Diemžēl joprojām ir ļoti daudz cilvēku, kuri nepamatoti uzskata, ka kaķenēm un kucītēm jāpiedzīvo tā saucamie mātes prieki. Nesterilizējot savus kaķus un suņus, tie paliek grūsni un mazuļi tad nu tiek atdoti kam vien var – piedāvāti sludinājumu portālos, izdāļāti pirmajiem pretīmnācējiem, izmesti mežā vai atstāti patversmē. Pārliecība, senču mantojuma paliekas, nabadzība - tie ir tikai daži no iemesliem kāpēc Latvijā joprojām ir milzīga dzīvnieku pārprodukcija un sekas jūt visaspatversmes un glābēji. Kāpēc joprojām jāglābj daudzie kaķēni un kucēni? Cik viegli atrast tiem jaunas mājas? Ko darīt, lai pamestu dzīvnieku skaits samazinātos? Studijas viesi - dzīvnieku patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa un Eduards Jankovskis, kurš kopā ar dzīvesbiedri Madaru nesen adoptēja suņu meiteni Kelliju. Kellija kā kucēns kopā ar mammu tika izglābta no dzīves laukos pie ķēdes.

Vai ir tāds īstais brīdis kad ņemt suni? Ir taču dzirdēts, ka cilvēki saka – aiziešu pensijā, tad ņemšu sunīti! Vai, piemēram, attiecībās vispirms pāris paņem suni kā ģenerālmēģinājumu bērnam. Vai vispār ir pareizi ņemt suni, ja visu mūžu tāds nekad nav bijis – vai cilvēks spēs apgūt suņa pamatvajadzības, lai kopā būšana būtu harmoniska? Studijā kinoloģe un norvičas terjeru audzētāja Ingūna Tihomirova, suņu saimnieki - Vladis Spāre, Patrīcija Pļešakova un Mārtiņš Sliede.

Bieži runājot ar suņu saimniekiem, izskan uzskats, ka mazi sunīši nav jāapmāca vispār! Nu kā – viņš taču ir maziņš, ko tur mācīt? Viņš taču ir maziņš, kādus draudus vispār var radīt? Mazi sunīši radīti mīlestībai, dresūra ir viņa mocīšana! Mans sunītis nav nekāds cirka zvērs, lai viņam mācītu trikus! Mazs sunītis nav jāapmāca, jo viņš taču tikai sēž klēpī! Kā tad ir patiesībā? Vai mazus sunīšus ir jāapmāca jeb tikai jālutina? Vai vispār atšķiras mazu un lielu suņu apmācības jeb suns ir suns, neatkarīgi no izmēra? Par šiem jautājumiem diskutējām ar mazu suņu saimniekiem un suņu apmācības speciālistiem! Studijas viesi - divu punduršpicu saimniece Rēzija Kalniņa un sešu punduršpicu saimniece Tatjana Piņavska, kā arī suņu apmācības treneres Andra Pašujeva un Jeļena Mirošņikova.

Suns pilsētā ir mocības! Lielam sunim dzīvoklī nav vietas! Būs māja, būs suns! Suni var ņemt tikai, ja ir māja! Dzīvoklī var tikai mazu sunīti! Tie ir tikai daži no bieži dzirdētiem apgalvojumiem. Kā tad patiesībā ir – vai tiešām suns dzīvoklī mokās, bet mājā tam ir ideāla vieta? Jeb tomēr ja cilvēks nav gatavs darboties ar suni, tad nepalīdzēs ne dzīvoklis, ne arī liela māja? Un kas tieši ir tas mistiskais mājas bonuss, uz ko cer topošie suņu saimnieki? To skaidrojām raidījumā ar mūsu viesiem. Studijā kinoloģe Laine Kupča, suņa Gabijas saimniece Kristīne Līpiņa un divu vācu aitu suņu Pērles un Pikaču saimniece Laura Minskere.

Vai mūsu sunim ir jādraudzējas ar citiem suņiem? Vai, ieraugot svešu suni, tam jāiet klāt un jāmudina savējais iepazīties? Vai gluži otrādi - no svešiem suņiem jāmūk pa gabalu? Ko darīt, ja manam sunim ir uzbrucis svešais? Kā sunim ārstēt emocionālās traumas, ja fiziskās sāpes sadzijušas? Studijā dzīvnieku uzvedības eksperts un zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs, suņu saimnieces Bella Plūmīte, Inga Kroknesa un  Kristīne Dafnere.

Kāpēc pasaulē ierasta prakse, bet Latvijā reti kura slavenība palīdz aizstāvēt dzīvniekus? Ko publisks cilvēks varētu darīt vislabāk - demonstrēt atbildību, neņemot mājdzīvnieku jeb tieši paņemot, bet izglābjot tādu no patversmes? Studijas viesi - rakstniece Dace Judina Nīmane, komponists Arturs Nīmanis un mūziķis, dziesmu autors Gatis Mūrnieks.

Kam piemērots mīlulis ir Lieldienu simbols - trusis? Vai ņemt sev vai bērnam dzīvnieku, jeb vispirms pamēģināt samīļot un pabarot svešu, neuzņemoties par to atbildību? Vai svētku sajūtu var saorganizēt pēc kalendāra un kā rast prieku ikdienā, nevis atsevišķos datumos? Studijas viesi -  Dzīvo sapņu dārza saimnieks Jānis Kaļiņičs un aktieris, dziesminieks Varis Vētra.  

Lai gan ir cilvēki, kas apgalvo, ka pamesti kaķi Latvijā sastopami reti, mēs nepārtraukti sastopamies ar situācijām, kur kaķu ir daudz. Cik daudzi no tiem dzimuši uz ielas un kuri no tiem bijuši mājas kaķi? Kuriem bijis savs saimnieks un mājas? Kāpēc cilvēki pamet savus kaķus, kā saprast vai kaķim nepieciešama palīdzība? Un kā var palīdzēt atrast tiem jaunas mājas? Studijas viesi - kaķu glābēja Vigda Jirgensone, biedrības "ZanimalHope" vadītāja Zanda Paeglīte un Dace Straume, kura izglāba kaķīti, kuru īpašumā pēc atvaļinājuma beigām Saulkrastos atstāja vasarnieki. Raidījuma otrajā daļā mūsu sarunai pievienosies ārsts imunologs Lauris Līcītis. Runāsim par alerģijām, kā vienu no galvenajiem iemesliem kāpēc bieži cilvēki atsakās no dzīvnieka, nemaz nemēģinot risināt situāciju.

Kā pareizi glābt klaiņojošu suni? Kā tuvoties svešam sunim un ko darīt, ja glābējam pašam no suņiem ir bail? Kādos gadījumos policija izmanto dronus? Kam ziņot un kur nogādāt atrastu dzīvnieku? Studijas viesi - kinologs Ivo Svenne, dzīvnieku glābēja Linda Novica un Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Mārtiņš Ķipurs.  

Esmu gatavs kucēnam - vai izvēlēties, kas esošajā piedāvājumā, vai gaidīt rindā pie audzētāja? Kā ir pareizāk - ja audzētājs izvēlas saimniekam piemērotu kucēnu, jeb jāizvēlas tas, kurš pirmais pieskries klāt? Kas jāredz un kādi jautājumi jāuzdod pirms dzīvnieka pirkšanas? Raidījuma viesi - bernes ganu suņu audzētāja Elīna Lapsa, stafordšīras bulterjeru audzētāja Diāna Kontakeviča un korgija Moņas saimniece Diāna Bogdanova.

Mīti un patiesība par sniega suņiem. Kāpēc cilvēki joprojām turpina ņemt haskijus un malamutus, bet  netiek galā un tiem jāmeklē jaunas mājas? Kā nodarbināt šos suņus un vai malamuts var būt kanisterapeits? Studijas viesi - 16 haskiju un 10 malamutu saimnieki Iveta Preisa Imaka un Kristaps Imaks. Sarunai pievienojās arī malamuts Vollo un viņa saimniece Anita Reine, kura ar suni strādā kanisterapijā.

Publiskās vietas ne tikai suņiem, bet arī ar kaķiem - fantāzija vai realitāte? Kaķis restorānā, veikalā, kafejnīcā vai darbavietā - kāpēc ārpus teritorijas labprātīgi dosies tikai retais kaķis? Studijas viesi - ziedu veikala īpašniece Sanita Cipruse, kuras veikalā dzīvo kaķenītes Roze, Lilija un runcis Morics Liepiņš; kaķu saimnieki Signija un Arnis Purgaiļi ar abesīnijas kaķenīti Foksu.

Vai Latvijā publiskās vietas ir suņiem draudzīgas? Ko darīt, ja restorānā bērnam iekož svešs suns? Kā rīkoties saimniekam, kura mīluli bez atļaujas grib glaudīt lieli un mazi cilvēki? Studijas viesi - kinologs un zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs, Elviss Strazdiņš, kura bērns cieta suņa uzbrukumā un Dzintars Tenisons - stafordšīras bulterjera saimnieks, kurš regulāri sastopas ar situācijām, kad sveši cilvēki bez atļaujas nāk glaudīt viņa suni.

Nopērk kucēnu un atved atpakaļ pēc trijām dienām! Kā zināt, kad esi gatavs sunim? Vai ņemt dzīvnieku, ja visa ģimene nav vienisprātis? Studijas viesi - suņu audzētāja Agita Šmitiņa un dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāve Linda Novicka.

Ko nozīmē suņa lutināšana? Vai iepriecināt suni var par daudz? Vai suns tiek iepriecināts vai sāk manipulēt? Studijā viesos suņu saimnieki, kas saviem mīluļiem katru dienu nodrošina ekskluzīvas maltītes, rīko dzimšanas dienas ballītes, ved ceļojumos! Viesos Ivars Upenieks ar franču buldogiem Tobiasu, Dominiku un Koko un Lelde Dilba ar jorkšīras terjeru Volliju Dilbu! Sarunai pievienosies zoopsihiatrs un suņu uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs, kurš skaidros vai suņa pārlutināšana var negatīvi ietekmēt uzvedību. Un kāds ir pareizs vidusceļš harmoniskai kopābūšanai?

Atstāt suni mājās jeb visur ņemt līdzi? Suns uzturas tikai privātmājas pagalmā - saimnieka vēlme vai piespiedu izvēle, jo suns nav socializēts? Kādai jābūt suņa uzvedībai publiskās vietās? Studijas viesi - suņu saimniece Kristīne Dafnere, kas daudzus gadus dzīvojusi arī Vācijā un kinoloģe Laine Kupča. Uzklausīsim arī to saimnieku viedokļus, kuru suņi uzturas tikai mājas teritorijā un netiek ņemti saimniekam līdzi.

Šoreiz raidījumā satiksim dzīvnieku draugus, kuru balsis skan raidījuma sākumā un atteikumā. "Murrājam… Ķepa uz sirds" un "Tu esi mans draugs" - šīs balsis pieder aktieriem kaķu mīlim Egilam Melbārdim un suņu cilvēkam Ģirtam Krūmiņam! Raidījumā uzzināsim kāpēc Egila kaķi dzer tikai un vienīgi no kristāla traukiem un vai Ģirts, pēc sunītes Sāras aiziešanas, būs gatavs jauna suņa ienākšanai viņa dzīvē? Kā mīlestību izrāda suņi un kā - kaķi? Un kā sadzīvot ar faktu, ka mīlulis noveco un pienāks brīdis, kad būs jāšķiras?

Šis gads dzīvnieku glābējiem iesācies kā ļoti svarīgs - beidzot tiek pieņemtas sen gaidītās izmaiņas dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredzēs daudz lielāku atbildību dzīvnieku īpašniekiem. Viena no idejām ir eksāmens, kursi vai cita obligāta apmācība topošiem un esošajiem suņu saimniekiem. Vai obligāta apmācība ir nepieciešama? Un kā tas varētu notikt? Par to diskutēsim ar mūsu viesiem - studijā suņu apmācības trenere Andra Pašujeva un Saeimas deputāts, kas atbildīgs par dzīvnieku aizsardzības likuma izmaiņu virzīšanu - Jānis Grasbergs. Studijas viesis būs arī veterinārārsts Kristaps Reķis, ar kuru diskutēsim par šobrīd aktuālajām problēmām ar kaķu un suņu veselību.

Raidījuma viesis šoreiz īpaši apmācītais suns Lūks un viņa saimniece Inese Krastiņa, ar kuru pētījām, cik Rīga ir draudzīga pilsēta suņiem! Studijā satikām arī astroloģi Līgu Šīronu un mēģinājām noskaidrot kāds būs Jaunais gads mums un mūsu mīluļiem!

Kā palīdzēt patversmēs mītošajiem dzīvniekiem Ziemassvētkos: kādas lietas ziedot un kādas noteikti nevest? Adoptēt, vest staigāt vai nopirkt barību - iespējām palīdzēt robežu nav! Raidījuma Ķepa uz sirds viešņa biedrības „Ar sirdi delnā” vadītāja, dzīvnieku glābēja Andra Tomase.   Raidījumu atbalsta:

Kā palīdzēt patversmēs mītošajiem dzīvniekiem Ziemassvētkos: kādas lietas ziedot un kādas noteikti nevest? Adoptēt, vest staigāt vai nopirkt barību - iespējām palīdzēt robežu nav! Raidījuma Ķepa uz sirds viešņa biedrības „Ar sirdi delnā” vadītāja, dzīvnieku glābēja Andra Tomase.   Raidījumu atbalsta:

Vai Ziemassvētku laiks ir īstais brīdis dzīvnieka ienākšanai ģimenē un kā zināt, kurš mīlulis ir piemērotākais? Kā svētku steigā nenopirkt "kaķi maisā", raidījumā Ķepa uz sirds skaidro suņu apmācības trenere Līga Zvirgzdiņa-Grebina un Bernes ganu suņu audzētaja un šķirnes entuziaste Elīna Lapsa. Raidījumu atbalsta:

Vai Ziemassvētku laiks ir īstais brīdis dzīvnieka ienākšanai ģimenē un kā zināt, kurš mīlulis ir piemērotākais? Kā svētku steigā nenopirkt "kaķi maisā", raidījumā Ķepa uz sirds skaidro suņu apmācības trenere Līga Zvirgzdiņa-Grebina un Bernes ganu suņu audzētaja un šķirnes entuziaste Elīna Lapsa. Raidījumu atbalsta:

Vai šogad izdosies pieņemt grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā: vai tiks aizliegta suņu turēšana pie ķēdes un kā tiks kontrolēti suņu un kaķu pavairotāji? Raidījumā Ķepa uz sirds diskutē dzīvnieku tiesību aktīviste Katrīna Vilsone un Saeimas tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisijas loceklis Jānis Grasbergs.   Raidījumu atbalsta:  

Vai šogad izdosies pieņemt grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā: vai tiks aizliegta suņu turēšana pie ķēdes un kā tiks kontrolēti suņu un kaķu pavairotāji? Raidījumā Ķepa uz sirds diskutē dzīvnieku tiesību aktīviste Katrīna Vilsone un Saeimas tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisijas loceklis Jānis Grasbergs.   Raidījumu atbalsta:  

Kas aizstāv zirgu tiesības Latvijā un vai saimnieku nolaidību kāds kontrolē? Kā palīdzēt, ja redzam novārgušu zirgu, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro un analizē "Augusta stallis" īpašniece, 15 zirgu saimniece Iveta Dzērve un sociālā uzņēmuma "Dabas zirgi" vadītāja Līga Broduža.   Raidījumu atbalsta:

Kas aizstāv zirgu tiesības Latvijā un vai saimnieku nolaidību kāds kontrolē? Kā palīdzēt, ja redzam novārgušu zirgu, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro un analizē "Augusta stallis" īpašniece, 15 zirgu saimniece Iveta Dzērve un sociālā uzņēmuma "Dabas zirgi" vadītāja Līga Broduža.   Raidījumu atbalsta:

Kaķu izstādes - ko tās dod kaķim un ko - saimniekam? Vai kaķu pasaulē TOPa šķirni nosaka modes tendences un kas jāzina, ja gribam gatavot savu kaķi izstādei? Raidījuma Ķepa uz sirds viešņa - kaķu eksperte, visu kaķu šķirņu tiesnese Aija Nuķe.   Raidījumu atbalsta:

Kaķu izstādes - ko tās dod kaķim un ko - saimniekam? Vai kaķu pasaulē TOPa šķirni nosaka modes tendences un kas jāzina, ja gribam gatavot savu kaķi izstādei? Raidījuma Ķepa uz sirds viešņa - kaķu eksperte, visu kaķu šķirņu tiesnese Aija Nuķe.   Raidījumu atbalsta:

Vai papagailis kļūst par populāru mājas mīluli arī Latvijā? Kāpēc cilvēki pamet lielos putnus un kas ir viņu glābēji? Kas jāzina, ja gribam turēt eksotisko putnu, raidījumā Ķepa uz sirds atklāj papagaiļu eksperts un glābējs Dagnis Kalniņš.   Raidījumu atbalsta:

Vai papagailis kļūst par populāru mājas mīluli arī Latvijā? Kāpēc cilvēki pamet lielos putnus un kas ir viņu glābēji? Kas jāzina, ja gribam turēt eksotisko putnu, raidījumā Ķepa uz sirds atklāj papagaiļu eksperts un glābējs Dagnis Kalniņš.   Raidījumu atbalsta:

Vai papagailis kļūst par populāru mājas mīluli arī Latvijā? Kāpēc cilvēki pamet lielos putnus un kas ir viņu glābēji? Kas jāzina, ja gribam turēt eksotisko putnu, raidījumā Ķepa uz sirds atklāj papagaiļu eksperts un glābējs Dagnis Kalniņš.   Raidījumu atbalsta:

Kas jāzina, vai esam gatavi sunim savā mājā: kā saprast, kura šķirne ir piemērotākā un vai iespējams atrast mīluli, kura dēļ nav jāmaina dzīves ritms? Raidījumā Ķepa uz sirds viesojas suņu audzētāja un kinoloģe Danuta Rumjanceva.   Raidījumu atbalsta:

Kas jāzina, vai esam gatavi sunim savā mājā: kā saprast, kura šķirne ir piemērotākā un vai iespējams atrast mīluli, kura dēļ nav jāmaina dzīves ritms? Raidījumā Ķepa uz sirds viesojas suņu audzētāja un kinoloģe Danuta Rumjanceva.   Raidījumu atbalsta:

Kā uzvert mūsu kaķa vai suņa došanos citā pasaulē? Kā vislabāk atvadīties un ko runāt, un kāpēc saimniekam tomēr jābūt blakus sava mīlulim līdz viņa pēdējam elpas vilcienam? Raidījumā Ķepa uz sirds viesojas cilvēku un dzīvnieku pazinējs, dzīves pētnieks Reinis Ziļevs.   Raidījumua atbalsta:

Kā uzvert mūsu kaķa vai suņa došanos citā pasaulē? Kā vislabāk atvadīties un ko runāt, un kāpēc saimniekam tomēr jābūt blakus sava mīlulim līdz viņa pēdējam elpas vilcienam? Raidījumā Ķepa uz sirds viesojas cilvēku un dzīvnieku pazinējs, dzīves pētnieks Reinis Ziļevs.   Raidījumua atbalsta:

Vai "manabalss.lv" iniciatīva par kriminālsodu kā vienīgo sodu dzīvnieku mocītājiem gūs atbalstu pie likumdevēja? Vai bargs sods samazinās nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem un kāpēc šobrīd, kad likums atļauj cietumsodus, tos piemēro reti? Raidījumā Ķepa uz sirds analizē juriste Inese Bāra un Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktora vietnieks Uldis Zemzars.   Raidījumu atbalsta:

Svaigbarošana mīlulim – atgriešanās pie dabas vai modes tendence? Vai svaigēšana piemērota visiem suņiem un kaķiem? Ko izvēkēties komercbarību vai svaigu gaļu – kāds ir ekonomiskāks risinājums, raidījumā Ķepa uz sirds vērtē suņu dietoloģe, svaigēšanas eksperte Diāna Kontakeviča.   Raidījumu atbalsta:

Suņa apmācībai izšķiroši ir pirmie dzīves mēneši. Nesocializēts suns – saimnieka slinkuma vai zināšanu trūkuma rezultāts un vai suni var apmācīt jebkurā vecumā, raidījumā Ķepa uz sirds analizē suņu apmācības trenere Andra Pašujeva.   Raidījumu atbalsta:

Radio sēta sunim – mocības mīlulim vai risinājums saimniekam? Kāpēc radio sētai bez saimnieka apmācības nav jēgas un vai radio jeb elektrosēta ir laba vai tomēr nežēlīga apmācība, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe Laine Kupča un suņu saimniece Undīne Liepiņa. Raidījumu atbalsta:

Kāpēc saimnieki pārbaro savus suņus un kāpēc dārgie un garšīgie kārumi ir bīstami suņa veselībai? Raidījumā Ķepa uz sirds skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde un suņu apmācības trenere Anete Sila. Intersējamies arī, kā nodarbināt suni, lai tas nediedelētu ēdienu?   Raidījumu atbalsta:  

Latvija kopā ar Nigēriju, jeb kāpēc dzīvnieku labturības jomā joprojām esam atpalikušas valsts statusā? Vai likums Latvijā ierobežos dzīvnieku mocītājus un pavairotājus? Kā tiks aizliegta suņu turēšana pie ķēdes? Raidījumā Ķepa uz sirds diskutē dzīvnieku patversmes "Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas pārstāvis Jānis Patmalnieks.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā diskusija par Saeimā izskatītajiem Dzīvnieku aizsardzības likuma grozījumiem. Vai likums Latvijā ierobežos dzīvnieku mocītājus un pavairotājus? Kā tiks aizliegta suņu turēšana pie ķēdes? Raidījumā Ķepa uz sirds diskutē dzīvnieku patversmes "Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas pārstāvis Jānis Patmalnieks.   Precizējums: Starptautisks dzīvnieku labturības likumu salīdzinājums raidījumā atspoguļots veidā, kas var radīt nepatiesu priekšstatu par to, kā Latvijas likumi šajā jomā izskatās, salīdzinot ar citām valstīm. Raidījumā pieminētajā likumu apkopojumā Latvija atrodas valstu grupā, kurā ir ne tikai Kazahstāna, Krievija, Bosnija un Nigērija, bet arī ar daudzas citas Eiropas valstis, kā Lielbritānija, Dānija, Zviedrija u.c. Dzīvnieku labturības likumu salīdzinājumu skatīt šeit.   Raidījumu atbalsta:

Kāpēc mīlulim katru gadu būtu jāveic ikgadēja veselības pārbaude? Vai sterilizēti suņi un kaķi aptaukojas biežāk un kā nenokavēt veselības pasliktināšanos senioram? Raidījumā Ķepa uz sirds skaodro veterinārārste Zane Briģe.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds viesojas Kristīne Dafnere un viņas mīluļi – asspalvainais taksis Karloss un garspalvainais taksis Sančo. Abi suņi ir kļuvuši par pieprasītiem modeļiem dažādās reklāmās un filmās. Kristīne ir profesionāla filmu un to montāžas režisore un arī fotogrāfe, veidojusi filmas TV kanālam "National Geographic", bieži strādājot tieši Āfrikā. Kristīne ir atgriezusies kopā ar ģimeni uz dzīvi Latvijā no Vācijas, kur aizvadījusi 35 gadus. Kāda ir ikdiena saimniekam, ja jāved suņi uz fotosesiju un filmēšanu? Kādas ir atšķirības suņu apmācībā un socializēšanā Latvijā un Eiropas valstīs?   Raidījumu atbalsta:

Kā varam palīdzēt dzīvniekiem Ukrainā? Kas notiek ar suņiem un kaķiem kara apstākļos? Adoptēt, ziedot naudu vai barību - kāda ir reālā situācija organizējot palīdzību mīluļiem Ukrainā? Studijas viesis - iTV režisore un producente Žaklīna Cinovska.   Raidījumu atbalsta:

Kas jāzina, ja gribat turēt pitonu? Vai čūskas ir mājas mīlulis, kas piemērots aizņemtiem saimniekiem? Kas ir pitonu eksperts un kā tas var palīdzēt pārvarēt bailes no čūskām? Sarunājamies ar 32 čūsku saimnieku Raiti Rūtenbergu.   Raidījumu atbalsta:

Kādi ir biežākie iemesli suņa klaiņošanai? Ko darīt, ja satiekam svešu vai kaimiņa suni un kāpēc suņa turēšana pie ķēdes padziļina uzvedības problēmu nevis to atrisina, raidījumā Ķepa uz sirds analizē dzīvnieku patversmes "Mežavairogi" vadītāja Danuta Priede. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kādi ir iemesli suņa destruktīvai uzvedībai? Vai šķirne ietekmē raksturu, jeb visu izšķir ģenētika un ko darīt saimniekam šādā situācijā. Raidījuma viesis: zoopsihiatrs, kinologs un dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs. Raidījumu atbalsta:

Nepareiza diagnoze, saimnieku pilnīga paļaušanās uz veterinārārstu, mīlulis atvests novēloti – šie ir biežākie iemesli, kad apmeklējums pie veterinārsta beidzas traģiski. Vai vērts sūdzēties par veterinārārsta vai klīnikas attieksmi? Un vai kāds var ārstam anulēt licenci?

Laist vai nelaist ārā savu kaķi? Kādi ir riski un kādi – ieguvumi? Īsāks mūžs, bet interesants, jeb garš mūžs, bet garlaicīgs – vai tas ir lēmums, kas jāpieņem kaķa saimniekam? Raidījumā Ķepa uz sirds vērtē zoopsihiatrs, dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs un kaķa saimnieks Filips Rubenis.   Raidījumu atbalsta:

Kā ceļot kopā ar savu suni - lidot vai braukt ar auto? Kas jāsagatavo laicīgi un ko var sarūpēt uz vietas? Raidījumā Ķepa uz sirds pieredzē dalās stafordšīras pitbulterjeru saimniece Diāna Kontakeviča un divu vācu aitu suņu saimniece Laura Minskere.   Raidījumu atbalsta:  

Kāpēc vardarbība pret dzīvniekiem netiek bargi sodīta? Kāpēc vainīgie bieži saņem nosacītu sodu, nevis sēž cietumā un kāda ir tiesu prakse un argumenti, izvērtejot cietsirdīgos gadījumus, raidījumā Ķepa uz sirds analizē Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs.   Raidījumu atbalsta:

Ko teikt bērnam, kurš prasa nopirkt sunīti? Kā saprast, vai ģimene ar bērniem ir gatava sunim? Kādus pienākumus suņa aprūpē var uzticēt bērnam un pusaudzim, raidījumā Ķepa uz sirds analizē kinoloģe Laine Kupča.   Raidījumu atbalsta:

Ko teikt bērnam, kurš prasa nopirkt sunīti? Kā saprast, vai ģimene ar bērniem ir gatava sunim? Kādus pienākumus suņa aprūpē var uzticēt bērnam un pusaudzim, raidījumā Ķepa uz sirds analizē kinoloģe Laine Kupča.   Raidījumu atbalsta:

Kas atbild par zirgu labturību Latvijā un kāpēc joprojām zirgi tiek badināti un tiem netiek sniegta pienācīga aprūpe? Vai zirgu turēšanai būtu nepieciešamas īpašas atļaujas, raidījumā Ķepa uz sirds  vērtē zirgu saimniece, “Augusta Stallis” īpašniece Iveta Dzērve.   Raidījumu atbalsta:

Vai Latvijā pieaug vardarbības gadījumi pret dzīvniekiem? Kāpēc bieži tiesneši piespriež vainīgajiem nosacītu sodu nevis brīvības atņemšanu? Sodīt vai atņemt tiesības jebkad nākotnē turēt dzīvniekus, analizējam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa - dzīvnieku patversmes "Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere.   Raidījumu atbalsta:

Kāzu baloži kā laimes simbols ir mīts. Diemžēl putni pēc palaišanas brīvībā nolemti bojāejai! Kā izglābt balodi, ja nevari to paturēt sev un cik likumīga ir baložu pavairošana un tirgošana, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Skaidro veterinārārste Baiba Reinika.   Raidījumu atbalsta:

Vai arī šis pavasaris ir kaķu laiks? Kāpēc cilvēki nesterilizē kaķus un sekas likvidē ar viduslaiku metodēm? Kā palīdzēt pamestiem dzīvniekiem, ja nav iespējas adoptēt, vērtējam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa patversmes "Kaķa sirds" vadītāja Laura Podžuka.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kāpēc cilvēki vēlas piebarot svešus dzīvniekus un putnus? Vai uzbarojam savu mīluli, jo uzēdam problēmas arī paši, un kāpēc maizes došana pīlēm vai zirgiem sniedz prieku mums, bet kaitē dzīvniekiem? Skaidro psihoterapeits Andis Geste.   Raidījumu atbalsta:  

Ko ģimenei nozīmē pieņemt jau pieaugušu suni? Ko var iemācīt pieaugušam sunim, kuram sadarbošanās ar cilvēku ir jaunums un kāpēc seniors suns negrib klausīt saimniekam, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinologs Ivo Svenne. Daudz runājam par suņu apmācību un to, ka suni var apmācīt jebkurā vecumā. Vai tas tiešām tā ir? Un ko darīt, ja suns ir seniors un ikviena komanda viņam ir jaunums? „Saimnieki vienmēr saka, lūk, ar iepriekšējo suni problēmas nav bijušas, uzvedies ideāli. Kā tas vareja notikt? Ja cilvēks netiek galā ar suni, nemācot tam elementāru hierarhiju, kā viņš ticis galā ar iepriekšējo? Idealizējis?” jautā Ivo Senne.   Raidījumu atbalsta:

Slinks, ēdelīgs un tukls, vai īsts medību suns ar lielisku ožu un intelektu – kāds patiesībā ir labradors? Kādi ir mīti un īstenība par populārāko suni pasaulē, raidījumā Ķepa uz sirds atklāj labradoru audzētāja un eksperte Ilona Ržeznīčkova-Arāja.

Vai Latvijā beidzot tiks aizliegta suņu turēšana pie ķēdes un kas notiks ar suņiem, kuri jau tiek turēti piesieti? Vai būs iespēja kontrolēt, lai netiek pārkāpts likums, raidījumā Ķepa uz sirds vērtē Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs un dzīvnieku patversmes "Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere.

Kur paliek mājdzīvnieks, ja saimnieks aiziet mūžībā? Vai testamentā var ierakstīt kaķi vai suni un vai saimniekam vajag mīlulim atrast krustvecākus, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņas: notāre Zane Ankrava un dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāve Diāna Elekse.   Raidījumu atbalsta:

Kā meklēt pazudušu eksotisku dzīvnieku un ko darīt, ja uz ielas ieraugam bruņurupuci, pitonu vai savvaļas kaķi? Kāpēc svarīgi rīkoties nevis domāt, ka palīdzēs kāds cits, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro Dzīvnieku policijas un dzīvnieku patversmes „Ulubele” pārstāve Iveta Ratniece un eksotiskā mīluļa saimniece Diāna Kontakeviča. Viņas kaķveidīgais mīlulis geneta Džīna pazuda un pavisam brīnumainā kārtā tika atrasta pēc četru mēnešu pazušanas. Raidījumu atbalsta:  

Kāda ir dzīve suņiem īstu aristokrātu ģimenē? Kādi ir suņi, kuriem maltītes katru dienu gatavo pasaules līmeņa šefpavārs? Kāpēc bagāti un slaveni cilvēki arī izvēlas adoptēt mīluli no patversmes? Uz šiem uz citiem jautājumiem raidījumā Ķepa uz sirds atbild latviešu šefpavārs, kurš dzīvo Francijā, - Aleksandrs Rahmatuļins.  Raidījumu atbalsta:  

Vai saimnieka un mīluļa veselības problēmas ir savstarpēji saistītas? Vai netradicionālā medicīna palīdz gadījumos, kad vetārsti citas metodes ir izsmēluši? Kāpēc mājdzīvnieku saimnieki joprojām atsakās domāt ar savu galvu par sava mīluļa veselību un visu atbildību gaida no ārstiem? Raidījuma Ķepa uz sirds viešņa veterinārārste Anna Avgustova.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai mazo un lielo suņu apmācība atšķiras? Vai suņa izmēram ir nozīme paklausībā un barošanā un vai cilvēki retāk apmāca mazos sunīšus? Studijā kinologs, dzīvnieku uzvedības eksperts un zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs.   Raidījumu atbalsta:

“Mans suns ir tik skaists, viņanoteikti vajag bērniņus!” Kāda ir patiesā cena, lai priecātos par kucēniem? Kāpēc kucēni ir dārgs hobijs nevis ātras peļņas avots? Kāpēc tieši dzīvnieku patversme ir tā, kur nonāk it kā labās rokās atdoti kucēni? Raidījuma Ķepa uz sirds viešņas – suņu audzētāja Diāna Kontakēviča un dzīvnieku patversmes Ulubele pārstāve Diāna Elekse.   Raidījumu atbalsta:

Kā izvēlēties kaķi, atbilstoši savam raksturam un dzīvesveidam? Kur meklēt šķirnes kaķēnu un kā nenopirkt kaķi maisā, jeb kā sludinājumos tiek apkrāpti cilvēki? Raidījumā Ķepa uz sirds viesojas kaķu eksperts Ivo Obrumanis. Raidījumu atbalsta:

Vai Šveice ir paraugs dzīvnieku labturībai un ko no šīs valsts pieredzes var mācīties Latvija? Kāpēc cilvēkiem jākārto eksāmens pirms suņa iegādes un ar suni obligāti jāiet skolā? Kā tas ir, ka patversmes ir tukšas un uz dzīvnieka adopciju jāgaida mēnešiem ilgi, raidījumā Ķepa uz sirds stāsta suņa saimniece Janīna Vinklere, kura dzīvot Šveicē. Raidījumu atbalsta:

Ķepa uz sirds svin 100. raidījumu Latvijas Radio 1 ēterā! Kāpēc dobermaņi ir Ināras Teterevas lielā mīlestība? Kāpēc prieks tam, kas dod, ir tikpat liels, kā prieks tam, kas ņem? Raidījuma viešņa – mecenāte Ināra Tetereva.   Raidījumu atbalsta:

  Kā nenošaut greizi, pērkot šķirnes kucēnu? Kāpēc ur vajadzīgi ciltsraksti un kā pavairotāji apkrāpj neizglītotus pircējus? Raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe, Latvijas kinoloģiskās federācijas viceprezidente Ilze Pētersone-Godmane.   Raidījumu atbalsta:  

Jauns gads sācies ar izmestajām dāvanām un tas aktualizē jautājumu, kādēļ nedrīkst tā vienkārši dāvināt dzīvniekus. Kāpēc Latvijā atkal ir klaiņojošu suņu un kaķu pārprodukcija? Obligāta suņu čipēšana – vai realitātē no tās ir jēga? Raidījumā Ķepa uz sirds aktuālos jautājumus analizē dzīvnieku patversmes “ Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere.   Raidījumu atbalsta:

Pārvācos uz dzīvi citā valstī un mīluli ņemu līdzi – viss ir iespējams! Vai lidot ar suņiem jeb doties ceļā ar auto? Varbūt ir vēl trešā iespēja – kruīza kuģis? Kādu ceļu labāk izvēlēties, raidījumā Ķepa uz sirds vērtē Aivis Grotuzis ASV un Dina Krišjāne Lielbritānijā.   Raidījumu atbalsta:

Lielpilsēta un lauku teritorija - kā atšķiras mājdzīvnieka aprūpe? Vai laukos pieejama kvalitatīva medicīna un barība mīlulim? Kādas ir aktuālās veselības problēmas suņiem un kaķiem? Raidījumā Ķepa uz sirds vērtē veterinārārste Anete Kalniņa.   Raidījumu atbalsta:

Vai jauns gads nozīmē arī jaunu dzīvi sev un savam mīlulim? Kāpēc no mūsu suņa vai kaķa nevar pieprasīt psiholoģisko atbalstu, bet tas viņam jāgrib dot pašam? Kā pilnmēness ietekmē mūs un mūsu mājdzīvniekus, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro psihoterapeits Andis Geste.   Raidījumu atbalsta:

Kā sagaidīt svētkus droši ar savu mīluli? Kā pagatavot dāvanu savam sunim vai kaķim, ko ieteicams likt svētku galdā un kādi produkti ir bīstami mūsu mīluļiem, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro hendlere un divu suņu saimniece Henriete Martinsone. Raidījumu atbalsta:

Kā sunim noteikt, kurš galvenais jau no pirmās dienas jūsu mājās? Kā suns nemanāmi pārņem kontroli jeb gluži vienkārši saimniekam uzkāpj uz galvas? Un kā rīkoties, ja adoptē jau pieaugušu suni, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinologs Ivo Svenne.   Raidījumu atbalsta:

Kurā brīdī eitanāzija izbeidz dzīvnieka ciešanas? Kādi jautājumi jāuzdod vetārstam un vai saimniekam ir jābūt līdzās līdz pēdējam brīdim savam mīlulim, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa - veterinārārste Anete Kalniņa.   Raidījumu atbalsta:

Ko darīt saimniekam, kad mīlulis strauji noveco? Vai pārlieku liela aprūpe var kaitēt senioram? Kāpēc veci suņi un kaķi neiet uz mežu nomirt, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde. Raidījumu atbalsta:

Sāls uz ietvēm – cik tas kaitīgs suņa ķepām? Zābaciņi vai smēres – ko izvēlēties, lai mīluļa ķepas pasargātu un kāpēc apģērbs sunim ziemā ir nepieciešamība nevis modes untums? Raidījumā Ķepa uz sirds skaidro Ineta Vozkova, suņu kopšanas līdzekļu ražotāja un eksperte.   Raidījumu atbalsta:

100 kilogrami pārtikas un izdevumi daudzos desmitos eiro, cik izmaksā putniņu barošana un vai to vajag uzņemties? Kā iekārtot barotavu un kā pareizi barot putniņus, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis - Latvijas Nacionālā dabas muzeja ornitologs Dmitrijs Boiko.   Raidījumu atbalsta:

Vai suni var integrēt savā dzīves ritmā vai ikdiena jāpakārto mīlulim – kas jāzina jaunajam saimniekam? Kursings, suņu sports vai triki – kā pareizi nodarbināt savu suni? Suņu izstāde – stress vai hobijs saimniekam? Par to visu saruna raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa – kinoloģe un izstāžu eksperte Liene Avotiņa.   Raidījumu atbalsta:

Dīvāni un plašas telpas pastaigām - Rīgā atver jaunu patversmi un klīniku kaķiem. Cik viegli ir socializēt murrātājus adopcijai un kas ir kaķu glaudītāji, intersējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Esam jau daudz runājuši par rudeni, kādu to sagaida dzīvnieku glābēji, un visi iezīmē bēdīgu ainu esošajā realitātē. Taču ir arī viens saules stariņš šajā ziņā, par kuru gribam pastāstīt. Rīgā atvērta kaķu patversme un klīnika "Kaķa sirds". Studijā patversmes vadītāja un kaķu glābšanas biedrības "Remī" izveidotāja Laura Podžuka.   Raidījumu atbalsta:  

Ko filmu un un reklāmas uzņemšanas laukumos dara dzīvnieku koordinators? Zirgs, kaķis, sivēns, žurka vai ēzelis – kurš ir labāks aktieris? Kā par filmu zvaigzni arī padarīt savu mīluli? Šoruden pirmizrādi piedzīvojušas vairākas jaunas latviešu filmas. Daudz suminām aktierus, bet vai kāds ir iedomājies atzīt arī varoņu dzīvnieku nopelnus? Ir tik daudz filmu, kurās galveno vai otrā plāna lomu izpilda kāds dzīvnieki, bet vai mēs varam iedomāties, cik sarežģīti ir strādāt ar dzīvnieku kā aktieri, jo zināms, ka dzīvnieki ātri nogurst, tāpēc filmēšanas mirklis ir ļoti īss, jeb jāmeklē sublieri – piemēram, seriālā „Komisārs Reksis” tika vienlaicīgi nodarbināti padsmit vācu aitu suņi. Kas Latvijā nodarbojas ar profesionālu dzīvnieku atlasi filmām un reklāmām? Izrādās, mums ir tāds cilvēks, kurš sevi dēvē par dzīvnieku koordinatoru. Tā ir Daina Matskina, un viņa ir raidījuma Ķepa uz sirds viešņa.   Raidījumu atbalsta:

Suns pie ķēdes – Latvijas sabiedrības attieksme pārsteidz un šokē! Kāpēc turēšana pie ķēdes traumē suņa psihi, kādas ir alternatīvas ķēdei un vai iespējams izmainīt saimnieku domāšanu, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis - kinologs Ivo Svenne.   Raidījumu atbalsta:    

Kāpēc patversmēs nonāk tik daudz senioru suņu un kaķu, vai esošā situācija pasaulē ietekmē arī dzīvnieku adopcijas jautājumus. Kā varam palīdzēt dzīvniekiem, no kuriem attiekušies viņu saimnieki, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa - dzīvnieku patversmes "Ar sirdi delnā" vadītāja Andra Tomase.   Raidījumu atbalsta:

Kas ir tās barības sastāvā, ko dodam saviem mīluļiem? Cena, vetārsta ieteikums vai zīmols – kas nosaka mūsu izvēli par labu konkrētajai barībai? Un kāpēc IR jālasa, kas rakstīts uz iepakojuma etiķetes, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījumu atbalsta:

Mūs ik pa brīdim pārsteidz stāsti par to, ka cilvēki glābj dzīvniekus: ir eksotisko dzīvnieku glābēji, zirgu glābēji, pat papagaiļu glābēji, bet nu pirmo reizi dzirdam par zivju un citu ūdens iemītnieku glābšanu! Kas ir saudzētava zivīm un citiem ūdens iemītniekiem? Kāpēc cilvēki tik vieglprātīgi izturas tieši pret zivīm un rupučiem, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis – ūdens iemītnieku saudzētavas „Akva Rīga” dibinātājs Edvards Siliņš. Vai zinājāt, ka zelta zivtiņa var nodzīvot daudzus gadus?   Raidījumu atbalsta:

Kāpēc rudenī kaķiem palielinās veselības problēmas? Kāpēc urīnceļu slimības kaķim ir tik bīstamas un saimniekam jāreaģē ātri un kāpēc kaķim mājās vajag nolikt vairākus ūdens traukus, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde. Rudens sezona daudziem sākas ar esošo vainu paasinājumiem vai hronisku slimību aktivizēšanos. Un arī mūsu mīluļi nav izņēmums. Arī viņu veselībai rudenī jāpievērš vēl rūpīgāka uzmanība. Šodien runājam par kaķiem. Daudziem liekas, ka par minčiem var aizmirst, liekas, ka viņiem jau reti kas var notikt, bet viņi savas sāpes neizrāda. Kas jāzina par mūsu kaķiem rudenī un ne tikai rudenī?   Raidījumu atbalsta:

Nežēlība pret dzīvniekiem šokē – vai pāridarītājus atrod un soda? Kāpēc tiesa reti piespriež reālus cietumsodus un vai dzīvnieku mocītājiem var piemērot aizliegumu turēt suni vai kaķi, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesi: Vidzemes rajona tiesas priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs un dzīvnieku patversmes „Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone. Līdz ar rudeni atnākušas arī sliktas ziņas. Pēdējā laikā izskanējuši vairāki stāsti par kārtējo šokējošo gadījumu, kur redzam nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Pirms nedēļas tika izglābts suns, no kura viņa saimnieks bija izdomājis tikt vaļā, vienkārši aprokot dzīvu. Suns tika izglābts, saimnieks noskaidrots, kas būs tālāk – vēl nezinām. Kas šobrīd notiek ar varmākām, kurus tiesā par nežēlīgo izturēšanos? Kāpēc sodi ir tādi kādi tie ir un kāpēc nav bargāki?   Raidījumu atbalsta:  

Vai suņu skolā mācās suns vai tomēr saimnieks? Kas ir labāka un kuru izvēlēties – individuālo vai grupas apmācību? Kas ir pamatizglītība un labas manieres ikvienam sunim sunim, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro suņu apmācību trenere Anete Sila. Raidījumu atbalsta:  

No labradora līdz pirenejietim – kādi ir kanisterapijas suņi? Ko ārstē un kā var palīdzēt mums suns, vai terapijas suņi nekad nedusmojas un neizrāda agresiju, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro pirenejiešu kalnu suņu audzētājs Viktors Mucenieks.   Raidījumu atbalsta:

Bezšķirnes dzīvnieki jeb šķirnes suņi un kaķi – kādi dzīvnieki pārpilda Latvijas patversmes? Kāpēc rudenī vienmēr vairāk ir pamestu dzīvnieku? Izglābt dzīvnieku nenozīmē ņemt to sev – kā pareizi palīdzēt? Studijas viešņa: dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa.   Raidījumu atbalsta:

Gribu sunīti – kāpēc jāizvēlas ne tikai pēc izskata, bet jāizpēta arī kucēna raksturs? Katrai suņu šķirnei savas īpatnības – kāpēc to tik svarīgi zināt saimniekam? Kā nepalaist garām svarīgo suņa apmācības brīdi? Par to raidījumā Ķepa uz sirds runājam ar zoopsihiatru, dzīvnieku uzvedības ekspertu, kinologu Albertu Čipuštanovu.   Raidījumu atbalsta:

Pilnas patversmes un daudz izmestu dzīvnieku – vai tāda ir īstā situācija Latvijā? Pandēmijas sekas vai pavairotāju bizness – kas izraisa dzīvnieku pārprodukciju mūsu valstī, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa dzīvnieku patversmes “Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere.   Raidījumu atbalsta:

Zirgu SPA jeb zirgu terapija – ko tas nozīmē? Kā cilvēkam var palīdzēt zirgs, un kāpēc uz tā nemaz nav jākāpj virsū? Vai tikai mums var būt bailes no zirgiem, vai arī dažkārt tiem ir bailes arī no cilvēka, raidījumā Ķepa uz sirds stāsta un skaidro zirgu saimniece Iveta Dzērve.   Raidījumu atbalsta:

Vai iedzīvotāji sākuši ietaupīt uz savu mīluļu veselību? Kāpēc daudzas slimības tiek ielaistas? Kas slimo biežāk – šķirnes vai bezšķirnes dzīvnieki? Par to runājam raidījumā Ķepa uz sirds ar veterinārārstu Kristapu Reķi.   Raidījumu atbalsta:

Vienmēr esam aicinājuši mājas mīluļus turēt kā ģimenes locekļus, kuriem vajadzīga attieksme un aprūpe kā ikvienam ģimenē. Diemžēl sabiedrības attieksme pret dzīvnieku labturību mainās lēni. Viena no pazīmēm, kas raksturo to, kāda ir sabiedrības attieksme pret dzīvnieku labturību, ir suņu turēšana pie ķēdes. Latvijā daudzas mājsaimniecības to akceptē. Cik tas vispār ir humāni, vērtē kinoloģe Jūlija Elsa un nodibinājuma „Dzīvnieku policija” pārstāve Inese Bāra.   Raidījumu atbalsta:

Vai ir iespējams nolasīt mūsu mājdzīvnieka domas? Ko nozīmē saruna ar suņa vai kaķa dvēseli? Ko mīlulis vēlas, lai saimnieks sadzird un saprot, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro Agrita Žunne. Viņa sevi sauc par dzīvnieku komunikatori jeb vienkāršāk runājot – cilvēku, kas sarunājas ar dzīvniekiem.   Raidījumu atbalsta:

Kam atstāt suni saimnieka atvaļinājuma vai slimības laikā? Kāpēc tuvinieks bez pieredzes ar suni nav labākā auklīte un vai saimnieka prombūtnē atpūšas arī suns, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe Jūlija Elsa.   Raidījumu atbalsta:

Kas ir suns dienestā un vai viņš saņem algu? Kāpēc narkotiku meklētāji nevar atrast sprāgstvielas un kas notiek ar suni pēc dienesta beigām, raidījumā Ķepa uz sirds atklāj Valsts policijas kinoloģe Ilze Fogele ar savu uzticamo draugu un kolēģi – suni Tukku.   Raidījumju atbalsta:

Vasara un ūdensprieki - kas jāzina suņa saimniekam? Kāpēc mīlulim var būt bailes no ūdens un kā iemācīt sunim peldēt? Raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe Ingūna Tihomirova. Raidījumu atbalsta:

Ko darīt, ja suns visu laiku skrien prom no mājas? Kā suņa psihi ietekmē radiosēta un elektriskais gans? Ko var panākt ar apmācību? Studijas viesis - kinoloģe Zaiga Zvirbule.

Kāpēc aizvien vairāk suņi nespēj ne mirkli palikt vieni? Kā noteikt, vai suns būs atkarīgs no saimnieka un vai vienmēr suņa uzvedību var koriģēt ar apmācību, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis - dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds: Latvieši dodas uz Ukrainu glābt dzīvniekus – kāds liktenis tos sagaida šeit, Latvijas patversmēs? Kādi ir saimnieki, kuri ar asarām acīs nodevuši kaķus glābējiem, bet, nonākot Latvijā, paziņo, ka mīlulis vairs nav vajadzīgs? Raidījuma viešņa: dzīvnieku glābēja Rasma Kreica, kura kopā ar vīru Agri devās uz Ukrainu glābt pamestos dzīvniekus.   Raidījumu atbalsta:

No pilsētnieka līdz īstam lauciniekam – kā daba un mežs maina cilvēka dzīvi? Kā mīluļi palīdz atpazīt cilvēka problēmas un tās veiksmīgāk novērst un vai visi dzīvnieki gatavi sadarboties ar cilvēku, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Daudz esam runājuši, kā mūsu mīluļi palīdz mums un ārstē. Reitterapija, kanisterapija, delfīnu terapija un ir pat arī terapija, kur izmanto čūskas. Tie visi ir zināmie terapijas veidi, kas palīdz konkrētu slimību ārstēšanā. Bet vai zinājāt, ka dzīvnieki var palīdzēt jums pašam atklāt sevi un savas problēmas? Pat, ja jums līdz tam liekas, ka problēmu nekādu nav jeb jūs visu par sevi ļoti labi zināt. Raidījuma viesis – Reinis Ziļevs. Reinis sevi sauc par pašizaugsmes treneri, kurš savā darbā iesaista arī dzīvniekus. Kopā ar viņu studijā ir arī suns Falkors.   Raidījumu atbalsta:

Kas jāzina, pārvadājot suni vai kaķi lidmašīnā vai automašīnā uz citu valsti? Kur var uzticēties pārvadātājam, bet kāda ir saimnieka atbildība? Kurās valstīs nav atļauts iebraukt konkrētas šķirnes suņiem, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro avio kravu pārvadājumu menedžeris, dzīvnieku avio kravu pārvadājumu speciālists Viesturs Pinka un Ieva Burgmane, kas nodarbojas ar dzīvnieku pārvadāšanu uz sauszemes. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds saruna par to, kā pavasaris apdraud mūsu mīluļu veselību. Depresija vai slimība – kas jāzina saimniekam un kāpēc pārēšanās ir tik bīstama mūsu kaķim un sunim? Svinības daudziem nav nekādas svinības bez kārtīgas pieēšanās. Un tas arī attiecas uz mūsu mīluļiem, kas tiek regulāri pārbaroti, arī no svētku galda. Ko saimnieks, mīlot, bieži dara nepareizi, stāsta veterinārārste Daiga Bokvalde. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kāpēc kaķiem grūti zaudēt lieko svaru un kā mīlulim izveidojas atkarība no sausās barības. Kāpēc resns kaķis nav bagātības simbols? Pavasaris tuvojas un mums visiem gribas būt labā formā. Citiem fitness, citi mēģina kādu modernu diētu, tas viss ir labs sākums. Bet diemžēl kaķiem un suņiem īsti nav tādas iespējas – izvēlēties, cik daudz un ko apēst. Ķepa uz sirds nupat startējis apaļo suņu un kaķu tievēšana maratons un mēs jau redzam pirmos rezultātus. Suņu tievēšana notiek pēc plāna, bet ar kaķiem sākas problēmas. Kādas tās ir un ko vispār nozīmē tievēšana murrātājam, skaidrojam kopā ar ekspertēm – veterinārārsti Daigu Bokvaldi un svaigēšanas eksperti Diānu Kontakeviču.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai ir iespējams apmācīt kaķi? Kāpēc kaķi nekad nedrīkst sodīt un kāpēc diplomātija ir noteicošā attiecību veidošanā ar murrātājiem? Raidījuma viesis – dzīvnieku uzvedības eksperts un zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs. Raidījumu atbalsta:

Lemūri, pērtiķi, surikāti un papagaiļi – cilvēku vēlme pēc eksotiskajiem zvēriem nemazinās. Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, cik izmaksā viena maltīte pitonam un kur nonāk eksotiskie mīluļi, kad tie saimniekam apnīk un kļūst nevajadzīgi. Raidījuma viesis: “Doktora Caunes Zoo” vadītājs Ilmārs Krieviņš.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kas ir pirmā palīdzība mājdzīvniekam? Kam jābūt mūsu kaķa vai suņa mājas aptieciņā un kāpēc nedrīkst vilcināties ar došanos pie vetārsta, tiklīdz pasliktinājusies mīluļa veselība. Raidījuma viesis – veterinārārsts Kristaps Reķis. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds stāsts par to, kas notiek ar suņiem un kaķiem, kuriem kopā ar saimniekiem izdevies izkļūt no Ukrainas? Vai būs dzīvnieki, kam šeit tiks meklētas jaunas mājas un kā varam palīdzēt, lai neuzķertos uz krāpniekiem? Pagājušā nedēļā Latvijā jau ieradās pirmie saimnieki ar suņiem, kuriem izdevies izkļūt no Ukrainas. Tiek gaidīts, ka turpmāk tie būs gan saimnieki ar saviem mīluļiem, gan pie mums nonāks arī tie dzīvnieki, kuri izglābti gan pamesti uz ielām, no dzīvnieku patversmēm un no audzētavām. Savu palīdzību piedāvāt gatavas arī dzīvnieku patversmes Latvijā. Savukārt pārtikas un veterinārais dienests arī piedāvā atvieglotā kārtībā reģistrēt šos mīluļus, kas iebrauc no Ukrainas. Studijas viesi – suņu audzētāja Inga Lupančuka, kura arī aktīvi iesaistījusies dzīvnieku glābšanā un izvešanā no Ukrainas, un suņu audzētāja Veronika Vaitkovska. Viņas audzētava atrodas Zaporižjē, no kuras izdevās izvest visus 26 pitbula un amerikāņu bullija suņus. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds saruna par to, kā pārdzīvot mīluļa zaudējumu Vai sāpes var mazināt jauns mājdzīvnieks un kad risinājums ir pagaidu māju došana kādam sunim vai kaķim? Mūsu mājdzīvnieki ir mūsu ģimenes locekļi un tas liek sastapties ar skaudru realitāti – suņiem un kaķiem mūžs ir īsāks un mums ir jāpiedzīvo traģiskais brīdis, kad mīlulis aiziet. Kā sadzīvot ar zaudējuma sāpēm? Kā pieņemt nenovēršamo un vai sāpes palīdz sadziedēt jauns suns vai kaķis, par to runājam ar Sandiju Šteinbergu-Dukuri. Sandija piedalījusies Ķepa uz sirds raidījumos vairākas reizes kopā ar saviem kane korso suņiem Balii un Demianu. Sandijas ģimene nesen piedzīvoja traģēdiju – mēneša laikā viens pēc otra mūžībā aizgāja abi suņi. Zinot, cik ļoti savulaik viņas ģimene cīnījās par Balii, ārstējot suni ārzemēs, novērtējot katru dienu, kas dota kopā, liekas grūti aptvert kā šādu traģēdiju var pārdzīvot… Ticam, ka Sandijas stāsts var palīdzēt atbalstīt kādu, kas mūs klausās, kādu, kas pavisam nesen zaudējis savu mīļo draugu. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kas jāzina, ja gribam paņemt mīluli no patversmes? Kā izvēlēties īsto un vai tas jāņem mājās uzreiz? Kāpēc par adopciju patversmes prasa naudu? Raidījuma viešņa– dzīvnieku patversmes "Ulubele" vadītāja Ilze Džonsone. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ar ko jārēķinās, ja izlemj adoptēt pieaugušu šķirnes suni, no kura atteikušies saimnieki. Cik sarežģīti ir izglābt dzīvnieku Krievijā un vai medicīniskās izmaksas ir lielākie izdevumi dzīvnieku glābšanā. Raidījuma viešņa: dzīvnieku glābēja Jana Streleca.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā tikt galā ar suņa nepārtraukto riešanu? Kā saimnieks, pašam neapzinoties, atbalsta mīluļa nepareizu uzvedību, un kāpēc pandēmijas laikā paņemtie suņi jūt trauksmi, ja satiek svešus cilvēkus un citus suņu? Raidījuma viesis: kinologs, dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs. Uzklausām arī klausītāju stāstus un lūgumus pēc padoma.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā atrast labāko treneri savam sunim. Kas saimniekam jāzina par speciālistu un viņa apmācības metodēm un kāds mācību veids būtu labākais – individuāla nodarbība vai kopā ar citiem suņiem? Studijā kinologs Valdis Reinbergs un sertificēta suņu uzvedības speciāliste, suņu un saimnieku apmācības trenere Līga Zvirgzdiņa-Grebina.   Raidījumu atbalsta:

Lai arī atbildīgākā un izglītotākā cilvēces daļa saprot, ka dzīvnieki ir jāsterilizē, joprojām ir ļoti daudz mītu un pārpratumu šajā sakarā. Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai tiešām mīluļa kastrācija ir droša un nekaitīga? Kas notiek ar dzīvnieka veselību, ja tam atļauj sekot dabas balsij, un vai tiešām suņi un kaķi pieņemas svarā pēc sterilizācijas? Studijas viesis veterinārārsts Normunds Fjodorovs. Raidījumu atbalsta

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kāpēc pieaug eksotisku zvēru un rāpuļu popularitāte Latvijā, kas ir glābējsilīte reptiļiem, putniem un kukaiņiem un kāpēc dzīvniekus glābt ir dārgi? Raidījuma viesis - minizoo īpašnieks Didzis Dreimanis. Raidījumu atbalsta

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai jaunajā gadā tievēsim kopā ar saviem suņiem un kaķiem? Kā noteikt lieko svaru mīlulim un kā pareizi uzsākt diētu un fizisko slodzi? Studijas viesi – veterinārārste Anete Freiberga un suņu audzētāja, svaigēšanas eksperte Diānu Kontakeviča. Tavam sunim vai kaķim ir lieki kilogrami un arī kustēties tam kļuvis grūtāk? Nezini, kāda būtu pareizā diēta un aktivitātes? Piesaki savu mīluli Ķepa uz sirds tievēšanas maratonam! Speciālistu rekomendācijas, īpašs uzturs un kustības, ārstu padomi vairāku mēnešu garumā! Tavs suns vai kaķis ir pelnījis būt skaists, vesels un dzīvespriecīgs! Un tikai tu, viņa saimnieks, vari palīdzēt viņam tādam būt! Raksti mums: [email protected]! Viens no trim Helgas Rūtenas suņiem ir asspalvainā ungāru vižla Greta. Saimniece adoptējusi jau pieaugušu suni. Helga atzīst, ka labu gribēdama, pamatīgi pārcentusies. „Adoptēju pavisam tievu. Tā, ka ribas spiedās ārā un mugurkauls. Man teica, ka viņa drusku jāuzbaro. Sanāca par daudz uzbarot,” stāsta Helga. Neraksturīgi savai šķirnei, Gretai ne pārāk patīk fiziskās aktivitātes, un priekšroku viņa labāk dod zvilnēšanai dīvānā. „Tad, kad paņēmām viņu, vīrs bija dzīvs. Tad viņa vairāk staigāja. Viņš gāja pastaigās ar viņiem un tad viņai tā forma bija labāka, bet tagad esmu viena palikusi ar trīs suņiem. Un tās brīvdienas ir tik, cik viņas ir,” stāsta Helga. Ar našķiem Helga Gretu nav pārāk lutinājusi, bet gan ēdienreizēs devusi lielas porcijas. Tagad Gretai pusdienu trauciņš vairs nav tik pilns, bet vasarā Greta  pavadījusi saimnieci izbraucienos ar divriteni, skrienot līdzi. “Domāju, ka šobrīd viņai kādi 8 kilogrami ir par daudz. Pēdējo reizi mēs svērāmies, tad bija 10 par daudz. Bet viņa tagad ir notievējusi,” turpina Helga. Ingvilda Aumeistere divus no savas lielās suņu saimes ir adoptējusi no patversmes ārzemēs, un jau pārvedusi mājās krietni vien pārbarotus. Turklāt suņu meitenei ir sirdskaite, un liekais svars varētu vēl vairāk pastiprināt šo veselības problēmu. „Cīnāmies. Ir rezultāti. Suņi, kopš atbrauca pie manis, uzreiz tika uzsēdināti uz svaigās barošanas,” stāsta Ingvilda. „Viņi ēd gaļu un dārzeņus. Un porcija ir nevis atbilstoši viņu pašreizējam svaram, bet pusporcija – atbilstoši viņu vēlamajam svaram un vēl nedaudz samazināta.” Ieva Vāvule vienmēr ir sekojusi līdzi sava bīgla svaram. Tā kā Uno ir izstāžu suns, saimniece zinājusi, kā visvienkāršāk noteikt, vai mīlulis ir teicamā formā. Pirms vairākiem gadiem, pavisam negaidot, Ieva atklājusi nepatīkamu faktu. „Ja no augšas skatās, vidukļa līnijai ir jābūt šaurākai. Un es skatos uz savu suni un viņam vidukļa līnija ir visa vienāda,” stāsta Ieva. “Mēs svērām, viņam bija pusotrs kilograms par daudz, ko man kāds zinošs veterinārārsts teica, ka sunim viens lieks kilograms ir kā cilvēkam pieci. Tad teiksim, ka viņam bija kādi 7,5 lieki kilogrami.” Ģimenei pat nav ienākusi prātā doma samierināties ar Uno liekajiem kilogramiem un nekavējoties izmainījuši bīgla ēšanas režīmu. Tiesa, grūto cīņu atviegloja tas, ka fizisko aktivitāšu sunim netrūka. „Mēs katru dienu viņam kādu našķīti tāpat iedevām. Vai kaut ko no cilvēku ēdiena. Sapratām, ka tas viss ir jānogriež nost. Un ir tikai viņa pārtika,” pieredzē dalās Ieva. Tā kā saimnieki bija ļoti strikti gan attiecībā pret suni, gan sevi, neļaudami sev uzķerties uz Uno skumju pilnajām acīm, kad vairs nav saņēmis ierasto ikvakara našķi, situācija tika atrisināta mēneša laikā. Bīgls atkal ieguvis savu optimālo formu. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā pareizi barot meža zvērus? Vai putniem ziemā salst un vai tos vajag piebarot? Studijā putnu eksperts Arnis Zacmanis. Gaidot ziemu, meža zvēri jau ir tai sagatavojušies, gan uzaudzējot biezus kažokus, gan pielāgojot dzīves ritmu. Tādēļ dzīvnieki auksto gadalaiku neuztver kā dzīves posmu, kam raksturīgs bads un citas grūtības, stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange. „Daļai meža dzīvnieku Latvijā ziema ir laiks, kas nevis vienkārši jāpārdzīvo, bet ir kāzu laiks. Mežacūkām, lūšiem, daudziem citiem un arī putniem ir kāzu laiks. Tas nozīmē, ka šie dzīvnieki ziemā pa aukstumu un sniegu nemaz nemokās. Patiesībā viņi dzīvo ļoti labi,” stāsta Inta Lange. Mūsu priekšstats, ka meža iemītniekiem ziemā klājas bēdīgi un ir nepieciešama cilvēku palīdzība, ir diezgan maldīgs. Par zvēru piebarošanu var domāt, ja laikapstākļi patiešām ir bargi:  - 20 grādu sals pāris nedēļas no vietas. Latvijā likumdošana nosaka, ka meža dzīvniekus drīkst regulāri piebarot speciāli tam norādītās un reģistrētās vietās. Nevis jebkur, kur katram ienāk prātā. Parasti šīs vietas ir zināmas mežsaimniecības darbiniekiem un medniekiem. „Dzīvnieki ļoti pierod, kur tad ir tās vietas, kur jāiet ēst. Nav tā, ka viņš iet pa mežu un meklē, kur viņam būtu nomests burkāns vai ābols. Dzīvniekiem ir ļoti labi izstrādājušies tādi maršruti, kur viņi staigā pa mežu un viņi ļoti labi zina, kurā meža nostūrī aug tā garšīgākā barība. Un tie nav ne burkāni, ne kāposti, ne āboli. Tās ir dažādas koku atvases,  miza, skujas, ko ļoti labprāt ēd ziemā nevis tāpēc, ka aiz bada tas būtu jādara, bet tāpēc, ka skujās ir ļoti daudz C vitamīna,” atklāj Inta Lange. Ja tomēr ir vēlēšanās nedaudz pacienāt meža dzīvniekus, Inta Lange iesaka doties dziļāk mežā un meklēt dzīvnieku iestaigātās taciņas. Uz šīm taciņām barību var izkaisīt nelielos daudzumos. Savukārt, karināt dārzeņus un augļus eglītēs, ir bezjēdzīgi.  „Tie meža dzīvnieki, kas ēd šos dārzeņus, viņi neiet meklēt barību uz eglēm. Nemeklē eglēs. Viņi ies garām, tas burkāns tur varēs karāties, viņš vispār neies klāt un neēdīs,” norāda Inta Lange. “Mans ieteikums – zoologa ieteikums – ir šo barību nenest veselā veidā uz mežu. Bet iepriekš sagriezt vai sakapāt mazākos gabaliņos, lai arī tad, ja ir liels sals, šis dārzenis nesasaltu akmens stāvoklī. Ko stirna ar savu nelielo mutīti nemaz nevar nokost. Iedomājaties – apaļš liels ābols, sasalis vienā lielā gabalā, tad stirna nemaz gribēdama nevar viņu apēst. Viņš tur tāpat arī mētātos līdz pat atkusnim.” Aļņi uz mežu atnestajiem dārzeņiem un augļiem pat virsū nepaskatīsies. Stirnas, staltbrieži un lapsas, iespējams, pamēģinās, kā garšo ābols vai burkāns. Visu pēc kārtas uz kārā zoba ir gatavas likt mežacūkas. Savukārt meža spārnotie iemītnieki cilvēka atnesto cienastu noteikti atradīs un ar baudu nogaršos. „Es iesaku uztaisīt pildītos čiekurus. Salasīt mežā pirms tam čiekurus un aizpildīt tās čiekuru zvīņas ar sviestu, ar tauku maisījumu ar sēkliņām, ko tādu, kas garšo putniem, un tad iekarināt eglītēs. Jo meža putni – tie gan pārbauda visu, kas kaut kur atrodas,” atzīst Inta Lange. Raidījumu atbalsta:  

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kāpēc jaunais gads vienmēr atnāk ar pazudušo dzīvnieku meklēšanu? Kas jāzina saimniekam, ja pazudis mīlulis, un kāpēc patversmē par savu suni jāmaksā? Raidījuma viešņa - dzīvnieku patversmes „Ulubele” pārstāve Diāna Elekse. Kārtīgas kakla siksna un pie tās žetons ar saimnieka telefona numuru, reģistrēts suņa čips un izvairīšanās no pastaigām salūta laikā - tādi ir raidījuma Ķepa uz sirds aptaujāto suņu saimnieku galvenie ieteikumi, lai svētki nebeigtos ar aizmukuša ģimenes mīluļa meklēšanu. Daudzi saimnieki atzīst, ka vienotas receptes, kā pasargāt suni, ja viņam bail no salūta, nav. Katram jāatrod sava individuālā pieeja. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kāpēc Jaunā gada svinības negatīvi ietekmē arī mūsu mājas mīluļu svaru: kādi ir veselīgi un garšīgi našķi sunim un kaķim un kāpēc jāuzmanās no veikalā pirktiem kārumiem?   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem Ziemassvētkos: kādas lietas var ziedot patversmei, kādas labāk neizvēlēties. Vai Jaungada brīvdienas ir īstais brīdis adopcijai? Studijas viesis - grupas "Singapūras satīns" mūziķis Jānis Krīvēns jeb Krivency ar savu mīluli - pekinieti Pooch. Dzīvnieku patversmes un to iemītnieki ir vieni no tiem, kam Ziemassvētku laikā iedzīvotāji ļoti aktīvi cenšas palīdzēt, sarūpējot daudz dažādu dāvanu, vai pat ziedojot finanšu līdzekļus. Patversmēm vislielākā Ziemassvētku dāvana būtu saimnieku atbildība pret saviem mājas mīluļiem ne tikai svētkos, bet visu gadu – filozofiski saka dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone. „Ja viņiem notiek nelaime – noklīst, pazūd, lai meklē patversmēs, lai brauc pakaļ. Ne vienmēr šobrīd tas tā notiek. Tāpēc patversmes ir diezgan pilnas, pārpildītas ar dzīvnieciņiem,” stāsta Ilze Džonsone. Ja ir vēlme svētku laikā iepriecināt dzīvnieciņus, Ilze Džonsone iesaka – vislabāk, pirms doties uz patversmi ar dāvanām, sazināties ar tās darbiniekiem. „Ulubelē šobrīd ļoti ir vajadzīgi dvieļi, palagi, segas. Bet, ja ir kādas citas lietas, es iesaku vienmēr paskatīties konkrētās patversmes mājaslapā. Parasti patversmes raksta savas vajadzības. Vai arī piezvanīt uz patversmi,” komentē Ilze Džonsone. Nemainīga vajadzība vienmēr – ne tikai  Ziemassvētkos, visām dzīvnieku patversmēm ir finanšu līdzekļi, jo bez naudas nav iespējama ne veterinārā aprūpe, ne dzīvnieku barošana, ne apkopšana. Ziedotāju atbalsts kā vēl nekad šobrīd ir nepieciešams dzīvnieku patversmei “Ķepu ķepā”, kur pirms mēneša nodega kaķu māja. Ugunsgrēkā sadega 21 kaķis. Liktenīgajā naktī bojā aizgāja minči, kuri dzīvoja labiekārtotajos kaķu mājas boksos. Patversmes vadītāja Gundega Bidere joprojām nespēj valdīt asaras, atceroties novembra nakts notikumus. „Sadega visi tie kaķi, kas bija roku kaķi. Tie kaķi, kas patversmē gadiem bija dzīvojuši. Mēs zinām katram tam kaķim stāstu, mēs zinām, no kurienes viņš atbrauca, kā viņš atbrauca, kāpēc viņš atbrauca. Zinām visu viņa slimības vēsturi. Ārstēšanas vēsturi. Zinām to, kas katram no viņiem garšoja. …tā tas ir diemžēl,” stāsta Gundega Bidere. Pateicoties dzīvnieku draugu atbalstam, jaunajai kaķu mājai jau ir ielikti pamati, un Gundega cer, ka pēc Ziemassvētkiem sāksies būvniecība. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi ar krāsns apkuri, patversmes darbinieki ir apņēmušies jauno kaķu māju apsildīt ar siltumsūkni. „Visas mājas izveidošanas izbūves summas es precīzi nosaukt nevaru. Tie ir ap 60 -70 tūkstoši eiro, jo celtniecības materiāli šo piecu gadu laikā ir uzkāpuši griestos, kopš mēs cēlām iepriekšējo kaķu māju,” atzīst Gundega Bidere. „Lai varētu pabeigt būs nepieciešams finansiāls atbalsts no līdzcilvēkiem.” Ziemassvētkiem tuvojoties, labdaru aktivitāte kļūs arvien lielāka, tādēļ arī Gundega aicina visus, pirms vest uz patversmi dažādas lietas, iepriekš piezvanīt un noskaidrot, kas tieši nepieciešams. „Patversmei vienmēr ir aktuāla barība. Gan suņu, gan kaķu, gan sausā, gan konservi, gan kārumi. Tas ir tas bez kā ikdienā nevari. Ļoti aktuāli ir vienreiz lietojamie paladziņi. Kaķu dažādi nagu skrāpji. Rotaļlietas, bļodiņas, kastītes. Kokskaidu granulas, ko šajās kastītēs bērt iekšā,” vajadzības uzskaita Gundega Bidere. Savukārt izglābtajiem minčiem pēc pārciestās nelaimes ir ļoti nepieciešama individuāla uzmanība un komunikācija ar cilvēkiem. „Tie, kam ir iespējas, vēlēšanās, var braukt ciemos. Iepazīties ar kaķiem. Veltīt viņiem savu laiku. Savu uzmanību. Mēģināt viņus samīļot, papaijāt, lai viņi saprot, ka īstenībā viss ir ok. Kas ir bijis, ir aiz muguras un sākas nākamais, jaunais posms,” mudina Gundega Bidere. Raidījumu atbalsta:

Šonedēļ raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai tiešām kaķi jūt āderes? Kā dzīvnieki mūs var izārstēt un kā ziemas saulgriežus varam pavadīt kopā ar saviem mājdzīvniekiem? Raidījuma viesis – rīkstnieks un zintnieks Māris Zvaunis. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai ielu kaķus tikai jābaro vai jāmeklē tiem mājas. Kāpēc nevajag kaķiem dot reņģes un kā pilsētnieks var palīdzēt ielu minčiem? Studijā viesojas kaķu glābēja Laura Podžuka. Ingrīda Kalviņa kopā ar dzīvesbiedru - Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu par dzīvniekiem – īpaši kaķiem – rūpējas jau 13 gadu. Laika gaitā ir sakārtotas vairākas kaķu kolonijas, kaķi sterilizēti, izārstēti slimie dzīvnieki un daudziem atrastas mājas. Šobrīd abu aprūpē ir kādi 18 ielu kaķi, kā arī trīs pašu mājas mīluļi. Pie savā paspārnē paņemtajām kaķu kolonijām viņi brauc katru dienu. “Silts ūdens, kvalitatīva pārtika, ieskaitot svaigu gaļu. Arī sausā barība, Jā – divreiz dienā rītā un vakarā. Un ūdeni mainu. Lai nesasalst, uzmanu. Arī mājiņās, kur it kā nosacīti ir siltāk, liekam viņiem barību iekšā, lai nav tā, ka viss stāv uz vietas un ļoti ātri sasalst,” stāsta Ingrīda Kalviņa. Rūpējoties par kaķiem, Ingrīda ar vīru dara visu, lai kaķi ir veseli un paēduši, bet apkārtējo māju iedzīvotāji nebūtu dusmīgi un neapmierināti par netīrību un nekārtību pagalmā vai uz ielas. „Pirmkārt neizmētājam barību, kur pagadās. Mums katram dzīvniekam ir savs trauciņš. Ieliekam barību trauciņā, noliekam dzīvniekiem, kas ir sanākuši uz zināmu laiku, pēc sev zināma pulkstenīša, viņi jau mūs gaida, barību gaida. Viņi paēd. Mēs tos trauciņus novācam,” skaidro Ingrīda Kalviņa. Kalviņu pāris nekad nedodas prom, iekams kaķi nav izēduši savus trauciņus. Aprūpētāji atstāj vien ūdens bļodu, no kā minčiem padzerties. „Tādā veidā neatstājot nekādu netīrību, nekādus barības pārpalikumus, jo cilvēkiem nav jājūtas ierobežotiem tāpēc, ka kaut pie mājas vai nu kaķu mājiņa stāv, vai kāds dzīvnieks atnāk ēst. Tādēļ viss aiz dzīvniekiem, kad viņi ir paēduši, tiek novākts,” uzskata Ingrīda Kalviņa. Ingrīda ievērojusi, ka daudzstāvu mājās iedzīvotāji, it kā gribēdami kaķiem labu, nereti rīkojas pavisam aplam. „Bezjēdzīgas ēdienu atliekas pa logiem sviež pagalmā. Dzīvnieks neēdīs ne kūku, ne salātus, ne bieti vai ķirbi, vai kabaci. Varbūt cilvēki cerējuši, ka to kāds apēdīs no dzīvniekiem, protams, ka nē. Lai nebūtu nekādu iebildumu pret pārējiem, nevērstos pret dzīvniekiem, nu to es arī daru – es savācu,” turpina Ingrīda Kalviņa. Kad kaķu aprūpētāji dodas tālākā izbraukumā, rūpes par ielas kaķiem tiek uzticētas kādam domubiedram, kurš cenšas ievērot iedibināto barošanas režīmu, lai kaķu ikdienā nemainītos ierastā kārtība. Publicistam Lato Lapsam kaķi patīk jau kopš bērnības. Kā pats saka – gadus padsmit viņš ikdienā tur rūpi par ielu kaķiem un ir pārliecināts, ka visiem minčiem var atrast mājas. „Šobrīd skaits sen ir pazudis, bet es rēķinu, ka savus 2,5 tūkstošus kaķu esmu dabūjis pie vietas,” stāsta Lato Lapsa. „Esmu izgājis visādus ceļus. Sākās, protams ar radiem, draugiem, paziņām. Tad radu un draugu paziņu, paziņām. Tad pienāca kārta sludinājumiem. Bet pēdējos gadus esmu sapratis, ka man ir vienkāršāk uzturēt labus, sirsnīgus, arī daļēji materiālus kontaktus ar pāris veterinārajām klīnikām, kurās es pa vienu galu ielaižu mazus, nošņurkušus, slimus un ne tikai mazus astaiņus, un pa otru galu nāk ārā veseli, nosterilizēti un par sevi pašpārliecināti kaķi.” Tagad mājas un jauni saimnieki nereti kaķiem atrodas vēl esot klīnikā, bet kamēr Lato ticis līdz šā brīža kārtībai, viņš atzīst, ka minku socializēšanas procesā nekas nav vienkāršs. Daži kaķi pie viņa nodzīvojuši pat pusgadu. „Man bija viens brīdis, kad mājas pagrabā būrīšos sēdēja drusku vairāk nekā 50 kaķi un tad es biju vienkārši panikā, jo man likās, ka tas ir pasaules gals. Un viņi pie manis paliks uz mūžīgiem laikiem,” atklāj Lato Lapsa. Emocionāli ir visgrūtāk, ja nekāda modernā veterinārā medicīna nespēj glābt dzīvību slimiem dzīvniekiem. Savukārt, lai tiktu galā ar ielas kaķu mežonīgo raksturu, jābūt pacietībai. Lai gan Lato atzīst, ka pasen ir bijuši pāris gadījumi, kad kapitulējis un palaidis kaķi atpakaļ ielas dzīvē. „Protams, tie visi kaķi nodzīvojuši īsu mūžiņu un tādā vai citādā veidā gājuši bojā. Kopš tā laika es stingri pieturos pie tā, ka atpakaļ nevienu nelaižu,” skaidro Lato Lapsa. „Kamēr kaķis ir maziņš viņu var, nebūs labi laikam tā teikt, bet var lauzt. Pirmkārt, nepārtraukti mīcīt pa rokām. Man bija kaķis, kurš šausmīgi gribēja sakost visu, ko vien var, bet tad tu tikmēr bāz viņam mutē to biezo cimdu, kamēr kaķis saprot, ka par viņu ņirgājas, saprot, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi un atmet šo niķi.” Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds šoreiz saruna par zirgiem: kāpēc barot svešus zirgus ir bīstami, kāpēc zirgs baidās un kas mums jāzina, tam tuvojoties? Jā, un vai zirgiem arī salst? Raidījumā viešņa zirgu staļļa „Augusta stallis” īpašniece Iveta Dzērve. Šī gada 1.jūlijā Latvijā bija reģistrēti 8237 zirgi. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) vidēji gadā veic 1000 - 1500 zirgu labturības pārbaudes. Speciāli šo dzīvnieku labturības pārbaudes dienestā netiek plānotas. Kad PVD darbinieki inspicē novietnes un fermas, tiek pārbaudīts arī, kādos apstākļos tur mīt lauksaimniecības dzīvnieki. Tieši zirgu labturību pārbauda, ja saņemtas sūdzības par iespējamiem pārkāpumiem. “Cilvēki – ne tikai kaimiņi, braucot pa ceļu, braucot ciemos, redz, ka dzīvnieki ir ārā. Ļoti bieži reaģē, zvana. Saka, ka dzīvnieki atrodas ārā. Ir auksts laiks. Varbūt viņiem liekas, ka dzīvniekiem nav barības vai ūdens,” stāsta PVD Novietņu uzraudzības daļas vadītāja Rudīte Vārna. Dienests arī turot roku uz pulsa par notiekošo tādos staļļos vai saimniecībās, kas jau vairākkārtīgi ir nonākuši inspektoru redzeslokā ar dažādiem pārkāpumiem zirgu labturībā. PVD vērtē rikšotāju labturību, atbilstoši lauksaimniecības dzīvnieku vispārējām labturības prasībām, kas minētas MK noteikumos. „Vai nav sapītas kājas, vai nav piesieti ilgstoši, vai necieš badu, vai ir barība, vai ir ūdens. Vai ir kur patverties zirgiem. Vai nestāv ziemā salā ārā visu laiku. Vai viņiem ir stallis. Kādi apstākļi, vai stallis ir iztīrīts,” skaidro Rudīte Vārna. Zemkopības ministrijā atzīst, ka īpaši pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums tieši par zirgu labturības prasībām un ir panākta vienošanās, ka “Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija” iesūtīs Zemkopības ministrijai savu redzējumu normatīvā akta regulējumam par zirgu labturības prasībām. Tad tiks rīkotas diskusijas, lai lemtu, vai jāpilnveido pašreizējās lauksaimniecības dzīvnieku labturības prasības, vai jāizstrādā atsevišķs regulējums zirgu labturībai. “Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas” vadītājs Guntis Rozītis uzskata, ka Latvijā zirgu audzētāji  lēnām, bet tomēr arvien vairāk izglītojas un padziļināti apgūst vajadzīgās zināšanas par šo skaisto dzīvnieku audzēšanu un labturību. „Daudzi ir sapratuši, ka zirgam vajag daudz svaiga gaisa. Un lielākoties zirgu audzētāji tagad tos zirgus tur svaigā gaisā,” atzīst Guntis Rozītis. „Bet nedaudz atkal tāda problēma, ar ko es vismaz neesmu sevišķi apmierināts, ka zirgus briesmīgi sedz ar segām.” Zirgkopības speciālists atzīst, ka salīdzinoši ar nesenu pagātni, mūsdienās zirgi nonākuši vairāk jauniešu aizbildniecībā. „Mēs tā daļēji sakām, ka zirgs ir pārgājis tādā, es pat teiktu ne sevišķi korekti – meitenīšu pārziņā,“ vērtē Guntis Rozītis. „Jo  bērni ir tie, kam tas dzīvnieks patīk. Un tad viņi ir tie, kas iesaista savu ģimeni, savus vecākus, un noslēdzas viss ar to, ka man vajag pašam savu zirgu. Tad es varu rīkoties, kā ar savu īpašumu. Bet, ja es nodarbojos kaut kādos klubos utt., tad to nosaka klubs, kā to zirgu izmantot.” Šogad Latvijas šķirnes zirgkopība atzīmēja 100 gadu jubileju. Mūsu valstī šobrīd darbojas trīs Eiropas subsidētas programmas, kas paredzētas Latvijas zirgu šķirņu saglabāšanai. „ Lai mums visa tā zirgkopība neizvirzītos vienā virzienā – tikai sporta zirgu audzēšanā. Mēs viņu vēl saucam par ģenētiskā resursa saglabāšanu. Tās īpatnības – katrai nācijai ir nedaudz atšķirīgi tie zirgi. Nav tā kā visā Eiropā audzē vienu sporta zirgu,” norāda Guntis Rozītis. Lai arī tagad Latvijā galvenokārt zirgus izmanto jātnieku sportā, šur tur vēl laukos varot redzēt, ka zirgs var būt arī uzticams palīgs dažādos darbos. „Es principiāli savā ģimenē saku – kartupelim ir pavisam cita garša. Es viņus apkopju, vai izdzenu vagas, vai aizaru vagas ar zirgu. Meitai ir sporta zirgi, jūdzam vienu sporta zirgu spīļarklā un aizvagojam dārziņā kartupeļu vagas ar zirgu. Lai arī tas būtu nedaudz etnogrāfiski un varbūt uzspēlēti pat,” bilst Guntis Rozītis. Raidījumu atbalsta:

Ko darīt ar izglābtu zvēru, kuru nevar atlaist savvaļā? Vai var pieradināt zvēru, kas izglābts no kažokādu fermas un kāpēc atbildīgie dienesti atsakās izglābt dzīvnieku, aicinot atstāt to dabiskai atlasei, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Nereti privātmājās meža tuvumā, vai lauku mājās, saimniekiem jāsastopas ar situāciju, ka pagalmā pieklīst kāds savvaļas dzīvnieks – ūdele, sesks, lapsa. Turklāt, ja zvēriņš ievainots, cilvēki jūt aicinājumu dot viņiem pajumti un izārstēt šo nelaimē nonākušo dzīvo radību. Ja par savām mājām jūsu šķūnīti, pagrabu vai kūti izvēlējies kāds savvaļas dzīvnieks, jāpatur prātā, ka tas ir un paliek savvaļas dzīvnieks, skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vietnieks Mārtiņš Seržants. „Nevajadzētu speciāli cilvēkam censties iejaukties dabas likumos. Un mēģināt viņu doministicēt, ja tā var izteikties. Jo ne velti uz ziemu šādas situācija notiek biežāk, kad savvaļas dzīvnieki meklē sev labākus apstākļus, kaut kādas klētis kūtis, pagrabs, kur siltāks. Arī cilvēku tuvums bieži vien nozīmē vieglāk iegūstamu pārtiku,” norāda Mārtiņš Seržants. Gan tad, ja dzīvnieks nolēmis palikt cilvēka mājoklī, gan tad, ja ir savainots un viņam nepieciešama palīdzība, ir jāvēršas pie vietējām varas iestādēm. Ja iedzīvotāji mēģinās pašrocīgi sadakterēt dzīvnieciņu, tas var beigties bēdīgi. Zvērs var cilvēku sakost un inficēt ar kādu slimību. „Ja jums šķūnītī ir sesks vai lapsa,  kura tur iemitinājusies un jūs saprotat, ka ar viņu kādā brīdī var iznākt konflikts par īpašumu, tad risinājums tieši šāds. Jūs griežaties pie pašvaldības. Faktiski pašvaldībai šo jautājumu vajadzētu risināt. Pašvaldības lielākoties ir noslēgušas līgumu ar dzīvnieku ķērājiem un patversmēm, kuri arī šo darbu var veikt,” skaidro Mārtiņš Seržants. „Diezgan bieži arī mūsu dienests saņem ziņas par to, ka ir kaut kāds dzīvnieks, ar ko mēs kaut ko esam izdarījuši, tagad brauciet, paņemiet viņu.” Uz Alūksnes veterināro klīniku „Labākie draugi” ļoti bieži dažādas organizācijas vai privātperonas atved savainotus savvaļas dzīvniekus. Tur ir ārstējušies visi Latvijā sastopamie putni un  savvaļas dzīvnieki, izņemot lāci. Četrkājainos pacientus var iedalīt divās lielās grupās – dzīvnieki, kuri ieguvuši traumas, visbiežāk, sadursmē ar autotransportu. Un dzīvnieku mazuļi. “Tāds top dzīvnieks, kas pie mums visvairāk nonāk, uz ko mēs esam specializējušies un kur ir tā kā ķēdīte iedarbināta – no A līdz Z – no piena piegādes, pareizas barošanas, receptēm, līdz pareizām atlaišanas metodēm, tie ir vāverēni,” stāsta klīnikas vetārste Singe Gorbāne. „Šie vāverēni ir palikuši bez mammas. Mazi bērniņi. Viņi meklē tuvāko siltāko objektu un cer, ka tas objekts viņam palīdzēs. Reizēm trāpa, ka tas ir kaķis. Ja trāpa uz žēlsirdīgu cilvēku, cilvēks paceļ un meklē, palīdzību. Ļoti bieži kaķu sakosti šeit nonāk tie vāverēni.” Kā visiem ārstiem – arī vetārstiem katram  ir stāsts par brīnumu. Gadījums, kad visi dod ļoti mazas cerības uz pacienta atlabšanu. „Bija vāverīte ļoti smagā stāvoklī – trīs ekstremitāšu lūzumiem. Vielmaiņas problēmām. Un arī mūsu kolēģu citu eksotisko dzīvnieku ārstu prognozes bija diezgan vājas. Laikam viss kā pie cilvēkiem. Visu ko mēs viņam darījām, palīdzējām. Viņš iesaistījās tajā visā, cīnījās kopā ar mums. Un izdzīvoja,” atminas Singe Gorbāne. Nereti cilvēkiem šķiet, ka vienīgā vieta, kur aizvest izglābtos vai pat izārstētos savvaļas dzīvniekus, ir Zooloģiskais dārzs. Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns skaidro, ka zoodārzs savā paspārnē izglābtus dzīvniekus uzņem tikai trīs gadījumos. „Ja tie ir konfiscētie dzīvnieki, ko konfiscē dažādas valsts struktūras – policija, muita, Dabas aizsardzības pārvalde. Dažādi nelegāli ieceļojuši vai turēti dzīvnieki,” skaidro Māris Lielkalns. „Atceramies, ka krietnus gadus atpakaļ Klapkalnciemā nāca pa ceļu pretim viens krokodils, ko VUGD savāca.” Otrkārt, sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi uz Zoodārzu atved roņu mazuļus, kas izskaloti jūras krastā. Bet kā trešie mājas Rīgas Zooloģiskajā dārzā atrod bruņurupuči, ko visbiežāk palaiž brīvsolī neapzinīgi saimnieki. Dažkārt  Rīgas Zooloģiskā dārza bruņurupuču patversmē gada laikā tiek uzņemti pat 60 bruņurupuči. Attiecībā uz izglābtajiem un izārstētajiem savvaļas dzīvniekiem vetārste Singe Gorbāne uzsver  -šīm dzīvajām radībām ceļš no veterinārās klīnikas galvenokārt ir tikai viens: „Mūsu primārais mērķis, ja tas ir tāds trekns un liels vieninieks, atlaist šos dzīvniekus viņu dabīgajā vidē. Tas ir mērķis, uz kuru ejam visintensīvāk, viņam ir jāatgriežas tur, kur viņš ir dzīvojis.” Raidījumu atbalsta:

Kucēns vai pieaudzis – kāds suns būs vispiemērotākais? Kā noteikt suņa raksturu pirms dzīvnieks ienācis mūsu mājās? Kas ir testi uz dzīvnieka agresiju vai bailēm, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis: dzīvnieku uzvedības eksperts, kinologs Alberts Čipuštanovs. Kādreiz Sarmīte Strazdiņa audzēja dogu un rotveileru šķirnes kucēnus. Taču gadu gaitā nav spējusi samierināties ar to, ka vismaz puse no saimniekiem, kas iegādājas kucēnus, izturējušies pret viņas lolojumiem nevērīgi – gan nepareizi turēti, gan nepareizi audzināti. Tāpēc suņu bērnu Sarmītes mājās vairs nav. Toties viņas plašajā saimniecībā, kur audzē zirgus, vienmēr vieta atrodas pieaugušiem suņiem. Pašlaik pie saimnieces ir seši mājas mīluļi. Sarmīti viņas suņi vienmēr atrod paši. Pareizāk sakot, pie Sarmītes tiek atvesti pieauguši suņi, ar ko saimnieki netiek galā, vai arī citu apstākļu dēļ nevar viņus vairs paturēt. „Esmu izaudzinājusi četrus bērnus un vienmēr ir bijuši istabā 4-5 suņi. Un neviens bērns nav sakosts,” norāda Sarmīte Strazdiņa. „Bērniem jāmāca lieta, ka suns arī ir personība, individualitāte. Nevar vienmēr viņu traucēt, viņš nav rotaļlieta. Viņš nav uzvelkams  Un nav noliekams mierā, kad izdomā – es vairs nespēlēšos” Sarmīte, kura ir vadījusi suņu apmācības grupu nodarbībās, ir pārliecināta – ja viņa ar neaudzināmo suni netiks galā, tad to neizdarīs neviens. „Pie mums nonāca dobermanis, kas bija sakodis visus un saimniekam skalpu atplēsis. Un viņš man stāstīja – kā es viņu situ ar ķēdi... Es domāju, jā – kas tagad būs. Bet nē – pēc tam viņš bija pats brīnišķīgākais suns, kas sargāja bērnus, vilka bērnu no ūdens ārā, jo domāja, ka viņš slīkst,” stāsta Sarmīte Strazdiņa. Pie Sarmītes dzīvo arī pieņemtais rotveilers, kuram tagad ir četri gadi. Gimene sķīrās, un suns kļuva lieks, neviens paņemt nevarēja, arī likvidēt negribēja. Sarmīte neslēpj, ka sākumā sadzīvo nav bijis viegli. Divi dobermaņi un rotveilers ir arī Lienes Romanovskas mājas mīluļu kompānija. Arī viņa mājās uzņēma pirmo dobermaņu meiteni, kad sunītei jau bija pusgads. Dobermanis bijis vīra sapnis. Meklējot suni, neviens kucēns nav uzrunājis, līdz atraduši sludinājumu un ieraudzījuši Neimas foto, un Vecgada vakarā devušies divu stundu ilgā braucienā pēc sava suņa, ko iepriekšējie saimnieki vēlējās atdot, jo bērniem parādījusies alerģija. „Mēs aizbraucām, nebijām vēl izkāpuši no mašīnas, mūs sagaidīja. Un es jau zināju, ka Neima brauks mājās,” atmina Liene Romanovska. „Kad mēs ieraudzījām, tā bija tā iekšējā sajūta – tas ir mūsu suns. Mums viņš ir jāpaņem.” Toreiz Liene vēl nav zinājusi, ka Neima ir suns ar visiem ciltsrakstiem. Piedaloties izstādēs, Liene iepazinusies ar suņu audzētāju, kas dzīvojusi kaimiņos. Kādu dienu kaimiņiene parādījusi jau pieauguša rotveilera Dināra foto, kas bijis kucēns no viņas audzētavas, taču līdzšinējā saimniece devusies strādāt uz ārzemēm un atdevusi suni audzētājai. „Tā bija atkal tā sajūta. Līdzīgi kā cilvēki, kad iemīlas. Vienkārši zini, ka tas ir tavs. Un tajā brīdī bailes pat nav tādas. Vienkārši tā apziņa, ka tu tiksi galā,” atzīst Liene Romanovska. Kā sava veida zīmi Liene skaidro faktu, ka visi suņi, kad Liene ieradusies viņiem pakaļ, zinājuši, ka viņi dodas mājās. „Pirmā meitene – dobermaņu sunīte – viņa nedomājot, ielēca mašīnā. Mums teica, ka viņa mašīnā raud, nebrauc, viņa visu ceļu gulēja. Rotveilers vienkārši piegāja pie mūsu kāpņu telpas, nepaskatījās uz savu audzētāju, viņš zināja, ka iet mājās. Nepagrieza pat galvu, viņš nāca ar mani svešu cilvēku,” stāsta Liena Romanovska. Trešais suns – trīs  gadus vecais dobermanis Ferdinands pie Lienes ir gadu. Šim stāstam pati saimniece vēl īsti nespēj noticēt. Tās pašas rotveileru audzētājas dobermaņu mamma gaidījusi kucēnus. Liene ik pa laikam apmeklējusi topošo māmiņu, runājusies un stāstījusi, ka viņai piedzims brūns kucēns Ferdinands. Kad Ferdinands piedzimis, Liene bijusi apņēmības pilna kucēnu ņemt, bet vīrs un draudzenes sākušas atrunāt, jo dzīvoklī, kur dzīvo divi bērni un divi lieli suņi, ņemt trešo suni, nebūtu prāta darbs. “Es attiecos. Es raudāju, viņu pārdeva uz Rīgu prom. Paliku es bez kucēna. Sekoju līdzi viņa dzīves stāstam,” turpina Liene Romanovska. Pēc gada Ferdinandu atveda atpakaļ pie audzētājas, jo suns bijis pārāk aktīvs, neklausīgs un saimnieki nav varējuši ar viņu tikt galā. Arī tad Liene no Ferdianda atteikusies. Pēc tam gada laikā suns dzīvojis vismaz četrās pilsētās un vienmēr atdots atpakaļ viena un tā paša iemesla dēļ – suns neklausa. Trešo reizi Liene suni nepaņēma, jo bijusi sava trešā bērna gaidībās, bet Ferdinands devies uz Inčukalnu uz pagaidu mājām, kamēr audzētāja atradīs īsto saimnieku. Kad Lienes mazulim palikuši četri mēneši, Liene spērusi izšķirošo soli. „Es saprotu, ka nē – Liene, tu esi izdarījusi lielāko kļūdu dzīvē. Iesēdos mašīnā kopā ar audzētāju, sāku zvanīt uz Inčukalnu – mēs braucam pakaļ, viņam ir jābūt mājās,” stāsta Liene “Es visu ceļu gandrīz noraudāju pie stūres. Tā sajūta, ka viņš ir mans. Viņam bija jābūt kopā ar mani. Ko viņš nabaga suņa dzīvē bija pa diviem gadiem izcietis,” vērtē Liene. Mīlestību, ko sajutusi no suņa, nevar vārdos izteikt. Liene atzīst, ka kļūda bijusi klausīties apkārtējo padomos un suni nepaņemt uzreiz. Raidījumu atbalsta:

Pandēmijas laikā cilvēki pērk ne tikai kucēnus, bet arī zivtiņas. Vai tiešām akvārijs prasa minimālas rūpes un kas jāzina iesācējam, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa zooveikala konsultante Zane Zagorska. Lai arī pieņemts domāt, ka apmeklētāji uz Rīgas Zooloģisko dārzu vairāk dodas tādēļ, lai apskatītu lauvas, žirafes, lāčus un pērtiķus, arī akvāriju māja, īpaši bērnos, raisa interesi par tur dzīvojošajām zivtiņām.  „Ir, protams, dažas zivis, kas ir ļoti lieli favorīti apmeklētāju vidū. Gan dažās iespaidīga lieluma cihlidas, gan saklausījušies, gan saskatījušies, ka ir tāds dzīvnieks, piraija. Nu tad to ieraugot, emociju izvirdums ir liels,” stāsta zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns. Ne gluži katru dienu, bet ik pa laikam uz Rīgas Zooloģisko dārzu tiek atnestas zivtiņas, ko saimnieki vairs nevēlas paturēt. Visbiežākie iemesli šādai rīcībai teju tādi paši, kā tad, ja saimnieki izdomā atteikties no kāda četrkājaina mājdzīvnieka. „Daļā gadījumu ir, ka cilvēks ir nedaudz pārvērtējis zivs izmērus un akvārija izmērus. Izrādās, ka tā zivs, ko paņēmis, izaugusi drusku lielāka nekā būtu piemērota akvārijam. Tad arī apnīk šis dzīvnieks,” komentē zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns. Mainās situācijas cilvēku dzīvē, mainās intereses, kāds pārceļas uz citu dzīvesvietu, uz citu valsti un zivi īsti paņemt līdzi nevar. „Izvēle par labu atdod zivis Zoodārzam, ir pat savā veidā apsveicama, pretēji tam, ka bijušie saimnieki nolemj dāvāt zivtiņām brīvību,” atzīst Māris Lielkalns. „Brīdī, kad tas dzīvnieks varētu būt apnicis, viņu nekādā gadījumā nevajadzētu izlaist brīvā dabā. Jo visas zivis, kas ir akvārijā, protams, ir eksotiskās zivis. Tiklīdz temperatūra pazeminās kā šinī brīdī, tad lielākā daļa šo zivju aiziet bojā.” Ir bijis gadījums, kad  netālu no Daugavpils kādā dīķī bija izlaistas septiņas piraijas. Tāpat dažādas eksotiskas zivju sugas ir konstatētas šur un tur Latvijas ūdeņos. Lēmums iegādāties akvāriju un tā iemītniekus, īpaši tad, ja zivtiņas būs pirmās dzīvās radības, par ko cilvēks ir gatavs rūpēties, visticamāk, saistās ar to, ka zivis neprasa no saimnieka tik lielu uzmanību, kā suns vai kaķis – tā domā zivtiņu saimnieks ar vismaz 15 gadu pieredzi aktieris Zigurds Neimanis. „Zivis nav jāved ārā kā suns divreiz vai trīs reiz dienā. Zivtiņām pietiek ar savu kompāniju. Kaķim vai sunim, ja saimnieks nav parādījies divas dienas mājās, ir stress, bet zivīm nekas tamlīdzīgs nenotiks,” skaidro Zigurds Neimanis. Tomēr Neimanis uzskata, ka, piemēram, bruņurupucis noteikti paņemtu vēl mazāk no saimnieka dārgā laika. Aktieris stāsta, ka savulaik rūpēties sācis par aptuveni 20 zivtiņām vienlaicīgi. „Man bija diezgan liels akvārijs. Tagad drusku mazāks. Man bija pie 200 litriem, riktīgs iebūvēts dzīvoklī starp divām istabām sienā. Apskatāms no abām pusēm. Tik lielā akvārijā turēt vienu vai divas zivis būtu briesmīgi,” uzskata Zigurds Neimanis. Man pat sākumā bija grāmatvedība, pat datorā ir atverama vieta „Akvarium”, uzskaitītas, kādas un cik sugas ir bijušas. Cik pazudušas, cik iepirktas no jauna.” Rūpējoties par zivīm, pēc Neimaņa domā, vislielākais laika un darba patēriņš ir akvārija tīrīšana. Filtrus viņš skalo un maina ik pēc trīs vai četrām dienām, bet lielo akvārija ģenerāltīrīšanu veic reizi 10 dienās, un šī procedūra aizņem vismaz divas stundas. „Manā gadījumā ir tā, ka akvārijs ir acu augstumā. Es nevaru ieskatīties no augšas un viņu tīrīt bez palīglīdzekļiem. Man ir vajadzīgas trepes, uz kā pakāpties, lai virsmai tiktu klāt,” komentē aktieris. Svarīgākais zivtiņu labsajūtas un veselības garants ir tīra dzīves vide, tādēļ akvārija tīrīšana ir pirmais preventīvais pasākums, lai šis mājdzīvnieks justos labi. „Kā mēs labi saprotam, zivtiņa dzīvo tur, kur arī kakā. Un tad tas viss regulāri ir jāmaina. Ja to visu nemaina, tad, protams, ka dzīves vide pasliktinās. Tad arī sākas problēmas,” skaidro Māris Lielkalns. „Vēl viena lieta – pārapdzīvotība. Nevajag uzreiz gribēt daudz, daudz, daudz. Jo var gadīties, ka akvārijs ir par mazu un zivju ir par daudz. Sākas strīdi savā starpā, var iegūt brūces. Rezultātā attīstās dažādas slimības.” Zivtiņu iegāde nekādā gadījumā nevar būt mirkļa iegriba. Iepriekš tāpat ir jāatrod un jāizlasa daudz informācijas. Izrādās – ne katrreiz zivis var aizstāt tos mājdzīvniekus, no kā cilvēkiem visbiežāk ir alerģiskas reakcijas. „Bija reāls zvans – jautāja: kādu dzīvnieku varētu mēģināt mājās turēt, jo tētim ir viens alerģiju komplekts, mātei ir otrs komplekts ar alerģijām, bērnam ir vēl trešais. Beigu beigās arī alerģija pret ūdeni. Tā kā zivs pat īsti nevarētu būt šis izvēlētais dzīvnieks,” atklāj Māris Lielkalns. Zigurds Neimanis ir pārliecināts, ka pūles un noņemšanās, ko prasa zivtiņu un viņu mājvietas kopšana, ir tā vērtas un smej, ka uz zivīm akvārijā var skatīties tad, kad saimnieks grib. Bet suns vai kaķis pienāks pie saimnieka tad, kad viņi to gribēs. „abos dzīvokļos, kur man bijuši akvāriji, tie vienmēr bijuši novietoti virs datora galda. Kad es strādāju, kaut ko rakstu, tikko man acis piekūst, pamirkšķinu un paskatos uz augšu. Pilnīgi cita dzīve un pilnīgi cita pasaule,” atzīst Zigurds Neimanis. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai vajag savu suni laist pie otra suņa iepazīties? Ko darīt, ja svešs suns uzbrūk manējam un kāpēc saimniekam bieži jāaizsargā suns nevis ir otrādi? Skaidro kinologs, suņu uzvedības eksperts Ivo Svenne. Ja redz pretim nākam saimnieku ar suni pie pavadas, visi Ķepa uz sirds uzrunātie suņu saimnieki vispirms pajautā viņam, vai var laist abus mīluļus saostīties un kopīgi paluncināt astes. Taču, ja ceļā gadās satikt suni bez pavadas, un reizēm arī bez saimnieka, tad ir dažādi varianti, kā novērst incidentu, kas var beigties visai skumji. Ramona Ganiņa ir saimniece nelielam suņukam, kuru, satiekot agresoru, varētu arī paņemt rokās. Tomēr Ramona to neiesaka darīt, jo gan suni, gan sevi saimnieks noliek sarežģītā situācijā – rokas viņam ir aizņemtas, bet suns tiek turēts – tāpēc nevar ne aizbēgt, ne sevi aizstāvēt. „Vissliktākais, manuprāt, tajā visā stāstā ir tas, ka viņš jums ir priekšā, jūs turat suni priekšā. Ja kādam kodīs, leks virsū un kodīs, visticamākais, tas būs viņš,” vērtē Ramona Ganiņa. „Ja suns ir liels, parēķiniet, viņš pieslienas pakaļkājās, viņa seja, Vācu aitu sunim, pieņemsim, ir jūsu sejas augstumā.” Ramona spriež, ja sunim ir uzbrucis cits suns, saimniekam savs mīlulis ir jāpalaiž vaļā, lai dzīvnieks var aizbēgt. Tikai pateicoties tam, ka Ramonas suns kāda konflikta laikā nebija pie pavadas, viņam izdevās palīst zem automašīnas, kur lielākais suns – agresors – klāt netika. Arī Krista Motivāne tikai pēc piedzīvotā starpgadījuma sapratusi, ka briesmu gadījumā, suns ir jālaiž vaļā nevis jāturpina turēt pie pavadas. „Tā bija mana lielākā kļūda, jo suns aptinās man ap kājām, piespiedās man klāt un būtībā stafiņam bija ideāla iespēja viņam kārtīgi iekosties aiz priekšējās ķepiņas,” atminas Krista. „Bija ļoti dziļa brūce, kur īstenībā paveicās, ka sunīts izdzīvoja, jo ārsti teica, ka tur mazliet bijis līdz sirsniņai. Vienkārši traģiski.” Ģirts Staris savu vācu aitu suni jau no mazām dienām skolo un audzina. Ģirts ir lietpratējs, kā rīkoties, ja viņa sunim uzbrūk cits rējējs, jo pieredzējis vairākus starpgadījumus. Visiespaidīgākais risinājies nesen. Ģirts devies pastaigā, kad pamanījis pie žoga stāvam divus lielus kaukāziešus, kas vēro gan Ģirtu, gan viņa suni. „Viņi lēnā garā skatās uz mani, pēta, nāk manā virzienā. Suņi nāk man virsū. Viņiem ausis ir maksimāli spicas, ka redzi, ka viņš ir maksimāli ieinteresēts,“ stāsta Ģirts. Kad suņi pienākuši klāt apmēram 20 metru attālumā, Ģirtam kļuvis skaidrs, ka tā nebūs nekāda draudzības vizīte. Lai arī sapratis, ka ar diviem suņiem tikt galā nebūs viegli, ņēmis situāciju savās rokās. „Ko es izdarīju? Es atāķēju nost no pavadas suni. Turēju pie kakla siksnas. Otrā rokā pavada. Un tad, kad viņi bija diezgan tuvu, es sāku bļaut: „davai, ka prom, mājā! Kur klīsti apkārt!” Skaļā toni,” turpina Ģirts. “Suņi pirmā reizē saraujas, es apstājos. Atkal sāka rūkt un nākt arvien tuvāk. Kad viņi pienāca 2 metru tuvumā, es ar visu spēku sāku ar pavadu vicināties viņiem sejā un bļaut virsū.“ No lielā izbrīna vai izbīļa, suņi nolaistām astēm devušies prom un Ģirts cīņu bija vinnējis. Gunita Valdmane nekad domās nebija modelējusi situāciju, ka pēkšņi no privātmājas pagalma var izskriet un uzbrukt viņas papilona suņukam augumā daudz lielāks milzenis. No lielā šoka Gunita pati iestājusies par savu mīluli, uzmetoties svešiniekam virsū. „Principā pasitu viņu padusē un ar rokām mēģināju attaisīt žokli vaļā. Tas bija vienīgais, ka ienāca prātā, ko es varēju darīt,” atminas Gunita. Vienā brīdī svešinieks palaidis vaļā Gunitas suni, bet saimniece nav paspējusi nostāties starp abiem un negantnieks vēlreiz meties papilonam virsū. „Otrreiz viņš uzklupa – ieķēra vēderā. Tad otru reizi es suni nogāzu gar zemi, aiz vaiga aizķēru ar diviem pirkstiem rāvu – tā kā to vaigu mēģinātu atplēst vaļa. Un tajā brīdī viņš – nezinu, vai es izdarīju kaut ko, kas viņam nepatika, viņš palaida vaļā manu suni . Un tad es spēju jau nostāties starp abiem diviem un paspēt saķert savu rokā,” turpina Gunita. Kostas brūces suņu konflikta laikā ir vetārstu ikdiena un ierindojas kodumu TOP 3 sarakstā, stāsta vetārsts Kristaps Reķis. „Ir dzīvnieki, kas aiz bailēm kož. Ir dzīvnieki, kuri kož mērķtiecīgi,” raksturo Kristaps Reķis. “Ja ir uzbrucis ar agresiju, ar mērķi kaut ko nodarīt, tad ir viņiem tie instinktīvie punkti, kuros kost. Dzīvībai bīstamie un sāpīgie. Ausis ir ļoti sāpīgas. Sakožot ausis, dzīvnieks tiek tā kā izslēgts uz kādu brīdi, viņš pazaudē orientāciju laikā. Un tad tas dzīvnieks, kas uzbrūkm var atkārtoti kost un mērķtiecīgi kost kaut kur, kur ir vadošie asinsvadi, piemēram, kaklā.” Vetārsts uzsver: visos nelaimes gadījumos, kas beidzas ar sāpīgiem kodumiem un nereti letālu iznākumu, nav vainojami suņi, bet gan viņu saimnieki. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai kaķim ļaut staigāt ārpus mājas? Viņš var atnest ne tikai kādu peli, bet arī slimību. Varbūt tas apdraud viņa dzīvību? Kaķis pie pavadas – saimnieka iegriba vai modes lieta? Raidījuma viesis: kaķu eksperts, dzīvnieku frizieris un meinkūnu audzētājs Ivo Obrumanis. “Mans kaķis staigā tikai pavadā, jo iela ir ļoti tuvu. Tā ir drošāk. “ “Mani kaķi dzīvo tikai dzīvoklī. Mēģināju vest pavadā pastaigāties, bet bija bail. Tagad pie katras izdevības kaķi mēģina izskriet kāpņu telpā, tāpēc ļoti jāuzmanās.” “Savu kaķi izlaidu ārā, un tagad viņš nenāk mājās jau divas dienas. Pirms tam dzīvojām laukos, kur viņš bija pieradis dzīvot ārā. Pilsētas dzīvoklī nevarēja pierast dzīvot tikai iekštelpās, tāpēc palaidu ārā. Ceru, ka atgriezīsies.” Ja nevienam nav divu domu, ka vismaz divas reizes dienā ir jāved staidzināt suns, tad visi Ķepa uz sirds uzrunātie kaķu saimnieki atzīst, ka gan katram kaķim, gan katram saimniekam pret pastaigām ir sava, individuāla attieksme. Zinta Miezaine, pirms pārvākšanās uz dzīvi privātmājā, dzīvojusi dzīvoklī. Kaķis ārā nav laists. Kad pašiem bijis savs pagalms, gribējies, lai privātmājas priekšrocības izmanto arī četrkājainais mīlulis. Vispirms saimniece kaķi ar apkārtni iepazīstinājusi, vedot saitītē. „Pirmām kārtām, viņš vispār nekur negribēja iet. Pieplaka pie zemes un ļoti lēnām, pamazām gar mājas sienu. Apgāja mājai apkārt, bet nu savā ritmā nevis, ka es viņu tur kaut kur gribētu kaut kur vest,” stāsta Zinta. Tā kā staidzināšana pie pavadas dzīvniekam nekādu prieku nesniedza, saimniece uzdrošinājās palaist kaķi pagalmā bez tās. „Pat negāja līdz sētai, viņš nesās lielā ātrumā no mājas līdz kokam. Kur ir nākamais patvērums. Baidījās tādā atklātā dabas laukumā uzturēties,” turpina Zinta. “Vienā dienā sadomāja, ka viņš izlīdīs caur drāšu žogu mežā. Tad es biju riktīgi nobijusies. Visādi viņu saucu. Bet es jau neko neredzu. Džungļi gandrīz. Viņš nenāca. Tad es izdomāju, ka izlikšos, ka neuztraucos un dzēru kafiju turpat pagalmā. Viņš kaut kā atnāca pēc kāda laika.” Ja Zinta ir iepraktizējusies kaķi mājās sasaukt čabinot kaķu pārtikas iepakojumu, tad Lauras Ezeras kaķis pats diktē savus noteikumus, kad viņš ies staigāt un kad nāks mājās. “Vienā mirklī viņš izprasījās ārā pa logu. Palodze bija gana augsta. Pirmais augstais stāvs. Protams, tā lieta tika atrisināta – ja jau kaķis ir un viņš grib iet ārā, vajadzīgas trepītes. Speciālās kaķu trepītes,” atklāj Laura. “Kopš tās reizes mūsu kaķis principā māca mūs pakļauties viņa staigāšanas režīmam. Jo tas ir tāds interesants dzīvnieks. Viņš neļaus saimniekam valdīt pār to, kad viņš grib iet ārā. Jo tas brēciens un ņaudiens ir tik liels, ka 4 naktī es arī esmu cēlusies, lai viņa augstību izlaistu ārā.” Kaķis parasti sagaida saimnieci pārrodamies mājās no darba, tad ietur dzīvoklī maltīti, nedaudz atpūšas un atkal dodas laukā. Laura atzīst, ka viņas astoņus gadus vecais kaķa kungs ir vairāk āra, nekā mājas kaķis. „Protams, izņemot to laiku, kad ir ārā auksts. Tad viņš nāk mājās. Tad es saku, ka ir gājputni un ir arī gājkaķi,” smej Laura. Par to, ka apkārt staigājot, kaķim var kas nelāgs atgadīties, Laura ir uztraukusies tikai pirmajā gadā. “Laikam ar laiku pierod pie šīs te briesmu situācijas un tu vairs neuztraucies, jo liekas, ka dzīvnieks ir pats gudrs. Man liekas, ka dzīvnieki ir gudrāki, nekā mēs cilvēki vispār spējam to aptvert,” vērtē Laura. Dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs uzsver, ka kaķa palaišanai brīvsolī ir savi plusi un mīnusi. Ja kaķi staigā patstāvīgi, viņiem ikdiena būs daudz interesantāka – viņi var medīt, pētīt un apmierināt citas savas vajadzības. Kaķim būs gan fiziska, gan mentāla slodze. „Bet nedrīkst aizmirst, ka apkārt ir mašīnas. Tur var būt visādi negadījumi, arī slimības, kuras viņš var atnest, kontaktējoties ar citiem kaķiem, ja pat viņš ir vakcinēts,” atgādina Alberts Čipuštanovs. “Ja jums ir mājas kaķis, kurš dzīvo tikai iekšā, tad, protams, viņam vajag maksimāli nodrošināt, lai tā dzīve būtu bagāta ar visādiem pārdzīvojumiem, ar spēlēšanos ar medīšanu. Un visu pārējo.” Lai arī gan Zintas, gan Lauras kaķi – viens mazāk, otrs – vairāk, dzīvojas ārā, saimnieces labprāt vēlētos, lai arī savas dabiskās vajadzības mīluļi nokārtotu brīvā dabā. Tomēr tualeti viņi apmeklē mājās. „Citreiz ir tā, ka viņš visu dienu ir ārā, un tad viņš ir mājās un atstāj mājās tieši to kastītē, ko viņš varēja pa dienu arī atstāt ārā,” stāsta Laura. Alberts Čipuštanovs kaķu vēlēšanos iet uz tualeti nevis laukā, bet mājās, vēl jo vairāk tad, ja sākumā viņi bijuši izteikti mājas kaķi, skaidro ar kaķu dabu. „Kaķi, principā tāpat kā suņi, pierod pie kādām konkrētām vietām, kur nokārtoties, tur viņi jūtas daudz drošāk nekā, ja viņam nav tās iespējas un viņam nākas nokārtoties kādā citā vietā,” skaidro Alberts Čipuštanovs. Protams, īpaši jau kaķi mēdz savās izpausmēs būt ļoti individuāli, tomēr dzīvnieku uzvedības eksperts uzskata – jo ilgāku laiku kaķi pavada ārā, jo retāk viņi nokārto dabiskās vajadzības mājās savā kastītē. Raidījumu atbalsta:

Kā rīkoties, kad mīlulis aiziet mūžībā - apbedīt vai kremēt? Kāpēc apbedīšana piemājas dārziņā var izrādīties pretlikumīga, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Studijā dzīvnieku kapsētas un krematorijas “Citi medību lauki” vadītājs Kristaps Rūķītis. Patrīcijas Ravēnas suns pirms nepilna gada zaudēja cīņā ar onkoloģisku slimību. Jau zinot, ka drīz būs jāšķiras, Patrīcija domājusi, kā savu mīluli apglabāt. Skatoties kādu raidījumu, uzzinājusi, ka Ķīnā un arī citviet pasaulē ir kapsētas, kur uz aizgājēju apglabātiem pelniem nevis liek pieminekļus, bet stāda kokus. Patrīciju ideja par savdabīgo reinkarnāciju ļoti iedvesmojusi, tādēļ nolēmusi, ka pēc suņa nāves rīkosies tāpat. “Kad mēs sataisījāmies pēdējo reizi, es sapratu, ka tā ir pēdējā reize, kad mēs braucam pie ārsta, es nezinu, kāpēc es iedomājos – nogriezīšu kādu spalvas kušķīti. Es nogriezu. Es nezinu – pie sevis padomāju DNK varbūt. Kādreiz uztaisīšu klonu no sava mīluļa,“ atminas Patrīcija. Kad pēc injekcijas izdarīšanas vetārsts jautājis, vai sunīti saimniece vēlas kremēt atsevišķi, Patrīcija sapratusi, ka viņai vairs morāli nepietiks spēka pēc trīs dienām atkal atgriezties klīnikā, lai saņemtu sunīša pelnus. „Es atcerējos, man taču ir šī šķipsna. Man nevajag nemaz tos pelnus un to visu trādirīdi,” bilst Patrīcija. Patrīcijai jau sen bija piefiksējusi, ka viņas lielā meksikāņu kaktusa lapas nedaudz asociējas ar nupat mūža miegā aizmigušo četrkājaino mīluli. „Es nolauzu trīs “bērniņus” no sava lielā kaktusa un iestādīju. Nopirku ļoti skaistu puķu podiņu – tā kā rokas, kad ir apķērušas to augu un es vienkārši paliku apakšā spalviņu un pa virsu iestādīju šos trīs “bērniņus”. Godīgi sakot, es reāli esmu laimīga,” atzīst Patrīcija. “Sēžot, tepat ir man darba vieta, skatoties, principā 100 reizes dienā paskatoties uz to kaktusu, iedomājoties savu mīļo suni.” Līva Šmaukstele ar savu kaķu senioru devās pie ārsta nenojaušot, ka kaķa veselības stāvoklis ir tik slikts, ka šis būs viņu pēdējais brauciens uz klīniku. Kad bijis jāizvēlas, ko ar mīluļa ķermeni darīt, saimniece pamatīgi samulsusi. Vēl joprojām Līva nevar pati sev atbildēt uz jautājumu, vai ātrumā izdarījusi pareizo izvēli, proti – kopējo kremāciju. “Es neesmu kapu gājējs, es nekad neesmu apsvērusi šos te dzīvnieku kapus. Jo, manuprāt, nav nepieciešama kapu kopiņa, lai atcerētos kaut ko. Bet tās kremācijas vietas, opcijas es izvērtētu un atrastu, ko es varētu atļauties un kas man liktos pieņemamāks, nekā masveida kremācija,” atzīst Līva. Inga Adamane dzīvo lauku mājā, tādēļ ģimenes trīs suņi un četri kaķi satīti sedziņās un kopā ar savām mīļmantiņām atdusas īpašā vietā dārzā. „Dārzā mēs zinām – tur, kur ir tās ziemcietes konkrētajās vietās mums ir katram sunītim, katram kaķītim sava vietiņa. Mēs vai nu pujenes esam uzstādījuši, vai rododendru uzstādījuši,” stāsta Inga. “Un vēl mums ir tradīcija uz Ziemassvētkiem uzlikt svecīti un aizdedzināt. Mums pēdējais sunīts – viņam īpašā vietiņa ir tur, kur mājās viņš gulēja, tur pie sienas ir viņa fotogrāfija. Tā ir viņa īpašā vietiņa. Ir trīs veidi, kā Latvijā saimnieki drīkst apbedīt savus mājdzīvniekus – stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākais eksperts Ainārs Uļjans. Dzīvniekus var apglabāt kādā no piecām reģistrētajām dzīvnieku kapsētām – Babītes novadā, Cēsīs, Gulbenē, Bauskas novadā vai Jēkabpilī. Dzīvnieku kremācija iespējama četrās krematorijās – Rīgā, Babītes novadā, Jelgavā un Daugavpils novadā. Trešais variants – apglabāt savu mīluli sev piederošā zemē. Tiesa, arī tad, ja mājdzīvnieka atdusas vieta ir izvēlēta saimnieka dārzā, ir jāievēro virkne nosacījumu. Vietai ir jābūt norobežotai, tā nedrīkst būt lauksaimniecības zeme un publiski pieejama vieta, kā arī daudzdzīvokļu namam pieguloša teritorija. Tāpat savus kaķus un suņus privātīpašumā nedrīkst apglabāt līdzās dažādām ūdenstilpēm un vietām, kur tiek ņemts dzeramais ūdens. „Līķis ir jāaprok vismaz vienu metru dziļumā. Likumdošanās ir pateikts – uzberot vismaz 1 m zemes kārtu. Un vēl viens būtisks nosacījums – šajā aprakšanas vietā ir aizliegts uzlikt pieminekli,” skaidro Ainārs Uļjans. PVD mēdz saņemt sūdzības par privātās teritorijās nepareizi izdarītiem dzīvnieku apbedījumiem. Ja dienests pārkāpumu fiksē, saimniekam tiek dots laiks apbedījuma vietu sakārtot atbilstoši noteikumiem. “Ja tur ir uzlikts piemineklis, tas ir jānovāc. Ja noteiktajā laikā šo pārkāpumu nebūs novērsis, viņam tiek uzlikts sods. Sods ir ,sākot no 50 eiro līdz pat 10 tūkstošiem eiro. Turklāt šo sodu var uzlikt katru nedēļu,” norāda Ainārs Uļjanovs. Kāpēc gan likumdevējs ir aizliedzis privātmājas dārzā uz mīluļa atdusas vietas uzlikt pieminekli, PVD pārstāvis nemācēja paskaidrot. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds turpinām pagājušajā nedēļā aizsākto sarunu par mīluļu ciltsrakstiem un veselības pārbaudi. Kāpēc pirkt lēti šķirnes dzīvnieku bez dokumentiem pēc tam izrādās neprātīgi dārgi, vai mīluļa iegādē ciltsraksti ir minimālais garants viņa veselībai un kāpēc lēti nopirkt kvalitatīvi nav iespējams? Skaidro  veterinārārste Valērija Guseva. Lāsmas ģimenē Bavāriešu asinspēdu dzinējsuni ņēmuši nevis lai piedalītos izstādēs, bet gan medībās. Tādēļ arī saņemtos ciltsrakstus uztvēruši tā – starp citu. Ārstējošais vetārsts atklājis, ka viņam ir vēl viens pacients no tā paša metiena, ar līdzīgām veselības problēmām. Lāsma sazinājusies ar otra sunīša saimnieku un kopīgi centušies komunicēt ar audzētāju, kas nav atzinusi, ka suņiem būtu veselības problēmas, jo pieļauta nolaidīga rīcība no viņas puses. Turklāt, kā vēlāk atklājās, ciltsraksti suņiem ir viltoti. Pēc smaga ārstēšanās kursa četrus gadus vecajam sunim joprojām ik pa laikam iedzimtā slimība par sevi atgādina. Meklējot mājas mīluli, ciltsraksti un čempiona tituls nav bijis Lienas un viņas vīra mērķis. Atrodot sludinājumu, ka var iegādāties franču buldogu, abi devušies satikt pārdevēju netālu no leišu robežas. Ar franču buldogu kopā ieguvuši arī potēšanas pasi un apliecinājumu, ka suns ir čipēts. Pēc neilga laika jaunajam ģimenes loceklim sākušās veselības problēmas. Dodoties pie vetārsta saimnieki sākuši pievērst uzmanību arī potēšanas pasei. Galu galā arī čipa esamība izrādījušies meli. Pārdevēja, protams, vairs ar klientiem nekomunicēja. Arī Nellija savu bīgla kucēnu atrada sludinājumu portālā. Audzētāja lolojumu viņai pārdeva par 900 eiro. Pie audzētājas Nellija redzējusi vēl vismaz septiņu šķirņu kucēnus. Trīs mēnešu laikā, kopš suns ir pie Nellijas, pie dažādiem vetārstiem suns ir vests septiņas reizes, tagad gaida rindā uz astoto, tomēr galīgā diagnoze sunim vēl nav noteikta. Veterinārie pakalpojumi Nellijai jau ir izmaksājuši ap 500 eiro. Jo populārāka šķirne, jo vairāk iespēju nokļūt negodprātīga audzētāja valgos, stāsta veterinārārste Ilze Pētersone. Katram vetārstam ir savs pulciņš pacientu, kam ir dažādas kaites, kas radušās nepārdomātas pārošanas rezultātā. Visbiežāk cieš tās šķirnes, kas ir problemātiskas un jūtīgas, pat tad, ja audzējot ir ievēroti visi noteikumi un standarti. Izdevumi, ko prasa vetārstu apmeklējumi nereti pat trīskāršo tās izmaksas, ko saimnieki ietaupa, nepērkot dzīvniekus no pārbaudītām audzētavām. Turklāt šiem pacientiem kaites labākajā gadījumā var apārstēt, lai dzīvnieks jūtas komfortablāk, bet izārstēt nevar. Līdz ar to izdevumi būs visu mīluļa mūžu. Tomēr visi mūsu aptaujātie dzīvnieku saimnieki ir izvēlējušies neziņot par piedzīvoto un pārdzīvoto dzīvnieku labturības uzraugam – Pārtikas un veterinārajam dienestam. Bīgla saimnieces Nellijas viedoklis, visticamāk, raksturo visu saimnieku domas un sajūtas. Visbiežāk negodprātīgo audzētāju upuriem trūkst pirkuma apliecinošu dokumentu, tādēļ viņi izvēlas neziņot – skaidro PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa. Raidījumu atbalsta:  

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ko garantē ciltsraksti, iegādājoties mīluli. Ko nozīmē kucēna veselības pārbaude un kāpēc rodas agresīvs šķirnes dzīvnieks, kas ir drauds apkārtējo dzīvībām? Raidījuma viesi: kinoloģe Ļena Valdmane un pitbulu šķirnes pazinēja Inga Lupančuka.   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā suņi var palīdzēt atrast pazudušu cilvēku? Cik stundas ir izšķirošas, lai suns varētu saost pēdas un vai jebkurš suns var piedalīties pēdu meklēšanā? Raidījuma viesi – biedrības “Helper” dibinātaji Laila Skrodele un Guntis Skrodelis. Pēkšņu veselības problēmu dēļ Renāra mamma naktī, laikā no plkst 4 līdz 7 rītā, bija sapakojusi visas savas drēbes, paņēmusi dokumentus un devusies nezināmā virzienā. Un mājās nav atgriezusies. Kad visas iespējamās atrašanās vietas pārbaudījuši, piederīgie no rīta vērsušies pie “Helper Latvia” cilvēkiem. Meklēšana sākusies 10 vakarā, bet pēc trim stundām, ar apmācīto suņu palīdzību Renāra mamma atrasta. Renāra draugs Raivo suņu paveikto vienkārši apbrīno. “Suņi tiešām dara brīnumu lietas. Kā es visiem tagad te saku – tā man ir pirmā pieredze, ka suns var atrast nevis adatu siena kaudzē, bet adatu siena šķūnī, jo pazušanas vieta un atrašanas vieta ir vairāku kilometru attālums,” stāsta Raivo. „Suns sākumā atrada mantas lielos brikšņos mežā. Aptuveni pusotra kilometra attālumā. (..) Atrada cilvēku neiedomājamā vietā.” Atrastās kundzes dēls Renārs citiem, ar kuru tuviniekiem noticis negadījums, iesaka – nekādā gadījumā nenolaist rokas un rīkoties. 87 gadus vecajam Zigurda tēvam ir alcheimera slimība smagā formā. Sirmais kungs bija devies pastaigās, bet pēc tam neatcerējies vairs, kur dzīvo. Tomēr līdz šim tuvinieki viņu bija atraduši paši saviem spēkiem, taču ne šoreiz. „Kamēr mamma šiverēja pa virtuvi, tēvs izkāpa pa pirmā stāvā logu, apģērbies uzvalkā, šlipsē. Viņam tas vienmēr bija tā, ja iet ārā, jāapģērbjas ļoti solīdi. Viņš bija izkāpis ārā pa guļamistabas logu  guļamistabas un aizgājis savās gaitās Mamma ieraudzīja pus desmitos vakarā, izskatās, ka tēvs ir aizgājis pastaigāties,” atminas Zigurds. Jau pa ceļam uz vecāku mājām Zigurds bija zvanījis policijai, lai ziņotu par tēva pazušanu, taču kārtības sargi vispirms likuši pārbaudīt, vai tēvs neatrodas kādā no slimnīcām. Nevienā no slimnīcām tētis nebija, tāpēc Zigurds brauca uz policiju, kur viņam, neraugoties uz to, ka laiks iet un katra minūte ir no svara, vispirms bija jāizpilda daudz un dažādi dokumenti. “Policijā strādā, protams, brīnišķīgi cilvēki, bet viņiem ir uzkraukts tāds papīru darbs, kas ir jāizpilda. Viņi vienkārši nespēj reaģēt momentā un ātri. Tas nav tā, ka es piezvanu un policija uzreiz reaģē un jau brauc un meklē,” stāsta Zigurds. Viņš sapratis, ka gaidīt nav laika, tādēļ zvanījis uz “Helper Latvija”, kur uzreiz atbildēts: mēs braucam! “Lai neaizkavētu laiku viņi brauca pa taisno pie manas mammas. Paņēma tēva drēbes, ko attiecīgi iedeva sunim, kurš ir meklētājs. Kamēr es policijā sēdēju, tikmēr viņi jau meklēja,” turpina Zigurds. Pēc kāda laika Zigurds jau uzzinājis par pirmajiem meklēšanas rezultātiem. Zigurds no meklētājiem uzzinājis, ka pēdas no Ķīšezera krasta ved uz Brīvības ielas pusi. Drīz pēc tam Zigurds arī atradis tēvu. Viņš iesaka šādās situācijas nekavējoties meklēt palīdzību pie “Helper” Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, ko nozīmē turēt lielos putnus? Kāpēc cilvēki neizprot, kā patiesībā jūtas papagailis un vai visi papagaiļi grib runāt? Raidījuma viesis papagaiļu eksperts, lielo putnu glābējs Juris Strods. Zoo veikala tīkla menedžere Baiba Ševcova sīki un smalki pārzina putnu saimniecību. Patlaban pircēju interese par papagaiļiem atgriežoties iepriekšējā – pirms pandēmijas – līmenī. Taču vairāk nekā gadu jaunus spārnotus mājas mīluļus saimnieki iegādājušies reti. Pirmajā pandēmijas vilnī, kad robežas bija ciet, samazinājies arī piedāvājums. Baibas pieredzējusi, ka kādreiz lēmums iegādāties putnu nereti pieņemts spontāni. Tagad pircēju attieksme ievērojami mainījusies. “Pērk pieaugušie, pusaudžiem dāvina vecāki. Tas ir kopīgs lēmums. Viņi kopā nāk un iepazīstas ar šiem putniem,” skaidro Baiba Ševcova. Parasti putni pēc nonākšanas veikalā tiek nopirkti mēneša laikā. Lielie papagaiļi, kuru turēšanai ir nepieciešamas lielākas telpas un putni maksā daudz dārgāk, veikalu piedāvājumos vienmēr ir retāk. Šobrīd savu saimnieku vienā no Latvijas veikaliem gaida viens rozā kakadū. “Ara mums nosēdēja drusku vairāk par gadu līdz pirkšanas brīdim, bet pusgadu pie viņa nāca jaunais īpašnieks tā kā sadraudzēties, iepazīties ar viņu. Lai nav tā, ka arai,nonākot jaunā vidē, ir nepazīstama gan vide, gan saimnieks,” atklāj Baiba Ševcova. “Saimnieks gatavoja telpu, kur putnam uzturēties, jo tas nav Viļņu papagailītis, kuru ieliks būrītī ar atbilstošiem izmēriem. Ir tomēr jāpadomā – lielam putnam būs liels voljērs un citās reizēs pat veselas istabas viņiem atvēl.” Ja lēmums iegādāties ģimenes mīluli - putnu, nav pieņemts kopīgi, gadās, kad vecvecāku dāvanu, kas nav saskaņota ar vecākiem, vai arī viena vecāka pirkumu, kam nepiekrīt otrs vecāks, atnes uz veikalu atpakaļ. “Ir , kas atnāk un pasaka, ka ir tāda situācija, ka grib atdot. Bet ir, kas atnāk un dusmās nomet labākā gadījumā kases zonā viņi to kasti ar visu to dzīvnieciņu, vai putnu iekšā, sliktākajā gadījumā ir, ka viņi pa kluso ienes un noliek kaut kur,” stāsta Baiba Ševcova. Tieši tāpat, kā vieni sevi dēvē par “suņu cilvēkiem”, otri par “kaķu cilvēkiem”, ir mīluļu saimnieki, kuri ir “papagaiļu cilvēki”. Grupas “Pērkons” solistam Raimondam Bartaševičam ir bijuši trīs papagaiļi. “Pirmais aizlaidās. Es viņu Jūrmalā pie vecākiem biju aizvedis ielicis ābelītē, viņš tur priecīgi dzīvojās. Tad kaut kas viņu sabiedēja, uzlaidās priedē un lejā nenāca. Saucām, saucām, nesasaucām. Viņš aizlaidās prom kaut kur savā ceļojumā,” atminas Raimonds Bartaševičs. Otrais Raimonda papagailis uz citiem medību laukiem devies pirms 14 gadiem. Ģimenē uz karstām pēdām ienācis jauns Amazones papagailis Irēna. “Nav pārāk lieli. Nav tā kā aras, bet pa vidu. Tā kā lieli baloži vai vārnas. Naktī viņš ievelk to galvu starp spārniņiem uz muguras, tad viņš ir pilnīgi zaļa bumbiņa. Zaļš. Bet, kad izpleš spārnus, tur ir visas varavīksnes krāsas,” priecājas saimnieks. Raimonds atviegloti nopūšas, jo viņu ģimenē nevienam nav alerģijas, kas ir visbiežākais iemesls, kāpēc mājās nevar turēt papagaiļus. Irēna tiek uzmanīta, lai viņa pēkšņi uz savu galvu nedotos neatļautā ceļojumā. “Ja mums visi logi durvis vaļā, mēs viņu pieāķējam ar siksniņu pie kājiņas – gredzentiņu uzlikuši esam. Lai nesatraucas un neaizlaižas prom,” stāsta Raimonds Bartaševičs. Irēnas saimnieks ir pārliecināts, ka papagaiļiem nav laika izjūtas. Ar pilnīgi vienādu attieksmi viņš sagaida gan ģimenes locekļus, kurus nav redzējis pāris dienas, gan tos, kas mājās nav bijuši veselu gadu. Taču, kā Irēna uzvedas viņu prombūtnes laikā, Raimonds var tikai minēt, lai gan kaimiņi līdz šim sūdzējušies nav. “Kad mēs aizbraucam kādreiz atvaļinājumā un nāk cilvēks te apliet puķes un ko, tad pa nakti papagailis nav nosegts, un es pieņemu, ka tad, kad saule lec un riet, kā tas dabā pieņemts, viņiem ir tā sapulce. Tad iespējams ir šausmas. Bet nu, ko lai dara?“ komentē Raimonds Bartaševičs. Papagaiļa saimnieks neuzskata, ka par šiem putniem būtu sarežģīti un grūti rūpēties. Tomēr viena no Irēnas rakstura īpašībām liek ģimenei lauzīt galvu. „Mums ir jārēķinās ar to, ka neviens nedrīkst vispār dusmoties. Dusmoties nedrīkst, jo putniņš ir kā telepāts, viņš ļoti fiksē skaņas, tembrus. Ja kāds paceļ balsi, bet to nedrīkst darīt, jo viņš ļoti piedalās tajā diskusijā ļoti. Un viņam balss ir visskaļākā. Tā ir problēma, kad tu atnāc mājās kādreiz bezgala noguris un viņš grib komunicēt, draudzēties un nezina ko. Un pastāstīt viņam, lai liek mieru nav iespējams. To nevar izdarīt,” atklāj Raimonds Bartaševičs. Raidījumu atbalsta  

Cilvēki atgriežas darbos un skolā, atstājot suni mājās vienu. Kāpēc suns rej un demolē, kad palicis viens un kā saimnieks pats mīlulim veido atkarību no sevis, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe, suņu apmācības trenere Zaiga Zvirbule. Pandēmijas gadā, kad daudzi strādāja no mājām, katram suņu saimniekam mīluļu uzvedība sagādājusi diametrāli pretēja rakstura problēmas. Lote nav Elīnas ģimenē pirmais suns, tomēr tik lielu maza auguma rējēju saimniece satikusi pirmo reizi. “Lotei bija tāda tendence ļoti riet. Viņa vēroja ārā notiekošo uz ielas caur balkona stikliem un ar savām rejām parādīja cilvēkiem, ka viņai nepatīk, ka viņi iet garām. Tā būšana mājās bija ļoti traucējoša, jo Lote nepārtraukti rēja, esot mājās. Un strādāt no mājām pandēmijas laikā bija ļoti grūti,” atklāj Elīna. Suņu uzvedības eksperts ieteicis Loti vest uz suņu skolu, lai sakārtotu saimnieces un suņa attiecības. Iemācīt, ka noteicošais vārds mājās pieder saimniekam. Nekādā gadījumā suņa rejas ignorēt nedrīkst. “Katru reizi aizrādīt uz riešanu. Nepārtraukti aizrādīt, lai gan sākumā likās, ka tam nav jēgas, jo turpina riet. Iet, piemēram, mūsu situācijā priekšā tām balkona durvīm. Stāties starp to kairinājumu,” stāsta Elīna. Pamazām metode nostrādāja un Lote tagad rej daudz mazāk. Rio saimniece Rita savukārt ar bažām gaida brīdi, kad no attālinātā mājas režīma būs jāatgriežas birojā. Rita savu mīluli Rio adoptējusi no patversmes, kad kucēnam bija divi mēneši. Pavisam drīz sunim būs gads. Iespējams tāpēc, ka pandēmijas laikā Rita, strādājot no mājām, bija ar suni kopā visu laiku, Rio nav ar mieru mājās palikt viens. „Es viņu nevaru atstāt uz pāris stundām. Man bija gadījums, kad es viņu atstāju vienu pašu. Un viņš man sagrauza durvis. Ārdurvis. Un tās bija tikai 30 minūtes,” stāsta Rita. Abi ir apmeklējuši gan suņu skolu, gan Rita individuāli konsultējusies ar kinologu, kā iemācīt sunim palikt mājās vienam. Proti – izejot no telpas, aizvērt durvis, nogaidīt, lai suns nerej, un tad – atvērt durvis un iedot sunim par labu uzvedību kādu našķi. Laika sprīdi, kamēr suns istabā ir viens, pamazām palielināt. „Tas,protams, mājās strādā, kamēr esmu dzīvoklī un aizvērusi kādas istabas durvis, tas strādā. Bet tiklīdz es izeju ārā no dzīvokļa, viņš zina, ka es neesmu dzīvoklī. Tad viņš no sākuma rej. Kādu laiku rej. Un pēc tam klusums. Pēc tam atnāku mājās jau ir tāda suņa smaka, kura iepriekš nav bijusi. Tas ir stress, adrenalīns, vai nu kas. Un, protams, visas savas dusmas, savu stresu, viņš ir izlicis uz durvīm. Durvis ir apgrauztas,” pieredzē dalās Rita. Ritai pavisam drīz būs jāatgriežas birojā, taču nespēj iedomāties, kā varēs iet uz darbu, jo Rio viens nav atstājams. Arī tagad, lai izietu ārpus mājām kaut vai uz pāris stundām, Rita savu palielā auguma mīluli visur nevar ņemt līdzi. Tāpēc ir spiesta rīkoties tieši tā, kā dara mazu bērnu vecāki. „Tagad, kad man vajag viņu atstāt vienu, es meklēju kādu, kas var atnākt pieskatīt – vai tā ir ome, vai mamma, vai kāds cits ģimenes loceklis,” turpina Rita. Rita pieļauj, ka par vēlu sākusi domāt, kā risināt situāciju, kad sunim būs jāpaliek vienam, jo līdz šim tas nešķitis aktuāli. Kad suns ir kopā ar aukli, un Rita pārrodas mājās, Rio nav vis vienkārši priecīgs, bet viņa emocijas burtiski mutuļo. Raidījumu atbalsta:

Kāpēc mīlulim nāvējoša kaite tiek atklāta pēkšņi un novēloti? Vai vainīga saimnieka nevērība vai ir slimības, kuru attīstību pamanīt nav iespējams, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis veterinārārsts Aigars Briņķis. Pēkšņa sirdstrieka aktīvam, enerģiskam sunim. Dažādi, pēkšņi atklāti ļaundabīgi audzēji – tie ir visbiežākie bēdu stāsti, ko par savu mīluļu aiziešanu atceras viņu saimnieki. Elīnas Kirilovas 7 gadus vecais toiterjers peķšņi saslima un devās uz citiem medību laukiem 24 stundu laikā. „Ejot gulēt, vakarā vispār nekas neliecināja, ka būtu kādas veselības problēmas, bet no rīta secinājām, ka sunītis pa nakti ir vēmis. Viņam bijusi vairākas reizes caureja. Pieņēmām lēmumu nekavējoties doties uz diennakts klīniku,” stāsta Elīna Kirilova. Klīnikā veiktas asins analīzes, iztaustīts vēders, bet nekas aizdomīgs nav atrasts. Līdz pusdienas laikam sunim pielikta sistēma, bet pēc tam abi ar saimnieci devušies mājās. Ārsti mierinājuši, ka iespējams, kaut ko sliktu suņuks ieēdis, un, cerams, paliks labāk. Tomēr stāvoklis nav uzlabojies un ceļš vedis atpakaļ pie vetārstiem. „Līdz vakaram bija atnākušas analīzes. Aknu rādītāji bija ļoti slikti, sonogrāfijā konstatēja, ka kaut kas ir. Bet īsti kas, nesaprata. Un dakteris pieņēma lēmumu, viņš teica: taisām viņu vaļā un skatāmies, kas tur ir,” turpina suņa saimniece. “Vakarā zvana no klīnikas un saka, ka operācijas laikā ir konstatēts, ka viņam ir plīsis žultspūslis. Un žults šķidrums ir izplatījies pa visu vēdera dobumu un principā saēdis tos orgānus. Un palīdzēt viņam vairs nevar. Tika pieņemts lēmums no narkozes viņu vairs nemodināt.“ Zaiga Zvirbule ir kinoloģe un suņu trenere. Nepilnu piecu gadu laikā viņa atvadījās no diviem mīluļiem – Bernes ganu suņiem. Četrus gadus jaunā Elizabete kopā ar saimnieci trenējās katru dienu. Bija aktīva, vitāla un enerģiska. Zaiga nav manījusi ne mazākās izmaiņas suņa uzvedībā, līdz pēkšņi, braucot mašīnā, sunim kļuvis slikti – sākusies caureja un vemšana. „Sunīts paliek tāds vājš un negrib īsti pat ēst un dzert. Pie daktera sonogrāfijā konstatēja, ka viņam viss vēdera dobums ir vēža metastāzēs. Tas nozīmē, ka pats sākums vispār nav pamanāms. Visa šī te slimības gaita ir pilnīgi klusa. Neko vispār nemana. Un tikai tad, ja ļaunais audzējs sāk spiest uz kādiem dzīvības svarīgiem orgāniem, vai attiecīgi ir aizņēmis šo orgānu – tur ieperinājies. Tad tikai dzīvniekam parādās šī simptomātika,” atzīst Zaiga Zvirbule. Operācijas laikā konstatēts, ka vēzis ir piekļuvis jau tik tuvu mugurkaulam, ka nekādas medicīniskas manipulācijas veikt nedrīkst. Zinot, ka beigas sagaidāmas ļoti smagas, saimniece ļāva savam suņukam aiziet. No slimības atklāšanas brīža bija pagājušas četras dienas. Otrai Zaigas mīlulei Dārtai bija septiņi gadi. Arī viņa bija aktīva un enerģiska visu laiku. Vienīgi – Zaiga novēlusi uz karsto vasaras laiku, ka suns neierasti ļoti bieži maina guļvietu. Kā arī nedaudz dīvaini šķitis, ka strauji pielecot kājās, pēkšņi suns ievaidas, bet pēc tam – ik kā nekas nebūtu bijis aizjož tālāk. Kad pēkšņi Dārta atteikusies no ēdiena, Zaiga nedomājot devusies pie ārsta, jo slikta apetīte sunim nav bijusi raksturīga. Sākumā aizdomas kritušas uz saindēšanos, jo asins analīzēs visi rādītāji bijuši perfekti. Rezultāti liecinājuši, ka ļoti slikts ir aknu stāvoklis. Sonogrāfija šokējusi pat ārstus. „Vēzis ir liesā. Visa liesa ir 3 kg lielāka, nekā viņai vajadzētu būt. Milzīga masa ar to audzēju iekšā. Bet to principā nekādi nevar konstatēt ātrāk,” komentē Zaiga Zvirbule. Zaigas Dārta aizgāja trīs dienu laikā. Elīna, neskaitāmas reizes ir pārdomājusi sava suņa aiziešanu un nav varējusi atcerēties nevienu pazīmi, kas būtu liecinājusi, ka suņa veselībai kaut kas kaiš. „Pārmetumi sev ir par to, ka varbūt vajadzēja citādāk reaģēt klīnikā. Vajadzēja ātrāk uzstāt uz sonogrāfiju, meklēt palīdzību un konsultēties tajā dienā ar vairākiem citiem ārstiem, bet izmaiņas uzvedībā viņam nebija vispār nekādas,” stāsta Elīna. Zaiga, ņemot vērā rūgto pieredzi, tagad jebkuru neordināru sava suņa uzvedību pieņem kā trauksmes zvanu un uzreiz dodas uz klīniku veikt viņam asins analīzi un vēdera dobuma sonogrāfiju. „Tas ir vistrakākais, ka mēs dzīvnieciņam neredzam un nevaram “izkost” to sākumu, lai saprastu, ka viņu var ari ārstēt,” vērtē Zaiga.   Raidījumu atbalsta:

Ko nozīmē kaķa agresija un kas izprovocē kaķi kost vai skrāpēt cilvēkam? Vai vienmēr vainīgs ir pats saimnieks un kā risināt situāciju, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis – dzīvnieku uzvedības eksperts, veterinārārsts, zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs. Ivetai Kuļikauskai vienmēr bijuši trīs kaķi. Kad uz citiem medību laukiem devās Ivetas vecākā kaķenīte, drīz mājas ienāca pavisam mazs kaķēns. Par jauno ģimenes locekli negaidīti šefību un aizsardzību uzņēmusies viena no Ivetas pieaugušajām kaķenēm – par kaķēna apdraudējumu viņa uzskatījusi Ivetu un otru kaķeni. Nevienam neizprotamā veidā mazā kaķa aizstāvei pēkšņi parādījies piens un reizē arī mātes instinkts. Mazo kaķi viņa barojusi gandrīz pusgadu, bet no Ivetas un otras kaķenes aizsargājusi vairāk nekā mēnesi. Taču pēc tam agresīvā uzvedība pazudusi un dzīve atgriezusies vecajās sliedēs. Pie Evas Kivlenieces kaķis Fēlikss nonācis 6 mēnešu vecumā. Kā teju ikviens kaķis, arī Fēlikss ilgojies pēc saimnieces rūpēm un mīļuma. “Viņš ielien klēpī, mīņājas, murrā. Es viņu paijāju, nepievēršot uzmanību viņa ķermeņa valodai. Vienkārši cilvēks paijā kaķi. Un nākamajā brīdī tas kaķis jau kož rokā,” atklāj Fēliksa saimniece. Arī tad, kad Fēlikss gulējis saritinājies gultā, redzot nākam saimnieci, labpatikā izstiepies, lai tiktu paglaudīts viņa vēders, pēc pāris pieskārieniem Evas roka atradās, kā pati dēvē – lāča slazdā. Kad Fēliksa saimniece vairs nav varējusi paciest sava mīluļa biežās agresijas izpausmes: sakostas, saskrāpētas un asiņainas rokas, sākusi interesēties, kāpēc kaķis tā uzvedas. “Izlasīju, ka tas ir t.s. “pet in aggression”, ka stimuls ir kaķim par lielu. Viņam patīk, bet vienā momentā ieslēdzas nepatīk. Un tad viņš uzbrūk,” stāsta Eva Kivleniece. Eva arī izlasījusi, ka jāseko līdzi kaķa uzvedībai, vai viņš pieglauž ausis, kad paijā, vai kustina asti, un ka tādā situācijā kaķi nevajag izmest no klēpja, bet kustēties, lai viņš pats izlec. Pamazām Eva iemācījusies sadzīvot ar Fēliksu – izprotot viņa ķermeņa valodu unievērojot izlasītos padomus, taču nevienu brīdi Evai nav ienākusi prātā domā kaķa agresijas dēļ no viņa atteikties. Biedrības “Dzīvnieku draugs” valdes priekšsēdētāja Solvita Vība atzīst – nav retums, kad kaķa agresija ir iemesls tam, kāpēc saimnieki viņu atved uz patversmi, taču katrs gadījums ir ļoti individuāls. Patversmē vispirms pārbauda, vai pie kaķa uzvedības nav vainojamas veselības problēmas. “Vai kaķītim kaut kas nesāp vai viņam nav diskomforts, vai nav kāda kažoka problēma, vai lielākas veselības problēmas, kas izraisa sāpes, kad kaķi glauda vai ņem klēpī,” norāda Solvita Vība. Otrs izplatītākais iemesls, kāpēc kaķi agresīvas uzvedības dēļ tiek atvesti uz patversmi, ir kaķa individuālais un savu teritoriju sargājošais raksturs. “Protams, ir jāskatās, vai mājā, kurā kaķis dzīvo, nav ienācis jauns iemītnieks, kas kaķim varbūt nepatīk, vai nav nodibināts vēl kāds draudzības kontakts. Tas var būt gan jauns dzīvnieks, tajā skaitā kaķis, suns vai kāds cits dzīvnieks. Arī jauns ģimenes loceklis , mazs bērniņš. Tāpat pieaudzis cilvēks,” skaidro Solvita Vība. Solvita Vība uzsver – ja kaķis uzvedas agresīvi, noteikti ir jāmeklē speciālista palīdzība. Lai ar šo problēmu tiktu galā nepieciešamas zināšanas, laiks, darbs un pacietība. Raidījumu atbalsta:

“Atdodu labās rokās bezšķirnes kucēnus un kaķēnus.” Dzīvnieku pavairošana Latvijā joprojām turpinās. Kā atrunājas atbildīgā iestāde un kāpēc Latvijas patversmēs katru gadu nonāk ap trīs tūkstošiem dzīvnieku, skaidroja raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa dzīvnieku patversmes "Ķepu ķepā"  vadītāja Gundega Bidere. Veterinārārste Anna Avgustova savā praksē novērojusi, ka vīriešu kārtas mājdzīvniekus nereti saimnieki nevēlas kastrēt, jo uzskata, ka tas aizskar suņa vai runča vīrišķo godu. Tomēr galvenokārt iemesls ir viens. “Viņi paliekot resni un slinki. Kā lai pasaka, ir ļoti daudz nekastrētu dzīvnieku, kuri arī ir nobarojušies resni un slinki. Jo viņiem nav nodarbes. Protams, ka pēc kastrācijas un sterilizācijas vielmaiņa ir lēnāka. Tas ir neapstrīdami. Tāpēc ir ļoti daudz gan komerciālās, gan arīsvaigbarībasreceptes, kuras ir paredzētas sterilizētiem dzīvniekiem,” skaidro Anna Avgustova. Savukārt kaķu un suņu meitenes bieži netiekot sterilizētas ļoti sena un nepatiesa mīta dēļ. “Cilvēki uzskata, ka vajag vienreiz ļaut piedzemdēt un pēc tam var sterilizēt, tad nebūs nekādi iekaisumi un audzēji,” turpina veterinārārste. “Šo mītu pilnīgi droši var apgāzt visi kolēģi. Statistika ir bēdīga — apmēram 70% dzīvnieku pēc tam lielā vecumā ir jāsterilizē, ir jāoperē, jo tas jau ir dzīvības un nāves jautājums reizēm.” Nelielā eksperimentā raidījums Ķepa uz sirds atsaucās uz vairākiem sludinājumiem, kur piedāvā labās rokās atdot jaukus, draiskus, mīļus bezšķirnes kaķēnus. Interesē kaķu puika, taču ne tūlīt, bet pēc kāda laiciņa. Saruna: - Jums varbūt būs vēl kāds metiens? - Nu nezinu, kad viņš būs. Gribu sterilizēt kaķeni. - Kas tā par šķirni? - Mamma siāmiete, paps – vienkārši balts kaķis. - Sakiet, tur puika ir kāds no viņiem. - Nezinām. Godīgi, nezinām, vai ir. Viņi principā pa dārzu dzīvojas, jo viņi vēl ir jānoķer. To mēs visu tā kā izdarītu. Kaķene, kura klaiņoja , tika pie mazajiem. Vienkārši sirds sažņaudzas, zinot, ka nāk rudens un ziema, tur ir dārziņu rajons, mēģinām, varbūt kāds kaut ko meklē. Tā nav mūsu kaķenīte, nē, nē tā nav mūsu. Ir doma izkastrēt, bet vispirms gribas ar tiem mazajiem saprast, kas un kā ir. Cita saruna: - Tie ir lauku kaķi, bet ļoti mīlīgi un peles ķer. - Mēs tā kā gribējām parastu, īstu lauku kaķi, bet mazliet vēlāk, varbūt būs vēl kāds metiens, neziniet? – Nē, es domāju… Es gribēju jau šo tā kā beigt, bet nepaspēju. Bet viņas, nezinu, pa kuru laiku jau bija apbērnojušās. Man ir divas un es viņas gribu sterilizēt, tāpēc, ka šogad ir ļoti ražīgas. Jau otro reizi. Man jau bail, ka nesanāk vēl trešo reizi. Vīrs teica, ka ar visiem kaķiem mani uz jūras skolu aizsūtīs. Veterinārārste Annas Avgustova strādāmazpilsētā un ir pārliecināta – saimnieku interese par mājdzīvnieku sterilizāciju un kastrāciju ir tad, ja šai procedūrai nav jāvelta ilgs laiks un jāmēro tāls ceļš līdz vetārsta kabinetam. Dzīvnieku labturību, tostarp nekontrolētu dzīvnieku pavairošanu, uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa stāsta, ka inspektori reaģē tad, ja kāds ziņo par kārtējo kaķu pulciņu, kas uzradies kaimiņu kaķenei. Izkontrolēt visus iespējamos sludinājumus, kur tiek piedāvāti mazi, bezšķirnes kaķi vai suņi nav iespējams. Raidījumu atbalsta:

Kāds suns man ir vispiemērotākais, kāpēc nevajag izvēlēties dzīvnieku tikai pēc ārējā izskata un ko nozīmē – izprast suņa šķirnes pamatvajadzības un kāpēc apmācība ir svarīga jau no pirmās dienas, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa kinoloģe Jūlija Elsa. Nokarenas vai stāvas ausis. Garspalvains, bet lai neož pēc slapja suņa, kad salīst. Liels vai mazs augums. Intelekts. Draudzīgs pret bērniem. Veselīgs. Viegli apmācāms. Tie ir tikai daži no kritērijiem, kā uzrunātie šķirnes suņu saimnieki izvēlējušies savus mīluļus. Sākumā Inese Tilgale ar acīm iemīlējusi haskija un čau-čau šķirnes suņus, taču, vācot informāciju, sapratusi, ka nepietiks laika, ko veltīt haskijam, bet čau-čau suņi ir pārāk spītīgi. „Klīstot pa internetu, meklējot informāciju, es ieraudzīju bildi ar baltiem suņiem. Un man bija tā – man vajag šādu,” atklāj Inese Tilgale. “Sāku vākt ziņas par samojediem. Jā, tas ir man! Arī samojedi ir mazliet spītīgi, ar savu galvu domājoši. Zināju, ka negribu suni, kas ir ļoti pakļāvīgs. Otrs, ka suņiem nav šī raksturīgā smarža, it sevišķi pēc lietu , tas man arī bija svarīgi.” Pirms ģimenē ienāca angļu buldogs, Antons Mārtiņš Feldmanis savu sapņu suni ieraudzījis ciemojoties pie draugiem. „Mums likās pilnīgi fantastisks, brīnumains suns. Tad mēs sākām interesēties par to angļu buldoga šķirni un sapratām, ka pēc dzīves veida ir ļoti piemērots mums. Nesteidzīgs mierīgs, nosvērts,” atklāj Antons Mārtiņš Feldmanis. Tērpu zīmola “Amoralle” īpašniece Inese Ozola vispirms kopā ar bērniem izveidoja sarakstu ar vēlamajām nākamā ģimenes locekļa īpašībām, un. ņemot vērā visas prasības, atrasta piemērotākā šķirne. “Mēs gribējām, lai nav pārāk liels suns, bet arī ne pārāk maziņš. Svarīgi, lai ar viņu var ceļot, lai viņš būtu draudzīgs pret bērniem. Vēl svarīgi, lai nebūtu pārāk aktīvs. Mēs gribējām , lai viņš dzīvo ar mums līdzi kopā gan tajās slinkajās dienās, gan arī tajās, kad gribas iet un kaut ko darīt,” stāsta Inese Ozola. Tā mājās ienāca Kavaliera Kinga Čārlza spaniels jeb kavalierītis Lu Lu. No diviem kucēniem izvēle kritusi par labu Lu Lu, par ko audzētāja teikusi – kucēns ar raksturu. “Tas šķita ļoti interesanti. Man šķiet pievilcīgi cilvēki ar raksturu, suņi ar raksturu . ka tajā patiešām var izveidoties dziļa mīlestību un attiecības,” turpina Inese Ozola. Vācu aitu suņu audzētāja ar 20 gadu stāžu Solvita Vēvere atzīst – nopietni šķirnes suņu audzētāji savus lolojumus pārsvarā nereklamē vispārzināmajos sludinājumu portālos, bet gan ievieto informāciju klubu mājas lapā. Tāpēc neapzinīgi un neinformēti potenciālie suņu saimnieki piezvana reti. „Cilvēki, kas meklē vācu aitu suni, pārsvarā ir tādi, kas meklē suņus aktīvam dzīves veidam. Meklē ģimenes draugu un tajā pašā laikā viņi meklē arī drošību, jo joprojām ļaudis interesējas, lai suns pildītu mājas sarga funkciju,” norada Solvita Vēvere. Detalizētā sarunā ar iespējamo saimnieku Solvita izvērtē, vai viņi izvēlas sev piemērotas šķirnes suni. Taču, ja viens jautājums izskan kā pirmais, tad audzētājai uzreiz ir skaidrs: visticamāk – nošauts greizi. „Man vajag sargsuni! Tajā brīdī, kad cilvēks meklē suni sargāšanai, mēs uzreiz cenšamies ieiet dziļākā detalizācijā. Jo neslēpšu – ir cilvēki, kas iedomājas, ka vienkārši nopērk suni, noliek sētā un ar to viss sākas un beidzas. Ar vācu aitu suni ir daudz jāstrādā, viņš ir aktīvs, viņš ir tā ģenētiski uzbūvēts, ka viņš grib mācīties un spēj iemācīties būt paklausīgs,” atzīst Solvita Vēvere. Papilonu šķirnes suņu audzētāja Gunita Romanovska novērojusi, ka nereti augumā nelielos suņus kā savus labprāt izvēlas vecāka gada gājuma cilvēki. Ja seniors grib iegādāties kucēnu, Gunita uzreiz saka: nē. „Pensionāram nav noteikti piemērots kucēns, jo papilona šķirne ir ļoti aktīva un kucēns prasa daudz uzmanības. Ar viņu daudz jāstaigā m jābūt aktīvam pašam cilvēkam. Pensionāram, kas grib mājas mīlulīti, tādu, ko turēt klēpīti un glaudīt, papilona kucēns noteikti nederēs,” uzskata Gunita Romanovska. Tomēr abas suņu audzētājas ir vienisprātis, ka pēdējā laikā potenciālie suņu saimnieki ir daudz vairāk lasījuši un interesējušies par savu izvēlēto suņu šķirni, nekā tas bijis pirms vairākiem gadiem. Raidījumu atbalsta:

Vēlos šķirnes dzīvnieku, bet gribu kādu izglābt! Kā adoptēt šķirnes suni no patversmes ārzemēs? Kāpēc dzīvnieku glābšana maksā tik dārgi? Studijā viesojas Signe Zakka, saimniece pieciem suņiem, kuri adoptēti no dzīvnieku patversmēm ārzemēs. Latvijas dzīvnieku patversmēs visbiežāk nonāk to šķirņu suņi un kaķi, kas šī brīža situācijā ir populāri. Saimnieki šos dzīvniekus izvēlas, nedomājot, vai tie ir viņiem piemēroti. Kad saprot, ka kļūdījušies – atved uz patversmi. Tiesa, tikko kā patversme izvieto sludinājumu, ka mājas meklē šķirnes suns, adoptētāju interese ir milzīga, un šķirnes dzīvniekiem vienmēr tiek atrastas jaunas mājas. Stāsta dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa. Raidījumu atbalsta:

Kustība ir svarīga visos gadalaikos, ne tikai pašiem, bet arī mūsu mīluļiem. Esam pieraduši, ka varam savu fizisko formu uzlabot pie masiera, bet izrādās, ka fizioterapija un masāža ir iespējama arī mūsu mīluļiem. Ko tas nozīmē un kā tas īsti strādā, par to runājam ar dzīvnieku fizioterapeite un suņu hidroterapeite Bettija Ligere Veterinārārsts Normunds Fjodorovs norāda – fizioterapija ļoti bieži ir vienīgā iespēja, kā sunim vai kaķim palīdzēt atgūt veselību pēc dažādām, galvenokārt, neiroloģiskām problēmām. Pamazām dzīvnieku fizioterapija kļūst populāra, un arvien vairāk vetārstu apgūst jaunas zināšanas, iegulda finanses, lai iegādātos dažādus palīglīdzekļus fizioterapijas veikšanai. Kā arī pieliek pūles, lai pārliecinātu dzīvnieku saimniekus, ka šīs procedūras sniedz labu rezultātu.lielā daļā gadījumu sākumā ir vajadzīgi speciālista konsultācija, speciālista veiktās manipulācijas, bet lielu daļu no fizioterapijas darba apjoma var apgūt iemācīties un veikt arī pats saimnieks.  

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kāpēc tik daudzus vilina haskija skaistās un zilās acis? Ko cilvēki nezina par šo sarežģīto šķirni un kāpēc haskijs ir piemērots suns tikai retajam? Raidījuma viešņa 12 haskiju saimniece Gundega Pumpure.   Dzīvnieku patversmē “Mežavairogi” haskiju šķirnes suņi ir vieni no visbiežākajiem jaunpienācējiem – gan tīri šķirnes suņi, gan jaukteņi. Tas liecina vien par to, ka cilvēkiem ļoti patīk mazie, pūkainie haskiju suņu bērni kas uzlūko savu nākamo saimnieku ar skaistām, zilām acīm. “Nonāk daudz, jo visiem liekas, ka viņi ļoti skaisti ir, bet ar vienu skaistumu ir par maz. Tomēr jāsaprot, ka viņi ir diezgan grūti audzināmi. Līdz ar to cilvēks viļas ar to, ka viņš skaists suns. Sāk mazāk pieskatīt. Suns, ja viņu nepieskata, viņš sāk klaiņot. No tā rodas attiecīgi visas pārējās sekas,” stāsta patversmes “Mežavairogi” pārstāve Kristīne Kalniņa. Visbiežāk suņus atrod vienkārši klaiņojam, reti saimnieki atved haskijus uz patversmi paši. Tajās reizēs stāsts parasti ir par dzīves vietas maiņu, vai pat pārcelšanos uz ārzemēm. Tikai izņēmuma gadījumos saimnieki vaļsirdīgi atzīst, ka suns ir nevaldāms. “Parasti jau mēs uzdodam zināmus konkrētus jautājumus, protams, ka to ir grūti noslēpt. Protams, ka cilvēki pēc tam saprot, ka viņi netiek ar to suni galā. Diemžēl cilvēki domā, ka var paņemt haskiju uz laukiem, tur viņš ir daudz izskraidījies, bet haskijs aizskrien pie kaimiņiem, tur ir vistas, tur ir citi dzīvnieki, kas viņam liekas kā rotaļlietas, protams, ka kaimiņi nav par to priecīgi.Nu tā ir haskiju daba,” skaidro Kristīne Kalniņa. Pat, ja nākamie saimnieki ir bijuši informēti, ka haskijs nav no viegli audzināmajām suņu šķirnēm, tik un tā izvēlējušies par savu ģimenes mīluli tieši haskiju, ar domu -gan jau velns nav tik melns kā viņu mālē. Ja kāds izsaka vēlēšanos adoptēt no patversmes haskiju, patversmes darbinieki ļoti rūpīgi viņu izjautā un izsver visus par un pret, vai iespējamie saimnieki ir gatavi rūpēties par šīs šķirnes suni. Turklāt noteicošo lomu ne vienmēr spēlē tas, vai saimnieks vedīs suni uz dzīvokli vai privātmāju ar plašu dārzu. “Mums ir arī haskiji, ko adoptēja uz dzīvokli un brīnišķīgi viņš dzīvo. Tur ir galvenais, lai cilvēkam ir pietiekami daudz šī laika resursa, ko veltīt šim dzīvniekam. Viņam ir jāmāk sadzīvot, gan dzīvot kopā ar to suni. Tā ir tāda suga, kas tiešām prasa to uzmanību, mīlestību,” norāda Kristīne Kalniņa. Dzīvnieku patversmes darbiniece uzskata, ka situācija neuzlabosies, kamēr vien visi šīs suņu šķirnes audzētāji nekļūs godprātīgāki, stāstot pircējiem par haskijiem visu, kā ir. “Jāskatās, varbūt haskiju audzētājiem būtu jāpiedomā, vai vajag tik daudz tos suņus radīt. Varbūt varētu to deficīta sajūtu saglabāt, lai nav. Jo cilvēkiem ļoti mānīgs tas priekšstats. Ka tikai skaists sunītis un forši,” vērtē Kristīne Kalniņa. Tiesa, šobrīd populāros sludinājumu portālos nav daudz piedāvājumu iegādāties haskiju šķirnes kucēnus. Taču tajos, ko var atrast, visos kucēni raksturoti ka skaisti, mīlīgi, labestīgi, rotaļīgi un draudzīgi gan ar bērniem, gan citiem dzīvniekiem. Tomēr sev par patīkamu pārsteigumu jāatzīst, ka visi sazvanītie haskiju piedāvātāji brīdina, ka sunim jāvelta laiks, un iesaka dažādus variantus, kā dzīvokļa īpašniecei, kas vēlas sev mājās haskiju, vislabāk būtu jārīkojas. “Vislabākais, ja tu aizej prom no mājām, ja dzīvokļa variants, ir jānopērk tāds krātiņš, ar ēdienu iekšā, lai viņš nesagrauž. Līdz gadam viņi grauž taču visu. Ir jāiedod kauli, gaļa, lai viņš tur ņemas,” skaidro audzētājs. “Viņi nav dzīvokļa suņi. Viņi ir darba suņi. Ja jūs esat gatava braukt ar riteni visu dienu ar viņu vai skriet, tad jā. Ja nē – tad viņš jums sāks ārdīties pa māju un grauzt laminātu un bojās mēbeles.” Vēl viens sludinājums: 8 gadus vecs haskiju puika meklē gādīgus saimniekus. Sazvanot noskaidrojas, ka iemesls ir visierastākais. “Dzīvesvieta mainās. Apstākļi mainās pašiem. Nebūs piemērot vieta sunim. Priekš haskija ļoti mierīgs. Meitene – tā bija nepaklausīgāka, tā bija vairāk kā tagad raksturo to haskiju, jo viņi sen atpakaļ sākumā ir mazliet skolā pagājuši,” norāda saimnieks. - Cik daudz ara viņu jānodarbojas dienas laikā? - Ar haskiju? Nu praktiski aiziet pa dienu pāris stundiņas, lai viņš dabū izskrieties - 2, - 3 stundas. - Neklaiņo? Pie kaimiņiem neiet? - Nē, nē, nē, nē… - Nokodis kādreiz ir kādu? Viņi jau dikti medīgi ir tie suņi. - Nu šis nē.

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kas apdraud mūsu suni un kaķi vasarā. Kā savam mīlulim sniegt pirmo palīdzību un kam jābūt saimnieka mājas aptieciņā, skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde. Madoniete Linda zooveikalā interesējusies, vai nav kāds īpašs našķis, ko pagrauzt viņas piecus mēnešus jaunajam vācu aitu kucēnam laikā, kad suņukam mainās zobi. „Viņam kā zobi niez, nopirkām buļļu kuņģu strēmelītes. Uz instrukcijas rakstīts, ka jāstāv klāt, un mēs arī viņu vaktējām. Skatāmies, ka viena puse paliek mīksta, bet viņš nokost nevar. Otra puse, ko neliek mutē, tā ir cieta. Viņš mīksto pusi norij, un cietā arī rijās klāt. Un viņš gandrīz kaklu pārplēsa ar to cieto, jo viņa jau tik ātri nepaliek mīksta,” stāsta sieviete. Šoreiz saimnieki paši izvilkuši iedoto, našķi, kas jau bija iesprūdis sunim rīklē. Lielie suņi nereti cenšoties šo našķi norīt visu uzreiz, taču tas ir gana ciets. „Visiem suņu saimniekiem es iesaku sēdēt blakus un skatīties, ja kaut ko tādu dod. Ne par velti instrukcija ir rakstīta, ka jāsēž blakus , kad dod. Jo visādi var iznākt. Ir dzirdēts, ka dzīvniekiem sabojā rīkli ar to,” atzīst Linda. Tomēr Lindas mīluļa piedzīvojumi ar to nebeidzas, jo tieši tāpat kā daudzi suņi, viņš uz kārā zoba licis apavus. „Tie saucamie “krokši”, kas ir tik ļoti populāri. Ir tā aizmugures lentīte, ne lentīte, bet siksniņa , kas ir “krokšiem”. Viņš pa nakti bija nozadzis “kroksi” un to siksniņu apēdis,” turpina Linda. Vetārsts ieteicis sekot suņa vēdera izejai, kā arī novērot, vai dzīvnieks nekļūst apātisks un ļengans. Par laimi pēc dažām stundām apēsto siksniņu apavu grauzējs atvēmis. Antas ģimene nesen pārvākusies uz dzīvi Pierīgas privātmājā ar norobežotu pagalmu. Tomēr arī slēgtajā teritorijā Antas gandrīz gadu vecais Bernes ganu suns pamanījies atrast nezināmas izcelsmes kaulu. Pirmā dīvainā pazīme, ka kaut kas nav labi – allaž ēdelīgais suns vakariņas atstājis neskartas. Meklēt tumsā pa pagalmu, vai suns dienas laikā ir nokārtojies, neienācis prātā. Diennakts klīnikā vēders sunim iztaustīts, taču rentgens nav veikts un neēšana novelta uz ērču izraisītu infekciju. Tikai nākamajā dienā, kad mīlulis pat necēlies kājās, devušies uz citu klīniku, kur veikts rentgens, bet pēc tam operācija. „Rentgenā apstiprinājās, ka ir nenormāls sastrēgums un sastrēguma priekšgalā ir ass 5 cm kauls jeb kaula šķemba. Apstiprinājās, ka kauls ir izgājis cauri zarnu sieniņām un palicis starp zarnām,” stāsta Anta. Par laimi zarnas nebija daudz skartas un atkopšanās pēc operācijas bijusi ātra. Tomēr īsti skaidrības, kur suns atradis nezināmo kaulu, nav joprojām. Tāpēc Anta visiem saimniekiem silti iesaka suni mācīt neaiztikt neko atrastu, un gan mājās, gan pastaigā ne mirkli nenolaist no viņa acis. „Tas ir kā mazam bērnam, kurš visu bāž mutē, tāpat ir ar suni – viņš taču arī visu bāž mutē un mēģina pagaršot,” atzīst Anta. Rīdzinieces Lindas takšu puika Oto kucēna gados bija iecienījis uz zoba likt jebkurus ādas izstrādājumus – gan zābakus, gan siksnas, gan maciņus. Taču kādā Ziemassvētku vakarā Oto bija pārspējis pats sevi, jo saimniecei mīluļa puncis licies ļoti aizdomīgs. Turklāt pazudusi bija Oto 2 metrus garā pavada. „Es sataustīju kunkuli. Ciets kunkulis bija. Tieši zem ribām, pat no ārpuses varēja redzēt. Čamdīju no sākuma, nesapratu, kas tas tāds ir. Pirmais bija neticība. Nevar taču būt. Kā viņš var apēst. Pavada ir divi metri gara, kā viņš var viņu apēst vispār,” atminas Linda. Sazinoties telefoniski ar veterināro klīniku, ārsts ieteicis izraisīt sunim vemšanu, tomēr tas nav izdevies. Nākamā dienā klīnikā veiktajā rentgena attēlā varēja redzēt tikai pavadas savienojošo metāla kniedi. Vēl viens mēģinājums svešķermeni dabūt ārā dabiskā ceļā, cietis neveiksmi, tādēļ trešajā dienā Oto likts uz operāciju galda. Ja operācija netiktu laicīgi veikta, iznākums būtu bēdīgs. „Visticamāk, viņš būtu nomiris, jo zarna jau bija iekaisusi. Viņš gan visu šo laiku jutās ļoti labi. Viņš ēda. Caurlaidība bija. Visu laiku kakāja, tikai tā kaka bija mīksta. Aktīvs un priecīgs .Ja es nebūtu sataustījusi, ka viņam tajā vēderā kaut kas ir, nebūtu pat nojautusi, ka viņam vēderā ir 2m gara pavada,” atzīst Linda.   Raidījumu atbalsta:

Kāpēc, pērkot šķirnes kucēnu vai kaķēnu, ir vajadzīgi ciltsraksti? Kas jājautā audzētājam pirms kārotā pirkuma un kāpēc tik daudzi joprojām par dārgu naudu pērk jaukteņus un slimus dzīvniekus, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds kopā ar kinoloģi un suņu audzētāju Ilzi Pētersoni-Godmani. Sludinājums: Pārdod franču buldoga kucēnus ar dokumentiem. Cena – 700 eiro. Saruna: - Sakiet, ciltsraksti ir viņiem? - Nē, viņiem nav. Mēs paši viņus esam…, kuce mums ir nākusi no Ventspils rajona. Puika nācis no Olaines puses. Un viņiem arī nebija tie ciltsraksti it kā. Iepriekšējā saimniece, kas mums pārdeva to kuņu, viņai pašai vairs it kā nav, viņai vairs nav to ciltsrakstu, jo viņa nenodarbojas vairs ar to suņu audzēšanu. Otrs sludinājums: Skaisti jorku kucēni var doties pie saviem saimniekiem. Ir pase un potes un mikročips. Cena – 500 eiro. Saruna: - Kas viņiem ir tie vecāki? - Kā jūs to domājat? - Kā audzēti? Ar ko pāroti? Kas ar ko? - Nu tur rakstīts Jorkšīras terjeri. Viņiem nav, nevar būt ciltsraksti, tāpēc, lai būtu sunītim ciltsraksti, pirms notiek pārošana, sunītim ir jāiziet noteiktas vairākas izstādes. Puisītim arī jābūt ar tādiem pašiem izstāžu vērtējumiem. Vēl viens sludinājums: Pārdod labradoru kucēnus, 1 mēnesi vecus par 700 eiro. Saruna: - Tētis ir ar ciltsrakstiem, mammai netaisījām ciltsrakstus. - Tātad kucēniem pašiem arī nav? - Taisīs, taisīs. Protams. - Tas atsevišķi maksās, šie ciltsraksti? Ciltsrakstus mēs netaisīsim. Taisīsim pases, taisīsim potes un visu tālāk. Ciltsraksti tas ir, kad klubā jāsastāv. Mēs neesam nevienā klubā. Kad pie veterinārārstes Daigas Bokvaldes pirmajā vizītē atnāk kucēns vai kaķēns, viņas uzdevums ir novērtēt jaunā pacienta veselības stāvokli pēc ārējā izskata – vai visi parametri atbilst dzīvnieciņa vecumam, vai viņam nav kādu parazītu. Nākamais solis ir dokumentu apskate, cik pareizi tie aizpildīti un noformēti. Tas ir pirmais signāls, kas ļauj spriest, cik rūpīgs un godprātīgs ir dzīvnieku audzētājs. “Tālāk, protams, izjautājot saimniekus, es prasu, kur jūs dzīvnieku pirkāt, vai jūs bijāt mājās, vai zināt, kur dzīvo mammīte. Vai jums patika šie cilvēki, vai jums patika šī vieta, kur pērkat. Vai arī jūs satikāties pie lielveikala stūra, iedeva dzīvnieku, jums atdeva 300 eiro un tad jūs tik sākat domāt, ko jūs esat izdarījuši,” skaidro Daiga Bokvalde. Lai arī šobrīd var iegūt visa veida informāciju par iekārojamo šķirni, saimnieki visbiežāk savu nākamo ģimenes mīluli izvēlas emociju iespaidā. Šo apstākli izmanto vieglas peļņas kārotāji, kas sapāro dzīvniekus, neņemot vērā šķirnes īpatnības. Daiga Bokvalde var nosaukt divas šobrīd ļoti populāras šķirnes – suņu cilvēki ir iecienījuši franču buldogus, bet kaķu mīļi ļoti vēlas Skotu nokareno ausu kaķus. “Šiem kaķiem ir tāda īpatnība, ka viņus nevar pārot kaķei un runci abus ar nokarenajām ausīm. Vienam jābūt stāvausu un vienam jābūt nokareno ausu, un manā praksē ir gadījums, kur visticamāk ir sapāroti šādi divi nokareno ausu kaķi, jo kaķim ir ārkārtīgi liela locītavu ekstremitāšu un kāju deformācija. Viņam ir ļoti, ļoti grūti staigāt. Viņš praktiski trīs gadu vecumā dzīvo uz pretsāpju līdzekļiem,” atklāj Daiga Bokvalde. Arī franču buldogus ārste raksturo kā sarežģītu šķirni jau pašu par sevi. Tādēļ, ja saimnieks iegādājies sunīti pie neapzinīga un pavirša audzētāja, veselības problēmas suņa dzīves laikā ir neizbēgamas. “Viņu lielāka problēma ir tas, ka viņiem ir ļoti liela nosliece uz alerģijām. Bērnībā sākas kā barības alerģijas un pēc tam pāraug hroniskajā dermatītā. Un otra – ārkārtīgi lielā problēma ir elpceļu problēmas. Viņiem ir šauras nāsis, lielas mīkstās aukslējas, tikko gaisa temperatūra paaugstinās virs 20 grādiem, viņi praktiski nevar paiet – viņi smok. Viņi nevar paelpot. Tad viņiem ir jāveic attiecīgas operācijas, lai šo problēmu risinātu. Protams viņa neuzlabojas līdz galam, viņa tikai daļēji uzlabojas,” norāda Daiga Bokvalde. Taupot līdzekļus, iegādājoties konkrētas šķirnes suni vai kaķi, saimnieki nākotnē, rūpējoties par lolojuma veselību, visbiežāk samaksā daudzkārt vairāk. Turklāt, saprotot, ka nopirkuši vārda vistiešākajā nozīmē “kaķi maisā”, saimniekiem parasti ir divas atbildes. “Tas, ko viņi bieži man saka – jā, kad mēs nopirkām mēs izlasījām un sapratām. Nebija labi tā darīt. Otra daļa saka – bet varbūt mums paveiksies, un nebūs tik traki,” bilst Daiga Bokvalde. “Protams, ja suns ir pirkst no nopietnas audzētavas, tad iespējas, ka viņam būs veselības problēmas ir, bet viņas tomēr ir daudz mazākas nekā šiem te mirkļa pirkumiem, sākot ar to, ka ir pilnas ausis ar ērcēm, pilns vēders ar tārpiem. Pēc tam sākas caureja, ko nevar sakārtot. Ja pirkums ir pārdomāts un nopietns, tad dzīvnieku veselības kvalitāte atšķiras.” Raidījumu atbalsta:

Kam uzticēt mīluli, ja uz dažām dienām vai nedēļām jādodas prom - atdot viesnīcā vai uzticēt mājas atslēgu draugam? Kā suns un kaķis pārdzīvo saimnieka prombūtni, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Mūsu viesis – kinologs un zoopsihiatrs, dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs. Rīdziniece Kristīne Motivāne savu pirmo vācu aitu suni dodoties atvaļinājumā, atstāja pie vīramātes. Kā pati smejas – tā bija pirmā un teju vienīgā reize, kad suni kādam lūgusi pieskatīt. Jo saimnieku prombūtnē suņa priekšzīmīgais raksturs mainījies par 180 grādiem. “Puisītim toreiz bija tikai pusgadiņš. Viņš bija ideāls suns. Mājās nebija nekad neko apēdis, ne sagrauzis. Nekad nekādu problēmu nebija. Bet pa tām divām nedēļām, ko viņš padzīvoja pie vīramātes Anglijā prom no mums, viņš praktiski visu māju apēda; kā internetā paskaties tās bildes. Tur dīvāni izgrauzti. Tik traki bija gājis,” atminas Kristīne Motivāne. Turklāt atvaļinājuma laikā, kad mīlulis atstāts mājās, staigājot ārzemēs pa dažādiem parkiem, dabas takām un skvēriem, ieraugot ģimenes ar suni, paši jutušies kā bez rokām. “Tad mēs lēnu garu nākamos ceļojumus plānojot, meklējām vietas apskati, gan restorānus, gan viesnīcas, kur drīkst braukt ar suņiem. Ņemot vērā, ka mums ir lielas šķirnes suņi, mums nācās pirms tam obligāti piezvanīt un noskaidrot, jo nezinu kādēļ, bet ļoti daudzās vietās ar maziņiem sunīšiem ir atļauts, lieliem nav,” turpina Kristīne Motivāne. Ja suni nav iespējams ņemt līdzi, pirms došanās prom uz vairākām dienām, ģimene lozē, kurš paliks mājās, jo savu Kanāriju dogu liepājnieces Baiba Ratniece reti kad atstāj kādam pieskatīt. “Ja mēs braucam pie draudzenes uz Rīgu, viņai pašai ir trīs suņi, mēs vēl neesam mēģinājuši iepazīstināt, jo viņi var saplēsties, tad, ja es šopiektdien es braucu ar meitu uz Rīgu, vīrs paliek ar suni. Nākamā mēnesī ar vīru braucu, meita paliek ar suni. Mēs tā esam sadalījuši, tā suns nekad nebūs viens, ja mēs braucam uz veselu dienu vai uz divām dienām,” atklāj Baiba Ratniece. Ieva Sardiko, kamēr saimnieki ir prom, savā dzīvesvietā – privātmājā Pierīgā – pieskata gan suņus, gan kaķus, gan papagaiļus un pat žurciņas. Pieskatāmie mājdzīvnieki dzīvo kopā ar Ievas ģimeni un mīluli labradoru. Ieva ir pārliecināta, lai saimnieka prombūtnes laikā dzīvnieki jūtas maksimāli komfortabli, pēc iespējas jānodrošina viņiem tāds dzīvesritms un apstākļi, pie kādiem viņi ikdienā ir pieraduši. “Pieskatām mēs viņus kā savējos. Viņi praktiski dzīvo kopā ar mums. Iekštelpās. Protams, ievērojot saimnieka norādes. Ja nedrīkst gultā, tad nedrīkst. Ja drīkst, tad drīkst,” stāsta Ieva Sardiko. “Ir kāds, kurš grib visu laiku aktivitātes, kurš grib visu laiku būt blakus, kurš ir enerģijas kamoliņš. Ir kāds, kam patiks, ka viņu sākumā mazliet liks mierā, nebūs pārāk aktīva uzmākšanās, gribēs tikai pastaigas un mierīgu komunikāciju,” savus viesus raksturo Ieva Sardiko. No pieredzes Ieva var apgalvot – atrašanos citā vietā, kamēr saimnieks ir prom, kaķi pārdzīvo daudz vairāk nekā suņi. “Kaķi bieži vien var atteikties no ēšanas un dzeršanas. Tas ilgstoši dzīvniekam ir ļoti bīstami. Tāpēc ar kaķīšiem sanāk daudz pamatīgāk nopūlēties, lai viņi justos labi,” atzīst Ieva Sardiko. “Kā es vienmēr saku, kad kaķis sāk ēst, tad man ir lielā uzvara.” Ieva domā,variants, ka saimnieki atstāj kaķi mājās vienu un sarunā kādu, kurš dienā atnāk viņu pabarot un apraudzīt, murrātājiem ir vislabākais, jo viņam ir svarīgi atrasties savā ierastajā vidē. Suņi ir sabiedriskāki, tāpēc viņiem nekas nav pretī pret jautru un reizēm jau pazīstamu kompāniju. Suņu saimnieki, aizbraucot dažkārt uztraucas, vai mīlulis pēc labi pavadīta laika pie Ievas, maz gribēs atpakaļ uz mājām. Lai arī dzīvnieki ar cilvēkiem nav salīdzināmi, Ieva tomēr šajā situācijā – saimniekiem par mierinājumu, velk paralēles ar bērniem. “Jāatceras tāda lieta, ka arī mazi bērni pie draugiem tusiņos, ballītēs jūtas ļoti labi. Viņiem patīk un tanī brīdī viņi par mājām un vecākiem nedomā. Bet agri vai vēlu pienāk brīdis, kad gribas mājās, un ļoti gribas pie mammas, pie tēta, pie savējiem,” vērtē Ieva Sardiko. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai tiešām bezšķirnes suņi un kaķi ir veselīgāki par šķirnes? Vai šķirnes dzīvnieki jābaro kvalitatīvāk un dārgāk, bet jauktenīši var ēst jebko? Laužam un skaidrojam stereotipus kopā ar veterinārārsti Ilzi Pētersoni. Pavāre un konditore Liene Zemīte savulaik ir bijusi saimniece samojedu šķirnes sunim. Tagadējais ģimenes mīlulis ir adoptēts no patversmes. Arī Liene ir dzirdējusi dažādas atziņas par to, ka ar bezšķirnes suņiem nav tik lielu problēmu, jo viņu veselība esot stiprāka nekā tīrasiņu suņiem. Tomēr, ņemot vērā savu pieredzi, Liene līdz galam apgalvojumam nepiekrīt. “Vienīgā atšķirība , ko es varu teikt un novērot – mans šķirnes suns noteikti neēda tik daudz, cik vēlas ēst bezšķirnes suns. Tas arī ir ļoti, ļoti atkarīgs, kāda ir bijusi viņa bērnība, kur viņš ir audzis. Un kā pret viņu tā ģimene ir attiekusies. Pieņemsim, ja viņš ir bijis pusbadā vai, patversmē dzīvojot, ir cīnījies par savu ēdienu, tad tas ir saprotams un izskaidrojams, kāpēc viņš visu laiku tagad grib ēst. Bet sugas suns – viņš brīžiem, ja uzlika to porciju, viņš pat visu neapēda visu,” stāsta Liene Zemīte. Iepriekšējais suns ēdienam nepavisam nav devis priekšroku, labāk lieku reizi izskraidījies. “Tas, ka viņi ir veselīgāki – varbūt. Mazāk droši vien ir tās alerģijas. Mazāk ir šķirnes suņiem raksturīgās alerģijas, kāpēc jādod speciālais ēdiens. Tad te mēs īpaši neskatāmies – speciāls vai nespeciāls . Dodam viņam konservus, dodam sauso barību. Miksējam,” atzīst Liene Zemīte. Endo Lapsa ir ļoti kupla ģimenes mīluļu pulciņa saimnieks. Mājās viņu gaida divi Bernes ganu suņi un četri kaķi. Tikai viens no viņiem ir šķirnes kaķis, bet pārējie, kā pats smejas – adoptēti no ielas. Bezšķirnes kaķīšiem veselības problēmas pagaidām bijušas tikai tajā brīdī, kad viņi no ielas ienākuši Endo mājās. “Ir, kas bija maziņš un vēl nez nekādām traumām. Viņi visi kā viens bijuši tādi neveseli. Sākumā bija jāpaārstē, lai tiktu vaļā no ielas kaitēm, vīrusiem,” stāsta Endo Lapsa. Endo savā ziņā piekrīt, ka bezšķines suņiem veselība mēdz būt labāka nekā suņiem ar visiem ciltsrakstiem. Godīgu šķirnes suņu audzētāju lolojuma veselībai arī nekas nekaiš. “Es pieņemu, ka mīts ir daļēji patiess, jo, manuprāt, šķirnes dzīvnieki bieži vien tiek pavairoti pretēji visādiem noteikumiem. Sanāk tādi neveselīgi. Tāpēc tāds mīts vai viedoklis ir radies,” uzskata Endo Lapsa. Suņu audzētāja un svaigēšanas eksperte Diāna Kontakēviča pilnībā nepiekrīt stereotipam, ka bezšķirnes dzīvnieki ir ar dzelžainu veselību un ēst var visu pēc kārtas. “Tas mīts visdrīzāk ir izveidojies tāpēc, ka bezšķirnes dzīvnieks pats par sevi ir savā veidā unikāls. Viņu grūti pielīdzināt citam līdzvērtīgam sunim. Tāpēc viņš pats par sevi kaut kā izskatās, un mēs pieņemam, kā tā viņam būtu jāizskatās,” skaidro Diāna Kontakēviča. “Toties par šķirnes dzīvnieku saimniekiem ir zināma vissīkākā informācija gan no audzētājiem, gan no citiem tādas pašas šķirnes mājdzīvnieku saimniekiem, gan no interneta un pieejamās literatūras. Mēs satiekam citu suņu attiecīgās šķirnes īpašniekus un redzam, kā izskatās viņu suņi. Līdz ar to varam novērtēt gan spalvas kvalitāti, gan vispār suņa kondīciju. No tā mēs varam secināt, vai mūsu barošana ir bijusi piemērotāka vai nav bijusi piemērota.” Savukārt, vai barība bezšķirnes sunim vai kaķim ir piemērota, saimnieks īsti nevar noteikt, jo nav neviena līdzīga dzīvnieka kā parauga, kādai jābūt viņa kažoka spalvai un miesasbūvei. “Līdz ar to mēs pieņemam, ka viņam tāda spalva ir, viņš nespīd. Ir varbūt pūkaina. Vai kupla. Nu tāds viņš pēc savas būtības. Līdz ar to mēs šim faktoram nepievēršam uzmanību,” norāda Diāna Kontakēviča. Strādājot veterinārajā klīnikā, Diāna ir novērojusi, ka visbiežāk pie vetārsta tiek vesti tieši bezšķirnes dzīvnieki, kad saimnieks ir beidzot pamanījis mīluļa acīmredzamu veselības problēmu, ko iepriekš nemaz nebija ievērojis. “Šķirnes suņi biežāk nāk uz obligātām pārbaudēm, vai saimnieki kaut kādiem sīkumiem pievērš uzmanību. Vispār kopējai veselībai. Vairāk pretparazītu līdzekļus izmanto. Bezšķirnes suņi ierodas biežāk, bet ar daudz smagākām vainām, kas jau ir vairāk ielaistas un to ārstēšana maksā dārgāk,” atzīst Diāna Kontakēviča. Diāna visiem šķirnes un bezšķirnes mīluļu saimniekiem atgādina – jebkura mājdzīvnieka spalvai, vienalga gludai, garai, īsai vai čirkainai jābūt kvalitatīvai, skaistai un spīdīgai. Tad būs skaidrs, ka dzīvnieks tiek barots pareizi un ar viņa veselību viss kārtībā. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kā pareizi kopt savus kaķus un suņus vasarā, kāpēc pārāk bieža mazgāšana kaitē mīlulim un kāpēc saimniekam būt uzmanīgam, apcērpot kaķa vai suņa spalvu? Raidījuma viesi: kaķu un suņu frizieris Ivo Obrumanis un divu afgāņu kurtu saimniece Madara Matroze. Trīs pucēšanās stāsti Kordiriģenta Romāna Vanaga ģimenes mīlulis ir meinkūns Džuzepe. Ar īpašo rullīti no spalvām notīrīt gan mājinieku drēbes, gan tās vietas, kur kaķis gulējis, ir ģimenes ikdiena. Turklāt Džuzepe izmanto Mežaparka mājas priekšrocības un bieži dodas pastaigās. Atgriežoties viņu gaida īpašs rituāls. “Mums ir speciāls kaķa dvielis. Viņam starp citu ļoti patīk, ka viņu slauka ar dvieli. Viņš murrā un aiz labsajūtas draudzīgi iekož rokā, jo, ja viņam ir labsajūta, tad viņam patīk kaut ko saņemt ar zobiņiem,” stāsta Romāns Vanags. Otrs skaistumkopšanas veids, ko Džuzepe atzīst, ir ķemmēšana. Šo procedūru vienam veikt gan ir pagrūti. Parasti kaķis tiek ķemmēts divatā. “Viņu apmierina tas, ka viņu ķemmē. Līdzīgi, kā tas ir ar dvielis, ar ko mēs viņu slaukām, kad viņš nāk no āra iekšā, tāpat tā ķemmēšana viņam patīk, izņemot pakaļkāju papēžus. Tur viņš tā kā bišķīt lec augšā, bēg projām, tur ir grūtāk,” stāsta saimnieks. Romāns Vanags Džuzepi raksturo kā ļoti konservatīvu kaķi, kurš ne acu galā nevar ciest ūdeni, tādēļ pašu spēkiem kaķi vannot neuzdrošinās. Reizi trīs mēnešos Džuzepe tiek vests, kā saimnieki smejas – uz SPA procedūrām. “Viņš brauc tur uz frizētavu. Viņš tiek safrizēts. Iesmaržināts. Ttāds ļoti patīkams un mīkstu spalviņu paliek, tad viņš kādu laiku dzīvo ar to . Tad mēs viņu ik pa brīžam paķemmējam līdz nākamajai reizei,” bilst Romāns Vanags. Elizabete Rubene ir piecu suņu saimniece. Trīs ir franču buldogi, bet divi – bezšķirnes suņi. Elizabete kuplo suņu pulciņu mazgā mājās, ne biežāk kā reizi gadā. Izņemot akūtus gadījumus, ja kādam pastaigas laikā gadījies pamatīgi nosmērēties. “Tieši tas ir mans apsvērums, kādēļ to darīt. Es īsti neredzu iemeslu, kāpēc to darīt biežāk. Viņiem spalva pašiem attīrās no ikdienas sasmērēšanās. Jo biežāk mazgājas, jo vairāk rodas šī te smaka. Jo tiek nomazgāts tas dabīgais tauku slānis no ādas sunim,” skaidro Elizabete Rubene. “Bet jebkurā gadījumā tad, kad es mazgāju, es izmantoju ekoloģisku šampūnu. Tas attiecīgi nodara mazāku ļaunumu, jo nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot kādus cilvēku šampūnus, vai bērnu, jāizmanto tieši tas, kas suņiem paredzēts.” Tā kā franču buldogiem nav bieza kažoka, un arī pārējie divi suņi nav garspalvaini, pēc mazgāšanas Elizabete iztiek bez mīluļu fēnošanas. “Protams, ka pēc mazgāšanas uzreiz mēs neejam laukā, bet es viņus kārtīgi izsusinu ar dvieli un arī nolieku sausā vietā gulēt, tad arī viņi diezgan ātri izžūst. Pāris stundas un ir sausi,” stāsta Elizabete Rubene. Jāņa Jekševica mājās jau astoņus gadus dzīvo skotu nokareno ausu kaķis Picis. Un jau astoņus gadus ģimene zina, ko nozīmē, ja visās malās ir daudz spalvu. Ar sava biezā kažoka smalkajām spalvām Picis pats galā netiek, turklāt nevienu mājinieku ar ķemmi sev klāt nelaiž. “Viņš tāds diezgan mums patstāvīgs, diezgan nikns runcis. Arī nepatīk ķemmēties. Cīņa ar viņu, šņākšana, viņš kā ierauga ķemmi, tā uzreiz zem gultas apakšā. Līdz ar to spalva mūžīgi saveļas tādos kunkuļos, nekādi nevar tikt ar to galā,” atzīst Jānis Jekševics. Arī dušā vai vanna pavisam nav Piča gaumē, tāpēc reizi gadā kaķis tiek vests vizītē pie friziera. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds aktualizējam jautājumu, ka arī pandēmijas laikā cilvēki iegādājas suņus, bet apmācībai pietrūkst vēlmes un motivācijas. Kā saimnieki nodarbina savus mīluļus un kāpēc neaudzinātam sunim bieži jāmeklē jaunas mājas? Raidījuma viesis – kinologs Ivo Svenne. Lauksaimniecības Datu centra dzīvnieku reģistra statistika liecina, ka pandēmijas laikā no 2020.gada marta līdz 2021.gada aprīļa beigām Latvijā ir reģistrēti 22 189 jauni suņi un 2981 kaķis. Tas ir par teju 3000 suņiem un 1000 kaķiem vairāk, nekā salīdzinot ar gadu pirms pandēmijas. Kopējā tendence ir skaidra – šis laiks ļoti daudziem  iedzīvotājiem šķitis piemērots brīdis, lai kļūtu par saimniekiem kādam mājdzīvniekam. Arī televīzijas raidījumu vadītājas Dagmāras Legantes-Celmiņas ģimenē pusgadu ir jauns ģimenes mīlulis – dobermaņu meitene Reda. Dagmāra noliedz, ka suns iegādāts pandēmijas iespaidā. Šāds lēmums jau briedis ilgāku laiku. “Vecākajam mūsu mājdzīvnieka kungam jau ir 12 gadi. Gribējām vecajam mājdzīvniekam nedaudz uzfrišināt garastāvokli. Jo parasti tā ir, ja ģimenē ienāk jaunāks sunīts, arī vecajam parādās enerģija un dzīves spars. Un tā bija arī šajā gadījumā, kopā abiem suņiem ir jautrāk,” stāsta Dagmāra Legante-Celmiņa. Dagmāra noliedz, ka divi suņi ģimenē prasa daudz vairāk laika un spēka nekā tad, ja suns ir viens pats. Ar kucēnu tikai iesākumā esot vairāk rūpju. Tagad abiem ir kopīgas rotaļas un izklaides, tādēļ saimnieki pat varot atvilkt elpu. Suņu skolā ar kucēnu gājuši sākumā, tagad tiekot galā pašu spēkiem. “Nevarētu teikt, ka ļoti daudz kas būtu mainījies, jo tās rūpes par suni – vai tu ieber vienā bļodā vai divās bļodās ēdienu, vai izej ar vienu staigāt vai ar diviem – nevar teikt, ka kaut kādā laika ziņa ļoti atšķiras,” vērtē Dagmāra Legante-Celmiņa. “Skaidrs, ka ar to mazo ir vairāk jāņemas, viņš jātrenē šobrīd. Un viņa ir daudz ātrāka par lielo suni. Tāpēc vīrs iet ar viņu pastaigās atsevišķi un ātrākās, jo viens nevar aiziet ar abiem suņiem, tie tempi nesakrīt.” Par šādu jauku dienas režīmu noteikti sapņoja arī tie saimnieki, kas pandēmijas laikā nolēma iegādāties suni pirmo reizi. Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ar sirdi delnā” vadītāja Andra Tomase stāsta, ka pagājušā gada pavasarī patversmes izjutušas ļoti pastiprinātu interesi par mājdzīvnieku adopciju. “Pagājušajā gadā bija pilnīgi gribētāju lavīna. Cilvēki sāka strādāt no mājām. Sāka palikt mājās. Kam nebija darba, kas sāka strādāt attālināti. No vienas puses tas viennozīmīgi ir pozitīvs moments, jo tiešām – cilvēks vairāk laika var veltīt tam dzīvniekam. Bet no citas puses, tas ir tāds ļoti emocionāls lēmums,” atzīst Andra Tomase. Diemžēl šajā pavasarī apstiprinās fakts, ka daudzi nav līdz galam apzinājušies sava spontānā lēmuma nopietnību. “Šogad savukārt lavīnveidīgi tiek meklētas mājas un nodoti patversmē jauni suņi, kas ir gadu veci. To uzreiz var saprast. To man arī kolēģi ir teikuši,” turpina Andra Tomase. “Šobrīd, kad droši vien sāk pietrūkt finanses vai arī sāk atgriezties darbos, vai vienkārši cilvēki aptver, ka tas bija tā – kā rotaļlieta paņemts vairāk, lai aizpildītu kaut kā laiku brīvo, tad savukārt viņi vairs nav vajadzīgi.” Ja dzīvnieku patversmes vēl cenšas kontrolēt, vai nākamie saimnieki spēs tikt galā ar suni, kā arī slēdz ar saimniekiem juridiski sastādītu adopcijas līgumu, tad šobrīd vislielākais akmens metams nelikumīgo dzīvnieku pavairotāju dārziņā. Andra Tomase norāda, ka nelegālo pavairotāju piedāvātie suņi “tiek izgrābti kā karsti pīrādziņi vienas dienas laikā” tikko ir jauns metiens. Andra Tomase 10 gadu ilgajā pieredzē nav sastapusi nevienu saimnieku, kurš, atvedis suni uz patversmi, atzītu savu vainu, ka nemāk vai negrib tikt galā ar mājdzīvnieku. Atstājot suni patversmē, saimnieks it kā nomierina savu sirdsapziņu, taču šķiras no dzīvnieka, ar kuru ilgu laiku dzīvots zem viena jumta, neizjūtot ne mazāko žēlumu. “ Nesen bija gadījums, ka man bija žēl suni. Es suni izpirku. Par saviem līdzekļiem vienkārši izpirku suni, kurš arī šādi te ņemts. Šobrīd ir 9 mēneši sunītei,” stāsta Andra Tomase. “Cilvēki aizmirsa par viņu. Saņēma naudiņu, jā, mēs liksim baznīcā svecīti, lai viss ir kārtībā. Bez mazākās intereses, kas ar to dzīvnieku notiek.” Andra Tomase stāsta, ka, aprunājoties ar Vācijas kolēģiem, uzzinājusi, ka tur ir līdzīga situācija – masveidā tiek patversmēs atdoti ap gadu veci suņi. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kas ir nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem? Kā situāciju kontrolē atbildīgā institūcija – Pārtikas un veterinārais dienests un vai dzīvnieku pavairotāji un mocītāji saņem sodus? Raidījuma viesis: Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors Māris Balodis. Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem iedzīvotāji parasti vispirms ziņo pašvaldības policijai, kas uz notikuma vietu izbrauc nekavējoties. Bet no pagājušā gada jūlija pašvaldības policijai šajā jomā ir krietni vien samazinātas likumiskās pilnvaras, atstājot galveno teikšanu Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ziņā, stāsta Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Egils Vidriks. Uzsāk procesu mēs nevaram, veikt procesuālu darbību - izņemšanu, pierādījumu izņemšanu mēs arī nevaram, mums ir jāpārtrauc, ir jābrīdina par attiecīgo atbildību, jānoskaidro iespējamās personas, kas varētu būt saistībā To attiecīgi reģistrējam un maksimāli ātri, tajā skaitā elektroniski, informējām Pārtikas un veterināro dienestu," norāda Egils Vidriks. Darbadienā uz policistu sniegto informāciju PVD inspektori reaģē savlaicīgi, citādāk ir, ja pārkāpums notiek brīvdienās, svētku dienās vai ārpus darbalaika. Pret radušos situāciju ļoti kritiski izsakās dzīvnieku aizsardzības biedrības Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere. Biedrība, kam arī ikdienā iedzīvotāji ziņo par nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem, steidz viņam palīgā un informē PVD. "Ja mēs piektdienas vakarā pulksten sešos konstatējam, ka dzīvnieks, kāda mums ir bijusi situācija, ir piekārts aiz kakla siksnas pie tilta apakšā zem tilta. Pie zemes skarās klāt tikai viņa pakaļējās kājas. Ko tad? Vai pēc Pārtikas veterinārā dienesta domām šim dzīvniekam tur jākarājas līdz pirmdienas pulksten 9 rītā?" vaicā Gundega Bidere. Pērn rudenī raidījums "Ķepa uz sirds" un biedrība "Ķepu ķepā" bija mājās Ozolnieku pusē, tur kāds saimnieks turēja mājdzīvniekus antisanitāros apstākļos, pusbadā, ar redzamām veselības problēmām. Pa lūžņiem pilnu pagalmu skraidīja apmēram 20 suņi un kucēni. "Zvanījām Pārtikas un veterinārajam dienestam, viņi paziņoja, ka viņiem šobrīd nav iespējams ierasties, nav laika, lai arī ir viņu darbalaiks. Mēģiniet ar to cilvēku pa labam sarunāt, lai viņš jums šos dzīvniekus atdod. Es likšu kā piemēru citu situāciju: kaimiņš ziņo par to, ka civilvīrs sit nost savu sievu un policija atbildēs - nu pamēģiniet parunāt ar to kaimiņu, pastāstiet, lai viņš tā nedara. Pastāstiet viņam, ka tas nav labi," komentē Gundega Bidere. Nesen "Ķepu ķepā" pārstāvji atkritumu konteinerā atrada izmestu divos polietilēna maisos iepakotu, bet vēl dzīvu kaķēnu. Lieta ar visiem dokumentiem, novērošanas kameru ierakstiem, tika nodota Pārtikas un veterinārajam dienestam pārliecībā, ka dzīvības atņemšanas mēģinājumu atbildīgais dienests kvalificēs kā Krimināllikuma pārkāpumu.  "Ņemot vērā, ka neiestājās dzīvnieka nāvē, viņi uztaisīja šo lietu nevis kā kriminālatbildību saimniekam, bet kā administratīvo lietvedību - labturības normu pārkāpums," norāda Gundega Bidere. "Dzīvnieks ir tieši tikpat neaizsargāts, cik neaizsargāts ir mazs bērns vai sieviete ir nokļuvusi varmākas rokās. Pārtikas un veterinārais dienests to spītīgi nevēlas saskatīt." Sintija Ozoliņa ir brīvprātīgā dzīvnieku glābēja, kura galvenokārt pievērš uzmanību nelegālajiem suņu pavairotājiem un labprāt līdzīgu ieinteresētību problēmās sagaidītu no atbildīgās valsts institūcijas, - Pārtikas un veterinārā dienesta. Nesen Sintija, savācot dažādus pierādījumus, ziņojuši dienestam par nelegālu franču buldogu šķirnes pavairotāju, kura pretēji Ministru kabineta noteikumiem suņu mammai ļāvusi laist pasaulē kucēnus ar dažu mēnešu starpību. Lai nedarītu pāri kucītes veselībai, noteikumi paredz, ka starp kucēnu metieniem jābūt vismaz gadam. "Uzrakstījām kopīgiem spēkiem iesniegumu PVD, uz ko mēs saņēmām atbildi, ka PVD ir apsekojis pavairotāja dzīvesvietu, konstatēja, ka pavairotāja nav izpratusi likuma būtību, un attiecīgi PVD nav šo traktējis kā pārkāpumu un nepiemērojis sodu. Vai jūs uzskatāt, ka PVD inspektori pietiekami labi orientējas normatīvajos aktos, spēj to pareizi interpretēt un vai tas ir izdarīts šajā situācijā?" jautā Sintija Ozoliņa. Turklāt dzīvnieku glābējai šķiet nepieņemama situācija, kad atbildīgais dienests uz konkrētu rīcību ir gatavs tikai tad, ja no malas tiek pienesti klāt pierādījumi. PVD atbild, mēs neesam policija. "Mēs rakstījām šai pavairotājai telefoniski ziņas WhatsApp, mēs to visu saglabājām un sūtījām PVD, jo viņi jau bez pierādījumiem būtībā nedara neko," bilst Sintija Ozoliņa. Sintija uzsver, ka mūsu valstī ir izveidojusies paradoksāla situācija, oficiālajiem suņu audzētājiem uzraudzība ir stingra, savukārt nelegālie audzētāji var nesodīti atļauties visu, nebaidoties brīvi publicēt sludinājumu portālos un sociālajos tīklos ziņas, ka tiek pārdoti kārtējie kucēni. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ko nozīmē glābt savvaļas zvērus un putnus. Cik ētiski ir izārstēt un palaist mežā, kur tos nošaus mednieks? Vai tomēr varam izglābt un pieradināt, vērtē Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns. Tēmas aktualitāte saistīta ar lūsi, kuru atrada ar lauztu ķepu un kurš šobrīd ārstējas. Sabiedrības domas dalās par to, vai dzīvnieku pēc atlabšanas atlais mežā, vai atdot zoodārzam. Institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš nav skeptiski noskaņots pret to, ka lūsis pēc atlabšanas tiks palaists atpakaļ sev ierastā vidē – mežā. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi lūsis būs kopā ar cilvēkiem. Svarīgi, lai meža dzīvnieks nepierod, ka barība viņam nav jāmeklē pašam. Dabā galvenokārt lūši medī stirnas, bet tikai galējas nepieciešamības gadījumā kļūst par maitēdāju. Patversmē “Mežavairogi”, kur šobrīd pēc operācijas atlabst lūsis, stingri tiek ievērots režīms, lai dzīvniekam pēc iespējas mazinātu stresu, kā arī lai viņš nepierastu pie cilvēka. Lūsis tiek barots ar tikko kautiem trušiem, vistām un pīlēm, jo no saldētas pārtikas viņš atteicies. Lai pabarotu un iedotu zāles, darbinieki iet pie viņa noteiktos laikos. Atlabšana ieilgst, jo izveidojies nosacīts apburtais loks: no spēcīgajām antibiotikām lūsim zūd apetīte, bet zāles dzīvnieks uzņem tikai ar barību. Ja ēst negribas, arī zāles paliek neuzņemtas. Tomēr lūsis jau spējot pārvietoties gan horizontāli, gan vertikāli, proti – viņš ne tikai iet, bet arī kāpelē pa savas mītnes plauktiem, stāsta lūša vetārste Inga Birne Mednieks ar 30 gadu stāžu Aigars Remerss ir pārliecināts – ja pēc ārstēšanās lūsi palaidīs brīvā dabā, tas būs pāris dienu jautājums, un dzīvnieks būs pagalam. Viņš nespēs vairs pats sev atrast ēdamo, tāpēc kļūs par barību citiem meža plēsējiem. Tādēļ, lai saglabātu lūša dzīvību, Remerss uzskata, ka izglābtajam dzīvniekam vieta tagad būtu zoodārzā. Ja lūsi laidīs atpakaļ mežā, mednieks būtu pat ar mieru pielikt lūsim raidītāju, lai pierādītu savu taisnību. Situācija, ka sabiedrība vāc līdzekļus, lai lūsi glābtu, bet palaižot vēlāk viņu brīvībā, dzīvnieku ātri vien var nomedīt, Jānim Ozoliņam šķiet pieņemama un saprotama. Pētnieks atgādina, ka cilvēki ļoti bieži palīdz arī tādiem dzīvniekiem, kurus medī daudz vairāk nekā lūšus. Piemēram, glābšanas dienesti steidz palīgā ledū ielūzušam alnim. Taču tas neizslēdz iespēju, ka nākamajā dienā pēc izglābšanas alnis var tikt nomedīts. Raidījumu atbalsta:

Šonedēļ raidījumā Ķepa uz sirds klausieties – nezina vetārsta vārdu, pat ne klīniku – kāpēc cilvēki sava mīluļa dzīvību svešam uztic tik vieglprātīgi? Kādas ir saimnieku tiesības pie veterinārārsta? Studijas viesi – Latvijas veterinārārstu biedrības vadītājs Valdis Šmēliņš un suņu audzētāja Diāna Kontakeviča. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ko darīt, ja redzam kādu darām pāri dzīvniekam? Kur ziņot un kā ikviens var palīdzēt? Kā rīkojas atbildīgās institūcijas šādās situācijās, skaidro dzīvnieku patversmes “Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere. Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem tiek uzskatīta ne tikai fiziska vardarbība pret dzīvnieku, kas izraisa tā sakropļošanu vai nāvi. Par to uzskatāma arī īpašnieka vai citas personas rīcību, kas var dzīvniekam izraisīt ciešanas. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāve Mairita Riekstiņa atzīmē raksturīgākās darbības – ilgstoša dzīvnieka atstāšana bez aprūpes, pamešana bezpalīdzīgā stāvoklī, nepietiekams uzturs, medicīniskās palīdzības nenodrošināšana, arī dzīvnieku pakļaušana izskatu pārveidojošām operācijām. “Parasti par to liecina dzīvnieka ārējais izskats un viņa izturēšanās. Piemēram, dzīvnieks ir vājas miesas būves, apātisks. Dzīvnieks baidās no svešiem cilvēkiem, arī no sava īpašnieka. Baidās no trokšņiem, baidās no asām kustībām, kā arī uz ķermeņa var vizuāli redzēt kādus traumu rezultātus, brūces. Ta principā ir vizuālais dzīvnieka izskats, kas liecina par to, ka viņa izturēšanās ir neatbilstoša sugai , kas rada jau aizdomas par to, ka kaut kas nav kārtībā,” skaidro Mairita Riekstiņa. Ja kaimiņi vai citas personas novēro pārkāpumus, kas tiek veikti pret dzīvnieku, ir jāsauc Pašvaldības policija vai jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam. PVD pārstāve noliedz mītu, ka iedzīvotāji baidās ziņot par pāridarījumiem dzīvniekiem,jo negrib sanaidoties ar kaimiņiem. Pašvaldības policijai, kam pirmajiem visbiežāk ziņo par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kopš pagājušā gada jūlija likumdošana ir krietni vien mazinājusi pilnvaras, atstājot galveno teikšanu Pārtikas un veterinārā dienesta ziņā. “Protams, ja policija saņem šādu informāciju no iedzīvotājiem, reaģē kā uz jebkādu tiesību pārkāpumu. Savukārt procesu mēs uzsākt nevaram, veikt procesuālu darbību izņemšanu, pierādījumu izņemšanu mēs arī nevaram. Mums ir jāpārtrauc, jānoskaidro iespējamās personas, kas varētu būt saistībā. Mēs reģistrējam attiecīgajos žurnālos. Un maksimāli ātri arī elektroniski informējam PVD,” norāda Rīgas Pašvaldības policijas pārstāvis Egils Vidriks. Ja pārkāpums tie atklāts darba dienā, darba laikā – PVD pārstāvji iesaistās uzreiz. Process stipri vien ievelkas, ja notikums ir brīvdienās, svētku dienās un ārpus darba laika. “PVD diemžēl nestrādā tā kā policija – 24/7 režīmā. Ja tas nav iepriekš plānots kopējā reidā, PVD darbiniekam nokļūt uz notikuma vietu lēmuma pieņemšanai, procesa uzsākšanai, tālāko darbību veikšanai maigi sakot ir problemātiski,” bilst Riekstiņa Ja pāridarījums pret dzīvnieku liecina par krimināllikuma pārkāpumu, lieta tiek nodota Valsts policijai. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kāpēc bieži saimnieki neizprot sava murrātāja uzvedību? Ko grib pateikt kaķis, ja nokārtojas ārpus savas kastītes un kādēļ nekad nedrīkst sodīt kaķi, skaidro kaķu eksperte Aija Nuķe. Uz klausītāju jautājumiem atbild arī zoopsihiatrijas speciālists Alberts Čipuštanovs. Jau četrus mēnešus Agnese ir saimniece astoņus gadus vecai kaķenei, ko adoptēja no patversmes. Ilgu laiku kaķenīte uzvedusies godam, līdz pavisam nesen Agnese sajutusi, ka ļoti nelāgi ož dēla hokeja soma. Kaķene bija sākusi ik pa laiciņam nokārtoties nevis savā tualetē, bet dažādās citās vietās. Kaķu eksperti ieteikuši Agnesei sekot, vai kaķa tualete tiek tīrīta katru dienu, jo kaķi mēdz būt ļoti jutīgi un var atteikties kārtoties netīrā kastītē. Tieši tāpat ne vienmēr viņiem patīk gaisa atsvaidzinātāju aromāts. Ja kaķis pēkšņi ir sācis nokārtoties ārpus savas kastītes, dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs iesaka vispirms pārbaudīt kaķa urīnceļu veselību. Ja savā tualetē kaķis urinējot sajūt sāpes, dzīvnieks var domāt, ka nepatīkamās sajūtas rada tieši šī vieta un mēģināt dabiskās vajadzības nokārtot citur. Jānoskaidro, vai kaķis ir apmierināts ar konkrētajām smiltīm un konkrēto tualeti. Dzīvnieku uzvedības eksperts uzsver, ka tualetes jāmaina ik pa laikam tādēļ vien, ka tās ar laiku piesūcas ar nepatīkamo smaku, un arī tāpēc, ka katram kaķim patīk atšķirīgu formu tualetes. Tās mainot, saimnieks var atrast ideālo variantu. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kas jāzina par suņa socializāciju un apmācību jau no kucēna vecuma. Kādas kļūdas visbiežāk pieļauj saimnieks un kādēļ ar suni noteikti jāiet skolā, skaidro dzīvnieku uzvedības eksperts, kinologs un veterinārārsts Alberts Čipuštanovs. Bieži kucēnu saimnieki nesaprotami nogaida līdz kucēnam apritēs pusgads un tad tikai ved mīluli uz suņu skolu. Kinoloģe Jūlija Elsa uzskata – tas noteikti ir par vēlu, un salīdzina ar situāciju, ja bērns sāktu iet skolā nevis septiņu gadu, bet kārtīgā pusaudžu vecumā. Skoloties noteikti ir jāsāk ātrāk, tāpēc arī ir pieejamas kucēnu apmācības skolas, kur strādā kvalificēti suņu treneri. Lai atrastu skolu, kurā gan kucēns, gan saimnieks jūtas labi, kinoloģe iesaka apvaicāties par atsauksmēm pie paziņām, kuri apmeklējuši konkrēto skolu, kā arī meklēt internetā. Var gadīties, ka vienā suņu skolā kontakts ar treneri sunim vai saimniekam neizveidojas. Tas nozīmē, ka nav jākautrējas un jāmeklē cita skola. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai eksotiskos dzīvniekus turēt ir tik vienkārši, kā tas izskatās? Kādas kļūdas pieļauj saimnieki un kādi mīluļi šobrīd ir paši pieprasītākie, skaidro eksotisko dzīvnieku eksperts Igors Caune. Uzklausam arī eksotisko mājdzīvnieku veterinārārsta Aleksandra Makarova viedokli. Par eksotiskiem dēvējam tādus dzīvniekus, kas nav raksturīgi Latvijas un tuvējo kaimiņvalstu faunai - stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Rihards Miķelsons. “Latvijā visbiežāk cilvēki tur, ko arī reģistrē pie mums Dabas aizsardzības pārvaldē, visbiezāk tie ir papagaiļi. Aptuveni 200 īpatņi ir pie mums reģistrēti, diezgan daudz ir arī dažādi rāpuļi - čūskas, gekoni, bruņurupuči,” atzīst Riharsd Miķelsons.

Ko nozīmē agresīvs suns? Vai ir suņu šķirnes, kuras izrāda agresiju vairāk nekā citas, un vai tiešām lielāks nenozīmē niknāks? Kas jāzina saimniekiem par suņu agresivitāti, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe Ilze Fogele un pitbulu šķirnes pazinēja Inga Lupančuka. Agresīvo suņu saimnieki nereti vispirms piezvana un pajautā, vai patversme būtu ar mieru ņemt viņu dzīvnieku pie sevis, jo paši vairs nespēj tikt galā, stāsta dzīvnieku patversmes “Labā mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa. “Ir bijuši gadījumi, kad pēc apraksta, manuprāt, ir tik ļoti tas nabadziņš sačakarēts, ka tie apstākļi ir izveidojuši dzīvnieku par tādu, ar ko netiek galā paši saimnieki,” bilst Astrīda Kārkliņa. Tomēr visbiežāk patieso situāciju saimnieki ar nolūku mēdz noklusēt, un pilnu informāciju par suņa agresijas izpausmēm neizstāsta. “Ja būtu pilna bilde – ka neviens nevar pieiet klāt, viņš tur rēc un ķēdē vispār nevar bļodu viņam iedot klāt. Viņi nemēģina to teikt, jo visi cilvēki saprot, ka tad arī patversmes neņems tādu,” norāda Astrīda Kārkliņa. Ja patversmē tomēr tiek pieņemts lēmums agresīvo suni uzņemt, kādu laika periodu viņu novēro un parāda arī kinologam. “Mums arī šobrīd patversmē ir viens dzīvnieks, par kuru no malas teiksiet - ak, jē. Tur taču ir šausmas, viņš ir agresīvs, neviens nevar pieiet klāt, bet kinologs pasaka, ka var strādāt ar viņu un kopēji brīnišķīgi tiek galā,” atklāj Astrīda Kārkliņa. Tagad patversmes nākamais uzdevums ir atrast sunim jaunus, uzticamus saimniekus, kuri turpinās ņemt vērā kinologa ieteikumus. Dzīvnieku patversmes vadītāja uzsver – neviens suns nepiedzimst agresīvs, līdz tādam stāvoklim viņus noved saimnieku zināšanu trūkums par suņu audzināšanu. Kad padsmitnieces gados Agita devusies pastaigā ar savu takšu sunīti, jau pa gabalu redzējusi, ka viņu virzienā skrien kaimiņu kucīte. Tādēļ, glābjot savu suņuku, paņēmusi to klēpī. Tomēr sapratusi, ka arī tad svešiniece tiks viņas sunim klāt. “Savu takšu kucīti pacēlu rokās un turēju cik vien stipri varēju. Šis kaimiņu suns leca uz manu suni, līdz nezinu – viņam apnika, viņš it ka nomierinājās, šķita, ka viss ir galā, es pagriezu muguru, lai ietu projām, un sajutu kājās spēcīgas sāpes. Pagriezos, paskatījos un pa kāju jau tecēja asinis,” atminas Agita. Lieni suns sakodis trīs gadu vecumā, un šobrīd situāciju viņa vērtē kā vieglprātīgu no vecāku puses. Toreiz visi ciemojušies mājās, kur bija pieklīdis liels suns. “Viņam nedrīkstēja pieskarties, jo uzreiz tu tiec sakosts. Mēs virtuvē ēdām pankūkas, un mamma teica, ka suns burtiski ielicis man galvu klēpī. Es laidu lejā to roku un ir divi varianti – vai nu viņš saprata, ka es viņam pieskaršos un viņš man iekoda, vai arī viņam likās, ka tā ir pankūka, bet principā viņš man pārkoda plaukstu,” stāsta Liene Oļģertu Vecgada vakarā sakoda kaimiņu suns, lai gan abi vasarās daudz laika pavadījuši kopā un vienmēr bijuši draudzīgās attiecībās. “Laukos gāju pie kaimiņa, kā parasti rāvu vaļā durvis. Suni nebiju redzējis trīs mēnešus, četrus, tā bija ziema, man bija šalle, kapuce, un nepazina mani, es arī tā kā sastingu mazliet. Un tad no tā momenta viņš man iemetās sejā, pārkoda lūpu. Pēc tam viņš atpazina, jutās vainīgs un pie zemes bija. Atpazina, saprata, ko izdarījis,” bilst Oļģerts. Anitas kaimiņi par savu rotveileru rūpējušies tikai tad, kad nav bijuši alkohola reibumā. Kad gājusi vaļā uzdzīve, suns nav ne barots, ne vests ārā. Tādēļ, visticamāk, suņa psihe bijusi traumēta. Liktenīgajā dienā Anita vedusi pastaigā savu suni, un laukā satikti ne tikai  kaimiņi, bet arī rotveilers. “Pagājusi jau labu gabaliņu tas bija no aizmugures, kad jutu, ka man kož. Sakoda abas divas kājas. Vienai kājai ceļgala locītavu no aizmugures. Otrai kājai nedaudz zemāk pārkoda vēnu. Ārsti teica, ka burtiski pietrūka kādi 2-3 mm līdz tam, lai būtu pārkosta arī artērija. Labākajā gadījumā tā būtu kājas amputācija, sliktākajā – es būtu noasiņojusi,” stāsta Anita. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai ir iespējams sadzīvot ar alerģiju, ko saimniekiem raisa mājas mīluļi - suņi vai kaķi un vai to var izārstēt. Antialerģiskas kaķu un suņu šķirnes – mīts vai patiesība? Vai ar alerģiju var un vajag sadzīvot, ja ģimenē jau ir mājdzīvnieks, vaicājam klīniskajam imunologam ārstam Laurim Līcītim. Sadzīvot ar mīluļa radītu alerģiju. Pieredzes stāsti Zinātnieks Ivars Kalviņš ir uzaudzis kopā ar vācu aitu šķirnes suni. Kopā būšanas laiks bijis ilgs – 20 gadi, un nevienu brīdi alerģiskas reakcijas no mīluļa Kalviņa kungam nav bijušas. Par to, ka alerģija no mājdzīvniekiem tomēr ir, uzzinājis, kad saticis savu kundzi Ingrīdu. "Kad mēs apprecējāmies ar Ingrīdu, viņas vājība un sirdslieta ir kaķi. Tad mums mājās parādījās kaķi. Konstatēju, ka mājās man ir hroniskas iesnas. Ja mēs izbraucam kaut kur ceļojumos, viesnīcās, tās iesnas reducējas uz nulli," atklāj Ivars Kalviņš. Lielāko dienas daļu Kalviņa kungs pavada darbā, guļamistabā kaķi netiek laisti, bet, runājot par pārējo diennakts laiku,  kaķu saimnieks uzskata, ka ar alerģiju sadzīvot var. "Tāpēc jau nedzīsi kaķīti no mājas ārā. Tur neko citu nevar darīt. Var jau, protams, ārstēties, bet cik ilgi jūs varat imūnpresantus jeb anhistamīna preparātus lietot, tas jau arī nav nekas labs," komentē Ivars Kalviņš. Neticami, bet fakts – arī kaķu eksperte Aija Nuķe atzīst, ka viņai ir alerģija no kaķiem. Pašai mājās ir viens īsspalvains kaķis un divas britu kaķenītes. "Šī alerģija arī parādījās izteiktā veidā, kad manās mājās ienāca spalvainie kaķi. Bet ar to var lieliski sadzīvot ar medikamentiem. Ir zinātne gājusi diezgan tālu uz priekšu. Un šobrīd ir iespēja šo alerģiju uz kaķi izārstēt arī pilnībā," norāda Aija Nuķe. Divu levretes suņu un divu orientāļu kaķu saimniece Kristīne Vasule to, ka ir alerģiska pret kaķiem atklājusi, viesojoties mājās, kur ir pūkaini kaķi. "Sāka grauzt acis. Sāku šķaudīt, parādās izsitumi uz rokām. Viesojoties citās mājās, kur ir dzīvnieki, kam nav pavilnas, sapratu, ka man ir alerģija pret dzīvnieku pavilnu," atzīst Kristīne Vasule. Kristīne nav nodevusi dažādu alergēnu testa analīzes, tādēļ alerģija pret mājdzīvniekiem viņai nav medicīniski apstiprināta. Mājas mīluļi ir izvēlēti tādu šķirņu, kurus Kristīne var glaudīt un bužināt bez problēmām. Biedrības “Dzīvnieku draugs” valdes priekšsēdētāja Solvita Vība ilgus gadus bijusi arī dzīvnieku patversmes direktore. Kad sākusi darbu patversmē, konstatējusi, ka pasliktinās veselība un devusies pie alergologa. Testa rezultāts savā ziņā pārsteidzis, jo iepriekš alerģiskas reakcijas no kaķiem nebija. "Acīmredzot tā vide deva situāciju, ka reakcija bija ļoti, ļoti stipra. Protams, ja es gribu turpināt darbu, man bija jāizvēlas, kā ar to tikt galā. Protams, kontaktu novēršana nebija iespējama, jo, patversmē strādājot ar dzīvniekiem, tas nebija iespējams, medikamentu ceļu es arī tā kā neizvēlējos. Un es izvēlējos imūnterapiju ar alergēnu vakcīnām," atklāj Solvita Viba. Toreiz, pirms 10 gadiem, ārstēšanās process ildzis vairāk kā gadu, taču vēlamais rezultāts sasniegts – darbu ar dzīvniekiem Solvita var turpināt bez bažām par savu veselību. "Bija jāpatērē tomēr laiks, pacietība un arī mazliet finanses, bet nu es visādā ziņā teiktu, ka tas atmaksājās," vērtē Solvita Viba. Kinoloģe Ļena Valdmane  un kaķu eksperte Aija Nuķe uzsver, ka nav tādu ne suņu, ne kaķu šķirņu, no kurām 100% gadījumu cilvēkam nebūs alerģijas. Tas ir mīts vai mārketinga triks. Jā, ir šķirnes, no kurām alerģiskās reakcijas iespējamas retāk. Piemēram - īsspalvainie kaķi.  "Bez vilnas, kailie kaķi izdala tos pašus proteīnus, ko spalvainie kaķi, bet nav šis efekts, ka spalva paliek kaut kur uz virsmām mājās  - dīvāniem, mēbelēm, gultām, līdz ar šo viss sekrēts paliek uz kaķa ādas. Ja vēl kaķīti regulāri mazgā un kopj, viņš mazāk izplata alergēnu," komentē Aija Nuķe. Suņu mīļiem kinoloģe Ļena Valdmane iesaka lūkoties tādu šķirņu virzienā, kam nav pavilnas.  Raidījumu atbalsta:

Interesējamies, kas jāzina, ja vēlamies adoptēt suni vai kaķi senioru? Kā arī par to, kā saprast, ka mūsu mīlulis noveco? Kas jāzina saimniekam, lai kopā būšana būtu pēc iespējas ilgāka un laimīgāka, skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde un kinoloģe Ļena Valdmane. Tagad, pandēmijas laikā, gan pavasarī, gan ziemā, dzīvnieku patversmēs novērojama nepieredzēti liela interese par dzīvnieku adopciju. Geštaltterapeite Solvita Vektere, kura pati ir saimniece kaķim – senioram un sunim spēka gados, uzskata, ka mājsēde, nošķirtība gan no tuviniekiem, gan sabiedrības, dara savu. Savs mājas mīlulis ir dzīva radība, kas palīdz kliedēt vientulības sajūtu. "Tā nav dzeja par mīlestību . Tā ir mīlestība. Tad, ka mēs turam klēpī , mīļojam vai pat skatāmies kā kaķis mazgājas, vai kā sunītis spēlējas, notiek tik daudz iekšējo procesu, kas ir tādā fizioloģiskā līmenī, kas sniedz to laimi un prieku. Mana ātra atbilde būtu – tas ir īsākais ceļš uz mīlestību," vērtē Solvita Vektere. Pavisam mazus kucēnus jāadoptē cilvēkiem, kam dzīvē uznākusi melnā svītra. Pateicoties jaunā mīluļa enerģijai, kustīgumam un rūpēm, ko viņš prasa, saimniekam nekas cits neatliks, kā nolikt malā grūtsirdību un ļauties dzīvespriekam. Savukārt suņus seniorusir labi ņemt cilvēkiem, kam ikdiena paiet kā vāveres ritenī. "Viņš ir ļoti mierīgs un neprasa papildus uzmanību, tādu kā kucēns, kurš visu laiku skrien. Viņš nomierina, viņš vienkārši ieritinās blakus, viņš vienkārši ieritinās blakus, uzliek to purniņu vai ķepiņu un tad tu atslābsti. Tās ir tādas nomierinošās zālītes," atzīst Solvita Vektere. Protams, adoptējot suni senioru, vispirms ir jāuzdod sev jautājums, vai esi gatavs, ka -  lai arī piepildīts, bet atvēlētais kopābūšanas laiks, visticamāk, nebūs ilgs. "Tie cilvēki, kas ir gatavi adoptēt seniorus  - sunīti, kaķīti, kāmīti, vienalga, ir skaidri redzams, ka tam dzīvnieciņam mūžs iet uz otru pusi, vai pat beigām, viņi lielā mērā ir gatavi iepazīt nāvi. Ir gatavi satikties ar šo nāvi, nāves jautājumu, novecošanas jautājumu, slimību jautājumu. To, kas nāk līdzi vecumam un, protams, dzīves beigām," turpina Solvita Vektere. Dzīves norietā saimnieks sniedz senioram mīlestību un sunim tik ļoti nepieciešamo sajūtu, ka viņš kādam ir svarīgs un vajadzīgs. Vienlaikus cilvēkam jāspēj ar iekšēju mieru pieņemt dzīves dabisko ritmu. Atmiņā paliekošs Solvitas dzīvē ir gadījums, kad paziņu ģimenē uzticamais četrkājainais draugs bijis ļoti slims, un ārsts brīdinājis, ka mūža pēdējās dienas diemžēl ir klāt. "Kolēģi atnāca ar to veco sunīti pie mums ciemos un mēs vienkārši viņu glaudījām visi pēc kārtas, nācām un glaudījām. Un tajā pēcpusdienā arī tas sunītis nomira. Mēs visi bijām tik pateicīgi, tie saimnieki arī, ka mēs varējām atvadīties no viņa, ka sunīts līdz pēdējam brīdim nepalika viens un bēdīgs, jo viņš saprata, ka mēs vēl bijām kontaktā ar viņu," atminas Solvita Vektere. Raidījumam “Ķepa uz sirds” dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa pastāstīja, ka diemžēl ļoti mazs procents izvēlas adoptēt gados vecus dzīvnieciņus. Visbiežāk tie ir saimnieki, kuri paši ir pensijas vecumā un lūdz sev atrast četrkājainu draugu, kam patiktu līdzīgs dzīves ritms kā viņiem. Ļoti mazs ir to cilvēku skaits, kuri patversmē vēršas ar lūgumu: esam gatavi dot mājas tādam sunim, kuru neviens vairs neņem. Viens no šiem retajiem ir aktieris Ainārs Ančevskis, kurš gada sākumā adoptējis suni senioru vārdā Lords.  Dzīvnieku cienījamos gados ģimene ir izvēlējusies tā iemesla dēļ, ka nebija gatavi tikt galā ar jauniem kucēniem raksturīgajām izdarībām – sagrauztām čībām un mēbelēm, un atstātajām peļķītēm istabas vidū. Lords ir inteliģents, nosvērts un viņa klātbūtne mājās rada vēl lielāku mieru un harmoniju.  "Man ir prieks par to, ka no Lorda varu mācīties to mieru, kas viņam ir. Viņš tiešām ir absolūts mieramika. Iziet ārā pastaigāties, viņš pastaigā mazo līkumiņu, uzreiz nāk atpakaļ pačučēt. Varbūt tāpēc arī tāds seniors, jo tas miers uz doto mirkli ļoti, ļoti vajadzīgs miers. Šis sunīts to sniedz pilnā mērā," atzīst Ainārs Ančevskis. Turklāt Ainārs ir pārliecināts, ka astoņu gadus vecais Lords dzīvos vēl ilgu mūžu, bet kaut kad nākotnē Aināra nākamais suns arī būs tieši seniors. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies par suņu un kaķu barošanu: cik daudz uzmanības tam pievēršam. Vai sunim jādod kauli un jāvāra putra un kas ir komercbarības sastāvā? Kā barot savu mīluli, lai tas būtu veselīgi? Diskutē veterinārārsts Normunds Fjodorovs un suņu audzētāja, svaigēšanas eksperte Diāna Kontakeviča. No tā kā barosim savu kaķi vai suni, ir atkarīga viņa veselība un dzīves ilgums. Ir trīs viedokļi, kā barot savu mīluli, to apliecina arī ielās sastapto cilvēku teiktais. Raitis ir franču buldoga saimnieks, kurš sākumā savu suni barojis ar sauso barību, bet tad mainījis sava suņa ēdienkarti. Tagad sunim dod svaigo barību, kur ir subprodukti samalti ar dārzeņiem. Gabrielas Džimijs pārsvarā ēd sauso barību un konservus, bet reizēm arī vistas fileju, vārītu olu. Valts savam korgijam Vikijam piedāvā dažādu ēdienkarti - sauso barību, to pašu, ko ēd cilvēki. Daudzi savam dzīvniekam izvēlas lētāko barību, diemžēl šajā barībā dzīvnieku olbaltumvielas aizstāj ar augu olbaltumvielām un dzīvnieks tā neuzņem vitamīnus. Ja arī cilvēki saka, ka kaķim vai sunim lētā barība ļoti garšo, tas ir pateicoties garšas pastiprinātājiem. Jo lielāks procents dzīvnieku valsts proteīna, jo barība ir veselīgāka.  Liela daļa sausās barības satur krāsvielas un konservantus, daudzviet komenrcbarībai pievieno arī modificētu kukurūzu. Modificēta barība ar laiku rada lielas veselības problēmas. Eksperti atzīst, ka mājdzīvnieku vairāk vajadzētu barot ar svaigu gaļu. Tāpat D vitamīnu suns uzņem tikai ar barību, tāpēc svarīgi ēdienkartē iekļaut olas un aknas. Jo kvalitatīvāka barība, jo stiprāka mīluļa veselība, jo retāk jāvēršas pie veterinārārsta. Kaķi vairāk ēd komercbarību, gan sauso, gan konservus, liecina Normunda Fjodorova novērojumi, suņi - svaigo barību. Viņš arī aizstāv šo viedokli. Nekvalitatīva pārtika dzīvniekam var radīt nieru saslimšanas. Raidījumu atbalsta:

Šonedēļ raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā reaģēt, ja suns pa nakti dodas brīvsolī un mājās atgriežas pēc dienas vai pat vairākām. Vai ir pareizi ļaut staigāt nepieskatītam savam mīlulim – ko par to saka likums un kaimiņi? Raidījumā diskutē kinoloģe Ļena Valdmane un dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede. Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds pievēršamies tematam – suns un bērns ģimenē. Diemžēl joprojām bieži gadās situācijas, kurās dzīvnieka reakciju uztveram nepareizi, dzīvnieks bērnu savaino, un beigās jau neviens dzīvnieka viedokli vairs nejautā. Protams, atbildīgi par situāciju ir vecāki. Kā izveidot pareizu hierarhiju un sunim neļaut būt par noteicēju, kādas kļūdas pieļauj paši saimnieki, ko saka ārsti un ko – dzīvnieku eksperti? Raidījuma viesi: suņu audzētāja un trīs bērnu mamma Laila Skrodele, kinologs un dzīvnieku uzvedības eksperts Ivo Svenne. Konfliktsituācijas ģimenē, kur iesaistīts bērns un mājas mīlulis bieži beidzas ar to, ka dzīvnieku nogādā uz patversmi. Vecāki uzskata, ka dzīvnieks pēkšņi kļuvis agresīvs. Dzīvnieku patversmes "Mežvairogi" vadītāja Danuta Priede skaidro, ka visbiežāk nav izprastas mājdzīvnieka vajadzības. Dzīvnieks ģimenē ienācis, jo to vēlējušies bērni, taču par četrkājainajiem draugiem var būt pieaugušais. Tāpēc pirms iegādāties vai pieņemt mājdzīvnieku, ir būtiski saprast, vai paši pieagušie spēs ieguldīt savu laiku viņa audzināšanā. 90% gadījumu dzīvnieka destruktīvā uzvedība ir saimnieka kļūda, 10 % - iedzimtībā, taču arī to var koriģēt ar audzināšanu un atbilstošu apkārtējo vidi. Laila Skrodele norāda, ka saimniekam ir jāsakārto attiecības ar suni, lai viņš nebūtu uz troņa. Arī Ivo Svenne bilst, ka gadījumā, ja suns sakož bērnu ģimenē, vainīgs ir saimnieks.  "Gadījumu ir dažādi, suns ir sakodis, jo juties teritoriāli nedroši, jo nav sakārtotas attiecības ģimenē, arī tāpēc, ka bērns darījis pāri sunim. Gadījumi dažādi, vainīgs vienmēr ir saimnieks, es uzskatu," atzīst Ivo Svenne. Raidījumu atbalsta:

Latvijas Radio 1 sāk skanēt raidījums "Ķepa uz sirds". Šajā epizodē stāsts par to, kā šķirnes kucēna vietā nenopirkt dārgu krancīti un kā pircējus muļķo un apkrāpj pārdevēji sludinājuma portālos. Speciālisti arī iesaka, kā rīkoties, ja pirkums jau ir noticis. Raidījuma viesi: vācu aitu suņu audzētāja Solvita Vēvere un dzīvnieku aizsardzības biedrības "Ar sirdi delnā" vadītāja Andra Tomase. Raidījumu atbalsta: