Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam. Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu. Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā. Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk. Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība. Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.   Plašāk par projektu šeit:  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ceļojam pa vairākiem gadsimtiem un vietām, jo stāstām par veco un jauno druku - jēdzieniem, kurus nereti vispārīgi attiecinām uz gotiskajiem burtiem senāk un mūsdienās lietoto antīkvu. Bet viss, protams, nav tik vienkārši - ne jēdzienos, ne arī paņēmienos, kā veco druku atšifrēt mūsdienās. Šoreiz stāsta 1. sērija. Vai atminaties, kad pirmo reizi turējāt rokās grāmatu vecajā drukā un mēģinājāt izlasīt, kas tur rakstīts? Raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām stāstos par grāmatniecības vēsturi esam nogājuši garu ceļu un šobrīd jau kādu laiku sasnieguši 20. gadsimtu. Bet visu šo laika posmu, runājot par grāmatām un autoriem, ar mums kopā ir bijis kāds plašāk neapspriests ceļa pavadonis, kas savā ziņā pat kļuvis pašsaprotams, ja reiz runājam par agrākiem gadsimtiem. Šoreiz piedāvājam satikties ar mūsu uzticamo ceļabiedru, proti, pašu drukas veidu, kādā grāmatas ir iespiestas. Vecā druka un jaunā druka - tie ir jēdzieni, kurus lietojam, lai paši savā prātā ieviestu skaidrību, ka runājam par seniem izdevumiem ar, piemēram, gotiskajiem burtiem, un to rakstības veidu, kādu lietojam mūsdienās. Viss gan neaprobežas tikai ar šiem jēdzieniem, stāsts ir visai plašs un tajā iesaistās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītājs Pauls Daija, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāja Anda Baklāne un Latvijas Universitātes profesors Pēteris Vanags. Video epizodē “Latviešu seno burtveidolu digitalizācija” Pauls Daija norādījis, ka vecās un jaunās drukas kultūras vēsture nav uzrakstīta, un šķiet, ka ikvienam, kam patīk skaidrība jēdzienos un lietu kārtība tā būtu patiesi interesanta lasāmviela. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām saruna par bērnu literatūru. Iepazīstam Andreja Jesena veikumu – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgās bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Kopā ar Viesturu Zanderu un Alīsi Nīgali noskaidrojam, kas jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd. Bērnība – laimīgā zeme. Tā bērnu dienas aprakstījuši vairāki literāti, stāstot par laiku dzīvē, kad valdījusi bezrūpība un priekpilnas čalas. Šim posmam mūsu katra dzīvē šodien cauri iesim arī raidījumā, stāstot par bērnu literatūru 20. gadsimta sākumā. Ar saviem sarunu biedriem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu, kā arī bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašnieci un direktori Alīsi Nīgali tiekamies vietā, kas pati par sevi jau ir saules un gaišas atmosfēras pielieta, un tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs. Stāsta galvenais varonis šodien būs Andrejs Jesens – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Par viņa izdoto grāmatu sēriju un žurnāliem dažādu vecumposmu bērniem, par to, kas bērnus un jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd un kā sekmēt bērnu interesi par grāmatām – šie ir daži no pieturas punktiem sarunā. Bet tāpat kā raidījumā par enciklopēdijām un konversācijas vārdnīcām, kad Viesturam Zanderam jautājām, vai enciklopēdijas parādās tikai 19. gadsimtā, arī šoreiz būtiski noskaidrot, vai par bērnu literatūru patiešām varam sākt runāt tikai no 20. gadsimta sākuma. Izrādās, tā gluži nav.

Pirms simtu desmit gadiem latviski iznāca pirmā bibliotekāru rokasgrāmata, kuras pamatprincipi ir pārsteidzoši aktuāli arī mūsdienās. Kas bija tās autors Teodors Līventāls un kāpēc bibliotēkas kļuva par šī sabiedriski un politiski rosīgā cilvēka mūža misiju? „Grāmatai cilvēces attīstības gaitā lemts spēlēt sevišķi ievērojamu lomu. No tā laika, kamēr izgudrotas rakstu zīmes, grāmatā kristalizējas cilvēces piedzīvojumi un pārdzīvojumi, un tādā kārtā dod iespēju iet uz priekšu ātrākiem soļiem. Tomēr katram iegādāties vajadzīgās grāmatas nav iespējams. Tamdēļ rodas nepieciešamība ierīkot bibliotēkas…”  Tā sākas 1913.gadā izdota grāmata ar nosaukumu “Kā nodibināt un iekārtot bibliotēku?”, kuras autors ir viens no aktīvākajiem Latvijas 20.gadsimta sākuma bibliotekārās dzīves pārstāvjiem Teodors Līventāls. Viņš un viņa idejas par bibliotēku nozīmi tautas izglītībā ir raidījuma centrā. Saruna par pirmo bibliotekāru rokasgrāmatu un tās autoru ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Janu Dreimani un Jēkabpils novada galvenās bibliotēkas bibliogrāfi Mārīti Cauni.

Grāmata bija viņa svētdiena un darbdiena – šī frāze attiecas uz grāmatizdevēju Ansi Gulbi, kurš visu savu mūžu veltījis grāmatu izdošanai. Par nozīmīgākajiem izdevumiem, grāmatu sērijām un enciklopēdiju, par sadarbību un saraksti ar Raini stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par grāmatizdevēju Ansi Gulbi  – mūsu nacionālās grāmatniecības vienu no izcilākajām personībām. Tā kā viņa izdoto grāmatu skaits pārsniedz divus tūkstošus, šajā reizē izcelsim, mūsuprāt, svarīgāko – sēriju „Universālā bibliotēka” un sadarbību ar Raini, kā arī „Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanu un sēriju „Lettische Literatur”. Taču stāstos un sarunās iekrāsosies arī viņa raksturs, dzīves veids un sarakste. Izzināt Anša Gulbja devumu palīdzēs literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Gundega Grīnuma un grāmatzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā. 19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā. Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni. Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā? Vairāk par projektu šeit:

Raidījuma uzmanības centrā – 19.gadsimta 80. – 90.gados uzplaukusī Jaunās strāvas kustība un tās centrālais izdevums – laikraksts „Dienas lapa”. Kopā ar vēsturniekiem Jāni Šiliņu un Vitu Zelči atgādinām par Jaunās strāvas izcelšanās sociālo un politisko fonu, tuvāk apskatām „Dienas lapas” darbību un caur to paustās idejas. „Jaunā strāva” aktīvi vērsās pret provinciālismu un sentimentālismu latviešu literatūrā, uzsverot reālisma nozīmi un aicinot rakstniekus pievērsties sociāli aktuāliem tematiem. Raidījumā pieskaramies arī bulvārpreses nosaukuma izcelsmei un apskatām, kā jauno Rīgas bulvāru mutuļojošā ikdienas dzīve aizpildīja „Dienas lapas” lielās lappuses līdzās jaunstrāvnieku idejām par līdztiesīgāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību.   Plašāk par projektu šeit:

Par Jāni Endzelīnu vai katrs būs dzirdējis kā par bargu valodas tīrības kopēju, taču, pirmkārt, viņš ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem. Par viņa devumu zinātnē, par stūrakmeņiem valodas attīstībā, par zinātnisko gramatiku „Lettische Grammatik”  stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. „Unikāla personība”, „bargs valodas tīrības kopējs,” „salīdzināmās valodniecības meistars”, „izcils zinātnieks” - tā raksturo Jāni Endzelīnu. Šoreiz par latviešu valodnieku, baltu valodu pētnieku, starptautiskā vērtējumā vienu no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem - Jāni Endzelīnu. Un ja reiz dodamies „Grāmatai pa pēdām”, tad īpašu uzmanību veltīsim Endzelīna zinātniskajai gramatikai „Lettische Grammatik” - baltu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības stūrakmenim.   Filoloģijas doktore, Jāņa Endzelīna biogrāfijas un zinātniskās darbības pētniece Sarma Kļaviņa iezīmē svarīgāko Endzelīna tapšanā par valodnieku, dažas privātās dzīves lappuses, un, protams, zinātniskās gramatikas rakstīšanas un izdošanas ceļus. Savukārt Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas profesore Andra Kalnača raksturo zinātniskās gramatikas nozīmi valodniecībā līdz mūsu dienām. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīsim jauno enciklopēdisko domāšanu 19. gadsimta beigās un Jēkaba Dravnieka nozīmīgo darbu “Konversācijas vārdnīcas” izveidē, ko vēlāk turpinās Rīgas Latviešu biedrība un Ansis Gulbis. Runāsim arī par Ausekļa, Gētes un citu autoru kopotajiem rakstiem un to attīstību no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Plašāk stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Oga. Mēs īpaši runāsim par dažādiem posmiem konkrētas enciklopēdijas, proti, “Konversācijas vārdnīcas” vēsturē Latvijā - kā šo darbu sāka Jēkabs Dravnieks, vēlāk, jau 20. gadsimtā, turpināja Rīgas Latviešu biedrība, bet trešo posmu īstenoja Ansis Gulbis. Viens no jautājumiem, kas varētu rasties - vai tiešām 19. gadsimta nogale ir tas laiks, kad vispār sākam runāt par enciklopēdijām? Šajā raidījumu ciklā taču esam stāstījuši par Vecā Stendera “Augstas gudrības grāmatu” 18. gadsimtā, par ceļojumu aprakstiem un padomu grāmatām ar enciklopēdisku raksturu 19. gadsimtā jau agrāk. Tomēr - 19. gadsimta beigās parādās jaunā enciklopēdiskā domāšana. Viens no mūsu sarunas galvenajiem varoņiem būs Jēkabs Dravnieks - pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs, grāmatu apgāda īpašnieks Jelgavā, kurš izdevis Rūdolfa Blaumaņa stāstu krājumu “Pie skala uguns”, Aspazijas drāmu “Vaidelote”, un arī Viljama Šekspīra “Hamlets” pirmo reizi latviešu grāmatniecībā iznācis tieši Dravnieka apgādā.  Savā “Konversācijas vārdnīcā” Dravnieks gribējis skart visplašāko tematu loku, vēloties iespēju robežās runāt arī par Latviju un latviešu personībām, bet impēriskās cenzūras politikas dēļ tajā laikā tas bija nosacīti iespējams. Tematu daudzveidību ir noteicis arī autoru loks, kas sagatavojis vārdnīcas šķirkļus. Pirmajās Dravnieka “Konversācijas vārdnīcas” burtnīcās vairāk nekā 100 šķirkļu sarakstījis Jānis Pliekšāns - Rainis, kurš tobrīd Jelgavā ir advokāta Stērsta Andreja palīgs. Taču Viesturs Zanders norāda, ka vēl svarīgāks aspekts par vārdnīcā ietvertajām nozarēm ir sabiedrības rezonanse par izdevumu. Savu dzirksteli te piešķiļ laikraksta “Dienas Lapa” veidotāji.

Par latviešu dramaturģijas sākotni - par Ādolfu Alunānu un Mariju Pēkšēnu, kuras lugu "Ģertrūde" cenzūra neļāva iestudēt, par Blaumaņa kritikām un viņa pirmo lugu - raidījumā Grāmatai pa pēdām sarunas ar režisori Māru Ķimeli un literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču. Par latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu, kā mēs to esam pieraduši teikt, Arveds Mihelsons (Rutku tēvs) ir rakstījis teātra anekdotes, radio tās pagājušā gadsimta 80. gados ierunājis aktieris Ēvalds Valters. Protams, anekdote nav vēsturiska patiesība, bet, iespējams, arī tajā ir kāda kripata no Ādolfa Alunāna rakstura un izrīcībām. Lai turētos vairāk pie literatūrzinātnes un teātra vēstures, kas dramaturģijas gadījumā ir cieši saistītas, par latviešu dramaturģijas sākumiem 19. gadsimta beigās runājam ar literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču, savukārt savas pārdomas par to, kāpēc Alunāna joku lugas noderēja skatuvei un priekam, bet mūsdienās – īpašam spēles stilam un arī muzikālām kuplejām, stāsta režisore Māra Ķimele. Kad latvieši 19. gadsimtā sadomāja spēlēt teātri, tad vajadzēja, ko spēlēt. Vispirms bija tulkotas un pielāgotas lugas, bet tad jau gribējās kaut ko pašu - dzīvajā latviešu valodā. Par Ādolfu Alunānu, kas nācis no latviešu vācu ģimenes un kā aktieris piedalījies Vācu vasaras teātros Igaunijā, zinām salīdzinoši daudz, savukārt to, ka 1870. gadā Rīgas Latviešu biedrības rīkotajā lugu konkursā uzvar Marija Pēkšēna ar lugu „Gertrūde”, ko cenzūra tobrīd neatļauj izrādīt, par to jau mazāk zināms, bet, iespējams, vēl gaidāmi pētnieču raksti. Plašāk par projektu šeit:

Turpinot sekot latviešu romāna pirmsākumiem, šoreiz pētām brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” nozīmi latviskās grāmatniecības attīstībā. Izzinām, kādas Eiropas literatūras ietekmes tajā samanāmas un kāpēc to nevar uzskatīt tikai par reālistisku laikmeta atspoguļojumu; kāpēc izdevēji sākotnēji bija skeptiski par „Mērnieku laiku” spēju iekarot lasītāju sirdis un kāpēc daļā latviešu sabiedrības to uzņēma ar sašutumu. Meklējam arī atbildes uz to, kāpēc tieši „Mērnieku laiki” laika gaitā kļuvuši par kanonisku latviešu literatūras darbu un kā ietekmējuši tālāko oriģinālprozas attīstību. Un mazliet pieskaramies arī savulaik daudz apspriestajam jautājumam par to, vai brāļi Kaudzītes patiešām ir īstie „Mērnieku laiku” autori. Raidījuma viesi – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Māra Grudule un vēsturnieks, LU profesors Kaspars Kļaviņš.  Ja vēlaties „Mērnieku laikus” šodien pārlasīt pastaigu laikā vai pie auto stūres un dzirdēt Kaudzīšu krāšņās valodas spēles, tādu iespēju dod gan Latvijas Radio mājaslapā atrodamais „Mērnieku laiku" simtgadē 1979. gadā veidotais radioteātra iestudējums, gan pavisam nesen, pandēmijas laikā, aktiera Kaspara Znotiņa ielasītā audiogrāmata.   Plašāk par projektu šeit:

Par Latviešu romāna dzimšanu 19. gadsimta otrajā pusē liecina divi romāni. Sāksim ar Māteru Jura romānu „Sadzīves viļņi”, kurā muižas dzīves atspoguļojums savijies ar autora vērojumiem darba gaitās. Iepazīstam arī Māteru Jura temperamentīgo un apsviedīgo dabu. Pirmie latviešu romāni – Māteru Jura „Sadzīves viļņi” un brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” -  klajā nāca 1879. gadā. Katra romāna izpētei veltīsim savu raidījumu , šoreiz kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli izzinām, cik nozīmīgs laikmeta kultūrvēstures dokuments bija Māteru Jura romāns „Sadzīves viļņi”, par ko autors rakstīja un kāpēc par šo romānu zinām mazāk, nekā par Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. Raidījuma gaitā uzzināsit arī to, cik nešpetnas un aizrautīgas dabas bijis romāna autors Juris Māters jeb Māteru Juris. Raidījumu papildinās fragmenti no radioiestudējuma „Sadzīves viļņos”, ieraksts tapis 1991. gadā,  dramatizējuma autors Arnolds Auziņš, režisors Andrejs Migla. Savukārt 1994. gadā apgādā „Zinātne” sērijā „Romāns – pagātnes liecinieks” atkārtoti iznāca Māteru Jura „Sadzīves viļņi”, priekšvārda un komentāru autore literatūrzinātniece Biruta Gudriķe, arī tas svarīgs izziņas avots raidījuma tapšanā. „Sadzīves viļņi” nav vienīgais Māteru Jura romāns, viņam ir daži mēģinājumi īsprozā  un romāns „Patriotisms un mīlestība” (1881), kur aprakstītas viņa attiecības ar laikabiedriem, darbs negūst atsaucību latviešu lasītāju vidū un to vērtē daudz zemāk arī mākslinieciskā līmenī nekā „Sadzīves viļņus”. Tomēr latviešu literatūras vēstures un kultūrvēstures kontekstā Jura Mātera vārds ir svarīgs. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekojam bibliogrāfa un Misiņa bibliotēkas izveidotāja Jāņa Misiņa dzīves ceļiem. Kas sekmēja Misiņa mīlestību pret grāmatām, kā radās bibliotēkas aizmetņi un cik iespaidīgs ir šīs bibliotēkas krājums mūsdienās. Šo sēriju veltām unikālai personībai - bibliofilam, bibliogrāfam, latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējam un galu galā Misiņa bibliotēkas izveidotājam Jānim Misiņam. Viņa dzīves gājums ir košs, tas daļēji aptver gan 19., gan 20. gadsimtu. Misiņa gaitas saistītas gan ar dzimto Tirzas pusi, gan Lejasciemu, gan vēlāk Rīgu, un arī viņa izveidotajai Misiņa bibliotēkai tās vēsturē bijuši dažādi pavērsieni un ģeogrāfisks novietojums. Šajā reizē iepazīstam, kas Jānim Misiņam jau bērnībā sekmēja mīlestību pret grāmatām, kā veidojās aizmetņi viņa bibliotēkai un cik iespaidīgs Misiņa bibliotēkas krājums ir mūsdienās. Pašlaik Misiņa bibliotēka ir Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas nodaļa, kur uz sarunu tiekos ar Misiņa bibliotēkas vadītāju Guntu Jaunmuktāni un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu. Sarunu sākam par Jāņa Misiņa izglītību un citiem faktoriem, kas radījuši vēlmi krāt grāmatas vēlāk dzīvē. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz saldēdiens populārās kultūras cienītājiem: izzinām latviskās lubu literatūras uzplaukumu 19. gadsimta nogalē, iepazītam populārākos autorus un viņu paņēmienus lasītāju piesaistei, kur netrūkst līdzību arī ar mūsdienām.   Turpinot sekot latviskās grāmatniecības attīstībai 500 gadu garumā, šoreiz uzmanības centrā populārās jeb, kā to nicīgi mēdza saukt inteliģence – sēnalu literatūras uzplaukums 19. gadsimta nogalē. Skaidrojam šī uzplaukuma iemeslus, iepazīstam populārākos un ražīgākos pašmāju spalvas meistarus Lapas Mārtiņu un Kārli Cilinski, kuri rakstīja par visu, ko vien plašas tautas masas gribēja pirkt – no nelaimīgas mīlas stāstiem līdz bēru runu ceļvedim ar nosaukumu „Pilnīgs līķu pavadonis mājās un kapsētā”.  Raidījumā skan arī viņu puķainās valodas fragmenti un dzejas rindas, kuras kāds no autoriem ieteica dungot „Līgo laiva uz ūdeņa” meldijā. Stāsta grāmatu vēstures pētniece Lilija Limane un literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone.

Eposa meklējumi 19. gadsimta otrajā pusē - no Mālberģa un Dinsberga poēmām līdz Jēkaba Lautenbaha "Niedrīšu Vidvudam" un Andreja Pumpura eposam "Lāčplēsis". Pavērsim priekškaru arī Ineses Tālmanes lugas "Pumpurs. Ceļš uz Lāčplēši" iestudējamam Lielvārdes tautas teātrī. Ieskicējam eposa tapšanu priekšnoteikumus un idejas realizētājus latviešu literārajā vidē. Kāpēc 19. gadsimta otrajā pusē latviešiem bija vēlme radīt pašiem savu tautas eposu, kas bija tie literāti, kuri izmēģināja spēkus eposa žanrā? To noskaidrot palīdz literatūrzinātnieks Ojārs Lāms, viņš savos pētījumos pievērsies arī eposa tapšanas un pastāvēšanas variantiem. 2008. gadā apgādā „Zinātne” klajā nāca Ojāra Lāma pētījums „Lāčplēša zvaigznājs. Latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā”. Vēl raidījumā tiksimies ar dramaturģi Inesi Tālmani, skaidrojam, kā 2021. gadā tapa luga par Andreju Pumpuru, kurā dzejnieks daudzkārt pauž vēlmi un solījumu sacerēt eposu.   Ja Andreja Pumpura eposs „Lāčplēsis” urda arī 21. gadsimta radošos ļaudis, tad pārējiem autoriem ir kultūrvēsturiska vērtība. Caur viņiem ieraugām laikmeta dinamiku, arī daudzveidību. Taču ļoti iespējams, ka Lautenbaha „Niedrīšu Vidvuds” vai Dinsberga „Maijas Roze” piedzīvos transformācijas, ja to ierauga citu jomu mākslinieki, - spriež Ojārs Lāms.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par latviešu valodas attīstību 19. gadsimta vidū un otrajā pusē. Kas bija salīdzināmi vēsturiskā metode valodniecībā un kāds bija vācbaltiešu mācītāja Augusta Bīlenšteina devums šajā laikā? Raidījumā arī par divām Krišjāņa Valdemāra redakcijā tapušām vārdnīcām ar valodnieciski plašu piedāvājumu. 19. gadsimts ir laiks, kad par patstāvīgu zinātnes nozari veidojas valodniecība, šajā jomā strādā vairākas spilgtas personības, un sava loma ir arī vācbaltiešu mācītājiem. Vienu no viņiem - luterāņu mācītāju Augustu Bīlenšteinu - un viņa ieguldījumu latviešu gramatikā iepazīsim tuvāk. Vienlaikus 19. gadsimta otrā puse ir jaunlatviešu laiks, un, protams, arī viņiem ir loma latviešu valodas kopšanā, tostarp Krišjānim Valdemāram un viņa redakcijā tapušām vārdnīcām. Par gramatiku un par leksikogrāfiju šoreiz stāsts. Iepazīstina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistiskas un baltistiskas nodaļas profesori Andra Kalnača un Pēteris Vanags.   Plašāk par tematu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz stāsts par kolportieru jeb ceļojošo grāmatu tirgotāju aroda ziedu laikiem 19. gadsimta otrajā pusē. Izzinām vēl citus veidus, kā grāmatas nokļuva līdz latviski lasošajiem lasītājiem laikā, ko šodien apskatām kā latvisko grāmatu tirdzniecības izrāvienu.  Izzinām, kāda literatūra bija kolportieru ratos un kā to dažādos laikos vērtēja latviski rakstošā prese; kas bija komandīti un atkalpārdevēji, kā veidojās stacionāro grāmatnīcu tīkls Rīgā, pieskaņojoties zemnieku ceļiem; runājam par pirmajiem profesionālajiem latviešu grāmatu tirgotājiem un to, kāpēc stāstos par latviskajām grāmatām un lasīšanu 19.gadsimta vidū tik bieži izskan Rūjienas un Mazsalacas vārds. Raidījuma viesi – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktors un grāmatu vēstures pētnieks Andris Vilks un LNB vadošais pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija.   Plašāk par tematu šeit:

Pašā Rīgas centrā atrodas Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nams, namam un arī biedrībai ir bagāta vēsture un, šķiet, vai katram labi zināma. Tomēr, vai daudzi būs dzirdējuši, ka Rīgas Latviešu biedrībai bija savs apgāds - "Derīgu grāmatu nodaļa", kas izdeva visdažādākā satura grāmatas, arī nozīmīgus izdevumus, ieskaitot pirmo Latviešu Konversācijas vārdnīcu. Darbojās komisija, kas no iesniegtajiem manuskriptiem izvērtēja, kas izdodams, kas ne. Savukārt lasītāju piesaistīšanai ieviesa abonementa sistēmu, kas tam laikam bija oriģināla prakse. Par biedrības sākuma gadiem, par pirmajām komisijām un personām, kas tajās darbojās ieskatu sniegs Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece Gaida Jablovska. Savukārt kādus izdevumus klajā laida "Derīgu grāmatu nodaļa" pētījis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms dosimies uz Rīgas Latviešu biedrības namu Merķeļa ielā 13. Gaida Jablovska, gatavojoties sarunai, uz galda sarindojusi vairākus Rīgas Latviešu biedrības apgāda senos izdevumus un arī pavisam nesen klajā laistas grāmatas par biedrības vēsturi, arī izmērā palielo grāmatu „Rīgas Latviešu biedrība trijos gadsimtos”.  Biedrības pirmsākumi meklējami jau 19.gs. pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā Rīgā.  Pirmie mēģinājumi apvienoties notika 1861.gadā, taču palika bez tālākām sekām. Pēc tam bija vēl mēģinājumi, bet jauna iespēja dibināt latviešu biedrību radās 1868.gadā, kad Igaunijā bija neraža. Tika nodibināta „Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. Šīs biedrības darbošanās radīja apstākļus Rīgas Latviešu biedrības izveidošanai. Gaida Jablovska uzver, ka Rīgas Latviešu biedrība ir vissenākā latviskā biedrība. Nodibinot biedrību un sākot darboties, nebija jau arī nama, kur pulcēties un apspriesties, viņi tikās privātajās telpās. Runas vīru pulcēšanās protokoli sniedz vērtīgu informāciju un varam labāk izprast, kā viss noticis. Kas bija pirmie Rīgas Latviešu biedrības vīri? Gaida Jablovska iesāk ar pirmo biedrības priekšnieku Bernhardu Dīriķi. Rīgas Latviešu biedrības protokoli tiešām glabā vērtīgu informāciju, Gaida Jablovska min, ka par teātra, zinības un mūzikas komisijas darbību var uzzināt no daudz mapēm rokrakstā. Turpinājumā par Rīgas latviešu biedrības apgāda izveidi un darbības pamatprincipiem, te eksperts ir grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders. 2006.gadā iznāca V.Zandera grāmata „Rīgas Latviešu biedrība (1868 – 1940) kā nacionālās grāmatniecības centrs”. Svarīgi atgādināt, ka vēl 19.gs. pirmajā pusē visos grāmatniecības  procesos dominēja  baltvācu izcelsmes uzņēmēji. Un tikai 60.gadu otrajā pusē, gandrīz vienlaikus ar RLB tapšanu, savas gaitas uzsāk pirmie latviešu grāmatnieki Heinrihs Alunāns, Kārlis Stālbergs un Klāvs Ukstiņš, par viņiem stāstījām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Pirmie RLB apgāda gadi ir nedroši, it kā taustoties, norāda Viesturs Zanders, taču mazliet vēlāk izdod nozīmīgus izdevumus, tai skaitā pirmo Latviešu Konversācijas vārdnīcu. 90.gadu sākumā izveido abonementu sistēmu, latviešu grāmatniecībai tā ir oriģināla un maz izmēģināta prakse. Kad Viesturam Zanderam jautāju par daiļliteratūras izdevumiem, ko apgāds izdod, viņš bilst, ka tagad nosaucot autorus vai nosaukumus, var radīt maldinošu iespaidu par apgādu kopumā. Rīgas Latviešu biedrības apgāds tiešām piedāvāja tematiski daudzveidīgu lasāmvielu, tai skaitā mūzikas un jūrniecības, arī praktiskās literatūras izdevumus, piemēram, „Pamācība, kā mazus bērnus kopt”. Tāpat apgāds izdevis Dziesmu krājumu jauktiem un vīru koriem. Gadsimtu mija un laiks līdz Pirmajam pasaules karam ir viens no dinamiskākajiem un interesantākajiem posmiem Rīgas Latviešu biedrības pastāvēšanas vēsturē.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība.  Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas. Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane. Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā. Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē. No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam. Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums. Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu. Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums. 1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža. Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.

Pavērsiens grāmatniecībā - 19. gadsimta otrajā pusē vienlaikus sevi piesaka trīs latviešu izdevēji - Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā. Izzinām, kādas grāmatas viņi izdeva un kādi bija grāmatveikali ar lasāmbibliotēku. Novadpētniece Andra Poota uzbur atmosfēru, kāda Jelgavas Pilsētas bibliotēkā valdījusi  2023.gada maijā, kad tā bija pārvērsta par „Tējnīcu pie Alunān Indriķ”, lai kaut nedaudz restaurētu laiku pirms 150 gadiem. Jo 1873.gadā Jelgavā grāmatveikalu ar lasāmbibliotēku, kur esot bijušas gandrīz visas latviešu grāmatas, atvēra latviešu tautības izdevējs Heinrihs (jeb Indriķis) Alunāns. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izsekosim trīs grāmatu izdevēju darbībai 19.gadsimta nogalē, kad gandrīz vienlaikus grāmatniecībā sevi piesaka izdevēji Kārlis Stālbergs Rīgā, Heinrihs Alunāns Jelgavā un Klāvs Ukstiņš Liepājā.    Izdevējus palīdzēs iepazīt Jelgavas Pilsētas bibliotēkas novadpētniece Andra Poota un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Pirms aplūkot konkrēto grāmatizdevēju darbību,  Viesturs Zanders sāk ar svarīgu atgādinājumu, proti, 19. gadsimta 50. – 60.gados latvieši pakāpeniski un arvien noteiktāk apzinājās ne tikai savas intereses, bet arī pašu spējas un reālos apstākļus savu intelektuālo vajadzību nodrošināšanā. Grāmatniecībā teju vienlaicīgi ienāk Kārlis Stālbergs, Heinrihs Alunāns un Klāvs Ukstiņš. Viņiem ir daudz kas kopīgs dzīvesceļā, līdzšinējā pieredzē, tai pašā  laikā – netrūkst arī atšķirīgā. Viesturs Zanders sarindojis uz galda grāmatas no triju izdevēju  apgādiem. Vispirms par Kārli Stālbergu – tulkotāju, izdevēju un tautas atmodas laikmeta rosīgu dalībnieku. Šoreiz mūs interesē viņa izdevējdarbība un kā var spriest, izdevēja amatu apguvis pakāpeniski. Kārļa Stālberga izdevējdarbība ilgst vien piecus gadus; viņam ir tipogrāfija, bet grāmatveikala un bibliotēkas nav. Tādas ir abiem pārējiem izdevējiem. Dodos uz Jelgavu, kur Jelgavas Pilsētas bibliotēkā tiekos ar novadpētnieci Andru Pootu. Andra vispirms stāsta par to, kā 150 gadus pēc Alunāna uzbūruši viņa laika atmosfēru. Heinrihs Alunāns Jelgavā nebija pirmais grāmatu izdevējs. Viņa grāmatveikals atradās Lielā ielā 21, taču mūsdienās to velti meklēt. Jelgava un tās ielu raksts stipri mainījies. Viesturs Zanders sniedz svarīgus faktus par Heinriha izglītību un interesēm. Jelgavas pilsētas bibliotēkas krājumā glabājas daudzi Heinriha Alunāna izdevumi, dažus no tiem pašķirstām. Trešais izdevējs Klāvs Ukstiņš savulaik  beidzis Irlavas skolotāju semināru, strādājis Kurzemes pusē dažādās vietās par skolotāju, sarakstījis arī vairākas mācību grāmatas. Lai arī pirmo latviešu grāmatnieku adreses pilsētu kartēs vairs nevaram precīzi iezīmēt, tomēr viņu veikums nav zudis un grāmatniecības vēsturniekiem tas labi zināms.   Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ielūkosimies leģendām apvītā jaunlatviešu izdevuma “Pēterburgas Avīzes” dzimšanā. Uzklausīsim, kāpēc avīzes vietējās valodās 19.gadsimta vidū kļuva arvien pieprasītākas, kāda bija to loma nācijas veidošanā un ar kādu spiedienu nācās saskarties Krišjānim Valdemāram trijos “Pēterburgas Avīžu” iznākšanas gados. “Pēterburgas Avīzes” – šo leģendām apvītā jaunlatviešu preses izdevuma vārdu ir dzirdējis vai ikkatrs, lai gan tas iznāca tikai trīs gadus – no 1862. līdz 1865.gadam. Tomēr tas sasniedza savam laikam iespaidīgu tirāžu un pamatīgi sašūmēja vietējo vācbaltiešu sabiedrību. Kāpēc “Pēterburgas Avīzes” kļuva par jaunlatviešu galveno laikrakstu, ko tās vēstīja un kādus nospiedumus atstāja tobrīd vēl topošajā latviešu sabiedrībā? Un kādu pamatu “Pēterburgas Avīzēm” ielika laikraksts “Mājas Viesis”? Par to raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals. 19.gadsimta vidus ir laiks, kad visā Eiropā aug pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. Pirmais periodiskais izdevums latviešu valodā – “Latviešu Avīzes” iznāk jau 30 gadu un Krimas kara laikā piedzīvo lielu uzplaukumu, pārsniedzot četrtūkstoš eksemplāru tirāžu, kas tam laikam ir fantastisks rādītājs pat visas Krievijas impērijas kontekstā. Cilvēki lasa kara ziņas, sāk orientēties politikā un valstu savstarpējās attiecībās... Redzot biznesa iespēju, tirgū sāk ienākt jauni preses izdevumi. Pirmais ir “Pēterburgas Avīžu” priekšgājējs “Mājas Viesis”. Avīze, kurai pirmoreiz ir redaktors latvietis un kurā pirmoreiz runā tieši par latviešiem svarīgām sabiedriskām, kultūras un valodas lietām. Sākas latviešu nacionālās avīžniecības laiks. Ansis Leitāns ir dzejnieks, publicists, tulkotājs. Tas pats, kurš desmit gadus iepriekš ir iztulkojis tā laika dižpārdokli “Grāfa lielmāte Genoveva”, par ko stāstījām iepriekš šajā raidījumu ciklā, un vairojis popularitāti arī ar citiem tulkojumiem. Leitāns, kurš bērnībā smagi slimojis un pārsvarā izglītojies pašmācībā, kļūst par pirmo latviešu tautības periodiskā izdevuma redaktoru. Tieši viņa vadībā “Mājas Viesī” tiek iedibināts mūsdienīgs ziņu rakstīšanas stils, saka mediju vēstures pētniece Vita Zelče. “Mājas Viesim” rakstīja latviešu skolotāji, skrīveri, Tartu Universitātes studenti, viņu vidū – arī tobrīd dzimstošās jaunlatviešu kustības līderi Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Viņu raksti rada satraukumu un nepatiku vietējā vācu garīdzniecībā un aristokrātijā. Redaktora piekāpība un gatavība kompromisiem “latviešu lietās” aktīvākos autorus neapmierina un viņi aiziet. Un te arī nonākam pie stāsta, kāpēc tieši Pēterburgas, nevis kādas citas pilsētas avīzes. Laikraksta dibinātājs Krišjānis Valdemārs pastāvīgi dzīvo Pēterburgā no 1858. līdz 1867.gadam un strādā dažādos ierēdņa amatos Krievijas Impērijas ministrijās. Jau tobrīd klīst leģendas, ka Valdemāra idejas par jūrniecības reformu pamanījis cara brālis, kura pārziņā bija visas impērijas reformu plāni. Valdemāram sākotnēji izdodas panākt, ka viņš ir gan avīzes izdevējs, gan cenzors, bet viņa draugs un skolasbiedrs Juris Alunāns – avīzes redaktors. Pirmos mēnešus to var uzskatīt par brīvāko laikrakstu Krievijas impērijā. Naudu tā iznākšanai samet Pēterburgas latvieši. Tomēr, kā norāda vēsturnieks Gints Apals, arī savā tam laikam gana radikālajā liberālismā par neatkarīgu Latvijas valsti “Pēterburgas Avīzes” vēl nesapņo. Bet lielu lomu “Pēterburgas Avīžu” vēlākajā mērenībā noteikti spēlē fakts, ka Krišjānim Valdemāram savu gudri izkārtoto avīzes cenzora amatu ilgi neizdodas saglabāt. Galu galā 1865.gadā “Pēterburgas Avīzes” izput un Valdemārs ir spiests pārcelties uz Maskavu. Citiem laikrakstus izdot gribētājiem cara administrācija vairākkārt atsaka atļaujas, līdz tikai pēc vairākiem gadiem uz skatuves parādās cits nopietns spēlētājs – “Baltijas Vēstnesis” ar Bernhardu Dīriķi priekšgalā. Bet leģenda par “Pēterburgas Avīzēm” paliek. Ja vēlaties tās palasīt, vienkārši atveriet vietni “periodika.lv”, tur tās ir. Plašāk par projektu šeit:

Vēl Kronvaldu Atis nav pateicis vārdu ‘dzeja’. Vēl pirmie latviešu dziedāšanas svētki nav bijuši. Pie galdiem dzied dziesmas vāciski, bet kāds jauns cilvēks ar poētisku dvēseli un  pašapziņu – Juris Alunāns – tulko Gētes, Heines un Horācija pantus, visus kopā tos nosaucot par „Dziesmiņām”. Ir 1856. gads un Tērbatas izdevējam Lākmanam ir grūts uzdevums – nodrukāt „Dziesmiņas”, kur ir gan latīņu, gan vācu, gan krievu un grieķu burti, jo Juris Alunāns grib skaidrot latviešiem, kā Eiropas kultūrā svarīgi vārdi rakstāmi un izrunājami latviski. Jau vēlāk vācbaltiešu mācītājs Gustavs Braše šos pārdrošos un pašapzinīgos jaunos cilvēkus Tērbatā nosauks par jaunlatviešiem, kas gan vairāk domāts kritiski un ironiski, atsaucoties un „Jauno Vāciju” un baidoties arī no konkurences tulkojumos, bet vārds ir tik skanīgs un apaļš, ka pat mūsdienās tam nav arhaiskas skaņas. Kāpēc Jura Alunāna „Dziesmiņas” tiek uzskatīts par pirmo mākslinieciski augstvērtīgo pasaules dzejas klasikas antoloģiju latviešu valodā un ne tikai? Kāpēc Alunāna „Kāds vārds par latviešu valodu” uzskatāms arī par tā laika kultūras manifestu? – atbildes meklēju sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un vēsturnieku Mārtiņu Mintuaru. Latviešu studentu pēdas es meklēju – Tērbatā, Tartu universitātes muzejā kopā ar vēsturnieku Kenu Irdu. Krišjānis Valdemārs Tartu universitātē tiek minēts kā slavenākais latviešu students, kurš pie savas istabiņas durvīm pielika uzrakstu „Latvietis”. Diemžēl mēs nevaram īsti zināt, kura istabiņa tā bija, jo tā laika Tērbatas adrešu grāmata nav saglabājusies. Arī mūsu šodienas pašapziņai ir svarīgi Tērbatas studentu vārdi -  pirmais no Latvijas nākušais Jānis Reiters 17. gadsimtā tolaik Tērbatas Gustava Akadēmijā, tad 19. gadsimta vidū Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Krišjānis Barons, vēlāk Eduards Veidenbaums. Mūsdienas Tartu universitāte studē 39 Latvijas studenti (2022. gada dati).  Senajā universitātes bibliotēkas muzejā, kur šķiet, ka tev kāds ar skatienu seko un ieklepojas, Kens Irds stāsta par latviešiem Tērbatā un vairākiem universitātes sākumiem, jo universitātes likteni ietekmē varas un izglītības politika katrā no laikiem (zviedru, vācu, krievu) ,pie tam – Kens Irds uzsver, ka universitātei ir vismaz trīs sākumi. Kaut arī Gustavs Braše vēl nav teicis vārdu „jaunlatvieši”, vēsturiskais konteksts19. gadsimta vidū jau sola nacionālas pašapziņas un latviešu valodas manifestāciju. Jura Alunāna „Dziesmiņas” un apcerējumā „Kāds vārds par latviešu valodu” ir tā laika būtiskas zīmes. Literatūrzinātniece Māra Grudule Nacionālajā bibliotēkā uz sarunu atnāk ar ļoti „nolasītu” JuraAlunāna „Dziesmiņu” izdevumu, un atgādina, ka Juris Alunāns tolaik ir jauns cilvēks, kurš prasmīgi ir mācējis ne tikai tulkot un meklēt jaunas izteiksmes latviešu valodā, bet arī gudri „Dziesmiņas” salicis tā, lai caur pazīstamajām dzīru dziesmām nokļūtu arī līdz Horācijam. Un tā – jauns students Tērbatā Juris Alunāns, kurš ar pirmo piegājienu nemaz universitāte netiek, tulko, atdzejo un raksta.  Saglabājies daļējs krājuma „Dziesmiņu” manuskripts – klade, ko Indriķis Alunāns (Jura brālis) 1881. gadā dāvinājis Matīsam Kaudzītem. Vēlāk tā nokļuvusi Filologu biedrībā, mūsdienās Latvijas Universitātes Zinātniskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Bet „Dziemiņu” abas daļas atrodamas Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā, kā arī „Literārā mantojuma mazajā bibliotēkā” 20. gadsimta 80. gados ar Valijas Labrences  komentāru. Ir aizraujoši pēc katras atbildes atstāt atkal telpu jauniem jautājumus. Un mēs varam tikai iztēloties, kādu nacionālās pašapziņas vilni 19.gadsimtā izraisa Jura Alunāna dzejas un atdzejas krājums „Dziesmiņas”, kas pirmo reizi izdots 1856. gadā Tērbatā 500 eksemplāros par privātiem līdzekļiem. Par izcilākajiem J. Alunāna atdzejojumiem tiek uzskatīti Johana VolfgangaGētes (Johann Wolfgang Goethe) “Meža tēvs” un “Gājēja dziesma naktī”, Georga Hervēga (Georg Herwegh) “Dzīvība un nāve”, Ludviga Ūlanda (LudwigUhland) “Kapsēta” un “Pļāvēja”. Un , protams, Heinriha Heines „Laura”. 

Jaunlatvieši un tautiskās atmodas laikmets Latvijā, pirms analizēt sīkāk latviešu literārās kultūras attīstību šajā laikā, iezīmēsim 19.gadsimtu kā vienotu laika plūdumu, pieminot iepriekšējo paaudžu veikumu, sabiedrības modernizāciju,  arī to, ka ekonomiskais stāvoklis apsteidza  intelektuālo. Kā jau esam darījuši arī iepriekš, noslēdzot vai uzsākot jaunu posmu literatūras un grāmatniecības attīstībā, iezīmējam un izceļam svarīgāko  konkrētajā  vēstures periodā. Šoreiz mūsu uzmanības lokā 19.gadsimta 50. – 90.gadi – tautiskās atmodas laikmets Latvijā un jaunlatvieši. Ar savām atziņām dalās vēsturnieki Gints Apals un Mārtiņš Mintaurs, aicinot 19. gadsimtu skatīt kā vienotu laika plūdumu, neierobežojot desmitgadēs. Tieši Gints Apals rosina paskatīties uz 19. gadsimta procesiem kopumā, kas noslēdzas ar 1905.gada revolūciju. Liela nozīme  šajā laikā sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas nes līdzi arī politisko elementu, bet primāri sociālo un ekonomisko. Lai arī šajā reizē neizceļam nevienu konkrētu izdevumu vai autoru, Mārtiņš Mintaurs sniedz kopsavilkumu, ko jaunlatviešu ietekme panāca un kā tas iespaidoja visu latviešu literārās kultūras  attīstību vēlāk  arī sociālisma ideju periodā, arī jaunās strāvas periodā 19.gadsimta beigās.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām grāmatas latgaliešu rakstu valodā 19. gadsimta pirmajā pusē - vispirms evaņģēlijs, tad katehisms, pirmā latgaliešu laicīgā grāmata, pirmā publicētā latgaliešu gramatika un vārdnīca – ar to visu iepazīstinās profesore Lidija Leikuma un pētniece, valodniece Anna Stafecka. Izpratne par to, ko latgaliešu literatūra ietver, laika gaitā ir mainījusies. Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, ko veidojis Valentīns Lukaševičs, par latgaliešu literatūru varam lasīt, ka 20. gadsimta pirmajā pusē saskaņā ar literatūras kritiķu un vēsturnieku uzskatiem latgaliešu literatūrai piederīgi bijuši tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliešu rakstu valodā. Latvijai iegūstot neatkarību, par latgaliešu literatūru uzskatīja arī tos tekstus, kuri ir latviešu literārajā valodā, bet kuri ir latgaliešu sacerēti un ir latgaliski pēc būtības un satura. Tad nāca padomju okupācijas laiks, kad publicēt tekstus latgaliski bijis teju neiespējami, tāpēc ar latgalisko literatūru pamatā saprasti latgaliešu, piemēram, Jāņa Klīdzēja, teksti latviešu valodā. Kā redzams, vienprātības nav, bet plašāku skatu uz latgaliešu literatūru sniedz Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesore Lidija Leikuma un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, valodniece Anna Stafecka. Jau pieminētajā Valentīna Lukaševiča veidotajā šķirklī latgaliešu literatūras attīstība iedalīta astoņos posmos, un šajā raidījumā runāsim par diviem - no literatūras aizsākumiem līdz drukas aizliegumam 19. gadsimtā. Latgaliešu literatūras aizsākumā 18. gadsimta pirmajā pusē nozīme bija poļu garīdzniekiem. 1753. gadā Viļņā izdota pati vecākā grāmata latgaliski “Evaņģēliji visam gadam” jeb latīņu valodā "Evangelia toto anno". Evaņģēlijam 18. gadsimta beigās seko arī citas grāmatas latgaliski - katehisms, vēstures stāsti, ābece. Bet nu esam nonākuši 19. gadsimta sākumā, kad 1805. gadā tiek izdota grāmata “Vysa moceiba katōliška”. Anna Stafecka ir gatava iepazīstināt ar vēl kādu dārgumu latgaliešu pūralādē. 1808. gadā Polockā izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. Par Baginski tiek uzskatīts, ka viņš beidzis Krāslavas Garīgo semināru, bet pēc semināra beigšanas un sava nokalpotā termiņa atgriezies dzimtenē - Polijā vai Lietuvā. Par Krāslavas Garīgā semināra lielo nozīmi ir rakstījusi profesore Lidija Leikuma, norādot, ka semināra beidzēji bija būtiski garīgās un laicīgās literatūras veidotāji Latgales latviešiem, citiem katoļiem. Turklāt vairāki viņu sacerējumi ir bijuši unikāli, tostarp pirmā publicētā latgaliešu gramatika un pirmā latgaliešu laicīgā grāmata. Turpinājumā - Lidija Leikuma par Krāslavas Garīgo semināru. Kā vēl divi nozīmīgi Krāslavas Garīgā semināra audzēkņu veikumi ir pirmā “augstas gudrības grāmata” (te samanām līdzības nosaukumā ar Vecā Stendera darbu) un pirmā vārdnīca. Par to plašāk - Lidija Leikuma. 1863.-1864. gadā bijušajās poļu zemēs Krievijas impērijā notika poļu sacelšanās ar mērķi atjaunot Žečpospoļitas valsti. Sacelšanās tika apspiesta, un, lai mazinātu poļu ietekmi, šajās zemēs, tostarp Latgalē 1865. gadā tika aizliegta druka it kā pret poļu burtiem, bet faktiski latīņu burtiem, ļaujot drukāt tikai kirilicā. Taču drukas aizlieguma laikā viss neapsīka. Pārsteidzošā kārtā cilvēki rakstījuši grāmatas ar roku vairākos pagastos, sekmējot apkārtējo lasītprasmi, un kā viens no ievērojamākajiem rokraksta literatūras darbiniekiem izcēlies Andrivs Jūrdžs. Tāpat latgaliskus kalendārus izdevis Gustavs Manteifels, aktīvi darbojušies arī citi nelatviešu kultūras darbinieki, un pat iznācis pirmais latgaliešu tautasdziesmu krājums. Latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē tika atcelts tikai 1904. gadā. Plašāk par projektu šeit:

Bibliotēku uzplaukuma laiks 19. gadsimtā  – privāto un publisko bibliotēku triumfa gājiens. Par pirmo sabiedrisko bibliotēku latviešiem, par Krišjāņa Valdemāra dibināto bibliotēku Ēdolē un sastādīto grāmatu „300 stāsti” klausieties  raidījumā „Grāmatai pa pēdām”.   Šoreiz ielūkosimies bibliotēku vēsturē, uzzināsim, kādas pārmaiņas 19. gadsimtā skāra grāmatu krātuves. Pētīsim privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Pakavēsimies pie pirmās latviešu pašu organizētās bibliotēkas Ēdolē. Uzmanības lokā būs arī kāda īpaša grāmata, proti, Krišjāņa Valdemāra pirmā sastādītā grāmata „300 stāsti”. Tiksimies ar divām ļoti zinošām grāmatniecības vēstures pētniecēm Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāju Kristīni Zaļumu un Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani. Privātās un sabiedriskās bibliotēkas. Kristīne Zaļuma atgādina, ka jau 18. gadsimta beigas iezīmē bibliotēku uzplaukumu:  Kristīne Zaļuma pētījusi muižu bibliotēkas. 2023. gadā klajā nāca vēsturnieces monogrāfija „Vidzemes muižas un to bibliotēkas”,  (apkopotas ziņas,  dokumenti un attēli par muižu bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu periodā.)   Janas Dreimanes pētījumu lokā ir sabiedriskās bibliotēkas, kā jau dzirdējām tās ir divu  veidu – publiskās un sabiedriskās. Tātad arī biedrību bibliotēkas, Latvijā vairāk pazīstam tās biedrības, kurām bija zinātnisks raksturs, piemēram, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, tai bija sava bibliotēka, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībai arī bija  bibliotēka. Turklāt bibliotēkas veidošana, kurā tiktu apkopota literatūra par Baltiju, bijis viens no svarīgākajiem biedrības uzdevumiem.   Kristīne Zaļuma, norāda, ka 19. gadsimts īpašs ar to, ka priekšā lasīšanu nomaina intīmāka lasīšanas prakse - vienatnē. Vēl  Kristīne pie lielajām 19. gadsimta pārmaiņām min apgaismojumu, jo sveces nomaina lampas un arī tas ietekmē iespēju, kad lasīt.   Krišjānis Valdemārs un bibliotēka. Valdemāru pazīstam galvenokārt kā Krievijas impērijas  (sevišķi Baltijas provinču) jūrniecības attīstības veicinātāju un nacionālās jūrniecības pamatlicēju, arī asu publicistu. Mazāk zināms viņa ieguldījums latviešu lasīšanas veicināšanā un bibliotēku dibināšanā, šoreiz šī darbības joma mūs interesē visvairāk. Jana Dreimane vispirms norāda, ka Krišjāņa Valdemāra uzskati bija ļoti raksturīgi 19.gadsimtam. Bibliotēka tika atklāta 1848.gada Lieldienās, to precīzi datējis  pats Valdemārs, un tā bijusi tik  iecienīta, ka nākamā gadā nauda bibliotēkas attīstībai  saziedota bez prasīšanas.    „300 stāsti” - Krišjāņa  Valdemāra pirmā sastādītā  grāmata. Grāmata ar krāsainu vāku un greznajiem burtiem nosaukumā  klajā nāca  1853. gadā Liepājā. 236 lappušu bieza un tā maksāja 42 kapeikas. Izdevējs nav zināms, bet finansētājs viens no turīgākajiem Liepājas tirgotājiem, vairāku kuģu īpašnieks un pazīstams filantrops Frīdrihs Hagedorns, juniors.       Valdemāra grāmatas pilnais nosaukums „300 stāsti, smieklu stāstiņi et cetera un mīklas/ ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Wodemar”. Tā bija pirmā latviešu lasāmgrāmata, kuras ievadā „Vārdi par grāmatām” autors formulējis galvenos uzdevumus, lai "viszemais nabaga zēniņš, ko pie mācības vedam, var, liels izaudzis, palikt par godātu vīru un darīt lielas lietas pasaulē; var daudz citus pievest pie gaismas un tā mūsu labos darbus pie bērnu bērniem vairot".   Savā pirmajā grāmatā Krišjānis Valdemārs izmantojis Vācu lasāmgrāmatas jauniešiem, ietvēris vācbaltiešu  mācītāju tekstus, latviešu autoru dzeju, arī pats savu dzejoli „Ganu dziesma”. Grāmatu izvēle bibliotēkās nebija liela, ne katra grāmata, kas iznāca latviešu valodā nonāca bibliotēkās, to ietekmēja arī stingrā cenzūra Krievijas impērijā. Jana Dreimane min veidu, kā nabadzīgo lasītāju turēt uzraudzībā: 2020. gadā LNB tika sarīkota plaša izstāde „Neredzamā bibliotēka”,  tajā bija iespēja ikvienam paviesoties 18. -19.gadsimta sabiedrisko un privāto bibliotēku vēsturisko interjeru rekonstrukcijās, atklāt kolekciju unikalitāti un uzzināt par cilvēkiem, kas tās veidojuši. Savukārt cieši saistīta ar mūsu šīsdienas tēmu par grāmatniecības vēsturi un bibliotēkām  ir ceļojošā izstāde „Krišjāņa Valdemāra „300 stāsti” un to atbalsis latviešu kultūrā”. Izstāde skatāma Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas skatlogos un ir veltīta Valdemāra „300 stāstiem”, kas izdoti pirms 170 gadiem.  Jana Dreimane ir viena no izstādes veidotājām Kad izstādes ekspozīcijas laiks Liepājā būs beidzies, Jana Dreimane aicina pieteikties citām bibliotēkām uz šo izstādi,  jo pavisam drīz 2025.gadā svinēsim Krišjāņa Valdemāra  200.-to jubileju. Nobeigumam Kristīnes Zaļumas atziņa un vēlējums.         

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Dikļu nozīmi Latvijas grāmatniecības vēsturē un tuvāk iepazīstam divus ar to saistītus 19.gadsimta latviešus – Juri Neikenu, kurš ne vien lika pamatus dziesmu svētkiem, bet bija arī skolotājs, mācītājs un rakstnieks, un Jāni Peitānu, kurš pirmais iztulkoja un latviski uzveda Šillera „Laupītājus”. Raidījuma centrā – Dikļu nozīme latviešu grāmatniecības vēsturē. 19.gadsimta vidū tieši mazie Dikļi bija viens no centriem, kur dzima un veidojās vairākas latviešu grāmatniecībai un kultūrai kopumā svarīgas personības. Šajā raidījumā tuvāk iepazīsim divas no tām – Juri Neikenu un Jāni Peitānu. Plašāk stāsta literatūrzinātnieces Zigrīda Frīde un Beata Paškevica un Limbažu muzeja galvenā krājuma glabātāja Diāna Nipāne. Mācītājs Juris Neikens Diāna Nipāne sarunas ievadā min vācu valodas mācību grāmatu, kas ir arī uz galda studijā, kur tiekamies ar literatūrzinātnieci un 19.gadsimta latviešu literatūras pētnieci Zigrīdu Frīdi. Šī grāmata ir tiešām būtisks starta punkts mūsu sarunai par Neikenu, jo to izdod nevis kāds baltvācu apgaismotājs, bet latvietis citiem latviešiem. Juris Neikens piedzima Ārciemā pie Limbažiem 1826.gadā hernhūtiešu dzimtā. Un tieši tur veidojās viņa reliģiskie un ētiskie pamati. 1857.gadā viņš kļuva par mācītāju mazajā Dikļu draudzē, un viņa sprediķus nāca klausīties no malu malām, zina teikt Diāna Nipāne no Limbažu muzeja. Tikai 42 gadus ilgajā mūžā Neikens paguva sevi pierādīt ne vien kā spējīgs mācītājs, bet arī kā rakstnieks. Tiesa gan, rakstīja viņš vairāk, savas audzinātāja misijas apziņas vadīts, kad viņa pārziņā nonāca iknedēļas izdevums „Ceļa biedris” ar kristīgi nacionālu ievirzi, kas iznāca divus gadus. Savukārt sadzīves vērojumi ierosinājuši vairākus Neikena stāstus, caur kuriem viņš saredzēja iespējas audzināt lasītāju. Kā Jurim Neikenam veltītajā Nacionālās enciklopēdijas šķirklī raksta literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, „latviešu rakstniecības attīstībā Neikens iezīmējas kā viens no pirmajiem autoriem, kura darbos līdzās didaktiskiem nolūkiem spilgti atklājas radoša mākslinieka talants”. Viņa ietekme jūtama arī vēlāku autoru darbos – Neikena prozā aizsāktie sižeti, piemēram, pazudušā dēla motīvs, mantisku interešu noteiktas laulības un ar to saistītās problēmas vai bagāto un nabago kaimiņu attiecības vēlāk radoši izvēršas gan Rūdolfa Blaumaņa, gan citu rakstnieku darbos. Atzīmējot 180 gadus kopš Jura Neikena dzimšanas, Limbažu muzejs 2006.gadā rīkoja zinātnisku konferenci un pēc tās izdeva arī rakstu krājumu „Savas tautas skolotājs Juris Neikens”, kurā var padziļinātāk iepazīt šī neparastā latvieša dzīvi un devumu. Grāmatas sastādītāja Diāna Nipāne stāsta, ka muzejā apskatāmi vairāki ar Neikenu saistīti priekšmeti, taču ir kāda lieta, kuru muzejam vēl nav izdevies atrast – un tie ir Jura Neikena zīmējumi. "Laupītāju" tulkotājs Jānis Peitāns Tagad pakāpsimies mazliet senākā pagātnē, kad sākas vēl kāda neparasta ar Dikļiem saistīta latvieša stāsts. Un tas ir 1801.gadā Dikļu muižā dzimušais Jānis Peitāns, kurš pusaudža gados latviski iztulko un turpat muižā uzved Frīdriha Šillera lugu „Laupītāji”. Latviešu kultūras vēsturē tas iegājis kā pirmais oriģināldramaturģijas darbs, ko paši latvieši iztulko un iestudē. Peitānu pētījusi un pārrakstījusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Līdzīgi kā Neikena gadījumā, arī šeit varam runāt par hernhūtiešu ietekmi. Visticamāk, Šillera „Laupītājus” Jānis Peitāns varētu būt redzējis Rīgas Vācu teātrī, pavadot uz pilsētu savu muižkungu Georgu Fabianu Tīzenhauzenu. Īsi pirms tam vāciski ir iznākuši arī Šillera kopotie raksti. „Laupītāju” tulkojums rokrakstā ir saglabājies līdz mūsu dienām, bet te – kāds pavisam interesants pavērsiens: izrādās, ka līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem nebija zināms, kas ir tulkojuma autors, jo Peitāns pats jaunībā no muižas bija aizbēdzis un vēlāk, nonākdams cienījamā amatā kā muižas pārvaldnieks Bolderājā, savu jaunības aušību slēpa, stāsta Beata Paškevica. To, ka „Laupītāju” tulkotājs ir Jānis Peitāns, kā īstā detektīvstāstā atšķetināja izcilais literatūrvēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieks Aleksejs Apīnis ar kolēģiem, pētot tulkojumā lietotās izloksnes un iedzīvotāju uzvārdus. Atklājās, ka Dikļos ir vesela rinda ar jauniem puišiem, kuri uzvārdu došanā tikuši akurāt pie tādiem pašiem uzvārdiem kā Šillera lugā. „Tā nu nevarēja būt sakritība,” raksta Apīnis. Salīdzinot dzimšanas gadus un rokrakstus, beigu beigās izkristalizējās Jāņa Peitāna vārds. Jaunības „Laupītāju” uzvedumā bija spēlējis arī viņš pats. Kā raksta pētnieks Aleksejs Apīnis, „Laupītāju” tulkotājam vajadzēja šo darbu atveidot ar nabadzīgāku vārdu krājumu, un jēdzieniem, kādu tobrīd latviešu valodā trūka, tika meklēti aptuveni aizstājēji. Piemēram, „den Patrioten” kļuva par „uzticamiem vīriem”, „Neuigkeiten” jeb jaunumi – par „jaunībām” – „Held” jeb varonis – par „tas varens” un daudzskaitlī – „vareni godavīri”. Tomēr Šillera teksta jēga uztverta un atveidota precīzi. Peitāna tulkojumā „Laupītājus” pirms gadiem 15 Rīgā iestudēja teātra trupa „United Intimacy” kopā ar vācu kolēģiem, bet 2018.gadā Jaunajā Rīgas teātrī kā parafrāze par Šillera „Laupītājiem” un Peitāna tulkojumu tapa izrāde „Latviešu laupītāji”. Bet pašam Peitānam, cik zināms, tulkošana tā arī palika jaunības aizraušanās. Plašāk par projektu šeit:  

Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas Kristaps Kaktiņš  - vairāku garīga satura grāmatu autors, arī grāmatu izplatītājs un izdevējs. Uzzināsit, kā 19.gadsimta pirmajā pusē sekmējis atturības kustību un kāpēc  uzskatāms par tās idejisko vectēvu. Zīmīgi, ka 19.gadsimta lielākā daļa latviešu literātu cēlušies no mazāk vai vairāk situētām saimnieku ģimenēm. Tāds ir arī Kristaps Kaktiņš – grāmatniecības vēsturē pirmais latvietis, kuram iespiests sprediķu krājums. Turīgais latviešu saimnieks no Mazsalacas ir arī vairāku garīga satura grāmatu autors un iespieddarbus izdevis par saviem līdzekļiem. Kristaps Kaktiņš –  pašapzinīgais vīrs, kurš rosīgi darbojies pagasta un draudzes dzīvē, ilgus gadus bijis pagasta tiesas priekšsēdētājs, aktīvs pretalkohola jeb sātības biedrības veicinātājs. Kristapa Kaktiņa nozīmi palīdzēs apzināt literatūrzinātniece Zigrīda Frīde un vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva eksperts Guntis Vāveris. Plašāk par projektu:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām Liepājas grāmatniecības vēsturi – skaidrojam tipogrāfijas nozīmi, būtiskākos izdevumus 18.-19. gadsimtā, kā arī divu spilgtu personāžu – Fransuā Teodora Lagarda un Johana Daniela Frīdriha – lomu grāmatizdevniecībā. Šī gada aprīlī jau viesojāmies Liepājā un stāstījām par pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē, dibinātu 18. gadsimtā, konkrēti 1777. gadā. Šobrīd, lai gan raidījumu ciklā esam sasnieguši 19. gadsimtu, ar vienu roku tāpat nāksies satvert 18. gadsimta otro pusi, kad tapa šī lasāmbibliotēka. Grāmatas – tās bija ne vien zināšanas, bet arī brīvības gara veidotājas. Tieši šis brīvības gars visticamāk uz Liepāju vilināja intelektuālo aprindu pārstāvjus. Divi no viņiem – Fransuā Teodors Lagards un Johans Daniels Frīdrihs – 18. gadsimta 80. gados Liepājā vadīja grāmatu tirdzniecības un izdevējdarbības uzņēmumu “Lagarde und Friedrich, zu Berlin und Libau”. Lībava, protams, ir Liepāja, un arī Berlīnei šajā stāstā būs sava vieta. Kā lasāmbibliotēkas stāsts vijies ar Lagarda un Frīdriha darbību, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija, Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētniece Jana Dreimane un Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke.   Plašāk par projektu šeit:

Raidījuma Grāmatai pa pēdām uzmanības lokā šoreiz – 19.gadsimta sākumā dzimusī Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, ko uzskata par mūsdienu Zinātņu akadēmijas priekšteci. Izzinām, kas to dibināja, ko tā darīja un kāda bija biedrības ietekme arī uz latviešu valodu un kultūru. Šajā reizē dodamies uz Jelgavu, kur pirms mazliet vairāk nekā divsimt gadiem radās Baltijā pirmā zinātniskā biedrība. Ir 1817. gads, un Kurzemes guberņas Cildenajā ģimnāzijā jeb kādreizējā „Academia Petrina” uz pirmo sapulci sanāk Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. Pētera Akadēmijas klātbūtne ir sekmējusi tādu intelektuālo klimatu, kurā ir dzimusi vajadzība pēc padziļinātas zinātņu pētniecības. Un Jelgava aizsāk biedrību laikmetu Baltijā.   Kādreizējā „Academia Petrina” greznajā namā šodien mājo Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Un mūsu sarunbiedri šajā raidījumā ir muzeja direktore, vēsturniece Gita Grase un muzeja pētnieks Edgars Umbraško. Sākam, kā ierasts, ar nelielu atkāpšanos vēsturē, lai izprastu laikmeta kontekstu Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības tapšanai. Daļu no Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātājiem un biedriem „vaigā” varat iepazīt virtuālā izstādē, kas atrodama Latvijas Universitātes bibliotēkas mājaslapā. Tā tapa par godu biedrības 200.gadadienai 2015.gadā, sadarbojoties bibliotēkas pētniekiem ar Jelgavas muzeja, Latvijas Vēstures institūta un Nacionālā arhīva kolēģiem. Tur redzams arī biedrības 1816. gada statūtu oriģināls vācu valodā. Statūtos nospraustos biedrības mērķus izdevumā „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” latviskojis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Numur 1. veidot biedrošanās vietu tiem, kuri vēlas iepazīties ar literatūras un mākslas progresu un paši tajā līdzdarboties; Numur 2. vietējiem literatūras un mākslas draugiem atvieglināt iepazīšanos ar ārzemju pieredzi šajās nozarēs un ārzemniekiem palīdzēt uzzināt, kas šajā ziņā veikts Krievijas impērijā; Numur 3. darīt pazīstamus ikdienas dzīvei noderīgus izgudrojumus un atklājumus un pretdarboties kaitīgiem aizspriedumiem. Gadu vēlāk statūti tiek papildināti ar izvērstākiem biedrības mērķiem un uzdevumiem “vēsturiski literārajā”, “tīri zinātniskajā” un “tautas izglītošanas” jomā. Biedrība apņemas pievērst uzmanību gan Baltijas provinču vācu iedzīvotāju, gan latviešu un igauņu valodai, dzejai, reliģijai un vēsturei. Lielā interešu un tēmu daudzveidība spilgti izceļ Kurzemes literatūras un mākslas biedrību citu šai laikā topošu biedrību vidū. Turpinām sarunu ar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktori Gitu Grasi un muzeja vēsturnieku Edgaru Umbraško par ļaudīm, kuri gadu gaitā uzņemti Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā. Vēsture glabā arī ziņas par kādu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības rīkotu publisku diskusiju 1819.gadā par latviešu tautas nākotni pēc tikko atceltās dzimtbūšanas, ko nesen kādā no raidījumiem pieminēja arī literatūrzinātnieks Pauls Daija. Par šo diskusiju Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedru vidū zina stāstīt arī Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība pastāvēja vairāk nekā simt gadu, bet vēsturnieki secina, ka produktīvākās tās darbā bija un palika tieši pirmās desmitgades. 20.gadsimta 90.gados lielu darbu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības devuma apzināšanā ieguldījis akadēmiķis Jānis Stradiņš, bet no jauna uzmanība šai Zinātņu akadēmijas priekštecei tika pievērsta 2015.gadā, kad notika biedrības divsimtgadei veltīta starptautiska konference un izstāde. Šai kontekstā varat noklausīties mūsu kolēģu Zināmais nezināmajā 2015.gada raidījumu par biedrības vēsturi, kurā Kurzemes literatūras un mākslas biedrības galu apraksta vēsturnieks Andris Šnē.

Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

19.gadsimta pirmā puse, laiks, kad literatūra un tautas izglītošana nedalāmi saistītas.  Šoreiz meklēsim  atbildes uz jautājumiem, kā veidojās izglītības sistēma, kādas skolas un skolu grāmatas bija šajā laikā. Uzzināsit, kuru grāmatu bērnībā studējis vai ik katrs jaunlatvietis. Šoreiz pietuvinājumā ielūkosimies skolās, galvenokārt, zemnieku skolās, kādas bija 19.gadsimta pirmajā pusē. Un uzzināsim, kā veidojās skolu literatūra. Arī to, ka skolas bērni mācījās no Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmatas”. Izrādās, nav bijis tāds jaunlatvietis, kurš nebūtu bērnībā studējis šo grāmatu. Tāpat ielūkojamies padomu un daiļliteratūras grāmatās, kā arī īpaši skolas vajadzībām sarakstītajās. Raidījumā tiksimies ar divām zinošām pētniecēm skolu jautājumos, ar vēstures zinātņu doktori Viju Daukšti un filoloģijas doktori Zigrīdu Frīdi.

Raidījums Grāmatai pa pēdām ielūkojas Baznīcas dziesmu grāmatu revolūcijā 19. gadsimta sākumā. Kāpēc daļa mācītāju vēlējās izskaust tēlaini emocionālos dziesmu tekstus, kā zemnieki protestēja un kā šis racionālisma vilnis ietekmēja latviešu valodu un literatūru. Mārtiņa Lutera pazīstamākais korālis „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” 19.gadsimta sākumā baznīcēnu mutēs ir jau teju trīssimt gadus. Tik pierastas un pazīstamas ir šīs gadsimtu gaitā krātās un apgūtās Baznīcas dziesmas, ka no vāciskās Eiropas nākošais racionālisma vilnis ar mēģinājumiem reformēt dziesmu grāmatas saskaras ar milzīgu pretestību. Šodien dosimies pa pēdām racionālistu dziesmu grāmatām un to atstātajiem nospiedumiem latviešu valodā un literatūrā. Ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieku Tāli Pumpuriņu esam apsēdušies pie 1809.gadā izdotās racionālistu dziesmu grāmatas Vidzemei. Trīs gadus iepriekš līdzīga jauna grāmata izdota Kurzemē. Jau no satura rādītāja redzams, ka morāle te dominē pār reliģiju. Un tā ir fundamentāla pārmaiņa no dziesmu grāmatām, kas baznīcēniem bija pazīstamas kopš luterisma izplatības pirmsākumiem. Jaunās vēsmas, ko dedzīgi atbalstīja arī daļa mācītāju Latvijas teritorijā, jaunajās dziesmu grāmatās ienāca gan saturā, gan noformējumā. Trāpīgu piemēru, kā 17.gadsimta vācu izcelsmes latviešu dzejnieka un valodnieka Kristofa Fīrekera garīgo dzeju jaunajā racionālistu dziesmu grāmatas versijā pārveidojis Jaunais Stenders, min literatūrzinātniece Māra Grudule. 19.gadsimta sākums ir nozīmīgu pārmaiņu laiks Baltijā. Tuvojas dzimtbūšanas atcelšana, turpinās apgaismības laikmeta centieni izglītot vietējos zemniekus. Tēlainie teksti tiek ravēti ārā no dziesmu grāmatām, aizstājot tos ar tiešākiem un lietišķākiem. Bet jāņem vērā, ka dziesmu grāmatas tobrīd ir izplatītākā literatūra latviešu zemnieku vidū. Stāsta Māra Grudule, un viņu papildina arī muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa: Ne viens vien baznīcēns dziesmu grāmatu zina no galvas. Tāpēc gan Kurzemē, gan Vidzemē racionālistu centienus to modernizēt gluži vienkārši nepieņem. Zemnieki dievkalpojumos atsakās dziedāt jaunās dziesmas. Dziesmu grāmatās tradicionāli drukāja tikai tekstus, melodijas baznīcēniem bija jāzina pašiem vai jāvelk līdzi priekšdziedātājiem. Piemēram, pie Bormaņu Annas “Mātes dziesmas” 1809.gada racionālistu dziesmu grāmatā Vidzemei norādīts, ka tā dziedama “Dievs labi dar’, ko darīdams” meldiņā. Protestantisko dziesmu grāmatu melodiju izpētei pirmā Latvijā pievērsusies muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. Bet radošais gars nesnauž: jau 18.gadsimtā dziesmu skaits no grāmatas uz grāmatu strauji pieaug. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš atsaucas uz ilggadēja Valmieras mācītāja un literāta Jāņa Neilanda pētījumu par dziesmu grāmatām 20.gadsimta sākumā. Viņš rakstījis: ja iepriekšējās, ortodoksālās, dziesmu grāmatas ar dažādiem labojumiem tika sastādītas apmēram divu gadsimtu laikā, tad racionālistu grāmatās 20 gados parādījušās ap tūkstoš jaunu dziesmu. Taču pretestība pret jaunajām dziesmu grāmatām bija tik liela, ka dažos gadu desmitos, līdzīgi kā Vācijā, mācītājiem nācās lielā mērā atgriezties pie vecā parauga izdevumiem. Un iebilda ne jau baznīcēni vien. Literatūrzinātniece Māra Grudule zina stāstīt, ka arī luterāņu mācītāju vidū racionālistiem nebija viennozīmīgs atbalsts. Bet caur šo dziesmu grāmatu revolūcijas mēģinājumu ne tikai latviešu valoda iegūst jaunu kvalitāti. Dziesmu grāmatas ļauj arī ieskatīties latviešu dzejas un muzikālās kompozīcijas vēsturē, saka pētnieces Māra Grudule un Ilze Šarkovska-Liepiņa. Noslēgumā – vēl kāds no šodienas skatpunkta visai uzjautrinošs piemērs, cik ietekmīgs un vienojošs var būt dziesmu grāmatu spēks. 18.gadsimtā dziesmu grāmatās ienāca tādas arī šodien visiem zināmas Ziemassvētku dziesmas kā “Klusa nakts, svēta nakts”  un “Ak, tu priecīga”.   Plašāk par projektu šeit:

Latviešu literārā (draugu) biedrība – vācbaltiešu mācītāju dibināta sabiedriska organizācija 19.gadsimta pirmajā pusē. Raidījumā Grāmatai pa pēdām skaidrojam, kādus vācu autorus tulkoja un kādas asas diskusijas biedru vidū dažkārt virmoja. Skanēs arī tulkojumu un atdzejojumu paraugi. Šoreiz mūsu uzmanības lokā Latviešu literārā biedrība, saukta arī par Latviešu draugu biedrību – 19.gadsimta pirmajā pusē vācbaltiešu mācītāju dibināta sabiedriska organizācija ar nolūku kopt un pētīt latviešu valodu, vēlāk arī folkloru un kultūru. Gūsit atbildi uz jautājumu, vai latviešu valoda ir spējīga un gatava augstajai vācu literatūrai, kā piemēram, Gētes un Šillera  tulkojumiem. Literatūrzinātnieki Māra Grudule un Pauls Daija palīdz iepazīt biedrības dibinātājus, darbības virzienus, skan arī tulkojumu un atdzejojumu paraugi. Ir zināms Latviešu literārās biedrības dibināšanas gads – 1824. Pauls Daija rosina sākt ar vēsturisko kontekstu, atgādinot par dzimtbūšanas atcelšanu 1817. un 1819.gadā Kurzemē un Vidzemē. Laikmets līdz ar Nikolaja I nākšanu pie varas nav biedrībām labvēlīgs, pat atturības biedrības mēģina dažādi ierobežot, tā Latviešu literārā biedrība pa īstam sāk darboties trīs gadus vēlāk, 1827.gadā. Viens no biedrības dibinātājiem bija mācītājs un literāts Jākobs Florentīns Lundbergs, Kārlis Hūgenbergers arī aktīvi darbojās biedrībā un 50.gados bija tās priekšsēdētājs. Māra Grudule īpašu uzmanību pievērsusi savos nesenajos pētījumos tēmai, ka ne jau visām latviešu grāmatām apgaismības laikmetā adresāti bija tikai latvieši. Arī Baltijas vācieši diezgan labprāt lasīja grāmatas latviski. Šajā laikā parādās Gētes un Šillera tulkojumi un tiek domāts par valodas pilnveidošanu. No vienas puses būtiski ir valodnieciski pētījumi, no otras puses – praktiskais darbs ar valodu. Vai latviešu valodā iespējams pateikt to pašu ko vācu valodā? Laikmets, 19.gs. pirmā puse, ir interesants savā daudzveidībā, norāda Māra Grudule, un vācvalodīgās Eiropas literāro lauku tulkotājiem iespēja piedāvāt citā valodā, proti, latviešu, un viņi tulko visu, kas pašiem tīkams. Vēlākā laikā latviešu un vāciešu vēsturiskās attiecības samezglojās un saasinājās, un veda citos virzienos, līdz ar to esam aizmirsuši 19.gadsimta pirmo pusi, kas ir pavisam cits laikmets latviešu un vāciešu attiecībās. Un to atgādināja Latviešu literārās biedrības darbība.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ienirsim aizraujošajā piedzīvojumu grāmatu pasaulē, kas latviešu lasītājus sasniedz 19.gadsimta pirmajā pusē. Uzzināsim, kas „Robinsonā Krūziņā” ir šildkrētis, cik emocionāli lasītāji uztvēra daiļās grāfa lielmātes Genovevas skaudro likteni un kā tolaik populārās fabulas vēlāk atrada ceļu arī latviešu autoru darbos. Raidījuma ievadā kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Lilija Limane mūs ieveda latviešu zemnieku lasīšanas pasaulē 19.gadsimta vidū, kad latviski iznāca par laikmeta bestselleru uzskatītā grāmata „Grāfa lielmāte Genoveva”. 2016.gadā par to stāstījām Latvijas Radio ierakstu ciklā „Grāmata Latvijā” par godu Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ekspozīcijai, kurā sava vieta ir arī grāmatai par Genovevu. Lilijas Limanes toreizējais stāsts spilgti ilustrē lielo pārmaiņu latviešu lasītāju attiecībās ar grāmatām 19.gadsimta gaitā, grāmatplauktos nonākot pirmajiem piedzīvojumu stāstiem un izdevumiem, ko vēlāk sāks saukt par lubu literatūru. Pagrieziens piedzīvojumu literatūras virzienā latviešu valodā sākas 18.gadsimta 20 gados ar grāmatu „Robinsons Krūziņš”. Tas gan nav tiešs 18.gadsimta sākumā izdotā Daniela Defo pasaulslavenā romāna tulkojums: Vidzemes luterāņu mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons latvisko grāmatas pārstāstu, kuru vācu valodā ar nosaukumu „Robinsons Jaunākais” sarakstījis Joahims Heinrihs Kampe un kas 18.gadsimta beigās jau iemantojis lielu popularitāti vāciskajā kultūrtelpā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Šajos gados latviski sāka tulkot arī Gētes un Šillera dzeju, tomēr drīz vien publikas pieprasījums paredzami nosvērās lubu literatūras, nevis Veimāras klasikas virzienā. Šis laiks – 19.gadsimta sākums – ir pārmaiņu pilns. 1818. un 1820.gadā tiek atcelta dzimtbūšana Kurzemē un Vidzemē, un, kā vērtē literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, lasītāju publika 1825.gadā ir daudz gatavāka tādai grāmatai kā „Robinsons Krūziņš” nekā 20 gadus agrāk, kad Girgensons to iztulko. Interesanti, ka Joahima Heinriha Kampes veidotais „Robinsona Krūzo” pārstāsts ir tikai viens no daudziem, kas top 18.gadsimta gaitā – tolaik tā ir ierasta prakse, un autortiesības nevienu neuztrauc. Arī latviešu lasītāji oriģinālā romāna autoru neuzzina, jo grāmatas pilnais nosaukums latviski ir: „Robinsons Krūziņš, stāstu grāmata bērniem vāciešu valodā sarakstīta no Jukuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu arī latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota no K.R. Girgensona, Cēsu tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja". Ja lasāt vecajā drukā, „Robinsonu Krūziņu” varat palasīt LNB Digitālajā bibliotēkā, arī neizejot no mājas. Bet tagad pārceļamies 20 gadus uz priekšu, kad latviski klajā nāk vēl viens laikmeta bestsellers, ko jau pieminējām raidījuma sākumā: vācu autora Kristofa Šmīda „Grāfa lielmāte Genoveva” Anša Leitāna tulkojumā. Mazāk racionālisma un daudz vairāk sentimentalitātes. Kristofs Šmīds bija katoļu priesteris, un viņa darbos apgaismības idejas būtu velti meklēt, saka Pauls Daija. Šmīdam galvenais bija reliģiskā pieredze. Kad 1845.gadā Genovevas stāsts, kurā Kristofs Šmīds bija apdarinājis viduslaiku leģendu par bruņinieku Zigfrīdu, nonāca pie latviešu lasītājiem, pārsvarā grāmatas lasīja kolektīvi – vakaros, skalu gaismā, saime sanāca kopā, un priekšā lasītāji lielākoties bija gados jaunie, uz kuru aizrautību ar grāmatām vēl nesen dažs vecāks bija skatījies ar nosodījumu. Tomēr just līdzi Genovevai gribēja daudzi. Gluži tāpat kā mūsdienās, liela nozīme šīs grāmatas popularitātei bija gan iespēja uz brīdi patverties citā pasaulē, gan vienlaikus arī identificēties ar darba varoņiem. Benedikts Kalnačs “Genovevas” ietekmi redz arī vēlākos 19.gadsimta darbos, ko jau sarakstījuši latviešu autori. Pie lugas “Genoveva” vēlākos gados strādājis arī Rūdolfs Blaumanis, par kuru Benedikts Kalnačs sarakstījis monogrāfiju “Pavērsiens”. Savā lugā Blaumanis centies Šmīda ļoti vienkāršos raksturus padarīt psiholoģiski sarežģītākus, tomēr lugu nav pabeidzis. Iesākto darbu šodien var lasīt vietnē letonika.lv. Plašāk par projektu:

Neredzīgais Indriķis – pirmais latviešu valodā izdotās dzejoļu grāmatas autors. Skaidrojam, kā Indriķis nonāk līdz dzejošanai, kādas bijušas ietekmes un kāpēc Indriķa dziesmas jālasa skaļi. Dosimies arī uz Apriķiem, kur dzimis un dziesmas sacerējis dzejnieks. Raidījumu sākam ar Apriķu muzeja vadītājas Ainas Cērmanes ceļavārdiem raidījuma tēmai – Neredzīgais  Indriķis  un latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākums. Apriķu novada muzejā sirsnīgā gaisotnē viegli raisās stāsti par Neredzīgo Indriķi, par dzimtas pētījumiem un piemiņas glabāšanu. Apriķu novada muzejā  ir vairākas telpas, kurās dažādos apsektos pieskarties Neredzīgā Indriķa mūžam – seni izdevumi, avīžu izgriezumi, skolēnu zinātniskie darbi, dzimtas pētījumi un radoši uzdevumi. Ar Apriķu mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda gādību četrpadsmit Indriķa dziesmas pierakstītas un 1806.gadā izdotas grāmatā „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”. Ar literatūrzinātnieci, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesori Māru Gruduli sazināsimies attālināti, viņa pašlaik Vācijā, skaidrojam, kas raksturīgs  Indriķa dzejai. Neredzīgais Indriķis ir viens no latviešu laicīgās dzejas agrīnajiem pārstāvjiem. Raidījumos jau esam stāstījuši par dzejniekiem  no latviešu vidus, un literatūrzinātniece Māra Grudule atgādina, ka  laicīgā dzeja sasistās ar Gothardu Frīdrihu Stenderu un viņa ziņģēm, Ķikuļa Jēkabs un Juris Natanaēls Ramanis turpina reliģiskās dzejas tradīciju, tad Indriķis savā dzejā vairāk pieskaras ikdienai, sadzīvei, arī valsts jautājumiem, rakstot veltījuma dzeju, mazāk  viņa dzejā  reliģisko motīvu. Zināms, ka Indriķis zaudējis redzi baku sērgā piecu gadu vecumā. Būdams  gaiša un apdāvināta rakstura, no Apriķu ķestera (priekšdziedātāja) Vāveru Andža dzirdēdams sava laika dzeju, galvenokārt baznīcas dziesmas un Stendera ziņģes, sācis sacerēt pats. Indriķa pirmais publicētais dzejolis „Rīta dziesma” iespiests Kurzemes kalendārā „Veca un jauna laika grāmata uz to 1807.gadu” un dzejoļu krājums „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas” datēts ar 1806.gadu. Tātad vienlaikus. Pētniecībā interesants ir konteksts, un Māra Grudule min faktu, proti, Apriķu mācītājs Elferfelds divus gadus pirms Indriķa dzejas grāmatas, ir papildinājis latviešu laicīgās literatūras klāstu ar interesantu izdevumu, kurā pamācības, kā kulturāli pavadīt brīvo laiku. Kāda ir Indriķa dzeja? Literatūrzinātniece Māra Grudule norāda, ka Indriķa dzejā jaušama personīgo motīvu atklāsme. Ja, piemēram, Stendera mīlestības ziņģēs, tās ir tulkotas no vācu valodas un tie ir konkrēti latviešu zemnieku tēli, kuru mīlestību viņš atveido, tad citādi  tas ir Indriķa dzejā. Dažādos izdevumos un enciklopēdijās, meklējot ziņas par Indriķa dzīvi, tās rodamas pie burta „N” – Neredzīgais Indriķis, it kā neredzīgums būtu viņa uzvārds. Mārai Grudulei patiktu Elkuleju Indriķis. Tikai vēlākos laikos  dzimtai dots uzvārds Hartmanis. Apriķu muzejā pie sienas Hartmaņu – Neredzīgā Indriķa dzimtas koks ar daudzām ozola lapām. Lasot Indriķa dzejas, jādomā līdzi, taču skaidrs ir viens, saule spīd arī viņam, un ir prieki, ko arī neredzīgs cilvēks var just.   Mārai Grudulei īpaši tuvas tās Indriķa dziesmas, kur ieskanas  personiskais pārdzīvojums. Vēl Māra Grudule  min, cik nopietni Indriķis pārdomājis dzejas melodisko pusi, jo valstiski svarīgākiem pantiem ir garīgo dziesmu melodijas, sadzīviskām dziesmām – Stendera ziņģu, savukārt ļoti personiskām – mīlestības dziesmām – savas meldijas. Neredzīgā Indriķa atdusas  vieta Ģibortu kapsētā ir labi iekopta, taču Māru Gruduli neliek mierā doma, ka vajadzētu atjaunot Rīgā Strazdumuižā kādreiz (1991) izveidoto pieminekli Neredzīgajam Indriķim – divi šūnakmens stabi un vidū bijis Indriķa profils, to veidojis tēlnieks Āris Smildzers. Vēlāk piemineklis nopostīts, jautājums, kāpēc to nevar atjaunot? Plašāk par projektu:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies pa vietām, kur 19.gadsimta sākumā darbojās ietekmīgākie Rīgas grāmatu izdevēji, durvis vēra pirmais latviešu grāmatu veikals, un uzzināsim, kādas tehnoloģijas sekmēja grāmatu izdošanas straujo pieaugumu 19.gadsimta pirmajā pusē. Šodien raidījuma sākumpunkts ir Doma laukumā. Jo tieši šeit, ap Doma laukumu, 19.gadsimta sākumā viens pēc otra durvis vēra vairāki grāmatu apgādi ar būtisku nozīmi tā laika grāmatniecības attīstībā. Mūsu gids šajā reizē būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kas tad bija tie izdevēju vārdi, kas 19.gadsimta sākuma Rīgā ikvienam grāmatu cienītājam bija zināmi? Mēs sākam ar vienu no trim lielajiem vārdiem tā laika Rīgas izdevējdarbībā – Jūliusu Danielu Konrādu Milleru. Audzis un skolojies Vācijā, 20 gadu vecumā nonāk Rīgā un gadsimtu mijā kļūst par pilsētas tipogrāfu. Kā pilsētas iespiedējam Milleram pienācās telpas spiestuvei un dzīvoklim pie Doma baznīcas, bet šīs privilēģijas nozīmēja arī pienākumu bez atlīdzības drukāt bezgaldaudz dažādu valdības paziņojumu. Mūsdienu pētniekiem tie sniedz vērtīgu ieskatu par pārmaiņām sabiedrībā. Millera apgādā iznāca arī divas 19.gadsimta sākumam ļoti svarīgas mācību grāmatas: Kristofa Hardera pirmā matemātikas grāmata latviešu valodā, un Frīdriha Erdmana Štolla „Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata”. 19.gadsimta pirmajā pusē arvien straujāk aug ne vien latviešu lasītāju, bet arī rakstītāju skaits. Slavenākais no tiem, protams, ir Anša Leitāna 1845.gadā no vācu valodas pārtulkotais garstāsts “Grāfa lielmāte Genoveva”. Bet literatūrzinātnieks Pauls Daija piemin kādu citu interesantu gadījumu, kas ilustrē, kāda rocība varēja tajā laikā varēja būt atsevišķiem latviešu zemniekiem. Bet, atgriežoties pie grāmatizdevēja Millera, iezīmīgs ir arī viņa darbs populārākā Baltijas vācu laikraksta „Rigasche Zeitung” izdošanā. 1820.gadā viņš saņems zelta nopelnu medaļu, bet pirms tam par brīvdomību tiks gāzts no kroņa tipogrāfa amata un cietīs arī no cenzūras, kas pēc Lielās franču revolūcijas kļuvusi īpaši neganta. Pie Millera skolojās un vēlāk viņam atņemto pilsētas tipogrāfa amatu ieņēma Vilhelms Ferdinands Hekers – vēl viens iebraucējs, kurš tieši Rīgā nodibina savu spiestuvi, kas pastāvēs veselus 140 gadus. Un tieši Vilhelms Hekers tiek uzskatīts par pirmo, kurš Rīgā atver specializētu latviešu grāmatu veikalu. Savas darbības laikā viņš nodrukāja ap 140 grāmatu un sīkiespieddarbu latviešu valodā. Starp nozīmīgākajiem bija „Vidzemes latviešu avīzes”, laikraksts „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” un „Vidzemes kalendārs”, kas sāka iznākt 1813.gadā. Atšķirībā no 18.gadsimta apgaismotājiem, kas grāmatas latviski izdod galvenokārt misijas apziņas vadīti, Hekera lēmums atvērt tieši latviešu grāmatu veikalu jau ir skaidrojams ar brīvo tirgu un pieprasījumu. Tālāk kopā ar literatūras pētnieku Paulu Daiju dodamies uz otru Domas baznīcas pusi pa pēdām trešajam šodienas varonim – grāmatizdevējam Johanam Deibneram. Deibners arī mērķtiecīgi iekaro starptautisko tirgu, iegūstot izdošanas tiesības un iegādājoties uzņēmumus arī Maskavā, Odesā, Sanktpēterburgā un Berlīnē. Pēc Deibnera nāves 1837.gadā firmu pārņēma pēcteči. Un, kas interesanti, Deibnera apgāds pastāv arī mūsdienās, tas darbojas Ķelnē. Pauls Daija gan min, ka diez vai šodienas izdevēji zina, ka apgāda pirmsākumi meklējami Rīgā. 19.gadsimta pirmajā pusē iezīmējas stāvs kāpums grāmatu izdošanā. Pēc poligrāfijas vēsturnieka Arta Ērgļa apkopotajiem pētnieku datiem, 19.gadsimtā pasaulē nodrukā gandrīz divreiz vairāk iespieddarbu nekā iepriekšējos gadsimtos kopš Gūtenberga iespiedpreses izgudrošanas kopā ņemot. Bet kādi tad ir šie tehnoloģiju lēcieni, ko sarunā ar mūsu kolēģi Zani Lāci-Baltalksni min Artis Ērglis? Tie ir vairāki būtiski 19.gadsimta poligrāfijas izgudrojumi, kas balstās uz iepriekšējā gadsimta zinātniskajām atziņām. Taču līdz ar straujo papīra ražošanas kāpumu sāka trūkt izejvielu. Ilgu laiku papīrs bija ražots no vecām lupatām, kas bija salīdzinoši dārgi un lēni. Nācās meklēt jaunus izejmateriālus. Latvijas teritorijā tobrīd papīru ražo Šteinhauera papīra dzirnavās Rīgā, vēl vairākās vietās, bet lielais lūzums nāk 1814.gadā, kad darbu sāk Līgatnes papīrfabrika. Tajā gan vēl vairākas desmitgades papīru ražo pa vecam – no lupatām un ar rokas maluma iekārtu. Citi izgudrojumi līdz Baltijai atnāk ātrāk. Litogrāfija – pēc 25 gadiem, bet ātrspiede mūsu šodienas varoņa Vilhelma Hekera spiestuvē parādās jau divus gadus pēc izgudrošanas.   Plašāk par projektu:

Vienu no pirmajiem zināmajiem 18.gadsimta latviešu tautības dzejniekiem Juri Natanaēlu Ramani šogad pieminam 280.gadskārtā. Atceres brīdis pie Krimuldas baznīcas un sarunas mācītājmājā, dziesmas un fragmenti no Ramaņa „Krusta skolas grāmatas” raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šķiet, šis ir pirmais gadījums, kad raidījumā Grāmatai pa pēdām atgriežamies pie autora, par kuru jau esam stāstījuši. Iemesls svarīgs – vienam no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem Jurim Natanaēlam Ramanim – 280. Pavasarī kopā ar vēstures zinātņu doktoru Edgaru Ceski apskatījām Krimuldas baznīcas apkārtni, vietas, kur noteikti staigājis skolotāja palīgs, vēlāk skolotājs Juris Natanaēls Ramanis. Bet deviņus gadus vēlāk par kādu sīkāk neraksturotu pārkāpumu atlaists no darba. Uzzinājām arī, cik nejauši ap 1979.gadu Edgars Ceske atklājis līdz tam nezināmo autoru un viņa rokraksta grāmatu – „Krusta skolas grāmata”, kurā iekļauti dzejoļi, oriģinālas un tulkotas reliģiskas apceres, arī ilustrācijas. Vasaras izskaņā pētnieks aicināja būt klāt Ramaņa 280. gadskārtai veltītajā piemiņas brīdī pie Krimuldas baznīcas un sarunās Krimuldas mācītājmājā. Raidījumā iespēja būt klātesošiem svarīgā kultūras mantojuma notikumā.   Plašāk par projektu:    

Dēvēta par Baltijas kluso un laimīgo laikmetu 19.gadsimta pirmā puse glabā daudz neatklāta latviešu grāmatniecības vēsturē. Iezīmēsim laikmeta izjūtu, iejutīsimies bīdermeiera interjerā un vērsīsim uzmanību būtiskiem atklājumiem grāmatu iespiešanā.  Lai arī latviešu grāmatniecības vēsturē tāpat kā daudzās citās jomās nevar novilkt svītru un jaunu gadsimtu apskatīt neminot iepriekšējo, šajā reizē iezīmēsim svarīgāko, kas saistīts ar 19.gadsimta pirmo pusi. Kāda bijusi pāreja no apgaismības uz moderno laiku un ko tā maina latviešu grāmatniecībā. Paturam prātā, ka 19.gadsimta pirmā puse ir latviešu  nācijas nobriešanas periods, lai arī dēvēts par kluso un laimīgo dzīvi, tik kluss tas nemaz nav bijis. Ar vadošajiem pētniekiem Paulu Daiju un Mārtiņu Mintauru tiekamies Nacionālās bibliotēkas pastāvīgajā ekspozīcijā „Grāmata Latvijā”, ejot garām stendiem apstājamies pie grāmatniecības vēstures, kur aplūkots mūs interesējošais periods –  18. /19. gadsimta mija. Pauls Daija šajā reizē  rosina runāt par 19.gadsimta pirmo pusi, līdz jaunlatviešiem. Par grāmatu iespiešanas tehnoloģijām nedaudz vēlāk, kad aplūkosim konkrētus izdevumus. Pievēršoties 19. gadsimtam, runāsim par pāreju no reliģiskās pasaules uz laicīgo, tā ir pāreja no latviešu grāmatniecības, ko radījuši vācbaltieši, uz pašu latviešu sarakstītām un izdotām grāmatām. Tā būs arī pāreja no tulkojumiem uz oriģināliem: Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Mārtiņš Mintaurs izceļ svarīgāko politisko notikumu, kas ietekmēja visus toreizējo Baltijas provinču iedzīvotājus, proti, dzimtbūšanas sistēmas atcelšanu. Pauls Daija piebilst, ka šī laika  garīgo atmosfēru raksturo apjukums un nenoteiktība, ko var secināt, lasot  19.gs. pirmās puses latviešu laikrakstus, kalendārus un reizēm atspoguļojas arī daiļliteratūrā. Vecā kārtu sabiedrība jūk.  Vēstures literatūrā var sastapt apzīmējumu par Baltijas kluso un laimīgo periodu 19.gadsimta pirmajā pusē. Tas sasaucas ar bīdermeiera laikmetu starp 1815. gada un 40. gadu beigām, kad augstu tika vērtētas patriarhālās attiecības ģimenē un mājīgs mājoklis. Bīdermeiera stilu interjerā iespēja redzēt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, ekspozīcijā  tiekamies ar Anitu Meinarti, muzeja direktora vietnieci krājuma darbā. Stāvot starp gaiši brūna koka mēbelēm, Anita Meinarte vērš uzmanību interjeram, kas rāda muižas kungu mājas centrālo istabu, veidotu  bīdermeiera stilā. Kaut arī vēstures literatūrā var sastapt apzīmējumu par Baltijas kluso un laimīgo laikmetu 19.gs. pirmajā pusē, ārējie faktori, kuri skar Baltijas provinces, ir tādi, kas atstāj pēdas - gan Napoleona karš, gan pirmā poļu sacelšanās, gan vēlāk Krimas karš. Plašāk par projektu:          

"Grāmatai pa pēdām" šoreiz iepazīstinām ar kādu spilgtu 18. gadsimta enciklopēdistu - cilvēku ar plašu interešu loku, un, ja mēs dotos uz Varakļānu pusi, tad tur daudz dzirdētu par viņa dzimtas mantojumu. Stāsts ir par Mihalu Janu grāfu Borhu, un ar viņa dzīvesgājumu un izdotajām grāmatām iepazīstinās Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma.

Nikolauss fon Himzels – Rīgas ārsts, kolekcionārs un ceļotājs. Šoreiz īpaši pētīsim viņa ceļojumu dienasgrāmatu, uzzināsim, kādi bija sarežģījumi, tulkojot 18.gadsimta tekstu. Aplūkosim arī Himzela portretu un novērtēsim, kāds detektīva darbs ir atklāt gleznas autoru. Himzela projekta vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa ieintriģē, ko vērtīgu tuvākajā laikā gūsim un uzzināsim saistītu ar Nikolausa fon Himzela vārdu. Himzelu esam jau pieminējuši raidījumā Grāmatai pa pēdām, kad stāstījām par Rīgas pilsētas bibliotēku un tajā iekļauto Naturāliju kabinetu, kurā izvietoja Himzela muzeja kolekcijas.  Rīgas ārsts, kolekcionārs, enciklopēdists un ceļotājs Nikolauss fon Himzels – ir raidījuma Grāmatai pa pēdām centrā. Šoreiz īpaši interesējamies par viņa ceļojumu dienasgrāmatu „Die Reisen”, kuras trīs sējumi, kas saglabājušies līdz mūsdienām un atrodas LU Akadēmiskajā bibliotēkā. Ceļojuma dienasgrāmatu latviski ir tulkojis vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske, viņš iezīmē tās plašo, pat enciklopēdisko raksturu, kā arī atklāj tulkošanā sarežģītāko. Savukārt mākslas vēsturniece Baiba Vanaga joprojām mēģina noskaidrot, kas ir autors Himzela portretam, ko ikviens varam apskatīt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.  Pirms tikos ar pētniekiem nenojautu, cik sarežģīts un detektīvam līdzīgs ir speciālistu darbs, pētot Himzela atstāto mantojumu! Nikolauss Himzels dzimis Rīgā 1729.gada 16.oktobrī Rīgas galvenā ārsta Joahima Gebharta Himzela un viņa sievas Katarīnas Kristīnas, dzimušas Martini, ģimenē. Nikolauss beidzis Rīgas Domskolu, studējis Kēnigsbergas universitātē un studijas turpinājis Getingenē.   Himzels nāk no ārstu dzimtas, īpaši vērsīsim uzmanību Nikolausa vectēvam no mātes puses, Nikolausam Martini, šo līniju pētījusi Aija Taimiņa. 35 gadu vecumā inficējies no kāda slimnieka, Nikolauss Himzels mirst. Pēc viņa nāves māte, pildot dēla gribu, kolekcijas, kuras bija saņemtas mantojumā arī no tēva un vectēva, novēlēja Rīgas pilsētai. No dabaszinātnisko un mākslas priekšmetu kolekcijām izveidoja publisko Himzela muzeju – pirmo muzeju Baltijā un vienu no pirmajiem publiskajiem muzejiem Eiropā. No Himzela kolekcijām ir izauguši trīs lieli Latvijas muzeji, tai skaitā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kas šogad svin 250 gadus. Šajā reizē uzmanību pievēršam grāmatu kolekcijai, kas novēlēta Rīgas pilsētas bibliotēkai. Ir zināms datums un diena, kad Rīgas pilsētas bibliotēka saņēmusi Himzela ceļojuma dienasgrāmatu, trīs sējumus autora rokrakstā. Pēc studiju beigšanas Nikolauss Himzels bija devies piecus gadus ilgā Eiropas ceļojumā. Tiekos ar vēstures zinātņu doktoru Edgaru Ceski, kurš tulkojis Himzela ceļojuma dienasgrāmatu, un norāda, ka tā ir enciklopēdiska dienasgrāmata. Pēc Edgara Ceskes domām, Himzela dienasgrāmata varētu būt pētījuma avots pāris desmitiem disertāciju visdažādākajās jomās. Rudenī gaidāmajiem Himzela lasījumiem dots nosaukums „Himzela detektīvs”. Mūsdienu pētniekiem krietni jāpapūlas: vai nu latīnisko tulkojumu veicot, kad jāiesaistās veselai komandai, vai skaidrojot portreta autorību, ir arī jauni atradumi, pētot Martini dzimtu. Šajā sakarā spilgts piemērs ir mākslas vēsturnieces Baibas Vanagas pētījums, meklējot Himzela portreta, kas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē autoru. Tas ir Himzela pēcnāves portrets, jo uz kolonnas iegleznots viņa nāves gads, un tas visu vēl vairāk sarežģī, uzsver pētniece. Viņa nesola konferencē nosaukt gleznas autora vārdu, taču cer tikt līdz ticamai versijai. Gaidāmajos Himzela lasījumos katrs no pētniekiem dalīsies ar saviem atklājumiem, interesanti, kurp būs pavirzījies Baibas Vanagas pētījums. Eiropa kā liela bļoda, kurā saplūst priekšmeti, lietas un zināšanas – tā norāda Aija Taimiņa un uzsver, ka Nikolausam fon Himzelam kā apgaismības laika cilvēkam bijusi vēlēšanās aptvert pasauli, viņš jūtīgi uztvēris to, kas ir vērtīgs, nozīmīgs un svarīgs pasaules saprašanai. Tas ir apgaismības laiks ar retuma kabinetiem, kunstkamerām, muzeju kolekcijām. Tāds izvērtās stāsts par Rīgas muzeju pirmsākumu veidotāju un ceļojumu dienasgrāmatas autoru Nikolausu fon Himzelu. Plašāk par projektu:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām dodamies iepazīt hernhūtiešu kustības un tās pārstāvja Johana Šteinhauera starptautiskās gaitas. Noskaidrosim, uz kurieni veda viņu ceļi, kāda bija šo misiju nozīmē un atklāsim ko jaunu par Johana Šteinhauera biogrāfiju, kā arī satiksimies ar viņa pēcteci septītajā paaudzē. Aktīvai hernhūtiešu kustības jeb brāļu draudžu pārstāvis Johans jeb Jānis Šteinhauers zināms arī kā latviešu uzņēmējs un cīnītājs par latviešu tiesībām 18. gadsimtā. Aprīlī, kad stāstot par Šteinhaueru, mazliet ielūkojāmies arī viņam veltītajā pasākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, raidījumu noslēdzu sakot, ka mums ir svarīgi neaizmirst savus varoņus, un, atsaucoties arhitekta Pētera Blūma teiktajam, minēju, ka būs nepieciešams liels gribasspēks, lai pārvarētu aizmirstības inerci. Izskatās, ka vismaz pagaidām šī aizmirstība nav ņēmusi virsroku, un, pateicoties entuziastu centieniem, jūlijā noticis jau otrais Johanam Šteinhaueram veltītais pasākums ar nosaukumu “Izrakt Šteinhaueru. No Pārdaugavas līdz Pensilvānijai”. Ja iepriekšējā stāstā par Šteinhaueru aplūkojām to, kas varētu būt atradies viņa grāmatu plauktā, tad šajā reizē līdzīgi kā nesen aizvadītajā pasākumā kopā ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu paraudzīsimies, cik liela nozīme bijusi Šteinhauera un citu hernhūtiešu starptautiskajai darbībai un ceļiem no Latvijas uz Ameriku un citviet. Tieši tāpat ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Beatu Paškevicu pavērsim skatu uz jauniem un interesantiem faktiem Šteinhauera biogrāfijā, visbeidzot satiksimies ar Šteinhaueru dzimtas pēcteci Joahimu Šūbertu no Venecuēlas.  Pasākumā “Izrakt Šteinhaueru. No Pārdaugavas līdz Pensilvānijai” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vispirms tiekamies ar Joahimu Šūbertu, kurš nāk no Venecuēlas. Joahims ir pēctecis Johanam Šteinhaueram septītajā paaudzē, šajā gadījumā tieši ar Šteinhauera meitas Johannas Magdalēnas Šteinhaueres, vēlāk Rīgelmanes, starpniecību. Viņa apprecējās ar Henersdorfas pils pārvaldnieku Saksijā. Pirms daudziem gadiem Joahims sācis interesēties par savu ģenealoģiju, un ap 2004. gadu meklējumi vainagojušies rezultātiem. Sarunā vispirms Joahimam vaicāju, vai viņš atminas to mirkli, kad uzzināja, ka Šteinhauers ir viņa vecvecvecvectēvs. Kā to izdevās noskaidrot? Sarunas noslēgumā Joahims Šūberts piebilst, ka Johans Šteinhauers bijis labs uzņēmējs, viņš bijis patiesi turīgs ar lieliem naudas līdzekļiem. Šteinhauers būtu varējis šo naudu paturēt sev, dzīvot skaistu dzīvi jebkurā pasaules vietā, viņam būtu bijis viss, ko viņš vēlētos, taču viņš izvēlējies palikt šeit un ieguldīt naudu nevis greznībā, bet, citējot Joahimu Šūbertu, izmantot līdzekļus pašam augstākajam cilvēcībā - radīt labākas lietas pasaulē. Un tas, pēc Šūberta domām, ir kaut kas, ko mums mācīties un uz ko tiekties. Starp citu, Joahims Šūberts un arhitekts Pēteris Blūms, kurš Šteinhauera personības izzināšanai pievērsies daudzu gadu garumā, meklējumos viens pēc otra sastapušies ar tīmekļa starpniecību. Plašāk par projektu:

Publicists un izdevējs Garlībs Merķelis – viens no modernās žurnālistikas pamatlicējiem, ražīgs un ass publicistikā, nesaudzīgs literatūrkritikā. Izveido pirmo frontes laikrakstu. Mazāk zināmās Merķeļa dzīves un darbības lappuses šķirstām raidījumā Grāmatai pa pēdām. Merķeļa darbībau žurnālistikā palīdz izzināt, arī parādot kādas mazāk zināmaas privātās dzīves līnijas, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece Māra Grudule un vēstures doktors Jānis Šiliņš. No 1796. Līdz 1806.gadam Garlībs Merķelis uzturējās Vācijā. Veimārā iepazinies ar ievērojamiem vācu vēlās apgaismības laika literātiem, arī ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kļūst par žurnālistu Veimāras laikrakstā „Der deutsche Merkur”. Pēc dažiem gadiem pārceļas uz Berlīni , kur nodarbojas ar publicistiku un izdevējdarbību. Viņš darbojies redakcijās, izdevis vairākus literārus laikrakstus. Par Merķeļa darbošanos žurnālistikā stāsta Māra Grudule. Aija Taimiņa min 19.gadsimta beigu vācu publicista Jūlija Ekarta izteikumu, ka Merķelis viens spēj sarakstīt tik daudz, ka ar to var apgādāt veselu preses koncernu. Viņš raksta daudz ko, raksta uzsaukumus, polemistiskus rakstus, literatūrkritikas. Literatūrkritika kā kaujas lauks. Ne velti Merķelis ticis dažādi apsaukāts. Visdzēlīgākos nopēlumus izpelnījies viņa raksturs, izturēšanās un rakstniecības maniere, daži piemēri: latviešu Horācijs, literārs spoks, rets meteors, mopsis Garlībs Smerdelis, doktors Žults kungs, sivēns, pusliterāts, blakts. Vēl atsevišķa tēma ir Merķelis un anti Napoleona koalīcija ir atsevišķa tēma. Merķelis dedzīgi iestājās pret Napoleona agresiju Eiropā un Vācijā, tāpēc 1806.gadā, kad Napoleona armija ieņēma Prūsiju un tuvojās Berlīnei, Merķelim steigā jāpamet Berlīne, lai atgrieztos Rīgā. Turpmākajos gados  Merķelis izdeva Baltijas provinču laikrakstu „Ostseeprovinzenblatt”, ko vēlāk pārdēvēja par „Provinzialblatt fur Kur-, Liv- und Estland”. Bet dzīves nogali Merķelis vadīja ģimenes lokā Depkina muižā Katlakalna draudzes novadā pie Rīgas. 2019.gada rudenī Rīgā tika svinēta Baltijas apgaismotāja Garlība Merķeļa 250.jubileja, tās ietvaros notika starptautiska zinātniska  konference,  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika sarīkota oriģinālmateriālu izstāde, bet nedaudz vēlāk iznāca izstādes katalogs, kas sniedz vērtīgu informāciju par Merķeļa dzīvi. Merķelis apbedīts Katlakalna draudzes kapos, kur Rīgas Latviešu biedrība Merķeļa simtgadē uzstādīja kapa pieminekli.  Iepriekšējā raidījumā izzinājām Merķeļa darbu "Latvieši". Vairāk par projektu šeit:

Vācbaltiešu literāts, publicists un izdevējs Garlībs Merķelis un viņa nozīmīgākais  darbs – publicistiskais traktāts „Latvieši”. Par tā tulkojumu un izdevumiem latviski, arī par to, kā mūsdienu skatuves mākslinieki interpretē slavenāko Merķeļa darbu, raidījumā Grāmatai pa pēdām. „Merķeli var pētīt un pētīt”, „zināmais un nezināmais Merķelis” – šie ir tikai daži izteikumi, ko dzirdu no pētniekiem par Garlību Helvigu Merķeli, vācbaltiešu literātu, publicistu un literatūrkritiķi. Apgaismības ideju pārstāvis, kurš ar saviem publicistiskajiem darbiem aicināja atcelt dzimtbūšanu Baltijā un sekmēja latviešu nacionālās atmodas kustības ideju.   Uzklausot literatūras, kultūrvēstures un vēstures pētniekus, atklājas ļoti darbīga, aizrautīga, tai pat laikā savrupa un arī pretrunīga personība. No daudzajiem kontekstiem, kuros iedziļināties Garlība Merķeļa personībā, šo raidījumu veltām viņa nozīmīgākajam darbam – publicistiskajam traktātam „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”. Garlība Merķeļa publicistiskajā traktātā „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” palīdz iedziļināties pētnieki Aija Taimiņa, Māra Grudule un  Jānis Šiliņš, kā arī režisors Toms Treinis. Vidzemes lauku mācītāja dēls Garlībs Helvigs Merķelis ir devis nepārvērtējamu ieguldījumu latviešu kultūras, pašapzināšanās un izpratnes procesos, kaut pats ne vārda nav uzrakstījis latviski. Strādājot par mājskolotāju pie Liepupes draudzes mācītāja, tad Nītaures draudzes Annas muižā top Merķeļa pirmie literārie sacerējumi – dzejas un tulkojumi. Annas muižā viņš strādā pie grāmatas „Latvieši”. Pēc manuskripta pabeigšanas dodas uz Leipcigu, kur 1796.gadā darbs tika izdots. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiekos ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli, pētniece Merķeļa devumu labprāt skata plašā kultūrvēstures kontekstā, viņasprāt, par maz tiek runāts  par diviem citiem Merķeļa darbiem  „Vidzemes senatne” un  „Vanems Imanta. Latviešu teika”, tomēr šoreiz rosinu domas  pie darba „Latvieši”. Latvijas Universitātes Akadēmiskās  bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa strādāja pie Garlība Merķeļa 250. jubilejas izstādes „Sapere aude! – Uzdrīksties zināt! – Garlībs Helvigs Merķelis 250”, bija viena no izstādes kuratorēm un sastādīja arī saturā bagāto izstādes katalogu. Pētot un izzinot Garlību Merķeli  pavadīti četri gadi. Ne tik sen, 2019.gadā,  Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Toms Treinis iestudēja komēdiju „Latvieši”. Dramaturģe Justīne Kļava , iedvesmojoties no Merķeļa, vēsta apraksts teātra mājaslapā.  Tiekos ar režisoru, lai noskaidrotu mūsdienu cilvēku skatījumu uz 18.gadsimta nogali. Uzzinu, togad teātra Jaunajā zālē četri režisori veidoja četras izrādes, viena balstīta – mūzikā, viena – kustībā, tad bija vizuālā teātra izrāde, bet Toms veidoja  teksta teātri. Starp citu, Nacionālā teātra izrāde „Latvieši” ir nofilmēta un joprojām var iegādāties un skatīties izrādes ierakstu. Ja Latvijas sabiedrība Garlību Merķeli galvenokārt zina pēc viņa  jaunības darba  „Latvieši”, tad vācu literārā sabiedrība pazīst kā publicistu un kritiķi. Cik nežēlīgs un ass Merķelis bijis savos spriedumos, par cik dažādām tēmām rakstījis, to skaidrosim raidījumā  pēc nedēļas. Starp citu, Merķelis  izveidojis  pirmo frontes laikrakstu, arī par to nākamajā reizē. Vairāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ielūkojamies maz zināmajā, bet svarīgajā grāmatu iespiešanas procesā 18.gadsimtā, kad dienasgaismu ieraudzīja arvien vairāk grāmatu arī latviešu valodā. Pētāim, kur tās drukāja, kas drīkstēja drukāt, kā atšķīrās iespiedēji un izdevēji, un galu galā – kādus 18. gadsimtā izgudrotus drukas principus nenojaušot izmantojam arī šodien.  “18.gadsimts poligrāfijā – jeb toreiz grāmatu drukā – nebija nekāds lielais atklājumu gadsimts,” stāsta poligrāfijas vēstures pētnieks Artis Ērglis. “Iespiešana lielā mērā notika tāpat kā Gūtenbergs bija izgudrojis. Iekārta bija tāpat ar roku darbināma, varbūt bija nelieli uzlabojumi, piemēram, vieglāk vilkt kloķi, lai radītu spiedienu; uz gadsimta beigām līdzās koka presēm parādījās metāla preses, lai būtu lielāks spiediens. Bet līdz pat gadsimta beigām būtisku izmaiņu nebija, līdz pašā 18.gadsimta nogalē Aloizs Senefelders izgudroja litogrāfiju. Tagadējās Latvijas teritorijā ar zināmiem uzlabojumiem drukāja tāpat kā 16.gadsimtā, Mollīna laikā. 18.gadsimtā bija pazīstami tikai divi iespiedprocesi – augstspiedums un dobspiedums. Vienā attēls veidojas formas augšpusē, otrā – padziļinājumos. Tikai gadsimta beigās Senefelders izgudroja gludspiedumu. Mūsdienās mēs drukājam ofsetā – tas ir viens no gludspieduma veidiem. Bet tā bostonprese, ko mēs redzējām, drukā augstspiedumā tieši tādā pašā veidā, kā to izgudroja Gūtenbergs. Un patiesībā vēl pirms Gūtenberga, mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, šādā veidā ar ksilogrāfiskām klišejām drukāja arī Senajā Ķīnā. Vecākā saglabājusies grāmata ir no 868.gada. Un augstspiedums kā galvenais iespieduma veids pasaulē paliek līdz pat 20.gadsimta 60.gadiem. Bijušajā PSRS, arī Latvijā – vēl ilgāk, līdz pat 80.gadu vidum.” Tomēr tieši 18. gadsimts grāmatu drukas nozarē nāk ar vairākiem būtiskiem izgudrojumiem, kurus – varbūt pat nenojaušot par izcelsmi – izmantojam arī mūsdienās, rakstot tekstu datora ekrānā. Ieskatieties burtu fontu nosaukumos! Vai redzat tur, piemēram, “Bodoni” vai “Didot”? Un kā ar 12 punktu burta izmēru, ko bieži izvēlamies?  “Piemēram, fonta nosaukums “Garamond” – tas ir no Parīzes tipogrāfa Kloda Garamona vārda. Vai “Bodoni” – tas ir Parmas hergcoga iespiedējs 18. gadsimta beigās, par kuru teica: “Džambatista Bodoni – visu karaļu iespiedējs un visu iespiedēju karalis!”. Visus šos uzvārdus mēs varam atrast arī mūsdienu fontu sarakstos. Īpaši jāizceļ Parīzes tipogrāfs Pjērs Simons Furnjē, kurš pirmais izveidoja vienotu sistēmu burtu izmēriem, standartizēja šriftus. Viņš izveidoja punktu sistēmu, kas ir tik arhetipiska, bet arī šodien mēs burtu lielumu mērām šajā sistēmā – 12 punktu izmērs, 18 punkti, 36 punkti, 72...” atklāj Ērglis.  Raidījuma ierakstā – arī par to, ko nozīmēja privilēģiju sistēma spiestuvju darbā, kā iespiedēja darbs un izdevēja darbs pamazām kļuva par diviem atšķirīgiem biznesa veidiem, kāpēc Jelgava 18.gadsimta otrajā pusē kļuva par nozīmīgāku grāmatu drukas centru nekā Rīga, un arī – kur šodien Latvijā varam iepazīt un izmēģināt tolaik grāmatu drukā izmantotos principus.  Vairāk par projektu šeit:  

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz iepazīstam „nepareizo aristokrātu” – grāfu Ludvigu Augustu Mellīnu. Skaidrojam, kāpēc latviešu zemnieki viņam vēlējušies uzcelt pieminekli, un šķirstām Mellīna būtiskāko dzīves veikumu – Vidzemes un Igaunijas atlantu. Vai atminaties stāstu šajā raidījumu ciklā par ārkārtīgi precīzo sava laika dokumentētāju Johanu Kristofu Broci, kurš būtu pelnījis lielu atzinību? Daudz vairāk mums būtu nepieciešams atklāt vēl kādu personību, kas punktualitātes ziņā līdzinājies Brocem, un tas ir grāfs Ludvigs Augusts Mellīns. Šoreiz dodamies pa pēdām Mellīnam – kartogrāfam, tiesnesim un zemnieku aizstāvim 18. un 19. gadsimtā, un iepazīstam darbu, kas apliecina Mellīna precizitāti. Tas ir Vidzemes un Igaunijas guberņas atlants jeb „Atlas von Liefland”. Stāsta un iepazīstina Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija un Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperts Reinis Vāvers.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām vēršam skatu mūzikas un nošu virzienā. 18. gadsimta otrās puses Rīgas mūzikā spožākais vārds ir komponists Johans Gotfrīds Mītelis, kurš šodien iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Caur līdz šodienai saglabātajām Mīteļa notīm un vēstulēm izzināsim komponista neparasto rokrakstu mūzikā un dzīvē un viņa atstātās pēdas Rīgas kultūrā. Tas bija 2004. gads, kad vairāki latviešu mūziķi Šveicē dibināja senās mūzikas ansambli “Kesselberg Ensemble” tieši ar mērķi atskaņot un popularizēt Johana Gotfrīda Mīteļa mūziku.  “Jā, tikai tāpēc, ka man likās, ka Mīteļa mūzika ir jāspēlē: varbūt arī mazliet kā pienākumu, bet arī tāpēc, ka man tā likās tik daiļa!” pērnruden Latvijas Radio 3 “Klasika” stāstīja Bāzelē dzīvojošā latviešu čelliste Ilze Grudule. “Atceros, kad Jāņa baznīcā dzirdēju Mīteļa ērģeļu prelūdijas, gaidot savu uznācienu ar Baha kantātēm, un man bira asaras. Man likās: kā tā var būt, ka tik skaista mūzika šeit, Rīgā, un arī citur ir tik maz spēlēta! Nolēmu: jā, šim komponistam es ik pa brīdim gribu pievērsties. Un tā tas notiek nu jau teju 20 gadu.” Lai uzzinātu vairāk par Ilzes Grudules atklājumiem Mīteļa pētniecībā šo 20 gadu garumā, šajā raidījumā sazināmies vēlreiz. Ilze neslēpj: jo vairāk pēta, jo vairāk nezināmā atklājas. “Mītelis ir liela mīkla! Grūtākais, ka ir jāsaliek kopā tā puzle. Nav vienotas informācijas kādā arhīvā: viss ir izmētāts pa dažādām vietām, tajā laikā bija ļoti maz drukātu nošu un citu liecību,” atzīst mūziķe. Bet kā tad Mītelis vispār kļuva par rīdzinieku, kurš šeit pavadīja visu radošo mūžu un 20 gadus bija Svētā Pētera baznīcas ērģelnieks? Mītelis dzimis 1728. gadā Ziemeļvācijas pilsētā Melnā kā piektais deviņu bērnu ģimenē. Mūziķis bija arī viņa tēvs, kurš bija draugos ar pazīstamo komponistu Georgu Filipu Tēlemanu. Mīteli nereti dēvē par Baha pēdējo skolnieku. Pats meistars gan tolaik jau bija neredzīgs un pēc trīs mēnešiem devās mūžībā. Gara radniecība Mīteli saista ar Baha dēlu Karlu Filipu Emanuelu Bahu. Rīgā Johans Gotfrīds Mītelis nonāk 25 gadu vecumā un pavada šeit visu radošo mūžu, kas noslēgsies 1788. gadā. Te komponēti gandrīz visi viņa sacerējumi, kuru nemaz nav daudz: tikai ap 30. Mākslas zinātņu doktores Zanes Gailītes grāmatā „Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli”, kurā aprakstīta mūzikas un teātra dzīve Rīgā 16.-18.gadsimtā, lasāms fragments no Mīteļa pārdomām par radošo procesu, kas atrodams 18. gadsimta ievērojamā angļu mūzikas kritiķa un ceļotāja Čārlza Bērnija “Muzikāla ceļojuma dienasgrāmatā”. Ilze Grudule atceras, ka savulaik jutusi zināmu skepsi pret Mīteļa mūziku: kāpēc pievērsties viņam, ja šo pašu stilu tik spoži pārstāv labāk zināmais Karls Filips Emanuels Bahs? Mīteļa mūzika ir sarežģīta un to uzsvēruši arī viņa laikabiedri un 18. gadsimta mūzikas apskatnieki. Ilze Grudule kā ārkārtīgi interesantu liecību piemin komponista priekšvārdu Hamburgā izdotajām 45 “Odām un dziesmām”, kurā viņš stāsta par savu mūziku. Lielam virtuozam vajadzēja un joprojām vajag būt ne vien taustiņinstrumentālistam, bet jebkuram Johana Gotfrīda Mīteļa mūzikas atskaņotājam. Mīteļa nošu raksts izskatās kā smalkas mežģīnes, cik daudz sīku nošu un sarežģītu pavērsienu ir šajā mūzikā. To atzīmē arī diriģents Māris Kupčs, kurš uz tikšanos paņēmis līdzi kopiju no Mīteļa koncerta diviem fagotiem. “Kaligrāfisks rokraksts – citādi jau nevar saprast, ko spēlēt. Kā redzat, tur viss ir tādā “jaunaudzē” aizaudzis ar tik daudz notīm! Viņam ir ļoti daudz izrotājumu. Mītelis ir tik izsmalcināts, ka neļauj izpildītājam daudz no sevis likt klāt. Viņš visu jau ir izornamentējis, jo viņš zina, kā ir pareizi, kāds tas stils ir. Tāpēc viņš ir tik grūts! Lūk, šis koncerts diviem fagotiem: šausmīgi grūts! To pamanīja pavisam nesen, 20.gadsimta 90.gados. Tātad Rīgā šo kāds ir spēlējis un varējis nospēlēt! Jo tas, ko viņš ir sarakstījis, nu tas ir...” apbrīnā nopūšas senās mūzikas pētnieks un diriģents Māris Kupčs. Johana Gotfrīda Mīteļa dzīves laikā izdotu darbu ir maz. Piemēram, Hamburgā izdotās “Odas un dziesmas”, duets divām klavierēm iznācis tolaik ietekmīgajā Hartknoha izdevniecībā, bet, piemēram, ērģeļu darbi, pēc diriģenta Māra Kupča teiktā, cauri gadsimtiem saglabājušies  šī virtuozā Pēterbaznīcas ērģelnieka paša roku rakstītajos manuskriptos un izdoti tikai 20.gadsimtā. Bet tieši rokrakstu oriģināli ir īstais atradumu lauks senās mūzikas pētniekiem un izpildītājiem. Tie daudz pastāsta gan par komponista domu gājienu, gan atrisina dažādas mīklas, ko var radīt vēlāki redaktoru apstrādāti izdevumi. Un šeit interesanti stāsti ir abiem mūsu šī raidījuma sarunbiedriem. Māris Kupčs rāda kopiju titullapai no kantātes, ko Mītelis rakstījis Parheimas baznīcas ērģeļu iesvētīšanai, uz kuras viņa rokrakstā rūpīgi uzskaitīti visi atskaņojumam vajadzīgie instrumenti un mūziķu spēki. Tas atbild uz jautājumu, vai katrai partijai vajadzīgs viens vai vairāki izpildītāji. Vairums Johana Gotfrīda Mīteļa nošu partitūru šodien glabājas Berlīnē, nevis Rīgā. Māris Kupčs stāsta, ka tās vēlāk nopircis un Vācijā nogādājis vācbaltiešu mūziķis un kolekcionārs Georgs Pēlhavs. Bet Mītelis ir un paliek spoža parādība tieši Rīgas 18. gadsimta otrās puses mūzikā, un šodien viņa vārds iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. Laikā, kad Rīgā dzīvo un strādā Johans Gotfrīds Mītelis, šeit tāpat kā visā Eiropā ienāk un attīstās apgaismības idejas. Savas filozofiskās domas pamatus te briedina Mīteļa vārdabrālis Johans Gotfrīds Herders, iznāk vecā Stendera grāmatas, straujus apgriezienus uzņem Stefenhāgenu izdevniecība – šie ir tikai daži no mūsu vēstures stūrakmeņiem 18.gadsimta otrajā pusē. Plašāk par projektu šeit:

Rīgas pilsētas teātris un tā afišas 18. – 19. gadsimta mijā. Pārlapojam unikālo afišu kolekciju un izzinām, kādi iestudējumi un koncerti priecējuši turīgos rīdziniekus un kādi slaveni mūziķi viesojušies teātrī. Raidījumā Grāmatai pa pēdām spriežam arī, uz ko publika gāja vairāk – uz Vāgnera mūzikas koncertiem vai blusu cirku. Vai zinājāt, ka arī afišas var lasīt kā grāmatu? Veidojot šo raidījumu, tādus pamatīgus afišu sējumus arī apskatīju. Tajos rodama bagāta informācija par iestudējumu vai koncertu, par māksliniekiem, kas piedalās, par sabiedrību, kādai notikums domāts, un ko teātrī nekādā gadījumā neielaist. Lasot afišas, varam rekonstruēt konkrētu mūzikas un teātra vēstures posmu. Mūs joprojām  interesē 18.gadsimts, un tas ir laiks, kad publisku teātra namu atklāšana notiek daudzviet Eiropā, tai skaitā arī Rīgā. Informāciju, ko sniedz teātra afišas, palīdz iepazīt komponiste un mākslas doktore Ilona Breģe, Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijas profesore Lolita Fūrmane un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Saruna arī ar mākslas vēsturnieku, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālistu Imantu Lancmani, jo vēstījums par Rīgas pilsētas teātri savā ziņā turpina iepriekšējo stāstu par Rīgas pilsētas bibliotēku, abus vieno būvmeistara Kristofa Hāberlanda veikums. Turklāt viņa raksturs un temperaments iekrāsosies teatrāls. Ideja par teātra ēku sākta īstenot 1780.gadā, kad barona Otto Hermaņa fon Fītinghofa uzdevumā būvmeistars Kristofs Hāberlands izstrādā projektu pirmajai kapitālajai teātra ēkai Rīgā. Jau 1782.gada septembrī notiek atklāšanas vakars. Imants Lancamanis jau iepriekšējā raidījumā uzsvēra, ka Hāberlands bija avangardists. Palūkosimies, kā viņš risinājis teātra ēku Rīgā, šis vēl ir viņa radošās karjeras sākumposms. Gandrīz gadsimtu šis teātris, kurā darbojās drāmas, operas un baleta trupas, bija Rīgas kultūras dzīves centrs. Pirmajā – 1782./83. gada – sezonā teātrim bija 120 abonementu. Tā bija izmeklēta publika. Ilona Breģe 1993.gadā aizstāvējusi mākslas doktores disertāciju „Rīgas pilsētas teātris 1782-1863”, uz tās pamata vēlāk izdota grāmata „Teātris senajā Rīgā”. Ar Ilonu Breģi tiekamies Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur ekspozīcijā redzamas gan Rīgas pilsētas teātra afišas, gan mūzikas instrumenti, kādus 18.gs. spēlēja. Muzeja ekspozīcijā varam skatīt teātra atklāšanas afišu, kas mūsdienu skatītāja acīm ir neliela izmēra, taču sniedz tik vērtīgu informāciju par to, ka vakars atklāts ar Lesinga traģēdiju „Emīlija Galoti” un Fogta baletu „Dejas svētki”. Teātra afišas iesietas biezos sējumos un glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Pamatu afišu  kolekcijai licis Johans Georgs Dennemarks, viņš bijis mūziķis Rīgas pilsētas teātrī, turpinājis viņa dēls, tad afišas kolekcionējis Georgs Zigismunds Langevics. Viņa laikā katram sējumam  ievadā datējums jeb reģistrs. Vērtīgais afišu skapis nav vienīgais avots, pēc kura var pētīt Rīgas seno koncertdzīvi. Vēl materiāli Latvijas  Valsts vēstures arhīvā un citviet. Daudziem afišās minētajiem uzvedumiem atrastas notis no iestudējumu laika un tas ir īpaši svarīgi. Savukārt tā laika kultūras apskatnieki, kuri apceļoja valstis un rakstīja par redzēto, diezgan bieži piemin Rīgas pilsētas teātri. Vairāk par projektu šeit:

Rīgas pilsētas bibliotēka – Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai 18.gadsimta izskaņā. Kāda bija ideālās bibliotēkas vīzija un kādas avangardiskas idejas iekļautas nama arhitektūrā, skaidrojam raidījumā Grāmatai pa pēdām. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbiniece Ingrīda Lukašēviča pavada uz Kolonnu zāli, jo tieši šajā zālē veselu gadsimtu atradusies Rīgas pilsētas bibliotēka,  tai bijušas vēl citas telpas – vesels komplekss. Mēs, kas nākam caur Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju un atveram Kolonnu zāles durvis, esam citi, jo arī nokļūšana bibliotēkā tolaik bijusi pa citiem ceļiem. Šoreiz interesējamies par Rīgas pilsētas bibliotēku, kas pārbūvēta un celta 18. gadsimta izskaņā, Kristofa Hāberlanda un Johana Kristofa Bērensa veltījums savai pilsētai. Abu kungu nopelnus palīdz šķetināt Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, kas īpaši pētījusi Bērensa ideālo bibliotēku. Savukārt mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis atklāj interesantas detaļas par Rīgas pilsētas bibliotēkas būvniecību un tās būvmeistaru Hāberlandu. Protams, pārlaposim arī kādu īpašu grāmatu – Johana Kristofa Bērensa sacerējumu „Laba vēlējums sakarā ar jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas atklāšanu”. Sākotnēji pilsētas bibliotēka atradusies zālē pie Doma Krustejas, kur tā darbojas turpmākos 300 gadus, bibliotēkas krājumam paplašinoties, aug arī nepieciešamība pēc jaunām telpām. Ir saglabājušās Rīgas Rātes rēķinu un protokolu grāmatas un tajās ir pietiekami daudz ziņu, kā deviņu gadu laikā Rīgas Rāte finansējusi bibliotēkas būvēšanu. Kopā ar Aiju Taimiņu mēģinājām restaurēt, kā 18. un 19.gadsimta rīdzinieks nonāca bibliotēkā, tas bijis ceļš caur Doma pagalmu, pa šaurām, tumšām akmenī kaltām trepēm. 1792.gadā  Bērenss raksta laba vēlējumu pilsētas bibliotēkai, un tā ir grāmata „Laba vēlējums sakarā ar jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas atklāšanu”, kurā autors  pavada savu lasītāju pa jaunuzceltās Rīgas pilsētas bibliotēkas telpām, stāstot par grāmatu nozīmi un bibliotēkas sūtību. Rīgas pilsētas bibliotēkā ir vēsturiski veidojies krājums, bet Berensam ir savs ideālās bibliotēkas skatījums, viņš veido programmu. Bērensa portretu, apmetot skatu Kolonnu zālei, neieraudzīsim, zināms, ka kādreiz pilsētas bibliotēkas zālē, kad bibliotēka atradās Rātsnamā, bijis Bērensa krūšutēls marmorā, taču tas gājis postā kopā ar pilsētas bibliotēkas krājumu un Rīgas Rātsnama interjeru 1941.gada  ugunsgrēkā, bet viens Berensa siluetportrets atrodoties  Mārburgā. Tajā redzams ļoti lepns, pašapzinīgs vīrs ar augstu pieri un staltu stāju. Rīgas pilsētas grāmatu krājums šajās telpās, kur tagad Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, atradies līdz 1891.gadam. Tad kļūst par šauru, un bibliotēka pārvietota uz tolaik jau nefunkcionējošo Rīgas Rātsnamu. Tas būtu jau cita gadsimta stāsts. Plašāk par projektu šeit:

Juris Natanaēls Ramanis – 18.gadsimta dzejnieks, kura sacerētās dziesmas izplatījušās rokrakstā, bet viņa  manuskripts „Krusta skolas grāmata” unikāls ar paša autora ilustrācijām. Kāpēc plašāka sabiedrība par dzejnieku uzzināja tikai 20.gadsimta izskaņā un kādus noslēpumus vēl glabā Ramaņa biogrāfija? Pie Krimuldas baznīcas vēsturnieks Edgars Ceske izrāda apkārtni, arī skatu uz Krimuldas baznīcu, kādu 18.gadsimta beigās fiksējis Broce. Pie baznīcas ir arī piemiņas akmens mazāk zināmam rokrakstu grāmatas autoram Jurim Natanaēlam Ramanim. Stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām par vēl vienu 18.gadsimta latviešu tautības dzejnieku un viņa manuskriptu „Krusta skolas grāmata” aizraus jūs, pirmkārt, jau ar to, kā Edgars Ceske atklāja līdz tam nezināmu autoru, otrkārt, Ramaņa dzīvesstāsts ir romāna cienīgs, un, treškārt, joprojām daudz nezināmā. Raidījuma ceļabiedri šajā reizē vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske Krimuldā un literatūrzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija Rīgā. Juris Natanaēls Ramanis bijis skolotājs un literāts. 1797.gadā izveidojis paša ilustrētu „Krusta skolas grāmatu”, tajā iekļaujot savus dzejoļus, oriģinālas un tulkotas reliģiskās apceres, tai skaitā Džona Banjana alegoriskā romāna „Svētceļnieka gaita” pārstāstu ar nosaukumu „Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm”. Manuskripts saglabājies trijos norakstos. Savukārt mums ir iespēja lasīt „Krusta skolas grāmatas” transkripciju, jo 1995.gadā darbs izdots grāmatā ar Edgara Ceskes priekšvārdu un komentāriem, kā arī ar Skaidrītes Sirsones un Valda Villeruša rakstiem.   Bet atgriežamies Krimuldā, kur no 1769.gada aptuveni 10 gadus Ramanis ir Krimuldas draudzes skolotājs. Edgars Ceske rāda netālu no Krimuldas baznīcas 1993.gadā atklāto  piemiņas akmeni Jurim Natanaēlam Ramanim, ko darinājis tēlnieks Vilnis Titāns. Zināms, ka Ramanis dzimis 1742. vai 43.gadā skolotāja ģimenē, arī vidējais  brālis skolotājs, bet tēva brālis Indriķis Ramanis bijis  Allažu muižas pārvaldnieks. Bijis precējies ar Jērkules muižas mežsarga meitu Helēnu Kristiānu Frišenfeldi. Bijis trīs bērnu tēvs, ieredzēts skolotājs. Ramaņa meita un vecākais dēls nosaukti mācītāja Pelhava un viņa māsas vārdos, tātad  ir viņu krustbērni, par to liecina ieraksti baznīcas grāmatā un norāda uz sākotnēji labvēlīgām, pat draudzīgām attiecībām starp mācītāju un draudzes skolotāju. Skatot citas baznīcas grāmatas, ir atrastas norādes, ka Ramanis bijis skolotājs Ozolmuižā, privāti mācījis bērnus Bērzaunē, Cesvainē un Dzelzavā. Bet par viņa dzīves noslēgumu gan nekas nav zināms. Kādā no iepriekšējiem raidījumiem stāstījām par Ķikuļa Jēkabu un viņa dziesmām. Juris Natanaēls Ramanis ir nepilnus trīs gadus jaunāks par Ķikuļa Jēkabu un viņa sacerētās dziesmas tāpat izplatījušās rokas norakstos. Urda jautājums, kad Edgars Ceske pirmo reizi uzzinājis par dziesmu autoru Ramani, noskaidroju, ka tas bijis ap 1979.gadu , kad strādājis LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. „Krusta skolas grāmata”, kā minēts titullapā, sarakstīta 1797.gadā. Tas ir krājuma sastādīšanas gads, jo kā uzskata Edgars Ceske, paši dzejoļi, tātad dziesmas, tapušas ilgākā laika posmā, apmēram 20 gados. „Ramaņa krājumā ievietotas 16 vairākpantu dziesmas,  kas varētu būt paša Ramaņa sacerētas, jo tādas nav izdevies konstatēt nevienā no 18.gs. latviešu valodā iespiestajiem dziesmu krājumiem. Neapšaubāmi Ramaņa sacerētas ir dziesmas ar autobiogrāfisku nokrāsu,” minēts pētījumā un Edgars Ceske norāda, ka Ramaņa dziesmas bija ķecerīgas. Dziesmās skarts sociālais moments, kas tajos laikos nedaudz atvieglināja ceļu rokrakstu grāmatai. Ramaņa manuskriptā „Krusta skolas grāmata” ne tikai dzeja, tajā arī tulkotas reliģiskas apceres, tai skaitā Džona Banjana romāna „Svētceļnieka gaita” pārstāsts ar nosaukumu „Tas ar acīm redzēts ceļš uz debesīm”. Dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, lai tiktos ar vadošo pētnieku Paulu Daiju, kurš interesējies par 18.gadsimta tulkošanas vēsturi.  Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem. “Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls. Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.” Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga. Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā. Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti: 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus:  Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus; No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā; Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām. Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida. Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt. “Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga. Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā. No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni. “Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece. Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas. Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta. “Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga. Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā. Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz satiksimies ar Johanu Šteinhaueru – latviešu uzņēmēju, hernhūtiešu kustības vadītāju Rīgā un cīnītāju par latviešu tiesībām 18. gadsimtā, kura personību palīdz atklāt arī viņa daudzveidīgais grāmatu plaukts.  Raidījumu ciklā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500", ceļojot pa 18. gadsimtu, esam sastapušies ar tādām nozīmīgām personībām kā Johans Kristofs Broce, Vecais Stenders, Johans Frīdrihs Stefenhāgens, un esam stāstījuši arī par Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudzēm. Iepriekš dzirdētais šoreiz savīsies kopā ar stāstu par vēl kādu īpašu personību šajā pašā gadsimtā. Tas ir Jānis (vai Johans) Šteinhauers – latviešu uzņēmējs, manufaktūru un muižu īpašnieks, hernhūtiešu kustības vadītājs Rīgā un cīnītājs par latviešu tiesībām. Daudzpusīgs cilvēks, kurš cildināts par maz un kura piemiņa pa mazam gabaliņam pēdējo gadu laikā tiek atkal likta kopā, lai, iespējams, kādā brīdī mēs Šteinhaueram uzceltu vēl spožākus un lielākus pieminekļus. Šteinhauera dzīves mirkļus aplūkosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju un arhitektu Pēteri Blūmu. Paralēli daudzajām nodarbēm Šteinhauers bijis arī grāmatu cienītājs, un daļēji ir pieejamas ziņas par to, kāds izskatījās viņa grāmatu plaukts. Kādas tēmas Šteinhaueram bija svarīgas un kādas grāmatas viņš lasīja, par to saruna ar Paulu Daiju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ir teiciens „Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas tu esi”. Līdzīgi mēs varētu teikt, ka arī grāmatas kaut ko pasaka par cilvēku, un, kā redzams, tad Šteinhauera grāmatu plaukts mums noteikti palīdz pietuvoties šai personībai. Bet tā ir daļa no stāsta par Šteinhauera dzīvi, kurā līdzās grāmatu lasīšanai nozīmīga vieta bijusi citām aktivitātēm. Ar arhitektu Pēteri Blūmu raidījumā pirms kāda laika tikāmies, lai runātu par Johanu Kristofu Broci, un te būtu vietā atgādināt, ka Broces detalizētie zīmējumi bijuši pavediens, lai Pēteris Blūms satiktos ar Jāni Šteinhaueru. Pirms 40 gadiem vēl kā arhitektūras students Pēteris Blūms uzsācis praksi toreizējā Latvijas PSR Kultūras ministrijā, kur bijusi iespēja iepazīties ar Leona Plauciņa savāktu arhīvu, tostarp pārfotografētiem Broces attēliem. Šo attēlu vidū bijusi arī fotogrāfija ar Jāņa Šteinhauera kapu plāksni Mārtiņa kapos Rīgā, un tas ļāvis arhitektam atklāt, ka šāds cilvēks vārdā Šteinhauers vispār bijis. Tālāk – Šteinhauera iepazīšana literatūrā, un tad, pateicoties krustam, kas uzstādīts Šteinhauera mazmazmeitai, zem biezas lapu kārtas Mārtiņa kapos izdevies atrast arī paša Johana Šteinhauera kapavietu. 40 gadus vēlāk stāstu par Šteinhaueru arhitekts izstāstījis režisora Ilgoņa Lindes dokumentālajā filmā „Šteinhauers un Blūms”. Ko tad vēl līdzās grāmatu plauktam zinām par Šteinhaueru, par to tālāk stāsta Pēteris Blūms.  Vairāk par projektu šeit:

Grāmatai pa pēdām dodas uz Latgali, lai atklātu Mihaelu jeb Miķeli Rotu, vācu tautības garīgo rakstu autoru un tulkotāju, senās latgaliešu rakstības attīstītāju un pilnveidotāju. Šoreiz stāsta centrā grāmata latgaliešu valodā „Vyssa moceiba katolizska” – apjomīga kristīgā mācība jautājumu un atbilžu formā. Tā iespiesta 1805.gadā Polockā un tieši no valodas viedokļa tā tiek uzskatīta par vienu no labākajiem darbiem senajā latgaliešu rakstības paveidā. Tomēr šai grāmatai un tās iespējamajam autoram apakšā paveras daudz plašāks stāsts. Kāpēc tieši konkrētā kristīgās mācības grāmata ir bijusi būtiska Latvijas un tieši Latgales dienvidaustrumu un Sēlijas reģioniem? Darba dienas priekšpusdienā kopā ar latgaliešu valodniecības jautājumu pētnieci, filoloģijas doktori Annu Stafecku esmu ieradusies pie māsas Klāras jeb filoloģijas doktores Skaidrītes Kalvānes nabadzīgā bērna Jēzus māsu klosterī. Viņām abām rokās ir grāmatas „Vyssa moceiba katolizska” oriģināli, viens no tiem arī oriģinālos vākos, bet otrs eksemplārs rūpīgi pārsiets jaunos melnos vākos. Grāmatā iespiestais teksts pirmajā brīdī izskatās pēc svešvalodā rakstīta, bet, vērīgāk ieskatoties, atklājas senā latgaliešu rakstība, kas ieslēpusies mūsdienām netipisko "w" un tā saucamo čupu burtu rindās. Kādā no saviem rakstiem Anna Stafecka šo grāmatu nosaukusi par vienu no labākajiem darbiem senajā latgaliešu rakstības paveidā. Tas tādēļ, ka grāmatā izmantotā valoda ir visvairāk pietuvināta Latgales izloksnēm. Grāmatas „Vyssa moceiba katolizska” autors precīzi zināms nav, tomēr nereti tā tiek pieskaitīta jezuītu garīdznieka Mihaela Rota veikumam. Mihaels vai Miķelis Rots bija katoļu garīdznieks, misionārs ar vācu saknēm, un lai arī nebija latvietis, tomēr izcēlies ar labu vietējās latviešu valodas prasmi. Dzimis 1721.gadā Ilūkstē. Vairāk nekā 30 gadus kā garīdznieks un jezuītu misionārs darbojies Dagdā, tā laika muižnieka Hilzena izveidotajā misijā. Viņa darbības laikā apkārtnē tika veidotas skolas un izglītoti vietējo zemnieku bērni. Pie Mihaela Rota darbiem tiek pieskaitīti arī 1775.gadā Viļņā nodrukātais katehisms „Mocieyba Katoliszka” un lūgšanu un dziesmu grāmata „Nabozenstwo”. Kopā viņa dzīves laikā izdotas četras viņa grāmatas, kas uz latgaliešu valodu bijušas tulkotas no poļu valodas, tekstus pielāgojot vietējiem ticīgajiem. Tāpat Mihaelu Rotu uzskata arī par latgaliešu laicīgās rakstniecības aizsācēju, viņam tiek piedēvēts arī pirmais laicīgais dzejolis latgaliešu valodā. Pēc nāves 1785.gadā par Latgales apustuli dēvētais jezuītu garīdznieks Mihaels Rots apglabāts turpat Dagdā zem baznīcas. Un vietēji viņu godinājuši par svēto. Plašāk par projektu:

Ķikuļa Jēkabs – latviešu pirmais dzejas autors, spēcīga, pievilcīga personība; iesaistījies Vidzemes zemnieku nemieros un zemnieku sūdzībām pievienojis dzejas formā rakstītas dziesmas. Šodien raidījumā izzināsim latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākumu. Ķikuļa Jēkabs būs mūsu uzmanības centrā - dēvēts par latviešu pirmo dzejnieku, dzīvojis Blomē, bijis audējs un hernhūtietis. Piedalījies lielajos 1776. -1777.gada Vidzemes dzimtļaužu nemieros. Ķikuļa Jēkaba nozīmi  palīdz izzināt Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica. Par Ķikuļa Jēkaba dzīvi un darbību saglabājies maz liecību, tomēr zināms, bijis saimnieka vecākais dēls Smiltenes draudzes Blomu muižas Ķikulī. Apprecējis sievu Ģedu un viņiem bijuši četri bērni. Andris Vilks daudzkārt apmeklējis  Ķikuļa Jēkaba dzimto pusi, pētījis un iepazinis to. Hernhūtiešiem Vidzemes pusē allaž bijusi svarīga  loma, ar brāļu draudzēm te saistītas tādas vietas  kā Trikāta, Rauna, Plāņi, arī Smiltene. Un Jēkabs bijis aktīvs brāļu draudzes loceklis, viens no brāļu draudžu literātiem. Cik izglītots un zinošs bijis Ķikuļa Jēkabs  liecina vien dokumenti, kas atrasti. Arī vēstules, ko rakstījis. Andris Vilks iezīmē tā brīža situāciju, kad top Ķikuļa Jēkaba dziesmas. Galvenais notikums, ar ko arī saistās dziesmu radīšana, sakrita ar zemnieku nemieriem Vidzemē. Zemnieku nemieru laikā 1777.gada rudenī divi zemnieki nokļuva Pēterburgā. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas. Šos dokumentus rakstījis Jēkabs.  Viena dziesma ir ķeizarienei, otra – „Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777.gadā taisīta”. Padomju laikā iznākušajā grāmatā „Ķikuļa Jēkabs. Dziesmas” varam aplūkot rokrakstu un līdzās transkripciju mūsdienu ortogrāfijā. Sakopoti arī nedaudzie pārējie viņa sacerējumi – vēstule un divas zemnieku sūdzības. Dziesmas rakstītas burtnīcā uz iezilgana papīra, sūdzības uz parastām lapām. „Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma” ir mākslinieciski vērtīgākā, kas ļauj Ķikuļa Jēkabu uzskatīt par pirmo latviešu dzejnieku.  Vēl svarīga piebilde, dziesmas nekad nav publicētas grāmatā un necirkulēja sabiedrībā. Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica paņēmusi līdzi 1982.gada izdevniecībā „Liesma” drukāto izdevumu.   Plašāk par projektu:

Raidījumā šoreiz dodamies uz Jelgavu, kur savulaik 150 gadu garumā spoži saimniekoja izdevēju Stefenhāgenu dzimta. Tuvāk iepazīstam pirmo no Stefenhāgeniem - Johanu Frīdrihu un viņa nozīmīgo ieguldījumu latviešu literārās kultūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē, izdodot gan Vecā Stendera darbus, gan pirmo vispārīga satura žurnālu, gan vēl vairāk 100 iespieddarbu latviešu valodā. Johana Frīdriha devums latviešu literatūras attīstībā 18. gadsimta otrajā pusē ir patiešām iespaidīgs. Ar viņa gādību 30. gados latviski izdeva vairāk nekā 100 darbu jeb apmēram pusi no visām tajos gados iespiestajām grāmatām latviešu valodā. Stefenhāgenu izdevniecības nams Jelgavā gāja bojā Otrajā pasaules karā. Dodamies uz netālo Jelgavas pilsētas bibliotēku, kur tiekamies ar novadpētnieci Andru Pootu. Tagadējā bibliotēkas ēkā ir viena no retajām Jelgavā, kas vēl pieredzējusi Sstefenhāgenus. Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā, kur grāmatu spiestuve pastāvēja jau kopš 17. gadsimta vidus, pirmais no Stefenhāgeniem - Johans Frīdrihs, ieradās 1769. gadā 25 gadu vecumā ar grāmatu izdošanai šķietami pavisam nepiemērotu izglītību. Viņš bija bārddzinis un ķirurgs. Viņš apprecēja izdevēja atraitni un ieguva tiesības izdot grāmatas. Stefenhāgeni izdod grāmatas Jelgavā līdz pat 1919. gadam.  Pats savu izdevniecības namu Johans Frīdrihs Stefenhāgens uzcēla 1799. gadā Kannu lējēju ielā 20. Šodien to pazīst kā Mātera ielu, līdz kādreizējai izdevniecības vietai meistara Andru Pootu vēl aizstaigāsim. Bet tagad jautāju viņai par Stefenhāgena lielo interesi izdot grāmatas ne vien vāciski, bet arī latviešu valodā. Starp citu, pērn Jelgavā atzīmēja 200 gadus, kopš Stefenhāgena izdevniecībā sāka iznākt pirmais latviskais laikraksts "Latviešu Avīzes". Plašāk par projektu:

Raidījumā šoreiz dodamies pa mācītāja Kristofa Hardera pēdām. Pētām viņa dažādo veikumu apgaismības laikā, palīdzību zemniekiem un stāstām par pirmo pavārgrāmatu latviešu valodā, kas izdota Rubenes mācītājmuižā. Kultūras un grāmatniecības vēsturē interesants ir jautājums, kāpēc viena daļa vācbaltiešu mācītāju, kuriem bija par šauru savos profesionālajos pienākumos, uzskatīja, ka ir nepieciešams interesēties par latviešiem un arī rakstīt latviešu valodā. Iemesli tam varēja būt laikmeta mode un vēlme apgaismot zemniekus vācvalodīgajās zemēs. Vienam no šādiem mācītājiem – luterāņu mācītājam Vidzemē, Rubenē Kristofam Harderam – mēs pa pēdām dosimies šajā raidījumā, un izpētē ar mani, Marionu Baltkalni, kopā būs zinoši ceļabiedri – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vadošā pētniece Astra Spalvēna. Garīgie teksti, ābeces, darināti personvārdi, kalendāri, rēķināšanas grāmatiņa un pirmā pavārgrāmata latviešu valodā. Tik daudzveidīgs ir Kristofa Hardera veikums, un vispirms interesējos, kas tieši Kristofam Harderam sniedza pamudinājumu darboties grāmatniecības, tostarp latviešu valodas labā. Šajā stāstā kopā savīsies Hardera paša personība, vecākā brāļa ietekme, draudzība ar Gustavu Bergmanu un atbalsts no progresīvā Budberga Ķiegeļmuižā. Sarunas laikā ar Kristīni Zaļumu un Paulu Daiju mēs ik pa laikam skaram jautājumu arī par to, kādi bija apgaismotāju mērķi. Apgaismība arī vācu valodā runājošajās zemēs līdz zināmai robežai bija saistīta ar to, lai zemnieku darbu padarītu produktīvāku. Bet vienlaikus valdīja uzskats, ka laimīgāki, apmierinātāki, turīgāki zemnieki ir visas sabiedrības interesēs. Tāpēc - jā, apgaismībai bija savs nolūks, bet to nevar uzskatīt tikai par kaut ko savtīgu. Vidzemes un Kurzemes mācītāju, tostarp Hardera, veikums ir daudz plašāks par šādiem aprēķiniem. Grāmata kļuva par iespiesto mediju, par palīglīdzekli ikdienas dzīvē. Vidzemes Stenders, kurš ietekmējis daudzus tālākos procesus. Šādi var dēvēt Harderu, un, kā norāda Kristīne Zaļuma, Hardera patiesā ietekme līdz galam īsti nemaz nav izvērtēta. Bet tas, kas noteikti ir zināms, - Kristofs Harders 1795. gadā izdevis pirmo pavārgrāmatu latviešu valodā - “Tā pirmā pavāru grāmatu no vāces grāmatām pārtulkota”. 2020. gadā šai grāmatai apritēja 225 gadi, tajā iekļautas 414 receptes ar zupēm, zivju riktēm, tartēm un citiem ēdieniem, grāmata pārstrādāta mūsdienu ortogrāfijā, bet tās oriģināls līdz šī gada 20. maijam aplūkojams Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādē “Bites, bakas, kartupeļi. Praktisko padomu grāmatu pirmsākumi”. Plašāk par projektu:  

Par 18.gadsimta otrās puses grāmatizdevēju un tirgotāju Johanu Frīdrihu Hartknohu, par autoriem, kuru darbus izdevis, par nošu krājumiem un gravīrām, ko varēja iegādāties Hartknoha grāmatu veikalā Rīgā, arī par to, kādas atlaides klientiem devis, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Raidījumu par grāmatizdevēju un tirgotāju Johanu Frīdrihu Hartknohu iesākam Lielajos kapos, kur Rīgas pētnieks Gunārs Armanis parādīs ne tikai pieminekli un iespējamo kapavietu, bet aizraus ar stātiem par Lielo kapu vēsturi. Lai izprastu, ko grāmatniecībā paveicis Hartknohs, dodamies uz Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku pie Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājas Aijas Taimiņas. Viņa ne tikai iezīmēs Hartknoha paveikto Baltijas grāmatniecībā, bet uz galda būs sarindojusi svarīgus Hartknohu apgādā klajā laistus izdevumus, starp tiem  Imanuela Kanta „Tīrā prāta kritika”, Herdera „Vēstules humanitātes veicināšanai” un Mīteļa nošu izdevumu „Duets 2 klavierēm, 2 flīģeļiem vai 2 fortepiano”. Mūs interesē Rīgas Grāmatniecības cunfte, kā tā pieņēma vai nepieņēma ienācēju Johanu Frīdrihu Hartknohu. Pirms sarunas ar Aiju Taimiņu tikai varam pateikt, ka Johans Frīdrihs dzimis Austrumprūsijā Goldapas pilsētiņā mūziķa ģimenē, Kēnigsbergā studējis teoloģiju, strādājis Kantera grāmatu veikalā, bet 1762.gadā apmetas Jelgavā. Lai arī līdz šim esam runājuši par dažādiem Rīgas grāmatu izdevējiem un literātiem, kas nodevušies darbam ar grāmatām, iespējams, mūsu radītā aina ir nedaudz iluzora, spriež Aija Taimiņa, jo Vidzeme un Rīga nebija ieinteresēta grāmatu pasaulē. Bibliogrāfiskie dati liecina, ja 1767.gadā savā apgādā Hartknohs spējis piedāvāt 3 – 4 izdevumus, bet savas dzīves beigu posmā (1789.gadā) izdevis 13 – 14 grāmatas gadā. Turklāt  Hartknoha veikals nepiedāvā tikai vietējo autoru sacerējumus. Vērtīgu informāciju par Hartknoha veikalu un tur valdošo atmosfēru sniedz barona Pētera fon Delviga mājskolotāja Johana Vilhelma Krauzes memuāri. Ir 1785.gada decembris. „Smilšu ielā bija  Vilhelma meklētais grāmatu veikals. Šaurs un piebāzts kabinets ieejas durvju tuvumā neko daudz nesolīja, ja salīdzina ar Amsterdamas, Hamburgas un Leipcigas grāmatveikaliem. Viens pārdevējs – viens rakstvedis – un garš kalsns vecis ar fauniskiem vaibstiem – tie arī bija visi darbinieki. Vecais vīrs (Hartknoham tobrīd 45 gadi) turpināja rakstīt.. neviens neko nepiedāvāja – neviens neko neizrādīja – neviens netraucēja viņam piekļūt grāmatām. Vilhelms nopirka trūkstošās mācību grāmatas; sev Horāciju, Svetoniju, Klopštoka odas, Kleistu, Gesneru, Vendelinga flautas duetus, dažus kalendārus ar Hodovecka gravīrām.. Šad un tad vecais vīrs paskatījās , fauniski smaidīdams, it kā izklaidēts par Vilhelma bērnišķīgo prieku, īpaši aplūkojot vara gravīras, tās noliekot, atkal paņemot. Tad klusas skumjas, kad rēķins bija jau tuvu 30 dālderiem… Ierēdnis jautāja: Uz rēķina vai skaidrā? Vilhelms atzinās: viņam tik daudz līdzi nav. – Mēs to noteikti saņemsim, sacīja vecais vīrs… Vilhelms bija pārsteigts par tik lielu uzticību un apsolīja: šodien atnest naudu..” Krauzes memuāri liecina, ka iestājusies abpusēja uzticēšanās, un viņš daudzkārt iegriezies veikalā, varējis  tur pavadīt stundas, pārlūkojot zinātnes un tēlotājmākslas dārgumus, neko nepērkot, pilnīgi vienatnē veikala aizmugurējās telpās. Iepriekšējo gadsimtu pētnieki vairāk ir runājuši par abu Hartknohu (tēva un dēla) autoriem, nekā par izdevējiem pašiem. Un autoru plejāde patiešām ir izcila, atklāj Aija Taimiņa. Andreja Johansona „Latvijas kultūras vēsturē” lasāms, cik „svarīga loma Rīgas sabiedriskajā dzīvē 18.gadsimta otrā pusē bija brīvmūrniekiem, kaut organizācijas speciālo noteikumu dēļ viņu pasākumi parasti risinājās slepenībā. Vecāko Rīgas brīvmūrnieku ložu, kas sākumā saucās „Zum Nordstern”, vēlāk pārdēvējās par „Zum Schwert” un pie tās piederēja Herders, izdevējs Hartknohs, pirmā Rīgas pastāvīgā teātra izveidotājs Fītinghofs un citas  ievērojamas personas. Loža nodarbojās ar filantropiju, pēc Hartknoha ierosinājuma, starp citu, uzturot audzināšanas iestādi trūcīgiem „zemas kārtas” bērniem”.  Aizejot mūžībā, Hartknohs vecākais ir izpelnījies savas brīvmūrnieku ložas pateicības vārdus. Bet Hartknoha dēls vēlāk pameta Rīgu un beidza arī pastāvēt Hartknohu veikals. Vairāk par projektu:

Turpinām iepazīt Gotharda Frīdriha Stendera paveikto, šoreiz par viņa nozīmīgākajiem darbiem valodniecībā – par latviešu gramatiku un vārdnīcu.  Skaidrojam, kādus jauninājumus ieviesis, kādu izloksni uzskatījis par tīrāko un labāko, kā veidojis īpašvārdu leksikonu. Ja pirms nedēļas Stenderu iepazinām kā latviešu laicīgās daiļliteratūras pamatlicēju – šoreiz par viņa nozīmīgākajiem darbiem valodniecībā – par "Latviešu gramatiku" un "Leksikonu"(Stendera  sastādīto vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīcu). Raidījuma eksperti: latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags, kurš paņēmis līdzi arī vairākus nozīmīgus izdevumus; filoloģijas zinātņu doktore, literatūrvēsturniece Zigrīda Frīde, kura Stendera gramatiku tulkojusi latviski un paņēmusi līdzi gan Stendera 1783.gada Jelgavā izdoto „Lettische Grammatik”, gan pašas tulkoto izdevumu; Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe, kura īpaši pievērsusies Stendera sastādītās vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīcas „Lattisches Lexikon” pielikumam – īpašvārdu leksikonam, kurā ir gan vietvārdi, personvārdi, gan augu un dzīvnieku nosaukumi. Vairāk par projektu:

Veram durvis uz Apgaismības laikmeta "smagsvara" Gotharda Fridriha Stendera bagātīgo mantojumu. Pievēršamies Vecā Stendera devumam latviešu literatūrā un valodniecībā. Šonedēļ par Stendera dzeju un ziņģēm, "Augstas gudrības grāmatu" un "Bildu ābici", pasakām un stāstiem. Šonedēļ iesāksim stāstu par vienu no ietekmīgākajām Apgaismības laikmeta personībām latviešu kultūrā: Gothardu Frīdrihu Stenderu. To pašu Veco Stenderu, kurš uz savas kapa plāksnes lika iegravēt parakstu “Latvis”. Nācis no Kurzemes vācu izcelsmes mācītāju dzimtas 15 paaudzēs, Vecais Stenders bija ne vien baznīckungs, bet arī rakstnieks un valodnieks ar lielu interesi par latviešu valodu un dedzīgu misijas apziņu – izglītot latviešu zemniekus. Viņa daudzpusīgo devumu atklāsim divu raidījumu sērijā. Šonedēļ – par Stenderu kā latviešu laicīgās daiļliteratūras pamatlicēju. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā tikšanās un saruna ar trim erudītiem pētniekiem: literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Paulu Daiju un folkloras pētnieku Gunti Pakalnu. Stendera grāmatas mūsu priekšā tiek izpakotas katra no savas baltas kartona kastītes. Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule daudz pētījusi latviešu senāko laiku literatūru un pēc Stendera 300-gades 2014.gadā sastādījusi kolektīvo monogrāfiju "Gothards Frīdrihs Stenders un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā". "Es domāju, ka šī monogrāfija arī ir atbilde, kāpēc par Stenderu ir vajadzīgi divi raidījumi! Stenders ir ļoti daudzpusīgs, noteikti būtu gana daudz tēmu arī trešajam raidījumam, jo viņš rakstīja ne tikai latviski, bet arī citās valodās," vērtē Māra Grudule. "Viņa vāciski rakstītais arī ir ļoti interesants un dažā ziņā novatorisks tā laika Eiropas tehniskās apgaismības kontekstā. Piemēram, ja runājam par viņa aprakstu par veļasmašīnu. Bet latviešu literatūrā viņam ir īpaša loma, jo viņu uzskata par laicīgās literatūras aizsācēju. Viņš ir pirmais, kurš devis latviešiem pasakas un stāstus vai precīzāk – fabulas dzejā un prozā; pirmo populārzinātnisko grāmatu, ko mēdz dēvēt arī par “zemnieku enciklopēdiju”, proti – “Augstas gudrības grāmatu”; ilustrētu ābeci un, protams, virkni ziņģu, ar laicīgajām dziesmām papildinot latviešu zemnieku repertuāru. Ir vēl daudz kas jauns un interesants. Viņš aicina baudīt grāmatu ne tikai kā kristīgās pasaules daļu, bet arī grāmatu kā informācijas avotu un izklaidi." Stenderu dzimta Kurzemē ieceļoja jau 16. gadsimtā, un Gothards Frīdrihs Stenders latviešu valodu un zemniekus pazina jau no bērnības. Kā vairums Baltijas vācu jaunekļu, viņš vēlāk devās studēt uz Vāciju, vēlāk jau kā četrdesmitgadnieks piecus gadus dzīvoja Vācijā, Dānijā un Krievijā. Iespējams, tieši šo gadu pieredze vēlāk rosināja Stenderu paplašināt savu apgaismības misiju arī caur literatūru. Par to, cik apbrīnojami Stenders izjutis latviešu valodu, savulaik intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” kolēģei Intai Pīrāgai jūsmoja arī diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Par godu Stendera 300 gadu jubilejai viņš ar kori un orķestri atskaņoja vācu baroka komponista Kārļa Heinriha Grauna oratorijas “Jēzus nāve” fragmentus ar Vecā Stendera atdzejojumu latviešu valodā. Gotharda Frīdriha Stendera atdzejojumu un oriģināldzejas krājumu ar zinātniskiem komentāriem 2000.gadu sākumā izdeva apgāds “Zvaigzne ABC”, un tajā redzamais dzejnieku saraksts, kuru darbus Stenders tulkoja latviski, vēlreiz apliecina viņa augstos standartus dzejas atlasē, saka Pauls Daija. Un būtiski, ka Stendera darbs latviešu literatūrā guva lielu popularitāti jau viņa paša dzīves laikā. Lasītāju netrūka, jo, kā stāsta Pauls Daija, Stendera dzīves nogalē 18.gadsimta beigās Vidzemē lasīt prata jau divas trešdaļas iedzīvotāju un Kurzemē – viena trešdaļa, kas tolaik bija augstākie rādītāji visā Krievijas impērijā. Līdzās ziņģēm Gothards Frīdrihs Stenders šodienas lasītājam vislabāk pazīstams ar savu paša ilustrēto “Bildu ābici”, kas ļoti atšķīrās no agrākām lasīt mācības metodēm ar apgaismībai raksturīgo uzskatu, ka skolai ir jāsagādā prieks un mācībām ir jābūt tuvākām bērna uztverei. Līdzīgi ir arī ar Stendera slavenāko darbu – “Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”, ko vēsturnieks Gvido Straube reiz trāpīgi salīdzināja ar 20.gadsimtā populāro grāmatu sēriju angļu valodā “For Dummies” jeb “iesācējiem”. Stenders prata runāt ar lasītāju vienkārši un aizrautīgi, vienlaikus izglītojot par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju un pat astronomiju. Bet ar to viņa devums nebeidzas: Vecais Stenders ir uzskatāms arī pirmās pasaku grāmatas autoru latviešu literatūrā. Vairāk par projektu:    

Raidījumā Grāmatai pa pēdam. Latviešu grāmatai 500 šoreiz dodamies par Johana Kristofa Broces pēdām, izzinām viņa atstāto mantojumu rokrakstu un zīmējumu tradīcijā un mēģinām saprast, kā Broces veikums mūsdienās joprojām palīdz arhitektiem. “No 1770. līdz 1818. gadam esmu savācis plašu materiālu par ģerboņiem, pieminekļiem, skatiem, uzrakstiem, ciltskokiem un citiem ievērojamiem objektiem. Es tos sakārtoju tādā secībā, kā tie man nāca priekšā, un tā pakāpeniski izveidojās 10 folio sējumi.” Šis ir fragments no Johana Kristofa Broces ievadvārdiem viņa desmit sējumu rokrakstu un zīmējumu apkopojumam “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums”, kas tradicionāli saukts par “Monumente”. Broces vārdu gan nevar sasaistīt tikai ar šiem sējumiem. Raidījumā mēģinām vairāk atklāt, kas bija Johans Kristofs Broce – šis unikālais cilvēks, kurš darbojās 18. un 19. gadsimtā, kurš atstājis mums vienreizēju kultūrvēsturisku mantojumu par krietni plašāku laika periodu un bez kura mūsu skats par savas zemes vēsturi būtu ļoti šaurs. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa sarunas sākumā norāda, ka Broces gadījumā mēs nevaram runāt par iespiestu vārdu grāmatniecībā. Taču iemesls, kāpēc Broci cildinām, ir tas, ka pēdējos 200 gados Latvijas vēstures, kultūrvēstures, antropoloģijas, etnogrāfijas jomā nav atrodama gandrīz neviena grāmata, kurā nebūtu piesaukts Broce – kā avots, kā attēlu autors, kā pētnieks vai cita veida autoritāte. Ar Aiju Taimiņu turpinām sarunu Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, kur lasītavā visu sarunas laiku uz mums noraugās Karla Zēligera veidotais Broces portrets. 1768. gadā Broce ierodas Rīgā, un tās kļūst par viņa mājām līdz mūža galam. Jau pēc aptuveni četriem gadiem Broce raksta vēstuli uz Igauniju tā laika vēstures prominencei, birģermeistaram Konrādam Gādebušam, un šajā vēstulē top zināms, ko Broce ir nolēmis darīt turpmāk, kas viņam ir svarīgs un kā viņš sevi redz. Broces kolekcija par Livoniju no 13. līdz 19. gadsimtam ir tas mantojums, kas 2017. gadā iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. 2022. gadā Broce godināts viņa 280. gadadienā, bet šogad pieminam viņa aiziešanas mūžībā divsimto jubileju. Broce iekļaujas 18. gadsimta beigu apgaismības un kultūras tradīcijā, kas aicina pētīt savu apkārtni – zīmēt, fiksēt. Cita veida komunikācijas iespēju nav. Broce pats bijis audzināts stingri evaņģeliski luteriskā ticības garā, bet viņš fiksējis ziņas arī par hernhūtiešu kustības pārstāvjiem. Viens no tādiem hernhūtiešiem ir uzņēmējs, manufaktūru un muižu īpašnieks Jānis Šteinhauers. Pirms 40 gadiem tieši Broce un viņa zīmējumi saveduši kopā Jāni Šteinhaueru un arhitektu Pēteri Blūmu, kurš ar interesi pētījis Šteinhaueru, un tādā veidā arī Broce kļuvis par Blūma kolēģi mūža garumā. 25 gadus arhitekts nostrādājis ēkā Mazajā Pils ielā Rīgā, kur savulaik pa kāpnēm diendienā staigājis Broce, un turpmākajās minūtēs Pēteris Blūms stāsta par to, cik ļoti Broce un viņa Vecrīgas, Iļģuciema un citu vietu zīmējumi bijuši nozīmīgs palīgs arhitektiem. Broces produktivitāte ir pielīdzināma fotogrāfa darbam, zīmējumi top cits pēc cita. Un tie ir arī desmitiem atstātu dokumentējumu par to, kā cilvēki senāk ģērbās. Vairāk par projektu:

Vācbaltu dzejniece un publiciste Elīza fon der Reke, viņas sacerēti garīgi dzejoļi, ceļojumu apraksti, memuāri un ziņojums par krāpnieku Kaliostro ir liecība neparastai Apgaismības laika sievietei. Dosimies arī uz Jelgavu, jo Elīza nāk no Mēdemu dzimtas. Šoreiz mūs interesē tieši Elīza, Elīza  fon der Reke, dzimusi fon Mēdema – Kurzemes un Zemgales hercogistes baltiešu aristokrāte, dzejniece un literāte, neparasta persona savam laikam. Jelgavas pilsētas bibliotēkas  novadpētniece Andra Poota rādīs vietas Jelgavā un tās apkārtnē, kas saistītas ar Mēdemu dzimtu un Elīzu. Ceļā dosimies nedaudz vēlāk, vispirms iepazīsimies ar Reki un viņas literāro darbību, pārlaposim nelielu dzejas grāmatu „Elīzes divpadsmit svētas dziesmas latviešu valodā pārtulkotas no tā veca mācītāja Stendera”,  izdotas Jelgavā 1789. gadā. Taču ne tikai garīgas vārsmas mūs interesē, aizraujoša lasāmviela ir arī viņas memuāri un ceļojuma apraksti. Raidījumā tiksimies ar literatūras un vēstures pētniekiem, kas atklājuši un turpina atklāt daudz interesanta par Elīzu fon der Reki.  Šīs dienas stāsts jūs noteikti rosinās sameklēt viņas memuārus vai izlasīt Ingūnas Baueres vēsturisko romānu „Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā”. Elīzas fon der Rekes radioportretu palīdz veidot Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, Jelgavas novadpētniece Andra Poota un vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske. Edgars Ceske iztulkojis Elizas fon der Rekes memuārus „Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas” un, kā viņš saka, „nolicis uz plaukta”, līdz 2004.gadā, kad Rekei tuvojās 250 gadu jubileja, memuāri tika izdoti latviešu valodā Harro von Hiršheida apgādā. Viņas īstais vārds ir Šarlote Konstance Elizabete, Elīza ir vēlākais literārais pseidonīms. Edgars Ceske virtuozi izvadās pa biogrāfijas līkločiem. No Rekes memuāriem un arī no vēstulēm var uzzināt par viņas laulību un to, kāpēc viņa uzdrošinājās šķirties. Elīza bija viena no pirmajām sievietēm, kura drosmīgi lauza savas kārtas tradīcijas, ne tikai aiziedama un izšķirdamās no vīra, bet arī vēlāk nesaistīdamās laulības saitēm un kļūdama par nosacīti brīvu, tas ir, emancipētu sievieti. Dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā glabājas gan Stendera tulkotas Elīzems divpadsmit svētas dziesmas, gan dziesmu grāmata, kas saistījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesores Māras Grudules uzmanību. Elīza fon der Reke rakstījusi arī veltījuma un mīlestības dzeju, to virstēma – garīgais pārdzīvojums. Vēlāk seko ceļojuma apraksti un memuāri. Tā ka „literārais mazumiņš interesants”, secina Māra Grudule. Bet Edgars Ceske izceļ Elīzas jūtīgumu. Esmu Jelgavas pilsētas bibliotēkā, novadpētniece Andra Poota uz galda nolikusi trīs izdevumus, kas saistīti ar Reki, un viens no tiem ir Vācijā izdots tumšos cietos vākos Kaliostro atmaskojošais darbs „Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaliostro uzturēšanos Kurzemē”. Tā kā sastapšanās ar Kaliostro notikusi Jelgavā, interesējos sīkāk,  kā  Elīza nonāca saskarē ar bēdīgi slaveno mistiķi. Krievijas ķeizariene Katrīna II vairākās vēstulēs Rekei  izteica savu personīgo atzinību un pateicību par „Apgaismības rakstniecību”, ielūdza  apmeklēt Pēterburgu, un piešķīra Falcgrāves muižu. Andra Poota visu savu mūžu dzīvo blakus vietai, kur atradusies muiža. Laiks apskatīt solītās vietas Jelgavā. Dodamies gar Driksas malu, kādreiz te bijusi Upes iela, un uz tās atradušies pilsētas lepnākie nami, tai skaitā Mēdemu nams, kurā uzturējusies arī Elīza. Nobraucam garām Mēdema villai. Tad izbraucam no pilsētas un dodamies uz Glūdas pagastu, kur Falcgrāves muižas atrašanās vieta, te maz kas saglabājies, tomēr, kā saka Andra – ieelposim gaisu. Ja no muižām un senās Jelgavas maz kas saglabājies, tad Elīzas fon der Rekes literārais veikums ir lasāms un pētāms, ar saviem secinājumiem dalās Edgars Ceske un  Māra Grudule. Māra Grudule paņēmusi līdzi 2018.gada  izdevumu ar Rekes portretu uz vāka, lai parādītu, ka Elīza fon der Reke joprojām ir pētnieku uzmanības centrā. Vācijā izdotajā rakstu krājumā pētnieki, tai skaitā igauņu, skata viņas dzīvi un darbību no dažādiem aspektiem – par femīno, par reliģisko un garīgo dzīvi, par ieguldījumu diplomātijā, atsevišķa nodaļa par Elīzu mūzikā un mākslā. Viņa, starp citu, ir daudz portretēta jau no jaunības, varam izsekot, kā sieviete 18.gadismtā tiek rādīta pamazām novecojot.    Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” esam nonākuši līdz 18.gadsimta beigām. Iepriekšējās nedēļas stāsta galvenais varonis, vācu filozofs un rakstnieks Johans Georgs Hāmanis bija garīgais skolotājs filozofam un pirmajam latviešu tautasdziesmu apkopotājam Johanam Gotfrīdam Herderam, par kuru stāstīsim šajā reizē. Nemēģinot vienā raidījumā izstāstīt visu par Herdera mantojumu, pievērsīsimies viņa paša tolaik varbūt pat neapzinātajam devumam latviešu valodas un kultūras attīstībā, pirmajam pamanot latviešu tautasdziesmu nozīmi un vērtību. Herdera nospiedumus latviešu kultūrā izzināsim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Beatu Paškevicu un filozofu Raivi Bičevski.  Vai zināt ceļu no Doma laukuma Rīgā garām Doma baznīcas ieejai uz Daugavas pusi? Ejot pa to, jūs neizbēgami nonāksiet Herdera laukumā. Un tieši tur sākas mana saruna ar vienu no zinošākajām Herdera pētniecēm Latvijā, literatūrzinātnieci Beatu Paškevicu – par to laiku pirms 158 gadiem, kad vācu izcelsmes rīdzinieki šeit atklāja pieminekli slavenajam tautietim Johanam Gotfrīdam Herderam. Domājams, ka pēc Veimāras pieminekļa parauga veidotais bronzas krūšutēls uz postamenta ir pirmais kādam kultūras darbiniekam uzceltais piemineklis Rīgā. Un tā atrašanās vieta nav nejauša. “Doma baznīcā viņš sāka karjeru: viņš bija skolotājs un bibliotekāra palīgs. Te bija viņa darba un viena no dzīves vietām – tepat, skolas teritorijā. Tepat visur viņš staigāja, baudīja Rīgas pilsoņu saviesīgo dzīvi un brauca arī uz Rīgas priekšpilsētām, jo pēc diviem gadiem viņš dabūja palīgmācītāja vietu priekšpilsētas baznīcās – Jēzus baznīcā un tagadējā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Viņam tobrīd ir 20 gadu, viņš ir beidzis Kēnigsbergas universitāti. Sākumā gribējis kļūt par ārstu, bet dzīvā pieredze ar ne visai patīkamiem skatiem viņam tomēr liek izvēlēties ko citu un viņš aiziet teoloģijas virzienā. Uz Rīgu viņš atbrauc pēc draugu ieteikuma un sāk veidot savu karjeru,” stāsta Beata Paškeviča. Jaunais Herders jau uzreiz kļūst par Domskolas skolotāju, nevis, kā ierasts, par mājskolotāju kādā dižciltīgo ģimenē. Viņa ambīcijas ir lielas, un pēc pieciem Rīgā pavadītiem gadiem Herders dodas tālāk. Bet pētnieki domā, ka tieši šeit tika likti pamati viņa filozofijai un arī interesei par latviešu tautasdziesmām. Kaut latviešu valodu Herders neprata, ir liecības, ka latviešu kultūra viņam nebija sveša. Savos darbos viņš izmantojis latviešu garīgās kultūras pētnieka un gandrīz uzvārda brāļa Johana Jakoba Hardera rakstus par latviešu ticējumiem un paražām un gana bieži uzturējies savu draugu – muižnieku, tirgotāju, mācītāju – mājās, kur latviešu un vāciešu ceļi krustojās ik dienu. Tiesa gan, tautasdziesmas Herders Rīgas laikā vēl nesāk vākt un kā Barons pa Latviju nestaigā. Doma par dažādu Eiropas tautu dziesmu apkopošanu viņam rodas vēlāk. Tās tiek vāktas no dažādām grāmatām, ceļojumu aprakstiem. Bet attiecībā uz latviešu tautasdziesmām nāk talkā personīgas atmiņas, vecie Rīgas sakari un, kā šodien saka, attālinātā darba iespējas. Herders lūdz Vidzemes mācītājus šīs tautasdziesmas vākt un nosūtīt viņam. Latviešu tautasdziesmas kopā ar citu tautu dziesmām nāk klajā 1778./1779. gadu mijā Herdera krājumā “Tautasdziesmas” (Volkslieder) un vēlreiz jau pēc viņa nāves, 1807.gada izdevumā “Tautu balsis dziesmās” (Stimmen der Völker in Liedern). Pašas tautasdziesmām un parindeņiem aprakstītās lapiņas, ko Vidzemes mācītāji savulaik sūtīja Herderam, šodien glabājas Berlīnes Valsts bibliotēkā, īpašās “Herdera kapsulās”, un Beata Paškevica kopā ar Aiju Taimiņu no LU Akadēmiskās bibliotēkas veikusi īstu detektīva darbu, pētot sūtītāju rokrakstus un mēģinot noskaidrot autorus, jo lapiņas gluži vienkārši nav parakstītas. Apcerēt visu Herdera mantojumu vienā raidījumā nav iespējams. Bet, lai saprastu, no kurienes jau 18.gadsimta beigās aug kājas viņa interesei par latviešu tautasdziesmām, vērts pieskarties Herdera filozofijas pašiem pamatiem. Filozofs Raivis Bičevskis savulaik sastādījis rakstu krājumu “Vienotība un atšķirība: Johana Gotfrīda Herdera filozofija”. Kad jautāju, ar ko Bičevskim ir interesants Herders, viņš atbild: pirmkārt, ar savu savdabīgo un ekspresīvo valodu un pārdomām par valodas nozīmi. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Par "Ziemeļu magu" dēvētais vācu rakstnieks, filozofs, mistiķis Johans Georgs Hāmanis - Imanuela Kanta sarunu biedrs, latviešu tautasdziesmu pierakstītāja Johana Gotfrīda Herdera iedvesmotājs. Stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz ne tik daudz par konkrētu grāmatu, bet gan par tām idejām, kas valdīja Vācijas un arī Baltijas mācīto vīru vidē 18. gadsimtā. Stāsts par 18. gadsimtā dzīvojošo vācu rakstnieku, filozofu, mistiķi, atpazīstamu ar iesauku "Ziemeļu mags" – Johanu Georgu Hāmani būs mazliet neparasts. Neparasts, jo Hāmanis nav bijis zinātņu vīrs ierastā izpratnē. Viņš nav pabeidzis nevienu augstskolu, laikā no 1752. līdz 1767. gadam, kad  ar pārtraukumiem dzīvojis Rīgā un Jelgavā, viņš strādājis kā pārvaldnieks, mājskolotājs, advokāta palīgs. Dzimis un mūža novakarē arī atgriezies Kēnigsbergā, tolaik Karalaučos Austrumprūsijā, kur toties bijis intelektuālu sarunu biedrs sava laika izcilākajiem šīs pilsētas prātiem: pirmais Imanuēla Kanta “Tīrā prāta kritikas” iespiedlokšņu lasītājs, tuvs Johana Gotfrīda Herdera draugs. Par Hāmani stāsta Latvijas Universitātes profesors, Hāmaņa tulkotājs un pētnieks Raivis Bičevskis. Raidījuma “Grāmatai pa pēdām” padomdevējs ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, un bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beāte Orlova izrāda krājumā esošās Hāmaņa grāmatas. Laikabiedru dotā iesauka "Ziemeļu mags" un eksotiskais filozofa portrets, rada priekšstatu par visai noslēpumainu personību. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk. Tāpat noslēpumainu auru ap Johana Georga Hāmaņa vārdu rada vēl viens viņa laikabiedrs. Hāmanis Rīgā ieradās pēc bagātās Rīgas tirgotāju dzimtas Bērensu uzaicinājuma, un bija Rīgas rātskunga un brīvmūrnieku Zobena­ ložas izveidotāja Johana Kristofa Bērensa bērnu mājskolotājs. Hāmaņa garīgajā ceļā, ko viņš apraksta arī savās grāmatās, liela nozīme bijusi tā sauktajai Londonas krīzei un apskaidrībai. Pirms kļūt par Bērensu mājskolotāju, 1756. gadā Hāmanis devies kā Bērensu tirdzniecības nama pārstāvis Londonas misijā. Raivis Bičevskis iepriekš pieticīgi nepieminēja, ka plānoto Hāmaņa tekstu tulkojumu un komentāru autors ir viņš pats. Interesanta ir arī plānotā izdevēja SIA “Ad Verbum” saikne ar Hāmaņa vārdu Rīgas pilsētvidē. Tās īpašnieki iegādājušies Hāmaņa muižu, šobrīd norit tās atjaunošana, taču muiža patiesībā uzcelta apmēram simts gadus pēc Hāmaņa nāves, piederējusi stiepļu fabrikantam Hermanim Rālenbekam, un savu nosaukumu aizguvusi no Hāmaņa ielas Rīgā. Dažos avotos nepareizi minēts, ka Hāmanis regulāri uzturējies Hāgena muižā, kas saglabājusies līdz mūsdienām un atrodas blakus Valsts arhīva ēkai Pārdaugavā. Šis minējums tīri ģeogrāfiski ir tuvāks patiesībai, jo blakus Hāgena muižai atradās angļu tirgotāja Džona Heija muiža, kuras drupas atklātas iespaidīgas daudzzīvokļu ēkas torņu būvdarbu laikā. Starp citu, šī rezidenču centra viens tornis nosaukts Herders, otrs – par Hāmani, kas laikā no 1753. līdz 1759. gadam, kad Hāmanis uzturējās Rīgā, bija Bērensu ārpilsētas rezidence. Tā arī radusies leģenda, ka šai Pārdaugavas muižā dzīvojis Hāmanis, vēlāk arī Herders, kamdēļ Hāmaņa ielas kokiem apstādītais sākums 19. gadsimtā bija iesaukts par Filozofu aleju. Raivis Bičevskis to drīzāk uzskata par skaistu leģendu. Līdz šim maz pētīta Hāmaņa biogrāfijas tēma: 1766. gadā viņš bija pirmās Jelgavas avīzes "Mītavas Ziņas" redaktors. Jelgavā Johans Georgs Hāmanis atgriezās divreiz, Zaļeniekos jeb Zaļā muižā viņš strādāja pie ģenerāļa fon Vittena kā mājskolotājs. No Jelgavas viņš devās uz Rīgu pie Bērensiem, Septiņgadu kara laikā atgriezās Kēnigsbergā, pie sirgstošā tēva. Bet tad – atgriezās Jelgavā. Jelgavā gan ir Filozofu iela. Un tur patiesi Hāmanis tikās ar Herderu. Viens no redzamākajiem romantisma pamatlicējiem, Garlība Merķeļa darbu atbalstītājiem un latviešu tautas dziesmu pierakstītājiem – Johans Gotfrīds Herders – Hāmani sauc par savu skolotāju. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Beāte Orlova  izrāda krājumā esošos Hāmaņa kopotos rakstus, kas iznāk jau gadus četrdesmit pēc Hāmaņa nāves Berlīnē. Kas ir tās tēmas, kas mūsdienās Johanu Georgu Hāmani atgriež filozofijas apritē? Valodas filozofija, jutekļu nozīme, prasme ieklausīties dabā. Daudz elegantāk formulētas un izvērstas šīs tēmas var sameklēt 2014. gadā iznākušajā Raivja Bičevska sastādītajā rakstu krājumā “Ziemeļu mags. Johans Georgs Hāmanis”.   Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Par pirmo latviešu vēstures stāstnieku Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu un viņa latviešu valodā sarakstīto Vidzemes vēstures apcerējumu, arī par to, ko pētniekiem vēl izdevies atrast par Blaufūsu Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šoreiz par pirmo latviešu valodā sarakstīto vēstures grāmatu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753”. Vēstures apcerējuma autors vācu tautības latviešu literāts, mācītājs Frīdrihs Bernhards Blaufūss. Kā atzīst vēstures doktors Jānis Šiliņš, tā ir ne tikai pirmā latviešu valodā sarakstītā latviešu vēsture, ne tikai pirmā laicīgā grāmata latviešu valodā, bet arī pirmā novadu vēsture, Vidzemes vēsture. Par Blaufūsu uzzināsim aizvien vairāk, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica Brāļu draudzes arhīvā Hernhūtē atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi, un Blaufūsa teksts kā unikāla 18.gadsimta vidū Vidzemē dzīvojoša mācīta vīra autobiogrāfija tiek gatavota izdošanai. Savukārt Blaufūsa vēstures apcerējums kopā  ar mūsdienu pētnieku komentāriem grāmatā „Vidzemes stāsti” jau izdots. Nedrīkstam arī noklusēt, ka pētnieku vidū valda dažādi uzskati, kas īsti ir Vidzemes stāstu autors. Dodamies aizraujošā izpētes ceļojumā! Senie teksti un izdevumi ne vienmēr nonāk ērtā un viegli lasāmā veidā pie mūsdienu lasītāja.  Ar Blaufūsa Vidzemes stāstiem ikviens latviešu valodas pratējs var iepazīties, jo 2015.gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība izdeva Blaufūsa  darbu „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ar komentāriem. Vēsturnieks  Jānis Šiliņš pārstāv Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrību un vispirms  iezīmē savu sastapšanos ar Frīdriha Bernharda Blaufūsa apcerējumu. Frīdrihs Bernhards Blaufūss nāk no Tīringenes  dienvidu daļas, kur skatam paveras skaista  ainava ar kalniem, dzimis Frauenbreitungā  kantora ģimenē,  viņa tēvs ir skolotājs, māca arī dziedāšanu. Frīdrihs nonāk latīņu skolā, seko gadi Gotas ģimnāzijā, tad teoloģijas studijas Halles universitātē. 1726.gadā ieradies Vidzemē un bijis viens no mājmācītājiem Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei piederošajā Valmiermuižā. LNB vadošā pētniece  Beata Paškevica Blaufūsa vārdu minēja jau raidījumā par hernhūtisma aizsākumiem Vidzemē. Nupat pētniece atgriezusies no Hernhūtes, kur strādājusi arhīvā un atradusi paprāvu burtnīcu, kurā mācītājs aprakstījis savu dzīvi. Blaufūsa autobiogrāfija ir iztulkota un ar zinātniskiem  komentāriem divās valodās tiek gatavota izdošanai. Beata Paškevica uzsver, ka Blaufūsa autobiogrāfijā, kā jebkura mācītāja autobiogrāfijā tajā laikā daudz runāts par garīgo dzīvi. Turpinot par Blaufūsa sarakstīto vēstures apcerējumu, Jānis Šiliņš apliecina, ka Blaufūsa aprakstītajā Vidzemes vēsturē hernhūtiešu tēma ir, pirmām kārtām, tādēļ, ka Blaufūss pats ir cieši saistīts ar hernhūtiešiem, viņam ir ļoti labas attiecības ar Jānis Šteinhaueru, kurš ir Rīgas un Doles latviešu  hernhūtiešu līderis. „Šis darbs nekad nav parādījies iespiestā formā un ir izplatīts tikai rokrakstā, kā laba tiesa brāļu draudzes literatūras šai laikā. Jādomā ir bijuši vairāki noraksti,” par Blaufūsa „Vidzemes vēsturi” spriež kultūrvēsturnieks Jānis Krēsliņš (juniors), kurš arī iedziļinājies Blaufūsa personībā. Ar Beatu Paškevicu aplūkojam norakstu, kas veikts ļoti glītā rokrakstā. Viens noraksts, ap kuru vijas leģendas, un pētnieku versijas, vai Blaufūss ir pirmās latviešu valodā sarakstītās vēstures autors? Šo jautājumu skārām raidījumā par Jākobu Langi, un sarunā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli  pieskārāmies arī Vidzemes stāstu autorībai. Pagaidām paliekam pie populārās versijas, ka „Stāsti no tās vecas un jaunas būšanas to Vidzemes ļaužu” ir Blaufūsa sarakstīti.  Vai katrs vidzemnieks izlasīs Blaufūsa 18.gadsimta vidū rakstīto vēstures apcerējumu, neņemos spriest, taču grāmatas eksemplārs „Vidzemes stāsti”, ko pasūtīju Rīgas Centrālajā bibliotēkā un kurā Blaufūsa teksts ar komentāriem, ir daudz lasīts. Tāpat iepriecina ziņa, ka vēstures apcerei drīzumā pievienosies Frīdriha Bernharda Blaufūsa autobiogrāfija, kurā uzzināsim vēl daudz ko aizraujošu par Vidzemes stāstu autoru.  Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstam vācu mācītāju, literātu, folkloristu un grāmatizdevēju Gustavu fon Bergmani. Stāsts par viņa daudzajiem talantiem, par paveikto baku potēšanā un par saskari ar Gēti. Vērienīga Apgaismības laika personība – vācu izcelsmes mācītājs, literāts, izdevējs un folklorists Gustavs fon Bergmans. Viņa radošais mūžs  saistīts ar Āraišiem, Mazsalacu un Rūjienu. Bergmaņa  vārds raidījumos „Grāmatai pa pēdām” pieminēts jau vairakkārt, gan saistībā ar viņa mājas spiestuvi, gan ar tautasdziesmu vākumu. Viņš bijis apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks, tik daudzpusīgs, ka grūti būs visas viņa intereses, talantus un jomas, kurās darbojies, aptvert vienā raidījumā. Tāpēc galveno uzmanību koncentrēsim uz literāta un izdevēja darbību, pieminēsim viņa interesi par dabu, vēsturi, arī par medicīnu, kā nekā  izstrādājis sistēmu baku potēšanai un par to apbalvots ar cara Aleksandra I zelta medaļu. Bergmans bijis temperamentīgs un izdomas bagāts vīrs. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas  izdevumi, arī rokraksti, kas saistīti ar Gustava Bergmaņa vārdu. Nodaļas vadītāja Aija Taimiņa uz galda sarindojusi vairākus izdevumus, bet iesākam ar Johana Kristofa Broces „Monumente..” sējumu. Pēc teoloģijas un dabaszinātnes studijām Leipcigas Universitātē Gustavs Bergmans iestājies Rīgas brīvmūrnieku ložā, kur iepazinies ar Broci, kura rosināts vēlāk sarakstījis darbu par Livonijas vēsturi. Bergmaņa vārds saistāms ar Āraišiem, Mazsalacu un Rūjienu, ar vietām, kur kalpojis kā luterāņu mācītājs, bet dzimis viņš ir Ādažu mācītāja Baltazara fon Bergmaņa un viņa sievas Annas Elizabetes, dzimušas Depkinas, ģimenē. Lai atklātu daudzpusīgo Gustavu Bergmanu, savās zināšanās un pētījumos dalīties lūdzām arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju.  Spriežam, kā atklāt tik vispusīgu personību. Bergmans ne tikai rakstījis un sniedzis padomus dažādu kaišu ārstēšanā, bet bijis arī praktisks ārsts. Vēl par Gustava Bergmaņa devumu latviešu literatūrā un grāmatniecībā. Pauls Daija uzsver, ka viņam Bergmaņa nozīme latviešu kultūrā vispirms saistās tieši ar literatūru. Laikmetam raksturīga parādība Vidzemē bija privātās jeb mājas spiestuves. Tādas iekārtoja divi mācītāji – Kristofs Harders un Gustavs Bergmans. Pirmie mēģinājumi mājās iespiest grāmatas Bergmanam rodas jau Mazsalacā, (uz turieni jaunais mācītājs pārceļas, jo tā ir ienesīgāka draudze, ir vairāk zemnieku sētu nekā Āraišos). Vēlāk (1785.gadā) mājas spiestuvi viņš pārcels arī uz Rūjienu. Rādot Bergmaņa iespiesto nelielo ābeci, Aija Taimiņa spriež, ka mājas spiestuvei bijusi arī pedagoģiska un motivējoša nozīme, lai dēli mācās būt pacietīgi, nosvērti. Tas ir arī  lielisks paņēmiens, kā apgūt svešvalodas. Raidījumā par Palsmanes mācītāju Frīdrihu Danielu Vāru un viņa vākto tautasdziesmu krājumu, kas iespiests Rūjienā  Bergmaņa spiestuvē, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Ginta Pērle-Sīle  iezīmēja, kāpēc rodas pirmie tautasdziesmu krājumi, un tajā liela loma ir tieši Gustavam Bergmanim. Rosinu iepazīstināt ar vēl citām Bergmaņa darbības jomām. Aija Taimiņa iedziļinājusies un atklāj kādu epizodi no Bergmaņa darbības, kā cīnījies par modernu pasaules uzskatu, par racionālismu un kristietības vērtībām. Apkopojot dažādus un dažus pavisam jaunus avotus un liecinājumus, veidojas aina, ka Bergmanim kā mācītājam bija svarīgi pierādīt, ka elkdievība un māņticība ir kaitīgas, tās ir muļķīgas un ļaunas. Allaž interesanti atklāt raksturus, temperamentu, kas nereti uzplaiksnī tikai caur atmiņu drumslām vai kādām piezīmēm. Arī nākamās paaudzes to pārmanto, un Bergmaņiem bija 10 bērni, viņu vidū dakteri, kara dakteri, militārpersonas, ierēdņi, taču viens Bergmaņa dēls noteikti jāpiemin. Tas ir Benjamins. Paša Gustava Bergmaņa  manuskripti atrodas dažādās krātuvēs. Aija Taimiņa un Pauls Daija mudina pētniekus pievērsties Gustava Bergmaņa personībai, jo tā būtu  brīnišķīga tēma tiem, kas grib labāk izprast laiku un personību. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 dodamies uz Palsmani, kur interesējamies par luterāņu mācītāju Frīdrihu Danielu Vāru un viņa Palsmanes pusē savākto tautasdziesmu krājumu. Mazais miestiņš, ar ko iepazīstina Ginta Pērle-Sīle, ir Palsmane, šī ir pētnieces dzimtā puse, un nav jābrīnās, ka viņas pētījumu lokā ir viens no pirmajiem tautasdziesmu krājumiem, kas saistīts ar šo vietu – „Palcmariešu dziesmu krājums”, izdots 1808.gadā, un vācējs ir vācu izcelsmes luterāņu mācītājs Frīdrihs Daniels Vārs. Šis tautasdziesmu krājums tad arī ir raidījuma galvenā ass. Kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli skaidrojam, ar ko īpašs Vāra tautasdziesmu vākums, ko Vārs vēl paveicis, kādi bijuši viņa uzskati un kādas izcelsmes vīrs viņš bija. Dosimies pa Vāra pēdām. Vispirms – uz Palsmanes evaņģēliski luterisko baznīcu, kur mūs sagaida Palsmanes baznīcas draudzes pārstāve Inita Zaharčuka un izrāda baznīcu. Palsmanes baznīca ir klasicismam raksturīga simetriska astoņstūru būve, un tās būvapjoms nav būtiski mainīts no tā būvniecības sākumiem. Tāpat kā kaltais metāla žogs, kas iežogo teritoriju, kaltie metāla žoga posmi un vārti ir oriģināli un redzami vissenākajā Palsmanes baznīcas litogrāfijā. Baznīcā arī ērģeles, tās izgatavojis Gvido Knaufs. Frīdrihs Daniels Vārs īpaši pievērsis uzmanību latviešu izglītošanas jautājumiem, cenšoties izskaust māņticību un sniedzot zināšanas jautājumos, kas uzlabotu viņu dzīves apstākļus. Inita Zaharčuka jau minēja kartupeļu audzēšanas aicinājumu un pamācību „Kartupeļu dārzs”. Papildina Ginta Pērle-Sīle. Vārs ordinēts 1771.gadā, visu mūžu nostrādājis Palsmanes un Aumeistaru draudzē. Par to, ka sadzīve mācītājam bijusi tuva ar vietējiem cilvēkiem, ar draudzi, liecina saglabājies ziņojums ķeizarienei Katrīnai. Bet par Vāra uzskatiem un attieksmi liecina arī tiesas prāva. Pēc dažiem gadiem arī Palmsanes muižkungs mēģina atteikties no sava biktstēva. Nesaskaņu iemesls – skola, Vāram gribas vairāk naudas – lielāku atbalstu skolai. Situācija, kad pirmajos darba gados abi muižnieki mēģina tikt no Vāra vaļā, nogrieza viņam tālāku karjeras iespēju, norāda Ginta Pērle-Sīle un uzsver – toties ir Palsmanes puses tautasdziesmu krājums: Palsmanes mācītājs Frīdrihs Daniels Vārs ir savācis un sakārtojis nodaļās „Palcmariešu dziesmu krājumu”, nodrukātas 413 tautasdziesmas, kas lielākoties ir klasiskas četrrindes. Pēc sarunas dievnamā Ginta rosina aizbraukt uz tā sauktajiem kungu kapiem, kuros daudz kas gājis zudībā, taču Vāra kapa vieta ir saglabājusies. No vietējā ceļa nogriežamies pa mazāku taku un dodamies uz Vāra kapavietu, kur akmenī iekalti gadskaitļi, kad viņš kalpo šajā pusē, un dzimšanas gads - 1749. Kēnigsberga un miršanas gads - 1827. Palsmane. Vārs mācās Kēnigsbergā laikā, kad tur attīstās apgaismības idejas, piētisms, arī dažāda veida racionālisma izpausmes, un viņš tās atved uz Palsmani. Frīdrihs Daniels Vārs ar savu mūžu atstājis nospiedumu vietējā kultūrvēsturē, taču viņa vāktais tautasdziesmu krājums attiecas uz mums visiem, jo ir pirmais lielākais izdotais vienas personas vākums, kas kalpojis arī par bāzi vēlākajiem tautasdziesmu krājumiem, tai skaitā „Latvju dainām”. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šajā raidījumā dosimies pa pēdām kādai īpašai grāmatai, kas latviešu valodā dienasgaismu ieraudzīja pirms trīssimt vienpadsmit gadiem – 1711. gadā. Tā ir pirmā grāmata, kas domāta tieši latviešu sievietēm – vācu dzejnieka un izdevēja Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota”, ko latviskojis Smiltenes mācītājs un trīspadsmit bērnu tēvs, baltvācietis Svante Gustavs Dīcs. “Garīgu pērļu rotu” virpināsim kopā ar literatūrzinātnieci un latviešu literatūras senākā posma pētnieci Māru Gruduli. Sievietēm pievērsto uzmanību apgaismības literatūrā palīdzēs ieraudzīt literatūrzinātnieks Pauls Daija, bet sieviešu lomu radošajos procesos 18.gadsimtā Latvijas teritorijā ieskicēs diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota” vācu valodā iznāk 1667. gadā un, kā zina teikt literatūrzinātniece Māra Grudule, ir populārs un tipisks 17. gs. celsmes literatūras paraugs. Kas ir “celsmes literatūra”, par to pēc maza brīža. Bet jau pats grāmatas nosaukums liecina, ka mērķauditorija ir tieši sievietes. “Virsraksts arī pasvītro, ka tā ir garīga pērļu rota. Pērles – jā, bet pirmā greznumlieta, kas sievieti rotā, ir viņas čaklums, tikums, godaprāts. Tās tad arī ir tās vērtības, ko grāmatas autors ir gribējis uzsvērt. Teksti aicina uz garīgu pilnveidi, un garīgā pērļu rota ir sievietes vērtības rādītājs,” atzīst Māra Grudule. “Grāmata ir tulkota no vācu valodas, sastādītājs un redaktors ir Johans Kundīzijs, kurš ir salicis kopā tekstus no dažādiem izdevumiem. Tas tolaik bija ļoti raksturīgi šāda veida izdevumiem. Šī ir viena no tai laikā ļoti populārā žanra, tā saucamās celsmes literatūras grāmatām, kas ir adresēta galvenokārt sievietēm. Tā ietver lūgšanas, dziesmas, arī praktiskus padomus sievietes dzīves gaitas papildināšanai ar dažādām garīgām pārdomām. Celsmes literatūra domāta individuālām garīgām refleksijām mājās: vienatnē, draudzeņu lokā. Tā domāta lasīšanai un varbūt arī dziedāšanai, kad dzīvē ir kādas problēmas, izšķiršanās vai lieli notikumi – kāzas, bērniņa dzimšanas, varbūt ir kādas nesaskaņas ģimenē, kur vajadzīgs garīgs mierinājums, arī slimības un visbeidzot – arī nāves tuvums. Grāmata palīdz iziet visu sievietes mūža ceļu.” Tātad, mūsdienu valodā runājot – garīgās izaugsmes, padomu un pašpalīdzības literatūras žanrs, kas popularitāti nav zaudējis arī šodien. Interesanti, ka 17. gadsimtā šāda celsmes literatūra veido apmēram pusi no visiem teoloģiska satura rakstiem un aptuveni ceturto daļu no grāmatu kopējā tirgus. Sievietēm domātā celsmes literatūra 17. un 18.gadsimtā mērķtiecīgi uzsver patriarhālo ģimenes modeli, vedinot meitenes saglabāt tikumību līdz kāzām, pēc tam būt labām sievām un mātēm, pakļauties vīra varai un ievērojot kristīgu dzīvesveidu mūža garumā. Lūk, neliels fragments no Johana Kundīzija grāmatas “Garīga pērļu rota” mācītāja Svantes Gustava Dīca 1711. gada latviskojumā. Tas būs no ceturtās nodaļas jeb pērļu virknes, kas veltīta precībām, laulības dzīvei, bērna radīšanai no ieņemšanas brīža līdz dzemdībām un zīdīšanai, kā arī atraitnībai: šajā nodaļā padomu ir visvairāk. Fragmentos raidījumā skan18. gadsimta sākuma latviešu valoda baltvācu mācītāja Svantes Gustava Dīca atveidojumā.  Tādi vārdi kā “munsturēt”, ko šodien zinām kā “nopētīt”, “ciesnējs”, ko pazīstam kā “skops”, vai “mādīt”, kas nozīmē “apgādāt” vai “piegādāt”, tobrīd ir ikdienā lietoti un visiem saprotami. Kaut arī 1711. gadā, kad latviski iznāk “Garīga pērļu rota”, ir pagājuši jau gandrīz 200 gadu kopš pirmās latviski izdotās grāmatas, latviešu rakstu valodā joprojām jūtama spēcīga vācu valodas ietekme. Un arī Dīcs tulkojot iekļaujas šai tradīcijā, stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Un vēl mācītājam Svantem Gustavam Dīcam bija trīspadsmit bērnu, no kuriem pieaugušu vecumu sasniedza vien daži. Māra Grudule pieļauj, ka paša mācītāja piedzīvotās ciešanas, līdzcietība un izpratne pret sievas pārdzīvojumiem varēja būt viens no pamudinājumiem iztulkot latviešu valodā sievietēm domāto lūgšanu, padomu un dziesmu grāmatu “Garīga pērļu rota”. Cik plašs tolaik bija lasītāju loks latviski tulkotajai “Garīgai pērļu rotai” un kas to lasīja, var tikai minēt. Literatūrzinātniece Māra Grudule pieļauj, ka lasītāju vidū varēja būt ne tikai latviešu zemnieces, bet arī latviski runājošā Baltijas vācu jaunatne, kuras vidū vēlāk lielu popularitāti iemantoja Stendera “Augstas gudrības grāmata”. Bet vai “Garīga pērļu rota” kā pirmā latviešu sievietēm domātā grāmata uzskatāma par izņēmumu savā laikmetā, vai arī sievietes pamazām kļūst par nozīmīgu mērķauditoriju? Par to šajā raidījumā izjautāju literatūrzinātnieku un apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras pētnieku Paulu Daiju. Apgaismības laika literatūra arī turpmākajās desmitgadēs lielā mērā turpina Johana Kundīzija “Garīgas pērļu rotas” patriarhālo garu, akcentējot sievietes lomu sabiedrībā lielākoties kā labai sievai un mātei. Parādās arī pirmie pašu sieviešu sacerēti teksti. Hernhūtiete Bormaņu Anna kā latviešu autore arī 19.gadsimta sākumā ir retums, bet Paula Daijas pieminētā Kurzemes baltvācu dzejniece Elīza fon der Reke nāk no augstākās sabiedrības, kur sievietēm arī 18. gadsimtā ir lielāka ietekme radošajos procesos. Un te raidījuma noslēgumā vārds senās mūzikas pētniekam Mārim Kupčam. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šoreiz raidījums būs nevis par grāmatām, bet galvenokārt par rokrakstiem, par hernhūtiešu rakstu liecībām. Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latvieši grāmatai 500 skaidrojam, kādas hernhūtiešu rakstu liecības glabā Latvijas grāmatu krātuves un kāpēc hernhūtiešu teksti ir rokrakstā nevis drukāti? Kādā no iepriekšējiem raidījumiem izsekojām Vidzemes brāļu draudžu sākotnei, pabijām Valmiermuižā, stāstījām par skolotāju semināra īso, bet ražīgo darbības posmu Jērakalnā. Nedaudz iezīmējām aizliegumu un periodu, kad hernhūtisms pārgāja savā otrajā darbības posmā, ko dēvē par „kluso gājienu”. Šodien par hernhūtisma rakstu liecībām. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pašlaik skatāma hernhūtiešu kultūras mantojumam veltīta izstāde „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, un tajā ikviens var gūt priekšstatu par rakstu liecībām, pētīt rokrakstus un pat izmēģināt pārrakstīt senu rokrakstu. Laima Slava uz Latvijas Nacionālo bibliotēku devās, lai satiktu izstādes satura veidotājus, Nacionālās bibliotēkas vadošos pētniekus Beatu Paškevicu un Paulu Daiju. Skaidrojam, kas slēpjas aiz frāzes hernhūtiešu rakstu liecības? Ko hernhūtieši no rokas rokā nodeva rokrakstā, ko pārrakstīja un ko pierakstīja, kāpēc  nevis iespieda, bet rakstīja ar roku? Pētnieki iepazīstina arī arhernhūtiešu dzīvesstāstiem.   Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Ir 18. gadsimts. Pasauli pārņem apgaismības idejas Vētru un dziņu laikmets literatūrā. Filozofa Imanuela Kanta izpratnē cilvēka autonoma spriestspēja ir cilvēka "pilngadības" sasniegšana. Franču un britu filozofiskajā tradīcijā jēdzieni "kultūra" un "civilizācija" 18. gadsimtā tiek lielā mērā lietoti kā sinonīmi. Savukārt Johans Gotfrīds Herders postulē, ka kultūra ir konkrētai tautai raksturīgas iezīmes un kultūra pastāv to unikalitātē un dažādībā kā dārzā esošu augu daudzveidība. J. G. Herdera uzskatos zemnieku kultūra nav traktējama kā zema, bet kā unikāla un tās unikalitātes pamatā ir zemnieku valoda un tautas vēsture. Ir 18. gadsimts, un Vidzemē no Halles ir izrakstīts mācītājs Dāvids Kristians Lencs, kuram vēlāk klajā nāks arī Sprediķu grāmata latviešu valodā. Viņu sauksim par Veco Lencu. Savukārt viņa dēls, Cesvainē dzimušais dzejnieks un rakstnieks Jākobs Mihaels Reinholds Lencs (Jaunais Lencs) kļūst par izcilāko Baltijā dzimušo vācu dzejnieku un ir pazīstams vāciskajās zemēs arī šodien, jo viņa darbus 20. gadsimtā aktualizēja Brehts, mūzikā Cimmermans, kura operu pēc Lenca darba "Zaldāti" iestudē arī mūsdienās. 2012. gadā Zalcburgas festivālā "Zaldātus" iestudēja režisors Alvis Hermanis. Raidījumā "Grāmatai pa pēdām" stāsts tieši par jauno Lencu. Pētām 18. gadsimta rokrakstus – Lenca vēstule Gētem, Lenca vēstule vecākiem; Herdera vēstules Lencam, Lafatēra vēstule Lencam, iespieddarbi – Vecā Lenca Sprediķu grāmata un vēl kāds plāns izdevums, par kuru īpašs stāsts. Šodien mums priekšā ir 18. gadsimta rokraksti – Lenca vēstule Gētem, Lenca vēstule vecākiem, Herdera vēstules Lencam, Lafatēra vēstule Lencam, iespieddarbi – Vecā Lenca Sprediķu grāmata un vēl kāds plāns izdevums, par kuru īpašs stāsts. Tā ir iespēja ieskatīties „Lenciānā” – Lencu ģimenes arhīvā, kas glabājas Rīgā. Turpat blakus apliecinājums arī Vācijas mūsdienu attieksmei pret Lencu – viņa darbu faksimilizdevumi un „Darbi un vēstules” trīs sējumos, savukārt latviešu valodā – Jākoba Mihaela Reinholda Lenca „Piezīmes par teātri” un luga „Aumeistars jeb Mājaudzināšanas priekšrocības” Beatas Paškevicas un Valda Bisenieka tulkojumā. Esam Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas lasītavā kopā ar nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu, pētnieci Beātu Paškevicu un Gētes institūta Rīgā direktora vietnieci Gizelu Vālu. Daži fakti no Lenca dzīves. Cesvainē dzimušais Jakobs Mihaels Reinholds Lencs (1750—1792) jaunībā bija Gētes draugs, apdāvināts dzejnieks, vērā ņemams dramaturgs un reizē pārāk impulsīva, traģiski sašķelta personība. Lenca neprognozējamība viņu ātri atsvešina no Gētes, neļauj ilgstoši palikt Veimārā. LU Akadēmiskajā bibliotēkā saglabājies bagāts Lencu ģimenes arhīvs, tā sauktais „Lenziana”, kas daudzkārt izmantots apcerējumos par J.M.R.Lencu. Stāstu „Reinholds Lencs” viņam 1927.gadā veltījis Līgotņu Jēkabs. Drāmu par Lencu bija jau iecerējis Jānis Poruks, kurš Gētes „Fausta” ietekmē rāda Lencu, šaubu un bēdu sagrauztu, sēžam uz Cesvaines baznīcas kāpnēm, tā savulaik rakstījis Ojārs Zanders. Tā kā mums priekšā ir Gētes vēstule Lencam, tad Beata Paškevica stāsta, kā viņi sastopas. Aija Taimiņa uzskata plašāk stāsta arī par Lenca tēvu, kas savukārt ir pazīstamāks Vidzemē. No stāsta par Veco Lencu, kas bija mācītājs Cesvainē un Vidzemes ģenerārintendants, atgriežamies pie dēla Jākoba Mihaela Reinholda Lenca, kurš par mācītāju gan nekļūst, pasauli uz labu mainīt grib caur dzeju un lugām, vēlāk caur darbošanos brīvmūrniecībā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 dodamies uz Smilteni un sekojam vācu tautības valodnieka, tulkotāja un mācītāja Jakoba Langes gaitām. Viņš latviešu kultūras vēsturē zināms kā pirmā periodiskā izdevuma "Latviešu Ārste" radītājs. Jakobs Lange latviešu kultūras vēsturē svarīga persona, jo ir pirmā periodiskā izdevuma "Latviešu Ārste" radītājs, viņš arī izstrādājis plašāko 18.gadsimta latviešu – vācu, vācu – latviešu vārdnīcu. Ar to vien būtu gana, lai raidījumā Grāmatai pa pēdām pievērstu sev uzmanību, taču viņa veikums plašāks. Par vācu tautības mācītāju un valodnieku Jakobu Langi, kurš teicami apguvis latviešu valodu, tad arī būs šīs dienas stāsts. Kopā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli dodamies uz Smilteni, jo svarīgi Langes dzīves gadi saistīti tieši ar Vidzemi, ar Ēveles un Smiltenes draudzēm. Aplūkojam Jakobam Langem veltītu izstādi Smiltenes novada muzejā, ko komentē muzeja vadītāja Ieva Miķe un izglītojošā darba vadītāja Vita Blate, iegriežamies arī Smiltenes Evaņģēliski luteriskajā  baznīcā, ko laipni izrāda mācītājs Reinis Kulbergs. Savukārt literatūrzinātniece Māra Grudule sniedz ieskatu Langes privātajā bibliotēkā, izceļ viņa vārdnīcas nozīmi un arī kādu rakstura īpašību.   Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

1753. gadā Viļņā izdotā "Evangelia toto anno" jeb "Evaņģēliji visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem" ir pirmais vietējo mācītāju mēģinājums iztulkot latgaliski Jaunās Derības tekstus un lūgšanas, poļu rakstībā atveidot augšzemnieku izloksni. Latviešu valodniece Anna Stafecka min pirmo latviski izdoto grāmatu, kas ir saglabājusies. Tas ir vācu jezuīta Petra Kanīzija sastādītais katoļu katehisms, kas Viļņā iznāca 1585. gadā. Taču šodienas raidījuma stāsts būs par vajadzību un vēstures konteksta ziņā līdzīgu tekstu – 1753. gadā Viļņā izdoto grāmatu "Evangelia toto anno" jeb "Evaņģēliju visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem". Tā ir sarakstīta augšzemnieku izloksnē un, savukārt ir vecākā latviskā evaņģēlija grāmata Latgales latviešiem. Evaņģēliju tulkojumi un tiem pievienotās dažas lūgšanas ir neliela grāmatiņa, kas iespiesta antīkvā pēc poļu tā laika rakstības parauga. Atšķirībā no citiem seno grāmatu retumiem, “Evangelia toto anno” teksts faksimilā viegli pieejams arī mūsdienu lasītājam. 2004. gadā Latviešu valodas institūts izveidoja izdevuma faksimilu. Apmēram pusi no 2004. gada izdevuma aizņem “Evangelia toto anno” faksimils, tajā ir Annas Stafeckas zinātnisks apcerējums – latviešu, latgaliešu, lietuviešu un angļu valodās. Boksterējot faksimila lappuses, atsevišķi vārdi rokā dodas viegli, citiem jāmeklē skaidrojums. 2004. gada izdevuma tapšanā tika iesaistīti arī matemātiķi, kā rezultātā tapis vārdu un to gramatisko formu rādītājs ar skaidrojumiem. Lai arī “Evangelia toto anno” lappusēs mīt trīs gadsimtus sena valoda, arī raugoties šodienas acīm, nav grūti nojaust pūles, kādas garīdzniekiem bija jāpieliek, lai vietējā valodā ne tikai iztulkotu Jaunās Derības tekstus, bet arī poļu burtiem atveidotu rakstībā augšzemnieku izloksni. Jautājumu, cik ticams, ka pirms “Evangelia tot anno” latgaliski varētu būt iznākusi vēl kāda grāmata, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām, vēlos pāradresēt otrai šī raidījuma sarunbiedrei, filoloģijas doktorei Skaidrītei Kalvānei jeb Nabadzīgā Bērna Jēzus Kongregācijas māsai Klārai. Māsa Klāra, atnākot uz interviju Radio, mani pārsteidz, izvelkot no kabatas skaisti restaurētu grāmatas oriģinālu – kabatas formāta grāmatiņu, 2004. gada faksimils nedod priekšstatu par tā izmēriem – un ar pietāti, taču bez baltiem cimdiem, sarunas laikā šķirsta to. Māsai Klārai līdzi ir arī Kazimira Skrindas 1906. gadā, pēc latīņu drukas aizlieguma beigām, izdotais eveņģēliju izdevums. Abas grāmatas, vismaz pēc formāta, ir ļoti līdzīgas. Runājot par 18. gadsimta izdevumiem, daudz ir pārpratumu, minējumu, nezināmā, un tiem ir vērts izsekot, kaut vai lai saprastu cik viegli tādi rodas. Kaut vai pirms brīža Annas Stafeckas izteiktais minējums, ka pirms “Evangelia toto anno” ir bijusi vēl kāds, līdz mūsdienām nesaglabājies izdevums augšzemnieku izloksnē. Grāmata “Evangelia toto anno” jeb "Evaņģēliji visām gada svētdienām un svētku dienām, kurus saskaņā ar veco baznīcas ieražu ir parasts lasīt priekšā Livonijas latviešiem" tiek uzlūkota par latgaliešu rakstu valodas pamatu. 1753. gada evaņģēliju tulkojums, kas balstīts uz poļu valodas rakstības principiem, tā aizsāktā rakstības un valodas izteiksmes tradīcija noteica latgaliešu rakstību vairāk nekā 150 gadu garumā, un līdz pat šai dienai tā ir atstājusi lielu ietekmi arī uz mūsdienu latgaliešu rakstu valodas normām. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 stāsts par Glika Bībeles otro izdevumu. Kāpēc tas tik nozīmīgs, kas mainījies tulkojumā un kas to rediģējis. Būsim klāt arī Glika ozola stādīšanā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.  Atkārtotais Glika Bībeles izdevums klajā nāk 1739.gadā. Tas ir hernhūtiešu aizsākuma laiks, un grāfam Cincendorfam bijusi īpaša loma, lai atkārtotais izdevums nāktu klajā. Kāpēc Bībeles otro izdevumu dēvē par īsto tautas Bībeli? Atgādinām arī par Ernsta Glika Bībeles pirmizdevumu, arī par ozoliem, ko stādījis Alūksnē, pabeidzot Jaunās un Vecās derības tulkošanu. Tas savukārt mūsdienās  pāraudzis projektā „Glika ozoli”. Viens ozols tagad aug arī pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.  Oktobra nogalē zālienā pie skulptūras „Divi Raiņi” , piedaloties arhibīskapam Jānim Vanagam un Latvijas Nacionālās bibliotēkas izpilddirektorei Dzintrai Mukānei, iestādīja ozolu. Par godu reformācijas piecsimtgadei visā Latvijā tiek stādīti ozoli, kas izaudzēti no ozolzīlēm, kuras salasītas no pirmās Bībeles latviešu valodā tulkotāja – vācu mācītāja Ernsta Glika Alūksnē stādītajiem ozoliem. Arhibīskaps Jānis Vanags , svinīgajā notikumā uzsvēra vairākas ar reformāciju saistītas svētības, vispirms darba tikumu, tad arī otru svētību. Kad Glika ozols zālienā pie Nacionālās bibliotēkas iestādīts, sanākušie dodas uz bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju „Grāmata Latvijā”.  Latvijas Nacionālās  bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica pakavējās pie Glika Bībeles pirmizdevumiem, vispirms norādot uz portretu, kurā redzams Glika darba devējs Johans Fišers, Zviedru ieceltais ģenerālsuperintendents. Beata Paškevica vērš uzmanību ekspozīcijā redzamiem trim Glika Bībeles pirmizdevumiem, tiem ir dažādi iesējuma veidi. Arī Ernsta Glika Bībeles muzejā glabājas Bībeles pirmizdevumi, un muzeja vadītājai Solveigai Selgai ir  zināmi cilvēkstāsti, tos šovasar, viesojoties Alūksnē, arī uzklausīju. „Glika Bībeles pirmizdevumu saglabājies maz, tās gājušas bojā karos, ugunsgrēkos, stihiskās nelaimēs, piemēram, daudz nepārdoto eksemplāru zuduši lielajos Rīgas plūdos 1709.gadā. Kad 1739.gadā iznāk atkārtots Bībeles izdevums, pirmo, jau krietni nodeldēto izdevumu zemnieki dažkārt liek līdzi šķirstā saviem mirušajiem tuviniekiem,” – tas bija fragments no grāmatniecības vēsturnieka Ojāra Zandera rakstītā. Beatai Paškevicai jautāju, vai arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā var aplūkot vēlākos Bībeles izdevumus? Saukārt latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags uz sarunu līdzi paņēmis 1739.gada Bībeles izdevumu vienkāršos ādas vākos, ko saņēmis kā dāvanu. Lielu un nozīmīgu pētījumu par Bībeles otro izdevumu trūkst, atzīst Pēteris Vanags, taču ir veikti pilotprojekti, nelieli pētījumi kaut vai par rakstību. Bībeles otro izdevumu drukā Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, jo Latvijas teritorijā pēc Ziemeļus kara tādu iespēju nav. Starp citu arī vairāki mācītāji tiek speciāli komandēti uz Kēnigsbergu, kas tur dzīvo, kamēr Bībeli iespiež, un lasa korektūras. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz par Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudzes sākotni, par piētiski noskaņotiem Vidzemes mācītājiem. Dosimies uz Valmieru uzzināt, kur atradies skolotāju semināra ēku komplekss un ko paveikusi ģenerāliene Hallarte. Kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Beatu Paškevicu apmeklējam svarīgas vietas Valmierā un Valmiermuižā, lai labāk izprastu Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudzes rašanos un tās sākotni. Mūsdienīgu atbalsi vēsturiskajiem notikumiem sniedz Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna. Bet kontekstu un situāciju, kāpēc radās brāļu draudze Vidzemē, raksturo Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Vēsturnieka Gvido Straubes pētījumu lokā ir arī  brāļu draudze, tādēļ ar viņa starpniecību vēlos izzināt, kāpēc tieši Vidzemē varēja rasties hernhūtiešu brāļu draudze? Piētisma un hernhūtiešu idejas patīk ģenerālienei Magdalēnai Elizabetei fon Hallartei Valmiermuižā un Baltazaram fon Kampenhauzenam Ungurmuižā, un viņi ir tie, kas no augšas ar naudu, ar īpašumiem atbalsta kustību. Te jāpiebilst, sākotnēji no 1729. līdz 30. gadu vidum kustība skar baltvāciešus, savukārt latviešu zemniekiem tas ir kārtējais vācu izdomājums, taču Hallarte situāciju maina. Kopā ar Beatu Paškevicu dodos uz Valmiermuižu, kur mūs sagaida Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna. Ar Beatu Paškevicu dodamies uz Valmieras centru, un ejot pa Diakonāta ielu (tā mūsdienās glabā šo vēsturisko liecību, jo pašas diakonāta ēkas jau nav, tā bijusi pamatīga māja ar vairākām  krāsnīm, lai tajā varētu pulcināt daudz cilvēku, arī mācīt un tieši diakonātā redzam pirmsākumu skolotāju semināram, kas izveidojās turpat līdzās – Jerakalnā), esam nonākušas vietā netālu no Valmieras augstceltnēm, Gaujas stāvajā krastā, kur atradies skolotāju semināra ēku komplekss. Atgriežamies Valmiermuižas parkā, kurā mūsdienās tiek atgādināts par šīs vietas vēsturi, arī par hernhūtiešiem, un kā uzsver Sabīne Vandāna, Valmiermuižas kultūras biedrība lepojas ar Valmiermuižas vēstures līkločiem un vēlas runāt par gaismu, ko nesuši hernhūtieši. joprojām Latvijas Nacionālajā bibliotēkā skatāma hernhūtiešu kultūras mantojumam veltīta izstāde „Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, kurā eksponēts unikāls materiāls – hernhūtiešu rokraksti no LNB krājuma, kas iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Ieskatu izstādē var rast arī Latvijas Radio 1 mājas lapā. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Pētera I armijas veidotais Rīgas aplenkums 18.gadsimta sākumā izvērtās par dramatiski smagu pārbaudījumu gan ilggadējiem pilsētniekiem, gan neseniem iebraucējiem. Astoņi mēneši nemitīgas bombardēšanas noslēdzās ar Vidzemes muižniecības un arī pašas pilsētas infrastruktūras kapitulāciju. Kādi izdevumi un dokumenti par šo periodu liecina no iesaistīto puses, meklējam LU Akadēmiskajā bibliotēkā un Latvijas Valsts arhīvā. Tūlīt pēc uzvaras Poltavas kaujā 1709. gada jūlijā Krievijas cars Pēteris I nekavējoties virzīja savas armijas uz tobrīd vēl gana labi nocietināto Rīgas pilsētu, kas tolaik bija galvenā Zviedrijas osta un stiprākais atbalsta punkts Baltijas jūras Austrumu krastā. Pilsētas aizstāvēšanu vadīja zviedru ģenerālis Nilss Strēmbergs. Krievu karaspēks sasniedza Rīgu 1709. gada 3. novembrī un uzsāka vienlaicīgi Rīgas un Daugavgrīvas cietokšņu aplenkumu. Bolderājā un Mangaļsalā krievi uzcēla skanstis, ar to pilnībā pārtraucot Daugavgrīvas cietokšņa apgādi. Aplenkuma sākumā pirmos lielgabala šāviņus uz Vecrīgu no Kobronskanstes izšāva pats Pēteris I. Zviedru armijas pulkveža Samuela Kobrona vārdā nosauktā skansts atradās Daugavas kreisajā krastā pie Mārupītes ietekas Kīleveina grāvī, tagadējā Torņakalna apkaimē. Minētā norise 1786. gadā veidotajā sienas gleznojumā vēl tagad apskatāma Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē. Astoņu (dažos avotos minēts – septiņu) mēnešu ilgais aplenkums beidzās tikai pēc tam, kad pilsētā sākās bads un mēra epidēmija, kuras laikā gāja bojā teju puse no Rīgas iedzīvotājiem. Vispirms būtu svarīgi saprast Zviedru Rīgas un Vidzemes iedzīvotāju intelektuālo un garīgo satvaru. Kā tika uzsvērts iepriekš, Rīga bija ļoti būtisks tirdzniecības un militārās stratēģijas centrs zviedru kronim. Taču domājot par tālaika sabiedrību, proti, aristokrātu, tirgotāju un zemnieku kopumu – vai varētu spriest arī par kādu tiecību lasītprasmes, tālāk jau izglītības un, tādējādi, kopējas intelektuālas kapacitātes augšupejā? Savā redzējumā dalās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube. Dramatisma kamertoni par notiekošo krievu karaspēka aplenkuma laikā Rīgā ieskandē Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Pēc vēsturnieces Margaritas Bardzevičas pētītā, plašu informācijas kopumu par kara notikumiem desmitgades garumā – sākot no 1700. gadu sākuma, sniedz Rīgas rātes mērnieka Eberharda Tolksa dienasgrāmatas. Par tām pētniece raksta izdevuma „Senā Rīga” 7.laidienā. Konkrētākas liecības par bada un mēra dēļ mirušajiem rīdziniekiem ietvertas vācbaltiešu luterāņu mācītāja Liborija Depkina publicētajos mirušo ģimenes locekļu un Rīgas mācītāju sarakstos. Bez tam jāatzīmē, ka bada un aplenkuma nomocītajā Rīgā izplatījās arī pilsētas aizstāvībai kaitējoša un zviedru armijai neglaimojoša informācija, par ko liecina 1710.gada aprīlī Rīgas pilī izdotā ģenerāļa Nilsa Strēmberga rīkojums, ka tiks apcietināti un sodīti tie, kas izplata sliktas un nepatiesas ziņas. Par dokumentārajām liecībām saistībā ar šo grūto un izmisuma pildīto laiku turpina Aija Taimiņa. Par krievu karaspēka veidoto Rīgas aplenkumu plašs rakstīto liecību klāsts iepazīstams Latvijas Nacionālajā arhīvā. Un ar pavisam nelielu daļu no tā iepazīstina Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēsturniece Anita Čerpinska. Laikā no 1709. līdz 1710. gadam Dreiliņmuižā krievu feldmaršals Boriss Šeremetjevs  iekārtoja savu kara nometni. Un tieši tur 1710. gada 3. jūlijā tika parakstīta Vidzemes bruņniecības kapitulācija Krievijas caram, pretī saņemot 1561. gada Viļņas ūnijas līgumā paredzētās privilēģijas. Pēc nedaudz vairāk nekā nedēļas grāfs Šeremetjevs svinīgi iebrauc Rīgā. Rātes un visu pilsētnieku vārdā viņu sveic Rīgas burggrāfs Johans Mihaels fon Bekendorfs un pasniedz divas trīs mārciņu smagas zelta atslēgas, par to vēlāk pretī saņemot Pētera I spieķi, ar ko viņš pašrocīgi mēdzis sist nepaklausīgos. Zīmīgi, ka atslēgu izliešanai bija jānotiek divu dienu laikā un jau tā nabadzīgajai Rīgai tās prasīja 800 zelta dukātus. Bet simboli paliek simboli. Viens no tiem, proti, cara parakstītā privilēģija Rīgas kapitulācijai glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā un arī ar šo dokumentu aicina iepazīties Anita Čerpinska. Par jebkuru iztēli daudz drausmīgāka mēdz būt īstenība – šķiet, par šo teicienu varam pārliecināties arī šodien. Taču tieši tamdēļ ir ļoti svarīgi aktuālās norises dokumentēt un arhivēt nākotnes pētniekiem un ikvienam, kuram pagātnes norises nav tikai bezsakarīgs ciparu un vārdu jūklis. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Jelgavā 1822. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”, tā iedibinot avīžniecības laikmetu, kura turpinājumu mūslaikos var ieraudzīt interneta ziņu portālu, elektronisko mediju un citu plašsaziņas līdzekļu darbībā. Šajā raidījuma epizodē viesojamies šim izdevumam veltītajā izstādē Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejā. Nesen iepazīstinājām ar pirmo regulāro preses izdevumu vēl tolaik Zviedru karalistes Latvijā, proti, „Rigische Novellen”. Vācu valodā. Šī izdevuma liktenis bija pakārtots Ziemeļu kara gaitas dinamikai, un, diemžēl, Rīga kapitulēja Moskovijas pārspēka priekšā. Starp citu, par šo epizodi runāsim vēl vienā raidījuma epizodē! Bet nu gan, dosimies ceļā uz mākslinieka Ģederta Eliasa vārdā nosaukto Jelgavas vēstures muzeju, jo arī tur šobrīd gūstama pilnīgāka izpratne par drukātā vārda vēsturi Latvijā. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja izstāžu zālē atklāta izstāde ““Latviešu Avīzes” 200: ceļā uz mediju sabiedrību”, ko kopīgi organizē Latvijas Nacionālā bibliotēka un Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Izstāde tapusi notikumu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, atzīmējot rakstītā vārda latviešu valodā nozīmi un ietekmi sabiedrībā un kultūrā cauri gadsimtiem. 2025. gadā sagaidīsim latviešu grāmatas piecsimtgadi un ceļu uz to izgaismos daudzveidīgu notikumu cikls “Latviešu grāmatai 500”, ko īsteno Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar citām kultūras un atmiņas institūcijām. Par izstādes norises vietu zīmīgi izvēlēta Jelgava, kur 1822. gadā tika izdots pirmais laikraksts latviešu valodā “Latviešu Avīzes”, tā iedibinot avīžniecības laikmetu, kura turpinājumu mūslaikos var ieraudzīt interneta ziņu portālu, elektronisko mediju un citu plašsaziņas līdzekļu darbībā.  Izstāde stāsta par “Latviešu Avīžu” darbību vairāk nekā 94 gadu garumā, līdz 1915. gadā to pārtrauca Pirmais pasaules karš. Izstāde iepazīstina ar izcilām personībām, kuras piedalījās “Latviešu Avīžu” veidošanā, kā arī ļauj ielūkoties laikraksta ziņu slejās, kur lasāmi gan svarīgi un sensacionāli, gan ikdienišķi Kurzemes, Baltijas un pasaules notikumi. Kāds bija Jelgavas nozīmīgums informatīvās telpas jaunradē, stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. "Lai sāktu salīdzināšanu, būtu jāpaskatās uz citiem skaitļiem, proti, uz lasītprasmi," norāda Vita Zelče. "Tikko ir notikusi grandiozākā sociālā reforma, iespējams, visā mūsu teritorijas pastāvēšanas laikā, proti, dzimtbūšanas atcelšana, kuras rezultātā aptuveni 90% cilvēku maina savu juridisko statusu, viņi kļuvuši no atkarīgām cilvēciskām būtnēm par pilnīgi brīvām cilvēciskām būtnēm. Šajā kontekstā arī sākās mūsu teritorijā citi procesi, kas arī nozīmē pakāpenisku lasītprasmes iegūšanu. Lasītprasme tobrīd ir kaut kas līdzīgs mūsdienu datorprasmēm, tātad pirmais instruments, lai cilvēks varētu ieslēgties savā laikmetā." Atsaucoties uz Latvijas Universitātes profesori, Latvijas mediju vēstures pētnieci Vitu Zelči, “Latviešu Avīžu” pirmais redaktors Karls Frīdrihs Vatsons, reiz jokojot, savu laikrakstu nodēvēja par “nemirstīgo avīzi”. Viņam bija taisnība – “Latviešu Avīzes” ir nemirstīgas ne vien mediju vēsturē, bet arī – mūžīga vērtība Latvijas vēsturē un kultūrā. Eskpozīcijas, veltītas laikrakstam „ Latviešu Avīzes” turpina pētniece Vita Zelče. Ar Mariju Kauperi pārspriežam avīžu izplatības īpatnības, kuras bija pakārotas noteiktam ritmam un tradīcijām. “Latviešu Avīzes” iznāca no 1822. gada līdz 1915. gadam. Laikraksts tika iespiests Jelgavā: sākotnēji reizi nedēļā, no 1901. gada divas, bet no 1911. gada trīs reizes nedēļā, savukārt no 1913. gada laikraksts tika izdots katru dienu. Ievērojamākie redaktori: Kārlis Frīdrihs Vatsons, Vilhelms Pantēnijs, Rūdolfs Šulcs un Augusts Bīlenšteins. Vita Zelče vairāk pastāstīs par Rūdolfa Šulca figūru. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījuma Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 uzmanības centrā čehu dižgars, teologs, pedagoģijas zinātnes aizsācējs Eiropā Jans Amoss Komenskis. Iepazīstamies ar viņa idejām un šķirstām unikālus 17. gadsimta Komenska leksikona izdevumus. Jans Amoss Komenskis – šis vārds labāk zināms pedagogu aprindās, jo viņš ir pedagoģijas zinātnes aizsācējs Eiropā, bet mazāk iepazīts citu humanitāro jomu speciālistiem. Pētām un kaut nedaudz tuvāk iepazīstam čehu dižgaru, Bohēmijas brāļu bīskapu, domātāju, daudzu grāmatu autoru. Kopā ar vēstures doktoru Jāni Šiliņu, mākslas pedagoģi Austru Avotiņu  un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Beatu Paškevicu izzinām unikālu Eiropas mēroga personību Janu Amosu Komenski, kura dzīves gājums saistīts ar 17.gadsimtu. Vēsturniekam Jānim Šiliņam, kura interešu lokā ir 19.gs. beigu un 20.gs. vēsture, saskare ar Komenski radusies pirms aptuveni pieciem gadiem, ko sekmējis čehu pedagogs un tulkotājs Pāvels Štolls un viņa darbs par Latvijas un Čehijas kultūru, tā  J.Šiliņš sev Komenski atklājis kā lielu dārgakmeni: Lai uzskatāmi un ar taustekļiem (šo vārdu lietoju apzināti) sastaptos ar Komenska izdevumiem, dodos uz Latvijas Nacionālo  bibliotēku, kur vadošā pētniece Beata Paškevica uz galda nolikusi  trīs dažādus Komenska leksikona „Janua Linguarum” izdevumus  – tie visi ir izdoti 17.gadsimtā, turklāt viens iznācis Komenska dzīves laikā.  Tā ir valodu mācību grāmata, latviski  „Valodu vārti” jeb durvis uz valodām, un bijis ļoti populārs izdevums visā Eiropā. Komenskis ir nozīmīgs arī Latvijai, jo viņš bija čehu brāļu draudzes bīskaps, no kuras vēlāk izauga hernhūtiešu kustība. Komenskis iedvesmojis daudzus, no viņa iedvesmojās Gliks, kurš dibina skolas latviešu bērniem, un iedvesmojās Stenders, radot bilžu grāmatas. Jānis Šiliņš min interesantākos faktus Jana Amosa Komenska biogrāfijā. Komenskis studējis teoloģiju Herbornas akadēmijā un Heidelbergas universitātē, bijis viens no izglītotākajiem sava laika cilvēkiem Eiropā, to minējuši daudzi viņa laikabiedri, tāda unikāla, universāla Eiropas mēroga personība. Dzīves laikā Jans Amoss Komenskis sarakstījis ap 280 darbus, tie ir dažāda formāta un par dažādām tēmām. Turpinājumā par Komenski un  pedagoģiju. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Austra Avotiņa savā pedagoģiskajā darbā ieviesusi gan Komenska principus, gan aktualizējusi sajūtu, maņu nozīmi, piemēram, vairākus gadus piešķirot sajūtu balvas bērnu grāmatām. Viņasprāt, izdevies daudz ko no tā ieviest izglītības reformā „Skola 2030” kultūras un mākslas jomā.  Viņa arī aicinājusi savus studentus pētīt Komenska jeb Komēnija darbus. Austra Avotiņa vērtē, cik pamatoti varam uzskatīt, ka mūsdienu pedagoģijas idejas tiek balstītas 17.gadsimta domātāja Komenska principos? No Komenska sarakstītajām grāmatām viņa izceļ pedagoģiskajā literatūrā būtiskās - „Lielā didaktika” un „Jutekļiem uztveramo lietu pasaule attēlos”. Austra Avotiņa daudzus gadus strādājusi ar kultūras un mākslas pedagogiem Latvijas Universitātē, piedalījusies izglītības reformā un tic, ka pie Komenska idejām ir jāturas, un tad mēs uzcelsim skaistu un gaišu pasauli. Savukārt Jana Amosa Komenska darbību brāļu draudzē un viņa uzskatiem, to palīdzēs izzināt Jānis Šiliņš. Viņš arī raksturo Komenski kā cilvēku, kā personību, kāds bijis viņa raksturs. Jans Amoss Komenskis mūža nogali pavadījis Amsterdamā, tad arī tapis (1665.gadā) slavenais Rembranta gleznotais Komenska portrets, ko var atrasts arī interneta resursos. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Lai gan iecere izdot regulāru laikrakstu Rīgā ir saistāma jau ar 1632. gadu, tai nav lemts piepildīties izdevēju un iespēdēju savstarpējās nesaprašanās dēļ. Tādēļ par pirmo regulāro preses izdevumu varam runāt jau ar krietni tālāku datējumu - 1680. gadu, kad Zviedrijas karalis norīko īpašu intendantu, kuram jāveido un jāuzmana laikraksta darbība. Tā nosaukums bija "Rigische Novellen", proti - "Rīgas Jaunumi". Mēdz teikt, ka informācija ir vērtīgāka par zeltu. Atkarībā no konkrētās situācijas, tam patiešām varētu piekrist. Raidījumā Grāmatai pa pēdām aizceļosim uz 16. gadsimtu un tad pa nelielam solītim uz priekšu pa laika līniju, lai apjaustu ziņu apmaiņas būtiskumu gan zviedru laiku Vidzemē, gan Eiropā vispār. Skrejlapas, brošūras, bukleti, līdz, visbeidzot, – avīzes. Kāda bija laikrakstu sākotne Latvijā? Iepriekš aprakstīto nolūku, kā jau ierasts, palīdzēs īstenot eksperti. Tallinas Universitātes pētnieks, vēsturnieks Kārels Vanamelders, kura interešu loka centrā šobrīd ir tieši avīžniecības vēsture Baltijas reģionā. Savā redzējumā dalīsies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, vadošā pētniece, vēstures doktore Vita Zelče. Savukārt ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu aplūkojam pirmās regulārās Latvijas teritorijā – proti, zviedru Rīgā Vidzemē – izdotās avīzes „Rigische Novellen” eksemplārus. Vispirms Kārels Vanamelders iezīmē vispārēju ainu, kādi bija mūslaiku laikrakstu priekšteči savā dažādībā un kāds bija to galvenais pielietojums. Viņu papildina Vita Zelče. Vecākā zināmā avīze – precīzāk gan, informatīvā lapa - ar atzīmētu izdošanas vietu „Rīga” ir no 1606.gada. Tās devīze: „Patiesas ziņas no šausmīgā kaujaslauka, kurā turki cīnījās pret Persijas karali”. Valstis ar spēcīgu centrālo varu, tostarp Zviedrija, atdeva tālaika informācijas biznesu noteiktām personām, kuras atradās valsts kontrolē. Novērojot, ka Zviedrijas pārvaldītajā Vidzemē pārlieku lielu uzmanību pavisam neilgi izdotajā ziņu divlapē „Rigische Montags (Donnerstags) ordinari PostZeitung” (Rīgas Pirmdienas un Ceturdienas Pasta avīze) ievērojamu daļu sastāda ziņu pārlikumi no Kaļiņingradā izdotā ziņu laidiena, un tajos paustās ziņas bija nevēlamas Zviedrijas karalim Kārlim XI, ar viņa speciālu rīkojumu 1680. gadā par Rīgas oficiālo ziņu autoru tika nozīmēts Kristofs Prešers. Viņš bija ierēdnis, kas darbojās saskaņā ar karalisko privilēģiju, un viņam bija piešķirts ekskluzīvs amats avīzes izdošanai un aktuālo ziņu atlasei. Būdams oficiālais ziņu autors, Prešers atšķīrās no vidusmēra agrīnās mūsdienu avīžu tirgotāja, kurš rīkojās pēc privātas iniciatīvas, nodarbojoties ar informācijas pārdošanu kā papildus biznesu. Būtiski piebilst, ka „Rigische Novellen” eksemplāru krājums, kuru pētām Latvijas Unviersitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, ir mantots no izcilā Apgaismības laikmeta kultūras darbinieka Johana Kristofa Broces personīgās bibliotēkas krājuma. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz par latviešu valodas apzināšanās ceļu, šķirstām pirmās vārdnīcas un gramatikas izdevumus, ar piemēriem ilustrējam frāzes un sarunas, kas pierakstītas 17.gadsimtā. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas lasītavā, nodaļas vadītāja Aija Taimiņa sarindo uz galda gramatikas un vārdnīcu izdevumus, kas rodami krājumā  un attiecas uz 17.gadsimtu.   Kopā ar latviešu valodas vēstures pētniekiem Antu Trumpu un Pēteri Vanagu  skaidrojam, kādas vārdnīcas un gramatikas izdevumi bija sastopami 17.gadsimtā, kam tie galvenokārt domāti un pēc kādiem principiem veidoti. Palūkojamies uz 17.gadsimtu kopumā, skaidrojot, kāds bijis ceļš latviešu valodas apzināšanā un kādas personas to veicinājušas.  Par Georgu Manceli, Kristofu Fīrekeru un Georgu Elgeru jau esam stāstījuši, šoreiz vēl citi vārdi.  17.gadsimts ir laiks, kad latviešu valodu sāk apzināt un aprakstīt, un tam ir ļoti konkrēts iemesls, skaidro Latvijas Universitātes un Stokholmas Universitātes profesors Pēteris Vanags. Aija Taimiņa atnes kādu ļoti svarīgu pamatu sarunai par gramatiku, proti, Elija Donata latīņu valodas gramatikas izdevuma fragmentus. Kāpēc 17.gadsimtā  var rasties un rodas gan gramatikas , gan vārdnīcas, Pēteris Vanags jau minēja nepieciešamību pēc mācību literatūras, taču svarīgs ir vēl kāds priekšnosacījums. Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anta Trumpa iezīmē pirmās vārdnīcas uzbūvi un min piemērus. Pētniece lasa fragmentu no Georga Manceļa Desmit sarunām, skan fragments no ceturtās sarunas „Par to kā ceļavīrs lūdzas mājasvietu un kas tam vajag”. Otra vārdnīca, ko min Anta Trumpa, ir Kristofa Fīrekera vārdnīcas manuskripti – pirmais un otrais. Viņš savas vārdnīcas izdošanu nepiedzīvoja, tādēļ runājam par vārdnīcas manuskriptiem. Anta Trumpa pētījusi Fīrekera vārdnīcas manuskriptus un pievērsusi uzmanību frāzēm un tekstiem, tādiem dzīvās valodas piemēriem, apkopojusi tos tematiski. Kristofs Fīrekers rakstījis arī gramatiku, līdz mums nav nonākusi Fīrekera gramatika ne izdotā, ne manuskripta veidā, taču tā ir iestrādāta divos dažādos izdevumos.  Viena gramatika ir parakstīta ar Heinriha Ādolfija vārdu un izdota 1685.gadā, otra ir Georga Dreseļa, par izdevumiem vairāk zina stāstīt  Pēteris Vanags. Fīrekera gramatika gan nav pirmā - pirmā izdota jau 1644.gadā un tā ir Georga Rehehūzena gramatika. Līdz mūsu dienām saglabājies viens eksemplārs un tas atrodas Upsālas bibliotēkā. Bet vēl par Ādolfija gramatiku un nedaudz par viņu pašu. Heinrihs Ādolfijs ieceļojis no Vācijas, sācis strādāt par latviešu luterāņu mācītāju Dobelē. Mācījies latviešu valodu pie Fīrekera, vēlāk popularizējis un publicējis viņa darbus. Bijis mācītājs Jelgavā un Kurzemes superintendents. Izmantojot Fīrekera atstātos manuskriptus, ar Ādolfija vārdu izdota ievērojamākā 17.gadsimta latviešu valodas gramatika un  latviski tās nosaukums  skanētu „Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā”. Mācību literatūru 17.gadsimtā veido fonētikas apraksts, gramatika, vārdnīcas un Desmit sarunas. Pēteris Vanags un Anta Trumpa min autorus, kuru vārdi mazāk zināmi, taču saistās ar vārdnīcu un gramatiku izdevumiem. Šajā reizē svarīgi pieminēt mūsdienu pētnieku, profesoru Trevoru Fennelu, kura darbība seno lingvistisko materiālu pētīšanā nenogurstoši turpinās, un arī mums uz galda kārtojas krāsainos vākos iesieti izdevumi. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

1684. gadā Rīgā, Johana Georga Vilkena tipogrāfijā, iznāca čehu pētnieka un dārznieka Georga Holīka grāmatiņa par dārzkopību “Vereinigter Liff- und Aus-Ländischer Garten-Bau” (“Apvienotā Vid- un ārzemju dārzkopība”). Tā kļuva par bestselleru un piedzīvoja 20 papildinātus pārizdevumus, tomēr līdz mūsdienām zināmi vien divi šīs retās grāmatas pirmizdevuma eksemplāri Baltijā, un viens no tiem glabājas Turaidas muzejrezervātā. Uz turieni arī dosimies iepazīties gan ar raibo Georga (Jirži) Holīka dzīvi un arī ar muzejrezervāta grāmatu krājumu. Piebilde - trešais Holīka grāmatas eksemplārs rodams Upsālas universitātes biblitotēkā Zviedrijā. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā monogrāfijā “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā”, aprakstot tā dēvētos “brīvos” (proti, ārpus zinātniskām institūcijām strādājošos) zinātniekus Rīgā 17. gadsimta beigās, piemin arī Georgu (čehu tradīcijā Jirži) Holīku, kurš izgudrojis svarīgākos augļu koku potēšanas paņēmienus –  kopulēšanu un triangulēšanu. Balstoties uz savu praktisko pieredzi, viņš aprakstījis arī paņēmienus cīņā ar augļu koku slimībām, kaitēkļiem, kā arī pareizu augļu noņemšanu un uzglabāšanu. Pirms ķeramies pie sīkāka stāstījuma par šo darbu un tā autoru, vispirms Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane izskaidro, kas ir Turaidas muzejrezervāts un tad arī sekos stāstījums par tā sastāvā iekļautajiem grāmatu krājumiem. Čehu pētnieks Milošs Bohuslavs Volfs, analizējot dažādus avotus, noskaidrojis, ka Holīks dzimis 1634. vai 1635. gadā kādā nelielā miestiņā Čehijas vidusdaļā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš pret savu gribu tika nodots katoļu skolā, kuru beidzot, 1655. gadā iestājās dominikāņu ordenī un kalpoja kā garīdznieks. Tomēr katoļu konfesija jaunietim nešķita pieņemama. Viņš aizbēga uz Vāciju, kur pieņēma protestantismu, vēlāk kļūstot par trimdā esošās čehu brāļu draudzes mācītāju Barbijā pie Magdeburgas. Lai vāktu līdzekļus čehu brāļu draudzei, 1671. gadā viņš devās uz Zviedriju, tad – Somiju. Drīz pēc tam Holīks tomēr nolēma pavisam atteikties no garīdznieka amata un savu tālāko dzīvi saistīt ar dārzkopību, ko bija iemīļojis jau kopš agras jaunības. Holīks iegūst dārznieka vietu Kēnigsbergā “pie kāda aristokrāta, šķiet, čehu trimdinieka”, kur 1678. gadā izgudroja jaunus potēšanas paņēmienus – jau pieminēto kopulāciju, triangulāciju un arī pakāpienveida potēšanu. Cerībā paplašināt savus izmēģinājumus, viņš devās uz Rīgu. Par Holīka dzīvi stāstu turpina Turaidas Muzejrezervāta galvenais speciālists, vēsturnieks Edgars Ceske. Johana Georga Vilkena iespiestā, 1684. gadā izdevuma titullapā lasāms:  Vienotā Vidzemes- un ārzemju Dārzkopība kurā īsi, taču skaidri iezīmēts. Kā ar īpašiem paņēmieniem/ kā: potēšanu aiz mizas, stabulītēm, acošanu, kopulēšanu/ u.c. var izaudzēt dažādus kokus/ kas izauguši atkal  ir noturīgi pret visāda veida slimībām/  jo īpaši pret karstumu un aukstumu/ tāpat arī kā tos/ kas novārtā atstāti un dažādu slimību/ kā vēzis/ uztūkums/ iedegas/ u.c. nomākti atkal atgriezt pie dzīvības un veselus darīt. Šejienes klimatam un īpatnībām čakli pielāgots un no savas paša čaklās pieredzes vēlīgajiem dārzkopjiem amatieriem/ par tīkamu prieku sastādīta/ no G e o r g a   H o l ī k a  bijušā padzītās čehu brāļu draudzes mācītāja/ bet tagad trimdinieka Rīgā. Savukārt Vitenbergā 1693. gadā iznāk papildināts izdevums ar nosaukumu  “Atjaunota un papildināta trejāda dārzkopības  grāmatiņa”, un uz tās 4.vāka lasāma šāda atziņa: “Skaisti uzplaukušie un augļus nesošie koki rosina mūs nodoties garīgām pārdomām. Tādēļ līdz pat šai stundai var atrast daudzus karaļus, izcilus varasvīrus vai citus ievērojamus ļaudis, kuri nežēlo nekādus izdevumus, lai iegūtu labi uzturētus, iekārtotus un vajadzīgus dārzus un lai tos novestu līdz pilnībai; pat vienkāršā tauta dārzkopībā rod ne tikai iepriecinājumu, bet arī iemeslu, lai slavētu Dieva labestību. Katra lapiņa rāda, Katrs zariņš slavē Dieva visvarenības ceļu Un Viņa žēlastības augļus: Katrs nes Viņa Gudrības attēlu kā vairogu.” Atgriežamies pie Rīgas izdevuma, kurš tomēr ir mūsu šīsdienas epizodes galvenais varonis. Tālākajā sarunā ar Edgaru Ceski iesaistās arī literatūrzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Pēc Līgas Kreišmanes lēstā, 2020. gadā Turaidas muzejrezervāta krājumā glabājās 181 garīga un liturģiska rakstura izdevums – Bībeles, lūgšanu, sprediķu grāmatas, rokasgrāmatas baznīcas pērminderiem un tamlīdzīgi. Senākais un unikālākais to vidū ir 1671. gadā izdotais Vidzemes luterāņu rokasgrāmatu un perikopju, proti, dievkalpojumos izmantojamo Svēto Rakstu fragmentu, ceturtais izdevums, bet tikai Turaidas muzeja krājumā glabājas pilnīgs konvolūts, kurš sastāv no astoņiem aligātiem. Konvolūts ir vairāku neatkarīgu dokumentu vai iespieddarbu, proti, aligātu kopsējums. Kopīgi uzlūkojam Heinriha Bessemessera tipogrāfijā iespiesto darbu. Visbiedzot, ar Georga Holīka pētījumu novembra sākumā būs iespēja iepazīties arī latviešu lasītājiem – apgādā „DUE” tiks izdots tā tulkojums.  Edgara Ceskes tulkojuma terminoloģiju konsultējusi Latvijas vadošā pētniece augļkopībā, agronomijas zinātņu doktore Māra Skrīvele, Pauls Daija sagatavojis publikāciju par dārzkopības zināšanu izplatību latviešu grāmatniecībā no 18. gadsimta otrās puses līdz 19. gadsimta vidum, Prāgas Kārļa universitātes pasniedzēja, vēsturniece Kristīne Ante – publikāciju par Holīka devuma izvērtējumu čehu kultūrtelpā, bet ģermāņu filoloģe Silvija Pavidis rediģējusi tulkojumu no vācu valodas. Edgars Ceske sniedzis ieskatu potēšanas tradīciju ģenēzē literatūras vēsturē no pašiem senākajiem pieminējumiem. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai piecsimt šoreiz izsekojam Rīgas jeb Kārļa liceja vēsturei, ieskatāmies liceja bibliotēkā un spriežam par piētisma kustības nozīmi izglītībā. Vecrīgā meklējam vietas, kur dažādos laikos atradies licejs. Dodamies Rīgas liceja izpētē. Kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieci Kristīni Zaļumu un kultūrvēsturnieci Ievu Pauloviču vispirms Vecrīgā apskatīsim vietas, kur atradies Rīgas jeb Kārļa licejs. Pēc tam Nacionālajā bibliotēkā ieskatīsimies liceja bibliotēkas krājumā un grāmatās, ko izmantoja Vidzemes draudzes skolās. Savukārt Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece Beata Paškevica sniegs plašāku kontekstu un skaidros piētisma kustības nozīmi izglītībā. Paejam garām namam Mazajā Pils ielā, pie kura plāksne ar Johana Kristofa Broces attēlu, kurš bijis ilggadējs liceja skolotājs, vēlāk arī rektors, taču tas ir 18.gadsimts. Mūs interesē liceja sākums un, nogriežoties uz Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles pusi, ir rodama vieta, kur sākotnēji atradās Schola Carolina jeb Kārļa  licejs. Kristīne Zaļuma zina stāstīt, ka licejam ierādītā vieta bijusi  lūgšanu kapela. Kultūrvēsturniece un neatkarīgā pētniece Ieva Pauloviča savos pētījumos atklājusi, kurš no liceja absolventiem strādājis Vidzemes teritorijā. Pirms dodamies uz Rīgas liceja atrašanās vietu Pils laukumā, svarīgu skaidrojumu par liceja saistību ar Jēkaba baznīcu sniedz LNB vadošā pētniece Beata Paškevica. Turpinām ceļu pa mazajām Vecrīgas ielām, garām tūristu grupām, un esam atnākušas pie nama Pils laukumā 2, taču arī šeit mums jāiztēlojas, kā nams izskatījies tolaik. Kristīne Zaļuma stāsta par liceja bibliotēku un tās likteni. Lai arī ēkas vairs nav, liceja bibliotēkas liktenis ir laimīgs, lai arī 1917.gadā sākās evakuācija un ģimnāzijas  arhīvu  evakuēja,  grāmatas palika. Vēl vairāk, tās nonāca atpakaļ sākotnējā  vietā. Tālāk jau dodamies uz Gaismas pili, Kristīne Zaļuma uz galda sarindojusi grāmatas, vienā pusē tās, ko lasīja Vidzemes baznīcās un skolās, otrā – Rīgas liceja bibliotēkas daži svarīgi eksemplāri. Pirmā ir puspergamenta iesējumā, ar bojātu vāku, ne pārāk bieza – liceja rektora Johana Upendorfa  sarakstīta mācību grāmata. Šķirstot grāmatu, redzam, ka antīkā autora Terencija komēdijas, ir grāmata, kas lasīta un lietota, jo tajā daudz piezīmju, iespējams paša Upendorfa. Kristīne rāda vēl kādu īpašu eksemplāru. Tad aplūkojam ne pārāk biezu, taču  izmērā palielu burtnīcu, kurā iesietas liceja rektora Johana Lodera runas, dažādi mācību materiāli, piemēram, kā jāgatavo eksāmeni. Palūkojamies arī uz izglītību 17.gadsimtā plašāk. Jau pieminētais Vidzemes ģenerālsuperindendents Johans Fišers bijis slavens ar to, ka rūpējies ne tikai par izglītību Rīgā, bet arī  par skolu attīstīšanu zviedru Vidzemē, bijis iniciators, lai Vilkena spiestuvē iznāktu Bībele latviešu un igauņu valodā. Tikmēr Ieva Pauloviča apskatījusi grāmatas, kuras izmantoja Vidzemes draudzes skolās vai pilsētas skolās, un raksturo izglītības situāciju 17.gadsimtā. Kristīne Zaļuma stāstījumā minēja liceja bijušo audzēkni Kampenhauzenu, gaisotni kāda valdīja un piētisma pieskaņu Rīgas licejā. Skaidrojam piētisma kustības nozīmi izglītībā, un eksperte šajā jautājumā ir Beata Paškevica. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Zviedrijas karaļu un arī karalieņu izdotos rīkojumus, regulas un arī brīdinājumus Rīgā iespieda vienīgais grāmatizdevējs Nikolauss Mollīns. Tas nenozīmē, ka šo veikumu nebūtu vēlējies uzņemties neviens cits grāmatnieks, taču Mollīns savas nodarbes monopolu varēja baudīt, pateicoties speciāli izdotai karaļa Gustava II Ādolfa privilēģijai. Šie juridiski saistošie iespieddarbi – vienlapes, plakāti un patenti ir interesants grāmatniecības piemērs gan no saturiskā, gan stilistiskā viedokļa. Kaut arī mūsu devīze vēstures izpētē ir veltīta grāmatai, nebūtu pareizi atstāt bez ievērības tos iespieddarbus, kuri – ja arī nav ievietoti vākos – visviens, apliecina grāmatdrukātāja aroda nozīmīgumu. Patents, plakāts un cirkulārijs. Ja par pirmajiem diviem terminiem esam daudz maz lielā skaidrībā, tad trešais jau iezīmējas ar iespējamas neskaidrības noti. Visi trīs nosauktie ir regulu, noteikumu un brīdinājumu raksti, kuriem vēl varētu pievienot apzīmējumu „pamflets”. Te – tikai uz vienas lapas, te – uz četrām vai pat vairākām, bet pamatuzdevums: nodrošināt dažādu tābrīža Vidzemes iedzīvotāju grupu – vai sociālo slāņu informētību par norisēm karalistes iekšlietu norisēs. To vislabāk paskaidro cirkulārija ideja – no latīņu cilmes, „tas, kurš virzās ap un apkārt”, pamatnozīmē paturot apli. Tā nu uz hronoloģiskās laika skalas mēs novietojam atzīmi, kuras raksturlielums ir „Zviedru laiki Vidzemē”. Vispirms atsaukšos uz vēsturnieces Margaritas Bardzevičas kodolīgo lēsumu par Zviedru monarhijas valdījumu pār mūsu – šodienas izpratnē – Vidzemes teritoriju. Agros jaunos laikus Eiropas vēsturē iezīmēja absolūtisms, proti, tāda monarhijas pakāpe, kurai raksturīga absolūta, vienpersoniska monarha vara. Absolūtismam raksturīgu valstu veidošanās caurvija savstarpējās ķildas troņmantošanas problēmu dēļ, cīņas par jauniem resursiem, valstu teritoriju paplašināšanu, kā arī pēcreformācijas laika konfesionālie kari. Pēc viduslaiku Livonijas politisko veidojumu sairšanas to teritorijas kļuva par arēnu lielāko kaimiņvalstu cīņām par kundzību Baltijā un Baltijas jūrā (dominium maris Baltici), kas deva iespēju piedalīties ienesīgajā jūras tirdzniecībā starp austrumiem un rietumiem”. Ik pa brīdim apmetot lokus ap vēsturiskajām liecībām par zviedru laika regulu drukājumiem, kurus mums – kā vienmēr ar interesi un laipnību izrāda Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa – ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi ievelkam pamatlīnijas par zviedru valdījuma izpratnes pamatnostādnēm. Kā to savās apcerēs norāda vēsturnieks Arveds Švābe, Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs bija ļoti izglītots cilvēks ar tālredzīgu skatu. Viņš saprata, ka Vidzeme varēs būt par Zviedrijas iekšējās ekonomikas cēlāju (galvenokārt labības dēļ) tad, ja tiks pacelta tautas izglītība, zemniekiem taps brīvas tiesības pārdot pilsētās savus lauku ražojumus, un pār muižnieku privātajām vēlmēm un tās izpausmēm prevalēs valsts nodotais likums. Kurš caur grāmatiespiedēju veikumu arī tika nodots zināšanai ne tikai varas pārstāvjiem, bet arī tiem, kuri tai pakļauti. Stāstījumam pievienojas Aija Taimiņa. Aija Taimiņa piemin Rīgas pirmo grāmatiespiedēju un vienīgo grāmatizdevēju Vidzemē Nikolausu Mollīnu, par kuru vēstījām raidījuma epizodē maijā, un, lai pēc iespējas veiksmīgāk savilktu kopā savpatīgi izmētātos norišu mezglus, šo epizodi varat noklausīties Latvijas Radio mājvietā internetā. Turpinājumā nonākam pie terminoloģiskiem atklājumiem, sākot no Gvido Straubes aplēsēm. Kas tad īsti ir plakāts 17.gadsimta kontekstā? Vēl Vidzemes zemes pilsētu un baznīcas tiesību kodekss, 1660. gads. Šeit pieminēts viens no Rīgas tīkotājiem – Krievijas caristes cars Aleksejs I Romanovs, zināms arī kā Aleksejs Mihailovičs. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 sekojam līdzi mācītāja un tulkotāja Jāņa Reitera gaitām, kura dzīve filmas vai romāna vērta. Pētām viņa Bībeles „Tulkojuma paraugu”,  un meklējam atbildi, kāpēc Bībeli nav tulkojis Reiters? Jānis Reiters – viens no nedaudzajiem 17.gadsimta latviešu tautības mācītājiem, studējis Tērbatas universitātē, tulkojis dažas Bībeles daļas. Līdz mūsu dienām saglabājies Vecās un Jaunās derības fragmentu „Tulkojuma paraugs” un tēvreižu krājums 40 valodās. Reiters bijis izcils un neparasts cilvēks savam laikam, bieži nonācis konfliktos ar Vidzemes vācu muižniekiem un mācītājiem. Un ik pa laikam aktualizējas jautājums: kālab Reiteram neuzticēja Bībeles tulkošanu? Tas interesē arī mūs, sekojot grāmatu vēstures gaitai. Kopā ar zinošiem pētniekiem un valodniekiem iedziļināmies Jāņa Reitera personībā un tulkojumos. Izmantojam arī kultūrvēsturnieka un valodnieka Konstantīna Karuļa 1986.gadā izdoto grāmatu „Jānis Reiters un viņa tulkojums”. Ziņas par Jāņa Reitera bērnību ir trūcīgas, vēsturnieks Jānis Straubergs, salīdzinot arhīva materiālus un Reitera vēstules, secinājis, ka Jānis ir Rīgas namdara Indriķa Jātnieka dēls, kurš bijis turīgs un  spējis nodrošināt dēlam izglītību Rīgas Domskolā, pēc tam Tērbatas universitātē. Filoloģijas doktore Ernesta Kazakenaite ir pasniedzēja Viļņas universitātē, aizstāvējusi doktora disertāciju par Ernesta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām un pētījusi saistību ar iepriekšējiem tulkojumiem.  Bet pirms analizējam Reitera tulkojumus, Ernesta iezīmē luterāņu mācītāja raibo, pat dēkaino dzīvi. Tā kā arī Ernesta piemin Konstantīna Karuļa grāmatu, no kuras var smelties daudz ziņu par Reitera dzīvi, Latvijas Universitātes un Stokholmas Universitātes profesoram, latviešu valodas vēstures pētniekam Pēterim Vanagam jautāju, ko zinām par Jāni Reiteru, cik daudz var uzticēties rakstītiem avotiem? Ernesta Kazakenaite pētījusi Glika Bībeles tulkojuma saistību ar iepriekšējiem tulkojumiem un ieskicē Reitera tulkošanas paņēmienu. Izpētīt Reitera valodu vislabāk var salīdzinot, uzsver Ernesta Kazkakenaite un secina, ka viņam bija savs variants, gribējis piedāvāt ko citu. Par Reitera valodas atšķirību no citiem tā laika tulkotājiem un valodas zinātājiem vaicāju Pēterim Vanagam. Ārija Geikina sarakstīto lugu „Reiz dzīvoja kāds jātnieks” 1988.gadā Nacionālajā, tolaik Akadēmiskajā Drāmas teātrī iestudēja Mihails Kublinskis, galveno lomu Johannesu Reiteru atveidoja Jānis Reinis. Interesanti, ka šī loma minēta starp aktiera nozīmīgākajām. Savukārt  kritiķi, vērtējot iestudējumu, saskatīja gan saskarsmes punktus ar nacionālās atmodas laiku, ar aktuālu laikmeta jautājumu iztirzāšanu, gan pārmeta ārišķīgus un smagnējus skatuviskās izteiksmes līdzekļus. Vēl urķīgais un neērtais jautājums: Kāpēc Bībeli nav tulkojis Reiters? Jānis Reiters neietilpa galvenajā strāvā, viņš ir kā tāds atzars 17.gadsimta latviešu kultūras, latviešu valodas, latviešu rakstu vēsturē. Viņš gāja savu ceļu, mēģināja savā izpratnē veidot gan latviešu rakstību, gan latviešu rakstu valodu, arī Bībeles tulkojumu. Un tas netika akceptēts baznīcā kopumā, vienalga kādu iemeslu pēc. Reitera tulkojumi ir tikai kā tādi paraugi, kā rokraksti iespiestā veidā, tie neatstāja iespaidu, uzsver Pēteris Vanags, un sniedz kopskatu par šo laiku. Tulkotājs un mācītājs Jānis Reiters bija spilgta 17.gadsimta personība, kurš  bija spējīgs tulkot Bībeli latviešu valodā, to pierādot vairakkārt, gan tulkojot Mateja evaņģēliju, gan 1675.gadā publicējot savu paraugtulkojumu. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šoreiz raidījuma tēma ir aļķīmija – vājība, no kuras brīvi nav pat slaveni vīri. Grāmata kā galvenais izziņas resurss uz savām lappusēm ir nesusi arī šīs zinātnes pārspriedumus, to sarunu gaitā uzsvēra Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule. Savukārt atsaucoties uz mūsu kultūras vēstures – nebaidīsimies šī vārda, gigantu – Gothardu Frīdrihu Stenderu: „Aļķīmija īstiem adeptiem dod dziļākas un plašākas zināšanas par dabas procesiem, pasaules uzbūvi un cilvēka vietu tajā.” Iedzīvošanās labturībā ar zelta starpniecību, protams, nav izslēdzama, tomēr tā ir tikai viena, ļoti sazarota fenomena atvase. Lūkosim izprast tās savdabību, kas sniedzas pāri mūsu ētera mērogam, bet varbūt tieši tādēļ būs kā mudinājums iepazīt alķīmiju kā progresīvās domas līdzgaitnieci, neskatoties uz tās sakņojumiem mītiskajā pasaules uztverē. Latvijas Universitātes profesors, Korejas studiju centra direktors Kaspars Kļaviņš. Sakritības labad, tieši viņa klātbūtne šodienas sarunā īpaši aktuāla, proti, to balsta pētījums par zinātņu vēsturi mūsu reģionā, kuru veic projekts „Riga Literata”. Paplašinot: Rīgas humānistu neolatīniskais mantojums, Eiropas „Respublica Literaria” (tulkojot, tālsatiksmes intelektuālā kopiena) ietvarā, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesora Ojāra Lāma vadībā. Ar projektu „Riga Literata” raidījumā esam jūs iepazīstinājuši epizodē, kuras tēma bija Salomona Frenceļa apcere „Par patieso labietību un zinību cieņu”. Tiktāl par pagātni, bet nu tieksimies pēc šodienas izpratnes par alķīmijas nozīmi tās pamatsūtībā. Stāsta Kaspars Kļaviņš, iesākot savu redzējumu no kristietības vēstures ieloka. Citu izpratnes vektoru alķīmijas fenomena sakarā iezīmē Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Kaspars Kļaviņš, turpinot zinātnisko ieskatu pingpongu, savā stāstījumā piemin franciskāņu mūku, teologu, filozofu sholastiķi un dabaszinātnieku Rodžeru Bēkonu. Savos darbos Bēkons izteica virkni tā laika, proti,  12. gadsimta zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgi drosmīgus minējumus; proponēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, viņš ticēja maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Deduktīvā – proti, uz loģisku un secīgu spriedumu balstītas izpratnes strukturēšana un matemātiskās domāšanas akcentēšana ļāva viņam kļūt par paraugu visas Eiropas zinātniskajai domai. Aļķīmiķu plašo darbības lauku iezīmē Aija Taimiņa. Kaspars Kļaviņš savukārt stāstījumā par alķīmijas idejām jau iezīmē Gotharda Frīdriha Stendera vārdu, pie kura vēl pievērsīsimies sadaļā „Svarīgā Grāmatzīme”. Heinrihs Kundrāts. Augsti izglītots un daudzpusīgs pētnieks un dabaszinātnieks, dzimis un darbojies Vācijā, bet uzturējis ciešas saiknes ar Anglijas alķīmijas censoņiem. Viņa apjomīgais izdevums „Mūžīgās gudrības amfiteātris” ir aplūkojams Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu nodaļā, un tieši ar šo grāmatu iepazīstina Aija Taimiņa. Noslēgumā iepazīstinām ar Gotharda Frīdriha Stendera 1794. gadā tapušo manuskriptu, kurš atrodas Tartu Universitātes bibliotēkā un kura izpēti, gatavojot arī sekojošu jaunizdevumu, veikusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, literatūrvēsturniece Māra Grudule. Vai patiešām zeltam ir tik liela ietekme uz cilvēku prātiem? Iespējams, to mums atklās jaunievēlētie tautas priekšstāvji, kurus mums jāizvēl 1. oktobrī. Bet varbūt labāk ir gremdēties mūsu vēsturē, lai gūtu tur stiprinājumu šodienas gaitās. Tādēļ nākamnedēļ pievērsīsimies latviešu mācītāja Jāņa Reitera iezīmīgumam grāmatniecības ziņā. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Sekojot grāmatu vēstures gaitai, šoreiz raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 par Ernsta Glika tulkoto Bībeli latviešu valodā, savam laikam apjomīgu iespieddarbu. 17. gadsimta otrā puse ir laiks, kurā ritēja Glika mūžs un kurā arī tulkota Bībele latviešu valodā. Par to, ka darbs nav bijis vienkāršs, pārliecināts kultūrvēsturnieks Jānis Polis, kāda ir Bībeles tulkojuma ietekme uz latviešu valodas un arī literatūras attīstību palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags, bet Glika Bībeli izrāda un ar aizraujošiem stāstiem dalās Ernsta Glika Bībeles muzeja vadītāja Solveiga Selga. Glika Bībeles muzejā aiz stikla vitrīnas divas pirmās Bībeles latviešu valodā, arī liels plakāts ar Glika svarīgākajiem dzīves posmiem – Ernsta Glika ceļi no Vetīnas līdz Maskavai. Profesors Heinrihs Strods savulaik rakstā „Kad īsti dzimis mūsu Bībeles tulkotājs” uzbur nelielās vācu pilsētiņas atmosfēru: „Kādā svētdienā ar autobusu aizbrauca uz Vetīnu. Tā bija tipiska vācu Saksijas mazpilsēta, novietojusies ap baznīcu, kura atradās pašā kalna galā. Lai uzzinātu, vai baznīcas arhīvā nav saglabājušās dzimušo draudzes locekļu reģistrācijas grāmatas, devos uz mācītāja dzīvokli.” Profesors arī noskaidro, ka 20.maijā diakonam Kristiānam Glikam nokristīts septītais dēliņš (dzimis 18.maijā ap pulksten 9) Ernsts. Ar Glika ceļiem Latvijas teritorijā  mani iepazīstina muzeja vadītāja  Solveiga Selga. Bībeles tulkošanai Gliks veltījis astoņus gadus. Kā noticis Bībeles tulkojums, savu redzējumu sniedz kultūrvēsturnieks Jānis Polis. Ko par Glika Bībeles tulkojumu saka valodnieki, atklāj  Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes  profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Viņš apliecina, ka Glika Bībele pētniekiem ir liels un nozīmīgs avots jau kopš 19.gs., kad sāka interesēties par latviešu valodas vēsturi. Vienlaikus jāsecina – nav plaša monogrāfiska pētījuma tieši valodas ziņā, ir atsevišķi raksti, izstrādātas disertācijas. Pētniekus interesē viss, kā Gliks tulkojis, kā izmantojis iepriekšējos avotus, kāda gramatika, kāda ortogrāfija izmantota, kādu leksiku Gliks ieviesis latviešu rakstu valodā gan tautas valodas vārdus, gan jaundarinājumus. Ortogrāfija Glika Bībelē ir jautājums, kam Pēteris Vanags pats pievērsies īpaši, arī citu valodnieku pētījumi turpinās. Nobeigumā par laiku kādā tapa Bībeles tulkojums, te atkal palīdz kultūrvēsturnieka Jāņa Poļa zināšanas.

Šis ir raidījums par drošību un uzmanību. Proti, par viduslaikos iesākto un līdz pat 19. gadsimtam aktuālo grāmatu iezīmēšanu pret zagļu un citu ēnaini noskaņotu pilsētas iedzīvotāju nolūkiem. Kāpēc gan grāmatu vajadzētu kā speciāli aizsargāt un apzīmogot? Ir zināma ekslibra kultūra, taču tas ir pozitīvas lepošanās simbols. Biedinājuma vārdi grāmatu iekšlapās ir visas Eiropas fenomens, varētu sacīt, aizvēsturiskās signalizācijas variants, kurš apelē gan pie cilvēka sirdsapziņas, gan „Kas nav tavs, to neaiztiec”- tāds varētu būt viskodolīgākais formulējums, ar kuru potenciāli varētu sastapties garnadzis. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, tā dēvētās, „provinences” jeb specierakstus grāmatu iekšlapās pētī ne pirmo dienu vien. Viņa stāsta par valodu, kādā biedinājuma ieraksti tapuši. “Sākotnēji tā, protams, ir universālā latīņu valoda. Laika gaitā valodas mainās, ieraksti tiek tulkoti un, kas ir pats jaukākais, ļoti bieži vai, drīzāk tagad būtu vērts teikt, visai reti ir atrodami ieraksti, kas ir ritmizēti pantos, ar atskaņām. Un sākotnējie latīņu pantiņi visai vienkāršā, ikdienišķā latīņu valodā kļūst par pantiņiem vācu vai angļu valodā. Tā ir universāla tradīcijā Eiropā, sākot no 13. gadsimta pilnīgi noteikti līdz pat 18. gadsimta beigām. Iezīmēt grāmatas īpašuma piederību, situāciju, kam kas pieder. Šī ir mana grāmata un, ja kāds to atrod, tas tas dod to atpakaļ. Tāds ir īstais vēstījums.” Pretzagļu ierakstu saturs, savukārt, liecina par kādu interesantu parādību, kā savijas piederības ieraksts (tas ir mans un man pieder) ar sargājošo, aizsardzības funkciju, lai grāmatas nenoklīst, nenomaldās dažādās dzīves situācijās. Dažādos Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas materiālos atrodami visai skarbi biedinājuma teksti. Taimiņa stāsta: “Ne tikai sargājoši, bet arī biedējoši ir šie vārdi – skarbi un nežēlīgi – un, ja tu to nozagsi, tad tu būtu zaglis, un tad tevi pakārs un tad tevi uzvilks kāķī aiz kakla, un tad tev kraukļi saknābs. Tiek draudēts šim zaglim, kas iemantos, kas iegūs, kas iekāros svešo grāmatu, ar ļoti nežēlīgu un ļoti apkaunojošu Viduslaiku sodu. Publisku sodu pie kāķa. Un te ir lielais jautājums - vai noziegums pret grāmatu un īpašumtiesībtiesību pārkāpums attiecībā pret grāmatu ir lielais vai mazais pārkāpums? Jāsecina, ka šie vārdi liecina - tas ir lielais pārkāpums, tas ir lielais zaglis, kas ir nozadzis grāmatu ar vērtību." Uģa Sildega lasīta sprediķa ieraksts veikts 2018. gada augustā Augsburgas ticības apliecības Rīgas luterāņu draudzē Anglikāņu baznīcā. Lasījumā pieminēti „divi kalni”, kas ir attiecīgi Gerazima un Ebala kalns, kuri atradās viens otram iepretim ar ieleju vidū. Ebreju tauta tika sadalīta divās nometnēs, katra uz sava kalna. No viena atskanēja svētību vārdi, no otra – lāstu vārdi. Tika uzslieti altāri un pienesti upuri, līdzīgi kā Sīnaja kalnā. Šajā epizodē ebreju tautas derība ar Dievu tiek slēgta vēlreiz, un Mozus jau ir tuvu savai aiziešanas stundai. Ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi sarunājamies par grāmatas vērtības pārmaiņām laiku lokos. Svarīgi paturēt prātā, ka savulaik grāmata bija ļoti svarīgs informācijas resurss, ņemot vērā to, ka Viduslaikos informācijas aprite tomēr bija lēna un sporādiska. Šobrīd jau grāmatu uzskatām par kaut ko pašsaprotamu. Bet vai tā ir? “Man jau liekas, ka pēdējā laikā grāmata ir nedaudz atguvusi savu vērtību. [..] Šodien tomēr labām grāmatām cenas ir “skaistas”. Bet tā pirmā lieta - grāmata ir vērtība un tajā tiek ielikta diezgan "smuka" nauda. Paskatāmies, kur tad vēsturiski ir lielākie grāmatu krājumi - bagātu cilvēku, varētu teikt, izpriecai, hobijam vai arī [grāmatas] kā investīcijas." Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Komunikācijas darba nodaļas muzejpedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle stāsta par likuma bardzību pret tā pārkāpējiem Viduslaiku Rīgā. Sarunājamies pie ekspozīcijas vitrīnas, kurā redzamas paliekas no šīs bardzības. “Ikviens cilvēks, arī kā šodien, mēģina ikvienu likumu apiet ar līkumu, un tas darbojās arī tajos laikos. Bija dažnedažādi sodi, ko noteica gan par zagšanu, gan melošanu – dažnedažādiem noziegumiem bija dažādi sodi. Ja viltojat ļoti daudz naudas, tad jums nocērt galvu, ja mazāk, tad varēja nocirst kreiso roku. Kāpēc tieši kreiso? Jo ar kreiso roku mēs pieturam naudas spiednīti, kurā ir iegravēta monēta viena puse un otra puse. Ja ir nocirsta kreisā roka, tad vairs nevar pieturēt šo spiednīti un nevar naudu viltot. Tāda bija sistēma,” stāsta Irēna Strēle. “Dokumentos ir minēts, ka Rātslaukumā atradās soda stabs, kur sodīja šos cilvēkus, un tas skaitījās tāds kā ātrs un ekskluzīvs veids, ja cilvēkam cirta galvu. Varētu teikt, ka tikai augstdzimušām personām veica šo eksekūciju. Ir pat dokumentos minēts, ka parastos zagļus parasti, ja sodīja ar nāvi, tad tā bija pakāršana. Un, ja šo cilvēku par kādiem nopelniem arī apžēloja, tas gan nenozīmēja, ka viņiem neizpildīs nāves sodu – apžēlošana vienkārši nozīmēja to, ka nevis pakāra, bet nocirta galvu." Kādus biedinājuma vārdus jūs rakstītu savām visvērtīgākajām personiskās bibliotēkas grāmatām, lai kādam neienāktu prātā to piesavināties sev?

Mācītāja, teologa un literāta Paula Einhorna zīmīgākais devums mūsu kultūras vēsturē ir darbs "Historia Lettica", kas uzskatāms par pirmo nozīmīgo pētījumu par latviešu tradīcijām, dzīvesveidu un ticības satvaru. Kaismīgs katolicisma apkarotājs un Kurzemes - Zemgales hercogistu superintendents, proti, augstākais garīgais un saimnieciskais pārraugs. Viņa darbības iepazīšanu iesāksim Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. Mācītājs un literāts Pauld Einhorns dzimis Iecavas luterāņu mācītāja ģimenē, kura vectēvs Aleksandrs Einhorns bija Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera galma mācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents, viņš arī hercogistes baznīcas likumu izstrādātājs. Superintendenta amata godu saņems arī pats Pauls Einhorns. Nav zināms, kur garīdznieks guvis savu pirmo izglītību, studējis viņš, kā vairums tālaika mācītāju, Vācijā. No 1611. g. līdz 1615. apmeklējis Greifsvaldes, Karalauču un Rostokas universitātes, šajā periodā teicami apgūst sengrieķu un latīņu valodas. No 1621. gada viņš kalpo par mācītāju Grenčos.Tieši tur, pēc vēsturnieka Eduarda Šturma lēstā, Einhorns gūst bagātus piedzīvojumus savā amatā, teicami iemācās latvju valodu un iepazinās vietējo sabiedrību – jeb tautu, tās parašām un ticējumiem. Pēc desmit gadiem Einhorns pārnāk uz Jelgavu kā vācu mācītājs. Nākošā un vēlākos gados viņš apbraukā Kurzemi un Zemgali, vizitējot vietējās baznīcās. Tas paplašināja viņa novērojumu apvāršņus un sniedza materiālus vēlākiem vēsturiskiem darbiem. Viņa aprakstos, sevišķi pirmajā Latvijas vēstures kopsavilkumā ar šimbrīžam saīsinātu nosaukumu „Historia Lettica”, (tas bija veltījums hercogam Jēkabam un hercogienei Luīzai Šarlotei) tika sniegti pirmie plašākie materiāli par latviešu etnogrāfiju, minēti mēnešu nosaukumi latviešu valodā, tāpat arī izteiktas neviennozīmīgas hipotēzes par latviešu vēsturisko izcelšanos. Viņa darbības Modus Operandi: katolicisma apkarošana, kas 17. gadsimtā atkal sāka nostiprināties Kurzemē. Izvētīt Paula Einhorna darbības raksturu palīdz vēsturniece, Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece Mārīte Jakovļeva. Latviešu mitoloģijas sakarā parasti piemin, ka Einhorns apzīmē latviešu tautasdziesmas par peculiares Hymni Deorum, t.i., "dievu himnām", bet, aprakstot latviešu dievības, Einhorns uzskaitījis vairākas "mātes": Jūras māti jeb dievi, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, tās piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas "apzīmē to pašu laiku", ko Veļu jeb Zemlikas mēnesis. Par vārda “dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs, kā arī veļu laika apzīmējumā Dieva dienas. Spriežot pēc autora attieksmes kopumā, gan minētās dievības, gan paražas viņš uzskata par apkarojamām. Iepazīt Paula Einhorna izdevuma „Historia Lettica” pirmo iterāciju, kura iznāca 1649. Ggdā, dodos uz Latvijas Universitātes bibliotēkas glabātuvi Teikas apkaimē, kur sagaida Bibliotēkas Krājuma izmantošanas un attīstības departamenta vadītāja Marika Kupče. Hercogs Jēkabs 1645. gadā nosūta Paulu Einhornu kopā ar Durbes mācītāju Topiju uz Polijas karaļa Vladislava IV vārdā nosaukto Toruņas kolokviju, kas bija domāts dažādu kristīgo konfesiju samierināšanai un attiecīgu teoloģisku argumentu izklāstam. Einhorns tur iestājās par stingrām, pat dogmatiskām luterānisma pozīcijām. Kā norāda vēsturnieks Eduards Šturms, „Pārliecinātais luterānis Einhorns šim nolūkam vismazāk bij’ noderīgs un apspriedei arī nebij nekādu panākumu.” Kādēļ tika veikta šāda paradoksāla izvēle – savu interpretāciju sniedz Mārīte Jakovļeva.

Raidījuma Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 uzmanības centrā latviešu dzejas un latviešu valodniecības pamatlicējs Baltijas vācietis - Kristofs Fīrekers. Jauni atklājumi, skanīgi dzejas piemēri un kāpēc pētnieki viņa mūža nogali saista ar Tukumu. Kristofs Fīrekers ir vārds, ko, iespējams, būsit dzirdējuši, kā nekā viņu dēvē par latviešu dzejas un valodniecības pamatlicēju. Joprojām dievkalpojumos dziedam viņa tulkotās garīgās dziesmas, skolā latviešu valodas stundās esam apguvuši deklinācijas, ko ieviesis tieši Fīrekers. Minu mazu daļu no tā, ko līdz mūsu dienām esam pārmantojuši no Fīrekera. Kopā ar zinošiem pētniekiem atklāsim vēl citus viņa veikumus. Vecais Stenders Fīrekeru saucis par pirmo stipro latvieti. Vai tas ir pārspīlējums? Dodamies atklājumiem bagātā ceļā, jo jaunākie atklājumi par Fīrekeru ir gluži neseni. Brauksim arī uz Tukumu, kur, ļoti ticams, ritējusi valodnieka un dzejnieka mūža nogale. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci  Māru Gruduli un teoloģijas doktoru, Lutera akadēmijas lektoru Uģi Sildegu. Kristofs Fīrekers mācījies vispirms Tērbatas ģimnāzijā, pēc tam studējis teoloģiju tikko dibinātajā Tērbatas Universitāte un tad seko studijas Laidenes Universitātē.  Skaidroju, kā nākusi gaismā ziņa par studijām Holandē? Valda uzskats, ka Fīrekers iemācījis latviešiem baznīcā dziedāt. Pirmās zināmās Fīrekera dziesmas publicētas dziesmu grāmatā „Latviešu garīgās dziesmas un psalmi”, izdota 1671.gadā.  „Fīrekera mūžā visredzamākais ieguvums ir viņa dziesmas. Bet blakus dzejošanai viņš latviešu rakstniecības laukā ir veicis arī citus uzdevumus, vecu dievvārdu tekstus cauri lūkodams vai no jauna tulkodams, kā arī gādādams materiālu latviešu gramatikai un vārdnīcai” – tā savulaik rakstījis Ludis Bērziņš apcerē par Fīrekeru. Fīrekeru kā latviešu valodniecības  pamatlicēju palīdz izprast latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags. Laiks doties uz Tukumu, kur pie Sv. Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcas tiekamies ar Tukuma muzeja pētnieci Intu Dišleri. Kā gūt sajūtu par laiku, kas saistās ar Fīrekeru, mūsdienīgi rosīgajā Tukuma pilsētā? Noteikti baznīcā. Dievnams pašlaik tiek uzkopts, un mēs esam sakristejā, kur goda vietā apskatāma kāda sena Bībele un kauss. Tad tiek atnesta Tukuma baznīcas vēstures grāmata „Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem.  Tukuma Sv.Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes vēsture 16.-20.gadsimtā”, ko Inta Dišlere veidojusi 20 gadus. Tā ir iespaidīga  un ved cauri interesantiem notikumiem piecu gadsimtu garumā. Apjomīgais izdevums ļauj ieskatīties reformācijas pirmsākumos. Interesējamies par  17.gadsimtu, tas ir arī laiks, kad celta pašreizējā baznīcas ēka, pirms tam šajā vietā atradusies maza katoļu baznīciņa. Sarunā Inta Dišlere, atsaucoties uz Kārļa Draviņa pētījumiem, izgaismo Fīrekera mūža nogali, bet noslēgumā vēl uzved baznīcas tornī, no kurienes labāk saprast, kur atradusies mācītājmuiža, jo mūsdienās nekas no tās nav saglabājies. Tagad tur Tukuma lauktehnika. Bet savulaik pie mācītājmuižas bijis Dzirnavu ezers, mācītājiem bijusi laiva, ar ko pārcelties uz Tukuma pilsētas pusi. Apmetot loku ap baznīcu, pie draudzes nama ieraugu plāksni ar uzrakstu Fīrekera gāte – tas ir gājēju ceļš Tukumā starp luterāņu baznīcu un draudzes namu, plāksne atklāta šopavasar. Tātad vēl viena piemiņas zīme vācu izcelsmes latviešu dzejniekam un valodniekam. Un vēl pēc jauniegūtajiem faktiem Kristofam Fīrekeram šogad 410. jubileja, kas  tiks svinēta 20.augustā Neretā ar lasījumiem, ar viņa dziesmu dziedāšanu un zupas ēšanu.

Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, mācītājs un valodnieks Georgs Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, likdams pamatus  tā dēvētajai vecajai latviešu valodas ortogrāfijai. Viņš bija pirmās, 1638. gadā iespiestās, latviešu valodas vārdnīcas "Lettus" ("Latvietis") autors. Šajā raidījuma epizodē apciemojam garīdznieka dzimto pusi un palasām pa kādai rindai no viņa trāpīgajiem sprediķiem.  Augstskalnē, precīzāk, pāris kilometru no tās uz Tērvetes pusi kopā ar Mežmuižas luterāņu baznīcas priekšnieku Edvīnu Beržinski, cauri nātru, gārsu un citu zaļumu pieaugušu pagalmu, dodamies aplūkot kādu senu un savu kādreizējo godību, diemžēl, zaudējušu ēku. Tajā ir dzimis vācu tautības latviešu literāts, valodnieks, luterāņu teologs, mācītājs un pedagogs, pirmās latviešu valodas vārdnīcas sastādītājs Georgs Mancelis. Georgs Mancelis dzimis 1593. gadā, mācījies Jelgavas Latīņu skolā, pēc tam Rīgas Domskolā. Studējis teoloģiju Frankfurtē pie Oderas, Štetīnē (mūslaiku Ščecinā) un Rostokā. No 1616. gada luterāņu mācītājs latviešu draudzē Vallē, tad Sēlpilī. No 1625. gada Sv. Johana baznīcas vācu draudzes virsmācītājs Tērbatā, prāvests, virskonsistorijas piesēdētājs un pilsētas skolas uzraugs (jeb inspektors). Mancelis piedalījies Tērbatas universitātes Academia Gustaviana dibināšanā, kur strādājis par teoloģijas profesoru un pēcāk arī par rektoru. Kurzemes hercoga aicināts, 1638. gadā Mancelis atgriežas Jelgavā, kur tiek iecelts par Frīdriha, no 1642. gada – Jēkaba galma – mācītāju. Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, Georgs Mancelis uzlaboja latviešu rakstu valodu, likdams pamatus tā dēvētajai vecajai latviešu valodas ortogrāfijai. Viņš bija pirmās, 1638. Iespiestās, latviešu valodas vārdnīcas "Lettus" autors. Manceļa literāro darbību var iedalīt trijās daļās: akadēmiski teoloģiskie raksti, kas sarakstīti latīņu valodā un publicēti Upsālā un Tērbatā; sprediķi un celsmes literatūra vācu valodā; raksti un tulkojumi latviešu valodā. Garīdznieks sacerējis arī dzejoļus latīņu valodā. Zīmīgi, ka Mancelis piedzimst mācītāja ģimenē – viņa tēvs, Kaspars Mancelis 22 gadus kalpojis Mežmuižas luterāņu baznīcā, un kopā ar Edvīnu Beržinski dodamies aplūkot arī to. Mums pievienojas Augstkalnes pamatskolas direktores vietniece izglītības jomā, Rudīte Dude. Georga Manceļa atstātā mantojuma nozīmīgumu atklāj baltu valodnieks, habilitētais huminaitāro zinātņu doktors Pēteris Vanags.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstinām ar Hermani Samsonu – ievērojamu Livonijas garīdznieku. Viņa sprediķu grāmata „Debesu krātuve” un Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas disertācijas ir mūsu pētniecības uzmanības centrā. Spriežam arī, kāpēc kinofilmā „Vella kalpi” Samsons kariķēts. Šodien par kādu izcilu, diemžēl nepelnīti aizmirstu personību, - ievērojamu Livonijas garīdznieku, profesoru, izcilu oratoru – Hermani Samsonu. Viņš arī daudzu grāmatu, publikāciju autors, turklāt  liela daļa no tām glabājas tepat mūsu grāmatu krātuvēs. Kopā ar zinošiem pētniekiem skaidrojam, ko Hermanis Samsons  paveicis. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe Renāte Berga iedziļinājusies posmā, kad Samsons izveido  Rīgas akadēmisko ģimnāziju un īpaši pētījusi ģimnāzijas disertācijas – pasniedzēja un studenta kopdarbus. Savukārt teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas lektors un mācītājs Uģis Sildegs atklāj, cik talantīgs orators bijis Samsons un kādi bijuši viņa sprediķi. Ar Renāti Bergu tiekos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz galda Renāte sarindojusi vairākus senus grāmatu eksemplārus,  daži no tiem ir sevišķi biezi , citi – kā „Rīgas dziesmu grāmata” – izmērā mazāka, un ir arī pavisam plānas burtnīcas latīņu valodā. Kad esam apskatījušas grāmatas, kuras sarakstījis vai sastādījis Hermanis Samsons, laiks uzzināt ko vairāk par viņu pašu. Hermanis Samsons dzimis Rīgā, 1579.gadā no Holandes ieceļojušas militārpersonas ģimenē.  Tipisks ceļš šādam Rīgas jauneklim bija izglītoties bija Rīgas domskolā. Hermaņa Samsona darbība ir saistāma ar tā sauktajiem zviedru laikiem Rīgā un Zviedrijas loma viņa biogrāfijā ir nozīmīga. Nozīmīgākais amats, ar ko Samsons pazīstams un atstājis ietekmi Rīgas sociokultūras vēsturē – viņš bija pirmais Vidzemes superindendents. Turklāt šogad aprit 400 gadi, kopš  viņa iecelšanas šajā amatā. Teoloģijas doktors Uģis Sildegs palīdz labāk izprast šī amata nozīmīgumu. Humānistiskā un klasiskā izglītība, kādu bija guvis Hermanis Samsons (valodu zināšanas, loģika un retorika, disputu un vārdu cīņas prasme), palīdz viņa tālākajā darbībā, domāšanā, kas ir skaidra un viegli uztverama. Viens no svarīgākajiem Hermaņa Samsona nopelniem ir Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas izveidošana. Ielūkojamies arī Hermaņa Samsona disertācijās. Disertāciju sacerēšanas tradīcija  aizgūta no Rietumeiropas universitātēm un  tika izmantota jau Rīgas Domskolā , tā turpinājās arī Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā. Pateicoties formai un saturiskajam piepildījumam, tie ir aplūkojami kā savdabīgi literāri sacerējumi ar kultūrvēsturisku nozīmi. Saistībā ar Hermaņa Samsona vārdu jāpiemin arī 1970.gada Aleksandra Leimaņa filma „Vella kalpi”, kurā viens no personāžiem ir Hermanis Samsons, aktiera Kārļa Sebra atveidots, titros minēts – Pētera baznīcas virsmācītājs.

Rīgas pilsētas sindiks – proti, pilnvarotais lietvedis Dāvids Hilhens – ir viena no interesantākajām figūrām Livonijā. Izglītojies romiešu tiesībās, spīdoši pārvaldījis latīņu valodu un strādājis poļu karaļa Stefana Batorija pakļautībā. Ierauts politiskās intrigās un notiesāts par valsts nodevību, un tādēļ spiests atstāt Rīgu. Tomēr Hilhena vārds Latvijas teritorijā ir iezīmēts ar Iļķenes ciemu Ādažu novadā, un tieši no turienes sāksim stāstu par "Helikona kalnam pietuvināto", kā viņu goddevīgi dēvējis dzejdaris un ārsts Bazīlijs Plīnijs. Stāsta Ādažu novada vēstures pārzinātāja un pētniece Elita Pētersone. Dāvids Hilhens bija izcila personība 16. gadsimta Rīgas un Pārdaugavas hercogistes dzīvē. Viņš nāk no Rīgas vācu tirgotāju dzimtas un studējis Ingolštates, Tībingenes un Heidelbergas universitātē jurisprudenci. Studiju laikā viņš nodibina ciesas draudzības saites ar ar augstākajiem poļu feodāļiem, un kā labs poļu valodas pratējs neilgu laiku strādājis Polijas lielkanclera Jana Zamoiska kancelejā. 1585. gadā Hilhens kļuva par Rīgas rātes sekretāru, bet no 1589. līdz 1600. gadam bija Rīgas pilsētassindikas, tātad jau 28 gadu vecumā ieņēma amatu, kuram bija liels svars Rīgas pilsētas tieslietās, pārvaldē un politikā. Piedalījās pilsētas sūtniecībās Varšavā un Viļņā, t.sk. kā starpnieks palīdzēja nogludināt Rīgas rātei tik nepatīkamo Kalendāra nemieru izraisīto spriedzi.  Sakarā ar šķelšanos Rīgas patriciātā, 1600. gadā Hilhens zaudēja amatu, tika sodīts un bija spiests emigrēt, un kaut arī 1609. gadā realibilitēts, Rīgā tā arī vairs neatgriezās. 1588. gadā Hilhens panāca pirmās grāmatu spiestuves izveidošanu Rīgā, viens no Rīgas pilsētas bibliotēkas izveidotājiem un paplašinātājiem, ar viņa gādību nodibināta bāriņu tiesa, piedalījies pilsētas skolu un rātes kancelejas reformēšanā.  Tieši pateicoties Dāvida Hilhena uzaicinājumam 1588. gadā Nikolauss Mollīns pārceļ savu grāmatspiestuvi no Dordrehtas Nīderlandē uz Rīgu. Privātajā dzīvē Hilhens bija Rīgas birģermeistara Franča Nienstedes znots, kas, iespējams, nebija mazsvarīgi, īstenojot iecerētos projektus. Jāpiebilst, ka Dāvida Hilhena pēcteči, brāļi fon Hilheni šepat, netālajā Garkalnē, par saviem līdzekļiem uzcēla koka baznīcu ar dakstiņu jumtu. Tagad tās vietā ir mūra baznīca, bet mēs ar Elitu Pētersoni dodamies aplūkot to, kas nu palicis pāri no Iļķenes muižas un pārceltuves pasta stacijas. Mūs sagaida inženieris un alpīnisma entuziasts Māris Arnavs, kurš kopā ar sievu Ingūnu uz pasta stacijas vecajiem pamatiem uzbūvējis māju, kura vizuāli pielīdzinātos dižkoku – liepu un lapegļu – piepildītajam muižas parkam. Dāvida Hilhena figūra ir cieši saistāma ar vēl vienu Rīgas humānistu, neolātinīskās dzejas pārstāvi Danielu Hermani. Par viņu stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Abi humānisti pārstāv dažādas paaudzes, vecuma starpība ir aptuveni divdesmit gadu. Šī satikšanās notiek, kad Hilhens ir atgriezies dzimtajā Rīgā pēc plaša akadēmiskā ceļojuma, laikā, kad Kalendāra nemieri ir savā bīstamākajā stadijā. Ņemot vērā viņa labo izglītību un latīņu valodas zināšanas, Hilhenu uzaicina amatā par Rīgas rātes sekretāru. Karaļa Stefana Batorija ieskatā, starppilsētu sarakstei ir jānotiek tieši latīņu valodā, un te nu Hilhens ir īsti vietā, ne kā viņa priekštecis, kuram ar šo valodu bijušas grūtības. Latīniste un Dāvida Hilhena pētniece Kristi Vīdinga kopā ar kolēģiem Tartu Universitātē strādā pie Hilhena vēstuļu apkopojuma trijos sējumos, kas tiks izdots Minsterē, pētījumu ciklā „Baltische Literarische Kultur” – tajos būs iekļauta gan Hilhena paša sūtītā, gan saņemtā korespondence, kurā ir ap 700 vienību. Vēstules ir gan lietišķa rakstura, gan rakstītas kā citas personas pārstāvim, gan arī sarakste ar domubiedriem, citiem Rīgas humānistiem. Pētniece uzsver, ka vēl bez šiem grandiozajiem izdevumiem ir svarīgas mazākas publikācijas par šo vēstuļu nozīmi gan vācu, gan angļu valodās, jo tās ilustrē savstarpējās komunikācijas formas raksturu tālaika Livonijā, ļaujot izdarīt secinājumus par agrīnās modernitātes pirmsākumiem rakstītā vārda komplektācijās un izteiksmes attīstībā.

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” turpinām iepazīt 16.gadsimta dzejniekus – Rīgas humānistus. Pārlaposim Augustīna Eicēdija latīniski sacerēto poēmu „Daugavas paklājs” un Bazilija Plīnija „Slavas dziesma Rīgai”. Kādu Livoniju un Rīgu dzejnieki apdzied savās poēmās un kāda ir to nozīme humānisma ideju paušanā un latīņu valodas izzināšanā. Mūsu ceļojums laikā iespējams, jo savās zināšanās gatava dalīties Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļas docente Brigita Cīrule. Šoreiz piedāvājam šādu ceļojuma maršrutu: vispirms ar Brigitu Cīruli tiekamies studijā, lasām un  iepazītam Eicēdiju, pēc tam dosimies pāri Doma laukumam un apstāsimies pie Doma baznīcas senajiem mūriem, lai izjustu Plīnija slavinājumu Rīgai. Brigita Cīrule līdzi paņēmusi grāmatu ar seniem zīmogiem uz vāka. Augstīns  Eicēdijs „Daugavas paklājs”, tas ir  viņas un  studentu veikums, jo poēma tulkota latviešu valodā. Un 2014. gadā to izdevis LU Akadēmiskais apgāds gaumīgā iesējumā ar faksimilu, komentāriem, attēliem un Brigitas Cīrules priekšvārdu. Protams, gribas uzzināt vairāk par Augutīnu Eicēdiju un par slavas dziesmu ar tik poētisku nosaukumu - „Daugavas paklājs”. Otrais izdevums klajā laists 1794.gadā, Gustavam Bergmanim Rūjienā piederošajā privāttipogrāfijā – rokas spiestuvē, un šī spiestuve bijusi novietota pastorāta dārzā īpaši celtā koka ērberģī ar salmu jumtu. Brigita Cīrule atgādina par intelektuālo vidi, kas sekmēja dzejnieku humānistu rašanos –  tas ir gan  16.gs. 20. gados Martina Lutera reformācijas vilnis, kas sasniedz Livoniju; liela nozīme grāmatu izplatībai; Rīgas pirmās bibliotēkas dibināšana „Biblioteka Rigensis”. Tomēr vislielākā loma intelektuālās elites izveidē bijusi Rīgas Domskolai. Augustīns Eicēdijs, acīmredzot humānistiski izglītots un, atsaucoties uz laikmeta notikumiem un jaunajām vēsmām no Rietumeiropas, sacerēja poēmu, kas pieskaitāma pie biogrāfiskā enkomija žanra. (Antīkajā dzejā slavinājuma dziesma kādai noteiktai personai vai notikumam). Sacerēšanas laiks – 16.gadismta vidus, kas Livonijā pastāvīgo kara draudu dēļ ir nemierīgs laiks. Ar Brigitas Cīrules un viņas studentu palīdzību varam lasīt Rīgas humānista Augustīna Eicēdija poēmu „Daugavas paklājs” latviešu valodā. Lai iepazītu vēl vienu Rīgas dzejnieku Baziliju Plīniju un viņa poēmu „Slavas dziesma Rīgai” ar Brigitu Cīruli mainām sarunas vietu, esam pie Doma baznīcas un tā nav nejauši izraudzīta vieta. 1595.gadā sacerētajā poēmā dzejnieks centies attēlot arī svarīgākos vēstures notikumus un sava laika reālijas. Arī ēku arhitektoniku un iekārtojumu. Slavinājums poēmā izriet no cilvēku vajadzībām. Lai kurā vietā pilsēta būtu dibināta, pilsēta ir cilvēku veidojums pašiem sev,  un tai vietai jābūt izdevīgai. Mūsu sarunā ieskanas Doma baznīcas zvani, tūristu balsis, tālumā automašīnu troksnis, - tā ir mūsdienu Rīga, tomēr ceru, dzirdamas arī putnu balsis. Rīgas Doma katedrālei cieša saikne ar zinībām un lepnumu raisa zinību ēkas, īpašus vārdus Bazilijs Plīnijs velta Rīgas Domskolai un tās mācību spēkiem. Nav kaut cik drošu ziņu par Plīnija neilgo darbošanos medicīnā pēc atgriešanās no Vitenbergas. Iespējams, ka arī šajā jomā viņš paspēja veikt ko labu. Taču Latvijas vēsturē Bazilijs Plīnijs ir iegājis kā 16.gadsimta Livonijas dzejnieks humānists.

Georgs Elgers - garīdznieks, mūziķis un dzejas plūsmu pārzinātājs ir viens no ticības spēka enerģiskākajiem adeptiem Livonijā. Viņa sagatavotā katoļu dziesmu grāmata ir pirmais šāds izdevums latviešu valodā. Vienīgais eksemplārs, kurš ir saglabājies, atrodas Viļņas Universitātes Reto grāmatu krājumā, un tieši uz turieni dosimies šīs epizodes nolūkos.   Viļņas Universitāte ir dibināta 1579. gadā, tātad, talkā ņemot raupjus skaitīkļus, varam secināt, ka pēc 42 gadiem, iznākot Georga Elgera sastādītajai katoļu dziesmu grāmatai latviešu valodā, tā nokļūst arī Universitātes bibliotēkas fondā.  Šī konkrētā, vienīgā izdevuma likteņceļš ir visai līkumots, un to paskaidro Viļņas Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu nodaļas vecākā bibliotekāre Aušra Rinkūnaite. Viļņas Universitātes bibliotēkas traģiskākais stāsts ir saistāms ar Krievijas caristes represijām, kuras norisinājās pret vairākām vietvaldībām, tostarp arī pret Viļņu poļu-krievu kara laikā, kuru mēdz dēvēt arī par Novembra sacelšanos. Šī bruņotā konflikta laikā, kurš norisinājās no 1830. līdz 1831. gadam, bibliotēka tika slēgta, taču tas netraucēja Krievijas karaspēkam to izformēt. 60 tūkstošu dažādu reto izdevumu tika izkaisīti pa dažādām izglītības iestādēm visā plašajā Krievijas impērijā. No tām varam izcelt, piemēram, Harkivu, Kijivu, Maskavu un Sanktpēterburgu. Tobrīd Viļņas Universitātes bibliotēkas rīcībā paliek vien daži simti grāmatu. Tikai 20. gadsimta vidū bibliotēkas jaunieceltais vadītājs Ļevs Vladimirovs nolēma, ka šis zudušais fonds bibliotēkā ir jāatgriež atpakaļ. Triju gadu laikā, no 1956. līdz 1959. gadam viņam izdevās atgūt ap 18 tūkstošiem grāmatu. Georga Elgera sastādītā katoļu dziesmu grāmata ir viena no tām. Tātad, šīs grāmatas vēsture sākas Braunsbergā, mūsdienu izpratnē – Braņevo, Polijā. Paskatoties uz šī, vienīgā eksistējošā, izdevuma titullapu, redzami inskripcijas jeb ierakstus. Tie veikti ar tinti un spalvu un apliecina, ka šī grāmata pieder Viļņas universitātes jezuītu akadēmijai, un šie ieraksti aptver divus gadsimtus – 17. un 18. Novembra sacelšanās laikā 1830. gadā Elgera dziesmu grāmata kopā ar vairākām citām tika aizvesta uz Sanktpēterburgu. Kā redzams pašā izdevumā, šeit ir arī zīmogs, kurš pastāsta, uz kurieni tieši: „Romas katoļu Teoloģijas akadēmija”. 1926. gadā šo grāmatu iekļāva PSRS Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, turpat Pēterburgā, arī par šo epizodi mums stāsta zīmogs; un tikai piecdesmito gadu nogalē, kā stāstīju iepriekš, Viļņas Universitātes direktors Ļevs Vladimirovs šo – kopā ar citiem izdevumiem – atgrieza atpakaļ savās mājās. Par Georga Elgera izcelsmi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas un izdevniecības „Musica Baltica” kopizdevumā „Elgera dziesmas 1621”, vēstī literatūrzinātniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Grāmata, kurā iekļauti faksimila materiāli, dziemu tekstu atšķetinājumi un arī mūzikas tvarts, kuru ieskaņojusi apvienība „Fabella Ensemble” tika izdots pērn, godinot šīs katoļu dziesmu grāmatas izdošanas četrsimtgadi. Filoloģe Ernesta Kazakinaite savas studiju gaitas Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē uzsāka 2008. gadā un nu, jau pēc doktora disertācijas par Ernsta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām aizstāvēšanas, jau pati ir docētāja un šīs augstskolas Baltistikas katedras līdzstrādniece. Arī viņai Georga Elgera vārds nebūt nav svešs. Kā norāda Māra Grudule, seno latviešu katoļu dziesmu studijas ir aizraujošas. Tās gan prasa pacietību – nākas pārvarēt rakstu valodas nekonsekvences, turklāt Rīgas lejasvācu tradīciju, kuru pieredzam gotiskajā rakstā, papildina arī daži poļu valodas burti. Acij pierodot, prātam paveras negaidīti poētiska literārā pasaule. Dziesmu ritmu nostiprina piedziedājumi, atkārtojumi un skaņu spēles. Elgera sastādītajā krājumā 12 dziesmās izmantots Svētā Ambrozija radītais pants – četras dzejas rindas ar astoņām zilbēm katrā un ar atskaņām.    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoram un senās mūzikas pētniekam Guntaram Prānim piedāvājam pārspriest, vai Georgs Elgers būtu nosaucams par „cilvēku – orķestri”, ņemot vērā viņa dažādās garīgā un sabiedriskā darba šķautnes. Tāpat vēlos gūt – vēlams, apstiprinājumu, - ka garīdznieku daudzveidīgie talanti tolaik nebija reta, bet vienojoša parādība. Elgera gadījumā – jezuītu ordeņa darbības kontekstā.   Šāds bija stāsts par pirmo katoļu dziesmu grāmatu latviešu valodā. Nākamajā grāmatas izsekošanas reizē pievērsīsimies 16. gs. Livonijas dzejniekiem humānistiem: Augustīnam Eicēdijam un Bazilijam Plīnijam. 

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” interesējamies par humānistu darbību Rīgā 16. gadsimtā, pārlapojam Salomona Frenceļa poēmu, kā arī atgādinām humānistu galvenās idejas un aktualitāti mūsdienās. Šoreiz aicinām izzināt Rīgas humānistu darbību un veikumu, īpaši izceļot Rīgas humānista neolatīniskā dzejnieka Salomona Frenceļa poēmu „Par patieso labietību un zinību cieņu”. Iezīmējam renesanses humānistu galvenās idejas un to aktualitāti mūsdienās. Šajā izziņas palīdz literatūrzinātnieks, projekta „Riga Litarata” vadītājs Ojārs Lāms un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane. Esam Rīgā, ir 16.gadsimta nogale, un renesanses humānistu ideju un viņu koptās neolatīniskās literatūras tradīciju iedvesmoti intelektuāļi Rīgā attīsta un izkopj literāras aktivitātes un Eiropu vienojošajā latīņu valodā raksta dzejas un prozas darbus. Tie ir skolotāji, mācītāji, ārsti, pilsētas pārvaldes darbinieki un citi ļaudis. Bet kāds ir vēsturiskais fons, to vispirms jautāju Ojāram Lāmam. Rīgas intelektuāļi 16.gadsimtā paši sevi par Rīgas humānistiem nesauca, tas ir samērā jauns akadēmisks termins, ko 20.gs. 20.gados ieviesa Arnolds Spekke. Liecības par Rīgas tā laika intelektuālo vidi ir samērā trūcīgas. Bet tas, kas raksturīgs humānistiem ir  elitārisms un intelektuāla atmosfēra. Ojārs Lāms pats tulkojis Frenceļa poēmu, un tā iznākusi grāmatu sērijā „Riga Literata”, kurā poēmas faksimils un  tulkojums, arī apcere par Rīgas humānistiem. Dzejnieks Salomons Frencelis, kas uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem Rīgas humānistiem, Rīgā ieradies 1599.gadā no Helmštetes Universitātes, lai kļūtu par Domskolas inspektoru. Un šeit viņš pavadīs mūža nogali. Fragmentu no Frenceļa poēmas lasa aktrise Guna Zariņa, garāks fragments un Ojāra Lāma stāstījums rodams  tīmekļvietnē „Riga Literata”. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Skaidrīte Lasmane sniedz ieskatu humānisma kustības idejās, kas atbalsojās arī Rīgas humānistu darbos.  Min renesanses laika itāļu humānistu Piko dellu Mirandolu un viņa darbu „Svinīgā runa par cilvēka cieņu”, dēvētu par renesanses manifestu.

Lai arī par Nikolausa Mollīna personību ir zināms visai maz (ja nu vienīgi tas, ka viņš ir bijis ar visai asu raksturu un kaislīgs kalvinists), par "Latvijas Gūtenbergu" dēvētais grāmatiespiedējs ir ļoti būtisks dalībnieks kultūras izaugsmē Livonijas un arī mūsdienu Latvijas kontekstā. Šajā raidījumā pētīsim ne tikai Mollīna izdotās grāmatas, bet arī liecības par viņa laikabiedriem, Rīgas birģermeistariem. Literatūras un grāmatniecības vēsturnieks Ojārs Zanders savā pētījumā „Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks” raksta: „Mollins, protams, bija vidusmēra tipogrāfs, un mēs nesalīdzināsim viņu ar šīs profesijas izcilākajiem pārstāvjiem tālaika Eiropā – ar grāmatu iespiedējiem, kuru vārdus saglabājušas hronikas un kuru attēli skatāmi gravīrās un gleznās.” Ja pagājušajā raidījuma epizodē mana kolēģe Laima Slava kopā ar Andri Levānu un Gustavu Strengu izzināja grāmatniecības gaitas pirms Mollīna darbības, tad šoreiz pievērsīsimies tieši tai. Un iesākums mūsu ceļojumam meklējams Vecrīgā, kā to norāda Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Bet saruna turpinās Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļā. Par leģendāru, Nikolausa Mollīna spiestuvē izdotu gravīru, kura glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības krājumā, grafikas kolekcijā, stāsta mākslas vēsturniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja mākslas kolekciju glabātāja Inga Karlštrēma. Turpinājumā Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā kopā ar Aiju Taimiņu iepazīstam atsevišķas epizodes no Mollīna devuma grāmatniecībā, jo liela daļa no tā aizceļojusi uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur tas tiks digitalizēts. Un, šīs iepazīšanās sākumposmā ieraugu kaut ko ļoti pazīstamu – proti, tipogrāfijas paveidu un izkārtojumu, par kuru stāstīju raidījuma epizodē, kas bija veltīta Rīgas Breviārijam. Bet vispirms uzmanību piesaista paša Mollīna rokraksts. Aija Taimiņa norāda zīmīgu detaļu: Mollīna laikabiedru, visticamāk, Rīgas birģermeistaru jeb rātskungu koka figūru kvartetu, kurš ieraugāms Rīgas Doma ērģeļu frontonā. Lai par šo svarīgo grāmatzīmi pastāstītu sīkāk, Rīgas Doma pārvaldnieks Kaspars Upītis iepazīstina ar Doma atjaunošanas vadītāju Ronaldu Lūsi. Nostājoties pret 2018. gadā noslēgto ērģeļu korpusu, sākam risināt sarunu par šo nozīmīgo, Nikolausa Mollīna laiku raksturojošo tēlu atveidojuma nozīmīgumu. Svarīgi piebilst, ka Rīgas Doma ērģeles ir otrās lielākās ērģeles Latvijā, savukārt vislielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, atrodas Liepājā, Svētās Trīsvienības baznīcā. Tikpat zīmīga detaļa ir pirmais Ekslibris, kuru Mollīnam bijis tas, iespējams, neapzinātais gods iespiest.  

Raidījumā „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” apkopojam, ko 13 raidījumos esam uzzinājuši par latviešu grāmatu laikā, kad Rīgā vēl nav savas spiestuves. Atgādinām skaļākos 16.gadsimta notikumus. Saruna šoreiz rit viduslaiku dzīvojamo ēku kompleksa Trīs brāļi iekšpagalmā. Līdz šim raidījumos esam stāstījuši par periodu, kad Rīgā vēl nav savas grāmatu spiestuves. Sākām ar zīmīgo gadījumu Lībekā, kur 1525.gadā konfiscētas luterāņu katehismu grāmatas, tostarp igauņu un latviešu valodā. Šie izdevumi Rīgā tā arī nekad nenonāca. Iedziļinājāmies Sebastiāna Minstera „Kosmogrāfijā”, 16.gs. izdevumos, kuros gan Livonijas apraksts, gan vecākais pašlaik zināmais teksts latviešu valodā – Tēvreize. Vecrīgā esam izstaigājuši vietas, kur mituši franciskāņi, dominikāņi un jezuīti, esam sprieduši, kur varēja glabāties klosteru grāmatas, arī par vecāko grāmatu latviski – katoļu katehismu esam stāstījuši un par citiem ne mazāk svarīgiem tekstiem.   Pirms sākam jaunu posmu latviešu grāmatu dzīvē, kad Rīgā iekārtota pirmā grāmatu spiestuve, Mollīna tipogrāfija, atskatāmies, ko esam uzzinājuši. Raidījuma ceļabiedri šajā reizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesors, Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs Andris Levāns. Un tieši profesors Levāns mūs vedina doties viduslaiku dzīvojamo ēku kompleksa Trīs brāļi iekšpagalmā. Trīs brāļu iekšpagalms ir iedvesmojoša vieta domāt par viduslaikiem, grāmatām un cilvēkiem, kuri grāmatas pasūtījuši, pirkuši un lasījuši.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz stāsts par Kurzemes hercogu bibliotēku likteņiem. Īpašu uzmanību pievērsīsim Ketleru dzimtas grāmatu krājumam, kas ir viens no noslēpumainākajiem privātbibliotēku krājumiem Latvijas bibliotēku vēsturē.  Kopā ar zinošiem grāmatu un mākslas vēstures pētniekiem pievēršam uzmanību vienīgajai galma bibliotēkai Latvijā. Par tādu varam uzskatīt  Kurzemes hercogu bibliotēku. Kurzemes un Zemgales hercogistes vairāk nekā 200 gadu ilgā pastāvēšanas vēsture saistīta ar divām hercogu dinastijām – Ketleriem un Bīroniem. Hercogu Ketleru dinastijas aizsācējs bija Gothards Ketlers. Viņa valdīšanas laikā hercogistē uzceltas 70 baznīcas, nodibinātas astoņas skolas un astoņas nabagu patversmes. Hercogistes ziedu laikā tiek izveidota arī bagāta bibliotēka, Ketleru dinastijas bibliotēkas veidošana tika uzsākta 16.gadsimta otrajā pusē un turpinājās vairāku paaudžu garumā līdz 17.gadsimta beigām. Zināms, ka bibliotēkas krājumā bijis vismaz 2700 sējumu. Grāmatas, kas uzkrātas un lasītas Kuldīgā un Jelgavā, nu jau vairāk nekā trīs gadsimtus meklējamas ārpus Latvijas. Viesojamies Rundāles pilī, jo tur Rundāles pils muzeja ekspozīcijā kaut ko no Ketleru dinastijas varam ieraudzīt. Ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis rāda hercoga Gotharda vecākā dēla Frīdriha sievas Elizabetes Magdalēnas sprediķu grāmatu, kas izdota 1593.gadā. Grāmatas noteikti bijušas visās hercogu apmešanās vietās, uzsver Imants Lancmanis. Teoloģijas satura grāmatas dominējušas arī Ketleru grāmatu krājumā,– tā laika bibliotēku katalogi visi sākas ar teoloģijas sadaļu, tas piederējis pie labā toņa. Taču hercoga bibliotēka kopumā bijusi daudzveidīga un bagātīga, par to pārliecinājies Imants Lancmanis. Par Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru dinastijas bibliotēku un tās likteni daudz zina Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders. Vispirms pētnieks norāda, ka hercogu grāmatu krājums ir diezgan tipisks un raksturīgs vēsturisks krājums, kam Latvijas cilme, bet kas pametis mūsu zemes robežas. Helsinku bibliotēkā saglabātajās grāmatās, kas pētniekiem brīvi pieejamas,  var atrast ekslibrus, monogrammas, retāk veltījuma un īpašuma ierakstus, kas apliecina piederību Kurzemes hercogu dinastijai.   1997. gada publikācija paver jaunas pētniecības perspektīvas Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas pārstāvju un viņu laikabiedru garīgo interešu izzināšanā. Ketleru  grāmatu krājums ir viens no interesantākajiem un vienlaikus noslēpumainākajiem privātbibliotēku krājumiem Latvijas bibliotēku vēsturē. Atgriežamies Rundāles pilī un ar Imantu Lancmani turpinām sarunu jau par hercogu Bīronu laiku, arī par bibliotēku.  Hercoga bibliotēka 2014.gadā Rundāles pilī bija pēdējā telpa, kas tika restaurēta. Ar to tika svinīgi paziņots, ka pils restaurācija ir pabeigta. Savukārt pils muzejā glabājas oriģinālais bibliotēkas skapis. Ieskatoties divu hercogu dinastiju – Ketleru un Bīronu – bibliotēkās, secinājums, cik dažādi likteņi, arī grāmatām.

Dzejnieks, amatnieks, dramaturgs un mūziķis Burkards Valdiss Livonijas galvaspilsētā Rīgā ieradās 1522. gadā, kur darbojās kā Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes sūtnis pie Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa V. 1524. gadā Svētbilžu grautiņu laikā viņu apcietināja sakarā ar apvainojumiem pretdarbībā reformācijai. Cietumā viņš atteicās no katoļticības un pārgāja luterticībā. Pēc atbrīvošanas Valdiss izstājās no franciskāņu ordeņa, apprecējās un pelnīja iztiku kā Rīgas alvaslējējs, dodamies ceļojumos uz Antverpeni un Lisabonu. 1527. gadā Rīgā uzveda Valdisa muzikālo meteņu spēli "Parabola par Pazudušo dēlu". Šis darbs arīdzan šodienas epizodes centrā, un to iepazīstam, dodoties uz Bauskas pili. Reformācijas ietekme uz Vācijas literatūru bija ievērojama, un to vispirmām kārtām veicināja pats Mārtiņš Luters. Ja viņa, proti, protestantiskā garā ieturētās Bībeles variācija neuzrunāja tik lielas masas, kā sākotnēji bija iecerēts, Lutera personīgie izteikumi pamazām iepludinājās tautas valodas lietojumā – Lutera atklātā, spēcīgā izteiksme atstāja ietekmi tuvu un tālu. Kā nekā, viņš iniciēja šobrīd teju leģendāro vācu polemisko žurnālistiku, kura viņa darbības laikā bija adresēta tieši vernakulārajām, proti, tā dēvētajām ‘zemju izloksnēm’. Kā norāda Korkas un Bāzeles universitātes ģermānistikas doktore Helēna Vatanabe O’Kellija – būtībā, nebija neviena žanra, kurā Luters nebūtu orientējies un to pārvaldījis: epistulas jeb ar būtisku saturisko uzsvaru rakstītas vēstules; sprediķi; akadēmiski raksti; dzeja; tulkojumi; pamfleti un baznīcas dziesmas. Reformācijas stilistikā un ideoloģiskā balss rosināja arī franciskāņu mūku, dzejnieku, tulkotāju, skaņradi, alvaslējēju un dramaturgu Burkardu Valdisu lejasvācu valodā sacerēt „Parabolu par pazudušo dēlu”, kurš dramatiskā intensitātē atainoja Lūkas evaņģēlija stāstu, lai izceltu vēstījumu par luteriskās ticības doktrīnas pamatojumu, kurā priesterība ir ticīgo kopības – nevis īpaši izvēlētu garīdznieku ekskluzivitāte. Šī luga jeb „meteņu spēle” tika iestudēta 1527. gada 13. februārī pie Svētā Pētera baznīcas RĪga. „Līdzības par pazudušo dēlu” vienīgais zināmais oriģināleksemplārs atrodas Volfenbitelē, Vācijā. Valodnieka un ģermānista Alberta Hēfera 1850. Ggadā publicētajā sastādījumā „Lejasvācu valodas un literatūras pieminekļi” iekļauts tā pārpublicējums, savukārt 2010. gadā Valža Bisenieka tulkojumā to izdevis apgāds „Musica Baltica”. Meteņu spēle saturēja pavisam astoņas muzikālas epizodes – pāris nebēdnīgu dziesmiņu un sešus garīgus vēstījumus, no kuriem trīs ir paša Valdisa un trīs – mācītāja un pedagoga Andersa Knopkena. Kā to secina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, tieši ar Knopkena atbalstu, kas tobrīd kalpoja Sv.Pētera baznīcā, luga pie baznīcas tika izrādīta, un tajā piedalījušies baznīcas vācu draudzes jaunākās paaudzes locekļi. Burkarda Valdisa nozīmīgumu mūsu kultūras vēsturē sākam risināt ar Bauskas pils muzeja galveno krājuma glabātāju Jāni Grūbi un senās mūzikas pētnieku, mūziķi un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni. „Parabola par zudušo dēlu” 2010. gadā izdota latviski. Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa uzsver antīkās dramaturģijas principu ietekmi uz „Parabolas” struktūru, tāpat kā to iepriekš iezīmēja Guntars Prānis. Ar pievēršanos Bībeles sižetam tā uzrāda līdzības ar viduslaiku mistēriju un liturģiskās drāmas. Savukārt drastiskās, sulīgās sadzīves ainiņas, ieaužoties lugā, atdzīvina tās darbību, šajā pieejā saskaņojoties ar tirgus un baznīcu laukumos populāro Fastnachtspiel jeb ‘Karnevāla spēli’. Tajā pašā laikā „Pazudušajā dēlā” var atskārst arī moralitē žanram raksturīgo simboliku un alegorismu. Par „moralitē” dēvē didaktisku, alegorisku drāmu, kura savu popularitātes vilni sasniedz 15. un 16. gadsimta Rietumeiropā – tajā galvenie varoņi bija simboliski un savā starpā cīnījās par cilvēka dvēseli. Valdisa meteņu spēle sasaucas arī ar vācu reformācijas laika farsiem, kuros darbojušies kariķēti baznīcas kalpi. Kā vērtē Ilze Šarkovska-Liepiņa, „Pazudušais dēls” ir „savveida aģitācijas ludziņa, kuras mērķis bija atainot jaunās ticības pārākumu pār veco. Un izdarīt to pievilcīgā, tautai saprotamā veidā. Tas Valdisam padevies tik labi, ka luga Rīgā izrādīta vairakkārt, turklāt esot ieguvusi zināmu popularitāti arī Vācijā. „Svarīgo grāmatzīmi” šodien ievietos Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Māra Grudule, kura, šīsdienas tēmas sakritības labad, šobrīd viesdocē Vācijā.

1586. gadā Prūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā sāk iespiest pirmo latviešu luteriskās baznīcas rokasgrāmatu – enhiridiju, bet darbu pie visām trim tā daļām pabeidza 1587.gadā. Lai atbalstītu luterticības nostiprināšanos, izdevumu iniciēja un sponsorēja pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers, pēc kura rīkojuma grāmatas 1587. gadā tika izdalītas visiem hercogistes luterāņu baznīcu mācītājiem. Mūsu ikdienas praktiskajās gaitās mums dažkārt nākas saskarties ar dažādām instrukcijām. Vai tā būtu veļasmašīnas lietošanas pamācība, ugunsdrošības apmācības darba vietā vai arī – cik konkrētā medikamenta dozas dienā ir jāuzņem pieaugušajam un cik – bērnam. Taču ir arī tādas instrukcijas, kuras skar mūsu garīgo un ticības dzīvi. Mūsdienās šie padomi ir rodami dažādos ceļvežos, kurus veidojuši gan pašmāju, gan ārzemju teologi un garīdznieki. Bet šoreiz dodamies krietni senākā pagātnē un triju izdevumu kopumu, kurš ir uzskatāms par pirmo nozīmīgajiem ticības dzīves skaidrotājiem un pamācītājiem latviešu valodā. Komplektā ietilpa trīs patstāvīgas grāmatas, kurās bija apkopots viss nepieciešamais materiāls baznīcas vajadzībām: katehisms, priekšā lasāmie Jaunās Derības fragmenti jeb perikopes, kā arī baznīcas dziesmas. Komplekta pirmā daļa tika iespiesta 1586.gadā Kēnigsbergā, nākamā daļa savu druku pieredzēja gadu vēlāk, tātad, ar Jaunās Derības evaņģēlijiem un epistulām jeb vēstulēm, un tajā pašā gadā iznāca arī trešais komplekta dalībnieks - „Nevācu psalmu un garīgu dziesmu krājums”. Viss triumvirāts kopumā glabājas gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan Tartu Universitātes bibliotēkā. Kā norāda viena no mūsu šodienas ceļvedēm šo izdevumu vēsturē, literatūrzinātniece un filoloģijas doktore Zigrīda Frīde, starpkaru periodā bija fiksēta arī atsevišķu eksemplāru atrašanās Kaļiningradas, tātad, bijušās Kēnigsbergas bibliotēkā, taču šo izdevumu liktenis un iespējamā atrašanās fondā ir neskaidra. Šodienas stāsts apdzīvo Kurzemes hercogisti, kura atradās lēņatkarībā no katoliciskās Polijas, un kurā teritoriāli politiskā reģiona pirmais hercogs Gothards Ketlers mērķtiecīgi sekmēja luterānisma nostiprināšanos, kas savukārt veidoja hercogistes valstisko patstāvību. Šī nodoma stiprināšanas virknē, kurā ietilpa, piemēram, konsistorijas (administratīvas baznīcas institūcijas) veidošana, baznīcu celšana un draudžu dibināšana; ietilpa arī dievkalpojumu kārtības noteikšana. Īpaša mācītāju redkolēģija sastādīja luterāņu rokasgrāmatu tekstus latviešu draudzēm. Kāda bija šo rokasgrāmatu saturiskā tiecība: vai tie bija tikai didaktiski, sausi shematiski teksti, vai arī tajās bija ietilpināta kāda dzīvinošāka ticības dzīves apliecināšana? Šo jautājumu sāk šķetināt Zigrīda Frīde. Rokasgrāmatu tulkošanas darbu rosinājis pēdējais Livonijas ordeņa mestrs, pirmais Kurzemes hercogs, Zemgales grāfs un Livonijas vietvaldis Gothards Ketlers. Par šo aspektu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece, vēsturniece Mārīte Jakovļeva. Vai Gothards Ketlera nodoms un praktiskā rīcība, pulcējot luterāņu rokasgrāmatu tekstu tulkotājus, nav saistīts ar kādas jaunas, iepriekš nepraktizētas politiskās pārvaldības aizsākumu? Gan šie, gan daudzi citi ar ticības dzīves ceļvedību saistītie izdevumi ir aplūkojami Latvijas Nacionālajā bibliotēkā – pirms tam gan cītīgi jāizpēta piekļuves process pie tiem; taču tie aplūkojami arī caur Gaismas pils tīmekļa vietni lnb.lv.

Raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" ielūkojamies Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājumā, īpašu uzmanību veltot katoļu katehismam latviešu valodā – mūsu visvecākajai grāmatai, kas saglabājusies un atrodas Zviedrijā. Labāk izprast laikmetu un situāciju palīdz Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Reinis Norkārkls. Viņš stāsta par jezuītu ienākšanu Rīgas pilsētā, arī vēsturisko kontekstu.  Bet vispirms par to, kur atradušās Rīgas jezuītu kolēģijas ēkas, jo ne velti tiekamies Vecrīgā pie Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles. Stāvot starp Svētā Jēkaba katedrāli un Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, redzot Arsenāla nama sienu, kur savulaik bijis pilsētas mūris, tad tagadējā Saeimas nama vietā atradušies vairāki jezuītiem piederoši nami, varam iztēloties viduslaiku Rīgas kvartālu. Atmosfērai palīdz nejaušu garāmgājēju soļi un sarunas. Zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka 1621.gadā tika pārvietota uz Zviedriju un mūsdienās veido vienu no senākajām grāmatu kolekcijām Upsalas Universitātes bibliotēkas krājumā. Vērtīgo eksemplāru vidū Svētā Pētera Kanīzija  katoļu katehisms – senākais saglabājies latviešu valodā drukātais teksts. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenajai bibliogrāfei Renātei Bergai rokās pavisam maza grāmatiņa, tas ir katoļu katehisma faksimilizdevums. Lai labāk izprastu 15./16. gadsimta tipogrāfiskās darbības sasniegumus, Renāte uzsver, ka tā laika tipogrāfiskās meistarības attīstība ir apbrīnojama, jau 15.gadsimtā iespieda ne tikai kokgriezuma, bet īpašos gadījumos arī vara grebuma ilustrācijas. Tika operēts ar dažādiem alfabētiem, iespiesti sarežģīti juridisko tekstu kodeksi, bija izdevumi, kuros iestiprināti kādi rotējoši no papīra izgriezti diski, arī tabulas, shēmas, ģeogrāfiskās kartes kā lielformāta ielīmes. Latviešu katehisms raisījis pētnieku interesi visu 20.gadsimtu: tas ir interesējis reliģiju un grāmatniecības vēstures pētniekus, literatūrzinātniekus un valodniekus. Es tiekos ar latviešu valodas vēstures pētnieku, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesoru Pēteri Vanagu. Arī profesors paņēmis līdzi vienu no faksimilizdevumiem, kuri vēsturiski ir divi. Seniespiedumu bibliogrāfe Renāte Berga norāda, ka  eksemplāru izplatība un lietošana zinātniskajā literatūrā maz apskatīta, tādēļ ka trūkst vēstures avotu, kur smelties tiešas liecības par tā laika notikumiem, tomēr ir kāda interesanta liecība. Katehisma izdevumam atkal pievērsta pētnieku uzmanība, tas tādēļ, ka pabeigta  Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājuma rekonstrukcija, ko LNB veica gandrīz četru gadu garumā. Renāte Berga min dažus spožus eksemplārus, kuri vēl bija šajā krājumā. Attēlā: Katoļu katehisms latviešu valodā. Digitālās kopijas Zviedrijas digitalizētā kultūras mantojuma platformā ALVIN.  

Šodien raidījumā viesojamies Tallinas pilsētas arhīvā, kurā iepazīstam vecāko drukāto tekstu igauņu valodā – 1535. gadā Vitenbergā iespiesto luterāņu katehismu (Wanradt-Koell Catechism, 1535). Katehisma teksts ir drukāts paralēli igauņu un lejasvācu valodās – par šo populāro pieeju stāstījām jau raidījumu cikla pirmajā epizodē, kad kopā ar vēsturnieku Gustavu Strengu iezīmējām pirmā latviešu valodā drukātā teksta pēdas Lībekā. Šoreiz raidījuma padomdevēja ir Tallinas pilsētas arhīva pētniece, vēsturniece Tīna Kala (Tiina Kala), pie kuras, verot senatnīgās arhīva koka durvis, dodamies ciemos. Katehisma lejasvācu tekstu darinājis Nigulistes baznīcas mācītājs Simons Vanrads, to igauņu valodā pārtulko Tallinas Svētā Gara baznīcas mācītājs Johans Koells. Pateicoties Koella centieniem, tieši šajā baznīcā pirmoreiz tiek iesākta dievkalpošana tikai igauņu valodā. No 1536. līdz 1600. gadā tur par mācītāju kalpo Baltazars Rusovs. Gan igauņu, gan latviešu un lejasvācu valodas, kādas tās eksistēja 16. gadsimtā, Tallinas pilsētas arhīva pētniece Tīna Kala nosauc par „vernakulārajām” valodām. Tātad, tādām, kuras raksturīgas kāda novada vietējo iedzīvotāju valodām, kas atšķiras no literārās valodas. Bija noteiktas liturģijas daļas, kurās pieminētās valodas netika izmantotas, to vietā tika skandēta latīņu valoda. Un tomēr, vernakulārās valodas izmantoja baznīcas ikdienas dzīves norisēs – proti, laju (neordinētu reliģiskās kopienas locekļu) saziņā ar garīdzniekiem. Tallinas pilsētas arhīvs, kurš atrodas vecpilsētas sirds, sacīsim tā, nomalē, darbība sākās līdz ar pilsētas domes arhīva juridisko dokumentu krājuma apkopošanu 13. gadsimta pirmajā pusē. Agrākie saglabājušies rātes dokumentu saraksti ir no 17. gadsimta vidus. Arhīvu materiālu kā vēsturisku dokumentu organizēšanu, zinātnisku izpēti un pārpublicēšanu 1840. Gadā uzsāka Tallinas pilsētas domes maģistrāts un bijušais Tartu Universitātes profesors Frīdrihs Georgs fon Bunge. Pilsētas arhīvs kā publiski pieejama institūcija tika atvērta 1883, tad arī darbā tiek pieņemts pirmais pastāvīgais pilsētas arhivārs Teodors Šīmanis. 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē Tallinas pilsētas arhīvs kļuva par vienu no nozīmīgākajiem Igaunijas vēstures izpētes centriem. Lielu ieguldījumu tajā devis Tallinā dzimušais dāņu izcelsmes vēsturnieks Pauls Johansens. Kopš 1933. gada arhīvā darbojās Tallinas Vēstures biedrība, un līdz 1937. gadam Pilsētas arhīvs darbojās arī kā Pilsētas muzejs. Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienības armijas veiktās bombardēšanas rezultātā no 1944. gada martā tika iznīcināta Arhīva ēka, kura tobrīd atradās Rītli ielā kopā ar lielu skaitu jaunāku laiku arhīvu materiālu. Arhīva vecākā daļa - Domes arhīvs - tālredzīgi tika evakuēta un bombardēšanā palika neskarta. 1944. gada vasarā un rudenī daļa Domes arhīva un citi senāki arhīva materiāli pēc vācu okupācijas varas iestāžu rīkojuma tika nosūtīti uz Vāciju. Šie ieraksti Tallinas pilsētas arhīvā atgriezās 1990. gada oktobrī. Tiktāl par Tallinas pilsētas arhīvu, un tagad – pāris skaidrojošas ievilces par to, kas ir katehisms. Katehisms jeb senākā formā katķisms tiešā pārnesumā no grieķu vārda cilmes: κατήχησις nozīmē 'mutiska apmācība'. Tas ir kristīgās ticības mācības izklāsts, pārsvarā jautājumu un atbilžu formā. Protestantu, it īpaši luterāņu katehisms ir veidots kā īsa un viegli uztverama mācību grāmata, kas iepazīstina ar galvenajiem uzskatiem konkrētās konfesijas rīcības motīvos ticības praksē. Runājot par pirmo katehismu latviešu valodā, par to stāstījām raidījuma pirmajā epizodē. Atgādinot: 1525. gadā kad Lībekas domkapitula dekāns Johanness Brands savā protokolā raksta, ka Lībekas pilsētas rāte iebraucamajā vietā “Pie zelta raga” likusi aizturēt koka mucu, pilnu ar luterāniskām grāmatām vienkāršajā livoniešu, latviešu un igauņu valodā. Protokolā minēts, ka grāmatas tikušas sadedzinātas, taču skaidru pierādījumu par to nav, tāpat nav atrasts neviens 1525. gada izdevuma eksemplārs. Senākais katehisms, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir nīderlandiešu jezuīta Pētera Kanīzija latviski tulkotais un 1585. gadā Viļņā, jezuītu kolēģijas izdotais katoļu katehisms „Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”. Tā kā Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka, zviedru karaspēkam ieņemot Rīgu, 1621. gadā tika pārvietota uz Zviedriju, Kanīzija katehisms ietilpst Upsālas Universitātes bibliotēkas krājumā Zviedrijā, līdz ar citiem izdevumiem veidojot vienu no senākajām grāmatu kolekcijām šajā augstskolā. Savukārt 1588. gadā Nikolajs Mollīns Rīgā atvēra pirmo grāmatu spiestuvi, kurā iespieda luterāņu katehisma otro izdevumu. Atzīmējot 400. gadadienu kopš Vanrada-Koella katehisma, Igaunijas meistari 1935.gadā iespieda apzeltītu bronzas medaļu, uz kuras aversa bija attēlota sēdoša sieviete, kura lasa grāmatu, savukārt viņai kreisajā pusē stāv bērns un arīdzan lasa no tās. Iespējams, autori metaforiskā veidā vēlējās sievietes rokās ielikt tieši šī katehisma eksemplāru, no kura vienīgās liecības ir aplūkojamas Igaunijas pilsētas arhīvā. Stāstīja un iepazīstināja arhīva pētniece Tīna Kala un Nigulistes baznīcas muzeja Svētā Nikolaja baznīcā direktors, mākslas vēsturnieks Tarmo Sārets.    

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 skaidrojam, ko postošu Rīgas pilsētas bibliotēkai nodarījuši kari, bet Vecrīgā pētām klosteru vietas, kur atradušās pirmās grāmatu krātuves. Šajā raidījumā dodamies garā ceļojumā cauri gadsimtiem. Iemesls – Rīgas pilsētas bibliotēka, tās tapšana, mīti un patiesība, arī tas, ko kultūras liecībām nodara kari. Un tieši šis pavasaris rosina pieminēt epizodes, kas nav ne jaukas, ne pacilājošas, ne arī iedvesmojošas. Arī 1524. gads, kas tiek uzskatīts par Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gadu, ir nemierīgs laiks. Rīgas pilsētas bibliotēkas senākie grāmatu krājumi, rokraksti un iespiestās grāmatas ir  pārņemti no  Rīgas klosteriem, proti, no dominikāņiem un franciskāņiem. Tāpēc vispirms dodamies izpētes gājienā pa Vecrīgu,  apjaušot vietas, kur atradušies dominikāņu un franciskāņu klosteri, arī viņu bibliotēkas. Ar vēsturnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Gustavu Strengu tiekamies pie Svētā Jāņa baznīcas, sagaidām Saulīti, kundzi no draudzes, kura mums atver durvis, arī uz iekšpagalmu, kas slēpj dominikāņu klostera  senos mūrus.   Stāvot zem senajām velvēm, ir aizraujoši iztēloties dominikāņu konventa ēkas, un to, ka 13. gadsimta vidū te bijusi pilsētas nomale – blakus bija aizsardzības mūris un Rīdzenes upe. Aplūkojuši kripatiņas, kas palikušas pāri no dominikāņu konventa ēkām, pievēršam uzmanību Sv. Jāņa baznīcai. No Sv. Jāņa baznīcas tālāk dodamies uz biljarda klubu. Kāpēc tur jādodas raidījumā „Grāmatai pa pēdām”?  Bet tā ir vecā baznīca,  Sv. Katrīnas baznīca un daļa no kādreizējā franciskāņu konventa. Izejot pavisam mazā iekšpagalmā, kādreizējā franciskāņu mūku dzīvesvietā, redzam to, kas palicis pāri no Svētās Katrīnas franciskāņu baznīcas altārdaļas. Franciskāņu  grāmatas ir iespaidīgas. LU Akadēmiskās bibliotēkas  Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas  vadītāja Aija Taimiņa apliecina, ka tās ir labākās Rīgas grāmatas – skaistākās, lielākās, vērtīgākās, izcilākās. Pievēršamies 1524.gadam, kas piesaukts kā Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gads. Gustavs Strenga atgādina, ka tas ir ļoti nemierīgs gads. Ap šo laiku jau bija skaidrs, ka Lutera piekritēji pilsētā gūs virsroku. Kopā ar Gustavu Strengu esam pabijuši divos būtiskos Rīgas intelektuālajos centros, dominikāņu un franciskāņu konventos, kas pastāvēja līdz 1524.gadam. Izejot no biljarda kluba, kurā skanēja laicīga mūzika, uz ielas pavisam cita noskaņa - apņem Doma baznīcas zvanu skaņas.  Šis pavasaris rosina pieminēt  Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi, arī tās epizodes, kas saistās ar kariem.  Turpmāk pārstāsts par skarbajiem laikiem, ko Rīgas pilsētas bibliotēka pārdzīvojusi un izturējusi 400 gadu garumā. Aija Taimiņa tam sniedz  virsrakstu „Bibliotēka un kari”. Ik reiz pēc kārtējā aplenkuma paiet 10 – 20 gadi līdz bibliotēka spēj atkal atjaunoties. 19. gadsimta beigās bibliotēku pārved uz Rīgas rātsnamu, kur aizņem otro un trešo stāvu. Atkal iejaucas karš un 1941.gads, Otrā pasaules kara sākums Rīgas pilsētai sagādā milzīgu postu, iet bojā lielākā daļa bibliotēkas krājuma. Aija Taimiņa min, ka bibliotēkas degšanas sākusies no iekšpuses, tā bija Padomju armijas stratēģija, kas tika īstenota Rīgā, Daugavpilī un arī Kijivā. Speciālas diversantu grupas nīcināja visu, kas varētu kalpot tiem, kas ienāk, bet arī neko nepaglābjot.  Arī karā, kas šobrīd norisinās Ukrainā, var redzēt šo iznīcināšanas taktiku. Tādas paralēles ar pašlaik notiekošo karu Ukrainā, ar kultūras vērtību iznīcināšanu un 1941.gadu, kad no visa lielā Rīgas pilsētas bibliotēkas krājuma tika izglābts nepilns procents. Rīgas pilsētas bibliotēkas stāstu atklāt palīdzēja grāmatu pētniece Aija Taimiņa un vēsturnieks Gustavs Strenga.

Zinātniskās medicīnas tradīcijas, kuru metodes visvairāk pielīdzināmas mūsdienu sasniegumiem un iespējām, Latvijas teritorijā iedibinājās 16. gadsimtā, kad parādījās pirmie ievērojamie ārsti Jans Kornārijs, Matiass Frīzners, Kaspars Fīdlers un arī mūsu šodienas raidījuma galvenais varonis Zaharijs Stopijs. Būtiski uzsvērt, ka medicīnas zinātnes attīstību sekmēja Tērbatas Universitātes un Jelgavas Pētera akadēmijas jeb Academia Petrina dibināšana. Pirmo pastāvīgo Rīgas kalendāru 1554. gadam sastādīja Rīgas arhibīskapa ārsts Tarkvīnijs Šnellenborgs, taču tas nav saglabājies. Toties vienā unikālā eksemplārā ir saglabājies Rīgas ārsta un astrologa Zaharija Stopija sastādītais un Kēnigsbergā izdotais „Schreibcalender auf das Jahr 1565”. Ar tā saturu iespējams iepazīties Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā. Sākumā pakavēsimies zinātnieka kādreizējā dzīvesvietā Ropažu novadā kopā ar Ulbrokas bibliotēkas vadītāju Daigu Brigmani. Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā pētījumā „Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” uzsvēris, ka Stopijs bija pirmais rīdzinieks, kurš novēroja debesu spīdekļus, piemēram, 1578. gada komētu. Viņa autorībai piedēvējama arī plaša saimnieciska rokasgrāmata „Liefländische Ökonomie” jeb „Livonijas ekonomika”, par kuras saturu gan šobrīd varam spriest tikai no Suntažu mācītāja Solomona Guberta apkopojuma, kurā viņš izmantojis šī izdevuma norakstu. Taču nu izpētīsim gan paša Zaharija Stopija dzīves zīmīgākās ieloces, gan arī viņa sastādītā kalendāra īpatnības. Šim nolūkam gatavs palīdzēt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja komunikācijas speciālists un grāmatniecības pētnieks Artis Ērglis. Zaharijs Stopijs savā kalendārā „Rīgas horizontam” 1565. gadu dēvē par 5527. gadu pēc pasaules radīšanas un 3871. gadu pēc grēku plūdiem. Kalendārā norādītas dienas, kas ir labvēlīgas labības sēšanai, koku ciršanai, acu zāļu lietošanai un citām ikdienas gaitās noderīgām lietām. Katram mēnesim atvēlētas divas lappuses: kreisajā pusē teksts, labajā vieta piezīmēm. Vinjetēs atspoguļotas lauku dzīves ainas: zemnieki ar, sēj, pļauj, cērp aitas, mīstī linus. Šādu darbu norise bija puslīdz vienāda gan Livonijā, gan Kēnigsbergas pusē, kur kalendārs tika iespiests. Nedēļas dienas tekstā apzīmētas ar alfabēta burtiem: a, b, c, d, c, f, g. Svētdienas un svētku dienas izceltas ar sarkanu krāsu. -- Attēlā: Stopius, Zacharias (ca  1535–1593/1594).  Schreibcalender auff das Jar nach Christi vnsers einigen Erlösers vnd Heilandts Geburt M.D.LXV. Gestellet durch L. Zachariam Stopium Vratislauiensem Ertzstifftischen Rigischen Phisicum.  Gedruckt zu Königsperg bey Johann Daubman, [1564]. Rīgas pilsētas bibliotēka Stopija kalendāru ieguvusi 1882. gadā. 

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šķirstām Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, kuros iekļautas Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgas vērtības – pirmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize un senākā iespiestā Rīgas panorāma. Kopā ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu iepazīstam Sebastiāna Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumus, pie mums to ir vairāki. Aija Taimiņa apskatei nolikusi divus un vērš uzmanību, ka tie bijuši lasītāju lietoti, populāri izdevumi. Mums Latvijā Minstera kosmogrāfija īpaša vairāku iemeslu dēļ – “Kosmogrāfijas” 16.gadsimta izdevumos ir gan Livonijas apraksts, arī ikonogrāfiskais Rīgas panorāmas attēls, gan 1550.gada izdevumā – vecākais pašlaik zināmais iespiestais teksts latviešu valodā – Tēvreize. Bet sāksim visu pēc kārtas. "Kosmogrāfijas" pirmizdevums klajā nāk 1544.gadā Bāzelē un turpina iznākt ik pa diviem trim gadiem. Turklāt kosmogrāfija izdota vairākās valodās, atkārtoti un papildināti izdevumi iespiesti līdz pat 1628.gadam. Sebastiāns Minsters ir persona, kura dzīvesstāsts raksturīgs reformācijas laikam. Guvis tam laikam tradicionālu izglītību, iestājies franciskāņu klosterī, studējis vairākās augstskolās, apguvis orientālās valodas, bijis ebreju valodas profesors, augstskolu pasniedzējs, vārdu sakot – universāls zinātnieks. Pievēršam uzmanību 1550.gada "Kosmogrāfijas" izdevumam. Minsteram jauns vēstījums, viņš saņēmis jaunu ziņojumu, un 1550.gada vācu un tā paša gada latīņu "Kosmogrāfijā" ieraugām visiem pazīstamo Rīgas panorāmu un hronista Johana Hāzentētera pierakstīto Tēvreizi latviešu valodā. Tātad jauns korespondents, jaunas ziņas. Minstera “Kosmogrāfija” būtiska arī tiem, kas interesējas par latviešu valodas vēsturi, jo kosmogrāfijas vācu un latīņu izdevumā 1550.gadā iespiesta  Tēvreize latviešu valodā. To dēvē par Hāzentētera tēvreizi, un tas joprojām ir agrākais saglabājies iespiestais teksts latviešu valodā. Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors, latviešu valodas vēstures pētnieks Pēteris Vanags apliecina, ka Hāzentētera tēvreize iekļaujas kopējā latviešu rakstu valodas vēstures procesā. Ernesta Kazakenaite ir Viļņas Universitātes pasniedzēja, viņas jomas – digitālās humanitārās zinātnes un latviešu valoda. 2020. gadā nolēmusi rakstīt par evaņģēlisko tekstu latviešu valodā  vēsturi, tādā pētījumā jāiekļauj arī Hāzentētera tēvreizi. Pētniece secinājusi, ka ir 32 Minstera "Kosmogrāfijas" izdevumi, kuros atrodama latviešu tēvreize. Nākamajā rakstā pētniece savos izziņas ceļos dodas tālāk, ar mērķi sniegt ieskatu par tēvreizes publicējumiem citos pieejamos 16.gs. pasaules aprakstos un tēvreižu krājumos. Tas viņai arī izdodas. Ikviens, kuram gribētos izsekot Minstera "Kosmogrāfijas" tekstiem, to var darīt. Mūsdienu digitālā pasaule ir atvērta, un visi lielie "Kosmogrāfijas" izdevumi digitalizēti. Tā iespējams lasīt to, kas atrodas Minhenē, Bāzelē vai citviet Eiropā.

Tallinas luterāņu mācītāja Baltazara Rusova 1577.gadā sarakstītā hronika „Livonijas provinces vēsture” pie lasītājiem nonāk viduslejasvācu izloksnē un ir ievērojama ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne (Ziemeļvācijā un Baltijas vācu provincēs), veicināja augšvācu dialekta izplatīšanos. Rusova hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture. Tā ir arī pirmais plašākais darbs pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Pētnieku vidū vēl arvien nav vienprātības par Rusova pieskaitīšanu igauņu etnosam – jo, kā to norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, tolaik cilvēku identitāti noteica teritoriālā, nevis etniskā piederība. Atceroties iepriekšējo raidījumu, kurā apskatījām Rīgas breviāriju un tā ievadā iekļauto pieminējumu par Livonijas ordeņa kauju pret Krieviju pie Smoļinas ezera – arī šo notikumu savā hronikā pieminējis Rusovs. Pirmais hronikas izdevums iznāca 1578.gadā Rostokā - tas aptvēra laikposmu no Livonijas dibināšanas līdz 1577.gadam. Pusgada laikā sekoja atkārtots metiens. 1584.gadā Bartā, proti, Pomerānijā, iznāca jauns papildināts hronikas izdevums, kas aptvēra Livonijas vēsturi līdz 1583.gadam. Hronika sarakstīta viduslejasvācu izloksnē un ievērojama arī ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Šeit jānorāda uz valodas izmantojuma tendenču maiņu: Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne augšvācu dialekta izplatīšanos. Hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Vēl viena būtiska iezīme: Baltazars Rusovs  sniedz pilnīgi jaunas ziņas par zemnieku paražām, dzīrēm un tiesu iekārtu.

Par breviāriju (vai breviāru) katoliskās baznīcas praksē sauc garīdzniekiem paredzētu rokasgrāmatu, kurā ir iekļautas speciāli izmeklētas rakstvietas no Svētajiem Rakstiem, dziesmas un liturģiskās himnas. 1513. gadā Parīzē Rīgas diecēzes vajadzībām tiek iespiests pirmais un vienīgais Rīgas breviārijs. Specifisks sava ievada dēļ, kurā starp citiem Livonijas zemju notikumiem īpaši tiek izcelta kauja pie Smoļinas ezera Pleskavas pusē 1502.gadā. Tās centrālais varonis ir pazīstamākais no Livonijas ordeņa mestriem – Valters fon Pletenbergs. Kāda vēl nozīmība ir nelielajam Rīgas breviāram? Šodienas stāsts iesākas 1502. gada septembrī, kad Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga vadītajam ap 5000 livoniešu lielajam karapulkam pie Smoļinas ezera Pleskavas pusē pretim stājās ap 18 tūkstoš liels krievu karapulks, kuru cara Ivana III pārraudzījumā vadīja karavadonis Daniils Ščenija. Livonijas Konfederācijas apvienotais karaspēks, kurā bija mestra un Ordeņa landmaršala Johana fon der Brēles, saukta Plātera, un Rīgas arbibīskapa Mihaela Hildebranda vadītie jātnieki, latviešu un igauņu kājnieki ar savu taktisko un prasmīgo cīņu panāca uzvaru pār visai ievērojamo pārspēku. Diplomātiski izvairoties no turpmākajiem militārajiem konfliktiem ar krieviem, Pletenbergam līdz par 1558. Gadam izdevās nostiprināt mieru uz Livonijas austrumu robežas. Smoļinas kaujas pieminējums ir iekļauts ievadā 1535. gadā izdotajam Rīgas breviārijā, kurš ir mūsu šodienas epizodes galvenais varonis. Breviārijs ir katoļu garīdznieku lūgšanu grāmata, kas satur izvilkumus no Svētajiem Rakstiem un baznīctēvu darbiem, izmeklētas, liturģiskajam gadam pielāgotas baznīcas dziesmas un himnas. Kā drīz vien noskaidrosim, tieši šī breviārija ievads ir viens no iemesliem, kas šo nelielo, kaut visai pabiezo grāmatiņu padara par unikālu artefaktu Latvijas un Eiropas grāmatniecības kontekstā. No, iespējams, pāris simtiem Rīgas breviārija eksemplāru ir saglabājies tikai viens. Dodamies to aplūkot uz Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku. Breviāriju Rīga diecēzes vajadzībām arhibīskaps Jaspers Linde pasūta grāmatiespiedējam Vilhelmam Korveram. Kaut arī Korvers vēlāk top par grāmatiespiešanas aizsācēju Antverpenē, pasūtījuma un tā izpildes laikā viņš ir darbojies Parīzē. Pētnieku vidū tas raisa jautājumus: kādēļ Linde ir pasūtījis iespiest grāmatu tieši Parīzes iespiedējam, ja visa centralizētā grāmatu iespiešana tolaik notika Lībekā? Uz šiem prātojumiem atbildes nav atrastas. Taču, saistībā ar Rīgas breviāriju ir pietiekami daudz zināmā, un tajā lūdzu dalīties vēsturniekus: Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Gustavu Strengu.  Rīgas breviārija ievadā pieminētā Smoļinas kauja, protams, nevarēja rasties uz līdzenas vietas. Tai bija nepieciešami ievērojami līdzekļi. Taču nu atstāsim mājīgās un klusās bibliotēkas telpas un kopā ar vēsturnieku Edgaru Plētienu iegriezīsimies Raunā. Tieši arhibīskapa, Rīgas breviārija pasūtītāja Jaspera Lindes valdīšanas laikā (no 1509. Līdz 1524. gadam) pils tika ievērojami paplašināta un, tika pie speciāla, bīskapam veltīta torņa, kuram deva nosaukumu „Garais Kaspars”. Pils lielajā svētku zālē bija uzgleznoti visu Rīgas bīskapu un arhibīskapu portreti ar nelielu epigrammu latīņu valodā katram no tiem. 1556. gadā pili izpostīja Livonijas ordeņa karaspēks, un jau vēlāk posta darbus turpināja krievu karaspēks Livonijas kara laikā. Līdztekus Raunas pils paplašināšanai Cēsu pilī notiek līdzīgas aktivitātes Valtera fon Pletenberga vadībā. „Svarīgo grāmatzīmi” kopā ar Aiju Taimiņu ievietojam Cēsu Svētā Jāņa baznīcā, kurā 1535.gadā apglabāts Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs. Vēstures avoti vēstī, ka viņš miris tieši dievkalpojuma laikā. Mūsu interese: atrast Pletenberga kapa plāksni, vai, drīzāk – to, kas no tās palicis pāri. Ko šodien esam uzzinājuši: 1513.gadā izdotā Rīgas breviārija ievadteksts Livonijā iedibina jaunus svētkus: Svētā Krusta paaugstināšanas dienu, par kuras atzīmēšanu Baznīca nolika 14. septembri. Šo svētku liturģiskā shēma ļoti stipri līdzinās Lieldienu liturģijai – pašam svarīgākajam kristiešu liturģiskā gada notikumam. Un par vienu no šīs liturģijas sastāvdaļām top Smoļinas kaujas pieminēšana.   Paraksti attēliem: Rīgas breviārijs Breviarium secundumritum et usum sancte rigensis ecclesie. 1513.  Divkrāsu iespiedums. Vienīgais zināmais eksemplārs. LUAB Grēkatlaides Kardināla Raimona Pero 1489. gadā izsludinātās grēku atlaides un 1504.- 1505. gada atlaižu izplatīšanas instrukcijas. B.v., b.i., 1489, 1504-1505. Grēku atlaides izsludinātas par labu cīņai pret turku un moskovītu iebrukumiem. Fragmenti un kļūdaini iespiedumi, izmantoti 15.gs. beigu un 16.gs. sākuma grāmatu iesējumos kā makulatūra. Papīrs. LUAB Pletenberga kapa plāksne Četrdesmit pirmā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga kapakmens Cēsu Sv. Jāņabaznīcā. Johana Kristofa Broces zīmējums. 1771-1772. Rokraksts. LUAB Halberštadtes breviārijs Breviarium  secundumusum Halberstadensis ecclesiae. Norimberg: Pergaments, divkrāsuiespiedums. Iesējumam (Vācija, 19.gs. vidus) kā priekšlapas izmantotasdivas  9.gs. pergamenta manuskripta lapas ar romānikas stila miniatūrām. Grāmata nonākusi Latvijā pēc II Pasaules kara. LUAB.

Reformācija Livonijā. Skola un bibliotēka.1523. gadā Luters nosūtīja uz Rīgu vēstījumu “Izmeklētajiem mīļajiem Dieva draugiem, visiem kristiešiem Rīgā. Līvzemē”. 1524. gadā  iznākušo darbu ar Bībeles 127. psalma skaidrojumu viņš veltīja Rīgai un Livonijai. Ir saglabājies Mārtiņa Lutera cirkulārs "Visu vācu zemes pilsētu rātskungiem, ka viņiem jāiekārto un jāuztur kristīgas skolas” (1524).  Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 ieskatāmies Mārtiņa Lutera brošūrās Livonijai un atgādinām par reformāciju Latvijas teritorijā. Dodamies uz Rīgas  Sv. Pētera baznīcu, kur kalpojis Rīgas reformators Andreass Knopke. Šoreiz uzmanību pievēršam Mārtiņa Lutera brošūrām Livonijai. Rīgai adresētas četras, un tās ir nelielas, plānas, puse no burtnīcas izmēra. Tā, piemēram, 1523.gadā izdots Lutera darbs „Izredzētajiem mīļajiem draugiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļajiem brāļiem Kristū” . Mārtiņa Lutera un viņa ideju klātbūtne un aizsāktās protestantiskās reformācijas ietekme Livonijas notikumos, kā arī pretrunas, kuras Lutera idejas atraisīja, veicināja  radikālas pārmaiņas Livonijas sabiedrībā. Rīga, rīdzinieki un Lutera mācība, arī Rīgas pilsētas bibliotēkas sākums, par to stāsts raidījumā. Ar Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu tiekamies Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Ne velti, jo Livonijā pirmais jauno ideju sludinātājs bija garīdznieks  Andreass Knopke jeb Knopkens, viņš 1517.gadā ieradās Rīgā un sāka kalpot Rīgas Svētā Pētera baznīcā, lai papildinātu zināšanas  atgriezies Treptovā, studējis Lutera un Roterdamas Erasma tekstus, pieslējies luterismam, tad atgriezies Rīgā. LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns sāk ar to brīdi, kad par Mārtiņu Luteru Livonijā zināja visai maz, ir 1521.gada jūlijs, kad  Raunā notiek Livonijas augstāko garīgo amatpersonu sanāksme. Andris Levāns sniedz atbildi uz jautājumu, kādi cilvēki veicinājuši Lutera ienākšanu Livonijā. Un viens no tiem bija pilsētas sekretārs Johans Lomillers, kurš vēstulē vērsās pie Lutera, lūdzot no tā uzmundrinājuma sveicienus evaņģēlija atbalstītājiem Livonijā. 1522.gadā ap Vasarsvētkiem Rīgā Svētā Pētera baznīcā notika vienīgais zināmais publiskais disputs starp evaņģēlistiem un vecās baznīcas piekritējiem. Šajā gadā  Rīgā ieradās Knopkem pazīstams cilvēks – mācītājs Silvestrs Tegetmeijers, viņš bijis aizrautīgs un pat fanātisks Lutera piekritējs, stāsta Aija Taimiņa. LU Akadēmiskajā bibliotēkā ir bagāta reformācijas laika pirmizdevumu kolekcija – Vācijas un Livonijas pirmo reformatoru darbi, Mārtiņa Lutera uzsaukumi – runas un raksti, brošūras, arī vēstules.

Kā mūsdienās lasāms teksts un teksta marginālijas Latvijā senākajā mūzikas vēstures liecībā "Rīgas misāle" (Missale Rigense), kura izmantota Rīgas Domā 15. gadsimta otrajā pusē? Raidījumā Grāmatai pa pēdām dodamies uz Rīgas Domu un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku, lai izzinātu, kādas garīgās kultūras un mūzikas vēstures liecības mūsdienu pētniekiem sniedz šis viduslaiku manuskripts. Viduslaiku manuskripts „Rīgas misāle” ir grāmata ar kultūrvēsturisku nozīmi, Rīgas pilsētas un Livonijas garīgās kultūras relikvija.  Lietota 15.gadsimta otrajā pusē baznīcas vajadzībām, tajā ir lūgšanu liturģiskie teksti un notis. Senākā mūzikas vēstures liecība ieinteresēja mūziķi un pētnieku, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni un daudzu gadu  pētnieciskais darbs vainagojās ar doktora disertāciju „Rīgas misāles dziedājumi viduslaiku Eiropas gregorisko tradīciju kontekstā” un apjomīgu monogrāfiju. Kopā ar Guntaru Prāni vispirms  izzinām, kur un kā „Rīgas misāle” lietota, tāpēc dodamies uz  Rīgas Domu, jo „Rīgas misāles”  izcelsme saistāma ar Rīgas Sv. Marijas Doma baznīcu 15.gadsimtā un tās domkapitulu. Par misāles atrašanās vietu  liecina ierakts kalendāra priekšlapas augšējā stūrī:  „Šīs misāles vieta ir uz Svētā Krusta altāra Lielajā baznīcā pretī ieejai korī un uz leju no pults, no kuras tiek lasīts Evaņģēlijs un vēstules.” Sarunai par „Rīgas misāli” izvēlamies Rīgas Doma kapitulzāli – tā ir vēsturiska telpa, kas saglabājusies no viduslaikiem. Tolaik to sauca par  Visu dvēseļu kapelu, kur domkungi pulcējās uz mazākām lūgšanām un sanākšanām. Īsti piemērota vieta sarunai par „Rīgas misāli”, kuru Guntars Prānis pētījis jo rūpīgi. Tālāk dodamies uz bibliotēku, lai skatītu „Rīgas misāli”, kas kopš 18.gadsimta dokumentēta Rīgas pilsētas bibliotēkā, tagad LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Nodaļas vadītāja Aija Taimiņa uz galda nolikusi pamatīgu manuskriptu ādas vākos „Rīgas misāli”. „Rīgas misāle” ir arī politiskās kultūras piesātināta liecība, par pārliecina Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors  Andris Levāns. Svarīgi zināt, manuskripts sastāv no kalendāra un misāles, un tas veido Rīgas katedrāles Svēto kalendāru, kurā arī Rīgas arhibīskapu nekrologu ieraksti. Saistībā ar Rīgas arhibīskapa Johannesa   Ambundi vārda ierakstu nekrologā  Andris Levāns uzbur vēsturiski politisko situāciju, tas Livonijai kopumā bijis spraigs, izaicinājumiem bagāts un pretrunīgs laiks. „Rīgas misāle” nav tikai manuskripts, kas glabājas reto grāmatu plauktā, tā atdzīvojas, skanot viduslaiku mūzikai – un gregoriskie dziedājumu pieraksti atrodami Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā grāmatā „Rīgas misāle”. 

„Rīgas misāle” ir arī politiskās kultūras piesātināta liecība. Plašākam skatam uz vēsturi un laiku, kas saistīts ar "Rīgas misāli", fakti liek domāt, ka misāle Rīgas katedrālē izmantota 15.gadsimta 60.-90.gados, piedāvājam LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Andra Levāna stāstīto.

Pirmajā raidījuma „Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500” epizodē dodamies uz Lībeku Vācijā – kādreizējo Hanzas savienības citadeli. Rīgu un Lībeku savulaik vienoja ciešas tirdzniecības saites kuģu līnijā, starp dažādām citām vērtīgām precēm tirgojoties arī ar grāmatām. Varētu sacīt, ka Lībeka ir Vecrīgas kopija – abās pilsētās būtiska nozīme ir baznīcām un tām piesaistītajām skolām, kurās izglītojās topošie kultūras un izglītības dzīves veidotāji. 1525. gadā Lībekā notiek zīmīgs gadījums: tiek konfiscētas luterāņu katehismu grāmatas, tostarp igauņu un latviešu valodās. Tām bija paredzēts doties uz Rīgu, taču katoļu baznīcas asā nostāja pret reformātu draudzēm bija par iemeslu tam, ka šie izdevumi Rīgā tā arī nekad nenonāca. Tomēr šis notikums mūsdienu pētniecībā ir iezīmīgs ar to, ka varam drošticami atzīt, ka tieši šajā, aizturētajā sūtījumā, atradās pirmā grāmata, kura iespiesta latviešu valodā. Par šo un citām interesantām iezīmēm Rīgas un Lībekas kultūras un tirdzniecības attiecībās stāsta vēsturnieks un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga.  Savukārt, ja vēlaties sīkāk iepazīties ar Hanzas vēsturi, iesakām Kopenhāgenas Universitātes viduslaiku vēstures profesora Kārstena Jankes grāmatu „Hanza”, kura latviešu valodas tulkojumā tika laista klajā pagājušajā gadā. Attēlā: 1666. gada Livonijas karte. Jan Jansson (1666) / LNB Letonikas un Baltijas centra A. Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītava. -- Pēc trim gadiem, 2025.gadā, apritēs 500. gadskārta, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Un, iesākot sava veida gaidīšanas periodu, raidījums Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 caur ekspertu pētījumiem un vēstures avotiem izzinās, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanas, idejas un jaunradi Latvijā, tādā veidā stiprinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.