamatā ir Austrālijas visai pretrunīgi vērtētā patvēruma meklētāju politika, jo personas, kuras ieceļo valstī ar laivu, bēgļu statusu saņemt nevar. Tāpēc šos cilvēkus nosūta uz tā dēvētajiem bēgļu un patvēruma meklētāju apstrādes centriem Nauru un Jaungvinejā. Un šeit šie cilvēki faktiski vienkārši iesprūst. Taču, par spīti starptautiskajam nosodījumam un daudzu valstu piedāvājumiem palīdzēt, Austrālijas lielākās politiskās partijas uzskata, ka izvēlētā politika ir bijusi pareiza. Tomēr zināms progress pēdējo dažu gadu laikā ir sasniegts. Cilvēktiesību aizstāvji ziņo, ka pašlaik Nauru ir iestrēguši aptuveni 110 cilvēki.  Nauru ir veikla ne tikai savu izejmateriālu un teritorijas iespēju tirdzniecībā. Tā ir pieminēta arī starp tām daudzajām valstīm, kura spēj veikli tirgot savu suverenitāti. Respektīvi, par naudu tā ir gatava atzīt oficiāli visdīvainākās un visnoziedzīgākās separātistu teritorijas. Pasaulē ir pazīstama tāda lieta kā atbalsta sniegšana starptautiskās sistēmas ietvaros par attiecīgu atlīdzību, un Nauru to aktīvi piekopj. Suverenitātes aspekts faktiski tiek pārvērsts par bitkoinu – par kaut ko netveramu, ko var tirgot reālās, vispāratzītās naudas iegūšanai. Detalizētāk par pašu šo balsu tirgošanas fenomenu, kas ir visnotaļ izplatīts pasaules politikā, mums piekrita pastāstīt Andrejs Pildegovičs, pašreizējais Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO un cilvēks, kurš Ņujorkā rūpīgi koordinē arī Latvijas kandidēšanu uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietu 2025.-2026. gadā. Taizeme, Austrālija un ASV ir arī Nauru lielākie eksporta partneri. Taizeme un Austrālija ir arī lielākie Nauru importa partneri. No abām valstīm tiek ievesta degviela, celtniecības materiāli, automašīnas un daudzas citas preces, kas mūsdienu sabiedrībā skaitās norma. Valstī arī trūkst tīra dzeramā ūdens, un 90 procenti salas teritorijas ir iznīcināta fosfātu iegūšanas dēļ. Veselības problēmas, dzeramā ūdens piesārņojums ir rezultāts gadsimtu ilgajai, negausīgajai fosfātu iegūšanas politikai valstī. Rezultātā arī tūristi nebrauc uz Nauru ciemoties. Nauru nav savas armijas, un tā lieto arī Austrālijas dolāru kā savu valūtu. Un valstī arī nav nodokļu. Tas gan divu iemeslu dēļ – viens, ka reiz miljardiem eiro lielās fosfātu iegūšanas industrijas dēļ iedzīvotājiem vienkārši netika piemēroti nodokļi. Un otrs – šobrīd vairāk nekā ceturtā daļa valsts iedzīvotāji ir bezdarbnieki un attiecīgi no tiem nav ko iekasēt. Rezultātā – valsts ir ļoti atkarīga no ārvalstu palīdzības. Nauru ir valsts, kura ir tik maza, ka īsti nespēj būt suverēna. Bet vienlaicīgi – ar savu rīcību mazina suverenitātes principa nozīmīgumu kopējā starptautiskajā sistēmā. Mēģinot saprast faktu, ka Nauru ir resnākie cilvēki pasaulē, izrādās, ka tā ir klasiska parādība – rietumnieku pārtiku ķermeņi nesadala. Proti, Nauru iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar zvejniecību un augkopību, kas arī dominēja vietējā virtuvē. Kopā ar kokosriekstiem ikvienā to izpausmes formā un daļā. Kad valsts kļuva neatkarīga un bagāta, tā sāka inportēt produktus no Rietumiem, sevišķi ASV. Tas ne tikai samazināja makšķerēšanu un augkopību, bet komplektā ar vietējām tradīcijām un skaistuma etaloniem, ka cilvēkam jābūt nedaudz tuklam, izraisīja pakāpenisku iedzīvotāju aptaukošanos. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz stāsts par valsti, kura nav ziņu virsrakstos, bet kura ir zināma katram latvietim, kurš skolā mācījās par Kurzemes hercogisti un tās kolonijām. Un tā ir Gambija. Starp citu angliski oficiālais nosaukums ir neparasts – Republic of the Gambia. Mums, kas nelieto artikulus valodā, šis ir netulkojams, bet doma ir, lai valsts netiekot jaukta ar Zambiju. Kurzemes un Zemgales hercogistes aizjūras īpašumi Rietumāfrikā Gambijas upes grīvā bija ļoti īss, nenozīmīgs un patiesībā – ar Latviju nesaistīts posms. Ar dažiem latviešiem, jā, bet ne Latviju kā valsti. Hercogistes klātbūtne tur bija no 1651. līdz 1660. gadam. Pamatā piederējasSala Gambijas upes grīvā, saukta Svētā Andreja, Džeimsa un tagad Kunta Kinteh sala, kas kādreiz bija lielākais transatlantiskās vergu tirdzniecības centrs. Kurzemnieki gan bija pirmie eiropieši, kas tur ieradās, bet nopirka viņi arī nelielu teritoriju kontinentālajā Āfrikā no vietējiem cilšu vadoņiem. Vēlāk zaudēja to holandiešiem, proti, ar zviedru algotu pirātu palīdzību tā nonāca holandiešiem piederošās Nīderlandes Austrumindijas kompānijas rokās. Kura, starp citu, tiek uzskatīta par cilvēces vēsturē pašu lielāko megakorporāciju. Kurzemes hercogiste šos nepilnos desmit gadus izmantoja Āfrikas koloniju, lai tirgotos. Ieveda no Kurzemes tur dzelzi, dzintaru, stiklu, sāli un, protams, šņabi. Atpakaļ veda ziloņkaulu, dzīvnieku ādas, garšvielas, zeltu, palmu eļļu un, protams, vergus. Par to, kādēļ šie nepilnie desmit gadi Gambijā ir tik bieži pieminēts fakts Latvijas vēsturē un vai tam patiešām ir adekvāta nozīme, vaicājām doktore Dainai Bleierei, Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošajai pētniecei. Tagad laiks par mūsdienu Gambiju parunāt. Par Āfrikas kontinenta pašu mazāko valsti, kura neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1965. gadā. Gambijai, starp citu, ir tikai viena kaimiņvalsts – Senegāla. Tā burtiski ieskauj mazo Gambiju, un no 1982. līdz 1989. gadam pastāvēja kā vienota valsts – Senegambija. No 1994. līdz 2017. gadam Gambijā valdīja bēdīgi slavens un cilvēktiesību pārkāpumiem bagāts režīms. Tik nepatīkams bija šis režīms, ka citas pasaules valstis vispār izvairījās ar šo 2,3 miljonu iedzīvotāju lielo musulmaņu valsti sadarboties. Režīms ne tikai regulāri nolaupīja, ieslodzīja un nogalināja politisko opozīciju, žurnālistus un gejus, bet pat vēl 2009. gadā oficiāli sankcionēja raganu medības, kas iekļāva sieviešu nolaupīšanu no ciematiem, piedzirdīšanu ar halucinogēnam vielām un “centieniem pārmācīt”. Raganu ārstu izdarību rezultātā, protams, daudzas sievietes mira arī no saindēšanās ar vielām, ko viņām spieda dzert. Nerunājot par visu pārējo, kam viņām nācās iet cauri. Kopš 2017. gada valsts prezidents ir Londonā izglītību ieguvušais Adama Barovs (Adama Barrow), starp citu viņš ir strādājis par veikala apsargu, lai apmaksātu savas studijas Londonā. Viņu inaugurēja amatā Gambijas vēstniecībā tās vienīgajā kaimiņvalstī Senegālā. Iemesls – Barovs uzvarēja godīgās un demokrātiskās vēlēšanās, kuras iepriekšējais prezidents sākumā atzina un tad izdomāja, ka neatzīst. Bailēs, ka viņu nogalinās, Barova devās uz Senegālu. Maza piebilde par vēlēšanām – Gambijā vēlēšanās notiek, kad akmentiņus, kur balsis par katru kandidātu tiek nodotas, samet zemē izveidotās bedrītēs un saskaita. Tagad it kā iepriekšējais prezidents dzīvojot kādā villā Ekvatoriālajā Gvinejā. Vēl nesen viņš esot brīdināts Gambijā nemēģināt atgriezties, jo viņa drošību nevarot un negribot garantēt. Pret viņu ierosināta virkne krimināllietu, ieskaitot arī 45 miljonu eiro piesavināšanos savas vairāk nekā 20 gadus ilgušās prezidentūras laikā. Lai arī iedzīvotāju skaits Gambijā ir par kādiem 400 tūkstošiem lielāks nekā Latvijā, visa  Gambijas ekonomika ir apmēram astoņas reizes mazāka tikai par šā brīža Latvijas Republikas valsts budžetu. Viss Gambijas gada aizsardzības budžets ir tikai apmēram 12,5 miljoni eiro. Gambijas lielākais tirdzniecības partneris ir ir Ķīna, kura gan importā, gan eksportā ieņem apmēram trešo daļu. Reeksportam ir milzīga nozīme, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko stāvokli. Bet pati Gambija ražo un eksportē galvenokārt riekstus, gan Indijas, gan zemesriekstus. Sūta prom arī kokmateriālus, zivju eļļu un zvērādas. Zemesriekstu eksports ir otrs lielākais naudas avots. Un riekstu industrijā ir nodarbināti apmēram 80 procenti valsts iedzīvotāju, rieksti veido apmēram vienu trešo daļu no valsts IKP. Bet nozīmīgākā nozare valstī ir tūrisms, tā veido apmērna 20 % no IKP. Valstij ir arī seni un neseni parādi un tā tiecas jaunā prezidenta vadībā iegūt vēl aizņēmumus valsts attīstībai no starptautiskajām organizācijām. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pasaule ir dažāda. Un dažādi ir arī mūsu raidījumi. Mēs tikko bijām Spānijā. Tagad dosimies uz to vietu, kuru Kolumbs atklāja otro pēc Bahamu salām. Tā, protams, ir Kuba un tās atklāšana 1492. gada 27. oktobrī. Spāņu kolonistu vēsturiskā klātbūtne valstī ir neatņemama daļa no Kubas identitātes un valstiskuma. Šajā mēnesī Kuba atkal nonāca pasaules ziņu virsrakstos, jo, ja tā var teikt, tās vēsturē ir sākusies jauna ēra. Kubā cilvēki dzīvoja labu laiku pirms Kristofors Kolumbs ieradās salā. Proti, cilvēki tur, no mūsdienām skaitot, ir bijuši vismaz 6000 gadu. Pēc Kolumba ierašanās Kuba līdzās citām Karību jūras salām bija Spānijas kolonija. Spāņu - Amerikāņu kara laikā Kuba bija tiešā ASV pārvaldībā, bet no 1902. līdz 1959. gadam tā bija neatkarīga, lai arī ASV regulāri vēroja un reizēm iejaucās Kubā notiekošajā. Šis periods tādēļ arī tiek dēvēts par Neokoloniālo Republiku. Izsūtījumā dzīvojošie kubieši gan šo posmu tā kapitālistiskās sistēmas un demokrātiskuma centienu dēļ dēvēja par Brīvo Kubu (Cuba Livre). Pēc Brīvās Kubas nāca Fidels – Fidels Kastro, kuru noteikti visi zina un atceras. Fidels Kastro valdīja komunistiskajā Kubā dažādos amatos – premjers, prezidents, kompartijas vadītājs –no 1959. gada līdz 2011. gadam. Tādējādi viņš faktiski bija pasaules vēsturē viens no visilgākajiem valsts vadītājiem, ja neskaita, protams, monarhus. Viņš noteikti ir pretrunīga politiskā figūra mūsdienu pasaules politiskajā vēsturē. Pasaule arvien strīdas, vai Kastro bija brīvības cīnītājs un vienlīdzīgas sabiedrības radītājs vai arī nežēlīgs diktators, kurš faktiski turēja savas valsts iedzīvotājus nabadzībā. Nabadzības rādītāji ir patiesi izaicinoši. Kuba, kā zināms, ir viena no pēdējām sociālistiskajām valstīm pasaulē. Lai arī pirms Kastro nākšanas pie varas tā bija viena no attīstītākajām valstīm Latīņamerikā. Kastro markisma-ļeņinisma garā ieturētā pārvalde un ASV uzliktais preču embargo ir pamatīgi ietekmējis valsts attīstību. Kuba ir centusies atrast partnerus visā pasaulē, sevišķi jau liels sabiedrotais savulaik bija PSRS. Kaut kāda ekonomikas liberalizācija faktiski sākās tikai pēc tam, kad Fidela Kastro vietā stājās viņa brālis Rauls Kastro. Kopš 2011. gada kompartijas lēmuma, valsts vara sāk atbrīvot savu sociālistisko ekonomisko sistēmu no stingras politiskās kontroles. Tagad kubiešiem ir atļauts pašiem celt un remontēt savas mājas. Ir atļauts arī veidot mazus privātos uzņēmumus. Ir atļauts iegādāties elektroniskās ierīces un mobilos telefonus, apmesties viesnīcās un pirkt un pārdot lietotas automašīnas. Starp citu, Kubai bija raksturīgs medicīnas personāla pakalpojumu eksports apmaiņā pret produktiem. Vēl pavisam nesen Kuba Venecuēlai piegādāja apmēram 30 000 medicīnas darbinieku apmaiņā pret regulārām naftas piegādēm. Runājot, par Kubas lielākajām eksporta precēm, gribētos teikt cukurs un cigāri. Bet patiesībā cukura cenas pasaulē pēdējās pāris desmitgadēs ir pamatīgi kritušās un arī ne visai efektīvās ražošanas dēļ Kubas cukurs ir zaudējis konkurences cīņā un valstij ir grūtības nodrošināt pat vietējo patēriņu. Līdzīgs stāsts ir par tabaku un cigāriem, jo Kuba nav pasaulē lielākais ražotājs šajā nozarē. Tagad tūrisma sektors ir kļuvis valstij ienesīgāks, bet Covid-19 dēļ tas ir faktiski paralizēts. Pārgrupēšanās Kubas ekonomikā, acīmredzot notiek. Lielākās eksporta preces Kubai ir petroleja, niķelis, medicīnas produkti un arī, protams, tabaka, kafija, zivis un cita lauksaimniecības produkcija. Interesanti, ka lielākie eksporta partneri ir jau pieminētā Venecuēla, kā arī agrākā kolonizatorvalsts Spānija, kā arī vēsturiskā partnera PSRS pārņēmēja Krievija. Bet nozīmīga importa daļa valstī ir pārtika, apmēram trīs ceturtdaļas pārtikas Kuba ieved no ārpuses.  Taču 2021. gada aprīlis ieies vēsturē ar pilnīgi jaunu ēru Kubas vēsturē. Rauls kastro no Kubas prezidenta amata atkāpās jau 2018. gadā, bet šomēnes viņš paziņoja arī par atkāpšanos no vēl ietekmīgākā komunistiskās partijas pirmā sekretāra amata. Un pirmo reizi 60 gadu laikā Kubu nevadīs kāds no Kastro klana, bet gan jaunais Kubas līderis Migels Diazs Kanels. Viņš ir 62 gadus vecs, bet pietiekami progresīvs, lai arī joprojām uzticīgs komunistiskajai partijai un sociālismam. Cik aktīvi viņam izdosies virzīt uz priekšu iecerētās reformas, rādīs laiks. Te gan, protams, ir jāņem vērā arī attiecības ar kaimiņvalsti ASV. Lai kā Kuba ir centusies norobežoties un ASV ir centusies ierobežot Kubu, izskatās, ka abu valsti liktenis ir neizbēgami saistīts. Kubas attiecības ar ASV pēdējos gados ir gājušas kā pa kalniem. Prezidents Obama centās tās diplomātiski un ekonomiski uzlabot, tur prezidents Tramps bija konservatīvāks. Bet ko sagaidīt no nākamās ēras Kubas vēsturē un kā varētu attīstīties prezidenta Baidena un ASV-Kubas turpmākās attiecības, stāsta Sorbonā bāzētā Latīņamerikas pētījumu institūta pētnieks Stefans Vitkovskis.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Par Spānijas vēsturi daudz neizplūstot, ir jāpatur prātā, ka valsts teritorija ir bijusi daļa no Romas impērijas, daļa no musulmaņu kalifāta apmēram 700 gadus ilgi. Tie bija spāņu valdnieki, kuri finansēja itāļa Kristofora Kolumba ceļojumu un Jaunās pasaules atklāšanu, un vēlāk šī kolonizācija padarīja Spāniju par globālu impēriju un vadošo pasaules valsti uz sekojošajiem trim gadsimtiem. Šis atklājums, starp citu tiek svinētas arī kā Spānijas nacionālās diena – 12. oktobris Kolumba diena. Mūsdienu vēsturē jāpatur prātā, ka Spānija bija neitrāla abos pasaules karos, lai arī 1936.-1939. gadam piedzīvoja smagu pilsoņu karu. Līdz 1975. gadam tā bija ģenerāļa Franko militārā diktatūra un valsts tikai 1986. gadā iestājās Eiropas Ekonomiskajā Kopiena. Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā tiek uzskatīta par vienu no ekonomiski nozīmīgākajiem notikumiem mūsdienu Spānijas izaugsmei. Spāņu valoda ir otra lielākā valoda pasaulē, ja rēķina pēc cilvēku skaita, kuriem tā ir dzimtā. Uzreiz pēc mandarīnu/ķīniešu valodas un pirms angļu. Apmēram pus miljards cilvēku piedzimst kā spāniski runājoši. Lai arī pašā Spānijā ir tikai nedaudz vairāk nekā 47 miljoni iedzīvotāju. Spānijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir mazāks par ES vidējo un sastāda 91 procentu. Latvijas, protams, ir vēl mazāks un ir jau iepriekšējos raidījumos minētajā 69 procentu līmenī. Absolūtajos ciparos Spānijas rādītājs ir vairāk nekā 22 tūkstoši eiro uz vienu cilvēku, kamēr Latvijas ir 12 tūkstoši. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par pasaulē visapdzīvotāko demokrātisko valsti – par Indiju. Pagājušajā nedēļā bijām Antarktīdā. Tur nav pat politiskās pārvalde sistēmas, bet Indijā uzreiz jāpēta, vai tā ir patiesi demokrātiska, vai tomēr nē. Ņemot vērā valstī vēl joprojām pastāvošo kastu sistēmu – liberālās demokrātijas valstī pilnīgi noteikti nav. Indija ir pazīstama valsts. Tajā ir nepilni 1,4 miljardi iedzīvotāju. Viena pati Indija veido 17 procentus pasaules iedzīvotāju un šajā ciparā ir gandrīz noķērusi Ķīnu. Patiesību sakot, Indijas iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies sešdesmit gadu laikā. Indija ir viena no pašām senākajām civilizācijām, kuras saknes ir meklējamas 3. tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Augstāko posmu Indijas pussala sasniedza ap 4.-6. gadsimtu mūsu ērā, Guptas dinastijas laikā. Šis bija Indijas zinātnes, mākslas un kultūras uzplaukums. Bet eiropiešu, sevišķi britu klātbūtne un ietekme Indijā sākās gandrīz tūkstoš gadu vēlāk - 16. gadsimtā, un 19. gadsimtā Indijas teritorijā jau dominēja Lielbritānija. Bet 20. gadsimtā tas bija Mahatma Gandijs un viņa “nevardarbīgās pretošanās” ideoloģija, tas bija Džavāharlāls Nehru un viņa politiskā izveicība, kas nodrošināja modernās, postkoloniālās Indijas dzimšanu 1947. gadā. Vēlāk sekojušo konfliktu rezultātā radās Pakistānas Islāma Republika un arī Bangladešas Tautas Republika. Respektīvi, no Indijas atdalījās vēl divas iedzīvotāju skaitā milzīgas valstis 20. gadsimta politisko pārmaiņu laikā. Ar dažām no šīm kaimiņvalstīm Indijai attiecības arvien ir saspīlētas. Indija ir etniski ir relatīvi vienveidīga – indoārieši veido divas trešdaļas no sabiedrības, dravidieši – ceturtdaļu iedzīvotāju. Hindu valodā gan runā tikai nepilni 45 procenti valsts iedzīvotāju. Pārējie runā simtos mazāku minoritāšu valodu. Angļu valoda, starp citu, ir viena no oficiāli atzītām valodām Indijā un oficiāli atzītas valstī ir 23 valodas. Reliģiski dominē hinduisms, kuram pieder gandrīz 80 procenti iedzīvotāju. Otra lielākā grupa vēsturiski ir bijusi musulmaņi – gandrīz 15 procenti. Politiski Indija skaitās federāla parlamentārā republika. Realitātē gan šajā milzīgajā valstī ir jāņem vērā gan etniskās un reliģiskās atšķirības, gan arī ekonomiskās atšķirības. Vēl vairāk – dzimumu lomas tradicionāli ir milzīgs faktors efektīvi funkcionējošas un iekļaujošas demokrātiskās sistēmas pastāvēšanā. Indijas sabiedrībā vēl jo projām pastāvošā kastu sistēma, kā arī rasisms pret tumšākas ādaskrāsas pilsoņiem ir reāli traucējošs faktors vīriešiem, un sevišķi jau sievietēm izkļūt no to sociālekonomiskās situācijas. Indijas politiskā sistēma ar tās izaicinājumiem un problēmām ir plaši apspriests temats. Lai gūtu papildus skaidrību, viedokli vaicājām doktorei Ahaliai Sialai (Ahalya Sial), kas Džavāharlāla Nehru Universitātes Ņūdeli docente. Protams, raidījums ir par īsu, lai izprastu Indiju. Bet runājot par šo valsti, vēl var minēt, ka valstī ir apmēram 300 tūkstoši mošeju un divi miljoni hinduistu tempļu. Un Radžastānā pat ir templis žurkām. Hinduisms ir pasaulē vecākā reliģija, ko vēl jo projām pasaulē praktizē. Tā ir vairāk nekā 5000 gadus veca un tā faktiski ir trešā lielākā reliģija mūsdienu pasaulē. Vēl Indija ir viena no veģetārākajām valstīm pasaulē, tiek rēķināts, ka pat 30 procenti iedzīvotāju piekopj veģetārismu. Vēl vairāk – tradīcija ēst ar pirkstiem ir pilnīgi normāla. Par ēdienu runājot, Indijā zemnieki esot atklājuši, ka kokakolu un pepsi var izmantot kā pesticīdus. Tam gan atkal ir nepatīkams stāsts pamatā, proti, kolas un pepsi ražošana daudzās vietā ir sabojājusi dzeramo ūdeni tā, ka šīs limonādes ir vieglāk pieejamas nekā parasts, veselīgs ūdens. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Šoreiz aplūkojam nevis valsti, bet kontinentu un dodamies uz Antarktīdu. Antarktīdu neizvēlējāmies, protams, nejauši, jo šķita, ka šis klausītājiem būs tikpat interesanti, kā mums pašiem. Mēs zinām, ka kontinents eksistē. Mēs zinām, ka tur ir pingvīni un nav leduslāču, bet ir pašai savs augstākā līmeņa interneta domēns, proti, .aq. Var paskatīties, piemēram, lapu ats.aq, kur būs paskaidrota visa Antarktīdas politiskā sistēma, par kuru arī runāsim raidījumā. Mēs šos raidījumus ierakstām ar septiņu stundu starpību laika zonu dēļ (Rīga-Vašingtona). Bet Antarktīdā nav laika zonu. Tur ir tikai sešus mēnešus gara diena un sešus mēnešus gara nakts. Jo visas laika zonas sākas un beidzas Dienvidpolā. Bet ģeogrāfiski Antarktīdu pilnībā ieskauj Dienvidu okeāns un tā ir divreiz lielāka par Austrāliju. Respektīvi, ievērības cienīga, lai paskatītos uz šo vietu, kuru pamanīja tikai 1820. gadā Krievijas ekspedīcija, divdesmit gadus vēlāk kartēja un īsi izkāpa krastā divas dažādas amerikāņu un franču ekspedīcijas, bet tā kārtīgi pa kontinentu sāka staigāt tikai 1895. gadā norvēģu pētnieki. Ņemot vērā šo ģeogrāfisko distanci, neseno atklāšanu, kā arī skarbos apstākļus, Antarktīda ir vienīgais kontinents uz zemeslodes, kur nav pamatiedzīvotāju, ja neskaita pingvīnus. Un - Antarktīdas teritorija faktiski ir polārais tuksnesis. Tuksnesis ir vieta, kur ir ļoti reti līst, pareizi? Nu, lūk, visa ledus sega, kas Antarktīdā ir, un tā ir faktiski 90 % no visa ledus uz zemeslodes – ir veidojusies ļoti lēni pēdējo 45 miljonu gadu laikā. Tiek rēķināts, ka Antarktīdā šī iemesla dēļ glabājas 62 % pasaules saldūdens krājumu. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Dodamies uz Svatini Āfrikas kontinenta dienvidos. Svatini Karaliste līdz 2018. gadam bija zināma kā Svazilenda un ir viena no pašām mazākajām Āfrikas valstīm. Tā ir otrā mazākā Āfrikas kontinentā un kopš 1968. gada ir neatkarīga no Lielbritānijas. Tā ir kaimiņvalsts Dienvidāfrikas Republikai, kuru aplūkojām vairāk nekā pirms gada vienā no mūsu pirmajiem raidījumiem. Starp citu, valsts nosaukums nāk no 19. gadsimta karaļa Msvati II vārda. Viņš bija tas, kurš paplašināja un apvienoja valsts teritoriju. Un vietējie iedzīvotāji tāpat vienmēr bija lietojuši šo nosaukumu. Svatini dzīvo apmēra 1 miljons 100 tūkstoši iedzīvotāju. Un vairāk nekā 27 procenti valsts pieaugušo iedzīvotāju ir HIV/AIDS pozitīvi. Šis fakts  padara Svatini par valsti, kuru šī slimība pasaulē ir skārusi visvairāk. Vairāk nekā 200 000 tūkstošu cilvēki ir slimi. Ņemot vērā šo bēdīgo statistiku, kombinācijā ar bezdarbu un dažādām dabas katastrofām, kā arī nabadzību un augsto dzimstību, rezultātā vidējais cilvēka vecums valstī ir nepilni 24 gadi, bet dzīves ilgums ir tikai apmēram 58 gadi. Darbaspēka emigrācija vēl vairāk ir pastiprinājusi to, ka Svatini 34 procenti valsts iedzīvotāju ir bērni. Proti, trešā daļa valsts iedzīvotāju ir bērni līdz 14 gadu vecumam. Un vēl trešdaļa ir vecumā no 15 līdz 29 gadiem. Jāsaka gan, ka dzimstības ziņā šī valsts nemaz nav līderpozīcijās Āfrikā. Arī mirstības rādītāju ziņā valsts skaitās tikai 35. vietā pasaulē. Bet pirmajās divās vietās – diemžēl Lietuva un Latvija.  Arī Svatini pagājušajā gadā saskārās ar Covid-19 pandēmiju. Lai arī valdība ļoti ātri ieviesa dažādus ierobežojumus, izkristalizējās kāda grupa Svatini iedzīvotāju, kura šajā laikā, iespējams, cieta visvairāk. Proti – sievietes, daudzas no viņām ir mājražotājas un vienkārši zaudēja ienākumus.  Par to, kā Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi gan cīņu ar HIV un AIDS, gan Svatini sievietes un valsts ekonomiku kopumā, stāsta organizācijas "Gone Rural" dibinātāja un vadītāja Dženija Torna, kura jau kopš 70. gadiem Svazilendā un tagad Svatini cenšas iedrošināt sievietes, mudinot tās ražot dažādus suvenīrus un mākslas priekšmetus. Dženijas Tornas vadītā organizācija "SWIFT" arī apvieno vairāk nekā piecus tūkstošus mājražotāju un mazo uzņēmumu. Svatini ir ne tikai fiziski Dienvidāfrikas Republikas “ieskauta”, bet arī ekonomiski “ieskauta”. Divas trešdaļas eksporta un trīs ceturtdaļas importa it ar Dienvidāfrikas Republiku. Svatini valūta ir piesaistīta Dienvidāfrikas dolāram, un puse no valsts ienākumiem ir atkarīgi no Dienvidāfrikas Muitas savienības muitas ieņēmumiem. Ārvalstu palīdzība, protams, arī ir daļa no valdības ieņēmumiem. Lielākie ieņēmumi valstī ir no cukura un bezalkoholisko dzērienu koncentrātu ražošanas. Bet būtiskākie izrakteņi valsts eksporta nodrošināšanai ir azbests un dimants. Bet neskatoties uz to, Svatini ir ap 28 procentiem bezdarbnieku. Augsnes noplicināšana, sausums un plūdi ir lielākās problēmas lauksaimniecības sektoram. Arī kalnrūpniecība iet mazumā, jo bieži trūkst arī darbaspēka. Ogļu, zelta, dimantu un akmeņlauztuvju raktuves ir mazas un kopš 2014. gada nav arī vairs dzelzs rūdas ieguves. Bet, ja paskatāmies Svatini politiku, pirmā lieta, ko pamanām, ir – karalis. Valsts ir absolūtā monarhija, un karalis lemj pār visu. Un karalis Msvati Trešais ir pie varas kopš 1986. gada aprīļa. Un karalis, protams, kā absolūtajā monarhijā pieklājas, apstiprina sev, t.i. valstij premjerministru, virkni parlamenta deputātu un arī tiesas sistēmas pārstāvjus. Droši vien arī ceturtās varas pārstāvjus – žurnālistus. Politiskās partijas valstī eksistē, bet līdz galam nav skaidrs, uz kāda juridiskā pamata un ar kādām tiesībām. Proti, 2005. gada konstitūcija ar tās labojumiem 2006. gadā vienlaicīgi gan neaizliedz, gan arī neatzīst politisko partiju eksistenci. Pat pēc gadu desmitiem ilgiem aicinājumiem, karalis demokratizāciju valstī nav atzinis. Starp citu, karalis, iespējams, ka nav nemaz tik absolūts - saskaņā ar tradīciju karalis darbojas kopā ar savu māti, kas pazīstama kā Indlovukazi (Viņa jeb Zilonis), kamēr karalis tiek saukts par Ingwenyama (Lauva). Karaliene-Māte ir ar zināmu interesantu ietekmi. Piemēram, tieši viņa izvēlējās pirmās divas karaļa Msvati III sievas. Tagad gan viņam tādas ir jau 15. Uzskata, ka daļu no šīm sievietēm viņš ir nolaupījis, lai apprecētu. Valsts cilvēktiesību rādītāji ir visnotaļ katastrofāli. Karaļa absolūtā vara izpaužas ne tikai attiecībā uz politiskās sistēmas pārvaldi, bet arī visām no tā izrietošajām sekām – politisko oponentu un disidentu, tostarp bērnu darbaspēka izmantošanas kritiķu vajāšanu. Interesanti, ka karaļa Msvati III tēvs ir visilgāk valdījušais karalis pasaules vēsturē. Karalis Sobhuza II valdīja no 1899. gada līdz 1982. gadam. Valdīja viņš 82 gadus un 254 dienas. Par karali viņš kļuva četru mēnešu vecumā.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz dodamies uz Latīņamerikas valsti Venecuēlu, kas ar zināmu regularitāti tās politisko intrigu dēļ nonāk pasaules mediju pirmajās lappusēs. Arī Latvijas Radio Ziņu dienestā savulaik pie sienas bija neliels uzrakstiņš – ne dienas bez ziņām par Ugo Čavesu! Uzskata, ka viens no pirmajiem eiropiešiem, kas spēra kāju uz mūsdienu Venecuēlas zemes, bija neviens cits kā Kristofors Kolumbs, 1498. gadā. Spāņu kolonizācija gan sākās gadus 20 vēlāk un turpinājās līdz pat 1810. gadam, kad Venecuēla pasludināja neatkarību no Spānijas. Taču tā faktiski uzreiz kļuva par daļu no jaunās Lielās Kolumbijas jeb Gran Columbia, kas apvienoja mūsdienu Kolumbiju, Ekvadoru, Panamu, Venecuēlu, kā arī daļu Peru ziemeļu un Ziemeļrietumu Brazīliju. Līdz pat 20. gadsimta vidum reģionā pie varas atradās dažādi militārie diktatori un nereti valstīm, tostarp arī Venecuēlai nācās saskarties ar dažādiem nemieriem. Kopš 1958. gada valstī uz laiku pie varas nāca vairākas demokrātiskas valdības, un šis posms izcēlās ar relatīvu ekonomisko uzplaukumu. Tam 80. un 90. gadu sākumā sekoja ekonomiskās krīzes, sociālie nemieri, divi apvērsuma mēģinājumi un prezidenta Karlosa Andresa Peresa Rodrigesa atstādināšana valsts līdzekļu izšķērdēšanas dēļ.  Tieši Peress bija uzsācis Starptautiskā valūtas fonda ierosinātās ekonomiskās reformas – privatizējot valsts uzņēmumus, ieviešot nodokļu reformu, samazinot muitas nodevas, un vispār mazinot valsts iejaukšanos ekonomikā. Vispretrunīgāk tika vērtēts lēmums atteikties no degvielas subsīdijām, kas, loģiski, noveda pie cenu kāpuma un sabiedrības protestiem. Un šeit "uz skatuves uznāk" daudziem zināmais un arī jau pieminētais Ugo Čavezs, kurš pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma 1992. gadā bija dažus gadus pavadījis cietumā un pēc atbrīvošanas nodibināja demokrātiski sociālu politisku partiju "Piektās Republikas kustība" un kurš uzsāka tā dēvēto Bolivāra revolūciju. Ugo Čavezs faktiski nāca pie varas laikā, kad pasaulē bija augstas naftas cenas un, tā kā Venecuēla joprojām atrodas uz lielākajām naftas rezervēm pasaulē, lielu daļu no naftas tirdzniecībā iegūtās peļņas novirzīja sociālās labklājības programmām. Un vienubrīd šīs programmas tiešām darbojās – samazinājās ekonomiskā nevienlīdzība un nabadzība, bolivāriešu misiju ietvaros palielinājās piekļuve pārtikai, mājokļiem, veselības aprūpei un izglītībai. Tā dēvētās Čavismo politikas ietvaros tika arī nacionalizēti vairāki valsts uzņēmumi. Kā saka – Venecuēlas sociālisms pieļauj privātīpašumu, taču jāatbalsta arī sociālais īpašums. Pārmaiņas Venecuēlā notiek līdz pat šai dienai, tiesa, ne vienmēr pozitīvā virzienā un neskaidrību ir daudz. Kāpēc ir izgāzusies līdzšinējā Venecuēlas opozīcijas stratēģija un kāds būtu iespējamais plāns situācijas normalizēšanai valstī, ja to vispār ir iespējams ietekmēt no ārpuses, stāsta ASV domnīcas " Wudrow Wilson Center" Latīņamerikas programmas pētnieks un politiskās ekonomikas profesors Venecuēlas biznesa un sabiedriskās politikas augstskolā Karakasā Maikls Penfolds. Par Venecuēlu varētu stāstīt ļoti daudz interesantu faktu. Piemēram, Venecuēlā ir atrodama, ja tā var teikt, elektrizētākā vieta pasaulē. Proti, vietā, kur Katatumbo upe ietek Marakaibo ezerā, zibens uzplaiksnī vidēji aptuveni 28 reizes minūtē Šo vietu dēvē par Marakaibo bāku vai par mūžīgo vētru, jo šajā vietā vētrainas ir vidēji 260 dienas gadā. Vispār daba Venecuēlā ir ļoti daudzveidīga, un 50 procentu valstī atrodamo abinieku un ceturtā daļa rāpuļu nav atrodami nekur citur pasaulē.  Venecuēlā atrodas arī pasaulē augstākais ūdenskritums – 979 metrus augstais Anhela ūdenskritums. Nosaukts tas ir par godu amerikāņu aviatoram Džimijam Eindželam, kurš 1933. gadā pārlidoja šim ūdenskritumam ar lidmašīnu. Pēc dažādām ziņām pirmais eiropietis, kas varētu būt sasniedzis šī ūdenskrituma augšu, ir spāņu pētnieks un 16.-17. gadsimta gubernators Fernando de Berrio. ° Bet pilnīgi noteikti ir zināms, ka pirmais reģistrētais eiropietis ir latviešu izcelsmes pētnieks un dēkainis Aleksandrs Laime, kurš ūdenskrituma augšu sasniedza 1946.gadā.  1955. gada 18. novembrī viņš Venecuēlas laikrakstā "El Nacional" paziņoja, ka straume, kas rada Anhela ūdenskritumu un kurai tobrīd nebija vietējā nosaukuma, būtu jāsauc par Gauju. Šajā pašā gadā upes vārds arī tika reģistrēts Venecuēlas Nacionālajā Kartogrāfijas institūtā.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ dodamies uz ļoti labi pazīstamo Nīderlandi. Domāju, ka par to dzirdējis nav tikai retais. Vismaz par dzirnavām, kas valstī tiek rēķinātas ap 1000. Dažas ir arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Personisko brīvību sala, bijusī okeānu impērija, marihuānas un halucinogēno sēņu pioniervalsts, tulpju paradīze. Kā tik vēl varētu šo valsti nosaukt! Tikai nesauc to par Holandi. Tas gan nīderlandiešiem pat oficiālā valdības līmenī nepatīk vairs kopš pagājušā gada janvāra. Viņiem apnicis, ka valsts tiek saukāta pēc divu to reģionu: ziemeļu un dienvidu Holandes vēsturiskajiem nosaukumiem. Jāsāk mums arī pārslēgties. Jā, bet Holande vēl nav tas pats izaicinošākais. Nīderlande, kura mums ir Eiropā blakus, ir tikai nozīmīgākā daļa valstij, ko sauc par Nīderlandes Karalisti. Un tajā ietilpst vēl arī virkne salu Karību jūrā: Aruba un Kurasau (netālu no Venecuēlas), un Sintmārtina (tuvāk Kubai). Un par šo nelielo valsti arī centīsimies izstāstīt, cik vien iespējams daudz. Nīderlande it pati blīvāk apdzīvotā valsts Eiropas Savienībā. Ar vairāk nekā 17 miljoniem iedzīvotāju, tā ir arī viena no blīvāk apdzīvotajām valstīm pasaulē. Turklāt vairāk nekā 90 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo pilsētās. No kuriem 60 procenti, tiek rēķināts, ka šobrīd dzīvo piecus metrus zem jūras līmeņa. Bet Nīderlandes augstākais kalns Vālserbergs (Vaalserberg)  ir 322,5 metrus augsts. Respektīvi, četrus ar pusi metrus augstāks nekā mūsu Gaiziņš!  Vēl, piemēram, Nīderlandē ir pasaulē garākie vīrieši, mūs vidējais rādītājs noliek ceturtajā vietā. Bet latviešu sievietes ir garākas par nīderlandiešu sievietēm. Mēs esam pirmajā vietā ar vidēji 170 cm un nīderlandietes ir otrajā vietā. Vēsturiski Nīderlandes Apvienotās provinces pasludināja neatkarību no Spānijas 16. gadsimta beigās un jau 17. gadsimtā tā kļuva par vadošo jūrniecības un tirdzniecības lielvalsti ar apmetnēm un kolonijām visā pasaulē. Pēc 20 gadu ilgas Francijas okupācijas 1815. gadā izveidojās Nīderlandes Karaliste. Piecpadsmit gadus vēlāk Beļģijas Karaliste atvienojās kā atsevišķa valsts. Valsts neatkarības dienu, visticamāk šo seno un neskaidro iemeslu dēļ, svin kā Karaļa dzimšanas dienu. Šobrīd attiecīgi tas ir 27. aprīlis, kad dzimis šī brīža karalis Vilems Aleksandrs. Un tad, ja neiekrīt svētdienā šis datums. 2018. gada jūnijā Karalis Vilems Aleksandrs ciemojās arī Rīgā. Tostarp abas valstis viena otrai atgādināja, ka ir partnervalstis Eiropas Savienībā un NATO. Ekonomiski gan abas valstis ir atšķirīgas.  Nīderlandē 1602. gadā tika izgudrota birža, un Amsterdama bija pasaules finanšu centrs divus gadsimtus, līdz pat 19. gadsimta sākumam. Arī mūsdienās Nīderlandes ekonomika ir ne tikai daudz lielāka par Latvijas, bet arī ar sarežģītāku finanšu sistēmu un ražošanas un pakalpojumu ziņā daudzveidīgāka un globālākā. Vēl viens piemērs – Roterdamas osta ir Eiropā lielākā osta un apmēram desmitā lielākā osta pasaulē kravu apjoma ziņā arī mūsdienās. Nīderlande spēj veiksmīgi izmantot ne tikai tās naftas un dabasgāzes atradnes, bet arī valsts ģeogrāfisko stāvokli un auglīgo augsni. Vēl viena lieta, kas Nīderlandē noteikti ir vairāk nekā Latvijā, ir velosipēdi – tie tur par kādiem pieciem miljoniem vairāk nekā cilvēku. Nav jau tā, ka ar velosipēdu brauc, jo nevar atļauties automašīnu. Vispār veselība un fiziskās aktivitātes ir ļoti cieņā Nīderlandē. Nīderlande ir būtiska Eiropas Savienības daļa un tās viedoklis un iekšpolitiskie procesi tiek ņemti vērā bieži tikpat ļoti kā Vācijā un Francijā notiekošais.  Un 17. martā Nīderlandē būs parlamenta vēlēšanas atkal. Un par tām detalizētāk lūdzām pastāstīt Nīderlandes Ārpolitikas institūta pētniekam Lūkam Molthofam (Luuk Molthof).  Vēl daži fakti: Nīderlande ir otra lielākā alus eksportētāja pasaulē uzreiz pēc Meksikas. Bet lai arī Nīderlandi dēvē par tulpju karalisti, tās šajā valstī tika ievestas no Turcijas 16. gadsimtā, kopš tā laika tām ir būtiska nozīme Nīderlandes kultūrā.  1630. gados “tulpju mānija” bija pārņēmusi Nīderlandi un runā, ka tulpju stādi bija nekustamā īpašuma cenās. Tas mudināja daudzus lauksaimniekus pārorientēties uz ziedu audzēšanu līdz 1637. gadā nozare pēkšņi sabruka, daudzus padarot par nabagiem. Mūsdienās ik gadu janvāra trešajā sestdienā nīderlandieši svin Nacionālo Tulpju dienu. Arī mūsdienās gandrīz 80% pasaules ziedu sīpolu nāk no Nīderlandes, kas padara Nīderlandi par pasaules lielāko ziedu eksportētāju. Pamatā tās ir tulpes. Tiek rēķināts, ka katru gadu aptuveni divi miljardi tulpju eksportē pa visu pasauli. Vēl arī džins ir izgudrots 16. gadsimtā Nīderlandē un pēc tam karalisko laulību rezultātā tika ievests Anglijā. Dzēriens izmantots arī kā dopings karavīriem vēsturē tik nozīmīgā Trīsdesmitgadu kara laikā 17. gadsimta pirmajā pusē. Nīderlandieši arī burkānus pārkrāsoja oranžā krāsā. Proti, pirmie sāka kultivēt oranžas krāsas burkānus.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēc Āfrikas un kakao “lielvalsts” apmeklējuma apmeklējuma iepriekšējā raidījumā, šodien atkal dodamies uz Āziju, uz vienu no tējas lielvalstīm. Un pilnā nosaukumā tā ir Šrilankas Demokrātiskā Sociālistiskā Republika, jeb, kā to pazina līdz 1972. gadam – Ceilona. Vai arī kā to pazīst vēl pēc pāris iesaukām tās atrašanās vietas dēļ Indijas okeānā -“Indijas asara” vai arī “Indijas okeāna pērle”. Šrilankas teritorijā ir atrasti pierādījumu par cilvēkveidīgo klātbūtnei jau pirms apmēram 125 tūkstošiem gadu, bet vēsturiskās liecības ir pieejamas par pēdējiem trim tūkstošiem gadu. Tostarp modernākajā vēsturē Šrilanku vispirms 1505. gadā kolonizēja Portugāle, 17. gadsimta. vidū – holandieši, 18. gadsimta pašās beigās – briti, bet 1948. gadā tā ieguva neatkarību. Kopš neatkarības atgūšanas Šrilanka ir piedzīvojusi daudz. Kļūstot par pirmo valsti pasaulē, kurā sieviete – Sirimavo Bandaranaike – kļuva par premjerministri – ievēlētu valdības vadītāju, līdz marksistu dumpim, etniskajiem konfliktiem un pilsoņu kara 26 gadu garumā ar gandrīz 100 tūkstošiem kritušo. Šis karš noslēdzās tikai 2009. gadā ar slaveno Tamilu Tīģeru grupējuma sakaušanu. Bet tas nav sagrāvis valsts demokrātisko sistēmu, lai arī militāristu ietekme ir būtiski pieaugusi un tas ir visbiežākais pamats cilvēktiesību pārkāpumiem. Vēl joprojām 92 procenti valsts iedzīvotāju tic, ka demokrātija ir pareizākā sistēma 23 miljonu iedzīvotāju lielajā valstī, kura ir slavena ar savu etnisko un reliģisko daudzveidību. Tik slavena, kā tās karogs, kurš esot ne tikai viens no senākajiem pasaulē, bet arī vienīgais, kurš iekļauj reliģisko brīvību – budisma, hinduisma, un islāma elementus. Etniski 75 procenti valsts iedzīvotāju ir sinhalieši, 11 procenti ir Šrilankas tamili, vēl deviņi ir Šrilankas moori. Valstij ir arī divas oficiālās valodas sinhala un tamilu. Oficiālā reliģija gan ir budisms, kam pieder 70 procentu iedzīvotāju. Nav īstas pārliecības par uzticību demokrātijai, jo vien pirms dažām nedēļām ANO augstā cilvēktiesību komisāre Mišela Bešelē pauda nopietnas bažas par cilvēktiesību situācijas pasliktināšanos valstī pēc pērnā gada vēlēšanām, piebilstot, ka ir manāmi potenciāli jaunu bruņotu konfliktu aizmetņi un starptautiskajai sabiedrībai būtu jāreaģē gan iesaldējot valsts vadības kontus, gan ieviešot ceļošanas aizliegumus.  Pašreizējo situāciju Šrilankā raksturo bijušais ANO Ģenerālsrekretāra īpašais ziņotājs Čārlzs Petrī, kurš pēc pilsoņu kara beigām analizēja ANO darbības valstī.  Tēja ir Šrilankas lielākais eksporta produkts. Tējas industrija ienes vairāk nekā 1,2 miljardus eiro valstij un veido 2 procentus no kopējā IKP. Vienlaicīgi tas padara Šrilanku par apmēram ceturto lielāko tējas eksportētāju pasaulē.Tas arī nebūtu brīnums, jo apmēram 1 miljons cilvēku esot nodarbināti tējas audzēšanā un ražošanā. Ceilonas tēja vispār tiek uzskatīta par tīrāko tēju pasaulē ar vismazāko pesticīdu piejaukumu. Valstī kopš 1925. gada ir arī Tēja izpētes institūts. Ja ņem vērā, ka Šrilanku ar tēju tā kārtīgi iepazīstināja tikai brits Džeimss Teilors 1867. gadā, paradoksāli, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Šrilanka bija lielākais tējas eksportētājs. Arī "Lipton" tēja ir dibināta Šrilankā. Un to 1890. gadā izdarīja Glāzgovas tirgotājs sers Džons Liptons. Ar tēju gan Šrilankas diversificētā ekonomika noteikti nebeidzas. Valsts nozīmīgu uzsvaru liek arī uz tūrisma industriju. Ne jau tikai tropiskās pludmales un seši UNESCO cilvēces mantojuma sarakstā iekļautās vietas ir tūristus pievilinošas. Tūristus piesaista arī tas, ka valsts ir mājvieta ir vairāk nekā simtam zīdītāju sugu, tostarp ziloņiem un leopardiem, kā arī simtiem putnu sugu, rāpuļu sugu, un abinieku sugu. Neizbrīna arī, ka savulaik slavenais itāļu ceļotājs Marko Polo Šrilanku esot nosaucis par labāko konkrētā izmēra salu pasaulē.       Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šonedēļ dodamies uz Ziloņkaula Krastu jeb Kotdivuāru. Kotdivuāras Republika atrodas Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna un tās kaimiņvalstīs Mali un Gvinejas Republikā (kur, starp citu pavisam paralēli Covid slimībai nesen atsākās arī ebolas pandēmija) mēs jau esam bijuši. Kotdivuāra ir no franču kolonizatoriem neatkarīga valsts kopš 1960. gada. Pati valsts oficiālā vadība regulāri aicina partnerus saukt valsti franču versijā par Kotdivuāru, nevis lokalizēt nosaukumus un tulkot tos, tādējādi turpinot vēsturisko tradīciju. Bet, Ziloņkaula krasts, protams, nosaukumu ir ieguvis vēsturiskās ziloņkaula tirdzniecības dēļ 15.-17. gadsimtā. Līdzīgi arī netālu esošās mūsdienu valstis kādreiz ir sauktas atbilstoši to specializācijai. Kotdivuāra ir saukta arī par KvaKva krastu, tas saistīts ar cilti, kas apdzīvo salu, par Vēju krastu un par Zobu krastu, kas arī, protams, saistīts ar ziloņkaula tirdzniecību. Tāda politiski-lingvistiskā daudzveidība vēsturiski Kotdivuārai bijusi. Kotdivuāra, kā daudzas bijušās Francijas kolonijas, kā oficiālo valsts valodu lieto franču valodu. Un tas ne tikai koloniālās pagātnes dēļ, bet arī tādēļ, ka 28 miljonus lielo Rietumāfrikas valsti apdzīvo daudzas etniskās grupas, no kurām lielākā - akan - nesasniedz 30 %. Tādēļ arī valsts iedzīvotāji sevi dēvē par aivoriešiem. Latviski tomēr lietojam kotdivuārieši. Arī reliģiski valsts ir dalīta apmēram uz pusēm – nedaudz vairāk nekā 40 % no valsts iedzīvotāju ir musulmaņi un tikpat apmēram kristiešu konfesijām piederoši. Etniskā daudzveidība arī bija viens no iemesliem politiskajai nestabilitātei valstī pēdējos divdesmit gados. Proti, kopš neatkarības atjaunošanas Kotdivuāra varēja lepoties ar stabilu politisko sistēmu tās prezidenta Fēliksa Hūfoueta-Boignija vadībā, kas sekmēja ārvalstu investoru pastāvīgu klātbūtni.  Bet etnisko attiecību saasināšanās pēc viņa nāves, un 1990. gadu valdību centieni izstumt no valsts pārvaldes un bruņotajiem spēkiem citu etnisko grupu pārstāvjus noveda pie pirmā militārā apvērsuma 1999. gada beigās. Savstarpējās nesaskaņas ar vēlēšanu uzvarētāju pasludināšanu un varas neatdošanu turpinājās līdz 2002. gadam, kad sākās Pirmais aivoriešu pilsoņu karš. Pēc pamiera 2010.-2011. gadā notika Otrais pilsoņu karš. Tas sākās pēc šā brīža prezidenta Alasana Ouatara (Alassane Ouattara)  demokrātiskās ievēlēšanas starptautiski atzītās vēlēšanās. Katrā no konfliktiem dzīvības zaudēja apmēram 3000 cilvēku, vairums, tie civiliedzīvotāju. Atsevišķās karu epizodēs aktīvi bija iesaistīta arī Francijas armija. Iikai 2017. gada jūnijā no valsts aizbrauca ANO miera uzturēšanas misija. Arī ANO un Eiropas Savienības sankcijas pret Kotdivuāru tika atceltas tikai 2016. gada jūnijā, kad ASV izglītību ieguvušais un Starptautiskajā valūtas fondā strādājušais Ouatara ar 84 % vēlētāju atbalstu bija atkal pārvēlēts amatā un nostabilizējis savu valdību. 2020.gada gada oktobrī Kotdivuārā notika prezidenta vēlēšanas, kurās Ouatara uzvarēja ar 95 procentiem balsu, bet lielākoties tādēļ, ka lielākā daļa opozīcijas boikotēja vēlēšanas. Problēma – Ouataram šis ir trešais pilnvaru termiņš, lai arī drīkst prezidenta amatā būt tikai divus. Bet pirmo viņam neieskaitīja, jo šī prasība vēl nebija faktiski attiecināma uz viņu. Interesantākais – viņš nemaz nekandidēja sākumā uz trešo termiņu, bet pirmais viņa atbalstītais kandidāts nomira, otrais pats atteicās, kad tika apvainots narkotiku tirdzniecībā. Šobrīd politiskā situācija Kotdivuārā ir stabila, lai arī trausla. Kādēļ pasaule tik ļoti uztraucas par šo valsti? Ne jau tikai vardarbības un potenciālu migrantu plūsmu dēļ, bet jau iepriekšējie vardarbīgie konflikti un politiskā nestabilitāte ir radījusi pamatīgu satraukumu visu šokolādes mīļotāju sirdīs pasaulē. Mēs satraucamies par Kotdivuāras politisko likteni un prezidenta Ouataras smalkajām juridiskajām un politiskajām viltībām, un pat pieveram acis uz tām, jo negribam, lai šokolādes cena atkal kāpj, jo satricinājumu dēļ Kotdivuāra pārstās ražot vai piegādāt pārējai pasaulei kakao pupiņas. Šobrīd Kotdivuāra ražo apmēram trešo daļu no pasaules kakao pupiņām – ap pusotru miljonu tonnu gadā, kas to padara par lielāko kakao pupiņu ražotāju.  Lielākie kakao pupiņu importētāji ir tieši Eiropā. Un arī Kotdivuāra ir vērsusies pie Eiropas Savienības un citām donorvalstīm, lūdzot vairāk nekā 2 miljardu eiro palīdzību cīņai pret mežu izciršanu un cīņai pret bērnu nodarbināšanu, kā arī atbalstam vietējiem lauksaimniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka pagājušā gada septembrī Eiropas Savienība uzsāka iniciatīvu ilgtspējas uzlabošanai kakao industrijā.  Eiropas Parlaments ir aicinājis izstrādāt regulējumu, kas ļautu Eiropas Savienībā ievest tikai tādus produktus, kuri respektē prasību cīnīties pret mežu izciršanu, kuru iegūšanā nav izmantoti bērni un kuri nodrošina cienīgus ienākumus audzētājiem.  Šo vēlmi un apņemšanos sadarboties ar Kotdivuāru komentē Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī Jobsts fon Kirhmanns. Bet Kotdivuārā atrodas pasaulē lielākā katoļu baznīca. Jamusoukro Miera Dievmātes bazilikas ārējā platība ir apmēram 30 000 kvadrātmetri jeb trīs hektāri liela. Un tās augstums ir 150 metru. Tā tika uzcelta piecu gadu laikā un pabeigta 1990. gadā. Izmaksāja – pēc dažādiem aprēķiniem – 300 līdz 500 miljonus eiro. Tā bija agrākā prezidenta Hūfoueta-Boignija dāvinājums Vatikānam un pats Jānis Pāvils II to pieņēma. Franču kompānija šo būvēja un šobrīd poļu reliģiskā draudze to par maksu uztur.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Šodien uz Gruziju! Jeb gruzīnu valodā “Sakartvelo”. Oficiāli konstitūcijā gan ir minēts nosaukums Gruzija. Neskatoties uz to, abi nosaukumi tiek lietoti un arī Lietuva gadu mijā sāka oficiāli lietot “Sakartvelas” vārda Gruzija vietā. Pēc Gruzijas diplomātu un politiķu lūguma, protams. Kad mēs sāksim lietot terminu Sakartvelija, kura izcelsme meklējama vēsturiskā Kartli reģiona nosaukumā? Gruzija ir plaši zināma valsts, kurai ar Latviju ir daudz vēsturisko saikņu. Ne tikai tas, ka savulaik tikām inkorporēti vienā komunistu organizācijā, bet arī tas, ka mēs esam viens no tuvākajiem Gruzijas partneriem un atbalstītājiem valsts virzībā uz Eiropas Savienību un NATO. Gruzīnu valsts vēsture ir gara un aizraujoša. Gruzija ir ne tikai viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura 327. gadā oficiāli zoroastriešu reliģijas vietā pieņēma kristietību (pareizticīgo versiju), bet Ibērijas teritorija ir arī vissenākā atrastā cilvēku apdzīvotā vieta ārpus Āfrikas. Mūsdienu Gruzijas teritorijā, pie Dmanisi pilsētas, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu jau ir dzīvojuši cilvēkveidīgie. Gruzijas teritorija ir bijusi zināma visiem, acīmredzot, ar Ibēriju ir saistīti gan persiešu karaļa Kserksa I armijas, gan Aleksandrs Lielais, gan Romas impērijas ģenerālis Pompejs, Tamerlana armijas. Gruzija ir bijusi karaliste, un to ir ietekmējusi gan kopēja vēsture ar Otomaņu impēriju, ar Irānu, ar Krievijas Impēriju. Visbeidzot, pēc triju gadu demokrātiskās Gruzijas perioda tā ar armijas palīdzību tika inkorporēta padomju impērijā. Gruzijas valsts neatkarību atjaunoja līdz ar Latviju 1991. gadā, bet ceļš uz demokrātiju bijušajai viskorumpētākajai padomju republikai nebija vienkāršs, jo bijušā PSRS iekšlietu ministra Eduarda Ševarnadzes prezidentūra nesekoja labākajiem demokrātijas paraugiem. Nu jau starptautiski bēdīgi slavenā Mihaila Sakašvili vadītā pretestība pret 2003. gada vēlēšanu rezultātiem pārauga demokrātisku vēlēšanu izviešanā un viņš kļuva par prezidentu 2004. gadā. Neskatoties uz to, ka gruzīniem ir desmitiem un simtiem slavenu dažādu jomu mākslinieku, kā arī domātāju, slavenākais tomēr ir Josifs Vissarionovičs Džugašvili jeb “Staļins”. Mūsdienu Gruzijā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, no kuriem 86 procenti ir gruzīni. Krievu etniskā grupa ir mazāka par vienu procenta. Bet attiecības ar Krieviju ir īpaši saspīlētas un arī sarežģītas. Gruzijas galvenās saimnieciskās aktivitātes ir lauksaimniecības produktu, piemēram, vīnogu, citrusaugļu un lazdu riekstu audzēšana, mangāna, vara un zelta ieguve un alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražošana, kā arī metālu, iekārtu un ķīmisko vielu ražošana. Bet pēdējie ir drīzāk sīkrūpniecība, ja skatās pēc pasaules standartiem. Gruzija importē gandrīz visu tai nepieciešamo dabasgāzes un naftas produktu apjomu. Lielākoties no Azerbaidžānas, nevis Krievijas, protams. Gruzija lielu daļu elektroenerģijas ražo arī no atjaunojamajiem resursiem hidroelektrostacijās. Bet Gruzija ir arī būtisks starpposms energoresursu tranzītā no Centrālāzijas. Gruzijas ekonomikā vēl jo projām ir izaicinājumi – ar infrastruktūru, ar likumdošanas vienkāršošanu, ar ārvalstu investīciju piesaisti, korupcijas apkarošanu ārpus zemākā līmeņa korumpantiem, un arī nodokļu nemaksāšana ilgstoša un grūti novēršama problēma. Bet 2014. gadā Gruzija noslēdza asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, kas ir spēkā kopš 2016. gada. 2017. gadā Sakartvelija parakstīja brīvās tirdzniecības nolīgumu arī ar Ķīnu, tādējādi tiecoties pēc ģeoekonomiskās un ģeopolitiskās diversifikācijas. Respektīvi, mazas valsts centieni izbalansēt drošību un ekonomiku pret Krievijas ietekmi, tiecoties atrast partnerus citās lielvarās – Eiropas Savienībā un Ķīnā. Gruzijas centieni pievienoties Eiropas Savienībai ir ilgstoši tikuši skaļi deklarēti politiskā un diplomātiskā līmenī. Bet cik Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir reāla, cik iekšpolitiskās nianses traucē Gruzijas eirointegrācijai vaicājām Attīstības sadarbības praktiķei Gruzijā Sintija Šmitei-Tilikai.  Gruzijā pārsteidz, ka viņu ārkārtīgi garšīgajā virtuvē faktiski nemana saldos ēdienus, ja neskaita čurčhelas vai žāvētos augļus. Tāpēc desertā laikam jāatgriežas pie salda gruzīnu vīna.  Bet labāk runāt par gruzīnu valodas unikalitāti: tā ir vienīgā tāda pasaulē un arī tās izcelsme nav pilnībā skaidra. Pieņemts, ka tā ir daudzu seno reģionā sastopamo ietekmju apvienojums. Valodai arī ir savs unikāls rakstības stils, kas nav nevienai citai valodai. Un senākais līdz mūsdienām saglabātais darbs gruzīnu valodā ir ap 480. gadu sarakstītais “Svētās karalienes Šušanikas mocekles ceļš”. Savukārt gruzīnu vīna darīšanas atsevišķas tradīcijas (konkrēti kvevria tradīcija, kad vīnu raudzē milzīgās māla krūkās) ir iekļautas UNESCO Nemateriālajā cilvēces kultūras mantojuma sarakstā. Gruzīnu vīna tradīcijas tiek lēstas vismaz 8000 gadus senas un pastāvošas jau no Vēlīnā akmens laikmetā. Gruzijas unikālā klimata dēļ, valsts teritorijā esot atrodamas vismaz pustūkstotis vīnogu šķirņu. Gruzīnu vīns ir slavens un populārs bijis gadu simtiem. Interesants fakts - mājsaimniecības saražo vairāk vīna nekā rūpnieciski.  Tagad Gruzijas vīns ir atradis arī savu vietu Eiropas Savienības tirgū. ir aprēķināts, ka uz Latviju katru gadu atgādā vairākus simtus tūkstošu Gruzijas vīna pudeļu.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Salvadoras Republiku, kura atrodas Centrālamerikā. Valstiņu, kura teritorijas ziņā ir apmēram trīs reizes mazāka nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā trīs reizes lielāka. Un kuras oriģinālais, spāņu kolonistu jeb konkistadoru piešķirtais nosaukums ir “Provincia de Nuestro Senor Jesus Cristo, el Salvador del Mundo”  jeb Mūsu Kunga Jēzus Kristus Pasaules Pestītāja province. To ar laiku saīsināja līdz El Salvador, kas vienkārši nozīmē “Pestītājs”. Salvadora ieguva neatkarību no Spānijas 1821. gadā. Tās vēsturē ir piedzīvoti daudzi nemieri un revolūcijas, bet pats nesenākais, kurš ir atstājis arī mūsdienās paliekošāko iespaidu, ir 1979.-1992. gadam notikušais pilsoņu karš, kurā dzīvības zaudēja ap 75-80 tūkstošiem cilvēku. Šobrīd valstī dzīvo apmēram seši ar pusi miljoni iedzīvotāju. Pilsoņu kara, nabadzības un nevienlīdzības dēļ vēl vairāk nekā 3 miljoni salvadoriešu dzīvo ārvalstīs. Lielākā daļa – Losandželosā. Un viņi ir kļuvuši par būtisku valsts ekonomikas, politikas un arī noziedzīgās pasaules daļu. Salvadoriešu pilsoņu kara iemesli bija pamatā politiski un, protams, ekonomiski. Bet tie nebija etniski, jo valsts ir relatīvi viendabīga etniskā un rasu sastāva ziņā – vairāk nekā 85 % ir metisi un nedaudz vairāk nekā 12 procenti ir eiropiešu izcelsmes.  Interesanti, ka Salvadorā, atšķirībā no citām Centrālamerikas valstīm praktiski nav afrikāņu izcelsmes iedzīvotāju. Tam pamatā bija likumi, kas pēc sākotnējiem afrikāņu izcelsmes vergu dumpjiem un vēlākās verdzības atcelšanas, uzturēja klaji rasistisku politiku, kas neļāva šīs rases pārstāvjiem iebraukt Salvadorā. Tādēļ arī pilsoņu kara ietvaros notika cīņa starp militāristu huntu un kreisi, sociālistiski, noskaņotajiem nemierniekiem. Valdību atbalstīja un trenēja arī ASV pārstāvji, kas bija daļa no cīņas pret komunistisko valstu izplatību Latīņamerikā Aukstā kara laikā. Ekonomiskais iemels pilsoņu karam bija gadu desmitiem un pat simtiem ilgusī ienākumu un dzīves līmeņa nevienlīdzība valstī - valdošās elites bagātība un sabiedrības vairākuma nabadzība. Arī šobrīd Salvadoras sabiedrībā ir izteikta ekonomiskā nevienlīdzība. Vēsturiski Salvadoras ekonomikā ir dominējusi kafijas audzēšana un arī indigo krāsas ražošana. Mūsdienās ekonomika ir diversificēta un ražota tiek ne tikai pārtika un dzērieni, bet arī naftas produkti, ķīmiskās vielas, mēslošanas līdzekļi, tekstilmateriāli, mēbeles un cita produkcija. Vienlaicīgi – ļoti nozīmīga daļa valsts ekonomikas, gandrīz 20 procenti no IKP ieplūst tieši kā nauda, ko sūta ārvalstīs strādājošie salvadorieši uz mājām. Pārsvarā tas ir no ASV un Salvadorā ASV dolārs tiek lietots kā valsts valūta, Pozitīvais – tas ļauj iepludināt valstī papildus līdzekļus ekonomikas attīstībai un mazināt nabadzību par apmēram pusi, sevišķi galējās nabadzības gadījumos. Negatīvais – tas turpina nevienlīdzības ceļu, jo trešā daļa mājsaimniecību, kura pārtiek no šādiem līdzekļiem, veicina pieprasījumu, tostarp pēc mājokļiem un būvniecības, kas, savukārt sadārdzina šo tirgus sektoru un nabadzīgākajiem ir vēl mazākas iespējas atļauties dzīves līmeņa uzlabošanu. Vēl vairāk – tas noved pie tā, ka daudzi izvēlas nestrādāt un pārtikt tikai no atsūtītās naudas. Rezultātā valstī iebrauc hondurasieši unnNikaragvieši, kuri strādā par valstī pieejamo atalgojumu. Kurš, starp citu, arī ir pieaudzis neproporcionāli produktivitātei tieši naudas pārvedumu dēļ. Naudas pārvedumi gan nav vienīgais, kas ieplūst no ASV. Lai cik nebūtu paradoksāli, bet tieši bandu dzīve ir importēta no ASV, nevis otrādi, kā bieži politiķi mēģina to pozicionēt. Un te runa, protams, ir par bēdīgi slaveno MS-13 bandu jeb Mara Salvatrucha, kuras biedru skaits pasaulē tiek rēķināts līdz pat 50 tūkstošiem. Kā, starp citu, nesen ziņoja arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, rekomendējot uzmanīties ceļojot – Salvadorā ir viens no augstākajiem vardarbīgo noziegumu rādītājiem visā Latīņamerikā. Par bandu nozīmi un valdības cīņu pret tām lūdzām detalizētāk pastāstīt arī savulaik vairākus gadus Salvadorā strādājušajam nevalstiskās organizācijas "Ground Truth Solution" pārstāvim Nikam Arčdīkonam. Bet Salvadora tomēr ir ļoti skaista vieta. Pludmales esot ļoti pieprasītas mūsdienās no sērfošanas viedokļa. Sevišķi El Tunko pludmale ar tās pasaulslavenajiem saulrietu skatiem virs Klusā okeāna.  Valsti ir iecienījuši tūristi, jo tajā ir ne tikai Centrālmerikas Pompeji – pamatiedzīvotāju ciemats, ko aprakuši vulkāna pelni vēl pirms eiropiešu ierašanās. Salvadora ir saukta arī par Vulkānu zemi, jo tajā ir ap 20 vulkāniem, no kuriem divi ir aktīvi. Slavenākais no tiem ir Svētās Annas vulkāns, kurā var arī uzkāpt. Un tas ir kalpojis arī par iedvesmu Antuāna de Sent-Ekziperī "Mazajam Princim". Precīzāk sakot – viņa salvadoriešu sieva bija iedvesma. Bet desertā ir arī kaut kas jāēd. Šoreiz piedāvājam pupusu. Tas ir tradicionāls salvadoriešu ēdiens, tortiljas paveids, kas ir taisīts kā plācenis no kukurūzas vai rīsu miltu mīklas. Un pilda to ar gandrīz jebko – sieru, cūkgaļu, ceptām pupiņām, kalmāriem, garnelēm un citiem gardumiem. Gatavo tos gan uz ielām, gan arī speciālās kafejnīcās. Tāds kā "fastfūds". Salvadoriešiem ir līdzīga tradīcija kā citās pasaules vietās – ciemiņam uz šķīvja ir jāatstāj nedaudz ēdiena, jo tas signalizē, ka saimnieks ir pagatavojis pietiekami. Proti, izlaizīt šķīvi nevajadzētu!     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Solījām, ka pēc skumjākiem raidījumiem iepriekš par Laosu un Somāliju, šoreiz būs, kas dzestrs, ziemīgs, atsvaidzinošs un pozitīvs. Tādēļ stāsts par Dānijai piederošo autonomo teritoriju Grenlandi jeb pasaulē lielāko salu – Kalālit Nunāt jeb “Cilvēku zemi”. Grenlande kopš 1953. gada pilnvērtīgi konstitucionāli pieder Dānijas Karalistei, bet tās vēsturiskie ceļi ir visnotaļ interesanti. Neliels ekskurss vēsturē. Grenlandi atklāja norvēģu-islandiešu jūrasbraucēji, un pirmais tur apmetni ierīkoja Ēriks Rudais neilgi pirms 1000. gada. Bet viņš ne tuvu nebija pirmais, kurš ieradās Grenlandē. Cilvēki ir bijuši Grenlandes teritorijā pirma apmēram 4500 gadu. Pirmie bija paleoeskimosu ciltīm piederoši cilvēki, kas esot ienākuši no Sibīrijas caur Kanādas Arktisko arhipelāgu. Nav gan liecību, ka viņi būtu nepārtraukti izdzīvojuši skarbajos apstākļos, tādēļ tiek uzskatīts, ka notika otra migrācija - “Tūle etnosa” jeb moderno inuītu priekšteču ienākšana jau no kontinentālās Ziemeļamerikas puses ap to pašu laiku, kad norvēģu-islandiešu vikingi apmetās Grenlandes teritorijā. Bet “pirmā grenlandieša” Ērika Rudā dēls Leifs Ēriksons tiek uzskatīts par pirmo eiropieti, kurš tieši no Grenlandes teritorijas apmēram 500 gadus vēl pirms Kristofora Kolumba izkāpa Ziemeļamerikas krastā. Šis bija arī brīdis, kad Grenlande bija Kalmāras ūnijas sastāvā. Bet īpašumtiesības uz Grenlandi ir mainījušas rokas visnotaļ bieži. Kārtējais eiropiešu noriets notika, kad norvēģi piedzīvoja mēra epidēmiju pašmājās un tika novājināti. Tas sakrita ar ilgstošu aukstuma periodu pasaulē, un tostarp Grenlandē (tā saucamais, Mazais Ledus laikmets). Tā rezultātā 15. gadsimta vidū Grenlandē dzīvojošie eiropiešu pēcteči aizgāja bojā. Palika tikai inuīti. Pēc norvēģiem uz īsu brīdi Grenlandē ieradās mūsu jau izdaudzinātie jūrasbraucēji – portugāļi, bet faktisku kontroli gan nenodibināja. Tā brīža pasaules kartēs gan iezīmēja salu. Dāņi sāka interesēties par šo teritoriju tikai ap 1600. gadu, cenšoties kļūt par vienu no pasaules koloniālajām lielvarām. Jau tad cerēja un zināja, ka Grenlandē būs atrodami daudz resursu, par kuriem cīņa sākusies ir jau arī mūsdienās. Tikai vairāk nekā simts gadus vēlāk, kad dāņu un norvēģu kopvalsts pārstāvji nodibināja pastāvīgu kontroli un pēc kopvalsts sadalīšanās 19. gadsimta sākumā Grenlande nonāca tikai Dānijas īpašumā. Otrā Pasaules kara laikā, kad Nacistiskā Vācija okupēja Dāniju, Grenlande kļuva par ASV atbalsta punktu. ASV vairākkārtīgi ir mēģinājusi iegādāties Grenlandi no Dānijas. Pirmais gadījums bija 1876. gadā, nesenākais – iepriekšējā ASV prezidenta piedāvātais 2019. gadā. Pagājušā gada jūnijā Dānijas valdība atļāva Grenlandes galvaspilsētā Nūkā no jauna atvērt ASV konsulātu. Grenlandes teritorija ir būtiska no ASV un Kanādas drošības interešu viedokļa un no šā brīža augošās lielvaru sāncensības par Arktikas reģionu. To komentēt lūdzām Latvijas Ārpolitikas institūta pētniekam Mārtiņam Vargulim.  Ir skaidrs, ka drošības intereses ir saistītas arī ar resursu un ekonomisko iespēju attīstīšanu. Un tādēļ ir būtiski pieskarties faktam, ka Grenlande bija pirmā, kas izstājās no Eiropas Savienības (Eiropas Ekonomiskās Kopienas) un ilgu laiku vienīgā. Proti, 1982. gadā referendumā Grenlandes iedzīvotāji nobalsoja, ka nevēlas piedalīties Eiropas Ekonomiskajā Kopienā vairāk un tādēļ arī mūsdienās tā skaitās viena no 22 Eiropas Savienības Aizjūras Valstīm un teritorijām, kurām ir īpašs statuss attiecībā pret ES. Vairāk nekā divus miljonus kvadrātkilometru lielo salu apdzīvo 58 tūkstoši iedzīvotāju, kur 90 procenti ir etniski grenlandieši. Un šī valstiskā veidojuma oficiālā valoda ir eskimosu-aleutu grupai piederošā grenlandiešu valoda jeb "Kalaallisut" ir valstiskā veidojuma oficiālā valoda.  Kopš 2009. gada jūnija vienošanās Grenlandei ir vēl lielākas politiskās pašpārvaldes tiesības, bet Dānija turpina kontrolēt valsts finanšu sistēmu, militāro aizsardzību un ārpolitiku. Grenlandes saimniecība ir pilnībā atkarīga no garneļu un zivju eksporta un ievērojamām Dānijas valdības subsīdijām. Zivis veido vairāk nekā 90% no eksporta apjoma. Bet šī vieta, kur vēl nesenos gadsimtos medīja ar kaulu karpūnām ir kļuvusi par vietu, kura ir bēdīgi slavena ar diviem kodolraķešu incidentiem un vairākiem politiskajiem skandāliem.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Āfrikas ragu kontinenta austrumos un stāstām par valsti, kuru pēc daudzu domām pat nevarētu uzskatīt par pilnvērtīgu valsti. Aplūkojam divus valstiskus veidojumus - Somālijas Republiku un no tās patvaļīgi un nevienas citas pasaules valsts neatzīti atšķēlušos Somālilendas Republiku. Stāsts par to, kā viena tauta dzīvo visnotaļ dažādās valstis. Cik problemātiska ir Somālija dienvidos, tik cerīgāka ir dzīve Somālilendā ziemeļos. Bet tas gan ir visai relatīvi. Somālijā gan kopš 1998. gada ir vēl arī autonomais apgabals - Somālijas-Puntlandes valsts. Tā gan necenšas iegūt starptautisku atzīšanu de iure. Somālijas Republikas moderno vēsturi jāsāk ar 1991. gadu un ar Somālijas pilsoņu karu, kurš faktiski vēl joprojām nav noslēdzies. Pēc Lielbritānijas un Itālijas koloniālās pārvaldes beigām 60. gados visa Somālijas teritorija tika apvienota un vēlāk nonāca vardarbīgā autoritārā prezidenta Mohameda Siada Barres sociālistiskās militārās diktatūras pārvaldē. Valstī ir virkne klanu, kuri tradicionāli ir savā starpā naidojušies. Barres pēdējie valdīšanas gadi beidzās ar centieniem tos vēl papildus savstarpēji sanaidot un genocīdam pielīdzināmu vardarbību pret nepakļāvīgajiem klaniem. Un šeit ir runa par 200 tūkstošu cilvēku nogalināšanu. Pilsoņu karš izraisīja ne tikai Somālilendas atšķelšanos, bet arī faktisku centrālās valdības neesamību Somālijā 1990. gados, kad tā arī ieguva apzīmējumu “failed state” jeb “neizdevusies valsts”. ANO centieni mazināt cilvēktiesību pārkāpumus un briestošo badu laika posmā starp 1992. un 1995. gadu beidzās ar zaudējumiem. Runa ir par bēdīgi slaveno Kauju pie Mogadīšu 1993. gada oktobrī, kur ASV jūras kājinieki mēģināja nolaupīt vienu no klanu līderiem. Misijas rezultātā 19 ASV karavīr, un pa vienam malaiziešu un pakistāniešu karavīram gāja bojā un vairāk nekā 80 karavīri tika ievainoti. Somālijas pusē gan bija vairāk trīs simti kritušo un vairāk kā astoņi simti ievainoto. Šī neveiksme tiek uzskatīta ne tikai par al-kaida grupējuma uzvaru sākumu. Faktiski jau Somālijas pilsoņu karš nav beidzies un trīsdesmit gadu laikā ir prasījis apmēram pusmiljonu dzīvību. Klanu cīņas vēl joprojām turpinās un ir teritorijas, kurās Somālijas valdība nespēj pilnvērtīgi ieviest valstisku pārvaldi un kontroli bez ārvalstu palīdzības, tostarp finansiālās. Un šeit, piemēram, runa ir arī par Somālilendu. Arī Somālijas valsts ekonomikā valdības vadība ir neliela un tā pamatā ir tā sauktā “neformālā ekonomika”. Ar nodokļu iekasēšanu valdībai nesokas, tādēļ arī visa pieejamā statistika par šo valsti ir grūti atrodama un ir bieži apšaubāma. No politiskā viedokļa Somāliju "Freedom House" raksturo kā nebrīvu valsti, nespējīgu sarīkot nacionāla mēroga vēlēšanas un attiecīgi arī ar ļoti zemiem politisko un pilsonisko brīvību rādītājiem. Somālilenda savukārt tiek raksturota kā daļēji brīva valsts, jo politisko un pilsonisko brīvību rādītāji ir apmēram sešas reizes labāki nekā Somālijā. Demokrātiskas vēlēšanas ir notikušas regulāri, lai arī pēdējos gados sāk parādīties arī izaicinājumi, piemēram, tas, ka pēdējā parlamenta vēlēšanas notika vien 2005. gadā. Mazākumā esošo klanu iespējas piedalīties politiskajā procesā tiek arvien biežāk ierobežotas. Bet atkal jau – salīdzinot arī Somāliju – šis ir kvalitatīvi daudz labāks rādītājs. Runājot par vēlēšanām – pagājušā gada nogalē Somālijā būtu jānotiek parlamenta izvēlēšanas procesam, bet tagad, februāra sākumā jānotiek arī prezidenta vēlēšanām. Par šo vēlēšanu visai lielo absurdumu stāsta bijušais ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis Somālijā Maikls Kītings. Bet lai cik problemātiska būtu Somālijas Somālilendas politiskā un ekonomiskā ikdiena, ir arī kādi neparasti un interesanti fakti.  Somālilendā atrodami unikāli alu zīmējumi. Proti, " Laas Geel" ir alu veidojumi netālu no Somālilendas galvaspilsētas Hargeisas, kuros ir atrodami vieni no senākajiem zināmajiem alu zīmējumiem Āfrikā. Tiek rēķināts, ka tie varētu būt no vēlīnā akmens laikmeta (neolīta perioda) un pat vairāk nekā 20 tūkstošus gadus veci. Atklāja gan tos tikai 2002. gadā. Gleznojumos ir attēloti liellopi ceremoniālos tērpos, pieradināts suns, žirafes un cilvēki. Savukārt Somālijā dzīvo 20 procenti visas Āfrikas kamieļu. Tiek rēķināts, ka pasaulē ir 35 miljoni kamieļu un septiņi miljoni no tiem dzīvo tieši Somālijā. Turklāt tie arī esot visbrangākie visā kontinentā, pieaudzis kamielis sver ap 800 kilogramiem.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dodamies uz Austrumāziju - uz “miljons ziloņu zemi” Laosas Tautas Demokrātisko Republiku. Tā sanācis, ka iepriekš esam jau apskatījuši trīs no piecām tās kaimiņvalstīm Indoķīnas pussalā – ir bijuši raidījumi gan par Mjanmu, gan Vjetnamu, gan pērnā gada pēdējā raidījumā devāmies uz Taizemi. Starp citu tieši Taizemei gadsimtiem ir bijusi vislielākā ietekme uz Laosu. Vēlākā franču un amerikāņu ietekme 20. gadsimtā ir cits stāsts. Mūsdienās Laosā dzīvo 7,5 miljoni iedzīvotāju, un pilnīgu neatkarību no Francijas valsts ieguva 1954. gadā. Laosas Tautas revolucionārā partija 1975. gadā gāza iedibināto monarhiju, un mūsdienās Laosa ir viena no pēdējām piecām sociālistiskajām valstīm pasaulē.  Laosa ir vienīgā reģiona valsts, ko pilnībā ieskauj sauszeme un tā vienlaicīgi ir viena no pasaules nabadzīgajām pasaules valstīm. Lauksaimniecība, sevišķi rīsu audzēšana ir būtiska sastāvdaļa, jo veido ap 20 procentiem valsts saimniecības, bet nodarbina nozare ap 73 % no valsts darbaspēka. Starp citu, laosieši skaitās pasaulē lielākie, ja tā var teikt, saķepušo rīsu ēdāji. Saldā, skābā vai fermentētā veidā viens laosietis gadā apēd vidēji 155 kilogramus rīsu, kamēr eiropieši vai amerikāņi gadā patērē ap 9 kilogramiem rīsu. Tiek rēķināts, ka absolūtais vairākums laosiešu audzē lauksaimniecības produktus - gan pašu patēriņam, nevis tirgošanai, bet lauksaimniecībā valstī izmanto vien apmēram 0,3 % no aramzemes, bet visā valstī ir apmēram tikai 4 % aramzemes. Skaidrojums tik niecīgai aramzemes izmantošanai ir vienkāršs, jo kopš Vjetnamas kara Laosas zemē vēl ir milzīgs skaits nesprāgušu ASV nomestu bumbu, kas neļauj zemi izmantot. Laosa ir atkarīga arī no dabas resursu eksporta, konkrēti – vara, zelta, alvas, ģipša un kokmateriālu eksporta, bet viseksportētākais lauksaimniecības produkts, starp citu, ir kafija. Ārvalstu investīciju piesaiste valstij ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem, sevišķi pēc relatīvi veiksmīgiem hidroelektrostaciju projektiem uz Mekongas upes. Vienlaicīgi Laosa cieši no maza un nabadzīga vietējā tirgus, korupcijas, apgrūtinošas birokrātijas, likuma varas problēmām. Laosa arvien pieturas pie sava sociālistiskā ceļa, kuru gan līdz ar Gorbačova "perestroikas" politika mīkstināja, un mūsdienās jau sociālisma elementi palikuši relatīvi maz, bet centralizēti pārvaldīt un pārdalīt ekonomiku valdošajai politiskajai partijai patīk. ANO novērojums par Laosu 2019. gadā liecināja, ka partijas pieeja mazina nabadzīgo cilvēku iespējas uzlabot savu dzīves līmeni pašu spēkiem un padziļina viņu problēmas.  ANO Cilvēktiesību komisārs ziņoja, ka piekļuve elektrībai un kanalizācijai ir palielinājusies, un nabadzības rādītāji ir mazinājušies drīzāk formāli, nevis faktiski. Vēl šobrīd ceturtdaļa Laosas iedzīvotāju dzīvojot nabadzībā un 80 % ir nabadzības riska grupā ar ienākumiem ap 2 eiro dienā. Arī lielie investīciju projekti nenodarbina pietiekami cilvēkus un lielāko daļu ieguvumu saņem saujiņa bagāto cilvēku. Par Laosas politisko motivāciju turpināt “sociālistisko” pieeju, vaicājām Francijas Ārpolitikas institūta vecākajai pētniecei doktorei Sofijai Boiso du Rošērai (Sophie Boisseau du Rocher). Noslēgumā vēl par Laosas kafiju, kas nereti tiek minēta starp labākajām pasaulē. Laosas kafijas dzeršanas tradīcija nav tik slavena, bet neparasta gan. Laosieši, lai arī vairāk eksportē Arabikas kafiju, ikdienā paši izmanto Robusta šķirnes kafijas pupiņas, lai pagatavotu ledus kafiju. Tās gatavošanā tiek pievienots cukurs un kondensētais piens un, protams, ledus. To var nopirkt no ielu tirgotājiem un tā tiek pasniegta plastmasas maisiņos ar plastmasas salmiņu.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pagājušajā nedēļā mēs bijām Austrālijā, tagad laiks atgriezties atpakaļ Eiropā un doties uz mūsu sabiedroto valsti, kurā pavisam drīz ir visnotaļ reprezentatīvā prezidenta vēlēšanas. Tā ir Portugāles Republika – viena no vecākajām valstīm Eiropā un viena no ilgāk pastāvošajām koloniālām impērijām. Gandrīz sešus gadsimtus, līdz pat 1999. gadam, pastāvēja Portugāles Impērija. Pēdējā kolonija, kuru atdeva bija Makau, pasaulē visblīvāk apdzīvoto teritoriju. Bet Portugāle arī no gada sākuma uz sešiem mēnešiem ir pārņēmusi prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē. Viņiem tagad jāvada ES ārā no Covid izraisītajām smagajām ekonomiskajām sekām. Valstī 24. janvārī arī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Portugāle ir “visrietumeiropeiskākā” valsts. Proti, tā atrodas vistālāk uz Rietumiem, Kabo da Roka ir vistālāk uz rietumiem esošais kontinentālās Eiropas rags. Vēl Portugālei pieder arī Atlantijas okeānā esošās autonomās Azoru salas un Madeiras sala. Portugāles jūrasbraucēju sasniegumi pasaules atklāšanā ir iespaidīgi. 1419. gadā princis Navigators uzsāka sponsorēt regulāras un sistemātiskas kartēšanas misijas gar Rietumāfrikas piekrasti. Šajā “atklājumu laikmetā” Bartolomeju Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un iekuģoja Indijas okeānā. Desmit gadus vēlāk, 1498. gadā, Vašku da Gama apkuģoja Āfrikas kontinentu un no Portugāles ieradās Indijā, Kalkutā. Nepilnu pusi gadsimta vēlāk, 1542.gadā, portugāļi jau sasniedza Japānu, tādēļ, piemēram, ir vārds “paldies” ir līdzīgs abās valodās “obrigadu” un “arigato”. Visbeidzot Pedru Alvareš Kabrals pirmais atklāja Brazīliju. Tieši Brazīlijas loma Portugāles arī vēsturē ir nozīmīga, jo tā ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā runā portugāļu valodā. Bet daudzie ceļojumi ir sekmējuši to, ka portugāļu valodā pasaulē runā apmēram 250 miljoni iedzīvotāju, lai arī pašā Portugālē dzīvo tikai 10,3 miljoni iedzīvotāju un Pasaules Banka to pēc iedzīvotāju skaita ir klasificējusi kā mazu valsti. Starp citu, pēc šī paša klasificējuma Latvija ir mikrovalsts. Savu bagātību un ietekmi pasaulē Portugāle zaudēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau 1755. gada Lisabonas zemestrīce, tad Napoleona okupācija, Brazīlijas neatkarības pasludināšana 1822. gadā un arī atļauja lielākai daļai pārējo koloniju iegūt neatkarību pēc 1974. gada, kad Portugālē beidza pastāvēt diktatūra. Koloniju zaudēšana Portugālei bija ekonomiski sarežģīts mirklis, jo resursu piegāde koloniālajai metropolei bez maksas vai par zemām izmaksām ietekmēja valsts ekonomisko pamatu.  1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (Eiropas Savienībā), lai pilnvērtīgi iegūtu piekļuvi ES tirgum un būtu daļa no attīstītajām Rietumvalstīm. Dalība ES Portugālei, kā arī citām ES dalībvalstīm ir sniegusi pozitīvu vidi valsts ekonomiskajai attīstībai un globālai produktu konkurencei. 1990. gados Portugāles ekonomika diversificējās, un valsts kļuva arvien vairāk pakalpojumu sektorā balstīta. Lielā recesija jeb 2007.-2008. gada ekonomiskā un finanšu krīze Portugāli skāra apmēram tāpat kā Latviju .Valsts veica pamatīgus taupības pasākumus, lai izķepurotos. Eiropas Savienības nozīmīgums Portugāles ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir būtisks. Un saikne starp Portugāli un Latviju ir ne tikai ekonomiskajos rādītājos. Abas valstis ir NATO dalībvalstis, abas ir arī eirozonā, un abām ir līdzīgi arī drošības izaicinājumi. Par Portugāles drošības izaicinājumiem vaicājām arī Minho Universitātes docentei doktorei Sandrai Fernandesai.  Portugāle un Latvija ir faktiski daudz tuvākas valstis, nekā mums šķiet. Fiziski mēs esam distancēti, bet mūsdienās ekonomiski, drošības jautājumos, kā arī politiski mēs esam ļoti līdzīgi. Pat prezidenta pilnvaras ir līdzīgas abās valstīs. Proti, arī portugāļu konstitūcija nosaka, ka prezidentam ir pamatā reprezentatīvas funkcijas. Ir vēl citas pamanāmas līdzības: prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu (portugāļi sauc par atombumbas tiesībām), prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks (iepriekšējie prezidenti pat ir izmantojuši šīs tiesības, lai beigās ierobežotu Portugāles iesaistīšanos Irākas karā), balstoties uz vēlēšanu rezultātiem prezidents arī nosauc premjerministru (te gan parādās tiesības arī atsaukt valdību), t āpat prezidents var pasludināt karu, akreditē vēstniekus, kā arī izsludina likumus, veic apžēlošanas.   Ir arī atšķirības – Portugāles prezidentu ievēl tauta nevis parlaments. Prezidents lemj par referendumiem, apstiprina arī atsevišķus ministrus, ieceļ un atsauc arī virkni tiesu sistēmas pārstāvju un pašus tiesnešus. Latvijas prezidentam gan ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas nav Portugāles prezidentam. Šī visa dēļ Portugāles sistēma skaitās pusparlamentāra, kamēr Latvijā – parlamentāra. Šis liek aizdomāties, vai mūsu sistēma arī nav viena soļa attālumā no pusprezidentālās. Laikam vienīgais solis to attālināt, būtu daudzus gadu desmitus dažādu politiķu un partiju piesauktais labojums Satversmē, kura rezultātā prezidentu ievēlētu tauta. Kāds mazāk zināms fakts par Portugāli. Runa ir par vaļu medniecību. Jau kopš 1982. gada vaļu medniecība gaļas iegūšanai ir veiksmīgi aizstāta ar vaļu foto-medībām. Proti, tā ir pamatīga tūrisma nozares daļa, sevišķi Azoru salās. Līdz ar to senie un majestātiskie dzīvnieki netiek vairs nogalināti. Praktiskais iemesls vaļu medību samazināšanai ir arī pasaules pieprasījuma pēc vaļu taukiem kritums. Starp citu, ASV līdz pat 1973. gadam vaļu taukus izmantoja automašīnu automātisko pārnesumkārbu eļļošanā. Vēl Portugāle skaitās otra morāli visbrīvākā valsts pasaulē pēc Nīderlandes. Respektīvi, kaimiņvalstī Spānijā, Madridē, atrodas domnīca “Brīvības veicināšanas nodibinājums”, kas nodarbojas ar Pasaules Morālās brīvības indeksa izstrādi. Tajā tiek ņemti vērā pieci kritēriji – ticības brīvība, bioētiskā brīvība, narkotiku pieejamības brīvība, seksuālo brīvība, kā arī ģimenes un dzimuma brīvību. Ja Portugāle ir 2. vietā, Latvija šajā indeksā ir ierindota 45. vietā.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pagājušajā nedēļā bijām Bermudu salās un kādu brīdi neesam bijuši Okeānijā, tādēļ dodamies uz otru pasaules malu un runājam par mazāko kontinentu un sesto lielāko valsti pasaulē – Austrālijas Savienību. Austrālija, kā visi zina, ir ļoti daudzveidīga un atšķirīga. Lai arī to pieskaita pie Rietumu pasaules demokrātisko principu, brīvā tirgus principu un cilvēktiesību standartu dēļ, daba, klimats, pat kalendārs tur ir ļoti atšķirīgs. Lai arī Austrālija ir pazīstama eiropiešiem kopš 1606. gada, pamatiedzīvotāji aborigēni tur dzīvojot jau vairāk nekā 65 tūkstošus gadu. Lielbritānijas Karaliste kontroli pār kontinentu pārņēma tikai 1770. gadā un sāka to izmantot par cietumu saviem noziedzniekiem. Šāda praksebijusi arī raksturīga citām koloniālajām varām. Austrālija skaitās vecākais apdzīvotais kontinents, kuram turklāt ir arī visneauglīgākā augsne. Starp citu, blakus Austrālijai vēl tikai pagājušajā gadā tika atklāts astotais kontinents – Zēlandija. Lielākā daļa no tā gan ir nogrimusi okeānā un lielākā redzamā daļa ir Jaunzēlandes teritorija. Austrālijā dzīvo ap 25,5 miljoniem iedzīvotāju un etniskais sadalījums ir neparasts – 25 % iedzīvotāju identificē sevi kā angļi un otri 25% - kā austrālieši. Pārējie 50 procenti ir īri, skoti, itāļi, ķīnieši. Austrālijas aborigēni ir ap 800 tūkstošiem jeb apmēram 3 procenti no valsts iedzīvotājiem. Bet Austrālijas ekonomika ir Rietumvalstīm tipiski atvērtā tirgus ekonomika. Tirgus atvēršana ir palielinājusi ražīgumu, stimulējusi izaugsmi un padarījis ekonomiku elastīgāku un dinamiskāku. Šobrīd Austrālija aktīvi slēdz arī divpusējos brīvās tirdzniecības līgumus ar virkni reģiona un pasaules valstu. Pats svaigākais ir Reģionālās visaptverošās ekonomiskās partnerības līgums, kas aptvers 15 Āzijas un Klusā okeāna valstu, ieskaitot Austrāliju, Japānu un Ķīnu. Līguma dalībvalstis kopumā veido 30 procentus pasaules iedzīvotāju un apmēram tikpat arī pasaules ekonomikas, kas šo padara par lielāko tirdzniecības bloku pasaules vēsturē. Līgums gan vēl ir jāratificē, lai tas stātos spēkā. Tāpat Austrālija šobrīd jau pāris gadus ir procesā, lai noslēgtu brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību.  Bet brīvais tirgus un tirdzniecība jau ir tikai daļa no Austrālijas priekšrocībām. Otrs pamats ir noteikti ir tas, ka Austrālijas bagātīgie un daudzveidīgie dabas resursi piesaista lielas ārvalstu investīcijas. Austrālijā ir plašas ogļu, dzelzs, vara, zelta, dabasgāzes, urāna un atjaunojamo energoresursu rezerves. Šajā valstī arī aitu skaits ir milzīgs, salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaitu – apmēram 150 miljoni, kas nodrošina arī lauksaimniecības sektora nozīmīgu klātbūtni ekonomikā. Pēc sabiedrības vidējās bagātības tiek rēķināts, ka Austrālija kopš 2018. gada ir bagātāka par Šveici, kura iepriekš bija pasaulē pirmajā vietā. Vienlaicīgi Austrālijā skaitās vieni no dārgākajiem dzīvokļiem pasaulē un viens no augstākajiem iedzīvotāju hipotekāro kredītu parādu līmeņiem pasaulē. Teritorijas īpatnības arī ir radījušas situāciju, ka lielākais vairums iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā Kanberā, lielākajā pilsētā Sidnejā, kā arī Melburnā, Pērtā, kuras visas atrodas valsts dienvidaustrumos. Pārējā teritorija jeb tā saucamais "Outback" ir ļoti mazapdzīvots. Austrālijas teritorijas īpatnības un relatīvi nelielais iedzīvotāju skaits izraisa drošības izaicinājumus, kuru rezultātā valsts faktiski ir ar trīspadsmitajiem lielākajiem tēriņiem militārajai jomai. Tiek rēķināts, ja katru dienu dotos uz citu Austrālijas pludmali, tas prasītu 27 gadus, lai cilvēks būtu apciemojis tās visas. Lai arī reizēm šķiet, ka valsts ir tālu prom un tā ir pasargāta no kariem un nevēlamām ietekmēm, bet tā, protams, mūsdienās nav. Pēc Otrā pasaules kara arī daudzi latviešu emigrēja uz Austrāliju, lai būtu tālāk no PSRS tvēriena. Bet mūsdienu Austrālijas “dabiskais ienaidnieks” ir Ķīna. Un par Austrālijas un Ķīnas attiecībām lūdzām skaidrot Saeimas deputātam, Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājam un Austrālijā ilgus gadus nodzīvojušajam Atim Lejiņam.  Vēl kāds interesants fakts par Austrāliju. Ļoti iecienītā Pavlovas kūka ir radīta Austrālijā. Tā radīta 1920. gados Austrālijā vai Jaunzēlandē – kaimiņi par to paši cītīgi strīdas). Nosaukta tā ir par godu Annai Pavlovai, Krievijas Impērijas baleta prīmai un Sergeja Dagiļeva Krievu baleta māksliniecei. Viņa bija pirmā, kura izgudroja pasaulē slaveno mirstošā gulbja deju un pirmā, kura ar savu trupu apceļoja visu pasauli, tostarp arī Austrāliju. Kūku gatavo no olu baltumiem, pūdercukura un ogām. Tās ir pamata sastāvdaļas. Protams, ir dažādas nianses.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gadu raidījumā Diplomātiskās pusdienas sākam ar stāstu par valsti, kurai ir pavisam savāda jaungada tradīcija – leģenda par sīpolu. Leģendas godināšanai pusnaktī milzīgs, Ziemassvētku gaismām izdaiļots sīpols tiek nolaists no pilsētas mērijas jumta. Un tas, lai godinātu kādu aizgājušo laiku uzņēmējdarbību – pasaulē labāko sīpolu audzēšanu. Šajā jaunajā gadā gan arī šī tradīcija notika virtuāli. Bet runa ir par 1505. gadā Huana de Bermudeza atklātajām un viņa vārdā nosauktajām Bermudu salām. Pirmie iedzīvotāji gan tajās apmetās tikai apmēram simts gadus vēlāk, jo tās ir grūti kuģojamas. Bermudu salas, līdzīgi, kā Folklenda salas ir viena no 14 Apvienotās Karalistes aizjūras kolonijām, kurai ir konstitucionālās un politiskās saiknes ar Lielbritāniju. Proti, Bermudu salām ir sava iekšpolitika un ekonomiskā pārvalde, bet Lielbritānijas karaliene tomēr ir valsts galva, kā arī militāri un ārpolitiski salas pieder Apvienotajai Karalistei.  1995. gadā notikušajā referendumā bermudieši noraidīja neatkarības iegūšanas iespēju. Bermudu salās dzīvo apmēram 72 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir tikai nedaudz vairāk kā šobrīd dzīvo Liepājā. Nedaudz vairāk kā puse ir afrikāņu izcelsmes iedzīvotāji un trešā daļa ir baltādainie. Tam pamats ir vēsturiskā Bermudu salu kā vergturu centra darbība. Ekonomika Bermudu salās ir maza, bet diezgan ņipra. Un tāda tā ir bijusi visu 20. gadsimtu, konstanti saglabājot augsta dzīves līmeņa rādītājus.  Dabas resursi – ģeogrāfiskā atrašanās vieta starp divām ilglaicīgi pasaules ietekmīgākajām ekonomikām ar milzīgu savstarpējo tirdzniecības apjomu. Un lilijas ziedi – vienīgā lauksaimniecības eksporta prece. No 181 salas sastāvošais arhipelāgs tradicionāli ir bijis atkarīgs no tūrisma, bet 20. gadsimta beigās līderpozīcijas ieguva starptautisko finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu sektors, kas mūsdienās veido ap 85 procentiem valsts IKP.  Bermudas, protams, ir pazīstamas kā viena no ofšoru teritorijām ar zemiem nodokļiem un banku politiku, kur slepenība attiecībā uz saviem klientiem ir augstā vērtē. Proti, šī ir viena desmit lielākajām “nodokļu paradīzēm” pasaulē. Kāds piemērs - naftas kompānija "Shell". Laika posmā no 2018. līdz 2019. gadam "Shell" aptuveni septiņus procentus no savas kopējās peļņas, jeb aptuveni 2,7 miljardus eiro novirzīja caur beznodokļu zonās - Bermudās un Bahamās - reģistrētiem uzņēmumiem, kuros strādā tikai 39 cilvēki. Ja šāda peļņa būtu reģistrēta, piemēram, kompānijas mātes zemē Nīderlandē, nodokļos tiktu samaksāti 570 miljoni eiro. Ja paskatāmies uz oficiālajiem ekonomikas rādītājiem, tad IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP) Bermudās ir apmēram 2,65 reizes lielāks nekā Latvijā un pēc Pasaules Bankas datiem ir apmēram 70 tūkstoši eiro.  Bermudieši paši saka, ka viņu ienākumi ir aptuveni tādi paši vai nedaudz augstāki nekā Amerikās Savienotajās Valstīs. Taču ir viena nianse – bermudieši nemaksā ienākumu nodokli. Algas nodokli maksā darba devējs, kurš var no jūsu algas ieturēt 6 procentus, lai samaksātu ienākumu nodokli. Šeit gan ir jāpiebilst, ka Bermudas regulāri figurē arī starp dzīvošanai pašām dārgākajām vietām pasaulē, jo faktiski visas preces tiek importētas.  Šobrīd Covid ietekmē viens no lielākajiem izaicinājumiem, protams, ir trieciens Bermudu tūrisma sektoram. Tas veido ap pieciem procentiem valsts IKP, bet nodarbina daudz vairāk cilvēku. Šobrīd, piemēram bezdarbs valstiņā tiek rēķināts jau virs 10 procentiem un arī atgūšanās nebūs ātra, redzot, kā attīstās situācija Covid-19 izplatību pasaulē. Kkritums ir bijis ļoti straujš – piemēram, viesnīcu un restorānu bizness pagājušajā gadā nopelnīja aptuveni 11 miljonus eiro, salīdzinot ar vairāk nekā 43 miljoniem eiro pirms gada. Taču dati rāda, ka vienlaicīgi ir strauji pieauguši arī valdības izdevumi, piemēram, nodrošinot bezdarbnieku pabalstus. Gada laikā šie izdevumi ir pieauguši gandrīz par 75 procentiem. Tieši nodarbinātība un nepieciešamie taupības pasākumi pašlaik tiek saukti par galvenajiem Bermudu izaicinājumiem. Bijusī Bermudu valdības pārstāvniecības Vašingtonā vadītāja Šerila Pekvuda norāda, ka ir pienācis laiks nopietni pārskatīt arī valdības nodokļu politiku. Un vēl Bermudu salas saistās ar Bermudu trīsstūri. Tas ir zināms kā trijstūris, kurā notiek visādas dīvainas lietas. To sauc par trijstūri, jo tā ir teritorija, kas atrodas atrodas starp Floridu, Bermudu salām un Puertoriko. Bēdīgi slavena šī vieta ir, jo ir daudzi gadījumi, kad lidmašīnas un kuģi ir pazuduši vai noslīkuši Bermudu trijstūri. Paši transporta līdzekļi parādījās pēc daudziem gadiem, taču jau bez pasažieriem. Tādēļ arī Bermudu trijstūri sauc arī par Velna trijstūri.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī gada noslēdzošais raidījums Diplomātiskās pusdienas būs par Āzijas valsti – analizējam Taizemes Karalisti, ko kādreiz, līdz 1939. gadam un vēl dažus gadus pēc Otrā pasaules kara. pazina kā Siāmu. Vienota Siāma tika nodibināta jau 14. gadsimta vidū, un mūsdienās Taizeme jeb Siāma ir vienīgā Dienvidaustrumāzijas valsts, ko nekad nebija kolonizējusi Eiropas vara. Apkārt esošās valstis ir bijušas britu vai franču kolonijas. Tiek rēķināts, ka tādas valstis, kas nekad nav bijušas iekarotas, pasaulē ir desmit. Respektīvi, valsts teorētiski nekad nav tikusi iekarota. Veikla diplomātija un bieža teritorijas daļu atdošana citām varām ir bijis centrālais iemesls šim sasniegumam. Otrā pasaules kara laikā Taizeme tehniski bija Japāņu impērijas sabiedrotā un kopš 1950. gadiem ir ASV sabiedrotā.  Tāda nu šīs valsts simtus gadus ilgā diplomātiskā vēsture īsā apkopojumā. Vēl tikai atliek pieminēt, ka valsts ir savā simts gadu vēsturē ir "staigājusi" starp dažādiem politiskajiem režīmiem, starp demokrātiju un militāro diktatūru, vienlaicīgi arvien esot monarhija. Taizemē mūsdienās dzīvo 69 miljoni iedzīvotāju, gandrīz visi valsts iedzīvotāju etniskā piederība ir taji un 95 procenti ir budisti. Taju valoda arī ir dominējošā valoda valstī. Taizeme ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē. Bet ekonomiski tā ir diez gan daudzveidīga.  Taizemē ir brīvā tirgus ekonomika, kas vērsta uz ārvalstu investīciju veicināšanu un valsts ir ļoti atkarīga no starptautiskās tirdzniecības. Preču eksports veido aptuveni divas trešdaļas no IKP. Rūpniecība un pakalpojumu nozare veido aptuveni 90% no IKP. Lauksaimniecības nozare, kas sastāv galvenokārt no sīksaimniecībām, veido tikai 8% no IKP, bet šī nozare nodarbina aptuveni vienu trešdaļu no valsts darbaspēka. Taizeme arī regulāri piesaista miljoniem viesstrādnieku no kaimiņvalstīm. Vienlaicīgi – Taizeme skaitās viena no trim pasaulē nevienlīdzīgākajām sabiedrībām. Pirms pāris gadiem "Credit Suisse" banka esot aprēķinājusi, ka nevienlīdzīgāks ienākumu un īpašumu sadalījums pasaulē vēl ir tikai Indijā un Krievijā, jo Taizemē 10 procentiem bagātāko valsts iedzīvotāju pieder gandrīz 80 procenti valsts ekonomikas, kamēr 1 procentam bagātāko pieder 56 procenti no visas valsts IKP. Tajā pašā laikā apmēram 12 miljoni, jeb vairāk nekā 17 procenti valsts iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai tuvu tai.  Šis liek arī pievērsties kādai nedaudz īpatnējai praksei, ar ko Taizeme arī ir bēdīgi slavena visā pasaulē. Proti, tūrisms veido apmēram sešus procentus valsts ekonomika, bet pēc Pasaules Ceļojumu un tūrisma padomes datiem Taizeme ir piektais lielākais medicīnas tūrisma galamērķis un apmēram 90 procenti no šiem tūristiem brauc tieši lai veiktu dzimuma maiņas operācijas. Kopumā ap 2,5 miljoniem cilvēku 2018. gadā vien atbrauca uz Taizemi pēc medicīniskajiem pakalpojumiem. Vēl vairāk – prostitūcija un seksa tūrisms ir daļa no valsts tūrisma industrijas un tiekot pat rēķināts, ka apmēram 10 procenti no naudas, kas ienāk tūrismā. Tās miljardos mērāmas summas. Taizemes ekonomiku ilgtermiņā apdraud augstie mājsaimniecību uzkrātie parādi, kas ierobežo ekonomiskās aktivitātes iespējas, iedzīvotāju novecošanās, jo dzimstība ir tuva nullei, jau minētā nevienlīdzība, kā arī politiskā nestabilitāte – proti, tieši biežās režīmu maiņas, protesti un politiskās nekārtības nestimulē ilgtermiņa ārvalstu investīciju ienākšanu valstī. Ir gan arī stabilitātes elementi, par tādu var uzskatīt arī monarhiju. Piemēram karalis Bumibols Aduljadens (Bhumibol Adulyadej) valdīja 70 gadus un 126 dienas un nomira 2016. gadā. Troni tā paša gada decembrī pārņēma viņa dēls, nodrošinot vismaz simbolisku politisko turpinājumu valstī. Neskatoties uz monarhiju, poolitiskie režīmi Taizemē ir mainījušies bieži. Monarhijas kritizēšana šajā valstī ir aizliegta ar likumu, bet pēdējos gados visai skaļi ir kļuvuši sabiedrības protesti, kuru viens aicinājumiem ir monarhijas reformēšana. Politiskie protesti Taizemē notiek regulāri un studentu neorganizētie protesti pret valdību notika arī visu 2020. gadu, par to detalizētāk stāsta Kopenhāgenas Universitātes politikas zinātņu profesors un Āzijas studijām veltītā Ziemeļu institūta direktors doktors Dankans Makkargo (Duncan McCargo). Vēl kāds fakts par Taizemi - šī valsts skaitās dzēriena "Red Bull"  dzimtene. Proti, šo kompāniju 1984. gadā nodibināja austriešu un taizemiešu biznesmeņi. Austrietis bija šo dzērienu Taizemē pagaršojis cīņai ar savu "jetlag" (jeb latviski - organisma diennakts ritma izjaukšanu saistībā ar vairāku laika joslu šķērsošanu lidmašīnā). Interesanti, ka mūsdienās katru gadu tiek pārdots apmēram 7.5 miljardi "Red Bull" bundžiņu. Bet nobeigumā par to, kā paši taizemieši dēvē valsts galvaspilsētu Bankoku. Tās pilnais nosaukums latviski būtu - "Eņģeļu pilsēta, Lielā nemirstīgo pilsēta, Lieliskā deviņu dārgakmeņu pilsēta, Ķēniņa sēdvieta, Karaliskās pils pilsēta, Iemiesoto dievu mājas, kuras Visvakarmans uzcēla Indras rīkojumā".  

Ir pienācis Ziemassvētku laiks. Pēc divām dienām jau Ziemassvētku vakars un tādēļ šodien jāparunā par Joulupukki jeb Santa Klausu, jeb Ziemassvētku vecīti, ko Somijā sauc par Joulupukki. Somija ir oficiālās Ziemassvētku vecīša mājas. Nedzīvo viņš gan Ziemeļpolā, bet Lapzemē, tās galvaspilsētā - Rovaniemi, kas gan atrodas tieši uz robežas, kur sākas Polārais jeb arktiskais loks. Parasti šis Ziemassvētku vecīšu ciems ir viens no populārākajiem Somijas tūristu galamērķiem, kas katru gadu uzņem vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju. Tur var doties arī ziemeļbriežus glaudīt turp, ja vien netīšām kādu nenotriec ar auto, kad tie slāj pa šoseju.  Un katru gadu Ziemassvētkos pasta nodaļa saņem vairāk nekā 700 000 bērnu vēstules gandrīz visām pasaules valstīm. Vēsturiski Somija bija Zviedrijas province un pēc tam tās pakļautībā esoša lielhercogiste, tās bija no 12. līdz 19. gadsimtam. Bet no 1809. gada Somija bija autonoma Krievijas lielhercogiste. Pilnīgu neatkarību tā pasludināja 1917. gada 6. decembrī. Tad piedzīvoja pilsoņu karu, kurā sociālistu revolucionāri piecus mēnešus cīnījās pret "baltajiem", kas bija visi, kuri negribēja Somijas Sociālistiskās strādnieku republikas izveidi. 1919. gadā pieņēma demokrātisko konstitūciju un oficiāli Somija nekad arī nezaudēja savu demokrātisko sistēmu. Starp citu Somijas parlamenta vēsturiskās ēkas masīvās kolonnas ir uzbūvētas, lai simbolizētu to, ka Somija neatteicās no demokrātijas, lai arī virkne citu valstu starpkaru periodā, ieskaitot trīs uz dienvidiem esošās Baltijas valstis, atteicās no demokrātijas, Somija to neizdarīja. Zviedru ietekme, acīmredzot tomēr ir nozīmīga bijusi arī šajā jautājumā. Arī Otrā pasaules kara laikā Somijas vēsture bija sarežģīta. Vispirms tā veiksmīgi aizstāvēja savu neatkarību vispirms jau Ziemas kara ietvaros. Šī kara rezultātā Somija zaudēja Karēliju, bet saglabāja neatkarību. Karēliju valsts centās atgūt sadarbojoties ar Nacistisko Vāciju un karojot pret PSRS tā saucamā Kontinuitātes kara laikā. Bet nacistiskā Vācija tika sakauta, līdz ar to arī Somijas izredzes atgūt Karēliju un valstij bija tagad jau pēc PSRS spiediena  jākaro pret Nacistisko Vāciju tā saucamajā Lapzemes karā.  Tikai 1947. gadā Somija atguva faktisku neatkarību no PSRS, noslēdzot sadarbības līgumu, kas visu Aukstā kara laiku lika neitrālajai Somijai būt politiski, militāri un arī ekonomiski saistītai ar Padomju Savienību. Šis bija tā saucamais finlandizācijas posms, kad valsts bija juridiski un pēc institūcijām demokrātiska, bet vienlaicīgi neko neteica sliktu par PSRS un pat pārāk paļāvās uz prezidenta Urho Kekonena spēju “sarunāties ar padomju vadītājiem”. Vienlaicīgi jau kopš 1960. gadiem Somija cieši sasaistīja savu tirgu un politiskās attiecības ne tikai ar Ziemeļvalstīm, bet arī Eiropas Ekonomisko Kopienu, mūsdienu Eiropas Savienību, kurā iestājās 1995. gadā. Mūsdienu Somijā dzīvo apmēram 5,6 miljoni iedzīvotāju un valsts ir ļoti industrializēta un mūsdienās jau brīva tirgus ekonomika. Somijā vēsturiski ir konkurētspējīga ražošanā, it īpaši koksnes, metālu, mašīnbūves, telekomunikāciju un elektronikas nozarēs. Somija izceļas arī ar tehnoloģiju eksportu, kā arī jaunuzņēmumu veicināšanu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, spēļu, tīro tehnoloģiju un biotehnoloģijas nozarēs. Ko somi domā par Latviju un Baltiju šobrīd, vaicājam Somijas Ārpolitikas institūta vecākajam pētniekam doktoram Matti Pesu. Un vēl mazliet par lakricu, kas Somijā ir populārs gardums, kuru izgatavo no lakricas auga saknēm, cukura, cietes un miltiem, želatīna vai arābu gumijas jeb akāciju gumijas. Var pievienot arī citas sastāvdaļas, piemēram, anīsu. Svarīgākās pievienojamās sastāvdaļas ziemeļvalstīs – amonija hlorīds nevis nātrija hlorīds (sāls), lai iegūtu slaveno vai bēdīgi slavenās sāļās lakricas konfektes garšu.

Dodamies uz Āfrikas kontinentam tuvumā esošo Madagaskaru. Madagaskaras Republikā, kura atrodas uz ceturtās pasaulē lielākās salas Indijas okeānā, nav tik briesmīga politiskajā situācija kā Turkmenistānā, par kuru stāstījām pagājušajā nedēļā, lai arī šai valstij neatkarības 60 gadu laikā ir bijuši daudzi autoritārisma un politiskās vardarbības izaicinājumi. Madagaskara ir viena no valstīm, kas cilvēkiem var asociēties ar pilnīgi greizām lietām. Piemēram, pingvīniem no ļoti populārajām animācijas filmām “Madagaskara”. Izrādās 1956. gadā Madagaskarā tiešām ir fiksēts vienīgais zināmais pingvīns. Tas bija Dienvidu klinšu pingvīns. Šīs sugas lielākā kolonija atrodas mūsu savulaik jau apmeklētajās Folklenda salās, kas gan atrodas pavisam tuvu Antarktīdai. Bet tuvākā ligzdošanas vieta Madagaskarai ir aptuveni 2000 kilometru attālumā esošās Prinča Edvarda salas Dienvidāfrikā. Pareizākas asociācijas gan laikam būtu ar Madagaskaras šņācējprusakiem. Savukārt tie, kas interesējas par Otro Pasaules karu, vai ebreju likteni gadsimtu griežos, zinās par Madagaskaras plānu, ar kuru paredzēja Polijas ebreju masveida pārvietošanu tieši uz šo salu. Starp citu pats nosaukums Madagaskara arī ir radies greizuma pēc. Itāļu ceļotājs Marko Polo 13. gadsimtā nepareizi izrunāja Somālijas ostas (un tagadējās galvaspilsētas) Mogadīšu nosaukumu kļūdaini nosaucot to par “Madageiskar” un vispār pat domājot Āfrikas kontinentā atrodamo pilsētu. Neskatoties uz portugāļu centieniem pārsaukt salu, kartēs tomēr figurēja ceļošanas autoritātes kļūdainais nosaukums. Madagaskara ir relatīvi neliela valsts iedzīvotāju skaita ziņā – tikai 27 miljoni iedzīvotāju. Taču tā ir otra lielākā salu valsts pasaulē. Sabiedrība tur ir ļoti jauneklīga, lai neteiktu, ka bērnišķīga – apmēram 60 % valsts iedzīvotāju ir vecumā līdz 24 gadiem. Dzimstība ir salīdzinoši liela - vienai sievietei vidēji ir četri bērni. Bet tas uzreiz sasaucas ar citu faktu – bērnu izprecināšana. 2013. gada statistika liecināja, ka trešdaļa sieviešu vecumā no 20-24 gadiem bērnus bija dzemdējušas vēl nesasniedzot pilngadību un likumīgi atļauto precību vecumu - 18 gadi. Ekstrēmā nabadzība, izglītības trūkums (tikai 75 % iedzīvotāju, kas vecāki par 15 gadiem, prot lasīt un rakstīt) un pamatā laukos dzīvojošā sabiedrība ir nozīmīgākie iemesli šai situācijai un sieviešu līdztiesības izaicinājumiem. Arī mūsdienās Madagaskaras sabiedrībā valda dažādi tabu, kuru dēļ sievietes saskaras ar sliktāku izglītību, nodarbinātību un arī nopietnām veselības problēmām. Tās ir, piemēram, mēnešreizes. Daudzām sievietēm vienkārši nav piekļuves ūdenim, nerunājot par elementārām higiēnas precēm. Vēl viens nozīmīgs aspekts kā daudzās nabadzīgajās valstīs ir elementārs informācijas un arī izglītības trūkums. Arī dažādie vēsturiskie un reliģiskie aizspriedumi. Madagaskaras iedzīvotāji arī etniski ir ļoti neviendabīgi. Šajā salā ir uzskaitītas 18 dažādas etniskās grupas.  Dažādība, kas valstij raksturīga etniskajā ziņā, neizpaužas ekonomiskajā dzīvē, jo valdība maz iejaucas valsts ekonomikā un necenšas to pārāk regulēt. Tādēļ brīvais tirgus darbojas visnotaļ nepiespiesti. Valstij ir bagātīgi dabas resursi, bet tie tiek maz un neefektīvi izmantoti. Kapitāls valstī ir ierobežots un banku sektora praktiski nav, turklāt ir vāja tieslietu sistēma un plaša valdības korumpētība, kas ietekmē arī to, ka vienošanās un līgumi tiek vāji ievēroti. 80 procenti valsts iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, zvejniecībā vai mežkopībā. Lai arī kopā šīs industrijas veido tikai apmēram ceturtdaļu valsts IKP. Madagaskaras ekonomika cieš no noslēgtības un nespējas prast sadarboties ar ārvalstu investoriem, kuri ienestu tehnoloģijas, darbavietas, ļautu valstij integrēties pasaules ekonomikā un uzlabot iedzīvotāju katastrofālo dzīves līmeni. Bet ārvalstu investori vienkārši netiek laisti valstī iekšā vai arī attieksme pret viņiem nav pietiekami godīga un taisnīga. Īpašuma tiesības netiek pilnībā ievērotas un bieži ir atkarīgas no galvaspilsētā Antananarivo sēdošās valdības labvēlības. Valsts viens no būtiskiem ienākumu avotiem ir bijis tūrisms, kas, protams, šobrīd ir apsīcis. Bet iepriekš ik gadu valsts uzņēma ap pus miljonu tūristu. Valstī ir ļoti daudz unikālu dzīvnieku un dabasparku. Piemēram, slaveno lemuru populācija, jo visas aptuveni 100 lemuru sugas dzīvo tieši Madagaskarā!  Diemžēl valsts eksports – vai tas būtu tekstilrūpniecības produkti, kafija, vaniļa, cukurs, ilmenīts, ko izmanto titāna ražošanai, vai citi diemžēl nerada pietiekamus ienākumus. Tiek rēķināts, ka puse no ieņēmumiem ik gadu aiziet valsts ārējā parāda segšanai. Rezultātā – Madagaskara ir viena no desmit pašām nabadzīgākajām valstīm pasaulē.  Vēl kāda lieta, kas dažiem nes zaudējumus, bet dažiem lielu peļņu, ir dažāda veida nelegālā tirdzniecība, jo savas atrašanās vietas dēļ Madagaskara pēdējos gados ir kļuvusi par tādu kā organizētās noziedzības tranzīta punktu. Īpaši narkotiku un dažādu dabas resursu, tostarp dzīvnieku un koksnes tirdzniecībā. Uz to norāda arī Globālās Iniciatīvas pret transnacionālo organizēto noziedzību pētniece Džūlija Stenjarda. Noslēgumā nedaudz salduma. Izrādās, ka tieši Madagaskara audzē un eksportē 80 procentus no pasaules dabiskās vaniļas. Vienlaicīgi gan tiek rēķināts, ka dabiskā vaniļa ir tikai apmēram 5 procentos no pasaules pārtikas. Pārējā ir mākslīgā. Madagaskaras Burbona vaniļa ir nosaukta pēc Burbona salā veikta atklājuma. Proti, 12 gadus vecs vergu puisītis Edmonds Albius 1841. gadā atklāja, ka apputeksnēt tradicionāli Meksikā atrodamās vaniļas orhidejas var ne tikai bites, bet arī cilvēks ar rokām. Uzreiz pēc tam vaniļas plantācijas kļuva par ikdienas parādību arī Madagaskarā.

Šodien raidījuma ceļi atkal ved uz Centrālāziju, konkrēti uz Turkmenistānu. Valsti, kuru daži analītiķi ir saukuši par briesmīgāko valsti uz zemeslodes, citi par tikpat nejauku vietu kā Ziemeļkoreja. Skarbs sākums, lai arī Turkmenistānas medijos tiks stāstīts par gandrīz vai paradīzi zemes virsū ar saules valdnieku priekšgalā. Bet patiesībā autoritārais režīms šajā valstī ir gana skarbs un pietiekami skarbi par šo valsti arī ir jārunā. Turkmenistāna ir piemērs tam, kādā fiziskā un sevišķi jau mentālā nebrīvē var dzīvot cilvēki, pat neesot ieslodzīti cietumā. Mēs Latvijā varam tikai atcerēties, vai iedomāties, kā ir dzīvot tādos politiskos apstākļos, kad nedrīkst pateikt neko. ASV bāzētā organizācija “Freedom House” šo valsti ir klasificējusi kā represīvu autoritāro režīmu. Turkmenistāna ar saviem pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju ir viena no etniski un reliģiski viendabīgākajām valstīm pasaulē, jo 85% valsts iedzīvotāju ir turkmēņi un 89 % ir musulmaņi. Pārējie tiek brutāli diskriminēti un ierobežoti. Daži piemēri, par kuriem var atrast informāciju: ir aizliegts mācīt balohu etniskās minoritātes tradīcijas un valodu. Uzbeku etniskās minoritātes valodu arī aizliedza valsts skolās. Universitātēm savulaik valdība ir ieteikusi nepieņemt studentus, kuriem nav turkmēņu uzvārdi, sevišķi, ja tie ir etniskie krievi. Vēl šogad septembrī tika slēgtas pēdējās klases, kurās mācījās krievu valodā. Krievijas Federācija atklāti pret neiebilda, bet vēstniecība tikai pauda nožēlu un faktiski atbalstīja. Turkmenistānas valdības pozīcijai. Interesanti, ka Turkmenistānas konstitūcija garantē reliģijas brīvību, bet, kā var noprast, tāpat kā lielākā daļa citu cilvēktiesību, tās netiek ievērotas. Precīzi dati par Turkmenistānas iedzīvotāju skaitu nav zināmi, jo pat valdības iekšējos aprēķinos tiek minēts, ka pat divi miljoni no pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju varētu būt emigrējuši prom no valsts šīs desmitgades laikā, sevišķi uz Turciju. Un tas pie situācijas, ka nomināli Turkmenistāna skaitās viena no bagātākajām valstīm Centrālāzijā. Valsts galvenais atbalsta punkts ir naftas un dabasgāzes ieguve, jo Turkmenistānā ir pasaulē sestās lielākās dabasgāzes rezerves. Gāzi lielākoties Turkmenistānas režīms eksportē uz Ķīnu un arī Krieviju. Ekonomiskā atkarība no Ķīnas gan arī ir ļoti izteikta, gandrīz 85 %no eksporta iet uz Ķīnu, ap pieciem procentiem uz Turciju. Naftas un gāzes eksports veido 25 procentus valsts IKP. Bet ne pirmais, ne otrais modernās Turkmenistānas prezidents nav spējuši izdarīt pietiekami, lai apkarotu korupciju, privatizētu valsts uzņēmumus, attīstītu ekonomiku ārpus enerģētikas sektora vai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi kopumā. Tādēļ valsts atkarība no pasaules energoresursu cenām tieši ietekmē valsts attīstību. Viens no piemēriem, 2018. gadā tika pieņemts lēmums, ka bezmaksas ūdens, gāze un elektrība valstī iedzīvotājiem vairs nenodrošinās.  Nenoliedzami,  arī pašlaik pasauli pārņēmusī Covid-19 pandēmija pamatīgi ietekmē Turkmenistānas ekonomiku, lai arī oficiāli Turkmenistānā, kā burvju oāzē tuksneša vidū, Covid-19 saslimušo nav. Tomēr prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs pēdējā laikā atzīst, ka vīruss vispār ir, tāpēc pastiprināti jāpievērš uzmanība higiēnai. Realitātē Turkmenistāna nav Covid-19 izņēmuma oāze, valsts nespēj tikt galā ne ar pašu Covid-19 pandēmiju, ne arī tās izraisītajām ekonomiskajām sekām. Par spīti tam visam režīms vēl joprojām pieturas pie drakoniskiem un cilvēka cieņu aizskarošiem ierobežojumiem. Viens no piemēriem - operas un cirka izrādes ir aizliegtas kā neatbilstošas turkmēņu nacionālajām tradīcijām. Bet politiski par vienu no Turkmenistānas tradīcijām varētu saukt viņu pašu pasludināto neitralitāti. Par šīs, uz papīra neitrālās Turkmenistānas šā brīža ar naftu un gāzi saistītajiem ārpolitiskajiem izaicinājumiem eksperta viedokli vaicājām doktoram Adilbekam Jermekbajevam no Al-Farabi Kazahu Nacionālās universitātes. Vēl daži fakti par Turkmenistānu. Turkmenistāna ir pazīstama ar to, ka tai ir arī vairāki savdabīgi Ginesa rekordi. Šeit gan jāpiebilst, ka Ginesa Rekordu grāmata tiek apsūdzēta par to, ka tā izpatīk diktatoram. Starp citu, par "elles vārtiem" runājot – tas ir 60 metru plats un 30 metru dziļš gāzes krāteris, kurā ir gan gāzes, gan naftas atradnes. Lai atbrīvotos no liekās gāzes, padomju inženieri to aizdedzināja 1971. gadā, cerot, ka tas turpinās degt pāris nedēļas. Deg joprojām! Viens no visbiežāk pieminētajiem faktiem ir tas, ka galvaspilsēta Ašhabada ir ar lielāko baltā marmora ēku īpatsvaru skaitu pasaulē. Tiešām gar ielu malām var redzēt galvenokārt tikai baltu marmoru, jaunceltnes, kas domātas jaunajām ģimenēm. Bet jāmin, ka minimālā alga Turkmenistānā ir ap 300 eiro, vidējā – ap 1200 un ne visi šos jaunos dzīvokļus var atļauties.  Vēl kāds novērojums – šīs marmora fasādes faktiski ir vērstas tikai uz ielas pusi, bet metrus 200-300 tālāk paveras jau pavisam cita aina. Toties baltajā pilsētā ar baltajām automašīnām, kuras nedrīkst būt vecākas par 2000. gadu, ir arī pasaulē lielākais iekštelpu panorāmas rats, kas ir 47,6 metrus diametrā. Vēl Ašhabadā ir pasaulē lielākie āra baseini, daudz pieminekļu zirgiem, jo prezidents ir žokejs un pats arī sarakstījis virkni grāmatu par zirgiem. 

Dodamies uz Vācijas Federatīvo Republiku. Vācija ir ļoti labi zināma valsts gan mums, gan klausītājiem. Daudz par to ir dzirdēts un mācīts. Un vēl šobrīd par notiekošo Vācijā uzzinām gandrīz katru dienu, jo kopā ar Franciju, tās ir vadošās Eiropas Savienības valstis. Arī šobrīd tieši Vācijai ir valsts, kura prezidē Eiropas Savienības Padomē. Tādēļ runājam par mītiem un stereotipiem, kas saistās ar Vāciju un arī nedaudz vairāk par Angelu Merkeli. Viedokļu par Vāciju ir daudz, bet reizēm sāk šķist, ka mūsdienu Vāciju Latvijā (un ne tikai) uzskata par gandrīz vai sapņu valsti. Vai tas tā ir patiesībā – zināmā veidā noteikti, bet ir daudzas lietas, kuras vajadzētu aplūkot detalizētāk.  Vācijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju. No tiem 87 procenti ir vācieši, 1,5 procenti ir turki un pa vienam procentam ir poļi un sīrieši. Tas domājot par stereotipiem, par to, ka Vācija ir ārkārtīgi multikulturāla vai arī Turcijas izcelsmes cilvēku īpatsvars tajā būtu milzīgs.  Darbaspēka no Turcijas ievešanas programma tika uzsākta 1960. gados straujās ekonomiskās atjaunošanās laikā, kad Vācijā trūka darbspējīgo iedzīvotāju, kas bija zaudēti karā. Sīrijas izcelsmes iedzīvotāju procents savukārt ir cieši saistīts arī ar imigrācijas politiku no pilsoņu kara skartās valsts šajā desmitgadē. Kā redzams, tad daudzo miljonu vietā Vācijā atļauts bija palikt tikai bēgļiem, kas ir apmēram miljons cilvēku. Vēl viens stereotips, par kuru bieži runā Vācijas kontekstā, ir musulmaņu kopienas izmērs. Patiesībā ir tā, ka Vācijā tikai nedaudz vairāk kā 5 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi. Lielākā reliģiskā grupa – gandrīz 40 procenti – ir nevienai konfesijai nepiederoši. Un – lielākā no kristiešu grupām, paradoksālā kārtā ir nevis protestantisma dzimtenē sagaidāmie luterāņi, bet gan Romas katoļi.  Tomēr pievēršamies mūsdienu politiskajām aktualitātēm Vācijā. Kanclere Angela Doroteja Merkele, ja paliek amatā, 2021.gada gada 23. novembrī kļūs par visilgāk strādājušo ievēlēto sievieti valsts vai valdības vadītāja amatā.  Merkeles kundze teorētiski varētu pārspēt arī Helmutu Kolu un, ja nokalpotu pilnus 19 gadus kancleres amatā, tad arī Otto fon Bismarku un kļūtu par ilgāk strādājušo Vācijas līderi. To redzēsim pēc Vācijas parlamenta vēlēšanām, kas gaidāmas 2021.gada 26. septembrī, lai gan kanclere ir teikusi, ka uz piekto termiņu šajā amatā nekandidēs. Kanclere Merkele ir kopš 2005. gada un ir piedzīvojusi daudzus pavērsienus Vācijas un pasaules politikā, kā un ir bijusi faktiskā Eiropas Savienības vadītāja visus šos gadus un saukta arī par “brīvās pasaules” līderi kopš 2016. gada ASV vēlēšanām. Gan Eiropas Savienības konstitucionālā līguma izaicinājumi, gan karš Gruzijā, gan pasaules un ES finanšu un ekonomiskā krīze, gan Lībijas un Sīrijas pilsoņu kari, gan migrācijas krīze un Krievijas ārpolitikas agresijas vēl straujāks pieaugums Krimas okupācijā un Ukrainas kara gadījumā, gan Brexit, gan Eiropas Komisijas prezidenta Junkera "izaicinājums", gan ASV attieksmes pret ES regulārās maiņas republikāņu un demokrātu prezidentu valdīšanas laikā, gan tagad arī Covid-19 pandēmija. Tas būtu krīžu saraksts, kuru laikā Merkele ir bijusi Vācijas vadītāja un arī neformālā Eiropas vadītāja. Skaidrot, kā Vācijas attiecības varētu attīstīties ar gaidāmo ASV prezidentu Džo Baidenu, vērtē doktors Mihaels Kīdings, Duiburgas-Esenes Universitātes profesors.  Vēl par Vāciju Tāpat kā jebkuras citas valsts izaugsmes un izcilības pamatā ir bijuši tehnoloģiskie izgudrojumi. Tehnoloģiskās priekšrocības un inteliģenta to pielietošana ir palīdzējusi praktiski visām sabiedrībām kļūt par to, kas tās ir mūsdienās. Un Vācija, protams, nav izņēmums. Tādēļ ir vērts pieminēt, ka vācu zeltkalis Johans Gūtenbergs (Johanness Gensfleišs Lādenē no Gūtenbergiem) radīja apvērsumu pasaules vēsturē ne tikai izgudrojot tehnoloģiju, bet arī padarot visas citas zināšanas pieejamas plašam cilvēku lokam. Runa ir par grāmatu iespiešanas tehnoloģijas Eiropā radīšanu 1439. gadā. Neskatoties uz to, ka pats Gutenbergs visu dzīvi cīnījās ar finanšu problēmām un bagāts nekļuva, iespiešana mainīja sabiedrības, politiku, valstis un kļuva par pamatu gan renesansei, gan reformācijai, gan Apgaismības laikmetam. Vēl kāds fakts. 1663. gadā vācu dzejnieks un teologs Johans fon Rists uzsāka filozofisko izdevumu "Erbauliche Monaths-Unterredungen", kas tiek uzskatīts par pirmo žurnālu pasaules vēsturē. Arī mūsdienu Vācijā lasīšana, arī žurnālu lasīšana ir ļoti populāra un tiek rēķināts, ka Vācijā ik gadu tiek izdots ap 100 000 dažādu izdevumu, kas to padara par vienu no drukājošākajām valstīm pasaulē. 

Kā solījām, atkal runājam par valsti, kurā militāristiem ir pārāk liela politiskā nozīme. Dodamies uz Mjanmas Savienības Republiku. Starp citu, 1989. gadā tieši militārā hunta mainīja Birmas nosaukumu uz Mjanmu. Šādu nosaukuma maiņu atzina ANO, taču ASV un Apvienotā Karaliste joprojām valsti turpina dēvēt par Birmu. No vienas puses, pašā Mjanmā tiek lietotas abas formas – Birma ikdienā, Mjanma – oficiālajos dokumentos. Tas arvien ir diez gan politizēts jautājums. Valsts teritorijas ziņā ir aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju un tajā dzīvo nepilni 55 miljoni cilvēku. No šiem iedzīvotājiem lielākā etniskā grupa ir bamari – aptuveni 68%. Un tad ir aptuveni 135 citas dažādas etniskās minoritātes. Pārliecinošs vairākums – gandrīz 90 procenti ir budisti, kamēr pārējie ir kristieši musulmaņi. Reliģijas nozīme, it sevišķi budistu un musulmaņu savstarpējās mijiedarbības jautājums ir bijis viens no noteicošajiem Mjanmas politikā pēdējās desmitgadēs. Uzskata, ka Mjanmas iekšienē notiekošie bruņotie konflikti turpinās jau kopš 1948. gada, kad valstij tika garantēta neatkarība no Britu impērijas, tādējādi padarot to par pasaulē ilgāko, joprojām notiekošo pilsoņu karu. Patiesībā tie pat ir vairāki nelieli pilsoņu kari, kuros dažādas etniskās grupas cīnās pret Mjanmas bruņotajiem spēkiem par pašnoteikšanos.  IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) Mjanmā ir nepilni 5 tūkstoši eiro, kas ir gandrīz reizes piecas mazāk nekā Latvijā. Bet vienlaicīgi valstī ir daudz dažādu dārgakmeņu atradņu, ir atrodama nafta, dabasgāze un citi minerāli, turklāt tiek uzskatīts, ka šajā valstī ir arī reģionā lielākais saules enerģijas potenciāls. Pat nabadzīgākajos ciematos gandrīz uz katras bambusa būdas jumta ir saules paneļi, jo tradicionālo elektrību vienkārši cilvēki nevar atļauties un tā arī ne visur ir pieejama. Pusi no valsts nacionālā kopprodukta veido lauksaimniecības preces un Mjanmā ir arī viena no lielākajām ekonomiskajām nevienlīdzībām pasaulē.  Spilgts piemērs ir stāsts par to, ka nelielu dzīvokli galvaspilsētā Jangonā var izīrēt par 250 dolāriem mēnesī. Vienlaicīgi var izīrēt arī bungalo – par 10 tūkstošiem dolāru mēnesī. Bet, piemēram, šūšanas fabrikās cilvēki vidēji pelna pa 3-4 eiro dienā. Tomēr mūsdienu Mjanmu nevarēs saprast, ja runā tikai par ekonomiskajiem izaicinājumiem, bet jārunā arī par budismu. Interesants ir fakts, ka katram vīrietim Mjanmā divreiz dzīvē būtu jākļūst par budistu mūku. Pirmo reizi mūka apģērbu vīrieši uzvelk vecumā no desmit līdz 20 gadiem, kad viņi kļūst par mācekļiem. Kad viņiem paliek 20 gadi, viņi jau uz klosteri dodas kā pilntiesīgi mūki. To uzskata par par lielu privilēģiju. Cik ilgu laiku pavadīt kā mūkam, tā ir katra paša vīrieša izvēle - dažas dienas, mēnešus, gadus vai visu dzīvi. Vidēji valstī ir pusmiljons mūku. Otra Mjanmai raksturīgā lieta pilnīgi neasociējas ar mieru sludinošo budismu. Tas ir radikālais budisms jeb budistu ekstrēmistiem. Budistu nacionālisms ir īpaši izteikts kļuvis pēdējo 10 gadu laikā, turklāt arī militārā vara ir kultivējusi šo Birmas budistu pārākumu, bet rohindžiem parasti tiek atvēlēta grēkāžu loma. Šis ir pasaules medijos visplašāk atspoguļotais Mjanmas konflikts – tā saucamais Rohindžu konflikts.  Komentāru par situāciju Mjanmā sniedz kanādiešu eksperte Kellija Flina, kura Mjanmā ir dzīvojusi un strādājusi vairāk nekā desmit gadus un arī aktīvi līdzdarbojusies dažādos miera veidošanas centienos šajā valstī.    

Dodamies uz Āfriku, lai apskatītu Ēģiptes Arābu Republikas piramīdas. Dodamies uz vienu no nedaudzajām transkontinentālajām valstīm, jo Ēģipte vienlaicīgi atrodas gan Āfrikā, gan Āzijā. Raidījumā Diplomātiskās pusdienas saruna tieši par Ēģipti, jo ka tur parlamenta vēlēšanas notiek jau mēnesi un turpināsies vēl apmēram mēnesi. Ēģipte "tehniski" skaitās visvecākā valsts mūsdienu pasaulē. Tās izveidošana tiek datēta ar apmēram 3100. gadu pirms mūsu ēras, lai arī faktiski runa ir par apmēram 6000. gadu pirms mūsu ēras. Senajai Ēģiptei ar mūsdienu Ēģipti gan vairāk ir tikai arheoloģiska saistība. Iedzīvotāji cieši seko vēl līdzi valsts vēsturei un respektē to, jo statuss “pasaules civilizācijas šūpulis” ir valstiskuma izpratnes uzturēšanai un iedzīvotāju pašlepnuma sekmēšanai ļoti efektīvs faktors arī mūsdienās. Mūsdienās pilnu neatkarību no Britu impērijas Ēģipte ieguva 1952. gadā tikai. Ēģiptē ir vairāk nekā 100 miljonu iedzīvotāju, kas to padara arī par apdzīvotāko musulmaņu valsti pasaulē. Gandrīz visi valsts iedzīvotāji etniski identificē sevi kā ēģiptieši, bet pēc reliģijas 90 procenti ir sunītu musulmaņi. Ēģiptes Arābu republika tika izveidota 1971. gadā, izņemot īsus brīžus valsts tomēr ir bijusi militāru diktatūru pārvaldīta valsts. Arī šā brīža prezidenta Abdela Fataha al Sisi vadība arvien biežāk tiek kategorizēta kā autoritārs režīms, nevis patiesa demokrātija. ` Novembra sākumā kārtējiem 59 Musulmaņu brālības pārstāvjiem tika piespriests 15 gadus ilgs cietumsods par 2013. gada sēdošajām protesta akcijām. Protesta akcijas toreiz izcēlās pēc tam, kad tā brīža bruņoto spēku virspavēlnieks un pašreizējais prezidents Abdels Fatahs al Sisi gāza pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu Mohamedu Morsi. Policija toreiz izdzenāja protestus, nogalinot vairāk nekā 800 cilvēku. Kopš tā laika ir notikusi ne tikai Musulmaņu brālības, kas tagad pasludināta par teroristu organizāciju, līderu apcietināšana, arī nāvessodu piespriešana un ilgu cietumsoda piespriešana, bet arī vēršanās pret ierindas atbalstītājiem. Neskatoties uz notiekošajām parlamenta vēlēšanām, milzīga vara Ēģiptē ir tieši militāristu rokās. Jau kopš pagājušā gadsimta 50. - 60. gadiem Ēģiptes ekonomikā un politikā lielu lomu ir spēlējuši bruņotie spēki. Kopš 2013. gada militārā apvērsuma tas ir sasniedzis vēl nebijušu augstumu. Armijai ir pilnīgas vai daļējas nodokļu atlaides, priekšroka pieejā valdības kontraktiem un pieejams iesaukto karavīru brīvais darbaspēks. 2013. gadā pēc apvērsuma tika izsludināts likums, kas ļāva valdībai dažādu steidzamu projektu īstenošanai izvēlēties jebkuru kompāniju. Tādējādi militāristi pārņēma kontroli pār būvniecības un nekustamo īpašumu nozari. 2019. gadā armija esot uzraudzījusi 2300 dažādu projektu, iesaistot vairāk nekā 5 miljonus cilvēku. No militāristu darbībām iegūtā peļņa netiek dalīta ar sabiedrību. Viss finansējums nonāk armijas kontos un  pie augstu stāvošajām militārpersonām. Kopš Abdela Fataha al Sisi nākšanas pie varas valdība ir uzsākusi vairākus mega projektus, kuriem ir bijis nepieciešams aizņemties milzīgas summas. 2015. gadā prezidents paziņoja par jaunas galvaspilsētas celšanu tuksnesī uz austrumiem no Kairas. Jaunā administratīvā galvaspilsēta būs aptuveni tikpat liela kā Singapūra. Šis projekts ir vairāk nekā 50 miljardus eiro vērts, taču daudzi investori no tā  jau ir izstājušies. Ēģiptieši uz Jauno Kairu nemaz netiecas pārvākties. Ierēdņi nealkst turp doties. Un arī pilsēta nav ne tuvu pabeigta. Šobrīd tikai Iekšlietu ministrija ir oficiāli pārcelta uz to, neskatoties uz faktu, ka Jaunā Kaira atrodas apmēram 25-30 kilometru attālumā no Kairas. Galvenais iemesls – augstās nekustamā īpašuma cenas, kuras arī vidējā līmeņa valsts darboņi nemaz nevar atļauties, nerunājot par jaunākajiem.  Ēģiptes nākotni analizē un lielākos ārpolitiskos un ekonomiskos izaicinājumus vērtē Ahmeds el Hashemi, Ēģiptes Tuvo austrumu pētījumu centra vecākais analītiķis.

ASV prezidenta vēlēšanas un rezultātu gaidīšana ir aizēnojusis citus notikumus pasaulē. Starpt tiem arī prezidenta vēlēšanas vēl kādā valstī - Moldovas Republikā. Pirmā kārta bija 1. novembrī, bet otrā paredzēta 15. novembrī. No Latvijas un Eiropas Savienības ģeopolitiskā skatījuma raugoties tas ir visai nozīmīgas notikums. Aplūkojot situāciju Austrumu partnerības valstīs kopumā - Baltkrievijā, Azerbaidžānā, Armēnijā, Ukrainā un Gruzijā, ari Moldova par Piedņestras konfliktu ir viens no "iesaldētajiem konfliktiem", ko bieži min, ka tas var arī atjaunoties. Moldovas Republika tās modernajā formā tika faktiski izveidota brūkot Padomju Savienībai 1991. gada augustā. Valsti apdzīvo šobrīd 3,3 miljoni iedzīvotāju, kur absolūtais vairākums no tiem ir moldāvi. Oficiālā valoda valstī gan ir rumāņu. Moldova diemžēl ir viena no pašām nabadzīgākajām valstīm Eiropā un ar zemu Cilvēka Attīstības indeksa rādītāju. Valsts ir atkarīga no lauksaimniecības sektora un audzē augļus, dārzeņus, vīnogas, ražo vīnu un arī tabaku. Vīns un tā eksports uz lielāko noieta tirgu Krieviju kļuvis arī par politisko instrumentu Krievijas rokās vairākkārtīgi. Proti, tiklīdz Moldova vairāk vēlas politiski tuvināties Eiropas Savienībai (ES), tā Krievija padomju laikos tik populāro moldāvu vīnu aizliedz importēt. Arī šobrīd moldāvu vīns Krievijā ir aizliegts. Moldovai līdzīgi kā Latvijai nav paveicies ar būtiskiem dabas resursiem, ja vien nepieskaitām auglīgu zemi, mežus un dzeramo ūdeni no debesīm - lietu. Nav arī enerģijas resursu un valsts ir atkarīga no Krievijas enerģijas piegādēm, ko gan nesenajos gados valsts ir diversificējusi, palielinot energo neatkarību, būvējot gāzes vadu starp Rumāniju un Moldovu. Rumānijas un Moldovas attiecības gan prasa īpašu sadaļu. Bet viena no pazīmēm ir ne tikai etniskā un valodas līdzība, bet arī panrumānisms jeb pārvalstiska pieeja rumāņu kultūras telpai. Pilsonības un valstu apvienošanas jautājums ir bijis viens no zīmīgākajiem jautājumiem paralēli Moldovas integrācijas centieniem Eiropas Savienībā un arī kontekstā ar šiem centieniem. Kopš Moldovas izveides 90. gadu sākumā ir bijuši politiskie plāni attiecībā uz Moldovas apvienošanu/ pievienošanu Rumānijai.  Moldovas politiķu vidū pozīcijas ir dalījušās, jo tiek rēķināts, ka apmēram 60 procentu moldāvu ir pret valstu apvienošanu. Vēl vairāk – simtiem tūkstošu moldāvu uz šo brīdi jau ir Rumānijas, kas nozīmē arī ES, pilsonība. Pat ja tas rada tiesiskus ierobežojumus pašu valstī, iespējas strādāt un ceļot ES, acīmredzot, tiek novērtētas daudz augstāk. Bet par politiķu pozicionēšanos šajā jautājumā liecina arī tas, ka esošais un uz otrajā kārtā kandidējošais šī brīža prezidents Igors Dodons ir stingri pret apvienošanu ar Rumāniju, kamēr viņa sāncense, bijusī premjere Maija Sandu, kura uzvarēja pirmajā balsošanas kārtā 1. novembrī, ir par apvienošanos ar Rumāniju. Dodons ir prokrievisks konservatīvais, kurš aicina uz plašāku krievu valodas lietošanu un stratēģisko partnerību ar Krievijas Federāciju. Sandu šajā ģeopolitiskajā spēlē ieņem pretēju, ES labvēlīgu pozīciju. Detalizētāk par Moldovas vēlēšanu vēsturisko nozīmīgumu un šo pozīciju dalīšanos mēs vaicājām arī moldāvu izcelsmes Māstrihtas Universitātes doktorantei Lūcijai Leontievai.  Skaidrs, ka Moldovas attiecības ar kaimiņvalstīm ir ģeopolitisko un iedzīvotāju ekonomisko un dzīves kvalitātes uzlabošanas iespēju cīņa. ES integrācijas process tiek uztverts kā stimuls politiskajām un strukturālajām reformām Moldovā.  Arī ES un Moldovas asociācijas nolīgums, kurā ir paredzēta padziļināta un visaptveroša brīvās tirdzniecības zona, kas faktiski spēkā stājās 2014. gadā, ir bijis būtisks stimuls valstij. Lai arī ar saviem izaicinājumiem korupcijas novēršanas un strukturālo reformu jomā valstī ir jādomā un jācīnās. No ekonomiskā viedokļa šis līgums rezultējās tajā, ka ES tagad pērk apmēram 65 % no Moldovā ražotiem produktiem. Bet korupcija, kas kavē daudzveidīgas uzņēmējdarbības attīstību un aiztur ārvalstu investīcijas, ir lielākais izaicinājums paralēli jau minētajai politiskajai nenoteiktībai. Nespējai izvēlēties valsts virzību. Arī Piedņestras situācija, protams, neuzlabo valsts tēlu, ne iespējas pievienoties NATO.

Amerikas Savienotajās Valstīs tieši šodien, 3.novembrī, notiek ASV prezidenta vēlēšanas. Šī ir izšķirošā vēlēšanu diena. Un tieši rīt no rīta pēc Latvijas laika mēs jau zināsim, kāda apmēram varētu būt pasaule tuvākos četrus gadus. Domājams, ka nav arī neviena pieauguša cilvēka pasaulē, kurš nezinātu kaut ko par Amerikas Savienotajām Valstīm. Arī veidojot šo raidījumu bija izaicinoši atrast faktus, kurus klausītāji varētu par ASV nezināt. Holivuda, mūzikas industrija, ASV politiķi un ziņas no ASV ir darījuši daudz, lai ikviens zinātu par šo valsti. Šoreiz vēlamies runāt par vairākām lietām – par ASV divpartiju sistēmas īpatnībām, par vēlēšanu sistēmu un to, kā federālā sistēma vispār darbojas. Federālajā sistēmā ASV ir 50 štati un viens federālais rajons (Vašingtona), kuru grib padarīt par štatu un diskusijas par to ir atkal aktualizējušās. Tāpat ir piecas pašpārvaldes teritorijas (Amerikāņu Samoa, Guama, Ziemeļu Marianas salas, Puerto Riko ASV Virdžīnu salas), kā arī virkne mazāku neapdzīvotu saliņu.  ASV kā federālas valsts gadījumā situācija ir līdzīga tam, kā darbojas Eiropas Savienība. ASV ir federālā valdība ar valsts prezidentu vada valdību, kā arī Senātu kā augšpalātu un Pārstāvju palātu kā apakšpalātu, kas ir likumdevēji, pieņem likumus kopīgi lemjot. ES gadījumā tā būtu ES Padome un Eiropas Parlaments. Katram štatam ir savs gubernators, kā arī sava augšpalāta un apakšpalāta, kas pieņem štata līmeņa likumus. Līdzīgi kā mūsu novadu sistēma, bet tikai ar daudz lielāku brīvību un tiesībām. Visbeidzot ir arī pavalstis, kas ir mūsu pagastu analogs. Šīs sistēmas dēļ var veidoties situācija, ka ejot pie sarkanās gaismas pāri ielai, vienlaicīgi var pārkāpt gan federālo, gan štata, gan vēl arī novada likumu un sodu var saņemt trīsreiz. Turklāt sodus skaita kopā – par katru nodarījumu, pārkāpumu sasummē un rezultātā arī rodas gadu simtiem lielie cietumsodi.   Bet par finansēm runājot – ASV ir pasaulē lielākā ekonomika, lai arī tikai apmēram 19. bagātākā valsts pasaulē. Un IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritāte ir apmēram divas reizes lielāka nekā Latvijā. ASV ir 17,6 triljonus eiro liela ekonomika un apmēram 3,5% no tā ASV tērē militārajā jomā, kas to padara par lielāko militārā budžeta tērētāju pasaulē.  Bet atgriežotie pie tā, kā tiek izvēlēts cilvēks, kurš ir ASV bruņoto spēku virspavēlnieks un galvenais lēmējs gan par ekonomiku, gan budžetu, gan arī militārajiem tēriņiem, jāsaprot, kā patiesībā darbojas ASV vēlēšanu sistēma un šī slavenā vai bēdīgi slavenā Vēlēšanu kolēģijas sistēma. Tas ir Latvijai ļoti svešs veidojums, kura īpatnības lūdzām skaidrot arī ASV Hamlinas Universitātes profesoram Deividam Šulcam. 

Dodamies uz Dienvidameriku, uz Čīles Republiku, kur 25.oktobrī notika referendums par konstitūcijas grozījumiem, un kas jau izpelnījies būtisku pasaules mediju uzmanību. Rezultāti liecina, ka vairāk nekā 70% pilsoņu atbalsta jaunu konstitūciju un aptuveni tikpat daudz vēlētāju atbalsta ideju no pilsoņiem izveidot asambleju, kas izstrādātu jaunās konstitūcijas projektu. Mūsdienās Čīlē dzīvo apmēram 18 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 90 procenti ir baltādainie un lielākā reliģija ir katolicisms.   Valsts ir apmēram tikpat bagāta kā Latvija. Mūsu valsts IKP  rādītājs uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 24 tūkstoši eiro, kamēr Čīles rādītājs ir nedaudz virs 21 tūkstoša eiro. Čīles ekonomiku pēdējos 30 - 40 gados raksturo neoliberālā ekonomiskā ideoloģija. Tās pamatā iespējami mazāka valsts iejaukšanās, mazāki nodokļi, bet vienlaicīgi arī mazāks pasākumu klāsts, ko valsts sniedz. Ekonomiskās reformas, kas Čīlē turpinājās kopš astoņdesmitajiem gadiem, veicināja stabilu izaugsmi, vairāk nekā uz pusi samazināja nabadzības līmeni un palīdzēja nodrošināt valsts uzticību demokrātiskai un reprezentatīvai valdībai. Čīle arvien vairāk ir uzņēmusies vadošo lomu reģionālā un starptautiskā līmenī, kas atbilst tās kā stabilas, demokrātiskas valsts statusam. Tādēļ arī Čīlei ir 26 tirdzniecības nolīgumi ar 60 valstīm, tostarp ar arī Eiropas Savienību, Ķīnu, Indiju. 2010. gada maijā Čīle kļuva par pirmo Dienvidamerikas valsti, kas pievienojusies OECD.  Taču nevienlīdzība ir šī veiksmes stāsta otrā puse. Čīle ir viena no nevienlīdzīgākām OECD valstīm. Puse no čīliešiem nopelna mazāk par 500 dolāriem mēnesī un 60% mājsaimniecību nepietiek līdzekļu, lai segtu ikmēneša izmaksas. Pensijas, veselības aprūpe un izglītības sistēma ir daļēji vai pilnībā privāta. Sešiem no 10 skolēniem nākas piemaksā par vidējās izglītības iegūšanu. Šo situāciju tagad mēģina labot ar konstitūcijas labojumiem, rīkojot referendumu. Detalizētāk demokrātiskuma pieredzi Čīlē raksturo Latvijas Universitātes asociētais profesors doktors Daunis Auers.  Protesti, pieprasot izmaiņas konstitūcijā, Čīlē aizsākās pirms gada un kulmināciju sasniedza 2019.gada oktobrī. Protesti izcēlās pēc tam, kad ievērojami paaugstinājās sabiedriskā transporta izmaksas, aktualizējot jautājumu par sociālo un ekonomisko nevienlīdzību. Uzskata, ka līdzšinējā valsts konstitūcija, kas ir pieņemta vēl Augusto Pinočeta diktatūras laikā, priekšrocības dod bagātajiem iedzīvotājiem, kuriem arī ir lielākas izredzes iegūt labāku izglītību un veselības aprūpi.  Pēc protestiem Čīles prezidents Sebastians Pinjera piekrita izmaiņām konstitūcijā un šoreiz referendumā tika uzdoti divi jautājumi: vai piekrist jaunajai konstitūcijai un, ja nepieciešams, kuram būtu jāizstrādā šāda konstitūcija, – asamblejai, kurā vienlīdz būtu pārstāvēti likumdevēji un pilsoņi, vai arī 155 pilsoņu asambleja. Jau aptaujas pirms referenduma, kā arī tā rezultāti liecina, ka vairāk nekā 70% pilsoņu atbalsta jaunu konstitūciju un aptuveni tikpat daudz vēlētāju atbalsta ideju no pilsoņiem izveidot asambleju, kas izstrādātu jaunās konstitūcijas projektu. Šajā asambleja pirmo reizi tiktu iekļauti arī vietējo cilšu pārstāvji. Nevienā no 12 iepriekšējām asamblejām, kas Čīlē bijušas, cilšu pārstāvji nav bijuši iekļauti.  Jau zināms, ka jaunizstrādātais konstitūcijas projekts tiks nodots balsojumam vēl vienā referendumā, kas paredzēts 2022. gadā. Eksperti norāda, ka viens no jaunās konstitūcijas mērķiem būtu atstāt aiz muguras Pinočeta valdīšanas ēnu. Tas ļautu izstrādāt jaunu konstitūciju, kas nav pieņemta zem spēka draudiem. Otrkārt, ar politiskiem un mierīgiem līdzekļiem būtu iespējams atrisināt sabiedrībā iesīkstējušās problēmas – jau minēto nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Bet ir arī gana daudz cilvēku, kas uzskata, ka pašreizējā sistēma Čīlē ir pietiekami stabila un pārmaiņas var nest nestabilitāti un protestus.

Pēc kārtīgas pasaules apceļošanas septiņu mēnešu laikā mūsu raidījumos, esam beidzot nonākuši pavisam tuvu mājām un mūsu pašu dienvidu kaimiņvalsti Lietuvu. Viens no iemesliem sarunai ir tur notiekošās parlamenta vēlēšanas. Pirmā kārta bija 11. oktobrī un tagad, 25. oktobrī, būs otrā. Bet runājam arī par kaimiņattiecībām, ko domājām mēs par lietuviešiem, ko lietuvieši domā par mums. Kāds interesants fakts par Lietuvu saistās ar Eiropas centru. Esam pieņēmuši, ka Kolkas rags atrodas Eiropas centrā, bet 1989. gadā franču zinātnieks Žans-Džordžs Afholders aprēķināja, ka tieši Lietuvā atrodas Eiropas centrs. Viņš ņēma vērā gan gravitācijas centru, gan Eiropas ģeometrisko figūru, veicot aprēķinus. Vēsture liecina, ka 13.gadsimtā Lietuva bija lielākā valsts Eiropā, kas līdz pat 14. gadsimta beigām iekļāva tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas. Mūsdienu Lietuvas Republikā pamatiedzīvotāji apmēram 84 procenti ir lietuvieši un lielākā etniskā minoritāte ir poļi – nepilni 7% un krievi – nepilni 6%. Atšķirībā no divām citām Baltijas valstīm - Latvijas un Igaunijas -, kas ir vairāk sekulāras, trīs ceturtdaļas Lietuvas iedzīvotāju ir katoļi. Problēmas Lietuvā ir līdzīgas tām, kas ir Latvijā, – sabiedrības novecošanās un nepieciešamība reintegrēt atpakaļ darba tirgū cilvēkus pensijas vecumā; inovācijas ekonomikā, eksporta konkurētspējas celšana; būtisks neizmantots potenciāls ir darbaspēka efektivitātes rādītāju celšana.  Vienlaicīgi Lietuvā arī dzīvo Baltijā bagātākais cilvēks - "Vilniaus Prekyba Group" īpašnieks Nerijus Numavičius. Viņa īpašumu vērtība tiek lēsta virs 2 miljardiem eiro. Zināmākais brends ir veikali "Maxima", kura tirdzniecības impērija sāk izplesties ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Bulgārijā. Lietuvas un Latvijas attiecības kopumā lūdzām komentēt Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta profesoram un tā bijušajam direktoram, Dr. Ramūnam Vilpišauskam.

Atgriežamies Āfrikas kontinentā un runājam par Gvinejas Republiku, kurā 18.oktobrī gaidāmas valsts prezidenta vēlēšanas. Gvinejas Republika, saukta arī par Franču Gvineju un reizēm par Guineju-Konakri, pieliekot klat galvaspilsētas nosaukumu, lai nejauktu ar netālu esošo Ekvatoriālās Gvinejas Republiku un Gvineju-Bisavu. Visas šīs ir Rietumāfrikas valstis un atrodas pie Gvinejas līča, kurš uzskatāms par pasaules centru, jo tur krustojas gan ekvators, gan nulles meridiāns. Gvinejas nosaukums cēlies no portugāļu vārda guiné, kas cēlies 15. gadsimtā un apzīmēja visus netālu no Senegālas upes dzīvojošos Āfrikas iedzīvotājus. Gvinejas stāsts ir sarežģīts, kurš vienlaicīgi demonstrē ne tikai Āfrikas valstu etnisko, kultūras un reliģisko bagātību un daudzveidīgumu, bet arī vairākas tradicionālās problēmas, no kurām daudzas ir saistītas ar nabadzību. Gvineja ir musulmaņu valsts un tajā dzīvo apmēram 12,5 miljoni cilvēku. Tie ir vairāki desmiti dažādu etnisko grupu, bet valsts oficiālā valoda ir franču, jo Gvineja ir pirmā Francijas kolonija, kas pasludināja neatkarību no Francijas. Un ar to vēl joprojām ļoti lepojas. Interesanti, ka Gvinejā vairāk nekā 40% iedzīvotāju ir vecumā līdz 14 gadiem, savukārt vecumā virs 65 gadiem ir mazāk kā četri procenti iedzīvotāju. Un tas rada interesantu jautājumu – vecumdienu pieredze un zināšanas pret jaunību. Uzkrātā informācija, izglītība un spēja radīt jaunas tehnoloģijas – pret jaunību, kurai vēl viss ir jāapgūst.  Gvineja ir nabadzīga valsts, lai arī tai ir lielākās pasaulē boksītu ieguves, no kurām ražo arī alumīniju, un arī lielākās neizmantotās augstas raudzes dzelzs rūdas ieguves iespējas.  Ir zelts un dimanti, kā arī auglīga augsne un būtiski hidroresursi upju grīvu dēļ. Tomēr lielākais darba devējs Gvinejas Republikā ir RUSAL – Krievijas alumīnija kompānija, un saikne ar Krieviju politiski un ekonomiski ir būtiska.  Latvija ir apmēram 12 reizes bagātāka valsts nekā Gvinejas Republika. 80% valsts iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, Latvijā tikmēr ap 12 %. Analfabētisma rādītāji šajā valstī ir vieni no augstākajiem pasaulē. Tikai nedaudz vairāk kā 40 % pieaugušo prot lasīt un rakstīt. Obligāti skolu Gvinejā ir jāapmeklē sešus gadus, bet realitātē tas ir reti un bērni tiek turēti mājās kā darbaspēks. Runā, ka pat augstākās izglītības diplomu varot iegūt tikai nokārtojot Microsoft Word un Excel eksāmenus. Gvinejas Republikas izaicinājums ir arī augstie valsts parādi un pastāvīgā atkarība no ārvalstu donoru palīdzības. Gvineja skaitās viena no Lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu saraksta dalībniecēm. Šis ir īpašs saraksts ar 36 valstīm, no kurām lielākais vairums ir Subsahāras Āfrikas valstis, kurām ir atlaisti to ārējie parādi no Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas puses. Nabadzības dēļ valstī ir vērojama brūkoša infrastruktūra: regulāri elektrības pārrāvumi, slikti ceļi, tilti un dzelzceļa līnijas un slikta piekļuve tik nepieciešamām lietām kā dzeramais ūdens. Un tas rada problēmas, piemēram, Ebolas vīrusa uzliesmojumu. 2014.gadā šis vīruss aizsākas Gvinejā un radīja pamatīgas problēmas valsts ekonomikā un sabiedrībā. Vēl ir arī cilvēku pašu izraisītās problēmas šajā valstī. Viena no lietām, ar ko Gvineja ir bēdīgi slavena - tā ir avots tranzītvalsts vergiem. Gan bērni, gan sievietes, gan vīrieši tiek pakļauti tam - meitenes tiek izmantotas komerciālajai seksuālai izmantošanai, kā arī kā kalpotājas saimniecībās, kamēr puikas izmanto ubagošanai, ielu tirdzniecībai vai piespiedu darbiem, tostarp raktuvēs. Arī citi rupji cilvēktiesību pārkāpumi ir pastāvīga problēma - viena no tām, policijas bezdarbība. Sena tradīcija visās Gvinejas etniskajās grupās ir sieviešu ģenitāliju apgraizīšana. Tā gan nav tikai Gvinejas Republikas problēma. Cilvēktiesību situāciju Gvinejas Republikā lūdzām komentētInesei Vaivarei, Latvijas platformas attīstības sadarbībai direktorei. Bet 18. oktobrī ir jānotiek prezidenta vēlēšanām Gvinejas Republikā, kurās esošais prezidents Alfa Konde mēģinās tik ievēlēts uz trešo termiņu, ko tagad atļauj šī gada sākumā notikušais referendums un labojumi valsts konstitūcijā. Līdz pat šī gada martam Gvinejā prezidents amatu drīkstēja ieņemt tikai divus pilnvaru termiņus, bet tagad ir panākts, ka prezidents varēs kandidēt uz amatu vēlreiz jeb faktiski atrasties amatā neierobežotu skaitu reižu. Tā uzskata opozīcija. Opozīcijas līderis Daleins Diallo ir pieprasījis, lai 82 gadus vecais Kondē, kurš ir pirmais demokrātiski ievēlētais Gvinejas prezidents atkāptos no amata, jo viņš nav ne fiziski, ne intelektuāli spējīgs vadīt valsti.  Pats Konde ir paziņojis, ka šīs apsūdzības ir muļķīgas, ņemot vērā, ka 45 gadus bijis opozīcijā, cīnījies par demokrātiju un tagad viņu grib uztvert kā diktatoru. Konde ir solījis pieņemt jebkādus vēlēšanu rezultātus, jo, galu galā, viņš esot demokrāts.  Starp citu, iepriekš jau pieminējām par Krievijas kompānijas RUSAL ietekmi valstī. Mediji ziņo, ka ir pierādījumi tam, ka revolucionāros noskaņojumus valstī sponsorē ietekmīgais krievu miljardieris Oļegs Deripaska. Proti, Konde pieprasot no RUSAL kompensācijas par neekoloģisku ražošanu un korupcijas shēmām, privatizējot rūpnīcas. Deripaska darbojoties tikai savās interesēs, nemaksājot valsts kasē miljardu dolāru. Vai tas atbilst patiesībai, grūti teikt.

Dodamies uz vēl vienu valsti, kur pagājušās nedēļas nogalē notika parlamenta vēlēšanas – tā ir Kirgizstānu jeb oficiāli - Kirgīzu Republika. Nosaukums nāk no tjurku un persiešu valodas salikuma un nozīmē “40 cilšu zeme”. Kirgīzu karoga saulītei arī ir 40 stari. Kirgizstānā dzīvo nepilni 6 miljoni iedzīvotāju un gandrīz ¾ ir kirgīzi. 90 procenti valsts iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi. Ekonomika pamatā balstās uz derīgajiem izrakteņiem un lauksaimniecību, kā arī uz ārvalstīs strādājošā darbaspēka sūtītajiem naudas līdzekļiem radiniekiem Kirgizstānā. Piemēram, Krievijā strādā vairāki simti tūkstošu Kirgizstānas pilsoņu.  Apmēram 25 procenti no valsts IKP nāk no strādājošajiem Krievijā un Kazahstānā. Kokvilna, vilna un gaļa ir galvenie lauksaimniecības produkti, bet eksportē valsts zeltu, dzīvsudrabu, urānu un dabasgāzi. Kirgizstāna ir centusies atvērt savu ekonomiku pasaulei un kļuva par pirmo NVS valsti, kura tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas notika 1998.gadā. Kirgizstānas vēlme atvērt valsti ārvalstu investoriem nepārsteidz, jo šī bija viena no valstīm, caur kuru vijās vēsturiskais Zīda ceļš. Bet politiskā un tiesiskā vide, mazais un nabadzīgais tirgus, kā arī neveiksmīgais tēls ārvalstu investoru acīs ir radījis izaicinājumus un problēmas valstī. Bet, lai cik neparasti tas nebūtu, lielākais tirdzniecības partneris Kirgizstānai ir Šveice. Gandrīz 60% no Kirgizstānas eksporta tiek sūtīts uz Šveici un vairāk nekā 40% valsts eksporta veido zelts. Un Krievija ir tikai 4. vietā ar nepilniem 5 procentiem Kirgīzu Republikas eksportā. Par valsts centieniem diversificēt savu ekonomiku un sadarboties ar ārvalstu partneriem, tostarp ar Eiropas Savienību, komentāru lūdzām arī doktorei Alijai Maralbaevai, Ala-Tu Starptautiskās universitātes Juridiskā departamenta asociētajai profesorei, Biškekā, Kirgizstānā. Nedaudz plašāk runājam par Kirgizstānā tikko, 4. oktobrī, notikušajām parlamenta vēlēšanām. Parlamentā (Augstākajā Padomē jeb Žogorku Keňesh) ir 120 vietas, un vienai partijai nedrīkst būt vairāk par 65 vietām, kas iegūstamas proporcionālās sistēmas vēlēšanās. Balso pēc partiju sarakstiem. Vēlēšanu barjera partijai, lai tā iekļūtu parlamentā, ir 7 procenti, kas skaidro arī to, ka tikai 4 partijas tikušas. Kas interesanti, katrā sarakstā ir vismaz 15 procentiem jābūt etniskajām minoritātēm un vismaz 15 procentiem kandidātu jābūt jaunākiem par 35 gadiem, un vismaz diviem kandidātiem ir jābūt personām ar īpašām vajadzībām. Bet visas šīs šķietami iekļaujošās un demokrātiskās prasības nemaina to, ka Kirgizstānu uzskata par konsolidētu autoritāro režīmu, kurā ir vāja izpratne par likuma varu un parlamentam, lai arī ir nominālās tiesības neapstiprināt prezidenta kā izpildvaras vadītāja lēmumus, tas faktiski nenotiek. Opozīcijas apcietināšana ir bieža, vārda brīvība tiek ierobežota. Pēdējo 15 gadu laikā valsts ir piedzīvojusi divas revolūcijas – 2005. gadā tā dēvētajā “Tulpju revolūcijā”, kad tika gāzts 15 gadus valdījušais Askars Akajevs. Viņa vietā stājās Kurmanbeks Bakijevs, kurš sākumā solīja demokrātiskas pārmaiņas, taču realitātē ļoti ātri nostiprināja savu varu un arī viņam pēc pieciem gadiem bija jābēg no valsts pēc vardarbīgiem sociāliem protestiem.   2010. gada aprīlī vardarbīgās sadursmēs starp policiju un protestētājiem tika nogalināti vairāk nekā 80 cilvēki. Šie notikumi tiek dēvēti par otro Kirgīzu revolūciju jeb "meloņu revolūciju".  Revolūcijas izkristalizēja vairākas nozīmīgas problēmas valstī: viena ir etniskais konflikts starp kirgīziem un mazākumā esošajiem uzbekiem, otra - vājā ekonomiskā situācija valstī, lielā atkarība gan no Krievijas, gan Ķīnas.  2010. gadā par pagaidu valdības vadītāju un vēlāk arī prezidenti Kirgizstānā kļuva Roza Otunbajeva. Viņa ir arī pirmā sieviete prezidente kādas Centrālāzijas valsts vadībā. Viņas laikā valstī arī notika referendums, kas pārveidoja Kirgizstānu no prezidentālas republikas par parlamentāru. Pēc Otunbajevas prezidenta amatā nonāca Almazbeks Atambajevs, kurš valdīja sešus gadus un pagājušajā gadā tika arestēts un notiesāts uz 11 gadiem cietumā par apsūdzībām korupcijā. 2017. gadā par prezidentu kļuva Soronbajs Jeenbekovs. Jaunāko vēlēšanu rezultāti liecina, ka uzvarējušas trīs prezidentam lojālas partijas, neviena opozīcijas partija nav iekļuvusi parlamentā. Bet kopumā vēlēšanās startēja 16 partijas.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas atgriežamies no eksotiskām valstīm tuvāk mājām. Šodien stāsts par Čehiju. Viens no iemesliem, kāpēc par Čehiju runājam šajā nedēļa, ir tas, ka šajā valstī 2. un 3.oktobrī notiks pašvaldību vēlēšanas un senāta, kas ir Čehijas parlamenta augšpalāta, vēlēšanas. Vairākas Čehijas pilsētas, it sevišķi Prāgu ir iecienījusi Holivuda. Prāga ir vairākas reizes izlikusies par kādu citu pilsētu. Šajā pilsētā ir uzņemtas desmitiem filmas. Piemēram, 2006. gadā Bonda frančīzes filmā "Kazino Royale" Prāga "tēloja" gan Venēciju, gan Londonu, gan Maiami.  Interesants fakts ir, ka tāda valsts kā Čehoslovākija tika izveidota Pitsburgā, ASV. Pitsburgas vienošanās paredzēja, ka Austroungārijas impērija pēc Pirmā pasaules kara tika sadalīta. Faktiski Čehoslovākija ir izveidota 1918. gada 18. oktobrī. Bet jau 90.gados pēc tā dēvētās Samta revolūcijas jeb komunistiskās sistēmas sabrukuma notika "samta šķiršanās" - izveidojās divas valstis Čehija un Slovākija. Viens no retajiem gadījumiem pasaules vēsture, kad katra valsts aiziet savu ceļu bez konfliktiem. Čehijas Republika kopš 1993.gada ir patstāvīga valsts. Jau esam stāstījuši par Slovākiju un arī Lihtenšteinu, kas vēl līdz 2009. gadam neatzina Čehiju īpašumu strīda dēļ. Čehijā dzīvo vairāk nekā 10,5 miljoni iedzīvotāju, kur 65% ir čehi. Šī ir ļoti sekulāra valsts, kur lielāka ticīgo grupa ir katoļi un tie ir 10% iedzīvotāju. Kā valsts lielākos izaicinājumus arvien min korupciju, gan investīciju piesaisti. Zemais bezdarba līmenis valstī radījis prasības pēc augstāka atalgojuma no darba ņēmēju puses, kā arī prasības pēc darba tirgus atvēršanas viesstrādniekiem no darba devēju puses, kas nevēlas tik daudz maksāt darbiniekiem. Apmēram 80% Čehijas iekšzemes kopprodukta IKP veido eksports, konkrēti auto ražošana. Zināmā marka, protams, ir Škoda. Uzņēmums "Škoda Transportation" ir ceturtais lielākais tramvaju ražotājs pasaulē.  Gandrīz trešdaļa pasaules tramvaju ir ražoti Čehijā. Uzņēmums "Škoda" kopš 1991 gada "Volkswagen" grupai pieder. Vēl Čehijā ir autoražošanas uzņēmums "Tatra", kas izveidots 1850. gadā un otrā vecākā auto ražotāja pasaulē pēc "Peugeot". Runājot par šīs valsts starptautisko pozīciju, Čehija bieži tiek minēta starp ES “sliktajiem zēniem” līdzās Polijai un Ungārijai un Slovākijai, jo šīs valstis kopā veido Višegradas grupu, kas arī ir bijusi iekšējā opozīcija ES pēdējos gados un izpelnījusies plašu nosodījumu no daudzām partnervalstīm Eiropā. Bet kas tad ir Višegradas grupa, kurai pieder Čehija, Slovākija, Polija un Ungārija? Tā izveidota Višegradas pilsētā Ungārijā 1991. gada 15. februārī. Tā primāri izveidota, lai sekmētu valstu militāro sadarbību starp valstīm, kā arī kultūras sadarbību.  Viedokli par to, cik vienota tad ir Višegradas grupa vaicājām arī Petram Kratohvilam, Prāgā atrodamā Starptautisko attiecību institūta vecākajam pētniekam un agrākajam direktoram. 

Dodamies uz Folklenda salām jeb kā spāņi tās dēvē - Malvīnu salām un abi nosaukumi ir arī starptautiski atzīti. Tās atrodas nepilnus 500 km no Argentīnas krastiem. Folklenda salas ir arhipelāgs, ko veido divas lielas salas un 776 mazas saliņas. Pirmo reizi šajās salās cilvēki ieradās tikai ap 1700. gadu, tās ir nosauktas Folklendas vikonta vārda, kurš tolaik sponsorēja britu ekspedīcijas. Kopš tā laika Folklenda salas bijušas daudzu saimnieku rokās, gan franču, gan spāņu, gan argentīniešu, gan arī britu. Kopš 1833.gada suverēnā pārvalde pārsalā ir Lielbritānijai. Mūsdienu oficālais statuss salām ir Apvienotās Karalistes aizjūras kolonija. Tā ir viena no 14 britu kolonijām. 2013.gadā Folklenda salās notika referendums, kurā iedzīvotāji balsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes aizjūras kolonijas statusā. Pret nobalsoja 3 cilvēki! Bet jau 24.septembrī Folklenda salās notiks referendums ar mērķi padarīt salas par vienotu balsošanas apgabalu, šobrīd tādi ir divi - Stenlija un Kempa, un ir izveidojusies situācija, ka likumdošanas asamblejā piecas ir Stenlijai. Kopumā šajā asamblejā gan ir tikai 11 deputāti, no kuriem tikai astoņiem ir balstiesības. Šī būs jau trešā reize, kopš par šo jautājumu tiek rīkots refendums. Folklenda salu karš 1982.gadā starp Argentīnu un Apvienoto Karalisti norisinājās Folklendu salu karš. Tas iiga 74 dienas. Abas puses to izmantoja iekšpolitisko mērķu sasniegšanai un partiju popularitātes celšanai. konflikts sākās ar to, ka Argentīnas militārā hunta savas popularitātes veicināšanai iebruka Folklenda salās, un viens no mērķiem it kā bija novērst uzmanību no valstī pieaugošajām ekonomiskajām problēmām. Tāpat Argentīnas militārā huntas vadība cerēja, ka briti nereaģēs uz šo notikumu. Karu neviena no karojošām valstīm oficiāli nebija pieteikušas, bet Folklenda salas kļuva par kara zonu. Karā dzīvību zaudēja 649 Argentīnas karavīri un 255 britu karavīri, kā arī trīs salu civiliedzīvotāji. Lielbritānijas konservatīvai valdībai un toreizējai premjerminisrei Mārgaretai Tečerei uzvara karā bja nozīmīgs mirklis. Viedokli par Folklenda salām un arī karu izsaka Imants Lieģis, bijušais Saeimas deputāts un aizsardzības ministrs, Latvijas vēstnieks vairākās valstīs. Viņš ir dzimis Lielbritānijā un Folklenda kara laikā tur dzīvojis.

Mūsu ceļi šodien ved uz Vjetnamas Sociālistisko Republiku, vienu no beidzamajām sociālistiskajām valstīm pasaulē. Proti, vēl tikai Ķīna, Laosa un Kuba teorētiski pieskatāmas pie sociālistiskajām valstīm mūsdienās. Tā kā šīs ir "pusdienas", tad arī runājot par Vjetnamu, nedaudz par viņu pārtikas filozofiju. Tās pamatā ir pieci elementi: pikants, kas simbolizē metālu), skābs (koks), rūgts (uguns), sāļš (ūdens) un salds (Zeme). Ideālam ēdienam ir jābūt perfekti sabalansētam starp šiem pieciem elementiem. Vjetnamā ir nepilni 100 miljoni iedzīvotāju. Tā ir 15. vietā pasaulē apdzīvotības ziņā. Tā atrodas Austrumāzijā. Valstī dzīvo apmēram 54 etniskās grupas, ko atzīst Vjetnamas valdība. 86 procenti valsts iedzīvotāju ir vjeti. Interesanti, ka vairāk nekā 80 procenti valsts iedzīvotāju ir sekulāri jeb nepieder nevienai reliģiskajai grupai. Pasaulē nav daudz tādu valstu, viena no tām ir arī Latvija.  Lai arī sociālistiska valsts, Vjetnama atšķiras no citām valstīm, kurās arī vēl ir šī valsts iekārta. Tomēr vēl nesen liekākā daļa Vjetnamas iedzīvotāju iztika ar ienākumiem, kas nesasniedz vienu dolāru dienā, gada vidējā alga valstī šobrīd ir nedaudz virs 1000 eiro. Izaicinājumu nabadzības likvidēšanā vēl daudz. Tajā pašā laikā Vjetnama ir otrais lielākais Eiropas Savienības tirdzniecības partneris Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijā ASEAN. Tā ir apsteigusi Indonēziju un Taizemi un atpaliek tikai no Singapūras.   2020.gada 1. augustā stājās spēkā Eiropas Savienības un Vjetnamas brīvās tirdzniecības līgums, kas atceļ gandrīz 99% no visām muitas nodevām. Tiesa, šī līguma noslēgšanai bija nepieciešami gandrīz 10 gadi. Tas ir visplašākais tirdzniecības līgums, ko Eiropas Savienība ir noslēgusi ar kādu no attīstības valstīm. Savukārt Eiropas Komisija prognozē, ka līdz 2035. gadam ES IKP saistībā ar tirdznecību ar Vjetnamu palielināsies par aptuveni 30 miljardiem. Bet Vjetnamas lielākais eksporta partneris ir ASV.  Šī valsts ir lielākais Indijas riekstu eksportētājs pasaulē – aptuveni 55% no visa pasaules apjoma. Arī lielākais melno piparu eksportētājs. Vjetmanas politiskos izaicinājumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece  Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Dr. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Vēl kāds interesants fakts par Vjetnamu. Tā ir otrs lielākais kafijas ražotājs un eksportētājs pasaulē pēc Brazīlijas. Pēdējos trīsdesmit gados Vjetnama ieguvusi 20 procentus pasaules tirgus. Vjetnamieši ne tikai tirgo kafiju, bet arī paši to daudz patērē, turklāt īpašā veidā - ar kondensēto pienu. Galvaspilsētā vēl raksturīgi, ka kondensēto pienu saputo kopā ar olas dzeltenumu un kā kapučino putas uzliek virsū kafijai.

Dodamies uz Āfriku - uz Marokas Karalisti. Runājam par to, kāda ir politiskā un ekonomiskā situācija valstī, kurai tūrisms ir otra svarīgākā nozare. Lai arī visa Ziemeļāfrika, kur arī atrodas Maroka, ir reģions, kur valstīm raksturīga iekšējā politiskā nestabilitāte vai teroristu uzbrukumi, kas var radīti nevēlēšanos doties uz konkrēto valsti, vienlaicīgi tas ir arī vilinošs reģions no tūrisma viedokļa. Tas ir viens no senāk apdzīvotiem reģioniem pasaulē, vilina senā kultūra un neparasti dabasskati. Marokas ekonomika ir viena no attīstītākajām Ziemeļāfrikā. Lielākās industrijas ir lauksaimniecība un tūrisms, bet Maroka ir arī trešais lielākais fosfāta ražotājs pasaulē aiz ASV un Ķīnas, kā arī attīstīta ir tekstilrūpniecība un piedalās auto ražošanā. Pēdējā laikā Maroka ir investējusi ostu attīstībā, cenšoties kļūt par tranzīta valsti. Apmēram trešdaļa tūristu, kas apmeklē Maroku, ir paši marokāņi, kas dzīvo ārvalstīs. Kopš 1999.gada, kad valstī pie varas nāca karalis Muhameds VI ir centieni veicināt ekonomiku un mazināt inflāciju, bet arvien valstī ir augsts bezdarba līmenis jauniešu vidū. Marokas politisko un ekonomisko situāciju un tūrisma industrijas nozīmi valstī vērtē Latvijas Universitātes asociētais profesors Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks doktors Toms Rostoks. Vidēji rēķina, ka Marokā ik gadu vidēji ierodas ap 10 miljonu tūristu, lielākoties spāņi, franči un itālieši. Interesanti, ka uz Maroku daudzi brauc slēpot. Savukārt Eiropas Savienība veido 3/4 investīciju Marokā. Bet vēl kāds interesants fakts par Maroku. Šajā valstī atrodas visvecākā universitāte pasaulē, kas arvien aktīvi darbojas. Tā ir Karavīnas universitāte, kas dibināta 859. gadā un to izveidoja sieviete - bagāta tirgotāja meita Fatima bint Muhammad Al-Fihriya Al-Qurashiya.        

Pēc vasaras pārtraukuma aicinām jūs atkal uz Diplomātiskajām pusdienām. Domājot par to, ar kādu valsti varētu sākt jauno raidījuma sezonu, vienojāmies, ka ātruma uzņemšanai sāksim „ar mazumiņu”. Proti, šoreiz runājam par vienu no pasaulē mazākajām valstīm – Lihtenšteinu. Tik mazu valsti, ka ne tikai Kārlis izbrauca tai cauri, nemaz nepamanot, ka ir Lihtenšteinā, bet arī Šveices armijas karavīri reiz tajā netīšām iebruka. Un starp citu, šāds robežkonflikts notika pavisam nesen – 2007. gadā, kad aptuveni 170 Šveices kājinieku, apsekojot nenosprausto abu valstu robežu, pilnīgi netīšām bija kādu pusotru kilometru ieklīduši kaimiņvalsts teritorijā. Šāds robežkonflikts ir komisks kaut vai ar to, ka visādi citādi ar savu neitralitāti pazīstamās Šveices karavīriem savos kaujas ieročos nebija munīcijas. Bet Lihtenšteina, kurai pašai nemaz nav armijas, šādu „iebrukumu” nemaz nebija pamanījusi un galu galā izlēma neatbildēt. Mēs, protams, varam nedaudz pasmaidīt par šo ne visai bruņoto konfliktu, taču patiesībā šī arī ir viena no mazo valstu jeb pundursvalstu specifiskajām īpatnībām. Raidījuma uzmanības centrā bija 30. augustā notikušais referendums, kurā lihtenšteiniešiem bija jāpauž savs viedoklis par trijiem visai interesantiem jautājumiem. Pirmkārt – vai apstiprināt izmaiņas konstitūcijā, kas nodrošinātu vienādu pārstāvniecību vīriešiem un sievietēm politiskajām institūcijās. Otrkārt – vai atļaut dubulto pilsonību naturalizētajiem pilsoņiem Treškārt – vai atbalstīt valdības lēmumu finansēt dzelzceļa līnijas paplašināšanu.

Šoreiz Diplomātiskajās pusdienās “ēdienkartē” ir Mongolija. Valsts, kura pēc iedzīvotāju skaita ir gandrīz Lietuvas izmērā. Un par to jau nu gan dzirdējuši ir visi. Un tāpat kā Lietuva – arī Mongolija šobrīd ir diezgan maza valsts, bet ar iespaidīgu impērisku vēsturi. Bet dzirdēts par Mongoliju ir visticamākais, Čingishana un 13.-14. gadsimta Mongoļu impērijas dēļ. Tā, starp citu, ir otra lielākā pasaules vēsturē pēc Britu impērijas, ja rēķina no zemeslodes sauszemes kontroles viedokļa. Tas ir iespaidīgs rādītājs no mūsdienu viedokļa raugoties, lai arī daudzi teiktu, ka ASV faktiski arī nodrošina līdzvērtīgu, lai arī ne tik tiešu ietekmi pasaulē šodien kā vismaz Britu impērija. Stepju zeme Mongolija ar nedaudz vairāk par trim miljoniem iedzīvotāju ir visretāk apdzīvotā pasaules valsts. Divi cilvēki uz kvadrātkilometru. Pat Latvija ar tās izdaudzināto nepatiku pret kaimiņiem, ir daudz ciešāk apdzīvota. Izvēlējāmies gan runāt par Mongoliju ne tikai tās iespaidīgās vēstures dēļ, bet arī tās tuvojošos parlamenta vēlēšanu dēļ. Proti, šī pusprezidentālā, parlamentārā republika mūs piesaistīja ar to, ka mūsu Jāņos tai ir paredzētas parlamenta vēlēšanas. Valsts Lielajā Huralā (Ulsin Ikh Hural) ir 76 deputātu vietas, kuras ir jāaizpilda vēlēšanās 24. jūnijā. Un valstij ir vesela virkne ekonomisko un sociālo izaicinājumu, kurus parlamentam nākotnē būs jārisina.

Ir pienācis laiks, ēdot pusdienas, paskatīties uz kādu no pasaules valstīm, kurā ir kāds aktuāls politisks notikums, interesantas situācijas vai vienkārši aizraujošs raksturs. Un šodien mēs skatāmies uz Islandi jeb Īslandi, jeb Aislandi, vai kā nu kurā brīdī latviešu valodā ir bijuši piedāvājumi valsti saukt. 27. jūnijā šajā valstī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Droši vien katram latvietim pirmajam, kam vajadzētu nākt prātā, būtu jābūt faktam, ka Islande bija pirmā valsts, kura atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Un tas notika jau 1991. gada 22. augustā. Proti, nākamajā dienā pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu jeb de facto atjaunoja valsts neatkarību. Piemērs, kad maza valsts bija drosmīga, kad to neviens negaidīja un tādējādi ne tikai palīdzēja otrai valstij ātrāk atgūt savu vietu suverēno valstu pulkā un kļuva par tās draugu, bet arī iegāja šīs citas valsts un tās iedzīvotāju vēsturē. Un tagad esam partneri NATO, Eiropas Padomē, Baltijas Jūras valstu padomē, kā arī Eiropas Ekonomiskajā zonā un Šengenas zonā. Islande ar tās 350 tūkstošiem iedzīvotāju (tā ir aptuveni tikai puse Rīgas), kuri lielākā daļa dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā (atkal līdzīgi kā Latvijas situācijā) vai citās pilsētās. Respektīvi, gandrīz visi Islandes iedzīvotāji dzīvo pilsētās. Neskatoties uz to, ka valsts ir plaša un daudzveidīga tās dabas dēļ. Bet tas nav traucējis valstij izmantot tai pieejamos dabas resursus ne tikai enerģētikā, bet arī lauksaimniecībā un ražošanā. Ģeotermālie un hidroelektro resursi, kā arī biotehnoloģijas tiek izmantotas ļoti plaši. Vulkāniskā aktivitāte ir nodrošinājusi lētus enerģijas resursus tālākai ekonomikas izaugsmei, sevišķi IT sektorā. Un, protams, arī tūrisma industrijā. Aprēķināts, ka valsti vispār apmeklē 4 līdz 5 reizes vairāk cilvēku gadā nekā tajā dzīvo. Jā, tūrisms, alumīnija ieguve un zvejniecība ir centrālie Islandes ekonomikas atbalsta punkti, pat ja lasis Islandē maksā dārgāk, nekā Latvijā. Dažādošana, tostarp IT sektora virzienā, protams, ir bijusi starp prioritātēm. Izņemot 2008. gada banku krīzi, kas atkal bija līdzīga Latvijas pieredzei, Islande ilgstoši ir piedzīvojusi augstu izaugsmi. Islandes IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ir gandrīz divreiz lielāks par Latvijas un veido apmēram 47 tūkstošu eiro uz vienu iedzīvotāju. Kopējais saimniecības apmērs absolūtajos ciparos Islandei gan ir mazāks. Bet katrā gadījumā, izskatās pēc klasiskas Ziemeļvalsts, kurām arī mēs cenšamies līdzināties. Un mums vēl kāds brīdis ir jāpastrādā, lai kādu no tām noķertu. Bet pirms mēs pievēršamies Islandes prezidenta vēlēšanām, ir kāds ļoti svarīgs politiskais sasniegums, kuri par valsti ir jāmin. Islande ir visvecākā parlamentārā demokrātija pasaulē. Proti, Islandes parlaments Altings ir vecākais vēl jo projām darbojošais parlaments. Kopš 930. gada, kad tas tika pirmo reizi izveidots tas ir pārtraucis darbību tikai 19. gadsimta sākumā uz nepilnu pusgadsimtu. Pirmajā posmā parlaments sanāca pie vienas klints Tingvelīra nacionālajā parkā, otrajā posmā, pēc tā atjaunošanas kopš 1845. Gada, tas sanāk Reikjavīkā. Šis ir patiešām nozīmīgs sasniegums mazai valstij. Bet tas nav vienīgais, sevišķi prezidenta vēlēšanu kontekstā. Taisnība. Islande bija pirmā valsts pasaulē, kura ievēlēja sievieti valsts prezidentes amatā. Tas gan notika pavisam nesen – 1980. gadā. Bet toreiz ievēlētā Vigdis Finbogdotira vēl jo projām ir pasaulē visilgāk kalpojusī sieviete demokrātiski ievēlētā valsts galvas amatā. Bet tagad pievēršamies šī brīža prezidentam un gaidāmajām vēlēšanām, kuras notiks šogad 27. jūnijā. Par pārliecinošu favorītu tiek uzskatīts esošais prezidents Gudni Torlācijs Johannessons, jo vēl ne reizi nav zaudējis balsojumu. Viņam izaicinajumu meta kopumā pieci kandidāti, taču no tiem ir palicis tikai viens – uzņēmējs un ekonomists Gudmundurs Franklins Jonsons. Starp citu, viens no kandidēšanas nosacījumiem uz Islandes prezidenta amatu ir, ka kandidātam ir jāsavāc vismaz 1500, bet ne vairāk kā 3000 vēlētāju rekomendācijas no visiem četriem valsts kvadrantiem. Parakstus savākt gan izdevās tikai abiem minētajiem kandidātiem. Vēl interesantāk ir, ja neviens cits politiķis nebūtu izvirzījis savu kandidatūru, prezidents Johannessons turpinātu pildīt savu amatu vēl uz četrus termiņus. Un tā bez laika ierobežojuma. Islandes prezidenta kandidātu viedokļi un centrālās pozīcijas atšķiras, kā tas ir ierasts politikā. Tostarp, piemēram, par Islandes pievienošanos Eiropas Savienībai vai palikšanu ārpus tās. Bet, kā mums pastāstīja Islandē dzīvojošā Inga Tīrone, faktiski priekšvēlēšanu kampaņas centrā ir tikai viens jautājums. Runājot par jautājumiem, kas pašlaik jārisina esošajiem politiķiem, tostarp prezidentam, pirmkārt, ir jāmin koronavīrusa krīze, kas ir pamatīgi ietekmējusi arī Islandes tūrisma industriju un tātad arī valsts ekonomiku. Taču ir arī kāds izaicinājums, kurš Latvijā, iespējams, mazāk pieminēts, bet ārpolitikā, sevišķi mūsu reģiona valstu ārpolitikā, ļoti bieži aplūkots – Arktikas reģiona nākotne. Notikumu attīstība tuvākajos gados Arktikas reģionā bieži tiek piesaukta kā jaunā potenciālā konfliktu vieta pēc Tuvajiem Austrumiem, kur starp pasaules valstīm notiks cīņa par resursiem. Un, kā mums pastāstīja Dānijas ārpolitikas institūta viespētniece un arī bijusī Islandes Ārpolitikas institūta direktore Pia Hansone, Islandei, kā mazai valstij, izaicinājumi ir patiešām lieli: Rezumējot jāsecina, Islande ir maza, bet ekonomiski patstāvīga valsts. Tā izmanto resursus, kas tai ir pieejami un partnerus, kas ir tai apkārt, lai nodrošinātu savu dzīves līmeni. Vienlaicīgi, tās nacionālā drošība kļūst par tās centrālo izaicinājumu. Lai arī NATO dalībvalsts, tomēr aktualizējoties Arktikas jautājumam, valstij jāsāk arvien aktīvāk atgādināt par savām partnerībām pasaulē. Šis, acīmredzot, ir jāņem vērā arī Latvijai, atceroties par “diplomātisko parādu”, kas mums ir pret Islandi kopš 1991. gada.

1. Starteris UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi. KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes. UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago. Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms. 2. pamatēdiens UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu. KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande. Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā. UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk. KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā. UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.   KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika. UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem. KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes. Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus. UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam. Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss. Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā. UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta. KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada. UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī. Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām. KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas. Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga. UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei. Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi. KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā. 3. deserts UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu. KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu. UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami. KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā. UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē. KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā. UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Pagājušajā nedēļā raidījumā bija politiski un ekonomiski smags gadījums – aplūkojām Sīriju un tās jau gandrīz desmit gadus ilgstošo pilsoņu karu. Bet šodien pārceļamies uz ko pavisam atšķirīgu valsti – uz Kanādu. Pirmo reizi raidījumā dodamies uz Ziemeļamerikas kontinentu un aplūkojam Kanādu. Skatāmies, vai tā ir tik perfekta valsts, kā mums daudziem gribētos domāt? Skaidrs, ka šo raidījumu veidot un jaunus faktus pastāstīt ir izaicinošāk, jo Latvijas iedzīvotāji, laikam, par šo valsti ir dzirdējuši ļoti daudz. Valsts tēla veidošana tai ir padevusies. Un hokejs kā viens no pasaules populārākajiem sporta veidiem, sevišķi jau Latvijā, pilnīgi noteikti tam ir palīdzējis. Īpaši jau laikā, kad Latvija ir uzvarējusi Kanādu un kļuvusi par pasaules čempioni virtuālajā hokejā. Starp citu, ledus hokejs nav pat starp 10 pasaulē populārākajiem sporta veidiem. Taču trešais populārākais sporta veids ir kanādieša Džeimsa Neismita 19. gadsimta beigās izgudrotais basketbols! Un, ja tic statistikai, tad vienubrīs Kanādā hokejs nebūt nebija visvairāk spēlētais sporta veids, jo to apsteidza gan golfs, gan arī futbols, īpaši jauniešu vecumā. Bet šobrīd pašā Kanādā populārākais noteikti tomēr ir hokejs. Šīs pasaulē pēc teritorijas otras lielākās valsts veiksmes stāsta pamatā ir acīmredzot bijusi ne tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta un derīgo izrakteņu pieejamība. To noteikti ir ietekmējusi arī veiksmīga ārpolitika un pašmāju politika. Nepilnus 38 miljonus iedzīvotāju lielajā valstī (kas pēc cipariem ir ļoti Tuva mūsu jau aplūkotajai Polijai) viena no iezīmēm ir multietniskums. Un, kas interesanti, tikai apmēram 32 procenti valsts iedzīvotāju savu etnisko piederību identificē kā kanādiešu. Jā, dzīvošana tik lielā teritorijā, kuru lielākoties veido Kanādas Arktiskais arhipelāgs, laikam, prasa saspiešanos ciešāk, jo vairāk nekā četras piektdaļas Kanādas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, turklāt galvenokārt dažu simtu kilometru attālumā no robežas ar ASV. Kopš Otrā pasaules kara beigām ražošanas, izejmateriālu ieguves un pakalpojumu sektors ir Kanādu pārveidojis par tik atvērtu un nozīmīgu pasaules ekonomiku un valsti.

Pakāpeniski dzīve sāk atgriezties normālās sliedēs, tomēr šoreiz stāsts par valsti, kur šīs normālās sliedes ir visai grūti atrast jau gandrīz desmit gadus. Proti, šoreiz runājam par kara izpostīto Tuvo Austrumu valsti Sīriju, kurā, starp citu, rīt, 20.maijā, bija paredzētas parlamenta vēlēšanas. Vēlēšanas bija paredzētas jau aprīlī, taču atkal jau koronavīrusa dēļ tās tika pārceltas uz 20. maiju. Bet arī rītdienas vēlēšanas ar Sīrijas prezidents Bašara al Asada dekrētu ir atliktas otrreiz un tagad tās notiks tikai 19. jūlijā. Jāatzīst, ka pēdējā laikā pašā Sīrijā notiekošais ir nedaudz pazudis no ziņu virsrakstiem. Pareizāk gan būtu teikt, ka Sīrija ir kļuvusi par dažādu valstu interešu sadursmes poligonu, bet par pašā Sīrijā notiekošo mēs zinām arvien mazāk. Un pat būtu diezgan jāpiedomā, lai atcerētos, kad vispār esam kaut ko ziņojuši, piemēram, par Sīrijas prezidentu Asadu. Sīrija tiešām ir bijis starptautisks izaicinājums gan no militārās drošības, gan migrācijas plūsmu, gan ģeopolitiskā balansa viedokļa. Tuvie Austrumi vispār ir sarežģīts reģions un tāds ir arī Sīrijas pilsoņu karš, kurā vairākas lielvalstis ir vedušas attālinātos jeb tā saucamos proxy karus. Pilsoņu karš Sīrijā ilgst kopš 2011. gada un atrisinājumu tam vēl nevar redzēt. Savulaik politikas zinātņu doktors Saimons Serfatijs toreiz par nesen aizsākto pilsoņu karu Sīrijā teica tā – šis var būt konflikts, kurš varētu veidot pasaules kārtību visā turpmākajā 21. gadsimtā. Gatavojoties raidījumam par Sīriju, uzrunājām doktoru Serfatiju vēlreiz. Uz ko viņš laipni atbildēja, ka vairs īsti neseko politiskajiem procesiem, piemēram, vēlēšanām, Sīrijā, jo… kāda gan būtu to jēga? Atgriešanās normālajā dzīvē? Demokrātisks žests? Tāpat viņš neredzot jēgu pašreizējos apstākļos vispār uzsākt Sīrijas rekonstrukciju, jo nav jau joprojām zināms, kurš vada valsti, kurš maksā un par ko. Lai pilnībā izprastu karu Sīrijā, nebūs gana skatīties tikai uz ārvalstu klātbūtni, tostarp, Krievijas interesēm, par ko Latvijas medijos ir daudz ziņots. Ir nepieciešams arī paskatīties uz tādu parādību, kā valsti ar izsīkstošām naftas rezervēm. Proti, autokrātiskā politiskā sistēma un pats prezidents Bašars Al Asads ir turējies pie varas kopš 2000. gada. Jebkura režīma un valdības popularitātei ir būtiski spēt nodrošināt arī valsts saimniecību un darbavietas, kā arī pastāvīgu ienākumu plūsmu valsts kasē. Dabas resursi, sevišķi tik pieprasīti kā nafta, šo ir klasiski ļāvusi daudzām valstīm. Un arī Sīrijas gadījumā skaidri parādās šī saikne jeb korelācija starp naftas “ziedu laiku” beigām un iekšējo konfliktu saasināšanos, kas vēl papildus visam sakrita arī pasaules ekonomisko un finanšu krīzi pirms desmit gadiem. Runājot par naftu, jāpiezīmē, ka iegūt Sīrija to sāka 1968. gadā, bet eksportēt tikai 1980. gadu vidū. Kopš 1995. gada, kad Sīrijas naftas ieguve bija vislielākā, piecpadsmit gadu laikā ieguve bija samazinājusies gandrīz uz pusi. Un 2010. gadā, vēl īsi pirms pilsoņu kara sākuma, nafta veidoja apmēram 25 procentus no valsts ienākumiem un galvenie importētāji bija divas valstis – Vācija un Itālija, kopā iepērkot vairāk nekā divas trešdaļas no Sīrijas naftas eksporta. Arī atlikušo trešdaļu lielākoties iepirka tieši ES valstis. Un jau tobrīd bija skaidri redzams, ka naftas rezervju izsīkšana un neefektīvās tehnoloģijas kombinācijā ar pieaugošo naftas resursu patēriņu pašmājās, veda pie tā, ka arī bez pilsoņu kara Sīrija tuvākajos gados būtu kļuvusi par naftas importētājvalsti. Krītošie valsts ieņēmumi no naftas ieguves noveda pie tā, ka valsts sāka deregulēt ekonomiku, tostarp, piemēram, atļaut privāto banku darbību. Vienlaicīgi Sīrijas valsts naudas trūkuma dēļ bija spiesta samazināt subsīdijas daudziem produktiem un pakalpojumiem, kā arī nespēja risināt arī pastāvīgās bezdarba problēmas. Tas viss noveda pie iekšējās opozīcijas neapmierinātības ar Al Asada režīmu, ko vēlāk izmantoja arī tā saucamā Islāma valsts jeb Daesh. Un tālāko stāstu mēs esam daudz dzirdējuši pēdējos gados.

Vienu brīdi pamatīgi pieklususī sporta pasaule pamazām sāk mosties, tāpēc diskutējam par Japānu un tās ekonomiskajām un politiskajām attiecībām ar sporta pasākumiem. Runa gan nav par Japānas vispopulārāko sporta veidu – beisbolu, ko 2019. gadā, aprēķināts, ka skatījās nepilni 27 miljoni cilvēku. Bet runājam par Tokijas Olimpiskajām spēlēm, kurām bija jānotiek šogad, bet tās šobrīd, un atkal jau Covid-19 krīze tam ir iemesls, ir pārceltas uz 2021. gada vasaras otro pusi. Jap'anas ekonomika Japāna ir trešā lielākā pasaules ekonomika. Japānas nozīmīgums pasaules ekonomikā ir būtisks. Valsts uzņēmumu un ražojumu klātbūtne mūsu ikdienā ir kļuvusi par normu. Japāna vairākas desmitgades ir bijusi tehnoloģiskās attīstības, robotizācijas un automatizācijas un mūsdienās arī digitalizācijas vadošajās pozīcijās. Varētu sacīt, ka modernizācija Japānai ir ikdiena, nacionālais uzstādījums un ir jautājumi, kuros šī 125 ar pusi miljonu iedzīvotāju valsts, šķiet, jau dzīvo 22. gadsimtā. Valsts IKP ir četrus ar pusi triljonus eiro liels, kamēr IKP uz vienu iedzīvotāju ir 40 tūkstošus eiro liels (pēc pirktspējas paritātes), kas, protams, ir lielāks par Latvijas nepilnajiem 27 tūkstošiem. Bet, protams, arī Japānas ekonomika un politika ir sarežģītas. Japāna ir demokrātiska valsts, kur valsts galva ir imperators. Kopš pagājušā gada 1. maija Japānā kalendāru sāka skaitīt no jauna un sākās šā brīža Reiva ēra. Tam nav nekādas saistības ar reivu kā mūzikas stilu, bet gan ar faktu, ka tronī ir stājies 126. Japānas imperators Naruhito. Viņa tiesības ir ceremoniālas un simboliskas. Svarīgi gan, ka viņš ir arī Japānas šinto reliģiskais līderis. Līdzīgi kā imperatora tiesību ierobežojumi, arī pārējās politiskās institūcijas ir definētas 1947. gadā pieņemtajā Japānas konstitūcijā. Interesanti, ka šajā sabiedroto spēku veidotajā pēckara konstitūcijā vēl līdz mūsdienām nav veikts neviens labojums. Atbilstoši konstitūcijai, likumdošanas vara pieder Japānas divpalātu parlamentam, kurš kopumā sastāv no 710 deputātiem. Interesanti, ka Eiropas Parlamentā ar trīsreiz lielāku iedzīvotāju pārstāvības skaitu ir tikai 705 deputāti. Politiskā vara gan ir Japānas valdības un tās vadītāja Šinzo Abes rokās, kurš ir kļuvis par visilgāk valdošo Japānas premjerministru valsts vēsturē. Japānas ekonomika ir burtiski izkaisīta pa gandrīz septiņiem tūkstošiem salu, uz kurām valsts atrodas. Darba ētika, valdības un ražotāju sadarbība, jau minētā koncentrēšanās uz augstajām tehnoloģijām, kā arī slavenā keiretsu sistēma, kuras ietvaros produktu ražošana, piegādes un izplatīšana lielā mērā tiek veikta vienas kompānijas centralizētā ietvarā, ir bijuši par pamatu Japānas ekonomiskajam spēkam pēdējo 70 gadu laikā. Pēdējo desmit gadu laikā ekonomika gan ir vairākkārtīgi piedzīvojusi stagnāciju. Ir paredzams, ka šā brīža Covid-19 radītās problēmas atstās jūtamu negatīvu iespaidu uz valsts ekonomiku. Kopš 2013. gada Japānā tiek īstenota tā dēvētā “Abenomika”, kas ir bijusi centrēta uz ārvalstu un pašmāju konkurences palielināšanu valstī. Premjera Abes vadībā tiek veiktas strukturālas pārmaiņas, lai mazinātu zemās dzimstības un novecojošās sabiedrības radītos spiedienus, stimulētu izaugsmi. Un Tokijas olimpiskās spēles tika uzskatītas par vienu no ekonomiskajiem stimuliem valstij. Olimpisko spēļu nozīme Japānas ekonomikā un politikā Komentāru par spēļu ekonomisko un arī politisko nozīmīgumu sniedz Kitakjušu Universitātes asociētajam profesoram, Dr. Rjo Nakai. Pēc viņa vārdiem, spēļu ekonomiskais ieguvums varētu būt no 20 - 200 miljardi eiro, bet, to pārcelšana vai atcelšana var izmaksāt 6 līdz 40 miljardus eiro. Taču ir arī politiskais aspekts. Olimpiskās spēles modernajā vēsturē ir atceltas tikai 3 reizes pasaules karu dēļ. Pārceltas tās tikušas vēl nav nekad, pat terora draudu un īstenošanas apstākļos. Jautājums ir, kādu ietekmi atstās Covid-19 pandēmija? Vai bezdarbs un ekonomikas sarukums pasaulē nozīmēs mazāku skatītāju loku? Varbūt Ķīnas tuvums vēl vairāk atbaidīs potenciālos skatītājus? Starptautiskā Olimpiskā komiteja pat ir izskatījusi variantu, ka noturēt spēles bez faniem arēnā vai arī izstiept sacensības ilgumā līdz pat 2022. gadam. Savādi, bet pašas Olimpiskās spēles kļūst par Japānas ekonomisko risku plānotā ieguvuma un izaugsmes vietā. Arī bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš par olimpisko spēļu pozitīvo efektu gan Japānai, gan citām rīkotājvalstīm kopumā ir visnotaļ piesardzīgs. Tokijā šīs būs jau otrās vasaras Olimpiskās spēles un ceturtās, ko “Uzlecošās saules zeme” organizējusi. Šo spēļu moto arī ir izvēlēts “Atklāj Tokiju”. Cerams, ka pasaulei nekas vairs netraucēs to atklāt. Bet, acīmredzot, mums būs nepieciešami vēl mēneši, lai redzētu ne tikai to, kā Covid-19 beigsies, bet arī kas notiks ar Japānas ekonomiku un kas notiks arī ar pašām Olimpiskajām spēlēm.

Polijas vārds pēdējā laikā reti pazūd no mediju redzes loka, turklāt vismaz teorētiski 10. maijā tur gaidāmās prezidenta vēlēšanas Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Pēc Latvijai eksotiskākām vietām kā Dienvidkoreja, Mali un Bolīvija, kuras aplūkojām iepriekšējos raidījumos, tagad atgriežamies pie netāliem kaimiņiem un mums stratēģiski nozīmīgiem partneriem. Neskatoties uz to, ka viedokļi par sabiedrības pārvaldību mums var atšķirties, gan Polija, gan Baltijas valstis ļoti labi izprot reģionu, kurā mēs visi atrodamies, ģeopolitiskos izaicinājumus un arī kopīgu risinājumu nozīmīgumu. Un bieži vien kopīgie risinājumi ir jāmeklē pat par spīti tam, ka mūsu viedokļi daudzos jautājumos tomēr atšķiras. Šeit, protams, jāatgādina, ka Polijā izteikti dominējošās partijas “Likums un taisnīgums” politika pēdējo gadu laikā visai bieži ir daudziem likusi raukt pieres gan pašā Polijā, gan ES partneru vidū. Vēl atmiņā ir nesenā konstitucionālā krīze Polijā, kas raisīja plašu sašutumu daudzos. Bet, interesanti, ka Polijā vai šajā gadījumā Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospoļitā 1791. gada 3. maijā tika pieņemta otrā pasaules zināmajā vēsturē rakstītā konstitūcija. Un tā bija arī pirmā modernā tipa konstitūcija Eiropas vēsturē. Pirmā pasaulē, protams, bija piecus gadus agrāk pieņemtā ASV konstitūcija, kas vēl jo projām ir spēkā. Polijas konstitūcijas mūžs gan beidzās pēc 14 mēnešiem un trīs nedēļām otrās Polijas-Lietuvas kopvalsts dalīšanas rezultātā. Valsts ar garu un raibu vēsturi! Un, kā bieži vien dzirdēts Latvijā – valsts, no kuras mēs varētu daudz ko mācīties. Nenoliedzami, Polijā notikušās pārmaiņas savulaik veicināja arī Padomju Savienības izjukšanu vēlāk, un pēc tam tūkstošgades mijā Polija arī ātri iekļāvās NATO un Eiropas Savienībā. Tie nav tikai mūsdienu sasniegumi, bet visas valsts agrākā, sevišķi impēriskā vēsture. Tā ir ļāvusi mūsdienu politiķiem aktīvi apelēt pie patstāvības, vienlīdzības ar lielākajām valstīm Eiropas Savienībā un reģionā kopumā, prezentēt sevi kā atslēgas partneri ar savām vēlmēm un ietekmi. Polijas tautas vēsturiskā pieredze un lepnums ir kļuvis, acīmredzot, par vienu no iemesliem, kādēļ gan politiķi, gan arī sabiedrība kopumā vēlas, lai valsts tiktu uztverta kā vienlīdzīgs spēlētājs starptautiskajā sistēmā. Un tādēļ Polijas valdošā politiskā elite nevēlas vienpusēji vairs pieņemt pārnacionālo institūciju stingrās rekomendācijas. Pēc pagājušā gada oktobra parlamenta vēlēšanām, kad valdošā partija “Likums un taisnīgums” saglabāja varu, bet zaudēja kontroli Polijas parlamenta augšpalātā jeb senātā, opozīcijas politiķu aktivitāte vienu brīdi pieauga. Un prezidenta vēlēšanas tiek uzskatītas par vienu no iespējām mainīt pastāvošo politisko situāciju Polijā. Londonā bāzētā pētniecības institūta Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Pāvels Zerka uzskata, ka pašreizējā situācijā pat vispār ir apdraudēta opozīcijas dalība vēlēšanās. Sabiedriskās domas aptaujās pašreizējais prezidents Andžejs Duda, nenoliedzami, ir populārākais kandidāts. Arī Pavels Zerka norāda, ka viņu veiktā aptauja liecina, ka, ņemot vērā vēlētāju noskaņojuma atšķirību, pašlaik Duda pirmajā kārtā uzvarētu ar aptuveni 60 vai pat vairāk procentiem balsu. Taču, ja vēlēšanas notiktu normālos apstākļos, Duda pirmajā balsošanas kārtā iegūtu vien 40 procentus balsu un otrajā kārtā cīņā pret jebkuru citu opozīcijas kandidātu viņa izredzes būtu 50 pret 50. Šo nevēlēšanos pakļauties starptautiskajām rekomendācijām un spriedumiem kā nozīmīgu robežšķirtni pirms gaidāmajām vēlēšanām min arī Varšavā bāzētās neatkarīgās domnīcas “Wise Europe” pārstāvis Adams Balcers. 10. maijā Polijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Arvien vēl tikai paredzētas, jo vismaz brīdī, kad top raidījums, oficiāli vēl nav zināms, vai, kad un kā šīs vēlēšanas notiks. Neskatoties uz Covid-19 pandēmijas izraisītajiem riskiem un ierobežojumiem, valdošā elite tomēr lūkojas noturēt vēlēšanas plānotajā grafikā un, iespējams, iztikt bez otras vēlēšanu kārtas. Lai vispār noturētu vēlēšanas, atšķirībā no daudzām pasaules valstīm, kuras tās ir atlikušas vai pārcēlušas, Polijas politiķi pieņēma lēmumu valstī noteikt nevis ārkārtas stāvokli, bet epidēmijas situāciju. Ārkārtas stāvokļa noteikšana nebūtu ļāvusi rīkot vēlēšanas, jo to nepieļauj Polijas konstitūcija. Vienubrīd izskanēja arī priekšlikums pagarināt pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas pilnvaras par diviem gadiem, vai arī pārcelt vēlēšanas par gadu. Taču pašlaik parlamentam steigā tiek bīdīts cauri likums, kas ļautu organizēt vēlēšanas pa pastu, un to par antikonstitucionālu uzskata arī vairāki Konstitucionālās tiesas tiesneši.

Bolīvija – valsts, no kuras mēs ieguvām Latvijā tik populāros kartupeļus un kurā vairs nav Makdonaldu, jo bolīviešiem vienkārši nepatīk ātrās ēdināšanas koncepts. Par Bolīviju runājam tāpēc, ka šajā nedēļā tur bija plānotas valsts prezidenta, viceprezidenta un parlamenta vēlēšanas. Un tās Covid-19 dēļ ir pārceltas un tagad tām jānotiek kādā brīdī starp šī gada 6. jūniju un 7. septembri. Atšķirībā no Dienvidkorejas, kur vēlēšanas, kā mēs runājām pirms pāris nedēļām, nav atceltas vai pārceltas. Bet ne jau tikai par vēlēšanām un kā Bolīvija līdz tām nonākusi mēs vēlējāmies pastāstīt, bet kopumā par valsti, kura ir daudzveidīga ne tikai etniski, bet arī “ekonomiski”. Bolīvija tiešām ir etniski daudzveidīga, un nebūt nav ekonomiski spēcīga. Valstī ir vairāk nekā 11,5 miljoni iedzīvotāji, no kuriem aptuveni piektā daļa ir Amerikas pirmiedzīvotāju rases un gandrīz 70 procenti ir metisi. Šī tiešām ir relatīvi nabadzīga valsts. Tās ekonomikas izmērs ir 35 miljardi eiro un IKP uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) ir apmēram 7000-8000 eiro jeb aptuveni ceturtā daļa no Latvijas rādītāja. Vienlaicīgi tā ir ar dažādiem dabas resursiem, piemēram, dabasgāzi, sudrabu, cinku un zeltu bagāta valsts. Arī liela arī sojas eksportētāja. Un, starp citu, Bolīvija ir arī trešais pasaulē lielākais kokaīna ražotājs aiz Kolumbijas un Peru. Šos ienākumus gan laikam oficiālajā statistikā neiekļauj. Taču valsts ekonomiskā situācija ir ļoti cieši saistīta gan Bolīvijas politisko dzīvi, gan gaidāmajām vēlēšanām. Un politisko situāciju lūdzām komentēt arī savulaik Bolīvijas kaimiņvalstī Brazīlijā ilgus gadus dzīvojušajam ekonomikas doktoram Jānim Bērziņam, kurš vada Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas paspārnē izveidoto Drošības un stratēģiskās pētniecības centru. Jānis Bērziņš ieskicēja nedaudz plašāku kopainu un jau pieminēja arī gaidāmo cīņu par prezidenta krēslu. Un, atklāti sakot, nevis gaidāmo cīņu, bet jau gandrīz gadu notiekošo cīņu, kas ir pilnībā izmainījusi politisko situāciju Bolīvijā. Patiesībā prezidenta vēlēšanas Bolīvijā notika jau pagājušā gada 20. oktobrī. Līdzšinējam prezidentam Evo Moralesam tika prognozēta pārliecinoša uzvara, jo viņa vadībā viena no Latīņamerikas nabadzīgākajām valstīm tiešām bija uzrādījusi atzīstamu ekonomisko un sociālo uzplaukumu. Nabadzība tika samazināta par 60% un IKP uz vienu cilvēku pieauga aptuveni divreiz straujāk, nekā pārējā Latīņamerikā. Un Moraless uzvarēja ar 47% balsu, apsteidzot savu sīvāko konkurentu Karlosu Mesu, kurš, starp citu, savulaik bijis arī pagaidu prezidents. Viņš saņēma 36,5% balsu. Un vēl kāds interesants aspekts par Bolīviju. Proti, Bolīvija ir viena no lielākajām kokas eksportētājām pasaulē un, kā zināms, no kokas iegūst arī jau minēto kokaīnu. Savulaik kokas lapu ekstrakts bija pamatā arī tādam visiem labi zināmam dzērienam kā “Coca-Cola”. Tāpēc joprojām brīdi pa brīdim izskan jautājums, vai “Coca-Cola” dzērienos joprojām nevarētu būt kokaīns? Galu galā, šī dzēriena recepte it kā skaitoties viens no vispamatīgāk glabātajiem cilvēces noslēpumiem. Taču tiek apgalvots, ka kopš šī dzēriena izgudrošanas 1886. gadā līdz pat 1929. gadam kolā tiešām bija neliela daļa kokaīna. Taču tam laikam tas nebūt nebija pārsteidzoši, jo tika uzskatīts, ka kokaīnu saturošas zāles, pulveri un toniki palīdz ārstēt galvassāpes, nogurumu, caureju, astmu un impotenci. “Coca-Cola Company” turpināja importēt kokas lapas no Peru un Bolīvijas līdz pat 80. gadu beigām. Taču pirms astoņiem gadiem, 2012. gada vasarā, “Coca-Cola” kļuva arī par politisku simbolu, jo Bolīvijas ārlietu ministrs Deivids Čokehuanka paziņoja, ka 2012. gada 21.decembrī “Coca-Colai” ir jāpamet valsts. Līdzīgi kā Makdonaldam. Ministrs norādīja, ka pēc 26 tūkstošiem gadu planētas beidzot būs sastājušās tā, lai pieliktu punktu kapitālismam un sāktos komunitārisms. Taču tajā brīdī “Coca-Cola” paziņoja, ka nav ar pliku roku ņemama un pierādīja kapitālismu visā savā spožumā, paziņojot, ka uzņēmums Bolīvijā ir darbojies kopš 1941.gada, atbalstot izglītības un citas iniciatīvas, kas rada pozitīvu sociālu ietekmi uz vietējām kopienām. Līdzīgi kā Bolīvijas ekonomika, arī “Coca-Cola” stabili augot un… plāni investīcijām joprojām ir spēkā. Pavisam drīz sekoja ārlietu ministrijas paziņojums, ka ministra teksti ir izrauti no konteksta un “Coca-Cola”, protams, valstī var palikt.

Dodamies uz Āfriku, uz Āfrikas vidieni un šoreiz detalizētāk aplūkojam teritorijas ziņā astoto lielāko kontinenta valsti, kurai ir vēl nesen bijusi plaši pievērsta pasaules sabiedrības uzmanība. Un iespējams, ka tikai nedaudzi zina par to, ka pašlaik Mali ir divas starptautiskas misijas, kurās piedalās arī Latvija. Proti, Eiropas Savienības Apmācības misijā Mali (EUTM MALI) piedalās trīs cilvēki no Latvijas, bet ANO vadītajā Visaptverošā integrētā stabilizācijas operācija Mali “MINUSMA” piedalās viens cilvēks no Latvijas. Kam īsti rūp Mali? Valsts, par kuras eksistenci (līdzīgi gan arī kā par Latvijas) pasaulē zina maz, kura ziņu virsrakstos mūsu platuma grādos vismaz pirms gadiem septiņiem, astoņiem bija pat ļoti reti. Ja jau Latvija līdzdarbojas misijās Mali, laikam arī mums būtu kaut kas vairāk jāzina par vienu no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, ar nepilniem 20 miljoniem iedzīvotāju. Vienlaicīgi tā ir valsts ar trešo augstāko dzimstības līmeni pasaulē. Mali sievietes vidēji dzemdē sešus bērnus. Tajā pašā laikā Mali ekonomika, iekšzemes kopprodukts (IKP) ir ap 17 miljardiem eiro, kas ir divas reizes mazāka nekā Latvijas ekonomika. Bet, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, IKP uz vienu iedzīvotāju sanāk tikai nedaudz vairāk kā 2000 eiro, kas ir krasā pretstatā Latvijas 30 tūkstošiem eiro. Valstī dominējošā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Zelta ieguve un kokvilnas ražošana veido vairāk nekā četras piektdaļas no valsts eksporta. Vāji attīstītā ražošana un paļaušanās uz izejvielu eksportu arī ir padarījušas valsti ļoti atkarīgu no ārvalstu palīdzības un izejmateriālu cenu svārstībām. Un tieši ārvalstu finanšu un tehniskā palīdzība, starp citu, ir bijis iemesls, kādēļ valstij ilgstoši izdevās saglabāt demokrātisko sistēma starp militārajām diktatūrām. Proti, no 1991. gada līdz 2012. gada apvērsumam valstī bija iedibināta funkcionējoša, demokrātiska valdošo politiķu nomaiņas sistēma vēlēšanu ceļā. Šis bija labs piemērs tam, kā ārvalstu palīdzības sasaistīšana ar prasībām pēc labas pārvaldības principiem, ļāva valstī nodrošināt iekšēju politisko stabilitāti. 2012. gada 22. martā armija pavērsās pret tā brīža valsts prezidentu un kopš tā laika valsts ir bijusi iekšēju konfliktu mocīta un uz pilsoņu kara robežas. Konfliktu veicināja ne tikai ekonomiskās attīstības zemais līmenis un nevienlīdzība, bet arī politiskā nespēja risināt iekšējās klanu pretrunas, tostarp karadarbību piedzīvojušu un veicinošu grupējumu ieplūšana no Lībijas, ekstrēmisma pieaugums. To, kādēļ pasaule satraucas par notiekošo Mali detalizēti skaidro Rīgas Stradiņa universitātes doktorante un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka, bet nākotnes skatījumu par Mali sniedz politikas zinātņu doktors Mads Ibrahims Kante.

Rīt, 15. aprīlī, neskatoties uz Covid-19 izraisīto sarežģīto situāciju, Dienvidkorejā notiks Nacionālās Asamblejas jeb parlamenta vēlēšanas. Tāpēc arī raidījums Diplomātiskās pusdienas veltīts Dienvidkorejas Republikai. Dienvidkoreja ir viena no Austrumāzijas valstīm, par kuru runā ļoti bieži. Vai tas ir Ziemeļkorejas - Dienvidkorejas attiecību dēļ, vai tas ir "Psy" dziesmas "Gangham Style" dēļ, kas nu jau gandrīz pirms desmit gadiem kļuva hiperpopulāra pasaulē, vai tas ir multinacionālā konglomerāta ""Samsung dēļ, kurš mums pat ikdienā ir visapkārt? Protams, pēdējos gados Dienvidkoreja ir bijusi arī pasaules ziņu virsrakstos tās demokrātiskās politiskās sistēmas satricinājumu dēļ. Dienvidkoreja varētu būt viena no zināmākajām valstīm, kura atrodas ģeogrāfiski tālu no Latvijas. Un droši vien pamatoti, jo Dienvidkoreja ir viens no tā dēvētajiem Āzijas ekonomiskajiem tīģeriem līdzās Honkongai, Singapūrai un Taivānai, kas jau kopš 1960. gadiem ir saglabājušas augstu izaugsmi. Koncentrējas uz eksportu, izglītotiem iedzīvotājiem un augstiem uzkrājumiem. Starp lielajiem uzņēmumiem ir ne tikai “Samsung”, bet arī tādi zīmoli kā “Hyundai”, “LG” un “Kia”. Un šīs ir tikai tās, kuras zinām no mūsu ikdienas. Bet patiesībā Dienvidkorejas ekonomikā un vadošajās kompānijās var ļoti labi saskatīt daudzas likumsakarības starp valsts vēsturiski politisko situāciju kopš 1953. gada. Redzam, kā vienas mazas valsts aizsardzība, ģeopolitiskā situācija, partnerība ar ASV un atrašanās politiski sarežģītā reģionā, ietekmē valsts izvēles un iespējas. Un cik tas tieši atsaucas arī valsts ekonomikas struktūrā. Dienvidkoreja ir 12. lielākā ekonomika pasaulē. Iekšzemes kopprodukts ir ap diviem triljoniem eiro, gandrīz 40 tūkstoši uz vienu iedzīvotāju. Un tas ir situācijā, kad valstij ir nepilni 52 miljoni iedzīvotāju. Vienlaicīgi – lai arī Dienvidkoreja ir spēcīga tehnoloģiju jomā, tai draud krīze tieši šajā jomā. Tas tāpēc, ka lielās ekonomikas – Ķīna un Indija – strauji paplašinās un tām ir nepieciešama enerģija un izejmateriāli, kuru iegūšana kļūst arvien dārgāka globālajā tirgū. Tas rada nopietnus izaicinājumus resursu ziņā visai nabadzīgajai Dienvidkorejai. Dienvidkorejā arī aizvien vairāk ir jūtama plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem, kā arī apkārtējās vides degradācija. Par Dienvidkorejas ekonomiskajiem un politiskajiem izaicinājumiem ar mums no Dienvidkorejas dalījās arī Pusanas Nacionālās universitātes viesprofesors Kaspars Kļaviņš. Sena politiskā tradīcija Korejā ir nerunāt negatīvas un kritiskas lietas par politiku. Un tas ir interesanti, jo “Freedom House” pasaules valstu brīvības indeksā Dienvidkoreju ierindo pie brīvām valstīm pēc visiem kritērijiem. Vienlaicīgi gan tiek atzīmēts, ka valsts tomēr nav perfekta. Bet pievēršoties tieši parlamenta vēlēšanām, vispirms jau jāsāk ar to, ka vēlēšanas notiek Covid-19 uzlikto ierobežojumu kontekstā. Proti, vēlēšanas notiek jau dažas dienas. Daudzi brīvprātīgie palīdz vēlētājiem ievērot distanci. Mēra temperatūru – ja pāri 37,5, tiek aizvests uz atsevišķu kabīni vēlēt, pēc tam kabīne tiek dezinficēta un pats cilvēks nosūtīts uz pārbaudēm. Faktiski pašreizējā vēlēšanu sistēma tika izstrādāta jau 2013. gadā tieši ārkārtas situācijām epidēmiju laikā. Trīssimt ievēlamo deputātu un partiju izredzes lūdzām komentēt arī Dienvidkorejas pamatiedzīvotājam Džunvi Seo jeb Lūkam, kā tas ir bieži sastopams, ka dienvidkorejieši saziņas vienkāršībai ārvalstīs, izvēlas sev rietumu vārdus. Un šīs vēlēšanas tiek uzskatītas par pašreizējā prezidenta Mūna Dže-ina darbības novērtējuma prezidenta pilnvaru termiņa vidū. Vēl pirms daziem mēnešiem izskanēja aicinājumi prezidentam atkāpties no amata, jo viņš nebija ieviesis pilnīgu aizliegumu ieceļot valstī personām no Ķīnas. Vienu brīdi Dienvidkoreja bija sliktākajā situācijā Āzijā aiz Ķīnas, bet tad valdība spēra izlēmīgus soļus. Trīssimt ievēlamo deputātu un partiju izredzes lūdzām komentēt arī Dienvidkorejas pamatiedzīvotājam Džunvi Seo jeb Lūkam, kā tas ir bieži sastopams, ka dienvidkorejieši saziņas vienkāršībai ārvalstīs izvēlas sev rietumu vārdus. Rezumējums stāstam – Dienvidkoreja ir kā parasta, ikdienišķa valsts, bet katrā lietā tai ir izņēmumi. Un tie izņēmumi ir visnotaļ manāmi un pat ekstrēmi.

Šoreiz raidījumā "Diplomātiskās pusdienas" pārceļamies uz Eiropas Savienību (ES) un uz mūsu dienvidu dalībvalsti, kura ir bijusi pasaules mediju virsrakstos pēdējos mēnešos nepārtraukti – Itāliju.  Itālija ir ilglaicīgi bijusi robežvalsts, kura joprojām cīnās ar Covid-19 neierobežotu izplatību gan pašmājās, gan arī ES teritorijā, turklāt par to ir samaksājusi visskarbāko cenu – gandrīz 16 tūkstoši upuru. Bet mēs šoreiz nolēmām palūkoties uz to, kādu iespaidu šī pandēmija atstās uz Itālijas politisko vidi un attiecībām ar Eiropas Savienību. Starp citu, ironiska sakritība - tieši itāļu mediķis Santorio Santorio 1612. gadā izgudroja mūsdienu termometru. Termometrs, laikam kļūs par 2020. gada marta simbolu. Bet varbūt tās būs sejas maskas? Sākam mēs ar jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par to, kādu palīdzību Latvijai būtu jāsniedz Itālijai? Atbildēs iezīmējās izpratne, ka Itālija ir bagātāka valsts par Latviju un tādēļ Latvija nevar vai arī tai nevajadzētu sniegt palīdzību. Ko nozīmē bagātība, ja arī tādā valstī kā Itālija trūkst konkrētas, dzīvībai nepieciešamās lietas vai preces? Varbūt izklausīsies skarbi, bet par naudu tiešām visu nenopirksi. Par to, ka šī krīze noteikti nesīs milzīgus ekonomiskos zaudējumus, nevienam nav ne mazāko šaubu. Jautājums, cik lieli tie būs? Itālija jau pirms šīs krīzes bija trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika ar vienu no vājākajām nākotnes prognozēm. Un kopš šīs krīzes sākuma faktiski ir paralizēts valsts rūpniecības reģions Milānas tuvumā un valsts ziemeļos. Aģentūra “Bloomberg” norāda, ka, lai arī pašlaik Eiropas Savienības līderi Francija un Vācija runā par Eiropas ekonomikas atjaunošanu, galvenais jautājums tomēr ir, ko darīt ar Itāliju. Romas valdība jau ir atkarīga no Eiropas Centrālās bankas, un pašas piesardzīgākās aplēses liecina, ka Itālijas parāds pēc krīzes beigām būs vairāk nekā 150% no IKP (Eiropas Savienības valstīm ir ieteikts nepārsniegt 60% līmeni). Ekonomikas atjaunošanai būs nepieciešami miljardiem eiro. Šī noteikti nav pirmā reize, kad Itālija ir meklējusi savu kaimiņu un draugu solidaritāti. Reizēm piemirstas arī tas, ka vēl pirms pāris mēnešiem Turcijas rīcības dēļ atsāka saasināties bēgļu krīze, kur Itālija ir lūgusi solidaritāti jau gadu desmitiem. Un tas sevišķi cieši ir bijis saistīts ar relatīvi neseno politiskās ainavas maiņu valstī. Proti, vēl pirms dažiem gadiem mēs aktīvi apspriedām, ka Itālijas valdībā nonāca tā saucamās populistiskās un eiroskeptiskās politiskās grupas, sevišķi Piecu Zvaigžņu kustība un Līga ar Mateo Salvini priekšgalā. Tieši iepriekš mazpazīstamais jurisprudences profesors Džuzepe Konte kopš 2018. gada 1. jūnija vada jau otro valdību, kurā ir ietilpušas, tā saucamās, populistiskās partijas. Var redzēt, ka šīs “moderno populistu valdības” ir bijušas spējīgas tomēr veikt stingrus pasākumus krīzes apstākļos, bet iemesls tam ir vairāk tas, ka abās valdībās vairāki ministri ir tehnokrāti/ profesionāļi savās nozarēs, piemēram, ārpolitikā un ekonomikā. Viedokli par Itālijas politisko nākotni vaicājām arī Florencē atrodamās Eiropas Universitātes Institūta doktorantei Ievai Blomai. Viņa uzskata, ka krīze nav radījusi jaunus izaicinājumus, bet tikai saasinājusi līdz šim zināmās problēmas. Ir skaidrs, ka arī pēc šīs krīzes politiķi un politika kā profesija nekur nepazudīs. Ir politiķi, kuri jau tagad kritizē valdību un kritizēs to arī tad, kad krīze būs beigusies. Jo politiķa profesijas centrā ir citu politiķu kritizēšana. Un, protams, atkal tiks meklēti vainīgie un jau šobrīd var redzēt, ka Itālijā tāds ārējais ienaidnieks jau ir atrasts. Eiropas Savienības un tās institūciju vainošana pie visām nelaimēm jau ir kļuvusi par tādu kā modes lietu un, visticamāk, tas tā arī turpināsies. Viedokli par Itālijas attiecībām ar Eiropas Savienību vaicājām arī Starptautiskās un Eiropas Savienības politikas profesorei Kalabrijas Universitātē un Eiropas Savienības tiesību profesorei Mediterānijas Universitātē Dr. Donatellai M. Violai.

Šodien raidījumā kā aplūkojamā valsts jau pirms kāda laika bija izvēlēta Baltkrievija, jo tieši šo piektdien, 3. aprīlī, bija kārtējo reizi paredzēta Baltkrievijas prezidenta vizīte Latvijā. Ne pirmo reizi tā ir atcelta, šoreiz, protams, situācija ar Covid-19 vīrusu ir kļuvusi par centrālo ieganstu vizītes atcelšanai. Šeit jānorāda, ka iniciatori vizītes atcelšanai šoreiz ir Latvijas puse, jo tā vien liekas, ka Baltkrievija, vai vismaz tās prezidents dzīvo pilnīgi citā realitātē. Aleksandrs Lukašenko uzskata, ka šī ir kaut kāda masu psihoze, kurai nav nepieciešams pakļauties. Baltkrievija savus aptuveni 100 inficētos pilsoņus ārstējot bez lieka trokšņa, bet pārējiem iedzīvotājiem – pirts, 50 gramu šņabja un atpakaļ pie darba svaigā gaisā! Nu jau par kārtējo pērli kļuvis teksts – traktors visus izārstēs! Un vēl, protams, hokejs – tas arī esot uzskatāms par vīrusa ārstēšanas līdzekli. Gan savulaik, gan šodien ir saskatāma tieša cēloņsakarība starp Baltkrievijas prezidenta ārpolitisko balansēšanu starp tuvināšanos Krievijai un attiecību uzlabošanas centieniem ar Rietumvalstīm. Baltkrievija apzinās savu ģeopolitisko nozīmīgumu un ir centusies saglabāt neatkarību, ekonomisko izdevīgumu un valdošo politisko režīmu, pastāvīgi izrādot simpātiju uzplūdus vienai vai otrai pusei. Un arī Latvijas interesēs ir uzturēt labvēlīgas kaimiņattiecības ar Baltkrieviju, vienlaicīgi apzinoties izaicinājumus, ko rada tās režīms un tuvināšanās Krievijai ir padarījis Baltkrieviju par Latvijas neērto kaimiņvalsti.

Pagājušajā nedēļā bija analītiskāks raidījums par “Putina konstitūciju”, atvainojamies, par Krievijas Federācijas konstitūcijas grozījumiem. Šodien turpinām ar bijušo Padomju Savienības teritoriju, tagadējo NVS valsti un dodamies uz Tadžikistānu. Tadžikistānu izvēlējāmies, jo valstī 1. martā notika Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas un 27. martā būs augšpalātas vēlēšanas un šogad oktobrī jānotiek arī prezidenta vēlēšanām. Bet šī valsts tiek atzīta par diktatūru. Vēlēšanas tajā, lai arī notiek un pat pēc dažu starptautisko organizāciju domām, kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, parlamenta apakšpalātas vēlēšanas tika atzītas par demokrātiskām, tomēr fakts, ka valsts nav brīva un tajā netiek ievērotas virkne cilvēktiesību, ir kļuvis par vispārpieņemtu. Opozīcijas partijām tiek ierobežotas iespējas kļūt par potenciāli nozīmīgu politisko spēku. Savukārt, prezidents un “Nācijas līderis” Emomali Šaripovičs Rahmonovs ir bijis valsts prezidents kopš 1994. gada 6. novembra un gandrīz vienbalsīgi tiek paredzēts, ka 68 gadus vecais politiķis kandidēs un uzvarēs, respektīvi turpinās valdīt arī pēc oktobrī plānotajām prezidenta vēlēšanām. Lūkojam, kas ir Tadžikistāna, kādi ir tās izaicinājumi un kādu valsts attīstību var paredzēt tuvākajos piecos līdz 10 gados. Par Tadžikistānas ekonomisko situāciju, izaicinājumus un izredzes telefona sarunā komentē arī kāda tadžiku kolēģe, kura nodarbojas ar Tadžikistānas iekšpolitisko procesu analīzi. Viņa gan vēlējās palikt anonīma, ko arī respektējām. Politisko situāciju Tadžikistānā Rīgas Stradiņa universitātes docents un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Kā arī divi pretēji viedokļi par valstī notiekošo. Pirmo pauž Džamšeds, kurš savulaik studējis Rīgā un tagad strādā starptautiskā nevalstiskā organizācijā ar pilsoniskās sabiedrības institūcijām. Otru - Parvizs Mullodžanovs, kurš strādā Upsalas Universitātē Zviedrijā. Fakti Tadžikistānā dzīvo nepilni 9 miljoni cilvēku, no kuriem pārliecinošs vairākums – 84 % – ir tadžiki, kas sadzīvo ar uzbeku etnisko minoritāti. Valstī 90. gadu vidū piecus gadus ilga pilsoņu kars, kas ir atstājis pamatīgu ietekmi uz tālāko valsts politisko un arī ekonomisko dzīvi. Ekonomiski Tadžikistāna ir viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm. Valstij ir 6,6 miljardus eiro liela ekonomika. Tik liels ir valsts nominālais iekšzemes kopprodukts(IKP). Salīdzinājumam Latvijas IKP ir apmēram 28 miljardu eiro liels. Latvijas valsts budžets 2020. gadam 10 miljardi eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts budžets ir lielāks nekā visa Tadžikistānas ekonomika kopumā. Latvijā ir 4,5 reizes mazāks iedzīvotāju skaits nekā Tadžikistānā, bet IKP ir 4 reizes lielāks. Neparasts fakts Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe atrodas pasaulē otrs augstākais karogkāts. Šis bija augstākais karogkāts no 2011. gada līdz 2014. gadam, kad dažus metrus augstāks tika uzstādīts Džedā, Saūda Arābijā. Dušanbē esošo karogkāts ir 165 metrus garš. To veido tērauda caurules un karogkāta centrālā daļa tika izgatavota Dubaijā. Visu kopā to izgatavoja un uzstādīja Sandjego reģistrēta kompānija. Kopējās šīs būves izmaksas bija 3,25 miljoni eiro. Karogkātā plīvo 700 kilogramus smags Tadžikistānas karogs. Šis karogkāts ir augstāks par divu citu Centrālāzijas kaimiņvalstu karogkātiem – attiecīgi Azerbaidžānā un Turkmenistānā atrodamajiem. Acīmredzama vietējā kaimiņvalstu sāncensība.   .

Lai arī pasaulē ir aptuveni divi simti valstu, noteikti būs tādas, par kurām runāsim vairākkārt. Un viena no tām ir Krievija. Pagājušajā nedēļā un aizpagājušajā nedēļā runājām par relatīvi Latvijai eksotiskām un nepazīstamām valstīm, tādēļ šonedēļ nolēmām atgriezties tuvāk reģionam un parunāt par Krievijas Federāciju. Krievija ir valsts, ar kuru iepazīstināt Latvijā, domājams, nevienu nevajag. Krievija ir Latvijas mediju telpā un dienaskārtībā. Krievija ir mūsu izklaides un kultūras telpā. Par Krieviju Latvijas iedzīvotāji zina daudz un gandrīz visu. Vienīgais, ko vēl nezinām, kā Krievijas Federācijas konstitūcijas grozījumi ietekmēs valsts nākotni. Vai jaunā konstitūcija būs reāli jauns sākums valstij? Ielās uzklausīto cilvēku atbildes liecina, ka vismaz Latvijas iedzīvotāji īsti neredz konstitūcijas grozījumiem citu mērķi, kā tikai Vladimira Putina palikšana pie varas ilgāk. Bet, protams, mūs arī interesē, ko par to domā politikas vērotāji un analizētāji. Viedokli izsaka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. Viņš min stabilitātes aspektu un “ka varu atdot miermīlīgi ir diezgan riskanti pēc definīcijas”. Tāpat Putins kā gudrs politiķis piedāvā “pārmaiņas”, tiesa, tās šī brīža situāciju iecementē vēl pamatīgāk. Līdzīgi kā Sprūds par stabilitātes aspektu izsakās arī Sergejs Utkins, Krievijas Ārlietu padomes pētnieks un Krievijas Zinātņu akadēmijas Situāciju analīzes centra Stratēģiskā novērtējuma departamenta vadītājs. Acīmredzot Krievijas eksperti nesaskata šajā situācijā neko neparastu. Bet ko paredzētie grozījumi nozīmē Krievijai, raugoties juridiski? Grozījumi konstitūcijā paredz garantijas uz pensiju un minimālo algu, kaut gan faktiski tas jau bija noteikts arī iepriekš un šis labojums tiek uzskatīts par tādu juridisku vārdu spēli. Tāpat grozījumi piešķir parlamentam tiesības izvirzīt premjera kandidatūru. Grozījumi arī piešķirs prezidentam papildu pilnvaras atlaist Augstākās tiesas tiesnešus un noraidīt parlamenta pieņemtos likumprojektus. Ir arī labojumi par atsauci uz dievu, par tikai heteroseksuālu laulību legalizāciju un vēl citi. Likumprojektu par grozījumiem iniciēja valsts prezidents Vladimirs Putins 2020. gada 15. janvārī Krievijas Federālās sapulces laikā. Jau 11. martā Krievijas parlamenta apakšpalāta - Valsts dome - trešajā lasījumā apstiprināja konstitūcijas grozījumus. Īsi pēc tam likumprojektu atbalstīja arī Federācijas padome. Vladimirs Putins konstitūcijas grozījumus parakstīja 14. martā. Sākotnēji bija paredzēts, ka izmaiņas konstitūcijā tiks parakstītas 18. martā. Visai zīmīgā datumā, jo tā tiek uzskatīta par dienu, kad Krima atkalapvienojās ar Krieviju (protams, ne atbilstoši starptautiskajiem likumiem, bet Krievijas interpretācijā). Sergejs Utkins gan uzskata, ka šādai datuma izvēlei absolūti nav nekādas ietekmes. 22. aprīlī gaidāms Viskrievijas referendums par grozījumiem konstitūcijā. Referendumā iedzīvotājiem būs jāapstiprina visa konstitūcija kopumā. Nevienam nav šaubu par to, ka šādas pārmaiņas konstitūcijā tiks apstiprinātas. Pašlaik aptaujas liecina, ka uz balsot varētu doties vien 40% Krievijas pilsoņu un par pārmaiņām gatavi balsot vien ceturtā daļa vēlētāju, kaut puse no tiem nesaprot, kas tiks mainīts. Runājot par zīmīgiem datumiem Krievijā. 22. aprīlis, kad notiks balsojums, Krievijā ir izsludināta par brīvdienu, turklāt 22. aprīlī atzīmēs Vladimira Ļeņina 150.dzimšanas dienu.

Pagājušajā nedēļā, kad runājām par Dienvidāfrikas Republiku, pieminējām, ka šajā valstī ļoti spilgti atainojas visa kontinenta koloniālā vēsture. Tā radās doma pastāstīt arī par mūsu pašu senču koloniālo pieredzi. Proti, nevienam nav noslēpums, ka Latvijai  savulaik ir bijušas veselas divas kolonijas – Tobāgo un Gambija! Nu, vismaz tā apgalvo. Bet kā jau pirmajā raidījumā minējām, viens no mērķiem ir kliedēt dažādus mītus par valstīm. Un šoreiz tas varētu būt mīts tieši par Latviju. Būsim godīgi – Latvijai nekad nevienas kolonijas nav bijis. No otras puses, nevar noliegt, ka nekādas saistības ar Tobāgo mums arī nav. Tāpēc lūdzām vienai no zinošākajām Kurzemes hercogistes pētniecēm, vēstures zinātņu doktorei Mārītei Jakovļevai īsumā ieskicēt, kāds bija Tobāgo kolonizēšanas stāsts. Arī vēsturnieks Valters Ščerbinskis uzskata, ka patiesībā Tobāgo kolonizēšana vairāk būtu uzskatāma par tādu kā vēsturisku kuriozu. Bet šī vēsturiskā fakta cildināšana daudz aktīvāk ir sākusies vien 20. gadsimta 30. gados. Īsais rezumējums – Tobāgo ir mūsu valstiskās un pilsoniskās propagandas stāsts, kas turpinājās arī 70.gados ar filmu “Melnā vēža spīlēs” un arī vēlāk Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča izrādē “Tobāgo”. Vēl arī nedaudz par to, kas ir Trinidāda un Tobāgo mūsdienās. Tā ir nedaudz par Latviju mazāka valsts, kurā dzīvo 1,2 miljoni iedzīvotāju, lielākā daļa, 96% no tiem, gan mīt Trinidādā. Maza, bet ekonomiski attīstīta valsts, kurai ir viens no augstākajiem iekšzemes koproduktiem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tas lielākoties, pateicoties naftai un dabasgāzei.

Pēc tam, kad pirmajos divos raidījumos apspriedām Irānu un Slovākiju, domājām, ka varētu būt pienācis laiks kādai nedaudz eksotiskākai valstij. Un, sekojot informatīvajai telpai šeit, Latvijā, nevarēja nepamanīt milzīgo sabiedrības interesi par Kristīnes Misānes lietu un viņas izdošanu Dienvidāfrikas Republikai (DĀR). Papētot dažādus komentārus par šo lietu, uzmanību piesaistīja dažādi aizspriedumi un mīti, kas Latvijas iedzīvotājiem ir radušies par šo valsti. Un tāpēc arī  izlēmām parunāt tieši par Dienvidāfrikas Republiku!  Rīgas Stradiņa Universitātes lektors Mārtiņš Daugulis ieskicē Dienvidāfrikas Republikas vēsturisko attīstību. Liela loma DĀR attīstība ir aparteīdam, kas tur valdīja 20. gadsimta otrajā pusē. 2019. gadā tika atzīmēti 25 gadi kopš aparteīda oficiālas izbeigšanas, taču jautājums ir par to, vai tas patiešām ir aiz muguras. Latvijas Kultūras akadēmijas lektore Signe Kazāka savulaik dzīvojojusi DĀR un strādājusi tur brīvprātīgo darbu. Viņa arī atzīst, ka par spīti mēģinājumiem saliedēt sabiedrību, tas ne visai veiksmīgi izdodas. Tas ir arī valsts attīstību bremzējošs faktors. Tajā pašā laikā zimīgs ir fakts, ka valstij ar izcilību nav problēmu. DĀR ir vienīgā valsts, kurā atrodas iela kurā dzīvojuši divi Nobela Miera prēmijas laureāti: tas ir Nelsons Mandela, kurš šo prēmiju ieguva 1993. gadā kopā ar valsts prezidentu Frederiku Vilhelmu de Klerku, un arhibīskaps Dezmonds Tutu, kurš Nobela miera prēmiju ieguva 1984. gadā. Kopumā 11 šīs valsts pārstāvji ir ieguvuši Nobela prēmijas dažādās kategorijās.

Šoreiz raidījumā Diplomātiskās pusdienas iepazīstam Slovākiju. Varētu teikt, ka formālais iemesls šīs valsts iepazīšanai ir tas, ka 29. februārī slovāki vēlēs savu parlamentu. Taču mūsu uzmanība pievērsta arī kādam divus gadus un dažas dienas senam notikumam, kas pilnībā apgrieza kājām gaisā Slovākijas politisko dzīvi, kas joprojām ietekmē politisko dienaskārtību valstī un kas daudziem slovāku politiķiem un vēlētājiem ir prātā pirms šīm parlamenta vēlēšanām. Šis notikums, kas pāršalca ne tikai visu Slovākiju, bet arī visu Eiropu, bija nepilnus 28 gadus vecā pētnieciskā žurnālista Jana Kucjāka un viņa draudzenes slepkavība 2018. gada februārī. Šī slepkavība aizsāka plašākos ielu protestus Slovākijā kopš samta revolūcijas 1989. gadā, kā arī aizsāka nepieredzēti plašu politisko krīzi. Slepkavības iemesls bija Jana Kucjāka kopīgi ar čehu un itāļu kolēģiem veiktais pētījums, kurā viņš atklāja iespējamās saiknes starp Itālijas mafiju “Ndrangheta”, kas kontrolē kokaīna un ieroču tirgu, dažādām finanšu grupām, oligarhiem un Slovākijas sociāldemokrātu partijas politiķiem, kas bija valdošā partija. Tāpat atklāja tiesnešu un prokuroru korupciju, policistus, kuri varēja likt kaitinošām lietām tiesā pazust. Runājot par itāļu mafiju, tika apgalvots, ka ar to ir saistīta arī premjerministra Roberta Fico palīdze Maria Troškova. Divas nedēļas pēc šīs izmeklēšanas nonākšanas atklātībā Roberts Fico un viņa valdība atkāpās no amata. Pēc Kucjāka slepkavības oficiālas apsūdzības par līdzdalību tajā ir izvirzītas četriem cilvēkiem. Savukārt par nozieguma pasūtīšanu apsūdzēts ir ietekmīgais uzņēmējs Marians Kočners, kura rīcībā ir bijuši sensacionāli audio un video ieraksti, ar kuriem viņš potenciāli būtu varējis šantažēt vadošos politiķus un bijušo ģenerālprokuroru. Jans Kucjāks savu pētījumu par Itālijas mafijas iefiltrēšanos Slovākijā tā arī līdz galam nepaspēja pabeigt, tāpēc viņa vietā šo darbu veica daudzu valstu kolēģi, pētnieciskie žurnālisti no Organizētās Noziedzības un korupcijas apkarošanas tīkla jeb OCCRP. Latviju šajā tīklā pārstāv pētnieciskās žurnālistikas centrs ReBaltica. Tā izpilddirektore Sanita Jemberga norāda, ka Jana Kucjāka darba turpināšanai ir liela nozīme arī šeit, Latvijā.

Latvijas Radio 1 turpmāk otrdienās plkst. 12.30 skanēs raidījums „Diplomātiskās pusdienas”. Kāpēc pusdienas? Tāpēc, ka pusdienlaiks parasti tiek izmantots tieši pusdienām. Kāpēc diplomātiskās? Tāpēc, ka diplomātija patiesībā ir ārpolitikas veidošanas māksla. Savukārt diplomātiskās pusdienas jeb darba pusdienas pat ir oficiāls diplomātisks jēdziens – tā ir vieta un laiks, kur bieži vien tiek apspriesti pieņemti dažādi lēmumi par vienu vai otru, tostarp ārpolitisku jautājumu. Un bieži vien tas notiek nedaudz neformālākā gaisotnē, nekā dažādos oficiālos samitos, sanāksmēs un konferencēs. Un arī strukturēsim raidījumu, sākot to ar starteri jeb aptaujājot cilvēkus, ko viņi domā par valsti, tad "ēdot pamatēdienā valsti", tās aktuālāko notikumu izklāsts un nākotnes prognozes. Un desertam atstāsim kādu interesantu vai provokatīvu, reizēm mazāk nopietnu faktu par valsti. Protams, pusdienot vienam nav  interesanti, tāpēc šo raidījumu Uģis Lībietis veido kopā ar Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieku, Rīgas Stradiņa universitātes docentu, doktoru Kārli Bukovski. Raidījumā  uzmanības centrā būs dažādas valstis un tajās notiekošais šajā konkrētajā nedēļā. Valstu pasaulē ir daudz, par tām mēs kaut ko zinām un nezinām, interesējamies par tām vai nē. Bieži vien mums ir viedoklis un priekšstats par šim valstīm un, ļoti iespējams, tas var būt maldīgs. Kaut vai, Latvijai aktuālo notikumu gaisotnē – ka Dienvidāfrikas Republikā pārsvarā dzīvo tikai tumšādaini cilvēki un valda gandrīz vai džungļu likumi. Dienvidāfrikai mēs noteikti pievērsīsimies kādā no nākamajiem raidījumiem. Bet par pirmā raidījumu centrālo valsti esam izvēlējušies Irānu. Irāna ir bijusi pasaules dienaskārtībā gadiem. Ne tikai kodolprogrammas dēļ par ko mēs dzirdam medijos gandrīz katru otro nedēļu, bet arī tādēļ, ka Irāna ir viens no intriģējošākajiem un atšķirīgākajiem valstiskuma piemēriem ne tikai Tuvajos Austrumos, bet visā pasaulē. Un viens no šiem intriģējošajiem elementiem ir arī pusdemokrātiskās Irānas parlamenta jeb Islāma Konsultatīvās asamblejas vēlēšanas, kuras notiks 21. februārī. (function(d){ var app = d.createElement('script'); app.type = 'text/javascript'; app.async = true; var pt = ('https:' == document.location.protocol ? 'https://' : 'http://'); app.src = pt + 'www.speakpipe.com/loader/hd8kmjusv509drsvl8xroba9irhupfub.js'; var s = d.getElementsByTagName('script')[0]; s.parentNode.insertBefore(app, s); })(document);