RIXC Mākslas un zinātnes festivāls šogad pievērš uzmanību sestajai maņai, kas pierādīta zinātniski. 23. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde „Simbiotiskās maņas”, savukārt 24. oktobrī RIXC galerijā atklās Rasas un Raita Šmitu izstādi „Sensorās dzīles”. Līdzās izstādēm festivāla ietvaros norit starptautiska konference „Open Fields”. Festivālu atklāja performance un performatīva jauktās tehnikas instalācija „Laipni lūdzam”. RIXC festivāla nosaukums - mākslas un zinātnes festivāls - jau liecina, ka mēģina sasaistīt dažādas jomas, dažādus organismus,  dažādas lietas, kuras ne vienmēr iet kopā. Un tātad mākslas un zinātnes festivāla  izpētes centrā šogad simbioze, festivāla koncepciju formulē māksliniece, RIXC līdzdibinātāja Rasa Šmite. Festivāla galvenais uzsvars jau vairākus gadus  ir izstādes, un tādas šoreiz divas – jau iekārtota un skatītājus gaida Latvijas Nacionālajā bibliotēkā  izstāde „Simbiotiskās maņa(s)”, izstādes kuratoti Rasa Šmite un Raitis Šmits. Izstādē eksponēti deviņi  mākslas darbi. RIXC Mākslas un zinātnes festivāla ietvaros norisinās lekcijas un izstādes, bet festivāla noslēdzošajā dienā, 25.oktobrī, klajā nāks jaunākā RIXC sērijas „Acoustic Space/ Renewable Futures” grāmata „Hibrīdmāksla: naratīvi, jauno mediju eksperimenti un vīzijas zinātnes un mākslas simbiozei”.

Pirms gada darbu sāka Digitālā bibliotēka. Vai viens miljons skatījumu ir daudz? Kuri ir meklētākie un populārākie temati? Un kādi darbi ieplānoti nākotnē. Kultūras rondo interesējamies, kā aizritējis pirmais darba gads un cik aktīvi reģionu bibliotēkas iesaistās krājuma papildināšanā. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” galvenā krājuma glabātāja Guna Dancīte un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītājas vietniece metodiskajā darbā Gunta Grundmane. “Daugavpils, Mežciems, restorāns” –  tīmekļvietnes "digitalabiblioteka.lv" pirmā darbības gada laikā lietotāju biežāk meklētie vārdi blakus interesei par Kapu ielu, dzirnavām, Aizputi, Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentu un citām vietām, personībām un vārdiem. Digitālā bibliotēka nodrošina vienotu piekļuvi Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem vairāk nekā 3,8 miljoniem vienību kopskaitā. Digitālā bibliotēka ir nemitīgā attīstībā un tās atvēršana 2023. gada  oktobrī bija kā starta brīdis turpmākai pieaugšanai. Latvijas Nacionālās bibliotēkas komandas darba pamatprincipi ir atvērtība un sadarbība, veidojot Digitālo bibliotēku kopā ar tās partneriem, kuru skaits pieaudzis līdz 677.

Kur citi redz iekritušus griestus, nolupušas sienas un aizgājušo laiku mantām piekrautus gaiteņus, viņi pamanījuši vietu jaunam radošam kvartālam ar telpām koncertiem, kopiestrādei, restorānam, radošajām rezidencēm un ne tikai. Viņi ir Ivuškānu ģimene, kas šogad savā aprūpē pārņēmuši ilgus gadus tukšo Liepājas tipogrāfijas ēku. 19.gadsimta nams Liepājas centrā tagad pārtapis Tipogrāfijas radošajā kvartālā un vasarā sāka uzņemt apmeklētājus pagalmā, bet tikko durvis vērusi arī pirmā zāle iekštelpu pasākumiem. Atverot Tipogrāfijas radošā kvartāla smagos vārtus, virs kuriem joprojām ir vēsturiskais un daudziem liepājniekiem pazīstamais uzraksts „TIPOGRĀFIJA”, pirmo satieku nevis kvartāla jauno apsaimniekotāju Jāni Ivuškānu, bet gan mūziķi Kristapu Pucenu no apvienības „Monday in Space”, kas vakarā sniegs te pirmo iekštelpu koncertu. Ar mūziķiem tiksimies pēc brīža, bet vispirms pēc Kristapa norādēm dodos meklēt Jāni Ivuškānu, ko 4500 kvadrātmetru lielajā ēkā nemaz nav tik viegli izdarīt. Lai gan rokas pilnas darba pirms vakara koncerta, Jānis labprāt atvēl laiku sarunai. Kopš vasaras, kad pirmoreiz viesojos Tipogrāfijas radošā kvartāla pagalmā kā Liepājas Leļļu teātra izrādes skatītāja, te notikušas pārmaiņas. Publikai tiek atvērtas pirmās iekštelpas.

Rituāli – vienojošais komponistes Annas Fišeres un grieķu 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka mūzikā un komponistes lielformāta opusā „Hagneia”. Vai ir iespējams smalku matemātiku pārvērst laikmetīgās mūzikas skanējumā, turklāt ar partitūru sitaminstrumentiem? Vai metāllūžņos ir ieslēgta skaniska dvēsele? Un – vai ar rituāla spēku spējam nonākt kādā citā – sakrālākā vai „pirmsplūdu bezgrēcības” telpā? Kultūras rondo tiekamies ar koncerta radošo komandu – sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Juri Āzeru, mākslinieku Miķeli Fišeru un komponisti Annu Fišeri.  26. oktobrī koncertzālē "Cēsis" gaidāmā otrā koncertprogramma, kas tapusi, Guntaram Freibergam un Jurim Āzeram esot koncertzāles rezidējošajiem māksliniekiem. Koncerts "Rituāli" iecerēts kā laikmetīgās mākslas spogulis ar mūzikas un vizuālās mākslas sintēzi. Tajā dzirdēsim 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka skaņdarbus perkusijām, kā arī latviešu komponistes Annas Fišeres mūziku, tai skaitā jaundarba "Hagneia" pasaules pirmatskaņojumu. Scenogrāfijas autors – Miķelis Fišers. Programmā sasauksies pašmāju atzītās komponistes Annas Fišeres un grieķu 20. gadsimta leģendas Jaņņa Ksenaka (Iannis Xenakis) mūzika, izceļot rituālu tēmu un papildinot vienam otru.

Kas bija "Latgales Veidenbaums" – dzejnieks Seimaņs Putāns? Kādu mantojumu viņš latgaliešu un arī visas Latvijas literatūrā un kultūrtelpa? Par leģendām apvītā pagājušā gadsimta dzejnieku Seimaņu Putānu un viņa dzejas atdzimšanu hiphopa koncertuzvedumā “Putāns. Toreiz un tagad” un grāmatā saruna Kultūras rondo.   Stāsta Marģers Zeitmanis, Seimaņa Putāna mazmazdēls, radošā kvartāla "Zeit" vadītājs Līgatnē, Renāte Vancāne, grāmatas "Kūpuotī roksti" sastādītāja un Latgales kultūrvēstures muzeja Galvenā krājuma glabātāja, un latgaliešu repere ŪGA (Daiga Barkāne) koncertizrādes “Putāns. Toreiz un Tagad” programmas radošā vadītāja. Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892-1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums. Un tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu. Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet tās pašas tēmas: Mīlestība, Dievs, Daba, Darbs un Esība. Koncertizrāde “Putāns. Toreiz un Tagad” notiks 9. novembrī plkst.18:00 Latgales vēstniecībā “Gors”.

Rīgas Porcelāna muzejā pašlaik skatāma neliela, kompakta izlase no Kauņas mākslas keramikas „Jiesia” rūpnīcas produkcijas. Dažādi kaula porcelāna izstrādājumi – servīzes, trauku komplekti un atsevišķi priekšmeti sniedz ieskatu  mākslinieciski augstvērtīgu priekšmetu ražošanā 80. – 90.gados, kā arī rāda studentu darbus, kas Lietuvā apgūst kaula porcelāna rūpniecisko tehnoloģiju. Kauņas mākslas keramikas fabrikas „Jiesia” porcelāna darbu izstāde pie mums ir gaidīta, uzsver mākslas vēsturniece, Rīgas Porcelāna muzeja vadītāja Iliana Veinberga, jo muzeja stratēģijā svarīga Baltijas dimensija, skatīšanās kaimiņu  Lietuvas un Igaunijas virzienā. Pirms ieskatīties kaula porcelāna produkcijas ekspozīcijā, svarīgi zināt, ka „Jiesia” rūpnīcas aizsākumus var attiecināt uz 20. gadsimta 30. gadu vidu, kad Kauņas piepilsētā Viljampolē, Lietuvā, tika dibināta Zālbera podiņu un keramikas fabrika. Padomju okupācijas laikā ražotne nacionalizēta un 60.gados uzsākta sadzīves keramikas ražošana. 1967.gadā ražotni pārdēvēja par eksperimentālo mākslas keramikas rūpnīcu „Jiesia”. Nedaudz vēlāk notika meklējumi smalkāku izstrādājumu ražošanas virzienā, savukārt 1981. gadā nodibināja Kaula porcelāna cehu. Atšķirībā no Rīgas Porcelāna rūpnīcas, „Jiesia” porcelāna cehs izmanto kaula porcelānu. Tā ir porcelāna masa, kuras sastāvā ir pievienoti kaulu pelni un tie ietekmē gala produkta izskatu un fizikālās īpašības, skaidro Iliana Veinberga. Ekspozīcijā dažādi 80.  – 90. gados tapuši kaula porcelāna izstrādājumi. Izstādē tiekos ar kolekcionāri Daivu Šņukaiti, ekspozīcijā ir vairāki viņai piederoši trauku komplekti, servīzes, arī atsevišķi priekšmeti.

Kādas izredzes Latvijai kļūt par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū un kādi resursi ir platformas „Latvian Literature” rīcībā, lai pārstāvētu Latvijas literatūru pasaulē, pārrunājam studijā kopā ar literārajiem aģentiem Santu Svažu (Zvaigzne ABC) un Vili Kasimu („Latvian Literature”), kuri tikko atgriezušies no Frankfurtes, un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazausku. Inga Bodnarjuka-Mrazauska norāda, ka Latvija gaida viesu valsts statusu Frankfurtes grāmatu tirgū jau ilgāku laiku un gatavojas jau vairākus gadus šim notikumam. Gatavojas jau sesto gadu kopš Latvija bija viesu valsts statusā Londonas grāmatu tirgū. Oficiāls Latvijas pieteikums Frankfurtes grāmatu tirgum iesniegts 2021. gada janvārī. Šobrīd Latvija gaida atbildi, ka varētu būt viesu valsts statusā 2028., 2029. vai 2030. gadā. "Kad Latvija būs viesu valsts statusā, grāmatām uzmanība daudzkāršosies. Tas ir tas, ko visi grib, lai grāmatas ne tikai tiek izdotas ārzemēs, bet arī tiek pamanītas, recenzētas, pirktas, un lai Latvijas kultūra, mūsu autoru domas un pasaules iekšējas izplešas un atbalsojas citur," atzīst Vilis Kasims. "Bieži ir tā, ka izdevēji, kurus interesē literatūra no mazas valsts Baltijas jūras piekrastē, ne vienmēr ir turīgākie un lielākie izdevēji. Tāpēc viesu valsts gads arī mazākiem izdevējiem palīdzēs pievērst šīm grāmatām lielāku uzmanību. Līdzīgi kā notika ar Gruziju, kas bija Frankfurtē pirms... Bet tur vēl pirms dieviem gadiem par to runāja, ka beidzot uzzinājām par Gruzijas literatūru, kultūru un arī vēsturi." Santa Svaža bilst, ka reizēm tas prasa vairākus gadus - pārdot vienu grāmatu, tas ir ilgstošs un lēns process. Ja grāmatai ir 500 lappuses, to ir pārdot grūti, bieži ir jautājums - vai mēs varam īsināt "Esam labā pozīcijā, visu laiku attīstāmies, viņi grib redzēt vairāk tulkojumus vācu valodā, arī citās lielajās valodās," konstatē Inga Bodnarjuka-Mrazauska.

"Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024" galveno apbalvojumu jeb "Grand Prix" saņēmis Jaunais Rīgas teātris. Sveicam laureātus un tiekamies ar Zaigu Gaili un Filipu Pitenu Kultūras rondo studijā. Viņiem pievienojas arī Miķelis Putrāms, kurš bija šī gada atlases žūrijas priekšsēdētājs, un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Uzklausām arī fināla žūrijas pārstāvi Elodī Degarvu no Beļģijas, ar kuru sarunājās Māra Rozenberga. Latvijas Arhitektūras savienībā norāda, ka Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa pārbūve notika atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes iecerei. Ēkai teju divtik tika palielināts apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Pazemes stāvā izvietotas darbnīcas. Vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, mēģinājumu zālēm un aktieru telpām. Abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta gadsimtu senās ēkas elpa, akcentē savienībā. Projektu sāka pilnsabiedrība "Zaigas Gailes birojs un partneri". Pilnsabiedrība tika likvidēta 2020. gadā. Tālāk izmaiņu projektu izstrādāja pilnsabiedrība "SBSC", piesaistot SIA "Sarma & Norde arhitekti", kur SIA "Zaigas Gailes birojs" bija apakšuzņēmējs, informē balvas rīkotāji. No 14. līdz 19. oktobrim norisinās jau par tradīciju kļuvusī Arhitektūras nedēļa, piedāvājot dažādām auditorijām saistošus, arhitektūrai veltītus pasākumus. Bet vakar, 18. oktobrī, Rīgas cirkā pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Kultūras rondo saruna par būtiskākajām tendencēm un  nozīmīgākajiem procesiem Latvijas arhitektūrā, pārskatot Latvijas arhitektūras gada balvas nominantu klāstu un tiekoties ar balvas ieguvējiem. Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 (LAGB 2024) finālam atlases žūrija bija izvirzījusi 16 pretendentus. Pamatojoties uz iesniegtajiem darbiem, žūrija noteica šī gada vienojošo tēmu, kas ir pārmantojamība. Pieteiktie darbi tika vērtēti gan klātienē, gan attālināti, viesojoties teju visos Latvijas reģionos un Igaunijā.    

Šī luga ir veltījums manai meitai, un es ar to dalos, jo ticu – kādam tas var palīdzēt kaut nedaudz nejusties vientuļam. Vismaz man tāds stāsts būtu noderējis,” jaunās Liepājas teātra izrādes „Dievs ir šeit” programmiņā raksta dramaturģe Ludmila Roziņa. Teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa režijā skatuves dzīvi sācis viņas pieredzes stāsts par neauglību un zaudējumu, kurā liela cerība un ticība labajam mijas ar bezspēcību un skaudru realitāti. Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības. Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde „Dievs ir šeit”. Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes. Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde „Dievs ir šeit”, kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām. „Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt – es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu,” atkāj Ludmila Roziņa. Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē. „Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un tajā pašā laikā ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei,” stāsta Valters Sīlis. Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu „Dievs ir šeit”. Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā rakstnieka Svena Kuzmina grāmatu “Brīvībene” – stāstu par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem no jauna mākslinieka skatpunkta. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. “Brīvībene” vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies. Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Grāmatas autors Svens Kuzmins par jauniznākušo darbu saka: “Tas ir stāsts par dzimtas spožumu un postu, par ticību mākslai un par vestures slāņiem, kurus glabā ne tikai šī, bet arī daudzu citu vecās Eiropas namu sienas.” Grāmatas pieteikumā autors raksta, ka visam tajā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme, jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša, Sarunā Svens Kuzmins norāda, ka ilustratīvs ir tieši tas, kas ir grāmatā. "Tas, kas tur ir aprakstīts, es neesmu aprakstījis notikumus, vai portretējis cilvēkus. Vienīgie cilvēki, kam ir saglabāti īstie vārdi, esmu es un mana mamma. Bet es tāpat neesmu mūs norakstījis no dzīves," norāda Svens Kuzmins. "Šie notikumi ilustrē principu visam tam, kas patiešām notika, viņi kaut kādā veidā parādā to notikumu dabu, tā laika dabu, pašus fenomenus kā tādus, ar ko bija jāsadzīvo un jāsaskaras." Šī ir piektā Svena Kuzmina grāmata, vairākām iepriekšējām bijuši labi panākumi, par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, šī gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

Filma kā rokmūzikas performance, mītisks rituāls un skaņas piedzīvojums – tā režisors Uģis Olte saka par savu jaunāko kino darbu „Tesa man”, kas 17. oktobrī atklās vienpadsmito Rīgas Starptautisko kinofestivālu jeb Riga IFF. Stundu garā mūzikas, kino un dabas sintēze tapusi, grupai „Tesa” satiekoties ar brīvdabas mākslas telpas „Savvaļa” scenogrāfiju un ļaujoties dabas neparedzamībai. Drustos, Vidzemes augstienē, atrodas mākslinieka Andra Eglīša īpašums – plaša un mežonīga dabas teritorija, ko pirms četriem gadiem mākslinieks atvēra ikvienam interesentam, ar domubiedriem radot brīvdabas mākslas telpu „Savvaļa”. Tieši šī vieta kļuva par vienu no impulsiem Uģa Oltes jaunajai mūzikas filmai „Tesa man”. „Daba ir lieta, kam es esmu ilgstoši pievērsies; mūzika ir kaut kas, kas rotējis riņķī vienmēr. Tās abas salikt kopā tieši tā, kā vienmēr esmu gribējis, ir šī darba pamatu pamats,” saka režisors. „Man liekas, ka veids, kā cilvēks reaģē uz dabu, ir diezgan intuitīvs. Daba spēj diezgan viegli iedarbināt kaut kādus bezapziņas procesus. Mēs evolūcijas gaitā esam bijuši spiesti rēķināties ar dabu un lasīt to vissīkākajās detaļās. Man arī ļoti simpātisks liekas Latvijas izteiksmīgais gadalaiku ritējums: vēlā rudenī daba it kā mirst, un tad aiz baltās nāves, ko sauc par ziemu, tomēr viss atdzīvojas. Un ar mūziku ir līdzīgi. Manuprāt, tā ir vismaģiskākā no mākslām un viegli apiet kaut kādus intelekta vai valodas filtrus, trāpot pa taisno tur, kur dzimst emocijas. Daba un mūzika abas ir intuitīvi uztveramas lietas, un tās ir viegli saspēlēt.” Uģis Olte jau vairāk nekā 20 gadu strādā „Vides filmu studijā”. Viņa kontā ir vairākas koncertfilmas, tai skaitā „Atbrīvošanas diena” par grupas „Laibach” koncertu Ziemeļkorejā, bet pirms trim gadiem uz ekrāniem nonāca Oltes pirmā spēlfilma „Upurga”, kuras darbība notiek mežonīgas upes ielejā. Filma „Tesa man” ir Uģa Oltes maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijā. Režisors smejas, ka tā varbūt ir vienīgā iespēja uztaisīt tik nekomerciālu un žanriski īpatnu filmu. Uģa Oltes filma „Tesa man” šovakar atklās Rīgas Starptautisko kinofestivālu un būs skatāma arī tā izskaņā 27.oktobra vakarā. Bet Oltem šis festivāls ir īpaši ražīgs, jo nacionālajam īsfilmu konkursam izraudzīts viņa 16 minūšu garais studiju darbs ar nosaukumu „Meža balodītis”. Nacionālā īsfilmu konkursa skate Rīga IFF ietvaros notiks 23. oktobrī un būs skatāma arī tiešsaistē.

Grafiskais dizains, vide un interjers, kinētiskā māksla – jomas, kurā strādāja mākslinieks Jānis Krievs. Viņa retrospekcijai Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā dots zīmīgs nosaukums „Pagājusī nākotne”. Kā bija iespējams padomju stagnācijas gados radīt modernu dizainu bez datoriespējām un aiz dzelzs priekškara. Par Jāņa Krieva devumu 20. gadsimta 70.–80. izvaicājam izstādes kuratoru Vilni Vēju un arhitektu, Jāņa Krieva dēlu Niklāvu Krievu. Ja arī Jāņa Krieva vārdu dzirdat pirmoreiz, Rīgas Centrālajā stacijā noteikti esat bijuši. Laikā no 1980. gada. Vilcieniem ir būtiska nozīme arī izstādē. No 18. oktobra līdz 2025. gada 26. janvārim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma latviešu dizainera un vides mākslinieka Jāņa Krieva pirmā retrospekcija “Pagājusī nākotne”, kas daudzpusīgi iepazīstina ar viņa sniegumu dizainā, kinētikas, vides un interjera mākslā. Izstāde piedāvā apmeklētājiem iejusties 20. gadsimta 70.–80. gadu atmosfērā caur viena dizainera daiļrades prizmu. Jānis Krievs (1942–2016) bija viens no spilgtākajiem latviešu grafiskā dizaina, vides un interjera māksliniekiem un kinētiskās mākslas pārstāvjiem. Autora radošajam mantojumam ir īpaša, izcila vieta Latvijas dizaina vēsturē, un tā lielākā daļa glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājumā. Jānis Krievs bija novators vairākās nozarēs: sākot ar glezniecību, ko viņš studēja, turpinot ar interjeru projektiem un beidzot ar meklējumiem kinētiskās un protodigitālās mākslas jomā. Jāņa Krieva likteņa paradokss ir tāds, ka viņa aktīvākā darbība norisinājās laikā, kad padomju iekārta raustījās pirmsnāves konvulsijās – ideologi to sauca par “attīstīta sociālisma” periodu, bet vēlāk tas tika nodēvēts par stagnāciju. Tomēr Jāņa Krieva iztēlei nebija nekā kopīga ar politiski smacīgo gaisotni un ekonomikas atpalicību: viņš strādāja nākotnei, redzot to rietumniecisku, moderni skaistu un tehnoloģiski attīstītu.

Latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai eksotika, tā ir valoda, kurā var runāt par nopietnām lietam un filozofēt. Daugavpils teātrī 16. oktobrī Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugas "Kaids nūteikti atīs" (Kāds noteikti atnāks) pirmizrāde. Tā būs laikmetīga teātra spēle latgaliski – filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā. Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Tieši šajās dienās notiek Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem. Fose raksta savus darbus norvēģu dialektā – "nynorsk", kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā “Nokon kjem til å kome” ir tapis tulkojums pa tiešo - no "nynorsk" uz latgaliešu valodu. Un latgaliski uz teātra skatuves tiek runāts par nopietnām lietām un filozofēts. “Nokon kjem til å kome” jeb "Kaids nūteikti atīs", tā Norvēģu nynorsk dialektā sacerētās Juna Foses lugas nosaukums skan tulkojumā latgaliski. Un tāds arī dots nosaukums jaunajam Daugavpils teātra iestudējumam Oļega Šapošņikova režijā. Juns Fose - norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas literatūrā laureāts, kuram balva piešķirta, citējot - “par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam”. Kā atzīmējis pats Juns Fose, viņa lugām nāk par labu, kad varoņu emocijas ir cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās. Viņa pirmā un viena no spēlētākajām lugām “Kāds noteikti atnāks” tam ir lielisks piemērs. To jau savā interpretācijā no jauna rada Daugavpils teātris kā filozofisku trilleri par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā.

Latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai eksotika, tā ir valoda, kurā var runāt par nopietnām lietam un filozofēt. Daugavpils teātrī 16. oktobrī Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugas "Kaids nūteikti atīs" (Kāds noteikti atnāks) pirmizrāde. Tā būs laikmetīga teātra spēle latgaliski – filosofisks trilleris par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā. Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Tieši šajās dienās notiek Ziemeļvalstu dienas Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem. Fose raksta savus darbus jaunnorvēģu valodā – "nynorsk", kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā “Nokon kjem til å kome” ir tapis tulkojums pa tiešo - no "nynorsk" uz latgaliešu valodu. Un latgaliski uz teātra skatuves tiek runāts par nopietnām lietām un filozofēts. “Nokon kjem til å kome” jeb "Kaids nūteikti atīs", tā jaunnorvēģu valodā "nynorsk" sacerētās Juna Foses lugas nosaukums skan tulkojumā latgaliski. Un tāds arī dots nosaukums jaunajam Daugavpils teātra iestudējumam Oļega Šapošņikova režijā. Juns Fose - norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas literatūrā laureāts, kuram balva piešķirta, citējot - “par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam”. Kā atzīmējis pats Juns Fose, viņa lugām nāk par labu, kad varoņu emocijas ir cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās. Viņa pirmā un viena no spēlētākajām lugām “Kāds noteikti atnāks” tam ir lielisks piemērs. To jau savā interpretācijā no jauna rada Daugavpils teātris kā filozofisku trilleri par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā.

Latviešu un igauņu kopādziedāšanas svētkus sola šīgada tradicionālās mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika 2024”, kas notiks no 17. līdz 19.oktobrim gan Rīgā, gan Valkas novadā. Daudzas no labi zināmām latviešu galda dziesmām, izrādās, ir ne mazāk populāras pie mūsu ziemeļu kaimiņiem. Turklāt klajā nākusi dziesmu grāmata „Laululaud/ Dziesmu galds”, kurā apkopotas 17 tautā iemīļotas dziesmas latviešu un igauņu valodā. Grāmatā ir arī notis un klāt pievienoti divi mūzikas diski. Turu rokās nesen klajā laistu grāmatu „Laululaud/ Dziesmu galds”,  izdevums cietos vākos ar tautā labi zināmām dziesmām un nošu pierakstu, taču šoreiz līdzās latviešu tekstam grāmatas labajā atvērumā tās pašas dziesmas teksts igauniski. Grāmatas priekšvārdu ievada latviešu tautas dziesma: Igauniski strazdiņš dzied Rīgas torņa galiņā; Es ar’ gribu mācīties Igauniski gavilēt. Un šis izdevums to piedāvā. Lai uzzinātu vairāk par grāmatas tapšanu un mūzikas ierakstiem, kas to papildina, tiekos ar krājuma veidotājiem no Latvijas puses Sandru Lipsku un Ilmāru Pumpuru, viņi arī kapelas „Hāgenskalna muzikanti” dalībnieki. Sazinamies arī ar krājuma sastādītāju no Igaunijas, tas ir Mati Vursts. Viņš ir muzikants un arī 13 gadus vada  ermoņiku spēlmaņu biedrību Pērnavā „Parnumaa Lootspillihaigete Selts”, kas arī ir viena no grāmatas izdevējiem, tāpat kā biedrība „Skaņumāja” no Latvijas puses. Dziesmas no jaunā izdevuma var klausīties raidījumā Laika Ritu Raksti. -- No 17. līdz 19.oktobrim  Rīgā un Valkas novadā gaidāmas tradicionālās mūzikas festivāla „Dzīvā mūzika” norises. Festivāla dalībnieki – mūzikas grupas no Latvijas un Igaunijas  - muzicēs 18.oktobrī deju vakarā Kārķu tautas namā un kopādziedāšanas svētku koncertā 19.oktobrī Valkas kultūras namā.

Lielās mūzikas balvas laureāte dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Kultūras rondo stāsta par gaidāmo “Rudens kamermūzikas festivāla” vokālās mūzikas koncertu un turpmākajam iecerēm. Viņai ir jau arī trīs lomas Latvijas Nacionālās opreas izrādēs. “Rudens kamermūzikas festivālu” 17.oktobrī “Dzintaru koncertzāles” Mazajā zālē noslēgs emocijām bagāts un mīlestības pilns vokālās mūzikas koncerts. Viens no pasaules izsmalcinātākajiem vokālās mūzikas pianistiem Malkolms Martino un Lielās mūzikas balvas laureāte, dziedātāja Katrīna Paula Felsberga koncertprogrammā savīs austriešu dziesmu ģēniju daiļradi un latviešu vokālās mūzikas klasiku. Klausītājus priecēs  Riharda Štrausa, Franča Šūberta, Klāras Šūmanes, Hugo Volfa un Lūcijas Garūtas mūzika. Sarunas laikā viņa daudz smejas un mazliet arī demonstrē, ko no dziedātājas prasa daži laikmetīgie komponisti. Un pastāsta arī par kādu kamermūzikas tradīciju Vācijā. Katrīna Paula Felsberga studējusi Berlīnē, bet uz "Knīpām un Knauķiem" viņu aizveda jau trīs gadu vecumā.

9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi" vēl visu šo nedēļu turpinās Latgales vēstniecībā "Gors", aicinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību un ļaujot ielūkoties arī pašu mākslinieku dzīves aizkulisēs. Festivāla moto “DOT un DOTIES”, vēstī par dziļi personiskām mākslinieku sajūtām un dzīvi ārpus skatuves spozmes: par laiku ceļā; došanu un piedošanu. Latgales vēstniecībā "Gors" 18. oktobrī gaidāms vēl viens jaundarba pirmatskaņojums, kas tapis 9. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "ORGANismi" ietvaros – koncertizrāde ģimenēm “Kaimiņi”. Savukārt aizvadītajā sestdienā piedzīvojām koncertuzvedumu “DOT un DOTIES”, kura veidotāji visi ir spilgtas personības – pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Šis koncertuzvedums bija ļaušana skatītājām pienākt māksliniekam pavisam tuvu klāt un ieskatīties daudzās dziļi personiskās šķautnēs, tostarp caur ērģelnieces Ivetas Apkalnas dienasgrāmatas tekstiem.

Gan „Dzīves tango”, gan „Brīnumskapis” man ir darbi, kuri radīti, lai runātu par kultūras un mākslas nozīmi ikdienā, rakstījusi režisore Krista Burāne, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā, jo Rīgas starptautiskajā kinofestivālā gaidāmas divas pirmizrādes – animācijas ciklam „Brīnumskapis” un dokumentālajai filmai „Dzīves tango”. Režisorei pievienojas arī cikla „Brīnumskapis” māksliniece Kristīne Jurjāne, bet par savu lomu filmā „Dzīves tango” stāsta komponists Arturs Maskats. 20. oktobrī Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā svinēs dokumentālā portretfilma "Dzīves tango" ("Tango of Life"). Filma tapusi režisoru Ērikas Lifrēdo un Kristas Burānes, kā arī citu Itālijas un Latvijas kino veidotāju sadarbībā un tiek pieteikta kā "dzīvi apliecinošs darbs" par nepadošanos neārstējamas slimības priekšā un par dejas un kino dziedējošo spēku. "Filmām parasti ir vairāki līmeņi, arī stāstus var nolasīt dažādi. Man ir par to, kā māksla palīdz dzīvot un kā māksla palīdz dzīvot arī sarežģītās dzīves situācijās. Tas ir mans galvenais gan vēstījums, gan tas, ko vēlējos ar šo filmu pateikt," filmu rakstoru Krista Burāne. "Vienlaicīgi filmu var nolasīt kā brīnišķīgu mīlas stāstu starp galveno varoni Klaudio un viņa sievu Ivanu un viņu kaislību pret tango dejošanu, un to, kā Arturs Maskats savā ziņā viņiem palīdz izdejot savu sapni, palīdz viņiem ar savu mūziku izdarīt to, ko varbūt nevarēja izdarīt savā dzīvē." Filmas aprakstā teikts: "Klaudio Rābijas stāsts ir emocionāli piepildīts apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Viņš apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas Parkinsona slimības priekšā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango deja. Pats Klaudio sievai Ivanai ir karsti apsolījis, ka reiz viņi dejos Buenosairesā, tomēr gaisā virmo apziņa, ka laika nav atlicis daudz. Tango terapijas sesijām Itālijā mijoties ar simfoniskā orķestra mēģinājumiem Rīgā, dziedinošu dejas ritmu vadīti filmas varoņi apliecina mūzikas varu pār fiziskajiem izaicinājumiem." -- Katrā bērnistabā ir kāds skapis, aiz kura durvim mājo brīnumi. Brīnumskapis! Durvis, kas ved uz brīnumiem.  "Liels darbs, piecas filmas, kurā ir ļoti plaša komanda, gan radošo cilvēku, gan tehnisko cilvēku, man bija ļoti liels izaicinājums," atzīst Krista Burāne, kura animāciju iekļāvusi arī savās iepriekš veidotajās filmās. "Katrs no māksliniekiem strādāja savādā, ar savām idejām, savu pieeju. (..) It kā jau liekas, piecas filmas, kuru kopējais garums ir nedaudz pāri 20 minūtēm, kas tas ir, bet kopumā tas ir aizņēmis piecus gadus." Krista Burāne vērtē, ka šis cikls ir nozīmīgs darbs viņas un Kristīnes Jurjānes karjerā. "Tas ir savādāks formāts, kā līdz šim pieraksts, man šķiet, ka nav līdzīgas filmiņas latviešiem līdz šim. Esmu dzīvē līdz tam strādājusi ar Māru Liniņu pie filmiņas "Reiz Dievs", tā bija bija akvareļa zīmējumu animācija. Katrā ziņā animācijā tu vari visu, tāpat kā leļļu teātrī ir kaut kas līdzīgs pēc manas sajūtas. Un ārkārtīgi ietilpīgs medijs, gribētos turpināt strādāt," vērtē Kristīne Jurjāne. "Kad es rakstīju scenārijus, man bija svarīgi apskatīties, kas notiek "Skola 2030" programmās, un katra no tām filmiņām veidota tā, lai pedagogi gan pirmskolā, gan sākumskolā varētu šīs filmiņas izmantot savās nodarbībās, gan matemātikā, gan dabas zinībās, gan sociālajās zinībās. Lai tās filmiņas dzīvotu kā domāšanas ierosinātājs, lai bērni viņas skatītos vēl un vēl un eksperimentētu ar viņām," norāda Krista Burāne. Piecas režisores Kristas Burānes un galvenās mākslinieces Kristīnes Jurjānes veidotās “Brīnumskapis” sērijas ieved pasaulē, kurā viss un jebkas izraisa zinātkāri un ir noderīgs mazākajiem skatītājiem. Piedzīvojot visa cikla pirmizrādi RIGA IFF, filmas veidotāju komanda aicina doties dziesmotā ceļojumā, kas balstīts populārajā Aigara Voitišķa dziesmu ciklā ar Pētera Brūvera, Māras Zālītes un Ievas Samauskas tekstiem.  Spilgtākie Latvijas animācijas mākslinieki (Anete Melece, Anna Zača, Edmunds Jansons un Toms Burāns) satiekas ar atpazīstamākajām balsīm (Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis, Andris Sējāns, Karīna Tropa u. c.), lai kopīgi atklātu ko pavisam jaunu un kā mazāko, tā arī lielāko skatītāju sirdīs un prātos paliekošu. Cikls būs īpašs notikums pirmskolas un mazāko klašu skatītājiem.

Varbūt tā ir aizgājušo laiku tradīcija, tomēr mēs pie tās cieši turamies, jo zinām, cik Liepājas mākslas dzīvei tā ir svarīga – tā par nesen atklāto Liepājas vizuālās mākslas kopizstādi-biennāli “Pilsēta izredzētā” saka Liepājas muzejā. Šādu izstādi, kurai var pieteikties visos mākslas žanros strādājoši Liepājas puses mākslinieki, muzejs rīko katru otro gadu ar mērķi aktivizēt pilsētas mākslas dzīvi. Biennāles ievadā tiek noskaidroti arī laureāti, ko izraugās profesionāla žūrija. Ienākot Liepājas muzeja otrā stāva izstāžu zālē, iespaids ir košs: vairāk nekā 70 darbu, ko radījuši 53 mākslinieki, izvietoti sulīgi zaļu, zilu un violetu sienu ieskāvumā. Žanru spektrs ir plašs: te ir gan gleznas, gan tēlniecības darbi, trauki, metālkalumi, tekstila un video darbi. Šeit satieku Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu. “Mēs ļaujam, lai ir pārstāvētas dažādu veidu izpausmes. Lai arī iekārtot šādu izstādi ir grūti, žanrus ierobežot mums negribas, lai gan šodien tas vairs neskaitās mūsdienīgs formāts. Pašlaik vairāk piekrišanas un arī no Kultūrkapitāla fonda viedokļa tiek atbalstītas izstādes, kas ir konceptuālas. (..) Bet Liepājā mēs to esam saglabājuši, jo mums patiešām šķiet, ka šādas izstādes ir ļoti labs mākslas dzīves rosinātājs. Tāpēc mēs no šī formāta negribam atteikties.” Liepājas mākslinieku kopizstādei ir sena vēsture – tās ideja pieder muzeja dibinātājam Jānim Sudmalim, un ar pārtraukumiem šādas kopizstādes muzejā notiek jau daudzas desmitgades. Pēdējos gadus izvēlēts biennāles formāts, ļaujot māksliniekiem uzkrāt vairāk ideju un atbrīvojot izstādi no ikdienišķības auras, saka Dace Kārkla. Izstādes ievadā tiek pasniegtas arī nelielas prēmijas, izceļot žūrijas ieskatā veiksmīgākos darbus. Šogad mākslinieku Alekseja Naumova, Ievas Epneres un Anitas Arbidānes veidotā žūrija galveno balvu piešķīra mākslinieka Kristapa Tintes darbam “Austošais kanāls”. Kristaps Tinte ir 28 gadus jauns liepājnieks, kurš ar savulaik ar glezniecību aizrāvies, mācoties apģērbu dizainu. Pirms diviem gadiem viņš pabeidza glezniecības studijas Latvijas Mākslas akadēmijā un atgriezās Liepājā. Divus metrus augsto darbu “Austošais kanāls” viņš uzgleznoja speciāli izstādei. Vizuālās mākslas kopizstāde “Pilsēta izredzētā” Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē būs skatāma līdz 10.novembrim.

Šīs nedēļas lielais notikums ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Tas norisināsies no 17. līdz27. oktobrim. Uzzināsim, kādus maršrutus festivālā piedāvā sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, ko par grāmatas „Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas” veidotāji stāsta par Sergeja Paradžanova filmu ietekmi un filmu „Granāta krāsā”, kuru uz lielā ekrāna demonstrēs Rundālē. Studijā Riga IFF mākslinieciskā direktore Sonora Broka un kinozinātniece, kuratore Dārta Ceriņa. Sazināmies ar portāla "LSM.lv" kultūras nodaļas redaktori Lailu Burāni.

Mazais pasaules diktāts latviešu valodā Liepājā "Putni brīnās par Liepāju". Tekstu diktē Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Pēc diktāta tiešraides salīdzināšanai pieejams tā oriģinālteksts vietnē raksti.org.

Dienā, kad notiek Pasaules diktāts latviešu valodā, raidījumā saruna par valodu un tās lietojumu. Latviešu valoda asajā valodu konkurencē. Kā motivēt lietot dzimto valodu  gan ikdienas saziņā, gan akadēmiskajā vidē un kāda loma valodas mūžīgajās pārmaiņās ir mūsu katra attieksmei? Kultūras rondo studijā rakstniece, redaktore  un tulkotāja Ieva Melgalve, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja un atdzejotāja Ieva Lešinska. Ieklausāmies arī diskusijas "Bro, mēs kinda esam valodas krustcelēs" fragmentos, kas šogad notika sarunu festivālā "Lampa".

Latvijā ceļu pie skatītājiem sāk filmu studijas "Rija" kopražojuma ģimenes animācijas filma „Meitene dzinējsuns”. Mūsdienīgs un aizkustinošs ģimenes kino par meitenei Mēriju, viņas īpašajām attiecībām ar vecmāmiņu, kopīgo hobiju – veselīgo ēdienu gatavošanu, kā arī par ģimenes spoku, kurš eksistē, lai palīdzētu Mērijai uz mūžu atvadīties no omītes. Filma jau rādīta Berlīnes kinofestivālā un 2023.gadā saņēma Eiropas Kino akadēmijas nomināciju „Labākā Eiropas pilnmetrāžas animācijas filma”. Filmas galvenā varone ir 11 gadus vecā Mērija, kura lieliski saprotas ar savu vecmāmiņu. Abām patīk gatavot ēst, un Mērija sapņo kādu dienu kļūt par šefpavāri, taču vecmāmiņas mūža nogale tuvojas un viņa nokļūst slimnīcā. Kādu dienu pie Mērijas ierodas mistiska sieviete, kas aizved Mēriju, viņas mammu un vecmāmiņu ģimenes vēsturē. Brauciens ļauj dzimtas sievietēm citai citu patiesi iepazīt. “Meitene dzinējsuns” ir Luksemburgas, Itālijas, Īrijas, Apvienotās Karalistes, Latvijas, Igaunijas un Vācijas kopražojuma filma.  Latviešu valodā ierunātā filma “Meitene dzinējsuns” ir veidota pēc īru rakstnieka Rodija Doila noveles, kuras režisors, scenārists un mūziķis Endzo d’Alo ir viens no atzītākajiem animācijas filmu radītājiem Eiropā.  Filmas veidotāji cer, ka filma patiks gan Latvijas bērniem, gan pieaugušajiem, jo tā ir daudzslāņaina un dziļa. Runā par vispārcilvēciskām vērtībām, par stirpu ģimeni, par mūsu saknēm.

Daugavpilī sākas darbi pie tramvaju industriāla mantojuma saglabāšanas. Uzņēmums “Daugavpils satiksme” jau tuvākajā laikā uzsāks vēsturiskās tramvaju tehnikas restaurācijas darbus. Šobrīd uzņēmuma īpašumā ir četras vēsturiskās tehnikas vienības, kas vairs nepilda savu tiešo funkciju, taču ir nozīmīgs vēstures mantojums. Piemēram, ap pusgadsimtu vecs sliežu slīpējamais vagons vai nezāļu iznīdējamā muca uz tramvaja vagona, un, protams, arī pasažieru vagons. Vēsturiskās tehnikas restaurācijas darbus veiks pats uzņēmums “Daugavpils satiksme” par saviem līdzekļiem. Uzņēmums vēlas ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī dot iespēju iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, īpaši jaunajai paaudzei iepazīties ar sabiedriskā transporta attīstību Daugavpilī. Jau nākamgad restaurētie eksponāti nonāks publiskajā telpā. Daugavpils, tāpat kā Rīga un Liepāja, ir tramvaju pilsēta. Sabiedriskā transporta kustība Daugavpilī jau bija nepieciešama 19. gadsimta beigās. Sarunas par tramvaja sistēmas būvniecību tika uzsāktas jau tālajā 1895. gadā. Pēc piecpadsmit gadiem tika ierosināti tramvaja būvniecības projekti, bet līdzekļu trūkums un Pirmais pasaules karš plānus izjauca. Tomēr 1946. gada 5. novembrī, tātad pirms 78 gadiem, Daugavpilī tapa pirmā tramvaja līnija. Tehnika, kas tolaik kursēja pa šīm tramvaja sliedēm nav saglabājusies, daudz kas norakstīts metāllūžņos, taču uzņēmuma rīcībā ir vēl palikušas lietas, kas varētu būt vēsturiski saistošas un interesantas ne vienam vien. Tās norakstīt, tikai tāpēc, ka to izcelsmes valsts ir PSRS jeb Padomju savienība, un pārdot metālos, būtu nesaudzīgi pret savu vēsturi, uzskata uzņēmuma “Daugavpils satiksme” valdes loceklis Artis Druvinieks. Atšķirībā no saviem daudzajiem līdzgaitniekiem, kas nu jau metāllūžņos izmesti un iespējams pārkausēti citās lietderīgās lietās, pirmie četri "Daugavpils satiksmes" izraudzītie, ja tā var teikt – darba zirgi nu pakļauti atdzimšanai – restaurācijai. Viens no tiem – vairāk nekā pusgadsimtu vecs Krievijas pilsētā Ustj-Katavā ražots tramvaja vagons. „71-608К (КТМ-8) Kādreiz tas bija pasažieru vagons, un es pats kādreiz strādāju uz tā. Tagad jau stāv te no 2019. gada.” „Daugavpils satiksmes” tehniskais inspektors Gunārs Groza, pats savulaik strādāja šī tramvaja vagona vadīšanas kabīnē. Viņš stāsta, ka šis eksemplārs nonāca Daugavpils pašvaldībā kā Daugavpils Pievadķēžu rūpnīcas dāvinājums, un vēl līdz 2010. gadam, lai arī cik tas neliktos dīvaini, tas bija visjaunākais tramvajs Latvijā. Turklāt, šis tramvaja vagons, pēc Daugavpils satiksme rīcībā esošajiem datiem, ir saglabājies līdz mūsdienām vien pāris eksemplāros pasaulē.

18. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Lauras Jēkabsones darbs „Folkpasija. Francis Trasuns” – pirmā pasija latgaliešu valodā. Kā sakrālajā pasijas formā iepludināt tautas mūzikas elementus un latgaliešu valodu? Kā viena cilvēka dzīves veikumu – Trasuna darbu latgaliešu kultūras gara uzturēšanu – izteikt šodienas izteiksmē? Kultūras rondo tiekamies ar Lauru Jēkabsoni, Rīgas projektu kora vadītāju Kristoferu Volšu Sinku un libreta autori Annu Rancāni. Franča Trasuna dzīves gājums cieši sasaucas ar pasijas formu. Komponiste Laura Jēkabsone, iedvesmojoties no Baha un citu komponistu pasijām, radījusi pirmo pasiju latgaliešu valodā. Šis pirmatskaņojums atspoguļo Latgales vēsturiskās zemes kultūras daudzveidību, apvienojot latgaliešu valodu, tradicionālos garīgos dziedājumus un tematisko līniju. Libreta autore ir latgaliešu dzejniece Anna Rancāne. „Folkpasijas” pasaules pirmatskaņojumā piedalīsies Rīgas projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa "Rikši", Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka.

Valmieras pilsētas muzejā tikko durvis vērusi mākslinieka Niklāva Strunkes 130. gadadienai veltīta izstāde „Čau, Niklāv Strunke!”. Tieši Valmieras apkaime ir par „slavenāko latviešu itāli” dēvētā meistara dzimtā puse, bet tik plašā skaitā viņa darbi šeit skatāmi pirmoreiz. Uz izstādi Valmierā aizceļojuši gan 25 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja eksponāti, gan citu muzeju un privātkolekcionāru krājumi, kas pievēršas gan Strunkes jaunībai Valmieras pusē, gan mūža mīlestībai uz Itāliju. Izstādes īpašā odziņa ir vairāki desmiti grāmatu ar Strunkes ilustrācijām, kuras muzeja rīkotā akcijā izstādei aizdevuši apkaimes iedzīvotāji no saviem grāmatplauktiem. Valmieras pilsētas muzeja durvis veru pāris dienu pirms izstādes atklāšanas, kad zāle vēl smaržo pēc krāsas un muzeja komanda kā skudriņas steidz pabeigt iekārtošanas darbus. Šī ir muzeja lielākā izstāde šajā gadā. Muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Arta Rozīte stāsta, ka Niklāva Strunkes 130. gadskārtā gribējies valmieriešiem un pilsētas viesiem atgādināt par ievērojamā gleznotāja, grafiķa, ilustratora un citu mākslas žanru meistara saikni ar Valmieras pusi. Strunke dzimis 1894.gadā Polijā, bet deviņu gadu vecumā pārcēlies uz Vaidavas „Palmēniem” un Valmierā beidzis Liepiņa proģimnāziju. Liepiņa proģimnāzijā Strunke mācījās kopā ar Pāvilu Rozīti, Linardu Laicenu, un 11 gadu vecumā te satika mākslinieku Teodoru Ūderu, kas pamudināja pievērsties mākslai Strunkes izstādi muzejs sākotnēji vēlējies veidot caur daudzpusīgā mākslinieka scenogrāfijām, metot tiltiņu uz līdzās esošo Valmieras teātri. Tomēr praksē tas izrādījies par grūtu, tādēļ kopā ar izstādes zinātnisko konsultanti Aiju Brasliņu no Nacionālā mākslas muzeja radīts stāsts par Strunkes krasajiem dzīves pavērsieniem, kas viņu aizveda no Vaidavas līdz Romai. Brasliņa ar Strunkes mākslu strādā jau vairāk nekā 20 gadu un ir gandarīta par Valmieras kolēģu iniciatīvu. Viņa gan uzsver, ka šī izstāde nav visaptveroša Strunkes jubilejas retrospekcija. Izstāde „Čau, Niklāv Strunke!” Valmieras pilsētas muzejā būs skatāma līdz 20.novembrim. Ja būsiet Valmieras centrā, rudens tumsā to noteikti pamanīsiet jau no ārpuses, jo izstāžu nama priekšā, jau sākot no pilsdrupām, īpašās gaismas kastēs garāmgājēju uzmanību piesaista Strunkes pazīstamāko darbu retrospekcijas, tai skaitā droši vien pati slavenākā - „Cilvēka, kas ieiet istabā”.

Gleznotāja Helēna Henrihsone ar saviem "Klejotājiem" atgriežas un vienlaikus atklāj jaunās Latvijas Nacionālās rakstniecības un mūzikas muzeja telpas Mārstaļu ielā 6. Tas ir stāsts par krāsām, attiecībām, jušanu un saredzēšanu un arī par to, ka nekur diži tālāk par primāta esības satvaru neesam tikuši. Arī Kultūras rondo devās uz jauno izstādi un tikās ar mākslinieci. No 11. oktobra līdz 9. novembrim sadarbībā ar Latvijas Nacionālo rakstniecības un mūzikas muzeju (LNRMM) norisināsies mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji”, kurā aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu. Ar izstādes starpniecību apmeklētājiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt LNRMM telpas Mārstaļu ielā 6, kur 2025. gadā tiks atklāta muzeja ekspozīcija “Prokrastinācija & Radīšana”.  Figuratīvās kompozīcijās Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā. Individuālisms nereti pārvēršas egoismā un nepamatotā, saspīlētā konkurencē. Spriedze rada pārpratumus attiecībās, sasteigtas kustības un saasinātas emocijas. Izstādē kopumā būs aplūkojami 15 jauni lielformāta darbi, kuru protagonisti ir primāti, viņu silueti un portreti, kā arī Heinrihsones identitātes simbols – rozes. Kustība un mīmika šajos darbos it kā nepārprotami norāda uz tēlu fizisko piederību, vienlaikus abstraktais gleznojums pieļauj uztveres un nozīmju interpretāciju. Izstādes “Klejotāji” tēma saistīta ar jautājumiem par laiku kā telpas un gara dimensiju, par sākumu un beigām. Izstādes “Klejotāji” ekspozīcijā iekļauta režisores Ligitas Vidulejas 1980. gada avangarda filma "Disko ēnā", ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni. 

Par ironiju, smiekliem un melnā humora esamību, kā arī skatītāju uztveri Kultūras rondo saruna ar komiķi Jāni Skuteli, kurš radījis inspektora Fraija tēlu Jaunā Rīgas teātra izrādē "Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!". Tēlot policistu, kas nemitīgi ir iereibis, vai spēj empatizēt ar šo tēlu? Jānis Skutelis: Jā, noteikti, viņš, man liekas, ārkārtīgi sirsnīgs personāžs būtu varējis būt, bet ir arī savā ziņā tāds sistēmā iekūlies. Jo par sistēmu arī ir stāsts. Kaut kādā brīdi es mēģinājumu procesā atcerējos "Maskava - Gailīši", kaut kas līdzīgs, līdzīga tā sajūta. Ja tu apzinies situāciju, kurā tu atrodies, vienīgais, ko tu varu izdarīt, ir dzert. Un maksimāli daudz. Ir dzirdēts par šo izrādi, ka Skutelim nekas nav jātēlo un viņš ir "nozadzis izrādi", lai arī ir otrā plāna loma. Jānis Skutelis: Tas, ka man nekas nav jātēlo. Es sākumā to uztvēru ar vieglām aizdomā, tagad sāku to uztver arvien pozitīvāk. Tas, ka man nekas nav jātēlo, man teica "Lindā vistā", man pēc tam tā teica "Pelikānos", ka vienkārši esmu tāds, kāds esmu, un arī tagad. Arī "Sprīdītī". Kāda ziņā? Ļoti dažādas lomas, bet es visu laiku esmu tāds, kāds esmu, tā kā es to sāku pieņemt kā komplimentu. Par ko drīkst un nedrīkst smieties un angļu melnais humors un latviešu auditorija? Jānis Skutelis: Angļi to nav vienmēr darījuši publiski. Krogā mēs arī viskautko darām un virtuvē viens otram stāstām. Tā kā mēs esam attīstības stadijā un sevi nevajadzētu bargi vērtēt.    

Lai gan daudzus gadus viņš burtiski liedza sev gleznot, kaislība pret glezniecību ne brīdi neapdzisa. Kopš aiziešanas no Rundāles pils muzeja direktora amata pirms pieciem gadiem Imants Lancmanis gleznošanai nodevies ar pilnu krūti un lielu virsotni piedzīvoja pirms diviem gadiem, kad Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Lielajā zālē tika atklāta plaša viņa darbu izstāde „Imanta Lancmaņa māksla”. Pēc šīs izstādes tapusi un tikko dienasgaismu ieraudzījusi Lancmaņa glezniecībai veltīta grāmata, kuras autore ir šīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Helēna Demakova. Teju četrsimt lappušu biezā grāmata ir rezultāts vairākus desmitus gadu ilgai draudzībai, kas vieno Imantu Lancmani un mākslas zinātnieci Helēnu Demakovu. Demakova atceras, ka ar Imantu Lancmani iepazinusies 80.gadu beigās, strādādama Kultūras ministrijā. Vēlāk kopā ar citiem ekspertiem bijuši Sorosa Mūsdienu mākslas centra valdē. Kā kuratore viņa Lancmaņa darbus iekļāvusi vērienīgā Baltijas mākslas izstādē Varšavas nacionālajā mākslas galerijā. Vēlāk kā kultūras ministre Helēna Demakova pierunājusi franču kultūru mīlošo Lancmani kļūt par Francijā rīkotā festivāla „Pārsteidzošā Latvija” goda prezidentu. Gadiem ejot, abi daudz kopā ceļojuši un vadījuši laiku sarunās. Lancmaņa mākslai veltītā grāmata izauga no izstādes, kas 2022.gada nogalē tika atklāta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Helēna Demakova bija izstādes kuratore. Tā bija pirmā tik plaša mēroga Lancmaņa mākslas retrospekcija, kurā bija skatāmi gan viņa samērā nedaudzie jaunībā un Rundāles pils direktora gados radītie darbi, gan jaunākās gleznas, kam Lancmanis ar lielu sparu pievērsās pēc aiziešanas no pils vadības pirms pieciem gadiem. Pilī pavadītais laiks redzams arī viņa mākslā, secina Demakova. Sižeta noslēgumā arī kāds apetīti rosinošs stāsts. Mākslinieks grāmatu lūdzis papildināt tikai ar vienu faktu par sevi, ka viņam ļoti patīk gatavot un daudz to arī dara. Un Helēna Demakova atklāj arī kādu recepti, ko pati pārņēmusi no Imanta Lancmaņa. Arī šodien Imants Lancmanis aktīvi turpina gleznot, un 15.novembrī durvis vērs viņa mākslas darbu izstāde Jelgavas muzejā. Tajā būšot skatāmi arī pavisam nesen tapuši un agrāk neizstādīti darbi.

Galerijai „427” aprit desmit gadu. Vai 10 gadi laikmetīgās mākslas galerijai ir daudz vai maz? Kultūras rondo tiekamies ar māksliniekiem Ievu Krauli-Kūnu, kuras izstāde “Rīma” šobrīd skatāma galerijā, un Kasparu Groševu, kurš ir arī galerijas vadītājs. Viņi tikko atgriezušies no Viļņas laikmetīgās mākslas gadatirgus. Tāpēc arī interesējamies, kādas vēsmas laikmetīgās mākslas pasaulē virmo Lietuvā un kāpēc, lai nonāktu pasaules apritē, māksliniekam nepieciešams galerijas aizsegs?

Liepājas Simfoniskais orķestris atklājis savu 144. sezonu un sācis rudens koncertturneju pa Latvijas pilsētām.  Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa būs vijolniece Paula Šūmane. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Bet orķestra direktoru Uldi Lipski izvaicājam par orķestra turpmākajām iecerēm. Ar koncertiem Saldus novada Kalnos un koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskais orķestris aizsāka savu rudens koncertturneju pa vairākām Latvijas pilsētām. Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa ir vijolniece Paula Šūmane, kuras sniegumā varēs baudīt virtuozo Žana Sibēliusa Vijolkoncertu. Liepājas Simfoniskā orķestra Latvijas turnejas programma vēl skanēs: 10. oktobrī pulksten 19 – “Ulbrokas pērlē”; 11. oktobrī pulksten 18 – Daugavpils Vienības namā; 12. oktobrī pulksten 18 – Smiltenes Kultūras centrā. Diriģents un orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma koncerta programmā līdzās pasaulē ievērojamiem klasiķiem – Žanam Sibēliusam un Antonīnam Dvoržākam – licis arī liepājnieka Agra Engelmaņa daiļradi.

Latvijā tikai 30. gados rodas skaņu ierakstu studijas un rūpnīca “Bellaccord-Electro” izdod skaņuplates. Par skaņuplašu tirgus galvenajām tendencēm 20. gadsimta 20.–30. gados Kultūras rondo izvaicājam mūzikas vēsturnieku Albertu Rokpelni, kurš nākamajā nedēļā aizsāks lekciju ciklu Nacionālajā bibliotēkā, papildinot izteiksmīgo izstādi “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram”. Studijā būs arī  izstādes  kuratore Anete Skuja. Izstāde iepazīstina ar skaņas ierakstu un atskaņošanas tehnoloģiju kultūrvēsturisko mantojumu un  attīstību visa 20. gadsimta ietvaros. Kā pieturpunkti tiek izcelti nozīmīgākie skaņas nesēji un to atskaņotāji. Izstāde atspoguļo, kā ierakstu klausīšanās no elitāras privilēģijas pārtop par ikkatra cilvēka ikdienas sastāvdaļu, kļūstot par savas identitātes paušanas veidu, kultūras piederības atspoguļotāju un pretošanās paudēju politisko pārmaiņu laikos.  Izstādes scenogrāfija veidota, virzoties no fonogrāfa un turpinoties līdz pat kompaktdiskam. Šāda secīga virzība ieskicē dažādās klausīšanās vai pieredzes telpas un ataino pakāpeniskās pārmaiņas, kas 20. gadsimta laikā notikušas indivīda attiecībās ar mūziku un skaņu, tās patērēšanas un iegūšanas formu attīstībā. Izstāde ir mēģinājums parādīt, kā fiziskie ieraksti un atskaņotāji, kas nereti apvīti ar pieredzētu vai iemantotu nostalģiju, ietekmējuši ne tikai personīgo atmiņu, bet arī kolektīvās identitātes un kultūras mantojuma veidošanas procesu. Izstāde “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma līdz 16. novembrim.

Dzīvojam tik tuvu līdzās, bet viens par otru tikpat kā neko nezinām – šo paradoksu latviešu un igauņu attiecībās rauga mainīt Valmieras teātris un Ugala teātris no Vīlandes Igaunijā, atjaunojot sadarbību pēc vairāku desmitu gadu pauzes un iestudējot kopīgu izrādi četrās valodās „COSMOPOLITAN”. Tas ir stāsts par savu sakņu apzināšanos un ka pasaule reizēm ir daudz mazāka, nekā mums šķiet. Izrādes ievads ienes skatītāju atšķirīgajā latviešu un igauņu valodas skanējumā, kas vēlāk uz skatuves savīsies pavisam organiskā esībā. Aktieru runāto pavada titri, bet aktieri – gluži kā dzīvē – mēģina saprasties, starpniecībai izmantojot arī angļu un krievu valodu. Izrādes darbība norisinās viesu namā uz Latvijas un Igaunijas robežas, kur pēc jauna un ambicioza amerikāņa Endrjū aicinājuma sabraukuši igauņu un latviešu jaunuzņēmēji un investori, lai attīstītu kādu mākslīgā intelekta vadītu tehnoloģiju. Viesu namu vada tēvs un dēls, kurus arī spēlē tēvs un dēls – Januss un Eduards Johansoni. Kompānijas rietumniecisko omulību ik pa brīdim iztraucē kāds viesis no Krievijas – bijušais baletdejotājs Germans, kura nodomus neviens līdz galam nezina. Aktieri ar jautrību apspēlē arī atsevišķās fonētiskās līdzības starp latviešu un igauņu valodu. Iecere par kopīgu izrādi Ugala teātrim Vīlandē – vienam no Igaunijas vecākajiem profesionālajiem teātrim – un Valmieras teātrim radusies jau pirms sešiem gadiem, bet dažādu apstākļu dēļ īstenota tikai tagad, Tartu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. „Patiesībā šī stāsta pamatā ir mums, igauņiem, latviešiem un arī lībiešiem, labi pazīstams pasakas motīvs: māte vai tēvs mirstot nodod dēlam mantojumā trīs burvju lietas. Tās ved dēlu ceļā un palīdz viņam atrast savu laimi. Arī šajā stāstā Endrjū kastē līdzās mātes urnai atrod dažas noslēpumainas lietas un seko tām.” Tā saka igauņu režisors Andress Normetss (Andres Noormets). Valmierā viņš reiz jau iestudējis – 2000.gadā latviešu aktieri spēlēja tobrīd Eiropā ļoti populāro igauņu dramaturga Jāna Tetes (Jaan Tätte) lugu „Krustojums ar galveno ceļu”. Pēc 24 gadiem Normetss atgriezies ar paša un dramaturga Ota Kiluska (Ott Kilusk) sarakstītu lugu „Cosmopolitan”. Iestudējuma „Cosmopolitan” pirmizrāde Valmieras teātrī šovakar, 4. oktobrī, bet nākamajā nedēļas nogalē – 11. un 12.oktobrī – varat izmantot iespēju apmeklēt Ugala teātri Vīlandē, Igaunijā, kur šo iestudējumu rādīs tieši tādā pašā skatuves versijā un arī ar tiem pašiem titriem.

Kāpēc rakstīt dzeju, kāpēc lasīt dzeju, kāpēc izdot grāmatā? Kultūras rondo iepazīstam jauno dzejnieci Līvu Martu Rozi un klausāmies dzeju no viņas debijas krājuma "Struktūra", kuru izdevis apgāds "Punctum". "Grāmata ir sajuta, ka kaut kas ir novests līdz galam un iesaiņots skaitā, elegantā formātā," atzīst Līva Marta Roze. Dzejoļi top, top, kādā brīdī to ir daudz. Krājumā ir apmēram septiņu gadu laikā krāti dzejoļi, bet daudz palikuši arī ārpus. "Ir dzejoļi, kurus uzrakstot, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir kaut kas labs; ir dzejoļi, par kuriem uzreiz ir skaidrs, ka tie ir slikti dzejoļi, bet tie tāpat ir jāuzraksta tīri rakstīšanas pēc, jo nevar arī visu laiku štancēt tikai labus tekstus, pa vidu ir arī ne tik labi teksti. Tad ir dzejoļi, kuri pirmajā mirklī neliekas pārliecinoši, bet paiet kāds laiks un tad tu uz viņiem paskaties ar lielāku distanci un saproti, ka patiesībā ir diezgan okay," stāsta Līva Marta Roze. "Mežs sakārto prātu, palīdz apklusināt domas," bilst Līva Marta Roze, atklājot arī, ka pēc 4-5 nedēļām Rīgā, viņa jūt nepieciešamību aizbraukt uz laukiem. "Vide, kas mani stimulē rakstīt ir Rīga un sabiedriskais transports, jo tur ir daudz iespaidu." Piedaloties Jauno autoru seminārā Līva Marta Roze atklājusi, ka savu dzejoļu lasīšana skaļi dod patīkamu adrenalīnu, bet savu darbu lasīšana radio studijā gan to nesniedz. Krājums izvirzīts arī O. Vācieša literārajai prēmijai dzejā.

Kā senču piedzīvotās traumas turpina mums nākt līdzi arī pēc vairākām paaudzēm un kā mēs varam dziedināt savu ievainoto kolektīvo atmiņu – nevis lai aizmirstu, bet lai būtu vieglāk dzīvot? Par šiem jautājumiem mudina domāt mākslinieces Lauras Veļas izstāde „Ievainotā atmiņa” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tās centrā ir pagājušā gadsimta 40.gadu deportācijas, kas personīgi skāra arī mākslinieces ģimeni. Laura Veļa traumatiskās atmiņas pētniecībai veltījusi savu doktora darbu, bet izstādē dažādos medijos no glezniecības līdz tēlniecībai koncentrētas mākslinieces pārdomas par deportāciju ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. “Es smejos, ka šai manai izstādei ir 588 līdzautori,” saka māksliniece Laura Veļa, iepazīstinot ar LNMM Kupola zālē iekārtoto izstādi. Tās pamatā ir gadiem ilga pētniecība, un 588 līdzautori nav joks – tieši tik daudz cilvēku savulaik atsaucās viņas anketai par deportāciju atmiņām ģimenē. “Arī manā ģimenē, līdzīgi kā citās, ir izsūtīšanas stāsts – tika izsūtīta mana vecvecmāmiņa ar manas vecmāmiņas brāli. Savukārt mana vecmāmiņa atnāca no skolas tukšā mājā, kas arī ir ļoti traumējošas atmiņas. Tā kā [ierosme šai izstādei] ir no mana personiskā stāsta, bet tās pagātnes mācības es redzu gan savā ģimenē, gan citās. Tāpēc man likās – es noteikti neesmu vienīgā, kas izjūt šīs sekas! (..) Uztaisīju aptauju, kas bija brīvi pieejama [internetā], tā nebija viegla – bija daudz jāraksta, tas prasīja kādas 40 minūtes – un es cerēju, ka varbūt piedalīsies kādi 100 cilvēki. Bet piedalījās gandrīz 600!” Cilvēku rakstītais bijis emocionāls izaicinājums pat Lauras Veļas pētnieces rūdījumam. Dažas no aptaujās minētajām atziņām māksliniece iestrādājusi darbu sērijā „Vēstules nākotnei”, kas ir veltījums Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss. Iespēju rīkot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē māksliniece Laura Veļa ieguvusi muzeja rīkotā konkursā, un izstādes tēma sasaucas arī ar 1949.gada deportāciju 75 gadu atceri. Izstādes kuratore ir mākslas vēsturniece Agnese Zviedre. Lauras Veļas personālizstāde „Ievainotā atmiņa” LNMM būs skatāma līdz 17.novembrim.

Svinot Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedras jubileju un, protams, domājot gan par Dziesmu svētku nākotni, gan kordiriģentu atalgojumu Latvijā, par Latvijas kora mākslu un diriģēšanas skolu Kultūras rondo pārrunājam ar diriģentiem Airu Birziņu, Jāni Baltiņu un Mārtiņu Klišānu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra 5. oktobrī svinēs savu 80 gadu jubileju – plkst. 18.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā izskanēs kormūzikas koncerts, kurā piedalīsies JVLMA jauktais koris un absolventi, kā arī bijušie un esošie katedras pedagogi. Koncerta pirmajā daļā dziedās JVLMA jauktais koris un diriģenti būs bijušie un esošie studentu kora vadītāji – Jānis Grigalis, Juris Kļaviņš, Romāns Vanags, Mārtiņš Klišāns, Māris Sirmais, Ints Teterovskis, Jānis Ozols, Valdis Tomsons un Kaspars Ādamsons. Koncerta otrajā daļā kopā ar JVLMA jaukto kori aicināti dziedāt absolventi. Šajā daļā diriģēs pašreizējie un bijušie katedras pedagogi – Leons Amoliņš, Jevgeņijs Augustinovičs, Jānis Baltiņš, Ivars Bērziņš, Aira Birziņa, Viesturs Gailis, Māra Marnauza, Mārtiņš Ozoliņš un Andris Veismanis. Programmā skanēs latviešu komponistu kormūzika – Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Pēteris Barisons, Jānis Kalniņš, Jānis Zālītis, Jēkabs Mediņš, Imants Ramiņš, Juris Karlsons, Roberts Liede, Rihards Dubra, Andris Vecumnieks, Juris Vaivods, Renāte Stivriņa un Andris Dzenītis. -- Aira Birziņa ir kora diriģēšanas profesore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, diriģente Rīgas Doma meiteņu korī “Tiara”, VEF Kultūras pils sieviešu korī “Dzintars” un Ogres kultūras centra sieviešu korī “Rasa”. Viņa ir bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, ir Ogres apriņķa un Rīgas sieviešu koru grupas virsdiriģente, Latvijas koru nozares padomes eksperte. Mārtiņš Klišāns ir Cēsu rajona koru virsdiriģents, Rīgas Doma zēnu kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jānis Baltiņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents un kopš 2017. gada – kora diriģēšanas katedras vadītājs.  

Neaptverams pirmizrāžu piedāvājums, koncertsezonas atklāšanas, mākslas festivāli un Dzejas dienas – Kultūras rondo izcēlumi Mēneša apskatniekā, atskatoties uz septembri, kopā ar ekspertiem. Vērtē teātra kritiķe Zane Radzobe, mūzikas kritiķis Armands Znotiņš, Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis un mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča.

„Ar gadiem dabas klātbūtne man ir arvien nozīmīgāka,” saka rotu mākslinieks Guntis Lauders, kura personālizstāde „Trīs putni un melns koks” pašlaik ir skatāma galerijā „Apsīda” Vecrīgā. Dabas motīvi Laudera rotās allaž ir klātesoši, bet šajā izstādē tajos ienācis arī pasaules nemiers. Blakus melnajam kokam – izdegušai zemei – mākslinieks meklē trīs putnus: ticību, cerību un mīlestību. Galerijā „Apsīda” Latvijas Radio viesojās brīdī, kad Guntis Lauders ar sievu  Ingūnu un kolēģiem vēl iekārto vitrīnas. Izstādes tēma Guntim Lauderam radusies, asi izjūtot Krievijas sākto karu Ukrainā un nemierīgo pasauli mums apkārt. „Es nekad neesmu ņēmis tādu politiskāku nosaukumu vai domu, bet tomēr man radās šie „Trīs putni un melns koks”. Tā kā man ļoti mīļa ir daba, tad melnais koks simbolizē Ukrainas izdegušo zemi, kas paliek aiz karalauka. Liekas, ka tas vienīgais glābiņš un izeja ir putni gaisā, kas kopš seniem laikiem simbolizē mīlestību, cerību un ticību. Manuprāt, ja tās lietas apvienosies vienā veselā, tad arī koki kļūs zaļi, zālīte uzaugs un sāksies atkal harmoniska dzīve. Galvenā tēma bija, ka tas tomēr skar mūs visus.” Daba Guntim Lauderam allaž bijusi lielākais iedvesmas avots – lai radītu, mākslinieks daudz laika pavada lauku mājās Vecpiebalgā un pie Kolkas, kur arī dzimstot labākās idejas. Lauders teic, ka dabas klātbūtne viņam ar gadiem kļūst arvien nozīmīgāka, bet idejas rotām varot saskatīt teju visur. Gunta Laudera personālizstāde galerijā „Apsīda” būs skatāma līdz 23.oktobrim.

Par Žaka Ofenbaha operas “Hofmaņa stāsti” jaunāko iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā Kultūras rondo pārrunājam ar trim radošās komandas pārstāvjiem - režisoru Aiku Karapetjanu, uzklausot viņa versiju par izrādi, tiekamies arī ar Olimpijas tēla atveidotāju Anniju Kristiānu Ādamsoni un horeogrāfi Lindu Mīļo. Žaks Ofenbahs ar savu pēdējo operu “Hofmaņa stāsti” vēlējās ierakstīt sevi mūzikas vēsturē kā nopietnu komponistu. Ja paskatāmies operu repertuārā, šķiet, viņam tas ir izdevies. “Hofmaņa stāsti” ir Zalcburgas festivālā, Ņujorkas Metropoitēna operā. Un, protams, kas mūs pašlaik interesē visvairāk – “Hofmaņa stāsti” piedzīvojuši pirmizrādi Rīgā. Latvijas Nacionālajā operā 26. septembrī bija pirmizrāde sezonas pirmajam jauniestudējumam – Žaka Ofenbaha operai "Hofmaņa stāsti", kas top franču diriģenta Frederika Šaslēna muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā, informē opernama pārstāvji. Uzveduma scenogrāfs ir Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece – Kristīne Pasternaka, horeogrāfe – Linda Mīļā, gaismu mākslinieks – Euģenijus Sabaļausks.

Leļļu teātris jubilejas sezonā atskatās uz savu vēsturi ar pirmizrādi "Leģendāra izrāde" par Tīnu Hercbergu un izstādi par leģendāro leļļu meistaru Pāvilu Šenhofu, kā arī uzdod jautājumu "Kurp doties?", rīkojot starptautisku konferenci par laikmetīgu teātri. Kultūras rondo saruna ar dramaturģi Anci Muižnieci, kura pētījusi arī Leļļu teātra vēsturi, un mākslinieci Pamelu Butāni, kura veidojusi izstādi. Raidījumā arī kāds muzikāls stāsts. Latvijas Leļļu teātris savā 80 gadu jubilejā ir izdevis jaunu albumu „Brūklenes un mellenes”, kurā skan mūzika no pēdējo desmit gadu izrādēm. Autoru vidū ir teātra mūzikas laukā gan labi pazīstami, gan pavisam jauni vārdi, bet ierakstos dzirdamas visu Leļļu teātra aktieru balsis. Ar to teātris turpina tradīciju albuma formā dokumentēt Leļļu teātra izrāžu muzikālo vēsturi. Šis albums ir ilggadējās Leļļu teātra aktrises Daces Vītolas sirdsdarbs. -- 4. oktobrī Latvijas Leļļu teātris svinēs savu 80. dzimšanas dienu, kurai par godu organizē plašu starptautisku profesionālās attīstības programmu ar vairāku ievērojamu jomas profesionāļu meistarklasēm, divu dienu konferenci, viesizrādēm un pirmizrādi. Pasākumi notiks no 1. līdz 4. oktobrim, noslēdzoties ar vērienīgām dzimšanas dienas svinībām. Par godu nozīmīgajai jubilejai tapis unikāls iestudējums pieaugušajiem – "Leģendārā izrāde", kas veidota kā cieņas apliecinājums gan izcilus panākumus sasniegušajai 1967. gada izrādei "Interlellis–67", gan tās režisorei un leļļu teātra leģendai Tīnai Hercbergai. Pirmizrāde gaidāma 2. oktobrī, informēja teātrī. Šo muzikāli izklaidējošo stāstu uz skatuves iedzīvinājuši režisori Vija Blūzma un Edgars Kaufelds, kuri turpinājuši Tīnas Hercbergas darbu leļļu teātra valodas daudzveidošanā un attīstīšanā. Dramaturģe Ance Muižniece, izzinot Latvijas Leļļu teātra vēsturi un Hercbergas radošo mantojumu, ir radījusi stāstu, kas ne tikai atklās teātra vēsturi, bet arī iedziļināsies leļļu pasaules būtībā un šī teātra aktieru darba specifikā. Jau no 5. septembrī Latvijas Leļļu teātrī aplūkojama izstāde "Pāvils Šenhofs. Dzīvie vaibsti", kas veltīta mākslinieka 100 gadu jubilejai. "Pāvils Šenhofs. Dzīvie vaibsti" piedāvā apmeklētājiem īpaši interaktīvu pieredzi, kuru radījis dizainers Klāvs Priedītis kopā ar Latvijas Leļļu teātra radošo komandu. Ekspozīcija veidota, lai uzsvērtu Šenhofa unikālo spēju radīt lelles ar nepārprotamām emocijām. Izstādes dizainā īpaši piedomāts par bērnu auditoriju, tajā izmantojot spēles elementus, kas ļaus tiem iesaistīties, padarot teātra apmeklējumu neaizmirstamu, norāda teātra pārstāvji. Otra izstāde par godu māksliniekam, "Skatuves aizskatuvē", aplūkojama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un atklāj Pāvila Šenhofa daudzpusīgo radošo darbību ārpus teātra nozares.

Klajā laists jauns Rīgā mitušā 20. gadsimta filozofa un kritiķa Valtera Benjamina darbu krājums "Vienvirziena iela". Kultūras rondo studijā ar savām atziņām par Benjaminu dalās krājuma priekšvārda autors Artis Ostups. Viņš savam tekstam licis nosaukumu "Benjamina spēle". Lasītāji Valteru Benjaminu (1892–1940) pazīst galvenokārt kā kritiķi un filozofu, kurš jaunībā rakstījis par vācu romantismu, vēlāk teoretizējis par fotogrāfiju un kino, bet dzīves pēdējos gadus veltījis deviņpadsmitā gadsimta Parīzes apcerēšanai un protestam pret fašismu. "Šajā izdevumā, kas Igora Šuvajeva tulkojumā ietver darbus "Vienvirziena iela" (1928) un "Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā" (1938), mēs iepazīstam Benjaminu kā rakstnieku, kurš lieliski izpratis modernitātes raksturu un būs aktuāls tik ilgi, kamēr mēs turpināsim domāt par literatūru, mākslu un vēsturi," norāda izdevēji. Krājums rosina pētīt pilsētas iekļautību dzīvē un domās, kā arī pārdomāt bērnības sabalsošanos ar turpmāko dzīvi. Darbs "Vienvirziena iela" iezīmē pagriezienu Benjamina meklējumos un veltīts latviešu režisorei Asjai Lācis (1891–1979): "Šo ielu dēvē par Asjas Lācis ielu, tās vārdā, kura to kā inženiere caurlauzusi autorā." Tas ir modernistisks veltījums, jo akcentē emociju materialitāti un robežu nojaukšanu, un tāds ir arī Benjamina teksts, kas arvien vairāk attālinās no klusās bērnības pasaules. Saskaņā ar autoru tekstam vajag veidot ielu jeb prospektu, kam visapkārt ieraugāmi tēli, nodrošinot stereoskopisku skatījumu. Savukārt teksts "Berlīnes bērnība gadsimtu mijā" ir Benjamina pēdējais autorizētais darbs viņa projektā "Pasāžas". Parasti Benjamina tekstā tiek izcelti šādi temati: autobiogrāfijas un vēsturiska pētījuma sasaiste, pilsētas iekļautība dzīvē, atmiņas telpiskošana un vizualizētība, mimētiskā pieredze, subjekta sairums u. tml. Vienlaikus abi teksti ir savdabīga atzīšanās mīlestībā latviešu režisorei Asjai Lācis, turklāt tekstā "Vienvirziena iela" iekļauta arī Benjamina pieredze, īslaicīgi uzturoties Rīgā – pilsētā, kam viņa dzīvē ir milzīga un joprojām nenovērtēta un neizpētīta nozīme. Kad sarunu ar Arti Ostupu jau beidzām, viņš jautā, vai zinu, kā Valters Benjamins traģiski gāja bojā. Zinot, ka viņš ir ebreju izcelsmes vācu filozofs, galvā būvēju vienu scenāriju, bet Artis Ostups izstāsta, ka Benjamins bēga no nacistiem arī tāpēc, ka savos darbos bija arī atklāts antifašists. 1939. gada novembrī Benjamins uzrakstīja savu pēdējo tekstu Tēzes par vēstures jēdzienu. Benjamins aizbēga uz Lurdu, no kurienes viņš sākotnēji devās uz Marseļu. 1940. gada septembrī viņš mēģināja nokļūt Spānijā un ar ASV vīzu izbraukt no valsts caur Portugāli. 1940. gada naktī no 25. uz 26. septembri Spānijas pierobežas pilsētā Portbou, kur viņš joprojām baidījās no izdošanas vāciešiem, viņš izdarīja pašnāvību. Esejas tulkojis un komentējis Igors Šuvajevs (1963–2024), izdevis apgāds „Neputns”.

Sviedri un kaislības, pagātnes "astes" un noziegumi, vardarbība un draudzība, un mīlestība britu režisores Rozas Glāsas filmā “Mīlestība, meli un asinis”. Kinokritiķes Dārtas Ceriņas un kultūras publicista Žulijena Nuhuma Kulibali audiorecenzija.

Pieredzes pārradīšana ir vadmotīvs Latvijas Kultūras akadēmijas festivālam “Patriarha rudens”. Par dažādajām iespējam iepazīties ar jauno un topošo profesionāļu iestudējumiem un radītajām filmām interesējamies Kultūras rondo. Kā ar audiovizuāliem un skatuves mākslas paņēmieniem iespējams „pārradīt” pašiem savu ikdienas pieredzi, nesmādējot ne Šekspīru, ne Čehovu, ne filmu ne deju, un kas ir Drāmas taisītāji? Stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Skatuves mākslas katedras vadītāja, teātra kritiķe Līga Ulberte, teātra režisors Ralfs Liepa, LKA Drāmas un teksta studiju apakšprogrammas studente, viena no raidieraksta "Drāmas taisītāji" veidotājām Ketija Jurčenko un režisore Līva Klepere. No 28. septembra līdz 4. oktobrim dažādās vietās Rīgā norisināsies piecpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kurā plašākai auditorijai būs iespēja iepazīties ar jauno un topošo profesionāļu aktuālajiem jaunrades darbiem skatuves un audiovizuālajā mākslā. Šī gada festivālā nedēļas garumā gaidāmas divas paralēlas programmas – slēgtā meistarklašu programma LKA jaunrades specializācijās studējošajiem, kā arī publiskā programma, kas pieejama jebkuram interesentam. Kā piecpadsmitā festivāla vadmotīvs izvēlēts "pieredzes pārradīšana", kas festivāla norisēs izpaudīsies dažādos līmeņos – sākot ar personisku, pat savā ziņā traumatisku pieredžu izmantošanu jaunrades darbu veidošanā vairākās festivāla meistarklasēs, līdz pieredzes pārradīšanai teātrī, veidojot klasiķu darbu laikmetīgus iestudējumus. Kopumā šī gada festivāla publiskajā programmā būs iespējams noskatīties četras teātra, četras laikmetīgās dejas izrādes, filmu skati un klausīties četras publiskas lekcijas. Festivāla svinīgā atklāšana notiks sestdien, 28. septembrī, pulksten 16.00 LKA E. Smiļģa Teātra muzejā.

Ierakstu ciklā „Uzlūdz dzeja” saspēlē ar šī gada Dzejas dienu tēmu „Dzeja dejo” uz dejisku sarunu aicinām kādu dzejnieku tandēmu. Šoreiz viens otra un paši savu dzeju lasīs un par dzeju sarunāsies divi jaunie dzejnieki – Lote Vilma Vītiņa un Kirils Ēcis.

2. septembrī darbu uzsāka apvienotās Latvijas Universitātes bibliotēkas direktors – Uldis Zariņš. Jaunajam direktoram jāīsteno abu esošo LU bibliotēku – Latvijas Universitātes Bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas – konsolidācijas process, saglabājot bibliotēku krājumos esošās vērtības un nodrošinot nepārtrauktu bibliotēkas pakalpojumu pieejamību kā studentiem, tā mācībspēkiem, zinātniekiem un citiem interesentiem. Kā šādu uzdevumu paveikt pusotra mēneša laikā, Kultūras rondo vaicājam Uldim Zariņam. "Esmu ar lielu entuziasmu un degsmi tam ķēries tam klāt," tā par pirmo darba uzdevumu jaunajā amatā saka Uldis Zariņš. Viņš gan norāda, ka pirmais reorganizācijas posms ir diezgan mehānisks, juridisks, kad divas universitātes struktūras pārtop vienā. Līdz ar to viņš ar pirmo apvienošanas termiņu - 15. oktobri - vairāk domā kā par sākuma datumu. "Abas bibliotēkas tiek diezgan mehāniski saliktas kopā, lielā mērā turpina strādāt kā līdz šim. Jēgpilnākai jaunas bibliotēkas izveidei laika posms ir krietni garāks. Es rēķinos - gads, divi gadi, kad varēsim sākt runāt par jaunu bibliotēku," vērtē Uldis Zariņš.    

„Man patīk savā mākslā pludināt kopā dažādus izteiksmes veidus un radīt jaunu pasauli,” saka amerikāņu māksliniece Donna Huanka, kuras izstāde „Utopiskās šūnas” pašlaik skatāma mākslas centrā „Zuzeum” Rīgā. Viņas mākslu raksturo ekspresīvas krāsas, formas un to saplūsme, kā atspēriena punktu un galveno iedvesmas avotu izmantojot ķermeni. Vēl pirms sastapšanās ar pašiem mākslas darbiem izstādes apmeklētāju apņem neuzbāzīga, tomēr visu laiku klātesoša skaņa, smarža un visaptverošs baltums – balta ir gan grīda, gan izstādes fons, ko veido cauri zālei izvīts balts aizkars. „Viņai patīk savos darbos spēlēties ar arhitektūru. Un par šo izstādi viņa saka, ka tā ir lielākā telpa, ko viņa ir sadalījusi tik daudzās mazās telpās, veidojot tādas kā nelielas „šūniņas”.” „Zuzeum” pārstāves Katrīnas Jurkevicas pavadībā dodamies cauri izstādei pie mākslinieces, un viņa paskaidro, ka sadalošais milzu aizkars patiesībā ir bioloģiski noārdāma plēve. „Tā bija šīs izstādes tehniskā puse – izdomāt, kā šos aizkarus vispār karināt… Mēs pēc viņas skicēm un zīmējumiem plānā visu likām kopā. Izstādē ir izmantoti apmēram trīs kilometri šo aizkaru!”  Šī atkāpe par izstādes iekārtojumu ir būtiska, jo daudz ko pasaka par amerikāņu mākslinieces Donnas Huankas pieeju: viņa pati veido savu izstāžu scenogrāfiju, kurā viņai ir svarīgs arī konkrētās telpas stāsts. Piemēram, mākslas centrs „Zuzeum” iekārtots vēsturiskā korķa fabrikā, ko vairāk nekā pirms simt gadiem projektējis Edmunds fon Trompovskis.   Izstādē „Utopiskās šūnas” skatāmie mākslas darbi nākuši no Zuzānu kolekcijas un galerijas „Peres Projects”, kas pārstāv Berlīnē dzīvojošo amerikāņu mākslinieci. Izstāde būs skatāma līdz novembra beigām, un 26.septembrī to papildinās saruna „Ārpus robežām: Baltijas mākslas ceļojums”.

„Manām bildēm ir iedoti spārni” – tā pirms personālizstādes „Binde 100 – 10” atklāšanas atzina pats fotomākslinieks Gunārs Binde un veltīja pateicības vārdus visai komandai, kas veidojuši viņa 90.jubilejas  izstādi. Pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā ciklā „Paaudze” skatāma līdz šim vērienīgākā leģendārā latviešu fotogrāfa Gunāra Bindes personālizstāde. Tajā ieraudzīsit gan konkursos godalgotas fotogrāfijas, gan nekad neredzēto vai sen aizmirsto. Klajā nākusi arī apjomīga grāmata ar tādu pašu nosaukumu „Binde 100 – 10”. Uzsverot meitas Annas un pārējo izstādes iekārtotāju veikumu, ar savām pirmajām emocijām dalās fotomākslinieks Gunārs Binde. Izstādes iekārtošanā, kā arī pie grāmatas veidošanas strādājusi vesela komanda, apkopojot Gunāra Bindes 67 gadus ilgās karjeras laikā svarīgākās tēmas. Izstādei ir vairākas sadaļas - Pirmsākums, Teātris, Vīrietis un sieviete, Lidojums un citas. Kopā ar Gunāru Bindi pakavējamies pie izstādes sākuma, kur redzami viņa mātes un tēva portreti. Izstāde veidota, svinot latviešu fotogrāfa Gunāra Bindes 90. jubileju, jau pēc trim mēnešiem meistaram būs 91. dzimšanas diena. Apbrīnojama ir viņa asā uztvere, skaidrā doma un cilvēciskais siltums. Izstādi pavada pasākumu programma, kuras ietvaros notiks Gunāra Bindes lekciju cikls „Bindes kods 100 – 10”, tajā pats autors stāstīs par savas fotogrāfiskās valodas rokraksta izveidošanos, mākslas tēla nozīmi fotogrāfijā, kā arī par darbos aplūkotajām tēmām.

Ja par visas Eiropas kultūras galvaspilsētu Liepāja kļūs 2027.gadā, tad par vietējā mēroga kultūras karstāko punktu tā noteikti ir dēvējama šīs nedēļas nogalē, jo tur notiks mūsdienu mākslas festivāls “Liepājas Mākslas forums”. Tas šogad norisināsies no 27. līdz 29. septembrim un atzīmē desmitgadi ar tēmu “Pēctecība”. Par šī gada foruma norisēm Kultūras rondo stāsta Liepājas mākslas foruma mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča un dziedātāja, Krista Auznieka monooperas „Apzināšanās” balss Evija Vēbere. Ierakstā uzklausām mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura stāsta par par savu videoprojekciju Krista Auznieka monooperai. Tēma izraudzīta ne tikai, lai reflektētu par festivāla nākošajiem dzīves gadiem, bet arī apzināti padomātu par mūsu sabiedrības un katra indivīda tālāk būšanu. Apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot īpašu pieredzes ceļu septiņos mūzikas, mākslas un laikmetīgās dejas notikumos, kas iedrošinās apzināties gan pašiem sevi, gan apkārtējo un pārlaicīgo pasauli. Festivāla atklāšanā 27. septembrī plkst. 19 apmeklētājus aicinās iziet savu apzināšanās ceļu. Koncertzāles "Lielais dzintars" Lielo zāli piepildīs Krista Auznieka monoopera "Apzināšanās", skanot Evijas Vēberes dziedājumiem senajā budistu valodā un trio "Art-i-Shock" instrumentspēlei, ko apvīs Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas.      

Turpinot ierakstu sēriju „Uzlūdz dzeja”, tiekamies ar dzejniekiem Inesi Zanderi un Māri Salēju. Inese Zandere pašlaik daudz lasa Māra dzeju, jo ir redaktore viņa topošajam dzejas krājumam. Par to, kas abu dzejā kopīgs, atklāj viņi paši, kā arī lasa viens otra un katrs savus dzejoļus.

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

Viņam ir daudz mazu lapiņu ar idejām, viņam ir radošs viedums un noslēpums. Viņa filmas ir iespaidojušas vairākas paaudzes. Viņš ir kinorežisors un operators Ivars Seleckis, kurš 22. septembrī svin 90 gadu jubileju ar filmas "Turpinājums. Pieaugšana" pirmizrādi. Kultūras rondo tiekas ar Ivaru Selecki un filmas radošo komandu – operatoru Valdi Celmiņu, otro režisoru Armandu Začu un producentu Gintu Grūbi. Jubilejas ir  jāsvin ar vērienu un radoši. Tā noteikti notiks ar Ivara Selecka jubileju, jo jaunās fimas pirmizrādi nekas nebeigsies. Filmas turpinās demonstrēt Latvijas TV un filmas var skatīties arī portālā filmas.lv un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokuemntu arhīvā. Bet 5. oktobrī Kino muzejā atklās izstādi "Ivara Selecka iela. Selecku dzimta un kino".  

No 20. līdz 22. septembrim Rēzeknē norisinās 13. Starptautiskais teātra festivāls „Soli pa solim”. Tas ir Rēzeknes Tautas teātra rīkots festivāls, kur katru otro gadu pulcējas amatierteātri un skatītāji no visas Latvijas un ārzemēm, lai vairāku dienu garumā izdzīvotu traģēdijas, komēdijas, drāmas un pat pantonīmu. Šogad teātra festivāls notiek brāļu Varslavānu zīmē, kuri deva lielu ieguldījumu teātra attīstībai Rēzeknē. Antons Varslavāns 1940. un 1950. gados bija Latgales teātra aktieris un režisors, savukārt Francisks Varslavāns bijis gleznotājs un teātra dekorators.

Leģendārais mūzikls „Klase” jaunās skaņās un jaunā režijā septembrī atgriežas VEF Kultūras pilī. Mūzikas autors Jānis Ķirsis, domājot par jauniešu auditoriju, no jauna radījis skaņdarbus elektroniskās un repa mūzikas stilā. Savukārt mūziklā skartās tēmas, arī jauniešu savstarpējās attiecības un attiecības ar skolotājiem aktuālas visos laikos, spriež mūzikla dalībnieki. Jaunā iestudējuma satikšanās ar skatītājiem notiks jau 23.septembrī  VEF Kultūras pilī.

Māksliniece Laima Puntule jau daudzus gadus dzīvo un strādā Dānijā. Septembrī viņas vārds vairakkārt dzirdams Latvijā, gan atklājot rudens izstāžu ciklu Jūrmalas muzejā kopā ar dāņu mākslinieci Anni Mariu Udsenu, gan gaidot animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" izrādīšanu Latvijā, kam Laima Puntule ir fonu māksliniece. Vispirms dosimies uz Jūrmalas muzeju aplūkot Laimas Puntules izstādi "Novilkt līniju smiltīs". Laima Puntule kopš 2012.gada dzīvo un strādā Dānijā, taču ik pa laikam ar saviem darbiem iepazīstina Latvijas skatītājus. Pirms pāris gadiem Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs notika izstāde, ko piemin māksliniece un dēvē par „zilo” periodu. Arī šoreiz viņa ir kopā ar dāņu mākslinieci, kas dzīvo Zviedrijā, Anne Mariu Udsenu, taču šoreiz Jūrmalas muzejā katrai atvēlēta sava izstāžu zāles puse. Tikai dažas dienas pēc izstādes atklāšanas Jūrmalas muzejā ar Laimu Puntuli tiekamies filmu studijas "Rija" rīkotajā animācijas filmas "Meitene dzinējsuns" preses seansā, jo Laima ir filmas fonu māksliniece. Filma ir veidota pēc īru rakstnieka Rodija Doila noveles, kuras režisors, scenārists un mūziķis ir Endzo d’Alo – viens no atzītākajiem animācijas filmu radītājiem Eiropā. Filmu studijas "Rija" kopražojuma animācijas filma „Meitene dzinējsuns” no 11.oktobra būs skatāma Latvijā.Kā uzsver māksliniece Laima Puntule, animācijā ir kolektīvs darbs un tas ir tik atšķirīgi no izstādes Jūrmalā, kur māksliniece ir tikai pati ar saviem darbiem. Laimas Puntules izstāde "Novilkt līniju smiltīs", arī dāņu mākslinieces Annes Marias Udsenas izstāde "Amnija līcis" Jūrmalas muzejā skatāma līdz 13.oktobrim.

"Māja ar sešiem gulbjiem" – nams Rīgā, Lāčplēša iela 25, kurā dzīvojuši pieci teātri. Saruna ar grāmatas autorēm arhitekti Zaigu Gaili un mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Arhitekte Zaiga Gaile mēdz savus lielos projektus noslēgt ar grāmatām, tā ir noticis arī šoreiz pēc ēkas ilgās rekonstrukcijas. Mākslas zinātniece Anita Vanaga to nosauc par savdabīgu mājas grāmatu, kas vēsta par tās iemītnieku ievākšanos, izvākšanos, aizbraukšanu. Grāmatas tapšanā arī atklāti jauni materiāli, piemēram Dailes teātra komponista Burharda Sosāra mazmeitas Lindas arhīvs ar Burharda Sosāra vēstulēm sievai. Un īpaši pagodinoši, ka grāmatā "Māja ar sešiem gulbjiem" ir atsauces arī uz vairākiem Latvijas Radio raidījumiem.

Turpinot svinēt Dzejas dienas, kuru tēma šogad ir „Dzeja dejo”, piedāvājam jaunu ierakstu ciklā „Uzlūdz dzeja”. Līdz šim ciklā jau satikušies vairāki dzejnieku tandēmi, kurus aicinājām iejusties neordinārās lomās, lasot vienam otra dzeju un atbildot uz negaidītiem jautājumiem. Šodien laiks dzejniecēm Lindai Mencei un Annai Belkovskai. Viņas pieder deviņdesmito gadu sākumā dzimušo literātu paaudzei un par saviem pirmajiem dzejoļu krājumiem jau saņēmušas daudz atzinīgu vārdu. Kādu nosaukumu Anna Belkovska izdomājusi savas mammas neesošajam dzejas krājumam un kāpēc Lindas Mences pagalma draugi bērnībā ticēja, ka viņas tētis ir Maikls Džordans, atkājam ierakstā.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) sezonu sāk bez savām mājām. Ko tas prasa no mūziķiem un kāda būs jaunā orķestra sezona, pārrunājam Kultūras rondo. Tiekamies ar LNSO direktori Indru Lūkinu un pirmo LNSO fonda izcilības balvas ieguvēju - vijolnieku Sandi Šteinbergu. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerti jaunajā sezonā notiks desmit dažādās zālēs, bet pagaidu mājvietu, kamēr norit Lielās ģildes renovācija, orķestris radis Kongresu namā. Jau sezonas atklāšanas koncerti noritēs trīs zālēs – Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē, Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra koncertzālē un Rēzeknes koncertzālē "Gors". Šī ir pirmā LNSO sezona, kad orķestrim ir rezidējošā māksliniece. Šoreiz tā ir vijolniece Vineta Sareika, savukārt rezidējošais komponists ir Arturs Maskats. LNSO 99. sezonas atklāšanas koncerts skanēs 21. septembrī Rēzeknes koncertzālē "Gors". Programmā iekļauts jubilāra Gustava Holsta magnum opus, viņa tautieša un laikabiedra Ralfa Vona Viljamsa kino mūzikā balstītā Septītā jeb “Antarktikas simfonija”, kā arī LNSO jaunās sezonas rezidējošā komponista Artura Maskata skaņdarbs. Pie diriģenta pults Tarmo Peltokoski. Kopā ar LNSO uzstāsies arī Rīgas projektu kora dziedātājas, Artūrs Noviks (akordeons) un Aigars Reinis (ērģeles).

“Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”. Izstāde ar šādu nosaukumu jaunās - rudens izstāžu sezonas ietvaros aplūkojama Rotko muzejā Daugavpilī. Izstāde apmeklētājus iepazīstina ar leģendārā čehu sirreālisma kinorežisora Jana Švankmajera un viņa sievas Evas Švankmajerovas daiļradi. “Disegno Interno” jeb “iekšējais dizains” ir šo divu leģendāru personu radošās dzīves retrospekcijas izstāde. Šī gada rudens sezonā tas vērienīgākais izstāžu projekts, kas tapis sadarbībā ar filmu producentu kompāniju “Athanor”, un ļaus apmeklētājiem pilnībā iegrimt Jana Švankmajera unikālajā pasaules redzējumā, apskatot ne vien dažādus mākslas objektus no visām Jana Švankmajera filmām un īsfilmām, bet arī mākslinieka un viņa sievas Evas Švankmajerovas gleznas, grafikas darbus, keramiku, tekstus, brīvās rokas zīmējumus un kolāžas. Izstādes laikā apmeklētājiem ir iespēja noskatīties režisora spilgtākās filmas un īsfilmas, piemēram, “Alise” (Alice, 1988), “Fausts” (Faust, 1994), “Baudas sazvērnieki” (Conspirators of Pleasure, 1996) un citas. Izstādes centrālā tēma ir ļaušanās apmātībām, sirreālisma manierē pārbaudot, uz ko ir spējīga mūsu psihe, mums pilnībā neierobežojot savu apziņu.

"Man Dņipro upe ir simbols cīņai par brīvību," saka Ukrainas jauno mediju mākslinieks Oleksandrs Siruss (Oleksandr Sirous), kura izstāde "Es esmu tavs paplašinājums" pašlaik skatāma RIXC galerijā Rīgas Klusajā centrā. Siruss pēta, kā katastrofālā Kahovkas dambja sagraušana uz Dņipro upes pērnvasar kļuvusi par katalizatoru jaunu sugu un cilvēku radītu fenomenu mijiedarbībai. Par ekoloģiju, jauno mediju mākslu Ukrainā un māksliniekiem, kas pašlaik savas zināšanas vairāk spiesti pielietot frontē, nevis mākslā, saruna ar Oleksandru Sirusu. Nelielās RIXC izstāžu zāles centrā ir uz grīdas izklāta Kahovkas reģiona karte ar sagrautā dambja skartajām teritorijām gadu pēc katastrofas. Šķietami bezpersonisko satelītuzņēmumu caurauž koši rozā iekrāsoti Dņipro upes ūdeņi. „Man Dņipro upe ir simbols cīņai par brīvību. Padomju laikā to centās iznīcināt, sabūvējot neskaitāmas spēkstacijas, bet tā joprojām plūst. Es to redzu kā lielu asinsvadu mūsu planētas ķermenī, tāpēc savā darbā spēlējos ar košām krāsām.” Mākslinieks atceras – kad dambi sagrāva, nevienam nebija skaidrs, kas notiks tālāk. Pat ārzemju vadošie ekologi, kuri tika aicināti izteikt prognozes par skartās apkaimes nākotni, neko neesot varējuši pateikt. „Šajā kartē mēs redzam pārrautā dambja skarto apkārtni, kad tā jau ir nosacīti „atguvusies” – tur, kur pirms tam bija milzīgais rezervuārs, ūdenim atkāpjoties, ir parādījušās jaunas augu sugas, radušies nelieli purvi un mitrāji. Kad padomju laikā uz Dņipro upes tika sabūvēti dambji, tika domāts tikai par elektrības ieguvi, nevis par dabu. Tagad daba sevi izgudro no jauna. Un caur to arī mēs varam pārdomāt savas attiecības ar dabu un pastiprināt idejas, kas varētu dot šai vietai jaunu elpu.” Šis darbs ir turpinājums Dņipro upes izpētei mākslā, ko Siruss aizsāka jau agrāk un daļēji prezentēja šopavasar digitālās kultūras centrā „MEET” Milānā. Darba gaitā mākslinieks sapratis, ka viņu visvairāk interesē saites starp dažādām sugām. Viņš strādāja kopā ar ekologiem un arhitektiem no projekta „Ro3kvit”, kurā apvienojušies profesionāļi no Ukrainas un ārvalstīm, lai meklētu risinājumus Ukrainas infrastruktūras atjaunošanai, tai skaitā Dņipro upes un iznīcinātā dambja skartās apkārtnes nākotnei. Ukraiņu mākslinieka Oleksandra Sirusa izstāde „Es esmu tavs paplašinājums” RIXC galerijā būs skatāma līdz 28.septembrim.

Ierakstu sērija “Uzlūdz dzeja” kopā ar dzejniecēm Annu Auziņu un Katrīnu Rudzīti. Abu dzejnieču draudzība ilgst jau daudzus gadus, abas darbojas  Latvijas  PEN organizācijā, Katrīna ir tās vadītāja. Viņas atklāj, kāpēc šīs Dzejas dienas abām šokējoši atšķiras no citām Dzejas dienām.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita Morana-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad no Rumānijas ir pārcēlusies uz Igauniju, kur studēs doktorantūrā. Kultūras rondo viņa dalās pārdomās par valodu studijām un aizraušanos ar lībiešu valodu. Bridžita Morana-Nae pārcēlusies uz Tartu, jo sākusi doktorantūras studijas saistībā ar lībiešu pētniecība. Grib konceptualizēt lībiešu mūziķi kā  valodas politikas aktierus Latvijā. Jau maģistrantūrā pētījusi lībiešu valodu un tās politiku. Bridžitas dzīves stāsts tiešām ir neparasts. Viņa dzimusi Anglijā, abi vecāki bijuši valodu skolotāji. Tā kā vecākiem nav patikusi Anglijas skolu sistēma, ģimene pārcēlusies uz Franciju. Bridžita stāsta, ka ir uzaugusi Elzasas reģionā. Pati saka, ka gan angļu, gan franču valoda ir viņas dzimtā valoda. Skolā savukārt vairākas stundas notikušas arī vācu valodā. "Vienmēr jūtos kā eiropiete, ka man Eiropa ir ļoti svarīga," atzīst Bridžita Morana-Nae. Jau 17 gadu vecumā zinājusi, ka grib studēt skandināvistiku, bet nezināja, kur to vēlas darīt, tāpēc izlēmusi paņemt brīvu gadu un pieteikusies iespējai veikt brīvprātīgo darbu Eiropā. Tajā gadā viņai ļoti patikusi Latvijas Eirovīzijas dziesma, tā bija Jorena Šteinhauera "Cep kūku!", tāpēc iedomājusies, ka interesētu braukt uz Latviju. Meklējusi projektus un atradusi projektu Rankas pagastā. "Visiem stāstīju, ka nebraukšu uz universitāti, bet uz Latviju," stāsta Bridžita Morana-Nae. Nekad iepriekš viņa nebija bijusi Latvijā un arī tik tālu Ziemeļeiropā. Rankā Bridžita strādāja jauniešu centrā un bērnudārzā, arī skolā. Rankā ar visiem runājusi latviski, gan arī Eiropas brīvprātīgo programmas ietvaros mācījusies latviešu valodu. Pēc gada Rankā arvien vēlējusies studēt skandināvistiku, tāpēc pārcēlās uz Vīni, kur studēja dāņu un islandiešu valodu. Erasmus programmas ietvaros nav bijis iespēju braukt uz Latviju, tāpēc Brižita izvēlējusies Lietuvu, kur mācījās mazliet lietuviešu un igauņu valodu. Atgriežoties Vīnē, sapratusi, ka viņai pietrūkst Baltijas reģiona. Augstskolā bijis kurss par valodas politiku Ziemeļeiropā, kur profesors runāja par lībiešiem. "Es - hm - lībieši? Es gadu šeit dzīvoju un nekad nebiju dzirdējusi vārdu lībieši. Domāju, ka gribu vairāk par to uzzināt," turpina Bridžita Morana-Nae. Rakstījusi referātu un sapratusi, ka tas ļoti interesē, jo arī saistīts ar Latviju. Covid laikā pārcēlās uz Rumāniju un strādāja par skolotāju, bet 2023. gadā sāka studēt lingvistiku Nīderlandē, kur augstskolā bijis ar lībiešiem saistīts projekts. Profesors piedāvājis iesaistīties un arī braukt uz Latviju pētījuma ietvaros. Profesors palīdzēja sazināties ar Valtu Ernštreitu no Lībiešu institūta. Pēc pāris zoom sarunām Bridžita saņēmusi darba piedāvājumu Latvijā. "Biju šokā. Domāju - četrus gadus neesmu runājusi latviski, vai tiešām labi saprotu, vai viņi man tiešām piedāvā darba vietu?" stāsta Bridžita Morana-Nae. "Bija projekts par valodas pārmantošanu, tas tieši saistīts ar to, ko vēlējos pētīt, tie ir lībiešu  ansambļi, kā viņi redz savu lomu revitalizācijas procesā." Tagad Bridžita dodas tālāk un studēs Tartu Universitātē, kā arī turpinās strādāt Lībiešu institūtā Latvijā. "Man ļoti patīk, ka varu izmantot latviešu valodu tik bieži," Bridžita Morana-Nae.

Kad ap sirdi ir pavisam drūmi, atceries, ka tu neesi viens – ar šādu vēstījumu ceļu pie pusaudžu auditorijas sākusi Dailes teātra izrāde „Zilā lapsa”. Tās autors ir lietuviešu režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis), kuram šī ir debija Latvijas teātrī. Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem. Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu: kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās. Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām. Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā viņš palaikam strādā ar pusaudžiem, un Terteli ļoti interesē viņu pasaule. Lai gan izrādē netrūkst naivuma, izrāde apzināti veidota tumšos toņos un ar mērķi atgādināt – kad ir pavisam slikti, tu neesi viens.   Izrādei „Zilā lapsa” Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde šovakar, 13. septebīr, un tā būs vienā cēlienā – mazliet vairāk nekā stundu gara.

Baltā un melnā Spānija 19.–20. gadsimta mijā – par izstādi “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" saruna ar izstādes projekta vadītāju Vitu Birzaku un mākslas zinātnieci Ievu Kalnaču. Spānijas mākslā jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu sāka raisīties 19. gadsimtā. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo “balto” Spāniju un ideja par skarbo “melno” Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Starp šiem diviem pretmetiem 19.–20. gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot “baltās” Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un “melnās” Spānijas intelektualitāti. Izstādi papildina pētījums par triju Latvijas mākslinieku – Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) – saiknēm ar Spānijas māksliniekiem 20. gadsimta sākumā, tostarp tiem, kuru darbi redzami ekspozīcijā, un viņu ceļojumiem uz Spāniju. Izstāde “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" būs aplūkojama līdz 15. decembrim.

Pirmās Trešdaļgadsimta balvas dzejā, kas godina labākos pirms 33 gadiem iznākušos latviešu dzejas krājumus, laureāts ir 1991. gadā izdotais "Slengs pilsētas ielās" – dzejnieka Jura Kunnosa (1948–1999) trešais dzejoļu krājums. Kāpēc Juris Kunnoss tiek uzskatīts par vienu no savdabīgākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu dzejniekiem, atklāj dzejnieks un literatūrzinātnieks Māris Salējs.

Alberta Bela romāns “Cilvēki laivās” dramatizēts un iestudēts Nacionālajā  teātrī. Par iestudējumu saruna ar režisori Inesi Mičuli. Ierakstos uzklausām aktierus Agati Bukšu un Gundaru Grasbergu. "Pats autors devis svētību, ka šī režisore var iestudēt viņa darbu. Materiāls atrada mani," par jauno iestudējumu un sastapšanos ar šo darbu Kultūras rondo stāsta Inese Mičule. "Teātris piedāvā man iestudējumu, nezināju, ka tas būs romāns "Cilvēki laivās". Mani pieaicināja veidot nākamai sezonai kaut ko latviešu, jo ir tradīcija sākt sezonu ar latviešu darbu. Tas notika procesā - tika saņemta atļauja no Alberta Bela, teātris teica man - lūk, Inese, tev ir!" turpina režisore. Diemžēl ar darba autoru viņa nepaspēja satikties. Kā izdzīvot mazai tautai starp lielām tautām, ja mūsos cīnās seni aizspriedumi ar modernu māņticību, racionāli priekšlikumi ar iracionālām aizdomām, personiskā labklājība ar nolemtību trūkumam. Vai ir iespējama vienošanās konkrētiem darbiem, ja katram sava taisnība šķiet vienīgā pareizā? Alberta Bela romāns “Cilvēki laivās” par kuršiem, kas apdzīvo Kuršu mari un ko vārda tiešā nozīmē aprij Sventes kāpa, bet netiešā – blakus dzīvojošie, bagātākie un izglītotākie prūši, tiek uzskatīts par vienu no jaudīgākajiem darbiem latviešu literatūrā. Kad Alberts Bels bija devis atļauju tulkot savu darbu teātra valodā, "es centos saprast, par ko ir notikums un tulkot caur to. Kā šim notikumam iedot virsvērtību". "Skatuves līdzekļi, ko esmu izvēlējusies, ir formā ieturēti. Tā nav sadzīve. Bija diezgan sarežģīts process ar aktieriem, kā atrast antisadzīvisku spēles stilu, lai vārds neiet vienotā ritmā ar kustību. Nesinhronizēt tekstu ar darbību. Tas bija mans lēmums, konceptuāli pie tā pieturējāmies," atklāj Inese Mičule. "Man ļoti patika, kādu virzību iedeva Lelde Stumbre, izveidojot dramatizējumu. Saņemot dramatizējumu, biju priecīga, ka ir. Bet strādājot ar aktieriem, jutu, ka vajag klāt vēl katram iedot monologu, sava tēla dzīvi. Nāca klāt daudz no romāna. Brīnišķīgi, ka bija teksts, ko varēju pārveidot dialogos, monologos un likt šajā ļoti  spēcīgajā konstrukcijā, ko dramaturgs bija izveidojis." Iestudējuma pirmizrāde 12. septembrī.  

Turpinot svinēt Dzejas dienas, cikla „Uzlūdz dzeja” šajā sarunā skan daudz smieklu. Savu un viens otra dzeju lasa un uz Kultūras rondo jautājumiem atbild dzejnieku tandēms Elvīra Bloma un Kārlis Vērdiņš. Neņemiet ļaunā, bet esam vienojušies ar autoriem, ka vienā no dzejoļiem oriģinālo vārdu vietā ētera pieklājības prasību dēļ izskan daži „pī”.

Pirmizrādi nupat piedzīvojis jauns seriāls „Asistente”. Tas ir pildīts ne tikai asprātīgiem un mūsdienu realitātē balstītiem dialogiem, bet arī uzdod būtiskus un pat neērtus jautājumus par mums kā sabiedrību. Sarunā piedalās seriala veidotājas Alise Zariņa un Liene Linde un aktrises Silvija Bitere un Elizabete Lielmane. No 12. septembra kinoteātros būs skatāma daudzsēriju filma "Asistente", ko studijā "Ego Media" veidojušas režisores Liene Linde un Alise Zariņa, informēja filmas pārstāvji. Septiņu sēriju stāsta galvenā varone, divdesmit piecus gadus vecā Laila jeb Lulū grib palīdzēt cilvēkiem, tādēļ nolemj izmēģināt spēkus sociālajā darbā. Vienpersoniski salabot pasauli ir diezgan sarežģīts uzdevums, it sevišķi, ja paralēli jāšķiras, jāiemīlas un jāapmetas uz dzīvi pie mammas un omītes, taču Lulū nepadodas.

Noslēdzies Venēcijas filmu festivāls . Tā galveno balvu "Zelta lauva" sestdien, 7. augustā, ieguvusi spāņu režisora Pedro Almodovara kino lente "Blakusistaba" (The Room Next Door). Kultūras rondo par redzēto un pieredzēto Venēcijas filmu festivālā stāsta kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino zinātniece Daira Āboliņa. Franču aktrises Izabellas Ipēras vadītā žūrija Pedro Almodovara filmu izraudzījās no 21 filmas, kas bija konkursam pieteiktas. Sižeta centrā ir šķelšanās starp Martu, paviršu māti un kara korespondenti, un viņas aizvainoto meitu, kā arī Martas attiecības ar bijušo partneri, rakstnieci Ingrīdu. Savukārt īpašo balvu par mūža ieguldījumu saņēma austrāliešu režisors un scenārists Pīters Veirs. Atpazīstamību visā pasaulē viņš ieguva ar lentēm "Mirušo dzejnieku biedrība", "Trumena šovs" un "Master and comander". bet skandālu un nosodījumu raisījusi Kanādas krievu kinorežisores Anastasijas Trofimovas flimas "Krievi karā" izrāde. Viņa vairākus mēnešus pavadījusi kopā ar Krievijas karavīriem, uzņemot šo filmu. Gan Ukrainas amatpersonas un sabiedriskās organizācijas norādījušas, ka ir ir apkaunojoši, ka Krievijas propagandas filmu izrāda Venēcijas kinofestivālā.

Dzejas dienas Latgalē bagātinājis vēl viens pasākums, kas aizvadītajā sestdienā, 7. septembrī, izskanēja Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā. Pirmo reizi te notika muzikālas dzejas brokastis “Gulguošona”, kur pulcējās vairāki pazīstami Latgales literāti - Valentīns Lukaševičs, Annele Slišāne, Arvis Viguls un Anita Mileika, kā arī mūziķi Ingars Gusāns, Vinsents Kūkojs un flautu grupa “Svīres”. Uz “Gulgošanu” bija devusies arī kolēģe Guna Zvīdre. Aizvadītās sestdienas rītā Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pleikšņu kalnā, kas atrodas turpat pie Rēzeknes un paver skatu teju uz visu pilsētu skanēja ne vien putnu dziesmas, bet arī dzeja un mūzika latgaliešu literātu un mūziķu izpildījumā, tādējādi veicinot latgalisko tekstu jaunradi un pārtapšanu jaunās mākslas formās. “Gulgošana” te notika pirmo reizi un bija kā ieskaņa vakara pasākumam Nautrēnos, dzejas slamam “Rogovkys dzejis voga”, kas šogad notika jau treso reizi.

Ojāra Vācieša muzejā atklāta Alekseja Naumova izstāde „Sirds likums metropolēs”. Ekspozīcijā gan krāšņas pilsētu ainavas, gan animācijas filmas „Sirds likums” radošais process – akrila tehnikā radīti darbi. Pilnmetrāžas animācijas filma „Sirds likums” ir nesens režisores Rozes Stiebras un Alekseja Naumova veikums. Ojāra Vācieša muzeja pirmā stāva telpa kļuvusi par izstāžu zāli, pie sienām Alekseja Naumova gleznotās pasaules pilsētu ainavas - nami, kalni un parki, arī Arkādija ziemā. Savukārt blakus esošā nelielā istabiņa iztapsēta ar animācijas filmai „Sirds likums” akrila tehnikā radītajiem darbiem, ko mākslinieks veidoja Rozes Stiebras jaunākajai animācijas filmai. Izstādes kuratore Dace Micāne-Zālīte. Izrādēs, jau sen Alekseja Naumova izstādi muzejā vēlējusies sarīkot Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse, ierosme bijusi glezna „Arkādija”, tagad ekspozīcijā blakus gleznai Ojāra Vācieša dzejolis „Arkādija”. Aleksejs Naumovs pats ir gandarīts, ka izstādē apvienota animācija ar glezniecību. Alekseja Naumova izstāde Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz 20.novembrim. Savukārt Latvijas Nacionālās operas apmeklētāji aicināti aplūkot Alekseja Naumova izstādi „Krāsa, gaisma un opera”, darbi  eksponēti ātrijā starp operas vēsturisko un jauno ēku.

Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 27. oktobrim skatāma apjomīga postapokaliptiskas pārdomas raisoša Elzas Sīles personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas”. Saruna ar Elzu Sīli Kultūras rondo par to, kā sasaistīt glezniecības domāšanā dažādus materiālus un to vai mums kā civilizācijai vispār vēl ir kāda cerība. "Iztēlojieties pasauli pēc globālas katastrofas, kurā jūs esat viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem. Ir pazudusi gandrīz visa tehnoloģija, saglabājusies tikai neliela daļa zināšanu un darba rīku, taču atgriezušās bailes dabas varenības priekšā. Tomēr cilvēks ir nolēmis cerēt un vēlas izpaust šo jaunatklāto cerību kādā fiziskā formā – bet kā tā varētu izskatīties?" teikts izstādes aprakstā. Ierakstā uzklausām Rīgas mākslas telpas māksliniecisko vadītāju Arturu Virtmani. Mākslinieces Elzas Sīles izstāde “Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas” veidota kā instalācija-labirints, kas sastāv no vairāk nekā 200 elementiem, nosedzot 1500 m² lielu platību. Māksliniece sniedz savu redzējumu par to, kas un kādā veidā no pastāvošā kultūras mantojuma parādītos cilvēku pašdarinātajos objektos un vidēs. Elza Sīle dzīvo un savu mākslu rada Šveicē.

Jaunajā ierakstu sērijā „Uzlūdz dzeja” poētiskā dejā tiekas Ivars Šteinbergs un Roberts Vilsons. Viņi lasa viens otra dzeju un iepazīstina arī ar savu jaunāko veikumu.

Par Baltvilka poti bērnu literatūras pašcieņai un pašu dzejas meistaru Kultūras rondo ierakstā no Jāņa Baltvilka atceres sarīkojuma, atzīmējot viņa 80. dzimšanas dienu. Katru vasaru, 24. jūlijā, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, tiek pasniegtas balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Šogad – dzimšanas diena bija īpaša, jo tā ir astoņdesmitā, tāpēc nākamajā dienā pēc balvu pasniegšanas Jāņa Baltvilka bijušie kolēģi un domubiedri gan ornitoloģijā, gan dzejā, gan bērnu preses izdevumos "Pionieris" un  "Zīlīte", gan grāmatizdošanā sapulcējās uz atmiņu pasākumu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Visus iespējami koordinētā atmiņu laikā un telpā turēja dzejniece Inese Zandere. Piedalījās Māris Rungulis, Inguna Cepīte, Silvija Tretjakova, ornitologi Māra Janaus, Māra Kazubierne un Oskars Keišs, dabas fotogrāfs, kurš sevi neuzskata par fotogrāfu, Andris Eglītis un māksliniece Anita Paegle. Viss sākās ar, šķiet, Baltvilkam netipisku dzejoli, bet izrādās, ka tas pieder pie tiem nebērnu dzejoļiem, par kuriem parasti nedomājam, sakot Jānis Baltvilks. Prātā vispirms nāk dabas un bērnu dzeja, tāpēc šoreiz atmiņās, protams, būs putni, bērnu dzeja un piedzīvojumi dabā un presē, bet ne tikai. Un interesantāka par pašu dzejoli ir klātesošo bērnu reakcija. Varētu tikai vēlēties, lai atmiņas par Jāni Baltvilku atrastu vietu kādā grāmatā, jo tās būtu arī atmiņas par laiku, iekārtu, veidiem, kā varu varēja apiet un ieelpot svaigu gaisu, piemēram, dabā un bērnu dzejā. Vēl tikai piebilde, ka Jāņa Baltvilka dzimtajās mājās Smārdes pagasta "Zīlītēs" tagad notiek dažādi ar literatūru un dabu saistīti pasākumi, un arī pirmā rakstnieku rezidence. Savukārt līdz līdz 30. septembrim Latvijas Nacionālā bibliotēkā pie Baltā Vilka klases 6. stāvā bibliotēkas darba laikā ir apskatāma Jāņa Baltvilka drauga, dabas fotogrāfa Andra Eglīša, lielformāta fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties dzejnieka pasaulē.

Kultūras, mākslas un pilsētvides attiecības un mijiedarbe ir šā gada laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” centrā. Radies pirms 15 gadiem kā spontāna reakcija uz ekonomiskās krīzes iztukšotajiem galvaspilsētas skatlogiem, „Survival Kit” jeb „Izdzīvošanas komplekts” kļuvis par starptautiski pamanāmu mākslas notikumu, kas turpina reaģēt gan uz pasaulē aktuāliem un pašu mājās sāpīgiem jautājumiem. Šī gada festivāla tēma „Mērījumi” apzina plaisas sabiedrībā un pilsētā un meklē iespējamos saskares punktus. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls „Survival Kit” sāksies šodien, 6. septembrī, un turpināsies līdz 6.oktobrim. Rītvakar „Baltās nakts” ietvaros tas sagatavojis īpašu programmu „Naktsmērs”, kas notiks gan Vecrīgā, gan Āgenskalnā.

Vakar, 5. septembrī, pēc trīs gadu rekonstrukcijas posma svinīgi atklāts Valmieras teātris. Savukārt teātra darbinieki un aktieri atgriešanos ēkā svinēja jūlija beigās, atklājot 102.sezonu. Svaiga, patīkama un tīra sajūta, tā teātra ēku raksturo aktieri, uzsverot,  ka tas vēl jāpiedzīvo, jāpiepilda ar lietām un enerģiju. Dienu pirms svinīgās teātra ēkas atklāšanas uz Valmieras teātri devās Kultūras rondo un tikās ar aktieriem un teātra direktori, uzsākot jauno sezonu. Tuvojoties teātra ēkai, redzu daudz jauniešus, kas sasēduši uz saliekamiem krēsliņiem, skicē jauno teātra fasādi. Sasveicinos ar teātra pārstāvi Martu Cekuli un uzzinu, ka tie ir Valmieras mākslas skolas audzēkņi. Kopā ar Martu Cekuli un Valmieras teātra aktrisi Ievu Esteri Barkāni nolemjam sarunu sākt Jaunajā zālē, jo tas ir jaunums un ar šo spēles vietu Ieva saskarsies pavisam drīz, kad oktobrī šajā zālē  Toms Treinis iestudēs izrādi „Tuvāk”. Telpa ir transformējama, melna zāle kā balta lapa, Marta nosaka. Valmieras teātra ēkas rekonstrukcija uzsākta 2021.gadā. Secīgi, kā rekonstrukcijas process ritējis, atklāj teātra direktore Evita Ašeradena, atgādinot arī to, ka rekonstrukcija sākās kā energoefektivitātes projekts, jo tas bija vienīgais veids, kā iegūt Eiropas finansējumu. Valmieras teātra pārbūves laikā saglabāta latviešu arhitekta Modra Ģelža projektētā administratīvā korpusa ēka, savukārt tehniski un vizuāli novecojušās piebūves nojauktas, modernizējot un veidojot lakoniskus, mūsdienīgus apjomus jumta izbūvju vietā.

Iet pa pilsētu un dzirdēt, ka kaut kur tālumā skan klavieres, tas var būt viens no muzikāliem piedzīvojumiem klaviermūzikas festivālā "Kuldīga Piano", kurš no 6. līdz 8. septembri trešo reizi norisināsies šajā pilsētā. Festivāla mērķis ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Programmā šoreiz virkne Latvijas vadošo pianistu, savukārt festivāla galvenajā koncertā uzstāsies pianists, komponists un mūzikas producents no Hamburgas – Niklass Pašburgs. Pirms festivāla Kultūras rondo tiekamies ar tā iniciatoru un radošo direktoru Daini Teni, kurš arī pats spēlēs solo koncertu festivālā.  

Emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums šajā nedēļas nogalē gaida Ēdoles un Rundāles apkaimes iedzīvotājus un viesus: ar koncertu „Poēma par mīlestību un jūru” 7. septembrī Ēdoles pilī un 8. septembrī Rundāles pilī uzstāsies četri spilgti latviešu kamermūziķi: soprāns Anta Jankovska, flautists Reinis Lapa, čellists Ivars Bezprozvanovs un arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli. Programmā iekļauta 19. un 20. gadsimta franču un beļģu mūzika, kuras centrā ir īpašs notikums - franču impresionista Ernesta Šosona vokālais cikls „Poēma par mīlestību un jūru”. Tās simfoniskajam orķestrim rakstīto partitūru šajos koncertos īpašā aranžijā izspēlē vien trīs mūziķi.

Tēlniece Solveiga Vasiļjeva Argentīnā 25.starptautiskajā tēlniecības biennālē “Bienal del Chaco” ieguvusi Grand Prix. Par iegūto pieredzi un redzēto tēlniecības biennālē Kultūras rondo izvaicājam mākslinieci Solveigu Vasiļjevu. Solveiga Vasiļjeva ir pirmā sieviete, kura uzvarējusi šajā tēlniecības biennālē, nedēļu intensīvi strādājot pie metāla skulptūras “Laiks”. Sacensības norisinājās Čako provinces galvaspilsētā un UNESCO tēlniecības galvaspilsētas statusu ieguvušajā pilsētā – Resistencijā. Reizi divos gados šajā biennālē mākslinieki darbus veido no metāla vai akmens. 2010. gadā, kad Solveiga Vasiļjeva piedalījās šajā biennālē pirmo reizi, tēma bija globalizācija un māksliniece no akmens veidoja "Globalizācijas eņģeli". Šogad biennāles tēma nebija noteikta, bet materiāls - metāls. Māksliniece izvēlējusies darba tēmu - laiks un jau kopš janvāra, kad uzzināja, ka apstiprināta dalībai, rūpīgi gatavojusies, veidojusi maketus. Ja to neizdarītu, darbs būtu citāds. "Jebkurš laiks, kurš tiek definēts, ir tikai daļa no tā, ko saprotam ar vārdu laiks. Mans darbs sastāvēja no trim daļām, no fiziskā laika, ko saucu par kosmisko laiku, kas telplaiku izpleš un deformē, bet mēs to nevaram konstatēt, jo esam tajā iekšā. Tad ir laiks, kas mainās, ko saprotam kā gadalaikus. Tad ir arī subjektīvais laiks, kurš ir absolūti nedefinējams, kurš ir lēkājošs kā slima cilvēka sirds sinusoīdi," stāsta Solveiga Vasiļjeva. "Darba ir būtībā četras daļas, jo ir arī kodols, serde, uz kā definētie laiki ir "uzvērti"." Solveiga Vasiļjeva neslēpj, ka izaicinājums bijis strādāt ar 2,5 mm biezām metāla loksnēm, jo tas ir salīdzinoši biezs materiāls, kādu ikdienā neizmanto. Darba izveidošanai Argentīnā bija atvēlēta nedēļa. Māksliniece atzīst, ka būtiska ir preses materiālos minētā norāde, ka viņa ir pirmā sieviete, kas ieguvusi galveno balvu, jo no 10 fināla dalībniekiem parasti tikai divas ir sievietes. Iesūtīti bija no 40 valstīm ap 150 pieteikumu. Šī starptautiskā biennāle cilvēkus priecē no 1998. gada. Prestižajā konkursā, kas šoreiz norisinājās no 13. līdz 20. jūlijam, dalībnieku skaits ir ļoti ierobežots – 10 dalībnieki no visas pasaules. Tie tiek izvēlēti, vērtējot pieteikumus, mākslinieka dzīves gājuma aprakstu, plānotā darba skici un pašu koncepciju. Solveiga Vasiļjeva šajā desmitniekā iekļuvusi jau otro reizi (iepriekš – 2010. gadā), šoreiz viņa ieguva arī galveno apbalvojumu. Tāpat māksliniece saņēmusi arī balvu, kas piešķirta pēc pārējo skulptoru balsojuma.   Brauciens un tajā pieredzētais māksliniecei arī devis daudz ierosmes jauniem darbiem.

Septembris ir dzejas mēnesis. Dzejas dienu laikā sākam jaunu ierakstu sēriju „Uzlūdz dzeja”. Četras nedēļas astoņi dzejnieku pāri viesosies Kultūras rondo studijā. Un kā jau d(z)ejā, lai sajustu viens otru, dzejnieki lasīs ne tikai savus, bet arī otra dzejnieka tekstus un atbildēs uz jautājumiem. Ierakstu sēriju iesāk dzejnieki Krišjānis Zeļģis un Toms Treibergs.

Tuvojoties jaunajam mācību gadam, Rēzeknē aizvadīta otrā mobilo izrāžu skate, kurā Latvijas skolu skolotājiem prezentēja dažādas mobilās izrādes, kuras iespējams aizvest uz savu skolu un reģionu. Mobilās izrādes, ko organizē Starptautiskās bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācijas nacionālais centrs Latvijā un kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma”, aicināja izglītības profesionāļus iepazīties ar nevalstisko teātru izrāžu repertuāru, un iekļaut tās arī savā mācību programmā. Idejas autori tādējādi vēlas paplašināt kultūras iespēju piedāvājumu reģionu skolās, kā arī bērnos, skolēnos radīt lielāku izpratni par laikmetīgo mākslu un teātra mākslu. Pašā vasaras izskaņā Rēzeknē notika otrā mobilo izrāžu skate, kurā pedagogi tika iepazīstināti ar teātra izrāžu repertuāru, ko “Latvijas skolas somas” programmas ietvaros piedāvā dažādi nevalstiskie teātri. Prezentēt savas izrādes Latgales reģiona pedagogiem, bija ieradušās trupas no “Cēsu Mazā teātra”, “Liepājas Leļļu teātra”, kultūras attīstības biedrības “Tapala lapa”, “Istabas teātra” un citiem. “Istabas teātra” izrādes “Dzīvs” mērķauditorija ir sākumskolas vecuma bērni. Izrādes komandai izzinot mācību materiālus, izdevies radīt rosinošus stāstus, ir radīts notikums, kas mazus un lielus skatītājus aicinās domāt par dzīvību kā cilvēkā, tā koka lapā un putnā. Galvenie aktieri ir divi jaunieši, kas auditoriju ved ceļojumā iepazīt pasauli caur dažādiem dabas likumiem. Veidojot izrādes, režisori un teātru producenti šoreiz koncentrējušies uz dažādām skolēnu un bērnu vecumu grupām, un runā par konkrētā vecumposma problēmām un pasaules uztveri. “Istabas teātra” mākslinieciskais vadītājs Jānis Znotiņš uzsver - būtiski ir jauniešiem dot ieskatu viņu dzīvē un iespējamajās problēmās caur mākslas spēku. Kultūrizglītības programma “Latvijas skolas soma” šogad skolu jauniešiem piedāvā mobilās izrādes par pusaudžu atkarībām, par savstarpējām attiecībām, pieaugšanu, kā arī dažādu maņu pieredzi. Gan skolotāji, gan idejas autori cer, ka mobilo izrāžu ieviešana Latvijas skolās, jauniešiem dos ne vien unikālu iespēju redzēt teātri un tā personības, bet arī izmantot un integrēt iegūto mākslas vērtību mācību procesā. Sižeta autore Inta Savicka.

Pārskatām jaunās teātra sezonas repertuāra pieteikumus. Ko skatītājs var sagaidīt no jaunās sezonas teātros? Kultūras rondo teātru repertuāru pārlūko teātra kritiķes Henrieta Verhoustinska un Guna Zeltiņa, kuras darbojas jaunās "Spēlmaņu nakts" sezonas žūrijā, un kultūras žurnālists Atis Rozentāls, kurš iepriekšējā sezonā vadīja "Spēlmaņu nakts" žūriju.

Baltijas dokumentālo filmu foruma "Baltic Sea Docs" programmu pētīsim kopā ar foruma vadītāju Zani Balčus, bet par topošajiem filmu projektiem "Baltic Sea Docs" kopprodukciju forumā izvaicāsim  "VFS Films" producentu Uldi Cekulu un "Mistrus Media" producentu Gintu Grūbi. No 1. līdz 8. septembrim šogad jau 28. reizi notiek "Baltic Sea Docs", Nacionālā kino centra rīkotais dokumentālo filmu forums, kas Rīgā pulcē dažādu valstu dokumentālo filmu veidotājus un skatītājiem piedāvā starptautiski atzītu jaunāko dokumentālo filmu programmu. Filmas šogad izrādīs kinoteātrī "Splendid Palace" Rīgā, tiešsaistē filmas.lv, kā arī atsevišķos seansos Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Talsos. Tikmēr dalībai "Baltic Sea Docs" kopprodukciju forumā atlasītas 26 topošas dokumentālās filmas no 17 valstīm. Sešas no filmām top Latvijas filmu studijās, informēja festivāla rīkotāji.

Kad esi mazs, nereti liekas, ka dzīve ir vieni vienīgi aizliegumi. Bet kas notiktu, ja vecāki pēkšņi atļautu visu to, kam parasti saka „nē”? Ar šo domu savā jaunākajā bērnu grāmatā „NĒ!!!” spēlējas rakstnieks Lauris Gundars. Viņš ir pārliecināts – kopīga grāmatu lasīšana ir viens no labākajiem ceļiem uz sarunu par svarīgām lietām. Šajā gadījumā – par ikvienam aktuālo aizliegumu, to pārkāpšanas un visatļautības tēmu. Saruna ar grāmatas autoru Lauri Gundaru un ilustratori Aneti Bajāri-Babčuku. Savu jaunāko bērnu grāmatu Lauris Gundars sarakstījis gluži vai fantastikas žanrā – vismaz tās galvenais varonis ilgi un pamatoti nevar saprast, vai notiekošais nav sapnis. Jo pēkšņi mamma un tētis ļauj viņam neēst vakariņas, nemazgāt zobus un neiet gulēt. Gundars gan to nav iecerējis kā pamācošu stāstu par to, pie kā var novest visatļautība. Taču caur ikvienam vecākam un bērnam pazīstamām situācijām viņš aicina sarunāties par ļoti svarīgu tēmu – par robežām, noteikumiem un to jēgu. Daudz ko atpazīstamu šajā stāstā sev atradusi arī ilustratore Anete Bajāre-Babčuka. Viņas meitām ir trīs un septiņi gadi. Viņas gan pagaidām neraujoties uz tādām pārdrošībām kā grāmatas galvenais varonis, tādēļ cīņas ap aizliegumiem mākslinieces mājās pagaidām nav tik aktuālas. Pašu grāmatu gan meitenes vēl nav lasījušas, taču mammas stāsti par tajā uzburto visatļautības pasauli viņām interesējuši. Bajāre-Babčuka, kura pērn par darbu pie Ineses Zanderes grāmatas “Divas Almas” saņēma vienu no pasaules prestižākajām ilustratoru balvām – Bratislavas ilustrāciju biennāles “Zelta ābolu” –, mūsu sarunai pievienojas pa telefonu no laukiem, kur vada vasaru ar ģimeni.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas 105. dzimšanas dienā saruna ar tās direktoru Andri Vilku. Ar saknēm stingri zemē un ar skatu nākotnē – tā Latvijas Nacionālo bibliotēku 35 gadus ir vadījis direktors Andris Vilks, kurš nupat aizvadīja pēdējo nedēļu šajā amatā un šonedēļ Gaismas pilī atvadījās no kolēģiem, nododot bibliotēkas vadības grožus Dagnijai Baltiņai. Latvijas Nacionālo bibliotēku viņš stūrējis cauri Atmodas laikam, digitalizācijas nestajām pārmaiņām un ilgajam ceļam uz pašiem savu māju – Gaismas pili, kas šogad svin desmit gadu jubileju. Bet ar Andri Vilku mēs šoreiz tiekamies nevis viņa kabinetā, bet mājās. Durvis atver Andra Vilka kundze Aira – Vilku pāris mīt viņas senču dzīvoklī Rīgas centrā, kurā katrai mēbelei, rokturim un griestu rotājumam ir sens stāsts, tomēr nav ne miņas no muzejiska smaguma. Pietāte pret pagātnes vērtībām un spēja tās interpretēt labākai šodienai ir arī Andra Vilka darba pamatā, vairāk nekā trīs desmitgades vadot Latvijas Nacionālo bibliotēku. 

Dzeja dejo- šoruden aicina Dzejas dienas. Dzejas dienu programmu pārlūkojam kopā ar dzejniekiem Ivaru Šteinbergu un Ēriku Bērziņu.

Saruna ar gleznotāju Jāni Mitrēvicu, kura jaunākā izstāde „Re-Evolūcija” skatāma galerijā Māksla XO, kur mākslinieks skatītājam piedāvā savu glezniecību, kas ietver gan sociālo kritiku, gan kultūras revīziju, gan paša transformāciju.

Kā iespējams flirtēt ar patiesību? Par uzdrīkstēšanos un gatavību doties nezināmajā. Saruna ar diviem Latvijas Universitātes profesoriem - Mārci Auziņu, kuram tikko iznācis eseju krājums „Flirts ar patiesību" un Kasparu Kļaviņu.

Ziemeļlatgalē – to starp Balvu novada Upītē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa Kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Festivālā “Ļipa Kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”.

Par uzzināto tradicionālās kultūras ekspedīcijā Dienvidkurzemes novadā Kazdangā Kultūras Rondo saruna ar profesori Janīnu Kursīti, doktorantu Robertu Ķipuru un studenti Ievu Ciprusi.

Koša un nepieradināta izstāde, tā var teikt par ISSP Galerijā pašlaik skatāmo fotogrāfes Zanes Priedes pirmo personālizstādi „Marmoleum Real 2mm”. Darbos atspoguļojas autores personīgā pieredze, uzaugot 90.gadu vidē un estētikā. Kompozīcijās, ko Zane dēvē par klusās dabas skulptūrām, pagātnes atmiņas pārceltas šodienas scenogrāfijās un stāsta par laika un lietu mijiedarbību.  Izstādes atklāšanas dienā tikāmies ar fotogrāfi Zani Priedi un izstādes kuratori Ivetu Gabaliņu.

Festivāla ‘’Homo Novus’’ programmā būs skatāmas kopumā 20 dažādas izrādes netradicionālās spēles vietās. Skatītājus pulcēs izrādēs skeitparkā, veikala galerijā, purva staignājā, ielās, kinoteātrī, Mežaparkā, muzejā, cirkā un citur, piedāvājot pašmāju un starptautisko mākslinieku jaundarbus un sadarbības.  Par tematisko daudzveidību un saturiskajiem izcēlumiem festivāla "Homo Novus" šā gada programmā Kultūras Rondo saruna ar festivāla producenti Santu Remeri un dalībniecēm Kristīni Želvi un Beāti Poikāni.

Ukrainas neatkarības dienā Kultūras rondo vēlreiz klausāmies sarunu ar ukraiņu dzejnieci Ļubu Jakimčuku un tulkotāju Māru Poļakovu. Bet fotogrāfa Jāņa Deinata foto objektīvā fiksētais par laiku pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas aplūkojams izstādē “Pirmā piecgade”.

No 21. līdz 24. augustam ar diviem koru mūzikas koncertiem, filmas “Baltijas brīvības ceļš” skatīšanos, diskusiju, rakstnieces Helju Ralbring grāmatas “Pērļu lasītāja” atklāšanu arī Bergenā (Norvēģijā) atzīmē Baltijas ceļa 35. gadadienu. Attālināti sazināmies ar Latviešu biedrības Norvēģijā (Bergenā) vadītāju Ilgu Švāni, kura ir šī projekta vadītāja, vienu no koncerta mākslinieciskajām vadītājām un arī Ventspils kultūras centra sieviešu kora “Venda” vienu no mākslinieciskajām vadītājām Anitru Niedri, režisori Initu Pelši un koncertu producenti Sarmīti Pāvulēnu, Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāju Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Ilga Švāne stāsta: "“Baltijas ceļam 35” gadadienas svinības ir nozīmīga kultūras un vēsturiskā mantojuma daļa, kas veicina tautu vienotību, latviešu, igauņu, lietuviešu un ukraiņu kopienu sadarbību un savstarpējo izpratni, kas diasporā ir īpaši svarīga kultūras saglabāšanai un identitātes stiprināšanai, esot tālu no dzimtenes.”

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vasarnīcai top muzikāls sapnis "Japānas pasaka". Tas būs īpašs koncertuzvedums festivāla jaunākajiem apmeklētājiem, kur Riharda Zaļupes daiļrade tiekas ar Japānas folkloru, bet LNSO mūziķi – ar Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībniekiem un iemīļoto aktieri Andri Keišu. Kopīgā sadarbībā mazākajiem klausītājiem un viņu ģimenēm būs iespēja doties neparastā sapņu pasaulē, kas ne vienmēr ir acīmredzami šķirta no realitātes. Caur pasakas "Akinosukes sapnis" rindām uzveduma veidotāji mēģinās atklāt svarīgas atziņas, kas palīdz mums pasauli darīt arvien labāku. Kultūras rondo tiekamies ar koncertuzveduma veidotājiem – režisori Annu Klišāni, stāstnieku Andri Keišu un Rīgas 1. pamatskolas – attīstības centra Ritma grupas dalībniekiem.

Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” laidusi klajā grāmatu “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija”. Par tekstu izvēli no teorētiskiem līdz personiskiem vēstījumiem un skatuves mākslas ekspertu iesaistīšanu procesā Kultūras rondo pārrunājam ar grāmatas veidotājiem, studijā ir Evarts Melnalksnis, Kristīne Freiberga un Dārta Ceriņa. Grāmata tapusi kā atbilde uz nepieciešamību pētīt, izprast un skaidrot parādības, kas kopš 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimtā ir novērojamas pasaulē, un nepārprotami ietekmē mūsdienu Latvijas teātri.  Izdevumā vienkopus izlasāmas teorijas, personīgi pārspriedumi un ierosinājumi domāšanai par laikmetīgās skatuves mākslas praksēm. Antoloģijā iekļauti divdesmit trīs autoru, kā Hansa Tīsa Lēmana, Ērikas Fišeres-Lihtes, Tima Etčelsa, Milo Rau, Klēras Bišofas u. c. teksti un to fragmenti.

Gleznotāja Andra Eglīša "Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi" atskatās uz autora 25 gadus ilgā glezniecības procesa atklājumiem. Ar Andri Eglīti tiekamies uz sarunu Kultūras rondo studijā, raidījuma gaitā ieklausāmies arī izstādes kuratora Alekseja Beļecka sacītajā. Eglītis ir viens no savas paaudzes ievērojamākajiem Latvijas gleznotājiem, kurš strādā arī ar instalāciju, tēlniecību un būvēšanu. Viņa glezniecība nedemonstrē un nereprezentē – tā pēta cilvēku un dabu to pirmshierarhiskajās attiecībās. Dziļa ieklausīšanās vidē un atteikšanās no tās estētiskā vērtējuma ļauj māksliniekam ieskatīties ainavas pašā būtībā. “Izstādes” formu un saturu veidojis plašs iesaistīto cilvēku un atlasīto mākslas objektu sastāvs: Andra Eglīša jaundarbi apvienojas sarunā ar agrākos laikos īstenotiem gleznu cikliem un vairāku citu projekta dalībnieku darbiem. Vēl muzejā apmeklētājs atradīs Eglīša “Fascinācijas vārdnīcu” – dažādu priekšmetu kolekciju ar glezniecisku potenciālu, kā arī instalācijas, “Avīzi” un audiopavadoni.

Kā pieņemt savu nevarību nezināmā priekšā? Un kādam būt teātrim pasaulē, kur ziņu virsrakstos dominē posts un traģēdijas? Šos jautājumus ļoti personīgā izrādē „Pieņemt savu nevarību” uzdod režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Tas ir viņa stāsts par Dāvidu un Goliātu – par mazā cīņu ar lielo un par lielo, kas var kļūt bezspēcīgs mazā priekšā. Skatītājus sagaida vizuāli neparasts iestudējums bez vārdiem, ko katrs varēs lasīt pēc sava iekšējā kompasa. Neatkarīgā teātra „Dirty Deal Teatro” zāle Pārdaugavā kļuvusi par mājām balagāna teātrim. Ar „balagānu” pārsvarā mēdz apzīmēt zemas kvalitātes priekšnesumus ar lētiem efektiem, bet vārda pirmā nozīme ir pagaidu celtne izrādēm, piemēram, tirgus laukumos; trupa, kas tajā uzstājas, un izrāde, kas tajā notiek. Izrādei „Pieņemt savu nevarību” dots apakšvirsraksts „balagāns vienā cēlienā”. Uz skatuves un arī aiz tās viņi ir tikai trīs – režisors Reinis Suhanovs un aktieri Sandija Dovgāne un Agris Krapivņickis. Viņi paši būvē rekvizītus, paši vada izrādi un paši spēlē. Šoreiz gan drīzāk jāsaka – veido vizuālas ainavas, kuras skatītājam jāatpiņķerē pašam. Jo šī ir izrāde bez vārdiem.

Latgales vēstniecībā "Gors" no 23. līdz 25. augustam gaidāmi krāsaini muzikāli notikumi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) ikgadējā Vasarnīcā. LNSO lieluzveduma vadmotīvu un pamatu šogad radījuši "Trio ELPO" dalībnieki, tāpēc Kultūras rondo tiekamies ar diviem no viņiem – Edgaru Cīruli un Jāni Rubiku. “Trio ELPO” radies 2016. gadā, un līdz 2022. gadam tas darbojās ar nosaukumu “Equanimity Trio”. Tajā muzicē trīs līdzīgi domājoši mūziķi un draugi – Jānis Rubiks, Edgars Cīrulis un Rūdolfs Dankfelds. Trio atskaņo pašu komponētu mūziku, kurā savienojas džeza, akadēmiskās un rokmūzikas elementi. "Šī ir jau mūsu trešā sadarbība ar LNSO. Šis projekts mūs enerģizē vismaz astoņus mēnešus, vai cik ilgi mēs ar to strādājam. Sākumā tas bija izaicinājums un enigma, mīkla mums pašiem, kas no tā iznāks, jo uzstādījums, kurā ir trio, etnobalsu dziedātāju grupa un simfoniskais orķestris, jau ir liels matemātisks vienādojums, ar kuru ir jātiek galā," stāsta mūziķi. Intervijā gan par īpaši LNSO vasarnīcai radītajiem darbiem, gan par dažādu mūzikas žanru ietekmēm džeza apvienības darbībā un skanējumā.

Pētniecības iedvesmai un jauniem atklājumiem ir svarīgi ne vien atrast, ko pētīt, bet arī paplašināt savas zināšanas par to, kā pētīt. Papildinot ikdienas studiju procesu, tādu iespēju pašlaik nodrošina Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Mākslas akadēmijas veidotā Vasaras skola. Tā notiek jau trešo reizi ar mērķi izcelt avotu pētniecību un lielo materiālu dažādību, kas glabājas Latvijas atmiņu institūcijās. Šogad galvenā uzmanība pievērsta feminisma un dzimtes studiju atziņām un pētniecības metodēm, ar kurām Vasaras skolas publiskajā programmā šonedēļ dalījās arī mākslas pētnieki no citām valstīm.

Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” noslēdzam ar lielajiem vārdiem arhitektūrā. Andris Kronbergs ir starp visbiežāk godalgotajiem, vērtējot sasniegumus Latvijas arhitektūrā. Saņēmis gan Lielās gada balvas arhitektūrā, gan mazākas. Tā 2001. gadā Lielo gada balvu ieguva Starptautiskās lidostas „Rīga” rekonstrukcija, taču balvu saņēma arī Latvijas Bankas Rīgas filiāle jeb naudas glabātuve. Šoreiz pievēršam uzmanību arhitektūrai, kas tapusi tūkstošgades mijā, kad Andra Kronberga vadībā radīta Latvijas valsti reprezentējošā arhitektūra – Rīgas lidostas pārbūve un Latvijas bankas filiāle Bezdelīgu ielā (ko veica birojs „Kronbergs, Kārkliņš un partneri”, 1996–2001), raksturojums – kvalitatīvas vides radīšana kā viena no atjaunotās valsts būtiskām vērtībām. Ar arhitektu Andri Kronbergu, Latvijas Bankas pārstāvjiem Ilzi Posumu, Reini Jakovļevu un arhitektūras kritiķi Ventu Vīnbergu tiekamies pie Latvijas Bankas Rīgas filiāles ēkas Bezdelīgu ielā, Pārdaugavā, iesākam par kapsulas ierakšanu ēkas pamatos. Ēkas pamatakmens likts 1999. gada jūlijā, taču ceļš līdz tam bijis garš, projektēšana vien ilgusi septiņus gadus. Viss sācies ar vietas izvēli, atceras Andris Kronbergs. Ja arī kādas nelielas pārmaiņas nepieciešamas, arhitektoniskais komplekss tiek respektēts, uzsver Latvijas Bankas Ēku infrastruktūras pārvaldes vadītāja vietnieks Reinis Jakovļevs. Latvijas Bankas Rīgas filiāle bija pirmā atjaunotās Latvijas ēka. Kopš tās atklāšanas 2001. gada 16. novembrī pagājuši gandrīz 23 gadi, tās stiklotais korpuss organiski iezīmējas Pārdaugavas vidē, kur rodas arvien jaunas un mūsdienīgas celtnes.

“Pirmā piecgade” – Jāņa Deinata foto objektīvs fiksējis nejauši piedzīvotu situāciju reportāžas, radot dokumentālu stāstu par periodu pirms Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas – no 1989. līdz 1994. gadam, kad pārmaiņas sabiedrībā vēl tikai brieda. Vairāk gan par viņa jauno izstādi, gan citām ar fotogrāfēšanu saistītām niansēm sarunā ar Jāni Deinatu Kultūras rondo. Izstādē iekļautajā laika posmā (no 1989. līdz 1994. gadam) Jānis Deinats nonāca, tā dēvētajā, Jēzus vecumā, proti, viņam apritēja 33 gadi. Lūgts raksturot, kāds cilvēks viņš bija tajā laikā, Jānis Deinats atbild: "Redzi, kad es sāku apzināti fotogrāfēt un centos apzināti kļūt par fotogrāfu, biju sev devis iekšējus piecus gadus ar nodomu – kļūšu fotogrāfs, bet, ja nesanāks, tad nē! Tas bija mans iekšējais uzdevums. Ir svarīgi dot sev kādu uzdevumu un mērķi. Tad sāku strādāt par fotogrāfu." Taču Jānis Deinats izvairās sevi saukt par mākslinieku, un viņš arī paskaidro, kāpēc: "Māksla ir radošs darbs. Bet fotogrāfija ne vienmēr ir radošs darbs, it sevišķi, ja tu strādā pasūtījumos, kur ir jāstrādā konkrētos ierobežojumos. Es varu tik vien, kā no sevis kaut ko pielikt, bet virsuzdevumu es nedodu. Mans radošais darbs ir tad, kad es pats dodu sev uzdevumu un es to īstenoju ar saviem līdzekļiem. Bet tas neizslēdz radošo darbību arī pasūtījumā."

Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā „Pilot” pašlaik skatāma divu mākslinieču Kristīnes Daukštes un Lienes Rumpes kopizstāde „Trokšņains gadījums maldīgā virzienā”. Izstāde tiek rīkota „ACADEMIA” balvas ietvaros, ko Kristīne Daukšte saņēma 2021. gadā.  Mākslas telpas „Pilot” grīdu šoreiz klāj jūras smiltis, atstājot katra apmeklētāja pēdu nospiedumus, bet baltā bulta pie ieejas durvīm rāda virzienu, kurp doties. Izstādes aprakstā lasāms: "...šo sākotni apskaloja tik balta jūra, ka tās viļņus saskatīt nebija iespējams, bet gaisu pildīja nerimstoša šalkoņa. No šī pirmatnējā trokšņa izskalojās Priekštecis." Māksliniece Liene Rumpe ir gleznotāja un instalāciju māksliniece, bet Kristīne Daukšte ieguvusi bakalaura grādu scenogrāfijā un maģistra grādu – glezniecībā. Kristīne dzīvo Lielbritānijā un Latvijā iegriežas salīdzinoši bieži, savukārt Liene dzīvo Rīgā un ir viena no DOM galerijas vadītājām. Starp citu par savu maģistra darba instalāciju „Gleznotāja Nindzjas vingrinājumi” Liene saņēma BDO Jauno Mākslinieku balvu.

Latvijas Neredzīgo bibliotēka laidusi klajā Latvijā pirmo garstāstu vieglajā valodā — Guntas Bites “Pie omītes”. Grāmata 120 lappušu garumā viegli uztveramā veidā stāsta par omīti un viņas mazmeitu Paulu, kuras savā dzīvē piedzīvojušas traģiskus notikumus, tomēr turpina ticēt labajam. Omītei pieder kafejnīca, kurā strādā gan mazmeita, gan konditors Gatis. Lielas galvassāpes omītei sagādā pretim esošā franču kūciņu veikala “Tartes” īpašnieks Rihards, kurš uzsāk negodīgu cīņu par kafejnīcas slēgšanu. Grāmata sarakstīta trešajā vieglās valodas līmenī un stāsta par tik sarežģītiem jautājumiem kā vecāku zaudējums, privātais bizness, konkurence, kredītsaistības, labdarība un empātija.

"Vācbaltā trokšņa" radošā komanda – psihoterapeits un rakstnieks Nils Sakss Konstantinovs, aktrise un dzejniece Marija Luīze Meļķe un skaņu pētnieks-mūziķis Linards Kalniņš, iedvesmojoties no dažādiem avotiem par vācbaltiešiem un pašu dzīves pieredzes, aicina uz eksperimentiem dzīvoklī.  Kultūras rondo tiekamies ar dzīvokļa izrādes veidotājiem.

Nams Rīgā, Mārstaļu ielā 6, tikko nodots ekspluatācijā, lai jau nākamajā pavasarī te durvis vērtu Rakstniecības un mūzikas muzejs. Kultūras rondo ar mikrofonu devies uz muzeja jauno mājvietu, lai kopā ar muzeja direktori Ivetu Ruskuli un jaunās pastāvīgās ekspozīcijas mākslinieci Annu Heinrihsoni izstaigātu telpas un iztēlē uzburtu jauno ekspozīciju, kas apmeklētājiem būs pieejama no nākamā gada.  

15. augustā Rīgā sākas Tēlniecības kvadriennāle, kur būs skatāmas keramikas, bronzas, betona, kā arī digitāla formāta skulptūras un instalācijas. Vairāk Laimas Slavas sižetā. 

Tas ir mans pirmais "adījums" tulkošanā – tā par savu veikumu, tulkojot Orhana Pamuka romānu "Mans vārds ir Sarkans" teikusi Laima Kota. Ar rakstnieci tiekamies Kultūras rondo. "Mans vārds ir Sarkans" ir slavenākā mūsdienu turku rakstnieka Orhana Pamuka romāns par grāmatu ilustratoriem 16. gadsimta Stambulā. Miniatūra Turcijā tiek uzskatīta par pilnveides mākslu, kur ar acīm uztveramais ir mazsvarīgāks un nereti pat aizliegts – galvenais ir iespēja caur zīmējumu izzināt mūžīgo. Šīs dilemmas analīze caur spriegu un informatīvi piesātinātu vēstījumu lielā mērā piesaistījusi autoram plašāku starptautisku uzmanību. 2006. gadā Orhans Pamuks saņēma Nobela prēmiju literatūrā, bet kopumā viņš ir vairāk nekā trīsdesmit literāru balvu laureāts. Rakstnieks dzimis 1952. gadā Stambulā, viņa darbi tulkoti un izdoti vairāk nekā 60 valodās.

Vēl līdz septembrim Ventspils teātra namā "Jūras vārti" skatāmi gleznotājas Annas Heinrihsones darbi divās izstādēs – "Migla" un "Mans miers ir beigts".

Aizvadītajā nedēļā jaunieši no Latgales un dažādām citām Latvijas vietām Krāslavas novada Dagdā piedalījās latgaliskajā jauniešu seminārā “Atzolys”. Semināru rīkoja Latgaliešu kultūras kustība “Volūda”, kas kopā ar Latgalei nozīmīgiem cilvēkiem, aicināja jauniešus radoši iesaistīties dažādās nodarbībās, ekskursijās un lekcijās, izzinot latgaliešu kultūru, valodu un vēsturi. “Atzolys” jau vairāku gadu garumā ir nozīmīgs latgaliešu valodas popularizētājs tieši jauniešu vidū, par to pārliecinājās arī Inta Savicka, apmeklējot šo semināru. Aizvadītājā nedēļā Krāslavas novada Dagdas vidusskola bija jauniešu rosības piepildīta. Vairāk nekā 20 jaunieši no Balviem, Varakļāniem, Rēzeknes, Ludzas, Krāslavas, Liepājas un pat Bostonas caur dziedāšanu, lekcijām, meistarklasēm kopā izzināja latgaliešu valodu, kultūru, vēsturi un tradīcijas. Tika aizvadīts latgaliskais seminārs jauniešiem “Atzolys” jeb latviski “jaunie asni”. Piemēram, iepazīt latgaliešu valodu un kultūru dažādos aspektos un izmēģināt arī darbībā jauniešiem bija iespēja kopā ar Mārtiņu Kozlovski jeb Kozmenu, kas pasniedza improvizācijas pamatus, Jānis Kronis caur praktiskām nodarbībām iepazīstināja ar teātra mākslu, par Latgales mārketingu stāstīja uzņēmējs un zīmola “Latgalactica” radītājs Raimonds Platacis. Tāpat kopā ar Latvijas Radio paspārnē tapušā raidieraksta “5breinumi” komandu jauniešiem bija iespēja veidot arī savu podkāstu. Latgaliskajā seminārā “Atzolys” galvenā saziņas valoda ir latgaliešu valoda. Jaunieši atzīst, ka seminārs ir viena no vietām, kas mudina viņus nekautrēties no runāšanas latgaliski un apzināties, cik vērtīgi tas ir. Sižetu veidoja Inta Savicka.

Eduarda Veidenbauma muzejā "Kalāči" otro gadu pēc kārtas notiks jauniešu veidotais mākslas, mūzikas un dzejas festivāls "Veidenfests". Ko tas prasa no pašiem jauniešiem un kā saprast vienu no moto, ka festivāls ir "Vieta, kur pankiem satikties ar omītēm", pārrunājam Kultūras rondo studijā. Par festivālu stāsta Baiba Roze, Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" muzejpedagoģe, Karlīna Zaksa, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 4. kursa audzēkne, Undīne Kamene Roze, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 9. klases skolniece, un Adrians Zālītis, Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma 1. kursa audzēknis. Festivāls norisināsies 17. augustā. Jau no 12:30 jūs gaidīs Dzejas programma, kurā varēs piedalīties Andra Akmentiņa, Kristas Annas Belševicas vadītajās dzejas darbnīcās, līdzi just Dzejas slama dalībniekiem, kuru veikumu vērtēs Inga Pizāne, Kārlis Vērdiņš, Ilma Strazdiņa, domāt par dzīvi un literatūru varēs kopā ar Jāni Rokpelni, Valteru Libertu, Jeļenu Glazovu un Martu Pujātu. Īpašu tuvumu ar mūziku un dzeju varēs piedzīvot mākslas notikumā "1:1", atklāt sevis mīlestību varēs "Performatīvajās kāzās", ļauties radošai "Brīvībai" radot lielformāta gleznu, ieraudzīt Eduarda Veidenbauma muzejs "Kalāči" citādāk, dodoties Skičpastaigā, izkliegt savu dvēseles sāpi Kliegšanas kambarī, just pilnīgu prāta un gara brīvību, piedaloties dažādajās darbnīcās, performancēs un vienkārši esot "Kalāčos". No pulkstens 17:00 lielisku mūziku jums piedāvās Daniele Mamarella (Lietuva), Reinis Jaunais, Helēna Kozlova, Juris Simanovičs un "Bez grēka ieņemtie", "Svelme", "Nielslens Lielsliens" un "Pisang Ambon".  

Mākslai ir jābūt sabiedrības dzīves daļai – par to ir pārliecināti divpadsmitā starptautiskā laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāla „Re Rīga!” rīkotāji, konsekventi veidojot programmu ar izrādēm galvaspilsētas ielās, kur ar cirka mākslu nejauši var sastapties ikviens garāmgājējs. Festivāls šonedēļ Vērmanes dārzā un Rīgas Cirkā pulcēs māksliniekus no vairāk nekā 10 valstīm, un dalībnieku vidū arvien vairāk sevi piesaka arī Baltijas valstu laikmetīgā cirka profesionāļi. Laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivālu „Re Rīga”, kā ierasts, papildinās arī meistarklases, sarunas un radošās darbnīcas, tai skaitā pēc publikas pieprasījuma jau otro gadu – nodarbības kritiķiem par to, kā rakstīt par cirku. Bet, strādājot pie vietējās cirka kopienas stiprināšanas ilgtermiņā, festivālu turpinās radošā laboratorija, kurā franču mākslinieki „Defracto” strādās ar vietējo komandu, kas veidos Rīgas Cirka Ziemassvētku izrādi.

Šovasar Arhitektūras muzejā skatāma izstāde „Divi ģēniji”, par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem Edgaru Pučiņu un Gunāru Asari. Abiem arhitektiem šogad apaļas jubilejas, kas arī bijis iemesls izstādes sarīkošanai. Dienā, kad esmu Arhitektūras muzejā, valda rosīga gaisotne, jo tūristi nelielās grupās ik pa laikam aplūko seno ēku ne tikai no ārpuses, bet ielūkojas arī iekštelpās, kurās iekārtota ekspozīcija par diviem 20. gadsimta Rīgas galvenajiem arhitektiem. Izstāde iesākas ar nelielu atkāpi vēsturē, jo ilgus gadus Rīgas pilsētas galvenie arhitekti bija vācu speciālisti, iesāk izstādes kuratores, arhitekts Jānis Lejnieks. Edgaru Pučiņu šogad pieminam viņa 100. jubilejā.  Rīgas galvenā arhitekta amatā bijis no 1960. līdz 70. gadam. Gunārs Asaris pilsētas galvenā arhitekta amatā bija 27 gadus. Dzimis rīdzinieks, nācis no  inteliģentas ģimenes. Arhitekta kvalifikāciju ieguvis 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā. Šogad viņu pieminam 90. gadskārtā. Izstāde „Divi ģēniji” arhitektūras muzejā būs skatāma visu augustu.

Laikmetīgā deja šajā nedēļā dzīvos Mazsalacas pilsētas bibliotēkas Filozofu lapenē un dejas kritiķes Intas Balodes "Braslavas Kalniņos". Par biedrības "LAUKKU" aktivitātēm un gaidāmajiem "Ražas svētkiem" saruna Kultūras rondo. Stāsta horeogrāfe Agate Bankava, dejas kritiķe Inta Balode un Naģežda Barišņikova. 16.augustā Mazsalacā un Braslavas pagastā norisināsies jau pagājušā gadā aizsāktais mini festivāls “Ražas svētki”, kuru organizē biedrība “LAUKKU”. Šogad mini festivāla “Ražas svētki” ietvaros jebkurš draudzīgā kopābūšānā varēs piedzīvot gan dejas jaundarba pirmizrādi, gan jaunus dejas talantus, gan arī žonglēšanu ar saldējumu un pašu saldējumu no Latvijas lauku labumiem. “Ražas svētkus” noslēgs vizuālās mākslas izstādes atklāšana lauku ainavā.  Festivāla programmā iekļauta: izrāde “Barišņikovi dejo”, kurā atraktīvā veidā būs iespēja iepazīt Barišņikovu ģimeni, kurā aug pieci bērni (vecumā no 6 līdz 23 gadiem), Latvijas dejas vēsturē nozīmīgus faktus un dejas nosacīto dalījumu četros žanros. dejas darbizrāde “Nu un”, ko piedāvā laikmetīgās dejas dejotājas Kate Kaparkalēja un Terēze Zabarovska. Performance “Clymsy Archer” (Neveiklais strēlnieks). “Clymsy Archer” ir laikmetīgās dejas mākslinieka Artura Muskara pseidonīms. “Clymsy Archer” ir ilgi lolots mākslinieka sapnis, kurā jaunietis, kas izaudzis vecāku zemnieku saimniecībā vēlās iesākto turpināt un apvienot ar otru savu aizraušanos un degsmi - dejas un performances mākslas praksi. vizuālās mākslas izstāde “Patvertne-krātuve”.

Sarunas ar Jāni Streiču Lietuvas mājā par Smiļģi, Mozi Mendelsonu, gleznošanu, kokgriezumiem un dzīvi kopumā. Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā nofilmējās arī jaunais aktieris Gundars Āboliņš. Šajā vasarā Latvijas Televīzija iepriecināja arī ar Sreiča filmu „Teātris”. Bet kā klājas pašam režisoram, kurš kopā ar sievu Vidu aizbrauca uz Lietuvu, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu noliku uz pauzes, un Streiči palika dzīvot Lietuvā. „Vakariņu sarunas” ar izcilu stāstnieku kinorežisoru Jāni Streiču Lietuvā, kur viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar sievu Vidu skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā. Glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa, bauda klusumu un mieru. Žurnālisti ar viņu parasti sazinās zoom, bet mēs bijām ciemos, braucot no Vācijas, no Polijas puses. Šī nav tradicionāla intervija ar jautājumiem un atbildēm, ir ieslēgts diktofons uz vakariņu galda, smiekli un arī mūsu stāsti par brāļu Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem, par Vācijā pieredzēto, par to, kāds būs Smiļģa kabinets Lāčplēša ielas namā. Un Jānis Streičs spēj no viena aizraujoša stāsta pārlēkt uz citu, pārsteigt ar dziļām zināšanām un spilgtām atmiņām. Viņa sieva Vida gan reizēm teic, ka tā nu gan nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet tomēr mēs uzzinām arī viņu iepazīšanās stāstu un kāda loma tajā bija filmai „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Bet tikmēr Jānis Streičs jau būs izstāstījis par Mozi Mendelsonu, Rodi- Ēbelingu, baronu Rautenfeldu un Emīliju Plāterīti. „Vakariņu sarunās” piedalījās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, Radio mazās lasītavas producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Un tā, mēs, mazliet maldījušies pa pierobežu un saņēmuši brīdinājumus to nekavējoties pamest, esam Veisiejā, pie Vidas un Jāņa Streiču galda Un Jānis Striečs mūs arī mazliet izglīto, kam esam braukuši garām.   Paldies par viesmīlību Jānim Streičam un viņa sievai Vidai. Paldies par „Vakariņu sarunām”, kuras gribētos turpināt.

„Mēs esam šeit, lai provocētu,” saka ukraiņu melnā kabarē grupas „The Dakh Daughters” aktrises un dziedātājas, kas ar savām spēcīgajām balsīm un burleskas skatuves valodu šovakar, 9. augustā, Cēsīs uzstāsies vēl nebijušā un visai neparastā kompānijā – kopā ar britu melnā humora vecmeistariem „The Tiger Lillies” un trim Dailes teātra aktrisēm. Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. Dāmas un kungi – „Stulbā dzīve”!. Caur šķietami vieglu izklaides formu un spilgtu satīru viņi kā galma āksti stāstīs jums neērtas patiesības par šodienas pasauli un Latvijas sabiedrību, kuras jūs tāpat vien varbūt nemaz negribētu dzirdēt. Dāmas un kungi – „Stulbā dzīve”!

Jau otro gadu Muzeju krātuvē notiek atvērto durvju diena  - „Mūzu simpozijs Pulka sētā”. Šogad simpozija centrālā tēma ir mode, par to vēstīs gan lekcijas, radošās darbnīcas, gan izstāde „Sadursmes harmonija”. Būs arī teātra, mūzikas un dzejas priekšnesumi. „Mūzu simpozija” idejas pamatā ir apvienot dažādas kultūras nozares, kuras pārstāv muzeji, kas apdzīvo Muzeju krātuvi. Uz mūzu simpoziju  10.augustā aicina Latvijas Muzeju biedrība sadarbībā ar četriem muzejiem.

Augustā Jaunais Rīgas teātris (JRT) uzsāk 2024./2025. gada teātra sezonu ar Alvja Hermaņa kinofilmas "Baltais helikopters" izrādēm. Tā ir režisora Alvja Hermaņa versija par katoļu pāvesta Benedikta XVI pēdējo dienu pirms atkāpšanās no amata. Filmā pāvesta lomā ir Mihails Barišņikovs, lomās Guna Zariņa, Regīna Razuma, bet Kultūras rondo saruna ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš filmā ir pāvesta privātsekretāra arhibīskapa Georga lomā. "Tā pat īsti filma. Tā ir filma, bet tā ir tāda dīvaina filma. Kādreiz 70. - 80. gados bija televīzijas iestudējumi, kas speciāli televīzijai tika taisīti. Tas žanrs gandrīz izzudis, vērtē Kaspars Znotiņš. "No otras puses tā ir filma, tā bija īsta filmēšana, tā bija īsta kino komanda ar  tehniku un augstas raudzes profesionāļiem." Veidojot filmu, teātris vēlējies parādīt tuvplānā, ko esam darījuši un arī eksperimentēt. Filmas uzņemšana bijusi 2021. gadā, kad pandēmijas dēļ bija tukšā sezona. "Alvim miera nav ne mirkli. Sakrita, ka pēc "Aģentūras" atkal varam taisīt filmu," turpina Kaspars Znotiņš. Savukārt jau pēc pandēmijas bijis daudz izrāžu. "Vienkārši tā filma... Viņa ir tik skaista, ka viņai vajadzēja to jauno māju," atzīst Kaspars Znotiņš. Ko šajā stāsta pasaka kino valoda tādu, ko varbūt nevarēja izdarīt uz teātra skatuves? "Tā ir tā migliņa. Attēla skaistums, kas līdzinās gleznai. Kaut gan to visu ir iespējams arī sasniegt un veidot teātrī uz skatuves. Tuvplāns Mihaila Barišņokova tuvplāns. Tas, kā viņš strādā, tā ir tāda kā pietuvošanās noslēpumam," vērtē Kaspars Znotiņš. "Noslēpuma tēma arī caurvij šo darbu. Reiz man viens katoļu mācītājs teica: kas mums ir tāds īpašs, mums, katoļu priesteriem? Tas ir noslēpums." "Tā kameras acs, kameras skatiens it kā pietuvina tam noslēpumam. Protams, tas tā gaisīgi, nekā konkrēta. Šajā ziņā tas darbs ir universāls, jo katrs, kas šo darbu skatīsies, var pats risināt savus neatbildētos jautājumus. Un klusums. Tur ir liela vieta klusumam. turpina aktieris. Filmas aprakstā teikts: "2013. gada februārī pasaule piedzīvoja šoku – katoļu pāvests Benedikts XVI atkāpās no amata. Jozefs Racingers ir pirmais pāvests, kurš pēdējo 600 gadu laikā pameta savu posteni dzīves laikā. Viņa atkāpšanās patiesie iemesli joprojām nav zināmi. Astoņi gadi, kurus Racingers pavadīja pāvesta krēslā, sakrita ar jaunajiem izaicinājumiem un jautājumiem, ar kuriem mūsu civilizācija un baznīca tika konfrontēta 21. gadsimta sākumā, un atbildes uz kuriem joprojām nav atrastas." Filma piedāvā jaunu interpretāciju pāvesta pēdējai dienai pirms vēsturiskās atkāpšanās. Tā nav tāda paša nosaukuma teātra izrādes uzfilmētā versija un stipri atšķiras no izrādes "Baltais helikopters", kas JRT pirmizrādi piedzīvoja 2019. gada nogalē. Papildināts arī aktieru sastāvs – aktrise Regīna Razuma (1951–2023) filmā nospēlēja savu pēdējo kino lomu. Filma BALTAIS HELIKOPTERS_treileris from Jaunais Rīgas teātris on Vimeo.  

„Dažreiz es kaut ko daru” – ar šādu mazliet pašironisku nosaukumu pie skatītājiem šodien un rīt dodas trīs svaigi un personiski jauno horeogrāfu un scenogrāfu kopdarbi. Trīs īsformāta solo izrādes, kuru tapšanā mākslinieki ieguldījuši daudz un dikti, nevis „dažreiz” un „kaut ko”. Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji. Ar laikmetīgās dejas izrāžu vakara „Dažreiz es kaut ko daru” radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība „4K” ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība „SIXTH” ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu „izlaidums”. Izrāžu vakaru viņi veido kopā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt šovakar un rīt Tallinas ielas kvartāla zālē „Angārs”.

„Dažreiz es kaut ko daru” – ar šādu mazliet pašironisku nosaukumu pie skatītājiem šodien un rīt dodas trīs svaigi un personiski jauno horeogrāfu un scenogrāfu kopdarbi. Trīs īsformāta solo izrādes, kuru tapšanā mākslinieki ieguldījuši daudz un dikti, nevis „dažreiz” un „kaut ko”. Katru izrādi veidojis cits dejotāja un scenogrāfa tandēms, caur savu personisko pieredzi un pārdomām veidojot viedokļu kaleidoskopu, ar kuriem iekšēji varēs diskutēt arī izrādes skatītāji. Ar laikmetīgās dejas izrāžu vakara „Dažreiz es kaut ko daru” radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Viņi satikās studiju laikā: četri jaunie scenogrāfi jeb apvienība „4K” ir leģendārā Andra Freiberga pēdējais kurss Mākslas akadēmijā, kas savulaik piedalījās starptautiskajā scenogrāfijas kvadriennālē Prāgā un tagad pēc ilgāka pārtraukuma un savu rokrakstu meklējumiem atkal sanākuši kopā. Bet jaunie horeogrāfi jeb dejotāju apvienība „SIXTH” ir Latvijas Kultūras akadēmijas sestais horeogrāfu „izlaidums”. Izrāžu vakaru viņi veido kopā. Jauno horeogrāfu Vladimira Goršantova, Emīlijas Bergas un Ģirta Dubulta laikmetīgās dejas izrādes, kuru vizuālo ietvaru veidojuši scenogrāfi Andris Kaļiņins, Madara Mela, Ieva Stalšene un Katrīna Ieva, varēs redzēt šovakar un rīt Tallinas ielas kvartāla zālē „Angārs”.

Rakstīšanai kā procesam šovasar pievērsta īpaša uzmanība gan dažādās nometnēs, gan arī pirmajā rakstīšanai veltītajā festivālā "Rakstivāls". Par mērķiem un atziņām, ko rakstīšana maina mūsu dzīvē pārrunājam Kultūras rondo studijā. Rakstīšana kā dzīvesveids, komūna un terapija. Kas vēl – to var pateikt rakstniece Inga Žolude, dzejnieks Ivars Šteinbergs, dzejniece Ērika Bērziņa un Valtera Dakšas vasaras dzejas nometnes komandants Valters Liberts. 11. augustā radošajā kvartālā "Zeit" Līgatnē notiks pirmais rakstīšanai veltīts festivāls "Rakstivāls", kas būs īpašs, vienas dienas festivāls, kāds nav bijis ne Baltijā, ne Ziemeļeiropā. Tā mērķis ir atklāt rakstīšanas milzīgo spēku, ietekmi un dažādos virzienus. Piemēram, rakstīšanas nozīmi bērna attīstībā, rakstīšanu kā terapeitisku praksi un mākslīgā intelekta lomu rakstīšanā.

Pagājušajā nedēļā Balvu novada Upītē un vēl vairākās vietās Ziemeļlatgalē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Šogad festivālā “Ļipa kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”. Ar neiztrūkstošo rotaļdanci „Lipa kust” aizvadīts jau ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Lipa kust”. Nedēļas garumā Baltinavā, Balvos, Viļakā un Upītē festivāla dalībnieki klausījās stāstus, vēstīja par savas valsts tradīcijām, pat piedalījās stipro skrējienā, bet visu vairāk – muzicēja un dejoja. Festivāls aizsākās 2017. gadā. Jau pirms tam folkloras kopa „Upīte” regulāri paši brauca uz dažādiem festivāliem ārzemēs, līdz izdomāja, ka arī savās mājās grib sarīkot starptautisku festivālu, kurā apvienotu labākās idejas no citos festivālos aizgūtā, kā arī ciemiņiem parādītu Ziemeļlatgali un tās tradīcijas. Skanīgs festivāla nosaukums ilgi nav bijis jāmeklē – stāsta festivāla idejas autors un galvenais organizators, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns. „Lipa kust” notiek reizi divos gados, un rīkotājiem vienmēr bijis svarīgi uzaicināt citos festivālos iepazītus ārvalstu muzikantus.

Par savu izstādi "Cilvēki, zvēri, koki un tapetes" Laima Bikše saka: "Izstādi varētu nosaukt arī "Ceļš. Galvenajā lomā – Laima Bikše"." Māksliniece viesojas Kultūras rondo studijā. Šovasar viņa piedalījusies arī vairākos plenēros Mazirbē, Lubānā un Cēsīs. Jūrmalas muzejā skatāmas Starptautiskās jūras tematikai veltītās biennāles Marīna starpgada izstādes, viena no tām – Laimas Bikšes izstāde "Cilvēki, zvēri, koki un tapetes". Laima Bikše 2021. gadā kļuva par Starptautiskās konkursizstādes "Marīna" laureāti un izpelnījās žūrijas atzinību par darbiem "Viļņu skaitītāja" un "Es apstājos, lai dotos tālāk". Jaunākajā izstādē nav nevienas jūras. Jūras gleznas tapušas laikā, kad prasījies pēc miera.  "Tagad man nav nevienas jūras. Kopš es izlēmu, ka izstāde nebūs ne par jūrām, ne par drāmām, ne par katastrofālām pārdomām, es nolēmu izstādi veltīt priekam," atklāj Laima Bikše. "Parasti es izstāde taisu kā vieglā vilnī - ir tas un šis, bet šo nolēmu būt mazliet drosmīgāka kā parasti. Gleznot priecīgas gleznas varbūt nav labais tonis, bet es vienkārši padomāju, ko pati vēlētos izstādē redzēt. Es tiešām vēlētos redzēt kaut ko priecīgi, ironisku, humorīgu, kas nav tik bieži. Tad jau bija viegli tālāk." Māksliniece arī vērtē, ka šī izstāde ir mazliet savādāka, arī tāpēc, ka tā ir liela izstāde.  "Saliku komplektu no gleznām, virzīju uz to, lai ir mazliet vairāk prieka bez bedrēm. Parasti es esmu ļoti mainīga un kā pa viļņiem - gleznoju lielu gleznu, tad gribas ko maziņu. Gleznoju krāsainu, gribas ko melnbaltu. Jūras periods ir tāds izņēmums. Mainos, kad izvelc no aizmugures darbnīcā kādu darbu, ir izmaiņas," vērtē Laima Bikše.

Viņu mēģinājumi nereti notiek parkos, virtuvēs un autostāvvietās. Uz mēģinājumiem viņi mēdz braukt vairākas stundas un pacietīgi strādā pie izrādēm, kuras varbūt redzēs daži desmiti tautiešu. Bet viņu darbs ir liels un svarīgs gan pašiem, gan kopienai. Runa ir par latviešu amatierteātriem ārpus Latvijas, kuru kopskaitā ir ap 30. Pagājušajā piektdienā Latvijas skatītājiem bija reta iespēja redzēt piecas Anglijas, Dānijas, Īrijas un Norvēģijas latviešu teātros tapušas izrādes, kas VEF kultūras pilī satikās festivālā „Dāvana Latvijai”. Kāda var būt teātra nozīme diasporā, par to saruna ar vairāku teātru aktieriem un režisoriem. Ārpus Latvijas pašlaik darbojas apmēram 30 latviešu amatierteātru – ļoti dažādi gan pēc izmēra, gan darbības formas, aktieru sastāva un interesēm. Lielo daudzveidību interesenti varēs baudīt arī šoruden pat divos diasporas amatierteātru festivālos – „PLATS solis” Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un „Laipa” Bredfordā, Lielbritānijā. „PLATS solis” žūrijā pērn bija arī teātra kritiķe Edīte Tišheizere, kura ar kolēģiem divās dienās noskatījās vairāk nekā 20 izrāžu, tai skaitā tādas, ko vērtē kā tuvas profesionālam līmenim. Divi diasporas teātri – no Londonas un Birmingemas – šajā nedēļas nogalē piedalīsies arī Latvijas amatierteātru nozīmīgākajā saietā – piecpadsmitajos Latvijas amatierteātru svētkos, kas notiek reizi piecos gados un šogad norisināsies Valkā, Valgā un Strenčos. Vēl vairākas diasporas teātru izrādes šajā saietā varēs redzēt video versijās.

Tikko aizvadīts Valmieras Vasaras teātra festivāls, pie tam – šodien un rīt Rēzeknē un Daugavpilī tiks rādīta Valtera Sīļa izrāde „Ik dienas”. Ar dažādām pieredzēm Valmieras vasaras teātra festivālā studijā teātra kritiķis Atis Rozentāls, telefoniski mums pievienojas teātra kritiķe Zane Radzobe, studijā kolēģe Māra Rozenberga un Ingvilda Strautmane.

Tieši pirms pieciem gadiem kādreizējā Rīgas Preču stacijas noliktavas ēka Hanzas ielā atdzima kā kultūrvieta “Hanzas perons”. Savā piecgadē “Hanzas perona” radošā komanda skatītājiem sarūpējusi neparastu piedzīvojumu, aicinot ļauties “Gordoniādei” - mūzikai, dabai un miegam mūsdienu amerikāņu komponista Maikla Gordona skaņu gleznu pavadībā. Četros vakaros un vienā naktī izskanēs Gordona skaņdarbu cikls vienādiem instrumentiem. Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā – "Hanzas peronā" tiks atskaņots Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu cikls jeb "Gordoniāde". Savukārt piektajā vakarā, no 9. uz 10. augustu, ierobežots skaits publikas aicināti kultūrvietā pavadīt nakti, ietinoties guļammaisos, miegā vai nomodā noklausoties visu četru vakaru repertuāru.  

Kuldīgā aktīvi darbojas biedrība "Mākslinieku rezidence", piesakot sevi arī tēlniecības izstādē pilsētvidē "Savā vietā". Vai Ventas rumbā joprojām vērojams pestītājam līdzīgs vīrs uz SUP dēļa? Kā izprast sevi kā daļu no zemes ekosistēmas intuitīvā procesā, bet centrējoties uz varu kā pašorganizējošu  procesu? Un – kā pilsēta saplūst ar ilgstošu mākslas klātbūtni Kuldīgā, vaicājam Kuldīgas mākslas rezidences ļaudīm. Kultūras rondo viesi mākslas projektu kurators Raimonds Kalējs, māksliniece Elīna Zunde, kuras izstade "Sava vara" Kuldīgā būs aplūkojama no 8.augusta, un mākslas un izglītības koprades telpa “Adatu fabrika” projektu koordinatore Juta Ozoliņa.  

Stāsti par seno vēsturi dažādu laiku vēsturiskās rekonstrukcijās. Ko mēs joprojām spējam uzzināt paši par sevi, rekonstruējot vēstures notikumus dažādos laikos un kāpēc ir svarīgi biedroties ar līdzīgi domājošajiem? Kultūras rondo studijā dzīvās vēstures entuziasts, vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba “Rodenpoys” aktīvists Uģis Urtāns, vēstures un arheoloģijas pētnieks Eduards Plankājs, kurš ipaši pievērsies 9 - 13. gadsimta izpētei, un Vilku Ilze jeb Ilze Ceļmillere, kuru šobrīd vairāk zinām kā "Glass Mountain Studio" mākslinieci un grupas "Rāva" dalībnieci. Visi trīs sarunas dalībnieki nesen ir atgriezušies no kāda vēstures rekonstrukcijas festivāla. Uģis Urtāns bijis Grunvaldē, Polijā, vienā no lielākajiem vēstures rekonstrukcijas festivāliem. Savukārt Eduards Plankājs un Ilze Ceļmillere bija devušies Kiroveri Igaunijā, kur arī norisinās vēstures rekonstrukcijas festivāls. Tur izslēdz telefonus un divas dienas izdzīvo, atpūšoties no 21. gadsimta. Eduards Plankājs ar gandarījumu min, ka bieži arī akadēmiskajā vidē eksperiments kā tāds, kā arī vēsturiskā rekonstrukcija ieņem arvien būtiskāku lomu. "Ir zināmi spilgtāki un ar senākām tradīcijām piemēri par dažādiem etnogrāfiskiem muzejiem, kur ir viduslaiku vai vēlā dzelzs laikmeta ēkas taisītas. Skandināvijā un citās vietās caur eksperimentu pētnieks uzdod daudz dažādus jautājumus, lai pārbaudītu savas hipotēzes. Piemēram, kas paliks no mājas, ja to nodedzinās. Vai kādas paliekas ir pēc kuršu ugunskapa, kad to izveido pēc noteikta malkas apjoma un līdzi dotajiem priekšmetiem, rekonstruē un attiecīgi veic šo rituālo darbību, un nodedzina. Tas kļūst arī par elementu akadēmiskā izglītībā, lai pārbaudītu savus pieņēmumus,"  vērtē Eduards Plankājs. Bet kas mūsdienu cilvēkam būtu lielākais pārbaudījums, piemēram, no 13 gadsimta cilvēka ikdienās? "Es teiktu, ka pārziemot jau būtu izaicinājums. Mēs esam pieraduši, ka mums ir centrālā apkure, gāzes vai granulu katls. Bet pirmkārt, nodrošināt pārtiku, lai pēc rudens sirojumiem ir kaut kas klētī un pārziemot, tas būtu liels izaicinājums mūsdienu cilvēkam," uzskata Eduards Plankājs. "Mūsdienu cilvēks ir pie ērtībām pieradināts. nevaram kategorizēt, ka nevarētu, noteikti būtu kaut kāds procents, kas to varētu izdarīt," atzīst Uģis Urtāns. "Nav pat jāskatās uz 13. gadsimtu, varam paskatīties un 19. un 20. gadsimtu, kur joprojām paēšana bija atkarīga no tevis paša, jo tālākos laukos nebija tuvumā bode. Līdz ar to visu nepieciešamo pārtiku un citas lietas bija jāsagādā. Tad bija vai nu ziemā jācieš bads, vai ziemu varēja izdzīvot. Ja nebija malka sagādāta, bija jāsalst, ja bija malka bija, nebija jāsalst. Noteikti cilvēks ir pieradis pie ērtībām, lielākā problēma, ja mūsdienās pazustu internets vai elektrība, tad noteikti būtu ļoti sarežģīti lielai sabiedrības daļai."

Ko par mums pašiem varam uzzināt, nonākot teju 120 gadus senā ceļojumā no Volgas stepēm līdz prūsiskajai Kēnigsbergai, tad caur Dvinsku uz Rīgu un galu galā nonākot Vidzemē? Rakstnieks Miks Koljers mums dāvā savu ceturto grāmatu. Viņš ir brits, bet jau 17 gadus dzīvo Latvijā, tāpēc saruna par viņa jaunāko grāmatu "Stārks" norit latviešu valodā. "Es teiktu, ka šis ir simbolistu romāns franču vai vācu tradīcijā. Nav aprakstīts cilvēks, bet simboli, daba. Īstais stāsts ir neskaidrs, aiz simboliem," tā par jauno rumānu bilst Miks Koljers. Romānu "Stārks" viņš sācis rakstīt 2021. gadā un iepriekš daudz ceļojis pa Latviju, bijis vairākās muižās. Vēstures pētniecība, lai uzrakstītu romānu, bijusi daļa no procesa. "Man nepatīk vēstures fikcijas romāni, bet tas process to rakstīt ir brīnišķīgs. Es esmu kā "vēstures narkomāns".  Latvija ir ar vēsturi visur, ne tikai ainavā, bet arī cilvēka sirdī. Visur grib runāt un domāt par vēsturi. Super!. Tas nenotiek Anglijā. Mazai daļai sabiedrības ir interese par vēsturi," atzīst Miks Koljers. Kultūras rondo izsaka komplimentu, ka Miks Koljers raksts ļoti vizuāli un apraksti un valodas pasāžas liecina, ka to nevar tikai izdomāt. Rakstnieks arī stāsta, ka strādājot pie šī darba, domājis par to, kā indivīdu sociālās identitātes atšķiras no viņu reālās identitātes. Viņš arī stāsta, ka darbs ir fantāzija par identitātes tīrību, bet tās var būt bīstamas fantāzijas.  "Mūsu personiskais priekšstats par identitāti bieži ignorē neērtus faktus un patiesības," uzskata Miks Koljers. Romānā parādās aristokrātija. "Esmu pret aristokrātiju kā institūciju vai sociālo organizēšanos, bet tas ir arī aizraujoši un būtībā absurdi. Tā ir struktūra, ar ko var spēlēties. Man liekas, arī sabiedrība ir sociāla struktūra. Tā nav īsta lieta, bet konstrukcija. bet mēs... karalis vai barons, viņš ir īpašs! Viņš nav īpašs. Latvieši manā romānā ir simtprocentīgi īpaši," atzīst Miks Koljers. "Es nerakstīju kā brits, kas runā par latviešiem vai kā brits, kas runā par vācbaltiešiem. Tas ir tikai stāsts, literārs darbs," bilst Miks Koljers. Romānu angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi "Dienas Grāmata". "Romāna centrālais notikums risinās vienā konkrētā dienā – 1904. gada 9. jūlijā, kad barons fon Blanks muižas kalpotāju svītas pavadībā dodas gadskārtējā rituālā braucienā no Blankenhofas uz akmeņaino Vidzemes jūrmalu. Brauciena laikā notiek virkne dīvainu atgadījumu, kuros dabā un folklorā sakņoti simboliski tēli savijas ar notikumā iesaistīto personu pagātnes atspulgiem un draudīgām nākotnes priekšnojautām," ieskicē romāna tulkotājs Valdis Ābols.    

Rieki, šķieti, velkumi, saivas, stelles un divvirziena izvilkums! Jau šo sestdien, 3. augustā, Vecpiebalgas „Vēveros” notiks pirmais Vislatvijas audēju saiets „Vēveru dienas Vēveros”. Kur radās ierosa jaunas tradīcijas iedibināšanai un par nedēļas nogalē Vecpiebalgā gaidāmo pasākumu stāsta četri lietpratēji - Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja projektu vadītāja Anda Skuja, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, audējs, tautas daiļamata meistars, Tautas lietišķās mākslas studijas “Rīdze” vadītājs Māris Maniņš un Latvijas Amatniecības kameras tautastērpu meistare, TLMS "Rota" dalībniece Antra Šarlote Blome. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijā Cēsu novada Vecpiebalgas “Vēveros” 3. augustā no plkst. 11.00 līdz 17.30 notiks pirmais Vislatvijas audēju saiets “Vēveru dienas Vēveros”. Svētkos aicināts piedalīties ikviens Latvijas audējs, lai kopīgi dibinātu jaunu tradīciju – audēju festivālu, kā arī ikviens interesents, kas vēlas saistoši pavadīt laiku, autentiskā vidē, izzinot senās amata prasmes un noslēpumus. 3. augustā “Vēveros” ar īpašām lekcijām uzstāsies Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Etnogrāfijas departamenta vadītāja Dr.hist. Aija Jansone un krājuma tekstiliju kolekcijas glabātāja Aija Vistere, LU Vēstures institūta vadošā pētniece Dr.hist. Anete Karlsone, SIA “Mailīšu fabrika” vadītāja Ilze Mailīte, Carnikavas TLMS “Auseklītis” vadītāja Zane Ulmane. Būs daudzveidīgas radošās darbnīcas ap un par aušanu pieaugušajiem un arī bērniem, notiks aušanas darbnīcas “Vēverīšas” modes skate un Cēsu novada audēju kopu un studiju dižošanās. Varēs doties radošā pastaigā kopā ar Piebalgas rokdarbnieci Inesi Īris Liepiņu. Vecpiebalgas kolektīvu “Mudurainis”, “Slātaviņa” un “Mudurainis XO” dejotāji izrādīs skaistākās dejas, savukārt jauktā kora “Jaunpiebalga” dziedātāji aicinās sadziedāties, ar muzikāliem priekšnesumiem iepriecinās grupa “Dzilna” un Drabešu muižas muzikanti. Visas dienas garumā būs apskatāma “Vēverīšu” fotoizstāde, būs tirgus placis un iespēja ar muzeja gidiem doties bezmaksas ekskursijās pa “Vēveru” ekspozīciju.

Zaļumballe Vecrīgā, Kreisā un Labā krasta svētki, muzikālie parki – par Rīgas svētku mēneša programmu un aktivitātēm apkaimēs, par Rīgas vēsturiskā centra atdzīvināšanas projektu pārrunājam Kultūras rondo studijā. Rīgas 823.dzimšanas dienas svētku mēneša sauklis ir "Līksmo, audz, daudzini". Krāšņā programma aptvers visas galvaspilsētas apkaimes, īpašu uzsvaru liekot uz svētku baudīšanu, ceļojot no labā uz kreiso krastu. Par Rīgas dzimšanas dienas svētku mēneša norisēm stāsta Rīgas dzimšanas dienas mēneša galvenā producente Madara Gruntmane, Kreisā krasta svētku  veidotājs Sandis Kalniņš, Vērmanes dārza koncertprogrammas producents Mārtiņš Mielavs un Rīgas dzimšanas dienas pasākuma “Rīga aug” producente Zane Auškāpa. Ar Rīgas vasaras pasaākumu programmu var iepazīties internetā.

Kultūrtelpā "Ola Foundation" jau mēnesi skatāma izstāde "Tava roka". Tajā satiekas divu mākslinieču Ievas Maurītes un viņas mammas, keramiķes Daces Pētersones darbi. Izstāde ir Ievas Maurītes veltījums savai mammai Dacei Pētersonei, kurai šis būtu 80.jubilejas gads. Kultūrtelpā "Ola Foundation" māksliniece Ieva Maurīte pulcinājusi nelielu draugu un radu saimi, lai aplūkotu izstādi un arī performētu tie, kas to nav paguvuši izstādes atklāšanā. Vārds „roka” ir izstādes nosaukumā, arī Ievas Maurītes un viņas mammas Daces Pētersones īpaši zīmējumu ciklā uz metāla plāksnēm ir attēlotas rokas. Izstāde ir Ievas piemiņas veltījums mammai, keramiķei un pedagoģei, vienai no keramikas studijas „Logs” dibinātājām un aktīvai tās dalībniecei, kura strādājusi gan ar mālu, fajansu un šamotu, gan porcelānu. Izstāde "Tava roka" kultūrtelpā "Ola Foundation" būs skatāma līdz 20.oktobrim.

Festivāls “Rimbenieks” ir ceļojums telpā, laikā un mūzikā, kas atklāj klausītājiem jaunas skaņu pasaules un rada neaizmirstamas emocijas. Liepājas simfoniskais orķestris turpina muzicēt Dienvidkurzemē. Saruna ar diriģentu Gunti Kuzmu un orķestra direktoru Uldi Lipski. Aizsācies 2021. gadā, arī šogad augustā Dienvidkurzemes novadu apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra rīkotais mūzikas festivāls “Rimbenieks”, piedāvājot vairākus izsmalcinātus muzikālus notikumus. Novada pilsētās un ciemos no 2. līdz 18. augustam norisināsies vairāki koncerti, kas apvienos augstākās raudzes māksliniekus un aizrautīgus klausītājus, radot neaizmirstamu muzikālo pieredzi. Galvenais satura balsts festivālā “Rimbenieks” ir kamermūzika, ko atskaņo Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu veidoti ansambļi, pieaicinot savus domubiedrus un tuvākos skatuves draugus. Ceļojums sāksies Kazdangas Kultūras namā, kur plašajā zālē 2. augustā pulksten 19 koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. 3. augustā pulksten 19 Vērgales muižas pils zālē notiks koncerts, kurā skanēs flauta, kokle un klavieres. Agnijai Ābramai, Līgai Griķei un Madarai Kalniņai uz skatuves pievienosies arī dejotāja Beatrise Anda Ozoliņa. 4. augustā pulksten 19 Rucavas ev. lut. baznīcā muzicēs Liepājas mežragu kvartets kopā ar sitaminstrumentālisti Martu Kauliņu-Pelnēnu. 9. augustā pulksten 19 Vaiņodes Kultūras namā skanēs Ludviga van Bēthovena un Johannesa Brāmsa mūzika, ko atskaņos Latvijas top mūziķi – klarnetists Guntis Kuzma, pianiste Agnese Egliņa un čellists Klāvs Jankevics. 10. augustā pulksten 19 Virgas muižas zālē stīginstrumentu un akordeona skanējumā varēs baudīt Astora Pjacollas un vēl citu komponistu karstasinīgos skaņdarbus. Savukārt 11. augustā festivāls dosies Dienvidkurzemes baznīcu minitūrē, kur vienas dienas laikā notiks četri dažādi koncerti. Pulksten 14 Griezes ev. lut. baznīcā koncertu sniegs Liepājas mežragu kvartets, pulksten 16 Priekules ev. lut. baznīcā Bendžamina Britena Svītu čellam atskaņos Klāvs Jankevics, pulksten 17.30 Vecpils Sv. Laurencija baznīcā kopā ar ērģelnieci Simonu Sunepu muzicēs obojiste Renāte Lodziņa un pulksten 19 Aizputes Kristus Karaļa baznīcā vasarīga programma izskanēs vijolnieku Līgas un Jāņa Baltābolu un čellista Leona Veldres izpildījumā. 15. augustā pulksten 19 festivāls turpināsies ar koncertu Durbes ev. lut. baznīcā, kur liriskā programmā tiksies dziedātāja Anta Jankovska, arfiste Dārta Tisenkopfa-Muselli un flautists Reinis lapa. 16. augustā pulksten 19 Nīcas ev. lut. baznīcā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā muzicēs Liepājas Simfoniskā orķestra metālpūšamo instrumentu un sitaminstrumentu grupas mūziķi. Ar šo pašu vērienīgo koncertprogrammu, kurā gaidāms arī pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga jaundarbam “Uz gaismu” festivāls noslēgsies 18. augustā pulksten 19 Grobiņas ev. lut. baznīcā. Nepieminēts vēl palika koncerts Cīravas Kultūras namā 17. augustā pulksten 19, kur muzicēs Berči kvartets, klarnetiste Alise Gavare un saksofonists Aigars Raumanis. Festivāla “Rimbenieks” programma būs ļoti daudzveidīga, un klausītājiem piedāvās satikties mūzikā gan ar Vīnes klasiķiem, gan iepazīties ar mūsdienu latviešu komponistu mūziku, atklājot klausītājiem jaunas skaņu krāsas un piedāvājot veldzēties labi pazīstamās melodijās. Skanēs Volfganga Amadeja Mocarta, Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa, Astora Pjacollas, Kloda Debisī un daudzu citu pasaulē labi pazīstamu komponistu mūzika, savukārt no latviešu autoriem pārstāvēti būs Pēteris Vasks, Vilnis Šmīdbergs, Imants Kalniņš, Līga Ančevska, Natālija Munda.

“Māksla mežā, pļavā un pie horizonta” – vides mākslas objekti, daba, filozofija, laiks un tu pats, kam ļauts klejot Dūrmuižā, Blīdenē. Kultūras rondo īsais klejojums izstādē, kas aplūkojama vēl līdz 27. jūlijam. Mēs pirmoreiz esam Dūrmuižā. Tur mūs pavada "Arterritory" direktore Una Meistare un galvenā redaktore Daiga Rudzāte. Pa ceļam satiekam arī saimniekus Agitu un Andri, māksliniekus Reini Dzudzilo un Ģirtu Muižnieku un  Andreju Virtmani. "Mūsu izglītības sistēmā māksla nav organiski iekļauta, tāpēc ceļš pie laikmetīgās mākslas var būt arī ilgāks," tā atzīst Una Meistare, stāstot par "EnergART" projektu un Dūrmuižu, kurā ir mākslas un dabas sinerģija ir tas, ko cilvēki meklē. Ļaujam gaiļiem dziedāt, tehnikai rūkt un vējam pūst, nemeklējot klusākus stūrus, jo vējš pieder šai vietai tāpat kā mākslas darbi. Māksla darbi savukārt organiski iekļaujas ainavā. Izstāde “Māksla mežā, pļavā un pie horizonta”, kas līdz 27. jūlijam skatāma dabas un mākslas telpā “Dūrmuiža”, Blīdenē, ir "Arterritory.com" galerijas-klejotājas "EnergART" un uzņēmēju un mākslas mecenātu Agitas un Andra Putānu kopīgi radusies un īstenota ideja, lai aktualizētu mākslas klātbūtnes nozīmi vidē un mūsu labbūtībā. Augustā galerijas-klejotājas "EnergART" ceļo tālāk un realizēs divus projektus Mazirbē - Mazirbes pludmalē un tīklu šķūnī.

Valmieras vasaras teātra festivāla tēma šogad ir dzīvība. Izrādes par dzīvības rašanos, dzīvības trauslumu, arī par dzīvības atņemšanu karā. Vēl festivāla tēma rosina domāt par teātri kā dzīvu mākslu. Šogad festivālam īpaši plaša programma – astoņi jauniestudējumi, arī vairākas iepriekšējos festivālos rādītas, skatītāju iemīļotas izrādes. Uz Valmieru tikties ar iestudējumu radošajām komandām devās Laima Slava.

Sirreālisms ir kustība mākslā. Divdesmitie gadi, Parīze, manifesti, mākslinieki, kas nodarbojas un ietekmējas arī no psihoanalīzes un Zigmunda Freida. Šogad pasaule svin sirreālisma simtgadi, tāpēc jautājam mākslas zinātniecei, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja “Arsenāla” vadītājai Elitai Ansonei, vai Latvijā arī ir bijuši sirreālisti? "Par sirreālismu Latvijā runājot, mēs varam sākt to pieminēt, sākot ar 70. gadiem. Tas nozīmē, ka, īsti, veidojot izstādi no latviešu mākslinieku darbiem, simtgadi mums neizdotos sirreālismam atzīmēt. Ir Ludolfam Libertam divi portreti 1923. gadā, abi ir vīriešu portreti, kuros parādās tādas sirreālas pazīmes nedaudz. Ir ļoti tāds jaunās lietišķības stilā veidots vīrieša portrets, un blakus viņam ir tāda levitejoša sejiņa, tāda mēnestiņa sejiņa, tāda ļoti mistiska, kas liecina, ka tomēr Liberts ir iepazinies ar sirreālisma izpausmēm. Un šai pašā gadā vēl viens vīrieša portrets, kur savukārt sievietes tēls tādā dīvainā kombinācijā ienāk. Bet tās ir nejaušības un eksperimenti. Un Libertu interesē kubo futūrisms vairāk 20. gadu sākumā. Tās ir tikai epizodes atsevišķiem māksliniekiem. Mūsējos šajā sirreālisma rašanās laikā vairāk interesēja kubisms un ekspresionisms. Tie bija mūsu mākslinieku fokusa virzieni," atzīst Elita Ansone. „Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis,” tā intervijā Latvijas Radio saka Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore, profesore Franciska Vandepite. Turpinot sarunu par sirrēalisma attīstību Latvijā, Elita Ansone atzīst, ka padomju laikā, 50 - 60. gados šo vārdu nedrīkstēja lietot, bet līdz abstraktajai mākslai sirreālisms tika ierindots rietumu ideoloģijas "kastītē". Tajā pašā laikā bija zinātnes tēma mākslā un sākoties kosmosa iekarojumiem šī tēma parādījās mākslā. "1975. gadā planetārijā, kas šobrīd ir pareizticīgo katedrāle, tika sarīkota pirmā izstāde "Zinātne un zinātniskā fantastika", un šajā izstādē patiešām var teikt, ka pilnīgi, izsprāga, uzplauka sirreālisma mākslas darbi, vairāk grafikā. Pavisam šādas izstādes bijas trīs - 1975., 1977. un 1979. gadā. Var teikt, ka tā zinātnes tēma ļoti labi saskanēja arī ar to, ar padomju tematiku, protams, padomju zinātnes sasniegumiem un kosmosa izpēti, bet, protams, mākslinieki savos darbos ietvēra to, ko viņi paši vēlējās," stāsta Elita Ansone. "Mūsu sirreālismu, kas no 70. gadiem būtu apskatāms, varētu saukt par tādu maigo sirreālismu, kur mākslinieki vairāk izmanto tieši to formveidi: reālistisks atveidojums tiek parādīts neiespējamās kombinācijās, tiek multiplicēti varbūt kādi tēli, veidotas tādas tēlu metamorfozes. Un mākslinieki, kas strādāja sirreālisma grafikā, nebūt nav maz 70. gados. Visiem ir labi zināms Ilmāra Blumberga vārds. Ilmārs Blumbergs attīstīja tādu eksistenciālu sajūtu vairāk, un cilvēka tēls viņam bieži parādījās bez sejas, cilvēks - kalns, cilvēks - vilnis, cilvēks - putns, tās formu pārveidošanās viņa mākslā parādījās. Lolitas Zitmanes darbos ir daudz telpas, kurās arī par sajūtu var runāt dīvaino, mistiskos seriālos sajūtu. Māra Rikmane ir lietojusi arī sirreālisma izteiksmes līdzekļus. Artūram Ņikitinam ir diezgan daudz klusās dabas, kas pāraug tādās fantastiskās biomorfās, bioloģiskās formās, un Māra Ārgaļa vārds būs laikam galvenais, ko būtu jāmin, runājot par sirreālismu latviešu mākslā. Plakāts diezgan spēcīgi attīstījās, uzplauka 70. gados, un arī plakātos mūsu grafiķi izmantoja nereti tādas sirreālas kombinācijas. Piemēram, Jura Dimitera plakātos." Šobrīd top sirreālisma grafikas izstāde, kas 2026. gada rudenī būs apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. "Mēs izvēlējāmies tieši grafikas darbus, jo daudzskaitlīgāks ir tas mākslinieku pulks, kas grafikā ir strādājis sirreālismā. Bet arī glezniecībā ir diezgan izteiktas sirreālisma iezīmes. Piemēram, Maijai Tabakai jau 70. gadu sākumā parādās dažādu telpu apvienojumi. Un Auseklim Baušķeniekam 80. gados tādas fantāzijas pilnas ainas, kuras ir jautras un varbūt nevar saistīt ar sirreālistu sapņu vai automātisma, mistikas ievirzi, bet viņus savādāk arī nevar nosaukt, kā par sirreālām," atklāj Elita Ansone.

Daži pieturas punkti sirreālisma simtgadē - Latvijā un citur Eiropā. Saruna ar Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratori, profesori Francisku Vandepiti. „Sirreālisms ir vairāk nekā vienkārši kustība – tas ir prāta stāvoklis,” tā intervijā Latvijas Radio saka Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratore, profesore Franciska Vandepite. Tieši viņas vadībā Briseles Karaliskajā muzejā šogad pie skatītājiem nonāca pirmā sirreālisma simtgades izstāde, kas tapusi vērienīgā sadarbībā starp Pompidū centru Parīzē un muzejiem Briselē, Madridē, Hamburgā un Filadelfijā un ceļos pa šiem muzejiem līdz pat 2026.gadam. Sirreālisma kustība, ko aizsāka franču dzejnieka Andrē Bretona 1924.gadā publicētais sirreālisma manifests, piedzima kā literāra ideja, kas drīz pārauga vizuālās mākslas kustībā un atstāja paliekošas pēdas plašā kultūras laukā. Ne velti mēs šodien arī sarunvalodā dīvainas pieredzes mēdzam saukt par „sirreālistiskām”. Par sirreālisma simtgadei veltīto muzeju kopdarbu, sirreālisma saistību ar simbolismu un tā mantojumu šodienas mākslā ar kuratori Francisku Vandepiti šopavasar Briselē sarunājās Māra Rozenberga.

Nevis sekot instrukcijām, bet atklāt veselību kā interesantu pasauli. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā vairākas dienas (24., 25 un 26. jūlijā) noritēs pētniecības laboratorija bērniem. Trīs tematisku darbnīcu ciklā par skābekli un elpošanu muzeja pedagoga vadībā rosinās dalībniekus domāt par cilvēka un pārējās dabas attiecībām. Praktiskā darbošanās notiks modes dizaineru MAREUNROL’S radītajā interaktīvajā vidē, ko veido daudzslāņains gobelēns.

Šodien, 24. jūlijā, dabas dzejnieka un bērnu kultūras atbalstītāja Jāņa Baltvilka 80. dzimšanas dienā, 20. reizi pasniegs viņa vārdā nosaukto balvu bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Ar ko zīmīgs bijis šis gads bērnu literatūrā, Kultūras rondo vērtē Jāņa Baltvilka balvas projekta vadītāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, literatūrzinātniece Inguna Daukste, ilustratore Gita Treice un organizācijas „Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Runājam arī par priekšā lasīšanu kā ģimenes rituālu. Ar Baltvilka balvas nominantiem var iepazīties šeit.

Turpinot ierakstu sēriju par Latvijas arhitektūrā godalgotajiem objektiem, šoreiz pievēršam uzmanību komercbūvēm, augstceltnēm, daudzdzīvokļu ēkām. Tuvāk iepazītam Viesturdārza kvartālu – dzīvojamo ēku projektu Rūpniecības ielā, Rīgā, kas 2020.gadā ieguva vienu no Latvijas arhitektūra gada balvām. Projekta autori – "RUUME" arhitektu komanda, balvu ieguva par dzīvojamo ēku projekta 1.kārto, pašlaik realizētas jau trīs kārtas, nākotnē iecerēta arī ceturtā. Ar "RUUME" arhitektiem Lieni Adumāni-Vāveri, Oskaru Vāveri un Līvu Nordmani Viesturdārza kvartālā tiekos vienā no šīs vasaras karstākajām dienām. Arī mazais Miķelis Vāvere ir līdzi un visu laiku ratiņos negulēs. Ir dienas vidus, pilsēta dzīvo savu aktīvu dzīvi, un mēs, neslēpjoties no ielu trokšņiem, esam satikušies kvartāla šķērsielā pie Rūpniecības ielas. Lai arī Arhitektūras gada balvu iegūta gadā, kad bija pabeigta vien kvartāla 1.kārta, Liene uzsver, ka viss kvartāls izdomāts un projektēts kopā, viņu papildina Līva. Dzīvojamā apbūve ir viens no lielākajiem un mīļākajiem "RUUME" arhitektu darbības laukiem, viņi tajā jūtas droši. Savas darbības laikā vienmēr projektējuši dzīvojamās apbūves ēkas dažādās lokācijās gan Rīgas centrā, gan pilsētas apkaimēs, gan ārpus galvaspilsētas.

Saullēkta koncerts un Jūrmalas festivāls jau aiz muguras, bet priekšā Ventspils koncertzāles „Latvija” piecu gadu jubilejas koncerts un pirms šī koncerta Kultūras rondo studijā ir Elbas koncertzāles goda ērģelniece Iveta Apkalna. Runājam gan par šo, gan pa citiem viņas šīs vasaras koncertiem, kā arī par futbolu. "Sezona bija krāšņa un ļoti intensīva, bija brīži, kad šī sezona bija fiziski arī ļoti grūti nesama un ceļama, bet ļoti iedvesmojoša un rosinoša, bija arī ļoti daudz jaunu koncertvietu manā koncertu klājumā, un arī jaunu festivālu. Bet tas viss, protams, emocionāli un prātā man klauvēja ar tādu sajūsmu un vēlmi, bet fiziski bija ļoti jāuzmanās. Ja man nebūtu tāda ģimene un tādi draugi, un tāds emocionāls atbalsts "whatsapp" vai "facebook", tad droši vien būtu bijis daudz grūtāk," aizvadīto sezonu vērtē Iveta Apkalna. Tajā pašā laikā mūziķe ir gandarīta par šo sezonu, jo tā dod nepieciešamo iedvesmu nākamām sezonām. "Šobrīd es esmu tik smaidīga, priecīga un laimīga ne tikai tamdēļ, ka beidzot atkal esmu "Kultūras rondo" studijā, bet arī tamdēļ ka mani pēdējie noslēguma koncerti šajā sezonā ir Latvijā un tādi veseli trīs. Līdz ar to tāds noslēguma akords ir arī tāds ļoti mierinošs un spēcinošs vienlaicīgi," atzīst Iveta Apkalna. Runājot par nesen aizvadīto Saullēkta koncertu, atzīst, ka koncertu 4.30 no rīta apmeklējuši daudzi tūkstoši cilvēku un tas ir šo cilvēku koncerts. "Es tur jūtos kā viesis, kuram ir tā privilēģija visus uzrunāt. Un es patiešām tā to uztveru un varbūt mazliet arī egoistiski saku - tā man ir ārkārtīgi liela dāvana. Redzēt, ka šo cilvēku kļūst ar katru gadu arvien vairāk, arī nav pašsaprotami. Īpaši aizkustinoši ir tie cilvēki, kuri pienāk, iztur izstāvēt rindā vēl vairāk nekā stundu, lai pateiktu kādu mīļu vārdu. Bet ne mīļā vārdā ir lieta, lieta ir tajā, ka ļoti daudzi cilvēki no ārvalstīm pienāk pie manis un saka, ka, uzzinot jeb redzot, piemēram, šī koncerta ierakstu "Arte" televīzijā vai arī klausoties manas intervijas, tas esot bijis viņu rosinātājs un motivators atbraukt uz šo zemi, atbraukt uz Latviju un pavadīt šeit vairākas nedēļas. Un tas man ir ārkārtīgi svarīgi, jo man liekas, tas ir tas pamatvēstījums, ka caur manu mīlestību uz mūziku, caur manu mīlestību uz Latviju un caur mūsu brīnišķīgo Baltijas jūru un to, ko var piedzīvot saullēktā pulksten četros no rīta ērģeļu skaņās baltās pludmales smiltīs, cilvēkiem tiešā un pārnestā nozīmē tā kā pavērās taciņa uz Latviju." Sarunā arī Iveta Apkalna atklāj, ka bieži viņas mēģinājumi sākas ap pusnakti, kad ir beidzies kārtējais koncerts koncertzālē. Ja mēģinājums sākas pulksten 23, tā jau ir liela veiksme. "Līdz ar to man jāsaka, ka nakts koncerti, saullēkta koncerti un pusnakts koncertus es arī esmu spēlējusi, tie, varētu pat teikt,  ir tāds mans laikam dabiskais ritms. Bet es neteikšu kā es jūtos tajā ļoti ērti un komfortabli," atzīst Iveta Apkalna. "(..)  Saullēkta koncerta nakts jeb rīts nav tā nakts, kurā es guļu. Saullēkta koncerts man iesākas jau dienu pirms tam un patiesi tā man ir gadā visgarākā diena un visīsākā nakts jeb respektīvi divas dienas vienā, un to es gaidu kā tādu priecīgu negulētu nakti," atklāj Iveta Apkalna. Gan aizvadītājā, gan nākamajā sezonā Iveta Apkalna būs rezidējošā māksliniece vairākās koncertzālē (Cīrihē, Ķelnē, Berlīnē). "Tas ir īpaši interesanti, manuprāt,  gan publikai,  gan man kā ērģelniece, jo es nāku uz šo pašu zāli, uz šo pašu akustiku pie šīm pašām ērģelēm vairākas reizes sezonā, vidēji tās ir kādas 5-6 reizes, ar absolūti atšķirīgām programmām, no kurām tikai viena programma ir ērģeļu solo vakars. Tad man ir dota pilnīgi brīva izvēle, kur es varu vienkārši radīt tādu kā karkasu un to apaudzēt ar savām muzikālajām idejām, kā šo instrumentu, šīs ērģeles parādīt un radīt no jauna mūzikā," stāsta Iveta Apkalna. "Es izdomāju, kuras  programmas varētu rosināt auditoriju. Man ir vienmēr svarīgi, lai šai ģeogrāfiskajai vietai tas būtu atbilstoši, kas patīk cilvēkiem, es pat nedomāju muzikāli, ko elpo cilvēki, kas viņus interesē, ko viņi ēd šajā reģionā, kas ir viņu tautas instrumenti šajā reģionā, kas ir viņu vietējie guru, aktieri, mākslinieki. Man ir interesanti savienot manas personīgās muzikālās idejas un varbūt kādas zināmas ambīcijas ar to, kas ir svarīgs šim punktam, kurā es spēlēju." Tas ļauj veidot arī netradicionālus salikumus, tas ļauj rosināt komponistus radīt jaunus darbus. "Tas viss ir ar mērķi nevis izrādīties te piecas vai sešas reizes, bet izrādīt šo instrumentu no mana skatupunkta, no tās šķautnes, kā es to redzu un kāda var būt un visticamāk nav bijusi dzirdēta pirms tam un nebūs arī pēc tam," bilst Iveta Apkalna. Viņa arī atzīst, ka būt par rezidējošo mākslinieku kādā koncertzālē liela atbildība un ne katrs mākslinieks to uzņemas veikt. Ērģelniece ir gandarīta, ka vairākās koncertvietās, kur viņu aicina uzstāties šobrīd pat lūdz spēlēt latviešu mūziku. "Ja bija sezonas koncertzālēs Dortmundē, arī Ķelnē, Vīnē, Parīzē, kur bija man jāpieliek pūles, lai pārliecinātu, kāpēc es vēlos spēlēt tikai latviešu mūzikas programmu, tad tagad mani lūdz to darīt. Un tas man arī likās tāds interesants pagrieziena punkts, to es sāku sajust un piedzīvot tikai tagad, šīs pēdējās sezonas laikā, atzīst Iveta Apkalna. Koncertzāles "Latvija" piecu gadu jubilejas koncerts skanēs 27. jūlijā pulksten 18. Jubilejas koncertā piedalīsies daudzi pazīstami mākslinieki un komponisti, kas publiku aizraus ar daudzveidīgu un iespaidīgu priekšnesumu programmu. Koncerta viesu sarakstā ir ērģelniece Iveta Apkalna, Liepājas Simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš, vijolniece Azade Magsodi (Azadeh Maghsoodi), saksofonists Renārs Lācis, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris "Venda", soliste Rūta Pāvulēna, jauktais koris "Ventspils", komponisti Ēriks Ešenvalds un Vilnis Šmīdbergs, kā arī diriģenti Guntis Kuzma un Sigvards Kļava. Koncerta programma solās būt emocionāli piesātināta un piedāvās piedzīvot neaizmirstamu vakaru. Iveta Apkalna ir gandarīta, ka šajā koncertā skanēs Ērika Ešenvalda mūzika.  

Gleznas kā ainaviski portreti - tā savus darbus raksturo arhitekts Uģis Šēnbergs. Svinot nozīmīgu dzīves jubileju, viņš nevis atskatās uz paveikto arhitektūrā, bet sarīko personālizstādi „Ekspresija vides portretā”. Darbi tapuši autortehnikā, ar akrila krāsām gleznojot uz fibrolīta plāksnēm. Uģis Šēnbergs  glezno sabiedrības līderus, arī pašportretu, taču darbos nemeklējiet portretisku līdzību, to var rast fotogrāfijās, spriež mākslinieks.

"Es stāstu visu" ir Ivandes Kaijas dienasgrāmata ar izvērstiem Gundegas Grīnumas komentāriem. Dienasgrāmatas, kas apraujas traģiski. Un tās arī caurstrāvo dramatiskas atklāsmes gan personīgajā dzīvē, gan politikā, gan nemitīgi nepiepildītā rakstniecības laikā. Par rakstnieci, publicisti un sabiedrisku darbinieci Ivandi Kaiju un viņas laiku 20. gadsimta sakumā Kultūras rondo izvaicājam pētījuma autori - literatūrzinātnieci Gundegu Grīnumu.  Rakstnieces Ivandes Kaijas dienasgrāmatas ar literatūtzinātnieces Gundegas Grīnumas komentāriem iznāk romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu".

Kas ir „grieķu savādais vilnis” un kāpēc grieķu režisora Jorga Lantima jaunākā filma „Laipnības veidi” satricināja Kannu kinofestivālu, radio īsrecenzijā pārrunā kino kritiķe Dārta Ceriņa un publicists Žulijens Nuhums Kulibali , jo „Laipnības veidi” nonākuši arī Latvijas kinoteātros. Ofisa darbinieks, kurš visu privāto dzīvi plāno pēc mīļotā bosa norādēm, reiz nolemj vairs nepakļauties. Policists cenšas pārdzīvot sievas bezvēsts pazušanu, bet kad viņa atgriežas, uzskata, ka tā ir sveša persona. Uz seksu un sālīta ūdens balstīta sekta sava guru uzdevumā meklē sievieti, kura būtu spējīga augšāmcelt mirušos.

Kā mēs ar kultūras līdzekļiem varam stiprināt paši savu drošību, kamēr Krievija turpina kara noziegumus Ukrainā? Kā mēs varam atrast valodu, lai runātu par karu?  Ir divi mākslinieki, kas veido izrādes, kuru vēstījums sasaucas ar kara tēmu – Mārtiņa Eihes "Izdzīvošanas piezīmes" un Valtera Sīļa "Ik dienas". Par iestudējumiem Valmieras vasaras teātra festivālā Kultūras rondo saruna ar režisoriem Mārtiņu Eihi un Valteru Sīli. Kā teātris kā mākslas forma palīdz nonākt līdz cilvēku prātiem par šo skaudro ikdienu? Valters Sīlis: Man liekas, pie sirdīm ir vieglāk nokļūt. Pie prātiem jau mediji tiek, un mēs jau it kā saprotam. Pietuvošanās tai realitātei - tās ir ziņas, kuras mēs dzirdam, un par to mēs domājam. Un tas ir laiks, kurā tu vari satikties stāstā un to sajust, un viņš ir daudz, daudz tuvāks. Kaut vai arī šīs dienas, kad mēs vienkārši par noteiktām tēmām stāstām, mums stāsta viņu piedzīvojumus [ukraiņu aktieru], viņiem pietuvojies neglābjami daudz tuvāk garās sarunās, un to mēs sakoncentrēsim tajā darbā. Bet tā ir pietuvošanās ar sirdi un tuvību un laiku, ko tu velti. Ka tu tieši šim jautājumam velti savu uzmanību, un tā ir tā atšķirība, tā satikšanās vērtība. Citas lietas mediji daudz labāk parāda. Mārtiņš Eihe: Man liekas, ka mūsu gadījumā mēs taisni centīsimies pēc iespējas mazāk radīt empātiju, jo tie teksti paši par sevi jau... Mēs nemēģināsim nevienu raudināt, mēs mēģināsim neraudināt, un tas mūsu mērķis ir vairāk likt aizdomāties tieši par to, ka kāda ļaunuma nenosodīšana kaut kad, vai nevēršanās pret to izraisa virkni seku, kuras turpina vēl notikt šodien. Kā mēs zinām, Padomju Savienība netika nosodīta, neviens nekad īsti neizskatīja to, ka viņa sākotnēji bija ar Vāciju noslēgusi savstarpējo paktu par valstu sadalēm, jo viņi bija vienā pusē ar uzvarētājiem beigās. Līdz ar to mēs zaudējam savu neatkarību, tūkstošiem cilvēku gāja bojā tā visa rezultātā un šodien turpina iet bojā, jo kādam Kremļa gaiteņos liekas, ka viņš var atkal izveidot tādu pašu impēriju, kāda tā bija Padomju Savienības laikos vai cariskās Krievijas laikos, un nesaprot to, ka iespējams, impēriju laiki ir pagājuši, mēs šobrīd jau daudz labāk iztiekam bez šāda veida impērijām. Un caur šiem abiem tekstiem gribam savienot kopā pagātnes pieredze ar šodienu un likt mums nu paskatīties uz lietām.   Mārtiņa Eihes izrāde "Izdzīvošanas piezīmes" ir veidota, balstoties vācu žurnālistes Martas Hillersas dienasgrāmatā par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī un pasaulē pazīstamās ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko esejās, kas analizē Krievijas iebrukumu Ukrainā kopš 2014. gada un Krievijas kultūras lomu tās agresijā. Marta Hillersa mēģina izdzīvot apstākļos, kuros sieviete kļūst par laupījumu svešas armijas vīriešiem. Krievijas armijas vardarbības formas nemainās arī pēc gandrīz astoņdesmit gadiem. Sievietes cilvēcība, brīvā griba, pašcieņa un dzīvība kļūst par trofeju, kas bez minstināšanās tiek sagrābta. Kopā ar pulksteņiem, paklājiem, podiem un veļasmašīnām tā kļūst par iekarošanas formu un uzvaras simbolu. Oksana Zabužko uzdod jautājumu - kāpēc un kā šis karš ir iespējams? Izrādē piedalās aktieri Mārtiņš Liepa, Sandija Dogvāne un Gerda Embure. Tā tiks iekļauta arī Valmieras teātra repertuārā nākamajā sezonā. "Šī anotācija tiek rakstīta 2024. gada pavasarī. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā divus gadus. Ar lielām cerībām, ka 2024. gada vasarā Ukraina Krieviju karā būs uzvarējusi un mūsu izrāde pirmizrādes laikā vēstīs par pagātni nevis tagadni, ar kuru ukraiņi saskaras šobrīd, mēs veidojam izrādi par to, kāda ir ikdiena kara laikā. Pie kā nākas pierast un pie kā nekādi nav iespējams pierast. Kāda ir ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā?," teikst par Valtera Sīļa iestudējumu "Ik dienas" festivāla mājaslapā. "Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas turpinātos tieši tāpat kā Latvijā? Bērniem jāiet uz skolu un pieaugušajiem jāiet uz darbu, jaunajiem vecākiem jārūpējas par jaundzimušajiem, bet vecvecākiem jādzīvo savas dzīves un jāuztraucas par bērniem un mazbērniem. Ja Valmiera nokļūtu Ukrainā, kas būtu tāpat kā Ukrainā tagad, kad traģēdija un šausmas var jebkurā brīdī tevi piemeklēt mājās, skolā, darbā vai jebkurā brīdī uz centrālās ielas?" Izrādē piedalās Ukrainas aktieri Natalka Kobizka (Наталка Кобізька), Kostantīns Tiščenko (Костантин Тищенко), Hrigorijs Baklanovs (Григорий Бакланов) un Jānis Kronis no Latvijas.

"Elfa - suns, ne cilvēks" ir stāsts par labradori Elfu, kas jau vairāku gadu garumā ne tikai palīdz savai saimniecei Baibai ikdienas gaitās, bet ir arī tuvākais draugs. Par Latvijā vienīgo suni - asistentu Elfu un stāstu rakstīšanu Kultūras rondo stāsta grāmatas autore Baiba Baikovska un rakstniece Inga Gaile.   Inga Gaile šo Baibas Baikovskas darbu dēvē par mīlestības dziesmu sunim. Viņa atklāj, ka sastapšanās abām notikusi kādā diskusijā par dažādību pirms vairākiem gadiem, kur diskusijas vadītāja mudinājusi Ingu Gaili uzrunāt Baibu Baikovsku piedalīties "Sieviešu stendapā". Viņa piekritusi un iesaistījusies. Pēc kāda laika, strādājot pie grāmatas "Jaukumiņš", Inga Gaile aicinājusi Baibu Baikovsku pievienoties un rakstīt kopā, lai darbs labāk veiktos.  "Tur mēs rakstījām un daudz runājām par rakstīšanu. Tajā brīdī viņa strādāja pie sava romāna, kas ir cits darbs nevis "Elfa – suns, ne cilvēks," atklāj Inga Gaile. Baiba atturīgi piebilst, jā – romāns, varbūt lasītāji par to arī neuzzinās, varbūt kaut kad uzzinās. Rakstīt par Elfu Baibau Baikovsku savā ziņā iedrošinājis "Sieviešu stendaps", tas, ka pamani kuriozās ikdienas situācijas. "Ejot pa dzīvi domā, kā to pastāstīt. Ar Elfu jau arī viskautkas notiek. Viņa gudra, ļoti gudra, ārkārtīgi gudra, bet viņa ir suns. Ir dažādas suņu izdarības, kas ir arī aprakstītas grāmatā, gan našķošanās pie brīvdabas Zviedru galda, kaķi. Ir dabiskas lietas," stāsta Baiba Baikovska. Apēsto lietu sarakstā ir arī Bībele un kristīgie materiāli.  "Ēšana viņai joprojām ir pirmajā vietā. Nezinu, kas viņai ir pirmajā vietā - es vai ēšana. Gribētos domāt, ka es, bet ja būtu banāni, nezinu… Ļoti garšo banāni. Par banānu, man liekas, viņa viskautko pārdotu," atklāj Baiba Baikovska. Elfa joprojām ir vienīgais suns-asistents Latvijā. Pavadoni ir vieglāk atrast, bet asistentam ir jābūt vēl tuvāk cilvēkam, līdz tādam līmenim, ka zina, kurā brīdi kas jāpalīdz cilvēkam. Inga Gaile vērtē, ka visiem, kas lasīs grāmatu, ir laimējies, ka Baiba stāsta savu pieredzi caur tik maigiem jokiem. Pastāsta diezgan traģiskas pieredzes. Traģisko caur komisko pastāstīt mācās arī "stendapā". "Runājot par palīdzību, mēs arī kā sabiedrība ļoti uzsveram neatkarību, arī cilvēku ar invaliditāti organizācijās uzsveram būšanu patstāvīgam un neatkarīgam, kas ir forši, jo viss ir novedis šeit, kur tagad esmu. Bet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, arī mācoties pieņemt palīdzību. Un tad redzēt, cik daudz Elfai tas sagādā prieku un sajūsmu palīdzēt, piemēram, kad es notizlojos un nometu kaut ko. Ar olām vispār nav problēmu, tās viņai garšo, savāc mājās," vērtē Baiba Baikovska. Ja saimniece grib būt neatkarīga, Elfai ir garlaicīgi. Viņai ir prieks palīdzēt. Sarunā Baiba Baikovska arī atklāj, ka turpina rakstīt, bet pagaidām par to nevēlas runāt. Kad raksta, gribas vairāk klusuma, tāpēc mēdz braukt uz Ventspils rakstnieku māju, par ko gan nav īsti sajūsmā tur mītošais kaķis. Baiba Baikovska ir enerģiska jauna sieviete, ieguvusi izglītību Rīgas Stradiņa universitātē. Šobrīd viņa vada biedrības "Agape Latvija" nozari "Spēju kustība", lasa arī lekcijas un uzstājas stāvizrādēs. Baiba ir cilvēks ar kustību traucējumiem, ikdienu galvenokārt vada ratiņkrēslā, bet tas viņai nav šķērslis dzīvot piepildītu un skaistu dzīvi, un tajā viņai palīdz gan mīloši līdzcilvēki, gan, protams, arī Elfa. Zīmīgi, ka grāmatas atvēršanas svētki notika tieši Elfas 10. dzimšanas dienā.

Jaukt robežas starp arhitektūru, dizainu un notikumu interesē studijas „Ēter” arhitektus. Atskatoties uz savas darbības sešiem gadiem, Rīgā galerijā „Asni” trīs dienas risināsies arhitektūras studijas „Ēter” izstāde „Pop up NAIL SALON”. Plašākās telpās šopavasar ekspozīcija rādīta Vīnē. Ar „Ēter” arhitektiem Dagniju Smilgu un Niklāvu Paegli izstādes iekārtošanas brīdī tikās Laima Slava.

Šodien, 18. jūlijā, Rotko muzejā atklās astoņu mākslinieku no Čehijas, Polijas, Lietuvas un Latvijas darbu izstādi, kas tapusi Eiropas Savienības finansētā projektā “Eiropas kultūra: Visi dažādi – visi vienlīdzīgi”. Nedēļas garumā Rotko muzejā norisinājās starptautiska mākslinieku rezidence. Jau augustā mākslas darbi tiks reproducēti un pielāgoti izvietošanai Daugavpils cietokšņa ārtelpā. Dienā, kad ierodos Rotko muzejā, te notiek rezidējošo mākslinieku publiskās prezentācijas, kad ir iespēja tuvāk iepazīties ar māksliniekiem un viņu daiļradi vēl pirms izstādes atklāšanas. Šī plenēra tēma – vienlīdzība, un jau šodien rezidences laikā tapušie darbi nonāks publikas priekšā, stāsta Rotko muzeja direktors Māris Čačka. “Eiropas kultūra: Visi dažādi – visi vienlīdzīgi” ir starptautisks projekts, kurā iesaistījies arī Rotko muzejs. Latviju šajā rezidencē pārstāvēja divi mākslinieki – Mairita Folkmane filozofiski izvēlējās pievērsties jumtu tēmai un skatam no augšas. Oskars Jansons arī šajā plenērā pārstāv Latviju, trīs stabilitātes koki zemē ir viņa redzējums par plenēra izvirzīto vienlīdzības tēmu. Arī Poliju pārstāv divi mākslinieki – Joanna Dulla un Filips Žodkevičs, gados ļoti jauni un ar savu skatupunktu uz rezidencē izvirzīto tēmu “Eiropas kultūra: Visi dažādi – visi vienlīdzīgi”.

Kas prātā tēatrim "Kvadrifrons" vasaras sezonā? Saruna ar Anci Strazdu un Reini Boteru. 19. un 20. jūlijā Kuldīgā un Pāvilostā "Kvadriforns" rādīs izrādi "Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”. Savukārt augustā šo izrādi varēs noskatīties Smiltenē un Valmierā.  Mazirbē jau norisinās "Kvadrifrona" sadarbībā ar Lībiešu savienību veidota rezidence, kurā trīs mākslinieki strādās, lai radītu idejas nākamajiem projektiem. Šajā rezidencē uzturēsies Marta Madara Grantiņa, Jānis Balodis un Laima Graždanoviča.   Tāpat pa vasaru iecerēts digitalizēt projektu "Rolanda dziesma", kas septembrī būs pieejama teātra mājaslapā.  Augustā Rīgas Zooloģiskajā dārzā vēlreiz varēs noskatīties muzikālo izrādi "Ērces". Protams, teātris gatavojas arī nākamajai sezonai.

Jau septīto gadu Daugavpils cietoksnī notika Starptautiskais vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls „Dinaburga 1812”, dodot iespēju izbaudīt 19. gadsimta sākuma atmosfēru, apskatīt cietokšņa garnizona un Francijas Lielās armijas nometnes. Festivāla centrālais notikums bija 1812. gada jūlijā notikušās cīņas atveidojums, kurā Dinaburgas cietokšņa garnizons drosmīgi stājās pretī Napoleona armijai un atvairīja tās uzbrukumu. Dalībnieki demonstrēja savu militāro stāju, vēsturiskos tērpus un ieroču mulāžas, piedaloties svinīgā parādē un cietokšņa aizstāvēšanas kaujas rekonstrukcijā.

Cik maz budisma filozofijas novirzieniem ir kopīga ar vienkāršotajām asociācijām par „karmu”, „ciešanām” un „meditāciju”? Cik maz mēs – rietumnieki un aziāti – viens par otru zinām ikdienišķās apziņas ietvaros un kāpēc mums aktuāla ir Āzijas intelektuālā mantojuma izpēte, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Kaspars Kļaviņš.

Cik maz budisma filozofijas novirzieniem ir kopīga ar vienkāršotajām asociācijām par „karmu”, „ciešanām” un „meditāciju”? Cik maz mēs – rietumnieki un aziāti – viens par otru zinām ikdienišķās apziņas ietvaros un kāpēc mums aktuāla ir Āzijas intelektuālā mantojuma izpēte, skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Kaspars Kļaviņš.

Par instrumentālās mūzikas apvienības “Kuba” jauno studijas albumu “Laukumi” saruna ar saksofonistu Miku Soloveju.

Jauniešu modes un dizaina nodibinājums „2IVI” šonedēļ aicina uz modes performanci Vidzemes tirgū.  Performances laikā apmeklētāji aicināti apskatīt apģērbu kolekciju, kurā inovatīvu biomateriālu mijiedarbība ar apstrādātiem džinsu audumiem. Performancē piedalīsies aktieri, bet vide, scenogrāfija un muzikālā improvizācija rosinās domas par 60.gadu laboratoriju. Jauniešu modes un dizaina nodibinājumam šī ir trešā darbības sezona. Vidzemes tirgū bijušajā tirgus paviljonā 17. jūlijā gaidāms ilgtspējīgam dizainam veltīts notikums – modes performance „2GROW”. Tiekos ar trim jauniešiem Katrīnu Tīnu Smilgu, Elizabeti Ancveri un Fabiasu Nilu Īli, jo performanci rīko Jauniešu modes un dizaina studija jeb nodibinājums „2IVI”.   Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas produktu dizaina 4.kursa audzēkne Katrīna Tīna Smilga vispirms par to, kā radies studijas nosaukums un kāda jau ir modes performanču pieredze. Šī gada perofromances tēma ir 60.gadu laboratorija, piebilst Elizabete Ancvere, kura Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā apgūst Reklāmas dizainu un ir 4.kursa audzēkne. Viņas uzdevums – vadīt sociālos medijus un brīdī, kad sarunājamies – notikusi pat biļešu izloze. Vidzemes tirgus zaļajā zonā uz celma biļešu vairs nav, palicis vien plakāts. Uzzinu, ka šoreiz performancē piedalīsies aktieri, tāpēc būšot teatrālāk. Performance ilgs stundu, apmeklētāji var palikt visu stundu vai ienākt tikai uz brīdi. Būs vairākas laboratorijas stacijas, kas darbosies paralēli, katrā notiks kāda aktivitāte.

Jau rīt, 13. jūlijā, Lūznavas muižā notiks ikgadējais „Mākslas pikniks”. Klausīties, piedzīvot, skatīties un izgaršot – baudījumu visām maņām no pulksten trijiem pēcpusdienā piedāvās Lūznavas muiža Rēzeknes novadā, kur notiks devītais „Mākslas pikniks”. Arī šogad plašais muižas parks pārvērtīsies par piknika un atpūtas vietu, kur skanēs dažādu žanru mūzika, būs teātra un laikmetīgās dejas izrādes, kā arī kino, burvju triki, mākslinieku plenērs un meistarklases.

Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Denu Dimiņu, kurš iztulkojis no portugāļu valodas Fernandu Pesoa „Nemiera grāmatu”. Saruna par grāmatu, kurai nav manuskripta, par grāmatu, kuru vākos saliek jau bez paša autora, jo viņa lapiņas ar puspabeigtiem vai grūti salasāmiem tekstiem glabājās lādē, kas arī radīja dažādas interpretācijas. Tagad portugāļu modernista Fernandu Pesoa "Nemiera grāmata:  iztulkota latviski un izdota "Valodu mājā". Tas noteikti ir notikums. Šī ir grāmata, kuru, iespējams, var uzšķirt jebkurā vietā un atrast kādu teikumu, kas iedvesmo. "Noteikti to var raksturot, kā kaleidoskopisku tekstu, kā lielu tekstu mozaīku. Jau minējā, ka tā ir grāmata bez manuskripta, grāmata, kas tapusi no dažādiem fragmentiem, tāpēc jautājums par šo fragmentu secību ir ļoti nosacīts. Mēs varam tos kārtot dažādi," atzīst Dens Dimiņš. Viņš arī stāsta, ka Lisabonā Fernandu Pesoa muzejā ir ekspozīcija "Saliec savu "Nemiera grāmatu"". Var spēlēties gan portugāļu, gan angļu valodā. "Kārtība, kā zināms, no saskaitāmo secības mainās, šī summa. Mainās noskaņa, mainās citas lietas," stāsta Dens Dimiņš. Sākumā izdevēji piedāvājuši tulkotājam veidot izlasi, bet Dens Dimiņš atzīst, ka tā būtu liela atbildība. Latviski veidotā tulkojuma pamatā ir Kolumbijas profesora Pisaro kārtojumu, kas ir hronoloģisks, ir arī tematiski "Nemiera grāmatas" kārtojumi. Bet nevienā izdevumā nav ietverti visi teksti, kas glabājas lādē. Fernandu Pesoas “Nemiera grāmata” ir nozīmīgs 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis, poētiska dzejproza, kas aptver aforistiskas piezīmes, pierakstus, dienasgrāmatas daļas – tekstus, kuri tapuši apmēram trīsdesmit gadu laikā. Tie ir teksti par cilvēku un par pilsētu – Lisabonu.  "Izcilās divdesmitā gadsimta portugāļu personības un dzejnieka Fernandu Pesoa (1888–1935) vārds Latvijā ir jau labi pazīstams, ievērojamu daļu viņa labāko dzeju latviskojis dzejnieks Leons Briedis, kurš par šo darbu saņēma Portugāles Nopelnu ordeni 2003. gadā. Jau pirmajā latviski izdotajā dzejoļu izlasē Zudušais dārzs (1983) pārstāvēti arī trīs slavenākie Pesoa “dubultnieki”: Alvaru de Kampušs, Albertu Kaeiru un Rikardu Reišs, kam Pesoa izgudro pilnvērtīgas biogrāfijas, piešķir atšķirīgus rakstības stilus un pasaules uzskatus. Darbus viņš parakstījis kopumā ar apmēram septiņdesmit pieciem pseidonīmiem, kurus pats gan dēvēja par heteronīmiem, portālā "punctummagazine.lv" par Fernandu Peosu raksts Dens Dimiņš.

Mākslas centrā "Noass" jau 24.reizi notiek videomākslai veltītais festivāls "Ūdensgabali". 10. jūlijā programmu atklāja Vācijas jauno mākslinieku darbi, bet turpmākās divas trešdienas programmas no Spānijas, Ukrainas, Rumānijas un Etiopijas. Festivāla mērķis visus šos gadus aktualizēt kustīgā attēla un video medija nozīmi laikmetīgās mākslas jomā. Gaidāms arī starpdisciplinārais projekts "Bezgalīgo atklājumu laboratorija" peldošajā mākslas centrā "Noass". Pēc atklāšanas ekspozīcija "Bezgalīgo atklājumu laboratorija" apmeklētājiem būs skatāma trešdienās līdz augusta beigām savukārt videomākslai veltītais festivāls "Ūdensgabali" vēl divas nākamās trešdienas.  

Pirmiedzīvotāju valodu apguve, pārmantošana, digitālā vienlīdzība un tiesiskais statuss. Ko šie ANO apstiprinātie virzieni nozīmē lībiešu valodai? Kultūras rondo tiekamies ar LU Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu un vadošo pētnieci Guntu Kļavu.

No 11. - 13. jūlijam Eiropas kultūras galvaspilsētā Tartu norisināsies „Latviešu dienas”. Gan Igaunijai tuvākie kaimiņi no Cēsīm un Valmieras, gan arī kurzemnieki organizēs jautras un arī garšīgas meistarklases. Savukārt Bezauto Avēnijā uz galvenās skatuves uzstāsies grupas „Carnival Youth”, „Sudden Lights”, kā arī pūtēju orķestris „Cēsis”. Kā norisināsies „Latviešu dienas” stāsta Vineta Pūce, Valmieras novada pašvaldības Tūrisma pārvaldes Starptautiskā tūrisma speciāliste.

Mākslinieka Ata Jākobsona izpētes centrā ir saskaņas meklēšana ar dabas ritmiem, vides apziņu un savu iekšējo balsi. Kultūras rondo par  izstādi  ”Debesu ķermeņi”, kuru viņš radījis, iedvesmojoties no dabā sastopamo frekvenču viļņu plūsmas novērojumu paraugiem, saruna ar ar Ati Jākobsonu un kuratori Annu Vilīti. Līdz 25. augustam izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" būs apskatāma Ata Jākobsona personālizstāde "Debess ķermeņi". Brūkot vecajai pasaulei un veļoties nospiedošai satraucošu ziņu lavīnai, daudzi no mums ir attapušies personīga nemiera, izsīkuma un disharmonijas ielenkumā. Mūsu maņas ir pieskaņojušās baiļpilnām tumsas sfērām. Tomēr, kā indivīdiem, mums piemīt spēja izvēlēties tās frekvences, ar kurām sinhronizējamies, tādējādi pievēršoties eksistences cerīgākajām šķautnēm un rotājot savas orbītas ar gaismu un cerību. Smalkā pasaules mikro un makro procesu saspēle atspoguļo fundamentālo saikni starp visām būtnēm. Mūsu iekšējie procesi ietekmē plašākus procesus. Būtiski apzināties, ka mūsu iekšējā disharmonija atbalsojas uz āru, ietekmējot gan kopienas, gan ekoloģisko īstenību. Ar vērīgu introspekciju un apzinātu pievēršanos konkrētajam mirklim varam attīstīt dziļāku saikni paši ar sevi un tiem neredzamajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu realitāti. Šī apzinātā klātbūtne ļauj mums sajust esības smalkās nianses un virzīties savā ceļā skaidri un mērķtiecīgi.    Izstādē "Debess ķermeņi"* Atis Jākobsons apskata mūsu attiecības ar pasauli vibrāciju enerģijas līmenī un to novērojamajās izpausmes dabā, pievēršoties to fundamentālajai ietekmei uz cilvēka apziņu.  -- *Izstādes nosaukumu – angliski “Heaven’s Bodies” – iedvesmojuši vārdi no Bjorkas dziesmas "Cosmogony" [Kosmogonija]. Šajā dziesmā māksliniece pārstāsta visuma radīšanas stāstus.

„Mēs lepojamies ar savu skolu” – atzīst Saldus mūzikas un mākslas skolas darbinieki. Turklāt ēka esot labs resurss, lai to pilnveidotu un pielāgotu laikam. Skolas ir bieži starp Latvijas arhitektūras gada balvas laureātiem. Latvijas arhitektūras gada balvu 2012.gadā ieguva Saldus mūzikas un mākslas skola, kuras autori ir birojs "MADE" arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa. Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” turpinām ar viesošanos Saldus mūzikas un mākslas skolā, ēkā, kas laurus guva pirms nu jau 12 gadiem. Šoreiz dodamies uz Saldus mūzikas un mākslas skolu. Ēkas fasādē izmantoti dabiski masīvkoka paneļi, nozīmīgākie elementi projekta koncepcijā – gaismas pagalmi ēkas vidū, mūzikas un mākslas skolu interjerā atšķir krāsa. Kā noskaidrojis arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, skolas ir godalgotāko ēku tips Latvijā, un gandrīz katru gadu ir kāda jauna skolas ēka, kas gūst žūrijas uzmanību. Ir lietaina jūnija diena un kopā ar vienu no ēkas  arhitektiem Miķeli Putrāmu esam ieradušies Saldū, lai paskatītos, kā skolas ēka dzīvo, kas mainījies, ko  papildinājuši tās iemītnieki. Ēkas fasāde ir īpaša, bet tai uzmanību pievērsīsim šoreiz apskates beigās. Pie durvīm mūs sagaida skolas dežurante, viena no skolas dvēselēm Zigrīda Bērtule un uzzinām, ka mākslas skolas vasaras nometnes audzēkņi šodien devušies ekskursijā, tādēļ skola ir klusāka.

No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis" ar mūziku, teātri un laikmetīgo mākslu. Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu. Viņa ir arī viena no Cēsu mākslas festivāla mūzikas programmas veidotājām. Runājam gan par Vāgneru Cēsu mākslas festivāla programmā, gan par orķestra tuvākajiem vasaras plāniem, gan Lielās ģildes rekonstrukciju, gan LNSO vasarnīcu Latgales vēstniecībā „Gors”. No 13. jūlija līdz 24. augustam norisināsies astoņpadsmitais mākslas festivāls "Cēsis". Festivālu atklās izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājumiem" Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādē varēs apskatīt „Mazo pārvietojamo Triumfa arku” un daudzus citus darbus, kas glabājas Pulka ielas krātuvē. Izstādes tapšanas laikā Cēsīs tikāmies ar kuratori Astrīdu Roguli. Tās ekspozīcijā būs apskatāmi vienpadsmit mākslinieku darbi no topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma. Tās pašas dienas vakarā apmeklētājiem būs iespēja baudīt arī pianista Matīsa Žilinska džeza trio priekšnesumu. Savukārt festivāla īpašais muzikālais notikums – Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" noslēdzošās operas "Dievu mijkrēslis" koncertatskaņojums. Diriģenta Tarmo Peltokoski virsvadībā tas izskanēs spožu, pasaulē atzītu opersolistu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāju izpildījumā. Cēsu Laikmetīgās mākslas centra apmeklētājiem tiks piedāvāts iepazīties ar topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā iekļautajiem darbiem. No 13. jūlija izstāde "Sava pasaule. No neesoša muzeja krājuma" eksponēs darbus, ko radījuši Latvijā zināmi mākslinieki: Miks Mitrēvics, Krišs Salmanis, Raitis Šmits, Rasa Šmite, Ojārs Pētersons, Armands Zelčs, Mārtiņš Ratniks, "Famous FIVE F5" (Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze), kā arī izcilais serbu konceptuālās mākslas pionieris Braco Dimitrijevičs.    

Par Radio mazās lasītavas ceļojumu Vācijā, dodoties arī pa brāļu Kaudzīšu ceļojumu aprakstu pēdām, un gaidāmo Vecpiebalgas konferenci jūlija beigās Kultūras rondo izvaicājam ceļojuma dalībniekus – Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli un aktieri Gundaru Āboliņu. Divi Piebalgas skolotāji – Matīss un Reinis – bija lieli ceļotāji. Viņi ne tikai vasarās ceļoja, bet arī ceļojumus aprakstīja un tos publicēja presē. Tāpēc ar Radio mazo lasītavu ceļojot pie latviešiem Vācijā, mēs ņēmām līdzi arī Brāļu Kaudzīšu ceļojumu piezīmes. Un šodien pēc brauciena Piebalga – Rīga – Berlīne – Minstere – Freiburga – Lietuva – Rīga – Piebalga atkal no Piebalgas uz Rīgu ir braukusi Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, saziņā ar mums – aktieris Gundars Āboliņš. Vēl noskaidrosim, kas ir „žurme” un kā atklāt Piebalgas fenomenu. "Piebalgas žurme" - šāds nosaukums dots arī kultūrvēsturiskai konferencei, kas norisināsies 26. jūlijā Vecpiebalgas kultūras namā. Žurme ir Piebalgas izloksnes vārds, ko mūsdienās lieto vien retais. Īsi skaidrojot vārda nozīmi, tā ir vienkārša - enerģija, mundrums. Taču konferences kontekstā tas ir viens no t.s. “Piebalgas brīnuma” noslēpumu stūrakmeņiem. Ar konferences programmu var iepazīsties internetā.

Igaunijas latviešu kora „Ziemeļu balsis” dziedātāji, kuri šogad pārsteiguši Lietuvas simtgades dziesmu svētku rīkotājus, iemācoties visu svētku programmu un pievienojoties lielajam kopkorim. Viņu mērķis – trīs gados piedalīties visu trīs Baltijas valstu dziesmu svētkos. Stāsts par „Ziemeļu balsīm” ir daļa Māras Rozenbergas reportāžas no Viļņas, kur Lietuvas dziesmu svētki savā simtgadē piedzīvo vēl nebijušu mediju un skatītāju interesi. Kā lietuvieši svin savus dziesmu svētkus, par kuriem vairums no mums zina diezgan maz?

Latvijā viesojas ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka. Viņas dzīvi neatgriezeniski ir ietekmējis Krievijas izraisītais karš Ukrainā. Viņa ir no Luhanskas apgabala un tur, Ļuba uzsver, karš ilgst jau desmit gadus. Par dzejnieku un rakstnieku atbildību, runājot par karu, par dzeju un to, ka arī šajā tumšajā laikā ukraiņi spēj saredzēt cerīgu noti, saruna ar dzejnieci. Viņa runā savā dzimtajā – ukraiņu valodā, tulko atdzejotāja un tulkotāja Māra Poļakova. Sarunā iepazīstam arī viņas zināmāko dzejas krājumu "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes), kas drīzumā iznāks arī latviski. Autore atzīst, ka viņa, protams, priecājas par atdzejojumu katrā jaunā valodā, jo valoda ir dzīve, un tas nozīmē, ka viņas dzejoļi sāk jaunu dzīvi šajā jaunajā valodā. "Taču īpaši svarīgi ir tas, ka tulkojumi parādās bijušās PSRS valodās. Tādēļ, ka Padomju Savienībā spēkā bija viena optika - impērijas optika. Mēs cits uz citu skatījāmies it kā caur Maskavas brillēm, caur Maskavas lēcu. Un lielā mērā tas joprojām turpinās. Mēs zinām cits par citu to, ko mums ļāva redzēt vai rādīja Maskava. Šī te tiešā savstarpējā lūkošanās citam uz cita kultūru ir veids, kā mums tikt vaļā, atkratīties no šīs impēriskās optikas," uzskata Ļuba Jakimčuka. "Mēs esam pieredzējuši to, ka impērija atņem balsi un visu rāda tikai caur šo savu optiku. Maskava kā tāda liela lēca, caur kuru mēs esam skatījušies cits uz citu, un tikai tagad beidzot sākam redzēt viens otra seju, dzirdēt viens otra balsi. Taču šis ir tikai sākums, un tam jānotiek un jāturpinās daudz vairāk un daudz lielākā mērogā."  Ļuba Jakimčuka lasa savu dzeju un stāsta, ka līdz karam Luhanska bija saulaina un tajā bija aprikozes. Tagad tur daudz kas ir nopostīts, bet Ļuba skaidri zina, ka par spīti šiem gadiem okupācijā Luhanskā okupantus necieš un neslēpjoties veikalā pateikt to acīs Krievijas karavīriem. Ļuba Jakimčuka atgādina, ka karš sākās 2014. gadā un viņas pilsēta ir okupēta kopš tā laika. "Un kopš 2015. gada manā mājā dzīvo krievu kaujinieks. Tādēļ man ir pilnīgi skaidrs, ka šis karš ir desmito gadu," atzīst Ļuba Jakimčuka. "Svarīgi ir tas, ka sākumā kara pieredze bija lokāla un skara nedaudzus miljonus ukraiņu. Donbasā dzīvo četri miljoni ukraiņu un par to, kas ir karš un kāds ir karš, zināja tikai viņu tuvinieki un draugi. Tagad to zina visa Ukraina. Nav nevienas ģimenes, kurā nebūtu kāds cilvēks zaudēts, vai kāds cilvēks armijā. Kara pieredze šobrīd ir visiem. Karš ir mainījis un turpina mainīt sabiedrību, tā sāk sevi no jauna apzināties, un te milzīga nozīme ir kultūrai." "Dzīvi, kuru mēs tagad dzīvojam Ukrainā, esam sākuši saukt par "jauno normālo dzīvi". Tas nozīmē, ka visas tās dīvainās lietas, kas notiek, tas ka nav elektrības, tā ir tikai 4 - 6 stundas diennaktī, vai tas, ka skan sirēnas, pie tā esam jau pieraduši un mēs zinām, kas ir jādara, kad tas notiek. Vienkārši to darām. Pārējā dzīve, cita dzīve, tā tagad ir kaut kur..." ikdienu raksturo Ļuba Jakimčuka. "Cilvēki ārzemēs nesaprot, kā pie mums notiek. Viņiem šķiet, ka mēs Ukrainā visu laiku esam bēdīgi, ka viss ir slēgts, nekas nenotiek. Patiesībā ir gandrīz otrādi, darbojas grāmatnīcas, cilvēk daudz pērk grāmatas un lasa grāmatas, darbojas restorāni, Nav iespējams dabūt biļetes uz teātriem. Lai noskatītos iemīļota režisora izrādi, ir stingri jāpiepūlas, lai uz to tiktu. Ir visvisāda liela aktivitāte." Māra Poļakova piebilst, ka kara gados ir darbu sākušas vairāk nekā 500 izdevniecības. Grāmatu tirāžas ir vienkārši satriecošas. "Kara laikā valodai ir citas funkcijas. Valoda ir kā robeža šobrīd, arī kā ierocis," vērtē Ļuba Jakimčuka. "Kad karš sākās, karavīri blokposteņos kā pazīšanās zīmi izmantoja vārdu, kurš līdz tam bija zināms tikai filologiem - "paļanicjap", kas apzīmē vienu konkrētu baltmaizes veidu [mēs to varētu saukt par plāceni, skaidro Māra Poļakova]. Karavīri blokposteņos lika izrunāt šo vārdu, krievi to nespēj izrunāt, bet ukraiņi, gan tiek, kas runā ukrainiski, gan tie, kas ir no krievu ģimenēm, to izrunā bez grūtībām. Tā ar vienu vārdu varēja saprast, vai cilvēks ir vai nav krievu diversants."   Svētdien, 7. jūlijā, plkst. 18.00 Savvaļā notiks ukraiņu dzejnieces Ļubas Jakimčukas, mūziķes Latvītes Cirses un tulkotājas Māras Poļakovas literāri skanisks priekšnesums "Donbasa aprikozes Savvaļā", kuru papildinās mūziķa un dzejnieka Aleksandra Barona uzstāšanās. Ļuba Jakimčuka un Latvīte Cirse veidos kopīgu literāri skanisku priekšnesumu, sapludinot ukraiņu valodu ar latviešu kokles skaņām. Jakimčukas ievērojamākais dzejas krājums ir "Абрикоси Донбасу", (Donbasa aprikozes). Tas ir tulkots vairākās valodās, tostarp angļu, franču un igauņu. Arī Jakimčukas likteni smagi ietekmējusi Krievijas agresija jau 2014. gadā, kad viņa bija spiesta doties projām no mājām okupētajā Luhanskas apgabalā. Šī pieredze ir klātesoša viņas radošajā darbībā.  

Daudzsēriju filmas - kā žanrs kinematogrāfijā. Kinokritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali ir skatījušies gan dokumentālo seriālu „Lāsts jeb Roberts Dērsts par dzīvi un nāvi”, kas 2015. gadā Amerikā radīja sensāciju, gan zināmā mērā labu izklaides seriālu „Kļūstot par Karlu Lāgerfeldu”, kas nule kā iznācis.  

Par misiju katru gadu uz Vēsturisko ērģeļu svētkiem atjaunot ērģeles Kultūras rondo pārrunājam ar ērģelnieci, projekta inicatori Ilonu Birģeli un ērģeļu restauratoru Alvi Melbārdi, kurš tikko atjaunojis Drustu baznīcas ērģeles. 5.jūlijā Drustu luterāņu baznīcā ar restaurēto ērģeļu atklāšanas koncertu sāksies jau VIII Vēsturisko ērģeļu svētki "Latvija - ērģeļu zeme". Ilonas Birģeles izlolotais un mūzikas mīļotāju gaidītais projekts priecēs klausītājus no Ugāles Kurzemē, Vijciema Vidzemē līdz pat Viļakas staltajam dievnamam Latgalē. Visi Vēsturisko ērģeļu svētku koncerti 5. jūlijā pulksten 19 Drustu evaņģēliski luteriskajā baznīcā notiks restaurēto ērģeļu un arī festivāla atklāšanas koncerts. Muzicēs ērģelnieks Aigars Reinis un tenors Mārtiņš Zvīgulis. 6. jūlijā pulksten 18 notiks koncerts "Concerto barocco" Kandavas luterāņu baznīcā, kurā uzstāsies ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja un soprāns Nora Kalniņa. 14. jūlijā pulksten 19 Vijciema luterāņu baznīcā būs iespēja dzirdēt ģitāras un ērģeļu dialogus ērģelnieces Ilonas Birģeles un ģitārista Armanda Alkšņa izpildījumā. 28. jūlijā pulksten 13 Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā skanēs "Dziesmas sirdij un priekam". Uzstāsies ērģelniece Ligita Sneibe un flautists Hokans Sundīns (Zviedrija). 3. augustā pulksten 16 Viļakas katoļu baznīcā koncertā "Mūzika debesīm. CD prezentācijas koncerts" tiksies Ilona Birģele un soprāns Ilze Grēvele-Skaraine. 9. augustā Liepājas Lutera baznīcā "Hammond" ērģeles spēlēs Atis Andersons un pie ērģelēm būs Ilona Birģele. 16. augustā pulksten 19 Ugāles luterāņu baznīcā koncertā "Saucot uz mieru" ērģeles spēlēs Ļvivas (Ukraina) filharmonijas ērģelniece Nadija Veļičko. Koncerta laikā savāktie ziedojumi tiks izmantoti profesionālo mūziķu atbalstam Ukrainā.  23. augustā pulksten 19 festivālu noslēgs koncerts Preiļu katoļu baznīcā. Uzstāsies ērģeļu duets "Riga Organum Duo", kurā muzicē Ilona Birģele un Diāna Jaunzeme-Portnaja.

Lietuvā norisinās simtgades Dziesmu svētki. Tie sākās 29. jūnijā Kauņā, un svētku programmā nedēļas laikā Kauņā un galvaspilsētā Viļņā paredzēti kopumā 14 dažādi pasākumi. Sazināmies ar kolēģi Māru Rozenbergu, kura atrodas Viļņā un stāsta, kāda atmosfēra tur valda, Lietuvas Dziesmu svētku tradīcijas simtgades svinību nedēļā.

Pārsteigumkalns pie Ērgļiem savulaik bija kalnu slēpotāju iecienīta vieta, bet nu jau septīto gadu tas savu pilnbriedu piedzīvo vasaras vidū, kad te uz visnotaļ pārsteidzošu kultūras programmu pulcējas festivāla „Optižūns” mākslinieki un skatītāji. „Optižūns” ir jaunās scenogrāfes Mariannas Lapiņas un viņas domubiedru radīta pasaule, kurā gaidīti visi, kas vēlas radoši eksperimentēt, meklēt domubiedrus un jaunus ceļus mākslā. Sižeta ievadā skan fragments no 2022.gada „Optižūna” notikuma, ko autori ar veselīgu ironiju dēvēja par „mega giga rokoperu” ar nosaukumu “Mīts par Māri Ansīti” – radošā komanda tai esot iedvesmojusies no metāloperas „Kurbads. Ķēves dēls”. Vietnē „Youtube” noskatāms viss vairāk nekā 40 minūšu uzvedums: kalna galā spēlē grupa „Jānis”, piekalnītē sasēduši skatītāji, bet dziedātāji un dejotāji veikli izspēlē drāmu uz slēpošanas kalna stāvās nogāzes. „Pirmoreiz mēs notikām 2018.gadā, un pirmos divus gadus tā bija, kā es to saucu, laba dārza ballīte. Bet pēc tam tas uzņēma apgriezienus. Ideja radās, kad mana ģimene un māmiņa iegādājās šo Pārsteigumkalna teritoriju. Tur ir 26 hektāri ar kalniem, purviem, takām, ozoliem… Mēs stāvējām lapenē ar skatu uz Jumurdu, kur kādreiz bija bijusi slēpošanas trase, un nolēmām, ka vajag organizēt festivālu! Šis festivāls arī dzima aiz tā, ka bija vajadzība dažādu nozaru māksliniekiem satikties.” Tā par festivāla pirmsākumiem stāsta Marianna Lapiņa. Viņa ir scenogrāfe un Latvijas teātra mākslinieku kolektīva "Grāfienes" dalībniece, un mākslinieki ir arī viņas ģimene. Tāpēc par Pārsteigumkalna nodošanu mākslai jautājumu neesot bijis. Pats nosaukums „Optižūns” esot Mariannas bērnības izgudrojums, ar vecākiem apmeklējot tolaik jauno festivālu „Positivus”. Festivāls „Optižūns” Ērgļu Pārsteigumkalnā šogad notiks 13.jūlijā – sāksies dienas vidū un turpināsies līdz pat rītausmai. Bet augustā tur trīs nedēļas būs pieejama vides mākslas objektu taka "Takužūns".

Saulgriežu laikā atvērās ne tikai laika lūkas, bet arī tautu folkloras naratīvu pētniecības dzīles. Jūnija vidū norisinājās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts organizēts Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības 19. kongress, pulcējot gan tradicionālo teiku, pasaku, leģendu un nostāstu, gan mūsdienu naratīvu pētniekus no visas pasaules, lai diskutētu par to, kā norises pasaulē atbalsojas mūsu ikdienas vēstījumos. Kāda folklorai saistība ar ekoloģiju un kāpēc tā mums palīdz vairāk saudzēt vidi? Par secinājumiem pēc vērienīgā Tautas naratīvu kongresa Rīgā Kultūras rondo izjautājam folkloras pētniekus: filoloģijas doktoru, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieku Sandi Laimi un filozofijas doktoru, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves vadošo pētnieku Tomu Ķenci. Ierakstā uzklausām Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības prezidenti profesori Sādnu Naitāni (Sadhana Naithani) no Džavāharlāla Nehru universitātes Ņūdeli Indijā. Īsi pirms savas prezidentūras beigām viņa uzstājās ar referātu kongresā Rīgā. Starp citu, viņas pētniecisko interešu lokā ir arī Baltijas folklora, un pirms četriem gadiem klajā nāca viņas grāmata „Folklora Baltijas vēsturē: pretestība un atdzimšana”. Pēdējās desmitgades laikā pasaule piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas: COVID-19 pandēmija, Krievijas izraisītais karš Ukrainā, mākslīgā intelekta uzvaras gājiens un arvien jūtamākā klimata pārmaiņu ietekme ir vien daži no faktoriem, kas mainījuši cilvēku dzīvesveidu, ikdienas uzvedību, domāšanu un komunikāciju. Tas ir realizējies pieaugošā migrācijā, urbanizācijā, digitalizācijā, gan arī sekmējis sabiedrības polarizāciju un radikalizāciju. Dažādo faktoru un procesu ietekme atbalsojas arī tautas naratīvos, mainot to formu, saturu, funkcijas, izpildījumu, apriti un citus aspektus.

Pārventas bibliotēka 2009.gadā kļuva par gada ievērojamāko ēku Latvijā, guvusi dažādas balvas, tai skaitā Latvijas Arhitektūra  gada lielo balvu. Autori: arhitektūras birojs INDIA, Pēteris Bajārs un komanda.  Bibliotēka no  grāmatu glabātuves izvērsta par apkaimes kultūras un sociālo centru, bet ēka kļuvusi par apkaimes identitāti transformējošu vietzīmi. Ierakstu sērijā „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” dodamies uz Ventspili, lai kopā ar arhitektu Pēteri Bajāru izzinātu Pārventas bibliotēkas tapšanas stāstu, ielūkojamies arī bibliotēkas ikdienā.

Mūsu kolēģi Latvijas Radio Ziņu dienestā sagatavojuši jaunu un visnotaļ intriģējošu ierakstu ciklu par kultūru un dezinformāciju. Idejas autore ir Ziņu dienesta faktu pārbaudes pētniece Anete Bērzkalne. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Pētām, pa kādiem ceļiem mūs sasniedz dezinformācija. Lai arī visbiežāk dezinformācija saistās ar sociālajiem medijiem un propagandas interneta vietnēm, tomēr tās ieroču arsenāls ir daudz plašāks par mūsu tradicionālo izpratni. Tā darbojas kā greizie spoguļi, kas izkropļo mūsu realitātes uztveri.  

Līdz šā gada 11. augustam VEF Kultūras pils telpās skatāma mākslinieces Patrīcijas Raven personālizstāde “Pastaigas dārzos”. Šajā izstādē māksliniece piedāvā skatītājiem gan pēdējos divos gados tapušos darbus, iedvesmojoties no garajām pastaigām Rīgas parkos, gan agrākos gados radītus darbus, kas veidoti abstraktā ekspresionisma glezniecības ietekmē. Raven darbi ataino dabas krāsas un noskaņas, mainoties gadalaikiem un noskaņām. Īpaši interesants ir lokālās kultūras artefaktu izmantojums mākslinieces glezniecībā. Viesturdārza Triumfa arka kalpo kā simbols portālam, kas paver ieeju mākslinieces radošajā pasaulē, savukārt Viktorijas Pelšes skulptūras “Leopardi” interpretācija atklāj mākslinieces pieķeršanos un interesi par dzīvnieku formu stilizāciju, ko viņa veiksmīgi iekļauj savos darbos. Krāsai ir galvenā loma Patrīcijas Raven glezniecībā. Kā minēts izstādes pieteikumā, "tā pārņem skatītāju savā varā, ir spilgta, niansēta un dominējoša. Prasmīgi pielietojot faktūras, triepienus un meklējot virzienus un apjomu saskaņu, gan harmonizējot, gan dramatizējot attēlotos objektus, māksliniece dažkārt pārkāpj abstrakcionisma robežas, tuvoties figurālai glezniecībai. Tomēr Raven lielākā mīlestība ir abstrakcionisms visās tā izpausmēs." 2015. gadā Patrīcija pievērsās abstraktā ekspresionisma aizsācēja Džeksona Polloka mākslas izpētei un interpretācijai. Rezultātā tapa pirmā personālizstāde “Iztēles draugi”, kuru darbi būs apskatāmi arī šajā izstādē VEF Kultūras pilī. Dzīvojot Beļģijā, Patrīcija Raven studēja modes dizainu un pievērsās glezniecībai, piedaloties vairākās izstādēs. Pēc atgriešanās Latvijā viņa aktīvi iesaistījās Latvijas mākslas dzīvē, vadījusi mākslas galeriju “Sukubs”, piedalījusies grupu izstādēs un sarīkojusi vairākas personālizstādes. Mākslinieces darbi atrodas privātās kolekcijās gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadību no ilggadējā direktora Andra Vilka drīzumā pārņems Dagnija Baltiņa. Tiekamies ar viņu Kultūras rondo studijā. Dagnija Baltiņa pienākumus jaunajā amatā sāks pildīt no šī gada septembra. Kāds ir viņas redzējums Gaismas pils nākotnei? Atbildot uz jautājumu, kas būs prioritātes vai aktuālie darbi jaunajai LNB vadītājai, Dagnija Baltiņa atzīst, ka tā noteikti ir lasīšanas veicināšana, lasīšanas jautājumi kā tādi sabiedrībā. "Tā vispār ir bibliotēku loma, jo īpaši lauku vai reģionos bibliotēku loma kā kopienu centriem, kā kopienu stiprinātājiem, kā kopienu balstiem. Vispār, cik būtisks ir lasīšanas paradums, lai saprastu savu vidi sev apkārt, analizē Dagnija Baltiņa. "Tas nozīmē, ka lasām ne tikai, lai izklaidētos, bet labāk iepazītu pasauli, kurā dzīvojam. Tāpēc uzsveru, ka ir būtiski, ka lasām arī vietējo literatūru, vietējos laikrakstus, vietējās aktualitātes, nevis tikai sakām, ka sekojam līdzi starptautiskajām ziņām vai lasām tikai un vienīgi angļu valodā. Tas arī dod savu pienesumu, bet ir būtiski arī saprast to, kas notiek šeit. Saprast arī jaunākos pētījumus pat tad, ja nepiekrītam kādām tajos izvirzītajām tēzēm. Bet mums ir jāspēj vispār reaģēt uz kādu apgalvojumu."

Sazināmies ar mūsu kolēģi Ingvildu Strautmani, kura devusies uz Minsteres latviešu centru, svinot Latvijas Radio 1 raidījuma "Radio mazās lasītavas" desmitgadi. Kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu un Vecpiebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli no 25. jūnija līdz 3. jūlijam "Mazā lasītava" devusies pie klausītājiem Vācijā. Mūsu pirmā pieturvieta bija Berlīnē, kur tapa raidījums par Valentīnu Freimani – nule kā iznākusi viņas grāmata “Antigones likums”, kas ir turpinājums pirmajai biogrāfiskajai grāmatai „Ardievu, Atlantīda!”. Tālāk esam devušies uz Minsteri, kur 28.jūnijā plkst.18 tiksimies ar diasporas lasītājiem un klausītājiem. Saruna būs par pirmajiem ceļojumu aprakstniekiem brāļiem Kaudzītēm, pārrunāsim Anšava Eglīša daiļradi, lasīsim nesen kā izdoto grāmatu “Lielais Mēmais. Filmu žurnālista piezīmes”. Pēc tam mūsu ceļš vedīs uz Vācijas dienvidiem, kur 30. jūnija pievakarē plkst.15 visus interesentus gaidīsim Latviešu kultūras centrā Bērzainē, Freiburgā. Ar Bērzaines saimniekiem jau tikāmies izglābto grāmatu bibliotēkā Springšļu dzirnavās, kur lasījām arī fragmentus no Zentas Mauriņas darbiem, bet nu sarunu par izcilo domātāju, rakstnieci un tulkotāju turpināsim, jo viņas dzīvesvieta bija turpat netālu esošajā Badkrocingenā, tāpat lasīsim nesen aizsaulē aizgājušās Ingunas Baueres  grāmatu “Daiļā Marija”, kas ir triju 18. gadsimta "kurzemnieku romānu” cikla noslēdzošais darbs, kā arī turpināsim stāstus par brāļiem Kaudzītēm, kas bija lieli ceļotāji un iesāka latviešu literatūrā jaunu žanru – ceļojumu aprakstu. Līva Grudule šobrīd pēta un apkopo abu brāļu Eiropas piezīmes. “Radio mazā lasītava ceļo” izbraukuma raidījumu ieraksti Latvijas Radio 1 ēterā būs klausāmi 7., 14. un 21. jūlijā. 

Par cilvēka un dabas trauslumu un neparedzamību aicina domāt jauna izstāde „Dzirdes reljefi”. Kas ir apzināta klausīšanās un kā to var mācīties caur mākslu? Šodien, 28. jūnijā, RIXC galerijā, Lenču ielā 2 tiks atklāta komponistu Agitas Reķes, Platona Buravicka un mākslinieces Kristas Dinteres imersīva skaņas izstāde “Dzirdes reljefi”. Atgādinot par cilvēka un dabas trauslumu, kā arī neparedzamību, izstāde “Dzirdes reljefi” sniedz skaņu pieredzi nesteidzīgiem un introspektīviem novērojumiem un aicina pievērsties apzinātai klausīšanās praksei caur taustes un dzirdes maņām. Kultūras rondo saruna ar izstādes veidotājiem: Kristu Dinteri un Agitu Reķi. Iepriekš uzrunājām arī komponistu Platonu Buravicki.

„Sudraba senioru pēcpusdienas” mākslas muzejā „Rīgas Birža” piedāvā nesteidzīgā atmosfērā iepazīt muzeja ekspozīcijas. Šopēcpusdien seniori aicināti uz tikšanos izstādē „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās, 18.–21.gadsimts”. Pasākuma viesis – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja bibliotēkas vadītājs Artis Ērglis. Metam nelielu ieskatu ekspozīcijā, kas „Rīgas Biržā” būs skatāma līdz 20. augustam. 

Kā atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru un vairot Vecrīgas pievilcību? Kādus vaibstus vecpilsētas dusošākajā posmā ieviesīs "Rail Baltica" būvniecība? Un – kā tiks likts lietā vēsturiski lielākais budžets – miljons eiro – iedzīvināšanas mērķu sasniegšanai ne tikai ar politiskiem, bet arī mākslas un kultūras instrumentiem? Par to Kultūras rondo saruna ar Rīgas pilsētas galveno dizaineri Evelīnu Ozolu un Rīgas centra attīstības biedrības pārstāvi Kasparu Kondratjuku.

Jaunais mākslinieks Kristians Fukss izmanto rotaļīgu pieeju, lai runātu par nopietnām lietām. Par to varam  pārliecināties, aplūkojot viņa jaunāko instalāciju „Istaba Nr. 6” galerijā ALMA. Mākslinieks turpina instalāciju ciklu, ko  aizsācis 2021.gadā. Jaunākā izstāde balstīta Platona nozīmīgākajā darbā „Valsts”. Trīs lielizmēra skulptūrās ietverts Platona sabiedrības dalījums filozofos, sargos-kareivjos un amatniekos. Ar mazāka izmēra skulptūrām ir mēģināts meklēt tikuma jēdzienu mūsdienu sabiedrībā. Galerijas centrālo sienu tātad apvij skautu mezgli sienas ciļņa vietā, pie sienas pulkstenis ar Mikipeli, kurai skrienot cipari virpuļo ap savu asi. Mikipele Kristiana darbos ienākusi kopš pirmās izstādes Ojāra Vācieša muzejā. Tagad tās ir trīs lielizmēra skulptūras, kurās atveidota Mikipele dažādās pozās, bet podestus veidojis Kristiana tēvs.  Vizuālās komunikācijas nodaļas absolvents Kristians Fukss nupat ieguvis maģistra grādu, un ekspozīcija galerijā ALMA iekļauta Latvijas Mākslas akadēmijas diplomandu izstādē. Izstāde būs skatāma līdz 9.augustam.

Tiekamies ar jauno literātu Robertu Vilsonu, kurš dzejas pasaulē sevi nupat pieteicis ar grāmatu „Muļķu ķērājs”.  Roberts Vilsons (1992) ir viens no literārā žurnāla “Žoklis” veidotājiem. Kopā ar tēvu, aktieri Ēriku Vilsonu veido monoizrādes skolu jaunatnei. Vilsona dzejoļi līdz šim publicēti interneta žurnālos “Punctum” un “Satori”, kā arī drukātajos izdevumos “Žoklis”, “Strāva” un “Avīzes Nosaukums”. Viņš publicējis arī atdzeju, tulkojumus un kritiku, bet “Muļķu ķērājs” ir dzejnieka pirmais dzejas krājums. Kā saka grāmatas redaktors Henriks Eliass Zēgners: “Roberta Vilsona debijas krājuma “Muļķu ķērājs” saknes iedzītas plašā literatūras laukā — no klasikas un filozofijas tekstiem līdz latviešu laikmetīgajai dzejai — kā radniecīgi jāmin Marts Pujāts un Artis Ostups —, taču Vilsona balss ir savrupa un spirgta. Grāmata lauž jaunu avangarda vilni, kura pacelto jautājumu mutulī jādomā par valodas sniegto iespēju slēpties, atklāties un mulsināt. Šie teksti satrauc, liek lauzīt galvu, pārdomāt labo un ļauno, citkārt smīdina, parāda spožu prātu, reizumis uzplaukst sirsnībā un ieved dārgumiem pilnā valodas labirintā.”  

Latvijas Arhitektūras savienības simtās jubilejas gadā un gatavojoties kārtējai 29. Latvijas Arhitektūras gada balvai sākam jaunu ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā”. Katrā no pieciem raidījumiem apskatīsim vienu objektu, kas nokļuvis Latvijas Arhitektūras gada balvas redzeslokā un ieguvis zelta ananasu. Arī ananasa stāsts ir īpašs, jo pirmajos apbalvošanas gados pasniedza īstus augļus, pēc tam balvas dizainu ananasa formā veidojuši mākslinieki līdz balva transformējies kā piespraude. „Jaunais skaistums ir sociālā atbildība” – šo domu izcelsim pirmajā cikla raidījumā. Un sākam ar privāto arhitektūru – arhitektes Brigitas Bulas Sāls māju Pāvilostā, kas 2019. gadā ieguva arhitektūras lielo gada balvu.

Pieci gadi Rundāles pils muzeja direktores amatā. Kādi ir pils muzeja lielākie izaicinājumi, jaunākie pētījumi un atklājumi? Tāpat aktuāls ir jautājums par Mežotnes pili un repertuārs, kas piestāv Rundāles vasarai. Lai pārrunātu to visu, Kultūras rondo studijā tiekamies ar Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi. Par Rundāles pils krāšņajiem Dārza svētkiem iztaujājam Rundāles pils muzeja galveno speciālisti, redaktori Daci Lāži, bet par Rundāles pils lustrām vislabāk zina stāstīt grāmatas „Gaismas ķērājas” autore Kristīne Budže.

Kultūras rondo ciemojas pie amatierteātriem Jelgavā un Lielvārdē, kas ieguvuši atzinību Latvijas amatierteātru skatē. Un kopā ar literatūrzinātnieci Līviju Volkovu atrodam Rūdolfa Blaumaņa asi elegantā formā rakstītu kritiku par latviešu teātri. Latvijas amatierteātru skatē par „Gada izrādi” tika atzīts Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra iestudējums “Jūtu tektonika” (režisore Aija Treija). Labākais komēdijas iestudējums – Līksnas pagasta Kultūras nama amatierteātra “Maskas” (režisors Māris Korsiets) izrāde “Godsymta lopsu medeibys”. Savukārt Lubānas lietišķās teātra grupas un režisora Jāņa Baloža kopienā balstītā izrāde “Pieaugšana ” novērtēta kategorijā “Formas oriģinālitāte”.

21. jūnijā Jaunais Rīgas teātris (JRT) ar izrādi „Sapņu tulkotāju sekta” noslēdz sezonu, pirmo pēc atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā 25. Aktrisei Čulpanai Hamatovai šī ir otrā sezona JRT. Čulpana turpina mācīties latviešu valodu, bet Kultūras rondo skan viņas pirmā intervija latviešu valodā. Saruna, kurā pauzes ir vienlīdz svarīgas ar vārdiem. Man patīk runāt latviski, kā skaņa veidojas, ļoti silti un garšīgi.  Manas mājas tagad šeit - Latvijā. Kad atbraucu no Polijas, Vācijas, kur biju pēdējā laikā, man ir tāda sajūta, ka beidzot esmu mājās, kad atbraucu uz Rīgu, intervijā Latvijas Radio atzīst aktrise Čulpana Hamatova. Aktrisei Čulpanai Hamatovai šī ir otrā sezona JRT kā štata aktrisei, turpmāk viņa būs ārštata aktrise, ņemot vērā vairākus apjomīgus projektus ārpus Latvijas. Viņa aizbrauca no Krievijas pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, parakstot vēstuli pret karu. Latvijā viņai nācās atbildēt uz arī neuzticības pilniem un pamatotiem jautājumiem, vai viņa tiešām ir sarāvusi saites ar Putina Krieviju, vai viņa spēs iemācīties latviešu valodu un spēlēt izrādes latviski. "Man bija tik liels stress. Pirmais gads, es neko nesapratu, kas notika, kā būs. Es biju miglā. Pēc tam lēnām bija vieglāk. Esmu laimīga, ka pirmais teātris bija vai ir Jaunais Rīgas teātris, tāpēc, ka visi cilvēki man apkārt bija tik labsirdīgi, atsaucīgi, nevienaldzīgi. Tāda situācija, kādā esmu šeit, ļoti palīdzēja," atklāj aktrise par sajūtām, kas bijušas pēc ierašanās Latvijā. Es viņu vēroju uz skatuves – vispirms monoizrādē „Post scripum”, par kuru viņa saņēma ‘’Spēlmaņu nakts” balvu, tad jau „Kurlmēmo zemē”, kur viņa runāja latviešu valodā, un tagad visa ansambļa izrādē „Sapņu tulkotāju sekta”, kuru viņa nosauc par „komandas saliedēšanas” notikumu. Mana vēlme bija sarunāties ar Čulpanu Hamatovu latviski un sarakste par iespējamo interviju notika apmēram pusgadu. Sarunā piedalās arī Čulpanas kolēģis Gundars Āboliņš. Tā kā šī ir pirmā Čulpanas intervija latviski, viņa pati atzīst, ka nedaudz baidās un ir kā eksāmenā, kolēģis atjoko - "tāpēc paņēma līdzi apsardzi". Čulpana ir ļoti aizņemta gan izrādēs Rīgā, gan individuālās tūrēs, taču mūsu sarakste kļūst arvien brīvāka. Čulpana latviešu valodu turpina mācīties pie privātskolotājas, visi kolēģi ar viņu runā latviski, un viņai patīk, kā skan latviešu valoda, cik silti un garšīgi veidojas vārdi, kaut arī fonētiski tie ir grūti. "Mēs ar Čulpanu runājam vieglajā valodā," iestarpina Gundars Āboliņš. Un mūsu saruna beidzot notiek. Ar pauzēm, kas vienlīdz svarīgas ar vārdiem, un vārdu meklēšanu. Arī ar Aspazijas dzejoli. Runājam arī par atjaunoto teātra ēku Lāčplēša ielā un iedzīvošanās sajūtām. Bet sarunas laikā burtiski atdzīvojas. "Gudrajiem un labsirdīgajiem ir grūti tur. Tur ir daudz naudas, daudz projektu. Draugiem ir ļoti grūti. Tāpēc, ka tu nevari būt īsts mākslinieks. Bez brīvības tas ir nereāli," tā par saziņu ar draugiem, kas palikuši Krievijā, bilst Čulpana Hamatova. Bet jautāta, vai ai pieļauj domu, ka pati varētu atgriezties Krievijā, atzīst kā netic šādai iespējai. "Es nedomāju par to, man ļoti skumji ir domāt par to. Es neticu. Diemžēl," uzskata Čulpana Hamatova. Uz saruna Čulpana atnāk nogurusi, pēc mēģinājuma pie Dmitrija Krimova. Izrāde būšot par vientulību… Iestudējuma „Ārprātīgo piezīmes”, ko režisors Dmitrijs Krimovs veido kopā ar Čulpanu Hamatovu un Maksimu Suhanovu (krievu valodā ar latviešu subtitriem), pirmizrādes paredzēta septembrī. Čulpana Hamatova atklāj, ka viņa vēlējusies, lai iestudējuma pirmizrāde būtu tieši Rīgā. Visi trīs ir mākslinieki, kuri emigrējuši no Krievijas. Makisms Suhanovs dzīvo Berlīnē. Kur tā notiks – kultūras projektu kompānija "Art Forte" sola paziņot pēc svētkiem. Jau ziņots, ka viesizrāde „Ārprātīgā piezīmes” bija paredzēta septembrī Latvijas Nacionālais teātrī, bet Latvijas Nacionālais teātris šonedēļ noteica moratoriju krievu valodā iestudētām viesizrādēm uz savām skatuvēm.    

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Galerijā „Māksla XO” līdz 10. augustam skatāma gleznotājas Ievas Iltneres izstāde „Mana istaba”. Kultūras rondo ieskatāmies Ievas Iltneres „istabā”, kādu viņa to atklāj personālizstādē. Studijā māksliniece Ieva Iltnere un galerijas „Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate. Ievas Iltneres „Mana istaba” ir viņas darbnīca, kur tiek izdzīvoti un radīti tēli gleznām. Vārdi “mana istaba” definē telpu, uzgleznotu dimensiju, kas raksturo Ievas Iltneres gleznotājas praksi, un skatītājam tiek dota iespēja pietuvoties šī radošā procesa izcelsmei. Ieva Iltnere atklāj lietas, kas viņu iedvesmo – gleznas, grāmatas, fotogrāfijas, dizaina priekšmeti, mode, arhitektūra, etnokultūra. Ar sev piemītošu talantu Ieva Iltnere veido gleznas telpu tādā veidā, kas liek domāt, ka redzamā aina tur bijusi mūžīgi. Viņai piemīt spēja līdzsvarā nolikt tēlus, priekšmetus un ainavu neatkarīgi no to izcelsmes un vēsturiskā perioda. Ieva Iltnere domā telpiskā kontekstā, nojaucot sienas plaknes un savedot kopā dažādus, dažkārt pilnīgi pretējus objektus.

Režisora Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" ("Flow") ieguvusi prestižā Ansī starptautiskā animācijas filmu festivāla pilnmetrāžas filmu konkursa skatītāju balvu, žūrijas balvu, kā arī balvu par labāko mūziku un balvu filmas tālākai izplatīšanai. Kultūras rondo tiekamies ar filmas producentu Matīsu Kažu. Kā iesākas filma "Straume"? "Tas sākās ar to, ka Gintam pirms, man liekas, kādiem padsmit gadiem bija tāda īsfilma, ko viņš veidoja, kas saucās "Akla", kas arī bija par līdzīgiem tēliem, tur arī bija kaķis un laikam arī putns. Tad pēc filmas "Projām" izveides viņš uzsāka darbu pie šīs filmas pilnmetrāžas versijas, kura saucas "Straume" un kas stāsta par tādu kaķi - individuālistu, kurš dzīvo viens pats uz salas un negrib īsti draudzēties ar citiem zvēriem, kā jau kaķis. Tad lielu plūdu rezultātā kaķis ir spiests pielāgoties un viņš nonāk laivā kopā ar citiem zvēriem, tad viņiem kopīgi ir jāsadarbojas, lai pārvarētu plūdus," stāsta Matīss Kaža. Matīss Kaža atklāj, ka pie filmas vispirms sācis strādāt kā scenārija līdzautors. Tas bijis sarežģīti, jo filmā nav tekstu, tas ir tīrs kino.  "Man tā ir pirmā producētā animācijas filma, un uzreiz pilnmetrāžas un uzreiz ar lielām dalībvalstīm. Es domāju, ka tagad Latvija arī ir animācijas lielvalsts, mēs varam tā teikt pēc neseniem panākumiem. Īstenībā jau vairākus gadus mēs tā varam teikt, pateicoties Signes Baumanes un Ilzes Burkovskas-Jakobsenas panākumiem nesenajos gados," vērtē Matīss Kaža. "Pakāpeniski četru ar pusi gadu laikā tad filma ir arī tapusi, un burtiski dažas dienas pirms izceļošanas uz Kannu kinofestivālu tā tika pilnībā pabeigta." Filma ir saņēmusi ne tikai vairākas balvas Anesī festivālā, no kurām balva filmas tālākai izplatīšanai palīdzēs to izplatīt Francijas kinoteātros. Matīss Kažas uzskata, ka pati svarīgākā ir skatītāju balva, jo festivālu apmeklē 15000 skatītāju, kas izvēlas viņuprāt labāko. "Tas liecina par to, ka tā filma var būt skatītāju mīlulis visā pasaulē," uzskata Matīss Kaža. Paralēli festivālam Anesī, "Straume" piedalījās arī Meksikas Gvadalaharas festivālā, kur ieguva balvu kā labākā animācijas filma, un Šanhajas festivālā.  "Jaudīgs starts ar četriem būtiskiem festivāliem, ieskaitot arī Kannas pirms tam maijā. Un tad filma noteikti turpinās vēl ceļu pa festivāliem. Bet kas ir vēl svarīgāk, ka filma jau vairāk nekā 20 teritorijās visā pasaulē ir iegādāta uz izplatīšanu, kas nozīmē, ka tā būs kinoteātros gan ASV, gan Lielbritānijā, gan Vācijā, Francijā, Itālijā un vēl daudzās, daudzās pasaules valstīs, arī Japānā un Ķīnā," atklāj Matīss Kaža.

Uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora amatu kandidē JVLMA rektores pienākumu izpildītāja profesore, flautiste Ilona Meija un JVLMA Kora diriģēšanas katedras profesors Romāns Vanags. Rektora vēlēšanas notiks rīt, 19. jūnijā, bet vakar abi kandidāti piedalījās publiskās debatēs, kurās varēja iepazīties ar abu kandidātu prioritātēm akadēmijas nākotnei. Šīs ir ārpus kārtas vēlēšanas, jo pēc pavasarī gaismā nākušās informācijas par atsevišķu pasniedzēju nepiedienīgu uzvedību pret studentiem no amata atkāpās līdzšinējais rektors Guntars Prānis. Notikumi, kas pavasarī nāca gaismā ar Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" starpniecību, ir iedevuši tādu kā kamertoni šīm debatēm. Lai gan, protams, ka akadēmijas dienaskārtībā ir vēl daudz citu būtisku jautājumu.  Kultūras rondo gan sekoja debatēm, gan uzklausīja vairākus akadēmijas pārstāvjus. Pirms pievēršamies pašām vakardienas debatēm, par šībrīža situāciju un visiem pēdējā laika notikumiem akadēmijā likās interesanti dzirdēt komponista Krista Auznieka viedokli. Jautāju, kā, viņaprāt, akadēmijā notikušais ir mainījis akcentus kandidātu retorikā un izpratnē.  Krists Auznieks: Es noteikti redzu, ka uzsvars ir cits. Protams, ja šādas debates notiktu neitrālā gaismā, es domāju, ka tādi termini kā studentu drošība nebūtu tie, par kuriem tiktu vispār runāts. Es domāju, ka tas ir labi, ka šāda saruna notiek. Dažreiz ir sajūta, ka es ceļoju laikā. Rietumeiropā šādas diskusijas gandrīz vienmēr arī notiek, vienkārši mazliet novēloti šeit. Man patīk redzēt, ka šajās debatēs patiešām ir runa par studentiem. Ar abu rektora amata kandidātu - Ilonas Meijas un Romāna Vanaga - stratēģijām, gan dzīves gājumu var iepazīties internetā. Savukārt Latvijas Radio 3 "Klasika" skanēja intervija ar abiem kamdidātiem.

Izstādē „Diplomandu dienas 2024” skatāmi šī gada Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu diplomdarbi. Ekspozīcija izvietota akadēmijas ēkās Kronvalda un Kalpaka bulvārī, kā arī citviet Rīgā, kopumā vairāk nekā 180 absolventu diplomdarbi. Izstādes ekspozīcija apskatāma ne vien divās Mākslas akadēmijas ēkās un akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā PILOT, absolventu darbi arī vairākās neatkarīgās mākslas telpās Rīgas centrā. Izstāde „Diplomandu dienas 2024” apmeklētājiem atvērta līdz 14.jūlijam, no trešdienas līdz sestdienai (izstāde slēgta Jāņu brīvdienās no 21. - 24.jūnijam).

Ir vasaras saulgriežu un Jāņu nedēļa, kuras laikā notiks arī Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības kongress, pulcējot gan tradicionālo teiku, pasaku, leģendu un nostāstu, gan mūsdienu naratīvu pētniekus no visas pasaules, lai diskutētu par to, kā norises pasaulē atbalsojas mūsu ikdienas vēstījumos. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves vadošo pētnieku Tomu Ķenci, kurš arī piedalījās kongresa programmas izstrādē, un etnomuzikoloģe LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere, jo Folkloras krātuves simtgadē atklājam arī Jāņu dziesmu albumu no Latviešu folkloras krātuves. Kongress norisināsies no 17. līdz 21. jūnijam un tā tēma ir "Tautas naratīvi mainīgajā pasaulē". Reizi četros gados notiekošā ISFNR kongresa rīkošana šogad uzticēta LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam, tā ļaujot ne vien pulcēt tautas naratīvu pētniekus no visas pasaules un pievērst uzmanību stāstīšanas kultūrai Latvijā, bet arī atzīmēt Latviešu folkloras krātuves simtgadi starptautiskā līmenī. Kongress pulcēs vairāk nekā 150 pētniekus no 29 valstīm - gan no Eiropas, gan citiem kontinentiem, pārstāvot ASV, Kanādu, Ķīnu, Japānu, Indiju, Argentīnu, un citām valstīm. Ne mazāk plašs ir referātos aplūkoto tēmu loks, kas tiks prezentēts četru dienu garumā vairākās paralēlās sesijās, ļaujot apzināt kopīgo un atšķirīgo tautas naratīvu jomā dažādās sabiedrībās dažādās pasaules vietās.

Atvadāmies no rakstnieka Alberta Bela (6.10.1938.–11.06.2024.), kurš šonedēļ aizgāja mūžībā. Alberts Bels reti sniedza intervijas, bet Latvijas Radio arhīvā saglabāts kāds ļoti svarīgs ieraksts. Tā ir Alberta Bela runa Radošo savienību plēnumā 1988.gadā, kas izraisīja ovācijas par tiešumu un drosmīgu nostāju latviešu  valodas jautājumā.  Alberta Bela zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967.gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Bels kritizēja padomju iekārtu un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Cenzētā variantā romāns tika publicēts 1987.gadā, bet necenzētā - tikai 2003.gadā. Pēc Bela romāniem uzņemtas filmas - 1974.gada kinolente "Uzbrukums slepenpolicijai", 1983.gada filma "Šāviens mežā" (1983), 1993.gada kinofilma "Būris". 1988.gada 11.novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Šo karogu mastā uzvilka Alberts Bels un aktieris Ēvalds Valters. 1990.gadā Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē un 4.maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Alberts Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību - pērn viņš saņēma Valsts prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. 2012.gadā saņēma Latvijas literatūras gada balvu, 2000.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1999.gadā Bels uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru. Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi 1991.gadā. Saņēmis Latvijas kultūras darbinieka nosaukumu 1982.gadā, Valsts prēmiju literatūrā 1989.gadā par romānu "Cilvēki laivās". 2010.gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".  Atvadīšanās no rakstnieka notiks Rīgas Latviešu Biedrības nama Līgo zālē otrdien, 18.jūnijā, no plkst. 13 līdz 15. Paredzēts, ka ap plkst.14. 30 ceļa vārdus pēdējā gaitā rakstniekam teiks Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

21. jūnijā Lielajā ģildē  notiks kamerorķestra "Davinspiro Camerata" koncerts "Atdzimšana". Šis būs pēdējais nozīmīgais simfoniskās mūzikas koncerts pirms ēkas rekonstrukcijas. Kultūras rondo studijā vijolnieks, diriģents un atskaņojuma vadītājs Daniils Bulajevs, kamerorķestra "Davinspiro Camerata" koncertmeistars Andrejs Jegorovs un čellists Maksims Skibickis. Kamerorķestris “Davinspiro Camerata” kopā ar vijolnieku Daniilu Bulajevu, pianisti Agnesi Egliņu, čellisti Gunu Šnē, vibrofonistu Andreju Puškarevu un klarnetisti Annu Mariju Kubecku atskaņos Dmitrija Šostakoviča, Maksa Rihtera, Georga Pelēča, Atrura Maskata un Raimonda Paula mūziku. Nosaukums “Atdzimšana” radies, pretnostatot abas koncerta daļas, no kurām pirmā izskanēs gandrīz pilnīgā tumsā.

Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) Cēsīs 15.jūnijā ar vairākiem pasākumiem svinēs savas pastāvēšanas 10 gadu jubileju. Kultūras rondo vēl pirms svinībām tiekamies ar Pasaules latviešu mākslas centra izpilddirektoru Kārli Kanderovski, viņa mammu mākslinieci Leldi Kalmīti un mākslinieci Indru Avenu. Vispirms tikšanās radošajā kvartālā “Rainis” (Raiņa iela 27), kur apskatāma Zigfrida Sapieša (1924-2014, Skotija) iespaidīgā tēlniecības darbu izstāde "Tev būs samierināt monstrus". Svinības turpināsies PLMC telpās (Lielā Skolas iela 6), kur plkst. 16.30 atklās Voldemara Avena (1924-2022) līdz šim neizstādīto gleznu ekspozīciju un "Filadelfijas grupas mākslinieku darbu skati". Savukārt, plks 18.00 PLMC pagalmā gaidāms dienas īpašais muzikālais notikums - čellistes Sallijas Gintere (Sally Guenther) solo koncerts, viņas vīra mākslinieka Jāņa Mintika (1944-2014) piemiņai.

Rīga - Hamburga - Minhene - Rīga. Ko režisore Ilona Brūvere mums grib pastāstīt par savu dzīvi un filmām? Šonedēļ atvēršanu piedzīvos viņas grāmata "Citādā dzīve", bet portālā "filmas.lv" skatāmi viņas kino darbi. Kultūras rondo saruna ar Ilonu Brūveri. Režisores Ilonas Brūveres jubilejā Nacionālā kino centra (NKC) portāls "filmas.lv" sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu izveidojis dokumentālo īsfilmu kolekciju, kas fokusē uzmanību uz īpašu periodu gan režisores filmogrāfijā, gan Latvijas vēsturē; kolekcija pieejama no 10. jūnija tiešsaistē bez maksas visā Latvijā.

Londonā dzimušā modes zīmola „Fyodor Golan” vārds Rietumu modes pasaulē komentārus neprasa. Viņu kolekcijas bijušas uz lielāko modes žurnālu vākiem un modes nedēļu skatuvēm, un viņu tērpus velk popmūzikas ikonas Madonna, Rianna un Lady Gaga. Mazāk zināms, ka viens no šī dizaineru dueta – Fjodors Podgornijs – ir no Latvijas. Jau kādu laiku viņš ir atgriezies dzimtenē un nupat kopā ar domubiedriem izveidojis krāšņu „Fyodor Golan” retrospekciju neparastā vietā – Muzeju krātuvē Rīgā, Pulka ielā. Pirms četriem gadiem atklātajai muzeju krātuvei Pulka ielā šis ir jauns piedzīvojums: ierasti lietišķās iekštelpas ir iegrimušas karaliski tumšzilā noskaņā, un darbinieki tagad uz kabinetiem iet gar manekeniem. Jau ārā pret oranžajām ēkas kolonnām kontrastē zili stiklota kafejnīca, bet iekšā zem kājām gurkst tumšzilas zāles paklājs. Dizaineram Fjodoram Podgornijam šī izstāde ir gan atskats uz starptautiski pazīstamā zīmola „Fyodor Golan” 13 darbības gadu posmu, kas tagad ir noslēdzies, gan sevis pieteikums Latvijas laikmetīgās kultūras ainavā, atgriežoties uz dzīvi Latvijā pēc gandrīz divdesmit Antverpenē un Londonā pavadītiem gadiem.  „Fyodor Golan” retrospekcija būs apskatāma no 14. Jūnija līdz 1.septembrim.

Studentu idejas par virtuves ekspozīciju Ojāra Vācieša muzejā apkopotas izstādē „Virtuve”. Ojāru Vācieti  virtuves lietas nav interesējušas, tur saimniekojusi dzejnieka sievasmāte Emma Azarova, liecina muzejā. Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera dizaina un produktu dizaina 3. kursa studenti virtuves ekspozīcijas tēmu risinājuši atšķirīgi un atbildīgi, uzsver pasniedzējs Holgers Elers. Četri dažādi virtuves ekspozīcijas risinājumi Ojāra Vācieša muzejā būs skatāmi visu jūniju. Ojāra Vācieša muzeja darbinieki nosauc vēl citas telpas, tai skaitā vannas istabu, arī bērnu namiņu pagalmā, ko vajadzētu nākotnē iekārtot un veidot ekspozīciju. Šoreiz studentu idejas Ojāra Vācieša muzeja virtuvei apskatāmas izstādē „Virtuve”. Pēc izstādes atklāšanas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, profesors Holgers Elers paskaidro, ka mācību uzdevums priekšmetā Ekspozīciju dizains bijis konkrēts  - Ojāra Vācieša muzeja ekspozīcijas daļa, ko paredzēts izvietot virtuvē. Studenti strādājuši grupās, tā tapuši četri atšķirīgi virtuves ekspozīcijas risinājumi. Studentu darbi nelielajā izstāžu telpā būs aplūkojami visu mēnesi, un jaunie dizaineri par to ir īpaši gandarīti, jo parasti mācību darbi tiek rādīti vien īsu brīdi akadēmijas telpās. Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse rūpīgi iepazinusies ar studentu darbiem. Viņa arī atklāj, ka virtuve, kurā saimniekojušas Emma un Ludmila, apmeklētājiem nav pieejama. Tā kā virtuvē saimniekojusi Emma Azarova, Ludmilas mamma - te iederētos Emmas dzīves stāsts, uzsver Ieva Ķīse. LMA 4. kursā studentiem iespēja turpināt savus projektus un izstrādāt kā bakalaura darbu, arī šo Ojāra Vācieša muzeja virtuves ekspozīciju, uzsver pasniedzējs Holgers Elers. Kā piemēru, viņš min 4.kursa grafikas nodaļas studentes Emīlijas Briezes un produktu dizaina studenta Daniela Šatalova veidotu bakalaura darbu -  Blaumaņa istabas ekspozīciju Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā. Blaumaņa istaba būšot maza, bet spoža pērle mūsu kultūras telpā.

Gaidot "Spēlmaņu nakts" nominantu paziņošanu, ieskatīsimies, kā mainās mūsdienu teātris Vācijā un arī Latvijā. Kultūras rondo studijā - teātra zinātniece un Jaunā Rīgas teātra literārās daļas vadītāja Margarita Zieda. Interesanti, ka pašlaik Berlīnē kulta statusā ir nevis kāda no teātra skatuvēm, bet gan Berlīnes koncertzāle, kuras galvenā diriģente Joana Mallvica veido "Ekspedīcijas koncertus", gan jokojot, gan skaidrojot, gan muzicējot, gan arī šarmanti pārsakoties. Par šiem ekspedīcijas koncertiem Berlīnes Konzerthaus stāsta arī Margarita Zieda sarunas beigās. Maijā Berlīnē notika gan tradicionālais "Berliner Thetaretreffen", kurā kritiķi izvirza 10 izrādes no visas vācvalodīgās telpas, tātad no Vācijas, Austrijas un Šveices, un starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls, kurā šoreiz uzmanība tika pievērsta Eiropas teātrim. Un droši vien teātra interesentiem ir vērts pievērst uzmanību gan britu dramaturgam un režisoram Aleksandram Zeldenam, kurš savulaik pieteicās par asistentu Pīteram Brukam, gan mākslīgā intelekta klātbūtnei, kas nojauc robežas starp dokumentālo un ģenerēto. Margarita Zieda uzsvēra, ka šobrīd ir izveidojusies plaisa starp teātra praktiķiem un kritiķiem. Ka krīzē ir režisoru teātris, bet uzmanība atkal tiek pievērsta aktierim – pie tam vienam uz lielas skatuves. Un, kā nekad agrāk Vācijas lielie laikraksti publicē plašus rakstus par teātra tektoniskajām svārstībām, par ieinteresēto teātra skatītāju, kurš iet no zāles un zāli un kļūst arvien niknāks, jo teātris ir infantilizējies, bet skatītājam ir svarīgi teātrī satikties ar būtiskajiem jautājumiem. Saruna ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu, kurai ir liela Vācijas teātra skatīšanās pieredze daudzu gadu garumā, bet šī gada maijs radījis pārdomas par mūsdienu teātra virzību.

No 14. jūnijā izstāžu zāles “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” Intro zālē būs apskatāma Madaras Gruntmanes personālizstāde “Klusumā: Dzērājmeitiņa”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes autori Madaru Gruntmani, kuru līdz šim pazinām kā dzejnieci. Ko nozīmē piedzīvot vardarbību? Kā dzeja var kļūt par dziedināšanas līdzekli? Šī līdz kaulam patiesā instalācija, kuras kuratore ir Korina L. Apostola (Amsterdamas Universitāte), aicina skatītājus iedziļināties sarežģītajā mīlestības un vardarbības mijiedarbībā. Izstādes centrā ir mākslinieces videodarbs, kurā savijas stāsts par atklātu un noklusētu vardarbību uz skarbu, neauglīgu ainavu fona, kuras caurstrāvo maģiska un vizuāli pārliecinoša noskaņa. "Man nav bijis mērķis tikt no viņas vaļā. Tas ir tāpat, kā nogriezt sev roku. Viņa ir ar mani visu laiku," tā par krājumu "Dzērājmeitiņa" (2018), kas tagad pārtapis arī izstāde, saka Mdara Gruntmane. Drīzumā krājums "Dzērājmeitiņa" iznāks arī Londonā angļu valodā. “Dzērājmeitiņa” ir izaicinājums tradicionālajam stāstījumam, radot valodu, kas runā par vardarbību, neakcentējot stereotipus un neradot papildu kaitējumu. M. Gruntmanes darbs rosina pieredzēt empātijas un dziļas izziņas diskursu, mudinot izprast vardarbības skarto cilvēku izturību un cilvēcību, neatkarīgi no tā vai pieredzēta autoritāra apspiešana, vai ciešanas ģimenē. Madara Gruntmane un Rīgas Laikmetīgā mākslas telpa aicina skatītājus pieredzēt šo mākslas darbu, kas sola ne vien konfrontēt, bet arī dziedināt un iedvesmot, ļauties pārdomām par cilvēciskās būtības esenci personīgu un kopīgu pārbaudījumu kontekstā. Raksturojot mediju izvēli, lai runātu par sev sāpīgām tēmām, Madara Gruntmane norāda, ka tā ir instialācija apvienota video darbu, kas ietver vizualitāti un dzeju. Angliski to dēvē "poetry video", latviski tā būtu dzejfilma, bet līdz ar to vairāk asociējas ar kino, kas nebūtu precīzi. Video ieskauj instalācija. Kas savulaik pamudināja uzrakstīt "Dzērājmeitiņu"? "Vardarbīgas attiecības. Es joprojām uzskatu, ka par to ir jārunā, jāmēģina to dziedināt. Jāiedrošina jaunieši, ka par to drīkst runāt," norāda Madara Gruntmane. "Tajā brīdī, kad es tiekos ar jauniešiem, es vienmēr pieminu to, ja ar tevi notiek kaut kas tāds, ko tu negribi, tev jāatrod kāda atbalsta persona, pie kuras tu vari vērsties. Ir vairāki aspekti. Esmu saņēmusi arī jautājumus, vai tu raksti, lai sevi kaut kā izdziedētu. Vienmēr esmu teikusi - nē. Ja nu vienīgi kaut kādā veidā zemapziņā. Mans galvenais virmērķis ir runāt par šiem jautājumiem un darīt visu iespējamo, lai to mazinātu." Izstāde būs apskatāma līdz 14. jūlijam.

Tartu laikmetīgās mākslas galerija „Kogo” no Igaunijas kļuvusi par oficiālo pārstāvi nu jau trim latviešu māksliniecēm – Elīnai Vītolai un Līgai Spundei nesen pievienojusies arī Sabīne Vernere. Šo notikumu izmantojām kā iespēju tuvāk iepazīties ar „Kogo” galeriju un noskaidrot, kā tā veido attiecības ar māksliniekiem, kāda var būt galerijas nozīme mākslinieka karjeras attīstībā un starptautiskajā pārstāvniecībā un kāpēc Igaunijā laikmetīgās mākslas galerijām pašlaik ir vieglāk izplest spārnus nekā pie mums. Uz mākslinieces Sabīnes Verneres studiju Alberta ielā Rīgā ved noskretušas, bet šarmantas kalpotāju kāpnes – vietām trūkst margu, no sienām nolupusi krāsa, bet visos stāvos durvis apgleznotas košās krāsās, radot sajūtu par veselu mākslinieku kopienu. „Nē, es esmu vienīgā, kas lieto šo kāpņutelpu, pārējiem dzīvokļiem tās droši vien ir virtuves durvis. Kāpēc tās ir tā apkrāsotas? Jo te jau no 80.gadiem ir mākslinieku darbnīca. Savulaik šos bēniņus atrada [Normunds] Brasliņš un [Valdis] Krēsliņš un iekārtoja te darbnīcu.” Verneres darbnīcā esmu tādēļ, ka tieši tobrīd tur viesojas Igaunijas galerijas „Kogo” komanda, lai tuvāk iepazītu viņas darbus. „Kogo” galerija ir dibināta 2018.gadā un jau no pirmsākumiem koncentrējas ne vien uz Igaunijas, bet uz visas Baltijas māksliniekiem. To vada Līna Rausa (Liina Raus). „Mēs izvēlamies māksliniekus, kuros redzam labu attīstības potenciālu un varam augt kopā ar viņiem. Un mums ir svarīgi, lai šie mākslinieki piestāv mūsu galerijas zīmolam un vērtībām. Caur viņu mākslu mēs stāstām arī par to, kas esam mēs. Jo labāk veicas mūsu māksliniekiem, jo labāk iet arī galerijai. „Kogo” var piedāvāt starptautisko redzamību – mums ir veicies, ka esam spējuši iegūt diezgan labu starptautisko reputāciju.” „Kogo” galerija pašlaik pārstāv astoņus jaunos māksliniekus – piecus no Igaunijas un trīs no Latvijas. Kontaktus ar Latvijas māksliniekiem un galerijām palīdz veidot arī kuratore no Latvijas Šelda Puķīte, kura agrāk strādājusi arī Latvijas mākslas institūcijās, bet nu jau ilgāku laiku viņas dzīve ir saistīta ar Igauniju. Un jau trīs gadus viņa ir „Kogo” galerijas komandā.    

Māksla starp diviem kosmosiem – fizisko un digitālo. Maija nogalē mākslas centrā „Noass” Kaspars Brambergs bija sarīkojis izstādi „Aura Trigger”.  Ekspozīcijā bija apvienoti  fiziskie objekti un digitālie analogi,  izstāde ilga vien četras dienas, klāt esot arī pašam māksliniekam. Kā tradicionālās mākslas un jauno tehnoloģiju satuvināšanās aizrāvusi Kasparu Brambergu? Mākslinieks Kaspars Brambergs savā radošajā darbībā izmanto glezniecības un skulptūras paņēmienus, kurus var raksturot kā abstraktu monumentalitāti. Viņa lielformāta mākslas darbus raksturo materialitāte un kā pats autors mēdz teikt, „vieliskums”. Ik pa laikam darbus eksponē arī  mākslas centrā NOASS, poētiskākā, šķiet, bija izstāde pirms dažiem gadiem „Astoņi saullēkti”.  Kas aizrāvis mākslinieku šobrīd,  uzzinu, kad maija nogalē dažas dienas mākslinieks „Noasā” bija sarīkojis jaunāko izstādi, kurā izvietojis gan fiziskus objektus, gan to digitālos analogus blokķēdes monitoros. Izstādes otrā daļa paredzēta augustā arī mākslas centrā „Noass” - atkal četras dienas, atkal tikšanās ar mākslinieku Kasparu Brambergu.

Neierastās vietās un formās paredzēti iestudējumi Valmieras vasaras teātra festivālā. Kultūras rondo studijā festivāla direktors režisors Reinis Suhanovs un režisori un aktieri Iveta Pole un Matīss Budovskis.    Valmieras vasaras teātra festivālā, kas šogad notiks no 2. līdz 4. augustam, gaidāmas astoņas pirmizrādes dažādos spēles laukumos pilsētā un ārpus tās robežām. Festivāla galvenā tēma – "Dzīvība", kas tiks skatīta no dažādām pusēm: izrāžu kontekstā – dzimšana, dzīve, dzīvības cena indivīda, valsts, cilvēces šķērsgriezumā, bet festivālā kopumā – teātra kā dzīvās mākslas satikšanās ar skatītāju tuvplānā. Pamatā šī gada programma – pieaugušo auditorijai, bet bērniem un ģimenēm – trīs pagājušā gada jaundarbi. Festivāls ir īpašs laiks augustā gan teātra sabiedrībai, gan ģimenēm, gan maziem bērniem, gan jauniešiem. Vēl līdz 8. jūlijam var pieteikties Bērnu un jauniešu teātra institūtā nedēļu ilgai mācību programmai par bērniem, jauniešiem un skatuves mākslu tieši šai auditorijai. Šī gada īpašais notikums – starptautiska meistarklase-darbnīca par kustību izrāžu veidošanu ģimenēm. Pieteikties aicināti jaunie profesionāļi vai studējošie dažādās teātra nozarēs, bet ne tikai – gaidīti arī citu nozaru pārstāvji, kas strādā ar bērniem un jauniešiem. Iveta Pole festivālam veido izrādi "Daudz laimes dzimšanas dienā", semi – dokumentālu izrādi ar dramatiski komiskiem elementiem.  Tā notiks Valmieras slimnīcas veļas mājā. Matīss Budovskis piedāvās izrādi "Šķirsts" – filozofiska traģikomēdiju, izrādi, kas piedāvās dzīvības rašanās fenomena izpēti, sākot no mikroskopiskā, vieliskā, matēriskā līdz eksistenciālajam. Tā norisināsies Valmieras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorija. Reinis Suhanovs bilst, ka festivāla pirmizrādes šogad fokusējas uz pieaugušo auditoriju, bet, runājot par festivāla norises vietām, ir paplašinājusies tā ģeogrāfija, izrādes būs ne tikai Valmierā, bet arī novadā - konkrētu Sedā. Tas ir sadarbības projekts ar Jaunā teātra institūtu, kurā piedalīsies arī makslinieks no Portugāles, veidojot kopienas izrādi.

Dizaina dienas ir atklātas. Kas ir biotekstils? Ko nozīmē „upcycling” jēdziens modes dizaina pasaulē? Kā ekocentriska domāšana var līdzēt uzlabot pakalpojumu dizaina sfēru? To Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēkiem un pašiem studentiem. Studijā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas vadītājs Matīss Zvaigzne, dizainere Sarmīte Poļakova, Dizaina balvas ieguvēja šajā gadā par "Pre–Loved" biotekstilu, starptautiskās Pakalpojumu dizaina maģistra studiju programmas SDSI vadītāja Ilze Supe un LMA Modes dizaina katedras maģistrantūras absolvente Zaiga Brutāne.

“Latgale ir tuvu” – ar šādu saukli šobrīd Daugavpilī notiek Teātra festivāls Nr.3. Šī festivāla iniciatori sākotnēji ir Rīgas teātri – "Dirty Deal Teatro", Ģertrūdes ielas teātris un arī Leļļu teātris. Iepriekš festivāls uzrunājis savus skatītājus Ventspilī, tad Rīgā un Liepājā, bet šogad festivāls nonācis Daugavpilī. Festivāla fokusā ir pārmaiņas – gan iekšējās, gan ārējās. Simbolisks ir arī šīgada festivāla sauklis – "Latgale ir tuvu", kurš aicina veicināt pārmaiņas šī reģiona uztverē. Tam par pamatu Daugavpils teātrī šajās dienās teātra mīļiem tiek piedāvātas izrādes, kas izceļas gan ar neierastu formu, gan šim brīdim aktuālu un vajadzīgu saturu. Un tam visam noslēgumā arī diskusijas  jeb sarunas ar teātra profesionāļiem ar skatītājiem.

Ar jauniem teātra valodas, tēmu un arī vides meklējumiem turpina iepriecināt neatkarīgā teātra trupa „Kvadrifrons”, kas vasaras sezonas sākumā iestudējusi gadalaikam labi piegulošu izrādi „Ērces”, kas „Kvadrifrona” dauzonīgajā garā pievērsīsies ērču encefalīta ienākšanas vēsturei Latvijā. Neparasta šī izrāde ir ne vien ar galveno varoņu un tēmas izvēli, bet arī ar to, ka „Ērces” tiek pieteikta kā „kukaiņu OPERA” (jā, ērces nav kukaiņi, bet zirnekļveidīgie, un izrādes autori to zina). Turklāt tā notiks brīvā dabā – Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Vēl pirms dodos uz izrādes „Ērces” mēģinājumu, e-pastā saņemu organizatoru padomus, kā sagatavoties izrādei. Skatos video, kur teātra trupas „Kvadrifrons” pazīstamais konferansjē – Vienradzis – aicina izvēlēties gaišu apģērbu, bāzt bikses zeķēs un lietot pretinsektu līdzekli, lai kukaiņu operas apmeklējumā ērces paliktu tikai uz skatuves, nevis pie paša ādas. Zoodārzā ierodos, kad pilnā sparā rit izrādes mēģinājums. Vieta ir neparasta: meža pļaviņa aiz Tropu mājas, kur ikdienā apmeklētājs nemaz nevar nokļūt. Pļaviņas ielokā iekārtota neliela skatuve mūziķiem, līdzās uz milzīga, zemē iegrimuša lego klucīša stāv slieku koris, citur mētājas gigantiska banāna miza, bet diriģenta postaments iekārtojies uz nomestas sūkājamās konfektes ar kociņu. Šī ir pasaule no kukaiņu un ērču skatupunkta.

Kā noris teksta, skaņas un attēla sintēze un mijiedarbība apvienības "Orbīta" jaunākajā izstādē  "Grota tālu no jūras" pārrunājam Kultūras rondo studijā. Viesos Artūrs Punte un Vladimirs Svetlovs. No 7. jūnija līdz 25. augustam mākslas centrā "Zuzeum" būs skatāma izstāde "Grota tālu no jūras", kura apvienos vairākus dažādos laikos tapušus tekstgrupas "Orbīta" darbus – precīzāk jaunas, īpaši izstādei radītas jau iepriekš īstenotu ideju un objektu versijas. Šo darbu radīšanas impulss bija autoru interese par teksta dabu un teksta pastāvēšanas formām. "Grota tālu no jūras" aicinās doties meditatīvā pastaigā, dreifēt starp mirgojošām atklāsmēm un noskaņoties uz prom slīdošu, bet sajūtamu vilni. Pārstāvētajās instalācijās sadzīviski un ikdienišķi priekšmeti izmantoti tiem neierastas funkcijas veikšanai – poētiskā vēstījuma nodošanai. Ekspozīcijā iesaistīti arī tādi aktori kā saules gaisma un gaisa pūsma. Izstādē varēs aplūkot instalāciju, ko "Orbīta" veidojusi Venēcijas laikmetīgās mākslas biennāles Venēcijas satelītizstādei "Ornamentālisms. Latvijas laikmetīgā māksla". Šī būs pirmā reize, kad instalācija tiks eksponēta Latvijā.  "Orbīta" ir dzejnieku un multimediju mākslinieku apvienība no Latvijas. Tās dalībnieki ir Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs un Sergejs Timofejevs. Projekts dibināts 1999. gadā. Savā darbībā "Orbīta" balstās teksta, skaņas un attēla sintēzē un mijiedarbībā. Lai arī teksta klātesamība nav obligāts nosacījums, nereti par darbu radīšanas impulsu kalpo pašu autoru dzejas teksti.

Kas notiek, kad tautas deja no skatuves dēļiem pārceļas uz noslēpumainu liepu mežu un koki kļūst par dejas dalībniekiem? Tieši to nolēmis izpētīt tautas deju ansamblis “Katvari”, kas šogad atzīmē iespaidīgo 105. jubileju. Uzvedums “TiešišeiT” notiks 7. un 8. jūnijā pēc tumsas iestāšanās Katvaru muižas parka vēsturiskajā liepu alejā, Katvaru ezera krastā. Koncertuzveduma idejas autors ir deju ansambļa “Katvari” vadītājs Edžus Arums, un pazīstamas skatuviskās tautas dejas tajā mīsies ar laikmetīgo horeogrāfiju, kuras autori ir Agris Daņiļevičs un Markuss Zmelnigs (Markus Zmölnig) no Austrijas. Uzvedumā piedalīsies ap 200 dejotāji no deju ansambļiem “Katvari” un “Katvaru” studijas “Varavīksne”, kā arī draugi – “Dzirnas”, “Rotaļa”, “Dižbramaņi” un “Jaunība”.

17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzeja un apceres „Cilvēks nav sala”. Par Donna personību un vietu pasaules literatūrā Kultūras rondo saruna ar grāmatas sastādītāju un tulkotāju Annu Auziņu un redaktoru Arvi Vigulu. Ierakstā uzklausām dzejnieku Aivaru Eipuru. Aivars Eipurs Džonam Donnam pievērsies jau labu laiku, mēģinājis viņam tuvoties un uztvert viņa valodu un dzejas formu. Tagad Eipuram ir gandarījums par atdzejoto, kas apkopots izdevumā „ Cilvēks nav sala”. Apgādā "Neputns" pirmoreiz latviešu valodā izdotas 17. gadsimta angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceres izdevumā "Cilvēks nav sala". Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem — mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta. Šis ir pirmais 17. gs. angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā - Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā Veltījumi ir reliģiski satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā “cilvēks nav [vientuļa] sala” un “kam zvanēs zvans” avots.

Plaša angļu dekolētā fajansa ekspozīcija no Latvijas muzejiem un privātkolekcijām pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža”. Izstādei dots nosaukums „Zili baltās pasaules valdzinājums”, taču ekspozīcija atklāj gan krāsu, attēlu daudzveidību uz traukiem, gan liecina par trauku lietošanu Latvijas teritorijā. Skaistie angļu dekolētā fajansa trauki - šķīvji, krūzes, vāzes, tējas un pusdienu servīzes - apskatāmas mākslas muzeja „Rīgas Birža” Lielajā zālē. Trauki eksponēti gan stiklotos skapjos, vitrīnās, gan izvietoti uz galdiem, tā demonstrējot smalku galda klājumu. Ar ekspozīciju iepazīstina viena no izstādes veidotājām un iekārtotājām, mākslas zinātniece Ina Līne, atklājot zilo toņu daudzveidību un ar apdedzināšanu saistītu krāsu izvēli. Izstādes aizsākums bijis 2021.gadā Cēsu muzejā, un priecējusi apmeklētāju lielā interese. Pēc tam transformētā veidā ekspozīcija pārvietota uz Durbes pili Tukumā. Nu angļu dekolētais fajanss skatāms Rīgā un kā norāda otrs izstādes veidotājs, mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, „Rīgas Birža” izstāde ir apjomā ievērojami lielāka. Jaunākās ekspozīcijas pamatā ir Daiņa Bruģa un Agritas Tipānes privātkolekcijas, kuras papildina vairāki simti priekšmetu no 22 Latvijas muzejiem un Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Trauki izgatavoti no fajansa, to noformējumam izmantota dekolēšanas tehnika: dekorēti ar gravīras vai citā grafikas tehnikā pavairotiem un mehāniski uz trauku virsmām pārnestiem attēliem – (dekoliem).  Šī 18.gadsimta nogalē Anglijā iecienītā keramikas rotāšanas tehnoloģija ļāva radīt greznus, vizuāli efektīgus traukus ātrāk un lētāk nekā iepriekš. 7.jūnijā muzejā notiks lekcija "Galda māksla". Par etiķeti pie galda un uzvedības normām runās grāmatu zinātniskā redaktore un uzvedības kultūras speciāliste Ingūna Peniķe. Bet pati izstāde „Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. 18.-21.gadsimts” mākslas muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 20.augustam.

Rotko muzejs aizvadītās nedēļas nogalē atklāja vasaras izstāžu sezonu. Šajā izstāžu sezonā skatītājus priecēs brazīliešu izcelsmes Lielbritānijas gleznotājas, tēlnieces un grafiķes Karinas Lambrehtas (Karin Lambrecht) izstāde “Dvēseles gadalaiki”, kur caur dažādām formām atklāsies garīgie meklējumi. Ar tiem sabalsosies pašmāju izstāde “Laika dimensijas”, kuras autore Inese Brants ir viena no Latvijas ievērojamākajām porcelāna meistarēm. Savukārt Latvijas mākslinieku grupas izstādē “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?” katrs mākslinieks piedāvās savu interpretāciju par cilvēka figūru un tās simbolisko un komunikatīvo būtību. Skatītāju uzmanībā nonāks arī viena no Ķīnas vadošajiem abstrakcionistiem Taņ Pina (Tan Ping) spilgtā izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”. Visas vasaras sezonas izstādes skatītājiem būs pieejamas līdz 25. augustam.

Mākslinieces Katrīnas Neiburgas pietuvinātais pašnovērtējums, radot emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju jaunākajā izstādē „Sologāmija”. Māksliniece Katrīna Neiburga aicina mūs uz kāzām… šoreiz ar sevi pašu. No 8. jūnija līdz 4. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē būs skatāma Katrīnas Neiburgas personālizstāde „Sologāmija”. Bet kāds ceļš jānoiet, lai sevi sastaptu tādu, ka gribās precēt un turklāt vēl rādīt to pasaulei, Kultūras rondo jautājam gan māksliniecei Katrīnai Neiburga un izstādes kuratorei Augustei Petrei. 1993. gada decembrī amerikānietes Lindas Beikeres (Linda Baker) radinieki un tuvākie draugi saņēma īpatnēju uzaicinājumu uz kāzām, kurās nebija paredzēta līgavaiņa klātesamība (nonexistent groom). Kāzu ceremonijā, kas norisinājās viņas 40. dzimšanas dienā, 75 viesu un 7 līgavas māsu klātbūtnē Linda salaulājās pati ar sevi, uzsverot, ka tas nav ne skumju vadīts, ne feministisks akts: “Šis ir par labvēlību pašam pret sevi, negaidot, kad to iztēloto labumu tev sniegs kāds cits.” Pasaules laulību vēsturē Lindas Beikeres kāzas tiek minētas kā viens no pirmajiem sologāmijas gadījumiem mūsdienu sabiedrībā. Šim piemēram 2003. gadā sekojusi arī Dženifera Hoza (Jennifer Hoes), savukārt 2022. gadā plašu rezonansi medijos izraisīja indiešu blogeres Kšamas Bindu (Kshama Bindu) paziņojums par tradicionālu hindu kāzu ceremoniju pašai ar sevi. No etimoloģiskā viedokļa jēdziens “sologāmija” skaidrojams pavisam konkrēti: laulības (sengrieķu γάμος (gámos)) pašam vai pašai ar sevi (solus), kas konceptuāli saistās ar sevis pieņemšanu, taču neatbalso kādas reliģiskas vai juridiskas kategorijas. Sologāmijas pamatprincipu komplektā var nojaust gan feministiskas perspektīvas manifestāciju, gan narcisma aizmetņus, gan individuālās identitātes pašapliecinājuma rituālus. Vienlaikus sologāmijas vērtība ir atklātība, cieņa un spēja risināt adekvātu dialogu pašam ar savu būtību un vēlmēm. Personālizstādē, kas pievēršas sologāmijas izpētei un šīs parādības interpretācijām, Katrīna Neiburga caur emocionālu piesātinājumu un vieglu ironiju reflektē sev raksturīgā atvērtumā un personīgās pasaules irdinājumā. Vairākās video epizodēs autore radījusi pietuvinātu pašnovērojumu dažādās ikdienas situācijās: jūtīgā sarunā vai karstasinīgā strīdā pašai ar sevi, dejā ar mājas objektiem pie mīļākās dziesmas, mīlestības un seksualitātes izpausmēs, pieņemot sevi šeit un tagad. Vai mēs meklējam kādus attaisnojumus pašcieņai? Un ja tos meklējam, tad – kādēļ? Katrīnas Neiburgas tuvplāna māksla nav atbilde uz citu uzdotajiem jautājumiem, bet gan rezonējošs mudinājums saņemties, pārkāpt neveiklo robežu un beidzot attīstīt dzīvas attiecības katram ar sevi.

Starp plūstošo Lielupi un bangojošo Rīgas jūras līci šobrīd atklājusies ir vēl kāda ūdens tilpne, tādējādi rosinot uzdot jautājumus – kāpēc ūdens, kāpēc atkārtot ūdens tēlu, ūdens jēdzienu patlaban? Kas ir tie konteksti, kuri liek par to runāt patlaban? Uz šiem jautājumiem atbildes lūkojam atrast sarunā ar mākslinieci Barbaru Gaili, kuras personālizstāde „AQUA.ŪDENS” mākslas stacijā Dubulti būs apskatāma no 7. jūnija. Barbara Gaile parādīs autortehnikā ar akrilu un pigmentiem uz audekla darinātas gleznas, kā arī zīmējumus, kas ir piesūcināti ar visiem ūdens dotumiem un rada pārsteidzoši ticamas ilūzijas iespaidu.  

Pieci teātra mākslinieki vakar, 3. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā saņēma Teātra dienas izcilības balvas. Mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus – saņēma Dita Lūriņa, Aleksandrs Maļikovs, Lauris Dzelzītis, Inese Mičule un Indra Lapšina. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā. Harija Liepiņa balvu pasniedza diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras Drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā. Helēnas Tangijevas–Birznieces balva piešķirta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.

Pazīstamā Jūrmalas mākslinieka Valda Buša simtgadē tapusi plaša viņa gleznu izstāde „Savienojums”, kas iekārtota Jūrmalas muzeja divos stāvos. Atklājumi būs arī mākslinieka daiļrades pazinējiem, jo daudzi darbi plašākai publikai izstādīti pirmoreiz, izceļot Valda Buša krāsu prieku un motīvu daudzveidību. Izstādē iekļauti arī papildinātās un virtuālās realitātes risinājumi, kas dod iespēju dziļāk iepazīt ražīgā mākslinieka radošo ceļu un neparasto dzīves gājumu. Jūrmalas muzeja askētiski gaišpelēko fasādi kopš maija beigām rotā spilgts akcents: no košsārta plakāta garāmgājējos noraugās jauna, spēcīga vīrieša seja, kas veidota māksliniekam Valdim Bušam tik raksturīgajos paletes naža triepienos. Tās pamatā ir fotogrāfija ar Valdi Bušu 70.gadu sākumā, kad tapa viņa pirmā personālizstāde, stāsta izstādes kuratore, mākslas zinātniece Inga Bunkše. Piesātinātās krāsas ir pirmais, kas apņem skatītāju, ienākot Valda Buša izstādē. Gleznu siltums suģestē, īpaši domājot par paša mākslinieka dzīvi: pirms studijām Mākslas akadēmijā Bušs jau bija paguvis karot abās Otrā pasaules kara frontēs, un arī viņa mākslinieka ceļš nebija viegls, turpina Inga Bunkše. Valdim Bušam ir 46 gadi, kad viņa mākslas darbi pirmo reizi tiek pieņemti izstādē. 1972.gadā seko pirmā personālizstāde, viņu uzņem Mākslinieku savienībā, un drīz pēc tam viņš kļūst par mākslinieku grupas vadītāju Jūrmalā, kur Bušs nodzīvoja 59 gadus. Darbu atlase Valda Buša simtgades izstādei prasījusi vairākus mēnešus, jo mākslinieka kontā ir ap pieciem tūkstošiem gleznu. Kuratore vēlējusies parādīt ko jaunu, kas agrāk izstādēs nav redzēts. Daudz palīdzējis mākslas zinātnieces Edvardas Šmites veiktā Valda Buša radošā mantojuma izpēte. Lai cik daudz Bušs gleznoja, viņš neatkārtojās, uzsver Inga Bunkše. Ņemot vērā gleznu un motīvu lielo skaitu, kuratore izvēlējusies interesantu pieeju, kā izstādē parādīt vairāk darbu, nekā to atļauj Jūrmalas muzeja fiziskās sienas. Katrai no izstādes sadaļām izveidots paplašinājums virtuālajā realitātē, ko palīdzējis veidot izstādes scenogrāfs un Vides mākslas katedras vadītājs Mākslas akadēmijā Martins Vizbulis ar saviem studentiem, kuriem viņš māca arī izstāžu iekārtošanu. Valda Buša simtgades izstādē par interaktivitāti piedomāts īpaši: vērojot gleznas, apmeklētāji savos telefonos varēs noklausīties arī fragmentus no mākslinieka vēstulēm un izbaudīt ne vien viņa krāsainos paletes naža triepienus, bet arī bagāto valodu. Valda Buša simtgades izstāde „Savienojums” Jūrmalas muzejā Majoros skatāma līdz 14.jūlijam.

Kā vienā stāstā ietvert astoņus pasaules pirmatskaņojumus un muzikāli tos ievīt „Bezgalības krellēs”, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar rakstnieci Noru Ikstenu un diriģentiem Sigvardu Kļavu un Kasparu Putniņu. 7. jūnijā Lielajā ģildē Latvijas Radio koris ar jauno koncertprogrammu “Bezgalības krelles” atklās “Rīgas festivālu. Programmu veido astoņu komponistu - Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka, Ērika Ešenvalda, Jura Karlsona un Andra Dzenīša - jaundarbi ar Noras Ikstenas radītajiem tekstiem. Koncertā uzstāsies diriģents Kaspars Putniņš un Latvijas Radio koris, piedalīsies arī sitaminstrumentālists Guntars Freibergs un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasists Viktors Veļičko. Radot īstu kosmosa sajūtu, krāšņas videoprojekcijas veidos režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns. Koncertprogramma ‘‘Bezgalības krelles’’ apvieno astoņus mūslaiku latviešu komponistu skaņdarbus ar Noras Ikstenas radītajiem dzejoļiem, veltījumiem Saules sistēmas planētām. Tie iecerēti kā pateicība un brīnums par mūsu esību šajā bezgalības pieturvietā – Zeme.

Aizvadīta kārtēju Muzeju nakts, pieredzēti vairāki uzmanības vērti jauniestudējumi Latvijas teātros. Maija pēdējā dienā “Mēneša apskatniekā” pārrunājam maija aktualitātes kultūras telpā. Studijā portāla "Delfi"  kultūras žurnāliste Nora Rieksta-Ķenģe; radio "Naba" kultūras žurnāliste Anete Enikova un laikraksta "Diena" Latvijas ziņu redaktors, teātra kritiķis Atis Rozentāls. Pārlūkojam katram svarīgas norises, jo notikumu blīvums ir tāds, ka visu visiem aptvert nav iespējams.

Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali ierakstu sērijā "Audiovizuālās īsmetrāžas" sarunājas par britu režisores Mollijas Meningas Vokeres darbu "Kā tikt pie seksa" un itāļu režisores Aličes Rorvaheres jaunāko filmu "Himera". Atbrīvojies no cietuma, Artūrs (Džošs O'Konors) atgriežas mazā Toskānas pilsētiņā, lai sastaptu kapu izlaupītāju bandu, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izposta tūkstoš gadu senus etrusku kapus un pārdod atrastos vēsturiskos artefaktus "melnajā" tirgū. Anglim Artūram, savulaik cienījamam arheologam, piemīt īpašs talants atrast senus kapus. Maldoties starp dzīvo un mirušo pasauli, viņš meklē dārgumus, kas nav domāti cilvēku acīm, un savu zaudēto mīļoto Benjaminu. Aličes Rorvaheres ("Dievišķais ķermenis", 2011; "Laimīgais Lācars", 2018) kinematogrāfiskajā visumā savijas realitāte, mīts, pasaka un bagāta itāļu folkloras un kino tradīcija. Režisores jaunākajā filmā "Himera" skatītājs atpazīs šo unikālo kinematogrāfisko valodu. Režisore droši žonglē ar žanriem, noskaņām un filmu formātiem. Viņa apvieno melanholisku stāstu par zaudētu mīlestību, komēdiju un filozofisku līdzību par dzīvi un nāvi, tagadni un pagātni, laika ritējumu un vēstures pēdām. Filmas pirmizrāde notika Kannās. -- Tai ir jābūt visu laiku labākajai vasarai. Tara, Skaja un Ema ierodas Grieķijas ballīšu kūrortā Malijā, lai pavadītu visu laiku labākās brīvdienas meiteņu ceļojumā, ar kādu katra britu pusaudze atzīmē pilngadības sliekšņa sasniegšanu. Tara, pēdējā jaunava draudzeņu vidū, ir apņēmusies to mainīt. Sešpadsmit gadīgā meitene ballējas, dzer un dejo pa pilsētas bāriem un naktsklubiem ar draudzenēm, līdz uz kaimiņu viesnīcas balkona satiek pāris zēnu, kuri, viņasprāt, varētu parūpēties par vasaru, ko atcerēties. Mollijas Meningas Vokeres debijas filma Kannu kino festivālā ieguva balvu "Īpašais skatiens".

Bibliotēku tīkla nākotne, bibliotēku funkciju maiņa, vai un kā jāmaina Bibliotēku likums un kādai jābūt ministriju, pašvaldību un kopienas pārstāvju sadarbībai bibliotēku tīkla nodrošināšanā – par to visu runājam Kultūras rondo. Limbažu novada pašvaldības lēmums par 7 mazo novada bibliotēku slēgšanu jeb reorganizāciju, ko atbalstījusi arī Kultūras ministrijas Bibliotēku padome, ir aktualizējis jautājumu par mūsdienu realitātei atbilstošu bibliotēku likuma nepieciešamību. Raidījumā diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine un Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba.

Tektoniskās svārstības Lietuvas teātros, secina teātra kritiķi, apmeklējot festivālu „TheAtrium”. Starptautiskais teātra festivāls Klaipēdā piedāvā plašu Lietuvas teātra skati, programmā iekļaujot gan pārbaudītas vērtības, gan dodot vārdu jaunajiem. Šogad īpaši interesanta festivāla starptautiskā programma. Starptautiskais teātra festivāls „TheAtrium” Klaipēdā vēl turpinās, ir noslēgusies Lietuvas teātra skate, bet starptautiskā programma ilgs līdz 13.jūnijam. Lietuvas teātra skate šogad piecās dienās piedāvāja noskatīties 10 izrādes. Skati atklāja režisora Dmitrija Krimova jaunākais  iestudējums Klaipēdas drāmas teātrī „Rekviēms”.

No 1. jūnija līdz 4. augustam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā varēs aplūkot Sigitas Daugules personālizstādi “Sienas”. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci Sigitu Dauguli un izstādes koordinatori Baibu Vanagu. Kādu izstādi skatītājs ieraudzīs, tas atkarīgs, kā uz to nokļūs. "Tā ir viņu pašu izvēle. Tas pirmais iespaids atšķirsies, vai viņi izkāps no lifta un ieraudzīs lielo, skaisto Sigitas gleznu, vai kāps pa kāpnēm un sākumā ieskatīsies kabinetiņos. Izstāde būs muzeja 4. stāvā, kur ir trīs telpas ar dažādu raksturu," atklāj Baiba Vanaga. Tieši šīm telpām radīti izstādes darbi. "Tas bija ļoti apzināti. Es jau arī pieteikumā muzejam aprakstīju, ko es gribu, jo pirmais, mani uzrunāja šīs dēļu telpas. Telpās ir dēļu sienas, un man jau agrāk bija gleznas ar dēļiem, tad es domāju, ka tas varētu būt interesants gājiens - uz dēļiem uzlikt dēļus. Savukārt lielā telpa man likās ļoti interesanta ar to, ka tā ir ļoti gara. Pēc būtības nav vienkārši aizpildāma ar mākslu. Tad es iedomājos, ja tur ieliek vienu lielu darbu, tad viņš varētu to telpu padarīt interesantāku. Darbs ir 2x12 metri liels," stāsta Sigita Daugule. Sigitu Dauguli kā gleznotāju iedvesmo urbānā vide ar visu, ko cilvēks tajā ir radījis. Pilsētā viņa krāj iespaidus, īpašu uzmanību pievēršot sienām, to faktūrām un krāsām, ko ienesis laika zobs un cilvēka roka. Par impulsu gleznai var kļūt jebkas – dēļi ar atlupušas krāsas slāņiem, mitruma traipi un to raupjā faktūra uz ēkas sienas, kāds uzraksts vai zīmējums uz gadiem nekrāsotas nama fasādes un citas ikdienišķas, daudzu nepamanītas detaļas. To visu māksliniece saglabā savā atmiņā un vēlāk iekļauj mākslas darbos, klājot krāsas slāni pa slānim, veidojot faktūru, slīpējot un citādi apstrādājot gleznas virsmu. Personālizstādei “Sienas” autore darbus radījusi, domājot tieši par konkrēto eksponēšanas vietu – 4. stāva zālēm un to baltajām dēļu sienām, savukārt lielformāta glezna centrālajā telpā turpina mākslinieces jau ilgāku laiku iecienīto tēmu par cilvēka atstātajiem nospiedumiem urbānajā vidē.

Daugavpilī vakar, 28. maijā, notika izrāde „Šķelšanās”. To kopīgi veidoja pētnieciskās žurnālistes no ‘’Re: Baltica” un Čehova teātris. Liela daļā no materiāla ir vākta tieši Daugavpilī. Rīga brauc pie Daugavpils, bet vai Daugavpils ir sadzirdējusi?

Ieinteresētus un jaunai pieredzei atvērtus skatītājus šonedēļ gaida starptautiskais performances mākslas festivāls “Starptelpa”. Jau sesto gadu tas mērķtiecīgi stiprina Latvijā maz zināmo performances mākslas tradīciju, ļaujot plašāk iepazīt šo daudzviet pasaulē izplatīto mākslas veidu, kas no skatītāja prasa aktīvu dalību un gatavību arī izaicinošām sajūtām. Festivāls piedāvās ne vien starptautisku mākslinieku performances, bet arī akadēmiskus lasījumus un kuratoru pieredzes apmaiņu. Atklājot festivālu ar folkloras pētnieku, mākslas zinātnieku un performances meistaru zinātniskajiem lasījumiem par raganu arhetipiem mākslā un kultūrā, „Starptelpas” veidotāji dod iespēju arī pašiem dalībniekiem satikties, dalīties praksē un pieredzē un smelties jaunas idejas, ne vien tās nodot skatītājiem. Šī gada performances mākslas festivāla tēmas vadmotīvs ir „Rītdienas dumpinieki”, ar ko saistīta arī zinātnisko priekšlasījumu tēmas izvēle, stāsta festivāla direktore, mākslas zinātniece Laine Kristberga. Otrs festivāla akadēmiskais pieturpunkts būs diskusija par transgresīvo mākslu jeb mākslu, kas pārkāpj robežas, tai skaitā – ķermeniskās. Būs arī pasākums kuratoriem, kuri rīko „gaistošas” mākslas pasākumus. Kā to komercializēt? Festivālā piedalīsies mākslinieki gan no dažādām Eiropas valstīm, gan ASV un Kanādas. Festivāla kulminācija risināsies Rīgas cirkā 31. maijā un 1. jūnijā, paverot plašas iespējas visdažādākajiem mākslinieciskajiem risinājumiem – gan vērienīgiem notikumiem arēnā, gan personīgai klātbūtnei ar mākslinieku viens-pret-viens performancēs. Tāpat mākslinieki veidos saspēli ar cirka nama vēsturi un tā simbolisko nozīmi.

Par trauslumu un sargāšanu, par to, kas paslēpts, par to, kas sapņos un īstenībā – saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi, atverot viņas jauno dzejas un prozas grāmatu “Stikla burtnīca”. "Labākais, ko ar šo grāmatu darīt, ir viņu aptaustīt. Tas ir tāds īpašs žanrs, ko Anta Pence piekopj, taustāmie vāki. Šeit, saudzējot to stiklu, ir lietots matēts, maigs materiāls, kurš iekļauj trauslo," stāstījumu par jauno grāmatu iesāk Inese Zandere. "Protams, ka tur nav nekādas skaidrības ar tiem žanriem. Vārds dzejproza, attiecināts uz maniem tekstiem, neliekas piemērots. Es tos stāstiņus rakstīju kā stāstiņus, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir stāstiņi, kurus uzrakstījis kāds, kurš parasti raksta dzejoļus. Tās pašas metodes, kuras lieto, rakstot dzejoļus, tos pašus paņēmienus un tos tēlu veidošanas paņēmienus lieto, rakstot prozas tekstu. Tāpēc drīzāk tā ir dzejnieku proza, nevis dzejproza," atzīst Inese Zandere. Grāmatas atvēršanas svētki paredzēti kādā neparastā vietā. Ineses Zanderes jaunākā krājuma "Stikla burtnīca" atvēršanas svētkus svinēs 30. maijā plkst. 18.00 Baldones ielas 4 pagalmā ar Pagalma lasījumiem, kuros piedalīsies dzejniece Inese Zandere, aktrise Guna Zariņa, redaktore Ieva Lešinska, māksliniece Anta Pence un citi Baldones ielas 4 mājas iedzīvotāji un kaimiņi. Šajā pagalmā tapusi Žaklīnes Zāberes-Gāgas filma "Nāc āra!".

Reiņa Suhanova atgriešanās pie Blaumaņa „Pazudušā dēla”. Klātbūtnes sajūta Valmieras teātra apaļajā zālē. Komponista Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas atgādina gan kādreiz lauku cilvēku muzicēšanu krogā, gan veido saikni ar mūsdienām un arī ar kādu senu iestudējumu „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”. Šo izradi Valmieras teātrī savulaik iestudēja Viesturs Meikšāns. Kultūras rondo studijā režisors Reinis Suhanovs, ierakstos uzklausām aktrisi Māru Menniku, kura atveido Roplainieti, Pūlīšu Pauļa lomas atveidotāju Akselu Aizkalnu un Krustiņa lomas atveidotāju Krišjāni Strodu un komponistu Jēkabu Nīmani pēc pirmizrādes.    

Zelta palmas zari Kannu kinofestivālā sadalīti. Par Latvijas dalību šī gada festivālā saruna Kultūras rondo studijā. Ar iespaidiem no Kannu kinofestivāla studijā Nacionālā Kinocentra vadītāja Dita Rietuma, kinokritiķe Dārta Ceriņa  un „Mistrus Media” producents Gints Grūbe. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – sestdien, 25. maijā,  saņēma režisora Šona Beikera filma "Anora", kas ir skarbs, atklāts un vietumis smieklīgs stāsts par Ņujorkas erotisko dejotāju. Beikers ir viens no Amerikas neatkarīgā kino līderiem, un filmā galveno lomu tēlo 25 gadus vecā Maikija Madisone. Viņa atveido dejotāju, kas uziet bagātu klientu, taču saskaras ar viņa vecāku – krievu oligarhu – dusmām. Žūrijas priekšsēdētāja, filmas "Bārbija" režisore Grēta Gerviga slavēja "Anoru" kā "neticamu, cilvēcīgu un humānu filmu, kas iekaroja mūsu sirdis". Beikers veltīja filmu visiem seksa pakalpojumu sniedzējiem. Latvijas eksperti ir kritiski noskaņoti par šādu žūrijas vērtējumu. "Un tad negaidītā veidā galveno palmas zaru iegūst filma, kur stāsta par krievu oligarhu bērniem un viņu apjukušo  dzīves stāstu Amerikā. Šajā kontekstā tu uzdod jautājumu - kas pasaulē notiek. Tā nav pasaule, kura vieš cerību," vērtē Gints Grūbe. "Ja nebūtu šis Zelta palmas zars kičīgai komēdijai par krievu oligarhu atvasēm un striptīzdejotājām vienskaitlī un daudzskaitlī, tad es būtu gluži apmierināta ar Kannu festivāla žūrijas gala lēmumu," norāda Dita Rietuma. Gints Grūbe arī atzīst Kannu tirgū ir daudz redzama "sastingusi krievu nauda". "Arī Kannu festivāla programmā to var manīt. Tās ir nepatīkamas hibrīdkara izpausmes, kuras Kannu festivālā kā lielā kultūras notikuma skatuvē redzam," norāda Gints Grūbe. "Tas izpaužas Kannu konkursa programmās. Arī Latvijā filmētā Serebreņņikova filma "Ļimonovs", kas stāsta par krievu odiozo dzejnieku, kurš atbalstīja Donbasa okupāciju. Filmā nav nekāda pretkara vēstījuma vai morāles, filma ir mesidžs savā ziņā, ziņa, kas tiek nodota, ka visi ir apjukuši un pasaule ir sarežģītāka. Tas raisa tādas skumjas pārdomas, arī to, ka šī filma ir filmēta Latvijā." "Otrs ir stāsts par to, ka krievu izplatītāji caur franču izplatītājiem iepērk Eiropas filmas," turpina Gints Grūbe. "Tas nav kā iepirkt rūdu un piegādāt Krievijai, tomēr, ja atceramies arī izklaides produkti, ar ko izklaidējam agresorvalsts iedzīvotājus šobrīd, arī tas ir eksports. Tie ir lielie jautājumi, par kuriem Eiropas kino politikas un politiskajiem veidotājiem šobrīd Eiroparlamenta vēlēšanu kontekstā būtu jānonāk dienas kārtībā tuvākajā laikā, lai mēs nepieļautu šāda veida procesu. To šis tirgus arvien vairāk iezīmē. Tas ir skumjš secinājums." Dita Rietuma uzskata, lai Eiropas filmas nevarētu izrādīt Krievijā un Krievijas izplatītāji šīs filmas nevarētu iepirkt, ir tam jābūt ietvertam sankciju sarakstos, jo kas nav aizliegts, tas ir atļaut. Runājot par Ginta Zilbaložas filmas "Straume" izrādīšanu festivālā programmā "Īpašais skatiens", Dita Rietuma atzīst, ka tas bijis emocionālākais festivāls. "Filma izraisīja milzīgas ovācijas, emocionālu saviļņojumu zālē. Visdrīzāk šī ir filma, kas varētu iezīmēt Latvijas kino tajā starptautiskajā apritē, kur mums nekad nav izdevies iezīmēties. Te es runāju par lielo, nopietno kino biznesu, par starptautisku izplatīšanu, ietverot ASV. Arī par mērķtiecīgu filmas turpmāku virzīšanu uz nopietnām starptautiskām balvām," atzīst Dita Rietuma.

Par kino klasiku un sinematēkas fenomenu pārrunā kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali. Atceramies leģendāro 1967. gadā uzņemto Žaka Demī muzikālo komēdiju „Rošforas meitenes” un Federiko Fellīni 1973. gadā radīto, vienu no personīgākajam viņa filmām “Amarkords. Kino klasikas darbi jūnija sākuma būs skatāmi "Splendid Garden" brīvdabas kino vakaros: Fransua Trifo „Žils un Džims”; Žaka Dereja krimināli erotiskā drāma „Baseins”;  Žaka Demī „Rošforas meitenes” un visbeidzot Federiko Fellīni “Amarkords”. No 11. jūnija kino gardēžiem būs iespēja baudīt "Splendid Garden" kino terases atmosfēru, Elizabetes ielā 61. Tas ir ne tikai spilgts vasaras pieteikums, bet arī solis pretī zaļākai un iedzīvotājiem draudzīgākai Rīgai. Jaunā āra terase, saulei rietot, tiks atklāta ar Fransuā Ozona jaunāko filmu 1985. gada vasara, kas ir mīlas stāsts starp diviem pusaudžiem zēniem Normandijas piejūras pilsētā.

Aktieru darbība jaunā realitātē britu režisora Džefa Džeimsa jauniestudējumā “Wintera stāsts” Dailes teātrī. Tiekamies ar aktieriem Katrīnu Grigu un Mārtiņu Meieru. Iestudējuma pamatā ir Viljama Šekspīra luga „Ziemas pasaka”, bet darbība notiek mūsdienu Kalifornijā un dramatiskais konflikts dēstīts tehnoloģiju industrijas superbagātnieku starpā. Kā Šekspīra kodi sadzīvo ar mūsdienu progresa kontekstiem un kas ir tas, kas mūsos tomēr nekādi negrib mainīties par spīti tehnoloģiju iespējām? Mūsdienas, Kalifornija. Tehnoloģiju industrijas miljardieri Leo Winters un Pols Vorens ir savas kompānijas kulta produkta prezentācijas priekšvakarā. Viņu radītā spēle “Bohēmija” aizstās visu mums zināmo. Tā ir virtuālās realitātes spēle, kas sola iespēju izdzīvot savus sapņus. “Bohēmijas" patērētāji būs visi, bet tās ietekme uz cilvēka apziņu ir neprognozējama. Katram, kas vecāks par 21 gadu, atrašanās šajā spēlē ir risks – tā var  neatgriezeniski ietekmēt smadzeņu darbību. Tikai jauna cilvēka smadzenes spēj adaptēties šajā konstantu laimi sološajā virtuālajā pasaulē. Nespēdami atrast vidusceļu starp risku, kas saistīts ar spēles nonākšanu tirgū, un fantastisku peļņu, abi draugi nonāk izšķiršanās priekšā. Starp senajiem draugiem, kurus līdz šim lutinājuši panākumi, nostājas apmātība un sieviete. Leo sieva Hermione gaida bērnu, bet pamazām pieaug Leo aizdomas, ka bērna tēvs ir Pols, un viņš apsūdz draugu nodevībā. Lai gan Leo maldās, nežēlīgā greizsirdība viņu iznīcina. Viņa atvase Roza uzaug “Bohēmijā”, un pēc 16 gadiem viņai ir jāatrod ceļš gan ārpus virtuālās pasaules, gan arī atpakaļ pie tēva…

23. maijā „Maxim Boxer Gallery”, Rīgā atklās Miķeļa Fišera personālizstāde "Aklā humanoīda stāsti". Kopš karjeras pirmsākumiem Miķeļa Fišera daiļradi nepamet virtuoza glezniecība, taču jau desmit gadus viņa praksē nozīmīgu lomu ieņem kokgrebuma tehnika. Jaunākajā izstādē pirmo reizi būs skatāma trešā kokgriezumu sērija. Pirms izstādes atklāšanas tiekamies ar mākslinieku. Par pirmo Fišers saņēma Purvīša balvu un risināja netaisnības tēmu, ar otro pārstāvēja Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē, un uzdeva jautājumu “kas gan slikts var notikt”? Šoreiz Fišers skatītājiem piedāvā iespēju ieskatīties Aklā humanoīda dzīves pieredzē, kas metaforiski stāsta par varu un nežēlību, spēku un vājumu, meliem un patiesību, kā arī nedrošību nezināmā priekšā. Mākslinieku vienmēr ir saistījis starpgalaktisks mērogs, un viscaur savai radošajai praksei viņš ir saglabājis kosmiskās sistēmas un indivīda pretnostatījumu, kas mēdz būt netiešs, bet vienmēr ir klātesošs. Studējot liecības par pagātnes civilizācijām un kultūrām, Fišers ir guvis priekšstatu par nemainīgajiem procesiem; cilvēci pavadošu, fundamentālu eksistences shēmu. Viņa radītās tēlu sistēmas un attēlotie sižeti aicina skatītāju domāt par indivīda lomu kosmiskajā vienādojumā. Šo tēmu iztirzāšanā būtisku lomu ieņem ironija, kas palīdz bez didaktikas un moralizēšanas izcelt pamatmatricas absurdo un iracionālo dabu. Ironija rada vieglumu, savukārt galaktiskā distance ir gana liela, lai rastos jautājums - kāpēc mēs nespējam šo matricu mainīt? Kaut arī Fišera darbos jaušama asprātība un vieglums, molekulārā līmenī tajos ieausts cilvēces traģiskais kods. Skatītājs tiek aicināts piedzīvot Aklā humanoīda stāstus, kuros vienīdz svarīgs ir attēls un tam dotais nosaukums. Radītie mākslas darbi piedāvā gan empatizēt ar to galveno varoni, gan distancēties no tā, vienlaikus gremdējoties sazvērestības teoriju un mistikas kokteilī. Izstādē neizpaliks arī glezniecība un to papildinās audiāla stimulācija, ko īpaši šim notikumam veidojis skaņu mākslinieks ERROR. Izstādi varēs apskatīt līdz 15. jūlijam

Pirmoreiz Latvijas fotogrāfijas vēsturnieku uzmanības centrā nonākusi fotomontāža – līdz šim maz pētīts temats, kam pievērsusies mākslas zinātniece Irēna Bužinska. Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēkā atklāta viņas veidota izstāde “Radi/rādi citu pasauli! Fotomontāža Latvijas presē starpkaru posmā”, kurā pirmoreiz eksponēti fotogrāfiju paraugi no 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas preses izdevumiem, kas radīti ar fotomontāžas palīdzību. “Iecere ir pavisam elementāra – parādīt to, kas nekad nav rādīts.” Tā saka mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kuras veidotā izstāde iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles vēstures sadaļā. Fotomontāža ir starpzona starp fotogrāfiju un mākslu, ko savulaik attīstījis Bužinskas daudz pētītais mākslinieks Gustavs Klucis. Tas aizvedis arī līdz šim maz pētītajai fotomontāžai Latvijas starpkaru periodikā. “Pateicoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas fantastiskajai mājaslapai “periodika.lv”, es cītīgi izgāju cauri neskaitāmiem žurnāliem un avīzēm un pamazām sāku atlasīt autorus. Tā kā tas nekad nav pētīts, tad problēmu ir daudz, bet pirmā un galvenā no tām – gribas, lai izstādē iekļautajiem autoriem ir vārds un uzvārds. Taču preses fotogrāfijā un tā laika izdevumos, vēl arī padomju laikā, tikai ļoti retos gadījumos norādīja fotogrāfus.” Tā nu Irēna Bužinska ķērās pie detektīvdarba, šifrējot fotogrāfiju autorus, apkopojot viņu veikumu un, kā viņa saka, “burtiski ar pinceti” no dažādiem izdevumiem saliekot kopā autoru biogrāfijas. Izstādē iekļauti tādi autori kā Jānis Baltiņš, Roberts Briedis, Eduards Kraucs, Reinholds Kasparsons, Roberts Aleksandrs Rīdels un Zina Āre. Viņu paņēmieni atšķiras: daži fotografēja un montēja paši, citi veidoja mākslinieciskas kolāžas ar jau gatavām fotogrāfijām. Izpausmes iespēju netrūka, jo starpkaru laikā Latvijā iznāca vairāk nekā tūkstoš izdevumu desmit valodās. Fotomontāžai Latvijas starpkaru periodikā veltītā izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4.stāvā būs skatāma līdz 13.jūlijam, bet jūnija vidū trīs stāvus augstāk tiks atklāta otra mākslas zinātnieces Irēnas Bužinskas veidotā izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennālē, kas pievērsīsies fotogrāfijai un tās izmantojumam Latvijas bērnu grāmatās – no senākajiem vēsturiskajiem piemēriem līdz mūsdienām. Fotomontāžai Latvijas starpkaru periodikā veltītā izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4.stāvā būs skatāma līdz 13.jūlijam, bet jūnija vidū trīs stāvus augstāk tiks atklāta otra mākslas zinātnieces Irēnas Bužinskas veidotā izstāde Rīgas Fotogrāfijas biennālē, kas pievērsīsies fotogrāfijai un tās izmantojumam Latvijas bērnu grāmatās – no senākajiem vēsturiskajiem piemēriem līdz mūsdienām.

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā starp iekonservētiem embrijiem, galvaskausiem un anomāliju aprakstiem šobrīd ir parādījušās arī poētiskas vārsmas – dzejnieka Ivara Šteinberga „Anatomijas vārsmas”. Ko var uzzināt par cilvēku, poētiski pētot viņa ķermeņa daļas? Kultūras rondo pēta ar poētisku skalpeli un sarunājas ar autoru Ivaru Šteinbergu. "Kad sāku strādāt, runājām ar muzeja darbiniekiem par mūsdienu muzeja koncepciju un vadlīnijām, tur vairākas reizes parādījās vārds dažādība un daudzveidība, jo ķermeniskā daudzveidība ir viena no vērtībām, kuru pārstāv muzejs. Man šis vārds pieķērās, sapratu, ka šis dzejas cikls, šī dzejas intervence ir jāraksta, pirmkārt, skatoties, kādu dzejoli pieprasa katra tēma, katrs subjekts vai objekts. Otrkārt, jāraksta maksimāli daudzveidīgi, lai šī poētiskā daudzveidība spoguļotu to ķermenisko daudzveidību, par ko runā ekspozīcija," skaidro Ivars Šteinbergs. "Muzeja vadītāja Ieva Lībiete regulāri uzaicina māksliniekus veikt mākslinieciskas intervences ekspozīcijā. Tur ir bijis tekstils un keramika, šajā vasaras sezonā ir mani dzejoļi, kas ir daļa izlikti ekspozīcijā, iestrādāti telpā un tikai tur arī ir lasāmi, otra daļa ir nodrukāta mazgrāmatiņā, kas muzejā ir pieejama," stāsta Ivars Šteinbergs. Var lasīt dzejoļus un iepazīt ekspozīciju. “Anatomijas vārsmas” ir nelineārs dzejoļu cikls, kas tapis, dzejniekam iedvesmojoties no RSU Anatomijas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas, kurā izstādīti vairāki tūkstoši anatomisko preparātu – cilvēku kauli, dažādi orgāni un ķermeņa daļas, kas mācību un zinātniskiem mērķiem sakrāti Rīgas Anatomikumā 20. gs. 20.-30. gados. Kopumā ciklā radīti 28 dzejoļi, no kuriem viena daļa ir integrēta muzeja ekspozīcijā, bet otra daļa – nodrukāta izstādi pavadošajā mazgrāmatiņā, veidojot vienotu veselumu. Muzeja apmeklētājiem būs pieejama karte, ar kuras palīdzību orientēties ekspozīcijā, izceļot tajā citreiz redzamāk vai slēptāk integrētos dzejas darbus. Ivara Šteinberga dzejas intervenci "Anatomijas vārsmas" RSU Anatomijas muzejā iespēja piedzīvot līdz 28. septembrim.

Ar diriģentu Normundu Šne saruna par kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sadarbību ar altistu Maksimu Risanovu, ar kuru kopā orķestris noslēgs šo sezonu. Piektdien, 24. maijā, plkst. 19.00 Lielajā ģildē 18. koncertsezonu noslēgs Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga". Kā ierasts, orķestra mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē parūpējies par noskaņās daudzveidīgu muzikālo programmu, kurā mūsdienu skaņuraksti veidos dialogu ar romantisma laikmeta liriku. Koncerta īpašais viesis - harismātiskais ukraiņu altists Maksims Risanovs. Viņa sniegumā dzirdēsim mūsdienu bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas veltījumu Francim Šūbertam - “Fantasy Homage to Schubert”, kā arī Koncertu altam un orķestrim. Orķestra sniegumā izskanēs paša Šūberta vitālas enerģijas caurstrāvotā Otrā simfonija, kā arī lietuviešu komponistes Justes Janulītes skaņdarbs “Apnea”. “Classic FM Gramophone” balvas “Gada jaunais mākslinieks” laureāts Maksims Risanovs uzskatāms par vienu no pasaules spožākajiem un aizrautīgākajiem altistiem. Laikraksts American Record Guide, raksturo mākslinieku kā “mūziķi, kurš arī telefongrāmatu spētu pārvērst mūzikā un padarīt to aizraujošu”.  Dzimis Ukrainā, alta spēli mācījies Londonas Gildholas Mūzikas un teātra skolā pie Džona Glikmena. Turpat Londonā apguvis diriģēšanu pie Alena Heizeldaina, apmeklējis arī Genādija Roždestvenska un Jormas Panulas meistarklases. Šobrīd savu altista un diriģenta karjeru mūziķis attīsta vienā no Centrāleiropas mūzikas citadelēm – Budapeštā, sniedzot koncertus nozīmīgos festivālos un koncertzālēs visā pasaulē.

Cik atšķirīgi varam atklāt un izsekot mūsdienu fotogrāfijas vēsturei, to pārrunājam ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles māksliniekiem. Tiekamies ar mākslinieci Kristīni Krauzi-Slucku un galerijas ISSP kuratori Liānu Iveti Žildi, jo galerijā atklāta ekspozīcijas „Mūsdienu fotogrāfijas vēstures” pirmā daļa. ISSP Galerijā atklāta pirmā no divu cikla izstādēm "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures", kurā atspoguļotas vairāku mākslinieku versijas un interpretācijas par vietējās fotogrāfijas vēstures rakstīšanas procesiem. Kristīne Krauze-Slucka strādājusi ar 1980. un 1990. gadu mijā aktīvās, bet mūsdienās maz pazīstamās fotogrāfes Inas Stūres (1958–2006) arhīvu. Savukārt Agate Tūna meklē paranormālās un iluzionisma fotogrāfijas pavedienus Latvijā, izaicinot ierastās fotogrāfijas medija robežas un attiecības ar realitāti. Izstādes kuratore ir Liāna Ivete Žilde, tā notiek līdz 27. jūnijam Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros. Otrā cikla izstāde “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures II” (mākslinieki – Annemarija Gulbe, Konstantīns Žukovs) norisināsies no 5. jūlija līdz 15. augustam.

Saruna ar filmas “Straume” (2024) režisoru Gintu Zilbalodi un producentu Matīsu Kažu noris Kannu Festivālu pilī (Palais des festivals) – šī baltā modernisma stilā veidotā ēka kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem ir kļuvusi par festivāla simbolu. Tieši šeit 22. maija pēcpusdienā notiks filmas pasaules pirmizrāde “Īpašais skatiens” (Un Certain Regard) skatē 77. Kannu kinofestivālā. Skate, kurā šogad ir iekļautas 18 filmas, tiek uzskatīta par jauno autoru, rokrakstu un drosmīgu izteiksmju meklējumu zonu. Šogad “Straume” ir vienīgā animācijas pilnmetrāža šajā konkursā un tajā nav dialogu.  "Manuprāt, šī ir pirmā filma, ar kuru varētu lepoties," vērtē Gints ZIlbalodis. ""Projām" [Ginta Zilbaloža pirmā filma] - esmu apmierināts, bet redzu ļoti daudz kļūdas. Tas ir labi, ja es neredzētu šīs kļūdas, tad šī filma nebūtu izdevusies. Ja es būtu vienmēr apmierināts. Varu atviegloti uzelpot, ka filma ir pabeigta, jo ne vienmēr bija garantēts, ka paspēsim filmu pabeigt un pabeigt kārtīgi. Process bija intensīvs ar daudz izaicinājumiem. Principā šī ir mana īstā  filma. "Projām" varētu saukt par tādu studentu filmu, mazbudžeta filmu, kuru veidoju viens pats bez īsta plāna, bez scenārija. Šis ir pirmais nopietnais darbs man. Tāpēc es arī daudz mācījos. Kad filma ir pabeigta, varu atklāt, ka tiešām nezināju, ko es daru, procesa laikā es tikai sapratu, kā veidot filmu. Es varu to atklāt, jo man liekas, filma ir izdevusies. Varu atklāt, cik ļoti biju uztraucies, jo kamēr to dara, man ir jārada iespaids, ka es zinu, ko es daru, ka visu saprotu. Man liekas, neviens nezina, ko viņš dara. Man liekas, ka ir labi darīt to, ko nemaz tik ļoti neizproti. Riskēt. Mēģināt ko jaunu, kas nav darīts." "Filma vismaz man ir tāds projekts, ar kuru varu ļoti lepoties. Noteikti arī būs negatīvas atsauksmes, kā par visām filmām. Es domāju, ka būs ļoti daudz cilvēku, kurus šis ceļojums uzrunās," uzskata Matīss Kaža. Savukārt 11. jūnijā “Straume”  piedalīsies konkursa skatē Pasaules animācijas galvenajā festivālā Ansī (Francijā) un apceļos arī vairākas citas valstis, kas gaida rindā, lai demonstrētu filmu. Bet Latvijā vizuāli krāšņais un meditatīvais stāsts “Straume” būs skatāms rudenī. Pirms 26 gadiem Kannu kinofestivāla skatē tika iekļauta Lailas Pakalniņas filma “Kurpe” (1998), kas atjautīgi pārskatīja Pelnrušķītes tēlu un fabulu. Šobrīd Latvijas vārds plašākā kino kontekstā izskan tieši ar Zilbaloža “Straumi” un viņa filmas animētajiem tēliem. Filmu, kas uzbur vizuāli krāšņu, poētisku un postapokaliptisku pasauli, kurā dažādu sugu dzīvniekiem ir nepieciešams sadarboties, pats režisors redz kā pārsteidzošu atklājumu tās skatītājiem.  Ar filmas autoriem sarunājas Dārta Ceriņa.

Šovakar Radioteātrī pirmatskaņojumu piedzīvos mūsdienu latgaliešu prozas autoru stāsti un esejas. Sajust Latgales silto mālu, dzīvi izgaršot ķiploku maizītēs vai svaiga biezpiena graudos; pasmieties, skumt un turpināt meklēt,un uzzināt arī ko jaunu par sevi un Latgali – aicina  kolēģi no Latvijas Radio Latgales studijas. Sadarbībā ar latgaliešu kultūras kustību „Volūda” un režisoru Kristapu Rasimu jau trešo gadu pēc kārtas Radio klausītājiem, literatūras cienītājiem ir iespēja ieklausīties mūsdienu latgaliešu literatūras skanējumā. Ja pērn Latvijas Radio bija iespēja nedēļas garumā katru vakaru klausīties Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radio iestudējumu, bet vēl pirms gada - literātes Ilzes Spergas stāstus no krājuma „Dzeiveiba”, tad par to, kas no latgaliešu literatūras izvēlēts šajā reizē, stāsta Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, kas uz sarunu aicinājusi režisoru un māksliniecisko vadītāju, arī aktieri Kristapu Rasimu, šo latgalisko radiolasījumu māksliniecisko vadītāju, latgalīšu kultūras kusteibas "Volūda" vadītāju Edeiti Laimi un vienu no ieskaņoto darbu autoriem – Egitu Kancāni. Turpinot latgaliešu mūsdienu literatūras iemūžināšanu un popularizēšanu, no 21 līdz 24.maijam ik vakaru Latvijas Radio ēterā pirmatskaņojumu piedzīvos četru autoru stāsti un esejas. Katru vakaru cits autors un viņa darbs, katru vakaru kāda cita Latgales puse – Anneles Slišānes stāsti no krājuma “Tuoraga stuosti” divām daļām skanēs aktrises Ingas Misānes-Grasbergas balsī, Valentina Lukaševiča esejas no izdevuma “Casnāgu maizeitis” ielasījis Kristaps Rasims, Egitas Kancānes stāstu krājuma “Syltuo mola” piedzīvojumus izdzīvos aktrise Katrīna Griga, bet Raibuo (Oskara Orlova) stāstus no krājumiem “Pyrma syltī” un “Zalta tesmini” lasīs aktieris Jānis Kronis. Četru radiolasījumu ciklam nosaukums dots – „Stuosti latgaliski”. Saruna par to, kas īsti šodien ir latgaliešu proza un ar kādiem izaicinājumiem tā sastopas, kas ir svarīgāks – darbs un autors vai valoda, kādā tas pierakstīts, un galu galā, cik ekskluzīva ir literatūra latgaliski.  

Par Kim? Laikmetīgās mākslas centra plāniem jaunajās Hanzas ielas telpās un vasaras ciklu "Jauna adrese: ĒDENE" Kultūras rondo pārrunājam ar centra pārstāvēm – kuratori, programmas direktori Zani Onckuli un vienu no jaunās izstādes kuratorēm Žaneti Liekīti. Svinot 15 pastāvēšanas gadus, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrs nāk klajā ar vērienīgu starptautisku laikmetīgās mākslas festivālu Rīgā. Festivāls norisināsies no 8. jūnija līdz 28. jūlijam. Svinot jubileju un apcerot nākotnes darbības virzienus, "Kim?" paplašina fizisko un saturisko vērienu, piesakot un iesildot topošās jaunās telpas – vēsturisku ēku pirms pārbūves un tai pieguļošo iekšpagalmu Hanzas ielā 22, iezīmējot svinīgu brīdi ne tikai institūcijai, bet arī Latvijas un Baltijas mākslas ainai kopumā, norāda "Kim?" pārstāvji. Jau vēstīts, ka šopavasar ar Saeimas lēmumu laikmetīgās mākslas centram "Kim?" bez atlīdzības tika nodots valsts nekustamais īpašums Hanzas ielā 22, Rīgā, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības laikmetīgās mākslas jaunrades, pieejamības un izglītības jomā.

Vasara Eiropas kultūras galvaspilsētā. Ar svaigiem iespaidiem no Tartu atgriezusies Anda Buševica.

„Es veidoju filmas, lai mācītos pats, nevis mācītu citus,” saka franču dokumentālā kino leģenda Nikolā Filibērs (Nicolas Philibert). Viņa filma „Uz Adamanta” pērn ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā un ir kļuvusi par starptautiski pazīstamāko viņa kinodarbu. Stāsts par „Adamantu” – dienas centru cilvēkiem ar mentālās veselības traucējumiem, kas atrodas uz Sēnas upes pašā Parīzes centrā – nesen tika izvirzīts arī Eiropas Kinoakadēmijas un Eiropas Parlamenta kopīgi veidotajai LUX filmu balvai. Filma „Uz Adamanta” sākas ar magnētisku epizodi: kāds pacients vārdā Fransuā dzied 70.gadu franču popgrupas „Téléphone” hitu „La Bombe Humaine”. Vēlāk filmas gaitā Fransuā labprāt stāstīs par savu dzīvi un neslēps, ka ar režisoru var sarunāties tikai tāpēc, ka lieto stipras zāles un piedalās mākslas terapijā. Šī varoņu rāmā atklātība, spēja reflektēt par savu dzīvi un dalīties brīžam neordinārās idejās rada sajūtu, ka filmas veidotāji pret varoņiem attiecas ar siltumu, empātiju un patiesu cilvēcisku interesi. To vēlāk sarunā apstiprina režisors Nikolā Filibērs. Psihiatrijas pacientus viņš filmējis jau pirms gadiem 30 filmā „La Moindre des choses” ("Pats mazumiņš") un turpina arī pēc „Adamanta”. „Šī senā pieredze mani nekad nav pilnībā pametusi. Tā bija ļoti spēcīga, bagāta cilvēciskā pieredze, kas mainīja arī mani pašu. Tas man palīdzēja atmest zināmus aizspriedumus un mainīja manu redzējumu par psihiatriju, par cilvēkiem, par pasauli. Tāpat kā daudziem, arī man bija daudz klišeju par psihiatriju. Šī pirmā filma man tik ļoti atvēra acis, ka vēlējos pie šīs tēmas atgriezties. Jo cilvēki, ar kuriem mēs sastopamies psihiatrijā, nereti ir marginalizēti, stigmatizēti. Viņi mūs biedē, viņi mums traucē. Taču bieži vien tie ir cilvēki, kuri ar savu hiperjūtīgumu spēj mums daudz ko iemācīt. Šie cilvēki mani ļoti aizkustina, jo viņi atgādina arī par manis paša trauslumu un neaizsargātību.”   Uz Sēnas krastā pietauvotas platformas peldošais dienas aprūpes centrs „Adamants” ik rītu atver savas koka žalūzijas, ko garā un lēnā kadrā pacietīgi fiksē Nikolā Filibērs, liekot domāt arī par simbolisku šīs vietas atvēršanos ārpsaulei. Atrodoties pašā Parīzes centrā, „Adamants” jau vairāk nekā 10 gadu cenšas mīkstināt arī apkārtējās sabiedrības stereotipus par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Adamantā ir kafejnīca un katru gadu tiek rīkots kinofestivāls, kura programmu izvēlas pacienti. Viņi saņem speciālistu konsultācijas un mākslas terapiju ar mūziku, gleznošanu, rokdarbiem, literatūru un filmām.  Nikolā Filibēra godalgoto dokumentālo filmu „Uz Adamanta” ar tulkojumu latviski iespējams iznomāt kino „Bize” interneta vietnē „Mājas kino” un skatīties uz mazā ekrāna. Uz lielā ekrāna to „Bizē” atkal varēs noskatīties 28.maija vakarā. Pats Filibērs jums ieteiktu otro variantu, jo kino skatīšanās uz mazajiem ekrāniem viņu kaitina.

Noslēdzies ir viens no lielākajiem klasiskās un laikmetīgās mūzikas forumiem pasaulē – "Classical:NEXT". Ar svaigiem iespaidiem un pieredzes stāstiem no Berlīnes dalās Latvijas delegācijas pārstāves. Kultūras rondo studijā Latvijas Mūzikas informācijas centra projektu vadītāja Aleksandra Line, mūzikas menedžere, Pārdaugavas kultūras apvienības projektu vadītāja Ligita Zariņa un jaunās mūzikas festivāla “Arēna” direktore, Ziemeļrīgas kultūras projektu mākslinieciskā vadītāja Antra Dreģe.

Par Valentīnas Freimanes septiņām dzīvēm, no kurām pirmajām divām veltīta atmiņu grāmata „Ardievu, Atlantīda!”, bet piecām, kas sekoja, – jauniznākusī grāmata „Antigones likums”, saruna Kultūras rondo ar Jolantu Treili, kura pierakstīja Valentīnas atmiņas, redaktori Kristīni Matīsu, foto redaktori un producenti Agnesi Zeltiņu. Dziesmu „Sweet Valentin”, kas skan raidījuma ievadā, teātra un kinozinātnieces Valentīnas Freimanes jubilejā Jaunajā Rīgas teātrī kā apsveikumu dziedāja aktieris Uldis Siliņš. Protams, Valentīnai Freimanei bija ne tikai fantastiska erudīcija, bet arī ļoti laba humora izjūta, arī attiecībā uz šo dziesmu. Valentīnas Freimanes mūža gadi ir 1922.- 2018. Viņas bērnība pagāja Rīgā, Berlīnē un Parīzē, tā bija viņas Atlantīda. Viņas tuviniekus iznīcināja, viņu slēpa visdažādākie cilvēki, līdz sākās padomju okupācijas laiks, kad viņai vajadzēja atjaunot dokumentus, un, kad viņai jautāja apmēram tā – kāpēc jūs izdzīvojāt? Tie, kas baudīja kino un viņas lekcijas leģendārajos kinolektorijos, diezin vai domāja, ka viņa ir ebrejiete, kas izdzīvojusi holokaustā. Viņas atmiņu grāmata „Ardievu, Atlantīda!” iznāca vispirms latviski, pēc tam tika tulkota krieviski un vāciski, piedzīvoja grāmatas atvēršanu Leipcigas grāmatu mesē. Un es neatceros nevienu citu grāmatu, par kuru cilvēki būtu jautājuši, kad beidzot būs Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatas otrā daļa? Tagad jau to var droši teikt, vismaz tie cilvēki, kas ir studijā – Jolanta Treile, kura pierakstīja Valentīnas atmiņas, redaktore Kristīne Matīsa un foto redaktore un šīs grāmatas producente Agnese Zeltiņa –, ka grāmata ir! Studijā Ingvilda Strautmane. Mani ar Valentīnu iepazīstināja kolēģe Ruta Rikše, un tad jau mēs tikāmies gan Rīgā, gan Berlīnē, kur pēdējos gadus dzīvoja Valentīna Freimane.

Kopā ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali skatāmies poļu režisores Agņeškas Holandas filmu "Zaļā robeža" un pētām robežu jēdzienu kino. Pārrunājam lilmas skaudro stāstu par bēgļiem uz robežas un režisores tiešo pozīciju No piektdienas, 17. maija, kinoteātros demonstrēs Venēcijas kinofestivālā godalgoto un plašas diskusijas izraisījušo Eiropas kino vecmeistares Agņeškas Holandas jaunāko filmu "Zaļā robeža". Agņeškas Holandas (1948) jaunākās filmas "Zaļā robeža" (Zielona granica, 2023) pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā, kur tā bija iekļauta oficiālā konkursa programmā un kandidēja uz "Zelta lauvu". Polijas, Čehijas, Francijas un Beļģijas producētā filma pasaules vecākajā kinofestivālā saņēma īpašo Žūrijas balvu, un drīz pēc tam to demonstrēja Toronto, Vankūveras un Ņujorkas kinofestivālos, arī Vatikānā, bet, nonākusi Polijas kinoteātros, tā izraisīja asas diskusijas, kurās bija iesaistīta arī valsts politiskā elite, kura kategoriski iebilda pret kritiku, kas redzama uz lielā ekrāna. Anotācija vēsta: "Bīstamajos un purvainajos mežos, kas veido tā saukto "zaļo robežu" starp Baltkrieviju un Poliju, bēgļi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas nonāk ģeopolitiskā haosā. Viltus cerību uz drošāku Eiropu nomaina šausmas un mūsdienu traģēdija. Uz šī neredzamā kara fona savijas Jūlijas, kura nesen kļuvusi par aktīvisti un atteikusies no ērtās dzīves, Jana, jaunā robežsarga, un sīriešu ģimenes dzīve. Filma liek uzdot jautājumu: vai pretējās puses var atrast kopīgu valodu, kad robeža kļūst par salauztu sapņu kapsētu?"

18. maijs ir Starptautiskā muzeju diena. 1999. gadā Francijas Kultūras un komunikāciju ministrija aicināja Eiropas muzejus organizēt kopīgu starptautisku akciju “Muzeju pavasaris,” kas vēlāk pārtapa akcijā – Muzeju naktī – tās mērķis ir iepazīstināt ar muzejiem arī tos iedzīvotājus, kuri ikdienā muzejus neapmeklē. Šogad sakrīt, ka Muzeju nakts pasākumi norisināsies Starptautiskās muzeju dienas vakarā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir – izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu “Muzeji izglītībai un pētniecībai”. Par muzejiem un Muzeju nakts piedāvājumu Latvijā Kultūras rondo saruna ar Muzeju padomes Latvijas Nacionālās komitejas (ICOM Latvija) valdes pārstāvi, Rakstniecības un mūzikas muzeja kuratori un projektu vadītāju Katrīnu Kūkoju un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperti-pētnieci Gunu Pūcīti Skujāni. Sazināmies ar Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāju Zani Grīnvaldi un Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu. Piedāvājot daudzveidīgas norises, vairāk nekā 217 Latvijas muzeji un citas sabiedrisko dzīvi veidojošas organizācijas 18. maijā, Muzeju naktī, bez maksas uzņems apmeklētājus. Tradīcija Latvijā jau ietiecas trešajā gadu desmitā – šis ir 20. gads, kad Latvijas muzeji piedalās starptautiskajā muzeju nakts akcijā, informēja Kultūras ministrijā. Šā gada Muzeju nakts vienojošā tēma ir: izzināt un iegūt, pētīt un saprast, sasaistot to ar Starptautiskās Muzeju dienas tēmu "Muzeji izglītībai un pētniecībai". Rīgā un tās apkaimē Muzeju naktī durvis apmeklētājiem vērs vairāk nekā 80 kultūrvietas, uzrādot skaita palielinājumu salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad šeit bija fiksētas 57 Muzeju nakts apskates vietas. Savukārt reģionos 136 vietās interesantas aktivitātes rīko pašvaldības, privātie muzeji un nevalstiskās organizācijas. Vidzemnieki un reģiona viesi 18. maija vakarā un naktī varēs apmeklēt pasākumus 38 kultūrvietās, Kurzemē Muzeju naktī apmeklētājiem durvis tiks vērtas 36 vietās, Latgalē – 37 vietās, savukārt Zemgalē – 25 kultūrvietās. Ar Muzeju nakts programmu iespējams iepazīties šeit.

Elles ķēķa Ņujorkā mantinieki šobrīd ir Latvijā, lai svinētu Gunara Saliņa un Mudītes Austriņas simtgadi un atklātu trīs jaunus izdevumus, kas saistīti ar Elles ķēķi. Kultūras rondo tiekamies ar Saliņu dzimtas pārstāvjiem jeb dažiem no Elles ķēķa otrās paaudzes - Lalitu un Lari Saliņiem, Noru Teikmani-Saliņu, kā arī Indru Avenu. Viņiem pievienojas arī literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš. Indra Avena ir Voldemāra Avena meita.  "Pati esmu strādājusi par franču literatūras, valodas un kultūras pasniedzēju Ņujorkas pilsētas universitātē daudzus gadus, arī gleznoju, man ir bijušas izstādes - personālizstāde Basteja galerijā Rīgā, personālizstāde Ņujorkā un esmu piedalījusies grupas izstādēs. Tā kā pati arī jūtu to pievilkšanas spēka gan no literatūras un no mākslas pasaules, līdzīgi kā mans tēvs Voldemārs," atklāj Indra Avena. Lalita Saliņa ir Gunara un Jautrītes jaunākā atvase. "Es dzīvoju šobrīd Kanādas galvaspilsētā Otavā. Man arī pirmā mīlestība bija mūzika un izstudēju klasisko mūziku kā flautiste, piedalījos visādos latviešu folkloras ansambļos,  mācīja koklēšanu bērniem nometnēs.  Pēc laulībām pārgāju uz dzīvi Kanādā, un es tur izstudēju ģimenes un laulību, arī pāru terapiju. Es specializējos tieši traumas terapijā. Tur ir arī tēva Gunara abas puses, jo viņš arī bija psiholoģijas un socioloģijas profesors," iepazīstina Lalita Saliņa. Nora Teikmane-Saliņa ir ilgus gadus bijusi pasniedzēja Salīdzinošās literatūras fakultātē Ņujorkas pilsētas universitātē. "Esmu nesen pensionējusies, tagad man ir laiks varbūt vairāk rakstīt un es ļoti labprāt arī piedalos šī festivāla programmā ar ar referātu par mīlu, metamorfozi un nāvi Gunara Saliņa dzejā. Laris Saliņš ir Gunara un Jautrītes vecākā atvase. "Mēs uzaugām Elles ķēķa pievārtē, Hudsonas upes otrā pusē, Ņūdžersijā, un kad meklēja vietu, kur lielāks pulks varēja ilgāk satikties, tas bija mūsu mājās priekšpilsētā, un tur tiešām pa posmam sita ļoti augstu vilni piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Es atceros, ka mēs kā kā bērni kādu laiku tad jaucām gaisu, bet tad mūs sūtīja uz migu, tomēr nakts vidū modāmies, kad sāka skaļāk dziedāt," atminas Laris Saliņš. Laris Saliņš ir 40 gadus bijis Ņujorkas latviešu luterāņu draudzes mācītājs. Šogad oktobrī viņš pensionēsies un arī cer vairāk pievērsties rakstīšanai. Jau tad, kad iznāca Gunāra Saliņa Rakstu 2. sējums, literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš solīja, ka maijā būs tas īstais jandāliņš, lai atcerētos Ņujorkas Elles ķēķi un tā radošos iemītniekus. Un , protams, simtgadnieku Gunāru Saliņu. Un tagad tas tiešām notiks! Šovakar kultūrtelpā “Tintnīca” norisināsies dzejiski muzikāls vakars “Satikšanās – Gonkam 100!”; izdota un atvērta Mudītes Austriņas – Elles ķēķa pirmās dāmas – grāmata “Saules spēles” (viņa arī ir simtgadniece); rīt, 17. maijā, notiks konference “Gunārs Saliņš un Elles ķēķis”, tad tiks atvērts Voldemāra Avena dzejas krājums “Pagaidi”, vēl pēc tam pie apaļā galda pulcēsies Elles ķēķa otrā paaudze. Un tad jau viss pārcelsies uz “Savvaļu”, kur  sestdien un svētdien notiks mūsdienu latviešu dzejnieku performances, dzejnieks Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Gunara Saliņa dzejas izlasi "Apmežosim Ņujorku" ("Neputns", 2024), kuru turpinās dzejas lasījumi dubļu koncertzālē un noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos.  Latvijas Mākslas akadēmijas "Post" nodaļas grupas izstādes atklāšanu un programmas turpinājums Madonā "Maboca" festivālā. Festivāla programma noslēgsies svētdien ar  notikumu "Saules spēles Viecpiebalgā" ar Gunas Zariņas, Kārļa Vērdiņa un Lara Saliņa piedalīšanos.  16. maijā plkst. 18.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā “Tintnīca” norisināsies dzejiski muzikāls vakars “Satikšanās – Gonkam 100!” Vakara nosaukums aizgūts no Gunara Saliņa trešā dzejoļu krājuma “Satikšanās” (1979), kurā aprakstīta sastapšanās ar ģimeni, draugiem un bērnības vietām Latvijā pēc ilgas prombūtnes. Vakars apvieno Saliņu ģimeni no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara meitas Laila Saliņa (mecosoprāns) un Lalita Saliņa (flauta) no ASV un Gunara brāļa Aleksandra Saliņa pēcteces Ieva Šmite (klavieres), Gundega Šmite (komponiste), un Sonja Misiņa (perkusijas). Ģimene aicina satikt Gunaru Saliņu viņa 100 gadu jubilejas svinībās ar dziesmām, dzeju, skaņdarbiem, stāstiem un vizuāliem tēliem, tai skaitā fotogrāfijām un video no Elles ķēķa laika Ņujorkā. Vakara režisore Laila Saliņa.

Klaipēdā sācies starptautiskais teātra festivāls „The Atrium”, kura atklāšanas izrāde vakar, 15. maijā, bija Dmitrija Krimova „Pirmizrāde! Rekviēms”. Par klātbūtnes sajūtu Klaipēdas festivālā stāsta Laima Slava.

Šomēnes aprit gads, kopš Mežaparka Lielajā estrādē atklāta Dziesmu svētkiem veltītā pastāvīgā ekspozīcija „Dziesmusvētku telpa” jeb neoficiāli – Dziesmu svētku muzejs. To atzīmējot, Mežaparkā atklāta Dziesmu svētku ierakstiem veltīta izstāde no ekspozīcijas veidotāju – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolekcijas. Izstāde turpina muzeja stāstījumu par audio ierakstu vēsturi Latvijā, ko šoziem aizsāka izstāde „SAN” otrā Rīgas galā – muzeja krātuvē Pulka ielā. „Tā, vispirms jāpārbauda, kādā ātrumā iet, jo vakar mēs klausījāmies šellaka plates, un tās griežas stipri ātrāk. Te varam pārslēgt.” Pētniece Daiga Bondare palīdz apieties ar plašu atskaņotāju, uz kura ikviens izstādes apmeklētājs varēs noklausīties kādu no vēsturiskajām dziesmu svētku skaņuplatēm. Manā izvēlētajā platē sāk skanēt Ādolfa Skultes „Dzimtenes vasara”. „Šī dziesma bija 1970.gada dziesmu svētku repertuārā. Šeit to dzied koris „Dzintars” – savulaik bija tradīcija, ka Latvijas labākie kori pirms svētkiem ierakstīja repertuāru. Ja kādreiz varbūt tehnisku problēmu dēļ pats kopkora ieraksts nebija tik kvalitatīvs, tad tie, kas vēlējās klausīties dziesmu svētku dziesmas, tās varēja klausīties labāko Latvijas koru ieskaņojumā.” Daiga Bondare ir mākslas eksperte Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļā, un svētku ierakstu vēsturei veltītā izstāde tapusi viņas vadībā. „Divi atslēgvārdi tam, kā mēs šo stāstu gribam pastāstīt, ir „process” un „kopiena”.” Proti, izstādei atlasītie skaņu ieraksti dokumentē ne tikai kopkora virsotnes reizi piecos gados, bet visu Dziesmu svētku procesu starp tiem. Tāpat autori apzināti nav nodalījuši svētkus Latvijā un svētkus trimdā, arī skolu jaunatnes un studentu svētki tiek skatīti kā vienota Dziesmu svētku kustības daļa. Mežaparka estrādē skatāmā izstāde met tiltu no šoziem Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē Pulka ielā atklātās vērienīgās izstādes „SAN”, kas tapusi par godu 120 gadiem kopš pirmās latviešu skaņuplates. To veidojot, atklājās tik daudz Dziesmu svētku ierakstu, ka ātri kļuva skaidrs – tie ir pelnījuši atsevišķu uzmanību, atceras „SAN” izstādes kuratore Katrīna Kūkoja. Cauri skaņu platēm, diskiem un kasetēm Dziesmu svētku ieraksti atved līdz mūsdienām, ļaujot izsekot gan ierakstu tehnoloģijām, gan repertuāram un tā interpretācijai gadu gaitā. Atsevišķi stendi veltīti pūtēju, folkloras kopu, koklētāju ierakstiem. Īpaši interesanti vērot ASV izdoto Ņujorkas latviešu folkloras kopas skaņuplašu dizainu, kur latviešu tautastērpi un tradicionālie mūzikas instrumenti satiekas ar 20.gadsimta 60.gadu Rietumu mūzikas ierakstu noformējuma tendencēm. Ar šo izstādi „Dziesmusvētku telpa” sagaida savu gada jubileju. To atklāja dienā, kad ar bronzas medaļām no Pasaules čempionāta atgriezās Latvijas hokejisti. Ralfs Freibergs toreiz sociālajos tīklos piedāvāja savu spēles nūju apmaiņā pret grūti dabūjamajām dziesmu svētku biļetēm. Tagad šis stāsts kļūs par daļu no „Dziesmu svētku telpas” pastāvīgās ekspozīcijas. Izstāde „SAN Dziesmusvētki” Mežaparka estrādē, „Dziesmusvētku telpas” otrajā stāvā, būs apskatāma līdz 27.septembrim.

„Gogolis. Portrets”. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris turpina savus meklējumus uz skatuves un publiskās diskusijās, rosinot domu apmaiņu par aktuāliem jautājumiem, kas skar mākslinieka un varas attiecības, mākslinieka atbildību robežsituācijās. Kultūras rondo sarunājas režisore Laura Groza un kulturologs Deniss Hanovs. Ierakstos uzklausām dramaturģi Esteri Bolu, režisoru Juriju Butusovu un aktrisi Jekaterinu Frolovu. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī tapis iestudējums „Gogolis. Portrets”, ko veidojis režisors Jurijs Butusovs. Gogoļa garstāsts "Portrets" mūsdienu pasaulē nemaz neizklausās pēc romantiskas noveles. Tas ir veidots uz faustiskā dvēseles pārdošanas motīva un ietver pieņēmumu, kas pārceļ notiekošo no ikdienas plāna uz metafizikas zonu. Gogolis rada pasauli, kurā ļaunuma iemiesojumam ir vajadzīgs mākslinieks, lai ļaunums varētu sevi realizēt, izpausties, apliecināt savu eksistenci. Un, nespēdams izturēt kārdinājumu, tas, kurš varētu kalpot skaistajam, sāk kalpot velnam. Šī ir šausmīga pasaka, kas atbilst mūsdienām.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM)  atklāta neparasta portretu izstāde, kurā redzami vairāki desmiti pāru portretu. Caur tiem muzejs ļauj ielūkoties gan pāru attiecībās, gan arī pilsētas un paša muzeja vēsturē vairāku gadsimtu garumā. Izstāde tapusi kā īsts mākslas detektīvs, jo vairākiem muzeja krājumā esošajiem portretiem vēstures līkločos bija pazuduši gan viņu pāri, gan attēloto personību vārdi. Pāru vidū ir gan precēti pāri, gan slepeni mīļākie, laimīgi un nelaimīgi laulāti, aiz aprēķina saderināti un dažos gadījumos – joprojām nezināmi pāri. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pirmajā stāvā iekārtotā pāru portretu izstāde veidota kā „istaba istabā”, akcentējot tēmas privāto dabu un aicinot to apskatīt vienatnē, divatā vai nelielā draugu lokā. Izstādes kuratore, muzeja gleznu un grafikas kolekciju glabātāja Inga Karlštrēma atradusi skatupunktu, no kura uz muzeja krājumu palūkoties ikvienam saistošā veidā, jo pāru būšana tā vai citādi ir par mums visiem.    „Paši cilvēki iznāk šīs izstādes priekšplānā. Tā nav klasiska mākslas vēstures izstāde, kas pretendē izveidot pārskatu par pāru portretēšanas tradīciju no 17. līdz 20.gadsimtam, bet drīzāk tā ir mūsu krājumā balstīta izstāde, kas prezentē darbus, kurus šajā muzejā jau kopš 19.gadsimta ir mērķtiecīgi komplektējuši, lai demonstrētu mūsu kultūras vēsturē iezīmīgas personas. Tas ir stāsts par cilvēkiem un viņu dzīvēm,” stāsta Inga Karlštrēma. Mūsdienu fotogrāfijas laikmetā par pāru portretiem lielākoties domājam kā par vienu attēlu ar diviem cilvēkiem, taču senāk tos nereti veidoja kā divus atsevišķus mākslas darbus jeb diptihu. Un reizēm vēstures gaitā zudušas gan ziņas par portretos attēlotajām personībām, gan izšķirti paši pāri. Kā, piemēram, gadījumā ar  18.gs. beigās gleznoto Blankenfeldes muižas īpašnieku grāfa Andreasa fon Kēningsfelsa un grāfienes Annas Barbaras fon Kēnigsfelsas portretiem, kas, pateicoties Ingas Karlštrēmas detektīvdarbam, šajā izstādē satikušies pēc daudziem gadu desmitiem. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā atbilstošs sievietes portrets neatradās, bet pētniece neatlaidās un sāka caurlūkot savulaik no krājuma izslēgtos portretus. Un patiesi – izrādījās, ka grāfienes Annas Barbaras kā „nezināmas sievietes” portrets 70.gados aizceļojis uz Rundāles pili. Līdzīgs detektīva darbs saistās ar vēl vienu portretu pāri turpat līdzās, kas muzeja krājumā nonāca nesen – kā dāvinājums no kādas ģimenes tepat Latvijā, kas arī paši vairs nezināja, kas portretos attēlots, stāsta Inga Karlštrēma. Izstādē izstādītie portretu pāri aptver četrus gadsimtus, ļaujot ielūkoties ne vien konkrēto personību, bet arī Rīgas pilsētas un paša muzeja vēsturē. Reizēm pavisam negaidītos veidos viņu stāsti „satiekas” pāri vairākiem gadsimtiem. Piemēram, izstādē senākajā portretu pārī no 17.gadsimta sākuma attēlots Rīgas pilsētas rātskungs Ludvigs Hintelmanis un viņa sieva Katrīna – abi lieli mecenāti. Tieši par Hintelmaņa naudu 17.gadsimta vidū tapa šodien slavenā Rīgas Doma kancele. Bet no iznīcības to 20.gadsimta vidū paglāba arhitekts Edgars Slavietis – arī viņa un sievas portreti redzami izstādē. Vairāku Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā izstādīto portretu pārus joprojām apvij noslēpumi. Piemēram, par divām miniatūrām oficiāli zināms vien tas, ka viņi ir no fon Korfu dzimtas, taču daudz kas vedina domāt, ka abi bijuši neprecēti mīļākie. Vīrieti izdevies atpazīt kā 18.gadsimta diplomātu. Bet dažus pāru portretus joprojām nav izdevies atpazīt, atstājot intriģējošas iespējas nākotnes vēsturniekiem. Nu, piemēram, kāds tumši gleznots pāris, kura portretus pirms gadiem 20 konfiscēja muita un nodeva muzejam – diemžēl bez jebkādām ziņām par tajos redzamajiem cilvēkiem. Izstāde „Saderīgi pāri” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā būs skatāma līdz 19.novembrim.

Kas ir jaunās laikmetīgās mākslas galerijas "Asni" programmas centrā? Kādus mērķus un uzdevumus galerijas attīstībā redz tās dibinātājas - mākslas konsultante, kuratore Elīna Drāke un neatkarīgā kuratore, mākslas publiciste Auguste Petre, pārrunājam Kultūras rondo. Laikmetīgās mākslas galerija "Asni" ir dibināta ar mērķi veicināt sadarbību ar jaunajiem māksliniekiem, veidot jaunus sakarus, draudzības ar kolekcionāriem un institūcijām ārvalstīs un pievērst uzmanību tam, kas šobrīd notiek Baltijas mākslas vidē. Šobrīd galerijā "Asni" ir aplūkojama lietuviešu mākslinieces Aurēlijas Bulaukaites personālizstāde "mazās Lielās burvestības". Šī ir mākslinieces pirmā izstāde Latvijā, kurā viņa piedāvā savas jaunākās lielformāta gleznas.

Ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu pēc audiosatura bērniem, Latvijas Radio ir izstrādājis jaunu mobilo lietotni – „Latvijas Radio pasakas”, kur mūsdienīgā veidā apkopotas vairāk nekā 400 pasakas par visdažādākajām tēmām. Lietotne pieejama latviešu valodā un lejupielādējama bez maksas. Kā tapa jaunā lietotne un ko tajā var noklausīties, stāsta  Latvijas Radio Multimediju satura galvenā redaktore Justīne Savitska un Latvijas Radio galvenā pasaku vācēja, Radioteātra redaktore Dzintra Matuzāle. Pirmās audiopasakas Latvijas Radio ieskaņojis jau pirms 60 gadiem, un tagad tās klausītājiem būs pieejamas vēl ērtākā formātā. Ceļā, brīvbrīžos vai pirms miega – Latvijas Radio pasaku lietotne būs jaunāko klausītāju sabiedrotais dažādos ikdienas mirkļos.

Aizvadītās nedēļas nogalē mākslas centra „Zuzeum” Mazajā izstāžu zālē atklāta izstāde „Krācēm ir darba laiki”. Izstādes autori ir astoņi vizuālās mākslas starpdisciplinārās specializācijas POST maģistra programmas studenti. Mākslas akadēmijas POST programmu jaunie mākslinieki raksturo kā cieši saistītu ar reālo dzīvi. Par cilvēka psiholoģiskajiem procesiem tapuši vairāki mākslas darbi. POST gada noslēguma izstāde mākslas centra „Zuzeum” Mazajā zālē būs skatāma līdz 26.maijam.

Pārvērtēt un apvērst varas pozīcijas cilvēka un dabas nošķīrumā aicina „Punctum festivāls”. Par ekodzeju un  Kristas Burānes un Kristīnes Brīniņas līdzdalības performanci “Sarunas ar kokiem“ ideju stāsts Kultūras rondo studijā, klausoties  arī Elvīras Blomas dzeju no jaunākā  krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi”. Šogad “Punctum festivāls” norisināsies no 14. līdz 25. maijam un pievērsīsies cilvēka un dabas mijiedarbībai. Lasījumos un performancēs ekoloģijas tēmas risinās pašmāju un ārvalstu literāti, aicinot pārvērtēt un apvērst varas pozīcijas cilvēka un dabas nošķīrumā. “Punctum festivāla 2024” atklāšana notiks 14. maijā plkst. 12 pretī Latvijas Republikas Ministru kabinetam, Brīvības bulvāris 36 (Liepu aleja), Rīgā, ar līdzdalības performanci “Sarunas ar kokiem”, ko veido Krista Burāne un Kristīne Brīniņa. Kristas Burānes un Kristīnes Brīniņas līdzdalības performance “Sarunas ar kokiem“, reaģējot uz “koku izzāģēšanas reformu”, pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, kokus uzlūkojot kā līdzvērtīgus sarunu biedrus. Kopā ar vietējo kopienu dalībniekiem un literātiem Rīga tiks “apzaļumota” ar dzeju, stāstiem un atvērtību dabai, pārorientējot fokusu prom no cilvēka. Performance iecerēta kā sabiedrības žests, kas pauž ieinteresētību un rūpes par koka dzīvību. Rīgas centrālā iela burtiski kļūs par koku un cilvēku satikšanās vietu, kurā cilvēks nebaidās kokā saskatīt dzīvu būtni, sarunājas ar to, zina, ko vēlas tai teikt, un saklausa atbildi. Savukārt Elvīras Blomas dzejas krājuma “Viņam patīk šie dzejoļi” garlaicīgā prezentācija paredzēta 16. maijāplkst. 19.00 bārs “1983”, Vagonu iela 21, Rīga. Performancē piedalīsies Elvīra Bloma, Arvis Viguls, Artis Ostups, Lauris Bērziņš un Kristaps Gržibovskis. Plašāk ar „Punctum festivāla” programmu var iepazīties internetā.  

Elles ķēķa pasaule Ņujorkā pagājušajā gadsimta vidū un pietuvināšanās tai šodien Kultūras rondo studijā, klausoties Mudītes Austriņas tekstus, kurus lasa aktrise Guna Zariņa, un ievelkot svaigus vaibstus Elles ķēķa dzejnieku radošajos portretos kopā ar kultūras festivāla "Gunars Saliņš un Elles ķēķis" galvenajiem balstiem. Stāsta literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš, Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Elles ķēķa dzejnieces Mudītes Austriņas krustmeita Ilze Auzere un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, kurš sarunai pievienojas zoom platformā. Raidījumā ir arī iespēja paklausīties, kā Elles ķēķi raksturojis pats Gunars Saliņš, viņa stāsts ierakstīts Latvijas Radio 1993. gadā raidījumā "Piemini Latviju".   No 16. līdz 19. maijam Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā norisināsies šī pavasara vērienīgākais kultūras festivāls "Gunars Saliņš un Elles ķēķis". 2024. gadā aprit gan vairāku Ņujorkas latviešu dzejnieku – Elles ķēķa grupējuma dalībnieku simtgades, gan arī Andrē Bretona sirreālisma manifesta simtgade. Šīs jubilejas mudina ar jaunu skatījumu palūkoties gan uz izcilā Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa darbiem, gan arī viņa draugu un domubiedru daiļradi. Festivāls aicina apmeklētājus gūt atklāsmes ne vien Rīgā, apmeklējot ieskaņas koncertu un konferenci, tiekoties ar Elles ķēķa otro paaudzi un izzinot gleznotāja Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī doties ārpus Rīgas uz sezonas atklāšanu brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa", kas atrodas Drustos, un Piebalgas muzejiem – Antona Austriņa “Kaikašiem” un Kārļa Skalbes “Saulrietiem”.  Festivāla ieskaņas pasākums “Satikšanās ” norisināsies 16. maijā Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā “Tintnīca”, kur ar koncertu uzstāsies Gunara Saliņa ģimene no abām Atlantijas okeāna pusēm: Gunara un Jautrītes meitas Laila Saliņa (mecosoprāns, režisore) un Lalita Saliņa (flautiste), kā arī Gunara brāļa, Aleksandra Saliņa mazbērni un mazmazbērni: Ieva Šmite (pianiste), Gundega Šmite (komponiste), un Ievas meita, Sonja Misiņa (perkusioniste). Šajā vakarā izskanēs dzeja, dziesmas un atmiņu stāsti no “Elles ķēķa” laika Ņujorkā. 17. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies konference “Gunars Saliņš un Elles ķēķis”, kuru organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Konferences referātos iecerēts gan no dažādiem skatpunktiem aplūkot Saliņa dzeju, gan arī pievērsties citiem Elles ķēķa autoriem, kā arī sirreālisma mantojumam latviešu trimdas literatūrā. Konferences sākums plkst. 10:00. Dalībnieki: Anna Auziņa, Indra Avena, Inguna Daukste-Silasproģe, Jānis Krēsliņš jun., Ieva Melgalve, Artis Ostups, Andra Silapētere, Gundega Šmite, Ivars Šteinbergs, Nora Teikmane, Lauris Veips, Kārlis Vērdiņš, Kaspars Zellis. Plkst. 18:00 konferencei sekos apaļā galda diskusija “Elles ķēķa otrā paaudze”, kas norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā (Kalpaka bulvāra 13 iekšpagalmā). Aicināti piedalīties: Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīs atmiņas par savu vecāku literārajām un mākslinieciskajām aktivitātēm un savus iespaidus par uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV. Vakara noslēgumā Voldemāra Avena (1924–2022) pēdējā dzejoļu krājuma “Pagaidi” (izdevniecība “Aminori”, 2024) atvēršana. Šajā dzejoļu krājumā apkopoti ilgākā periodā tapuši darbi, kas liecina par dzīvi Ņujorkā, trimdinieka identitāti, kā arī nezūdošo mākslas un mīlestības valdzinājumu. Piedalās autora meita Indra Avena un grāmatas redaktors Kārlis Vērdiņš. 18. maijā festivāls “Gunars Saliņš un Elles ķēkis” ar īpašu programmu viesosies Drustos, lai piedalītos brīvdabas mākslas telpas “Savvaļa” 2024. gada sezonas atklāšanā ar mūsdienu latviešu dzejnieku un jauno mākslinieku piedalīšanos. Dzejnieks Semjons Haņins vadīs akciju “Pastaiga Ņujorkā”, iepazīstinot ar stāstiem par Elles ķēķi, ko pavadīs grupējuma tekstu lasījumi mūsdienu latviešu dzejnieku izpildījumā, kas norisināsies Savvaļas dabas takās, kur būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas “POST” maģistratūras programmas studentu veidotie objekti un citi mākslas darbi. Kārlis Vērdiņš iepazīstinās ar jauno Saliņa dzejas izlasi “Apmežosim Ņujorku” (“Neputns”, 2024), kas aptver 101 spožāko no viņa liriskajiem un liroepiskajiem dzejoļiem, kas sarakstīti no 1945. līdz 2003. gadam. Ar dzejas lasījumiem dubļu koncertzālē festivāla apmeklētājus priecēs dzejnieki Marija Luīze Meļķe, Kārlis Vērdiņš, Semjons Haņins, Arvis Viguls un Aivars Madris. Pasākumu Savvaļas bāzes vietā noslēgs koncerts ar Saliņu ģimenes un ģitārista Edgara Rubeņa piedalīšanos. 19. maijā paredzēta Mudītes Austriņas darbu izlases "Saules spēles" (LU LFMI, 2024) atvēršanas programma Vecpiebalgā. Tā sāksies Antona Austriņa memoriālajā muzejā "Kaikaši" ar Ņujorkas latviešu mācītāja Lara Saliņa vadītu Vasarsvētku svētbrīdi un turpināsies ar ekskursiju pa muzeju un Mudītes Austriņas sauļu kolekcijas apskati. Pasākuma otrā daļa norisināsies Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā "Saulrieti", kur Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas lasījumā iepazīsimies ar Mudītes Austriņas sirreālajiem “baletiņiem”, kas pirmoreiz apkopoti jaunajā grāmatā “Saules spēles” (izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2024). Grāmatas sastādītājs Kārlis Vērdiņš stāstīs par Mudītes Austriņas literāro mantojumu, savukārt viņas krustmeita, grāmatas priekšvārda autore Ilze Auzere dalīsies atmiņās par savu “saulaino krustmāti”. Festivālu organizē LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, sadarbībā ar brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Piebalgas memoriālo muzeju apvienību “Oresāre”, Latvijas Mākslas akadēmiju un Rakstniecības un mūzikas muzeju.

“Apmežosim Ņujorku”- ir Elles ķēķa dzejnieka Gunara Saliņa aicinājums tālajā 1958. gadā. Nākamajā nedēļā aicinājumu aktualizēs kultūras festivāls “Gunars Saliņš. Elles ķēķis”. Šodien iepazīsim arī vienu no šīs neformālās latviešu trimdas literātu un mākslinieku grupas - gleznotāju Rolandu Kaņepu, kura darbu izstādi „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” būs aplūkojama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.      Bībeles stāstu un antīko mītu stāstītājs - tāds savā glezniecībā bijis trimdas latviešu mākslinieks Rolands Kaņeps. Ciklā „Paaudze” no 11.maija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps”. Rolanda Kaņepa personālizstāde skatītājiem piedāvā antīkās mitoloģijas un reliģijas sižetu netradicionālas interpretācijas. Latviešu trimdas gleznotāja Rolanda Kaņepa savdabīgā mākslas pasaule Latvijas skatītājiem ir maz zināma. Lai arī glezniecības pamatus apguva Rīgā, topošo mākslinieku pret paša gribu 1944.gadā izveda no Latvijas. Dažus gadus pavadījis Vācijā un Austrijā, 1949.gadā Kaņeps izmanto iespēju aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļuva par viņa pilsētu. Uz Latviju mākslinieks tā arī nekad neatbrauca. Izstāde  būtu liels notikums arī pašam māksliniekam Rolandam Kaņepam, ja vien viņš to piedzīvotu, uzsver izstādes kuratore Ilze Putniņa. 2017.gadā kā novēlējums Rolanda Kaņepa darbi nonāca Latvijā - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un Pasaules latviešu mākslas centra krājumā. Pirms četriem gadiem Cēsīs Pasaules latviešu mākslas centrs sarīkoja Rolanda Kaņepa darbu izstādi, taču tagad izstādē „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” pirmo reizi mākslinieka darbi skatāmi vienuviet. Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un krājējs. Kaņepa radošā karjera ir neparasta. Kaut gan izglītoties sācis Latvijas Mākslas akadēmijas tradīciju garā, viņš neiegūst augstāko izglītību mākslā un savu individuālo rokrakstu izkopj, mācīdamies no vecmeistariem. Otrais pasaules karš radikāli maina Rolanda Kaņepa dzīvi: 1944. gada rudenī uz ielas Rīgā sagūstīts, nonāk Vācijā, pāris mēnešus tur uzkavējies, dodas uz Austriju un turpina gleznot. 1949. gadā rodas iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par Kaņepa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr paliek diezgan vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas virzieniem. Izstāde „Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps” līdz 25.augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2.stāva zālēs.

Par saskatīto un sadzirdēto mākslas mesē "NADA" (New Art Dealer Alliance (jaunās mākslas dīleru alianse)) Ņujorkā un jaunākajiem virzieniem laikmetīgajā mākslā un sadarbībā ar dažādām galerijām Kultūras rondo saruna ar mākslinieku Indriķi Ģelzi. "Sajūta ir tāda, ka esmu sasmēlies pilnas plaukstas ar ūdeni. Skaidrs, ka iespējas, kas man tagad ir dotas, lēnām tecēs starp pirkstu šķirbām un mēs ar galeristi centīsimies uzķert visu, ko spējam, no tā," pieredzēto Ņujorkā raksturo Indriķis Ģelzis. Šādam notikumam, kurā piedalījās Indriķis Ģelzis, mākslinieks pats nevar pieteikties. Māksliniekus piesaka galerijas, kas vispirms piedalās konkursā.  "Galeristam ir jājūt, ka tu esi mākslinieks šim notikumam, ka tu varētu rezonēt vai ka tas varētu būt abpusēji noderīgs notikums," turpina Indriķis Ģelzis. Indriķa Ģelža darbus mesē piedāvāja galerija "Tatjana Pieters" no Beļģijas, kuras rezidents ir mākslinieks. Indriķis Ģelzis piedalījies mākslas mesē “NADA New York 2024”, kas norisinājās no 2. maija līdz 5. maijam Čelsijas rietumu galeriju rajonā Manhetenā. Ņujorkā dibinātā (2002) Jaunās mākslas tirgotāju alianse (NADA) ir bezpeļņas organizācija, kas nodarbojas ar jaunu virzienu izkopšanu, atbalstu un attīstību laikmetīgajā mākslā. Katru gadu uzņemot vairāk nekā 10 000 apmeklētāju, šis ikgadējais un īpaši gaidītais notikums kalpo par pasaules mēroga epicentru jaunām un atzītām galerijām un māksliniekiem.

Filmu olimpiāde pirmo reizi notika Venēcijā, stiprinot Itālijas kino attīstību, un tikai vēlāk nāca Kannu kino festivāls. Par festivālu vēsturi un dažādību, to spēku un ietekmi ierakstu sērijā „Audiālās īsmetrāžas” pārrunā kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali.    Attēlā: Režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma "Straume" ("Flow") atlasīta 77. Kannu kinofestivāla konkursa programmā "Īpašais skatiens" ("Un Certain Regard"), kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā.

Pirmoreiz Rīgā šovakar, 9. maijā, uzstāsies amerikāņu laikmetīgās mūzikas leģenda – komponiste un dziedātāja Meredita Monka (Meredith Monk). Jau gandrīz sešdesmit gadu viņa paplašina izpratni par cilvēka balss iespējām un ar savām nepieradinātajām performancēm iedvesmojusi vairākas mākslinieku paaudzes no Bjorkas un Keitas Bušas līdz Misijai Macoli. Mereditai Monkai balss ir instruments, valoda un dvēseles ziņnesis. „Ir tiešām lieliski beidzot būt Latvijā,” amerikāniskā sirsnībā saka Meredita Monka, kad mazā žurnālistu lokā tiekamies kādā Vecrīgas viesnīcā. Monka divreiz koncertējusi Lietuvā, bet Rīgā ir pirmoreiz. Viņa smejas, ka savulaik veikusi ģenētisko testu, un mātes līnija vedot tieši uz šejieni. Monkai ir 81 gads, viņai ir divas garas, tumšas bizes, smalks augums, rotaļīgas balonveida bikses, garšīgi smiekli un ļoti enerģiska balss. Viņu mēdz dēvēt par cilvēka balss arheoloģi. Viņa to pēta pati caur sevi un pārvērš mākslā, kā to iepriekš neviens nav darījis. Meredita Monka savās dziesmās praktiski nekad neizmanto vārdus, jo balss viņai ir valoda pati par sevi. Tajā var izteikt sajūtas, ko nevar ietērpt vārdos. Rīgā Meredita Monka uzstāsies „Hanzas peronā”. Kā tur skanēs viņas neparastā balss saspēlē ar Džona Holenbeka perkusijām, klausītāji uzzinās koncertā šovakar.

No 7. līdz 11. maijam Rīgā notiek "Latvijas Jaunās mūzikas dienas. Encore" - festivāls ar sešiem koncertiem. Ar šī festivāla māksliniecisko vadītāju, komponisti Annu Veismani un dziedātāju, vokālo pedagoģi Helēnu Sorokinu tiekamies Kultūras rondo studijā, lai skaidrotu, kāpēc bieži jaunradīta mūzika izskan tikai vienu reizi? Festivāla ietvaros izskanēs koncerti, kuros atskaņos vairāk nekā trīsdesmit latviešu komponistu darbus. Par festivāla vienojošo tēmu šogad ir izvēlēts "Encore", kas franču valodā nozīmē vēlreiz. Liela daļa mūsdienu mūzikas daudzviet Eiropā un arī Latvijā tiek atskaņota tikai vienreiz – daudzas lieliskas kompozīcijas pēc sava pirmā atskaņojuma nepiedzīvo nākamo. Lai arī šī gada Latvijas Jauno mūzikas dienu programmā ir gaidāmi vairāk nekā desmit Latvijas un pasaules pirmatskaņojumi, ar "Encore!" filozofiju pasākuma rīkotāji iecerējuši aktualizēt to, ka latviešu laikmetīgā mūzika ir pelnījusi būt daudz vairāk atskaņota un sadzirdēta.

Aiz loga uz brīdi atgriežoties vēsākam laikam, varam vēl mazliet pakavēties kino pasaulē un piepildītā klusumā. „Klusēšana ir mūsu nacionālā īpatnība,” intervijā Latvijas Radio smejas somu aktrise Alma Peisti (Alma Pöysti), kas pēdējā gada laikā spoži uzmirdzējusi starptautiskās kino pasaules debesīs, nospēlējot galveno lomu somu režijas klasiķa Aki Kaurismeki jaunākajā filmā „Kritušās lapas”. Filma pērn saņēma Kannu kinofestivāla žūrijas balvu, bet Alma Peisti par vientuļās pusmūža sievietes Ansas smalkjūtīgo atveidojumu tika nominēta „Zelta globusam”. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga viņu satika Briselē, kur „Kritušās lapas” pretendēja uz LUX filmu balvu. Kinomīļiem somu un zviedru teātra aktrises Almas Peisti vārds plašāk kļuva zināms pirms četriem gadiem, kad viņa nospēlēja galveno lomu filmā „Tūve” par rakstnieci Tūvi Jānsoni. Drīz sekoja filma „Četri mazi pieaugušie”, ko pērn rādīja arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un „Kritušās lapas” – Almas Peisti pirmā sadarbība ar somu kino leģendu Aki Kaurismeki. Līdzīgi kā daudzi somi, arī viņa ir izaugusi ar Kaurismeki filmām, un arī gatavojoties šai lomai, vēlreiz esot noskatījusies tās visas – kopskaitā 19. Jautāju aktrisei – kā bija pašai „iekāpt” Kaurismeki pasaulē un redzēt to no iekšpuses? Alma Peisti: Tas bija piepildījums sapnim, kuru es nekad agrāk pat nebiju atļāvusies sapņot. Esmu ārkārtīgi pateicīga par šo pieredzi. Tas bija ceļojums vecā kaluma filmu veidošanas pasaulē un iespēja iepazīt leģendām apvītā Kaurismeki personību. Viņš izrādījās ļoti silts un mīlošs cilvēks, īsts humānists. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Un bija aizraujoši iepazīt arī veco laiku trikus šajā profesijā, uzticēties stāstam un skatītājam, kā viņš to dara. Kaurismeki piedāvā garus klusuma brīžus un ļauj skatītājam pašam tajos radīt savu stāstu, nevis visu laiku paskaidro, kas viņam būtu jādomā vai jājūt. Savās filmās Kaurismeki prot radīt vietu domām, un tas ir ļoti skaisti. Filma „Kritušās lapas” ir guvusi ļoti plašu starptautisku ievērību, tostarp vairākas „Golden Globe” nominācijas. Kas, jūsuprāt, ir šīs filmas universālās pievilcības pamatā?  Alma Peisti: Aki Kaurismeki zina, kā stāstīt ļoti cilvēciskus stāstus, un šis ir viens no tiem. Tādas tēmas kā vientulība un sistēma, kurai tu esi diezgan vienaldzīgs, bet arī cerība atrast mīlestību, kad tev jau ir „beidzies derīguma termiņš” randiņu tirgū… Šajā filmā ir daudz cerības, siltuma un labsajūtas. Kaurismeki to sauc par romantisku komēdiju, bet man liekas, ka tajā ir vairāk sāls nekā cukura. Bet tas to padara ticamu un ļauj skatītājiem ar to identificēties. Man radies iespaids, ka šī filma aizkustina cilvēkus, lai no kurienes viņi nāktu. Viņi saprot šīs filmas radīto pasauli un tās īpatnējo humoru.

Atzīmējot izcila latviešu fotomākslinieka Jāņa Gleizda simtgadi, šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors", Rēzeknē, skatāma mākslinieka fotogrāfiju lielformāta reprodukciju izstāde “GAISMĀ. punkts”, kas atklāj vienu no spilgtākajiem Jāņa Gleizda atstātajiem mantojumiem – aktus. Tieši īpašā tehnikā veidotie melnbaltie akti ir Jāņa Gleizda darbi, ar ko viņš guvis iespaidīgu starptautisku atzinību un neskaitāmas medaļas dažādos konkursos ārpus Latvijas. Tāpat šobrīd Latgales vēstniecībā "Gors" skatāma arī konkursa melnbaltajā fotogrāfijā “Jāņa Gleizda balva fotogrāfijā” finālistu darbi. 10.maijā uzzināsim arī konkursa galvenās balvas ieguvēja vārdu. Preiļos vienā no vecākajām, bet rūpīgi renovētajām koka mājām pašā pilsētas centrā saimnieko fotomākslinieks, fotovēsturnieks un  Latgales fotogrāfu biedrības dibinātājs un vadītājs Igors Pličs. Mājas otrajā stāvā viņš iekārtojis pasaulē atzītā un starptautiskas atzinības ieguvušā fotomākslinieka Jāņa Gleizda piemiņas istabu, apkopojot viņa atstāto mantojumu melnbaltajā mākslas foto laukā. „Te ir Jāņa Gleizda darbi, negatīvi. Te ir dokumentācija, apbalvojumi, starptautiskās medaļas – zelta, sudraba, bronzas. Nozīmīgākā – zelta no Starptautiskās fotomākslas federācijas EFIAP,” piemiņas istabā Igors Pličs mākslinieka augstākos apbalvojumus, medaļas, diplomus, arī viņa darbus, plašo negatīvu un diapozitīvu klāstu. Jānis Gleizds 1924.gada 7.maijā dzimis netālu no Rēzeknes. Lielāko daļu dzīves viņš pavadīja Rīgā. Vēl jaunībā 24 gadu vecumā viņš nelaimes gadījumā zaudēja abu roku delnas, bet neskatoties uz to, ka abas plaukstas viņam tika amputētas, viņš ar neatlaidīgu darbu, īpaši pielāgojot fotoaparātus un citu tehniku fotografēšanai bez rokām, dzīves gaitā ieguva pasaules slavu ar saviem mākslas foto. Jānis Gleizds piedalījies vairāk kā 800 izstādēs, un mājas no izstādēm visos pasaules kontinentos atvedis diplomus un neskaitāmi daudz medaļu. „Un te ir viņa „dainu skapis”. Cik tur darbu iekšā!” Par Jāņa Gleizda dainu skapi Igors Pličs sauc skapi ar daudzām mazām atvilktnēm, kur rūpīgi glabājas tūkstošiem negatīvu ar mākslinieka darbiem. Skapis atvests no dzīvesvietas Rīgā, kur savulaik dzīvojis Jānis Gleizds. Un norādot uz skapja saturu, Igors Pličs saka – te liels darbs vēl priekšā pētniekiem un Jāņa Gleizda darbu interesentiem. Jānis Gleizds bija melnbaltās fotogrāfijas mākslinieks. Un nevienu savu darbu plašākai sabiedrībai nav rādījis iepriekš to nepastrādājot, visi darbi ir īpašās tehnikās piestrādāti, veiktas aplikācijas un retušas. „Jānis Gleizds pasaulei nav rādījis nevienu krāsainu bildi. Izrādās, viņš visu ir taisījis uz diapozitīviem, bet pēc tam no diapozitīviem jau ir daudzas reizes pārreproducējis uz dažādiem materiāliem, pārtaisījis, licis aplikācijas, pastiprinājis un caur savu izohēlijas tehniku laidis. Un tad panācis to, ko ir gribējis. Viņam bija vīzija. Viņš zināja, kādam jābūt gala rezultātam,” stāsts Igors Pličs. Izohēlija tā ir īpaša tehnika, kurā strādāja Jānis Gleizds, kad viens kadrs pavairots vairakkārt dažādās izgaismojuma pakāpēs, tādējādi panākot vajadzīgo gaismas efektu, ko tautā sauc par balto tehniku. „Gleizda laikā neviens ar to nenodarbojās, izņemot viņu. Izohēlija un meitenes ir tās lietas, ar ko Jānis Gleizds uzbrauca pasaules dimanta kalnā.” Par meitenēm Igors Pličs sauc Jāņa Gleizda vienu no īpaši piekoptajiem foto mākslas žanriem – aktus. „Viņš ir celmlauzis. Viņš sāka tās meitenes fotografēt tad, kad padomju laikā to uzskatīja par pornogrāfiju, tāpēc viņš darbus sūtīja uz ārzemēm – uz Ungāriju, Vāciju, Čehiju. Tur viņš saņēma apbalvojumus, tikai pēc tam šeit atzina, ka tā nav pornogrāfija, tā ir māksla, kuras žanru sauc par aktu. Interesantākais ir tas, ka viņš pirms tās meitenes fotografēt, viņš jau būdams bez rokām, tās uzzīmēja.” Jānis Gleizds ir latviešu fotomākslas klasiķis. Viņš miris 2010. gadā, pēc sevis atstājot milzīgu fotomākslas matojumu, kā arī vēl lielu skaitu nepabeigtu darbu un foto negatīvu kolekciju. „Mana misija ir saglabāt, pacelt viņu tik augstu, lai viņš dzīvotu ilgi un būtu kā paraugs arī nākošajām paaudzēm, gan pētniecībā, gan mākslas attīstībā, jo tā ir latviešu klasika. Kā es nosaucu Jāni Gleizdu – pasaules brīnums, Latvijas gods un Latgales lepnums,” tā Igors Pličs. Kā izcilā fotomākslinieka Jāņa Gleizda lielformāta aktu reprodukcijas, tā Jāņa Gleizda balvas fotogrāfijā konkursa labāko darbu izstāde Latgales vēstniecībā "Gors" apskatāma vēl līdz 19.maijam.

Par svētkiem “Viena diena mūsmājās”, uz kuriem aicina Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas svin savu simtgadi, Kultūras rondo pārrunājam ar muzeja projektu vadītāju Andu Skuju un režisoru Kārli Anitēnu.  Pirms 100 gadiem Juglas ezera krasta kāpās tika nozīmēta liela zemes platība Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tapšanai. Toreiz, viens no dibinātājiem - arhitekts Pauls Kundziņš - par muzeja misiju teica tā: „Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos — kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos”. Tā vien šķiet, ka simtgades svinību rīkotāji ir stingri ieklausījušies Kundziņa testamentā, bet sareizinājuši to ar 100, jo jau 11. maijā Brīvdabas muzejā notiks, pēc rīkotāju domām, – lielākā improvizētā performance, kāda jelkad Latvijā bijusi, – „Viena diena mūsmājās”. Par godu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadei 11. maijā, atklājot vasaras sezonu, muzeja sētas atdzīvosies pasākumā “Viena diena mūsmājās”. Vairāk nekā trīsdesmit muzeja objektos rosīsies ļaudis laikmetam atbilstošā apģērbā un darīs konkrētajai vietai un laikam raksturīgus darbus. Tas būs ceļojums laikā, iejūtoties 100 – 200 gadus senā pagātnē. Muzeja apmeklētājiem būs iespēja piedzīvot gan precības, gan jurģus, gan ūtrupi, gan satikt dzirnavnieku, iepazīties ar skolmeistaru un mācītāju. Zvejnieki gatavosies zvejai, citviet podnieka saime posīsies tirgum, kādā sētā saimniece aicinās pievienoties dārza darbiem, citur būs ieklīdis paunu žīds. Būs maija dziedājumi pie Latgales krucifiksa un improvizēts svētbrīdis Usmas baznīcā. Strādās podnieki, audēja, vērpjamo ratiņu dreimanis. Tiks darvotas laivas, žāvētas zivis. Pāri visam skanēs tautasdziesmas, rotaļas un danči, un katrā sētā bērniem būs sarūpēts kāds īpašs uzdevums. Vienlaicīgi muzeja teritorijā darbosies ap 850 amatierteātru un folkloras kopu dalībnieku no visiem kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuri savas sētas notikumos iesaistīs arī apmeklētājus.  Pirms 100 gadiem Juglas ezera krasta kāpās tika nozīmēta liela zemes platība Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja tapšanai. Toreiz, viens no dibinātājiem - arhitekts Pauls Kundziņš - par muzeja misiju teica tā: „Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos — kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos”. Tā vien šķiet, ka simtgades svinību rīkotāji ir stingri ieklausījušies Kundziņa testamentā, bet sareizinājuši to ar 100, jo jau šosestdien, 11.maijā, Brīvdabas muzejā notiks, rīkotājuprāt – lielākā improvizētā performance, kāda jelkad Latvijā bijusi – „Viena diena Mūsmājās”, kur dalībnieku pulks vien solās būt 850 amatiermākslas kolektīvu!

„Joprojām interesē izstādīt mākslas parādības, kas Latvijā mazāk zināmas,” apliecina galerijas „427” vadītājs Kaspars Groševs, svinot galerijas desmitgadi. Jubilejai par godu sarīkota plaša grupas izstāde, un galerijas vadītājam par katru darbu ir stāsts, kā tas nokļuvis kolekcijā. Galerijas „427” desmitgadei par godu sarīkota plaša grupas izstāde, skan mūzika, apmeklētāji ieinteresēti apskata darbus, ik pa laikam kāds kaut ko pavaicā galerijas vadītājam Kasparam Groševam. Par izstādi nedaudz vēlāk, vispirms atgādināšu galerija pirms desmit gadiem durvis vēra Maskavas priekšpilsētā, kur bija tās pirmā mājvieta, bet nu jau daudzus gadus nelielā galerija atrodas Stabu ielā. Galerijas rīcībā ir neliela baltā kuba telpa ar kamīnu, bet aiz tās maza biroja telpa. Pa šiem gadiem galerijā savas pirmās personālizstādes sarīkojis ne viens vien tagad labi zināms mākslinieks. Dažādos veidos mākslas darbi pārtapuši par „427” kolekciju un, svinot galerijas desmitgadi, Kaspars Groševs nolēmis darbus eksponēt. Galerijas grīdā pat atsegts kāds mākslas darbs. Jubilejas izstādē pie sienām, uz grīdas un pat kamīnā eksponēti darbi, kas kolekcijā bieži vien parādās procesuālā un diezgan spontānā veidā. Desmit gadu laikā galerijā „427” sarīkotas turpat 70 izstādes, notikuši koncerti, performances, ballītes, lasījumi un lekcijas. „427” ir arī aktīvi veduši Latvijas mākslu uz ārvalstīm un sola to darīt arī turpmāk. Galerijas „427” desmitās jubilejas izstāde būs skatāma līdz 8.jūnijam.

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Izrāde – manifests par Dejas mājas nepieciešamību, tāds ir vēstījums horeogrāfes Rūtas Pūces jaunākajā laikmetīgās dejas izrādē „Iekšas”. Kāpēc joprojām esam laikmetīgajā dejā? Kāpēc esam šajā profesijā? – šādus jautājumus uzdod  izrādes veidotāji. Savukārt skatītāji uzzina, cik svarīga dejas kopienai būtu Dejas māja. Izrādē piedalās četras dejotājas, scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Līga Ūbele, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, skaņas dizainu veidojušas Alise Pieče un Rūta Pūce. Četras laikmetīgās dejas mākslinieces izrādi iesāk ar anatomisku sava ķermeņa izzināšanu. Ķermenis kā arhīvs, kas glabā gan iekšējās pieredzes, gan ārējus kolektīvus nospiedumus. Citā brīdī laikmetīgās dejas māksliniece Agate Bankava skandē notikušu izrāžu nosaukumus un horeogrāfu vārdus. Šīs izrādes horeogrāfe ir Rūta Pūce, kuru interesē ķermenis kā pasaules izpētes rīks un sievietes – mākslinieces loma sabiedrībā. Šobrīd Rūta Pūce studē horeogrāfiju Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmā „Audiovizuālā un skatuves māksla”, un izrāde „Iekšas” ir daļa no viņas maģistra darba. 24.aprīlī notika pirmizrāde laikmetīgās dejas iestudējumam „Iekšas”, tuvākā izrāde 13.jūnijā Ģertrūdes ielas teātrī.

Par jauno pop-up izstāžu sēriju “Dizaina procesi tuvplānā” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un sadarbību ar biedrību “Dizaina eksporta alianse” pārrunājam Kultūras rondo studijā. Stāsta un iepazīstina Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, kuratore, zīmola “Mammalampa” vadītāja, biedrības “Dizaina eksporta alianse” līdzdibinātāja un valdes priekšsēdētāja Ieva Kalēja un zīmola “Vaidava Ceramics” vadītājs Miks Balodis. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) šogad svin trīsdesmit piecu gadu jubileju, ko atzīmē ar pop-up izstāžu sēriju “Dizaina procesi tuvplānā”, veidotu sadarbībā ar biedrību “Dizaina eksporta alianse”. Projekta iecere ir inovatīvā formātā atspoguļot aktuālās norises latviešu mūsdienu dizainā, integrējot tās muzeja 3. stāva pastāvīgajā ekspozīcijā “Dizaina process”. Cikla izstāžu koncepts un vizuālais noformējums rod iedvesmu kādā no četriem gadalaikiem – pavasarī, vasarā, rudenī vai ziemā, izceļot gan sezonai raksturīgo krāsu gammu, gan latviešu dizaina tradicionāli ciešo saistību ar organiskām formām, dabisku materiālu un faktūru lietojumu. Katrā izstādē tiks parādīti vairāku pazīstamo uzņēmumu “veiksmes stāsti”, izmantojot rūpīgu paraugu atlasi un audiovizuālus elementus. Pirmā izstāde ar nosaukumu “Pavasaris” no 3. maija līdz 28. jūnijam piedāvās ieskatu tādu zīmolu kā “Vaidava Ceramics”, “Mammalampa”, “Articul” (Rīgas Krēslu fabrika), “Madara Cosmetics”, “Mint” un “Livette’s Wallpaper” darbībā, asociatīvi rosinot apmeklētājus domāt par pirmajiem zaļajiem lapu asniem un svaigi uzartas zemes krāsām.

Aktuālais starptautiskā vidē - seriāls "Ziemeļbriežu mazulis" (Baby Reindeer) straumēšanas platformā "Netflix". Vērtē Kinokritiķe Dārta Ceriņa un publicists Žulijens Nuhums Kulibali.

30. aprīlī Āgenskalna tirgū ar devīzi "LALIGABA sabalsojas" notika "Latvijas Literatūras gada balvas 2024" (LALIGABA) pasniegšanas ceremonija, kuras laikā tika noskaidrotas labākās 2023. gadā izdotās grāmatas septiņās kategorijās, sveikti Mūža balvas un speciālbalvu ieguvēji. Varam būt priecīgi, ka Kultūras rondo un Radio mazajā lasītava gada laikā arī darbus, ko novērtējusi žūrija, esam pamanījuši. Šodien saruna ar diviem laureātiem – tulkotāju Māru Poļakovu (atzinību guva viņas tulkojums no baltkrievu valodas Viktara Marcinaviča romāns „Mova” ) un dzejnieku un tulkotāju Guntaru Godiņu (viņš balvu saņēma par krājumu „Sirreālisms igauņu dzejā” Atdzejas kategorijā).

Kultūras rondo dodamies uz Krustpili pie rakstnieces, dzejnieces un atdzejotājas Margitas Gūtmanes, kurai šogad piešķirta mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā.  Margita Gūtmane nokļuva trimdā nepilna gada vecumā, mācījusies vācu skolās, beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju, studējusi Hamburgā  literatūrzinātni un  teātra vēsturi, Stokholmā – baltu valodas. Dzīvojusi Hamburgā, bet kopš 1996. gada – Latvijā. Ir vairāku dzejoļu krājumu un prozas grāmatu autore, atdzejojusi un tulkojusi latviešu autoru darbus. Tie ir tikai sausi fakti, taču saruna ar rakstnieci piešķir vārdiem saturu un dzīvīgumu – taču pāri visam trimdas problemātika. „Viņas sirdsgudrā, jūtīgā dzeja un proza veido un stiprina trimdas literatūru, kā arī met tiltu starp Latvijā palikušajiem un no tās aizbraukušajiem..” – tā mūža balvas piešķiršanu pamato ekspertu komisijas priekšsēdētāja Ieva Melgalve.

Grāmatu glābēji, bibliotēku glābēji, iedvesmotāji… Tās varētu būt garas, sarežģītas sarunas, skatoties katras Latvijas vietas un katras bibliotēkas stāstu. Savulaik diezgan detalizēti esam runājuši par Jūrmalas bibliotēkām, būtu tagad jāpārbauda, kā tās strādā un vai iedzīvotāji ir apmierināti. Tikko aktualizēts arī jautājums par Limbažu novada bibliotēkām. Kultūras ministrija ir nosūtījusi oficiālu vēstuli Limbažu pašvaldībai, paužot aicinājumu ievērot Bibliotēku likumā noteikto un pirms pašvaldības iecerētās septiņu pagastu bibliotēku – Straumes, Stienes, Ārciema, Bīriņu, Vitrupes, Katvaru un Braslavas – reorganizācijas jautājumu izskatīt nākamajā Latvijas Bibliotēku padomes sēdē, kas nolikta š. g. 21. maijā. Studijā izvaicājam Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni un Rolandu Laķi, kuram ir ideja par kopienu bibliotēkām Latvijas ciemos, kuros nav savu bibliotēku.

Venēcijā Anitas Cerpelloni galerijā „Paper Project Venice” skatāma Latvijas rotu dizaineres Annas Faniginas un Itālijas dizaineres Anitas Cerpelloni kopīgi veidota izstāde. Abas mākslinieces saista draudzība un mīlestība pret Japānu. Izstādes nosaukums „Tūkstoš jūdžu viens vējš” ir sena japāņu metafora mieram un harmonijai. 

Izrāde “Marats/Sads” ir mēģinājums iztēloties un restaurēt vienu no šīm pshihiatriskajā klīnikā iestudētajām izrādēm – vērienīgu, muzikālu uzvedumu par revolucionāla un tautas drauga Žana Pola Marata pēdējo stundiņu – slaveno nāvi vannā. Kultūras rondo tiekamies un izvaicājam izrādes režisorus Rūdolfu Gediņu un Klāvu Melli.   

Sakausējot labāko no pasaules kora skolu tradīcijām un Latvijas kultūrizglītības, pirms apaļiem trīsdesmit gadiem tika dibināta Rīgas doma kora skola. Ar Rīgas doma zēnu kori kā pamatu tā savulaik atdalījās no Emīla Dārziņa mūzikas skolas un šais gados izaudzinājusi daudzus desmitus diriģentu, dziedātāju un citu jomu profesionāļu, laika gaitā paplašinot izglītību arī mūziklu un džeza mūzikas virzienā. Savu dzimšanas dienu skola svinēs 30.aprīlī ar koncertu Dailes teātrī.

Brīvība smagajā rokā un piemērītas identitātes, mainot papīra maskas – Latvijas Leļļu teātrī tapis Jāņa Joņeva romāna "Jelgava 94" iestudējums. Kultūras Rondo studijā režisors Mārtiņš Eihe. 

“Iekāres vārdā” ir izstāde, kas atklāj seksualitātes un jutekliskuma tēmu daudzveidību Baltijas vizuālās mākslas vēsturē un mūsdienās. Par to iztaujājam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratori, žurnāla “Punctum” redaktori Lauru Brokāni, izstādes kuratoru, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docentu, interneta žurnāla “Satori” redaktoru Igoru Gubenko, kā arī neklātienē – Rasu Jansoni par jaundarbu „Erotiskās kārtis”.  

Turpinot audiālās īsmetrāžas jeb ierakstu sēriju „Audiovizuālās īsmetrāžas”, Žulijens Nuhums Kulibali un Dārta Ceriņa aplūko divas sporta filmas – Šona Dērkina (Sean Durkin) "Dzelzs tvēriens" (The Iron Claw), kā arī Lukas Gvadaņino (Luca Guadagnino) "Sāncenši" (Challengers).    

Šonedēļ, 22. aprīlī, aprit 300. jubileja vienam no Eiropas svarīgākajiem domātājiem – vācu filozofam Imanuelam Kantam. Līdz ar visu pasauli to pieminam arī pie mums – Kanta dzīve un darbs ir cieši saistīts arī ar Latviju. Tieši Rīgā viņš publicēja savus nozīmīgākos darbus, to vidū "Tīrā prāta kritiku".  Viens no plašākajiem pētījumiem par Kanta morāles filosofiju, piedāvājot mūsdienīgi nozīmīgu un oriģinālu skatījumu uz cilvēka iedabas attiecībām ar tikumību, ir Elvīras Šimfas monogrāfija "Kanta antropoloģija", ko izdevis Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds (2021). Ar viņu tiekamies Kultūras rondo studijā. Jautāta, vai filozofiem visā pasaulē būtu jāsvin Kanta dzimšanas diena, Elvīra Šimfa atbild šādi: "Filozofiem, protams, tie ir svētki. Ir jau atšķirība, sevišķi, kad cilvēks ir miris un ir pagājis pietiekami ilgs laiks kopš šīs nāves. Tā drīzāk ir tāda piemiņas diena. Es nezinu, vai svētki. Un tas ir atkarīgs arī no tā, kā jūs vērtējat Kanta mantojumu. Lūk, ja uzskatāt to par katastrofu [ka(n)tostrofu], tad jums nav, ko svinēt. Bet, ja uzskatām šo dienu par tādu kā pieminēšanas dienu, tad es domāju, ka tas būtu ļoti labi un ļoti svarīgi, ja plašāka auditorija, ne tikai filozofi, pieminētu Kantu. Tas, protams, paredz, ka viņi būtu sapratuši, ko Kants mums svarīgu ir atstājis mantojumā."

Kritikas minifestivālā "Tīri prātīgi", iedvesmojoties no Kanta, tapusi Kantastrofas programma, kuru Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar režisoru, minifestivāla kuratoru Evartu Melnalksni un filozofu, žurnāla "Tvērums" redaktoru Rūdi Bebrišu.  Evarts Melnalksnis skaidro: "Rīgā un Liepājā izdotās Kanta kritikas ievieto Latviju globālā kontekstā. Filozofa 300. jubileja kalpo par ierosinājumu palūkoties uz to, kā idejas caurstrāvo mūsu pasauli un kādas sekas – labvēlīgas un postošas – tās spēj atstāt uz sabiedrību, vidi, mākslu. Minifestivāla "Tīri prātīgi" pamatprincips ir pārskatīt vēsturisko mantojumu laikmetīgi kritiskā gaismā, runājot par mums šeit un tagad starpdisciplinārā veidā. Ir intriģējoši Kanta laikmeta idejas, piemēram, sastatīt ar viņa laikabiedra, Rīgā dzīvi pavadījušā Ziemeļvācijas komponista J. G. Mīteļa mūziku klavesīnistes Ievas Salietes izpildījumā, ko elektroniski pārradīs Platons Buravickis." Savukārt filozofs Rūdis Bebrišs papildina: "Šķiet jēdzīgi meklēt neakadēmiskas formas, kā mijiedarboties ar Kanta filozofiju un tikpat labi arī ar citām filozofiskām teorijām. Un ne tikai tāpēc, ka akadēmiskajai videi ne vienmēr izdodas sasniegt cilvēkus ārpus pašu ekosistēmas. Tekstu pētīšanai, lekcijām, semināriem, rakstiem un citām akadēmiskām praksēm nenoliedzami ir savas priekšrocības ceļā pie zināšanām, taču radošas un no konvencijām brīvākas pieejas var ne tikai raisīt interesi grimt dziļumā, bet arī ļaut uzvirmot jaunām, iepriekš neapsvērtām perspektīvām uz konkrētām teorijām un, arī plašāk, veidiem, kā spriežam par pasauli un mums svarīgo. Minifestivāls "Tīri prātīgi" iedvesmojas no Kanta idejām un uzdotajām notīm, bet tas nav viņa filozofijai veltīts notikums. Tomēr, ja pieņemam, ka mūsu domāšanā Kanta iespaids joprojām ir spēcīgs, tad arī no sākotnes attālinātas refleksijas ļaus ko secināt."

26. aprīļa vakarā notiks Dzejas slams – dzejas konkurss, kurā var piedalīties ikviens, kas raksta dzeju un vēlas to deklamēt auditorijas priekšā. Tomēr šoreiz tas būs īpašs – pirmkārt, tajā piedalīsies 20 (!) dzejnieku, otrkārt, tas notiks kinoteātrī “Splendid Palace”, bet, galvenais, kas šo slamu dara unikālu – pirmo reizi Latvijā uzstāsies pasaules, Eiropas, Latvijas, Dānijas, Norvēģijas, Igaunijas un Lietuvas čempionātu uzvarētāji. Pasākumu rīko "Totaldobže" mākslas centrs, tādēļ studijā saruna ar Dzejas slama rīkotāju Kasparu Lielgalvi un dzejnieku Tomu Treibergu, kurš būs viens no dalībniekiem. Dzejas slama dalībnieku priekšnesumus vērtē žūrija un auditorija, piešķirot balles no 1 līdz 10. Puse no pirmās kārtas dalībniekiem, kas saņēmuši augstāko vērtējumu, var deklamēt vēl vienu savu dzejoli otrajā kārtā. Bet finālā iekļūst tikai trīs otrajā kārtā augstāko vērtējumu saņēmušie. Dzejas slamos uzvar tie, kuru radītie teksti un pasniegšanas veids izsaucis skatītājos lielāko interesi, sajūsmu un cieņu. Pirmo dzejas slamu kopīgi ar saviem domubiedriem noorganizēja Marks Smits (Marc Smith) Čikāgā 1986. gadā, un pēc tam tie strauji izplatījās visā pasaulē, Latviju sasniedzot 2010. gadā.

Jau trešo gadu kādam topošajam māksliniekam tiek pasniegta mākslinieces Aijas Jurjānes stipendija, kuru savas mammas, gleznotājas un pedagoģes piemiņai izveidojuši Kristīne, Ieva un Pāvils Jurjāni. Šogad stipendiju ieguvusi Jaņa Rozentāla mākslas skolas studente Alise Gaile. Stipendijas devējiem par prieku, labu pretendentu šoreiz bijis tik daudz, ka piešķirtas arī piecas veicināšanas balvas.  „Aijas Jurjānes stipendija ir caur un caur veltīta tam, lai turpinātu viņas misiju – atbalstīt jauniešus radošajā un nebūt ne vieglajā procesā,” stāsta Pāvils Jurjāns. „Šogad bija ārkārtīgi daudz vērtīgu iesniegumu – varēja just, ka šī vēsts par Aijas Jurjānes stipendiju sāk sasniegt cilvēkus, kas attiecas pret savu aicinājumu nopietni, kas vēlas sevi definēt mākslā un glezniecībā, kas meklē savu individuālo rokrakstu. Vēl vairāk nekā iepriekšējos divus gadus mēs ar Kristīni un Pāvilu jutāmies aicināti atzīmēt un uzaicināt vairākus no jauniešiem, kas ir piedalījušies. Jo jūs esat vesela paaudze, kas tālāk dzīvos, strādās un liks pārējai sabiedrībai domāt par vērtībām un to, ko jūs gribat vairot,” uzsver Ieva Jurjāne. Stipendijai var pieteikties jaunieši, kas apgūst mākslu vai dizainu kādā no Latvijas profesionālajām vidusskolām. Līdzās pieciem saviem vizuālās mākslas darbiem bija jāiesniedz arī eseja, kuras šā gada tēma bija ģimene.

Aigara Lielbārža monogrāfijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti” centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie dažādie konteksti. Vērienīgo grāmatu izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) apgāds. Kultūras rondo studijā tiekamies ar monogrāfijas autoru, LU LFMI pētnieku Aigaru Lielbārdi un grāmatas recenzentu, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociēto profesoru Andri Levānu.  "Buramvārdu krājums mums ir milzīgs," stāsta Aigars Lielbārdis. "Pētījumi par tiem notika arī starpkaru periodā, padomju laikā gan tikpat kā nenotika. Bet tad, atgriežoties un iesākot savu pētniecību divtūkstošo gadu sākumā, man likās, ka šī tēma ir gana interesanta, aizraujoša, arī neizzināta vai tajā brīdī neizzināma. Likās, ka tas varētu būt gan egoistiski interesanti man pašam, gan varbūt arī pienesums citiem." Kopumā buramvārdus var definēt kā rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt. Buramvārdu tradīcija ir šo tekstu izmantojums, ko nosaka formulu pārmantojamība, to lietojuma konteksti, funkcionalitāte un iesaistītās personas (lietotāji). Savukārt buramvārdu tradīciju uztur vai tajā iekļaujas citas tradīcijas vai tradīciju kopas un saistītie žanri (tautas medicīna, ticējumi, teikas), kas, saturiski papildinot cita citu, veido vienotu pasaules uztveri un kultūrpieredzi kā ļaudīm pagātnē, tā arī mūsdienās. Lai arī individuālās pieredzes ir atšķirīgas un katra ir unikāla, tomēr tām ir vienojošas pazīmes, kas ļauj tās uzlūkot un analizēt kā vienotu tradīciju. Monogrāfijas “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti” vāka noformējumam izmantots zīmējums krusta rozes apvārdošanai. "Rožu vārdi" ir viena no lielākajām tekstu grupām latviešu buramvārdu korpusā un saistāma gan ar rakstu, gan mutvārdu tradīciju.  

Atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē. Tā māksliniece Amanda Ziemele ar ekspozīciju "O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome*" aicina izstādes apmeklētājus ieņemt "atvērtu un pieņemošu nostāju, lai pēc iespējas labāk sajustu viņas izvēlēto glezniecības oriģinālvalodu". Iespaidos par Venēcijā pieredzēto, kā Amandas Ziemeles būtnes no prāta telpas nonākušas Latvijas paviljonā, dalās Laima Slava. *O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome. Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas atrodamas arī jau pieminētās Edvīna Abota novelē "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" (Flatland. A Romance of Many Dimensions).

Kultūras rondo pieturas punkti, iepazīstot Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2024, būs Cilvēks un dators un fotogrāfija, apzinoties šī brīža fotogrāfijas virzību, arī kritiski pārskatot līdzšinējos vēstures naratīvus. Par biennāli stāsta tās kuratore, māksliniece Inga Brūvere, vizuālā māksliniece un pētniece Kristīne Krauze-Slucka un antropoloģe, kuratore, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde. "Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024" aizsākās pagājušajā nedēļā ar trīs izstāžu atklāšanu. "Rīgas Mākslas telpas" Lielajā zālē aplūkojama izstāde "Cilvēks-dators" Intro zālē - "Vamp(ire) Reality", savukārt RIXC galerijā – izstāde "Lūzuma punkts, smalka balansēšana". Visās trīs ekspozīcijās ar dažādiem paņēmieniem, tostarp ar tā saukto papildinātātās realitātes palīdzību, mākslas valodā tiek risināti jautājumi, kas skar cilvēka un digitālā laikmeta attiecības vizuālās kultūras kontekstā. Rīgas Fotogrāfijas biennāle notiek piekto reizi un šogad pievēršas mūsdienu identitātes jautājumiem – gan cilvēka būtībai, gan attēla lomai, sastopoties ar 21. gadsimta izaicinājumiem, tēmu ieskicē biennāles veidotāji. "Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024" centrālais notikums – izstāde "Cilvēks-dators" – veltīta mūžīgu eksistenciālu jautājumu lokam, uz kuriem atbildes laiku pa laikam nākas pārvērtēt. Nupat sākusies 5.Rīgas Fotogrāfijas biennāle. Gan Rīgas Mākslas telpā gan galerijā RIXC jau atvērtas  Par to, kas mūsdienu izvērsumā ir fotogrāfija un kā izprast jēdzienu „ekrāna kultūra”, tūdaļ izjautāšu ne tikai biennāles kuratori, bet arī mākslinieces un pētnieces.    

  Šajā nedēļā Kultūras rondo esam šķirstījuši un pāršķirstījuši Latvijas Literatūras gada balvai nominētos dzejas  un atdzejas krājumus, esam runājuši ar dzejniekiem, dzejnieki ir lasījuši savu dzeju. Tagad ir pienācis brīdis, kad mēs gribam runāt par dzeju ar LALIGABAs ekspertu komisijas priekšsēdētāju Ievu Melgalvi un literatūrzinātnieku dzejnieku Ivaru Šteinbergu, kurš pagājušajā gadā saņēma balvu par savu krājumu "Jaunība". Šī gada Literatūras gada balvas laureātus uzzināsim 30. aprīlī.

Liepājas radio teātris sākās pandēmijas laikā, bet turpinās radoši un bez jabkādiem piespiedu apstākļiem. 20. un 21. aprīlī Latvijas Radio ēterā skanēs Liepājas radio teātra iestudējums – Noras Ikstenas „Besa”. Sazināmies ar aktrisi un režisori Karīnu Tatarinovu pa ceļam Rīga - Liepāja.

Melnās pirts karstumā vispirms nāk ārā fiziskie netīrumi, pēc tam – emocionālās sāpes un traumas, ko nēsājam sevī. Ar mērķi caur pirts tvaikiem uzrunāt arī kino skatītājus igauņu režisore Anna Hints pirms septiņiem gadiem ķērās pie savas pirmās dokumentālās filmas, kas tagad kļuvusi par vienu no spožākajiem pēdējo gadu notikumiem Baltijas kino. Bet pašai režisorei filma „Melnās pirts māsība” kļuvusi arī par negaidītu dziedināšanas pieredzi. Filma nesen bija nominēta arī LUX Eiropas skatītāju balvai, un Briselē ar Annu Hints tikās Māra Rozenberga. „Melnajā pirtī dziedināšana notiek arī caur dziesmu, tāpēc tagad mēs visi padziedāsim,” tā savu uzrunu Eiropas Parlamenta LUX filmu balvas pasniegšanas ceremonijā noslēdza igauņu režisore Anna Hints. Šī ir viņas tradīcija, uzrunājot festivālus visā pasaulē. „Aitüma” setu un veru valodā nozīmē „Paldies”, paskaidro Hints, un savā spēcīgajā etnomūziķes balsī uzņem meldiņu, aicinot atkārtojumā dziedāt līdzi.   Šī tautasdziesma nav izvēlēta nejauši. Tā skan arī Annas Hints debijas filmas „Melnās pirts māsība” beigās: „Paldies pirts kūrējam, paldies ūdens nesējam, paldies slotu griezējam. Paldies Zemes mātei un Debesu tēvam, kas dzirdīja bērzu un deva svētību ūdenim. Paldies ugunij un akmeņiem. Lai visas mūsu sāpes un bailes pazūd aukstajā ūdenī! Paldies pirtiņai, svētajai vietai!” – tā aptuvenā tulkojumā skan Annas dziedājums.   Lai gan skatītāju un Eiropas Parlamenta deputātu balsojumā LUX balvu šogad saņēma vācu filma „Skolotāju istaba”, par vakara zvaigzni nenoliedzami kļuva igauņu režisore Anna Hints. Viņas dziedāšana un emocionālā uzruna ceremonijas dalībniekiem raisīja visskaļākās ovācijas, un arī ballītē pēc ceremonijas pie režisores pastāvīgi drūzmējās ļaudis, lai pateiktu paldies par viņas neparasto dokumentālo filmu, kur melnās pirts karstumā un tvaikos atklājas ikdienā dziļi paslēpti un nereti sāpīgi sieviešu stāsti.

Audiālās īsmetrāžas par kino – šoreiz biogrāfiskās drāmas par Salvadoru Dali un Eimiju Vainhausu. Kinokritiķe Dārta Ceriņa un publicists Žulijens Nuhums Kulibali aplūko biogrāfisko drāmu "Back to Black," Filma vēsta par 2000. gadu sākumā spoži uzmirdzējušo, bet pāragri mirušo dziedātāju Eimiju Vainhausu (Amy Winehouse, 1983-2011). Filmas režisors ir Sems Teilors-Džonsons (Sam Taylor-Johnson). Eimijas Vainhausas lomu spēlē aktrise Marisa Abela. Otra filma ir rotaļīga, filozofiska un reizē absurda franču komēdijas meistara Kventina Dipjē filma "Daaaaaalī!" par slaveno sirreālisma gleznotāju Salvadoru Dalī. Filma stāsta par to, kā franču žurnāliste cenšas tikties ar kulta mākslinieku Salvadoru Dalī, lai uzņemtu grandiozu dokumentālo projektu par viņa dzīvi un daiļradi. Kā un vai vispār tas ir iespējams?

Kultūras rondo interesējamies par "Baltic Village" – Baltijas ciemu lielākajā Eiropas džeza izstādē "jazzahead!", kas katru gadu aprīlī notiek Brēmenē, Vācijā. Šogad Baltijas valstis tajā veidoja savu "ciematu". Pirmoreiz uz festivālu devās saksofoniste Inga Vamze, bet dziedātāja Santa Šillere tur prezentēja savu debijas albumu. Tiekamies ar abām mūziķēm un Latvijas mūzikas informācijas centra pārstāvi Aleksandru Lini. Astoto reizi pēc kārtas Latvijas Mūzikas informācijas centrs pārstāvēja Latvijas džeza nozari lielākajā Eiropā džeza izstādē "jazzahead!". Šogad izstāde norisinākās no 11. līdz 13. aprīlim.  

Venēcijas mākslas biennāles trīs pirmsatklāšanas dienas un Latvijas paviljons tajā. Stāsta Laima Slava. Latvijas paviljonu Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē atklās šodien, 18. aprīlī. Tā ir mākslinieces Amandas Ziemeles ekspozīcija "O day and night, but this is wondrous strange…and therefore as a stranger give it welcome*". *O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome. Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas atrodamas arī jau pieminētās Edvīna Abota noveles "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" (Flatland. A Romance of Many Dimensions).

Vakar, 16. aprīlī, Briselē pasniegta LUX balva filmai, par kuru nobalsojuši Eiropas Parlamenta deputāti un skatītāji. Balvu ieguvusi vācu filma ‘’Skolotāju istaba” (Das Lehrerzimmer). Vairāk telefonsarunā no Briseles stāsta Māra Rozenberga. Balvai bija nominētas piecas filmas, kuras ir iztulkotas visās Eiropas Savienības valstu valodās un tās rāda arī katrā no dalībvalstīm. Latvijā gada sākumā varēja noskatīties gan balvu ieguvušo filmu "Skolotāju istaba", gan arī četras citas filmas. Viena no tām bija igauņu dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Tāpat varēja noskatīties somu kinoklasiķa Aki Kaurismeki filmu "Kritušās lapas", kā arī mazāk zināmos darbus - franču dokumentālo filmu "Uz Adamanta" un arī spāņu spēlfilma "20000 bišu suga". Balvas ieguvēja - vācu filma "Skolotāju istaba" ir stāsts par jaunu, ļoti ideālistisku matemātikas un fizkultūras skolotāju Karlu, kura kļūst par liecinieci zādzībām skolā. Viņa nolemj tās izmeklēt un, atklājot vainīgo, nokļūst ļoti sarežģītu ētisku izvēļu priekšā, kur, varētu teikt, visi rīcības varianti ir kaut kādā ziņā nepareizi. Filmas režisors ir Ilkers Čataks (Ilker Çatak).

Kādu ainu par mums pašiem un amatierteātri veido Latvijas amatierteātru skates rezultāti? Par to saruna Kultūras rondo ar teātra zinātnieci Līgu Ulberti, kura redzējusi 71 izrādi dažādās Latvijas vietās, pirmoreiz arī videoversijās – diasporas teātru izrādes. Viesos arī Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra režisore Aija Treija. Laikā no 11. februāra līdz 30. martam žūrija izvērtēja 71 izrādi. Žūrijas sastāvā darbojās teātra zinātniece Līga Ulberte, aktieris, scenogrāfs Andis Strods, aktieris, režisors Mārtiņš Gailis, režisors, drāmas terapeits Viesturs Roziņš, aktrise Sandija Dovgāne, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, režisors Juris Jonelis, dramaturģe Aiva Birbele, režisore Paula Pļavniece, aktrise Karīna Tatārinova un aktieris, režisors, Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru nozares eksperts Jurģis Spulenieks. Skates “Gada izrāde 2023” finālam izvirzītas augstāko vērtējumu ieguvušās izrādes: Ērihs Emanuels Šmits JŪTU TEKTONIKA | Ā.Alunāna Jelgavas tautas teātris Inese Tālmane PUMPURS – CEĻŠ UZ LĀČPLĒSI | Lielvārdes teātris Tenisijs Viljams STIKLA ZVĒRNĪCA | Jūrmalas teātris Aiva Birbele BĪSTAMĀ BIRUTA | amatierteātris “Projekts” Klēra Būza SIEVIETES SIEVIETES… | Saldus tautas teātris Kopienā balstīta izrāde PIEAUGŠANA | Lubānas lietišķā teātra grupa Elizabete Hafere GODSYMTA LOPSU MEDEIBYS | Līksnas pagasta Kultūras nama amatierteātris “Maskas” Mārtiņš Zīverts CENZŪRA | Ā. Alunāna Jelgavas tautas teātris Aleksandrs Ostrovskis LĪGAVA BEZ PŪRA | VEF teātris Rejs Kūnijs BĪSTAMI – SIEVA! | Jelgavas novada Lielplatones pagasta amatierteātris Šons Grenans NOSLĒGTAIS APLIS | Stavangeras teātra studija Šīs izrādes skatīsies cita žūrija. Fināla skate norisināsies 18. un 19. maijā Mālpilī. Ierakstā saruna ar dramaturģi Inesi Tālmani. Starp skates „Gada izrāde 2023” augstāko  vērtējumu ieguvušajām izrādēm ir dramaturģes Ineses Tālmanes lugas „Pumpurs – ceļš uz Lāčplēsi” iestudējums Lielvārdes tautas teātrī.

Dzejnieks Marts Pujāts lasa dzeju no sava krājuma "Dāma baltos džinsos", kas izvirzīta Latvijas Literatūras gada balvai. 

Broņislavai Martuževai veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds" aizvadītajā sestdienā izskanējis Latgales vēstniecībā "Gors". Muzikālo stāstu, kas vēstīja par Broņislavas gara, mūzikas un dzejas neizsīkstošo spēku, klausījās  kolēģe no Latgales multimediju studijas Guna Igavena. Aizvadītaja sestdienā, 13.aprīlī, Latgales vēstniecībā "Gors"izskanēja Broņislavas Martuževas simtgades svinībām veltītais pirmatskaņojums koncertuzvedumam "Topi stipra, sirds".  Koncertuzveduma muzikālo stāstījumu VEF Kultūras pils sieviešu kora "Dzintars", diriģente Airas Birziņa, instrumentālās grupas – Mārtiņš Zilberts (klavieres), Indulis Cintiņš (vijole), Ainārs Paukšēns (čells), Laima Jansone (kokle) un Valdis Zilveris (akordeons), solistes Ievas Paršas izpildījumā caurvija Broņislavas Martuževas dzeja aktrises Baibas Brokas lasījumā. Nedaudz vairāk kā stundu garais muzikālais stāstījums bija viens no pirmajiem dzejnieces jubilejas gada pasākumiem, kas pulcēja gan tos, kam Broņislavas personība un daiļrade tuva un pazīstama, gan tādus, kas vien dzirdējuši par viņu. Koncertuzveduma “Topi stipra, sirds” programmā bija  iekļautas arī pašas dzejnieces sacerētās dziesmas īpašos aranžējumos korim un instrumentālajai grupai. Īsi pēc piedzīvotā pirmatskaņojuma tiekos ar koncertuzveduma makslinieciskās koncepcijas veidotājām, diriģenti Airu Birziņu un aktrisi Baibu Broku. Kopa ar mums arī soliste Ieva Parša. Ar izcilās latviešu dzejnieces un dziesminieces Broņislavas Martuževas dzīves gājumu un atstāto mantojumu var iepazīties dzejnieces bijušajā mājā - Lubānas novada Indrānu pagasta "Dārziņos", kur viņas piemiņai izveidota Dzejas klēts. Savukārt koncertuzvedums “Topi stipra, sirds” skanēs vēl arī 19. maijā VEF Kultūras pils Kamerzālē, Rīgā, un 26. maijā Lubānas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

19. aprīlī plkst. 19.00 galerijā “Istaba” notiks rakstnieces, režisores Kristīnes Želves un mākslinieces Vikas Ekstas grāmatas “Vēlas turpmāk saukties” prezentācijas pasākums un pop-up izstāde. Kultūras rondo saruna par jauno kabatas grāmatu sēriju “Mazās Strāvas”, kurā arī iznāk Kristīnes Želves un Ekstas grāmata. Iepazīstina sērijas redaktore Elvīra Bloma un grāmatas viena no autorēm Kristīne Želve, telefonsarunā par savu darbu stāsta fotomāksliniece Vika Eksta. Grāmatā “Vēlas turpmāk saukties” apkopoti Kristīnes Želves periodikā, internetā, sociālajos tīklos un pastaigās atrastie teksti, kas, kopā ar Vikas Ekstas arhīvos atrasto attēlu ar MI palīdzību veidotajām savdabīgajām kolāžām, atklāj neparastu Latvijas sabiedrības portretu. Abas autores grāmatā īsteno kopēju principu – jaunrade ir nevis tieša, bet slēpjas atlasē, šādi realizējot konceptuālisma “neradošās rakstniecības” (uncreative writing) principu. Grāmatas nosaukums “Vēlas turpmāk saukties”, kas aizgūts no stāsta par latviešu uzvārdu maiņu 1939.–1940. gadā, ir arī pamudinājums – atrastie teksti “vēlas saukties” par literatūru. Želves uzietie fragmenti ir latviešu vēstures dokumentācijas, kas grāmatā iekļautas, nemainot un nepapildinot to saturu, tā ļaujot lasītājam pašam izdarīt secinājumus par izlasīto. Vikas Ekstas attēli ir savdabīgas kolāžas, kas veidotas sapludinot vairākus attēlus ar mākslīgā intelekta palīdzību un liek domāt par vēstures (atmiņu) selektīvo dabu. “Mazās Strāvas” ir izdevniecības “Strāva” veidota spilgtu, vizuālu kabatas grāmatu sērija, kas paredzēta kopdarbiem – vairāku autoru mijiedarbei, inovatīvai saspēlei. Sērijas redaktore ir dzejniece, kultūras projektu vadītāja Elvīra Bloma, dizainere – Anete Krūmiņa. Sērijā paredzēts publicēt gan jaundarbus, gan tulkojumus.

Klausāmies Ilmāra Šlāpina dzeju no krājuma "never", kas izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai.

Operetes teātrī Sonora Vaice veido kamerversiju Artura Maskata operai „Valentīna”. Kultūras rondo saruna ar komponistu un Operetes teātra māksliniecisko vadītāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku.  VEF Kultūras pilī 17. aprīlī notiks Operetes teātra jauniestudējuma – multimediālās monooperas "Valentīna" – pirmizrāde. Tas ir starptautiski pazīstamā latviešu komponista Artura Maskata pilnformāta operas jauns traktējums kamerversijā. Titullomu Latvijas kultūras leģendas – kinozinātnieces Valentīnas Freimanes – mīlas stāstā atveidos operdīva Sonora Vaice (soprāns), kura ir arī topošās izrādes režisore. Pasaulē ir uzrakstīts ļoti daudz monooperu, bet, kad toreiz noskatījos "Valentīnu" un pēc gadiem pati iestudēju monooperu "Cilvēka balss. Telefons", sapratu, ka "Valentīna" ir tas, ko vēlos iestudēt pati un, protams, arī nodziedāt – tā saka Sonora Vaice, runājot par operu "Valentīna", kas tagad skanēs kā monoopera.

„Tekstilmāksla ir ļoti brīva māksla, ļaujas eksperimentiem,” atzīst tekstilmākslinieki un ar aizrautību sarīko kopīgu izstādi  vienā no Rīgas centra  galerijām. Ar daudzveidīgām tekstilmākslas tehniku interpretācijām skatītājus priecē izstāde „Saknes”, kas kopš 11.aprīļa skatāma Rīgā, galerijā „MuseumLV”. Savus darbus izstādē rāda 13 dažādās šķiedras mākslas jomās strādājoši Tekstilmākslas asociācijas mākslinieki.

Labākās dzejas grāmatas, kuras izvirzīta Latvijas Literatūras gada balvai, šajā nedēļā būs uz Kultūras rondo galda, un tās vaļā vērsim kopā ar dzejniekiem, ieklausoties viņu izvēlētajās dzejas vārsmās. Šodien dzejniece Ērika Bērziņa lasīs dzeju no krājuma  „Ardievas bohēmai!”

Klajā nācis Ulda Rudaka grāmatas „Rokupācija” (2008) jauns izdevums. Tās ir liecības par redzēto, dzirdēto, izjusto, pārdzīvoto, pazaudēto un izsapņoto. Šī grāmata ir gan dokumentāls romāns, gan neparasta latviešu rokmūzikas vēsture — vēstījums caur tajā iesaistīta cilvēka pieredzi. Kultūras rondo tiekamies ar Uldi Rudaku. Grāmatu izdevis apgāds "Dienas grāmata".

Vidzemes koncertzālē „Cēsis” nedēļas nogalē notiks jau septītais komponista Pētera Vaska mūzikas festivāls, kura centrā šogad īpašs notikums – pasaules pirmizrāde diviem baleta viencēlieniem ar Vaska mūziku, ko radījis Ukrainas horeogrāfs Radu Poklitaru, bet uz skatuves izdejos Kijivas Modernā baleta solisti. Kā veidojusies Ukrainas mākslinieku draudzība ar Pēteri Vasku un kādas sajūtas viņi izdejo caur Vaska „Vientuļo eņģeli” un Otro čellkoncertu? Pēc gara ceļa no Kijivas ar vilcienu līdz Varšavai un tad lidmašīnu līdz Rīgai jau nākamajā rītā Radu Poklitaru un pieci dejotāji intensīvi mēģina uz skatuves koncertzālē „Cēsis”. Sākumā bez mūzikas, pēc tam jau – ar. Horeogrāfu Radu Poklitaru ar komponistu Pēteri Vasku saista sena draudzība. Viņi iepazinās Rīgā pirms gandrīz 20 gadiem, kad Poklitaru iestudēja baletu Latvijas Nacionālajā operā un apmeklēja Vaska mūzikas koncertu Lielajā ģildē. Pirmajā no diviem viencēlieniem, kas sestdien, 13. aprīlī, Cēsīs piedzīvos pasaules pirmizrādi, Radu Poklitaru izvēlējies Vaska 13 minūtes garo skaņdarbu „Vientuļais eņģelis”, kas savulaik dzimis no Vaska ceturtā stīgu kvarteta, ko komponists veltīja savai mātei. Radu Poklitaru „Vientuļo eņģeli” iestudējis kopā ar dejotāju Artemu Šošinu (Artem Shoshyn), kurš kopš kara sākuma dzīvo ārpus Ukrainas un dejo baleta projektos dažādās valstīs. Artems dejojis arī Poklitaru baletā „Underground” ar Vaska mūziku un sauc to par „emocionālāko, kāda vien var būt”. Nupat tapusī nelielā monoizrāde ar „Vientuļā eņģeļa” mūziku dejotājam ir ļoti personiska. Otrajā baleta viencēlienā, ko Radu Poklitaru radījis ar Vaska otrā čellkoncerta mūziku, uz skatuves ir četri dejotāji. Horeogrāfs tam devis nosaukumu „Draugi”. Bet komponists atceras, ka skaņdarbs savulaik tapis pēc slavenās argentīniešu čellistes Solas Gabetas īpaša lūguma.

Šonedēļ tikāmies ar daudzsēriju filmas „Dumpis” radošo komandu, bet ciklā "Audiovizuālās īsmetrāžas" uz klāja ir kinokritiķe Dārta Ceriņa un publicists Žulijens Nuhums Kulibali, lai vētītu Andreja Ēķa vēsturisko fikciju „Dumpis”.

Noasa plūdu stāstu radījuši Rīgas 6.vidusskolas koris un simfoniskais orķestris, iestudējot B. Britena operu bērniem "Noasa šķirsts". Kultūras rondo studijā tiekames ar projekta vadītāju Irinu Švarcbahu, māksliniecisko vadītāju Artūru Švarcbahu, režisori Daci Micāni-Zālīti, kā arī Noasa lomas atveidotāju Emīlu Giluču. Kad dzīvnieki, putni un cilvēki ir pasargāti – Noasa plūdu stāsts atgādina šodien par IESPĒJAMU cilvēka un dabas pasaules harmoniju košās varavīksnes krāsās. Bērniem un jauniešiem saprotamā un gleznainā valodā ar teicamu humora izjūtu skan sprigani dzīvīgā komponista Bendžamina Britena mūzika, kas ar spilgtu vizuālo dramaturģiju, horeogrāfiju un režiju, un mums izstāsta seno Bībeles leģendu. Artūra Švarcbaha diriģenta zižļa vadīts bērnu orķestris, koris un solisti vienradža kuģī ved mūs ceļā brīnuma piepildījumam. Šī ir izrāde, kurā bērni darbosies ne tikai uz skatuves, bet arī orķestrī un skatītāju zālē. Ar saliedētību, pieņemšanu, kopīgu mērķi darīsim pasauli labāku! 

Luga „Ugunsseja” darbs, ar kuru ievērojamais mūsdienu vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs deviņdesmito gadu beigās kļuva pazīstams starptautiskā līmenī. Ar skaudro stāstu par paaudžu nespēju sadzirdēt vienam otru un vēlmi sadedzināt pasauli, kas šķiet sveša un nesaprotama, Nacionālajā teātrī debitēs jaunais režisors Henrijs Arājs. Kad Mariuss fon Maienburgs sarakstīja lugu „Ugunsseja”, viņam bija divdesmit pieci. Tikpat, cik tagad režisoram Henrijam Arājam, kurš šo darbu izvēlējies debijai Nacionālajā teātrī. Režisoru ļoti personīgi uzrunājis Maienburga notvertais pusaudžu izmisums. Maienburga luga ir apzināti provokatīva: tās centrā ir ģimene, kurā neviens nespēj veidot emocionāli veselīgas attiecības. Un Evijas Krūzes un Ulda Anžes atveidotie vecāki ilgstoši nepamana savu bērnu arvien tumšāko apsēstību ar uguni un seksualitāti. Pusaudži Kurts un Olga, ko spēlē Igors Šelegovskis un Jana Ļisova, izmisīgi baidās kļūt līdzīgi saviem vecākiem un meklē patvērumu viens pie otra. Incests, greizsirdība, piromānija un neprasme pamanīt vienam otru savijas traģiskā finālā. Režisors Henrijs Arājs to traktē arī kā simbolisku paaudžu konfliktu. Mariusa fon Maienburga „Ugunsseja” ir trešais Henrija Arāja iestudējums uz profesionālās skatuves. Valmieras teātrī pirms diviem gadiem tapa „Mans tēvs – Pīters Pens”, šogad – „Konsuela Sent-Ekziperī”. Pēc Nacionālā teātra Literārās daļas vadītājas Ievas Strukas ziņām, „Ugunsseja” Latvijā iestudēta pirmoreiz. Iestudējums „Ugunsseja” pirmizrādi piedzīvos 11. aprīlī Nacionālā teātra Aktieru zālē.

Kāpēc nevajag fiksēt katru saulrietu un kā savaldīt mirkli tā, lai no tā taptu lielformāta mākslas fotogrāfija, kurā pēc tam var vērties bezgalīgi? Par šo un daudz ko citu, kas sastopams fotomākslinieka realitātē, Kultūras rondo stāsta fotogrāfs Jānis Deinats, kura izstāde "Masas no 11. aprīļa līdz 11. maijam būs aplūkojama "Māksla XO" galerijā. Personālizstādē "Masas" eksponētas 10 jaunākās lielformāta fotogrāfijas – fragmenti no fotosērijas "Masas", kurās Jānis Deinats pēta vizuālo masu tipoloģiju, kuru veido vispārīgā, idealizētā modeļa (masas) un atsevišķā indivīda vai kompozīcijas detaļas savstarpēji daudznozīmīgās attiecības, brīžam groteski saasinātā skatījumā. "Pirmkārt, iespējamo izstādāmo attēlu ir vairāk, otrkārt - telpas ietilpīgums. Trešām kārtām, projekts vēl turpinās. Angliski pieņemts teikt "work in progress". Kāpēc tieši šīs desmit? Šinī brīdi bija šāda sajūta. Tikpat labi pēc laika varētu būt cita sērija," stāsta Jānis Deinats. Kas ir "Masas"? Jānis Deinats atbild ar frāzi no Šekspīra: "Visa pasaule ir teātris". "Turpinot savu izglītības statusu. Man patīk teātris, es daudz fotografēju teātri, bet izejot no teātra, es turpinu skatīties. Un jūs visi visapkārt esat mans skatījumu objekts dažādos veidos," skaidro Jānis Deinats. "Kā es konstatēju, ka bilde ir izdevusies – ja uz to var skatīties ļoti ilgi. Tas ir viens no būtiskiem kritērijiem," atklāj Jānis Deinats.  

Par līdzjūtību, ģimeni un mīlestību vēsta jaunākais baleta iestudējums „Džungļu grāmata”. Šonedēļ, 12. aprīlī, Latvijas Nacionālajā baletā pirmizrāde komponista Kārļa Lāča un horeogrāfa, arī libreta autora Raimonda Martinova baletam visai ģimenei. Darbs tapis iedvesmojoties no angļu autora Radjarda Kiplinga stāstu krājuma „Džungļu grāmata”. Gan dejotāji, gan iestudējuma radošā komanda uzsver līdzradīšanas brīvību darbā pie iestudējuma. Radjarda Kiplinga „Džungļu grāmatas” ir labi zināmas dažādu paaudžu lasītājiem arī Latvijā, jo vairākas reizes izdotas latviešu valodā. Kiplings tēlo dzīvi džungļos, piešķirdams zvēriem īpašības, kas raksturīgas cilvēkiem. Vairākos „Džungļu grāmatas” stāstos aprakstīts Mauglis – zēns, kuru džungļos izaudzina vilki. Baleta libretu Raimonds Martinovs veidojis kā bērna stāstījumu par Kiplinga grāmatu, apvienojot fantāziju ar realitāti. Mūziku baletam komponējis Kārlis Lācis, viņa radošo darbu sarakstā mūzikli un mūzika daudzām izrādēm, arī baleta viencēliens „Oskars Stroks. Rīgas tango”. Tagad tapusi mūzika baleta izrādei „Džungļu grāmata”, jo komponistu aizrāvusi Raimonda degsme par šo darbu.  Balets „Džungļu grāmata” ir pirmais Raimonda Martinova pilna apjoma iestudējums, līdz šim horeogrāfs radījis daudzus mazāka formāta darbus, piemēram, „Izstādes gleznas”, „Duets”  arī horeogrāfijas deju lielizrādei „Abas malas”. Pirmizrāde baletam „Džungļu grāmata” jau šo piektdien, tuvākās izrādes 13. aprīlī, 3. un 5.maijā. Lai arī šis ir balets visai ģimenei, horeogrāfa Raimonda Martinova ieteikums – baletu „Džungļu grāmata” skatīties no 10 gadu vecuma.

Saruna Kultūras rondo studijā par to, kas mūs patiesībā visus vieno un kāpēc būtu jaskatās uz svešiem miroņiem. Šī mēneša jubilāre – māksliniece Diāna Dimza-Dimme ieved mūs savas jubilejas izstādes “Piedzimšanas diena” dziļumos. Tā aplūkojama Kalnciema kvartālā. Māksliniece Diāna Dimza-Dimme jubileju svin ar izstādi "Piedzimšanas diena".  

Viņi nupat pievienojušies vecuma grupai „65+”, bet pensijā doties pavisam noteikti negrasās! Savu jubileju Rīgas Tehniskās universitātes tautas deju ansamblis „Vektors” svinēs pavisam jauneklīgā garā – ar veseliem diviem liela mēroga koncertiem Ķīpsalas izstāžu hallē. Vienā no tiem izdejojot savu zelta fondu, bet otrā piedāvājot pirmoreiz tieši „Vektoram” veidotu deju uzvedumu ar kolektīva vadītājas Dagmāras Bārbales horeogrāfiju un Mārtiņa Miļevska mūziku. „Vektora” mājās Rīgas Tehniskajā universitātē lielos kublos plaukst bērzi, un visa mēģinājumu zāle smaržo pēc pavasara. Tieši pavasarim veltīts kolektīva vēsturē pirmais tieši „Vektoram” veidotais deju uzvedums “Aiz ko garš pavasar’s?”, kas uz skatuves pulcēs 120 dejotāju un vairāk nekā 20 mūziķu. Deju soļus radījusi „Vektora” vadītāja Dagmāra Bārbale. Ideja par jaunu koncertprogrammu „Vektora” jubilejai radusies Covid laikā, kad tapa Bārbales izlolotā un pandēmijas ierobežojumu iedvesmotā multimediālā dejas izrāde „Latvju zīmēs rotāties”. Viss sācies ar „Vektora” dejotājas Laumas Libertes mudinājumu pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Vērienīgais uzvedums „Aiz ko garš pavasar’s?” ir tikai puse no „Vektora” jubilejas svinībām. Apliecinot dejotāju neizsmeļamos enerģijas resursus, dienu vēlāk turpat Ķīpsalas hallē tiks izdejotas kolektīva zelta fonda dejas. „Vektora” pirmsākumi meklējami 1958.gadā, kad ajaunotajā Rīgas Politehniskajā institūtā tapa pašdarbības kolektīvi. 55 gadus „Vektora” mākslinieciskais vadītājs bija Uldis Šteins. 2015.gadā viņš kolektīvu uzticēja Dagmārai Bārbalei, bet palika tuvu „Vektoram” līdz pat aiziešanai mūžībā pērn pavasarī. Kolektīva jubilejas priekšvakarā jautāju ilggadējai dejotājai Laumai Libertei un Dagmārai Bārbalei par viņu sajūtu – kas ir „Vektora” pamatakmeņi un nākotnes sajūta.

Jaunā Andreja Ēķa daudzsēsiju spēlfilma „Dumpis” jau šonedēļ tre piedzīvos savu pirmizrādi. Stāsts ir par sacelšanos uz padomju flotes karakuģa „Storoževoj” 1975. gada novembrī Rīgā. Par padomju armijas stāsta filmēšanu vienā komandā ar ukraiņu kolēģiem stāsta gan pats seriāla režisors Andrejs Ēķis, gan arī vadošo lomu aktieri Dainis Grūbe, Elīna Hanzena un Egons Dombrovskis.

Gerds ir visa darītājs. Bijušais Jaunā Rīgas teātra aktieris Gerds Lapoška vēlas pierādīt, ka var radīt neatkarīgu darbu, protams, kopā ar draugu komandu. 8.aprīlī Rīgā, Hanzas ielā notiks aktiera personālizrāde – komēdija „Goodbye, February!” jeb „Uz redzi, februāri!”.

Vai izrāde var uzlabot attiecības ar partneri? Ar šādu mazliet pārdrošu jautājumu pie skatītājiem nāk jauna laikmetīgās dejas izrāde “Pāru terapija”. Šajā laikmetā, kad dzīve kļūst dārgāka un nav drošības par nākotni, daudzi no mums kļūst arvien nervozāki un biežāk konfliktē ar tuvākajiem. To, ka neesam vieni šais grūtībās, apliecina lielās rindas pie psihoterapeitiem. Horeogrāfe Liene Grava ar dramaturgu Artūru Dīci to ņēmuši par pamatu jaunajai izrādei, caur trīs dejotāju pāriem izdzīvojot attiecību sarežģījumus dažādās paaudzēs. Debija kustību izrādē šī būs aktierim Ģirtam Krūmiņam. Izrāde sākas nevis ar cilvēkiem uz skatuves, bet gan divu putekļu robotu deju. Nesatricināmā mierā tie perfektā vidē tīra paklāju. Jeb, kā saka izrādes horeogrāfe Liene Grava un dramaturgs Artūrs Dīcis, “Kamēr nav cilvēku, tikmēr nav problēmu.” Kolīdz roboti pazūd katrs savā “mājā” un skatuvi ieņem dejotāji, glītā matraču gulta tiek izjaukta un pārtop te emocionālās sienās starp cilvēkiem, te varbūt terapeita kabinetos. Uz šī fona risinās trīs dažādi, emocionāli spriegi stāsti – nonākot dzīves krustcelēs, tiek pārvērtētas arī attiecības. Katrs pāris sāk terapiju, un katram šis process izvēršas citādi. Kā dzima izrādes ideja, stāsta Liene Grava un Artūrs Dīcis. “Es gribēju caur duetiem veidot izrādi par attiecību tēmu un to, cik tā var būt sarežģīti. Kopā ar Artūru Dīci un Reini Suhanovu runājām, ka pāru terapija šobrīd ir ļoti aktuāla, un nolēmām veidot izrādi caur terapiju,” atklāj Liene Grava. “Runājām, apmainījāmies dažādām pieredzēm un secinājām, ka tas maksā pietiekami dārgi, bet ir milzīgas rindas. Pie laba terapeita jāgaida rindā trīs, četrus, piecus mēnešus. Ja pārim ir riktīgas problēmas, kurš tad var to sagaidīt? Sākām domāt, ka varbūt varētu uztaisīt izrādi, kas kaut vai par kādu kripucīti palīdz kaut kaut ko atrisināt.” bilst Artūrs Dīcis. Laikmetīgās dejas valodā izstāstītie attiecību samezglojumi būs atpazīstami daudziem – vai runa būtu, piemēram, par emocionālo spriedzi, ko rada grūtības tikt pie bērna; par līdzatkarīgām attiecībām, kurās viens otru moka, bet nespēj pamest; iekšēja vecumu nesaderība mūža otrajā pusē, kur viens jūtas iekšēji daudz jaunāks. Noskaņas radīšanā būtiska nozīme ir arī Reiņa Sējāna minimālistiskajai skaņu partitūrai. Liene Grava stāsta, ka arī viņai kā horeogrāfei darba tapšana bijis terapeitisks process, kurā saplūdušas visu dalībnieku pieredzes un sajūtas. Izrādē piedalās pieci profesionāli dejotāji – Ramona Galkina, Ģirts Bisenieks, Sandra Lapiņa, Roberta Gailīte un Artūrs Nīgalis. Sestais ir aktieris Ģirts Krūmiņš. Aktierim Ģirtam Krūmiņam piedalīties kustību izrādē gribējies jau sen. Viņš aizgūtnēm slavē partnerus, kas palīdz iekļauties dejas partitūrā. Dejas izrāde “Pāru terapija” būs skatāma 5. un 6.aprīlī “Hanzas peronā” Rīgā, pēc tās plānotas sarunas ar radošo komandu un psihoterapijas speciālistiem. Izrādes veidotāji cer, ka “Pāru terapiju” nākotnē būs iespēja izrādīt vēl kādu reizi, iespējams, arī Latvijas reģionos.  

Tradicionālais pasākums "Satiec savu meistaru!" šogad ilgs visu aprīli un ik nedēļas nogali aicinās interesentus uz kādu no latviešu vēsturiskajām zemēm un Rīgu izzināt mūsu nemateriālo kultūras mantojumu meistarklasēs, praktiskās nodarbībās un lekcijās. Par to, kā šogad norisināsies "Satiec savu meistaru!", stāsta Latvijas Nacionāla kultūras centra Tautas lietišķās mākslas centra eksperte Linda Rubena un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja pārstāves - Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne un Restaurācijas departamenta vadītāja Ieva Jekševica. Sazināmies ar jūrnieku mezglu sējēju, meistari no Liepājas Ilzi Vainovsku. Latvijas Nacionālajā kultūras centra (LNKC), pašvaldību un amatu meistaru kopīgi rīkotais pasākums "Satiec savu meistaru!" notiks jau 16. reizi, pulcējot meistarus un viņu "mācekļus" apmēram 200 norišu vietās. Lai ikviens interesents varētu satikt meistarus visā Latvijā, pasākuma norise šogad ieplānota vairākās nedēļas nogalēs: 6. un 7. aprīlī – Vidzemē, 13. un 14. aprīlī – Kurzemē, 20., 21. aprīlī – Rīgā, Sēlijā un Zemgalē, kā arī 27. un 28. aprīlī – Latgalē. Lai vieglāk izvēlēties, uz kuru pusi doties, Latvijas Nacionālais kultūras centrs aicina ielūkoties "Satiec savu meistaru!" kartē. Dalībnieku skaits daudzās norišu vietās ir ierobežots, tādēļ pie meistariem jāpiesakās laikus. 

Dāvja Sīmaņa „Marijas klusums” un britu režisora Džonatana Gleizera „Interešu zona” – divas vēsturiskas filmas, ar kurām savas audiālās īsmetrāžas Kultūras rondo sāk Dārta Ceriņa un Žulijens Nuhums Kulibali.

4. aprīlī, pulksten 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva izstāžu zālē atklās laikmetīgās mākslas autora Kriša Salmaņa izstādi "Bezdarbības māktie ziloņi". Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Krišu Salmani un kuratori Andu Bolužu. Izstādes izpētes procesā mākslinieks tikās ar visdažādākajiem bibliotēkas speciālistiem – indeksētājiem, mākslas krājuma glabātājiem, grāmatniecības vēsturniekiem un citiem. Guvis ieskatu tās attālākajās krātuvēs, mākslinieks bibliotēku rāda kā spoguļu labirintu, kurā ceļā uz mērķi apmeklētāju vada bibliotekāru izstrādātie meklēšanas rīki.   Par izstādes ieceri Krišs Salmanis sacīja: "Mūsu uzdevums bija radīt mākslas darbu par bibliotēkas informācijas sistēmām. Tādas ir vairākas, lielākoties elektroniskas, un tās labi darbojas. Taču mēs izvēlējāmies savu, ne visai skaidru sistēmu. Tā ir neefektīva, bet interesanta. Šajā izstādē ir daži atradumi."  Izstādē radītā spoguļu labirinta līkločus ietekmē gan Kriša minētie atradumi – UDK jeb universālās decimālās klasifikācijas ciparu valoda vai grāmatu pārvešanai lietotās banānu kastes –, gan pasaulē notiekošie procesi, kas nenovēršami atspoguļojas bibliotēkas darbā, piemēram, Preiļu konceptuālista Eināra Pelša kopoto rakstu sējums ķieģelis "Janka" un mūsdienu informācijas konflikti. Šī izstāde iekļaujas Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu ciklā, kas tiek veidots sadarbībā ar mūsdienu māksliniekiem. To var aplūkot bez maksas līdz 2024. gada 21. septembrim. Izstāde veidota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, un tā notiek notikumu ciklā "Latviešu grāmatai 500". Savukārt no 6. aprīļa līdz 9. jūnijam koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā "Civita Nova" būs skatāma Kriša Salmaņa izstāde “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu”. Šajā izstādē mākslinieks piedāvā trīs melnbaltus video, kur katrs attiecināms uz kādu no Latvijas nesenas vēstures posmiem: Latvija pirms Otrā pasaules kara, Latvija padomju okupācijas laikā un Latvija atgūtās neatkarības gados – gaišas nākotnes gājiens, gūsts un atgūšanās. Divi no šiem darbiem ”Maršs” un ”Uzbrukums” Latvijā būs eksponēti pirmoreiz. Neredzami vedieni savij visus trīs melnbaltos audeklus vienā stāstā, ko vērīgs skatītājs padarīs pats par savu stāstu.

Rīt, 4. aprīlī, Kultūras rondo sāks Dārta Ceriņa un Žulijens Nuhums Kulibali savas audiālās īsmetrāžas jeb ierakstu sēriju „Audiovizuālās īsmetrāžas”. Iztaujājam kino speciālistus, par ko tad būs šis cikls. Pirmā saruna būs par filmām „Marijas klusums” un „Interešu zona”.

Divu sieviešu saruna, sadraudzība dzejā un attēlā – tāds ir dzejnieces Laimas Mūrnieces un mākslinieces Elīnas Brasliņas kopdarbs, veidojot dzejas grāmatu „Domām nav māju”. Marta sākumā klajā nāca fonda „Nāc līdzās!” dalībnieces Laimas Mūrnieces pirmā dzejoļu grāmata, ko ilustrējusi un vāka dizainu veidojusi māksliniece Elīna Brasliņa. Laimas Mūrnieces dzeja iepriekš publicēta vairākos kopkrājumos, tai skaitā fonda „Nāc līdzās!” izdotā jauniešu ar īpašām vajadzībām dzejas grāmatā. Laimas Mūrnieces dzejas grāmatas atvēršanā Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē dzejas saplūsmi mūzikā dzejniecei palīdzēja veidot mūziķis Kārlis Auzāns. Dzejas priekšnesums sniedza sanākušajiem ieskatu Laimas pirmajā dzejas krājumā, kurā iekļauti ilgākā laika periodā tapuši dzejoļi. Fonda „Nāc līdzās!” vadītāja Sarma Freiberga rosinājusi izdot Laimas dzejas krājumu. Laimas dzejoļu grāmatu „Domām nav māju” bagātīgi ilustrējusi un dizainu veidojusi Elīna Brasliņa. Fondam „Nāc līdzās!” sadarbība ar mākslinieci veidojās jau pirmās dzejoļu grāmatas tapšanas laikā. Tas bija 2015. gadā, kad klajā nāca pirmais jauniešu ar īpašām vajadzībām kopkrājums „Ienākšana”. Jaunākajā grāmatā dzejoļi nodrukāti palielinātā šriftā, lai autore, būdama vājredzīga, varētu tos ērti lasīt. Kopā ar Elīnu šķirstām krājumu, kurā gandrīz katram  dzejolim blakus atvērumā ilustrācija, putni, augu un cilvēku tēli. Grāmatas ievadā Laima Mūrniece kā savus iedvesmas avotus min dabu. Viņa raksta: „jūra un lieli ezeri, upes; ziedi, to tuvplāni un detaļas, ko mēdzu uzņemt arī fotogrāfijās; unikālā smarža un gaisma, kas piemīt katram gadalaikam.. Tomēr bieži dzeja atnāk pie manis pavisam negaidīti”.  Ļoti iespējams, ka pēc Laimas Mūrnieces dzejas grāmatas, sekos vēl citu fonda „Nāc līdzās!” dalībnieku kopizlase, jo grāmata ir paliekoša vērtība, uzsver fonda vadītāja Sarma Freiberga.

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt jauno filmu studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa filmu "Marijas klusums", kas pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu. Par jautājumiem, kurus uzdeva žurnālisti Berlīnē un par to, kā tapa šis kino stāsts, Kultūras rondo saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani, mākslinieci Kristīni Jurjāni un aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī "Skatuve", bija viena no zināmākajām vācu mēmā kino aktrisēm, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20. un 30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā. Mariju Leiko tēlo aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā "Carmena Horrendum", kā arī Jevgēņija Paškēviča filmās "Cilvēka dienas" un "Golfa straume zem leduskalna". Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra "Skatuve" dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš. Par aktrisi Mariju Leiko arī iepriekš sarunājāmies raidījumā Kultūras rondo.  

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem un kritiķiem pārrunājam marta aktualitātes kultūras telpā. Sarunājas laikraksta "Diena" žurnālists, teātra kritiķis Atis Rozentāls, kino kritiķe Kristīne Simsone un Latvijas TV žurnālists Jānis Lācis. Martā noticis ir ļoti daudz. Marts jau tradicionāli ir balvu mēnesis - Lielā mūzikas balva, "Oskari", "Zelta mikrofons"... Marts ir bijis pārcelšanās mēnesis, jo beidzot savās vecajās/ jaunajās telpās ir atgriezies Jaunais Rīgas teātris. Rīgas cirka arēna arī ir iesildīta ar velobaleta izrādi. Valmieras teātris turpina aktualizēt jaunatnes teātra nepieciešamību, iestudējot ‘Valmieras puikas”. Bet Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Meistars un Margarita”, savukārt Čehova Rīgas Krievu teātris kopā ar pētniecisko žurnālistiku veido neparastu dokumentālu izrādi "Šķelšanās". Tikmēr kino ir seriālu ražas laiks. Tikko bija "Pansija pilī”, tagad - "Padomju džinsi”, kuri jau saņēmuši skatītāju simpātiju balvu Eiropas lielākajā seriālu festivālā Lillē un Kārlis Arnolds Avots – kā labākais aktieris.  Un jau tuvojas seriāla "Dumpis" pirmizrāde.

Klusajā sestdienā senās mūzikas apvienība “Schola Cantorum Riga” un džeza saksofonists Dāvis Jurka Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” klausītājiem veltīs īpaši Lieldienu ieskaņai veidotu programmu, kurā savīsies gregoriskie korāļi un mūsdienīgas džeza improvizācijas. Kā tas iecerēts, skaidro ansambļa "Schola Cantorum Riga" vadītājs Guntars Prānis un saksofonists Dāvis Jurka. Koncertā skanēs vēlīno viduslaiku sakrālā mūzika no Francijas, Ziemeļeiropas un Rīgas, un pamīšus baudīsim Dāvja Jurkas spožās improvizācijas ar atspēriena punktu no senajiem gregoriskajiem dziedājumiem. "Schola Cantorum Riga" mākslinieciskais vadītājs Guntars Prānis nosaucis šīs Dāvja spēles par interludio brillante jeb mirdzošajām starpspēlēm. Viduslaiku dziedājumu tonālajam mirgojumam ir spēcīga līdzība ar džeza neparedzamajiem līkločiem, un šajā programmā viss savijas vienkop. 

No 5. līdz 11. aprīlim norisināsies 28. Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Šogad festivāla galvenā tēma ir "Prāts", aplūkojot cilvēka prāta nebeidzamo konfliktu ar sevi, spējas un radošo potenciālu. Kultūras rondo par plašo festivāla programmu izvaicājam Programmas direktori Laimu Graždanoviču un Vidējā garuma filmu programmu kuratori Daci Čauri un Sofiju Annu Kozlovu, žurnāla “Tvērums” redaktori un īsfilmu programmu līdzautori. Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas" savu pastāvēšanas gadu gaitā atspoguļo neatkarīgās Latvijas un īsmetrāžas kino vēsturi un piedāvā jaunāko īsmetrāžas kino piedāvājumu no vairāk nekā 90 valstīm. Īpaši atlasītā konkursa programmā skatītāji varēs iepazīt aktuālo pasaules un Baltijas valstu kino. Festivāla veidotāji vēlas izglītot un iedvesmot cilvēkus būt klātesošiem kino pasaulē, jo tā ir kontrastaina un tai nav noteiktu robežu. Tāpat ik gadu festivāla programmā īpaša vieta atvēlēta kino industrijas pārstāvjiem. Ik gadu īsfilmu konkursā tiek iesniegti aptuveni 2000 filmu pieteikumi, no kuriem konkursa skatēs tiek demonstrētas aptuveni 60 filmas.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) žūrija paziņo nominantus septiņās nominācijās – labākais dzejas darbs, labākais prozas darbs, labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem, labākais prozas tulkojums latviešu valodā, labākais atdzejojums latviešu valodā, spilgtākā debija literatūrā un spilgtākais darbs literatūrzinātnē.  Līdztekus iepazīstina arī ar speciālbalvas ieguvējiem. Kultūras rondo ar nominantiem iepazīstina un savu izvēli raksturo žūrijas pārstāviji: žūrijas priekšsēdētāja, arī rakstniece, dzejniece un tulkotāja Ieva Melgalve, rakstnieks Osvalds Zebris un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Latvijas Literatūras gada balvas nominanti Labākais prozas autordarbs Džena Andersone "Krīta apļi", "Zvaigzne ABC" Svens Kuzmins "Skaistums un nemiers", "Dienas Grāmata" Margarita Perveņecka "Aspirantūra", "Dienas Grāmata" Daina Tabūna "Raganas", "Ascendum" Kristīne Ulberga "Zem kupola", "Dienas Grāmata" Labākais dzejas autordarbs Ērika Bērziņa "Ardievas bohēmai", "Orbīta" Marts Pujāts "Dāma baltos džinsos", "Neputns" Ilmārs Šlāpins "never", "Neputns" Kārlis Vērdiņš "Lībiešu balādes", "Neputns" Labākais literatūras autordarbs bērniem Andra Manfelde "Vai mamma mājās?", "Dienas Grāmata" Luīze Pastore "Šis ir mans seriāls", "Aminori" Kārlis Vērdiņš "Jandāliņš", "liels un mazs" Inese Zandere "Izdomā sev auto", "liels un mazs" Inese Zandere "Putni mūs redz", "liels un mazs" Labākais atdzejojums latviešu valodā Serhijs Žadans "Harkivas Dinamo", atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova, Māris Salējs, "Orbīta" Hasso Krulls "Metrs un Dēmetra", atdzejojis Guntars Godiņš, Latvijas Rakstnieku savienība "Sirreālisms igauņu dzejā", atdzejojis Guntars Godiņš, "Neputns" Iļja Kaminskis "Kurlā republika", atdzejojis Raimonds Ķirķis, "Neputns" Labākais prozas tulkojums latviešu valodā Halgrīms Helgasons "Sieviete 1000 grādos", tulkojis Dens Dimiņš, "Zvaigzne ABC" Viktorije Hanišova "Sēņotāja", tulkojis Jānis Krastiņš, "Pētergailis" Vids Morkūns "Ceļinieku stacijas", tulkojusi Dace Meiere, "Zvaigzne ABC" Viktars Marcinovičs "Mova", tulkojusi Māra Poļakova, "Prometejs" Oktavio Pass "Pērtiķis gramatiķis", tulkojis Edvīns Raups, "Neputns" Spilgtākā debija Gusts Ābele "Pasaulē mīļākais klusums", "Jānis Roze" Linda Gabarajeva "Apļi", "Neputns" Rute Kārkliņa "Ellīgi skaisti noslēpumi", "Zvaigzne ABC" Rolands Virks "Cilvēki man nepatīk", "Valters Dakša" Spilgtākais darbs literatūrzinātnē Ausma Cimdiņa "Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss", "Zinātne" Inguna Daukste-Silasproģe "Balsis pār jūru", "Dienas Grāmata" Viesturs Vecgrāvis "Pie augstā loga", "Dienas Grāmata" Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt divas speciālbalvas dzejniekam un tulkotājam Contram (Marguss Konnula) par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu Igaunijā, kā arī Ronaldam Briedim par kultūras izglītības programmas "Literārā Akadēmija" vadīšanu 20 gadu garumā. Februārī balvas ekspertu komisija paziņoja nominēto autoru un darbu "garo sarakstu", kā arī nosauca Mūža balvas ieguvēju – dzejnieci, prozisti un tulkotāju Margitu Gūtmani. Latvijas Literatūras gada balvai izdevēji 2023. gadā ir iesnieguši 104 grāmatas – 18 prozas darbus, 11 dzejas krājumus, 20 bērnu literatūras darbus, 38 tulkojumus, 12 darbus debijas nominācijā, savukārt pieci darbi pieteikti ārpus šīm kategorijām, informēja balvas rīkotāji.

„Ideālists merkantilā pasaulē” – monogrāfija, kurā pirmoreiz iespējams izsekot grāmatu apgāda „Zelta Ābele” dibinātāja un vadītāja Miķeļa Goppera dzīves nozīmīgākajām epizodēm visa mūža garumā. Kultūras rondo studijā par Miķeli Gopperu un viņa apgādu izvaicājam monogrāfijas autoru Laimoni Osi un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu. Iznācis divu sējumu izdevums – "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs" un monogrāfija "Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve". Katalogu sastādījis, komentējis un monogrāfiju sarakstījis Laimonis Osis. Bibliofila un grāmatu kolekcionāra Laimoņa Oša desmitgadēm ilgusī interese par leģendāro izdevniecību "Zelta Ābele" un tās dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi ir īstenojusies apjomīgā monogrāfijā un izsmeļošā apgāda izdoto grāmatu katalogā. Rezultātā ir tapis divu sējumu izdevums: monogrāfija par Miķeļa Goppera dzīvi un darbību "Ideālists merkantilā pasaulē", kā arī izdevniecības "Zelta ābele" ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs "Grāmata kā meistardarbs". "Zelta ābeles" ieguldījums latviešu grāmatu mākslā ir neatsverama un paliekoša vērtība, tās noteiktais standarts un kvalitātes zīme jau vairāk nekā pusgadsimtu kalpo par atskaites punktu grāmatu mākslā, uzsver izdevēji. Divu sējumu izdevumu izdevis apgāds "Neputns".

18. aprīlī atklās Latvijas paviljonu Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē – mākslinieces Amandas Ziemeles ekspozīcija "O day and night, but this is wondrous strange…and therefore as a stranger give it welcome*". To organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar kultūras projektu aģentūru "Indie". Paviljona komisāre ir Daiga Rudzāte, kurators ir Adams Budaks (Adam Budak), mākslas biedrības "Kestner Gesellschaft" (Hanovere, Vācija) direktors, un arhitekts ir Niklāvs Paegle ("Ēter"). Sekojot pavedienam, ko Abots, 19. gadsimta skolotājs un teologs, savā darbā ir aizņēmies no Šekspīra, Amanda Ziemele pārvērš paviljona interjeru par tādu apdraudētu mikrokosmu, atdzīvinot dimensijas, kas mūs ieskauj savā viesmīlībā. Kurators Adams Budaks Amandu Ziemeli dēvē par telpas poligloti.  Venēcijas biennāles 60.Starptautiskā mākslas izstāde ar nosaukumu „Foreigners Everywhere” būs atvērta apmeklētājiem no 20.aprīļa līdz 24.novembrim. *O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome/ Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi, dīvaini un tāpēc kā svešinieks sveicini to. Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", kas atrodamas arī Edvīna Abota noveles "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" (Flatland. A Romance of Many Dimensions) titullapā.  

Izdota monogrāfija „Pauls Jurevičs – filozofija un dzīves restaurācija”. Kultūras rondo tiekamies ar vienu no monogrāfijas autoriem – Latvijas Kultūras akadēmijas docentu Andreju Balodi. Monogrāfija ir žanriski veidota kā intelektuālā biogrāfija.  "Tas nozīmē, ka mēģinām apvienot Jureviča dzīves gaitu, dzīves ceļu ar viņa filozofiju, filozofisko ieguldījumu," skaidro Andrejs Balodis. "Jurevičs neapšaubāmi ir ļoti interesanta personība, viņam bijušas dažādas interesantas tikšanās, jau ar minēto Martinu Heidegeru viņš tiekas. Viņš piedzīvo lietas, ko mēs, paldies dievam, nepiedzīvosim. Nepiedzīvosim divus pasaules karus, tikai vienu piedzīvojam. Trimdu, okupāciju. Dzīves ceļš ir piesātināts, bet līdzās tam viņš spēj darboties, noturēt savu profesionālo interesi, filozofisko latiņu pietiekami augstu." Monogrāfija veltīta ievērojamam 20. gadsimta latviešu domātājam un kultūras darbiniekam Paulam Jurevičam (1891–1981), kurš starpkaru periodā bija Latvijas Universitātes (LU) profesors, publiski atpazīstams intelektuālis un esejists, bet trimdas laikā ražīgs autors un pasaules malās izkaisītās latviešu emigrantu kopienas cienīts domātājs un rakstnieks. Jureviča devums Latvijas intelektuālajā vēsturē ir grūti pārvērtējams – viņš ir stāvējis pie Latvijas akadēmiskās filozofijas šūpuļa, sniedzis nozīmīgu ieguldījumu filozofiskās terminoloģijas izstrādei latviešu valodā. Monogrāfiju izdevis LU Akadēmiskais apgāds, tā tapusi vairāk nekā desmit gadu garumā. Kopā ar Andreju Balodi monogrāfiju veidoja Elga Freiberga un Ieva Lapinska, abas pētnieces manuskripta gatavošanas laikā pāragri devušās mūžībā.

Laikā pirms Lieldienām piedāvāt klausītājiem apcerīgi skaistu mūziku sola Valsts Akadēmiskais koris (VAK) „Latvija”, kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” un solisti. Rīgas Sv.Pētera baznīcā 28.martā izskanēs koncerts. Programmā Gabriela Forē Rekviēms, Arvo Perta „Stabat Mater” un Gijas Kančelli pēdējais skaņdarbs. Par koncertu stāsta diriģents Māris Sirmais. Koncertam Zaļajā Ceturtdienā izvēlēti darbi, kurā katrs klausītājs neatkarīgi no muzikālā prasīguma līmeņa var kaut ko atrast sev, pārliecināts Māris Sirmais. Franču romantiķa Gabriela Forē Rekviēma lasījumā Māra Sirmā vadītais koris „Latvija” sabalsosies ar kamerorķestri „Sinfonietta Rīga” un ērģelnieku Aigaru Reini, kā arī Latvijas Nacionālās operas solistu, basbaritonu Rihardu Mačanovski un soprānu Natāliju Behmu, kas dzimusi un studējusi Kijivā, bet patlaban dzīvo Rīgā. Otrs darbs, kas skanēs koncertā Zaļajā Ceturtdienā, ir gruzīnu komponista Gijas Kančeli pēdējais sacerētais opuss, tā nosaukums latviski skan „Gaistošā pasaule”. Gija Kančeli Mārim Sirmajam bija tuvs draugs un īpašs cilvēks. Trešais skaņdarbs, kas izskanēs Zaļajā Ceturtdienā, būs igauņu komponista Arvo Perta pirms turpat četrdesmit gadiem komponētais mātes sāpju caurstrāvotais opuss „Stabat Mater”.

Viņi ir jauni, viņi mīl kino un, ja aizdegas par kādu ideju, tad var ieguldīt ļoti daudz enerģijas tās īstenošanā. Latvijas Kultūras akadēmijas topošie kino profesionāļi sākuši darbu pie savām diplomdarba filmām, kurās raudzīs apliecināt savu meistarību kino darbu režijā, producēšanā, montāžā un operatora darbā. Vairāki no viņiem jau studiju laikā sevi spēcīgi pieteikuši „Lielajā Kristapā”. Māra Rozenberga tikās ar vienas topošās filmas režisori Amandu Grīnbergu un producenti Katrīnu Karpli un Nacionālās filmu skolas vadītāju Jāni Putniņu. Amanda Grīnberga un Katrīna Karple ir puse no radošā četrinieka, kas kopā strādā pie īsfilmas „Luna”. Sarunā klāt nav operatores Annas Konovalovas, kura tobrīd strādā filmēšanas laukumā, un mākslinieces Kristīnas Rezvihas – viņa vienīgā no četrinieka nav Latvijas Kultūras akadēmijas studente, bet topošā scenogrāfe Mākslas akadēmijā. Dāmas visās vadošajās filmas pozīcijās gan akadēmijas kontekstā nav nekas sevišķs, saka Katrīna Karple un Amanda Grīnberga. Topšajai diplomdarba īsfilmai „Luna” viņas devušas parakstu „Stāsts par to, ko atceras un ko ne”. Režisorei Amandai Grīnbergai šoreiz sākumā radusies ideja par formu, no kā arī viss izaudzis. Ar filmu vien bakalaura darbam nepietiek: katrs students raksta arī teorētisko daļu, un Amanda Grīnberga tās tapšanā daudz pētījusi atmiņas fenomenu. Filmas tīzerī jeb kaceklī uzmanību piesaista gan trīs līdzīgās, rudi lokainās sievietes dažādos vecumos, kas izdzīvo stāstu, gan tekstūrām bagātais attēls, kas tapis uz 16 milimetru analogā kino lentes. Kino lentes nav lēts prieks, tāpēc topošās īsfilmas „Luna” komanda līdzās Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam diplomdarba finansējumam izsludinājusi arī pūļa finansēšanas kampaņu, ko palīdz popularizēt arī viņu mācību iestāde – Latvijas Kultūras akadēmija. LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš teic, ka par finansējuma piesaisti studentiem māca domāt jau no mācību sākuma. Amandai Grīnbergai un Katrīnai Karplei filma „Luna” finansējuma piesaistes ziņā ir jauns pakāpiens, jo iepriekšējo kursadarbu abas filmējušas ar minimāliem līdzekļiem, praktiski no savas kabatas. Šā gada kinobalvā „Lielais Kristaps” Nacionālās filmu skolas studenti patiešām lika par sevi runāt: viņi gan palīdzēja veidot balvu ceremoniju – piemēram, Amanda Grīnberga režisēja video ar dziedātāju Keitiju Bārbali –, gan bija pārstāvēti starp nominantiem. Piemēram, Katrīnas Karples producētā īstilma „Ksenija” pretendēja uz gan uz labāko īsmetrāžas dokumentālo filmas, gan labākās studentu filmas godu līdzās Annas Konovalovas filmētajam „Ziemeļpolam”. Kultūras akadēmijas Audiovizuālās mākslas programmu šogad absolvēs ap 20 filmu režisoru, operatoru, producentu un kino dramaturgu. Kā par viņiem saka Jānis Putniņš – ļoti talantīgi un ar lielu entuziasmu. Ja aizdegas par kādu ideju, tad ieliek tajā daudz enerģijas. Galvenais – spēt atrast, par ko aizdegties. 

Voiniča manuskripti un to šifrēšana mūzikā. Kultūras rondo studijā saruna ar komponisti un senu manuskriptu pētnieci Annu Fišeri, kuras jaundarba ”Voynich Codex” pamatā ir šī manuskripta mistērija. Studijā arī pirmatskaņojuma diriģents Renāts Cvečkovsks, kura vadībā skanēs kamerorķestris “Sinfonia Concertante”, un soliste soliste, laikmetīgās vokālās mūzikas pētniece Helēna Sorokina. Kamerorķestris “Sinfonia Concertante” aicina uz “Concerto E&F” 27.martā Mazajā ģildē. Ar šo koncertu orķestris turpina koncertu ciklu „Concerto no A līdz Z”. Šajā ciklā vairāku gadu garumā iecerēts iepazīstināt klausītājus ar ļoti plašu latviešu komponistu loku, koncerta programmas veidojot komponistu vārdu un uzvārdu alfabēta secībā un īpaši aktualizējot jaundarbus. Šoreiz koncertā diriģenta Renāta Cvečkovska vadībā izskanēs vairāki darbi stīgu orķestrim – Ērika Ēšenvalda "Laika robežas", Maijas Einfeldes "Nikte un Selēne", Gustava Fridrihsona "Eine kleine Passione" un Annas Fišeres jaundarba mecosoprānam un stīgu orķestrim "Voynich Codex" pirmatskaņojums, kurā kamerorķestrim Sinfonia Concertante pievienosies soliste Helēna Sorokina.

Kā programmas “Latvijas skolas soma” saturā nodrošināt līdzsvaru starp tradicionālās un laikmetīgās kultūras piedāvājumu? Kādu kultūrprojektu papildinājumu ir guvusi programma „LatvijassSkolas soma” un ko tas prasa kā no skolotājiem tā skolu jaunatnes, Kultūras rondo vērtē Aija Tūna, programmas "Latvijas skolas soma" nodaļas vadītāja, Sabīne Ozola, programmas eksperte administratīvajos jautājumos un zinātniskā asistente, kā arī mākslas zinātniece Māra Žeikare, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības un mākslas mediācijas programmu kuratore. Projekts "Latvijas skolas soma" darbojas jau piecus gadus un ir veikts apjomīgs pētījums par darbu pirmajā piecgadē.  "Pirmais lielais secinājums ir tas, ka mūsu trakā ideja - no viena liela simtgades svētku pasākuma, kas veltīts bērniem un jauniešiem, izveidot kaut ko visaptverošu, regulāru un paliekošu, tas mums ir izdevies," atzīst Aija Tūna. "Programma sākās Latvijas valsts simtgades ietvaros, un tas no sākuma bija kā ideja un iniciatīva. Tad mums bija pilotprojekti, un tad mēs 2018. gada rudenī sākām programmu. U mūsu ambīcija - lai katrs skolēns semestra laikā pieredze vismaz vienu kultūras norisi, ir par 98-99% īstenojusies." Skolas somas satura izmantošana mācību procesā ir ne tikai katra skolotāja, bet visa skolas kolektīva kopīga pieredze. Lai gūtu priekšstatu, kā “Skolas somas” programmu savā darbā izmanto skolotāji, sazinājāmies ar Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1.pamatskolas direktora vietnieci audzināšanas jomā Mairu Vimbu un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāju, Izglītības attīstības centra projektu koordinatori un pasniedzēju Ingūnu Irbīti. Ingūna šobrīd vada nodarbības “Latvijas skolas soma” programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss    

Mihaila Bulgakova "Meistars un Margarita" iestudējums Dailes teātrī - režisoru un aktieru skatījums. „Vēstījumam nav jānonāk līdz adresātam, un, lai ietekmētu pasauli, teksts nevienam nav jāizlasa.” Šis teikums rakstīts igauņu kultūrkritiķa Indreka Grigora recenzijas ievadā, kam ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” tik vien kāds sakars, kā slavenais teiciens „Manuskripti nedeg!”. Kādu vēstījumu ar Bulgakova „Meistaru un Margaritu” Dailes teātra iestudējumā ir gribējusi nodot igauņu radošā komanda? Kultūras rondo saruna ar radošo tandēmu – Tītu Ojaso un Eni-Līsu Samperi, bet aktieri – Ieva Segliņa un Mārtiņš Meiers piekrīt īsai sarunai starpbrīdī un pēc ģenerālmēģinājuma. Viņi ir Meistars un Margarita. Pasaulē pazīstamākajiem igauņu teātra režisoriem Tītam Ojaso un Ene-Līsai Semperei šis ir pirmais iestudējums Latvijā, bet Bulgakova „Meistaram un Margaritai” viņi savā daiļradē pievēršas jau otrreiz. Rīgas izrādi abi uzskata par dziļāku un labāk izdevušos nekā pirms pieciem gadiem Vīnē iestudēto, kas toreiz saņēma Austrijas teātra gada balvu. Savā jaunākajā daudzslāņainā Bulgakova romāna lasījumā režisori akcentu likuši uz divām tēmām: autora attiecībām ar varu un pūli, un Poncija Pilāta dilemmu, kad liekas, ka izvēles vairs nav. Ar Ene-Līsu Semperi un Tītu Ojaso dienā pirms „Meistara un Margaritas” pirmizrādes sarunājās Māra Rozenberga. Sarežģīts mēģinājumu process, sarežģīts teksts sarežģītos pasaules apstākļos, tāpēc paldies aktrisei Ievai Segliņai – Margarita, kura ir gatava runāt izrādes starpbrīdī, bet Mārtiņš Meiers – Meistars un Ješua Ha-Nocri – pēc ģenerālmēģinājuma. Viņus uzklausīja Ingvilda Strautmane.

Par cilvēkiem un telpu, kurā dzīvo cilvēki. Tāds būs gala vēstījums, ko jau šodien, 22. martā, ikviens apmeklētājs Daugavpilī Rotko muzejā varēs nolasīt jaunatklātajā Starptautiskajā Latgales grafikas simpozija noslēguma izstādē. Iepazīstot Daugavpils cietoksni un urbāno vidi un apmeklējot Latgales kultūrvietas, mākslinieki no Polijas, Francijas, Horvātijas, Itālijas, Igaunijas, Latvijas un Taivānas radīja mākslas darbus, iezīmējot savu individuālo rokrakstu un parādot grafikas medija plašo tehnisko daudzveidību. Mākslas rezidenču formātā realizētais un grafikas medijam veltītais Latgales grafikas simpozijs ir unikāls projekts Latvijas kultūrtelpā ar ģeogrāfisku un idejisku piesaisti reģionam un plašu starptautisku tvērumu. Par šī  gada  simpozija vadmotīva  tēmu  kļuvis “Laiks”. Jau divpadsmito reizi Daugavpilī notiek Starptautiskais Latgales grafikas simpozijs jeb grafikas mākslas svētki. Par svētkiem šo laiku no 8. marta, kad 10 grafikas mākslinieki no dažādām pasaules valstīm ieradās Daugavpilī, lai radītu savus darbus, var saukt droši. Tas redzams katrā no darbnīcām un sajūtams sarunās ar māksliniekiem.

Mūziķu apvienība "BikiGRUPA" izdevusi albumu "BikiDZIESMAS". Kā jau liecina nosaukums, mūziķu iedvesmas avots bijusi daudziem bērniem tik iemīļotā dzejas bilžu grāmatu sērija "BIKIBUKS". Tiekamies ar muzikālās apvienības “BikiGRUPA” dalībniekiem. Studijā trīs no viņiem – Mārtiņš Circenis, Agnese Malnača un Patriks Stepe, bet tiešsaistē sazināmies ar dzejnieci un bērnu literatūras autori Inesi Zanderi.

Kultūras piedāvājumā bērnu auditorijai pamazām arvien plašāk sevi piesaka izrādes un koncerti pašiem mazākajiem skatītājiem. Piemēram, Leļļu teātrī pēc rekonstrukcijas durvis vērusi Kamerzāle ar izrādēm mazuļiem jau no deviņu mēnešu vecuma; Čehova teātrī pirmoreiz iestudē izrādes divgadniekiem. Kāds pašlaik ir kultūras iestāžu piedāvājums visjaunākajai auditorijai, kā tas top un cik tas ir pieprasīts? Kultūras “produkti” pašiem mazākajiem ir pieprasīti un aug plašumā, tomēr nav noslēpums, ka vairums pasākumu koncentrējas Rīgā, un arī biļetes ne visiem ir pa kabatai. Būtisku ieguldījumu pieejamības uzlabošanā – gan mazliet lielākiem bērniem – pēdējā piecgadē ir devusi kultūrizglītības programma „Skolas soma”,  un par to mēs plašāk runāsim pirmdienas raidījumā Kultūras rondo.

Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) izdevusi pirmā latviešu valodā sacerētā vēstures apcerējuma “Vidzemes stāsti” autora Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas mācītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa (1697–1756) 1752. gadā Rīgā rakstītu autobiogrāfiju. Tā atklāj cilvēka attiecības ar Dievu un savas sūtības meklējumus pasaulē. Kā mūsdienās uztvert Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfiju, kura sarakstīta 18.gadsimta vidū Rīgā? Kādēļ mūsdienās aktualizējam vienu no Hernhūtes brāļu draudzes atbalstītājiem, kurš darbojies Vidzemes draudzēs un Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā? Par Blaufūsu un pētījumu gaitu, kas aizveda uz Halli un Hernhūtu Kultūras rondo stāsta LNB  izdevuma “Dzīvesgājums” sastādītāja, manuskripta tulkotāja no vācu valodas – LNB vadošā pētniece Beata Paškevica. Par Blaufūsu un viņa veikumu esam stāstījuši arī raidījumā Grāmatai pa pēdām.

„Vēlējums visām mātēm - mācēt izstrādāt ne tikai pienu un asaras, bet arī indi” – tā Rasa Jansone. Mākslinieces kolāžās mākslas vēsture savijas ar mūsdienu popkultūru un raisa sarunu par sievietes – mātes lomu. Rasa Jansone ir māksliniece, kuratore un publiciste, kas ilgstoši nodarbojas ar mātišķības jautājumu neredzamo  un sāpīgo pusi. Galerijā "Alma"pašlaik skatāma viņas jaunākā  izstāde „Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael”.  Izstādei ieplānoti divi cēlieni, ekspozīciju kādā brīdī nomainīs citi darbi. Izstādes pirmajā cēlienā ar Rasu Jansoni galerijā "Alma" tikās Laima Slava. Mākslinieces Rasas Jansones rakstītais izstādi pavadošais teksts iesākas tā: „Es ceru, ka manās kolāžās ir kāds pārgalvīguma elements – es uzasinu savas šķēres un metos virsū pašam Rafaelam. Es – Austrumeiropas māksliniece, nolieku sevi blakus viņam. Tas taču ir kaut kādā ziņā smieklīgi līdz izmisumam.” Māksliniece  cer, ka skatītājs darbos redzamo nolasīs vismaz vairākos līmeņos. Sākam ar to, vai izstādē redzamie darbi ir kāda cikla turpinājums. Izstāde „Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael” galerijā „Alma” būs skatāma līdz 19.aprīlim. Darbi, kas sekos un tiks eksponēti galerijā izstādes otrajā cēlienā, arī būs kolāžas, tikai mazāka formāta 8 - 9 darbi, kuros tāpat būs gan printēts vecmeistara darba fragments, gan izgriezumi no dažādiem žurnāliem, gan arī ar roku gleznoti krāsas triepieni eļļas tehnikā vai - papīra darbi ar pasteli un ogli.

Šovakar, 20. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī Rīgā un rīt Daugavpils teātrī viesosies pazīstamais Igaunijas teātris „Vaba Lava” (Brīvā skatuve), kurā sadarbībā ar Kijivas dramaturgu teātri un režisoru Valteru Sīli tapusi izrāde „Izvēlies labāku versiju”. Strādājot pie iestudējuma, Sīlis pērnvasar mēnesi dzīvoja Kijivā. Lugas autore ir Natalka Bloka, kuras rokrakstu Valters Sīlis smejoties dēvē par „dramaturģijas pankroku”. Sarunā režisors dalās pārdomās par izrādes tapšanu un nozīmi.

Kā virzās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts un kuri jautājumi ir Kultūras ministrijas darba grupas dienas kārtībā, pārrunājam Kultūras rondo studijā ar darba grupas vadītāju Līnu Birzaku-Priekuli, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekli Elīnu Vikmani un Rīgas Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāju Inesi Andersoni.

Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskajās mājās. Par ēkas piepildījumu ar saturu un skatītājiem un svētku klātbūtni Kultūras rondo studijā pārrunājam ar aktieriem Baibu Broku un Andri Keišu, reportāžā ielūkojamies teātra telpās un tiekamies ar arhitekti Zaigu Gaili. 2024. gada 19. marts ir zīmīgs datums Latvijas kultūras vēsturē – Lāčplēša ielā 25 atgriežas Jaunais Rīgas teātris (JRT) un notiek pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – iestudējums „Sapņu tulkotāju sekta”.  Un drīz sekos pirmizrādes abās pārējās skatuvēs – „Melnais gulbis’’ un „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Un cilvēkus droši vien interesē viss – gan ēka, gan izrādes, ar ko ēka tiks piepildīta. Māra Rozenberga bija Lāčplēša ielas namā, kad notika oficiālā atslēgu nodošana teātrim, un tad viņa arī sarunājās ar arhitekti Zaigu Gaili, kura atzīst, ka tas ir viņas mūža darbs un vēl tikai gaidot fotogrāfijas grāmatai, kura tapusi kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu, „Māja ar sešiem gulbjiem”. Studijā starp divu izrāžu mēģinājumiem ir JRT aktieri Baiba Broka un Andris Keišs. Un sākumā pavisam vienkāršs jautājums - kā jūtaties? "Es jūtos absolūti laimīgs, jo šodien mūsu mēģinājums bija... Bija pirmais mēģinājums ar publiku, bija ap 100 cilvēku, paši tuvākie. Mēs atgriezāmies uz skatuves, uz kuras sākām aktierēt, un pēkšņi mēs sapratām, ka tas bija kā 1997. gadā, kad zālē bija 30, kad bija 100 cilvēku. Tieši tas sākuma apmeklējums. Atgriešanās mājās ar pirmo pavisam taustīšanās mēģinājumu, kad maz cilvēku uzaicināja. Tas bija brīnišķīgi. Es vēl joprojām jūtos katru reizi ieejot Lāčplēša ielas mājā," atklāj Andris Keišs. "Es arī esmu laimīga. Neticamā kārtā. Parasti esmu tāda ieturētāka un skeptiskāka, bet šajā gadījumā mana sajūta ir ļoti laba, silta. Vislabākajā nozīmē tāda piezemēta. Varbūt tā ir tā māju un drošības sajūta, kura pārņem, kad es esmu Lāčplēša ielā," atzīst Baiba Broka. "Bija ģenerālmēģinājums ar vairāk nekā 100 skatītājiem, un tā sajūta, skatoties uz zāli, bija vislabākā nozīmē mierīga, apņemoša. Mēs darām to, kas uz skatuves ir jādara, skatītāji var vērot. Kaut kāda dīvaina vienotības sajūta, ko īsti nevaru vārdos izteikt. Mēs varbūt esam mazliet sajukuši prātā par šo, mazliet eksaltēti." Ierakstos uzklausām jaunos aktierus Tomu Harjo un Jāni Grūtupu. Toms Harjo bija viens no nedaudzajiem jaunajiem aktieriem, kurš bija atnācis uz grāmatas „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” atvēršanu. Par sajūtām, mēģinot Lāčplēša ielas namā, Ieva Struka jautāja Jānim Grūtupam LR3 "Klasika" raidījumā Šņorbēniņi.    

Par bērniem un jauniešiem adresētajam izrādēm un viņa jaunāko iestudējumu „Valmieras puikas” Valmieras teātrī Kultūras rondo studijā saruna ar režisoru un aktieri Jāni Znotiņu. Ierakstos pēc pirmizrādes uzklausām dramatizējuma autori Anci Muižnieci, skolotājas Ritas Gravas lomas atveidotāju Klintu Reinholdi un Sandi Rungi, kurš atveido Pēteri Lauci. 20. martā ASSITEJ nacionālais centrs Latvijā aicina teātra jomas profesionāļus, vecākus, pedagogus, ikvienu interesentu piedalīties domnīcā “Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” par bērnu un jauniešu teātri Latvijā, tā nozīmi atvērtas un kritiski domājošas sabiedrības veidošanā un atspoguļošanos teātra kritikā. „Kāda ir bērnu un jauniešu teātra loma skatuves mākslas kopainā Latvijā?” Šis jautājums nodarbinās ne tikai diskusijas dalībniekus 20. martā, kad Starptautiskajā bērnu un jauniešu teātra dienā notiks domnīca ar šādu nosauku, tas ir jautājums, kurš jau ilgstoši nav uzdots Latvijas kultūras telpā. Fragmentāri notikumi ir spoži un mazāk spoži. Šajā jomā daudz dara režisors Jānis Znotiņš. Viņa jaunākais veikums ir Valmieras teātri – pēc Pāvila Rozīša romāna veidots iestudējums „Valmieras puikas. Jaunu cilvēku revolūcija divās daļās”. Ar piezīmi 15+. Jānis Znotiņš ir arī ASSITEJ nacionālā centra valdes loceklis, režisors, aktieris, kā arī Valmieras vasaras teātra festivāla programmas bērniem un pusaudžiem direktors. -- Skolās, universitātēs un cietumos – vietās, kur vienkopus pulcējas jauni, gudri un karsti prāti, pamazām briest 1905. gada revolūcija. Valmierā Oša privātā zēnu proģimnāzija ir viens no šādiem perēkļiem, un tajā mācās pusaudži, kas ne vien cīnās par meiteņu uzmanību, risina attiecības ar labajiem un sliktajiem skolotājiem un cits ar citu, bet slēpj arī aizliegtu literatūru, apmeklē slepenas meža sapulces un sapņo gāzt valdošo varu. Valmierā ierodas jauna skolotāja Rita Grava, viņai jāspēj sevi pierādīt gan nevaldāmajiem skolēniem, gan pārējiem skolotājiem. Pamazām viņas acīm paveras jauna, slepena pasaule, par kuras esamību Rita iepriekš pat nenojauta. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves mainīja kāds milzīgs notikums, kas ietekmēja ne vien Valmieras un Latvijas, bet visas pasaules vēsturi. Iestudējums veidots pēc Pāvila Rozīša romāna "Valmieras puikas". Romāna norises laiks ir 20. gadsimta sākums, kad Latvija ir Krievijas impērijas pakļautībā, bet pamazām pieaug arī protesti un drīz seko 1905. gada revolūcija. Tuvākās izrādes 4. un 5. aprīlī.

19. martā pirmizrādi piedzīvos režisoru Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma "Patrīcija". Ar dokumentālās filmas režisoriem Dāvidu Ernštreitu un Inesi Kļavu tiekamies Kultūras rondo studijā, tiešsaistē sazināmies arī ar Patrīciju Eiduku. Filma ir stāsts par slēpotāju Patrīciju Eiduku un viņas ģimeni – tēvu, kurš no mazotnes gatavojis meitu olimpiskajām spēlēm, brāļiem, kuri ir viņas  atbalsts, arī par dzīves pārbaudījumiem un sporta aizkulisēm un jaunas sievietes gribasspēku.   Patrīcija. Filma par Latvijas labāko slēpotāju Patrīciju Eiduku. from Mistrus Media on Vimeo. Filmas režisori ir Dāvids Ernštreits un Inese Kļava, galvenais operators Normunds Pavlovskis, montāžas režisore Inese Kļava,  komponists Otto Auniņš, skaņu režisors Artis Lūsis, producenti Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe. Filma veidota filmu studijā "Mistrus Media", un tā tapusi ar Nacionālā kino centra un Latvijas Televīzijas atbalstu. Filma ir ilgtermiņa dokumentāls vērojums, un tās idejas autors ir režisors un žurnālists Dāvids Ernštreits

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) turpina savu tradīciju un arī šogad dodas uz Franciju, lai Lielajā teātrī Eksanprovansā (Grand Théâtre de Provence) sniegtu koncertu. Pie diriģenta pults stāsies maestro Žans Klods Kazadesī, bet soliste būs dāņu vijolniece Anna Agafija Egholma. Programmā iekļauts Fēliksa Mendelszona-Bartoldi Vijoļkoncerts un Nikolaja Rimska-Korsakova “Šeherezade”. Pirms koncertturnejas šo programmu 21. martā varēs noklausīties arī Lielajā ģildē. Uz koncertu aicina un par gaidāmo turneju stāsta Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore Indra Lūkina.

Kultūras rondo studijā jaunais mākslinieks Miķelis Mūrnieks par sociālo kritiku personālizstādē “Behavioral Sink”, kuras kodolu veido maģistra darbs "Fountain", un jauna skulpturālo noveļu sērija, kā arī apjomīga scenogrāfija. Sarunā iesaistīsies arī izstādes kuratore Elīza Elizabete  Ramza. No 16. marta līdz 19. maijam Kim? Laikmetīgās mākslas centrā būs skatāma sadarbībā ar "VV Foundation" tapusī līdz šim apjomīgākā mākslinieka Miķeļa Mūrnieka personālizstāde “Behavioral Sink”. 2023. gada vasarā Miķelis Mūrnieks ieguva maģistra grādu Sandberga institūtā, Amsterdamā, ar darbu "Fountain". Šis darbs kalpos par izstādes kodolu, ap kuru izveidota jauna skulpturālo noveļu sērija un apjomīga scenogrāfija.

Jāzepa Grosvalda fenomens nav tikai tīrās mākslas fenomens, arī svarīgs atskaites punkts mūsu kultūrvēsturē, - secina pētnieki pēc zinātniskajiem lasījumiem, kas notika aizvadītās nedēļas nogalē. Konferencē „Meklējot Džo” pētnieki akcentēja gan Jāzepu Grosvaldu kā mākslinieku, gan pievērsās nozīmīgajai  Austrumu  tēmai Grosvalda daiļradē, gan viņa mantojumam mūsu un Vermlandes muzejā, iezīmēja laikmetu un laikabiedrus, izgaismojot arī sieviešu stāstus. Viena no zinātnisko lasījumu sesijām „Mantojums” notika angļu valodā, to vadīja Ieva Kalnača un tajā piedalījās kuratori no Vermlandes muzeja Kārlstadē Zviedrijā. Kurators Dans Spēgels raksturoja Vermlandes muzejā esošo Jāzepa Grosvalda darbu kolekciju, kā arī atklāja muzeja kuratora Helgi Kjellina saikni ar Latviju un Igauniju (1932.gadā Valters un Rapa izdod viņa rakstītu grāmatu „Latviešu māksla”). Vienā no attēliem Kjellina adrešu grāmata, tajā arī Līnas Grosvaldes adrese. Savukārt kuratore Fiffi Mirstrēma vēstīja par mākslas pieredzes un izpratnes perspektīvām, ko paver šī muzeja krājums. Viņas referāts „Kad vietējā  vēsture šķērso robežas” bija uzrunājošs un arī emocionāls. Nelielā sarunā konferences pārtraukumā Fiffi  Mirstrēma atklāja savu personisko sastapšanos ar Jāzepa Grosvalda mākslu. Ieskatu, kā Jāzepa Grosvalda darbi nonākuši mūsu muzeja kolekcijā, sniedz Aijas Zandersones referāts „Jāzeps Grosvalds Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā: no meitenēm tautastērpos  līdz memoriālajai kolekcijai”. Lasījumu ietvarā arī laikmets un laikabiedri. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Eva Eglāja-Kristsone pievērsa uzmanību Grosvaldēm, savukārt režisore un rakstniece Kristīne Želve izgaismoja Jāzepa Grosvalda sieviešu stāstus, kas atklājas, lasot Jāzepa dienasgrāmatas. Par Grosvaldu ģimeni un tās diplomātisko darbību ar lasījumu „Grosvaldu ģimene -  simbols diplomātu dinastijai ārlietu dienestā” uzstājās Iveta Šķiņķe no Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas. Ginta Gerharde-Upeniece klātesošos aicināja uzdot jautājumus, tā lasījumu noslēgumā izvērtās rosinošas tēmas nākotnes pētījumiem par Grosvaldu dzimtu. Konference Jāzepa Grosvalda tēmu paplašinājusi, secina profesors Eduards Kļaviņš, viņš lasījumos pievērsa uzmanību „Harmonijas un disharmonijas dialektikai Jāzepa Grosvalda darbu stilistikā”. Zinātniskie lasījumi bija labi apmeklēti un ikvienam interesentam ļāva padziļināti iepazīt un no dažādiem skatu punktiem palūkoties uz Jāzepa Grosvalda personību un daiļradi, arī uz laikmeta kultūras un vēsturiskajiem kontekstiem. Jāzepam Grosvaldam veltītā izstāde „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma līdz 30.martam.

Tēlnieks Roberts Diners, kura piemiņai Mākslas stacijā "Dubulti" radīta izstāde "Pasaule manos sapņos", ir šīsdienas Kultūras rondo galvenais tēls, kura pasauli atklājam kopā ar mākslinieci Liliju Dineri un kuratori Ingu Šteimani.   "Uzskatu, ka visu Roberta daiļradi raksturo vieglums. Tas ir tāpēc, ka tur nav šīs zinātniskās pētniecības aspekts, ko mēs varbūt domātu, kas piedien laikmetīgai mākslai," vērtē Inga Šteimane. "Roberts strādāja intuitīvi un būtībā viņš nekad neaizslēdza to bērnišķīgo pasauli. Viņš nekad to neaizslēdza un nekad no tās nenorobežojās. Nekad nekļuva par krasi laikmetīgu sociālu domātāju, sociālu būtni, viņš vienmēr palika saistībā ar šiem dziļajiem arhaiskajiem slāņiem. Manuprāt, viņam pašam pat neradās jautājumi, ka tā nevarētu būt. Tas var būt radīja interesi apkārtējos, tajos, kas vairāk kļuvuši par racionālām, zinātniski pētošām būtnēm. (..) Tas radīja zināmu izbrīnu, kā viens mākslinieks, viens cilvēks var tik brīvi dzīvot šajā paplašinātajā realitātē, kādā, es uzskatu, dzīvoja Roberts. Tas savā ziņā radīja piesardzību - vai tā var būt? Kur tad ir mūsdienu cilvēka saspringtība, visas racionalizētās un konceptualizētās kolīzijas?"  Pērn pāragri aprāvās tēlnieka Roberta Dinera (1977–2023) dzīve. Mākslinieks dzīvoja Jūrmalā un vietējiem bija labi zināms ar skulptūru izstādēm pludmalē. Roberta Dinera piemiņas izstāde "Pasaule manos sapņos" no 15. marta apskatāma mākslas stacijā "Dubulti" un piedāvā hronoloģiski plašu darbu klāstu. Te būs gan košās un krāsainās deviņdesmito gadu vaska skulptūras, gan divtūkstošo gadu miniatūrās bronzas un fotogrāfijas, gan episka karam veltīta instalācija, kā arī kopā ar Liliju Dineri veidotās seno literāro pieminekļu ilustrācijas. Izstādi papildina videohronikas. Roberts Diners veidoja tēlus, kuros cilvēks, dzīvnieks, senie arhetipi un mūsdienu asociācijas saplūst vienotā mistērijā. Tie ietver laikmetīgo ekoloģisko vēlmi līdzsvarot cilvēku un citu pasaules iemītnieku dzīves. Darbi ir kritiski pret cilvēka egocentrisko dominanci. Formas ziņā Roberts Diners izkopa miniatūru, kurā saskatīja monumentālismu. Tāpēc nereti skulptūras papildina autora fotografēti attēli ar tēlu fotopalielinājumiem. Roberts Diners sacījis: "Radot mākslas darbu, iedvesmu gūstu senajā mākslā, kurā atspoguļojas mitoloģiskā domāšana. Apvienojot mītus ar manu personisko dzīves pieredzi, izveidojas jauns mīts." Izstādes kuratore ir Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. Viņa veidojusi arī Roberta Dinera pirmo personālizstādi Latvijā "Cilvēkzvēru noslēpumainā dzīve" 1998. gadā.  Izstādes atklāšana notiks 15. martā pulksten 17. Gaidāmas arī ekskursijas izstādē - 16. martā pulksten 14 un 17. martā pulksten 14. Turpmākās ekskursijas 14. aprīlī pulksten 14 un 12. maijā pulksten 14. Izstāde "Pasaule manos sapņos" Mākslas stacijā "Dubulti" būs aplūkojama līdz 12. maijam.

12. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā aizvadīta Lielās mūzikas balvas ceremonija. Pasniegtas balvas septiņās kategorijās, kā arī godināti balvu par mūža ieguldījumu laureāti – komponists Vilnis Šmīdbergs un pianists, pedagogs Arnis Zandmanis. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas. Ierakstos - intervijas ar laureātiem.  Studijā izvaicājam muzikoloģes Ilzi Šarkovsku-Liepiņu un Ivetu Grundi, mūzikas kritiķi Armandu Znotiņu un džeza mūzikas izdevniecības “Jersika Records” vadītāju Mareku Ameriku. Lielās mūzikas balvas 2023. gada laureāti Gada jaunais mūziķis Dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Gada jaundarbs Jura Karlsona simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…", pirmatskaņojums 2. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma Par izcilu interpretāciju Altiste Ilze Kļava – Pētera Vaska Altkoncerts 15. aprīlī koncertzālē "Cēsīs" (kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu) Gada ansamblis Trio "PALLADIO" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš Gada kamerizrāde  Anna Veismane / Monta Kroma "Dzeltens trotuārs", Dzintaru koncertzālē – Guna Zariņa, Rihards Plešanovs, Jānis Semjonovs, Maija Zandberga (KM mērķprogramma "Kamermūzika", īstenotājs – "Latvijas Koncerti") Gada koncerts Riharda Vāgnera operas "Zigfrīds" koncertatskaņojums 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" – solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls, koncertzāle "Cēsis") Par izcilu sniegumu gada garumā Latvijas Radio bigbends LMB 2023 žūrijā strādāja: Andris Vecumnieks – žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists JVLMA profesors; Ilze Medne – muzikoloģe, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste; Solvita Sējāne – muzikoloģe, izdevniecības "Musica Baltica" direktore; Ilze Šarkovska-Liepiņa – muzikoloģe, mākslas doktore; Boriss Avramecs – muzikologs, JVLMA emeritētais profesors; Mareks Ameriks – džeza mūzikas izdevniecības "Jersika Records" dibinātājs un vadītājs; Armands Znotiņš – muzikologs, žurnālists, publicists.

Māksliniece Laima Eglīte glezno jau daudzas desmitgades un iemīļota vairāku paaudžu skatītāju vidū – gan ar savām plastiskajām un izjustajām figurālajām kompozīcijām, gan labsirdīgajām un emocionālajām grāmatu ilustrācijām un nu jau par klasiku kļuvušo animācijas filmu „Kabata”. Bet ainavu glezniecība viņas daiļradē ir jauns pagrieziens. Sulīgie dabas skati ir viņas jaunākās personālizstādes „Murjāņi un.. par zaļu pat vēl zaļāks” centrā. Tie mijas ar Laimas Eglītes cilvēku vērojumiem un TV pārraidēs tvertu personību vaibstiem. „Par zaļu pat vēl zaļāks” patiesi ir precīzs un šai reizē arī gluži burtisks nosaukums Laimas Eglītes izstādei. Ziemas beigu pelēkumā īpaši spilgti izceļas viņas tvertais leknais zaļums ainās no Murjāņiem, kur māksliniece vada vasaras, agrākām atmiņām Puikulē un arī skatiem pa Rīgas dzīvokļa logu. Kā tapušas šīs ainavas? Nē, māksliniece nedodas ar molbertu plenērā, bet glezno pēc fotogrāfijām, atmiņām un izjūtām. Interesanti, ka ainavu glezniecībai Laima Eglīte pievērsusies tikai pirms dažiem gadiem. Otra viņas izstādes daļa – mazi šodien sabiedrībā zināmu cilvēku portreti. Tos viņa pārsvarā noskatījusi televīzijā. Mazajos portretos bez grūtībām var pazīt, piemēram, režisoru Matīsu Kažu, mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu, aktrisi Mariju Linarti, mākslinieci Elitu Patmalnieci, ārstu Kārli Rāceni. Māksliniece stāsta, kā veidojusies šī raibā kompānija. Sarunas beigās galerijā ienāk arī Laimas Eglītes vīrs, Latvijas Radio ilggadējais skaņu inženieris Augustīns Delle. Viņš nofotografē sievu pie viņas gleznām un labprāt padalās arī savos vērojumos, kā tās tapušas. Tikšanās noslēgumā man Laimai Eglītei ir kāds personisks lūgums. Autogrāfam esmu atnesusi vienu no savām mīļākajām bērnības grāmatām – Tolkīna „Hobitu”, kam Eglīte zīmējusi krāšņas ilustrācijas, un pavisam nejauši uzzinu stāstu, kas sasaucas ar mākslinieces iepriekš teikto – par vajadzību iejusties tēlos. Izrādās, rudā hobita Bilbo Baginsa tēla plastiku viņa noskatījusi no Anša Rūtentāla, bet zem rūķiem slēpjas, piemēram, Indulis Zariņš un Andrejs Ģērmanis. Un arī animācijas filmu „Kabata” jūs turpmāk, iespējams, skatīsieties citādāk, ja zināsiet, ka galvenās varones Cūciņas tēlā Laima Eglīte iegleznojusi režisori Rozi Stiebru, bet pati ir turpat blakus – kā Cūciņas sirsnīgais balsts Zirgs.

Kādiem aktuāliem tematiem savos pētījumos pievēršas Rīgas Tehniskās universitātes jaunie arhitekti, kuru diplomprojekti aplūkojami izstādē „Sapņu struktūras”, Kultūras rondo pārrunājam ar RTU Arhitektūras un dizaina institūta direktori Māru Liepu-Zemešu un absolventiem - Katrīnu Martu Peizumu un Rolandu Hartmani. Līdz marta vidum inovāciju un zinātnes sasniegumu ekspozīciju telpā «RTU un Origo nākotnes pietura» varēs iepazīt pēdējos gados Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) diplomus ieguvušo jauno arhitektu diplomdarbus. Diplomdarbu kolekcija apver tematiski un ģeogrāfiski plašu jautājumu loku. Diplomprojekts iezīmē arhitekta profesionālās dzīves sākumu. Pēc piecu gadu ilgām studijām topošie arhitekti izstrādā kompleksu maģistra darbu ar integrētu diplomprojektu. Studentam ir iespēja brīvi izvēlēties diplomprojekta tēmu, likt lietā studiju laikā iegūtās zināšanas un prasmes, ļaut vaļu fantāzijai un atklāt savu pasaules redzējumu un rokrakstu plašākai sabiedrībai.

Gribu katru dienu darīt lietas, kas dara laimīgu un kas uztur formā gan fiziskajā, gan čella formā – tā Kristaps Bergs. Čellists Kristaps Bergs nominēts „Lielajai mūzikas balvai 2023” par izcilu interpretāciju, atskaņojot Vitolda Lutoslavska  Čellkoncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģenti Kristīnu Posku.  Kristaps nāk no muziķu ģimenes, kā solists debitēja 2005.gadā Rīgā, Lielajā ģildē ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Andri Nelsonu pie diriģenta pults. Pierādot savas čella spēles virtuozās prasmes, kā solists un kamermūziķis viņš muzicējis pasaulē prestižākajās koncertzālēs. Kopš 2016.gada septembra Kristaps Bergs veic čellu grupas koncertmeistara pienākumus Briseles Filharmonijas orķestrī. Ar Kristapu Bergu sazinājāmies zoom platformā:

Amerikas Kinoakadēmijas jeb „Oskara” balvu ceremonijā paziņoti uzvarētāji. Kultūras rondo studijā pārrunājam kino profesionāļu redzējumu par ”labākā” titula ieguvējiem un skatu no Latvijas kino kritiķēm – Kristīnes Simsones un Dartas Ceriņas. 96. Amerikas Savienoto Valstu Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvas pasniegšanas ceremonijā triumfējusi biogrāfiskā drāma "Openheimers" ("Oppenheimer"), iegūstot septiņas balvas, tai skaitā "Oskaru" kategorijā labākā filma, labākais aktieris – Kilians Mērfijs un labākais režisors – Kristofers Nolans. Filma vēsta par amerikāņu kodolfiziķi un nereti par "atombumbas tēvu" dēvēto Robertu Openheimeru. Nolans filmas scenāriju ir balstījis autora Kaja Bērda un vēsturnieka Mārtina Šervina sarakstītajā grāmatā "Amerikāņu Prometejs", kas saņēmusi Pulicera balvu. Kinodarbs, kurš varēja dižoties ar 13 nominācijām, tika arī pie balvas par labāko otrā plāna lomu, kuru atveidoja Roberts Daunijs jaunākais, novērtējums gūts arī par filmas montāžu, operatora darbu un oriģinālo mūziku. Filma iepriekš triumfēja arī "Zelta globusu" ceremonijā un ieguvusi visvairāk BAFTA balvu nominācijas.

„Lielās mūzikas balvas 2023” ceremonijas gaidās šodien noslēdzam ierakstu sēriju, izceļot mūziķus, kuri nominēti par individuālu izpildījumu: par izcilu interpretāciju vai izcilu sniegumu gada garumā. Altiste Ilze Kļava balvai nominēta par izcilu Pētera Vaska Altkoncerta interpretāciju pērn 15. aprīlī koncertzālē “Cēsis” kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu. Ilze Kļava jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo un strādā Norvēģijā, kur ir Bergenas Filharmoniskā orķestra altu grupas koncertmeistare. Taču viņa ir biežs viesis arī Latvijā, kur uzstājas gan kā soliste, gan klavieru kvarteta „RIX” sastāvā. Kā saka pati māksliniece, ceļš mūzikā viņai ielikts jau šūpulī: viņas mamma ir altiste Benita Strautmane, tēvs – džeza pianists Juris Kļava, vecākais brālis – diriģents Sigvards Kļava. To, ka tieši alts būs viņas mūzikas instruments, Ilze Kļava zinājusi jau kopš bērnības.

Nacionālā līmeņa teātra skola un dejas mākslas centrs; jauns studentu teātris un starptautisks studentu kino festivāls - Latvijas Kultūras akadēmijas rektora amata kandidāts kinorežisors, profesors, šobrīd LKA prorektors Dāvis Sīmanis atklāj savas idejas un stāsta par TabFab kvartāla attīstību, atbildot uz Kultūras rondo jautājumiem. Rektora vēlēšanas gaidāmas aprīļa vidū, tāpēc šobrīd Dāvis Sīmanis tiekas gan ar pasniedzējiem, gan studentiem, lai skaidrotu savu redzējumu par akadēmijas nākotni, vienoto telpu Tabakas fabrikā un arī filozofiskā līmenī. Ar viņa stratēģiju var iepazīties LKA mājas lapā.

Divas ekstrēmas profesijas – būt mūziķei un mammai… Par izcilu sniegumu gada garumā Lielajai mūzikas balvai nominēta klavesīniste Ieva Saliete. Ieva ir brīvmāksliniece – dzīvo Latvijā, sadarbojas ar orķestri "Sinfonietta Riga" baroka projektos, piedalās solo un kamermūzikas projektos Vācijā un Šveicē, ir Bernes senās mūzikas orķestra "Les Pasions de I’Ame" klavesīniste. Ir arī pasniedzēja Jāzepa Vītola Latvijas valsts mūzikas akadēmijā.

Rīgas cirka arēna ir gatava atklāšanai – ko tas nozīmē apmeklētājiem un profesionāļiem? Kas paredzēts arēnas starptautiskajā atklāšanas programmā? Kultūras rondo pārrunājam ar Rīgas cirka valdes locekli Māru Pāvulu un projektu vadītāju Elvīru Avotu. Taps arī vēsturisko Rīgas cirka plakātu izstāde "Jautrības metamorfozes" un atvēršanas svētki būs grāmatai "Rīgas cirks. Ieskaņa. 1888-1957". Rīgas cirka arēnas atklāšana notiks martā un aprīlī. Programmā būs ne vien plašai publikai pieejamas izrādes, bet arī dažādi notikumi pasaules cirka un citu nozaru profesionāļiem. Plašāk ar programmu var iepazīties Rīgas cirka mājaslapā.

Gaidot „Lielās mūzikas balvas 2023” ceremoniju, ierakstu sērijā izceļam mūziķus, kuri nominēti par individuālu izpildījumu: par izcilu interpretāciju vai izcilu sniegumu gada garumā. Pirms pieciem gadiem saksofonists Aigars Raumanis saņēma Lielo mūzikas balvu kā „Gada jaunais mākslinieks”. Šogad viņš nominēts par izcilu sniegumu gada garumā. Un pagājušais gads Aigaram Raumanim ir bijis patiesi iespaidīgs – 68 koncerti, 14 jaundarbu pirmatskaņojumi, sadarbības un ieraksti. Līdzās tam mākslinieks mācās arī doktorantūrā, no mūzikas prātu atslēdz jogā un garās pastaigās, un ir pārliecinājies – jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt.

Par Nacionāla teātra aktieru un režisora atkal tikšanos izrādē "Heda Gablere. Atgriešanās" Kultūras rondo saruna ar režisoru Edmundu Freibergu un aktrisi Madaru Zviedri. 6. martā Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde iestudējumam "Heda Gablere. Atgriešanās". Stāsts par sievieti, ko audzinājis tēvs, un vīrieti, kas audzis rūpīgā sieviešu uzraudzībā. Viņu laulība noslēgta pavisam nesen, bet visiem ir skaidrs, ka tā nebūs laimīga savienība. Visiem, izņemot jauno vīru, zinātnieku Jergenu Tesmani. Heda mīlestībai piešķir pašu svarīgāko lomu dzīvē, bet dzīve nepakļaujas viņas ideāliem, tāpēc sarežģītās jūtas pret pavisam citu vīrieti kļūst postošas. Svarīgs vārds ir 'atgriešanās', jo ar šo iestudējumu daudzi labi aktieri atgriežas uz Nacionālā teātra skatuves, - Madara Zviedre, Jēkabs Reinis, Ģirts Liuziniks un Ivars Puga. Arī Edmunds Freibergs kā režisors atgriežas ar šo izrādi. Izrādes radošā komanda: režisors Edmunds Freibergs scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, video mākslinieks Toms Zeļģis, gaismu māksliniece Līva Kalniņa, muzikālais noformējums un skaņas dizains Aleksandrs Tomass Matjussons. Lomās: Madara Zviedre, Ģirts Liuziniks, Jēkabs Reinis, Ivars Puga, Daiga Kažociņa, Lāsma Kugrēna.    

Gaidot „Lielās mūzikas balvas 2023” ceremoniju, sākam ierakstu sēriju, izceļot mūziķus, kuri nominēti par individuālu izpildījumu: par izcilu interpretāciju vai izcilu sniegumu gada garumā. Dziedātāja Inna Kločko Lielās mūzikas balvai izvirzīta par izcilu interpretāciju titullomā Leoša Janāčeka operā „Jenūfa” Latvijas Nacionālajā operā (kopā ar Latvijas Nacionālās operas kori, orķestri un diriģentu Mārtiņu Ozoliņu). Inna Kločko Kultūras rondo uzsver, ka dzīvē ir introverts cilvēks, bet uz skatuves var izdzīvot jebkuru raksturu. Dziedātāja dzimusi Sibīrijā, 2015.gadā absolvējusi Krievijas Teātra mākslas universitātes muzikālā teātra nodaļu. Bijusi Staņislavska un Ņemiroviča – Dančenko Maskavas Akadēmiskā muzikālā teātra soliste. 2020.gadā saņēmusi Latvijas Nacionālās operas piedāvājumu interpretēt Lizas lomu Pētera Čaikovska operā „Pīķa dāma”, bet 2023.gadā viņa spoži atveidoja Jenūfas lomu. Dziedātāja Latvijā dzīvo jau četrus gadus.

Mierpilnas ir to cilvēku sejas, ko māksliniece Baiba Rībere izšuvusi uz medicīniskās marles savā pirmajā personālizstādē. Tādas viņa tās ieraudzījusi savā darbavietā – Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā. Jā, šīs sejas uz auduma pārceļojušas no muzeja eksponātu traukos ieraudzītajiem vaibstiem, ar mākslinieciskiem līdzekļiem atgādinot, ka aiz katra anonīmā eksponāta ir cilvēks. Baibas Rīberes izstāde „Mierpilns” ir viens no piemēriem, kā muzejs mērķtiecīgi savieno mākslu un medicīnas vēsturi, lai pirmā viesošanās muzeja apmeklētājiem nebūtu pēdējā. Anatomijas muzeja ekspozīcijā viens no pamatprincipiem ir sadarbība. Un māksla te ienāk bieži, palīdzot noņemt stigmu, ka šeit ir tikai formalīnā peldoši orgāni, kas domāti vien medicīnas profesionāļu apskatei. Māksla un medicīnas vēsture gluži burtiski satiekas arī Baibas Rīberes personālizstādē, jo viņa ir gan izšuvēja, gan strādā Anatomijas muzeja Informācijas centrā. Kā māksliniecei viņai šī ir pirmā satikšanās ar plašāku publiku. Izstādes centrā ir seši melnbalti izšuvumi ar cilvēku sejas vaibstiem, kurus Baiba Rībere ilgākā laikā ievērojusi dažos no eksponātu traukiem, kur seja ir tikai „blakusprodukts”, lai parādītu, piemēram, cilvēka siekalu dziedzerus, sejas muskuļus vai gremošanas sistēmu. Sākumā tapušas sejas skices, kas vēlāk pārdzimušas trauslos, uz medicīniskās marles veidotos melnbaltos izšuvumos, attālinoties no eksponātu vizuālās konkrētības un pievienojot tiem poētisku virsvērtību. 20.gadsimta 20. – 30.gados, kad tapa šī vēsturiskā orgānu kolekcija, visu bez piederīgajiem mirušo cilvēku ķermeņus likums ļāva ziedot zinātnei, lai medicīnas studenti varētu mācīties. Un šodien par viņiem bezkaislīgi vēsta tikai eksponātu numuri, kurus kā nosaukumus saviem darbiem devusi Baiba Rībere. Izšuvumi ar nolūku novietoti nevis blakus eksponātiem, bet atstatus un visi kopā. Māksliniece atzīst, ka, strādājot pie darbiem, Anatomijas muzeja kolekcija viņai kļuvusi daudz personīgāka. Jo stāstus viņa stāsta ne tikai kā muzeja informācijas centra darbiniece, bet arī kā profesionāla izšuvēja. Rokdarbi ir viņas lieta jau sen – Rīberei patīk rakņāties pagātnē, eksperimentēt ar materiālu un tā aizmirsties darbā, ka pazūd laiks. Baibas Rīberes profesionālo aizraušanos ar izšuvumiem drīz vien pamanīja arī muzeja kolēģi. Muzeja direktore, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete atceras, kā radusies ideja par izšuvumu izstādi muzejā. Muzeja vadītāja aicina apskatīt arī citu mākslas intervenču pēdas jaunajā muzeja ekspozīcijā, kas blakus vēsturiskajam anatomikumam durvis vēra pirms trim gadiem. Piemēram, pa vidu eksponātiem redzamas baltas keramikas figūriņas, ko britu mākslinieks Padijs Hārtlijis veidojis, iedvesmojoties no ekspozīcijas. Baibas Rīberes izšuvumu izstāde „Mierpilns” RSU Anatomijas muzejā būs skatāma līdz aprīļa beigām. Paralēli savu rezidenci muzejā turpina arī māksliniece Laimdota Malle, bet uz vasaras pusi muzejā skanēs anatomijas iedvesmotas dzejnieka Ivara Šteinberga vārsmas.   

Iznāk teātra zinātnieka Gunāra Bībera “Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu”. Kultūras rondo studijā lekciju saturu aktualizējam kopā ar redaktors Raimondu Briedi un režisoru Elmāru Seņkovu. Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas" ir daļa no viņa lasītā kursa "Drāmas teorija" aktieru specialitātes studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā 2000. gada rudens semestrī, kad tās tika ierakstītas magnetofona kasetē nenoskārstai vajadzībai. 2020.–2021. gadā lekcijas tika atšifrētas un izveidots manuskripts, kas ietver lekcijas par drāmas kompozīcijas pamatelementiem, traģēdiju, komēdiju, drāmu, to specifiku un žanriem, kā arī divas ievadlekcijas par Henriku Ibsenu un Bertoltu Brehtu – diviem dramatiķiem, kuriem Bībers pievērsis īpašu uzmanību. Lekcijas ir studiju kursa daļa un vienlaikus – ieskats būtiskos jautājumos drāmas teorijā un vēsturē. Lekciju teksts ir rediģēts, atsakoties no vārdu atkārtojumiem, liekvārdiņiem, pauzēm, tomēr nav mēģināts to pārvērst literāri gludā tekstā. Iespējams, ka tie, kas dzirdējuši Gunāra Bībera lekcijas, lasot dzirdēs arī viņa balsi, tie, kas to nav dzirdējuši, lasīs skaidri izklāstītus drāmas pamatprincipus. Krājumu izdevis apgāds "Neptuns".

No 5. marta līdz 2025. gada 1. februārim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā norisināsies izstāde “Ķermeņa dzeja. Aisedora Dunkane, Raimonds Dunkans un plastiskās dejas tradīcija Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados”. Saruna ar Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāju Natāliju Jevsejevu un dejas vēsturnieci Valdu Vidzemnieci. Amerikāņu dejotāja un horeogrāfe Andžela Aisedora Dunkane (Angela Isadora Duncan, 1877–1927) tiek uzskatīta par spilgtāko modernās dejas pionieri. Viņu atbalstīja brālis – dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans (Raymond Duncan, 1874–1966), kuram plastiskā deja kļuva par daļu no dzīves filozofijas. Abus iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, kas izpaudās gan deju uzvedumos, gan tērpos – hitonos un togās, ko viņi valkāja: Aisedora – uz skatuves, bet Raimonds – arī ikdienas dzīvē. Aisedora Dunkane atteicās no tradicionālajām dejas formām, meklējot jaunu saturu un pamatojumu dejas mākslai. Pretstatā klasiskā baleta dejotājām šī jaunā deju stila izpildītājas uzstājās basām kājām un kustējās brīvi, bieži veidojot improvizācijas. Aisedora guva ierosmi no dabas tēliem: koku šūpošanās, viļņu ritmiskā plūduma, mākoņu slīdēšanas un putna lidojuma. Savulaik, aprakstot Rīgā notikušo plastisko deju vakaru, kāds latviešu žurnālists to nodēvēja par “ķermeņa dzeju”. 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs jēdziens “modernā deja” vēl nebija nostiprinājies. Biežāk tika lietoti apzīmējumi “plastiskā deja”, “brīvā deja”, “jaunā deja”. 1913. gadā Aisedora Dunkane Parīzē nodibināja plastiskās dejas skolu, kas veicināja šī termina izplatību. Tāpat sava akadēmija Parīzē bija Raimondam Dunkanam, taču tajā viņš uzsvaru lika ne vien uz dejošanas, bet arī mākslas, amatniecības un filozofijas pasniegšanu. Raimonds pats zīmēja, apgleznoja zīdu un izgatavoja mēbeles. Dejai netraucē valodas un kultūru robežas, tāpēc drīz vien Aisedorai Dunkanei radās daudz sekotāju. Arī Latvijā 20. gadsimta 20. gados viena pēc otras tika dibinātas jaunas deju skolas un studijas, kas popularizēja plastiskās, ritmoplastiskās dejas un Emīla Žaka-Dalkroza (Émile Jaques-Dalcroze, 1865–1950) ritmikas metodi. Piemēram, Annas Ašmanes (1888–1967) mūzikas un ritmikas skola, Beatrises Vīgneres (1903–1990) fiziskās un estētiskās audzināšanas skola, Annas Kerē (1904–1989) plastisko deju skola, Mērijas Vigmanes (Mary Wigman, 1886–1973) skolas filiāle un vēl citas mācību iestādes. Īsu brīdi agrā bērnībā Beatrises Vīgneres deju studiju apmeklēja mākslinieku Romana Sutas (1896–1944) un Aleksandras Beļcovas (1892–1981) meita Tatjana Suta (1923–2004). Viena no pirmajām latvietēm, kura sekoja plastiskās dejas vilinājumam, bija Aija Bertrāne-Dunkane (dzimusi Meta Ivanova, 1891–1978), Raimonda otrā sieva.

Iespaidi un komentāri pēc izrādes „Šķelšanās. Sarunas”, kurā Čehova teātris un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” meklējis jaunu, sociāli aktuālu skatuviskās izpausmes formātu. Kad pirms diviem gadiem sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, daudzi no mums pirmoreiz saskārās ar to baiso apjausmu, ka mēs un mūsu bērni savas dzīves laikā var piedzīvot karu. Krievu karavīru zvērības un Kremļa imperiālistiskās ambīcijas Ukrainā saasināja etnisko spriedzi arī Latvijā: mēs daudz skaidrāk ieraudzījām, cik dažādās informācijas telpās un izpratnē par valsti un valodu dzīvo dažādi Latvijas iedzīvotāji. Kas šādā situācijā labāks – patīkams naids vai nepatīkama saruna? Ar tādu jautājumu pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica” pērn sāka veidot dokumentālu seriālu „Šķelšanās”, ko 4. marta vakarā papildināja – pagaidām tikai viena – neparasta dokumentāla teātra izrāde, kur uz skatuves ar personiskiem stāstiem satikās pētnieciskie žurnālisti un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri. Kritiķe Dita Jonīte savā "Facebook" kontā raksta: "Ja konference labiem cilvēkiem "Dirty Deal Teatro" bija izrāde, tad šī bija vēl vairāk izrāde, konference, politiskais teātris un performance. Un viss, ko es ceru, ka tā tiks nospēlēta vēl vismaz vienu reizi Daugavpilī. Un varbūt arī Rēzeknē, Liepājā un Ventspilī, un atkal lieliskajā Čehova teātrī Rīgā. Tik daudz cilvēcības un mīlestības! Ja satiekas žurnālisti, kas deg par savu darbu un režisors, kam liela sirds, tad mēs visi kopā varam būt drošāki un laimīgāki."    

Īss ieskats, kā veidojās Mākslas muzeja „Rīgas birža” vācu romantisma kolekcija. Kā arī jauna iespēja atklāt „Suzani. Kādas izšuvējas stāstu” no Uzbekistānas. Stāsta muzeja „Rīgas birža” vadītāja Daiga Upeniece. No 9. marta līdz 5. maijam Mākslas muzejs „Rīgas birža” aicina apmeklēt izstādi “Suzani. Vienas izšuvējas stāsts”. Izšūšana ir viens no sarežģītākajiem tradicionālās mākslas veidiem Uzbekistānā. Vēsturiski izšuvumi bija neatņemama sievietes pūra sastāvdaļa un bieži tika izmantoti mājas interjeros. Mūsdienās tie kļuvuši arī par svarīgiem dizaina un modes elementiem. Suzani ir dekoratīva sienas tekstilija, kas parasti darināta no kokvilnas vai zīda auduma un izšūta ar zīda pavedieniem. Termins cēlies no persiešu vārda “suzan”, kas nozīmē “adata”. Dažādos Uzbekistānas apgabalos ir vairāki izšūšanas stili ar atšķirīgiem ornamentiem un darināšanas tehnikām. Īpaši izceļas Taškentas skola, ko pārstāv divi galvenie centri – Taškenta un Pskenta. Līdz 20. gadsimta 80. gadiem Taškentas izšūto sienas tekstiliju jeb paljaku tradīcija bija nogrimusi aizmirstībā. 2000. gadu sākumā vadošie meistari pievērsās galvenokārt Nuratas, Buhāras un Šahrisabzas izšūšanas skolu tehniku un ornamentu atjaunošanai. Daudzējādā ziņā Taškentas skolas tradīcijas izzušanu veicinājis paljaku sarežģītais tapšanas process: tekstiliju pamatne, tāpat kā ornamentālie motīvi, tiek veidoti vienlaidus sedzošajā izšūšanas tehnikā, kas ir grūta, dārga un laikietilpīga.

Par Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu studijā pārrunāsim ar Liepājas Simfoniska orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu un jauno vijolnieci Luetu Žagari. No 9. līdz 23. martam koncertzālē "Lielais dzintars" norisināsies 32. Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls ar izcilu pašmāju mākslinieku un arī starptautisku zvaigžņu uzstāšanos, informēja festivāla rīkotāji.  Šogad festivāla dalībnieku vidū klausītāji redzēs kanādiešu pianistu Luī Lortī, vācu vijolnieci Katrīnu ten Hāgenu un franču obojisti Selīni Muanē, somu diriģentu Juhu Kangasu, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un starptautiski atzītus operdziedātājus, pianisti Aurēliju Šimkus, džeza mūziķi Džonu Ruoko un citus skatuves māksliniekus. Šī gada Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla programmā iekļauti pieci koncerti – klausītājiem būs iespēja dzirdēt Friderika Šopēna, Volfganga Amadeja Mocarta un Pētera Vaska radītu simfonisko mūziku. Koncertzāles "Lielais dzintars" Dzintara Jurgelaiša kamerzālē gaidāms kamerdžeza un arī klaviermūzikas solo vakars, savukārt festivāla noslēgumā skanēs itāļu opermūzikas ģēnija Džuzepes Verdi monumentālais garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs "Rekviēms". Festivāla atklāšanā 9. martā pulksten 18 ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, lai kopīgi atskaņotu Friderika Šopēna Pirmo klavierkoncertu. Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Luī Lortī veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē.

Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē sestdien, 2. martā, izskanēja nu jau 16. Latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” pasniegšanas ceremonija. Saimniekus atradušas 11 māla statuetes, kas sevī iemieso Jāņa Klīdzēja darba „Cilvēka bērns” personāžu – puisēnu Boņuku. Tāpat pasniegta arī skatītāju simpātiju balva „Žyks”. Balvas par īpaši atzīmējamu veikumu latgaliešu kultūrtelpā aizvadītajā gadā saņēma gan Latvijas Radio Latgales studijā tapušais kriminālromāna “Bruoli” radioiestudējums latgaliski, gan galda spēles Čipierksneitis izstrādātāji, pirmā komiksa bērniem „Sunāns Breiveibā” autori, kā arī citi darbi un to autori. Vairāk nekā divu stundu garo pasniegšanas ceremoniju vadīja veseli četri vadītāji brāļi Kozlovski – Oskars, Juris, Jānis un Mārtiņš jeb Kozmens –, kas „Gora” skatuvi piepildīja ar humoru un improvizētiem skečiem.  

“Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” - filma par režisoru un operatoru Juri Podnieku, kas balstīta uz viņa rakstītām dienasgrāmatām, foto un kino fragmentiem un intervijām, ļauj iespēju atkal satikties ar režisoru. Par filmas tapšanu un atziņām, strādājot ar dienasgrāmatu ierakstiem, Kultūras rondo saruna ar režisorēm Antru Cilinsku un Annu Viduleju.     "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" ar klātesošu Podnieku caur intervijām, vēl neredzētiem dienasgrāmatu ierakstiem, foto un kino fragmentiem skatītājam būs iespēja ieskatīties radošas personības izaugsmes līkločos un būt klāt ne tik senās mūsu vēstures svarīgos pagriezienu brīžos. "Podnieks, kā viens no izcilākajiem latviešu dokumentālā kino saimes pārstāvjiem, tieši un skaidri spēja runāt par laiku, sabiedrību, indivīdu un nāciju. Viņš meklēja atbildes uz sarežģītiem jautājumiem tautas vēsturē un mudināja uz pašapziņas celšanu, meklējot ceļus savas tautas saprātīgākai pastāvēšanai nākotnē," teikts filmas aprakstā.

2024. gada pavasara sezonu Rotko muzejā atklās ar četrām Latvijas mākslinieku izstādēm, kas veltītas kara, eksistences un vērtību tēmai. Pavasara sezonas ietvaros būs skatāmas divu mākslinieku personālizstādes – Latvijas laikmetīgās glezniecības vienas no spilgtākajām māksliniecēm Frančeskas Kirkes “Bastions” un fotogrāfa un gleznotāja Romāna Korovina “Nomirsim kopā”. Tāpat jaunā pavasara sezona iezīmēsies ar sešu Latvijas mākslinieku kopprojektu – “ROTHKO. Made in Latvia”, pēc Dailes teātra izrādes “ROTKHO” motīviem, kā arī ar Latgales reģiona mākslinieku ikgadējo konkursa izstādi, šajā reizē ar nosaukumu “Lielgabalu klusumā”. Ziemas sezona Rotko muzejā slēgta. Tās vietā muzeja izstāžu zāles abos stāvos jau piepildās ar pavasara vēsmām. Te viss pilnā gatavībā, lai durvis vērtu jau jaunās -pavasara sezonas izstādes. „Tad, kad pavasaris ir sirdīs, tad šis sirds plaukums parādās izstāžu projektos, jebkura kolēģa veiktajā darbā, kas šeit ir ieguldīts divu nedēļu garumā, sagatavojot jaunās izstādes.” Tiesa, šajā pavasarī Rotko muzejs, kā stāsta tā direktors Māris Čačka, pievērsies pietiekami smagām - kara, eksistences un vērtību tēmām. „Jā, tās ir smagas, bet tās ir klātesošas mūsu dzīvē. Nav tikai baltā strīpa, bet, diemžēl, arī melnā un pelēkās strīpas, kas caurvij mūsu dzīves un tos procesus, kurus mēs, diemžēl, nevaram vai varam ietekmēt, bet varbūt ne līdz galam ietekmējam. Izstāžu projekti, cerams, vedinās katru aizdomāties un ieraudzīt savas vērtības un savu izpratni, par to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādu sabiedrību mēs vēlamies mainīt, vai par kādu sabiedrību mēs sapņojam.” „Jaunajā pavasara sezonā mēs veram četrus diezgan atšķirīgus projektus, gana krasi atšķirīgus, bet tos visus vieno tas, ka tie visi ir Latvijas mākslinieki - tuvāki, tālāki, vairāk vai mazāk pazīstami.” Bet katram no tiem, vedot rādīt visus četrus jaunos Pavasara izstāžu sezonas projektus un, uzsverot, ka tos veidojuši tieši Latvijas mākslinieki, ir bijusi sava vēsts, savs izpausmes veids un savas sajūtas, stāsta Aivars Baranovskis, Rotko muzeja Ekspozīciju un izstāžu kurators. Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā neatstās vienaldzīgus un noteikti liks aizdomāties, aicinot tās apmeklēt, saka muzeja direktors Māris Čačka. „Tie ir uz pārdomām rosinošie mākslinieku veikumi. Projekti liks aizdomāties. Tas nav tikai par skaisto un brīnišķo, bet tas liks aizdomāties.” Pavasara sezonas izstādes Rotko muzejā būs skatāmas līdz šī gada 19. maijam.

Visas Aijas Jurjānes gleznas ir dokumentālas, visu mūžu glezniecības virstēma māksliniecei bijusi viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. To bagātīgi atklāj plaša mākslinieces gleznu un zīmējumu izstāde „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”, kas no 2.marta skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4.stāva un Kupola zālē. Izstādes iekārtošanas brīdī ar Aijas Jurjānes meitām Ievu Jurjāni un Kristīni Jurjāni, arī ar izstādes koncepcijas autori Rasu Jansoni tikās Laima Slava. Izstādes scenogrāfijas autore Ieva Jurjāne, Aijas Jurjānes meita, skaidro, kā ekspozīcijā sadalītas karalienes virtuves, pavisam tās ir septiņas. Un katrā viens centrālais darbs, to akcentē novietojums zālē, arī krāsains grīdas segums, kas skatu aizved līdz galvenajam darbam.  Izcelt virtuvi veidotājiem bijis apzināts lēmums, atzīst izstādes kuratore un  koncepcijas autore Rasa Jansone. Ekspozīciju veido dažādi notikumi un nianses karalienes dzīvē, viņas  virtuvē valda intensīva gara dzīve. Aijai Jurjānei ir akvarelis „Plīts, pieliekamā durvis ar Karavadžo kalendāru”, kurā  iegleznots Karavadžo darbs  „Madonna ar bērnu”, par atsaucēm uz citiem autoriem  turpinājumā koši stāsti. Tā kā Aija Jurjāne bija skolotāja, jautāju, vai izstādē  kaut kas no viņas pedagoģes virtuves.  Protams ir, un mēs dodamies uz Kupola zāli, ekspozīcijā  tā ir „mācekles telpa”. Nelieli sirds kambari telpas vidū, bet četros stūros svarīgi Aijas Jurjānes darbi, kam līdzās reprodukcija no cita autora  gleznas, ko ietvērusi savā darbā. Rasa Jansone mani pieved pie gleznas „Sirmā mācekle”. Ekspozīcijā arī Niklāva Strunkes grafikas darbs „Pjēro ziemā”, un tā interpretācija Aijas Jurjānes gleznā „Namsaimnieces vīzijas svētku rīta agrumā”, kurā Aijas  pašportrets pie Berģu mājas sienas, izliekot karogu, bet otrā gleznas pusē citēts Strunkes darbs. Ievai par to ir stāsts. Aijas meitai Kristīnei Jurjānei  ļoti mīļa ir skiču telpa, ekspozīcijā  tās ir vairākas un sadalītas pa tēmām. Tāpat kā citus gadus, arī šajā izsludinās Aijas Jurjānes stipendiju, atgādina Kristīne un papildina Ieva. Aijas Jurjānes stipendijas pasniegšana šogad būs īpaša, jo notiks starp mākslinieces  darbiem izstādē „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”. Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde apmeklētājiem atvērta  no 2.marta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva un Kupola zālē.

Kā veiksmīgāk orientēties "Artdocfest/Riga" starptautiskā dokumentālo filmu festivāla programmās un kā savu filmu „Kaprači” veidojis režisors Ivars Zviedris – Kultūras rondo studijā pārrunāsim ar festivāla producenti Vaivu Bauzi un režisoru Ivaru Zviedri.   No 1. līdz 8. martam Rīgā notiks 4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls “Artdocfest/Riga”, kura divās konkursa programmās – “Baltic Focus” un “Artdocfest Open” – būs iespēja noskatīties vairāk nekā 30 intriģējošas dokumentālās filmas. Skatītājus gaidīs arī vairāki īpašie seansi un trīs tematiskās programmas – “ArtDoc & ProArt”, “Ukraina pāri visam” un “Miers kara laikā”. Režisora Ivara Zviedra "Kaprači" ir filma par gan fiziski, gan mentāli smagā darba veicējiem – kapu racējiem. Viņi veic savu darbu, stāvot pār cilvēkiem, kad tie grimst sērās, un ir pēdējās rokas, kas pieskaras kapa dvielim, apglabājot mirušo pusotru metru zem zemes. Līdzīgi citām senām profesijām – kaprači savas zināšanas un prasmes ir mantojuši vairākās paaudzēs. Nav runa tikai par bedru rakšanu, bet arī Latvijas bagāto kapu kultūru, kurā visam ir sava kārtība. Latvijas kapsētās tiekas dažādu gadsimtu tradīcijas, un tās jāpārzina katram kapracim, lai arī turpmāk saņemtu atzinības zīmogu par kapu rakšanas darbu. Pieredzējušākie ir ieguvuši jau 5000 šādu zīmogu, kas atbilst vienas Latvijas pilsētas iedzīvotāju skaitam. Filmas pirmizrāde 5. martā pulksten 20.30 kinoteātrī "Splendid Palace". Festivālu 1. martā atklās ar vēl vienas latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi. Filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" ir režisores Antras Cilinskas un Annas Vidulejas darba auglis, strādājot Jura Podnieka studijā. "Artdocfest/Riga" filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī "Splendid Palace", kā arī mākslas centrā "Zuzeum".

Izrāde, kurā būs smieklīgi visiem vecumiem – tā par teātra trupas "Kvadrifrons" jauniestudējumu bērniem „Brūnais siers” saka pirmie skatītāji. Paulas Pļavnieces režisētā izrāde veidota pēc populārā norvēģu rakstnieka Ērlenna Lū detektīvkomiksa „Kurš sasēdēja brūno sieru?” motīviem un ir pasaulē pirmais šīs grāmatas iestudējums teātrī. Lai jūs nemulsina žanrs „dibentrilleris” – lai gan dibenu šajā stāstā ir daudz, tas nebūt nav lēts apakšbikšu humors. Ērlena Lū grāmatas galvenais varonis ir brūnais siers – ļoti populārs norvēģu gardums, ko Latvijā pazīst mazāk, un to garšīgi apspēlē arī izrādes varoņi. Iedvesmojoties no Agatas Kristi romāna „Slepkavība Austrumu ekspresī”, norvēģu autori radījuši komisku detektīvstāstu bērniem par brūno sieru, kas ar vilcienu tiek vests uz karaļa pili, ...bet ceļā atklājas, ka uz izmeklētā siera kāds ir ļaunprātīgi apsēdies. Tiek izsaukts detektīvs Flufenbergs un nopratināti pasažieri. Ierodas arī pats karalis. Aktieri Ance Strazda, Jānis Kronis un Āris Matesovičs izrādē iejūtas neskaitāmās lomās, virtuozi mainot balsis un tērpus. No nelielās komiksu grāmatas mākslinieki uzbūvējuši dinamisku, stundu garu stāstu ar izmeklēšanām, atmaskošanām un humoru gan bērniem, gan pieaugušajiem. Grāmata latviski iznāca tikai pērn, un es jautāju aktrisei un dramatizējuma autorei Ancei Strazdai, kā tā piesaistīja „Kvadriforna” uzmanību.  „Mums ar izdevniecību „Liels un mazs” ir jau sena sadarbība, viņiem ir pasākumi, kuros mēs kā aktieri ierunājam jaunizdoto grāmatu fragmentus. Tas bija pagājušā gada pavasaris, kad mums atkal bija jāierunā kādi fragmenti, un tobrīd šī grāmata vēl latviski nebija izdota. Saņēmām ierunāšanai tulkoto manuskriptu un tik nenormāli smējāmies, ka uzreiz uzrakstījām Alīsei [„Liels un mazs” vadītājai Alīsei Nīgalei – red.], ka mēs piesakāmies šo grāmatu iestudēt, kolīdz tā iznāks.” Alīse Nīgale vēlāk apstiprina, ka „Kvadriforna” iestudējums detektīvkomiksam par brūno sieru, kura oriģināls norvēģiski iznāca pirms trim gadiem, ir pasaulē pirmā šīs grāmatas skatuves versija. Režisore Paula Pļavniece tam piegājusi ar tādu pašu nopietnības un humora apvienojumu kā grāmatas autori.  „Mēs tiešām skatījāmies visas „Agatas Kristi” sērijas… Tie, kas ir lasījuši šo komiksu, jau zina, ka tur var saskatīt daudz līdzību. (..) Man šķiet, ka bērniem patīk skatīties pieaugušos, kuri ir brīvi un var darīt visādas smieklīgas lietas normālā nopietnībā. Ka pieaugušais nav vienmēr tas skolotājs, kurš zina labāk, bet ka tā ir tāda brīva dauzīšanās. Tai pašā laikā – kā jau detektīvā – tā ir ļoti strukturēta, nopietna… Ja runājam par lietām, ko paņemt līdzi no izrādes, tā ir domāšana. Ir kaut kas noticis, tu par to domā un tad to atrisini. Flufenbergam gan varbūt šī kritiskā domāšana pārāk labi nepiemīt, jo viņa jautājumi ir diezgan absurdi... (smejas)”    Nepilnu stundu garā izrāde no trim aktieriem prasa daudz – darbība nerimst ne uz mirkli un jāpārvalda milzums rekvizītu, kur jebkas var kļūt par jebko – runā gan velo sēdeklis, gan boksa cimds un striķu slota. Izrādes autori cer, ka tas no jauna iedvesmos mazos skatītājus atcerēties spēlēm ārpus ekrāniem. Pirmizrāde „Brūnā siera” detektīvam gaidāma 29.februārī „Kvadriforna” telpās Rīgas Cirkā. Starp citu, izrādē varēs redzēt arī zīmējumus, ko aktieri lūdza bērniem iesūtīt ar viņu versijām par to, kā tad izskatās īsts „dibenbandīts”. 

Izstāde, izvietota divos mikroautobusos, apceļojusi Latvijas reģionus, viesojoties skolās un pilsētu svētkos, kā arī Norvēģijā, martā sagaida savu pirmo gadadienu. Kultūras rondo par projektu "Māksla uz riteņiem" saruna ar kuratori Sandru Ķempeli un producenta asistenti Eviju Dambrovsku.

Pārcilājot Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krātuvēs glabātās liecības, ir radīta izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Kultūras rondo studijā par muzeju kalpošanu ideoloģijai un  atmiņu funkciju saruna ar muzeja direktoru Kasparu Vanagu, izstādes kuratori Kristīni Liniņu un pētnieci Zani Zajančkausku. Ne katra diena ieiet vēsturē, un ne katra slava ir mūžīga. Pārcilājot muzeja krātuvēs noglabātas vēstures liecības, kas – līdzīgi atmiņām – laika gaitā sākušas balēt un irt, tapusi izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs". Izraudzītā tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam – piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai. Izstāde būs aplūkojama no 1. marta līdz 31. augustam.

Satuvināt divas pasaules, vīru koru repertuāra klasiku ar vieglu orķestra skanējumu. Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris „Gaudeamus” un tā mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss sadarbībā ar komponistu Jēkabu Nīmani radījuši jaunu koncerta programmu „Metamorfozes laikmetam”. Koncertā skanēs Jēkaba Nīmaņa oriģināldarbi, kā arī klasiķu darbu aranžijas, kurām īpašu nokrāsu piešķirs "Jakob Noiman Festival Band". Koncerts 1.martā skanēs mūzikas namā "Daile", vasarā plānots atskaņot dažādās Latvijas vietās. Kultūras rondo viesojās mēģinājumā. "Gaudeamus" vīri pamazām pulcējas, nedaudz vēlāk ierodas mūziķi, lai kopīgi mēģinātu jauno koncertprogrammu, šis būs otrais kopīgais mēģinājums intriģējošam sastāvam – vīru balsīm un Jēkaba Nīmaņa grupai. Rīgas Tehniskās universitātes vīru kora "Gaudeamus" mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss un komponists Jēkabs Nīmanis gatavi  iepazīstināt ar gaidāmo notikumu. Ivaram  allaž paticis sadarboties ar mūziķiem, ar kuriem agrāk nav spēlēts kopā, un tāds ir Jēkaba neliela sastāva orķestris. Daudz svaiga, neparasta un mūziķu aizrautība ir tas, kas pievērš uzmanību gaidāmajam koncertam „Metamorfozes laikmetam”. Programma pirmo reizi skanēs mūzikas namā "Daile", taču Ivars Cinkuss plāno vasarā šo programmu atskaņojot citās Latvijas vietās, iepazīstinot ar vīru kora un orķestra saspēli.

Tulkotāja Maima Grīnberga saņēmusi Somijas Valsts balvu kā somu literatūras ārvalstu tulkotāja. Viņas kontā ir  gandrīz simts grāmatu, no tām 40 ir somu autoru darbi – proza, dzeja, bērnu un jauniešu literatūra, gan klasika (Mikas Valtari "Sinuhe, ēģiptietis", Veines Linnas "Nezināmais kareivis", Penti Sārikoski dzeja un proza), gan mūsdienu autoru darbi – Olli Jalonena, Johannas Sinisalo, Tommi Kinnunena romāni, Rozas Liksomas proza. Maima pašreiz dzīvo Somijā. Arī šobrīd Maima Grīnberga strādā pie diviem somu darbu tulkojumiem. Viens no tiem ir somu komponista un radio mūzikas žurnālista Osmo Tapio Raihalas (Osmo Tapio Räihälä) darbs "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". "Ļoti aizrautīgi uzrakstīts skrējiens cauri mūzikas vēsturei un tad mēģinājums jebkuram cilvēkam saprotamā valodā izskaidrot, kas ir laikmetīgā mūzika," atklāj Maima Grīnberga. Otrs darbs ir somu literatūras klasiķes Ēvas Līsas Manneres (Eeva-Liisa Manner) dzejas krājumus, kuru Maima Grīnberga pati sastādīs, atdzejos un arī rakstīs priekšvārdu. Somijas Valsts balva somu literatūras ārvalstu tulkotājam tiek piešķirta no 1975.gada. Šogad to pirmo reizi saņēmusi Latvijas pārstāve. Somijas zinātnes un kultūras ministre Sari Multala, pasniedzot balvu, uzsvēra, ka tulkotāju darbs ir nozīmīgs, jo viņi ir svarīgs elements ķēdē, kas ļauj Somijā sarakstītai grāmatai nonākt pasaulē un pie citu valstu lasītājiem. Somijas Valsts balvu somu literatūras ārvalstu tulkotājam piešķir Somijas Izglītības un kultūras ministrija, to pasniedz vienu reizi gadā. To līdz šim saņēmuši gandrīz piecdesmit somu, Somijas zviedru un sāmu literatūras tulkotāji no visas pasaules. Balvas lielums ir 15 000 eiro.

Komponista Jēkaba Jančevska skaņdarbs „Atsalums” latviešu mūzikā ievilka un sagūstīja franču psihoanalītiķi Žilu Delesu-Vēliņu. Dzīve viņu uz Latviju atveda pirms pieciem gadiem, un kopš tā laika viņš Latvijas komponistu daiļradē iedziļinājies tik pamatīgi kā reti kurš. Un ne tikai kā klausītājs, bet arī kā intervētājs: platformā „Youtube” Žils kopā ar sievu izveidojis projektu „Vienā balsī”, kurā intervē latviešu mūziķus ar mērķi popularizēt viņu veikumu pasaulē. Kad internetā skatos Žila profesionāli filmētās intervijas ar Pēteri Vasku, Reini Zariņu, Andri Dzenīti un citiem mūziķiem, vēl nezinu, ka tās uzņemtas simtgadīgā namiņā Asaros, kur Žils nu jau vairākus gadus mīt kopā ar sievu Māru Delesu-Vēliņu. Virtuvē omulīgi smaržo pēc kafijas, un turpat netālu jau arī ir nelielā telpa ar ērtiem krēsliem un baltiem grāmatplauktiem fonā, ko atpazīstu no intervijām.  Izrādās, šis ir Māras darba kabinets. Viņa ir zinātniece un pasniedz matemātikas statistiku Tartu Universitātē. Žilam ir grāds filozofijā un psihoanalīzē. Un mūzikai viņu abu dzīvē ir ļoti svarīga loma.  „Mūzika man ir veids, kā piedzīvot pasauli emocionāli un kā izpaust savas emocijas – piemēram, dziedot koros,  spēlējot kādu mūzikas instrumentu, piedzīvojot emocijas koncertos. Mūzika man ir ļoti svarīga.”  „Ja esi psihoanalītiķis, mūzika ir vajadzīga, lai saprastu, nevis ko cilvēki saka, bet ko viņi ar to domā. Varbūt pamainās tikai balss tonis – tāpēc ir jāspēj sadzirdēt mūziku tajā, kā cilvēki runā. Un ja esi mūziķis vai skaņu inženieris, tev ir vajadzīgas psiholoģijas zināšanas, jo apkārt ir daudz neirotisku cilvēku.”  Projekts „Vienā balsī” ir Žila Delesa-Vēliņa ideja, bet Māra daudz palīdz tehniski, tai skaitā tulko intervijas no latviešu uz franču valodu, ja Žila sarunbiedri jūtas ērtāk, runājot latviski.  „Pats brīnišķīgākais ieguvums man personīgi ir iepazīt visus šos lieliskos mūziķus. Neesmu muzikologs un nekad neesmu mēģinājusi analizēt mūziku racionāli. Un kaut kādā ziņā man bija atklājums, ka mūzika – atvainojos visiem komponistiem par savu atklātību – nav tāpat vien! Tam vienmēr aizmugurē ir milzīgs stāsts, no kurienes tas ir radies.” Un šos stāstus Žils Deless-Vēliņš grib zināt līdz smalkumiem: viņa intervijas ar latviešu mūziķiem nereti ir vairāk nekā stundu garas, pirms tām viņš daudz un ilgi klausās viņu mūziku un ar sarunbiedriem dalās savās sajūtās par to. Piemēram, interviju ar komponisti Gundegu Šmiti viņš sāk ar stāstu, ka viņas mūzika viņam atgādina impresionistu gleznas. Un komponiste atzīst, ka tas ir trāpīgs vērojums. Vēlāk ieteikuma vēstulē Žila projektam „Vienā balsī” Gundega Šmite to sauc par labāko interviju savā komponistes pieredzē un pašu projektu – par vērienīgu ieguldījumu latviešu laikmetīgās mūzikas popularizēšanai starptautiskā mērogā. Žils uzskata, ka šādas sarunas un domāšana par mūziku ir vērtīga jebkuras jomas profesionālim. Mūziķus, ko uzrunāt intervijai, Žils Deless-Vēliņš izvēlas subjektīvi – patīk viņu mūzika un izpildījums, gribas parādīt ārzemju publikai plašu latviešu laikmetīgās mūzikas ainavu. Pirmajā „sezonā”, kā Žils to sauc pēc analoģijas ar seriāliem, viņš „Youtube” publicējis deviņas sarunas – mazliet atbalstījusi Amerikas latviešu apvienība, bet faktiski Žils visu darījis brīvprātīgi. Tuvākajā nākotnē viņš plāno vēl sešas vai deviņas intervijas – atkarīgs, vai izdosies tikt pie Kultūrkapitāla fonda atbalsta. Intervijas Žils papildina ar sarunbiedru komponētās mūzikas vai izpildījuma fragmentiem, fotogrāfijām, video. Ierakstus sūta kontaktiem Francijā un citās valstīs. Ielauzties pārsātinātajā informācijas tirgū gan neesot viegli, tomēr Žils priecājas, ka kāds radio raidījums Francijā, kura analogs Latvijā varētu būt „Orfeja auss” LR3 „Klasika” ēterā, reiz atskaņojis viņa sarunu ar Pēteri Vasku un analizējis viņa skaņdarbu „Tālā gaisma”. Kādi ir Žila tālākie sarunu plāni?   „Es jau esmu ierakstījis interviju ar vijolnieci Magdalēnu Geku, tā ir pagaidām vienīgā intervija manā dzimtajā franču valodā. Gribu nointervēt Artūru Maskatu, kurš man atgādina tādu kā Latvijas Antonu Brukneru. Viņam ir kosmisks skatījums uz lietām! Redzēsim, vai man ir taisnība vai nē. Tāpat es labprāt uzrunātu Georgu Pelēci, kura mūzikā ir daudz maiguma.” Līdzās mūziķu intervēšanas hobijam un psihoanalītiķa pamatdarbam Žils Deless-Vēliņš arī spēlē ģitāru un komponē. Aprīlī viņš būs starp Latvijas mūziķiem, kas piedalīsies Tallinas Mūzikas nedēļā. Virs jaunās interviju telpas iekārtota viņa studija, kurā ir vismaz sešas ģitāras un ierakstu aprīkojums. Žila paša mūzika būtu jau citas sarunas tēma, bet noskaņai viņš piekrīt mazliet paimprovizēt. Vēlāk sazinos ar Latvijas Mūzikas informācijas centru, kura viens no darbiem ir apkopot un sniegt informāciju par Latvijas mūziku pasaulē. Centra vadītājs Egīls Šēfers par Žila Delesa-Vēliņa intervijām ir lietas kursā. Šēfers sola iekļaut Žila veidotās intervijas komponistu datubāzē, tāpat kā, piemēram, Komponistu savienības veidoto sarunu ciklu „Komponists tuvplānā” un citas intervijas, kas ļauj tuvāk iepazīt skaņražus un viņu personiskos stāstus.

Zviedrijā dzīvojošā mūzikas producente un dziedātāja Kristīne Botros apvienojusies duetā ar pianistu Vestardu Šimku. Kopā mūziķi ir radījuši sešus skaņdarbus, kas savieno klasiskās, popa un elektroniskās mūzikas elementus. Saruna ar mūziķiem Kultūras rondo. Viņu sadarbības projekts "CŌNSENTIŌ" pirmoreiz izskanēja 2023. gada maijā Stokholmā un tika apbalvots ar "JM International" balvu kā inovatīvākais projekts klasiskajā mūzikā. "Programmas nosaukumam izvēlētais vārds "cōnsentiō" tulkojumā nozīmē vienoties, harmonizēties, saskanēt kopā. Šis vārds, kad runājām, kā šo brīnumu nosaukt, visvairāk rezonēja, jo mēs nākam no tik dažādām pasaulēm, no klasiskās mūzikas un es vairāk no populārās un elektroniskās mūzikas. Esam atraduši muzikāli tādu punktu, kurā varam vienoties," skaidro Kristīne Botros. Vestards Šimkus atzīst, ka šī ir ideja, kurā labprāt piedalījies. "Man ir liela nostalģija pēc laikiem, kad klasiskā jeb akadēmiskā mūzika un populārā mūzika nebija tik tālas pasaules. Tas ir laiks pirms gadiem simts vai mazliet mazāk. Tas ir laiks, kurā profesionalitāte un talants bija noteicošie tajā, kas tā ir par mūziku, vai tā ir laba un klausīšanās vērta. Ne tik ļoti nošķirti bija šie žanri. Šī saprašanās un dažādu pasauļu harmonizēšana man šķita ļoti interesanta un simpātiska ideja, kurā labprāt piedalījos. Tāda mūsdienu popmūzikas estētikas pārtulkošana akadēmiski pierakstītas mūzikas valodā mani ir interesējusi labi sen, krietni pirms sadarbības ar Kristīni," atklāj Vestards Šimkus.

Mākslas un varas sarežģītās attiecības, kā vara iznīcina cilvēku – tēmas, ko risina Marjus Ivaškevičs lugā „Totalitārais romāns”. 28.februārī "Hanzas Peronā" gaidāms neparasts skatuves mākslas notikums – lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījums. Uz vienas skatuves satiksies starptautiska teātra profesionāļu komanda. Lasījumu kopā ar aktieriem gatavo dramaturgs Ivaškevičs un  producente Jevgēņija Šermeņeva. Lasījums noticis arī Narvā ar citu aktieru piedalīšanos, vienā no lomām iejutās Gundars Āboliņš. Lietuviešu rakstnieks, esejists un dramaturgs Marjus Ivaškevičs Latvijā ir labi zināms, vairākas viņa lugas  iestudētas arī Latvijas teātros („Kaimiņš” un  „Tuvā pilsēta” Nacionālajā teātrī, „Izraidītie” Dailes teātrī, „Mališ” Liepājas teātrī), pavisam nesen latviešu valodā iznāca Ivaškeviča trešais romāns „Tomass Mūrs”, tulkojusi Dace Meiere.  Producente Jevgēņija Šermeņeva, taujāta par ieceri Rīgā veidot Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījumu, atklāj, ka aizsākums lugu lasījumiem  saistās ar  pandēmijas laiku, 2020.gada pavasari, kad  zoom platformā veidoja Ivaškeviča lugas „Gulošie” lasījumu ar starptautisku komandu. Jevgēņija organizējusi vēl citu autoru, 2022.gada rudenī arī ukraiņu autoru lugu  lasījumus. Lugā „Totalitārais romāns” savijas vairākas paralēlas vēsturiskas un mūsdienu sižeta līnijas – personīgā pieredze un sarunas ar citiem māksliniekiem, kā arī ceļojumi pa Vidusāziju. Visi šie stāsti un varoņi rotaļājas spilgtā kaleidoskopā, vēstot par mākslas un varas sarežģītajām attiecībām. Lasījumā piedalīsies starptautiska aktieru komanda, un gandrīz visu aktieru pēdējo gadu pieredze ir līdzīga: pēc kara sākuma  Ukrainā pametuši Krieviju, šobrīd  dzīvo Vācijā, Lietuvā, Latvijā vai kā Aleksandrs Fekļistovs pēc publiskiem paziņojumiem par atbalstu Ukrainai, 2022.gada pavasarī bija spiests pamest Krieviju, šobrīd dzīvo Barselonā. Jevgēņija Šermeņeva ļoti vēlējusies, lai Meistara lomā būtu tieši Fekļistovs. Autora loma lasījumā Darjum Meškauskim, viņš ir Klaipēdas Drāmas teātra vadošais aktieris, par lomu filmā „Mana brīvība” tikko saņēmis Latvijas nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps”. Strādājot ar starptautisku komandu,  mēģinājums Rīgā būs īsi pirms lasījuma, apliecina producente Jevgēņija Šermeņeva un atgādina, ka Marjus Ivaškevičs ir arī režisors, iestudējis savas pirmās  lugas Viļņā, uzņēmis arī filmu. Tiem, kas tik labi nezina krievu valodu un varētu būt grūti sekot līdzi sižetam, sagatavots epizožu tulkojums jeb īss satura pārstāts, ko tulkojusi Edīte Tišheizere. Aktieru  balss, intonācija, sejas,  viņu savstarpējās attiecības, tā ir gandrīz izrāde – tāpēc sekot  līdzi sižetam, palīdzēs satura pārstāsts.  Kad Jevgēņijai jautāju, kas viņai kā producentei vissarežģītākais, viņa piemin gan riskus, gan to, ka visu organizē pati, turklāt lasījums notiks Hanzas Peronā, jo citur nebija iespējams dabūt telpas. Tomēr vieta ir absolūti piemērota  totalitārisma tēmai, pārliecināta Jevgēņija:   Lugu „Totalitārais romāns” Marjus Ivaškevičs rakstīja 2023.gadā, un pašlaik tās tēma ir ļoti aktuāla, uzsver Jevgēņija Šermeņeva. Marjus Ivaškevičs pēc lasījuma atbildēs uz skatītāju jautājumiem, viņaprāt, jautājumi būs, un viņš  ir gatavs uz tiem atbildēt. Tā kā sarunas sākumā Jevgēņija Šermeņeva minēja festivālu Narvā, kur notika šīs pašas Ivaškeviča lugas „Totalitārisma romāns” lasījums, tajā piedalījās aktieris Gundars Āboliņš. Nākamās sezonas sākumā Igaunijas Drāmas teātrī taps izrāde, to iestudēs teātra mākslinieciskais vadītājs Hendriks Toompere juniors, un Gundars Āboliņš atveidos Meistaru.

Par redzēto un pieredzēto 74. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un Latvijas dalību tajā; par Eiropas vērtībām un institūciju politisko atbildību dažādos ģeopolitiskos satricinājumos Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu un kinokritiķi, festivāla FIPRESCI žūrijas pārstāvi sadaļā, kas vērtēja konkursa "Encounters" filmas, Dārtu Ceriņu un kinokritiķi, "Riga IFF" radošo direktori Sonoru Broku. "Atdot nozīmē atjaunot taisnīgumu," – Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā uzsvērusi režisore Mati Diopa, kuras dokumentālā filma "Dahomeja" ieguva festivāla galveno balvu. Filma vēsta par kultūrvēsturisko vērtību atdošanu Āfrikas valstij Beninai. Bet režisora Dāvja Sīmaņa filmai "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films", piešķirta festivāla Ekumēniskās žūrijas balva. "Esmu dziļi aizkustināts un patiesi pagodināts saņemt šo balvu, jo ar to tiek novērtēta universālā un humānā pieeja, ar kādu veidotas filmas. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tumsa cenšas gūt virsroku. Mums jābūt stipriem, un mēs nedrīkstam zaudēt spēju atpazīt ļaunumu un cīnīties ar to. Šī balva stiprina manu pārliecību, ka mūsu filma spēj motivēt cilvēkus saglabāt modrību," tā filmas režisors Dāvis Sīmanis par filmai piešķirto žūrijas balvu. Ekumēniskās žūrijas balva tiek piešķirta tām Berlīnes festivāla oficiālās programmas filmām un filmu veidotājiem, kuri savos darbos aktualizē garīgās, cilvēcīgās un sociālās vērtības. Šī balva festivālā tiek pasniegta kopš 1992.gada un to veido starptautiskā katoļu un evanģēliskās baznīcas organizāciju "Interfilm" un "Signis" kino organizāciju atlasīta žūrija. Ekumēniskā žūrija Berlīnes kino festivālā piešķir balvu gan galvenā konkursa filmai, gan izvēlētai filmai no festivāla "Foruma" un "Panorāmas" programmām. Piešķirot balvu filmai “Marijas klusums”, žūrija atzinīgi novērtēja galvenās varones pārvērtības, kura kļūst par liecinieci sistēmas ļaunumam un galu galā nolemj izvēlēties klusēšanu kā pretošanās veidu pret nežēlīgo vardarbību. Latvija šajā Berlināles piedalījās ne tikai ar filmām, bet mūsu valsts pārstāvji strādāja arī festivāla žūrijās: Ekumēniskajā žūrijā, kas vērtē galveno konkursu filmas, strādāja producente Marta Romanova-Jēkabsone, bet "FIPRESCI žūrijas sadaļā, kas vērtēs konkursa "Encounters" filmas, bija iekļauta Dārta Ceriņa.    

Seriāls „Padomju džinsi” – stāsts par nelegālu džinsu ražotni 70. gadu Latvijas psihiatriskajā slimnīcā saņēmis trīs „Lielos Kristapus”, pabijis Berlīnes seriālu tirgus atlases programmā, bet tā režisori – Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis – ir Kultūras rondo studijā. „Pirmais solis tautas likvidēšanā ir tās atmiņas izdzēšana. Iznīcināt tās grāmatas, kultūru, vēsturi. Tad lai raksta jaunas grāmatas, ražo jaunu kultūru, izgudro jaunu vēsturi. Drīz tā tauta sāks aizmirst, kas tas ir un kas tas bija. Cilvēka cīņa pret varu ir atmiņas cīņa pret aizmiršanu,” tā rakstījis čehu rakstnieks Milans Kundera. Bet šodien mēs no jauna mācāmies atcerēties. Kā vara padomju psihiatriskās klīnikas izmantoja brīvdomātāju savaldīšanai, lai arī brīvdomība izpaudās tikai rietumu mūzikas, radiostaciju un džinsu formā. Un kā varu mēģināja apiet, un reizēm tas arī izdevās. Jaunais seriāls „Padomju džinsi” Latvijā pirmizrādi piedzīvos pirmdien, 26. februārī, bet Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā seriāls piedalījās filmu tirgus sadaļā. Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā "Padomju džinsi" jau saņēmuši trīs balvas – labākā daudzsēriju filma, labākais scenārists – Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, un labākais aktieris – Kārlis Arnolds Avots.  Bet sāksim ar režisoriem Staņislavu Tokolovu un Juri Kursieti, kuri atgriezušies no Berlināles un gatavi pirmdienas „Padomju džinsu” pirmizrādei Rīgā. Seriālā „Padomju džinsi” nozīmīga vieta ir Dailes teātrim, tur arī kolēģe Baiba Kušķe tikās ar seriāla aktieriem – Kārli Arnoldu avotu, Baibu Broku, Juriju Djakonovu un Matīsu Ozolu. 

"Kā atmest smēķēšanu un noskriet maratonu?" – šis nav nosaukums kādam reklāmrakstam vai klišejiskai pašpalīdzības grāmatai, bet gan jaunā tēlnieka Oto Holgera Ozoliņa asprātīga refleksija par paša radītiem dzīves izaicinājumiem, kas dabiski pāraug arī mākslas darbos. Ozoliņa jaunākā personālizstāde vēl līdz 2.martam skatāma galerijā „Māksla XO” Rīgā. Izstāžu zālē mazliet ož pēc sviedriem un sporta zāles. Tā nav nejaušība, jo tēlniekam Oto Holgeram Ozoliņam smarža un jušana izstādēs ir ļoti svarīga.  „Man likās – vai nu pēc cigaretēm, vai pēc sporta zāles un sporta tērpiem! Iepriekšējā izstādē arī bija tā darva no laivas…” Personālizstādē pirms gada Rīgas Mākslas telpā Oto Holgers Ozoliņš apmeklētāju acu priekšā gatavoja laivu. Šo izstādi būtiski pieminēt arī tāpēc, ka tās nosaukums „Risinājums neesošai problēmai” trāpīgi raksturo jaunā mākslinieka pieeju: viņš negaida mūzu un iedvesmu, bet apzināti uzstāda sev ambiciozus mērķus (ja vēlaties – problēmas) un ļauj mākslai tapt ceļā uz tiem. Piemēram, pandēmijas laikā Ozoliņš 400 dienas pēc kārtas greba koka karotes. Arī jaunākā izstāde „Kā atmest smēķēšanu un noskriet maratonu?”, kā jau nojaušat, ir personiska. „Kādā brīdī sapratu, ka man pietrūkst rutīnas. Bērnībā nav bijis tādas konkrētas struktūras, varbūt izņemot trīs pirmos gadus mūzikas skolā, un man laikam tas neapzināti pietrūka… Sāku grebt tās karotes, un kopš tā laika esmu iesējis sevī nepieciešamību sevi katru dienu bišķiņ „močīt”. Ka nevienu dienu nevar palikt visu dienu gultā – ir jāgrebj tā karote! Arī šeit – ir jāiet vai nu skriet, vai uz darbnīcu, kaut kas visu laiku ir jāvelk uz priekšu. Tā ir mana metode, kā es tieku pie idejām. Šajā gadījumā visas idejas, visas skulptūras es izdomāju skrienot. Gatavojoties maratonam, skriešanas laiks ir diezgan liels, un agri vai vēlu es nonācu pie domām par radīšanu.”   Oto Holgeram Ozoliņam ir 26 gadi; smēķēt viņš sāka pusaudža gados un smēķēja daudz. Par atmešanu bija domājis vairakkārt, bet 2022.gada novembrī viņš nolēma: lai šis mēģinājums nebūtu tāds pats, kā visi iepriekšējie, viena neizdarāma lieta ir jāaizstāj ar citu. Un dienasgrāmatā ierakstīja: „Ir skaidrs, ka patīk smēķēt, bet nepatīk skriet. Vai iespējams izdarīt tā, ka patīk skriet un nepatīk smēķēt? Līdz maratona startam ir tieši pusgads...” Izstādi mākslinieks veidojis, kā pats ironizē, klišejiskā apļa kompozīcijā – no pēdējās cigaretes līdz noskrieto apavu sekcijai. Mēs apstājamies pie slaidas alumīnija spirāles ar simboliskiem cigaretes filtriem abos galos un nosaukuma „Kaut tā nekad nebeigtos”. Bet pāreju no pēdējās cigaretes uz pirmo skriešanas dienu simbolizē katram skrējējam labi pazīstamā mūždien piesvīdušo sporta drēbju kolekcija – Oto Holgers Ozoliņš alumīnijā iemūžinājis jaku, bikses, zeķes un cepuri.

Gan igauņi, gan lietuvieši māk labāk „dauzīties”, atzīst latviešu grāmatizdevēji, kuru klāstā ir mūsu kaimiņu autoru  grāmatas. Tā kā februāris ir Lietuvas un Igaunijas neatkarības dienu mēnesis, Rakstniecības un mūzikas muzejs šonedēļ rīkoja sarunu un literatūras lasījumu vakaru. Tajā pievērsa uzmanību igauņu un lietuviešu literatūrai, uzdodot jautājumu – kā latvieši neraksta. Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā „Tintnīca” trešdienas vakarā bija pulcējušies daudzi interesenti, visas sēdvietas aizņemtas. Bet par kaimiņu literatūru un tulkojumiem gatavi spriest Latvijas Rakstnieku savienības  priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze, tulkotāja Daiga Lapāne, rakstniece, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja Ingūna Cepīte un vakara vadītāja Liega Piešiņa. Sarunas par kaimiņu literatūru iesākas bez ievadvārdiem, bet ar dzeju, aktieris  Gundars Āboliņš lasa latviešiem labi zināmā igauņu autora Contras dzejoļus. Vakara gaitā sarunas un domapmaiņa mijas ar fragmentiem no igauņu un lietuviešu autoru darbiem, ko izvēlējušies mūsu tulkotāji no kaimiņu valodām Maima Grīnberga, Dace Meiere, Guntars Godiņš un Daiga Lapāne. Baltijas valstu tautas, lai gan vēsturiski cieši saistītas, katra ir gājusi savu individuālu ceļu literatūrā. Tulkotāja Daiga Lapāne, kā dominējošu stihiju  lietuviešu literārajos darbos izceļ ūdeni, tāpēc lietus grabināšana sarīkojuma vakarā aiz loga, šķiet pastiprina šo domu. Baltijas Asamblejas balvas izdevumi ir labi atpazīstami pēc vizuāli vienotā noformējuma. Arno Jundze  atklāj, kā sākusies viņa saistība ar Baltijas Asamblejas laureātu darbu sēriju. Ingūna Cepīte vispirms pauž gandarījumu, ka viņas pašas autobiogrāfisko romānu „Ulsiks” tulkojis Contra, taču arī izdevniecība „Pētergailis” allaž izdod kaimiņu autoru darbus, starp jaunākajiem igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns „Lidojums uz mēnesi”. Sarunu vakarā tika izcelta Baltijas valstu literāro procesu savstarpējā mijiedarbība un tas, ka kopā esam spēcīgāki arī literatūrā.  Klātesošie guva atbildi arī uz jautājumu: kā latvieši neraksta. Secinājums: nav mums tik daudz ironijas un humora.

Kultūras rondo viesojas tulkotāja un psiholoģe Līna Meļņika, lai runātu par ukraiņu literatūras svarīgajiem vārdiem, kurus līdz šim pārsedza krievu "maigā vara". "Visu laiku strādāju, visi notikumi ir saistīt ar karu, saistīti ar to, kas notiek Ukrainā, kas notiek frontē, vai ir ieroči, vai nav, ir nauda, vai nav. Man lielas, visa mana dzīve ir tur. Un daļa darba, jo tulkoju grāmatas un vēl strādāju pilnu slodzi kā psihoterapeite. Strādāju ar kara bēgļiem, ar ukraiņiem Latvijā," savu ikdienu raksturo Līna Meļņika. Arī Līnas mamma dzīvo Latvijā, ir sadraudzējusies ar latvieti, kura ir precējusies ar ukraini, un mācās latviešu valodu. Tās, ka mēs nezinām Ukrainas kultūru un tikai tagad to iepazīstam un atklājam, diemžēl pateicoties karam, ir bijusi apzināta politika, uzskata Līna Meļņika. "Domāju, ka noteikti Krievijas tērēja daudz naudas krievu kultūras sabiedriskajām attiecibām. Tajā pašā laikā mēģinot iznīcināt mazāku valstu kultūras," atzīst Līna Meļņika. Savā ziņā piesavinoties tās sev. Kā piemērus viņa min mākslinieku Kuindži un Maļeviču, kurus pazīstam kā krievu māksliniekus, lai arī viņi nāk no Ukrainas. Sarunā Līna Meļņika stāsta par sev tuviem Ukrainas rakstniekiem, kā arī min "Ukrainas almanahu", kurš iznāca 2023. gada novembrī un kurā iekļauti ukraiņu autoru darbu atdzejojumi un tulkojumi. Pašas Līnas Meļņikas kontā ir latviešu literatūras tulkojumi ukraiņu valodā – Akurātera, Noras Ikstenas, Blaumaņa un Laura Gundara darbi. Pirmā tikšanās ar Līnu Meļņiku bija drīz pēc kara Ukrainā sākumā, kad viņa Latvijā bija ieradusies kopā ar mammu:  

Kāda saistība radošumam ar automātiskumu? Šo šķietamo pretrunu saistošā jauno mediju mākslas izstādē Liepājā risina četru valstu mākslinieki. Viņu darbos indivīda un sabiedrības uztvere satiekas ar tehnoloģiju radītajām automatizācijas iespējām, risinot jautājumus par mākslinieka lomu, autorību, rutīnu un radošumu mūsdienu laikmetā. Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas jaunās ēkas izstāžu zāle šķietami levitē gaisā: caur stikla sienām paveras skats uz Jāņa Čakstes laukumu, bet iekšpusē jauno mediju mākslinieki aicina doties iztēles ceļojumos, kas vedina iedziļināties dažādu automatizācijas procesu būtībā. Par izstādes ideju sarunājamies ar vienu no izstādes kuratorēm, skaņu mākslinieci un pasniedzēju Kristu Dinteri. „Domājām gan par to, kā automatizācija ienāk mākslinieka ikdienā un ko tas nozīmē; ko nozīmē autorība, ja tu atdod daļu savu izvēļu mākslīgā intelekta rīkiem? Domājām arī par to, ka mākslinieciskumu parasti uztveram kā ļoti ekspresīvu izpausmes formu. Mākslinieki ir ekspresīvi, vienmēr reaģē, ir emocionāli. Bet mākslā ir arī daudz aspektu, kur, lai sasniegtu izcilu rezultātu, lietas patiesībā ir ļoti daudz jāatkārto. Arī tur ienāk automātiskums. Tā ka šai idejai ir divas puses – viena ir par rutīnas procesiem, kas ļauj novest darbu līdz galam, līdz pilnībai, un otra – gan kritisks, gan priecīgs skats uz tehnoloģijām un kā ar tām darboties radoši.” Izstādi rīko Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorija un biedrība „ASTE” (akronīms no vārdiem „māksla, zinātne, tehnoloģijas un izglītība” angļu valodā), kas ik gadu Liepājā rīko vairākus starptautiskus mediju un skaņu mākslas pasākumus. Arī izstāde „Automātiskais radošums” tapusi pēc viena no šādiem pasākumiem – festivāla „UPDATE”, kas Liepājā notiek jau vairāk nekā desmit gadu, kopš universitātē māca jauno mediju mākslu un dizainu. Izstāde „Automātiskais radošums” Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas galerijā būs apskatāma darba dienās līdz 5.martam.

Par jauno Roberta Šūmaņa koncertprogrammu un piekto Osokina Brīvības festivālu Rīgā un citviet Latvijā aprīlī un maijā Kultūras rondo studijā stāsta pianists un festivāla mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins. No 5. aprīļa līdz 12. maijam Rīgā un citviet Latvijā norisināsies piektais Osokina Brīvības festivāls. Tas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā veltīts Ukrainas armijas, civiliedzīvotāju un īpaši ukraiņu bērnu atbalstam, kā arī pirmo reizi tā laikā tiks vākti līdzekļi smagi slimu bērnu vecākiem Latvijā, informēja festivāla rīkotāji. Festivāls un tā ieskaņas pasākumi notiks divu mēnešu garumā, daudzveidīgos koncertos, meistarklasēs, sarunu diskusijās un citos pasākumos pulcējot latviešu, ukraiņu un citu valstu māksliniekus un dažādu jomu profesionāļus. Sadarbībā ar "Biļešu paradīzi" un Ziedot.lv festivāla koncertu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izlietoti izvēlētajiem labdarības mērķiem. Šobrīd izsludināti pieci festivāla koncerti un klavierspēles meistarklases Latvijas mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu audzēkņiem. Festivāla atklāšanas koncerts notiks 5. aprīlī Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tajā piedalīsies vokālā grupa "Latvian Voices", ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonists Aigars Raumanis, pianists Dainis Tenis, ukraiņu kontrabasists Jurijs Gavriļuks un vijolniece Zane Kalniņa, sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kā arī pats Andrejs Osokins. Festivāls turpināsies 18. aprīlī Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā ar koncertu "Mirklis, mūzika un vārds", kurā mirkļa burvību tvers mūsdienu džeza pianists Kristaps Vanadziņš, ģitārists Rihards Lībietis ar grupu (Toms Kursītis, Sigvards Dižais, Mikus Ģērmanis), gleznotāja Kristīne Kutepova un citi mākslinieki. 27. aprīlī mūzikas namā "Daile" notiks folkloras un mūsdienu mūzikas sintēzes koncerts, kurā piedalīsies etnomūziķe Viktorija Prituļaka un "Jumalo Jazz Orchestra", duets ZeMe (Laima Jansone un Monsta (Uldis Cīrulis)), ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka un Andrejs Osokins. 10. maijā Melngalvju namā izskanēs Jaunzēlandē dzimušās amerikāņu vijolnieces Ženēvas Lūisas (Geneva Lewis) un pianista Georgija Osokina vienīgais koncerts Latvijā. Mūziķi atskaņos daudzpusīgu un monumentālu programmu, pievēršot īpašu uzmanību romantisma un skaistuma ekspresijai, kā arī retāk spēlētiem opusiem. Festivāls noslēgsies 12. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur īpašā Mātes dienai veltītā koncertā latviešu un ukraiņu mākslinieki vienosies kopīgā atbalstā ģimenēm un bērniem Latvijā un Ukrainā. Mūziķu vidū būs Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, grupa "Citi zēni", Ingus Ulmanis, vokālā grupa "Midnight Five", Anastasija Jačmenkina, Andrejs Osokins un citi mākslinieki. Festivāla pasākumu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izmantoti akūti nepieciešamo lietu iegādei frontē Ukrainā esošajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem, īpaša uzmanība tiks pievērsta bērniem.

Pirms septiņiem gadiem Preiļu pilī un tās parkā uzsāktie sakārtošanas darbi jau dod rezultātus. Pilij pilnībā atjaunota fasāde, pirmā stāvā telpām izveidota pelēkā apdare un veikti visi labiekārtošanas darbi, lai tur varētu sākt sniegt gastrotūrisma pakalpojumus. Tas ir noteikums, kāds paredzēts vienā no projektiem, ko īsteno Preiļu pilī. Šogad Preiļu novada dome ņems aizņēmumu viena miljona eiro apmērā, lai savestu kārtībā pils otro un trešo stāvus, un tādējādi jau nākamā gada vasarā vērtu pils durvis apmeklētājiem pilnā godībā. Lai līdz tam laikam dotu plašāku iespēju ielūkoties Preiļu pils vēsturē, iepazīt to bijušo īpašnieku Borhu dzimtas godību un to, kā pēc muižas likvidēšanas viņu atstātais mantojums ir atspoguļojies Preiļu parkā un arī cilvēku atmiņās, pie Preiļu pils šobrīd atklāta vides ekspozīcija ar nosaukumu “Godība. Paspēle. Atspulgi”. Pagaidām apskatei Preiļu pils tiek atvērta tikai atsevišķos pasākumos, bet mūsu kolēģei Silvijai Smagarei izdevies pilī iekļūt brīdī, kad no iepriekšējās pils pārraudzes pils atslēgas nonāca jaunās pārvaldnieces rokās.

Izstāde par radīšanas procesu – tā keramiķi un jaunie mākslas zinātnieki piesaka Keramikas katedras simtgadei veltīto izstādi. Tās rīkošana ir topošo mākslas zinātnieku rokās, kas kļuvusi par tradīciju, taču šoreiz viss nerit tik gludi, tāpēc ekspozīcija vēl var mainīties.  Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Keramikas katedras simtās jubilejas gadā plānotas vairākas izstādes un citi svētku notikumi, bet jau tagad Rīgā Sv.Pētera baznīcā skatāma izstāde „No zemes līdz mākslai”.

Dramēdija “Melnais samts” - pašironisks mūsdienu trīsdesmitgadnieku paaudzes portrets, cenšoties rast atbildi par dzīves jēgu un kur ņemt drosmi dzīvot. Kultūras rondo studijā filmas scenārija autore un režisore Liene Linde un filmsa producents Guntis Trekteris. No 22. februāra Latvijas kinoteātros sāks izrādīt režisores Lienes Lindes drāmu "Melnais samts". Šī ir režisores pirmā pilnmetrāžas spēlfilma un vēsta arī par Ingas Tropas spēlētas galvenās varones ceļu uz savu pirmo kinodarbu. Filmā vijas arī tādas tēmas kā cīņa ar depresiju, pašārstēšanās, kas nereti ved pie atkarības.  

No 26. februāra līdz 3. martam norisināsies otrais Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kura programmā šogad iekļauti mākslinieki no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Kanādas un Norvēģijas. Festivāls jau otro gadu pulcē māksliniekus, kuru darbi iedzīvojas pilsētvidē. Kultūras rondo studijā festivāla kuratore Marta Kontiņa, apvienību "Orbīta", kas radīs instalāciju “Parādības blakus”, pārstāv Artūrs Punte, bet par papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās stāsta jauno mediju māksliniece Līga Vēliņa. Sadarbībā ar vienu no pasaules nozīmīgākajiem multimediju festivāliem "Mutek", kas pirms 25 gadiem dibināts Kanādā, festivālā tiks piedāvāta trīs virtuālās realitātes mākslas darbu kolekcija, kurus veidojuši mākslinieki France Džobina  (France Jobin) un Markuss Hekmans (Markus Heckmann), Kloja Aleksandra Tomsone (Chloe Alexandra Thompson) un Metjū Edvards (Matthew Edwards), kā arī Line Katčo (Line Katcho). Mākslas darbi no unikālām dzīvām performancēm ir pārtapuši virtuālās realitātes pieredzēs, kas dod iespēju tos pieredzēt mākslas baudītājiem visā pasaulē un parāda mūsdienu tehnoloģiju piedāvāto mākslas formu daudzveidību un iespējas. Jauno mediju mākslinieki Līga Spunde, Līga Vēliņa, Alvis Misjuns un Lauris Taube festivālā piedalīsies ar papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās, kuri tematiski pievēršas gan Valmieras pilsētvides izziņai, gan kultūrvēstures aspektiem. Tie ir mākslas darbi publiskā telpā, kas ar digitālo tehnoloģiju palīdzību veido saspēli ar apkārt esošo un ļauj ieraudzīt pilsētu pavisam citā gaismā.  Apvienība "Orbīta" (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) īpaši festivālam radījusi dialoģisko gaismas instalāciju pilsētvidē "Parādības blakus", kas būs multimediāls priekšmetu priekšnesums, ko izspēlē divi nepareizi novietoti automobiļi, kas savstarpēji sarunājas. Savukārt multimediju mākslinieka Mārtiņa Dāboliņa un komponista Džeikina Pusona (Jachin Pousson) veidotā instalācija ar performances elementiem "Teleempātija" ļaus ielūkoties reālā laika smadzeņu procesos. Mākslinieki trīs dienu garumā – no 29. februāra līdz 2. martam – Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas bijušajā peldbaseinā sevi pakļaus 27 dažādām pieredzēm ar mērķi noskaidrot, vai emocijas, ko mēs izrādām ar sejas ekspresijām, ir tādas pašas, kā mēs jūtamies iekšēji. Skatītāji varēs vērot performances un projekcijas ar abu mākslinieku smadzeņu darbību reāllaikā. Šogad festivālā veidota arī īpaša mākslas un izglītības programma jauniešiem, kuras ietvaros radīti pieci jaundarbi, kas multimediju valodā runā par aktuālām tēmām – dabas aizsardzību, ķermeņa brīvību, paaudžu konfliktiem u.c.

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris. 11 stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi" – šī grāmata jau nodēvēta gan par teātra mitoloģiju, gan atgriešanās grāmatu, jo marta otrajā pusē paredzēta teātra atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā. Un vēl – esot jālasa visi stāsti kopā, jo tikai tā rodas pilna bilde. Kultūras rondo ierakstā uzklausām vairākus no 11 stšatu autoriem, kuri ir ne tikai aktieri. Studijā esam kopā ar JRT aktieri Vili Daudziņu, kuram grāmatā visapjomīgākais stāsts – „Mans cilvēkpētniecības institūts”. Pirms runāt par grāmatu, Vilis Daudziņš atklāj, ka pirmās pirmizrādes, atgriežoties Lāčplēša ielas ēkā, būs „Hazāru vārdnīca” Lielajā zālē, kur piedalīsies visa teātra trupa, „Melnais gulbis” Jaunajā zālē, izrāde, kas veidota pēc Dostojevska „Idiota” motīviem, un izrāde bērniem Mazajā zālē „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Nesen klajā nākusi Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) veltīta grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs, kas ir ļoti interesants izpētes materiāls, kurā galvenokārt redzamas ainiņas no teātra aizkulišu dzīves daudzu gadu garumā. Tās autori ir Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, JRT valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. 2022. gada sezonas sākumā Alvis Hermanis mudinājis rakstīt aktierus. Nesalīdzināja rakstīto, tas pat bijis noteikums, ka nedrīkst lasīs cits cita darbus, lai nepielāgotu notikumus. "Kaut kādā ziņā šie stāsti daudz pastāsta par mums pašiem. Tāpat kā mēs esam  atstājuši savu nospiedumu teātrī, tā teātris - mūsos. Tie ir 11 nospiedumi," vērtē Vilis Daudziņš. Nosaukums ir daudznozīmīgs. Tā ir atsauce uz Alvja Hermaņa izrādi, kurai pirms 30 gadiem bija lemts kļūt par JRT sākumu, un tā ir atsauce vai drīzāk noslēdzošais posms teātra "trimdas gadiem" Miera ielā, jo – kā zināms – nu jau patiešām pavisam drīz teātris atgriezīsies savās vēsturiskajās mājās Lāčplēša ielā. Grāmata sākas ar teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa stāstu par to, kā radās JRT, jo bez viņa to neviens cits nemaz nezina. Neizbēgami tas ir stāsts arī par viņu pašu, jo abi šie stāsti pārāk stipri ir sapiņķerējušies kopā.

Sazināmies ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu, kura dalās iespaidom pēc Dāvja Sīmaņa filmas „Marijas klusums” pasaules pirmizrādes Berlīnes kinofestivālā. Savukārt Dārta Ceriņa Berlīnē uzklausīja Barbaru Vurmu, festivāla "Foruma" sadaļas, kurā arī iekļauta Dāvja Sīmaņa filma, vadītāju. Viņa skaidro un komentē, kā notiek filmu atlase festivālam. Dārta Ceriņa: Varbūt varat pastāstīt par "Forum" sadaļas īso vai garo vēsturi? Šobrīd programmai ir vairāk nekā 50 gadu, tai tiekot iedibinātai 1971. gadā, un kā šis gads joprojām iemieso tās vērtības, kuru dēļ programma tika izveidota? Barbara Vurma: Tas ir sarežģīts jautājums, jo šis ir mans pirmais gads, strādājot kā programmas vadītājai un galvenajai kuratorei. Parasti šo jautājumu man uzdod vienīgi iepriekšējo gadu kontekstā, bet runāt par plašāku vēsturi man ir grūti, jo pati pievienojos "Forum" sadaļas cienītāju lokam divtūkstošajos gados. Taču, jā, tā ir sadaļa, kuru apvij daudzas leģendas – neteiktu, ka tie ir mīti, jo tie ir kļuvuši par reāliem kino faktiem – jo īpaši, ja mēs runājam par vēsturi, atradu vairākus gadījumus [nozīmīgām] filmām [kino vēsturē], kuras piedzīvojušas savas pirmizrādes tieši "Forum" skatē. Jā, tas patiešām bija pagodinājums uzņemties šo darbu. Pēdējos gados festivālā bija nepieciešams radīt "spēcīgākus profilus" katrai no sadaļām – tamdēļ "Forum" daudzkārt kultivētā interpretācija par eksperimentālo telpu, inovatīviem formātiem, bezbailīgām filmām man personīgi kļuva nedaudz par šauru. Nevarētu teikt tā, ka filmas kļuva "mazākas" – tie bija trauslāki formāti, nākot no ģeogrāfiskajām un estētiskajām perifērijām –, tomēr es ceru, ka tā vēl joprojām ir drosmīga sadaļa. Es to mēģināju "atvērt" ar žanru palīdzību. Piemēram, tīras sagadīšanās rezultātā filma, kas iesāka programmu, ir Anjas Solomonovicas (Anja Salomonowitz) filma "Guļot ar tīģeri" (Sleeping with a Tiger) par Mariju Lasnigu (Maria Lassnig), kura bija austriešu avangarda gleznotāja un eksperimentālā kino veidotāja. Protams, viņas filmas atklāja tieši "Forum" skate, par ko uzzināju vienīgi vēlāk. Sadaļā ir biogrāfiska filma par Francu Fanonu (Frantz Fanon), kā arī filma, kas ir gan biogrāfiska drāma, gan arī daudz kas vairāk par biogrāfiju, proti, filma "Marijas klusums" par Mariju Leiko. Mums ir spēcīga žanra filma no Dienvidkorejas – "Exhuma". Teiktu, ka kopums ir daudz plašāks – diapazonu, formātu daudzveidības un estētikas ziņā –, bet tomēr es teiktu, ka ir gana daudz esejas filmu, dokumentālie darbi, un darbi, kas klātbūtnes ziņā nav vienīgi sieviešu kino režisoru darbi, bet arī ekrāna varones ir sievietes.

''turi mani cieši" - solo izrāde Ģertrūdes ielas teātrī, kuras režisors, idejas autors un izpildītājs Artūrs Čukurs ir sestdienas Kultūras rondo studijā, lai pastāstītu par savu skatuvisko poēmu un komentētu raidījuma nedēļas citātus. Šonedēļ Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Artūra Čukura soloizrāde “turi mani cieši”. Vizuālā teātra estētikā veidotā skatuviskā poēma objektiem un zemes pievilkšanas spēkam ir vienlaikus personisks stāsts un kolektīvs veltījums atmiņām, kuras nesam sev līdzi. Lietu nozīmi bieži ieraugām vien brīžos, kad mūsu attiecības ar tām pārtrūkst. Izdegusi spuldzīte, sadragāts viedtālruņa ekrāns vai nolūzis kurpes papēdis ļauj apjaust, cik ļoti paļaujamies uz lietām mums apkārt, un atgādina par mūsu savstarpējo atkarību. Izirstot draudzībai, pārtrūkstot ilgstošām attiecībām vai zaudējot tuvinieku, mēs atskārstam ko līdzīgu – šķiršanās ļauj mums ieraudzīt zaudēto un novērtēt to no jauna. “turi mani cieši” ir atmiņu ainavas fragments un personīgs stāsts par senu šķiršanos un ilgu atvadīšanos, kas nepieciešama, lai meklētu jaunus veidus, kā saistīties ar pasauli un atkal būt tās daļai.  Artūrs Čukurs ir latviešu teātra mākslinieks un mūziķis, kas darbojas dažādās laikmetīgās skatuves mākslas disciplīnās. “turi mani cieši” būs mākslinieka pirmā soloizrāde. Režisors izrādi veido kopā ar dramaturģi Sodju Lotkeri (Sodja Zupanc Lotker), horeogrāfi Alisi Madaru Bokalderi, scenogrāfēm Martu Madaru Grantiņu un Beati Poikāni, kā arī skaņu mākslinieku Albertu Levicu. Artūrs ir absolvējis Skatuves mākslu akadēmijas Teātra fakultāti Prāgā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmiju kā skaņu režisors. Savulaik darbojies kā dziedātājs, klarnetists, aktieris un teātra režisors Starptautiskajā Jaunā teātra festivālā "Homo Novus", pašreiz  Ģertrūdes ielas teātrī, dziedājis Valsts Akademiskais Korī "Latvija", kā daudzpusīgs skaņu mākslinieks uzstājies Vācijā, Francijā un Nīderlandē. 2023. gada maijā Artūrs Čukurs kopā ar Ansi Bētiņu bija izveidojuši koncertprogramma "Slāvu tautu dziedājumi", kas izskanēja arī Latvijas Radio 1. studijā. Šogad plānots izdot dueta debijas albumu.  

Uz Latvijas teātru skatuvēm uzplaucis sports: nesen Valmierā skatuves dzīvi sāka stāsts par soļotāju Jāni Daliņu, bet Liepājas teātrī rītvakar, 17. februārī,  pirmizrāde stāstam par Latvijas bobsleja pirmsākumiem jeb, kā to dēvē izrādes veidotāji, “dokumentālam varoņeposam”  ar nosaukumu “Latviešu raķetes”. Režisoru Regnāru Vaivaru piesaistījusi par Latvijas bobsleja “tēvu” sauktā trenera Rolanda Upatnieka neparastā personība, un stāsts par cilvēku aiz sporta virsrakstiem, medaļām un sekundēm aizrāvis arī teātra aktierus. Māra Rozenberga topošo izrādi skatījās kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani, un sižetā dzirdēsim arī viņa iespaidus par redzēto. Bobslejists Zintis Ekmanis vēl pirms izrādes mēģinājuma telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80.gados iesauca par “raķeti” un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu. “Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni] Ķipuru un [Aivaru] Šnepstu – viņi tolaik bija pirmais numurs -, novilka viņiem apkārt tā, lai tikai spētu iesēsties un rokas pakustināt, un sāka būvēt ar bolīdu. Parasti tā nav, parasti sāk ar rāmi un tad apaudzē apkārt. Bet šeit pa priekšu uzbūvēja to “raķeti”, tad aizveda uz VEF un pateica inženieriem: tagad salieciet visu iekšā! Un tas, ko VEF inženieri izdarīja, bija ģeniāli. Tie bija ģeniāli risinājumi.” Un tā mēs kultūras sižetu eleganti esam iesākuši ar sarunu par sportu un inženieru sasniegumiem, apliecinot, ka šīs jomas reizēm ir daudz tuvāk, nekā mums šķiet. Starp citu, izrādās, ka Ekmanis pats bērnībā spēlējis teātrī un mūzikas grupā. Jautāju, kā viņš uzņēma ideju par Latvijas bobsleja pirmsākumiem veltītu teātra izrādi. “Tas bija milzīgs pārsteigums, kad Regnārs [Vaivars] man piezvanīja un pateica par šādu ideju. Neliels šoks, pat varētu teikt! Mēs tikāmies, un man radās pārliecība – jā, tas puisis grib kaut ko uzbūvēt! (..) Tagad es ar nepacietību gaidu, kas tur būs par brīnumiem. Galvenais cenzors ir ieradies!” smejas Ekmanis. Ko viņam gribētos, lai izrāde nodod skatītājiem? “To darba smagumu. Pati braukšana jau ir skaista, bet tas brīdis ir tik īss, un ir jāiegulda tik daudz darba! Brīžam domāju – kā es vispār to varēju izturēt? Iekšējā konkurence bija tik liela... (..) Bet mums jau bija arī jautri! Mēs kopīgi lasījām Zoščenko un “Trīs vīrus laivā”, kad braucām uz treniņiem, mētājāmies ar asprātībām... Tad bija vieglāk to smagumu panest.” Savulaik, domājot par unikāliem latviešu sasniegumiem dažādās jomās, režisoram Regnāram Vaivaram īpaši aizķērusies leģenda par treneri Rolandu Upatnieku – par viņa spēju izcīnīt, ka par galveno jaunā bobsleja centru Padomju savienībā 1980.gadā kļūst tieši Sigulda, ka komandā gandrīz visi sportisti ir latvieši un ka četros gados viņi no iesācējiem kļūst par medaļniekiem. Tāpēc Vaivaram šis ir stāsts tieši par Upatnieku. Veidojot Rolanda Upatnieka portretu, režisors Regnārs Vaivars intervējis ap 20 tā laika bobslejam tuvu stāvošu cilvēku. Pats Upatnieks 1994.gadā gāja bojā autoavārijā, pēc trenera karjeras beigām vedot automašīnas no Vācijas. Izrādē viņu atveido aktieris Mārtiņš Kalita. Viņš ir arī režisora asistents. Kalita un viņa kolēģi izrādē Sandis Pēcis un Kaspars Kārkliņš brīdi pirms izrādes jau tērpušies sarkanos treniņtērpos, kuros vēlāk kāps uz skatuves, un viens caur otru ar lielu aizrautību stāsta par saviem varoņiem. Lai gan stāsts par “Latviešu raķetēm” ir balstīts patiesos notikumos, tā tomēr ir režisora un aktieru versija par šo leģendu, uzsver aktieris Kaspars Kārkliņš. Interesantā kārtā mūsu saruna ātri aizvirzās projām no izrādes un turpinās par bobsleja vēsturi un Upatnieka personību, par ko aktieri, šķiet, varētu runāt stundām. Arī viņus šī tēma ir “ievilkusi”. Un izrāde ir sākusies. Mūsu vērtējumam tiek nodots otrais cēliens, kas sākas ar 1984.gada Olimpiskajām spēlēm Sarajevā, kur Zinta Ekmaņa pilotētā PSRS bobsleja izlases otrā ekipāža ieguva bronzas medaļas. Izrādē gan visi sportisti ieguvuši iesaukas un Ekmaņa tēls kļuvis par “Hudīni”, bet bijušais sportists sevi bez grūtībām atpazīst.  

Kultūras rondu kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu pārrunājam Oksanas Zabužko eseju izlasi “Planēta Vērmele”. Tās ir skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību 24. februāra priekšvakarā – dienā, kad pirms diviem gadiem Krievija uzsāka pilna mērogu karu Ukrainā. Oksanas Zabužko izlases pamatā ir 2020. gadā Kijivā iznākušais eseju krājums "Планета Полинь", tomēr īpaši latviešu izdevumam esejas atlasījusi pati autore, papildinot krājumu ar divu pēdējo gadu laikā presē publicēto, piemēram, eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", kas 2022. gada martā publicēta "Times Literary Supplement", jau tulkota vismaz 23 valodās un sacēlusi īstu vētru Rietumu slāvistikā. Kas Māru Poļakovu mudina tulkot gan Oksanas Zabužko, gan citu mūsdienu autoru darbus un kā tam pietiek spēka? "Pienākuma apziņa. Tas tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā misijas apziņa. Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs, neviens cits manā vietā neizstāstījis to, ko pane Zabužko ir rakstījusi un ko viņa ir izklāstījusi, vērtē Māra Poļakova. "Tas man šķiet tik svarīgi - viņas analīze, viņas skatījums, tas konteksts, kurā viņa spēj un prot ielikt notikumus, - gan vēsturiskus, gan kultūras notikumus. Nav jautājums par to, kā es to spēju un kā man pietiek spēka, man tas vienkārši ir jāizdara. Jo citādi mūsu saprašanā, mūsu zināšanas par to, kas notiek šobrīd, būs diezgan liels caurums. Lūk, bez bez šiem Oksanas Zabužko tekstiem, bez konteksta, ko viņa iedod savās esejās." Raksturojot savas sajūtas, laikā, kad jau tūlīt apritēs divi gadi kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, viņa neslēpj, ka mēdz uznākt mazdūšība, kurai pretojas. ".. ir pagājuši jau divi gadi, un gals tam visam nav redzams. Un tas ir šausmīgākais un... man nāk virsū mazdūšība, kurai es ļoti cītīgi pretojos ar Serhija Žadana izteikto domu. Viņam reiz intervijā jautāja pirms gada vai pat pirms pusotra, vai viņš domā, ka Ukraina uzvarēs? Viņš teica, ka viņš nepieļauj citus variantus. Protams, Ukraina uzvarēs, jo citādi viņš būtu kā peldētājs jūrā, kurš vairs netic, ka eksistē krasts. Ukrainas uzvara ir tāda pati konstante kā jūras krasta esamība, kad tu peldi jūrā. Es mēģinu tā par to domāt." Kopumā izlasē skarts ārkārtīgi plašs tēmu loks – tās ir gan apceres par ievērojamiem cilvēkiem (mākslinieci Katerinu Bilokuru, rakstnieku un disidentu Leonīdu Pļušču, dzejnieku Josifu Brodski), gan refleksija par notikumiem nesenajā un pavisam nesenajā vēsturē – deportācijām, avāriju Čornobiļā, krievu–ukraiņu kara kontekstu u.c. Autore sarakstījusi ievadu īpaši šai eseju izlasei latviešu valodā: "Esejas, ko še piedāvāju lasītājiem, rakstītas galvenokārt iepriekšējās desmitgades laikā – tātad vai nu iepriekš noskāršot, vai visā tiešumā pieredzot karu pret Ukrainu, kurā Krievija neslēpdamās devās 2014. gadā. Kaut arī nepastarpinātā veidā šis "karstais" karš manā esejistikā ielaužas ne pārāk bieži, taču mūsu dzīvi pilnībā caurstrāvojošā kara "zemādas" klātbūtne neizbēgami nosaka visu manu skatījumu uz notikumiem un cilvēkiem, dzīviem un mirušiem. Tādējādi no esejām, kas sākotnējā iecerē tika dažādos gados rakstītas "par filmām un grāmatām", pakāpeniski top, nu jau ceturtajā valodā (katrā – ar nedaudz citādi atlasītiem tekstiem, pielāgojot tos laikam un vietai), grāmata par to, kā kultūra kļūst par kara sastāvdaļu. Faktiski – kļūst par karu." Krājumu izdevis apgāds "Neputns". Šobrīd Māra Poļakova tulko Oksanas Zabužko romānu "Pamesto noslēpumu muzejs". "Kas arī, kā, man liekas, visa viņas literatūra, ir par to, kā mūsdienas izaug no vēstures. Tai gadījumā vēsture ir Ukrainas sacelšanās armija, ukraiņu mežabrāļi, un tā ir viena sižeta līnija. Un otra ir mūsdienas un kā tas savijas. Ja es čakli strādāšu, tad gada beigās tam vajadzētu iznākt," atklāj Māra Poļakova. Vēl Māra Poļakova tulko arī jaunās ukraiņu rakstnieces Staņas Maļarčukas nelielu romānu "Nejaušu brīnumu biogrāfija". Savukārt žurnālā "Domu zīmes" varēs lasīt Māras Poļakovas tulkoto valodnieka Jurija Ševeļova eseju "Ceturtā Harkiva". Bet ukraiņu kara bēgles Darjas Kalašņikovas grāmatas "Ēna un jūra" atvēršanas svētki vēl priekšā - otrdien, 20. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī, kur tās fragmentus lasīs Latvijas Leļļu teātra aktieri. Izdevniecība "Aminori" grāmatu izdeva 2023. gada nogalē, un tas tulkotāja arī ir Māra Poļakova. Darja Kalašņikova augustā piedalījās literatūras festivālā "Punctum" un ar viņu sarunājās Māra Rozenberga.  

Nesen klajā nākusi grāmata „Rucavas sievu stāsti”. Tā ir grāmata ne tikai rucavniekiem, bet noderīga tradīciju kopējiem, kā dzīves prasmes mācīties no savas dzimtas, no bērnības atmiņām un pašu piedzīvotā. Janvāra beigās grāmatas atvēršana tika svinēta arī Rīgā, un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā sastapās tradīciju kopēji, pētnieki un interesenti. Ar grāmatas „Rucavas sievu stāsti” autorēm, māsām Māru, Ingu un Daci Tapiņām norunājām tikties īsi pirms grāmatas atvēršanas, un kad visas trīs krāšņajos Rucavas tautastērpos nāk man pretī bibliotēkas ātrijā, tas ir tik varens, cēls skats, nevar ne acis atraut. Vispirms stāsts par to, ko var izlasīt jaunajā grāmatā. Māsas Tapiņas atgādina par neformālās organizācijas „Rucavas sievas” dibināšanu 2011.gada 11. novembrī, arī par Rucavas tradīciju kopējas Sandras Aigares rosinošo klātbūtni. Kas tad ir Rucavas sievas, visas, kas dzīvo Rucavā un kaut ko grib darīt? Grāmatas atvēršanas svētkos muzicēja un stāstus stāstīja jaunās paaudzes rucavnieki, starp viņiem Alīda Emīlija Trumpika, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas 3.kursa studente, apgūst flautas spēli. Grāmatas atvēršanas svinībās valodniece, Rucavas kultūrtelpas attīstības biedrības vadītāja un grāmatas redaktore Daiga  Straupeniece sniedza īsu priekšlasījumu „Mūsdienu Rucavas izloksnes atspoguļojums grāmatā „Rucavas sievu stāsti”. Grāmatas atvēršana Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā pulcēja jo kuplu klausītāju skaitu, protams, sekoja arī kopīga muzicēšana. Jaunais izdevums „Rucavas sievu stāsti” iepazīstina ar pastāvīgu rosību Rucavas kultūrtelpā – svētkiem, godiem, rokdarbiem, ēdieniem, jokiem, dziedāšanas tradīcijām un vēl daudz ko citu.

Interesējamies, kas jauns „Danču krātuvē”, kur tapušas četras jaunas danču burtnīcas, to vidū arī „Atašienes danči.”  Iepazīstina Sandis Zučiks, biedrības „Danču krātuve” dibinātājs un vadītājs, un Atašienes folkloras kopas „Vīraksne” vadītaji Madara un Ingus Paegļi.

„Rīgas biržā” no 17.februāra būs skatāma neliela, bet vizuāli aizraujoša un jaunām zināšanām piesātināta japāņu mākslas izstāde „Tōkaidō ceļš”. Tajā eksponēti vieni no „Rīgas biržas” Āzijas mākslas kolekcijas dārgumiem – desmit slavenā 19.gadsimta japāņu mākslinieka Utagavas Hirošiges un viņa mācekļa Hirošiges II grafikas. Izstādes nosaukums „Tōkaidō ceļš” tiek rakstīts ar diviem garajiem „ō” burtiem, tāpēc sākumā ar kuratori Kristīni Mileri, kura mākslas muzejā „Rīgas birža” pēta Āzijas mākslas kolekciju un labi pārzina tās terminoloģiju, raugām noskaidrot paša nosaukuma izcelsmi un izrunu. Šis ceļš, kas izstādē muzeja Boses zālē simboliski vijas pāri tālākajai sienai un dabā ved vairāk nekā piecsimt kilometrus gar jūras krastu garām Japānas simbolam – Fudzi kalnam – 17. līdz 19.gadsimtā bija nozīmīgākais ceļš, kas savienoja Kioto un Edo jeb šodienas Tokiju. Fudži jeb Fudzi kalns redzams arī vairākās mākslinieka Utagavas Hirošiges grafikās, kas izstādītas „Rīgas biržā”. Tieši viņš 19.gadsimta vidū bija pirmais, kas radīja visām 53 Tōkaidō ceļa stacijām jeb pieturām veltītu ciklu, kas kļuvis par vienu no pazīstamākajiem šī ceļa atainojumiem mākslā. Šādi cikli Hirošigem bija vairāki, un darbu kopskaits mērāms simtos. „Rīgas biržas” kolekcijā ir seši, un vēl četri pieder viņa māceklim un znotam, kurš pēc Hirošiges nāves pieņēma viņa vārdu un kļuva par Utagavu Hirošigi II. Kuratore Kristīne Milere stāsta par Hirošiges ietekmi uz Rietumu mākslu un to, kā viņa darbi nonākuši muzejā. Tuvāk aplūkojot Hirošiges nelielās, smalki izstrādātās ainavas, atklājas ne vien meistarīgi piejūras skati kalnu un priežu ieskāvumā, bet arī ceļotāji, kas mēro daudzas dienas ilgo gājienu – vairums kājām, augstmaņi palankīnos jeb kalpotāju stieptās, segtās nestuvēs. Kāpēc šis ceļš no Kioto uz Edo jeb Tokiju bija tik noslogots? Hirošiges grafiku izstāde ir rets notikums arī tāpēc, ka savas gaismjutības dēļ grafikas gluži vienkārši nedrīkst ilgstoši eksponēt. Nelielos darbus vietām izraibina arī hieroglifi un dažādi simboli: līdzās ainavām mākslinieks ietvēris arī vietu nosaukumus, kas arī izstādes kuratorei ļāvis salikt ainavas Tokaido ceļam atbilstošā secībā. Tāpat uz katras grafikas ir izdevēja un cenzora simbols, par mākslas darba nonākšanu līdz skatītājam stāsta Kristīne Milere. „Tōkaidō ceļš” apmeklētājiem radīta gan skaidrojošā vārdnīca ar dažādiem izstādē lietotiem japāņu terminiem un simboliem, gan bagātīga pavadošā programma. Piemēram, lekcija par Hirošiges un viņa laikabiedru ietekmi uz Latvijas mākslinieku daiļradi, piemēram, Aleksandras Beļcovas aizraušanos ar Leonāra Cuguharu Fudžitas daiļradi, stāsta izglītības programmu kuratore Vita Ozoliņa. Bet izglītības programmu kuratore Ieva Velberga noslēgumā aicina pievērst uzmanību krāsainiem apļiem uz zemes pie ieejas izstādē, kuros redzami Hirošiges grafikās biežāk attēlotie objekti – priedes, sakuras, lietus, laternas un Fudzi kalns, iedrošinot izstādi apmeklēt arī bērnus. Jau šajā svētdienā, 18.februārī, izstādes „Tōkaidō ceļš” apmeklētāji klātienē varēs satikt un izvaicāt izstādes kuratori Kristīni Mileri. Izstāde „Tōkaidō ceļš” mākslas muzejā „Rīgas birža” būs skatāma līdz 5.maijam.

„No Parīzes līdz Berlīnei” tāds nosaukums kamermūzikas koncertam, kas jau rīt, 15. februārī, izskanēs Lielajā ģildē un ko sagatavojuši Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi. Koncertprogrammā iekļauti Francijas un Vācijas komponistu seksteti pūšaminstrumentiem un klavierēm. Gandrīz visi no programmā iekļautajiem opusiem Latvijā skanēs pirmo reizi. Mēģinājums rit Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kur uz skatuves klavieres un piecas nošu pultis. Kopīgā kameransamblī muzicē  Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi: flautiste Egija Sproģe, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Raimonds Gulbis un mežradznieks Māris Evelons, pie klavierēm pianiste Evelīna Jēkabsone. Viņa ir arī viena no koncerta idejas autorēm. Koncertā skanēs franču komponista Fransisa Pulenka Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam, kas mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un populārākajiem konkrētā žanra darbiem. Vēl programmā iekļauts franču komponistes Luīzes Farenkas (Farensa) Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam op.40. Klavieru partijā atspoguļojas pašas autores virtuozā spēles maniere. Skanēs arī Teodora Blūmera Sekstets op. 45, kas pirmatskaņots 1922.gadā un veidots aizraujošā un niansētā variāciju formā. Programmā arī šveiciešu komponista Paula Juona Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam op.51, kas ir enerģiski piesātināts darbs. Pūšaminstrumentu kvintets ir īpašs ar savu neparasto skanisko dabu – katrs no ansambļa instrumentiem ir tembrāli atšķirīgs un spēj pildīt kā ansambļa, tā solista lomu, tādējādi mūzikas audumā atklājas krāsainas saspēles iespējas, savukārt klavieru partijas pievienošana skanējumu bagātina, par ko pārliecinājos kameransambļa mēģinājumā.

“Scēna”- vizuāli izteiksmīga fotogrāfa Arņa Balčus grāmata, kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai. Kultūras rondo studijā - Arnis Balčus un viens no grāmatas varoņiem Kristiāns jeb Metalurga.    14. februārī ar īpašu mūzikas un mākslas programmu klubā "Depo" tiks atklāta Arņa Balčus grāmata "Scēna", kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, informēja grāmatas izdevēji. Par scēnu sauc jauniešu kopienu, kas izveidojusies ap jaunu alternatīvās mūzikas grupu kā "Nikotīņi", "Pauls Raimonds", "ŠŅK" koncertiem Rīgas klubos "Depo" un "Republika", reizēm arī "Lastādijā" un "Ādmiņu 4". Scēna nav tikai mūzika, tā ir kā platforma socializācijai, radošām aktivitātēm, daži to sauc pat par savām mājām. Grāmatas kodolu veido teju divsimt Balčus fotogrāfijas, kas uzņemtas vairāku gadu garumā, kā arī pašu grāmatas varoņu zīmējumi, kopā veidojot krāšņu, spilgtu, neparastu, taču arī tiešu un raupju uzstādījumu par šodienas jauniešiem, kuriem ir grūtības iekļauties sabiedrībā. Pērn "ISSP Galerijā" bija skatāma Balčus izstāde "Scēna", kuru vairums "Foto Kvartāla" aptaujāto ekspertu atzīmēja kā galveno gada notikumu Latvijas fotogrāfijā.

Zīmējums kā daudzveidīgs un pašpietiekams vizuālās mākslas veids sevi pieteicis Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT” Vecrīgā, kur pašlaik skatāma zīmēšanas praksei veltīta izstāde „Pāreja”. Tā tapusi akadēmijas studentu un pedagogu sadarbībā, lai izceltu mūsdienu zīmējumu akadēmijas procesā un rosinātu sarunu par redzes fenomenu autora radošajā darbā. Eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT”, kas Vāgnera ielā Vecrīgā darbojas jau ceturto gadu, viesojos īsi pirms jaunās zīmējumu izstādes atklāšanas. Vēl notiek pēdējie priekšdarbi, kopā rosās Mākslas akadēmijas studenti un pasniedzēji. Ideja par izstādi radusies pasniedzējas Elīnas Zundes vadītā Zīmēšanas kontekstuālās kompozīcijas kursa gaitā.  „Tur mēs satiekamies tie, kas ir ar vēlmi un degsmi zīmēt – par un ap akadēmisko zīmējumu, bet ko zīmējums vēl var pateikt? Kopā ar studentiem mēs nolēmām, ka ir jātaisa izstāde, jo katram atsevišķi darboties ir viens, bet kopīga izstāde paver pilnīgi citas iespējas. Manuprāt, tā ir arī lieliska iespēja studentiem pašiem noticēt tam, ko viņi dara. Šajā procesā tas ir būtiskākais.” Izstādes darbus vieno ne tikai zīmējuma medijs, bet arī saruna par redzes fenomenu – par krāsu un melnbalto spektru, ko rosinājusi britu neirologa un dabas pētnieka Olivera Saksa 1996.gada grāmata „Krāsu akluma sala” par mazo Pingelapas ataolu Mikronēzijā, kur daļai salinieku ir reta, paaudzēs pārmantota ģenētiska kaite – ahromatopsija jeb nespēja uztvert krāsas. Gunta Lante studē zīmēšanu Mākslas akadēmijas maģistrantūrā un melnbalts zīmējums ir viņas tuvākā mākslas valoda. Tās centrā – cilvēka ķermenis. Viņas studiju biedrs Mika Solomons izstādē „Pāreja” piedalās ar piecu darbu kompozīciju. Studēt zīmēšanu maģistrantūrā savu senču dzimtenē Latvijā viņš ieradies no ASV. Izstādē ar saviem darbiem piedalās ne vien šī kursa studenti, kas izvēlējušies zīmēšanas specializāciju maģistra līmenī, bet arī citu nodaļu studenti un pasniedzēji, rosinot sarunu par zīmējuma mediju vēl plašākā mērogā. Grafikas studentus uzrunājis un arī pats ar saviem darbiem izstādē ir pārstāvēts Vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Juris Petraškevičs. Izstādē piedalās arī māksliniece Maija Kurševa, kura strādā ar LMA Audiovizuālās mediju mākslas nodaļā, un viņas uzrunātie studenti. Maijas Kurševas darbs arī ir viens no pirmajiem, kas sagaida, ieejot izstādē. Melnbaltais zīmējums ir citāts no šveiciešu simbolista Arnolda Boklīna gleznas „Mirušo sala”. Visi trīs pasniedzēji kā Latvijas Mākslas akadēmijas pārstāvji iesaistījušies Ziemeļvalstu mākslas augstskolu kopprojektā jaunām perspektīvām par zīmējumu mākslas izglītībā, stāsta pasniedzēja Elīna Zunde. Dialogā par zīmēšanu izstādes „Pāreja” apmeklētāji mākslas telpā „PILOT” varēs iesaistīties līdz 23.martam. Tai skaitā – arī par zīmētprasmes nozīmi mūsdienu mākslā.

Gleznotāja Rūdolfa Piņņa daiļrade izstādē “Es dzīvoju krāsās” un Latvijas mākslas klasikas sērijā, kuru izdod „Neputns”. Kultūras  rondo studijā izstādes kuratore un grāmatas autore – Dace Lamberga. Līdz 28. aprīlim mākslas centra “Zuzeum” Mazajā izstāžu zālē ir skatāma Rūdolfa Piņņa darbu izstāde “Es dzīvoju krāsās”. Ar šo izstādi mākslas centrs aizsāk jaunu izstāžu konceptu, kur Mazā izstāžu zāle tiek izmantota kā neatkarīga mākslas telpa – baltais kubs, ļaujot apmeklētājam padziļināti ielūkoties viena autora mākslas pasaulē. Izstādē tiks eksponēti 30 mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas, kas radīti laikā no 1936. līdz pat 1990. gadam un ļauj ielūkoties dažādos Rūdolfa Piņņa daiļrades posmos. Izstādes kuratore ir Dace Lamberga, izstādes scenogrāfs – Reinis Liepiņš un arhitektu birojs “Sudraba Arhitektūra”. Grāmatu veidot Daci Lambergu uzrunājusi Laima Slava, izdevniecības "Neputns" vadītāja, un tā lēnām tapa sērijā "Latviešu mākslas klasika". Tā nav saistīta ar kādu mākslinieka jubileju.  "Kad apzināju Piņņa darbus, bija gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, gan kultūras centra "Zuzeum" kolekcija. Kolekciju glabātāja Ingūna Ģēģere uzrunāja, varbūt var izveidot izstādi. Tā tapa šī izstāde, kas ļoti veiksmīgi saiet vienā veselā ar Sandras Krastiņas kūrēto izstādi izstādi "Kur lai paslēpjās"," atzīst Dace Lamberga. "Pinnis - tas ir viss 20. gadsimts, dzimis viņš ir 1902. gadā, nodzīvoja 90. gadus. Visa Latvijas vēsture un Latvijas māksla saistās ar viņa vārdu," atzīst Dace Lamberga. Raidījumā skan arī mākslinieka Rūdolfa Piņņa domas. Latvijas Radio arhīvā glabājas ieraksts no LPSR Mākslinieku savienības 2. kongresa 1988. gadā, kurā runu 85 gadu vecumā teicis Rūdolfs Pinnis. Fragments no viņa sacītā par nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas celtnes, kur būtu gan izstāžu zāles, gan koncertzāle, gan vieta, kur pulcēties māksliniekiem. Arī atmiņas par Parīzi. Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Helēnas Heinrihsones atmiņas par Rūdolfu Pinni.

Cikla „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā” epizodi veltām mākslinieka interesei par Austrumu zemēm un kā tas atspoguļojies viņa darbos.  Uzzināsim par vēl citām interesēm un talantiem, ar ko bijis apveltīts Jāzeps Grosvalds. Tiekamies ar mākslas vēsturnieku Eduardu Kļaviņu, monogrāfijas „Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” autoru.   Izzinot vēl dažas Jāzepa Grosvalda daiļrades šķautnes, sāksim ar Austrumu tēmu, kurai Jāzepa Grosvalda daiļradē ir būtiska vieta. Kā zināms, 1918.gada sākumā, iestājoties angļu ekspedīcijas korpusā, Grosvalds devās karagājienā uz Persiju un Mezopotāmiju. Šajā laikā mākslinieks radīja akvareļus, kas veido „Persijas ainu” sēriju. Eduardam Kļaviņam vispirms vaicāju, kā skaidrojama Jāzepa interese par Austrumu zemēm, vai tā bija nejauša? Eduarda Kļaviņa monogrāfija par Jāzepu Grosvaldu  (Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla) klajā nāca 2006.gadā izdevniecībā „Neputns”, un ir apjomīgs pētījums par vienu no Latvijas 20.gadsimta sākuma spilgtākajām personībām mākslā. Interese par Grosvaldu  Eduardam Kļaviņam radusies pētot latviešu portreta glezniecību 19.gs. beigās - 20.gs. sākumā. Jāzeps Grosvalds bija spējīgs, izglītots, talantīgs jauneklis, kurš sevi uzskatīja par estētu, kura galvenais uzdevums ir meklēt skaisto dzīvē un arī baudīt to. Lai kādi pārbaudījumi sekoja, viņš arī centās to darīt.

Līdz 16. februārim notiek Kultūras ministrijas rosinātā sabiedriskā apspriešana par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu un Filmu likumos. Kultūras rondo kopā ar ieinteresētajam pusēm pārrunājam sabiedriskajai apspriešanai nodotos grozījumus likumos, kas līdzētu no straumēšanas platformu gūtās peļņas novirzīt papildu līdzekļus Latvijas audiovizuālā satura veidošanai.    Sabiedriskajā apspriešanā ir nonākuši Kultūras ministrijas (KM) rosinātie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu un Filmu likumos, kas paredz Latvijā pieejamiem abonējamiem kino un raidījumu straumētājiem pienākumu veikt iemaksas, lai finansētu vietējā audiovizuālā satura veidošanā. Plānots piemērot 3,5% no abonēšanas maksas ieņēmumu daļas, kas gūta Latvijas tirgū. Finansējums tiktu novirzīts Nacionālajam kino centram kvalitatīvu pašmāju filmu, seriālu, raidījumu veidošanas konkursiem. Priekšlikumus sabiedriskās apspriešanas ietvaros KM gaidīs līdz 16. februārim. Diskutē Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma, producents studijā "Mistrus Media" un raidījumā pārstāv Latvijas Kinoproducentu asociāciju, kurā ir valdes loceklis, Gints Grūbe un LMT Viedtelevīzijas satura vadītāja Anna Rozenvalde. Visi trīs raidījuma viesi ir strādājuši arī Kultūras ministrijas veidotajā darba grupā, kas palīdzējas izstrādāt grozījumus likumā. Ierakstā uzklausām ar Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu.

Marija Leiko - Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē ""Skatuve" ugunī" un topošaja Dāvja Sīmaņa filmā „Marijas klusums”, kas pirmizrādi piedzīvos Berlīnes festivālā. Rīgā dzimusī aktrise Marija Leiko spēlējusi vācu teātrī un vācu mēmajā kino. Bijusi kreisi noskaņota un kopā ar vīru, režisoru Jāni Gūteru, devusies prom no Vācijas pēc Hitlera nākšanas pie varas. Meklējot mazmeitu Noru, nokļuvusi Maskavā, kur sāk spēlēt latviešu teātrī „Skatuve”. 1937. gadā visus teātra aktierus apsūdz un nošauj, arī Mariju Leiko. Skatuve un ekrāns ir viņas stihijas. Skatuve un ekrāns šodien stāsta par viņu. Dāvja Sīmaņa filma „Marijas klusums” pirmizrādi piedzīvos 18. februārī Berlīnē. Čehova Rīgas Krievu teātrī jau skatāma izrāde ""Skatuve" ugunī". Kas bija Marija Leiko un kas noteica viņas izvēles, arī izvēli uz ilgāku laiku palikt Maskava? Raidījumā Kultūras rondo skan fragmenti no diskusijas "Savējais starp svešiem", kas notika teātrī, sarunājās filozofs, sociologs Vents Sīlis un kinozinātniece Elīna Reitere, bet studijā sarunājas kinozinātniece Anita Uzulniece, kura jau ilgus gadus pētījusi Mariju Leiko un viņas daiļradi, un dramaturgs Arturs Dīcis, kurš ir autors dramaturģiskajam materiālam, kas ir izrādes ""Skatuve" ugunī" pamatā. Marija Leiko, kas šobrīd uznāk gan uz teātra skatuves, gan uz ekrāna, liek uzdot daudz jautājumu gan par viņas personību, gan par sociālo sabiedrību, kurā viņa dzīvo gan Vācijā, gan vēlāk Maskavā. Un, protams, mūžīgais jautājums par mākslinieku un varu.   Izrāde Čehova Rīgas Krievu teātrī vēsta par 1937. gadā tā dēvētās "Latviešu operācijas" laikā Padomju Krievijā nogalinātajiem teātra "Skatuve" darbiniekiem, kuru vidū bija arī Rietumos slavu ieguvusī mēmā kino zvaigzne Marija Leiko. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc  slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta  un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieku un upuri.

"Pīters Pens. Sindroms". Par kopdarbu ar režisoru Dmitriju Krimovu un laumiņas tēlu iestudējumā saruna ar Nacionāla teātra aktrisi Ditu Lūriņu.

Iznākusi literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentina Lukaševiča grāmata latgaliešu valodā "Dienvidlatgales stāsti". Tajā 39 stāstos autors ceļo telpā un laikā, iepazīstinot lasītājus ar bezlielpilsētu Latgali, ko viņš iepazinis savos kājāmgājēja piedzīvojumos. Autora Latgale ir pauguriem un ezeriem klāts zemes pleķītis ar skaistu dabu, interesantu vēsturi un kolorītiem cilvēkiem.  „Sauleskalna iela un Sauleskalna ielas krastā ir Šokolādes kalns. Te ir taka, un pa šo taku vasarā varēja uzkāpt.” Ar rakstnieku, novadpētnieku un literatūrzinātnieku Valentinu Lukaševiču tiekamies Šokolādes kalna pakājē. Gareniskais paugurs Krāslavas nomalē ir viens no 39 pieturpunktiem Valentina Lukaševiča nupat iznākušajā grāmatā „Dienvidlatgales stāsti.” Šokolādes kalnu – iespējams, garšīgāko vietvārdu Latgales kartē – apvij vairākas leģendas. „Šajā vietā pirms simts gadiem tikušies, no pilsētas gājuši, varbūt ne ziemā, bet siltākā laikā, jauni puikas un meitenes, tā teikt, baudīja dabu un puikas deva meitenēm šokolādi. Tāpēc arī šī vieta, kur meitenes varēja apēst no puikām dāvinātu šokolādi. Bet cits stāsts ir, ka šeit ir mālaina vieta un viens cilvēks pateica, ka te māls ir šokolādes krāsā. Mums māls pie Daugavas podniekiem ir iecienīts, agrāk krāslaviešiem arī bija suvenīrs sataisīts tieši no Šokolādes kalna māla.” No krājumā iekļautajiem 39 stāstiem 16 ir par Krāslavas pilsētu un novadu, tāpēc likumsakarīgi tieši Krāslavā norisinājās grāmatas atvēršanas svētki. Stāsti sarakstīti laikā kopš 2016. gada, un sākotnēji publicēti laikrakstā „Latgales Laiks” un žurnālā „A12”.   Autore Madara Bērtiņa.

Dejas izrāde "Klātbūtnē" ir deju grupas "Ritms" 55. jubilejas gada lielais notikums. Kustības un mūzikas valodā  izjusts stāsts par dabas īpašo klātesamību cilvēka dzīvē. Izrādes idejas autore un horeogrāfe ir deju grupas "Ritms" vadītāja Elīna Gaitjukeviča. Izrādē kopā ar dejotājām piedalās koklētāju ansamblis "Cantata" un mūziķi. Pirmizrāde pavisam drīz – 12.februārī  VEF Kultūras pils lielajā zālē. Rit dejas izrādes mēģinājums  kopā ar mūziķiem  un koklētāju ansambli "Cantata". "Ritma" dejotājas izdejo atsevišķas izrādes ainas,  dejas pasniedzējs  Dmitrijs Gaitjukevičs precizē satvērienu, arī Elīnai Gaitjukevičai, "Ritma" vadītājai vēl kāds precizējums jānodod gan dejotājām, gan gaismu māksliniekam. Pārtraukumā  uzklausu izrādes idejas autori un horeogrāfi Elīnu Gaitjukeviču, kura atklāj, ka izrādes iecere briedusi vairākus gadus. Izrādes muzikālo partitūru veido komponista Ludovico Einaudi muzikālais cikls „Elementā”, kuru īpaši kokles skanējumam aranžējis mūziķis Aigars Raumanis. Izrādē piedalās koklētāju ansamblis "Cantata" un mūziķi - saksofonists Aigars Raumanis, sitaminstrumentālists Uģis Upenieks, čelliste Santa Valere.  Mēģinājuma pārtraukumā satieku Aigaru Raumani un koklētāju ansambļa "Cantata" māksliniecisko vadītāju Andu Eglīti, uzzinu, ka vispirms bijis koklētāju ansambļa "Cantata" solo koncerts, kurā skanēja Einaudi mūzika, ko aranžējis Aigars Raumanis. Dejas izrādē piedalās 14 dejotājas, gaiši brūnu toņu tērpos, ko veidojusi kostīmu māksliniece Vita Radziņa. "Ritma" dejotājas Katrīna, Līva, Laura un Lote vispirms atklāj, kāda kurai pieredze deju grupā. Savā 55. jubilejas gadā deju grupa "Ritms" skatītājus aicinās uz dažādiem koncertiem un notikumiem, aprīlī iepazīstinās ar studijas jaunākajiem dalībniekiem, maijā pārsteigs ar mazo formu dejas izrādēm, jūnijā notiks  lielkoncerts, bet jau pavisam drīz dejas izrāde "Klātbūtnē".   

Par Baltijas laikmetīgās dejas ainas daudzveidību un dejas izrāžu programmu gaidāmajā „Baltijas Dejas platformā 2024” Kultūras rondo saruna ar dejas kritiķi un Latvijas Dejas Informācijas centra vadītāju Intu Balodi, Baltijas Dejas platformas producenti Inu Ločmeli un horeogrāfi Līgu Ūbeli. No 9. līdz 11. februārim Rīgā norisināsies "Baltijas Dejas platforma 2024" – trīs Baltijas valstu kopīgi kūrēts notikums, kas iepazīstinās ar jaunākajām Baltijas reģiona laikmetīgās dejas izrādēm un māksliniekiem gan plašu publiku, gan kultūras profesionāļus. Šis būs jau trešais šāds Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sadarbības pasākums. Baltijas Dejas platforma trīs dienu garumā ciešā mijiedarbībā pulcēs laikmetīgās dejas mākslas pārstāvjus un māksliniekus. Programmā būs iespēja redzēt deviņas laikmetīgās dejas izrādes (trīs no katras Baltijas valsts) un 15 mākslinieku prezentācijas (piecas no katras Baltijas valsts). Skatītājiem tā būs iespēja iepazīt jaudīgus dejas darbus vai topošu darbu ieceres, ko atlasījusi starptautiska žūrija. Latviju Baltijas Dejas platformā pārstāvēs horeogrāfe Līga Ūbele ar kustību lekciju "Bez nosaukuma", Krišjānis Sants un Ēriks Eriksens (Zviedrija) ar dejas izrādi "Vērpete", Jette Loona Hermanis, Anna Ansone ar performatīvu aktu "Frostbite" un pieci mākslinieki, kas prezentēs savu radošo darbību un idejas – apvienība "IevaKrish", apvienība "SIXTH", Jana Jacuka, Sintija Žīgure, Ramona Galkina.

„Kur lai paslēpjās!” – māksliniekam Robertam Stārostam 1954.gadā tas bija izmisuma kliedziens ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi. To par pamatu jaunai izstādei ņēmis mākslas centrs „Zuzeum”, nosaukumā apzināti atstājot gramatisku aplamību – vārds „paslēpjās” rakstīts ar garo „ā”, kā to lietojis arī pats mākslinieks. Izstādē vienkop skatāmi vairāki simti mākslas darbu, kas tapuši padomju okupācijas laikā un uzdod arī šodien aktuālus jautājumus par mākslinieka izvēlēm ārējas nebrīves apstākļos. Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990.gadam, pieder mākslas centram „Zuzeum”. Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē. Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā. Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju „Sudraba arhitektūra”, izceļot Liepiņa interesi par vizuālo mākslu. Piedāvājums intriģējis. Kā izstāstīt veselu laikmetu vienā, kaut lielā izstāžu telpā? Reinis Liepiņš šo jautājumu scenogrāfiski risinājis, veidojot to kā ceļojumu atpakaļ laikā. Izstādē „Kur lai paslēpjās!” apkopoti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi dažādās tehnikās – no gleznām un grafikām līdz traukiem, ādas albumu vākiem, plakātiem, ideoloģiski pārblīvētiem bērnu žurnāla „Zīlīte” vākiem, un Ezopa valodā veidotiem pasūtījuma darbiem ar tikai zinātājiem nojaušamām atsaucēm uz Latvijas brīvvalsts laika mākslu. Izstāde „Kur lai paslēpjās” mākslas centrā „Zuzeum” Rīgā būs skatāma no 9.februāra līdz 19.maijam.

No 8. februāra Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs aplūkojama Rotu mākslas biedrības izstāde “Skārien-jūtīgs”, kurā 23 autoru darbi atklāsies attiecībās ar rotu īpašniekiem, parādot dažādu paaudžu un mākslinieku rokrakstu plašo amplitūdu, uzsverot nozares attīstību un pēctecību. Par izstādi stāsta tās kuratores, Rotu mākslas biedrības mākslinieces Ginta Grūbe un Zane Vilka un izstādes scenogrāfe Ilze Ķēniņa. Izstādes ideja balstās stāstos par cilvēkiem, viņu izvēlētajām rotām un darbu autoriem. Arī projekta nosaukums raksturo rotas dabu – būt saskarē ar cilvēku. Ekspozīcijā skatāmi mākslinieku oriģinālie jaundarbi, stāsti par katra dizainera radošo pieredzi un brīdi, kad rota satiekas ar īpašnieku. Scenogrāfe Ilze Ķēniņa parūpējusies par muzeja telpas iespaidīgo un oriģinālo iekārtojumu, kas vilinās ikvienu uz brīdi pazust rotu mākslas pasaules burvībā. Apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja vērot rotas pievilcības maģisko spēku, mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu daudzveidību, iepazīt rotu specifiku un dažādo materiālu sinerģiju. Mākslinieki darinājuši rotas ārstiem, diplomātiem, filologiem, gleznotājiem, pasniedzējiem, studentiem, sev, radiniekiem, kolēģiem. Tāpēc līdztekus autordarbiem ekspozīcijā redzami fotogrāfa Mārtiņa Cīruļa veidotie portreti, kuros atspoguļojas rotu un to valkātāju vizuālais dialogs. Papildus Pēteris Pāss radījis skaņu instalāciju, kas iekļauj rotu tapšanas procesa audio fragmentus, elektroniskās mūzikas elementus un verbāli atklāj rotu nēsātāju domas un emocijas par rotaslietas nozīmi savā ikdienā. Vērtīga projekta sastāvdaļa ir pašu mākslinieku komentāri izstādes objektiem, sniedzot padziļinātu ieskatu radošajā darbā. Izstāde būs aplūkojama līdz 21. aprīlim.

Jāzepa Grosvalda dzīve bijusi kā krāšņs ceļojums, taču šoreiz par konkrētiem ģeogrāfiskiem ceļojumiem. Par nozīmīgiem uzskatāms gan brauciens uz Venēciju, gan Spānijas ceļojums, gan Pirmā pasaules kara laikā karagājiens uz Austrumzemēm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Jāzepa Grosvalda izstādes kuratore Ieva Kalnača un izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre iezīmē ceļojumu ģeogrāfiju, iespaidus un kā ceļojumi atspoguļojušies Jāzepa Grosvalda  mākslā. Jāzepa Grosvalda ceļojumi iesākas bērnībā kopā ar ģimeni, vēlāk divatā ar brāli Oļģerdu, Jāzeps ceļojis arī viens pats. Apceļota Eiropa, arī Skandināvija, vēlāk iepazītas Austrumzemes, arī senās Persijas teritorija. Jāzepam galvenais ceļojumos bija fiksēt iespaidus, pārliecināta Grosvalda izstādes mākslinieciskā iekārtojuma autore Ieva Stūre. Kā vienu no būtiskiem ceļojumiem Jāzepa Grosvalda dzīvē Ieva Kalnača  min braucienu uz Venēciju, tur pavadīts vairāk nekā mēnesis. Pirmā pasaules kara beigu posmā Jāzeps Grosvalds tika komandēts uz Rietumu fronti Francijā, kur nokļuva cauri Skandināvijai un Anglijai, bet 1918.gada sākumā iestājās angļu ekspedīcijas korpusā, kas devās uz Mezopotāmiju un Persiju. Eiropas ceļojumos Jāzepam Grosvaldam bijis svarīgi ne tikai vērot dabu un baudīt vietējo kolorītu, bet arī apmeklēt muzejus.

Latvijas Arhitektu savienība savā simtgades gadā gatavojas organizācijas kongresam februārī? 1924. gada februārī dibinātās organizācijas mērķis – veicināt arhitektūras uzplaukumu Latvijā. Kas mainījies šajos simt gados, kāds ir Arhitektu savienības skats nākotnē un vai jaunajiem arhitektiem tā ir vajadzīga? Kultūras rondo izvtiekamies ar Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētāju Lindu Leitāni, savienības prezidentu Juri Pogu un RISEBA arhitektūras fakultātes dekānu Rūdolfu Daini Šmitu. Atzīmējot Latvijā vienīgās profesionālās arhitektu organizācijas simtgadi 2024. gadā, norisināsies dažādi Latvijas Arhitektu savienībai veltīti pasākumi, tostarp XXIII kongress. Simtgades jubileja būs iemesls novērtēt biedrības kultūrvēsturisko nozīmi, arhitektu pašorganizēšanās ietekmi uz arhitektūras politiku, kā arī organizācijas darbu ar sabiedrību. Latvijas pirmā arhitektu profesionālā organizācija „Architektenverein zu Riga” tika nodibināta 1889. gadā Rīgā. Pirms Pirmā pasaules kara tajā bija 96 biedri, arī vairāki latviešu arhitekti. Latvijas Arhitektu biedrība tika nodibināta 1924. gada 2. februārī, pirmais tās priekšsēdis bija Eižens Laube. Mērķis – veicināt arhitektūras uzplaukumu Latvijā. 1926. gadā biedrība no Rīgas pilsētas iznomāja dzīvojamo ēku Torņa ielā 11, t.s. Zviedru vārtus, un pēc arhitekta Aleksandra Trofimova projekta izbūvēja tajā biedrības mītni, kura pēc vairākām pārbūvēm joprojām darbojas kā Arhitektu nams. Biedrība "Latvijas Arhitektu savienība" (LAS) ir viena no vecākajām nevalstiskajām organizācijām Latvijā, kas apvieno nozares profesionāļus un veicina arhitektūras attīstību Latvijā. LAS statūtos kā galvenie darbības virzieni ir minēti – arhitektu profesionālo interešu aizstāvība, arhitektu sertificēšana, arhitektūras attīstība un popularizēšana, Latvijas arhitektu, ārpus Latvijas dzīvojošo Latvijas arhitektu apvienošana, kā arī kultūrvēsturiskās vides saglabāšana, izkopšana un tālākā attīstībā Latvijā. Lai pilnvērtīgi spētu īstenot šos mērķus un uzdevumus, tiek aicināts ikviens LAS biedrs piedalīties XXIII kongresā, lai veidotu ceļu uz laikmetīgākiem, atvērtākiem, atbildīgākiem un ilgtspējīgākiem nākamajiem simts gadiem. Latvijas Arhitektu savienības XXIII kongress norisināsies divās sesijās. Pirmā sesija notiks 23. februārī attālināti Zoom platformā. Sesijas laikā tiks izskatīti un apstiprināti LAS statūtu grozījumi. Savukārt otrā sesija norisināsies 16. martā klātienē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kongresā tiks pieņemta turpmākā LAS darbības programma, veikti grozījumi statūtos, pieņemti lēmumi par LAS struktūras izmaiņām, kā arī viens no svarīgākajiem kongresa uzdevumiem būs LAS prezidenta, valdes priekšsēdētāja, padomes, ētikas un revīzijas komisijas vēlēšanas.

Emocijas un komentāri pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem. Bet studijā ar ekspertiem pārrunājam, kā celt balvas prestižu profesionāļu un skatītāju vidū? Kultūras rondo viesi: režisors, "Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža, kino kritiķe Dārta Ceriņa un režisore, žūrijas komisijas pārstāve Ieva Ozoliņa. Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas". Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".

Svinot nacionālā kino svētkus, noslēdzam „Lielā Kristapa” iedvesmoto ierakstu sēriju, kurā tuvāk iepazinām kino aizkadra profesionāļus. Šodien kārta skaņu meistariem, kas strādā gan filmēšanas laukumā, gan pēcapstrādē. Viņu darba augstākais novērtējums ir – ja jūs to nemaz nepamanāt. Viss vienkārši ir tā, kā tam jābūt. Bet, lai līdz tam tiktu, jāiegulda daudz vairāk darba, nekā no malas varētu šķist. Tiekamies ar skaņu režisoriem Ernestu Ansonu, Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu. Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls? „Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē,” paskaidro Ernests Ansons. „Šīs profesijas ir dalītas. Varbūt sensenos laikos to darīja viens cilvēks, bet mūsdienās šie darbi ir izteikti nodalīti.” Laukuma skaņu ierakstu vizuāli visspilgtāk ilustrē garais mikrofona kāts ar garspalvainu „kažociņu” vēja aizturei, ko tautā mēdz dēvēt par „lapsas asti” vai „beigtu kaķi”. To gan parasti nēsā skaņu ieraksta operatora asistents. „Skaņu ieraksta operators ir tas, kurš sēž pie „rakstīkļa” un skatās skaņas līmeņus, kā diriģents vadot filmēšanas laukumu skaņu departamentam,” paskaidro Mārtiņš Rozentāls. „Mēs to saucam par laukuma skaņu ierakstu – tā var būt gan spēlfilma, gan dokumentālā filma, gan reklāma – viss, kas saistās ar filmēšanas procesu, kurā iesaistīta skaņa,” piebilst Verners Biters. „Mēs arī ierakstām dažādus specefektus – tas arī skaitās pie laukuma skaņas. Tas nozīmē, ka tu atsevišķi no kameras ieraksti, piemēram, kliedzošu pūli vai braucošas mašīnas, putniņus, jūras šalkas… Piemēram, Ernests, sēžot studijā, ir pamanījis, ka šeit vajag ierakstīt mašīnas logu tīrītāju skaņu. Kāpēc to neierakstīja laukumā? Jo laukumā mēs specializējamies uz to, lai pēc iespējas tīrāk ierakstītu dialogu.” Kvalitatīvs dialogu ieraksts uz laukuma ir svarīgs arī tāpēc, lai aktieriem pēc iespējas mazāk būtu jānāk uz studiju pārrunāt tekstus, kas ir darbietilpīgs un dārgs process. Nav arī viegli atkal iejusties lomā, jo ieskaņošana parasti notiek ilgāku laiku pēc filmēšanas posma. Taču, pēc Ansona novērojumiem, tāpat apmēram 30% vēlāk jāpārraksta studijā: „Tāda ir kino specifika: montāžas režisors parasti montāžas laikā pieņem kādus lēmumus, pamainās domas, pamainās teksti… Bieži vien vajag arī nomainīt emociju.”

Ciklā „Kino profesionālis - darbs aiz kadra”  šodien par grima mākslinieka profesiju un darbu filmēšanas laukumā. Maija Gundare šajā profesijā ir jau krietnu laiku un uzsver, ka „vienmēr jāmācās,  vienmēr ir kaut kas jauns”. Jau no agras bērnības zinājusi, ka vēlas būt grima māksliniece. „Lielā Kristapa” balvai kategorijā labākais grima mākslinieks izvirzīta sešas reizes un trīs reizes balvu saņēmusi. Grima māksliniece Maija Gundare ir arī starp balvas „Lielais Kristaps 2023”  nominantiem, šoreiz par darbu seriālā „Padomju džinsi”.

Ar lieliem jaunumiem šo gadu sācis Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” – par tā māksliniecisko partneri kļuvis pieprasītais vācu komponists, diriģents un klarnetists Jērgs Vidmanis (Jörg Widmann). Viņa inaugurācijas koncerti piektdien, 2.februārī, Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” un 3.februārī Lielajā ģildē Rīgā iezīmē jaunu posmu „Sinfoniettas” radošajā dzīvē, no kuras pamazām attālināsies ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.  „Sinfonietta Rīga” mēģinājumā Spīķeru koncertzālē viesojos pāris dienas pirms koncerta, kad rit mēģinājums kopā ar solisti Ingu Kalnu. Skan Jērga Vidmaņa „Fūgas māksla” un darbs notiek vāciski, angliski un brīžam arī smieklu valodā. Kad vēlāk saku Jērgam Vidmanim, ka viņam, šķiet, ir dabas dots talants likt orķestrim smaidīt, viņš par to ļoti priecājas. „Tas mani ļoti iepriecina! Ir svarīgi, ka spējam muzicēt ar smaidu, jo mēs strādājam smagi un ļoti nopietni. Šis skaņdarbs ir par tādām lielām tēmām kā dzīvība un nāve, bet es no sirds ticu, ka mēs varam sasniegt šos dziļumus, ja muzicējam draudzīgā garā. Gadu gaitā starp mani un „Sinfoniettu Rīga” patiešām ir izveidojusies draudzība, un laikam to var just.” Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” pirmoreiz muzicēja pirms desmit gadiem. Ar neviltotu aizrautību viņš stāsta arī par citiem latviešu mūziķiem, ar ko spēlējis ārpus Latvijas – diriģentiem Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, vijolnieci Vinetu Sareiku, kas pirmatskaņoja viņa septīto stīgu kvartetu. Latvijas mūzikas tradīcijas ir leģendāras visā pasaulē, viņš uzsver. Jērgs Vidmanis nākamos trīs gadus piekritis būt par „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko partneri. Līdzīga sadarbība viņam pašlaik ir arī ar Ziemeļvācijas Radio filharmonisko orķestri Hanoverē un Minhenes kamerorķestri dzimtajā Vācijā. Kādēļ „Sinfonietta Rīga” viņu uzrunāja šādai ilgstošai sadarbībai, telefonsarunā jautāju orķestra mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. „Māksliniekus, kas šodien nosaka muzikālā procesa gaitu pasaulē un kuriem seko līdzi visas pasaules muzikālā sabiedrība, nav nemaz tik viegli uzaicināt pie mums ciemos tādā prognozējamā veidā, jo viņu grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Ja runājam par Jērgu Vidmanu, viņš tiešām ir cilvēks, kurš, kā viņš pats saka, nedzīvo normālu dzīvi. Viņš ļoti daudz uzstājas gan kā klarnetists, gan kā diriģents, un papildus tam viņš ļoti daudz komponē. Faktiski tas ir tas, ko viņš redz kā savu galveno misiju šobrīd. Tāpēc viņa ierašanās Rīgā līdz šim vienmēr bijusi atkarīga no brīviem brīžiem. Mēs ļoti vēlējāmies padarīt šo mūsu sadarbību mazliet prognozējamāku – gan laika ziņā, gan veidojot ciešākas un konkrētākas vadlīnijas mūsu sadarbībai. Interesanti, ka orķestris nobalsoja par viņu kā par nākamo māksliniecisko vadītāju pēc manis, kas būs aktuāli pēc apmēram diviem gadiem. Viņš diemžēl nepiekrita šim variantam, jo ir ļoti aizņemts un grib saglabāt zināmu radošo brīvību. Bet tad mēs viņam piedāvājām šādu variantu, kas būtu mazāk saistīts ar plānošanas lietām, ar ko ir jānodarbojas orķestra mākslinieciskajam vadītājam, bet mazliet vairāk radošās brīvības mazliet prognozējamākā sadarbības modelī. Tam viņš ļoti laipni atsaucās. Un te nu mēs esam!” Tuvākajos trīs gados Jērgs Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” veidos vismaz trīs programmas gadā, kurās gan diriģēs, gan spēlēs klarneti, repertuārā apvienojot laikmetīgo un tradicionālo mūziku. Bet Normunds Šnē pēc diviem gadiem plāno atvadīties no orķestra mākslinieciskā vadītāja amata.

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Māris Āboliņš kino industrijā ir kopš 2007.gada, strādājis pie vairāk nekā 50 - 60 filmām un seriāliem. Viņa panākumus un izaugsmi profesijā iespējams  raksturot ar diviem vārdiem - uzņēmība un čaklums. Pats sevi dēvē par datorgrafikas veterānu. Māra iecienītākais kino žanrs  ir vēsturiskās filmas.

Lielais balvu pasniegšanas laiks sāksies šomēnes, februārī, bet janvāris ir allaž bijis dažādu kultūras balvu pieteikumu mēnesis, kurā tiek paziņoti balvu pretendenti. Kultūras rondo „Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem pārrunājam būtiskākos notikumus gada pirmajā mēnesī un analizēsim situāciju kultūras telpā. Viesos Nora Rieksta, Jānis Lācis un Kristīne Simsone. Vienu balvu gan pasniedz janvārī - Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu  mākslas kritikā saņēma Ivars Šteinbergs. Šajā mēnesī uzzinājām Lielās mūzikas balvas nominantus. Noslēdzies Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā “Kilograms kultūras 2023” fināla balsojums. Apbalvojuma ieguvējus izziņos svinīgā ceremonijā 16. februāra vakarā. Šovakar, 1. februārī, notiek Latvijas Kinematogrāfistu savienības nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” atklāšana un sākas filmu programma, kas vainagosies ar apbalvošanas ceremoniju 4. februārī un ko tiešraidē translēs Latvijas Televīzija.  Janvārī aktīva bijusi kino dzīve, gan pašu mājās, gan pasaulē. Pasniegtas "Zelta globusa" balvas, izziņotas Oskara nominācijas. Pirmizrādei bijusi daudzsēriju filmas “Pansija pilī” pirmajām sērijām un filmai „Pastkarte no Romas”- Jānis Jarāns.

Jau šajā nedēļas nogalē tiks pasniegta nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”. To gaidot, šoreiz vēlamies pavērt priekškaru uz kino tapšanas neredzamo daļu. Mūsu uzmanības lokā četros ierakstos šonedēļ būs kino aizkadru tehniskie un radošie ļaudis, bez kuru darba filmas līdz ekrānam nevarētu nonākt. Šodien ekskursijā pa filmu pēcapstrādes labirintiem mūs vedīs studijas “Lokomotīve” tehniskais direktors Pēteris Sudakovs un producents Dominiks Jarmakovičs. Ar Pēteri Sudakovu tiekamies Vagonu ielas pagalmā Rīgā – šķietami nomaļā vietā līdzās dzelzceļam un ikoniskajiem pilsētas gāzes torņiem. Rūpnieciskajā vidē jaunus rosīgus vaibstus ienesuši kino nozares uzņēmumi, kas gan producē filmas, gan piedāvā tehnikas un pēcapstrādes pakalpojumus – “BB rentals”, “BB PostHouse” un studija “Lokomotīve”, kas te pārcēlusies nesen. Ēkā, kur kādreiz mitis boksa klubs, tagad rosās producenti, restauratori, filmu tehniķi, montāžas režisori un citi kino aizkadra ļaudis, kuru pamata darbarīki ir lieli ekrāni, jaudīgi datori un liela vērība pret kino procesu. Pēteris Sudakovs ir piekritis izvest klausītājus nelielā ekskursijā pa filmu studijas telpām un dažām ļoti svarīgām kino aizkadra profesijām, par ko skatītāji parasti izlasa tikai titros, bet kuru darbs parasti ir ilgākā kino tapšanas daļa – tā ir filmas pēcapstrāde. Mūsu pirmā pietura ir krāsu korekcijas zāle. Liels ekrāns pie sienas, vairāki mazāki datora ekrāni un pultis. Jā, kino lielākoties neizmanto to bezkaislīgo krāsu realitāti, kādu bez ilūzijām tver digitālās kameras.   Ja šo klausoties, domājāt – vai tad drīz šo tehnisko darbu nedarīs mākslīgais intelekts, atbilde ir: jau tagad daudz ko dara, bet bez lielas saprašanas par radošo pusi, tāpēc tā pavēlnieks ir un paliek kino profesionālis ar savu radošumu, knifiem un, jā, reizēm arī kļūdām, kuras intuitīvi meklējam jebkurā radošajā procesā, lai sajustu tā cilvēcību.  Nākamajos šīs sērijas ierakstos tuvāk iepazīsim tādas aizkadra profesijas kā grima mākslinieks, vizuālo efektu meistars un filmu skaņas režisors.

30. janvārī tika apstiprināta Liepājas teātra jaunā valde: par Liepājas teātra valdes locekli mākslinieciskajā jomā iecelts režisors Valters Sīlis, bet par valdes locekli administratīvajā un saimnieciskajā jomā iepriekšējā Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze. Kultūras rondo preses konference ar Liepājas teātra jauno māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli.

Viņi ir neparasta Latvijas mākslinieku ģimene, kuras uzvārdu droši vien būs dzirdējis gandrīz katrs, kurš interesējas par arhitektūru, scenogrāfiju, Dziesmu svētkiem vai „Expo” izstādēm. Mailīšu vārds jau vairākas desmitgades bijis cieši saistīts ar šīm tēmām un turpina sevi pieteikt nu jau otrajā paaudzē. Pērnā gada nogalē Mailīšu izsapņotajā „Sidraba birzī” jeb jaunajā Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā tika atklāta izstāde „Mailīšu ģimenes domu zīmes”. Pašai izstādei gan pāragri pienāca gals, bet Kultūras rondo tikās ar izstādes idejas autoru Ivaru Mailīti un viņa sievu Inesi, lai garākā sarunā atklātu, kā rodas idejas un cik nenotverams un vienlaikus pārliecības pilns var būt radošais process ģimenē, kas rada mākslu publiskajai telpai. Ivars Mailītis sagaida pie savas mājas Mežaparkā. Tepat pagalmā ir tapušas daudzas viņa idejas, un dziļumā slejas darbnīca, kas celta no dziesmu svētku estrādē izmantotas scenogrāfijas. Ar dziesmu svētkiem un Mežaparka estrādi Ivars Mailītis un viņa ģimene saistīta jau vismaz 30 gadu.

Arhitektoniski veiksmīgas kultūras būves Latvijā, kuras izvēlējies un aprakstījis arhitekts Jānis Dripe grāmatā „Kultūrtelpa – 21.gadsimta kultūras būves Latvijā”. Par bagātīgi ilustrēto grāmatu un tās saturu Kultūras rondo studijā stāsta arhitekts Jānis Dripe seniors un Jānis Dripe juniors, kurš veidojis grāmatas dizainu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība (LNB Atbalsta biedrība) izdevusi arhitekta Jāņa Dripes grāmatu "Kultūrtelpa – 21. gadsimta kultūras būves Latvijā". Runājot par jaunām kultūras celtnēm, arhitekts Jānis Dripe atzīst, ka aizvadītais gads bija īpašs, sava veida vainagojums - Dziesmu svētkiem- 150, ir uzbūvētā jauna estrāde, lieliska būve, kas pasaulē jau ir pamanīta. Tāpēc šis ir bijis īstais brīdis apkopot veikumu.  "Ja  tas process ir kaut kā jēgpilni virzījies, kāpēc to neparādīt, kāpēc nepalepoties, gan valstiski iekšēji, gan starptautiski," stāsta Jānis Dripe. Sarunā viņš uzteic kādreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas darbu, kas ielika pamatu, ka ir četras reģionālās koncertzāles Latvijā. "Mēs varam, protams, pažēloties, lai nav tik uz pozitīvās nots, nav joprojām akustikās koncertzāles Rīgā un nav laikmetīgās mākslas muzeja. No tāda "džentelmeņa komplekta" un lai Rīga patiesi sauktos par Baltijas metropoli, šajā "džentelmeņa komplektā" ļoti trūkst divas būves," atzīst Jānis Dripe. Grāmata ir bagātīgi ilustrēts un apliecinošs vēstījums par arhitektoniski veiksmīgām un nozīmīgām kultūras būvēm un projektiem visos Latvijas novados. Tajā apkopotas pēdējos divos gadu desmitos valsts, pašvaldības vai privātas iniciatīvas rezultātā radītas vai atjaunotas nācijas kultūras vērtības. Redzamākās no tām ir Gaismas pils, Rundāles pils, Mežaparka Lielā estrāde, Mākslas muzejs, kopumā grāmatā iekļautas 10 Latvijas jaunās bibliotēkas, 5 koncertzāles, 19 muzeji, 5 teātri, 18 kultūras centri un saieta nami, 12 brīvdabas estrādes un vasaras koncertzāles un 12 būves kultūras izglītībai. Grāmatu veido bagāts fotogrāfiju un vizuālā materiāla klāsts, vispārīga un profesionāla informācija latviešu un angļu valodā par katru objektu. Kultūras būves ir pilsētu vietzīmes – tās vairo atpazīstamību un akcentē sabiedrības vērtības. Ēku saturs ir nācijas garīgās attīstības pamats, kultūras būvju arhitektūra bagātina mūsu dzīves telpu, atjaunojot vēsturisko mantojumu un radot jaunus simbolus.

Turpinām sēriju „Jāzeps Grosvalds dzīvē  un mākslā”. Šajā epizodē pētām Jāzepa Osvalda dienasgrāmatas, kurās neiztrūkst nedz praktiski vērojumi, nedz mīlas ciešanas. Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas ir neizsmeļams informācijas avots. Sācis rakstīt vēlos pusaudža gados un  turpinājis visu dzīvi. Arī izstādes nosaukums „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” ņemts no 1912.gada ieraksta Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatā. Šajā reizē palūkosimies plašāk uz dienasgrāmatu kā pētniecības avotu un uzklausām gan mākslas, gan literatūras zinātniekus.

Kāds ir šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētu vēstījums Tartu un Bādišlā un to pienesums Eiropas kultūrtelpā, Kultūras rondo pārrunā ar Ingvildu Strautmani, kura tikko atgriezusies no Igaunijas un Gundu Vaivodi, kura vērojusi atklāšanas programmu Bādišlā Austrijā.

Gaidot Dmitrija Krimovu pirmo iestudējumu Latvijā, Rīgā runā par visdārgāko izrādi "Pīters Pens. Sindroms", "Art Forte" sarīko "Splendid Palace" Krimova radošā darba vakaru, kurā videoierakstā parāda viņa izrādi "Kostiks", kas Maskavā iestudēta pirms trim gadiem, gadu noturējusies repertuārā, tad noņemta. Tāpat kā noņemtas vēl sešas Krimova izrādes, kad viņš, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, kopā ar sievu aizlidoja uz Ameriku, kur viņam bija paredzēts iestudējums. Divas izrādes Maskavā turpina izrādīt, gan noņemot režisora uzvārdu. Tagad Dmitrijs Krimovs strādā Ņujorkā ar savu aktieru studiju, iestudē Amerikā, Klaipēdā un Rīgā, bet tas nav mājas... Saruna pēc filmizrādes "Kostiks", kas veidota pēc A. Čehova "Kaijas", ir tik intelektuāli un emocionāli piepildīta un tik lielas bezcerības pilna, ka vispār negribas runāt. Neliela cerība parādās, ka māksla ir pretošanās ar to vien, ka tā pastāv. Tiem, kas Dmitrija Krimova vārdu dzird pirmo reizi, šī saruna būs svarīga, jo tie, kas nav teātra speciālisti, nav sekojuši līdz "Zelta maskas" izrādēm, ko varēja noskatīties arī Latvijā, būs būtiski, ko par Dmitriju Krimovu un arī viņa tēvu režisoru un pedagogu Anatoliju Efrosu var pateikt cilvēki, kas ar viņa daiļradi ir bijuši saistīti. Kultūras rondo sarunājas teātra kritiķe un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķis un žurnālists Atis Rozentāls un režisors, šobrīd arī Dmitrija Krimova asistents Rīgā – Dmitrijs Petrenko.  Raidījumā skan arī fragmenti no Dmitrija Krimova radošā darba vakara janvārī. 1. februārī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē gaidāma pirmizrāde Dmitrija Krimova sarakstītajai un iestudētajai nostalģiskajai drāmai pieaugušajiem "Pīters Pens. Sindroms", kas vienlaikus būs pasaulē pazīstamā režisora debija Latvijas teātrī. Par Ņujorkā dzīvojošā krievu režisora Dmitrija Krimova izrādēm kritiķi mēdz teikt – tās ir kā dzīvas gleznas, kas top, visai iesaistītajai komandai kopā radot savu īpašo pasauli. Latvijas teātra skatītāji līdz šim varējuši skatīt "Krimova Laboratorijas" viesizrādes festivālā "Zelta maska", informēja teātrī. "Pīters Pens. Sindroms" ir autobiogrāfisks Dmitrija Krimova darbs, kas caur Pītera Pena fabulu stāsta par mākslinieka nenogurstošo sekošanu savai misijai – mākslas brīnumu radīšanai, uzticami kalpojot teātrim visa mūža garumā un nespējot pamest skatuvi.

Sešdesmit piecas melnbaltas fotogrāfijas no sešām fotostudijas pastāvēšanas desmitgadēm apskatāmas Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" jubilejas izstādē. Kultūras rondo viesojas Iveta Herbsta, Liepājās Tautas fotostudijas vadītāja,Gunārs Kopštāls, viens no foto pulciņa dibinātājiem 1958. gadā, un Dace Dēliņa-Lipska, izstādes kuratore. Līdz 10. martam Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē skatāma Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" 65. gadu jubilejas izstādi "65". Fotogrāfijas veidotas dažādās tehnikās un stilistikā, kas gadu laikā veidojušas fotostudijas identitāti. Liepājas Tautas fotostudija “FOTAST” vadītāja Iveta Herbsta atzīst, ka vienotā ekspozīcijā satiksies 51 autors – vairāku paaudžu fotogrāfi, kuri darbojušies dažādos laikmetos, pretējās politiskajās iekārtās, ar atšķirīgām tehniskajām un tehnoloģiskajām iespējām, profesionāļi un amatieri, bet radniecīgi mīlestībā uz fotogrāfiju. Izstāde ir tilts no pagājušā gadsimta desmitgadēm uz šodienu un veido harmonisku stāstījumu par laiku, cilvēku tajā, par attiecībām un vidi. Ar dokumentālu precizitāti, poētisku jūsmu vai asredzīgu vizionārismu – katrs autors aiz kameras pasauli redz savām, unikālajām acīm. Fotostudijas “FOTAST” pirmsākumi rodami 1958. gadā, kad Visvaldis Blankenburgs, Gunārs Kopštāls un Huberts Stankevičs pilsētas kultūras namā nodibināja fotopulciņu. Šobrīd studijā darbojas vairāk nekā 20 dalībnieku, tverot fotomirkļus un dodot iespēju liepājniekiem iepazīt pasaules fotomākslu.

"Vecais Tīss, vilkatis" ir vēstures iedvesmots koncertstāsts, ko atskaņos Latvijas Radio koris un kas ir kora mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa izlolots muzikāls notikums. Koncertstāstam mūziku radījuši komponisti Mārtiņš Viļums un Matīss Čudars. Pirmatskaņojums izskanēs 27. janvārī Vidzemes koncertzālē "Cēsis", tā svinot koncertzāles desmito jubileju. Koncertstāsta pamatā ir sens un patiess notikums – pirms 333 gadiem notikusi Cēsu apgabala tiesas sēde, kurā vecs vīrs vārdā Tīss (vai Matīss) atzīstas, ka lielāko savas dzīves daļu ir bijsi vilkatis. Viņa liecība tiesnešiem izvērtusies par labi dokumentētu interviju. Koncertstāstā iekļauti tiesas protokola fragmenti, arī vēstījumu papildinošas, dziļiem simboliem pilnas latvju dainas. Koncertstāstā uz skatuves būs Latvijas Radio koris, sitaminstrumentālists Ivars Arutjunians un mūsdienu Tīss - Matīss Čudars spēlēs ģitāru, diriģents Kaspars Putniņš.

Par jauniem cilvēkiem, viņu sapņiem un drāmām jaunā, cerību pilnā un varbūt mazliet naivā Latvijas sabiedrībā divtūkstošo gadu sākumā tapusi jauna izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Paulas Pļavnieces režijā un Klāva Meļļa tekstos uz skatuves satiekas tie teātra ļaudis, kas parasti paliek aizkadrā – garderobisti. … kad Krievija karo Čečenijā, Latvijā notiek spraigas diskusijas par iestāšanos Eiropas Savienībā, Eirovīzijā uzvar Marija Naumova un Nacionālais teātris gatavojas rekonstrukcijai. Šo laiku kā simbolisku un ļoti būtisku fonu izvēlējušies izrādes veidotāji, prožektoru gaismā nostādot ierasti ēnā esošos teātra garderobistus. Ideja par šādu izrādi režisorei Paulai Pļavniecei radusies jau pirms laba laika, domājot par pārmaiņu tēmu teātra sezonas pieteiktajā kontekstā un secinot, ka teātra garderobē karjeru sākuši daudzi šodien zināmi teātra profesionāļi. Tā izrādē sakusušas pašu jaunības atmiņas ar sajūtām par atjaunotās Latvijas jaunību. Nesenajai vēsturei Paula Pļavniece savos darbos pievērsusies vairakkārt, tai skaitā apbalvotajā izrādē „Jubileja ‘98” Daugavpils teātrī pirms septiņiem gadiem. Kāda ir viņas pieeja šim laikam, kas daudziem skatītājiem varbūt šķiet pavisam nesens, bet pašai režisorei ir bērnība un pusaudža gadi? Kaut šķiet, ka teātrī lielākās kaislības notiek uz skatuves, tikpat lielas drāmas paralēli mēdz risināties arī aiz zāles sienas, garderobē. To no savas pieredzes labi zina arī izrādes dramaturgs Klāvs Mellis, kurš pats savulaik strādājis par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī.  Izrādē „Garderobisti” uz skatuves satiekas vairāku paaudžu aktieri. Elizabete Milta, kura pašlaik vēl studē aktieros, 2002.gadā bija nesen piedzimusi; Sandijai Dovgānei un Matīsam Budovskim tā ir bērnība, bet Aināram Ančevskim – pirmās sezonas Nacionālā teātra štatā. Teātri par aizskatuves rāmajām kaislībām Nacionālā teātra Aktieru zālē sāks rādīt šovakar. Pirmās desmit izrādes līdz marta beigām gan jau ir izpārdotas.

Kultūras rondo saruna ar mūžam možo, neatkarīgo un brīvprātības pilno aktieri un ceļotāju Jāni Jarānu, ar kuru runājam gan par nupat uz ekrāniem nonākušo Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas", kur Jānim atvēlēta teju galvenā – seniora Ernesta – loma, kā arī par neatkarīga aktiera dzīves reālijām kopumā. Smeldzīgs, bet gaišs divu senioru mīlas stāsts ir Elzas Gaujas jaunā spēlfilma "Pastkarte no Romas". Galvenās lomas – Alvīni un Ernestu – tajā atveido lieliskie aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis. "Nekad neesmu aicināts uz kino lomām, jo esmu televīzijas aktieris, "Imanta - Babīte", kur tev jābūt  ķēmos, tādos tēlos. Skatoties, kā mani kolēģi kino, ir grūti. Tad pateicoties... gribu lielu paldies pateikt Elzai Gaujai, ka viņa manī saredzēja šo nopietno. (..) Viņai par mani nebija nekāda priekšstata, ko esmu darījis līdz tam, jo dzīvoja Francijā, tā dzīve bija iegrozījusies," sarunā atzīst Jānis Jarāns. "(..) Un viņa vienmēr man pienāca - varbūt tā bišķi paņem uz leju, jo man ir teātra skola - bišķi pārspīlēt, skaļi, precīza dikcija." Šobrīd Jānim Jarānam ir vairākas kino lomas, viņš filmējies seriālā "Pansija pilī", kā arī vēl topošajā seriālā "Padomju džinsi" "Es jau kino neko neesmu spēlēji, bijušas mazas epizodītes," atzīst Jānis Jarāns. "Pēdējo divu gadu laikā. Elza Gauja atvēra durvis un iestūma mani šajā kino pasaulē, pēkšņi uzreiz pie lielām lomām, tūlīt būs arī "Padomju džinsi".    Arī iepriekš par filmu esam stāstījuši Kultūras rondo:  

Nesen klajā nākusi mākslas zinātņu doktores Vijas Strupules monogrāfija „Dekoratīvā glezniecība Rīgas interjeros. 16.gadsimts – 18.gadsimta trešais ceturksnis”. Grāmatā aptverts periods Rīgas vēsturē, kad interjeru apdarē dominēja krāsojumi un gleznojumi, veidojot krāšņu dzīves vidi. Līdz mūsu dienām maz kas  saglabājies, un arī tad interjeru gleznojumi visbiežāk nonākuši tikai kā fragmentāri atsegumi. Grāmatā plaša informācija par Rīgas krāsotāju cunftes darbību un meistariem, kā arī bagātīgs vizuālais materiāls. Izdevums klajā nācis sērijā "Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta disertācijas".

„Gleznot katru dienu” un „Mans kalns” – par gleznotājas Birutas Delles jaunākajām izstādēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā „Paaudzes” un izstādi galerijā „Daugava” saruna ar mākslas kritiķi Vilni Vēju un mākslas zinātnieci Diānu Barčevsku. Birutas Delles izstāde „Gleznot katru dienu” no cikla „Paaudze” no 27. janvāra līdz 21. aprīlim norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Apmeklētāju uzmanībai tiks piedāvātas Birutas Delles labi pazīstamās, bieži reproducētās figuratīvas kompozīcijas un ainavas. Savukārt galerijā „Daugava” no 24. janvāra līdz 24. februārim būs skatāma Birutas Delles jaunāko darbu izstāde “Mans kalns”, kurā redzami speciāli jubilejas izstādei tapuši 12 darbi. Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Birutas Delles stāstus par glezniecību, savu skolotāju Ansi Stundu un mācekļu ķēdi mākslā, kurus uzklausīja kolēģi no LR3 "Klasikas".

Sākot ar 20. janvāri raidījumā "Literatūre" astoņi rakstnieki, kuri vairs neraksta, nokļūs vienā mijiedarbības laukā ar astoņiem  mūsdienu autoriem, un viņu pasaules pārklāsies. Literārās attiecības pa pāriem būs apskatāmas LTV1 ēterā katru otro sestdienu pussešos vakarā un jebkurā laikā interneta platformā Replay.lv. Kultūras rondo tiekamies ar cikla režisoru Uģi Olti. Ar rakstītā vārda pasaulēm rezonēs ekrāna pāris Marta Selecka un Gustavs Terzens, bet astoņus "Literatūres" ceļojumus ekrānos iekustinās režisors Uģis Olte. Arī šajā sezonā katrā no astoņām "Literatūre" epizodēm Marta dosies ceļojumā kopā ar vienu latviešu mūsdienu rakstnieku, kurš izveidojis saikni ar kādu aizgājušo laiku latviešu autoru. Viņi vedinās ceļojumā uz vietām, kurās labāk nokļūt uz viena viļņa. Savukārt Gustavs Terzens ceļos atsevišķi – nolasīs nejauši satiktajiem pa kādai rindai, un pats nokļūs vizuālā dzejolī, kuru uzburs operators Dainis Kļava.

Cik veiksmīgi pagājušajā gadā darbojusies Latvijas literatūras eksporta platforma “Latvian Literature”? Kultūras rondo studijā platformas "Latvian Literature" vadītāja Rita Dementjeva, Anete Konste, kura rūpējas par latviešu literatūras tēlu, un Vilis Kasims, tulkotājs un literārais aģents. Ārvalstīs pagājušajā gadā izdotas 54 Latvijas autoru grāmatas. Visvairāk grāmatas iznākušas lietuviešu, igauņu un spāņu valodās, bet pagājušajā gadā tulkotākie autori bijuši Anete Melece, Nora Ikstena un Semjons Haņins.

Noskaidroti sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2023" ziemas balsojuma uzvarētāji un atklāts fināla balsojums. Par finālistiem līdz 31. janvāra pulksten 23.59 iespējams balsot portālā LSM.lv. Apbalvojuma ieguvējus izziņos svinīgajā ceremonijā 16. februārī, kas tiešraidē būs vērojama LTV1, LSM.lv un REplay.lv, kā arī klausāma – LR1 un LR3 "Klasika". Saruna studijā ar žūrijas pārstāvi Aneti Ašmani-Vilsoni. Balvas nominantus – oriģinālākos un kvalitatīvākos aizvadītā gada Latvijas kultūras notikumus – sabiedrisko mediju kultūras jomas profesionāļu žūrija izvirzīja, savukārt skatītāji un klausītāji izvēlējās trīs balsojumos – pavasara, rudens un ziemas baldojumā.

Jāzepa Grosvalda memoriālā kolekcija glabā bagātu materiālu pētniekiem, izstāžu kuratoriem un filmu veidotājiem. Šajā reizē par Jāzepa Grosvalda memoriālo kolekciju, uzzināsit arī, kādu pārsteigumu savulaik sniedza  Vermlandes muzeja krājums Zviedrijā. Pašlaik izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāmi vairāk nekā 150 Jāzepa Grosvalda darbi no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Par to stāsts otrajā epizodē ciklā „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā”. Zviedrijā, Karlstadē, Vermlandes muzeja krājumā glabājas ap 220  Jāzepa Grosvalda akvareļi un grafikas darbi, divas trešdaļas no šīs kolekcijas pašlaik skatāma izstādē. Latvijā darbi nav redzēti kopš 1924.gada

Balvu par mūža ieguldījumu “Lielā Kristapa” apbalvošanas ceremonijā šogad saņems filmu māksliniece,  ilggadējā Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājaa Ieva Romanova, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā. Ieva Romanova sāka darbu Rīgas Kinostudijā 1978. gadā kā māksliniece-inscenētāja un kopš tā laika ir saņēmusi piecus “Lielos Kristapus” par labāko filmu mākslinieka darbu. Viņas attiecības ar nacionālo kino balvu ir nozīmīgas arī citā ziņā – no 1999. līdz 2023. gadam Romanova kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja bija arī “Lielā Kristapa” organizēšanas priekšgalā. Kura filma jums pašai varbūt vistuvāk pie sirds? Ieva Romanova: Vistuvāk pie sirds? Es domāju, ka tā ir "Dzīvīte" un arī "Anna" ļoti tuvu pie sirds. Bet katra filma - viņa jau ir kā bērns. Visas viņas ir mīļas. Bet "Dzīvīte" tapa laikā, kad bija Atmodas laiks, un mums bija sajūta, ka mēs darām šo kopējo darbu, un arī šīs atmodas līnijas tajā filmā tika ievītas. [filma par Krišjāni Baronu] Un visi strādāja ar tik ārkārtīgi lielu atbildību un mīlestību, un brīnišķīgā kompānijā. Jā, tas tāds liels un mīlestības darbs. "Anna" ir ļoti maz rādīta filma, bet šobrīd ir digitalizēta, un viņai ir izveidots latviskais tulkojums, jo filma tika uzņemta vācu valodā. Darbība notiek 15. 16. gadsimtā un toreiz jau tajās aprindās runāja vāciski, tā bija vāciskā vide, tādēļ filma tika uzņemta vācu valodā. Kuras filmas jums patīk labāk - tās, kur ir jāmeklē konkrēts vēsturisks fons, lai veidotu māksliniecisko sajūtu, vai filmas, kurās ir tajā brīdī mūsdienas? Ieva Romanova: Man liekas, ka interesantāks uzdevums ir vēsturiskām filmām, jo tur mākslinieks ir brīvāks un viņš var veidot to vidi neatkarīgāk no apkārtējiem apstākļiem. Lai gan šobrīd, piemēram, Rīga ir tik ārkārtīgi sagandēta ar visiem plastmasas logiem, plastmasas durvīm. Piemēram, ir burvīgs nolupis šķūnītis, no vienas puses ejam, nu burvīgs šķūnītis, tas mums varētu derēt, un apejam riņķī, un tur jaunas baltas plastmasas durvis iekšā. Tas varbūt bija kaut kāds svaigums deviņdesmitajos gados, un visi gribēja tā, lai smukāk, bet katrā gadījumā mēs esam ārkārtīgs sapostījuši savu vidi. Vai jums kāds radošs plāns ir galvā, ko gribētos izdarīt? Ieva Romanova: Jā, gribētos atsākt gleznot, jo to nav bijis laika darīt visu laiku un gribētos, jā, mainīt orientāciju atpakaļ uz mākslu. Tagad varētu gleznot, jā, ļoti gribas. (..) Es nevaru apsolīt, ka es ļoti daudz kaut ko izdarīšu vai man ļoti veiksies, bet man ļoti gribas. "Vecās pagastmājas mistērijās" man vajadzēja gleznot Vincenta vietā, un tad bija "āķis lūpā". Tad es domāju - jā, nu tagad gan, bet atkal bija nākamie darbi, nākamie darbi, nākamie darbi. Nē, nu tur Vincenta mākslinieks bija Jāzeps Pīgoznis, bet tad, kad viņam vajadzēja kadrā kaut ko gleznot, tad es viņam tās sagataves sagatavoju. Mēs tā kopā darījām to, bet ļoti gribas.

„Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?” – šo kanonisko frāzi pēcsvētku jaunajā sezonā sev uzdod ne viens vien amatierkolektīva dalībnieks un vadītājs. Ar spēcīgu apliecinājumu – IR dzīve arī pēc svētkiem – rītvakar, 20. janvārī, Ķīpsalas hallē Rīgā tiksies 15 deju kolektīvi no dažādām Latvijas malām. Koncertā būs skatāmas gan nesen tapušas horeogrāfijas, gan skatuviskās tautas dejas klasika, kā arī dejas no pagājušās vasaras Deju svētku repertuāra. Ko dejotāji gatavo koncertam un kādas ir viņu pārdomas par latviešu skatuviskās tautas dejas šodienu? Ir trešdienas vakars Klusajā ielā 12, Rīgā. Kluss gan te nav nemaz, jo notiek tautas deju ansambļa „Teiksma” mēģinājums. Tieši pēc „Teiksmas” aicinājuma rītvakar Ķīpsalas hallē pulcēsies deju kolektīvi gan no Rīgas, gan Valmieras, Siguldas, Jelgavas un Carnikavas. Pirms mēģinājuma tiekamies ar „Teiksmas” un arī koncerta „Soļi rakstos” māksliniecisko vadītāju Jāni Ērgli. „Līdz šim „Teiksma” braukusi pie saviem draugiem ārpus Rīgas. Tādi pa šiem daudzajiem gadiem ir Valmieras tautas deju ansamblis „Gauja”, Jelgavas tautas deju ansamblis „Lielupe”, braucam arī uz Siguldu pie „Vizbulītes” – tie mums šobrīd ir tādi stabilākie draugi ārpus Rīgas. Protams, Rīgā mēs daudz koncertējam kopā ar „Danci”, „Vektoru”, „Līgo”. Un reiz sarunā ar Viesturu Tīli, kurš mums ir ļoti liels labvēlis, ieminējāmies, ka mums vajadzētu uztaisīt koncertu, lai mēs arī varētu tos draugus uzņemt pie sevis.” „Teiksmas” ilggadējais vadītājs Viesturs Tīle, kurš tagad vada starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrību „BT 1”, pirmo šādu kopkoncertu Ķīpsalā palīdzēja sarīkot pirms diviem gadiem. Tagad dejotāji tiksies atkal, lai apliecinātu dejas un kopā būšanas prieku arī ierasti rāmajā pēcsvētku sezonā. „Pēc svētkiem parasti amatierkustībā ir mierīgāka sezona. Katrs padejo, kas viņiem tuvāks sirdij, ko gribas dejot… Bet, tā kā bija tāda ekskluzīva iespēja [dejot Ķīpsalas hallē], tad aicinājām savus draugus, lai rāda, kas viņiem pašlaik repertuārā. Bet, protams, atskatīsimies arī uz to, ko darījām deju svētkos. (..) Koncerta programmā ir izkristalizējušās trīs paaudzes: mūsu vecmeistari Uldis Žagata un Alfrēds Spura, vidusposms – Jānis Purviņš, Alberts Kivlenieks, Jānis Ērglis, un no mūsu jaunās talantu paaudzes – Dagmāra Bārbale un Dāvis Ērglis.” Līdzās Dāvja Ērgļa „Kungu rijai” jauno horeogrāfu paaudzes priekšnesumā tiks izdejota arī tautas deju ansambļa „Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales liriskā deja „Skaista mana tēvu zeme”, kas pagājušajos Dziesmu un deju svētkos bija skatāma gan deju lieluzvedumā Daugavas stadionā, gan Noslēguma koncertā Mežaparkā. „Sestdienas koncertā „Vektors” piedalīsies ar diviem sastāviem – A un D grupu – un dejām gan no deju svētku repertuāra. Būs gan „Bēru riekstus kabatā”, gan „Es izjāju prūšu zemi” un „Skaista mana tēvu zeme”. Un katra grupa dejos arī vienu pavisam jaunu deju. A grupai tā būs mana horeogrāfija „Man bij’ kaltis kumeliņis”, kas pēc nedēļas startēs arī Valmieras jaunrades deju skatē, un D grupai – deja „Jumis”, kas arī ir pavisam jauna un tiks rādīta arī jaunrades skatē.” Dagmāras Bārbales pieminētais Jaunrades deju konkurss, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs un kas notiks janvāra pēdējā nedēļas nogalē Valmierā, solās būt nākamais apliecinājums skatuviskās tautas dejas formai pēcsvētku laikā. Pandēmijas gados konkurss nenotika, un tagad vērtējumam tiks nodota 57 horeogrāfu radīta 131 jauna deja. Tautas deju koncerts „Soļi rakstos” – 21. janvārī Ķīpsalas hallē Rīgā, bet Jaunrades deju konkurss pēc nedēļas – 27. un 28. janvārī – Valmieras kultūras centrā.

Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs jau vairākus gadus gaida jaunu mājvietu Tabakas fabrikā. Izstrādāta stratēģija, tagad muzeja vadībā pēc divdesmit gadu prombūtnes atgriezusies kino zinātniece Inga Pērkone. Par idejām un plāniem, sākot vadīt Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kinomuzeju, izvaicājam kino zinātnieci Ingu Pērkoni.

Pagājušā gada nogalē pārmaiņas piedzīvojusi Latvijas Jaunā teātra institūta un festivāla „Homo Novus” vadības komanda: institūta un festivāla mākslinieciskās vadītājas pienākumus no austrāliešu kuratores Bekas Bergeres pārņēmusi viena no festivāla producentēm, kultūras kritiķe Santa Remere. Pēc trīs pasaules elpas piepildītiem gadiem Bergeres vadībā „Homo Novus” vēlas akcentēt ciešāku sadarbību ar vietējo kultūras vidi un sola arī turpmāk būt „visiem neērts, provocējošs un suģestējošs”. Saruna ar Latvijas Jaunā teātra institūta māksliniecisko vadītāju Santu Remeri un ilggadējo producenti Sandru Lapkovsku. Uz sarunu Latvijas Radio studijā Santa Remere ierodas ar lielu, rūtainu tirgus somu, pilnu ar grāmatām. Un par to ir ļoti interesants stāsts. Arī ziemas vidū Latvijas Jaunā teātra institūts ir ceļā gan simboliski, gan gluži praktiski. Izmaiņas institūta un festivāla „Homo Novus” mākslinieciskajā vadībā ir viens no mūsu tikšanās iemesliem. Pirms trim gadiem no ilggadējās direktores Gundegas Laiviņas „Homo Novus” un visa LJTI māksliniecisko vadību pārņēma Beka Bergere – austrāliešu kuratore, producente un māksliniece, kura festivālu „Homo Novus” pirmoreiz apmeklēja 2018.gadā, un, pēc pašas vēlāk intervijās teiktā, sajutās šeit kā mājās. Drīz vien viņa kļuva par visa festivāla radošo „motoru”, turpinot Gundegas Laiviņas atvērtības principu un īpaši akcentējot visas sabiedrības iekļaušanu laikmetīgā teātra procesā. Sarunāt Beku Bergeri uz šo interviju diemžēl neizdodas, tāpēc jautāju Santai Remerei un Sandrai Lapkovskai, kāds ir pārmaiņu iemesls.

"Open Call 2023" laureātu izstādes "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā – pārrunājam to vēstījumu Kultūras rondo studijā. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā no 19. janvāra līdz 25. februārim būs skatāmas trīs "Open Call 2023" laureātu izstādes. Konkursu "Kim? Open Call" izsludina reizi gadā jaunās paaudzes māksliniekiem, autoru kolektīviem un kuratoriem, un tā uzvarētājiem ir iespēja īstenot izstādi Kim? izstāžu zālēs. 2023. gada konkursā pirmo reizi par laureātiem tika paziņotas trīs atsevišķas izstāžu ieceres – Annemarijas Gulbes izstāde "Gribi tici, gribi netici", Karlīnas Mežeckas "Trausluma arhīvs", kuratore Žanete Liekīte, un Ievas Jakušas un Gundegas Straubergas izstāde "Mazcenas Rīga". Annemarijas Gulbes izstādē "Gribi tici, gribi netici" būs redzama jauktu mediju instalācija, kas ir veidota ap video, apvienojot kolektīvo un personīgo atmiņu fragmentus, 1971. gadā it kā pēc zibens spēriena nodegušās Vārmes baznīcas barokālā interjera arhīva fotodokumentāciju un TV Skrunda sižetus. Karlīna Mežecka izstādē "Trausluma arhīvs" (kuratore: Žanete Liekīte) reflektē par trausluma kategorijām, pievēršoties reģionālas telpas poētikai un cilvēka emocionālajai pieredzei tajā. Ievas Jakušas un Gundegas Straubergas "Mazcenas Rīga" apskata pilsētas identitāti kā tūrisma galamērķi no diviem kontrastējošiem skatupunktiem – ārzemju mazbudžeta aviokompānijas un vietējā mārketinga prizmas. Projekts izceļ atšķirības ārējās perspektīvas un Latvijas kultūras mantojuma mārketinga pieejās.

Cilvēka, tehnoloģijas un grāmatas attīstība – šādu trijstūri apmeklētājiem piedāvā jaunākā Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde „Teksts mūs neinteresē”. Pievēršot  uzmanību grāmatas materialitātei un formas noturībai no Gūtenberga preses revolūcijas līdz "Apple Macintosh" ieviestajām pārmaiņām, ekspozīcijā īpaši izcelts Rīgas pirmais iespiedējs Nikolauss Mollīns. Izstāde ir viena no centrālajiem cikla „Latviešu grāmatai – 500” šī gada notikumiem. Ar izstādes veidotājām tiekos dienu pirms atklāšanas, dažas izstādes daļas vēl procesā, taču galvenais paveikts. Nolemjam sarunu sākt pie ieejas izstādē, kur uz dzeltena režģa fona uzraksts „Teksts mūs neinteresē”. Iesāk izstādes kuratore un projekta vadītāja Ineta Vaivode. Dizainere Madara Lesīte-Volmane papildina par ekspozīcijas krāsu izvēli. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beate Orlova pirms došanās ekspozīcijā ieintriģē. Ieejot izstāžu zālē, kas veidota kā liels spēļu laukums ekrānā, pirmais, ko ieraugām, ir spēle „Čūska”, kura kādā brīdī pārtop telpiskā objektā. „Titullapa” ir uzraksts ekspozīcijā, kam pievēršam uzmanību, vitrīnā aiz stikla - 1625.gada Hermaņa Samsona sprediķu grāmata iespiedēja Nikolausa Mollīna izdevums. Beate Orlova  izceļ titullapu nozīmi drukātām grāmatām, jo pašas pirmās iespiestās grāmatas (50 gadu periodā) bijušas bez titullapas. Sadarbībā ar vairākām tipogrāfijām, apmeklētājiem pieejama Latvijas mūsdienu tipogrāfiju grāmatu izlase, grāmatas, ar kurām lepojas. Turklāt tās varēs pašķirstīt, paturēt rokās, aptaustīt materiālu, jo grāmatas materialitāte ir ļoti būtiska, to vēlas izcelt arī izstādes „Teksts mūs neinteresē” veidotāji. Izstāde „Teksts mūs neinteresē” skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5.stāvā un būs aplūkojama  līdz 2025.gada 30.augustam.

Akcijai "Grāmatu draugu ķēde" - 10 gadi. Un „Gaismas pils” ēkai arī desmitgade. Ar skatu nākotnē Kultūras rondo pārrunājam notikumu ciklu "Latviešu grāmatai 500", interesējamies par sabiedrības iesaistes kustību "Restarts lasīšanai" un plašo izstāžu klāstu bibliotēkas ēkā. Studijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa, LNB vadošais pētnieks Pauls Daija un LNB Izstāzu centra vadītāja, māksliniece Brigita Zelča-Aispure. Ceturtdien, 18. janvārī, pulksten 15.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), atzīmējot Grāmatu draugu ķēdes desmitgadi, norisināsies simboliska akcija, kurā LNB darbinieki aicinās bibliotēkas apmeklētājus improvizētā grāmatu ķēdē pāri ātrijam no rokas rokā  nodot un svinīgi ievietot grāmatu dāvinājumus Tautas grāmatu plauktā 4. stāvā. Lai aktualizētu Tautas grāmatu plaukta dāvinājumu nodošanas iespēju un sarūpētu grāmatu ķēdes saturu pasākumam, akcijas rīkotāji aicina ikvienu dāvināt savu grāmatu īpašajam Tautas grāmatu plauktam.  Sev īpašo grāmatu ar ierakstu vai vēlējumu, kas ierakstīts kādā no tās priekšlapām, var nodot LNB ātrijā blakus "Draugu telpai". Pirms desmit gadiem, 2014. gada 18. janvārī, Rīgā norisinājās akcija "Gaismas ceļš – grāmatu draugu ķēde". Akcijas laikā divu kilometru garā cilvēku ķēdē  no rokas rokā pārvietoja vairāk nekā 2000 grāmatas no toreizējās LNB ēkas K. Barona ielā 14 uz jauno ēku Mūkusalas ielā 3. Vienlaikus ķēdes norisei Rīga tika atklāta kā  2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Dalībai Grāmatu draugu ķēdē, kas guva lielu starptautisko mediju uzmanību, bija pieteikušies vairāk nekā 15 000 dalībnieki no Latvijas un ārvalstīm. Šodien Tautas grāmatu plauktā glabājas vairāk nekā 7500 vienību 48 valodās, kas dāvinātas desmit gadu laikā, t. sk. Latvijas prezidentu un ārvalstu augstāko amatpersonu dāvinājumi.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis pētnieces Daces Bulas un mangaļsalieša, vietējo dzimtu vēstures izzinātāja Ģirta Strazdiņa grāmatu par Rīgas tālāko ziemeļu apkaimi, kādreizējo zvejniekciemu – Mangaļsalu. Grāmatā apkopoti iedzīvotāju pieredzes stāsti, vietējo dzimtu vēsture, kā arī fotogrāfijas, kas attēlo Mangaļsalu, mangaļsaliešus un viņu dzīvesveidu. “Var teikt, ka šai grāmatai ir daudz autoru. Tie visupirms ir Mangaļsalas iedzīvotāji, kas stāstot uzticējuši piedzīvoto. Tie ir pētnieki, kas viņus iztaujājuši. Fotogrāfi, kas iemūžinājuši apkaimē tvertus mirkļus. Cilvēki, kuru rokām tapuši arhīvu ieraksti,” vēsta grāmatas ievads. Lasāmu veidolu tam visam piešķīruši divi — Dace Bula un Ģirts Strazdiņš. Tādēļ grāmatai ir divas daļas. Pirmajā apkopoti iedzīvotāju stāstījumi, kas viņu pašu redzējumā atklāj Mangaļsalai raksturīgo — vidē, dzīvesveidā, cilvēku savstarpējās attiecībās. Šie stāstījumi dokumentēti Literatūras, folkloras un mākslas institūta lauka pētījumos kopš 20. gs. 90. gadiem un glabājas institūta digitālajā arhīvā. Grāmatas otrā daļa atvēlēta Mangaļsalas dzimtu vēsturei, kas pētīta, caurlūkojot arhīvus un dažādus citus avotus. Grāmatas tapšanas vēsture ir pagara, vienlaikus daudzbalsīga un arī diezgan personiska. Tāpēc abas daļas iesāk īss autorupētnieciskās pieredzes stāsts.  

Kā top pilsēta, kā ar dizaina palīdzību to padarīt cilvēkiem draudzīgāku un ko dizaineri var darīt, lai pilsētvidi atdzīvinātu? Par to Kultūras rondo runājam ar Rīgas pilsētas arhitektu Pēteri Ratas, galveno dizaineri Evelīnu Ozolu un pilsētplānotāju, atvērto inovāciju kustības "Vefresh" izpilddirektoru Viesturu Celmiņu.

Sākam ierakstu sēriju veltītu latviešu gleznotājam un grafiķim Jāzepam Grosvaldam. Jāzeps Grosvalds - liela personība, klasiskā modernisma ievadītājs Latvijas mākslas vēsturē. Pašlaik Latvijas Nacionālās mākslas muzejā skatāma apjomīga Grosvalda izstāde, bet mēs piecās ierakstu sērijās uzzināsim par mākslinieka dzīvi, par viņa lielajām tēmām, par darbu kolekciju un Vermlandes muzeja krājumu, par dienasgrāmatām, ceļojumiem un orientālismu. Sākam ar būtisko Jāzepa Grosvalda dzīvē un daiļradē.

Iznācis jauns seriāls "Pansija pilī". Raidījumā tiekamies ar seriāla radošo komandu.  Filmas režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis; dokumentālajai sērijai – Gints Grūbe. Radošajā komandā ir arī filmas operators Andrejs Rudzāts, producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas galvenā māksliniece Kristīne Jurjāne, mākslinieks Jānis Kalniņš, grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.

Dzejniece Broņislava Martuževa ne tikai rakstījusi dzeju, bet arī komponējusi dziesmas ar Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes un Jāņa Ziemeļnieka dzeju. Raidījumā šoreiz par Broņislavas Martuževas 100. jubilejas gada ieskaņas sarīkojumu Jāņa Akuratera muzejā un gaidāmajiem jubilejas notikumiem šopavasar, saruna ar dzejnieces piemiņas glabātāju Annu Eglienu un Akuratera muzeja vadītāju Mairu Valteri.

Par Latviešu folkloras krātuves iecerēm 100. jubilejas gadā un paredzētajiem starptautiskajiem notikumiem Kultūras Rondo studijā  Latviešu folkloras krātuves vadītāja Rita Grīnvalde, vadošie pētnieki Sandis Laime un Toms Ķencis. 

Aleksejs Naumovs savu dzīves jubileju svinēs, 10. janvārī plkst. 16.00 atklājot personālizstādi "Uzgleznotā arhitektūra" Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un dizaina institūtā, Ķīpsalas ielā 6.

„Lai viens otram mēs nepazustu” reiz rakstījusi dzejniece Velta Sniķere,  kurai veltīts krājums „Pieredze un redzējumi: dzejniecei Veltai Sniķerei – 100”. Kultūras rondo studijā krājuma sastādītāji, literatūras zinātnieki Eva Eglāja- Kristsone un Jānis Oga. Apritot dzejnieces Veltas Sniķeres 103. dzimšanas dienai un pirmajai gadskārtai kopš viņas došanās mūžībā, klajā nāk rakstu un veltījumu krājums, kurā apkopota daļa no pētījumiem un veltījumiem, kas izskanēja zinātniskajā un radošajā konferencē dzejnieces simtgadē.

Jau deviņpadsmito reizi uz tikšanos ar reti redzētiem kino darbiem un interesantiem stāstiem par tiem aicina kinolektorijs „Tas, ko tu nedrīksti zināt”. Sešas trešdienas kinoteātrī „Splendid Palace” skatītājus gaidīs lektori, kas caur ļoti atšķirīgām filmām stāstīs par vienojošu tēmu – cilvēka attiecībām ar slavu. Viens no kinolektorija „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” pievilkšanas spēkiem nenoliedzami ir tā nosaukums: kurš gan kino skatītājs, kura intereses sniedzas ārpus komerckino lauka, grib palikt tumsā par to, ko nedrīkst nezināt? Un, ja vēl gaismu iedegt piedāvā pieredzējuši kino profesionāļi ar saviem stāstiem? Tā 2008.gadā Rīgas Kinomuzejā sākās lekciju cikls, kas nu jau daudzas sezonas interesentus pulcē kinoteātrī „Splendid Palace”. Trešo reizi to veido Kinomuzeja kuratore Dace Čaure, kura par šīs sezonas lektorija tēmu izvēlējusies cilvēka attiecības ar slavu. Šim kinolektorijam izvēlētās sešas filmas pārstāv ne tikai Holivudu, bet ļoti dažādu kino ģeogrāfiju, laikmetu un žanrus. Tie nav paši klasiskākie kino darbi, kas pirmie nāktu prātā, domājot par cilvēka un skatuves attiecībām. Un šāda izvēle ir apzināta, lai paplašinātu kino skatītāju pieredzi. Ar šādu domu no latviešu kino klasikas iekļauta nevis, piemēram, filma „Teātris”, bet gan Oļģerta Dunkera 1971.gada filma „Tauriņdeja”, ko izrādīs 24.janvārī. Lektore būs kino kritiķe un „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. Bet vēl pirms Dunkera „Tauriņdejas” kinolektorija pirmajā seansā rītvakar, 10. Janvārī, varēs redzēt vienu no vēlīnajām Čārlija Čaplina skaņu kino posma filmām – 1952.gada filmu „Rampas ugunis”, stāsta Dace Čaure. Čaplina filmu „Rampas ugunis” ievadīs kino kritiķes un Nacionālā kino centra direktores Ditas Rietumas lekcija. Bet februārī kinolektoriju papildinās franču kino klasiķes Anjēzes Vardas 1962.gada filma „Kleo no 5 līdz 7” ar kino kritiķes un kuratores Dārtas Ceriņas ievadu un Toda Heinsa 1998.gada veltījums britu glemrokam „Spožā zelta dzīsla”, kuras prototipi ir pazīstami mūziķi.  Lomās redzami tobrīd pavisam jaunie aktieri Džonatans Rīss Maierss, Jūens Makgregors, Kristians Beils un citi. Par šo filmu kinolektorijā „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” stāstīs festivāla „2ANNAS” radošā direktore Laima Graždanoviča Savukārt martā kinolektorija ietvaros būs skatāma Latvijā nekad uz lielā ekrāna nerādīta japāņu režisora Satoši Kona animācijas šausmu filma pieaugušajiem „Perfekti zils” ar kuratora un publicista Žulijena Nuhuma Kulibali ievadvārdiem un lektorija noslēgumā – dokumentālā filma „Meklējot mūziķa likteni”, par kuru stāstīs Rīgā dzīvojošais britu mūziķis, mākslinieks un rakstnieks Ričards Tomsons. Kinolektorijam „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” šī būs jau 19.sezona, piedāvājot paplašināt kino redzesloku un caur vienojošu sezonas tēmu ieraudzīt, cik atšķirīgi kino puzles gabaliņi var veidot vienu kopīgu kino stāstu.

Jau deviņpadsmito reizi uz tikšanos ar reti redzētiem kino darbiem un interesantiem stāstiem par tiem aicina kinolektorijs „Tas, ko tu nedrīksti nezināt”. Sešas trešdienas kinoteātrī „Splendid Palace” skatītājus gaidīs lektori, kas caur ļoti atšķirīgām filmām stāstīs par vienojošu tēmu – cilvēka attiecībām ar slavu. Viens no kinolektorija „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” pievilkšanas spēkiem nenoliedzami ir tā nosaukums: kurš gan kino skatītājs, kura intereses sniedzas ārpus komerckino lauka, grib palikt tumsā par to, ko nedrīkst nezināt? Un, ja vēl gaismu iedegt piedāvā pieredzējuši kino profesionāļi ar saviem stāstiem? Tā 2008.gadā Rīgas Kinomuzejā sākās lekciju cikls, kas nu jau daudzas sezonas interesentus pulcē kinoteātrī „Splendid Palace”. Trešo reizi to veido Kinomuzeja kuratore Dace Čaure, kura par šīs sezonas lektorija tēmu izvēlējusies cilvēka attiecības ar slavu. Šim kinolektorijam izvēlētās sešas filmas pārstāv ne tikai Holivudu, bet ļoti dažādu kino ģeogrāfiju, laikmetu un žanrus. Tie nav paši klasiskākie kino darbi, kas pirmie nāktu prātā, domājot par cilvēka un skatuves attiecībām. Un šāda izvēle ir apzināta, lai paplašinātu kino skatītāju pieredzi. Ar šādu domu no latviešu kino klasikas iekļauta nevis, piemēram, filma „Teātris”, bet gan Oļģerta Dunkera 1971.gada filma „Tauriņdeja”, ko izrādīs 24.janvārī. Lektore būs kino kritiķe un „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. Bet vēl pirms Dunkera „Tauriņdejas” kinolektorija pirmajā seansā rītvakar, 10. Janvārī, varēs redzēt vienu no vēlīnajām Čārlija Čaplina skaņu kino posma filmām – 1952.gada filmu „Rampas ugunis”, stāsta Dace Čaure. Čaplina filmu „Rampas ugunis” ievadīs kino kritiķes un Nacionālā kino centra direktores Ditas Rietumas lekcija. Bet februārī kinolektoriju papildinās franču kino klasiķes Anjēzes Vardas 1962.gada filma „Kleo no 5 līdz 7” ar kino kritiķes un kuratores Dārtas Ceriņas ievadu un Toda Heinsa 1998.gada veltījums britu glemrokam „Spožā zelta dzīsla”, kuras prototipi ir pazīstami mūziķi.  Lomās redzami tobrīd pavisam jaunie aktieri Džonatans Rīss Maierss, Jūens Makgregors, Kristians Beils un citi. Par šo filmu kinolektorijā „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” stāstīs festivāla „2ANNAS” radošā direktore Laima Graždanoviča Savukārt martā kinolektorija ietvaros būs skatāma Latvijā nekad uz lielā ekrāna nerādīta japāņu režisora Satoši Kona animācijas šausmu filma pieaugušajiem „Perfekti zils” ar kuratora un publicista Žulijena Nuhuma Kulibali ievadvārdiem un lektorija noslēgumā – dokumentālā filma „Meklējot mūziķa likteni”, par kuru stāstīs Rīgā dzīvojošais britu mūziķis, mākslinieks un rakstnieks Ričards Tomsons. Kinolektorijam „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” šī būs jau 19.sezona, piedāvājot paplašināt kino redzesloku un caur vienojošu sezonas tēmu ieraudzīt, cik atšķirīgi kino puzles gabaliņi var veidot vienu kopīgu kino stāstu.

Kopējā aina un izceļamais pēc ASV kinematogrāfijas balvas "Zelta globuss" pasniegšanas. Kultūras rondo studijā Holivudas Ārzemju preses asociācijas  balsotājas - kino kritiķes Dārta Ceriņa, Sonora Broka un Kristīne Simsone. "Zelta globusu" 81. pasniegšanas ceremonijā laurus plūca Kristofera Nolana filma "Oppenheimer" ("Openheimers"), kas tika atzīta par labāko dramatisko filmu. Vilšanos piedzīvoja aizvadītā gada "kases grāvējs" filma "Bārbija" ("Barbie"). Šogad jau 81. reizi tika pasniegtas prestižās "Zelta globusu" balvas. Pirms ceremonijas galvenais jautājums bija, kura filma saņems visvairāk "globusu". Neapšaubāmas favorītes bija aizvadītajā gadā pasaules kinoteātros visvairāk skatītākās filmas – amerikāņu režisores Gretas Gērvigas fantāzijas komēdija "Bārbija" un britu režisora Kristofera Nolana biogrāfiskā drāma "Openheimers". "Bārbija" bija nominēta deviņās nominācijās, bet "Openheimers" – astoņās. Taču gaidītā cīkstēšanās starp abām filmām izpalika. Stāsta par atombumbas izgudrotāju Robertu Openheimeru režisors Nolants saņēma "Zelta globusu" par labāko režisora darbu, bet Openheimera atveidotājs īru aktieris Kilians Mērfijs tika atzīts par labāko drāmas aktieri. Roberts Daunijs jaunākais saņēma "Zelta globusu" kā labākais otrā plāna aktieris. Ludvigs Jēransons saņēma "Zelta globusu" par labāko kinofilmas skaņu celiņu. 

Kritiskās domas klātesamība Latvijas kultūrtelpā. Kultūras rondo uzklausām Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā kandidātus. Studijā sarunājas Guna Zeltiņa, Jana Kukaine un Gundega Evilone, Ivaru Šteinbergu uzklausām ieraktā, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai virza Kristīni Briedi, Gundegu Eveloni, Janu Kukaini, Ivaru Šteinbergu un Gunu Zeltiņu. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvēji tiks paziņoti un balvas pasniegtas 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā "NN Nakts". 8. janvāra sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī tiks cildināti Gada balvai izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas laureātu vārdi. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Iepazīsimies laicīgi!", to veido Klāvs Mellis un Ance Strazda, piedalās kritiķi, kā arī Matīss Budovskis un Igors Šelegovskis, topošie skatuves mākslinieki no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Dailes teātra muzikālo aktieru kursa un Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā ieguvējs saņems naudas stipendiju 1500 eiro, kuru atbalsta tehnoloģiju uzņēmums "Tilde". Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējs saņems 500 eiro, to atbalsta SIA "Kurekss". Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Šovakar pasniegs Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā – šodien tikšanās ar četriem nominantiem – Gunu Zeltiņu, Janu Kukaini, Gundegu Eviloni un Ivaru Šteinbergu, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju,

Šajā gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedzīvos ilgi gaidītās pārmaiņas – rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī. Par pārmaiņu secību muzeja darbā un notikumu programmu Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā Tomu Ķikutu un Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāju Astrīdu Burbicku. Līdz maija beigām muzejs vēl darbosies pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, kuras pēc Rīgas pils ugunsgrēka 2013. gada jūnijā pielāgoja muzeja vajadzībām, bet rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī ar saistošu pasākumu programmu, kam sekos jauno ekspozīciju iekārtošanas posms.

Kas nosaka latviešu valodas  konkurētspēju un prestižu sabiedrībā, kā saglabāt valodas noturību un kvalitāti, to lietojot ikdienā? Kultūras rondo diskutē valodnieces Ina Druviete, Aiga Veckalne un Evelīna Zilgalve. LU Akadēmiskā apgāds izdevis valodnieces Inas Druvietes rakstu krājumu "Pārliecība. Valoda, sabiedrība, politika". Grāmatā apkopotas Latvijas Universitātes profesores Inas Druvietes nozīmīgākās publikācijas, kas domātas plašam lasītāju lokam, tās tapušas laikā no 2010. gada līdz 2022. gadam. Raksti sniedz ieskatu valodniecības vēsturē, sociolingvistikā, valodas un sabiedrības attiecībās, Latvijas valodas politikas aktualitātēs, iezīmējot latviešu valodas lietojuma un attīstības problēmas un to iespējamos risinājumus. Šis rakstu krājums ir turpinājums iepriekšējai Inas Druvietes publikāciju kopai “Skatījums. Valoda, sabiedrība, politika” (Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010).   Ina Druviete ir Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, kura pēta sociāllingvistiku, tātad, valodas sociālo raksturu, tās funkcijas sabiedrībā, sociālo parādību ietekmi valodā.  Aiga Veckalne ir raidieraksta "Pieturzīmes" vadītāja, tulkošanas eksperte, vada gan klātienes, gan tīmekļa seminārus un praktiskas nodarbības par latviešu valodu publiskajā runā, tipiskajām kļūdām un ieteikumiem lietišķajā sarakstē un dokumentos, kā arī konsultē par latviešu valodas lietojumu. Evelīna Zilgalve ir galvenā lingviste Latviešu valodas aģentūrā, kura redz sabiedrības  un valodas attiecības šķērsgriezumā

Šī man ir ļoti personiska filma – tā par savu jaunāko kino darbu „Pastkarte no Romas” saka jaunā režisore Elza Gauja. Bet filmas centrā ir nevis viņas vienaudži, bet uz kino ekrāniem daudz retāk redzami galvenie varoņi – divi seniori, kuru kopdzīvē ielaužas Alcheimera slimība. Laulāto pāri, kas sapņo par ceļojumu uz Romu, jūtīgā un smeldzīgi gaišā saspēlē atveido aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Filma uz kino ekrāniem nonāks 12.janvārī. Viņi viens otram ir divi vien – Alvīne un Ernests. Pastnieku pāris pensijas vecumā, kuru pieticīgā ikdiena Rīgas mikrorajonā rit rāmi un paredzami. Darbs, mājas un tā arī neīstenots sapnis aizbraukt ceļojumā uz Romu, kam, iespējams, drosmes trūkst vairāk nekā naudas. Par Romu Alvīne turpina sapņot arī tad, kad jau strauji sāk progresēt viņas Alcheimera slimība.   Galvenās lomas filmā atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņu varoņi ir precējušies jau 25 gadus, un nezinot nepateiksi, ka abiem aktieriem šī ir pirmā saspēlēšanās. Lomām viņi izraudzīti pēc garām kino provēm, atklāj režisore Elza Gauja.  „Mums bija garas proves, mēģinājām visvisādus aktierus. Sākumā – pa vienam, un tad bija ļoti svarīgi, kā veidojas pāris. Tur arī pieņēmām gala lēmumu, jo šiem aktieriem bija visstiprākā ķīmija.” Ar aktieri Jāni Jarānu tiekamies radio studijā; Indra Burkovska, tobrīd mazliet apslimusi, pievienojas telefoniski. Aktieri tobrīd filmu vēl nav redzējuši, bet filmēšanas procesu atceras kā ļoti interesantu. Kino kamera seko abu varoņu ikdienai un jūtīgā pietuvinājumā rāda, kā tā mainās, kad Burkovskas varoni Alvīni skar Alcheimera slimība, ko viņa pati atsakās pieņemt. Sāk ciest gan viņas pastnieces darbs, gan vīra Ernesta veselība, mēģinot pasargāt Alvīni. Stāsts ir smeldzīgs, tomēr gaišs. Abiem aktieriem šī filma ir arī personiska, jo – tāpat kā daudzi no mums – arī viņi saskārušies ar līdzīgām situācijām tuvu cilvēku lokā. „Pastkarte no Romas” ir Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas filma un maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijās. Ja pirmajai filmai „Mamma vēl smaida” viņa scenāriju ieraudzīja kāda kursabiedra stāstā, tad „Pastkarte no Romas” ir dziļi personiska. Interesanti, ka arī pasts kā abu galveno varoņu darba vieta filmā nav nejaušība. Pati Elza Gauja studiju laikā īsu brīdi strādājusi pasta nodaļā un ieraudzījusi to kā ļoti pateicīgu vidi kino stāstiem. Filmā ļoti būtisks ir operatora darbs, kamerai izspēlējot arī varoņu emocijas. Ainas apzināti veidotas garas, ļaujot aktieriem pēc iespējas dzīvāk un organiskāk izspēlēt stāstu. Tās filmējis operators Aleksandrs Grebņevs, kura kontā ir arī vairākas pavisam vienā kadrā uzņemtas filmas. Radošās komandas pieminētais „mikrobudžets” nozīmē, ka filma uzņemta pat par Latvijas kino industrijai ļoti pieticīgiem līdzekļiem, skaidro režisore Elza Gauja un producenti Uģis Riekstiņš un Andris Gauja. Par spīti tam, daļa no filmas uzņemta arī Romā, kur – mazliet atklājot notikumus – galvenie varoņi beigās tomēr nokļūst. Amizantā kārtā Jānis Jarāns, kura Ernests filmā cīnās ar bailēm no augstuma un lidošanas, dzīvē pats ir aizrautīgs ceļotājs un Romā bijis tik daudz reižu, ka varot vadīt ekskursijas. Bet Indra Burkovska teic, ka tieši Romā redzētais atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, domājot par šīs filmas galvenajiem varoņiem – senioriem. Indrai Burkovskai šī neilgā laikā ir jau otrā spilgtā kino loma – aizpērn viņu nominēja „Lielajam Kristapam” par Daces Pūces filmu „Bedre”.

Kultūras rondo uzmanība vērsta rakstu krājuma "WunderKombināts" otrā izdevuma „WunderKombināts II. Latvijas mākslas gadagrāmata 2023" virzienā. Lai nezaudētu fokusu uz Krievijas karu Ukrainā, šoreiz izdevumā iekļauti divu ukraiņu pētnieču – Svitlanas Biedarjevas un Katerinas Botanovas – raksti, tostarp par Rietumu uzurpēto perspektīvu šī kara interpretācijās.  Par "WunderKombinātu" saruna ar vizuālās kultūras pētnieci un pasniedzēju, kultūras un sociālās antropoloģijas maģistri Liānu Iveti Žildi un vienu no gadagrāmatas veidotājām - Lauru Brokāni. Otru gadagrāmatas veidotāju Elīnu Ķempeli, kura šobrīd atrodas Berlīnē, uzklausām ierakstā. "WunderKombināts II" turpina ceļu uz savu pagājušajā gadā aizsākto mērķi – kļūt par neakadēmisku, kritiski analītiskai un starpdisciplinārai domapmaiņai veltītu platformu, kas Latvijas vizuālās mākslas norises un problēmjautājumus skata saiknē ar citiem laikmetīgās kultūras un sociālpolitiskiem notikumiem. Gadagrāmatas uzdevums arvien ir rosināt vietējo mākslas pētniecību un regulāru ideju, teoriju un redzējumu apmaiņu, kā arī veikt sava laika aktuālo procesu dokumentēšanu. Izdevuma tapšanas laiku, 2023. gadu, iezīmējusi sašķeltība un fragmentārisms. Apzinoties, cik pasaules kārtība kļuvusi trausla, šķiet, ka pēdējo divu gadu laikā sabiedrība sākusi pieņemt ārkārtas režīma iekšējo stāvokli kā jauno normu. Lai nezaudētu fokusu uz Krievijas karu Ukrainā, šoreiz izdevumā iekļauti divu ukraiņu pētnieču – Svitlanas Biedarjevas un Katerinas Botanovas – raksti, tostarp par Rietumu uzurpēto perspektīvu šī kara interpretācijās. Izdevumā ietvertie Latvijas autori pievērsušies mākslas iekšējās organizācijas un infrastruktūras problēmām, laikmetīgās mākslas un citu disciplīnu krustpunktiem, tāpat saglabāta iecere fokusēties uz kāda autora daiļradi vai konkrētu darbu, analizējot to aktuālo teoriju diskursā. Uz sašķeltības un pretrunu līdzāspastāvēšanu norāda arī izdevuma vizuālās esejas veidotāja, latviešu digitālā māksliniece Santa France, kuras darbā pretstatīta maģiskā un katastrofālā domāšana, apspēlējot cilvēka tieksmi pēc kontroles pār savu likteni

„Šo bildi es redzu pirmo reizi …, izcilas bildes,” – tā daudzreiz izsauksies režisore Māra Ķimele. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā skatāma izstāde „Režisore Māra Ķimele Laimoņa Stīpnieka portretējumos”, kas veltīta režisores un profesores 80.dzimšanas dienai. Fotogrāfs daudzu gadu garumā bija sekojis Māras Ķimeles radošajai darbībai, savukārt jubilejas reizē fotogrāfijas rosina sarunu par režisorei svarīgiem cilvēkiem un iestudējumiem.

Mākslīgā intelekta klātbūtne un radošās iespējas vizuālajā mākslā. Kurš kuram ir līdzautors? Kultūras rondo studijā – fotogrāfs Arnis Balčus un Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis, ka arī Līga Vēliņa, kura mākslīgā intelekta iespējas skaidro Liepājas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem.  Kādās attiecībās esam ar mākslīgo intelektu, domājot gan par morāli ētisko jautājumu – cik daudz no savas dzīves varam uzticēt jaunajām tehnoloģijām un vai mākslīgā intelekta radītais saturs var pretendēt tapt saukts par autentisku mākslas darbu?

Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma komandu studijā vaibstus gadam iezīmē arī aktieris Mārtiņš Meiers. Mēs ignorējam mēnešus, ignorējam notikumu svarīgumu, bet paļaujamies uz savām subjektīvajām sajūtām par aizvadīto gadu. Ikdienā visiem redakcijā nemaz nesanāk kopā apsēsties un mierīgi aprunāties jau nu ne pavisam. Taču gada pēdējā raidījumā studijā ir producente Santa Lauga, žurnālistes Laima Slava un Māra Rozenberga, kā arī raidījuma vadītāji Gustavs Terzens un Ingvilda Strautmane, lai dalītos iespaidos par saviem subjektīvajiem notikumiem un sarunām. Mūsu īpašais viesis ir cilvēks, kuram šajā gadā ir bijušas ļoti lielas pārmaiņas – no Valmieras teātra uz Dailes teātri, bet Jāzeps joprojām „Kurtuvē”; režija Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerta dalībniekiem pie „Arēnas Rīga” un darbs, veidojot „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, teātru tektonisko pārmaiņu laikā, – aktieris Mārtiņš Meiers. Katrs ir no raidījuma veidotājiem ir izvēlējies fragmentu no kādas šī gada sarunas, un uz galda ir kartītes, uz kurām ir neliels citāts no šī ieraksta. Bez autora. Mārtiņš Meiers mums palīdz minēt, kurš ir katra citāta autors. Un sarunas var sākties...

Šajā laikā, kad no saules lēkta līdz rietam ir vien knapas septiņas stundas un tās pašas nereti paiet zem pelēku mākoņu vāka, acis īpaši meklē gaismu. Tāpēc gada tumšākie mēneši ir gaismas uzvedumu triumfa laiks. Covid pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un pastāvīgā tehnoloģiju attīstība ietekmējusi gan cilvēku paradumus masu pasākumu apmeklējumā, gan pašu pasākumu estētiku. Lai gan virknē pilsētu šogad atgriezusies tradicionālā svētku uguņošana, arvien populārāki kļūst arī dažādi citi gaismas uzvedumi, lāzeru un dronu šovi, ienesot plašāku krāsu paleti kopējā izklaides piedāvājumā. Māra Rozenberga uzrunāja vairākus nozares ekspertus par to, kādas ir gaismas tehnoloģiju iespējas, ierobežojumi un potenciālā nākotne Valsts svētkos, Jaungadā un citos masu pasākumos.

Nākamais gads sola jaunu rektoru Latvijas Kultūras akadēmijai, jo līdzšinējā rektore Rūta Muktupāvela ir bijusi amatā divus termiņus. Akadēmijas dzimšanas dienā Kultūras rondo saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu par rektores laiku Kultūras akadēmijā un aktuālajām problēmām kultūras telpā.

Diriģents Kaspars Putniņš būs Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Sākot ar 2024. gadu, Latvijas Radio kora mākslinieciskajā vadībā gaidāmas izmaiņas. Kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents jau kopš 1992. gada ir bijis Sigvards Kļava, savukārt Kaspars Putniņš visu šo laiku strādājis kā Latvijas Radio kora diriģents. "Vienotā vīzijā un dombiedrībā vairāk nekā 30 gadu periodā sasniegts augstākais profesionālais līmenis, atpazīstamība visā pasaulē un saņemts ievērojams skaits prestižu balvu," norādīja kora pārstāvji, informējot, ka Kaspars Putniņš nu stājas mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā, bet Sigvards Kļava kopā ar kori turpinās lolot savas mākslinieciskās idejas, 2024. gadā stājoties pie Latvijas Radio kora diriģenta pults koncertos gan Latvijā, gan ārvalstīs. Kultūras rondo sazinājās ar Kasparu Putniņu.

Šodien,28. decembrī, 75 gadu dzimšanas dienu atzīmētu dzejnieks, novadpētnieks, publicists un sabiedriskais darbinieks Antons (Ontans) Slišāns. Jau 13 gadus viņš ir tai saulē, taču Ontona iesāktos darbus ar tikpat lielu aizrautību turpina viņa četri bērni un kuplais mazbērnu pulciņš. Viņi gan izkopj un saglabā Ziemeļlatgales nemateriālo folkloras mantojumu, gan popularizē Slišāna devumu literatūrā. To, ka Antona Slišāna piemiņa Latgalē aizvien tiek uzturēta godā, apliecina arī daudzie jubilejas gada pasākumi, kas noslēgsies šovakar ar Antona mazbērnu izdomātas spēles „O’Gurči” izspēlēšanu Balvu novada Upītē. Jubilejas priekšvakarā ar Antona dēla Andra Slišāna saimi tikās Madara Bērtiņa.

Komponiste un muzikoloģe Gundega Šmite kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju aicina iepazīt daudzveidīgo, tik krāšņo un bagāto operas žanru, kā arī nozīmīgākās operas pasaules un latviešu mūzikas vēsturē. Izdevniecība "Jānis Roze" izdevusi Gundegas Šmites un Artas Ozolas-Jaunarājas grāmatu "Brīnišķā operas pasaule". Grāmatā plašāk stāstīts par 35 operām, sākot no Klaudio Monteverdi "Orfeja", kas sarakstīta 17. gadsimtā un tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo operu mūzikas vēsturē, līdz pat latviešu komponistes Annas Fišeres "Koku operai", kas tapusi 2019. gadā un paredzēta iestudēšanai mežā, nevis uz opernama skatuves. Tā ir nozīmīgāko un spilgtāko operu izlase, kas sniedz priekšstatu par operas žanra attīstību, galvenajām tendencēm un pārsteidzošo, teju bezgalīgo dažādību. Līdzās vispārīgam ievadam par operas žanra specifiku grāmatā var lasīt īsu aprakstu par katru operu – tās tapšanas stāstu, galvenās sižeta līnijas, mūzikas raksturojumu – un aplūkot mākslinieces Artas Ozolas-Jaunarājas veidotu krāšņu ilustratīvu atvērumu. Grāmatas beigās ir operas terminu skaidrojošā vārdnīca, uzziņas par komponistiem, kurās apkopti svarīgākie to dzīves un daiļrades fakti, kā arī personu rādītājs. Katrai operai ir īpašas durtiņas – kvadrātkods, kas dod iespēju noklausīties attiecīgās operas fragmentu.

Tradīcijai ērģeļu skaņās atvadīties no aizvadītā gada Rīgas Domā ir jau teju 40 gadu. Arī šī gada nogalē Doma ērģelēm darba netrūks: piecos koncertos pie varenā instrumenta sēdīsies 15 Latvijas ērģelnieki – no vecmeistariem līdz pašiem jaunākajiem ērģeļspēles virtuoziem, kas sevi pierādījuši starptautiskos konkursos. Kad īsi pirms svētkiem veru Rīgas Doma baznīcas durvis, ērģeles neklusē arī darba dienas rītā. Notiek svētbrīdis, drīz sāksies pusdienlaika koncerts „Piccolo”. Starplaikā satiekamies uz sarunu ar Rīgas Doma mūzikas direktoru un ērģelnieku Aigaru Reini un diviem no 15 ērģelnieku lielās komandas, kas spēlēs Vecgada koncertos – Aiju Ziņģīti un Oskaru Kalniņu. Koncertam „Ērģeļu skaņās atvadās gads” Rīgas Domā ir senas tradīcijas, stāsta Aigars Reinis. Pirmais koncerts būs jau šovakar, kad pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies Roberts Hansons, Edīte Alpe, Līga Ivāne, Aija Ziņģīte un Oskars Kalniņš. Oskars Kalniņš ir viens no jaunākajiem vārdiem Latvijas ērģeļmūzikas ainavā. Viņš mācās Jūrmalas Mūzikas vidusskolas 12.klasē. Ērģelnieks bijis arī Oskara Kalniņa vecvectēvs, tāpēc viņam ceļš mūzikā šķitis pašsaprotams. Tikko plūcis laurus jauno ērģelnieku konkursā Viļņā un tagad otro reizi muzicēs pie Rīgas Doma ērģelēm. Otra mūsu sarunas biedre ir ērģelniece Aija Ziņģīte, kura savai programmai izvēlējusies Henrija Mulē „Zvanus” – spožu, priecīgu skaņdarbu Jaungada noskaņās, un kontrastam – piekto daļu no Olivjē Mesiāna „Kvarteta laika galam” savā pārlikumā ērģelēm, kas Ziņģītei saistās ar šā brīža kopumā ne visai priecīgo noskaņu. Mesiāns to sarakstījis Otrā pasaules kara laikā, būdams karagūstekņu nometnē. Pašu Aiju Ziņģīti, izrādās, tieši savulaik dzirdēts Rīgas Doma ērģeļu koncerts iedvesmojis kļūt par ērģelnieci. Rīgas Doma ērģelēm nākamgad apritēs 140 gadu. 2018.gadā tika pabeigta ērģeļu prospekta jeb redzamās, dekoratīvās daļas restaurācija, bet nesen ērģeles tikušas arī pie jauna motora. Pareizāk sakot, diviem, stāsta Aigars Reinis. Ērģelnieku Vecgada koncerti Rīgas Domā notiks arī 29. un 31.decembrī, 1. un 5.janvārī, kad muzicēs Kristīne Adamaite, Ligita Sneibe, Vita Kalnciema, Ilze Reine, Diāna Jaunzeme-Portnaja, Jolanta Barinska, Ilona Birģele, Jānis Karpovičs un Rūdolfs Stikuts – vēl viens jaunais ērģeļmūzikas talants, kurš mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un kuram šis būs pirmais koncerts Rīgas Domā.

Klajā nācis Gunāra Saliņa Rakstu. 2.sējums. Tajā iekļauta dzeja, atdzeja un raksti, izdevis Latvijas Universitātes literatūras, mākslas un folkloras institūts, sastādītājs Kārlis Vērdiņš. Viņš arī nelielā ieskatā uzsver, ka nākamais gads būs svarīgs gan , atceroties Gunaru Saliņu, gan „Elles ķēki”. Gunars Saliņš uzskatāms par vienu no spilgtākajiem latviešu trimdas dzejniekiem. 2006. gadā dzejnieka Kārļa Vērdiņa vadībā tika apkopots pirmais sējums ar Saliņa veikumu dzejā. Tagad, pēc 17 gadiem, izdots otrais sējums, kurā apkopots daudzveidīgāks skats uz viņa radošo darbību.

Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieci Noru Ikstenu, lai iepazītos ar viņas jaunāko romānu „Jōna". Saruna ne tikai par Jōnu un zilo vali, bet arī par Meksiku, kur Nora Ikstena nesen viesojās kā Eiropas Savienības Gada autore Gvadalaharas grāmatu tirgū. Spāņu valodā ir izdotas divas viņas grāmatas - "Mātes piens" un "Ūdens mirdzēšana". Vēl arī runājam par Noras Ikstenas jaunāko grāmatu bērniem "Draugi. Vabulīša un Pifāna piedzīvojumi".  

Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, Latvijas Radio un Latvijas Televīzija raidīs literāri muzikālu uzvedumu „Baltie svētki”, kas tapis pēc Kārļa Skalbes pasakas „Ziemassvētki būdiņā” motīviem Raimonda Paula mūzikas mijiedarbībā. Kā norāda muzikālā uzveduma veidotāji, tas ļaus pierimt saspringtajā laikā, apstājoties un ieklausoties Kārļa Skalbes radītajā sižetā. Pirmatskaņojumu gaidot, Kultūras rondo tiekamies ar Māri Briežkalnu.

„Mājai jāsāk dzīvot,”  tā par Rīgas pils senāko daļu, kurā atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), saka muzeja direktors Arnis Radiņš. Rīgas pils konventa (kastelas) atjaunošana nosvinēta decembra sākumā, bet muzejs pilī atgriezīsies 2024.gada maijā. Apjomīgais Rīgas pils konventa ēkas restaurācijas un pārbūves projekts ir sadalīts vairākās kārtās, pārējo paredzēts atjaunot nākamajos restaurācijas posmos. Pēc svinīgajām runām Rīgas pils kastelas atklāšanā, sekoja ekskursija pa restaurētajām telpām. Svinīgajā Rīgas pils konventa atklāšanas notikumā  senās mūzikas ansamblis „Ars Antiqua Riga” atskaņo komponista Uģa Prauliņa īpaši  šim notikumam sarakstītu jaundarbu „Oda Rīgas pilij” ar Guntara Godiņa vārdiem. Rīgas pils  Kastelas daļas rekonstrukcija un restaurācija īstenota pēc arhitektūras biroja MARK arhitekti un Sudraba arhitektūra redzējuma, un kā svinīgajā notikumā uzsvēra arhitekts Reinis Liepiņš tā būs: Gaišā pils ar koka grīdām.  Pēc svinīgajām uzrunām,  dāvanu pasniegšanas pārbūves un restaurācijas darbos iesaistītajiem, sekoja ekskursija  pa atjaunotajām Rīgas pils kastelas telpām. Kad 2020.gada ziemā man bija iespēja ielūkoties Pils telpu atjaunošanas sākuma procesā, pa telpām vadāja un ieceres atklāja arhitekts Reinis Liepiņš. Zīmīgi, ka šoreiz gidi ir LNVM speciālisti nevis arhitekti, restauratori vai būvnieki. Rīgas pils konventa ēkas kapelas un remtera telpas atjaunotas sākotnējā viduslaiku veidolā. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte iepazīstina ar atklājumiem kapelā, kas kalpojusi par pils baznīcu. Sienas gleznojumi bijuši vairāki, viena gleznojuma fragments atsegts, taču tā sižets nav saskatāms, tas vēl gaida savus pētniekus. Anitas Meinartes pavadībā dodamies uz Svina torni, kas atrodas blakus kapelai. Te novietoti stendi ar attēliem, kā kapela izskatījās, kad to sadalīja divos stāvos. 19.gs. 70.gados, izbūvējot starpstāvu pārsedzes, telpas izmantotas  guberņas iestāžu vajadzībām. Kad LNVM atgriezīsies Rīgas pilī, kapelā un Svina tornī izveidos sakrālās mākslas ekspozīciju. Dodamies no kapelas uz otru pusi, kur arī plaša telpa. Te mūs sagaida muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis Direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts interesentus sagaida muzeja vestibilā un uzsver, ka šī ir tikai viena daļa no pils kastelas, kam jānonāk  muzeja rīcībā. Šobrīd vēl nerestaurēti kastelas ziemeļu, rietumu un austrumu korpusi. Nākamajā projektu kārtā garderobe atradīsies ērtākās telpās, arī suvenīru veikals būs citur. Bet kas šajās telpās bijis senāk, kāda  vēsturiskā funkcija un lietojums?  No Toma Ķikuta uzzinām, ka sākotnēji -  bruņinieku uzturēšanās telpas, vēlāk 18.gs. civilās iestādes. Sarunās ar arhitektiem panākts, ka grīda ir būtiski pazemināta. Tad nonākam blakus telpā –  atkal Svina tornī, mūsdienu 1.stāva līmenī. Tālāk esam nokāpuši velvju pagrabā, kur notikušas īpaši būtiskas pārvērtības un par kurām daudz uzzinājām jau 2020.gada apskates laikā, jāuzsver, ka šādā izskatā – bez starpsienām – daudzus simtus gadu pagraba telpas nav redzētas. Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis atklāj, kādas ekspozīcijas muzejs plāno izvietot plašajā pagrabā. Atsaucot atmiņā iepriekšējo Rīgas pils apskati pirms trim  gadiem, toreiz pils Konventa atjaunošanas un restaurācijas darbiem sākoties, tagad kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Arni Radiņu pārrunājam paveikto. Jāpatur prātā, ka pils vēsture ir sena, telpu pārbūves un uzslāņojumi ienesuši būtiskas pārmaiņas dažādos laikos, tāpēc redzēt tās sākotnējā izskatā ir īpaši. Svinīgajā pils konventa atklāšanā izskanēja vēlējums: Lai ēka atvērta mums visiem!

Izstāde-akcija “Maigās svārstības” 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas albuma "Maigās svārstības" sastādītāju, mākslinieci un, protams, šīs grupas dalībnieci Sandru Krastiņu. Ierakstos uzklausām vēl citus grupas “Maigās svārstības” dal'bbniekus — māksliniekus Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu un Edgaru Vērpi. Albums “Maigās svārstības” apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. 1990. gadā mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē “Latvija”. Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā “Maigās svārstības”. Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē.

Teksti, kuri sniedz ieskatu dažādu laiku bērnības redzējumos, kā arī teorētiskas apceres par bērnību, pieaugšanu, bērnu un jauniešu literatūru, apkopoti jaunākajā žurnāla „Strāva” numurā. Kultūras rondo studijā saruna ar žurnāla redaktoriem Annu Auziņu un Arvi Vigulu un dzejnieci Lindu Gabarajevu. 17 autori, dzeja, proza, intervija, tulkojumi, arī akadēmiskas ievirzes teksti – to visu atradīsiet jaunākajā literatūras žurnālā „Strāva#9”.

Ar aicinājumu „atrast savu mākslu” un „doties savā mākslas kolekcionēšanas piedzīvojumā” durvis vērusi gan „JAUNmarka” Mākslas akadēmijā, gan „Zandele” mākslas centrā „Zuzeum”. Mākslas akadēmijas tirgum ir bagāta tradīcija, kas aizsākusies pirms 20 gadiem, savukārt „Zandele” notiek tikai trešo gadu. Interesējamies, kādas pārmaiņas, kādas publiskas programmas mākslas tirgi piedāvā un ko izvēlas pircēji. Vispirms dodos uz Mākslas akadēmijas aulu, kur  tradicionāli noris  „JAUNmarka”, te iespēja aplūkot un iegādāties topošo mākslinieku darbus, tapušus studiju gada laikā. Ir brīvdiena, apmeklētāju daudz, arī tirgošanās rit pilnā sparā un pie iesaiņošanas veidojas neliela rinda. Vispirms pētu apmeklētāju noskaņojumu. Pēc "JAUNmarkas", dodos uz mākslas centru "Zuzeum", kur trešo gadu risinās mākslas tirgus "Zandele". Šis gads iezīmē pārmaiņas, jo "Zuzeum" atvēris durvis rosīgajām mākslas  galerijām un neatkarīgo mākslinieku kopienai. Ekspozīciju, kurā iespējams darbus arī iegādāties, pavada publiskā programma un nokļūstu diskusijā par mākslinieku rezidencēm. "Zandele" piedāvā ne tikai aplūkot un iegādāties mākslas darbus, tā ir  arī iespēja klātienē satikties ar māksliniekiem un galeriju vadītājiem. Latvijas modernās un laikmetīgās mākslas notikums „Zandele” risināsies līdz 30.decembrim, savukārt „JAUNmarka” Mākslas akadēmijā – līdz 7.janvārim.

Lasām Ziemassvētku tekstus dzejā un mūzikā. Saruna par Ziemassvētku dziesmu tekstiem un dzeju ar filozofu Arti Sveci un dzejnieku Ivaru Šteinbergu. Sazināmies arī komponistiem Jāni Lūsēnu un Lauru Jēkabsoni, lai vaicātu par dzejas, tekstu izmantojumu un nozīmi viņu darbos.

Nacionāla enciklopēdijas pirmo piecu gadu pieredze. Studijā vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Pirms pieciem gadiem, 2018. gada 18. decembrī, Bebrenē tika atklāta Nacionālās enciklopēdijas vietne enciklopedija.lv, ko veido Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē esošā Nacionālās enciklopēdijas redakcija tās galvenā redaktora Valtera Ščerbinska vadībā. Enciklopēdijas veidotāju uzdevums ir nodrošināt akadēmiskās vides lietpratēju sagatavota, augstticama satura nodošanu plašai sabiedrībai latviešu valodā. Kā informēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvji, pirmajos piecos gados enciklopēdijas saturs ir pieaudzis vairāk nekā četras reizes, sasniedzot 4191 šķirkli, liela daļa enciklopēdijas šķirkļu ir ieraugāmi interneta meklētāju augšgalā. Šajā laikposmā arī ir nepārtraukti audzis lietotāju skaits, kopējam enciklopēdijas skatījumu skaitam šī gada nogalē pietuvojoties 10 miljoniem. Lasītāko šķirkļu "Top 10" "Lāčplēsis", eposs (Benedikts Kalnačs) – 71 150 skatījumi "Pazudušais dēls" (Benedikts Kalnačs) – 70 948 skatījumi Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki (Valdis Muktupāvels) – 70 269 skatījumi Pirmais pasaules karš (Ēriks Jēkabsons) – 66 330 skatījumi Pirmais pasaules karš Latvijā (Jānis Šiliņš) – 62 054 skatījumi Nacionālā virtuve Latvijā (Ieva Pīgozne) – 61 401 skatījumi Latvijas valsts himna (Baiba Jaunslaviete) – 60 697 skatījumi Latviešu literatūra (Pauls Daija, Benedikts Kalnačs, Eva Eglāja-Kristsone) – 54 201 skatījumi Raimonds Pauls (Daiga Mazvērsīte) – 52 687 skatījumi Tiesības (Daiga Rezevska) – 51 928 skatījumi

Cik daudzveidīga un dažādas emocijas raisoša var būt mūsdienu vizuālā māksla, koncentrētā veidā pašlaik var skatīt galerijā „Māksla XO” Rīgā. Tur divās zālēs gluži kā diena ar nakti satikušās jaunās latviešu mākslinieces Madaras Neikenas gaiši saulainās gleznas un igauņu vecmeistara Marko Mētama melnā humora piesūcinātie darbi. Decembra tumsā galerijas „Māksla XO” lielie skatlogi Elizabetes ielā gluži vai ievelk gaismā un vasarā, kas staro no mākslinieces Madaras Neikenas gleznām. Viņas radošajā darbā ārkārtīgi liela nozīme ir dabai, un arī šīs izstādes centrā ir ainava. Taču tā nav tapusi Latvijā. Gleznās ir tik daudz gaismas, ka stereotipiski domāju par dienvidiem. Izrādās – pavisam aplami. „Šīs gleznas ir tapušas Norvēģijā, mākslinieku rezidencē Tronheimā. Tā bija brīnišķīga vieta, kur redzēt fjordus un ielikt tos gleznās. (..) Gaisma kaut kādā mērā ir līdzīga [ar dienvidiem], bet arī atšķirīga. Man šī bija pirmā pieredze Norvēģijā. Tas bija tāds sapnis – nokļūt tuvāk Ziemeļpolam. Šis nav Ziemeļpols, bet Norvēģijas vidiene, bet tik un tā – tas bija brīnišķīgs ceļojums un strādāšana rezidencē.” Neikenas izstādē „Varbūtības” dominē intensīvs dažādu toņu zila, silti dzelteni un oranži toņi, kas ieskauj Norvēģijas fjordu roboto un Latvijas ainavai netipisko horizontu. Madara Neikena ir no māksliniekiem, kas savas izjūtas mākslā fiksē uz vietas dabā, nevis vēlāk pārstrādājot redzēto darbnīcā. „Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību,” saka māksliniece. Galerija „Māksla XO” Madarai Neikenai ir īpaša – tieši šeit viņa īsi pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 2016.gadā rīkoja pirmo plašāko personālizstādi. Šoreiz viņas „sarunbiedrs” izstāžu zālē ir igauņu mākslinieks Marko Mētams, kura noskaņā un saturā pavisam citādākā izstāde skatāma otrā galerijas telpā. Viens no pazīstamākajiem mūsdienu igauņu māksliniekiem Marko Mētams (Marko Mäetamm) mākslas pasaulē darbojas jau gadus 30, divreiz pārstāvējis Igauniju Venēcijas biennālē, saņēmis Baltijas Asamblejas balvu mākslā . Mētamu raksturo kā melnā humora meistaru, un tam viņš palicis uzticīgs arī savā jaunākajā izstādē galerijā „Māksla XO”, kur viesojies arī agrāk. Savā mākslā Marko Mētams strādā ar dažādiem medijiem, tai skaitā fotogrāfiju, tēlniecību, animāciju, glezniecību un tekstu. Darbi šai izstādei veidoti kā atvērtas pasaku grāmatas, ko mākslinieks ilustrējis un pats arī rakstījis īsus stāstus angļu valodā. Nu, piemēram: Nesen Marko Mētams pabeidzis darbu pie cita projekta ar nosaukumu “100 apvainojošas grāmatas”. Viņu ļoti satraucot mūsdienu tendence literatūrā pārveidot agrāku laiku grāmatas, mēģinot dzēst vai nomainīt šodien par nepieņamamiem uzskatāmus vārdus. Šogad lielu šūmēšanos izraisīja ziņa, piemēram, par Roalda Dāla bērnu grāmatām, kuru jaunizdevumos „izravēta” virkne vārdu, kas saistīti ar svaru, dzimumu, garīgo veselību un ādas krāsu. Abu izstāžu kuratore ir galerijas „Māksla XO" dibinātāja un vadītāja, mākslas zinātniece Ilze Žeivate. Ideja vienlaikus izstādīt tik atšķirīgos Marko Mētama un Madaras Neikenas darbus viņai radusies tieši pirms gada, arī gada tumšākā laika noskaņās. Madaras Neikenas „Varbūtības” un Marko Mētama „Reiz sensenos laikos” galerijā „Māksla XO” būs skatāmas līdz 6.janvārim.

Kādas tradīcijas būtu jāievēro, sagaidot Saulgriežus un Ziemassvētku un kāpēc gada tumšākajā laikā neiet ķekatās, raidījumā skaidro Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa un Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne.

Ziemas saulgriežus gaidot, interesējamies, ko jaunu varam pateikt par autentiskumu folkloras kustībā, kāpēc diskusija par to joprojām ir aktuāla? Kas ir spēka dziesmas – to nozīmju un avotu meklējumi? Kultūras rondo studijā ekspertu lomā etnomuzikologi Ieva Vēvere un Valdis Muktupāvels un folkloras kopas "Laiksne" dalībniece Dina Liepa. Ieva Vēvere un Valdis Muktupāvels ir vieni no autoriem akadēmiskam pētījumam, kura rezultāti publicēti slovēņu izdevumā "Traditiones". Vārds autentiskums šajā pētījumā tiek analizēts "līdz molekulām", pētījums skar pagājušā gadsimta 70. - 80. gadus, kad arī Latvijā atdzima folkloras kustība. 

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar Lībiešu dienu šodien, 16. decembrī, noslēgsies Lībiešu mantojuma gada pasākumi. Bet Kultūras rondo studijā veram vaļā Kārļa Vērdiņa „Lībiešu balādes”, tiekamies ar Vidzemes lībiskā mantojuma izzinātājām no Lēdurgas - folkloras kopas "Putni" vadītāju Ilzi Kļaviņu un vēsturnieci, lībiskās izcelsmes mājvārdu un vietvārdu pētnieci, Lēdurgas Dendrparka vadītāju Sarmīti Kauliņu, bet par Lībiešu dienas programmu izvaicājam dzejnieku Valtu Ernštreitu, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītāju. 16. decembrī no plkst. 12 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks par ikgadēju tradīciju kļuvusī Novadu diena, kas šogad norisināsies sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūtu. Lībiešu diena būs Lībiešu mantojuma gada noslēguma pasākums, kurā būs iespējams sastapt gan lībiešu mantojuma kopējus, gan Lībiešu mantojuma gada dalībniekus – biedrības, pašvaldības un uzņēmējus no visiem lībiešu vēsturiski apdzīvotajiem novadiem. Lībiešu dienā bibliotēkā būs iespējams gan klausīties lībiešu valodas skanējumu dažādu muzikālo kolektīvu izpildījumā, piedalīties jaunāko grāmatu un ieceru prezentācijās, iegādāties lībiešu mantojumā balstītas ziemassvētku dāvanas – no rotām un adījumiem līdz grāmatām un suvenīriem, kā arī nobaudīt kādu lībiešu uzkodu. Tāpat katram pasākuma apmeklētājam būs iespējams uzzināt par lībiešu mantojumu un ar to saistītām iniciatīvām Ventspils, Talsu, Siguldas, Limbažu, Aizkraukles novadā un citviet, kā arī apmainīties ar idejām un iecerēm tālākam darbam.

Par iespaidiem un pieredzēto Versaļas pilī, kuras 400. jubilejā novembra beigās svinīgi atklāja franču gleznotāja Orasa Vernē retrospektīvo izstādi, Kultūras rondo studijā stāsta mākslas muzeja Rīgas birža vadītāja Daiga Upeniece un kultūras žurnāliste Inta Zēgnere.  Šajā izstādē Versaļas pilī iekļautas arī divas Orasa Vernē  gleznas no Latvijas, no Mākslas muzeja "Rīgas birža" kolekcijas. Tas ir pirmais gadījums Latvijas vēsturē, kad Versaļas pilī tiek eksponēti darbi no Latvijas. No mūsu muzeja Versaļā izstādīta Orasa Vernē glezna "Andželikas nolaupīšana" (1820), kas ir 1964. gada pirkums muzeja kolekcijai, kā arī "Kabilu bēgšana Alžīrijā" (1839) no Frīdriha Vilhelma Brederlo (1779–1862) kolekcijas.

Teātra trupas „Kvadriforns” jaunākais iestudējums „Skaistā tumsa” ir Adventes pasaka par nepārvaramām  ilgām pēc skaistuma. Maģiskā reālisma stilā veidotais darbs ar trupas dalībnieku gatavotu scenogrāfiju būs gan smieklīgs, gan gaišas melanholijas un skumju caurvīts vēstījums. Intars ir puika, kurš vairāk par visu mīl skaistumu. Un kā jau pasakās izrādē „Skaistā tumsa” ir gan puisis, gan baisa ragana, gan meita, arī pilsētas dzīve. Intars pilsētā kļūst slavens, atver SPA salonu, jau 13 gadu vecumā kļūst par tēvu, Intaram ir meita Laura, kura arī  mīl skaistumu. Trupas "Kvadrifrons" izrādes allaž ir kolektīvs darbs, tā tas bijis arī šoreiz. Režisors Klāvs Mellis, taujāts par jaunākā darba tapšanas gaitu, atklāj, ka  gribējuši taisīt citu depresīvāku darbu, tad vienā brīdī pārdomājuši. Ance Strazda ne tikai kopā ar Klāvu vadījusi scenogrāfijas darbnīcu, viņa veidojusi arī izrādes dramaturģiju un  darbojas kā aktrise. Starp citu izrādi iesāk ar Viļa Plūdoņa dzejoli „Ziemas pasaciņa”. Anna Ulberte ir "Kvadrifrona" producente, pirmo reizi piedalās iestudējumā un atveido Intara meitu Lauru. Izrādē darbojas aktieri Ance Strazda, Āris Matesovičs, Jānis Kronis, kurš atveido centrālo tēlu – Intaru, un Anna Ulberte. Iestudējuma „Skaistā tumsa”  videomākslinieks ir Āris Matesovičs, mūzikas režisors Kārlis Tone, gaismu māksliniece Dārta Zālīte. Izrāde veidota kā svētku pasaka pieaugušajiem, taču to noteikti var skatīties visa ģimene, vienīgi  jāpatur prātā, ka nav radīta pašiem mazākajiem skatītājiem.   Tuvākās izrādes šovakar, arī 16. un 17.decembrī,  pēc tam janvāra beigās.

Pēc divarpus gadiem pagaidu telpās šodien, 15. decembrī, ar pirmizrādi mājās atgriežas Latvijas Leļļu teātris. Vēsturiskā ēka ieguvusi siltu „kažociņu”, drošas konstrukcijas un augstākus Mazās zāles griestus, kas paver vairāk māksliniecisku iespēju. Pa šo laiku arī mainījies teātra vadītājs un divas aktieru trupas apvienojušās vienā – latviski spēlējošā. Leļļu teātris ir apņēmības pilns paplašināt skatītāju amplitūdu un veidot platformu jauno režisoru izaugsmei. Atjaunotajā teātra ēkā ielūkojās un arī ar pirmās pirmizrādes – „Riekstkodis un žurku ķēniņš” – radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Latvijas Leļļu teātris jau gandrīz kopš saviem pirmsākumiem 20.gadsimta 40.gados mājojis nelielā divstāvu ēkā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā iepretim Vērmanes dārzam. Pēdējos divus gadus tā bija apjozta sastatnēm, bet izrādes notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Pirmajā acu uzmetienā pārmaiņas teātra skatītāju daļā nešķiet lielas: košākas sienas, atjaunots parkets, citādi viss kā pierasts. Taču ēka ir pamatīgi mainījusies, stāsta teātra vadītājs Mārtiņš Eihe. „Renovācija nebija plānota tik liela, sākumā bija paredzēta tikai nosiltināšana. Tikai pēc tam konstatējām, ka augšā nav siju, bet divi kopā sanagloti dēļi; starpstāvos sijas ir sapuvušas… (..) Jā, mājai ir vairāk nekā simt gadu. Bet patiesībā vairāk nekā simt gadu ir pamatiem un pirmajam pusotram metram. Ēka kara laikā ir bijusi nopostīta. Kad bija noņemts apmetums, varēja redzēt, kādās kārtās ir likti ķieģeļi. Tas nozīmē, ka ēka ir lasīta kopā no citu māju gruvešiem, kā jau pēc kara darīja. Mājai ir ļoti interesanta vēsture – te ir bijis gan kinoteātris, gan ziemas zooloģiskais dārzs.” Pēc renovācijas teātris beidzot ieguvis mūsdienīgas un siltas darba telpas, aktieriem kulisēs vairs nav jāsalst. Skatītājiem redzamākais jaunums ir daudz augstākie Mazās zāles griesti otrajā stāvā. Savukārt Mārtiņa Eihes pieminētā Kamerzāle ir kādreizējā muzeja telpa. Tajā Leļļu teātris iecerējis ko jaunu – izrādes mazuļiem, ieskaitot tos, kas vēl nestaigā. Pirmā pavasarī būs Lienas Šmukstes izrāde „Spilvens”. Skatītājus, kas uz teātri nāks tūlīt pēc atjaunošanas, Mārtiņš Eihe aicina rēķināties, ka skatītāju zonā ārpus zālēm viss vēl nebūs iekārtots. Tā kā renovācija izrādījās vērienīgāka par sākumā plānoto, visam uzreiz naudas neatlika. Bet teātris pratis defektu pārvērst par efektu. Renovācijas laikā mainījusies ne vien pati Leļļu teātra ēka, bet arī saturs. Kopš šīs sezonas vairs nenotiek izrādes krievu valodā. Tāpat jaunā valdes locekļa Mārtiņa Eihes vadībā Leļļu teātris nolēmis dot vairāk iespēju jaunajiem pašmāju režisoriem. Viens no jaunajiem, kam Leļļu teātris uzticējies, ir režisors un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, kura veidotā izrāde „Riekstkodis un žurku ķēniņš” atklās atjaunotās telpas. Iestudēt „Riekstkodi”, kas tik daudziem asociējas ar Pētera Čaikovska baletu, nevis Ernsta Teodora Amadeja Hofmana 19.gadsimta sākumā sarakstīto noveli, ir zināms risks, jo stāsta oriģināls krietni atšķiras no pazīstamā baleta, kas tapa krietni vēlāk. Rūdolfam Gediņam šī ir pirmā pieredze darbā ar lellēm un Leļļu teātra aktieriem, un viņš aizgūtnēm slavē gan savu komandu – dramaturgu Klāvu Melli, komponistu Lindu Leimani, gaismu mākslinieci Nikolu Suharevu un Kristapu Kramiņu, kurš veidojis gan lelles, gan scenogrāfiju un tērpus, - gan leļļu teātra aktierus. Mēģinājuma starpbrīdī satieku divus no viņiem: Anriju Sirmo, kurš Leļļu teātrī ir jau 13 gadus, un Mārtiņu Gaili, kuram pēc studijām šī ir pirmā izrāde. Nākamās pirmizrādes Leļļu teātrī būs janvārī – „Sibīrijas haiku” Valtera Sīļa režijā, kas veidota interesantā un arī sarežģītā papīra animācijas tehnikā, un Edgara Kaufelda un Ances Muižnieces „Sivēnam pa pēdām”. Šī izrāde domāta tā vecuma bērniem, kuri jau vēlas ieskatīties aizkulisēs un redzēt, kā top teātris. Teātra vadītājs Mārtiņš Eihe pavasarī iestudēs izrādi pusaudžiem un viņu vecākiem pēc Jāņa Joņeva grāmatas „Jelgava 94”, bet kā stabila vērtība repertuārā paliks arī izrāde „…un atkal Pifs”, kas nesen nosvinēja 40.gadadienu. Teātris cer, ka tā sagaidīs arī savu piecdesmitgadi.

Dailes teātra aktieri Jānis Paukštello un Kārlis Arnolds Avots un Rainis iestudējumā „Čūsku vārdi”. Iestudējums tapis Dailes teātra kanonā, sadarbojoties Jurim Vaivodam, Jurim Jonelim, Inetai Sipunovai un abiem aktieriem. Izrādes tapšanas stāsts ir garš, arī pārvarot šaubas.

Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults šovakar un rīt (14. un 15. decembrī) divos koncertos atkal stāsies orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski. Šoreiz piedāvājot mūziku no Tarmo dzimtās Somijas: skanēs Žans Sibēliuss un Esa Peka Salonens. Ir pagājis pusotrs gads, kopš Peltokoski stājās LNSO vadībā, aicinājām viņu uz sarunu – gan par jauno programmu, gan Tarmo attiecībām ar mūsu orķestri, Rīgu un 23 gadus vecā diriģenta straujo karjeru pasaulē. Ar Tarmo Peltokoski esam norunājuši tikties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šā brīža mājvietā Lielajā ģildē pēc gaidāmā koncerta mēģinājuma. Mūsu tikšanās dienā tikko ir noslēdzies akustiskās koncertzāles metu konkurss, un, skanot Esa Pekas Salonena Vijolkoncertam es gandrīz fiziski sajūtu Lielās ģildes šaurību. Domāju, kur Peltokoski savā karjerā būs pēc gadiem desmit, kad Rīgā, cerams, beidzot būs koncertzāle. Tikmēr pašlaik es vēroju, kā 23 gadus vecais diriģents ar apbrīnojamu vieglumu, rotaļīgumu un mērķtiecību vada cauri Salonena mūzikai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, ar īsām un kodolīgām replikām dod norādes angliski un tad pārslēdzas uz dzimto somu valodu, runādams ar Vijoļkoncerta solisti Tami Pohjolu. “Šī programma man ļauj atgriezties mājās,” vēlāk teiks 23 gadus vecais Tarmo Peltokoski. Orķestru un mūzikas apskatnieku vispārējā sajūsma viņa karjerai pielikusi tādu raķešdzinēju, ka fiziski viņš mājas redz reti. Astoņu gadu vecumā Tarmo sāka spēlēt klavieres, četrpadsmit gados – diriģēt, un jau sešus gadus vēlāk stāvēja pie Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķu diriģenta pults. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir pirmais, kuram Peltokoski ir mākslinieciskais vadītājs. Viņa trīs gadu līgums pašlaik ir pusē, un droši vien jau drīz Rīga viņam kļūs par jauku jaunības atmiņu un varbūt reizumis – muzikālu pieturpunktu. Mēs tiekamies tūlīt pēc mēģinājuma, Tarmo nevēlas paņemt pauzi un lietišķi aicina kabinetā. Par mūziku runā daudz un labprāt, par citām lietām ir lakoniskāks un ieturētāks. Viņu jūtams briedums, pašapziņa un veselīga humora izjūta.

„Grafiķu kalendāram nav tikai kalendāra funkcija, tas ir topošo mākslinieku radošo darbu apkopojums kalendāra formātā,” – uzsver Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītājs Guntars Sietiņš. Kalendārs top jau devīto gadu, un šoreiz izdevies krāsaināks nekā citas reizes. 13 topošo grafiķu darbi, kas tapuši Māksla akadēmijas grafikas darbnīcā, arī šogad apkopoti lielformāta kalendārā, bet oriģināli skatāmi izstādē galerijā „Istaba”. Grafiķu kalendāra un izstādes atklāšanas vakarā galerijā „Istaba” valda priecīga gaisotne. Mūzikas ritmi, daudz jauniešu un sarunas. Pie galerijas centrālās sienas eksponēti grafikas darbi, gada 12 mēneši un kalendāra vāks. Autori ir 13 Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas apakšnozares bakalaura un maģistra studenti. 2024.gada kalendāra vāku veidojis Mārtiņš Dziļums, bet kalendāra dizainu – Grafikas katedras vadītājs, profesors Guntars Sietiņš. Grafiķu kalendāra izstāde galerijā „Istaba” skatāma līdz 5.janvārim.

Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursā uzvarējis mets ar devīzi "Baltic Shine". Tā autori –  SIA "Mark arhitekti", SIA "Mailītis A.A.I.M." un SIA "Labie koki" – veidos Rīgas filharmonijas projektu. Kāda būs jaunā filharmonija, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar starptautiskās žūrijas komisijas priekšsēdētāju Gati Didrihsonu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu, kura arī darbojās žūrijā. Atvērt un atdzīvināt pilsētas telpu pie Kongresu namu, pārbūvēt namu, lai tur būtu laba akustika, lai tur labi justos gan mūziķi, gan apmeklētāji – tieši tādu, cerams, pēc dažiem gadiem ieraudzīt jauno Rīgas Filharmoniju. Kopumā Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursam bija iesniegti 38 meti, un seši no tiem bija virzīti konkursa 2. kārtai. Līdz konkursa 2. kārtas rezultātu paziņošanai bija saglabāta konkursa dalībnieku anonimitāte. Kopējais atlīdzības apmērs par dalību konkursa 2. kārtā ir 60 000 eiro, kas tika sadalīts atbilstoši žūrijas komisijas lēmumam par godalgu fonda sadalījumu. Nākamie soļi paredz, ka Īpašuma departaments pārbauda 2. kārtas metu konkursa dalībnieku atbilstību konkursa nolikumā noteiktajām profesionālās klasifikācijas prasībām. Sekmīgas pārbaudes rezultātā nākamā gada janvārī plānots parakstīt līgumu, lai uzsāktu un 2025. gadā noslēgtu Filharmonijas projektēšanas posmu. Pēc būvprojekta pabeigšanas Kultūras ministrija un Rīgas dome vērsīsies valdībā, lai rastu un gada laikā apstiprinātu finansējumu Filharmonijas būvniecībai. Plānots, ka pati būvniecība varētu ilgt aptuveni 2,5 gadus. Līdz 15. janvārim sešus metus, kas bija iekļuvuši otrajā kārtā, var apskatīt Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē.

„Neviens tev neticēs” – tie ir vārdi, kurus nevajadzētu dzirdēt nevienam, kas cieš no vardarbības ģimenē. Un tomēr tie izskan. Tāpēc šāds simbolisks nosaukums dots arī jaunai dzejas un dokumentālu stāstu grāmatai, kuras pirmsākumi meklējami ģimenes vardarbībai veltītā mākslas projektā „Lietisko pierādījumu muzejs”. Grāmatā apvienoti projektam iesūtītie stāsti ar dzejnieku radītiem darbiem, kopā radot telpu empātijai un solidaritātei un iedrošinot cietušos nekaunēties par piedzīvoto. Sižeta sākumā skan viens no krājumā iekļautajiem dzejoļiem. To lasa dzejniece Ligija Purinaša, bet nav zināms, vai tas ir viņas vai kāda cita autora darbs. Tas ir apzināts šīs grāmatas princips – autorus pie darbiem neminēt, paskaidro viena no grāmatas redaktorēm Laura Stašāne. Arī viņas ar otru redaktori Lauru Brokāni grāmatas ievadā runā pirmajā personā. Līdzīgi kā skarbajā vardarbības statistikā, grāmatā „Neviens tev neticēs” gandrīz visiem stāstiem un dzejām ir sievietes balss, bet autoru vidū ir arī divi vīrieši. Tā ir pirmā grāmata latviski, kurā par vardarbību ģimenē runā tik daudz autoru – par partnera vardarbību, par vecāku vardarbību pret bērniem. Tās aizsākumi meklējami pirms trim gadiem teātra festivālā „Homo Novus”, kad dzima mākslas projekts „Lietisko pierādījumu muzejs”. Toreiz muzejs bija iekārtots kādā stilīgā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā. Savus stāstus projekta dalībnieki stāstīja caur priekšmetiem, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesā, bet kas bijuši vardarbības liecinieki. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Uz vannas malas nolikti auskari. Stāsts par auskariem tagad iekļauts arī grāmatā „Neviens tev neticēs”. Tās ideju aizsāka 24 stundu stāstu lasījumi „Lietisko pierādījumu muzeja” noslēgumā, kas turpinājās gan labdarības maratonā „Dod pieci”, gan pēc gada „Punctum” literatūras festivālā. Toreiz dokumentālo stāstu autores pirmoreiz satikās ar latviešu dzejniekiem, stāsta Laura Stašāne. Dzejniece Ligija Purinaša lasa vēl vienu no grāmatā iekļautajiem dzejoļiem – varbūt savu, varbūt kāda cita. Viņa grāmatas tapšanā iesaistījās pēc tam, kad literatūras un filozofijas žurnālam „Punctum” iesūtīja savu eseju ar tēmturi #EsArī. Purinaša pati vairākus gadus strādājusi centrā „Marta” Rēzeknē. Vardarbība ģimenē ir īpaši sarežģīta, jo runa ir par mums tuviem cilvēkiem. Esot šādās attiecībās, ir daudz grūtāk pieņemt faktu, ka esi upuris. Tam līdzi nāk kauns un sevis vainošana, ko varmākas izmanto manipulācijā. Tāpēc citu drosme, stāstot savus stāstus, ir īpaši svarīga. Grāmata „Neviens tev neticēs” ir starptautisks projekts – tajā apkopoti pieredzes stāsti arī no citām valstīm, kurās viesojies „Lietisko pierādījumu muzejs”, parādot problēmas universālo dabu un – pretēji stereotipiem – klātbūtni visos sabiedrības slāņos. Grāmatu lasīt nav viegli, tomēr spēcinoši, jo tie ir arī drosmes un izraušanās stāsti. Vairākus gadus strādājot ar ģimenes vardarbības tēmu mākslas projektos, Laura Stašāne šodien secina – lai arī lēni, tomēr lietas pamazām mainās uz labu, sabiedrībā par to runā atklātāk. Un varbūt arī, pateicoties šai dzejas un dokumentālo stāstu grāmatai, vārdus „Neviens tev neticēs” biežāk aizstās vārdi „Es tev ticu”. 

Ansis Gulbis – izdevējs, kura darbību joprojām izvērtē mūsdienās. Par būtiskākajām atziņām pēc starptautiskās zinātniskās konferences "Izdevējdarbība un nācija" Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu un vēsturnieku Mārtiņu Mintauru. 7. un 8. decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika starptautiska zinātniska konference "Izdevējdarbība un nācija". Konference organizēta norišu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, tā veltīta ievērojamā izdevēja Anša Gulbja (1873–1936) 150 gadu jubilejai un rosināja diskutēt par grāmatniecību kā nācijas kultūras stūrakmeni, īpašu uzmanību pievēršot 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam, kad aizsākās Baltijas jūras reģiona nāciju profesionālās grāmatniecības izveide. Ierakstā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa iezīmē svarīgākos notikumus, kas saistīti ar latviešu grāmatniecības vēstures norišu ciklu „Latviešu grāmatai 500”. Konferences sesijā „Ansis Gulbis: izdevējdarbības milzis” Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas nodaļas galvenā bibliogrāfe Kristina Papule iezīmēja jomu, kura Gulbim nav bijusi veiksmīga, viņas pētījuma tēma „Ansis Gulbis kā laikrakstu un žurnālu izdevējs”. Viņa arī citēja Anša Gulbja sacīto : „Esmu savā laikā mīlējis izdot avīzes. Diemžēl! Ak! Tā bija pavisam nelaimīga mīlestība!”. Uzklausām pētnieci.

Decembrī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris skatītājiem piedāvā četrus jauniestudējumus, no tiem divas ir lielās formas izrādes. Mēnesis iesākās ar Frīdriha Dirrenmata lugas „Vecās dāmas vizīte” pirmizrādi, kam sekoja monoizrāde „Mātes piens”, iestudējums tapis pēc Noras Ikstenas grāmatas motīviem. Tuvāk  gadumijai tapuši vēl divi jauniestudējumi, viena no tām izrāde bērniem. Šonedēļ divas pirmizrādes Čehova teātrī - koncertiestudējums „Jaungada akcija!” un izrāde mazākajiem skatītājiem „Kā noķert Santa Klausu?”.

Par Valsts kultūrkapitāla fonda iespējām atbalstīt kultūras projektus nākamajā gadā studijā izvaicājam fonda padomes priekšsēdētāju Daci Bluķi un direktoru Edgaru Vērpi.

"Profesija – rakstnieks” – temats, kuru šonedēļ pārrunāja festivālā "Prozas lasījumi". "Kultūras rondo" studijā viesojas rakstniece Andra Manfelde, ar kuru pārrunājam nedēļas notikumus kultūrā. Klausāmies arī viņas prozas lasījumu.

Daugavpils Marka Rotko muzejā atklāj ziemas sezonas izstādes ar desmit autoru darbiem. Vērienīgākais jaunums ir apjomīgā grupas izstāde “Kosmiki Dynami: Māksla kā vispārējs impulss”. Tas ir  sadarbības projekts starp Rotko muzeju un "Pashmin" mākslas konsorciju. Otrs Ziemas izstāžu sezonas jaunums ir Baltkrievijā dzimušās mākslinieces Hannas Mjadzvedzevas skulpturāli meditatīvo objektu kopa personālizstādē “Ainavas”. Jaunās Ziemas sezonas izstāžu atklāšana Rotko muzejam Daugavpilī kā jaunai struktūrvienībai, ir pirmais izaicinājums. Iepriekšējos 10 gadus šādi notikumi bija iestādē ar nosaukumu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Jaunais muzeja statuss ar šo sezonu sākas ar vērienu un jau uz pamatīgās tradīciju iestrāžu  bāzes, saka muzeja direktors Māris Čačka. "Pashmin" mākslas konsorciju, ar kuru sadarbojas Rotko muzejs, pārstāv Nura Nuri (Nour Nouri), tā viņam nav pirmā sadarbība ar Rotko muzeju. Šajā reizē  uz Daugavpils Rotko muzeju Pashmin mākslas konsorcijs atvedis deviņus dažādu mākslinieku darbus, un šī izvēle Nura Nuri, kā izstādes kuratoram, nav bijusi nejauša. Līdz ar "Pashmin" mākslas konsorcijas apjomīgo izstādi, otrs Ziemas izstāžu sezonas jaunums Rotko muzejā šodien ir Baltkrievijā dzimušās un šobrīd emigrācijā esošās mākslinieces Hannas Mjadzvedzevas skulpturāli meditatīvo objektu kopa personālizstādē “Ainavas”. Izstādes kurators ir Aivars Baranovkis.

Šis ir maestro Marisa  Jansona 80. jubilejas gads. Pieminot izcilo diriģentu, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkota izstāde „Virsotnes. Marisam Jansonam – 80”, tajā skatāmas norvēģu mākslinieka Hokona Gullvoga gleznas un skices: Marisa Jansona portretu sērija, arī norvēģu literatūras klasiķi un viņu darbu ilustrācijas. Izstādes veidotāji Gunda Vaivode un Jānis Dripe izcēluši Marisa Jansona Oslo periodu. Savukārt Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šovakar, 7. decembrī, Lielajā ģildē godinās Marisu Jansonu ar īpašu viņam veltītu koncertu, un arī ģildes Baltajā zālē būs skatāma virkne Marisa Jansona portretu, ko gleznojis Hokons Gullvogs. Kopā ar izstādes veidotājiem - Latvijas Nacionālās bibliotēkas padomnieku arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos Jāni Dripi un Latvijas Radio 3 "Klasika" vadītāju Gundu Vaivodi - izejam izstādes ceļu, kurā eksponēti norvēģu mākslinieka Hokona Gullvoga [Hakon Gullvag] gleznotie Marisa Jansona portreti, arī norvēģu literatūras klasiķu un viņu darbu iedvesmotas ilustrācijas -  tā nonākam mazākajā telpā, tās iekārtojums vedina sarunu par virsotnēm. Arī izstādes nosaukums ir „Virsotnes”. Mariss Jansons Norvēģijā kopā ar Oslo filharmonisko orķestri pavadīja turpat 23 gadus, bet sākums bija 1979.gadā. Oslo periodā pazīstamais norvēģu mākslinieks Hokons Gullvogs radīja Marisa Jansona portretu sēriju. Izstādes iekārtošanas brīdī sastopu mākslinieku, te redzami arī divi video darbi, vienā redzama Gullvoga darbnīca, arī plaša izstāde Ķīnā 2016.gadā. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šovakar godinās Marisu Jansonu ar īpašu viņam veltītu koncertu, šajā notikumā kā orķestra vieskoncertmeistare aicināta Elīze Botnesa no Oslo. Latvijas Nacionālās bibliotēkas audiovizuālā centra lasītavā ir ap 250 ierakstu, disku, vinila plašu, DVD kolekcijas, kas saistītas ar Marisu Jansona vārdu, bibliotēkā ir Maijas Amoliņas grāmata „Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs. Mariss Jansons”. Un top Gundas Vaivodes grāmata par izcilo diriģentu. Mariss Jansons dzimis 1943.gada 14.janvārī Rīgā un šis gads pagājis viņa 80. dzimšanas dienas piemiņas zīmē, ko noslēgs gan izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan koncerts Lielajā ģildē. Starp citu ģildes Baltajā zālē būs skatāmi arī Marisa Jansona portreti.

Kāds sakars režisora Bastera Kītona koncertfilmai "Šerloks Juniors" ar kinoteātra "Splendid Palace" simts gadu jubileju, skaidrojam sarunā ar kinoteātra māksliniecisko vadītāju Dairu Āboliņu un komponistu Kārli Lāci. Kinoteātris "Splendid Palace" savu simtgadi svinēs 9. decembrī ar īpašu koncertfilmu, kurai dots īpašs moto "No pagātnes uz nākotni", tā iezīmējot kinoteātra nemainīgo lomu kvalitatīva kino izrādīšanā jau gadsimta garumā. Atzīmējot nozīmīgo jubileju, tiks demonstrēts režisora Bastera Kītona meistardarbs – filma "Šerloks Juniors", kurai oriģinālmūziku sacerējis un to izpildīs komponists Kārlis Lācis kopā ar solisti Aiju Vītoliņu un citiem mūziķiem. Bastera Kītona mēmā filma "Šerloks Juniors" ir stāsts par kādu kinomehāniķi, kurš ilgojas kļūt par detektīvu. Kad viņa līgavu aplaupa vietējais zaglis, viņu nepatiesi apsūdz šajā noziegumā. Iemidzis pie kinoprojektora, viņš sapnī pārvēršas par izcilu izmeklētāju, gluži kā Šerloks Holmss, un atklāj šo noziegumu. Kopā ar komponistu Kārli Lāci un dziedātāju Aiju Vītoliņu filmai radīto oriģinālmūziku izpildīs saksofonists Māris Jēkabsons, akordeonists Artūrs Noviks, ģitārists Rihards Goba, kontrabasists Jānis Stafeckis, sitaminstrumentālists Kaspars Grigalis un perkusionists Ainis Zavackis. Kinoteātris "Splendid Palace" 100 gadu jubileju, kas faktiski aprit 2023. gada 30. decembrī, atzīmē ar īpašiem pasākumiem, notikumiem un kinofilmu programmām visa šā gada garumā.

Jaunajā Muzeju krātuvē Pulka ielā Rīgā šovakar, 7. decembrī, durvis vērs Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāde „SAN”, ko iedvesmojusi pirmās latviešu skaņuplates 120. gadadiena. Izstādē apskatāma un arī noklausāma gan muzeja unikālā skaņu ierakstu kolekcija no pianolām un mūzikas lādītēm līdz kompaktdiskiem un MP3 atskaņotājiem, gan īpaši šai izstādei veidotas mūsdienu mākslinieku skaņas instalācijas. Varēsiet arī uzzināt, kāda skaņu ierakstiem saistība ar bitēm un eksotiskiem Indijas kukaiņiem. Izstāde sākas nevis ar tradicionāliem vēsturiskajiem skaņu ierakstiem un atskaņotājiem, bet gan speciāli šai izstādei radītu mākslas darbu. Vienkāršoti runājot, tās ir trīs viena virs otras novietotas finiera kastes ar iebūvētām kasetēm, slēdzi un tādu kā ļoti šauru kokli. Darba autors ir skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs: Skaņu trenažieri iemēģinām arī mēs ar izstādes kuratori Katrīnu Kūkoju. Un ne velti varam dzirdēt bites. Tām ir cieša saistība ar pirmo plaša patēriņa skaņas ierakstīšanas rīku – fonogrāfu, ko 1878.gadā patentēja Tomass Edisons. Izstādes apskati mēs sākam ar kādu citu mūsdienās maz pazīstamu skaņu ieraksta formu: pianolas ruļļiem, kas arī iezīmē Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājuma savdabību. Savukārt izstādes apskati noslēdzam ar vizuāli iespaidīgu skaņu sienu, ko veido dažādos augstumos iekarināti aparāti mūzikas ierakstīšanai un atskaņošanai. Skaņu dušas kabīnē nepagūstu iekāpt, jo Katrīna Kūkoja sarūpējusi retu iespēju ielūkoties Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājumā, kas ir jaunās izstādes pamatā, bet apmeklētājiem ikdienā nav redzams. Šeit satieku audio krājuma glabātāju un vēsturisku skaņu ierakstu restaurācijas burvi Juri Lubēju. Kamēr Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās mājas apmeklētājiem Vecrīgā vēl top, tieši skolēnu grupas pašlaik ir galvenie izstāžu apmeklētāji Muzeju krātuvē Pulka ielā, Dzegužkalnā, kas ir nostāk no ierastās galvaspilsētas muzeju takas. Izstāde „SAN” te būs skatāma vēl gadu, kad to nomainīs nākamā – par kino tematiku.

Kur radies mīts par latviešiem, kuri sēd kokā un ēd sēnes, 8. decembrī skaidros konference, kura norisināsies Latvijas Universitātes bibliotēkā (Kalpaka bulvārī 4). Latviešu saistību ar sēnēm un sēņošanu. kā arī konferences ieceri skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Pakule. Konferencē "Latvietis kokā ēd sēnes: nopietni un nenopietni par latviešiem" vairāku zinātņu nozaru speciālisti ar tematiski bagātīgu un daudzpusīgu referātu klāstu nopietni un nenopietni runās par latviešiem. Ideja šādu konferenci organizēt radās pavasarī, kad uzvirmoja jautājums par citāta „Latvieši ir tautiņa pie Baltijas jūras, kas dzīvo kokos un ēd sēnes” vēsturisko izcelsmi. Minētais citāts ir intepretēts dažādos vārdu salikumos, taču lai gan teiciens mums visiem ir zināms un dzirdēts, diemžēl, pētot dažādus rakstītos avotus, neizdevās noskaidrot tā izcelsmi. Viens no intuitīviem minējumiem bija, ka šis raksturojums ņemts no kāda 18. vai 19. gs. autoru darbiem. Bija versija, ka latvieši to paši izdomājuši par sevi, tomēr ir arī uzskats, ka tas minēts kādā enciklopēdijā vai vēstures grāmatā, kura datēta aptuveni ar 18. gs. Tajā pašā laikā, ļoti iespējams, ka tas ir jaunlaiku mīts. Konferences programma pieejama internetā.

Tikties ar “Botāniķi un vienradzi” savā personālizstādē aicina Roberts Koļcovs, kurš viesojas Kultūras rondo studijā. Sarunā arī skaidrojam, vai Roberts Koļcovs ir vienīgais, kurš mākslas darbā ir fiksējis klusumu Dziesmusvētku laikā? Līdz 2024. gada 18. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs norisinās Roberta Koļcova personālizstāde “Botāniķis un vienradzis”. Izstādē “mākslinieks turpina attīstīt viņam būtisku tēmu par dabas un cilvēku neatdalāmu līdzāspastāvēšanu. Darbu galvenā tēma ir jūtas, kuras var saprast gan kā cilvēka emocionālā stāvokļa izpausmi, gan kā jutekliskumu, kas meklē garīgam stāvoklim atbilstošu formu. Jutekliskums izpaužas ne tikai tēlos, bet arī formās, faktūrās, līnijās, darbu kopējā kompozīcijā un noskaņā. Tāpēc caur iedziļināšanos mākslas darba niansēs skatītājs ir aicināts doties tālāk jūtu un gara virzienā. Tomēr paralēli ar estētiskajām spēlēm mākslinieks piešķir saviem darbiem mitoloģisku dimensiju. Tēli, kas nereti atkārtojas, vienmēr nes divējādo simbolisku nozīmi. Spēks un slaida grācija, ideāli seju ovāli un grieķu profili. Līnijas ir elegantas, taču būtnes, ko radījusi šī plastika, ir monstrozas. Skaisti un nežēlīgi, cēli un zemiski kā Olimpa dievi. Vienradzis šajā gadījumā tiek izvēlēts kā šī nenosakāmā duālisma spilgts arhetips, kuru gribās apbrīnot un sagūstīt vienlaicīgi, kurš neeksistē, bet motivē cilvēkus dzīties pakaļ sapņiem.

Novembra pēdējā sestdienā "Savvaļā", īpaši izveidotā mākslinieka Andra Eglīša zemes amfiteātrī starp Drustiem un Jaunpiebalgu, notika grupas "Tesa" koncerts, kas tika iemūžināts Uģa Oltes režisētā koncertfilmā. Kultūras rondo tiekamies ar Uģi Olti un grupas "Tesa" dalībniekiem - Kārli Toni (bass, vokāls, sampli), Dāvi Burmeisteru (ģitāra) un Jāni Burmeisteru (bungas, vokāls, sampli). Mīnus septiņi grādi, dūmojoši slapjas koksnes ugunskuri, astoņi kinooperatori, mālainā kalnā izrakts amfiteātris, vairāk nekā desmit stundu kopīga darbošanās, salstoša grupa, mežonīga savvaļa – kas vēl labāk varētu atbilst aksiomai „māksla prasa upurus”? Tieši šādi var raksturot nupat brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa" notikušo režisora Uģa Oltes koncertfilmas filmēšanu starptautiski atzītajai smagās instrumentālās mūzikas grupai "Tesa".

Kultūras rondo redzes lokā izmaiņas Latvijas Nacionālā teātra repertuārā. Šobrīd, kad skan raidījums, Latvijas Nacionālajā teātrī notiek preses konference par būtiskām izmaiņām sezonas repertuārā. Un runa ir ne tikai par piecām jaunām izrādēm sezonas turpinājumā Pirms oficiālā paziņojuma tikāmies ar Nacionālā teātra direktoru Māri Vītolu un direktora vietnieci repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ievu Struku.

Mākslinieka un grāmatu ilustratora Induļa Zvagūža 95. atceres gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā sarīkota plaša piemiņas izstāde „Inga. Vecpiebalgas zēns”. Ekspozīcija ir atklājums un papildinājums visiem, kas interesējas par 20.gadsimta mākslu. Tas ir stāsts, par mākslinieka radošo rokrakstu, arī par paaudzes spēku. Indulis Zvagūzis bija grafiķis, gleznotājs, grāmatu un periodisko izdevumu ilustrators. Zvagūža ilustrāciju „zelta fondu” veido bērnu grāmatas – minēšu tikai dažas Raiņa „Puķu lodziņš”, brāļu Grimmu „Ansītis un Grietiņa”, Andersena „Princese uz zirņa”, Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavas” u.c. Jāteic, arī es esmu augusi ar Induļa Zvagūža ilustrētajām bērnu grāmatām, kas raisa tīkamas atmiņas. Iespējams, mūsdienās mākslinieks ir nedaudz piemirsts, jo viņa aktīvie radošā darba gadi aizsākās pagājušā gadsimta vidū.  Tiekoties ar mākslinieka meitu Ilzi Zvagūzi-Parsons, Cēsīs skatāmās izstādes mākslinieku Daini Andersonu un mākslas vēsturnieci Ingrīdu Burāni, kaut nedaudz atgādināsim un atdzīvināsim gleznotāja un ilustratora Induļa Zvagūža paveikto. Izstāde „Inga. Vecpiebalgas zēns” , kas pašlaik skatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, pieteikta, kā pirmā Zvagūža personālizstāde. Indulis Zvagūzis studējis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, taču jau 50.gadu beigās pievērsies grāmatu ilustrēšanai un mākslinieciskai apdarei. Bijis ilggadējs Latvijas Valsts izdevniecības (vēlāk – izdevniecība „Liesma”) mākslinieciskais redaktors. Ingrīda Burāne palīdz saprast mākslas vidi un laiku, kurā radoši darbojās Zvagūzis. Lai arī beidzis Glezniecības nodaļu, grāmatu ilustrācijai Indulis Zvagūzis pievērsies jau studiju gados, zīmējis arī afišas, veidojis noformējumu kā daudzi. Protams, visu mākslinieka veikumu nav iespējams ietvert vienā  personālizstādē, Ingrīda Burāne uzteic izstādes mākslinieka Daiņa Andersona paveikto, jo izdevies apvienot ārkārtīgi dažādo materiālu. Pie Induļa Zvagūža ilustrāciju „zelta fonda” noteikti pieder 1972.gadā izdotā brāļu Grimmu pasaka „Ansītis un Grietiņa”, Ilze paņēmusi līdzi šīs grāmatas maketu un man iespēja redzēt, kā mākslinieks strādājis, grāmatu veidojot. Izstādes galvenā iniciatore un kuratore ir mākslinieka meita Ilze Zvagūze-Parsons, viņa atzīst, ka izstāde pašai bijusi ļoti svarīga. Izstāde - veltījums māksliniekam Indulim Zvagūzim „Inga. Vecpiebalgas zēns”  Cēsu Vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 31.martam. Pēc tam izstāde būs skatāma arī citviet Latvijā. Jau pieteicies Madonas muzejs, arī Vecpiebalgas kultūras iestādēs daļa ekspozīcijas būs redzama.

Dodamies uz  Rīgas ielu 17 Strenčos, uz foto ateljē, tikai teju 100 gadu senā pagātnē! Kāds izskatījās pagājušā gadsimta sākuma fotosalons, ar ko tas interesants mūsdienās, Kultūras rondo skaidrojam sarunā ar izstādes "Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema" veidotājiem. Stāsta Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Baiba Tetere un fotogrāfe Astrīda Meirāne, kuras pieredzi, darboties foto salonā pagājušā gadsimta nogalē, arī labprāt izzinām. Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojamaizstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema”. Izstādes veidotāji aicina apmeklētājus iedziļināties un pievērsties ļoti nozīmīgam vizuālās kultūras virzienam – portretu veidošanas tradīcijām un praksēm pagātnē un mūsdienās. Izstāde vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. – 1930. gados, kur apmeklētāji var aplūkot iepriekš neizstādītus fotosalona eksponātus, kā arī veidot portretus uz vēsturiskā ziemas fona. Izstādē „Strenču fotodarbnīcas salons” var ne tikai aplūkot šajā darbnīcā pirms simt gadiem tapušos portretus, bet arī pierakstīties uz fotosesiju pie kāda no šodien labi zināmiem fotogrāfiem. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga sestdien ielūkojās vienā no šīm fotosesijām – ar fotomākslinieku Reini Hofmani, un arī pati nokļuva kameras priekšā. Kopā ar savu divgadnieci esmu ienākusi Fotogrāfijas muzejā no saltās Vecrīgas ziemas un pirms fotosesijas aši gribu nopūderēt degunu. Meita grib palīdzēt, un fotogrāfs Reinis Hofmanis uzreiz veikli notver kadru. Fotogrāfs mūs ar visu pūderi apsēdina vēsturiskā, baltā Strenču fotodarbnīcas krēslā, kas novietots uz paklāja slavenās ziemas ainavas fonā, kuru pēc darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes pasūtījuma savulaik gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš. Un, gluži nemanot, fotosesija ir sākusies. Izstāde būs atvērta 29. decembrim, kad Latvijas Fotogrāfijas muzejs pēdējo dienu vērs durvis apmeklētājiem Mārstaļu ielā 8, Rīgā.  Izstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema” vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. un 1930. gados, rekonstruējot vidi ar autentiskiem salona priekšmetiem un inventāru. Kā ekspozīcijas centrālais elements ir ziemas ainavas fons, kuru pēc Strenču darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes (1878 – 1960) pasūtījuma gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš (1882 – 1969). Spunde Strenču fotodarbnīcu dibināja 1909. gadā. 1913. gadā uzcēla modernizētu fotodarbnīcas ēku Rīgas ielā 17, Strenčos, ar stikla rūtojumu jumta daļā, kas ļāva fotosesijās efektīgāk regulēt apgaismojumu. Strenču fotodarbnīcas darbības laikā no 1910. gada līdz 1980. gadu sākumam darbojušies sekojoši fotogrāfi – Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis, 1897 – 1930), Konrāds Krauklis (1899 – 1978), Elza Kraukle (1910 – 1985), kā arī asistējuši Gunta Kraukle (1937) un Jānis Krauklis (1946 – 2011).   Kopš 2004. gada Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija, kas aptver vairāk kā 13 000 stikla plašu negatīvus, atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Kolekcija  ir nozīmīga dokumentāla  liecība par dzīvi, tradīcijām un darba veidiem Strenčos, kā arī tās plašākā apkaimē Vidzemes ziemeļaustrumos, aptverot ilgāku laika periodu – no 1910. – 1950. gadiem. Ņemot vērā šī fotogrāfijas mantojuma unikalitāti, kolekciju 2021. gadā iekļāva UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.  

Kultūras rondo tautu brīnumpasakas pārlasām kopā ar grāmatas “Ceļā ar pasaku” autorēm Ramonu Gredzenu, Inesi Ruku un Gunu Bergu, kuras pasakas ir caurlūkojušas Gustava Junga psihoanalīzes skatījumā. Iznākusi grāmata “Ceļā ar pasaku. Tautu brīnumpasakas Junga analītiskās psiholoģijas skatījumā”, kura vēsta par pasaku analīzi un palīdz cilvēkiem iepazīt pasaku dziļumu un dziedināšanas spēku. Grāmatu veidojuši 10 autori – Junga analītiķi un Junga analītiskās psihoterapijas speciālisti. Savukārt galerijā „Māksla XO” Rīgā nupat ir atklāta igauņu melnā humora meistara Marko Mētama izstāde „Reiz sensenos laikos…”, kurā viņš savā manierē interpretējis un ilustrējis labi zināmus bērnu stāstus un pasakas, liekot uz tām paraudzīties pavisam citām acīm. Piemēram, vai esat domājuši, ka uz Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem varētu paraudzīties arī kā uz spēcīgu sievieti, kura valda pār septiņiem vīriešiem un liek viņiem strādāt savā labā? Māra Rozenberga tikās ar mākslinieku un lūdza viņam mazliet pastāstīt par savām attiecībām ar pasaku žanru. Bet izrādē "Grimmi" Liepājas teātrī groteskā veidā izspēlēti brāļu Grimmu pasaku motīvi. Iespēja paklausīties fragmentu no TV Kurzeme žurnālista Argota Pakalna veidotā sižeta, kurā viņš uzklausījis iestudējuma "Grimmi" režisoru Elmāru Seņkovu un skatītājus. Karla Gustava Junga „ēnu” klātbūtne ir arī jaunākajā Artūra Virtmaņa izstādē "Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē", kas aplūkojama Latvijas Nacionālā muzeja galvenajā ēkā.

No reportāžas par topošo teātra māju līdz Radio arhīva ierakstiem. No dzīvīgajiem un sevi apliecināt varošajiem jaunajiem līdz pieredzes bagātajiem skatuves māksliniekiem. Valmieras teātra simtgadē Kultūras rondo radījis savu stāstu par teātri. 1923. gada 25. novembrī teātris tika atklāts ar Ādolfa Alunāna lugu “Kas tie tādi, kas dziedāja”. Laikam ejot, mainījušies teātra nosaukumi, ēkas aprises un arī šobrīd, uz jaunās simtgades sliekšņa, Valmieras teātris turpina mainīties. „Kurtuvē” sākas noslēpumains mēģinājums Valmieras teātra simtgades sveicienam „One Hundred”. Režisors Aigars Apinis ir tieši tik lakonisks piecos vārdos, bet teātra direktore Evita Ašerādena pirms „Kurtuves” parāda arī, cik intensīvi notiek darbi teātra lielajā mājā. Uz Valmieru braucot, Kultūras rondo ir viens teju racionāli neatbildams jautājums – kā tas viss iespējams? Sarunas laikā arī saskaitām Valmieras teātra „Spēlmaņu nakts” balvas un „Kurtuvē” turpinām sarunas arī par Ineses Mičules iestudēto Raiņa „Jāzepu un viņa brāļiem”, kur Jāzeps ir gan Mārtiņš Meiers, gan jaunais aktieris Aksels Aizkalns.  Iepazīstamies ar Dinu – Ievu Esteri Barkāni, kura jaunās mākslinieces balvu saņēma jau pirms gada, un Jāzepu – Akselu Aizkalnu. Eduarda Smiļģa teātra muzejā skatāma izstāde , kas veltīta Valmieras teātra simtgadei.  Un tur savai vēsturei teātri pieskārās arī jaunie aktieri – Ieva Estere Barkāne un Aksels Aizkalns, viņi ir no tā astotnieka, kuri skolojušies un palikuši teātrī no Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursa. Bet viņi ieskatījās teātra vēsturē , gatavojot arī savu sveicienu simtgadei „One Hundred”. Putekļusūcēja un celtniecības trokšņi piederas Valmierai, bet Jāzeps Valmierai ir tik nozīmīgs, ka, atklājot Teātra muzejā izstādi, kas veltīta Valmieras teātra vēsturei, Rīgā bija sabraukuši Valmieras teātra aktieri, arī akcentējot Jāzepu.  Klāt bija un ar aktieriem un izstādes veidotājiem sarunājās Laima Slava. Un viņa uzrunāja Tālivaldi Lasmani. Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš viesiem no Valmieras teātra vispirms sniedza ieskatu muzeja dažādās teritorijās skatāmām un klausāmām mākslinieku Annas Heinrihsones un Ivara  Novika radītām izstādēm.  Jānis Siliņš vispirms pakavējās  pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem iestudējumiem un Valmieras teātra režisoru galerijas. 1987. gadā, atvadoties no vecā Valmieras teātra, režisors Pēteris Lūcis teica, ka gremdēs veco teātri atmiņas nirvānā un aicināja cerēt uz jauno teātri. Teātra garu ļoti sargā un tīri simboliski tas, ielaists pudelē, un restaurētajā ēkā Valmierā, Lāčplēša ielā, to atkal ielaidīs teātri… Skatuve un skatuves ripa paliks vecā. Tad arī būs lielās simtgades svinības atjaunotajā mājā. Tikmēr arī „Spēlmaņu nakts” balvas vēl gaida savu īsto vietu teātrī, tāpat kā Krodera bibliotēka. Daudz laimes simtgadē!

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” sarunājamies ar kolēģiem par zīmīgākajiem notikumiem un kopsakarībām kultūras dzīvē novembrī. Analizē Latvijas TV Kultūras raidījumu redakcijas žurnālists un LSM.lv autors Jānis Lācis, portāla TVNET kultūras redaktors Toms Treibergs un "Latvijas Mediju" tiešsaistes medija "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde. Ojāra Vācieša jubileja un Spēlmaņu nakts, kurā triumfēja Valmieras teātris, bet lielas formas izvēle pārsteidz, ir tikai divas pieturas zīmes novembrī. Tikmēr arvien bez savām mājām ir trīs Latvijas teātri – Leļļu teātra atgriešanās mājās pārcelta uz decembri, Jaunais Rīgas teātris, cerams, savās mājās varēs atgriezties nākamā gada sākumā, Valmierā notiek vērienīgi būvdarbi. Un vēl arī novembra pirmizrādes – „Spīdolas nakts” un „Eiridīke” Dailes teātrī, „Kurlmēmo zeme” Jaunajā Rīgas teātrī ar Čulpanu Hamatovu, kura runā latviski, galvenajā lomā. Dziesmu svētku izvērtējuma konference, kas aktualizēja sasāpējušu jautājumu – atalgojums kolektīvu vadītājiem. Bet nākamais gads sola jaunu kultūras izdevumu – "Mākslas Žurnālu" un deviņas jaunas kino pirmizrādes.

Šekspīra ikoniskais “būt vai nebūt” kara laikā iegūst jaunas nokrāsas. Hamleta dilemmas kā atspēriena punktu savam stāstam izvēlējies poļu režisoru duets Elvīra Nieviera (Elwira Niewiera) un Pjotrs Rosolovskis (Piotr Rosołowski), dokumentējot piecu Maidana paaudzes jauniešu pieredzes Ukrainā. Nerādot karu uz ekrāna, filma jūtīgā pietuvinājumā parāda drupas, ko kara traumas atstāj cilvēku dvēselē. Īpašu skaudrumu tam piešķir fakts, ka filma uzņemta vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma. „Hamleta sindromu” šovakar. 30. novembrī, vienā seansā rādīs kinoteātrī „Kino Bize” Rīgā, bet pirms tam filmas veidotājus uz sarunu aicināja Māra Rozenberga. „Es esmu Hamlets, jo esmu kontuzēts,” saka Slaviks, kurš pēc Krimas okupācijas karojis Austrumukrainā. „Es esmu Hamlets, jo es baidos,” stafeti pārņem Katja. Arī viņa ir kareive. „Es esmu Hamlets, jo vēl esmu dzīvs,” piebilst Romans. Viņš frontē Austrumukrainā bija paramediķis. „Es esmu Hamlets, jo esmu feministe,” saka aktrise Oksana, kuru plosa ar karu nesaistītas dilemmas un sajūta, ka uz kara traumu fona tās vairs neskaitās svarīgas. „Es esmu Hamlets, jo esmu no Donbasa,” noslēdz Rodions, kurš cīnās par savas seksuālās orientācijas pieņemšanu Ukrainas sabiedrībā. Pieci jaunieši ar ļoti dažādiem dzīvesstāstiem satikušies uz vienas skatuves, lai iestudētu savu versiju par „Hamletu”. Viņi spīvi diskutē, raud, dejo tango un caur aktiera šķietamo atsvešinājumu atklāj arī ļoti sāpīgas dzīves pieredzes. „Kad Ukrainā sākās Maidana revolūcija, šiem jauniešiem bija 18 – 19 gadu. Viņi pārstāv ļoti interesantu paaudzi – tā ir pirmā, kas izaugusi neatkarīgā Ukrainā pēc 1991.gada. Vērojot šo revolūciju, kam sekoja karš Austrumukrainā, es daudz domāju par šo jauniešu motivāciju cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Mēs gribējām caur viņu stāstiem parādīt, ko nozīmē iet karā un cik grūti viņiem pēc tam ir atgriezties normālā dzīvē.” Tā saka viena no filmas režisorēm Elvīra Nieviera, kura kopā ar Pjotru Rosolovski darbu pie filmas sāka jau 2018.gadā. Meklējot iespējamos filmas varoņus, radās ideja ar viņiem iestudēt teātra izrādi un caur spēcīgu galveno varoni ļaut dziļāk reflektēt par pašu piedzīvoto. Trīs no pieciem filmas varoņiem šobrīd ir atgriezušies frontē, vēl viens šuj armijas uniformas, bet vēl kāds organizē palīdzību no ārvalstīm. Palīdzības organizāciju filmas varoņu un viņu vienību atbalstam nodibinājusi arī režisore Elvīra Nieviera, kura turpina regulāri apmeklēt Ukrainu un pašlaik strādā pie jaunas filmas, kurā dokumentē vairāku Mariupoli pametušo iedzīvotāju rehabilitāciju.  Filma „Hamleta sindroms” pēdējo gadu ceļojusi pa daudziem pasaules kinofestivāliem, plūkusi laurus Lokarno, un režisorei Nievierai ir īpaši svarīgi par to runāt tieši tagad, kad kara ziņu nogurums arvien vairāk vedina novērst acis un uzmanību no Ukrainā notiekošā.

Decembra sākumā Rīgas kultūrvietās, bibliotēkās, kafejnīcās un bāros norisināsies starptautiskā literatūras festivāla "Prozas lasījumi 2023" pasākumi, kurus bez maksas aicina apmeklēt ikvienu interesentu. Šogad festivāla virstēma ir "Profesija – rakstnieks", aktualizējot rakstnieku nozīmi un lomu, pievēršoties gan rakstnieka radošajiem procesiem, gan iepazīstot nodarbes praktiskās šķautnes. Tēmu iezīmē Osvalds Zebris esejā "Cilvēks upē". Kultūras rondo tiekamies ar Osvaldu Zebri un Ilmāru Šlāpinu. Jau tradicionāli decembris Latvijas kultūras dzīvē saistās ar "Prozas lasījumiem", kas no neliela Andreja Upīša dzimšanas dienai veltīta lasījumu vakara pārtapis literatūras festivālā, kas nedēļas garumā piedāvā apmeklēt pasākumus, kuros ar savu jaunāko darbu vai to fragmentu lasījumiem uzstājas dažādu paaudžu Latvijas rakstnieki. Šogad festivālā piedalīsies vairāk nekā 60 autori 18 dažādos pasākumos, viesosies arī igauņu rakstniece Kairi Looka.

Šonedēļ pirmizrāde divām laikmetīgās dejas izrādēm – Ģertrūdes ielas teātrī režisors Andrejs Jarovojs  iestudējis  darbu „Tas ir viss, ko mēs varam”, savukārt Nacionālajā Filmu skolā (Elijas ielā) horeogrāfes Karīna Lapšina un Arina Buboviča radījušas laikmetīgās dejas izrādi „Augšup pa lejupejošām kāpnēm”.  Viens darbs ir par jauniešu deju kultūru, otrs par emocionālo stāvokli pēc šķiršanās, savukārt vienojošais -  elektroniskā mūzika.  Abu izrāžu mēģinājumos ielūkojās Laima Slava: Laikmetīgās dejas izrādes „Augšup pa lejupejošām kāpnēm” pirmizrāde  šovakar (29.nov.) un 30.novembrī, savukārt „Tas ir viss, ko mēs varam” pirmo reizi ar skatītājiem tiksies  - 30.novembrī, pēc tam izrādes 1. un 2.decembrī.

Nacionālais Kino centrs kopā ar radošo komandu pārstāvjiem iepazīstināja ar deviņiem topošo kinodarbu projektiem, kas uz ekrāniem nonāks, sākot no 2024.gada janvāra. Šajā programmā top četras daudzsēriju filmas, viena pilnmetrāžas dokumentālā filma un četras pilnmetrāžas spēlfilmas. Gaidāmo kino piedāvājumu vērtē Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. Pie skatītājiem 2024.gada sākumā nonāks daudzsēriju filmas "Pansija pilī", kuras režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis un Gints Grūbe, režisora Andreja Ēķa filma "Dumpis" un režisoru Jura Kursieša un Staņislava Tokalova filma "Padomju džinsi".  

“No Arkādijas līdz Marsam” tagad ir ne tikai izstādes nosaukums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet arī grāmata, kura ne tikai sniedz ieskatu Rīgas dārzu un parku vēsturē, bet arī aktualizē jautājumu, kāda būs zaļās zonas nākotne klimata krīzes, politiskās un sociālas nestabilitātes laikos. Kā mainījusies sabiedrības izpratne par parkiem pilsētā, Kultūras rondo vērtē un par jauno izdevumu stāsta mākslas zinātniece Anda Boluža, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Vaicāti, kuri parki Rīgā pašiem pētniekiem ir tuvāki, katrs min savu vietu, bet iemesli, kas uzrunā ir līdzīgi. Mārtiņš Mintaurs min Grīziņkalnu. "Atceros no bērnības, tie iespaidi paliek visspilgtāk atmiņā. Tāpēc, ka tas ir viens no tiem Rīgas parkiem, kuram ir pamanāms un sajūtams reljefs. Tas uzreiz padara to savādāku," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "Parks, kas līdzenajā Rīgas ainavā paceļas virs vidējā līmeņa, uzreiz labāk paliek atmiņā un kļūst pievilcīgāks." Vents Vīnbergs to pašu iemeslu dēļ min Mārupītes gravu, ko neuzskata oficiāli par parku, jo arī tur ir trīs dimensijas, kas Rīgai nav pārāk raksturīgas. Savukārt Anda Boluža nosauc Dzegužkalnu. 

Kultūras rondo studijā tiekamies ar dzejnieci Inesi Zandere: pārskatīsim viņas jaunākos dzejoļu krājumus un godināsim bērnu grāmatu autoru un rakstnieku Juri Zvirgzdiņu, kurš devies Mūžībā.  Izdevniecība "Liels un mazs" laidusi klajā Ineses Zanderes dzejoļu krājumu "Izdomā sev auto" ar gleznotāja Alekseja Naumova ilustrācijām. Tajā sev piemērotus dzejoļus atradīs dažāda vecuma bērni, bet it īpaši – zēni, kuriem patīk automašīnas, informēja izdevēji. Dzejoļu varoņi ir dažādi auto un mehānismi, no limuzīna, autobusa un F1 līdz pat pienvedējam, kombainam un atkritumu mašīnai. Automašīnas ir gan ceļotāji, gan pirmklasnieki, gan "autolāčplēši", kas sargā Latviju, to līdzdalība aptver dažādas cilvēku dzīves jomas un visus gadalaikus ar katram raksturīgajiem darbiem, svētkiem un dabas ainām. Savukārt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde "Vai grāmatai ir knābis?". Tās pamatā ir Ineses Zandares un Rūtas Briedes bilžu grāmata “Vai grāmatai ir knābis?”, kur tās galvenais varonis pūčulēns Elmārs aicina bērnus spēlēties un izpētīt grāmatu pasauli.

Izdevējs un kolekcionārs Valters Dakša paša vārdā nosauktajā izdevniecībā no 2024. gada izdos jaunu iknedēļas mākslai veltītu žurnālu ar precīzu un lakonisku nosaukumu – "Mākslas Žurnāls". Kāds ir tā koncepts, radošais un finansiālais pamats, ierakstā jautājam izdevējam Valteram Dakšam, bet studijā viesojas mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kura aicināta par viesredaktori, bet zina daudzu Latvijas mākslas žurnālu likteņus. Laikā, kad daudzi nekomerciāli preses izdevumi pārceļas uz elektronisko vidi, samazina tirāžas vai iznākšanas biežumu, drosmīgi sevi pieteicis jauns mākslas žurnāls ar tieši tādu nosaukumu – „Mākslas Žurnāls”. Valtera Dakšas izdevniecībā izlolotajam izdevumam ir ambiciozi mērķi – ik nedēļu portretēt kādu Latvijas mākslinieku un viņa darbus. Pirmais žurnāls dienasgaismu ieraudzīs ceturtdien un būs veltīts Mārim Subačam. Grāmatu misionāra Valtera Dakšas vārds pēdējos desmit gados kļuvis pazīstams daudziem. Jau pusaudža gados viņam bija tūkstošos mērāma grāmatu kolekcija, un laika gaitā viņš kļuvis arī par laikmetīgās literatūras un avangarda grāmatu izdevēju. Pirms diviem gadiem tam pievienojās arī literārais mēnešraksts „Avīzes nosaukums”. Žurnāla komanda esot jokojusi – sākumā reizi mēnesī, pēc tam reizi nedēļā un beigās jau reizi dienā. Un tā nu pienākusi kārta iknedēļas „Mākslas Žurnālam”. Katrs žurnāls būs veltīts konkrētam māksliniekam. Saturā – īss ievads, mākslinieka biogrāfija, saruna ar viņu, bet galvenais uzsvars – uz pašiem mākslas darbiem. Būs žurnāli kā izstādes, žurnāli, kas ļaus ieskatīties mākslinieka darbnīcā. Un būs arī autori, kuri savu žurnālu īstenos kā mākslas darbu, stāsta žurnāla redaktore, gleznotāja un mākslas skolotāja Zīle Ziemele. Plānots, ka katru mēnesi iznāks trim autoriem veltīti žurnāli un viens teksta izdevums, kas veltīts tā mēneša autoriem un viņu praksei. Jau zināms, ka nākamo autoru vidū būs Krista Dzudzilo, KIWIE, Paulis Liepa, Sabīne Vernere un citi. Bet par teksta žurnālu viesredaktoriem uzrunāti Auguste Petre, Ingrīda Burāne, Kaspars Vanags un vēl vairāki mākslas zinātnieki. Par kādiem līdzekļiem žurnālu izdos? Atbalstītāji ir žurnāla abonenti un Valtera Dakšas izdevniecības klienti, saka izdevējs, kurš pašlaik ir arī Valsts aizsardzības dienesta karavīrs. Izdevēji īpaši cer, ka žurnāls sasniegs mākslas skolu audzēkņus un pasniedzējus, sniedzot ieskatu laikmetīgajā mākslā, kas reģionos ir maz pieejama, un aicina interesentus dāvināt „Mākslas Žurnāla” abonementu kādai no Latvijas mākslas skolām. Laikā, kad arvien vairāk informācijas pārceļas uz elektronisko pasauli, „Mākslas žurnāla” izdevēji saskata lielu vērtību tieši taustāmā, drukātā žurnālā un cer, ka tas veicinās plašāku izdošanas kustību, saka Zīle Ziemele un Valters Dakša. „Mākslas Žurnāla” pirmā numura atklāšana notiks ceturtdienas vakarā galerijā „Istaba” Rīgā. Mākslinieks Māris Subačs piedāvājis ar roku veidot individuālu vāka zīmējumu katram pirmā žurnāla eksemplāram. Pašlaik iespējams iegādāt abonementus, bet no janvāra žurnāls būs pieejams tirdzniecībā.  

Kā dzīve rit "Hanzas peronā" un kādi mākslinieki tajā piestāj, vaicājam kultūrvietas vadītajam Mikam Magonem. Ar Miku Magoni tikāmies laikā, kad viņš beidza darbu Ventspils koncertzālē "Latvija", tagad viņš ir "Hanzas perona" mākslinieciskais direktors. Savas radošās ieceres īsteno arī festivālā "Zemlikas" Durbē.

Ekoloģiskā krīze, karš, pandēmija un nevienlīdzība ir kļuvuši par daļu no normālības - mākslinieks Artūrs Virtmanis personālizstādē “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” piedāvā savu versiju, kā dzīvot jaunajā realitātē. Līdz 2024. gada 11. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē būs skatāma Artūra Virtmaņa personālizstāde “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”. Ekoloģiskā krīze, karš, pandēmija un nevienlīdzība ir kļuvuši par daļu no normālības. Distopiski pasaules bojāejas scenāriji arvien vairāk kļūst par mūsu realitāti. Jebkura sistēma, atstāta pašplūsmai, laika gaitā tiecās uz haosu: siltuma enerģija izkliedējas, bioloģiskie organismi iet bojā, sabiedrības sabrūk. Vai pastāv kāds, kas varētu mūs ievest šajā jaunajā realitātē, ceļvedis, kas mūs varētu sagatavot pārmaiņām? Izstāde “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” sniedz iespēju ieraudzīt katastrofu kā izrādi (spectacle), kur drūmais un melanholiskais saplūst ar sapņaino un ekstātisko. Telpa un vide kā mākslas objekts un performatīvs notikums ļauj skatītājam piedzīvot uzburtas apokalipses ainas kā patiesi īstas un vienlaikus izbaudīt tās estētiski kā vērotājam no malas. Ar savu klātbūtni apmeklētājs kļūst par daļu no instalācijas. Projekts neaktualizē kādu konkrētu dabas, vides, tehnoloģisko vai sociāli politisko kataklizmu, bet drīzāk katastrofas ideju kopumā. Izstādi papildina performatīvu intervenču programma, kuru mērķis ir aktivizēt telpisko instalāciju.

Ceturtdien, 23. novembrī, Dailes teātrī norisinās gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā pasniedza balvas 15 kategorijās. Kāda bija pati ceremonija un kā vērtēt žūrijas lēmumu, iespaidos dalās teātra kritiķi Atis Rozentāls, Līga Ulberte un Zane Radzobe. Ierakstos uzklausām laureātus. Žūrija par Gada lielās formas izrādi atzinusi "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Gada mazās formas izrādes titulu saņēma iestudējums "Nelabie. Pēc Dostajevksa", bet par mūža ieguldījumu teātra mākslā balvas šogad pasniegta Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam. Spēlmaņu nakts balvas: Gada mazās formas izrāde – iestudējums "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem – "Paolo un Frančeska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada režisora godu "Spēlmaņu nakts" ieguva Elmārs Seņkovs par režiju Valmieras Drāmas teātra izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska"; Par gada aktieri atzīts Arturs Krūzkops; Gada aktrises titulu saņēma Dārta Daneviča; Par otrā plāna lomām balvas ieguva – Anna Nele Āboliņa un Rūdolfs Apse; Mārtiņš Vilkārsis saņēma Gada scenogrāfa balvu par izrādi "Sēras piestāv Elektrai"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā" šogad saņēma komponists Jēkabs Jančevskis par mūziku izrādē "Brands"; Par gada kustību mākslinieci atzīta Kristīne Brīniņa par darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Hamlets"; Par gada kostīmu māksliniekiem atzīti laikmetīgās modes un mākslas duets "Mareunrol's" par darbu Čehova teātra izrādē "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"; Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce – Sandis Runge un Diāna Krista Stafecka no Valmieras Drāmas teātra; Par gada labāko video mākslinieci atzīta Katrīna Neiburga par darbu izrādē "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs dramaturģijā" saņēma Rasa Bugavičute-Pēce par darbu Liepājas teātra izrādē "Dziesmu svētki"; Skatītāju balvu kā gada aktieri saņēma Maksims Busels un Ieva Segliņa, savukārt par gada izrādi skatītāji atzina iestudējumu "Zēni nav meitenes" Dailes teātrī; Teātra inovācijas balva pasniegta laikmetīgās mākslas telpai "Kurtuve" par Valmieras Drāmas teātra ātro adaptāciju.

Atziņas pēc simpozija "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Par situāciju kultūras telpā Kultūras rondo saruna ar Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un žurnāla „IR” komentētāju Paulu Raudsepu. Kādas ir indikācijas sabiedrībā, kas liecina, ka pastāv apdraudējums vārda brīvībai kultūrā. Piemēram, nesenais Jūrmalas bāriņtiesas aicinājums izņemt noteikta satura grāmatas no bibliotēkām. Kurp šis gadījums aizvestu, ja sabiedrība nebūtu asi reaģējusi uz šo aicinājumu? Vakar, 22. novembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās simpozijs "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Simpozijā piedalījās arī mākslas kuratore Borbala Salaī (Borbála Szalai) no Ungārijas. Ikdienā viņa vada Trufo galeriju Budapeštā, bet līdzās tam ir viena no kuratorēm ļoti interesantā laikmetīgās mākslas platformā ar nosaukumu “Off-biennale”. Tā radās 2015.gadā kā pretreakcija uz Viktora Orbāna valdības īstenoto kultūrpolitiku, nomainot sev netīkamus mākslas institūciju vadītājus, ietekmējot neatkarīgu un valdošās partijas idejām nesekojošu mākslinieku iespējas saņemt finansējumu projektiem un ar likuma spēku mēģinot ierobežot vārda brīvību mākslā. Māra Rozenberga pēc pasākuma uzaicināja Borbalu uz īsu sarunu par “Off-biennāles” tapšanu un ietekmi uz mākslas procesiem Ungārijā.

Vai ļaunums ir ārpus mums, vai tomēr daļa no mums pašiem? Uz šo jautājumu atbildi meklē Daugavpils teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojušais angļu dramaturga Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” iestudējums oriģinālvalodā. Iestudējuma režisors Oļegs Šapošņikovs saka, ka tas ir pasaules klasikas iestudējums ārpus klasiskā teātra rāmjiem. Izrāde, kas notiek angļu un krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā titros, ar mūzikas, kustību un īpašās Šekspīra valodas palīdzību skatītājus ierauj dramatiskā, smagā stāstā par neremdināmu varaskāri, kura saindē prātu un iedzen aizvien dziļāk necilvēcības purvā. Šī tēma savu aktualitāti nav zaudējusi arī šodien, uzsver izrādes veidotāji.

Laikmetīgās mākslas izstāžu zālē “TUR telpa” Rīgā, Tallinas ielas kvartālā, atklāta apjomīga izstāde “Nākotnes retrospekcijas”. Tajā apvienojušies 17 mākslinieki, kuriem agrāk bijušas personālizstādes “TUR telpā”. Nīderlandiešu kuratora Edvarda Shautena vadībā viņu darbos satiekas pārdomas par pagātni un nākotni, sniedzot interesantu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā un dažādu paaudžu māksliniekiem svarīgās tēmās. “TUR telpa” jau trīs gadus darbojas Tallinas ielas kvartāla stūrī līdzās koncertzālei “Tu jau zini, kur”. Kādreiz šeit bija sanitārā transporta autobāze, bet šodien plašās telpas ar septiņus metrus augstiem griestiem ir mākslinieku vadīta vieta jaunām idejām un eksperimentiem mākslā. Latvijā dzīvojošais nīderlandiešu mākslinieks un kurators Shautens ir viens no “TUR telpas” radošās komandas. “Man šī telpa ļoti patīk. Tai ir raksturs! Man kā māksliniekam tas ir izaicinājums – šādā vietā kūrēt izstādes ar citu mākslinieku dalību, jo mākslai ir jāveido dialogs ar šo telpu. Tās īpašo personību nevar ignorēt. Bet tas ir jauks izaicinājums – gan man kā kuratoram, gan pašiem māksliniekiem! Šī izstāžu zāle nav klasiskais “baltais kubs”, kurā mākslinieki var vienkārši iekārt savus darbus. Un par to ir arī visa “TUR telpas” ideja – tā ir pašu mākslinieku radīta izstāžu zāle, kurā mēs palīdzam māksliniekiem ar viņu darbiem izveidot aizraujošu stāstu.” “TUR telpa” sevi redz kā plašai sabiedrībai pieejamu laikmetīgās mākslas telpu, kas nebiedē ar sarežģītiem konceptiem un akadēmiskiem tekstiem, vienlaikus arī nevienkāršojot pašu mākslu. Vasarā agrākās autobāzes vārti ir vaļā un izstāžu telpa burtiski saplūst ar Tallinas ielas kvartāla pagalmu. Bet ziemās pārsvarā nāk zinātāji, jo ir jāatrod pareizās durvis. Tāpēc 17 mākslinieku kopizstāde laikā pirms Ziemassvētkiem ar iespēju iegādāties izstādē redzamos darbus ir mēģinājums paplašināt apmeklētāju auditoriju. Kamēr kuratori strādā pie 2024.gada izstādēm, nolemts izmantot šī gada nogales pauzi un saaicinātu vienkop tos māksliniekus, kas “TUR telpas” trīs darbības gados šeit jau kādreiz izstādījušies. Aicinājumam piedalīties izstādē ar kādu darbu par tēmu “skatīties nākotnē, skatoties pagātnē” atsaucās 17 no 21 māksliniekiem, un viņu idejas ir ļoti atšķirīgas

Pirmizrādi Ludzas novada Malnavā un arī Rīgā aizvadītajās svētku brīvdienās piedzīvoja latgaliešu komēdijseriāla „Fati” otrā sezona. Notikumi risinās reālā vietā – Bozovā pēc literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča scenārija. Mainījusies ir seriāla veidotāju radošā komanda, taču nemainīgs atstāts ir komēdijas žanrs un latgaliešu valodas sulīgums, epiteti, stereotipi un dzīvīgums. Šmakovka, nepatiesas apsūdzības un mistiski notikumi. Latgaliešu seriāla „Fati” otrajā sezonā skatītājus gaida spraigs, pārspīlētiem stereotipiem par Latgali, sulīgiem izteicieniem un mistiskiem notikumiem caurvīts sižets, kur daudz kas tā arī palikt neatbildēts. Galvenie varoņi, tāpat kā pirmajā sezonā saglabā savu fatiskumu – ir naivi cilvēki, kam tā īsti neveicas, bet ar labu sirdi.  Skolotāji Pīters un Vitaļs svin vasaras atvaļinājuma sākšanos. Abi nolemj doties un laukiem pie radiem Bozovā un nopelnīt papildus naudu darbā mežā. Puiši tiek izmitināti ciemā pazīstamā, bet jau mirušā bitenieka Modesta mājā. Baudīt vasaras atvaļinājumu ierodas arī Pītera sieva Anna. Trijotne tiek ierauta nesaprotamu un mistisku notikumu virpulī, kas ne pa jokam satricina vietējo iedzīvotāju ikdienu. Tā skan seriāla anotācija.  Seriāla otrā sezona tika filmēta Ludzas novada Kārsavā un tās apkaimē, kas ir filmas producenta un arī idejas autora Arņa Slobožaņina dzimtā puse. Tieši vietējiem iedzīvotājiem pirmajiem bija iespēja redzēt gala rezultātu. Kārsavietis Aivars, kurš spēlēja vietējā pagasta pārvaldnieku un Ruta, kas bija iejutusies veikala pļāpu tantes lomā atzīst, ka ir gandarīti ar rezultātu. Savukārt Malnavas koledžas direktore Sandra Ežmale pēc pirmizrādes atzīst - vietas, valoda un izteicieni ļāvuši atgriezties pagātnē. Fatu idejas autors, virzītājs un producents Arnis Slobožaņins skaidro, ka lielu daļu no lomām spēlēja vietējie un tuvējo novadu iedzīvotāji, kuriem līdz šim nav bijusi tāda veida pieredze. Profesionālo aktieru sastāvam, kas bija galvenajās lomā arī pirmās sezonas seriālā – Mārim Korsietim, Ritvaram Gailumam un Kristīnei Veinšteinai, šoreiz pievienojies aktieris Jānis Kronis, kurš „Fati” otrajā sezonā spēlē policistu Stoņi. Seriāla režisoram Edvardam Mikālam šī ir gan pirmā nopietnā saskaršanās ar latgalisko un latgaliešu valodu, gan pirmā lielā kino pieredze. Rīt, 23. novembrī, "Fati" otrā sezona vienā kinodarbā tiks izrādīta Latgales vēstniecībā "GORS", un no 24. novembra filma latgaliski būs pieejama arī Rīgas kinoteātros un dažādos kino punktos Latgalē un citviet Latvijā.

Par Latvijas dalību Tallinas kinofestivālā ”Melnās naktis” Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu, studijas „Mistrus Media” producentu, kino režisoru Gintu Grūbi un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali. Ierakstā uzklausām producenti Alisi Ģelzi. Festivāla programmai dažādos konkursos un skatēs bija atlasītas 11 Latvijas filmas, industrijas pasākumu sadaļā prezentēja piecus dažādu formātu projektus, vairāki Latvijas jaunie talanti piedalās dažādās kinoprofesiju platformās un uz Tallinu devās arī liela Latvijas kinoprofesionāļu delegācija. Tallinas kinofestivāls ”Melnās naktis” norisināsjās no 3. līdz 19. novembrim. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais A klases festivāls. Tallinas kinofestivāls "Melnās naktis" / "Pimedate Ööde Filmifestival" šogad notika jau 27. reizi (kopš 1997. gada), 2014. gadā tas tika akreditēts kā viens no tikai 15 A klases kinofestivāliem un izaudzis par vienu no Ziemeļeiropā lielākajiem kinoindustrijas pasākumiem ar piecām konkursa programmām un vairākiem satelītfestivāliem.

Pūlis. Pūļa ietekme uz indivīdu un manipulācija ar to. Kā interpretējam hrestomātisko franču zinātnieka Gustava Le Bona grāmatu "Pūļa psiholoģija", skaidrojot, piemēram, pūļa uzvedību sociālās saziņas vietnē vai kultūrtelpā. Kultūras rondo studijā vēsturnieks Kaspars Zellis un filozofs Ainārs Kamoliņš. Vai ir iespējams sarakstīt grāmatu, kura kā sociāls brīdinājums būs saistoša teju 130 gadus vēlāk pēc izdošanas? Apgāds "Jumava" ir pārizdevis franču sociologa un zinātnieka Gustava Le Bona leģendāro darbu "Pūļa psiholoģija" un šīs grāmatas aktualitāti apspriežam raidījumā. Gustavs Le Bons – pētnieks, zinātnieks, vizionārs, franču revolucionārais gars, 10 soļus priekšā citām sabiedrībām tolaik – aizpagājušā gadsimtā. No kurienes tik noturīga un saistoša spēja saķert veselu gadsimtu uz priekšu?

Ierakstu sērijas „Spēlmaņi sauc” noslēgumā stāsts par Kasparu Znotiņu. Jaunajā Rīgas teātrī aktieris ir jau 26 gadus, daudzkārt nominēts, bet 2010.gadā  par Ziedoņa lomu saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu „Gada aktieris”. Šogad par Džordana Pītersona lomu izrādē „Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” nominēts balvai „Gada aktieris”. Režisors Alvis Hermanis. Džordans Pītersons ir intelektuāla loma, un teātra kritiķe Ieva Rodiņa  uzteic aktiera spēju absolūti saplūst ar atveidoto varoni, radot suģestējošu skatuves tēlu. 

Pirmssvētku gaisotnē Kultūras rondo stāsts par meistaru, tautas mūzikas instrumentu restauratoru, mūziķi Valteru Reiznieku. Viņš ir ne vien pieprasīts un daudzpusīgs tautas mūzikas instrumentu meistars, izgudrotājs un muzikants, bet arī nesavtīgi dalās savās zināšanās un pieredzē ar citiem. Tieši šis īpašību un spēju kopums limbažniekam Valteram Reizniekam šoruden atnesa Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko pasniedz Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Pats laureāts smaidot saka, ka neturas pie tradīcijas kā klints, ko nedrīkst kustināt, tāpēc arvien sacer arī jaunas melodijas un nevairās no jauninājumiem tradicionālās mūzikas instrumentu būvē. „Reti kad tik daudz labu vārdu saka par dzīviem cilvēkiem. Man ir tā laime to klausīties pašam!” Valtera Reiznieka labsirdīgā humora izjūta bija klātesoša arī balvas pasniegšanas ceremonijā koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga”, kad pēc daudzo sveicēju uzrunas pie vārda beidzot tika arī pats gaviļnieks. Reiznieks ir pirmais, kurš saņēmis Tradicionālās kultūras izcilības balvu tieši tautas mūzikas nozarē. Par laureāta izvēli stāsta balvas komisijas pārstāvis, etnomuzikologs Oskars Patjanko. „Izvēle bija diezgan sarežģīta. Balva bija tikai viena, bet pieteikumu – veseli 14. Puse no tiem bija tādi, ka gribētos dot balvu, un pusei no tiem likās, ka noteikti būtu jādod balva! Mēs komisijā vienojāmies, ka Valters šo balvu varētu būt pelnījis visvairāk, tieši pateicoties viņa ieguldījumam sabiedrības labā. Jo viņš ir ne tikai izcils muzikants, bet arī meistars, kurš nekad neatsaka salabot kādu instrumentu. Viņš ir arī liels izgudrotājs, izdomājis jauna tipa slēdžus koncertkoklēm… Taisot instrumentus, viņš vienmēr paceļ kvalitātes latiņu augstāk. Šie instrumenti ir gan skanīgi, gan vizuāli ļoti skaisti. Un kapelā „Ziemeļmala” viņš ir līderis, kurš citiem māca veco instrumentu un mūzikas spēlēšanu.” Iespaids, ko Valters Reiznieks ar savu talanta daudzveidību atstāj uz kultūrvidi gan Limbažos, gan visā Latvijas mērogā, ir unikāls, saka Reiznieka jau pieminētais Ilmārs Pumpurs no biedrības „Skaņumāja”. Viņa ceļi ar Valteru mijušies gan kā skolotājam, gan kā skolniekam. Vai meistaram ir arī savi mācekļi? Reiz viens esot pieteicies, taču nekā nav pratis un uzreiz gribējis runāt par samaksu. Taču šopavasar ar interesi par cītarkokli Valteru Reiznieku pārsteidzis paša pusaugu mazdēls, kurš lielāko daļu bērnības pavadījis Anglijā, bet tagad ar ģimeni atgriezies Latvijā.

Kultūras rondo sveic Lolitu Cauku un agri Māsēnu ar Spēlmaņu nakts Mūža balvu. Un sarunājas ar viņiem. Kā arī uzrunā Ievu Struku un Ojāru Rubeni apsveikumam un personiskai skicītei par abiem. Šogad "Spēlmaņu naktī" balvas par mūža ieguldījumu saņems Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka un arī Valmieras teātra aktieris Agris Māsēns. Abiem mūža balvas saņēmējiem ir ne tikai izcila meistarība un būtiska loma latviešu teātra kopainā, bet arī laba humora izjūta.

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar aktieriem, kuri atzīti par labākajiem kategorijā „Gada aktieris”. Viņu vidū ir arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par Klavdina lomu izrādē „Hamlets”. Šajā uzsvērti politiskajā iestudējumā, ko veidojis režisors Viesturs Kairišs, Elsinora diezgan nepārprotami ir Putina Krievija, un galvenajā lomā ir nevis Hamlets, bet slepkavnieciskais karalis Klaudijs jeb šajā versijā – Klavdins. Aleksandrs Maļikovs pirms sešpadsmit gadiem ieradies Latvijā no Karēlijas galvaspilsētas Petrozavodskas, pievienojoties Čehova Rīgas krievu teātra trupai. Darbs pie Klavdina lomas viņam sakrita ar atteikšanos no Krievijas pilsonības. Ap Valsts svētkiem viņš saņems Latvijas pasi. Bet tūlīt dzirdēsim viņa izvēlēto fragmentu no Šekspīra rakstītās Klaudija lūgšanas, ko Maļikovs izrādē runā krieviski, bet latviski tas skan šādi: (..) Bet, ja šī lāsta roka Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta, Vai debess laipnībai gan lietus trūkst, Lai mazgātu to sniega baltumā? Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?

Vai tev ir kāda atmiņa, kurā tu vēlētos atgriezties? Un vai tu pārvāktos uz šo atmiņu, ja tev būtu tāda iespēja – šādus jautājumu uzdod izrādes „Zudušo skatu darbnīca” veidotāji. Šovakar "Dirty Deal Teatro" jaunā režisora Mārtiņa Gūtmaņa iestudējuma pirmizrāde. Kādā noslēpumainā darbnīcā ierodas pieci svešinieki, kas gatavi mainīt savas dzīves, viņi ir ieradušies pie mākslinieka-šamaņa, kas spēj cilvēkus dematerializēt. Darbnīca atrodas pasaulē, kurā nav iespējams nošķirt īsto no neīstā, virspusējo no padziļinātā. Darbojoties ar kameru mākslinieka-šamaņa lomā pats režisors Mārtiņš Gūtmanis, kuram šis ir otrais darbs "Dirty Deal Teatro", pirms diviem gadiem te tapa eksistenciāls koncerts „Saule riet austrumos”. Izrādes māksliniece Katrīna Ieva uzsver, ka viņa ir procesa mākslinieks un atklāj, kāds bijis šīs izrādes tapšanas laiks. Izrāde dramaturģiju režisors Mārtiņš Gūtmanis veidojis sadarbojoties ar Jāni Golubovu, kurš ir vēl students. Izrādē piedalās aktieri un līdzautori Kitija Geidāne, Simona Alise, Elizabete Milta, Roberts Dauburs, Ričards Murāns un Mārtiņš Gūtmanis. Izrādei „Zudušo skatu darbnīca” mūziku komponējis Reinis Rabenau, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss. Skatuves pasaule ir dokumentālā un fiktīvā sakausējums. Viss, kas notiek, ir rezultāts attēliem un priekšstatiem, kas iesūkušies un dzīvo radošās komandas prātos. Pirmizrāde iestudējumam "Zudušo skatu darbnīca" "Dirty Deal "Teatro šovakar, 16. novembrī, tuvākās izrādes 19.novembrī, 6. un 7.decembrī. 

“Latvijas kods. Latvija šodien” – piecas dokumentālās īsfilmas, pieci atšķirīgi stāsti par to, kādi esam, dzīvojot dažādās kultūrtelpās un iesaistoties radošos procesos. Kultūras rondo projekta vadītāja Zane Valeniece un režisore Žaklīna Zābere-Gāga. Latvijas Televīzijā (LTV) no 16. novembra ceturtdienu vakaros pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv būs skatāmas projekta "Latvijas kods. Latvija šodien" piecu dokumentālo īsfilmu pirmizrādes – "Runcis" (režisors Andrejs Verhoustinskis, scenārija autore Henrieta Verhoustinska), "Nāc ārā!" (režisore Žaklīne Zābere-Gāga), "Sliktie dzīvnieki" (režisore Ildze Felsberga), "Labāk nezīmē!" (režisors Toms Upītis) un "Umbra" (režisors Aleksejs Beļeckis).

Ieva Segliņa „Spēlmaņu naktij” pirmoreiz tika nominēta jau pusaudzes gados par titullomu izrādē „Lolita”, un kopš pievienošanās Dailes teātra aktieru pulkam ir daudzu režisoru, kritiķu un skatītāju mīlēta aktrise. Par pagājušās sezonas darbu viņa „Spēlmaņu naktī” nominēta gan kā gada aktrise par titullomu izrādē „Brands”, gan kā gada aktrise otrā plāna lomā par Mātes Terēzes lomu izrādē „Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”. Branda loma Segliņai izvērtusies par dziļi transformējošu pieredzi, un izrādes lielie jautājumi viņu nodarbina joprojām. Teātra kritiķe par Ievu Segliņu saka: „Šādi domājoši aktieri, kas pazīstamiem tēliem spēj piešķirt savu vēstījumu, ir ļoti augsta pakāpe.”

Pirms nedēļas eksperimentālajā mākslas telpā "Pilot" atklāta „BDO jauno mākslinieku balvas 2023” izstāde, un paziņots konkursa uzvarētājs. No piecām konkursa fināla pretendentēm visaugstāko žūrijas novērtējumu un BDO jauno mākslinieku balvu saņēma Agate Tūna ar instalāciju „Tehno- rēgs”. Balva tiek pasniegta ceturto gadu, un trešo reizi konkursa izstāde skatāma eksperimentālajā mākslas telpā "PIlot". Šoreiz izstādes finālistu grupu veido piecas mākslinieces – Marta Viktorija Agruma, Katrīna Ieva, Dzelde Mierkalne, Annemarija Gulbe un Agate Tūna. Sabīne Vernere  mākslas telpas PILOT vadītāja,  arī  konkursa žūrijas pārstāve iepazīstina ar to mākslinieču darbiem, kuras nav klāt izstādes atklāšanā. Šī gada laureāte arī ir zināma, un tā ir Agate Tūna ar darbu „Tehno-rēgs”, līdz ar šo apbalvojumu māksliniece iegūst arī naudas balvu – 2000 EUR. Savukārt pirmajā konkursa gadā balvu ieguva māksliniece Amanda Ziemele. Balvas mērķis ir atbalstīt jaunos māksliniekus pēc maģistra studiju absolvēšanas. Jauno mākslinieču izstāde "Pilot" galerijā skatāma līdz nākamā gada janvārim. Bet Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības un scenogrāfijas 3. kursa studentu grupas izstāde "Tagad, ar jūsu atļauju" aplūkojama  galerijā Istaba.

Ikviens no mums var rakstīt! Pārliecināta ir rakstniece Inga Žolude, kura kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu ir autore izdevumam "Raksti!". Kā radās vēlme pētīt un skaidrot, kas ir svarīgākais, ko zināt topošajam rakstniekam, Kultūras rondo pārrunājam ar Ingu Žoludi. Izdevums "Raksti!" ir interaktīvā grāmata, kas paredz aktīvu paša darbošanos, domāta ikvienam ieinteresētajam, neatkarīgi no vecuma un dzīves pieredzes, ikvienam, kurš gan zina, ko nozīmē rakstīt, taču vēlas pamēģināt, kā tas būtu — sarakstīt stāstu pašam. Inga Žolude ir ne tikai pārliecināta, ka ikviens var rakstīt, bet arī vairs nesaka citiem - lūdzu, neraksti. Drīzāk rosina un mudina cilvēkus rakstīt. Rakstniece Inga Žolude kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu kopīgi radījuši ceļvedi-rokasgrāmatu tiem, kas ir pietiekami drosmīgi un aktīvi, lai pamēģinātu atraisīt savu sacerētāja talantu. Grāmatas sākumā doti padomi, kā radīt sava stāsta varoni, un katrā nākamā lappusē piedāvātie vingrinājumi ļaus soli pa solim sarakstīt pašam savu grāmatu. Protams, šī savā ziņā būs “darba burtnīca” — tomēr tieši tāds ir jebkurš labs sākums! Grāmatas "Raksti!" atvēršanas svētki būs 22. novembrī Valodu māja. Uz pasākumu aicināts ikviens, kurš raksta vai vēlas rakstīt. Tā būs ekspress konference par rakstīšanu ar vairāku rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos. Savukārt 26. novembrī, pulksten 17.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā "Tintnīca" notiks ceturtais cikla "Tintnīca sapņotājiem" pasākums – atvērtā koprakstīšana jeb radošais vakars "Rakstīt romānu rutīnā raiti". Grāmatu "Raksti!" izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Ierakstu sērijā “Spēlmaņi sauc. Gada aktieris” – Miroslavs Blakunovs, kas spilgti sevi izpaudis Daugavpils teātrī izrādēs “Cabare Dinabourg” un Aleksandra Vampilova lugā “Vecākais dēls”, atveidodams Busiginu. Režisors Edgars Māliņš. 

Maigās varas jēdziens nozīmē panākt sev vēlamus rezultātus nevis ar spēku, bet ar pievilcīgām vērtībām, kultūru un diplomātiju. Un tieši šo „Maigās varas” nosaukumu savai debijas izrādei teātrī devis kinorežisors Matīss Kaža, izvēloties runāt par šodien ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā Ukrainas kara apstākļos. Par naivumu, līdzatbildību, sliktām izvēlēm un situācijām, kurās pareizo atbilžu reizēm vienkārši nav. Izrādes notikumi risinās Anglijā, un stāsta centrā ir izdomāta, tomēr šodien ļoti pazīstama situācija: prestiža Eiropas teātra festivāla atklāšanā iecerēta slavena krievu izcelsmes režisora izrāde. Tā vēsta par 14.gadsimta mongoļu iekarotāju Tamerlanu un ir balstīta britu 16.gadsimta dramaturga Kristofera Mārlova lugā. Vietējā ukraiņu kopiena pieprasa izrādi atcelt.  Britu renesanses rakstnieka Mārlova pseidonīmu sev izvēlējies arī slavenais krievu izcelsmes režisors, kurš nevēlas jaukt mākslu ar politiku un nesaprot vietējās ukraiņu kopienas cīņu pret izrādi.  Režisors Matīss Kaža pats arī piedāvājis teātrim šo tēmu un kopā ar Elzu Martu Ružu veidojis izrādes dramaturģiju. Veidojot viedokļu krustugunīs nonākušā krievu izcelsmes režisora Mārlova tēlu, aktieris Matīss Budovskis viegli atradis piemērus šodienas Rietumeiropas un arī Latvijas mākslas vidē. Aktrise Marija Luīze Meļķe iestudējumā atveido jaunu teātra mākslinieci Tīnu no Polijas, kurai dalība šajā izrādē varētu nodrošināt spožu karjeras izrāvienu. Vien jāpiever acis uz slīpētā teātra funkcionāra Stena Neša (viņa ādā Egons Dombrovskis) shēmām. Profesionālā strupceļā dilemmas iedzinušas arī prestižā teātra festivāla direktori Reičelu Dorsu, kuru atveido aktrise un režisore Ināra Slucka. Savā teātra režijas debijā Matīss Kaža daudz izmanto arī sev tuvo kino paņēmienus un turpina savos viena kadra kino darbos „Kino un mēs” un „Ūdens garša” redzēto teātra un kino satikšanos. Arī šajā izrādē viņa sabiedrotais ir meistarīgais operators Aleksandrs Grebņevs, kurš ar kameru rokās faktiski kļūst par vēl vienu aktieri. Ināra Slucka, kura savulaik viena no pirmajām savās teātra izrādēs ienesa kino elementus, Kažas piegājienu vērtē atzinīgi. Izrādē „Maigā vara” Nacionālā teātra Jaunajā zālē spēlē arī aktieris Kaspars Aniņš un divi jauni vārdi uz profesionālā teātra skatuves – LKA aktiermākslas studenti Rūdolfs Sprukulis un Agate Marija Bukša. Iestudējuma „Maigā vara” tuvākās izrādes – 21. un 22. novembrī .

"Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture". Par Oksfordas Universitātes profesoru Timotiju Gārtonu Ešu, kurš regulāri raksta slejas laikrakstam „Guardian”, un viņa darbu, kas izdots latviešu valodā, Kultūras rondo saruna ar tulkotāju Mairu Moru.  Uzvaras un traģēdijas, ko Eiropa piedzīvojusi pēc Otrā pasaules kara, Timotijs Gārtons Ešs krājumā aplūko caur personīgās pieredzes prizmu. Šo britu autoru mēdz dēvēt par “tagadnes vēstures pētnieku”, jo jau pusgadsimtu viņš aizrautīgi seko notikumiem Eiropas politikā un sabiedrībā. Savā grāmatā viņš aicina sev līdzi ceļojumā cauri laikam un telpai, smeļoties informāciju paša piezīmēs par daudziem nozīmīgiem notikumiem, piedāvā dzīvīgu aculiecinieka skatījumu, atgriežoties vietās, kur tapusi mūsu kontinenta vēsture, un analizē senāku triumfu un kļūdu nospiedumus mūsu tagadnē.

Arī šonedēļ dodam vārdu aktieriem, kas šogad nominēti „Spēlmaņu naktij” par galvenās lomas tēlojumu. Šodien kārta Dailes teātra aktrisei Dārtai Danevičai, kuras darbu monoizrādē „Zēni nav meitenes” augstu novērtējuši kā kritiķi, tā skatītāji – biļetes uz šo emocionāli smago izrādi par ģimenes vardarbību ir izpārdotas līdz februārim. Daneviča Dailes teātrī ienāca pirms 11 gadiem, karjeras sākumā divreiz nominēta „Spēlmaņu naktij” kā gada jaunā skatuves māksliniece, bet vēlāk maz tikusi pie vadošām lomām. Lugu „Zēni nav meitenes” Daneviča teātrim piedāvāja pati, meklējot jaunas iespējas profesionālajai izaugsmei. Šo lugu bija pamanījis arī dramaturgs Matīss Gricmanis un režisore Diāna Kaijaka, un viņu kopdarba rezultāts izdevies pārliecinošs.  Kā saka teātra kritiķe Dita Jonīte, šis ir apliecinājums, ka katram aktierim jādod spēlēt arī lielas lomas, lai viņš varētu sevi pilnībā pierādīt.

Ojārs Vācietis – ideālu meklējumi un attiecības ar varu. Un saskares punkti ar Raini izstādē „Viens”. Kultūras rondo studijā literatūrzinātnieks Jānis Oga un dzejnieks Māris Salējs.   Rainis un Vācietis – sarežģīti, pretrunīgi, lieli un vieni. Izstādē „Viens”, kas aplūkojama gan Raiņa un Aspazijas mājā, gan Ojāra Vācieša muzejā, meklēti savienojuma punkti divu lielu dzejnieku dzīvēs. Abu muzeju speciālisti izceļ dzejnieku attiecības ar varu, vientulību, ceļojumus, izaicinājumus tulkošanas laukā un to, ka  abiem sievas bija lielas radošas personības. Sāksim ar Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā, tad dosimies uz Ojāra Vācieša muzeju un turpināsim pētīt Raiņa un Vācieša saskares punktus, kas izcelti izstādē „Viens”. Līdz pat nākamā gada pavasarim Raiņa un Aspazijas mājā un Ojāra Vācieša muzejā būs apskatāma izstāde par Raini un Vācieti vienojošām tēmām. Izstāde "Viens" veidota no divām daļām – katrā no muzejiem aplūkojot katra literāta personību un dodot iespēju apmeklētājiem izprast, kas tad abus vieno. Pa vidu starp Raiņa 158. un Ojāra Vācieša 90. dzimšanas dienu abu dzejnieku muzejos radīta izstāde “Viens”, kas stāsta gan par abu dzejnieku vientulības sajūtu, gan viņu attiecībām ar varu, izaicinājumiem un dzīvesbiedrēm. Katrā muzejā izstāde caur šīm tēmām vēsta tikai par vienu personību: Raiņa un Aspazijas mājā – par Raini, Ojāra Vācieša muzejā – par Vācieti. Tomēr tikai apmeklējot abas izstādes daļas, var izprast, cik daudz līdzību abiem bijis. Abu muzeju memoriālās vides papildina līdz šim mazāk eksponēti priekšmeti, bet Jēkaba Nīmaņa skaņu gleznas “rāda” Raiņa un Vācieša dzeju aktieru Jāņa Kroņa un Ivara Krasta izpildījumā.

Kā Lāčplēša dienu mūsdienu notikumu kontekstā uztver radošie ļaudis, kuri ir izvēlējušies dienēt Zemessardzē? Kultūras rondo saruna ar režisori un aktrisi Ingu Tropu, mūziķi Edgaru Mākenu un režisoru un aktieri Intaru Rešetinu.  Zemessargs ir arī raidījuma vadītājs Gustavs Terzens. Edgars Mākens un Inga Tropa dien Pirmās Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, savukārt Intars Rešetins un Gustavs Terzens - Studentu bataljonā.

Ingas Misānes-Grasbergas parādīšanās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī bija gan intriģējoša, gan atnesa prieku skatītājiem un nomināciju pašai aktrisei. Par Ligitas lomu izrādē „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” Inga Misāne-Grasberga izvirzīta "Spēlmaņu nakts" kategorijā "Gada aktrise". Iestudējuma režisore Laura Groza. Teātra kritiķe Gundega Saulīte aktrises veikumu nodēvē par atdzimšanas lomu.

„Veltīgā uzmanība” bija pirmais iestudējums, ar ko pirms simts gadiem sevi pieteica Latvijas Nacionālais balets. Gadsimtu vēlāk šis pasaulē vecākais komiskā baleta sižets atgriezies mūsu baleta repertuārā, šoreiz - tehniski sarežģītajā Frederika Eštona horeogrāfijā, kas jau daudzas desmitgades ir „Veltīgās uzmanības” zelta standarts.

18. novembrī apritēs simt gadu kopš Irbes mācītājmuižā Mazirbē iesvētīts un pirmoreiz uzvilkts mastā Līvu karogs. Par lībiešu valodu dzejā un mūzikā, kas izskanēs programmā lībiešu valodā "Seļļizt nemē mēg / Tādi kā mēs” Latvijas Radio 1.studijā 13. oktobrī, Kultūras rondo saruna ar Līvu savienības vadītāju Ievu Ernštreiti un dziedātāju Elīnu Osi.

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar nominantiem par gada labāko aktierdarbu. Šodien mūsu uzmanības centrā – viens no spilgtākajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem Vilis Daudziņš. Kādēļ darbs pie izrādes „Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis” viņam licis domāt par laimi un sava darba jēgu un ko par viņa veikumu šajā lomā saka teātra kritiķe Zane Radzobe?

Festivāls, kas mainās un aug laikam līdzi. Tāds ir Baltijas Drāmas forums, kas katru gadu tiek rīkots vienā no trim Baltijas valstīm pēc triennāles principa. Mērķis ir veicināt jaunu sadarbību un kultūras sakaru veidošanos Baltijas teātra kopienu vidū.  Kā arī iepazīstināt ar jaunumiem oriģināldramaturģijā, rīkot akadēmiskas konferences, publiskas diskusijas, neformālas tikšanās. Šogad forums piecas dienas notika Rīgā. Nākamgad Baltijas Drāmas forums notiks Tartu, Igaunijā. Attēlā: Liepājas teātra izrāde "Dziesmu svētki", ko izrādīja formu laikā. Izrāde arī nominēta "Spēlmaņu naktij" kategorijā "Gada mazās formas" izrāde.

“Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Ko jaunu atklāj Jāzepam Grosvaldam veltītā retrospekcijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Kultūras rondo pārrunājam ar mākslas zinātnieci, izstādes kuratori un LNMM projektu vadības nodaļas vadītāju Ievu Kalnaču un mākslinieciskās koncepcijas autori Ievu Stūri. No 11. novembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā norisināsies latviešu modernisma aizsācējam Jāzepam Grosvaldam veltīta apjomīga retrospekcija “Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”*. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) bija ļoti daudzpusīga, izcili talantīga personība, par kuru iespējams sacīt, ka būtībā visas viņa darbības uzskatāmas par mākslas faktu – ne tikai paši mākslas darbi, bet arī vēstules, dienasgrāmatas, krāšņi pašdarināti žurnāli, pat modernais ģērbšanās stils. Pagrieziena punkts Jāzepa Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest gan kā personībai, gan kā māksliniekam, bija Pirmā pasaules kara sākums, kad viņš vairs nevarēja atgriezties Parīzē un iepazinās ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Grosvaldam, kurš augstu vērtēja kolēģu tehniskās spējas un plašās mākslas vēstures zināšanas un kuram pašam savukārt bija iespēja tos izglītot par jaunākajām tendencēm mākslā, bija lemts kļūt par klasiskā modernisma ievadītāju latviešu mākslā, satuvinoties ar saviem vienaudžiem un izveidojot pulciņu “Zaļā puķe”. Vienlaikus viņš šajā brīdī sāka izteikti sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, kas veidoja pamatu drīz pēc tam neatkarību ieguvušās jaunās Latvijas valsts modernajai mākslai. Jāzeps Grosvalds daudzējādā ziņā bija pirmais – Pirmā pasaules kara bēgļu cikls, latviešu strēlnieku cikls, 1917. gada revolūcija Krievijā, Austrumu cikls pēc paša pieredzētā Senās Persijas teritorijā. Izstāde ietver aptuveni 400 Jāzepa Grosvalda mākslas darbu no Latvijas un Zviedrijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām, tai skaitā vairāk nekā 150 darbu no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Ekspozīciju papildina bagātīgs izpētes materiāls dažādos formātos, tostarp digitālā un audio. Izstāde stāsta par klasisko modernismu un tā ienākšanu latviešu mākslā, atklājot to caur Jāzepa Grosvalda veidošanos par modernu jaunekli, viņa visai bezrūpīgo, taču radošo impulsu pilnu dendija dzīvi Parīzē un ceļojumos, viņa kļūšanu par savas zemes aizstāvi un nacionāli nozīmīgu tēmu aizsācēju un atspoguļotāju, kā arī autora daiļrades nozīmību Latvijas mākslas attīstībā kopumā. Līdz ar izstādes atklāšanu klajā nāk sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” un redaktori Laimu Slavu veidots vizuāli krāšņs izdevums – Jāzepa Grosvalda grāmata “Persijas ainas [Tableaux persans]”, kuras manuskripts tapis Parīzē 1919. gadā, neilgi pēc mākslinieka atgriešanās no Persijas teritorijas, bet pati grāmata pirmo un vienīgo reizi tikusi izdota 1978. gadā Stokholmā. Tajā ietverti ceļojuma spilgtāko vērojumu un pārdzīvojumu apraksti, kas tiešā veidā sasaucas ar viņa Austrumu ciklā atspoguļotajām emocijām. Jaunā grāmata papildināta ar apjomīgu vizuālo materiālu, tādējādi liekot atdzimt šim unikālajam darbam un atstājot paliekošu vērtību arī pēc izstādes noslēguma. Izdevums ir četrās valodās – oriģinālā manuskripta franču valodā, faksimils un tulkojumi latviešu, angļu un zviedru valodā. Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 30. martam. * No Jāzepa Grosvalda ieraksta dienasgrāmatā 1912. gada janvārī.

Ierakstu sērijā "Spēlmaņi sauc" stāsts par bezbailīgu aktrisi – Inesi Pudžu. "Spēlmaņu nakts" kategorijā "Gada aktrise" viņa izvirzīta par Ausmas lomu Valtera Sīļa izrādē "Mammu!" Dirty Deal teatro. Pašai aktrisei loma šķitusi izaicinoša, jo viņas varone visu izrādes laiku nekustīgi guļ gultā. Teātra kritiķe Edīte Tišheizere izceļ aktrises apbrīnojamo spēju nospēlēt fiziski vecu  un nenovecojošo dvēseli vienlaikus.

Zaļo telpaugu radītais miers, labsajūta un acu prieks sabiedriskās vietās daudziem no mums šķiet pašsaprotams. Bet vai esat kādreiz aizdomājušies par to kluso un rūpīgo darbu, kas tiek ieguldīts šo augu kopšanā? Latvijā dzīvojošajai igauņu režisorei Barbarai Lehtnai par to lika aizdomāties kāda pārsteidzoša saruna ar skolas apkopēju. Un no tās sadarbībā ar Latvijas māksliniekiem izaugusi vesela kameropera Ģertrūdes ielas teātrī, kurai dots populārā telpauga „Monstera Deliciosa” nosaukums. Mūzikas teātra izrādes „Monstera Deliciosa” librets tapis, satiekot un uzklausot Latvijā un Igaunijā dzīvojošas sievietes, kas ikdienā rūpējas par augiem un cilvēkiem sev līdzās. Bet, lai cik savādi nebūtu, režisorei Barbarai Lehtnai, viss sākās nevis ar augiem, bet ar futbola bumbu un kādu nejaušu satikšanos. Idejas aizmetņi radās pirms pusotra gada, kad es savā dzimtajā pilsētā Pērnavā nejauši uz ielas satiku skolas apkopēju, kuru nebiju redzējusi 20 gadus. Viņa pienāca man klāt un teica, ka ar interesi seko manam darbam, lasa par mani ziņās un lepojas ar mani. Tomēr esot kāda lieta, par ko viņai palicis rūgtums: „Atceries, kā tu vienreiz iespēri ar futbola bumbu pa manu monsteras augu? Es to nekad neesmu tev piedevusi.” Protams, viņa to teica caur joku, bet es pēc tam sāku domāt: jā, patiesībā taču mūsu skola bija pilna ar augiem. Un es bija tā, kas gaiteņos dzenāja bumbu. Šīs apkopējas taču strādāja par minimālo algu… Bet viņas bija radījušas sev vēl papildus darbu, kopjot augus, kuri mums visiem sagādāja prieku. Sāku domāt par slēpto darbu, un tā tas pamazām izauga lielākā stāstā par sievietēm un augiem, un attiecībām viņu starpā. Barbara uzrunāja sadarbībai dramaturģi Lindu Krūmiņu un kopā sāka meklēt sievietes, kas rūpējas par telpaugiem. Caur šīm rūpēm pamazām atklājās arī sieviešu dzīvesstāsti, prieki un raizes. Izrādes veidotājiem bija būtiski stāstīt dažādu paaudžu sieviešu stāstus. Daudzās intervijas sakausētas četros tēlos. Lai gan „Monstera Deliciosa” sevi piesaka kā kameropera, veidotāji apzināti izvairījušies no operas solistu balsīm un izrādes dalībnieces – Kristīni Medni, Ilzi Kalniņu, Martu Lortkipanidzi un Kristīni Fedotovu – atraduši koros, stāsta komponiste Līva Blūma. Mūzikas teātra izrādē „Monstera Deliciosa” katram vārdam un skaņai ir sava ļoti konkrēta vieta un nozīme. Arī šai „Zumbai”, kas skan sižeta noslēgumā. Kā no istabas augu kopšanas var nonākt līdz zumbas dejošanai, to izrādes komanda parādīs četrās izrādēs no 8. līdz 11. novembrim „Ģertrūdes ielas teātrī”, pēc tam dosies viesizrādēs uz Igauniju un atkal atgriezīsies Rīgā ar divām izrādēm janvāra sākumā.

Latvijas Leļļu teātris. Diemžēl teātra ēkas nodošana ekspluatācijā pēc rekonstrukcijas aizkavēsies. Kas vēl nepieciešams, lai teātris veiksmīgi varētu atgriezties savās mājās Barona ielā? Kultūras rondo studijā vaicājam Leļļu teātra direktoram Mārtiņam Eihem, bet par jauniestudējumiem stāsta teātra dramaturģe Ance Muižniece. "Atlikšana ir stipri mazsāpīgāka, nekā diviem pārējiem teātriem, kurus šobrīd rekonstruē, uz mēnesi vai diviem," atzīst Mārtiņš Eihe. "Ceram, ka 15. decembrī esam mājās." Vai tas tā būs, taps zināms jau dažas stundas pēc raidījuma. Līdz ar to uz janvāri pārceltas iecerētās pirmizrādes iestudējumiem Šibīrijas haiku" un "Sivēnam pa pēdām". Bet jau Ziemassvētku laikā paredzēta pirmizrāde iestudējumam "Riekstkodis un Žurku ķēniņš".

Gaidot „Spēlmaņu nakti”, turpinām ierakstu sēriju „Spēlmaņi sauc”, izceļot kategorijas „Gada aktieris” un „Gada aktrise”. Šodien vārds aktierim Arturam Krūzkopam, kurš par Ričarda lomu Nacionālā teātra izrādē „Ričards. Nekā personīga” izvirzīts balvai šajā kategorijā. Iestudējuma režisors Elmārs Seņkovs, dramaturgs Arturs Dīcis. Ričards ir loma ar lielu amplitūdu, atzīst teātra kritiķe Līga Ulberte – un uzsver, ka Arturs Krūzkops jau kādu laiku ir profesionālisma etalons latviešu aktieru plejādē. 

"Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" — Kultūras rondo ienirstam izstādes dzīlēs, jo šī izstāde tā vien aicina lietot aisberga metaforu, kur redzamais ir vien neliela daļa no lielāka kopuma. Skaidrojam pētniecības gaitu izstādes stāstam, kas veidojas ap divu ar Rīgu saistītu personību dzīvēm un darbību. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā durvis vērusi izstāde, kuru kopīgi radījuši drēbnieki un audumu dizaineri Solomons Levitānuss un Ļuba Monastirska. Vismaz tā tas ir šīs izstādes kuratoru iztēlē… Realitātē abi Rīgas mākslinieki gāja bojā holokaustā. Viņu dzīvesstāstus un radošo mantojumu izzinājušas kuratores Rikarda Mesnere no Vācijas un Londonā dzīvojošā Estere Kajema. Publiciste Rikarda ir Solomona Levitānusa mazmazmeita, bet mākslas zinātniece Estere – aizrautīga Latvijas ebreju vēstures pētniece. Izstādes kuratores uzklausām ierakstā, bet studijā par izstādi „Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas” stāsta mākslinieki Krista Dzudzilo un Rolands Pēterkops. Daudzslāņainais naratīvs, kas caurvij projektu, veidojas ap divu ar Rīgu saistītu personību dzīvēm un darbību: drēbnieku, piegrieztņu dizaineru un pašizdotu mācību grāmatu autoru Solomonu Levitānusu (Solomon Levitanus, 1875–1941) un Bauhaus tekstila studenti un dizaineri Ļubu Monastirsku (Ljuba Monastirsky, 1906–1941). Paverot dialogu un apmaiņu starp dzīvajiem un aizgājušajiem, izstāde tiecas sniegt argumentus par labu viņu mantojuma aktualizēšanai mūsdienu situācijā. Iecerēta 80 gadus pēc abu slepkavībām, attiecīgi, Rīgas Centrālcietumā un Rumbulas mežā, izstāde "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" ir Latvijas ebreju kultūras mantojuma piemiņas akts. Izceļot zināšanu nenoturību un arhīvu trauslumu, šis projekts konfrontē kolektīvo amnēziju, kuru radīja holokausta brutālā robežšķirtne, paverot telpu refleksijai par ķermeņa politiku vēsturiskā un mūsdienu kontekstā, teikts izstādes aprakstā. Apvienojot unikālus arhīva materiālus, jaunpasūtītus Kristas Dzudzilo un modes dizaineru MAREUNROL'S darbus, jaunai telpai un kontekstam pielāgotas dažādu paaudžu mākslinieču Albas D'Urbano un Daigas Grantiņas instalācijas, kā arī kinorežisora Sergeja Lozņicas filmu un "Ground Penetrating Radar group" ģeoarheoloģisko izpēti, izstāde pievēršas jautājumiem par kolektīvās atmiņas veidošanu, tulkošanas metodēm un matērijas radošu transformāciju. Izstāde "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" apskatāma līdz 29. decembrim Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?".

Sākam jaunu ierakstu sēriju „Spēlmaņi sauc. Gada aktrise. Gada aktieris”. Gaidot „Spēlmaņu nakti”, gadskārtējo teātra balvu pasniegšanas ceremoniju 23.novembrī, Kultūras rondo dosim vārdu aktieriem, kuri nominēti balvai „Gada aktrise” un „Gada aktieris”.  Maģiska aktrise – tā teātra kritiķe Līga Ulberte raksturo Agnesi Budovsku, kura „Spēlmaņu nakts” balvai izvirzīta par jaunās sievas lomu izrādē „Naži vistās” Latvijas Nacionālajā teātrī. Režisore Inga Tropa. Agnese Nacionālajā teātrī ir kopš 2014.gada.

„Rīgas Laiks” – ar „Mmājas” tēlu „Brīvības teritorijā” un filozofa dvēseli divās paaudzēs, ir kaut kas vairāk nekā žurnāls. Bet kas tas ir un ar ko jēdzīgu mūsdienās nodarbojas filozofs? Kultūras rondo viesojas "Rīgas Laika" izdevējs un galvenais redaktors Uldis Tīrons. Ierakstā uzklausām Valsts nekustamo īpašumu valdes locekli Andri Vārnu, kurš skaidro, kā ēku izmantos turpmāk.

Kultūras rondo komandai pievienojas Gustavs Terzens. Jau no pirmdienas viņš vadīs raidījumus, tāpēc šodien neliela iepazīšanās saruna. Bet līdzšinējam Kultūras rondo vadītājam Zigfrīdam Muktupāvelam šīs dienas raidījums ir neparasts, jo ir noslēdzošais viņa darbā Radio. Zigfrīds neslēpj, ka ir uztraucies ne mazāk, kā tad, kad bija pirmais raidījums, ko pats atceras spilgti. Gustavs no brīža, kad piedāvāja šo darbu, domāja kādu brīdi. "Kad likteņa grieži man piedāvā nonākt šeit, man ir milzīga cieņa. Tas izaicinājums, man godīgi sakot, ir tā, ka man celīši trīc," neslēpj Gustavs Terzens. "Man mamma, redaktore "Latvijas Avīzē" ar milzīgu stāžu, kā man patīk teikt par saviem vecākiem - žurnālisti ar lielo Ž - viņa teica: viss puika, pietiks tev īsās biksiņas skraidīt pa dzīvi, šis  ir nopietni." "Šis ir akūts un pozitīvs stress, kurš ir labs manai imūnsistēmai, un es piedzīvoju to, ko sauc par gaidu drudzi. Nevaru sagaidīt, kad tas beidzot notiks, jo ilgāk velkas, jo vairāk manī krājas stress," turpina Gustavs Terzens. Gustavam Terzenam ir bagātīga radio darba pieredze arī iepriekš. Pirmā bija 90. gados, kad viņa tēvs strādājis "Radio Skonto". "Man bija piedāvājums kā darbinieka bērnam kopā ar Olgu Rajecku vadīt brīvdienās bērnu raidījumu. Es atnāku, domāju, ka nu tik būs, bet pretī sēž Greviņš [Toms]. Mēs līdz šai dienai atceramies, ka mēs nevis vadījām raidījumu, bet kāvāmies par to, kurš cels klausuli, kad zvana klausītāji. Tad Olga bija spiesta mūs mierināt," atminas Gustavs Terzens.

Iespaidi un komentāri pēc diskusijām Dziesmusvētku konferencē "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums". Vakar, 2. novembrī, norsinājās XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konference “Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums”. Konferences dalībnieki diskutēja par izaicinājumiem un risinājumiem svētku sagatavošanā un norisē, par jaunām tendencēm Dziesmusvētku nozarēs un kopienas iesaisti, savstarpēju sadarbību starpsvētku periodā un Svētku norises laikā, par Svētku nākotnes scenārijiem, kā arī analizēja koprepertuāra nozaru pasākumu mākslinieciskos aspektus.  "Suitu sievām" vārdi nav kabatā jāmeklē ne par vienu tēmu, un ievadā skan viņu svaigākā apdziedāšanās, kas notika Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferencē. Dienas garumā tajā vētīja šo svētku veiksmes, neveiksmes, mācības un idejas nākotnei.

Ievas Salietes vārds aizvadītajos gados Latvijā kļuvis teju par sinonīmu klavesīnam. Meistarību spodrinājusi senās mūzikas lietpratēju kalvēs Freiburgā un Bāzelē, jau labu laiku starptautisku koncertģeogrāfiju viņa savieno ar dzīvi Rēzeknes pusē. Kultūras rondo tiekamies ar mūziķi. 4. novembrī plkst. 18.00 Latgales vēstniecībā „Gors” kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē klausītājus aicinās ar svaigu skatu palūkoties uz renesances un baroka mūzikas nekronēto karali – klavesīnu. Koncertprogrammā “Zviedru Mocarts un Koncerts klavesīnam” kopā ar kamerorķestri savu meistarību demonstrēs Ieva Saliete. Solistes un orķestra lasījumā dzirdēsim Johana Kristiana Baha Koncertu klavesīnam, bet pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Andra Dzenīša klavesīnkoncerts “Strēles”. "Sarežģītākais, ko esmu spēlējusi," tā par gaidāmo jaundarbu saka Ieva Saliete. Viņa neslēpj, ka skaņdarbā ir arī neizspēlējamas vietas.

Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis viens no daudzpusīgākajiem latviešu “zelta paaudzes” māksliniekiem – gleznotājs, grafiķis, keramiķis, interjera dizainers un aizrautīgs “latviskā koda” meklētājs mākslā Ansis Cīrulis. Viņam veltīts koncertuzvedums "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis." nedēļas nogalē izskanēs Dzintaru koncertzālē. To veido spožs mākslinieku ansamblis – diriģents Sigvards Kļava un Latvijas Radio kora solisti, dramaturģe Nora Ikstena un māksliniece Anna Heinrihsone. Intriģējošā divu Cīruļu duetā uz skatuves saspēlēsies Vilis Daudziņš un Jānis Šipkēvics. Dzintaru koncertzāles izvēle uzvedumam par Ansi Cīruli nav nejauša: Cīrulis ir dzimis jūrmalnieks, un mūža nogalē, 20.gadsimta 30.gados, viņš tolaik jaunajai kultūrvietai radīja sienas gleznojumus, kas joprojām apskatāmi koncertzāles foajē. Pianista Riharda Plešanova izspēlētās Cīruļa laikabiedra, komponista Jēkaba Graubiņa miniatūras iedod kamertoni visam iestudējumam: skaņu ainavas mijas ar poētisku Anša Cīruļa dzīvesstāstu, ko izspēlē divi Cīruļi – praktiskais un racionālais Viļa Daudziņa Cīrulis un dvēseliskais sapņotājs – “cīrulītis mazputniņš” – ko izdzied Jānis Šipkēvics jeb Shipsea. Skaņu ietvaru uzvedumam radījis Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava. Diriģents atzīst, ka atrast atbilstošu skanējumu Anša Cīruļa mākslinieciskajam rokrakstam un dvēseles izjūtai nemaz nav bijis viegli. Ansim Cīrulim veltītais iestudējums tapis Sigvarda Kļavas, rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieces Annas Heinrihsones ciešā radošā partnerībā, kas jau pārbaudīta, kopīgi veidojot jauno, bet vēl neapskatāmo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju. Šajā uzvedumā par atspēriena punktu Annai Heinrihsonei kļuvis Cīruļa alfabēts, kas šodien atdzimis par latviskā burtveidola stila ikonu. Dzimis 19.gadsimta 80.gados namdara ģimenē, Ansis Cīrulis sākumā mācījās par mūrnieku un amatnieku, pamazām izkopa zīmēšanas talantu un sešas ziemas pavadīja mācībās Parīzē. Aktierim Vilim Daudziņam šajā iestudējumā ir ilgi gaidīts un reizē ļoti sarežģīts uzdevums: viņš uz skatuves ne vien stāsta Anša Cīruļa dzīvi, bet vienlaikus arī zīmē un glezno. Daudziņš savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu kā metālmākslinieks. Līdzīgi kā Annai Heinrihsonei, arī Vilim Daudziņam skolas gados Anša Cīruļa un laikabiedru ornamentālā māksla nebija tuva. Interesēja zviedru dizaina askētisms, konstruktīvas formas. Ornamentu patika atnākusi pavisam nesen. Pirms un pēc koncerta apmeklētāji varēs apskatīt arī nelielu Anša Cīruļa darbu izstādi – uz Dzintaru koncertzāli būs atceļojis gan Rīgas pils Sūtņu zāles krēsls un vairākas zīmotnes, Cīruļa alfabēta klišeja un caur lupu pētāmas pilsētu ģerboņu un naudaszīmes skices. Nākotnē iecerēts koncertzāles telpās atvēlēt vietu pastāvīgai interaktīvai pieturvietai par Ansi Cīruli. Ja vēlaties vēl ko uzzināt par mākslinieku Ansim Cīrulim veltītā iestudējuma tapšanu, Latvijas Radio 3 piedāvā sarunu arī ar uzveduma libreta autori, rakstnieci Noru Ikstenu.

Kultūras rondo tiekamies ar laikmetīgās modes un mākslas duetu MAREUNROL’S - Rolandu Pēterkopu un Mārīti Mastiņu-Pēterkopu - un izstādes kuratori Augusti Petri, lai izzinātu viņu jaunākās izstādes stāstu, kurā māksla izgaismojas kā sajūtu telpa. Līdz 29. decembrim Rīgas mākslas telpā aplūkojama laikmetīgās modes un mākslas dueta MAREUNROL'S personālizstāde "Fieldwork: Invisible exercises". Šī ir līdz šim vērienīgākā autoru vizuālo darbu reprezentācija, kurā māksla izgaismojas kā sajūtu telpa - vizuālās izteiksmes līdzekļi, pakļauti mākslinieku radītajam konceptam, ir iedarbīgākais instruments patiesības vēstīšanai. MAREUNROL'S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) ir dizaina robežu paplašinātāji un pārkāpēji vienlaikus. Domātāji un stāstnieki, kas izceļ apģērbu (modi) ārpus ierastā funkcionalitātes rāmja, izmantojot to kā pavedienu pasaules un sevis izzināšanai. Viņu darbi ir prāta, iztēles un sajūtu konstrukcijas, kas kā jutīgas antenas uztver sava laika vibrācijas, dekonstruē tās, izvelk esenci un vizualizē universālā modes valodā. Tādējādi nemitīgi mudinot paraudzīties uz pasauli no cita skatu punkta. Piedalījušies daudzos starptautiskos konkursos un festivālos, biennālēs un grupu izstādēs ārpus Latvijas.

Novembrī turpināsies Katrīnas Gupalo un Edgara Vilcāna koncertsērija “Dzimtā valoda”, kuras laikā mūziķi uzstāsies ne tikai Latvijā, bet arī Viļņā, Prāgā, Budapeštā, Vīnē un Romā. Par gaidāmajiem koncertiem stāsta Katrīna Gupalo un Edgars Vilcāns

Kara laika mākslas arhīvs, tā var teikt par pašlaik mākslas stacijā Dubulti skatāmo ukraiņu laikmetīgās mākslas izstādi „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija”. 22 autori un mākslinieku kolektīvi rāda 30 darbus dažādos medijos: glezniecībā, grafikā, fotogrāfijā, video un jauktu tehniku objektos. Izstādes apmeklētāji Ukrainas  laikmetīgo mākslu uztver ar saviļņojumu un uzsver, ka  tā liek domāt. Ukrainas Laikmetīgā mākslas muzeja izstāde „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija” piepilda mākslas staciju Dubulti ar satriecošiem stāstiem tāpat kā ziņu sižeti TV ekrānos. Darbi izkārtoti gan stacijas pirmajā, gan otrajā stāvā, un tie ir Ukrainas mākslinieku darbi, kas tapuši laika posmā no 2010. līdz 2023. gadam. Ekspozīcijā tiekos ar vienu no izstādes kuratorēm Annu Mariju Kučerenko, lai uzzinātu vairāk gan par Ukrainas Laikmetīgās mākslas muzeju, gan mākslas stacijā Dubulti  redzamajiem darbiem. Kā min kuratore, senākais darbs, kas eksponēts mākslas stacijā Dubulti, tapis 2010. gadā, un tas ir mākslinieka Romana Miņina veidotais „Sapnis par karu”. Mākslinieks ir no Donbasa un viņš redzēja sapni, ka sākas karš viņa pilsētā Harkivā, un pēc četriem gadiem Donbasā tas sākās. Esam pie Alevtinas Kahidzes video darba „527.diena”, video ilgst tik ilgi, kamēr tiek lasīta kara stāvokļa informācija un šo laiku māksliniece, klausoties ziņas, nodarbojas ar jogu. Kā norāda kuratore, joga ir universāla, tā ir populāra visā pasaulē. Taču viņa  nevis klausās mūziku, bet gan kara stāvokļa informāciju. Prakse, kas ieteicama pie trauksmes, kļuvusi par sava veida ķermeņa apzināšanās un pašapziņas simbolu. Apstājamies pie lielākā un monumentālākā izstādes darba - Janas Kononovas  fotodarba, kurā viņa ar mākslinieciskiem paņēmieniem dokumentējusi cilvēkus, kas veica smago ekshumācijas procesu Izjumas mežā. Fotomāksliniece ir vērsusi fokusu nevis uz upuriem, bet uz tiem, kas veica šo emocionāli smago darbu. Ekskursija izstādē ar mākslas stacijas Dubulti vadītāju Ingu Šteimani notiks 11.novembrī, bet festivāla "Prozas lasījumi" pasākumā 9.decembrī esejas par izstādes „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija” darbiem lasīs rakstniece Inga Žolude un viņas jauno rakstnieku prozas skolas dalībnieki. Ukrainas laikmetīgās mākslas izstāde „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija” mākslas stacijā Dubulti būs skatāma līdz 14.janvārim.

Kādēļ varam apstrīdēt apgalvojumu, ka kultūra ir „pārfinansēta”? Ko parāda kultūras finansējuma statistika 2021. gadā? Kultūras rondo saruna par statistikas un pētījumu nozīmi rīcībpolitikas veidošanā un spēju kritiski to  izvērtēt. Diskutē Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, socioloģijas doktore un Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas pārstāvis Sandis Voldiņš un Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš.

Rīgas Grāmatu svētki aicina lasītājus uz tikšanos ar grāmatu autoriem jau šajā nedēļas nogalē - 3. un 4. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ar programmu iepazīstina Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja Renāte Punka. 3. un 4. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiks Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētie 23. Rīgas Grāmatu svētki, kuros tiksies lasītāji, autori, mākslinieki un izdevēji. Apmeklētājus priecēs daudzpusīga kultūras programma ar grāmatu atvēršanām, diskusijām un norisēm bērniem, par izdevīgām cenām varēs iegādāties jaunāko grāmatu piedāvājumu, kā arī darbosies grāmatu maiņas punkts. Ieeja bez maksas. Ar plašu grāmatu klāstu piedalīsies praktiski visi aktīvākie grāmatu izdevēji. Gaidāma liela literatūras daudzveidība – dažādu žanru grāmatas un izdevumi, sākot no praktiskās literatūras līdz vēstures un tulkotās literatūras spilgtāko autoru jaunajiem darbiem. Dzejas, valodas prakses izdevumi, vārdnīcas, nošu grāmatas, zinātniskie, izglītojošie, kultūrvēsturiskie, mākslas izdevumi un biznesa literatūra, kas noderēs gan akadēmiskajam personālam, gan skolotājiem, pētniekiem un studentiem. Izdevēji piedāvās arī pētījumus folklorā, psiholoģijā, fantāzijas žanra grāmatas un materiālus pirmsskolas vecuma bērniem lasītprasmes apguvei, literatūru jauniešiem, bērnu grāmatas, grāmatzīmes. Svētku ietvaros Rīgas Centrālās bibliotēkas darbinieki nodrošinās grāmatu maiņas punktu, kur līdzpaņemto grāmatu ikviens varēs iemainīt pret citu.

28.oktobrī Rīgā Žaņa Lipkes memoriālā pirmatskaņojumu piedzīvoja koncertprogramma „The Black Rooster”, kas tapusi no Emiļa Melngaiļa latviešu un ebreju mūzikas kolekciju materiāliem. Projektā satikās folkloras  grupas „Banga”  mūziķi, dziedātāja Saša Lurje, multiinstrumentālists Iļja Šneiveiss un vijoles virtuozs Kreigs  Judelmens. Kopīgajā programmā mūziķi klausītājus vedina domāt par kultūras kontaktiem dažādos laikos. Žaņa Lipkes memoriāla otrajā stāvā pirms koncerta notiek skaņas mēģinājums. Seši mūziķi, apvienojoties projektā „The Black Rooster”, ebreju mūziku savijuši ar tikpat liela īpatsvara latviešu mūziku, tā veidojot sarunu starp kaimiņos dzīvojošām kultūrām.    Folkloras grupa „Banga” muzicē kopā ar klezmera grupas dalībniekiem. „Banga” jau pirms kāda laika radīja programmu „Džingale”, vēlēdamies pieskarties ebreju mūzikas tradīcijai. To dzirdēja tajā laikā Latvijā iebraukušie Saša Lurje ar draugu, vijoles virtuozu Kreigu Jūdelmenu. Sekoja kopīga programma, kas tagad izskanējusi arī Latvijā un kas jau spēlēta Drēzdenē, drīz tā skanēs arī Brēmenē. Dziedātāja Saša Lurje, kas ir viena no klezmera grupas  dalībniecēm, uzsver, cik īpaši spēlēt Rīgā. Saša Lurje un Iļja Šneiveiss, Melngaiļa kolekciju sāka pētīt pirms desmit gadiem, savukārt „Bangas” dibinātāja, folkloriste Ilga Vālodze-Ābele to uzgāja netīšām. Koncerts iesākas ar multiinstrumentālista un pētnieka Iļjas Šneiveisa ievadlasījumu par Emiļa Melngaiļa krājumu, rādot arī nošu pierakstu un stāstot, kā Melngailis studiju brīvlaikā, uzturoties Ķēdaiņos, sācis vākt turienes ebreju melodijas. Mūziķi cer ar šo programmu atgriezties Latvijā, un, protams, vēlas to aizvest uz Latgali, no kurienes šī mūzika nākusi. Un iespējams, nākamgad to varēs dzirdēt uz lielākām skatuvēm, jo Žaņa Lipkes memoriāla nelielā telpa bija klausītāju piepildīta.

Latvijas stikla mākslas perspektīva mūsdienās. Atziņas, skatoties izstādi “Stikla mākslas 60 gadi Latvijas Mākslas akadēmijā”. Kultūras rondo studijā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītāja profesore Vineta Groza un māksliniece LMA docente Ilze Dūdiņa. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā aplūkojama starptautiska stikla mākslai veltīta konceptuāla izstāde “Stikla mākslas 60 gadi Latvijas Mākslas akadēmijā”, kurā apskatāmi Latvijas Mākslas akadēmijas un starptautisko sadarbības partneraugstskolu pasniedzēju un praktizējošo stikla mākslinieku radītie darbi. Izstāde atspoguļo stikla mākslas daudzveidību un bagātību, izmantojot to kā mediju skulpturāliem objektiem un instalācijām. Izstādē apkopoti mākslinieku eksperimenti ar dažādām plaknēm un dimensijām, liekot stiklu galvenā varoņa lomā.

Novembris – teātra mēnesis: Sākas Baltijas Drāmas forums un Latvijas teātru starptautiskā skate. Un, protams, gaidām „Spēlmaņu nakts” ceremoniju. Kultūras rondo par aktualitātēm skatuves mākslā iztaujājam Annu Sīli, viena no Baltijas Drāmas foruma organizatorēm, Laumu Mellēnu-Bartkeviču, Baltijas Drāmas foruma konferences koordinatori, Maiju Pavlovu, Latvijas teātru starptautiskā skates organizatori, un Ojāru Rubeni, Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju.

Ne tikai sportā ir fani, arī mākslā, uzsver opermūzikas cienītāji, kas šoruden devās uz Berlīni. Berlīnes Valsts opera „Unter den Linden” sezonu atklāja ar Džuzepes Verdi operas „Aīda” jauniestudējumu Kaliksto Bjeito režijā, muzikālais vadītājs Nikola Luizoti, galvenajās sieviešu lomās Marina Rebeka un Elīna Garanča. Divas pasaulē slavu guvušās Latvijas operzvaigznes  bija galvenais iemesls, kādēļ „Aīdas” skatītāju vidū bija tik daudzi no Latvijas. Berlīnes Valsts operā „Unter den Linden” 3.oktobrī  notika Džuzepes Verdi operas „Aīda” pirmizrāde, pēc tam sekoja vēl vairākas izrādes,  kurās Aīdas lomā  soprāns Marina Rebeka, bet Amnerisa – mecosoprāns Elīna Garanča. Iestudējuma režisors katalāņu teātra mākslinieks, kuram provokatora slava, Kaliksto Bjeito šajā reizē sadarbojies ar itāļu diriģentu Nikolu Luizoti. Pirmās recenzijas un iespaidi pēc Berlīnes iestudējuma izskanējuši arī Latvijā gan Jegora Jerehomoviča recenzija laikrakstā „Diena”, gan Latvijas radio 3, kur  Klasikas vadītāja Gunda Vaivode raidījumā  „Pārmijas”  dalījās ar iespaidiem pēc pirmizrādes. Man interesanti uzklausīt to Latvijas skatītāju viedokļus, kuri devās uz Berlīni, lai piedzīvotu unikālu gadījumu, kad uz citas valsts opernama skatuves uzstājas divas pasaulslavenas solistes no Latvijas. Uzrunāju ar skatuvi, orķestri vai operu saistītus cilvēkus, kuri redzējuši „Aīdas” iestudējumu. Viedokli izsaka diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas  Mūzikas Akadēmijas emeritētais profesors Imants Resnis, orķestra „Rīga” direktora pienākumu izpildītāja Selga Laizāne, fonda „Nāc līdzās” vadītāja Sarma Freiberga.

Tartu nākamgad būs Eiropas kultūras galvaspilsēta kopā ar Bādīšlu Austrijā un Būdē Norvēģijas ziemeļos. Bet 2027.gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads iegriezīsies arī Latvijā, kur sacensībā ar Daugavpili un Valmieru šo titulu izcīnīja Liepāja. Kā Liepāja gatavojas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2027. gadā, stāsta nodibinājuma „Liepāja 2027” valdes locekle mākslinieciskajos jautājumos Baiba Bartkeviča.

Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls, kas ik gadu tiek piešķirts divām vai trim Eiropas pilsētām, ir publicitātes iespēja, kuru vēlas daudzi. Eiropas valstis šo iespēju saņem rindas kārtībā un uzvarētāju izraugās „iekšējā konkursā”. Un šajos gados uzmanības centrā ir atgriezušās Baltijas valstis. Pērn viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām bija Kauņa Lietuvā, nākamgad – Tartu Igaunijā, bet pēc trim gadiem – Liepāja tepat pie mums, Latvijā. Tieši simt dienas pirms oficiālā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākuma “Tartu 2024” oficiāli iepazīstināja pilsētniekus un arī uzaicinātos viesus ar galvenajiem nākamā gada plāniem un iecerēm. Kā Tartu gatavojas savam zvaigžņu brīdim, devās raudzīties Māra Rozenberga.

Šovakar, 26. oktobrī, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrāde. Regnārs Vaivars iestudējis paša sarakstītu lugu „Suņu ciema Nelaimes lācis”. Traģikomēdijā  autors  risina  sev svarīgus jautājumus, par mūžīgo kārdinājumu un kārdinātāju, arī par to, cik viegli radīt elku un cik viegli iznīcināt. Lugā melna absurda elementi. Regnāra Vaivara traģikomēdijas „Suņu ciema Nelaimes lācis” ākamās izrādes 27.oktobrī, 1. un 9.novembrī.

Izdots vērienīgs Rutas Čaupovas pētījums “Profesionālā tēlniecība Latvijā. Ievirzes. Personības. Notikumi”. Par kopsakarībām, zīmīgiem pagrieziena punktiem un personībām Latvijas tēlniecībā pārrunājam Kultūras rondo. Stāsta Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa un mākslas zinātniece, izdevuma redaktore Laima Slava. Ierakstā uzklausām pētījuma autori Rutu Čaupovu. "Ja cilvēks visu mūžu velta kādi nozarei, kādam jautājumam, kas viņam ir mīļš un tuvs, ko uztvēris kā savu, gala rezultātā šāds pētījums var tapt. Ruta Čaupova tā izvairīgi saka: ah, man tas tā uzrakstījās. Kuram katram tā viss nenotiktu," atzīst Laima Slava. "Arī ļoti gaidīts un nepieciešams izdevums, jo šāda apkopojuma līdz šim pat atsevišķiem periodiem, pat klasiķiem veltīta nav bijis. Tā ir ļoti dāsna Čaupovas kundzes dāvana ne tikai nozarei, ne tikai tēlniekiem, ne tikai mākslas vēsturei, bet sabiedrībai kopumā, jo ar tēlniecību atšķirībā no citiem mākslas veidiem mēs ikdienā dzīvojam kopā pilsētvidē, kapos, dabas vidē, ne tikai muzeju ekspozīcijās," vērtē Arta Vārpa. Aplūkojot mūsu mākslas parādībām veltīto pētniecisko literatūru, nākas secināt, ka zināšanām par tēlniecību joprojām ir pabērna loma. Mūsu izcilā tēlniecības jomas speciāliste, mākslas zinātniece Dr. art. Ruta Čaupova ir veikusi unikālu darbu, lai apkopotu savas ilgstoši krātās zināšanas par profesionālo tēlniecību Latvijā un radītu erudītu, plašā kontekstā tvertu, saistoši uzrakstītu ieskatu mūsu tēlniecības īpašajā pasaulē no tās pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Daudzu gadu desmitu gaitā Ruta Čaupova ir bijusi lieciniece ar tēlniecības attīstību saistītajiem procesiem, tikusies ar vecmeistariem, iepazinusi tēlnieku paaudzes citu pēc citas, recenzējusi, vērtējusi viņu sniegumu, bijusi klāt visos tēlniecībai nozīmīgajos notikumos mūsu reģionā. Tai pašā laikā viņa vienmēr ir pārzinājusi arī pasaules aktuālo literatūru par tēlniecības jautājumiem, kas dažādiem ceļiem nonāca arī padomjlaika Latvijā. Vienmēr augsti vērtējot modernisma izstrādātās vērtības, viņa ir bijis erudīts atbalsts visam progresīvajam, kas, neskatoties uz režīma noteikumiem, veidojās arī tēlniecībā Latvijā. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".

Jaunās mūzikas festivāla „Arēna” ietvaros 26. oktobrī visas dienas garumā, uzrunājot garāmgājējus, vairākās Rīgas vietās izskanēs performance “Māki tā?”. Kultūras rondo tiekamies ar komponisti Eviju Skuķi, kuras jaundarbs “Māki tā?”, koncerts makita sadzīves tehnikas instrumentu orķestrim, skanēs performacē.

LNB Digitālajā bibliotēkā ir apskatāmas arī tūkstošiem atklātņu, kuras līdzās grāmatām un citiem iespieddarbiem glabā Nacionālā bibliotēka. Tās atklātņu kolekcija ir milzīga: apmēram simt tūkstoši. Un nupat pienācis šīs kolekcijas zvaigžņu brīdis: Latvijas Nacionālā bibliotēka laidusi klajā izdevumu „Atmiņu topogrāfijas”. Tā ir simt fotopastkaršu izlase no 20. gadsimta 20. – 30. gadiem – personisku un kolektīvu atmiņu kaleidoskops ar lielu estētisko un pētniecisko vērtību. „Mīļo Onkul! Vai Jūs nebūtu tik laipni un neatnāktu kāds sestdienas vakarā mums uz staciju pretī, jo mēs ar Igaunijas māsīcām brauksim uz Puikalnu. Varbūt gadījienā, ja no viņiem neviens nav pretī, varētu pie Jums pa nakti pārgulēt. Ar mīļu sveicienu – Milda Kļaviņa Valkā, 1927.gada 4.augustā” Šādu atklātni Alsviķa ielā Alūksnē savulaik saņēmis kāds Jānis Kļaviņš. Otrā pusē Mildas praktiskajam lūgumam redzams Latvijas – Igaunijas robežpārejas punkts Valkā ar svītrainu koka barjeru, kāds tas izskatījās pirms gandrīz simt gadiem. Cita kartīte: fotogrāfijā redzams Rēzeknes tilts un koka apbūve ap 1930.gadu, bet atklātnes otrā pusē kāds Edžus raksta Zeibota kundzei Rīgā: „Rēzekne! Paldies Dievam, atkal grūti laiki. Eji nu staigā kā Dieva nepieņemts. Ko tas lidz ka Rēzekne diezgan smuka, par to atkal viesnicas nesmukas un nevar teikt ka lētas.” (saglabāta oriģinālā rakstība un interpunkcija) Šīs ir tikai divas no simt fotopastkartēm no pagājušā gadsimta 20.-30.gadiem, kas iekļuvušas izdevumā „Atmiņu topogrāfijas”. Albumu veidojusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma eksperte Līga Goldberga. Izdevums „Atmiņu topogrāfijas” ir būtisks arī ar to, ka izgaismo ne vien Latvijas Nacionālās bibliotēkas plašo krājumu, bet arī krājuma glabātāja darba nozīmi. Līgas Goldbergas ikdienas darbs ir kārtot un sistematizēt krājumā esošās fotogrāfijas, atklātnes un piedāvāt tās visdažādākajiem pētniekiem. Viens no pētniekiem, kura darbā liela nozīme ir šiem krājumiem, ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš jau paguvis izpētīt arī jaunizdoto krājumu „Atmiņu topogrāfijas”. Daļa fotopastkaršu Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā nonākušas kā obligātie eksemplāri, daudzas ir dāvinājumi. „Atmiņu topogrāfijās” ietvertās atklātņu reprodukcijas rada ļoti autentisku sajūtu, jo tajās redzama visa pastkaršu dzīve – plīsumi, švīkas, reizēm mitruma un uguns pēdas. Daudzās ir personiski ieraksti. Santas Remeres un citu pētnieku esejas ietvertas nelielā grāmatā, kas kopā ar melnbaltajām atklātnēm sakārtotas koši zilzaļā kartona kārbā ar dzeltenu lentu. Neveidot šo izdevumu kā tipisku grāmatu bija apzināta izvēle, stāsta Līga Goldberga. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs kā vienu no jaunā izdevuma vērtībām izceļ atklājēja prieku, ko šīs košās kārbas satura pētīšanā var gūt ikviens. Lai gan atklātņu nozīme, attēlu izvēle un saturs gadu gaitā ļoti ir mainījies, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklātņu kolekcija turpina augt arī mūsdienās.

Digitālā bibliotēka ir gatava. Par tās saturu, lietošanu un katra līdzdalību tās attīstībā Kultūras rondo pārrunājam ar šīs bibliotēkas veidotājiem: stāsta LNB Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere un Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. Digitālā bibliotēka ir pieeja Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, muzeju priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem. Kas meklē, tas Digitālajā bibliotēkā atrod atbildes par jebkuru tēmu vairāk nekā 3,8 miljonu digitālo vienību saturā. Digitālajā bibliotēkā saplūst saturs no vairāk nekā 500 partneru krājumiem un kolekcijām no visas Latvijas un pasaules. Latvijas Nacionālā bibliotēka apvieno digitālo saturu Digitālajā bibliotēkā un pārvalda Digitālā kultūras mantojuma platformu. Jaunās vietnes atvēršanas svētki būs 26. oktobrī plkst. 11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Klīversalas zālē.

No 1. novembra sešpadsmit vakarus raidījumā „Labu nakti” skanēs Latvijas hokejistu – bronzas medaļu ieguvēju – stāstītās pasakas. Un šovakar Radioteātrī būs Kristīnes Ilziņas stāsti no grāmatas „Es neliecināšu par jums”. Par jaunumiem Radioteātrī stāsta Radioteātra vadītāja Māra Eglīte un skaņu režisors Valdis Zilvers.

Latvijas dalība Frankfurtes grāmatu tirgū: situāciju grāmatniecībā izvērtējam kopā ar nozares pārstāvjiem. Analizē literatūras eksporta platforma “Latvian Literature” literārais aģents Vilis Kasims, izdevniecības „Zvaigzne ABC” literārā aģente Santa Raciņa un rakstniece Laura Vinogradova. Sazināmies ar izdevniecības „liels un mazs” vadītāju Alīsi Nīgali. No 18. līdz 22. oktobrim Latvija ar nacionālo stendu piedalījās Frankfurtes grāmatu tirgū (Frankfurter Buchmesse), uz kuru šogad devās ne tikai izdevēji, bet arī rakstnieki Laura Vinogradova, Andris Kalnozols, Jānis Joņevs, Signe Viška un Madara Gruntmane. Latvijas dalību tirgū nodrošina literatūras eksporta platforma “Latvian Literature”.

Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir noslēdzies. Pilnmetrāžas konkursā uzvarēja un festivāla galveno balvu – "Zelta gaili" – saņēma somu režisores Tias Kouvo filma "Ģimenes laiks". Īpašu ekspertu atzinību izpelnījās igauņu režisores Annas Hints dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Par aizvadīto festivālu sarunājamies ar portāla "LSM.lv" autori Aigu Leitholdi un mākslinieku Pēteri Vīksnu.  Ierakstā uzklausām kino kritiķi Elīnu Reiteri un festivāla starptautiskās žūrijas locekli, producentu Jāni Kalēju.

Maijas Tabakas vārds šoruden uzmirdz  mākslas notikumos gan Berlīnē, gan Tallinā. Berlīnē, pievēršoties „DAAD Artists-in-Berlin” programmas 60 gadu pastāvēšanai, sarīkota izvērsta izstāde vairākās galerijās. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā starp citiem pasaules māksliniekiem arī Maijas Tabakas glezna un Ievas Epneres video „Paradīzes putns”. Savukārt Tallinā KUMU mākslas muzejā pašlaik skatāma izstāde, kurā trīs Baltijas mākslinieču Malles Leisas, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites 70. - 80.gadu darbi. Berlīnē kopš septembra vidus skatāma ilgstoši gatavota izstāde, kas pievēršas „DAAD („Deutscher Akademischer Austausch Dienst/ Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta”) Artists-in-Berlin” rezidences programmas sešdesmit gadu pastāvēšanas fenomenam. Izstādē pirmo reizi ir iespējams novērtēt programmas vēsturi, sākot ar 1963.gadu. Izstāde iekārtota vairākās galerijās un tajā piedalās ap 50 autoru. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā līdzās citiem māksliniekiem arī Maijas Tabakas DAAD arhīva materiāli, glezna „Wie heist du?”, arī Ievas  Epneres video „Paradīzes putns”. Abas mākslinieces ir bijušas DAAD stipendiātes, Ieva – 2019.gadā, bet Maija Tabaka 1977.gadā uzvarēja Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta stipendiātu konkursā, gūstot iespēju gadu  uzturēties Rietumberlīnē (1977.-1978.), bet 1979.gadā sarīkoja personālizstādi mākslinieku namā „Betānija”. Apciemoju Maiju Tabaku, lai sarunā pakavētos atmiņas par Berlīnes posmu. Viņasprāt,  DAAD pieņem no visas pasaules to, kas viņiem skaitās jauns un superjauns, un māksliniece rāda  rakstu žurnālā „Berlin Art Wiek NEWS”: Māksliniece Ieva Epnere kopā ar ģimeni uzturējās DAAD rezidencē, vēlāk saņēmusi aicinājumu piedalīties izstādē, kas atskatās uz rezidences vēsturi līdz Berlīnes mūra krišanai. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā skatāma Maijas Tabakas glezna „We heist du?/ Kā Tevi sauc?”. Par darba tapšanu stāsta gleznotāja. Viņa arī atklāj, kā glezna nonākusi Berlīnes galerijas krājumā. Zīmīgs ir DAAD izstādes kopējais nosaukums „Ja Berlīnes vējš pūš manā karogā. Māksla un internacionālismspirms Berlīnes mūra krišanas”, tas ir saīsināts ungāru mākslinieka Endrē Tot darba nosaukums, skaidro Ieva Epnere. Savukārt Tallinā KUMU muzejā pašlaik skatāma izstāde ar nosaukumu „Bez rāmja”, kurā trīs mākslinieču – Malles Leis, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites – 70. un 80.gadu darbi. Izglītība, ko mākslinieces guvušas Tallinā, Rīgā un Viļņā bijusi līdzīga pēc saviem ideoloģiskajiem un estētiskajiem principiem, taču drīz vien viņas šos principus pārsniedza, raksta, izstādes kuratores Anu Alas un Laima Kreivīte. Pēc Maijas Tabakas domām, vācieši  precīzi uztvēruši, rakstot, ka viņas glezniecībā dekoratīvais abstrakcionisms un sirreālisms ir kopā. Bet Ievas Epneres video par Maiju ieinteresējis KUMU izstādes kuratores un  iespējams, kādā formā tiks iekļauts izstādi pavadošajos materiālos. Izstāde Tallinā KUMU mākslas muzejā, kurā arī Maijas Tabakas darbi,  skatāma līdz nākamā gada 25. februārim. Savukārt izstāde Berlīnē – līdz 14.janvārim. Paldies mākslas zinātniecei Anitai Vanagai par rosinājumu ieskatīties Berlīnes notikumā.

Viena no nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsētām atkal būs pavisam netālu no mums. Pērn tā bija Kauņa Lietuvā, bet nākamgad šajā godā būs Igaunijas otra lielākā pilsēta Tartu. Tieši simt dienas pirms oficiālā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākumā “Tartu 2024” oficiāli iepazīstināja pilsētniekus un arī uzaicinātos viesus no kaimiņvalstīm ar galvenajiem nākamā gada plāniem un iecerēm.

Sadzirdēt citu stāstus rosina  izstāde  „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos”. Jauno mediju māksliniece, Liepājas Universitātes docente Anna Priedola vēlas pievērst uzmanību sabiedrības novecošanai un demencei.  Izstāde pašlaik skatāma Liepājas koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā „Civita Nova”. Sestdien, 21.oktobrī, un 4.novembrī izstādi papildinās demences datu darbnīcas. Liepājas koncertzāles 1.stāva gaišajā vestibilā uzmanību piesaista objekts – milzīga piena paka, arī vecu cilvēku portreti, vēl telpā ir liels galds, uz kura papīra šķīvjos zīmēti vai rakstīti padomi, kā saglabāt veselību mūža nogalē.  Personiskā pieredze un vectēva saslimšana rosinājusi jauno mediju mākslinieci Annu Priedolu radīt izstādi, kas nedaudz citā formā bija skatāma arī Rīgā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Anna uzskatāmi ar piena produktu palīdzību attēlojusi sausos statistikas datus, kas saistīti ar demenci. Objektā, kam piena pakas forma, var ieiet iekšā, apsēsties un klausīties pieredzes stāstus, demences pacientu līdzcilvēku – mazmeitas, dēla, vedeklas, sievas – audiodienasgrāmatass, kuras ierunājuši Liepājas teātra aktieri, arī Anna pati. Tad Anna Priedola norāda uz senioru portretiem datorgrafikā, kas veidoti ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību un eksponēti pie vienas no izstāžu sienām. Vēl ekspozīciju papildina līmlapiņas ar frāzēm, ko tuvinieki izmanto praktiski, lai atgādinātu vai informētu, piemēram: laiks padzerties, izslēdz plīti, šeit ir tavas mājas, tu nevienam neesi parādā. Tā kā izstāde skatāma koncertzālē, nereti māksliniecei jautājot, kāpēc tik drūmi. Taču, viņasprāt, cilvēki pēc tam piedzīvo skaistu mūzikas terapiju un var veltīt laiku izaicinošāku jautājumu apcerei, kāds ir vecums. Anna Priedola atzīst, ka pašas pieredze mainījās saistībā ar tuva cilvēka saslimšanu, kad neinteresē ne pagātne, ne nākotne, uzmanība liek koncentrēties uz šī brīža novērtēšanu, un tas ir svarīgi jebkurās attiecībās. Izstāde „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos” apskatāma līdz 3.novembrim Liepājā koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā.

Pēc koncertu sērijas Nīderlandē Beļģijā mājās atgriezies Latvijas Radio koris, kurš šoruden saņēmis britu žurnāla „Gramophone” gada balvu par ierakstu „John Cage. Choral Works” kategorijā „Labākais kormūzikas albums”. Kultūras rondo studijā kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Sigvards Kļava, kurš joprojām uzskata, ka svarīgākie ir koncerti Latvijā, ārpus Rīgas.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā. Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs. Kā jūs kļuvāt par kinorežisori? Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā. Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā. Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu? Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu. "Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš. Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku. Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns". Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās.  Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.    

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā gaidāms žanra kino autora Aika Karapetjana jaunākās filmas "Bezkaunīgie" pasaules pirmizrādes seanss 17. oktobrī. Tiekamies ar filmas „Bezkaunīgie” radošo komandu – režisoru Aiku Karapetjanu un filmas lomu atveidotājiem – Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi. Režisora piektais pilnmetrāžas darbs ir simbolu drāma, kas atklāj un šķetina mūsdienu ģimenes attiecību peripetijas. Filmas uzņemšanai bija savi noteikumi: mazbudžeta filma ar četriem varoņiem ierobežotā lokācijā un filmēšanas laikā. Režisors filmai izvēlējies debitantus uz lielā ekrāna – Martu Grasi, Didzi Jonavu, Gregoru Laķi un Rūta Liepiņa. Filmas scenārija autori ir Aiks Karapetjans un Justīne Kļava. Viņu abu sadarbība turpinās arī teātrī, jo 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona". Filma "Bezkaunīgie" uzņemta pandēmijas laikā Medību pilī Jaunannās Alūksnē. Atteikums: Tā bija saruna pēc filmas „Bezkaunīgie”’ ar aktieriem Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi, protams, arī ar režisoru Aiku Karapetjanu, kuram pēc dažām dienām pirmizrāde JRT „Fēlikss, Anatolijs un Ilona””, tas tapusi kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu.  Bet filmas „Bezkaunīgie”’ pasaules pirmizrāde šovakar. Filma tiek dēvēta par mistisku psiholoģisku trilleri.

Svētās Helēnas sala, apgaismība, putnu un zvaigžņu skaitīšana somu rakstnieka Olli Jalonena romānā "Debesu lode". Un vēl vismaz četri salīšanas viedi, kā arī starp burtiem un cipariem. Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojas un savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanas svētkos piedalījās somu rakstnieks Olli Jalonens, kura romāna “Debesu lode” tulkojumu izdevusi „Valodu māja”. Kultūras rondo tikās ar rakstnieku Olli Jalonenu un viņa darba tulkotāju Maimu Grīnbergu. Lai arī grāmata iznāca jau vasaras sākumā, dažādu sakritību dēļ, sava darba izdevumu latviešu valodā viņš redz pirmo reizi tieši sarunas laikā Latvijas Radio studijā. Somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen) romāns “Debesu lode” vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumpieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos. Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā. Romāns "Debesu lode" ir diloģijas pirmā daļa, par ko 2018. gadā autors saņēma Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – "Finlandia" balvu, kurai kopumā ticis nominēts sešas reizes.

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers. „Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens. Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci. Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust. Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski. Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties. Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina. Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs. Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers. Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Pirms Pasaules diktāta latviešu valodā saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.

Devīto reizi norisinās Pasaules diktāts latviešu valodā. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Pirms diktāta saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā šovakar, 13. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos Latvijas kinematogrāfam neierasta formāta kino darbs – kino albums jeb mūzikas īsfilma „Suņa skatiens”, kuras skaņu celiņu veido mūzikas albums, bet uz ekrāna redzama pusstundu gara spēles īsfilma. To veidojusi jaunu, ārzemēs studējušu, bet uz dzīvi Latvijā atgriezušos mākslinieku komanda, filmēšanai izvēloties 16 milimetru kinolenti. Filmas „Suņa skatiens” pamatā ir latviešu indie elektroniskās mūzikas dueta „Bel Tempo” minialbums „Pessimismus” – četras stilistiski atšķirīgi, bet atmosfērā vienoti skaņdarbi, ko mūziķi Jūlijs Melngailis un Andis Ansons radījuši vairāku gadu garumā. Sākumā gan nekādas domas par filmu nebija. Vien divu mūziķu veiksmīga radošā satikšanās mūzikas rakstīšanas nometnē. Andis dzīvoja Rīgā, Jūlijs – Londonā. Ārpus Latvijas viņš bija dzīvojis jau desmit gadus, studējis mūziku un rīkojis koncertus. Kad albums bija gatavs un grupai vajadzēja jaunas fotogrāfijas, Jūlijs uzrunāja Ievu Aleksu un viņas draugu Filipu Šmitu, ar ko bija sadraudzējušies grupas „Carnival Youth” videoklipa uzņemšanas laukumā. Filips ir fotogrāfs, Ieva pēc atgriešanās no studijām Londonā veidoja dažādus videodarbus un eksperimentālas īsfilmas. Mūzikas filmas „Suņa skatiens” pirmizrāde šovakar jau izpārdota, bet to varēs noskatīties arī tiešsaistē festivāla mājaslapā, un grupa „Bel Tempo” plāno vēl kādu koncertseansu arī pēc festivāla beigām.  

Kultūras rondo tiekamies ar diviem režisoriem, festivāla „Patriarha rudens” balvu ieguvējiem – ar Pētera Pētersona petrolejas lampas īpašnieku – labāko teātra režisoru Ralfu Liepu un kino režisoru Uģi Olti, kurš startēja ar filmu „RadiRaidi”.  Festivālā "Patriarha rudens" šogad studentu darbus vērtēja divas žūrijas – skatuves mākslas un audiovizuālās mākslas. Skatuves mākslas žūrijas sastāvā bija Latvijas Nacionālā teātra valdes loceklis Māris Vītols, "Dirty Deal Teatro" direktore Anna Sīle, teātra režisors un pedagogs Juris Jonelis, kā arī festivāla patronese Karina Pētersone. Ralfs Liepa atzinību izpelnījās par divām izrādēm: Pētera Pētersona "Mirdzošais un tumši zilais" un Vitolda Gombroviča "Ivonna, Burgundijas princese". Ralfs Liepa saņēma petrolejas lampu no Pētera Pētersona kolekcijas. Audiovizuālās mākslas žūrijas sastāvā darbojās kinorežisore un scenāriste Marta Elīna Martinsone, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, operators Valdis Celmiņš un kinoproducents un režisors Gints Grūbe. Uģa Oltes "RadiRaidi" saņēma atzinību kā par mācību darbs, kurš ieguvis filmas potenciālu. -- Daļu no festivāla “Patriarha rudens” programmā iekļautajiem darbiem būs iespējams vēlreiz noskatīties un piedzīvot 13.–15. oktobrī festivāla satelītpasākumos Gulbenes novada kultūras centrā un Stāmerienas pilī.

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieci un ilustratori Aneti Meleci. Daudzi viņu pazīst kā starptautiski atzinīgi novērtētā "Kioska" autori, bet pašlaik Siguldā skatāma viņas pirmā retrospektīvā izstāde "Anetes kiosks: stāsti, grāmatas, ilustrācijas un citas lietas". Anete tikko piedalījusies arī pirmajā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā. Anetes mājaslapā internetā var lasīt, ka viņa ir ļoti aizņemta brīvmāksliniece, kurai padomā ir vairāki stāsti, kas vēl nav pārvērtušies grāmatā. "Viens ir tāds, kas jau stāv uzgaidāmajā telpā un mīņājas, kad beidzot ķeršos klāt, jo ir jau iesākts," atklāj Anete Melece. "Tas ir komikss, kuru iesāku jau pirms diviem gadiem zīmēt, bet tad "miedziņš" [Pazudušais miedziņš] iespraucās, pagrūda to malā. Tas ir stāsts "Kosmoss klausās" par vienu biroju, kur visiem darbiniekiem ir zvaigžņveidīgas galvas un viņi visas vēlmes, viss, ko mēs uz Zemes ievēlamies, nonāk viņu e-pastā. Tad tas tiek izdalīts birojā un tur ir darbinieki, kas palīdz īstenot mūsu vēlmes." Šo ir plāniņš zīmēt nākamgad, vēl ir arī citi stāsti, kas, cerams, būs. 

Valmierā pilsētvidē atklāta izstāde „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm”, kurā astoņi Latvijas mākslinieki mijiedarbojušies ar Māra Bišofa daiļradi un radījuši paši savus darbus. Darbi skatāmi Valmieras pilsētvidē no ēku sienām, parkiem un jumtiem līdz veikalu plauktiem un avīžu slejām. Izstāde raisa polemiku un jau tagad norit diskusijas gan valmieriešu vidū, gan starp pašiem māksliniekiem. Izstādes centrālā ass ir Māris Bišofs, mākslinieks un ilustrators, kura īpašo rokrakstu pazīst ļoti daudzi. Dzimis Rūjienā, dzīvojis un strādājis daudzviet pasaulē, bet jau 20 gadus mīt Latvijā. Ir izdotas vairākas Māra Bišofa darbu grāmatas, kā arī notikušas daudzas personālizstādes. Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja un viena no izstādes „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” kuratorem, atklāj, ka notikums saistīts ar programmu, ko Valmiera izstrādāja, lai pretendētu uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu. Titulu gan neieguva, bet dažus projektus nolēma aizstenot. Piedāvājums iekrita auglīgā augsnē. Dažas dienas pirms izstādes atklāšanas Valmierā tiekos ar Ēriku Boži, tobrīd instalācijas vēl top darbnīcā, bet jau ilgu laiku Ēriks seko Bišofa daiļradei. Tikšanās reizē Ēriks telefonā rāda, kas no sadzīves priekšmetiem būs arkas pildījumā – gan spilgti oranža veļasmašīna, veikala svari, skaitīkļi, gan frizētavas matu žāvētājs, gan citi nesenās pagātnes priekšmeti. Darbs būšot negants, ja salīdzina ar Liepājas „Vēja paviljonu”. Protams, tagad arku var redzēt Valmierā, Jāņparkā. Otra instalācija, objekts – situācija, radīta un atrodas Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas pamestajā baseinā. Ērika fotogrāfijās redzu klavieres, kas atraktīvā veidā karāsies virs baseina pie pašas tramplīna malas, bet baseinā izkārtotas dzīvokļa mēbeles.   Vairākus māksliniekus, ko kuratores Solvita Krese un Māra Žeikare aicinājušas piedalīties, saista tas, ka viņi strādā ar zīmējumu līdzīgi kā Bišofs. Izstāde pilsētvidē atklāta nesen, taču jau tagad raisījusi diskusiju un pat polemiku, atklāj Solvita Krese. Spraiga viedokļu apmaiņa izvērtusies arī starp pašiem māksliniekiem Māri Bišofu un Ingrīdu Pičukāni. Izstādes pilsētvidē apmeklētājiem Valmierā topošā laikmetīgās mākslas telpa "Kurtuve"kļuvusi par izstādes informācijas centru, kur iespēja aplūkot Māra Bišofa oriģināldarbus, kā arī saņemt izstādes karti un uzzināt vairāk par izstādes norisi. Līdz 10. novembrim izstāde „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” apskatāma Valmieras pilsētvidē – no ēku sienām un jumtiem līdz pat veikalu plauktiem.

Šodien, 12. oktobrī, sākas Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad atzīmē desmito gadadienu. Savukārt amerikāņu autorkino grandam Džimam Džārmušam šogad aprit 70. Atzīmējot abas apaļās jubilejas, kinofestivāla veidotāji programmā iekļāvuši atsevišķu Džārmuša retrospekciju, dodot iespēju uz lielā ekrāna noskatīties četrus no spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem. Kas ir Džims Džārmušs un kāpēc jums varētu būt interesanti viņu iepazīt tuvāk? Kad 2021.gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem. Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa. „Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu. Arī, kad filmēju, - un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk – es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu. Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu.” Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā. Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā. Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino. Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu „Kontroles robežas”, ko šodien atceras kā „krācēju seansu” – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984.gada „Dīvaināk nekā paradīzē”, kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb „kino kanonā”; 1995.gada vesternu „Mironis”, 1999.gada filmu „Spoku suns. Samuraja ceļš”, kā arī 2003.gada hitu „Kafija un cigaretes”. Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī „Noslēpumu vilciens” un „Nakts uz zemes”. Džārmuša filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā būs skatāmas šajā un nākamajā nedēļas nogalē. Starp citu, ar vairāku kinodarbu parādi šai festivālā apaļā jubilejā tiks godināts vēl viens režisors – zviedrs Rojs Andersons, kuram šogad aprit 80.

Valmieras drāmas teātrī tapis viens no galvenajiem jaunās sezonas iestudējumiem – Raiņa traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi”. Režisore Inese Mičule Jāzepa lomai uzrunājusi divus aktierus Akselu Aizkalnu un Mārtiņu Meieru. Jauno aktieru klātesamība un lielais aktieru ansamblis rosinājis veidot baletisku telpu, piebilst scenogrāfs Reinis Dzudzilo un vizuālā māksliniece Krista Dzudzilo. Režisorei Inesei Mičulei  doma iestudēt Raiņa traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi” radusies 2020.gadā, atlicis gaidīt, kad jaunais Valmieras aktieru kurss beigs studijas, savukārt teātra rekonstrukcija iestudēšanas termiņu vēl pabīdījusi.  Protams, izrādes stāsts ir par Jāzepa ceļu. Mārtiņš Meiers ir viens no Jāzepa lomas atveidotājiem, un atzīst, ka šī ir vissarežģītākā loma viņa aktiera pieredzē. Otrs Jāzepa lomas atveidotājs ir Valmieras kursa aktieris Aksels Aizkalns. Izrādes kopējais tēls sākas no sajūtas, atklāj režisore, un sajūta ved pie izvēlēm. Sapratusi, ka vajadzīgi telpas mākslinieki, kas ir laikmetīgi. Un izrādes vizuālā interpretācija nodota Reiņa un Kristas Dzudzilo ziņā, kas radījuši askētisku tumšu peldbaseina telpu ar skaitļiem uz sienas. Režisore aicinājusi radošajā komandā komponistu Rihardu Zaļupi, iestudējuma tapšanai tikpat svarīgi  bijuši arī gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un horeogrāfe Linda Mīļā. Un kā jau vairakkārt uzsvērts, iestudējumā piedalās liels aktieru ansamblis. Izrādes nelielajā programmā atradīsit informāciju gan par traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” sacerēšanas gaitu, par apstākļiem, kāpēc Rainim tā tapusi tik ilgi un mokoši. Vēl radošās komandas ceļa vārdi, un tālāk jau viss katra skatītāja paša ziņā. Tuvākās „Jāzeps un viņa brāļi” izrādes Valmieras drāmas teātra spēles telpā „Kurtuve” notiks 22. un 24.oktobrī. 

Kas notiek, ja uz skatuves satiekas mūziķis un zinātnieks? Par ko rodas saruna un kas tiek interpretēts - Kultūras rondo pārrunājam ar diviem Mārčiem Auziņiem - ģitāristu Mārci Auziņu un fiziķi Mārci Auziņu, kuri satikušies sarunā "Flirts ar citādo". Ideja pieder ģitāristam Mārcim Auziņam, bet zinātnieks Mārcis Auziņš šādam „flirtam” nav bijis ilgi jāpierunā.

Šovakar, 10. oktobrī, Jelgavas kultūras namā notiks deju skolas "Dzirnas" vadītāja un horeogrāfa Agra Daņiļeviča jubilejas autorkoncerts "Manas tautas dejas". Siguldas Devonā koncerts notiks 13.oktobrī, koncertzālē "Gors" - 14.oktobrī, Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē - 21.oktobrī, VEF Kultūras pilī - 28.oktobrī. Pirms koncerttūres Kultūras rondo tiekamies ar Agri Daņiļeviču. Deju koncertos ir iekļautas dejas, ko horeogrāfs ir radījis dažādiem kolektīviem laikā no 1981.gada līdz šodienai. Koncertos būs skatāmas arī ļoti jaunas horeogrāfijas un pat pirmuzvedumi. Koncertos piedalīsies tautas deju ansamblis "Lielupe" no Jelgavas, jauniešu deju kolektīvi "Sadancis" no Valmieras un "Vizbulīte" no Siguldas, tautas deju ansambļi "Katvari" no Limbažiem un "Banga" no Liepājas, kā arī vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dziga" no Rēzeknes. Tāpat koncertos piedalīsies deju skola "Dzirnas", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dzirnu Senči", jauniešu deju kolektīvs "Bramaņi", kā arī tautas deju ansambļi "Vektors", "Ačkups" un "Rotaļa" no Rīgas.

Pēc trīs gadu piespiedu pauzes šajās dienās Rīgā atkal notiek radošo industriju forums “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija”, kas vienkopus pulcē vairākus simtus nozares profesionāļu un studentu. Tā ir iespēja diskusijām un pieredzes apmaiņai gan par jaunākajām tehnoloģijām kultūras un izklaides industrijā, gan – kā tām nekļūt par pašmērķi radošajā procesā.

Kultūras rondo ceļvedi starptautiskajam kino festivālam Rīga IFF veidojam kopā ar festivāla radošo direktori Sonoru Broku un kino kritiķi Dārtu Ceriņu. Desmitais Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) norisināsies no 12. līdz 22. oktobrim. Atklāšanas vakaram izraudzīta filma "Neredzamā cīņa" – "igauņu atturībā un bezkaunīgā drosmē uzlādētu kungfu komēdija". "Filmu par homo soveticus sašķelto esību un popkultūras spēju izglābt nebrīva cilvēka dvēseli režisējis godalgotais un izteiksmē allaž mainīgais igauņu režisors Rainers Sarnets," norāda festivāla rīkotāji. Jau ierasti festivāls tiek atklāts ar kādu Latvijā veidotu filmu, tomēr pirmo reizi Riga IFF pastāvēšanā šāds gods atvēlēts žanra kino. Šī gada atklāšanai izraudzītā darba veidošanā piedalījusies Latvijas studija "White Picture" (kopražojums ar Igaunijas, Grieķijas un Somijas studijām), savukārt lielākā daļa tās uzņemšanas notikusi Latvijas pilsētās – Rīgā, Liepājā un Straupē –, kā arī aktieru ansamblī sastopami vairāki vietējo aktieru vārdi.

Pasaules diktāts latviešu valodā šogad norisināsies sestdienā, 14. oktobrī, pulksten 12.15. Šī būs jau devītā diktāta norises reize. Kultūras rondo par diktāta norisi stāsta viens no tā organizatoriem - Toms Sadovskis. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Diktāts tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un portālā LSM.lv. Klātienes rakstīšanas vietas izziņos turpmākajās nedēļās. Šogad ir sākusies sadarbība ar Latvijas Neredzīgo biedrību un Latvijas Nedzirdīgo savienību, lai sniegtu iespēju neredzīgiem, vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Lai piedalītos diktāta rakstīšanā klātienē, iepriekš ir jāreģistrējas vietnē www.raksti.org, kur varēs izvēlēties vienu no 16 rakstīšanas vietām 11 Latvijas pilsētās. Šogad klātienē diktāts norisināsies Rīgā, Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Reģistrēties dalībai klātienē būs iespējams līdz 12. oktobra vakaram. Savukārt tie, kuri nebūs paspējuši laikus reģistrēties, to varēs izdarīt norises vietā neilgi pirms diktāta sākuma, taču jāņem vērā, ka tas būs iespējams vien tad, ja būs brīvas vietas, tādēļ organizatori iesaka laikus reģistrēties mājaslapā. Diktātu būs iespēja rakstīt arī attālināti, šai dalības formai nav nepieciešams iepriekš speciāli pieteikties, taču ir nepieciešams izveidot lietotāja kontu vietnē "raksti.org". Nesen arī aizvadīta tiešsaistes lekcija "Biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā", ko vadīja filoloģe, tulkotāja, SIA “Skrivanek Baltic” un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja un diktāta teicamniece Lāsma Sirmule. Lekcijas ieraksts būs pieejams vietnē "raksti.org" un diktāta Facebook kontā. 14. oktobrī pārbaudīt savas zināšanas un prasmes latgaliešu rakstu valodā aicinās arī septītais diktāts latgaliešu valodā. Diktāts skanēs Latvijas Radio 1 ēterā raidījumā “Kolnasāta” sestdienas vakarā plkst. 18.20, kā arī video formātā būs skatāms sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv" un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat šoreiz diktātu varēs rakstīt klātienes pasākumā Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Šī gada diktātā aktrise Katrīna Griga lasīs speciāli diktātam tapušu literātes un žurnālistes Lauras Melnes tekstu. Diktātu organizē Latvijas Radio Latgales multimediju studija, latgaliešu kultūras kustība “Volūda” un portāls "lakuga.lv".

Pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti". Kultūras rondo tiekamies ar „MADE arhitekti” pārstāvjiem Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu un "MUUD arhitektiem" Dinu Vecānu un Juriju Kostirko. Gada balva piešķirta arī SIA "Mood" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Fināla žūrijas balva jeb Latvijas Arhitektūras gada balva 2023 saņēma arī "MUUD arhitekti" Dins Vecāns un Jurijs Kostirko – Zāļu pagatavošanas nodaļas pieci lielie skatlogi Brīvības ielā.  

Kas veido Kuldīgas īpašo tēlu? Kāds bijis ceļš līdz nokļūšanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā? Kultūras rondo devās uz Kuldīgu, lai uzklausītu cilvēkus, kuri aktīvi iesaistījušies vecpilsētas saglabāšanā un atjaunošanā. Atkal ir nopietns iemesls aizbraukt uz Kuldīgu, jo 2023. gada  17. septembrī tika  paziņots, ka Kuldīgas vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules  kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat kā arhitektūras doktore un Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone, arī citi kuldīdznieki atzīst, ka UNESCO zīme ir tikai tāda kvalitātes, iespēju un pienākumu zīme, kā piespraude pie Kuldīgas vecpilsētas mēteļa. Un karogs pilsētas centrā tagad ļaus arī garām skrienošam skolniekam ar saldējumu rokās pajautāt, ko tad šis karogs nozīmē. Un 7. oktobrī, kad skan raidījums, notiekot Hercoga Jēkaba gadatirgum un katram vecpilsētas iedzīvotājam saņemot īpašu pateicību par to, ka viņš dzīvo un piedalās Kuldīgas vecpilsētā, iespējams, turpināsies šī labā kaimiņu ķēde. Ja jau kaimiņš sava nama durvis un logus ir restaurējis, varbūt es ar varu… Ja ir iespēja savu pagalmu atvērt tūristu acīm vai  uzlikt tādu žogu, kā bijis agrāk un norobežot savu privāto telpu, tad ir vērts par to padomāt. Pilsētai ir jābūt dzīvai un līdzsvarotai. Ar mierinošu satiksmi, ar Kuldīgai raksturīgiem augiem, krāsām, sarkanajiem kārniņu jumtiem, bruģi. Kultūras rondo veidotāja Ingvilda Strautmane uz Kuldīgu brauca pirmdienā, kad tūristu mazāk, kad pa Alekšupīti neviens nebrida, bet bija patīkami sastapt cilvēkus, kuriem patīk te dzīvot un kuri atgriežas pēc vairākiem Rīgas gadiem. Par Kuldīgu stāsta un Kuldīgu izrāda Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitektūras doktore Jana Jākobsone, Kuldīgas novada pašvaldības pārstāve Ilze Meirupska, restaurators, Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājs Artis Rozītis, Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs, kā arī pirmdienā pilsētas ielās sataptie kuldīdznieki.

Pasaulē nav daudz valstu, kur porcelāna tradīcijas būtu senākas par 17.gadsimtu. Koreja ir viena no tām. Par porcelāna dzimteni, protams, uzskata Ķīnu, taču arī Korejā ir ļoti senas un daudzveidīgas keramikas tradīcijas, un mūsdienās to uzskata par vienu no keramikas mākslas smagsvariem. Klātienē iepazīt Korejas mūsdienu keramikas daudzveidību pašlaik var arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, kur durvis vērusi pirmā Korejas keramikas izstāde Baltijas reģionā. Korejas laikmetīgās keramikas izstāde „Pašterapija” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 2024.gada 14.janvārim. To papildinās plaša publiskā programma – būs pastaigas izstādē ar ekspertiem, bērnu un senioru pasākumi, kā arī pašmāju keramiķu viesošanās muzejā.

Ar “Latvijas koncerti” programmu direktoru un Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda valdes locekli Arturu Maskatu Kultūras rondo pārrunājam aktualitātes nozarē, kā arī gaidāmā "Rudens kamermūzikas festivāla" un koncerta "Draugi – Andrejam Žagaram" programmas.    Andrejs Žagars šogad svinētu 65. gadu jubileju. Savukārt koncerts "Draugi – Andrejam Žagaram" norisināsies jau piekto reizi. Šoreiz programmā iekļauts Džuzepes Verdi "Rekviēms" – monumentāls garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs, kurā komponists ielicis visu savu ģeniālā melodiķa un lielu muzikālo formu dramaturģijas meistara talantu. Atskaņojumā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti un Valsts Akadēmiskā koris "Latvija". Pie diriģenta pults – maestro Andris Poga. Savukārt ikgadējais "Rudens kamermūzikas festivāls"šogad norisināsies no 8. līdz 14. oktobrim. Atklāšanas koncertā 8. oktobrī “Lielajā ģildē” uzstāsies viens no pasaulē atzītākajiem stīgu kvartetiem - “Quatuor Ébène”.

„Visi skaitās” ir norvēģu autores un mākslinieces Kristinas Rūšiftes lielu popularitāti guvusi bilžu grāmata, kas  Latvijā izdevniecībā „Liels un mazs” iznāca 2020.gadā. Un to noteikti var uzskatīt par lasītprieku raisošu darbu. Šovasar, iedvesmojoties no Kristinas Rūšiftes grāmatas, Valmieras vasaras teātra festivālam horeogrāfe un režisore Kristīne Brīniņa veidoja skaitāmu un skatāmu mudžizrādi visai ģimenei ar tādu pašu nosaukumu kā grāmatai -„Visi skaitās”. Šonedēļ Kristīna Rūšifte ir Latvijā un pirms Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla arī mums iespēja satikt grāmatas autori. Mirklis no mēģinājuma šovasar, kad Kristīne Brīniņa Valmieras vasaras teātra festivālā veidoja izrādi „Visi skaitās”, un es biju lieciniece mudžizrādes tapšanā vienā no Valmieras daudzdzīvokļu namu pagalmiem: Kristīne Brīniņa bija iedvesmojusies no Rūšiftes grāmatas, jo 2020.gadā bērnu grāmatu  izdevniecība „Liels un mazs” Jolantas Pētersones tulkojumā no norvēģu valodas izdeva bilžu grāmatu „Visi skaitās”. Grāmata Norvēģijā izdevniecībā Magikon Forlag tika izdota 2018.gadā un kopš tā laika   guvusi lielu starptautisku atzinību, grāmata jau tulkota vairāk nekā 30 dažādās valodās. Dažas dienas pirms Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla tiekos ar norvēģu autori un ilustratori Kristinu Rūšifti.

Lasītprieks un literatūras dažādība – jaunus tiltus pie gados jaunā lasītāja atklās pirmais Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Kādā veidā uzrunāt lasītāju un viņa ģimeni, Kultūras rondo saruna ar rakstnieci Luīzi Pastori, ilustratori Rūtu Briedi un grāmatu blogeri Aiju Bremšmiti.

Ir reizes, kad realitāte ir tik baisa, ka tā jāpārvērš mākslas darbā, lai cilvēki apstātos un ieklausītos. Par to savā profesionālajā pieredzē pārliecinājies žurnālists un teātra režisors Hermans Grehs no Maltas. Viņš ir mazās Vidusjūras valsts lielākā laikraksta galvenais redaktors. Un viņš teātra valodā iestudējis stāstu, kas nesenā pagātnē satricināja visu Eiropu. Runa ir par maltiešu pētnieciskās žurnālistes Dafnes Karuanas-Galīcijas brutālo slepkavību, kas izgaismoja daudz neglītu faktu Maltas politikā un biznesa vidē. Šodien, 5. oktobrī, Grehs un vairāki Maltas vadošie aktieri ir Rīgā, lai spēlētu izrādi „Dafne” starptautiskā žurnālistikas konferencē. Tas bija 2017.gada 16.oktobris, kad Maltu un drīz pēc tam arī pārējo Eiropu pāršalca ziņa, ka automašīnā ievietotas bumbas sprādzienā gājusi bojā Maltas pazīstamākā pētnieciskā žurnāliste Dafne Karuana-Galīcija. Savā darbā viņa regulāri izgaismoja Maltas politiķu un biznesmeņu koruptīvās saites. Mazajā Maltā ar pusmiljonu cilvēku Dafni pazina daudzi. Arī žurnālists Hermans Grehs. Hermans Grehs žurnālistikā strādā jau 26 gadus, pēdējos piecus ir Maltas vadošā laikraksta „Times of Malta” galvenais redaktors. Viņš bija viens no žurnālistiem, kas vēlāk izmeklēja Karuanas-Galisijas slepkavību. Bet līdzās darbam Grehs jau daudzus gadus aizraujas ar teātri. Luga par Dafni ir viņa otrais darbs kā dramaturgam. Ideja par lugu tapa divus gadus pēc Dafnes slepkavības, kad žurnālisti un visa Maltas sabiedrība sāka aptvert – ar slepkavību potenciāli saistīti cilvēki ir arī valdības gaiteņos un cenšas to piesegt, lai reālie pasūtītāji netiktu atklāti. Arī iepriekš Grehs iestudējis dokumentālas izrādes – par lidmašīnas spridzināšanu virs Lokerbijas, par Beirūtas ķīlniekiem, par migrāciju, par Maltā joprojām aizliegtajiem abortiem. Ķeroties pie stāsta par Dafnes Karuanas-Galīcijas slepkavību, viņš cilvēkus uzrunāja kā dramaturgs, nevis žurnālists. Un mākslas plīvura aizsegā ļaudis sāka stāstīt tādas lietas, ko nemūžam neuzdrošinātos atklāt Hermanam kā žurnālistam. Praktiski visi teksti izrādē ir dokumentāli, bet tēli, kas tos runā, it kā ir abstrakti – Žurnāliste, Trauksmes cēlājs, Likumsargs, Ļaunais. Režisors Hermans Grehs uzskata – žurnālisti Dafni Karuanu-Galīciju nenogalināja viens cilvēks, viņu nogalināja sistēma. Sešus gadus pēc slepkavības aiz restēm ir tikai tiešie izpildītāji, bet ticamāko slepkavības pasūtītāju varētu sākt tiesāt vien nākamgad. Tikmēr Grehs ar aktieriem turpina stāstīt šo stāstu skatuves valodā, liekot uz pusotru stundu nolikt malā telefonu ar neskaitāmajiem ziņu virsrakstiem un vienu no šīm ziņām izlasīt kārtīgi, šoreiz teātra valodā.  

5.oktobrī Latvijas Nacionālajā operā sezonas pirmais jauniestudējums – Džuzepes Verdi opera „Dons Karloss”. Vācu režisora Klausa Gūta aizvadītās sezonas iestudējums, ar Etjēna Plisa scenogrāfiju un Petras Reinhartes kostīmiem ir kopražojums ar Neapoles "Teatro San Carlo". Latvijas Nacionālajā operā muzikālais vadītājs būs franču diriģents Frederiks Šaslēns.  Ciklā „Sarunas pirms pirmizrādēm” bija iespēja uzklausīt iestudējuma radošo komandu un dzirdēt Mikus Čežes audiovizuālu lekciju. Latvijas Nacionālās operas izglītojošo pasākumu cikls „Sarunas pirms pirmizrādēm”, kurā ieskats Džuzepes Verdi operas „Dons Karloss” jauniestudējumā,  šoreiz, manuprāt, pulcēja īpaši daudz klausītāju. Un ne velti. Režisors Klauss Gūts ir viens no savas paaudzes atzītākajiem režisoriem, daudzu operas balvu ieguvējs, tai skaitā 2023.gadā saņemta "Oper!" balva kategorijā "Labākais režisors". Pie viņa režijas sasniegumiem ietilpst arī augstu novērtētais „Dona Karlosa” iestudējums, atklājot Neapoles "Teatro San Carlo" 2022./23. gada sezonu. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva, bet raitu tulkojumu saziņā ar viesmāksliniekiem nodrošināja Astra Irmeja-Šēfere. Rīgā režisors ieradās tikai šo pirmdien, īsi pirms tikšanās ar skatītājiem „Sarunās pirms pirmizrādēm” un uzsvēra, ka tas nav ierasti, bet bijis īpašs projekts Ņujorkā kopā ar solistu Jonasu Kaufmanu. Tāpēc pateicības vārdi tika veltīti atjaunojuma režisoram Marselam Peršam-Buskainu: Opera „Dons Karloss” piedzīvojusi daudz pārveidojumus, dažādas versijas, Rīgā būs piecu cēlienu versija, kas ir arī muzikālā vadītāja un diriģenta Frederika Šaslēna iemīļotā versija.

"Dvēseles attīrīšanas iekārta" ir komponistes Anna Fišeres jaundarbs, radīts avangarda mūzikas festivālam “Skaņu mežs”. Kultūras nondo saruna ar komponisti Annu Fišeri un festivāla radošo direktoru Rihardu Endriksonu. Komponiste Anna Fišere, mākslinieks Miķelis Fišers un rakstnieks Andris Kalnozols radījuši darbu "Dvēseles attīrīšanas iekārta", kas savu pirmizrādi piedzīvos avangarda mūzikas festivāla "Skaņu mežs" koncertā 8. oktobrī kultūrvietā "Hanzas perons".  "Dvēseles attīrīšanas iekārta" sevī ietver skaņu instalācijas, kinētiskas skulptūras, performanču mākslas, laikmetīgās kompozīcijas un uzveduma elementus, taču tā veidotāji uzsver, ka tas ir definējams citādāk: "Nevis izrāde, nevis kaut kas cits, bet tieši pneimoterapijas kurss!" Pirmie darba aizmetņi radās Annas un Miķeļa Fišeru šogad aizvadītajās meistarklasēs bērniem un jauniešiem Rīgā, Liepājā un Trumsē. Vairāki no Rīgā un Liepājā sastaptajiem bērniem piedalīsies arī šajā pasākumā. Autori uzsver, ka darba radīšanas laikā domājuši par bērniem kā par "vienlīdzīgiem radījumiem", un tas ir paredzēts visdažādāko vecumu klausītājiem. Darbs tiks prezentēts "Skaņu meža" koncertvakarā, kas veltīts projektam "LYRA" - tā sākums būs 13:00, un priekšnesumus sniegs arī norvēģu ģitārists un dziedātājs Stiāns Vesterhuss (Stian Westerhus), afrikāņu-portugāļu deju mūzikas producente Nídia, grieķu eksperimentālā popmūziķe Evita Mandži (Evita Manji), komponists Pēters Ablingers (Peter Ablinger) un perkusioniste Silvija Zitinska (Sylwia Zytynska), kā skaņu mākslinieks Aleksandrs Rishaugs (Alexander Rishaug) un vizuālā māksliniece Ingrīda Bjornali (Ingrid Bjørnaali). Koncerta apmeklējums ir bezmaksas.

Šodien, 3. oktobrī, izcilajam teātra, kino un Radioteātra aktierim Uldim Dumpim aprit apaļi 80. Sveicam! Piedāvājam noklausīties pirmatskaņojumu - mūsu kolēģes Ingvildas Strautmanes sagatavoto raidījumu - tikšanos ar Uldi Dumpi. 2022. gadā ar Uldi Dumpi tikāmies arī sarunā Laikmeta krustpunktā:  

Par Jaunā Eiropas Bauhaus kopienas aktivitātēm un iniciatīvām Kultūras rondo tiekamies ar projekta vadtāju Ievu Ziibarti un kustības "Atgriezies Aizputē" aktīvisti Inesi Tauriņu.

Viņš mūs visus pazīst pēc balsīm, jo ļoti daudz klausās radio – suminājumi šodienas jubilāram aktierim Uldim Dumpim, kurš bija kopā ar mums sarunā Radioteātra studijā, kurā piedalījās Ģirts Jakovļevs, Raimonds Pauls, Arnis Krauze, Māra Jansone, Gundars Āboliņš. Visu sarunu varēs noklausīties Radioteātrī, nelielam ieskatam virāžas ar Limuzīnu, Paula kurpēm, Liliomu un Radio klausīšanās trim fāzēm.

Senioru rīti muzejā, nodarbības senioriem ar mākslas terapeitu, ekskursija ar zīmju valodas tulkojumu, radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām – to visu piedāvā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Domājot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, šoreiz būsim liecinieki, kā LNMM norit radošā darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam sekos praktiska nodarbība.

Vēsturiskā Tetera nama jeb Stūra mājas tālākais liktenis. Cik mērķtiecīgi ticis risināts jautājums par ēkas izmantošanu pēc neveiksmīgās izsoles 2020. gadā un kāds varētu būt tās saturiskais piepildījums? Situāciju par nama turpmāko ekspluatāciju un izmantošanu komentē Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Latvijas okupācijas muzejs saņēmis kārtējo informāciju, ka Tetera nama ekspluatācija tiks apturēta 2024 gada 7. maijā. Runa ir par Stūra māju, kura atrodas Brīvības un Stabu ielas krustojumā. Nams celts pēc Aleksandra Vanaga projekta pagājušā gadsimta sakumā (1912.gadā) un ir nacionālā romantisma un jūgendstila apvienojuma paraugs. "Mēs esam nomnieki ar līgumu Zemes grāmatā līdz 2050. gadam. Latvijas Okupācijas muzejs strādās pie jebkuras valdības, pie jebkura īpašnieka, tikai dodiet šo iespēju elementārā līmenī. Es nemaz nesaku, ka namā nav apkures un mani darbinieki ziemas laikā ir neapkurinātās telpās. Mums ir tikai viena ofisa telpa, kur mūsu gidi sasildās pēc tūrēm," sarunā norāda Solvita Vība. "Arī apmeklētāji saka: kā jūs te varat strādāt, nerunājot par aukstumu, arī par saturu. Mēs strādāsim pie jebkuriem apstākļiem, tikai atļaujiet tādā minimālā līmenī un visu laiku nebiedējiet ar nama slēgšanu. Ja nebūs citas likstas, strādājam līdz 7. maijam. Ir pasākumi, notikumi. No vienas puses aicinātu visus, kas nav bijuši, nākt un skātīties, ja nu pēkšņi 7. maijs ir pēdējā darba diena." Solvita Vība sarnā atzīs, ka noteikti vēl cīnīsies par ēku, jo ir optimiste, bet arī atzīst, ka ir grūti visu laiku dzīvot uz kampaņām un darīt darbus, kas varbūt būtu jādara citiem. Tomēr atzīst,ka šo cīņu vēl neesam zaudējuši.  

Projekts „Vairāk gaismas” šovasar noslēdzās Eduarda Veidenbauma memoriālā muzejā „Kalāči”. Projekts, par kuru runā, kā veiksmīgu pavērsienu, kā muzeji var paplašināt savu darbības lauku. Šaja gadījumā runājot par jauniešu mentālo veselību, iepazīstinot viņus ar Eduarda Veidenbauma dzimtu. Atvērtāks, zaļāks, drošāks un empātiskāks muzejs un bibliotēka. Kāda ir muzeju un bibliotēku prakse, iesaistoties aktuālu, sabiedrībai būtisku jautājumu risināšanā. Zaļā muzeja koncepts. Ko muzejam nozīmē ilgtspējas prakse un kā projektos iesaistās nevalstiskās organizācijas? Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās nozare iesaistītie cilvēki: Inga Surgunte, Inese Vaivare, Emīls Rotgalvis un Kaspars Vanags. 27. septembrī notika konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās II”, kuru rīkoja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Konferences mērķis bija stiprināt muzejus un bibliotēkas kā kopienu centrus, kur sadarbība, pieejamība un dažādu aktivitāšu īstenošana norit, izmantojot kultūras mantojumu un skatoties caur ilgtspējīgas attīstības mērķu prizmu ne tikai lokālā, bet arī plašākā mērogā. Konferences aplūkoja jau esošās, kā arī meklēja jaunas pieejas ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšanā, izmantojot kultūru un tās potenciālu. Par to, kas ir muzejs un kā paplašinās tā darbības lauks, runāja arī Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā, uzsverot, ka muzejiem ir jātveras arī sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Varam paklausīties kā to komentēja Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītājs Martins Andrellers. Turpinot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, dosimies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur šonedēļ notika radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam seko praktiska nodarbība. -- Inga Surgunte ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" projekta „Vairāk gaismas” vadītāja, pievērš uzmanību jauniešu mentālās veselības jautājumiem. Emīls Rotgalvis ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra medijpratības projektu koordinators. Inese Vaivare, biedrība “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS) ivadītāja. Kaspars Vanags, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors.

Dzejas dienas, pirmizrādes teātrī un jaunas grāmatas – kādi notikumi šķiet būtiskākie mūsu kolēģiem septembrī? Kultūras rondo analizē Māra Rozenberga, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste un "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Liene Jakovļeva un Jānis Lācis no Latvijas TV. Dažas mēneša aktualitātes: ir notikusi kultūras ministra maiņa, Nacionālā apvienība ir bijusi pie kultūras vadības stūres 12 gadus, tagad to nomaina „Progresīvie” ar Agnesi Loginu. Sākoties koncertsezonai, orķestru pārstāvji aktualizē algu jautājumu Latvijas profesionālajiem mūziķiem. Ziņas par to, ka slēgs Raiņa un Aspazijas muzeju Kastaņjolā, Šveicē. Un , protams, turbulence Latvijas teātros, jautājumi par labu pārvaldību un labu komunikāciju. Kā arī pirmās pirmizrādes un jautājums – vai tu redzēji „Spēlēju, dancoju” un „Leopoldštati”.

Starptautiskais glezniecības simpozijs “Marks Rotko 2023” Daugavpilī. Mūsu kolēģe Silvija Smagare tikusies ar mākslinieku Kevorku Džordžu Kasabjanu, kurš nāk no Sīrijas un atklāj savu ceļu pie Rotko. Bet Ritums Ivanovs radījis Rotko portretu. 25. septembrī, apritēja 120 gadi, kopš Daugavpilī, toreizējā Dvinskā, pasaulē nāca Markus Rotkovičs, ko labāk pazīstam kā pasaules slaveno mākslinieku – abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas aizsācēju – Marku Rotko. Par godu mākslinieka dzimšanas dienai 2005. gada Daugavpilī aizsākās mākslas plenēri, kas nu jau pārauguši par starptautisku glezniecības simpoziju, pulcējot gleznotājus un Rotko daiļrades cienītājus  no visas pasaules. Šogad glezniecības simpozijs notiek jau 19. reizi,  un tajā starptautiskas žūrijas izraudzīti piedalās deviņi mākslinieki no ASV, Itālijas, Austrālijas, Armēnijas, Polijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Latvijas. Divu nedēļu garumā mākslinieki dzīvo ārpus ierastās vides: mijiedarbojas, iedvesmojas un rada unikālus darbus, kurus jau rītdien  nodos  skatītāju vērtējumam kopīgā Markam Rotko veltītā Starptautiskā glezniecības izstādē. Daļa no šiem darbiem vēlāk nonāks Marka Rotko muzejā Daugavpilī. 15.septembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kas ar oktobri kļūs par Rotko muzeju, sākās pēc skaita jau 19. Starptautiskais Markam Rotko veltītais glezniecības simpozijs. Tas tradicionāli piesaistīts Marka  Rotko dzimšanas dienai, stāsta Rotko centra pārstāve Zane Melāne. Šogad glezniecības simpozijā piedalās deviņi mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri uz divām nedēļām apmetušies Marka Rotko mākslas centrā, lai te radītu savus mākslas darbus, stāsta šī simpozija kurators Aivars Baranovskis. Māksliniekus uz simpozijiem vienmēr izraugās starptautiska žūrija. Atlases žūrija šoreiz izvēlējusies deviņus māksliniekus: Sjū Baieri (Sue Beyer), Austrālija; Kevorku Džordžu Kasabjanu (Kevork George Kassabian), Armēnija; Rūtu Filo (Ruth Philo), Lielbritānija; Zbigņevu Oļšinu (Zbigniew Olszyna), Polija; Annu Tarantino (Ann Tarantino), ASV/Itālija; Ritumu Ivanovu (Latvija); Kristu Autio (Beļģija); Agatu Borovu (Agata Borowa), Polija; Ingunu Liepu (Latvija). Armēniju šajā simpozijā pārstāv Kevorks Džordžs Kasabjans,  mākslinieks ar neparastu un pat sarežģītu dzīves gājumu, kuram aiz muguras ir jau vairāk nekā 80 dzīves gadi. No Rotko gūtās atziņas, un iedvesmojoties no viņa darbiem, Kevorkam Džordžam Kasabjanam arī top vairāki darbi šajā simpozijā Daugavpilī. Būšana citā vidē šis simpozijs ir arī māksliniekiem, kas pārstāv Latviju un arī Daugavpili. Daugavpilietei Ingunai Liepai top lielformāta darbi, par ko māksliniece ir ārkārtīgi priecīga, tā ir iespēja izpausties tehnikā, kāda  viņai ir tuva. Ritums Ivanovs ir no Cēsīm, arī viņam šis plenērs ir iespēja radīt mākslas darbus citā vidē, viens no darbiem būs Rotko abstrakts portrets, atklāj mākslinieks. Katra mākslinieka īpašo rokrakstu, mākslas sajūtu un izpausmes veidu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā varēs aplūkot jau sakot no 30. septembra. Daļa simpozijā radīto darbu paliks Rotko muzeja kolekcijā un  papildinās tā glezniecības krājumu.

Klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs — Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija "Balsis pār jūru" — par latviešu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000). Kultūras rondo tiekamies ar pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un rakstnieku Osvaldu Zebri, kurš sērijā "Es esmu…" rakstīja romānu par Gunaru Janovski "Mežakaija". Vēlīnais debitants un savrupnieks negribētajā trimdā – Gunārs Janovskis, viņam, arī dzīvojot Anglijā, kabatā bija Latvijas pase. Tagad par viņu tapusi gan monogrāfija, gan romāns sērijā "Es esmu..." Par romāna "Mežakaija" Osvalds Zebris stāsta Kultūras rondo. Romāna fragmenti skan arī Radio mazajā lasītavā.  

Vai pēdējā laikā esat skatījušies televīziju un prātojuši, kāpēc dažos kanālos filmu un raidījumu tulkojumus latviešu valodā sākusi ielasīt savāda robotiska balss, kas Kārli Divpadsmito izrunā kā „Kārli iks ī ī”? Tā izklausās mākslīgā intelekta risinājumi, ko kanāli steiguši izmantot saistībā ar izmaiņām likumā, kas stājās spēkā šopavasar. Vai sintētiskas tulkojumu balsis ir TV skatīšanās nākotne un kā šī brīža mākslīgā intelekta balss risinājumus vērtē skatītāji, kanālu pārstāvji un uzraugi? Vai pēdējā laikā esat skatījušies televīziju un prātojuši, kāpēc dažos kanālos filmu un raidījumu tulkojumus latviešu valodā sākusi ielasīt savāda robotiska balss, kas Kārli Divpadsmito izrunā kā „Kārli iks ī ī”? Tā izklausās mākslīgā intelekta risinājumi, ko kanāli steiguši izmantot saistībā ar izmaiņām likumā, kas stājās spēkā šopavasar. Vai sintētiskas tulkojumu balsis ir TV skatīšanās nākotne un kā šī brīža mākslīgā intelekta balss risinājumus vērtē skatītāji, kanālu pārstāvji un uzraugi? Dažādi kanāli, pavisam atšķirīgs saturs, bet viena un tā pati balss, kas bezkaislīgi lasa subtitrus latviešu valodā. Aktrise un daudziem pazīstamā filmu un seriālu balss Zane Burnicka to sauc par „nekārtno puisīti”. Burnicka atceras, kā pirmajā brīdī mēģinājusi saprast, kas to ierunājis. Profesionāls aktieris tas nav, arī neprofesionāls nē… Trenētajai aktrises ausij bijis pavisam savādi apjaust, ka tā nemaz nav cilvēka balss. Ar sāpi par to, kā mākslīgais intelekts vairākos kanālos sabojājis viņas mīļākos seriālus, ietaupot uz jau tā maz apmaksāto ierunātāju rēķina, viņa dalījās sociālajā tīklā „Facebook”. Desmitiem cilvēku komentāros piekrita. Viens no tiem, kas pievienojās Zanes Burnickas „Facebook” paustajam sašutumam, ir režisors un pasniedzējs Pēteris Krilovs, balss un ieskaņošanas kvalitāti nosaucot par „pilnīgu mēslu”. Sarunā ar Latvijas Radio Krilovs saka: tā ir necieņa pret skatītājiem, jo ar šādu robotisku balsi mākslai tiek atņemta būtiska sastāvdaļa – emocijas. Uzņēmums, kas Baltijā pārstāv Zanes Burnickas sarunā pieminēto „Epic Drama” un virkni citu starptautisko kanālu, ir Igaunijā bāzētais „Wide Media”, kura vadītājs Pēteris Remerts labprāt atsaucas sarunai ar Latvijas Radio. „Wide Media” ir viens no uzņēmumiem, kas šogad latviskā skaņu celiņa nodrošināšanai sācis izmantot mākslīgo intelektu. Un iemesls tam ir maijā pieņemtie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas televīzijas programmu izplatītājiem liek nodrošināt latviešu valodas audio celiņu programmām, kam līdz šim audio tulkojums bija tikai krievu vai kādā citā valodā, kas nav ES dalībvalsts vai EEZ valstu oficiālā valoda. Līdz maijam aktieru balsīs ierunātu latvisko tulkojumu „Wide Media” piedāvāja piecos no 20 kanāliem, pārējos bija tikai subtitri. Līdz ar likuma grozījumiem nācās pieņemt lēmumu, ko darīt. Laika ieviest jaunās prasības par audio celiņu latviski bija maz, un nelielajā Baltijas tirgū, kur reklāmas ieņēmumi ir pieticīgi un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aizliegtajiem Krievijas propagandas kanāliem sarucis arī maksas televīzijas abonentu skaits, mākslīgā intelekta balss bijis vienīgais izdevīgais variants. Otra iespēja būtu atteikties arī no jau iepriekš eksistējušā krievu audio celiņa un atstāt kanālu tikai oriģinālvalodā, skaidro Remerts. Pēc Remerta teiktā, viņa uzņēmuma pārstāvēto kanālu reitingi mākslīgā intelekta balss dēļ nav cietuši. Turklāt daļa skatītāju to neklausās, jo izvēlas skatīties saturu krieviski vai oriģinālvalodā ar subtitriem. Uzņēmums plāno līdz gada beigām paplašināt mākslīgās balss lietojumu vēl uz vairākiem kanāliem, bet Remerts sola, ka aktierus tas neaizvietos. Risinājumu uzlabošanai sola sekot līdzi arī nozares uzraugs – Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. Kā Latvijas Radio norāda padomes priekšsēdētāja vietniece Aurēlija Ieva Druviete, NEPLP seko līdzi diskusijām par mākslīgā intelekta balsīm ēterā. NEPLP sola gada otrajā pusē veikt visaptverošu monitoringu, kā TV kanāli ievēro jauno likuma normu par skaņu celiņiem latviešu valodā, un pievērsīšot uzmanību arī mākslīgā intelekta risinājumiem. Latviešu valodas kvalitāti varētu vērtēt sadarbībā ar Valsts valodas centru. Lai gan mākslīgā intelekta balsis televīzijas ekrānos ienāk arvien vairāk, augošā satura dēļ aktieriem tekstu ielasīšanā pašlaik darba pietiek. Tikai honorāri palikuši divtūkstošo gadu līmenī, nopūšas Zane Burnicka. Savukārt režisors Pēteris Krilovs nešaubās, ka balss tehnoloģijas attīstīsies ātri un kļūs arvien reālistiskākas, tomēr arī viņš netic to spējai pilnībā aizvie vetot cilvēka balss spējas. TV kanālu pārstāvis Pēteris Remerts no “Wide Media” vērtē, ka ar laiku mākslīgā intelekta balsis latviešu valodā varētu būt tikpat ticamas kā aktieru ierunātās. Tikai grūti pateikt, cik ilgā laikā tas notiks, jo valsts ir maza un valoda – specifiska. Tāpat viņš atzīst, ka aktieriem darbs būs, jo ir tūkstošiem stundu satura, kur joprojām ir nepieciešams aktiera tulkojums.

Jauni vārdi teātrī, kino un dejā: Latvijas Kultūras akadēmijas festivāls "Patriarha rudens" notiek jau 14. reizi. "Pētera Pētersona lampa" un "Zelta  muša" – tās ir tikai divas taustāmas festivāla "Patriarha rudens" relikvijas. Viss pārējais – astoņas dienas dažādās spēles vietās iespēja redzēt topošo teātra, kino un dejas profesionāļu darbus. Kultūras rondo par "Patriarha rudeni" stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors Dāvis Sīmanis, festivāla direktore Kristīne Freiberga un teātra režijas students Rodrigo Struka. No 30. septembra līdz 8. oktobrim norisināsies jau četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kas skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu izlasi. Festivāla galvenie vadmotīvi šajā gadā ir jaunu mākslinieku šaubas un apjukums, kā arī veltījums teātra mākslas personībām-jubilāriem – Pēterim Pētersonam, Rūdolfam Blaumanim, Mārai Ķimelei un Mihailam Gruzdovam. Festivāla radošā komanda deviņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves, audiovizuālās mākslas un starpdisciplināru darbu programmu: astoņas teātra izrādes, trīs laikmetīgās dejas izrādes, sešu topošo dramaturgu lugu lasījumus, trīs filmu skates, četras meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus. Festivāla atklāšana notiks sestdien, 30. septembrī, pulksten 13.00 LKA E.Smiļģa Teātra muzejā. Festivāla programma skatāma šeit.  

Vienpadsmit Latvijas pilsētās no šodienas, 26. septembra, līdz 8.oktobrim notiks starptautiskais īsfilmu festivāls „Manhattan Short”. Tajā iekļautas desmit īsfilmas no septiņām valstīm, kas tiks izrādītas vienā divu stundu un 15 minūšu garā seansā, pēc kura beigām skatītāji varēs nobalsot par savu favorītu un tā kopā ar citu valstu skatītājiem noteikt festivāla uzvarētāju. „Manhattan Short” skates Latvijā rīko kinorežisors Staņislavs Tokalovs. No 28. septembra līdz 8. oktobrim Rīgas kinoteātros "Splendid Palace" un "Ksuns" norisināsies 26. Starptautiskais īsfilmu festivāls "Manhattan Short". Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās lielākajās Latvijas pilsētās festivāls norisināsies jau no 28. septembra līdz 8. oktobrim.

143 dalībnieki no 14 valstīm ir pabeiguši darbu pie cietušās Ukrainas pilsētas – Mariupoles – atjaunošanas vīzijas izstrādes. Idejas autori ir arhitekti no Latvijas – Sergejs Ņikiforovs, Egīls Markus un Sidhards Jānis Libers, kuri atzīst, ka Arhitektūras skolu plenērs ir lielisks resurss jaunu ideju radīšanai, lai tādējādi piedāvātu jaunus risinājumus karā nopostīto pilsētu atjaunošanā. Kultūras rondo tiekamies ar Sergeju Ņikiforovu un Egīlu Markus. No 11. līdz 15. septembrim norisinājās Latvijas Arhitektūras skolu plenērs, kas šoreiz koncentrējas uz Ukrainas ostas pilsētu Mariupoli, kurā vairākus mēnešus ilgušā aplenkuma rezultātā nopostīta gandrīz puse no apbūves. Noslēdzoties saspringtajam nedēļu ilgajam darbam ir izdevies iegūt vērtīgas idejas Mariupoles vēsturiskā centra atjaunošanai un iezīmēt kopējo vektoru pilsētas atdzimšanai, uzsverot ka tai ir nākotne, kurā ir vieta arī pagātnei. Ieņemtajā Mariupolē Krievijas karaspēks ir uzsācis vērienīgu Ukrainas “izdzēšanas” kampaņu, ik dienu nojaucot pa kādai no pašu drupās pārvērstajām pilsētas celtnēm, tostarp arī plaši pazīstamo Mariupoles Drāmas teātri. Aizvākto gruvešu vietā okupanti sākuši būvēt jaunu pilsētu, šādā veidā, visticamāk, mēģinot pēc iespējas drīzāk atbrīvoties no pierādījumiem, kas varētu apliecināt agresorvalsts pastrādātos kara noziegumus. Ņemot vērā vēl aizvien notiekošo karadarbību un ievērtējot daudzo studentu interesi par notiekošo, 18. Latvijas Arhitektūras skolu plenērs norisinājās attālināti, izmantojot  tehnoloģiskos rīkus un platformas. desmit darba grupās apvienotie studenti no trīs kontinentiem strādāja dažādās laika joslās, līdz ar to bija iespējams “izstiept” radošajam procesam tik ļoti nepieciešamo laiku un, par spīti lielajam darba apjomam, iekļauties plenēram atvēlētajos termiņos ar kvalitatīvām idejām izpostītās pilsētvides atjaujnošanai. Radošo procesu veicināja domu apmaiņas un radošas diskusijas, kurās plenēra norises gaitā iesaistījās arī eksperti no Latvijas, Honkongas, Amerikas Savienotajām valstīm un Indijas.

Šosezon Daugavpils teātris īpašu uzsvaru liks uz cilvēka dvēseli un psihi, kad viņš nonāk ekstremālos apstākļos. Cilvēcības tēmai būs veltītas vismaz trīs šīs sezonas izrādes, un pirmā no tām ir „Pamiers” , kas  savu pirmizrādi piedzīvos jau 6. oktobrī. "Pamiers" ir ukraiņu dramaturga Alekseja Kuraļeha lugas iestudējums, kas balstīts uz reāliem notikumiem Ukrainas austrumos, kad 2014. gadā pamiera laikā abu karojošo pušu karavīri remontēja karadarbības rezultātā bojātos māju jumtus. Tā ir neizdomāta traģēdija par karā ierautiem cilvēkiem, stāsts par spēju saglabāt cilvēcību necilvēcīgos apstākļos. Izrāde krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā titros. Izrādes režisors ir Māris Korsiets. Bet režisorei Lienai Šmukstei šajā sezonā būs debija Daugavpils teātrī. Šarmantu sieviešu komandā top stāsti par sieviešu likteņiem un viņu dvēseļu dzīlēs klusībā mutuļojošo. „Pie klusiem ūdeņiem” būs režisores Lienas Šmukstes pirmais iestudējums Daugavpils teātrī, un tā pamatā ir latviešu prozas karalienes Regīnas Ezeras stāsti Agneses Rutkēvičas dramatizējumā. Izrāde veidota kā ceļojums pa teātri un četru sieviešu likteņiem, katrai varonei atvēlot savu telpu, kurā dalīties ar savu stāstu par mīlestību, vientulību un sapņiem.

Kultūras rondo grāmatplauktā nonācis Gusta Ābeles debijas garstāsts "Pasaulē mīļākais klusums". Studijā tiekamies ar topošo režisoru, teātra apvienība „Kāpnes” vienu no dibinātajiem Gustu Ābeli. Viņa debijas darbs jau nominēs sabiedrisko mediju balvai "Kilograms kultūras" sadaļā "Starts". Sarunā Gusts Ābele atklāj, ka darbā, kas savā ziņā atspoguļo Covid laiku ir ierakstīja arī savus draugus un to var arī dēvēt par pieaugšanas stāstu. "Neuzskatu, ka var uzrakstīt kaut ko, kas nav par tevi pašu lielākā vai mazākā mērā. Es esmu rakstījis iespaidojoties vai domājot par sevi un saviem draugiem, ķerot novērojumus un prototipus no savas ikdienas. Citādi vēl neesmu iemācījies, nav tik spilgta iztēle, iespējams. Mūsu kopīgais pieaugšanas stāsts, tas, ko es vēlējos pasacīt. Un ka pieaugšana obligāti nenozīmē, ka ir jānotiek kādai izaugsmei uz augšu," atzīst Gusts Ābele. Iedvesmojies no filmas "Sapņotājs" un saviem draugiem, 15 gadu  vecumā dibinājis teātra studiju "Kāpne", piedalījies Nacionālajā romānu rakstīšanas mēnesī. Kļūstot par Kultūras akadēmijas režijas kursa studentu, ir kļuvis arī par savas debijas grāmatas "Pasaulē mīļākais klusums" autoru. Gusts Ābele (2004) ir jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors, iestudējis izrādes “Gaidot Bodžanglu”, “Komēta nāk”, “Augšup pa lejupejošām kāpnēm” u. c. Nodarbojas arī ar prozas rakstīšanu, piedalījies literārajā seminārā “Aicinājums” un Prozas lasījumos, veido kultūras blogu “Kalambūrs”. “Pasaulē mīļākais klusums” ir viņa pirmā grāmata. Ilustrācijas tai zīmējusi Aribella Jauja – Gusta domubiedrene, teātra studijas “Kāpnes” līdzdibinātāja, aktrise un māksliniece. Grāmatas fragmentus skaļi lasījis Gundars Āboliņš, tie paglabāti kādai no oktobra Radio mazajām lasītavām.

Iespaidi Viļņas starptautiskajā teātra festivālā "Sirenas".