Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Pēc Izraēlas veiktajām apšaudēm Libānā un uzsāktās sauszemes operācijas Irāna veikusi raķešu uzbrukumi Izraēlai. Eskalējas konflikts Tuvajos Austrumos. Notikumus analizē bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, politologs Andis Kudors un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Jau pāris nedēļas par Gazas sektoru pasaules medijos tikpat kā nerunā. Kopš peidžeru uzspridzināšanas uzmanības fokuss Tuvajos Austrumos pilnībā pārvirzījās uz Izraēlas ziemeļiem Libānas virzienā. Tieši peidžeru operācija bija sākums tālākajiem notikumiem. Vispirms sekoja mērķtiecīgi uzlidojumi kaujas bāzēm Libānas dienvidos, spiežot vietējos iedzīvotājus steigā pamest mājvietas un doties bēgļu gaitās. Baidoties no tehnoloģiskajiem riskiem, „Hizbullāh” vadība pagājušajā nedēļā aizliedza saviem kaujiniekiem izmantot jebkādus sakaru līdzekļus, lai nepieļautu tālākas provokācijas un ienaidniekam nebūtu iespējams saraksti vai sarunas izspiegot. Protams, grupējuma līderi to attiecināja arī uz sevi. Un tas viņiem maksāja vēl dārgāk. Lai varētu koordinēt tālāko rīcību, kustības vadītāji kopā ar Irānas pārstāvjiem sapulcējās Beirūtas piepilsētā uzbūvētajā „Hizbullāh” vadītāja štābā, kas bija ierīkots pazemē zem dzīvojamiem namiem. Taču Izraēlai ir savi spiegi it visur. Saņemot informāciju no informatoriem, 27. septembrī Izraēla negaidīti veica ļoti jaudīgu triecienu pa lēmumu pieņemšanas štābu, pilnībā iznīcinot vairākas mājas, bet sagraujot arī pazemes bunkerus. Triecienos bojā gāja gan „Hizbullāh” ilggadējais līderis Hasans Nasralla, gan vairāki grupējuma komandieri un arī viens Irānas ģenerālis. Bet uzlidojumi ir turpinājušies arī nākamajās dienās. Vēl pēc pāris dienām tika nogalināts kustības „Hamas” līderis Libānā ar visu ģimeni. 30. septembra vakarā Izraēla paziņoja, ka tā uzsāk ierobežotas sauszemes operācijas kaimiņvalstī. 1. oktobra rītā Savienoto valstu izlūkdienests brīdināja, ka saskaņā ar tā rīcībā esošo informāciju savu atbildes triecienu gatavo Irāna, un tas vairs nav novēršams. Šīs dienas vakarā no Irānas tika palaistas ap 200 ballistiskās raķetes, vēršot tās pret dažādām Izraēlas pilsētām. Tā saucamais Dzelzs kupols gan lielās pilsētas ir nosargājis, un nokritušās raķetes lielākoties ietriecās zemē neapdzīvotajās teritorijās. Tāpat kā iepriekš, arī šoreiz savu palīdzību raķešu notriekšanā sniedza gan Jordānija, gan ASV. Tomēr līdz ar šo ir būtiski pieaugusi iespēja kara tālākai eskalācijai. Izraēla nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Savukārt Irāna brīdinājusi, ka tad arī tā turpinās savus triecienus, tos vēršot pret Izraēlas infrastruktūru. Tikmēr Libānā jau vairāk nekā miljons iedzīvotāju ir pametuši savas mājas, dodoties bēgļu gaitās. Bet galvaspilsētā Beirūtā dzīvojošie libānieši daudzi baidās uzturēties savos namos, jo nezina, kurā brīdī uz tiem var krist kāda Izraēlas raidīta raķete.

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis? „Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu. Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns. Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma. Radikāļi triumfē „Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās. Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā. No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku. Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība. Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses. Atved viņus mājās! Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki. Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus. Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus. Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga.   Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Šodien Čikāgā turpinās pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanām. Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Bet, turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē.  Ārvalstu aktualitātes pārrunājam ar politologiem Arni Latišenko un Kārli Daukštu, kā arī Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu. * Uz tramplīna zem stikla griestiem Šodien Čikāgā turpināsies pirmdien startējušais Demokrātiskās partijas Nacionālais konvents – priekšvēlēšanu sanākšana, kam oficiāli jāapstiprina partijas kandidāts nākamajām prezidenta vēlēšanām. Savulaik šie partiju konventi tiešām bija izšķirošās sacīkstes starp valsts galvas amata pretendentiem, taču pagājušā gadsimta pirmajā pusē Savienoto Valstu politikas praksē pamazām nostiprinājās partiju priekšvēlēšanu balsošanas sistēma. Pēdējie prezidenta amata kandidāti, kuri tika izraudzīti partiju nacionālajos konventos, bija republikānis Dvaits Eizenhauers un demokrāts Edlejs Stīvensons 1952. gadā. 1972. gadā priekšvēlēšanu balsojumi visās pavalstīs tika noteikti kā obligāti kā Demokrātiskās, tā Republikāniskās partijas statūtos. Tiesa, šis konvents demokrātiem varēja kļūt par ārkārtas gadījumu, jo, prezidentam Baidenam izstājoties no priekšvēlēšanu cīņas, viņam garantētās pavalstu delegātu balsis automātiski netika ieskaitītas viceprezidentei Harisai. Tomēr jūlija beigās notikušajā kandidātu izvirzīšanas balsojumā viņa bija vienīgā, kas savāca nepieciešamo delegātu balsu minimumu kandidēšanai, savukārt augusta pirmajās dienās notikušajā virtuālās nominēšanas procedūrā viņu atbalstīja gandrīz simts procenti delegātu. Raidsabiedrības BBC reportiere Madlēna Helperte savā vēstījumā pēc konventa pirmās dienas akcentēja šo politiskās stafetes nodošanas izjūtu. Visi runātāji, kuri līdz beidzamajam atbalstīja prezidenta Baidena kampaņas turpināšanu, tagad pauž nepārprotamu atbalstu Harisai; visi tie, kuri tika mudinājuši Baidenu izstāties, tagad neskopojas ar pateicības vārdiem viņam. Paša prezidenta uzstāšanās, kurā viņš vēlreiz atzīmēja savas administrācijas paveikto un vēlreiz piesauca iespējamās Donalda Trampa ievēlēšanas bīstamību, izpelnījās visgrandiozākās auditorijas ovācijas. Konventa kulminācija – par kandidātu nodoto delegātu balsu skaitīšanas procedūra – šoreiz bija gluži formāla augusta sākumā veiktās virtuālās nominēšanas dēļ. Tad nu partijas vadība šo norisi pārvērta krāšņā šovā, kuru vadīja ne vien moderators, bet arī dīdžejs, un kurā delegācijas prezentēja katra savu pavalsti. Savukārt otrās dienas gaidītais vaiņagojums bija eksprezidenta Baraka Obamas un viņa dzīvesbiedres Mišelas Obamas uzstāšanās. Kā eksprezidenta runas nozīmīgākais motīvs tiek uzsvērta nepieciešamība mobilizēties un smagi strādāt, jo demokrātiem uzvara vēl nepavisam neesot rokā. Pamanāmu disonansi konventa visumā festivālsikajā atmosfērā radījuši palestīniešu atbalstītāji  Čikāgas ielās. Lielākoties demonstrācijas ir mierīgas, taču daži, laužoties cauri policijas kordonam pie konventa norises vietas un Izraēlas konsulāta, izpelnījušies arestu. Tilti vai mirāžas? Šīs nedēļas sākumā Savienoto Valstu ārlietu resora vadītājs Entonijs Blinkens jau atkal ieradās Tuvajos Austrumos, lai censtos panākt uguns pārtraukšanu. Pēc tikšanās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu viņš paziņoja, ka Izraēla esot piekritusi Savienoto Valstu, Kataras un Ēģiptes kopīgi izvirzītajam plānam, kam, Blinkena vārdiem runājot, jāceļ tilti pāri puses šķirošajām plaisām. Kā norādījis Blinkens, tagad izšķiršanās par pamiera sarunu atsākšanu esot grupējuma Hamas pusē, un, iespējams, vienošanās varētu tikt panākta jau nedēļas laikā. Pašreizējā sarunu procesa pamatā ir trīs posmu plāns, kuru ASV prezidents Baidens publiskoja maija beigās, un kas paredz pakāpenisku Gazas sektorā joprojām gūstā turēto izraēliešu atbrīvošanu, Izraēlai paralēli atvelkot spēkus no ieņemtajām teritorijām un atbrīvojot daļu tās cietumos turēto palestīniešu kaujinieku. Pēc Izraēlas ziņām, 111 izraēliešu gūstekņi joprojām atrodas Hamas rokās, lai gan trešdaļa no viņiem varētu vairs nebūt starp dzīvajiem. Iekšpolitiski iespējamā vienošanās ir Netanjahu valdībai abpusgriezīgs zobens, jo, no vienas puses, pastāvīgi pieaug sabiedrības spiediens panākt atlikušo gūstekņu atbrīvošanu, no otras – radikāli labējās partijas pašreizējā valdībā draud ar tās galu, ja premjerministrs pārlieku piekāpsies Hamas. Pēdējās nedēļās Izraēla ir izvirzījusi jaunus nosacījumus spēku atvilkšanai. Tā vēlas paturēt savā kontrolē joslu gar Gazas sektora dienvidu robežu, lai nepieļautu ieroču kontrabandu no Ēģiptes, kā arī joslu, kas sadala sektoru pa vidu. Palestīnieši, kuri no sektora dienviddaļas atgrieztos savās agrākajās mājvietās ziemeļdaļā, šai joslā tiktu pārbaudīti, lai nepieļautu kaujinieku un ieroču pārvietošanu. Līdz šim Hamas šīs Izraēlas prasības atteicies akceptēt, savukārt pieprasot garantijas, ka Izraēla, panākusi daļas gūstekņu atbrīvošanu, neatsāks karadarbību. Pie tam nav īsti skaidrs, cik operatīva varētu būt saziņa ar Hamas pusi iespējamajā sarunu procesā, ciktāl Jahja Sinvars, kustības līderis, kas pārņēmis varas grožus pēc Ismaila Hanijas nogalināšanas jūlija beigās, rūpīgi slēpjas Gazas tuneļos un ir sazināms vien ar vairāku dienu starplaiku. Ukrainas un Krievijas aizmugures kolīzijas Turpinoties intensīvai kaujas darbībai frontē, kura kopš nesena laika šķērso ne vien Ukrainas, bet arī agresorvalsts Krievijas teritoriju, ne mazāk spilgtas kolīzijas risinājušās arī šī kara aizmugurē. 14. augustā izdevums "The Wall Street Journal" publicēja rakstu ar versiju par to, kā īsti notikusi gāzes vada "Nord Stream" saspridzināšana Baltijas jūrā 2022. gada septembrī. Kā apgalvo izdevums, ideja par šo diversiju Ukrainas militāristu un uzņēmēju aprindās radusies drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā, pie kam biznesa ļaudis apņēmušies segt operācijas materiālo pusi. Sākotnēji plānam piekritis arī prezidents Zelenskis, taču tad no Vašingtonas, kur arī kļuvis zināms par plānu, pienācis uzstājīgs lūgums no tā atteikties. Prezidents esot mēģinājis operāciju apturēt, taču armijas pavēlnieks ģenerālis Zalužnijs, kura pakļautībā darbojusies diversiju grupa, neesot pakļāvies, un tā nu gāzes vads uzgājis gaisā. Kā apgalvots publikācijā, daļēji šie fakti zināmi arī Vācijas izmeklēšanas iestādēm. Raksts "The Wall Street Journal" parādījās teju sinhroni ar informāciju Vācijas presē par to, ka "Nord Stream" lietas sakarā izdots orderis kāda Polijā dzīvojoša Ukrainas pilsoņa arestam, taču minētā persona paguvusi laikus pamest valsti. Tikmēr Vācijas un Polijas specdienestu pārstāvji vairākiem avotiem norādījuši, ka apšaubot Ukrainas atbildību un drīzāk sliecoties domāt par Krievijas specdienestu operāciju nolūkā diskreditēt Ukrainu. Otrs vienādojums ar vairākiem nezināmajiem ir tēma par sarunām, kuras, iespējams, tikušas plānotas starp Krieviju un Ukrainu ar Kataras starpniecību. Sarunu rosinātāja esot bijusi tieši Katara, izvirzot ideju, ka abas puses varētu vienoties turpmāk atturēties no triecieniem pa pretinieka enerģētikas infrastruktūru. Interese bijusi abpusēja, taču sarunas pajukušas neilgi pirms paredzētā sākuma, kad Ukrainas spēki iebrukuši Krievijas Kurskas apgabalā. Tomēr viss vēl neesot zaudēts, iespējams, procesu izdosies atjaunot. Toties notikušas sarunas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku starp tur ieradušos Krievijas vadoni Putinu un viņa azerbaidžāņu kolēģi Ilhamu Alijevu. Acīmredzami ukraiņu spēku operācijas Krievijas teritorijā nav pietiekams iemesls, lai Kremļa saimnieks mainītu savu ārvalstu vizīšu programmu. Oficiāli tikšanās saturs pamatā bijis saistīts ar Krievijas lomu Aizkaukāza reģiona stabilitātes nodrošināšanā, kā arī abu pušu tirdznieciskajiem sakariem. Kā zināms, Krievija īsti neiesaistījās, kad Azerbaidžāna pagājušogad rudenī ar militāru spēku savā labā atrisināja gadu desmitus ilgušo teritoriālo strīdu ar kaimiņvalsti Armēniju par Kalnu Karabahas teritoriju. Putins nu solījis sazināties ar Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, acīmredzot lai mudinātu viņu slēgt mieru ar Azerbaidžānu. Tāpat šīs vizītes sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka spriests ticis arī par iespējamu Krievijas naftas tirgošanu uz Eiropu, uzdodot to par Azerbaidžānā iegūtu, un, iespējams, pat par kādu militāru resursu piegādi Maskavai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju.  Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.     

Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa. Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Eiroparlamenta jaunās tonalitātes Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis. „Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”. No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju. Vēsturisks šāviens Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.  Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.  Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm. Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.  Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēc ASV prezidenta kandidātu pirmajām debatēm arī Džo Baidena atbalstītājiem nācās atzīt, ka uzvarējis ir Donalds Tramps. Ir izskanējuši pat pamudinājumi, ka demokrātiem ir jāmaina savs kandidāts, bet Baidens negrasās izstāties no cīņas. Lielbritānijā parlamenta vēlēšanās, kas notiks ceturtdien, uzvaru sola leiboristiem, par to liecina arī socioloģiskās aptaujas. Tas nozīmēt 14 gadus ilgušās konservatīvo valdīšanas beigas. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Francijā pēc sagrāves Eiroparlamenta vēlēšanās izsludināja prezidents Emanuels Makrons. Droši vien nav pārsteigums, ka vēlēšanu pirmajā kārtā, tāpat kā Eiroparlamenta balsojumā, uzvarējuši galēji labējie. Vēlēšanu aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Romāns Gagunovs. Senioru golfs „Ir apbēdinoši redzēt, ka gadiem krāta politiskā pieredze tiek izniekota diskusijā par to, kurš labāk spēlē golfu,” tā pēc pagājušajā ceturtdienā notikušajām pirmajām Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas debatēm izteicies kāds koledžas pasniedzējs no Indiānas pavalsts, kuru citē britu izdevums „The Guardian”. Runa ir par epizodi debašu noslēguma daļā, kad abi kandidāti apmainījās replikām par golfa spēles prasmi sava fiziskā stāvokļa tēmas kontekstā. Tūdaļ pēc debatēm prezidenta Baidena kondīcija izvirzījās kā galvenais apspriežamais motīvs. Gurdena balss, nedrošas kustības, vairākkārtēja pārteikšanās, sapīšanās frāzēs un ieilgušas pauzes – tas viss licis daudziem vaicāt: vai amerikāņu politikas veterāns Baidens vairs būs spējīgs vadīt valsti, pat ja tiks ievēlēts? Uzvirmoja runas, ka Demokrātu partija steidzami domājot par jaunu prezidenta kandidātu. Kā ticamākais variants tika piesaukta viceprezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, kuras iespējas vēlēšanās uzvarēt eksprezidentu Trampu partijas elektorāts, spriežot pēc aptaujām, vērtē augstāk nekā Baidena izredzes. Līdzās manāmi sagurušajam Baidenam eksprezidents Tramps izskatījās enerģisks un pašpārliecināts, kas gan nav liedzis daudziem saskatīt viņa jau ierastās negācijas. Daži izdevumi to formulē nepārprotami – „Tramps nepārtraukti melo”; citi lieto saudzīgākus formulējumus, kā – „eksprezidenta apgalvojumi neiztur faktu pārbaudi”. Nav palicis nepamanīts, ka eksprezidents atļāvās netieši draudēt savam oponentam ar tiesas vajāšanu, kuru viņš varētu organizēt, ja atkal nonāktu Baltajā namā. Tūdaļ pēc debatēm uzkultās emociju putas gan ir sākušas noplakt, un pagaidām nav nopietnu mājienu par to, ka prezidents Baidens varētu izstāties no sacīkstes par prezidenta amatu. Vairums aptauju gan nosauc eksprezidentu Trampu kā debašu favorītu, taču ir arī tādas, kuras priekšroku dod Baidenam, un daudzos gadījumos aptauju rādītāji pēc šīm debatēm daudz neatšķiras no agrākajiem, tātad ceturtdienas vakars Atlantā nav nesis esošajam prezidentam kādu graujošu sakāvi. Viss liecina par to, ka amerikāņu elektorāts ir kapitāli sašķelts un kā demokrātu, tā republikāņu vēlētāji ir teju dzelžaini uzticami savai partejiskajai izvēlei. Par Donalda Trampa uzvaru gan jāuzskata Savienoto Valstu Augstākās tiesas pirmdienas lēmums, kas piešķir eksprezidentam imunitāti pret kriminālvajāšanu par darbībām, kuras uzskatāmas par oficiālām, respektīvi, veiktām prezidenta varas funkciju ietvaros. Tagad zemākās instances tiesa vērtēs, ko Tramps darījis kā prezidents, ko – kā privātpersona. Izvērtēšana, visdrīzāk, prasīs mēnešus, līdz ar to kļūst stipri apšaubāmi, ka Trampu varētu diskvalificēt kriminālapsūdzību dēļ. Uzvaras nebūs Nr. 1 – britu konservatīvie Aizpagājušajā gadā Apvienotā Karaliste atjaunoja vēsturisko Parlamenta darbības regulējumu, kas tika izmainīts 2011. gadā. Proti, tagad, kā agrākajos laikos, lai atlaistu Parlamentu un izsludinātu jaunas vēlēšanas, premjerministram nav vajadzīga likumdevēju piekrišana. Formāli šo aktu gan veic karalis, taču lēmums piekrīt valdības vadītājam. Tā nu 22. maijā premjerministrs Riši Sunaks paziņoja par Parlamenta atlaišanu un jaunām vēlēšanām 4. jūlijā. Daudziem tas bija pārsteigums, ciktāl, saskaņā ar likumu, ar vēlēšanām varēja pagaidīt vēl līdz nākamā gada janvāra nogalei. Iespējams, lēmums tika pieņemts, bažījoties, ka konservatīvo atrašanās pie varas tikai arvien vairāk deldē viņu elektorāta atbalstu. Un jautājums, kas toriju sakarā tiek uzdots, ir: vai rīt viņus gaida tikai smaga sakāve, šķiroties no kādas puses pašreizējo deputātu mandātu, vai arī īsts slaktiņš, pēc kura no viņu frakcijas Apakšpalātā varētu palikt pāri vien kāda sestā daļa. Skaidrs ir viens: četrpadsmit gadus ilgušais konservatīvo varas periods Apvienotajā Karalistē noslēdzas, tagad varas groži kādu laiku būs leiboristu rokās. Toriju smagākās problēmas sākās līdz ar pandēmijas laikā uzliesmojušo skandālu, kad atklājās, ka premjera Borisa Džonsona biroja darbinieki pārkāpuši pašu valdības noteiktos pulcēšanās ierobežojumus. Nelīdzēja Džonsona spilgtā darbošanās Ukrainas labā pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma – 2022. gada septembrī viņš demisionēja, un pāris mēnešus vēlāk arī viņa pēctece amatā Liza Trasa. Uz ekonomikas stagnācijas, palielu sociālo problēmu un inflācijas fona stāvokli labot nav izdevies arī Riši Sunakam. Ja šobrīd torijiem Apakšpalātā ir 344 no 650 vietām, savukārt viņu pastāvīgajiem konkurentiem leiboristiem – 205 vietas, tad pēc vēlēšanām šī aina, visdrīzāk, būs apvērsta. Leiboristi, kurus viņu pašreizējais līderis Kiers Stārmers pavērsis mērenākā virzienā pēc sava priekšgājēja Džeremija Korbina diezgan radikālā kreisuma, popularitātē apsteidz konservatīvos apmēram divkārt. Savas pozīcijas un nepilnu pussimtu deputātu vietu visdrīzāk saglabās trešā lielākā frakcija – Skotu nacionālā partija, kā arī ceturtā lielākā – liberāldemokrāti, kuriem pašreiz ir 15 vietas. Taču iespējams, ka uz toriju rēķina ir iespējas iedzīvoties arī kādam britu politikā netradicionālam spēkam – partijai „Reformēt Apvienoto Karalisti”. Tā ir tā pati savulaik zināmā Breksita partija, kura vēlāk mainīja nosaukumu un pārslēdza savu galveno uzmanību uz migrācijas un sociālo politiku, un tagad tiek raksturota kā nacionāli populistisks spēks. Kopš 3. jūnija partijas priekšgalā ir atgriezies kādreizējais līderis Naidžels Farāžs. Jau gadu mijā partijas reitingi apsteidza liberāldemokrātus, bet pagājušomēnes nepatīkami pietuvojās konservatīvajiem. Uzvaras nebūs Nr. 2 – franču centristi Francijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta notika svētdien, 30. jūnijā. 577 deputātu mandāti tiek sadalīti pēc mažoritārās sistēmas, kur pirmajā kārtā vietas iegūst tie, kas tikuši pie absolūtā vairākuma. Pārējos apgabalos vēlēšanās piedalās visi kandidāti, kas saņēmuši vairāk par 12,5% balsu. Pēc svētdienas balsojuma izšķirts vien 76 mandātu liktenis; tūlīt pēc vēlēšanām 306 apgabalos bija trīs pretendenti, piecos apgabalos – četri. Kā jau tika prognozēts, labāko rezultātu ar apmēram trešdaļu balsu un 38 deputātu vietas ieguvusi nacionālistiskā, labēji populistiskā Nacionālā apvienība ar tās līderi Marinu Lepenu un viņas jauno protežē, premjera kandidātu Žordānu Bardellu priekšgalā. Šis spēks vairs nav tik radikāls kā kādreiz, bet tā programmas pamanāmākie elementi ir nelegālās migrācijas apkarošana, vidusmēra francūzim tīkama nodokļu politika un vispārēja pozicionēšanās par vairāk kārtības ielās, mācību iestādēs u. tml. No šiem galēji labējiem rezultātos daudz neatpaliek arī kreiso partiju bloks Jaunā Tautas fronte, kurā pamanāmākie spēki ir antikapitālistiskā „Nelokāmā Francija”, Sociālistiskā partija, partija „Ekoloģisti”, Komunistiskā partija un vēl vairākas citas sīkākas grupas. Kreisie jau ieguvuši 32 mandātus. Uz šī fona graujoši izskatās prezidenta Makrona partijas „Renesanse” un tās partneru veidotā bloka „Kopā par Republiku” iegūtās divas vietas. Protams, viss izšķirsies otrajā kārtā 7. jūlijā. Pirmdien un otrdien risinājās kandidātu atteikšanās process, kura rezultātā tagad palikuši 95 apgabali ar trīs pretendentiem un viens ar četriem. Jaunā Tautas fronte saviem kandidātiem deva skaidru rīkojumu atkāpties visur, kur viņi ir trešajā pozīcijā. Centristu bloks nav tik organizēts, galīgais lēmums tiek atstāts pašu kandidātu ziņā, tomēr arī viņi daudzviet atsakās par labu kreisajiem. Kā kreisajiem, tā centristiem ir ļoti svarīgi, lai absolūto vairākumu parlamentā neiegūtu Nacionālā apvienība. Pašreizējās prognozes liecina, ka Lepenas partijai līdz alktajam vairākumam varētu mazliet pietrūkt. Tad viņiem nāktos mēģināt vienoties ar Republikāņu partiju – labēji konservatīvajiem, kuri var cerēt uz kādu pussimtu balsu, un lasīt pa vienam atbalstu dažādu neatkarīgo labējo rindās. Ja Nacionālajai apvienībai tas izdotos, tad Francija tiktu pie radikāli labējas valdības – kā tiek uzsvērts, pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara, kad sadarbībā ar nacistu okupantiem pastāvēja t.s. Višī režīms. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) parlamenta vēlēšanās, šķiet, pielikts punkts 30 gadus ilgušajam Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) varas monopolam. Indijā noslēgušās vairāk nekā mēnesi ilgušās parlamenta apakšpalātas vēlēšanas. Jaunkaledonija pieprasa Makronam atsaukt vēlēšanu izmaiņas. Ārkārtas stāvoklis atcelts. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio ārpolitikas ziņu korespondents Rihards Millers un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Neviena vara nav mūžīga, # 1 – Indija Vakar, 4. jūnijā, notika galīgā balsu saskaitīšana pēc sešas nedēļas ilgušajām Indijas parlamenta apakšpalātas, oficiāli dēvētas par Tautas palātu, vēlēšanām. Vēlēšanas pasaules lielākajā demokrātijā notiek pēc mažoritārās sistēmas, respektīvi, 543 deputāti tiek ievēlēti vienmandāta apgabalos. Viņi pārstāvēs 968 miljonus Indijas balsstiesīgo, no kuriem vēlēšanās piedalījās 642 miljoni, kas ļauj apgalvot, ka šīs ir plašākās vēlēšanas pasaules vēsturē. Balsošanas punktu ir apmēram miljons, tai skaitā īpaša komanda, kas devās apmēram 40 kilometru gājienā pa kalnu takām, lai sasniegtu vienu balsotāju kādā attālā Himalaju ciematiņā, vai cita, kas veselu dienu autobusā līkumoja cauri Giras nacionālā parka džungļiem pie hindu mūka vientuļnieka. Par vēlētāju balsīm sacentās veselas 744 partijas, no kurām gan tikai nedaudz virs trīsdesmit ir tādas, kuras ieguvušas kaut vienu mandātu iepriekšējās vēlēšanās, un tikai sešas darbojas vispārnacionālā līmenī; visas pārējās ir reģionālas partijas. Izšķirošā cīņa norisinājās starp diviem spēkiem: pašreizējā premjera Narendras Modi vadīto Indijas Tautas partiju, kura kopā ar pārdesmit reģionālajām partijām veido labēji orientēto Nacionāli demokrātisko aliansi, un partiju Indijas Nacionālais kongress, kuras vadītajā Indijas Nacionālās attīstības iekļaujošajā aliansē ir vairāk kreisu spēku, t. sk. Utarpradēšas pavalstī bāzētā Sociālistiskā partija, antikorupcijas motīvus kopjošā Vienkāršā cilvēka partija, veselas trīs dažādu nokrāsu kompartijas u.c. Vēlēšanu laika aptaujas solīja ierasti labus rezultātus labējam blokam un, attiecīgi, trešo nedalītas varas termiņu Narendram Modi. Taču rezultāti izrādījušies ne tuvu tik spoži: Indijas Tautas partijai tikušas 240 vietas, kas ir par 32 mazāk nekā vajadzīgs, lai veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Tagad tai nāksies vairāk rēķināties ar saviem reģionālajiem sabiedrotajiem, pret kuriem līdz šim tā izturējusies ar zināmu aroganci, kas šai partijai maksājis, piemēram, zaudējumu Mahārāštras pavalstī. Savu priekšvēlēšanu kampaņu Tautas partija lielā mērā balstīja ierastajos ksenofobijas motīvos, pozicionējot sevi kā spēku, kurš aizstāvēs hinduistu kopienu, un ienaidnieka birku piekarinot pirmām kārtām musulmaņu kopienai. Tas izrādījies nepārliecinošs vēstījums miljoniem Indijas jaunāko vēlētāju, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 23%, t.sk. absolventu vidū – 42%. Tā nu visapdzīvotākajā Indijas pavalstī Utarpradēšā pārliecinošākie rezultāti ir Sociālistiskajai partijai, kas, cita starpā, aizstāv arī reliģisko minoritāšu intereses. Neviena vara nav mūžīga, # 2 – Dienvidāfrika „Mūsu cilvēki ir teikuši savu vārdu, vai mums tas patīk, vai nē,” tā, uzzinot 29. maijā notikušo vēlēšanu rezultātus, atlika vien rezignēti izteikties līdzšinējam Dienvidāfrika Republikas prezidentam Sirilam Ramafosam. Pirmo reizi kopš aparteīda sistēmas likvidācijas un pirmajām vispārējām vēlēšanām 1994. gadā viņa partija – Āfrikas Nacionālais kongress – ieguvusi mazāk nekā pusi no parlamenta vietām, proti – simt piecdesmit deviņas no četriem simtiem. Partijas ietekme, kas savu maksimumu sasniedza 2004. gada vēlēšanās, pēc tam pakāpeniski saruka ar katru nākamo kadenci. Šajās vēlēšanās kritums ir lielāks nekā visās trīs iepriekšējās kopā. Nacionālā kongresa zaudēto balsu lielākā daļa nonākusi pie jaundibinātās kreisi populistiskās partijas „Nācijas šķēps”, kuru vada eksprezidents, korupcijas noziegumos apsūdzētais un par tiesas prasību ignorēšanu notiesātais Jakobs Zuma. Galvenā opozīcijas partija, Demokrātiskā alianse, kuras elektorātā dominē eiropiešu un indiešu izcelsmes, kā arī jauktas rases vēlētāji, savu mandātu skaitu palielinājusi nenozīmīgi. Tā nu prezidentam Ramafosam tagad jāmeklē koalīcijas partneris. Loģiskāk šķistu raudzīties kreisajā virzienā, kur atrodas šo vēlēšanu trešās un ceturtās pozīcijas ieguvēji – jau piesauktais „Nācijas šķēps”, kā arī vēl viena kreiso populistu grupa, partija „Ekonomiskās brīvības cīnītāji”. Demokrātiskā alianse šādu kombināciju jau nodēvējusi par „pastardienas koalīciju”, kuras sociālekonomiskā politika pārvērtīšot Dienvidāfriku par Zimbabvi vai Venecuēlu, pie tam iegrūdīšot to smagā etniskā konfliktā. Ievērojot, ka abu minēto kreisi radikālo partiju lozungi joprojām saistās ar baltās rases pārstāvju īpašumu pārdali par labu melnādainajiem, tai skaitā zemes īpašumu konfiskāciju, šāds apgalvojums nešķiet gluži pārspīlēts. Šķiet, ka arī pats prezidents Ramafosa apzinās, ka potenciālo koalīcijas partneru radikālisms draud ar destabilizāciju, tāpēc viņš sliecas uz koalīciju ar Demokrātisko aliansi. Tomēr tāda savienība varētu kā vienam, tā otram partnerim draudēt ar elektorāta aktīvu neizpratni. Kā iespēji situācijas amortizācijas varianti tiek minēts „nacionālās vienības valdības” modelis, kurā kopā ar Nacionālo kongresu un Demokrātisko aliansi piedalītos arī kādas no mazākajām melnādaino vairākumu pārstāvošajām partijām, vai arī Nacionālā kongresa mazākuma valdība ar Demokrātiskās alianses atbalstu. Jaunkaledonija gruzd Jaunkaledonija ir Francijai piederīga sala Klusā okeāna dienvidaustrumos, viena no t.s. aizjūras kopienām, kurai piešķirts īpašs autonomijas statuss. 1998. gadā noslēgtā vienošanās starp salas neatkarības kustības pārstāvjiem un Francijas valsti paredzēja pakāpenisku varas nodošanu vietējām institūcijām, paralēli īstenojot trīs secīgus neatkarības referendumus. Tie arī notika – 2018., 2020. un 2021. gadā –, un balsojums visos trīs bija par palikšanu Francijas sastāvā. Līdz ar to Parīze uzskata jautājumu par izlemtu un arī turpmāk paturēs savā pārziņā ārlietas, armijas un policijas spēkus, imigrāciju un valūtu. Taču Jaunkaledonijai ir sava pilsonība, kas tiek piešķirta paralēli Francijas un Eiropas Savienības pilsonībai, un tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās ir tikai tiem, kuri dzīvojuši salā pirms 1998. gada, kā arī viņu pēcnācējiem. Tādējādi šīs tiesības ir liegtas apmēram 42 000 Jaunkaledonijas iedzīvotāju, kuri te ieradušies vēlāk. Maija vidū Francijas parlamenta apakšpalāta nobalsoja par izmaiņām, kas paredz atcelt šos ierobežojumus, atstājot spēkā vien desmit gadu pastāvīgas uzturēšanās cenzu dalībai vēlēšanās. Tas nav pieņemams daudziem salas pamatiedzīvotājiem kanakiem, kuru proporcionālā daļa iedzīvotāju skaitā gadu gaitā sarukusi līdz 41%. Jaunkaledonijas galvaspilsētā Numeā sāka slieties barikādes, protesti drīz vien izvērtās vardarbīgi, tajos dzīvību zaudēja pieci protestētāji un divi policijas spēku pārstāvji. Galu galā salā tika ievests trīs tūkstošus liels papildus armijas kontingents un bruņutehnika. Prezidents Makrons, apmeklējot Jaunkaledoniju 23. maijā, paziņoja, ka nevēlas uzspiest pārmaiņas ar spēku, un pagaidām process tiek apturēts. Mēneša beigās tika ziņots, ka valdības kontrole galvaspilsētā Numeā ir atjaunota. Tikām protestu kustības vadošā spēka – Sociālistiskās kanaku nacionālās atbrīvošanās kustības – līderi aicinājuši prezidentu skaidri deklarēt atteikšanos no iecerētajām izmaiņām, jo pretējā gadījumā viņi nevarot aicināt savus sekotājus pārtraukt akcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Gājis bojā Irānas prezidents Ibrahims Raisi. Sašauts Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Putins viesojas Ķīnā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs, Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Asiņainā prezidenta pēkšņais gals Vakar, 21. maijā, Irānā tika izsludinātas piecu dienu valsts sēras, pieminot svētdien aviokatastrofā bojāgājušos – valsts prezidentu Ibrahimu Raisi, ārlietu ministru Hoseinu Amiru Abdollahjanu, vēl pāris valdības ierēdņus un avarējušā helikoptera apkalpes locekļus. Prezidenta helikopters avarēja, Raisi esot atceļā no tikšanās ar Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu abu valstu pierobežā. Vienas dienas sēras izsludinājušas arī Irānas kaimiņvalstis Pakistāna un Turcija, oficiālu līdzjūtību, cita starpā, izteikusi arī Eiropas Savienība, un tikai Savienotās Valstis nav ievērojušas principu „labu vai neko”. Baltā nama nacionālās drošības pārstāvis Džons Kirbijs raksturojis nelaiķi Raisi kā cilvēku, kam „rokas mirkst asinīs” – starptautiskā terorisma atbalstītāju un represīvu protestu apspiedēju paša valstī. Raksturojums visnotaļ atbilst patiesībai. Lielu daļu savas karjeras bojāgājušais pavadījis islāma režīma tieslietu sistēmā, tai skaitā piedalījies 1988. gada notikumos, kad Irānas cietumos bez tiesas sprieduma tika nogalināti tūkstoši režīma pretinieku. Viņa ievēlēšanu par prezidentu 2021. gadā pamatoti uzlūkoja kā konservatīvo varas tvēriena stiprināšanu laikā, kad valstī pieaug prasības pēc liberālākas kārtības un laiku pa laikam uzliesmo nemieri. Komentētāji visai vienprātīgi atzīst, ka tuvākā perspektīvā šai ziņā neko nemainīs arī prezidenta pēkšņais gals un jūnija nogalē paredzētās vēlēšanas. Lielākā vara Irānā pieder augstākajam vadītājam jeb rahbaram Alī Hāmenejī, kura ietekmē ir arī īpašā atlases padome, kas pirms katrām vēlēšanām no vairākiem simtiem kandidātu atlasa vien dažus. Pēdējās reizēs cauri šim sietam nav ticis neviens salīdzinoši mērens amata kandidāts, un, spriežot pēc vēlētāju aktivitātes, daudzi irāņi atmetuši cerības vēlēšanu ceļā panākt kādas izmaiņas. Taču prezidenta Raisi bojāeja aktualizējusi jautājumu par augstākā varas posteņa tālāko likteni. Rahbaram Hāmenejī drīz apritēs 85, un kā viņa potenciālais sekotājs varas virsotnē līdz šim tika minēts tieši Raisi. Ja notiktu tā, ka dižais ajatolla Hāmenejī dotos mūžībā, bet stabils funkciju pārņēmējs tobrīd vēl nebūtu atrasts, tas potenciāli varētu destabilizēt fundamentālistisko režīmu. Dzejnieks „raksta” ar lodēm Pirms nedēļas atentātā tika smagi ievainots Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Uzbrukums notika Handlovas pilsētā valsts vidienē, kur valdības vadītājs un vairāki ministri bija ieradušies uz publisku diskusiju. Pēc pasākuma, kad Fico piegāja pie ārpusē sanākušajiem ļaudīm, uz viņu no minimāla attāluma vairākkārt izšāva 71 gadu vecais Jurājs Cintula, kurš turpat uz vietas tika aizturēts. Premjerministrs smagi ievainots galvā, krūtīs un vēderā, sākotnēji viņa dzīvība bija nopietnās briesmās, tagad, pēc atkārtotas operēšanas, stāvoklis tiek raksturots kā smags, taču stabils. Par šāvēju zināms, ka viņš ir pensionēts apsardzes darbinieks, kuram ierocis piederējis legāli, un arī vairāku dzejoļu krājumu autors un Slovākijas Rakstnieku savienības biedrs. Pagātnē viņam bijuši sakari ar militarizēto grupu „Slovāku iesaucamie”, kura, savukārt, bijusi saistīta ar Kremļa režīmu aktīvi atbalstošo Krievijas motociklistu klubu „Nakts vilki”. Cintula, cik zināms, bijis krasi negatīvi noskaņots pret migrantu ieplūšanu Eiropas Savienībā, viņa tekstos atrodami nicinoši motīvi Slovākijas romu minoritātes sakarā. Taču, no otras puses, viņš paudis nepatiku pret korupciju un oligarhisku varas sagrābšanu, kas lielā mērā asociējas ar Roberta Fico valdīšanu. Cik var noprast, Cintulas sašutumu izraisījuši premjerministra plāni likvidēt Slovākijas pretkorupcijas prokuratūru un slēgt sabiedriskos medijus, arī viņa īstenotā palīdzības pārtraukšana Ukrainai. Roberta Fico partijas „Virziens – sociāldemokrātija” pārstāvji par galvenajiem uzbrukuma vaininiekiem pasludinājuši liberālos medijus, kuri esot kurinājuši naidu pret valdošo spēku un tā premjeru. Maskavas un Pekinas „bezgalīgā draudzība” Agresorvalsts vadoni Putinu Pekinā pagājušonedēļ sagaidīja ar visu iespējamo pompu un spožumu, demonstrējot, ka šai pasaules daļā kara noziegumos apsūdzētais joprojām tiek uzskatīts par cienījamu valsts galvu un partneri. Neiztrūka nedz militārās parādes, nedz lielgabalu zalvju, nedz sarkanā tepiķa, pa kuru Maskavas viesim pretim laipni iznāca namatēvs – Ķīnas totalitārais vadonis ar prezidenta titulu Sji Dziņpins. Tika pasludināta jauna abu valstu partnerības ēra, piesaucot sadarbību daudzās jomās, starp kurām ir dažādas digitālās, informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas, kosmosa apguve, kā arī „savstarpēja militāra paļāvība un koordinācija”. Viss liecina par to, ka Ķīnas industrija arī turpmāk kalpos Krievijai par atbalstu tās militāro spēju stiprināšanā, piegādājot  t.s. divējādās izmantojamības, respektīvi, arī militāriem mērķiem lietojamus ražojumus. Ne velti Krievijas delegācijā bija gan nesen atstādinātais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, gan viņa amata pārņēmējs Andrejs Belousovs, gan Krievijas kosmosa aģentūras „Roskosmos” vadītājs Jurijs Borisovs. Kā lēš, Ķīna šobrīd nodrošina Krievijai lauvas tiesu no ieroču ražošanai vitāli nepieciešamā importa: 70% no ievestajām ražošanas iekārtām un 90% no mikroelektronikas izstrādājumiem, un Rietumu ieviestās sankcijas tur maz ko līdz. Unisonā kopējos paziņojumos vizītes laikā skanēja arī Maskavas un Pekinas paļas Vašingtonai, kura turpinot aukstā kara pieeju, izturoties agresīvi visā pasaulē un grasoties militarizēt kosmosa telpu. Krievijas agresijas karam, šajā kompānijā konsekventi dēvētam par „Ukrainas krīzi”, vizītes publiskajā izpausmēs bija veltīta samērā pieticīga vieta. Tika pausts, ka pareizā pieeja esot „politisks risinājums”, ar ko acīmredzot jāsaprot Rietumu palīdzības pārtraukšana Ukrainai, spiežot Kijivu sēsties pie sarunu galda. Kara kontekstā izskanēja arī nosodījums valstīm, kuras piesavinoties citu valstu īpašumu, kas ir nepārprotama norāde uz Rietumvalstu plāniem konfiscēt Krievijas kapitālus vai vismaz peļņu no šiem kapitāliem par labu Ukrainai. Tiesa, kā atzīmē daudzi novērotāji, vienu kārotu guvumu Putins no Pekinas tomēr nepārveda. Runa ir par gāzesvadu „Sibīrijas spēks”, kura izbūvē Ķīna joprojām nav gatava ieguldīt savu līdzfinansējumu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījuma uzmanības lokā divi kari, kas ir pārņēmuši pasaules informatīvo telpu un kas rada tik daudz raižu. Abos spriedze pieaug un perspektīva ir neskaidra. Kas notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā? Protams, ir arī militāras sadursmes citviet pasaulē, bet šie ir vistuvāk un par tiem mēs īpaši arī pārdzīvojam. Raidījumā lūkojam, kāda ir pašreizējā situācija. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Ukraina lūdz palīdzību „Bez sabiedroto palīdzības Ukrainai nav iespēju uzvarēt karā pret Krieviju,” tā intervijā amerikāņu telekanālam CBS sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš neslēpj, ka Ukrainas aizstāvjiem frontē klājas smagi, jo trūkst bruņojuma. Lai spētu noturēt savas pozīcijas, Ukrainai ļoti nepieciešamas ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā norāda Zelenskis – šobrīd visas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir Ukrainai, ir atvestas no Eiropas. Bet ar tām nepietiek. Zelenskis arvien uzstājīgāk lūdz neaizmirst par notiekošo Ukrainā. Vakar, 16. aprīļa, vakarā viņš mikroblogošanas vietnē „X” aicināja sabiedrotos izrādīt tādu pašu "vienotību" Ukrainas atbalstā, kādu saņēma Izraēla, kura nedēļas nogalē ar Rietumvalstu palīdzību atvairīja Irānas uzbrukumu. Viņš pieprasa Ukrainas un NATO padomes sanāksmi, lai lemtu par Ukrainas debesu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības sistēmu un raķešu piegādēm. Zelenskis izteica pateicību Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nule kā atgriezies no Ķīnas un pēdējā laikā ir izrādījis īpašu iniciatīvu un līderību Ukrainas atbalstā. Saspringtā situācija frontē ir spiedusi Zelenski beidzot parakstīt pretrunīgi vērtēto mobilizācijas likumu, kura mērķis ir palielināt karavīru skaitu. Ar šo likumu tiek ieviestas vairākas izmaiņas pašreizējā sistēmā, paplašinot Ukrainas varasiestāžu pilnvaras izdot iesaukšanas pavēstes, izmantojot elektronisko sistēmu. Kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā karavīriem frontes līnijās nav bijis iespēju rotācijas kārtībā doties atpūtā, bet daudzi tūkstoši ukraiņu turpina izvairīties no iesaukšanas armijā. Jaunajā likumā nu ir paredzēti arī stingrāki sodi par to. Krievija tikmēr veic teju nepārtrauktus uzbrukumus Ukrainas elektroinfrastruktūrai un ir jau iznīcinājusi svarīgu Kijivas reģiona spēkstaciju, jo Ukrainai ir beigušās aizsardzības raķetes. Ukraina pēdējā laikā arvien skaļāk norāda uz problēmām, ko rada no sabiedrotajiem gaidītās militārās palīdzības, arī pretgaisa aizsardzības bruņojuma, kavēšana. Jāatgādina, ka ASV Senāts februārī pieņēma 95 miljardu dolāru vērtu finansējuma paketi, kas ietver atbalstu Ukrainai, kā arī Izraēlai un Taivānai, tomēr šis likumprojekts ir iestrēdzis Kongresa apakšnamā Pārstāvju palātā. Tās spīkers Maiks Džonsons  šonedēļ paziņoja, ka Pārstāvju palātā drīzumā notiks balsojums par šiem likumprojektiem, bet ne tā pašreizējā formā. Pārstāvju palāta "balsos par katru no šiem pasākumiem atsevišķi četras reizes". Balsojums notiks piektdienas vakarā, bet likumdevēji vēl varēs iesniegt labojumus, tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā process varētu atkal ievilkties. Irānas un Izraēlas sadursme Visu pagājušo nedēļu gaisā virmoja brīdinājumi, kurus sniedza ārvalstu izlūkdienesti – ka Izraēlā sagaidāms atriebības akts pēc tam, kad tā 1.aprīlī bija raidījusi raķetes uz Irānas diplomātisko pārstāvniecību Damaskā, tur iznīcinot divus irāņu ģenerāļus un kopumā nogalinot 16 cilvēkus. Irāna gandrīz nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Tā arī notika. Sestdien no rīta kļuva skaidrs, ka eskalācija ir neizbēgama. Savu atpūtu pārtrauca ASV prezidents Džo Baidens, lai steidzami atgrieztos Vašingtonā uz konsultācijām. Sestdienas, 13. aprīļa, vakarā parādījās ziņas, ka Irāna ir palaidusi bezpilota dronus jeb šahedus, kas dodas virzienā uz Izraēlu. Bija skaidrs, ka droniem sekos arī raķetes, un izskanēja dažādi minējumi, cik liels šis uzbrukums varētu būt. Tā kā Irāna un Izraēla nav robežvalstis, tad Izraēlas rīcībā bija laiks, lai sagatavotos gaidāmajiem triecieniem. Pateicoties ātrai koordinācijai, ar amerikāņu un vēl vairāku Rietumu sabiedroto atbalstu izdevās iznīcināt gandrīz visus vairāk nekā 300 dronus un raķetes. Postījumi izrādījās itin niecīgi. Tomēr ir bažas, ka ar to viss nav beidzies. Publiski izskanējis, ka tieši amerikāņi un pārējie sabiedrotie panākuši to, ka Izraēla nekavējoties nav atbildējusi ar savu militāro potenciālu. Taču jautājums par to, kāda būs tālākā Izraēlas reakcija, šobrīd ir atvērts. Izraēla grasās veikt savu atriebes aktu, un daudzi baidās, ka notikušais var izprovocēt vēl lielāku atbildes vilni un karā var tikt ierauts arvien plašāks reģions.  

Pēc Piemaskavā notikušā terorakta, kurā bojā gāja ap pusotrs simts cilvēku un par kuru atbildību uzņēmies Islāma valsts atzars, kā galvenie izpildītāji aizturēti četri tadžiki. Sociālajos tīklos tas radījis spekulācijas, vai tiešām notverti galvenie vaininieki. Kāpēc tieši tadžiki? Tomēr šīs tautības pārstāvji tiek vainoti ne tikai šajā noziegumā. Tas arī ir pamudinājis mūs jautāt, ko mēs zinām par tadžikiem un Tadžikistānu? Interesanti  arī palūkoties, kas notiek apkārt esošajās valstīs. Latvijā šo reģionu daudzi pazīst kā Vidusāziju. Priekšstats par katru no valstīm gan mums ir salīdzinoši mazs. Komentē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Leons Taivāns. Tadžikistāna Tadžikistānas liktenis pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā ir bijis, domājams, smagākais starp visām Centrālāzijas postpadomju republikām. Padomju laikā toreizējās Tadžikijas PSR varas virsotnē nostiprinājās dažu republikas reģionu pārstāvji, un viņu apdalīto līdzpilsoņu mēģinājumi mainīt šo kārtību izvētās par pilsoņu karu, kas plosīja valsti no 1992. līdz 1997. gadam. Upuru skaita aplēses svārstās plašā amplitūdā no 20 000 līdz pat 150 000 cilvēku. Kara laikā pie varas nāca agrākais sovhoza direktors Emomali Rahmonovs, kurš vēlāk sāka dēvēties atbilstošāk tadžiku valodas tradīcijai, proti – Rahmons. Pagājušajās desmitgadēs viņš piecas reizes pārvēlēts Tadžikistānas prezidenta amatā un divreiz ar referendumu paplašinājis savas pilnvaras; neviens no šiem balsojumiem nav starptautisko tiesību ekspertu atzīts par brīvu vai godīgu. Kopš 2015. gada Rahmona oficiālais tituls ir „Miera un nacionālās vienotības pamatlicējs – Nācijas līderis”. Viņa vecākais dēls Rustams Emomali kopš 2020. gada ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu. Tā nu nomināli Tadžikistāna ir prezidentāla republika, bet faktiski – autoritāra diktatūra ar dinastiskas varas pazīmēm. Tadžikistānai ir zemākais iekšzemes kopprodukts Centrālāzijā, un apmēram trešdaļu valsts ekonomikas veido līdzekļi, kurus mājup sūta lielākoties Krievijā strādājošie tadžiku viesstrādnieki. Tadžikistānas drošības galvenā problēma ir kaimiņvalsts Afganistāna, kur tadžiki ir otra liekākā etniskā grupa un skaitliski pārsniedz tadžiku skaitu pašā Tadžikistānā. Robežu šķērso narkotiku kontrabandas maršruti, radikālā islāma idejas un klanu saiknes, kas draud ar ievilkšanu desmitgades ilgstošajos Afganistānas iekšējos konfliktos. Līdz šim kā pretsvars šiem riskiem kalpojusi primāri Krievijas militārā klātbūtne, un militārā bāze Tadžikistānā ir lielākais ārpus valsts pamatteritorijas dislocētais Krievijas kontingents, neskaitot, protams, tās okupācijas spēkus Ukrainā. Kopš 2021. gada pieaugusi spriedze uz Tadžikistānas un tās kaimiņvalsts Kirgizstānas robežas, kas 2021. gada aprīlī un 2022. gada septembrī saasinājās līdz militārām sadursmēm. Kirgizstāna Kirgizstāna vienīgā no agrākajām padomju Vidusāzijas republikām uzskatāma par demokrātisku valsti, lai gan ar visai trauslu un riskiem pakļautu demokrātiju. Padomju Savienībā Kirgīzijas PSR, līdz ar tās kaimiņieni Tadžikijas PSR, bija divas trūcīgākās un mazattīstītākās republikas, un arī šobrīd Kirgizstāna tikai nedaudz apsteidz Tadžikistānu iekšzemes kopprodukta apjomā uz vienu iedzīvotāju. Arī kirgīzi ir lielā skaitā sastopami kā viesstrādnieki Krievijā, pēdējos gados arī Kazahstānā, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valsts darbaspējīgo iedzīvotāju ir devušies peļņā uz ārzemēm. Zemais dzīves līmenis, plaši izplatītā korupcija un citas pārvaldes nebūšanas pagājušajās neatkarības desmitgadēs bijušas iemesls vairākkārtējiem nemieriem ar varas maiņu to rezultātā. Šādā ceļā amatu bija spiesti pamest pirmie divi Kirgizstānas prezidenti – Askars Akajevs un Kurmanbeks Bakijevs, attiecīgi, 2005. un 2010. gadā; tāpat Sōronbajs Žeenbekovs 2020. gada oktobrī. Tomēr šīm valsts vadītāju gāšanām allaž sekojušas vēlēšanas, kurās novērotāji gan fiksējuši ne mazums pārkāpumu, taču to kopējie rezultāti atzīti par leģitīmiem. 2021. gada janvārī par valsts galvu tika ievēlēts agrākais opozicionārs un politieslodzītais Sadirs Džaparovs. Ar to pašu balsojumu Kirgizstāna no parlamentāras kļuva par prezidentālu republiku, nozīmīgi palielinot prezidenta varas apjomu. Diemžēl ar pašreizējā prezidenta vārdu saistītas aizdomas par korupciju, naudas atmazgāšanu, reiderismu un politiskās ietekmes izmantošanu biznesa interesēs. Tagad tiek paustas arī bažas par autoritārisma tendencēm. Tāpat Kirgizstānas drošības riski saistīti ar 2021. gadā saasinājušos robežkonfliktu ar Tadžikistānu, spriedze starp kirgīziem un valsts lielāko minoritāti uzbekiem, radikālā islāma terorisma draudi. Uzbekistāna Uzbekistāna ar tās vairāk nekā 36 miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Centrālāzijā. Iedzīvotāji koncentrēti lielākoties valsts dienvidu un austrumu daļā, kamēr plašas teritorijas ziemeļos un rietumos ir mazapdzīvotas. Sevišķi blīvi apdzīvota ir Fergānas ieleja pašos valsts austrumos – tradicionālais kokvilnas audzēšanas reģions. Padomju periodā ekstensīvā lauksaimniecība atstājusi mantojumā smagu ekoloģisku katastrofu – izsīkušo Arāla jūru Uzbekistānas ziemeļdaļā. Sevišķi smagi tas skāris apmēram divus miljonus lielās karakalpaku nācijas dzimteni – autonomo Karakalpakijas republiku, kam saskaņā ar Uzbekistānas konstitūciju ir plaša autonomija, tai skaitā secesijas tiesības. 2022. gada jūlijā centrālā vara mēģināja šo statusu mainīt, taču plaši protesti lika no šiem plāniem atteikties. Padomju Savienībai sabrūkot, par Uzbekistānas prezidentu kļuva agrākais republikas kompartijas pirmais sekretārs Isloms Karimovs. Turpmākajā ceturtdaļgadsimtā, pēc vajadzības pielāgojot likumdošanu un darbinot administratīvos mehānismus, Karimovs trīs reizes tika pārvēlēts amatā, oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem nekad nenoslīdot zem 90%. Visnopietnākā krīze viņa varas periodā bija nemieri Andidžonas pilsētā, kas tika asiņaini apspiesti. Oficiāli tiek atzīts, ka no drošības spēku lodēm miruši 187, taču ir avoti, kas apgalvo, ka upuru bija apmēram pusotrs tūkstotis. 2016. gadā Isloms Karimovs savas šīs zemes gaitas beidza, neatstādams vīriešu kārtas mantinieku. Vara nonāca viņa uzticamā līdzgaitnieka, premjerministra kopš 2003. gada Šavkata Mirzijojeva rokās. Pāris gadu laikā viņš sekmīgi iztīrīja varas virsotni no sava priekšgājēja piekritējiem, tai skaitā tika tiesāta un cietumā nonāca nelaiķa prezidenta vecākā meita Guļnara Karimova. Uzbekistānas varas kontrolētā prese tēlo valsti kā izcilu piemēru pakāpeniskai un līdzsvarotai pārejai no padomju plānveida uz tirgus ekonomiku. Faktiski Uzbekistānas ekonomika joprojām pamatā ir valsts kontrolēta. Peļņa no apjomīgā eksporta – kokvilnas, dabasgāzes, zelta, elektroenerģijas – pamatā nonāk šauras varai pietuvināto grupas kabatās, līdz iedzīvotāju miljoniem lāgā netiekot. Turkmenistāna Ja pārējās Centrālāzijas valstīs to galvas centušies ievērot vismaz formālus vēlēšanu rituālus, tad bijušais Turkmēnijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Saparmurats Nijazovs, kļuvis par suverēnas valsts vadītāju un pāris reizes paspēlējis vēlēšanu spēlīti, 1999. gadā noorganizēja sev mūža prezidenta pilnvaras ar visiem šādiem varas modeļiem raksturīgiem „jaukumiem”: balsošanas automātā pārvērstu parlamentu, valsts mediju monopolu un teju pilnīgu informatīvu izolāciju no ārpasaules. Nijazova krāšņā personības kulta komplektā ietilpa ne vien tituls Turkmenbaši – „Turkmēņu galva”, bet arī mēnešu un nedēļas dienu pārdēvēšana vadoņa, viņa radinieku un citu viņa autobiogrāfijā piesauktu fenomenu vārdos. Šī autobiogrāfija, saukta „Dvēseles grāmata”, bija ne vien obligāti apgūstama skolās un augstskolās – tās zināšana bija arī valsts ierēdņu un auto vadīšanas eksāmenu sastāvdaļa. Pirms 2006. gadā beigt savas šīs zemes gaitas, Turkmanbaši paguva aizklapēt visas slimnīcas un bibliotēkas ārpus galvaspilsētas Ašgabatas, paziņojot, ka ja ļaudis grib lasīt vai slimot, lai brauc uz viņa varas sēdekli. Ekstravagantā diktatora vietā stājās viņa uzticams līdzgaitnieks Gurbanguli Berdimuhamedovs, kurš 2022. gadā galvenās varas funkcijas nodeva tālāk savam dēlam Serdaram, pats gan palikdams ietekmīgajā Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā ar titulu „Turkmēņu tautas nacionālais līderis”. Tādējādi Turkmenistāna ir pirmā no Centrālāzijas valstīm, kurā varai ir nepārprotami dinastisks raksturs. Uzlūkojot Turkmenistānas iekšzemes kopprodukta rādītājus, tas uz vienu iedzīvotāju ir teju divreiz lielāks nekā Uzbekistānai un vismaz trīsreiz lielāks nekā Tadžikistānai. Bet šīs ārējās labklājības pamatā ir praktiski viena vienīgā produkta – dabasgāzes – eksports, visvairāk uz Ķīnu. Cik no attiecīgās naudas plūsmas tiek līdz parastajiem turkmēņiem, var spriest no tā, ka kopš pagājušās desmitgades vidus kādi pāris miljoni devušies labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm. Tiek lēsts, ka patiesais iedzīvotāju skaits valstī ir krietni mazāks par oficiālajiem pieciem ar pusi miljoniem. Katrā ziņā pēdējos gados regulāri notiekošo tautas skaitīšanu dati ir slepeni, savukārt valdība sākusi ar administratīviem līdzekļiem ierobežot izceļošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Terorakts Maskavā. Vjetnamā no amata atkāpies jau otrais prezidents gada laikā. Prezidenta vēlēšanas Slovākijā. Aktualitātes analizē ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Asinskārie pret asinskārajiem Pašreiz pieejamie dati liecina, ka 22. marta teroristu uzbrukumā koncertzālei „Crocus City Hall” Piemaskavas pilsētā Krasnogorskā nogalināti 139 cilvēki, no kuriem lielum lielais vairums ir Krievijas pilsoņi, daži – Baltkrievijas, Kirgizstānas, Armēnijas, Azerbaidžānas un Moldovas pilsoņi. Upuri miruši vai nu no teroristu lodēm, vai gājuši bojā iebrucēju izraisītajā ugunsgrēkā. Vairāk nekā 180 cilvēki ievainoti. Atbildību par teroraktu jau nākamajā dienā uzņēmās grupējuma Islāma valsts teritoriālais atzars – „Islāma valsts – Horasānas province”. Horasāna ir reģions Irānas ziemeļaustrumos, taču vēsturiski šis apzīmējums attiecināts uz daudz plašāku reģionu, kas aptver mūsdienu Afganistānu, Tadžikistānu, daļu Uzbekistānas un Turkmenistānas. Minētais Islāma valsts atzars bāzējas pamatā Afganistānā, pie tam ir nedraudzīgās attiecībās gan ar tur valdošo talibu režīmu, gan ar Irānas varu. Atbalsta struktūras grupējumam ir arī Tadžikistānā, no kurienes, pēc visa spriežot, nāk četri terorakta īstenotāji. Visai pārsteidzošā kārtā šai četrotnei, pastrādājušai masu slepkavību Piemsakavā, izdevās pamest nozieguma vietu. Viņus aizturēja gandrīz 350 kilometrus uz dienvidrietumiem no Maskavas, Brjanskas apgabalā. Jādomā, ka teroristu mērķis bija Baltkrievijas robeža, taču Kremļa rupori, ieskaitot pašu vadoni Putinu, nekavējās apgalvot, ka notikušajā ir iesaistīta Ukraina. Svētdien četri aizdomās turamie tika nogādāti Maskavas tiesā, un viņu fiziskais stāvoklis liecināja par notikušu fizisku izrēķināšanos, par ko varēja spriest no iepriekš sociālajos tīklos cirkulējušajiem videoierakstiem. Viss notikušais liek uzdot daudz neglaimojošu jautājumu par Krievijas drošības dienestu darba efektivitāti, sevišķi ņemot vērā to, ka rietumu izlūkdienesti jau kādu laiku iepriekš brīdināja par iespējamu teroraktu Krievijā. Taču, kā norāda eksperti, agresorvalsts attiecīgās struktūras savā darbībā šobrīd orientējas uz režīma pretinieku vajāšanu un iebiedēšanu, līdz ar to īstu terora draudu novēršanai kaut kā nepietiek kapacitātes. Sociālisms ar cilvēciskām vājībām Vjetnama ar tās simts miljoniem iedzīvotāju ir šai ziņā lielākā valsts Indoķīnas pussalā un savulaik Padomju Savienības galvenais sabiedrotais Dienvidaustrumāzijā. Līdz ar padomju totalitārisma sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gados pārmaiņu periods iestājās arī Vjetnamā, tomēr, atšķirībā no vairuma kādreizējo padomju bloka locekļu, šī valsts izvēlējās Ķīnai līdzīgu ceļu, liberalizējot tautsaimniecību, taču saglabājot kompartijas stingru kontroli politikā. Tā nu šobrīd oficiāli Vjetnama joprojām ir sociālistiska republika, kura Vjetnamas Komunistiskās partijas vadībā attīsta sociālistiski orientētu tirgus ekonomiku. Visumā šī pieeja izrādījusies produktīva, un valsts, par spīti negatīvai reputācijai politisko brīvību un cilvēktiesību ziņā, ir veiksmīgi piesaistījusi ārvalstu investīcijas un, salīdzinot ar gadsimta sākumu, vairāk nekā desmitkāršojusi iekšzemes kopproduktu gan absolūtos skaitļos, gan uz vienu iedzīvotāju. Tomēr arī Vjetnamu visnotaļ skārusi šīs attīstības teju neizbēgamā blakne – augsts korupcijas līmenis, ar ko bijusi saistīta jau otrā Vjetnamas prezidenta demisija pēdējo pāris gadu laikā. Prezidents Nguens Suans Fuks 2023. gada janvārī atkāpās no amata un pārtrauca politisko darbību pēc tam, kad bija atklājušās krāpnieciskas shēmas valsts Covid analīžu iepirkumos. Savukārt šī gada 21. martā demisionēja viņa sekotājs Vo Vans Thuongs. Amata pamešana saistīta ar eksprezidenta darbību Kvangngajas provinces kompartijas sekretāra amatā no 2011. līdz 2014. gadam. Pāris nedēļas iepriekš tika arestēts kā esošais provinces administrācijas vadītājs, tā viņa priekšgājējs šai amatā. Kā domā daudzi analītiķi, desmit gadus senā pagātne varētu būt „uzpeldējusi” Vjetnamas varas cīņu kontekstā. Nākamgad gaidāms Vjetnamas Komunistiskās parijas 14. kongress, kurā, visdrīzāk, tiks izraudzīts jauns faktiskais valsts vadītājs – kompartijas ģenerālsekretārs, ciktāl pašreizējam līderim Nguenam Fu Čongam aprīlī apritēs astoņdesmit. Eksprezidents tika uzskatīts par vienu no galvenajiem pretendentiem uz šo amatu, savukārt kā vēl viens nopietns pretendents tiek minēts sabiedriskās drošības ministrs To Lams, kura pakļautībā atrodas visas iekšlietu un iekšējās drošības struktūras. Vēl viena nopietna pretendente esot kompartijas centrālkomitejas Organizatoriskās komisijas vadītāja Čonga Ti Māja. Kā jau ierasts līdzīgās totalitārās sistēmās, arī šī varas cīņa, paredzams, risināsies aizkulisēs, un pārējai pasaulei tiks paziņots tikai oficiāli formulēts rezultāts. Slovākija izvēlas prezidentu Sestdien, 23. martā, notika Slovākijas Republikas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, vēlētājiem balsojot par vienu no deviņiem kandidātiem. Slovākija ir parlamentāra republika, un prezidentam tajā ir lielākoties reprezentatīvas funkcijas, ja neskaita īpašas pilnvaras valdības demisijas gadījumā, kad valsts galvam ir tiesības iecelt valdību bez parlamenta akcepta. Tieši tā rīkojās prezidente Zuzana Čaputova pagājušā gada maijā, kad izjuka iepriekšējā labēji centriskā koalīcijas valdība. Septembrī notikušās vēlēšanas nozīmīgi mainīja spēku samēru parlamentā, kur ietekmi palielināja vairākkārtējā premjerministra Roberta Fico kreisi populistiskais spēks „Virziens – sociāldemokrātija”, parasti dēvēts vienkārši „Virziens”. Viens no pamatelementiem partijas priekšvēlēšanu kampaņā bija atbalsta pārtraukšana Ukrainai, tā spiežot Kijivas valdību piekrist miera sarunām ar Kremļa režīmu. Līdzās „Virzienam” parlamentā nonāca vēl otra kreisa frakcija – ekspremjera un savulaik no Fico partijas aizgājušā Petera Pellegrini dibinātā „Balss – Sociāldemokrātija”. Pēc vēlēšanām šīs kreisās partijas iesaistīja koalīcijā vislabējāko parlamenta spēku – ultranacionālistisko Slovāku tautas partiju, par to samaksājot ar izslēgšanu no Eiropas Sociālistu partijas dalīborganizāciju rindām. Uz šī fona prezidente Čaputova, liberālās partijas „Progresīvā Slovākija” pārstāve, paziņoja, ka nekandidēs uz otro prezidentūras termiņu. Pēc sestdienas balsojuma prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai kvalificējās divi: partijas „Balss” līderis Pellegrini, kurš pašreiz ieņem parlamenta priekšsēdētāja amatu, un neatkarīgais kandidāts, labēji centriskās partijas „Brīvība un Solidaritāte” nominētais Ivans Korčoks. Pretēji aptauju rezultātos balstītājām prognozēm, Korčoka rezultāti pirmajā kārtā izrādījās vislabākie, apsteidzot Pellegrini par vairāk nekā pieciem procentiem. Pellegrini sevi pozicionē kā kandidātu, kurš neļaušot ievilkt Slovākiju karā ar Krieviju, bet gan veicināšot mieru, savukārt Korčoks ir izteikti proeiropeisks un Ukrainu atbalstošs kandidāts. Otrajā kārtā Pelegrini izredzes uzlabotos, ja viņam izdotos pievērst sev Slovāku tautas partijas elektorātu, kuram viņš šķiet pārlieku mērens. Ja 6. aprīlī uzvaru svinēs Ivans Korčoks, tas varētu mazināt Slovākijas pašreizējo tendenci kļūt par „otro Ungāriju” Ukrainas kara kontekstā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Ukraina turpina aizstāvēties pret iebrucējiem. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru. Aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" komentētājs politologs Arnis Latišenko. Sazināmies arī bijušo Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedi Juri Dalbiņu. Ierakstā komentē politologs no Krievijas Dmitrijs Oreškins un žurnālists no Ukrainas Dmitro Ļevus. Ukrainas karš: 8 + 2 Krievijas agresija pret Ukrainu ilgst jau desmit gadus – šo it kā labi zināmo faktu šajās dienās mēdz atgādināt dažādu pasaules mediju virsraksti. Pēdējie divi gadi, kurus Ukrainas tauta izmisīgi aizstāvas pret plaša mēroga iebrukumu, daudzu apziņā aizēnojuši iepriekšējos astoņus, kuros Krievija tāpat sagrāba teritorijas, grāva un slepkavoja, meloja un manipulēja. Vakar, 20. februārī, Kijivā tika atzīmēta desmitā gadskārta, kopš asiņainā pretstāve Maidanā sasniedza savu kulmināciju, un pieminēti 107 t.s. „Pašcieņas revolūcijas” jeb „Eirorevolūcijas” upuri. Diemžēl, kā izrādījās, tās bija tikai pirmās dzīvības no daudziem tūkstošiem, kurus Ukrainai nācies šajos gados ziedot par savu vēlmi piederēt brīvības un tiesiskuma telpai. Šos nežēlīgos meslus ukraiņu nācija maksā arī par Rietumu pasaules tuvredzību, ērtām ilūzijām, domāšanas inerci, reizumis arī noziedzīgu vienaldzību un nožēlojamu pērkamību, ko meistarīgi izmantojis Kremļa režīms. Un pat ja šobrīd pasaules demokrātijas pīlāri sākuši ārstēt šīs ielaistās kaites, tad atlabšana notiek ar smagiem recidīviem, bet komplikācijas, kā, piemēram, Eiropas militārais vārgums, būs jūtamas vēl ilgi. Tiesa, uz nožēlojamās Savienoto Valstu palīdzības situācijas fona zināmi cerību stariņi ir pagājušonedēļ noslēgtie aizsardzības pakti ar Vāciju un Franciju, kas pievienojas līdzīgam jau janvārī noslēgtam akordam ar Lielbritāniju. Kad 2014. gadā notika Krievijas maskētais iebrukums Ukrainas austrumdaļā, frontes līnijā cita starpā nonāca arī Avdijivkas pilsēta, kurā pirms kara dzīvoja apmēram 35 000 iedzīvotāju. Pamatīgi cietusi jau agrāk, pilsēta tika galīgi pārvērsta drupu kaudzē kaujās kopš pagājušā gada oktobra, Krievijas pusei dāsni šķiežot munīciju, bruņutehniku un lielgabalu gaļu, lai Avdijivku ieņemtu. 17. februārī ukraiņu spēki atstāja pilsētu, atkāpjoties uz iepriekš sagatavotām pozīcijām, un līdz ar to Krievija guvusi savu pirmo nozīmīgo panākumu kopš pagājuša gada maija, kad pēc līdzīgām ilgām un asiņainām kaujām tās spēki ieņēma Bahmutu. Kā viens no Avdijivkas krišanas iemesliem tiek minēts zināms Krievijas pārsvars gaisā, lai gan par absolūtu to ne tuvu nenosaukt, ciktāl pēdējās dienās notriekti vairāki modernākie krievu lidaparāti Su-34 un Su-35. Krievija nogalina vēl vienu opozicionāru Pagājušās piektdienas, 16. februāra, pēcpusdienā Krievijas Ieslodzījuma lietu pārvalde paziņoja, ka labošanas darbu kolonijā miris ieslodzītais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs. Kā oficiālais nāves iemesls tiek minēts “pēkšņās nāves sindroms”. Lai gan īsto nāves iemeslu šobrīd un diez vai vispār varēs noskaidrot, jo Navaļnija līķi ģimenei neatdos vēl vismaz divas nedēļas,  kamēr tikšot veikta “ķīmiskā ekspertīze”.  Tomēr ir skaidrs, ka pie viņa nāves ir vainojams Kremlis.  Navaļnijs savas dzīves laikā bijis neērts pretinieks Kremlim, regulāri izgaismojot valdošās elites koruptīvās darbības, izvedot ielās protestētājus un kopā ar žurnālistiem no „Bellingcat”, CNN un citiem medijiem atklājot arī to, kā tieši Kremlis centās viņu noindēt 2020.gadā. Šaipus robežai Aleksejs Navaļnijs gan bija pretrunīgi vērtēta persona. No vienas puses – vienīgais, kas vēl spēja apvienot Krievijas opozīciju un bijis gana drosmīgs, lai atgrieztos Krievijā, labi zinot, kas viņu sagaida dzimtenē. No otras puses, netiek aizmirsts tas, ka 2007.gadā viņš bija pievienojies radikālajai Nacionālās Krievijas atbrīvošanas kustībai, Navaļnijs arī atbalstījis Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā, kā arī paudis, ka "Krima paliks Krievijas sastāvā un pārskatāmā nākotnē nekad vairs nekļūs par daļu no Ukrainas". Šeit gan jābilst, ka pagājušā gadā  Navaļnijs rakstīja, ka Ukrainas robežām jābūt tām, kas starptautiski atzītas un noteiktas 1991. gadā. Pēc ziņām par Navaļnija nāvi, virknē Krievijas pilsētu cilvēki devās nolikt ziedus viņa piemiņai  pie pieminekļiem politiski represētajām personām. Divās dienās Krievijā arestēja vairāk nekā 400 cilvēku, kas vēlējās pieminēt nelaiķi.  Pirmdien  Navaļnija atraitne Jūlija publicēja videouzrunu, kurā paziņoja, ka viņas vīru noslepkavojis diktators Vladimirs Putins, un solīja turpināt opozicionāra cīņu, aicinot krievus stāties viņai līdzās un turpināt cīnīties par brīvu Krieviju.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins. Vērtējot situāciju Brazīlījā, sazināmies ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu, kurš šajā valstī daudzus gadus dzīvojis. Savukārt analizējot situāciju Senegālā, sazināmies ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš dzīvo Gambijā. Pakistānas armija zaudē "kauju" tīmeklī Daudzi pasaules mediji, komentējot 8. februārī notikušās Pakistānas parlamenta vēlēšanas, norāda, ka to rezultāti esot visnepatīkamākie Pakistānas bruņotajiem spēkiem. Pakistāna ir viena no tām valstīm, kurās armija radusi tieši ietekmēt politiskos procesus. No septiņdesmit sešiem valsts pastāvēšanas gadiem trīsdesmit sešus pie varas tajā ir bijušas militāras huntas, un pēdējais šāds posms – ģenerāļa Perveza Mušarafa prezidentūra – beidzās 2008. gadā. Arī civilās varas periodos pakistāniešu politiķiem allaž nācies just militāristu smago roku sev uz pleca, un attiecību sabojāšana ar vīriem uzplečos nevienam no viņiem neko labu nesola. Kā apliecinājums tam var kalpot arī ekspremjera Imrāna Hāna, partijas „Pakistānas kustība par taisnīgumu” līdera, liktenis. Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā Hāns, spilgts populists, kurš tobrīd baudīja armijas atbalstu, ar savu partiju ieguva vairākumu parlamentā un noformēja vienpartijas valdību. Bet jau drīz premjerministra un ģenerālštāba ceļi šķīrās, un 2022. gada aprīlī Hāns kļuva par pirmo premjerministru Pakistānas vēsturē, kurš zaudēja amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Pagājušā gada maijā viņš tika arestēts un nu jau ir arī notiesāts par vairākām apsūdzībām – valsts noslēpumu izpaušanu, protokolāru dāvanu piesavināšanos un laulības likumu pārkāpšanu. Pēdējā no lietām pamatīgs cietumsods piespriests arī ekspremjera dzīvesbiedrei. Tā nu vēlēšanu procesā Imrāns Hāns varēja piedalīties no cietuma kameras, tomēr viņš tajā tiešām piedalījās, publiskojot savas uzrunas tīmekļa platformās un tādējādi apliecinot, ka armijnieku vara Pakistānā nav absolūta. Vēl viens mēģinājums nozīmīgi taranēt Hāna partijas priekšvēlēšanu kampaņu bija centrālās vēlēšanu komisijas lēmums liegt partijas kandidātiem startēt sarakstos ar vienotu partijas emblēmu, kas faktiski lika viņiem balotēties kā neatkarīgajiem kandidātiem. Par savu favorītu šajās vēlēšanās militāristi bija izraudzījušies Pakistānas politikas veterānu, trīskārtēju ekspremjeru un partijas „Pakistānas Musulmaņu līga” līderi Navazu Šarifu, kurš tikai pagājušogad atgriezās valstī pēc četrus gadus ilgas trimdas, kas sekoja notiesāšanai t.s. „Panamas dokumentu” atklātā rezultātā. Tomēr, jo tuvāk nāca vēlēšanu diena, jo aktīvāka izvērtās „Kustības par taisnīgumu” atbalstītāju mobilizācija sociālajos tīklos. Īsti nelīdzēja pat tīmekļa un mobilo sakaru pārtraukšana daudzos reģionos vēlēšanu dienā. Saskaņā ar oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem „Kustība par taisnīgumu” ieguvusi lielāko mandātu skaitu – 93 no 266; un, kā apgalvo kustības līderis Hāns, būtu ieguvusi vēl daudz vairāk, ja ne militāristu īstenotie rupjie rezultātu viltojumi. Navaza Šarifa „Musulmaņu līga” ierindojusies otrajā vietā ar 75 deputātu vietām. Trešajā ar 54 mandātiem ir centriski kreisā Pakistānas Tautas partija, kuru vada prominentās politiķu dinastijas atvase, bijušais ārlietu ministrs Bilavals Bhuto Zardari. Pēc vairāku dienu minstināšanās vakar sāka iezīmēties jaunās valdības aprises, proti, tas būtu Musulmaņu līgas kabinets, kuru atbalstītu Tautas partija un vairākas mazākas partijas, Tautas partijai gan neiekļaujoties valdībā. Imrāns Hāns šo vienošanos jau nodēvējis par „laupīšanu gaišā dienas laikā”. Demokrātijas nedienas Āfrikā turpinās Senegāla līdz šim tika uzskatīta par vienu no Rietumāfrikas stabilāk iesakņotajām demokrātijām, un ar šo reputāciju lepojušies arī valsts iedzīvotāji. Tāpēc, kad pagājušajā nedēļā republikas prezidents Maki Salls paziņoja, ka 25. februārī paredzētās vēlēšanas tiks pārceltas uz decembri, galvaspilsētas Dakāras un citu pilsētu ielās izgāja protestētāji, kuri iesaistījās sadursmēs ar drošības spēkiem. Līdz šim ziņots par trīs sadursmēs dzīvību zaudējušiem protestu dalībniekiem. Daudzi uzskata, ka prezidents nolēmis šādi pagarināt savu pilnvaru termiņu, kaut gan viņš pats apgalvo, ka tikai vēlas ļaut valstij nepieciešamo sagatavošanos. Var piebilst, ka 2012. gadā, kad prezidents Salls tika ievēlēts amatā, viens no viņa kampaņas vadmotīviem bija opozīcija iepriekšējam prezidentam Abdulajam Vadam, kurš bija iecerējis tikt pie trešā pilnvaru termiņa. Pašreizējais priekšvēlēšanu periods tiešām bijis satricinājumiem bagāts. Pamanāmākais opozīcijas kandidāts, blogeris Ūsmans Sonko jau vairākus gadus iesaistīts ilgstošās tiesvedībās, aizstāvēdamies pret arvien jaunām apsūdzībām. Šobrīd viņš atrodas apcietinājumā kopš pagājušā gada jūlija, apsūdzot par kūdīšanu uz nemieriem, sakariem ar teroristiskām organizācijām un valsts drošības apdraudēšanu. Sonko ir īpaši populārs jaunāko vēlētāju vidū, savukārt valsts politisko eliti, kā lēš raidsabiedrības BBC eksperts Nikolass Negoče, visvairāk biedējot viņa sludinātās idejas par saišu saraušanu ar agrāko koloniālo valdītāju Franciju, t.sk. atteikšanos no Rietumāfrikas franka – valūtas, kuru izmanto astoņas Āfrikas valstis un kura piesaisti eiro daļēji garantē Francijas valdība. Kā oficiālās varas atbalstītais kandidāts šobrīd tiek pozicionēts līdzšinējais premjerministrs Amadū Ba, kurš gan tiek raksturots kā neharizmātisks un, attiecīgi, nepopulārs. Vēl viens līdz šim diskvalificēts opozīcijas kandidāts ir kādreizējā prezidenta dēls Karims Vads, kurš tikai salīdzinoši nesen atteicās no Francijas dubultpilsonības, kas neļāva viņam pretendēt uz prezidenta amatu. Vēlēšanu datuma pārcelšana varētu ļaut viņam tajās piedalīties. Demokrātijas grīļošanās Senegālā jau atkal rāda, ka Rietumāfrika un Centrālāfrika, kas pamatā ir Francijas kādreizējie koloniālie valdījumi, piedzīvo līdzšinējās politiskās kārtības krīzi. Rietumāfrikas valstu ekonomisko apvienību, kura līdz šim uzskatīta par drošāko demokrātijas un kopīgas drošības politikas balstu reģionā, nule pametušas trīs valstis – Nigēra, Mali un Burkinafaso – kurās pēdējo gadu laikā pie varas nākušas diktatūras. Bolsonaro – nenotikušais diktators? Oktobrī Brazīlijā notiks šīs valsts 5570 vietvaru vadītāju vēlēšanas, kurās viens no galvenajiem varas pretendentiem ir bijušā prezidenta Žaira Bolsonaro Liberālā partija. Pēdējo dienu notikumi gan varētu būt mazinājuši partijas kandidātu izredzes. Pagājušonedēļ policija veikusi kratīšanas eksprezidenta un vairāku citu politiķu dzīvesvietās, pašam Bolsonaro konfiscēta pase, četri viņa līdzgaitnieki arestēti. Uz laiku ticis aizturēts arī Liberālās partijas priekšsēdis Valdemārs Košta Netu. Viņi tiek turēti aizdomās par to, ka pēc 2022. gadā notikušajās prezidenta vēlēšanās plānojuši sarīkot Brazīlijā militāru puču. Bolsonaro esot sacerējis uzrunu, kurā paziņotu par vēlēšanu rezultātu neatzīšanu, kā arī mēģinājis iesaistīt apvērsuma mēģinājumā militārpersonas un plānojis Brazīlijas Augstākās tiesas tiesnešu arestu. Bolsonaro, bijušais armijas kapteinis, pagātnē atļāvies visai nepārprotami paust simpātijas huntai, kura valdīja Brazīlijā no 1964. līdz 1985. gadam. Tas bija militāro diktatūru „zelta laikmets” Latīņamerikā, kad līdzīgi režīmi ilgāku vai īsāku laiku bija pie varas Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Ekvadorā un vairākās citās valstīs. Šos laikus, kad režīma pretinieki tika masveidā arestēti, spīdzināti, vairāki simti nogalināti, prese, literatūra un māksla tika pakļautas cenzūrai, un sabiedrība kopumā – iebiedēšanai, atgriežamies negribētu redzēt arī tie mēreni labējie, kuri balsoja par Bolsonaro tāpēc, ka nevēlējās pie varas redzēt visai kreiso pašreizējo prezidentu Lulu da Silvu. Tagad, kā lēš analītiķi, paredzams Liberālās partijas popularitātes kritums šai elektorāta daļā. Daži līdzšinējie Bolsonaro līdzbiedri, kā Sanpaulu gubernators Tarsizio de Freitašs vai Minasžeraisas pavalsts gubernators Romeu Zema, jau demonstrējuši gatavību sadarboties ar saviem kreisajiem konkurentiem prezidenta Lulas da Silvas un viņa sabiedroto personā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos.   Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī,  izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Savienotajās Valstīs turpinās priekšvēlēšanas prezidenta kandidāta nominācijai, tai skaitā Republikāņu partijā. Jau pēc balsošanas pirmajā štatā uz sacensību trases palikuši tikai divi kandidāti - pārējie izstājušies. Arī vakar notikušajā balsošanā Ņūhempšīrā uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps.  Sarežģījušās attiecības starp Irānu un dažām kaimiņvalstīm pēc tam, kad Irānas bruņotie spēki veica gaisa uzbrukumus mērķiem Sīrijā, Irākā, Pakistānā. Pēdējās divas atbildēja ar vēstnieka atsaukšanu, bet Pakistāna arī ar militāru operāciju. Arvien biežāk kāda valsts atļaujas apšaudīt mērķus citu valstu teritorijā.  Un pievēršamies risinājuma meklējumiem karam Izraēlā un palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Savienotās Valstis un Eiropas Savienība arvien ciešāk uzstāj uz tā saukto divu valstu risinājumu, pret ko savulaik iebilduši gan palestīnieši, gan arī tagad Izraēla. Vai vispār ir kāds cits ilgtermiņa risinājums nebeidzamajai spriedzei reģionā?  Pasaules aktualitātes studijā analizē politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Netanjahu kārtējais „nē” divu valstu risinājumam Pēdējās dienās no jauna aktualizējušās debates par palestīniešu teritoriju likteni pēc Gazas kara beigām, respektīvi, par potenciālā Palestīnas valstiskuma īstenošanas iespējām. 19. janvārī telefonsarunā ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu šai problēmai pievērsās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, kurš pēc tam izteicās, ka Gazas joslā un Jordānas rietumkrastā varētu tikt radīta demilitarizēta palestīniešu valsts. Svētdien ar šīs idejas noliegumu nāca klajā premjerministrs Netanjahu. „Mana uzstājība ir tā, kas jau gadiem nav ļāvusi nodibināties Palestīnas valstij, kura radītu eksistenciālus draudus Izraēlai,” paziņoja Izraēlas valdības vadītājs, piebilzdams, ka nemainīs savu nostāju, kamēr vien paliks amatā. Kā atzīmē novērotāji, kas līdzīgs no Netanjahu puses bija sagaidāms, jo viņš nekad nav slēpis, ka neatbalsta pilnvērtīgas suverēnas Palestīnas valsts radīšanu, un šobrīd vada valdību, kurā ietilpstošās radikāli nacionālistiskās ebreju partijas ir kategoriskas palestīniešu valstiskuma pretinieces. Reaģējot uz Izraēlas premjera teikto, Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs paziņojis, ka liegt palestīniešu tautai tās valstiskumu ir nepieņemami. Savukārt Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šeps pirmdien pauda, ka Netanjahu teiktais esot sarūgtinošs un ka divu valstu risinājums ir labākais ceļš uz atrisinājumu. Kā zināms, 1947. gadā atzīstot ebreju valsts nodibināšanās tiesības, Apvienotās Nācijas paredzēja, ka toreizējā britu Palestīnas mandātteritorijā pastāvēs divas – ebreju un arābu – valstis. Sākotnēji Palestīnas arābu iedzīvotāji un Izraēlas arābu kaimiņvalstis bija tās, kas noliedza šo risinājumu, neatzīstot ebreju valsts pastāvēšanas tiesības un tiecoties to iznīcināt. Kvalitatīvi jauns stāvoklis iestājās pēc 1967. gada, kad t.s. Sešu dienu kara rezultātā visa potenciālās Palestīnas arābu valsts teritorija nonāca Izraēlas kontrolē. 1988. gadā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, tobrīd vadošais palestīniešu politiskais spēks, pieņēma Palestīnas Neatkarības deklarāciju, kurā atsaucās uz ANO 1947. gada teritoriālā sadalījuma plānu, respektīvi, netieši atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu sākotnēji tai paredzētajās robežās. Līdzīgs saturs ir arī t.s. „„Hamās” hartai”, kas tika publiskota 2017. gadā. Pašreizējais karš, no vienas puses, aktualizējis palestīniešu valsts pastāvēšanas jautājumu, no otras, jādomā, attālinājis tās tapšanas iespējamību. Var piebilst, ka bez divu valstu risinājuma pastāv vēl arī citi teorētiski attīstības scenāriji. Tāds ir t.s. vienas valsts modelis, kas paredz vienotas federatīvas vai unitāras valsts izveidi visā kādreizējā Palestīnas mandātteritorijā ar izraēliešiem un Palestīnas arābiem kā pilsoņu kopumu, vai arī t.s. trīs valstu modelis, kad Gazas joslu un daļu Jordānas rietumkrasta anektētu, attiecīgi, Ēģipte un Jordānija. Irānas izārdīšanās, t.i. izrādīšanās Pagājušā nedēļa piešķīra jaunus motīvus biedējošajai tēmai par Tuvo Austrumu konflikta izvēršanos plašumā, kad divu dienu laikā Irāna īstenoja raķešu un lidrobotu triecienus trīs kaimiņvalstu teritorijām. 15. janvārī irāņu raķetes krita Irākas Kurdu autonomā reģiona administratīvajā centrā Erbīlā, nogalinot četrus un ievainojot sešus cilvēkus. Starp bojāgājušajiem ir uzņēmējs Pešro Dizaiji, daudznozaru uzņēmuma īpašnieks. Irānas puse apgalvojusi, ka trieciens dots Izraēlas izlūkdienesta atbalsta punktiem, ko par nepamatotu nodēvējusi kā Irākas valdība, tā kurdu autonomijas administrācija. Vēl vairākas Irānas raķetes tai pašā dienā piezemējās Sīrijas Idlibas provincē, kuru daļēji kontrolē pret valdošo režīmu karojošie nemiernieki. Kā apgalvo Teherāna, šeit mērķis esot bijušas tā dēvētās Islāma kalifāta kustības pozīcijas. Visbeidzot dienu vēlāk raķešu un lidrobotu trieciens tika vērsts pret Pandžguras rajonu Pakistānas Beludžistānas provincē. Šeit mērķis esot bijusi Irānas beludžu sunnītu bruņotās grupas „Džaīš ul-Adl” jeb „Taisnīguma armija” bāze. Vairākas valstis, tai skaitā ASV, atzīst šo grupējumu par teroristisku, un, kā pēc apšaudes paziņojis Irānas ārlietu ministrs Hosejns Amīrs Abdollahjans, mērķis esot bijuši tikai teroristi, bet nekādi ne „draudzīgās un brālīgās valsts pilsoņi”. Grūti spriest par trieciena sekmēm, jo, kā ziņo, vienīgie bojāgājušie esot divi bērni; četri pieaugušie ievainoti. Ja Irākas reakcija uz tās teritorijas apšaudīšanu bija tikai diplomātiska, proti, no Teherānas tika atsaukts Irākas vēstnieks, tad Pakistāna deva arī militāru atbildi. 18. janvārī Pakistānas bruņotie spēki apšaudīja ar raķetēm Saravanas pilsētu Irānas Sīstānas un Beludžistānas provincē, nogalinot deviņus cilvēkus, t.sk. trīs sievietes un četrus bērnus. Kā norādījusi oficiālā Islamabada, esot apšaudīti šeit bāzētie pakistāniešu beludžu separātisti. Šī Irānas mētāšanās ar raķetēm, izrādot savus militāros muskuļus, pievieno jaunus triepienus Tuvo Austrumu raķešu kara ainavai, kurā līdz šim bija redzama Izraēlas spēku un Libānā bāzētās grupas „Hezbollah” savstarpējā apšaudīšanās, uzbrukumi Savienoto Valstu bāzēm Irākā, Jemenas husītu nemiernieku uzbrukumi civilajiem kuģiem Sarkanajā jūrā, pretī saņemot ASV un to sabiedroto triecienus, un vēl citi elementi. DeSantiss pamet distanci Svētdien par savu izstāšanos no cīņas par Savienoto Valstu prezidenta krēslu paziņoja viens no Republikāņu partijas kandidātiem, vēl nesen par potenciālu favorītu uzskatītais Floridas gubernators Rons DeSantiss. „Man ir skaidrs, ka lielākā daļa republikāņu priekšvēlēšanu dalībnieku vēlas dot vēl vienu iespēju Donaldam Trampam. Es izsaku viņam savu atbalstu, jo mēs nevaram atgriezties pie pērnās vecās republikāņu gvardes, uzsildītā korporatīvsma jaunā iepakojumā, kuru pārstāv Nikija Heilija,” savā sociālā medija „X” kontā ierakstījis DeSantiss. Viņa lēmums sekoja pirmajām republikāņu priekšvēlēšanu sapulcēm Aiovas štatā, kurās viņš palika otrajā vietā aiz Donalda Trampa, kuru atbalstījuši vairāk nekā puse partijas pārstāvju. Floridas gubernators ir trešais republikāņu kandidāts, kurš izstājies no cīņas, sekojot uzņēmējam Vivekam Ramasvami un bijušajam Arkanzasas štata gubernatoram Eisai Hatčinsonam. Tagad republikāņu kandidātu sacīkstes distancē palikuši divi: eksprezidents Donalds Tramps un kādreizējā Savienoto Valstu pārstāve Apvienoto Nāciju organizācijā Nikija Heilija, lai gan priekšvēlēšanu biļetenos turpinās figurēt apmēram divi duči kandidātu vārdu, t.sk. visi tie, kas paziņojuši par savu kampaņu pārtraukšanu. 23. janvārī kā republikāņu, tā demokrātu partijas priekšvēlēšanas notika Ņūhempšīras štatā, un, saskaņā ar primārajiem rezultātiem, arī šeit republikāņu vēlētāju favorīts ir Donalds Tramps, kaut distance starp viņu un Nikiju Heiliju ir samērā neliela. Viņa pati paziņojusi, ka savu priekšvēlēšanu kampaņu nepārtraukšot arī tad, ja nepārprotami atpalikšot no eksprezidenta Trampa. Nākamais štats, kur republikāņi izvēlēsies savu prezidenta kandidātu, būs Nevada 8. februārī. Spriežot pēc aptaujām, arī te favorīts varētu būt Tramps. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vēlēšanu rezultāti Taivānā. Vai Ungārijai varētu atņemt balstiesības Eiropadomē? Tramps triumfē priekšvēlēšanu cīņā Aiovas štatā. Aktualitātes analizē TvNet žurnālists Arturs Bikovs, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un valodu students, Taivānas vērotājs un "Taiwanese tailes" bloga autors Aleksandrs Gross. Savaldīt Orbānu Decembra vidū Eiropadomes samitā notika divas svarīgas lietas – 26 Eiropas valstu līderi bez Ungārijas premjera Viktora Orbāna klātbūtnes vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu. Un Ungārijas veto bloķēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā. Kopš decembra Briselē spriests par to, kā apiet Ungārijas veto un nodrošināt Ukrainai ļoti būtisko finansējumu. Piektdien, 12.janvārī, 120 Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja apturēt Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, ņemot vērā Eiropas Savienības 7.pantu. Pants nosaka, ka  Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, (..) tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Ja lēmumu pieņems, tā būs pirmā reize ES vēsturē, kad šis pants tiek piemērots un eiroparlamentārieši norāda, ka tas būs spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka tiesiskuma un valstu sadarbības apdraudēšana netiks tolerēta. Nākamā Eiropadomes tikšanās plānota 1.februārī. Trampa triumfs Aiovas štats parasti ir pirmais, kur reizi četros gados iesākas priekšvēlēšanu cīņa, lai noteiktu, kas gada beigās sacentīsies par saimnieka krēslu Baltajā namā. Arī šoreiz nedēļa iesākās ar cīņu par nomināciju Republikāņu partijā, un tajā ļoti pārliecinošu uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps. Viņu atbalstījusi puse no visiem republikāņu vēlētājiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo Trampa uzvaru prognozēja visas socioloģiskās aptaujas. Intriga bija par to, kurš varētu ieņemt otro vietu. Un to izdevās izraut Floridas gubernatoram Ronam De Santesam, tomēr turpat līdzās ir arī bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija. Ļoti bieži pēc pirmajām vēlēšanām no tālākas cīņas izstājas visnepopulārākie kandidāti, un pirmais par to paziņoja uzņēmējs Vimeks Ramasvami, kurš palika ceturtajā vietā. Viņš teica, ka turpmāk pilnībā atbalstīs Donaldu Trampu. Kaut arī Nikija Heilija palikusi trešajā vietā, viņa pagaidām no cīņas negrasās izstāties. Heilija lielāko uzsvaru liek uz citiem aptauju rezultātiem. Pašreizējais vēlētāju noskaņojums rāda, ka Trampa un Baidena cīņā rezultātu vēl grūti prognozēt. Tur abiem kandidātiem būtu līdzīgs atbalsts. Bet ja cīņa būtu starp Heiliju un Baidenu, Heilija pārliecinoši uzvarētu ar 17 procentu lielu pārsvaru. Tādā gadījumā par Heiliju balsotu arī daudzi demokrātu vēlētāji, par spīti viņas pārliecībai, piemēram, abortu jautājumos. Taivāna turpina skatīties ASV virzienā Taivānā nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas, un tām rūpīgi sekoja līdzi visa pasaule. Pieaug bažas, ka Taivāna var kļūt par vēl vienu starptautiskās spriedzes epicentru. Kopš 1949.gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi. Taču Pekina uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu un arvien uzstājīgāk sola panākt valsts atkalapvienošanu.  Šajās vēlēšanās līdzšinējais viceprezidents Lai Cjinde no Demokrātiskās progresīvās partijas sacentās ar opozīcijā esošās Ķīnas Nacionālistu partijas kandidātu Hou Jouji, kurš solīja uzlabot attiecības ar Pekinu. Bija arī trešais kandidāts no Taivānas Tautas partijas, kas teicās atrast vidusceļu un saglabāt ciešas attiecības gan ar Vašingtonu, gan būt pielaidīgāks pret lielo Ķīnu. Ņemot vērā, ka tā ir jauna partija, vairāk nekā 26 procentu vēlētāju atbalsts ir uzskatāms par ļoti labu. Tomēr pāri par 40 procentiem vēlētāju atbalstīja līdzšinējo viceprezidentu, un tas nozīmē, ka Taivāna turpinās līdzšinējo politisko kursu, iestājoties par ciešākām attiecībām ar Savienotajām valstīm. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pēc rezultātu paziņošanas apsveica jauno prezidentu, šādi izpelnoties asu Ķīnas nosodījumu. Pekina nekavējās ar paziņojumu, ka tā nemainīs savu politisko apņemšanos, un patīk tas citiem vai nē, bet Taivāna būs daļa no lielās Ķīnas.  Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus   Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu.   Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai.   Atkal par Eiropas armiju   Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus.   Sagatavoja Eduards Liniņš

Gads nepavisam nesolās būt mierīgs. Ko mēs varam droši prognozēt nākamajos mēnešos, palūkosimies raidījuma beigās, droši vien pieminot arī notiekošo Ukrainā. Bet tādu plašāku analīzi vispirms veltīsim Tuvajiem Austrumiem.  Ir skaidrs, ka Izraēla un tās kaimiņvalstis tuvākajos mēnešos joprojām būs ziņu virsrakstos. Viens ir pašreizējais karš Gazas joslā, bet ne mazāk svarīgi notikumi blakus esošajās teritorijās, īpaši Libānā, kur bāzējas Izraēlas spēcīgākais ienaidnieks - kustība „Hezbollah”. Tikmēr Latvijā, šķiet, vairāk izjutīsim sekas notikumiem Sarkanajā jūrā. Jemenas husītu kaujinieki radījuši pamatīgas problēmas lielajām kuģniecības kompānijām, apdraudot kuģu satiksmi jūrā. Aktualitātes pasaulē analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Sarkano jūru iekrāso asinis Pēdējās dienās pasaules mediju virsrakstos arvien biežāk vīd jautājumi un pieņēmumi par Sarkano jūru kā „benzīna mucu”, kurā pašreizējās Gazas joslas karadarbības dzirksteles var izraisīt daudz plašāku – reģionāla mēroga uzliesmojumu. Jau drīz pēc Izraēlas militārās operācijas sākuma Jemenas husītu kaujinieki paziņoja par gatavību iesaistīties šai konfliktā palestīniešu teroristu pusē. Husītu grupējums, kas ar Irānas atbalstu kopš 2014. gada cīnās par varu Jemenā pret starptautiski atzīto valdību un tās sabiedrotajiem, pašreiz kontrolē valsts ziemeļrietumu rajonus, tai skaitā galvaspilsētu Sanu un Sarkanās jūras piekrastes rajonus. Sākotnēji husītu aktivitātes aprobežojās ar raķešu un lidrobotu triecieniem pa Izraēlas teritoriju, ar ko diezgan viegli tika galā pretgaisa aizsardzība. Taču 19. novembrī nemiernieki, izmantojot helikopteru, Sarkanajā jūrā sagrāba kādu Izraēlas pilsonim piederošu kravas kuģi un nolaupīja tā komandu. Tika paziņots, ka husīti turpmāk uzskatīs jebkuru ar Izraēlu saistītu peldlīdzekli par leģitīmu uzbrukuma mērķi. Kopš tā laika reģistrēti 17 uzbrukumi kravas kuģiem, vairumu no kuriem gan izdevies atvairīt pašu kuģu komandu spēkiem. Tomēr septiņi no desmit pasaules lielākajiem kravas kuģu operatoriem pārtraukuši pārvadājumus cauri Sarkanajai jūrai un Suecas kanālam. Līdz šim pa šo maršrutu virzījās apmēram 18% pasaules konteineru pārvadājumu, arī ievērojama daļa naftas piegāžu Eiropai no Persijas līča rajona. Alternatīvais maršruts apkārt Āfrikai pagarina ceļā pavadīto laiku par apmēram divām nedēļām un attiecīgi pamatīgi palielina izmaksas, draudot ar nopietnu Āzijā ražoto preču un degvielas cenu kāpumu Eiropā. Rietumu atbilde husītu akcijām ir 18. decembrī uzsāktā operācija „Pārticības sargs”, Savienoto Valstu un Lielbritānijas karakuģiem ar vairāku citu valstu kara jūrnieku piedalīšanos uzsākot kravas kuģu aizsardzību. Līdz nesenam laikam pretstāve Sarkanajā jūrā iztika bez upuriem, taču pagājušajā svētdienā amerikāņu helikopteri, atsitot kaujinieku uzbrukumu starptautiskās kompānijas „Maersk” konteineru pārvadātājam, aizraidīja uz viņsauli desmit uzbrucējus. Kā paziņoja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šepss, sabiedrotie nevicināšoties arī turpmāk vajadzības gadījumā lietot spēku, kas varētu nozīmēt arī triecienus militārajiem objektiem Jemenas teritorijā. Tikām vakar Sarkanās jūra ūdeņos ieradās Irānas jūras spēku eskadras mīnu kuģis, liekot spekulēt par iespējamu tiešu militāru konfrontāciju starp Irānu un rietumu sabiedrotajiem. Šī notikumu attīstība apdraud nesen iezīmējušos attiecību normalizēšanos starp Irānu un Saūda Arābiju un ar to saistīto iespējamo Jemenas pilsoņu kara noslēgumu. Izraēlas iespējamā otrā un trešā fronte Jau kopš Izraēlas un „Hamās” kara sākuma tiek piesaukta iespēja, ka Izraēlas Aizsardzības spēkiem var nākties iesaistīties nopietnā karadarbībā arī pie citām savas valsts robežām. Pirmām kārtām šai sakarā min ziemeļu robežas ar Libānu un Sīriju, kur Izraēlas spēcīgākais pretinieks ir musulmaņu šiītu kustība „Hezbollah” jeb „Allāha partija”. Organizācijas spēki jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bāzējas Libānā un Sīrijā un saņem nopietnu atbalstu no Irānas. „Hezbollah” spēku skaitliskā lieluma aplēses svārstās visai plašā amplitūdā. Organizācijas līdera, šeiha Hasana Nasrallā apgalvojumi par 100 000 vīru gan tiek vērtēti skeptiski, tomēr apmēram 50 000 viņa rīcībā varētu būt, pie tam daudzi no tiem ir kaujinieki ar Sīrijas pilsoņkarā gūtu nopietnu pieredzi. Arī „Hezbollah” bruņojums un Libānas dienvidos izveidotās fortifikācijas būves tiek vērtētas kā krietni pārākas pār tām, kāds bija „Hamās” Gazas sektorā. Līdz nesenam laikam Izraēlas un „Hezbollah” spēki apmainījās artilērijas, raķešu un strēlnieku ieroču apšaudēm, Izraēlai arī plaši izmantojot aviāciju. Novērotāji to raksturoja kā teju ikdienišķu rutīnu, lai arī tā prasījusi vairāk nekā 120 dzīvību, no kuriem apmēram trīs ceturtdaļas ir nogalinātie „Hezbollah” kaujinieki. Tomēr, tuvojoties gada beigām, Izraēlas retorika kļuva draudīgāka, un vakar, 2. janvārī, Libānas galvaspilsētā Beirutā nogranda eksplozija, kurā dzīvību zaudēja organizācijas „Hamās” otra ietekmīgākā persona, tās militārā spārna dibinātājs un vadītājs Salehs al-Aururi. Uzbrukums, visdrīzāk, veikts, izmantojot lidrobotu, un kustības „Hezbollah” pārstāvji jau paziņojuši, ka šis Izraēlas solis nepalikšot nesodīts. Vēl viens potenciālais militāro spēku piesaistes virziens Izraēlai varētu būt Jordānas upes rietumkrasts. Pēc palestīniešu pašpārvaldes sniegtajām ziņām, 2023. bijis asiņainākais gads Rietumkrastā pēdējo divu desmitgažu laikā, kas jau pirms „Hamās” teroristiskā uzbrukuma bija prasījis apmēram 200 palestīniešu dzīvības, kurām pēc tam pievienojušies vēl apmēram trīs simti. Pēc kara sākuma Izraēlas aizsardzības spēki īstenojuši intensīvus reidus Rietumkrasta palestīniešu teritorijās, arestējot apmēram 4800 cilvēkus. Apmēram 70% no bojāgājušajiem palestīniešiem nogalināti tieši šo reidu laikā, apmēram pusē gadījumu – palestīniešu kaujiniekiem izrādot bruņotu pretestību. Tiek ziņots, ka vismaz astoņi palestīnieši nogalināti Rietumkrasta izraēliešu kolonistu uzbrukumos. Savukārt palestīniešu uzbrukumos nogalināti četri izraēliešu civiliedzīvotāji un trīs militārpersonas. Sevišķi plašs bijis reids 28. decembrī, kad Izraēlas spēki konfiscējuši apmēram divus ar pusi miljonus ASV dolāru no valūtas maiņas punktiem, apgalvojot, ka šī nauda tiekot izlietota teroristiskās darbības finansēšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Vai Serbijā viss paliks pa vecam? 17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu. Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas. Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu. Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem. Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās. Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu. Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences. Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja. Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi. Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis. Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība. Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”. Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis. Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem. Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi. Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai. Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos. Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins. Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai. Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai. Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai. Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks. Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023) 29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers. Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām. Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram. Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē. Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.” Cik laika mums ir? „Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics. Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas. Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā. Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā? 3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas. Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā. Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova. Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri. Cerību stars pār Gazu 22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs. „Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150. Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās. Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta. Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers. Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija 18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu. Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus. Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm. Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus. Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem. Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.” Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības. Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV prezidents Džo Baidens un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins tiksies Sanfrancisko. Rokādes Lielbritānijas valdībā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Ko var sarunāt ar Sji? Šodien, 15. novembrī, Sanfrancisko tiek atklāts kārtējais Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības jeb APEC forums. Kā jau liecina nosaukums, šī Klusā okeāna akvatorijas sadarbības formāta mērķis ir ekonomiskās izaugsmes, investīviju un tirdzniecisko sakaru veicināšana. Forums tika iedibināts 1989. gadā, un sākotnēji tajā iesaistījās 11 dalībnieki: ASV, Austrālija, Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Dienvidkoreja, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Nākamās desmitgades laikā pievienojās vēl desmit – Ķīna, Honkonga (tobrīd vēl britu koloniālais valdījums), Taivāna, Meksika, Papua-Jaungvineja, Čīle, Krievija, Peru un Vjetnama. Oficiālajā foruma protokolā tiek lietots apzīmējums „ekonomika”, nevis „dalībvalsts”, kas ļauj tajā piedalīties arī Honkongai un Taivānai, pēdējai gan ar nosaukumu „Ķīnas Taipeja” un ne kādas valsts amatpersonas pārstāvētai, ko nosaka kontinentālās Ķīnas nostāja Taivānas suverenitātes jautājumā. Šogad arī Krieviju pārstāv otrā ranga amatpersona – viens no premjerministra vietniekiem Aleksejs Overčuks. Gaidītākais notikums Sanfrancisko ir ārpus foruma pamatprogrammas – tā ir Savienoto Valstu un Ķīnas prezidentu Džo Baidena un Sji Dzjiņpina tikšanās. Iepriekšējo reizi abi aci pret aci runāja tieši pirms gada citā forumā – G20 valstu samitā. Starplaikā abu superlielvalstu attiecības spilgtinājuši tādi notikumi, kā ķīniešu spiegošanas zondes pārlidojums Savienoto Valstu teritorijai un tās notriekšana, ķīniešu hakeru veiktā Savienoto Valstu tirdzniecības ministres Džīnas Reimondo e-pasta sarakstes uzlaušana un Vašingtonas aizliegums eksportēt uz Ķīnu modernākās mikroshēmas. Siltumu šais attiecībās nevieš arī Pekinas nostāja Krievijas agresijas sakarā un militāro muskuļu demonstrēšana Taivānas virzienā. Kā norāda analītiķi, nekāds pēkšņs attiecību atkusnis Sanfrancisko neesot sagaidāms. Taču viņi arī izsakās, ka, ja tikšanās ļaus izvairīties no turpmākas attiecību pasliktināšanās abu lielvaru starpā, tas jau būs panākums. Visreālākā konkrētā vienošanās varētu būt abu valstu militāro resoru tiešas saziņas atjaunošana; Ķīna šo saziņu pārtrauca pērnvasar pēc Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Kā norāda Vašingtonas administrācijas pārstāvji, prezidents Baidens sarunās pievērsīsies jautājumiem par Ķīnā ražoto bruņojuma detaļu piegādi Krievijai, par sankcionētās Krievijas un Irānas naftas iepirkšanu un iespējamu Ķīnas spiedienu uz Irānu, lai atturētu to no tālākas situācijas eskalācijas Tuvējos Austrumos. Tomēr Ķīnas autoritārā līdera gatavību nākt pretim šīm Vašingtonas gaidām, visdrīzāk, jāuzlūko ar skepsi. Kamerons atgriežas Pārmaiņas britu valdībā tika sagaidītas jau labu laiku. Pārāk daudzi no kabineta locekļiem premjerministram Riši Sunakam tika mantojumā no viņa priekšgājējas Lizas Trasas, un bija paredzams, ka agri vai vēlu toriju līderis pārdiegs valdību vairāk pa savam mēram. Tomēr pārmaiņas, kuras tika publiskotas pirmdien, dažā ziņā ir ekstravagantas. Tas noteikti sakāms par jauno ārlietu ministru Deividu Kameronu – Lielbritānijas valdības vadītāju no 2010. līdz 2016. gadam. Tieši viņš bija tas, kurš, breksitistu ietekmes spiests, piekrita liktenīgajam referendumam un demisionēja pēc tam, kad tas beidzās ar britu elektorāta lēmumu pamest Eiropas Savienību. Nav šaubu, ka viņa pieredze un sakari patiešām var lieti noderēt Sunaka valdībai, taču ekspremjera darbošanās viņam nesusi arī pāris reputācijas problēmas, t.sk. pārmetumus, ka Šrilankas galvaspilsētas Kolombo ostas attīstības projekts, kuru Kamerons aktīvi virzījis starptautiski, varētu radīt nozīmīgu Ķīnas ietekmes bāzi. Vēl viens problēmjautājums ir jaunā ārlietu resora vadītāja atskaitīšanās parlamentam. Kamerons ir Lordu palātas loceklis, un Parlamenta procedūra neparedz lordu iztaujāšanu apakšnamā. Jādomā, konkrētais katalizators valdības pārvedei bija vajadzība nomainīt līdzšinējo iekšlietu ministri Suellu Brāvermenu. Pagājušajā nedēļā viņa publicēja rakstu, kurā pārmeta Londonas policijai, ka tā adekvāti strikti kontrolējot labējo radikāļi publiskās akcijas, bet tikām caur pirkstiem skatoties uz līdzīgām izrīcībām no Gazas palestīniešu atbalstītāju puses. Tā kā publikācijas teksts, pretēji pieņemtajai kārtībai, nebija saskaņots ar valdības preses dienestu, ministrei tas maksāja portfeli. Viņas vietu jaunajā kabineta struktūrā ieņems līdzšinējais ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs. Līdzšinējais veselības ministrs Stīvens Bārklejs turpmāk vadīs vides resoru, savukārt finansiāli ietilpīgo veselības nozari pārraudzīs Viktorija Etkinsa, savulaik ministre Borisa Džonsona valdībā, bet Sunaka kabinetā ieņēma vienu no augstākajiem amatiem Finanšu ministrijā. Pārmaiņas skārušas vēl vairākus toriju valdības posteņus, un var secināt, ka tām ir kā gluži subjektīvi, tā plašāki politiski motīvi. Kā izsakās raidsabiedrības BBC politiskais redaktors Kriss Meisons: „Ja jūs esat Riši Sunaks un raugāties uz to, kas nupat izskatās pēc iespējamas sakāves vispārējās vēlēšanās, tad ir vērts mēģināt.” Var atgādināt, ka nākamajām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē jānotiek ne vēlāk kā 2025. gada 25. janvārī. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu. Gazā dārd, Amerikā atbalsojas Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu. Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams. Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps. Liktenīgā iestrēguma briesmas Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”. Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara. Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā. Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā. Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Izraēla sākusi virszemes operāciju Gazas sektorā. Kā jau tika prognozēts, tas nes arvien vairāk civiliedzīvotāju upuru. Spriedze pieaug, tas savukārt ietekmē noskaņojumu arvien plašākā reģionā. Daudzas valstis izmanto konfliktu savās politiskajās interesēs. To dara Turcija, tā rīkojas Krievija. Ebreju grautiņi Dagestānā liek arī jautāt, cik lielā mērā Krievija spēj kontrolēt noskaņojumu savā valstī. Kamēr pasaules uzmanība pievērsta Izraēlai, maz pamanīta ir vēl kāda drāma. Pakistāna pieprasījusi līdz šodienai pamest valsti visiem afgāņu bēgļiem, kam nav atbilstošas uzturēšanās atļaujas, bet tie ir nepilni divi miljoni cilvēku.  Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Pakistāna izraida afgāņu bēgļus Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Afganistāna dzīvo iekšēju satricinājumu un ārvalstu intervences situācijā, un šajās desmitgadēs miljoniem afgāņu atradušu patvērumu kaimiņvalstī Pakistānā. Pēdējais bēgļu vilnis sasniedza Pakistānu aizpagājušajā gadā, kad varu Afganistānā sagrāba radikālā islāma kustība „Taliban”. Tiek lēsts, ka tolaik pāri robežai bēga no sešsimt līdz astoņsimt tūkstošiem cilvēku, līdz ar to afgāņu skaitam kaimiņvalstī, pēc Pakistānas varasiestāžu ziņām, pieaugot līdz apmēram četriem miljoniem un četrsimt tūkstošiem. Kā norāda oficiālā Islamabada, apmēram viens miljons un septiņsimt trīsdesmit tūkstoši afgāņu Pakistānā uzturoties bez kāda oficiāla statusa. Oktobra sākumā tika paziņots, ka viņiem valsts jāpamet līdz 1. novembrim, vai arī jārēķinās ar deportēšanu. Tiek ziņots, ka pēdējās nedēļās desmitiem tūkstoši afgāņu, nesagaidot piespiedu izsūtīšanu, jau devušies pāri robežai. Tikām daudzi to nav gatavi darīt – sevišķi tie, kuri bēguši uz kaimiņvalsti no talibu varas. Viņiem atgriešanās dzimtenē draudētu ar nopietnām represijām, iespējams, pat dzīvības briesmām. Pakistānas lēmumu kritizējuši kā cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji, tā Afganistānas talibu valdība, kurai masveidīgā cilvēku plūsma pāri robežai rada papildu rūpes. Jāpiebilst, ka, pametot Pakistānu, izraidāmajiem ļauts izvest vien ierobežotu daudzumu mantu un naudas, nav atļauts ņemt līdzi mājlopus. Islamabadas valdība savu lēmumu motivē ar drošības apsvērumiem. Pēdējā laikā nozīmīgi pieaudzis bruņoto uzbrukumu skaits, kurus pierobežas rajonos veic radikālo islāmistu grupas, kuras apvieno jumta organizācija, dēvēta par Pakistānas Talibanu. Organizācijai nav tiešu saikņu ar Afganistānā valdošo talibu partiju, un pēdējā noliedz, ka sniegtu atbalstu un patvērumu šai grupai, tomēr abas grupas, kā jau liecina nosaukums, ir idejiski tuvas, ar līdzīgiem mērķiem un programmu, pie tam abās dominē puštunu tautības piederīgie, kuri apdzīvo rajonus abpus valstu robežai. Fonu šiem notikumiem veido ieilgusi politiskā krīze Pakistānā, kur augustā tika atlaists parlaments, savukārt vēlēšanas, kurām bija jānotiek ne vēlāk kā 8. novembrī, atliktas uz līdz šim galīgi neapstiprinātu datumu nākamgad, pamatojot to ar nesen notikušo tautskaiti. Attiecīgi lēmumu par afgāņu izraidīšanu pieņēmusi pagaidu premjera Anvāra ul-Haka Kakara valdība. Antisemītisma rēgs izlien dienas gaismā Dramatiski notikumi svētdien, 29. oktobrī, risinājās Krievijas Federācijas Dagestānas Republikā, kad sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tur it kā ieradušies bēgļi no Izraēlas. Tā kā 83% republikas iedzīvotāju identificē sevi kā  musulmaņi, attiecīgi, noskaņojums Dagestānā ir nepārprotami naidīgs Izraēlai. Vispirms agresīvu vīriešu bars ielenca kādu viesnīcu Hasavjurtas pilsētā nolūkā tur atrast no Tuvajiem Austrumiem iebraukušos un, protams, nevienu tādu neatrodot. Vēlāk jau krietni lielāks pūlis ieradās republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur, pēc izplatītajām ziņām, bija ielidojusi lidmašīna no Telavivas. Kā liecina publiskotie videoieraksti, „ebreju meklētāji” ielauzās lidostas ēkā un uz skrejceļa, mēģināja iekļūt lidmašīnās, vicināja Palestīnas karogus un pret Izraēlu vērstus lozungus un pieprasīja pasažieriem apliecināt, ka viņi nav ebreju bēgļi. Tāpat videoieraksti ļauj spriest, ka policija sākotnēji izturējās visai pasīvi, vēlāk gan notika sadursmes. Pēc aģentūras „Associated Press” ziņām nekārtībās ievainojumus guvuši divdesmit cilvēki, divi ir smagā stāvoklī. Vēlāk gan apmēram 80 cilvēki arestēti, pieci jau sodīti ar vairāku diennakšu arestu par sīko huligānismu, taču ierosināta krimināllieta par dalību masu nekārtībās, kas paredz daudz bargākus sodus. Dagestānas republikas galva Sergejs Meļikovs paziņojis, ka pūli uz nekārtībām uzkūdījuši „ienaidnieki”, kuri uzturoties Ukrainā. Tikām Mahačklas notikumi ir tikai asākais īlens, kas izlīdis no pēdējās nedēļās uzblīdušā globālā antisemītisma maisa. Tiek lēsts, ka antisemītisku incidentu skaits pasaulē, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pieaudzis vairakkārt, bet Lielbritānijā pat 14 reizes. Visbiežākie, protams, ir naidīgi ieraksti sociālajos tīklos, taču dažviet fiksēti arī tieši verbāli un pat fiziski uzbrukumi, īpašuma bojāšana un vandālisms. Gluži drūmas asociācijas raisa vakar publiskotā ziņa no Parīzes, kur ebreju tautības iedzīvotāju dzīvesvietas iezīmētas, uzkrāsojot uz sienām Dāvida zvaigznes. Paralēli tiek atzīmēts arī islāmofobijas izpausmju skaita pieaugums. Izraēlas armija ieiet Gazas sektorā Pagājušajā sestdienā, 28. oktobrī, Izraēlas bruņutehnika un buldozeri, lielāks skaits kājnieku un sapieru sāka iespiesties Gazas sektorā. Viņi virzās pa trīs galvenajiem vektoriem – no sektora ziemeļrietumu stūra paralēli jūrai, no ziemeļaustrumu stūra un no austrumiem apmēram sektora robežas vidusdaļā. Šobrīd droši apstiprināta ir Izraēlas aizsardzības spēku kontrole apmēram trīs kilometru dziļumā, taču atsevišķi ziņojumi vēsta par Izraēlas kaujas tehnikas parādīšanos arī tālāk sektora iekšienē, tai skaitā vien pāris kilometru attālumā no Gazas pilsētas centra. Tāpat, pēc visa spriežot, Izraēlas spēki bloķējuši galveno sektoru šķērsojošo transporta artēriju, dēvētu par Salāha ad-Dīna ceļu. Cik zināms, pretestību uzbrūkošajiem izrāda „Hamās”, kā arī marksistiskās Palestīnas atbrīvošanas demokrātiskās frontes kaujinieki. Vakar Izraēlas gaisa spēki deva masīvu triecienu dzīvojamajam rajonam Džebalijas bēgļu nometnē joslas ziemeļdaļā. Triecienā esot nogalināts viens no „Hamās” militārajiem līderiem Ibrahims Biari, taču, saskaņā ar Gazas pārstāvju un medicīnas darbinieku apgalvojumiem, tas laupījis dzīvību arī daudziem civiliedzīvotājiem. Šis notikums jau izraisījis starptautisku reakciju. Triecienu nometnei nosodījusi Saūda Arābija, Kolumbija un Čīle atsaukušas no Izraēlas savus vēstniekus, savukārt Bolīvija paziņojusi par diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Starp Izraēlai tuvāko reģiona valstu līderiem ar sevišķi asu retoriku pēdējās dienās izcēlies Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans. Pagājušajā sestdienā viņš uzrunāja tūkstošus savas partijas pulcētu Palestīnas atbalstītāju Stambulas Atatirka lidostā. Turcijas līderis atkārtoja savas jau agrāk paustās tēzes: Izraēla ir okupants, „Hamās” nav teroristi, bet gan brīvības cīnītāji, bet par pašreizējo karu atbildīgas rietumvalstis. Atšķirībā no tām, Turcija Izraēlai neko neesot parādā, tāpēc viņš, Erdogans, runājot tiešu valodu. Plaši Palestīnu atbalstoši mītiņi pēdējās dienās notikuši arī Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, savukārt Berlīnē, kur šādas akcijas aizliegtas, policija mītiņotājus izklīdinājusi. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Visi satraukti gaida tālāko notikumu attīstību Izraēlā. Jau vairāk nekā divas nedēļas tiek gatavota Izraēlas armijas ieiešana Gazas sektorā, apzinoties, ka šis būs ļoti asiņains un smags karš . Bažas arī raisa militārās mācības, ko pie Armēnijas robežām ir uzsākusi Azerbaidžāna kopā Turciju. Kalnu Karabahu armēņi ir zaudējuši, bet pastāv nopietnas bažas, ka Azerbaidžānai ar to var nebūt gana. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs mediji jau ar ironiju ziņo par notiekošo Republikāņu partijā. Tā nespēj vienoties par to, kam deleģēt kongresa spīkera amatu, paši izvirza un paši pēc tam neatbalsta. Partiju balsojumam, nominējusi kārtējo kandidātu. Tikmēr kongresa darbs faktiski ir paralizēts. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Kārlis Daukšts. Baku impēriskā apetīte Pirmdien, 23.oktobrī, Irānas galvaspilsētā Teherāna tikās Armēnijas, Azerbaidžānas, Irānas, Krievijas un Turcijas ārlietu ministri. Aicināta piedalīties bija arī Gruzija, taču atteicās, norādot, ka trīs Aizkaukāza nācijām savu attiecību problēmas būtu jārisina bez lielo kaimiņvalstu tiešas līdzdalības. Protams, ka tikšanās centrālā tēma bija Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējās attiecības, kuras joprojām ir sprādzienbīstamas pēc tam, kad Azerbaidžāna septembra nogalē atguva kontroli pār Kalnu Karabahas reģionu, likvidējot tur vairāk nekā trīsdesmit gadus pastāvējušo, faktiski neatkarīgo armēņu valstisko veidojumu – Arcahas republiku. Tas izraisīja praktiski visu reģionā dzīvojošo armēņu – vairāk nekā simts tūkstošu – bēgšanu uz Armēniju. Daudzi starptautiskie eksperti novērtē notikušo kā etnisko tīrīšanu. Teherānā Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņojis, ka galvenās problēmas Kalnu Karabahas sakarā esot atrisinātas. Tomēr, pat ja tā būtu, šis jautājums neizsmeļ visu attiecību problemātiku Baku un Erevānas starpā. Abu valstu robežu tuvumā ir vairāki eksklāvi, kuri atrodas pretējās puses kontrolē. Vēl daudz nozīmīgāks iemesls potenciālajam konfliktam ir Azerbaidžānas Nahičevanas rajons, kuru no valsts pamatteritorijas šķir apmēram 40 kilometrus plata Armēnijas teritorijas josla. Azerbaidžāna pieprasa šeit izveidot Armēnijas nekontrolētu transporta koridoru, kas tad izveidotu tiešu transporta artēriju arī ar Turciju, kura robežojas ar Nahičevanu. Arī Krievija šķiet ieinteresēta šādā koridorā, kas varētu būt viens no kanāliem sankciju apiešanai. Taču ar to Azerbaidžānas ekspansionistiskie motīvi neaprobežojas. Pēdējos gados, tai skaitā no režīma līdera Ilhama Alijeva mutes, izskan pastāvīgi apgalvojumi, ka pati Armēnijas teritorija vēsturiski esot azerbaidžāņu zeme. Pamatojoties uz faktu, ka līdz 18. gs. beigām armēņi pašreizējā Armēnijas teritorijā patiešām bija minoritāte, tiek izvērsta koncepcija par Armēniju kā t.s. „Rietumazerbaidžānu” – potenciālu Baku ekspansijas objektu. Uz šī fona papildu nervozitāti rada šobrīd notiekošās militārās mācības ar Azerbaidžānas un Turcijas spēku piedalīšanos, kas aptver Nahičevanu, Kalnu Karabahu un vairākus citus rajonus Armēnijas robežas tuvumā. Sauszemes operāciju Gazā (ne)gaidot Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, vakar, 24.oktobrī, tiekoties ar aizsardzības spēku personālu vienā no apakšvienībām, paziņoja, ka jau labu laiku sagaidītā plašā sauszemes operācija tuvojas un noteikti notiks. To pašu citas vienības apmeklējuma laikā pauda arī Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Gallants, sakot, ka karš vēl ir tikai pašā sākumā un „Hamās” nāksies iznīcināt sauszemes kaujās. Tomēr pagaidām nav pazīmju, kas liecinātu, kad varētu sākties šī nākamā kara fāze. Izraēla turpina vērst pret Gazas sektoru intensīvus aviācijas un raķešu triecienus, pēdējās dienās publiskotas arī ziņas par īpašo uzdevumu vienību reidiem. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju sniegtajiem datiem nogalināto skaits Gazas joslā šobrīd jau pārsniedzis piecus tūkstošus, no kuriem, kā lēš, tikai neliela daļa ir teroristiskās organizācijas „Hamās” kaujinieki. Šādi civiliedzīvotāju upuri daudzu acīs ir nepieņemami, un pret Izraēlu tiek vērsts starptautisks spiediens. Francijas prezidents Emanuels Makrons, vakar ieradies Izraēlā, izteicās, ka palestīniešu dzīvības ir tikpat vērtas kā franču vai izraēliešu dzīvības un Gazas iedzīvotāju ciešanas nav attaisnojamas. Tiesa, viņš nekavējās bilst, ka nav attaisnojuma arī „Hamās” teroristu pastrādātajām zvērībām. Var diezgan droši paredzēt, ka, izvēršoties plašai sauszemes spēku operācijai, šo upuru skaits strauji pieaugs. Protams, kaujas pilsētvidē nesīs lielus upurus arī Izraēlas Aizsardzības spēkiem, kā arī būs papildu risks uz Gazu aizvesto izraēliešu ķīlnieku dzīvībām. Savienotās Valstis nule nosūtījušas uz Izraēlu ģenerālleitnantu Džeimsu Glinnu, kuram ir nozīmīga ielu kauju pieredze, gūta amerikāņu spēku operācijās Irākā, mudinājušas Izraēlu atteikties no plašas sauszemes kampaņas, turpinot līdzšinējo gaisa triecienu un specvienību operāciju taktiku. Tikām arvien padziļinās humānā krīze Gazas joslā. Kritisks ir degvielas deficīts, kas draud izraisīt ūdensapgādes un slimnīcu darbības pārtraukumu. Attiecīgi civiliedzīvotāji var iet bojā ne tikai tiešās karadarbības, bet arī tīra ūdens un medicīnas palīdzības nepieejamības dēļ. Par spīti agrāk izskanējušajiem pieļāvumiem, vakar Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis admirālis Daniels Hagari paziņoja, ka Izraēla nepieļaus degvielas ievešanu Gazas joslā, jo „Hamās” to piesavinoties un izmantojot militāriem mērķiem. Bija paredzēts, ka vakar Gazas joslā no Ēģiptes ieradīsies 20 kravas mašīnas ar humāno palīdzību, taču līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ robežu šķērsojušas vien astoņas. Pirmdien tika apstiprināta ziņa, ka „Hamās” teroristi ar Sarkanā Krusta starpniecību atbrīvojuši divas cienījamos gados esošas izraēliešu ķīlnieces. Vēl divas ķīlnieces – māte un meita, Savienoto Valstu pilsones – tika atbrīvotas pagājušonedēļ. Tas rada kaut pieticīgu, tomēr cerību uz pārējo vairāk nekā divsimt ķīlnieku atbrīvošanu. Kongresa spīkera ilgais „kāstings” Kā zināms, 3. oktobrī Savienoto Valstu kongresmeņi pirmoreiz valsts vēsturē ar balsojumu atbrīvoja no amata līdzšinējo Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri, republikāni Kevinu Makārtiju. Saskaņā ar nerakstītu likumu šādā situācijā Kongresa apakšnams pārtrauc visus citus likumdošanas procesus līdz brīdim, kad tiek ievēlēts jauns vadītājs. Kandidātus izvirza katras partijas frakcija, taču izšķirošā, protams, ir vairākuma frakcijas – šajā gadījumā republikāņu – izvēle. Un republikāņiem, kuru frakcijas daļa vienojās ar mazākumā esošajiem demokrātiem Makārtija atlaišanai, ar jauna nominanta izraudzīšanu līdz šim gājis kā pa celmiem. 11. oktobrī ar nelielu pārsvaru frakcija vienojās izvirzīt kongresmeni no Luiziānas Stīvu Skelīsu, taču drīz pēc frakcijas balsojuma vairāki republikāņu deputāti paziņoja, ka tomēr par viņu nebalsos, un balsojums Kongresā tika atlikts. 13. oktobrī tika izvirzīts nākamais pretendents – Skalīsa konkurents iepriekšējā kārtā, Ohaio pārstāvis Džims Džordans. Tomēr nākamajās dienās atbalsts frakcijā viņam sāka sarukt, līdz 20. oktobrī Kongresa republikāņi atmeta arī šo kandidatūru. Var pieminēt, ka nozīmīgākais jautājums izvirzīšanai bija kandidāta attieksme pret atbalstu Ukrainai un Izraēlai. Pirmdien republikāņu frakcija pulcējās aiz slēgtām durvīm trešajai nominācijas tūrei, kurā tika balstot par septiņiem kandidātiem, pēc katras kārtas atmetot vismazāk balsu saņēmušo. Par uzvarētāju šai sacīkstēs kļuva kongresmenis no Minesotas Tomass Erls Emmers. Taču te procesā iesaistījās pats Donalds Tramps, paziņodams, ka viņam Emmers šķietot pārāk kreiss, un nominants atsauca savu kandidatūru. Tad nu vakar, 24. oktobrī, iepriekšējais balsošanas mehānisms tika iedarbināts vēlreiz, šoreiz ar pieciem kandidātiem, no kuriem viens atsauca kandidatūru, trīs tika izbalsoti, bet par favorītu kļuva 51 gadu vecais Luiziānas pārstāvis, bijušais radiožurnālists Maiks Džonsons. Paredzēts, ka balsojums par viņa kandidatūru Kongresa Pārstāvju palātā notiks šodien. Ja vien kaut kas atkal neatgadīsies. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Izraēlā ieradies Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. ASV pieliek lielas pūles, lai mēģinātu ierobežot kara izplešanos arvien plašākā reģionā. Arī Izraēla pagaidām vilcinās ar sauszemes operāciju Gazas sektorā, tomēr situācija ir ļoti nokaitēta. Lielais jautājums, kas varētu notikt tālāk. Otrs temats ir vēlēšanu rezultāti Polijā. Opozīcijai tie ir izrādījušies labāki, nekā daudzi cerēja. Pašreizējā varas partija ir ieguvusi pirmo vietu, bet ar mazliet vairāk nekā trešdaļas vēlētāju atbalstu nepietiek. Viss atkarīgs no tā, kā partijas spēs sarunāties un vienoties. Aktualitātes analizē vēstures doktors, politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Varšavas Universitātes pētnieci docētāju Malgožatu Kačarovsku (Małgorzata Kaczorowska) un politologu Austrumeiropas koledžas programmu vadītāju Adamu Balceru. Gazas josla asiņainā slazdā Pēdējās nedēļas notikumi apstiprinājuši bēdīgākos pieņēmumus par tiem rezultātiem, kādus Gazas joslas iedzīvotājiem nesīs viņu politiskā valdītāja – teroristiskās organizācijas „Hamas” izraisītais karš pret Izraēlu. Vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju izrādījušies iesprostoti nelielajā teritorijā, kuras robežas paliek cieši noslēgtas, ūdens, elektrības un citu resursu piegāde pārtraukta, un pret kuru Izraēlas Aizsardzības spēki vērš savas kara aviācijas jaudu, līdzinot ceļu sagaidāmajam sauszemes spēku iebrukumam. Saskaņā ar Gazas pārvaldes sniegto informāciju, šais triecienos jau nogalināti vismaz trīs tūkstoši cilvēku, savukārt Izraēlas avoti min vairāk nekā tūkstoti nogalinātu „Hamas” un citu bruņoto grupu kaujinieku, kas liek secināt, ka konflikts prasījis jau simtiem Gazas civiliedzīvotāju dzīvību. ANO un citas starptautiskās organizācijas asi kritizējušas Izraēlas 13. oktobra norādījumus civiliedzīvotājiem pamest joslas rietumdaļu, pārvietojoties uz dienvidiem. Tas nozīmētu, ka vairāk nekā miljonam cilvēku jāpamet savas dzīvesvietas un jāatrod patvērums salīdzinoši mazāk apdraudētajos rajonos, kuri tāpat ir pakļauti gan atsevišķiem aviācijas triecieniem, gan pārējam karadarbības izraisītajam postam. Ir pamats domāt, ka iedzīvotāju pārvietošanos mērķtiecīgi kavē arī „Hamas”, cenšoties izmantot viņus kā dzīvo vairogu. Kā jauns spilgts akcents šai ainā ir vairāku simtu civiliedzīvotāju nāve 17. oktobrī notikušajā eksplozijā vienā no Gazas pilsētas slimnīcām. Jaudīgā sprādziena iemesls nav droši zināms, „Hamas” pārstāvjiem, protams, vainojot Izraēlu, savukārt Izraēlas Aizsardzības spēkiem norādot uz domājamu neveiksmīgu raķetes palaišanas mēģinājumu no slimnīcas teritorijas. Šis notikums tikai pasliktinājis izredzes atvieglot Gazas civiliedzīvotāju situāciju. Šodien, 18. oktobrī, Izraēlā ierodas Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Bija paredzēts, ka turpinājumā viņš Jordānijas galvaspilsētā Ammānā tiksies ar Jordānijas karali Abdullu II, Ēģiptes prezidentu Abdelfatāhu es Sīsī un Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu. Taču pēc traģiskā sprādziena slimnīcā šī tikšanās atcelta. Gazas joslas iedzīvotāju situācija raisa bažas par jaunu iespējamu palestīniešu bēgļu plūsmu uz Izraēlas kaimiņvalstīm un arī Eiropu. Tāpat arvien pieaug konflikta reģionālās eskalācijas risks, ciktāl raķešu triecienus un bruņotus uzbrukumus Izraēlas robežai izvērš arī Libānā bāzētā un ar Irānas režīmu cieši saistītā šiītu organizācija „Hezbollah, savukārt Teherāna nāk klajā ar Izraēlai adresētiem kareivīgiem paziņojumiem. Polijas Augeja staļļi Svētdien, 15. oktobrī, notikušās parlamenta vēlēšanas Polijā, jādomā, nesīs daudzu sen ilgotās pārmaiņas. Līdz šim valdošā alianse „Apvienotie labējie”, kuras mugurkauls ir nacionāli konservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”, joprojām ir populārākā. Tā ieguvusi vairāk nekā trešdaļu vēlētāju balsu, taču tas ir pamatīgs kritums, salīdzinot ar nepilniem 44 procentiem iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā. Zaudēta 41 vieta un vairākums Seimā, līdz ar to nacionālkonservatīvajiem praktiski nav cerību palikt pie varas, jo vienīgais tās domājamais koalīcijas partneris ir vien dažas vietas ieguvusī, „Likumam un Taisnīgumam” ideoloģiski tuvā „Brīvības un neatkarības konfederācija”. Toties ir iemesls līksmībai līdzšinējās opozīcijas nometnē. „Likuma un Taisnīguma” tradicionālais konkurents – labēji centriskā „Pilsoniskā platforma”, kas kopā ar vairākām mazākām partijām veido apvienību „Pilsoniskā koalīcija” – uzlabojusi savu sniegumu un attiecīgi palielinājusi savu Seima frakciju. Vēl nozīmīgāks ieguvējs ir Polijas Tautas partija, kas iepriekšējās vēlēšanās tika pie nepilniem 9 procentiem balsu, un tās partneris – 2021. gadā dibinātā partija „Polija 2050”. Šis labēji centrisko spēku bloks ar nosaukumu „Trešais ceļš” ieguvis vairāk nekā 14 procentus balsu un trešo lielāko frakciju parlamentā. Apmēram trešdaļu vēlētāju balsu zaudējusi apvienība „Kreisie” ar sociāldemokrātisko partiju „Jaunie Kreisie” kā nozīmīgāko spēku, noslīdot uz ceturto pozīciju Seima frakciju sarakstā. „Pilsoniskās koalīcijas”, „Trešā ceļa” un „Kreiso” veidota centriska valdība ar 248 no 460 Seima deputātu šķiet teju vienīgā iespējamā nākamajam varas ciklam Polijā. Tiek gan minēts, ka „Kreisajiem” un potenciālās koalīcijas pretējam spārnam – Tautas partijai – varētu nebūt gluži vienkārši saskaņot pozīcijas, taču kā nopietnāku iespējamu šķērsli valdības ātrai izveidei komentētāji piesauc valsts prezidenta, uzticama „Likums un Taisnīgums” biedra Andžeja Dudas nostāju. Prezidentam, ja viņš to vēlētos, ir iespēja novilcināt kabineta izveides procesu. Potenciālās valdības galvenie uzdevumi, kas izriet, cita starpā, no priekšvēlēšanu programmās deklarētā, tēlaini salīdzināmi ar Augeja staļļu mēšanu pēc astoņiem nacionālkonservatīvo varas gadiem, kuru laikā krietni piedarīts, pakļaujot politiskai ietekmei tieslietu sistēmu, padarot sabiedriskās raidorganizācijas par varas partijas propagandas ruporu un pamatīgi sabojājot Varšavas attiecības ar Briseli. Izskan pieņēmumi, ka atsevišķos gadījumos līdzšinējās varas ielikteņiem valsts aparātā un valsts uzņēmumu vadībā varētu draudēt ne vien amatu zaudēšana, bet pat tiesu darbi. Ievērojot Polijas līdzšinējo ārpolitiku, ar cerībām svētdienas vēlēšanu rezultātus uztver gan Berlīnē, gan, pēdējo mēnešu notikumu sakarā, arī Kijivā, kamēr Ungārijas līderis Orbans šķiet zaudējis vienīgo drošo sabiedroto Eiropadomē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Šī nedēļa Izraēlā un Palestīnā ir izvērtusies ļoti traģiska un asiņaina. Kas un kāpēc notiek Izraēlā un kādas tam var būt sekas? Kāpēc Izraēlas slavenie drošības dienesti palaida garām informāciju par šāda apmēram iebrukumu un kā šis karš ietekmēs pasaules atbalstu divu valstu politikai? Raidījumā Divas puslodes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Sazināmies ar Pāvelu Vigdorčiku un Jakobu Lufftu Izraēlā. Palestīniešu kaujinieki 7. oktobra rītā veica negaidītu uzbrukumu no Gazas joslas, izšaujot vairākus tūkstošus raķešu un iefiltrējoties vairākās vietās Izraēlā. "Hamas" un to sabiedrotie arī  sagrābuši ķīlniekus, kas nogādāti Gazas joslā. Iebrukums pārsteidza nesagatavotus Izraēlas izlūkdienestus un drošības spēkus. Izraēlā oficiāli ir izsludināts karastāvoklis, un valsts turpina intensīvus aviācijas triecienus Gazas joslā, atbildot uz teroristiskā grupējuma "Hamas" nedēļas nogalē sarīkoto asiņaino iebrukumu Izraēlas teritorijā, kura laikā nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, bet gandrīz 3000 ievainoti.

Slovākijas parlamenta vēlēšanās uzvar prokrieviski spēki. Kevins Makartijs zaudē ASV Pārstāvju palātas spīkera krēslu. 33 gadus Vācija atkal ir viena valsts. Aktualitātes analizē laikraksta „Diena” komentētājs Andis Sedlenieks, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ierakstā uzklausām Vācijas Maršala fonda vecāko eksperti Kristīni Bērziņu. Pirmais vēsturē Kevinam Makartijam vajadzēja 14 balsojuma kārtas, lai iegūtu, un tikai vienu, lai zaudētu ASV Pārstāvju palātas spīkera amatu. Vakar, 3. okrobrī, viņš tika gāzts no amata pēc tam, kad republikāņu labējā spārna politiķus saniknoja viņa sadarbība ar demokrātiem, nedēļas nogalē ar Baltā nama atbalstīta pagaidu finansējuma pieņemšanu novēršot ASV valdības iestāžu darba apturēšanu. Balsojumu par spīkera atcelšanu no amata panāca konservatīvais republikāņu kongresmenis no Floridas štata Mets Geics. Viņš rēķinājās ar to, ka balsojums var izdoties tad, ja saujiņai republikāņu pievienosies demokrāti, kurus, savukārt, neapmierināja Makartija nesen uzsāktā impīčmenta izmeklēšana pret ASV prezidentu Džo Baidenu. Makartijs ir pirmais gāztais spīkers 234 gadu ilgajā Pārstāvju palātas vēsturē un ir paziņojis, ka nemēģinās šo amatu atgūt. Vairāki republikāņu politiķi ir sākuši vākt sev atbalstu, tomēr pagaidām nav neviens, kas varētu savākt vairākumu un Pārstāvju palātā valda tikai haoss. Prokremliski spēki uzvar Slovākijā Slovākijas parlamenta vēlēšanu rezultāti liek atsaukt atmiņā notikumus, kas šokēja pasauli pirms mazliet vairāk nekā pieciem gadiem, kad Slovākiju pāršalca ziņa par nežēlīgu žurnālista un viņa līgavas slepkavību. Žurnālists Jāns Kucjaks bija pētījis tā brīža valdības saikni ar Itālijas mafiju, un viņa slepkavība pamodināja visu sabiedrību. Cilvēki masveidā izgāja ielās, un protesti nerima līdz brīdim, kamēr valdība atkāpās. Tajā laikā premjerministrs bija Roberts Fico. Ir pagājuši tikai pieci gadi, un ļaudis atkal ir pauduši uzticību Fico. Viņa vadītā sociāldemokrātu partija 1. oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās pārliecinoši ieguva pirmo vietu, apsteidzot pašreizējo labējo partiju par vairāk nekā pieciem procentiem. Lai gan nevienam nav dots mandāts veidot valdību bez koalīcijas partneriem, valsts prezidente Zuzana Čaputova jau ir uzticējusi šo procesu vadīt Robertam Fico. Te gan ir interesants arī fakts, ka pašai prezidentei ar uzvarējušās partijas līderi ir ļoti sliktas attiecības. Fico ir vairakkārt kritizējis liberālo prezidenti Čaputovu, dēvējot viņu par amerikāņu aģenti un pārmetot viņai kalpošanu ārvalstu interesēm. Un Čaputova par to ir iesūdzējusi Fico tiesā. 33 gadi atkal kopā 1990.gada 3.oktobrī pasaules kartē kļuva par vienu valsti mazāk. Pēc Otrā pasaules kara sadalītā Vācija atkal apvienojās. Protams, visa pamatā bija Padomju Savienības vājums un drīz vien sekojošais sabrukumus, taču pašā Vācijā tobrīd valdīja milzīgs emocionāls pacēlums. Padomju ietekmē esošās Austrumvācijas iedzīvotāji ar neslēptām ilgām raudzījās Rietumu virzienā, un perspektīva kļūt par vienu valsti izraisīja varenu sajūsmu. Nākamo gadu laikā, padomju sistēmai sabrūkot arī citās Austrumu bloka valstīs, daudzi uz vāciešiem raudzījās ar lielu skaudību. Jo viņiem šķietami nebija jāiziet cauri tai ekonomiskajai krīzei un bedrei, ko piedzīvoja citi Austrumeiropā. Vāciešiem finansiālās iespējas bija krietni lielākas. Tomēr tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem, jāatzīst, ka ne viss ir bijis tik skaisti, kā izskatījās no ārpuses. Joprojām Austrumvācijā ir mazākas algas, grūtāk atrast labu darbu, turklāt austrumvācieši joprojām sūdzas, ka izjūt zināmu vecākā brāļa attieksmi no Rietumu tautiešiem. Lai arī redzami jebkādas barjeras, kas sadalīja Vāciju, vairs nav atrodamas, realitātē paši vācieši jūtas sašķelti. Turklāt, kā rāda aptauju dati, ja bijušajā Rietumvācijā tie ir 60 procenti iedzīvotāju, tad Austrumvācijā 75 procenti vāciešu uzskata, ka viņu valsts ir sašķelta. Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Polijas - Ukrainas attiecību saspīlējums. Ukrainas pretuzbrukuma virzība. Kalnu Karabahu pametuši tūkstošiem armēņu. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar pulkvežleitnanti Anitu Pizeli, Zemessardzes štāba pārstāvi. Kalnu Karabahu pamet tūkstoši Tikai viena diennakts bija vajadzīga pašpasludinātās Arcahas republikas jeb Kalnu Karabahas vadītājiem, lai saprastu, ka bez ārēja atbalsta tā nav spējīga pretstāvēt modernajai Azerbaidžānas armijai. Azerbaidžāna pagājušajā nedēļā uzsāka militāro operāciju ar mērķi atgriezt savā kontrolē pirms vairāk nekā 30 gadiem pazaudēto reģionu. Šajos gadu desmitos tā ir izveidojusi kaujspējīgus bruņotos spēkus, kamēr Armēnija, kuras tautieši apdzīvo Karabahu, bijusi pilnība atkarīga no Krievijas labvēlības. Tagad, kad Krievija ir aizņemta karā Ukrainā un nav spējīga diktēt savus noteikumus reģionā, arī Armēnija bijusi spiesta atzīt, ka tai nav militārās kapacitātes karot pret Azerbaidžānu. Nākamajā dienā pēc pašpasludinātās republikas kapitulācijas Azerbaidžānas prezidents paziņoja, ka viņš garantē iespējas armēņiem turpināt dzīvot savā dzimtenē, turklāt solot novājinātajam reģionam uzplaukumu un labklājību. Taču armēņi viņam netic. Pēdējo diennakšu laikā robežu šķērsojuši jau vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kuri ir pametuši visu, lai glābtu dzīvību. BBC 27. septembrī ziņoja, ka reģionu pametusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi stāsta, ka viņi pat nav tikuši līdz mājām, bet no slēptuvēm pa taisno izvesti uz Armēniju. Pavisam Kalnu Karabahā dzīvo vairāk nekā 120000 armēņu. Dramatiskajos notikumos piedzīvota vēl viena traģēdija. Stepanakertas tuvumā pirmdienas vakarā notika sprādziens vietējā naftas bāzē brīdī, kad bēgošie armēņi stāvēja rindā pēc degvielas, lai varētu tikt prom no pilsētas. Rezultātā ir simtiem ievainoto un pazudušo, bet vismaz 68 cilvēki ir gājuši bojā. Ukraina Polijas parlamenta priekšvēlēšanu vētrā Polija vairs nesūtīs ieročus Ukrainai, bet tā vietā koncentrēsies uz savas aizsardzības pastiprināšanu, tā pirms nedēļas paziņoja Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis. Vēlāk gan Varšava precizēja, ka esošās saistības turpinās pildīt un arī sabiedrotajiem turpinās ļaut caur Poliju piegādāt ieročus Kijivai. Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā pagājušā gada februārī Polija bijusi viens no galvenajiem Kijivas atbalstītājiem gan uzņemot ukraiņu bēgļus, gan atbalstot Ukrainu starptautiski un militāri. Tomēr pēdējā laikā attiecības starp abām valstīm ir pasliktinājušās Polijas noteiktā Ukrainas labības importa aizlieguma dēļ. Jāpiemin, ka Polija gatavojas parlamenta vēlēšanām oktobra vidū un šī brīža aptaujas liecina, ka valdošā partija “Likums un taisnīgums” nākamajā sasaukumā varētu zaudēt vairākumu un būt spiesta veidot koalīcijas valdību. Analītiķi norāda, ka graudu importa aizliegums ir īpaši būtisks  “Likums un taisnīgums” bāzes vēlētājiem, tomēr arī starp viņiem visa veida atbalsts Ukrainai joprojām ir ļoti augsts un pēdējie politiķu paziņojumi varētu arī atspēlēties viņiem vēlēšanu dienā.  Ukrainas spēki lēni maļ Krievijas aizsardzības pozīcijas Ukrainas spēki lēni, tomēr pārliecinoši virzas cauri Krievijas aizsardzības pozīcijām dienvidu frontē. Ziņas no frontes līnijas, protams, ir pieticīgas un ienāk ar vairāku dienu novēlošanos, tomēr svarīgi atzīmēt ASV domnīcas „Kara izpētes institūts” novērtējumu, ka Krievijas armijai nav pietiekami daudz spēku, lai pilnībā nokomplektētu dziļu aizsardzību Zaporižjas rietumos.  Pēdējā laikā ir bijuši arī vairāki sekmīgi uzbrukumi stratēģiskiem mērķiem uz laiku okupētās Krimas un pašas Krievijas teritorijā. Ukrainas armijas speciālo operāciju spēki paziņojuši, ka pagājušās nedēļas raķešu triecienā Krievijas Melnās jūras karaflotes štābam Sevastopolē nogalināti 34 krievu virsnieki. Sākumā tika minēts, ka starp nogalinātajiem ir arī Melnās jūras karaflotes komandieris admirālis Viktors Sokolovs, tomēr vakar, 26. septembrī, viņš parādījās Kremļa izplatītā video, kas it kā uzņemts tās pašas dienas rīta pusē. Vēl astoņi virsnieki iznīcināti „Himars” triecienā Hersonas apgabalā. Krievijas teritorijā Kijivas galvenie mērķi ir Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi, kas strādā raķešbūves jomā, lai palēninātu Krievijas bruņojuma ražošanu. Lielākā daļa no šīm rūpnīcām atrodas Krievijas rietumu daļā un ir sasniedzamas ar dronu palīdzību. Kamēr Ukraina smagās cīņās cenšas atgūt savu teritoriju, agresorsvalsts Krievija cer jau oktobrī atgriezties ANO Cilvēktiesību padomē, no kuras tā tika izslēgta pērnā gada aprīlī pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.  Sagatavoja Ieva Zeiza un Aidis Tomsons.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Baumas par Čečenijas līdera Ramzana Kadirova veselības stāvokli. Migrantu pieplūdums Lampedūzas salā - kādi ir iespējamie risinājumi? Karadarbība Kalnu Karabahā. Notikumus analizē portāla "TVNET" žurnālists, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu, sazināmies arī Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi. Drīzāk dzīvs vai drīzāk miris? Baumas par Čečenijas Republikas vadītāja Ramzana Kadirova slikto veselības stāvokli cirkulē nu jau vairāk nekā gadu, kam par iemeslu ir viņa arvien biežāka ilgstoša nozušana no publiskās telpas un acīmredzamās izmaiņas ārējā izskatā. Tiek spriedelēts, ka, visdrīzāk, Putina uzticamais vasalis ciešot no kādas nieru kaites. Runas īpaši aktivizējās šī gada pirmajā pusē, kad Kadirovs nebija klāt Putina ikgadējā t.s. Federālajā uzrunā, savukārt marta sākumā Krievijas vadonis pieņēma Kremlī Ramzana Kadirova vecāko dēlu Ahmatu. Tiek atzīmēts, ka pēdējā gadā Čečenijas līdera dēli – septiņpadsmitgadīgais Ahmats, sešpadsmitgadīgais Ādams un piecpadsmitgadīgais Zelimhans – tikuši demonstratīvi iesaistīti varas procesos: piedalās Čečenijas valdības sanāksmēs, pavada tēvu darba braucienos, tiekas ar Krievijas centrālās varas pārstāvjiem u.tml. Tas viss varētu liecināt, ka Ramzans Kadirovs, nebūdams drošs par savu nākotni, cenšas nodrošināt pēcnācēju pozīcijas. Jaunu jaudu runām par Čečenijas galvas bēdīgo stāvokli deva Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvja Andreja Jusova paziņojums, ka Kadirovs piedzīvojot kārtējo slimības saasinājumu un esot ļoti smagā stāvoklī. Turpmākajās dienās sāka parādīties arvien vairāk apgalvojumu, ka Čečenijas galva esot komā vai pat, iespējams, jau miris. 17. septembrī Ramzana Kadirova kontā sociālajā tīklā „Telegram” tika publicēts video, kurā viņš redzams pastaigājamies svaigā gaisā, pievienojot tam komentāru, kas iesaka atvēsināt galvu, lai nejauktu melus ar patiesību. Tiesa, dažas sekundes ilgajos klipos nav norādes uz to, kad tie tikuši ierakstīti. Tāpat cirkulē apgalvojumi par to, ka čečenu vienības tiekot steidzami atvilktas no karadarbības zonas Ukrainā uz Čečeniju un ka Krievijas Nacionālā gvarde koncentrējot spēkus Ziemeļkaukāza reģionā. Ramzanam Kadirovam ir īpašs statuss Krievijas federālo subjektu vadītāju vidū. Savu varu viņš mantoja no tēva Ahmata Kadirova, kurš bija viens no Čečenijas neatkarības kustības līderiem Pirmā Čečenijas kara laikā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Otrā Čečenijas kara laikā gadsimtu mijā pārgāja Krievijas centrālās varas pusē, tika iecelts par vietvaldi, taču zaudēja dzīvību atentātā 2004. gada maijā. Kopš tā laika Ramzans Kadirovs valda Čečenijā, saņemot dāsnas dotācijas no Krievijas federālā budžeta un visādi demonstrējot savu lojalitāti Vladimiram Putinam. Čečenijā dislocētās Krievijas Nacionālās gvardes un Iekšlietu ministrijas vienības, neoficiāli dēvētas par kadiroviešiem un uzskatītas teju vai par Kadirova privāto armiju, aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu. Neatkarīgās Arcahas gals? 19. septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki izvērsa plaša mēroga karadarbību Kalnu Karabahā, dēvējot to par „antiterorisma operāciju”. Artilērijas un bezpilota lidaparātu triecieniem tika pakļauti objekti reģiona galvaspilsētā Stepanakertā un citur. Kā ziņoja starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas jeb Arcahas republikas vadība, pirmajā uzbrukuma dienā nogalināti 27 cilvēki, t.sk. divi civiliedzīvotāji. Tika izteikti pieņēmumi, ka Baku vara nolēmusi ar bruņotu spēku atrisināt nu jau trīs desmitgades ilgstošo konfliktu starp Azerbaidžānu un armēņu apdzīvoto separātisko reģionu valsts rietumdaļā. Kalnu Karabaha, armēņu dēvēta par Arcahu, kopš Padomju Savienības sabrukuma bija praktiski neatkarīga no Baku valdības, uzturēja ciešus sakarus ar Armēniju, taču starptautiski netika atzīts. 1994. gadā, noslēdzoties t.s. Pirmajam Kalnu Karabahas karam, Azerbaidžāna zaudēja kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī pār līdz tam azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem, kas šķir reģionu no Armēnijas. 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki sakāva Arcahas un Armēnijas vienības un atguva kontroli pār šiem rajoniem, kā arī pār daļu no Kalnu Karabahas pamatteritorijas. Vienīgā saite starp Kalnu Karabahu un Armēniju palika t.s. Lačinas koridors ar automaģistrāli, kuru bija jāapsargā Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr kopš šī gada aprīļa Azerbaidžāna faktiski īstenoja Kalnu Karabahas blokādi, kas noveda šo teritoriju ar tās apm. 120 000 iedzīvotāju uz humānās katastrofas robežas. Šorīt Arcahas republikas vadība paziņoja, ka tā piekritusi visu republikas bruņoto formējumu atbruņošanai un atlikušo Armēnijas vienību izvešanai no Kalnu Karabahas teritorijas līdz ar visu smago bruņutehniku. Rīt Azerbaidžānas pilsētā Jevlahā paredzēts sākt sarunas starp Kalnu Karabahas iedzīvotāju un Baku valdības pārstāvjiem, kuru saturs būs reģiona reintegrācija Azerbaidžānas sastāvā, Kalnu Karabahas armēņu tiesību un drošības nodrošināšana, kā arī viņu turpmākā dzīve un darbība Azerbaidžānas konstitūcijas ietvaros. Šķiet, ka neatkarīgajai Arcahas republikai līdz ar to pienācis gals, un atliek vien cerēt, ka tam nesekos vardarbība pret turienes armēņu iedzīvotājiem un viņu cilvēktiesību pārkāpumi. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, savukārt, paziņojis, ka Baku valdības mērķis esot etniskā tīrīšana vēsturiskajās armēņu zemēs. Armēnijas galvaspilsētā Erevāna ziņas par Azerbaidžānas bruņoto spēku uzbrukumu kļuvušas par iemeslu demonstrācijām, kas vērstas, t.sk. pret premjerministru Pašinjanu, kurš, demonstrantu ieskatā, nedara pietiekami tautas brāļu aizstāvībai. Notikušas sadursmes ar policiju, kurās cietuši kā protestētāji, tā kārtības sargi. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Vai migrantu problēmai būs Eiropas līmeņa risinājums? Vairāk nekā 5100 cilvēku ierašanos diennakts laikā pagājušā nedēļā piedzīvoja Itālijai piederošā Lampedūzas sala Vidusjūrā. Nelielajā salā atrodas migrantu uzņemšanas centrs, kurā paredzēta vieta 400 cilvēkiem un tas ir pārpildīts. Pagājušās trešdienas pēcpusdienā saasinājās spriedze Lampedūzas ostā, kur nonāca daudzi migranti.  Policija atvairīja simtiem migrantu, kas mēģināja izlauzties cauri barjerām, lai atstātu ostas rajonu. Pēc tam tūkstošiem migrantu ar policijas laivām un prāmjiem tika aizvesti uz Sicīliju vai Itālijas kontinentālo daļu un situācija salā atgriezās tuvāk normālai. Šonedēļ Itālijas valdība noteica stingrākus pasākumus cīņā ar nelegālo migrāciju pāri Vidusjūrai, tomēr sagaida arī plašāku iesaisti no Briseles. Šī gada laikā Itālijā nonākuši jau vairāk nekā 126 000 migrantu un tas ir divreiz vairāk nekā šajā laika periodā pērn. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā ar 10 punktu plānu Lampedūzai, tomēr ne tik spēcīgu, kā to vēlētos redzēt Roma. BBC ziņo, ka Itālijas premjerministre Džordžija Meloni vēlas redzēt Eiropas Savienības jūras blokādi, kas neļautu migrantu laivām sasniegt Itālijas krastus.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sankcijas pret Krieviju: vai cīņa ar to apiešanu ir veiksmīga? Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns devies uz Krieviju un tiksies ar Putinu. Analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Igaunijas sabiedriskā radio (ERR ) Ziņu un sporta nodaļas vadītāju Anvaru Samostu. Sazināmmies ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli. Sankcijas – ap likumu ar līkumu 23. augustā Igaunijas Nacionālā raidorganizācija nāca klajā ar vēsti, ka Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas dzīvesbiedram Arvo Hallikam daļēji piederošs transporta uzņēmums turpinājis darboties un gūt peļņu Krievijā pēc pagājušā gada februāra. Pats Halliks sākotnēji skaidrojis, ka šī firma tikai palīdzējusi savam sadarbības partnerim pabeigt pirms Krievijas iebrukuma iesāktos darījumus, taču tālāka izpēte liek domāt, ka tā, visticamāk, nav taisnība. Pati premjerministre paziņojusi, ka neapspriežot ar vīru viņa darījumus un, attiecīgi, par viņa biznesu Krievijā neko nav zinājusi. Tomēr šis skandāls pamatīgi iedragājis Kajas Kallasas autoritāti. Aptauju dati liecina, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņai vajadzētu atkāpties no amata. Arī Igaunijas prezidents Alars Kariss pēc tikšanās ar politisko partiju pārstāvjiem izteicies, ka Kallasai vajadzējis atkāpties tūlīt pēc tam, kad skandalozā informācija atklājusies. Notikušais kārtējo reizi atklāj, ka izdevīgo darījumu saišu saraušana ar Krieviju nenākas viegli arī tām valstīm, kuras viskonsekventāk atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru. Pēdējās nedēļās jautājums, kā zināms, aktualizējies arī Latvijā. Protams, runa nav par tiešiem sankciju režīma pārkāpumiem, bet gan par atļautu, tomēr ētiski apšaubāmu rosīšanos. Vērtējot vispārējo sankciju iedarbīguma ainu, Parīzes Politisko pētījumu institūta lektors Sergejs Gurijevs publikācijā mediju informācijas un analīzes resursā „Project Sindycate” secina: „Krievijas ekonomikai joprojām nedraud sabrukums, taču tā izjūt nopietnu kara un sankciju radītu spiedienu.” Ja sākotnēji Krievija pat krietni nopelnīja globālā naftas cenu kāpuma dēļ, tad šogad tās ienākumi no naftas un gāzes tirdzniecības kritušies gandrīz uz pusi. Radikāli mainījusies šī eksporta struktūra: ja līdz pagājušajam gadam vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas jēlnaftas tika eksportētas uz rietumvalstīm – Nīderlandi, ASV, Dienvidkoreju, Franciju, Vāciju u.c. –, tad tagad 31 procents no tās nonāk Ķīnā, 26 procenti – Indijā. Tiesa, kā liecina statistika, apmēram 24 procentiem Krievijas jēlnaftas eksporta galamērķis nav zināms, un ir pamats domāt, ka ar pietiekami izvērstu shēmu palīdzību sava daļa no tā nonāk arī rietumos. Tas liek runāt par sankciju apiešanu kā ļoti nozīmīgu problēmu, ka vēl sāpīgāk izjūtama bruņojuma ražošanas komponentu importa ziņā. Ziņojumu par importēto detaļu nozīmi Krievijas kara mašīnai un šo detaļu pieejamību agresorvalstij jūnijā publicēja Jermaka–Makfola neatkarīgo ekspertu grupa sadarbībā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas institūtu. Tajā secināts, ka pirmajos mēnešos pēc plaša mēroga iebrukuma sākuma attiecīgo bruņojuma ražošanai nepieciešamo detaļu imports Krievijā patiešām sarucis, taču jau ap pagājušā gada septembri agresorvalsts iedarbinājusi sankciju apiešanas shēmas, decembrī sasniegts 2021. gada novembra līmenis, tiesa, pēc tam apjomi atkal nedaudz kritušies. 71 procents no bruņojuma ražošanā nozīmīgām detaļām nonāk Krievijā no Ķīnas un Honkongas, 8 procenti – no Turcijas; savukārt tās ražotas visbiežāk Ķīnā, Malaizijā, Vjetnamā vai Dienvidkorejā. Tomēr, ja palūkojas uz attiecīgo ražotņu īpašniekiem, tad to biroji lielum lielajā vairumā gadījumu atrodas Savienotajās Valstīs, Dienvidkorejā, Japānā, Šveicē vai Eiropas Savienībā. Globālo izraidīto randiņš Vakar, 12. septembrī, no Ziemeļkorejas Krievijā ieripoja Phenjanas režīma līdera Kima Čenuna bruņotais vilciens, ar kuru vadonis dodas uz tikšanos ar savu Krievijas kolēģi Vladimiru Putinu. Kas attiecas uz divpusējām attiecībām, Ziemeļkoreja un Krievija šodien ir kā radītas viena otrai. Pirmā jau gadu desmitiem dzīvo radikāla totalitārisma režīmā, ir starptautiskās sabiedrības izraidītās statusā un tiek uztverta kā drauds vairākām sava reģiona valstīm. Otrā arvien noteiktāk iet līdzīgu ceļu, nežēlīgi represējot režīma pretiniekus, jūsmojot par padomju pagātni un uzsākot plaša mēroga agresijas karu pret Ukrainu, tādējādi izpelnoties sankcijas, izolāciju un boikotu. Tā kā delegācijas sastāvā ir visai daudz militāristu, tiek lēsts, ka tiks runāts par iespējamu Ziemeļkorejas militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstu Krievijai, kurai manāmi trūkst tehniskās jaudas agresijai. Ziemeļkorejā pagājušajās desmitgadēs uzkrāti pamatīgi artilērijas šāviņu un kaujas raķešu krājumi, kurus varētu kārot Krievija. Pretī Phenjanai varētu piesolīt pārtiku, rūpniecības izejvielas un, iespējams, arī tehnoloģijas. Kā zināms, izolācijā esošā valsts attīsta pati savu raķešu būvniecības un kodolprogrammu, un Krievija, kuras rīcībā ir izbijušās superlielvalsts Padomju Savienības militāri tehniskais mantojums, varētu ar to padalīties. Šāds scenārijs rada lielas bažas Rietumvalstu līderu vidū. Savienotās Valstis jau brīdinājušas Ziemeļkoreju neuzsākt militāras piegādes Krievijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna 2 gadus pēc Rietumu aiziešanas.   Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.    Kad „drīz” var nozīmēt „nekad”   Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.   Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa   Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.   Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu   30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās.   Sagatavoja Eduards Liniņš.     

"Vāgnera grupas" vadītāju (domājams) likvidācija kā Putina varas prakses un šīs varas pašreizējā stāvokļa indikators. Pāvesta Franciska atklāsmes par Krievijas impērijas diženo mantojumu - Katoļu baznīcas galvas individuālo domāšanas īpatnību vai Vatikāna politikas slēpto motīvu atspogļojums? Republikāņu kandidātu pirmās debates: radikālas nostādņu atšķirības Ukrainas jautājumā. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes profesors Andris Sprūds. Kurš nokāva pavāru? Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” neveiksmīgā dumpja jūnijā daudziem bija pārsteigums, ka kompānijas dibinātājam un dumpja vadītājam Jevgeņijam Prigožinam līdz ar tuvākajiem līdzgaitniekiem un daļu personāla tika ļauts netraucēti pārcelties uz Baltkrieviju, saglabāt vismaz daļu savu aktīvu un pat pa laikam neslēpjoties apmeklēt Krieviju. Jūnija beigās Putins pat tikās ar Prigožinu u.c. „Vāgnera” komandieriem Kremlī, un varēja šķist, ka bruņotais izlēciens, kas pamatīgi sašūpoja Kremļa saimnieka reputāciju, ir ticis piedots. Tomēr ļoti daudzi uzstāja, ka par Prigožina dienas ir skaitītas. Pat ja Kremļa saimnieks gribētu piedot savam ilggadējam līdzgaitniekam, reizumis dēvētam pat „Putina pavāru”, autoritārās varas loģika tomēr nepieļauj aizmirst tik nopietnu izaicinājumu šai varai, kāds bija Prigožina dumpis. Šo spriedumu pareizību, jādomā, apliecina aviokatastrofa, kas 23. augustā notika Tveras apgabalā. Nogāžoties Prigožinam piederošai privātai lidmašīnai, bojā gājuši visi tās pasažieri un apkalpes locekļi, tai skaitā, saskaņā ar oficiāliem datiem, pats Jevgeņijs Prigožins, tāpat „Vāgnera grupas” militārais komandieris Dmitrijs Utkins, no kura pievārda „Vāgners” savulaik darināts kompānijas nosaukums, kompānijas drošības dienesta un transporta loģistikas vadītājs Valērijs Čekalovs un vairāki citi „vāgnerieši”. Nākamajā dienā pēc aviokatastrofas Krievijas vadonis nāca klajā ar paziņojumu, raksturojot aizgājēju kā „talantīgu cilvēku”, kurš gan esot „pieļāvis daudz kļūdu”. Oficiāla informācija par aviokatastrofas iemesliem līdz šim nav sniegta. Kāda aculiecinieka uzņemtā video redzams, kā lidmašīna krīt praktiski vertikāli, rotēdama gaisā, un aiz tās stiepjas dūmu grīste. Kā atzīst aviācijas eksperti, tas liecinot, ka avārijas iemesls ir eksplozija – vai nu bumba lidaparāta iekšienē, vai zenītraķete. Starptautiskā domnīca Open Minds Institute veikusi Krievijas iedzīvotāju tīmekļa aptauju, jautājot, kāds bijis notikušā iemesls. Tikai 8% aptaujāto domā, ka Prigožins un viņa līdzbiedri nogalināti pēc Putina pavēles. Vairāk nekā 17% uzskata, ka tas ir Krievijas specdienestu roku darbs, taču bez vadoņa akcepta. Vairāk nekā 10% vainoZiemeļatlantijas Līguma organizāciju (NATO) valstu, vairāk nekā 7% – Ukrainas specdienestus. Tikām vairāk nekā 28% paziņojuši, ka notikušais esot negadījums, bet vēl par procenta desmitdaļu vairāk ir to, kas tic, ka viss notikušais ir inscenējums, kas ļaus „Vāgnera grupas” vadoņiem nozust no publikas un, iespējams, arī varasiestāžu redzesloka. Un šī pēdējā versija nebūt nav gluži fantastiska, jo, kā kļuvis zināms pēdējā laikā, Jevgeņijam Prigožinam bijuši pat vairāki dubultnieki, par viltotām identitātēm pat nerunājot. Kā norādījis izmeklējošās žurnālistikas resursa Bellingcat līdzstrādnieks Kristo Grozevs, šāda paša bojāejas nospēlēšana būtu īsti Prigožina stilā. Otrā ešelona debates Pagājušās trešdienas vakarā astoņi potenciālie Savienoto Valstu Republikāņu partijas prezidenta kandidāti stājās publikas priekšā debatēs, kas, telekanāla Fox News organizētas, notika Viskonsīnas štata lielākajā pilsētā Milvoki. Tie bija Ziemeļdakotas gubernators Dāgs Bērgems, bijušais Ņūdžersijas gubernators Kriss Kristijs, Floridas gubernators Rons Desantiss, bijusī Savienoto Valstu vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) Nikija Heilija, bijušais Arkanzasas gubernators Eisa Hačinsons, bijušais viceprezidents Maiks Penss, uzņēmējs Viveks Ramasvami un senators Tims Skots. No vienas puses, viņi visi ir otrā ešelona pretendenti, kuru reitingi tālu atpaliek no partijas favorīta – eksprezidenta Donalda Trampa, kurš uzskatīja par pareizāku šais debatēs nepiedalīties. No otras puses, nepavisam nav skaidrs, vai Trampam celtās nopietnās kriminālapsūdzības ir savienojamas ar kandidēšanu uz valsts galvas amatu, tāpēc ir visnotaļ iespējams, ka kāds no šiem astoņiem nākamgad cīkstēsies par Baltā nama atslēgām ar pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Domājams, pretēji daudzu gaidītajam, par vakara varoni kļuva Ramasvami – 38 gadus vecs uzņēmējs praktiski bez politiskās pieredzes, indiešu imigrantu atvase, kura darbošanās biotehnoloģiju jomā šobrīd pietuvinājusi viņa aktīvu kopvērtību miljardam dolāru. Tieši viņš uzņēmās uz debašu skatuves to lomu, kura pirms tam tika prognozēta gubernatoram Desantisam – republikāņu politikas „trampiskā” virziena apoloģiju. Viņš kaismīgi iesaistījās vārdu cīņās ar asākajiem Trampa kritiķiem – eksviceprezidentu Pensu, eksgubernatoru Kristiju un bijušo vēstnieci Heiliju. Viens no spilgtākajiem debašu momentiem iestājās, kad moderators aicināja kandidātus pacelt roku, ja viņi būtu gatavi atbalstīt Trampu kā partijas kandidātu arī tad, ja tiesa viņu atzītu par vainīgu. Ramasvami pārliecināti un tūdaļ augšup izstieptajai rokai ar lielāku vai mazāku pauzi sekoja vairums citu, t.sk. arī Helijas un Pensa rokas. Starp debašu vadmotīviem bija arī Savienoto Valstu atbalsts Ukrainai, un šajā ziņā Viveks Ramasvami demonstrēja īstu izolacionisma paraugstundu. Viņš paziņoja, ka „Ukraina nav Savienoto Valstu prioritāte”, un ka līdzekļus, kuri tiekot ieguldīti, lai sargātu svešas valsts robežas, Amerikai būtu jāveltī savas dienvidu robežas aizsardzībai pret nelikumīgu ieceļošanu. Vēl radikālākus uzstādījumus kandidāts paudis iepriekš, proti, nonākot Savienoto Valstu vadībā, viņš piedāvātu Krievijai paturēt tās sagrābto Ukrainas teritorijas daļu apmaiņā pret Maskavas apņemšanos neveidot militāri stratēģisku aliansi ar Ķīnu. Ramasvami nostāja Ukrainas sakarā izpelnījās asu oponentu kritiku, tai skaitā aizrādījumus par viņa acīmredzamo pieredzes trūkumu ārlietās. Pāvests apjūsmo Krievijas impērisko pagātni Pagājušās nedēļas nogalē Svētais Krēsls publiskoja pāvesta Franciska tiešsaistes uzrunu 10. Viskrievijas katoļu jaunatnes asamblejas dalībniekiem. Runas noslēgumā, papildus iepriekš sagatavotajam tekstam, pontifiks piebilda: „Neaizmirstiet savu mantojumu! Jūs esat dižās Krievijas pēcteči: dižās svēto un valdnieku Krievijas, dižās Pētera Pirmā un Katrīnas Otrās Krievijas, šīs impērijas – izglītotās, dižās kultūras un dižā humānisma. Jūs esat lielās Mātes Krievijas pēcteči, ejiet ar to tālāk! Un paldies – paldies par to, kā jūs pastāvat, par to, kā jūs esat krievi!” Šī tirāde izpelnījās asu kritiku no Ukrainas un arī citu valstu puses. Kā pirmdien norādīja Ukrainas Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko, pāvesta retorika teju mats matā saskan ar impērisko vēstījumu, kādu piekopj Krievija un kas tagad kļuvis par attaisnojumu tās agresijai pret Ukrainu, tūkstošu ukraiņu nogalināšanai, Ukrainas pilsētu un ciemu sagraušanai drupās. Vēlāk tai pašā dienā Vatikāna pārstāvniecība Kijivā nāca klajā ar paziņojumu, ka pāvests nekādā ziņā neesot gribējis pamudināt auditoriju uz impērisku noskaņojumu, bet vienīgi glabāt un attīstīt to pozitīvo, kas pastāv Krievijas kultūrā. Šo paskaidrojumu tomēr grūti pieņemt, jo Franciska piesauktie 18. gs. Krievijas valdnieki palikuši vēsturē ar vērienīgu militāru ekspansiju pret kaimiņvalstīm, tai skaitā tagadējās Ukrainas teritorijā. Ne tik sen Krievijas līderis Putins sevi salīdzināja ar Pēteri Pirmo, kurš arī esot aktīvi paplašinājis impērijas robežas. Pāvests Francisks līdz šim lielākoties izteicies adekvāti par Krievijas agresiju, to nosodot. Tomēr viņa kontā ir arī vairāki peļami izteikumi. Drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā viņš kādā intervijā pauda, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), domājams, izprovocējusi Kremli šai agresijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Situācija Ukrainā un Krievijas agresija. Frontē būtisku izmaiņu joprojām nav, taču šīs nedēļas pamanāmākā ziņa ir par ilgi gaidīto iznīcinātāju F-16 piegādi Ukrainai. Kādas ir iespējas uzlabot ukraiņu kaujas spējas ar dažādiem tehniskiem līdzekļiem? Tikmēr Krievija turpina bombardēt Ukrainas pilsētas. Paši krievi apgalvo, ka dara to, balstoties uz informāciju par militārajiem mērķiem Ukrainā. Runājam arī par militārās izlūkošanas spējām un nozīmi šajā karā. Šos aspektus raidījumā analizē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Cik rietumu kara tehnika līdzēs Ukrainai? Nu jau trešo mēnesi rit Ukrainas spēku pretuzbrukums, kura galvenais mērķis ir sasniegt Azovas jūras piekrasti, tādējādi pārraujot sauszemes koridoru starp Rostovu pie Donas Krievijā un okupēto Krimas pussalu. Tomēr pagaidām šīm operācijām ir vien ierobežoti panākumi, ukraiņu spēkiem laužoties cauri krievu pamatīgi izbūvētai fortifikācijas struktūrai un blīviem mīnu laukiem. Šajā situācijā pastāvīgi izskan viedokļi, ka ilgi un ar cerībām gaidītais uzbrukums varētu būt Ukrainas bruņotajiem spēkiem pārāk grūts uzdevums, kura veikšanai šobrīd trūkst nepieciešamo militāro spēku un līdzekļu. Ukrainai nav pietiekamu cilvēkresursu, lai panāktu trīskāršu skaitlisko pārsvaru, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu līdzīgu operāciju veikšanai. Tāpat ukraiņu spēki izjūt pretgaisa raķešu un lādiņu deficītu, kas ļauj Krievijas pusei frontes tuvumā aktīvāk izmantot aviāciju. Ukrainas bruņoto spēku galvenās priekšrocības joprojām ir karavīru pārāka morāle un sagatavotība, elastīgāka taktika un prasmīgāka vadība, kā arī labāks bruņojums, kuru piegāde pamatā ir Ukrainas sabiedroto ziņā. Līdzšinējā kara gaitā, kā zināms, nozīmīgs pienesums Ukrainas kaujas spējām bija rietumu raķešu sistēmu piegāde. Pašreizējā pretuzbrukuma sakarā uzsvars tika likts uz rietumu tankiem, no kuriem frontē līdz šim gan parādījušies tikai pirms pusgadsimta konstruētie vācu „Leopard 1”. Kā šo kaujas mašīnu lielākais trūkums tiek atzīmētas salīdzinoši ļoti vājās bruņas, kas krietni atpaliek no padomju tanku modeļiem. Pēdējā aktualitāte bruņojuma piegāžu ziņā ir Dānijas un Nīderlandes paziņojumi par vairāku desmitu amerikāņu iznīcinātāju F-16 piegādi Ukrainai, kas gan notikšot pakāpeniski nākamo pāris gadu laikā. Tikām Ukraina sekmīgi izmanto pret Krieviju pašas ražotos bezpilota lidaparātus un peldlīdzekļus jeb dronus. Vakar ar drona triecienu tika iznīcināts Krievijas virsskaņas bumbvedējs Tu-22M Soļcu lidlaukā Novgorodas rajonā. Letālā informācijas noplūde Pagājušajā sestdienā Krievija veica kārtējo slepkavniecisko uzbrukumu vienai no Ukrainas pilsētām. Šoreiz tā bija Čerņihiva, apgabala centrs  nepilnus 130 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kijivas un apmēram 70 kilometru attālumā no Krievijas robežas. „Iskander” tipa ballistiskā raķete trāpīja teātra ēkai pilsētas centrā brīdī, kad tās tuvumā bija daudz cilvēku; ļaudis atgriezās no pareizticīgās baznīcas svētku – Kristus Apskaidrošanas dienas – dievkalpojuma. Rezultātā septiņi cilvēki, tai skaitā sešus gadus veca meitene, tika nogalināti, apmēram 120 ievainoti. Jau drīz pēc šī kārtējā agresorvalsts terora uzbrukuma Ukrainas sociālajos tīklos parādījās viedokļi, ka šoreiz to izprovocējusi Ukrainas dronu ražotāju un armijas brīvprātīgo palīgu neapdomība, minētajā teātra ēkā sarīkojot dronu ražošanai veltītu saietu, pie tam iepriekš izziņojot norises laiku un pilsētu, precīzu norises vietu gan darot zināmu tikai pasākuma dalībniekiem dažas stundas pirms tā sākuma. Tomēr Krievijas puse acīmredzot ieguvusi informāciju par šo pasākumu vai nu no kāda slepena ziņotāja, vai pārtverot telefona sakarus. Agresorvalsts oficiālā ziņu aģentūra „RIA Novosti” ziņojusi par sekmīgu triecienu militāram saietam un pat pārpublicējusi tā dalībniekiem izsūtītā ielūguma paraugu. Dalībnieki gan paspējuši savlaicīgi doties uz patvertni, un neviens no viņiem nav cietis, – trieciens izrādījies liktenīgs tikai mierīgajiem iedzīvotājiem. Notikušais jau atkal aktualizējis jautājumu par Krievijas spiegu tīkla apmēriem un iespējām Ukrainas teritorijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.       Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Politiski ekonomiskos procesus, kas saistīti ar Ķīnas ekonomiku, analizē Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadītājs Toms Rostoks, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Gundars Bērziņš.   Šī gada pirmajā ceturksnī Ķīnas ekonomikas rādītāji liecināja par gaidīto izaugsmi pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas. Tomēr visjaunākās norises vieš bažas par planētas otrās lielākās ekonomikas stāvokli un liek runāt par iespējamu recesiju. Jūlija vidū publiskotie iekšzemes kopprodukta pieauguma dati liecina, ka šī gada otrajā ceturksnī Ķīnas ekonomika augusi tikai par 0,8 procentiem, salīdzinot ar gada pirmo ceturksni. Importa un eksporta rādītāji jūlijā piedzīvojuši strauju kritumu – attiecīgi par 12,4 un 14,5 procentiem, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērngad. Zināms kritums, mazinoties globālajam pieprasījumam, tika prognozēts, taču ne tik krass. Vēl viens ekonomiskās aktivitātes apsīkuma rādītājs ir jūlijā vērojamā deflācija, kas liecina par vāju pieprasījumu patēriņa tirgū. Ieilgušu lejupslīdi piedzīvo Ķīnas nekustamā īpašuma tirgus, kas veido apmēram ceturto daļu no valsts ekonomikas kopapjoma. Viens no lielākajiem nekustamā īpašuma apsaimniekošanas un attīstīšanas holdingiem Evergrande Group, kas jau pāris gadus cīnās ar apmēram 300 miljardus dolāru lielu parādsaistību nastu, nesen paziņojis, ka kopš 2021. gada sākuma cietis vairāk nekā 80 miljardu dolāru zaudējumus. Pēdējais satraucošais signāls ir Ķīnas Nacionālā statistikas biroja lēmums pārtraukt publiskot jauniešu bezdarba rādītājus pēc tam, kad bezdarbs vecuma grupā no 16 līdz 24 gadiem pagājušomēnes pārsniedza rekordaugsto 20 procentu atzīmi. Kā galvenais Ķīnas ekonomisko problēmu iemesls tiek minēta pandēmijas laikā piekoptā strikto ierobežojumu stratēģija, kuras sekas izrādījušās grūtāk pārvaramas, nekā prognozēts. Daži analītiķi pašreizējā attīstībā saskata arī ilglaicīgāku procesu pazīmes, proti – Ķīnas globālā ekonomiskā ietekme pandēmijas priekšvakarā bija sasniegusi savu maksimumu un turpmāk sagaidāma lejupslīde. Paredzams, ka pašreizējā Ķīnas ekonomikas bremzēšanās negatīvi ietekmēs arī tās kaimiņvalstu ekonomikas, sevišķi jau tādās uz eksportu orientētās valstīs kā Dienvidkoreja un Taivāna. Viscerīgākā šobrīd izskatās pasaules trešās lielākās ekonomikas Japānas attīstības dinamika, kas pārsniegusi samērā pieticīgās prognozes. Pēdējā ceturkšņa kāpums pret attiecīgo pagājušā gada periodu, kas tika prognozēts 0,8 procentu apmērā, sasniedzis pusotru procentu, tātad teju divas reizes vairāk. Kā galveno Japānas ekonomikas dzinējspēku min eksporta pieaugumu vājā jenas kursa iespaidā, kas sakritis ar pieprasījuma pieaugumu Savienoto Valstu un Eiropas tirgos, no kā ieguvuši sevišķi japāņu autoražotāji. Tāpat nozīmīgs faktors bijusi tūrisma industrija, tomēr ekonomikas eksperti ir drīzāk skeptiski par šīs Japānas ekonomiskās izaugsmes ilgtspēju. Vēl viena Eirāzijas valsts, kuras ekonomika pēdējos gados arvien vairāk orientēta uz sakariem ar Ķīnu, ir Krievija. 15. augustā publiskotie dati liecina, ka Krievijas rubļa kurss nokrities zem iezīmīgās atzīmes simts rubļu par ASV dolāru, kas ir zemākā atzīme pēdējo 16 mēnešu laikā. Par krituma iemesliem ekspertu domas dalās. Kamēr vieni norāda, ka tas ir rezultāts Krievijas finanses regulējošo institūciju darbībai, kuras atkāpušās no striktās rubļa kursa noturēšanas politikas nolūkā kompensēt budžeta tēriņu negatīvo efektu, citi tajā saskata valsts vispārējā ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās, sevišķi negatīvā importa un eksporta saldo simptomu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra. Ovālais kabinets vai cietuma kamera? „Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā  pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Ukraina dur sāpīgi Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs. Krievija paliek aiz durvīm Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz. Sagatavoja Eduards Liniņš

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Privātās militārās kompānijas "Vāgnera grupa" kaujinieku nobāzēšanās Baltkrievijā ir radījusi jaunas bažas par šo kaujinieku turpmākajiem mērķiem. Satraukumu kaimiņvalstīs palielina arī Krievijas un Baltkrievijas vadoņu izteikumi, tostarp par vēstures traktēšanu. Vai šī ir tikai tāda mutes bruģēšana, vai tomēr reāls pamats satraukumam par drošību reģionā? Izraēlas parlaments ir apstiprinājis likumu, kas atceļ Augstākajai tiesai pilnvaras atcelt nesaprātīgus valdības lēmumus. Šis ir viens no pretrunīgi vērtētajiem Benjamina Netanjahu valdības reformu soļiem, kas jau ir izraisījis nepieredzēti plašus protestus un šķelšanos Izraēlas sabiedrībā. Vai Netanjahu izdosies pildīt savus solījumus un panākt kompromisu starp konfliktējošajām pusēm, vai arī protestu kustība uzņemas arvien jaunus apgriezienus? Politiskā neskaidrība un šķelšanās joprojām valda arī Spānijā, kur pēc parlamenta vēlēšanām nevienai partijai nav pietiekami daudz balsu, lai izveidotu jauno valdību. Cik liela loma valdības veidošanā būs labējiem populistiem un cik liela loma nacionālistiski noskaņotajiem katalāņiem? Aktualitātes pasaulē vērtē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Politiskā tveice Izraēlā Šīs nedēļas sākums iezīmēja robežšķirtni likumdošanas procesā, kas kopš gada sākuma polarizē Izraēlas sabiedrību un ir izraisījusi plašākos protestus šīs Tuvo Austrumu valsts vēsturē. Pirmdien, 24. jūlijā, Kneseta labējais vairākums ar nelielu balsu pārsvaru pieņēma t.s. „Saprātīguma likumu”, kas paredz atņemt Izraēlas Augstākajai tiesai līdzšinējās pilnvaras atcelt valdības lēmumus, kurus tiesa uzskata par nesaprātīgiem. Tas ir pirmais solis valdošās koalīcijas iecerēto reformu virknē, kurai nozīmīgi jāpalielina izpildvaras ietekme uz tiesu varas rēķina. Premjerministrs Benjamins Netanjahu apgalvo, ka, bruņota ar pašreizējām pilnvarām, tiesu vara pārlieku jaucoties politiskos jautājumos, īstenojot radikāli liberālu programmu un kavējot politiķus īstenot sabiedrības vairākuma doto mandātu. Reformas kritiķi, savukārt, pauž, ka tā grauj Izraēlas demokrātiju un draud pārvērst valsti teokrātiskā diktatūrā. Benjamina Netanjahu valdībā, kura nāca pie varas pagājušā gada izskaņā pēc kārtējām ārkārtas vēlēšanām, bez premjera labēji centriskās partijas „Likud” ietilpst piecas mazākas partijas ar reliģiski konservatīvu vai radikāli nacionālistisku ievirzi, un pašreizējais kabinets ir uzskatāms par labējāko visā valsts pastāvēšanas vēsturē. „Likud” mazākie radikālie koalīcijas partneri ir galvenie reformas virzītāji. Pēc Kneseta balsojuma protestētāji kārtējo reizi bloķēja transporta maģistrāles; policija viņu izklīdināšanai lietoja ūdensmetējus, pāris desmiti tika arestēti. Izraēlas lielākā arodbiedrību konfederācija piedraudējusi uzsākt ģenerālstreiku, savukārt vairāki tūkstoši armijas rezervistu paziņojuši, ka atteiksies pakļauties iesaukšanas pavēlēm, ja likums stāsies spēkā. Premjerministrs Netanjahu solījis censties panākt saprašanos ar pretējo pusi, izmantojot tam Kneseta vasaras atvaļinājuma periodu, kas ilgst no augusta sākuma līdz oktobra vidum. ¡No pasarán! „No pasaran!” skandēja Spānijas Sociālistiskās strādnieku partijas atbalstītāji, pulcējušies pie partijas centrālā biroja Madridē 23. jūlija  vakarā, kad bija noslēgusies balsošana parlamenta vēlēšanās. Lozungs, kas tulkojumā nozīmē „Viņi netiks cauri!”, simbolizē kreiso un liberālo spēku cīņu pret uzbrūkošo fašistisko diktatūru Spānijas pilsoņu karā pirms 85 gadiem. Toreiz republikāņi zaudēja, un valsts uz 40 gadiem nonāca ģenerāļa Franko huntas varā. Sociālistu atbalstītāji šī brīža situācijā saskata paralēles ar dramatisko pagātni, jo svētdien notikušās vēlēšanas varēja ievest valdībā galēji labējos, kuri nav bijuši pie varas grožiem kopš demokrātijas atjaunošanas pirms teju pusgadsimta. Premjerministra un Sociālistiskās partijas līdera Pedro Sančesa kabinets, kurā bez sociālistiem ietilpa arī vairāku citu mazāku un radikālāku kreiso spēku pārstāvji, nāca pie varas 2020. gada sākumā. Šai valdībai bija jātiek galā ar pandēmiju un tās izraisītajām ekonomiskajām sekām, kas neizbēgami atstāja iespaidu uz reitingu. Pašvaldību vēlēšanas šī gada pirmajā pusē rādīja nepārprotamu labēji centriskās Tautas partijas popularitātes kāpumu, bet vienīgais potenciālais Tautas partijas koalīcijas partneris ir populistiskā, nacionālistiskā partija „Vox”, kuru daudzi raksturo kā galēji labēju. Tomēr labējo uzvaras gājiens neizdevās. Tautas partija gan nozīmīgi palielināja savu vietu skaitu Spānijas Deputātu kongresā, un tagad tai ir lielākā frakcija, savukārt „Vox” diezgan pamatīgi zaudēja, un abām partijām kopā pietrūkst dažu balsu līdz vairākumam. Tās iegūt īsti nav cerību, jo pārējie mandāti pieder vai nu sociālistiem, vai vēl radikālāk kreisajai apvienībai „Sumar”, vai arī minoritāšu nacionālistiskajiem un reģionālajiem spēkiem – Katalonijas, Basku zemes, Galisijas, Navarras un Kanāriju salu partijām. Ar tām Tautas partijai ir vēsas attiecības, ciktāl pēdējā desmitgadē, Katalonijas neatkarības centienu ietekmē, Tautas partijā ir manāmi pieaugusi spāņu nacionālisma tendence. Tādējādi Pedro Sančesam ir diezgan labas izredzes turpināt vadīt Spānijas valdību. Tiek lēsts, ka šāds kabinets, visdrīzāk, varētu tikt apstiprināts otrajā balsošanas kārtā, kad, saskaņā ar Spānijas likumdošanu, valdības apstiprināšanai nav vajadzīgs parlamenta balsu absolūtais vairākums, bet pietiek, ja par valdību nobalso vairāk deputātu nekā pret. Ar muti Varšavā Svētdien, 23. jūlijā, pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Lukašenko apmeklēja Sanktpēterburgu, tur tiekoties ar agresorvalsts Krievijas vadoni Putinu. Notikuma publiskajā daļā viņš nāca klajā ar spilgtu pasāžu, paziņojot, ka „Vāgnera grupas” kaujinieki, kuri šobrīd uzturas Baltkrievijas teritorijā, uzstājīgi prasot ļaut viņiem doties, kā izteicās Lukašenko, „ekskursijā” uz Polijas galvaspilsētu Varšavu un Žešuvu, pilsētu Polijas dienvidaustrumos, caur kuru notiek rietumu militārās palīdzības piegāde Ukrainai. „Negribētos viņus tur pārdislocēt, jo noskaņojums viņiem ir slikts,” piebilda diktators. Šie izteikumi papildina retoriku, kas pēdējā nedēļā izskan no austrumpuses un acīmredzami ir mērķēta nervozitātes radīšanai Krievijas un Baltkrievijas rietumu kaimiņvalstīs. Šai sakarā minams arī Vladimira Putina pirms nedēļas teiktais tiešsaistes sarunā ar Krievijas Drošības padomes locekļiem. Atbildot uz Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāja Sergeja Nariškina apgalvojumiem, ka Polija grasoties ievest karaspēku Rietumukrainā, Kremļa saimnieks paziņoja, ka Polija gribot anektēt savas kādreizējās zemes Ukrainas un arī Baltkrievijas rietumdaļā. Sekoja kārtējā vadoņa improvizācija par vēstures tēmu, norādot, ka pašreizējās Polijas rietumu rajonus, kādreizējās Vācijas zemes, poļiem esot uzdāvinājis Staļins, un ja Polija to ir aizmirsusi, Krievija to atgādināšot. Vēl var pieminēt agrāk šomēnes izskanējušos Krievijas Valsts Domes deputāta, ģenerāļa Kartapolova izteikumus par to, ka Baltkrievijā dislocēto „Vāgnera grupas” kaujinieku mērķis esot veikt triecienu cauri t.s. Suvalku koridoram, Polijas un Lietuvas teritorijai starp Baltkrieviju un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu. Visi šie izteikumi, protams, izklausās pēc provokatīvas mutes brūķēšanas. Tomēr, saskaņā ar jaunāko informāciju, vairāki tūkstoši „Vāgnera grupas” kaujinieku ieradušies Baltkrievijā un jau iesaistījušies militārās mācībās gluži netālu no Polijas robežas. Reaģējot uz to, Polija dislocējusi papildus apmēram tūkstoti karavīru pierobežas zonā.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Viļņā 11. un 12. jūlijā norisinās NATO samits. Alianses dalībvalstis pirmajā samita dienā pieņēmušas lēmumus, kas vairo arī Baltijas valstu drošību. Taču Ukraina samitā nav sagaidījusi visu, ko tā cerēja, tomēr pilnīgi bez nekā tā noteikti palikusi nav. Aktualitātes analizē jurists, politologs, bijušais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Rihardu Plūmi, kurš atrodas Viļņā, ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu un NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītāju Jāni Sārtu.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu un bijušo Latvijas vēstnieku Francijā, Latvijas Ārpolitikas insititūta vecāko pētnieku Imantu Lieģi. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura dzīvo Francijā. Gruzijas varas diskrētais slepkavnieciskums Pirmdien, 3. jūlijā, tiesa Tbilisi turpina izskatīt Gruzijas eksprezidenta Mihaila Saakašvili lietu, kurā viņš apsūdzēts par amata pilnvaru pārsniegšanu, izklīdinot opozīcijas protesta demonstrāciju 2007. gadā. Apsūdzētais piedalījās sēdē attālināti – no privātās klīnikas, kurā šobrīd tiek turēts apcietinājumā. Ekrānā redzamais vēlreiz apliecināja, ka kopš 2021. gada oktobra ieslodzījumā turētā eksprezidenta veselības stāvoklis nav normāls. Saakašvili ir ārkārtīgi novājējis; kā apgalvo viņa tuvinieki, eksprezidents zaudējis 60 kilogramus - pusi no sava agrākā normālā svara. Viņi pauž aizdomas, ka ieslodzītais ticis saindēts. Ārsti brīdinājuši, ka viņa dzīvībai draud briesmas, kamēr Gruzijas varasiestādes apgalvo, ka Saakašvili tiekot atbilstoši aprūpēts. Organizācija „Amnesty International” nodēvējusi notiekošo par „acīmredzamu politisku izrēķināšanos”. Visasāk uz notikušo reaģējusi Ukraina, kuras pilsonis Mihails Saakašvili ir kopš 2015. gada. Prezidents Volodimirs Zelenskis publicējis tvītu, kurā apsūdz Maskavu kādreizējā Gruzijas līdera slepkavošanā ar Tbilisi valdības rokām un atgādina, ka Ukraina lūgusi izdot tai eksprezidentu. Gruzijas vēstnieks Kijivā izsaukts uz Ukrainas Ārlietu ministriju, kur viņam izteikts aicinājums 48 stundu laikā doties uz savu valsti, lai apspriestos ar savu valdību. Tas, protams, saistāms ar arī vispārējo Kijivas un Tbilisi attiecību stāvokli, Gruzijas pašreizējai varai nepievienojoties pret agresorvalsti Krieviju noteiktajām sankcijām. Francijā atkal liesmo Vairāk nekā miljards eiro zaudējumu uzņēmumiem, valsts iestādēm un privātpersonām; vairāk nekā 1100 nodedzinātu vai bojātu ēku, vairāk nekā tūkstotis izlaupītu, izdemolētu vai aizdedzinātu banku filiāļu, veikalu, kiosku, pasta nodaļu, vairāk nekā 5600 sadedzinātu automašīnu. Vairāk nekā 3300 arestēto, vairāk nekā 700 cietušo, viens bojāgājušais. Tāda ir bilance nekārtībām, kuras uzliesmoja Francijā pēc tam, kad 27. jūnija rītā Parīzes piepilsētā Nantērā dzīvību zaudēja septiņpadsmitgadīgais Naels Marzuks, Ziemeļāfrikas izcelsmes imigrantu atvase. Notikušā apstākļi vēl tiek izmeklēti, taču skaidrs ir tas, ka viņa nāves iemesls ir policista raidīta lode. Jaunais cilvēks, lielā ātrumā stūrēdams mersedesu ar Polijas numura zīmēm pa sabiedriskā transporta joslu, nepakļāvās policijas patruļas prasībai apstāties, vairākkārt pārkāpa satiksmes noteikumus, līdz galu galā bija spiests apstāties satiksmes sastrēguma dēļ. Tomēr kad policists, notēmējis uz viņu pistoli, pavēlēja Marzukam izslēgt dzinēju un pacelt rokas aiz galvas, viņš atkal mēģināja uzsākt braukt un saņēma liktenīgo lodi. Jau tās pašas dienas vakarā sākās nekārtības, kas pārņēma ne tikai Nantēru, pēc tam Parīzi un tās apkārtni, bet izplatījās arī citur valstī, tai skaitā Francijas aizjūras īpašumos. Nekārtību dalībnieki uzbruka ne vien policijas iecirkņiem, bet arī citām valsts un pašvaldību iestādēm. Veikalu un citu komerciestāžu postīšanas motīvs, protams, bija arī zagšana un vandālisms. Naktī uz 2. jūliju notika uzbrukums Parīzes piepilsētas L’Aj-le-Rozas mēra privātmājai, kura laikā cieta viņa sieva un bērns, ko prokuratūra kvalificējusi kā slepkavības mēģinājumu. Tiek atzīmēts, ka uzbrukumos un postīšanā piedalās sevišķi daudz nepilngadīgo. Valdība reaģēja ar plašu policijas spēku mobilizāciju un skarbu retoriku, premjerministrei Elizabetei Bornai Nacionālās Asamblejas sēdē aicinot pieņemt bargākus likumus, sevišķi attiecībā pret vecākiem, kuru nepilngadīgās atvases piedalās nekārtībās. Šīs nedēļas sākumā pilsoņi pulcējās pie pašvaldību ēkām mītiņos, pieprasot pārtraukt postīšanu, tajā pašā laikā nekārtības sāka noplakt. Īpašu uzmanību izraisījušas līdzekļu vākšanas kampaņas, kuras uzrāda zināmas tendences. Kontā, kuru labējais politiķis Žans Mesjā atvēra atbalsta vākšanai Marzuku nošāvušā policista ģimenei, visai drīz tika savākti vairāk nekā miljons eiro. Tikmēr nošautā ģimenei savāktais atbalsts ir apmēram 350 000 eiro. Quo vadis, Jevgeņij Prigožin? Pirmdien pēc nedēļu ilgas klusuciešanas publiskajā telpā atkal parādījās privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” vadonis un pusotru dienu ilgušā dumpja sarīkotājs Jevgeņijs Prigožins. Balss ziņā sociālajā tīklā „Telegram” viņš pauda: „Es gribu, lai jūs saprastu, ka mūsu „Taisnīguma marša” mērķis bija vērsties pret nodevējiem un mobilizēt mūsu sabiedrību. Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē jūs redzēsiet mūsu uzvaras frontē. Paldies, puiši!” Kā zināms, pēc tam, kad Prigožina algotņu „saulgriežu maršs” apstājās pārsimts kilometru attālumā no Maskavas, pret viņu uzsāktā kriminālvajāšana tika izbeigta un viņam bija ļauts doties uz Baltkrieviju. Prigožina „puišiem” – „Vāgnera grupas” kaujiniekiem – savukārt tagad ir iespēja izvēlēties vienu no trīs iespējām: pāriet Krievijas Aizsardzības ministrijas dienestā, piebiedroties savam vadonim Baltkrievijā vai doties mājās. Saprotams, ka vislielākā interese ir par to, cik varētu būt to, kuri izvēlēsies otro variantu. Pasaules medijos parādījušies satelīattēli no kādas karabāzes Baltkrievijas dienviddaļā, kur dažu dienu laikā parādījušās daudzas teltis. Šī, iespējams, ir Prigožina privātās armijas jaunā dislokācijas vieta, un, ja tā, tad atliek vien minēt, kurp tālāk vedīs viņu ceļš. Tikām raidsabiedrība BBC veikusi eksperimentu Krievijā, apzvanot vairākus no „Vāgnera grupas” vervēšanas centriem. Uzdodoties par potenciāla algotņa radinieci, žurnāliste uzzinājusi, ka centri turpina darbību, pie tam līgumi tiekot slēgti joprojām ar „Vāgnera grupu”, nevis Krievijas militāro resoru. Tiesa, pēc visa spriežot, Prigožina avantūra būs liktenīga viņa izvērstajai mediju impērijai. 30. jūnijā Krievijas institūcija „Roskomnadzor” bloķēja tīmeklī Prigožina mediju holdinga „Patriot” resursus, un sestdien holdinga nozīmīgākās daļas, aģentūru RIA FAN, direktors Jevgeņijs Zubarevs paziņoja par darbības pārtraukšanu. Starp citu, holdinga „Patriot” daļa ir arī uzņēmums „Interneta izpētes aģentūra”, plašāk pazīstama kā „Prigožina troļļu ferma”. Var tikai minēt, kur sev pielietojumu atradīs šie dumpīgā oligarha rokaspuiši. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Prigožina dumpis Krievijā gluži kā spoks naksnīgā ceļmalā - pēkšņi pavīdēja un tikpat piepeši arī nozuda, bet tagad ir palicis visu mutēs. Joprojām izskan visdažādākās versijas, kas vāgneriešiem lika iet uz Maskavu un tad griezties atpakaļ, bet skaidrs, ka tas ir nozīmīgs notikums visas pasaules acīs. Par rietumu pasaules reakciju uz Prigožina dumpi runāsim šodien raidījumā. Ir palikušas vien pāris nedēļas līdz NATO samitam un vāgneriešu izgājiens ielauzīsies arī tā dienas kārtībā. Galu galā Prigožins ir devies vai dosies uz Minsku un jautājums, vai un cik viņa izslavēti nežēlīgo kaujinieku pārcelsies līdzi. Un tas ir pavisam blakus mūsu robežām. Aktualitātes vērtē Latvijass Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un politologs Andis Kudors. Vāgners un popkorns Vairāki pasaules mediji jau nodēvējuši privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dumpi kā Putina režīmam bīstamāko epizodi visā tā pastāvēšanas vēsturē. Tiek norādīts, ka situācija, kad Maskavai šādā veidā pietuvojas varai nedraudzīgs pašmāju spēks, nav piedzīvota kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem. Tikām sociālajos tīklos dumpja dienās parādījās videoklipi, kuros prezidents Zelenskis vai kāds cits Ukrainu simbolizējošs personāžs iekārtojies pie ekrāna ar popkornu un aliņu – tā sakot, vēro šovu. „Mēs rūpīgi vērojam,” „mēs sekojam,” „mēs esam informēti,” „mēs koordinējam mūsu rīcību” – šīs frāzes bija praktiski neiztrūkstošas pirmajos komentāros, kurus dumpja sakarā sniedza pasaules valstu vadītāji un citas amatpersonas. Daži, kā Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks un Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans aicināja konfliktā iesaistītās puses rīkoties saprātīgi un atbildīgi. Citi, kā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels vai Kanādas premjerministrs Džastins Trudo uzsvēra, ka notiekošais ir Krievijas iekšēja lieta. To pašu pauda oficiālās Pekinas un oficiālās Teherānas pārstāvji, pie tam apliecinot savu atbalstu Kremļa varai. Notikumiem attīstoties, vairojās komentāri, kas norādīja uz cēloņsakarību starp Krievijas agresiju pret Ukrainu un stāvokļa destabilizēšanos pašā Krievijā. Kā viena no pirmajām šo viedokli vēl sestdien, 24. jūnijā, pauda Itālijas premjerministre Džordžija Meloni, vēlāk ar līdzīgiem izteikumiem nākot klajā arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs u.c. Austrijas kanclers Karls Nehammers pauda bažas sakarā ar Krievijas kodolarsenālu drošību, savukārt Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku norādīja, ka notiekošais apliecinot, cik pareiza ir Moldovas politika, virzoties projām no potenciālā haosa perēkļa Krievijas un Eiropas Savienības virzienā. Ar spilgtu citātu dumpja laikā izcēlās Čehijas ārlietu ministrs Jans Lipavskis, sakot: „Es tā skatos, ka manas vasaras brīvdienas Krimā tuvojas.”   Ar pastiprinātu interesi notikumus Rostovā pie Donas un Voroņežā vēroja tajās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, kurās darbojas „Vāgnera grupas” algotņi. Cerības, ka Prigožina uzņēmuma nonākšana konfliktā ar Kremli veicinās „vāgneriešu” aizvākšanos no viņu valstīm, izteikuši ļaudis no Sīrijas opozīcijas un Lībijas Nacionālās vienotības valdības, kuras konkurējošo spēku, feldmaršala Haftara valdību, atbalsts „Vāgnera grupas” algotņi. Domājams, ar nervozitāti notiekošo vēro arī Mali un Centrālāfrikas Republikas militāro huntu vadība, ciktāl šīs varas balsta tur izvietotie „vāgneriešu” kontingenti. Kad monstrs tepat aiz stūra Ātrums, ar kādu pa Krieviju pārvietojās sadumpojušos „vāgneriešu” kolonas, liek vēlreiz pārvērtēt NATO ziemeļaustrumu flanga aizsardzības spējas. Lielāku Krievijas vai Baltkrievijas spēku koncentrēšanās Baltijas un Polijas robežu tuvumā, protams, tiktu savlaicīgi pamanīta, un alianses spēki attiecīgi mobilizētos. Taču nav izslēdzama salīdzinoši pēkšņa samērā nelielu, taču labi sagatavotu un vadītu vienību parādīšanās, kas arī var būt nopietns destabilizējošs faktors. Pamatu vēl lielākām bažām rada tas, ka karakungs Prigožins ar vairākiem tūkstošiem savu rīkļurāvēju, cik noprotams, grasās vismaz uz laiku ieperināties Baltkrievijā, gluži tuvu Latvijas un Lietuvas robežām. Tāpat „Vāgnera grupas” dumpis liek nopietni apsvērt plašākus drošības jautājumus – cik liela ir nopietnu iekšēju juku iespējamība Krievijā, kas tādā gadījumā notiktu ar Krievijas kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču arsenāliem, kurp varētu virzīties potenciālās bēgļu straumes. Viss iepriekšminētais noteikti būs nākamā NATO samita uzmanības centrā, kad tā dalībnieki 11. un 12. jūlijā tiksies Viļņā. Lietuvas prezidents Gitans Nauseda gan izteicies, ka pēdējie Krievijas notikumi neliekot būtiski mainīt vispārējo alianses drošības plānu reģionam, tomēr nenākas šaubīties, ka tie kalpos par argumentu vēl intensīvākai šo spēju stiprināšanai. Kopumā Viļņas samita visvairāk diskutētais jautājums diezgan nepārprotami būs Ukrainas uzņemšanas nosacījumi – cik drīz pēc kara beigām tas varētu notikt. Vēl viena samita dienaskārtības tēma ir Turcijas joprojām bloķētā Zviedrijas uzņemšana aliansē. Tāpat aktuāls ir jautājums par nākamo alianses ģenerālsekretāru, jo Jenss Stoltenbergs paudis nodomu oktobrī šo amatu pamest. Taču nav izslēgts, ka viņam nāksies tajā uzkavēties vēl kādus mēnešus, ja dalībvalstis nespēs operatīvi izraudzīt funkciju pārņēmēju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukraina ir sākusi savu pretuzbrukumu. Cerības uz to ir liktas ļoti lielas. Tikmēr Krievija, cenšoties aizturēt ukraiņu virzīšanos, faktiski nodarbojas ar ekocīdu, nodarot neatgriezenisku postu apkārtējai videi un dzīvajai dabai. Pārējā pasaule uz to var tikai noraudzīties. Lielbritānijā galvenā ziņa nedēļas nogalē bija Skotijas bijušās premjerministres Nikolas Stērdženas aizturēšana un nopratināšana. Viņa gan atbrīvota, bet izmeklēšana turpinās. Itālijā šodien, 14. jūnijā, notiek valsts mēroga bēres. Pēdējā gaitā izvada vairākkārtējo premjeru un politiķi, multimiljardieri, par oligarhu dēvētais Silvio Berluskoni. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Kārlis Bukovskis. Ierakstā uzklausām Vācijas valsts ministri Eiropas un klimata jautājumos Annu Līrmani. Kārtējā Krievijas lielkalibra neģēlība Krievijas noziedzīgā agresija pret Ukrainu ieguva jaunu dimensiju 6. jūnija pirmajās stundās, kad tika uzspridzināts Novokahovkas hidroelektrostacijas aizsprosts, paverot ceļu lielai daļai no 18 miljardiem tonnu ūdens, kas satilpst stacijas ūdenskrātuvē. Šāda hidrauliskas būves iznīcināšana nepārprotami pārkāpj Ženēvas konvenciju 1977. gada 1. papildprotokolu, kas aizliedz iznīcināt būves, kuras kontrolē cilvēkam bīstamus spēkus. Krievijas apgalvojumi, ka vainojama esot Ukrainas puse, neiztur kritiku, jo aizsprosta būve atradās okupantu kontrolē un šādā veidā to iznīcināt varēja, vienīgi ievietojot sprāgstvielas būves iekšienē. Tiek lēsts, ka postošie plūdi ietekmēs apmēram 5000 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Jau vairāki desmiti tūkstošu iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Citi, nepaspējot laikā aizbēgt, palikuši iesprostoti savu māju augšējos stāvos un uz jumtiem. Papildu bažas rada tas, ka lielākais vairums no viņiem ir okupantu kontrolētajās teritorijās, ciktāl Krievijas rokās esošais Dņepras kreisais krasts ir lēzenāks. Ir ziņas, ka okupācijas vara nesteidzas glābt šos cilvēkus un vietām pat kavējot to darīt brīvprātīgajiem. Vairākos gadījumos Krievijas militāristi apšaudījuši glābēju laivas. Pagaidām ir ziņas vien par dažiem bojāgājušajiem, taču ir ļoti iespējams, ka upuru skaits varētu pieaugt. Nav zināms, kad un vai vispār Novokahovka un vairākas citas mazākas apdzīvotas vietas atkal būs piemērotas dzīvošanai. Bojāeja draud arī milzīgam skaitam savvaļas dzīvnieku un augu, kurus apdraud gan plūdi lejpus aizsprostam, gan straujā ūdens līmeņa krišanās augšpus tam. Mediji jau publicējuši kadrus, kuros redzamas neskaitāmas sausumā palikušas mirstošas zivis. Var prognozēt, ka notikušais izjauks ekoloģisko līdzsvaru visā Dņepras lejteces reģionā. Apdraudēta ir lauksaimnieciskā ražošana, kurai Novokahovkas ūdenskrātuve nodrošināja irigāciju. Ja Krievijas okupantu mērķis, uzspridzinot aizsprostu, bija aizkavēt Ukrainas armijas ofensīvu, tad šai ziņā tam varētu būt vien lokāls efekts. Kā norādījuši vairāki militārie eksperti, Novokahovkas rajons, jādomā, nav izšķiroši svarīgs Ukrainas uzbrukuma virziens. Un notikušais liek uzdot jautājumu – uz kādām neģēlībām Krievija vēl ir spējīga? Svētdien, 11. Jūnijā, Ukrainas izlūkdienests izplatīja informāciju, ka Krievija mīnējusi ķīmisko rūpnīcu Armjanskas pilsētā, kas atrodas uz robežas starp Krimas pussalu un Ukrainas cietzemi. In memoriam Silvio Berluskoni 12. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 87. mūža gadā noslēdzis Itālijas Senāta deputāts, ekspremjers Silvio Berluskoni. Viņš tiek minēts kā pirmais un līdz šim vienīgais itālietis, kuram izdevies izveidot savu raidošo mediju impēriju. Kā pirmais multimiljardieris kādas Eiropas demokrātijas valdības priekšgalā. Kā visilgāk pie varas sabijušā kabineta vadītājs Itālijas Republikas vēsturē. Kā vienīgais valdības vadītājs, kurš bijis namatēvs veselos trīs G7 valstu samitos. Bet, jāteic, arī rekordists starp pirmā lieluma Eiropas Savienības politiķiem skandālu, uzrādītu apsūdzību un notiesājošu spriedumu ziņā. Jaunību un brieduma gadus Silvio Berluskoni pavadīja biznesa pasaulē, sākot ar samērā pieticīgu kapitālu, kuru prata vairot vispirms nekustamo īpašumu, pēc tam komerctelevīzijas jomā, kurā viņš ielauzās, apmēram desmitgadi juridiski cīnoties pret valsts raidsabiedrības RAI monopoltiesībām. No raidošo mediju sfēras Berluskoni ģimenes holdingkompānijas „Fininvest” intereses tālāk izpletās arī drukātās preses, izklaides industrijas, mazumtirdzniecības, banku, investīciju un pensiju fondu, aviopārvadājumu u.c. jomās. Itālijas politikas skatuvē Berluskoni uznāca, viņa mūža sestajai desmitgadei jau esot pāri pusei. Tie bija deviņdesmitie, kad skaļi korupcijas skandāli nogrāva līdz tam desmitgades pastāvējušo partiju spektru ar kristīgajiem demokrātiem, sociālistiem un komunistiem kā dominējošajiem spēkiem. 1994. gadā Berluskoni nodibināja savu partiju „Forza, Italia!”, kuras platformā apvienojās ekonomiskā liberālisma, sociālās vienlīdzības un populisma motīvi, ieguva lielāko mandātu skaitu vēlēšanās un koalīcijā ar galēji labējām neofašistu partijām kļuva par premjeru. Šīs valdības mūžs gan aprāvās jau pēc astoņiem mēnešiem, kad pret premjerministru Berluskoni tika ierosināta krimināllieta par kukuļošanu nolūkā izvairīties no nodokļiem. Demisionējis, politiķis nogāja ēnā, nākamos sešus gadus pavadīdams Eiroparlamentā. Berluskoni slavas laiks bija mūsu gadsimta pirmā desmitgade, kad viņš vadīja labēji centriskas koalīcijas valdības vispirms no 2001. līdz 2005., pēc tam no 2008. līdz 2011. gadam. Šim spožajam posmam punktu pielika pasaules ekonomiskā krīze, kura atklāja Berluskoni valdīšanas bēdīgo mantojumu – stagnējošu ekonomiku, smagu valsts parāda slogu, uzblīdušu birokrātiju un ekonomiski ievainojamu vidusšķiru. Faktiski sinhroni ar spilgtā līdera demisiju pret viņu sākās vairāki tiesvedības procesi, un ja lietā par seksuāliem sakariem ar nepilngadīgu prostitūtu un mēģinājumu izmantot dienesta stāvokli tā slēpšanai viņu galu galā attaisnoja, tad spriedums par izvairīšanos no nodokļu nomaksas palika spēkā un no reāla cietumsoda ekspremjeru glāba tikai cienījamais vecums, kas ļāva to aizstāt ar piespiedu darbu un liegumu ieņemt valsts amatus. Pēc reabilitācijas 2018. gadā Berluskoni gan atgriezās politiskajā apritē, bet, kaut arī pēdējos gados „Forza, Italia!” atkal ir valdības koalīcijā, valdības sastāvā vecišķajam līderim vieta tā arī neatradās. Īpaša tēma ir Berluskoni personiskās draudzības attiecības ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu, taču bažas par to, ka tās varētu ietekmēt Džordžijas Meloni valdības nostāju, ir izrādījušās pārspīlētas. Skotijas ekspremjere juridiskās sprukās 11. jūnijā kļuva zināms, ka policija aizturējusi bijušo Skotijas pirmo ministri Nikolu Stērdženu. Pirms nopratināšanas viņa gan atbrīvota, pagaidām neizvirzot apsūdzību. Stērdžena bija īsta politikas ilgdzīvotāja, paliekot Skotijas autonomijas varas virsotnē no 2014. gada novembra līdz šī gada martam, kamēr Lielbritānijā šai laikā nomainījās četri premjerministri un divi lielākā opozīcijas spēka līderi. 2016. gadā izdevums „Forbes” viņu pasludināja par otru ietekmīgāko sievieti Apvienotajā Karalistē pēc karalienes Elizabetes II. 2012. gadā viņas vadītā Skotijas Nacionālā partija panāca neatkarības referenduma sarīkošanu, kurā 55% skotu gan lēma par labu palikšanai karalistes sastāvā. Tas gan bija pirms „Breksita”, tāpēc pēdējos gados Stērdžena un viņas partija centās panākt atkārtota referenduma sarīkošanu, kam nepiekrita valdība Londonā. Šī gada sākumā Stērdžena paziņoja par lēmumu atkāpties no partijas vadītājas un pirmās ministres amatiem, viņas vietā stājoties Hamzam Harūnam Jusufam. Apmēram pusotru mēnesi pēc šīs atkāpšanās policija arestēja Stērdženas dzīvesbiedru un Skotijas Nacionālās partijas administrācijas vadītāju Pīteru Mjurrelu, ģimenes mājās tika veikta kratīšana. Vēlāk tika arestēts arī partijas finanšu pārzinis Kolins Bītijs. Kriminālizmeklēšanas iemesls ir aizdomas par 600 000 mārciņu neatkarības kampaņai ziedotas naudas neadekvātu izlietojumu. Šī izmeklēšana iedragājusi Skotijas Neatkarības partijas reitingus, un tie tagad ir tikai nedaudz augstāki kā tuvākajiem konkurentiem – Skotijas leiboristiem. Līdz ar to apšaubāma sāk izskatīties Neatkarības partijas aprindās cirkulējošā ideja sarīkot ārkārtas vēlēšanas kā de facto referendumu par Skotijas neatkarību. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējās dienās sāpīgi skatīties, kas notiek Hersonas apgabalā, kur iznīcināts Kahovkas HES. Lielā pretuzbrukuma gaidas radījušas daudz spekulācijas, kā vērtēt pēdējo dienu ziņas. Notikumi mainās un attīstītās ne tikai dienas, bet stundu laikā, un skaidrs, ka priekšā vēl ir grūtas un saspringtas dienas, nedēļas, pat mēneši. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube un Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks, portāla TVNET žurnālists Artūrs Bikovs.

Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, kā arī uzaicinātie vairāku citu valstu vadītāji. Kā sevišķi nozīmīga tiek atzīmēta prezidenta Zelenska tikšanās ar Indijas premjerministru Narendru Modi. Īpašie viedokļi Pagājušajās dienās Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbana īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no t.s. Eiropas miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka „OTP Bank”, kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas. Pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus. Vakar intervijā aģentūrai „Bloomberg” šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar „Eiropas meinstrīmu”, viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu. Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē. Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību. Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgais autsaiders. Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Situācija Kalnu Karabahā. Notikumu attīstība pilsoņu kara sašķeltajā Sīrijā. Priekšvēlēšanu cīņas Turcijā. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors, politologs Ojārs Skudra. Situāciju Sīrijā ierakstā analizē Tuvo Austrumu eksperts Toms Rātfelders. Hibrīdekooperācija Lačinas koridorā 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki īstenoja sekmīgu ofensīvu valsts rietumdaļā, atgūstot lielu daļu teritoriju, kuras kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem kontrolēja armēņu spēki. Starptautiski neatzītā Arcahas Republika jeb Kalnu Karabaha, armēņu kompakti apdzīvots reģions, kas padomju periodā bija autonoma republika Azerbaidžānas PSR sastāvā, tika izolēts no Armēnijas pamatteritorijas. Saskaņā ar vienošanos par uguns pārtraukšanu, kuru 2020. gada novembrī parakstīja Armēnijas prezidents Pašinjans, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Krievijas prezidents Putins, tika garantēta transporta pārvietošanās pa autoceļu, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēniju. Trasei pieguļošā teritorija, dēvēta par Lačinas koridoru, tika nodota Krievijas miera uzturēšanas spēku kontrolē. Taču pagājušā gada decembra vidū šo sakaru artēriju bloķēja azerbaidžāņu civiliedzīvotāju grupas, kuras sevi dēvēja par vides aktīvistiem. Viņu deklarētais motīvs bija nepieļaut, ka no Kalnu Karabahas uz Armēniju tiktu izvesti tur iegūtie derīgie izrakteņi. Notikumu vietās bija klāt arī Azerbaidžānas valsts mediju pārstāvji. Krievijas kontingenta kareivji praktiski nepretojās autoceļa bloķēšanai. Rezultātā apmēram 120 000 Arcahas Republikas iedzīvotāju nonāca izolācijā un jau drīz sāka izjust dažādu preču deficītu; janvāra vidū republikas vadība ieviesa vairāku pārtikas produktu normēšanu. Medikamentu u.c. materiālu trūkuma dēļ smaga situācija izveidojās veselības aprūpē. Pieaugot starptautiskās sabiedrības satraukumam par blokādi un tās sekām, Azerbaidžānas puse intensīvi izplatīja dažādas notikušā versijas, cita starpā apgalvojot, ka patiesībā autoceļu bloķējot Krievijas miera uzturētāji, ka t.s. vides aktīvisti ļaujot brīvi pārvietoties humānās palīdzības kravām un ka Azerbaidžānas valdība gatava nodrošināt Kalnu Karabahas vajadzības. Tomēr pagājušie mēneši rāda gluži citu ainu. Ceļa bloķētāji ļauj izbraukt tikai Krievijas militārā kontingenta un Starptautiskā Sarkanā krusta transportam. Kopš decembra tiek traucēta arī dabasgāzes un elektroenerģijas piegāde no Armēnijas. Tas viss liek raksturot situāciju Arcahas Republikā kā uz humānās katastrofas sliekšņa esošu. Apvienoto Nāciju Tiesas spriedums, kas liek Azerbaidžānai nodrošināt brīvu kustību cauri Lačinas koridoram, kā arī attiecīgas Eiroparlamenta rezolūcijas, tiek ignorētas. Baku vara norobežojas no notiekošā, uzstājot, ka trases bloķēšana ir nevalstisku aktīvistu pasākums. Tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums kaut vai tādēļ, ka Lačinas koridora rajonā iespējams nokļūt tikai ar īpašu Azerbaidžānas drošības iestāžu atļauju, kuru, starp citu, nesaņem arī ārvalstu un neatkarīgie azerbaidžāņu žurnālisti.   Šī gada „svarīgākās vēlēšanas” 14. maijā paredzētās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts piešķirs mandātus sešiem simtiem parlamenta deputātu un notiks Turcijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, resurss „Politico” nodēvējis par 2023. gada globāli svarīgākajām vēlēšanām. Pašreizējā starptautiskajā situācijā Turcija izrādījusies nozīmīgi iesaistīta daudzos procesos, tāpēc ar varas situāciju Ankarā saistās kā bažas, tā cerības. Ja savā vietā paliks līdzšinējas prezidents Radžips Taijips Erdogans, viņš, ļoti iespējams, centīsies bīdīt valsti vēl tālāk konservatīvā islāma vērtību virzienā iekšpolitiski, ārpolitikā agresīvi apliecinot reģionālas lielvalsts statusu un netiecoties pēc sadarbības ar Rietumu demokrātijām. Ja, savukārt, viņa vietu ieņems galvenais sāncensis, Republikāniskās tautas partijas līderis Kemals Kiličdaroglu, var prognozēt Turcijas centienus aktivizēt dialogu ar Eiropas Savienību un attiecību uzlabošanos ar Savienotajām Valstīm. Uz izkļūšanu brīvībā varētu cerēt daudzi šobrīd cietumos esošie Erdogana politiskie pretinieki. Turcija varētu kļūt konstruktīvāks partneris bēgļu problēmas risināšanā, domājams, beigtu bloķēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Arī attiecībās ar Krieviju Turcija varētu tuvināties NATO kopējai līnijai, lai gan diezin vai pilnībā pievienotos rietumvalstu ieviestajām sankcijām pret Putina režīmu. Pēdējā mēneša laikā abu galveno prezidenta amata kandidātu reitingi svārstījušies ap 45% atzīmi, periodiski te vienam, te otram iegūstot viena divi procentu pārsvaru. Divi citi kandidāti nozīmīgi atpaliek no abiem līderiem, tomēr viņu piedalīšanās palielina iespēju, ka būs nepieciešama otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Erdogana galvenie trumpji ir konservatīvi islāmiskās vērtības un ambiciozā ārpolitika, savukārt klupšanas akmens viņam var izrādīties vājie ekonomikas rādītāji un valdības nepārliecinošais veikums februārī notikušās zemestrīces seku novēršanā. Parlamenta vēlēšanās arī nozīmīgākie pretendenti ir, attiecīgi, Erdogana un Kiličdaroglu vadītie bloki – Tautas alianse un Nacionālā alianse. Tautas alianses lielākais spēks ir Erdogana vadītā „Taisnīguma un Attīstības partija”, tās nozīmīgākais partneris – galēji labējā, ultranacionālistiskā Nacionālistu kustības partija. Līdzīga kombinācija ir Nacionālajā aliansē, kuru Kiličdaroglu Republikāniskā tautas partija veido ar Labo partiju, mēreni nacionālistisku spēku. Bez nosauktajām četrām reāla iespēja iekļūt parlamentā, pārvarot 7% barjeru, ir vēl arī Kreiso zaļo partijai, kura kopā ar vairākiem citiem kreisajiem spēkiem veido Darba un brīvības aliansi. Maskavas ģeopolitiskais „pokers” Kopš pagājušā gada nogales risinās dialogs četrpusējā formātā, kura iniciatore ir Krievija, piedaloties arī Turcijai, Irānai un Sīrijas Asada režīmam. Reģiona lielvalstis, kas iesaistītas, t.sk. konfrontējušas ilgstošajā Sīrijas pilsoņu karā, tagad mēģina vienoties par ietekmes sadali un interešu saskaņošanu. Kārtējā sarunu raundā Maskavā 25. aprīlī pulcējās dalībvalstu aizsardzības ministri un izlūkdienestu vadītāji. Viens no galvenajiem jautājumiem sarunās ir Sīrijas bēgļu problēma. Turcija būtu ieinteresēta šo vairāk nekā trīs ar pusi miljonu atgriešanā viņu dzimtenē. Savukārt Sīrija vēlētos, lai Turcijas bruņotie spēki atstāj to okupētos rajonus Sīrijas ziemeļos. No vienas puses, šodienas dialogu apgrūtina pagātnes bagāža – tas, ka Turcija savulaik atklāti atbalstījusi pret Asada režīmu karojošus grupējumus. No otras puses, visus iesaistītos Sīrijas kontekstā vieno tas, ka tiem nepatīk amerikāņu joprojām pastāvošā klātbūtne šai konfliktā. Amerikāņi Sīrijā atbalsta pirmām kārtām kurdu bruņotos grupējumus, kuri joprojām kontrolē daļu teritoriju valsts ziemeļaustrumos. Turcija šos kurdu grupējumus uzskata par teroristiskiem un ar bruņotu spēku izspiedusi no dažiem Sīrijas pierobežas rajoniem. Arī vispārējā spriedze, kas nu jau vairākus gadus vērojama Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās, nepārprotami veicina Ankaras vēlmi sēdēt pie kopīga sarunu galda ar amerikāņu tradicionālajiem nedraugiem – Krieviju un Irānu, un viņu aizbilstamo – Asada režīmu. Līdz šim gan dialogs nav risinājies īpaši raiti, jo Turcija bijusi vairāk aizņemta ar iekšpolitiskām problēmām. Šai ziņā izmaiņas varētu nest drīzumā gaidāmās Turcijas vēlēšanas. Tiek spekulēts par iespēju, ka Turcijas attiecību uzlabošanās ar Sīriju varētu pamudināt vēl kādas reģiona valstis kļūt labvēlīgākām pret Asada režīmu. Jau šobrīd šāds attiecību atkusnis vērojams Sīrijas attiecībās ar Ēģipti un Saūda Arābiju. Kā vēl viens iespējams izlīdzējs ar Damasku – tiek minēta Katara.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Lūkojam saprast, kas notiek Sudānā. Kāpēc tur nedēļas nogale izvērtās ļoti asiņaina un militārās sadursmes turpinās joprojām. Kādas ir cerības apturēt asinsizliešanu šajā konfliktu nomocītajā valstī. Pat vistuvākie draugi spēj izrādīt solidaritāti līdz zināmai robežai. Tā liek domāt notiekošais ap Ukrainas pārtikas produktu eksportu. Vairākas valstis, kas Ukrainai sniegušas atbalstu karā, ir aizliegušas importu no Ukrainas. Zemnieki sūdzas, ka ukraiņu produkcija ir pārāk lēta. Vēl arī analizējam Francijas prezidenta pēdējā laika izteikumus. Viņa vizīte Ķīnā un tur sarunātais ir radījis jaunus jautājumus, pēc kādiem principiem Emanuels Makrons vadās savā ārpolitikā un ko par to domā citur Eiropā. Aktualitātes analizē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedelnieks. Sudānā atkal līst asinis Sudānas republikas vēsture ir bagāta etniskiem, reliģiskiem un ar dabas resursu kontroli saistītiem bruņotiem konfliktiem. 2019. gadā plaši sabiedrības protesti un armijas iejaukšanās laupīja varu līdz tam 30 gadus valdījušajam diktatoram Omāram al Bašīram. Starp protestus organizējušo politisko grupu aliansi „Brīvības un pārmaiņu spēki” un armijnieku izveidoto Pārejas militāro padomi ar ģenerāli Abdelu Fatahu al Burhanu tika panākta vienošanās par pakāpenisku valsts demokratizāciju laikā līdz 2026. gadam. Tika izveidota augstākā varas institūcija Pārejas Suverenitātes padome, kurā kopīgi darbojas civilie „Brīvības un pārmaiņu spēku” un Pārejas padomes militāristi, kā arī civila valdība ar premjerministru Abdallu Hamdoku priekšgalā. 2021. gada oktobrī ģenerālis al Burhans apvērsuma ceļā sagrāba visu varu. Dažus mēnešus vēlāk gan formāli deklarēja gatavību atjaunot iepriekšējo vienošanos par pāreju uz civilu valdīšanu. Attiecīgo vienošanos vajadzēja parakstīt šī gada 6. aprīlī, taču ap to laiku iezīmējās asas nesaskaņas starp ģenerāli al Burhanu un viņa vietnieku, ģenerāli Dagalo, kurš komandē paramilitāro struktūru „Ātrā atbalsta spēki”. Šis grupējums izveidots no arābu kaujiniekiem, kuri cīnījās centrālās valdības pusē 17 gadus ilgušajā konfliktā ar Dārfūras provinces nearābu iedzīvotājiem Sudānas austrumos. Konflikta pamatā ir jautājums par termiņu un noteikumiem, ar kādiem „Ātrā atbalsta spēki” iekļausies regulārās armijas struktūrās. Dagalo kontrolē ir Dārfūras bagātās zelta atradnes – par šo zeltu viņš pērk Krievijas ieročus un uz šīs bāzes „Ātrā atbalsta grupai” izveidojušās ciešas saiknes ar bēdīgi slaveno Vāgnera privāto militāro kompāniju. 15. aprīlī Dagalo paramilitāriasti uzsāka plašu uzbrukumu armijas spēku bāzēm, lidostām, valdības ēkām, t.sk. prezidenta pilij un armijas galvenajam štābam, kā arī valsts televīzijas centram. Sākās plaša mēroga kaujas ar artilērijas un aviācijas izmantošanu. Abas puses ziņoja par objektu pārņemšanu savā kontrolē un atspēkoja attiecīgus pretējās puses paziņojumus. Valstī pārtraukti interneta sakari, arī centrālās televīzijas un radio pārraides. Tiek ziņots, ka slimnīcām trūkst medikamentu, asiņu pārliešanai, traucēta elektrības padeve. Tiek ziņots par ielaušanos civiliedzīvotāju mitekļos, laupīšanu un seksuālu vardarbību, pie kam abas puses vaino viena otru šajos noziegumos. Līdzīgi pārmetumi izskan sakarā ar vairakkārt izsludināto un tā arī neievēroto uguns pārtraukšanu. Pēdējā šāda vienošanās tika izsludināta 18. aprīlī, bet, pēc visa spriežot, arī tā netiek ievērota. Pēc aptuvenām aplēsēm vakarvakarā konflikts prasījis 270 cilvēku dzīvības, bet apmēram 2600 ir ievainoti. Makrona un fon der Leienas Ķīnas vizītes postlūdija Francijas prezidents Emanuels Makrons un Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena apmeklēja Pekinu pirms divām nedēļām, taču starptautiskajā sabiedrībā joprojām turpinās šī notikuma pēcspēle. Fon der Leienas pievienošanās bija Parīzes, ne Pekinas iniciatīva, un, kā jau bija sagaidāms, uzņemošā puse īpaši pacentās uzsvērt attieksmes atšķirības. Makrona priekšā tika izklāts maksimāli respektējošs „sarkanais tepiķis”, kamēr fon der Leienai bija jāsamierinās ar visai kuslu programmu. Valsts mediji slavināja Parīzes un Pekinas savstarpēji izdevīgo sadarbību, bet tāpat valsts diriģētie sociālie mediji zākāja fon der Leienu par amerikāņu marioneti. Notikušajā abu viesu kopīgajā tikšanās ar Ķīnas kompartijas un valsts līderi Sji Dziņpinu vismaz formāli tika demonstrēta vienota pozīcija kā Ķīnas un Krievijas iespējamās sadarbības, tā Taivānas jautājumā, tomēr pēc tam abi vīri apmēram četras stundas runājās zem četrām acīm, un izskan pieņēmumi, ka šai sarunā Makrona tonis varētu būt bijis krietni pielaidīgāks. Spilgtu kontekstu notikušajai vizītei piešķir arī fakts, ka vien dažās stundas pēc tās noslēguma Ķīnas bruņotie spēki uzsāka plašas mācības Taivānas tuvumā, izspēlējot salas bloķēšanas un ieņemšanas scenāriju. Nepatīkams pārsteigums daudziem bija arī prezidenta Makrona izteikumu virkne, kas sākās ar interviju izdevuma „Politico” un franču laikraksta „Les Echos” žurnālistiem pārlidojuma laikā no Pekinas uz Šanhaju. Akcentējot sev jau ierasto Eiropas stratēģiskās autonomijas tēmu, prezidents izteicās, ka eiropiešiem nekādā ziņā nevajadzētu veicināt spriedzes kāpumu ap Taivānu, pieskaņojoties šai ziņā amerikāņu dinamikai un ķīniešu izkāpinātajām pretreakcijām. Eiropa nedrīkstot tikt ierauta krīzēs, kas, kā izteicies Makrons, „nav mūsējās”. Ja Savienoto Valstu un Ķīnas konflikts tagad strauji eskalētos, Eiropa neizbēgami kļūtu par amerikāņu vasali, tā vietā lai pagūtu kāpināt pašas stratēģisko jaudu līdz pasaules trešās lielvaras līmenim. Šādi izteikumi tika uztverti visai negatīvi abpus Atlantijas okeānam. Amerikāņu republikāņu senators Marko Rubio izteicies, ka, ja Makrona teiktais pauž visas Eiropas Savienības kursu, tad Savienotajām Valstīm būtu jāpievēršas pamatā Taivānas problēmai, atstājot eiropiešu ziņā atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krieviju. No vairāku Eiropas, sevišķi vācu, politiķu puses Makrona Ķīnas vizīte novērtēta kā politiska katastrofa un norādīts, ka pašreizējā situācijā viņa „stratēģiskās autonomijas” koncepts neiztur kritiku. Kamēr pats Emanuels Makrons pagājušajās nedēļās mēģinājis mīkstināt sevis sacītā toni, gan arī neatsakoties no tā pēc būtības, vairāki citi Eiropas līderi, kā Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, Vācijas ārlietu ministre Analēna Bērboka un aizsardzības ministrs Boriss Pisoriuss, Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis un arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis tiešāk vai netiešāk viņam oponējuši, norādot uz Savienoto Valstu pašreiz izšķirošo lomu Eiropas drošībā un, jo sevišķi, pretstāvē Krievijas agresijai pret Ukrainu. Savukārt Urzula fon der Leiena, vakar, 18. aprīlī, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus, norādīja, ka Ķīna ir atteikusies no agrāko desmitgažu liberālisma tendencēm un Eiropas Savienībai jāietur pret Pekinu vienots un konsekvents kurss. Pārāk lētie Ukrainas graudi 15. aprīlī Polijas un Ungārijas valdības paziņoja, ka slēdz savas robežas Ukrainas lauksaimniecības produktu transportam. Lēmums sekoja vietējo lauksaimnieku protestiem pret lētās Ukrainas produkcijas importu, kas lielākoties paliekot šais valstīs, radot cenu kritumu un, attiecīgi, zaudējumus nozarei. Importa aizliegums līdz jūnijam tika noteikts labībai, piena produktiem, cukuram, augļiem, dārzeņiem un gaļas produktiem. Pirmdien šim liegumam pievienojās vēl viena Ukrainas kaimiņvalsts Slovākija, līdzīgus soļus apsverot arī Rumānijas valdība. Lēmums izraisīja saprotamu kritiku gan no Kijivas, gan Briseles puses. Eiropas Komisija paziņoja, ka šādi lēmumi nav atsevišķu dalībvalstu kompetencē, lai gan tūdaļ nelēma par kādiem sankcionējošiem pasākumiem. Vakar tika paziņots, ka sarunās starp Polijas un Ukrainas pārstāvjiem panākta vienošanās par robežu atvēršanu labības tranzītam, garantējot, kā izteicās Polijas lauksaimniecības ministrs Roberts Teluss, ka „neviena tonna Ukrainas graudu nepaliks Polijā”. Viņš tāpat paziņoja, ka ieviestais aizliegums esot bijis domāts, lai pievērstu Eiropas Komisijas uzmanību šai problēmai. Nav gan skaidrs, kad varētu tikt atcelts aizliegums citu produktu ievešanai pāri robežai. Pirms pagājušā gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, vairums ukraiņu lauksaimniecības produktu tika eksportēti caur Melnās jūras ostām uz Trešās pasaules valstīm. Karadarbības rezultātā šie tirdzniecības ceļi tika bloķēti un tikai daļēji atsāka funkcionēt pēc vienošanās, kas tika panākta ar Turcijas starpniecību. Eiropas Komisija ir atvērusi savienības tirgu ukraiņu produktu importam, nosakot attiecīgā cenu krituma ietekmētajiem lauksaimniekiem kompensāciju, taču, ka norāda Ukrainas kaimiņvalstu pārstāvji, šīs kompensācijas neesot pietiekamas. Tikām, kā ziņo „Amerikas balss”, Polijas arodbiedrību un opozīcijas pārstāvji vismaz daļēji situācijā vaino valdībai pietuvinātus uzņēmējus, kuru firmas iepērkot lēto ukraiņu labību un pēc tam to pārdod pārstrādātājiem kā pašmāju preci. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kara raisītās provokācijas gan Ukrainā, gan Krievijā. Pareizticīgās baznīcas Lieldienas būs šīs nedēļas nogalē. Ukrainā svētki tiek sagaidīti spriedzes pilnā gaisotnē, pēdējās nedēļas iezīmējušas nepārprotamu pretstāvi ar Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Tai liek pamest vairākas svētvietas, bet viens no metropolītiem nonācis mājas arestā. Notiekošais raisījis histēriju Krievijas propagandas kanālos. Arī pašu Krievijas propagandistu vidū aug spriedze. Pēc tam, kad Sanktpēterburgā tika uzspridzināts militārais blogeris Vladlens Tatarskis, ikvienam no viņiem jāsāk uztraukties par savu dzīvību. Kā uz naža asmens staigā tie daži žurnālisti, kurus vēl algo starptautiskie mediji. Bet politiskā opozīcija visa šobrīd faktiski ir vai nu cietumā vai ārpus Krievijas. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un polititologs Veiko Spolītis, kurš atrodas Ukrainā. Ierakstos uzklausām politologu no Ukrainas Dmitro Levus un Jevgeniju Kara-Murzu, Vladimira Kara-Murzas sievu, kura kopā ar trim bērniem uzturas ASV. Granāta zem talāra Pēdējā mēneša laikā jaunu spriedzes līmeni sasniegušas attiecības starp patriotiski noskaņoto Ukrainas sabiedrības daļu un tiem, kuri atbalsta ar Maskavas patriarhātu saistīto pareizticīgo baznīcu Ukrainā. Kā zināms, 2019. gadā tika izveidota no Maskavas patriarhāta neatkarīga Ukrainas pareizticīgā baznīca, un Konstantinopoles patriarhāts kā augstākā pasaules pareizticības autoritāte atzina tās autokefāliju. Tas izraisīja attiecību saraušanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhātiem. Šobrīd autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu ir atzinušas četras no 15 pasaules autokefālajām pareizticīgajām baznīcām – Aleksandrijas, Grieķijas un Kipras. Pašā Ukrainā liela daļa pareizticīgās baznīcas palika Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā, pie kam ticīgo vairākums pārgāja autokefālās baznīcas paspārnē, bet dievnamu un garīdznieku skaita ziņā pārsvars joprojām ir Maskavai uzticīgajiem. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada 27. maijā Maskavas patriarhāta baznīca mainīja statūtus, izslēdzot no tiem atsauces uz savu kanonisko pakļautību. Tomēr pēc Ukrainas Etnopolitkas un reliģijas lietu dienesta atzinuma tā uzskatāma tikai par neatkarības imitāciju. Ir daudz gadījumu, kad šīs baznīcas pārstāvji sadarbojušies ar okupācijas varu Krievijas karaspēka ieņemtajās teritorijās. Aizdomu ēna krīt arī pār tiem, kuri darbojas šaipus frontes līnijai. Šī gada 10. martā Ukrainas nacionālais rezervāts „Kijivas Pečeru klosteris”, kas apsaimnieko šo 11. gadsimtā dibināto pareizticības centru, pārtrauca nomas līgumu ar Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Tomēr šīs baznīcas pārstāvji – garīdznieki un mūki – atteicās atbrīvot telpas un mobilizēja savus piekritējus „svētnīcas aizstāvībai”. Tiesa, aktivitātes sāka noplakt pēc 1. aprīļa, kad tika izvirzīta apsūdzība reliģiska naida kurināšanā un noteikts mājas arests to galvenajam organizētājam Pāvelam Ļebedjevam, tautā pazīstamam ar iesauku „Paša Mersedess”. Tomēr Ukrainas varas iestādes deklarējušas nodomu Pečeru klosterī visu risināt mierīgā ceļā. Toties daudz aktīvāk rīkojas autokefālās baznīcas atbalstītāji Ukrainas rietumos – Hmeļņickas, Ivanofrankivskas un Ļvivas rajonos. Ar vietvaru lēmumu Maskavas patriarhāta baznīcai te tiek atņemtas ēkas un īpašumi, nododot tos autokefālajai baznīcai. Vairāk nekā 30 Augstākās Radas deputātu iesnieguši likumprojektu, kas paredz nomas līguma pārtraukšanu vēl vienā nozīmīga pareizticības centrā – 16. gs. nodibinātajā Počajivas klosterī Ternopiļas apgabalā. Pavasara ticīgais „Bet es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa pār mūsu valsti izklīdīs. Kad melnu sauks par melnu, un baltu – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divreiz divi tomēr ir četri. Kad karu sauks par karu, un uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem tiks atzīti tie, kas šo karu kurināja un uzsāka, nevis tie, kas mēģināja to apturēt. Šī diena pienāks tikpat neizbēgami, kā pavasaris pienāk pat pēc visaukstākās ziemas. Un tad mūsu sabiedrība atvērs acis un šausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi ir pastrādāti tās vārdā. No šīs atskārtas, no tā aptveršanas sāksies garais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais Krievijas atveseļošanās un atjaunošanas ceļš, tās atgriešanās civilizēto valstu sabiedrībā.”   Tas ir fragments no tiesājamā pēdējā vārda, ar kuru 10. aprīlī Maskavas pilsētas tiesā uzstājās Vladimirs Kara-Murza – politiķis, publicists un kinodokumentālists, Putina režīma opozicionārs, cilvēktiesību aizstāvis un cīnītājs pret karu Ukrainā. Savulaik viņam bija izšķiroša loma t.s. Magņitska likuma pieņemšanā un iedzīvināšanā. To, ka Kremlis uzskata Kara-Murzu par vienu no saviem bīstamākajiem ienaidniekiem, liecina divi indēšanas gadījumi 2015. un 2017. gadā. Pagājušā gada aprīlī Vladimirs Kara-Murza tika arestēts – it kā par nepakļaušanos policijai. Vēlāk pievienojās jau daudz smagāka apsūdzība pēc bēdīgi slavenā Krievijas kriminālkodeksa 207. panta 3. daļas – „par apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izmantošanu”. Tomēr apsūdzība gāja vēl tālāk, inkriminējot valsts nodevību un pretvalstiskas organizācijas izveidi. Prokurors pieprasījis viņam piespriest 25 gadus cietumā. Vladimiram Kara-Murzam diagnosticēta abu kāju polineiropātija, kas vien jau būtu pietiekams iemesls atbrīvošanai no ieslodzījuma. Jau 2021. gada oktobrī pēc organizācijas „Memoriāls” aplēsēm Krievijā bija 420 politieslodzīto. Piecu gadu laikā šis skaitlis bija pieckāršojies un jau tobrīd sasniedza apjomu, kāds bija raksturīgs Padomju Savienībai tās pēdējās desmitgadēs. Šobrīd „Memoriāla” sarakstos ir jau 502 politieslodzītie, pie tam organizācijas vietnē norādīts, ka tas ne tuvu nav pilns saraksts. Lielākā daļa – 385 politieslodzītie – Krievijas cietumos atrodas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Savukārt pēdējā gada laikā visbiežāk sodu piespriež vai nu par jau pieminēto 207. panta 3. daļu, vai 280. panta 3. daļu – „publiskas darbības, kas vērstas uz Krievijas Federācijas bruņoto spēku izmantošanas diskreditāciju”. Attiecīgās izmaiņas kriminālkodeksā tika izdarītas 2022. gada 4. martā. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Somijas valsts stūrētāju maiņa. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Andis Kudors. Somijas valsts stūrētāju maiņa Jo tuvāk nāca svētdien, 2. aprīlī, notikušās Somijas parlamenta vēlēšanas, jo mazāka saruka reitingu starpība starp trim ietekmīgākajiem pretendentiem: līdzšinējās premjerministres Sannas Marinas sociāldemokrātiem un diviem opozicionāriem – labēji centrisko Nacionālo koalīcijas partiju un labēji populistisko Somu partiju. Rezultātā visu trīs partiju rezultāti atšķiras vien par procenta desmitdaļām, tomēr ar šo starpību ir diezgan, lai valsts stūre nonāktu citās rokās. Par spīti tam, ka sociāldemokrāti pat nedaudz palielinājuši savu vietu skaitu parlamentā, viņi tomēr šoreiz palikuši trešajā vietā, jo abiem pārējiem konkurentiem pieaugums ir vēl ievērojamāks. Vēlēšanu kausos izrādījusies par vieglu svērta premjeres Marinas spilgtā harizma un vadītājas dotības, kuras viņa apliecinājusi šajos krīžu gados, tai skaitā konsekventā Somijas virzīšana uz NATO, kas vaiņagojās ar oficiālu pievienošanos vakar. Gluži tāpat kā iepriekšējā reizē 2019. gadā otro pozīciju ieņem Somu partija, savukārt uz pirmo no trešās izvirzījusies Nacionālā koalīcijas partija, tradicionāli dēvēta vienkārši par Koalīciju. Trīs smagsvari sadalījuši savā starpā balsis, kuras zaudējuši Marinas valdības koalīcijas partneri – sociālistiskā Kreisā alianse, Zaļo līga un tradicionāli Somijas laukus pārstāvošā Centra partija. Arvien tālāk pagātnē paliek trīsdesmit gadus ilgušais periods, kurā Somijas politikas pjedestālu savā starpā nemainīgi dalīja „lielais trijnieks” – sociāldemokrāti, centristi un Koalīcija. Kopš 2011. gada vēlēšanām viņiem piebiedrojies ceturtais konkurents – Somu partija. Tādējādi pie jaunās valdības veidošanas ķersies Nacionālās koalīcijas partijas līderis, politologs un karjeras politiķis Peteri Orpo, kuru Turku universitātes laikmetīgās vēstures profesors Vesa Varess raidsabiedrībai BBC raksturojis kā „ideālā znota tipu”. No vienas puses, Somijas politikā nepastāv tāda nošķirtība starp labējām un kreisajām partijām, kāda tā ir kaimiņvalstī Zviedrijā. Samērā nesenā pagātnē ir tikusi veidota valdība ar Nacionālās koalīcijas premjeru un sociāldemokrātu piedalīšanos. Arī Somu partija kādu laiku ir bijusi labējā valdībā, kas gan beidzās ar frakcijas sašķelšanos, partijai aizejot no valdības, bet daļai mērenāko deputātu turpinot to atbalstīt. Nākamajās vēlēšanās šķeltnieki gan cieta fiasko, savukārt stingrās līnijas piekritēji atguva zaudētās pozīcijas. Vairums no kreisajām un centriskajām partijām ir paziņojušas, ka ar Somu partiju vienā valdībā nestrādās. Tad nu potenciālajam premjeram Orpo jāizšķiras, uz kuru pusi vērst skatu – vai pa labi, vai pa kreisi. Bulgārijas izvēle joprojām nepārliecinoša „Pagaidu tehnokrātu kabinets vai vēl vienas – sestās – ārkārtas vēlēšanas” – tā ticamāko politiskās situācijas attīstību Bulgārijā pēc svētdien notikušajām vēlēšanām aģentūrai „Reuters” raksturoja sabiedrisko attiecību un konsultāciju kompānijas „Teneo” politisko risku analītiķis Andrjuss Tursa. Tas nozīmē, ka Bulgārijā turpinās politiskas nestabilitātes periods, kas aizsākās pirms diviem gadiem. Jau piekto reizi šai periodā balsotāji devušies pie vēlēšanu urnām, un vēlētāju aktivitāte liecina par pagurumu – šoreiz tā ir vien nedaudz virs 40%. Krīze sekoja divpadsmit gadus ilgam posmam, kurā premjera krēslā ar nelieliem pārtraukumiem atradās partijas GERB līderis Boiko Borisovs. GERB ir bulgāru valodas abreviatūra no nosaukuma „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību”, un šī partija sevi pozicionē kā proeiropeisku un konservatīvu, lai gan tiek raksturota arī kā gana populistiska. Daudziem ekspremjers Borisovs joprojām ir cienījams politikas veterāns un iespējams stabilitātes garants, citiem – hroniskās korupcijas nelaimes iemiesotājs. Šī gada februārī viens no bijušajiem Borisova valdības ministriem tika pakļauts Savienoto Valstu sankcijām saskaņā ar Magņitska likumu. Uz protestu viļņa, kas iezīmēja Borisova valdības pēdējos mēnešus, izvirzījās t.s. „pārmaiņu partijas”. Tādām pieskaitāma dziedātāja Slavi Trifonova 2020. gadā izveidotā partija „Ir tāda tauta” un divu Hārvarda universitātes absolventu Kirila Petkova un Asena Vasiļeva 2021. otrajā pusē dibinātā partija „Mēs turpinām pārmaiņas”, kura izveidoja aliansi ar 2018. gadā dibināto bloku „Demokrātiskā Bulgārija”. Tomēr, atstūmušas  GERB no varas, „pārmaiņu partijas” aizvadītajos pāris gados ir spējušas izveidot tikai vienu ne sevišķi ilglaicīgu koalīcijas kabinetu. Pārējo laiku valsti vadīja prezidenta Rumena Radeva ieceltas tehnokrātu valdības; pēdējā no tām – neatkarīgā politiķa Giliba Doņeva vadībā kopš pagājušā gada augusta. Svētdienas vēlēšanās Borisova bloks savu situāciju nedaudz uzlabojis, Petkova un viņa sabiedroto bloks – pasliktinājis. Trešajā vietā izvirzījusies ultranacionālistiskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, tai uz pēdām seko „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Bet kopumā spēku samērs ir tāds, ka jaunas ilglaicīgākas valdības izveide jau atkal šķiet maz ticama. Aģentūras Reuters [roiterz] apskatnieks Stojans Nenovs vēlēšanām veltītajā publikācijā izsakās, ka abi lielākie sāncenši varētu piekrist vēl vienai tehnokrātu valdībai, kas varētu virzīt apstiprināšanai valsts budžetu un vienoties ar Eiropas Savienības institūcijām par pandēmijas krīzes kompensāciju piešķiršanu. Politiskās ilgdzīvošanas rekordists nodod stafeti 1991. gada februārī par toreizējās Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sastāvā esošās Melnkalnes Sociālistiskās republikas premjerministru kļuva tobrīd 29 gadus vecais Milo Džukanovičs, Melnkalnes Komunistu savienības biedrs un partijas nomenklatūras pārstāvis otrajā paaudzē. Kopš tā brīža un līdz pat pagājušajai svētdienai viņš atradās šīs Balkānu valsts varas virsotnē. Vispirms Džukanovičš nepilnus septiņus gadus bija premjerministrs, tad nepilnus piecus gadus prezidents, tad četrpadsmit gadus, ar nelieliem pārtraukumiem, atkal premjerministrs, bet kopš 2018. gada maija – atkal prezidents. Pa šo laiku sabruka kādreizējā Dienvidslāvija, bet Melnkalne kopā ar Serbiju izveidoja vispirms Dienvidslāvijas Savienoto republiku, pēc tam konfederatīvo Serbijas un Melnkalnes valstu savienību, līdz, visbeidzot, 2006. gadā melnkalnieši referendumā nobalsoja par atdalīšanos no šī kādreizējās federācijas relikta. Kā zināms, reģionu satricināja asiņaini konflikti, kuri daļēji skāra arī Melnkalni. Pēc sakaru saraušanas ar Serbiju Melnkalne sāka tuvināties Eiropas Savienībai un NATO, pievienodamās Ziemeļatlantijas aliansei 2017. gadā. Džukanoviča vadītā partija pa to laiku pārtapa no Melnkalnes Komunistu savienības par Melnkalnes Demokrātisko sociālistu partiju. Tās ideoloģiskajā platformā laika gaitā komunismu nomainīja sociāldemokrātisms, tad kreisais nacionālisms, tad neoliberālisms, proeiropeiskums un eiroatlantisms ar populisma piedevu. Podgoricas varas gaiteņus pamazām pameta līdera kādreizējie līdzgaitnieki, taču viņš pats šais metamorfozēs palika nemainīgi valdošs. Milo Džukanoviča brālis Aleksandars nodibināja pirmo Melnkalnes privātbanku un aktīvi iesaistījās privatizācijas procesā, savukārt viņa māsa Ana Koraļeviča bija ietekmīga persona tiesu varas sfērā. Jo tuvāk šodienai, jo pamanāmāki kļuva signāli, ka ar Melnkalnes politisko varu viss nav kārtībā. Ilggadējo valsts līderi vainoja valsts nozagšanā un kleptokrātiskas sistēmas veidošanā, autoritārās vadības metodēs. 2020. gadā organizācija „Freedom House”savā demokrātijas reitingā mainīja Melnkalnes klasifikāciju no demokrātijas uz hibrīdrežīmu. Kopš 2019. gada valstī vairakkārt uzliesmojuši protesti, bet 2020. gada augustā Demokrātisko sociālistu partija pirmoreiz kopš savas tapšanas 1991. gadā zaudēja vēlēšanās opozīcijai. Milo Džukanoviča piekāpšanās trīsdesmit sešus gadus vecajam ekonomistam ar Oksfordas diplomu Jakovam Milatovičam prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā šķiet loģisks šī procesa noslēgums. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka Krievija grasās kaimiņvalsts Baltkrievijas teritorijā izvietot taktiskos kodolieročus. Francijas galvaspilsētā Parīzē un citās pilsētās aizvadītas kārtējās protesta akcijas pret valdības apstiprināto plānu, kas paredz paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem. Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu pirmdien, 27. martā, paziņoja par viņa valdības virzītās tiesu sistēmas reformas atlikšanu. Iepriekš reforma raisīja plašus protestus. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperts Arnis Latišenko, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Sazināmies ar Birutu Zujāni Parīzē. Ierakstā uzklausām Viktoriju Strazdas, kura arī dzīvo Parīzē. Bibi piebremzē Pirmdienas, 27. marta, pievakarē Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņoja, ka valdība uz mēnesi aptur asu sabiedrības reakciju izraisījušās tieslietu reformas īstenošanas procesu. Reforma paredz nozīmīgi mazināt Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas ietekmi, lielā mērā pakļaujot to nozīmīgākai izpildvaras kontrolei. Jau vairākus mēnešus Izraēlā notiek protesti pret šo plānu, kas pēdējās nedēļās sasnieguši kulmināciju, simtiem tūkstošu izraēliešu iesaistoties protesta akcijās. Tiek lēsts, ka tie ir plašākie protesti pret valdību, kādi Izraēlā jebkad pieredzēti. Pagājušajā sestdienā kā pirmais no valdošās koalīcijas pārstāvjiem pret iecerēto reformas plānu izteicās aizsardzības ministrs un premjera partijas biedrs Joavs Gallants, pēc kam premjerministrs nekavējoties atlaida viņu no amata. Tobrīd Netanjahu apņēmība šķita nesatricināma, taču turpmākie notikumi piespieda viņu kaut nedaudz piekāpties. Vispirms Izraēlas lielākā arodbiedrību apvienība „Histadrut” izsludināja vispārēju streiku, kas paralizēja daudzu uzņēmumu, t.sk. lielas daļas medicīnas iestāžu un starptautiskās Ben Guriona lidostas darbību. Tajā pat laikā Izraēlas prezidents Isāks Hercogs vērsās pie premjerministra ar aicinājumu apturēt reformas virzīšanu. Šis ir visai neierasts solis Izraēlas valsts galvam, kura varas funkcijas pamatā nav saistītas ar iekšpolitiku. Premjerministra Netanjahu lēmums atlikt procesa virzību lielākoties tiek vērtēts pozitīvi, vairumam analītiķu gan norādot, ka tā ir tikai relatīva piekāpšanās nolūkā iegūt laiku. Pie tam tā likusi premjerministram slēgt nozīmīgu darījumu arī ar vienu no dzelžainākajiem reformas atbalstītājiem – nacionālās drošības ministru, radikāli labējās partijas „Ebreju spēks” līderi Itamaru Ben Gviru, pilnvarojot viņu pārraudzīt jaunas spēka struktūras – Nacionālās gvardes – izveidi. Konceptuāli par šādas struktūras nepieciešamību tiek spriests jau kopš pagājušā gada maijā notikušajām sadursmēm starp ebreju un palestīniešu izcelsmes iedzīvotājiem. Tomēr tagad izskan viedoklis, ka šis jaunais veidojums kļūšot par ministra Ben Gvira „privāto miliciju”, kuru šis radikālais nacionālists laidīšot darbā pirmām kārtām pret palestīniešiem. Krievijas kodolieroči Baltkrievijā 25. martā Krievijas vadonis Putins paziņoja, ka viņa valsts plānojusi izvietot taktiskos kodolieročus savas kaimiņvalsts un sabiedrotās Baltkrievijas teritorijā. Tas ir zīmīgs solis, jo līdz šim Krievijas kodolieroči ārpus tās teritorijas izvietoti netika. Pie tam Kremļa saimnieks steidzās uzsvērt, ka kodolieroču kontrole netiks nodota baltkrievu pusei, kas būtu klajš kodolieroču neizplatīšanas vienošanos pārkāpums. Taktiskie kodolieroči, kas paredzēti lietošanai kaujas laukā, ir salīdzinoši mazjaudīgi. To ražošana un izvietošana līdz šim nav tikusi kontrolēta starptautisko līgumu ietvaros, tāpēc nav droši zināms, cik un kādi šie ieroči ir Krievijas rīcībā, un kur tie ir izvietoti. Daudzas Krievijas ieroču sistēmas ir iespējams izmantot gan ar konvencionālo, gan ar kodolmunīciju. Cita starpā Krievijas taktiskie kodolieroči varētu būt izvietoti Kaļiņingradas apgabalā, par ko jau pagājušā gada februārī izteica aizdomas Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anašausks. Attiecīgi, šādu ieroču izvietošana Baltkrievijā maz ko mainītu kopējā militāri stratēģiskajā situācijā reģionā. Savienoto Valstu reakcija uz Putina paziņojumu bijusi visai mērena, paziņojot, ka šobrīd neesot pazīmju, ka Krievija gatavotos izmantot kodolieročus. Vakar, 28. martā, ar oficiālu paziņojumu Krievijas taktisko kodolieroču sakarā nāca klajā Baltkrievijas ārlietu ministrija. Tajā teikts, ka šis solis ir atbilde uz bezprecedenta spiedienu, kuru pret Baltkrieviju pēdējos gados vērsušas Savienotās Valstis un to sabiedrotie. Francija atkal protestē Kopš janvāra otrās puses Francijā, jo sevišķi Parīzē, nerimt protesti pret premjerministres Elizabetes Bornas valdības rosinātajiem grozījumiem valsts pensiju likumā, paaugstinot pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem. Arī pēc šiem grozījumiem pensionēšanās vecums Francijā būs zemāks nekā jebkurā no tās kaimiņvalstīm, kur tas ir 65 vai 67 gadi. Jaunu protestu uzbangojumu izraisīja valdības lēmums pieņemt likuma grozījumus Francijas Konstitūcijas 49. panta 3. daļas paredzētajā kārtībā, proti, bez parlamenta balsojuma. Šādu likumdošanas aktu apturēšana iespējama vienīgi, parlamentam izsakot neuzticību valdībai, bet divi neuzticības balsojumi pēdējās nedēļās nav guvuši parlamenta atbalstu. Pēdējās desmit dienās Francijas pilsētu ielās devušies simti tūkstošu protestētāju un arī rekordliels skaits policistu, jo valdība bažījas par nopietniem apdraudējumiem sabiedriskajai kārtībai. Naktīs Parīzē un citās pilsētās veidojas vardarbības perēkļi, kur ielās tiek kurti sārti, tiek aizdedzinātas automašīnas, notiek demolēšana. Streiki aptvēruši naftas pārstrādes, atkritumu izvešanas, dzelzceļa, aviotransporta un izglītības nozares. Izskan pārmetumi policijai par krīzes saasināšanu, veicot nepamatotus arestus un lietojot pārmērīgu spēku pret protestētājiem. Tas apgalvots vairāk nekā 30 juristu parakstītā vēstulē, ka s nosūtīta izdevumam „Le Monde”. Savukārt izdevuma „Le Parisien” rīcībā nonākusi Francijas izlūkdienestu sagatavos ziņojums, kurā teikts, ka policijas brutalitāte var tikai uzkurināt niknumu un pretošanās vēlmi jauniešos, kuru intereses plānotā pensiju reforma šobrīd praktiski neskar. Tikām iekšlietu ministrs Žeralds Darmanēns norādījis, ka sadursmēs ar protestētājiem traumas guvuši daudzi policisti. Kā zināms, protestu dēļ tika atcelta plānotā Lielbritānijas karaļa Čārlza III valsts vizīte Francijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai Tramps sēdēs? Putins starp Hāgu un Pekinu. Aktualitātes analizē "Delfi Plus" redaktors Andris Kārkluvalks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Putins starp Hāgu un Pekinu 17. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors, britu jurists Karims Ahmads Hans parakstīja aresta orderi divām personām: Krievijas Federācijas prezidenta pilnvarotajai bērnu tiesību jautājumos Marijai Ļvovai-Belovai un Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam. Apsūdzības saturs – tūkstošiem bērnu pretlikumīga izvešana no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju, pārkāpjot veselu četru starptautisku konvenciju noteikumus. Tagad ikvienas no 123 Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstu varas iestādēm, ja apsūdzētais Putins jebkādā veidā vai statusā nonāks viņu teritorijā, pienākums būs viņu arestēt un nogādāt tiesas rīcībā Hāgā. Vācijas tieslietu ministrs Marko Bušmans kā pirmais paziņojis, ka viņa valsts Putina sakarā nekavēsies izpildīt tiesas prasību. Līdz šim Starptautiskā krimināltiesa izdevusi aresta orderus diviem pie varas esošiem līderiem – Sudānas prezidentam Omāram el-Bašīram un Lībijas līderim Muamaram Kadāfi. Kadāfi jau dažus mēnešus vēlāk tika nogalināts, savukārt el-Bašīrs – gāzts apvērsumā 2019. gadā, šobrīd tiek tiesāts Sudānā un, lai gan šī valsts neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju, ļoti iespējams, tiks izdots tiesāšanai Hāgā. Putins tagad pievienojies kā trešais šai spilgtajai diktatoru kompānijai, un var tikai minēt, kas viņa gadījumā ticamāks – Kadāfi vai Bašīra liktenis. Tikām Krievijas mediji nedēļas nogalē izplatīja vēstījumus par pēkšņu Kremļa saimnieka ierašanos Krimā, kur šobrīd atzīmē Krievijas īstenotās aneksijas devīto gadadienu. Nekādu plašu svinību ar vadoņa piedalīšanos gan nebija – vien tikšanās ar vietējām amatpersonām. Pēc tam parādījās videomateriāli ar Putina uzturēšanos kauju sagrautajā Mariupolē naktī no sestdienas uz svētdienu. Tas, ka gan Sevastopolē, gan Mariupolē vadonis bija redzams pats stūrējam auto, pie tam drošības pasākumi šķita neierasti vaļīgi, atkal licis uzvirmot valodām par to, ka Putinu dažos gadījumos mēdz aizstāt dubultnieks. Bet visnozīmīgākais notikums pēdējās dienās, protams, ir Ķīnas Tautas republikas valsts un kompartijas līdera Sji Dziņpina divu dienu vizīte Maskavā. Pekinas viesis tika uzņemts ar visu iespējamo godu un laipnību, nepārprotami uzverot, cik svarīga šībrīža Krievijai ir kaimiņvalsts draudzība. Ielas rotāja vizītei veltīti plakāti, savukārt pieczvaigžņu viesnīca, kurā augstais viesis uzturējās, esot līdzās parkam ar Ķīnai raksturīgu augu stādījumiem, numuri iekārtoti, ņemot vērā fen-šui principus. Abu vadoņu kopīgajos publiskajos iznācienos netrūka smaidu, rokasspiedienu, savstarpēju uzslavu un sēdēšanas līdzās pie pavisam neliela izmēra galda. Publiskajā retorikā dominēja klišejiskie motīvi par izcilajām savstarpējām attiecībām un gatavību tālākai produktīvai sadarbībai. Rietumiem tika ierastie pārmetumi par centieniem dominēt pasaulē un nevēlēšanos vienoties, t.sk. pieņemt t.s. „miera plānu”, ar kuru pirms dažām nedēļām nāca klajā Ķīnas līderis. Konkrētākas iespējamās sadarbības detaļas aiz šīm spožajām dekorācijām gan grūti samanāmas. Vai Tramps sēdēs? Policija Ņujorkā un arī vairākās citās Savienoto Valstu pilsētās šonedēļ veikusi drošības pasākumus iespējamiem vardarbīgiem protestiem. Tas noticis pēc tam, kad eksprezidents Donalds Tramps sociālajos tīklos aicinājis savus atbalstītājus iziet ielās, ja viņš tiktu arestēts. Runa ir par izmeklēšanu, kuru pret Trampu ierosinājis Ņujorkas pilsētas galvenais prokurors Elvins Bregs. Apsūdzības pamatā nav, kā varētu iedomāties, eksprezidenta darbības, atrodoties amatā, vai prezidenta Baidena inaugurācijas laikā, bet gan epizode 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tolaik pornozvaigzne Stormija Denielsa piedāvāja medijiem pārdot stāstu par savu seksuālo sakaru ar Trampu 2006. gadā. Prezidenta kandidāta komandas locekļi samaksājuši viņai 130 000 dolāru par mutes turēšanu, kas pats par sevi nav nelikumīgi, taču noformējuši to kā maksu par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir iemesls apsūdzībai grāmatvedības atskaišu viltošanā, par ko Ņujorkas štata likumi paredz līdz četriem gadiem ilgu cietumsodu vai naudas sodu. Viss liecina, ka piesēdētāju žūrija, kuru prokurors Bregs sasaucis, lai izvērtētu apsūdzības izvirzīšanu, šais dienās beigs darbu. Ja Tramps tiks apsūdzēts, viņam būs jāierodas Ņujorkas tiesā, kur ar viņu veiks visas tradicionālās procedūras – pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotografēšanu pretskatā un sānskatā, u.tml. Tad tiesnesis pieņems lēmumu par drošības līdzekli, kas, vismaz teorētiski, var būt arī apcietinājums. Trampa pārstāvji jau paziņojuši, ka eksprezidents, kurš šobrīd uzturas Floridā, izpildīs tiesas norādījumus. Domājams, ka process šādā gadījumā varētu ilgt vairākus gadus, un nākamās prezidenta vēlēšanas Donalds Tramps, visdrīzāk, sagaidītu apsūdzētā statusā. Principā Savienoto Valstu likumi neliedz kandidēt un tikt ievēlētam nedz apsūdzētajam, nedz pat notiesātajam, bet, protams, notiesājošs spriedums būtu nozīmīgs arguments priekšvēlēšanu cīņā. Kas attiecas uz potenciāli iespējamo spriedumu, tiek lēsts, ka tas visdrīzāk varētu būt naudassods; cietumsods par šāda rakstura nodarījumu esot maz ticams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sji Dziņpina trešais termiņš prezidenta amatā. Protesti Izraēlā. Klusā okeāna reģiona drošība. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Jakobs Luffts Izraēlā un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Imperators Sji 10. martā ar Visķīnas Tautas pārstāvju kongresa balsojumu Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs Sji Dziņpins tika apstiprināts uz trešo termiņu Ķīnas Tautas republikas Valsts priekšsēdētāja, respektīvi, prezidenta amatā. Šī ievēlēšana gan uzskatāma vairāk par formālu soli, jo Ķīnā, kas faktiski ir vienpartijas valsts, būtiskā varas pozīcija ir kompartijas ģenerālsekretāra amats. Tajā Sji trešoreiz tika apstiprināts partijas kongresā pagājušā gada novembrī. Tādējādi viņš kļuva par pirmo komunistiskās Ķīnas līderi pēc valsts dibinātāja Mao Dzeduna, kurš ieņem partijas vadītāja amatu ilgāk nekā divus termiņus. Tagad, stājoties arī prezidenta amatā, viņš Mao ir savā ziņā pārspējis, jo pēdējais, kaut būdams faktiskais valsts vadītājs no 1949. līdz savai nāvei 1976. gadā, tomēr visu laiku neieņēma formālo valsts galvas posteni. Pašreizējais līderis arvien biežāk tiek salīdzināts ar pagājušā gadsimta diktatoru, kura laikā Ķīnas sabiedrība piedzīvoja graujošus sociālos un politiskos eksperimentus, kas prasīja miljonu dzīvības. Pēc Mao nāves viņa sekotājs Dens Sjaopins centās mazināt diktatoriskas varas potenciālu, ieviešot divu termiņu limitu valsts un partijas vadītājiem, kā arī striktāk nošķirot valsts un partijas varas funkcijas. Nācis pie varas 2012. gadā, Sji Dziņpins ķērās pie Dena politiskā mantojuma noārdīšanas, restaurējot sistēmu, kurā partija stingrāk kontrolē valsti, savukārt ģenerālsekretārs – partiju. 10. marts uzskatāms par zināmu šī procesa vaiņagojumu. 11. martā kongress apstiprināja arī jaunu premjerministru – agrāko Šanhajas partijas komitejas vadītāju Li Cjanu, kurš jau šī gadsimta sākumā kā partijas funkcionārs strādājis toreizējā Džedzjanas provinces partijas organizācijas vadītāja Sji Dziņpina pakļautībā. Viņš nomainījis šai postenī līdzšinējo valsts vadītāju Li Kecjanu, kurš savulaik tika uzlūkots kā viens no Sji iespējamajiem konkurentiem cīņā par valsts līdera vietu. Jaunajam premjerministram jāīsteno valsts aparāta reformas, kas, cita starpā, paredz personāla kvantitatīvu samazināšanu par 5% nākamo piecu gadu laikā. Paredzēts veidot jaunu finanšu sfēru kontrolējošu institūciju – Nacionālo finanšu regulācijas administrāciju, kura koncentrēs savās rokās funkcijas, kas agrāk bija sadalītas starp vairākām citām institūcijām. Kā norāda analītiķi, Pekina veido nozares superkontolieri, baidoties no finanšu sfēras destabilizācijas. Tā ir ne tikai reakcija uz pašreizējām ekonomikas problēmām, bet iekļaujas plašākā politiskā tendencē – panākt privātās sfēras, sevišķi informācijas un sakaru tehnoloģiju uzņēmumu darbošanos kompartijas noteikto stratēģisko mērķu labā. Tomēr jo vairāk koncentrēta vara, jo smagāka atbildība gulstas uz tās līdera pleciem. Un problēmas, ar kurām šobrīd sastopas Ķīna, nav viegli ceļamas – ekonomikas bremzēšanās, demogrāfijas situācijas pasliktināšanās, spriedzes pieaugums attiecībās ar Rietumiem. Atomzemūdenes, kam jāiegrožo Pekina Drošības pakts, kuru 2021. gada septembrī noslēdza Savienotās Valstis, Lielbritānija un Austrālija, šonedēļ ieguva konkrētākas aprises, triju valstu līderiem tiekoties samitā Sandjego, Kalifornijā. Tika oficiāli paziņots par kopīgu ar atomdzinējiem darbināmu zemūdeņu būvniecības programmu, kuras ietvaros šīs desmitgades otrajā pusē sāksies britu zemūdeņu flotes atjaunošana un papildināšana, bet nākamās desmitgades sākumā savas pirmās atomzemūdenes iegūs Austrālija. Jaunbūvējamo zemūdeņu pamatā ir Lielbritānijā izstrādāts dizains, t.sk. kompānijas „Rolls-Royce” konstruētie reaktori, taču tajās tiek izmantotas visās trīs valstīs radītas tehnoloģijas. Tāpat Austrālija plāno iegādāties vairākas visjaunākā dizaina amerikāņu t.s. „Virdžīnijas” klases atomzemūdenes. Uzstājoties samita laikā ASV prezidents Džo Baidens, Austrālijas premjerministrs Entonijs Albanīzs un Lielbritānijas premjerministrs Riši Sunaks pauda, ka šī sadarbība nākšot par labu globālajai drošībai un stabilitātei. Gluži citās domās ir Pekinā, ciktāl netiek slēpts, ka alianses mērķis ir līdzsvarot Ķīnas militāri politiskās ambīcijas Klusā okeāna reģionā. Vakar izplatītajā Ķīnas ārlietu ministrijas paziņojumā teikts, ka trīs pakta partnervalstis „iet arvien tālāk pa kļūdu un briesmu ceļu”. Tiek prognozēts, ka Austrālijas iesaistīšanās Pekinas militārā atturēšanā var ietekmēt ekonomiskos sakarus ar Ķīnu, kas ir Austrālijas lielākais tirdzniecības partneris. Izraēla iziet ielās Jau drīz pēc pašreizējā Izraēlas ministru kabineta apstiprināšanas pagājušā gada nogalē valstī sākās protesti pret valdošās koalīcijas rosinātajām likumdošanas izmaiņām. Tās paredz, pirmkārt, nozīmīgu Izraēlas Augstākās, respektīvi, konstitucionālās tiesas vājināšanu. Līdz šim tiesnešus, t.sk. Augstākajā tiesā, amatā iecēla komiteja, kuru veidoja amatā esoši tiesneši, Izraēlas Advokātu asociācijas, parlamenta un valdības pārstāvji, pie kam visu pušu ietekme komitejā bija līdzsvarota. Jaunā likumdošana paredz padarīt valdību par dominējošo procesā, attiecīgi tiesu vara kļūtu daļēji atkarīgu no izpildvaras. Tāpat tiek būtiski paaugstinātas prasības likuma noraidīšanai Augstākajā tiesā, proti, kvorumam nepieciešama pilnīgi visu locekļu piedalīšanās un četrām piektdaļām jānobalso pret attiecīgo likumu. Pie tam paredzēts, ka parlaments – Knesets – tomēr var no jauna virzīt un pieņemt likumus, kurus Augstākā tiesa atzinusi par nekonstitucionāliem. Ministru juridiskos padomniekus, kuri līdz šim bija neatkarīgi eksperti, paredzēts nomainīt ar ministru pakļautībā esošiem ierēdņiem, kuru ieteikumi valdības locekļiem būs daudz mazākā mērā saistoši. Augstākās tiesas priekšsēdētāja Estere Hajuta un valdības juridiskā padomniece Gali Baharava-Miara jau nodēvējušas valdības iniciatīvas par prettiesiskām. Februāra vidū, kad izmaiņas tika pieņemtas pirmajā lasījumā, Izraēlas prezidents Ichaks Hercogs aicināja valdību apturēt procesu un rūpīgāk diskutēt jautājumu. Tomēr kabinets, kura priekšgalā ir Izraēlas labējās politikas patriarhs Benjamins Netanjahu, spītīgi turpina izmaiņu virzīšanu Knesetā. Tāpat tiek virzītas izmaiņas, kas padarīs sarežģītāku premjerministra atcelšanu, balstoties korupcijas apsūdzībās, kādas, kā zināms, joprojām ir izvirzītas Netanjahu. Kā apgalvo valdošā koalīcija, izmaiņas uzlabošot Izraēlas demokrātiju. Tikām masu protesti pagājušajos mēnešos kļuvuši arvien daudzskaitlīgāki, pēdējās dienās sniedzoties simtos tūkstošu. Protestētāji bloķējuši vairākas automaģistrāles, notikušas sadursmes ar policiju. Tiek ziņots, ka 11. martā ielās izgājis pusmiljons cilvēku, kas, kā lēš, ir plašākie protesti Izraēlas valsts vēsturē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai atceraties 22. februāri pirms gada? Toreiz soctīkli bija pilni ar fragmentiem no Krievijas televīzijā rādītās sasauktās Drošības padomes sēdes, kur visiem publiski bija jāatbalsta Doneckas un Luhanskas neatkarības atzīšanu. Toreiz Krievijas ārējās izlūkošanas vadītājs Sergejs Nariškins vēl putrojās savos izteikumos un jutās kā tāds skolnieks Putina priekšā. Tad sekoja Putina uzrunu televīzijā, kad jau vairums saprata, ka nu būs slikti. Bija palikušas divas dienas līdz plaša kara sākumam. 24. februārī apritēs gads, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Šī gada laikā ik dienu ziņots par aktualitātēm gan Ukrainā, gan ap to, un ar karu saistītās informācijas ir bijis ļoti daudz. Visu šo nedēļu Krustpunktā runājam par dažādām sociālajām, ekonomiskajām, finansiālajām sekām, kādas šis karš ir izraisījis, bet raidījumā Divas puslodes vērtējam, kas ir noticis kara laukā un arī politikā gada laikā un kas arī notiks tālāk. Diskutē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis un pētnieks Mārcis Balodis unLatvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējās dienās sabiedrību ne tikai Latvijā sašūpojis Starptautiskās Olimpiskās komitejas rosinājums diskutēt par veidu, kā ļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Protams, grūti pateikt, kas būs pēc pusotra gada, kad spēles notiks, bet kara laikā šī ir pamatīga problēma. Lai arī kā dažiem gribētos, sportu no politikas pilnībā nodalīt nav iespējams.  Raidījuma beigu daļā laiku veltīsim vēl vienam notikumam - prezidenta vēlēšanām Čehijā. Tur nepārprotami ir vērojama līdzšinējās politikas maiņa. Čehijas vēlētāji ir izteikuši neuzticību iepriekš īstenotai politikai, jāsecina, ka karš Čehiju ir mainījis.  Aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Aldis Austers, "Delfi" grupas sporta medija "MVP" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, Latvijas TV "Sporta studijas" producents un Latvijas Radio podkāsta "Drošinātājs" līdzautors Dīvs Reiznieks un politologs Kārlis Daukšts. Cik pieņemama agresorvalstu sportistu dalība olimpiskajās spēlēs? Starptautiskā olimpiskā komiteja pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tā aicina pētīt veidus, kā atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atgriezties starptautisko sacensību apritē. Kā norādīts paziņojumā, komiteja esot konsultējusies ar dažādām federācijām, pašiem sportistiem un nacionālajām olimpiskajām komitejām. Un esot nonākusi pie secinājuma, ka ir jāciena visu sportistu tiesības, izslēdzot diskrimināciju. Viņuprāt, valdības nedrīkstētu izlemt, kuri sportisti var piedalīties sacensībās un kuri nē. Primāri šis attiecas uz vasaras olimpiskajām spēlēm, kas jau nākamgad notiks Francijā. Protams, Olimpiskajās spēlēs nedrīkstēšot skanēt Krievijas himna un parādīties Krievijas karogs. Šie sportisti varētu startēt vien kā neitrāli sportisti. Šis paziņojums pirmkārt satricināja Ukrainu. Tā uzreiz vēstīja, ka nepiedalīsies spēlēs, ja tajās būs Krievijas un Baltkrievijas sportisti.  Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šo Starptautiskā olimpiskā komitejas paziņojumu ir nodēvējis par mēģinājumu parādīt pasaulei, ka terors var būt pieņemams un ka „ir iespējams pievērt acis uz to, ko Krievija dara ar Hersonu, ar Harkivu, ar Bahmutu, ar Avdijivku”. Viņš arī atgādināja par 1936.gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kuras notika nacistu varas laikā. Ka reiz jau „ir bijusi arī nozīmīga olimpiskā kļūda. Olimpiskās kustības un teroristisku valstu ceļi noteikti nedrīkst krustoties”. Arī Latvijā Starptautiskās olimpiskās komitejas paziņojums uztverts ļoti kritiski, līdzīgi to nosodījušas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers Latvijas Televīzijā 30.janvāri teica, ka, ja situācija kara laukā nemainīsies un Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ļaus piedalīties olimpiskajās spēlēs, Latvijas sportisti tajās nepiedalīšoties.   Prezidenta vēlēšanas Čehijā Kad janvāra vidū notikušajās Čehijas prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neieguva nepieciešamo 50 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva skaidrs, ka otrajā kārtā cilvēkiem nāksies izšķirties starp diviem diezgan pretējiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz līdzvērtīgu atbalstu – 35 procentus – bija ieguvuši divi prezidenta kandidāti – 61 gadu vecais armijnieks, kādreizējais Čehijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Petrs Pavels un bijušais premjerministrs, biznesmenis, viens no bagātākajiem Čehijas cilvēkiem – Andrejs Babišs. Babišs tiek raksturots kā populists, kurš spējis iemantot vēlētāju uzticību ar labām runas dāvanām. Savukārt Pavels, kā jau armijas cilvēks, nav bijis tieši saistīts ar politiku, līdz ar to daudzi viņu uztvēra kā politiski neitrālu kandidātu. Lai arī Čehijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, netrūkst ekonomisko izaicinājumu, šajās vēlēšanās būtiska nozīme bija karam Ukrainā. Tieši karš bija kā katalizators, kādēļ daudzi izšķīrās balsot par vienu vai otru kandidātu. Kamēr Pavels pauda skaidru atbalstu Ukrainai, solot tai visāda veida atbalstu, ekspremjers Babišs sevi pozicionēja kā miera nesēju. Viņš apgalvoja, ka sāncenša retorika un rīcība var ieraut Čehiju karā ar Krieviju, bet viņš darīšot visu, lai to nepieļautu. Tomēr nedēļas nogale parādīja, ka Čehijas pilsoņu nepārprotamas simpātijas ir Ukrainas pusē. Vairāk nekā 58 procenti nobalsoja par Pavelu, kamēr par Babišu vien nepilni 42 procenti. Turklāt vēlētāju aktivitāte izrādījās neierasti augsta un sasniedza 70 procentus. Kā ierasts pēc vēlēšanām, daudzi steiguši apsveikt jauno prezidentu. To izdarījis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, savā "Twitter" kontā ierakstot čehu valodā sveicienu un reizē paužot cerību uz "personīgo sadarbību Ukrainas un Čehijas tautu labā un vienotas Eiropas interesēs". Pavels nomainīs prezidenta amatā Milošu Zemanu, kas līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā centās veidot ciešākas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Viņš arī bija paudis atbalstu Babišam. Vēl jāpiebilst, ka par Babišu balsoja Ungārijai tuvie pierobežas rajoni, un daudzi komentētāji norādījuši, ka Babiša uzvaras gadījumā Eiropā būtu vēl viena prokrieviski noskaņota valsts. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Olafs un „Leopardi”. Aktualitātes komentē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Militārais atbalsts Ukrainai: daudz, bet vai diezgan? Pagājušā gada decembrī Ukrainas armijas virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs intervijā izdevumam „The Economist” nosauca bruņutehnikas apjomu, kas viņam būtu nepieciešams, lai uzvarētu agresorvalsts Krievijas armiju. Tie ir 300 tanki, 600 līdz 700 kājnieku kaujas mašīnas un 500 haubices. Tas bija nepārprotams norādījums Ukrainas sabiedrotajiem, kādu militāro palīdzību cer saņemt Kijiva. Vairāk nekā mēneša laikā, kas pagājis kopš šīs intervijas, paredzamie atbalsta apjomi ieguva arvien konkrētākas aprises, līdz tika izziņoti un komentēti pēdējā Ukrainu atbalstošās koalīcijas valstu aizsardzības ministru sanāksmē aviācijas bāzē Ramšteinā 20. janvārī. Sanāksmē prezidējušais Savienoto Valstu aizsardzības sekretārs Loids Ostins raksturoja šo palīdzības paketi kā „ļoti, ļoti jaudīgu”. Savienotās Valstis paredzējušas piegādāt 59 kājnieku kaujas mašīnas „Bradley”, 90 bruņutransportierus „Stryker” un vairākus simtus citu militāro transportlīdzekļu; līdzīgu tehniku Ukrainai piegādās arī Kanāda un Zviedrija. Dānija gatavojas piegādāt 19 Francijā ražotās pašgājējas haubices „Caesar”,  tāpat artilērijas piegādes gaidāmas no citām valstīm, t.sk. vairāki desmiti haubiču no Igaunijas. Ļoti nozīmīga ir pretgaisa aizsardzības sistēmas „Patriot” piegāde, ko apsolījušas Savienotās Valstis un arī Nīderlande. Tas būtiski uzlabos Ukrainas spējas novērst iznīcinošos Krievijas raķešu triecienus tās pilsētām. Tāpat palīdzības pakete ietver lielu daudzumu prettanku un pretgaisa aizsardzības ieroču, munīcijas u.c. kara materiālu. Tomēr arī Ramšteinā neatbildēts palika jautājums par iespējamo Rietumu ražojuma tanku piegādi Ukrainai. Vienīgi Lielbritānija bija paziņojusi, ka plāno piegādāt 14 tankus „Challenger” 2, kas britu armijas bruņojumā ir kopš pagājušā gadsimta nogales. Taču Kijivas cerības pirmām kārtām saistījās ar Vācijā ražoto tanku „Leopard” piegādi, ciktāl šīs kaujas mašīnas saražotas krietni lielākā skaitā un ir ne vien Bundesvēra, bet arī daudzu citu Eiropas armiju arsenālā. Savu tehnisko parametru dēļ „Leopardi” tiek uzskatīti par piemērotākajiem Ukrainas armijas vajadzībām. Šai jautājumā ledus šķiet izkustējies vakar, kad parādījās ziņas par Berlīnes gatavību piegādāt šos tankus Ukrainai, kā arī piekrist to piegādēm no citu valstu arsenāliem. Olafs un „Leopardi” Jau kopš pagājušā gada tīmekļa žargona vārdnīcās parādījies apzīmējums ‘scholzing’ ar nozīmi „apsolīt, bet nepildīt solīto”. Tā etimoloģijā nav grūti nojaust Vācijas kanclera uzvārdu un viņa Ukrainas kara kontekstā sapelnīto nelāgo reputāciju. Vācijas palīdzība Ukrainai, t.sk. militārā, nav maza, taču tā pastāvīgi atpaliek no cerētā. Pēdējos mēnešos par gluži simbolisku bija kļuvis vācu tanku „Leopard 2” piegādāšanas, respektīvi, nepiegādāšanas motīvs Ukrainai. Tika minēti dažādi iemesli, t.sk. nepietiekamais šo kaujas mašīnu skaits pašas Vācijas arsenālā, vēlme vispirms nodrošināt NATO valstu armiju vajadzības, apmācītu ukraiņu ekipāžu trūkums. Tomēr tika minēts, ka faktiskie motīvi varētu būt citi, proti, Vācijas nevēlēšanās izrādīties pārāk krasā konfliktā ar Krieviju un vācu politiskās vides sirgšana joprojām ar vecajām kaitēm – „šrēderizāciju” un „putinsaprašanu”, respektīvi, personiskām saitēm ar Kremļa režīmu vai cerībām nomierināt agresoru ar zināmu piekāpšanos. Tuvojoties kārtējās Ramšteinas tikšanās datumam 20. janvārī, pastāvīgi auga gan sabiedriskās domas, gan diplomātiskais spiediens. Tanku problēma tika meklēta Vācijas aizsardzības ministres Kristīnes Lambrehtas demisijā 19. janvārī, lai gan šai demisijai netrūka arī citu motīvu. Tajā pašā dienā neizdevās opozīcijā esošo Vācijas kristīgo demokrātu mēģinājums panākt attiecīgo lēmumu ar Bundestāga balsojumu. Piektdien Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis paziņoja, ka viņa valsts lūgs Vācijas piekrišanu piegādāt Polijas rīcībā esošos „Leopardus” Ukrainai, un izteicās, ka varētu tos nosūtīt arī bez šādas atļaujas. Pirms dažām dienām telekanāls „Sky News Arabia” izplatīja neoficiālu informāciju, ka vācu politiķi privātās sarunās esot pauduši, ka piekritīšot piegādāt ukraiņiem „Leopardus”, ja amerikāņi būs gatavi piegādāt savus tankus „Abrams”. Visbeidzot 24. janvāris, šķiet, ir nesis izšķirošo lūzumu. Vispirms telekanāls CNN un izdevums „New York Times” citēja anonīmu amerikāņu politiķu teikto, ka prezidenta Baidena administrācija tuvākajās dienās varētu paziņot par savu tanku piegādi Ukrainai, bet pievakarē vācu izdevums „Der Spiegel” kā pirmais izplatīja ziņu, ka par „Leopardu” piegādi pozitīvu lēmumu pieņemis arī kanclers Šolcs. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Dramatiski skati aizvadītās nedēļas nogalē bija vērojami Brazīlijas galvaspilsētā Braziljā, kur neapmierinātie ar nesen ievēlēto prezidentu ielauzās gan Kongresa namā, gan Augstākajā tiesā, aplenca arī prezidenta pili. Redzētais atgādināja ainas pirms diviem gadiem Vašingtonā, kad Kapitoliju ieņēma Donalda Trampa atbalstītāji.  Uzmanības vērts ir Zviedrijas premjerministra paziņojums, ka Zviedrija nespēs izpildīt Turcijas izvirzītās prasības, lai noņemtu turku uzlikto veto valstij iestāties NATO. Arī somi nesteigšoties iekļūt aliansē bez kaimiņiem zviedriem. Aktualitātes komentē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Arnis Latišenko. Ukrainai kaimiņos esošā Moldova ļoti izjūt Krievijas uzsāktā plašā kara ietekmi. Latvijā pagājušā nedēļa viesojās Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku un sniedza interviju arī raidījumam Divas puslodes. Slikts piemērs ir lipīgs. Brazīlija atkārto ASV bēdīgo pieredzi 30. oktobrī Brazīlijas prezidenta vēlēšanās Luizs Inasio da Silva, plašāk pazīstams ar pavārdu Lula, ar nelielu pārsvaru uzvarēja līdzšinējo prezidentu Žairu Bolsonaru. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka Brazīlijas sabiedrība sadalījusies teju uz pusēm – tajos, kuri atbalsta arodbiedrību līderi, kreisās Strādnieku partijas kandidātu Lulu, un tajos, kuru favorīts ir labējais populists, labēji centriskās Liberālās partijas pārstāvis Bolsonaru. Gluži kā pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs daudzi aizejošā prezidenta atbalstītāji nav gatavi atzīt vēlēšanu rezultātus un uzstāj, ka tie ir viltoti. Pirmajās dienās pēc vēlēšanām Bolsonaru atbalstoši kravas auto šoferi bloķēja daudzas automaģistrāles, izraisot pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes traucējumus. Vēlāk par plašu protesta formu kļuva pastāvīgi piketi pie armijas daļām, aicinot militāristus sarīkot puču un nepieļaut jaunievēlētā prezidenta stāšanos amatā. Galvaspilsētā Braziljā pie armijas galvenā štāba izveidojās pastāvīga protestētāju nometne. Parādījās informācija, ka protestu organizēšanā un finansēšanās ir iesaistīti politiķi, pašvaldību amatpersonas un uzņēmēji. Tomēr protestētāju pūliņi izrādījās velti, un 1. janvārī Lula da Silva nodeva zvērestu. Svētdien, 8. Janvārī, protestētāji, izgājuši demonstrācijās galvaspilsētā, iebruka parlamentā, augstākās tiesas un prezidenta pils ēkās, tās pamatīgi pademolējot. Kā jau brīvdienā, ēkas bija praktiski tukšas; prezidents Lula bija devies braucienā uz Sanpaulu provinci. Galvaspilsētas policija izrādījās vāji sagatavota notikušajam, atkāpās pūļa priekšā un tikai pēc vairākām stundām spēja atjaunot kārtību. Pirmdien policija nojauca protestētāju nometni galvaspilsētā, pie tam aizturot apmēram 1100 tās iemītnieku, un kopā ar svētdien aizturētajiem arestēto kopskaits sasniedzis pusotru tūkstoti. Augstākā tiesa uz 90 dienām atstādinājusi no amata galvaspilsētas gubernatoru Ibaneisu Roču un izdevusi orderi viņa vietnieka drošības jautājumos, bijušā Bolsonaru valdības tieslietu ministra Andersona Torresa arestam. Torress pašreiz atrodas Savienotajās Valstīs; turpat šobrīd uzturas arī eksprezidents Bolsonaru. Zviedrija nepildīs visus Turcijas prasījumus, lai iestātos NATO Svētdien, uzstājoties aizsardzības jautājumiem veltītā domnīcu konferencē Stokholmā, Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons izteicās, ka viņa valdība esot pārliecināta, ka Turcija piekritīs Zviedrijas uzņemšanai NATO, taču ir vairākas Ankaras prasības, kuras Stokholma negrasās pildīt. „Turcija atzīst, ka mēs esam paveikuši to, ko teicāmies paveikt. Taču viņi arī saka, ka vēlas lietas, kuras mēs nevaram viņiem dot un nedosim. Tātad tagad lēmums ir Turcijas ziņā,” mediji citē Zviedrijas premjera teikto. Zviedrija, kas līdz ar Somiju ir parakstījusi ar Turciju attiecīgu trīspusēju vienošanos, jau ir atcēlusi ieroču embargo Turcijai, apņēmusies nesniegt patvērumu kurdu separātistu kaujiniekiem un apstiprinājusi savu gatavību kopīgi apkarot starptautisko terorismu. Decembra sākumā Turcijai tika izdots viens no Kurdistānas Strādnieku partijas aktīvistiem. Taču prezidenta Erdogana valdība uzstāj, lai Zviedrija izdotu arī vairākas personas, kuras Turcija uzskata par pastāvošās varas pretiniekiem. To Stokholma atsakās darīt, jo šādi lēmumi ir tiesu kompetencē. Decembra vidū Zviedrijas Augstākā tiesa lēma, ka Turcijai nav izdodams žurnālists Bilets Kenešs, kuru Ankara apsūdz saistībā ar 2016. gada valsts apvērsuma rīkotājiem, savukārt tiesa lēmusi, ka viņš dzimtenē tiek vajāts savu politisko uzskatu dēļ. Var piebilst, ka Turcija ir ceturtajā vietā pasaulē aiz Irānas, Ķīnas un Mjanmas cietumos ieslodzīto žurnālistu skaita ziņā, kas Turcijā pēdējā gada laikā dubultojies, sasniedzot 40. Pagaidām grūti prognozēt, kad Turcija pārstās bloķēt Zviedrijas iestāšanās procedūru. Somijas ārlietu ministrs Peka Hāvisto paziņojis, ka viņa valsts nesteigsies iestāties NATO, pirms šāda iespēja būs dota arī Zviedrijai. Abu ziemeļvalstu iestāšanos joprojām nav ratificējusi arī Ungārija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij. Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins. Pāvesta Benedikta otrā aiziešana 2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara. Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”. Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums. Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu. Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca. Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu. Glābjot cietumnieku Saakašvili 4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās. Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D’Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā, kā ziņots, ieslodzītais 29. decembrī pārvietots no civilās slimnīcas, kur tika turēts līdz tam, uz kara hospitāli. Mihails Saakašvili kļuva par Gruzijas prezidentu 2004. gada janvārī, pēc tam, kad t.s. Rožu revolūcija bija piespiedusi atkāpties no amata viņa priekšgājēju, kādreizējo Padomju Savienības ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. Viņš bija tobrīd jaunākais valsts prezidents Eiropā, un īstenoja apņēmīgu un daudzējādā ziņā efektīvu politiku korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības normu ieviešanai, nepārprotami iezīmējot Gruzijas orientēšanos uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO. Gan viņa nākšana pie varas t.s. „krāsainās revolūcijas” rezultātā, gan prorietumnieciskā orientācija padarīja Saakašvili ļoti netīkamu Vladimiram Putinam. Tiek pat minēts, ka Kremļa saimnieks uzskatot Gruzijas eksprezidentu par savu personisku ienaidnieku. 2008. gadā Krievijas Federācija īstenoja militāru agresiju pret Gruziju, smagi iedragājot mazākās kaimiņvalsts aizsardzības spējas un atraujot no tās separātiskos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionus. 2012. gadā Apvienotā Nacionālā kustība zaudēja vēlēšanās partijai „Gruzijas sapnis”, kuru bija nodibinājis miljardieris Bidzina Ivianišvili, un kuru daudzi uzskata par Kremļa īstenotu projektu. Zīmīgi, ka laikā, kad Mihails Saakašvili uzturējās ārzemēs, nedz Interpols, nedz vairāku valstu valdības neņēma vērā Gruzijas institūciju prasības par viņa arestu un izdošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Šajā raidījumā pārlūkojam, kādus pārsteigumus, gan sliktā, gan labā nozīmē nesis šis gads, vēršot arī skatu perspektīvā - kas gaidāms nākamajā gadā. Visu analizējam no viena notikuma prizmas - no Krievijas nežēlīgā kara prizmas - kā tas mūs ir ietekmējis un mainījis. Karš Ukrainā. Retrospekcija un prognozes. Vērtē: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Šīs nedēļas sākumā Baltkrievijā ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daži komentētāji saka, ka šāda vizīte ir uzskatāma par Putina vājuma pazīmi, jo viens no galvenajiem mērķiem varētu būt bijis pārliecināt Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko aktīvāk iesaistīties sauszemes karā pret Ukrainu. Lai arī oficiāli šāda apstiprinājuma nav, Ukrainas militārā vadība pieļauj, ka Krievija varētu vēlreiz mēģināt uzbrukt Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, to starp no Baltkrievijas puses. Kā vērtē Putina un Lukašenko sarunas un ko gaidīt tālāk? Gan Ukrainas, gan dažādu Tuvo Austrumu konfliktu kontekstā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieminēta Turcija un tās līderis Redžips Taijips Erdogans. Par spīti mēģinājumiem pozicionēt Turciju kā reģionālu lielvaru, Erdogana popularitāte valstī krītas un tas var arī negatīvi ietekmēt viņa izredzes nākamajā gadā, kandidējot prezidenta vēlēšanās. Kāda ir Turcijas līdera loma reģionā un cik stabils ir Erdogana krēsls? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Kremļa „fīrers” pie „kartupeļu dučes” Kremļa saimnieks Vladimirs Putins un pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiekas visai regulāri, tomēr pēdējos gados šīs tikšanās praktiski vienmēr notikušas Krievijā. Tāpēc kā zināms pārsteigums bija Putina pagājušās pirmdienas vizīte Minskā, kuru Krievijas vadonis nav apmeklējis nu jau trīsarpus gadus. Līdz ar viņu Baltkrieviju apmeklēja arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, tiekoties ar saviem Baltkrievijas kolēģiem Viktoru Hreņinu un Sergeju Aļeiņiku. Var piebilst, ka Aļeiņiks tikai dažas dienas iepriekš pārņēmis Baltkrievijas ārlietu resora vadību pēc tam, kad novembra nogalē mira viņa priekšgājējs Vladimirs Makejs, kura pēkšņo nāvi daži uzskata par Krievijas slepeno dienestu roku darbu. Protams, ka vizītes parādes puse bija atbilstoši korekta, vadoņiem vēstot, ka ticis runāts par ekonomisko saišu stiprināšanu, militārās rūpniecības integrāciju un kopīgām Baltkrievijas bruņoto spēku un Krievijas kontingenta mācībām. Oficiāli tiek noliegti Maskavas mēģinājumi piedabūt Baltkrieviju tieši iesaistīties karadarbībā pret Ukrainu, lai gan daudzi uzskata, ka tieši tāds bija Putina vizītes nolūks. Nākas gan šaubīties par šādas baltkrievu spēku iesaistes iespējamo efektu, jo Baltkrievijas armija ir samērā neliela, bruņota gandrīz tikai ar padomju periodā radītiem ieročiem un bez reālas karadarbības pieredzes. Vēl lielākas šaubas raisa šīs armijas motivācija karot pret kaimiņzemi Ukrainu, kuru Baltkrievijā daudzi uztver kā brāļu tautu. Tomēr iespēju, ka Krievija varētu gatavot jaunu uzbrukumu Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, savās pēdējā laika publikācijās un izteikumos minējis gan Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, gan ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Serhijs Najevs. Attiecīgi tiek ziņots par Ukrainas spēku stiprināšanu šajā potenciālajā karadarbības virzienā. „Sultāns” uz ļodzīga troņa 14. decembrī izpaudās ziņa, ka Turcijas pirmās instances tiesa atzinusi Stambulas mēru Ekremu Imamoglu par vainīgu valsts Augstākās vēlēšanu komisijas locekļu apvainošanā, piespriežot viņam vairāk nekā divarpus gadus cietumā un aizliedzot politisko darbību. Apsūdzības pamatā ir viens Imamoglu publisks izteikums 2019. gadā, nodēvējot vēlēšanu komisijas locekļus par idiotiem. Šajās vēlēšanās viņš, lielākā opozīcijas bloka Nācijas alianse kandidāts, atņēma valsts lielākās pilsētas vadību prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijai. Spriedums gan stāsies spēkā tikai pēc lietas skatīšanas vairākās apelācijas instancēs, tāpēc Imamoglu paliek brīvībā un turpina pildīt amata pienākumus. Daudzi ir pārliecināti, ka faktiski tiesa īsteno pie varas esošā Turcijas prezidenta Redžipa Taijipa Erdogana vēlmi atbrīvoties no bīstamākā sāncenša nākamā gada vēlēšanās. Plānots, ka 2023. gada 18. jūnijā Turcijas vēlētāji izvēlēsies gan prezidentu, gan 600 parlamenta locekļus uz nākamajiem pieciem gadiem, un Erdoganam ir visi iemesli bažīties par savām un savas partijas izredzēm. Kā liecina aptaujas, prezidenta partija nozīmīgi atpaliek no „Nācijas alianses”, kuru veido Ekrema Imamoglu pārstāvētā kreisi centriskā Republikāniskā tautas partija, centriskā „Labā partija” un pāris mazas partijas. Pārliecības nav arī par paša prezidenta izredzēm. Viņa reitings pēdējos gados bijis lielākoties zem 50%, kas liek domāt, ka Erdogans diezin vai uzvarēs vēlēšanu pirmajā kārtā. Savukārt aptaujās, kas modelē otro kārtu, kur sacenšas divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti, Erdogans zaudē ne vien Imamoglu, bet arī citiem Nācijas alianses kandidātiem – galvaspilsētas Ankaras mēram Mansuram Javašam un Republikāniskās tautas partijas priekšsēdētājam Kemalam Kiličdaroglu; un arī „Labās partijas” pārstāvei Meralai Akšenerai. Pēc visa spriežot, elektorātam ir par maz ar Erdogana starptautisko vērienu, nepārprotami virzot Turciju uz reģionālas lielvalsts statusu. Krievijas ietekmes mazināšanās, uzsākot militāro avantūru Ukrainā, ļauj Turcijai spēlēt arvien nozīmīgāku lomu ne vien Sīrijā, bet arī bijušajās Padomju Savienības teritorijās Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Pēdējā laikā Erdogans atļāvies veltīt kareivīgus izteikumus Turcijas vēsturiskajai naidniecei Grieķijai, neskatoties uz abu valstu dalību NATO aliansē. Tajā pat laikā Turcija tā arī nav izkļuvusi no 2018. gadā iestājušās finanšu un parādu krīzes. Ap 2020. gada sākumu iezīmējušās atlabšanas tendences sagrāva pandēmijas un Krievijas agresijas izraisītā globālā lejupslīde. Kopš 2021. gada sākuma pastāvīgi augusī inflācija nupat pārsniegusi 80%. Turcijas liras kurss, kas vēl 2018. gada sākumā bija apmēram 5 liras par ASV dolāru, nu jau pārsniedzis 18 liras par dolāru. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Eiropā trauksmi rada pieaugošā spriedze Kosovā - starp tur dzīvojošajiem serbiem un Kosovas valdības policijas spēkiem pēdējā laikā notikušas sadursmes. Kosova ir lūgusi starptautiskās sabiedrības iejaukšanos Briseli ir satracinājis korupcijas skandāls. Starp vairākiem aizturētajiem arī Eiropas Parlamenta viceprezidente. Šis ir viens no lielākajiem korupcijas skandāliem EP vēsturē. Trešajā lielākajā Dienvidamerikas valstī Peru atlaists un apcietināts prezidents, bet viņa atbalstītāji izgājuši ielās. Sadursmēs ar policiju vairāki protestētāji gājuši bojā. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Uģis Lībietis, Latvijas kontingenta Kosovā komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins un Latvijas TV "Sporta studijas" producents Dīvs Reiznieks. Kosovā atkal nemierīgi Kādreizējā Dienvidslāvijas federācijas Serbijas republikas autonomā province Kosova, kurā vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir etniskie albāņi,  kļuva de facto neatkarīga pagājušā gadsimta beigās, kad NATO bombardēšanas akcija piespieda Serbiju izvest no Kosovas tās spēkus. Kopš 1999. gada Kosovā ir dislocēta NATO miera uzturēšanas misija, šobrīd nepilnu 4000 militārpersonu sastāvā, kopš 2008. gada arī nepilni 2000 Eiropas Savienības likumsargāšanas misijas darbinieku. 2008. gadā Kosova pasludināja neatkarību no Serbijas, un to līdz šim atzinušas 99 valstis, t.sk. Savienotās Valstis, Lielbritānija un vairums Eiropas Savienības dalībvalstu, arī Latvija. Tikmēr Serbija ir deklarējusi, ka nekad neatzīs savas kādreizējās autonomijas neatkarību, un Belgradu šai ziņā atbalsta Krievija un Ķīna. 6% no Kosovas iedzīvotājiem ir serbi, kuri pamatā dzīvo Serbijas pierobežā, un starp šo minoritāti un Kosvas centrālo varu joprojām ir saspringtas attiecības. Šogad par spriedzes cēloni kļuva valdības prasība serbu autovadītājiem nomainīt līdz šim lietotās Serbijā izdotās automašīnu numurzīmes uz Kosovā izdotajām. Protestējot, serbu autovadītāji bloķēja ceļus valsts ziemeļos. Novembra nogalē ar Eiropas Savienības piedalīšanos tika panākta vienošanās, Kosovai atceļot prasību par numurzīmju nomaiņu, savukārt Serbijai pārtraucot izsniegt numurzīmes ar Kosovas pilsētu un rajonu apzīmējumiem. Tomēr šīs krīzes laikā, protestējot pret Kosovas centrālās varas rīcību, amatus pameta apmēram 600 serbu apdzīvoto rajonu pašvaldību deputāti, policisti u.c. darbinieki. 10. decembrī spriedze vēl pieauga, kad Kosovas varasiestādes apcietināja kādu bijušo serbu tautības policistu, apsūdzot viņu teroristiskā darbībā. Dažviet serbu apdzīvotajos rajonos bija dzirdami sprādzieni, bruņoti ļaudis iesaistījās apšaudēs ar kosoviešu policistiem; tiek ziņots, ka viens policists viegli ievainots. Tas lika Kosovas valdībai atlikt 18. decembrī paredzētās ārkārtas vēlēšanas amatus pametušo pašvaldību deputātu aizstāšanai. Pagājušās nedēļas nogalē vispirms Serbijas premjerministre Ana Brnabiča, pēc tam arī prezidents Aleksandars Vučičs paziņoja, ka Serbija pieprasīs NATO misijai atļaut ievest serbu spēkus Kosovas ziemeļos, jo kosoviešu policija apdraudot turienes serbu drošību. Kosovas prezidente Vjosa Osmani uz to reaģēja ar paziņojumu, ka jebkādu serbu spēku ievešana Kosovas teritorijā tiks uzskatīta par agresiju. Pirmdien, 12. decembrī, Kosovas premjers Albins Kurti aicināja NATO spēkus atbrīvot serbu autovadītāju joprojām bloķētos ceļus, savukārt Serbijas prezidents Vučičs pēc nacionālās drošības padomes sēdes paziņoja, ka tiecoties pēc spriedzes mazināšanas. Kārtējā politiskā krīze Peru Biežas valdības maiņas un politiskas krīzes ir nu jau ierasta lieta Peru, kur konstitucionālās sistēmas īpatnības veicina rīvēšanos starp likumdevēju un izpildvaru. Prezidents Pedro Kastiljo, kurš tika ievēlēts pagājušā gada aprīlī, jau no paša sava termiņa sākuma saskārās ar sīkstu labējo spēku pretdarbību, kas izpaudās ne vien kā Kongresa mēģinājumi viņu atstādināt, bet arī kā atsevišķu biznesa un militāro aprindu diezgan neslēpti vērptas sazvērestības, pat aicinājumi uz militāru puču. Vadošā persona Kastiljo pretinieku nometnē bija viņa sāncense vēlēšanās, kādreizējā Peru diktatora Alberto Fuhimori meita Keiko Fuhimori. Jau pagājušā gada novembrī notika mēģinājums uzsākt prezidenta impīčmenta procedūru, kas tomēr izgāzās. Otrais mēģinājums tika līdz balsojumam šī gada martā, taču nesavāca vajadzīgo balsu skaitu. Diemžēl Peru nopietni skāra globālā ekonomikas lejupslīde, un līdzi tai strauji kritās prezidenta Kastiljo popularitāte. Šī mēneša sākumā Kongress uzsāka jau trešo impīčmenta procedūru, bet 7. decembrī, kad bija paredzēts balsojums, prezidents pasludināja, ka atlaiž parlamentu, ievieš ārkārtas stāvokli un izveido pagaidu valdību. Kastiljo paziņoja, ka plāno vēlēšanas, kurās jāievēl Kongress ar konstitūcijas reformēšanas pilnvarām. Jau tūdaļ pēc šī paziņojuma demisionēja vairāki ministri, t.sk. premjerministre Betsija Čavesa, ārlietu ministrs Sezārs Landa u.c. Konstitucionālā tiesa izplatīja paziņojumu, ka prezidents ir mēģinājis uzurpēt varu; bruņotie spēki paziņoja, ka nepakļausies viņa pavēlēm. Kongress ar nospiedošu balsu vairākumu atstādināja Padro Kastiljo no amata, apstiprinot līdzšinējās viceprezidentes Dinas Boluartes pilnvaras. Eksprezidents Kastiljo tika arestēts, un viņam draud apsūdzība dumpja rīkošanā. Tomēr varu zaudējušajam līderim netrūkst atbalstītāju, kuri devās ielās, bloķēja satiksmi, aizdedzināja automašīnas un iesaistījās sadursmēs ar policiju, kurās dzīvību zaudējuši nu jau vismaz septiņi cilvēki. Valsts otrajā lielākajā pilsētā Arekipā nemiernieki ieņēma lidostu un uz vairākām stundām apturēja tās darbību. Prezidente Boluarte, kura sākotnēji bija noskaņota palikt amatā līdz termiņa beigām, tagad paziņojusi, ka sarīkos prezidenta vēlēšanas divus gadus agrāk, proti – 2024. gada aprīlī. Vairuma Latīņamerikas valstu, tāpat Spānijas un ASV valdības paudušas atbalstu jaunievēlētajai prezidentei. Atbalstu amatu zaudējušajam Peru prezidentam pauduši tādi kreisās ievirzes līderi kā Bolīvijas prezidents Luiss Arse un Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro; prezidentes Boluartes valdību vilcinās atzīt arī Meksikas prezidents Andreass Lopess Obradors. Korupcijas traips uz Eiroparlamenta krūtežas 13. decembrī Eiroparlamenta deputāti ar 625 balsīm par un tikai vienu pret atcēla no amata vienu no parlamenta viceprezidentēm, deputāti no Grieķijas Evu Kaili. Tāpat viņu no savām rindām izslēgusi Visgrieķijas Sociālistu kustība jeb PASOK. Skandālu, kura sakarā politiķe zaudējusi augsto amatu, daži mediji jau dēvē par smagāko Eiroparlamenta vēsturē. Kopš piektdienas, 9. decembra, Beļģijas policija veikusi kratīšanas deviņpadsmit privātos mājokļos Briselē un vienā Eiroparlamenta birojā, konfiscējot lielas summas skaidrā naudā un arestējot vairākus aizdomās turētos: deputāti Evu Kaili, viņas attiecību partneri, Eiroparlamenta padomnieku Frančesko Džordži, bijušo Eiroparlamenta deputātu no Itālijas Pjeru Antonio Panceri un nevalstiskā sektora darbinieku Nikolu Figu-Talamanku. Figa-Talamanka vada organizāciju „Nav miera bez taisnības”, kuras dibinātāja ir itāliešu politikas veterāne, kādreizējā Itālijas ārlietu ministre Emma Bonino. Savukārt Antonio Panceri, kuru min kā galveno noziedzīgās shēmas īstenotāju, ir prezidents citā organizācijā ar nosaukumu „Apkarot nesodāmību”, starp kuras padomes goda locekļiem ir vairāki prominenti politiķi, t.sk. jau piesauktā Emma Bonino, bijušais Eiropas komisārs migrācijas jautājumos Dimitris Avramopuls, bijusī Eiropas Augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerini u.c. Kā norāda Beļģijas prokuratūra, apcietinātos tur aizdomās par noziedzīgas grupas izveidi, naudas atmazgāšanu un korupciju, bet lietas pamatā ir kukuļošana, kuru veikusi kāda no Persijas līča valstīm. Beļģu prese atklāj, ka runa ir par Kataru. Bagātais emirāts, kuram pieder trešie lielākie dabasgāzes krājumi pasaulē, šobrīd ir pasaules futbola čempionāta norises vieta. Taču ar čempionātu saistītā publicitāte atklāj arī rīkotājvalsts ēnas puses: Katara drīzāk formāli skaitās puskonstitucionāla monarhija, taču faktiski tur valda absolūtisms ar konservatīvajiem islāma režīmiem raksturīgo sieviešu tiesību deficītu un homoseksuālisma kriminalizāciju. Futbola čempionāta sakarā ir runa par nežēlīgu grandiozajās būvēs nodarbināto viesstrādnieku ekspluatāciju. 24. novembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kurā norādīja uz tūkstošiem bojāgājušo un savainoto, kuru ģimenēm būtu jāsaņem kompensācija. Deputāte Kaili uzstājās debatēs, apgalvojot, ka Katara esot izcilākais progresa piemērs darba tiesību jomā savā reģionā. Pēc visa spriežot, Dohas režīms par ogļūdeņražu dolāriem pircis sev lobistus Eiroparlamenta augstākajā līmenī. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteikusies, ka šis skandāls nopietni apdraud sabiedrības uzticību Eiropas Savienība institūcijām, savukārt Eiroparlamenta prezidente Roberta Metsola nodēvējusi to par uzbrukumu Eiropas demokrātijai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Irānā pēc vairāku mēnešu protestiem esot izformēta Tikumības policija un notiekot arī darbs pie likumu mīkstināšanas, kas pieprasa sievietēm nēsāt tradicionālo galvassegu. Tas liek domāt, ka arī tik represīvā režīmā, kāds ir Irānā, protestiem ir nozīme. Francijas prezidenta Emanuela Makrona rosinājums nākotnē meklēt drošības garantijas Krievijai demonstrē Rietumu bažas, kas notiks ar mūsu kaimiņvalsti nākotnē. Rietumvalstis negrib pieļaut Krievijas uzvaru karā, bet, šķiet, nevēlas arī tās sabrukumu. Kas notiek ar Krievijas opozīcijas medijiem, kuri patvērumu atraduši Rietumos. Primāri pievērsties šim tematam mūs mudina notikušais ar telekanālu "Doždj" Latvijā. Aktualitātes vērtē Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un politologs Kārlis Daukšts. Sazināmies ar žurnālisti Irinu Tumakovu, kura turpina darboties Krievijā pastāvošajā izdevumā "Novaja Gazeta". Krievu neatkarīgie mediji emigrācijā Šī gada pavasaris noslēdza veselu posmu Krievijas mediju vēsturē, kad savu darbību dzimtenē izbeidza pēdējie Kremļa režīmu atklāti kritizējošie izdevumi un raidītāji. Uzsākusi pilna mēroga karu pret Ukrainu, Maskavas vara likvidēja pēdējās pamanāmās opozicionārās izpausmes pašas mājās. Jau dažas dienas pēc iebrukuma pārtrauca iznākt 1993. gadā dibinātais laikraksts „Novaja Gazeta”, kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam pērn tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Liela daļa izdevuma darbinieku pameta Krieviju un izveidoja redakciju Rīgā, sākot veidot jaunu izdevumu „Novaya Gazeta. Evropa”. Taciņu uz Rīgu Krievijas neatkarīgajiem medijiem jau 2014. gadā iemina tīmekļa resurss „Meduza”, kas izveidojās, Krieviju pametot neatkarīgās vietnes „Lenta.ru” žurnālistiem. Kolēģu piemēram sekoja telekanāls „Doždj” jeb „TV Rain”, izveidojot redakcijas Francijā, Gruzijā un Nīderlandē ar galveno centru Rīgā un iegūstot Latvijas apraides atļauju. Savukārt raidstacija „Eho Moskvi” pārtrauca darbību marta sākumā un nav to atjaunojusi, daudziem redakcijas darbiniekiem pametot valsti un uzsākot sadarbību ar citiem medijiem vai patstāvīgus tīmekļa projektus. Jāatzīmē, ka individuālo tīmekļa žurnālistu kanālu apjoms, ietekme un auditorija pēdējos mēnešos ļoti nozīmīgi pieaugusi. Piemēram, kanāls, kuru platformā „YouTube” veido jurists un publicists Marks Feigins, nesen sasniedza divus miljonus parakstītāju. Krievijas varas iestādes dara visu iespējamo, lai nepieļautu šo emigrējušo mediju un žurnālistu radītā satura nonākšanu dzimtenē. Tomēr pilnībā tas nav iespējams, ciktāl tīmekļa saturs ir pieejams, izmantojot virtuālo privāto tīklu programmatūru. Kā liecina statistika, šādas programmatūras lietotāju skaits Krievijā kopš februāra pieaudzis 15 reizes, sasniedzot 24 miljonus. Tādējādi ir redzams, ka Rīga šobrīd kļuvusi par emigrējušo Krievijas mediju galveno centru. Grūti gan spriest, kāda šī attīstība varētu būt turpmāk, ievērojot nupat notikušo Latvijas apraides atļaujas atņemšanu telekanālam „Doždj”. Drošības garantijas varmākam? Pagājušajā nedēļā Francijas prezidents Emanuēls Makrons oficiālā valsts vizītē apmeklēja Savienotās Valstis. Vizītes laikā, sniedzot interviju Francijas telekanālam TF1, Makrons izteicās par nākotnes Eiropas drošības arhitektūru un paziņoja: „.. Viens no būtiskiem jautājumiem, kas mums jārisina – kā to vienmēr ir teicis prezidents Putins – ir Krievijas bažas par NATO pietuvošanos tās slieksnim un tādu ieroču izvietošana, kas varētu apdraudēt Krieviju. Šī būs viena no tēmām miera sakarā, tāpēc mums jāsagatavo tas, ko esam gatavi darīt, lai aizsargātu savus sabiedrotos un dalībvalstis, un kā garantijas Krievijai dienā, kad tā atgriezīsies pie sarunu galda.” Pieļāvums par drošības garantijām Kremlim liek atcerēties Francijas līdera nesekmīgos diplomātiskos centienus pirms Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā šī gada februārī, un šī prezidenta Makrona pozīcija jau izpelnījusies asu kritiku no Ukrainas un tās sabiedroto puses. Kā norādījis Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks, ir jādomā nevis par kādām garantijām Krievijai, bet gan par garantijām pārējai pasaulei pret postputiniskās Krievijas barbariskajām tieksmēm. Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis raksturojis kā „toksisku” uzstādījumu, ka pašreizējo karu varētu beigt nevis ar Ukrainas pilnīgu uzvaru, bet gan vienojoties ar Krieviju. Viņš izteicies, ka nākotnes drošības arhitektūra jābūvē kopā ar Ukrainu, nevis ar Kremļa režīmu. Pasaules mediji plaši citē arī Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika teikto intervijā izdevumam „Financial Times”, ka ideja par Rietumu drošības garantijām Krievijai nozīmē iekrišanu Putina vēstījuma slazdā, padarot Ukrainu un Rietumus atbildīgus par šī kara izcelšanos. Prezidenta Makrona vizītes laikā par iespējamām sarunām ar Krieviju izteicies arī Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, sakot, ka būtu tām gatavs, ja manītu Krievijas līdera vēlmi izbeigt karu, kas gan pašreiz neesot manāma. Kā zināms, agrāk rietumvalstu līderi vairakkārt deklarējuši, ka neuzsāks sarunas ar Krieviju par kara izbeigšanu bez Ukrainas piekrišanas, savukārt Ukrainas vadība nav atsaukusi savu agrāk deklarēto kategorisko atteikšanos no jebkādām sarunām ar pašreizējo Krievijas līderi. Plaisas islāma republikas varas monolītā Pēdējās dienās parādījušies signāli par iespējamu Irānas teokrātiskā režīma piekāpšanos mēnešiem ilgstošajiem sabiedrības protestiem. Pirmkārt, šai sakarā minami islāma republikas ģenerālprokurora izteikumi pagājušajā sestdienā par to, ka tiek likvidētas t.s. Pamācības patruļas jeb tikumības policija, kā arī parlamentam būtu jāpārskata striktās normas par sieviešu galvas lakata jeb hidžāba valkāšanu. Tikumības policija, kā zināms, ir atbildīga par 22 gadus vecās Mahsas Amini nāvi septembra vidū. Viņas nāve kļuva par detonatoru protestiem, kuri nerimst joprojām. Sieviešu atteikšanās valkāt hidžābu kļuva par protestu vadmotīvu, taču prasībām attiekties no striktajām ģērbšanās normām jau drīz pievienojās aicinājumi uz radikālām izmaiņām valsts sistēmā. Pēc pašreizējās statistikas protestos dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 450 cilvēku, t.sk. apmēram 60 nepilngadīgo; vairāk nekā 18 tūkstoši protestējošo ir arestēti. Vai ģenerālprokurora Montazeri izteikumi tiešām iezīmē plaisas teokrātiskā režīma varas monolītā, pagaidām grūti spriest. Tikumības policija nav ģenerālprokuratūras, bet gan Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un citas Irānas amatpersonas līdz šim izvairījušās apstiprināt ziņu par tās  likvidēšanu. Tiesa, tiek atzīmēts, ka kopš septembra šo pilsoņu pieskatīšanas patruļu aktivitāte ir pamanāmi mazinājusies. Tomēr daudzi novērotāji un arī protestu dalībnieki pauž viedokli, ka protestu kustība ir izvērtusies pārāk plaša, lai režīms to spētu noklusināt ar šādu piekāpšanos. Britu raidsabiedrība BBC citē kādu protestu dalībnieci sakām: „Mēs, protestētājas, vairs nedomājam par hidžābu. Mēs to nevalkājam nu jau 70 dienas. Mums tagad ir revolūcija. Hidžābs bija tās sākums, bet mēs nevēlamies neko mazāk kā diktatora nāvi un režīma maiņu.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Protesti Ķīnā. Vēlēšanu rezultāti Taivanā. Baltkrievijas iesaiste Krievijas karā pret Ukrainu. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, žurnālists Andis Sedlenieks un politoloģe, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Protesti Ķīnā Pagājušās nedēļas nogalē Ķīnā bija vērojams kas ļoti neierasts – Ķīnas lielākajās pilsētās notika plaši protesti pret Covid-19 ierobežojumiem. Ķīnas sabiedrībā jau kādu brīdi pieaug neapmierinātība ar stingrajiem Covid-19 pasākumiem – karantīnas režīmiem un masveida testēšanas kampaņām. Stingrie pārvietošanās ierobežojumi pašreiz ir spēkā vairākās Ķīnas pilsētās ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju, tai skaitā Pekinā un Guandžou. Savukārt liela daļa Siņdzjanas reģiona un Urumči dzīvo karantīnas režīma apstākļos jau ilgāk nekā 100 dienas. Plašos protestus izprovocēja 24. novembrī notikušais traģiskais ugunsgrēks dzīvojamajā namā Siņdzjanas Uiguru autonomā reģiona administratīvajā centrā Urumči. Tajā, kā ziņo varasiestādes,  dzīvību zaudēja desmit cilvēku. Sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tieši Covid-19 ierobežojumi un barjeras uz ielām traucējušas glābšanas darbus un vairāki nama iedzīvotāji nav varējuši pamest degošo ēku, jo durvis bija aizslēgtas. Savukārt citi pametuši savus dzīvokļus pārāk vēlu vai vispār nav atstājuši, baidoties pārkāpt karantīnas režīma ierobežojumus. Varasiestādes šīs apsūdzības noliedz un vaino notikušajā upurus, kas paši neesot ievērojuši vai pārpratuši drošības pasākumus. Iesākumā protestējošie pieprasīja atcelt visus Covid-19 ierobežojumus, bet drīz vien lozungu un saukļu saturs mainījās uz aicinājumiem Sji Dziņpinam atkāpties un ieviest demokrātiskas reformas, kā arī likvidēt komunistisko partiju. Internetā publiskotie video liecina, ka protestos visaktīvāk iesaistījušies studenti no desmitiem Ķīnas augstskolu. Jaunieši rokās turēja baltas lapas, kas simbolizē iebildes pret cenzūru. Daudzi ārvalstu analītiķi pasaules medijos uzsver, ka šādus cilvēku pūļus redzēt un dažādos saukļus dzirdēt Ķīnā ir neparasti, jo tieša valdības un prezidenta kritika var novest pie ļoti bargiem sodiem. Protestos nedēļas nogalē ir vairāki aizturētie, bet precīzs to skaits nav zināms. Aizturēto vidū bija arī žurnālisti. Viens no tiem Lielbritānijas sabiedriskās raidorganizācijas BBC reportieris Eds Lorenss, kas aizturēšanas brīdī tika piekauts. Kopš pirmdienas Pekinā, Šanhajā un citās lielās pilsētās vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Ķīnas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis 29. novembrī, atbildot uz jautājumiem par sabiedrības neapmierinātību, uzsvēra, ka ierobežojumi ir balstīti zinātnē, ir pareizi un efektīvi. Savukārt, Ķīnas Veselības komisija paziņoja, ka plāno paplašināt vakcināciju pansionātos un ka citi pasākumi, kas jau ir izziņoti, tiks ieviesti ātri un rūpīgi. Tikmēr Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālā politisko un juridisko lietu komisija, kas pārrauga Ķīnas tiesībsargāšanas iestādes, jau paziņojusi, ka nepieciešams cīnīties pret "naidīgu spēku iefiltrēšanos un sabotāžu". Esot ļoti svarīgi "saskaņā ar likumu vērsties pret nelikumīgām noziedzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko kārtību”. Šobrīd Ķīnas sociālo mediju cenzori ir bloķējuši visas ziņas, atslēgvārdus un atsauces, kas saistītas ar nedēļas nogalē notikušo protestu, bet policija īpaši pastiprināti uzrauga kārtību pilsētās. Kādas pārmaiņas vēlas Taivānā? Kopš ASV Kongresa apakšpalātas vadītājas Nensi Pelosi vizītes Taivānā medijos ir daudz runāts par spriedzi, kas valda starp Taivānu un kontinentālo Ķīnu. Tiesa, šī spriedze pastāv jau sen, īpaši pēdējo sešu gadu laikā, kad par Taivānas prezidenti kļuva Demokrātiski progresīvās partijas līdere Cai Inveņa. Taivānā faktiski ir divu lielo partiju konkurence. Gomindaņa partija, kuru dēvē par konservatīvu uzņēmēju atbalstītu partiju, iestājas par ciešākām attiecībām ar Ķīnu atšķirībā no valdošās Demokrātiski progresīvās partijas. Tiesa, daudzu gadu garumā Taivānā politisko toni ir noteikusi tieši Gomindaņa partija, palēnām veidojot ekonomiskus un politiskus līdzāspastāvēšanas tiltus ar Ķīnas Tautas republiku. Un Demokrātiski progresīvās partijas pārsteidzošie panākumi 2016.gada vēlēšanās Ķīnai bija ļoti nepatīkams pārsteigums. Cai Inveņa ir bijusi populāra prezidente, tādēļ valdošā partija cerēja, ka arī nedēļas nogalē notikušajās pašvaldību vēlēšanās viņas atbalstītie kandidāti baudīs vēlētāju uzticību. Taču rezultāti izrādījušies citādi nekā gaidīts. Daudzās pašvaldībās, tajā skaitā galvaspilsētā Taipejā, uzvarējuši Gomindaņas partijas virzītie pārstāvji. Reaģējot uz notikušo, Cai Inveņa jau paziņojusi, ka atkāpjas no partijas vadītājas amata. Kaut arī vietvaras nenosaka starptautisko attiecību dienaskārtību, vēlēšanu rezultāti liek jautāt, kāpēc gan vēlētāji šajā spriedzes pilnajā laikā ir gribējuši pārmaiņas, un vai līdzīgs noskaņojums varētu būt pēc pāris gadiem, kad Taivānā būs prezidenta vēlēšanas.  Baltkrievijas iekšpolitikas satricinājums? 26.novembrī negaidīti 64 gadu vecumā mira Baltkrievijas ārlietu ministrs Vladimirs Makejs. Viņa vadītās ministrijas preses sekretārs, izplatot šo ziņu, neslēpa pārsteigumu – vēl iepriekšējā dienā esot apspriedis ar ministru tuvāko dienu plānus un nekas neesot liecinājis par jelkādām Makeja veselības problēmām. Vladimirs Makejs bija viena no atpazīstamākajām Baltkrievijas amatpersonām. Aktīvi piedalījies sarunās starp Baltkrieviju un Eiropas valstīm 2021. gada migrācijas krīzes laikā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā palīdzējis organizēt sarunas starp Ukrainas un Krievijas delegācijām Baltkrievijā. Ārlietu ministra amatā viņš atradās kopš 2012.gada, bet pirms tam strādāja prezidenta administrācijā. Krievijas prokremliskajos medijos un "Telegram" kanālos Makejs līdz 2020.gadam vairakkārt tika apsūdzēts centienos uzlabot Baltkrievijas attiecības ar Rietumiem uz Krievijas interešu rēķina. Rietumvalstu vidū sankcijas Makejam noteikusi bija tikai Kanāda. Ne ASV, nedz Eiropas Savienība to neizdarīja. Par viņa nāves iemeslu joprojām oficiāli nekas nav zināms. Lai arī baltkrievu portāls „Naša Ņiva”, atsaucoties uz saviem avotiem, raksta, ka Makejs miris no infarkta, tomēr viņa pēkšņā aiziešana tai saulē radījusi daudz sazvērestības teoriju. Starp tām vispopulārākā šobrīd ir “Kremļa rokas” klātbūtne notikušajā. To īpaši uzsver politiskie analītiķi. Viņi uzskata, ka starp tiem, kas varētu gūt labumu no Aleksandram Lukašenko pietuvināta ministra nāves, var būt gan Baltkrievijas drošības amatpersonas, gan viņu Krievijas kolēģi, gan arī Rietumi, kaut vai – lai radītu diskomfortu un nedrošības sajūtu Baltkrievijas vadībā. Tā vai citādi, bet ārlietu ministra nāve ir atstājusi ietekmi uz Baltkrievijas pašpasludināto prezidentu Lukašenko. Publiskajā telpā tiek vēstīts, ka pēc sava ministra pēkšņās aiziešanas viņš ir devis rīkojumu par pavāra, apsardzes un personāla nomaiņu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šī bijusi salīdzinoši mierīgu notikumu nedēļa, ja tā drīkst teikt. Protams, ir pieredzētas dabas kataklizmas, turpinās karš Ukrainā, bijuši arī vairāk paredzami notikumi. Mēs šoreiz vērtējam to, kam citreiz neatliek laika. Vairāk vai mazāk tas arī ir saistīts ar karu Ukrainā.  Šodien, 23. novembrī, Eiropas Parlamentā, pirmdien NATO valstu Parlamentārajā asamblejā un arvien vairāk nacionālajos parlamentos deputāti balsojot deklarē, ka Krievija ir kļuvusi par terorismu atbalstošu valsti. Kādas konsekvences šādiem balsojumiem ir vai būs?  Interesējamies arī, cik izplatīti pasaulē ir militāri grupējumi, kas nepieder valsts struktūrām, bet gan ir privāti, gandrīz kā sava armija, ar ko varētu risināt paša un citu problēmas. Protams, Krievijā runa ir par tā saucamo "Vāgnera grupējumu". Ko tāda privātā armija nozīmē? Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. Sazināmies ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti ("Jaunā Vienotība") un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi majoru Jāni Slaidiņu. Kas ir privātās militārās kompānijas? Privāto militāro kompāniju jeb PMK vēsture ir mazliet vairāk nekā pusgadsimtu sena. Kā pirmā šāda kompānija tiek minēta „WatchGuard International”, kuru 1965. gadā Londonā nodibināja atvaļinātais britu armijas pulkvežleitnants, kādreizējais Britu speciālo uzdevumu vienības SAS komandieris Deivids Stirlings. Kompānija piedāvāja konsultācijas, personāla apmācību, atbalstu ieroču iegādē u.tml. pakalpojumus pamatā Persijas Līča reģiona valdībām. Laika gaitā līdzīgas kompānijas parādījās arī Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Dienvidāfrikas Republikā, Izraēlā un citur. Visbiežāk kompāniju piedāvājumā bija jau minētie apmācības un konsultāciju pakalpojumi, bet arī personu un objektu apsardze, atmīnēšana u.tml. Kā viena no lielākajām PMK, starp citu, tiek minētā arī Latvijā labi zināmā apsardzes firma „G4S”. Straujš privāto militāro kompāniju uzplaukums sākās pēc Aukstā kara beigām, kad valdības krasi samazināja militāros budžetus, arī armiju skaitlisko sastāvu, un dažu uzdevumu veikšanai labprāt nolīga PMK. Kā norādījis amerikāņu politologs Pīters Vorens Singers, ja ap 1990. gadu profesionālo militārpersonu un PMK līgumdarbinieku skaitliskā proporcija bija apmēram 50:1, tad ap gadu tūkstošu miju tā bija jau 10:1. PMK darbības likumiskā reglamentācija pamatā liedz iesaistīt to darbiniekus starpvalstu karadarbībā, un šādos gadījumos viņi riskē nonākt nelegālu karadarbības dalībnieku statusā. Daudzās valstīs šādu kompāniju darbība un cilvēku vervēšana tajās ir pretlikumīga, un šādu valstu skaitā ir arī Krievijas Federācija. Tas var šķist paradoksāli, sastatot ar ziņām, kas nu jau vairākus mēnešus pienāk no Krievijas un Ukrainas. Ja līdz pagājušā gada nogalei tikai retumis medijos pavīdēja informācija par Krievijas PMK darbību dažās Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīs, pie kam oficiālās Kremļa amatpersonas vairījās atzīt šādu kompāniju pastāvēšanu Krievijā, tad jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ziņas par šo vienību kaujinieku darbību frontē sāka parādieties masveidā. Karš Ukrainā ir, domājams, pirmais militārais konflikts, kurā PMK kaujinieki piedalās konvencionālā karadarbībā kā regulāras frontes vienības, un tās nepārprotami ir starp kaujasspējīgākajām Krievijas okupācijas spēku sastāvā. Sevišķi pamanāma šai ziņā ir PMK „Vāgnera grupa”, kuras dibinātājs Jevgeņijs Prigožins kļuvis par vienu no spilgtākajiem personāžiem uz Krievijas šī brīža politiskās skatuves. Viņam un viņa PMK šobrīd ir ļautas vēl līdz nesenam laikam pat Krievijā neiedomājamas darbības kā ieslodzīto masveidīga vervēšana nosūtīšanai uz fronti un organizācijas noteikumus pārkāpuša kaujinieka nogalināšana, kas tiek demonstrēta tīmeklī publiskotā video. Krievija – terorismu atbalstoša valsts Šodien, 23. novembrī, Eiroparlaments savā kārtējā plenārsesijā paredzējis balsot par rezolūciju, kura atzīst Krieviju par terorismu atbalstošu valsti. Kā zināms, nacionālo parlamentu līmenī šādas rezolūcijas līdz šim pieņēmušas Baltijas valstis un Polija, par to nobalsojusi Čehijas parlamenta apakšpalāta, pirms pāris dienām līdzīgu rezolūciju pieņēma arī NATO Parlamentārā asambleja Briselē. Galvenais rezolūcijas motivējošajā daļā ir Krievijas rīcība Ukrainā, metodiski uzbrūkot civiliem objektiem, taču tajā tiek piesaukta arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” darbība dažādās pasaules valstīs. Tūdaļ jāsaka, ka, līdzīgi kā gadījumā ar NATO Parlamentārās asamblejas lēmumu, arī Eiroparlamenta balsojumam nebūs tūlītēju juridisku seku. Eiropas Savienības kopējā likumdošanā līdz šim nav izstrādāti konkrēti mehānismi iedarbībai uz valstīm, kuras tiek atzītas par terorismu atbalstošām, un savienības sankcijas pret trešajām valstīm ir Eiropadomes kompetencē. Citādi tas ir Savienotajās Valstīs un Kanādā, kur likumdevēja balsojums par terorismu atbalstošas valsts statusu nozīmē konkrētus aizliegumus palīdzības sniegšanai, militārām vajadzībām izmantojamu preču, materiālu un tehnoloģiju eksportam, kā arī attiecīgās valsts kā tādas imunitātei pret kriminālām vai civilām prasībām amerikāņu un kanādiešu tiesās. Pie tam ierobežojumi attiecas ne tikai uz konkrēto terorismu atbalstošo valsti, bet arī uz trešajām valstīm, kuras ar to sadarbojas minētajās jomās. Šādu seku dēļ Savienotās Valstis līdz šim vairījušās piepulcināt Krievijas Federāciju terorismu atbalstošo valstu sarakstam, kurā šobrīd ir Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Sīrija. Tomēr, kā norāda rezolūciju rosinājusī Eiroparlamenta Konservatīvo un Reformistu frakcija, arī šāda simboliska soļa nozīme nebūtu vērtējama par zemu. Tā veicinās turpmāku sankciju ieviešanu pret agresorvalsti Krieviju, savienības vēl aktīvāku atbalstu Ukrainai un nākotnē kalpos kā vēl viens arguments Kremļa režīma darbību izmeklēšanai un vainīgo sodīšanai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās. Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ANO Klimata samits Ēģiptē. Jaunās Itālijas valdības politika. ASV vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps, “SkeptiCafe” dibinātājs, politisko zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs. Sazināmies ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Politiķi sarunājas, planēta silst 6. novembrī Ēģiptes kūrortpilsētā Šarm el Šeihā pulcējās gadskārtējās ANO Klimata pārmaiņu konferences dalībnieki. Kopumā pasākums ilgs līdz 18. novembrim, taču tā starptautiski pamanāmākā daļa bija valstu vadītāju samits konferences pirmajās divās dienās. Konferences priekšvakarā publiskotajā ANO ziņojumā līdz šim paveiktais strauju klimata pārmaiņu novēršanai raksturots kā nepietiekams un secināts, ka cilvēce joprojām virzās pretim klimatiskai katastrofai. Ka darīts nav pietiekami, uzskatāmi redzams arī finanšu aplēsēs. Jau 2009. gadā pasaules attīstītās valstis apņēmās sniegt atbalstu attīstības valstīm, lai tās mazinātu kaitīgo izmešu apjomus un labāk pielāgotos klimata pārmaiņām. 2020. gadā šīs palīdzības apjomam bija jāsasniedz 100 miljardus dolāru gadā, taču tas nav sasniegts joprojām un varētu tikt sasniegts tikai nākamgad. Tikmēr no attīstības valstu vidus arvien dzirdamāk izskan balsis, ka tām nepieciešams atbalsts arī klimata pārmaiņu radīto seku novēršanai vai mīkstināšanai. Tā mazās salu nācijas norāda, ka plūdi un viesuļvētras nopietni apdraud to sabiedrību līdzšinējo eksistenci. Savukārt Ēģipte un vairākas citas Āfrikas valstis rosina noteikt dabasgāzi kā pārejas energoresursu, kura izmantošana būtu pieļaujama ilgāk nekā citiem fosilajiem kurināmajiem. Tai pat laikā savi pārmetumi no attīstīto valstu puses tiek veltīti arī attīstības valstīm. Pie pēdējās valstu kategorijas pieder arī Ķīna, kura pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par lielāko oglekli saturošo izmešu ražotāju, nu jau šai ziņā divas ar pusi reizes apsteidzot otru lielāko atmosfēras karbonizētāju – Savienotās Valstis. Zīmīgi, ka starp samita dalībniekiem nebija nedz Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina, nedz premjerministra Li Kecjana. Samitam noslēdzoties un valstu galvām dodoties mājup, pie darba ķērušies diplomāti un eksperti, risinot konkrētos jautājumus. Ir visai nepārprotami, ka sarunu vadmotīvs būs: cik naudas turīgā attīstībā pasaule būs gatava izsniegt pārējai planētai. Var diezgan droši lēst, ka tās nebūs vieglas sarunas. Nelegālā migrācija Vidusjūrā Kamēr nelegālās migrācijas krīze, kuru pie Eiropas Savienības austrumu robežām sarīkoja Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko, šķiet, beigusies, jaunu nelegālās migrācijas kāpumu šogad piedzīvojusi Itālija. Šogad tur ieradušies jau apmēram 85 000 nelegālo migrantu, pamatā – no Ziemeļāfrikas, šķērsojot Vidusjūru. Jūrā viņi dodas visbiežāk no Lībijas, kur, saskaņā ar ANO Bēgļu aģentūras datiem, šī gada sākumā uzturējās vairāk nekā 40 000 bēgļu un migrantu. Gandrīz 42% nāk no Sudānas, vairāk nekā 34% no Sīrijas, vairāk nekā 10% no Eritrejas, pārējie no Palestīnas, Somālijas, Etiopijas un citām Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm. Jau vairākus gadus Eiropas Savienība sadarbojas ar Lībijas varas iestādēm nolūkā mazināt nelegālo migrantu plūsmu, un daļēji tas arī ir izdevies. Tomēr valstī, kur gandrīz desmit gadus ilga pilsoņu karš, joprojām ir plašas iespējas darboties noziedzīgām grupām, kuras pelna ar cilvēku tirdzniecību un nelegālo tranzītu. Eiropu migranti cenšas sasniegt ļoti bieži pārlādētās un tāliem kuģojumiem neatbilstošās laivās, un tiek lēsts, ka šogad šādos kuģojumos gājuši bojā vairāk nekā 120 cilvēku, savukārt pagājušogad šis skaitlis pārsniedzis pusotru tūkstoti. Ar dzīvību riskēt gatavo kuģotāju glābšanu uzņēmušās vairākas nevalstiskās organizācijas, kuru kuģi viņus uzmeklē un nogādā Itālijas ostās. Pret šādu praksi krasi iebildušas divas no trim partijām, kuras kopš oktobra nogales ir pie varas Itālijā, un nenākas brīnīties, ka viens no pirmajiem premjerministres Džordžas Meloni valdības soļiem bija aizliegums šiem kuģiem nogādāt jūrā atrastos migrantus Itālijas ostās. Kā paziņoja iekšlietu ministrs Mateo Pjantedozi, atbildību par šiem migrantiem jāuzņemas valstīm, ar kuru karogu kuģo attiecīgie glābēju kuģi. Svētdien. 6. novembrī, gan tika paziņots, ka izkāpt krastā atļaus bērniem un citiem pasažieriem, kurus varētu traumēt uzturēšanās uz kuģiem. Šādu pieeju kā starptautiskajām normām neatbilstošu kritizēja ANO Bēgļu aģentūra un vairāku valstu valdības, savukārt nevalstiskās glābēju organizācijas plānoja vērsties pret Itālijas valstību tiesā. Galu galā 8. novembrī pienāca ziņas, ka vairākiem simtiem migrantu no glābēju kuģiem atļauts pamest kuģus un lūgt bēgļa statusa piešķiršanu Itālijā. „Zilie” pret „sarkanajiem” – vidustermiņā vēlēšanas ASV Vakar Amerikas Savienoto Valstu vēlētāji devās pie urnām, lai uz nākamo termiņu ievēlētu amatos visus 435 Pārstāvju palātas kongresmeņus, tāpat 35 no 100 senatoriem, 39 štatu gubernatorus un vēl citus vēlētos amatvīrus. Sauktas par vidustermiņa vēlēšanām, jo notiek prezidenta pilnvaru termiņa vidū, tās visai bieži mēdz mainīt spēku samēru amerikāņu politikas virsotnē. Ļoti bieži ir noticis tā, ka partijai, kuras līderis saimnieko Baltajā namā, vidustermiņa vēlēšanas ir neveiksmīgas, un laika gaitā pat radies apzīmējums „vidustermiņa vēlēšanu lāsts”. No šī „lāsta” bija visnotaļ pamats bīties Demokrātu partijai un prezidentam Baidenam, ciktāl Kongresa Pārstāvju palātā demokrātiem līdz šim bija vien piecu balsu pārsvars, savukārt Senātā vietu skaits bija sadalīts līdzīgi, un demokrātu pārsvaru nodrošināja tikai priekšsēdātājas – viceprezidentes Harisas balss, kas paritātes gadījumā bija izšķiroša. Kas attiecas uz vēlētāju noskaņojumu, tad Baidena administrācija nav spējusi iepriecināt elektorātu ar strauju atlabšanu pēc pandēmijas krīzes. Pasaules politiskā situācija dzen uz augšu procentu likmes un degvielas cenas, un dzīves dārdzība Amerikā ir sasniegusi augstāko līmeni pēdējās četrās desmitgadēs. Prezidentam nav izdevies kaut cik nozīmīgi mazināt arī politiskās sašķeltības plaisu, un miljoniem amerikāņu joprojām tic eksprezidenta Trampa pekstiņiem par nozagtajām vēlēšanām. Diezgan daudzi no republikāņu politiķiem, kuri šai ziņā Trampam piebalsojuši, tagad pretendē uz vietām likumdevēju rindās. Tiek pieļauts, ka Trampam līdzīgu taktiku, apšaubot vēlēšanu rezultātus, varētu izmantot arī daži šajās vēlēšanās zaudējušie republikāņu kandidāti. Parlamenta nonākšana republikāņu rokās nesola prezidenta Baidena administrācijai neko labu. Līdzšinējais republikāņu frakcijas vadītājs Kevins Makārtijs jau piesolījis, ka republikāņi metīšoties izmeklēt valdības darbību, t.sk., piemēram, Savienoto Valstu spēku aiziešanu no Afganistānas. Tāpat var sagaidīt sīkstu stīvēšanos ap jebkuru prezidenta likumdošanas iniciatīvu, budžeta jautājumiem un amatpersonu iecelšanu. Katrā ziņā republikāņu vairākums centīsies izspiest maksimālo efektu no savām iegūtajām pozīcijām, lai sagādātu sakāvi Baidenam 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Agrāko prezidentu pieredze gan rāda, ka partijas neveiksme vidustermiņa vēlēšanās nebūt nenozīmē valsts galvas sakāvi pirmā termiņa beigās. Kā Bils Klinotns, tā Baraks Obama pēc šādiem paklupieniem ir spējuši uzvarēt vēlēšanās uz otro termiņu, tiesa, abi tolaik bija  gados jaunāki nekā pašreizējais prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sestdien sarīkotie uzbrukumi Krievijas jūras spēkiem okupētajā Sevastopolē lika domāt, ka ir apdraudēts Ukrainas graudu eksports. Tomēr pēdējās ziņas rāda, ka vienošanās par drošo koridoru Melnajā jūrā ir atjaunota.  Brazīlijā notikušās prezidenta vēlēšanas bija nepieredzētas spriedzes pilnas un arī rezultāti raisījuši karstas emocijas. Savukārt 1. novembrī pie vēlēšanu urnām kārtējo reizi devās Izraēlas vēlētāji. Publiskotie rezultāti ļauj spriest, ka varas varētu atgriezties Benjamins Netanjahu. Aktualitātes analizē žurnālists Andis Sedlenieks, sazināmies ar Jakobu Luftu Izraēlā un Hansu Bērziņu Brazīlijā. Krievija atkal šantažē Pagājušajās sestdienā Krievijas Melnās jūras flotes bāze Sevastopolē, okupētajā Krimā, piedzīvoja bezpilota kaujas aparātu uzbrukumu. Pie tam, kā liecina informācija, triecienā izmantoti ne vien nu jau ierastie gaisa droni, bet arī peldošie. Pārbaudītu ziņu par zaudējumiem nav, taču ir diezgan nepārprotami, ka Kremlim šis gadījums ir ļoti nepatīkams. Jau tajā pašā dienā Krievijas aizsardzības resors paziņoja, ka Krievija uz nenoteiktu laiku aptur savu dalību nolīgumā par netraucētu labības u.c. produktu eksportu no Ukrainas ostām. Krievijas līderis Putins paziņojis, ka drošie eksporta koridori tikuši izmantoti, kā viņš izteicies, „teroristiskiem uzbrukumiem”. Krievijas pagaidu atteikšanās no t.s. „labības vienošanās” varētu nozīmēt totālas Ukrainas ostu blokādes atjaunošanu, kas draudētu ar nopietnām pārtikas problēmām vairākās Āfrikas valstīs. Pirmdien un otrdien gan vairāki kuģi vēl devušies ceļā no Ukrainas ostām. Kā zināms, vienošanās jūlijā tika panākta ar Turcijas un ANO starpniecību, un abi šie līguma dalībnieki jau aicinājuši Krieviju pārdomāt tās nostāju. Turcija prezidents Radžeps Taijips Erdogans sazinājies ar Krievijas un Ukrainas līderiem un izteicis cerību, ka „labības vienošanās” varētu kļūt par aizsākumu pamiera sarunām starp agresorvalsti Krieviju un Ukrainu. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kā zināms, pēc Krievijas raķešu un dronu triecieniem pa Ukrainas pilsētām deklarējis, ka ar prezidentu Putinu nekādas sarunas vairs nenotikšot principā. Vai Bibi būs atpakaļ? 1. novembrī Izraēlas pilsoņi piekto reizi četros gados devās pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu 120 parlamenta – Kneseta – deputātus. Šīs jau atkal ir ārkārtas vēlēšanas, un tātad – nākamā epizode kopš 2019. gada ilgstošajā Izraēlas iekšpolitiskajā krīzē. Problēmas centrā ir viena politiskā figūra – labēji konservatīvās partijas „Likud” līderis Benjamins Netanjahu, Izraēlā un nu jau arī ārpus tās plaši atpazīts ar pavārdu Bibi. Viņš ieņēma premjerministra krēslu no 2009. gada līdz pagājušā gada jūnijam, taču pēdējos gados viņam pastāvīgi pietrūcis dažu balsu stabilas valdības izveidošanai. Problēma ir ne vien Netanjahu politiskā platforma, kas ir izteikti nacionālistiska, noliedzoša pret ideju veidot palestīniešu valsti Jordānas rietumkrastā un Gazas sektorā, bet arī viņa reputācija. Joprojām turpinās tiesas process, kurā Netanjahu ir apsūdzēts kukuļņemšanā, dokumentu viltošanā un uzticības ļaunprātīgā izmantošanā. Tomēr nepieciešamo vairākumu Knesetā ilgstoši neizdevās savākt arī Netanjahu konkurentiem – kreisajām un liberālajām partijām. Galu galā šādu kombināciju pēc trīs mēnešus ilga procesa izdevās sadiegt no astoņām koalīcijas partijām, starp kurām bija kā izteikti labēji, tā izteikti kreisi spēki un pat viena no arābu partijām. Tādējādi koalīcijai izdevās iegūt 60 deputātu balsis, ar ko pietika, jo Izraēlas valdības apstiprināšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu, un pret nobalsoja 59 deputāti, vienam atturoties. Turpinot kopš pāris gadiem iedibināto praksi, tika noteikta premjeru rotācija valdības termiņa vidū, kad premjerministru Naftali Benetu no labējās apvienības „Jamina” bija jānomaina viņa līdzpremjeram Jairam Lapidam no liberālās „Ješ Atid”. Tomēr politiskās pretrunas sāka iezīmēties jau pēc desmit mēnešiem, kad aprīlī par aiziešanu no koalīcijas paziņoja deputāte Idita Silmane no apvienības „Jamina”. Sekoja vēl pāris citu deputātu aiziešana, valdība nonāca mazākumā un līdzpremjeri Benets un Lapids izziņoja balsojumu par Kneseta atlaišanu. Rezultāts bija vakardienas vēlēšanas, kuru rezultāti oficiāli nav vēl pasludināti, bet aptaujas pie balsošanas iecirkņiem liecina, ka Netanjahu un viņa potenciālie sabiedrotie varētu būt ieguvuši vienas vai divu balsu pārsvaru, un, tātad, Bibi būs atpakaļ varas virsotnē. Brazīlijas vara maina politisko krāsu 30. oktobrī notikušo Brazīlijas prezidēta vēlēšanu rezultāts ir nelabvēlīgs līdzšinējam valsts galvam Žairam Bolsonaru. Viņa pārstāvētais politiskais spēks gan dēvējas par Liberālo partiju, taču faktiski ir drīzāk labēji konservatīvs, savukārt pašu Bolsonaru visbiežāk raksturo kā radikāli labējo. Ar nepilna procenta pārsvaru viņu šajās vēlēšanās sakāvis kreisās Strādnieku partijas līderis Luizs Inasiu Lula da Silva. 77 gadus vecais politiķis jau ieņēma Brazīlijas prezidenta amatu no 2003. līdz 2011. gadam. Sekmīgi pabeidzis divus prezidentūras termiņus un nodevis varas stafeti savai partijas biedrenei Dilmai Rusefai, da Silva dažus gadus vēlāk nonāca uz apsūdzēto sola prāvā par naudas atmazgāšanu un korupciju. Pēc otrās instances tiesas sprieduma viņš apmēram pusotru gadu pavadīja cietumā, līdz viņu attaisnoja Augstākā tiesa. Tagad viņš ir atpakaļ varas virsotnē, iekļaujoties tendencē, kuru politikas vērotāji jau nodēvējuši par Latīņamerikas „kreisi vilni”. Kreisas ievirzes valdības nesen nākušas pie varas arī Kolumbijā, Argentīnā un Čīlē. Mantojumā no Bolsonaru jaunievēlētais prezidents saņem pandēmijas iedragātu valsts ekonomiku, samilzušas ekoloģijas problēmas un ļoti sašķeltu sabiedrību. Pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas līdzšinējā prezidenta atbalstītāji, nevēloties atzīt sava favorīta zaudējumu, visā valstī izveidoja simtiem transporta maģistrāļu nosprostojumu. Vairāk nekā diennakti Bolsonaru, kurš citkārt bijis ļoti aktīvs savās publiskajās izpausmēs, ieturēja pauzi, līdz vakar pavisam īsi uzstājās preses priekšā. Tas, no kā daudzi bija baidījušies, nenotika – Bolsonaru neatteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, lai gan arī nedeklarēja savu atzīšanu. Tomēr viņa administrācijas vadītājs ir uzsācis varas nodošanas procesu, kas ļauj cerēt, ka tas notiks bez nopietniem ekscesiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Krievija meklē dažādus veidus, kā kompensēt savas militārās neveiksmes Ukrainā. Zaudējot pozīcijas Hersonas tuvumā, krievi turpina iznīcināt Ukrainas enerģētisko infrastruktūru, tajā pašā laikā mēģina sēt šaubas Ukrainas rietumu partneros. Sak' ukraiņi, piemēram, paši grib iznīcināt savu tautu, uzmetot tai kodolnetīro bumbu. Jaunas sankcijas izpelnījusies Irāna, kas lielā apjomā piegādā Krievijai savus dronus, ar ko tā veic masīvus uzbrukumus Ukrainā. Notiekošais Irānā ir atsevišķas uzmanības vērts, tur joprojām nerimst jau daudzas nedēļas ilgstošie protesti. Ko viss notiekošais nozīmē Irānas tautai tālākai nākotnei? Pievēršamies arī aktualitātēm divās Eiropas valstīs. Kopš pagājušā raidījumā ļoti strauji ir risinājušies notikumi Lielbritānijā, premjerministre Liza Trasa ir ne tikai atkāpusies, bet ir jau izraudzīts nākamais premjers, Riši Sunaks. Jauna valdība ir izveidota arī Itālijā. Aktualitātes komentē politologi Andis Kudors un Arnis Latišenko. Slepkavnieciskie ajatollas Irāna joprojām turpina noliegt, ka tā piegādā Krievijai kaujas dronus, kuru uzbrukumos pēdējās nedēļās cieš Ukrainas pilsētas, t.sk. Kijiva. Tomēr praktiski neviens vairs nešaubās, ka bezpilota lidaparāti, kurus Krievija raida pret Ukrainu ar nosaukumu „Geraņ”, tie paši Irānā ražotie „Šahed” vien ir. Pēdējās dienās parādījusies informācija, ka līdz ar droniem Krievijas okupētajā Krimā un arī Baltkrievijā ieradušies Irānas Islāma revolucionārās gvardes instruktori, lai uzlabotu krievu militāristu dronu lietošanas prasmes. Tādējādi Irāna arvien ciešāk iesaistās Krievijas agresijā pret Ukrainu, un izskan viedokļi, ka par šo iesaisti atbildīgās personas būtu ne vien pakļaujamas sankcijām, bet arī tiesājamas, ciktāl Krievijas īstenotie dronu triecieni Ukrainas civilajai infrastruktūrai tiek vērtēti kā kara noziegums. Tikām pašā Irānā joprojām nerimst kārtējais protestu vilnis. Masu protesti islāma republikā pēdējos gados ir hroniska parādība, taču līdz šim tos lielākoties izraisīja pārtikas un citu resursu trūkums un dārdzība. Protestiem, kas iesākās septembra vidū, ir daudz tiešāks sakars ar Irānas klerikālā režīma totalitāro raksturu. Tie uzliesmoja pēc tam, kad Teherānā tika arestēta un pēc tam slimnīcā mira kurdu izcelsmes jauniete Mahsa Amini. Viss liecina, ka nepilnus 23 gadus veco sievieti līdz nāvei piekāvuši policisti pēc tam, kad viņa tika aizturēta, jo nebija pienācīgi apsegusi galvu ar tradicionālo lakatu hidžābu. Protestos, kas uzliesmoja pēc viņas nāves, pamatā piedalās jaunieši, kuriem nav pieņemamas klerikālā režīma uzspiestās normas. Sievietes un meitenes demonstratīvi atsedz galvu un dedzina hidžābus. Par galvenajiem pretestības centriem šobrīd kļuvušas skolas un augstskolas. Režīms, kā ierasts, pasludinājis protestētājus par valsts ienaidniekiem un ārvalstu dienestu sakūdītajiem, vēršoties pret viņiem ar brutālu spēku. Daudzviet darbā laisti ne vien steki, pletnes un asaru gāze, bet arī šaujamieroči. Pēc cilvēktiesību organizāciju ziņām nogalināto skaits jau pārsniedz divus simtus, nepilni trīsdesmit no tiem ir nepilngadīgie. Vairākas jaunietes, kuras aizturētas protestu laikā, līdzīgi kā Mahsa Amini mirušas no varas pārstāvju necilvēcīgas apiešanās. Pēdējais šāds upuris ir sešpadsmitgadīgā Asra Panahi, līdz ar vairākām skolasbiedrenēm aizturēta par to, ka attiekusies varas organizētā mītiņā dziedāt režīmu slavinošu dziesmu. Sevišķi aktīvi Irānas režīms vēršas pret protestiem kurdu apdzīvotajos apgabalos, un septembra nogalē Islāma revolucionārās gvardes spēki vērsuši dronu un artilērijas uzbrukumu arī pret kurdu opozīcijas spēkiem otrpus robežai Irākā. Šodien, 26. oktobrī, aprit četrdesmit dienas kopš Mahsas Amini nāves, tātad noslēdzas islāmā pieņemtais pēcnāves sēru laiks, un ir sagaidāms, ka tas varētu būt jauns protestu katalizators. Maskavā meklē grēkāzi Svētdien, 23. oktobrī, pasaules medijus aplidoja kārtējā mulsinošā ziņa no Krievijas: aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu apzvanījis savus kolēģus Vašingtonā, Londonā, Parīzē un Ankarā, paziņojot, ka Ukraina grasoties karadarbības rajonā izmantot t.s. „netīro bumbu” jeb radioloģisko ieroci, lai pēc tam vainotu Krieviju kodolieroču lietošanā. Šo pašu vēstījumu pirmdien dublējis Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, zvanot Savienoto Valstu un Lielbritānijas attiecīgo militāro struktūru vadītājiem. Vakar Krievija izvirzījusi šo jautājumu arī ANO Drošības padomes slēgtajā sēdē. Rietumvalstu pārstāvji vienbalsīgi noraidījuši šādas apsūdzības kā nepamatotas un absurdas. Šīs Krievijas vadošo militāristu telefonaktivitātes kārtējo reizi liek apsvērt jautājumu par Kremļa režīma stabilitāti un integritāti. Ukrainas bruņotie spēki lēni, bet mērķtiecīgi virzās tuvāk Hersonai – vienīgajam Krievijas pēc 24. februāra sagrābtajam Ukrainas administratīvā apgabala centram. Līdzšinējos mēnešos ir izskanējuši viedokļi, ka Hersonas zaudēšana varētu būt morāls trieciens, kuru prezidenta Putina vara neizturētu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka būs nepieciešams grēkāzis, kuram uzvelt vainu par Ukrainā negūto uzvaru un Krievijas armijas nepietiekamajām spējām, un visatbilstošākie šai lomai šķiet militārā resora vadītāji. Viņu virzienā raidītas vārdiskas zalves gan no oficiozo propagandistu puses, gan no dažām citām ietekmīgām Kremļa režīma figūrām. Vispamanāmākie šai ziņā ir Čečenijas autonomijas vadītājs Ramzans Kadirovs un par „Putina pavāru” dēvētais oligarhs Jevgeņijs Prigožins, privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” un vairāku slepenās darbības struktūru dibinātājs. Abu šo vīru rīcībā ir ievērojami militārie resursi, kas tiek izmantoti Krievijas agresijā pret Ukrainu, taču var tikt likti lietā arī iekšējās varas cīņās. Kadirova resurss ir Čečenijā dislocētie Krievijas nacionālās gvardes spēki – oficiāli apmēram 12 000 vīru, taču pats Čečenijas saimnieks ir piesaucis arī vairākas reizes lielākus skaitļus. Formāli pakļauti Krievijas Iekšlietu ministrijai, faktiski šie pulki un bataljoni ir Kadirova privātā armija. „Vāgnera grupa”, kuras skaitliskais sastāvs tiek lēsts ap 8000 vīru, saskaņā ar Krievijas likumdošanu vispār ir nelegāla struktūra, tajā pat laikā tā ir, domājams, šobrīd efektīvākā vienība Krievijas spēku sastāvā Ukrainā. Abu minēto Putina režīma dižmaņu atļaušanās publiski apvainot augstākā ranga militārpersonas visdrīzāk ir signāls, ka režīms gatavojas padarīt ģenerāļus par vainīgajiem, un atliek vien jautāt, vai šie karjeras militāristi ir gatavi grēkāža lomai. Jaunās valdības Lielbritānijā un Itālijā 25. oktobrī noslēdzās rekordīsais Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas varas periods, vien 50 dienas ilgs. Toriju līderei liktenīga izrādījās pārrēķināšanās finanšu politikas jomā – viņas iecerētās nodokļu reformas izraisīja ārkārtīgi nervozu finanšu tirgu reakciju, britu mārciņas un valdības vērtspapīru vērtības kritumu. Jautājums par to, kurš varētu stāties demisionējušās vietā, bija aktuāls vien pāris dienas. Par spīti diezgan ievērojamajam atbalstam Parlamenta toriju frakcijā savu kandidatūru tomēr nolēma neizvirzīt jūlijā demisionējušais Boriss Džonsons, savukārt vēl viena pretendente – Penija Mordaunta – nesaņēma pietiekamu parlamentāriešu atbalstu. Tā nu pirmdien Lielbritānija ieguva savu pirmo indiešu izcelsmes premjerministru, agrāko finanšu ministru Riši Sunaku. Kā norāda komentētāji, Sunaks, kurš bija Trasas galvenais konkurents cīņā par premjera portfeli pagājušajā vasarā, bauda nozīmīgu savas partijas atbalstu. Arī problēmas, kas izraisīja Trasas demisiju, jau paspējis lielā mērā atrisināt finanšu ministrs Džeremijs Hants. Hants saglabā savu amatu arī Sunaka komandā, tāpat kā līdzšinējā Apakšpalātas vadītāja Penija Mordaunta, ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs, aizsardzības ministrs Bens Voless un vēl vairāki Trasas kabineta locekļi. Vairāki citi Trasas valdības ministri palikuši valdībā, saņemot citus portfeļus. Kā nozīmīgākie jaunpienācēji tiek minēti vicepremjers un tieslietu ministrs Dominiks Rābs un Olivers Daudens, kurš ieņems ceremoniālo Lankasteras kanclera amatu, kas parasti nozīmē īpašo uzdevumu ministra statusu. Savukārt Džordža Meloni, kura 22. oktobrī kļuva par Itālijas premjerministri, ir pirmā dāma Itālijas valdības vadītājas amatā. Viņas valdība tiek raksturota kā labējākā, kāda Itālijā bijusi pēc Otrā pasaules kara. Valdības koalīciju veido Meloni vadītā partija „Itālijas brāļi”, partija „Līga” ar Mateo Salvini priekšgalā un Silvio Berlukoni dibinātā „Uz priekšu, Itālija!”. Berluskoni partija tiek raksturota kā labēji centriska, savukārt abas pārējās koalīcijas dalībnieces – kā izteikti labējas, pat radikālas, pie tam „Līga” arī kā populistiska partija. Pati premjerministre gan visai daudz darījusi, lai attīrītu savas partijas reputāciju no neofašisma nokrāsas, kas tai bijusi vēsturiski. Savā inaugurācijas runā viņa steigusies kliedēt bažas par iespējamo Itālijas ārpolitiskā kursa maiņu, ciktāl Silvio Berluskoni ir labi zināms kā Kremļa saimnieka Putina personisks draugs, un simpātijas pret Putinu savulaik paudis arī Salvini. Tomēr premjere uzsvērusi, ka nevar būt ne runas par Ukrainas brīvības iztirgošanu un padošanos Krievijas enerģētiskajai šantāžai. Arī jaunais ārlietu ministrs, partijas „Uz priekšu, Itālija!” pārstāvis Antonio Tajani, kuram ir mērena un proeiropeiska politiķa reputācija, kā pirmo sazvanījis Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, lai apliecinātu savas valsts atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas. Vai Sji būs Mao Nr.2? Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes lektors un Latvijas ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Lizas Trasas valdības manevri uz avārijas robežas Vien pusotru mēnesi pēc jaunās Lielbritānijas premjerministres Lizas Trasas stāšanās amatā viņas valdības dienas, daudzuprāt, jau esot skaitītas. Smagi rudens padebeši pār premjeres galvu savilkās septembra nogalē, kad Parlamenta Apakšpalātā tika pieteikts viņas valdības t.s. minibudžets – finanšu risinājumu pakete, kas paredzēja lielākoties nozīmīgus nodokļu samazinājumus un atbalstu iedzīvotājiem strauji pieaugušās dzīves dārdzības situācijā. Bija iecerēts samazināt ienākumu nodokļa likmi no 20% uz 19%, atteikties no paaugstinātās 45% nodokļa likmes lielāko ienākumu saņēmējiem, atteikties no agrāk plānotā uzņēmumu ienākumu nodokļa palielināšanas no 19% līdz 25%, sociālās apdrošināšanas likmju palielināšanas, samazināt vēl vairākus nodokļus. Pakete ietvēra arī atbalsta mehānismu iedzīvotājiem energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai. Attiecīgo budžeta ieņēmumu samazinājumu valdība pamatā plānoja segt ar aizņēmumiem. Jau drīz pēc tā brīža finanšu ministra Kvazi Kvartenga uzstāšanās Parlamentā uz proponētajiem pasākumiem negatīvi reaģēja finanšu tirgi, strauji krītoties britu mārciņas kursam un Lielbritānijas valdības parādzīmju vērtībai. Asu kritiku valdības plānam izteica ne vien opozīcijā esošā Leiboristu partija un britu arodbiedrības, bet arī Starptautiskais Valūtas fonds. Tika norādīts, ka valdības plāns sola ieguvumus turīgākajiem, kamēr sabiedrības trūcīgākā daļa var izrādīties pat zaudētājos inflācijas dēļ. Saskārusies ar šādu reakciju, premjerministre strauji pavērsa finanšu politiku pretējā virzienā, un šī manevra gaitā pār valdības bortu aizlidoja ne vien minibudžets, bet arī tā autors Kvazi Kvartengs. 14. oktobrī viņš tika atstādināts, viņa vietā stājoties kādreizējam Terēzas Mejas valdības ārlietu ministram Džeremijam Hantam. Jau nākamajā dienā viņš sniedza vairākas intervijas, paziņojot par atteikšanos no lielākās daļas minibudžeta plāniem. Tas ir glābis britu mārciņas un valdības vērtspapīru kursu, taču ne premjerministres Trasas un arī Toriju partijas reitingus. Pēc pēdējām aptaujām konservatīvo reitingi nokritušies līdz rekordzemam līmenim, un galvenais konkurents – leiboristi – viņus apsteidz vairāk nekā divkārt. Savukārt Lizas Trasas darbību premjerministres amatā šobrīd atbalsta vien katrs desmitais brits. Pašu toriju vidū arvien skaļāk izskan balsis, ka valdības vadītājai ar steigu meklējams aizstājējs. Pret neuzticības balsojumu no pašas partijas puses premjerministri gan sargā noteikums, ka šāds balsojums nav rīkojams ātrāk kā gadu pēc apstiprināšanas amatā, un arī nevēlēšanās tik drīz atkārtot laikietilpīgo partijas biedru balsojuma procedūru. Tomēr acīmredzams atbalsta trūkums partijā var likt Lizai Trasai pašai atkāpties no amata. Vai Sji būs Mao Nr.2? Ķīnas Komunistiskās partijas 20. kongress savu darbu Pekinā uzsāka 16. oktobrī un turpinās līdz 22. oktobrim. Nepilni 2300 delegāti pārstāv nepilnus 97 miljonus Ķīnas komunistu, tomēr viņu gribas paudums, kā jau totalitārā varas sistēmā, ir visai nosacīts. Viņiem piekritīs funkcija formālā ceremonijā apstiprināt amatos partijas vadību, kuras sastāvu noteiks aizkulišu cīņas starp vairākām ietekmīgām grupām. Šīs cīņas rezultāti noteiks, kas ieņems amatus varas virsotnē – starp 25 partijas centrālkomitejas politbiroja locekļiem un, kas sevišķi nozīmīgi, septiņiem politbiroja pastāvīgās komitejas locekļiem. Šie septiņi arī ir galvenie lēmēji par milzu valsts likteņiem, un tas, cik starp viņiem būs pašreizējam partijas un valsts vadītājam Sji Dziņpinam lojālu cilvēku, lielā mērā noteiks viņa varas robežas. Šim kongresam paredzēts apstiprināt Sji uz trešo termiņu ģenerālsekretāra tronī, lai gan visi Ķīnas kompartijas un valsts līderi pēc pagājušā gadsimta totalitārā diktatora Mao Dzeduna ievērojuši principu nepalikt amatos ilgāk par diviem termiņiem. Vispār Sji arvien biežāk salīdzina ar Mao, jo viņa varas koncentrācija un vadoņa stāja sāk atgādināt kādreizēja vadoņa personības kultu. Pagaidām gan Ķīnas līdera vara vēl nav tik konsolidēta, un pašreizējais kongress tiek uzlūkots šai ziņā kā izšķirošs. Tiek minēts, ka Sji piekritēju aprindām alternatīvi varas centri esot t.s. „Šanhajas banda”, kas grupējas ap kādreizējo Ķīnas līderi Dzjanu Dzemiņu, un otra, kas saistīta ar Sji priekšgājēju valsts un partijas vadībā Hu Dzjiņtao un pašreizējo ministru kabineta un arī komjaunatnes organizācijas vadītāju Li Kecjanu. Tiek lēsts, ka Li Kecjana palikšana amatā nozīmēs daļēju Sji Dziņpina plānu izgāšanos, tiek arī minēti vairāki scenāriji, kuri varētu īstenoties tā vai cita spēku samēra un iespējama kompromisa gadījumā. Sava ietekme uz norisēm partijā, protams, ir arī vispārējai situācijai valstī. Pandēmijas periods un valdības metodes slimības izplatības ierobežošanai ir pamatīgi iedragājušas pēdējo gadu ekonomikas attīstību, un daudziem zīmīgs šķiet fakts, ka līdz šim tā arī nav publicēti tautsaimniecības statistiskie rādītāji, kuriem vajadzēja parādīties līdz kongresa sākumam. Tikām pasaules mediji un analītiķi izvērtē divas stundas ilgo priekšsēdētāja Sji pārskata runu kongresa pirmajā dienā. Tiek norādīts, ka uzstāšanās neesot bijusi tik konfrontatīva, kā daži sagaidījuši, skopa detaļās, toties bagāta lozungiem un deklarācijām. Tā, runājot par Taivānu, līderis gan atkārtojis apņemšanos panākt tās apvienošanos ar Ķīnu, t.sk. neizslēdzot spēka lietošanu, taču nav minējis nekādus konkrētus plānus vai termiņus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz  Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100  ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši  400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu.  Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis,  uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Atgriežamies pie politiskās situācijas Lielbritānijā. Neveiksmīgs izrādījies arī jaunās valdības vadītājas Lizas Trasas premjerēšanas sākums, mēģinot risināt budžeta problēmas un atdzīvināt ekonomiku. Valdība iniciēja reformu, kas izraisīja milzu pretestību. No vienas būtiskas ieceres premjerei nācies jau atkāpties, bet notikušais vēl vairāk ir sitis pa konservatīvo popularitāte. Britānijā neiet viegli.  Viegli neiet arī Bulgārijā, kur svētdien notika jau ceturtās vēlēšanas nepilnu divu gadu laikā. Bulgāri nespēj izveidot stabilu valdību un līdz ar to nekādi netiek ārā no politiskā strupceļa. Vai šīs vēlēšanas varētu situāciju mainīt? Viss ir ļoti sarežģīti, jo pārāk atšķirīgas ir arī partijas.  Šī nedēļa ir turpinājusies ar labām ziņām no frontes Ukrainā, turklāt gan dienvidos, gan ziemeļaustrumos, bet gaisā vīd arī jautājums par mobilizācijas ietekmi uz kara gaitu.  Aktualitātes pasaulē vērtē Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas TV korespondente Lielbritānijā Ilze Kalve, Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla un Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš. Vai bulgāriem beidzot būs valdība? Daudzus gadus Bulgārijā pie varas bija konservatīvā partija „GERB” ar tās vadītāju Boiko Borisovu priekšgalā. Taču jau gadu pirms 2020.gada vēlēšanām valstī sākās ilgstoši un plaši protesti. Bulgāriem bija apnikusi koruptīvā sistēma, kura Borisova vadībā plauka un zēla. Atceramies, Bulgārija ilgstoši Eiropas savienībā ir bijusi viena no visnabadzīgākajām un korumpētākajām valstīm. Daudzus mēnešus ilgušajos protestos dzima vairākas politiskās partijas, kas pirms diviem gadiem kārtējās vēlēšanās ieguva plašu vēlētāju atbalstu. Bet izrādījās, ka arī protestētāju vidū valda nepārvaramas domstarpības. Tajās bija daudz populisma un grūti realizējamu ideju, un tās negribēja savstarpēji sadarboties. Nespējot vienoties par kopēju koalīciju, valstī nācās izsludināt vēl vienas ārkārtas vēlēšanas. Bet arī tās nepalīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa. Nepilnu 20 mēnešu laikā Bulgārijā notikušas jau četras vēlēšanas. Un pamazām savu atbalstu atkal audzē bijusī varas partija „GERB”. Šajās vēlēšanās tā atguva jau 25 procentu vēlētāju atbalstu, kļūstot par reālāko spēku valdības veidošanā. „GERB” arī iepriekš ir bijusi labi pārstāvēta ievēlētajos sasaukumos, taču galvenā problēma ir tā, ka neviena no opozīcijas partijām nav piekritusi sadarboties ar „GERB” un tās vadītāju. Arī šajā reizē ir iespēja izveidot koalīciju bez „GERB”. Pats Boiko Borisovs piedāvājis kompromisu – viņš pats nepretendēs nedz uz premjera, nedz kāda ministra posteni. Borisovs 4. oktobrī aicināja pārējās partijas uz sarunām aiz slēgtām durvīm, lai meklētu kompromisus. Kā izteicies bijušais premjers, šobrīd, kad Ukrainā notiek karš, ir jāspēj rast kādu risinājumu – un valsts virzībai esot jābūt skaidrai – pret Putinu, bet ar skaidru atbalstu NATO un Eiropas Savienībai. Nav šaubu, ka valsts iedzīvotāji un arī partijas ir nogurušas no ilgstošā politiskā strupceļa, un to rāda arī vēlēšanu aktivitāte. Pēdējās vēlēšanās piedalījās vien 38 procenti iedzīvotāju. Ukraiņi turpina atkarot savas teritorijas 30. septembrī Maskavā, Sarkanajā laukumā, tika sarīkots milzīgs šovs. Ļaudis ar autobusiem bija savesti uz īpaši organizētu mītiņu, kur ar specefektu palīdzību tika radīts priekšstats par milzīgiem svētkiem Krievijā. Putins publiski tiešajā ēterā parakstīja dokumentus par četru Ukrainas apgabalu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Bet jau nākamajā dienā viena pilsēta Doņeckā no Krievijas federācijas atkal izstājās – tas, protams, ir jāuztver ironiski – ukraiņiem izdevās atkarot stratēģiski nozīmīgo Limanu. Krievijas spēki bija nonākuši aplenkumā, un viņiem nācās bēgt. Arī nākamajās dienās seko ziņas par vairāku apdzīvoto vietu atkarošanu. Ukraiņi turpina pamazām izspiest krievus no ieņemtajām teritorijām. Bet uzmanība ir pievērsta ne tikai ziemeļaustrumiem. Arī dienvidos karaspēkam ir izdevies veiksmīgi virzīties uz priekšu, liekot krieviem atkāpties. Vakar, 4. oktobrī, Krievijas TV ziņoja par 17 apdzīvoto vietu atstāšanu. Turklāt ielaušanās notiek no divām dažādām pusēm, radot jautājumu par vēl vienu iespējamu aplenkumu. Jāpiebilst, ka informācija no frontes pienāk diezgan skopa. Ukrainas armija nesteidzas ar paziņojumiem. Primāri paniku ceļ paši krievi, rakstot trauksmainus ziņojumus sociālajos tīklos. Jau no svētdienas „Telegram” kanālos tiek pārpublicēti izmisīgi aicinājumi sūtīt papildspēkus, brīdinot, ka citādi var atkārtoties kas līdzīgs Harkivas apgabalā pieredzētajam. Bet Krievijas medijos parādās arvien nervozāki vēstījumi, meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc krievi nevis uzbrūk, bet atkāpjas. Visas cerības nu tiek liktas uz daļējo mobilizāciju un tehniskajiem resursiem, kas tiekot pārsviesti no Sibīrijas tālēm. Bet kā tas ietekmēs kara gaitu, par to domas dalās. Ukraiņi pauž pārliecību, ka viņi spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Trasas pirmās neveiksmes Kad Lielbritānijā no amata atkāpās premjerministrs Boriss Džonsons, valdošajā konservatīvo partijā daudzi cerēja nākamā premjera vadībā atgūt līdzsvaru. Tomēr premjera nomaiņa partijai nav palīdzējusi. Tikai pāris nedēļas pēc stāšanās amatā, premjerministre Liza Trasa kopā ar finanšu ministru izdarījusi pirmo lielo kļūdu. Cīnoties ar ekonomiskajām grūtībām, kuras izraisījis gan karš Ukrainā, gan izstāšanās no Eiropas savienības, jaunā valdība nāca klajā ar plānu, kā stimulēt ekonomiku. Tika īstenots solījums samazināt nodokļus. Taču daudziem bija pārsteigums, ka viens no centrālajiem plāna elementiem paredzēja samazināt nodokļus tieši turīgajiem. Tiem britiem, kuri gadā pelna vairāk par 150 tūkstoš mārciņu, ienākumu nodoklis tiktu samazināts no 45 procentiem, ko viņi maksā tagad, līdz 10 procentiem, tātad četrarpus reižu. Ideja bija vienkārša – tā likās laba iespēja pievilināt Lielbritānijai investorus, kam šis varētu būt ļoti kārdinošs stimuls attīstīt biznesu tieši Britu salās. Taču tauta šo nesaprata. Turklāt esošajiem investoriem bija pamatotas bažas, ka šāda nodokļu samazināšana varētu audzēt jau tā lielo inflāciju. Tirgū radās panika, strauji kritās britu mārciņas vērtība un akciju cenas, un, lai noturētu mārciņas kursu, nācās iejaukties Lielbritānijas bankai. Kaut gan sākotnēji premjerministre centās aizstāvēt savu plānu un apgalvoja, ka ir pārliecināta par savas rīcības pareizību, viņai tomēr nācās piekāpties, jo kļuva skaidrs, ka arī parlamentā politiķi nebūs gatavi par to balsot. Pirmdien no rīta tika paziņots, ka valdība no savas ieceres atkāpjas. Notikušais ir vēl vairāk vājinājis Konservatīvo partijas pozīcijas. Pēdējās aptaujas rāda, ka partiju atbalsta labi ja virs 20 procentu vēlētāju, kamēr opozīcijā esošie leiboristi audzē savu elektorātu, un jau ap 50 procentiem aptaujāto saka, ka ir gatavi balsot par leiboristiem. Skandāls ir iedzinis pirmo nopietno ķīli Konservatīvo partijā. Turklāt šāda valdības izgāšanās pašā tās darbības sākumā liek jautāt, cik ilgi Lizai Trasai izdosies noturēties amatā. Sagatavoja Aidis Tomsons    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

20. septembrī visos okupētajos Ukrainas reģionos tika izsludināti tā saucamie referendumi par pievienošanos Krievijas Federācijai. Bet Krievijas Valsts dome pieņēma likumu, kas paredz krietni stingrākus sodus par dezertēšanu, izvairīšanos no karadienesta un padošanos gūstā, pie tam, ieliekot likuma pantos arī tādus jēdzienus kā mobilizācija un karš. Tad sekoja aizkavējusies Putina uzruna tautai, pasludinot valstī daļēju mobilizāciju. Tas licis daudzu valstu vadītājiem asi komentēt notiekošo. Būtiski ir tas, kā starptautiskā sabiedrība tālāk reaģēs.  Vēl pievēršam uzmanību arī tām valstīm, kas demonstrējušas varbūt neitralitāti Krievijas agresijas sakarā. Nedēļas nogalē Šanhajas sadarbības organizācijas samits labi parādīja, ka Krievijas ietekme mazinās arī šajās valstīs. Krievijas vājumu, šķiet, visvairāk izjutusi Armēnija, kas nav saņēmusi cerēto atbalstu, saasinoties tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Kārtējās sadursmes starp abu valstu bruņotajiem spēkiem dzīvību zaudējuši vairāk nekā 200 karavīru, un Armēnijā jūtama vilšanās līdzšinējos sadarbības partneros. Protesta akcijās Erevānā šajās dienās arvien biežāk redz plīvojam Savienoto Valstu karogu. Turklāt tur viesojās arī Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi. Aktualitātes analizē politologs Kārlis Daukšts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Vai Krievija gatavojas „īstam” karam? 20. septembrī medijos parādījās ziņa, ka pašpasludināto Donbasa valstisko veidojumu vadība, kā arī Krievijas okupācijas vara Ukrainas Hersonas un Zaporižjes apgabalu okupētajā daļā izsludinājusi referendumus par šo teritoriju pievienošanos Krievijas Federācijai. T.s. „referendumiem” jānotiek no 23. līdz 27. septembrim. Pilnīgi neleģitīms no starptautisko tiesību un procesa organizēšanas viedokļa, šis solis liek domāt par iespējamu nopietnu Krievijas agresijas eskalāciju. Nenākas īpaši šaubīties, ka neatkarīgi no tā, cik cilvēku reāli piedalīsies un kā viņi balsos, pseidoreferendumu rezultāts būs labvēlīgs iekļaušanai Krievijas sastāvā. Tādējādi tālākie Ukrainas bruņoto spēku centieni atbrīvot savu valsti no Krievijas puses var tikt traktēti kā iebrukums tās pamatteritorijā, kas tad būtu iemesls pieteikt Ukrainai karu, varbūt pat laist darbā kodolieročus. Jau kādu laiku izskanējušie pieņēmumi par iespējamo mobilizāciju Krievijā guva atbildi šorīt, kad ar vēstījumu pie Krievijas sabiedrības vērsās Vladimirs Putins. Pārmetot rietumvalstīm vēlmi sagraut Krieviju, atņemt tai suverenitāti un to izlaupīt, Kremļa saimnieks pauda apņēmību aizstāvēt dzimteni, kā viņš izteicās, „visiem līdzekļiem” un pasludināja pat daļēju mobilizāciju, kas skaršot armijas rezervistus ar atbilstošu pieredzi un iemaņām. Var piebilst, ka nule Krievijas Valsts domes apakšpalāta nobalsojusi par izmaiņām kriminālkodeksā, kas paredz ieviest pamatīgus cietumsodus par marodierismu un labprātīgu padošanos gūstā, kā arī smagākus sodus par kodeksā jau paredzētajiem nodarījumiem – pavēļu nepildīšanu un dezertēšanu. Kā vainu pastiprinošus apstākļus paredzēts noteikt attiecīgo pārkāpumu izdarīšanu kara stāvokļa vai mobilizācijas laikā. Pret okupētājvalsts iecerētājiem pseidoreferendumiem jau izteikušies starptautiskās sabiedrības pārstāvji, t.sk. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, Vācijas kanclers Olafs Šolcs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Baltā nama vārdā – prezidenta drošības padomnieks Džeiks Salivans. Viņi visi norādījuši, ka pseidoreferendumos balstītai Ukrainas teritoriju aneksijai nav nekādu cerību uz starptautisku atzīšanu. Tāpat Krievijas imperiālistiskā un agresīvā politika tiek plaši kritizēta vakar uzsāktajās ANO Ģenerālās asamblejas debatēs Ņujorkā. ŠSO Samarkandas samits – Putina irstošā godība Šanhajas Sadarbības organizācijas (ŠSO) pirmsākumi meklējami 1996. gadā, kad piecas valstis – Ķīna, Krievija, Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – noslēdza vienošanos par sadarbību, izveidojot t.s. „Šanhajas piecinieku”. 2001. gadā nolīgumam pievienojās Uzbekistāna, un tika izveidota Šanhajas Sadarbības organizācija tās tagadējā formā. 2017. gadā organizācijā tika uzņemtas Indija un Pakistāna, līdz ar to organizācijas dalībvalstis aptver vairāk nekā pusi no Āzijas valstu teritorijas un iedzīvotāju skaita. Novērotāju statusā organizācijā piedalās arī Irāna, Mongolija, Afganistāna un Baltkrievija, savukārt dialoga partneru statusā Turcija, Šrilanka, Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija, Azerbaidžāna un vēl vairākas Āzijas valstis. Amerikas Savienotajām Valstīm, kuras 2005. gadā arī pieteicās novērotāja statusam, tika atteikts. Tas daudziem liek Šanhajas Sadarbības organizācijā saskatīt pretsvaru NATO un Eiropas Savienībai, potenciālo centru „pasaulei bez Rietumiem”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka organizācijas uzmanības centrā allaž bijuši savstarpējās drošības stiprināšanas un militārās sadarbības jautājumi un vairums organizācijas dalībvalstu ir nedemokrātiski režīmi, kas rietumvalstu īstenoto atbalstu demokrātijai uzlūko kā iejaukšanos to iekšējās lietās un draudu savai drošībai. Tomēr novērotāji atzīst, ka organizācijas dalībniekiem ir ļoti atšķirīgas nacionālās intereses un arī starptautiskā pozicionēšanās. Šanhajas Sadarbības organizācijas ikgadējais samits, kas 15. un 16. septembrī norisinājās Uzbekistānas pilsētā Samarkandā, daudziem šķiet iezīmīgs ar mājieniem par Krievijas un tās līdera Vladimira Putina rūkošo varenību. Agresorvalsts vadoņa tikšanās ar citiem Āzijas varenajiem, kā zināms, notika uz Ukrainā piedzīvoto militāro neveiksmju fona. Pasaules medijus un sociālos tīklus apceļo kadri, kuros Putins, kas ir slavens ar savu manieri ierasties ar novēlošanos, tagad redzams, mīņājoties kameru priekšā un gaidot, kad viņam pievienosies Turcijas prezidents Erdogans, Indijas premjerministrs Modi, Azerbaidžānas prezidents Alijevs un Kirgizstānas prezidents Džaparovs. Kā raksta britu izdevums „The Daily Telegraph”, Putins zaudējis savu ierasto pārākuma auru. Acīmredzot divpusējās sarunās Kremļa saimniekam nācies uzklausīt ne vienu vien netīkamu izteikumu par neveiksmīgo militāro avantūru Ukrainā, un šis un tas no tā izlauzās arī publiskajā telpā. Pēc sarunām ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu pats Putins presei atzina, ka Ķīnai esot „jautājumi un rūpes” Ukrainas sakarā. Indijas premjerministrs Narendra Modi bija daudz tiešāks, uzsverot, ka jau agrāk telefonsarunās esot aicinājis Kremļa saimnieku apzināties, ka „šis nav karu laikmets”. Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts – gruzdēšana draud ar uzliesmojumu 13. septembra rīts atnesa ziņas par jaunu uzliesmojumu gruzdošajā konfliktā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Uz abu Aizkaukāza valstu robežās sākās plašas militāras sadursmes, un artilērijas triecieni tika vērsti ne vien pret abu armiju pozīcijām, bet arī pret civilajiem objektiem, sevišķi no Azerbaidžānas puses pa Armēnijas teritoriju. Kā nereti šādos gadījumos, puses vaino viena otru sadursmju uzsākšanā. Otrajā konflikta dienā Armēnija vērsās ar militārās palīdzības lūgumu pie Krievijas, kurai šāds atbalsts būtu jāsniedz gan savstarpējo vienošanos, gan Kolektīvās drošības nolīguma ietvaros, taču Krievija uz Armēniju līdz šim nosūtījusi tikai novērotāju delegāciju. Galu galā 15. septembrī tika noslēgta vienošanās par pamieru, kas esot panākta, kā izteicās Armēnijas pārstāvis, ar starptautiskās sabiedrības iesaisti. Tiek ziņots, ka nepilnas trīs dienas ilgušo sadursmju rezultātā dzīvību zaudējuši 153 armēņu un 77 azerbaidžāņu karavīri, apmēram 7600 armēņu bijuši spiesti pamest savus mājokļus. Daudzos armēņos šī situācija izraisījusi sarūgtinājumu un vilšanos Krievijā, kuru līdz šim uzskatīta par Armēnijas drošāko sabiedroto tās pretstāvē Azerbaidžānai, kuru, savukārt, atbalsta Turcija. Demonstranti Erevānas ielās pieprasījuši premjerministra Nikola Pašinjana demisiju, tomēr šīs demonstrācijas bijušas samērā mazskaitlīgas un mierīgas. Kā norāda komentētāji, vairums armēņu apzinās, ka valsts vadītājs personiski nav vainojams pie šīs situācijas un viņa iespējas ko vērst par labu ir visai ierobežotas. Tikmēr to, ka Armēnija nav pamesta viena šai konfliktā, apliecināja Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi, sestdien, 17. septembrī, ierazdamās Armēnijā vairāku dienu vizītē. Viņa ir augstākā līmeņa amerikāņu amatpersona, kas oficiālā vizītē apmeklējusi Armēniju. Uzstājoties Erevānā, Pelosi pēdējā konflikta eskalācijā vainoja Azerbaidžānu un nosodīja tās rīcību, ko oficiālā Baku nodēvējusi par „netaisnu” un „dziļu nožēlu raisošu” nostāju. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vislielāko uzmanību, šķiet, Latvijā pievērsis notiekošais Ukrainā. Ukrainas armijas sekmīgais pretuzbrukums Harkivas apgabalā un Krievijas armijas visai paniskā atkāpšanās daudziem tā ir ļoti gaidīta ziņa. Mulsināja ātrums, ar kādu notikumi risinājās. Šobrīd jaunu ziņu birums pierimis, galvenais jautājums - ko varam gaidīt tālāk? Otra ziņa, kas pārņēma starptautiskos plašsaziņas kanālus, bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II aiziešana mūžībā. Lielbritānija turpina sērot, bēres vēl tikai būs, paralēli uzmanība pievērsta jaunajam karalim Čārlzam III. Aktuāls ir jautājums, kāda būs monarhijas loma un ietekme turpmāk Lielbritānijā un arī ārpus tās? Svarīgi notikumi risinājušies arī Zviedrijā, tur 11. septembrī notika parlamenta vēlēšanas un tās ir radījušas zināmu politisku nenoteiktību. Kreiso un labējo spēku bloka pārstāvji ieguvuši gandrīz līdzvērtīgas vēlētāju simpātijas un nav līdz galam skaidrs, kas un kā turpmāk varētu noteikt Zviedrijas politisko kursu. Aktualitātes vērtē Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris, pulkvedis Kaspars Pudāns un politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Pēkšņi un efektīvi – Ukrainas spēku uzbrukums pie Harkivas Nedēļas laikā Ukrainas spēki atguvuši vairāk teritorijas, nekā Krievijas spēki spējuši ieņemt vairākos mēnešos, – šis secinājums pēdējās dienās apceļojis daudzu preses izdevumu slejas.  Šie panākumi gūti karadarbības ziemeļu sektorā pie Ukrainas otras lielākās pilsētas Harkivas. Sākot pretuzbrukumu 6. septembrī, ukraiņu spēki spējuši pavirzīties uz rietumiem par apmēram septiņdesmit kilometriem, t.sk. atbrīvojot no okupantiem Izjumas pilsētu un nozīmīgo dzelzceļa mezglu Kupjansku. Krievijas spēku fronte šeit faktiski ir sabrukusi, daudzviet notikusi paniska bēgšana, pametot kara tehniku un munīcijas krājumus. Ukraiņu rokās kritušās Krievijas kara tehnikas ir tik daudz, ka Ukrainā to jau ironiski dēvē par „Krievijas lendlīzi”. Nākas secināt, ka Ukrainas bruņoto spēku vadībai izdevies apspēlēt ienaidnieku, ar aktivizēšanos frontes dienvidu sektorā pie Hersonas liekot Krievijas pusei koncentrēt savu uzmanību šim virzienam, atstājot novārtā ziemeļus. Jāteic, ka arī Ukrainas spēku darbībai dienvidos ir panākumi, kopš augusta beigām atbrīvojot vairākus desmitus apdzīvotu vietu un pievirzoties tuvāk Hersonas pilsētai. Aizvakar, 12. septembrī, Ukrainas aizsardzības spēku operatīvā štāba „Dienvidi” preses centra vadītāja Natālija Gumeņuka pavēstīja, ka atsevišķu Krievijas vienību komandieri Hersonas rajonā mēģinot uzsākt sarunas par padošanos. Krievijas konkrētā reakcija uz neveiksmēm frontē bija masveidīgi raķešu triecieni Ukrainas spēkstacijām un citai elektroapgādes infrastruktūrai svētdien, kas izraisījis elektroapgādes pārtraukumus daudziem tūkstošiem Ukrainas mājsaimniecību. Tikām straujo atkāpšanos Harkivas apgabalā Krievijas puse raksturojusi kā spēku pārgrupēšanu nolūkā stiprināt pozīcijas Donbasa reģionā. Dažas pazīmes liecina, ka šīs militārās neveiksmes ietekmē Vladimira Putina režīma pozīcijas valsts iekšienē. Arvien skaļāk dzirdamas balsis šovinistu nometnē aicina saukt pie atbildības Krievijas armijas vadību un reizumis peļ arī pašu režīma līderi Putinu. Nīgros toņos nesen izteicies Čečenijas vietvaldis Ramzans Kadirovs, piesolot, ja situācija neuzlabosies, aprunāties personiski Kremlī pār aizsardzības resora darbību. Vairāki desmiti Sanktpēterburgas un Maskavas municipālo deputātu atļāvušies nākt klājā ar publiskām vēstulēm, aicinot Vladimiru Putinu atkāpties no amata. Tikām pats Krievijas līderis joprojām nav publiski izteicies par karadarbības situāciju un rīkojas tā, it kā viss joprojām noritētu pēc plāna. Svētdien viņš piedalījies Maskavas pilsētas svētkos, atklājot pasaulē lielāko panorāmas riteni, kas jau nākamajā dienā salūzis. Lai dzīvo karalis! 8. septembrī, līdzšinējai Britu monarhijas galvai karalienei Elizabetei II noslēdzot savas šīs zemes gaitas, viņas vietā nekavējoties stājās troņmantnieks, Elizabetes un prinča Filipa ģimenes pirmdzimtais Čārlzs, kļūdams par karali Čārlzu III. Šobrīd jaunais karalis ir 73 gadus vecs, kas padara viņu par vecāko troni mantojušo, kā arī visilgāk troņmantnieka statusā sabijušo monarhu Lielbritānijas vēsturē. Kā jau ierasts karaļnama pārstāvjiem, viņš aktīvi darbojies sabiedriskajā dzīvē un labdarībā, pārstāvējis karaļnamu tā kontaktos ar kroņa domīnijām un Britu Nāciju sadraudzības valstīm, sevišķi pēdējos gados, kad daļēji pārņēmis šo funkciju no nelaiķes karalienes. Tāpat, kā atzīmē prese, Velsas princis Čārlzs visai sekmīgi pārvaldījis un vairojis viņa ziņā esošos kroņa kapitālus. Atšķirībā no saviem vecākiem, Čārlzs nevar lepoties ar nevainojamu ģimenes dzīvi, jo viņa pirmā laulība ar lēdiju Diānu Spenseri tika šķirta 1996. gadā pēc piecpadsmit gadus ilgas kopdzīves. Gadu vēlāk Diāna zaudēja dzīvību autoavārijā. 2005. gadā Čārlzs apprecējās otrreiz – ar savu ilglaicīgo attiecību partneri Kamillu Pārkeri-Boulzu, kura tagad kļuvusi par Lielbritānijas karalieni konsorti. Iepriekš minētais nav nācis par labu Čārlza III reputācijai, un vēl pirms pāris gadiem sociālās aptaujas liecināja, ka gandrīz puse britu pavalstnieku uzskata, ka Čārlzam tūdaļ pēc kāpšanas tronī būtu no tā jāatsakās par labu viņa vecākajam dēlam princim Viljamam. Tomēr salīdzinoši nesenākas aptaujas rāda, ka Čārlzu atbalsta apmēram 60% britu. Čārlzs kāpis tronī Lielbritānijai sarežģītā vēstures posmā, kad tā pametusi Eiropas Savienību un tiecas spēlēt patstāvīgāku lomu Eiropas un pasaules politikā. Šai ziņā nozīmīgākas kļuvušas Londonas globālās saites ar Britu sadraudzības valstīm un kroņa domīnijām, kurās monarhijas institūtam ir pamanāma vieta, ciktāl šo saišu pamatā ir attiecīgo valstu kādreizējā piederība Britu impērijai. Tāpat kopīgā monarhija, vismaz formāli, ir nozīmīgākais elements, kas vieno kopvalstī Angliju un Skotiju. Skotijā pastāvošās secesijas tendences līdz šim nav vaiņagojušās panākumiem, taču jaunu dinamiku tām devusi Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības. Pagājušā gada vēlēšanās Skotijas parlamentā pārsvaru ieguva partijas, kuras iestājas par atdalīšanos, un Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena jau deklarējusi plānu nākamā gada novembrī sarīkot atkārtotu neatkarības referendumu. Zviedrijas vēlēšanas. Vai gaidāmas pārmaiņas? Svētdien, 11. septembrī, notikušo Zviedrijas Riksdāga vēlēšanu rezultāti joprojām uzskatāmi par neoficiāliem, ciktāl nesaskaitīti ir nepilni 5% balsu. Līdz šim zināmais neļauj droši spriest par tālākajām valdības perspektīvām. Kā zināms, astoņus iepriekšējos gadus Zviedrijā pie varas bija sociāldemokrāti, pie kam tās bija mazākuma valdības, kurām atbalstu parlamentā sniedza kreisie un centriskie spēki. Pati sociāldemokrātu partija šajās vēlēšanās startējusi visumā labi un palielinās savu frakciju par vairākām deputātu vietām. Tāpat nelielu pieaugumu savai frakcijai var gaidīt sociāldemokrātu agrākie koalīcijas partneri – Zviedrijas Zaļā partija. Tomēr ne sociāldemokrātiem pašiem, ne kopā ar zaļajiem vai citiem potenciālajiem partneriem nepietiek balsu vairākuma koalīcijai. Pēc visa spriežot, arī nākamā Zviedrijas valdība būs mazākuma kabinets, kura varu noteiks koalīcijā neietilpstošu parlamenta frakciju atbalsts. Un šai ziņā nedaudz lielākas izredzes šķiet sociāldemokrātu tradicionālajiem konkurentiem – mēreno jeb moderātu partijai. Moderāti, pēc visa spriežot, var rēķināties ar kristīgo demokrātu, liberāļu un, kas sevišķi svarīgi, t.s. zviedru demokrātu atbalstu. Zviedru demokrāti, kuru partijas saknes meklējamas t.sk. ultralabējās kustībās, šais vēlēšanās sasnieguši jaunu rekordu, kļūstot par otro lielāko Riksdāga frakciju pēc sociāldemokrātiem. Partijas reputācija joprojām ir tāda, ka tās iesaistīšana valdībā nav reāla, taču moderāti ir gatavi izmantot zviedru demokrātu atbalstu nākšanai pie varas. Sociāldemokrāti, savukārt, var cerēt uz līdzšinējo atbalstu no Centra partijas, Kreisās partijas un Zaļās partijas. Pašreiz abus potenciālos pēcvēlēšanu blokus šķir mazāk nekā procents vēlētāju balsu, tāpēc līdz šim vēl nesaskaitītas balsis, kas lielākoties iesūtītas pa pastu vai nodotas ārzemēs, var izrādīties izšķirošas. Jāatgādina, ka valdības apstiprināšanai Zviedrijā nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums „par”; pietiek, ja vairākums nenobalso „pret”. Attiecīgi atbalstu valdības izveidei partijas var sniegt arī atturoties. Priekšvēlēšanu kampaņas asākā tēma bija migrācija, kur moderātu uzstādījumi par striktākiem ieceļošanas un patvēruma iegūšanas noteikumiem ir tuvinājusies tradicionāli pret migrāciju vērsto zviedru demokrātu pozīcijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas agresiju mēs izjūtam ļoti skaudri, esam raidījumos daudz runājuši gan par kara gaitu, gan no tās izrietošajām sekām, ekonomiskajām un politiskajām. Bet ir vēl kāds aspekts, par ko līdz šim runāts mazāk, proti, reliģiskais. Krievijas politiskā elite ir aktīvi strādājusi, lai savu ietekmi vairotu arī caur Krievijas pareizticīgo baznīcu. Pirmdien daudziem pārsteigums bija Latvijas Valsts prezidenta paziņojums par izstrādātu likumprojektu, kas ļaus mazināt Maskavas ietekmi Latvijas Pareizticīgajā baznīcā. Kas tad raisa bažas, kā izpaužas Maskavas ietekmi garīgajā sfērā un kas šajā ziņā notiek citviet pasaulē? Vēl viens notikums, kas noteikti jāpiemin, Lielbritānijā ir jauna premjerministre. Bijusī ārlietu ministre Liza Trasa ir kļuvusi par trešo sievieti britu premjera amatā. Ko mēs par viņu zinām un ko varam sagaidīt Lielbritānijas politikā viņas vadībā? Aktualitātes analizē Latvijas TV korespondente Ilze Kalve, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes zinātniskais asistents Ņikita Andrejevs un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Liza Trasa stājas pie Lielbritānijas stūres 5. septembrī paziņotie Lielbritānijas Konservatīvo partijas biedru balsojuma rezultāti apliecināja jau iepriekš aptauju rezultātā prognozēto – Toriju partiju un Lielbritānijas valdību turpmāk vadīs līdzšinējā ārlietu ministre Mērija Elizabete Trasa, plašāk pazīstama kā Liza Trasa. Šobrīd 47 gadus vecā britu politiķe pievērsusies politikai jau studiju gados, kad darbojusies Liberāldemokrātiskās partijas Oksfordas universitātes studentu organizācijā, drīz pēc studiju pabeigšanas gan pārejot konservatīvo rindās. 2010. gadā viņa pirmoreiz tika ievēlēta Parlamentā, bet 2012. gadā pirmoreiz ieņēma amatu valdībā kā izglītības ministra vietniece bērnu un ģimenes jautājumos Deivida Kemerona kabinetā. Nepilnus divus gadus vēlāk Trasa saņēma vides, pārtikas un lauksaimniecības ministres portfeli. Pirms referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības Trasa iestājās pret „breksitu”, taču pēc referenduma iesaistījās tā īstenošanā un 2016. gada jūlijā kļuva par tieslietu ministri Terēzas Mejas pirmajā kabinetā. Sekoja Valsts kases virssekretāres, respektīvi – finanšu ministra biedres amats otrajā Mejas kabinetā, tad starptautiskās tirdzniecības ministres portfelis pirmajā un otrajā Borisa Džonsona kabinetā, bet pagājušā gada septembrī, Džonsonam veicot kabineta pārstrukturēšanu, – ārlietu ministres amats. Konservatīvo partijas līdera vēlēšanās pēc Borisa Džonsona demisijas Trasa ar 57% partijas biedru balsu pārspēja savu agrāko kolēģi, bijušo finanšu ministru Riši Sunaku. Jaunā premjerministre jau pabeigusi sava kabineta formēšanu. Valsts kases kanclera, respektīvi – finanšu ministra amatu ieņems premjerministres vienaudzis un ilglaicīgs politiskais līdzgaitnieks Kvazi Kvartengs. Premjerministres vietniece un veselības un sociālās aprūpes ministre būs līdzšinējā darba un pensiju lietu ministre un Trasas kampaņas vadītāja Terēze Anna Kofija; ārlietu ministrs – līdzšinējais izglītības ministrs Džeimss Kleverlijs, iekšlietu ministre – juriste un politiķe Suella Breivermena. Tiek atzīmēts, ka šajos amatos, kas tiek uzskatīti par nozīmīgākajiem britu valdībā, pirmo reizi vēsturē nav neviena baltā vīrieša, ciktāl Kvartengs ir Ganas imigrantu atvase, savukārt Kleverlija māte nāk no Sjerraleones. Šobrīd visai nozīmīgo aizsardzības ministra portfeli saglabājis Bens Volless. Vairums no Trasas kabineta ministriem pieder pie vienas politiķu paaudzes – dzimuši pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē vai 70. gados un Parlamentā pirmoreiz ievēlēti 2010. vai 2015. gada vēlēšanās. Ar sevišķu gandarījumu Līzas Trasas stāšanos amatā uztver Ukraina, ciktāl nenākas šaubīties, ka jaunā premjerministre turpinās Borisa Džonsona iedibināto stingra Ukrainas atbalsta kursu. Pareizticīgā baznīca ticības un varas sadurā Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, kad dažādas kristīgās baznīcas iesaistījušās gluži laicīgās varas cīņās. Pēdējos gadsimtos, kad lielākajā daļā kristīgās pasaules notikusi baznīcas šķiršana no valsts, šādas situācijas gan kļuvušas samērā retākas. Tomēr politika, kādu pēdējās desmitgadēs arvien pamanāmāk piekopusi Krievijas pareizticīgā baznīca, liek šai ziņā atcerēties pagātnes piemērus. Runa ir, pirmām kārtām, par Krievijas pareizticīgās baznīcas vadības – Maskavas Patriarhāta – tieksmi paturēt savā varā pareizticīgās baznīcas visā bijušās Padomju Savienības teritorijā (izņemot vēsturiski neatkarīgās Gruzijas un Armēnijas pareizticīgās baznīcas). Tajā pat laikā Krievijas pareizticīgā baznīca uzkrītoši tuvinājusies Kremļa īstenotajai agresīvajai ārpolitikai, dodot savu artavu t.s. „Krievu pasaules” stiprināšanā. Gluži kā Krievijas impērijas vēlīnajā periodā pareizticība Maskavas Patriarhāta izpildījumā kļuvusi par impērisko tieksmju balstu un instrumentu līdzās monarha autoritātei un krievu valodai. Sevišķi pamanāma šī tendence kļuvusi kopš Krievijas agresijas sākuma pret Ukrainu 2014. gadā, izraisot neizbēgamu pretreakciju – kustību par Ukrainas pareizticīgās baznīcas aiziešanu no Maskavas Patriarhāta pakļautības, kļūstot par patstāvīgu jeb autokefālu baznīcu, līdzīgi pareizticīgajām baznīcām Balkānu, Centrāleiropas un Aizkaukāza valstīs. No Maskavas viedokļa autokefāliju Ukrainas pareizticīgajai baznīcai var piešķirt tikai Krievijas pareizticīgā baznīca kā tās līdzšinējā „mātes baznīca”. Taču Konstantinopoles patriarhāts, kurš tiek uzskatīts par augstāko autoritāti jeb „pirmo starp līdzīgiem” pareizticīgajā pasaulē, deklarēja, ka 17. gs. notikusī Ukrainas pareizticīgās baznīcas pakļaušana Maskavas Patriarhātam nav atbildusi kanoniskajiem principiem. Attiecīgi Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs  2018. gadā piešķīra Ukrainas pareizticīgajai baznīcai autokefālijas statusu. Par atbildi Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode pieņēma lēmumu par eiharistiskās saziņas pārtraukšanu ar Konstantinopoles patriarhātu, kas nozīmē ne vien jebkādas sadarbības pārtraukšanu, bet arī liegumu ikvienam Krievijas pareizticīgajam saņemt svēto vakarēdienu, tikt kristītam vai laulātam Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā esošajās baznīcās. Kopš tā laika līdzīga attiecību pārtraukšana notikusi arī ar tām baznīcām, kuras atzinušas autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu, proti – ar Aleksandrijas patriarhātu un Grieķijas un Kipras autokefālās baznīcas. Var piebilst, ka līdzīga situācija bija 1996. gadā, kad Konstantinopoles patriarhāts atjaunoja savas autonomās baznīcas statusu Igaunijas Apustuliskajai pareizticīgajai baznīcai. Toreiz attiecības starp Konstantinopoli un Maskavu gan tika atjaunotas pēc trīs mēnešiem, taču Igaunijā kopš tā laika pastāv divas viena otru neatzīstošas pareizticīgās baznīcas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Savukārt pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus. Šīs un citas ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunājam kopā ar žurnālistu un Latvijas ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Artūru Bikovu, sazināmies arī ar politologu Kārli Daukštu un Latvijas Televīzijas žurnālistu Gintu Amoliņu. Skarbie svētki Šodien ir Ukrainas Neatkarības diena – 31. gadadiena kopš toreizējā Ukrainas PSR Augstākā Padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, izstājoties no Padomju Savienības un radot pašreiz pastāvošo Ukrainas valsti. Ukrainas aiziešana no brūkošās padomju impērijas, domājams, bija izšķirošais moments, kas noteica šīs impērijas izbeigšanos, kuru Krievijas līderis Vladimirs Putins, kā zināms, raksturojis kā 20. gadsimta smagāko ģeopolitisko katastrofu. Šogad šis datums sakrīt ar citu hronoloģisku atskaites punktu: pusgadu, kopš Krievija uzsāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Smagi cīnoties par sava suverēnā valstiskuma pastāvēšanu, Ukraina savus valsts svētkus atzīmē daudz pieticīgāk nekā citkārt. Šogad 24. augusts nav brīvdiena, nenotiek nekādi masu pasākumi. Tam iemesls ir ne vien taupības režīms, bet arī bažas par to, ka Krievija šai dienā varētu vērst īpaši agresīvus raķešu triecienus pret Ukrainas pilsētām, kā arī sarīkot diversijas. Frontei tuvajā Harkovā noteikta komandanta stunda. Savienoto Valstu vēstniecība Ukrainā izplatījusi aicinājumu savas valsts pilsoņiem pamest Ukrainu, norādot, ka Krievijas intensīvu triecienu risks Ukrainas civilajiem objektiem ir ļoti augsts. Krievijas režīma niknumu nepārprotami uzkurinājuši pēdējā laika notikumi. Nu jau pāris nedēļas Ukrainas armija vērš triecienus pret militārajiem objektiem Krievijas anektētajā Krimā, kuru Kremlis uzskata par savas valsts teritoriju, un agrāk ir draudējis ar nesaudzīgiem prettriecieniem jebkādam pret to vērstam uzbrukumam. Vēl viens šai sakarā pieminams notikums ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās ar ANO ģenerālsekretāru Antoniu Guterrešu un Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu, kas 18. augustā notika Ļvivā. Kā kļuvis zināms, Erdogans uz Ļvivu atvedis Krievijas līdera Putina piedāvājumu sākt tiešas sarunas ar prezidentu Zelenski, taču saņēmis atbildi, ka šādas sarunas būšot iespējamas tikai pēc Krievijas spēku atkāpšanās no visas pēc 24. februāra okupētās Ukrainas teritorijas. Tikmēr satraucošas ziņas pienāk no Krievijas okupētās Mariupoles, kur tiekot veikti priekšdarbi paraugprāvai pret ukraiņu karagūstekņiem. Atklātībā parādījušās fotogrāfijas ar tiem paredzētu krātiņu, kurš tiek būvēts Maruipoles Filharmonijas zālē, kur varētu notikt tiesāšana. Potenciālie tiesājamie ir Ukrainas Nacionālās gvardes bataljona „Azova” karavīri, kuri ilgstoši pretojās okupantu spēkiem aplenktajā Mariupolē. Krievija bataljonu „Azova” traktē kā teroristisku organizāciju, taču tā ir regulāra Ukrainas bruņoto spēku vienība, uz kuras dalībniekiem attiecas karagūstekņu statuss. Viņu tiesāšana kādā paraugprāvā būtu uzskatāma par kara noziegumu, kā to paziņojis ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs. Dīvainā nāve Maskavā Pagājušajā svētdienā lielum lielajam vairumam pasaules ziņu auditorijas pirmoreiz tapa zināms Darjas Duginas vārds. 29 gadus vecā žurnāliste līdz šim bija pazīstama šovinistiska un impēriska satura patērētājiem Krievijas propagandas medijos RT un Carjgrad, kā arī interneta resursā United World International un Krievijas ultranacionālistu aprindās, kurās ir ietekme viņas tēvam, filozofam Aleksandram Duginam. Sestdienas vakarā Piemaskavā tika uzspridzināta automašīna, kurā atradās Darja Dugina, un viņa notikuma vietā mira. Atentāts notika viņas tēva acu priekšā. Nepilnas divas diennaktis pēc notikušā Krievijas Federālais drošības dienests nāca klajā ar versiju, kas slepkavībā vaino Ukrainas slepenos dienestus, papildinot savus apgalvojumus ar videomateriāliem. Saskaņā ar šo versiju atentātu īstenojusi kāda Ukrainas pilsone Natālija Vovka, kura ieradusies Krievijā ar automašīnu Mini Cooper, pie tam kopā ar savu divpadsmitgadīgo meitu. Pēc Darjas Duginas nogalināšanas domājamā diversante esot izbraukusi uz Igauniju. Kā apgalvots Krievijas propagandas medijos, Natālija Vovka, agrākā Mariupoles iedzīvotāja, esot profesionāla Ukrainas militārpersona, kas, iespējams, saistīta ar bataljonu „Azova”, kurā dienot viņas dzīvesbiedrs. Ukrainas puse jau noraidījusi šādu versiju kā smieklīgu. Tajā pat laikā atbildību par Duginas nogalināšanu uzņēmusies kāda līdz šim praktiski nezināma organizācija Nacionālā republikāniskā armija, par ko pirmdienas rītā paziņoja no Krievijas emigrējušais opozīcijas politiķis Iļja Ponomarjovs. Viņš šo organizāciju raksturoja kā partizānu kustību, kuras mērķis ir ar tiešām akcijām vērsties pret Vladimiru Putinu un viņa režīma pārstāvjiem, t.sk. valsts un vietvaru ierēdņiem, spēka struktūru darbiniekiem. Saskaņā ar Ponomarjova teikto, uzbrukuma galvenais mērķis bijis Aleksandrs Dugins, kurš nejaušības dēļ sprādziena brīdī atradies citā automašīnā. Abās pieminētajās versijās šaubas izraisa tas, ka ne Aleksandrs Dugins, ne Darja Dugina neietilpst Putina režīma ietekmīgāko personu lokā. Tiek gan minēts, ka Aleksandra Dugina politiskie uzskati, kas nereti tiek raksturoti kā „krievu fašisms”, savulaik interesējuši Vladimiru Putinu, taču Dugina un viņa meitas politiskā ietekme šī brīža Krievijā drīzāk vērtējama kā nenozīmīga.   Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā pievēršamies tikai notikumiem Ukrainā. Intriģējošākās ziņas 9. augustā pienāca no Krimas, kur nopostīts ir kara lidlauks. Pēdējās diennakts laikā ir bijušas dažādas spekulācijas par to, kas tur ir noticis. Ja lūkojamies kopumā, jāatzīst bēdīgais fakts, ka tūlīt apritēs pusgads, kopš kara sākuma. Pie traģiskajām ziņām no Ukrainas esam pieraduši un to, kas īsti notiek frontē bieži arī nezinām un nesaprotam. Vasaras otrajā pusē daudzi gaidīja kara gaitas lūzumu, tā optimisma pilni sākotnēji solīja ukraiņi. Šobrīd liekas, ka būtiska lūzuma nav. Visi kaut kam gatavojas, bet kam? Kas notiek frontē, kāda ir perspektīva? Pārrunājam arī, kādas metodes abas puses izmanto karā un kāpēc parādījušies pārmetumi ne tikai iebrucējiem - Krievijai, bet arī Ukrainai? Pēdējās dienās daudz ir apspriests "Amnesty International” ziņojums. Ko šādi ziņojumi nozīmē, kas notiek karā, kurā agresoram nav, šķiet, nekādi principi svēti.  Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube, Zemessardzes štāba pārstāvis, kapteinis Jānis Slaidiņš un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Karadarbība Ukrainā Ja vēl vasaras pirmajā pusē ik dienas pienāca ziņas par ļoti karstām kaujām Donbasā, Krievijas karaspēkam lēni, bet pamazām graužoties iekšā Ukrainas teritorijā, tad pēdējās nedēļās šādas ziņas ir gandrīz pieklusušas. Jā, uzbrukumi notiek, cilvēki iet bojā, ukraiņi cenšas noturēt ieņemtās pozīcijas un krievi neatlaižas. Donbasā ir izsludināta obligātā evakuācija, ukraiņiem pūloties izvest iedzīvotājus no gaidāmās kara zonas. Tas viss liek domāt, ka priekšā joprojām gaidāmas smagas kaujas. Tomēr paši ukraiņi ir gādājuši, lai uzmanība vēl lielākā mērā tiktu pievērsta valsts dienvidiem, kurus Krievija okupēja kara pirmajās dienās. Publiskajā telpā nepārprotami tiek uzturēta doma, ka tūlīt tūlīt ukraiņi sāks pretuzbrukumu un atbrīvos Hersonas apgabalu. Un tas ir licis arī krieviem reaģēt, pārsviežot lielākus spēkus uz okupēto teritoriju. Arī tur tiek gaidītas niknas kaujas, un jautājums tagad ir, cik lielā frontē abi karaspēki ir spējīgi un gatavi karot? Pēc Pentagona aplēsēm, šajā karā Krievijas pusē zaudēti vai ievainoti līdz pat 80 tūkstoš karavīru. Tāpat šajās dienās daudz tiek runāts par Zaporižjes Atomelektrostacijas apšaudīšanu un dramatiskajām sekām, kādas var izraisīt iespējamā kodolkatastrofa. Bet pēdējās diennakts laikā vislielākā uzmanība pievērsta Krimai. Tur vietējā militārajā lidlaukā nodārdēja ap 12 sprādzienu, gaisā paceļoties milzīgiem uguns un dūmu mutuļiem. Uzņemtajos video redzami pamatīgi postījumi, savukārt uz tilta ar pussalu izveidojās milzīgi sastrēgumi, cilvēkiem panikā cenšoties pamest pussalu. Krievijas Aizsardzības ministrija izskaidroja sprādzienus ar "munīcijas detonāciju". Savukārt, Ukrainas augsta ranga ierēdnis ASV laikrakstam "The New York Times" paziņoja, ka Ukrainas Bruņotie spēki devuši triecienu šim lidlaukam, izmantojot Ukrainā ražotus ieročus. Bet tikmēr Rietumi turpina piešķirt arvien jaunu palīdzību. Pirmdien ASV paziņoja par vēl viena miljarda atvēlēšanu Ukrainai. "Amnesty International” ziņojums Pagājušajā nedēļā, ceturtdienas rītā, Starptautiskā cilvēktiesību organizācija "Amnesty International", kas apvieno ap 3 miljoniem biedru vairāk nekā 150 valstīs, izplatīja ziņojumu ar nosaukumu “Ukraina: Ukrainas kara taktika apdraud civiliedzīvotājus”. Tajā, četrās nodaļās sadalītā dokumentā, autori norāda, ka Ukrainas militārpersonas, cenšoties atvairīt Krievijas iebrukumu, pakļauj briesmām civiliedzīvotājus, veidojot bāzes un izvietojot ieročus dzīvojamo namu rajonos, skolās un slimnīcās. Tiesa, konkrētas iestādes, to adreses un uzbrukuma laiku autori nenosauc. Pētījumā vien norādīts, ka Ukrainas bruņotie spēki bāzējušies dzīvojamās ēkās 19 pilsētās un ciemos Harkivas, Doneckas un Mikolajavas apgabalos. Tikai vienā ziņojuma nodaļā kritika veltīta arī Krievijai, aizrādot, ka tās spēki Ukrainā veic triecienus nekritiski izvēlētiem mērķiem. Ukrainas valdība uz to strauji reaģēja - Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba steidza norādīt, ka "Amnesty International" nevis meklē un mēģina darīt zināmu patiesību, bet cenšas radīt aplamu līdzsvaru. Savukārt, jau tās pašas dienas vakarā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņo, ka starptautiskā cilvēktiesību organizācija ar šāda naratīva izplatīšanu pārnes vainu no agresora uz upuri un iesaistās Krievijas dezinformācijas un propagandas kampaņā. Viņš ziņojumu nodēvēja par amorālu un atgādināja, ka Krievijas spēki vairākkārt apzināti ir apšaudījuši ar artilēriju un mīnmetējiem cilvēku rindas pēc ūdens, evakuācijas autobusus, sabiedriskā transporta pieturas, veikuši raķešu triecienus pret memoriāliem, kapsētām, kā arī karagūstekņu nometni Oleņivkā, bet  ziņojumā tas neparādās. Divas dienas vēlāk par savu atkāpšanos no amata paziņoja šīs organizācijas Ukrainas biroja vadītāja Oksana Pokaļčuka. Savu rīcību pamatojot ne vien ar nekvalitatīvo ziņojuma saturu, bet arī Ukrainas biroja izolāciju no tā sagatavošanas, iespējams, lai nodrošinātu neitralitāti. Jāpiebilst, ka Krievija jau aprīļa sākumā aizvēra Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas "Amnesty International" (arī “Human Rights Watch”, “Amnesty”, “Carnegie Endowment for International Peace”)  biroju un izslēdza to no Krievijas starptautisko organizāciju un ārvalstu nevalstisko organizāciju reģistra.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi ierašanās Taivānā ir izprovocējusi pamatīgu spriedzi Savienoto Valstu un Ķīnas attiecībās. Ķīnas armija solījusi veikt mērķtiecīgas militārās darbības. Baltais nams brīdinājis, ka provokāciju gadījumā nepaliks atbildi parādā. Starptautiskie analītiķi saka, ka šobrīd ir grūti prognozēt visas iespējamās šīs vizītes sekas. Par Ķīnu pēdējā laikā esam mazāk runājuši, bet ir vērts runāt gan par ekonomisko situāciju valstī, gan arī par politisko spriedzi, jo būtībā arī Ķīnā ir gaidāmas vēlēšanas, ja to tā varētu nosaukt. Arī Ukrainas kara kontekstā Ķīnu ir vērts pieminēt. Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un politologs Andis Kudors. Tomēr. Nensija Pelosi apmeklē Taivānu Taivāna kā „de facto” neatkarīga valsts izveidojās 1949. gadā, kad uz šo salu pēc zaudējuma pilsoņkarā pārcēlās Ķīnas nacionālistu, respektīvi, nekomunistiskā valdība. Kamēr kontinentālajā Ķīnā uzvarējušie komunisti izveidoja Ķīnas Tautas republiku, Taivāna pirmajās aukstā kara desmitgadēs turpināja oficiāli pārstāvēt ķīniešu nāciju Apvienoto Nāciju organizācijā un uzturēt diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu. Tomēr stāvoklis mainījās 1971. gadā, kad ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kas vietu organizācijā nodeva Pekinas komunistiskajai valdībai, savukārt Taivāna zaudēja jebkādu statusu šai organizācijā. Tāpat arī praktiski visās citās starptautiskajās organizācijās Taipejas valdībai nav oficiāla statusa, un Ķīnas Tautas republika pastāvīgi asi reaģē uz jebkādiem mēģinājumiem iedibināt oficiālas attiecības ar Taipeju. Arī Savienotās Valstis 1979. gadā atzina Pekinas valdību par oficiālo Ķīnas valsts varu un Taivānu – par Ķīnas sastāvdaļu, pārtraucot oficiālas diplomātiskās attiecības ar Taipeju. Tomēr ASV neatzīst Pekinas suverenitāti pār Taivānu, un īpašs likums nosaka Amerikas pienākumu atbalstīt Taivānas aizsardzību. Tas gan, savukārt, nenozīmē militārās iesaistes garantijas gadījumā, ja Ķīna uzsāktu iebrukumu. Savienotās Valstis šai ziņā piekopj t.s. „stratēģiskās divdomības” politiku, uzturot spēkā militārās iejaukšanās iespēju. Jebkuru oficiālu vizīti Taivānā Ķīna uztver kā savas suverenitātes pārkāpumu, tāpēc kad pirms apmēram mēneša izpaudās ziņas, ka Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi savas Austrumāzijas tūres laikā varētu apmeklēt Taivānu, Pekina reaģēja ļoti asi. Oficiālā līmenī tika piesaukta Ķīnas militāro spēku gatavība valsts suverenitātes aizstāvēšanai, savukārt presē un sociālajos tīklos izskanēja atklāti aicinājumi notriekt lidmašīnu, ar kuru Nensija Pelosi mēģinātu ierasties Taivānā. Tuvojoties iespējamajam vizītes datumam, Savienoto Valstu prezidentam Džo Baidenam bija vairāk nekā divas stundas ilga telefonsaruna ar Ķīnas prezidentu Sji Dziņpinu. Oficiāli publicētajā Nensijas Pelosi brauciena grafikā Taivāna nebija iekļauta, tāpēc līdz pēdējam brīdim turpinājās minējumi, vai vizīte notiks, un kā uz to reaģēs Ķīna. Uz pirmo jautājumu tika atbildēts vakar vakarā, kad lidmašīna ar augsto ASV amatpersonu nolaidās Taipejas lidostā. Šodien, 3. augustā, Nensija Pelosi vispirms tikusies ar Taivānas parlamenta vicespīkeru Cai Čīčenu, bet pēc tam ar valsts galvu – prezidenti Cai Inveņu, no kuras rokām saņēmusi augstāko Taivānas valsts apbalvojumu – Labvēlīgo Padebešu ordeni. Kas attiecas uz Pekinas reakciju, tad tā pagaidām izpaužas kā skarba retorika un militārās mācības, kuras sarīkotas visās Taivānai pieguļošajās jūrās un Ķīnas cietzemē iepretim salai. Fiksēta Ķīnas gaisa spēku iznīcinātāju ielidošana Taivānas gaisa kontroles zonā. Ķīna un Savienotās Valstis globālajā pretstāvē un sasaistē Savienoto Valstu Kongresa apakšpalātas priekšsēdētājas Nensijas Pelosi šodienas vizīte Taivānā radījusi jaunas bažās par iespējamo konfrontācijas saasināšanos starp ASV un Ķīnas Tautas republiku. Šīs attiecības jau tā nav spožas, ciktāl pēdējās desmitgadēs, pieaugot Ķīnas ekonomiskajai un arī militārajai jaudai, tās ietekmei starptautiskajā arēnā, arvien biežāk izskan pieļāvumi, ka pasaulē veidojas jauna aukstā kara situācija, kur Pekina un Vašingtona kļūs par pretēju naidīgu nometņu centrālajām asīm. Šāds scenārijs nepārprotami šķiet ļoti iedvesmojošs Krievijā, kura jau steigusies paust savu nosodījumu Nensijas Pelosi vizītei. Prezidenta Donalda Trampa administrācijas tarifu politika noveda pie tirdzniecības kara situācijas starp abām lielākajām planētas ekonomikām. To gan nedaudz mīkstināja 2020. gada janvārī parakstītā tirdzniecības vienošanās, taču pandēmijas situācijas dēļ Ķīna tā arī nav izpildījusi šīs vienošanās paredzēto amerikāņu preču importa palielinājumu. Tajā pat laikā pēdējos gados strauji audzis Ķīnas un Krievijas tirdzniecības un investīciju apjoms. Pērngad vien tirdzniecības apgrozījums starp abām valstīm palielinājies apmēram par trešdaļu, tuvojoties 150 miljardiem dolāru. Domājams ka šogad, kad liela daļa Krievijas energoresursu eksporta tiek pārorientēta uz Āzijas tirgu, šis kāpums turpināsies. No otras puses, Krievija šai ziņā vēl tālu atpaliek no Savienotajām Valstīm, kuru tirdzniecības kopapjoms ar Ķīnu pērngad pārsniedza 650 miljardus dolāru, praktiski sasniedzot līmeni pirms prezidenta Trampa uzsāktā tarifu kara. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šogad aktualizējis arī jautājumu par iespējamo Ķīnas un Krievijas militāro sadarbību. Šāda sadarbība pastāv jau kopš pagājušā gadsimta nogales, un sākotnēji Ķīna šais attiecībās bija „jaunākā partnera” lomā, iegūstot no Krievijas padomju militārās tehnoloģijas. Pagājušajās desmitgadēs abu valstu militāri tehnoloģiskās iespējas lielā mērā izlīdzinājušās, un tagad galvenais jautājums ir – vai Ķīna nevar kļūt par mūsdienīgākas militārās tehnikas piegādātāju Krievijai. Kā atklājusi karadarbība Ukrainā, Krievijas mūsdienīga bruņojuma resursi nav īpaši lieli. Tomēr ir skaidrs, ka ja atklātos šāds Pekinas atbalsts Kremlim, pret Ķīnu tiktu vērstas nopietnas rietumvalstu sankcijas. Kā zināms, baidoties tikt pakļauti Rietumu sankcijām, daudzi Ķīnas finanšu uzņēmumi līdz šim vairījušies pārkāpt Krievijai noteiktos ierobežojumus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Itālijas valdība piedzīvo neuzticības balsojumu. Džo Baidens pirmo reizi apmeklējis Tuvos Austrumus, būdams ASV prezidenta amatā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atstādinājis no amata vairākas augstas amatpersonas - Ukrainas Drošības dienesta vadītāju Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Pasaules aktualitātes raidījumā Divas puslodes vērtē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Gints Jegermanis. Sašūpojas Itālijas valdība Bezpartejiskā premjerministra Mario Dragi valdība Itālijā tika izveidota 2021. gada februārī kā izteikta varavīksnes valdība, kuru līdz šim atbalstījis absolūtais vairākums abu Itālijas parlamenta palātu deputātu. Vairāk nekā puse no Dragi kabineta ministriem, t. sk. iekšlietu, tieslietu un ekonomikas un finanšu resoru vadītāji ir bezpartejiski, savukārt partiju deleģētie kabineta locekļi pārstāv visplašāko politisko spektru. Starp viņiem ir labēji populistiskās partijas „Līga”, populistiskās Pieczvaigžņu kustības, labēji centriskās “Forza Italia”, centriskās „Kopā nākotnei”, liberālās „Italia Viva”, mēreni kreiso partiju – Demokrātiskās partijas un kustības „Articolo Uno” ministri. Taču šī sarežģītā konstrukcija sašķobījās, kad pirms izšķiroša balsojuma par valdības turpmākās rīcības plānu parlamenta augšpalātā Senātā zāli pameta Pieczvaigžņu kustības senatori. Kustības līderis Džuzepe Konte vaino premjeru nepietiekamos centienos apkarot pieaugušo dzīves dārdzību. Lai arī bez Pieczvaigžņu kustības balsojums bija pozitīvs, premjerministrs vērsās pie valsts prezidenta Serdžio Matarellas ar ierosinājumu demisionēt, kas tomēr nenotika. 20. jūlija vakarā paredzēts balsojums par uzticību valdībai abās parlamenta palātās, tomēr neatkarīgi no tā premjerministrs Dragi līdz šim norādījis, ka nebūtu gatavs turpināt valdības darbu, ja no tās aizietu Pieczvaigžņu kustība. Šādā gadījumā teju vienīgais scenārijs būtu jaunu parlamenta vēlēšanu izsludināšanas septembrī vai oktobrī. Tikām pašā Pieczvaigžņu kustībā vērojama nopietna šķelšanās valdības atbalsta jautājumā, un izskan viedokļi par partijas vadības vēlmi uz valdības destabilizācijas un ārkārtas vēlēšanu rēķina konsolidēt savu politisko spēku un elektorātu. Līdzīgi pieņēmumi izskanējuši arī radikāli labējo spēku sakarā. Prezidenta Baidena Tuvo Austrumu tūre 13. jūlijā Džo Baidens pirmo reizi devās vizītē uz Tuvajiem Austrumiem Savienoto Valstu prezidenta statusā. Četru dienu maršrutā bija iekļauta Izraēla, Palestīnas autonomija un Saūda Arābija. Kā jau bija sagaidāms, šīs vizītes pamatā apstiprināja amerikāņu politikas nemainīgās prioritātes reģionā un bija ieturētas „aso šķautņu” nogludināšanas garā. Viesojoties Telavivā, prezidents vēlreiz apliecināja Savienoto Valstu principiālo gatavību balstīt Izraēlas drošību. Izpalika kritika par ebreju apmetnēm palestīniešu teritorijā vai jautājums par iespējamo amerikāņu konsulātu palestīniešu autonomijai, kas varētu tikt atvērts Jeruzalemē. Toties prezidents Baidens un Izraēlas premjerministrs Jairs Lapids pauda vienotu nostāju, ka nav pieļaujama kodolieroču nonākšana Irānas rīcībā. Vaicāts, vai pieļauj iespēju šai sakarā lietot militāru spēku pret Irānu, prezidents Baidens atbildēja, ka jā, ja citas iespējas nebūtu. Savukārt viesojoties Palestīnas autonomijā un tiekoties ar tās prezidentu Mahmūdu Abāsu, Baidens pauda simpātijas palestīniešu neatkarības centieniem, tos pat netieši salīdzinot ar Īrijas savulaik izcīnīto neatkarības cīņu pret britu virskundzību. Ar lielu interesi starptautiskā sabiedrība gaidīja prezidenta vizīti Saūdu karaļvalstī, jo sevišķi tikšanos ar tās faktisko vadītāju kroņprinci Muhamedu bin Salmanu. Savulaik pašreizējais prezidents asi kritizēja kroņprinci par viņa domājamo saistību ar Amerikā dzīvojošā Saūdu izcelsmes žurnālista Džamala Hašogi noslepkavošanu. Izskanēja pat pieņēmumi, ka vizītes laikā Baidens atteicies tikties ar princi un tikšoties tikai ar Saūdu valsts galvu karali Salmanu bin Abdulazizu. Tomēr prezidents un kroņprincis draudzīgi sasveicinājās uz karaļa pils kāpnēm Riādā, un arī visa turpmākā vizītes gaita, kas iekļāva arī Baidena dalību arābu valstu vadītāju samitā, noritēja pozitīvā gaisotnē. Vašingtonas un Riādas pozīcijas pilnībā sakrīt pretestībā Irānas ekspansijas tieksmēm, un uz šī fona prezidents Baidens turnejas laikā vairakkārt uzsvēra Amerikas atbalstu attiecību uzlabošanai starp Saūda Arābiju un Izraēlu. Un kaut arī prezidenta administrācijas pārstāvji pirms vizītes tika uzsvēruši, ka Saūdu naftas ieguves palielināšana, stabilizējot globālo enerģijas resursu tirgu, nebūs sarunu degpunktā, naftas cenas biržās jau reaģējušas uz prezidenta Tuvo Austrumu turneju ar pamanāmu krišanos. Prezidents Zelenskis atstādina struktūru vadītājus Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nolēmis atstādināt no amata Ukrainas Drošības dienesta šefu Ivanu Bakanovu un valsts ģenerālprokurori Irinu Venediktovu. Kā motīvu prezidents minēja vairāk nekā 650 šobrīd izmeklējamo gadījumu par Ukrainas likumsargājošo struktūru darbinieku valsts nodevību un kolaborāciju ar okupētājvalsti Krieviju. Nepilni divi simti šādu darbinieku atzīti par aizdomās turētajiem. Visskaļākais gadījums ir nesen arestētais Ukrainas Drošības dienesta Krimas reģionālās pārvaldes vadītājs Olehs Kuļiņičs. Sākotnējai Bakanova un Venediktovas atstādināšanai sekoja parlamenta vakar notikušais balsojums par abu amatpersonu atbrīvošanu no amata. Abi atlaistie ir prezidenta ilglaicīgi līdzgaitnieki un pieder pie viņa komandas kodola. Jurists un ekonomists Ivans Bakanovs ir Volodimira Zelenska bērnības draugs, vēlāk darbojies kopā ar nākamo valsts galvu vairākos projektos, t.sk. kā administrators viņa televīzijas producēšanas kompānijā „Studija 95. kvartāls”, vadījis viņa priekšvēlēšanu štābu. Arī Irina Venediktova darbojas kopā ar prezidentu kopš 2018. gada, t. sk. izstrādājot viņa partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu programmas tieslietu sistēmas reformas sadaļu. Par Ukrainas Drošības dienesta vadītāja pienākumu izpildītāju iecelts drošības sistēmas profesionālis, brigādes ģenerālis Vasilijs Maļuks, par ģenerālprokurora pienākumu izpildītāju – līdzšinējais ģenerālprokurora vietnieks Oleksijs Simonenko. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No amata atkāpies Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons. To prasīja viņa pārstāvētās Konservatīvās partijas deputāti. Iemesli ir saistīti arī ar karantīnas režīma pārkāpumiem Dauningstrītā,  izšķērdīgu savas oficiālās rezidences renovāciju un nepiedienīgā uzvedībā apsūdzēta kandidāta iecelšanu augstā amatā. Džonsons gan amatu pametīs tikai tad, kad tiks atrasts viņa pēctecis, kas varētu notikt septembra sākumā. Pretendentu amatam pietiek. No amata atkāpies arī Šrilankas prezidents Gotabaja Radžapaksa, bet šīs demisijas iemesli ir pavisam citi. Tie saistās ar plašajiem nemieriem, ko valstī izraisījusi smagā ekonomiskā krīze. Protestētāji bija ielauzušies prezidenta oficiālajā rezidencē un kancelejā, taču Radžapaksa paspēja aizbēgt pirms demonstrantu ierašanās. ASV nerimst diskusijas par Augstākās tiesas spriedumu, kas faktiski liedz sievietēm tiesības pašām izlemt par abortu. Jūnija nogalē Augstākā tiesa atcēla pusgadsimtu senu spriedumu, kas atzina, ka šādas tiesības sievietēm ir noteiktas konstitūcijā. Līdz ar to ASV štati ar savu likumdošanu drīkst būtiski ierobežot vai aizliegt abortus. Tiek lēsts, ka šādus ierobežojumus vai aizliegumus varētu ieviest puse no ASV štatiem, turklāt 13 no tiem šādi likumi jau ir pieņemti. Aktualitātes vērtē TV24 žurnālists Kārlis Streips un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Džonsons aiziet Pagājusī ceturtdiena. 7. jūlijs, kļuva par pavērsiena punktu vienai no spilgtākajām personībām mūsdienu Eiropas un pasaules politikā – šai dienā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons paziņoja par atkāpšanos no amata. Šo soli praktiski neizbēgamu padarīja divu viņa kabineta ministru – kanclera jeb finanšu ministra Riši Sunaka un veselības  sekretāra Sedžida Dževida – demisija, kam sekoja apmēram 60 zemāka ranga valdības locekļu atkāpšanās. Konkrētais situācijas detonators bija konservatīvo partijas parlamenta darba organizētāja vietnieka Krisa Pinčera nepiedienīga uzvedība, kādā privātā ballītē uzmācoties dažiem vīriešu kārtas viesiem. Lai gan līdzīgas epizodes Pinčera sakarā bijušas zināmas arī iepriekš, tas nav kavējis Džonsonu iekļaut viņu savā administrācijā. Tomēr šis atgadījums nebūtu kļuvis izšķirošs, ja ne virkne citu skandālu, kuri pēdējā laikā satricinājuši toriju partijas frakciju. Skaļākais no tiem saistīts ar ballītēm, kuras notikušas vairākos valdības birojos laikā, kad valstī bija noteikti strikti pulcēšanās ierobežojumi pandēmijas dēļ. Vienā no šādiem saviesīgiem vakariem piedalījies arī pats premjerministrs, par ko bijis spiests samaksāt policijas noteikto naudassodu. Tāpat pēdējā gada laikā seksa skandālu dēļ no amata nācies atkāpties diviem toriju partijas deputātiem, un vēlēšanās uz viņu vietām jūnija beigās konservatīvie zaudēja. Džonsona kabineta reputāciju apēnoja arī pieķeršana lobēšanas normu pārkāpšanā un nekontrolētos partijas sponsora naudas tēriņos premjera rezidences remontam. Ievērojot Borisa Džonsona nozīmīgo atbalstu Ukrainai tās karā pret agresorvalsti Krieviju, viņa demisija izraisījusi teju sajūsminātas reakcijas no Kremļa pārstāvju puses, savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paudis nožēlu. Vairāki Eiropas Savienības politiķi, t.sk. Īrijas premjerministrs Mihals Mārtins, pieminējuši Džonsonam viņa lomu „Breksita’ procesā un pauduši cerības, ka viņa aiziešana nākšot par labu dialogam ar Lielbritāniju. Boriss Džonsons paliks premjera amatā līdz brīdim, kad Konservatīvā partija ievēlēs jaunu līderi. Balsojumam konservatīvo frakcijā jāsākas šodien, un tam nominēti astoņi kandidāti, starp kuriem ir demisionējušais kanclers Riši Sunaks un pašreizējais kanclers Nadims Zahavi, ārlietu ministre Liza Trasa, tirdzniecības ministre Penija Mordenta, bijušais ārlietu ministrs Džeremijs Hants. Klans zaudē varu Šrilankā Ietekmīgu ģimeņu jeb klanu loma Šrilankas politikā nav nekas jauns. Pagātnē valsts augstākos amatus ilgākā laika periodā ieņēmuši vīri no kalnrūpniekiem Senanajakēm vai Bandaranaikēm, kuri gadsimtiem ilgi bijuši eiropiešu koloniālo varu dienestā. Arī valsts dienviddaļas plantatori Radžapakšas ieņēma administratīvus un politiskus posteņus jau britu koloniālās administrācijas laikā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, taču valsts politikas priekšplānā šis klans iznāca tikai 2005. gadā, kad par valsts prezidentu tika ievēlēts Mahinda Radžapakša. Ar prezidenta gādību viņa vairāki ģimenes locekļi drīz tika iecelti augstos valdības amatos. Tiek lēsts, ka atsevišķos laikposmos klana pārstāvji tieši vai netieši kontrolējuši apmēram 50%, pēc dažām aplēsēm – līdz pat 70% no valsts budžeta izlietojuma. Par politisko platformu ietekmīgajam klanam kalpo Šrilankas Tautas fronte, kas ietilpst apvienībā Šrilankas Tautas brīvības alianse. Lai gan šī apvienība tiek raksturota kā kreisi orientēta, pati Tautas fronte tiek dēvēta par konservatīvu. Radžapakšas sevi pozicionēja kā valsts lielākās etniskās grupas singāļu interešu aizstāvjus pretstatā tamilu u.c. minoritātēm, un šī nacionālistiskā ievirze līdz šim nodrošinājusi klanam nozīmīgu elektorāta atbalstu. 2019. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja Gotabaja Radžapakša, dažus mēnešus vēlāk ieceļot savu brāli Mahindu Radžapakšu par premjerministru. Klana varu vēl vairāk nostiprināja 2020. gada parlamenta vēlēšanas. Tomēr problēmas, kas uz pēdējo gadu globālo krīžu fona smagi skārušas nestabilo Šrilankas ekonomiku, izraisījušas plašu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar varu. Nu jau vairāk nekā gadu šrilankieši izjūt akūtu pārtikas un degvielas trūkumu, kam pēdējā laikā pievienojušies arī strāvas padeves pārtraukumi. Jau kopš šī gada sākuma valstī vērsušās plašumā neapmierināto iedzīvotāju protesta akcijas, kuras vara mēģinājusi slāpēt ar policijas spēku, laižot darbā asaru gāzi un ūdensmetējus, kā arī organizējot savu atbalstītāju uzbrukumus demonstrantiem. Galu galā pēc asiņainām sadursmēm šī gada mijā no amata atkāpās premjerministrs Mahinda Radžapakša. Tomēr protesti nerimās, un nu kārta pienākusi viņa brālim prezidentam. 9. jūlijā saniknots pūlis ieņēma prezidenta rezidenci galvaspilsētā Kolombo, un drīz pēc tam prezidents paziņoja par savu gatavību atkāpties. Vairākas dienas par viņa atrašanās vietu nebija drošu ziņu, līdz šorīt kļuva zināms, ka bijušais prezidents kara lidmašīnā pametis valsti un devies uz kaimiņvalsti Maldīviju. Saskaņā ar Šrilankas likumdošanu vara valstī jāpārņem parlamenta priekšsēdētājam, kuram 30 dienu laikā jāsarīko jauna prezidenta vēlēšanas. Tomēr sabiedrības vispārējā neapmierinātība ar varu liek izteikt skeptiskas prognozes par iespējām stabilizēt politisko situāciju un bažas par valsts ieslīgšanu politiskā haosā. Abortu un ieroču problemātika ASV Pēdējās nedēļas saasinājušas uzmanību uz ilglaicīgām Savienoto Valstu iekšpolitikas problēmām, kas iezīmē nozīmīgas idejiskas šķirtnes amerikāņu sabiedrībā. Pirmkārt, jāmin Savienoto Valstu Augstākās tiesas 24. jūnija spriedums lietā Dobss pret Džeksonas Sieviešu veselības organizāciju, kas faktiski atļauj štatu likumdevējiem noteikt aizliegumus un ierobežojumus abortu veikšanai. Tas maina apmēram kopš pusgadsimta Savienotajās Valstīs iedibināto likumdošanas praksi, kas atzīst šādus aizliegumus par neatbilstošiem Savienoto Valstu Konstitūcijai. Izšķirošais notikums šai ziņā bija Augstākās tiesas 1973. gada spriedums lietā Rou pret Veidu, kā arī 1992. gada spriedums lietā Organizācija „Planned parenthood” pret Keisiju. 24. jūnija spriedums argumentēts ar apsvērumu, ka minētie agrākie spriedumi nodrošinot tiesības, kas gan izrietot no Konstitūcijas, taču neesot „dziļi iesakņotas nācijas vēsturē un tradīcijās”. Kā atzīmē daudzi komentētāji, šāds spriedums atspoguļo pašreizējo tiesas idejisko ievirzi, kas mainījusies, Trampa administrācijas periodā ieceļot amatos vairākus konservatīvi noskaņotus tiesnešus. Spriedums nepārprotami ignorē lielākās daļas amerikāņu sabiedrības noskaņojumu, ciktāl, saskaņā ar aptaujām, pavalstu tiesības liegt izdarīt abortus atbalsta vien apmēram trešdaļa amerikāņu. Savukārt jau gadiem cilāto jautājumu par šaujamieroču brīvo pieejamību saasinājusi kārtējā asiņainā šaudīšanās. Šoreiz traģēdija izvērtās Hailendpārkas pilsētā Ilinoisas pavalstī, kur 21 gadu vecs vīrietis 4. jūlija Neatkarības dienas parādes laikā atklāja uguni uz svinību dalībniekiem no Smita un Vesona pusautomātiskās šautenes. Ieņēmis izdevīgu pozīciju uz stūra ēkas jumta, šāvējs nogalināja septiņus un ievainoja 25 cilvēkus, vēl vienpadsmit cilvēkiem gūstot traumas šaušanas radītajā panikā. Var piebilst, ka šis ir tikai asiņainākais no pēdējā laika publiskas šaudīšanās gadījumiem, kas Savienotajās Valstīs notiek teju ikdienas. Šomēnes vien, neskaitot Ilinoisas šāvēja upurus, publiskās vietās nošauti jau vairāk nekā 20 amerikāņi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā pasaules ietekmīgākās lielvalstis un kolektīvās aizsardzības dalībnieces cenšas stāties pretī Krievijai, reaģējot uz tās uzsākto karu Ukrainā? Aktualitātes vērtē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Spānijas galvaspilsētā Madridē sācies NATO valstu samits, kurā tiek risināti divi galvenie uzdevumi: kā iespēju robežās atbalstīt karā pret Krieviju Ukrainu un kā stiprināt pašu dalībvalstu aizsardzības spējas. Paredzams, ka samitā tiks pieņemti ļoti būtiski lēmumi, kas svarīgi arī Latvijas drošības garantēšanai. Bet nedēļu mijā notika G7 jeb septiņu pasaules ietekmīgo valstu līderu tikšanās. Lai arī tur Ukraina bija uzmanības centrā, šo valstu vadītāji centās saskaņot savu rīcību, kā ietekmēt Krievijas spējas un vēlmi karot, ieviešot jaunas sankcijas. Viņi arī paziņojuši, ka darīs visu, lai sauktu Krieviju un personiski prezidentu Vladimiru Putinu pie atbildības par izdarītajiem noziegumiem. G7 samits Vācijā Sākot ar svētdienu, 26. jūniju, trīs dienu garumā Elmavas pilī Vācijā satikās septiņu ietekmīgāko valstu vadītāji, viņiem pievienojoties arī Eiropas komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropadomes prezidentam Šarlam Mišelam. Valstu septiņniekā ietilpst Savienotās valstis, Kanāda, Lielbritānija, Vācija, Francija, Itālija un Japāna. Savulaik klubiņā bija arī Krievija, taču jau pēc pirmā uzbrukuma Ukrainai 2014.gadā to no šī foruma izslēdza. Krievijas uzsāktais karš šoreiz bija visas uzmanības centrā. Lielvalstu vadītāji meklēja iespējas, kā ietekmēt Krieviju, lai liktu tai pārtraukt postošo karu Ukrainā. Pirmā ziņa, kas parādījās jau samita pašā sākumā, bija par vienošanos aizliegt iepirkt Krievijas zeltu. Zelts, kura vērtība Krievijas ekonomikai 2021.gadā bija 14,5 miljardi eiro, ir nozīmīgs valsts eksporta produkts. Pēc sankciju noteikšanas Krievijas bagātnieki ir steigušies pārvērst savus aktīvus zeltā, lai izvairītos no finanšu ierobežojumu ietekmes. Kā pavēstīja Baltais nams, 2020.gadā Krievijas daļa visā zelta eksportā bija 5%, un 90% no Krievijas zelta eksporta gāja uz G7 valstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju. Tagad Krievijai būs jāmeklē citi pircēji, un visi atzīst, ka tas ietekmēs zelta tirgu visā pasaulē. Otra būtiska ziņa saistīta ar cenu griestu noteikšanu Krievijas naftai. Saskaņā ar šo plānu, lielvalstis apņemtos iepirkt Krievijas naftu par noteiktu summu, atsakoties maksāt vairāk. Tā kā Krievijai naftas eksports ir nozīmīgākais ieņēmumu avots, valstu vadītāji cer, ka Krievijai nāktos piekrist šiem noteikumiem, un tas samazinātu agresorvalsts spējas turpināt finansēt karu kā līdz šim. Šeit gan vēl pie konkrētiem mehānismiem tiek strādāts un gala lēmumi nav pieņemti. Šis būtu būtisks pavērsiens Eiropas lielo valstu īstenotajā politikā, jo tās ir vairāk atkarīgas no Krievijas naftas. ASV un Kanāda, kam tas ir mazāk sāpīgi, jau ir aizliegušas Krievijas naftas iegādi vispār. Starp vairākiem paziņojumiem, kas izplatīti samita laikā, vēl īpaši jāpiemin tas, kas pieņemts pēc Krievijas pirmdien īstenotā raķešu uzbrukuma tirdzniecības centram Ukrainas pilsētā Kremenčukā. Tajā tika ievainoti desmitiem cilvēku un vismaz 20 gāja bojā. "Neizvēlīgi uzbrukumi nevainīgiem civiliedzīvotājiem ir kara noziegums. Krievijas prezidents Putins un citi vainīgie tiks saukti pie atbildības," teikts paziņojuma tekstā. "Mēs nenomierināsimies, kamēr Krievija neizbeigs savu nežēlīgo un bezjēdzīgo karu ar Ukrainu." Sagatavoja Aidis Tomsons. NATO samits Madridē – Krievijas agresijas ēnā Ziemeļatlantijas līgumorganizācijas jeb NATO valstu vadītāju samits, kas sākās 28. jūnijā un noslēgsies rīt, 30. jūnijā, Spānijas galvaspilsētā Madridē, neizbēgami norit Krievijas agresijas zīmē. Kremļa spēku iebrukums Ukrainā nesis aizsardzības aliansei pārmaiņas, kādas nebija īsti domājamas pirms 24. februāra. Pirmkārt, tas ir divu tradicionāli neitrālo ziemeļvalstu – Somijas un Zviedrijas – pieteikums pievienoties NATO, kuru tās oficiāli iesniedza maijā. Otrkārt, gadu desmitiem nepieredzēts alianses militārās gatavības kāpinājums, jo sevišķi tās austrumu flangā – Baltijas valstīs un Polijā. Treškārt – jaunas vispārējas stratēģiskās koncepcijas pieņemšana, reaģējot uz jauno drošības situācijas realitāti. Jautājumā par Somijas un Zviedrijas uzņemšanu līdz pat pēdējam brīdim nebija drošas pārliecības, ciktāl ziemeļvalstu dalību draudēja bloķēt Turcija. Ankara norādīja, ka ziemeļvalstis ir pārāk atbalstošas kurdu pretestības organizācijām, kuras Turcija definē kā teroristiskas, kā arī Savienotajās Valstīs dzīvojošā turku opozicionāra, islāma sludinātāja Fetullas Gilena atbalstītājiem. Tomēr diplomātiskie pūliņi Madrides samita priekšvakarā acīmredzami vainagojušies panākumiem, vakar Somijas, Zviedrijas un Turcijas pārstāvji parakstīja attiecīgu saprašanās memorandu, un šodien abām ziemeļvalstīm jāsaņem oficiāls uzaicinājums pievienoties aliansei. Kas attiecas uz NATO militāro spēju kāpinājumu, tad jau samita priekšvakarā alianses ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja par plānu krasi palielināt paaugstinātas kaujas gatavības režīmā esošo alianses spēku apjomu. Ja šobrīd tie ir 40 000 militārpersonu, tad jau drīzā nākotnē tiem jābūt apmēram 300 000; tātad – vairāk nekā septiņkārtīgs palielinājums. Tāpat plānots palielināt šo spēku klātbūtni Baltijas valstīs līdz brigādes līmenim, respektīvi – trīs līdz pieciem tūkstošiem personālsastāva, kas arī ir vairākkārtējs pieaugums. Iepriekšēja NATO stratēģiskā koncepcija tika pieņemta pirms divpadsmit gadiem alianses samitā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Tā definē Krieviju kā alianses partneri un postulē, ka konvencionāls militārs uzbrukums kādai no alianses dalībvalstīm ir maz ticams. Krievijas agresija pret Ukrainu, kas aizsākās 2014. gadā un šogad kulminējusi kā plaša mēroga iebrukums kaimiņvalstī, kā arī Kremļa amatpersonu un oficiozās propagandas pastāvīgi naidīgā un draudošā retorika, liek radikāli pārvērtēt šādas pieejas. Nenākas šaubīties, ka no jaunās stratēģijas, kura tiks pieņemta Madridē, būs pazuduši „mierlaiku” motīvi, un Krievija, visdrīzāk, tiks definēta kā ilglaicīgs stratēģisks drauds un pretinieks. Ja īstenosies Savienoto Valstu ievirze, tad sava daļa skarbu vērtējumu šai dokumentā tiks arī Ķīnai. Kopumā jākonstatē, ka Ziemeļatlantijas līgumorganizācija šobrīd piedzīvo nozīmīgāko spēku sasprindzinājumu kopš aukstā kara noslēguma. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta, kas sola iespējamus izaicinājumus pašreizējam prezidentam Emanuelam Makronam un viņa partijai "Uz priekšu, Republika!". Makronam izaicinājumu metusi nepieredzēti plaša kreiso spēku koalīcija, kas, visticamāk, iegūst tik daudz balsu, lai Makrons zaudētu vairākumu parlamentā. Vai tas varētu nozīmēt, ka Francijas iekšpolitikā gaidāmi interesanti laiki? Pusgads ir atlicis līdz ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanām, un arvien skaļāk par sevi atgādina arī bijušais ASV prezidents Donalds Tramps. Šajā dienās uzmanības centrā atkal nonākusi īpašā izmeklēšanas komisija, kas pēta Trampa lomu pagājušā gada 6. janvāra iebrukumā Kapitolijā. Pats Tramps to sauc par vienu no mūsdienu nozīmīgākajiem protestiem, bet izmeklētāji norāda, ka sazvērestība ar mērķi gāzt varu vai pārņemt to, iespējams, nemaz nav beigusies. Pievēršamies arī karam Ukrainā, pareizāk sakot, kārtējām hibrīdkara metodēm, ko pret Ukrainu izmanto Krievija un tās kontrolētie separātisti valsts austrumos. Krievijas prezidents devis mājienus Rietumiem, ka vēsturiski Krievija nevis kaut ko iekaro, bet gan atgūst to, kas tai jau piederējis un pienākas. Savukārt pašpasludinātajā Doneckas tautas republikā piespriests nāves sods trim ārvalstu leģionāriem, kas karojuši Ukrainas bruņotajos spēkos. Kā vērtējamie šādi Krievijas līdera izteikumi un vai tiesiski tiem vispār ir kāds spēks? Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs Māris Lejnieks. Donalds Tramps – demokrātijas grāvējs? Pēc nemieriem pagājušā gada 6. janvārī, kuru laikā vēlēšanās zaudējušā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ieņēma daļu no Savienoto Valstu Kapitolija ēka Vašingtonā, aizkavējot vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu Kongresā, amerikāņu likumdevēji izveidoja īpašu komiteju šo notikumu izmeklēšanai. Tā bija Kongresa demokrātu frakcijas virzīta iniciatīva, un balsojumā par komitejas izveidi pagājušā gada 1. jūlijā kongresmeņu balsis dalījās pamatā pēc partijas piederības. Attiecīgi komitejas sastāvā darbojas septiņi demokrāti ar komitejas priekšsēdātāju, Misisipi štata pārstāvi Beniju Tompsonu priekšgalā, un tikai divi republikāņi, tai skaitā komitejas vicepriekšsēdētāja, Vaiomingas štata pārstāve Liza Čeinija. Šomēnes komiteja uzsāka publisko sēžu ciklu, kas iesākās pagājušās nedēļas ceturtdienā, 9. jūnijā, un turpinājās aizvakar, 13. jūnijā. Trešā sēde, kas bija paredzēta šodien, tika atcelta, kā paziņots, tehnisku iemeslu dēļ. Komitejas sēdes tiešraidē translē vairums lielāko amerikāņu telekanālu. Abās sēdēs uzmanības centrā bija jautājums par to, kādu informāciju eksprezidents Tramps saņēmis par vēlēšanu rezultātiem, respektīvi – vai viņam bija kāds pamats uzskatīt, ka tie varētu būt viltoti, vai arī apgalvojumi par vēlēšanu nozagšanu, ar kuriem Tramps uzkūdīja savus atbalstītājus 6. janvāra uzbrukumam, bija viņa izdomājums. Kā uzrunā, atklājot pirmo komitejas sēdi, norādīja tās priekšsēdētājs, kongresmenis Tompsons: „6. janvāris bija valsts apvērsuma mēģinājuma kulminācija, nekaunīgs mēģinājums gāzt valdību. Vardarbība nebija nejaušība. Tā bija Trampa pēdējā cīņa, izmisīgi centieni izmantot pēdējo iespēju aizkavēt varas nodošanu. Donalds Tramps bija šīs sazvērestības centrā. Un galu galā Donalds Tramps, Savienoto Valstu prezidents, pamudināja pašmāju konstitūcijas ienaidnieku pūli doties uz Kapitoliju un sagraut Amerikas demokrātiju.”  Kā nozīmīgs fakts komitejas sēžu kontekstā tiek atzīmēts tas, ka samērā neilgs laiks palicis līdz 8. novembrī gaidāmajām Kongresa vēlēšanām, kurās Demokrātu partija var zaudēt savu nelielo vairākumu Savienoto Valstu likumdevējā. Ukrainas kara hibrīdā dimensija Pagājušajā nedēļā pamanāmi iezīmējās hibrīdā dimensija pašreizējā Krievijas agresijā pret Ukrainu. No vienas puses, te pieminama Krievijas līdera Vladimira Putina uzstāšanās jauno zinātnieku un uzņēmēju auditorijā, kurā viņš pašreizējo karu pret Ukrainu pielīdzināja Krievijas impērijas ekspansijai 18. gs. sākumā, kuru īstenoja toreizējais cars Pēteris I. Piesaucot kauju pie Narvas 1700. gadā, kurā krievu spēki cieta smagu sakāvi no karaļa Kārļa XII vadītās Zviedrijas armijas, prezidents iezīmēja paralēli starp pagātnes monarha īstenoto impērijas paplašināšanu un stiprināšanu, un pašreizējo karadarbību kā savulaik zaudēto teritoriju atgūšanu. Šis, nepārprotami, ir mājiens ne vien Ukrainai, bet arī citiem Krievijas kaimiņiem bijušajā padomju varas sfērā, pirmām kārtām jau Baltijas valstīm. Tikām vēl viena agresijas šķautne nupat iezīmējusies tiesas zālē t.s. Doneckas tautas republikā, kur kara tribunāls 9. jūnijā pēc neilgas lietas izskatīšanas piesprieda nāvessodu trīs Krievijas spēku gūstā kritušiem ārvalstu izcelsmes ukraiņu karavīriem. Tie ir britu pilsoņi Eidens Aslins un Šons Piners, kā arī Marokas pavalstnieks Saaduns Brahims. Aslinam un Brahimam ir arī Ukrainas pilsonība. Kā apsūdzības pamats kalpojis uzstādījums, ka visi trīs esot kara algotņi, tātad viņu karošana pret t.s. „tautas republiku” ir kara noziegums. Kā jau norādījušas vairākas cilvēktiesību organizācijas, šāds apgalvojums neatbilst starptautiskajām kara tiesībām, jo par algotni nav uzskatāms karojošas valsts bruņoto spēku karavīrs. Tāpat tiek norādīts, ka par kara noziegumu uzskatāma trīs karagūstekņu tiesāšana starptautiski neatzītā valstiskā veidojuma „tribunālā”. Ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šis ir Kremļa režīma atbildes solis Ukrainai, kuras tiesās pēdējā laikā nonākušas vairākas lietas pret gūstā kritušiem un kara noziegumos apsūdzētiem Krievijas karavīriem. Viens no viņiem, seržants Vadims Šišimarins nesen tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu par neapbruņota civiliedzīvotāja nogalināšanu. Vai Franciju gaida jauna „sadzīvošanas” ēra? Pēc svētdien notikušās Francijas Nacionālās asamblejas vēlēšanu pirmās kārtas mandāti apstiprināti vien piecos no 577 apgabaliem. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, pirmajā kārtā tiek ievēlēti kandidāti, kuri iegūst absolūto derīgo balsu vairākumu un ne mazāk kā 25% no apgabalā reģistrēto vēlētāju balsīm. Šādu rezultātu bija maz izredžu sasniegt vēlēšanās, kurās piedalījās nepilni 48% no balsstiesīgajiem. Attiecīgi lielum lielo vairākumu mandātu sadalīs vēlēšanu otrā kārta nākamsvētdien. Šo vēlēšanu nozīmīgākā novitāte ir ietekmīgāko kreiso spēku apvienošanās spēcīgā priekšvēlēšanu aliansē „Jaunā ekoloģiskā un sociālā tautas apvienība”. Tajā ietilpst sociālisti, komunisti, zaļie un partija „Nelokāmā Francija”, kas tiek raksturota kā demokrātiski sociālistisks un kreisi populistisks spēks, un ir šīs apvienības mugurkauls. Apvienotie kreisie šais vēlēšanās ir spēcīgākie konkurenti valdošajai, esošā prezidenta Emanuela Makrona vadītajai partijai „Uz priekšu, Republika!”, kas līdz ar vairākām mazākām partijām veido bloku „Pilsoņi kopā!”. Pirmajā kārtā abiem spēkiem ir praktiski vienādi rezultāti procentuālā izteiksmē, lai gan četri no šai kārtā ievēlētajiem pieciem deputātiem ir kreisie. Salīdzinoši pieticīgāks rezultāts ir galēji labējai Nacionālajai apvienībai, kuras kandidāte Marina Lepena bija galvenā Makrona konkurente abās pēdējās prezidenta vēlēšanās, kā arī Labējo un centristu apvienībai, kas grupējas ar tradicionālo labēji liberālo spēku – Republikāņu partiju. Aplūkojot vēlēšanu apgabalu karti, vērojama jau ierastā Lepenas nacionālistu dominante ziemeļaustrumu reģionos un Vidusjūras piekrastē un Makrona vadīto liberāļu pārsvars valsts rietumu rajonos. Kreisajiem lielākā piekrišana ir valsts dienviddaļas iekšzemes rajonos. Kas attiecas uz Parīzi un visu galvaspilsētas reģionu, tas tradicionāli sadalīts kreisajā austrumdaļā un centriski liberālajā rietumdaļā. Vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti liek domāt, ka prezidenta Makrona partija varētu zaudēt līdzšinējo diezgan komfortablo vairākumu Nacionālajā asamblejā. Ja asamblejas vairākums izrādītos kreiss, Franciju gaidītu kārtējais t.s. „sadzīvošanas” periods – situācija, kad prezidents un valdība pārstāv atšķirīgi orientētus politiskos spēkus. Pagātnē tie allaž bijuši sarežģītas politiskas manevrēšanas posmi. Pēdējo no tiem, kas ilga no 1997. līdz 2002. gadam, kad konservatīvajam prezidentam Žakam Širakam nācās sadzīvot ar sociālista Lionela Žospēna valdību, toreizējais prezidents raksturoja kā „paralīzi”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vienoties par sesto sankciju paketi pret Krieviju Eiropas Savienības valstīm bija ļoti grūti. Pēc vairāku nedēļu intensīvām diskusijām Eiropadome vienojās 30. maija vakarā, panākot kompromisu. Galvenais klupšanas akmens bija Krievijas naftas produktu importa boikots. Ne mazāk sāpīga problēma ir Krievijas bloķētais Ukrainas labības eksports. Krievija pieprasa mīkstināt sankcijas, citādi Āfrikā nebūs ko ēst. Kādas ir iespējas izvest graudus no Ukrainas, arī šis ir karstu diskusiju temats Eiropā. Vēl arī par ieroču piegādēm Ukrainai. Par to daudz diskutēt, visi apzinās, cik tas ir svarīgi, lai Krievija šajā karā neuzvarētu. Vārdos daudzi sola atbalstu Ukrainai, taču kas notiek darbos. Starptautiskā prese raksta, ka vārdi un darbi ne visu valstu rīcība sakrīt. Ieroču pieejamība nosaka arī to, kas notiek šobrīd frontē. Notikumus analizē Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle un Latvijas TV žurnāliste Ilze Nagla. Sazināmies ar satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Globālais bada rēgs Jau marta vidu ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar brīdinājumu, ka Krievijas iebrukums Ukrainā draud ar „bada viesuļvētru un globālās pārtikas sistēmas sabrukumu”. Līdzīgu brīdinājumu vakar, 31.maijā, tiešsaistē uzrunājot Eiropas Savienības līderus, pauda Āfrikas Savienības priekšsēdētājs, Senegālas prezidents Makijs Salls. Kā zināms, pārtikas pieejamība ir hroniska Āfrikas problēma, kuru karš Ukrainā, pēc daudzu vērtējuma, draud izvērst katastrofā. Līdz Krievijas iebrukuma sākumam Ukraina un arī Krievija bija lielākie labības piegādātāji Āfrikai, nodrošinot, piemēram, 44% procentus no kontinenta miežu patēriņa. Eksports notika caur Melnās un Azovas jūras ostām, kuras kara dēļ vairs nefunkcionē. Mariupoles un Berdjanskas ostas kritušas Krievijas rokās, Mikolajiva atrodas karadarbības zonā, savukārt Odesu un vairākas citas tās tuvumā esošas mazākas ostas bloķē Krievijas jūras spēki. Alternatīvi piegādes maršruti caur Rumānijas un Bulgārijas vai Baltijas jūras ostām ir pārāk gari un tehniski sarežģīti, lai pienācīgi aizstātu līdzšinējos. Pie tam Ukrainas pārtikas eksporta iztrūkums notiek uz ļoti nelabvēlīga globālā fona: pandēmijas sekām, vairākkārtīga minerālmēslu cenu kāpuma, ko izraisījusi Krievijas un Baltkrievijas eksporta pārtraukšana, un sliktām pagājušā gada ražām Savienotajās Valstīs, Indijā un Francijā. Pasaule drudžaini meklē risinājumu, tikmēr Krievija pagājušajā nedēļā jau paziņojusi, ka tā gatava sadarboties problēmas risināšanā, ja tiks mazinātas tai uzliktās sankcijas. Šādu iespējamību jau noraidījušas Savienotās Valstis un Lielbritānija. Tikām Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis pirmdien Londonā, tiekoties ar Lielbritānijas ārlietu ministri Lizu Trasu, nācis klajā ar iniciatīvu veidot starptautisku koalīciju labības piegāžu konvojēšanai no Ukrainas ostām. Šīs koalīcijas jūras spēki nodrošinātu transportkuģu aizsardzību pret Krievijas spēku uzbrukumiem. Lielbritānija jau paudusi principiālu piekrišanu šādai idejai. Izšķiroša loma šāda plāna īstenošanā būtu Turcijai, kura kontrolē kara kuģu iekļuvi Melnajā jūrā cauri tai piederošajiem Marmora jūras šaurumiem. Sestā sankciju kārta iedarbināta – ar nepilnu jaudu Vakar un aizvakar Eiropas Savienības dalībvalstu līderi pulcējās īpašā Eiropadomes sanāksmē Briselē. Samita dienaskārtībā bija vairāki jautājumi, no kuriem būtiskākais nepārprotami – sestās sankciju kārtas jeb paketes noteikšana agresorvalstij Krievijai. Šī sankciju kārta ietver arī naftas importa embargo, kas ļoti būtiski ietekmētu Krievijas ienākumus no ārējās tirdzniecības, ciktāl jēlnaftas eksports veido apmēram ceturto daļu no Krievijas eksporta kopapjoma. Tomēr līdz šim Eiropas Savienības rīcību šai ziņā bloķēja Ungārijas un arī Slovākijas iebildumi, ciktāl šo valstu degvielas tirgū piegādēm no Krievijas ir vitāli svarīga vieta. Čehija un Bulgārija, paužot principiālu atbalstu embargo, tomēr izteikušas vēlmi pēc pietiekami ilgiem pārejas periodiem, lai to ekonomikas sankciju rezultātā neciestu vairāk kā pašas Krievijas ekonomika. Tāpat iebildumi bijuši arī Grieķijai un Kiprai, kuru kuģniecības kompānijas iesaistītas Krievijas naftas transportēšanā. Galu galā šonedēļ Briselē tika panākts kompromiss: embargo tiek noteikts naftas produktu piegādēm ar tankkuģiem, kas veido apmēram divas trešdaļas no kopapjoma, kamēr piegādēm pa cauruļvadiem tas pagaidām tiek atliktas. Sestā sankciju kārta paredz arī atslēgt no SWIFT sistēmas vairākas bankas, t.sk. finanšu konglomerātu „Sberbank” – lielāko Krievijas banku. Tāpat tiks aizliegta vēl trīs Krievijas valsts īpašumā esošu telekanālu translēšana Eiropas Savienībā, sankcijām pakļauta virkne personu, starp kurām ir Krievijas militārpersonas, kuras atbildīgas par kara noziegumu pastrādāšanu Krievijas okupētajās teritorijās un nesaudzīgo rīcību pret civiliedzīvotājiem, ieņemot Mariupoli. Samitā tika lemts arī par turpmāku finansiālu, militāru un humānu atbalstu Ukrainai un ukraiņu bēgļiem savienības valstīs, sadarbību Krievijas pastrādāto kara noziegumu izmeklēšanā, globālajām pārtikas apgādes problēmām, Eiropas Savienības ārējās drošības un enerģētikas jautājumiem. Ieroči un miers Jau kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai militārais atbalsts varonīgajai nācijai cīņā pret lielākā kaimiņa agresiju ir pastāvīgā uzmanības degpunktā. No vienas puses, tādu vai citādu militāro palīdzību Ukrainai sniegušas vairāk nekā 30 valstis, t.sk. vairums NATO dalībvalstu. Šīm piegādēm nenoliedzami bijusi izšķiroša loma Ukrainas līdzšinējā sekmīgajā pretestībā Krievijas iebrukumam, kas likusi krievu spēkiem pamest vairākus iebrukuma sākumā okupētus Ukrainas rajonus. Tomēr, no otras puses, Ukrainas rīcībā joprojām nav ieroču, kas ļautu domāt par plaša mēroga pretuzbrukumu, atbrīvojot Krievijas sagrābtos apgabalus valsts dienvidos un austrumos. Krievijai koncentrējot spēkus, tai izdevies izvēst uzbrukumu Donbasā, draudot izspiest ukraiņu spēkus no vēl atlikušās Luhanskas apgabala daļas. Vēl pagājušonedēļ vairāki Ukrainas pārstāvji pauda neapmierinātību un pat sašutumu par smago ieroču piegāžu gausumu, izsakot aizdomas par rietumvalstu vārdu un darbu sakritību šai ziņā. Šķiet, ka pēc šiem skarbajiem izteikumiem ledus sakustējies vismaz tālšāvēju haubiču piegādēs. Tagad uzmanības centrā nonācis cits bruņojuma veids – universālās raķešu palaišanas sistēmas, kas ļautu ukraiņu spēkiem dot triecienus ienaidnieka komunikācijām tālu aiz frontes līnijas. Tomēr šo sistēmu piegāde Ukrainai kavējas, un medijos izskanējuši pieņēmumi, ka rietumu partneri baidās piegādāt Ukrainai ieroci, kas var sasniegt mērķus arī dziļi Krievijas Federācijas teritorijā. Galu galā šonedēļ prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienotās Valstis piegādās Ukrainai augstas mobilitātes raķešu palaišanas sistēmas. Tiesa, ne ar tālākās darbības rādiusa raķetēm, kas var sasniegt mērķus līdz pat 300 km attālumā, bet tādām, kuru sniedzamība ir līdz 80 km. Jau tradicionāli par neproporcionāli mazu militāro atbalstu Ukrainai tiek kritizēta Vācijas valdība, kas smago ieroču jomā gatava līdz augustam piegādāt vien 30 no aktīvas lietošanas izņemtās pašgājējas zenītartilērijas iekārtas „Gepard”. Jau daudzkārt izskanējuši pieņēmumi, ka Vācija un arī Francija kavējas nopietni militāri atbalstīt Ukrainu, cerot panākt sarunu uzsākšanu ar Krieviju un uguns pārtraukšanu. Zinot Krievijas pozīciju, ir skaidrs, ka šādas sarunas draudētu ar pašreiz okupēto teritoriju palikšanu Krievijas kontrolē uz nenoteiktu laiku. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Arvien vairāk pazīmju liecina, ka pretinieku spēki pašreizējā Ukrainas kara fāzē pietuvojušies izlīdzinājuma punktam. Krievija pēdējās nedēļās atvilkusi savas vienības no Harkivas pievārtes un lielākajā daļā frontes līnijas neveic aktīvus uzbrukumus. Izņēmums ir Severodoneckas pilsētas apkārtne, kur Krievija koncentrē pūliņus šīs pilsētas ieņemšanai. Ukrainas puses militārie eksperti raksturo ukraiņu situāciju šai rajonā kā smagu. Ja Severodonecka kritīs krievu rokās, tas varētu likt ukraiņiem atstāt praktiski visu Luhanskas apgabala teritoriju, un tas Kremļa režīmam būtu nozīmīgs politisks ieguvums, kuru varētu pat pasniegt pat kā zināmu uzvaru. Vispārējā situācija arvien vairāk saasina jautājumu par iespējamo Ukrainas spēku pretuzbrukumu, tā rezultātiem un prognozējamo pašreizējās karadarbības iznākumu. Šai kontekstā atsevišķi notikumi maija vidū atkal likuši uzdot jautājumus par Eiropas Savienības ietekmīgāko dalībvalstu gatavību konsekventi atbalstīt Ukrainu un neļaut Krievijai iegūt no pašreizējās militārās agresijas. Ar bažām tāpēc uztverti Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi. Tāpat zināmas samiernieciskas tendences tikušas saklausītas Itālijas premjerministra Mario Dragi izteikumos vizītes laikā Vašingtonā 11. maijā.  Vai Krievija ir fašistiska valsts? Daudzus, domājams, šokēja amerikāņu vēsturnieka, Centrālās un Austrumeiropas vēstures speciālista Timotija Snaidera viedokļraksts 19. maija izdevumā The New York Times „Mums tas būtu jāpasaka. Krievija ir fašistiska”. Citējot Snaideru: „Cilvēki mēdz strīdēties, bieži vien kaismīgi, par to, kas ir fašisms. Taču mūsdienu Krievija atbilst lielākajai daļai kritēriju, ko šim jēdzienam mēdz piemērot zinātnieki. Tai ir vadoņa kults ar Vladimiru Putinu centrā. Tai ir mirušo kults, kas izveidots ap Otro pasaules karu. Tai ir mīts par zelta laikmetu; pagātnes impērijas diženumu, kas jāatjauno ar jauna kara dziedinošo vardarbību – slepkavniecisko karu pret Ukrainu.” Turpinājumā vēsturnieks norāda: „Citu saukšana par fašistiem, pašiem tādiem esot, ir būtiska putinistu prakse. Amerikāņu filozofs Džeisons Stenlijs to sauc par „iznīcinošo propagandu”. Es to saucu par „šizofašismu”. Viselegantākais apzīmējums pieder ukraiņiem, kuri to dēvē par „rašismu”.   Parlamenta vēlēšanas Austrālijā – kreisāk, zaļāk   21. maijā austrālieši devās pie vēlēšanu urnām, lai pārvēlētu 151 Austrālijas Parlamenta apakšpalātas deputātu, kā arī 46 no 76 augšpalātas – Senāta – locekļiem. Lai gan šobrīd joprojām nav saskatīta gandrīz ceturtdaļa balsu, ir skaidrs, ka varu zaudējusi līdzšinējā premjerministra Skota Morisona centriski labējā valdība. Vēl gan nav skaidrs, vai Albanīzs varēs vadīt vairākuma valdību, vai arī viņam nāksies paļauties uz mazāko partiju un neatkarīgo deputātu atbalstu. Salīdzinoši lielākā no mazajām partijām – Austrālijas zaļie – tās līdera Ādama Benda personā jau paziņojusi par gatavību sadarboties ar leiboristiem. Salīdzinot ar iepriekšējo, Albanīza kabineta politika solās būt zaļāka un, protams, sociāli pretimnākošāka, palielinot valsts investīcijas veselības aprūpē, palielinot minimālo algu un uzlabojot sieviešu stāvokli darba tirgū.  Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš  

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktuālā situācija Ukrainā, apdraudējums Moldovai un gāzes un naftas embargo. Notikumus analizē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātus: Lūkasu Mandlu no Austrijas un Nikolu Bēru no Vācijas. Vēl viena kara nedēļa Pagājusī nedēļa nav nesusi nopietnas izmaiņas Krievijas un Ukrainas kara situācijā. Krievijas spēki turpina spiedienu uz ukraiņu pozīcijām, taču nekādu nopietnu panākumu agresora armijai nav. No otra puses, pagaidām nav pamanāmas arī kādas kvalitatīvas izmaiņas, kuras varētu būt radījušas Rietumu ieroču piegādes Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Krievija turpina Ukrainas teritorijas apšaudes ar raķetēm, pamatā tēmējot uz infrastruktūras objektiem, taču šais apšaudēs teju nemainīgi iet bojā un cieš civiliedzīvotāji. Starp citu, pāris raķetes sasniedza Kijevu laikā, kad tur uzturējās ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs. Krievija to lieliski zināja, jo pirms tam ģenerālsekretārs bija apmeklējis Maskavu, un šis Kremļa „atvadu sveiciens” jau izpelnījies vispārēju neizpratni un nosodījumu. Tomēr Apvienoto Nāciju vadītāja vizītei Kremlī ir noteikti rezultāti, jo 1. maijā konvojam ar ANO simboliku izdevās evakuēt no Mariupoles uz neokupēto Ukrainas daļu apmēram 150 civiliedzīvotāju, kuri līdz tam slēpās rūpnīcas „Azovstaļ” drupās. Šī milzīgā industriālā teritorija ir pēdējais patvērums ukraiņu karavīriem, kuri jau trešo mēnesi cīnās aplenktajā pilsētā. Tiek ziņots, ka arī visus civiliedzīvotājus no turienes vēl nav izdevies evakuēt. Pēdējas nedēļas spilgtākā ir versija, ka Krievijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks, armijas ģenerālis Valērijs Gerasimovs, iespējams, ticis ievainots laikā, kad uzturējies frontes tuvumā pie Izjumas pilsētas Ukrainas ziemeļaustrumos. Uz turieni Gerasimovs varētu būt devies, lai mēģinātu uzlabot Krievijas armijas pagalam pieticīgo sniegumu. Vai gaidāma „otrā fronte” Piedņestrā? Piedņestras iesaldētā konflikta saknes meklējamas laikā starp abiem pasaules kariem, kad mūsdienu Moldovas Republika bija Rumānijas sastāvdaļa, savukārt robežupes Dņestras kreisajā krastā, toreizējās Padomju Savienības teritorijā pastāvēja Moldāvijas Autonomā padomju republika. Pēc Moldāvijas aneksijas 1940. gadā padomju vara lielāko daļu no bijušās autonomijas pievienoja jaundibinātajai Moldāvijas PSR. Jau tobrīd moldāvu iedzīvotāju šai teritorijā bija labi ja puse, un padomju varas periodā pārkrievošanās procesi turpinājās. Padomju Savienībai brūkot un Moldovai iegūstot neatkarību, pamatā krieviskajā Piedņestrā sākās separātisma kustība. Konfliktā starp jaunās Moldovas valsts spēkiem un separātistiem iejaucās tur izvietotais Krievijas armijas kontingents, un rezultātā Piedņestra tā arī palika starptautiski neatzīta, bet no Kišiņevas valdības „de facto” neatkarīga valstiņa, kuras pastāvēšana balstījās Krievijas armijas klātbūtnē un ekonomiskās saiknēs ar Krieviju. Pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu Piedņestra nonāca diezgan dziļā izolācijā, un Krievija zaudēja iespēju normāli apgādāt un papildināt savu militāro kontingentu pašpasludinātajā republikā. Šī kontingenta salīdzinošais vājums, kā arī tas, ka samērā daudzi Piedņestras iedzīvotāji ir Ukrainas pilsoņi, licis neatzītās valsts vadībai distancēties no Krievijas agresijas pret Ukrainu. Tomēr pagājušā nedēļa atnesa satraucošas ziņas: 25. aprīlī trīs nenoskaidroti vīrieši apšaudīja ar granātmetēju Piedņestras republikas drošības dienesta ēku galvaspilsētā Tiraspolē. Vēlāk sprādzieni nogranda kādā no militārajām bāzēm pilsētas pievārtē, bet nākamajā dienā tika uzspridzināti divi radiotranslācijas torņi, no kuriem tika pārraidīta vietējā ražojuma un Kremļa propaganda, t.sk. uz tuvumā esošo Ukrainas un Moldovas teritoriju. Šie notikumi vieš bažas, ka Piedņestra varētu kļūt par vēl vienu fronti pret Ukrainu un, iespējams, arī ievilkt Moldovu šai karā. Krievijas gāzes šantāža Jau 2014. gadā, kad Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu, presē parādījās trāpīga karikatūra: Krievijas prezidents Putins stūrē tanku, kuram ir divi stobri: tradicionālais lielgabals un gāzesvada caurule. Var teikt, ka nupat šis otrais stobrs sācis apšaudīt Krievijas nedraugus Eiropā. Pagājušajā nedēļā Krievija paziņoja par gāzes piegādes pārtraukšanu Polijai un Bulgārijai. Oficiālais iemesls ir šo valstu nevēlēšanās maksāt par gāzes piegādēm pēc Krievijas pieprasītās shēmas, proti, ieskaitot līgumos paredzēto samaksu eiro vai ASV dolāros īpašā kontā „Gazprom” bankā, kur tie tiktu konvertēti uz Krievijas rubļiem. Apmaksa tiktu uzskatīta par veiktu tikai pēc konvertācijas. Jau drīz pēc Krievijas prasību deklarēšanas marta nogalē Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā paziņoja, ka maksāšana par piegādēm rubļos nozīmētu sankciju režīma pārkāpumu. Tomēr risks piedzīvot Krievijas dabasgāzes piegāžu pārtraukšanu ir pārāk liels, un gāzes importētājas kompānijas intensīvi meklē ceļus, kā, nepārkāpjot sankcijas, tomēr turpināt pirkt Krievijas gāzi. Procesā iesaistījusies arī Eiropas Komisija, komisārei enerģētikas jautājumos Kadri Simsonei solot tuvākajā laikā nākt klajā precīzāku skaidrojumu, ko gāzes importētājas kompānijas šai sakarā drīkst un ko nē. Līdz šim vienīgā Eiropas valsts, kas paziņojusi, ka tās kompānijas drīkstēs pirkt gāzi par rubļiem, ir Kremļa režīmam tradicionāli draudzīgā Ungārija. Tikām pirmdien Briselē ārkārtas sanāksmē tikās Eiropas Savienības valstu enerģētikas ministri, lai lemtu par kopīgu pretdarbību Krievijai. Galvenais jaunums, ko nesa šī tikšanās, ir Vācijas gatavība atteikties no Krievijas naftas iepirkumiem. Tas nozīmē, ka Eiropas Komisija jau drīzumā varētu nākt klajā ar 6. sankciju paketi, kas paredz, cita starpā, Krievijas naftas embargo. Taču jautājums par dabasgāzi ir daudz sarežģītāks. Kā zināms, Eiropas lielākā ekonomika Vācija saņem no Krievijas apmēram 65% tās patērētās dabasgāzes, savukārt trešā lielākā Itālija – vairāk nekā 40%. Pēkšņs gāzes piegādes pārtraukums šīm un arī citām savienības dalībvalstīm nozīmētu neizbēgamu ekonomikas lejupslīdi. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukraina, šķiet, pamatīgas galvassāpes sagādā Vācijas valdošajiem politiķiem. Krievijas iebrukums licis Vācijai pamatīgi pārvērtēt savu līdzšinējo politiku, tomēr rodas arvien jauni izaicinājumi un pat skandāli. Nedēļas nogalē atklājās, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs aizliedzis sūtīt uz Ukrainu smago bruņojumu, kaut gan publiski bija paudis citu nostāju. Tikai vakar, 26. aprīlī, Vācija paziņoja par gatavību tomēr nosūtīt uz Ukrainu zenītiekārtas. Kamēr Rietumi cenšas visādos veidos iegrožot Krieviju, pēdējā meklē atbalstu arī citās valstīs. Par Ķīnas lomu ir runāts ne reizi vien, bet kas notiek Indijā. Ar Indijas premjeru pēdējo nedēļu laikā ir runājuši daudzi pasaules līderi. Šajās dienās Indijā viesojās Eiropas Komisijas vadītāja. Tomēr Indija, šķiet, cenšas īstenot savu politiku, drīzāk izmantojot radušos situāciju savās interesēs. Pievēršamies arī Francijai. Tur valsts prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā uzvarēja līdzšinējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr vēlēšanu rezultāti raisa dažādus jautājumus, kas sagaida Francijas politiku turpmāk.  Aktualitātes komentē Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un žurnālists Juris Jurāns. Sazināmies ar Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Sākumā arī nedaudz par jaunākajām aktualitātēm - ir sācies "gāzes karš". Otrs - satraucošās ziņas no Moldovas, vai arī šo valsti varētu ieraut karā? Kāpēc „bremzē” kanclers Šolcs? Drīz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nāca klajā ar paziņojumu par nozīmīgu aizsardzības budžeta palielinājumu un aizsardzības politikas maiņu, atjaunojot pēdējās desmitgadēs acīmredzami atslābušās vācu bruņoto spēku kaujas spējas. Tika solīta arī nopietna militāra palīdzība Ukrainai, tomēr ar šo solījumu materializēšanu līdz šim bijis, kā bijis. Tiesa gan, arī daudzas citas NATO valstis sākotnēji nesteidzās piegādāt Ukrainai ko vairāk par pārnēsājamajām prettanku un zenītraķetēm, tomēr kopš marta nogales šai ziņā iezīmējies nopietns lūzums. Savukārt Vācija, ievērojot tās militārās rūpniecības iespējas, acīmredzami vilcinājās piegādāt ukraiņiem smago bruņojumu, kuru Kijiva turpināja uzstājīgi pieprasīt no rietumu partneriem. No Vācijas puses tikuši minēti argumenti par ukraiņu personāla nesagatavotību un to, ka pašai Vācijai šādu ieroču neesot pietiekamā daudzumā. Joprojām pavīdējuši arī apsvērumi par Krievijas iespējamo reakciju. Jaunu spilgtu akcentu šim stāstam pievienoja pirms nedēļas izdevumā „Bild” publicētais materiāls „Kanclera tanku blefs”. Tas atklāj, ka tieši Vācijas valdības vadītājs bremzējis vācu ieroču piegādes Ukrainai. Vācu militārās rūpniecības uzņēmumi sastādījuši sarakstu ar bruņojumu, kuru tie varētu piegādāt Ukrainai, taču pēc saskaņošanas kanclera birojā no saraksta pazudis praktiski viss smagais bruņojums un pats saraksts, attiecīgi, sarucis par pusi. Tas licis izskanēt skarbiem minējumiem par Vācijas valdības patieso politiku attieksmē pret Ukrainu un arī par Šolca vadītāja spējām. Kritika izskanējusi ne vien no lielākās opozīcijas partijas – kristīgo demokrātu – puses, bet arī no dažiem koalīcijas partneriem. Pat Šolca valdības ārlietu ministre no Zaļās partijas Annalēna Bērboka netieši oponējusi savam šefam, norādot, ka atbalstu Ukrainai nedrīkst vilcināt. Kā rāda aptaujas, arī vairāk nekā puse Vācijas vēlētāju atbalsta vācu smagā bruņojuma piegādes ukraiņu spēkiem. Viss notiekošais licis izskanēt pat pieņēmumiem, ka Šolcam varētu nākties piedzīvot uzticības balsojumu Bundestāgā. Galu galā vakar pienāca ziņas, ka Vācija beidzot tomēr ir gatava pārkāpt „sarkano līniju”, proti, piegādāt Ukrainai Vācijā ražotās pašgājējas zenītiekārtas „Gepard”. Indijas ģeopolitiskais vidusceļš Indijas pozīcija attieksmē pret Krievijas agresiju Ukrainā līdz šim bijusi un joprojām ir neitrāla. Ņūdeli valdība nav nosodījusi Kremļa agresijas eskalāciju un pastrādātos kara noziegumus, Indijas pārstāvis atturējās balsojumā par Krievijas izslēgšanu no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību komitejas, un Indija turpina iepirkt patīkami lēto krievu naftu. Kā atzīmē novērotāji, sākotnēji Savienotās Valstis un to partneri veltījuši šai Indijas pozīcijai kritiku, taču kopš pēris nedēļām tonis kļuvis krietni maigāks. Bez īpašiem asumiem pagājusi gan Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena videokonference ar Indijas premjeru Narendru Modi mēneša pirmajā pusē, gan britu premjera Borisa Džonsona vizīte Indijā pagājušonedēļ. Telekompānijas CNN žurnālistes Rea Mogula un Saimona Makārtija savā 23. aprīļa publikācijā rezumē analītiķu viedokļus, sakot, ka Indija nupat pasniegusi Rietumiem starptautiskās diplomātijas meistarklasi. Ņūdeli acīmredzami saprot, ka tās svars globālajā politikā ir pietiekams, lai ar to nāktos rēķināties, sevišķi jau esošajā attiecību izkārtojumā Eirāzijas telpā. Definējot vienā teikumā – Indija ir nepieciešama Rietumiem kā pretsvars Ķīnai. Pekina pēdējās desmitgadēs ir nozīmīgi kāpinājusi savu militāro potenciālu un atļāvusies ekspansionistiskus žestus attieksmē pret kaimiņvalstīm, nemaz jau nerunājot par arvien pieaugošo ekonomisko ietekmi. Indija, kurai ar Pekinu ir tradicionāli vēsas attiecības, t.sk. robežkonflikta dēļ Himalajos, ir samērojama ar Ķīnu iedzīvotāju skaita un potenciāli arī ekonomiskās kapacitātes ziņā. Pie tam Indija arī nav izrādījusi nekādas simpātijas Kremlim pašreizējās agresijas sakarā. Atšķirībā no Ķīnas, tā nav pieslējusies Kremļa diskursam par „kolektīvo Rietumu” rīcību, izprovocējot Krieviju uz agresiju, un daudz nepārprotamāk nosodījusi Krievijas bruņoto spēku pastrādātos kara noziegumus. Makrona blāvā uzvara Svētdien notikušajā Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā esošais Elizejas pils saimnieks, centriski liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons ar nepilniem 59% iegūto balsu pārspēja savu sāncensi, nacionālisti un labējo populisti Marinu Lepenu. Tādējādi atkārtojās situācija pirms pieciem gadiem, kad rezultātu attiecība bija aptuveni 66:34 par labu Makronam. Eiropa var atviegloti uzelpot, jo Francijas politikā pašreizējās Krievijas agresijas situācijā nenotiks kādas nevēlamas izmaiņas, par kādām lika bažīties Lepenas ievēlēšanas iespēja. Tomēr liberālā politiķa uzvaru aptumšo daži statistiski apsvērumi. Pirmkārt, šīs vēlēšanas ir uzstādījušas jaunu vēlētāju neaktivitātes rekordu, apmēram 28% balsstiesīgo neaizejot uz iecirkņiem, savukārt 8,6% iemetot urnās nederīgus biļetenus. Tādējādi par Francijas prezidentu šoreiz nobalsojuši tikai nedaudz vairāk kā 38,5% balsstiesīgo Francijas pilsoņu. Tiek norādīts, ka pēdējais Francijas valsts galva, kurš saņēmis mandātu no vairāk nekā puses vēlētāju, bija Žaks Širaks 2002. gadā. Nepiedalīšanos pamatā izvēlējušies kreisi noskaņotie, no kuriem daži svētdien pat izgājuši ielu protestos. Kā jau bija sagaidāms, Makrona pārsvars ir izteikts Parīzē un citās lielajās pilsētās, galvaspilsētas reģionā Ildefransā un Bretaņā; kopumā par viņu vairāk balsojuši Francijas rietumu, centrālie un dienvidu rajoni, kamēr Lepenas atbalstītāju vairākums ir ziemeļos un ziemeļaustrumos, Vidusjūras piekrastē, Korsikā un Francijas aizjūras teritorijās. „Nacionālās apvienības” līderei lielā mērā izdevies sevi pozicionēt kā sociāli apdalīto, no deindustrializācijas un pēdējo gadu pandēmijas apkarošanas politikas cietušo pilsoņu aizstāvei. Kas attiecas uz elektorāta vecuma struktūru, monolīti prezidentu Makronu atbalsta pensionāri un pamatā arī jaunākā paaudze līdz 25 gadu vecumam. Savukārt vecuma grupā no 25 līdz 50 viņam ir tikai minimāls pārsvars, bet vecuma grupā no 50 līdz 60 vairākums balso par Lepenu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainā visa uzmanība pievērsta valsts austrumiem, Krievija gatavojas plašam uzbrukumam, to apliecina izlūkdienestu dati. Protams, tam gatavojas arī Ukraina un pārējā pasaule. Valstu vadītāji steidz nokļūt Kijivā, lai paustu atbalstu Ukrainas prezidentam, bet NATO valstis piegādā dažnedažādu bruņojumu. Kaut arī traģiskās ainas no Ukrainas daudzus ir saliedējušas, Krievijai joprojām ir savi atbalstītāji. Visskaidrāk to demonstrē Vācijā dzīvojošie, jau vairakkārt rīkojot autopārbraucienus ar Krievijas karogiem. Pašā Vācijā daudzi par to šausminās – kā vācieši ar to sadzīvo un kāpēc citās valstīs kara slavinātāji nav tik drosmīgi. Pievēršamies arī Francijai, kur svētdien notika pirmā prezidenta vēlēšanu kārta. Pēc pusotras nedēļas francūžiem būs jāizdara galīgā izvēle, kurš turpmāk saimniekos Elizejas pilī. Notikumus ārvalstīs komentē vēstures zinātņu doktors un politologs Ojārs Skudra. Sazināmies arī Tāli Rēdmani Vācijā un Asnāti Sīmani Francijā. Kijiva pasaules diplomātijas epicentrā Viens no rezultātiem Krievijas spēku atvilkšanai no Ukrainas ziemeļu apgabaliem, t.sk. no Kijivas pievārtes, ir augsta ranga vizīšu birums Ukrainas galvaspilsētā. Pirmkārt tāpēc, ka tas kļuvis iespējams, jo krietni mazāki kļuvuši draudi drošībai, otrkārt tāpēc, ka ir īstais brīdis, lai demonstrētu solidaritāti ar Ukrainu. Krievija koncentrējusi savus militāros pūliņus Ukrainas austrumos, deklarējot mērķi paplašināt tās kontrolēto Donbasa reģiona daļu, savukārt krievu spēku atstātajās pilsētās un ciemos atklājusies baisa kara noziegumu aina, kas liek piesaukt genocīda jēdzienu. Savām acīm noziegumu pastrādāšanas vietu Bučā skatīja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības jautājumos Žuzeps Borels, kuri ieradās Kijivā pagājušajā piektdienā. Neilgi pirms viņu ierašanās izpaudās ziņa par kārtējo krievu spēku nodarījumu, raķešu triecienā bēgļu pārpildītajai Kramatorskas dzelzceļa stacijai, nogalinot vairākus desmitus cilvēku. Attiecīgi augsto Eiropas amatpersonu izteikumos vizītes laikā netrūka skarbu un apņēmīgu vēstījumu agresoram. Kā savā oficiālajā paziņojumā pauda for der Leiena, savienība izmantos visu savu ekonomisko jaudu, lai liktu Putinam samaksāt smagu cenu. „Krievija nonāks ekonomiskā, finansiālā un tehnoloģiskā pagrimumā. Tikmēr Ukraina soļo pretī Eiropas nākotnei.” Publiski pasniedzot Ukrainas prezidentam Zelenskim anketu, kuras aizpildīšana ir pirmais solis iestājai Eiropas Savienībā, komisijas prezidente solīja padarīt šo procesu pēc iespējas ātru. Savukārt augstais pārstāvis ārlietās Borels paziņoja par nākamā pusmiljarda eiro militārās palīdzības piešķiršanu. Līdz ar augstajiem Eiropas Komisijas pārstāvjiem Ukrainu apmeklēja arī tās kaimiņvalsts Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers. Savukārt, var teikt, kā no zila gaisa sestdien Kijivā uzradās Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Par viņa vizīti pasaule uzzināja tikai tad, kad britu valdības vadītājs jau atradās Ukrainas galvaspilsētā un dažas stundas vēlāk varēja vērot viņu kopā ar prezidentu Zelenski pastaigājamies pa Hreščatiku. Galvenais abu valstu galvu sarunu temats, protams, bija britu militārais atbalsts Ukrainai, kas tagad ietvers arī bruņumašīnas un krasta aizsardzības raķešu sistēmas. Tai pašā sestdienā Kijivā ieradās arī Austrijas kanclers Karls Nehammers, lai pēc tam turpinātu ceļu uz Maskavu, kļūstot par pirmo kādas rietumvalsts vadītāju, kurš apmeklē Krieviju, kopš tā izvērsa iebrukumu Ukrainā. Pusotrai stundai sarunu aiz slēgtām durvīm Krievijas līdera ārpilsētas rezidencē nesekoja nedz kopīgs komunikē, nedz cita ierastā publicitāte, vien kanclera brīfings Austrijas vēstniecībā. Kā paziņoja kanclers, viņi atklāti un asi runājuši par Krievijas agresiju un pastrādātajiem kara noziegumiem. Austrija, kā zināms, ir viena no visvairāk no Krievijas gāzes atkarīgajām Eiropas valstīm. Bet, solidaritātes vizīšu ciklu turpinot, šodien, 13. aprīlī, Kijivā ieradušies Polijas un trīs Baltijas valstu prezidenti. Impēriskās diasporas izpausmes Pēdējās nedēļās vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, pamanāmas kļuvušas turienes krievu diasporas izpausmes. Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas, Hannoverē un Štutgartē turienes krievi sarīkojuši gājienus vai auto kolonu braucienus. Organizētāji apgalvo, ka mērķis esot protestēt pret rusofobiju un diskrimināciju, kuru Vācijas krievi piedzīvojot, kopš viņu dzimtene izvērsusi militāro agresiju pret Ukrainu. Tomēr šīs demonstrācijas vairāk izskatās pēc Krievijas agresijas un lielkrievu šovinisma apliecinājuma, kur līdzās neskaitāmām ar divgalvaino ērgli rotātiem Krievijas trikoloriem plīvo arī Padomju Savienības sarkanais ar sirpi un āmuru, arī pa kādam pašpasludināto t.s. Donbasa „tautas republiku” karogam. Bēdīgi slavenos Z un V burtus gan nācies novākt – to publisku izmantošanu Vācijas valdība aizliegusi. Sevišķu sašutumu Vācijas sabiedrībā izpelnījies krievu autokolonnas brauciens pa Berlīni 3. aprīlī – dienā, kad izpaudās ziņas par krievu spēku briesmu darbiem Bučā. Vairākos gadījumos līdztekus prokremliskajām demonstrācijām notikušas Ukrainas atbalstam rīkotas kontrdemonstrācijas. Šobrīd Vācijā dzīvo apmēram 1 200 000 krievu un apmēram 650 000 ukraiņu, no kuriem teju puse ir pēdējā mēneša laikā te ieradušies Ukrainas kara bēgļi. Kopš Krievijas agresijas eskalācijas pagājušajās nedēļās esot fiksēti nepilni 400 pret krieviem vērstu un nepilni 200 pret ukraiņiem vērstu pretlikumīgu nodarījumu, no kuriem daži desmiti saistīti ar fiziskiem uzbrukumiem. Francijas vēlēšanu „déjà vu” „Déjà vu:  – tā jāsaka pēc svētdien notikušās Francijas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas. Tajā, kā jau ierasts, neviens no kandidātiem neguva uzvarai nepieciešamo vairāk par pusi balsu, un, attiecīgi, nākamajā kārtā 24. aprīlī spēkosies divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti: esošais prezidents, liberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” līderis Emanuels Makrons un radikāllabējā nacionāliste otrajā paaudzē, „Nacionālās apvienības” līdere Marina Lepena. Tā ir situācija, kas tieši atkārto iepriekšējo – 2017. gada prezidenta vēlēšanu pieredzi. Populārākais kreisā spārna pārstāvis, partijas „Nepakļautā Francija” līderis Žans Liks Melanšons palicis trešais. No šīs trijotnes tālu atpaliek visi pārējie nozīmīgākie kandidāti: labējais radikālis Ēriks Zemūrs, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāve Valērija Pekresa un franču zaļo pārstāvis Janniks Žado. Kas attiecas uz balsu ģeogrāfisko sadalījumu, tad gluži tāpat kā pirms pieciem gadiem par Lepenu vairāk balso Francijas ziemeļos un ziemeļaustrumos, kā arī Vidusjūras piekrastes departamentos, savukārt par Makronu – valsts rietumos un centrālajā daļā. Parīze un tai pieguļošais Ildefransas reģions, kas pagājušajās vēlēšanās visai noteikti deva priekšroku Makronam, tagad krietni vairāk simpatizē kreisajam Melanšonam. Vai otrā vēlēšanu kārta atkārtos 2017. gada rezultātus? Tā varētu domāt, jo par esošo prezidentu otrajā kārtā balsot aicinājuši vairāk viņa līdzšinējie konkurenti: republikāne Pekresa, zaļais Žado, arī Parīzes pilsētas galva Anna Idalgo. Par Lepenu savējos aicinājis balsot vienīgi Zemūrs. Tomēr izšķirošās, jādomā, būs Melanšona vēlētāju balsis. No vienas puses, viņš nepārprotami aicinājis nebalsot par Lepenu, no otras – nav aicinājis balsot par Makronu un izteicies, ka šī esot izvēle starp diviem ļaunumiem. Tas var pamudināt lielu daļu kreiso atturēties no vēlēšanām vispār, un, ievērojot samērā zemo aktivitāti pirmajā kārtā, tas raisa zināmas bažas. Kā Briselē, tā Vašingtonā 24. aprīli gaida nervozi, jo Francijas varas grožu iespējamā nonākšana mērenās eiroskeptiķes un kara noziedznieka Putina simpatizētājas Lepenas rokās šķiet visai draudoša. Savukārt politologi secina, ka arī Francijā, tāpat kā daudzviet citur Eiropā, tradicionālo politiskā spektra dalījumu labējos un kreisajos pamazām nomaina eirocentrēto un eiroskeptisko, nacionāli orientēto spēku opozīcija. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kara noziegumi Ukrainā un pasaules reakcija. Parlamenta vēlēšanas Ungārijā. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Sazināmies ar Maršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, Eiropas Parlamenta deputātu no Latvijas Nilu Ušakovu. Buča – ar asinīm vēsturē ierakstīts vārds Kijivas piepilsētas Bučas vārds kopš šīs nedēļas piepulcējies tam baisajam sarakstam, kurā Babijjara un Katiņa, Sarajeva un Srebreņica, un citas tuvākas un tālākas pagātnes masu slepkavošanas un vardarbības vietas. Agresorvalsts Krievijas bruņotajiem spēkiem pagājušās nedēļas otrajā pusē atkāpjoties no Ukrainas galvaspilsētas pievārtes, atklājās šausminoša kara noziegumu aina, kurā neiztrūkst teju neviens iedomājams nodarījums pret cilvēka dzīvību, veselību, cieņu un īpašumu. Īpaši mērķtiecīgi okupanti slepkavojuši Ukrainas teritoriālās aizsardzības spēku dalībniekus un kopš 2014. gada t.s. pretterorisma operācijā valsts austrumos karojušos, vietām arī vīriešus karošanai atbilstošā vecumā, taču starp upuriem netrūkt arī sieviešu, bērnu, sirmgalvju; reizēm nogalinātas veselas ģimenes. Bieži vien slepkavošana bijusi saistīta ar spīdzināšanu un seksuālu vardarbību. Notikušā sakarā izskanējuši pieņēmumi, ka šī varmācības orģija nav tikai Krievijas bruņoto spēku nedisciplinētības un vājas komandēšanas sekas, bet konsekventi īstenota taktika, kas, iespējams, sankcionēta visaugstākajā līmenī. Buča ir tikai pirmā vieta, no kuras pasauli sasniedza attiecīgie foto un videokadri, taču, kā jau norādījuši Ukrainas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, līdzīga aina paveras daudzās citās atbrīvotajās pilsētās un ciemos Kijivas, Čerņihivas un Sumu apgabalos. Kara noziegumu liecības šokējušas starptautisko sabiedrību un iedarbinājušas jaunus sankciju mehānismus no Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas un citu rietumu partneru puses. Galīgos lēmumus par jaunām Eiropas Savienības sankcijām paredzēts pieņemt dalībvalstu pārstāvju sanāksmē šodien, 6. aprīlī. Paredzams, ka tie ietvers Eiropas ostu slēgšanu Krievijas kuģiem un sauszemes robežu slēgšanu autotransportam, atteikšanos no Krievijas ogļu importa, norēķinu pārtraukšanu ar vēl vairākām agresorvalsts bankām un citus pasākumus. Tomēr joprojām teju neskarts paliek galvenais Kremļa kara mašīnas un noziedzīgā režīma finansēšanas avots – naftas un gāzes eksports uz Eiropu. Līdz šim atbalstu nav guvuši Polijas un Baltijas valstu priekšlikumi piemērot šim eksportam tarifus, kas to padarītu ekonomiski neizdevīgu, vai aizturēt daļu no maksājamajām summām līdz Krievijas spēku izvešanai no Ukrainas. Domājams, pēdējo dienu notikumi kāpinās arī militārās palīdzības apjomu Ukrainai. Krievija uz atklātajiem noziegumu faktiem reaģējusi ar ierastajām atrunām, ka tas viss esot safabricēts, inscenēts un viltots. Šajā kontekstā krievu amatpersonu izteikumi iegūst grotesku nokrāsu, un tos nekavējoties atmaskoja faktu pārbaudītāji daudzviet pasaulē. Pie darba jau ķērušās Ukrainas un starptautiskās izmeklēšanas institūcijas, skan prasījums pēc vainīgo saukšanas pie atbildības, kaut šobrīd grūti spriest, kad un kādos apstākļos viņi varētu stāties tribunāla priekšā. „Stabilitātes garants” Orbans Pirms svētdien, 3.aprīlī, notikušajām Ungārijas parlamenta – Nacionālās Asamblejas – vēlēšanām pastāvēja zināmas cerības, ka tās varētu nest pārmaiņas valsts politiskajā ainavā. Apvienotajam opozīcijas partiju blokam „Vienoti Ungārijai”, spriežot pēc aptauju datiem, gan bija maz izredžu izsist no varas pozīcijām nu jau divpadsmito gadu valdošo premjeru Viktoru Orbanu, taču tas cerēja vismaz atņemt partijai „Fidesz” un tās mazākajam partnerim Kristīgi demokrātiskajai tautas partijai absolūto vairākumu parlamentā. Šīm iecerēm nebija lemts piepildīties. Nacionāli konservatīvā valdošā apvienība pat par pāris vietām palielinājusi savu dominējošo vairākumu, kamēr opozīcijas bloka partijas dažas vietas zaudējušas. Apvienībā „Vienoti Ungārijai” iekļāvies teju viss opozīcijas partiju spektrs, kurā ir sociālistiski, sociālliberāli, zaļie, centriskie, konservatīvie, kā arī pāris kustības, kuras sevi nepozicionē kā partijas, bet pārstāv galvaspilsētas Budapeštas un reģionu pašvaldību intereses. Reģionu vadītāju dibinātās „Kustības Ungārija ikvienam” pārstāvis Pēters Marki-Zajs bija opozīcijas premjera kandidāts. Ar dažām vietām parlamentā ietikusi arī galēji labējā kustība „Mūsu dzimtene”. Saskaņā ar vēlēšanu likumu vietas ar pazeminātu procentuālo barjeru deputātu vietas var iegūt minoritāšu pārstāvji, taču no 12 minoritātēm tikai vāciešiem izdevies tikt pie viena mandāta. Kārtējā premjera Orbana graujošā uzvara kaldināta, ekspluatējot viņa platformas totālo dominanci mediju vidē, priekšrocības, kuras sniedz pēdējā desmitgadē piekoriģētā vēlēšanu sistēma un elektorāta labvēlības iegūšana ar dāsnu sociālo politiku un konservatīvo vērtību apliecinājumu. Papildus instruments elektorāta konsolidācijai „Fidesz” bija vienlaicīgi ar vēlēšanām notikušais referendums par nepilngadīgo norobežošanu no informācijas, kas saistīta ar netradicionālu seksuālo orientāciju, dzimuma maiņu un seksuāli atklātu saturu izglītības sistēmā. Var piebilst, ka referendums nedeva attiecīgajām izmaiņām nepieciešamo balsu skaitu. Ungārijas vēlēšanas noritēja uz kara fona, kas plosa kaimiņos esošo Ukrainu. Kā zināms, premjerministrs Orbans ir agresorvalsts Krievijas un tās līdera Vladimira Putina ciešākais partneris Eiropas Savienībā. Visumā atbalstot sankciju politiku pret Krieviju, Ungārija noraida iespēju atteikties no krievu energoresursu piegādēm un jebkādi militāri atbalstīt Ukrainu. Tomēr tas, izrādās, nemulsina ungāru vēlētāju konservatīvo vairākumu, kas pieņem Orbanu kā stabilitātes garantu šais nedrošajos laikos. Droši garantēta ir arī turpmāka Budapeštas rīvēšanās ar Briseli, ko apliecina Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vakardienas paziņojums, ka pirmo reizi savienības vēsturē pret Ungāriju uzsākta procedūra par Eiropas Savienības finansēju apturēšanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krievijas un Ukrainas miera sarunas. Armēnijas un Azerbaidžanas konflikta saasinājums. Nekas mainījies - visas pasaules uzmanības centrā joprojām ir karš Ukrainā. Tomēr vakardiena, 29.marts, nesa virkni jaunumu. Ukraiņi būtu gatavi runāt par Doneckas un Luhanskas apgabalu tālāko statusu, gan arī militāri necīnīties turpmākajos gados par Krimas atgūšanu. Savukārt Krievija varētu neiebilst tam, ka Ukraina iestājas Eiropas Savienībā. Vakar parādījās pirmie iespējamie kompromisa piedāvājumi miera sarunās starp Ukrainu un Krieviju. Tikmēr Krievija paziņojusi par kara taktikas maiņu. Kijivas virzienā militārā aktivitāte tikšot būtiski samazināta, galvenā uzmanība būšot veltīta Donbasa atbrīvošanai jeb, pareizāk teikt, iekarošanai. Kā šādas Krievijas paziņojums vērtēt, ko tad varam sagaidīt tālāk militārajā frontē? Un nevaram nepieminēt arī situācijas saasināšanos Kalnu Karabahā. Azerbaidžāņi, šķiet, cenšas izmantot Krievijas vājumu un mēģina pārņemt lielāku kontroli strīdīgajā teritorijā. Izskatās, ka Azerbaidžāna arvien vairāk cenšas tuvināties Ukrainai, savukārt Armēnija vēl ciešāk stiprina savas saites ar Krieviju. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja, pētniece Sigita Struberga. Sazināmies ar Zemessardzes štāba pārstāvi kapteini Jāni Slaidiņu. Sarunas Stambulā. Pozitīvi signāli, bet… 29. martā pēc vairāk nekā divu nedēļu pārtraukuma Krievijas un Ukrainas delegācijas tikās klātienē Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā. Abu pušu sarunvežus šeit uzņem Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Ukrainas puse ir publiskojusi savus priekšlikumus karadarbības pārtraukšanai. Proti, Kijiva ir gatava atteikties no mērķa iestāties NATO aliansē un pieņemt pastāvīgi neitrālas valsts statusu, ja virkne valstu būtu gatavas sniegt tai drošības garantijas, kas faktiski būtu līdzvērtīgas NATO līguma 5. pantā definētajām. Kā šādus garantus Ukrainas puse nosaukusi ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – Savienotās Valstis, Lielbritāniju, Franciju un Ķīnu, kā arī Turciju un Poliju. Krimas jautājumā Ukraina gatava piekrist 15 gadus ilgam konsultāciju periodam, kurā atturētos no mēģinājumiem atgūt Krievijas pretlikumīgi anektēto teritoriju, savukārt par separātisko teritoriju likteni Ukrainas austrumos būtu jāvienojas Krievijas un Ukrainas sarunās augstākajā līmenī pēc karadarbības izbeigšanas. Krievijas puse tās aizsardzības ministra vietnieka Aleksandra Fomina personā paziņojusi ka tā būtiski samazina militārās aktivitātes Kijivas un Čerņihivas virzienos, pasniedzot to kā labas gribas žestu. Turcijas ārlietu ministrs Mevlits Čavušoglu paziņojis, ka abu pušu pozīcijas tuvinoties, un pirmais sarunu procesa rezultāts varētu būt Krievijas un Ukrainas ārlietu ministru tikšanās. Tomēr kopumā Krievijas puses gatavība kompromisiem, kura, domājams, joprojām pamatā atkarīga no Kremļa līdera Vladimira Putina ieskatiem, tiek vērtēta drīzāk skeptiski. Kā bildis Pentagona pārstāvis Džons Kērbijs, Krievijas spiediena atslābums pie Kijivas un Čerņihivas vērtējams tikai kā pozīciju maiņa, bet nav uzskatāms pat par spēku atvilkšanu, nemaz jau nerunājot par atkāpšanos. Arī dauzi analītiķi pauž uzskatu, ka Krievijas bruņotie spēki šādi rīkojas pamatā apstākļu spiesti, cenšoties iegūt laiku un sakopot spēkus jaunai ofensīvai nākotnē. Papildu jautājumus sarunu procesa sakarā liek uzdot krievu oligarha Romāna Abramoviča klātbūtne. Kopš vairākām nedēļām parādījusies informācija, ka šis miljardieris, kura aktīvu vērtība sankciju rezultātā varētu būt mazinājusies pat vairākas reizes, aktīvi līdzdarbojas sarunu procesā, taču par viņa lomu un funkcijām tikpat kā nekas nav zināms. Vēl mīklaināka ir ar pāris nedēļu novēlošanos izpaudusies informācija, ka pēc tikšanās ar Ukrainas pārstāvjiem Kijivā marta sākumā gan Abramovičs, gan divi viņa sarunu partneri no Ukrainas puses piedzīvojuši saindēšanās simptomus. Pieaug spriedze Kalnu Karabahā Pēc divus mēnešus ilgas karadarbības 2020. gada rudenī starp Azerbaidžānas un Armēnijas bruņotajiem spēkiem Kalnu Karabahā tika noslēgta trīspusēja vienošanās starp Armēniju, Azerbaidžānu un Krieviju. Azerbaidžāna paturēja teritorijas, kuras tās spēki bija ieņēmuši karadarbības rezultātā. Reģionā tika izvietoti krievu miera uzturētāji, kuri, cita starpā, nodrošina transporta koridoru, kas savieno Kalnu Karabahā izveidoto un starptautiski neatzīto Arcahas republiku ar Armēnijas teritoriju. Pagājušonedēļ izpaudās ziņas, ka 24. martā azerbaidžāņu spēki ieņēmuši krievu miera uzturētāju kontrolētajā zonā esošo Paruhas jeb Faruhas ciemu, no kurienes evakuēti armēņu iedzīvotāji. Sadursmēs ar azerbaidžāņu spēkiem nogalināti trīs un ievainoti 15 armēņu karavīri, azerbaidžāņu spēki īstenojuši arī vairākus bezpilota lidaparātu „Bairaktar” uzbrukumus armēņu pozīcijām. Sekoja Krievijas pieprasījums Azerbaidžānai pārtraukt karadarbību un atvilkt spēkus, un 27. martā Krievijas puse ziņoja, ka azerbaidžāņu daļas pametušas Paruhu. Savukārt Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija savā paziņojumā to noliedza, paziņojot, ka tās pozīcijas ciema apkārtnē paliekot nemainītas, ciktāl šī ir Azerbaidžānas teritorijas daļa. Armēnijas puse, savukārt, ziņoja, ka azerbaidžāņu spēki atstājuši pašu ciemu, taču turpina nozīmīgi koncentrēt spēkus tā tuvumā. Tiek atzīmēts, ka pamiera noteikumu pārkāpumu skaits no azerbaidžāņu puses nozīmīgi pieaudzis kopš karadarbības sākuma Ukrainā, tāpat arī asi izteikumi Azerbaidžānas medijos, kas vērsti t.sk. pret Krievijas miera uzturētājiem. Analītiķi to saista ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas, pirmkārt, novērsis starptautiskās sabiedrības uzmanību no situācijas Karabahā, otrkārt, atklājis, ka Krievijas bruņoto spēku efektivitāte ir krietni mazāka, nekā uzskatīts agrāk. Sociālajos tīklos parādījusies informācija par iespējamu daļēju Krievijas miera uzturētāju pārsviešanu no Kalnu Karabahas uz Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nedēļas garumā esam sekojuši līdzi visām ziņām no Ukrainas. Ir pagājusi jau ceturtā kara nedēļa, tā nav nesusi būtiskas izmaiņas; bēgļi turpina bēgt, Krievija turpina piegriezt skrūves, turpinās uzlidojumi, mirst ļaudis, Ukraina nepadodas, stāv stingri pretī. Karš turpinās. Kāda ir pašreizējā faktiskā situācija Ukrainas karā? Sarunās vēlamies saprast, kāds ir spēku samērs, kara tālākā perspektīva no pašreizējā skatu punkta. No vienas puses, tādu būtisku militāru panākumu pēdējā laikā nav bijis, kā var dzirdēt arī ziņās. No otras puses, nav tā, ka nekas nenotiek un nemainās un detaļām arī reizēm ir būtiska nozīme. Kara gaitu raidījumā Divas puslodes analizē Zemessardzes štāba kapteins Jānis Slaidiņš un vēsturnieks Dainis Poziņš. Ierakstā uzklausām rakstnieku, kara korespondentu Sergeju Loiko, kurš šobrīd ir Ukrainas armijas brīvprātīgais, un politologu Dmitro Ļevusju, kurš atrodas Kijivā.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējo nedēļu laikā vairākos raidījumos runājam par Ukrainu un Krieviju, jo karš ir vissāpīgākā aktualitāte visās sfērās. Raidījumā Divas puslodes pievēršamies plašākai politisko procesu analīzei. Londonā šonedēļ satikās tā saukto Apvienoto Reaģēšanas spēku valstu līderi. Premjeri pārrunāja, kā saskaņot kopīgo politiku cīņā pret Krievijas agresiju. Ko šī tikšanās ir devusi, par ko tā liecina un cik svarīga ir šāda valstu kooperēšanās? Savukārt Romā satikās ASV un Ķīnas delegāciju pārstāvji. Nav noslēpums, ka starp abām lielvalstīm ir pamatīga spriedze. Protams, tikšanās nebija tik augstā politiskā līmenī, bet pati tikšanās ir svarīga. Kādi ir rezultāti, kādas ir iespējas atturēt Ķīnu no Krievijas kara finansēšanas, atbalstīšanas? Kas notiek Baltkrievijā? Publiskajā telpā nonāk pretrunīga informācija par to, cik lielā mērā Lukašenko režīms iesaistās karā pret Ukrainu, kāda spriedze valda Baltkrievijas iekšpusē un kā Baltkrievija mēģina pretoties Krievijas spiedienam būt aktīvākai šajā "brāļu karā". Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova. Ierakstos uzklausām Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu un baltkrievu vēsturnieku Iharu Meļņikovu. Eiropas ziemeļi stiprinās pret agresorvalsti Apvienotie Reaģēšanas spēki ir desmit Eiropas ziemeļdaļas valstu veidota militāri politiska alianse. 2014. gadā, Krievijai izvēršot pirmo agresijas fāzi pret Ukrainu, izgaismojās NATO bloka nesagatavotība šādām krīzes situācijām, t.sk. reakcijas gausums. Viena no pieejām problēmas mazināšanai ir ciešāka sadarbība mazāku valstu grupu ietvaros, un Apvienotie Reaģēšanas spēki šai ziņā ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Lielbritānija kā tā dēvētā ietvarnācija – jeb „Framework Nation” – ap sevi apvienojusi NATO dalībvalstis Nīderlandi, Dāniju, Norvēģiju, Islandi, Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā arī Ziemeļatlantijas līgumorganizācijā neietilpstošās Somiju un Zviedriju. Kā par šo aizsardzības projektu izteicies Britu jūras kara flotes komodors Džeimss Pārkins: „Apvienotie Reaģēšanas spēki var rīkoties, kamēr NATO vēl domā.” Ģeogrāfiski alianses uzmanība pamatā koncentrējas Eiropas galējo ziemeļu, Ziemeļatlantijas un Baltijas jūras reģionos. Saprotams, ka tagad – kopš risinās Krievijas plaša mēroga karš pret Ukrainu – par nozīmīgāko jautājumu kļuvusi ar agresorvalsti robežoto alianses locekļu, sevišķi Baltijas valstu, drošība. Šonedēļ alianses dalībvalstu valdību vadītāji tikās Londonā. 15. martā publiskotais tikšanās komunikē pauž visstingrāko nosodījumu Krievijas agresijai, apņēmību atbalstīt Ukrainu un panākt, lai Krievijai un tās vadonim nāktos atbildēt par starptautisko normu ignorēšanu un iebrukuma laikā pastrādātajiem noziegumiem. „Putinam jācieš neveiksme,” pauž komunikē. Tiešsaistē dalībniekus uzrunāja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atkārtojot daudzkārt izskanējušo tēzi, ka Ukraina šobrīd karo par visas Eiropas demokrātijas nākotni. „Krievijas propagandisti,” norādīja Zelenskis, „nebeidz atkārtot, ka karš Ukrainā ir tikai sākums. Viņi turpina iebiedēt, un tagad saka, ka sekošot citas Eiropas valstis, pie tam piesaucot daudzus no jums, kas mani šobrīd uzklausāt.” Ķīna – trešais spēks Šīs nedēļas sākumā Romā notika tikšanās starp augsta līmeņa Savienoto Valstu un Ķīnas pārstāvjiem: prezidenta Baidena padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeiku Salivanu un Ķīnas kompartijas centrālkomitejas Ārlietu grupas atbildīgo sekretāru, kādreizējo Ķīnas ārlietu ministru Janu Czeči. Šī tikšanās tika ieplānota vēl pirms vairākām nedēļām, taču kara gaita Ukrainā nepārprotami ietekmēja to saturu. Ja sākotnēji bija plānots apspriest arī abu valstu ekonomiskās attiecības, tad, cik var spriest, absolūti dominējošais temats tajā bija Ķīnas iespējamais ekonomiskais un arī militārais atbalsts agresorvalstij Krievijai. Ziņas par to, ka Krievija lūgusi šādu Ķīnas atbalstu, t.sk. kara tehnikas piegādes, pagājušonedēļ izplatīja aģentūra „Associated Press”, atsaucoties uz anonīmu avotu Savienoto Valstu administrācijā. Gan Ķīnas, gan Krievijas pārstāvji šādus apgalvojumus ir noraidījuši kā nepatiesus, tomēr amerikāņu puse jau pirms sarunām Romā pauda, ka Ķīna tiks brīdināta par nopietnām sekām, ja tā pildīs kādus tamlīdzīgus Kremļa lūgumus. Tas ietekmēšot ne vien Ķīnas attiecības ar Savienotajām Valstīm, bet arī globāli. Pēc septiņas stundas ilgušo sarunu noslēguma padomnieks Salivans tās raksturoja kā „intensīvas” un „atklātas”.  Savukārt Ķīnas puse pēc sarunām atkārtoja vispārīgas frāzes, aicinot karojošās puses uz mierīgu risinājumu, saudzīgu attieksmi pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz apstiprināja savu uzticību ikvienas valsts suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Vai Lukašenko karu grib? Kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā Baltkrievijas pašpasludinātais prezidents Lukašenko allaž uzsvēris, ka Baltkrievijas bruņotie spēki šai karadarbībā nepiedalīsies. Līdzīgus paziņojumus viņš paudis ar zināmu regularitāti, tomēr jo ilgāk turpinās kaujas Ukrainā, un, attiecīgi, aug Kremļa vajadzība pēc karaspēka rezervēm, parādās arvien jaunas spekulācijas par baltkrievu karavīru iespējamu iesaistu šai karadarbībā. Šai ziņā eļļu ugunij pielējis nesen notikušais incidents, Krievijas kara lidmašīnai no Ukrainas puses ielidojot Baltkrievijas gaisa telpā un izšaujot raķetes. Daudzi to uztver kā provokāciju, lai šādi attaisnotu baltkrievu karavīru ierašanos kaimiņvalsts teritorijā. Nepārprotami var lēst, ka Krievijas vadonis Putins šai ziņā izdara pamatīgu spiedienu uz Lukašenko, ar ko pēdējam nav viegli tikt galā, ievērojot, cik atkarīgs viņš kļuvis no Kremļa saimnieka. Piektdien Lukašenko atkal viesojās Maskavā, kur, cita starpā saņēma apsolījumu par jauna bruņojuma piegādi Baltkrievijas bruņotajiem spēkiem. Tomēr sūtīt Baltkrievijas armiju uz Ukrainu, kur to noteikti gaida zaudējumi, Minskas diktatoram būru liels risks. Baltkrievijas armija līdz šim nekad nav piedalījusies karadarbībā, un, kā rāda aptauju dati, karošanu Ukrainā atbalsta vien 3% Baltkrievijas iedzīvotāju. Sagatavoja Eduards Liniņš   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.      

Visas nedēļas garumā ir turpinājies ar starptautiskais spiediens uz Krieviju, lai tā pārtrauktu iznīcināt un postīt. Līdz šim tas nav devis cerētos rezultātus. Kāpēc tas tā, kam Rietumvalstis ir gatavas, kam tomēr nē? Kas varētu notikt tālāk? Diskutē un vērtē Latvijas ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Imants Lieģis, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica, Eiropas Parlamentaviceprezidents Roberts Zīle un Rīgas Stradiņa universitātes Āzijas programmas vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Saukārt raidījumā Krustpunktā vērtējām kara militārās perspektīvas.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Tikai un vienīgi karš Ukrainā ir raidījuma uzmanības lokā. Ziņas no Ukrainas kļūst arvien satraucošākas, cita pēc citas ir aplenktas lielās pilsētas, ir pretrunīgas ziņas par to, kuras pilsētas ir ieņemtas, ar satraukumu tiek gaidītas lielās kaujas Kijevā. Krievijas politiskā un militārā vadība neslēpj, ka tās uzdevums ir likvidēt Ukrainas prezidentu un valdību. Raidījumā Krustpunktā runājām, kāpēc starptautiskā sabiedrība nav bijusi spējīga apturēt šo karu. Bet runājot par šo tematu, tikpat aktuāls ir "dvīņu" jautājums, kāpēc Krievijas tauta ir gatava karot, gatava izliet brāļu tautas – ukraiņu – asinis, maksāt par to lielu cenu arī paši. Aktuālo komentē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs. Sazināmies ar laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu un portāla „Meduza” komunikācijas vadītāju Katerinu Abramovu.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kopš raidījuma pirms nedēļas notikumi ap Ukrainu un Ukrainā ir risinājušies ļoti strauji. Krievija atzinusi pašpasludināto Ukrainas austrumu republiku neatkarību un noslēgusi vienošanos par palīdzību un draudzību. Bet Krievijas prezidents gandrīz stundu garā televīzijas uzrunā skaidroja, kāpēc viņaprāt Ukrainai vispār nebūtu īsti tiesiskumu uz savu valstiskumu. Tas radījis izaicinājumus un jautājumus, kas notiks tālāk, ko šīs atklāsmes nozīmē gan politiski, gan militāri? Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Mārcis Balodis un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube. Ierakstā uzklausām ukraiņu politologu Jevgenu Magdu un Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu.   Pirmdien, 21. februārī, Krievijas prezidents Vladimirs Putins spēra soli, kas uzskatāms par nākamo nopietnāko Ukrainas suverenitātes un teritoriālās vienotības pārkāpumu pēc Krimas pussalas okupācijas un aneksijas 2014. gadā. Krievijas līderis atzina par neatkarīgiem valstiskiem veidojumiem t.s. Doneckas un Luganskas tautas republikas, kas tai pašā 2014. gadā izveidojās Krievijas atbalstīto separātistu sagrābtajās teritorijās Ukrainas dienvidaustrumos. Attiecīgo paziņojumu Krievijas prezidents sev ierastajā manierē pavadīja ar plašiem pseidovēsturiekiem spriedelējumiem, kuri saturēja ne vien atzinumus par Ukrainas valsti kā padomju sistēmas radītu fenomenu, bet arī faktiski noliedza kādreizējās Krievijas impērijas teritorijā dzīvojošo nāciju pašnoteikšanās tiesības.  Vēlāk tika precizēts, ka Krievijas prezidents atzinis minēto pašpasludināto „Donbasa republiku” tiesības uz to Doneckas un Luhanskas apgabalu lielāko daļu, kuru separātisti nekontrolē, taču uzskata par savu. Tādējādi tiek nepārprotami iezīmēta potenciāla agresija vismaz šais divos Ukrainas rajonos ar mērķi paplašināt prokrievisko spēku teritoriju. Atzīšanai sekoja līgumi par draudzību un savstarpēju palīdzību un Putina pavēlē Krievijas karaspēka pārvietošanai uz separātistu kontrolētajām teritorijām. Arī līdz šim lielāks vai mazāks Krievijas armijas kontingents pastāvīgi uzturējās separātistu kontrolētajā Ukrainas austrumu daļā. Tomēr līdz šim Kremlis šos faktus konsekventi noliedza, uzstādāms, ka pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem reģionā karo tikai vietējie iedzīvotāji un Krievijas brīvprātīgie, kas neatrodas aktīvā militārā dienestā. Tāpat bija skaidrs, ka separātistu spēku militārā kapacitāte tiek uzturēta tikai uz Krievijas palīdzības rēķina. Tagad stāvoklis ir principiāli mainījies, un t.s. „tautas republiku” teritorijā sākušas ieplūst Krievijas regulārās armijas daļas. Cik liels šobrīd ir uz Ukrainas teritoriju pārvietoto spēku apjoms, nav droši zināms, taču pienāk arvien jauni aculiecinieku ziņojumi par bruņutehnikas pārvietošanos kā pa Krievijas pierobežas rajoniem, tā separātistu kontrolēto Ukrainas teritoriju. Tikām pēdējās dienās nav jaunu ziņu par t.s. bēgļiem, proti – nenoskaidrotu skaitu iedzīvotāju, kuri no separātistu kontrolētajiem rajoniem devušies pāri robežai uz Krieviju. Kremļa saimnieka rīcība pēdējās dienās radījusi Rietumiem dilemmu: cik nopietnas sankcijas Krievija pelnījusi par savu rīcību. No vienas puses pašpasludināto republiku atzīšana ir klajš Ukrainas suverenitātes pārkāpums un bruģē ceļu agresijas kāpinājumam. No otras, Krievijas spēki pagaidām ieplūst tikai teritorijās, kuras arī līdz tam kontrolēja. Attiecīgi, vārdos skarbi nosodot prezidenta Putina lēmumus, rietumvalstu valdības pagaidām aprobežojušās ar sankcijām, kuras eksperti vērtē kā visai nesāpīgas. Savienotās Valstis, Lielbritānija un Eiropas Savienība pakļāvušas sankcijām atsevišķas bankas, uzņēmumus un privātpersonas, ierobežota Krievijas piekļuve finanšu tirgiem. Noteikts aizliegums jebkādai komercdarbībai separātistu kontrolētajā Ukrainas daļā. Pamanāmākais ir Vācijas valdība lēmums iesaldēt gāzesvada „Nord Stream – 2” sertifikācijas procesu. Tāpat Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens paziņojis par papildu amerikāņu armijas spēku pārvietošanu uz Baltijas valstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aizvadīta nedēļa ir bijusi spriedzes pilna. Vairums ziņu ir saistīstas ar Ukrainu, Krieviju un citu valstu reakciju uz notiekošo. Notikumus komentē Eiropas Parlamenta deputātes no Latvijas Inese Vaidere un Dace Melbārde. Ukrainas bruņoto spēku karavīrs pie blindāžas uz sniegotu lauku fona – šādu ilustrāciju Eiropas Parlamenta mājas lapas veidotāji izvēlējušies materiālam par pašreiz Strasbūrā notiekošo parlamenta plenārsesiju. Krievija turpina lēnām, bet nepārtraukti palielināt savu militāro kontingentu Ukrainas robežu tuvumā, un jautājums par plašas karadarbības iespējamību Eiropas Savienības robežu tiešā tuvumā neizbēgami nosaka noskaņojumu vienotās Eiropas likumdevēju forumā.   Kaut, protams, parlaments savā plenārsesijā lemj arī daudzus citus darbakārtības jautājumus: par Eiropas Savienības nozīmīgāko lomu vēža saslimstības apkarošanā, stingrāku rotaļlietu drošības kontroli, vienotu stratēģiju jūras piekrastes izmantošanā atjaunoto energoresursu ražošanai, strādājošo aizsardzību pret bīstamām ķīmiskām vielām, u.t.t. Savu darbu pirmdien, 14. februārī, parlamentārieši uzsāka, atzīmējot divdesmito gadadienu kopš pirmo eiro banknošu un monētu laišanas apgrozībā un turpināja ar Eiropas Centrālās bankas gada pārskata ziņojumu, klātesot bankas prezidentei Kristīnei Lagardai un atbildīgajam Eiropas Komisijas izpildviceprezidentam Valdim Dombrovskim. Krievijas agresija pret Ukrainu ir dienaskārtībā šodien, 16. februārī, kad par šo jautājumu uzstāsies augstais komisārs ārējās un drošības politikas jautājumos Žozeps Borels ar sekojošām plašām debatēm. Jauna rezolūcija par Ukrainu gan nav paredzēta, ciktāl stāvoklis šai ziņā ļoti strauji mainās. Tāpat Eiropas Savienības politika attieksmē pret Krieviju noteikti tiks nozīmīgi skarta debatēs vēlāk šovakar, apspriežot parlamenta Ārlietu komitejas sagatavoto ziņojumu par Eiropas vienotās ārpolitikas īstenošanu, kā arī Ārlietu komitejas Drošības un aizsardzības apakškomitejas ziņojumu par kopīgo drošības un aizsardzības politiku. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Maskava un Pekina. Savējie saprotas. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu un Latvijas vēstnieks Kanādā Kārli Eihenbaumu. Maskava un Pekina. Savējie saprotas Pagājušā nedēļa nesa vēl vienu akcentu Ķīnas pozicionējumam pēdējos mēnešos samilzušajā Krievijas un Rietumu pretstāvē, kuras pamatā ir Krievijas iebrukuma draudi Ukrainā un neizpildāmās prasības Savienotajām Valstīm un NATO. Telefonsarunā ar Savienoto Valstu valsts sekretāru Entoniju Blinkenu Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji izteicās, ka Krievijas paustās bažas par savu drošību esot jāuztver nopietni, ka reģionālo stabilitāti nevarot garantēt kādu militāru bloku stiprināšana vai, vēl jo vairāk, paplašināšana, un būtu jāatsakās no aukstā kara laiku domāšanas. Tas ir līdz šim pamanāmākais Krievijas pozīcijas atbalsts no Ķīnas puses un apliecinājums, ka notiek loģiska tuvināšanās starp Maskavu un Pekinu situācijā, kad abu šo režīmu attiecībās ar Rietumiem netrūkst spriedzes momentu. Kamēr prezidents Baidens un vairāku citu rietumvalstu līderi pieteikuši Pekinas ziemas olimpisko spēļu diplomātisko boikotu, Krievijas līderis dodas uz Ķīnas galvaspilsētu, lai piedalītos spēļu atklāšanā un pie viena tiktos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Oficiālā Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs jau paziņojis, ka abi līderi pamatīgi pārrunāšot drošības situāciju Eiropā un Krievijas attiecības ar ASV un NATO. Kā norāda analītiķi, Pekina uzmanīgi vērojot rietumvalstu reakciju uz Krievijas izaicinošajiem žestiem, lai prognozētu, cik vienoti un konsekventi Rietumi varētu būt savā attieksmē pret Ķīnu, kura sākusi īstenot ekspansīvāku ārpolitiku un, vienlaicīgi, „skrūvju piegriešanu” iekšpolitikā. Ir pat izskanējuši viedokļi, ka vāja rietumvalstu reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā varētu pamudināt Ķīnu uz kādu militāru avantūru pret Taivānu. Šāda iespēja gan ir maz ticama, ciktāl Savienotās Valstis ir uzņēmušā Taivānas neatkarības garantēšanu. Nav arī skaidrs, cik tālu Pekina varētu atbalstīt Maskavu, ja tā nolemtu izvērst plašu iebrukumu Ukrainā. Labas attiecības ar Maskavu Pekinai ir svarīgas, taču jāšaubās, vai tik ļoti, lai riskētu vēl krietni palielināt saspīlējumu savās attiecībās ar Rietumiem. Mēreni kreisie nostiprina pozīcijas Portugālē Uzmetot aci Portugāles parlamenta jeb Republikas Asamblejas lielāko frakciju nosaukumiem, var rasties iespaids, ka portugāļu politika ir teju viscaur kreisa. Taču nosaukumu konjunktūra šai gadījumā ir maldinoša. Politiskais spēks, kas sevi dēvē par Sociāldemokrātisko partiju, vēsturiski gan ir bijis mēreni kreisi orientēts, taču pakāpeniski dreifējis pa labi vispirms uz centriski/liberālām, bet vēlāk, pagājušā gadsimta nogalē, – uz labēji centriskām pozīcijām. Attiecīgi, kreisi centrisko jeb klasiski sociāldemokrātisko nišu Portugāles politikā ieņem Sociālistiskā partija, tā saukto sociāldemokrātu galvenais konkurents teju kopš 1976. gada, kad Portugālē pēc diktatūras perioda tika atjaunota demokrātija. 2019. gada vēlēšanas nesa relatīvus panākumus sociālistiem, kuri ieguva lielāko frakciju parlamentā un izveidoja mazākuma valdību ar radikālāko kreiso – „Demokrātiskās bloka” un komunistu, kā arī zaļās partijas atbalstu. Taču pagājušā gada oktobrī kreisie sabiedrotie izgāza premjera Antoniu Koštas valdības budžeta apstiprināšanu, un valsts prezidents Marselu Rebelu de Souza izsludināja ārkārtas vēlēšanas, kuras notika 30. janvārī. Vēlēšanu rezultāti liecina, ka portugāļu vēlētājiem ir īsti pa prātam Koštas kabineta sabalansēti taupīgā, bet izaugsmi veicinošā politika un, acīmredzot, arī rīcība pandēmijas krīzē. Sociālisti ieguva nepilnus 42% balsu, palielināja savu frakciju līdz 117 no 230 mandātiem un nu jau veidos vairākuma valdību. Pēc visa spriežot, viņi atņēmuši balsis saviem līdzšinējiem sabiedrotajiem, kuru frakcijas šajā parlamentā sarukušas pavisam mazas un nenozīmīgas. Ieguvēji šajās vēlēšanās ir arī libertāriskā partija „Liberālā Iniciatīva” un, jo sevišķi, radikāli nacionālistiski populistiskā partija „Chega”, kuras nosaukums latviskojams kā „Pietiek!”. Tomēr arī šīs frakcijas ir mazas un nenozīmīgas, salīdzinot ar portugāļu politikas smagsvariem – sociālistiem un sociāldemokrātiem. „Brīvības piegāde” premjerministram Trudo Autotransportam ir milzu nozīme Kanādas ikdienā. Liela daļa no valstī patērētajām precēm tiek importētas pāri robežai no Savienotajām Valstīm, un tiek lēsts, ka šai loģistikā ir nodarbināti apmēram 120 000 kravas automašīnu vadītāju. Līdz šim uz šiem tālbraucējiem netika attiecināta valstī pastāvošā prasība nevakcinētām personām pēc iebraukšanas no ārzemēm ievērot karantīnu un atgriezties darbā tikai pēc negatīva Covid-19 testa, taču nesen premjerministra Džastina Trudo Liberālās partijas valdība kārtību manīja, kas nevakcinētajiem tālbraucējiem faktiski nozīmē liegumu turpināt darbu. Kā jau varēja paredzēt, neapmierinātie organizējās protestam, kas šoreiz ieguva t.s. „Brīvības konvoja” veidolu. Kravas mašīnu un citu braucamrīku kolonas devās uz galvaspilsētu Otavu, solot varas iestādēm, kā izteicās paši organizētāji, „loģistikas murgu”. Viņu prasības jau drīz vien izvērtās no konkrēto autovadītājus skarošo ierobežojumu atcelšanas un vispār jebkāda ar pandēmiju saistīta regulējuma likvidēšanu. Pasaules sociālos tīklus sāka aplidot ziņas par 50 000 kravinieku, kuri virzoties uz galvaspilsētu, un pie reizes ar protestiem uzstādīšot arī Ginesa rekordu garākajai kravas auto kolonai pasaules vēsturē. Faktiskais efekts izrādījās krietni pieticīgāks, un, kā lēš, maksimālais kravas auto skaits, kas pagājušajās brīvdienās ieradās Otavā uz protestiem, varētu būt ap 230, privāto mašīnu skaits – nepilns tūkstotis. Protams, arī šāds braucamrīku apjoms galvaspilsētas centrā radīja zināmas problēmas, tomēr par satiksmes paralīzi netiek ziņots. Tāpat protesti, kas savu maksimumu sasniedza svētdien, kad iebraukušajiem pievienojās arī vietējie iedzīvotāji, noritēja visumā mierīgi. Tika fiksēti vien nelieli ekscesi kā necienīga izturēšanās pret kritušo kareivju memoriālu, uzdejojot uz nezināmā kareivja kapa, vai agresīva ēdiena pieprasīšana bezpajumtnieku patversmes zupas virtuvē. Premjerministra Trudo un viņa ģimenes pārcelšanās no rezidences galvaspilsētas centrā uz kādu publiski neatklātu vietu, pēc visa spriežot, bija pārspīlēts drošības solis. Pirmdien daļa konvoja dalībnieku sāka pamest Otavu, lai gan daži, cik var noprast, joprojām tur uzturas. Nopietnākās loģistikas problēmas protestu dalībniekiem izdevies radīt uz vienas no maģistrālēm, kas savieno Kanādas Albertas provinci ar Savienoto Valstu Montanas štatu. Bloķējot ar kravas mašīnām robežpunktu, izveidojies vairākus kilometrus garš sastrēgums, kas pamatīgi pabojājis dzīvi tajā nejauši iekļuvušajiem robežas šķērsotājiem un pierobežas ciemata Koutsas iedzīvotājiem. Premjerministrs Trudo par „Brīvības konvoja” dalībniekiem izteicies visai asi, paziņojot, ka viņiem neesot cerību iebiedēt valdību. Savukārt kravas auto vadītāju profesionālā organizācija – Kanādas Kravas pārvadājumu apvienība – norobežojusies no protestu organizētājiem, paziņojot, ka vismaz 85% no tālbraucējiem šoferiem esot vakcinēti. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Uzmanību pievēršam situācijai Ukrainā. Raizes rada ne tikai Krievijas karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas, šonedēļ britu izlūkdienests ziņoja, ka Maskava vēlas panākt arī prezidenta vai visas valdošās varas nomaiņu Kijevā. Kāds ir iekšpolitiskais noskaņojums Ukrainā? Kaut arī politiķi nebeidz apgalvot, ka Krievijas draudošā rīcība ir vienojusi Eiropas un NATO partnerus kā nekad iepriekš. Ziņas, kas pienāk no Vācijas, raisa šaubas: ieroču piegāžu bloķēšana, dīvaini izteikumi, kuru dēļ amatu zaudēja jūras spēku komandieris. Vai Vācija nav kļuvusi par vājāko posmu nostājā pret Krievijas agresīvo rīcību? Armēnijā aizvadītās nedēļas nogalē no amata atkāpās valsts prezidents Armens Sarkisjans. Viņš to matoja ar nespēju ietekmēt politiskos procesus valstī. Ko prezidents būtu gribējis ietekmēt, kas notiek Armēnijas iekšpolitikā? Aktualitātes kopā ar raidījuma vadītājiem komentē politologs Andis Kudors. Ierakstā saruna ar ukraiņu politologu Dmitro Levus. Sazināmies ar Latvijas Radio žurnālistu Uģi Lībieti, kurš atrodas Ukrainā un Eiropas Komisijas Latvijā prezidentu Andri Gobiņu. Armēnijas prezidenta demisija „Prezidentam nav nepieciešamo instrumentu, lai tautai un valstij grūtos laikos ietekmētu būtiskus ārpolitikas un iekšpolitikas procesus.” Tā savu 23. janvārī paziņoto lēmumu atkāpties no amata skaidrojis Armēnijas prezidents Armens Sarkisjans. Viņš tika ievēlēts par valsts galvu 2018. gada martā kā pirmais prezidents pēc konstitūcijas maiņas, kas padarīja Armēniju no prezidentāli parlamentāras par parlamentāru republiku. Prezidenta varas funkcijas tobrīd tika radikāli samazinātas par labu premjerministram un valdībai, un tādējādi līdz tam prezidenta amatā bijušais Seržs Sargsjans, kuru 2018. gada aprīlī ievēlēja par premjerministru, saglabāja savās rokās nozīmīgāko varas apjomu. Taču šī „rokāde” izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās opozīcijas politiķis Nikols Pašinjans. Sekoja premjera Sargsjana atkāpšanās, un maijā par valdības vadītāju tika ievēlēts Pašinjans. Jau drīz pēc tam prezidents Sarkisjans nāca klajā ar iniciatīvu pārdalīt varas funkcijas par labu prezidentam, tā kā esošā sistēma esot nesabalansēta. Turpmākajā laikposmā starp prezidentu Sarkisjanu un premjeru Pašinjanu vairakkārt notikusi rīvēšanās. Pēc tam, kad 2020. gada rudenī Armēnijas spēki cieta sakāvi militārā konfliktā ar Azerbaidžānu, prezidents izteicās, ka premjerministram būtu jāatkāpjas, un pauda neapmierinātību, ka esot atstāts malā sarunu procesā par uguns pārtraukšanu. 2021. gada janvārī prezidents vēlreiz rosināja mainīt konstitūciju, un februārī, kad Pašinjana atkāpšanos pieprasīja vairāki desmiti Armēnijas bruņoto spēku virsnieku, prezidents faktiski nostājās armijnieku pusē, atteikdamies apstiprināt valdības lēmumu par ģenerālštāba priekšnieka ģenerālpulkveža Gasparjana atstādināšanu no amata. Jūnijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās Nikola Pašinjana vadītā partija „Pilsoniskā vienošanās” guva uzvaru, un viņš saglabāja premjera posteni. Prezidenta Armena Sarkisjana atkāpšanās ir diezgan negaidīts solis. Līdz prezidenta ārkārtas vēlēšanām, kam jānotiek apmēram pēc mēneša, valsts galvas funkcijas pildīs parlamenta priekšsēdētājs Alens Simonjans. Kijeva Krievijas draudu ēnā Krievijas militāro spēku koncentrēšanās Ukrainas robežu tuvumā neizbēgami atstāj iespaidu uz situāciju Ukrainas iekšienē, lai gan par kādām panikas vai sakāvnieciska noskaņojuma izpausmēm runāt nenākas. Notikumi, kas pēdējās nedēļās saviļņojuši Ukrainas iekšpolitisko vidi, kaut notiek uz starptautiskās spriedzes pieauguma fona, tomēr ne vienmēr ir ar to tieši saistīti. Tas jāsecina par drošības līdzekļa piemērošanu bijušajam prezidentam Petro Porošenko, ko pirms nedēļas nolēma tiesa Kijevā. Eksprezidentam divus mēnešus liegts pamest valsti un noteikts pienākums ierasties tiesā vai uz nopratināšanu. Vispār pret Porošenko un viņa aprindu cilvēkiem uzsākto kriminālprocesu skaits mērāms desmitos, un lielākoties tie izskatās visai nenopietni, taču šī lieta varētu būt izņēmums. Runa ir par situāciju, kad Porošenko vadītā valdība 2014. gada nogalē atteicās no akmeņogļu importa no Dienvidāfrikas Republikas ogļu neatbilstošas kvalitātes dēļ, un turpināja iepirkt akmeņogles no šahtām teritorijā, ko kontrolēja promaskaviskie Donbasa separātisti. Tieši šīs lietas ietvaros redzamākajam Ukrainas prokremliskajam politiķim Vladimiram Medvedčukam noteikts mājas arests un personālas sankcijas, iesaldējot viņa aktīvus, t.sk. apturot viņa īpašumā esošo telekanālu darbību. Tiek izteikti pieņēmumi, ka līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī Porošenko. Vēl viens prokremlisks politiķis un mediju īpašnieks, kas pēdējās dienās nonācis pasaules uzmanības centrā, ir partijas „Naši” („Mūsējie”) līderis un telekanāla „Naš” („Mūsējais”) īpašnieks Jevhenijs Murajevs. 22. janvārī Lielbritānijas valdība paziņoja, ka Kremlim esot plāns gāzt likumīgo valdību Kijevā un nomainīt to ar prokremlisku, kuru vadītu Murajevs. No vienas puses, Murajevs allaž paudis Maskavai tuvus viedokļus, no otras – pret viņu noteiktas Krievijas Federācijas sankcijas. Tāpat Ukrainas drošības jautājumi kļuvuši par „karstu kartupeli” Eiropas Savienības politikā un, zināmā mērā, arī Vācijas iekšpolitikā. Vācija ir vienīgā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kura konsekventi atsakās piegādāt bruņojumu Ukrainai, neskatoties uz krasi pieaugušo Krievijas draudu situāciju. Vācijas pozīcija ir, ka šādas piegādes veicinātu situācijas destabilizāciju un būtu pretrunā ar pašreizējās valdības deklarācijā pausto apņemšanos nepiegādāt vācu ieročus krīžu reģioniem. Berlīne šai ziņā ir konsekventa tiktāl, ka liegusi Igaunijai nodot Ukrainai Padomju Savienībā ražotas haubices, kas savulaik bijušas Vācijas Demokrātiskās republikas bruņoto spēku arsenālā. Tomēr daudzi saskata šai pozīcijā Vācijas politisko aprindu, un jo sevišķi sociāldemokrātu, īpaši iejūtīgo attieksmi pret Kremli. Starp citu, nule no sava amata nācies šķirties Vācijas jūras spēku komandierim, viceadmirālim Kejāhimam Šēnbaham, kurš kādā kara jūrnieku konferencē Indijā izteicies, ka Krimas aneksija ir neatgriezeniska, un Vācija gan neatbalstot Krievijas politiku, taču esot skaidrs, ka Krievija ir pārāk svarīga, pārāk sena valsts, lai nerēķinātos ar tās vēlmēm. Jājautā, vai viceadmirālim karavīra tiešumā uz mēles negadījās tas, kas daudziem Vācijas politiķiem prātā? Jāpiebilst gan, ka Vācijas kanclers Olafs Šolcs un ārlietu ministre Annalēna Bērboka daudzkārt uzsvēruši, ka viņu valsts liks maksāt Krievijai augstu cenu, ja tā izvērsīs jaunu agresiju pret Ukrainu. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vācijas ārlietu ministres vizīte Maskavā nemazina spriedzi. Skandināvu reakcija uz Krievijas manevriem pasaulē. Britu parlamenta opozīcija pieprasa premjera atkāpšanos. Notikumus pasaules politikā komentē Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Vai Borisam beigta balle? Borisa Džonsona valdība šūpojas uz naža asmens – tāda ziņa pagājušajā nedēļā izplatījās pasaules medijos. Atklājies, ka 2020. gada maijā, kad Lielbritānijā bija izsludināta pirmā mājsēde un ierindas britiem bija atļauts satikties tikai ar vienu personu, kas nepieder pie viņu mājsaimniecības, premjerministra biroja dārzā Dauningstrītā notikusi ballīte, kurā piedalījušies apmēram 100 biroja darbinieki, premjeru ieskaitot. Tas kļuvis zināms procesā, kurā valsts civildienesta pilnvarotie izmeklē vairākus gadījumus, kad britu valdības ierēdņi pandēmijas ierobežojumu laikā rīkojuši saviesīgas sanākšanas, traktējot tās kā „darba pasākumus”. Tādu pašu argumentu lietoja arī premjerministrs, kad pagājušo trešdien, 12. Janvārī, skaidrojās par šo notikumu Parlamenta Apakšpalātā. Opozicionārās Leiboristu partijas līderis Keirs Stārmers pēc tam pauda, ka šādi skaidrojumi esot smieklīgi tiktāl, ka aizvainojot britu sabiedrību. Arī vairāki prominenti Konservatīvās partijas pārstāvji – Skotijas toriju līderis Duglass Ross, bijusī ministre Kerolaina Nouksa un viens no Parlamenta komiteju vadītājiem Viljams Rags – izteikušies, ka pēc notikušā Džonsonam vajadzētu demisionēt. Izmeklēšanas vadītāja Sū Greja jau nodēvēta par „ietekmīgāko personu, par kuru līdz šim nekas nav dzirdēts”. Ja viņas atklātās pretlikumīgo ballīšu detaļas būs pietiekami iespaidīgas, Borisam Džonsonam var nākties vai nu demisionēt, vai piedzīvot neuzticības izteikšanu Parlamentā. Tādā gadījumā Konservatīvo partijas īpašai komitejai būs jāizraugās nākamais partijas līderis un premjerministra kandidāts. Kā iespējamie pretendenti tiek minēti ārlietu ministre Elizabete Trasa, finanšu ministrs Rišijs Sunaks, iekšlietu ministre Pritija Patela un bijušais ārlietu ministrs Džefrijs Hants. Zviedrija un Somija uz NATO sliekšņa Pagājušajā nedēļā Zviedrijas bruņotie spēki izplatīja ziņu, ka tiek palielināts karalistes armijas kontingents Gotlandē – Zviedrijai piederošā salā Baltijas jūras viducī, kas, cita starpā, atrodas vien apmēram 300 km attālumā no Krievijai piederošā un pamatīgi militarizētā Kaļiņingradas apgabala. Tā ir reakcija uz spriedzi Baltijas jūras reģionā, kas strauji augusi, Krievijai šeit kāpinot savu militāro potenciālu un pagājušā gada nogalē uzstādot ultimatīvas prasības Ziemeļatlantijas aliansei un Savienotajām Valstīm par NATO tālāku nepaplašināšanos un militāro spēku neizvietošanu agrākajā Padomju Savienības varas sfērā. Gadījumā, ja sāktos militāra konfrontācija starp NATO un Krieviju, Gotlandes okupācija būtu vairāk nekā loģisks militāri stratēģisks solis no Krievijas puses. Krievijas agresīvā retorika par NATO nepaplašināšanos uz austrumiem skārusi arī līdz šim neitrālo valstu Somijas un Zviedrijas iespējamo pievienošanos aliansei un likusi šīm valstīm, no savas puses, atgādināt agresīvajam kaimiņam par savas suverēnās izvēles tiesībām. Tās savās Jaungada uzrunās akcentējis gan Somijas prezidents Sauli Nīnaste, gan premjerministre Sanna Marina.  Kā zināms, aukstā kara periodā abas ziemeļvalstis bija blokiem nepiederošas. Zviedrijas neitralitātei ir senas saknes, un mūsdienās šis statuss kļuvis par nacionālās identitātes elementu. Tomēr aukstā kara periodā Zviedrijas slepeni sadarbojās ar NATO, un pastāvēja pat plāni par alianses iejaukšanos, ja Padomju Savienība uzbruktu Zviedrijai. Somijas neitralitāti noteica Padomju Savienības uzspiestās līgumsaistības Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr laikā pēc padomju sistēmas sabrukuma Somija un Zviedrija turpinājušas uzturēt savas aizsardzības spējas salīdzinoši labā līmenī, pie tam savstarpēji koordinējušas aizsardzības plānus, un to iestāšanās NATO varētu dot pamanāmu pienesumu alianses ziemeļaustrumu flanga stiprumam. Diplomātiskais duelis Maskavā Vācijas ārlietu ministres Annalēnas Bērbokas pirmā vizīte Maskavā tika gaidīta ar pamatīgu interesi, ciktāl tikšanās aci pret aci ar Krievijas ārlietu resora vadītāju un pasaules diplomātijas vecmeistaru Sergeju Lavrovu nav viegls uzdevums nevienam Rietumu diplomātam. Lai atceramies kaut vai Eiropas Savienības ārlietu vadītāja Žozepa Borela dārdošo izgāšanos Maskavā pagājušā gada februārī, kad Lavrovs kopīgajā preses konferencē atļāvās burtiski gānīties par Eiropas Savienības ārpolitiku, tādējādi Borela personā pazemojot visu viņa pārstāvēto valstu kopību. Tūdaļ jāsaka: jaunā Vācijas ārlietu resora vadītāja no Zaļās partijas šo eksāmenu ir izturējusi pārliecinoši, un, kā atzīmē pēc vakardienas sarunām notikušās preses konferences vērotāji, tad šoreiz apguris un sašļucis izskatījies Sergejs Lavrovs. Ar rutinētu pieskaņu viņš uzskaitīja Kremļa pārmetumus, sākot ar žēlošanos par gāzesvada Nord Stream 2 „neproduktīvo politizēšanu” un diskriminējošo attieksmi pret Krievijas valdības uzturēto telekanālu RT, kuram Vācijā nesen anulēta licence, beidzot ar apgalvojumu, ka Krievija nevienu neapdraudot, bet gan pati jūtot draudus no rietumiem. Annalēnas Bērbokas atbildes bija izturētas, taču bez mazākās cenšanās notušēt pretrunas. Tā, telekanāla RT licences sakarā viņa norādīja, ka Vācijas konstitūcija aizliedz valsts apmaksātu raidorganizāciju darbību neatkarīgi no tā, vai šī valsts būtu Vācija, vai Krievija. Savukārt Krievijas pieprasīto drošības garantiju sakarā ministre teica: „Mēs esam gatavi nopietnam dialogam par savstarpējiem līgumiem un soļiem, kas sniegs lielāku drošību ikvienam Eiropā. Drošību cilvēkiem Rīgā, drošību cilvēkiem Bukarestē, drošību cilvēkiem Berlīnē, drošību cilvēkiem Sanktpēterburgā.” Kā atzīmē novērotāji, spilgts bijis arī preses konferences noslēgums, kurā viešņa nepacentās veltīt drūmajam namatēvam nedz pateicības vārdus, nedz kādu cieņpilnas atsveicināšanās žestu. Var piebilst, ka gluži citādā atmosfērā dienu iepriekš notika Annalēnas Bērbokas vizīte Kijevā, tiekoties ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ārlietu ministru Dmitro Kulebu. Tās laikā Vācijas ārlietu resora vadītāja apliecināja, ka eiropeiskās solidaritātes vārdā Vācija ir gatava maksāt augstu ekonomisko cenu, ieviešot jaunas sankcijas pret Krieviju, ja tā izvērstu jaunu agresiju pret Ukrainu. Šāda iespēja un attiecīgi rīcības scenāriji bija galvenais temats arī sarunās starp Vācijas kancleru Olafu Šolcu un NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Tāpat šodien paredzama Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Kijevā, kam sekos tikšanās ar Vācijas, Lielbritānijas un Francijas kolēģiem Berlīnē. Sagatavoja Eduards Liniņš.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Draudīgās sarunas Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus. Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu. Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā. Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā? Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis. Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti.  Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī. Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā. Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem.   Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā? Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru nomainīja Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs. Tas izraisīja sašutuma pilnus pārmetumus par nācijas vēsturiskā mantojuma un kritušo varoņu piemiņas noniecināšanu no trīs labējo politiķu puses. Izdevums „Libertation” visu trijotni attēlojis karikatūrā: „Nacionālās apvienības” līderi Marinu Lepēnu beretē ar bageti, vīna pudeli un desas luņķi rokās, Republikāņu partijas kandidāti Valerī Pekresu Žannas d’Arkas bruņās un labējo radikāli Eriku Zemmūru ar Napoleona cepuri galvā. Visi trīs kariķētie, pēc šī brīža reitingiem spriežot, varētu būt sīvākie prezidenta Makrona sāncenši aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kuras, nenoliedzami, ietekmēs ne vien Francijas, bet visas Eiropas Savienības politisko klimatu. Emanuēls Makrons savu spožo kampaņu iepriekšējās vēlēšanās balstīja lielā mērā vēstījumā par savienības kopējiem mērķiem – spēcīgāku, suverēnāku un pašpietiekamāku Eiropu, sevi pozicionēdams kā šo mērķu īstenotāju. Francijas līdera centienus tagad aizēnojusi cīņa ar pandēmiju, un prezidenta vēlēšanas aprīlī, kā arī parlamenta vēlēšanas jūnijā lielā mērā noteiks viņa pārstāvēto ideju nākotni Eiropas Savienības politikā. Katrā ziņā Vācijas jaunā ārlietu ministre no Zaļo partijas, kanclera Olafa Šolca „luksofora koalīcijas” locekle Annalēna Bērboka jau apstiprinājusi savas valdības gatavību atbalstīt Francijas līderi viņa Eiropas politikas centienos. Runājot par decembrī izveidotās Vācijas valdības ārpolitiku kopumā, šķiet apstiprināmies pieņēmums, ka tā varētu būt salīdzinoši striktāka savā attieksmē pret Krieviju un Ķīnu. Pamanāms signāls šai sakarā ir kanclera Šolca Jaungada runā iekļautie atbalsta apliecinājumi Ukrainai, kas ir visai neierasts žests. No citām nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Savienībā uzmanība noteikti būs pievērsta Ungārijas parlamenta vēlēšanām aprīlī. Visas nozīmīgākās opozīcijas partijas no labēji konservatīvajiem līdz sociālistiem beidzot apvienojušas spēkus priekšvēlēšanu apvienībā, lai mēģinātu atstumt no varas tur demokrātiskiem un ne sevišķi demokrātiskiem līdzekļiem pamatīgi iecementējušos premjerministra Viktora Orbāna partiju „Fidesz”. Pēc aptauju datiem spriežot, apvienībai „Vienoti Ungārijai” ar viņu kandidātu Pēteru Mārki-Zaju priekšgalā tas varētu pat izdoties. Kas attiecas uz septembrī gaidāmajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām, tad tās, kā lēš, ar lielu varbūtību varētu noslēgties ar kārtējo mazākuma valdību, ciktāl nedz pašreiz valdošie sociāldemokrāti ar premjerministri Magdalēnu Andešsoni priekšgalā, nedz mērenie ar savu līderi Ulfu Kristersonu joprojām nebūs gatavi veidot koalīciju ar galēji labējo „Zviedru demokrātu” partiju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šis ir bijis gana raibs un notikumiem bagāts gads, bet tā laikam var teikt par katru gadu. Bet dienu pirms gadu mijas raidījumā Divas puslodes vērtējam zīmīgākos notikumus, pieskaroties pieciem tematiem. Pirmais no tiem ir garlaicīgākais, prognozētākais, tomēr tas ir visus mūs visvairāk ietekmējis. Protams, runa ir par Covid-19 pandēmiju, kas turpināja plosīties visa gada garumā, jo vīruss ir izrādījies pietiekami dzīvelīgs un nasks uz mutācijām. Tas rada riskus un bažas daudzviet pasaulē. Reti kurš pirms gada prognozēja to, kas 2021. gadā notiks Afganistānā. To, ka NATO spēki pamazām varētu pamest šo valsti, zinājām. Par to, ka tas notiks tik strauji, haotiski un pat dramatiski, nerunāja neviens. Baltkrievija, Ukraina, Krievija - kā attīstīsies notikumi un veidosies attiecības turpmāk Eiropai un ASV ar šīm valstīm. Jautājums ir pavisam tiešs - vai būs karš starp Ukrainu un Krieviju? Bet nav tā, ka viss ir bijis tikai slikti pasaulē šogad. Pievēršamies arī tam, ko noteikti zinājām un prognozējām. Tās ir vēlēšanas Vācija un Angelas Merkeles aiziešana no amata. Valdība bez kristīgo demokrātu līdzdalības ir zināms pārsteigums. Vēl runājam par Ķīnu. Par šo valsti esam daudz runājuši gada laikā, un runāt par šo valsti ir svarīgi kaut vai tāpēc, ka Ķīna pēdējās desmitgadēs ir veikusi milzīgu izrāvienu un ievērojot šīs valsts potenciālu, tai ir milzīgas iespējas un arī pieaugusi tās ietekme pasaules ekonomikā.

Eiropu satrauc jaunā vīrusa paveida omikrona straujā izplatīšanās. Valdības ar bažām gaida Jauno gadu, un katra valsts meklē savus risinājumus, kā stāties pretī jaunajam izaicinājumam. Tikmēr plašumā vēršas protesta akcijas pret ierobežojumiem. Raidījuma laikā sazināmies ar cilvēkiem vairākās valstīs, lai saprastu, cik sarežģīta un raiba ir pašreizējā situācija. Etiopijā nerimst asiņainais pilsoņu karš un cīņa arī nežēlīgi visās frontēs, gan militārajā, arī informatīvajā. Kas tur īsti notiek, kāda ir realitāte valstī, reizēm ir pat grūti pateikt, jo ziņas, kas mūs sasniedz, bieži vien ir pretrunīgas. Aktualitātes komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies arī juristi Inesi Ejugbo Lielbritānijā, Vitu Kalniņu Austrijā un komponisti Gundegu Šmiti Grieķijā. Iekšējais konflikts Etiopijā nenorimst Tā sauktais Tigrajas karš ir iekšējs konflikts, kas kopš pagājušā gada novembra risinās Etiopijā. Pirms 30 gadiem, kad valstī tika gāzta marksistiskā hunta, izšķiroša loma šais notikumos bija Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei. Attiecīgi turpmākajās desmitgadēs šai organizācijai bija ļoti liela ietekme Etiopijas politikā, kas izraisīja citu valsts etnisko grupu neapmierinātību. 2018. gadā par premjerministru ievēlētais Abijs Ahmeds īstenoja izmaiņas politiskajā ainavā, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Arī šī partija organizēta uz etniski reģionāliem pamatiem, tomēr ir orientēta uz konsolidētāku politikas modeli, vienotas etiopiešu nacionālās identitātes un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tigrajas tautas atbrīvošanās frontes līderi, saredzot šais pārmaiņās savas ietekmes mazināšanos, atteicās iekļauties jaunveidojamajā spēkā un sāka īstenot no centrālās valdības faktiski neatkarīgu politiku Tigrajas reģionā. Pretstāvei pāraugot bruņotā konfliktā, valdības spēki izvērsa iebrukumu Tigrajā, taču, saskārušies ar sekmīgu Tigrajas Aizsardzības spēku pretestību, līdz šī gada jūlijam bija spiesti pamest provinces teritoriju. Nākamajos mēnešos Tigrajas Aizsardzības spēki izvērsa uzbrukumu kaimiņos esošajos Amharas un Afaras reģionos, novembra sākumā nonākot 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas Adisabebas. Premjerministrs Ahmeds izsludināja ārkārtas stāvokli un personīgi uzņēmās pretuzbrukuma vadību, kas izrādījās sekmīgs. 20. decembrī Tigrajas spēki atstāja pēdējās teritorijas ārpus provinces robežām un pauda gatavību uzsākt pamiera sarunas, taču pagaidām šķiet, ka centrālā valdība nav noskaņota šādām sarunām. Visa bruņotā konflikta laikā no karadarbības zonas pienākušas ziņas par daudziem abu pušu veiktiem noziegumiem: civiliedzīvotāju masu slepkavībām, izvarošanām, spīdzināšanām, etnisko tīrīšanu, civilo objektu bombardēšanu un apšausi ar artilēriju. Tiek lēsts, ka konflikta laikā dzīvību zaudējuši vismaz 10 000 civiliedzīvotāju, taču Tigrajas puse min pat piecreiz lielāku skaitli. Vēl lielāks var izrādītes bada un slimību upuru skaits, jo pārtikas, medikamentu un citu preču piegāde konflikta reģionam ir ierobežota. Tiek ziņots, ka apmēram pieci miljoni cilvēku šobrīd izjūt pārtikas trūkumu, apm. 350 000 no viņiem cieš badu. Ir ziņas, ka Etiopijas valdības spēku pusē Tigrajā darbojušās arī kaimiņvalsts Eritrejas armijas vienības. Savukārt Tigrajas Tautas atbrīvošanās fronte novembrī vienojusies ar deviņām citām pretošanās grupām dažādos Etiopijas reģionos, izveidojot pret centrālo valdību vērsto Etiopijas federālistu un konfederālistu spēku apvienoto fronti. Eiropa omikrona zīmē Vīrusa Covid-19 paveids omikrons, kas novembra nogalē tika konstatēts Dienvidāfrikas Republikā, strauji izplatījies pārējā pasaulē un nu jau konstatēts 85 valstīs. Šis vīrusa paveids izplatās daudz straujāk nekā delta versija, pie tam biežāk inficē vakcinētus un jau pārslimojušus pacientus. Ir gan zināms pamats spriest, ka omikrons izraisa mazāk smagu saslimšanu, tomēr straujā izplatība liek bažīties, ka tas tomēr var kļūt par jaunu pārbaudījumu veselības aprūpes sistēmām. Pirmā Eiropas valsts, kur šis paveids sāka strauju izplatību, bija Lielbritānija, un kā šodien ziņo britu raidsabiedrība BBC, vakar no jauna reģistrēto Covid-19 inficēšanās gadījumu skaits valstī pirmoreiz pārsniedzis 100 000. Francijas valdība paudusi bažas, ka līdzīga notikumu attīstība varētu būt gaidāma arī šajā valstī; par jaunu konstatēto gadījumu skaita rekordu jau paziņojusi Spānija. Britu valdība neplānojot ierobežojumus līdz Ziemassvētkiem, taču tādi, visdrīzāk, tiks ieviesti tūlīt pēc tam. Tāpat par ierobežojumiem tūlīt pēc Ziemassvētkiem paziņojušas Vācija un Portugāle. Savukārt Nīderlandes valdība jau 19. decembrī izsludināja ierobežojumus, pie kam tie ir stingrāki nekā jebkad iepriekš. Slēgts vairums veikalu, ēdināšanas vietas, sporta un kultūras iestādes, ierobežota iedzīvotāju pulcēšanās, t.sk. privātās viesībās. Valdības lēmumi izraisījuši protestus, kuru dalībnieki iesaistījušies sadursmes ar policiju un postīšanā. Mazāka apjoma ierobežojumus izsludinājusi Dānijas valdība, zināmi ierobežojumi ēdināšanas uzņēmumu darbībā ap Ziemassvētkiem stāsies spēkā arī Zviedrijā un Somijā. Austrijas valdība ir pagaidām vienīgā Eiropā, kura noteikusi konkrētus termiņus visu iedzīvotāju obligātai vakcinēšanai; līdzīgi plāni publiskoti arī Vācijā, bet atsevišķu iedzīvotāju grupu vai strādājošo kategoriju obligātu vakcinēšanos noteikušas daudzas Eiropas valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Vai atgriežamies pie aukstā kara pretstāves starp Rietumiem un Austrumiem? Krievija ir pieprasījusi rakstiskas garantijas, ka valstīs tās tuvumā, tai skaitā Latvijā, NATO neizvietos ieročus, kuri varētu dot triecienu Krievijai. Maskava vēlas saglabāt savu ietekmes sfēru valstīs ap sevi, cenšoties piespiest Rietumus pakļauties diktātam ar ieroču žvadzināšana pie Ukrainas robežas. Bet ne jau tikai Krievija rada bažas. Arvien lielāku spriedzi raisa Ķīnā ar savu pieaugošo ietekmi. Izskatās, ka šī valsts politiku spēj īstenot slēptāk, bet varbūt arī sekmīgāk nekā Krievija. Tā vispirms atbalstu cenšas nodrošināt ekonomiski atsevišķās valstīs, pat kontinentos, aktīvi investējot un šādā veidā padarot virkni valstu atkarīgas no savām investīcijām. Un, par Ķīnu runājot, atsevišķi uzmanība jāpievērš mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuri uzdrīkstējušies izaicināt lielvalstī, attīstot attiecības ar Taivānu. Tas ir sadusmojis Pekinu, un konflikts starp Lietuvu un Ķīnu ar katru nedēļu padziļinās, faktiski izvēršoties nu jau diplomātiskā un ekonomiskā kara līmenī. Aktualitātes komentē Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ierakstā uzklausām Lietuvas Nacionālā radio un televīzijas ārzemju korespondentu Lukasu Kivitu. Viļņa met izaicinājumu Pekinai Vakar, 15. decembrī, izplatījās ziņa, ka līdz šim Ķīnā akreditētie Lietuvas diplomāti pametuši Pekinu un atgriezušies dzimtenē. Kā paziņojusi Lietuvas valdība, tās pārstāvniecība Ķīnā pagaidām darbosies attālināti. Šāda notikumu attīstība sekojusi Ķīnas ārlietu resora prasībai, lai Lietuvas diplomāti nodod tam savus personas dokumentus pārreģistrācijai, kas saistīts ar pagājušā mēnesī Pekinas veikto Lietuvas diplomātiskās misijas statusa pazemināšanu no vēstniecības uz pastāvīgo pārstāvniecību. Lietuvas ārlietu resoram radušās aizdomas, ka šādā veidā tās pārstāvjiem varētu tikt atņemta diplomātiskā imunitāte, tādējādi viņu drošība un neaizskaramība Ķīnā vairs nebūtu garantēta, tāpēc pieņemts lēmums par misijas darbinieku aizbraukšanu no Ķīnas. Šis ir jaunākais etaps Viļņas un Pekinas pretstāvē, kas sākās augustā pēc tam, kad Lietuva atļāva Taivānai atvērt Viļņā savu misiju, pie tam iekļaujot tās nosaukumā apzīmējumu „Taivāna”. Kā zināms, Ķīnas Tautas republika kategoriski iebilst pret jebkādu oficiālu nekomunistiskās Ķīnas Republikas Taivānā starptautisku atzīšanu. Vairumā valstu, kur darbojas Taivānas pārstāvniecības, kurām „de facto” ir diplomātisko misiju statuss, tās tiek dēvētas par kultūras un ekonomiskajām misijām, pie tam nosaukumā lietojot nevis Taivānas, bet gan tās galvaspilsētas Taipejas vārdu. Lietuvas atļaušanās atkāpties no šīs pieejas izraisījusi paredzamu Pekinas reakciju, ne vien faktiski saraujot diplomātiskās attiecības, bet arī dzēšot Lietuvu no Ķīnas preču izcelsmes valstu reģistriem, tādējādi liedzot jebkādu importu no mūsu kaimiņvalsts. Atbalstu Lietuvai jau paudušas Amerikas Savienotās Valstis, Polija un arī vairāki Eiropas Savienības pārstāvji, norādot, ka šāda vēršanās pret vienu no dalībvalstīm uzlūkojama par vēršanos pret visu savienību. Ķīnas globālais tvēriens Ķīna pēdējo divu desmitgažu laikā triecientempā kļuvusi par vienu no ietekmīgākajiem globālajiem investoriem. Pekinas valdības kontrolētais starptautiskais resurss „Global Times” jau pagājušā gada septembrī ziņoja, ka Ķīnas tiešās ārvalstu investīcijas pārsniegušas divus ar pusi triljonus ASV dolāru, un Ķīna pirmoreiz vēsturē ieņēmusi pirmo vietu pasaulē. Pat ja totalitārās valdības medijs šai ziņā nedaudz piepušķo ainu, nepārprotami ir tas, ka Ķīnas globālās ekonomiskās ietekmes faktors ir ļoti pamanāms. Pie tam nevar nerēķināties ar Ķīnas investīciju politikas īpatnībām. Pirmkārt, šo investīciju struktūrā daudz lielāku vietu nekā citu starptautisko investīciju gadījumā ieņem valsts uzņēmumu investīcijas. Saskaņā ar neatkarīgās izpētes grupas „Rhodium Group” datiem, 2016. gadā, kad Ķīnas ārējo investīciju apjoms Eiropā sasniedza maksimumu, proti – apmēram 44 miljardus dolāru, nepilnu trešdaļu no šī apjoma veidoja valsts uzņēmumu ieguldījumi. Saprotams, ka investīcijas, kas tieši saistītas ar totalitāru varu, raisa bažas. Līdztekus Ķīnas tiešajām ārvalstu investīcijām otrs jaunās globālās lielvaras ekonomiskās ietekmes instruments ir divpusējie sadarbības projekti, kas pamatā saistīti ar dažāda veida transporta infrastruktūras attīstību. Ja tiešās investīcijas pamatā nonāk attīstītajās valstīs – ASV, Eiropas Savienībā un Lielbritānijā, arī Krievijā; tad divpusējo sadarbību Ķīna pamatā izvērš mazāk attīstītajos pasaules reģionos, sevišķi jau Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā. Šai sakarā parasti tiek piesaukts Ķīnas valdības attīstītais „Jostas un ceļa” projekts, kas aptver ļoti plašu ģeogrāfisko zonu. Tiesa gan, šobrīd Ķīnas ekonomiskā invāzija izskatās daudz pieticīgāka nekā pirms dažiem gadiem. Tā 2020. gadā Ķīnas tiešo investīciju apjoms Eiropā nokrities apmēram četrkārt pret 2016. gada rekordiem, sasniedzot desmit gadu laikā zemāko atzīmi. Arī Ķīnas sadarbības projekti Āfrikā ne visur attīstās spīdoši, vietējām valdības un tiesu institūcijām atklājot šais projektos necaurskatāmas un grūti kontrolējamas darbības no ķīniešu partneru puses. Tiek ziņots ka pagājušā gadā apjomīgi projekti pārtraukti Kenijā un Ganā, tiek apsvērta vairāk nekā 6 miljardus vērta projekta pārtraukšana Kongo Demokrātiskajā republikā. Vai Aukstais karš 2.0? Pēdējā laikā, komentējot Krievijas un rietumvalstu attiecības arvien biežāk tiek pieminēts aukstā kara jēdziens. Kā zināms, aukstais karš 20. gs. otrajā pusē bija vairākas desmitgades ilga pastāvīga pretstāves situācija starp toreizējo Padomju Savienību un tās satelītvalstīm no vienas un Rietumu jeb Brīvās pasaules valstīm, ar ASV priekšgalā, no otras puses. Šai situācijai bija raksturīga bruņošanās sacensība, t.sk. masu iznīcināšanas ieroču jomā, pasaules sadalīšana ietekmes sfērās, abu lielvaru netieša klātbūtne lokālos konfliktos un divu atšķirīgu un diezgan izolētu ekonomisko sfēru veidošana. Padomju Savienības un visas padomju sistēmas sabrukums pagājušā gadsimta 80. gados tiek pamatoti uzlūkots kā PSRS zaudējums Aukstajā karā. Protams, tieša Aukstā kara situācijas atkārtošanās mūsdienās nav iedomājama, taču notikumi tieši pēdējās nedēļās liek to atcerēties. Vispirms jau tie ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina prasījumi garantēt NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā, atsakoties no Ukrainai un Gruzijai savulaik dotā solījuma, ka šīs valstis nākotnē varēs pievienoties blokam. Šādu garantiju iespējamību jau noraidījušās kā Savienotās Valstis, tā NATO, paziņojot, ka bloka un kādas potenciālās dalībvalsts attiecības noteiks tikai bloka locekļu lēmumi, nevis kādas trešās valsts diktēti noteikumi. Krievijas prezidenta Putina un Savienoto Valstu prezidenta Baidena videokonferencei pagājušonedēļ sekoja vakar notikusī līdzīgā tiešsaistes saziņa starp Putinu un Ķīnas Tautas republikas līderi Sji Dzjiņpinu. Tikusi apspriesta savstarpējā sadarbība, kā arī, Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova vārdiem runājot, „Savienoto Valstu un NATO agresīvā retorika”. Kā zināms, arī rietumvalstu attiecības ar Ķīnu pēdējā laikā ir manāmi saasinājušās, biežāk izskanot kritikai par cilvēktiesību situāciju Ķīnā, sevišķi uiguru minoritātes stāvokli, kā arī militārā spēka demonstrējumiem Taivānas virzienā. Tāpat gan Maskava, gan Pekina ar sarkasmu un nepatiku reaģējusi uz prezidenta Baidena īstenoto t.s. Samita demokrātijai ideju. 9. un 10. decembrī notikušajā videokonferencē ar Savienoto Valstu prezidentu piedalījās 111 valstu vadītāji, un ne Ķīna, ne Krievija nebija starp aicinātajiem. Sagatavoja Eduards Liniņš

Baidena - Putina videotikšanās. Vai Eiropas Savienībā varam sagaidīt obligātu vakcināciju? Pekinas Olimpisko spēļu diplomātiskais boikots. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Kristīne Markus Vācijā un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Diplomātisks pliķis Pekinai Pirmdien, 6. decembrī, Baltais nams oficiāli paziņoja, ka uz nākamā gada februārī paredzētajām ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā neieradīsies Savienoto Valstu valdības pārstāvji. Kā diplomātiskā boikota iemesls tiek minēti cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnas Tautas republikā, konkrētāk – genocīds pret musulmaņu minoritāti Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Kā uzsvērusi Baltā nama oficiālā pārstāvē Džena Psaki, šis valdības lēmumus nekādi nenozīmējot mazāku atbalstu Savienoto Valstu sportistiem, kuri piedalīsies olimpiādē. Jau iepriekš par līdzīgu diplomātisko boikotu bija paziņojusi Austrālija, kā iemeslu tāpat minot situāciju Siņdzjanā. Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, atbildot uz jautājumu parlamentā, apstiprinājis, ka uz Pekinu nedosies britu valdības pārstāvji. 8. decembrī par savas valsts pievienošanos boikotam paziņoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo. Tāpat mediji ziņo, ka līdzīgu soli apsverot arī Japāna un Nīderlande, savukārt Jaunzēlandes valdības pārstāvji nolēmuši neapmeklēt Pekinu, kā iemeslu gan minot pandēmijas situāciju. Vienīgais no ietekmīgāko pasaules valstu līderiem, kurš līdz šim apstiprinājis savu ierašanos Pekinā uz ziemas olimpiādi, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Oficiālā Pekina, kā ierasts, noraidījusi apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos, un rietumvalstu diplomātisko boikotu raksturojusi kā politiskas manipulācijas, nomelnošanas kampaņu un aukstā kara domāšanas recidīvu. Otrdien, uzstājoties preses brīfingā, Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvis Žao Lidzjans paziņoja, ka Ķīna veikšot „apņēmīgus pretpasākumus” un Savienotās Valstis samaksāšot par savu rīcību. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Austrija ir pirmā no Rietumu pasaules valstīm, kas paziņojusi par nolūku ieviest obligātu visu iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 vīrusa infekciju. Tā ir reakcija uz ceturtā pandēmijas viļņa intensitāti, kas Austrijā novembrī sasniegusi rekordaugstu līmeni, liekot ieviest stingru mājsēdi. Savukārt vakcinācijas aptveres rādītāju ziņā Austrija ar 66% pilnīgi vakcinētu iedzīvotāju atpaliek no vairuma citu Rietumeiropas valstu. Valdības plāns paredz obligātu vakcinēšanos, sākot ar nākamā gada 15. februāri, visiem iedzīvotājiem, izņemot tos, kuriem to liedz medicīniski vai reliģiski apsvērumi, un naudas sodus vairāku tūkstošu eiro apmērā par atteikšanos vakcinēties. Pēc šiem valdības paziņojumiem pagājušā mēneša nogalē Austrijā notika samērā plašas protesta demonstrācijas, dažviet protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Kanclers Aleksandrs Šallenbergs, kurš paziņoja par obligātās vakcinācijas plānu, 6. decembrī gan demisionēja, taču šī demisija, vismaz oficiāli, nav saistīta ar obligātās vakcinācijas jautājumu, un jaunais kanclers Karls Nehammers, pēc visa spriežot, negrasās atkāpties no šīs politikas. Par līdzīgu pieeju paziņojis arī vakar ievēlētais Vācijas kanclers Olafs Šolcs, norādot, ka tā ir vienīgā iespēja izbeigt ieilgušo ierobežojumu ciklu. Ja Vācijas Bundestāgs pieņems attiecīgu lēmumu, obligāta vakcinācija varētu tikt noteikta februārī un martā. Grieķija, kur vakcinācijas aptvere ir 63%, jau novembra beigās noteikusi obligātu vakcināciju personām, kas vecākas par 60 gadiem, nevakcinētajiem piemērojot 100 eiro ikmēneša naudas sodu. Drīz pēc tam Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, komentējot situāciju ar jaunās Covid omikron mutācijas straujo izplatību, pieļāvusi iespēju noteikt obligātu vakcināciju visas Eiropas Savienības mērogā. Šāds lēmums gan neizbēgami izraisītu paredzamu pretreakciju, kas izpaudīsies gan kā protesti, gan uz vakcīnskeptiķiem orientētu politisko spēku ietekmes pieaugums. Vīru runas tiešsaistē „To, ko mēs neizdarījām 2014. gadā, mēs esam gatavi darīt tagad,” komentējot Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena otrdienas tiešsaistes videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu runāto, preses pārstāvjiem pēc konferences sacīja Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans. Runa ir par sankcijām, kādas varētu tikt noteiktas pret Krieviju, ja tā īstenotu jaunu plašu militāru agresiju pret Ukrainu. Kā zināms, sankcijas, kuras toreizējā Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas valdība noteica Krievijai 2014. gadā, nepiespieda Kremli atteikties no Krimas pussalas aneksijas un hibrīdiebrukuma Ukrainas austrumos. Tagad Krievija atkal koncentrē militāros spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu ziņām, šo spēku kopējais apjoms jau sasniedz 175 000 militārpersonu, un izveidotās loģistikas un atbalsta struktūras rada aizdomas par gatavošanos militārai ofensīvai. Prezidents Baidens vēlreiz apliecinājis Savienoto Valstu pilnīgu atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Ja Krievija īstenotu tālāku agresiju pret Ukrainu, tai būtu jārēķinās ar nopietnām ekonomiskām sankcijām no ASV un to Eiropas sabiedroto puses. Tāpat Savienotās Valstis sniegtu vēl plašāku militāro palīdzību Ukrainai nekā līdz šim un pastiprinātu savu militāro klātbūtni ar Krieviju robežoto NATO valstu teritorijā. Alternatīva, kā norādīja padomnieks Salivans, esot diplomātiski pūliņi situācijas deeskalācijai: „Savienotās Valstis un mūsu Eiropas sabiedrotie iesaistītos plašākā diskusijā, kas aptvertu stratēģiskus jautājumus, tostarp mūsu stratēģiskās bažas Krievijas sakarā un Krievijas stratēģiskās bažas. Mums tas izdevās aukstā kara kulminācijā, un mēs toreiz izstrādājām mehānismus, kas palīdz samazināt nestabilitāti un palielināt darbības caurskatāmību.” Kā jau bija sagaidāms no prezidenta Putina izteikumiem pirms videokonferences, Krievija, no savas puses, uzskata Savienoto Valstu un NATO darbības kā savas drošības apdraudējumu. Iespējama Ukrainas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē tiktu uztverta kā tiešs drauds, un Krievija vēlētos, lai tai tiktu sniegtas starptautiski tiesiskas garantijas par NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma. Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības? Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā. Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš. NATO pārvērtību noskaņās Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās. Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.” Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses. „Luksofora koalīcija” Vācijā Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku. Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses. Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā. Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim Kristiānam Lindneram ticis finanšu ministra portfelis. Zviedrijas jaunā valdība – vēl „pārliecinošāks” mazākums Šī gada jūnijā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas līderis un premjerministrs kopš 2014. gada Stēfans Levēns paziņoja par savu nodomu atkāpties no partijas un, līdz ar to, arī valdības vadītāja amata. Pēc novembra sākumā notikušā partijas kongresa Levēna vietā stājās finanšu ministre, ekonomiste Magdalēna Andešsone, kura pēc parlamenta balsojuma 24. novembrī kļuva par vēsturē pirmo sievieti Zviedrijas valdības priekšgalā. Tiesa, jau dažas stundas vēlāk viņa demisionēja, ciktāl viņa valdību pameta viens no diviem koalīcijas partneriem – Zviedrijas Zaļā partija. Iemesls bija parlamenta balsojums par budžetu, kura pamatā bija labējās opozīcijas iesniegtais projekts. Zaļajiem nepieņemama bija dalība valdībā, kuras budžeta izstrādē piedalījusies arī galēji labējā Zviedru demokrātu partija. Visbeidzot aizvakar Andešsone vēlreiz tika apstiprināta kā premjerministre, šoreiz vienas partijas – sociāldemokrātu – valdības priekšgalā. Šī ir mazākuma valdība, tāpat kā visi trīs Stēfana Levēna kabineti. Saskaņā ar Zviedrijas konstitucionālo sistēmu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums par, pietiek ar to, ka vairākums no 349 deputātiem nav balsoji pret. Attiecīgi Andešsones kabinets stājās amatā pēc tam, kad par to nobalsoja 100 sociāldemokrātu deputāti un viens neatkarīgais deputāts, kamēr Centra partijas, Zaļās partijas un Kreisās partijas deputāti, kopskaitā 75, atturējās. Daudzi šo Andešsones kabinetu uztver kā pagaidu valdību, ciktāl līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām nākamā gada septembrī atlicis mazāk nekā gads. Kā savas valdības prioritātes jaunā premjerministre definējusi uzlabojumus sociālās nodrošināšanas sistēmā, investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās un vardarbīgu noziegumu apkarošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību. Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas. Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube. Hibrīdkarš turpinās Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu. ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru. Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas. Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas. Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju. Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Tā kā šodien ir svētku diena, arī raidījumā Divas puslodes ir nedaudz citāds. Interesējamies, kā Latvijas Valsts proklamēšanas gadadienu svin un atzīmē ārpus Latvijas, arī ļoti tālu no mūsu zemes. Neatkarības pasludināšana pirms vairāk nekā simts gadiem nozīmēja arī milzīgu izaicinājumu ne tikai izkarot brīvību Neatkarības karā, bet arī panākt Latvijas valstiskuma atzīšanu starptautiski. Ieguldot lielas pūles Latvijas diplomātijai izdevās iegūt citu valstu atbalstu, tāpēc šogad varējām svinēt Latvijas neatkarības atzīšanas de iure simtgadi. Kā Latvijas neatkarības gadadienu atzīmē mūsu valsts pārstāvniecībās dažādās pasaules malās, lai arī aizstāvētu Latvijas intereses starptautiskajā telpā šodien? Sazināmies ar Latvijas vēstnieku Izraēlā Aivaru Grozu, Latvijas vēstnieku  Kanādā Kārli Eihenbaumu, Latvijas vēstnieku Norvēģijā Mārtiņu Klīvi, Latvijas vēstnieku Spānijā Māri Klišānu, Latvijas vēstnieci Zviedrijā Ilzi Rūsi, Pagaidu pilnvaroto lietvedi Azerbaidžānā Viju Bušu, vēstnieku Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO Ženēvā Bahtioru Hasanu, Latvijas vēstnieci Čehijā Guntu Pastori un ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Korejā Āri Vīgantu.

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai.  Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda.  Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Glāzgovā šajās dienās notiek ANO klimata konference, daudzi to nodēvējuši par pēdējo iespēju izglābt pasauli no klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas. 120 valstu vadītāji mēģina vienoties par kopēju rīcību, lai samazinātu globālo sasilšanu un tās izraisītās sekas. Kādas iespējas, kāda ir realitāte? Šajā kontekstā grasāmies runājam arī par krietni tuvāku izaicinājumu, kas tāpat lielā mērā ir saistīts ar klimata izmaiņām. Enerģētikas resursu cenas, īpaši Eiropā, ir uzlēkušas ļoti strauji, solot mums grūtu ziemu. Dažādās valstīs reakcija uz šo ir atšķirīga, un Eiropas līmenī vienota reakcija arī nav panākta. Kāpēc tā, ko tas nozīmē no drošības aspekta? Notikumus pasaulē vērtē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Eiropas Parlamenta deputāts Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs (AP/RE). Enerģētikas krīze 2021 Aizņemta ar pandēmijas apkarošanu, pasaule attapusies jauna izaicinājuma priekšā: kopš septembra pasaules medijos arvien biežāk parādās ziņas par konsekventu energoresursu cenu kāpumu un arvien biežāk dzirdams apzīmējums „enerģētikas krīze”. Naftas cenas kopš pērnā gada pieaugušas vairāk nekā par pusi, dabasgāzes cenas Eiropā teju pieckāršojušās. Sākot atkopties no pandēmijas radītā ražošanas krituma, globālā ekonomika, sevišķi Ķīna, sadūrusies ar akūtu energoresursu deficītu. Ķīnas valdība jau ieviesusi enerģijas taupības režīmu, ražotājiem doti norādījumi samazināt patēriņu, notiek periodiska strāvas atslēgšana iedzīvotājiem. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā vainojami pie strauja dabasgāzes krājumu izsīkuma un vēja enerģijas ražošanas krituma, kamēr dabasgāzes piegādes no Krievijas ir mazākas, nekā cerēts. Energoresursu cenu kāpumu Eiropā ietekmē arī oglekļa emisijas kvotu sadārdzināšanās. Kā papildu krīzi veicinoši faktori tiek minēta Ķīnas atteikšanās no Austrālijas akmeņogļu importa un straujš hidroenerģijas ražošanas apjoma kritums Brazīlijā sausuma ietekmē. Kā salīdzinoši ilglaicīgāks šo krīzi veicinošs faktors ir pēdējos gados notikusī straujā investīciju samazināšanās fosilā kurināmā ieguves sfērā, ko noteikusi vispārējā tendence īstenot kursu uz atteikšanos no fosilā kurināmā. Daudzi nozīmīgi investori atteikušies no ieguldīšanas naftas un gāzes ieguvē, savukārt ieguves kompānijas sākušas intensīvi pārorientēties uz atjaunojamo energoresursu sfēru. Tomēr atjaunojamo energoresursu ražošana, kaut tehnoloģiski ļoti progresējusi, joprojām ir proporcionāli mazjaudīga. Ka izsakās izdevuma „Forbes” citētais ekonomists Edvards Jardeni: „Atjaunojamie energoresursi nav gatavi savam lielajam uznācienam. Tādējādi līdzenas pārejas vietā steiga izskaust fosilo kurināmo izraisa strauju tā cenu kāpumu un visaptverošus enerģijas piegādes traucējumus.” Kā vēl viens krīzi veicošs faktors tiek minēta kodolenerģijas ražošanas jaudu mazināšana vairākās valstīs, sevišķi Japānā un Vācijā. Elektroenerģijas cenu kāpums izraisījis neizbēgamu ķēdes reakciju, sadārdzinot energoietilpīgo izejvielu cenas. Nozīmīgu cenu kāpumu piedzīvo niķeļa, tērauda, silikona, vara un minerālmēslu cenas. Klimata samits Glāzgovā 26. ANO Klimata pārmaiņu konference jau nodēvēta par vienu no nozīmīgākajiem diplomātiskajiem samitiem visjaunāko laiku vēsturē. Konference, atlikta uz gadu pandēmijas dēļ, sākās Skotijas galvaspilsētā Glāzgovā 31. oktobrī un turpināsies līdz 12. novembrim. Samita nozīmīgākā daļa, protams, bija vairāk nekā 130 pasaules valstu vadītāju piedalīšanās 1. un 2. novembrī. Starp viņiem ir Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele, Indijas premjerministrs Narendra Modi, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, Eiropas Savienības augstāko institūciju vadītāji un daudzi citi. Tiesa, ne mazāk uzmanības mediji pievērš klāt nebijušajiem pasaules līderiem: Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Brazīlijas prezidentam Žairam Bolsunaru. Visām šīm valstīm ir nozīmīga ietekme pasaules klimatu, bet to valdību apņēmība sasniegt deklarētos klimata izmaiņu mazināšanas mērķus raisa šaubas. Ar Glāzgovas samitu saistās gaidas par jaunu nozīmīgu izrāvienu centienos novērst cilvēka darbības kaitīgo ietekmi uz planētas vidi, attīstot virzību, kuru jau iezīmēja konferencē Parīzē pirms sešiem gadiem parakstītais nolīgums. Tā centrā ir mērķis nepieļaut vidējās planētas gaisa temperatūras pieaugumu virs diviem Celsija grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un turpināt centienus to mazināt līdz pusotram grādam virs šī līmeņa. Pēc zinātnieku lēstā, temperatūrai kāpjot virs pusotra Celsija grāda līmeņa, tādas parādības kā karstuma viļņi, neražas izraisošs sausums, ūdensapgādes grūtības un ekosistēmu degradācija kļūs par planētas ikdienu. Lai to nepieļautu, cilvēcei pakāpeniski jāmazina sasilšanu veicinošo izmešu emisija, noteiktā termiņā sasniedzot nulles līmeni. Atsevišķas pasaules valstis, Eiropas Savienība kā valstu apvienība un arī atsevišķi uzņēmumi šai ziņā nosprauduši savus mērķus, kuri pamatā saistās ar pāris trīs desmitgades attālu nākotni. Tomēr gadi, kas pagājuši kopš Parīzes samita, šai ziņā drīzāk tiek uzlūkoti kā mīņāšanās uz vietas. Atteikšanās no fosilā kurināmā, kas ir galvenais līdzeklis uzstādīto mērķus sasniegšanai, ir acīmredzami grūts uzdevums, ko tikai vēlreiz apliecina tieši šobrīd piedzīvotā globālā enerģētiskā krīze.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Polijas attiecības ar Eiropas Savienību. Čehijas prezidents atzīts par rīcībnespējīgu. Krievija apturējusi pārstāvniecības NATO darbību. Aktualitātes vērtē Latvijas Universitātes  un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas vēstnieks NATO Edgars Skuja. Lienošais "Poleksits" Polijas Konstitucionālā tribunāla 7. oktobra lēmums, kurā Eiropas Savienības līguma 1. un 19. pants atzīti par neatbilstošiem Polijas Republikas Konstitūcijai, tiek raksturots kā solis, kas ir pretrunā ar Eiropas Savienības pastāvēšanas tiesiskajiem pamatiem. Savienības līguma 1. pants definē dalībvalstu kompetences nodošanu savienībai kopīgo mērķu sasniegšanai, savukārt 19. pants nosaka Eiropas Savienības Tiesas darbības principus un kompetenci. Polijas konstitucionālās tiesas spriedums nozīmē atteikšanos no Eiropas Savienības līgumu prioritātes pār nacionālās likumdošanas aktiem, kuru Polija pieņēma, 2004. gadā iestājoties savienībā. Tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei kļuvusi par vienu no partijas „Likums un Taisnīgums” prioritātēm kopš tās nākšanas pie varas 2015. gadā, un ir novedusi pie likumsakarīgas konfrontācijas ar Eiropas Savienības institūcijām, pirmām kārtām Eiropas Komisiju, kuras rosināta Eiropas Savienības Tiesa uzsākusi vairākus procesus par Polijas valdības īstenotajām izmaiņām tieslietu sistēmā. Nelabvēlīgs spriedums draud Polijai ar ievērojama apjoma soda naudu. Jau šobrīd Eiropas Komisija aizturējusi Polijai paredzētos atbalsta maksājumus pandēmijas seku pārvarēšanai. Esot pie varas, šobrīd valdošā partija jau iecēlusi sev tīkamas figūras Konstitucionālajā Tribunālā, Augstākajā Tiesā un ģenerālprokurora amatā, kā arī ieviesusi tiesnešu disciplinārās kontroles mehānismu, kas tiek vērtēts kā tiesu varas pakļaušana politiskai kontrolei. Tomēr Polijā netrūkst tiesnešu, kuri turpina aizstāvēt tiesu varas neatkarību. Līdz šim Eiropas Savienības Tiesas spriedumi viņiem bija nozīmīgs arguments konfrontācijā ar politisko konjunktūru, kas tagad viņiem būs liegts. Kā norādījusi Eiropas Komisijas viceprezidente vērtību un pārredzamības jautājumos Vera Jaurova, precedents, kad savienības kopīgās normas var tikt piemērotas dažādi katrā dalībvalstī, draud ar savienības sairšanu. Savukārt Lielbritānijas Midlseksas universitātes Tieslietu katedras vadītājs Lorets Pečs, kuru citē tīmekļa resurss “Reporting Democracy”, norāda: „Pastāvīgais, lienošais “Polexits” prom no Eiropas Savienības tiesiskās kārtības ir daudz viltīgāks nekā “Breksits”, jo šis ir progresējošas gangrēnas process Eiropas Savienības tiesiskajā sistēmā un grauj tās funkcionēšanu no iekšpuses.” Čehu politikas samezglojumi Divi notikumi aizpagājušās nedēļas beigās radījuši krīzi Čehijas politikā. Vispirms 8. un 9. oktobrī notikušajās vēlēšanās savas līderpozīcijas zaudēja līdzšinējā premjera Andreja Babiša vadītā populistiskā partija „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011”, bet dienu vēlāk Prāgas Centrālajā kara hospitālī tika nogādāts Čehijas prezidents Milošs Zemans. Čehijas prezidenta varas funkcijas ir līdzīgas Latvijas Valsts prezidenta funkcijām, un sevišķi nozīmīgas pēcvēlēšanu periodā, kad prezidentam jāsasauc jaunievēlētās parlamenta apakšpalātas pirmā sēde un jānominē premjera kandidāts. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka premjeram Babišam ir maz iespēju izveidot valdības koalīciju, taču pirms nogādāšanas slimnīcā prezidents Zemans izteicies, ka uzticēšot valdības veidošanu partijai ar lielāko mandātu skaitu, un tāda joprojām ir Babiša vadītā partija. Kopš prezidenta hospitalizācijas arvien pieaugušas bažas par viņa spējām veikt savus pienākumus. 14. oktobrī prezidentu gan apmeklējis pašreizējais Čehijas Parlamenta apakšpalātas priekšsēdis Radeks Vondrāčeks, prezidenta kancelejas vadītāja Vratislava Minārža pavadīts, un atgriezies ar prezidenta parakstītu rīkojumu jaunievēlētajai Parlamenta apakšpalātai sanākt uz pirmo sēdi 8. novembrī. Tomēr, kā vēlāk atklājies, šī vizīte neesot bijusi saskaņota ar hospitāļa direktoru, kurš ir arī prezidenta ārstējošais ārsts. Vēl vairāk situāciju saasinājis Čehijas Parlamenta augšpalātas jeb Senāta priekšsēža Miloša Vistrčila šīs pirmdienas paziņojums, ka viņš saņēmis informāciju no hospitāļa par prezidenta Zemana nespēju pildīt amata pienākumus. Čehijas policija jau uzsākusi izmeklēšanu 14. oktobra vizītes sakarā, t.sk. pārbaudot viņa paraksta īstumu uz rīkojuma par Parlamenta sasaukšanu. Apsūdzības ietver, cita starpā, pantu par „noziegumu pret republiku”, kas šajā gadījumā būtu mēģinājums uzurpēt valsts varu. Premjers Babišs jau izteicies, ka prezidenta kancelejas vadītājam Mināržam būtu jāatkāpjas, un paziņojis, ka atlaidīs viņu no amata, ja Parlaments, sanācis uz sēdi 8. novembrī, atzīs prezidentu Zemanu par nespējīgu pildīt savu amatu. Šādā gadījumā vairums prezidenta varas funkciju tiek nodotas premjerministram, taču jaunā premjera nominēšanas funkcija piekrīt Parlamenta apakšpalātas priekšsēdim. NATO un Krievija – attiecību "ledus laikmets" Pirmdien Krievijas Federācijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nāca klajā ar paziņojumu par savas valsts misijas slēgšanu NATO galvenajā mītnē Briselē. Arī NATO misijas pilnvaras Maskavā tiek izbeigtas, un tās darbinieku akreditācija tiks pārtraukta līdz ar novembri. Tā ir reakcija uz Ziemeļatlantijas alianses šomēnes pieņemto lēmumu izraidīt astoņus no Krievijas misijas darbiniekiem, norādot, ka tie faktiski veikuši nevis diplomātu, bet gan izlūku darbību, un samazināt Krievijas misijas darbinieku skaitu Briselē no 20 uz 10 personām. Iepriekšējā misijas „apcirpšana” notika 2018. gadā pēc tam, kad Krievijas aģenti Lielbritānijā mēģināja noindēt bijušo dubultaģentu Sergeju Skripaļu. Pēc šī incidenta misijas darbinieku skaits tika samazināts par trešdaļu – no 30 uz 20 personām. Kā norādījis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Šis lēmums nav saistīts ar kādu konkrētu notikumu, taču mēs vērojam pastāvīgu [..] Krievijas nedraudzīgu darbību pieaugumu, tāpēc mums jābūt modriem.” Krievijas puse, saprotams, noliegusi jebkādus pārmetumus spiegošanā un paziņojusi, ka NATO mēģinot dēmonizēt Krieviju, lai tādējādi notušētu savu neveiksmi Afganistānā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

15. un 16. oktobrī Rīgā notiks ikgadējā konference, kas ir veltīts starptautiskajai politikai, sadarbībai, aizsardzībai, un divu dienu garumā būs interesantas diskusijas ar prominentiem dalībniekiem. Visus tematus, protams, nevarēsim aplūkot, vienam pievērsīsimies arī raidījumā - kāpēc Eiropai neizdodas kļūt par ietekmīgāku spēlētāju starptautiskajā arēnā.  Runājot par aktuālo, šķiet ļoti interesanti. Notikumi risinājās Čehijā, kur nedēļas nogalē bija parlamenta vēlēšanas. Rezultāti izrādījās citādi, nekā prognozēja vairums aptauju, turklāt pāri visam klājas Čehijas prezidenta slimības ēna. Viņš nākamajā dienā pēc vēlēšanām itin smagā stāvoklī esot nonācis slimnīcas reanimācijā. Šobrīd līdz galam nav saprotams, kā tad lietas risinās tālāk. Bet Nobela komiteja šogad nolēmusi īpaši atzīmēt žurnālistikas nozīmi. Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem Filipīnās un Krievijā. Raidījumā saruna ar Krievijas laikraksta "Novaja Gazeta" žurnālisti Irinu Tumakarovu. Viņa strādā laikrakstā, kuras galvenais redaktors ir šīs balvas saņēmējs. Viņš pats ir teicis, ka šī balva ir visam radošajam kolektīvam. Aktualitātes analizē profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja vietniece un Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Iļja Kozins. Čehija pēc vēlēšanām – vienādojums ar vairākiem nezināmajiem Čehijas Republikas Parlamenta apakšpalātas vēlēšanas, kas notika 8. un 9. oktobrī, padarījušās šīs Centrāleiropas valsts likumdevēju no politiskās pārstāvniecības viedokļa kompaktāku. Turpmāk 200 likumdevēju vietas būs sadalītas starp četrām frakcijām, no kurām divas gan ir partiju koalīcijas. Kā zināms pārsteigums tiek atzīmēts tas, ka Čehijas parlamentā šajā sasaukumā nebūs ne komunistu, ne sociāldemokrātu, jo piecu procentu barjeru nav pārvarējusi ne Bohēmijas un Morāvijas komunistiskā partija, ne Čehu sociāldemokrātiskā partija. Līdz ar to savus sabiedrotos ir zaudējis līdzšinējais premjerministrs Andrejs Babišs, un tas viņa politiskajai situācijai ir pat smagāks trieciens nekā paša partijas „Neapmierināto pilsoņu akcija 2011” sniegums, zaudējot sešas no 78 deputātu vietām. Galvenie ieguvēji šais vēlēšanās ir liberālkonservatīvā partiju alianse „SPOLU” (tulkojumā no čehu valodas – „Kopā”), kuru veido Pilsoniski demokrātiskā partija, Kristīgi demokrātiskās savienības un Čehijas Tautas partijas apvienība un partija „TOP 09”. Apvienības partiju mandātu skaits pieaudzis no 42 iepriekšējā sasaukumā līdz 71 šajā. Tāpat deviņus mandātus klāt ieguvusi apvienība „Pirāti un Stārasti”. Šo apvienību veido partija „Stārasti un neatkarīgie”, kas, kā jau liecina nosaukums, apvieno pašvaldību vadītājus u.c. vietvaru pārstāvjus, kā arī Čehijas Pirātu partija. Būdams orientēts uz tiešo demokrātiju un decentralizāciju, šis spēks tomēr tiek raksturots kā visumā konstruktīvs, liberāls un proeiropeisks, un tādējādi – ticamākais alianses „SPOLU” partneris nākamajā valdībā. Šādai koalīcijai būtu stabils vairākums parlamentā ar 108 balsīm no 200. Premjera Babiša partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, tāpēc viņam, visticamāk, pirmajam Čehijas prezidents Milošs Zemans uzticēs valdības sastādīšanu, kaut arī Babiša izredzes šai ziņā ir visai vājas. Parlamenta ceturtā frakcija, ko veido radikāli labējā partija „Brīvība un tiešā demokrātija”, ir, pirmkārt, par mazu, lai kopā ar „Neapmierināto pilsoņu akciju” veidotu vairākumu, otrkārt, ar savu radikālo antieiropeiskumu ir problemātisks partneris. Tomēr tiek atzīmēts, ka premjeram Babišam ir iespējas manipulēt, velkot garumā valdības izveides procesu un tādējādi paliekot pie varas. Prezidents Zemans šai ziņā, visticamāk, būtu gatavs premjeru atbalstīt, tiesa, svētdien viņš ievietots slimnīcā. Saskaņā ar Čehijas likumdošanu, ja prezidents slimības dēļ nebūtu spējīgs veikt savas funkcijas, valdības vadītāja nominēšana piekristu parlamenta apakšpalātas priekšsēdim, kuru gan jaunajam parlamentam vēl jāievēl. Nobela Miera prēmija – žurnālistiem Atšķirībā no tām Nobela prēmijām, kuras tiek piešķirtas par sasniegumiem eksaktajās zinātnēs, kā arī, lielākoties, Nobela prēmijas literatūrā, Nobela Miera prēmijai allaž bijis politisks iekrāsojums. Par prēmijas piešķiršanu lemj Norvēģijas parlamenta ievēlētā Norvēģijas Nobela komiteja, kuras pieci locekļi ir prominenti norvēģu sabiedriskie darbinieki un politiķi, kuru lēmums, attiecīgi, atspoguļo norvēģu sabiedrības vērtīborientāciju. Pašreizējā komitejā darbojas juriste un politiķe Berita Reisa-Andersena, starptautiskās politikas eksperts Asle Toje, politiķe, bijusī Norvēģijas Centra partijas vadītāja Anne Engere, bijusī ministre Kristīne Klemeta un politiķis, organizāciju „Ārsti bez robežām” un Norvēģijas Helsinku komitejas darbinieks Jergens Vatne Frīdness. Ar 8. oktobrī publiskoto komitejas lēmumu 2021. gada Nobela Miera prēmija piešķirta diviem žurnālistiem – Krievijas laikraksta „Novaja gazeta” galvenajam redaktoram kopš 1995. gada Dmitrijam Muratovam un filipīniešu žurnālistei, tīmekļa ziņu resursa “Rappler” izveidotājai Marijai Angelitai Ressai. Citējot komitejas lēmumu, „par pūliņiem, sargājot vārda brīvību, kas ir demokrātijas un pastāvīga miera priekšnoteikums”. Marija Angelita Ressa ir pazīstama kā pastāvīga Filipīnu prezidenta Rodrigo Dutertes un ap viņu esošās varas konjunktūras kritiķe, pret kuru valsts vara kopš 2019. gada vērš apšaubāmi motivētas apsūdzības, kas viņai draud ar līdz pat sešiem gadiem cietumā. Savukārt laikraksts „Novaja gazeta”, kuru Dmitrijs Muratovs kopā ar vairākiem citiem tolaik jauniem krievu žurnālistiem nodibināja 1993. gadā, tiek piesaukts kā viens no nedaudzajiem neatkarīgajiem nacionālā mēroga informācijas resursiem Krievijas Federācijā. Laikraksts regulāri pievēršas cilvēktiesību, korupcijas un varas iestāžu īstenotas vardarbības problēmām. Spilgts ir fakts, ka seši no laikraksta līdzstrādniekiem un pastāvīgajiem autoriem tikuši noslepkavoti, diezgan nepārptotami saistībā ar savu profesionālo darbību. Tie ir Igors Domņikovs, Viktors Popkovs, Jurijs Ščekočihins, Anna Poļitkovska, Anastasija Baburova un Natālija Estemirova. ES kā globāls aktors Eiropas Savienība (ES) vienlaikus uz globālās politiskās skatuves ir liels un nozīmīgs spēlētājs un tomēr tāds, kas nespēj līdz galam izmantot sev pieejamos resursus, lai ietekmētu lielo politiku. ES ir lielākais tirgus pasaulē un apvieno vienas no pasaules maksātspējīgākajām valstīm. Eiropieši ir lieliski patērētāji, taču Eiropā buksē investīcijas nākotnes tehnoloģijās, kas neļauj nopietni cīnīties ar tādiem digitālajiem milžiem kā ASV un nu jau arī Ķīna. Politiski ES ir sarežģīts un nereti sadrumstalots veidojums un apvieno valstis, kuras ne vienmēr tur godā tās vērtības, kuras apņēmusies godāt Eiropas Savienība kā starptautiska institūcija. ES nav kopīgas armijas un arī kopīgas ārpolitikas veidošana ir sarežģīta, prasa vienbalsību un neliedz dalībvalstīm īstenot no Briseles neatkarīgu ārpolitiku, kas, savukārt, ļauj tādām valstīm kā Krievija un Ķīna ietekmēt savienības iekšējās lietas, izmantojot gan vēsturiskas, gan mūsdienu investīciju saiknes ar atsevišķām dalībvalstīm. Ekonomiski ES meklē iespējas, kā kļūt par ietekmīgu spēlētāju, piemēram, aktīvi izmantojot iespējas kļūt par līderi cīņā ar klimata pārmaiņām, sargājot savu tirgu no klimatam nedraudzīgām precēm un tādā veidā iespaidojot ražošanu arī ārpus savienības. ES arī meklē veidus, kā iespaidot politiskos procesus ārpus savienības robežām, kā īpaši svarīgu reģionu izceļot Āfriku, kur gan Briselei jāsacenšas ar Pekinas ietekmi. Viss iepriekš minētais nereti liek uzdot jautājumu- vai Eiropas valstis ir gatavas nolikt malā savas nesaskaņas, lai veidotu ES par nozīmīgu globālu aktoru? Sagatavoja Ieva Zeiza un Eduards Liniņš.  

Raidījumā tāds kā valstu kaleidoskops. Lūkojam, cik atšķirīga veidojas pasaulē šobrīd situācija saistībā ar pandēmiju. Redzam, cik dramatiska aina ir Latvijā, bet pasaulē viss ir krietni raibāk. Galvenais iemesls, kāpēc par to gribam runāt, ir tāpēc, ka ir skaidrs, ka pie mums paliek sliktāk. Tāpēc ir vērts palūkoties, kas notiek Eiropā, Japānā, Austrālijā un ASV. Tas ļauj saprast, kas mūs varbūt sagaida, no kā mēs varbūt varējām arī izvairīties, un, protams, arī kaut kādas sakarības redzam, kas ir tie svarīgākie mainīgie lielumi dažādās valstīs, kas ietekmē to, kā sabiedrība reaģē uz šo krīzi, kā valdība reaģē uz šo krīzi. Situāciju dažādās pasaules vietās raksturo Ilze Liepiņa-Naula Somijā, Marians Voiku Rumānijā, Daiki Horiguči Japānā, Lilita Sukure Portugālē, Ilze Vaza-Frolova Islandē, Jakobs Luffts Izraēlā, Linda Graudiņa Austrālijā un Sandija Baiota (Bayot) Hjūstonā, ASV.

Nedēļas nogalē un arī šajās dienās pasaules mediju uzmanība ir pievērsta Vācijai, tur vēlēšanās zaudējumu piedzīvojisi ir līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles vadītā Konservatīvo savienība. Izskatās, ka Vācijā ir gaidāmas pārmaiņas, kādas, par ko liecina līdzšinējā notikumu attīstība?  Aprit mēnesis kopš pēdējais ASV karavīri pamet Afganistānu. Savienoto Valstu bruņoto spēku vadība saka, ka pilnīga aiziešana no Afganistānas ir bijusi kļūda. Tikmēr Afganistānā "Taliban" pamazām ievieš kārtību, darbu atsāk gan vidusskolas, gan universitātes. Sievietēm gan tur pagaidām ir liegta.  Vēl interesanti skati vērojami Lielbritānijā, kur, lai uzpildītu degvielu, garās rindās sastājušās automašīnas. Tādas neparastas ainas tik attīstītai rietumu valstij. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tā noticis, vai pamatā ir lielākas problēmas. Cik tas ir saistīts ar breksitu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti Vācijā. Vācijā sākas koalīcijas sarunas Socioloģisko aptauju mērījumi pirms vēlēšanām izrādījušies precīzi un uzticami. Līdzīgi kā rādīja prognozes, ar minimālu balsu pārsvaru vēlēšanās uzvarēja Vācijas sociāldemokrāti. Tiesa, tas negarantē automātiski kanclera amatu un pat ne vietu valdošajā koalīcijā, taču vairums politikas ekspertu prognozē, ka tieši sociāldemokrātiem būs noteicošā loma Vācijas politikā nākamajos gados. Viņi ir izrādījušies šo vēlēšanu lielākie ieguvēji. Trešajā vietā palika Zaļie, kuriem gan rezultāti ir krietni sliktāki nekā rādīja prognozes vēl pirms dažiem mēnešiem. Tomēr salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, viņu popularitāte ir krietni augusi, un reti kurš šaubās, ka zaļie būs nākamajā valdībā. Salīdzinot ar Latviju, kur iespējamās koalīcijas sarunas tiek risinātas jau vēlēšanu naktī, Vācijā tā nesteidzas. Vien trešdien pirmo reizi tikās trešās un ceturtās vietas ieguvēji, secinot, ka ir iespēja sastrādāties, un visiem ir skaidrs, ka valdības sarunas būs nedēļām un pat mēnešiem ilgas. Šajā nedēļā notiek vēlēšanu rezultātu analīze. Vissarežģītākā situācija ir konservatīvo apvienībā, kas pieredzējusi sliktāko rezultātu pēckara Vācijā. Partijā atskan aicinājumi apvienības vadītājam Lašetam atkāpties, šādi uzņemoties atbildību par ietekmes zaudēšanu. Interesanti ir vēlēšanu rezultāti, atkarībā no vēlētāju vecuma. Jo vecāka gadagājuma vēlētājs, jo lielāks atbalsts konservatīvajiem. Faktiski viņu uzticamākie balsotāji ir pensionāri. Tikmēr proporcionāli apgrieztu ainu uzrāda Zaļo partijas vēlētāji. Reti kurš pensionārs ir balsojis par viņiem, toties jaunieši lielākoties ir izvēlējušies tieši šo partiju. Tas viss liek jautāt, kas notiks vēl pēc dažiem gadiem, un kā Vācijas politika mainīsies nākamajos gados. Aprit mēnesis kopš Afganistānu haotiski pametuši sabiedroto spēki Starptautisko mediju interese par Afganistānu pamazām noplok, jo ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu “Taliban” valdīšana neradīs. Tiesa, ziņu par pārmaiņām netrūkst. Kādā provincē vairs nedrīkst dzīt vai apcirpt bārdu; citviet karājas publiskai apskatei izlikti sodīto līķi. Tiek atvērtas skolas un universitātes, taču tikai zēniem un vīriešiem: sievietēm pagaidām nav atļauts mācīties. Šis vārdiņš „pagaidām” tiek atkārtots bieži. Pat konstitūcija, kuru grasās atjaunot “Taliban” režīms, būšot pagaidu konstitūcija. Valstī nolemts atjaunot monarhijas ēras konstitūciju. Pirms vairāk nekā pusgadsimta karalis Muhameds Zahiršads iesāka valsts demokratizācijas procesu, dodot balsošanas tiesības arī sievietēm. “Taliban” paziņojums par šādas konstitūcijas atjaunošanu ir šķietams pārsteigums, taču tūlīt sekoja piebilde, ka konstitūcija tiks labota un pakļauta šariāta likumiem, turklāt tā būs tikai uz laiku, kamēr tiek izstrādāta labāka. Novērotāji nešaubās, ka vārdiņš „pagaidām” tiek lietots, lai novilcinātu laiku, un pasaulei nebūtu pārāk liels sašutums par to, kas patiesībā notiek. Tikmēr ASV senātā Bruņoto spēku komisija sākusi izvērtēt karaspēka izvešanu no Afganistānas. Otrdien uzklausīti gan aizsardzības ministrs Loids Ostins, gan Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšnieks ģenerālis Marks Millijs. Viņi faktiski atzina, ka notikušais ir kļūda, un viņuprāt kaut kādu kontingenta daļu Afganistānā bija jāatstāj. Tas, cik strauji sabruka iepriekšējais režīms, esot bijis pārsteigums, un amerikāņi nav novērtējuši reālo situāciju. Kā sacīja ģenerālis, viņam nav ilūziju par to, vai Afganistāna nākotnē atkal var radīt draudus. "Taliban" neesot sarāvis attiecības ar "Al Qaeda", un „atjaunotais grupējums vai "Islāma valsts" ar vēlmi uzbrukt ASV ir ļoti reāla varbūtība,” teica Millijs. Britiem pietrūkst eiropiešu šoferu Garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām un bruņotie spēki, kas palīdz nodrošināt degvielas piegādes, ir pēdējo dienu Lielbritānijas realitāte. Pie tukšajiem benzīntankiem vainīgs milzīgais tālbraucēju šoferu trūkums. Šobrīd Lielbritānijā trūkst aptuveni 100 000 šoferu un degvielas uzpildes stacijas ir tikai kārtējie uzņēmumi, kurus šī šoferu krīze ietekmē. Iepriekš dažādi produkti trūkuši ātrās ēdināšanas restorānos un lielveikalu plauktos. Kā ziņo BBC, pēc Brexit daudzi eiropieši, kuri iepriekš nodrošināja piegādes, ir atgriezušies savās dzimtenēs vai pārvākušies uz Eiropas Savienības valstīm, kur šoferiem maksā vairāk un darba apstākļi ir labāki. Lai uzlabotu situāciju, par kuras samilšanu uzņēmēji brīdināja jau iepriekš, britu valdība nolēma piešķirt terminētas vīzas vairāk nekā 10 000 šoferu, kas būs spēkā tikai līdz Ziemassvētkiem. Lai arī uzņēmēji uz vīzu programmu skatās optimistiski, ziņas no kontinenta liek domāt, ka eiropiešu tālbraucēji nesteigsies glābt Lielbritāniju no krīzes. Jāpiebilst, ka šoferu trūkums Lielbritānijā nav unikāla problēma un ar to saskaras vairums Eiropas valstu, tomēr citur izdodas iztikt bez piegāžu pārrāvumiem.

Krievijā vēlēšanas ir beigušās bez pārsteigumiem. Kā jau daudzi prognozēja, uzvarējusi ir varas partija "Vienotā Krievija. Reti kurš nezina par tiem paņēmieniem, kādus lietoja vara šo vēlēšanu laikā, taču Krievijā izskatās ļaudis ar šo ne sevišķi tīro politiku ir samierinājušies. Tikmēr Vācijā vēlēšanām tikai gatavojas, tur cilvēki pie balsošanas urnām ies nedēļas nogalē. Par vēlēšanu godīgumu tur neviens nešaubās, bet nu ļaužu noskaņojums uztur joprojām intrigu. Arvien vairāk pieaug varbūtība, ka pašreizējās kancleres Angelas Merkeles partija paliek opozīcijā.  Starptautiskajā politikā zemestrīci šajās dienās ir izraisījusi jauna, kā to sauc trejsavienība, kas noslēgta starp Lielbritāniju, Savienotajām Valstīm un Austrāliju. Šīs valstis vienojušās par kopējas stratēģijas, kas aizsardzības alianses izveidošanu, un tās dēļ Austrālija atteikusies no Francijā ražotu zemūdeņu iegādes. Francija šī iemesla dēļ pat atļāvās uz laiku atsaukt savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā uz konsultācijām. Aktualitātes ārpolitikā vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa Universitātes docentu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku  Māri Andžānu. Ierakstā uzklausām raidstacijas "Deutsche Welle" politikas korespondentu Tomasu Sperovu (Thomas Sparrow). Vēlēšanas Krievijā: viss varas kontrolē Pagājušās nedēļas nogalē notikušās Krievijas Valsts Domes vēlēšanas tika sagaidītas ar piesardzīgām cerībām uz pārmaiņām likumdevēja sastāvā, kurā līdz šim dominēja prezidenta Putina varas partija „Vienotā Krievija”. Pandēmijas situācija un vispārējais valsts ekonomiskais stāvoklis nepārprotami mazinājis valdošā režīma pievilcību daļas iedzīvotāju acīs, savukārt nozīmīgākā opozicionāra Alekseja Navaļnija un viņa domubiedru iniciatīva, saukta par „Gudro balsojumu”, potenciāli varēja atņemt „Vienotajai Krievijai” kādu daļu no mandātiem vienmandātu apgabalos, kur tai tradicionāli ir stiprākās pozīcijas. Taču piepildījušās izrādās skeptiķu prognozes, kas norādīja, ka Krievijas režīmam ir plašs nu jau desmitgadēm iestrādātu paņēmienu arsenāls, ar kuru panākt sev vēlamo rezultātu. Šo līdzekļu lietošana arī ir iemesls tam, ka vēlēšanas Krievijā kārtējo reizi nav atzīstamas nedz par brīvām, nedz godīgām. „Gudro balsojumu”, kā šķiet, lielā mērā izdevās neitralizēt, bloķējot to tīmekļa platformās. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, puse no 450 Domes deputātu mandātiem tiek sadalīti proporcionālā balsojumā par kandidātu sarakstiem, otra puse – mažoritārā kārtībā vienmandātu apgabalos. Burtiski uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi tās Krievijas Federācijas administratīvās vienības, kurās „Vienotā Krievija” nav ieguvusi lielāko mandātu skaitu balsojumā par partiju listēm, un tikai 27 no 250 vienmandāta apgabaliem uzvarējušais nav šīs varas partijas kandidāts. Attiecīgi, „Vienotās Krievijas” frakcija Valsts Domē sarukusi visai nenozīmīgi, un ar 324 vietām tai joprojām būs absolūtais vairākums. Lielākā daļa no Putina partijai mazumā gājušajiem 19 mandātiem pārceļojuši pie komunistu frakcijas, kura ar 57 vietām paliek otra lielākā. Zaudējot teju pusi no mandātiem, uz ceturto vietu domē noslīdējusi ilggadēja populisma un radikālisma kopēja Vladimira Žirinovska t.s. Liberāldemokrātiskā partija, apmainoties vietām ar sociāldemokrātiskās ievirzes spēku „Taisnīgā Krievija”. Vienīgā novitāte Domes sastāvā ir pagājušajā gadā dibinātā partija „Jaunie cilvēki” ar uzņēmēju Alekseju Ņičajevu priekšgalā, kā arī daži neatkarīgie deputāti. Partija „Jaunie cilvēki”, kas sevi pozicionē kā labēji centrisku, liberālu, uz brīvā tirgus attīstību un birokrātijas varas mazināšanu orientētu spēku, tiek raksturota kā Vladimiram Putinam pietiekami lojāla un no Kremļa kontrolējama. Un tas pats sakāms arī par visām pārējām jaunievēlētā Krievijas parlamenta frakcijām. Kurš pārņems stūri no Merkeles rokām? Šosvētdien, 26. septembrī, gaidāmajās Vācijas Bundestāga vēlēšanās, pēc visa spriežot, gaidāma spraiga cīņa un sen nepieredzēta intriga. Kurš pārņems Eiropas lielākās valsts varas stūri, kuru pēdējos 16 gadus stingri turējusi kanclere un vācu kristīgo demokrātu līdere Angela Merkele? Savas varas periodā viņa vadījusi četrus koalīcijas kabinetus, no kuriem trīs, t.sk. abos pēdējos ciklos kopš 2013. gada, bijušas t.s. „Dižās koalīcijas” – proti, kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu alianses. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2017. gadā, kad abas partijas zaudēja daļu deputātu mandātu, un sociāldemokrāti bija noskaņoti palikt opozīcijā, koalīciju izdevās sadiegt tikai ar lielām pūlēm. Pagājušajos četros gados abām lielākajām Vācijas partijām nācies risināt iekšējas problēmas. Kristīgajiem demokrātiem 2018. gadā draudēja šķiršanās ar viņu pastāvīgo satelītpartiju – Bavārijas Kristīgi sociālo savienību, ar kuru kristīgajiem demokrātiem bija domstarpības migrācijas jautājumos. Pēdējie gadi, savukārt, pagājuši, meklējot cienījamu aizstājēju un turpinātāju Angelai Merkelei, kura 2018. gada beigās paziņoja par plānoto aiziešanu no kanclera amata pēc šīm vēlēšanām. Arī sociāldemokrāti risinājuši līdzīgas līderības problēmas, taču šķiet, ka viņu risinājums pašreizējā vicekanclera un finanšu ministra Olafa Šolca personā ir veiksmīgs. Tā, katrā ziņā, ļauj spriest partijas reitingi, kuri kopš pagājušā mēneša vidus ir augstāki nekā kristīgajiem demokrātiem. Vēl viens nozīmīgs jautājums ir Vācijas zaļo iespējamais sniegums, kas noteiks, vai šī partija būs nepieciešamais trešais komponents nākamās valdības izveidē. Piedzīvojuši savas popularitātes apogeju šī gada pirmajā pusē, zaļie šobrīd ir trešajā spēcīgākajā pozīcijā aiz sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem. Gan partiju reitingi, gan to līdzšinējā politiskā pozicionēšanās liek domāt, ka nākamo Vācijas valdību varētu atkal veidot „Dižā koalīcija”, vai arī t.s. „Kenijas koalīcija”, proti – kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti un zaļie. Zemūdenes un ģeopolitika Starptautiskajai sabiedrībai negaidīta bija notikumu attīstība pagājušās nedēļas nogalē, kad Francija atsauca uz konsultācijām savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā. Kā paziņoja Francijas ārlietu un Eiropas lietu ministrs Žans Īvs Ledriāns, šis ārkārtējais diplomātiskais solis sperts pēc prezidenta Emanuela Makrona lēmuma. Šādi Francija reaģē uz prezidenta Džo Baidena 15. septembra paziņojumu par jaunas stratēģiskas alianses izveidi starp Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un Austrāliju, kuras ietvaros paredzēts, ka Austrālija varēs būvēt ar kodoldegvielu darbināmas zemūdenes, izmantojot amerikāņu tehnoloģijas. Sašutumu Parīzē izraisījis pirmām kārtām tas, ka Austrālija, līdz ar to atsakās no līdzšinējās sadarbības ar Franciju, iepērkot franču dīzeļdzinēju zemūdenes. Francijas militārajai industrijai tas nozīmē apmēram 65 miljardus dolāru neiegūtas peļņas, un, citējot ministru Ledriānu, „tā ir sabiedrotajiem un partneriem nepieņemama rīcība, kura būtiski ietekmē pašu konceptu, kuru veido mūsu alianse, mūsu partnerattiecības un Indijas un Klusā okeāna reģiona nozīme Eiropai”. Kā zināms, Francijai ir vairāki aizjūras valdījumi Klusā okeāna reģionā, un tā sevi uzlūko kā nozīmīgu stratēģisku spēlētāju šajā pasaules daļā. Savienoto Valstu iniciatīva nepārprotami ir vērsta pret Ķīna ietekmes pieaugumu, bet Francija izrādījusies pagaidām atstāta ārpus šīs ģeopolitiskās kombinācijas. Pentagona pārstāvis Džons Kirbijs steidzies paziņot, ka Savienoto Valstu aizsardzības resors centīgi strādā, lai izlīdzinātu pretrunas ar Franciju, un apliecinājis stingru apņemšanos arī turpmāk cieši sadarboties ar partneriem NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijā nedēļas nogalē gaidāmas valsts domes vēlēšanas. Norvēģijā aizvadītās parlamenta vēlēšaas, kurās uzvaru kreisā opozīcija. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena 15. septembrī Eiropas Parlamentā Strasbūrā uzstājas ar runu par stāvokli Eiropas Savienībā. Tā ir ikgadēja uzruna, kuras laikā komisijas vadītāja pauž savu redzējumu par pašreizējiem Eiropas izaicinājumiem un to risinājumiem. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Eiropas Parlamenta deputāti Dace Melbārde (Nacionālā apvienība) un Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). Ierakstā uzklausām neatkarīgo politologu Dmitriju Oreškinu un politisko analītiķi, kompānijas „PR 3000” direktoru padomes priekšsēdētāju Staņislavu Radkeviču. Norvēģija būs „sarkanāka” 13. septembrī notikušās vēlēšanas, kurās tika sadalītas 169 Norvēģijas parlamenta jeb Stortinga deputātu vietas, zaudējumu cietis līdz šim pie varas bijušais labēji centrisko partiju bloks. Līdzšinējās premjeres Ernas Solbergas Konservatīvā partija zaudējusi deviņas no agrākajām 45 vietām. Labējā Progresa partija, kura bija valdībā līdz pagājušā gada janvārim, zaudējusi sešas no 27 vietām. Sevišķi plāni klājies kristīgajiem demokrātiem, kuriem palikušas tikai trīs no astoņām vietām, un tikai liberāļi saglabājuši savas pozīcijas ar astoņām vietām Stortingā. Viena vieta gājusi zudumā arī lielākajam opozīcijas spēkam Darba partijai, kurai gan joprojām būs lielākā parlamenta frakcija ar 48 vietām. Savukārt pārējo līdzšinējo kreiso un centrisko opozicionāru panākumi rada visai drošu pamatu kreisi centriskas valdības veidošanai. Visnozīmīgāk ieguvusi ir laucinieku intereses pārstāvošā Centra partija, kuras frakcija pieaugusi no 21 līdz 28 vietām. Sarkanā partija, respektīvi, komunisti, kuriem līdz šim bija tikai viens mandāts, tagad tikuši pie veseliem astoņiem, savukārt Kreiso sociālistu partija līdzšinējiem 11 mandātiem pievienojusi vēl divus. Visticamāk potenciālais premjers, Darba partijas līderis Jonass Gārs Stēre mēģinās veidot koalīciju ar centristiem un kreisajiem sociālistiem, atstājot ārpus kombinācijas radikālos „sarkanos”. Šādai koalīcijai ar 89 balsīm būtu neliels vairākums Stortingā. Tiesa, koalīcijas veidošanas sarunas solās būt sarežģītas, jo Centra partija agrāk ir deklarējusi principiālu nevēlēšanos sadarboties ar kreisajiem sociālistiem. Strīdus ābols ir Norvēģijas naftas un gāzes ieguves industrijas pamatīgo ienākumu sadale. Potenciālais premjers Stēre jau deklarējis nolūku pārdalīt nodokļu slogu par labu trūcīgākajiem un vidēji turīgajiem, vairāk ņemot no bagātajiem. Kas attiecas uz ekonomikas zaļo kursu, respektīvi, atteikšanos no fosilo energoresursu ieguves, arī jaunā valdība, tāpat kā iepriekšējā, šai ziņā gatava vien pakāpeniskām pārmaiņām. Naftas un gāzes ieguve veido 14% no Norvēģijas iekšzemes kopprodukta un 40% no eksporta vērtības. Krievijas Valsts Domes vēlēšanas – sagaidāms, bez pārsteigumiem Šajā nedēļas nogalē Krievijas Federācijā risināsies augstākā likumdevēja – Valsts Domes vēlēšanas. Puse no 450 parlamenta deputātiem tiek ievēlēta no partiju sarakstiem proporcionālās vēlēšanās, otra – no vienmandāta apgabaliem. Ievērojot Krievijas politisko sistēmu, parlamentam ir salīdzinoši maza teikšana varas procesos, tomēr prezidenta Putina varas konjunktūrai ir diezgan svarīgi, lai arī Domē dominētu tās atbalstītāji, respektīvi, partija „Vienotā Krievija”. Iepriekšējās vēlēšanās 2016. gadā šis rezultāts tika sasniegts ar uzviju: „Vienotajai Krievijai” ir 336 no 450 domes deputātu vietām, komunistiem – 43, Vladimira Žirinovska vadītajiem labējiem populistiem, kuri sevi dēvē par liberāldemokrātiem – 40, sociāldemokrātiskās ievirzes partijai „Taisnīgā Krievija” – 23. Visas šīs mazākās Domes frakcijas ir no varas viedokļa vairāk vai mazāk prognozējamas un regulējamas. Kas attiecas uz šīm Domes vēlēšanām, kandidātu sarakstos jau atkal dominē tie paši politiskie spēki. Pastāv zināma iespēja, ka šoreiz Domē varētu iekļūt kādi demokrātiski orientētās sociālliberālās partijas „Jabloko” vai pilsoniskās iniciatīvas idejas pārstāvošās partijas „Jaunie cilvēki” kandidāti, taču ne tādā skaitā, lai mainītu vispārējo politisko klimatu parlamentā. Arī pašreizējā priekšvēlēšanu procesā varas konjunktūra laiž darbā visu ierasto manipulāciju arsenālu, kas arī liek vērtēt Krievijas vēlēšanas kā nebrīvas un negodīgas. Tā ir gan nevēlamu kandidātu atsijāšana ar dažādu noteikumu palīdzību, gan vēlētāju ietekmēšana ar administratīvu spiedienu no darba vietu priekšniecības puses, gan valdībai vēlamu viedokļu izplatīšana un varas kontrolēto mediju klaja propaganda. Pamanāmākajam Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam un viņa vadītajai partijai „Nākotnes Krievija” vara liegusi dalību vēlēšanās, pašu Navaļniju, kā zināms, ieslogot cietumā, daudzus viņa līdzgaitniekus piespiežot pamest valsti, pret citiem laižot darbā jau piesauktos kandidātu atsijāšanas filtrus. Mēģinot kaut kā ietekmēt varas diriģēto vēlēšanu procesu, Navaļnijs nācis klajā ar tā sauktās „gudrās balsošanas” iniciatīvu, kas jau agrāk tika izmantota Maskavas un Sanktpēterburgas vietvaru vēlēšanās. Proti, Navaļnijs un viņa līdzgaitnieki aicina vēlētājus balsot par „Vienotajai Krievijai” alternatīviem kandidātiem, lielākoties neatkarīgi no viņu politiskās piederības. Šī pieeja gan izpelnījusies ne mazums kritikas, ciktāl starp opozicionāru atbalstītajiem vairums ir jau pašreizējā Valsts Domē pārstāvētu, nebūt ne demokrātiski orientētu partiju kandidāti. Stiprināt ES dvēseli Vakar, 15. septembrī, Eiropas Parlamentā ar ikgadējo uzrunu par stāvokli savienībā uzstājās Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Kā centrālos runas tematus jāizceļ drošība, cīņa ar pandēmiju un tās atstātajām sekām, likuma vara un ES neatkarība no citiem. Uzrunā Leiena slavēja ES vakcinācijas kampaņu, kas līdz šim dalībvalstīm piegādājusi vairāk nekā 700 miljonus dozu un aptuveni tikpat eksportētas ārpus bloka. Lai arī Eiropas Komisija pavasarī daudz tika kritizēta par lēnajām vakcīnu piegādēm, šobrīd ES vakcinācijas kampaņa tiek vērtēta kā viena no veiksmīgākajām pasaulē. Ja pagājušajā gadā viņa sacīja, ka ir laiks izveidot Eiropas Veselības Savienību, tad šogad viņa runāja par jaunu aģentūru, kas dažādās sabiedrības veselības krīzēs varētu ātri mobilizēt nepieciešamos resursus. Drošības jautājumos Urzula fon der Leiena deva zināmus mājienus par nepieciešamību stiprināt Eiropas stratēģisko autonomiju un paziņoja, ka nākamgad kopā ar Francijas prezidentu Emanulu Makronu rīkos Eiropas aizsardzības samitu. Runā tika pieminēta arī situācija uz ES ārējās robežas ar Baltkrieviju, nosaucot to par hibrīdkaru ar mērķi destabilizēt Eiropu un izsakot atbalstu Latvijai, Lietuvai un Polijai. EK prezidente arī vairakkārt pievērsās bloka attiecībām ar Ķīnu, norādot uz nepieciešamību mazināt ES atkarību no Ķīnā ražotājām izejvielām un veidot partnerattiecības ar citiem pasaules reģioniem. Tāpat viņa vēlas izveidot jaunu ārvalstu infrastruktūras investīciju mehānismu „Global Gateway”, kas šķietami vēlas konkurēt ar Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina izloloto „Jostas un ceļa” investīciju projektu. Leiena paziņoja par jaunu Eiropas Mikroshēmu aktu, kas apvienos ES pasaules līmeņa pētniecības, dizaina un testēšanas jaudu, kā arī koordinēs ES un dalībvalstu investīcijas. EK prezidentes runa vērtēta dažādi. Ir pārmests drosmes trūkums, bet arī izrādīta sapratne par piesardzību, ņemot vērā nākamnedēļ gaidāmās Vācijas parlamenta vēlēšanas, uz kurām viņas sacītais varētu atstāt ietekmi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktulalitātes komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Nedēļas nogalē pasaules medijus aplidoja ziņa par vēl vienu valsts apvērsumu, kas noticis Gvinejā. Pēdējā laikā šad tad dzirdam par gadījumiem, kad valsts vadītāji no amata tiek atstādināti piespiedu ceļā. Par Gvineju nekad neesam runājuši, daudzi pat nezinām, kur tā atrodas. Tādēļ veltīsim kādas minūtes šai Āfrikas valstij. Politiskās spriedzes saglabājas Brazīlijā, kur nākamgad gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Esošais prezidents Bolsonaru otrdien izveda savus atbalstītājus ielās, lai ļaudis varētu paust viņam atbalstu. Sapulcējās desmitiem tūkstoši, citviet arī pāri par simttūkstoš cilvēku, kādi vairākkārt mēģināja ielauzties Augstākās tiesas ēkā. Notikušais medijos tika salīdzināts ar neseno grautiņu ASV Kapitolijā.  Mazliet uzkavēsimies tepat Eiropā. Mums arī šeit ir savas politiskās kaislības. Eiropas Parlamentā vērojams aizkulišu spēles par ietekmi, savu plānu ir gan pašreizējam parlamenta vadītājam, gan lielākās konservatīvo grupas līderim. Palūkosimies, kā politiku spēlē deputāti Briselē. Bolsonaru ielās pulcina atbalstītājus Tūkstošiem Žaira Bolsonaru atbalstītāju 7. septembrī pulcējās vairākās Brazīlijas pilsētās, lai paustu savu atbalstu valsts prezidentam Brazīlijas neatkarības dienā. Protesti, uz kuriem savus atbalstītājus aicināja pats prezidents, bija kulminācija virknei notikumu – Bolsonaru zemajiem reitingiem, kas sola sarežģītu cīņu par otro termiņu prezidenta krēslā nākamgad gaidāmajās vēlēšanās, aicinājumiem un mēģinājumiem uzsākt prezidenta impīčmenta procesu, kā arī Bolsonaru nesaskaņām ar Kongresu un Augstāko tiesu. Kongresu prezidents apsūdz viņa reformu kavēšanā, savukārt, Augstākā tiesa izpelnījusies kritiku, jo atļāvusi uzsākt vairākas izmeklēšanas pret prezidentu. Tomēr tieši zemie reitingi, kas nesen parādīja, ka 61% sabiedrības viņa darbu vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu, bija tie, kas likuši prezidentam parādīt, cik plašas tautas masas viņu joprojām atbalsta. Tiek lēsts, ka Sanpaulu pulcējās aptuveni 140 000 cilvēku, bet valsts galvaspilsētā Braziljā vēl vairāki desmiti tūkstošu. Saviem atbalstītājiem prezidents paziņoja, ka tikai Dievs var viņu atlaist. Politikas vērotāji var saskatīt daudz paralēles ar Donalda Trampa pēdējiem mēnešiem Baltajā namā un Brazīlijas likumsargi bija gatavi līdzīgam scenārijam pie Augstākās tiesas nama kā 6.janvārī redzējām ASV Kapitolijā, tomēr, lai arī protestētāji draudēja ielauzties Brazīlijas Augstākās tiesas ēkā, to neizdevās izdarīt pietiekami lielam cilvēku skaitam. Vēl viena paralēle ar prezidentu Trampu ir Bolsonaru izteiktās aizdomas par iespēju nākamgad viltot vēlēšanu rezultātus Brazīlijā, ko prezidenta oponenti nosaukuši par dezinformāciju, bet analītiķi par arvien vājāka politiķa centieniem palikt pie varas. Dāvids Sasoli klusi cīnās par otro termiņu Eiroparlamenta prezidenta krēslā Pēc 2019.gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām daudzi no Eiropas augstākajiem amatiem izvirzītajiem cilvēkiem bija zināms pārsteigums un tāds bija arī Eiroparlamenta prezidents, sociāldemokrāts Dāvids Sasoli. Kā zināms, Eiropas Parlamentu ievēl uz piecu gadu termiņu, savukārt, prezidenta amats jau vairākus gadu desmitus tiek sadalīts starp sociāldemokrātiem un konservatīvo Eiropas Tautas partiju. Prezidentu Eiroparlaments parasti ievēl uz divarpus gadiem un parlamenta termiņa vidū plāns bija šo amatu nodot konservatīvajiem. Taču šonedēļ “Politico” ziņoja, ka Sasolī nav gatavs aiziet bez cīņas un uzsācis klusu kampaņu par otro termiņu prezidenta krēslā. Tajā pašā laikā Manfrēds Vēbers, kura vārds iepriekš izskanējis kā Sasolī iespējamais pēcnācējs, arī uzsācis savu kampaņu, taču nevis par prestižo Eiroparlamenta prezidenta krēslu, bet gan Eiropas Tautas partijas prezidenta amatu, kuru šobrīd ieņem polis Donalds Tusks. Lai arī šis amats ir mazāk prestižs, tam ir lielāka reālā vara, ciktāl partija apvieno virkni Eiropas valstu nozīmīgu partiju, daudzas no kurām veido Eiropas valstu valdības. Tiesa, Vēbera izstāšanās no kampaņas šoreiz var palīdzēt Eiropas Tautas partijai iegūt Eiroparlamenta prezidenta amatu, jo maz ir tādu, kas priecātos, ja vēl viens no Eiropas top darbiem nonāktu vēl viena vācieša rokās. Šobrīd starp vadošajiem kandidātiem tiek minēta Roberta Metsola no Maltas un Estere de Lange no Nīderlandes Apvērsums Gvinejā Gvineja atrodas Āfrikas Ziemeļu daļā, Rietumu krastā. Nabadzīga valsts, kuru pēc platības varētu salīdzināt ar Lielbritāniju. Kā jau daudzās Āfrikas valstīs, politiskā situācija tur nav stabila. Prezidents Alfs Kondē bijis pie varas kopš 2010.gada, tātad nedaudz vairāk kā 10 gadus, un toreiz viņš tika ievēlēts vispārējās vēlēšanās kā opozīcijas līderis. Kaut arī ekonomiskā situācija valstī viņa valdīšanas laikā uzlabojās, Kondē regulāri tika vainots savu opozicionāru vajāšanā un cilvēktiesību pārkāpumos. Pirms pagājušajā gadā beidzās viņa prezidentūras otrais termiņš, viņš panāca konstitucionālas izmaiņas, kas ļāva Kondē kandidēt arī turpmāk. Tiesa, pēdējās vēlēšanas pavadīja protesta akcijas, un tā vien šķiet, ka neapmierinātība ar prezidentu tikai augusi. Negaidīti svētdien armijas pārstāvji prezidentu aizturēja, paziņojot, ka aptur konstitūcijas darbību un izsludina komandantstundu. Galvaspilsētas Konakri Kalumas rajonā, kur atrodas valdības kvartāls, bija dzirdamas apšaudes. Vēlāk uzrunā televīzijā Gvinejas armijas īpašo uzdevumu spēku komandieris pulkvežleitnants Mamadijs Dumbuja, kurš, acīmredzot, vadīja apvēsumu, sacīja, ka tas noticis sliktās pārvaldības dēļ, ko īstenojusi valdība. Gan ASV, gan Eiropas Savienība, arī ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs nosodījuši puču un pieprasījuši nekavējoties atbrīvot prezidentu. Dumbuja ir apsolījis izveidot nacionālās vienotības pārejas valdību, solot valsts pārvaldē jaunu ēru un ekonomisku uzplaukumu, tomēr nav zināms, kad un kas tālāk varētu notikt. Lielākās opozīcijas partijas līderis Djallo paudis gatavību iesaistīties pārejas valdības veidošanā. Jāpiebilst, ka svētdien galvaspilsētas ielās netrūka līksmotāju, kas pauda prieku par apvērsumu un prezidenta aizturēšanu. Gvinejā notikušais pučs ir jau trešais pusgada laikā Centrālajā un Rietumāfrikā. Tas rada bažas, ka reģions, kurā kopš 90.gadiem, kad sāka veidoties demokrātiski izvēlētas valstu valdības, varētu atkal ieslīgt militārā pārvaldē.

Pievēršamies politiskajiem procesiem Polijā, tur sabiedrība kļuvusi ļoti polarizēta. Tas iespaido ne tika pašus poļus, bet arī pārējo pasauli. par izaicinošo politiku Eiropas Savienībā ir runāts jau daudzkārt, tagad pieaug saspīlējums arī ar  Izraēlu un arī ASV. Igaunijā ievēlēts jauns valsts prezidents, ko gaidīt no nākamā valsts vadītāja un kāda nākotne gaida līdzšinējo prezidenti? Visas pasaules uzmanība visvairāk ir pievērsta Afganistānai, kuru starptautiskie spēki ir pametuši. Lielais jautājums ir, kas sagaida šo valsti un tās iedzīvotājus? Aktualitātes pasaulē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Sazināmies ar Māršala fonda vecāko pētnieci Kristīni Bērziņu, infrastruktūras, loģistikas un uzņēmumu vadības ekspertu, savulaik - Igaunijas valsts lietu ministru Raivo Vari un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docentu Edmundu Broku. Afganistāna bez amerikāņiem Otrdien pēdējās ASV bruņotās vienības lidmašīnās pameta Kabulas starptautisko lidostu, līdz ar to izpildot savulaik ar kustību “Taliban” noslēgto vienošanos. Tiesa, laikā, kad vienošanās tika slēgta, neviens nevarēja iedomāties, ka Afganistānas Islāma republikas vara, amerikāņiem aizejot, sabruks burtiski pāris dienu laikā, un amerikāņi pametīs praktiski visu valsti talibu rokās. Neviens nebija plānojis, ka rietumvalstu diplomātiem un citiem pilsoņiem nāksies evakuēties tādā steigā, un, attiecīgi, izrādīsies neiespējami izpildīt apņemšanos izvest no valsts tos afgāņus, kuriem varētu draudēt izrēķināšanās, jo viņi sadarbojušies ar NATO spēkiem. Tomēr ASV prezidents Džo Baidens, aizvakar Baltajā namā uzrunājot preses pārstāvjus, aizstāvēja lēmumu izvest savienoto valstu spēkus nolīgtajā termiņā, norādot, ka citāda rīcība draudētu ar strauju konflikta eskalāciju un vēl vairāk samazinātu daudzu afgāņu cerības tikt projām no islāma radikāļu rokās nonākušās valsts. Pāris nedēļas ilgajā evakuācijas operācijā no Kabulas lidostas izvesti apmēram 125 000 cilvēku, taču ir nepārprotami, ka daudzi afgāņi, kuriem būtu tiesības uz patvērumu rietumos, nav varējuši līdz 31. augustam nonākt līdz lidostai un evakuēties. Ir fiksēti gadījumi, kad talibu patruļas šādus cilvēkus nav laidušas uz lidostu. Kritika pret prezidenta Baidena administrāciju sevišķi saasinājusies pēc tam, kad 26. augustā pie ieejas Kabulas lidostā eksplodēja divi spridzekļi, nogalinot 13 amerikāņu militārpersonas un vismaz 60 afgāņu civiliedzīvotājus, un vēl vairākus desmitus ievainojot. Sprādzienu vaininieks ir teroristiska organizācija, kas dēvējas par Hirasānas islāma valsti un ir bēdīgi slavenās t.s. Islāma valsts Irākā un Levantē atzars. Kas attiecas uz pašreizējiem Afganistānas saimniekiem talibiem, tad joprojām nav pārliecības par viņu vēlmi ievērot līdz šim deklarētos solījumus par cilvēktiesību, sevišķi sieviešu tiesību respektēšanu, un arī spēju šai ziņā kontrolēt visas savas vienības un to locekļus. Zīmīgs ir jaunās varas publiskotais ieteikums sievietēm labāk pagaidām palikt mājās, ciktāl visi ielās patrulējošie kaujinieki neesot pietiekami apmācīti, lai nenodarītu viņām pāri. Tāpat nav nekādas pārliecības par talibu iespējām vadīt valsts ekonomiskos un sociālos procesus. Kā aizvakar publiskotajā paziņojumā norāda ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, apmēram pusei Afganistānas iedzīvotāju, resp. 18 miljoniem, izdzīvošanai nepieciešama humānā palīdzība. Pēc visa spriežot, šī situācija tuvākajā laikā tikai pasliktināsies. Igaunijas jaunais valsts galva 31. augustā Igaunijas parlaments ar 72 deputātu balsīm, kas nedaudz pārsniedz nepieciešamo 68 balsu minimumu, ievēlēja Igaunijas prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Par jauno valsts galvu kļuvis Alars Kariss, ilggadējs zinātnes un akadēmiskās pedagoģijas sfēras darbinieks, kurš savas karjeras laikā ieņēmis arī vairākus nozīmīgus vadošus amatus. Karisa pamatspecialitāte ir mikrobioloģija, kuru viņš studējis toreizējā Igaunijas Lauksaimniecības universitātē, tagad Igaunijas Dabaszinātņu universitātē, 1999. gadā kļuvis par šīs augstskolas profesoru, bet no 2003. līdz 2007. gadam bijis tās rektors. No 2007. līdz 2012. gadam bijis Tartu universitātes rektors, pēc tam līdz 2018. gadam ieņēmis galvenā valsts kontroliera amatu, bet kopš 2018. gada vadījis jaunizveidoto Igaunijas Nacionālo muzeju. Paralēli administratīvajiem amatiem Alars Kariss turpinājis pasniedzēja darbu savā specialitātē. Kā zināms, prezidente Kersti Kaljulaida, kura tika šai amatā ievēlēta ilgā vēlēšanu procesā ar elektoru kolēģijas sasaukšanu 2016. gadā, neieguva pietiekamu politisko spēku atbalstu, lai tiktu nominēta ievēlēšanai uz otro prezidentūras termiņu. Polija starptautiskās spriedzes samezglojumos Polijas iekšpolitiskās tendences jau vairākus gadus ir iemesls pastāvīgai spriedzei Varšavas attiecībās ar Eiropas Savienības institūcijām. Pēdējos mēnešos spriedzes degpunktā ir Polijas Konstitucionālajā tribunālā skatītais jautājums par Polijas Konstitūcijas prioritāti attiecībā pret Eiropas Savienības nolīgumiem. Šādi Polijā valdošā partija „Likums un Taisnīgums” tiecas juridiski neitralizēt Briseles pretenzijas pret valstī pēdējos gados notikušajām tieslietu sistēmas reformām, kuras neatbilst savienībā vispārpieņemtajiem priekšstatiem par tiesu varas neatkarību. Ja Polija pieņemtu lēmumu neatzīt Eiropas Savienības normu prioritāti, tas nostādītu savienību radikālas izvēles priekšā. Vienā gadījumā Briselei būtu jāakceptē katras dalībvalsts tiesības piemērot savienības kopējās normas pēc saviem ieskatiem. Kā izteikusies Eiropas Savienības komisāre vērtību un caurskatāmības jautājumos Vera Jaurova, tas „novestu pie Eiropas, kur dažādas valstis piemērotu kopējos likumus atšķirīgi, kā izvēloties no ēdienkartes. Eiropas likumiem jābūt vienam arbitram, un šis arbitrs ir Eiropas Savienības Tiesa.” Lietas skatīšana, kas Konstitucionālajā tribunālā bija paredzēta otrdien, atlikta pēc Polijas Cilvēktiesību ombudsmeņa pieprasījuma atsaukt vienu no tiesnešiem, kurš tieši piedalījies Briseles apstrīdēto reformu izstrādē. Tikām vēl divi citi Polijā pieņemti likumi sarežģījuši tās attiecības ar Savienotajām Valstīm un Izraēlu. 11. augustā Seima pieņemtais mediju likums liedz īpašuma tiesības Polijas medijos kompānijām, kas nav reģistrētas Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tas nozīmētu ka Savienoto Valstu mediju koncernam “Discovery” var nākties pārdot kontrolpaketi lielākajā Polijas privātajā telekompānijā TVN, kuras kanāls TVN24 nereti kritizē pie varas esošo politisko konjunktūru. Vašingtona jau kritizējusi šo lēmumu, norādot, ka tas var negatīvi ietekmēt ārvalstu investīcijas Polijā. Vēl viens pagājušajā mēnesī pieņemts likums sarežģījis Polijas un Izraēlas attiecības. Šis likumdošanas akts nosaka, ka vairs nav tiesas ceļā apstrīdama īpašumu atsavināšana, kas notikusi agrāk kā pirms 30 gadiem, respektīvi, komunistiskā totalitārisma periodā. Polijā nav ticis pieņemts visaptverošs denacionalizācijas likums, un katrā atsevišķā gadījumā par lietu lemj tiesa. Tas attiecas arī uz holokaustā bojāgājušo ebreju ģimeņu īpašumu, kuru pievāca toreizējās Polijas Tautas republikas vara. Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids nosaucis šo likumu par amorālu un antisemītisku. Izraēla nekavējoties atsaukusi no Varšavas savu vēstnieku, kura amata termiņš drīz tuvojas beigām, un nav iecēlusi viņa vietā citu. Tāpat Polijas vēstniekam, kurš pašreiz atrodas dzimtenē atvaļinājumā, no Izraēlas puses ieteikts pagaidām neatgriezties savā misijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust. Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas? Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā. Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā. Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā. Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām. Kurš būs Igaunijas prezidents? 30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas. Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu. Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti. Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdienas beigām. Kā zināms, saskaņā ar Igaunijas konstitūciju, ja neviens no prezidenta amata kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūst divas trešdaļas no deputātu balsīm, vēlēšanām tiek sasaukta elektoru kolēģija, kurā bez “Riigikogu” locekļiem ietilpst arī pašvaldību pārstāvji. Pēc visa spriežot, bez elektoru kolēģijas nevarēs iztikt arī šoreiz, uz šī arī tiek minēta kā ticamākā iespēja Kersti Kaljulaidai palikt Igaunijas valsts galvas amatā uz vēl vienu termiņu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Situācija Afganistānā. Notikumi šajā karadarbības plosītajā valstī pēdējās dienās  risinājušies milzu ātrumā. "Taliban" kaujinieki kontroli pār valsti pārņēma lielākoties bez īpašām kaujām: pilsētas un lielie centri padevās paši, prezidents aizbēga, bet pārbijušies ļaudis izmisīgi meklēja veidus, kā tikt prom no valsts.  Ainas, ko varēja vērot dažādos ekrānos, ir likušas jautāt, kāpēc tas tā notika. NATO 20 gadu garumā investēja milzīgus naudas un cilvēkresursus, lai afgāņi paši varētu sevi aizsargāt, bet visi šie pūliņi ir bijuši absolūti veltīgi, pat kaitīgi, jo ieguldītais ir nonācis arī radikālo islāmistu rokās. Kāpēc tā? Un, protams, visiem prātā ir jautājums, kas notiks tālāk, kas sagaida Afganistānu un vai Eiropu nepārpludinās kārtējais bēgļu vilnis? Diskutē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks. Viedokli izska aizsardzības ministrs Artis Pabriks, pētnieks Dainis Turlais un Džona Hopkinsa universitātes ASV viespētnieku Kārlis Bukovskis. Afganistānas karš un talibi Pēc tam, kad 1989. gadā Afganistānu pameta padomju karaspēks, propadomiskā valdība Kabulā noturējās vēl trīs gadus. Pēc tam dažādās kustības un frakcijas, kuras bija cīnījušās pret padomju okupāciju, uzsāka cīņu par varu savā starpā. Daudzviet valdīja anarhija un vietējo vadoņu noteikšana. Tāda situācija bija arī Kandahāras provincē valsts dienvidos, kur 1994. gadā mulla Muhameds Omārs sapulcināja ap sevi apmēram 50 domubiedrus, izveidojot kaujinieku grupu “Taliban”. Tie bija pamatā puštunu, Afganistānas lielākās etniskās grupas, pārstāvji, kuri bija izglītojušies islāma reliģiskajās skolās. Tāpēc arī grupas nosaukums, kas tulkojumā no puštunu valodas nozīmē „skolnieki, mācekļi”. Sākotnējam kodolam strauji pievienojās līdzīgas ievirzes jauni ļaudis, kuri, no vienas puses, tiecās izbeigt Afganistānā valdošo pilsoņkara haosu, no otras – iedibināt stingrās islāma reliģiskajās normās balstītu dzīves kārtību. Pirmais talibu panākums bija Kandahāras pilsētas ieņemšana 1994. gada novembrī. Nākošo divu gadu laikā “Taliban” pārņēma savā kontrolē arvien jaunas teritorijas. Daudzviet vietējie iedzīvotāji viņus atbalstīja, jo talibi spēja izbeigt pilsoņkara anarhiju, apkaroja korupciju un noziedzību. 1996. gada septembrī centrālās valdības spēku paliekas, kuras komandēja uzbeku izcelsmes maršals Abdulrašids Dostums, atkāpās no galvaspilsētas, un Taliban pasludināja Afganistānas Islāma emirāta nodibināšanu. Līdz 1997. gada beigām emirāta pilnīgā vai daļējā kontrolē bija apmēram 90% valsts teritorijas. Izņēmums bija pamatā tadžiku minoritātes apdzīvotie ziemeļaustrumu rajoni, kur pretestību turpināja t.s. Ziemeļu alianse ar bijušo aizsardzības ministru Ahmadu Šahu Masudu priekšgalā. Sev pakļautajās teritorijās talibi ieviesa islāma fundamentālismā balstītu totalitāru kārtību, kas laupīja jebkādu tiesisku patstāvību sievietēm, liedza viņām teju visas izglītības un karjeras iespējas, strikti kontrolēja pilsoņu privāto dzīvi, aizliedza teju visus mūzikas, audiovizuālās un vizuālās mākslas žanrus. Afganistāna lielā mērā noslēdzās no ārpasaules. Liktenīga emirāta pastāvēšanai izrādījās sabiedrošanās ar teroristisko organizāciju “Al Qaeda”, kas sarīkoja 2001. gada 11. septembra terora aktus Savienotajās Valstis. 2001. gada oktobrī sākās amerikāņu intervence Afganistānā nolūkā likvidēt talibu varu un, līdz ar to, “Al Qaeda” bāzi valstī. Amerikāņu spēki pamatā izmantoja gaisa triecienu taktiku, kamēr uz zemes pret talibiem cīnījās viņu sabiedrotie – Ziemeļu alianse. Pāris mēnešu laikā “Taliban” režīms sabruka, tika nodibināta Afganistānas Islāma republika ar prezidentālu pārvaldes modeli. Par prezidentu kļuva Hamids Karzajs, ieņemot šo amatu līdz 2014. gadam, kad viņu nomainīja Ašrafs Ganī. Tomēr “Taliban” turpināja cīņu, pamatā izmantojot terorisma un partizānu kara taktiku. Diemžēl jaunizveidotā islāma republika cieta no jau ierastajām problēmām – korupcijas, varas neefektivitātes un nekompetences. Tas viss veidoja pateicīgu augsni talibu pozīciju nostiprināšanai un piespieda Savienotās Valstis un Afganistānas valdību meklēt ar viņiem kompromisu. Rezultāts bija 2020. gada februāra vienošanās starp Savienotajām Valstīm un “Taliban” par amerikāņu spēku izvešanu no Afganistānas apmaiņa pret talibu apsolījumu nepieļaut “Al Qaeda” darbību savās teritorijās. Talibu uzvaras gājiens Pēdējās nedēļas notikumi ir atklājuši nepatīkamu patiesību: oficiālā Afganistānas centrālā vara, respektīvi Afganistānas Islāma republika, ir varējusi pastāvēt tikai pateicoties Savienoto Valstu un to sabiedroto militārajam atbalstam. Šiem spēkiem pametot Afganistānu, šī vara burtiski nedēļas laikā ir beigusi pastāvēt. Vēl pirms nedēļas, kad kustības “Taliban” rokās bija deviņas no 34 provinču galvaspilsētām, tika prognozēts, ka, valdības spēkiem nepanākot lūzumu karadarbībā, galvaspilsēta Kabula varētu krist pēc apmēram trīs mēnešiem. Patiesībā talibiem šī mērķa sasniegšanai pietika ar trīs dienām. Valdības karaspēks lielāko tiesu padevās bez kaujas vai masveidā dezertēja; atsevišķas vienības izrādījās pastāvam, vārda tiešā nozīmē, tikai uz papīra. 15. augustā talibu spēki ienāca galvaspilsētā, prezidents Ašrafs Ganī paziņoja par atkāpšanos no amata un pameta valsti. Sākās sarunas par jaunas valdības veidošanu ar “Taliban” pārstāvjiem priekšgalā. Nepiepildījās arī pieņēmumi par iespējamu tadžiku un uzbeku etnisko vienību efektīvu pretošanos talibiem valsts ziemeļos. Arī šeit talibu uzvaras gājiens bija straujš, un ietekmīgie minoritāšu līderi Ato Muhammadī Nūrs un Abdulrašids Dostums ir devušies trimdā. Līdzšinējās valdības spēku paliekas atkāpušās uz Pandžšīras ieleju austrumos no Kabulas, kur viņu priekšgalā stājies Ahmads Masuds, savulaik leģendārā pretpadomju spēku komandiera Ahmadšaha Masuda dēls. Amerikāņu un britu spēki joprojām kontrolē Kabulas lidostu, no kurienes notiek diplomātiskā personāla, ārzemnieku un jaunās varas represijām potenciāli pakļauto afgāņu evakuācija. Iepriekšējās dienās pasaules medijus aplidojuši dramatiski kadri un fotouzņēmumi ar tūkstošiem afgāņu, kuri cenšas iekļūt lidmašīnās, lai pamestu valsti. Talibu atgriešanās pie varas Afganistānā radījusi bažas, ka valstī atgriezīsies savulaik viņu nodibinātā Islāma kalifāta totalitārā kārtība, kas laupīja teju visas pilsoņu un cilvēku tiesības sievietēm. Pagaidām gan “Taliban” pārstāvji deklarējuši, ka respektēs sieviešu tiesības „islāma likumu ietvaros”; sievietēm tikšot ļauts izglītoties un strādāt, t.sk. darboties valdībā. Tomēr pienāk ziņas par to, ka daudzviet, piemēram, līdzšinējais darbs jau uzteikts žurnālistēm. Ārpolitikas sakarā “Taliban” pārstāvji deklarējuši, ka viņi vēlas labas attiecības ar kaimiņvalstīm un neļaus izmantot Afganistānas teritoriju pret tām vērstai darbībai. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Apritējis gads kopš nozagtajām vēlēšanām Baltkrievijā. Kas mainījies? Kāda situācija Baltkrievijā šodien? Lietuvas - Baltkrievijas robeža un Latvijas - Baltkrievijas robeža. Talibu kaujinieki 9. augustā sagrābuši savā kontrolē Aibaku, kas ir jau sestā iekarotā Afganistānas provinces galvaspilsēta nepilnas nedēļas laikā. Kas ir talibi, kāpēc Afganistānā viņiem ir tik labvēlīga vide? Notikumus pasaulē komentē politologs Andis Kudors, Eiropas Humanitāro zinātņu universitātes Komunikācijas nodaļas vadītājs un Baltkrievijas politikas eksperts Maksims Milta un žurnālists Māris Zanders. Afganistāna: talibi uzbrūk Ofensīva, kuru kustība „Taliban” uzsāka Afganistānā maija sākumā, ar katru mēnesi guvusi arvien lielākus panākumus, jo sevišķi pēdējās nedēļās, kad Savienotās Valstis un to sabiedrotie izved no Afganistānas savas pēdējās kaujas vienības. Pēdējās dienas nesušas Afganistānas centrālajai valdībai vienu zaudējumu pēc otra. Ja līdz 6. augustam talibu rokās bija pamatā valsts lauku rajoni, tad pēdējās dienās viņiem padevušās jau deviņas no 34 provinču galvaspilsētām. To skaitā ir Kundūza, Talukana un Polehomrī, kas ir, attiecīgi, sestā, septītā un astotā lielākā pilsēta valstī. Vakar kaujas risinājās arī ap Afganistānas otro lielāko pilsētu Kandahāru valsts dienvidos un trešo lielāko pilsētu Herātu ziemeļrietumos. Avots Savienoto Valstu izlūkošanas struktūrās vakar izteicies aģentūrai Reuters [roiters], ka jau pēc mēneša talibu spēki varētu izolēt valsts galvaspilsētu Kabulu un pēc trīs mēnešiem to ieņemt, gan piebilstot, ka tā nav nepārprotama prognoze un Afganistānas drošības spēkiem vēl esot iespēja mainīt situāciju sev par labu. Afganistānas prezidents Ašrafs Ganī vakar apmeklējis stratēģiski svarīgo Mazārešarīfas pilsētu valsts ziemeļos un tur ticies ar Afganistānas tadžiku neformālo līderi Ato Muhammadī Nūru un uzbeku etniskās milicijas vadoni Abdulrašidu Dostumu. Etnisko tadžiku un uzbeku vienības valsts ziemeļos savulaik bija amerikāņu vadītās koalīcijas sabiedrotie, padzenot no varas kustību „Taliban” 2001. gadā, un tiek izteikti pieņēmumi, ka šobrīd tieši šie spēki varētu kļūt galvenais talibu pretinieks valsts ziemeļdaļā. Tiesa, pēdējo dienu lielākie panākumi talibiem ir tieši Afganistānas ziemeļos, un pēc pēdējām ziņām viņu kontrolē lielāko daļu Afganistānas robežas ar Tadžikistānu un Uzbekistānu. Tikām Kataras galvaspilsētā Dohā vakar un aizvakar notika konsultācijas t.s. „paplašinātā trijnieka” – Savienoto Valstu, Krievijas, Ķīnas un Pakistānas – pārstāvju starpā. Mērķis ir aktivizēt miera sarunas starp Afganistānas valdību un kustību „Taliban”, taču pagaidām netiek ziņots par kādu būtisku attīstību šai virzienā. „Taliban” joprojām uztur spēkā nosacījumu, ka kompromiss iespējams tikai tad, ja no amata aiziet pašreizējais Afganistānas prezidents Ganī. Pašpasludinātā prezidenta Lukašenko gads 9. augustā apritēja gads, kopš prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, kuru rezultātus neatzīst vairums pasaules valstu, atsakoties atzīt Aleksandru Lukašenko par leģitīmu valsts vadītāju. Sekojošajos protesta mēnešos šķita, sabiedrības spiediens liks diktatoram atkāpties vai vismaz uzsākt dialogu, taču tā nenotika. Ar brutālu spēku protestus izdevās apspiest. Pagājušo mēnešu represiju bilance, pēc Starptautiskās cilvēktiesību federācijas datiem, ir vairāk nekā 35 000 mierīgu protestētāju aizturēšanas gadījumu, 4691 krimināllieta, 608 politieslodzītie un vairāk nekā 1800 reģistrēti spīdzināšanas gadījumi. Kopš jūlija ir sākušās plašas represijas pret neatkarīgajiem medijiem un opozicionāri noskaņotiem žurnālistiem. Aktīvākie opozicionāri, kuriem izdevies izvairīties no apcietināšanas, pamatā pametuši valsti un darbojas Baltkrievijas kaimiņzemēs. Taču pēdējā laika notikumi rāda, ka Lukašenko režīms ir gatavs uz visai radikālu rīcību, vajājot viņus arī ārzemēs. Vairumam šokējoša bija civilas ārvalstu lidmašīnas piespiedu nosēdināšana Minskā 23. maijā, arestējot ar to lidojušo opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču un viņa draudzeni Sofiju Sapegu. Protasevičs un Sapega, pēc mēneša režīma cietumā un Protaseviča publiskas uzstāšanās ar Lukašenko tīkamiem izteikumiem ieslodzījums abiem tika nomainīts uz māja arestu. 3. augustā Kijevu satricināja ziņa par baltkrievu opozicionāra Vitālija Šišova traģisko likteni. Organizācijas „Baltkrievu māja” vadītājs tika atrasts pakārts Ukrainas galvaspilsētā, un ir pamatotas aizdomas, ka tā ir Baltkrievijas specdienestu veikta slepkavība. Tāpat pēdējie mēneši bijuši iezīmīgi ar strauji pieaugušu nelegālo migrantu iekļūšanu pāri Baltkrievijas robežai Lietuvā. Tie ir lielākoties irākiešu bēgļi, kuru mērķis ir nonākt Eiropas Savienības turīgākajās valstīs, un šī migrācijas plūsma ir nepārprotami Minskas režīma organizēta. Pēc tam, kad Lietuva izvērsa akcijas robežpārkāpumu novēršanai, pēdējās nedēļās līdzīgu gadījumu skaits pieaudzis uz Latvijas un Polijas robežas. Pirmdien, astoņas stundas ilgās tikšanās laikā ar mediju pārstāvjiem, pašpasludinātais prezidents neskopojās ar krāšņiem izteikumiem, pagalvojot, ka protestu vilnis Baltkrievijā bijis rietumvalstu manipulāciju izraisīts nolūkā saraut Baltkrievijas draudzīgās saites ar Krievijas Federāciju. Protestu apspiešana ļāvusi novērst jaunu pasaules karu. Vairums klātesošo preses pārstāvju īsti padomiskā stilā pauda savu atbalstu pašpasludinātajam prezidentam ar ovācijām un pateicības vārdiem, un skaļi izteica neapmierinātību, kad kāds no nedaudziem klātesošajiem starptautisko mediju pārstāvjiem uzdeva vadonim neērtus jautājumus. Sagatavoja Eduards Liniņš

Raidījums veidots kā kaleidoskops ar sarunām par to, kā pasaulē cīnās ar pandēmiju un kas notiek ar vakcināciju. Starp Eiropas un attīstītajām Rietumu valstīm Latvijā esam vieni no lielākajiem skeptiķiem, un vakcinācija buksē krietni vairāk nekā citur. Taču arī citās pasaules valstīs viss nav gludi. Vācijā, piemēram, nedēļas nogalē protestos pret vakcinācijas pasi tika aizturēti simtiem cilvēku, un arī citviet vakcinācijas pretinieki cenšas pulcēt savējos ielās, lai paustu neapmierinātību par pieņemtajiem lēmumiem. Raidījuma laikā sazvanām cilvēkus dažādās valstīs, lai noskaidrotu, kāds noskaņojums tur valda. Cik aktīvi cilvēki vakcinējas citviet pasaulē, kāds noskaņojums valda sabiedrībā citās valstīs? Cik spēcīgi ir protesti pret ierobežojumiem un obligātu vakcinēšanos? To vaicājam Alīnai Āboliņai (Hamburga, Vācija), Lilitai Sukurei (Portugāle), Pēterim Krišjānim (Lielbritānija), Jānim Kauliņam (Indianapole, ASV), Evitai Graudiņai A Silvai (Brazīlija), Daiki Horiguči (Japāna), Andrim Lielajam (Maskava, Krievija) un Aleksim Babuškinam (Kijeva, Ukraina).

Tunisijā prezidentu apsūdz apvērsuma mēģinājumā, ASV turpina samazināt savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, Džo Baidens paziņojis par ASV kaujas operāciju oficiālu izbeigšanu Irākā un Bašara Al Asada jaunā prezidentūra. Notikumus komentē politologs  un tvnet žurnālistsToms Rātfelderss un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis. Tunisija. Demokrātijas pārbaude Arābu pavasara kustība, kas satricināja visu Tuvo Austrumu reģionu, 2010. gadā aizsākās ar masu protestiem Tunisijā, un Tunisija līdz šim tika uzlūkota kā Arābu pavasara pozitīvais piemērs, uz likvidētās vienpartijas diktatūras drupām izveidojot demokrātisku iekārtu. Tomēr jaunās demokrātijas pastāvīga problēma bijusi valdību nestabilitāte un diezgan regulāri korupcijas skandāli. Šīs problēmas būtiski saasinājusi globālā pandēmija, smagi skarot Tunisijai ļoti nozīmīgo tūrisma industriju, un valdībai netiekot galā ar pretpandēmijas pasākumiem, kā rezultātā valsts pašreiz piedzīvo vienu no smagākajiem pandēmijas uzliesmojumiem Āfrikā. Sabiedrības neapmierinātība izlauzās masu protestos svētdien, 25. jūlijā, demonstrantiem pieprasot valdības atkāpšanos un parlamenta atlaišanu, uzbrūkot lielākās parlamenta partijas „Atdzimšana” birojiem un iesaistoties sadursmēs ar policiju. Tajā pašā dienā Tunisijas prezidents Kaiss Saids paziņoja par premjerministra Hišema Mešiši atlaišanu un parlamenta darbības apturēšanu uz 30 dienām, pie tam atņemot deputātiem juridisko imunitāti. Pēc šīs ziņas izplatīšanās protesti ielās pārauga svinībās. Šis prezidenta Saida solis ir no konstitucionālā viedokļa apšaubāms, un parlamenta priekšsēdētājs Rašids Ganuši to jau nodēvējis par apvērsumu, aicinot parlamenta atbalstītājus iziet ielās. Tikām armija izpildījusi prezidenta rīkojumu, pārņemot parlamenta ēku savā kontrolē un neielaižot tajā deputātus. Prezidents Saids pārņēmis izpildvaras vadību, atlaižot aizsardzības un tieslietu ministrus, kā arī šorīt no rīta valsts televīzijas vadītāju. Irāka un Afganistāna. Amerikāņi aiziet Pagājušā gada janvārī Irākas parlaments pieņēma rezolūciju, kas uzdeva valdībai rīkoties, lai panāktu visu ārvalstu kaujas spēku izvešanu no Irākas. Ar šiem ārvalstu spēkiem acīmredzami domātas Savienoto Valstu vienības, kuras dislocētas Irākā kopš tās okupācijas 2003. gadā. Pēc rezolūcijas pieņemšanas ASV prezidents Donalds Tramps sākotnēji draudēja Irākai ar sankcijām, taču drīz pēc tam tika paziņots, ka tiks uzsākts dialogs ar Irākas valdību par amerikāņu to sabiedroto spēku kaujas vienību izvešanu, tai pašā laikā intensificējot Irākas drošības spēku apmācību. Līdz šim notikušas vairākas t.s. „stratēģisko sarunu” kārtas, konkretizējot pakāpenisku amerikāņu spēku izvešanas gaitu. Visbeidzot šopirmdien, pēc sarunām ar Irākas premjerministru Mustafu al-Kadimi Vašingtonā, prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienoto Valstu kaujas misija Irākā tiks izbeigta līdz šī gada beigām. Tas gan nenozīmē pilnīgu amerikāņu aiziešanu no Irākas, ciktāl, saskaņā ar prezidenta Baidena teikto, viņi turpinās „apmācīt, atbalstīt, palīdzēt un tikt galā ar Islāma valsti – ja tā uzradīsies”. Tāpat prezidents apstiprināja, ka Savienotās Valstis turpinās sniegt Irākai plašu humāno un diplomātisko atbalstu, t.sk. piegādājot COVID-19 vakcīnas. Paziņojums par kaujas misijas izbeigšanu Irākā nav īpaši pārsteidzošs, ciktāl Savienoto Valstu spēku klātbūtne šai valstī jau šobrīd ir samērā neliela, un lielākā daļa no tiem jau patlaban darbojas kā militārie instruktori. Līdz ar to var cerēt, ka misijas statusa maiņa nenesīs nopietnas izmaiņas Irāka iekšpolitiskajā situācijā. Citāda, kā zināms, ir situācija Afganistānā, kur Savienoto Valstu un to sabiedroto spēku atvilkšana ļāvusi islāma radikāļu organizācijai Taliban izvērst plašu ofensīvu, pārņemot savā kontrolē plašas teritorijas. Afganistānas valdības spēki lielākoties kontrolē tikai provinču galvaspilsētas, stratēģiskos objektus un komunikācijas, kamēr lauku apvidi apmēram pusē valsts ir talibu rokās. Pēdējās nedēļās islāmistiem izdevies sagrābt vairākus nozīmīgus robežpunktus, kas tiem ļauj iekasēt nodevas no preču pārvadātājiem. Pagājušo piektdien Taliban pārstāvis sarunās ar Afganistānas valdību Kataras galvaspilsētā Dohā atkārtoti paziņojis, ka kustība vēlas politisku noregulējumu un cenšas izvairīties no pilsoņu kara. Taču talibu spēku militārās akcijas drīzāk apliecina pretējo. Pēc pēdējām ziņām islāmistu kontroles loks savelkas ap Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandahāru. Sīrija. Prezidents joprojām Asads 17. jūlijā Sīrijas prezidenta zvērestu nodeva Bašars al-Asads, pārvēlēts šai amatā 26. maijā. Vēlēšanu oficiālais rezultāts bija, kā ierasts, pārliecinošs – 95% balsu par Asadu – un, kā ierasts, vairums rietumu demokrātiju neatzina šīs vēlēšanas nedz par brīvām, nedz godīgām. Var piebilst, ka tādas Sīrijā īsti nav notikušas nekad kopš 1949. gada, kad valstī pirmoreiz nāca pie vara militāra diktatūra. Asadam šīs ir jau ceturtās vēlēšanas pēc tam, kad viņš 2000. gadā pēc referenduma stājās sava tēva, mūžībā aizgājušā diktatora Hafeza al-Asada vietā. Kā zināms, pēdējā desmitgadē Sīrijas režīms teju izdzīvoja nežēlīgā pilsoņkarā, kas turpinās joprojām, taču ir diezgan skaidrs, ka diktatūra ir izdzīvojusi un šobrīd kontrolē lielāko valsts daļu. Attiecīgi visas valsts teritorijas atgūšana režīma kontrolē un dzīves normalizācija bija galvenie uzdevumi, kurus vadonis piesauca savā inaugurācijas runā. Šobrīd režīms stabili kontrolē valsts rietumus, kamēr plašas teritorijas ziemeļaustrumos joprojām ir kurdu spēku rokās, savukārt rajonu ap Idlibas pilsētu ziemeļrietumos kontrolē Al Qaeda. Mazapdzīvotās tuksnešu teritorijas Sīrijas vidienē uz dienvidos arī nomināli ir valdības kontrolē, taču tur joprojām darbojas t.s. Islāma valsts kaujinieki, kuri no 2014. līdz 2017. gadam šeit bija izveidojuši savu varas bāzi. Plaša josla gar valsts ziemeļu robežu ir Turcijas armijas un tās sabiedroto paramilitāro grupu rokās. Visdrīzāk, piesauktā pilnīgas režīma kontroles atgūšana valstī nebūs tik drīz īstenojama, bet vēl smagāks uzdevums varētu būt valsts ekonomikas stabilizēšana. Šobrīd 80% sīriešu dzīvo trūkumā, apmēram 60% izjūt regulāru pārtikas trūkumu. Valdība nupat bijusi spiesta palielināt cenas degvielai, cukuram, maizei un rīsiem; elektroenerģijas padeve mēdz notikt vien četras stundas diennaktī. Zīmīgi, ka tūlīt pēc inaugurācijas ceremonijas sekoja prezidenta Asada tikšanās ar Ķīnas ārlietu ministru Vanu Jī, apspriežot, cita starpā, Sīrijas iesaisti „Jostas un ceļa” projektā. Sagatavoja Eduards Liniņš

Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs. Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.” NATO politiskā līdera meklējumos NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī. Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu. Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš

Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodevis atklātībai savu komunikāciju par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību. Šī vēstures interpretācija izsaukusi neapmierinātību Ukrainā, kā arī smīnu un skepsi par Putina profesionalitāti akadēmiskajās aprindās un presē. Par ko liecina šāda kārtējā vēstures interpretācija un kādu signālu Putins vēlas sūtīt pasaulei? Moldova spērusi kārtējo soli savas demokrātiskās attīstības ceļā. Parlamenta vēlēšanās uzvarējuši eiropeiski noskaņoto prezidenti Maiju Sandu atbalstošie spēki, kuri tagad iegūst vairākumu parlamentā. Ar kādiem izaicinājumiem var nākties saskarties Moldovai un vai līdz šim pie varas esošie sociālisti un komunisti ir pilnībā padzīti no poliskās skatuves. Televīzijas žurnālista nāve Gruzijā ir izraisījusi plašus protestus un neapmierinātību ar valdību. Vairākas neatkarīgas televīzijas uz laiku apturējušas darbu, aicinot pievērst uzmanību valdības centieniem apspiest medijus. Savukārt valdība uzskata, ka žurnālista nāve tiek politizēta. Vai Gruzija ir kārtējo nemieru priekšā? Aktualitātes komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Aleksejs Grigorjevs. Moldova turpina pagriezienu uz rietumiem Svētdien, 11.jūlijā, ievēlētā Moldovas Republikas parlamenta sastāvs ir pārsteidzoši kompakts – tajā ir tikai trīs frakcijas. Pārliecinošu vairākumu – 63 no 101 deputāta vietas – ieguvusi pašreizējās Moldovas prezidentes Maijas Sandu 2016. gadā dibinātā partija „Rīcība un solidaritāte”. Tas ir liberālcentrisks spēks, kura programmā ļoti nozīmīga vieta ir korupcijas apkarošanai, ciktāl tas savulaik izauga no protestu kustības pēc bēdīgi slavenās viena miljarda dolāru pazušanas no trīs Moldovas bankām 2014. gadā. 2019. gada vēlēšanās bloks, kuru šī partija izveidoja kopā ar divām citām līdzīgas ievirzes partijām, ieguva 26 vietas, atpaliekot gan no prokremliskās Sociālistu partijas, kuras pārstāvis bija arī toreizējais prezidents Igors Dodons, gan no Demokrātiskās partijas, kas tika uzskatīta par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Mokošā procesā, kas teju nenoslēdzās ar ārkārtas vēlēšanām, proeiropeiskie liberāļi vienojās koalīcijā ar sociālistiem, lai nepielaistu varai Plahotņuka cilvēkus. Par premjerministri kļuva Maija Sandu, bet vien uz dažiem mēnešiem, jo jau gada nogalē koalīcija izjuka un tika izveidots kabinets, kurā gan tā vadītājs Jons Kiku, gan vairums ministru bija bezpartejiski. Jauns pavērsiens notika pagājušā gada novembrī, kad Maija Sandu uzvarēja Moldovas prezidenta vēlēšanās. Decembra beigās premjers Kiku demisionēja, savukārt jauna pilnvērtīga kabineta izveidi parlamentā bloķēja prezidenta krēslu zaudējušais Igors Dodons un viņa sociālisti. Pēc diviem negatīviem balsojumiem prezidente, saskaņā ar Moldovas konstitūciju, izsludināja ārkārtas parlamenta vēlēšanas, savukārt parlamenta mēģinājumu tās aizkavēt, izsludinot valstī ārkārtas stāvokli Covid-19 izplatības dēļ, Moldovas Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu. Domājams, sociālistu destruktīvā rīcība, pandēmijas apstākļos bremzējot kabineta izveidi, ir viens no iemesliem viņu vājākajam sniegumam vēlēšanās, iegūstot vien 32 vietas. Nelīdzēja nedz bloķēšanās ar kādreizējiem konkurentiem komunistiem, nedz vēlētāju mobilizācija separātiskajā Piedņestras reģionā. Tiek atzīmēts, ka liela nozīme bijusi moldāvu diasporai Eiropas Savienībā, kuras balsis pamatā tikušas partijai „Rīcība un Solidaritāte”. Vēl septiņas balsis ieguvusi eiroskeptiskā oligarha Ilana Šora partija, kuras dibinātājs ir viens no 2014. gada finanšu skandāla galvenajiem figurantiem. Žurnālista nāve satricina Gruziju Mēneša sākumā plānotās seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju akcijas jeb praidu Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi izjauca nežēlīga vardarbība. 5. jūlijā paredzēto t.s. „Cieņas maršu” rīkotāji atsauca pēc tam, kad satrakots pūlis ielauzās viņu birojā un to izdemolēja. Paziņojumā bija teikts, ka lēmums pieņemts, lai novērstu draudus cilvēku dzīvībai. Kā rādīja tālākie notikumi, šis formulējums nebija pārspīlēts. Agresīvie praida pretinieki masveidīgi uzbruka ne vien domājamajiem seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, bet arī notikumu vietās esošajiem žurnālistiem. Tiek minēts, ka uzbrukumus piedzīvojuši apmēram 50 preses pārstāvju, un viens no viņiem – 5. jūlijā smagi piekautais telekanāla “Pirveli” operators Aleksandrs Laškarava – svētdien tika atrasts savās mājās miris; iespējams – no gūtajām traumām. Sekoja protesti pie Gruzijas parlamenta ēkas, pieprasot premjerministra Iraklija Garibašvili un iekšlietu ministra Vahtanga Gomelauri atkāpšanos. Premjers tiek vainots ne vien nepietiekamā situācijas kontrolē, bet arī netiešā huligānu uzkūdīšanā, jo praida priekšvakarā izteicās, ka Gruzijas sabiedrības lielākā daļa to neatbalstot, tas riskējot izraisīt „pilsonisku konfrontāciju” un aiz šiem pasākumiem stāvot viņa politiskais pretinieks, kādreizējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili. Arī tagad Garibašvili paziņojis, ka protestētāji esot pret Gruzijas valsti un pareizticīgo baznīcu noskaņotie, kuri mēģinot politizēt žurnālista nāvi. Garibašvili partijai „Gruzijas sapnis” ir vairākums parlamentā. Amatiervēsturnieks Putins Krievijas prezidenta Vladimira Putina aizraušanās ar vēstures interpretācijām Krievijas politisko aktualitāšu mērcē nav nekāds jaunums. 12. jūlijā prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē parādījās viņa publikācija „Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Tas, ka raksta sākumā uzsver autors, ir izvērsums viņa nesen t.s. „Tiešās līnijas” videokonferencē izteiktajai tēzei par to, ka krievi un ukraiņi esot viena tauta. Pamatojuma meklējumus amatiervēsturnieks Putins iesāk ar viduslaikos pastāvējušo Kijevas Krievzemi, apgalvojot, ka tur dzīvojušie slāvu cilšu piederīgie uztvēruši visu šo teritoriju kā savu tēvzemi. Virzoties cauri gadsimtiem uz izzvejojot no vēstures faktoloģijas sev derīgo, raksta autors pamazām veido Ukrainas kā pret Krieviju vērsta Rietumu projekta, „anti-Krievijas” tēlu. Pagātnē to būvējusi Polija un Austroungārija, mūsdienās – ASV un Eiropas Savienība. Tiek arī Padomju Savienībai, kas, Putinaprāt, savulaik veidota nepareizi, dodot savienoto republiku statusu nekrievu nācijām, pie tam „aplaupot Krieviju” – atņemot tai vēsturiski piekritīgas teritorijas. Jo tuvāk mūsdienām, jo briesmīgāki top pāridarījumi, kulminējot ar briesmu stāstiem par krievu grautiņiem, kurus 2014. gadā īstenojuši ukraiņu nacionālisti, un šodienu, kad krieviem Ukrainā mēģinot atņemt viņu etnisko identitāti. Tas esot gluži vai kā masu iznīcināšanas ierocis, jo varot laupīt krievu tautai simtus tūkstošu, pat miljonus piederīgo. Būtībā liedzot ukraiņiem pilnvērtīgas nācijas statusu, Krievijas prezidents tai pat laikā piebārstījis savu tekstu ar brālīgas mīlestības apliecinājumiem. Uz šo retoriku atsaucies Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, sakot, ka viņam Krievijas „brālīgums” drīzāk liekot atcerēties Bībeles tēlu Kainu, kurš aiz skaudības nositis savu jaunāko brāli Ābelu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Arvien vairāk migrantu šķērso Lietuvas robežu no Baltkrievijas. Etiopijā noslēgts pamiers. ES brīdina, ka tas var beigties ar cilvēka izraisītu badu. Donalds Tusks atgriežas Polijas politikā. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. “Ķēniņa” atgriešanās „Šodien Polijā valda ļaunums, un mēs esam gatavi iziet pret to cīņā!” tā savā uzrunā Polijas partijas „Pilsoniskā platforma” kopsapulces dalībniekiem sestdien deklarēja viens no šīs partijas kādreizējiem dibinātājiem, bijušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Pasākums notika sakarā ar viņa atgriešanos šīs lielākās Polijas opozīcijas partijas vadītāja amatā, pametot līdz šim ieņemto pārnacionālās Eiropas Tautas partijas priekšsēdētāja posteni. Ļaunums, pret kuru Tusks tagad ved cīņā savu politisko spēku, protams, ir Polijā valdošā ultrakonservatīvā partija „Likums un Taisnīgums”. Tā nāca pie varas 2015. gadā – gadu pēc tam, kad Tusks, līdz tam vadījis „Pilsoniskās platformas” un mēreni labējās Polijas Zemnieku partijas koalīcijas valdību, bija devies pildīt augsto amatu Briselē. Kopš tā laika „Likums un Taisnīgums” turas varas pozīcijās, tai skaitā pakļaujot politiskās konjunktūras ietekmei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šī politika radījusi spriedzi Varšavas attiecībās ar Briseli, un, kā minētajā pasākumā izteicās Tusks, Polija nekad vairāku desmitgažu laikā neesot bijusi tik izolēta kā šobrīd. Viņa un daudzu „Pilsoniskās platformas” pārstāvju ieskatā uz spēles ir likta Polijas turpmākā dalība Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, cīņa pret Jaroslava Kačinska vadītajiem konservatīvajiem būs sīva, un arī Tuska atgriešanās pie „Pilsoniskās platformas” stūres var šai ziņā dot savas negatīvās blaknes. Esošo varas konjunktūru apkalpojošie mediji viņu allaž iztēlojuši kā teju lielāko ļaundari – pret vienkāršo cilvēku rūpēm vienaldzīgu Briseles ierēdni un Vācijas kancleres Merkeles pakalpiņu. Tieši šī propaganda, kā raidorganizācijai “Deutsche Welle” paudusi poļu politoloģe Anna Materska-Sosnovska, ir iemesls tam, ka aptaujās apmēram 60% respondentu Donalda Tuska atgriešanos pašmāju politikā vērtē negatīvi. Tomēr Tusks, nenoliedzami, joprojām ir poļu politikas smagsvars, un izskanējuši pat pieļāvumi, ka „Likums un Taisnīgums” varētu mēģināt sarīkot ārkārtas vēlēšanas, nesagaidot regulāro termiņu 2023. gada novembrī. Migranti – Lukašenko atriebes ierocis Ka savā tvītā aizvakar pauda Lietuvas premjerministre Ingrīda Šimonīte, nelegālo migrantu skaits, kas kopš jūnija sākuma no Baltkrievijas iekļuvuši Lietuvā, sasniedzis 1044 cilvēkus. Salīdzinājumam, visā 2020. gadā šādu robežpārkāpēju skaits bija 81. Migrantu lielākais vairums nāk no Tuvajiem Austrumiem – Irākas, Irānas un Sīrijas – un runā kurdu valodā, salīdzinoši mazāka daļa ir no Afganistānas, Kamerūnas u.c. valstīm. Apmēram ceturtdaļa no migrantiem ir bērni. Daudziem robežpārkāpējiem nav nekādu dokumentu, vai arī tie ir bojāti, kas liedz droši noskaidrot viņu identitāti. Lietuvā iekļuvušie mēģina iegūt patvēruma tiesības, taču līdz šim neviens nav atzīts par atbilstošu patvēruma statusam. Ir diezgan nepārprotami, ka šai ļaužu plūsmā īstenojas Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Lukašenko draudi pārtraukt sadarbību ar kaimiņos esošajām Eiropas Savienības valstīm nelegālās migrācijas ierobežošanā. Kā kanālam Euronews norādījusi Lietuvas iekšlietu ministra padomniece Lina Laurinaitīte-Grigiene, robežpārkāpēju viļņi sakrītot ar aviokompānijas Belavia reisiem no Bagdādes uz Minsku. Arī tas, ka baltkrievu robežsargi kļuvuši nedzirdīgi pret lietuviešu kolēģu aicinājumiem koordinēt darbību šīs cilvēku plūsmas ierobežošanai, liecina, ka viss notiek ar Baltkrievijas varas ziņu. Minskas iekšlietu struktūru pārstāvji to, protams, noliedz. Lietuvā jau izveidotas divas telšu nometnes valstī iekļuvušo izmitināšanai, un pēc pagājušās piektdienas, kad valstī diennakts laikā nelegāli iekļuva 150 cilvēki, izsludināts ārkārtas stāvoklis. Uz robežu nosūtīti armijas spēki, tāpat robežas apsargāšanā iesaistījušās drošības struktūras un Lietuvas Strēlnieku apvienība jeb zemessardze. Kā paziņojusi premjerministre Šimonīte, uz robežas tiks būvēti papildu nožogojumi, uzlabots robežas tehniskais aprīkojums. Gatavību sniegt atbalstu Lietuvai apliecinājusi gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, kura apmeklēja Viļņu pagājušajā piektdienā, gan Eiropadomes prezidents Šarls Mišels, kurš viesojās Lietuvā 6. jūlijā atzīmējamās Valsts dienas sakarā un, cita starpā, apmeklēja arī robežu ar Baltkrieviju. Papildspēku nosūtīšanu uz Lietuvu uzsākusi Eiropas Savienības robežapsardzības aģentūra “Frontex”, un ir paredzēts, ka tie tiks nosūtīti arī uz Poliju un Latviju. Tikām Baltkrievijas režīma represīvā mašinērija sākusi izrēķināšanos ar tās varā esošajiem pašpasludinātā prezidenta pretiniekiem: vienam no Lukašenko konkurentiem pērnā gada vēlēšanās finansistam Viktoram Babariko aizvakar piespriesti 14 gadi ieslodzījumā par it kā pierādītu kukuļņemšanu un naudas atmazgāšanu. Pilsoņkarš Etiopijā turpinās Pilsoņkara situācija Etiopijā sāka briest 2019. gadā, kad premjerministrs Abijs Ahmeds uzsāka radikālu politisku reformu. Līdz tam vara valstī nemainīgi kopš 1991. gada bija piederējusi partiju apvienībai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskā fronte, kurā ietilpa četras etniski reģionālas partijas. No šo partiju līderiem tika izraudzīts frontes priekšsēdētājs, kurš saskaņā ar vēsturiski nostiprinājušos principu ieņēma premjerministra posteni. Var piebilst, ka četras frontē dominējošās partijas neaptvēra visu Etiopijas teritoriju, un bija vēl seši ar fronti dažādās attiecībās saistīti spēki, kuru vara aprobežojās ar mazākiem reģioniem. Premjerministrs Abijs Ahmeds, oromo etnosu pārstāvošās Oromo Demokrātiskās frontes līderis, mēģināja daļēji demontēt šo modeli, izveidojot jaunu politisko spēku – Labklājības partiju. Tajā gan arī saglabāta reģionāli etniskajā iedalījumā balstīta struktūra, tomēr šī attīstība nebija pa prātam līdz tam ietekmīgākajam Tautas revolucionāri demokrātiskā frontes spēkam – Tigrajas Tautas atbrīvošanās frontei, kas pārstāv valsts ziemeļos esošo Tigrajas reģionu. Frontes līderi pārcēlās uz savu reģionu, kur sāka rīkoties nesaskaņoti ar centrālo valdību, cita starpā pagājušā gada septembrī sarīkojot vēlēšanas, kuras centrālā vara neatzīst. Novembrī Ahmeda valdība mēģināja pakļaut dumpīgo provinci ar militāru spēku, taču cieta neveiksmi: uz reģionālo vienību bāzes izveidojās Tigrajas Aizsardzības spēki, kuri kalnainajā reģionā īstenoja sekmīgu pilsoņu karu. Valdības spēku morālā gatavība izrādījās zema, sākās plaša dezertēšana un pāriešana Tigrajas spēku pusē. Tigrajiešu sekmīgā cīņa vaiņagojās 28. jūnijā, kad valdības spēki bija spiesti atstāt provinces galvaspilsētu Mekelli. Tūlīt pēc tam premjers Ahmeds izsludināja tūlītēju vienpusēju uguns pārtraukšanu, un, kā lēš komentētāji, tas varētu nebūt vis labas gribas žests, bet vienīgā iespēja, jo valdības spēki pēdējās nedēļās cietuši stratēģisku sakāvi. Līdz šim karadarbībai bijusi raksturīga pilsoņkariem nereti piemītošā nesaudzība pret pretiniekiem un bieža vardarbība pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība izraisījusi reģionā humānu krīzi, kad apmēram 4,5 miljoni cilvēku izjūt pārtikas, medikamentu un dzeramā ūdens trūkumu, bet apmēram miljons vispār nav sasniedzams jebkādai palīdzībai. Pie tam pastāv bažas, ka Etiopijas centrālās valdības centieni bloķēt jebkādu palīdzību Tigrajai pēc pēdējām militārajām neveiksmēm tikai pieaugs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas. Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova. Baltkrievija aizcērt durvis Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina. Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms. Francijas reģionu vēlēšanas Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.  Ķīnas komunisma apaļā jubileja Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV attiecības ar citām valstīm. Prezidenta Džo Baidena vizīte Eiropā ir raisījusi lielu interesi. Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp ASV un pārējo pasauli veidojās dīvainas, tās drīzāk bija aktīvas ar dažām nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Ziemeļkoreja. Bet ar Rietueiropu tās tikai pasliktinājās. Kas mainījies līdz ar Baidena nākšanu pie varas, kuros aspektos noticis restarts, kuros - nē. Ko demostrējusi Baidena vizīte Eiropā? Atsevišķi uzmanību veltām Krievijai. Baidena un Putina tikšanās raisīja lielu interesi un daudziem arī lielas bažas. Vispirms Baidens nosauca Putinu par slepkavu, bet pēc tam uzaicināja satikties. Vai bažām bijis pamats, ko pēc sarunām var secināt? Aktualitātes komentē žurnāla "IR" galvenā redaktora pienākumu izpildītājs Pauls Raudseps, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. ASV ir atpakaļ Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Džo Baidens sāka savu pirmo ārvalstu vizīti un devās Eiropas tūrē, lai klātienē piedalītos virknē samitu. Vispirms G7 tikšanās laikā, meklējot risinājumu globālām problēmām. Tad NATO un ES – ASV samitā, stiprinot daudz cietušās transatlantiskās attiecības.  Kā būtisks solis NATO samita laikā jāizceļ līderu paziņojums, ka Ķīna rada aliansei drošības riskus. Šī ir pirmā reize, kad NATO izceļ Pekinu kā iespējamu apdraudējumu gan aliansei, gan arī uz noteikumiem balstītajai starptautiskajai kārtībai. Jāpiebilst, ka pirms samita zināms satraukums nāca no valstīm tiešā Krievijas tuvumā, ka Ķīna paņems visu uzmanību un NATO atstās Krieviju otrajā plānā, taču Kremlis arī pēc šī samita ir un paliek kā galvenais alianses drošības apdraudējums. Tomēr NATO valstu līderi redz un saprot to, ka šodienas izaicinājumi ir daudz plašāki par Kremļa radītajiem un redz pieaugošus draudus no visiem stratēģiskajiem virzieniem. 15. jūnija ES – ASV samitu „Politico” apskatnieks Deivids Herzernhorns aprakstīja kā “Mīlas festivālu, kurā vienīgais jautājums bija tas, kurš ir laimīgāks – Baidens vai eiropieši –, ka Donalds Tramps vairs nav ASV prezidents”. Iespējams, būtiskākais, kas dzirdēts šajā samitā – ASV vajag Eiropu un Eiropai vajag ASV. Baidenam ir būtiski iegūt Eiropu kā sabiedroto pret Ķīnu, bet Eiropai to noturēt kā sabiedroto pret Krieviju, tāpēc svarīgi, ka tiek nogludināti tie attiecību negludumi, kas īpaši aktualizējušies iepriekšējā prezidenta laikā. Donalda Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar ES nav beidzies un Baidens nav atcēlis tos ievedmuitas tarifus, ko saviem sabiedrotajiem uzlika Tramps. Kad svētdien preses konferencē Baidenam vaicāja, vai var sagaidīt, ka ASV atcels šos tarifus, viņš atbildēja- “Esmu amatā 120 dienas. [..] Man vajag laiku.” Viņi satikās Ženēvā Tas bija tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Baidens intervijā uz jautājumu, vai uzskata Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu, atbildēja ar „JĀ”. Protams, tas izraisīja milzīgu viļņošanos. Itin drīz Krievija demonstrēja, ka arī viņiem ir iespējams radīt satraukumu Baltajā namā. Karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas piespieda Baidenu zvanīt Putinam, un tad arī tika izteikts uzaicinājums abiem satikties. Daudzi šo tikšanos gaidīja ar neslēptām bažām. Vieni pauda skepsi par ASV prezidenta nekonsekvenci, nosaucot kādu par slepkavu un tad aicinot uz sarunām. Citi savukārt atbalstīja Baltā nama rīcību, sakot, ka dialogs vienmēr ir labāks par monologu. Tikšanās Ženēvā  16. jūnijā ilga vairākas stundas. Kā jau gaidīts, tika runāts gan par kiberuzbrukumiem, gan par Ukrainu un tās teritoriālo vienotību, gan citiem sasāpējušiem jautājumiem. Saruna neesot bijusi naidīga – tā pēc tikšanās teica Vladimirs Putins. Abi esot runājuši vienā valodā, taču tas nenozīmējot, ka abiem jāieskatās viens otram acīs un jāzvēr mūžīga mīlestība. Baidens savukārt rezumēja, ka domstarpības daudzos jautājumos ir un paliek, taču abas puses paudušas vēlmi saprasties un meklēt iespēju tuvināt viedokļus. Jauns aukstais karš neesot ne Krievijas, ne ASV interesēs- tā teica Baidens. Kāds būs rezultāts šādām sarunām? – par to varēs spriest tikai tad, kad būs pagājis kāds laiks. Viens no tūlītējiem taustāmiem rezultātiem ir vienošanās atgriezt diplomātus, kas tika iepriekš izraidīti no abām valstīm. Krievijas vēstnieks Anatolijs Antonovs Vašingtonā atgriezīšoties līdz jūlijam. Tāpat abi prezidenti apņēmušies „aizvadīt diskusijas" par kiberdrošību. Pēc tikšanās tika izplatīts kopīgs paziņojums presei, kur norādīts, ka abas valstis spēj gūt panākumus kopīgu mērķu sasniegšanā pat šādos spriedzes apstākļos, un to viņu tikšanās esot pierādījusi. Tomēr interesants ir fakts, ka kopīgu preses konferenci abi prezidenti nesarīkoja. Viņi izvēlējās ar presi runāt atsevišķi. Vispirms preses konference bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, pēc tam ASV līderim Džo Baidenam.

Vēlēšanas Meksikā. Nemieri Kolumbijā. Prezidenta vēlēšanas Peru. Aktualitātes Latīņamerikas zemēs analizē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Ierakstā uzklausām Daniju Andersoni no Medeljinas pilsētas Kolumbijā un Latvijā dzīvojošu meksikāņu uzņēmēju CēzaruTorres Ruedu (Cesar Torres Rueda). Karstā Latīņamerika Nr. 1: vēlēšanas Meksikā Svētdien, 6.jūnijā, vēlētāji visā Meksikā devās uz iecirkņiem, lai ievēlētu 500 Kongresa apakšpalātas deputātus, kā arī 15 pavalstu gubernatorus, 30 pavalstu kongresu deputātus, 1900 vietējo pašvaldību deputātus, galvaspilsētas Mehiko rajonu mērus, padomju locekļus un pašvaldību prezidentus. Daudzi uzlūkoja šīs vēlēšanas kā neoficiālu referendumu pašreizējā prezidenta Andresa Manuela Lopesa Obradora un viņa vadītās kreisi populistiskās Nacionālās atdzimšanas kustības Morena politikas atbalstam. Obradors guva pārliecinošu uzvaru 2018. gada prezidenta vēlēšanās ar savu programmu, kas ambiciozi nodēvēta par „Ceturto pārveidi”, to nozīmības ziņā pielīdzinot agrākajiem pagrieziena punktiem valsts vēsturē: Meksikas atbrīvošanās karam pret spāņu koloniālo kundzību 19. gs. pirmajā pusē, pilsoņu karam starp liberālajiem un konservatīvajiem spēkiem 19. gs. vidū un Meksikas revolūcijai starp 1910. un 1920. gadu. Prezidents solīja pievērsties trūcīgo slāņu liktenim, izskaust korupciju un nepamatotas privilēģijas valsts aparātā, izbeigt otro desmitgadi ilgstošo karu starp varas iestādēm un narkotiku karteļiem, kas jau prasījis desmitu tūkstošu cilvēku dzīvības. Kustības Morena vadītais partiju bloks ieguva vairākumu abās valsts likumdevēja palātās. Šajās vēlēšanās prezidents Obradors cerēja tikt pie konstitucionālā vairākuma apakšpalātā, kas ļautu viņam īstenot iecerētās izmaiņas valsts sistēmā, t.sk. pakļaujot prezidenta kontrolei vai pat likvidējot tādas neatkarīgas institūcijas kā vēlēšanu procesu kontrolējošais Nacionālais Vēlēšanu institūts un Nacionālais Informācijas pieejamības institūts, kura funkcijas daļēji atbilst valsts kontroles un tiesībsarga lomai. Kustība Morena vēlēšanās startējusi visai sekmīgi, iegūstot 253 no 500 apakšpalātas deputātu vietām, taču tās pašreizējie partneri – Darba partija un Ekoloģiskā zaļo partija – ieguvušas, attiecīgi, tikai 47 un 11 vietas, ar ko konstitucionālajam vairākumam nepietiek. Protams, izšķirošo vērtējumu harizmātiskā valsts vadītāja politikai dos nākamās prezidenta vēlēšanas 2024. gadā. Pagaidām priekšvēlēšanu solījumi īsti nepildās, jo Meksikas ekonomikā turpinās lejupslīde, kas sākās jau pirms pandēmijas, bet tagad vēl krietni saasinājusies. Vēl dramatiskāka ir situācija cīņā ar noziedzību, un no solītās valsts nomierināšanās nav ne vēsts. Gluži otrādi – šī priekšvēlēšanu kampaņa izvērtusies par īstu asinspirti, un pēc meksikāņu vadības konsultāciju kompānijas Etellekt ziņām kopš kampaņas sākuma nogalināti 96 politiķi, t.sk. 36 deputāta kandidāti; vairāk nekā 900 kampaņas dalībnieku piedzīvojuši dažādus noziedzīgus uzbrukumus. Karstā Latīņamerika Nr. 2: protestu kustība Kolumbijā Pašreizējais protestu vilnis sāka velties pār Kolumbiju aprīļa beigās, kad labējā prezidenta Ivana Dukes Markesa valdība mēģināja palielināt nodokļus un paplašināt nodokļu maksātāju loku, cerot tā līdzsvarot pandēmijas traumētās valsts finanses. Protestu spiesta, valdība atteicās no šiem plāniem, taču jau pirmajā protestu nedēļā sadursmes starp protestētājiem un policiju kļuva vardarbīgas, un 3. maijā Kolumbijas Tiesībsarga birojs ziņoja, ka sadursmēs nogalināti 16 protestētāji un viens policists. Policijas specvienības jau kopš pirmajām dienām daudzviet laida darbā šaujamieročus, pāris protestētāju nogalināšanas tika nofilmētas, un šie video, nonākuši sociālajos tīklos, izraisīja krasu protestu pieaugumu. Protestētāji sāka bloķēt ielas un ceļus, vietām uz ilgāku laiku pārtraucot satiksmi; notika laupīšana un demolēšana. Šobrīd šai protestu vilnī bojāgājušo skaits jau pārsniedzis pussimtu, vēl vairāki desmiti skaitās bez vēsts pazuduši. Viena no protestētāju prasībām ir policijas specvienību likvidēšana, ko valdība kategoriski noraida. Pašreizējais protestu vilnis uzlūkojams par turpinājumu iepriekšējam, kas Kolumbiju satricināja 2019. gada nogalē un 2020. gada sākumā un noplaka līdz ar pandēmijas uzliesmojumu. Protestu pamatā ir salīdzinoši trūcīgās Kolumbijas sabiedrības reakcija uz valdības labējo politiku, cenšoties palielināt nodokļu slogu, apcirpt sociālo palīdzību un privatizēt valsts uzņēmumus. Pēdējo gadu protestu viļņi un vardarbība vieš bažas par šobrīd aprimušā Kolumbijas bruņotā konflikta jaunu uzliesmojumu. Šis neintensīvais pilsoņu karš risinājās Kolumbijā kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, un tajā bija iesaistīti valdības spēki, kreisās nemiernieku kustības, utralabējās paramilitārās grupas un noziedzīgie grupējumi, kuru galvenais rūpals Kolumbijā ir narkotiku ražošana un tirdzniecība. Konflikts pierima pēc 2016. gada, kad prezidenta Huana Manuela Santosa valdībai izdevās panākt vienošanos ar lielāko kreisās pretestības grupu – Kolumbijas revolucionārajiem bruņotajiem spēkiem. Pilnīgi gan vardarbība nav izbeigta, un arī pēdējos gados, sevišķi provincē, notikuši atsevišķi uzbrukumi, terora akti un slepkavības. Karstā Latīņamerika Nr. 3: prezidenta vēlēšanas Peru Arī Peru, kur svētdien notika prezidenta vēlēšanu otrā kārta, smagi skārusi pandēmijas krīze. Pagājušā gada pirmajā pusē valsts piedzīvoja dramatisku iekšzemes kopprodukta kritumu par vairāk nekā 30%, savukārt šobrīd valstī ir augstākais proporcionālais pandēmijā mirušo skaits pasaulē. Peru jau gadiem dzīvo politiskas nestabilitātes situācijā, un pēdējo trīs gadu laikā valstī nomainījušies četri prezidenti, no kuriem divi demisionējuši, bet viens atlaists impīčmenta ceļā. Pašreizējais valsts galva Fransisko Sagasti Hohhauslers ir pagaidu prezidents, kurš ieņēma šo amatu pēc tam, kad prezidents Martins Viskarra bija atstādināts ar impīčmentu, savukārt pagaidu prezidents, līdz tam Kongresa priekšsēdētājs Manuels Merino pēc nedēļas amatā bija atkāpies vardarbīgu protestu dēļ. Šo ārkārtas vēlēšanu pirmajā kārtā aprīlī sacentās 12 kandidāti, no kuriem otrajā palika divi: labējās partijas „Tautas spēks” kandidāte Keiko Fuhimori un sociālistiskās partijas „Brīvā Peru” kandidāts Pedro Kastiljo. Pēc pirmo rezultātu parādīšanās svētdienas vakarā Fuhimori atbalstītāji jau steidzās svinēt uzvaru, taču tad sāka pienākt dati no lauku rajoniem, un abu kandidātu rezultāti izlīdzinājās. Šorīt, kad nesaskatīts bija palicis mazāk kā procents balsu, Kastiljo bija 0,6% pārsvars pār Fuhimori. Komentētāji norāda, ka gadījumā, ja uzvaru gūs Kastiljo, viņam nebūs viegli īstenot savu programmu, jo aprīlī ievēlētais Peru Kongress ir stipri sadrumstalots, un tajā, kā arī Peru sabiedrībā kopumā, ir daudz kreisajam kandidātam naidīgu noskaņojumu. Daudzi uzlūko Kastiljo kā radikāli kreiso, kā komunistu, lai gan bijušajam skolotājam drīzāk raksturīgs kreisas ievirzes, uz trūcīgo lauku ļaužu interesēm orientēts populisms. Viņa sāncense Fuhimori arī tiek raksturota kā populiste, tikai labējas, pat radikāli labējas un autoritāras ievirzes. Atšķirībā no Kastiljo, kurš ir īsts „cilvēks no tautas”, sīkzemnieku dēls, Keiko Fuhimori ir dzimusi kādreizējā Peru prezidenta Alberto Fuhimori ģimenē. Viņas tēvs bija Peru prezidents no 1990. līdz 2000. gadam. Dažu ieskatā viņš glāba valsti no ekonomiskā sabrukuma un komunistu nemiernieku terora, citi viņu dēvē par diktatoru. 2009. gadā viņam tika piespriesti 25 gadi cietumā, un šo sodu viņš turpina izciest joprojām. Var piebilst, ka septiņi no pēdējiem desmit Peru prezidentiem ir notiesāti vai turēti aizdomās par korupciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV ar dāņu palīdzību izspiegojuši sabiedrotos. Baltkrievijas opozīcija turpina cīnīties. Izraēlā jauna valdība bez Benjamina Netanjahu premjera krēslā. Aktualitātes ārpolitikā komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un pētnieks Jānis Kapustāns. Vai Netanjahu būs jāiet? „Man ir tas gods Jums paziņot, ka man ir izdevies sastādīt valdību.” Šādu īsziņu 2. jūnijā pusdivpadsmitos vakarā Izraēlas prezidentam Reuvenam Rivlinam nosūtīja centriskās partijas “Ješ Atid” līderis Jairs Lapids. Vien pusstundu vēlāk termiņš potenciālā kabineta sastādīšanai būtu nokavēts, nāktos meklēt jaunu koalīcijas variantu, un krietni pieaugtu iespēja, ka izraēliešiem jau piekto reizi divu gadu laikā būtu jāiet pie vēlēšanu urnām. Tāpat visai taustāma kļuvusi iespēja, ka Izraēlas premjera amatu pēc divpadsmit gadiem nāksies atstāt labējās partijas “Likud” līderim Benjaminam Netanjahu. Daudzuprāt tieši Netanjahu personība un darbības stils arī ir galvenais iemesls ieilgušajai politiskajai krīzei Izraēlā. Ilggadējais premjers ir nepārprotami izcils politiķis, kura vadītajai partijai pastāvīgi ir labi rezultāti vēlēšanās, taču ne tik izcili, lai bez pūlēm izveidotu valdību. Savukārt koalīciju uzbūve Netanjahu allaž bijusi sarežģīta. Dažus potenciālos partnerus atbaida viņa reputācija – Netanjahu ir apsūdzētais šobrīd iztiesājamā korupcijas lietā; citus – harizmātiskā līdera autoritārās tendences un brutāli manipulatīvā taktika. Tā izrādījās liktenīga arī iepriekšējai koalīcijai, kurā “Likud” partneris piekrita būt centriskais bloks “Kahol Lavan”, lai kopīgiem spēkiem pārvarētu pandēmijas krīzi. Taču Netanjahu izjauca šo koalīciju, kad viņam šķita, ka kārtējās ārkārtas vēlēšanas varētu uzlabot viņa pozīcijas. Tā izrādījās alošanās – pēc vēlēšanām martā Netanjahu tā arī neizdevās izveidot koalīciju. Ar viņu vairs nevēlējās sadarboties pat “Likud” pastāvīgie partneri no Izraēlas politikas labējā spārna. Taču pašreiz pieteiktais koalīcijas modelis arī nesola ilglaicīgu stabilitāti. Tajā apvienojušies spēki, kuriem kopīgs ir tikai viens – nevēlēšanās redzēt varas virsotnē Benjaminu Netanjahu. Tā ir mazu un vidēju partiju kombinācija, kas aptver teju visu politisko spektru. Bez centriskās “Ješ Atid” tajā ietilpst labēji populistiskā, cionistiskā apvienība “Jemina” ar Naftali Benetu priekšgalā, līdzšinējā aizsardzības ministra Benija Ganca centriskā “Kahol Lavan”, kādreizējā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana nacionālistiskā “Jisrael Beitenu”, no “Likud” savulaik atšķēlusies labējā partija „Jaunā cerība” ar Gideonu Saaru priekšgalā, kreisās partijas “Marec” un Darba partija, kā arī – pirmoreiz Izraēlas vēsturē – arābu partija Apvienotais Arābu saraksts, kuru vada Mansūrs Abāss. Šai raibajai koalīcijai šobrīd ir visai nepārliecinošs balstu pārsvars Knesetā, un ir nepārprotami skaidrs, ka Benjamins Netanjahu darīs visu, lai šis koalīcijas projekts neīstenotos. Autoritāro randiņš un asinis tiesas zālē Šokējoši jaunumi turpina pienākt no Baltkrievijas, kur pašpasludinātā prezidenta Lukašenko autoritārā režīma reakcija uz sabiedrības protestiem, acīmredzot, sasniegusi savu kulmināciju. Vakar, 2. jūnijā, parādījās ziņas, ka tiesas sēdes laikā Minskā apsūdzētais Stepans Latipovs iedūris sev rīklē pildspalvu un bezsamaņā nogādāts slimnīcā. Pirms šī pašnāvības mēģinājuma Latipovs paziņojis, ka izmeklēšana cenšoties panākt viņa atzīšanos, draudot ar fizisku izrēķināšanos, kā arī kriminālām apsūdzībām viņa tuviniekiem un paziņām. Latipovs tika arestēts protestu laikā septembrī, un viņu apsūdz opozicionāras mediju vietnes izveidē, masu nekārtību organizēšanā, opozīcijas simbolikas izgatavošanā, pretestībā varas pārstāvjiem, kā arī liela apmēra krāpšanā. Pēdējā apsūdzība acīmredzot saistīta ar to, ka Latipovs ir uzņēmējs. Kā ziņo Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas biroja pārstāvji, politieslodzīto skaits Baltkrievijas cietumos pēdējās nedēļas laikā pieaudzis par 33 cilvēkiem, sasniedzot jaunu rekordu – 454 ieslodzītos. Starp viņiem ir dažādas režīma pretinieku kategorijas, sākot ar agrāko gadu opozicionāriem, beidzot ar žurnālistiem, kuri atļāvušies objektīvi atspoguļot protestus, un juristiem, kuri snieguši atbalstu aizturētajiem. Pati Cihanovska pirmdien apmeklēja Tallinu, kur tikās ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu un premjerministri Kaju Kallasu, otrdien Viļņā sastapās ar Savienoto Valstu senatoru delegāciju, šodien viņa jau atrodas vizītē Varšavā, nākamnedēļ plāno doties uz Prāgu un Berlīni. Tikām pašpasludinātais prezidents Lukašenko 28. un 29. maiju pavadīja Krievijas Melnās jūras kūrortā Sočos, kur tikās ar Kremļa saimnieku Vladimiru Putinu. Kā jau ierasts, plašai publikai par abu vadoņu sarunu gaitu nekas daudz ziņots netika. Presei un soctīklu komentētājiem atliek vien minēt, uz kādiem noteikumiem Lukašenko ticis pie vēl viena Krievijas aizdevuma pusmiljarda dolāru apmērā, un apzelēt fotouzņēmumu sēriju, kurā krietnu vīrišķīgu draudzību izstarojošais pāris redzams uz kārtējās luksa jahtas klāja. Nesmukums stratēģiskajā partnerībā To, ka Savienoto Valstu Nacionālās drošības aģentūra noklausījusies Vācijas kancleres Angelas Merkeles telefonsarunas, jau 2013. gadā atklāja kādreizējais šīs aģentūras datorizlūkošanas eksperts Edvards Snoudens. Tagad atklātībā nonākusi informācija, ka Dānijas Aizsardzības izlūkošanas dienests no 2012. līdz 2014. gadam sadarbojies ar amerikāņu Nacionālās drošības aģentūru, ļaujot tai pieslēgties sakaru kabeļiem Dānijas teritorijā un izspiegot kancleri Merkeli, Vācijas ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeijeru, vācu sociāldemokrātu līderi Pēru Šteinbriku, citus vācu, franču, zviedru un norvēģu politiķus, kā arī atsevišķas Dānijas un Savienoto Valstu valdības iestādes un uzņēmumus. Aizsardzības izlūkošanas dienestā šai sakarā veikta iekšējā izmeklēšana, un dienesta vadība jau 2015. gadā bijusi informēta par notiekošo, taču nav uzskatījusi par vajadzīgu informēt citās institūcijas. Tikai 2018. gadā, kad kāds trauksmes cēlājs no dienesta ziņojis pārraugošajai institūcijai – Dānijas Drošības un izlūkošanas dienestam – sākusies plašāka izmeklēšana, kuras rezultātā 2020. gadā nomainīta Aizsardzības izlūkošanas dienesta vadība. Šādu informāciju sadarbībā ar vairākiem citiem vadošiem Eiropas medijiem 30. maijā publiskojis Dānijas sabiedriskais raidītājs DR. Dānijas kaimiņvalstīs un citur Eiropā šos atklājumus vērtē kā skandalozus. Dānijas izlūkdienesta rīcību par nepieņemamu nodēvējuši un paskaidrojumus pieprasījuši kanclere Angela Merkele, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Norvēģijas premjerministre Erna Sūlberga, Zviedrijas aizsardzības ministrs Peters Hultkvists u.c. Notikušo par nepieņemamu nodēvējusi arī Dānijas aizsardzības ministre Trīne Bramsena, kura nebija amatā laikā, kad izspiegošana notika, un 2020. gadā, savukārt, pieņēma lēmumu par Aizsardzības izlūkošanas dienesta vadības nomaiņu. Sagatavoja Eduards Liniņš

Pasaules reakcija pēc 23. maija incidenta ar Baltkrievijas nolaupīto "Ryanair" lidmašīnu. Saistībā ar mūsu kaimiņiem šī ir bijusi ļoti emocionāla un negaidītu pavērsienu nedēļa. Kas īsti ir noticis, kādas tam varētu būt sekas? Savukārt septembrī Vācijā gaidāmas vēlēšanas, kurās izvēlēsies Angelas Merkeles pēcteci, un sabiedrības aptaujas atklāj interesantus noskaņojuma tendences. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska un politologs Kārlis Daukšts. Tirāns ālējas „Kas notiek Lukašenko galvā?!” – šādu jautājumu pēdējās dienās sev varētu būt uzdevis teju ikviens, kam ir kaut mazākā interese par starptautisko politiku. Pašpasludinātā Baltkrievijas prezidenta rīcība, ar kaujas iznīcinātāja līdzdalību 23.maijā nosēdinot Minskas lidostā aviokompānijas “Ryanair” pasažieru lidmašīnu, kas bija ceļā no Atēnām uz Viļņu, tur arestējot divus no pasažieriem, šokēja starptautisko sabiedrību, pat ievērojot, ka Krievijas specdienestu nekaunīgās izdarības Eiropas Savienības valstīs jau kļuvušas par teju ierastu lietu. Maz ko līdz arī Minskas apgalvojumi, ka tās rīcībā bijusi informācija par lidmašīnā it kā esošu spridzekli, – lai tos pieņemtu par patiesiem, jābūt lielai vēlmei noticēt ilggadējā Baltkrievijas diktatora un viņa režīma godīgumam. Katrā ziņā publiskotie saziņas fragmenti starp Minskas lidostas dispečeriem un “Ryanair” pilotiem šai ziņā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arestētie pasažieri ir 26 gadus vecais Baltkrievijas opozīcijas aktīvists Ramans Pratasevičs un viņa ceļabiedre, 23 gadus vecā Krievijas pilsone Sofija Sapega. Pratasevičs aktīvi pretdarbojies Lukašenko režīmam kopš agras jaunības, pirmoreiz viņš Minskā ticis aizturēts par dalību protestos jau 2011. gadā. Līdz 2019. gadam viņš darbojies kā žurnālists dažādos Baltkrievijas nevalstiskajos medijos, t.sk. radio „Brīvība/Brīvā Eiropa”, taču 2019. gada beigās pametis valsti un lūdzis politisko patvērumu Polijā. Šeit viņš kopā ar vēl vienu baltkrievu žurnālistu Scepanu Pucilu vadīja tīmekļa informatīvo resursu NEXTA, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem informācijas avotiem 2020. gada Baltkrievijas protestu laikā. 2020. gada novembrī abiem NEXTA vadītājiem Baltkrievijā aizmuguriski tika izvirzītas apsūdzības masu nekārtību un rupju sabiedriskās kārtības pārkāpumu organizēšanā, un naida kurināšanā pret kādas sociālās grupas pārstāvjiem; viņi tika pasludināti par teroristiem. Kas attiecas uz Sofiju Sapegu, Viļņā esošās Eiropas Humanitārās universitātes studenti, trūkst jebkādu ziņu par viņas līdzšinējo darbību politikā vai medijos. Kā intervijā radio „Brīvība/Brīvā Eiropa” krievu dienestam izteicās Baltkrievijas opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanovskas padomnieks starptautiskās politikas jautājumos Franaks Vjačorka, Pratasevičs kļuvis par šīs nolaupīšanas upuri tikai tādēļ, ka viņam Lukašenko režīms varējis tikt klāt; viņa vietā varējis būt jebkurš cits pašreiz trimdā esošs baltkrievu aktīvists. Režīma mērķi esot izdabūt no viņa informāciju par citiem kanāla NEXTA darbiniekiem un piekļuvi pašam kanālam, kā arī atriebties, jo ar savu darbību Pratasevičs kļuvis par Baltkrievijas vadoņa Lukašenko personisku ienaidnieku. Runājot par iespējamo blogera tālāko likteni, izskanējušas pat versijas par iespējamu nāvessodu. Vācijas federālās vēlēšanas – vai gaidāms „patriarhu rudens”? Aprīļa beigās Vācijas politiskajā ainavā iezīmējās spilgts akcents – jau otrreiz pēdējo pāris gadu laikā valdošās Kristīgi Demokrātiskās partijas reitingi aptaujās noslīdējuši zemāk nekā tās pēdējo gadu niknākajiem konkurentiem – Zaļajai partijai. Pašreizējā Bundestāga sastāvā zaļie ir pati mazākā frakcija, atpaliekot no visiem pārējiem – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem, labējiem radikāļiem no „Alternatīvas Vācijai”, liberālajiem brīvajiem demokrātiem un radikālākajiem sociālistiem no Kreisās partijas. Taču nu jau pāris gadus zaļie reitingos minuši uz papēžiem līderiem, un šobrīd ne viens vien medijs uzskata par teju nepārprotamu, ka nākamo Vācijas valdību bez viņiem izveidot nevarēs. Zaļo panākumu pamats ir gan vispārējā ekoloģijas tematikas aktualizēšanās Eiropas politikā, gan zināma savas politiskās paradigmas korekcija, pievēršoties ne vien tradicionāli „zaļajiem” jautājumiem, bet arī sociālās nevienlīdzības mazināšanai, valsts aparāta efektivitātei un atbilstībai pilsoņu vajadzībām, sabiedrības iekļaujošajam raksturam un tolerancei. Zaļie sevi pozicionē kā nepārprotamus eiropeiskās integrācijas un vērtību aizstāvjus, un viņu pašreizējās līderes un kanclera amata kandidātes Annalenas Bērbokas publiskais veidols liek atcerēties jauno Angelu Merkeli, kad viņa pirms ceturtdaļgadsimta iznāca vācu politikas avanscēnā. Liekot viņai līdzās šībrīža varas partiju kandidātus augstākajam izpildvaras amatam, viņu personības patosā dominē drīzāk pagātnes pieredze, ne nākotnes vīzija. Tas sakāms gan par Kristīgi Demokrātiskās savienības vadītāju un pašreizējo Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes premjerministru Armīnu Lašetu, gan Sociāldemokrātiskās partijas kandidātu, pašreizējo vicekancleru un finanšu ministru Olafu Šolcu. Lašetam, no vienas puses, ir liela pieredze, kas uzkrāta, pakāpeniski virzoties no zemākā municipālā līmeņa pārstāvniecības un lielākās federālās zemes vadītāja amatu. Taču paša partijā viņa pozīcijas varēja būt pārliecinošākas, ciktāl aprīļa nogalē, kad Lašets tika izvēlēts par kanclera kandidātu, popularitātē viņu apsteidza cits kandidāts – Kristīgi Demokrātiskās savienības satelītpartijas Bavārijas Kristīgi Sociālās savienības līderis un Bavārijas premjerministrs Markus Sēders. Kas attiecas uz Olafu Šolcu, viņu mēdz raksturot kā izteikti tehnokrātisku un sausu politiķi. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Visas pasaules uzmanība šobrīd ir pievērsta tam, kas notiek Izraēlā un Palestīnā: raķetes lido, cilvēki, tajā skaitā bērni, arvien vairāk mirst, ļaudis arvien vairāk par to satraucas. Politiskie līderi cenšas saprast, kā komunicēt savu nostāju, jo emocijas ir dalītas. Šķiet, dažiem ir grūti izšķirties, kurā pusē viņu simpātijas ir vairāk. Cilvēki savukārt iziet ielās, lielākoties nostājoties pret Izraēlu, kuras striktā noskaņa viņiem nepatīk. Raidījumā Divas puslodes analizējam Izraēlas un palestīniešu konfliktu, atskatoties vēsturē un vērtējot šodienas notikumus. Diskutē vēsturnieks un muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis un portāla TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitates doktorants Toms Rātfelders. Vēl viena asiņaina nedēļa Izraēlā un Gazā Nedēļā, kas pagājusi kopš pagājušās ceturtdienas, bruņota konfrontācija starp Izraēlas Aizsardzības spēkiem un palestīniešu kaujiniekiem turpinājusies, strauji augot upuru skaitam Gazas joslā un ejot bojā arī vairākiem Izraēlas iedzīvotājiem. Raķešu skaits, kas kopš konflikta sākuma izšautas no Gazas joslas Izraēlas virzienā, vakar bija pārsniedzis 3700. Apmēram 90% no šīm raķetēm pārtver Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēma, daudzas nokritušas neapdzīvotās vietās, taču dažas sasniegušas mērķus. Līdz vakardienai šajos raķešu uzbrukumos, pēc izdevuma “Times of Israel” ziņām, gājuši bojā 12 cilvēki, t.sk. trīs ārzemju viesstrādnieki. Daudz smagāki ir upuri Gazas joslā, pret kuru Izraēla vērš pamatā aviācijas raķešu triecienus. Kā uzsver Izraēlas militāristi, šie triecieni ir precīzi tēmēti un vērsti tikai pret kustības “Hamas” u.c. kaujinieku objektiem un pozīcijām, taču biezi apdzīvotajā Gazā, kur pie tam ir maz patvertņu, civiliedzīvotāju upuri ir neizbēgami. Kaujinieki izmanto plašu tuneļu sistēmu, izraēliešu dēvētu par „metro”, kas bieži rakti tieši līdzās dzīvojamajām mājām. 16. maija rītā Gazā tika sagrautas trīs dzīvojamās mājas, ejot bojā 42 cilvēkiem, un, kā norādījusi Izraēlas puse, šīs katastrofas iemesls varētu būt „metro” tuneļa atrašanās ēku pamatu tiešā tuvumā. Pastiprinātu starptautiskās sabiedrības uzmanību piesaistījusi al-Džalā mediju augstceltnes sagraušana Gazas joslā 15. maijā. Ēkā bija izvietoti kanāla “Al Jazeera” un aģentūras “Asocieted Press” biroji, taču, kā apgalvo Izraēlas puse, arī kustības “Hamas” izlūkdienestu telpas. Žurnālisti tika iepriekš brīdināti par uzlidojumu, un bojāgājušo nebija. Tiek ziņots, ka pavisam līdz vakardienai Gazas joslā gājuši bojā 227 cilvēki, ap 1600 ievainoti. Kamēr Gazas palestīniešu varasiestādes uzsver, ka apmēram puse no upuriem ir sievietes un bērni, Izraēlas puse norāda, ka vismaz 130 no šiem bojāgājušajiem ir kaujinieki. Sadursmes starp Izraēlas drošības spēkiem un palestīniešu protestētājiem, kā arī savstarpēji uzbrukumi un incidenti starp arābu un ebreju iedzīvotājiem joprojām notiek Jordānas rietumkrasta teritorijā un citur Izraēlā, lai gan kopš 17. maija vardarbīgie protesti sākuši pierimt. Toties 18. maijā arābiem piederoši uzņēmumi un atsevišķi arābu darba ņēmēji Jordānas rietumkrastā un citur Izraēlā uzsākuši vispārēju streiku. Turpinās mēģinājumi panākt konflikta deeskalāciju diplomātiskiem līdzekļiem. Ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu un Palestīniešu Nacionālās pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu pastāvīgi sazinās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens. Tiek ziņots, ka šodien Izraēlā paredzējis ierasties Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Tiek ziņots, ka Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijas projektu par uguns pārtraukšanu gatavo padomes pastāvīgā locekle Francija saziņā ar Ēģipti un Jordāniju. Iepriekšējo rezolūcijas projekti, kuru pagājušonedēļ iesniedza Ķīna, Tunisija un Norvēģija, un kas akcentēja Izraēlas atbildību par konflikta eskalāciju, ar savām veto tiesībām Drošības padomē bloķēja Savienotās Valstis. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sadursmes Izraēlā. Irānas un ASV attiecības. Hakeri bloķē naftas vadu Teksasā. Aktualitātes ārpolitikā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Sazināmies ar Jakobu Luftu Jeruzalemē. Uzplēstā rēta. Situācija Izraēlā Pēdējos gados Izraēlā un arī citur pasaulē valdījusi izjūta, ka vēsturiskā konfliktsituācija ar palestīniešu iedzīvotājiem vairs nerada nopietnus draudus, taču kopš pirmdienas Izraēlā notiekošais rāda, kā tā bijusi aplama ilūzija. Par šonedēļ uzliesmojušās asiņainās konfrontācijas epicentru kļuva Jeruzaleme, kur spriedze augusi jau vairāku nedēļu ilgumā. Jeruzalemes austrumdaļa 1948. gadā, veidojoties Izraēlas valstij, palika ārpus tās robežām, un šeit dzīvojošajiem ebrejiem nācās doties prom. Savukārt 1967. gadā, Sešu dienu kara laikā, Austrumjeruzalemi ieņēma Izraēlas armija. Tagad radikālu ebreju grupa mēģina tiesas ceļā atgūt vairākus līdz 1948. gadam ebrejiem piederējušus īpašumus, izliekot no tiem palestīniešu ģimenes. Palestīniešu sabiedrība uztver šo strīdu kā mēģinājumu vispār padzīt palestīniešus no Jeruzalemes, un Austrumjeruzalemē jau apmēram pāris nedēļas notikušas sadursmes starp palestīniešu protestētājiem, policiju un radikālu ebreju grupām. Spriedzes eskalāciju veicināja arī tas, ka šogad islāma kalendāra galvenie svētki al-Kadras nakts iekrita 8. maijā, kamēr 9. maijā ebreji atzīmē Jeruzalemes atgūšanu 1967. gadā. Pirmdien palestīniešu pūlis sāka apmētāt ar akmeņiem policistus pie Aksas mošejas, likumsargiem atbildot ar apdullinošajām granātām un gumijas lodēm. Tās pašas dienas vakarā sākās Izraēlas teritorijas apšaudīšana ar raķetēm no kustības “Hamas” kontrolētās Gazas joslas. Pagājušajās pāris dienās izšautas jau vairāk nekā tūkstoš raķetes, no kurām lielāko daļu pārtvērusi Izraēlas pretgaisa aizsardzība, taču dažas trāpījušas ēkām un automašīnām. 12. maijā tika ziņots par vismaz sešiem bojāgājušajiem, tai skaitā vienu bērnu. Daudz vairāk upuru prasījuši Izraēlas atbildes triecieni pa Gazas sektoru, izmantojot aviāciju un artilēriju, kā rezultātā līdz vakarvakaram bojā gājuši 67 palestīnieši, tai skaitā 16 bērni. Kā uzsver Izraēlas militārpersonas, triecienu mērķis bijušas raķešu pozīcijas un palestīniešu kaujinieku līderi. Tajā pat laikā vēl viena cīņas „fronte” parādījusies Izraēlas pilsētās, kur notikuši daudzi palestīniešu un ebreju grupu uzbrukumi pretējās puses iedzīvotājiem un īpašumiem. Vairāki cilvēki šajos uzbrukumos smagi cietuši. Izraēlas valdība izvērsusi policijas spēkus, pie tam Lodas pilsētā, kur ir jaukts iedzīvotāju sastāvs, ieviests ārkārtas stāvoklis, armijai bloķējot pilsētu, un, kā tiek norādīts, kas tāds notiek pirmoreiz kopš 1966. gada. Savienotās Valstis, Francija, Ēģipte, Jordānija un vairākas citas valstis izvērsušas diplomātiskus pūliņus situācijas noregulēšanai, taču tas var izrādīties grūts uzdevums, ciktāl konflikts lielā mērā izraisījies stihiski, un palestīniešu līderiem nav tiešas kontroles pār to dalībniekiem. Irāna un ASV – iespējamais attiecību atkusnis ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums izstāties no 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ar Irānu, atjaunojot agrākās sankcijas pret islāma republiku un ieviešot vēl jaunas, deva izšķirošu triecienu visam, ko attiecībās ar Teherānu bija sasniedzis viņa priekšgājējs Baraks Obama. Visai nozīmīga loma prezidenta Obamas diplomātiskajos pūliņos bija arī toreizējam viceprezidentam Džo Baidenam. Kā norāda izdevuma “Politico” korespondente Nahala Tūsi, attiecības ar Irānu bijušas pašreizējā prezidenta interešu lokā jau kopš laika, kad viņš pagājušā gadsimta 70. gados kļuva par senatoru, pie tam Baidens pieder pie tiem amerikāņu politiķiem, kuri tiekušies meklēt dialoga iespējas ar ajatollu režīmu. Līdz ar to bija visnotaļ prognozējams, ka prezidenta Baidena administrācija mēģinās atjaunot 2015. gada vienošanās darbību un vispār uzlabot attiecības ar Irānu. Tas gan nebūt nav vienkāršs uzdevums. Iesākumam var minēt kaut vai faktu, ka Vīnē notiekošajās sarunās par kodolvienošanās īstenošanu Irāna atteikusies no tieša dialoga ar amerikāņu delegāciju, risinot to tikai ar Francijas, Lielbritānijas un Vācijas starpniecību. Kā zināms, Teherāna ir atsākusi urāna bagātināšanu virs vienošanās noteiktajiem limitiem un sola to darīt arī turpmāk, ja Savienotās Valstis neatcels Trampa administrācijas ieviestās sankcijas. Taču daļa no šīm sankcijām ir motivētas ar islāma republikas konkrētām darbībām, finansējot un citādi atbalstot tādas organizācijas kā “Hamas” un “Hezbollā”, un to atcelšana noteikti sadurtos ar pretestību Kongresā, pie kam ne tikai no republikāņu, bet arī daudzu demokrātu puses. Visai krasi pret 2015. gada vienošanos allaž iestājusies Izraēla, kura, visticamāk, vainojama vairāku Irānas kodolekspertu nogalināšanā pēdējos gados un arī aprīļa pirmajā pusē notikušajā sprādzienā vienā no Irānas kodolobjektiem. Tas viss nevieš optimismu Irānas kodolvienošanās atjaunošanas sakarā. Samērā cerīgs signāls gan ir šonedēļ atklātā informācija, ka notiek sarunas starp Irānu un tās sāncensi Persijas līča reģionā Saūda Arābiju. Iespējams, Saūdu diplomātija varētu pabalstīt Irānu kodolvienošanās sakarā, savukārt Irāna – ietekmēt Jemenas hutu nemierniekus, liekot viņiem pārtraukt uzbrukumus Saūda Arābijai. Kiberuzbrukums amerikāņu degvielas industrijai Uzņēmums “Colonial Pipeline” kontrolē lielāko naftas produktu cauruļvadu sistēmu Savienotajās Valstīs, pa kuru benzīns, dīzeļdegviela un aviācijas degviela no pārstrādes rūpnīcām pie Meksikas līča tiek nogādāta biezi apdzīvotajos Amerikas Austrumkrasta rajonos, nodrošinot 45% no to patēriņa. Pagājušo piektdien, 7. maijā, šī cauruļvada darbība pēkšņi tika pārtraukta, kas nākamajās dienās izraisīja naftas produktu deficītu, drudžainu izpirkšanu un cenu kāpumu vairākos ASV štatos. Kā izrādījās, vainīga ir kibernoziedznieku grupa “DarkSide”, kurai bija izdevies iekļūt kompānijas datortīklā un izraisīt automātisko sistēmu bloķēšanu. Līdzīgi kiberuzbrukumi komercuzņēmumiem pēdējos gados strauji vairojušies, noziedzniekiem bloķējot informāciju kompāniju datoros, draudot to dzēst vai nopludināt tīmeklī un pieprasot izpirkuma maksu. Kas attiecas uz “DarkSide”, šī grupa darbojas ar korporatīvu vērienu. Tai ir pat sava mājas lapa t.s. „tumšajā tīmeklī”, kur atrodams kompāniju saraksts, kurām tā sekmīgi uzbrukusi, kā arī minēts, kāda rakstura institūcijām šie hakeri neuzbrūk. “DarkSide” savu ļaunprogrammatūru ne vien izmanto pati, bet arī nodod t.s. partneriem, pretim saņemot daļu no izspiestās naudas. Kā ticamākā grupas locekļu mītnes zeme tiek minēta Krievija vai kāda cita valsts bijušās Padomju Savienības teritorijā. Var noprast, ka grupa sevi pozicionē kā tādus hakeru pasaules Robinus Hudus, kuri aptīra bagātās korporācijas, taču cenšas neskart vienkāršo cilvēku intereses. Pēc uzbrukuma “DarkSide” mājas lapā bija lasāms, ka grupa neesot vēlējusies „radīt problēmas”, ka uzbrukumu īstenojis kāds no t.s. „partneriem”, un turpmāk tie tikšot rūpīgāk kontrolēti, lai neradītu, ka izsakās hakeri, „sociālas sekas”. Šis ir pirmais gadījums, kad šāds hakeru uzbrukums aptur nacionāla mēroga un stratēģiskas nozīmes objektu ASV, un pretdarbībā tam iesaistījušies valsts drošības dienesti, sestdien atklājot un atslēdzot no tīmekļa hakeru izmantoto datoru sistēmu. Savukārt “Colonial Pipeline” cauruļvadu darbība tika atjaunota tikai trešdien, un, kā tiek ziņots, būs vajadzīgas vēl pāris nedēļas, lai tā atgrieztos pilnīgi normālā darba režīmā. Kiberdrošības eksperti norāda, ka pēdējā laika kiberuzbrukumu aktivizēšanos veicinājusi arī pandēmijas situācija, kad ļoti daudzi darbinieki strādā attālināti un kompāniju datorsistēmām ir daudz vairāk ārēju pieslēgšanos. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kāpēc Krievija koncentrē savus bruņotos spēkus tādā reģionā kā Arktika? Skotijā šodien, 6.maijā, notiek vietējā parlamenta vēlēšanas. Kādas ir perspektīvas, runājot par šī reģiona tālāko nākotni Lielbritānijas sastāvā? Interesi izraisījuši vietējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti Spānijā, Madridē, jo atklāj dažas tendences, kādas noskaņas valda šajā dienvidu pussalas valstī. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar sabiedrisko attiecību un mārketinga komunikācijas studenti, podkāstu entuziasti Anniju Grigucu Skotijā. Cīņa par vietvaru Madridē 4. maijā notikušās Madrides autonomijas Asamblejas vēlēšanas bija pirmās ārkārtas vēlēšanas Spānijas galvaspilsētas municipālā likumdevēja vēsturē. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2019. gadā, kurās lielāko mandātu skaitu ieguva Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija, pie varas autonomijā tomēr palika labēji centriskā Tautas partija, kuras rokās Madrides pārvalde ir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tautpartijieši izveidoja koalīcijas valdību ar liberālo partiju “Ciudadanos” – “Pilsoņi”; par autonomijas prezidenti kļuva Tautas partijas pārstāve Isabella Diasa Ajuso. Pie tam šai koalīcijai bija nepieciešams arī ultralabējās partijas “Vox” atbalsts. Tomēr pagājušajā gadā starp koalīcijas partneriem iezīmējās pretrunas, kas arvien saasinājās sarežģītajā pandēmijas situācijā. Kad šī gada martā partija “Pilsoņi” izstājās no identiskas koalīcijas ar Tautas partiju Mursijas reģionā, bloķējoties ar sociālistiem, Diasa Ajuso, baidoties, ka tāds pats scenārijs tiek gatavots Madridē, pārtrauca koalīciju un izmantoja savas tiesības izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Otrdienas balsojums nenoliedzami ir iedzīvotāju vērtējums autonomijas prezidentes politikai pandēmijas apstākļos, ieviešot Madridē un tās apgabalā daudz maigākus ierobežojumus nekā citur Spānijā. Kamēr kreisās partijas, kuras ir pie varas valstī, kritizē šo pieeju, norādot, ka Madride par šīm vaļībām maksā ar otru augstāko inficēšanās līmeni un lielāko koronavīrusa pacientu proporciju intensīvās terapijas nodaļās, salīdzinot ar citiem reģioniem, balsotājiem prezidentes Diasas Ajuso politika acīmredzami ir pa prātam. Tautas partija vairāk nekā divkārt palielinājusi savu vietu skaitu Madrides Asamblejā, kamēr sociālisti trešdaļu mandātu zaudējuši. Katastrofālu sagrāvi šīs vēlēšanas nesušas partijai „Pilsoņi”, kurai līdz šim bija trešā lielākā frakcija, bet kas jaunajā Asamblejas sastāvā, pēc visa spriežot, vispār nav iekļuvusi. Citas partijas – progresiskā reģionālā partija “Más Madrid” (“Vairāk Madrides”), ultralabējā “Vox” un kreisā apvienība “Unidas Podemos” (“Kopā varam”) – guvušas samērā pieticīgus panākumus. Pie tam “Unidas Podemos” līdzšinējais līderis Pablo Iglesjass, kurš pameta otrā vicepremjera posteni Pedro Sančesa valdībā, lai vadītu savu apvienību Madrides vēlēšanās, paziņojis, ka aiziet no politikas. Vēl viens pret Isabellu Diasu Ajuso vērstās kreiso kritikas motīvs ir sadarbība ar “Vox”, kuru kreisie dēvē par fašistisku. Visticamāk, Tautas partija, kas nav ieguvusi vairākumu Madrides Asamblejā, arī šoreiz būs spiesta izmantot “Vox” atbalstu vai pat veidot ar to koalīciju. Vai būs neatkarīga Skotija? Šodien, 6. maijā, notiekošo Skotijas Parlamenta vēlēšanu centrā ir jautājums par iespējamu šīs Lielbritānijas daļas neatkarību, respektīvi – atkārtotu referendumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Skotijas neatkarības jautājums ir pastāvīgā britu politikas dienaskārtībā kopš gadsimtu mijas, un Skotu nacionālā partija, kas ir galvenais to virzošais politiskais spēks, panāca referenduma sarīkošanu 2014. gadā. Toreiz vairākums skotu nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes sastāvā, un visumā tika akceptēts viedoklis, ka šīs paaudzes laikā, respektīvi, tuvākajās pāris desmitgadēs jauns referendums par šo tēmu nav rīkojams. Taču, kā tagad uzsver skotu nacionālisti un viņu līdere, Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena, visu ir mainījis 2016. gada Breksita referendums, kurā gandrīz divas trešdaļas skotu balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Tā nu šajās vēlēšanās Skotu nacionālā partija startē ar atkārtota referenduma sarīkošanas programmu, un neatkarību atbalsta arī pāris mazākas partijas. Kopš 2007. gada Nacionālā partija allaž uzvarējusi Skotijas Parlamenta vēlēšanās un arī ieguvusi lielāko skaitu Skotijas deputātu vietu Apvienotās Karalistes Parlamentā, tomēr absolūtais vairākums, spriežot pēc aptauju datiem, šajā reizē partijai nav garantēts. Jebkurā gadījumā, ir ticams, ka lielākā daļa deputātu būs neatkarības piekritēji, un Skotijas Parlaments pēc ievēlēšanas vērsīsies pie Londonas ar prasību pēc atkārtota neatkarības referenduma. Premjerministrs Boriss Džonsons jau paziņojis, ka viņa varas laikā šāda atļauja netiks dota, un medijos tiek iztirzāti vairāki iespējamie scenāriji. Viens varētu būt Londonas neakceptēts referendums, kuru Lielbritānijas valdība tad, paredzams, apstrīdētu tiesā, savukārt otrs – konsultatīvs balsojums, kas, pozitīva iznākuma gadījumā, būtu papildu arguments referenduma atļaušanai. Pašreizējie aptauju dati gan rāda, ka Skotijas neatkarības piekritēji un pretinieki vēlētāju vidū ir apmēram vienādā skaitā. Kas attiecas uz pārējo partiju prognozējamajiem rezultātiem, tās visumā varētu saglabāt savas pozīcijas, konservatīvajiem iegūstot nedaudz vairāk par piektdaļu, leiboristiem – nedaudz mazāk par piektdaļu, savukārt zaļajiem un liberāldemokrātiem – pa 5–10 % Parlamenta vietu. Arktika – lielvaru sāncensības objekts Marta vidū Savienoto Valstu Armija publiskoja savu atjaunoto Arktiskā reģiona militārās stratēģijas koncepciju, kurā, cita starpā, teikts, ka Arktika ir stratēģiskas sāncensības reģions, kuram ir potenciāls „kļūt par pretstāves telpu, kur Savienoto Valstu lielvalstiskie sāncenši, Krievija un Ķīna, tiecas izmantot savu militāro un ekonomisko spēku, lai iegūtu un uzturētu pieeju šim reģionam uz ASV interešu rēķina”. Līdzsvarojot šīs tieksmes, Savienoto Valstu Armija paredz radīt Arktikas reģionā jaunu komandstruktūru un izvērst reģiona apstākļiem īpaši sagatavotas vienības. Kā galvenos iemeslus šiem jaunajiem stratēģiskajiem izaicinājumiem koncepcija min piesaukto lielvaru militāri stratēģisko ambīciju pieaugumu, kā arī klimata izmaiņas, kas padarījušas Arktiku pieejamāku kuģošanai. Krievija ir Savienoto Valstu ierastais un loģiskais pretspēlētājs reģionā, ciktāl Arktikā ietilpst ievērojamas šīs valsts sauszemes teritorijas un teritoriālie ūdeņi aiz polārā loka. Pēdējā desmitgadē Krievija pastāvīgi kāpina savus spēkus ziemeļos, būvējot jaunas un atjaunojot esošās kara bāzes, palielinot atomledlaužu un atomzemūdeņu floti. Gluži nesen Arktikas reģionā ir parādījies vēl viens globāls spēlētājs. 2018. gadā Ķīna pirmoreiz publiskoja savu Arktikas stratēģiju, par pārsteigumu daudziem definējot sevi kā „Arktikai tuvu valsti” un paziņojot par ambicioziem „Polārā Zīda ceļa” plāniem. Ir zināms, ka daļa Krievijas galējo ziemeļu infrastruktūras projektu tiek īstenoti ar Ķīnas finansējumu, un var paredzēt, ka nākotnē Ķīna centīsies arvien aktīvāk piedalīties reģiona resursu izmantošanā. Protams, līdzās lielākajiem spēlētājiem, Arktikas reģionā atrodas arī vairāku citu valstu teritorijas, un tādām valstīm kā Norvēģijai, Kanādai un Dānijai, kuras valdījumā ir Grenlande, šai reģionā ir nozīmīgas ekonomiskās un drošības intereses. Ja vēl nesenā pagātnē Arktika tika uzlūkota kā planētas daļa, kurā pašsaprotama ir sadarbība un līdzāspastāvēšana, tad pēdējos gados reģiona sakarā arvien biežāk izskan apzīmējums „jaunā aukstā kara fronte”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Aktualitātes pasaulē komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Kurišingals Džoslains Soans (Kurishingal Josline Sohan) Indijā un Sanda Tomollari (Thomollari) Albānijā. Vēlēšanas Albānijā nemaina spēku samēru Pagājušosvētdien notikušās Albānijas parlamenta vēlēšanas, kurās mandātus ieguva 140 deputāti, ļāvušas saglabāt valdošās pozīcijas Albānijas Sociālistu partijai un premjerministram Edi Ramam. Sociālistu vietu skaits parlamentā palicis nemainīgs – 74, kas ļauj veidot vienpartijas valdību. Lielākais opozīcijas spēks – konservatīvā Albānijas Demokrātiskā partija – savu vietu skaitu palielinājis, taču tas noticis uz mazākās opozīcijas partijas Sociālistiskā Integrācijas kustība rēķina. Šai partijai, kuras dibinātājs ir pašreizējais Albānijas prezidents Ilirs Meta, zaudējot lielāko daļu savu mandātu, parlamentā bez diviem lielajiem pretiniekiem – sociālistiem un demokrātiem – palikušas tikai divas sīkpartijas, kuras kopā dala septiņas vietas. Vēlēšanas noritējušas uz ieilgušas politiskās krīzes, vardarbīgu incidentu un apšaubāmu varas darbību fona. Krīze valstī ilgst kopš 2019. gada februāra, kad opozīcijas partijas uzsāka protestu organizēšanu un vairāk nekā 40 to deputāti atteicās no mandātiem. Opozīcija vaino valdošo Sociālistu partiju korupcijā un negodīgā darbībā, ietekmējot vēlēšanu rezultātus, un periodiski parādījusies informācija liek spriest, ka šie pārmetumi nav bez pamata. Neilgi pirms šīm vēlēšanām atklātībā nonāca datu bāze, kuru izmantojusi valdošā partija. Tajā atrodamas ziņas par vairāk nekā 900 000 personu, t.sk. tādas, kas pieejamas tikai slēgtās valsts datu bāzēs. Pie tam šie simti tūkstošu vēlētāju sadalīti apmēram deviņiem tūkstošiem t.s. „patronāžistu” – partijas aktīvistu, kuriem jāgādā, lai šie vēlētāji balsotu par viņu partiju. Kādas bijušas pārliecināšanas metodes, to var tikai minēt, taču starp „patronāžistiem” ir arī policisti un militārpersonas, kurām darbība partijās ir aizliegta ar likumu. Kopumā priekšvēlēšanu kampaņai bijusi raksturīga asa abu politisko spēku pretstāve, kas vienā gadījumā prasījusi arī cilvēka dzīvību. Priekšvēlēšanu nedēļā notikušajā apšaudē starp divu partiju atbalstītājiem provinces pilsētā Elbasanā nogalināts viens no vietējiem sociālistu līderiem Pjerins Džuvani, bet vēl četri cilvēki ievainoti. Vēstures patiesība pret politikas pragmatismu Vēsturnieku aprindās vairumā pasaules valstu jautājums par Osmaņu impērijas īstenoto armēņu genocīdu Pirmā pasaules kara laikā tiek traktēts visai nepārprotami. Tā bija etniskā tīrīšana un sistemātiska masu slepkavošana, kuras laikā dzīvību zaudēja, domājams, apmēram miljons Turcijas teritorijā dzīvojušo armēņu, un kas iznīcināja vairāk nekā divtūkstoš gadus pastāvējušo Mazāzijas armēņu kopienu. Tomēr oficiāla Turcija, kaut atzīst, ka armēņu iedzīvotāju bojāeja toreizējā Osmaņu impērijā notikusi, atsakās to traktēt kā mērķtiecīgu genocīdu. Ir izveidots vesels argumentu arsenāls, kam jāpierāda, ka bojāgājušo skaits bijis mazāks, ka viņu traģiskais liktenis bijis vispārējās kara situācijas sekas, u.tml. Šo argumentu ieviešanai vēstures diskursā tikusi un tiek īstenota mērķtiecīga Ankaras valdības politika, un pēdējās desmitgadēs par Turcijas sabiedroto šai ziņā kļuvusi arī Azerbaidžāna. Armēņu genocīda noliegšana bijusi arī konsekventa Turcijas diplomātijas sastāvdaļa, un daudzas pasaules valstis, lai nebojātu attiecības ar šo samērā nozīmīgo partneri, atturējušās no attiecīgo faktu pieminēšanas oficiālā līmenī vai vismaz genocīda jēdziena lietošanas to apzīmēšanai. Arī vairums līdzšinējo Savienoto Valstu prezidentu šai sakarā izlīdzējušies ar tādiem apzīmējumiem kā „masu slepkavība” vai „šausminoša traģēdija”. Tāpēc prezidenta Džo Baidena solis, atzīstot Armēņu genocīdu tā piemiņas dienā 24. aprīlī, licis spriest par nopietnām politikas tendencēm. Katrā ziņā šis žests, uz kuru jau negatīvi reaģējusi oficiālā Ankara, lielā mērā izriet no vispārējās atmosfēras Savienoto Valstu un Turcijas attiecībās, par kuras pasliktināšanos liela daļa atbildības jāuzņemas prezidentam Erdoganam. Pandēmijas vilnis pārpludina Indiju Pandēmijas pirmais vilnis sasniedza Indiju pagājušā gada jūlijā, savu apogeju sasniedzot augusta beigās. Tobrīd konstatēto inficēšanās gadījumu skaits dienā bija nepilni 100000, kas nebija pārlieku daudz valstij ar vairāk nekā 1,3 miljardiem iedzīvotāju. Situācija, kuru milzīgā valsts piedzīvo kopš marta nogales, ir krietni dramatiskāka. 27. aprīlī tika sasniegts jauns skumjš rekords – vairāk nekā 360000 konstatēto inficēšanās gadījumu dienā. Tiek ziņots, ka ar slodzi netiek galā slimnīcas, kur akūti trūkst kā gultu, tā skābekļa balonu, un galā netiek arī krematorijas, tāpēc mirušo kremēšanai izmanto autostāvvietas. Tiek ziņots, ka saslimstības vilnis, kas līdz šim skāris pamatā lielpilsētas un aglomerācijas, tagad sāk strauji izplatīties arī mazākās pilsētās un laukos, un tā maksimums varētu būt gaidāms maija vidū. Pašreizējā situācijas attīstībā daudzi vaino premjerministra Narendras Modi valdību. Noklausīšanās par centrālās valdības darbu uzsākta Indijas Augstākajā tiesā, ar mērķi noskaidrot, vai valdība pietiekami nopietni gatavojusies pašreizējam pandēmijas uzliesmojumam. Kritika par premjera Modi valdības darbu vairojas arī sociālajos tīklos, un ir aizdomas, ka varas iestādes mēģina cenzēt šādu saturu. Tā 29.aprīlī no “Facebook” pēkšņi pazuda ieraksti ar tēmturi #ResignModi – ‘Modi atkāpties’. Vēlāk gan tie atjaunoti, un “Facebook” pārstāvis apgalvojis, ka tie dzēsti kļūdas dēļ, nevis pēc Indijas valdības pieprasījuma. Sagatavoja Eduards Liniņš.

  Notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un Andris Lielais no Maskavas. Notikumus Baltkrievijā komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Glābjot Navaļniju To, ka saindētais Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs piesaka badastreiku, mediji ziņoja jau marta beigās. Kopš tā laika ir pagājušas vairāk nekā trīs nedēļas, un ir skaidrs, ka badošanās nevar neatstāt iespaidu uz veselību. Ņemot vērā smago saindēšanu ar Novičok, politiķa ārstiem ir nopietnas bažas par Navaļnija dzīvību. Nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka situācija kļūst kritiska. Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša savā laika joslā tā arī ierakstīja – Navaļnijs mirst. Starptautiskajā presē sākās spekulācijas, kas notiks, ja politiķis cietumā tiešām nomirs. Kā zināms, Rietumvalstis uzskata, ka lieta pret Navaļniju ir safabricēta, to ir apstiprinājusi arī Eiropas cilvēktiesību tiesa, un Navaņiju uzskata par politieslodzīto. ASV prezidents Džo Baidens brīdināja, ka, ja ieslodzītais cietumā tiešām nomirs, Krievijai būs jāsaskaras ar ļoti nopietnām sankcijām. Jādomā, ka Kremlī to labi saprot, tādēļ, kaut arī ne pašā augstākajā politiskajā līmenī, tomēr no Krievijas ir nācis signāls, ka viņi Navaļnijam nomirt neļaušot. Pēc ilgākas vilcināšanās, Navaļnijs ir pārvests uz cietuma slimnīcu, un, cik noprotams, viņš tiek uzturēts pie sistēmas, kas viņam asinīs ievada glikozes šķidrumu. Tikmēr Navaļnija sabiedrotie nolēma mēģināt vēlreiz izvest tautu ielās. Nesavācot pusmiljons solījumu protestēt, kas tika izziņots pirms vairāk nekā mēneša, Navaļnija štābs aicināja sarīkot protesta akciju trešdienas vakarā. Šajā dienā savu uzrunu tautai par ikgadējo stāvokli valstī sacīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jau vairākas dienas pirms protesta akcijas prokuratūra brīdināja, ka nesankcionētā mītiņa dalībnieki tiks bargi sodīti, un viņiem draud nopietna kriminālatbildība un vairāki gadi cietumā. Savukārt Navaļnija atbalstītājus policija sāka aizturēt jau krietni pirms protesta akcijas, preventīvi izolējot visus iespējamos musinātājus. Kopumā trešdien aizturēti gandrīz 2000 cilvēku, bet cik patiešām piedalījās akcijās, nav zināms. Tomēr runa visticamāk ir par vairākiem desmitiem tūkstoš cilvēku visā valstī. Čehija paziņojusi, ka aiz 2014.gadā notikušā sprādziena munīcijas noliktavā stāv Kremlis 2014.gadā munīcijas noliktavā Čehijā notika sprādziens, kurā dzīvību zaudēja divi cilvēki. Protams, Čehijas prese tajā laikā par notikušo ziņoja, taču tobrīd nebija ne jausmas, ka aiz sprādziena varētu stāvēt Krievija. Tomēr tieši tas ir konstatēts daudzus gadus ilgušajā izmeklēšanā. Turklāt, kā paziņojušas Čehijas varastiestādes, tās rīcībā ir pārliecinoši pierādījumi par Krievijas iesaisti. Tas pagājušās nedēļas nogalē beidzās ar pamatīgu diplomātisku skandālu. Čehija izraidīja no valsts 18 Krievijas diplomātus, kas, kā konstatējis Čehijas izlūkdienests, ir Krievijas izlūkdienestu slepenie aģenti. Tajā pašā dienā Čehijas policija pavēstīja, ka izsludinājusi meklēšanā divus Krievijas pilsoņus - Aleksandru Petrovu un Ruslanu Boširovu. Tie ir tie paši divi cilvēki, kuri tika apsūdzēti Krievijas dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas saindēšanā Solsberijā Lielbritānijā. Protams, Krievija notikušo noliedz un dēvē Čehijas rīcību par naidīgu soli, kurā jaušamas Vašingtonas pēdas. Pēc Krievijas versijas, Čehija ir vēlējusies izpatikt ASV un tāpēc sarīkojusi šādu politisku teātri. Reaģējot uz to, svētdien Krievija paziņoja par 20 čehu diplomātu izraidīšanu. Notikušais ir krietni pabojājis Prāgas un Maskavas attiecības. Čehijas valdība pirmdien izslēgusi no konkursa par Dukovanu atomelektrostacijas paplašināšanu Krievijas valsts kodolenerģētikas korporāciju "Rosatom".  Pirmdien Čehijai tika pausts atbalsts Eiropas Savienības ārlietu ministru tikšanās laikā. Lielbritānijas ārlietu ministrs Dominiks Rābs tviterī pavēstīja, ka čehi ir atmaskojuši to, cik tālu Krievijas specdienesti ir gatavi iet savos mēģinājumos īstenot bīstamas un postošas operācijas. Arī ASV atzinīgi novērtējusi Prāgas centienus saukt Krieviju pie atbildības par tās bīstamajām darbībām Čehijā. It kā apvērsums Pagājušajā nedēļas nogalē krievu specdienests paziņoja, ka Maskavā aizturējuši politologu Aleksandru Fedutu, juristu Juriju Zenkoviču un citas personas, kas it kā plānojušas veikt valsts apvērsumu Baltkrievijā 9.maijā. Savukārt, Aleksandrs Lukašenko apsūdzēja opozīciju par plāniem nolaupīt viņa bērnus un paziņoja, ka aiz sazvērestības stāv amerikāņi, norādot, ka autorizēt savus specdienestus likvidēt citas valsts politisko līderi var tikai Baltā nama saimnieks. Savukārt, krievi pie apvērsuma plānotājiem piesaukuši gan baltkrievu opozīciju, gan ukraiņu nacionālistus, bet par amerikāņiem norādīts, ka incidents ar krievu diplomātu izsūtīšanu no Čehijas esot plānots, lai piesegtu apvērsumu Minskā. ASV Valsts departaments apsūdzības nosauca par absolūti nepatiesām. Politikas komentētāji pieļauj vairākas versijas par notikušo- gan Minskas un Maskavas nepieciešamību pēc ārējā ienaidnieka ASV izskatā, gan mērķi diskreditēt baltkrievu opozīciju, gan arī veicināt Krievijas un Baltkrievijas Savienotās valsts integrāciju.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Ir pagājis gads, kopš raidījumā Divas puslodes veidojām pirmo kaleidoskopu, kā pasaulē cīnās ar pandēmiju. Droši vien tobrīd neapzinājāmies, cik ilgi un sarežģīti viss turpināsies, bet spriedām, ka tagad, pēc gada, ir vērts atkal palūkoties, kā dažādās valstīs tiek galā trakajiem izaicinājumiem. To arī darīsim, tikai šoreiz akcents būs likts nevis uz slēgtajām skolām vai mājasēdi, bet gan vakcināciju. Kā dažādās pasaules malās mēģina pielikt punktu epidēmijai ar vakcinēšanos? Pirms sazināmies ar latviešiem dažādās valstīs, uzklausām ekspertus. Kā norit vakcinācija pret Covid-19, analizē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Situāciju Lielbritānijā raksturo Pēteris Krišjānis, Dānijā - Austra Ābele-Nielsen, Vācijā - Alīna Āboliņa, ASV - Sandija Bayot no Hjūstonas, Brazīlijā - Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors.   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Saspīlējums Austrumukrainā. Vēlēšanu rezultāti Bulgārijā. Iespējamais apvērsuma mēģinājums Jordānijā. Aktualitātes pasaulē komentē žurnālists Aleksejs Grigorjevs un Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks, žurnālists Toms Rātfelders. Ierakstā uzklāusām politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns" direktoru Dmitro Ļevusju. Apvērsuma vēji Jordānijā Pagājušajā nedēļas nogalē medijos parādījās informācija, ka Jordānijā aizturēti vairāki cilvēki, kas vēlējušies veikt valsts apvērsumu, lai gāztu Jordānijas karali Abdullā Otro. Saistībā ar iespējamo apvērsumu mājas arestā atrodas iepriekšējā valdnieka karaļa Husseina ceturtais dēls- Hamza bin Husseins. BBC vēlāk publicēja video ar Husseinu, kurā viņš saka, ka nav tas cilvēks, kas atbildīgs par valdošo korupciju, video viņš arī kritizē valdību un norāda, ka sabiedrība baidās izteikt savu viedokli, jo tas var draudēt ar sankcijām no drošības iestādēm. Husseins noliedzis saistību ar sazvērestību un pirmdien parakstījis vēstuli, kurā apliecina uzticību karalim. Jordānijas amatpersonas oficiāli sacījušas, ka apvērsuma organizatoriem esot saikne ar kādiem ārvalstu aģentiem, tiesa, neminot konkrētu valsti. Medijos lasāms, ka iespējama saistība ar Saūda Arābiju, kuras kroņprinča Muhameda bin Salmana padomnieku Bassemu Avadalu sestdien arestēja kopā ar citiem apvērsuma plānotājiem. The Washington Post ziņoja, ka Saūda Arābijas ārlietu ministra delegācija, kas tobrīd atradās Jordānijā, atteicās pamest valsti bez kroņprinča padomnieka, bet Saūda Arābijas amatpersonas šo informāciju vēlāk noliedza. Gan Saūda Arābija, gan Apvienotie Arābu Emirāti izteikuši pilnīgu atbalstu Jordānijas karalim un visiem pasākumiem, kas tiek veikti stabilitātes nodrošināšanai. Vakar pirmo reizi kopš notikušā runājis arī pats karalis Abdullā II, paziņojot, ka krīze ir garām un situācija valstī ir droša un stabila. Savā uzrunā viņš sacīja, ka izaicinājumi pēdējās dienās nav bijuši visbīstamākie valsts stabilitātei, taču vissāpīgākie pašam karalim. Viņa brālis Husseins, karaļa vārdiem, atrodas kopā ar savu ģimeni viņa pilī karaļa gādībā. Jāpiebilst, ka Jordānija jau ilgstoši grimst ekonomiskajā krīzē- vēl pirms Covid-19 pandēmijas tās bezdarba rādītāji tuvojās 20%. Dabas resursiem apdalītās arābu valsts sociālo sistēmu jau gadu desmitiem pārslogo bēgļi no kaimiņvalstīm. Ekonomiski valsts ir atkarīga no bagāto kaimiņu un starptautisko aizdevēju labvēlības. Vēlēšanu rezultāti Bulgārijā Svētdien Bulgārijā notika parlamenta vēlēšanas. Lai arī sākotnēji šķita, ka tās nenesīs būtiskus pārsteigumus, un aptaujas pirms vēlēšanām rādīja, ka savu varu saglabās premjerministra Boiko Borisova pārstāvētā centriski labējā partija GERB, izskatās, ka valstij priekšā tomēr ir politiskā nestabilitāte. Pirmais pārsteigums bija vēlētāju aktivitāte. Lai arī pirms vēlēšanām daudzi sacīja, ka nezina, vai dosies balsot, vēlēšanu dienā pie iecirkņiem pat veidojās rindas. Jau nākamajā dienā, saskaitot tikai pusi no balsīm, kļuva skaidrs, ka viss būs sarežģītāk nekā sākotnēji likās. Premjera partija tiešām ir ieguvusi vislielāko atbalstu, taču tas ir nepietiekams. Turklāt ja pirms četriem gadiem par GERB nobalsoja trešdaļa vēlētāju, tad šoreiz atbalstītāju skaits ir sarucis līdz 26 procentiem. Galveno pārsteigumu ir sagādājusi jaundibinātā pretistablišmenta partija ar nosaukumu "Ir tāda tauta", kuru vada dziedātājs un televīzijas raidījumu vadītājs Slavi Trifonovs. Viņš tiek dēvēts par populistu. Pirms vēlēšanām viņa partija atteicās piedalīties jebkādās priekšvēlēšanu debatēs un faktiski vēlētājus uzrunāja tikai savos interneta kanālos. Neviens negaidīja, ka gandrīz katrs piektais vēlētājs varētu balsot par viņiem. Par uzvarētājiem varētu nosaukt vēl divas jaunizveidotas protesta partijas - korupcijas apkarotāju partiju "Demokrātiskā Bulgārija" un kreisi populistisko koalīciju "Celies! Padzen mafiju!" -, kas pērn rīkoja masu protestus, cenšoties gāzt Borisova valdību. Abas partijas ieguvušas attiecīgi 10 un 5 % balsu. Līdz ar to vairāk nekā trešdaļu parlamenta pārstāvēs partijas, kuras politikā ir jaunpienācējas. Savukārt galvenie līdzšinējie opozicionāri - sociālisti atbalstu zaudējuši gandrīz uz pusi un ieguvuši vien 15 procentu vēlētāju atbalstu. Bet GERB koalīcijas partneri - nacionālistiskā Iekšējās Maķedonijas Revolucionārā organizācija - nav pārvarējusi 4 procentu barjeru un no politiskās aprites līdz ar to izkritusi. Galvenais izaicinājums tagad būs jaunas valdības izveide. Premjers faktiski ir palicis bez sabiedrotajiem, un nav skaidrs, kuras partijas spēs vienoties kopējam darbam. Krievija demonstrē kareivīgumu Pēdējos mēnešos iezīmējies jauns spriedzes pieaugums starp Krieviju un Ukrainu. Jau kopš februāra daudz biežāki kļuvuši kopš pagājušā gada jūlija spēkā esošās uguns pārtraukšanas pārkāpumi no Krievijas un prokrievisko spēku puses, izmantojot ne tikai strēlnieku ieročus, bet arī mīnmetējus, granātmetējus un lielkalibra ložmetējus. Šais apšaudēs gājuši bojā vairāki Ukrainas bruņoto spēku karavīri un civiliedzīvotāji, t.sk. 26. martā mīnmetēju apšaudē nogalināti četri un ievainoti divi karavīri. To visu vaiņagoja Krievijas atteikšanās pagarināt uguns pārtraukšanu pēc 1. aprīļa. Tajā pašā laikā pēdējā mēnesī parādās uzkrītoši daudz informācijas par Krievijas bruņoto spēku koncentrāciju kā Ukrainas austrumu robežas tuvumā, tā Krievijas okupētajā Krimas pussalā. Šī karaspēka koncentrācija tiek raksturota kā plašākā kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu sākuma 2014. gadā. Tiek izvietotas tanku, mehanizētās kājnieku, artilērijas, aviācijas un desanta vienības. Tas viss liecina par Krievijas gatavību plaša mēroga provokācijām vai pat jaunam iebrukumam Ukrainas teritorijā. Pamatīgi intensificējusies arī propaganda un Ukrainai naidīga retorika diplomātiskā līmenī; atkal parādījušās nepatiesas ziņas par civiliedzīvotāju bojāeju Krievijas okupētajās Austrumukrainas teritorijās, kurā esot vainojamas Ukrainas militārās darbības. Par Maskavas konkrētajiem plāniem, protams, var tikai minēt. Iespējams, tā ir arī NATO reakcijas pārbaude, kas tādā gadījumā devusi Krievijai netīkamu rezultātu. Ziemeļatlantijas alianses un atsevišķu dalībvalstu pārstāvju izteikumi pauž ne tikai principiālu atbalstu Ukrainai, bet arī nolūkus sniegt konkrētu palīdzību. Kā informē Pentagons, šonedēļ notikušas īpašas tiešsaistes sarunas Ukrainas situācijas sakarā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Kanādas, Polijas un Lietuvas pārstāvju piedalīšanos. Nozīmīgu ievērību Ukrainas medijos izpelnījies arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča izteikums vakardienas intervijā Latvijas Televīzijai, ka Ukrainai būtu piešķirams rīcības plāns dalībai NATO. Sagatavoja Eduards Liniņš   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Baltkrievijā atsākušās masu demonstrācijas. Armijas dienā Mjanmā drošības spēki nogalinājuši vairāk nekā 100 protestētājus. Nedienas ar Suecas kanālā iestrēgušo konteinerkuģi jeb trombs globālās ekonomikas artērijā. Aktualitātes pasaulē komentē politologs Andis Kudors un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Ierakstā uzklausām baltkrievu žurnālisti, kura šobrīd dzīvo Viļņā. Mjanma tuvojas pilsoņkara situācijai Pēc 31. martā notikušās Apvienoto Nāciju Drošības padomes slēgtās sēdes ANO īpašā sūtne Mjanmā Kristīne Šrānere Burgenere paziņoja, ka situācija šai valstī draud ar pilsoņu karu un asinspirti. Ģenerāļi, kuri sagrāba varu militārā apvērsumā 1. februārī, izrādījušies acīmredzami nespējīgi kontrolēt situāciju, un sagaidāma tikai tālāka vardarbības eskalācija. Viss liecina, ka šis ANO pārstāves vērtējums atbilst patiesībai. Nu jau ilgāk nekā mēnesi armija pret protestētājiem laiž darbā kaujas munīciju, un 27. martā, līdz šim asiņainākajā pretstāves dienā, tika nogalināts 141 cilvēks, kopējam nepārprotami apstiprināto upuru skaitam sasniedzot 536. Taču varas brutalitāte, kā šobrīd šķiet, tikai uzkurina opozīcijas apņēmību. Protestētāju vidū parādījušies bruņoti ļaudis, un otrdien trīs reģionālās nemiernieku grupas paziņojušas, ka pārtrauks līdzšinējo pamieru ar valdību un apvienos spēkus bruņotai cīņai, ja vara nepārstās slepkavot civiliedzīvotājus. Hunta uzsākusi akcijas pret separātiskajām minoritātēm, pirmoreiz divdesmit gadu laikā bombardējot nemiernieku dislokācijas rajonu Karenas provincē, kā rezultātā apmēram 3000 cilvēku bēguši pāri robežai uz Taizemi. Mjanmā pastāv vairāk nekā divdesmit bruņotas separātistu grupas, kuras jau gadu desmitiem cīnījušās par minoritāšu pašnoteikšanos vai autonomiju, taču nesenajā demokratizācijas periodā lielākoties piekritušas pamieram ar centrālo varu. Savukārt pēdējās vēlēšanās pārliecinoši uzvarējušās un apvērsumā no varas padzītās partijas Nacionālā līga demokrātijai pārstāvji izplatījuši paziņojumu, ka veido pagrīdes valdību. Tikām iespēja īstenot kādas vienotas starptautiskas sankcijas pret pašreizējo Mjanmas huntu joprojām šķiet neīstenojama, ciktāl ģenerāļu režīmu noteikti atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija, kā arī Indija un Vjetnama. Baltkrievija. Pretstāve turpinās 25. martā Minskas ielās atkal izgājuši tūkstoši protestētāju, tā izbeidzot pāris mēnešus ilgo ielu demonstrāciju pārtraukumu. 25. marts ir oficiālā režīma neatzīta atceres diena – datums, kad 1918. gadā tika pasludināta Baltkrievijas Tautas republikas nodibināšana, kas bija neveiksmīgs mēģinājums Pirmā pasaules kara izskaņā radīt nacionālu baltkrievu valsti. Uz protesta akcijām šai dienā baltkrievus aicināja arī trimdā esošā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska. Tiek lēsts, ka protestos piedalījušies vairāki tūkstoši; vairāki simti tikuši aizturēti. Tāpat pirms nedēļas Baltkrievijas varas iestādes apcietinājušas vairākus Baltkrievijas Poļu savienības vadītājus, tai skaitā savienības priekšsēdētāju Anželiku Borisu, izvirzot apsūdzības naida kurināšanā. Joprojām ieslodzījumā esošais bijušais prezidenta amata kandidāts Viktars Babarika šonedēļ nācis klajā ar aicinājumu apvienoties partijā, kura pārstāvētu Baltkrievijas sabiedrības vairākumu un kalpotu kā līdzeklis pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīma nomaiņai. Kā paudis Babarika, viņš līdz šim uzskatījis partijas par mūsu gadsimtam neatbilstošu politisku parādību, taču baltkrievu tautas kustība pierādījusi, ka viņš kļūdījies. Savukārt Svetlana Tihanovska izvirzījusi iniciatīvu uzsākt sarunas ar starptautisku vidutāju piedalīšanos starp režīma pārstāvjiem un opozīciju, šai nolūkā organizējot tautas nobalsošanu tīmekļa platformās. Tiek ziņots, ka situāciju Baltkrievijā 30. marta videokonferences sarunās apsprieduši arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un Krievijas prezidents Vladimirs Putins, gan ne tuvu ne kā galveno jautājumu. Trombs globālās ekonomikas artērijā 23. martā vairāk nekā 400 metrus garais konteineru kravas kuģis “Ever Given”, netiekot galā ar pēkšņu vēja brāzmu, ar abiem galiem iestrēga Suecas kanāla krastos, nosprostojot šo ūdensceļu. Kuģa atbrīvošanas operācija, izmantojot smilšu atsūknēšanas kuģi, ekskavatorus un velkoņus, prasīja sešas dienas, kuru laikā pie kanāla izejām Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā izveidojās kuģu sastrēgumi, ap 350 peldlīdzekļu kopskaitā. Šī situācija vēlreiz akcentēja to, cik nozīmīgs starptautiskajai tirdzniecībai ir pirms vairāk nekā 150 gadiem izbūvētais Suecas kanāls. Pēc raidsabiedrības BBC ziņām, tranzīts cauri tam veido apmēram 12% no planētas tirdzniecības apgrozījuma, t.sk. apmēram 8% no sašķidrinātās dabasgāzes piegādēm. Tiešie zaudējumi Ēģiptei neieņemto tranzīta nodevu veidā ir apmēram 15 miljoni dolāru dienā. Atsaucoties uz vācu apdrošināšanas kompāniju “Allianz”, BBC vēsta, ka kopējie zaudējumi pasaules tirdzniecībai varētu sasniegt 10 miljardus dolāru un samazināt globālo ekonomikas izaugsmi par divām līdz četrām procenta desmitdaļām. Suecas kanāla būvdarbi tika pabeigti 1869. gadā, un kopš tā laika kanāls ir kalpojis kā ļoti nozīmīga tranzītartērija, kas ļauj par trīsarpus tūkstošiem jūras jūdžu jeb vidēji astoņām dienām saīsināt jūras ceļu no Āzijas un Eiropu. Kopš uzcelšanas kanāls bijis arī ģeostratēģisku interešu degpunktā, tai skaitā izraisot t.s. Suecas krīzi 1956. gadā. Toreiz Lielbritānijas un Francijas mēģinājums ar militāru spēku paturēt kontroli pār kanālu, kuru Ēģiptes valdība nacionalizēja, izraisīja globāla konflikta briesmas, kad Padomju Savienības līderis Ņikita Hruščovs piedraudēja iesaistīties karā Ēģiptes pusē.   Sagatavoja Eduards Liniņš   {module widgetid="48" id="banners" action="place" loc="43" layoutid="0" layout="" static="1"}

Krievijas ārlietu ministra vizīte Ķīna liek arvien vairāk domāt, kāda šobrīd veidojas kopējā situācija pasaulē un kādu iespaidu tas atstāj uz kopējo drošību pasaulē. Uzmanības centrā Krievijas un Ķīnas attiecības ar Rietumiem un arī savstarpēji. Gan vienas, gan otras lielvalsts rīcība pēdējos gadus arvien vairāk satrauc. Kāda ir tālākā perspektīva? Izraēlā aizvadītas jau ceturtās parlamenta vēlēšanas pāris gadu laikā. Aktualitātes pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām žurnālistu Dmitriju Dubovu. Vēlēšanas Izraēlā – ceturtās pirmstermiņa kopš 2019. gada 23. martā notikušās vēlēšanas Izraēlā ir ceturtās ārkārtas vēlēšanas kopš 2019. gada un turpina ieilgušo politisko krīzi. Pagājušā gada maijā tika noslēgts koalīcijas līgums starp premjera Benjamina Netanjahu vadīto labējo partiju “Likud” un pamanāmāko opozīcijas spēku – partiju “Kahol Lavan” jeb „Zili baltais”. Pie tam partijas, kuras līdz šīs koalīcijas izveidei bija veidojušas ar “Kahol Lavan” tāda paša nosaukuma bloku, no šī bloka izstājās. Vienošanās paredzēja, ka pirmo valdības termiņa pusi to vadīs Netenjahu, bet pēc tam viņu nomainīs “Kahol Lavan” līderis Benijs Gancs. Ja tas īstenotos, nākamajām vēlēšanām būtu jānotiek 2023. gada 23. maijā. T aču pagājušā gada decembrī Izraēlas parlamentā Knesetā neizdevās apstiprināt nākamā gada budžetu, kas nozīmēja Kneseta automātisku atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Šobrīd apkopoti vairāk nekā 95% balsu, un rezultāti liecina, ka “Likud” varētu būt zaudējis vairākas vietas parlamentā, tāpat kā partija “Kahol Lavan”. Savas pozīcijas, domājams, saglabājuši bijušie “Kahol Lavan” bloka partneri – centriski liberālās partijas “Ješ Atid” un “Telem”, kuras vada, attiecīgi, Jairs Lapids un Moše Jaalons. Tāpat arī “Likud”tradicionālie sabiedrotie – galēji labējās un reliģiozi konservatīvās jūdaistu partijas. Parlamentā iekļuvusi partija „Jaunā cerība”, kuru pagājušā gada nogalē izveidoja vairāki no “Likud” aizgājuši politiķi. Vairāk vietu ieguvušas kreisās partijas – Darba partija un sociāldemokrātiskā “Merec”, tomēr paliekot starp Kneseta sīkpartijām. Pēc visa spriežot, arī šīs vēlēšanas nedos nepieciešamo vairākumu nevienam no konkurējošajiem spēkiem un, ļoti iespējams, valdības izveide atkal būs ļoti grūts uzdevums. Vai Pekina un Maskava vienosies pretrietumu nostājā? Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova ierašanās oficiālā vizītē Ķīnas Tautas Republikā notiek uz nopietna Krievijas un ASV attiecību saasināšanās fona. Kā zināms, pagājušonedēļ Krievija atsauca uz konsultācijām savu vēstnieku Vašingtonā pēc tam, kad prezidents Baidens televīzijas intervijā atzina, ka uzskata Vladimiru Putinu par slepkavu. Daudz siltākas šobrīd nav arī Pekinas un Vašingtonas attiecības, jo Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena sarunas Aļaskā ar Ķīnas Kompartijas Centrālkomitejas atbildīgo ārlietu sekretāru Janu Czeči un ārlietu ministru Vanu Ji sākās ar asu vārdu apmaiņu. Tāpat Savienotās Valstis līdz ar Kanādu un Lielbritāniju pievienojušās Eiropas Savienības sankcijām Ķīnas amatpersonām saistībā ar uiguru minoritātes vajāšanām Ķīnas Siņdzjanas reģionā. Attiecīgi nenākas brīnīties, ka Sergeja Lavrova un Vana Ji tikšanās laikā Guiliņas pilsētā Ķīnas dienviddaļā izskanēja nepārprotami pretrietumnieciska retorika. Uzrunājot žurnālistus pēc ierašanās Guiliņā, Krievijas ārpolitikas resora vadītājs atkārtoja jau agrāk dzirdēto tēzi par nepieciešamību mazināt Krievijas un Ķīnas ekonomikas atkarību no amerikāņu dolāra. Daudz nopietnāk vērtējams ir abu ārlietu ministru aicinājums tikšanās noslēgumā sasaukt Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgo locekļu samitu. Tāpat šai paziņojumā pausta nepatika pret „citu valstu” iejaukšanos Ķīnas un Krievijas iekšējās lietās. Vārdā neviena šī „cita valsts” nav saukta, taču ir skaidrs, ka izteikums veltīts pirmām kārtām Savienotajām Valstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievija atsauc savu vēstnieku ASV uz konsultācijām pēc Baidena intervijas telekanālam "ABC". 15.martā aprit 10 gadi kopš Sīrijas kara sākuma. Nīderlandes vēlēšanas pārmaiņas nesola. Vācijas federālo zemju vēlēšanas: neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem. Aktualitātes pasaulē vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Tuvo Austrumu drošības politikas pētnieks Toms Rātfelders, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Elmāru Ernstu Rozīti Vācijā. Krievija ņem ļaunā Diplomātiskās pārstāvniecības vadītāja – vēstnieka vai sūtņa – atsaukšana uz konsultācijām starptautisko attiecību praksē lielākoties tiek izmantota kā demonstratīvs protesta žests. 17. martā šādu soli spēra Krievija, atsaucot savu vēstnieku Savienotajās Valstīs Anatoliju Antonovu. Kā definēja Krievijas ārlietu dienesta Informācijas un preses departamenta direktore Marija Zaharova, Antonovs atgriežas Maskavā, lai apspriestu situāciju abu valstu attiecībās un to tālāko virzību, kuras, kā viņa uzsvēra, nonākušas strupceļā Savienoto Valstu vainas dēļ. Notikušā tiešais iemesls diezgan nepārprotami ir prezidenta Džo Baidena izteikumi vakardienas intervijā telekanālam ABC, kurā viņš uz raidījuma vadītāja Džordža Stefanopula jautājumu, vai Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir slepkava, atbildēja apstiprinoši un paziņoja, ka Putinam nāksies maksāt par Krievijas iejaukšanos pagājušo prezidenta vēlēšanu norisē. Kā zināms, 16. martā tika publiskots Savienoto Valstu izlūkdienestu apkopojošs ziņojums, kurā secināts, ka Krievijas specdienesti veikuši ietekmes operācijas nolūkā veicināt Donalda Trampa atkārtotu ievēlēšanu. Notikušais ir kārtējais trieciens divpusējām attiecībām, kuras nesen jau iedragājušas Savienoto Valstu sankcijas pret vairākām Krievijas amatpersonām, reaģējot uz opozicionāra Alekseja Navaļnija saindēšanu un vēlāko ieslodzīšanu cietumā. Der atcerēties, ka jautājums par Krievijas vadoņa slepkavniecisko dabu Amerikas publiskajā telpā neizskan pirmoreiz. To pašu kanāla Fox News raidījuma vadītājs Bils O’Reilijs uzdeva toreizējam prezidentam Donaldam Trampam, kurš atbildēja: „Pasaulē ir daudz slepkavu, mums arī tādi ir. Vai tad jūs domājat, ka mūsu valsts ir bez vainas?” Asiņainā desmitgade Sīrijā Par Sīrijas pilsoņkara sākumu uzskata 2011. gada 15. martu, kad demonstrantu tūkstoši izgāja Damaskas un Alepo ielās, prasot demokratizāciju un politieslodzīto atbrīvošanu. Prezidenta Bašara Asada autoritārā režīma represijas izraisīja tikai vēl straujāku protestu eskalāciju, protesti pārauga nemieros, sacēlušos pusē pārgāja daļa bruņoto spēku, un valstī sākās pilsoņu karš. Sākotnēji šķita, ka Asada režīma dienas ir skaitītas, taču etniski un reliģiski neviendabīgajā valstī pilsoņu karš drīz kļuva līdzīgs visu cīņai pret visiem. 2013. gadā kā nozīmīgs spēks cīņas arēnā parādījās teroristiskā organizācija Irākas un Levanta islāma valsts, sagrābjot plašas teritorijas valsts austrumu un centrālajā daļā, un, salīdzinot ar šiem islāma radikāļiem, Asada režīms izrādījās mazākais ļaunums. Cīņa pret teroristu pasludināto „kalifātu” kalpoja par leģitīmu iemeslu Krievijas plašai militārai iesaistei valdošā režīma pusē. Kremlim Sīrija kļuvusi par vienu no ģeopolitisko ambīciju īstenošanas laukumiem, dalot šeit ietekmes sfēras ar Sīrijas kaimiņvalsti Turciju, kura arī pēdējā desmitgadē tiecas pēc reģionālas lielvalsts pozīcijām. Turcija daļēji atbalsta Sīrijas opozīciju, taču cenšas nepieļaut kurdu etniskās minoritātes pašnoteikšanās tieksmes Sīrijas ziemeļos un ziemeļaustrumos. Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēki aktīvi darbojās Sīrijā kopš 2014. gada, pamatā apkarojot „Islāma kalifātu”, bet vēršot triecienus arī pret Sīrijas valdības spēkiem gadījumos, kad tie uzbruka amerikāņu sabiedroto pozīcijām. Tomēr prezidenta Trampa administrācijas politika pēc t.s. „kalifāta” sakāves 2019. gada pirmajā pusē bija orientēta uz amerikāņu klātbūtnes samazināšanu, dodot lielāku rīcības brīvību Asada režīmam, Krievijai un Turcijai. Novērtējot pagājušās asiņainās desmitgades bilanci, jāsecina, ka autoritārajam Asada režīmam ir izdevies noturēties un atgūt kontroli lielākajā daļā valsts. Pilsoņkara upuru bilance ir visai aptuvena, bet tiek lēsts, ka tie varētu būt no nepilniem 390 000 līdz pat 600 000 bojāgājušo. Apmēram 13 miljoni jeb gandrīz divas trešdaļas no valsts iedzīvotājiem kara rezultātā bijušas spiestas doties bēgļu gaitās, t.sk. apmēram pieci miljoni pametuši valsti, un lielākā daļa no šiem bēgļiem joprojām nav varējuši atgriezties agrākajās dzīvesvietās. Vēlēšanas Nīderlandē pārmaiņas nesola 17.marta vakarā noslēdzās trīs dienas ilgušās Nīderlandes parlamenta jeb Ģenerālštatu apakšpalātas vēlēšanas. Ilggadējā premjerministra Marka Rites kabinets tās sagaidīja demisionējušas valdības statusā pēc tam, kad 15. janvārī atkāpās, reaģējot uz t.s. Bērnu pabalstu krāpšanās skandālu. Skandāls sākas 2018. gadā, kad publiski izpaudās informācija par to, ka Nīderlandes Nodokļu un muitas administrācija nepamatoti apsūdzējusi apmēram 26 000 ģimeņu bērnu pabalstu izkrāpšanā, liekot atmaksāt saņemtās pabalstu summas. Bija gadījumi, kad pieprasītā pabalstu atmaksāšana noveda ģimenes nopietnās finanšu grūtībās. Par spīti šai priekšvēsturei viss liecina, ka valdošās koalīcijas pozīcijas kopumā šais vēlēšanās nav cietušas, un nākamās valdības politiskās aprises varētu būt līdzīgas iepriekšējam Marka Rites kabinetam. Šis kabinets, pēc skaita trešais, uzstādīja rekordu koalīcijas veidošanas ilguma ziņā, jo bija vajadzīgas 225 dienas, lai sadiegtu koalīciju no Marka Rites vadītās konservatīvi liberālās Tautas partijas brīvībai un demokrātijai, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” un divām kristīgi demokrātiskajām partijām – „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un „Kristiešu savienība”. Šobrīd, kad saskaitītas apmēram 2/3 balsu, tiek prognozēts, ka Tautas partija nedaudz palielinājusi savu vietu skaitu parlamentā. Vēl nozīmīgāki ir otras lielākās valdības partijas „Demokrāti 66” panākumi, kļūstot par otru lielāko parlamenta frakciju un atstumjot trešajā vietā labēji populistisko Brīvības partiju. Nedaudz vājāk kā iepriekšējās vēlēšanās šķiet startējusi partija „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”, praktiski bez izmaiņām – „Kristiešu savienība”. Kopumā līdzšinējai koalīcijai, kuras niecīgais parlamentārais vairākums tika zaudēts jau 2019. gada rudenī, šajā reizē tas varētu būt stabilāks. Galvenie šo vēlēšanu neveiksminieki, līdzās Brīvības partijai, ir nozīmīgu kritumu piedzīvojušie zaļie, kā arī sociālisti, kuri acīmredzami turpina lejupslīdi pēc katastrofālā zaudējuma iepriekšējās vēlēšanās 2017. gadā. Neiepriecinoši signāli vācu kristīgajiem demokrātiem Pirms septembrī gaidāmajām Vācijas Bundestāga vēlēšanām politiskā un mediju vide uzmanīgi fiksē signālus, kuri varētu liecināt par šo vēlēšanu gaidāmajiem rezultātiem. Tāpēc nozīmīga vērība pievērsta 14.martā notikušajām federālo zemju likumdevēju jeb landtāgu vēlēšanām Reinzemē-Pfalcā un Bādenē-Virtenbergā. Abos gadījumos politiskās varas aina šais turīgajās Vācijas rietumdaļas zemēs nav būtiski mainījusies. Industriālajā Reinzemē-Pfalcā līdzšinējās pozīcijas saglabājuši sociāldemokrāti, savukārt Bādenē-Virtenbergā vēl lielāku vēlētāju atbalstu guvusi arī līdz šim ietekmīgākā Zaļo partija. Attiecīgi minēto zemju valdības, domājams, arī turpmāk vadīs sociāldemokrāte Malu Dreijere un zaļais Vinfrīds Krečmans. Tomēr, kā norāda novērotāji, šo vēlēšanu rezultāti ir pamats bažām Vācijas politikas stūrakmenim – Kristīgi demokrātiskajai savienībai. It kā jau zaudēti vien daži procenti balsu un saglabāta otrā pozīcija zemju parlamentos, taču vēsturiski tas ir vājākais kristīgo demokrātu sniegums šais zemēs. Sevišķi bažas raisošs ir kritums Bādenē-Virtenbergā, kas ir viena no tradicionāli konservatīvajām vācu zemēm. Zaļo panākumi šeit ir ne vien Vinfrīda Krečmana personīgās autoritātes nopelns, bet izriet arī no vispārējā šīs partijas svara pieauguma Vācijas politikā. Jau izskan balsis, ka nākamā Vācijas valdība, iespējams, varētu iztikt bez Kristīgi demokrātiskās savienības. Vēl viens šo vēlēšanu neveiksminieks ir galēji labējā partija „Alternatīva Vācijai”, kas nozīmīgi zaudējusi pozīcijas abās federālajās zemēs. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

Honkonga Ķīnas totalitārisma spīlēs. Spriedzes kāpums Armēnijā. Mjanmas hunta kļūst asiņaina Aktualitātes pasaulē vērtē Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja un režisors Aiks Karapetjans. Honkonga Ķīnas totalitārisma spīlēs Pirmdien, 1. martā, Honkonga pieredzēja pirmo masu protestu kopš pagājušā gada oktobra, kad vairāk nekā pusotru gadu ilgusī protestu kustība totalitārās Ķīnas joprojām daļēji demokrātiskajā autonomijā apsīka pēc pandēmijas ierobežojumiem un drakoniskā Nacionālās drošības likuma spēkā stāšanās. Tagad apmēram tūkstotis cilvēku bija pulcējušies pie tiesas ēkas, kur bija nogādāti 47 demokrātiskās kustības aktīvisti, kurus varas iestādes arestēja plašā policijas akcijā 28. februārī. Viņus apsūdz mēģinājumā gāzt pastāvošo varu, kas, saskaņā ar minēto Nacionālās drošības likumu, draud pat ar mūža ieslodzījumu. Apsūdzības pamatā ir neoficiālas priekšvēlēšanas, kuras Honkongas demokrātiskā opozīcija sarīkoja pagājušā gada jūnijā, vēloties izvirzīt spēcīgākos kandidātus septembrī paredzētajās autonomijas parlamenta vēlēšanās. Vēlēšanas tika atliktas uz gadu, pamatojot to ar pandēmijas situāciju, taču neoficiālo priekšvēlēšanu rīkošanu Pekinai pakļāvīgā vietējā vara traktē kā daļu no plāna, kas itin kā paredzējis „paralizēt” autonomijas varu, iegūstot vairākumu likumdevējā institūcijā un tad bloķējot budžeta pieņemšanu un spiežot atkāpties Honkongas izpildvaras vadītāju Keriju Lamu. Nacionālās drošības likuma pieņemšanas laikā no Pekinas skanēja solījumi, ka tas tikšot piemērots tikai nepārprotamos pretvalstiskas darbības gadījumos, taču šīs apsūdzības liecina tieši pretējo. Tiesas sēde pirmdien ilga desmit stundas, tās turpinājums otrdien – astoņas stundas. Pēc sēdes otrdien četri arestētie nogādāti slimnīcā, jo ilgās stundas tiesas zālē izrādījušās pārāk mokošas. Nosodījumu procesam, kurā smagas apsūdzības tiek izvirzītas par demokrātisku darbību, jau paudusi Eiropas Savienība, Lielbritānija un ASV. Kā tiek lēsts, šobrīd visi daudz maz pamanāmie Honkongas demokrātiskās opozīcijas līderi un aktīvisti ir vai nu apcietināti, vai apsūdzēto statusā, vai arī devušies trimdā. Spriedzes kāpums Armēnijā Iekšpolitiskā spriedze, kas Armēnijā valda kopš sakāves militārajā konfliktā ar Azerbaidžānu pagājušā gada rudenī, februāra nogalē strauji pieauga. Eskalāciju ievadīja neglaimojoši izteikumi, kurus Armēnijas premjerministram Nikolam Pašinjanam veltīja armijas galvenā štāba priekšnieka vietnieks Tigrans Hačatrjans. Sekoja valdības vadītāja rīkojums par ģenerāļa atbrīvošanu no amata, bet tam – armijas vadības 25. februāra paziņojums, ka esošās valdības kļūmīgā un nekompetentā rīcība novedusi valsti pie sabrukuma robežas un armija tāpēc pieprasa Pašinjana kabineta demisiju. Uz to premjerministrs reaģēja ar paziņojumu, ka šāds armijas demaršs uzskatāms par militāra apvērsuma mēģinājumu, un izdeva rīkojumu par galvenā štāba priekšnieka Onika Gasparjana atbrīvošanu no amata. Šādam valdības lēmumam nepieciešams valsts prezidenta formāls apstiprinājums, un to prezidents Armens Sarkisjans atteicies dot arī pēc atkārtota premjerministra pieprasījuma. Saskaņā ar likumu šādā situācijā prezidentam trīs dienu laikā jānodod lēmums konstitucionālās tiesas izvērtējumam, vai arī tas stājas spēkā. Tikām Erevānas ielās mītiņos pulcējas kā opozīcijas, tā premjerministra atbalstītāji. Pirmdien daži opozīcijas mītiņotāji iekļuva ministru kabineta ēkas vestibilā un izkliedza prasības par valdības atkāpšanos. Opozīcija, kuras centrā ir nesen izveidotais politiskais bloks „Kustība par dzimtenes glābšanu”, pieprasa valdības demisiju un pagaidu valdības izveidi periodā līdz ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Kā domājamo pagaidu valdības vadītāju opozīcija izvirzījusi Armēnijas politikas veterānu, kādreizējo aizsardzības ministru Vazgenu Manukjanu, kuram nule kā izvirzītas apsūdzības musināšanā uz bruņotu varas sagrābšanu. Savukārt premjerministrs, pirmdien uzrunājot savu atbalstītāju mītiņa dalībniekus, izteica gatavību organizēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas un referendumu par izmaiņām konstitūcijā. Tajā paša mītiņā viņš apsūdzēja ģenerāli Gasparjanu pakalpošanā bijušā prezidenta Serža Sargsjana interesēm. Sargjans zaudēja varu 2018. gadā, kad plašu protestu rezultātā pie varas nāca bloks „Mans solis” ar Pašinjanu priekšgalā. Mjanmas hunta kļūst asiņaina Militārā hunta, kas 1. februārī sagrāba varu Mjanmā, sākotnēji atturējās lietot kaujas ieročus pret protestētājiem, kuri prasīja demokrātijas atjaunošanu. Taču pēdējā nedēļa šai ziņā nesusi traģiskas pārmaiņas. Tagad armijnieki laiž darbā šaujamieročus, un upuru skaits jau pārsniedzis pussimtu, t.sk. 38 cilvēki nogalināti vakar, kad uz demonstrantiem šauts valsts lielākajā pilsētā Jangonā, tāpat Mandalajā, Mounšvā un citur. Daudzi simti demonstrantu arestēti. Šobrīd apcietinājumā atrodas apmēram 1300 cilvēku, t.sk. apvērsumā gāztais prezidents Vins Mjins un valsts padomniece, Nobela miera prēmijas laureāte Auna Sana Su Či, kuriem izvirzītas vairākas, acīmredzami sadomātas apsūdzības. Šķiet, ka protestu mērogs pēc apvērsuma bijis huntai negaidīts, ciktāl Mjanmā pēc atbrīvošanās no britu koloniālās virskundzības 1948. gadā pie varas lielākoties bijuši represīvi totalitāri režīmi, un sabiedrībai, militāristuprāt, vajadzētu būt pieradušai pie šādas valdīšanas. Piektdien situāciju Mjanmā paredzēts apspriest slēgtā sanāksmē Apvienoto Nāciju Drošības padomē, kuras sasaukta pēc Lielbritānijas pieprasījuma. Tomēr praktiski nav cerību, ka ANO pieņems kādas vienotas sankcijas pret Mjanmas huntu, kuru visai konsekventi atbalsta Drošības padomes pastāvīgās locekles Ķīna un Krievija.

Baltkrievijā tiesā žurnālistus un opozicionārus, tikmēr Lukašenko tiekas ar Putinu Sočos. Politiskā krīze Gruzijā. Arvien skaļāk aicina Rietumus dalīties ar vakcīnām pret Covid-19. Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska. Turīgie vakcinējas pirmie No līdz šim pieejamajām Covid-19 vakcīnu piegādēm 75% nonākuši desmit pasaules valstīs, kamēr 130 valstis nav saņēmušas vēl nevienu vakcīnas dozu. Tā 17. februārī notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes tiešsaistes sanāksmē paziņoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerrešs. Ģenerālsekretārs nenosauca konkrēto desmit valstu sarakstu, taču ir skaidrs, ka tās pieder pie pasaules turīgākajām un ekonomiski jaudīgākajām valstīm. Vispārējā statistika pagājušās nedēļas beigās liecināja, ka rekords vakcinācijas tempu ziņā pieder Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur vakcinēti jau apmēram 75% iedzīvotāju, seko Izraēla ar vairāk nekā 50%, Apvienotā Karaliste ar nepilniem 25% un Savienotās Valstis ar apmēram 16% vakcinēto iedzīvotāju. Pārējās pasaules valstīs, t.sk. Eiropas Savienībā, vakcinēto iedzīvotāju skaits nekur vēl nepārsniedz 10%. Šai neviendabīgajai ainai, protams, ir ne tikai sociālekonomiski iemesli, tomēr tā liek runāt par kārtējo globālās nevienlīdzības apliecinājumu, kad pandēmijas briesmu situācijā labākas izredzes savu iedzīvotāju pasargāšanai ir bagātākajām valstīm. „Šai kritiskajā brīdī vienlīdzība vakcīnu pieejamībā ir lielākais morālais pārbaudījums globālajai kopienai,” izteicās Gutjerrešs. Vienlīdzīgākas vakcīnu globālās sadales mehānisms būtu jāīsteno globālajai vakcīnu pieejamības iniciatīvai COVAX, kuru kopīgi izveidojušas Pasaules Veselības organizācija un globālā Vakcīnu alianse Gavi, taču pagaidām tās pūliņi bijuši acīmredzami nepietiekami, un Gutjerrešs aicinājis divdesmit pasaules attīstītākās valstis veidot šim mērķim īpašu rīcības komandu. Francijas prezidents Emanuels Makrons aicinājis Eiropas valstis un ASV novirzīt 5% vakcīnu piegāžu t.s. attīstības valstīm. Intervijā izdevumam The Economist Makrons nepārprotami uzsvēra jautājuma ģeopolitisko aspektu, respektīvi – Ķīnas un Krievijas īstenoto t.s. „vakcīnas diplomātiju”, izmantojot šajās valstīs izstrādāto vakcīnu piegādes Āfrikai, Latīņamerikai un citiem pasaules reģioniem kā globālās ietekmes instrumentu. Gruzija iekšpolitiskā spriedzē Otrdienas rītā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vērienīga policijas akcija, specvienībai ar pacēlāja palīdzību caur jumta lūkām iekļūstot partijas Vienotā nacionālā kustība birojā un arestējot tās līderi Niku Meliju. Pie tam kārtības sargi ar asaru gāzes palīdzību izklīdināja kustības atbalstītājus, kuri mēģināja aizkavēt šo arestu. Vienotā nacionālā kustība ir galvenais Gruzijas opozīcijas spēks, un tās līderis 2019. gadā tika apsūdzēts nekārtību organizēšanā pēc tam, kad pūlis mēģināja ielauzties Gruzijas parlamenta ēkā. Daudzu gruzīnu sašutumu toreiz bija izraisījusi Krievijas domes pārstāvja, komunista Sergeja Gavrilova vizīte Tbilisi, cita starpā uzrunājot Starpparlamentārās pareizticības asamblejas tikšanās dalībniekus no Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja vietas. Melia tika atbrīvots pret drošības naudu, taču nesen tās apmērs tika palielināts, un šo lielāko summu maksāt viņš atteicās. Tiesas pielemto arestu uz vairākām dienām aizkavēja līdzšinējā Gruzijas premjerministra Georgija Gaharijas demisija 18. februārī. Tās iemesls bija tieši iespējamais opozīcijas līdera arests, kas var izraisīt jaunu spriedzes eskalācijas loku valdošās partijas „Gruzijas sapnis” un opozīcijas starpā. Savukārt jaunais premjers Iraklijs Garibašvili, kurš stājās amatā pirmdien, apņēmīgi īstenoja tiesas lēmumu. Ieilgušas iekšpolitiskas krīzes situācijā Gruzija dzīvo jau kopš parlamenta vēlēšanām, kuru divas kārtas notika pagājušā gada oktobrī un novembrī. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem vēlēšanās uzvarēja arī līdz tam valdošā partija „Gruzijas sapnis”, iegūstot 90 no 150 deputātu vietām. Taču opozīcijas partijas, vairums no kurām pirms vēlēšanām apvienojās sarakstā „Vienotībā ir spēks”, vaino valdošo partiju vēlēšanu viltojumos un boikotē parlamenta darbu. Līdz ar to, kā savā komentārā izsakās raidsabiedrība BBC, Gruzija šobrīd faktiski ir vienpartijas valsts. Novērotāji no EDSO pēc vēlēšanām izteikušies, ka tajās bijis vērojams spiediens uz vēlētājiem un administratīvā resursa izmantošana valdošās partijas labā, taču šie pārkāpumi neesot tik plaši, lai atzītu vēlēšanas par nebrīvām vai negodīgām. Lukašenko darbina „krimināllietu konveijeru” Ar brutālu spēku un vajāšanām prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam pēdējos mēnešos izdevies pieslāpēt protestu kustību Baltkrievijā, tomēr ne pilnīgi to likvidēt. Kā situāciju pēc mazskaitlīgiem protestiem pagājušo svētdien raksturoja „Radio Brīvība”, jaunākus ļaudis no ielām izdevies aizbiedēt, un tagad protestējot pamatā pensionāri, kuri savulaik tika uzskatīti par drošāko Lukašenko varas balstu. Pagājušonedēļ visā valstī notika kratīšanu vilnis, izmeklētājiem ierodoties preses izdevumu un cilvēktiesību aizstāvības organizāciju birojos, kā arī atsevišķu žurnālistu, cilvēktiesību un neatkarīgo arodbiedrību aktīvistu dzīvesvietās. Plašāki aresti gan vēl nav notikuši. Tikām notiek līdzšinējos protestos aizturēto tiesāšana. Kā izsakās neatkarīgā telekanāla Belsat direktors Aleksejs Dzikavinskis, tas ir īsts krimināllietu konveijers – šobrīd valstī notiek apmēram tūkstotis šādu procesu. Vienā no tiem divām Belsat žurnālistēm piespriesti divi gadi cietumā par tiešsaistes reportāžu no režīma atbalstītāju nogalinātā Romāna Bondarenko piemiņas akcijas. Žurnālistes, kuru darbības visnotaļ atbilst viņu profesionālajam statusam, notiesātas „sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu masu pasākumu organizēšanā”. Šāda apsūdzība šobrīd Baltkrievijā ir standarts piesauktajā „krimināllietu konveijerā”, un vispār vēršanās pret preses pārstāvjiem kļuvusi par spilgtu Lukašenko režīma represiju iezīmi, un organizācijas „Reportieri bez robežām” vērtējumā Baltkrievija ir šobrīd žurnālistu darbam visbīstamākā valsts Eiropā. Tikām pirmdien Krievijas un Baltkrievijas vadoņi Putins un Lukašenko sastapās Melnās jūras kūrortpilsētā Soči, pusotru stundu apspriedās, pēc kam kopīgi slēpoja un braukāja ar sniega motocikliem. Oficiāli abu tikšanās saturs bija saistīts ar sadarbību pandēmijas apkarošanas un ekonomisko sakaru aktivizēšanas jomā, taču tiek spekulēts par to, ka Baltkrievijas autokrāts varētu būt lūdzis vēl kādu aizdevumu no lielās kaimiņvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš

ES un Krievijas attiecības. Itālijā jaunā valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes ārpolitikā komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, Raimonds Pļaviņš, latvietis, kurš dzīvo Sicīlijā. Krievijas un Eiropas Savienības attiecību aukstā ziema „Vieglas smiltis Eiropas Savienības ārpolitikai” – tāds virsraksts rotā nesenu “Politico” publikāciju, kas veltīta Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela vizītei Maskavā. Kā zināms, augstais pārstāvis saņēmis nopietnu kritiku par nespēju izrādīt pretestību Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzbrūkošajai retorikai un arī Krievijas puses rīcībai, tieši viņa vizītes laikā izraidot no valsts vairāku Eiropas valstu diplomātus. Pats Borels pēc vizītes atzinis, ka Krievija un Eiropas Savienība ārpolitiski attālinās un Maskava uzlūko demokrātiskās vērtības kā eksistenciālu draudu, tāpat augstais pārstāvis paudis principiālu atbalstu tālākām sankcijām pret Krievijas režīmu, kuru konkrētais raksturs gan esot dalībvalstu ziņā. Tomēr Borels neatzīst, ka viņa vizīte Maskavā būtu bijusi kļūda. Tikām aizvadītajā nedēļā uzmanību izpelnījušies Sergeja Lavrova izteikumi par to, ka Krievija gatava pārtraukt jebkādas ārpolitiskās attiecības ar Eiropas Savienību, ja pēdējā atļausies ar savām sankcijām nopietni skart Krievijas ekonomiskās intereses. To Krievijas ārlietu resora vadītājs pauda 12. februāra intervijā Kremļa propagandistam Sergejam Solovjovam, pie tam izmetot frāzi: „Gribi mieru – esi gatavs karam!”. Vēlāk šo izteikumu raksturu centies mīkstināt Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, sakot, ka būtībā jau ārlietu ministrs esot teicies, ka Krievija gribot attiecību attīstību, taču esot gatava pretējam, ja Eiropas Savienība izvēlēšoties šādu ceļu. Savukārt trīs dienas vēlāk, preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto Lavrovs atkal piesauca šo tēmu, norādot, ka tas gan nenozīmējot attiecību saraušanu ar atsevišķām Eiropas valstīm. Tikām Briselē šie Krievijas ārlietu ministra izteikumi novērtēti kā provokatīvi un dīvaini. Eiropas Savienības Ārlietu dienesta oficiālais pārstāvis Peters Stano izteicies, ka šādi Krievija vēlreiz apliecinot, ka šobrīd nav gatava dialogam, kas esot acīmredzami no visām tās ārpolitiskajām darbībām. Jau piesauktajā “Politico” publikācijā, attīstot Eiropas Savienības ārpolitikas nāves metaforu, pauž, ka apbedīšana notikšot šopavasar Baltijas jūras ūdeņos. Ar to domāta gāzes vada Nord Stream – 2 plānotā pabeigšana, un iespējamās sankcijas pret šo projektu arī varētu būt tas, ko ministrs Lavrovs domājis ar Krievijas vitālo ekonomisko interešu skaršanu. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme, lai spriestu par sankcijām pret Krieviju, paredzēta 22. februārī. Vēlēšanas Katalonijā. Neatkarības atbalstītāji nostiprina pozīcijas 14. februārī tika ievēlēts jauns Katalonijas Autonomā apgabala parlaments. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras līdzšinējais Katalonijas Autonomā apgabala valdības prezidents Kims Torra izsludināja pēc tam, kad ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu tika atstādināts no amata par vēlēšanu likumdošanas pārkāpumiem 2019. gada Spānijas parlamenta vēlēšanu laikā. Šajās vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguva Katalonijas Sociālistu partija ar bijušo Spānijas veselības ministru Salvadoru Ilju priekšgalā. Šī partija atbalsta Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, un savu priekšvēlēšanu programmu balstīja neatkarības jautājuma sašķeltā reģiona atkalapvienošanā, ekonomikas aktivizēšanā un sociālās sfēras attīstībā. Tomēr sociālistiem ir nav drošu izredžu kļūt par reģiona valdošo partiju, jo šajās vēlēšanās savas pozīcijas vēl vairāk nostiprinājušas tās partijas, kuras iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Tikpat deputātu, cik sociālistiem, reģiona parlamentā tagad būs arī līdz šim spēcīgajai Katalonijas Kreiso republikāņu partijai, un gandrīz tikpat labi rezultāti ir centriskajai neatkarības atbalstītāju partijai „Vienoti Katalonijai”, kuru pagājušogad nodibināja emigrācijā esošais bijušais Katalonijas valdības prezidents Karless Pudždemons. Tāpat savu salīdzinoši mazāko frakciju būtiski palielinājusi vēl viena neatkarību atbalstošā partija „Tautas vienotības kandidatūra”. Kopā Katalonijas reģionālajā parlamentā neatkarības atbalstītāju spēkiem būs 74 no 135 vietām. Tas gan nenozīmē jaunus radikālus soļus iespējamās neatkarības virzienā, kas novestu pie jaunas attiecību saasināšanās ar Spānijas centrālo varu. Katalonijas atdalīšanās jautājumu pēdējā gada laikā aizēnojusi koronavīrusa pandēmija un ar to saistītās ekonomiskās problēmas, un, kā liecina aptaujas, neatkarības atbalstītāju un pretinieku daudzums Katalonijā ir apmēram vienāds. Var piebilst, ka relatīvs panākums šīs vēlēšanas ir radikāli labēji populistiskajai partijai Vox, kas pirmoreiz iekļuvusi reģionālajā parlamentā, savukārt graujošu sakāvi šais vēlēšanās piedzīvojuši centriskie spēki – liberālkonservatīvā partija „Pilsoņi” un liberālā Katalonijas Eiropas demokrātiskā partija. Tehnokrātu valdība Itālijā Pēc 2018. gada vēlēšanām Itālija ieguva parlamentu ar lielu radikāļu un populistu īpatsvaru un pēc ilga procesa – arī valdību, kuru izveidoja kreisi populistiskā „Pieczvaigžņu kustība” un labēji populistiskā apvienība „Līga”. Šī valdība kā politisku, tā subjektīvu pretrunu rezultātā izjuka 2019. gada augustā, pēc kam septembrī „Pieczvaigžņu kustība” izveidoja kabinetu kopā ar divām kreisajām partijām: Demokrātisko partiju un partiju „Brīvi un vienlīdzīgi”, pie kam Demokrātiskā partija jau drīz pēc tam sašķēlās, bijušajam premjeram Mateo Renci izveidojot partiju Italia Viva, aptuveni tulkojamu kā „Itālija dzīva”. Valdības priekšgalā palika līdzšinējais premjers, „Pieczvaigžņu kustības” pārstāvis Džuzepe Konte. Jau pagājušā gada decembrī parādījās informācija, ka starp premjeru Konti un “Italia Viva” līderi Renci iezīmējušās nopietnas domstarpības. Janvāra vidū Renci paziņoja par savas partijas aiziešanu no valdības, motivējot to ar „Pieczvaigžņu kustības” tieksmi diktēt savu gribu koalīcijas partneriem. Uzticības balsojumā Itālijas parlamentā Kontes valdība gan ieguva vairākumu, taču ne absolūto vairākumu, un rezultātā 26. janvārī valdība demisionēja. Sarunas par jaunās valdības veidošanu parādīja, ka Džuzepem Kontem joprojām ir nopietns atbalsts abās Itālijas parlamenta palātās, taču pašā „Pieczvaigžņu kustībā” ir nopietna pretestība tālākajai sadarbībai ar Mateo Renci un viņa partiju. Pēc tam, kad 2. februārī kļuva skaidrs, ka izveidot jaunu valdību ar iepriekšējo koalīciju neizdosies, Itālijas prezidents Serdžio Matarella aicināja bijušo Eiropas Centrālās bankas prezidentu Mario Dragi veidot tehnokrātu valdību. Nākamajā dienā savu atbalstu Dragi valdībai izteica Džuzepe Konte, 10. februārī – labējās apvienības „Līga” vadītājs Salvīni un labēji centriskās “Forza Italia” līderis Silvio Berluskoni. Pēc tam, kad par atbalstu bija nobalsojusi arī Demokrātiskās partijas vadība un vairākums „Pieczvaigžņu kustības” biedru tiešsaistes balsojumā, prezidents Matarella apstiprināja Dragi kabinetu, un 13. februārī jaunā Itālijas valdība nodeva zvērestu. Vakar, 17. februārī, Itālijas Senāts nobalsoja par uzticību jaunajai valdībai ar 262 no 302 balsīm, kas ir otrais pārliecinošākais balsojums Itālijas Republikas vēsturē. Sagaidāms, ka pietiekami pārliecinošs būs arī šodienas balsojums parlamenta apakšpalātā. No Dragi kabineta 26 ministriem deviņi ir pie partijām nepiederīgi, savukārt pārējie pārstāv sešas partijas no visa politiskā spektra. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vairāk nekā 80 eiroparlamentārieši pieprasījuši Eiropas Savienības (ES) augstākā diplomāta Žuzepa Borela atkāpšanos pēc viņa neveiksmīgās vizītes Maskavā. Apvērsums Mjanmā - valstī tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu. Aktualitātes komentē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas Jozu Oleku (Juozas Olekas). Izgāšanās Maskavā Otrdien, 9. februārī, Eiropas Komisijas viceprezidentam un augstajam pārstāvim ārlietu un drošības jautājumos Žuzepam Borelam nācās uzklausīt daudz nepatīkama Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē. Iemesls ir viņa pēdējā vizīte Maskavā, kura daudzuprāt bija pilnīga izgāšanās un Krievijas uzbrūkošās un netaktiskās diplomātijas triumfs. Jau pirms vizītes izskanēja balsis, ka to vajadzētu atcelt, ciktāl Krievijā nupat piespriests cietumsods noindēšanas mēģinājumā izdzīvojušajam opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, kas ir vēl viens Kremļa varas izaicinošs žests demokrātijas un tiesiskuma aizstāvju virzienā. Tomēr Borels izšķīrās braukt, lai, kā pats deklarēja, apliecinātu Eiropas Savienības nostāju un rosinātu Krieviju uz dialogu. Taču Maskavā viņš bija redzams preses konferencē ar kautru smaidu uzklausām Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumus par Eiropas Savienību kā partneri, uz kuru nevar paļauties, kā arī paslavējis Krievijā izstrādāto vakcīnu „Sputņik”. Vēlāk Borelu gaidīja vēl viens pliķis no Krievijas puses – ziņa, ka Maskava nolēmusi izraidīt pa vienam Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātam, jo viņi it kā piedalījušies mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Uz Eiropas Savienības augstā pārstāvja prasību atcelt šādu lēmumu vai vismaz sniegt sīkākus paskaidrojumus Krievijas pārstāvji atbildējuši ar augstprātīgu noraidījumu. Jau pirmdien tapa Eiroparlamenta deputātu vēstule, kuras teksta autors ir Igaunijas deputāts, Eiropas Tautas partijas frakcijas pārstāvis Riho Terrass, un kuru līdz šim parakstījuši vairāk nekā 70 parlamentārieši no Tautas partijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu un „Eiropas atjaunotnes” jeb liberāļu frakcijas. Vēstule norāda uz augstā pārstāvja neprasmi aizstāvēt Eiropas Savienības intereses un vērtības, kas radījusi kaitējumu savienības starptautiskajai reputācijai. Parakstītāji aicina komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, citējot, „rīkoties gadījumā, ja Borela kungs pats neatstātu savu amatu”. Kā šobrīd paziņojis Eiropas Komisijas publiskais pārstāvis Ēriks Mamers, Borels joprojām bauda pilnīgu prezidentes fon der Leienas atbalstu. Savukārt pats situācijas vaininieks, uzstādamies Eiroparlamentā, no vienas puses aizstāvējās, sakot, ka viņa kritiķiem neesot pieņemams pats Maskavas apmeklējuma fakts, no otras paziņojot, ka esot pārliecinājies par Kremļa nevēlēšanos sadarboties un gatavojot jaunu sankciju priekšlikumus. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus Ja pirmajās dienās pēc apvērsuma Mjanmā, kurā varu sagrāba militāra hunta ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, šķita, ka sabiedrība gatava samierināties ar šai valstij jau ierasto ģenerāļu valdīšanu, tad kopš nedēļas nogales Jangonā un citur valstī ielās iziet tūkstošiem protestētāju, paužot huntas varas noliegumu. Kā atzīmē novērotāji, protestētāji pamatā ir jauni ļaudis – paaudze, kura augusi jau salīdzinoši brīvā un pasaulei atvērtā sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī protesta formās. Demonstranti daudzviet tērpušies spilgtos, uzmanību piesaistošos apģērbos; viņu plakāti ir angļu valodā, ar globāli uztveramu ironiju un asociācijām. Tā, piemēram, kāda protestētāja pacēlusi plakātu ar uzrakstu: „Mans bijušais nebija labs, bet militāristi ir vēl sliktāki.” Vienā no provinces pilsētām protestā pret diktatūru piedalījušies arī vairāki desmiti policistu. Pagaidām gan nekas neliecina, ka hunta būtu gatava piekāpties šim spiedienam. Pret demonstrantiem raidīti policisti, kuri viņu izklīdināšanai lietojuši ūdensmetējus un gumijas lodes, kā arī, vismaz dažos gadījumos, kaujas munīciju. Rezultātā viena protestētāja nogādāta slimnīcā ar smagu ievainojumu galvā; viņas dzīvībai joprojām draud briesmas. Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens vakar paziņoja, ka pret diktatūras pārstāvjiem, viņu ģimenes locekļiem un biznesa interesēm tiks vērstas sankcijas. Dienvidaustrumāzijas tendences Šajā apskatā pievērsīsimies piecām Dienvidaustrumāzijas jeb Indoķīnas pussalas valstīm – Kambodžai, Laosai, Mjanmai, Taizemei un Vjetnamai. Lai arī šo valstu vidū vērojamas nozīmīgas politisko un arī sociālekonomisko modeļu atšķirības, tās visas apliecina, ka demokrātijai nākas grūti iesakņoties šajā pasaules daļā. Periodā pēc koloniālisma ēras beigām kā bijušie franču valdījumi Indoķīnas pussalas austrumdaļā – Vjetnama, Laosa un Kambodža; tā arī bijušais britu īpašums Birma jeb Mjanma piedzīvoja ilgāku vai īsāku sociālisma celtniecības mēģinājuma periodu. Daļā reģiona tas zināmā mērā turpinās, proti, Vjetnama un Laosa joprojām ir pēc kādreizējā padomju un arī Ķīnas Tautas Republikas modeļa būvētas vienpartijas varas sistēmas, kuras oficiāli joprojām uztur spēkā valdošu marksistisko ideoloģiju ar sociālistiskas sabiedrības izveidi kā nākotnes mērķi. Tomēr ikdienas ekonomiskajā realitātē šīs valstis, līdzīgi kā mūsdienu Ķīna, pakļaujas globālajai brīvā tirgus dominantei. Tā Vjetnamas kompartijas un valsts vadītājus žurnāls “The Economist” nodēvējis par „kaismīgi kapitālistiskiem komunistiem”, un ekonomikas teorētiķi atzīst, ka šodienas Vjetnamas ekonomiskais modelis ir tuvāks valstsmonopoliskajam kapitālismam nekā padomju stila sociālismam. Kas attiecas uz Kampučiju, kura arī savulaik apmēram desmitgadi ietilpa Padomju Savienības satelītvalstu skaitā, tā šobrīd nomināli ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku iekārtu, tomēr valsts politikā joprojām dominē kādreizējās Kampučijas Tautas revolucionārās partijas aprindas, un tās līderis Hun Sens ir valdības vadītājs kopš 1985. gada. Par Mjanmas neseno vēsturi un pašreizējo politisko situāciju plašāk runājām jau raidījumā pagājušonedēļ, savukārt Taizeme ir vienīgā valsts reģionā, kam izdevās saglabāt neatkarību koloniālisma periodā, bet aukstā kara laikā allaž ieturēt prorietumniecisku kursu. To gan lielā mērā nodrošināja armijas pastāvīga iejaukšanās politikā ar regulāriem militāriem apvērsumiem, pēdējais no kuriem izbeidza kārtējo nestabilās demokrātijas periodu 2014. gadā. Kopš tā laika Taizemi vada Nacionālā miera un kārtības komiteja ar ģenerāli Prajutu Čanoča priekšgalā. 2019. gada martā gan notika vēlēšanas, taču par to godīgumu ir lielas šaubas, un tās būtībā tikai leģitimēja militārās diktatūras statusu. Arī Taizeme periodiski piedzīvo sabiedrības protestus ar prasībām pēc demokratizācijas; pēdējie tādi notika pagājušā gada jūlijā un augustā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums.  Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs. Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales. Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju. Covid + Brexit dubultefekts Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus. Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski. Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.    

Krievijā aizvadīti plaši protesti Alekseja Navaļnija atbalstam. Pamatīgu šūpošanos Eiropā radījušas "Pfizer" un "AstraZeneca"  vakcīnu piegāžu kavēšanās. Bet Brazīlijā protestētāji pieprasa prezidenta impīčmentu. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš un laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondente Irina Tumakova. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ? Kopš pagājušās nedēļas nogales augušas bažas, ka Eiropas Savienība nevarēs īstenot agrāk deklarēto apņemšanos līdz vasarai vakcinēt pret Covid-19 70% no savienības pieaugušajiem iedzīvotājiem. Iemesls ir divu lielu vakcīnu ražotāju paziņojumi par plānoto piegāžu aizkavēšanos. Vispirms pagājušās nedēļas beigās kompānija “Pfizer” paziņoja, ka turpmākajās nedēļās samazinās piegādes sakarā ar rūpnīcas rekonstrukciju Beļģijā, kas pēc tam ļaušot strauji kāpināt vakcīnu ražošanu. Ar līdzīga satura vēstījumu pirmdien pie savienības amatpersonām vērsās otrs ražotājs – koncerns “AstraZeneca”. Saskaņā ar pašreiz pieejamo informāciju koncerns līdz marta beigām plānoto 80 miljonu dozu vietā varēšot garantēt tikai 31 miljonu. Iemesls esot ražošanas procesa problēmas vienā no divām koncerna rūpnīcām Eiropas Savienībā. Savienības pārstāvji ir sašutuši par to, ka koncerns nav gatavs pārdalīt par labu kontinentam produkciju, kas tiek ražota divās tā rūpnīcās Lielbritānijā. Uz to “AstraZeneca” norāda, ka ar Londonu līgumu par piegādi noslēgusi trīs mēnešus agrāk nekā ar Briseli, ļaujot savlaicīgi sakārtot loģistiku, kamēr Eiropas Savienība pat vēl nav oficiāli sertificējusi “AstraZeneca” izstrādājumu. Tāpat koncerns uzsvēris, ka attiecīgais līgums paredz „pielikt visas domājamās pūles”, nevis absolūtu piegādes garantiju. Šo uzstādījumu noraidījusi Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisāre Stella Kirjakida, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena norādījusi, ka savienība ieguldījusi miljardus atbalstā vakcīnas izstrādei un ražotājiem tagad jāpilda sava saistību daļa. Itālijas, Polijas un vairāku citu savienības valstu valdību pārstāvji jau izteikušies par iespējamu tiesvedību pret “AstraZeneca”, savukārt Eiropas Komisija izstrādā mehānismu savienībā ražoto Covid-19 vakcīnu eksporta kontrolei. Savu maksimumu spriedze starp Eiropas institūcijām un farmācijas koncernu sasniedza vakar, kad parādījās informācija, ka “AstraZeneca” attiecies piedalīties plānotajā sanāksmē ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, tomēr medikamentu ražotājs šīs ziņas steidzās noliegt. Tāpat koncerna un arī Vācijas valdības pārstāvji noraidījuši kā nepatiesu otrdien vācu izdevumos “Handelsblatt” un “Bild” parādījušos informāciju, ka “AstraZeneca” vakcīnām esot vien 8% efektivitāte pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Publikācijas atsaucās uz avotu Vācijas valdošās koalīcijas aprindās, taču, kā komentējusi Vācijas Veselības ministrija, žurnālisti, visdrīzāk, sajaukuši avota sniegtos skaitļus. Ar sniega piku pret caru Protesta akcijās, kas sestdien notika 196 Krievijas pilsētās, pēc vispieticīgākajām aplēsēm piedalījušies 110 000 cilvēku, savukārt akciju iniciators – Korupcijas apkarošanas fonds – lēš šo skaitu uz 250 000 līdz 300 000. Katrā ziņā tie ir plašākie protesti kopš 2017. gada, kad Krievijas pilsoņi izgāja ielās, protestējot pret varas korumpētību un līdzekļu piesavināšanos. Toreiz par konkrēto ieganstu kļuva Korupcijas apkarošanas fonda un tā vadītāja Alekseja Navaļnija veidotā filma „Viņš jums nav nekāds Dimons” – pētījums par toreizēja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva nelegāli saraustajām bagātībām. Pašreizējie protesti ir kā nākamā sērijai šai sāgā, tikai likmes ir vēl augstākas, sevišķi jau Krievijas valdošā režīma kritiķim Navaļnijam. Kā zināms, 17. janvārī Navaļnijs atgriezās Maskavā, viņš nekavējoties tika arestēts un paturēts apcietinājumā. Krievijas tiesu vara apsūdz opozicionāru nosacītā soda izciešanas noteikumu neievērošanā, kas viņam var draudēt ar reālu vairāku gadu cietumsodu. Tikām tīmeklī tika publiskots Navaļnija un viņa komandas jaunākais darbs – dokumentālā filma „Pils Putinam”. Autori vēsta par pompozu un miljardus dolāru vērtu celtņu kompleksu pie Melnās jūras, kas, saskaņā ar viņu apgalvoto, uzbūvēts Krievijas vadonim par koruptīvās shēmās iegūtu naudu. Tāpēc tūkstoši, kas 23. janvārī izgāja Krievijas pilsētu ielās, skandēja ne vien „Brīvību Navaļnijam!”, bet arī „Putins – zaglis!” Kremļa vara, kā ierasts, raidīja pret protestētājiem policiju lielā skaitā, lai gan šoreiz varas kalpi lietoja tikai stekus un zābakotās kājas. Savukārt protestētāji daudzviet apmētājuši policistus ar sniega pikām, kā arī vienā gadījumā Maskavā spārdījuši Federālā drošības dienesta automašīnu, kuras vadītājs rezultātā guvis acs traumu. Kā liecina līdzšinējā prakse, par šādiem nodarījumiem Krievijā var tikt piespriesti visai bargi cietumsodi. Tiek ziņots, ka kopumā valstī aizturēti nepilni 4000 cilvēku, no tiem apmēram 1500 Maskavā. Pēc protestiem, policija rīkoja kratīšanu Navaļnija dzīvoklī. Navaļnija līdzgaitnieki paziņojuši, ka kratīšana pamatota ar sanitāri- epidemioloģisko normu pārkāpšanu sestdienas protestos. Par minētajiem pārkāpumiem aizturēts Navaļnija brālis un viņa fonda juriste. Opozicionāra līdzgaitnieki aicina cilvēkus uz jaunām protesta akcijām 31.janvārī. Brazīlieši grib impīčmentu prezidentam Bolsunaru Pagājušajā nedēļas nogalē protesta akcijas piedzīvoja arī Brazīlija, kur demonstranti izbrauca ielās savās automašīnās, taurējot un vicinot plakātus „Bolsunaru – lasies!”, „Impīčmentu!” un „Vakcināciju visiem!”. Brazīliešu neapmierinātību izraisījusi prezidenta Žaira Bolsunaru administrācijas darbība pandēmijas situācijā, visai novēloti uzsākot vakcinēšanas programmu un līdz ar decembri pārtraucot finansiālā atbalsta programmu no pandēmijas ekonomiski cietušajiem. Pats prezidents Bolsunaru ilgstoši demonstrēja bravūrīgu attieksmi pret koronavīrusa briesmām, saucot to par „gripiņu”, ironizējot par masku valkāšanu un sociālo distancēšanos, kritizējot pašpārvaldes ieviestos ierobežojumus. Kā liecina aptauju dati, šobrīd tikai apmēram 31% brazīliešu uzskata prezidenta rīcību par labu esam, kamēr 40% vērtē to kā neadekvātu. Šobrīd Brazīlija ar vairāk nekā 215 000 no koronavīrusa infekcijas mirušo ir pandēmijas otra smagāk skartā valsts pasaulē. Sevišķi smaga situācija kopš gada sākuma izveidojusies Manausas pilsētā valsts ziemeļdaļā, kur slimnīcās akūti trūkst skābekļa un gultasvietu intensīvās terapijas palātās. Brazīlijas ģenerālprokurors Augusto Arass lūdzis Augstāko tiesu uzsākt izmeklēšanu pret veselības ministru ģenerāli Eduardo Pazuelu, vainojot viņu bezdarbībā, kas izraisījusi šausminošo situāciju Manausā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Džo Baidena inaugurācija ASV. Igaunijas valdības maiņa. Aleksejs Navaļnijs atgriezies Krievijā, kur tūlīt arī tika arestēts. Aktualitātes komentēLatvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Artjoms Konohovs. Ierakstā uzklausām Tartu Universitātes pasniedzēju Vello Petais. Vašingtonas politika maina kursu 20. janvārī, kā ierasts, iespaidīgā ceremonijā Vašingtonas Kapitolija ārtelpā amata zvērestu nodeva 46. Savienoto Valstu prezidents Džozefs Baidens un viceprezidente Kamala Harisa, pirmā sieviete, kā arī pirmā afrikāņu un indiešu izcelsmes persona, kas ieņem šo otro nozīmīgāko posteni amerikāņu varas hierarhijā. Līdz ar to ir noslēdzies ilgais un nepieredzēti dramatiskais prezidenta vēlēšanu process, kurā no Baltā nama šķīrās Republikāņu partija prezidenta Donalda Trampa personā. Tramps kļuva par pirmo amatu atstājošo prezidentu vairāk nekā 150 gadu laikā, kurš nepiedalījās sava pēcnācēja inaugurācijas ceremonijā, kurā vēlēšanās zaudējušo pusi pārstāvēja iepriekšējais viceprezidents Maiks Penss. Pārstāvēja, jāteic, godam – tāpat kā nelaimīgajā jaunievēlētā prezidenta amatā apstiprināšanas dienā 6. janvārī. Jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas runas vadmotīvs, kā pēdējā laikā ierasts, bija nepieciešamā nācijas vienotība pašreizējā sarežģītajā situācijā. Savā pirmajā darbdienā Baltā nama Ovālajā kabinetā Džo Baidens gan neiepriecināja tos, kuri, iespējams, sagaidīja vairāk iecietības pret viņa priekšgājēja politisko mantojumu. Prezidents parakstīja veselu virkni izpildrīkojumu, kas nozīmīgi maina viņa priekšgājēja politisko kursu. Cita starpā, tiek atjaunota Savienoto Valstu dalība Parīzes klimata nolīgumā un pilnvērtīga darbība Pasaules Veselības organizācijā, prezidenta Obamas laikā ieviestā liberālā politika pret nelegālajiem imigrantiem no Meksikas, kas ieceļošana brīdī bijuši nepilngadīgi, atcelti prezidenta Trampa noteiktie ierobežojumi ieceļošanai no vairākām valstīm ar islāmticīgo iedzīvotāju vairākumu. Nozīmīgi pasākumi tiek ieviesti kornavīrusa pandēmijas un tās seku apkarošanā, sākot ar prasību obligāti valkāt sejas masku visās valsts iestādēs, beidzot ar moratorija pagarināšanu izglītības kredītu atmaksām un personu izlikšanai no dzīvokļiem parādu dēļ. Kā ļauj spriest jaunievēlētā prezidenta un viņa komandas dalībnieku pēdējā laika izteikumi, šis ir tikai sākums nozīmīgam Vašingtonas politikas pavērsienam. Izaicinājums Kremļa saimniekam Nepiepildot cerības, kuras, visticamāk, loloja Kremļa saimnieks Vladimirs Putins, proti, ka redzamākais viņa režīma kritiķis Aleksejs Navaļnijs Krievijā , pēc tam, kad pagājušā gada augustā knapi izdzīvoja saindēšanu ar ķīmisko ieroci Novičok un tika steidzami nogādāts reanimācijai Berlīnē, Krievijā tuvākajā laikā vairs neatgriezīs. Taču iecirtīgais opozicionārs tomēr nolēma mest izaicinājumu vadonim un pagājušo svētdien,17.janvārī, sēdās lidmašīnā uz Maskavu. J au pirms viņa izlidošanas Krievijas tiesu varas pārstāvji paziņoja, ka Navaļnijam tiek izvirzīta apsūdzība par nosacīta soda izciešanas noteikumu pārkāpumu. Proti, guļot reanimācijā un atlabstot Berlīnes klīnikā, Navaļnijs, protams, nevarēja ierasties regulārai reģistrācijai attiecīgajā Maskavas policijas iecirknī, kas viņam jāveic kā notiesātajam iepriekšējos gados organizētā tiesas procesā. Pirms ielidošana Navaļnija lidmašīna tika novirzīta uz citu lidostu, kur ielidojušais opozicionārs tika arestēts. Tiesas sēdē, kas pirmdien notika policijas iecirknī, Navaļnijam tika piespriests 30 dienu arests, kura laikā tiks izskatīta apsūdzība. Var piebilst, ka Maskavā Kremļa kritiķis nav atgriezies tukšām rokām. Pirms pāris dienām tīmeklī tika publiskots un jau desmitiem miljonu skatījumu savācis Navaļnija un viņa komandas jaunākais veikums: vairāk nekā pusstundu gara dokumentālā filma –par grandiozu un līdz bezgaumībai greznu pils kompleksu, kas uzcelts Vladimira Putina iepriecinājumam Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētas Gelendžikas apkaimē. Līdzekļi šai būvei, kā aprāda filmas autori, nāk no Kremļa saimnieka favorītiem, kuri tos ieguvuši, pateicoties „trekniem” amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, kā arī dāsniem valsts pasūtījumiem. Politiskās pārmaiņas Igaunijā Par iespējamu iepriekšējās Igaunijas valdošās koalīcijas izjukšanu runāja jau teju kopš tās izveides 2019. gada pirmajā pusē. Pārāk politiski neloģiska šķita koalīcija starp premjera Jiri Ratasa Centra partiju, kura, cita starpā, ir galvenā Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu paudēja, nacionālistisko Tēvzemes savienību un labējiem populistiem Konservatīvo tautas partiju jeb “EKRE”. Pie tam ārpus spēles tādējādi tika atstāta vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija, kas ir Centra partijai ideoloģiski daudz tuvāka. Galvassāpes premjeram Ratasam pastāvīgi sagādāja “EKRE” līderu tēva un dēla Marta Helmes un Mārtina Helmes radikālie un netaktiskie izteikumi, kas savu reizi bija veltīti arī ārvalstu līderiem. Pēc kārtējās nepiedienīgās izrunāšanās, šajā gadījumā par tobrīd nule ievēlēto Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, Martam Helmem nācās atstāt iekšlietu ministra amatu. Tomēr liktenīgas Jiri Ratasa valdībai izrādījās ne idejiskās vai politiskās nesaskaņas, bet gan korupcijas skandāls, kurā ierauta viņa partija. Kā atklājies, dāsnu atbalstu no valdības kredītaģentūras pērnajā vasarā saņēmis nekustamo īpašumu attīstības lielprojekts “Porto Franco”, kura īpašnieki savulaik dāsni ziedojuši Centra partijai. Izmeklēšanas gaitā Centra partijas pārstāve, finanšu ministres padomniece Kersti Krahta apsūdzēta ietekmes tirgošanā un līdzdalībā naudas atmazgāšanā; apsūdzības celtas vēl vairākām valsts amatpersonām. Tas izraisīja premjera Jiri Ratasa un viņa valdības demisiju 14. janvārī. Jau tajā pašā dienā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uzticēja nākamās valdības sastādīšanu Reformu partijas līderei Kajai Kallasai. Sarunas starp Reformu partiju un Centra partiju sākās teju nekavējoties, un abu šo partiju koalīcijas izveides perspektīvas tiek vērtētas visai cerīgi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē starptautiskās drošības un Tuvo Austrumu pētniece Elizabete Auniņa un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Nemierīgā Āfrika #1 Kopš 1960. gada, kad Centrālāfrikas Republika no Francijas kolonijas kļuva par neatkarīgu valsti, militāri apvērsumi un pilsoņu kara situācija tajā ir teju nemainīga realitāte. Jaukts etniskais un reliģiskais sastāvs un līdzīgi nestabila situācija vairākās kaimiņvalstīs ir galvenie faktori, kas veicina pastāvīgi gruzdošu un periodiski uzliesmojošu konfliktu situāciju. Valsts dienvidu un rietumu rajonos, kur atrodas arī galvaspilsēta Bangui, dominējošā ir kristiešu kopiena, savukārt austrumu un ziemeļu rajonos – musulmaņu iedzīvotāji. Kopš 2013. gada Centrālāfrikas Republikā turpinās kārtējais pilsoņu karš, un šobrīd centrālās valdības kontrolē ir galvaspilsēta un vēl vairākas pilsētas un teritorijas valsts rietumdaļā, kamēr pārējo valsts daļu savā starpā dala raiba nemiernieku armiju plejāde, kas cīnās ar centrālo varu un savā starpā par derīgo izrakteņu atradnēm un tranzīta artērijām. Uz šī fona 20. decembrī notikušo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā balsošana daudz maz netraucēti varēja notikt nepilnos 60% iecirkņu. Par uzvarētāju tika pasludināts līdzšinējais valsts galva Fostens-Arkanžs Tuadera, taču pēc tam vairāk nekā desmit nemiernieku grupas, daudzas no kurām līdz šim nikni karojušas savā starpā, paziņoja par apvienošanos koalīcijā, lai gāztu esošo valdību. Tiek izteikti minējumi, ka aiz šīs apvienības stāv 2013. gadā gāztais bijušais diktators, ģenerālis Fransuā Bozizē, kuram bija liegts piedalīties vēlēšanās. Pēdējās nedēļās galvaspilsētas Bangui apkaimē jau atkal bijušas dzirdamas apšaudes, un prezidenta Tuaderas valdība, visdrīzāk, šobrīd paliek pie varas, pateicoties ANO miera uzturētāju kontingenta u.c. ārvalstu spēku klātbūtnei. Pēdējā gada laikā pamanāms spēlētājs Centrālāfrikas Republikā kļuvusi Krievija, kura atbalsta prezidentu Tuaderu ar ieroču piegādēm, militārajiem konsultantiem un privātās militārās kompānijas Vagner kaujiniekiem, kuri, kā tiek uzskatīts, veido esošā prezidenta miesassardzi. Nemierīgā Āfrika #2 13. janvārī izskanēja ziņa, ka Etiopijas valdības spēki dumpīgajā Tigrajas provincē valsts ziemeļdaļā nogalinājuši vairākus opozicionārās Tigrajas Tautas atbrīvošanas frontes līderus, t.sk. bijušo Etiopijas ārlietu ministru Seijumu Mesfinu. Tigrajas Tautas atbrīvošanas fronte bija vadošais spēks koalīcijā, kas bruņotā cīņā pārņēma varu valstī 1991. gadā, sagraujot līdz tam pastāvējušo marksistiskās ievirzes vienpartijas režīmu. Tolaik daudz plašāku autonomiju ieguva dažādas etniskās grupas valsts reģionos, tomēr tautas atbrīvošanas frontes dominētajai Etiopijas politikai bija raksturīgs augsts korupcijas līmenis un represijas pret politiskajiem oponentiem. Tigrajas frontes dominanti Etiopijā pārtrauca premjerministra Abija Ahmeda nākšana pie varas 2018. gadā. 2019. gadā viņš izveidoja jaunu politisko spēku – Labklājības partiju – kā alternatīvu līdz tam valdījušajai Etiopijas Tautas revolucionāri demokrātiskajai frontei. TTAF nevēlējās samierināties ar šo attīstību, atkāpdamās uz savu kādreizējo varas bāzi Tigrajas provincē. Pagājušā gada pēdējās nedēļās centrālā valdība uzsāka militāras operācijas, lai iegūtu kontroli Tigrajā. Daudzi saskata premjerministra Abija rīcībā diktatoriskus motīvus un mēģinājumu atgriezt dominējošajās pozīcijās amhāru etnosu, no kura nāca kādreizējā Etiopijas monarhu dinastija. Savukārt pašreizējās Adisabebas valdības aizstāvji uzskata, ka premjerministrs Abijs cenšas tikai sakārtot valsti, apkarojot arī reģionu separātisma tendences. Bezprecedenta norises ASV turpinās Līdz ar Kongresa Pārstāvju palātas vakardienas balsojumu Donalds Tramps kļuvis par pirmo prezidentu Savienoto Valstu vēsturē, pret kuru impīčmenta procedūra uzsākta divas reizes. Par attiecīgo rezolūciju balsoja viss Kongresa apakšpalātas demokrātu vairākums, kā arī desmit republikāņu kongresmeņi. Tāda ir likumdevēju reakcija uz pagājušās nedēļas notikumiem, kad Trampa atbalstītāju pūlis ielauzās Kapitolija ēkā Vašingtonā, pārtraucot jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena amatā apstiprināšanas procedūru. Jau tobrīd izskanēja viedokļi, ka Donalds Tramps ir atstādināms nekavējoties, kaut viņa varas periodam atlikušas vien dažas dienas līdz 20. janvārim, kad prezidenta zvērestu nodos Džo Baidens. 12. janvārī Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi nosūtīja vēstuli viceprezidentam Maikam Pensam, aicinot viņu pārņemt varu Konstitūcijas 25. labojuma kārtībā, kas paredz prezidenta atzīšanu par rīcībnespējīgu. Pēc tam, kad viceprezidents Penss šādu iespēju noraidīja, tapa impīčmenta rezolūcija, vainojot Trampu dumpja uzsākšanā. Kā zināms, tālākā procedūra paredz, ka par impīčmentu jābalso Senātam, kur apstiprinošajam balsojumam nepieciešams 2/3 senatoru balsu vairākums. Senāta pašreizējā republikāņu vairākuma līderis Mičs Makkonels paziņojis, ka senatori varētu sākt izskatīt šo jautājumu 19. janvārī. Tādējādi Savienotās Valstis, iespējams, gaida vēl viens bezprecedenta notikums – balsojums par impīčmentu amatu jau atstājušam prezidentam. Kā uzsver tieslietu eksperti, tas nebūt nav tikai simbolisks solis, jo impīčmenta gadījumā amatu atstājušais prezidents tiktu diskvalificēts no stāšanās politiskos amatos nākotnē. Sagatavoja Eduards Liniņš  

Demokrātiem plūcot laurus Džordžijas štata senatoru vēlēšanu otrajā kārtā, Baidens ticis pie pilnās lozes - demokrāti tuvākos divus gadus kontrolēs gan Balto namo, gan abas Kongresa palātas. Kongresam balsojot par Baidena apstiprināšanu ASV prezidenta amatā, Trampa atbalstītāji iebrūk Kapitolijā. Notikumus vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors TV3 žurnālists Edijs Bošs, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un žurnālists bijušais "Amerikas Balss" latviešu redakcijas vadītājs Knuts Ozols. Amerikas Savienoto Valstu likumdevēji ir atgriezušies savās darba vietās Kapitolijā un pabeiguši prezidenta vēlēšanu apstiprināšanas procedūru, atzīstot Džo Baidenu par Savienoto Valstu 46. prezidentu. Tāda ir galvenā šībrīža ziņa Amerikai un, nepārspīlējot, pasaulei. Nelaime tā, ka šai ziņai vajadzēja aplidot pasauli vismaz 12 stundas iepriekš. Parasti likumdevēju apstiprinājums pavalstu elektoru kolēģijas balsojumam aizņem apmēram pusstundu, un tikai dažās reizes vēsturē ir ievilcies ilgāk, jo abas Kongresa palātas ir uzsākušas debates par kādu no iesniegtajiem protestiem. Šāds novilcinājums notika arī šoreiz, taču tam sekoja gluži negaidīts pavērsiens. Nepārvēlētā prezidenta Donalda Trampa atbalstītāji, lielā skaitā ieradušies pie Kapitolija, ielauzās ēkā. Kapitolija policija un citi dienesti izrādījās nesagatavoti – policistu bija acīmredzami par maz, tiem trūka vajadzīgo instrukciju un koordinācijas. Vairākas stundas iebrucēji saimniekoja ēkā, iekļuva Senāta sēžu telpā, savukārt pie Pārstāvju palātas durvīm viņus aizturēja apsardze, aizbarikādējot durvis un draudot lietot ieročus. Tikai pēc vairākām stundām ēka tika atbrīvota no nelūgtajiem viesiem un sakārtota tiktāl, lai likumdevēji varētu atgriezties un pabeigt procesu. Kā, atsākot pārtraukto sesiju, deklarēja Senāta Republikāņu frakcijas vadītājs Mičs Makkonnels: “Amerikas Savienoto Valstu Senāts nav iebiedējams. Bandītu pūlis vai draudi mūs neizraidīs šīs zāles. Mēs nepadosimies nelikumībām vai iebiedēšanai. [..] Mēs izpildīsim pienākumu pret savu tautu saskaņā ar Konstitūciju. [..] Nemiernieki tikai pierāda, cik ļoti svarīgs mūsu republikai ir šis mūsu uzdevums. Mūsu valsts pamatā ir tieši tas, ka Amerikas tauta brīvā izvēle ir tā, kas veido mūsu varu un nosaka mūsu nācijas likteni. Ne bailes, ne spēks, bet gan mierīgi pausta sabiedrības griba.” Daudz skarbāks un tiešāks pagājušā vakara notikumu vērtējumā bija Senāta Demokrātu frakcijas vadītājs Čaks Šumers: “Šis ir kaunas traips mūsu valstij, kas nebūs tik viegli nomazgājams. Pēdējais baisais, neizdzēšamais mantojums, kuru mums atstāj ASV četrdesmit piektais, neapšaubāmi visu laiku sliktākais prezidents. [..]6. janvāris paliks viena no tumšākajām dienām Amerikas nesenajā vēsturē – pēdējais brīdinājums mūsu nācijai, kādas sekas ir, ja prezidenta amatā ir demagogs, ja ir ļaudis, kuri viņu atbalsta, pārņemti mediji, kuri izkladzina viņa melus, un cilvēki, kuri viņam seko, kad viņš grūž Ameriku pretim bezdibeņa malai.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Covid-19 šogad ir ietekmējis ikviena dzīvi, ikdienu un svētku svinēšanu. Kā 2021.gadu sagaidīs citviet pasaulē un ko no nākamā gada sagaida cilvēki ārvalstīs? Sazināmies ar latviešiem dažādās pasaules valstīs. Uzklausām Ervīnu Gorelovu Ķīnā, Kintiju Eigminu-Čemali Libānā, Sauli Kubiļūti Lietuvā, Ilzi Kraukli Francijā, Lindu Graudiņu Austrālijā Pēteri Krišjāni Lielbritānijā, Ilzi Liepiņu-Naulu Somijā un Kalvi Mikelsteinu ASV.

Eiropas vērtības - pēdējā laikā tas ir kļuvis par tādu kā cīņas lauku, kādi par tām izsakās ar zināmu nicinājumu, citi to vicina kā karogu. Reizēm šķiet, ka katrs runā savā valodā un runātāji cits citu nesaprot. Kas tad ir Eiropas vērtības, diskutē Eiropas Parlamenta  (EP) deputātes Sandra Kalniete un Dace Melbārde un Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa. Pastāvīgs izaicinājums Kad runa ir par vērtībām, Eiropas Savienībā (ES) nepārtraukti tiek pārbaudīta gan par tās vērtību izpratni, gan dalībvalstu gatavību šīs vērtības uzturēt arī dzīvē, vai tā būtu runa par likuma varu, demokrātiju, korupciju, migrāciju vai dzimumu līdztiesību. Kopīga sapratne Vai Eiropas vērtībām vajadzētu būt skaidri definētām? EP deputāte norāda, ka ES moto „vienoti dažādībā” nevajadzētu būt tikai teicienam, bet ES kopumā vajadzētu akceptēt, ka nacionālās vērtības var atšķirties starp valstīm. Tomēr būtiski, lai Eiropas vērtību definīciju veidotu paši Eiropas pilsoņi un vismaz lielākajai daļai būtu līdzīga izpratne par to.  LU profesore Žaneta Ozoliņa norāda, ka Eiropas vērtību skaistums un priekšrocība ir tā, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstu savienībā un cilvēki par savām vērtībām var diskutēt un kādas vērtības izvirzīt priekšplānā. Viņa norāda, ka brīvība, vienlīdzība, līdztiesība ir pamatu saknes, no kurām aug pārējās vērtība- parlamentārisms, partiju daudzveidību un ideju pastāvēšana ir brīvības pastāvēšanas rezultāts. Izpratne par vērtībām nav tikai emociju, bet arī zināšanu.  

Atentātu pret Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju Tomskā īstenoja slepena Federālā drošības dienesta (FDD) vienība, kas darbojusies FDD Kriminālistikas institūta aizsegā. Tas secināts izmeklēšanā, ko kopīgi veikuši starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas projekts "Bellingcat" un Krievijas tīmekļa medijs "The Insider" sadarbībā ar ASV televīzijas kanālu CNN un vācu žurnālu "Der Spiegel". Elektoru kolēģija apstiprina Baidena uzvaru vēlēšanās. Ukraina centieni uzturēt Krimas okupācijas jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā. notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Uzplečotie indētāji identificēti 14.decembrī tika publiskoti fakti par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu šī gada 20. augustā, kurus kopīgā izmeklēšanā ieguvusi Lielbritānijā bāzētā izmeklējošās žurnālistikas grupa “Bellingcat”, amerikāņu telekanāls CNN, vācu izdevums “Der Spiegel” un Krievijas tīmekļa resurss “The Insider”. Iegūstot un sastatot datus par vairāku Krievijas Federālā drošības dienesta FSB darbinieku pārvietošanās maršrutiem un telefona saziņu pēdējo gadu laikā, žurnālisti secinājuši, ka īpaša drošībnieku indētāju grupa jau vairākus gadus izsekojusi Navaļniju un viņa komandas dalībniekus un, iespējams, mēnesi pirms Navaļnija saindēšanas īstenojusi līdzīgu uzbrukumu viņa sievai Jūlijai, kas gan beidzies ar samērā vieglu saindēšanos. Tā kā krievu drošībnieki agrākajos gados nav pievērsuši īpašu uzmanību konspirācijai, ir izdevies identificēt vairākus indētāju grupas dalībniekus, tai skaitā operācijas vadītāju Oļegu Tajakinu un viņa tiešo priekšnieku, FSB pulkvedi Staņislavu Makšakovu. Kas attiecas uz pēdējo, tad viņš, būdams organiskās sintēzes speciālists, savulaik strādājis Krievijas militārā resora institūtā, kas izstrādājis bēdīgi slaveno indi “Novičok”, ar kuru tika saindēts kā Navaļnijs, tā bijušais Krievijas izlūkdienesta virsnieks un dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Grupā ietilpst vēl vairāki mediķi un ķīmiķi. Pēc tam, kad Navaļnijs tika nogādāts ārstēšanai Vācijā, kur uzturas joprojām, tika nepārprotami konstatēts, ka viņš saindēts ar kādu no “Novičok” paveidiem. Tā kā tas uzskatāms par ķīmisko ieroču lietošanas faktu, Eiropas Padome noteica sankcijas pret vairākām augsta ranga Krievijas amatpersonām, t.sk. Federālā drošības dienesta šefu Aleksandru Bortņikovu, Prezidenta administrācijas Iekšpolitikas pārvaldes vadītāju Andreju Jarinu, prezidenta pilnvaroto pārstāvi Sibīrijas Federālajā apgabalā Sergeju Meņailo u.c. „Krimas platforma” – Ukrainas diplomātiskā ofensīva 20. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu par jauna diplomātiskā formāta – „Krimas platformas” iedibināšanu. Mērķis ir koordinēt starptautiskos centienus Krimas iedzīvotāju tiesību aizsardzībai un Krievijas nelikumīgi anektētās pussalas deokupācijai. Vienkāršāk sakot – neļaut Krimas problēmu nobīdīt starptautiskās politikas dibenplānā. Mēnešos pirms tam Ukrainas ārlietu dienests veica nozīmīgu sagatavošanās darbu, un savu pozitīvo interesi par projektu jau paudušas Eiropas Savienība, Lielbritānija, Kanāda, Turcija un Amerikas Savienotās Valstis. Īpaša interese šai kontekstā ir par Turciju, kura pēdējā laikā arvien pamanāmāk tiecas spēlēt reģionālas lielvalsts lomu Melnās jūras baseinā, un kurai ar Krimu ir ciešas vēsturiskas saites. Formāta galīgais sastāvs noskaidrosies nākamā gada maijā, kad Kijevā plānots tā pirmais samits. Kā izteikusies atbildīgā par formāta realizāciju, Ukrainas ārlietu ministra vietniece Emine Džaparova, piedalīties noteikti tiks aicināta arī Krievija, kaut uz tās dalību, vismaz tuvākajā laikā, nenākas cerēt. Šobrīd no oficiālā Kremļa, tā kontrolētajiem medijiem un anektētās Krimas vietvalžiem izskan vienīgi sarkastiski un piedraudoši izteikumi. Kijevas iniciatīva tiek saukta par absurdu un murgainu, taču šo izteikumu intensitāte liek spriest, ka Krievijai „Krimas platforma” nākotnē var sagādāt galvassāpes. Ilgo vēlēšanu noslēgums Pirmdien, 14. decembrī, Savienoto Valstu Elektoru kolēģijas locekļi, pulcējušies savu pavalstu likumdošanas institūcijās, nodeva balsis par jaunievēlēto prezidentu. Nekādu pārsteigumu nebija – elektoru balsojums precīzi atspoguļoja vēlēšanu rezultātus attiecīgajos štatos, Džo Baidenam saņemot 306 kolēģijas balsis pret līdzšinējā prezidenta Donalda Trampa 232. Līdz ar to Džo Baidens ir uzskatāms par nu jau oficiāli ievēlētu Amerikas Savienoto Valstu 46. prezidentu. Neīstenojās prezidenta Trampa atbalstītāju daudzskaitlīgie mēģinājumi tiesas ceļā panākt vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu atsevišķos štatos, savukārt vietumis panāktā balsu pārskaitīšana nemainīja iznākumu. Arī pēdējā laikā nereti piesauktā iespēja, ka dažu Republikāņu partijas kontrolēto štatu likumdevēji varētu izvirzīt alternatīvus elektorus, tā iedzenot vēlēšanu procesu politiski tiesiskā strupceļā, izrādījušās vien spekulācijas. Arī Trampa atbalstītāju protesti elektoru balsojuma dienā bija samērā pieticīgi un mierīgi, nekur netraucējot balsojuma gaitu. Nopietnākie ekscesi notika Vašingtonā 12. decembrī, kad sadursmēs starp Trampu atbalstošajiem neofašistiem un viņu pretiniekiem no kustības ANTIFA tika sadurti četri cilvēki. Tomēr kopumā pirmo reizi, domājams, vairāk nekā simt gados pēcvēlēšanu process pasaules ietekmīgākajā demokrātijā izrādījies dramatiskāks nekā priekšvēlēšanu cīņa un licis daudziem paust bažas par amerikāņu demokrātijas situāciju. Savā runā pēc elektoru balsojuma jaunievēlētais prezidents Baidens, aicinot uz pretstāves izbeigšanu, tomēr diezgan skarbi kritizēja prezidenta Trampa un Republikāņu partijas uzvedību, mēģinot ar prasību Savienoto Valstu Augstākajā tiesā atcelt vēlēšanu rezultātus vairākos štatos. Jaunievēlētais prezidents to nodēvēja par necieņu pret tautas gribu, likuma varu un Konstitūciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Brexit gaita jeb Eiropas Savienības un Lielbritānijas sarunu virzība. Eiropas Savienības (ES) budžeta pieņemšanas šķēršļi. Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām, arī pret Aleksandru Lukašenko. Aktualitātes pasaule komentē Latvijas Universitātes un Rīgas juridiskās augstskolas pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle un sporta žurnālists Jānis Matulis. Pāris triljonus vērtā piekāpšanās Taisnība izrādījusies tiem, kas prognozēja, ka Eiropadome radīs kompromisu jautājumā par savienības daudzgadu budžetu, kura pieņemšanu draudēja bloķēt Polijas un Ungārijas valdību veto. Varšavas un Budapeštas iebildumu pamatā bija fondu piešķiršanas mehānismā iestrādātais likuma varas standartu princips, ciktāl pret abām šīm dalībvalstīm ierosinātas pārbaudes procedūras, kuras, cita starpā, ietver arī draudus tiesu varas neatkarībai šais dalībvalstīs. 9.decembrī izpaudās ziņas, ka panākts kompromiss, Polija un Ungārija gatavas atsaukt savu veto, un attiecīgajam Eiropadomes balsojumam jānotiek šodien. Par šo progresu esot jāpateicas pirmām kārtām savienības prezidējošās valsts Vācijas diplomātiskajiem pūliņiem. Dalībvalstu vadītāji vēlreiz deklarēs jau vasarā akceptēto principu, ka jebkāda fondu samazināšana attiecināma uz tādu likuma varas trūkumu, kas apdraud Eiropas Savienības finansiālās intereses, respektīvi – efektīvu līdzekļu izlietojuma kontroli. Bez tam piešķīrumu samazināšanas mehānisms var tikt iedarbināts ne ātrāk, pirms par tā likumību nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa, un šis izskatīšanas process varētu prasīt gadu un par vairāk. Līdz ar to ir pavērts ceļš Eiropas Savienības daudzgadu budžeta piešķīrumiem, kuru kopapjoms pārsniedz divus triljonus eiro, ietverot arī 750 miljardus lielo atbalsta paketi pandēmijas traumētās Eiropas ekonomikas stimulēšanai. Saskaņā ar mediju kompānijas “Bloomberg” aprēķiniem, Polijai un Ungārijai tuvākajos gados pienāktos apmēram 180 miljardi eiro. Vienošanās tālu, Breksits – deguna galā Kā jau tika prognozēts, arī vakar notikušās tiešās sarunas starp Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu ne par mata tiesu nav tuvinājušas vienošanos par savienības un tās bijušās dalībvalsts turpmākajām ekonomiskajām attiecībām. Puses jau atkal bijušas spiestas atzīt, ka to pozīcijas ir visai tālās, kamēr kritiskais datums – 1. janvāris – nenovēršami tuvojas. Problemātiskās tēmas joprojām tās pašas: zvejas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos, valdības atbalsta standarti privātām kompānijām un vienošanās kontroles un domstarpību noregulēšanas mehānismi. Arvien ticamāka kļūst bezvienošanās Breksita iespēja, kas sevišķi sāpīga būtu Lielbritānijai. Apmēram 43% no tās eksporta šobrīd dodas uz Eiropas Savienību, un, pārejot uz tirdzniecību vispārējo Pasaules Tirdzniecības organizācijas standartu ietvaros, britu pārtikas produkti tiktu aplikti ar, vidēji, 22%, savukārt, automašīnas, ar 10% ievedmuitu. Pie tam, saprotams, papildu laiku un izdevumus prasītu muitošanas procedūras, un, visdrīzāk, atsevišķas rūpnīcas būtu spiestas pārtraukt darbu, savukārt šur tur veikalu plauktos parādītos nepatīkams tukšums. Tiek lēsts, ka Breksits bez vienošanās varētu laupīt Lielbritānijai apmēram 300 000 darbavietu un 2% no iekšzemes kopprodukta. Un tas viss situācijā, kad pandēmijas ietekmes dēļ valsts jau tā piedzīvo, saskaņā ar Anglijas Bankas vērtējumu, smagāko ekonomikas lejupslīdi 300 gadu laikā. Visai nepatīkams bezvienošanās Breksita scenārijs, protams, būtu arī Eiropas Savienībai, kuras ekonomikai arī šogad tiek prognozēts rekordliels kritums. Tomēr abas puses joprojām uzlūko viena otru kā to, kurai pienāktos piekāpties. Sporta sankcijas Lukašenko klanam 8. decembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja tās priekšsēdētāja Tomasa Baha personā nāca klajā ar paziņojumu par sankcijām pret Baltkrievijas Nacionālās olimpiskās komitejas funkcionāriem, t.sk. komitejas priekšsēdētāju, Baltkrievijas neatzīto prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa dēlu – komitejas pirmo vicepriekšsēdētāju un faktisko vadītāju Viktoru Lukašenko. Tēvam un dēlam turpmāk būs liegta dalība visos Starptautiskās Olimpiskās komitejas rīkotajos pasākumos, t.sk. olimpiskajās spēlēs. Tāpat komiteja aptur visas atbalsta izmaksas Baltkrievijai, savukārt finansējumu atsevišķiem sportistiem turpmāk maksās tieši, nevis ar nacionālās komitejas starpniecību. Tas ir rezultāts represijām pret tiem baltkrievu sportistiem, kuri atļāvušies paust savu atbalstu opozīcijai kopš maija ilgstošajos politiskajos protestos. Sportistiem, kurus vara viņu nostājas dēļ izslēgusi no nacionālās olimpiskās izlases, starptautiskā komiteja atļāvusi individuāli piedalīties kvalifikācijā nākamā gada vasarā paredzētajās Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Tas ir viens no opozīcijas, konkrētāk – organizācijas „Sporta solidaritātes fonds”, starptautiskajiem panākumiem pretstāvē Lukašenko režīmam. To, ka šis ir sāpīgs dūriens Baltkrievijas autoritārajam valdītājam, apliecina viņa emocionālā reakcija, publiski nodēvējot Starptautiskās olimpiskās komitejas vadību par bandu. Vēl nepatīkamāka neatzītajam prezidentam varētu būt nākamgad Minskā un Rīgā plānotā pasaules hokeja čempionāta izjukšana. Hokejs ir Lukašenko īpaši mīļš sporta veids, un viņš pats mēdz reizumis demonstrēt fizisko formu uz slidām un ar nūju rokās. Kopīgi ar Latviju organizēts hokeja čempionāts būtu varens pienesums Baltkrievijas režīma starptautiskajam prestižam, taču pašreizējos apstākļos būtu politisks nonsenss no Latvijas kā demokrātiskas valsts viedokļa. Starptautiskā hokeja federācija, kas pazīstama ar savu apolitiskumu, joprojām nav oficiāli mainījusi savu nostāju par nākamā gada čempionāta norises vietu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Irānas pētnieks Pēteris Veits, Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Sintija Broka un Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Irānas kodolfiziķa nāve 30.novembrī Irānas galvaspilsētā Teherāna notika oficiāla militarizēta bēru ceremonija – pēdējā gaitā tika aizvadīts Mohsens Fahrizade, kodolfiziķis un Islāma revolucionārās gvardes ģenerālis, reizēm dēvēts par Irānas kodolieroču programmas tēvu. Fahrizade gāja bojā 27. novembrī, kad lodes sacaurumoja viņa automobili Teherānas pievārtē. Sākotnēji tika ziņots par vairāku cilvēku uzbrucēju grupu, taču vēlāk Irānas amatpersonas paziņoja, ka atentātā izmantoti tālvadības ieroči. Uzstājoties bēru ceremonijā, Irānas Nacionālās drošības padomes sekretārs, kontradmirālis Ali Šamhani nosaucis domājamos atentāta organizētājus: Izraēlu un irāņu trimdas opozīcijas grupējumu Irāņu tautas modžahedu organizācija. Laikā no 2010. līdz 2012. gadam atentātos tika nogalināti četri Irānas kodolprogrammā iesaistīti zinātnieki, un daudzi avoti kā ticamāko slepkavību īstenotāju min Izraēlas slepeno dienestu “Mossad”, kas, iespējams, piesaistījis šīm operācijām minēto irāņu trimdas grupējumu. Irāņu tautas modžahedu organizācija ir kreisi islāmiska grupa, kas radās Irānā pagājušā gadsimta 60. gadu vidū, cīnījās pret toreizējā šaha Rezā Pehlevī režīmu un sākotnēji atbalstīja 1979. gada Islāma revolūciju, tomēr kļuva tai naidīga pēc tam, kad no varas tika atstumts organizācijas vadītājs Masuds Radžavi. Izraēla, tāpat kā iepriekš, nav atzinusi savu atbildību par Mohsena Fahrizade noslepkavošanu, taču izraēliešu amatpersonu savulaik paustā gatavība jebkādiem līdzekļiem kavēt Irānas kodolieroču programmas attīstību vedina uz šādam domām. Analītiķu vidū izskan viedoklis, ka kodolfiziķa slepkavības mērķis bijis ne tikdaudz kaitēt Irānas kodolprogrammai, cik kavēt iespējamo attiecību uzlabošanos starp Irānu un Savienotajām Valstīm, tostarp, iespējamu ASV dalības atjaunošanu Irānas kodolnolīgumā, kuru savā priekšvēlēšanu kampaņā piesaucis jaunievēlētais prezidents Džo Baidens. Prezidents Donalds Tramps pārtrauca Savienoto Valstu dalību nolīgumā 2018. gada maijā, atjaunojot sankcijas pret Irānu, kam sekoja pakāpeniska Irānas atteikšanās no tās kodolprogrammu ierobežojošajām saistībām bagātinātā urāna un smagā ūdens ražošanas un uzkrājumu apjomu ziņā. Konkrētās Mohsena Fahrizade nogalināšanas sekas ir Irānas parlamenta otrdienas balsojums par Apvienoto Nāciju kodolinspektoru darbības pārtraukšanu Irānā. Spriedze Austrālijas un Ķīnas attiecībās Viena “Twitter” publikācija kļuvusi par iemeslu jaunam saasinājumam Ķīnas un Austrālijas attiecībās, kas tikai akcentē šo attiecību spriedzi pēdējo gadu laikā. Pirmdien Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktora vietnieks Džao Liczjans savā kontā publicēja atsauksmi par Austrālijas valdības veikto izmeklēšanu, kas atklājusi, ka austrāliešu speciālo vienību kareivji varētu būt vainojami 39 civiliedzīvotāju slepkavībās militāro operāciju laikā Afganistānā. Ķīniešu amatpersonas publikācija ilustrēta ar montētu fotoattēlu, kurā redzams austrāliešu karavīrs, kurš tur nazi pie rīkles kādam bērnam, un uzraksts „Nebaidies, mēs nākam nest tev mieru!”. Tieši fotoattēls izraisījis Austrālijas valdības sašutumu, premjerministram Skotam Morisonam pieprasot Ķīnas ārlietu dienesta atvainošanos un tūlītēju publikācijas dzēšanu. Uz to Ķīna, tās Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktores Hua Čuniņas personā, reaģējusi, paziņojot, ka atvainoties nav iemesla un tas esot Austrālijas mēģinājums novērst uzmanību no tās militārpersonu nodarījumiem Afganistānā. Spriedze Pekinas un Kanberas attiecībās pieaugusi pēdējo gadu laikā, un jo sevišķi šogad, kad Austrālija aicinājusi nopietni izmeklēt koronavīrusa pandēmijas rašanās apstākļus, ko Ķīna uztvērusi kā sev nedraudzīgu nostāju. Tāpat Austrālija iebilst Austrālijas lauksaimniecības produktu importu ierobežojošiem pasākumiem no Pekinas puses, par ko, iespējams, vērsīsies Pasaules tirdzniecības organizācijā. Ķīnai, savukārt, ir pretenzijas pret Austrālijas investīciju politiku, kas kavē Ķīnas ieguldījumus atsevišķās stratēģiski nozīmīgās Austrālijas ekonomikas nozarēs. Vēl nopietnāks un ilglaicīgāks Ķīnas nepatikas iemesls ir Austrālijas amatpersonu pastāvīgie aizrādījumi par cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnas Tautas Republikā un tai pakļautajā Honkongas autonomijā, ko Pekina uzskata par iejaukšanos tās iekšējās lietās.

Amerikas Savienotajās valstīs beidzot sākas varas funkciju nodošana nākamajām prezidentam Džo Baidenam, lai arī Tramps joprojām vēlēšanu rezultātus neatzīst. Savukārt Baidens jau iepazīstina ar savu jauno komandu. Kas mainīsies ASV politikā līdz ar prezidenta maiņu. Šis jautājums ir aktuāls arī Tuvo Austrumu miera sarunu kontekstā. Trampa bijusi nozīmīga loma Tuvajos Austrumos un ar viņa ļoti ciešo atbalstu Izraēlai bija jārēķinās arī Arābu valstīm. Ko varam sagaidīt turpmāk, kad ārpolitikas kursi noteiks Džo Baidens?  Bulgārijā visu vasaru un rudeni notika protesti pret valdību, pieprasot premjera atkāpšanos. Viņam ir izdevies saglabāt varu, cenšoties politiski izdzīvot, viņš sācis aktīvi izspēlēt nacionālo kārti, tajā, šķiet, lielākie zaudētāji ir ziemeļmaķedonieši. Kāpēc tā? Notikumus pasaule komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un TVNET žurnālists, politologs, Rīgas Stradiņa universitā tēs doktorants Toms Rātfelders. ASV sākas varas nodošanas process 23. novembrī ASV Vispārējo dienestu pārvaldes vadītāja Emīlija Mērfija paziņoja par atļauju uzsākt funkciju nodošanas procesu jaunievēlētā prezidenta Džo Baidena administrācijai. Saskaņā ar Savienoto Valstu politisko sistēmu varas pārejas process no aizejošā prezidenta viņa varas mantiniekam tiek uzsākts vēl pirms oficiālās vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas, un lēmums par šī procesa uzsākšanu piekrīt Vispārējo dienestu pārvaldes vadītājam, kurš administrē pārejas procesam nepieciešamo finansējumu un pakalpojumus. Kā paskaidrojusi Mērfijas kundze, viņas lēmuma pamatā ir vairāku republikāņu likumdevēju, kā arī ietekmīgu uzņēmējdarbības un ārlietu sfēras pārstāvju aizrādījumi, ka varas nodošanas procesa novilcināšana var būt drauds nacionālajai drošībai un valdības spējai pretdarboties koronavīrusa pandēmijai. Tāpat šis lēmums seko Pensilvānijas štata Augstākās tiesas lēmumam noraidīt prezidenta Trampa kampaņas pārstāvju prasību par 8000 balsu anulēšanu un Mičiganas štata Vēlēšanu rezultātu pārbaudes padomes balsojumam, kas apstiprina Džo Baidena uzvaru. Par savu piekrišanu pārvaldes vadītājas Mērfijas lēmumam pirmdienas vakarā paziņoja arī prezidents Donalds Tramps, gan turpinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Tikām sācis iezīmēties iespējamais prezidenta Baidena administrācijas sastāvs. Starp jau nosauktajiem kandidātiem ir liels sieviešu īpatsvars, un, iespējams, nākamgad Savienotajām Valstīm pirmoreiz to vēsturē būs Valsts kases sekretāre, resp. finanšu ministre, aizsardzības sekretāre un Nacionālās izlūkošanas direktore. Daudzi no piesauktajiem kandidātiem savulaik ieņēmuši amatus prezidenta Baraka Obamas administrācijā. Svarīgo valsts sekretāra amatu ieņems Entonijs Blinkens, kurš ir ilggadējs Baidena līdzgaitnieks un Baraka Obamas administrācijā ieņēmis valsts sekretāra vietnieka amatu. Kā viens no pretendentiem uz darba sekretāra amatu tiek minēts Džo Baidena sāncensis demokrātu priekšvēlēšanu kampaņā Bērnijs Sanderss, kā potenciālais prezidenta īpašais pārstāvis klimata jautājumos – bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs. Tuvo Austrumu mīklas 23. novembrī Izraēlas medijos parādījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu premjerministrs Benjamins Netanjahu izlūkdienesta “Mossad” šefa Josi Koena pavadībā devies uz Saūda Arābijas pilsētu Neomu, kur slepeni ticies ar Saūdu kroņprinci Mohammedu bin Selmānu un Savienoto Valstu valsts sekretāru Maiku Pompeo, kurš atrodas Neomā oficiālā vizītē. Ja tas ir tiesa, tad šī ir vēsturē pirmā Izraēlas un Saūda Arābijas augstākā līmeņa vadītāju sastapšanās. Pagātnē Saūdu monarhija divreiz – 1948. un 1973. gadā – piedalījusies arābu valstu karadarbībā pret Izraēlu, starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, taču jau kopš 80. gadu vidus vērojama zināma tuvināšanās un aizkulišu kontakti abu valstu starpā. Arī šajā gadījumā gan premjers Netanjahu, gan valsts sekretārs Pompeo izvairījušies komentēt ziņas par minēto slepeno tikšanos, savukārt Saūda Arābijas ārlietu ministrs princis Feisals bin Farhāns savā Twitter kontā noliedzis, ka tāda būtu notikusi. Vairums novērotāju gan neapšauba tikšanās faktu, norādot, ka tas ir vēl viens apliecinājums Izraēlas un vairāku arābu valstu tuvināšanās procesam, veidojot pretsvaru Irānas un, pēdējā laikā, arī Turcijas ietekmei Tuvajos Austrumos. Šo procesu ļoti jūtami veicinājušas Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa administrācijas aktivitātes, un tieši Trampa prezidentūras laikā Izraēla noslēgusi vēsturiskas vienošanās ar Bahreinu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Sudānu. Tiek lēsts, ka vienošanās ar Saūda Arābiju gan būs krietni grūtāks uzdevums, jo Saūdu monarhija tradicionāli ir bijusi viens no Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas atbalstītājiem, un šo līniju joprojām aizstāv liela daļa Rijādas valdošo aprindu, t.sk. karalis Selmāns Āl Saūds. Bulgārija – protesti un ārpolitiskie manevri Jau kopš 9. jūlija Bulgārijā nenorimst masu protesti, kas lielākoties notiek galvaspilsētā Sofijā, taču periodiski arī citur Bulgārijā un arī tajās Eiropas Savienības valstīs, kur mīt bulgāru diaspora. Protestētāju mērķis ir panākt premjerministra Boiko Borisova un viņa kabineta, kā arī ģenerālprokurora Ivana Geševa demisiju. P ārmetumi Borisovam un ar viņu saistītajām politiskajām aprindām korupcijā un valsts nozagšanā ne reizi vien izskanējuši ne vien Bulgārijā, bet arī ārpus tās robežām, kur Bulgāriju arvien biežāk dēvē par „mafijas valsti”. Tomēr prominentajam politiķim Borisovam un viņa labēji centriskajai partijai „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” joprojām ir nozīmīgs atbalsts kā Bulgārijas sabiedrībā, tā Eiroparlamenta Tautas partijas frakcijā. Borisovs ir premjera postenī kopš 2009. gada, divas reizes demisionējis, taču divas reizes guvis nozīmīgākos panākumus šīm demisijām sekojušajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Pašreizējo valdību, kas pastāv kopš 2017. gada maija, „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” veido koalīcijā ar nacionālistisko vēlēšanu apvienību „Apvienotie patrioti”. Nozīmīgākais politiskais zaudējums Borisova partijai bija lielākā opozīcijas spēka – Bulgārijas Sociālistiskās partijas – atbalstītā kandidāta Rumena Radeva uzvara prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Prezidents Radevs kļuvis par pašreizējo protestu nozīmīgāko politisko atbalstītāju un ir krasā opozīcijā premjerministram. Iespējams, ka ar Bulgārijas varas mēģinājumu novērst uzmanību no iekšpolitiskās spriedzes un izpatikt koalīcijas nacionālistiskajiem atbalstītājiem izskaidrojams Bulgārijas veto sarunām par Ziemeļmaķedonijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Oficiāli Bulgārijas nostāja tiek definēta kā neapmierinātība ar esošo sarunu ietvaru, kas nenodrošinot Bulgārijai pietiekamas tiesiskās garantijas. Taču neoficiāli ir zināms, ka Sofija vēlas, lai Skopje atsakās no apzīmējuma „maķedoniešu valoda”, atzīstot, ka ziemeļmaķedonieši runā bulgāru valodas dialektā, ka ziemeļmaķedoniešu nācijai ir bulgāru izcelsme un, attiecīgi, nav pamata runāt par kādu maķedoniešu minoritāti Bulgārijā.

Moldovas kurss pēc vēlēšanām. Baltkrievijā atkal apspiež protestus. Polija un Ungārija bloķē Eiropas Savienības (ES) budžetu. Notikumus pasaule komentē Vidzemes Augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar kompānijas "CPM Consulting International" labas pārvaldības ekspertu Vladimiru Aračelovu un Mariju no Minskas. Režīma agresija Baltkrievijā Pēdējās nedēļās Lukašenko režīma vēršanās pret opozīcijas protestiem iezīmējusies ar agresijas eskalāciju un nepārprotamu iebiedēšanas taktiku. Varas kalpi cenšas nepieļaut ļaužu pulcēšanos demonstrācijās, lietojot jau ierastos līdzekļus – gumijas lodes, asaru gāzi, apdullinošās granātas un stekus. Izklīdinot cilvēkus, daudzi tiek aizturēti, daudzi no aizturētajiem – piekauti. Varas brutalitātes pieaugumu daži novērotāji saista ar jaunā Baltkrievijas iekšlietu ministra Ivana Kubrakova stāšanos amatā. Pagājušās svētdienas, 15. novembra protestu laikā valstī aizturēti apmēram 1200 cilvēki. Tiek lēsts, ka pavisam Baltkrievijas cietumos tiek turēti līdz pat 25 000 opozicionāru un protestu dalībnieku. Pagājušajā nedēļā nonākšana varas iestāžu rokās izrādījās liktenīga skolotājam Romanam Bondarenko. Viņš dzīvoja Minskā, līdzās t.s. „Pārmaiņu laukumam” – pagalmam, kurā iedzīvotāji regulāri atjauno protestu simboliku, kuru varas pārstāvji, savukārt, pastāvīgi cenšas likvidēt. 11. novembra vakarā Bondarenko devās aprunāties ar maskotajiem ļaudīm, kuri kārtējo reizi novāca baltās un sarkanās lentas un aizkrāsoja grafiti „Pārmaiņu laukumā”. Viņš tika aizturēts, dažas stundas vēlāk ar smagām traumām nogādāts slimnīcā, kur 12. novembra vakarā mira. Līdz ar viņa nāvi Lukašenko režīma upuru skaits kopš augusta ilgstošo protestu gaitā sasniedzis astoņus cilvēkus. Bondarenko piemiņa un prasības sodīt viņa slepkavas kļuvušas par pēdējo dienu protestu vadmotīvu. Nākamajā dienā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska nāca klajā ar paziņojumu par t.s. „Tautas tribunālu” – opozīcijas organizētu pierādījumu apkopošanu par režīma pastrādātajiem noziegumiem un plānotu tautas nobalsošanu par apsūdzībām tos veikušajiem. 20. decembrī izsludināta protesta akcija ar „tautas apsūdzības” motīvu. Eiropas budžets ķīlniekos 17. novembra vakarā izpaudās informācija, ka savienības valstu pārstāvjiem nav izdevies panākt vienprātību par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam un, līdz ar to, arī apm. 750 miljardus lielajai atbalsta programmai pandēmijas rezultātā cietušo dalībvalstu ekonomikai. Budžeta pieņemšanu, kurai nepieciešams dalībvalstu vienbalsīgs lēmums, bloķējušas Polija un Ungārija. Abas šīs dalībvalstis jau ilgāku laiku ir konfrontācijas situācijā ar savienības institūcijām par fundamentālu demokrātijas principu ievērošanas jautājumiem, un viens no jaunievedumiem plānotajā daudzgadu budžeta īstenošanā ir līdzekļu piešķiršanas saistīšana ar likuma varas stāvokli dalībvalstīs. Kā zināms, gan Ungārijai, gan Polijai tiek pārmesta tiesu varas pakļaušana politiskās konjunktūras kontrolei, un ir liela iespēja, ka tieši šīm valstīm var tikt noteikti attiecīgie līdzekļu saņemšanas ierobežojumi. Ungārijas līderis Viktors Orbans sev ierastajā retorikas manierē raksturojis minēto likuma varas klauzulu kā Briseles diktātu pret dalībvalstīm, kas padarot Eiropas Savienību līdzīgu Padomju Savienībai, un piesaucis „ļaunās Briseles” vēlmi piespiest dalībvalstis uzņemt ārpuseiropas migrantu masas. Viņam piebalsojis Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro, sakot, ka likuma varas aizsegā tiekot laupīta dalībvalstu suverenitāte. Tikām vairāku dalībvalstu līderi, t.sk. Austrijas kanclers Sebastians Kurcs un Rumānijas premjerministrs Ludoviks Orbans, norādījuši, ka likuma varas noteikuma saglabāšana ir absolūti nepieciešama, ciktāl tā garantē arī bezprecedenta līdzekļu piešķīrumu adekvātu izlietojumu. Jaunā proeiropeiskā Moldovas prezidente Svētdien notikušajā Moldovas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, iegūstot gandrīz 58% vēlētāju balsu, uzvarējusi liberālās partijas „Rīcība un solidaritāte” pārstāve Maija Sandu. Līdz ar to amatu zaudējis viņas konkurents, Moldovas Republikas sociālistu partijas pārstāvis un līdzšinējais prezidents Igors Dodons. Par Sandu pamatā balsojis elektorāts galvaspilsētā Kišiņevā un Moldovas centrālajā daļā, kamēr par Dodonu – valsts attālāko ziemeļu, dienvidu un austrumu rajonu iedzīvotāji. „Rīcība un solidaritāte” tiek uzskatīta par Moldovas nozīmīgāko proeiropeisko spēku, kamēr Sociālistu partija – par prokrievisku. Pagājušā gada jūnijā pēc Moldovas parlamenta vēlēšanām bloks, kuru veidoja „Rīcība un solidaritāte” un labēji centriskā „Cieņas un taisnīguma platforma”, vienojās ar Dodona pārstāvētajiem sociālistiem, lai atstumtu no varas „trešo spēku” – Moldovas Demokrātisko partiju, kas tika uzlūkota par oligarha Vladimira Plahotņuka kontrolētu koruptīvu grupējumu. Līdz tam valdošā Demokrātiskā partija mēģināja pret prezidentu un parlamentu izmantot konstitucionālo tiesu un izpildvaras mehānismus, taču bija spiesta piekāpties. Tika izveidota valdība ar Maiju Sandu priekšgalā, kura gan noturējās tikai līdz novembrim, kad piedzīvoja neuzticības balsojumu parlamentā, un to nomainīja bezpartejiskā Jona Kiku kabinets. Sandu uzvara prezidenta vēlēšanās tiek uzlūkota kā proeiropeisko spēku panākums, lai gan tiek atzīmēts, ka gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā situācija liek jaunajai prezidentei īstenot balansējošu politiku. Par to liek domāt arī jaunievēlētās prezidentes uzstāšanās pēc rezultātu paziņošanas, kurā viņa akcentējusi visu Moldovas pilsoņu interešu ievērošanu un valsts interesēm atbilstošu, līdzsvarotu ārpolitiku, pie tam daļu uzrunas sakot krievu valodā.

Aktualitātes pasaule komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps, organizācijas "Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām"  vecbiedrs Uldis Bluķis un portāla "TvNet" žurnālists Jānis Vingris. Ilgās vēlēšanas ASV ASV prezidenta ievēlēšanas process ir ilgstošs. To, kādos termiņos jāsaskaita balsis katrā štatā, nosaka šo štatu likumdošana, un vairākumā štatu šobrīd, deviņas dienas pēc vēlēšanām, simtprocentīgi visi biļeteni joprojām nav apstrādāti. Skaidrs ir vien tas, ka rezultātu apkopošanai un visu iespējamo tiesvedības procesu izskatīšanai saskaņā ar Savienoto Valstu Konstitūciju jānoslēdzas līdz 8. decembrim. Sekos štatu elektoru balsu nodošana 14. decembrī, to nogādāšana Savienoto Valstu Kongresā līdz 23. decembrim un Kongresa vēlēšanu rezultātu apstiprinājums 2021. gada 6. janvārī. Ar šo brīdi nākamais – pēc skaita 46. – Amerikas Savienoto Valstu prezidents būs uzskatāms par oficiāli ievēlētu. Tomēr tradicionāli nākamais Baltā nama saimnieks tiek nosaukts jau brīdī, kad apkopotie vēlēšanu rezultāti ļauj droši spriest, ka viņam garantēts elektoru balsu vairākums. Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātam Džo Baidenam un viceprezidenta amata kandidātei Kamalai Harisai šis brīdis pienāca pagājušajā sestdienā. Sekoja viņu uzstāšanās ar uzvaras runām un vairuma pasaules valstu līderu, arī Eiropas Savienības politisko vadītāju, apsveikumi. Tomēr, pretēji jau izsenis iedibinātai tradīcijai, šiem apsveikumiem nav pievienojies vēlēšanās zaudējušais prezidents Donalds Tramps. Tā vietā viņš turpina uzstāt, ka ir patiesais uzvarētājs, un viņa konkurenti nodrošinājuši pārākumu ar krāpšanos un apšaubāmām manipulācijām. Trampa kampaņas pārstāvji iesnieguši prasības vairāku štatu tiesās, prasot vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu. Procesam pieslēdzies arī Savienoto Valstu ģenerālprokurors Viljams Barrs, izdodot memorandu, kas atļauj Tieslietu departamenta izmeklētājiem tūdaļ iesaistīties iespējamo pārkāpumu izmeklēšanā. Tradicionāli šajā pēcvēlēšanu etapā federālā līmeņa izmeklēšanas institūcijas neiesaistās, un ģenerālprokurora Barra memorands kļuvis par pamatu ilggadējā Tieslietu departamenta Vēlēšanu noziegumu apakšnodaļas vadītāja Ričarda Pildžera demisijai. Tikām sociālos tīklus un arī atsevišķu mediju publikācijas Savienotajās Valstīs un pasaulē pilda odiozi apgalvojumi par demokrātu it kā „nozagtajām” vēlēšanām, t.sk. par balsīm, kuras nodevušas „mirušās dvēseles” un mājdzīvnieki. Kustības „Stop the Steal” („Apturam nozagšanu”) aktīvisti rīko skaļas demonstrācijas un čupojas soctīklos, kuri daudzas no šīm grupām jau slēguši, jo tajās atklāti tiek apspriestas vardarbīgas akcijas sava politiskā favorīta Trampa kunga atbalstam. Nopietnas sabiedriskās domas aptaujas gan liecina, ka arvien lielāks skaits amerikāņu pieņem Baidena un Harisas uzvaru kā faktu. Ziņu aģentūras Reuters aptaujā aizvakar nepilni 80% respondentu apliecinājuši, ka uzskata Džo Baidenu par uzvarējušu vēlēšanās, kamēr Donalda Trampa uzvarai tic vien 3% aptaujāto. Karabahas karš. Militārā spēka triumfs 10. novembrī Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas oficiālie avoti izplatīja informāciju par vienošanos, kas panākta trīs valstu vadītāju sarunās par karadarbības izbeigšanu Kalnu Karabahas reģionā. Karadarbība starp Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem no vienas un Kalnu Karabahas jeb Arcahas Republikas armēņu vienībām un Armēnijas bruņotajiem spēkiem no otras puses uzliesmoja septembra nogalē. Kopš kauju sākuma Azerbaidžāna apliecinājusi savu militāro pārākumu, atspiežot armēņu spēkus no vairākām teritorijām, kuras atradušās to kontrolē kopš 1994. gada. Dažas stundas pirms paziņojuma par otrdienas nolīgumu armēņu puse apstiprināja, ka azerbaidžāņu rokās kritusi otra lielākā Kalnu Karabahas pilsēta Šuša. Tāpat bija ziņas, ka azerbaidžāņu spēki pārtraukuši satiksmi pa t.s. Lačinas koridoru – kalnu autostrādi, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēnijas Republikas teritoriju. Otrdien noslēgtā vienošanās paredz, ka līdz decembra sākumam Armēnija nodod atpakaļ Azerbaidžānai praktiski visus līdz 1994. gadam okupētos rajonus ārpus Kalnu Karabahas teritorijas. Tas nozīmē, ka pašpasludinātā Arcahas republika tiek izolēta no Armēnijas, un vienīgā saistošā artērija paliek jau pieminētais Lačinas koridors. Kalnu Karabahas esošo robežu un Lačinas koridora nodrošināšanai pret tālākiem Azerbaidžānas spēku uzbrukumiem reģionā tiks izvietots Krievijas miera uzturētāju kontingents. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs jau nodēvējis vienošanos par spožu uzvaru un Armēnijas kapitulāciju, kamēr Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans to raksturojis kā neaprakstāmi sāpīgu lēmumu, bet atteicies atzīt kā sakāvi. Pēc informācijas par vienošanos Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ielas pildīja līksmojoši pūļi, kamēr Armēnijas galvaspilsētas Erevānas ielās devās saniknoti protestētāji, vainojot valdību nodevībā. Otrdienas vakarā protestētāji ielauzās Armēnijas parlamenta un ministru kabineta ēkās, pieprasot valdības atkāpšanos. Tiek ziņots, ka protesti Armēnijā nav rimuši joprojām.

Notikumus pasaulē analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds. Sazināmies ar Sandiju Baiotu (Bayot) Teksasā un Justīni Rolavu Mičigānā. „Sieviešu streiks” Polijā Kopš 1993. gada, kad Polijā tika pieņemts Ģimenes plānošanas likums, legāla aborta iespēja šajā valstī ierobežota ar gadījumiem, kad grūtniecība iestājusies noziedzīgu darbību rezultātā, rada draudus mātes dzīvībai vai auglim ir konstatētas iedzimtas invaliditātes vai neārstējamas slimības pazīmes. Nu jau vairākus gadus konservatīvās aprindas, kuras koncentrējas ap valdošo partiju „Likums un taisnīgums” un Romas katoļu baznīcas vadību Polijā, tiecas šo iespēju loku vēl vairāk sašaurināt. Viņu mērķis šķita tuvu īstenojumam, kad 22. oktobrī Polijas Konstitucionālais tribunāls ar lielu balsu pārsvaru pieņēma lēmumu, novērtējot kā konstitūcijai neatbilstošas tiesības izdarīt abortu ar augļa veselību saistītos gadījumos. Faktiski tas nozīmē aizliegumu apmēram 95% līdzšinējo aborta gadījumu. Jau tajā pašā dienā daudzviet Polijā sākās protesti, kas ieguvuši „Sieviešu streika” nosaukumu un izvērsušies par plašākajiem, kādi valstī pieredzēti kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma, kad poļi sabiedrība arodkustības „Solidaritāte” vadībā cīnījās pret toreizējo komunistiski totalitāro režīmu. Protestētāji daudzviet bloķēja satiksmi, rīkoja akcijas pie partijas „Likums un taisnīgums” birojiem, katoļu baznīcām, atsevišķu konservatīvo politiķu dzīvesvietām. Protestētāju prasības, kas tika definētas 1. novembrī, ietver Konstitucionālā tribunāla, Polijas Augstākās tiesas un ombudsmena atkāpšanos, likumdošanas liberalizāciju abortu, seksuālo minoritāšu tiesību jomā, katoļu baznīcas ietekmes mazināšanu skolās, lielāku valsts finansējumu veselības un vides aizsardzībai. Protestu vēriens licis valdībai nobremzēt attiecīgo likumdošanas izmaiņu ieviešanu, atliekot Konstitucionālā tribunāla lēmuma publicēšanu. Prezidents Andžejs Duda 30. oktobrī publiskoja likumdošanas iniciatīvu, kas paredz atļaut abortus arī gadījumos, kad augļa stāvoklis liecina, ka bērns dzims nedzīvs vai nebūs spējīgs izdzīvot. Tikām Polijas Seima nākamā sesija atlikta par divām nedēļām – oficiāli pandēmijas dēļ, taču faktiski, kā domā daudzi novērotāji, partijai „Likums un taisnīgums” bažījoties par nepietiekamu atbalstu parlamentā. Ar kareivīgu paziņojumu 27. oktobrī nāca klajā premjerministra vietnieks un de facto ietekmīgākais valdošās frakcijas politiķis Jaroslavs Kačinskis. Viņš aicinājis „par katru cenu” aizstāvēt baznīcas pret uzbrukumiem, ciktāl protestētāji daudzviet traucējuši dievkalpojumu norisi un dažviet aprakstījuši dievnamu sienas. Ir ziņas, ka konservatīvo līderis, nekonsultējoties ar pārējo partijas vadību, aicinājis partijas jaunatnes organizāciju vērsties pret šādām akcijām. Dažviet jau notikušas sadursmes starp protestētājiem un konservatīvās varas atbalstītājiem. Baidens vai Tramps? Saspringtas gaidas Otrajā dienā pēc Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām nākamais Baltā nama saimnieks joprojām nav noskaidrots. Balsu skaitīšana joprojām turpinās piecos štatos – Aļaskā, Džordžijā, Nevadā, Pensilvānijā un Ziemeļkarolīnā. Ja Baidens uzvarēs Arizonā, kas ilgstoši bijis Republikāņu štats, viņš iegūs 11 elektoru balsis un tas nozīmēs, ka vairs tikai 6 elektoru balsis šķirs Baidenu no uzvaras vēlēšanās. Tās, viņam varētu dot Nevada, kur demokrātu kandidāta izredzes tiek vērtētas kā vislabākās. Kas attiecas uz atlikušajiem četriem vēl nesaskaitītajiem štatiem ar to 54 elektoru vietām, tad tajos kā labākas tiek vērtētas esošā prezidenta izredzes, tomēr, arī uzvarot tais visos, Donalds Tramps paliktu iepakaļ Džo Baidenam cīņā par Balto namu. Tomēr prezidents jau vakar publiski paziņoja, ka ir vēlēšanās uzvarējis. Viņa kampaņas organizatori uzsākuši tiesvedības aktivitātes, mēģinot apstrīdēt vēlēšanu rezultātus vai ietekmēt balsu skaitīšanu. Viskonsinā, kur par uzvarētāju jau pasludināts Džo Baidens, pieprasīta balsu pārskaitīšana minimālas rezultātu starpības dēļ. Ar dažādiem procesuālu pārkāpumu motīviem prasības apturēt balsu skaitīšanu iesniegtas Mičiganā, kur arī jau pasludināta Baidena uzvara, un Pensilvānijā, kā arī Nevadā un Džordžijā. Novērotāji gan prognozē, ka šie mēģinājumi diezin vai var būtiski ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Kā telekanālam NBC izteicies Lojolas Juridiskās augstskolas profesors Džastins Levits: „Ja šis ir tiesvedības karš, tad [Tramps] tajā ir bruņojies ar ūdens baloniem.” Var piebilst, ka vēlēšanu rezultāti pagaidām tiek fiksēti tikai informatīvā līmenī, un oficiāli stāsies spēkā tikai pēc Elektoru kolēģijas balsojuma apstiprināšanas Kongresā nākamā gada 6. janvārī.

Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju - Tramps vai Baidens. 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība Lietuvas kristīgie demokrāti Aktualitātes pasaulē analizē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Latvijas Ārpolitikas institūta jaunākā pētniece Aleksandra Palkova. Amerika izšķiras. Tramps vai Baidens? Vairs tikai piecas dienas mūs šķir no 3. novembra, kad nepilniem 240000 balsstiesīgo amerikāņu būs iespēja izlemt, kurš nākamos četrus gadus vadīs ietekmīgāko pasaules demokrātiju. Var gan lēst, ka faktiskais balsotāju skaits nākamotrdien būs krietni mazāks, ciktāl pēdējās desmitgadēs prezidenta vēlēšanās aktivitāte svārstījusies starp 50 un 57 procentiem. Vēlētāju aptaujas visā priekšvēlēšanu kampaņas periodā solījušas uzvaru demokrātu kandidātam Džo Baidenam, taču, kā teju neiztrūkstoši norāda visi, kas šos datus komentē, tas nebūt nenozīmējot garantētu uzvaru. Arī 2016. gada vēlēšanu priekšvakarā labāki rezultāti bija Hilarijai Klintonei, taču Baltajā namā galu galā nonāca Donalds Tramps. Patiesības labad gan jāsaka, ka aptauju rādītāji nebija tālu no vēlēšanu rezultātiem, – Klintone patiešām ieguva vēlētāju balsu vairākumu, taču zaudēja vēlēšanas īpatnējās sistēmas dēļ. Tiek uzsvērts, ka Baidena pārsvars pār Trampu aptaujās ir lielāks nekā savulaik Klintonei – demokrātu kandidāts, saskaņā ar aptaujām, šobrīd ir priekšā esošajam prezidentam par apmēram 8%, proti – ar 51 pret 43. Tomēr, kā zināms, rezultātu noteiks štatu elektoru balsu komplekts, un šai ziņā uzmanība pirmām kārtām pievērsta t.s. “battleground states” – „strīdus štatiem”. Vairums štatu visai nemainīgi balso vai nu par republikāņiem, vai demokrātiem, un ir tikai daži, kuros vēlētāju simpātijas no vēlēšanām uz vēlēšanām mēdz mainīties. Dažādi avoti gan piedāvā nedaudz atšķirīgu „strīdus štatu” sarakstu, taču ir vienisprātis, ka vairumā no tiem aptaujās labāks rezultāts ir Džo Baidenam. Ir ticami, ka viņš varētu uzvarēt tādos elektoru balsīm salīdzinoši bagātos štatos kā Pensilvānija un Mičigana, un arī Floridā – vienā no lielākajiem štatiem, kas 2016. gadā ar minimālu pārsvaru nobalsoja par Trampu. Kopš 1960. gada, kad pirmoreiz notika prezidenta kandidātu teledebates, šim priekšvēlēšanu šovam ir būtiska nozīmē priekšvēlēšanu cīņā. Debašu pirmo raudu 29. septembrī Donalds Tramps pārvērta balagānā, pastāvīgi pārtraukdams savu oponentu ar, lielākoties, personiski mērķētiem izsaucieniem un iebilzdams moderatoram. Tas lika otrā rauda organizētājiem 22. oktobrī apgādāt moderatori Sjūzenu Peidžu ar mikrofona atslēgšanas pogu. Taču arī pats Donalds Tramps, kura novērtējums aptaujās pēc pirmajām debatēm bija nepārprotami vājāks kā Baidenam, šoreiz bija daudz izturētāks un konstruktīvāks. Diskusija koncentrējās uz nozīmīgākajiem politiskās dienaskārtības jautājumiem: rasismu, imigrāciju, klimata pārmaiņām un, protams, koronavīrusa pandēmiju un Trampa un viņa administrācijas rīcību šai situācijā. Baltkrievija nenorimst 25. oktobrī izbeidzās termiņš ultimātam, kuru Baltkrievijas autoritārajam līderim Aleksandram Lukašenko bija izvirzījusi opozīcija tās līderes Svetlanas Tihanovskas personā. Neviena no opozīcijas prasībām – paziņojums par Lukašenko atkāpšanos, politieslodzīto atbrīvošana, spēka struktūru vardarbības pārtraukšana – nav izpildīti. Protesti, kas 25. oktobrī notika Minskā un citur Baltkrievijā, tiek vērtēti kā plašākie kopš neleģitīmajām prezidenta vēlēšanām augustā. Lēš, ka Minskas ielās pagājušajā svētdienā izgājuši ne mazāk kā 100000 cilvēku. Kā jau ierasts, policijas un armijas spēki daudzviet nosprostojuši ielas un uzbrukuši salīdzinoši mazākām protestētāju grupām, apmētājot ar apdullināšanas granātām, piekaujot un aizturot. Iekšlietu ministrija paziņojusi, ka šai dienā Baltkrievijā aizturēti pavisam 523 cilvēki, no kuriem 352 paturēti apcietinājumā. Nākamajā dienā, 26. oktobrī, sākās opozīcijas izsludinātais vispārnacionālais streiks. Tā ģeogrāfijā tiek minēti lielie valsts uzņēmumi, tādi kā “Grodno Azot”, Minskas Riteņvilcēju rūpnīca, Minskas autorūpnīca, ledusskapju ražotājs Atlant u.c., tomēr streikojošo tajos ir daži desmiti, vietumis – vairāk par simtu. Diezgan masveidīgi streikos iesaistījušies augstskolu studenti, rīkojot protesta akcijas mācību iestādēs un izejot ielās. Atbalsta akcijas izvērsuši arī privātuzņēmumi, slēdzoties inventarizācijai, remontiem u.tml. Uzņēmu vadība draud streikojošajiem ar atlīdzības samazināšanu un atlaišanu; daži aktīvisti jau atbrīvoti no darba. Tāpat sākusies studentu atskaitīšana no augstskolām vai caurlaižu anulēšana, liedzot iekļuvi mācību iestādēs. Vakar viens no opozīcijas līderiem, bijušais ministrs un vēstnieks Pāvels Latuško, kurš šobrīd uzturas Polijā, nāca klajā ar paziņojumu par jaunas organizatoriskās struktūras – Tautas antikrīzes pārvaldes – nodibināšanu. Kā paudis Latuško, šī struktūra gatava nākt talkā Svetlanas Tihanovskas štābam un opozīcijas Koordinācijas padomei ar jaunu plānu krīzes strupceļa pārvarēšanai. Opozīcijas uzvara Lietuvas vēlēšanās Lietuvas Seima vēlēšanas notika 11. un 25. oktobrī, ievēlot 71 deputātu vienmandāta apgabalos un 70 deputātus proporcionālā balsojumā par partiju sarakstiem. Vēlēšanas nesušas nozīmīgu uzvaru līdz šim opozīcijā bijušajai labēji centriskajai partijai Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti. Partija palielinājusi savu mandātu skaitu par apmēram 40%, iegūstot Seimā 50 vietas, kas ir tās nozīmīgākais panākums kopš 1996. gada. Un apmēram tikpat zaudējusi līdz šim valdošās koalīcijas lielākā partija Lietuvas zemnieku un zaļo savienība, kurai jaunajā Seimā būs tikai 32 mandāti. Tāpat daļu mandātu zaudējušas arī divas partijas, kuras ilgāku vai īsāku laiku atradās koalīcijā ar lietuviešu zaļzemniekiem, balstot premjerministra Sauļus Skverneļa valdību. Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija zaudējusi 4 vietas no 17, un šis ir tās vēsturiski vājākais sniegums vēlēšanās, savukārt partija Lietuvas poļu vēlēšanu akcija zaudējusi 5 no 8 mandātiem. Šis ir vēlētāju nepārprotams vērtējums agrāko varas partiju darbībai, kam bija raksturīga šķelšanās mazāko koalīcijas partneru rindās un domstarpības par konkrētiem valsts pārvaldes un saimnieciskās darbības jautājumiem. Jau tūlīt pēc vēlēšanām tika publicēta deklarācija par jaunas koalīcijas valdības veidošanu, kurā līdz ar Tēvzemes savienību gatavas iesaistīties liberālās ievirzes partijas Liberālā kustība un Brīvības partija. Kā domājamā nākamā premjerministre nosaukta ekonomiste, kādreizējā finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vakar ar savu redzējumu par jaunveidojamās valdības kvalitātēm nāca klajā Lietuvas prezidents Gitans Nausēda. „Valdībai jābūt ilgtspējīgai, ar stingru politisku atbalstu un spējīgai īstenot reālas, nevis papīra reformas. [..] Sabiedrības, nevis šauru interešu grupu aizstāvība, apņēmība tiekties pēc pārmaiņām izšķirošajās jomās, patiesas rūpes par cilvēkiem, kompetence, atbildīgums un godīgums [..],” teica prezidents. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā aizvadītajā nedēļā risinājušies dažādi notikum: Aleksandrs Lukašenko sestdien, 10.oktobrī, negaidīti ieradās cietumā, lai tiktos ar opozīcijas pārstāvjiem. Pēc tam gan sekoja vardarbīga protestu izdzenāšana un brīdinājumi turpmāk likt lietā pat kaujas ieročus. Bet opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska izteikusi Lukašenko ultimātu, pēc kura sola vēl plašāku nepakļaušanos. Briselē ir atsākušās sarunas starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību par tālāko sadarbību pēc "Brexit" pagaidu līguma  beigām. Kaut arī jaunu ziņu šobrīd nav, ir neoficiāli mājieni, ka piekāpšanās varētu notikt. Izskatās, ka britu premjera sacītais, ka vienošanās ir jāpanāk līdz 15.oktobrim, vai tādas nebūs, nav akmenī iecirsts solījums. Bet Eiropa, šķiet, krietni vairāk raizējas par pieaugošo Covid izplatību. Kaut arī politiķi bija apņēmušies striktus karantīnas pasākumus, kādi bija pavasarī, neieviest, izskatās, ka realitāte šo apņemšanos ir sašķobījusi. Eiropas valstis pieņem arvien pamanāmākus ierobežojumus. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austers. Breksita sarunas: laiks iet, pretrunas paliek Šodiena, 15. oktobris, ir datums, kuru britu premjerministrs Boriss Džonsons iezīmējis kā to, kad būtu jānoslēdzas sarunām par Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdznieciskajām attiecībām pēc izstāšanās. Tikām sarunu procesu joprojām bremzē aspekti, kuros neviena no pusēm nav gatava izšķirošajam kompromisam. Galvenie pretstāves punkti šobrīd ir divi: valsts subsīdiju noteikumi un zvejas tiesības. Eiropas Savienība sagaida, ka Lielbritānija pieskaņos privātuzņēmumu atbalsta normas vispārējiem savienības standartiem, tā novēršot negodīgu konkurenci, ko briti uztver kā suverenitātes ierobežojumu. Kas attiecas uz zvejas tiesībām, Lielbritānija nav gatava savienības uzstādījumam „brīva pieeja mūsu tirgum pret tiesībām brīvi zvejot jūsu ūdeņos”. Pēdējās nedēļas laikā Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē intensīvi mēģinājis pārliecināt vairāku dalībvalstu nozares ministrus zvejas tiesību ziņā būt piekāpīgākiem, taču līdz galam tas nav izdevies. Sarunas ar Lielbritāniju, līdztekus Covid-19 pandēmijai, ir galvenā tēma Eiropas Savienības līderu samitā, kas šodien un rīt notiek Briselē. Samita priekšvakarā no augsta ranga savienības politiķu puses izskanējuši apliecinājumi par pozīcijas vienotību un brīdinājumi britu pusei nemēģināt šķelt šo vienotību, runājot atsevišķi ar dažām bloka dalībvalstīm. Vācijas Eiropas lietu ministrs Mihaels Rots uzsvēris, ka izstāšanās vienošanās un, jo sevišķi, Īrijas-Ziemeļīrijas protokola ieviešana ir savienības nozīmīgākā prioritāte, un atkārtojis vispārzināmo atziņu, ka Lielbritānijai izstāšanās bez vienošanās būs daudz sāpīgāka nekā Eiropas Savienībai. Baltkrievija: šokējošas sarunas, ierastā brutalitāte Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko gājiens, 10. oktobrī tiekoties ar apcietinājumā turētajiem opozīcijas līderiem Baltkrievijas VDK izmeklēšanas izolatorā, bija teju šokējošs pārsteigums praktiski visiem. Apmēram četras stundas ilgās sarunas saturs netiek izpausts; atklātībā ļauts parādīties vien fotoattēliem un īsam, grūti saklausāmam līdera monologa fragmentam, kurā tiek piesaukta konstitūcijas reforma, kuru nevarot „uzrakstīt uz ielas”. Viens no konkrētajiem tikšanās rezultātiem izrādījusies atļauja opozicionāram Sergejam Tihanovskim sazvanīties ar sievu Svetlanu, pašreizējo Baltkrievijas opozīcijas redzamāko figūru, kura uzturas Lietuvā. Publiskotajā sarunas ieraksta fragmentā Tihanovskis izsaka aicinājumu būt „skarbākiem” attiecībā pret Lukašenko režīmu. Tikām kādu laiku nepiedzīvotu skarbumu no varas iestāžu puses no izbauda protestētāji Minskas ielās. Svētdien, kad protesta gājienos Minskā vien piedalījās ne mazāk kā 100 000 cilvēku, pret viņiem atkal tika laistas darbā gumijas lodes, apdullinošās granātas, steki un ūdensmetēji ar iekrāsotu ūdeni. Tika aizturēti daudzi žurnālisti. Nākamajā dienā, kad Minskas ielās izgāja t.s. „senioru marša” dalībnieki – vecāka gadagājuma protestētāji –, Baltkrievijas Kriminālpolicijas priekšnieks Genādijs Kazakevičs, uzstājoties televīzijā, cita starpā paziņoja, ka varas pārstāvji vajadzības gadījumā gatavi izmantot arī letālus ieročus. Viņš izteicās, ka protestu apjoms noplokot, taču tie kļūstot organizētāki un radikālāki; ielās darbojoties „kaujinieki, anarhisti un futbola fani”. Tiek ziņots, ka pēdējās dienās dažviet Minskā uz ielu braucamās daļas tiešām aizdedzināti riepu krāvumi. Otrdien Svetlana Tihanovska nāca klajā ar opozīcijas Koordinācijas padomes ultimātu diktatoram. Ja līdz 25. oktobrim Lukašenko nepaziņos par atkāpšanos, netiks uzsākta politieslodzīto atbrīvošana un pārtraukta vardarbība pret protestētājiem, valstī tikšot uzsākts vispārējs streiks un ceļu bloķēšana. Par šo draudu īstenojamību gan pagaidām grūti spriest. Covid-19 vilnis veļas pār Eiropu Pēc zināma atslābuma vasarā, rudeni Eiropā sagaidām ar jaunu Covid-19 izplatības vilni. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet mūsu platuma grādos sasniegti jauni dienā atklāto infekciju rekordi. Vācijas un arī citu valstu veselības eksperti norāda, ka pie infekciju uzliesmojuma vainojami cilvēki, kas neievēro distanci un nemazgā rokas. Līdz ar jauno infekcijas izplatības vilni, nāk arī jauni ierobežojumi. Vakar Portugāle uz 15 dienām izsludinājusi ārkārtējo situāciju valstī ar pulcēšanas ierobežojumiem, obligātu masku nēsāšanu kā arī mobilās lietotnes „Stayaway Covid” lietošanu atrodoties ārpus mājām. Francijā no sestdienas stāsies spēkā jauns ārkārtējais stāvoklis, kā arī tiek izsludināta komandantstundu no deviņiem vakarā līdz sešiem rītā Parīzē un vēl astoņās Francijas pilsētās. Čehija paziņojusi, ka ņemot vērā rekordaugstos rādītājus un to, ka valstī inficēto skaits oktobra laikā ir dubultojies, Prāgā būvēs lauka slimnīcas ar 500 gultas vietām. Arī Polijā domā par lauka slimnīcām, kā arī strādā pie ātrākām medicīnas māsu apmācībām. Spānija uz 15 dienām ir slēgusi bārus un restorānus Katalonijas reģionā. Arī Vācijā stājas spēkā jauni pulcēšanās ierobežojumi, kā arī reģionos, kur inficēto skaits pārsniedz 35 uz 100 000 iedzīvotājiem, obligātas būs maskas visās vietās, kur nav iespējams ievērot distanci. Ziemeļīrijā uz četrām nedēļām slēgti krogi un restorāni, kā arī uz divām nedēļām slēgtas skolas. Stingi ierobežojumi ir spēkā arī vairākos Anglijas un Velsas reģionos. Tikmēr Pasaules Veselības organizācija ir paziņojusi, ka par spīti milzīgajam spiedienam izstrādāt vakcīnu ātri un lielā daudzumā, jauniešiem jārēķinās, ka viņi varētu tās nesaņemt līdz pat 2022.gadam, jo priekšroka jādod mediķiem un vairāk apdraudētajām sabiedrības grupām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ar Covid-19 saslimušais ASV prezidents ir sakarsējis daudz emociju. Ar ārstu palīdzību viņam izdevies pagaidām ātri atlabt, bet tas viņu iedrošinājis vēl aktīvāk paust savu skepsi par to, cik bīstams ir vīruss. Tāpat Tramps aktīvi grib iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, kaut arī pats un liela daļa viņa komandas ir inficēti.  Vēl runājam par Kirgizstānu. Aizvadītās nedēļas nogalē tur notika parlamenta vēlēšanas. Līdzīgi kā Baltkrievijā, arī tur parādījās aizdomas par plašiem rezultātu viltojumiem, bet te varai nebija tādu resursu, lai apspiestu nākamajā dienā izcēlušos nemierus. Faktiski vienas nakts laikā notika revolūcija. Notikumus pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku. Cīņa par Balto namu un ar Covid-19 uzliesmojumu Baltajā namā Covid-19 ir Donalda Trampa prezidentūru definējošs brīdis, par to pārliecināti vairums politikas vērotāju. Un kopš pagājušās piektdienas, 2.oktobra, Covid-19 ir burtiski pārņēmis Balto namu – pāris dienas pēc pirmajām ASV prezidenta kandidātu debatēm pašreizējais prezidents Donalds Tramps tviterī paziņoja, ka viņam un viņa sievai Melānijai ir atklāts Covid-19. Tās pašas dienas vakarā prezidents publicēja video, paziņojot, ka jūtas labi un ka tiks nogādāts Valtera Rīda slimnīcā. Slimnīcā prezidents pavadīja trīs dienas un izraisīja vairākas sašutuma vētras: svētdien prezidents devās pie saviem atbalstītājiem, kas bija pulcējušies pie slimnīcas. Lai gan prezidents atradās automašīnā un no tās neizkāpa, viņš saņēma virkni pārmetumu par citu cilvēku, proti, savas apsardzes, veselības apdraudēšanu, jo prezidents seju bija aizsedzis ar vien auduma masku. Vēl lielāku sašutumu izraisīja viņa izrakstīšana no slimnīcas, ko pavadīja prezidenta tvīti ar vārdiem “nebaidieties no Covid. Neļaujiet tam noteikt jūsu dzīvi” un atgriešanās Baltajā namā mediju priekšā novelkot masku un ieejot telpās bez tās, lai gan Tramps vēl nav saņēmis negatīvu Covid-19 testu. Kopumā Trampa tuvāko lokā konstatēti vismaz 34 ar Covid-19 saslimušie un pēc pozitīviem testiem vai kontakta ar saslimušajiem karantīnā nu sēž gan Trampa sabiedrisko attiecību padomnieki, gan arī Pentagona augstākās militārpersonas, gan citi prezidentam pietuvināti cilvēki. Atgriežoties Baltajā namā, Tramps ātri ķērās pie darba un pāris dienu laikā paziņoja, ka pārtrauc sarunas ar demokrātiem par jaunu ekonomikas stimulu paketi līdz prezidenta vēlēšanām 3.novembrī un aicinot republikāņus koncentrēties uz viņa virzītās Eimijas Baretas apstiprināšanu ASV Augstākās tiesas tiesneses amatā. Paralēli, prezidents tviterī paziņoja, ka Pārstāvju palātai un Senātam būtu nekavējoties jāapstiprina 25 miljardu vērts atbalsts aviokompāniju un 135 miljardu vērts atbalsts mazo biznesu algu atbalstam. Tāpat Tramps paziņoja, ka visiem Afganistānā dienējošajiem, būtu jāatgriežas ASV līdz Ziemassvētkiem. Protams, nevar nepieminēt arī pagājušajā naktī notikušās viceprezidentu debates, kurās tikās viceprezidents Maiks Penss un senatore Kamala Harisa. Salīdzinot ar iepriekšējās nedēļas prezidenta kandidātu debatēm, šīs bija teju vai garlaicīgas. Abi oponenti, protams, apmainījās ar asiem pārmetumiem, taču kopumā debates bija mierīgākas un cieņpilnākas nekā pirms nedēļas, fokusējoties uz jautājumiem par nodokļu politiku, klimata pārmaiņām, abortu tiesībām un, protams, par cīņu ar Covid-19. Nemieri Kirgiztānā Šī ir jau trešā reize 15 gadu laikā, kad vēlēšanas Kirgizstānā beidzas ar nemieriem. Un arī ar varas maiņu. Šajā Vidusāzijas valstī, kurai visapkārt kaimiņos ir autoritāri režīmi, ir, lai arī nestabila, bet vismaz šķietama demokrātija. Svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās startēja 16 partijas, no kurām nākamajā sasaukumā, saskaņā ar provizoriskajiem rezultātiem, būtu iekļuvuši četri saraksti. Trīs no tiem pauduši atbalstu pašreizējam prezidentam. Taču jau tūdaļ pēc rezultātu paziņošanas cilvēki izgāja galvaspilsētas Biškekas ielās. Plašsaziņas līdzekļos var lasīt žurnālistu teikto, ka tik plaša vēlēšanu rezultātu viltošana Kirgizstānā vēl nav pieredzēta: balsis esot pirktas atklāti un nekaunīgi, bet ierēdņiem skaidri norādīts, par ko balsot. Kaut arī milicija centās protestus apturēt, pārspēks beigās izrādījās cilvēku pusē. Viņi ieņēma parlamenta un arī valsts drošības dienesta ēku. No ieslodzījuma izlaida apcietināto eksprezidentu Atambajevu un faktiski piespieda premjeru atkāpties, bet vēlēšanu komisiju vēlēšanu rezultātus anulēt. Līdz ar to var teikt, ka vienas dienas laikā valstī notikusi revolūcija. Tomēr situācija nav tik vienkārša. Ne visi ir vienisprātis par tālāko rīcību. Savi atbalstītāji ir arī pagaidām vēl pie varas esošajam prezidentam Sooronbajam Džeenbekovam. Nākamajās naktīs izcēlās grautiņi un sadursmes starp protestētājiem un tiem brīvprātīgajiem, kas sadarbojas ar miliciju, lai novērstu ēku un veikalu demolēšanu. Arī politiski nav konsensusa. Ņemot vērā ļaužu noskaņojumu, daļa pašreizējo deputātu piekrita nominēt premjerministra amatam opozīcijas politiķi Sadiru Džaparovu, kurš neilgi pirms tam tika atbrīvots no ieslodzījuma. Tā kā parlaments bija ieņemts, deputāti sapulcējās viesnīcā. Taču neapmierināto pūlis ielauzās viesnīcā, un Džaparovam nācās bēgt pa sētas durvīm. Pats Džaparovs uzrunā televīzijā otrdienas vakarā sacīja, ka ierosinās konstitucionālo reformu un prezidenta un parlamenta vēlēšanu sarīkošanu divu līdz trīs mēnešu laikā. Tomēr viņš atzina, ka vēl nav saņēmis atbalstu no koordinācijas padomes, ko izveidojušas vairākas lielākās opozīcijas partijas, un lika noprast, ka starp sabiedrotajiem pastāv domstarpības. Vietējie žurnālisti skaidro, ka opozīciju var sadalīt divās lielās daļās. Vieni pārstāv tos, kuri grib atgūt savulaik zaudēto varu pēc iepriekšējām vēlēšanām, savukārt otri vēlas pilnīgu varas maiņu, lai politikā būtu jaunas sejas un vecie politiķi vairs neatgrieztos.

Karš Kalnu Karabahā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Baltijā. ASV prezidenta vēlēšanas. Notikumus pasaulē komentē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Donalds Tramps pret Džo Baidenu 29. septembra vakarā ASV Ohaio štata pilsētā Klīvlendā notika ilgi gaidītās pirmās no kopumā trim ASV prezidenta kandidātu debatēm. Debatēs abiem kandidātiem bija jāatbild uz jautājumiem par veselības aprūpi, Augstākās tiesas tiesnešu kandidatūrām, koronavīrusu, ekonomisko krīzi, klimata pārmaiņām, bet pēc debatēm visvairāk apspriestais bija rasisma jautājums. Tiesa, debates ātri pārvētās haosā, abiem kandidātiem apmainoties ar savstarpējiem apvainojumiem un pārtraucot vienam otru. Pašreizējais prezidents Donalds Tramps savu sāncensi Džo Baidenu pārtrauca kopumā 73 reizes un debašu organizatori jau paziņoja, ka nākamajās debatēs būs kādas pārmaiņas, lai nodrošinātu kārtību uz skatuves. Ne jau velti komentētāji smīkņāja, ka debašu vadītājam telekanāla „Fox News” žurnālistam Krisam Volisam otrdienas vakarā bija nepatīkamākais darbs visā valstī. Pēc debatēm aptaujas rādīja, ka vairāk nekā puse skatītāju par debašu uzvarētāju uzskata demokrātu kandidātu Džo Baidenu, taču Donalda Trampa aizstāvji norādīja, ka prezidents nemeklē jaunas balsis vai uzvaru debatēs, bet gan vēlas noturēt tradicionālos republikāņu vēlētājus un likt šaubīties par savu izvēli tradicionālajiem demokrātu vēlētājiem. „NBC News” veiktā aptauja rāda, ka tikai 6% amerikāņu līdz vēlēšanām nebija pieņēmuši lēmumu par to, kam atdot savu balsi, un NPR aptaujas pēc debatēm parāda, ka Trampa un Baidena duelis lielākajai daļai neizlēmušo nav palīdzējis līdz lēmumam nonākt. Konflikts Kalnu Karabahā Šo karu varēja gaidīt. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimta konflikts bija iesaldēts, taču pastāvīgi gruzdēja. Svētdienas rītā viss atsākās. Runa ir par karadarbību Kalnu Karabahā. Tā ir armēņu apdzīvota teritorija, kuru no visām pusēm apņem Azerbaidžāna. Lai arī Padomju savienībā Karabaha bija daļa no Azerbaidžānas PSR, vēsturiski Karabahā vienmēr dzīvojuši armēņi. Pēc Padomju savienības sabrukuma tur izcēlās asiņainas sadursmes. 90.gadu sākumā kara dēļ vairāk nekā miljons cilvēku devās bēgļu gaitās, bet aptuveni 35 tūkstoši cilvēku gāja bojā. Karabaha vienpusēji pasludināja neatkarību, kaut arī neviena valsts to neatzina. Pat Armēnija oficiāli nekad nav atzinusi Karabahu kā neatkarīgu valsti, tomēr tieši armēņi ar Krievijas atbalstu ir nodrošinājuši Karabahas iedzīvotājiem De Facto neatkarību. Azerbaidžāna jau daudzus gadus aicināja iesaldētajam konfliktam meklēt kādu risinājumu, tomēr nesekmīgi. Tagad abas valstis izsludinājušas karastāvokli un mobilizāciju. Kopš svētdienas bojā gājuši vismaz 100 cilvēku. Abas puses vaino viena otru kara izprovocēšanā. Militārajās sadursmēs iesaistīta arī smagā militārā tehnika, turklāt Armēnija apgalvo, ka karā iesaistījusies arī Turcija, militāri atbalstot Azerbaidžānu. Turcija nekad nav slēpusi savas simpātijas pret Azerbaidžānu un pieprasījusi Armēnijai Karabahas teritoriju atstāt, tomēr turki noliedz, ka līdz šim būtu iesaistījušies karā arī militāri. Eiropas Cilvēktiesību tiesa trešdien paziņoja, ka ir uzdevusi Armēnijai un Azerbaidžānai izvairīties no jebkādas karadarbības, kas varētu apdraudēt civiliedzīvotāju veselību un dzīvību. Tiesneši uzskata, ka pašreizējā karadarbība draud nopietni pārkāpt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, kurai abas valstis ir pievienojušās. Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna apgalvo, ka otra puse apzināti šauj ne tikai uz karavīriem, bet nogalina arī vietējos iedzīvotājus. Makrons viesojas Latvijā un Lietuvā Šī ir Francijas prezidenta vizīte Latvijā pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma. Iepriekšējā reize, kad šeit ieradās toreizējas valsts vadītājs Žaks Širaks, bija 2001.gadā. Francija nav viena no tuvākajiem Latvijas sabiedrotajiem Eiropā, tomēr kā savā uzrunā sacīja Makrons, viņš ir ieradies tieši tāpēc, lai izvērstu sadarbību gan akadēmiskā un kultūras, gan ekonomikas jomā. Viņš gribot Latviju labāk iepazīt. Savā braucienā pa Baltijas valstīm Makrons vispirms ieradās Lietuvā, kur tikās arī ar Baltkrievijas izraidīto prezidenta kandidāti Svetlanu Tihonovsku. Tāpat viņš apmeklēja arī Lietuvā esošos Francijas karavīrus, uzsverot, ka Francijai ir svarīga Baltijas valstu drošība NATO. Savukārt Latvijā pirmajā vakarā Rīgas pilī viņu uzņēma Latvijas prezidents Egils Levits. Bet otrajā vizītes dienā viņam bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Pēc tam Makrons apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju, nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Vēl Francijas vadītājs devās pastaigā pa Vecrīgu un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā piedalījās apaļā galda diskusija par demokrātiju digitālajā laikmetā. Kā jau varēja sagaidīt, vizītes laikā liela itin liela uzmanība tika pievērsta Latvijas kaimiņvalstīm – gan Baltkrievijai, gan Krievijai. Vēl pirms ierašanās Rīgā Makrons jau izteica pārliecību, ka Aleksandram Lukašenko vajag atkāpties. Viņš pauda gatavību iesaistīties, lai atrisinātu Baltkrievijas politisko krīzi. Bet kas attiecas uz Krieviju, tad Makrons ir pārliecināts, ka dialogu ar Maskavu vajag uzturēt. Francijas prezidents neesot naivs, zinot Latvijas sāpīgo vēsturi, taču viņaprāt sarunām ir jābūt – reizēm striktām un ļoti noteiktām, bet ir jārunā – tāds arī bija viņa vēlējums Latvijas amatpersonām.  

Baltkrievija. Pagājušā nakts tur atkal bijusi īpaši nemierīga. Pēc tam kad 23.septembrī negaidīti Aleksandrs Lukašenko slepenībā sarīkoja savu inaugurācijas ceremoniju, ļaudis sadusmoti izgāja ielās. Aizturēšanas atkal kļuvušas nežēlīgākas, omonieši sadauzījuši vairākas automašīnas. Bet  pasaules valstis cita pēc citas paziņo, ka vairs neuzskata Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas vadītāju. Vēl uzmanību pievēršam Ķīnas un Japānas attiecībām. Divām ietekmīgākajām Āzijas valstīm savstarpējās attiecībās vienmēr bijušas sarežģītas. Pēdējā laikā tās ir uzlabojošās, lai arī spriedze turpina pastāvēt. Kādas būs tālākās nākotnes perspektīvas? Aktualitātes pasaulē komentē politoloģe Latvijas Ārpolitijas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, sazināmies ar Baltijas drošības fonda prezidentu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Olevu Nikeru. Japāna un Ķīna. Pagātnes ēnas un nākotnes cerības Pār Ķīnas un Japānas savstarpējām attiecībām ēnu joprojām met dramatiskie pagātnes notikumi. Kopš 19. gs. beigām Japāna, tobrīd pirmā modernizētā Āzijas valsts, uzsāka ekspansiju politiski un militāri vājās Ķīnas virzienā. Šai ziņā Japāna konkurēja ar Rietumu imperiālistiskajām nācijām, taču šī konkurences cīņa pamatā notika uz Ķīnas zemes un noveda arī pie vairākiem militāriem konfliktiem abu valstu starpā. Kulmināciju Japānas agresija pret Ķīnu sasniedza Otrā Ķīnas-Japānas kara laikā, kas sākās 1937. gadā un vēlāk kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Japānas bruņotie spēki okupēja lielu daļu Ķīnas teritorijas, kur ieviesa skarbu režīmu un pastrādāja ne mazums kara noziegumu. Aukstā kara periodā Japāna kļuva par Savienoto Valstu nozīmīgāko partneri Tālo Austrumu reģionā, savukārt Ķīna, kur 1949. gadā pilsoņkara rezultātā pie varas nāca komunisti, sākotnēji bija staļiniskās Padomju Savienības sabiedrotā. Tomēr pēc Staļina nāves Pekinas un Maskavas attiecības sabojājās, Ķīna pakāpeniski uzsāka dialogu ar ASV un uz šī fona notika arī tuvināšanās ar Japānu. Šis process paātrinājās pēc Ķīnas ilggadējā līdera Mao Dzeduna nāves, un 1978. gadā abas valstis noslēdza Miera un draudzības līgumu, kas pavēra plašas iespējas ekonomiskajai sadarbībai. Ķīnai, kura uzsāka ekonomikas liberalizācijas un modernizācijas procesu, Japāna kļuva par moderno tehnoloģiju un kredītresursu avotu. Kopīgās ekonomiskās intereses gan nespēja pilnībā notušēt politiskās pretrunas. Pekina ļoti jūtīgi uztver abu valstu agrāko militāro konfliktu traktējumu Japānā, un, ja ķīniešu sabiedrībā uzlabojas attieksme pret Japānu, tad Japānā joprojām dominē izteikti negatīva attieksme pret kaimiņvalsti. Kā viena, tā otra puse uzmanīgi vēro kaimiņa militārā potenciāla attīstību, un ja 20. gs. te vadmotīvs bija Ķīnas bažas par Japānas remilitarizāciju, tad šobrīd vairāk iemeslu uztraukumam ir Tokijai Ķīnas militāri tehnoloģiskā potenciāla un impērisko ambīciju pieauguma sakarā. Uz šī fona pēdējās desmitgadēs spilgti iezīmējies abu valstu teritoriālais strīds par Senkaku salām – mazu neapdzīvotu saliņu grupu Austrumķīnas jūrā. Salas, uz kurām pretendē Ķīna, atrodas Japānas kontrolē, taču pēdējā nepieļauj tajās nekādu saimniecisko darbību. Šai nolūkā Tokijas valdība 2012. gadā nacionalizēja trīs no Senkaku saliņām, bet Pekinā to uztvēra kā naidīgu soli. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši jaunu tuvināšanos Ķīnas un Japānas starpā, kuras iemesls lielā mērā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa agresīvā amerikāņu ekonomisko interešu aizstāvības politika, kas vēršas kā pret Ķīnu, tā arī pret Japānu. Otrs nozīmīgs faktors bija personiski labās attiecības starp Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu un ilggadējo Japānas premjerministru Sindzo Abi. Pēc abu līderu tikšanās pagājušajā gadā, tika runāts par „jaunu ēru” valstu attiecībās. Kā zināms, augusta beigās Abe paziņoja par savu demisiju, un 16. septembrī amatā stājās viņa pēctecis – līdzšinējais ministru kabineta sekretārs Jošihide Suga. 22.septembrī parādījās signāls par iespējamu turpinājumu abu lielo kaimiņvalstu dialogā, Tokijas valdībai paziņojot par piektdien gaidāmu telefonsarunu starp abu valstu līderiem Baltkrievija – protesti, slepenā „kronēšana” un nenotikušās Eiropas sankcijas 23.septembrī Baltkrievijas režīma mediji izplatīja ziņu par starptautiski neatzītā prezidenta Aleksandra Lukašenko inaugurācijas ceremoniju, kas, iepriekš neizziņota, notikusi Minskā, piedaloties samērā šauram režīmam pietuvināto lokam. Opozīcijas pārstāvju – Koordinācijas padomes – paziņojumā notikušais raksturots kā pašiecelšanas akts, kam trūkst Baltkrievijas sabiedrības leģitīma atbalsta. Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība jau apliecinājušas savu nemainīgo pozīciju, neatzīstot Lukašenko par leģitīmu Baltkrievijas valsts galvu. Tomēr Eiropas Savienības lēmums par sankciju atjaunošanu pret Minskas režīma pārstāvjiem, par kuru pirmdien tika spriests savienības ārlietu ministru sanāksmē Briselē, tā arī netika pieņemts. Sankcijas pret vairākiem baltkrievu militārā kompleksa uzņēmumiem un 170 režīma pārstāvjiem bija spēkā līdz 2016. gadam, kad tika atceltas, pamatojoties uz tiesiskās situācijas uzlabošanu Baltkrievijā. Uz to atjaunošanu savienības ārlietu ministrus mudināja Baltkrievijas opozīcijas spēku līdere Svetlana Tihanovska, uzrunājot viņus pirms izšķirošās apspriedes. Sankciju atjaunošanu izgāzusi Kipra, saistot šo soli ar sankcijām pret Turciju, kura veic nelikumīgu gāzes iegulu izpēti tās kontrolētajā Vidusjūras daļā pie Ziemeļkipras. Tomēr ir pamats domāt, ka Nikozijas valdības nozīmīgs motīvs ir īpaši draudzīgas attiecības ar Kremli. Tūlītēju nožēlu par šo situāciju pauduši Lietuvas un Latvijas ārlietu ministri Lins Linkevičs un Edgars Rinkēvičs. Sagatavoja Eduards Liniņš        

Lielbritānija ir gatava atteikties no dažiem punktiem jau noslēgtajā Brexit  līgumā, kuriem pati vēl pirms gada piekritusi. Briselē saka, ka britu valdībai vairs nevarot uzticēties. Tas vēl vairāk mudina domāt, ka nekāda vienošanās starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju par valstu tālākajām attiecībām šogad noslēgta netiks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins apsolījis Baltkrievijai kredītu pusotru miljarda apmērā, lai palīdzētu pārvarēt briestošo ekonomisko katastrofu. Šobrīd gan nekas neliecina, ka tas palīdzēs Baltkrievijai apspiest protesta kustību. Tiesa, iegūt Krievijas labvēlība protestētājiem nav izdevies. Runājam arī par Apvienoto Arābu Emirātu un arī Bahreinas noslēgto vienošanos ar Izraēlu par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Puses paudušas pārliecību, ka tas nesīs reģionā mieru. Jautājums, vai šādam solim varētu sekot arī citas arābu valstis? Notikumus pasaules politikā komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra, sazināmies ar Eiropas Politikas analīzes centra pētnieku Mārtiņu Hiršu. Protesti Baltkrievijā. 6. nedēļa Nu jau sesto nedēļu Baltkrievijas sabiedrība cenšas nevardarbīgā cīņā aizstāvēt savas tiesības uz politisku izvēli, panākot atkārtotu, godīgu vēlēšanu sarīkošanu, kas diezgan noteikti nozīmētu līdzšinējā prezidenta Aleksandra Lukašenko valdīšanas beigas. Un joprojām šī cīņa atrodas zināmā spēku līdzsvara situācijā, ciktāl režīma līderis Lukašenko vārdos un darbos apliecina apņēmību turēties pie varas līdz galam un visiem līdzekļiem, un savukārt nekas neliecina, ka protestu kustībai draudētu pagurums un vilšanās. Arī pagājušās svētdienas, 13. septembra, demonstrācijas Minskā un citur Baltkrievijā bija ierasti daudzskaitlīgas, galvaspilsētā, kā tiek lēsts, ielās izejot līdz 200 000 cilvēku. Arī spēka struktūras rīkojās savā ierastajā manierē, bloķējot nozīmīgākos objektus pilsētas centrā, cenšoties nepieļaut mazāku kolonu izkļūšanu no guļamrajoniem un uzbrūkot mazākām protestētāju grupām. Laists darbā jau ierastais arsenāls – gumijas lodes, apdullinošās granātas un steki. Pēdējo nedēļu aktualitāte ir tā dēvētie „klusie” jeb „slepenie” – krieviski “тихари” –, spēka struktūru pārstāvji privātā apģērbā ar aizklātām sejām, kuri sevišķi agresīvi uzbrūk mītiņotājiem, piedalās aizturēšanās, iejūk starp protestētājiem, rīkojot provokācijas un izplatot maldinošu informāciju. Pēc pagājušās svētdienas protestiem apmēram 500 cilvēki Minskā un vairāk nekā 550 citur Baltkrievijā aizturēti un atrodas īslaicīgā ieslodzījuma vietās. Tikām 14. septembrī Aleksandrs Lukašenko četras stundas pavadīja sarunās aci pret aci ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pēdējā rezidencē Sočos. Oficiālajos paziņojumos dominē teksti par ciešāku ekonomisko sadarbību un Krievijas līdera atbalstu Baltkrievijas kolēģa konstitucionālo reformu plāniem, tikmēr konkrētākais sarunu rezultāts ir pusotru miljardu dolāru liels Krievijas aizdevums Baltkrievijai. Mierlīgums ar bībelisku nosaukumu 15.septembrī Vašingtonā tika parakstītas divas vēsturiskas vienošanās – Apvienotie Arābu Emirāti un Bahreina parakstīja līgumus par diplomātisko attiecību normalizāciju ar Izraēlu. Līgums starp Izraēlu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem oficiāli tiek saukts arī par Ābrama līgumu, atsaucoties uz Vecās Derības personāžu Ābramu – mitoloģisko ebreju un arābu kopīgo ciltstēvu. Līgumus parakstīja Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, Apvienoto Arābu Emirātu ārlietu ministrs un kroņprincis šeihs Abdula bin Zeids Al Nahaijans, Bahreinas ārlietu ministrs Abdullatifs bin Rašids az Zajani, kā arī Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps vienošanās apliecinātāja statusā. Līdz ar to Emirāti kļuvuši par pirmo Persijas līča valsti, kas normalizējusi starpvalstu attiecības ar Izraēlu, kuru vairums arābu valstu joprojām uzskata par prettiesisku veidojumu arābiem vēsturiski piederīgā teritorijā. Līdz šim ar Izraēlu miera līgumus noslēgušas tikai Ēģipte un Jordānija, un abos šais gadījumos Savienotās Valstis piedalījās procesā kā vidutājs. Atšķirībā no Ēģiptes un Jordānijas, Apvienotie Arābu Emirāti nekad nav bijuši iesaistīti militārā konfrontācijā ar Izraēlu, līdz ar to līguma praktiskā puse nosaka diplomātisko attiecību un komunikāciju – aviosatiksmes, telefona sakaru u.tml. – normalizēšanu. Tas licis izskanēt viedokļiem, ka Tuvo Austrumu miera procesa kontekstā Ābrama līgumam ir drīzāk deklaratīva nozīme, un pirmām kārtām tas kalpo Donalda Trampa un Benjamina Netanjahu ārpolitiskā tēla spodrināšanai. Visasāk pret līgumu izteikusies šobrīd ietekmīgākā Izraēlas un Savienoto Valstu pretiniece reģionā Irāna, negatīvu nostāju paudušas arī Turcija, Maroka un dažas citas valstis, kamēr Saūda Arābijas un citu Persijas līča valstu oficiālā nostāja ir drīzāk vēsi neitrāla. Starptautiskās preses publikācijas uzsver arī Kataras īpašo pozīciju šī mierlīguma kontekstā. Proti, Katara pēdējos mēnešos daudz reālāk iesaistījusies miera procesā, lielā mērā nodrošinot šī mēneša sākumā panākto uguns pārtraukšanu starp Izraēlas bruņotajiem spēkiem un kustību Hamas Gazas sektorā, un tieši ar to izpelnījusies „izraidītā” lomu pārējo Persijas līča valstu vidū. Uz spēles britu uzticamība „Lielbritānija nelauž līgumus,” – šo kādreizējās britu premjerministres Mārgaretas Tečeres frāzi citēja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena ikgadējā uzrunā „Par stāvokli savienībā”, ar kuru 17.septembrī uzstājās Eiroparlamentā. Tas ir nepārprotams mājiens britu pašreizējā premjerministra Borisa Džonsona virzienā, kura pēdējā laika mēģinājumi vienpusēji apiet Lielbritānijas izstāšanās līguma nosacījumus apdraud tā īstenošanu. Runa ir par Iekšējā tirgus likumu, par kuru pirmajā lasījumā nobalsojis Lielbritānijas Parlamenta vairākums. Kamēr Boriss Džonsons uzstāj, ka likuma mērķis ir novērst Eiropas Savienības „pārmērīgu un nesaprātīgu” izstāšanās vienošanās traktējumu, faktiski, kā uzsver daudzi kā Lielbritānijā, tā citur pasaulē, tas ir pretrunā ar šo starptautisko vienošanos. Tieslietu asociācija, kas apvieno apmēram 200 000 Anglijas un Velsas juristu, norādījusi, ka faktiski šis likums lauž iepriekš noslēgtu starptautisku vienošanos un būtu smags trieciens Lielbritānijas starptautiskajam prestižam. „Tas ir uzbrukums likuma varai,” paudis asociācijas prezidents Saimons Deiviss. Līdzīgi izteikušies arī daudzi politiķi un vairāki bijušie britu premjerministri. Iekšējās tirdzniecības likuma nosacījumi ļautu britu valdības institūcijām vienpusēji atkāpties no Breksita vienošanās sadaļā, kas attiecas uz preču kustību starp Lielbritāniju, Ziemeļīriju un Īrijas republiku. Līdz ar to varētu tikt pārvilkta svītra ar milzu pūlēm panāktajam kompromisam, kas arī pēc Lielbritānijas izstāšanās no savienības saglabātu atvērtu robežu Īrijas salā, ļaujot uzturēt spēkā Lielās piektdienas vienošanos – Ziemeļīrijas miera procesa stūrakmeni. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Baltkrievijā varas iestādes sāk rīkoties asāk, protestos aiztur vairs ne tikai vīriešus, bet arī sievietes, tomēr visi centieni iebiedēt ļaudis līdz šim cietuši neveiksmi. Vislielāko rezonansi izraisījis mēģinājums izraidīt no valsts vienu redzamākajiem protestu līderiem - Mariju Koļesņikovu. Viņas līdzgaitnieki, nokļuvuši Ukrainā, pastāstīja, ka Koļesņokova īstajā brīdī uz robežas saplēsusi savu pasi un tā palikusi Baltkrievijā. Viss notikušais ir vesela spiegu romāna vērts. Pievēršamies arī Taivānai. Tur pieaug spriedze ar lielo kaimiņu Ķīnu. Notikumi šajā Āzijas daļā liek veidot paralēles arī ar notikumiem Eiropā. Notikumus pasaulē vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Analizējot aktualitātes Baltkrievijā, pa tālruni uzklausām žurnālisti Mariju Sadovsku-Komlaču. Protesti Baltkrievijā. 5. nedēļa Šī ir piektā masu protestu nedēļa Baltkrievijā, turpinoties sabiedrības pretstāvei ar neleģitīmo prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. 6. septembrī galvaspilsētā Minskā un vairākās citās pilsētās notika nu jau ierastie masu mītiņi un protesta gājieni; Minskā protestētāju skaits sasniedza 200 000, kas atbilst apmēram 10% pilsētas iedzīvotāju. Varas struktūras pretdarbojās, bloķējot lielākos pilsētas laukumus ar nožogojumiem un policijas autotehniku, kā arī cenšoties aizkavēt mazāku protestētāju kolonu izkļūšanu no dzīvojamajiem rajoniem. Uz laiku tika bloķēti vairākas tīmekļa lapas, slēgtas vairākas metro stacijas. Neskatoties uz to, protestētājiem tomēr izdevās sapulcēties pilsētas centrā. Pēc apmēram pusotras stundas policija uzsāka mītiņa izklīdināšanu, arestējot tos, kuri pretojās, pie tam vīrieši tika arī piekauti. Baltkrievijas Iekšlietu ministrija atzinusi, ka svētdien visā valstī aizturēti 633 cilvēki, no kuriem 363 paturēti apcietinājumā, un pret viņiem uzsākta tiesvedība. Šonedēļ režīms vērsās pret tiem opozīcijas Koordinācijas padomes locekļiem, kuri līdz šim joprojām bija brīvībā un nebija pametuši valsti. 7. septembrī Minskā nenosakāmas piederības maskoti ļaudis nolaupīja Mariju Koļesņikovu, prezidenta kandidāta Viktora Babariko pārstāvi un spilgtāko figūru Koordinācijas padomē. Vakar kļuva zināms, ka varas pārstāvji mēģinājuši piespiest Koļesņikovu pamest valsti, taču viņa pretojusies, arī saplēšot savu pasi. Šobrīd opozīcijas līdere atrodas apcietinājumā Minskā, un viņai izvirzīta kriminālapsūdzība par aicināšanu uz varas gāšanu. Tāpat vakar tika arestēti atlikušie Koordinācijas padomes locekļi – juristi Maksims Znaks un Iļja Saļejs. Ķīna pret Taivānu – iebiedēšanas taktika 9.septembrī Taivānas Aizsardzības ministrija ziņoja par Ķīnas Tautas Republikas kara aviācijas vienības ielaušanos Taivānas gaisa telpā virs Dienvidķīnas jūras. Tas ir tikai kārtējais incidents vairāku mēnešu ilgajā militāro muskuļu demonstrēšanas kampaņā, kuru Pekinas režīms īsteno pret Taivānu – de facto neatkarīgu valsti, kuru kontinentālā Ķīna uzskata par savu sastāvdaļu. Jau kopš maija Taivānas šaurumā, kas šķir salu valsti no kontinentālās Ķīnas, un ūdeņos uz dienvidiem no Taivānas notiek pastāvīgas Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas jūras un gaisa spēku mācības, Ķīnas lidaparātiem regulāri ielaužoties Taivānas gaisa telpā. Tāpat konstatēti regulāri kiberuzbrukumi Taivānas tīmekļa resursiem. Šādi Ķīna reaģē uz pēdējā laikā aktivizēto diplomātisko aktivitāti Taivānas un ASV, kā arī vairāku citu valstu starpā, kā arī Taivānas līderu solidaritātes paušanai ar Honkongas protestu kustību. Tāpat Pekinu saniknojuši vairāku valstu izteiktie ierosinājumi ļaut Taivānai pievienoties Pasaules Veselības organizācijai. Augusta pirmajā pusē Taivānu apmeklēja Savienoto Valstu veselības ministrs Alekss Maikls Azars, un tā ir pirmā tik augsta ranga amerikāņu valstsvīra vizīte Taivānā vairāku desmitgažu laikā. Vēl viena Rietumu demokrātija, kura pēdējā laikā atļāvusies mest līdzīgu izaicinājumu Pekinai, ir Čehija. 30. augustā piecu dienu vizītē Taivānā ieradās plaša čehu delegācija ar Čehijas Republikas Senāta prezidentu Milošu Vīstrčilu priekšgalā. 1. septembrī, uzrunājot Taivānas parlamentu, Vīstrčils noslēdza savu uzstāšanos ar frāzi „Es esmu taivānietis!”, pārfrazējot hrestomātisko „Es esmu berlīnietis!” – Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija izteikumu pie toreizējā Berlīnes mūra 1963. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vakar pasauli aplidoja ziņa, ka Kremļa opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu militāro indi, ar kuru bija saindēts krievu spiegs Lielbritānijā Sergejs Skripaļs. Kā gan pasaulē, gan pašā Krievijā grasās sadzīvot ar to, ka mērķtiecīgi tiek izmantotas aizliegtās indes, lai izrēķinātos ar valdošās varas pretiniekiem. Arī Baltkrievijas durvīs Krievija arvien drošāk ieliek savu kāju. Pēc pirmo ne'dēļu klusēšanas Kremlis ir paudis nepārprotamu atbalstu Lukašenko, nodrošinot viņa palikšanu pie varas. Bet izskatās, ka paši baltkrievi joprojām nav gatavi padoties, situācija nenorimst un aizturēšanas turpinās. Nedaudz runājam arī par Balkāniem, konkrētāk par Melnkalni. Tur pirmo reizi savas stabilās pozīcijas ir zaudējusi vairāk nekā 30 gadus valdījusī sociālistu partija, kas bija orientēta uz Rietumiem. Savukārt līdzšinējās opozīcijas partijas vēlas ciešākas attiecības ar Krieviju. Nedaudz arī par protestiem, kas nedēļas nogale risinājās vairākas Eiropas pilsētās. Cilvēki protestē pret Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestajiem ierobežojumiem. Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Navaļnijs saindēts Krievijas opozicionārs Aleksejs Navaļnijs ir saindēts ar to pašu indi kā savulaik Sergejs Skripaļs Lielbritānijā – viņa organismā atrastas “Novičoka” pēdas. To 2.septembrī pavēstīja Vācijas valdība, atsaucoties uz laboratorijā izdarītajiem secinājumiem. Tas Navaļnija atbalstītājiem un arī starptautiskajai sabiedrībai ir noņēmis jebkādas šaubas par ļaunprātīgu politiķa indēšanu. Un radījis jaunu dilemmu Rietumiem – kā tagad rīkoties? “Novičoks” ir novērtēts kā ķīmiskais ierocis, un tas nozīmē, ka Krievija tādus ne tikai nav iznīcinājusi, bet arī regulāri izmanto pret saviem pretiniekiem. Tajā pašā laikā pasaules sabiedrība ir izrādījusies samērā bezspēcīga vērsties pret šādiem starptautiskiem noziegumiem. Protams, ir atskanējuši asi izteikumi un prasība šo gadījumu rūpīgi izmeklēt. Taču Krievijas reakcija jau šobrīd skaidri demonstrē, ka nekāda īpaša reakcija no Krievijas puses nesekos. Tiesa, ir jautājums, vai šī bija tā reize, kad Krievija tiešām vēlējās, lai indēšana būtu tik acīmredzama. Analītiķi saka, ka patiesībā tā ir bijusi laimīga sagadīšanās, ka Navaļnijs joprojām ir dzīvs. Viņam bija jānosmok lidmašīnā, taču pilots pieņēma drosmīgu lēmumu veikt ārkārtas nosēšanos Omskā. Arī tur dakteri bija snieguši pareizu pirmo nepieciešamo palīdzību, kaut arī nezinot, kas ir noticis. Tiesa, nākamo stundu laikā tika darīts viss, lai opozicionārs netiktu aizvests uz Vāciju, un ārsti jau steidzās skaidrot, ka nekāda inde nav atrasta. Tomēr spiediens bija tik liels, ka mediķi beigās izdeva atļauju pacientu aizvest uz Berlīni. Tas viss liek domāt, ka indētāju sākotnējā vēlme bija opozicionāru novākt tik klusu, cik tas vispār būtu iespējams. Bet, protams, Kremļa vēstījums sabiedrībai ir skaidrs – ja kāds mēģinās veidot nopietnu opozīciju esošajai varai, viņam jārēķinās ar tikpat bēdīgām sekām, kādas nu ir piedzīvojis Aleksejs Navaļnijs. Protesti Baltkrievijā nerimst 30.augustā Minskas ielās jau atkal bija redzami vairāk nekā 100 000 protestētāju. Daudzi no viņiem devās arī uz prezidenta Lukašenko rezidenci, lai apsveiktu valsts vadoni 66. dzimšanas dienā. Sveicēji ielās devās ar plakātiem rokās, kuros bija rakstīts, piemēram, “Baltkrievijā vīrieši vidēji nodzīvo līdz 66 gadiem” un “Čaušesku un Gaddafi sūta svecienus dzimšanas dienā”, kā arī skandējot “Daudz laimes dzimšanas dienā, tu žurka!”. Svētdienas protestos aizturēti vairāk nekā 120 cilvēki, taču tas nav traucējis cilvēkiem iziet ielās arī šonedēļ. 1.septembrī ielās devās studenti. Vairākus desmitus jauniešu aizturēja, atkal aizturēti arī žurnālisti. Vakar virknei no pēdējās dienās aizturētajiem cilvēkiem tiesa piesprieda 5-10 dienu arestu. Paralēli šiem studentu protestiem 1.septembrī notika vairākas būtiskas lietas. Viena no Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes līderēm Marija Koļesņikova un nereģistrētā prezidenta amata kandidāta Viktora Babariko štābs paziņojuši par politiskās partijas "Kopā!" veidošanu. Tās galvenais mērķis būs panākt konstitucionālo reformu un uzņemties atbildību par jaunas sabiedrības veidošanu. Tāpat otrdien ANO paziņoja, ka viņu cilvēktiesību eksperti saņēmuši ziņojumus par 450 gadījumiem, kad Baltkrievijā pēdējās nedēļās masu aizturēšanu gaitā notikusi ieslodzīto spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās pret ieslodzītajiem. Eksperti informēti par vardarbību pret sievietēm un bērniem, seksuālu izmantošanu un izvarošanu ar gumijas stekiem. Savukārt, trešdien Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka Krievija stingri atbildēs uz mēģinājumiem saraut tās ciešo saikni ar Baltkrieviju. Tikmēr Baltkrievijas ekonomikai draud vēl viens trieciens- Minsku, kas ir viens no Austrumeiropas tehnoloģiju centriem, draud pamest vairāki IT uzņēmumi. Pēc prezidenta vēlēšanām aptuveni 300 IT uzņēmumu vadītāji draudēja pārcelt savus uzņēmumus uz citām valstīm. Viber vadītājs intervijā Forbes sacīja, ka divi uzņēmuma darbinieki protestu laikā arestēti bez iemesla un vēlāk arī piekauti. Viņš sacīja, ka Viber nevar investēt valstī, kuras iedzīvotāji dzīvo bailēs. Protesti pret ierobežojumiem Pagājušajā nedēļas nogalē vairākās Eiropas valstīs notika plašas protesta akcijas pret ierobežojumiem, kas ieviesti saistībā ar Covid pandēmiju. Ļaudis bija izgājuši ielās gan Londonā, gan Cīrihē, gan Berlīnē. Pēdējā piesaistīja visplašāko uzmanību, jo tur bija sanākuši gandrīz 40 tūkstoš cilvēku, divtik vairāk nekā iepriekšējā reizē augusta sākumā. Vēl nedēļas vidū Berlīnes varasiestādes aizliedza demonstrāciju, paužot bažas par inficēšanās riskiem, tomēr pēdējā vakarā tiesa aizliegumu atcēla, ar nosacījumu, ka tiek ievērota sociālā distancēšanās vismaz pusotra metra attālumā. Kā jau bija gaidīts, protestētāji nekādus piesardzības pasākumus neievēroja, un visbeidzot policija protestus izdzenāja. Taču, pūļa spārnoti, daļa protestētāju centās ielauzties Reihstāgā, un tikai ar grūtībām izdevās apturēt Reihstāga ieņemšanu. Kaut arī neapmierinātības pamatā ir cīņa pret Covid-19, analītiķi skaidro, ka pandēmija ir kļuvusi par konsolidējošu elementu dažāda veida neapmierinātībai, lielā skaitā pulcējot gan sazvērestības teoriju piekritējus un vakcinācijas pretiniekus, gan labējos un kreisos radikāļus. Ņemot vērā to, ka infekcija atkal izplatās arvien straujāk, Berlīnes varasiestādes ir nolēmušas, ka turpmāk demonstrācijās ar vairāk nekā 100 cilvēku piedalīšanos būs obligāta masku valkāšana. Izņēmumi būs noteikti vienīgi autobraucēju un velosipēdistu akcijām. Līdz šim maskas Berlīnē bija obligātas vienīgi sabiedriskajā transportā un veikalos, kā arī skolēniem skolās. Jauni laiki Melnkalnē Melnkalnē, kas savulaik bija daļa no kādreizējās Dienvidslāvijas, 30.augustā notika parlamenta vēlēšanās. Pirms vēlēšanām aptaujas rādīja, ka šoreiz cīņa būs sīva, un neviena no partijām neiegūs absolūto vairākumu. 30 gadus Melnkalnē pie varas ir bijuši sociālisti, un līdz šim viņi bija baudījuši lielu vēlētāju atbalstu, tomēr šogad viss ir citādi. Pastāv liela iespēja, ka sociālisti vispār var zaudēt varu. Viņiem izdevies iegūt vien vairāk nekā trešdaļu balsu. Tā joprojām ir lielākā partija parlamentā, taču gadījumā, ja opozīcijā esošās partijas apvienotos, tām var izdoties gāzt sociālistu nemainīgo valdīšanu. Valstī, kur šī partija nekad nav zaudējusi, tās ir milzīgas pārmaiņas Trīs lielākās opozīcijas partijas kopā kontrolēs 41 no 81 vietas parlamentā. Tas, savukārt, nozīmē intensīvas un saspringtas koalīcijas sarunas. Ir gan jāņem vērā arī tas, ka prezidents Džukanovičs pārstāv sociālistu partiju, un viņš būs tas, kurš izraudzīsies, kuram pirmajam uzticēt jaunās valdības veidošanu. Viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ sociālistiem šīs vēlēšanas izrādījušās tik bīstamas, ir strīds ar serbu pareizticīgo baznīcu. Pagājušā gada decembrī Melnkalnē tika pieņemts pretrunīgi vērtēts likums par reliģisko brīvību. Likums satur normas, kas var novest pie daudzu baznīcai piederošo klosteru nacionalizācijas. Lai gan Melnkalne ir izstājusies no savienības ar Serbiju, trešdaļa Melnkalnes iedzīvotāju identificējas kā serbi, un pareizticīgie ir lielākā reliģiskā konfesija Melnkalnē. Līdzšinējā sociālistu valdība savukārt bijusi prorietumnieciska. Jāpiebilst, ka Melnkalne nesen iestājās NATO un ir arī ceļā uz Eiropas savienību.    

Baltkrievijā trešo nedēļu turpinās protesti pret vēlēšanu rezultātu viltošanu. Cilvēki iziet ielās katru dienu, bet atsākas atkal aizturēšanas. Tā vien šķiet, ka Baltkrievijas varas iestādes cenšas uztaustīt, kur ir tā stingrības robeža, lai cilvēkus iebaidītu, bet nepārcenstos un neizsauktu vēl lielāku pretreakciju. Krievijā gan ierastās shēmas pagaidām darbojas. Tur saindēts kārtējais Kremļa pretinieks, bet Kremlis kā parasti neko nezina un nekam netic. Aleksejs Navaļnijs atrodas komā Berlīnē un vācu mediķi cenšas noskaidrot, ar ko tieši viņš saindēts. Atgriežamies arī pie sarunām par "Brexit". Tajās nav vērojamas pārmaiņas, arvien nav vajadzīgo rezultātu. Jau atkal  tuvojas gala termiņš un jautājums, vai kāda no pusēm beigās būs gatava piekāpties, ir aktuāls. Notikumus pasaulē analizē Rīgas Stradiņa universitātes docents, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers, ierakstā uzklausām žurnālistu, Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku Franaku Viačorku. “Brexit” sarunas, kā ierasts, bez progresa Kādas īsti izskatīsies Lielbritānijas un ES attiecības nākamgad joprojām ir atklāts jautājums. 20.augustā noslēdzās sarunu septītais raunds, un kā jau ierasts pēc šīm sarunām – abas puses apmainījās ar pārmetumiem par sarunu kavēšanu. Tā kā neviena no pusēm neizskatās gatava piekāpties, tad nu pēc sarunām dzirdējām pārmetumu labāko hitu izlasi – britu sarkanās līnijas padara vienošanos neiespējamu, ES nevēlas atzīt Lielbritānijas ekonomisko un politisko neatkarību, kā arī - “Brexit” nozīmē “Brexit”, lai arī ko tas nozīmētu. Tikmēr laiks rit uz priekšu un 15.oktobrī gaidāmais Eiropadomes samits, kas ir pēdējais termiņš, lai vienošanos apstiprinātu, strauji tuvojas. Nākamā sarunu kārta sāksies 7.septembrī un vismaz britu pusē ir cerības, ka vienošanos varētu panākt jau tad. Tikmēr Briselē joprojām uzskata, ka tai rokās ir labākas kārtis un bezvienošanās “Brexit” smagāk skars tieši britu ekonomiku, tāpēc agri vai vēlu Londona būs spiesta piekāpties. Taču, ja līdz oktobra samitam nekāda vienošanās netiks panākta, no 2021.gada tirdzniecība notiks pēc abpusēji neizdevīgajiem Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Baltkrievijā turpinās protesti Jau trešo nedēļu Baltkrievijā turpinās protesti. Lai arī valsts mediji ziņoja, ka protesti sāk norimt, 23.augustā Minskas ielās izgāja aptuveni 150 000 cilvēki un atbalsta akcijas notika arī vairākās citās valstīs. Savukārt Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko brīvdienās Minskā pastaigājās ar automātisko ieroci rokās un brīdināja cilvēkus, ka šonedēļ protesta dalībniekus varētu gaidīt jaunas represijas. Pēdējās dienās no Baltkrievijas pienāk ziņas, ka daudzi streikojošie valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieki tiek atlaisti no darba. Piedraudēts atlaist arī pedagogus, kas atbalsta opozīciju un tā kā, piemēram, streikojošos valsts mediju žurnālistus aizstāj propagandas kanāla “Russia Today” darbinieki, pedagogu atbalsta demonstrācijā pie izglītības ministrijas bija redzami plakāti ar jautājumu “Vai arī skolotājus ievedīsiet no Krievijas?”. Lai vājinātu Nacionālo koordinācijas padomi, viens pēc otra tās pārstāvji tiek izsaukti uz nopratināšanu, diviem padomes locekļiem piespriests 10 dienu arests par nelikumīgu demonstrāciju rīkošanu, bet pašu koordinācijas padomi Baltkrievijas Augstākā tiesa nosauca par nelikumīgu un noraidīja arī Svetlanas Tihanovskas prasību neatzīt Lukašenko uzvaru vēlēšanās. Baltkrievijā OMON atkal izklīdina protestus un aiztur demonstrantus, novēroti arī traucējumi interneta darbībā, kā arī bloķēta piekļuve vairāk nekā 70 neatkarīgajām ziņu tīmekļa lapām. Tikmēr baltkrievi stāv rindās, lai samainītu rubļus pret ārvalstu valūtu, kas likusi Baltkrievijas rubļa vērtībai nokrist līdz vēsturiski zemākajam līmenim. Pirms raidījuma sazvanījām Atlantijas padomes nerezidējošo pētnieku, žurnālistu Franaku Viačorku. Viņš sacīja, ka šīs nedēļas protestos jūtams nogurums un redzams, ka Lukašenko ir spējis pārgrupēt savus spēkus. Vaicājām viņam arī par ārvalstu lomu šajos protestos. Es domāju, ka šoreiz Rietumu loma ir ļoti ierobežota. Šī reakcija ar sankcijām nav tik politiski nozīmīga, kā tas ir bijis iepriekš, jo Lukašenko šobrīd klausās tikai Putinu un viņu pārāk neinteresē šīs sankcijas. Bet tas, kam tiešām ir nozīme, ir solidaritātes kustības - visas cilvēku ķēdes, protesti Lietuvā, Latvijā, Eiropas valstīs, tās visas bija ļoti iespaidīgas. Diemžēl, jo ilgāk protesti Baltkrievijā turpinās, jo vairāk prokrievisks Lukašenko kļūst. Tas nozīmē, ka viņu neinteresē Baltkrievijas nākotne, ekonomika, sadarbība ar Rietumiem, viņu tiešām interesē saglabāt status quo un palikt prezidenta krēslā par katru cenu. [..] [Putins Lukašenko noteikti palīdz], pirmkārt, jau ar informatīvo palīdzību, ar mediju palīdzību, bet es domāju, ka krievu padomdevēji un stratēģi jau sen strādā ar Lukašenko. Manuprāt, Putins Lukašenko palīdzēs arī ekonomiski pārdzīvot finansiālo krīzi, kura nenovēršami tuvojas. Krievijai jau šeit ir militārās bāzes, ir vienota gaisa telpa ar Baltkrieviju. Es domāju, ka Putins apsolīja Lukašenko piesegt viņu, ka ja nu kas, Putins būs Lukašenko pusē un mēs varam tikai minēt, kāda veida palīdzību Putins ir apsolījis. Bet es domāju, ka Lukašenko jūtas ļoti ērti pirmām kārtām jau šo Putina garantiju dēļ. [..] Manuprāt, baltkrievi jau tagad piedzīvo lielākas represijas nekā padomju laikos, īpaši, ja runājam par pēckara gadiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad baltkrievus nevar izsūtīt uz Sibīriju vai Kazahstānu. Bet, ja runājam par attieksmi, par ierobežojumiem, disidentu kustībai 80. gados bija vairāk iespēju, nekā Baltkrievijas opozīcijai un protestētājiem ir šobrīd. Opozīcijai nav biroja, nav likumīgas pieejas medijiem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļi tiek aizturēti… Tas, ko es esmu mācījies no vēstures, ir, ka cilvēki spēj pielāgoties visam. Pat visļaunākajos laikos, kara laikos, cilvēki pielāgojās. Tas pats var notikt Baltkrievijā. Jā, šobrīd cilvēki ir dusmīgi, neapmierināti, bet paies kāds laiks bez protestiem, bez represijām un viņi pielāgosies. Represijas tiks mērķētas pret visiem, kas publiski ir bijuši iesaistīti protestos, primāri tās tiks mērķētas pret žurnālistiem, blogeriem, Nacionālās koordinācijas padomes locekļiem, protestētājiem, kuri ir redzami fotogrāfijās. Mēs varam gaidīt pāris tūkstošus krimināllietu. Starptautiskajiem medijiem palūgs aizbraukt no Baltkrievijas. Priekšā ir gara ziema, tā ir taisnība. Bet es piekrītu, ka vairs nav atpakaļceļa. Šī revolūcija ir aizgājusi tik tālu, ka atgriezties nav iespējams. Kapitulācija mūs novestu nevis pie vecā normālā, bet pie militāra totalitārisma. Mums ir jādara viss, lai nepieļautu Lukašenko uzvaru. Pacienta stāvoklis: Navaļniju uztur mākslīgā komā Tā jau kļuvusi gandrīz vai par ierastu situāciju – tiek veikts atentāts pret kādu no Kremļa valdošā režīma pretiniekiem, bet Kremlī tikai rausta plecus un noliedz jebkādu saistību ar notiekošajām slepkavībām. Šoreiz par upuri kritis redzamākais prezidenta Vladimira Putina kritiķis Aleksejs Navaļnijs. 20.augustā no rīta viņš lidoja no Sibīrijas pilsētas Tomskas uz Maskavu, kad viņam palika slikti, un viņš bezsamaņā ar saindēšanās pazīmēm tika nogādāts slimnīcā Omskā. Tur ārsti nespēja noteikt diagnozi, taču apgalvoja, ka nekādas indes pēdas nav atrastas. Tajā pašā laikā slimnīca nedeva atļauju Navaļniju pārvest uz citu slimnīcu, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis neļauj slimnieku transportēt. Tomēr pateicoties milzīgam pašmāju un starptautiskam spiedienam, slimnīcas vadībai nācās ļaut ierasties Vācijas mediķiem un visbeidzot opozicionāru pārvest uz Berlīnes klīniku. Tur ātri vien tika secināts, ka Navaļnija organismā ir indīgu vielu atliekas. Pats Navaļnijs tagad tiek uzturēts mākslīgajā komā, un, diemžēl, nav skaidrs, kādas sekas inde atstās uz viņa veselību ilgtermiņā. Navaļnija domubiedri nešaubās, ka notikusi saindēšana, aiz kuras stāv Kremlis. Bet Maskava kategoriski noliedz jebkādu saistību un pat apšauba, ka notikusi ļaunprātīga indēšana, atsakoties veikt izmeklēšanu. Navaļnijs sagādājis neērtības Kremlim ilgāk nekā desmit gadus, atmaskojot korupciju starp visaugstākā ranga amatpersonām un tādējādi veicinot protestus. Pats Navaļnijs iepriekš bija izteicies, ka viņa nāve nepalīdzētu Putinam, jo padarītu opozicionāru par varoni. Visā šajā drāmā vismuļķīgākajā situācijā nostādīti Krievijas ārsti. Vai nu iesaistītie mediķi izrādījušies galīgi neprašas, vai arī viņi atklāti pildījuši politisko pasūtījumu, ļaujot upurēt cilvēka dzīvību politisku iemeslu dēļ. Daudzas pasaules valstis paudušas bažas par notikušo, aicinot veikt rūpīgu un bezkaislīgu izmeklēšanu, taču tajā pašā laikā visi apzinās, ka tāda, visticamāk, nenotiks.  

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un LU asoc.prof. Toms Rostoks. 19. augusts bija vienpadsmitā diena, kopš Baltkrievijā turpinās protesti pret prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmu. Kā atzīmē daudzi novērotāji, šobrīd starp varu un pārmaiņas pieprasošo sabiedrības daļu iestājies zināms spēka līdzsvars, un ja dažās iepriekšējās dienās šķita, ka režīms zaudē pozīcijas, tad vakardiena vedina domāt, ka vadonis Lukašenko mēģina pāriet pretuzbrukumā. Iepriekšējās dienās spēka struktūru pārstāvji praktiski netraucēja protestu norisi un no ieslodzījuma tika atbrīvoti vairums iepriekšējā protesta periodā aizturēto, savukārt vakar pie Minskas Traktoru rūpnīcas specvienības OMON kaujinieki izklīdināja streikojošo strādnieku mītiņu, miliči neielaida darbavietā streikojošos Jankas Kupalas Nacionālā akadēmiskā teātra un Baltkrievijas teleradiokompānijas darbiniekus. Valsts televīzija turpina pārraidīt režīmam lojālu saturu, un, kā apgalvo streikojošie žurnālisti, viņu vietā stājušies no Krievijas ieradušies līgumdarbinieki. Turpinās streiki daudzos uzņēmumos, tai skaitā tādos starptautiski zināmos lielražotājos kā autobūves uzņēmums BelAZ, ķimikāliju un minerālmēslu rūpnīcas Grodno Azot un Belarusjkaļij, Minskas Traktoru rūpnīca u.c. Pastāvīgi parādās informācija, ka uzņēmumu vadība mēģina iebiedēt strādājošos un daļa no viņiem turpina darbu, savukārt citur tiek nodarbināti streiklauži no pensionēto darbinieku vidus. 14. augustā Lietuvā patvērumu radusī opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska paziņoja, ka tiek veidota Koordinācijas padome varas nodošanas nodrošināšanai. 18. augustā notika jauntapušās organizācijas pirmā preses konference Minskā. Tajā tika uzsvērts, ka padomes mērķis nekādā ziņā nav varas pārņemšana un, attiecīgi, kādas izmaiņas Baltkrievijas konstitucionālajā iekārtā vai ārpolitiskajā orientācijā, bet gan tikai un vienīgi esošās krīzes atrisināšana dialoga ceļā. Vakar Koordinācijas padome ievēlēja prezidiju, kurā, starp citiem, ietilpst rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča, bijušais kultūras ministrs un diplomāts Pavels Latuško, Minskas Traktoru rūpnīcas pārstāvis Sergejs Dipļevskis,  nereģistrētā prezidenta kandidāta Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba koordinatore Marija Koļesņikova. Tika publiskota prasību programma: politisko vajāšanu pārtraukšana, politieslodzīto atbrīvošana, šādās vajāšanās vainīgo sodīšana un atkārtotas prezidenta vēlēšanas ar mainītu vēlēšanu komisiju sastāvu un ārvalstu novērotājiem. Savukārt prezidents Lukašenko, pēc visa spriežot, jebkādu varas nodošanu nepieļauj. Publiskotajos fragmentos no vakardienas Valsts drošības padomes sanāksmes vadonis spilgtos izteikumos raksturoja opozīciju kā valsts grāvējus, pie tam citējot kādu tīmeklī cirkulējošu „Opozīcijas štāba programmu”, kura itin kā paredz visu iespējamo saišu saraušanu ar Krieviju, krievu valodas izskaušanu un Baltkrievijas pievienošanos Eiropas Savienībai un NATO. Džo Baidens – beidzot kandidāts 18. augusts bija nozīmīga diena 77 gadus vecā amerikāņu politiķa Džozefa Baidena mūžā. Demokrātu partijas nacionālais konvents, kas no 17. līdz 20. augustam risinās Milvoki pilsētā, lielākoties gan tiešsaistes režīmā, oficiāli nominēja viņu kā partijas kandidātu nākamajās prezidenta vēlēšanās. Šī nominācija ir savdabīgs rekords, jo Baidens ir kandidāts, kura nonākšanu Savienoto Valstu varas pirmajā ešelonā un nominēšanu šķir gandrīz pusgadsimts. 1973. gadā tobrīd trīsdesmitgadīgais jurists kļuva par senatoru no Delavēras štata un kopš tā laika nemainīgi darbojās Savienoto Valstu likumdošanas augstākajā institūcijā līdz 2009. gadam, kad kļuva par viceprezidentu Baraka Obamas valdībā. Pirmoreiz savu kandidatūru valsts vadītāja amatam pieteica 1988. gadā, toreiz Demokrātiskās partijas kandidātu sacīkstē uzvarēja Maikls Dukakis, kurš, savukārt, vēlēšanās zaudēja Džordžam Bušam vecākajam. Baidena nākamajā mēģinājumā 2008. gadā viņu pārspēja Baraks Obama, savukārt 2016. gada vēlēšanās viņš nekandidēja. Tagad nu Džozefs Baidens beidzot ir demokrātu kandidāts izšķirošajai cīņai pret esošo prezidentu Donaldu Trampu, un viņa kampaņas pamatpatoss ir – savest kārtībā to, ko šobrīd valdošais līderis pamanījies „salaist dēlī”. Pirmām kārtām runa ir par ārpolitiku, kur Trampa nekonsekvence un ārišķīgie gājieni pabojājuši attiecības ar tradicionālajiem sabiedrotajiem un sašķobījuši Savienoto Valstu reputāciju draugu un nedraugu acīs. Kā, uzrunājot konventu, izteicās bijušais valsts sekretārs Džons Kerijs: „Amerika ir pelnījusi prezidentu, kuru ciena, nevis izsmej.”  Sagatavoja Eduards Liniņš.

Par Baltkrieviju pēc vēlēšanām un Astravjecas AES ietekmi uz Baltijas valstu attiecībām saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku, režisoru Uldi Cipstu, kurš šobrīd uzņem seriālu Minskā, Latvijas Baltkrievu kultūras biedrības "Svitanak" priekšsēdētāja Tatjanu Kazaku un RTU pētnieku, enerģētikas ekspertu Reini Āboltiņu. 9. augustā Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas – sestās kopš 1994. gada, kad par prezidentu pirmoreiz tika ievēlēts Aleksandrs Lukašenko, izbijis kompartijas darbinieks un sovhoza direktors. Reti kuram radīja šaubas tas, ka vēlēšanu oficiālie rezultāti arī šoreiz apstiprinās diktatora pilnvaras uz nākamo termiņu, ciktāl nevienas no vēlēšanām šajā Latvijas kaimiņvalstī pagājušajā ceturtdaļgadsimtā nav atzītas par brīvām un godīgām. Tomēr priekšvēlēšanu process šoreiz liecināja par īpašu varas nervozitāti, jau pirms vēlēšanām neitralizējot visus nopietnākos vadoņa konkurentus. Bijušais bankas Belgazprombank valdes priekšsēdētājs Viktors Babariko un blogeris Sergejs Tihanovskis tika apcietināti un apsūdzēti, attiecīgi, par liela mēroga finanšu noziegumiem un aicināšanu uz masu nekārtībām, savukārt bijušais diplomāts un augsto tehnoloģiju jomas uzņēmējs Valerijs Cepkalo šobrīd pametis valsti, bažījoties, ka arī pret viņu varētu tikt vērsta kriminālvajāšana. Tomēr šoreiz opozīcija izrādījās vienotāka un apņēmīgāka nekā iepriekšējās reizēs, bloķējoties ap savu kandidāti, Sergeja Tihanovska sievu Svetlanu. Jau tūlīt pēc vēlēšanu beigām sākās pirmie protesti pie vēlēšanu iecirkņiem, kur daudzi nebija paguvuši nobalsot. Jau tobrīd galvaspilsētas Minskas centru bija bloķējuši iekšlietu struktūru un armijas spēki, notika pirmie aresti, īpašo uzdevumu vienības OMON kaujinieki laida darbā petardes, gumijas lodes, apdullinošās granātas un petardes. Protesti strauji pieņēmās spēkā 10. augustā, kad parādījās informācija par oficiālajiem rezultātiem, proti – par Lukašenko esot nobalsojuši vairāk nekā 80% vēlētāju, bet par Tihanovsku – apmēram 11%. Protesti notika ne vien Minskā, bet arī Brestā, Grodņā, Mogiļevā, Gomeļā un mazākās pilsētās. Naktī no 10. uz 11. augustu sadursmes starp protestētājiem un varas pārstāvjiem kļuva biežākas un vardarbīgākas; parādījās informācija par Molotova kokteiļu izmantošanu improvizētām barikādēm no protestētāju puses, viens protestētājs zaudēja dzīvību. Pēc oficiālās versijas vīrieša rokās eksplodējis pašdarināts spridzeklis, savukārt opozīcijas resursi vēsta, nāves iemesls bijusi OMON kaujinieku mesta apdullinošā granāta. Protesti nav rimušies arī turpmākajās dienās, aptverot 25 Baltkrievijas pilsētas un piedaloties desmitiem tūkstošu cilvēku. Lēš, ka aizturēti apmēram 5000. Augusi varas pārstāvju agresivitāte. Tīmeklī publicēti materiāli liecina, ka atsevišķos gadījumos pret protestētājiem izmantota kaujas munīcija, aizturētie tiek turēti pielāgotās telpās, arī zem klajas debess, pret viņiem izturas brutāli un pazemojoši. Prezidenta kandidāte Svetlana Tihanovska pametusi valsti un 11. augustā ieradusies Lietuvā. Pirms tam viņa apmeklēja Centrālās vēlēšanu komisijas biroju, kur tapis acīmredzami piespiedu kārtā ierunāts video vēstījums, aicinot pārtraukt protestus. Savukārt citā, jau pēc robežas šķērsošanas publiskotā ierakstā opozīcijas līdere skaidro savu emigrēšanu ar bažām par pašas un bērnu drošību. Eiropas Savienības un Eiropas valstu līderi pagaidām pauduši tikai nosodījumu un aicinājumus ievērot tiesiskuma un demokrātijas principus, taču sagaidāms, ka jau tuvākajās dienās pret Baltkrievijas amatpersonām tiks noteiktas sankcijas. Astravjecas  AES problēma – plaisa Baltijas vienotībā Astravjecas atomelektrostacija ir pirmais kodolenerģētikas uzņēmums Baltkrievijā. Tā celtniecība tika plānota jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, taču no plāniem uz laiku atteicās pēc Černobiļas kodolkatastrofas. Baltkrievijas režīms atgriezās pie šī plāna pēc apmēram ceturtdaļgadsimta, 2012. gadā uzsākot celtniecības darbus, kurus veic Krievijas valsts kodolenerģētikas koncerna Rosatom meitas uzņēmums. Tiek apgalvots, ka kodolreaktora tips ir moderns un, attiecīgi, drošs, taču jau kopš pirmsākumiem pret spēkstacijas celtniecību asi iebildusi Lietuva, jo reaktors atrodas vien 50 km attālumā no Viļņas. Starptautiskās Pārrobežu vides ietekmes novērtējuma līgumorganizācijas dalībvalstu samitā 2019. gada februārī tika paziņots, ka Baltkrievija, ceļot kodolspēkstaciju tik tuvu robežai, pārkāpusi nolīguma noteikumus. Šī gada aprīlī tika pabeigti spēkstacijas divu reaktoru izmēģinājumi, 7. augustā tika uzsākta kodoldegvielas ielāde, visdrīzākajā laikā paredzot reaktoru palaišanu. Tiek plānots, ka papildus esošajiem diviem nākotnē Astravjecā tiks uzbūvēti vēl divi reaktori. Šīs atomelektrostacijas jautājums kļuvis par strīdus ābolu Baltijas valstu attiecībās. Baltkrievijā ražotās elektroenerģijas iepirkšana būtu izdevīga Latvijai, savukārt Lietuva strikti uzstāj uz tās boikotu. Pēdējais signāls par problēmām, kuras Baltijas kaimiņvalstu attiecībās rada kolīzija starp ekonomisko izdevīgumu un tradicionālo baltiešu solidaritāti, bija Lietuvas ārlietu ministra nepiedalīšanās svinībās Rīgā par godu simtajai gadskārtai kopš Latvijas–Padomju Krievijas mierlīguma noslēgšanas un Latvijas Neatkarības kara beigām. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš

Libānā notikusī traģēdija ir aizkustinājusi visu pasauli. Valstis piedāvā savu palīdzību, cilvēki ziedo, cenšoties atbalstīt grūtības nonākušos libāniešus. Libāna jau tāpat bija politiskā un ekonomiskā krīzē, bet sprādziena izraisītās sekas būs grūti pārvarēt. Arī virkne citu Tuvo Austrumu valstu ir nonākušas daudz lielākās ekonomiskās grūtībās, nekā tas bijis iepriekš. Publiski izskanējušie izteikumi liek domāt, ka pēdējā laikā pasliktinās Igaunijas un Somijas attiecības. Daudzus gadus tās bijušas ļoti labas, bet atšķirīgie pēdējo vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir iedzinuši ķīli starp abām kaimiņvalstīm.  Notikumus pasaule komentē politogs vēstures doktors Ojārs Skudra. Sazināmies ar Kintiju Eigminu-Čemali, kura dzīvo Beirutā. Tuvie Austrumi – pandēmija u.c. satricinājumi Kā zināms, Irāna bija viena no pirmajām valstīm, kurā koronavīrusa pandēmija guva nozīmīgu izplatību. Pirmais saslimšanas gadījums tika oficiāli izziņots 19. februārī, kad par reģistrētiem gadījumiem savā teritorijā bija ziņojušas jau 29 citas valstis, un jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka Irānas Islāma Republikas režīms atzinis infekcijas izplatību novēloti un noklusē tās patiesos apmērus. Tagad šīs aizdomas guvušas apstiprinājumu. Kā 3.augustā ziņoja britu raidsabiedrība BBC, anonīms avots Irānā nodevis tās rīcībā patiesos saslimstības datus, kuri iegūti Irānas Veselības ministrijā. Tie atklāj, ka pirmais nāves gadījums no Covid-19 Irānā fiksēts jau 19. janvārī, savukārt šobrīd oficiāli atzītie mirstības dati ir apmēram trīs reizes mazāki nekā reālie. Būtiski augstāks par oficiāli atzīto ir inficēšanās gadījumu skaits: vairāk nekā 450 000 faktisko pret nepilniem 300 000 atzīto jūlija beigās. Islāma republikas drošības dienesti sākotnēji kavējuši informācijas izplatību, lai tā neietekmētu februāra otrajā pusē notikušās vēlēšanas un Islāma revolūcijas 40. gadadienas svinības, tomēr rezultātā „informācijas bumba” detonēja burtiski pāris dienas pirms vēlēšanām, pamatīgi mazinot dalības rādītājus. Tagad informācijas slēpšana turpinās, jo augsti saslimstības rādītāji kaitē režīma starptautiskajai reputācijai un sabiedrības noskaņojumam pašu mājās. Arī pēc oficiālajiem rādītājiem Irāna ir pandēmijas vissmagāk skartā valsts Tuvajos Austrumos inficēto un mirušo kopskaita ziņā. Kas attiecas uz reģionu kopumā, tad dažās valstis vērojama situācijas uzlabošanās, kamēr citas piedzīvo jaunu saslimšanas rādītāju kāpumu. Saūda Arābijā, kas ir Tuvo Austrumu valsts ar lielāko inficēto skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ikdienas saslimšanas gadījumu skaita kāpums, kas valstī bija vērojams kopš jūnija sākuma, beidzot noplacis. Par normalizācijas plāna īstenošanu, atļaujot atsākt darbu viesnīcām un kūrortiem, paziņojusi Kuveita, kur saslimšanas statistika pēdējās nedēļās arī uzlabojusies. Tikām Izraēla piedzīvo jaunu inficēšanās gadījumu skaita kāpumu, 28. jūlijā fiksējot jaunu bēdīgu rekordu ar vairāk nekā 2300 gadījumiem diennaktī. Līdzīga situācija ir Libānā, un jūlija beigās valdība Beirutā paziņoja par mobilizācijas plānu cīņai pret pandēmiju. Taču 4. augusta pievakarē Beirūtu satricināja grandiozs sprādziens, kad ostā eksplodēja vairāk nekā 2500 tonnas amonija nitrāta, kas kopš 2013. gada tika glabāts kādā noliktavā. Sprādziena spēks nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu ostas un sagrāva drupās vairākus Beirutas vecpilsētas kvartālus. Šobrīd oficiāli apstiprināti 137 bojāgājušie, taču šis skaitlis, visdrīzāk, pieaugs, jo vairāki simti cilvēku joprojām ir bez vēsts pazuduši. Tas ir smags trieciens nelielajai valstij, kura jau gadu desmitiem cīnās ar politisko nestabilitāti un pēdējos gados arī ar smagu ekonomisko krīzi, kuru tikai padziļinājusi pandēmija. Visdrīzāk notikums nepaliks arī bez politiskām sekām, jo notikušajā liela daļa Libānas sabiedrības saskata valdošās elites bezatbildības sekas. Plaisa Igaunijas-Somijas attiecībās Jau jūnija sākumā parādījās informācija, ka Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atsaukusi vēstnieku Somijā Harri Tīdo pēc paša vēstnieka lūguma. Pagājušās nedēļas nogalē pats vēstnieks Somijas sabiedriskajā televīzijai paskaidrojis, ka viņa aiziešanai no amata ir divi iemesli: vecums un nesaskaņas ar pašreizējo Igaunijas valdību. Tīdo norādījis, ka labēji populistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) paziņojumi neuzlabo abu valstu attiecības, kā nepatīkamāko gadījumu minot to, kā pagājušā gada nogalē iekšlietu ministrs un nu jau bijušais partijas vadītājs Marts Helme asi kritizēja Somijas valdību un premjerministri Sannu Marinu nodēvējis par „pārdevēju, kas kļuvusi par premjerministri”. Igaunijai un Somijai allaž bijušas tuvas attiecības, turklāt Igaunijai tās ir jo īpaši būtiskas – Somija ir otrs lielākais ārvalstu investīciju avots, kā arī lielākais eksporta tirgus. Nu jau bijušais vēstnieks norādījis, ka pašreizējā valdība ir pasliktinājusi attiecības ar Somiju. Publiski šķiet, ka  arī komunikācija starp abām valstīm pasliktinājusies – pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība paziņoja, ka neatbalstīs tuneļa izbūvi starp abu valstu galvaspilsētām, ja to būvēs par Ķīnas un privātu investoru naudu,  tā vietā atbalstot Somijas un Igaunijas finansētu projektu. Taču, kā norāda somu kolēģi- šāds projekts neeksistē, un jau vairākus gadus starp abām valstīm nenotiek sarunas par šāda tuneļa izbūvi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības. Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19. Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu. Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets” Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem. „Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases. Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā. Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta. Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu. Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos. Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļiem par pandēmijas otro vilni. Tomēr, kā norāda eksperti, „otrā viļņa” jēdziens ir drīzāk politiķu un žurnālistu radīts, kam maz sakara ar epidemioloģisko realitāti. Kā publikācijā populārzinātniskajā tīmekļa resursā „The Conversation” pirms mēneša norādīja Amerikas Universitātes sabiedrības veselības profesore Melisa Hokinsa, epidēmijas viļņu koncepts ir lielā mērā maldinošs, jo rada ilūziju par vīrusa izplatības apsīkumu. Faktiski statistika liecina vienīgi par nevienmērīgu vīrusa izplatīšanos, vienas teritorijas un sociālās grupas aptverot ātrāk, citas – vēlāk. Arī pašreizējās pandēmijas globālajā izplatībā nav bijis vērojams jebkāds atslābums. Pasaulē kopumā kā saslimšanas, tā nāves gadījumu skaita līkne bijusi nepārtraukti kāpjoša. Jūnija sākumā globālais inficēšanās gadījumu skaits sasniedza 5 miljonus, un pagāja 38 dienas, līdz tas dubultojās līdz 10 miljoniem, savukārt pieaugums par nākamajiem pieciem miljoniem notika vien 24 dienu laikā.   Habarovska pret Maskavu, sašutums pret augstprātību Habarovskas novads aptver apmēram trešdaļu no Krievijas Federācijas Tālo austrumu teritorijām, atrodoties apmēram 6000 km attālumā no galvaspilsētas Maskavas. Protesti, kas jau trešo nedēļu satricina novada centru Habarovsku un vairākas citas pilsētas, sākās pēc tam, kad 9. jūlijā Krievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieki arestēja un nogādāja Maskavā novada gubernatoru Sergeju Furgalu. Viņam inkriminē līdzdalību vairāku uzņēmēju slepkavībās 2004. un 2005. gadā, kad Furgals darbojās metāllūžņu savākšanas un kokmateriālu tirdzniecības biznesā. 2007. gadā viņš tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē no Vladimira Žirinovska vadītās Liberāldemokrātiskās partijas, un kā šīs partijas kandidāts 2018. gadā startēja Habarovskas novada gubernatora vēlēšanās. Pārsteidzošā kārtā viņš pārspēja savu sāncensi, partijas „Vienotā Krievija” pārstāvi un līdz tam novada gubernatora amatā bijušo Vjačeslavu Športu. Ievēlēts teju vai netīšām, protesta balsojuma rezultātā Sergejs Furgals pagājušajos pāris gados pratis iekarot novada iedzīvotāju simpātijas, tāpēc viņa arestu un, attiecīgi, atcelšanu no amata novadā uztver kā augstprātīgās un despotiskās centrālās varas spļāvienu sejā. Jau pirmajā protestu dienā – 11. jūlijā – Habarovskā tajos pulcējās vairāki desmiti cilvēku. Kopš tā laika protesta akcijas – mītiņi un gājieni pa pilsētu – notiek ik dienas; sociālajos tīkos izvērtusies kampaņa „Es esmu / mēs esam Sergejs Furgals”. 18. jūlijā pirmās atbalsta akcijas notika ārpus Habarovskas novada – Vladivostokā, bet 25. jūlijā jau vairākās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu pilsētās, kā arī Maskavā. Kad 20. jūlijā Furgals tika atcelts no amata un par gubernatora pienākumu pagaidu izpildītāju iecelts cits Liberāldemokrātiskās partijas politiķis Mihails Degterjovs, akcijās parādījās lozungi „Atstādināt Putinu!”. Līdz šim visas akcijas noritējušas mierīgi, un arī vara, ja nesakaita dažas aizturēšanas un vienu administratīvo arestu uz astoņām diennaktīm, nav aktīvi vērsusies pret protestētājiem. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par grūti nākušajiem lēmumiem par Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžetu un naudu Eiropas ekonomikas atveseļošanai pēc Covid 19 izraisītās krīzes. Eiropas Savienības līderi cīnījās gandrīz 90 stundas, kamēr spēja vienoties par budžetu nākamajiem septiņiem gadiem un ekonomikas atlabšanas programmu, kopā aptuveni 1,8 triljonu eiro apmērā. Tikmēr Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko 9.augusta vēlēšanās kandidēs uz sesto termiņu. Tā kā Lukašenko konkurenti ir arestēti vai nav pielaisti vēlēšanām, opozīcija apvienojusi spēkus un prezidenta amatam virza Svetlanu Tihanovsku – Baltkrievijā apcietinātā blogera Sergeja Tihanovska sievu. Viņas atbalstam Minskā svētdien,19.jūlijā, sapulcējās vairāki tūkstoši cilvēku. Raidījumā pievēršamies arī prezidenta vēlēšanām ASV, līdz kurām palikuši trīsarpus mēneši. Cīņa starp pašreizējo prezidentu Donaldu Trampu un viņa konkurentu demokrātu kandidātu Džo Baidenu kļūst arvien sīvāka. Bijušā ASV viceprezidenta pozīcijas kļuvušas spēcīgākas. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem studijā komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns. Runājot par ES budžetu, sazināmies ar biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidentu Andri Gobiņu un Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri. Analizējot notikumus Baltkrievijā, sazināmies ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, RSU doktoranti Beāti Livdansku. „Čību revolūcija” Baltkrievijā Kārtējām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā jānotiek 9. augustā, un, saskaņā ar režīma plānu, tām jābūt vien kārtējam Vladimira Lukašenko varas leģitimācijas rituālam. Kopš uzvaras 1994. gadā, kad, pēc starptautisko cilvēktiesību organizāciju atzinuma, Baltkrievijā notika pēdējās brīvās vēlēšanas, Lukašenko nemainīgi ir varas virsotnē un šobrīd pretendē uz sesto piecgadu termiņu. Tomēr priekšvēlēšanu process nesis ilggadējajam vadonim vairākus nepatīkamus pārsteigumus, kas likuši runāt par iespējamu viņa varas beigu sākumu. Pirmkārt, te jāmin baņķieris, “Belgazprombank” valdes priekšsēdētājs kopš 2000. gada Viktors Babariko. Finansists un mecenāts paziņoja par savu kandidēšanu maija vidū, mēneša laikā savācot apmēram pusmiljonu atbalstītāju parakstu, kas ir absolūts opozīcijas kandidāta rekords Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu vēsturē. 11. jūnijā Baltkrievijas Valsts kontrole sāka izmeklēšanu pret “Belgazprombank” vadību, par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un kukuļdošanu, tas viss – lielos apmēros. 18. jūnijā tika arestēts pats Babariko un viņa dēls un priekšvēlēšanu štāba vadītājs Eduards. Arestēti pavisam 20 bankas esošie un bijušie darbinieki, un ar izmeklēšanu nodarbojas Valsts drošības komiteja. Kā galvenā krimināllietas epizode tiek minēta vairāk nekā 430 miljonu dolāru aizpludināšana no “Belgazprombank” uz kādu no Latvijas bankām. Babariko arests izraisīja plašas demonstrācijas Minskā un citur. Otrs esošā prezidenta konkurents, kuru arī vara neitralizējusi ar kriminālvajāšanas līdzekļiem, ir populārais blogeris no Gomeļas Sergejs Tihanovskis. Viņš atrodas ieslodzījumā kopš 29. maija, kad tika aizturēts piketa laikā, un 1. jūlijā viņam tika piespriests 15 diennakšu arests par nepakļaušanos milicijas darbiniekiem. Pret Tihanovski ierosinātas vairākas krimināllietas, un jūnijā notikušajā kratīšanā viņa mātes vasarnīcā it kā atrasti 900 000 dolāru. Tieši Tihanovskis radījis opozīcijas kampaņas tēlu, kas nepatīkami aizskar prezidentu Lukašenko – ūsaino tarakānu, ar kuru beidzot jātiek galā, noklapējot ar čību. Pašreizējie protesti Baltkrievijā jau nodēvēti par „Čību revolūciju”. Kad kļuva skaidrs, ka arestētajam Tihanovskim nebūs iespējas balotēties, savu kandidatūru vēlēšanās pieteica viņa sieva Svetlana Tihanovska. Vēl vienu spēcīgu opozīcijas kandidātu, bijušo diplomātu Valēriju Cepkalo, vara „atsijāja” ar ierasti banālo paņēmienu – atzīstot par nederīgiem daļu no viņa savāktajiem parakstiem. Pēdējais pavērsiens šai sāgā ir paziņojums par vadošo opozīcijas kandidātu spēku apvienošanu Svetlanas Tihanovskas atbalstam. Par ikonisku jau kļuvusi fotogrāfija ar trīs dāmām, kuras uzdrīkstējušās stāties pretī Baltkrievijas diktatoram: prezidenta kandidāti Svetlanu Tihanovsku, Valērija Cepkalo sievu Veroniku un Viktora Babariko priekšvēlēšanu štāba pārstāvi Mariju Koļesņikovu. ES līderi panāk vienošanos par ekonomikas atveseļošanās plānu Pēc teju 90 stundu ilgā ES līderu samita agrā otrdienas rītā Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tvitterī paziņoja, ka ir panākta vairāk nekā 1,80 triljonus eiro vērta vienošanās. Pēc ilgām un smagām sarunām visu 27 valstu līderi atrada kompromisu, lai vienotos par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu, iekļaujot arī strīdīgo jautājumu par likuma varas ievērošanas saistīšanu ar ES fondu līdzekļu izmaksāšanu. Šim punktam, protams, skaļi iebilda Polija un Ungārija, kuras uzskata, ka tā ir vēršanās pret abām valstīm, taču samita beigās abas puses pasludināja uzvaru. Šī vienošanās ir vēsturiska arī ar to, ka pirmo reizi ES valstis kopā plāno aizņemties tik lielu summu – 750 miljardus eiro, turklāt liela daļa fonda – vairāk nekā 312 miljardi – pie valstīm nonāks grantu, nevis aizdevumu veidā. Lai arī līderu vienošanās ir ļoti būtisks solis uz priekšu, arī priekšā vēl ir sarežģītas sarunas, īpaši par daudzgadu budžetu. No līdzšinējā sarunu procesa atstumti ir jutušies Eiropas Parlamenta deputāti, kuriem jādod gala vārds gan par to, kā naudu ieguldīsim, lai atgūtos no krīzes,gan par daudzgadu budžetu. Daudzi deputāti iebilst pret esošo fondu samazināšanu, vēlas skaidrākus noteikumus likuma varas ievērošanas un ES fondu izmaksas jautājumā, kā arī vēlas redzēt lielākus pašas savienības ieņēmumus, piemēram, digitālā nodokļa ieviešanu, kas attiecīgi varētu arī palīdzēt atmaksāt naudu, ko visi kopā plānojam aizņemties. Tramps pret Baidenu – maz iepriecinoša esošajam prezidentam Kā rāda jaunākie mediju veikto aptauju dati, esošais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps arvien pamanāmāk atpaliek no sava sāncenša, Demokrātu partijas kandidāta Džo Baidena. Vidēji kopš marta Baidena pārsvars pieaudzis par 3 procentpunktiem, respektīvi, no 6 līdz 9%, taču atsevišķas aptaujas rāda pat 11% atbalsta deficītu esošajam prezidentam. Kā savā analītiskajā rakstā norāda raidsabiedrības NBC komentētājs Deivids Vasermans, Baidena pārsvars nozīmīgi audzis pirmām kārtām izglītotu baltādaino profesionāļu – tradicionālo Amerikas savrupmāju priekšpilsētu iedzīvotāju – vidē. Šī tendence pamanīta arī Trampa priekšvēlēšanu štābā, un kā prezidenta izteikumos, tā aģitācijas materiālos iezīmējies motīvs „Demokrāti sagraus jūsu priekšpilsētu”. Kādā klipā tēlota kundze gados, kuras mājās iebrūk laupītājs, taču policija uz kundzes zvaniem neatbild, jo, lūk, sliktie demokrāti ir apcirpuši likumsargu budžetu. Tomēr analītiķis pauž šaubas, vai šāda brutāla propaganda būs uzrunājoša samērā intelektuālajam un tolerantajam priekšpilsētu iedzīvotājam. Tāpat Tramps zaudējis savu pārsvaru gados vecāko vēlētāju vidū, kas nodrošināja daļu no viņa panākumiem iepriekšējās vēlēšanās. Kā samērā pārsteidzošs fakts tiek atzīmēts esošā prezidenta popularitātes pieaugums melnādaino un Latīņamerikas izcelsmes vēlētāju vidū, taču tas ir tikai relatīvs pieaugums, un abās grupās Demokrātu kandidātam joprojām ir būtisks pārsvars. Donalda Trampa „stiprā pils” joprojām ir baltādainie bez augstākās izglītības, pamatā – darba ņēmēji un mazie uzņēmēji, taču šīs grupas proporcionālā daļa vēlētāju kopskaitā rūk demogrāfisko un sociālo procesu rezultātā, un starpība ar iepriekšējām vēlēšanām šai ziņā varētu būt 7%. Intervijā, kuru Donalds Tramps svētdien sniedza telekanāla “Fox News” žurnālistam Kristiānam Volesam, viena no spilgtākajām epizodēm bija viņa apgalvojums, ka viņš pārspētu Džo Baidenu spriestspējas testā. Tas no jauna saasinājis debates par abu kandidātu vecuma ietekmi uz viņu spējām vadīt un pieņemt lēmumus. Kā zināms, Donalds Tramps šobrīd ir 74, savukārt Džo Baidens – 77 gadus vecs. Kā savā sižetā atzīmējis telekanāls CNN, kā vienā, tā otrā gadījumā nākamajās prezidenta vēlēšanās gaidāms rekords: Džo Baidens kļūtu par vecāko ievēlēto, savukārt Donalds Tramps – par vecāko uz otro termiņu pārvēlēto prezidentu Savienoto Valstu vēsturē. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Polija turpina esošo kursu. Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis pašreizējais valsts vadītājs Andžejs Duda, kurš tikai par diviem procentiem apsteidzis Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Uzvara paliek uzvara, bet kā pārvaldīt tik sašķeltu valsti, kāda šobrīd ir Polija un kurš varētu būt patiesais vēlēšanu uzvarētājs. Serbija un Kosova atsāk dialogu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Briselē ir atsākušās Serbijas un Kosovas līderu tiešās sarunas. Kosova ir atteikusies no tirdzniecības ierobežojumiem, paverot ceļu diskusijām par abu pušu turpmākajām attiecībām. Vai varam gaidīt, ka Serbija jelkad atzīs Kosovas vienpusēji pasludināto neatkarību un vai tas veicinās gan pašas Serbijas, gan Kosovas iespējamo tuvināšanos Eiropas Savienībai? Pieaug militārā spriedze Kalnu Karabahas reģionā. Kopš jūlija sākuma pavisam nemierīga situācija ir izveidojusies uz Armēnijas un Azarbaidžānas robežas. Tur bruņotās sadursmēs bojā gājuši no vairākiem desmitiem līdz, iespējams, vairākiem simtiem militārpersonu, atkarība, no kuras valsts pozīcijas skatās. Kas šoreiz bijis par pamatu gadu desmitiem ilgā konflikta uzliesmojumam un cik nopietni jāuztver protestētāju saukļi iesaistīties atklātā karā. Bet varbūt šī ir ārēja provokācija? Notikumus pasaulē analizē Vidzemes augstskolas lektors, politoligs Jānis Kapustāns un vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts. Serbija un Kosova atsāk dialogu Šodien Briselē paredzēta klātienes tikšanās starp Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas premjerministru Avdullu Hoti. Līdz ar to ir atsācies dialogs, kas 2018. gadā pārtrūka pušu nesamierināmo pozīciju dēļ. Kā zināms, pamatā albāņu apdzīvotā Kosova ieguva de facto neatkarību 1999. gadā pēc tam, kad NATO bombardēšanas kampaņa bija piespiedusi Serbiju atvilkt savus spēkus no autonomās provinces. Serbija joprojām kategoriski atsakās atzīt Kosovas neatkarību un bloķē tās mēģinājumus pievienoties starptautiskām organizācijām, savukārt Kosova nepiekrīt iespējamai oficiālai robežu maiņai, atsakoties no Serbijas kontrolētajiem un serbu apdzīvotajiem apgabaliem. Nepārprotamu grūdienu sarunu procesa atsākšanai deva Savienoto Valstu administrācijas, konkrētāk – prezidenta Donalda Trampa īpašais sūtnis Serbijas un Kosovas miera sarunām un Nacionālās izlūkošanas direktors Ričards Grenels. Viņa un Trampa administrācijas darbību šai ziņā daudzi gan kritizē, norādot, ka amerikāņi izdarījuši spiedienu uz Kosovu, lai piespiestu to atsākt dialogu, kā arī atstūmuši no tā Eiropas Savienības pārstāvjus, kuriem ir Apvienoto Nāciju mandāts vidutājībai sarunās. Tāpat tiek norādīts, ka Trampa administrācija mēģinājusi maksimāli izmantot subjektīvo momentu, satuvinot abu pušu līderus – Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču un Kosovas prezidentu Hašimu Tači. Abiem līderiem tiek pārmestas autoritāras tendences, pie kam Tači, iesaistoties sarunās par iespējamu izlīgumu ar Serbiju, ir pārkāpis savas konstitucionālās pilnvaras. Martā uz to norādīja Kosovas toreizējais premjerministrs Albins Kurti, drīz pēc tam zaudējot amatu parlamenta neuzticības balsojumā. Amerikāņu aktivitātes izraisīja Serbijas galvenās sabiedrotās Krievijas nervozu reakciju, ārlietu ministram Sergejam Lavrovam noradot, ka bez Kremļa akcepta nekādas vienošanās par Kosovu nebūs. Sūtņa Grenela virzītais process teju vaiņagojās ar Vučiča un Tači tikšanos Baltajā namā jūnija nogalē, taču dažas dienas pirms tam Speciālā starptautiskā prokuratūra noziegumu izmeklēšanai Kosovā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir sastādīts apsūdzības raksts par kara noziegumiem vairākiem augsta ranga Kosovas politiķiem, tai skaitā Tači. Plānotā tikšanās nenotika, taču process neapsīka un šobrīd ir atgriezies konvencionālajā ietvarā ar Eiropas Savienību kā vidutāju. Armēnija un Azerbaidžāna – gruzdošā konflikta uzliesmojums Saknes konfliktsituācijai Aizkaukāzā starp kaimiņvalstīm Armēniju un Azerbaidžānu meklējamas pirms simts gadiem, kad abas nācijas, tobrīd mēģinādamas iedibināt savu nacionālo valstiskumu, vilka robežas etniski neviendabīgajā teritorijā. Lielā mērā kaimiņtautu nesaskaņas bija iemesls tam, ka reģions tolaik nonāca Padomju Krievijas kontrolē. Procesā, kurā nozīmīga loma bija toreizējam Padomju Savienības tautas komisāram nacionalitāšu jautājumos Josifam Staļinam, armēņu kompakti apdzīvotais Arcahas reģions nonāca Azerbaidžānas sastāvā kā Kalnu Karabahas autonomā republika. Sabrūkot Padomju Savienībai, atsākās Arcahas armēņu mēģinājumi apvienoties ar Armēniju, kas noveda pie konflikta eskalācijas līdz pilnvērtīgai karadarbībai laikā no 1992. līdz 1994. gadam. Armēnijas bruņotie spēki un Arcahas brīvprātīgo vienības ieņēma ne vien bijušo autonomiju, bet arī apmēram 9% Azerbaidžānas teritorijas ārpus tās. Ar Krievijas starpniecību tika panākts pamiers un sāktas sarunas, kas turpinās joprojām, periodiski notiekot pamiera pārkāpumiem. De jure Armēnijas kontrolētā teritorija joprojām uzskatāma par piederīgu Azerbaidžānai. Līdz šim nopietnākā iesaldētā konflikta eskalācija bija 2016. gada aprīlī, kad četru dienu laikā abās pusēs gāja bojā apmēram pa simtam karavīru. Kopš pagājušās svētdienas pienāk ziņas par jaunu konflikta uzliesmojumu, šoreiz ārpus tiešās Kalnu Karabahas konflikta zonas – pie abu valstu robežās uz ziemeļiem no tās. Puses apsūdz viena otru civilo objektu artilērijas apšaudēs, kam sekojusi karadarbības aktivizēšanās, izmantojot tankus, raķešu ieročus un dronus. Abās pusēs ir kritušie, tai skaitā Azerbaidžānas armijas ģenerālis Polads Hašimovs un vairāki citi azerbaidžāņu un armēņu virsnieki. Polija turpina esošo kursu Aizvadītajā svētdienā notikušās prezidenta vēlēšanas Polijā nesa uzvaru esošajam valsts galvam Andžejam Dudam, kurš ar 51% vēlētāju balsu pārspēja savu sāncensi – Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Līdz ar to izplēnējušas Polijas liberālās opozīcijas cerības mainīt līdzšinējo pie varas esošās partijas „Likums un taisnīgums” kursu, kura ietvaros, cita starpā, izpildvaras kontrolei tiek pakļauta tiesu vara. Kā zināms, šī virzība jau izpelnījusies asu kritiku no starptautisko cilvēktiesību organizāciju un Eiroparlamenta puses; Eiropas Komisijai uzsākot izmeklēšanas procedūru par likuma varas apdraudējumu Polijā. Ar minimālu vairākumu, kas pagājušā gada vēlēšanās tika iegūts Seimā, un sev lojālo prezidentu Dudu partijas „Likums un taisnīgums” rokās paliek nepieciešamie instrumenti savas politikas tālākajai īstenošanai. Priekšvēlēšanu kampaņa, kurā esošais prezidents nekautrējās izmantot varas kontrolei jau pakļautos sabiedriskos medijus kā propagandas rīku, nozīmīgs akcents tika likts uz tradicionālo vērtību sargāšanu, pozicionējot savu pretinieku kā šo vērtību grāvēju un „samaitājošu” ietekmju izplatītāju. Balsojums atklāj idejisko plaisu, kas šķeļ Polijas sabiedrību divās teju vienādās daļās. Andžeja Dudas un „Likums un taisnīgums” elektorāta bāzi pamatā veido gados vecāki poļi, reģionāli – valsts centrālie un dienvidaustrumu rajoni. Sevišķi spilgti iezīmējas atšķirība starp laukiem un pilsētu: ja iepriekšējās vēlēšanās 2015. gadā tādās samērā lielās pilsētās valsts austrumdaļā kā Bjalistoka un Ļubļina vairākums balsoja par Dudu, tad šoreiz tur uzvaru guvis Tšaskovskis, taču apkārtējos lauku rajonos un mazpilsētās atbalsts esošajam prezidentam tikai pieaudzis. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Honkongā pieņemts jauns drošības likums, ko asi kritizējuši pilsoniskie aktīvisti un arī vairākas rietumvalstis. Ķīna ārvalstu kritiku noraidījusi un draudējusi ar iespējamiem pretpasākumiem Lielbritānijai un Kanādai, kuras asi kritizējušas Honkongai piemēroto Nacionālās drošības likumu. Pēc incidenta Vidusjūrā pasliktinājušās attiecības starp Franciju un Turciju. Brexit virzība jeb domstarpības Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībās. Notikumus pasaulē komentē un analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un portāla TVNET žurnālists, politologs Toms Rātfelders. Lielbritānija un ES – kā dzīvosim tālāk? 15. jūnijā tika paziņots par Lielbritānijas premjerministra Borisa Džonsona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vienošanos nepagarināt izstāšanās pārejas periodu pēc šī gada 31. decembra. Taču sarunas par turpmākajām līgumattiecībām starp aizejošo dalībvalsti un savienību joprojām rit gausi, un visnotaļ reāla saglabājas iespēja, ka līdz gada beigām to varētu arī nepanākt. Galvenās domstarpības saistās ar trīs attiecību aspektiem. Pirmkārt, tie ir saskaņoti ekonomiskās politikas principi, saukti arī par „izlīdzinātu spēles laukumu”. Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija joprojām pieskaņotos tai darba tiesību, uzņēmējdarbības atbalsta un subsidēšanas ziņā, kam britu puse negrib piekrist. Otrs klupšanas akmens jau kopš Breksita sarunu sākuma ir zvejošanas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos. Eiropas Savienība gatava paturēt savu tirgu atvērtu britu zivsaimniecības produktiem tikai tad, ja savienības dalībvalstu kuģiem arī turpmāk būs atļauts zvejot karalistes teritoriālajos ūdeņos, kam Londona nepiekrīt. Trešais nozīmīgākais domstarpību aspekts ir vienošanās ievērošanas kontrole, kuru Brisele vēlētos nodot Eiropas Savienības Tiesas ziņā, kas, brituprāt, ir pretrunā ar viņu jaunatgūto suverenitāti. Sarunu progresu acīmredzami neveicināja darbošanās videokonferences režīmā pandēmijas apstākļos, un arī pēc pirmās klātienes sesijas, kas risinājās Briselē no 27. jūnija līdz 2. jūlijam, vienīgās izskanējušās pozitīvās notis saistījās ar augušu izpratni par pušu pozīcijām. Premjers Boriss Džonsons intervijā raidstacijai LBC Radio izteicies, ka esot optimistisks par iespēju panākt vienošanos, taču, ja tas neizdotos, Lielbritānija ar prieku tirgošoties ar Eiropas Savienību ar „ierobežotākiem noteikumiem, līdzīgi kā ar Austrāliju”. Tomēr, kā zināms, atšķirībā no Austrālijas, tirdzniecība ar Eiropas Savienību veido 46% no britu ārējās tirdzniecības balansa. Pāreja uz vispārējām Pasaules Tirdzniecības asociācijas normām nozīmētu diezgan augstus tarifus daudzām nozīmīgām preču grupām, t.sk. autotehnikai un lauksaimniecības precēm. Incidents Vidusjūrā – pārpratums vai draudīgs simptoms? „Francijai tas bija pēdējais piliens. Turcijai tas bija pārpratums. NATO tas var kļūt par pagrieziena punktu.” Tā savu 7. jūlija rakstu, kas veltīts incidentam starp Francijas un Turcijas jūras spēkiem 10. jūnijā Vidusjūras austrumdaļā, iesāk aģentūras “Reuters” žurnālisti Džons Airišs un Robins Emmots. Minētajā dienā Francijas kara flotes fregate, kas darbojas NATO kontroles misijas sastāvā, pietuvojās kravas kuģim ar Tanzānijas karogu nolūkā inspicēt, vai ar to netiek vesti ieroču uz Lībiju, tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju noteikto embargo. Taču franču karakuģim ceļā stājās trīs Turcijas kara flotes kuģi, viens no kuriem pavērsis pret frančiem savu tēmēšanas radaru, pie tam tā jūrnieki atradušies pie vieglajiem ieročiem. Francijas Aizsardzības ministrijai nākot klajā ar šo informāciju, Turcijas puse to nodēvējusi par pārpratumu un viltus ziņu izplatīšanu, apgalvojot, ka tās karakuģi, kas darbojas tās pašas NATO misijas ietvaros, konvojējuši kravas kuģi ar humānās palīdzības sūtījumu, un pieprasījusi Francijas atvainošanos. Šie Turcijas izteikumi gan tiek uztverti ar skepsi, ciktāl kopš šī gada Ankara sākusi aktīvi atbalstīt vienu no Lībijas iekšējā konflikta pusēm – t.s. Nacionālā izlīguma valdību. NATO struktūras izmeklējušas incidentu, izmeklēšanas rezultāti ir slepeni, zināms vien, ka Francijas puse paudusi neapmierinātību ar secinājumiem pirms dažām dienām nosūtītā vēstulē NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Paredzams, ka incidents tiks apspriests 13. jūlijā plānotajā alianses ārlietu ministru videokonferencē, Francijai rosinot tālākas sankcijas pret Turciju. Šī spriedze jau atkal izceļ problēmas attiecībās starp Turciju un Ziemeļatlantijas aliansi, prezidentam Radžipam Taijipam Erdoanam pēdējos gados īstenojot ar pārējiem partneriem nekoordinētu militāro politiku, iepērkot Krievijas raķešu sistēmu S-400 un operācijās Sīrijā drīzāk respektējot Krievijas nekā savu NATO partneru intereses. Kā zināms, Turcijai ir otri lielākie bruņotie spēki NATO aliansē, atpaliekot tikai no ASV, tāpēc attiecību plaisa starp Ankaru un citiem līgumorganizācijas dalībniekiem tiek uztverta ar īpašām bažām. Honkongas beigu sākums? Nacionālās drošības likums, kuru Ķīnas valdība pagājušonedēļ ieviesa Honkongas autonomijā, daudzuprāt pārkāpj principu „viena valsts, divas sistēmas”, par ko Ķīnas Tautas Republika un Lielbritānija vienojās pirms ceturtdaļgadsimta, kad Honkonga no britu koloniālā valdījuma kļuva par komunistiskās Ķīnas autonomu teritoriju. Princips paredz, ka Honkongai līdz 2047. gadam jāsaglabā tiesiska autonomija, un tās pilsoņi bauda demokrātiskās brīvības, kādu nav kontinentālajā Ķīnā. Jaunieviešamā likuma tekstu pirms tā pieņemšanas bija lasījuši vien daži Pekinas režīma pārstāvji, ar to netika iepazīstināta pat Honkongas izpildvadītāja Kerija Lama. Līdz ar likuma ieviešanu Honkongā nodibināts jauns Pekinas valdības drošības birojs, kura darbību nekādā veidā nekontrolē vietējās tiesībsargājošās institūcijas. Visbīstamākā demokrātijas aizstāvjiem Honkongā ir likuma sadaļa par darbībām, kas grauj Ķīnas valsts iekārtu un teritoriālo vienotību, respektīvi – sodāmi kļūst jebkādi aicinājumi uz Honkongas neatkarību vai plašāku autonomiju. Sabiedrisko transportlīdzekļu bojāšana tiek pielīdzināta terorismam. Kā zināms, šādas darbības notika Honkongas protestu laikā, kuri risinājās no 2019. gada marta līdz pat pandēmijas uzliesmojumam šī gada sākumā. Tiek ziņots, ka pagājušajās dienās honkongieši masveidā tīrījuši savus sociālo tīklu profilus no iespējami krimināla satura, no skolu un publisko bibliotēku plauktiem pazudušas dažas grāmatas, pilsētā esošais 1989. gada Tjaņaņmiņa laukuma protestu muzejs steidzas digitalizēt savu krājumu, baidoties, ka to konfiscēs. Par darbības pārtraukšanu Honkongā paziņojusi videoklipu publiskošanas vietne “Tik Tok”, kura nedarbojas kontinentālajā Ķīnā, lai gan tās īpašniece ir ķīniešu kompānija “ByteDance”. Savukārt praktiski visi globālie tīmekļa giganti – Facebook, Microsoft, Google, Twitter, Zoom u.c. – paziņojuši, ka aptur informācijas sniegšanu Honkongas varasiestādēm. Ievērojot, cik cieši mūsdienās saistīta brīva informācijas aprite globālajā tīmeklī un biznesa vide, notiekošais jau izraisījis bažas par iespējamu Honkongas kā pasaules mēroga finanšu un pakalpojumu centra beigu sākumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krievijā ir noslēdzies tautas balsojums par valdības pieņemtajām un faktiski jau apstiprinātajām izmaiņām konstitūcijā. To ir daudz, un tās ir dažādas, sākot ar pensijām un beidzot ar Dieva Tā Kunga pieminēšanu pamatlikumā. Taču gan daļas Krievijas sabiedrības, gan ārvalstu satraukumu izraisījis piedāvājums faktiski ļaut prezidentam Vladimiram Putinam atrasties šai krēslā vēl nieka 16 gadus. Ko šādas izmaiņas nozīmē pašai Krievijai, reģionālajai stabilitātei un arī Krievijas globālajām ambīcijām? Ne mazāk svarīgs balsojums pagājušajā nedēļā notika arī Polijā, kura tika vēlēts nākamais Valsts prezidents. Vēl maijā, kad bija paredzētas sākotnējās vēlēšanas par pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas uzvaru neviens nešaubījās. Dažu mēnešu laikā situācija ir mainījusies, un nākamajā nedēļā konservatīvais Duda otrajā balsošanas kārtā sacentīsies ar liberālo Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, kuram daži pat prognozē uzvaru. Kā var attīstīties situācija Polijā un pie kā var novest Polijas sabiedrības polarizācija. Prezidentūru Eiropas Padomē ir uzņēmusies Vācija. Tas notiek laikā, kad Eiropas Savienībai priekšā stāv sarežģītas diskusijas par atkopšanās fonda finansējuma sadali daudzgadu budžetu. Un mūždien arī klātesošo breksitu. Ko gaidām no prezidentūras, kuras priekšgalā atrodas Eiropas Savienības ietekmīgākā valsts un ne mazāk ietekmīgā kanclere Angela Merkele. Aktualitātes komentē Latvijas ārpolitikas institūta direktors Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Apspriežot tematu par Vācijas prezidentūru ES, sarunai pievienojas arī Eiropas Parlamaneta deputāts Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). „Kopā – Eiropas atlabšanai” „Kopā Eiropas atlabšanai” - tāds ir moto Vācijas prezidēšanas pusgadam Eiropadomē, kuru tā 1. jūlijā pārņēma no Horvātijas. Ar šiem vārdiem domāta ne tikai atgūšanās no koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas sabremzēšanās, bet arī plašāka Eiropas Savienības lomas stiprināšana pasaulē. Apvienotā Eiropa, kas pēdējā desmitgadē lielāko daļu enerģijas bijusi spiesta veltīt iekšējām problēmām – finanšu un ekonomikas stabilizācijai pēc iepriekšējās globālās krīzes, bēgļu problēmai un Breksitam – vairākos aspektos zaudē ASV un Ķīnai globālajā konkurencē. Savā prezidēšanas perioda prezentācijā Vācijas ekonomikas un enerģētikas ministrs Pēters Altmeijers sacīja: „Ekonomikas motors jāpārstartē visā Eiropā. Tas būs centrālais uzdevums mūsu prezidentūrai Eiropadomē un, konkrētāk, Eiropas ekonomiskās politikas virzīšanā. Eiropas industriālajam sektoram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un daudzajiem apņēmīgajiem eiropiešu privātuzņēmējiem jāvar ātri atgūties no krīzes. Lai tas notiktu, mums jāpadara Eiropas Savienība konkurētspējīgāka, jāpieņem Industriālā stratēģija, jāmodernizē konkurences likumdošana, jāgriež sarkanās lentītes, jāsaglabā spēcīgs uz nākotni vērsts fokuss un jāīsteno būtisks progress digitalizācijā un uz nākotni vērstās tehnoloģijās, sevišķi klimata tehnoloģijās.” Jāteic, Vācija nu reiz ir tā valsts, kurai ir ne vien vēlēšanās, bet arī līdzekļi šādas programmas īstenošanai, sākot ar Urzulas fon der Leienas prezidentūru Eiropas Komisijā, beidzot ar faktu, ka apmēram 50% līdzekļu plānotajā ekonomikas atlabšanas fondā varētu veidot Vācijas ieguldījums. Salīdzinoši mazāk pārliecības par mērķu īstenojamību ir tajās programmas sadaļās, kur finanšu un ekonomikas resursiem ir mazāka nozīme: Eiropas interešu un vērtību stiprināšanai globālā kontekstā, jaunas patvēruma politikas izveidē, likuma varas stiprināšanā savienības dalībvalstīs un sarunu procesā ar Lielbritāniju. Pārtrumpot Staļinu Ja prezidentam Vladimiram Putinam ir vēlēšanās kļūt par ilglaicīgāko Krievijas valdītāju pēdējo pārsimts gadu laikā, šai ziņā pārtrumpojot Josifu Staļinu un 19. gadsimta Romanovu dinastijas imperatorus, tad tagad viņam ir šāda iespēja. Nedēļu ilgusī nobalsošana par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā noslēdzās vakar, 1.jūlijā, astoņos vakarā pēc Latvijas laika, slēdzoties iecirkņiem Kaļiņingradas apgabalā. Pirmie rezultāti tika publiskoti vēl pirms balsošanas beigām, savukārt šobrīd, kad apkopoti jau gandrīz visi rezultāti, oficiālie dati pauž, ka grozījumus pamatlikumā atbalsta vairāk nekā ¾ balsojušo. Izmaiņu pakete ir visai nozīmīga, tai skaitā paredzot pasludināt Krievijas Konstitūciju par prioritāru attiecībā pret starptautiskiem likumiem un līgumiem, starptautisko organizāciju nolēmumiem, nostiprināt pamatlikumā nozīmīgu statusu līdz šim marginālajam orgānam – Valsts Padomei, ieviest stingrākas prasības prezidentam un augstākajām valsts amatpersonām ārvalstu pilsonības ziņā. Tomēr uzmanības centrā nepārprotami ir viens vārds ‘pēc kārtas’,kuru paredzēts svītrot no Konstitūcijas 81. panta 3. daļas, nosakot, ka turpmāk viena un tā pati persona nevarēs būt Krievijas prezidents ne vien divus termiņus pēc kārtas, bet vispār vairāk nekā divus termiņus. Praksē šīs izmaiņas nozīmē, ka termiņu uzskaite sākas no jauna, un Putina iepriekšējie termiņi tiek, kā iegājies sacīt kopš dažiem mēnešiem, „atiestatīti uz nulli”. No likumdošanas viedokļa viņš tagad var palikt amatā līdz pat 2036. gadam. Kā jau tas ierasts Krievijas vēlēšanu un nobalsošanu sakarā, procedūras korektums un caurskatāmība ir visai apšaubāma, tomēr ir pamats domāt, ka arī bez manipulācijām atbalsts grozījumiem varētu būt pietiekams. Kā jau martā rakstīja austriešu laikraksta “Der Standard” apskatnieks Andrē Ballens: „Jaunā Krievijas Konstitūcija ir kā liels ragū. Tajā ir kaut kas visiem. Vieniem – Otrā pasaules kara uzvarētājas valsts statuss, citiem – aizsardzība laulībai, kura Krievijā var būt tikai „starp vīrieti un sievieti”. Trūcīgajiem ir šis tas par sociālo palīdzību, patriotiem – aizliegums atdot pat pēdu dzimtenes zemes. Ir arī acīmredzami nesavienojamas lietas: no vienas puses, Krievija ir ateistiskās Padomju Savienības tiesību pārmantotāja, no otras, konstitūcijas pavāri „senču piemiņai” receptē ietilpinājuši arī „ticību Dievam”.” Prezidenta vēlēšanas Polijā – gaidāms spraigs fināls Kā jau bija paredzams, Polijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kas notika 28. jūnijā, uzvarētājs netika noskaidrots, un otrajā kārtā 12. jūlijā sacentīsies divi: esošais prezidents, valdošās partijas „Likums un taisnīgums” pārstāvis Andžejs Duda un pašreizējais Varšavas mērs, lielākā opozīcijas spēka „Pilsoniskā platforma” kandidāts Rafals Tšaskovskis. Dudas rezultāts ir nepilni 44%, Tšaskovskim – nedaudz vairāk par 30% balsu. Šāds rezultāts vedina domāt par ticamu nacionālkonservatīvās, labēji populistiskās „Likums un taisnīgums” pārstāvja ievēlēšanu uz vēl vienu prezidentūras termiņu, taču uzvara viņam vēl ne tuvu nav rokā. Kā atzīst kā poļu, tā citu valstu preses apskatnieki, Duda ir mobilizējis teju visu iespējamo elektorāta atbalstu, savukārt Tšaskovskis var cerēt uz tiem vēlētājiem, kuri pirmajā kārtā balsoja par citiem – pamatā liberālu, mēreni labēju vai kreisu partiju kandidātiem. Pie tam esošā prezidenta priekšvēlēšanu retorika bija izteikti antagonizējoša, pozicionējot savu galveno konkurentu kā draudu „poliskām vērtībām” un nacionālajām interesēm. Kā raksta kreisi centriskais laikraksts “Gazeta Wyborcza”, Polijas sabiedriskais telekanāls priekšvēlēšanu periodā kalpojis kā īsta esošā prezidenta propagandas mašīna, taču neesot spējis būtiski mazināt Rafala Tšaskovska reitingus. Sabiedriskā telekanāla partejiskumu jau kritizējusi arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, norādot, ka medijs nav bijis neitrāls un tā vēstījumā izskanējuši ksenofobiski un antisemītiski akcenti. Kā zināms, Polijas sabiedrisko mediju pakļaušana tiešai valdības kontrolei 2016. gadā izpelnās pastāvīgu kritiku no Eiropas Savienības struktūru un starptautisko organizāciju puses. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers. Boltona bīstamie memuāri Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā.   ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē.      Putins, parāde, pandēmija Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks 24. jūnijā – dienā, kad uzvaras parāde Maskavas Sarkanajā laukumā tika sarīkota 1945. gadā. Tā gan notika bez publikas klātbūtnes, taču, kā atzīmē novērotāji, tribīnē prezidents Putins stāvēja plecu pie pleca ar deviņdesmitgadīgajiem kara veterāniem, no kuriem tikai retajam esot bijusi sejas maska. Tāpat policija nav kavējusi ļaužu drūzmēšanos ielās, lai pavērotu un nofotografētu bruņutehniku, kas pārvietojās Sarkanā laukuma virzienā. Pie tam Maskavā šobrīd atcelti praktiski visi aktivitāšu aizliegumi, saglabājot vien sejas aizsegu valkāšanas un sociālās distancēšanās prasību. Tikām inficēšanās rādītāji Krievijā un arī tās galvaspilsētā, kaut noplakuši, salīdzinot ar situāciju dažas nedēļas iepriekš, joprojām saglabājas visai augsti. Savukārt no Dagestānas autonomās republikas Krievijas dienvidos pirms dažām dienām pienākušas ziņas par spēju pandēmijas uzliesmojumu. Uz šī fona visai problemātiska izskatās šodien iesākusies nedēļu ilgā nobalsošana par minētajiem konstitūcijas grozījumiem. Raidsabiedrība BBC citē infektoloģi Viktoriju Adoņjevu no Orlas pilsētas, kas atrodas 325 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas, sakām intervijā vietējai avīzei: „Kas grib balsot, lai balso. Bet brīvu gultu slimnīcās mums vairs nav.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Būtiski atkal pieaugusi, spriedze starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Ziemeļnieki uzspridzinājuši Sakaru biroju, kas atradās neitrālajā robežas zonā, un piedraudējuši atgriezt pie robežas bruņotos spēks. Kāpēc tā noticis un ko tas nozīmē, ka tālāk?  ASV prezidents Donalds Tramps līdz šim mēģinājis būt Ziemeļkorejai draugs, savukārt ar Rietumeiropu viņi attiecības tikai pasliktinās. Tagad viņš paziņojis, ka izvedīs gandrīz 10000 karavīru no ASV karabāzēm Vācijā. Amerika negribot sildīt Vācijas ekonomiku, kas attiecībās ar viņiem esot negodīga.  Runājam arī par Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībām. Visas līdzšinējās sarunas par tālāko sadarbību beigušās bez rezultātiem, atkal iezogas bažas par tā saucamo cieto " Brexit", ja tālākai sadarbības līgums līdz gada beigām starp abām pusēm netiks noslēgts. Aktualitātes pasaulē kopā ar raidījuma vadītāju komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Analizējot jautājumus par ASV militāro klātbūtni Vācijā un pieaugošo spriedzi Korejas pussalā, viņiem pievienokas arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš, bet vērtējot "Brexit" sarunas -  Briseles Brīvās universitātes doktorante Diāna Potjomkina.   Spriedze Korejas pussalā Mediju virsrakstos atkal nonākusi Korejas pussala. Spriedze būtiski pieaugusi starp abām Korejām, un izskatās, ka visi iepriekšējie sasniegumi abu valstu attiecībās ir pilnībā nopostīti. Formāli šo situāciju izprovocējuši Dienvidkorejas aktīvisti, kas regulāri pie Ziemeļkorejas robežas laiž gaisā balonus, lai ziemeļu pusē nogādātu skrejlapas, kurās ir pret Ziemeļkorejas režīmu vērsti raksti un saukļi. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka aktīvisti to ir darījuši daudzus gadus. Tādēļ jautājums, kādēļ tieši tagad tas izraisījis tik asu reakciju. Pēdējo nedēļu laikā Phenjana bija uzstājīgi pieprasījusi Dienvikorejas valdībai rīkoties, lai nepieļautu skrejlapu izplatīšanu. 9.jūnijā tā nobloķēja visas sakaru līnijas ar Dienvidkoreju, piedraudēja slēgt sakaru birojus līdzās robežai, kā arī atcelt militāro vienošanos ar Dienvidkoreju. Šajā otrdienā pie robežas atskanēja sprādziens. Gandrīz uzreiz bija skaidrs, ka uzspridzināta abu valstu sakaru biroja ēka. Šī ēka jau ilgāku laiku stāvēja tukša un tajā nekas nenotika. Vēl nedēļas nogalē Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna ietekmīgā māsa Kima Jočuna bija teikusi: "Nebūs pagājis ilgs laiks, kad tiks pieredzēts, ka traģiskā izskata bezjēdzīgais ziemeļu un dienvidu sakaru birojs pilnībā sagrūst."Līdera māsa arī draudējusi ar Ziemeļkorejas atriebību un norādījusi, ka Ziemeļkorejai "pavisam noteikti vajadzētu saraut saites" ar Dienvidkoreju. Spriedze pieaugusi arī militārā ziņā. Ziemeļkoreja paziņojusi, ka grasās atsākt militārās mācības uz robežas un nosūtīt karavīrus uz vietām, kas iepriekš bija kopīgi industriālie un tūrisma objekti. Valsts sūtīšot armiju uz Kesonas kopīgo industriālo zonu un Kumganas kalnu kūrortu, - tā atsaucoties uz armijas vadību, vēstījuši Ziemeļkorejas mediji. Plānots atjaunot arī sardzes posteņus militārajā buferzonā starp abām valstīm. Jāpiebilst, ka Phenjana jau pārtrauca lielu daļu kontaktu ar Seulu pēc tam, kad pagājušā gada februārī cieta neveiksmi Hanojā notikušais ASV prezidenta Donalda Trampa un Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna sammits par Phenjanas kodolprogrammu. “Brexit” - sarunas, kas nekad nebeidzas Pēc tam, kad Lielbritānija 31.janvārī pameta Eiropas Savienību (ES), sākās sarunas par to, kādas tad abu pušu attiecības izskatīsies pēc pārejas perioda beigām, proti, jau nākamgad. Līdz šim ir notikušas četras sarunu kārtas, bet – bez taustāmiem rezultātiem. ES ir vairākkārt aicinājusi Lielbritāniju izskatīt iespēju pagarināt pārejas periodu, taču Londona šādu iespēju noraidījusi. Pirmdien videokonferences formātā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons ar Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu, Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli vienojās, ka tuvāko mēnešu laikā sarunas būs intensīvākas un britu premjers Džonsons izteicās, ka neredz iemeslu, lai nepanāktu vienošanos jau nākamajā mēnesī. Cerības abām pusēm ir arī uz Vāciju un tās kancleri Angelu Merkeli, kas 1. jūlijā pārņem ES prezidentūras stafeti. Cerības tiek liktas gan uz Berlīnes vēlmi izvairīties no bez vienošanās scenārija, gan Merkeles pragmatisko pieeju tirdzniecības sarunām. Lai arī Londonai sarunas ar tās galveno tirdzniecības partneri notiek grūti un lēni, tā ir paziņojusi, ka sāk sarunas ar Austrāliju un Jaunzēlandi par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu. Mazāk ASV militārās klātbūtnes Eiropā Jau pāris nedēļas klīda runas, ka ASV vēlas par trešdaļu samazināt savu militāro klātbūtni Vācijā. Pirmdien šīs runas apstiprinājās, kad ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka amerikāņu karavīru dislocēšana Vācijā ASV izmaksā ļoti dārgi un tāpēc tā plāno samazināt militāro klātbūtni Vācijā. Paziņojot par pieņemto lēmumu, prezidents ne tikai kritizēja savus sabiedrotos Berlīnē par nepietiekamiem ieguldījumiem aizsardzībā un miljardiem dolāru lielām parādsaistībām NATO, bet arī par netaisnīgu attieksmi pret ASV tirdzniecības jautājumos. Savukārt, Vācijas aizsardzības ministre Annegrēta Krampa Karenbauere otrdien sacīja, ka “NATO nav tirdzniecības organizācija un drošība nav prece”. Vācijā atrodas vislielākais Eiropā dislocēto ASV karavīru skaits - 34 500 un Tramps plāno to samazināt līdz 25 000. Pagaidām gan nav pieņemts lēmums par to, kad un kā tas tiks darīts, taču vakar NATO valstu aizsardzības ministru sanāksmē ASV aizsardzības ministrs Marks Espers solīja par šo procesu konsultēties ar sabiedrotajiem. Jāpiebilst, ka pagājušajā nedēļā Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis Polijas radio izteica cerību, ka gadījumā, ja ASV īstenos plānus par savu karavīru izvešanu no Vācijas, daļa no viņiem tiks pārvietoti uz Poliju, vēlāk gan viņš laboja, ka vēlas lielāku ASV spēku klātbūtni savā valstī, taču ne uz Vācijas rēķina. Polijā šobrīd atrodas 4500 ASV karavīru un notiek sarunas par apjomīgu ASV militārās klātbūtnes palielināšanu.

Protesti pret rasismu nerimst, drīzāk - otrādi, tomēr cilvēku reakcija ir dažāda. Daudzviet nepatika izpaužas pret pieminekļiem, tos apgāž un slīcina. Pasaule arvien vairāk "paveras" pēc karantīnas atcelšanas. Atkopties mēģina tūrisma nozare, tomēr situācija arvien nav droša un ekonomiskās sekas nav iepriecinošas. Kā grasāmies pārvarēt epidēmijas radītos izaicinājumus. Kaimiņvalstī Baltkrievijā gaidāmas vēlēšanas. Tur prezidents Aleksandrs Lukašenko plāno saņemt kārtējo tautas mandātu, bet kā jau pirms vēlēšanām, aktivizējas arī opozīcija, tiesa, tai līdz šim būtiskas ietekmes tautā nav bijis. Vai Baltkrievijā viss ir kā parasti. Notikumus vērtē un komentē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docents Māris Andžāns, apspriežot tematu par Baltkrieviju, arī un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Pasaule lēnām atveras Jaunā koronavīrusa pandēmija izraisījusi tādu krīzi, kāda nav bijusi kopš otrā pasaules kara beigām – tā ziņo ekonomisti, aprēķinot karantīnas nestos zaudējumus. Visgrūtāk klājies jomām, kas saistītas ar tūrismu. Kādā veidā ceļojumu organizētāji, viesnīcas, aviācijas nozare un restorānu īpašnieki tiks galā ar zaudējumiem, tas vēl nav skaidrs. Ir atšķirīgas prognozes, vai un cik daudz būs bankroti. Labā ziņa ir tā, ka karantīna ir izglābusi miljoniem dzīvību. Pēc pētnieku aplēsēm, karantīnas pasākumi tikai 11 Eiropas savienības valstīs vien izglābuši vairāk nekā 3 miljons cilvēku dzīvības. Tikmēr ļaudis sāk izbaudīt atgūto brīvību. Pilsētas parkos atgriežas sauļoties gribētāji, bet pludmalēs peldētgribētāji. Tiesa, lielākoties tie ir vietējie iedzīvotāji, jo starpvalstu robežas veras vaļā lēnām. Cilvēki vēl ir piesardzīgi doties ārpus valsts, turklāt līdz šim plānot ceļojumus ir bijis ļoti riskanti. Ar atsevišķiem izņēmumiem, gandrīz visas Eiropas valstis ir atvērušas vai plāno tuvākajās dienās atvērt robežas savstarpējai ceļošanai. Pilnībā Šengenas zonai jāatveras jūnija vidū. Tomēr izkļūt ārpus Eiropas pagaidām ir ļoti sarežģīti. Eiropas komisija ir rosinājusi atvērt ārējās robežas no 1.jūlija. Bet viss ir atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas. Veselības uzraugi ar lielām bažām raugās uz pašreizējo optimismu, kāds valda gan Eiropā, gan citviet pasaulē. Nerimst bažas par otro epidēmijas vilni, un ir dažādas spekulācijas, cik ātri tas varētu atgriezties un kādas tam varētu būt sekas. Vēlēšanas Baltkrievijā Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir savā amatā jau kopš 1994.gada. Ne velti viņu dēvē par Eiropas pēdējo diktatoru, kurš ir nodrošinājies, lai viņa pilnvaras nekas neapdraudētu. Viņš plāno turpināt vadīt valsti arī nākamajos gados, un uzskata sevi par vienīgo reālo prezidenta amata kandidātu 9.augustā gaidāmajās vēlēšanās. Taču parasti prezidenta vēlēšanas pavada neliela politiska turbulence, jo kandidēšanai tiek izvirzīti arī atsevišķi opozīcijas kandidāti. Viņiem gan līdz šim īpašu izredžu uzvarēt nav bijis, tomēr šādā veidā opozīcija cenšas demonstrēt, ka ne visi ir apmierināti ar valstī notiekošo. Šajās vēlēšanās situācija sarežģījusies pandēmijas dēļ. Lai gan Lukašenko atklāti demonstrējis skepsi, paužot pārliecību, ka vīruss tāda gripa vien ir, un ekonomika ir svarīgāka par karantīnas pasākumiem, ne visi baltkrievi tam piekrīt. Valstī daudzi ir neapmierināti ar prezidenta attieksmi, turklāt prezidenta nostāja baltkrievus nav pasargājusi no ekonomiskajiem izaicinājumiem. Arī Baltkrievijā jūt pandēmijas ierobežojumu izraisīto krīzi. Tas viss Lukašenko ir raidījis grūtības. Starptautiskie televīzijas kanāli ir demonstrējuši kadrus, kur Minskas ielās redzamas garas ļaužu rindas, kas steidz sniegt savu atbalstu opozīcijas kandidātiem, parakstoties par viņu izvirzīšanu vēlēšanās. Bijušas arī protesta akcijas ar arestiem. Pats Lukašenko apsūdzējis opozīciju vēlmē destabilizēt situāciju, piebilstot, ka tas var novest pat pie slaktiņa laukumā. Tomēr reti kurš prognozē kādus pārsteigumus gaidāmajās vēlēšanās. Jautājums vien ir par to, cik mierīgi būs šajā vasarā, un vai opozīcijai izdosies organizēt kādas plašākas protesta akcijas nekā līdz šim. Protesti nerimst 9.jūnijā notika Džordža Floida bēres. Viņa nāve ASV un citur pasaulē izraisīja protestu vilni pret policijas brutalitāti pret melnādainajiem un rasismu. Daudzviet protesti kļuva vardarbīgi- uzbrukts policijai un izdemolēti veikali. Taču īpašas diskusijas pēdējās dienās raisījusi protestētāju vēršanās pret pieminekļiem, kas veltīti pretrunīgām personībām. Svētdien Lielbritānijas pilsētā Bristolē protestētāji upē iegāza 17.gadsimta vergu tirgotāja Edvarda Kolstona pieminekli. Beļģijā protestētāji aplēja ar sarkanu krāsu un dedzināja karaļa Leopolda II pieminekļus, viņš brutāli pakļāva kolonizētās Kongo iedzīvotājus un ir ceturtais asiņainākais valdnieks pasaules vēsturē, atpaliekot vien no Mao, Staļina un Hitlera. Vakar ASV Virdžīnijas štata galvaspilsētā Ričmondā nogāzta bijušā konfederātu prezidenta Džefersona Deivisa statuju. Šie nav vienīgie pieminekļi, kurus protestētāji gāzuši paši vai vēlētos redzēt demontētus un šie notikumi ir rosinājuši diskusijas par to, ko un vai vispār kaut ko vajadzētu darīt ar pretrunīgām personībām veltītiem pieminekļiem. ASV bijuši arī aicinājumi pārsaukt tās militārās bāzes, kas šobrīd nes konfederātu līderu vārdus, taču ASV prezidents Donalds Tramps šādu iespēju noraidījis, norādot, ka tā ir daļa no Amerikas mantojuma. Paralēli šīm diskusijām gan daudzi satraucas, ka notikušie protesti palielinās Covid-19 izplatību.

Notikumus pasaulē komentē RSU asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Nemieri ASV – daudzkārt pieredzēts scenārijs Masu protesti un nekārtības, kuru cēlonis ir nāves gadījumi policistu rīcības rezultātā, Savienotajās Valstīs ir relatīvi bieža parādība. Vietējo un arī pasaules mediju uzmanību ik pa laikam piesaista notikumi ASV, kuriem praktiski visiem ir viens un tas pats scenārijs: bojāgājušais ir melnādainais vai latīņamerikāņu izcelsmes, attiecīgi, policistu rīcībā tiek saskatīti rasistiski motīvi. Šie notikumi ierosina protestus, un tie nereti izvēršas masu nekārtībās ar demolēšanu, laupīšanu un uzbrukumiem kārtības sargiem. Šādos notikumos novērota arī policijas brutalitāte, no kuras cietuši ne vien vandāļi un kārtības pārkāpēji, bet arī mierīgi protestētāji, nejauši garāmgājēji un žurnālisti. Viss šis negāciju komplekts ir klātesošs arī pašreizējos protestos un nekārtībās, kas uzliesmoja Savienotajās Valstīs pēc tam, kad 25. maijā Mineapolisā gāja bojā policijas aizturētais melnādainais amerikānis Džordžs Floids. Incidents tika fiksēts vairākos videoierakstos, kuros redzams, kā policists Dereks Čovins teju deviņas minūtes tur celi uz zemē nogāztā Floida kakla par spīti aizturētā atkāroti teiktajam, ka viņam trūkst elpas. Drīz pēc notikušā tika konstatēta Floida nāve. Čovins un vēl vairāki notikumā iesaistītie nekavējoties atlaisti no darba un vēlāk viņiem izvirzītas apsūdzības slepkavībā. Protesti Mineapolisā sākās tūdaļ pēc uzņemto video nonākšanas sociālajos tīklos, un nākamajās dienās ieguva nepieredzētu vērienu, aptverot ne vien katru ASV štatu, bet arī vairākas pilsētas Kanādā, Eiropā, Latīņamerikā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Izraēlā un Japānā. Diemžēl jau sākotnēji mierīgos protestus daudzviet ASV pavadīja arī masu nekārtības ar demolēšanu, veikalu izlaupīšanu, dedzināšanu un uzbrukumiem policijai. Prezidents Donalds Tramps nodēvējis Džordža Floida nāvi par traģēdiju, kurai nevajadzēja notikt, un paudis izpratni par protestētāju motīviem, taču strikti vērsies pret nekārtību dalībniekiem, otrdien piedraudot iesaistīt armijas spēkus, ja vietējā vara nespēs nodrošināt kārtību. Vakar nemieri pierimuši pēc tam, kad vairākās pilsētās izsludināta komandanta stunda, kā arī tika paziņots par apsūdzības izvirzīšanu vēl trim Floida aizturēšanā iesaistītajiem policistiem. Armija kārtības uzturēšanai Savienotajās Valstīs pēdējoreiz piesaistīta 1992. gadā, kad nemieru cēlonis arī bija melnādainā amerikāņa Rodnija Kinga bojāeja policijas darbības rezultātā. Tramps pret Tviteri Sociālajiem tīkliem, un jo sevišķi Twitter, bijusi ārkārtīgi nozīmīga vieta prezidenta Donalda Trampa politiskajā karjerā. Pašreizējā prezidenta Twitter kontam ir vairāk nekā 80 miljonu sekotāju, un tie kalpojuši elektorāta piesaistei un konsolidācijai kā nekad agrāk, tajā pat laikā izraisot pastāvīgus protestus par apšaubāmas un nepārprotami nepatiesas informācijas izplatīšanu, naidu kurinošiem un sabiedrību šķeļošiem viedokļiem. Gadiem Twitter saņēmis neskaitāmus šādus pārmetumus, taču 26. maijā sociālā tīkla administratori pirmoreiz kaut ko darīja šai sakarā. Proti, Donalda Trampa tvītam, kurā viņš apgalvo, ka Kalifornijā plānotā balsošana pa pastu būšot nekas cits kā „būtiski krāpnieciska”, tika pievienots teksts „Iegūstiet informāciju par balsošanu pa pastu” ar saiti uz komentāru, kurā vietnes administrācija, atsaucoties uz vairākiem medijiem, norāda, ka šis apgalvojums nav patiess. Prezidents reaģējis ar kaismīgiem pārmetumiem par „cenzūru”, „vārda brīvības žņaugšanu” un „iejaukšanos 2020. gada prezidenta vēlēšanās”. 28. maijā prezidents parakstīja izpildrīkojumu, kurā valsts galva pilnvaro attiecīgās izpildstruktūras ieviest regulējumu un sankcijas pret sociālajiem tīkliem, kuri savā darbībā atkāpjas no neitrālas attieksmes pret lietotāju ievietotu saturu. Šādiem resursiem, kā teikts dokumentā, „jāzaudē likumā noteiktais ierobežotās atbildības aizsargs” un „jātiek pakļautiem tādai pat atbildībai kā ikvienai tradicionālai redakcijai un publikācijai, kas nav tīmekļa satura piegādātājs”. Kā norādījuši kritiķi, pirmkārt, prezidenta rīkojums ir ar apšaubāmu tiesisko segumu, un, otrkārt, tas nozīmētu beigas tai izteikumu brīvībai, kuru pats Donalds Tramps tik aizrautīgi līdz šim izmantojis. Piektdien pretstāve starp prezidentu un sociālo tīklu gigantu ieguva jaunu paātrinājumu, kad pieeja Trampa tvīts Mineapolisas nemieru sakarā – „Kad sākas laupīšana, sākas šaušana” – kļuva iespējama tikai caur saiti, kas norāda, ka šis tvīts slavina vardarbību.   G7 – prezidenta Trampa viesu saraksts Kārtējais G7 samits – septiņu ekonomiski nozīmīgāko pasaules demokrātiju vadītāju tikšanās – sākotnēji tika plānots no 10. līdz 12. jūnijam Savienotajās Valstīs. Pēc apmēram gadu ilgas neskaidrības par norises vietu, namatēvam Donaldam Trampam mēģinot sarīkot pasākumu sev piederošajā Dorelas golfa klubā Floridā, tika izsludināts, ka augstie viesi tiks uzņemti ASV prezidentu pastāvīgajā atpūtas rezidencē Kempdeividā, kur tas jau notika 2012. gadā. Vācijas kanclere Angela Merkele bija pirmā, kas, sākoties koronavīrusa pandēmijai, paziņoja, ka nav gatava ierasties uz tikšanos jūnijā, un drīz pēc tam Francijas prezidents Emanuels Makrons telefoniski paziņoja Donaldam Trampam, ka samits varētu notikt tikai kā visu dalībnieku klātienes tikšanās. 31. maijā Baltā nama saimnieks darīja zināmu, ka pasākums atlikts vismaz līdz šī gada septembrim.  Uzņemošajai valstij ir tiesības uz G7 samitiem uzaicināt arī formātā neietilpstošu valstu galvas, un Donalda Trampa piesauktie viesi ir Austrālijas, Dienvidkorejas, Indijas un arī Krievijas līderi. Krievija piedalījās formātā no 1997. gada, padarot to par G8, taču tika izslēgta 2014.gadā pēc agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas. Šāda Vladimira Putina „ievešana pa sētas durvīm” jau izraisījusi vairāku dalībvalstu nepārprotamu noliegumu.                                                                                                      Sagatavoja Eduards Liniņš  

Notikumus pasaulē komantē RSU profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Ķīnas totalitārisms pret Honkongas autonomo demokrātiju Piektdien savā gadskārtējā sesijā pulcējās Visķīnas tautas pārstāvju sapulce – Ķīnas Tautas Republikas augstākā likumdošanas institūcija. Kā viens no darbakārtības jautājumiem tika izsludināts nacionālās drošības likumprojekts Honkongai. Honkongas autonomijas statuss nosaka tās tiesisku suverenitāti, taču Honkongas Pamatlikuma pants, kas paredz kontinentālās Ķīnas valsts drošību garantējošas likumdošanas ieviešanu, tā arī nav ticis īstenots, jo šāds mēģinājums 2003. gadā sadūrās ar plašiem protestiem. Tagad Pekinas vara, acīmredzami reaģējot uz jau vairāk nekā gadu ilgstošajiem masu protestiem un nekārtībām Honkongā, nolēmusi ieviest šādu likumdošanu, apejot autonomijas Likumdevēju sapulci. Attiecīgais likums, kura tekstu izstrādātu Visķīnas tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgā komiteja, stātos spēkā pēc tam, kad to izsludinātu Honkongas administrācijas vadītāja Kerija Lama. Likumprojekts vēršas pret mēģinājumiem atdalīt Honkongu no Ķīnas, gāzt valsts varu, pret terora aktiem un citām nacionālo drošību apdraudošām darbībām un ārvalstu iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās. Tāpat tas paredz Ķīnas drošības dienestu nodaļu izveidi autonomijā. Honkongas demokrātijas aizstāvju uzskatā šis likums būtu nopietnākais trieciens teritorijas tiesiskajai neatkarībai un liels solis pretim principa „viena valsts, divas sistēmas” iznīcināšanai. Kā norāda raidsabiedrības BBC citētais Honkongas universitātes tieslietu profesors Johaness Čans, ar valsts drošību saistītie procesi Ķīnas Tautas Republikā parasti notiek aiz slēgtām durvīm, informācija par apsūdzībām un pierādījumiem netiek atklāta, un valsts drošības jēdziens tiek traktēts tik plaši, ka tajā var ietilpināt teju jebko. Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo jau paziņojis, ka Vašingtona vairs nevar uzlūkot Honkongu kā no Ķīnas autonomu teritoriju un ir iespējama tās statusa maiņa ekonomiskajos sakaros ar ASV. Izšķirošais balsojums par likumprojektu Visķīnas tautas pārstāvju sapulcē paredzēts šodien.   Polijas prezidenta priekšvēlēšanas uz pandēmijas fona Polijas prezidenta vēlēšanām bija jānotiek 10. maijā, ievēlot valsts galvu uz nākamajiem pieciem gadiem. Par drošāko favorītu tika uzskatīts esošais prezidents Andžejs Duda, kurš var tikt pārvēlēts uz otro termiņu. Viņa pārstāvētā un šobrīd valdošā partija „Likums un taisnīgums” nevēlējās pārcelt vēlēšanu datumu arī pēc tam, kad valstī bija sākusies koronavīrusa izplatība, šai sakarā nonākot konfliktā ne vien ar opozīciju, bet arī ar koalīcijas partneriem – liberālkonservatīvo partiju „Polija kopā”. Vien dažas dienas pirms paredzētā datuma vēl nebija skaidrs, vai, kad un kādā veidā notiks balsošana, ciktāl Polijas likumdošana neparedz attālinātu balsošanu un Sejms nebija gatavs tik ātri pieņemt jaunu regulējumu. Par vēlēšanu boikotu paziņoja visi eksprezidenti un vairāki ekspremjeri, kopskaitā deviņi. Galu galā 6. maijā tika panākta vienošanās par vēlēšanu pārcelšanu uz 28. jūniju, lai gan arī par šo datumu šobrīd nav simtprocentīgas pārliecības – viss atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī. Jau pēc šī lēmuma no Beātas Šidlo valdības demisionēja vicepremjers un zinātnes un augstākās izglītības ministrs, partijas „Polija kopā” līderis Jaroslavs Govins. Jau tradicionāli Polijas vēlēšanām galvenā cīņa paredzama starp valdošās konservatīvās partijas „Likums un taisnīgums” un nozīmīgākā opozīcijas spēka, partijas „Pilsoniskā platforma” kandidātiem. Saskaņā ar vairumu aptauju līderpozīcijas priekšvēlēšanās joprojām saglabā prezidents Andžejs Duda, taču „Pilsoniskās platformas” izredzes nopietni uzlabojās pēc tam, kad tās sākotnējo kandidāti socioloģi Malgožatu Kidavu-Bloņsku 15. maijā nomainīja populārais Varšavas mērs Rafals Tšaskovskis. Galvaspilsētas vadītāja vēlēšanās 2018. gadā Tšaskovskis jau pirmajā kārtā pārliecinoši uzvarēja „Likums un taisnīgums” pārstāvi, iepriekšējo mēru Patriku Jaki.   Pandēmija – straujš kāpums Latīņamerikā Saskaņā ar datiem, kurus Pasaules veselības organizācija izplatīja 22. maijā, Latīņamerika šobrīd apsteigusi Savienotās Valstis un Eiropu jaunu koronavīrusa inficēšanās gadījumu skaita ziņā. Pie tam diennaktī reģistrētais inficēto skaits – vairāk nekā 106 000 – ir bijis lielākais kopš pandēmijas sākuma, un liela daļa no šiem gadījumiem attiecas tieši uz Latīņameriku. Priekšgalā šai bēdīgajā statistikā ir Brazīlija, kas ar apmēram 411 000 saslimšanas un vairāk nekā 25 000 nāves gadījumu kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc ASV. Tiek ziņots, ka slimnīcas Brazīlijā ir pārpildītas un sabiedrības veselības sistēma darbojas uz galējo iespēju robežas. Tikām valsts prezidents Žairs Bolsunaru īsteno politiku, kuru komentētāji dēvē par „nāvīgu azartspēli” – viņš nodēvējis koronavīrusa infekciju par „parastu gripu”, deklarējis, ka svarīgākais ir saglabāt ekonomikas tempu, un aktīvi kritizē provinču un pilsētu vadītāju ieviestos ierobežojumus. Brazīlijas sabiedrība sašķēlusies šīs politikas noliedzējos un atbalstītājos, vieniem apsverot impīčmenta iespēju, otriem draudot pat ar bruņotām prezidenta atbalsta akcijām. Otra pandēmijas smagāk skartā valsts Latīņamerikā ir Peru, kur, par spīti striktiem ierobežošanas pasākumiem, inficēto skaits pēdējā diennaktī pieaudis par apmēram 6000 jeb 4,5%, sasniedzot 136 000. Tāpat strauja infekcijas izplatība vērojama Čīlē, kopējam inficēto skaitam pēdējā diennaktī pieaugot vairāk nekā par 4000 un pārsniedzot 82 000. Tiek minēts, ka Čīle varētu atkārtot Spānijas un Itālijas bēdīgo pieredzi veselības aizsardzības sistēmas pārslodzes ziņā. Tāpat pēdējās dienās pandēmijas uzliesmojums vērojams Meksikā, kur inficēto skaits diennaktī pieaudzis par nepilniem 3500, pārsniedzot 74 500. Tas liek apšaubīt valdības agrāk deklarētos plānus par pakāpenisku ierobežojumu atcelšanu līdz jūnija sākumam. Meksikas prezidenta Manuela Lopesa Obradora optimistiskie izteikumi par stāvokļa uzlabošanās pazīmēm galvaspilsētā Mehiko disonē ar pilsētas galvas Klaudijas Šeinbaumas paziņojumu par hospitalizēto skaita pieaugumu. Pandēmijas izraisītie ierobežojumi nopietni skar jau tā ne sevišķi stabilo reģiona ekonomiku. Tiek lēsts, ka ierobežojumu rezultātā bez ienākumiem palicis katrs ceturtais Peru iedzīvotājs, savukārt trūkumcietēju skaits Čīlē varētu pieaugt no nepilniem 10% pirms pandēmijas krīzes līdz nepilniem 14%. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Merkele un Makrons deklarē atbalstu „koronaobligācijām” Eiropas Savienības vienotās obligācijas pandēmijas izraisītās ekonomiskās lejupslīdes pārvarēšanai, kuru iespējamība jau kādu laiku apspriesta medijos un arī finansistu un politiķus aprindās, šķiet iegūstam konkrētākas aprises. 18. maijā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons kopīgā tiešsaistes preses konferencē deklarēja savu atbalstu šādu obligāciju emisijai 500 miljardu eiro vērtībā. Emisijas rezultātā iegūtās summas izlietojums būtu Eiropas Komisijas ziņā, un tā tiktu izdalīta lielā mērā kā neatmaksājama dotācija krīzes vairāk skartajām nozarēm un reģioniem. Tāpat deklarētais plāns īpaši akcentē Eiropas Savienības „veselības aizsardzības suverenitātes” mērķi – ieguldījumus izpētē un medicīniskā aprīkojuma ražošanā. Berlīnes un Parīzes, divu nozīmīgāko Eiropas Savienības budžeta donoru, atbalsts finanšu instrumentam, kas jau mīlīgi nodēvēts par „koronaobligācijām”, ir ļoti svarīgs, tomēr tam nepieciešama visu 27 dalībvalstu valdību piekrišana. Merkeles un Makrona paziņojumu jau uzteikuši Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte un Spānijas premjerministrs Pedro Sančess, jo tieši viņu valstīm varētu tikt liela daļa no šādi akumulētajiem līdzekļiem. Tāpat to apsveikusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Daudz atturīgāka reakcija vērojama no tradicionāli „sīkstulīgajiem” Eiropas ziemeļiem. Dānija, Zviedrija, Nīderlande un Austrija pagaidām nav piekritušas plānam šādi dotēt finansiāli nestabilo Vidusjūras reģionu, un, kā paudis Austrijas kanclers Sebastians Kurcs, varētu piekrist krīzes vairāk skartajiem reģioniem piešķirt aizdevumus, bet ne dotācijas. Skaidru nostāju pagaidām nav paudusi arī neviena no t.s. jaunajām dalībvalstīm, kurām, protams, būs svarīgi, lai savienības rūpju lokā nenonāktu tikai dienvidvalstis, bet sava tiesa tiktu arī austrumu zonai, kuru gan mazāk skārusi pandēmija, taču pietiekami jūtami – ar ierobežojumiem saistītā ekonomikas stagnācija. Savukārt Eiroparlaments savā pirmajā klātienes sesijā kopš marta sākuma piektdien pieņēma rezolūciju, pieprasot divu triljonu apjoma ekonomikas atlabšanas plāna iekļaušanu savienības daudzgadu budžetā, kuram būtu jāstājas spēkā ar nākamā gada sākumu. Rezolūcija uzsver, ka „atlabšanas stratēģijas centrā jābūt Eiropas pilsoņiem”. Tā sakrīt ar Makrona/Merkeles plānu atbalstā obligāciju emisijai un lielākās līdzekļu daļas piešķiršanai dotāciju veidā. Tāpat rezolūcijā norādīts, ka plāna līdzekļiem jāpapildina daudzgadu budžets, nevis jāsamazina citu tā prioritāšu īstenošana, ka līdzekļu piešķīrumiem jāseko agrāk deklarētajiem attīstības virzieniem – „zaļajam kursam” un digitālās kapacitātes kāpināšanai, savukārt Eiropas Komisiju parlaments mudinājis atturēties no „apšaubāmām palielināšanas formulām ambiciozu skaitļu reklamēšanai” un „finanšu iluzionisma”.   Izraēla – nacionālās vienības valdība un „Trampa miera plāns” Svētdien zvērestu Izraēlas parlamentā Knesetā deva jaunā nacionālās vienības valdība, kuru veido divi līdz šim galvenie pretspēlētāji valsts politiskajā spektrā: ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu centriski labējā partija "Likud" un Benija Ganca vadītā centriski liberālā alianse "Kahol Lavan". Koalīcijā ietilpst arī vairākas mazākas partijas, sākot no galēji labējām, ortodoksālos ebrejus pārstāvošām partijām, beidzot ar sociāldemokrātisko Darba partiju. Valdības nolīgums paredz, ka pusi no domājamā valdības darbības perioda, proti – līdz nākamā gada oktobrim, to vadīs Netanjahu, savukārt pēc tam viņu nomainīs Gancs, kurš šobrīd ieņem vicepremjera un aizsardzības ministra posteņus. Līdz ar to šķiet noslēgusies gadu ilgusī politiskā krīze, kuras laikā Izraēla piedzīvoja trīs Kneseta vēlēšanas. Pirmdien, apsveicot jauno Izraēlas kabinetu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās Žozefs Borels savā paziņojumā norādījis, ka uzlūko „ar dziļām bažām pasākumus, kurus paredzēts iesniegt apstiprināšanai Izraēlas valdībai, par daļas okupēto Palestīnas teritoriju aneksiju, kā to deklarējis premjerministrs, prezentējot savu valdību Knesetā 17. maijā, un kā tas paredzēts agrāk parakstītajā koalīcijas nolīgumā. Mēs noteikti mudinām Izraēlu atturēties no jebkādiem vienpusējiem lēmumiem, kas novestu pie jebkuras okupētās Palestīnas teritorijas aneksijas un kā tāda būtu pretrunā ar starptautiskajām tiesībām." Tā ir atsauce uz valdības nolīgumā ietverto punktu, ka, sākot ar 1. jūliju, premjerministram Netanjahu ir tiesības ierosināt kabineta izskatīšanai jautājumus par, kā tas tiek formulēts, „Izraēlas suverenitātes paplašināšanu” okupētajās palestīniešu teritorijās. Zīmīgi, ka tas ir vienīgais jautājums valdības deklarētajā dienaskārtībā, kas nav saistīts ar koronavīrusa apkarošanu. Šī vienošanās detaļa saistāma ar t.s. „Trampa miera plānu” jeb, oficiālajā nosaukumā, „Miers labklājībai: vīzija palestīniešu un izraēliešu tautu dzīves uzlabošanai”, ar kuru Savienoto Valstu prezidents nāca klajā janvāra beigās. Plāna ietvaros paredzēta palestīniešu valsts izveide daļā Gazas sektora un Jordānas upes rietumkrasta, kas faktiski tomēr būtu ne vairāk kā Izraēlas protektorāts. Šī valstiskā veidojuma aizsardzības un ārpolitika paliktu pilnīgā Izraēlas kontrolē, un tā teritoriju teju pilnīgi iekļautu un daudzos sīkos anklāvos sadalītu Izraēlai pievienojamie apgabali. Arī šo ierobežoto valstiskumu Palestīna varētu saņemt tikai tai gadījumā, ja Izraēla atzītu par izpildītiem vairākus nosacījumus, piemērām, kustības Hamas vienību atbruņošanu Gazas sektorā. Benijs Gancs amatā stāšanās ceremonijā pirmdien paudis apņemšanos visos veidos veicināt „Trampa plāna” īstenošanos, gan vairoties minēt teritoriju aneksiju. Savukārt Jordānijas karalis Abdulla II intervijā vācu laikrakstam "Der Spiegel" piektdien izteicies, ka Izraēlas mēģinājumi mainīt pastāvošās robežas var novest pie plaša konflikta ar Jordāniju.   „Obamageita” Pēdējās nedēļās jauni, vai, pareizāk, atjaunoti akcenti iezīmējušies prezidenta Donalda Trampa publiskajās izpausmēs. Apvienojošs nosaukums visiem šiem motīviem ir paša prezidenta dots – „Obamageita”. Atspēriena punkts šim vadmotīvam ir Savienoto Valstu Tieslietu departamenta lēmums kā nepamatotu izbeigt kriminālvajāšanu pret bijušo Trampa nacionālās drošības padomnieku Maiklu Flinnu, kurš tika apsūdzēts pēc tam, kad atklātībā parādījās informācija par to ka, Flinns melojis Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem par saviem kontaktiem ar Krievijas vēstnieku Sergeju Kisļaku. Pats Flinns tiesvedībās laikā vairākkārt bija atzinis, ka teicis nepatiesību, taču, kā norādījis Tieslietu departamenta vadītājs, ģenerālprokurors Viljams Barrs, šī melošana esot nebūtiska, ciktāl pats izmeklēšanas process neesot bijis pietiekami pamatots. Trampa pretinieki šo lēmumu jau nodēvējuši par politizētu un koruptīvu. Tikmēr prezidentam tas devis iemeslu plašam uzbrukumam savam priekšgājējam Barakam Obamam un pašreizējam sāncensim priekšvēlēšanu kampaņā Džo Baidenam. „Obamageita” esot sazvērestība pret viņu, Donaldu Trampu, kuru īstenojuši viņa pretinieki, kuriem par to būšot jāatbild. Uz laikraksta "Washigton Post" reportiera jautājumu, kādos konkrētos noziegumos būtu apsūdzams bijušais prezidents un esošais prezidenta kandidāts, Tramps atbildējis: „Jūs zināt, kas ir šis noziegums. Noziegums ir ļoti acīmredzams ikvienam. Jums vienkārši jāpalasa laikraksti, izņemot jūsējo.” Ģenerālprokurors Barrs gan noraidījis prezidenta pieņēmumu, ka izmeklēšana par Krievijas iespējamo ieteikmi 2016. gada prezidenta vēlēšanu procesā būtu Demokrātu partijas sazvērestības inspirēta un ka bijušajam prezidentam šai sakarā varētu izvirzīt kādas apsūdzības. Prezidentam Trampam nesimpatizējošie mediji visai vienbalsīgi raksturo „Obamageitu” kā kārtējo mēģinājumu novērst uzmanību no viņa apšaubāmās darbības pandēmijas uzliesmojuma laikā, vājās veselības aizsardzības pasākumu vadības un nepamatotajiem apgalvojumiem par vīrusa izplatību un ārstniecības līdzekļiem.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU asociētais profesors Daunis Auers. Krievija atceļ brīvdienu režīmu Koronavīrusa pandēmija Krieviju sasniedza marta sākumā. Līdz marta vidum dienā reģistrēto inficēšanās gadījumu skaits bija mazāks par desmit, kopš 16. marta tie jau bija vairāki desmiti gadījumu dienā, bet 25. martā šis rādītājs pirmoreiz pārsniedza simtu un turpināja augt, marta beigās sasniedzot 500 jaunu gadījumu dienā. Kopš 30. marta ar prezidenta Putina rīkojumu valstī tika ieviests t.s. nestrādājamo dienu režīms, pārtraucot darbu uzņēmumos un iestādēs, kuras nestrādā brīvdienās, taču saglabājot algu to darbiniekiem. Stingrāku ierobežojumu ieviešana tika atstāta reģionu vadītāju ziņā. Šādā situācijā Krievija pavadīja sešas nedēļas, epidēmijai tikām vēršoties plašumā. 7. aprīlī jaunu inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti, 15. aprīlī – trīs tūkstošus, 3. maijā – 10 tūkstošus, un kopš šī laika nav bijis mazāks par 10 tūkstošiem dienā. Šobrīd Krievija ar 242 tūkstošiem inficēšanās gadījumu ir otra pandēmijas smagāk skartā valsts pēc ASV, tiesa, nāves gadījumu skaits, ja var ticēt oficiālajai statistikai, ir proporcionāli neliels, nesasniedzot 1% no inficēto skaita. Salīdzinājumam Savienotajās Valstīs šis rādītājs ir gandrīz 6%, Spānijā – nepilni 12%, Apvienotajā Karalistē – vairāk nekā 14%, vidēji pasaulē – apmēram 6,85%. 11. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar uzrunu valsts iedzīvotājiem, kurā izsludināja nestrādājamo dienu režīma pārtraukšanu ar 12. maiju. Šis režīms, kā norādīja prezidents, ļāvis veselības aizsardzības sistēmai pienācīgi sagatavoties, un tagad vēlamais rezultāts esot sasniegts. Tomēr Krievijas reģionu vadītājiem joprojām paliek pilnvaras saglabāt noteiktos ierobežojumus vai ieviest jaunus. Atsevišķi opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši šo prezidenta soli kā atbildības novelšanu no centrālās varas uz reģionu vadītāju pleciem. Tāpat paziņojumā tika deklarēti vairāki atbalsta pasākumi medicīnas sfērā strādājošajiem, ģimenēm ar bērniem un īpaša kredītprogramma uzņēmumiem, kas orientēta uz darba vietu saglabāšanu.   Eiropas Savienība pandēmijas ēnā Runas par Eiropas Savienības sagaidāmo bēdīgo likteni nav nekāds jaunums nu jau vismaz desmitgadi, un pēdējos gados tās vēl intensīvākas padarījis Breksits, kā arī pastāvīgā rīvēšanās starp Briseli un vairākām dalībvalstīm gan par finanšu disciplīnas, gan demokrātijas un tiesiskuma kvalitātes jautājumiem. Pandēmijas krīze ieviesusi šai tēmā jaunus akcentus. Eiropas centrālo institūciju acīmredzamā nespēja mobilizēt savienību vienotai rīcībai, nacionālo valdību sākotnējie soļi, kad, sākoties infekcijas straujai izplatībai, tās gādāja teju tikai un vienīgi par savām vajadzībām, aizmirstot vīrusa jau vairāk skartās dalībvalstis – tas viss licis no jauna atskanēt skaļiem apgalvojumiem par Eiropas Savienības beigu sākumu. Krievijas un Ķīnas plaši izreklamētie palīdzības žesti Itālijai ir iespaidojuši šīs valsts sabiedrisko domu par labu šiem „labdariem” un, attiecīgi, par sliktu vienotās Eiropas solidaritātes izjūtai. Notikumu gaita Ungārijā, ar pandēmijas apkarošanas lozungu koncentrējot bezprecedenta varas apjomu premjerministra Orbana rokās, iezīmē nākamo loku pretstāvē starp Briseli un Budapeštu eiropeisko demokrātijas un tiesiskuma standartu jautājumā. Ļoti nelāgi uz šī fona izskatās arī Vācijas Konstitucionālās tiesas 5. maija lēmums, ar kuru tā pasludinājusi par Vācijas Pamatlikumam neatbilstošu valdības un likumdevēju rīcību, nepietiekami kontrolējot Eiropas Centrālās bankas darbību, ekonomikas stimulēšanas nolūkā iepērkot publiskā sektora obligācijas. Pie tam Vācijas tiesa spriedusi, ka tai nav saistošs Eiropas Tiesas 2018. gada spriedums šai jautājumā, jo, tiesnešuprāt, Eiropas Tiesa, kuras kompetencē ietilpst Eiropas Savienības institūciju darbības vērtēšana, nav pareizi piemērojusi savienības likumdošanā paredzēto pilnvaru proporcionalitātes principu. Respektīvi, Eiropas Centrālās bankas darbība un to pamatojošais Eiropas Tiesas spriedums nepieļaujami pārkāpj Vācijas finansiālo suverenitāti. Tiesa devusi Eiropas Centrālajai bankai trīs mēnešu termiņu savas rīcības pamatošanai, pretējā gadījumā tiesa lems par aizliegumu Vācijas Federālajai bankai turpmāk piedalīties obligāciju iepirkuma programmā, kas nopietni apdraudētu tās tālāko darbību. Daudzi eksperti jau nodēvējuši Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu par neadekvātu un tiesas kompetencei neatbilstošu, un daudzi to uzlūko kā ārkārtīgi bīstamu, ciktāl ar to šī tiesa uzņemas regulēt Vācijas darbību Eiropas Savienības un eirozonas vienotajā finanšu un ekonomikas sistēmā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, vēsturnieks Kaspars Zellis un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Sodīsim Ķīnu! „Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ķīnas Komunistiskajai partijai nāksies samaksāt par to, ko tā nodarījusi; katrā ziņā samaksāt Savienotajām Valstīm,” šo valsts sekretāra Maika Pompeo repliku intervijā telekanālam "Fox News" nu jau pāris nedēļas pastāvīgi citē pasaules mediji. Koronavīrusa pandēmija, kas skārusi Savienotās Valstis sevišķi smagi, ir izraisījusi jaunu saspīlējuma ciklu attiecībās starp Vašingtonu un Pekinu. Prezidenta Trampa administrācija un Republikāņu partijas aprindas akcentē Ķīnas vadības vainu sākotnējā vīrusa epidēmijas izplatības noklusēšanā un vēlākā informācijas sagrozīšanā, kas veicinājusi tās pāraugšanu pandēmijā. Tāpat izpaudusies informācija par administrācijas spiedienu uz izlūkdienestiem, pieprasot atklāt vai, bet, pēc dažu avotu ziņām, ka koronavīrusa avots ir mikrobioloģijas laboratorija Uhaņā. Pirmais šīs ievirzes upuris bija Pasaules veselības organizācija, kurai tika pārtraukts amerikāņu līdzfinansējums, vainojot tās vadību pakalpošanā Pekinas režīmam. Tagad aktualizējušās diskusijas par iespējamām soda sankcijām jau pret pašu Ķīnas Tautas Republiku, tomēr, ievērojot abu superlielvalstu ekonomikas ciešo saistību, katrs iespējamais sankciju instruments izrādās abpusgriezīgs zobens. Jaunu muitas tarifu ieviešana Ķīnas importam nozīmētu neizbēgamu atbildes reakciju, kas pirmām kārtām skartu amerikāņu lauksaimniecības produkciju, tātad – būtu trieciens fermeriem, kas ir viens no nozīmīgākajiem Trampa elektorāta segmentiem. Tiekot domāts par vispārēju ārējās tirdzniecības stratēģijas maiņu, pārorientējot amerikāņu ekonomikas piegāžu avotus no Ķīnas uz citiem reģioniem un, pēc iespējas, uz pašmāju tirgu. Tomēr šai ziņā ātri risinājumi nav gaidāmi, jo, piemēram, šobrīd ļoti nepieciešamo individuālās aizsardzības līdzekļu, medicīnas aprīkojuma un tā komponentu, arī dažu medikamentu importā Savienotās Valstis ir jūtami atkarīgas no Ķīnas. Un, nepārprotami, šāda pārorientēšanās nozīmētu patēriņa preču cenu pieaugumu, kas nebūt neiepriecinātu prezidenta Trampa potenciālos vēlētājus. Tiek apsvērta iespēja vērsties ar civilprasībām pret Ķīnas Kompartiju, taču mēģinājumi apķīlāt ar partiju saistītos īpašumus Savienotajās Valstīs varētu izraisīt līdzīgas Pekinas režīma akcijas pret amerikāņu kompāniju īpašumu Ķīnā. Katrā ziņā eksperti joprojām nav vienisprātis par to, vai pēdējo nedēļu draudīgā retorika par „Ķīnas sodīšanu” ir kas vairāk par efektīgu priekšvēlēšanu kampaņas taktikas elementu.   Kara atbalss 8. maijā paiet 75 gadi, kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Piekrišanu bezierunu kapitulācijai vācu ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Alberts Jodls  parakstīja Sabiedroto ekspedīcijas spēku galvenajā štābā Reimsā 1945. gada 7. maija rītausmā, paredzot uguns pārtraukšanu 8. maijā, minūti pāri vienpadsmitiem vakarā. Tomēr tas nebija pa prātam Staļinam, ciktāl no padomju puses Reimsas kapitulāciju parakstīja tikai samērā zema ranga militārpersona – padomju pilnvarotais pie Rietumu sabiedroto štāba ģenerālis Susloparovs. Attiecīgi tika organizēta vēl viena kapitulācijas ceremonija Berlīnes priekšpilsētā Karlshorstā, kur no padomju puses to parakstīja maršals Georgijs Žukovs. Tādējādi, pēc Maskavas laika, kapitulācija notika jau 9. maijā, kas arī noteica datuma atšķirību kara beigu atzīmēšanā. Rietumeiropā Otrā pasaules kara beigas allaž tikušas atzīmētas 8. maijā, kamēr Padomju Savienība savu Uzvaras dienu svinējusi 9. maijā. Tiesa gan, tikai pēdējos divus pēckara gadus 9. maijs PSRS bija svētku diena. Pēc tam visā Staļina un arī viņa pēcteča Ņikitas Hruščova varas periodā atzīmēšana aprobežojās ar ievadrakstiem presē, artilērijas salūtu un svinībām kara daļās, iestādēs un uzņēmumos. Grandiozo uzvaras svinību tradīciju Otrā pasaules kara noslēguma gadadienā iedibināja kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs 1965. gadā. Tikai, sākot ar šo laiku, 9. maijs atkal kļuva par brīvdienu un ieguva tam šobrīd raksturīgo triumfālo un urāpatriotisko nokrāsu ar militāro muskuļu demonstrēšanu armijas parādē, krāšņām uguņošanām un kara veterānu kultu. Šo tradīciju pārmantojusi arī šodienas Krievija, un sevišķu nozīmi kaimiņvalsts oficiālajā diskursā tā ieguvusi pēc 2014. gada, kad tajā arvien pamanāmāk iezīmējusies nostalģija pēc zudušās impēriskās varenības un hegemonijas pasaules kara rezultātā pakļautajā Austrumeiropas telpā. Tas neizbēgami kļuvis par antagonizējošu momentu starp Krieviju un Rietumu demokrātijām, sevišķi jau tām valstīm, kuras staļiniskās ekspansijas rezultātā uz pusgadsimtu tika pakļautas padomju totalitārismam. Šīs valstis pēdējās desmitgadēs pievienojušās Rietumos allaž pastāvējušajai tradīcijai Otrā pasaules kara noslēgumu atzīmēt 8. maijā kā upuru piemiņas dienu. Izņēmums ir krievvalodīgās kopienas un tās pārstāvošie politiskie spēki Baltijas valstīs. 9. maijā Eiropas Savienības valstis, savukārt, atzīmē Eiropas dienu, kam nav tiešas saistības ar Otro pasaules karu. 1950. gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans nāca klajā ar vēsturisko deklarāciju, piesakot virzību uz Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidi, kas, kā zināms, bija sākums virzībai uz Eiropas Savienību. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē Vidzemes augstskolas lektors, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorants Jānis Kapustāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, RSU doktorante Beāte Livdanska. Sazvanam Vītauta Dižā universitātes habilitēto humanitāro zinātņu doktoru, profesoru Alvidu Butkus. Ierakstā Tartu Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors Vello Petais.   Pandēmija un totālās kontroles briesmas Dienvidkoreja tiek minēta kā valsts, kam izdevies sekmīgi apkarot koronavīrusa epidēmijas izplatību, tai skaitā efektīvi lietojot digitālās izsekošanas tehnoloģijas. Ziņas par saskarsmi ar inficēto tika izsūtītas visiem ar viņu kontaktējušajiem, tā ļaujot apzināties risku un savlaicīgi pārbaudīties. Datu apkopošanas ziņā Dienvidkorejas varas iestādes neieviesa neko principiāli jaunu, pamatā pielāgojot epidēmijas situācijai jau esošos instrumentus. Tā, piemēram, arī līdz šim valdības institūcijas apkopoja datus par visiem finanšu darījumiem, kontrolējot nodokļu nomaksu. Tāpat vispārpieņemta prakse ir centralizēta novērošanas kameru datu apstrāde. Tagad šie risinājumi tika izmantoti inficēto personu kontaktu vēstures izsekošanai. Sabiedrība pie šādas valsts „modrās acs” esot jau pieradusi, tāpēc lielum lielais vairums dienvidkorejiešu šo praksi cīņā ar pandēmiju vērtē pozitīvi. Kā norādīts britu domnīcas Tonija Blēra Globālo pārmaiņu institūta ziņojumā, kuru atreferē BBC, visām valdībām esot jāizšķiras starp trīs nevēlamām iespējām: veselības aizsardzības sistēmas pārslodzi, ekonomikas apturēšanu vai intensīvāku pilsoņu izsekošanu. Un, kā uzstāj ziņojuma autori, sabiedrībai vajadzētu pieņemt privātuma pārkāpumus, kas vēl pirms neilga laika liberālā demokrātijā būtu neiedomājami, lai nebūtu jāmaksā ar dzīvībām vai labklājību. Tomēr Rietumu demokrātijām izšķiršanās par šādu soli ir ļoti problemātiska, un pat pirmie izmēģinājumi un diskusijas par tēmu jau izraisījušas asus tiesību aizstāvju protestus. Visskaļākais skandāls uzliesmojis Izraēlā, kur marta vidū Benjamina Netanjahu pagaidu valdība pilnvaroja drošības dienestus izmantot mobilo tālruņu izsekošanas datus ar koronavīrusu inficēto kontaktu apzināšanai. Līdz šim šādas metodes lietotas terorisma apkarošanā, taču, kā pagājušās nedēļas nogalē lēma Izraēlas Augstākā tiesa, šāda izsekošana pret lojāliem pilsoņiem bez atsevišķas regulējošas likumdošanas nav pieļaujama un ir jāpārtrauc. Vairākās Eiropas valstīs tiek apsvērta iespēja izmantot inficētā kontaktpersonu apziņošanai mobilā tālruņa atrašanās vietas noteikšanas sistēmu, gan garantējot pilnīgu anonimitāti un brīvprātību. Tomēr Francijas un Vācijas valdības, kuru plānotā sistēma paredz  datu centralizētu glabāšanu, jau sadūrušās ar kategorisku „nē” no tehnoloģijas izstrādātāja – kompānijas "Apple" puses. "Apple" sadarbībā ar otru digitālo tehnoloģiju gigantu "Google" strādā pie aplikācijas, kas nodrošinātu pilnīgi decentralizētu apziņošanas sistēmu. Attiecīgais tīmekļa protokols jau ieviests Šveicē un Austrijā, un drīz to varētu pieņemt arī Igaunijā.   Kā ar veselību biedram Kimam? Ziemeļkoreja jeb, oficiālā nosaukumā, Korejas Tautas demokrātiskā republika ir praktiski vienīgā no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm, kura palikusi nemainīga pēc padomju totalitārisma sabrukuma pagājušā gadsimta pēdējās desmitgadēs. Arī starp toreizējām totalitārajām sistēmām tā izcēlās ar īpašu noslēgtību, totālu kontroli un sabiedrības indoktrināciju, kā arī ar nemainīgu vadoņa Kima Irsena atrašanos valsts priekšgalā no 1948. līdz 1994. gadam. Pēc viņa aiziešanas mūžībā pirmā Kima vietā stājās viņa dēls Kims Čenirs, kuru tādā pat kārtā 2011. gadā nomainīja trešās paaudzes dinastijas turpinātājs Kims Čonins. Kima Irsena dzimšanas diena, 15. aprīlis, ir svarīgākie Ziemeļkorejas valsts svētki, tāpēc, kad svinīgajā pasākumā nebija klāt pašreizējais vadonis Kims Čonins, pasaules medijos strauji izplatījās versijas par viņa iespējamo slimību vai pat nāvi. Tūlīt sāka cirkulēt arī apsvērumi par iespējamo varas pārņēmēju – tā varot būt jaunākā no Kima Čenira atvasēm, 1988. gadā dzimusī Kima Jočena. Tomēr nekādas drošticamas informācijas no pandēmijas situācijā hermētiski noslēgtās valsts pagaidām nav. Oficiālā Ziemeļkorejas ziņu aģentūra svētdien izplatīja fotouzņēmumu, kurā Kims Čonins redzams it kā vadot valdošās Korejas Strādnieku partijas politbiroja sēdi. Savukārt kāds Dienvidkorejas medijs ziņojis, ka ziemeļnieku vadonim esot bijusi nepieciešama sirds operācija; šādu iespēju intensīvi pētot arī Savienoto Valstu izlūkdienesti. Dienvidkorejas prezidenta ārlietu padomnieks Mūns Čonins gan pirmdien paziņojis, ka viņa valdībai neesot informācijas par Kima veselības problēmām. Iespējams, ka vadoņa neierašanās svētku parādē skaidrojama ar bailēm saķert koronavīrusa infekciju.   4. maijs – ārpolitiskā dimensija Nule iznākušajā grāmatā „Latvijas diplomātijas gadsimts” Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta: Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā bija ļoti saviļņojoša. Kā plenārsēžu zālē, tā ārā pie Augstākās Padomes ēkas valdīja pilnīga eiforija. Prieka pārpilnībā likās, ka līdz ar mums priecājas visa pasaule un jau rīt mūsu draugi Eiropā un ASV teiks Maskavai – mēs gribam izlabot nodevību, kuru pieļāvām Jaltā, un jums vairs nav nekādu tiesību paturēt Latviju padomju gūstā. Drīz mēs, tāpat kā lietuvieši un igauņi, varējām pārliecināties, cik ļoti starptautisko tiesību principi atšķiras no starpvalstu attiecībās valdošās Realpolitik, kuru neviens nevēlējās mainīt un apdraudēt gadu gadiem piekoptās attiecības ar atomlielvalsti PSRS periodā, kad tās ārpolitikā un iekšpolitikā Mihails Gorbačovs bija iezīmējis cerīgas pārmaiņas. Kalnietes kundze, viena no pirmajām atjaunotā Latvijas ārlietu dienesta veidotājām, kodolīgi raksturo dilemmu, ar kuru tobrīd saskārās rietumu demokrātiju politiķi un diplomāti. No vienas puses, lielum lielais vairums Brīvās pasaules valstu nebija atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā de jure. Teorētiski tas prasītu tūlītēju neatkarības atzīšanu situācijā, kad Baltijas nācijas bija apliecinājušas savu prasību pēc neatkarības atjaunošanas ne vien masu mītiņos un tautas kustību deklarācijās, bet tagad arī demokrātiski ievēlēta parlamenta balsojumā. No otras puses, pusgadsimtu pastāvējušajai politiskajai kārtībai bija milzu inerce. Vairums šo rietumvalstu pārstāvju bija auguši, skolojušies un guvuši pieredzi ar izjūtu par šīs kārtības stabilitāti, un citādas, lai cik arī teorētiski pareizas, realitātes atzīšana lika zināmā mērā lauzt arī savu uzskatu sistēmu. Un, protams, bija rūpes par Mihailu Gorbačovu – jaunā tipa padomju līderi, kurš solīja pievērst boļševistiskā totalitārisma zonu demokrātiskām vērtībām. Vēl vairāk nekā gadam bija jāpaiet nepieredzēti straujās un dramatiskās pārmaiņās, līdz Padomju Savienības sabrukums kļuva par nepārprotamu realitāti, un vēl krietni ilgākam laikam, līdz Latvija un pārējās divas Baltijas valstis ieņēma pienācīgo vietu Eiropas un pasaules politikas izkārtojumā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.   Naftas tirgus krīze Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpusies, taču, vienalga, palika dažus dolārus zem nulles atzīmes. Tā ir lielākā lejupslīde, kas fjūčeru tirgū piedzīvota, kopš to tirgošana vispār tika uzsākta 1982. gadā. Otrdien būtisks kritums bija vērojams jau Eiropas tirgū dominējošās Brent markas jēlnaftas jūnija fjūčeriem – par 15% līdz 16 dolāriem par barelu, kas ir zemākais rādītājs 21 gada laikā. Šis ir trauksmes zvans visas pasaules naftas ieguves industrijai. Strauji krītoties pieprasījumam pēc degvielas, jēlnaftas pārprodukcija ir sasniegusi līmeni, kad sāk pietrūkt šīs izejvielas uzglabāšanas jaudu. Rezervuāri, cauruļvadi un tankeri pildās, bet pārstrādes industrija vairs nepieņem jēlnaftu, jo arī tās rezervuāri ir pilni ar nepieprasīto gatavo produkciju. Vairākas Savienoto Valstu naftas pārstrādes un transportēšanas kompānijas jau pirmdien paziņojušas piegādātājiem, ka jaunu jēlnaftu pieņems tikai par papildu samaksu. Līdz ar to negatīvas naftas cenas situācija, kas vēl pirms pāris mēnešiem tika uzlūkota kā tīri teorētiska, ir kļuvusi visai reāla; respektīvi – naftas ieguvējiem var nākties piemaksāt, lai viņu saražoto vispār kāds turpinātu ņemt pretī. Kā raksta resurss "Bloomberg", katru dienu pasaules naftas rezervuāros nonāk papildus 50 miljoni barelu, kas ir ekvivalents kopējam Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas patēriņa apjomam. Līdz ar to tiek lēsts, ka jēlnaftas cenu negatīvajiem rādītājiem nav prognozējamas grīdas. Bloomberg citē naftas tirgus ekspertu Polu Senkiju otrdien sakām: „Vai nākammēnes mēs sasniegsim 100 dolārus mīnusā par barelu? Visai iespējams.”   Infodēmija Jau 2. februārī, vairāk nekā mēnesi pirms atzīt koronavīrusa izplatību par pandēmiju, Pasaules Veselības organizācija savā biļetenā lietoja apzīmējumu "infodēmija". Ar to tiek saprasta nepārbaudītu, aplamu vai mērķtiecīgi melīgu apgalvojumu un pieņēmumu plūsma, kas infekcijas sakarā strauji pārplūdinājusi globālo informācijas telpu, pirmām kārtām – sociālos tīklus. Protams, šajā ziņā netrūkst naivas pašdarbības, kādu piekopj ļaudis ar attiecīgām psiholoģiskām vai psihiskām nosliecēm, kuras saasinājusi pandēmijas izraisītā neordinārā situācija. Tomēr šajā „informatīvajā kņadā” iezīmējas arī mērķtiecīgi aranžēti motīvi. 14. aprīlī laikraksts "The New York Times" publicēja plašu sava zinātnes žurnālista Viljama Brouda rakstu, kas veltīts Krievijas ilglaicīgiem un mērķtiecīgiem centieniem graut uzticību Savienoto Valstu veselības aizsardzības sistēmai, izplatīt melīgas ziņas par vakcīnu kaitīgumu un epidēmiju izraisītāju, konkrēti Ebolas vīrusa, radīšanu amerikāņu militāristu laboratorijās. 2014. gadā, kad notika pieminētā vīrusa izplatība pasaulē, kas sakrita ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, šādas ievirzes materiāli parādījās Kremļa finansētajā telekanālā RT un sevišķi intensīvi tika izplatīti sociālajos tīklos. Raksta autors atgādina, ka ziņu izplatīšana kā pretinieka aizsardzības potenciāla graušanas līdzeklis ir paredzēta Krievijas 2012. gadā pieņemtajā militārajā doktrīnā. Tagad šiem centieniem jaunu dzīvību iedvesusi koronavīrusa pandēmija, un šajā informācijas plūsmā jau atkal ir klātesošs motīvs par vīrusa mākslīgu izcelsmi un tamlīdzīgi izdomājumi. Minēto "The New York Times" rakstu savā 21. aprīļa viedokļrakstā gan kritizējis izdevuma "Foreign Policy" autors Seva Gunickis, norādot, ka tas vienkāršo problēmu, traktējot to kā no ārienes ievazātu „infekciju”. Kā norāda analītiķis, problēma ir krietni plašāka un saistīta ar Rietumu demokrātiju adaptāciju jaunā laikmeta informācijas aprites apstākļiem. Demokrātiskās sistēmas savā būtībā ietver brīvu informācijas apriti, un tādējādi šī informatīvā vide, kas ir ļoti labvēlīga dezinformācijas izplatībai, vienlaicīgi ir arī neatņemams demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Problēma, autoraprāt, ir tā, ka arī demokrātiju politiskās elites bieži vien grēko izplatāmās informācijas ziņā. Atsaucoties uz Oksfordas Interneta institūta pētījumu, viņš min, ka 45 demokrātiskās valstīs politiķi pēdējā laikā izmantojuši sociālos tīklus negodīgi, veidojot sev neīstu sekotāju grupas vai izplatot manipulētu mediju informāciju, lai gūtu vēlētāju atbalstu. Spilgts piemērs šajā ziņā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa iepriekšējā priekšvēlēšanu kampaņa, un nekas neliecina, ka pašreizējā varētu būt citāda. Pie tam, kā šai sakarā raksta Gunickis, dezinformācijas mērķis nav vis pakļaut informācijas telpu, bet to „izšķīdināt”, respektīvi, padarīt nepārskatāmu un grūti sistematizējamu, liedzot ikdienas uztvērējam iespēju spriest par informācijas drošticamību un viedokļu pamatotību. Autors citē bēdīgi slaveno bijušā Donalda Trampa vecākā stratēģa Stīva Banona recepti, kā tikt galā ar presi: „Appludiniet teritoriju ar kakām!”   Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Kas ir diktatūra? Diktatora jēdzienu sastopam jau antīkajā pasaulē, kur Romas republikā dictator – burtiski tulkojot, „pavēlētājs” – bija vadonis uz noteiktu laiku ar ārkārtas pilnvarām; lielākoties – iecelts karavadonis. Diktatora jēdziens atgriezās apritē 19. gs., kad par diktatoriem sevi titulēja arī vairāki tā laika nacionāli-revolucionāro kustību līderi, taču līdz ar 19. gs. nogali, veidojoties izpratnei par moderno demokrātiju, diktatūra arvien noteiktāk iezīmējās kā tās pretmets. Par diktatūru tradicionāli dēvē politisko iekārtu, kurā vara koncentrēta vienas personas vai šauras elites grupas rokās, pie tam iztrūkst demokrātisks šo varas nesēju nomaiņas, respektīvi – sabiedrības kontroles mehānisms pār politisko vadību. Šāda vara parasti nav savienojama ar reālu daudzpartiju sistēmu un pilnvērtīgām pilsoniskām brīvībām, tomēr tās pastāvēšanas priekšnoteikumus ir lielākās sabiedrības daļas gatavība identificēties ar šo varu vai vismaz pasīvi piekrist esošajam stāvoklim. Teju allaž diktatūrai piemīt vadonības fenomens – viena, varu personificējoša un ap sevi koncentrējoša indivīda atrašanās valsts priekšgalā. Daudzi 20. gs. autori piemēro diktatūras apzīmējumu visiem visjaunāko laiku nedemokrātiskajiem režīmiem, ar joprojām pastāvošajām absolūtajām monarhijām sākot, ar pagājušā gadsimta totalitārajām sistēmām beidzot. Tā traktēts, diktatūras jēdziens lielā mērā pārklājas ar autoritāras varas jēdzienu, tomēr tādi pagājušā gadsimta otrās puses autori kā politologs Huans Hozē Lincs un filozofe Hanna Ārente uzsver totalitāros režīmus kā īpašu un ekstrēmu diktatūras paveidu. Jau mūsu gadsimtā šo ievirzi turpina amerikāņu politoloģe Barbara Gedesa, totalitārismu izdalot kā atsevišķu fenomenu, kas nebūtu klasificējams kā diktatūra. Eiropā par diktatūru „ziedu laikiem” uzskatāms periods starp abiem pasaules kariem, kad, pēc daudzu monarhiju sabrukuma vai novājināšanās, nācijas mūsu pasaules daļā meklēja jaunus politiskās eksistences modeļus. Bijušajā Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara izskaņā varu sagrābušais boļševiku režīms sevi definēja kā proletariāta diktatūru, respektīvi, revolūcijā uzvarējušās strādnieku šķiras varu pār pārējo sabiedrību tās pārveides nolūkā. Boļševiku izveidotā padomju valsts kļuva par pirmo totalitāro režīmu, kas tiecās pilnīgi kontrolēt ne vien sabiedrības politisko, bet arī sociālekonomisko un kulturālo eksistenci. Kā otrs spilgts totalitārisma modelis minams salīdzinoši daudz īsāku laiku pastāvējušais vācu nacisms, savukārt Fašistu partijas vara, kas 1925. gadā izveidojās Itālijā, kļuva par iedvesmas avotu daudziem starpkaru Eiropas nedemokrātiskajiem režīmiem, t.sk. Ulmaņa autoritārismam Latvijā. 20. gs. pēdējās desmitgades kļuva par Eiropas nedemokrātisko režīmu norieta laiku, tomēr tikai daļā no posttotalitārās telpas iesakņojās pilnvērtīgas demokrātijas. Daudzviet nostiprinājās diezgan klasiskas vienpersonas diktatūras, savukārt citur politikas prakse liek runāt par jaunu fenomenu, kas angliski tiek dēvēts par competitive authoritarianism – konkurences autoritārismu. Tās ir sistēmas, kurās demokrātiskās institūcijas turpina pastāvēt, taču varas elite ar dažādām manipulācijām tās tiecas degradēt līdz politiskas butaforijas līmenim. Prezidents Tramps pret Pasaules Veselības organizāciju Kopējais Pasaules Veselības organizācijas divgadu budžets 2018./2019. gadā nedaudz pārsniedza 4 miljardus 200 miljonus dolāru, un to veido kā pasaules valdību, tā dažādu privātu labdarības organizāciju un starptautisku struktūru, kā, piemēram, Eiropas Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas iemaksas. Savienoto Valstu valdība ir lielākais šī budžeta donors, kura pienesums pagājušogad pārsniedza 400 miljonus. Tādējādi prezidenta Donalda Trampa otrdienas paziņojums par finansējuma apturēšanu šai organizācijai, draud tai ar diezgan sajūtamu finanšu robu. Finansējums apturēts uz laiku, kamēr tiks izvērtēta organizācijas darbība – tās varētu būt 60 līdz 90 dienas. Tramps pārmet organizācijai nepietiekoši operatīvu darbību šī gada sākumā, savlaicīgi nekonstatējot koronavīrusa epidēmiju Ķīnā un nebrīdinot par to citas pasaules valstis. Prezidents savā mutiskajā paziņojumā to nodēvējis par „briesmīgu traģisku kļūdu”, izmatot arī frāzi: „Man ir izjūta, ka viņi skaidri zināja, kas notiek.” Trampa rīcību kā bīstamu raksturojis Bils Geitss, kura dibinātais labdarības fonds ir otrs lielākais Pasaules Veselības organizācijas finansētājs; par rīcību „ļoti nelaikā” to nodēvējis ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērrešs. Prezidenta uzbrukumi Pasaules Veselības organizācijai, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā aģentūra, pamanāmi rezonē ar pārmetumiem, kurus pēdējā mēneša laikā saņēmis viņš pats sakarā ar Vašingtonas administrācijas sākotnējo reakciju uz pandēmijas izplatīšanos Amerikā. Šobrīd ASV ir infekcijas vissmagāk skartā valsts ar vairāk nekā 640 000 inficēšanās un vairāk nekā 28 000 nāves gadījumu. Tikām vēl viens spilgts prezidenta solis ir viņa paraksta likšana uz pabalsta čekiem, kurus Savienoto Valstu Valsts kase nosūta krīzes dēļ trūkumā nonākušajām amerikāņu ģimenēm. Šāda prakse tikusi īstenota arī agrāk, taču šī ir pirmā reize vēsturē, kad čekus rotās valsts galvas paraksts. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē: par Japānu -  Daiki Horiguchi - japānis, kurš runā latviski, par Itāliju - Ieva Rimdzus, par Franciju - Asnāte Sīmane, par Lielbritāniju - Londonā dzīvojoša juriste Inese Ejugbo, par ASV - Mārtiņš Roze, kurš dzīvo Ņūdzersijā, strādā Ņujorkas Mount Sinai slimnīcā IT nozarē, par Zviedriju - Dace Vinklere, kura dzīvo Stokholmā, strādā ar Zviedrijas radio simfonisko orķestri, par Baltkrieviju - Edgars Voļskis un par Krieviju - Maskavas latvietis Andris Lielais. Pasaule un pandēmija Mazāk nekā nedēļa pagājusi, kopš konstatēto ar koronavīrusu inficēto skaits pasaulē pārsniedza iezīmīgo miljona robežu, bet vakar, 8. aprīlī, tas pakāpās pāri pusotra miljona robežai. Infekcijas upuru skaits, ar vairāk nekā 6000 pagājušajā diennaktī, pārsniedzis 88 000. Rekordliels infekcijas nāves gadījumu skaits tika fiksēts Lielbritānijā, Beļģijā un Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Par straujāko diennakts inficēšanās gadījumu pieaugumu ziņo no Singapūras, lai gan proporcionāli šīs pilsētvalsts iedzīvotāju skaitam tas joprojām ir neliels. Trešo diennakti intensīvās terapijas palātā pavadījis ar koronavīrusa izraisīto smago akūto respiratoro sindromu jeb SARS sasirgušais Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons; šodien tiek ziņots par viņa veselības stāvokļa uzlabošanos. Sākot ar marta otro dekādi par galveno pandēmijas izplatības reģionu kļuva Eiropa, un no 17 pasaules valstīm, kur inficēšanās gadījumu skaits ir lielāks par 10 000, deviņas atrodas mūsu pasaules daļā. Savukārt ar marta trešo dekādi notika strauja infekcijas izplatīšanās Ziemeļamerikā, un Savienotās Valstis ar vairāk nekā 430 000 inficēto ir šobrīd pandēmijas visvairāk skartā valsts pasaulē, šajā ziņā gandrīz trīskārt apsteidzot nākamo valsti šai sarakstā – Spāniju, kur inficēto skaits pārsniedz 148 000. Nāves gadījumu skaita ziņā joprojām vislielākā šī skumjā bilance ir Itālijā ar 17 669 apstiprinātiem gadījumiem, seko Savienotās Valstis ar 14 800 un Spānija ar 14 792 gadījumiem. Var pieminēt, ka savrup pandēmijas statistikas ainā ir Vācija, kur upuru skaits, sastatot ar inficēto skaitu, ir vairākas reizes mazāks nekā citās pandēmijas skartajās Rietumeiropas valstīs. Jaunu inficēšanās gadījumu skaita stabilizēšanās un pat kritums, salīdzinot ar mēneša sākumu, Spānijā, Itālijā un Francijā liek izteikt cerības, ka Eiropas valstis, kuras pandēmija piemeklēja vispirms, tās izplatīšanās apogeju ir pārlaidušas. Savukārt Lielbritānijā, tāpat arī Savienotajās Valstīs un Krievijā, kā lēš eksperti, šis apogejs vēl tikai gaidāms – domājams, nākamnedēļ. Kas attiecas uz Austrumāziju, tad dažādās valstīs te vērojama visai atšķirīga aina. Līdzās Ķīnai, kura pirmā piedzīvoja epidēmijas uzliesmojumu, pandēmijas visvairāk skartās reģiona valstis ir Dienvidkoreja, Malaizija un Singapūra; pēdējās nedēļās inficēšanās gadījumu skaita stabils pieaugums vērojams arī Japānā, kura otrdien izsludināja ārkārtas stāvokli galvaspilsētā Tokio un vairākās citās prefektūrās. Savukārt tādas reģiona valstis kā Indonēzija un Vjetnama līdz šim bijušas infekcijas maz skartas. Teju visas Eiropas valstis reaģējušas uz pandēmijas izplatību ar pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumiem, kas sevišķi strikti ir Itālijā, Spānijā un Francijā, samērā maigāki Vācijā, Beniluksa valstīs, Lielbritānijā, arī Centrāleiropā un Austrumeiropā. Izņēmums šai ziņā ir Zviedrija, kas aprobežojusies vien ar vidusskolu un augstskolu slēgšanu un aizliegumu pulcēties vairāk nekā 50 cilvēkiem. Arvien noteiktāk tiek prognozēta pandēmijas izraisīta ekonomiskā krīze. Tā resurss Bloomberg vakar novērtējis recesijas iestāšanās ticamību Savienotajās Valstīs kā simtprocentīgu. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.  

Notikumus attālināti komentē RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns, profesors Andris Sprūds. Patriarha pavasaris Iespējams, kopš pagājušās pirmdienas Eiropas Savienībā – pirmo reizi tās vēsturē – ir radusies pilnvērtīga diktatūra. 30. martā Ungārijas parlaments ar pārliecinošu, valdošās partijas "Fidesz" nodrošinātu balsu vairākumu pieņēma „Pretkoronavīrusa aizsardzības likumu”, kas piešķir valdībai bezprecedenta ārkārtas pilnvaras. Parlaments faktiski ir attiecies no savas likumdevēja lomas, ļaujot premjerministram Viktoram Orbānam pieņemt lēmumus ar likuma spēku bez parlamenta apstiprinājuma. Tas attiecas arī uz šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, kurai līdz šim ik 15 dienas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Tagad valdība, respektīvi, Orbāns pats var izlemt, cik ilgi viņš vadīs Ungāriju kā faktisks diktators. Ņemot vērā līdzšinējo varas praksi Ungārijā, kas jau likusi to nodēvēt par „neliberālu demokrātiju”, „elektorālu autokrātiju” vai „autoritārismu ar konkurences elementiem”, tiek paustas bažas, ka premjers un viņa vadītais politiskais spēks var izmantot ārkārtas pilnvaras, lai vērstos pret sev netīkamām nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajām institūcijām. Sevišķi nopietnus draudus ārkārtas pilnvaras rada opozīcijas medijiem, ciktāl likumā īpaši paredzēts nopietns cietumsods par nepatiesas vai patiesību izkropļojošas informācijas izplatīšanu, kas var traucēt cīņai pret epidēmiju. Kā zināms, opozīcijas mediju marginalizācija un informācijas monopolizācija ir teju spilgtākā Viktora Orbāna būvētās politiskās kārtības iezīme. Pats premjerministrs gan noraidījis pārmetumus par varas uzurpāciju, apgalvojot, ka ārkārtas pilnvaras viņam nepieciešamas tikai sekmīgai cīņai pret koronavīrusu. „Tagad ir laiks nācijas vienotībai, nevis partiju politiskām cīņām,” viņš izteicies, uzstājoties parlamentā. Situācijā, kad partijai "Fidesz" parlamentā tāpat ir dominējošs vairākums, šāds arguments izklausās visai apšaubāmi. Jau izskan balsis, kas aicina Eiropas Komisiju beidzot izšķirties par rosinājumu iedarbināt attiecībā pret Ungāriju Savienības līguma 7. pantu, kas draudētu tai ar balsstiesību atņemšanu Eiropadomē. Pagaidām gan Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā vien ar vispārēju brīdinājumu, ka pandēmijas apkarošanas pasākumi nedrīkst būt „pārmērīgi”. Pie tam viņa nav saukusi vārdā nedz Ungāriju, nedz tās politikas „patriarhu” Orbānu. Krievija pandēmijas ēnā Līdz marta trešajai dekādei ar koronavīrusu sasirgušo skaits Krievijas Federācijā pēc oficiāli publiskotiem datiem bija salīdzinoši neliels. 18. martā valsts slēdza robežas ārzemniekiem, taču vispārējais noskaņojums varas līmenī bija drīzāk optimistisks, tendēts uzlūkot Krieviju kā no pandēmijas sekmīgi norobežojušos teritoriju. Taču, sākot ar marta pēdējo dekādi, saslimšanas statistika rādījusi krasu pieaugumu, kas sevišķi straujš bijis pēdējās dienās. Tā 31. martā reģistrēts 501 jauns inficēšanās gadījums, 1. aprīlī – 440, kopējam inficēto skaitam tuvojoties diviem tūkstošiem astoņiem simtiem. 25. martā, uzstājoties ar uzrunu pilsoņiem, prezidents Putins izsludināja vairākus pasākumus epidēmijas ierobežošanai. Nozīmīgākais – šī nedēļa Krievijā izsludināta kā ārkārtas brīvdienas, lai mazinātu iedzīvotāju nepieciešamību pamest mājas. Tāpat Krievijas līderis paziņoja par 22. aprīlī paredzētās pilsoņu nobalsošanas par konstitūcijas labojumiem pārcelšanu uz vēlāku laiku. Konkrēto karantīnas pasākumu ieviešana ir federācijas subjektu kompetencē, un līdz vakardienai 51 no pavisam 85 federācijas subjektiem ieviests dažādas stingrības karantīnas vai pašizolācijas režīms. Daudzviet iedzīvotājiem ieviestas īpašas caurlaides iziešanai no mājas, un sociālajos tīklos jau parādījusies informācija par ļaužu stāvēšanu garās un blīvās rindās, lai pie šīm caurlaidēm tiktu. Īpašu uzmanību izpelnījies Čečenijas republikas valdības galva Ramzans Kadirovs, kurš ne tikai izteicies, ka režīma pārkāpējus vajadzētu nogalināt, bet arī nosūtījis ielās policijas specvienību kaujiniekus ar poliuretāna caurulēm nepaklausīgo iekaustīšanai. Tikām svinības par godu 75. gadadienai kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, kā Krievijā pieņemts dēvēt Padomju-vācu karu no 1941. līdz 1945. gadam, joprojām nav atceltas. Sociālajos tīklos parādījušies kadri, kuros redzami vairāki tūkstoši karavīru, kas sapulcināti, kā apgalvo publikācijas autors, 9. maija uzvaras parādes mēģinājumam. Vīruss un patiesība Tas, ka koronavīrusa pandēmija būs nozīmīgs pārbaudījums arī globālajai mediju telpai informācijas drošticamības un ideoloģiskās angažētības ziņā, bija visnotaļ paredzami. Sociālos tīklus pārpludinājusi tāda saturiska draza kā homeopātisku pretvīrusa līdzekļu receptes, apokaliptiski pravietojumi un sazvērestības teorijas visdažādākajām gaumēm. Taču šajā jūklī iezīmējas arī mērķtiecīgas un tālejoši organizētas tendences, kuras īsteno pasaules nedemokrātiskie režīmi. Kopš infekcijas izplatība Ķīnā šķiet apturēta, oficiālā Pekina ar pilniem apgriezieniem iedarbinājusi savu propagandas mašinēriju nolūkā notušēt problēmas, kas sākotnēji veicināja vīrusa izplatību Hubejas provincē – informācijas noklusēšanu un nekvalificētu ierēdņu neadekvātu rīkošanos. Tagad kompartijas totalitārais režīms tiek pozicionēts kā efektīvākais cīnītājs pret pandēmiju, pretstatā Rietumeiropas un Ziemeļamerikas demokrātijām, kuru „haotiskums” un „rīcībnespēja” esot vainojama pandēmijas izplatībā. Ķīnas mediji izplatījuši pat klajus melus, piemēram, izsakot pieņēmumu, ka pandēmijas sākumpunkts patiesībā esot meklējams Itālijā vai Savienotajās Valstīs; un, protams, ignorē faktu, ka tādās demokrātiskās valstīs kā Dienvidkoreja un Singapūra sekmīgi apkarojušas infekciju, bet bez pārspīlēti drakoniskām akcijām. Līdztekus verbālām izpausmēm Pekina īsteno arī efektīgas akcijas, veidojot tām attiecīgu grandiozu publicitāti. Runa ir par humānās palīdzības sūtījumiem, kas no Ķīnas nogādāti Itālijā, Spānijā, Francijā, Serbijā un Čehijā. Faktiskais palīdzības apjoms gan ir samērā pieticīgs, sastatot ar Ķīnas iespējām, pie tam, kā ziņo mediji, daudzos gadījumos tā neesot gluži humānā palīdzība, bet gan piegādes par samaksu. Līdztekus Ķīnai savu humānās palīdzības sūtījumu kampaņu izvērsusi arī Krievija, marta nogalē nosūtot uz Itāliju transportlidmašīnu ar medicīnas piederumiem un mediķu komandu. Tomēr šis gadījums šķiet vēl apšaubāmāks. Kā izrādījies, piegādi organizējusi Krievijas Aizsardzības ministrija, liela daļa aprīkojuma ir specifiski militāriem mērķiem domāta un nav efektīvi izmantojama, savukārt daudzi no atlidojušajiem mediķiem ir augsta ranga Krievijas militārie eksperti – bioloģisko un ķīmisko ieroču speciālisti. Pastāv aizdomas, ka Krievija savu humānās palīdzības akciju mēģina izmantot ne vien propagandas, bet arī informācijas ieguves nolūkā. Tikām palīdzība, kuru Itālijai sniedz citas Eiropas Savienības valstis, joprojām paliek maz pamanīta. Aizķeršanās Eiropas Savienības savstarpējā atbalsta mehānismā infekcijas uzliesmojuma pirmajās dienās ir radījusi ļoti paliekamu iespaidu, un priekšstats par „neesošo” Eiropas solidaritāti šķiet vēl lipīgāks par pašu COVID-19. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.   Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.   Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Pandēmija Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedzot 12 000. Vēl drūmāka ir letalitātes statistika, vīrusa upuru skaitam valstī pāris dienās teju dubultojoties un sasniedzot 827 gadījumus. Saslimušo kopskaits pārējās Eiropas valstis šobrīd tuvojas astoņiem tūkstošiem, slimībai pēdējās dienās visstraujāk izplatoties Spānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Skandināvijas valstīs. Itālija reaģējusi uz infekcijas izplatību, 9. martā ieviešot visā valstī stingru karantīnu, slēdzot mācību iestādes, aizliedzot visus publiskos pasākumus un pavēlot pārtraukt daudzu veikalu un pakalpojumu uzņēmumu darbu. Šie tiek raksturoti kā bezprecedenta drošības pasākumi modernās demokrātijas vēsturē. Arī vairākās citās Eiropas valstīs noteikti ierobežojumi publiskiem pasākumiem un uz laiku slēgtas visas vai atsevišķas mācību iestādes. Konkrētie lēmumi, reaģējot uz pandēmiju, paliek nacionālo valdību ziņā, Eiropas Savienības institūcijām uzņemoties informācijas aprites un koordinēšanas funkcijas. Cita starpā, vakar prezidents Donalds Tramps izsludināja 30 dienu ieceļošanas aizliegumu Savienotajās Valstīs no kontinentālās Eiropas. Uz Pasaules Veselības organizācijas paziņojumu par pandēmiju tūdaļ reaģēja pasaules finanšu tirgi, strauji krītoties praktiski visu biržu indeksiem. Koronavīrusa izplatība ārpus Ķīnas nozīmē nopietnus draudus visas pasaules ekonomikai, pirmkārt iespaidojot aviopārvadājumu, tūrisma un izklaides industriju, bet arī enerģētiku, autobūvi un, neizbēgamā pieprasījuma krituma dēļ, vairumu citu nozaru.   Putins turpina neaiziet Krievijas prezidenta Vladimira Putina centieni palikt varas virsotnē arī pēc 2024. gada, kad saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitucionālo kārtību noslēdzas viņam atvēlētais prezidentūras termiņš, ir aktuāla tēma jau labu laiku, bet jo sevišķi kopš 15. janvāra, kad viņš nāca klajā ar ierosinājumiem mainīt Krievijas Federācijas Konstitūciju. Tautas nobalsošana par šīm konstitūcijas izmaiņām paredzēta 22. aprīlī. Pagājušajos mēnešos daudz spriedelēts par to, kādu titulu un funkciju Krievijas ilglaicīgais līderis izvēlēsies, cik lielu varas daļu centīsies paturēt savās rokās. Taču 10. marts šai ziņā nāca ar jaunu pavērsienu, kas bija šokējoši negaidīts lielum lielajam vairākumam. Viss sākās ar padomju kosmosa veterānes, tagad Krievijas Valsts Domes deputātes Valentīnas Tereškovas ierosinājumu papildināt konstitūcijas labojumus tādējādi, ka līdzšinējie Putina prezidentūras termiņi netiktu ņemti vērā, nosakot ierobežojumu viņa kandidēšanai 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Jau visai drīz parlamentā ieradās arī pats prezidents ar nepārprotami iepriekš sagatavotu runas tekstu, kurā pauda piekrišanu šādam variantam, ja vien Dome tādu pieņemtu un pret to neiebilstu Krievijas Konstitucionālā tiesa. Sekoja attiecīgs Domes lēmums, un maz ir to, kuri šaubās, ka arī Konstitucionālā tiesa nebūs pret. Tad nu Putinam, ja vien viņš pats to vēlēsies, būs iespēja „palikt un neaiziet” līdz pat 2036. gadam. Krievijas līderis tad ilglaicīguma ziņā būtu pārspējis tādus 20. gadsimta totalitāros diktatorus kā Spānijas kaudiljo Fransisko Franko, komunistiskās Ķīnas valdnieks Mao Dzeduns vai padomju diktators Josifs Staļins. Visi iepriekšminētie, kā zināms, valdīšanu pameta tikai, tā sacīt, „ar kājām pa priekšu”, un nu jau ticama sāk šķist versija, ka arī pašreizējā Kremļa saimnieka varas hronoloģiskās robežas varētu noteikt viņa fiziskā eksistence. Protams, tikai tajā gadījumā, ja arī turpmāk varas nomenklatūrai izdosies tādiem vai citādiem līdzekļiem saglabāt dominējošo noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai Putins šobrīd ir stabilitātes un nacionālās pašapziņas etelontēls.   Sīrija, Turcija un Eiropa Šonedēļ paiet deviņi gadi kopš Sīrijas pilsoņkara sākuma, kuru iezīmēja sacelšanās pret Bašara Asada režīmu Damaskā un Alepo 2011. gada 15. martā. Karš, kurš jau visai drīz kļuva par nežēlīgu „visu cīņu pret visiem”, padarīja par bēgļiem vairāk nekā 12 miljonus sīriešu – apmēram pusi valsts iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Asada režīmam, kuru šai karā atbalsta Krievija un Irāna, izdevies noturēties un pēdējos pāris gados atgūt kontroli lielā daļā valsts teritorijas. Viens no pēdējiem opozīcijas bastioniem ir Idlibas province valsts ziemeļrietumos, kur patvērumu guvuši arī vairāki miljoni bēgļu no citām valsts daļām. Šeit situācija saasinājās pagājušā gada nogalē, kad Asada valdības spēki uzsāka ofensīvu, nolūkā atgūt arī šo valsts daļu. Karadarbībā dzīvību zaudēja arī vairāki desmiti turku karavīru, kas izraisīja tūlītēju Turcijas armijas prettriecienu. Karadarbība draudēja ar tiešu militāru konfrontāciju starp Turciju un Asada režīma galveno sabiedroto Krieviju, taču galu galā pirms nedēļas Maskavā prezidentu Putina un Erdoana sarunās tika panākts vienošanās par pamieru Idlibā, kas visumā tikusi ievērota. Vēl viens šī saasinājuma rezultāts bija apmēram miljona bēgļu došanās no Idlibas uz Turcijas robežu, un jau dažas stundas pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā prezidents Erdoans īstenoja savus jau pasen paustos draudus un atvēra valsts rietumu robežas bēgļiem, kuri no Turcijas vēlētos nonākt Eiropas Savienībā. Pēc šī paziņojuma vairāki desmiti tūkstošu bēgļu devās uz Turcijas un Grieķijas robežu, kur Grieķijas policija un robežapsardzības spēki viņus sagaidīja ar asaru gāzi; grieķu krasta apsardze centās kavēt bēgļu mēģinājumus laivās sasniegt Grieķijas salas Egejas jūrā. Līdz ar to Turcija pārtraukusi pildīt 2016. gada vienošanos ar Eiropas Savienību, saskaņā ar kuru Turcija pārtrauks bēgļu kustību uz Eiropu apmaiņā pret sešus miljardus lielu finansiālo palīdzību, kā arī pretimnākšanu sarunās par vīzu režīma atvieglošanu un muitas savienības noslēgšanu. Kā norādījis prezidents Erdoans, Brisele neesot pildījusi savu vienošanās daļu, tai skaitā nav saņemta visa apsolītā atbalsta summa. Pirmdien Turcijas prezidents apmeklēja Briseli, kur tikās gan ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, gan ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu un Eiropadomes prezidentu Žanu Mišelu. Abas puses raksturoja tikšanos kā konstruktīvu, taču pagaidām nekas netiek minēts par konkrētiem atjaunotas vienošanās aspektiem.  

Studijā notikumus komentē RSU asoc.profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un "Providus" pētniece Agnese Lāce. Superotrdiena Tā sauktās Superotrdienas Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas praksē ieviesās pagājušā gadsimta 80. gados, un to pamatā ir atsevišķu štatu centieni gūt lielāku ietekmi prezidenta kandidātu izvirzīšanas procesā. Štati, kuros priekšvēlēšanas notiek vispirms, neizbēgami ietekmē vēlētāju izvēli pārējos štatos, attiecīgi iezīmējās tendence rīkot priekšvēlēšanas pēc iespējas agrāk. Gan Demokrātu, gan Republikāņu partijas vadība, savukārt, centusies pretdarboties šai tendencei, nosakot vēlākus priekšvēlēšanu sākuma datumus. Superotrdiena, attiecīgi, ir pirmā otrdiena, kad štatu partijas organizācijām nav ierobežojumu priekšvēlēšanu rīkošanai, un kurā tad tās tiek rīkotas salīdzinoši lielā skaitā štatu. Šīgada priekšvēlēšanām noteikti līdz šim striktākie grafika ierobežojumi, kad februārī tās tika atļautas tikai četros štatos, savukārt Superotrdienā, kas šogad iekrita 3. martā, priekšvēlēšanas rīkoja veseli 14 štati un viena ASV atkarīgā teritorija. Republikāņu partijas priekšvēlēšanās visur absolūti dominē esošais prezidents Donalds Tramps, tāpēc šogad Superotrdienas intriga saistās ar Demokrātu partijas kandidātu sacensību par 1357 delegātu balsīm, kas ir apmēram trešdaļa no kopējā partijas delegātu skaita. Jau pirms Superotrdienas demokrātu nometnē bija izvirzījušies divi spēcīgākie kandidāti: senatori Džo Baidens un Bērnijs Sanderss. Bērnija Sandersa kampaņa tiek raksturota kā labāk organizēta un arī labāk apmaksāta, taču lielākus panākumus 3. marts nesa Džo Baidenam. Izšķirošais faktors bija Baidena uzvara priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnas štatā 29. februārī, kas attiecīgi noskaņojis viņam par labu vēlētājus desmit citos štatos. Superotrdienas rezultātu apkopošana vēl turpinās, tai skaitā vēl nav zināms priekšvēlēšanu iznākums Kalifornijā.  Kā aprēķinājis The NYT, kopumā no šobrīd sadalītajām Superotrdienas delegātu balsīm Baidenam tikušas 433, Sandersam – 388, bet citiem kandidātiem – 49. Par savas kampaņas izbeigšanu pēc vājajiem rezultātiem 3. martā paziņojis mediju magnāts Maikls Blūmbergs. Tādējādi arī pēc Superotrdienas turpināsies divu nozīmīgāko Demokrātu partijas kandidātu – Džo Baidena un Bērnija Sandersa – sacīkstes par iespēju 3. novembrī mēroties spēkiem ar Donaldu Trampu.   Krīze Sīrijā, draudi Eiropai Sīrijas valdošā režīma spēku aktīvi mēģinājumi atgūt teritorijas Idlibas provincē valsts ziemeļrietumos, kuras līdz šim kontrolējušas Turcijas atbalstītas opozīcijas grupas, aktivizējās pagājušā gada nogalē. Jaunu eskalācijas līmeni, kas draud ar tālejošām un neparedzamām starptautiskām sekām, militārā konfrontācija Idlibā sasniedza pēc 27. februāra, kad Sīrijas un Krievijas aviācijas triecienā Idlibā gāja bojā vismaz 33 Turcijas armijas karavīru. Turcijas atbilde ir papildus aviācijas spēku, smagās artilērijas un liela skaita bezpilota kaujas lidaparātu jeb dronu iesaiste karadarbībā pret Sīrijas valdības spēkiem. Tas ļāvis Turcijas atbalstītajiem nemierniekiem apturēt Asada spēku ofensīvu un atgūt dažas iepriekšējos mēnešos zaudētās pozīcijas Idlibā. Tomēr šī notikumu attīstība stipri palielinājusi tiešas Turcijas un Krievijas militāras konfrontācijas draudus, no kuras abas puses gan līdz šim cenšas izvairīties. Pastāvīgi turpinās Maskavas un Ankaras dialogs, tai skaitā šodien Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans un Vladimirs Putins tiekas Krievijas galvaspilsētā. Tajā pat laikā militārā konfrontācija Sīrijā ir atdzīvinājusi bēgļu krīzes rēgu pie Eiropas Savienības dienvidaustrumu robežām. Idlibas provincē, kas līdz šim bija samērā karadarbības neskarta, patvērumu raduši apmēram 4 miljoni sīriešu no citiem valsts reģioniem, kuri tagad, visdrīzāk, meklēs patvērumu Turcijā. Jau neilgi pēc turku karavīru bojāejas Sīrijā, Ankaras pārstāvji paziņoja, ka vairs neaizkavēs bēgļus, kuri no Turcijas vēlas nokļūt Eiropā. Vairāki tūkstoši jaunu bēgļu jau esot ieradušies Turcijas pierobežā ar Grieķiju un Bulgāriju, un, vairākiem simtiem mēģinot šķērsot robežu, grieķu robežapsardzības spēki laiduši darbā asaru gāzi. Grieķija, kura ir galvenais potenciālo bēgļu ceļš uz Eiropu, jau paziņojusi, ka negrasās pieļaut nelegālu savas robežas šķērsošanu un uz mēnesi aptur patvēruma pieteikumu izskatīšanu. Kā paudusi Grieķijas valdība, šie bēgļi nav uzskatāmi par individuāliem patvēruma meklētājiem, bet gan par organizētas migrācijas plūsmas dalībniekiem, uz kuriem normāli patvēruma piešķiršanas nosacījumi nav attiecināmi. Bēgļu nokļūšanu no Turcijas Grieķijā gan ir ļoti grūti kontrolēt, jo Egejas jūra ar tās daudzajām salām šai ziņā ir lieliska tranzītzona.

Studijā notikumus komentē Tuvo Austrumu politikas eksperts, TvNet žurnālists Toms Rātfelders. Irāna – vēlēšanas ar vīrusa piedalīšanos Piektdien notikusī Irānas likumdevēja – Islāma Konsultatīvās asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta nesa prognozējamu uzvaru konservatīvajiem spēkiem, kuri grupējas ap augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmenēji un Islāma Revolucionāro gvardi. Īpašs orgāns – Konstitūcijas sargu padome – liedza dalību vēlēšanās vairāk nekā 7000 no 14 000 kandidātu, konsekventi atsijājot teju visus liberālāk orientētos. Attiecīgi, no šajā kārtā sadalītās 241 vietas 191 tikusi stingrās līnijas piekritējiem, kamēr t.s. reformistiem, kuri dominēja iepriekšējā asamblejas sastāvā, tikai 16 vietas, pārējās ieņēmuši neatkarīgie kandidāti. Tiek lēsts, ka no 295 asamblejas deputātiem vismaz 220 būs konservatīvi vai radikāli konservatīvi noskaņoti. Šādi valdošais režīms mēģina konsolidēt varu, kuru apdraud daļas sabiedrības neapmierinātība ar sociālekonomisko stāvokli, kas pēdējos mēnešos izpaudusies masu protestos. Opozīcijas spēki aicinājuši iedzīvotājus boikotēt vēlēšanas, un ļoti daudzi, domājams, šo aicinājumu acīmredzot arī uzklausījuši, jo vēlēšanās piedalījušies vien nepilni 43% balsstiesīgo, kamēr nekad visā islāma republikas vēsturē šis rādītājs nav bijis zemāks par 50%. Noteicošs faktors šai ziņā gan, visdrīzāk, bija arī koronavīrusa epidēmija, kura Irānā uzliesmoja neilgi pirms vēlēšanām. Pēc visa spriežot, varasiestādes sākotnēji noklusējušas slimības izplatības patiesos apmērus, lai netraucētu vēlēšanu norisei. Tagad Irāna kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc Ķīnas ar oficiāli apstiprinātiem 139 saslimšanas un 22 nāves gadījumiem, taču ir parādījusies informācija, ka patiesie skaitļi varētu būt pat vairākas reizes lielāki. Tas vieš ļoti nopietnas bažas, jo epidēmijas izplatības risks reģionā, kur daudzas valstis ir ar vāju valsts varu, viegli šķērsojamām robežām un iekšēju konfliktu iedragātu veselības aizsardzības sistēmu.   Afganistāna – miera iespēja un jauni konflikta draudi Saskaņā ar Savienoto Valstu un Afganistānas islāmistu kustības „Taliban” nesen noslēgto vienošanos, 22. februārī iesākās nedēļu ilgs pārbaudes periods, kurā talibi apņēmušies „mazināt vardarbību”. Ja šī „vardarbības mazināšana” no amerikāņu puses tiks atzīta par pietiekamu, 29. februārī varētu tikt noslēgts līgums, kas paredzētu „Taliban” apņemšanos neatbalstīt starptautisko terorismu Afganistānā un radītu pamatu amerikāņu spēku atvilkšanai no šīs Centrālāzijas valsts. Kā paziņojuši talibu pārstāvji, pēc vienošanās noslēgšanas viņi būtu gatavi uzsākt sarunas ar citiem spēkiem Afganistānā, gan neminot tieši valdību Kabulā. Šo Afganistānas centrālo varu talibi uzskata par marionešu valdību un līdz šim atteikušies uzsākt ar to sarunas. Tikām nopietni sarežģījusies vispārējā politiskā situācija Afganistānā pēc tam, kad līdzšinējais izpildvaras vadītājs Abdalla Abdalla paziņojis par savas paralēlas valdības izveidi. Abdalla jau vairākus gadus ir prezidenta Ašrafa Gāni galvenais konkurents varas cīņā. 2014. gadā ar Savienoto Valstu līdzdalību tika panākta vienošanās starp abiem līderiem, Gāni kļūstot par valsts galvu, savukārt Abdallam – par izpildvaras vadītāju. Vēlēšanās pagājušā gada septembrī Gāni ieguva minimālu pārsvaru, pie tam vēlētāju aktivitāte tikai nedaudz pārsniedza 20%. Tagad Abdalla paziņojis, ka neatzīst šo vēlēšanu rezultātus. Pastāv nopietnas briesmas, ka šī pretstāve var izvērsties par jaunu iekšēja konflikta eskalāciju Afganistānā, kas, protams, būtu izdevīgi „trešajam spēkam” – islāma fundamentālistiem talibiem. Jau šobrīd kustība „Taliban” kontrolē lielāku daļu Afganistānas teritorijas nekā jebkad iepriekš kopš 2001. gada, kad amerikāņu spēku iebrukuma rezultātā tika padzīta no varas, un pastāvīgi apdraud kā Kabulas valdības, tā Savienoto Valstu vadītās koalīcijas spēkus.   Par Eiropas Parlamenta politisko partiju grupām. Šoreiz- "Renew Europe" Politiskā grupa "Renew Europe", kuras nosaukums parasti tiek latviskots kā „Atjaunot Eiropu”, ir visjaunākā no Eiroparlamenta grupām. Tā radās pagājušā gada jūnijā, līdz tam pastāvējušajai Eiropas Liberāļu un demokrātu aliansei apvienojoties ar franču deputātiem, kas bija ievēlēti no prezidenta Makrona politiskās platformas "Renaissance". Rezultātā tapusī grupa ar 98 deputātiem ir šobrīd trešā lielākā Eiroparlamentā un, ievērojot Tautas partijas un sociāldemokrātu salīdzinoši mazāko īpatsvaru šajā parlamenta sastāvā, kļuvusi par nepieciešamo trešo partneri mēreni labējiem un mēreni kreisajiem stabilas politikas īstenošanā. Grupā pārstāvēti tādas tradicionāli liberālas partijas kā Nīderlandes valdošā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, Vācijas Brīvā demokrātiskā partija, Beļģijas Flāmu liberāļu un demokrātu partija, Spānijas partija "Ciudadanos" jeb Pilsoņu partija, Dānijas partija "Venstre", kuras pārstāve Margarēte Vestagere ir viena no trim Eiropas Komisijas atbildīgajiem viceprezidentiem. Pamanāmu vietu grupa ieņem Rumānijas proeiropeiskās partijas, vienu no kurām – Brīvības, vienotības un solidaritātes partiju – pārstāv grupas prezidents, pašreizējais lauksaimniecības un lauku attīstības eirokomisārs Dačians Čološs. Grupai pieder arī Čehijas premjerministra, miljardiera Andreja Babiša partija, kuru parasti raksturo kā populistisku spēku. Lielākais grupā pārstāvētais spēks ir franču platforma "Renaissance", kurā bez prezidenta Makrona partijas "La République En Marche" ietilpst arī vairāki mazāku partiju pārstāvji un neatkarīgie deputāti. Viens no "Renaissance" neatkarīgajiem eiroparlamentāriešiem, žurnālists Bernārs Getta šādi raksturo jaunās grupas tapšanu un šībrīža lomu Eiroparlamentā: Šī ir jauna politiskā grupa uz Eiropas skatuves. Pamatā līdz pēdējām vēlēšanām divi dominējošie spēki bija Tautas partijas konservatīvie un sociāldemokrāti. Tagad starp viņiem – es uzsveru, starp viņiem – ir centristu vai, es teiktu, centra spēks. Tas ļoti daudz ko maina Eiropas Parlamentā, jo ļoti daudzus gadus neapšaubāms likums bija lielā koalīcija starp konservatīvajiem un sociālistiem. Pamatā gluži tāpat kā Vācijā! Tagad tas ir pavisam citādi – vairs nav iespējama šī pastāvīgā, kaut sarežģītā vienošanās starp mēreni labējiem un mēreni kreisajiem. Tagad viņiem jārēķinās ar šo jauno spēku, kas pieder vienlaicīgi labējiem un kreisajiem. Uzsveru – mēs esam nevis spēks, kas ir ne labējs, ne kreiss; mēs esam vienlaicīgi labēji un kreisi. Minēšu piemēru. Brīvību un cilvēktiesību jautājumā mūsu grupa ir patiešām principiāla, un mēs vienmēr bez atrunām atbalstām pilsoniskās brīvības un cilvēktiesības neatkarīgi no tā, vai runa ir par Venecuēlu, vai Ungāriju. No otras puses, es teiktu, vismaz piecdesmit mūsu grupas locekļi ir absolūti brīvā tirgus piekritēji. Tas ir tāds, es teiktu, jauns interesants sajaukums.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais.   Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā 8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos, gan tagad liedz tai tikt pie lielākās frakcijas parlamentā. Spēki starp trīs lielākajām partijām sadalījušies teju līdzīgi, "Sinn Féin" un "Fianna Fáil" iegūstot pa 37 vietām katrai, un "Fine Gael" – 35 vietas. Atlikušo 51 no 160 parlamenta deputātu vietām sadalījušās mazākas, lielākoties kreisas ievirzes partijas, kā arī neatkarīgie deputāti. Var piebilst, ka nozīmīgs panākums šīs vēlēšanas ir arī Īrijas Zaļajai partijai, kuras deputātu skaits pieaudzis no diviem līdz divpadsmit. Vēlēšanu rezultāti nozīmē, ka partija "Fine Gael" vairs nevarēs veidot līdzšinējo mazākuma valdību ar neatkarīgo ministru dalību un "Fianna Fáil" atbalstu parlamentā. Tāpat šis vēlēšanu iznākums iezīmē beigas turpat simt gadu ilgajam laikmetam, kurā "Fine Gael" un "Fianna Fáil" viena otru secīgi nomainīja Īrijas varas virsotnē. Maz ticama gan ir "Sinn Féin" līderes Mērijas Lū Makdonaldas piesauktā iespēja izveidot kreisu valdību ar zaļo un mazāko kreiso partiju, kā arī neatkarīgo deputātu atbalstu – šādai koalīcijai būtu ļoti neliels un trausls vairākums. "Sinn Féin" lielākā problēma ir tās vēsture un ideoloģija. Tā vienīgā no lielākajām Īrijas Republikas partijām akcentē Īrijas Republikas un Ziemeļīrijas sadalītības jautājumu, kas šobrīd – breksita kontekstā – kļūst krietni saasinātāks. Savulaik "Sinn Féin" bija cieši saistīta ar „Īru republikāņu armiju” – kaujinieku organizāciju, kas īstenoja teroristisku darbību Ziemeļīrijā un Lielbritānijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. "Fine Gael" līdz šim definējusi "Sinn Féin" kā ekstrēmistisku partiju, koalīcija ar kuru būtu nepieņemama, un, cik zināms, līdz šim nav mainījusi savu nostāju. Tas padara visai apšaubāmu trīs lielāko partiju koalīciju. Krietni pielaidīgāka šai ziņā gan ir "Fianna Fáil", kuras līderis Mikāls Mārtins paziņojis par gatavību jebkādai politiskajai kombinācijai. Jebkurā gadījumā tuvākajās nedēļās vai pat mēnešos tiek prognozēts spraigs sarunu cikls, kas var noslēgties arī ar atkārtotām vēlēšanām.   Vācijas politikas nedienas Kopš pirmdienas bažīgas intonācijas atkal saklausāmas Vācijas un, līdz ar to, arī visas Eiropas Savienības politiskās nākotnes sakarā. Vācu kristīgo demokrātu līdere un pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Annegrēte Krampa-Karenbauere paziņojusi, ka atkāpsies no partijas vadītājas amata līdz ar decembrī paredzēto partijas kongresu un, attiecīgi, nekandidēs uz Vācijas kanclera posteni pēc nākamajām vēlēšanām 2021. gada oktobrī. Tādējādi neīstenosies ilggadējās kancleres Angelas Merkeles plāns pagādāt Vācijai sava amata turpinātāju, kas visādā ziņā līdzinātos prominentajai priekšgājējai. Tas radījis manāmu nervozitāti politiskajā vidē, sevišķi ievērojot Krampas-Karenbaueres atteikšanās apstākļus. Konkrētais iemesls bija Tīringenes federālās zemes valdības apstiprināšana pagājušo trešdien, 6. februārī. Tā vietā, lai atbalstītu sociāldemokrātu un citu kreiso partiju mazākuma valdību, Tīringenes kristīgo demokrātu frakcija bloķējās ar radikāli labējo partiju „Alternatīva Vācijai” jeb AfD, ievēlot par federālās zemes valdības galvu nelielās centriski labējās Brīvo demokrātu partijas pārstāvi, mazpazīstamo politiķi Tomasu Kemmerihu. Līdz ar to Merkeles un Krampas-Karenbaueres partijas biedri pārkāpa partijas vadības noteikto tabu nekādos apstākļos nesadarboties ar „Alternatīvu Vācijai”, kuru daudzi uzlūko par neofašistisku spēku. Tīringenes AfD līderis Bjerns Heke ir izteikti radikāls un populistisks līderis, kura vadīto partijas nogrupējumu Flügel Vācijas drošības dienesti tur aizdomās par ekstrēmismu. Viņu rīcība uzjundījusi nepatīkamas asociācijas ar hitleriešu nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados, kas, starp citu, toreiz sākās tieši ar varas iegūšanu Tīringenes pavalstī. Tolaik vācu labējie un centriskie politiķi cerēja izmantot nacistus kā sabiedrotos cīņā pret kreisajiem – sociāldemokrātiem un komunistiem; taču nākamais fīrers Ādolfs Hitlers politiski apspēlēja un izmantoja pašus labējos, galu galā iznīcinādams demokrātiju un izveidodams vienu 20. gadsimta noziedzīgākajiem totalitārajiem režīmiem. Šīs vēsturiskās asociācijas dominēja antifašistisko spēku mītiņos, kuri kopš pagājušās trešdienas notikuši daudzviet Vācijā. Annegrēte Krampa-Karenbauere nu uzņēmusies politisku atbildību par nespēju novērst kristīgo demokrātu un labējo radikāļu „grēcīgo koalīciju” Tīringenē. Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība līdz ar to palikusi bez līdera, un nav skaidrs, kurš varētu pārņemt partijas vadības grožus. Nebūt nav teikts, ka tas varētu būt kāds no partijas liberālā spārna, kuru pārstāv kā Merkele, tā Krampa-Karenbauere. Nav noslēpums, ka pēdējos gados partijā jūtami pastiprinājušās labējākas tendences, kas varētu veicināt tuvināšanos ar labējiem radikāļiem. Pēdējās norises kristīgo demokrātu nometnē jau izpelnījušās jūsmīgas reakcijas no AfD līderu puses.   Grupas „Tīkls” lieta Tā sauktā „Grupas „Tīkls” lieta” jeb „Penzas lieta” aizsākās 2017. gada oktobrī, kad Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieki Penzas pilsētā arestēja piecus gados jaunus cilvēkus, kuri nodarbojās ar straikbolu jeb airsoftu, tāpat arī interesējās par anarhismu un citām kreisām idejām. Vēlāk sekoja vēl vairāki aresti Penzā un Sanktpēterburgā. Viņus apsūdzēja teroristiskas organizācijas izveidē ar mērķi rīkot teroraktus un bruņotus uzbrukumus Krievijas varas iestādēm un partijas „Vienotā Krievija” birojiem, lai galu galā gāztu pastāvošo varu un izmainītu valsts konstitucionālo iekārtu. Grupas nosaukums bijis „Tīkls” – krieviski „Сеть” –, tās nodaļas esot darbojušās Penzā, Sanktpēterburgā un Maskavā. Šī gada 10. februārī Pievolgas apgabala kara tiesa tiesneša Jurija Klubkova vadībā atzina septiņus apsūdzētos par vainīgiem, piespriežot reālus cietumsodus no 6 līdz 18 gadiem; lielākais sods – 18 gadi brīvības atņemšanas tika piespriesti domājamajam „Tīkla” izveides iniciatoram Dmitrijam Pčeļincevam. Vēl viens šai lietā apsūdzētais ticis notiesāts jau agrāk, piespriežot 3,5 gadus cietumā; vēl divi apsūdzētie joprojām tiek tiesāti atsevišķā procesā. Sākotnēji visi apsūdzētie pratināšanā atzinuši savu vainu, taču tiesas laikā no atzīšanās atteicās, apgalvojot, ka tā iegūta ar spīdzināšanu. Pie tam viņi nāca klajā ar konkrētiem brutālas spīdzināšanas aprakstiem, kuros figurēja piekaušana un mocīšana, izmantojot elektrisko strāvu. Vairākos gadījumos neatkarīgi novērotāji un mediķi konstatējuši apsūdzētajiem miesas bojājumus, kurus varas pārstāvji skaidrojuši kā iegūtus pretojoties aizturēšanas laikā, kā kukaiņu kodumus u.tml. Visas tiesājamo sūdzības šai sakarā tiesa noraidīja vai ignorēja. Pie tam apsūdzībā izmantotie pierādījumi ir visai apšaubāmi. Cita starpā kā vainas pierādījums figurē nodarbošanās ar straikbolu, legāli izdotas grāmatas un atļautas ķīmiskas vielas; arī liecības, kuras par apsūdzētajiem snieguši citi izmeklēšanas cietumā ieslodzītie. Aizdomas par spīdzinot iegūtu atzīšanos un ārkārtīgi bargie spriedumi šokējuši Krievijas tiesību aizstāvjus un arī plašāku sabiedrību. Komentāros un publiskajos protestos tiek piesauktas asociācijas ar Staļina režīma iekšlietu dienesta NKVD darbību t.s. „Lielā terora” laikā Padomju Savienībā 30. gadu otrajā pusē, kad no daudziem faktiski nevainīgiem apsūdzētajiem ar nežēlīgu spīdzināšanu tika panākta atzīšanās smagos pretvalstiskos noziegumos.

Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu. Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sapulču rezultātu, Aiovas demokrātiem joprojām ir divi favorīti – senators  Bērnijs Sanderss vai bijušais mērs Pīts Būtedžadžs. Republikāņu aprindās šo situāciju jau nodēvējuši pat „haosu”, savukārt komentētāji atzīst, ka abi kandidāti personificē demokrātu vēlētāju prasību pēc pārmaiņām ierastajā politiskajā konjunktūrā. Savukārt otrdiena, 4. februāris, nāca ar ikgadējo Savienoto Valstu prezidenta uzrunu abu Kongresa palātu kopsapulcei, kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem dēvēta par „Uzrunu par Savienības stāvokli” – „State of the Union Address”. Kā jau ierasts, prezidenta Trampa šīgada uzruna bija izcili iestudēts šovs, kuru pavadīja biežas un kaismīgas Republikāņu frakcijas stāvovācijas un tikpat uzsvērta Demokrātu frakcijas salta atturība. Runas saturā dominēja Amerikas atgūtās varenības motīvs, pamatots ar izciliem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, piesauktām militārajām un tehnoloģiskajām iespējām. Runājot par ārpolitiku, prezidents, cita starpā, pauda apņemšanos izvest amerikāņu spēkus no Afganistānas un apkarot sociālisma reliktus Rietumu puslodē, atjaunojot sankcijas Kubai un atbalstot prezidenta Maduro pretiniekus Venecuēlā. Venecuēlas opozīcijas līderis un daudzu valstu atzītais likumīgais valsts galva Huans Gvaido, starp citu, bija klāt un tika sveikts ar ilgiem aplausiem. Runas noslēguma daļā orators paziņoja, ka Savienotās Valstis apņēmušās īstenot pirmo cilvēka lidojumu uz Marsu. Neiztika arī bez jau ierastajām negācijām: stāstiem par nelegālo imigrantu pastrādātajiem noziegumiem un kritikas ASV administratīvajām vienībām, kuras īsteno federālajai pretēju patvēruma politiku. Tomēr par neaizmirstamāko 4. februāra šova elementu kļuva savstarpējās attieksmes demonstrējums starp prezidentu un Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāju, demokrātu līderi Nensiju Pelosi. Pirms uzstāšanās Tramps ignorēja Pelosi sasveicinoties pastiepto roku, savukārt runas finālā, izskanot prezidenta frāzei „Dievs, svētī Ameriku!”, Pelosi sāka demonstratīvi plēst savu runas teksta eksemplāru.   Kapitolija Ziemeļus spārns – 5. februāris Atšķirībā no pastāvīgajām ovācijām, kuras pavadīja prezidenta Trampa uzstāšanos otrdien Kapitolija Dienvidu spārnā – Kongresa sēžu zālē – majestātiskās celtnes Ziemeļu spārns, ASV Senāta mītne, trešdien sagaidīja prezidentu pārnopietnā klusumā. Kārtība nosaka, ka impīčmenta debašu laikā senatoriem liegts jebkādi paust savu piekrītošo vai noliedzošo attieksmi. Debatēs runājušo pozīcija un argumentācija skaidri iezīmēja partejiskās robežšķirtnes. Demokrāti, bieži piesaucot un citējot valsts pamatlicējus un citus izcilus pagātnes valstsvīrus, atgādināja esošā prezidenta nodarījumus, mēģinot iespaidot juridiskos procesus Ukrainā sev vēlamā un savam politiskajam konkurentam Džo Baidenam nevēlamā virzienā, un pēc tam mēģinot slēpt notikušo no likumdevējiem un sabiedrības. Attaisnojot prezidentu, viņuprāt, Senāts radīs precedentu prezidenta juridiskai nesodāmībai un stāvēšanai pāri likumam. Republikāņu pretargumenti raksturoja visu impīčmenta procesu kā politiski motivētu, pieņēmumos un pārspīlējumos balstītu un juridiski neadekvātu, vainojot pašus tā iniciatorus valsts tiesisko pamatu graušanā. Par vienīgo pārsteigumu parūpējās viens no redzamākajiem republikāņu senatoriem Mets Romnijs, gan savā runā, gan balsojumā atzīdams prezidentu Trampu par vainīgu varas ļaunprātīgā izmantošanā. Citādi viss notika kā prognozēts: 45 demokrātu un 2 neatkarīgie senatori balsoja par Trampa vainīgumu, savukārt 52 republikāņi – par viņa attaisnošanu. Tā kā vainu apstiprinošam impīčmenta spriedumam nepieciešamas divas trešdaļas senatoru balsu, respektīvi – 67, tad Donalds Tramps tika attaisnots abos apsūdzības punktos: par varas ļaunprātīgu izmantošanu un Kongresa maldināšanu.     Eiropas Savienība un Lielbritānija – kā dzīvosim tālāk? Pirmdien Lielbritānijai piedāvāto brīvās tirdzniecības vienošanos Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē raksturo kā „ļoti ambiciozu”. Bijušajai dalībvalstij tiek piedāvāta no tarifiem un kvotām brīva preču aprite, taču arī nosacījumu pakete ir visai iespaidīga. Londonai jāievēro Eiropas standarti valsts atbalsta pasākumos, attiecīgi nodrošinot savienības institūciju pārraudzību. Tāpat jāievēro savienības normas vides un strādājošo tiesību aizsardzībā. Nozīmīga loma tālākajā attiecību regulēšanā būtu Eiropas Savienības Tiesai, kuru Lielbritānijas „breksitisti” allaž uzlūkojuši kā vienu no galvenajiem Briseles diktāta instrumentiem. Reakcija uz šo piedāvājumu no kontinenta bija premjerministra Borisa Džonsona pirmdien teiktā runa, kuru daudzi uzlūko kā taktisku demonstrāciju. Uzstādamies Griničas Vecās Karaliskās jūras koledžas barokāli majestātiskajās telpās, aiz katedras, kuru rotāja uzraksts „Lielbritānijas potenciālu atraisot”, premjers paziņoja, ka negrasās pakļauties Briseles uzstādītajiem noteikumiem. Sarunu neizdošanās gadījumā, viņš teica, Lielbritānija šī gada beigās, noslēdzoties pārejas periodam, varētu turpināt tirdznieciskās attiecības ar savienību „uz Austrālijas nosacījumiem”. Otra versija esot balstīties esošajā vienošanās par izstāšanos. Kā zināms, Austrālijai ar Eiropas Savienību nav brīvās tirdzniecības līguma, taču tā šobrīd aktīvi cenšas panākt šādu vienošanos. Kas attiecas uz izstāšanās vienošanos, tad tās pēdējā versija, atšķirībā no Terēzas Mejas varianta, praktiski neregulē Lielbritānijas un Eiropas Savienības ekonomiskās attiecības. Pagājušā gada priekšvēlēšanu kampaņā Džonsons britu vēlētājiem gan solīja, ka līdz gada beigām bez grūtībām noslēgs ar Eiropas Savienību tādu pat brīvās tirdzniecības līgumu, kāds ir Kanādai. Kā jau varēja sagaidīt, Briselē Džonsona izteikumi uzņemti ar skepsi un neizpratni. Britu lauksaimnieku organizāciju pārstāvji jau norādījuši, ka „Austrālijas variants” viņiem draud ar 7–8 procentu ražošanas apjoma kritumu. Reaģējusi arī britu mārciņa, savā vērtībā pret amerikāņu dolāru noslīdot zem viena dolāra un 30 centu robežas. Tas gan ir salīdzinoši augsts kurss, salīdzinot ar zemāko punktu pagājušā gada augustā, kad mārciņa bija mazāk nekā dolāru un 21 centu vērta.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle.   Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš. Šiītu un sunnītu pretstāve Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šiem modernajiem pretiniekiem. Tomēr norises Tuvajos Austrumos 20. gs. otrajā pusē no jauna uzpūta senā ienaida liesmas. Daudzi pētnieki par kritisko lūzuma punktu uzlūko Islāma revolūciju pārsvarā šiītu apdzīvotajā Irānā 1979. gadā. Jaunā Irānas Islāma republika un tās līderis, no vienas puses, sludināja islāma ekumēnismu, taču arī pozicionēja Irānu kā revolucionāru ticības atjaunošanas spēku iepretim citiem Tuvo Austrumu režīmiem, kuru līderi pamatā nāca no sunnītu kopienas. Irāna vēlējās eksportēt savu islāma revolūciju uz citām reģiona valstīm. Tas izraisīja pretstāvi ar Saūda Arābiju, kuras valdošā dinastija pārstāv konservatīvu sunnītisma novirzienu – vahabītismu, kas šiītus uzlūko kā ticības atkritējus. Šī pretstāve ir aktuāla joprojām, un, lai arī starp abām valstīm nekad nav izcēlies tiešs konflikts, abi režīmi reģionā atbalsta dažādas militārās grupas, kas cīnās savā starpā. Īpaši tas jūtams Irākā, kur konflikts aizsākās 1980.gadā, kad Irākas autoritārais līderis Sadams Huseins, sākotnēji arābu nacionālisma adepts, uzsāka karu pret Irānu un plašas represijas pret Irākas šiītiem, sevi pozicionējot kā „īstenās ticības” aizstāvi. Līdz ar Huseina režīma iznīcināšanu 2003. gadā Irākas šiīti, kuri šai valstī ir lielākā reliģiskā grupa, ieguva nozīmīgu lomu politikā, taču agrāk dominējušo sunnītu pretestība lielā mērā ir pamats joprojām gruzdošajam konfliktam šajā valstī. Vēl viens notikums ar būtisku ietekmi bija padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā. Saūda Arābija kļuva par vienu no afgāņu atbrīvošanās cīņas galvenajiem atbalstītājiem, taču tās organizētajās nometnēs Pakistānā kaujinieki tika indoktrinēti fundamentāla sunnītisma garā. Vēlāk šie elementi pārcēlās uz citām islāma zemēm, kur izvērsa cīņu ne vien pret neislāma spēkiem, bet nereti arī pret šiītiem. Jaunu eskalāciju pretstāvei piešķīra Arābu pavasaris 2011. gadā, kad daudzviet valdošie režīmi un to pretinieki izmantoja reliģiskos motīvus savu atbalstītāju mobilizācijai. Bašara al Asada režīma konsekventi atbalstītāji Sīrijā ir šiīti alavīti, pie kuriem pieder Asadu klans, savukārt režīma pretinieki – sunnīti, kuri ir lielākā reliģiskā kopiena Sīrijā. Pilsoņkarā Jemenā galvenie pretspēki ir sunnītu dominētais feldmaršala Hādi režīms un šiītu Huti kustības nemiernieki; pašpasludinātā „Islāma kalifāta” teroristi ir fundamentālisti sunnīti, kuri daudzviet īstenojuši genocīdu arī pret šiītiem. Radikālas sunnītu grupas īstenojušas uzbrukumus šiītiem arī Pakistānā un Somālijā; savukārt galvenais šiītu „triecienspēks” Tuvajos Austrumos ir militarizētā kustība „Hezbollā” ar nozīmīgu iesaisti Sīrijas un Libānas iekšējos konfliktos. Kā vienīgā islāma valsts, kurā abi ticības novirzieni šobrīd mierīgi un līdztiesīgi līdzāspastāv, tiek minēta Azerbaidžāna. Libānas jaunā valdība Kopš vakardienas Libānai ir jauna valdība. Līdzšinējā Beirutas Amerikāņu universitātes datorinženierijas profesora Hasana Diaba kabinets tika izveidots pēc teju trīs mēnešus ilga politiskās nestabilitātes perioda, kas sekoja iepriekšējā premjera Sāda Hariri demisijai 29. oktobrī. Hariri aiziešanu, kā zināms, izraisīja plaši protesti pret valstī valdošo korupciju, interešu grupu ietekmi un valsts līdzekļu piesavināšanos uz vispārējā ekonomiskā stāvokļa straujas pasliktināšanās fona. Savā pirmajā uzrunā premjers Diabs pauda atzinību protestētājiem, solīja konsekventu vēršanos pret piesauktajām nebūšanām un pozicionēja savu kabinetu kā bezpartejisku tehnokrātu valdību. Patiešām, visi jaunie ministri ir akadēmiskās jomas vai konkrēto sfēru profesionāļi. Sešas no 20 ministriem ir sievietes, kas ir rekordliels skaits Libānai. Tomēr kabineta bezpartejiskums izraisījis tūlītēju skaļu apšaubīšanu no protestu kustības aktīvistu puses. Jaunā valdība tapusi, dominējošajām musulmaņu šiītu organizācijām Hezbollah un Amal vienojoties ar prezidenta Mišela Auna kristīgo Brīvo patriotisko kustību un tās sabiedrotajiem. Ārpus „spēles”, tādējādi, palikušas bijušā premjera Hariri partija „Nākotnes kustība”, kuru pamatā atbalsta musulmaņi sunnīti, un Progresīvā Sociālistiskā partija, kura pamatā pārstāv Libānas drūzu reliģisko kopienu. Protestētāji jau nodēvējuši Diaba kabinetu par „vienas krāsas valdību” un uztur spēkā prasības par prezidenta Auna demisiju un ārkārtas vēlēšanām. Vakar viņi atkal pildīja Beirutas ielas, pie kam izcēlās sadursmes ar policiju, protestētājiem laižot darbā akmeņus, petardes un nolauztas ceļazīmes, kārtības sargiem, savukārt, atbildot ar asaru gāzi un gumijas lodēm. Abās pusēs vakar ievainoti aptuveni 540 cilvēki Davosas forums vides problēmu zīmē Otrdien gadskārtējā, pēc skaita piecdesmitajā, Pasaules Ekonomikas forumā Šveices kalnu kūrortā Davosā pulcējās apmēram trīs tūkstoši no zemeslodes ekonomiski un politiski ietekmīgākajiem ļaudīm, tai skaitā apmēram tūkstotis miljardieru. Foruma pamattēma definēta kā „Ieinteresētās personas līdzsvarotai un ilgtspējīgai pasaulei”, tādējādi reaģējot uz bažām par vides situāciju un planētas nākotni, kas strauji pieņēmušās pēdējo pāris gadu laikā. Neilgi pirms foruma, 10. janvārī izdevums "The Guardian" publicēja zviedru vides aktīvistes Grētas Tūnbergas un vairāku līdzautoru sleju, kurā, cita starpā, pausts: „Vienīgā rīcība, kas nebūtu vērtējama kā nodevība pret dzīvību kā tādu, ir tūlītēja investīciju pārtraukšana fosilā kurināmā industrijā. Šodien tradicionālais bizness kļūst par noziegumu pret cilvēci. Mēs pieprasām, lai līderi uzņemas savu lomu šī neprāta izbeigšanā.” Kā liecina pirms foruma publicētais pārskata ziņojums, kurā kritiski vērtēts nozīmīgāko globālās industrijas spēlētāju veikums klimata pārmaiņu novēršanā, tā arī lielum lielais vairums Davosā izskanējušo tekstu, šis aicinājums vairs nav saucēja balss tuksnesī. Kā izdevumā "The New York Times" raksta Lourenss Duglass Finks, kura vadītā investīciju kompānija "BlackRock" pārvalda apmēram septiņus triljonus dolāru lielas investīcijas: „Mēs stāvam uz fundamentālas globālo finanšu pārveides sliekšņa.” Kā uzsver Finks, tie pasaules uzņēmumi, kuri nepārkārtos savu domāšanu atbilstoši atbildīgas vides politikas prasībām, agri vai vēlu ies bojā. Davosā šai ziņā izskanēja daudz labu apņemšanos. Lielāko naftas kompāniju pārstāvji vēstīja par kaitīgo izmešu mazināšanu ieguves procesā, investīcijām atjaunojamajos energoresursos, plastmasas atkritumu pārstrādē un ūdeņraža izmantošanā kurināšanai. Ķīmiskās rūpniecības giganti solīja attīstīt pārstrādātas plastmasas, ogļskābās gāzes un biomasas izmantošanu ķimikāliju ražošanai. Prognozējami uz šī fona kā baltā vārna izcēlās Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Viņa uzstāšanās Davosā tiek raksturota kā tipiska priekšvēlēšanu kampaņas runa, vien bez Amerikas republikāņu elektorātam domātajiem ksenofobiskajiem akcentiem. Prezidenta vēstījuma smagumpunkts bija plātīšanās ar Savienoto Valstu ekonomisko izaugsmi, neiztiekot arī bez noniecinošiem mājieniem vides aktīvistu virzienā, nodēvējot tos par „pastardienas praviešiem”. Un, kā uzskata daži eksperti, Tramps Davosā skaļi pateicis to, kas daudziem foruma dalībniekiem patiesībā ir „aiz ādas”. Hūvera institūta un Hārvarda universitātes pētnieks Neils Fērgusons intervijā resursam "Yahoo! Finance" piesauc par 2020. gada Davosas „netīro noslēpumiņu” – pasaules bagātnieku elite vēlās redzēt Donaldu Trampu ievēlētu vēl uz vienu termiņu, tikai „neviens to negrib teikt skaļi”.    

Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Varas pārbīde Krievijā „Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premjera kandidātu, bet pēc tam arī premjera sastādīto kabinetu. Vēl viens ierosinājums skar paša prezidenta varas periodu, proti – tas tiktu ierobežots ar diviem termiņiem vispār, nevis diviem termiņiem pēc kārtas, kā tagad. Līdz ar to vairs nebūtu iespējama „rokāde”, kāda notika 2008. gadā, kad pēc diviem Putina termiņiem par valsts galvu kļuva Medvedevs, lai pēc viena termiņa atkal atdotu varas grožus to īstenajam saimniekam. Vairums komentētāju ir vienisprātis, ka plānotās reformas apliecina, pirmkārt, Putina lēmumu pamest prezidenta posteni 2024. gadā, bet, otrkārt, viņa apņēmību arī pēc tam saglabāt kontroli. Visdrīzāk šie pasākumi ir nodrošināšanās pret pārāk spēcīgu funkciju pārņēmēju, kurš varētu kļūt eksprezidentam bīstams. Vēl viens prezidenta ierosinājums ir oficiāla konstitucionāla statusa piešķiršana Valsts padomei – šobrīd ārpuskonstitucionālai prezidenta padomdevējai institūcijai, kurā ietilpst abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, federācijas subjektu vadītāji un prezidenta pilnvarotie pārstāvji šajos subjektos, kā arī Domes frakciju vadītāji. Iespējams, ka nākotnē šī institūcija varētu kļūt par jaunu varas centru ar Vladimiru Putinu kā priekšsēdētāju. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir ilglaicīgs process un neprasītu tūlītēju valdības demisiju. BBC korespondents Maskavā Stīvs Rozenbergs uz jautājumu, kāpēc tāda notika, savā tvītā atbild krieviski: „Черт его знает – „Velns viņu zina.” Par jauno Krievijas valdības vadītāju kļuvis uzticams Putina līdzgaitnieks, līdzšinējais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Tikām nu jau ekspremjeram Medvedevam izveidots īpašs amats: Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Drošības Padome ir vēl viena prezidenta konsultatīva institūcija, taču tās sastāvu nosaka prezidents pēc saviem ieskatiem, un reizēm tā tiek dēvēta par Putina „personisko valdību”.   Taivāna balso par neatkarību „Sjī Dzjinpiņa Taivānas sapņa gals” – tādu virsrakstu savam komentāram par sestdien notikušajām Ķīnas Republikas prezidenta, viceprezidenta un likumdevējas institūcijas vēlēšanām devis "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja arī līdz šim Ķīnas Republikā, respektīvi, Taivānā pie varas bijusī Demokrātiskā Progresīvā partija un tās līdere, prezidente Cai Inveņa. Kā zināms, Ķīnas Republika Taivānā izveidojās pēc tam, kad uz turieni pēc sakāves pilsoņu karā 1949. gadā pārcēlās Gomiņdana partijas nacionālistu valdība un apmēram 2 miljoni tās atbalstītāju. Šie spēki izveidoja salā visai represīvu vienpartijas režīmu, kas pakāpeniski tika demokratizēts pagājušā gadsimta 80 gados. Gomiņdana pārstāvji palika pie varas līdz pat 2000. gadam, kad vēlēšanās pirmoreiz uzvarēja alternatīvais spēks – Demokrātiskā Progresīvā partija. Principiālā atšķirība abu partiju starpā ir tā, ka Gomiņdans joprojām konsekventi aizstāv Ķīnas Republikas konstitūcijā nostiprināto principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir vienota suverēna teritorija. Šai ziņā Gomiņdana viedoklis sakrīt ar komunistiskās kontinentālās Ķīnas pozīciju, atšķirība vien tā, ka Gomiņdans par šīs suverenitātes vienīgo nesēju uzlūko Ķīnas Republiku Taivānā, bet Pekinas valdība, protams, sevi. Savukārt Demokrātiskā Progresīvā partija iestājas par de facto pastāvošās situācijas leģitimāciju, proti – Taivānas pasludināšanu par suverēnu, ar kontinentālo Ķīnu nesaistītu valsti. Tādējādi zustu starptautiski tiesiskais pamats abu Ķīnas daļu atkalapvienošanai, par kādu nepārprotami „sapņo” Pekinā. Komunistiskās Ķīnas vadība ne reizi vien pēdējās desmitgadēs uzsvērusi, ka vienīgā iespējamā Taivānas statusa maiņa ir atgriešanās Ķīnas sastāvā un ka tas varētu notikt, īstenojot Honkongai līdzīgu „viena valsts, divas sistēmas” modeli. Bet, domājams, tieši pēdējā gada notikumi Honkongā ir viens no faktoriem, kas nodrošinājis Cai Inveņas un viņas partijas uzvaru vēlēšanās. Ķīnas Tautas republikas ziņu aģentūra „Siņ-hua” publicējusi oficiālu valdības paziņojumu, kurā šie vēlēšanu rezultāti nodēvēti par „ūdens burbuli laikmetu straumē”.   Mieru Lībijā panākt neizdodas Pirmdien Maskavā notika netiešas sarunas starp divām galvenajām Lībijas pilsoņkarā pretstāvošajām pusēm: Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītās Nacionālā izlīguma valdības vadītāju Fajezu al Sarradžu un t.s. „Tobrukas valdības” pārstāvi un šobrīd de facto reālo valdnieku lielākajā valsts daļā, feldmaršalu Halifu Haftaru. Kā vidutāji sarunās piedalījās Krievijas un Turcijas pārstāvji, ciktāl abas šīs valstis atbalsta, attiecīgi, Haftara un Sarradža frakcijas Lībijas pilsoņkarā. Tika izstrādāta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, kuru premjers Sarradžs parakstīja nekavējoties, taču feldmaršals Haftars lūdza laiku pārdomām, bet otrdien, vienošanos tā arī neparakstījis, pameta Krievijas galvaspilsētu. Par spīti šai neveiksmei, svētdien gaidāma nākamā sarunu kārta Berlīnē ar Vācijas pārstāvju piedalīšanos. Pēdējā Lībijas pilsoņkara fāze aizsākās pagājušā gada aprīlī, kad feldmaršala Haftara komandētā Lībijas Nacionālā armija, kas kontrolē lielāko valsts daļu, uzsāka uzbrukumu Nacionālā izlīguma valdības spēkiem galvaspilsētā Tripolē. Jau drīz pēc tam Sarradža kabinets pameta galvaspilsētu, turpinādams darbību kaimiņvalstī Tunisijā, taču Tripole pagaidām turas pret Haftara spēku uzbrukumiem. Feldmaršala komandētie spēki nomināli pakļaujas Lībijas Pārstāvju palātas valdībai, kura darbojas valsts austrumos ar centru Tobrukā. Pārstāvju palāta ir likumdevēja institūcija, kas tika ievēlēta 2014. gada augustā, taču drīz bija spiesta pārtraukt darbību galvaspilsētā Tripolē, kurā iebruka vēlēšanās zaudējušie radikāli islāmiskie spēki. Tripolē tika atjaunota iepriekšējā, islāmistu kontrolētā parlamenta Ģenerālā Nacionālā kongresa darbība. 2015. gada decembrī ar Apvienoto Nāciju starpniecību tika panākta vienošanās un izveidota kompromisa valdība ar Fajezu al Sarradžu priekšgalā. Šo valdību atzina Apvienoto Nāciju Organizācija, tomēr ātru vienošanos par jaunu vēlēšanu sarīkošanu tā arī neizdevās panākt. Tikām feldmaršals Haftars konsolidēja savu varu valsts austrumdaļā, nodrošināja sev Ēģiptes, Krievijas un vairāku citu valstu atbalstu. Sekmīgi apkarodams t.s. Islāma kalifāta un citu radikālu grupu spēkus, viņš izpelnījās arī Savienoto Valstu simpātijas. 2019. gada aprīlī galu galā tika noteikta Lībijas Nacionālās konferences sanākšana, lai organizētu vispārējas vēlēšanas, taču desmit dienas pirms paredzētā datuma feldmaršala Haftara spēki uzsāka uzbrukumu Tripolei. Arvien noteiktāk izskan viedokļi, ka ietekmīgais feldmaršals īsteno pats savus varas plānus un šobrīd nav ieinteresēts situācijas stabilizācijā un miera procesā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka un portāla "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders, telefonintervijās - Nacionālās Aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un RSU pasniedzējs Māris Andžāns. Savienoto Valstu un Irānas attiecību saasinājums Savas dzīves laikā ģenerālmajors Kasems Soleimani tika minēts kā otrs ietekmīgākais cilvēks Irānā. Savukārt, ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes amatvīrs Džons Magvairs vēl 2013. gada intervijā "The New Yorker" nodēvējis viņu par „neapšaubāmi visietekmīgāko slepenā dienesta komandieri Tuvajos Austrumos”. Kopš 90. gadu beigām ģenerālmajors Soleimani komandēja militāro organizāciju „Kudsas spēki” – apmēram divīzijas lieluma Irānas Islāma revolucionārās gvardes struktūru, kura specializējās nekonvencionālu militāro un izlūkošanas operāciju veikšanā Tuvajos Austrumos. Tūkstoši organizācijas kaujinieku un instruktoru darbojās reģiona valstīs, karodami pret islāma republikas ienaidniekiem un atbalstīdami sabiedrotos – Asada režīmu Sīrijā, kaujinieku grupējumus „Hezbollā” Libānā un „Hamas” Palestīnā, arī pēdējos gados arvien ietekmīgāko Irākas šiītu miliciju „Kaitab Hezbollā”. 3. janvārī, kad ģenerālmajors Soleimani ieradās kārtējā vizītē Bagdādē, amerikāņu bezpilota lidaparāta raidīta raķete lidostā nogalināja viņu un arī vairākus sagaidītājus. Šī operācija turpināja notikumu virkni, kas sākās ar raķešu triecienu decembra nogalē Savienoto Valstu spēku bāzei Irākā, kurā gāja bojā viens amerikāņu līgumdarbinieks. Vainojot šajā uzbrukumā „Kaitab Hezbollā”, amerikāņu spēki atbildes triecienā organizācijas bāzēm nogalināja vismaz 25 kaujiniekus. Pēc tam saniknots pūlis uzbruka Savienoto Valstu vēstniecībai Bagdādē. Amerikāņu ieskatā šai eskalācijai Irākā ir tieša saistība ar ģenerāļa Soleimani darbību. Ietekmīgā irāņu militārista un viņa sabiedroto nogalināšana, saprotams, nevarēja palikt bez Irānas atbildes, un par tādu kļuva divu Savienoto Valstu bāzu apšaude ar ballistiskajām raķetēm naktī no otrdienas un trešdienu. Upuri šoreiz izpalika, kas licis izskanēt pieņēmumiem, ka uzbrukumam bijis drīzāk demonstratīvs raksturs. Apmēram četras stundas pēc apšaudes Teherānas pievārtē katastrofu cieta Ukrainas aviolīniju pasažieru lidmašīna, ejot bojā visiem 176 pasažieriem un apkalpes locekļiem, taču pagaidām nav informācijas, vai abi notikumi būtu jebkā saistīti. Trešdienas rītā ar uzrunu Irānas raķešu apšaudes sakarā uzstājās prezidents Donalds Tramps. Vēlreiz apliecinājis apņemšanos nepieļaut kodolieroču radīšanu Irānā un piesaucis Savienoto Valstu militāro varenību, prezidents tomēr izteicās, ka Irāna esot „atslābinājusies”. Uzrunu viņš noslēdza ar pasāžu, kuru varētu rezumēt ar frāzi: „Mēs taču vēlam Irānai tikai labu!” Austrālija deg Postoši savvaļas ugunsgrēki piemeklē Austrāliju kopš 19. gs. vidus, kad balto ieceļotāju saimnieciskā darbība sāka nozīmīgi mainīt kontinenta ainavu. Tika intensīvi izcirsti meži, un to vietā ieviesās krūmāji, kas ir daudz pateicīgāks degmateriāls. Pēdējā pusgadsimtā, klimatam Piektajā kontinentā kļūstot pamanāmi karstākam un sausākam, arvien biežāk ugunsgrēki plosās mēnešiem ilgi un daudzās kontinenta vietās vienlaicīgi. Tieši tāda ir arī pašreizējā ugunsgrēku sezona, kas sākās pagājušā gada septembrī un, pēc laika prognozēm spriežot, var turpināties vēl ilgi. Dažviet kontinenta austrumdaļā pērnā Austrālijas ziema bijusi sausākā novērojumu vēsturē, bet vasara, kas Austrālijā iestājas novembrī, nesusi jau ierastos karstuma viļņus. Šādā situācijā pilnīgi uzvarēt uguns stihiju nav cilvēku spēkos, un daudzviet nav izdevies atvairīt liesmas no apdzīvotām vietām. Šobrīd reģistrēti jau 1800 uguns nopostīti mitekļi, taču šī statistika ir visai nepilnīga. Uguns stihijai par upuri krituši arī 26 cilvēki. Pagātnē gan piedzīvotas ugunsnelaimes, kurās upuru skaits bijis lielāks, taču tas nav pamats secinājumiem par pašreizējo ugunsgrēku apjomu – mazāku bojāgājušo skaitu nosaka labāka organizācija un attīstītākas tehnoloģijas. Tiek lēsts, ka uguns jau nogalinājusi pusmiljardu savvaļas dzīvnieku, putnu un rāpuļu, bet kopā ar hipotētiski lēsto bojāgājušo abinieku, bezmugurkaulnieku un sikspārņu daudzumu šis skaitlis varētu būt miljards. Pētnieki bažījas, ka dažas apdraudētas sugas pašreizējo ugunsnelaimi varētu nepārdzīvot. Tikām paralēli dabas stihijai uzliesmojušas diskusijas arī Austrālijas mediju un politiskajā telpā. Tīmeklis izplata viltus ziņas, aplamus pieņēmumus un sazvērestības teorijas. Tiek pārspīlēta ļaunprātīgas dedzināšanas loma, ugunsgrēku izplatībā vainoti vides aktīvisti, kuri pretojoties kontrolētai dedzināšanai. Kā pauž kritiķi, visas šīs dezinformācijas fonā vīd vēlme aizvirzīt diskusiju prom no klimata pārmaiņu jautājuma. Kritikas viesuļugunī nonākusi premjerministra Skota Morisona koalīcijas valdība un viņa vadītā Liberālā partija, kuras politiķi nereti nākuši klajā ar klimata pārmaiņas noliedzošiem viedokļiem vai apgalvojuši, ka tām nav saistības ar pašreizējo ugunsnelaimi. Līdzīgi vēl pirms dažām nedēļām izteicies arī pats premjers, vēlāk gan savu retoriku koriģējot. Tāpat premjeram Morisonam nākas taisnoties par to, ka, ugunsgrēkiem jau plosoties pilnā sparā, viņš devies atvaļinājumā uz Havaju salām, kā arī par pēdējo vietu, kuru Austrālijas klimata pārmaiņu politikai 57 valstu reitingā piešķīrusi uz ekoloģijas jautājumiem orientētu domnīcu grupa. Drīzāk par ļaunu valdības reputācijai nācis arī videoklips ar pārskatu par paveikto cīņā pret ugunsnelaimi – tas skarbi kritizēts par bruņoto spēku izmantošanu politiskā reklāmā.

Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. 2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai kopumā valstī ir lielāks atbalsts nekā republikāņiem, kas gan, kā zināms, nebūt negarantē demokrātu kandidāta uzvaru vēlēšanās. Ir visnotaļ ticami, ka arī šī gada novembrī var atkārtoties 2016. gada situācija, kad balsu pārsvars Elektoru kolēģijā nes uzvaru Donaldam Trampam. Tikām Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa Konservatīvā partija jau nodrošinājusi sev pārliecinošu vairākumu Parlamenta apakšpalātā. Tas padara visai ticamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 31. janvārī. Borisam Džonsonam tomēr izdevies atrast alternatīvu t.s. Ziemeļīrijas backstop modelim, kas varēja kļūt par šķērsli Lielbritānijas tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm pēc izstāšanās no savienības. Tomēr Džonsona plāns faktiski rada muitas kontroles robežu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, un atklāts paliek jautājums, vai šāds risinājums būs pieņemams Konservatīvās partijas deputātu vairākumam. Parlamenta balsojums pērnā gada 20. decembrī, pieņemot izstāšanās likumprojektu pirmajā lasījumā, gan šķiet britu premjeram cerīgs signāls.   Amerikāņu sankciju „runga” Pēdējos gados dažādas sankcijas pastāvīgi tiek piesauktas kā Savienoto Valstu administrācijas iecienīts starptautisko attiecību instruments. Domājams, daudziem atmiņā iespiedusies karikatūra no izdevuma "The Economist" vāka, kurā redzama korpulenta aviobumba ar Donalda Trampa vaibstiem un uzrakstu uz sāniem: „Tarifi. Tehnoloģiju melnie saraksti. Finansiālā izolācija. Sankcijas”. Izdevums kritizēja prezidenta Trampa pieeju, izmantojot ekonomisko ietekmi kā politiskā spiediena instrumentu, kā destruktīvu un bīstamu. Tomēr Savienoto Valstu politika šai ziņā ir pietiekami niansēta un daudzšķautņaina, un teju nevienā gadījumā nav reducējama uz tīri ekonomiskiem vai politiskās ietekmes motīviem. Tā, piemēram, ekonomiskajā pretstāvē starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu, kuras vadmotīvs, protams, ir konkurence starp diviem ietekmīgākajiem globālā tirgus spēlētājiem, nepārprotami klātesoši ir arī drošības un, kopš nesena laika, arī cilvēktiesību motīvi. Kopš dažiem mēnešiem atsevišķas ķīniešu kompānijas un amatpersonas tikušas pakļautas sankcijām sakarā ar Ķīnas valdības rīcību pret uiguru minoritāti Siņdzjanas provincē. Savukārt par pērnā gada nogalē izsludinātjām sankcijām pret kompānijām, kuras piedalās gāzesvada Nord Stream 2 izbūvē Baltijas jūrā, tiek pausts, ka tām ir arī pamatīga amerikāņu ekonomisko interešu „odere”. Eiropas enerģētiskās drošības aizsardzības likumu, kurā balstās šīs sankcijas, izstrādājis Teksasas senators Teds Krūzs, kura pārstāvētā štata ekonomikā naftas un gāzes ieguvei ir ļoti nozīmīga vieta. Un, lai arī Eiropas Savienībā Nord Stream 2 projekts arī sastop nozīmīgu opozīciju, šāda Savienoto Valstu protekcija Vecās pasaules galvaspilsētās tiek uztverta ar saprotamu aizkaitinājumu. Var piebilst, ka ASV Finanšu departamenta mājaslapā atrodami pavisam 32 dažādu sankciju programmu apraksti. Vairums attiecas uz kādu konkrētu valsti vai reģionu, savukārt starp pārējām teju pamanāmākās ir arī Latvijai kopš nesena laika aktuālās „Magņicka sankciju” programmas, respektīvi, sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar Globālā Magņicka cilvēktiesību atbildības likuma normām. Starp citu, tiek minēts, ka šo likumu prezidents Tramps 2017. gada decembrī parakstījis tikai tāpēc, ka tam nav bijusi paredzēta prezidenta veto iespēja.   Makrons rosina reformas – Francija pretojas Kopš pērnā gada 5. decembra Francijā turpinās streiki. Iemesls ir prezidenta Emanuela Makrona rosinātās pensiju sistēmas reformas, kuras daudzi Francijā uztver kā uzbrukumu pagājušo desmitgažu sociālajiem iekarojumiem. Francijas pensiju sistēma ir ne tikai viena no dāsnākajām pasaulē, bet arī visai komplicēta – tajā ir paredzēti daudzi un dažādi speciāli pensiju plāni atsevišķu profesiju pārstāvjiem un noteiktu vecumu sasniegušajiem. Eksperti norāda, ka šī sistēma ir novecojusi un konkurētnespējīga, cita starpā minot Vācijas piemēru, kur pensiju sistēmas reformas pēdējās desmitgadēs stimulējušas ekonomikas izaugsmi. Prezidenta Makrona administrācijas mērķis ir aizstāt veco sistēmu ar universālu, punktu uzskaitē balstītu aprēķina modeli, izlīdzinot atšķirības starp privāto un publisko sektoru. Tāpat valdība sākotnēji pauda vēlmi palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem, drīz pēc protestu sākuma gan koriģējot uzstādījumu – strādāšana līdz 64 gadu vecumam būtu brīvprātīga, stimulējot šo izvēli ar īpašām priekšrocībām. Tomēr arī modificētie Makrona administrācijas pensiju reformas plāni joprojām nepārliecina arodbiedrību līderus, kuri pauž apņemšanos turpināt cīņu. Viņu ieskatā jebkāda sistēmas maiņa var kļūt par sākumu pensijas vecuma palielināšanai un pensiju apjoma samazināšanai. Diezgan nepārprotami arodbiedrību vadoņu rīcība ir ne tikai sociāli, bet arī tīri politiski motivēta. Franču arodbiedrības pēdējā desmitgadē ir zaudējušas lielu daļu kādreizējās ietekmes un acīmredzot saskata šai situācijā iespēju apliecināt sevi kā sabiedrību mobilizējošu spēku, iedvesmojoties no „dzelteno vestu” kustības, kura pagājušogad piespieda valdību atteikties no degvielas akcīzes palielināšanas plāniem. Tomēr sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts streikam, salīdzinot ar tā pirmajām nedēļām, ir mazinājies. Šobrīd atbalstu vai simpātijas streikotājiem pauž tikai nedaudz vairāk nekā puse aptaujāto. Arī pašu streikotāju skaits atsevišķās publiskās sfēras nozarēs samazinājies. Nacionālajā dzelzceļa sabiedrībā SNCF, kur sākotnēji streikoja vairāk nekā puse darbinieku, izraisot pamatīgu jucekli transporta sistēmā, šobrīd streiku turpina apmēram 7,7%.

Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga,  LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju Ķīna joprojām ir tikai pasaules valstu reitinga septītajā desmitniekā. Straujā ekonomikas izaugsme nav nesusi kādas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā – Ķīna joprojām ir represīva, totalitāra sabiedrība, un pēdējā desmitgade šai ziņā drīzāk iezīmējusi represiju pieauguma un varas koncentrācijas tendences.   Globālā finanšu krīze un tās sekas Globālā finanšu krīze, kas satricināja pasaules ekonomiku 2008. gadā, tiek uzskatīta par smagāko kopš t.s. Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gados. Finanšu institūciju zaudējumi vien bija vairāk nekā divi triljoni dolāru, kamēr ekonomikas lejupslīde, respektīvi, iztrūkušais pieaugums tiek lēsts uz apmēram 10 triljoniem. 2009. gads kļuva par pirmo vēsturē fiksēto, kad planētas ekonomikas kopapjoms piedzīvoja reālu sarukumu. Krīzes sekas ekonomiski attīstītajās valstīs joprojām nav pilnībā likvidētas: parādu apjoms pret ekonomikas kopapjomu pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bezdarba rādītāji vairākās valstīs, sevišķi Dienvideiropā, ir augstāki nekā 2007. gadā. Ekonomiski attīstītāko valstu valdības reaģējušas uz krīzi, ieviešot daudz striktākus starptautiskus un nacionāla līmeņa finanšu sfēras kontroles instrumentus, nozīmīgus taupības pasākumus un strukturālas reformas. Tas atstāj neizbēgamu ietekmi uz sociālo situāciju, radot sociālās nevienlīdzības pieaugumu, kā rezultāts, savukārt, ir uzticības sarukums politiskajai varai, radikālu un populistisku tendenču pieaugums sabiedrībā. Tikām krīzes joprojām iedragāto pasaules ekonomiku sagaida jauni izaicinājumi: vides problēmu saasinājums, sabiedrības novecošanās ekonomiski attīstītajās valstīs, tradicionālās ražošanas struktūras radikālas izmaiņas informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā.   „Arābu pavasaris” un tā turpinājums Plaša nemieru un protestu kustība, kas aizsākās ar revolūciju Tunisijā 2010. gada decembrī un strauji pārņēma daudzas islāma pasaules valstis, ieguva „Arābu pavasara” nosaukumu. Sabiedrības neapmierinātības iemesls bija demokrātijas trūkums un korupcija uz sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona. Jauna iezīme bija sociālo tīklu ietekme, ātri izplatot informāciju no valsts uz valsti un iedvesmojot arvien jaunus protestus. Tādās valstīs kā Sīrija, Lībija, Irāka un Jemena konflikts starp varu un daļu sabiedrības pārauga pilsoņu karos, kuros cīnījās ne vien līdzšinējās elites atbalstītāji un demokrātiski tendētie režīmu pretinieki, bet arī reliģiskas un etniskas grupas ar dažādiem mērķiem un ievirzēm, tai skaitā radikāli islāmiski, teroristiski grupējumi. Sākotnējā Brīvās pasaules jūsma par „Arābu pavasari” kā demokratizējošu un pretkorupcijas kustību ātri noplaka. Sevišķi ilglaicīgs un asiņains pilsoņkarš ar plašu ārvalstu intervenci uzliesmoja Sīrijā. Tas turpinās joprojām, lai arī šobrīd šķiet visai ticami, ka prezidenta Bašara Asada režīms tajā ir uzvarējis. Tiek lēsts, ka konflikts prasījis ne mazāk kā 370 000 dzīvību, tai skaitā nogalināti vairāk nekā 115 000 civiliedzīvotāju. Apmēram 13 miljoni jeb vairāk nekā 61 % valsts iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas, tai skaitā vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti.   Krievija – iekšējās represivitātes un ārējās agresijas pieaugums 2012. gadā, pēc četru gadu pauzes, savā amatā atgriezās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Atgriešanos iezīmēja plaši sabiedrības protesti pret pārkāpumiem un manipulācijām vēlēšanu procesā, pret arvien lielāko varas koncentrāciju Putina, viņa līdzgaitnieku loka un varas partijas „Vienotā Krievija” rokās. Tomēr Krievijas sabiedrības lielākā daļa acīmredzami atbalstīja autoritāri tendēto līderi, saskatot viņā stabilitātes un valsts varenības atjaunošanas garantu. Gluži ekstātisku līmeni šis atbalsts sasniedza 2014. gadā, kad Krievija, nevēloties pieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, uzsāka pret kaimiņvalsti agresiju, anektējot Krimu un izraisot bruņotu konfliktu Donbasā. Motīvi par „ceļos nospiestās” Krievijas piecelšanos un gatavību konfrontēt ar Rietumiem uzrāva prezidenta Putina reitingus teju līdz 80 % robežai. Krievija patiešām pēdējos gados vairākkārt izaicinājusi Rietumus, gan ar atentātiem pret emigrējušiem režīma nedraugiem Eiropā, gan demokrātijas procesu ietekmēšanu. Krievijas propagandas kanāli regulāri izplata nepatiesu, apmelojošu un provokatīvu informāciju. Tajā pašā laikā iekšēji Putina režīms kļuvis arvien represīvāks, skarbi vēršoties pret teju ikvienu pretestības izpausmi.   Eiropas Savienība – tendences, problēmas, perspektīvas Pirmā desmitgade jaunajā gadu tūkstotī bija Eiropas Savienības nepieredzētas izaugsmes laiks. 2004. gadā savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis – lielākoties bijušās Padomju Savienības satelītvalstis un padomju republikas. 2007. gadā noslēgtais Lisabonas līgums konsolidēja savienības organizatorisko struktūru, padarot to līdzīgāku federālas valsts varas mehānismam. Tobrīd tika izteiktas versijas par tālāku politisko integrāciju, kā arī jaunu dalībvalstu – bijušo Dienvidslāvijas republiku, Ukrainas, varbūt arī Turcijas – drīzu uzņemšanu. Taču pēdējā desmitgade likusi Eiropas valstu kopībai saskarties ar problēmām, kuras krietni iedragājušas priekšstatu par mūžīgās augšanas un paplašināšanās iespējām. Daļa Eiropas, sevišķi tās dienvidi, joprojām dzīvo globālās finanšu krīzes ēnā. Situācijas destabilizēšanās Tuvajos Austrumos un Lībijā izraisīja nekontrolētu migrācijas plūsmu – 2015. gada migrantu krīzi. Šie procesi veicināja tradicionālo politisko spēku ietekmes mazināšanos, radikālisma un populisma pieaugumu. Visspilgtāk šo spēku uzvaras gājiens iezīmējies Polijā un Itālijā, kā arī Ungārijā, kur vara jau ieguvusi autoritāra režīma iezīmes. Tomēr vissmagākais trieciens Eiropas Savienībai bija Lielbritānijas vēlētāju lēmums par izstāšanos jeb Breksitu, kas pēc pāris mokošiem gadiem tuvojas īstenojumam. Vienoto Eiropu pamet viena no ietekmīgākajām dalībvalstīm, un tas daudziem zīmē savienības nākotni arvien drūmākos toņos.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis. Normandijas formāta samits Pirmdien Parīzē pie Francijas prezidenta Emanuela Makrona ieradās Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Ukrainas līderis Volodimirs Zelenskis. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 4 valstu vadītāji tikās Normandijas formāta ietvaros, lai meklētu risinājumu ieilgušajam konfliktam Ukrainas austrumos. Tikšanos pavadīja ukraiņu nepārprotamas norādes savam valsts prezidentam nepiekāpties Krievijas pārmērīgām prasībām. Vairāki tūkstoši pulcējās galvaspilsētas Kijevas ielās gan pirms samita, gan samita laikā, tādējādi sūtot Zelenskim ziņu, ka nepieļaus Ukrainas interešu nodevību. Četrpusējā tikšanās ilga divas stundas, un tajā klāt bija arī Krievijas un Ukrainas enerģētikas nozares amatpersonas. Kā zināms, abu valstu konfliktu pavada strīdi arī saistībā ar dabasgāzes piegādēm un tranzītu. Tomēr pamatā uzmanība bija pievērsta karadarbības apturēšanai un miera atjaunošanai Ukrainas austrumos. Tas arī bija minimums, par ko pusēm izdevās vienoties. Apņemšanās paredz līdz šī gada beigām panākt pilnīgu pamieru, bet līdz martam atvilkt militārās vienības no konflikta zonām. Ukrainas Austrumos paredzēts izveidot trīs papildus nošķirošas zonas. Tāpat vēl šajā mēnesī nolemts veikt pilnīgu gūstekņu apmaiņu. Kaut runa bija arī par tālāko vēlmi Ukrainai atgūt kontroli pār zaudētajām teritorijām, šajā jautājumā pavirzīties uz priekšu neizdevās. Galvenais strīds ir par to, kādā secībā būtu tālāk jārīkojas. Ukraina vēlas kontrolēt robežu ar Krieviju, un tikai tad rīkot vietējās vēlēšanas. Savukārt Krievija uzstāj, ka vispirms ir jāīsteno vēlēšanas, un tikai tad tā būs gatava atdot ukraiņiem kontroli pār robežām. Sarunas turpināšoties. Francijas prezidents Emanuels Makrons pēc tikšanās sacīja, ka tuvāko četru mēnešu laikā sarīkos jaunu samitu par situāciju Ukrainā. Pēc  četrpusējās tikšanās Putins un Zelenskis satikās arī divatā. Tā bija viņu pirmā tikšanās, kopš Zelenskis kļuvis par Ukrainas prezidentu. Taču šī saruna nebija gara. Francūži ziņoja, ka tikšanās ilgusi vien 10 līdz 15 minūtes. Krievu ziņu aģentūra “Interfax" gan vēstīja, ka viss bijis daudz garāk – viņi runājušies gandrīz stundu. Putins pēc tikšanās turklāt teicis, ka ir priecīgs par sarunām ar Zelenski. Jāpiebilst, ka kopumā šajos gados Ukrainas austrumos dzīvību zaudējuši 13 000 cilvēku, bet teju trīs miljoni devušies bēgļu gaitās.   ASV prezidentam Donaldam Trampam izvirzītas apsūdzības impīčmenta procesā Demokrāti ASV Pārstāvju palātas Tieslietu komitejā otrdien paziņoja par divām apsūdzībām impīčmenta procesā pret Donaldu Trampu. Tramps apsūdzēts prezidenta amata pilnvaru ļaunprātīgā izmantošanā un Kongresa darba traucēšanā. Mūsu prezidentam ir augstākā sabiedrības uzticība. Kad viņš nodod šo uzticību un nostāda sevi virs valsts, viņš apdraud konstitūciju, viņš apdraud mūsu demokrātiju un viņš apdraud mūsu nacionālo drošību, - tā otrdien paziņoja Tieslietu komitejas priekšsēdētājs demokrāts Džerijs Nādlers. Oficiālajā rezolūcijā Tramps apsūdzēts varas ļaunprātīgā izmantošanā, aizkavējot palīdzību Ukrainai, ja tā nepaziņos par izmeklēšanu saistībā ar Trampa sāncensi. Tramps arī apsūdzēts par Kongresa darba traucēšanu, liekot federālajām amatpersonām ignorēt pavēstes, ar kurām tās izsauktas liecināt impīčmenta izmeklēšanā. Visā šajā prezidents Tramps rīkojies pretrunā tai uzticībai, kas dāvāta viņam kā prezidentam, un graujoši attiecībā uz konstitucionālo valdību, radot lielu kaitējumu likuma un taisnīguma lietai, kā arī nodarot kaitējumu Savienoto Valstu tautai, -teikts rezolūcijā. Kā zināms, Tramps visas viņa virzienā vērstās apsūdzības noliedzis. Arī Ukrainas prezidents Zelenskis nostājies Trampa pusē, sakot, ka viņam nekādas vienošanās ar Trampu nav bijis, un viņš Trampa teikto kā spiedienu nav izjutis.  Tomēr demokrāti apgalvo, ka gūti daudzi pierādījumu par to, ka Tramps ļaunprātīgi izmantojis amata pilnvaras un traucējis izmeklēšanai. Tieslietu komiteja, iespējams, apsūdzībās vēl izdarīs kādas izmaiņas, pirms tās tiks nodotas balsošanai Pārstāvju palātā. Pats balsojums kongresā paredzēts nākamnedēļ. Tā kā tajā vairākums ir demokrātu, domājams, ka kongress par prezidenta atstādināšanu nobalsos, un tad process nonāks republikāņu kontrolētajā Senātā. Visticamāk, ka tur debates par impīčmentu sāksies nākamā gada sākumā. Tomēr, kā norāda komentētāji, nav gandrīz nekādu cerību, ka Trampa pretiniekiem izdotos pārliecināt vairāk nekā 20 republikāņu senatorus nostāties pret savu prezidentu. Līdz ar to impīčmenta process tur visticamāk apstāsies. Taču daži komentētāji norāda, ka demokrāti impīčmenta procesu, kam ir lemts izgāzties, vēlas izmantot, lai mobilizētu dusmīgus vēlētājus nākamā gada prezidenta vēlēšanās.   Lielbritānijā notiek ārkārtas vēlēšanas Šodien Lielbritānijas iedzīvotājiem jau atkal jādodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Šīs ir jau trešās vēlēšanas piecu gadu laikā. Britu premjerministrs Boriss Džonsons ar šīm vēlēšanām cer iegūt parlamentāro vairākumu, kas spētu īstenot breksitu jau janvārī. Savukārt, leiboristu līderis Džeremijs Korbins breksita jautājumā sola jaunu vienošanos un referendumu, kurā dotu cilvēkiem izvēli starp izstāšanos ar leiboristu panākto vienošanos vai palikšanu ES. Tiesa leiboristi savā manifestā uzsvaru liek uz sociālām problēmām, nevis breksitu. Priekšvēlēšanu maratonā redzamākās personas bijušas abu lielāko partiju līderi, un jāsaka, ka šādā "līderu cīņā" Džonsonam ir zināmas priekšrocības - viņš ir mazāk nepopulārs nekā viņa sāncensis Korbins. Vēl pirms nedēļas aptaujas rādīja, ka konservatīvie varētu iegūt stabilu vairākumu parlamentā, turklāt lielāko toriju vairākumu kopš 90.gadu sākuma. Tomēr, tuvojoties vēlēšanu dienai, pieaudzis atbalsts leiboristiem. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, britu mažoritārā jeb vienmandāta vēlēšanu sistēma ir ļoti jūtīga - pagājušajās vēlēšanās bija apgabali, kur mandātu ieguva vien ar divu balsu pārsvaru. Ne velti toriji satraucās par sava premjera Džonsona nespēju izrādīt empātiju pret četrgadīga zēna ciešanām, stundām guļot uz slimnīcas grīdas sakrautos mēteļos, gaidot ārstu palīdzību. Tas var maksāt torijiem mandātus. Otrkārt, Liberāldemokrātu partija pēdējās dienās savus atbalstītājus aicinājusi balsot taktiski un izvēlēties leiboristu kandidātu, ja ir skaidrs, ka citādi balsis izšķīstu starp leiboristiem un liberāldemokrātiem un parlamentā iekļūtu torijs. Liberāldemokrāti vēlas panākt, ka jāveido koalīcijas valdība, un, kā norāda komentētāji, iespēja, ka parlamentā nebūs nevienas partijas ar vairākumu, ir pavisam reāla. Ja šis scenārijs tiešām piepildīsies, ļoti iespējams, ka Džeremijam Korbinam izdosies izveidot antitoriju valdību.

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir šo pamiera desmitgažu mantojums. Tie ir gan Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa regulārie pārmetumi Rietumeiropas partneriem, pirmkārt jau Vācijai, par nepietiekamo ieguldījumu aizsardzības budžetā, joprojām nesasniedzot vēlamo 2% robežu, gan Francijas prezidenta Emanuēla Makrona samita priekšvakarā klajā laistā metafora, salīdzinot NATO stratēģijas trūkumu ar „smadzeņu nāvi”. Ar šo problemātiku sasaucas arī Turcijas un tās līdera Radžipa Taijipa Erdogana pēdējā laika rīcība, bez saskaņošanas ar aliansi izvēršot militāro operāciju pret kurdu pašaizsardzības spēkiem Sīrijas ziemeļos un iepērkot Krievijā ražotu pretgaisa aizsardzības sistēmu. Vaņagojums visam bija samita priekšvakarā no Ankaras izskanējušie draudi bloķēt NATO aizsardzības plānu attīstību Baltijas valstīm un Polijai, ja alianse neatbalstīs Turcijas akcijas pret kurdiem. Līdz ar to samits Votfordā sākās visai uzlādētā gaisotnē, un nosprakšķēja ne viena vien verbāla dzirkstele. Prezidents Tramps veltīja prezidenta Makrona izteikumiem apzīmējumu ‘nasty’, kas šajā kontekstā visdrīzāk tulkojams kā ‘bīstams’, taču angļu valodā aptver arī nozīmes ‘neķītrs’, ‘nelāgs’, ‘derdzīgs’. Prezidents Makrons vēlreiz uzstāja uz sava redzējuma pareizību un pie reizes asi kritizēja prezidenta Erdogana rīcību. Savukārt kāda televīzijas kamera notvēra Kanādas prezidentu Džastinu Trudo kuluāros ieņirdzam par Donaldu Trampu, kura izteikumi preses konferencē atstājuši viņa komandu ar, citējot, „atkārtiem žokļiem”. Tomēr samita otrā diena iezīmēja vismaz ārēju izlīdzinājumu. Piedraudētā Baltijas un Polijas aizsardzības plāna bloķēšana no Turcijas puses tā arī neīstenojās, un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs steidzās apliecināt tālākvirzību plāna attīstībā un visu dalībvalstu nelokāmo uzticību alianses statūtu 5. pantam. Samita rezultātā apstiprinājumu augstākajā līmenī guva nozīmīgas konceptuālas nostādnes: alianse turpmāk uzlūkos kosmosu kā potenciālu karadarbības telpu, tāpat pirmo reizi Ķīna piesaukta kā iespējams stratēģisks pretinieks.   Korupcijas skandāls izraisa varas krīzi Maltā 1. decembrī Maltas premjerministrs Džozefs Muskats pauda apņemšanos atkāpties no amata un arī valdošās Darba partijas līdera posteņa 12. janvārī, kad viņa partija būs izraudzījusies citu vadītāju. Tā premjers reaģējis uz masu protestiem, kas izvērtās Maltā pagājušās nedēļas nogalē. Protestu pamatā ir 2017. gada oktobrī notikušās izmeklējošās žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības izmeklēšanas, kas atklājusi bijušā premjera administrācijas vadītāja Keita Šembri domājamu saistību ar noziegumu. Karuana Galicija gadiem ilgi veltīja sevi korupcijas situācijas izpētei Maltā, un viņas publikācijās sakarā ar t.s. „Panamas dokumentiem” atklāja, ka gan Keitam Šembri, gan Maltas enerģētikas ministram Konrādam Mici, gan premjerministra sievai Mišelai Muskatai pieder ārzonas kompānijas Panamā, kas kalpojušas koruptīvi iegūtu līdzekļu apritei. Kā šo līdzekļu galvenais avots tika minēts uzņēmējs Jorgens Fenečs, kurš, cita starpā, vada kompāniju "Electrogas". Šī uzņēmuma daļas pieder Azerbaidžānas valsts gāzes ieguves uzņēmumam "SOCAR", vācu koncernam "Siemens" un maltiešu investoriem. Kompānija "Electrogas" ieguva pasūtījumu gāzes elektrostacijas būvniecībai Maltā, savukārt ar "SOCAR" tika noslēgts līgums par ekskluzīvām gāzes piegādes tiesībām Maltai. Kā atklājusi Karuanas Galicijas uzsāktā izmeklēšana, kuru starptautiska projekta ietvaros turpinājuši citu Eiropas valstu izmeklējošie žurnālisti, līgumā paredzētā cena ievērojami pārsniedz gāzes cenu brīvā tirgū, un maltiešu nodokļu maksātāji tādējādi zaudē desmitiem miljonu eiro. Jorgens Fenečs tika arestēts 19. novembrī, kad mēģināja savā jahtā pamest Maltu. Drīz pēc aresta viņš paziņoja, ka faktiskais Dafnes Karuanas Galicijas slepkavības plānotājs bijis Keits Šembri. Šembri 26. novembrī iesniedza atlūgumu un tika aizturēts, taču pēc pāris dienām atbrīvots. Daudzi maltieši saskata premjerministra Muskata atbildību valstī pastāvošajā korupcijas un necaurskatāmības situācijā. Kā kaismīgā runā svētdien notikušajā protesta mītiņā, uzrunājot premjerministru, sacīja sešpadsmitgadīgā studente Eve Borga Bonello: „Jūs mums solījāt vislabākos laikus un tā vietā sagādājāt visu laiku smagāko konstitucionālo krīzi; jūs mums solījāt „Maltu ikvienam” un palīdzējāt nogalināt mūsu valsts pilsoni; lai slēptu savas pēdas, jūs noslepkavojāt Dafni Karuanu Galiciju.”   Krievijas pēdas Berlīnes slepkavībā Vakar Vācijas valdība paziņoja par divu Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšanu. Tas noticis pēc tam, kad izmeklēšanu augusta nogalē Berlīnē noslepkavotā patvēruma lūdzēja Zelimhana Hangošvili lietā pārņēma Vācijas Federālā prokuratūra. Kā paziņojuši prokurori, viņiem ir pietiekami pierādījumu tam, ka slepkavību organizējis vai nu kāds no Krievijas federālajiem specdienestiem, vai arī Čečenijas līdera Ramzana Kadirova padotie. Diplomātu izraidīšanas iemesls ir Krievijas nesadarbošanās lietas izmeklēšanā. Krievija jau paziņojusi, ka spers attiecīgus atbildes soļus. Zelimhans Hangošvili bija viens no redzamākajiem čečenu komandieriem Otrajā Čečenijas karā no 2001. līdz 2005. gadam. Pēc čečenu spēku sakāves viņš uzturējās Gruzijā, kur 2015. gadā jau piedzīvoja vienu slepkavības mēģinājumu. Pēc tam viņš devās uz Vāciju, kur pieprasīja patvērumu. Lūgums tika noraidīts, un brīdī, kad Hangošvili tika noslepkavots, viņš sagaidīja drīzu izraidīšanu. Slepkava tika notverts brīdī, kad bija nogremdējis Šprē upē savu motociklu, slepkavības ieroci un parūku. Dokumentos viņš minēts kā Vadims Sokolovs, taču tā, domājams, ir viltus identitāte. Patiesībā tas varētu būt 1965. gadā Kazahstānā dzimušais Vadims Krasikovs, kurš, kā domā prokurori, vainojams arī kāda uzņēmēja noslepkavošanā Maskavā 2013. gadā. Kā intervijā kanālam Deutsche Welle  izteicies britu vēsturnieks Marks Galeoti: „Pašiem krieviem aizdomas par slepkavības organizēšanu ir īsti laikā. Daļa no krievu aprēķina ir pasniegt sevi kā tik neaprēķināmus un bīstamus, ka Rietumiem nekas cits neatliks, kā vienoties ar Maskavu.” Šis izteikums ir visai zīmīgs t.s. Normandijas formāta sarunu kontekstā, kurām ar Krievijas, Ukrainas, Vācijas un Francijas līderu piedalīšanos jāatsākas jau nākamnedēļ.

Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Protestu kustība Libānā Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti. Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām.   Situācijas attīstība Honkongā Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos. Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem spēkiem, kuru līdz šim nevēlējās atzīt kontinentālās Ķīnas vara. Oficiālā Pekina, kas sākotnēji Honkongā notiekošo centās noklusēt, pēdējos mēnešos kļuvusi arvien kareivīgāka savos izteikumos. Spilgtākais šai ziņā ir Ķīnas prezidenta Sjī Dziņpina izteikums 14. oktobrī, solot Ķīnas vienotības grāvējiem „sašķaidīt miesas un saberzt kaulus pulverī”.   Eiropas Komisijas apstiprināšana Vakar Strasbūrā ar 461 balsi par, 157 pret un 89 deputātiem atturoties tika apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs ar bijušo Vācijas aizsardzības ministri, Eiropas Tautas partijas grupas pārstāvi Urzulu fon der Leienu priekšgalā. Komisijas apstiprināšanas process finišējis apmērām mēnesi vēlāk, nekā bija plānots, ciktāl vairākām valstīm nācās nomainīt savus komisāra kandidātus. Sākotnējos pretendentus bija spiestas atsaukt Rumānija, Ungārija un Francija, un visai smags iztaujāšanas process bija arī Polijas pārstāvim, lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim. Visos šajos gadījumos tiek piesaukta ne tikai attiecīgo kandidātu kvalifikācija, bet arī politiskais konteksts, respektīvi – Eiropas Parlamenta vairākuma attieksme pret attiecīgo valstu valdībām. Jaunums ir trīs Komisijas atbildīgo viceprezidentu posteņi, iezīmējot prioritāros politikas virzienus, proti – Nīderlandes komisārs Franss Timmermanss būs atbildīgs par „Eiropas zaļo vienošanos”, Dānijas komisāre Margarēte Vestagere par „Digitālajam laikmetam gatavu Eiropu” un Valdis Dombrovskis par „Ekonomiku cilvēka labā”. Bez tam Urzulai fon der Leienai būs vēl pieci viceprezidenti: Eiropas Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos, Spānijas komisārs Žozefs Borels, Vērtību un caurskatāmības komisāre no Čehijas Vera Jourova, Eiropas dzīvesveida stiprināšanas komisārs no Grieķijas Margaritis Šinass, Starpinstitūciju sadarbības un perspektīvā skatījuma komisārs no Slovākijas Marošs Ševčovičs un Demokrātijas un demogrāfijas komisāre no Horvātijas Dubravka Šujca. Desmit eirokomisāri, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju, pārstāv Eiropas Tautas partijas parlamentāro grupu, deviņi – sociāldemokrātus, seši – liberālo grupu „Atjaunot Eiropu”, un pa vienam no konservatīvo un reformistu un zaļo grupas. Seši no jaunapstiprinātajiem eirokomisāriem, tai skaitā visi atbildīgie viceprezidenti, darbojušies arī Žana Kloda Junkera komisijā. Var piebilst, ka par savu pārstāvju portfeļu „svaru” nevar sūdzēties ne vien Latvija, bet arī abas pārējās Baltijas valstis. Igaunijas eirokomisāre Kadri Simsone atbildēs par enerģētiku, savukārt Lietuvas eirokomisārs Virgīnijs Sinkevičs – par vidi un okeāniem. Un vēl – lai arī vēl nav īsti skaidrs, kad un vai vispār Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību, Londonas pārstāvja fon der Leienas komisijā nav.

Studijā notikumus komentē politologs Kārlis Daukšts un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Telefonintervijās: Gruzijas latviete, Gruzijas Latviešu biedrības „Ave Sol! priekšsēdētāja Regīna Jakobidze un Briseles Brīvās universitātes  doktorante Diāna Potjomkina. Nemieri Irānā Masu protesti Irānā sākās 15. novembrī, kad valdība negaidīti pieņēma lēmumu par krasu degvielas cenas palielināšanu. Standarta benzīna cena palielināta par 50%, pie tam patēriņš ierobežots ar 60 litriem mēnesī. Par virsnormas patēriņu irāņu autovadītājiem turpmāk nāksies maksāt trīsreiz dārgāk nekā līdz šim. Degvielas cenu kāpums ir sevišķi sajūtams uz vispārējās ekonomikas lejupslīdes un inflācijas fona. Pēdējā gada laikā, atjaunojoties Savienoto Valstu noteiktajām naftas eksporta sankcijām, valsts ekonomika sarukusi par gandrīz 10%, bet Irānas riāls zaudējis vairāk nekā 40% vērtības. Protesta akcijas drīz pārauga nemieru raksturu. Demonstranti bloķēja transporta maģistrāles, tika postīti un vietām aizdedzināti transportlīdzekļi, degvielas uzpildes stacijas un bankas. Potestētāju izkliegtie saukļi vērsās ne tikai pret konkrēto lēmumu vai pašreizējo valdību, bet pret Irānas Islāma Republikā pastāvošo politiski ideoloģisko sistēmu kopumā. Demonstranti skandēja „Nost ar garīdznieku varu!” un „Nāvi diktatoram!”, ko var attiecināt kā uz pašreizējo prezidentu Hasanu Ruhāni, tā uz Irānas augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmeneī. Izskanēja saukļi, slavinot savulaik gāzto šahu Rezu Pehlēvi un protestējot pret valsts līdzekļu tērēšanu atbalstam kaujinieku grupējumiem Palestīnā, Libānā un Sīrijā. Tiek lēsts, ka nemieros iesaistījušies apmēram 87 000 cilvēku vairāk nekā 100 pilsētās. Vara vērsusies pret nemierniekiem ar maksimālu bardzību, demonstrantu izklīdināšanai lietojot arī kaujas munīciju. 16. novembra vakarā praktiski visā valstī tika pārtraukta piekļuve globālajam tīmeklim, tā liedzot protestētājiem koordinēt savu darbību un arī iegūt informāciju par faktisko upuru skaitu. Varasiestādes atzinušas vien 12 nemiernieku un 3 drošības spēku pārstāvju bojāeju. Tikmēr organizācija „Starptautiskā amnestija” min, ka tai ir ziņas par 106 cilvēku nāvi, bet, novērtējot atklātībā nonākušos šaujamieroču lietošanas kadrus, tiek lēsts, ka upuru skaits varētu būt arī lielāks. Ir parādījusies informācija, ka varasiestādes neizdod bojāgājušo mirstīgās atliekas tuviniekiem pienācīgai apbedīšanai un, iespējams, aprok nogalināto ķermeņus anonīmās kapavietās. Vairāk nekā tūkstotis nemieru dalībnieku arestēti. Premjerministrs Ruhāni trešdien pasludinājis „uzvaru, atvairot ārzemju ienaidnieku uzbrukumu”. Viņš nodēvējis protestētājus par dumpiniekiem, kuri rīkojoties saskaņā ar (citējot) „reģiona reakcionāru, cionistu un amerikāņu plānu”. Ar „reģiona reakcionāriem” domāta Saūda Arābija, savukārt ar cionistiem, saprotams, Izraēla.   Garlaicīgās vēlēšanas Baltkrievijā Apzīmējums „garlaicīgās vēlēšanas”, raksturojot 17. novembrī notikušo Baltkrievijas parlamenta Pārstāvju palātas ievēlēšanu, parādās ne viena vien starptautiskā medija virsrakstos. Patiešām, vismaz ārēji mūsu kaimiņvalsts politiskajā procesā nekas nemainās. Pirms vēlēšanām vērojamā salīdzinoši lielākā opozīcijas aktivitāte, tai skaitā izvirzot jaunus un salīdzinoši mazpazīstamus kandidātus, sastapusies ar prognozējamu varas reakciju, iedarbinot jau aprobētus nevēlamo kandidātu atsijāšanas mehānismus. Rezultātā, kā šķiet, no 110 Baltkrievijas parlamenta apakšpalātas deputātiem neviens nepārstāvēs kādu režīmam atklāti opozicionāru partiju. Vēl spilgtāks gan ir fakts, ka tikai 21 no 110 jeb 24% no ievēlētajiem vispār pārstāv jebkādu politisko partiju; pārējie ir bezpartejiskie. Kā norādījuši starptautiskie novērotāji, vēlēšanas noritējušas mierīgi, taču pati Baltkrievijā pastāvošā politiskā sistēma neatbilst demokrātijas un pilsoņtiesību standartiem, un parlaments tās ietvaros nav uzlūkojams par neatkarīgu likumdevēju varu. Pats interesantākais notikušo vēlēšanu sakarā ir prezidenta Aleksandra Lukašenko izteikumi kameru priekšā pēc nobalsošanas vēlēšanu iecirknī. Jautāts par iespējamo Baltkrievijas integrāciju ar Krieviju, prezidents paziņoja, ka šai ziņā nekādas kustības nebūs, iekams lielā kaimiņvalsts nepiedāvās baltkrieviem izdevīgākus energoresursu piegādes nosacījumus un nelikvidēs tirdzniecības barjeras. Raksturojot situāciju, Lukašenko lietojis izteicienu, kas, burtiski tulkots no krievu valodas, skan: „Kāda mārrutka pēc mums vajadzīga tāda savienība?” Tāpat, runājot par nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, viņš izteicies, ka negrasās „zilējošiem pirkstiem turēties pie prezidenta krēsla”. Tas no jauna aktivizējis spekulācijas par to, vai autoritārajam Baltkrievijas līderim, kurš ir pie varas kopš 1994. gada, nav padomā kāds amata tālāknodošanas plāns.   Protesti Gruzijā Nu jau otro reizi šogad pie Gruzijas Parlamenta ēkas Tbilisi sākušies masu protesti. Iepriekšējā reizē bija jūnijā, kad par protestu ieganstu kļuva Krievijas Valsts domes deputāta Sergeja Gavrilova ierašanās Parlamentā un uzstāšanās krieviski no priekšsēdētāja vietas. Toreiz partija „Gruzijas sapnis”, kurai Parlamentā ir vairākums, solīja, cita starpā, pieņemt konstitūcijas grozījumus, nomainot valstī šobrīd pastāvošo jaukto vēlēšanu sistēmu ar pilnīgi proporcionālu. Kā tobrīd solīja partijas līderis Bidzina Ivanišvili, šīs izmaiņas stāsies spēkā vēl pirms nākamgad oktobrī paredzētajām vēlēšanām. Tagad valdošais vairākums atkāpies no šiem solījumiem, 14. novembrī balsojot par reformas atlikšanu līdz 2024. gadam. Tas izraisīja opozīcijas atbalstītāju protestus, kuri 17. novembrī kļuva masveidīgi. Pie parlamenta sapulcējās apmēram 20 000 cilvēku, kas ir plašākais protests kopš 2011. gada, kad tie vērsās pret toreizējo prezidentu Mihailu Saakašvili. Protestētāji izvirzīja prasības par tūlītēju pāreju uz proporcionālo vēlēšanu sistēmu un ārkārtas vēlēšanām. 18. novembrī policija, lietojot ūdensmetējus, atspieda lielāko daļu protestētāju no Parlamenta ēkas. 37 protestu dalībnieki arestēti, un viņiem izvirzītas apsūdzības huligānismā un policijas likumīgu prasību ignorēšanā. Opozīcijas partijas, kuras šoreiz ir neierasti vienotas, sola nākamo masu demonstrāciju 25. novembrī, pēc tam atkal bloķējot Parlamenta ēku. Par to paziņojis opozicionārās partijas „Eiropeiska Gruzija” līderis Dāvids Bakradze. Savukārt valdošās partijas pārstāvis un Tbilisi mērs Kaha Kaladze paziņojis, ka varas iestādes lietošot visus nepieciešamos līdzekļus pretlikumīgas rīcības novēršanai un ka vēlēšanas notikšot paredzētajā laikā un saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu.

Studijā notikumus komentē vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Trampa „medības” un Blumberga starts Vakar ASV Kongresā notika pirmās publiskās liecinieku noklausīšanās prezidenta Donalda Trampa impīčmenta izmeklēšanas procesā. Liecināja pašreizējais ASV vēstnieks Ukrainā Bils Teilors un viens no ārlietu dienesta augstākā ranga darbiniekiem Džordžs Kents. Vēstnieks Teilors atstāstīja kāda sava dienesta līdzstrādnieka teikto, kurš bijis liecinieks telefonsarunai, kad Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends sazvanījies ar prezidentu Trampu no kāda Kijevas restorāna. Sondlends esot ziņojis prezidentam, ka „ukraiņi ir gatavi virzīties uz priekšu” izmeklēšanā par tēva un dēla Baidenu darbību Ukrainā. Atgādinot – bijušais viceprezidents Džo Baidens ir viens no spēcīgākajiem Demokrātiskās partijas kandidātiem nākamā gada prezidenta vēlēšanām. Vēstnieka Teilora liecība nav tiešs pierādījums, taču, ja tā apstiprinātos, izklaušinot vēstnieku Sondlendu vai pagaidām anonīmo vēstniecības darbinieku, vairs nebūtu noliedzama tieša prezidenta Trampa iesaiste mēģinājumos panākt Baidenu darbības izmeklēšanu Ukrainā. Savukārt diplomāts Kents pauda viedokli, ka prezidenta Trampa privātais jurists Rūdijs Džuliani izvērsis nomelnošanas kampaņu pret bijušo Savienoto Valstu vēstnieci Kijevā Mariju Jovanoviču, kura, Trampaprāt, simpatizējusi Baideniem. Tikām cīņā par prezidenta posteni iesaistījies vēl viens spilgts kandidāts – multimiljardieris, finanšu, mediju un informācijas tehnoloģiju koncerna Bloomberg L.P. dibinātājs Maikls Blūmbergs. Šobrīd 77 gadus vecais Blūmbergs no 2002. līdz 2013. gadam bija Ņujorkas mērs, ieņemot šo amatu trīs termiņus pēc kārtas. Ievēlēts kā Republikāņu partijas kandidāts, otrā termiņa vidū Blūmbergs kļuva par bezpartejisku politiķi. Par mediju magnāta ambīcijām kļūt par Baltā nama saimnieku baumoja jau pirms 2012. un 2016. gada prezidenta vēlēšanām. Sevišķi intensīvas šīs runas kļuva pēc tam, kad 2018. gadā Blūmbergs atjaunoja darbību Demokrātiskajā partijā un ieguldīja apmēram 100 miljonus tās Kongresa priekšvēlēšanu kampaņā. Vēl oktobra sākumā Blūmbergs gan noliedza plānus kandidēt prezidenta vēlēšanās, taču 7. novembrī paziņoja, ka piedalīsies gan, un 11. novembrī iesniedza oficiālu pieteikumu dalībai Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanās Alabamas štatā. Jāpiebilst, ka arī Hilarija Klintone izteikusies, ka viņas kandidatūra gaidāmajās vēlēšanās nav izslēgta.   Dienvidamerika protestu viļņos Pēdējo mēnešu procesus Dienvidamerikā jau salīdzina ar „Arābu pavasara” kustību no 2010. līdz 2012. gadam. Daudzviet konkrētu un samērā otršķirīgu iemeslu izraisīta, sabiedrības neapmierinātība izlauzusies uz āru, atklājot dziļākas un ilglaicīgākas sociālekonomiskās problēmas. Pašreizējā Dienvidamerikas politisko satricinājumu bilance izskatās šādi: Paragvajā masu protestus augustā izraisīja informācija, ka prezidenta Mario Abdo Benitesa valdība slepenās sarunās piekritusi neizdevīgam līgumam ar kaimiņvalsti Brazīliju par abu valstu kopīgās Itaipu hidroelektrostacijas ražotās elektroenerģijas izmantošanas noteikumiem. Opozīcija ir uzsākusi impīčmenta procesu pret prezidentu Abdo, kas šobrīd tuvojas noslēgumam. Peru prezidenta Martina Viskarras lēmums septembra beigās atlaist Kongresu, kuru valsts galva vaino tiesu sistēmas korupcijas piesegšanā, izraisīja parlamenta atbalstītāju demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Bolīvijā pēc 19 dienas ilgušiem masu protestiem un ģenerālstreika daļā valsts no amata atkāpies radikāli kreisais prezidents Evo Moraless, kurš savu kandidēšanu uz ceturto prezidentūras termiņu 20. oktobra vēlēšanās panāca ar konstitucionālām manipulācijām un tika turēts aizdomās par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Atkāpšanās notika pēc policijas un bruņoto spēku vadības aicinājuma. 12.novembrī pametis valsti, Moraless saņēmis politisko patvērumu Meksikā. Vardarbīgus masu protestus Ekvadorā oktobra pirmajā pusē izraisīja valdības lēmums pārtraukt 40 gadus īstenoto degvielas subsidēšanu. Akcijas turpinājās, arī kad lēmums tika atcelts, un izbeidzās tikai pēc tam, kad prezidents Lenins Moreno noslēdza īpašu vienošanos ar iedzimto cilšu vadoņiem. Taču visvardarbīgākie protesti kopš 19. oktobra turpinās Čīlē, kur prezidenta Sebastiana Piņeras valdība, izmantojot kopš Augusto Pinočeta laikiem spēkā esošus likumus, raidījusi pret protestētājiem armijas spēkus. Sadursmju rezultātā 18 cilvēki zaudējuši dzīvību, tūkstoši arestēti, un starptautiskās organizācijas paudušas bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem. Arī Čīlē protesti neapsīkst par spīti tam, ka konkrētais iegansts – sabiedriskā transporta biļešu cenu un elektroenerģijas tarifu celšana – ticis novērsts.   Spānijas parlamenta vēlēšanu rezultāti Ceturtās parlamenta vēlēšanas Spānijā četru gadu laikā nav nesušas cerēto politisko stabilitāti. Līdz šim valdošā Spānijas Sociālistiskā strādnieku partijai gan joprojām ir lielākā frakcija kā parlamenta apakšpalātā – Deputātu Kongresā – tā augšpalātā – Senātā; tomēr līdz vairākumam tai pietrūkst apmēram trešdaļas deputātu vietu. Krietni veiksmīgākas nekā iepriekšējās vēlēšanas aprīlī šīs bijušas sociālistu galvenajiem konkurentiem – labēji konservatīvajai Tautas partijai, kas atguvusi agrāk zaudētās pozīcijas. Savukārt galvenie ieguvēji šajās vēlēšanās ir radikāli labējie – partija "Vox", kuras programmā dominē antimigrācijas, Franko diktatūras attaisnošanas un katalāņu secesijas kustības radikālas apspiešanas motīvi. "Vox" tagad ir trešā lielākā frakcija Kongresā. Smagu sagrāvi vēlēšanās cietusi centriskā Pilsoņu partija, kuras vadība pēdējos mēnešos centās īstenot labējāku politiku, sevišķi Katalonijas secesijas jautājumā. Aprēķins neattaisnojās, jo partijas elektorāts vienkārši pārgāja pie citiem līdzīgu programmu sludinošiem spēkiem – Tautas partijas un "Vox". Nav piepildījušies tūlīt pēc vēlēšanām izskanējušie pieņēmumi par iespējamu „lielo koalīciju” – sociālistu un konservatīvo kopīgu valdību. Tomēr koalīcijas valdība – pirmā Spānijas vēsturē kopš demokrātijas atjaunošanas 1978. gadā; visticamāk, būs. 12. novembrī par koalīcijas līguma noslēgšanu paziņoja Sociālistiskā strādnieku partija un radikāli kreisā alianse "Unidas Podemos" – „Vienoti Varam”, parasti dēvēta vienkārši Podemos. Lai arī vēl nesen sociālistu līderis, premjerministrs Pedro Sančess izteicās, ka nevarētu naktīs mierīgi gulēt, ja viņa kabinetā būtu Podemos ministri, tagad abi spēki, neredzot citu iespēju, likuši domstarpības pie malas. Tiesa, arī sociālistu un Podemos blokam līdz nepieciešamajam 176 balsu vairākumam Kongresā pietrūkst 21 balss, kuru varētu nodrošināt mazāko etnisko un reģionālo partiju atbalsts.

Studijā notikumus komentē Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Berlīnes mūra krišanai – 30 Otrā pasaules kara noslēgumā uzvarētājas lielvalstis sadalīja kapitulējušo Vāciju četrās okupācijas zonās, un tāpat četrās zonās tika sadalīta arī galvaspilsēta Berlīne. 1949. gadā Rietumu lielvalstis, baidoties no padomju ietekmes izplatīšanās visā Vācijā, atbalstīja Vācijas Federatīvās Republikas jeb Rietumvācijas izveidi savās okupācijas zonās valsts rietumdaļā. Atbildot uz šo soli, padomju okupācijas zonā tika nodibināta Vācijas Demokrātiskā Republika jeb Austrumvācija – padomju stila totalitāra valsts. Rietumnieku okupācijas zonas Berlīnē palika pašā Austrumvācijas viducī kā Rietumu demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas sala. Laikam ejot, Rietumvācijas ekonomiskais un sociālais pārākums kļuva arvien pamanāmāks, un arvien vairāk Austrumvācijas iedzīvotāju emigrēja uz rietumiem. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc 1961. gada 13. augustā VDR valdība slēdza robežas un Berlīnē, kur līdz tam varēja brīvi pārvietoties visā pilsētā, sāka veidot robežbūves. Sākotnēji tie bija dzeloņstiepļu nožogojumi, vēlāk – betona siena, bet mūra pastāvēšanas beigu posmā – vesela sarežģīta robežbūvju sistēma ar bunkuriem, sargtorņiem, signalizāciju, lamatām un mīnām; austrumvācu robežsargiem bija pavēlēts šaut uz ikvienu, kurš mēģinātu nelegāli pārvarēt mūri. Berlīnes mūris kļuva par spilgtāko „Dzelzs priekškara” iemiesojumu, tā simbolu. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Austrumvācijas līderis Ērihs Honekers kādā oficiālā sanāksmē deklarēja: „Mūris paliks tikmēr, kamēr nemainīsies apstākļi, kas noveda pie tā celtniecības. Tas pastāvēs vēl pēc 50, varbūt pat vēl pēc 100 gadiem.” Tomēr visā Padomju blokā tobrīd jau bija sākušās pārmaiņas, kuru aizsācējs bija Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs. Viņa vadītā Padomju Savienība vairs nebija gatava ar bruņotu spēku iejaukties savu satelītvalstu iekšpolitikā. Polijā, pēc tam Ungārijā sākās demokratizācijas procesi, un 1989. gada vasarā Ungārijas valdība atvēra robežu ar Austriju. Austrumvācieši, kuriem bija atļauts diezgan brīvi ceļot uz padomju bloka valstīm, cauri Čehoslovākijai  devās uz Ungāriju, lai no turienes nokļūtu Rietumeiropā. Austrumberlīnes valdības mēģinājumi šo plūsmu apturēt ar aizliegumiem izraisīja plašus protestus un streiku draudus. Oktobra vidū vecišķo Honekeru Vācijas Demokrātiskās Republikas priekšgalā nomainīja gados jaunākais Egons Krencs, un tika izstrādāti plāni par izceļošanas kārtības liberalizāciju. 1989. gada 9. novembrī Vācijas Sociālistiskās vienības partijas pārstāvim Ginteram Šabovskim vajadzēja preses konferencē paziņot par pakāpenisku jaunās kārtības ieviešanu, taču, nebūdams pietiekami sagatavojies, viņš kļūmīgi paziņoja, ka robeža tiekot atvērta nekavējoties. Tālākie notikumi vairs nebija kontrolējami: ļaužu masas no abām Berlīnes daļām plūda uz mūri, pārsteigtie austrumvācu robežsargi neuzdrīkstējās viņus kavēt, un līdz tam rūpīgi apsargātā robeža beidza pastāvēt. Mūris bija kritis. Daudzu ieskatā tas bija pārmaiņu neatgriezeniskuma punkts, pēc kura padomju sistēmas sabrukums vairs nebija novēršams.   Prezidenta Trampa impīčmenta izmeklēšanas process Savienoto Valstu Kongresa Pārstāvju palātas Izmeklēšanas komiteja senatora Ādama Šifa vadībā turpina prezidenta Donalda Trampa rīcības izmeklēšanu, ka var beigties ar impīčmenta procesa uzsākšanu. Par izmeklēšanas iemeslu kļuva publiskotā Trampa telefona saziņa ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, kurā Savienoto Valstu līderis diezgan nepārprotami mēģināja panākt, lai Ukrainā tiktu uzsākta izmeklēšana pret bijušo viceprezidentu un Demokrātiskās partijas kandidātu nākamgada prezidenta vēlēšanās Džozefu Baidenu un viņa dēlu Hanteru Baidenu. Kā formulējusi Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi: „Trampa prezidentūras darbības atklāj apkaunojošu faktu, ka prezidents ir rīkojies nodevīgi pret savu amata zvērestu, mūsu nacionālo drošību un mūsu vēlēšanu godīgumu.” Kongresmeņu līdz šim uzklausītās liecības nav prezidentam labvēlīgas. Trampa bijušais īpašais sūtnis Ukrainā Kurts Vokers nodevis komitejai savu kolēģu ziņojumus, kuros paustas bažas par Savienoto Valstu līdera mēģinājumiem panākt slepenu vienošanos ar prezidentu Zelenski apmaiņā pret diplomātisko un militāro atbalstu Ukrainai. Fiona Hilla, bijusī Trampa padomniece Krievijas jautājumos, liecinājusi par amerikāņu drošības dienestu darbinieku paustajām bažām, ka prezidenta juridiskais pārstāvis Rūdolfs Džuliani izvērsis Ukrainā aizkulišu diplomātijas kampaņu. Bijusī Savienoto Valstu vēstniece Ukrainā Marija Jovanoviča paudusi uzskatu, ka Tramps atbrīvojis viņu no amata, jo uzskatījis, ka viņa simpatizē Baideniem. Savu liecību nesen mainījis Savienoto Valstu vēstnieks Eiropas Savienībā Gordons Sondlends, atzīstot, ka informējis ukraiņu amatpersonas par to, ka Savienoto Valstu militārā palīdzība Ukrainai būs atkarīga no viņu gatavības juridiski vērsties pret Baideniem. Izmeklēšanas un nākamā gada prezidenta vēlēšanu kontekstā brīdinoši Donaldam Trampam un Republikāņu partijai izskatās vairāku nupat notikušu štatu līmeņa vēlēšanu rezultāti. Republikāņu kandidāts Kentuki gubernatora vēlēšanās Mets Bevins zaudējis savam demokrātu sāncensim Endijam Bešīram, savukārt Virdžīnijas štata likumdevēju sapulcē demokrāti ieguvuši vairākumu pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma.

Studijā notikumus komentē LU asoc.prof. Daunis Auers un maģistrants Jurģis Kalniņš, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Spēku atvilkšana Austrumukrainā 29. oktobrī Ukraina uzsākusi savu bruņoto spēku atvilkšanu no frontes līnijas ar pašpasludināto Luhanskas Tautas republiku Zolotes pilsētas apkaimē. Abpusēja spēku atvilkšana trīs frontes līnijas punktos ir priekšnoteikums no Maskavas puses, lai notiktu tikšanās tā dēvētajā „Normandijas formātā”, turpinot sarunas par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Jau vasarā atvilkšana notika Staņicas Luhanskas pilsētciematā, savukārt Petrovskes pilsētā tā vēl nav uzsākta. Atvilkšana Zolotē aizkavējās apmēram par mēnesi, jo vairākkārt tika pārkāpta vienošanās par nedēļu ilgu uguns pārtraukšanu pirms atvilkšanas sākuma. Stāvokli Ukrainas pusē sarežģī bijušo brīvprātīgo Ukrainas armijas karavīru un citu patriotisko organizāciju dalībnieku ierašanās spēku atvilkšanas zonā. Tiek izteikti pretrunīgi apgalvojumi par to, vai šie aktīvisti šobrīd ir bruņoti. 26. oktobrī, uzturoties Zolotē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesaistījās asā sarunā ar vienu no šiem brīvprātīgajiem, kas vēlāk guva plašu rezonansi Ukrainas medijos un sabiedrībā. Brīvprātīgo līderis un partijas „Nacionālais korpuss” vadītājs Andrijs Biļeckis brīdinājis valdību nemēģināt risināt šo problēmu ar spēku, jo uz to tikšot atbildēts ar vēl lielāka skaita bruņotu aktīvistu iesaisti. Netiešu atbalstu brīvprātīgo aktivitātēm paudis Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs. Spēku atvilkšana ir aptuveni mēnesi ilgs process, kuru kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji. Globālie protesti Protestu uzbangojums, kuru pasaule piedzīvojusi pēdējās nedēļās, savā apjomā ir lielākais kopš šīs desmitgades sākuma, kad „Arābu pavasara” masu demonstrācijas sakrita ar Occupy kustību Rietumu finanšu centros. Pašreizējiem protestiem dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi motīvi, un atšķirīga ir arī varas reakcija. Joprojām turpinās jau mēnešiem ilgie protesti Honkongā, lai gan to tiešais iemesls – personu izraidīšanas likumprojekts – 23. oktobrī tika atsaukts. Spānijas Augstākās tiesas lēmums, piespriežot reālus un ilgus cietumsodus vairākiem Katalonijas secesijas kustības līderiem, izraisīja vairākas dienas ilgus vardarbīgus protestus Barselonā un citās Katalonijas pilsētās. Čīles galvaspilsētā Santjago protestu konkrētais iegansts ir braukšanas maksas palielinājums sabiedriskajā transportā, taču tajos izpaužas neapmierinātība ar vispārējo sociālo situāciju, tai skaitā zemo izglītības kvalitāti valstī. Neapmierinātība ar valdības sociālo un ekonomisko politiku ir iemesls protestiem Haiti un Ekvadorā, pēdējā gadījumā panākot valdības piekāpšanos un atteikšanos no Starptautiskā Valūtas fonda iniciētās taupības pasākumu paketes. Vairāk politiska satura ir protestiem Tuvajos Austrumos – Irākā, Libānā un Ēģiptē. Šeit ielās izgājušie sociālekonomisko problēmu cēloņus saskata politiskajā sistēmā un, attiecīgi, prasa konstitucionālas izmaiņas vai pie varas esošo spēku nomaiņu. Kamēr Libānā vara ir salīdzinoši gatava dialogam, Irākā pret demonstrantiem raidīts bruņots spēks, kā rezultātā 21 cilvēks zaudējis dzīvību. Ēģiptes militārā diktatūra izvērsusi striktus drošības pasākumus, apslāpējot protestu kustību, pirms tā izvērsusies plašumā. Komentētāji saskata līdzīgas iezīmes visos šajos protestos: sakritību protesta formās, sociālo tīklu ietekmi un – kas visnozīmīgāk – protestētāju vecumu. Kā atzīmē izdevuma The Guardian apskatnieks Džeks Šenkers: Vairums no šobrīd protestējošajiem ir finanšu krīzes bērni – paaudze, kas pieaugusi dīvainajos un drudžainajos gados pēc ekonomiskās un politiskās konvencijas sabrukuma un pirms iezīmējusies jauna, kas varētu aizstāt bojāgājušo.   Gaidāmās vēlēšanas Lielbritānijā  Otrdien Lielbritānijas Parlaments reto reizi darīja pa prātam premjerministram Borisam Džonsonam, ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprinot ne vien viņa rosinātās ārkārtas vēlēšanas, bet arī to datumu – 9. decembri. Ar šīm vēlēšanām premjers cer iegūt Parlamentu, kas noteiktāk atbalstīs viņa breksita plānu, kura īstenošana atlikta līdz nākamā gada 31. janvārim. Tomēr šo gaidu piepildīšanās nepavisam nav garantēta. Pašreizējās aptaujas gan liecina, ka Konservatīvajai partijai ir solīds pārsvars pār tās galvenajiem konkurentiem leiboristiem, tomēr vai šis pārsvars saglabāsies līdz vēlēšanām un vai tas konvertēsies atbilstošā deputātu vietu skaitā, to, kā atzīmē apskatnieki, grūti prognozēt. Vēl tiek uzsvērts fakts, ka abu tradicionālo britu politikas smagsvaru, konservatīvo un leiboristu, kopējais svars politiskajā spektrā ir sarucis līdz nepieredzēti zemam līmenim – apmēram 60%. Nav īsti skaidrs, kā šajās vēlēšanās varētu izpausties „Breksita partijas” atbalstītāju piedalīšanās, ciktāl nacionālajā līmenī eiroskeptisko spēku ieguvumi līdz šim bijuši niecīgi. Savu ietekmi noteikti palielinās Liberāldemokrātiskā partija, kura konsekventi iestājas par breksita atsaukšanu, taču nav droši lēšams, cik tieši eirooptimistu balsu tā varētu atņemt saviem konkurentiem. Droši vien konservatīvo galvenais konkurents arī gaidāmajās vēlēšanās būs Leiboristu jeb Darba partija, taču šīs partijas izredzes nebūt nevairo tās aptuvenā pozīcija breksita jautājumā, kas ir un paliek nozīmīgākais šajās vēlēšanās. Tiek minēts arī, ka vēlēšanu rezultātus varētu nozīmīgi iespaidot vēlētāju tendence balsot par ticamāko uzvarētāju un pat slikts laiks, kas daudzus varētu atturēt doties pie urnām.

Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils  Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.  

Notikumus pasaulē komentē Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Jānis Kapustāns - Vidzemes augstskolas lektors. Telefonintervijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Polijas vēlēšanu rezultāti Kā jau varēja sagaidīt, vērojot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, svētdien notikušās Polijas parlamenta vēlēšanas apliecināja pie varas esošās labēji populistiskās partijas „Likums un Taisnīgums” – dominējošo lomu politiskajā ainavā. Partijas rezultāts parlamamenta apakšpalātas Sejma vēlēšanās – nepilni 44% – ir izcilākais, kādu jebkurš poļu politiskais spēks guvis kopš demokrātijas atjaunošanas 1989. gadā. Tomēr šī ir relatīva uzvara, un „Likuma un Taisnīguma” vara vairs nebūs tik monolīta kā pēc iepriekšējās vēlēšanu uzvaras 2015. gadā. Izmaiņas Sejma partiju struktūrā nosaka to, ka kopējais „Likuma un Taisnīguma” deputātu skaits parlamenta apakšpalātā būs pat nedaudz mazāks nekā iepriekš. Tiesa, vēl vairāk vietu Sejmā zaudējis valdošās partijas galvenais konkurents – liberāli centriskā „Pilsoniskā apvienība”. Galvenie ieguvēji no vietu pārdales ir jaunie politiskie veidojumi: apvienība „Kreisie” un galēji labējā „Konfederācija Brīvība un Neatkarība”. Vēl smagāks ir „Likuma un Taisnīguma” zaudējums parlamanta augšpalātā – Senātā, kura deputāti tiek ievēlēti no vienmandāta apgabaliem. „Pilsoniskā apvienība” nozīmīgi vairojusi savu senatoru skaitu, un kopumā „Likums un Taisnīgums”, lai gan joprojām ir lielākā frakcija, taču augšpalātā palicis mazākumā. Tas nozīmē, ka vairs neies cauri drastiskā likumu pieņemšana, kādu valdošā partija īstenoja pēc uzvaras 2015. gadā, pakļaujot savai kontrolei tiesu varu un sabiedriskos medijus. Šie vēlēšanu rezultāti pārvilkuši svītru valdošās partijas līdera Jaroslava Kačiņska pirms vēlēšanām paustajām cerībām iegūt parlamentā divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu. Velkot paralēles ar Ungārijā valdošās partijas "Fidesz" lielāko politisko zaudējumu pēdēko desmit gadu laikā – opozīcijas kandidāta uzvaru Budapeštas mēra vēlēšanās – vairāki komentētāji jau min, ka Centrāleiropas labēji populistiskie spēki sāk zaudēt līdzšinējo jaudu.   Protesti Katalonijā Pirmdien uzliesmojušos protestus Katalonijā izraisīja Spānijas Augstākās tiesas lēmums, atzīstot deviņus Katalonijas secesijas kustības līderus par vainīgiem musināšanā uz dumpi un piespriežot viņiem no deviņiem līdz trīspadsmit gadiem cietumā. Vēl trīs katalāņu līderi atzīti par vainīgiem nepakļāvībā likumīgām varas iestāžu prasībām, piespriežot viņiem naudas sodus. Visi notiesātie neatzīst apsūdzības, uzskatot sevi par politieslodzītajiem. Jau drīz pēc sprieduma pasludināšanas Barselonas ielās sāka pulcēties protestētāji, un, viņu skaitam pieaugot, tika apturēta satiksme vairākās Katalonijas galvaspilsētas centālajās ielās. Tāpat protestētāji bloķēja Barselonas starptautisko lidostu, izraisot vairāk nekā 100 avioreisu atcelšanu. Sākās sadursmes ar policiju, kas pēc tumsas iestāšanās kļuva arvien vardarbīgākas, protestētājiem ceļot degošas barikādes. Demonstrācijas un sadursmes ar policiju turpinājušās visas pagājušās dienas ne tikai Barselonā, bet arī citur Katalonijā – Sabadelā, Taragonā, Ļeidā. Vismaz 25 cilvēki arestēti, 74 sniegta medicīniskā palīdzība. Katalonijas prezidents Kims Torra un citi autonomijas valdības pārstāvji aicinājuši protestētājus atturēties no nekārtībām un vardarbības, uzsverot, ka tās var būt par iemeslu Spānijas valdības tiešās pārvaldes ieviešanai Katalonijā. Ar līdzīgiem aicinājumiem nākusi klajā arī Spānijas kreisā valdība, premjerministram Pedro Sančesam solot Katalonijā īstenot „mierīgas pilsoniskas līdzāspastāvēšanas” politiku.   Eiropadomes samits „Mums ir lieliska jauna vienošanās,” - pirms pāris stundām tvītoja britu premjers Boriss Džonsons. Arī EK prezidents Žans Klods Junkers twitterī paziņojis, ka ir panākta jauna -godīga un balansēta- vienošanās. Tas nozīmē, ka saspringtās un sarežģītās sarunu nedēļas pirms kārtējā Eiropadomes samita Briselē, kas sākas šodien, ir vainagojušās ar panākumiem. Tiesa, izstāšanās līgums vēl jāapstiprina Eiropadomē, Eiropas Parlamentā, protams, arī Lielbritānijas parlamentā. Tur sasaukta sēde jau sestdien, tomēr tas būs jauns izaicinājums Džonsonam, kuram nav vairākuma parlamentā. Turklāt, konservatīvo sabiedrotie - Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija - šorīt paziņoja, ka šo izstāšanās līgumu atbalstīt nevar. Arī leiboristu līderis Džeremijs Korbins paziņojis, ka šo vienošanos nevar atbalstīt, jo tā izklausoties pat sliktāka par Terēzas Mejas panākto.   Turcijas armijas iebrukums Sīrijas Kurdistānā  „Tas paliks vēsturē kā apkaunojums, kā kauna traips amerikāņu reputācijā uz desmitgadēm,” laikraksts The Washington Post citē anonīmu Savienoto Valstu Armijas virsnieku, kurš pēdējos gados dienējis Sīrijā izvietotajos amerikāņu spēkos. 9. oktobrī Turcija uzsāka plašu iebrukumu Sīrijas ziemeļaustrumu rajonos, kurus pēdējos septiņus gadus kontrolē Sīrijas Demokrātiskie spēki – kurdu militārais grupējums, kuru Turcija uzskata par teroristisku organizāciju. Tas notika pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja par reģionā izvietoto amerikāņu spēku atvilkšanu. Kurdu spēki līdz šim bija amerikāņu uzticamākie sabiedrotie cīņā pret radikālo islāmistu grupējumu „Islāma valsts”, un šai militārajai sadarbībai lielā mērā jāpateicas par radikāļu grupējuma sakāvi Sīrijas austrumos. Pašreizējo amerikāņu rīcību kurdi atklāti dēvē par nodevību, un šim viedoklim piekrīt arī daudzi Vašingtonā – ne tikai prezidenta Trampa politiskie pretinieki, bet arī armijas un specdienestu profesionāļi. Pie tam šķiet, ka Turcija met nepārprotamu izaicinājumu savam stratēģiskajam partnerim. Turku spēku sastāvā operējošās Sīrijas kaujinieku vienības bloķējušas galveno transporta maģistrāli, kas savieno Sīrijas ziemeļaustrumos dislocētos amerikāņu spēkus ar to bāzēm Irākā. Vismaz vienā gadījumā turku artilērija apšaudījusi amerikāņu vienību dislokācijas rajonu, un amerikāņu militārpersonas uzskata, ka tā nav bijusi nejaušība, bet gan mājiens, ka viņiem labāk aizvākties un nemaisīties pa kājām. Tāpat šķiet, ka Turcija varētu neievērot sākotnēji deklarēto operācijas mērķi – izveidot 30 kilometrus platu drošības joslu gar savu robežu – un virzīties dziļāk Sīrijas teritorijā, cenšoties galīgi sagraut Sīrijas Demokrātiskos spēkus. Kurdi jau nodēvējuši Turcijas rīcību par genocīdu. Turku uzbrukuma dēļ savas dzīvesvietas jau pametuši apmēram 130 000 civiliedzīvotāju. Sociālajos tīklos parādījies Turcijas atbalstīto kaujinieku uzņemts video, kurā viņi nogalina kādu sagūstītu kurdu. Sāk apstiprināties bažas, ka no kurdu ieslodzījuma vietām varētu izbēgt bijušie „Islāma valsts” kaujinieki un atbalstītāji; tiek ziņots, ka nepilni astoņi simti ar šo radikālo organizāciju saistītu personu jau izmukuši no kādas apsargātas nometnes. Tikām kurdu līderi jau panākuši vienošanos ar Sīrijas valdības spēkiem par kurdu līdz šim kontrolēto teritoriju nodošanu Asada režīma rokās. Vašingtona jau paudusi nosodījumu Turcijas rīcībai Sīrijā. Prezidents Tramps devis rīkojumu ieviest sankcijas pret Turciju, paaugstinot tarifus turku tērauda importam, pārtraucot sarunas par 100 miljardus vērto tirdzniecības līgumu un pakļaujot sankcijām vairākas Turcijas amatpersonas. Tāpat pārtrauktas vairāku ieroču veidu piegādes Turcijai, un līdzīgus ierobežojumus ieviesušas arī vairākas citas NATO valstis. Šīs sankcijas gan tiek dēvētas par pārlieku maigām un maziedarbīgām.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūra pētniece Elizabete Vizgunova un  portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Operācija „Miera avots” Svētdien Baltais nams paziņoja, ka ASV atvilks savus spēkus Sīrijā no Turcijas robežas un neatbalstīs Ankaras ilgi plānoto operāciju Sīrijā. Paziņojums par karaspēka izvešanu no reģiona izsauca asu kritiku pret ASV, tai skaitā no Trampa sabiedroto puses, kas kritizējuši ASV prezidentu, sakot, ka viņš nodod kurdus, kas Sīrijā ASV vadītajā operācijā pret džihādistu grupējumu "Islāma valsts" nesuši lielus upurus. Turcijas prezidents Radžeps Tajips Erdogans pirmdien pavēstīja, ka Turcija pēc "zaļās gaismas" saņemšanas no ASV prezidenta Donalda Trampa grasās izvērst militāru operāciju pret kurdiem Sīrijas ziemeļos. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo vakar publicētā intervijā „PBS NewsHour” noliedza, ka ASV būtu devusi šādu „zaļo gaismu”, taču norādīja, ka Turcijai ir leģitīmas bažas par drošību. Viņš arī uzvēra, ka ASV prioritāte ir aizstāvēt savu valsti no teroristiem, pat ja tas nozīmē neaizstāvēt kurdu vadītos Sīrijas demokrātiskos spēkus, kas bijuši lojāli ASV sabiedrotie. Pompeo sacīja, ka pēc Trampa un Erdogana sarunas bijis skaidrs, ka ASV spēki Sīrijas ziemeļos ir apdraudēti un tie ir atvilkti, lai tos pasargātu. Vakar Turcijas prezidents Twitterī paziņoja , ka sākusies Turcijas bruņoto spēku un Sīrijas Nacionālās armijas operācija „Miera avots” pret kurdu kaujiniekiem Sīrijas ziemeļos.  Kurdu vadīto Sīrijas Demokrātisko spēku koordinācijas un militāro operāciju centrs ziņoja par Turcijas reaktīvo iznīcinātāju veiktu militāro 16 mērķu bombardēšanu plašā pierobežas zonā.  Vakar vēlu vakarā sākta arī sauszemes ofensīva. ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka Turcijas uzbrukums kurdu spēkiem Sīrijā ir "slikta ideja" un viņš neatbalsta šo militāro operāciju. Viņš arī norādīja, ka Turcija tagad ir atbildīga nodrošināt, ka visi gūstā esošie "Islāma valsts" kaujinieki paliek cietumā un ka "Islāma valsts" neatjaunojas nekādā veidā, izskatā vai formā. Eiropas komisijas tapšanas process Briselē tuvojas noslēgumam Eirokomisāru amata kandidātu iztaujāšanas process Eiropas Parlamenta komitejās pirms paredzētā balsojuma par jaunizveidoto komisiju 23. oktobrī. Iztaujāšanas kulminācija bija 8. oktobris, kad uz deputātu jautājumiem atbildēja trīs izpildviceprezidentu kandidāti. Šiem komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vietniekiem paredzēts īpašs statuss un kompetence, kas iezīmē nākamā komisijas darbības cikla prioritāros politikas virzienus. Eiropas Tautas partijas pārstāvja Valda Dombrovska portfeļa definīcijas latviskojums varētu būt „Ekonomika cilvēkiem”, respektīvi, „Ekonomika, kas darbojas cilvēku labā”. Dāņu sociālliberāle un grupas „Atjaunot Eiropu” pārstāve Margarēte Vestagere atbildēs par „digitālajam laikmetam atbilstošu Eiropu”, kā arī turpinās pārraudzīt konkurences jomu, ar ko nodarbojas arī pašreizējā Eiropas Komisijā. Savukārt nīderlandiešu sociāldemokrāta un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses pārstāvja Fransa Timmermansa atbildības joma ir „Eiropas zaļā vienošanās”, proti – viss, kas saistīts ar videi draudzīgāku un ilgspējīgāku politiku.  Valda Dombrovska noklausīšanos raksturo kā līdzsvarotu un pārliecinošu, bet bez spilgtuma. Margarēte Vestagere sevi demonstrēja kā potenciālu spēcīgas inovatīvas attīstības virzītāju, savukārt Timmermanss – nenoliedzami harizmātiskākais un pieredzējušākais no vietnieku trijotnes – valdzināja ar oratora prasmi un monolītu skatījumu uz savu atbildības jomu. Tikām vairākiem sākotnēji pieteiktajiem kandidātiem Eiroparlamenta „filtrs” izrādījies par smalku. Juridisko jautājumu komitejas iebildumi bija iemesls Ungārijas tieslietu ministra Lāslo Tročānji un Rumānijas Eirofondu ministres Rovanas Plumbas kandidatūru atsaukšanai. Uz Ungārijas pārstāvim paredzēto Kaimiņvalstu un paplašināšanās komisāra portfeli tagad pretendē diplomāts Olivers Varhelji, savukārt Rumānijai piešķirto transporta komisāra portfeli – eirodeputāts Dans Nika vai Rumānijas Eiropas lietu valsts sekretāre Melānija Gabriela Čota gadījumā, ja komisijas prezidente fon der Leiena uzstās uz dzimumu līdzsvara principa striktu ievērošanu komisijas sastāvā. Abu šo kandidātu iztaujāšana vēl ir priekšā. Tāpat Briselē šodien vēl joprojām tiek iztaujāta Francijas kandidāte industriālās politikas un vienotā digitālā tirgus komisāres amatam Silvija Gulāra. Visos šais gadījumos aizķeršanās iemesli meklējami ne tikai kandidātu personiskajās īpašībās un darbībā, bet arī attiecīgo nacionālo valdību attiecībās ar Eiroparlamentu. Komisāru kandidātu iztaujāšanas procesam būtu jānoslēdzas 17. oktobrī.   Trampa administrācijas nesadarbošanās impīčmenta izmeklēšanā Jau tā saspringtās attiecības starp Balto namu un Kapitoliju kļuvušas vēl sarežģītākas, kad otrdien Valsts Departaments liedza savam padotajam, Savienoto Valstu vēstniekam Eiropas Savienībā Gordonam Saundlendam liecināt Kongresa Trampa impīčmenta izmeklēšanas komitejai. Uz to kongresmeņi atbildēja ar pavēstes nosūtīšanu šim diplomātam, kurš tagad nonācis juridiskās krustugunīs starp vadības pavēli un lukmisko prasību ievērošanu. Pats prezidents Tramps, kura telefonsaruna ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kļuvusi par iemeslu impīčmenta izmeklēšanai, jau nodēvējis to par, angliski sakot, "Kangaroo Court" – politiski motivētu neobjektīvu paraugprāvu. Prezidenta administrācija nosūtījusi Kongresam garu vēstuli, kurā izmeklēšana nodēvēta par nelikumīgu mēģinājumu grozīt 2016. gada vēlēšanu rezultātus un pausta nepieciešamība Kongresam formāli nobalsot par izmeklēšanas uzsākšanu. Likums gan šādu balsojumu neprasa, ko arī norādījusi Kongresa spīkere Nensija Pelosi, raksturojot administrācijas rakstīto kā klaju juridisku nepareizību un faktu slēpšanas mēģinājumu.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas.  Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.   Džonsona jaunais breksita plāns Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu. Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Pāvela Ustinova lieta 3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā.   Impīčments Trampam 24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs.   Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis. Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju – arvien pastiprinātu sankciju ieviešanu, tai skaitā pret prezidentu Lukašenko un viņam pietuvināto personu loku. Baltkrievija atbildēja, cita starpā radikāli samazinot amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības lielumu Minskā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši pretēju tendenci Baltkrievijas un Rietumu attiecībās. Lūzuma punkts bija Baltkrievijas norobežošanās no Krievijas agresijas pret Ukrainu – Krimas aneksijas neatzīšana un aktīva vidutājība noregulējuma meklējumos. Kā zināms, tieši Minskā tika pieņemta vienošanās noregulējumam Austrumukrainā, kas gan joprojām nav īstenota. 2015. gadā Baltkrievija atbrīvoja visus politieslodzītos, kopš tā laika tiek atzīmēta cilvēktiesību un preses brīvības situācijas uzlabošanās, lai gan šai ziņā Lukašenko režīms joprojām paliek attiecīgo reģistru zemās pozīcijās. Reaģējot uz to, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nedaudz mīkstinājušas sankcijas, savukārt Minska šī gada janvārī būtiski palielināja atļauto amerikāņu diplomātu skaitu valstī. Arī Eiropas Savienības oficiālās institūcijas atzīst nozīmīgu progresu dialogā ar Baltkrieviju, tai skaitā cilvēktiesību un brīvību ziņā. Brisele norāda uz aktīvu Minskas dalību Austrumu partnerības procesā un Eiropas Savienības atbalstu Baltkrievijas centieniem iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tomēr Baltkrievijas starptautiskajā pozīcijā joprojām dominē ciešas saiknes ar Maskavu. Oficiāli joprojām ir spēkā 1999. gada līgums par Krievijas un Baltkrievijas konfederācijas izveidi, un pēdējos gados šai jautājumā vērojama nozīmīgāka ieinteresētība no Maskavas puses. Izskan versijas, ka šādas valsts izveide varētu būt iespēja Vladimiram Putinam palikt pie varas Kremlī arī pēc tam, kad 2024. gadā viņam būtu jāpamet Krievijas prezidenta postenis. Baltkrievijas parāds Krievijai ir 630 miljoni dolāru, un, lai to nomaksātu, Minska pašreiz mēģina aizņemties 600 miljonus no Ķīnas. Regulāru nervozitāti tuvākajās kaimiņvalstīs izraisa arī Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības, ciktāl potenciāla konflikta gadījumā tieši caur Baltkrieviju būtu sagaidāms Krievijas armijas trieciens, nolūkā iegūt sauszemes sakarus ar Kaļiņingradas apgabalu un izolēt Baltijas valstis.

Studijā notikumus komentē Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, telefonintervijās: bijušais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Latvijas Radio ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Breksits Pirmdien britu premjers Boriss Džonsons paziņoja, ka nodrošinās Lielbritānijas izstāšanos no ES līdz 31.oktobrim - ar vai bez vienošanās, par spīti tam, ka britu parlaments pieņēmis likumu, kas pieprasa premjerministram lūgt ES atlikt breksitu, ja līdz 19.oktobrim vienošanās netiek panākta. Tikmēr ES puse brīdina, ka bezvienošanās breksits ir ļoti reāls. Vakar Eiropas Parlaments atbalstīja breksit atlikšanu, ja briti to lūgtu, kā arī  rezolūcijā pauda gatavību  atgriezties pie galējā noregulējuma risinājuma attiecībā vienīgi uz Ziemeļīriju, vienlaikus uzsverot, ka nedos piekrišanu izstāšanās līgumam bez galējā noregulējuma risinājuma. Ziemeļīrija ir bijis klupšanas akmens sarunās, un ES prezidējošās valsts – Somijas premjers Anti Rinne vakar žurnālistiem sacīja, ka Džonsonam ir laiks līdz 30.septembrim, lai viņš nāktu ar rakstiskiem priekšlikumiem noregulējam, ja vien viņam tādi ir.   Uzbrukumi Saūda Arābijas naftas ražotnēm     Sestdien, 14.septembrī, starptautiskos medijus sasniedza ziņas, ka deg pasaulē lielākā naftas pārstrādes rūpnīca, kas atrodas Saūda Arābijā. Tā bija piedzīvojusi negaidītu dronu uzbrukumu. Tajā pašā laikā sprādzieni satricināja arī vienu no naftas atradnēm.      Pavisam drīz Jemenas šiītu hutiešu nemiernieki paziņoja, ka viņi uzņemas atbildību par notikušo un ka viņi ir tie, kas organizējuši postošos triecienus.  Nemiernieku preses pārstāvis paziņoja, ka uzbrukumi esot "legāla atbilde" uz Saūda Arābijas vadīto militāro kampaņu pret hutiešiem Jemenā.     Uzbrukumi tiešām bija postoši. Saūda Arābijai nācās paziņot, ka naftas ieguve ir samazināta gandrīz uz pusi. Tā kā šī ir lielākā naftas eksportētājvalsts, eksperti lēsa, ka naftas ieguve pasaules mērogā samazinājusies par 5 procentiem. Tas, protams, izraisīja atbilstošu tirgus reakciju. Naftas cena pieauga par 20 procentiem, un tikai vēlāk, kad ASV prezidents solīja vajadzības gadījumā atvērt pat valsts rezerves krājumus, cena stabilizējās.     Tajā pašā laikā ASV jau sākotnēji vainu par notikušo uzvēla Irānai. Kā zināms, Jemenā pilsoņu karā aktīvi iesaistījušās gan Saūda Arābija, gan Irāna. Tomēr Savienotās valstis apšaubīja, ka Jemenas nemiernieki spētu noorganizēt tik labi koordinētu dronu uzbrukumu.     Šo dienu laikā aizdomu mākoņi pār Irānu ir savilkušies vēl ciešāk. Saūda Arābija paziņojusi, ka atrastās dronu atliekas norāda, ka tie nāk no Irānas. Arī lidojumu trajektorija liecinot, ka droni pacēlušies nevis no Jemenas, bet gan Irānas teritorijas. Tiesa, Irāna šos pārmetumus kategoriski noraidījusi. Bet gan Saūda Arābija, gan ASV apgalvo, ka tas ir tikai laika jautājums, kad tiks pierādīts, no kurienes droni ir izlidojuši, un ka patiesībā aiz uzbrukumiem stāv Irāna.     ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, kurš trešdien devās uz Saūda Arābiju, paziņoja, ka notikušais ir karadarbība, un Irānai par to būs jāatbild. Savienoto valstu prezidents Donalds Tramps tviterī jau paziņojis, ka devis rīkojumu Finanšu ministrijai "būtiski pastiprināt" sankcijas pret Irānu.     Lai arī par atklātu karadarbību šobrīd netiek runāts, ir skaidrs, ka spriedze reģionā tikai turpina pieaugt. Tikmēr Jemenas šiītu hutiešu nemiernieki, kuri uzstāj, ka tieši viņi sarīkojuši dronu uzbrukumus, trešdien paziņoja, ka nākamie uzbrukumi būšot Apvienotajiem Arābu emirātiem. Nemiernieki esot identificējuši vairākus objektus kā iespējamos mērķus. Arī Apvienotie Arābu emirāti piedalās Saūda Arābijas vadītajā kampaņā pret hutiešiem Jemenā. Nemiernieku pārstāvis Saria trešdien paziņoja, ka viņiem esot jauni droni, kas darbojas ar parastajiem un reaktīvajiem dzinējiem, un tie varot sasniegt mērķus dziļi gan Saūda Arābijā, gan Apvienotajos Arābu Emirātos.   Izraēlas vēlēšanas   Izraēlā turpina skaitīt balsis pēc otrdien notikušajām parlamenta vēlēšanām. Pēc tam, kad pavasarī partijas nespēja vienoties par koalīcijas izveidi, Izraēlā tika izsludinātas jaunas vēlēšanas, lai gan vienas aprīlī jau bija notikušas.     Jaunās vēlēšanas situāciju nav padarījušas skaidrāku. Līdzīgi kā pavasarī, arī šoreiz divas lielākās partijas ir saņēmušas līdzīgu vēlētāju atbalstu. Lai gan oficiālie vēlēšanu rezultāti vēl nav zināmi, gan vēlētāju aptaujas, gan arī neoficiālās ziņas no vēlēšanu iecirkņiem rāda, ka pašreizējā premjera Bnejamina Netanjaha partija "Likud" un arī viņa galvenā sāncenša Benija Ganca vadītā centriskā partija "Zilais un baltais" guvušas līdzīgus panākumus. Tas nozīmē, ka Netanjahu nebūs pietiekama atbalsta koalīcijas izveidošanai.     Premjerministrs paziņojis, ka darīs visu iespējamo, lai novērstu bīstamas valdības izveidošanos. "Ir divas iespējas. Valdība, ko vadu es, vai bīstama valdība, kas paļaujas uz arābu partijām," tā "Likud" frakcijas sēdē paziņoja Netanjahu, piebilstot, ka pēdējās izveidošanos nedrīkst pieļaut. Tikmēr Benijs Gancs ir paudis pārliecību, ka nepieciešams veidot plašāku koalīciju. Tiesa, viņš nav gatavs strādāt kopā ar Benjaminu Netanjahu.     Eksperti lēš, ka līdzšinējam premjeram izveidot valdību būs vēl grūtāk nekā pēc pavasara vēlēšanām. Politologi uzskata, ka pastāv vairāki iespējamie notikumu scenāriji. Sliktākais ir vēl vienas ārkārtas vēlēšanas, kuras gan neviens nevēlas. Cits iespējamais variants ir koalīcija ar mazajām partijām. Šeit izšķiroša loma ir bijušā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana vadītajai partijai, kura varētu būt ieguvusi deviņas vietas parlamentā. Viņa partija neietilpst nevienā blokā, un nav skaidrs, kuru kandidātu viņš atbalstītu premjera amatā. Taču šis variants ir cieši saistīts ar ideju par plašu koalīcija, kuru veidotu arī abas lielās partijas – "Likud" kopā ar "Zilo un balto". Tomēr šim risinājumam ir gandrīz neizkustināms šķērslis - opozīcija ir gatava sadarboties ar "Likud" tikai tad, ja valdībā nepiedalās līdzšinējais premjerministrs Netanjahu. Maz ticams, ka partija būtu spējīga šādam kompromisam.      Jāpiebilst, ka trešo vietu vēlēšanās ieguvis Apvienotais arābu partiju saraksts. Arābu partijas nekad nav bijušas valdībā, taču agrāk izvēlējušās atbalstīt mazākuma valdības.     Opozīcijas līderis Gancs paziņojis, ka viņa partija nekavējoties vēlas uzsākt kontaktus ar citām partijām par plašas nacionālās vienotības valdības izveidi. Centristu līderis norādīja, ka vēlas runāt ar bijušo aizsardzības ministru Avigdoru Lībermanu un citiem iespējamiem koalīcijas partneriem. Netanjahu atbalstītājiem savukārt sacīja, ka tuvāko dienu laikā vēlas risināt sarunas par "spēcīgas, stabilas un cionistiskas valdības" izveidi. Kā norādīja premjers, viņš negrib pieļaut, ka tiek izveidota "bīstama, anticionistiska valdība".

Studijā notikumus komentē politoloģe Žaneta Ozoliņa un portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis. EK jaunais sastāvs Otrdien nākamā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena iepazīstināja ar savu piedāvājumu nākamajam EK komisāru kolēģijas sastāvam, uzsverot dzimumu balansu un zaļo politiku. Fon der Leienas piedāvājums nāk ar dažādām izmaiņām, piemēram, komisāri tagad atbildēs par plašākām politikas tēmām, nekā līdz šim, pirmo reizi izveidoti arī priekšsēdētājas izpildvietnieku posteņi, kas gan atbildēs par vienu no trim jaunievēlētās priekšsēdētājas darba programmas pamattēmām, gan būs  EK locekļi. Šādi posteņi ir trīs un tos ieņems: Franss Timmermanss , kurš koordinēs darbu pie zaļā kursa Eiropai. Viņš pārvaldīs arī klimata politikas jomu ar Klimata politikas ģenerāldirektorāta atbalstu. Margrēte Vestagere. Viņa koordinēs visu darba kārtību attiecībā uz digitālajam laikmetam gatavu Eiropu un būs konkurences komisāre, ko atbalstīs Konkurences ģenerāldirektorāts. Trešais izpildvietnieks būs Valdis Dombrovskis, kurš koordinēs darbu pie tādas ekonomikas, kas darbojas cilvēku labā, kā arī būs finanšu pakalpojumu komisārs. Par EK sastāvu vēl jābalso Eiropas Parlamentam, un ir portfeļi un to iespējamie īpašnieki, kas jau raisījuši jautājumus par to atbilstību ieņemajamiem amatiem. Piemēram, Polijas pārstāvim Janušam Vojcehovskim  piešķirts ļoti svarīgais un ietekmīgais lauksaimniecības portfelis, taču pret  iespējamo komisāru tiek veikta izmeklēšana par ceļojumu izdevumiem laikā, kad viņš bija EP deputāts. Arī pret Francijas izvirzīto Silviju Gulāru notiek izmeklēšana. Tā ir saistīta ar to, kā viņas EP deputātes pilnvaru laikā tika nodarbināti asistenti. Arī  Rumānijas un Ungārijas komisāri saņēmuši pamatīgu kritiku no eiroparlamentāriešiem. Daudz jautājumu ir par Grieķijai atvēlēto Eiropas dzīvesveida aizsardzības portfeli, kas sevī ietver arī migrācijas jautājumu. Visus kandidātus EP plānots izvaicāt no 30.septembra. Jāpiebilst, ka EP iepriekš ir atraidījis EK priekšsēžu komisāru izvēli.   ES - ASV attiecības Pagājušajā nedēļā Briselē viesojās ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, lai tiktos ar nākamajām ES augstākajām amatpersonām. Kopš ASV prezidenta amatā pirms vairāk nekā divarpus gadiem stājās Donalds Tramps, starp Vašingtonu un Briseli izcēlušās nesaskaņas tādos jautājumos kā tirdzniecība, breksits, Irānas kodolprogramma un klimata pārmaiņas. Tagad ASV vēlas restartēt attiecības ar ES. ASV vēstnieks ES Gordons Sondlends žurnālistiem norādījis, ka attiecības ar ES šobrīd ir ļoti sarežģītas, un izteicis cerību, ka jauni līderi varētu palīdzēt šīs attiecības uzlabot. Vai tas izdosies? "Financial Times" raksta, ka tiem, kuri domā, ka jaunā komisija varētu nogludināt spriedzi transatlantiskajās attiecībās, visticamāk, nāksies vilties. Pirmais izaicinājums ES - ASV attiecībās jaunajai komisijai gaidāms jau pirmajās darba nedēļās, jo novembrī ASV prezidents varētu ieviest jaunus muitas tarifus Eiropā ražotām automašīnām un rezerves detaļām. Benjamina Netanjahu paziņojumi par teritoriju aneksiju Kad pēc aprīlī notikušajām Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanām premjerministram un nacionālkonservatīvās partijas "Likud" līderim Benjaminam Netanjahu tā arī neizdevās izveidot valdības koalīciju, 29. maijā Knesets nobalsoja par pašatlaišanu un ārkārtas vēlēšanām. Šīs vēlēšanas notiks nākamotrdien, 17. septembrī. Spriežot pēc aptauju rezultātiem, nozīmīgas izmaiņas parlamenta sastāvā nav gaidāmas: tāpat kā līdz šim tālu priekšā pārējiem ir divi līderi – nacionālkonservatīvā "Likud" un liberāli centriskā "Kahol Lavan" jeb „Zili baltais”, kuru nespēja vienoties izrādījās liktenīga iepriekšējam parlamenta sastāvam. Viens no klupšanas akmeņiem ir Benjamina Netanjahu personība, ciktāl "Kahol Lavan" programmā nozīmīga vieta ierādīta antikorupcijas politikai, savukārt Netanjahu ir potenciāls apsūdzētais divās korupcijas lietās, kuras šobrīd izskata Izraēlas ģenerālprokuratūra, un vēl vienā, kuru vēl izmeklē policija. Iespējams, spraigā priekšvēlēšanu situācija pamudinājusi "Likud" līderi otrdien nākt klajā ar paziņojumu par teritoriālas aneksijas plāniem Izraēlas okupētajā Jordānas upes rietumkrastā. Saskaņā ar 1947. gada ANO plānu, Jordānas rietumkrastam bija jākļūst par Palestīnas arābu valsts daļu, taču šis plāns, kā zināms, tā arī neīstenojās. Rietumkrastu vispirms anektēja Jordānija, bet 1967. gadā Sešu dienu kara rezultātā okupēja Izraēla. Starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata Rietumkrastu, tai skatā Austrumjeruzalemi, par okupētu potenciālās palestīniešu valsts teritoriju, savukārt Izraēla to uzlūko kā strīdus teritoriju, kuras liktenis būtu jāizlemj sarunās. Daudzviet šajā teritorijā pagājušajos 52 gados izveidojušās ebreju apmetnes, un pilnīgas vai daļējas Rietumkrasta aneksijas tēma arī agrāk bijusi aktuāla Izraēlas politiskajā dienaskārtībā. Tomēr Netanjahu uzstāšanās, solot gadījumā, ja kļūs par premjerministru, anektēt konkrētu Rietumkrasta daļu – Jordānas upes ieleju – ir kas jauns. Tā kā Jordāna ir robežupe starp Izraēlas okupēto Rietumkrastu un kaimiņvalsti Jordāniju, šāda aneksija padarītu Rietumkrasta palestīniešu zemes par pilnīgi Izraēlas ielenktu teritoriju. Benjamina Netanjahu paziņojums jau izpelnījies asu ANO ģenerālsekretāra Antonio Gutjerresa un Kneseta arābu frakcijas līdera Ajmana Udā nosodījumu. Kā norādījis Gutjerress, šāds Izraēlas solis būtu graujošs trieciens Tuvo Austrumu miera procesam un starptautiskajām tiesībām neatbilstošs. Netenjahu kritizējuši arī viņa politiskie konkurenti no citām ebreju partijām, saucot viņa izteikumus par tukšiem priekšvēlēšanu solījumiem. Netiešu atbalstu Netanjahu gan paudusi Savienoto Valstu administrācija, norādot, ka Jordānas ielejas aneksija nebūtu šķērslis miera procesam. Neilgi pēc Kneseta vēlēšanām Savienotajām Valstī paredzēts nākt klajā ar jaunām miera iniciatīvām.

Izskatās, ka kārtējo reizi tiks atlikts breksits. Vakar Londonā plosījās kārtējās politiskās kaislības, kurās visvairāk nācās zaudēt premjerministram Borisam Džonsonam. Parlaments viņam liedza tiesības īstenot bezvienošanās breksitu oktobra beigās, arī ārkārtas parlamenta vēlēšanu Lielbritānijā nebūs vismaz 15.oktobrī. Ukrainā liela interese īstenot gūstekņu apmaiņu starp Ukrainu un Krieviju. Gatavošanās tai ir apaugusi ar daudz baumām, tomēr cerības uz apmaiņu ir. Un šī varētu būt cerība ukraiņu režisoram Sencovam tikt brīvībā. Pretrunīgi vērtētas ziņas nāk no Afganistānas. ASV esot vienojušās ar kustību “Taliban”, ka tā savā kontrolētajā teritorijā neļaus darboties teroristiem, savukārt amerikāņi pakāpeniski izvedīs savus spēkus no Afganistānas. Daudzi raizējas, ka šāda vienošanās nesīs nevis mieru, bet jaunus satricinājumus. Notikumus pasaulē komentē Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Rinalds Gulbis. Nenotikusī gūstekņu apmaiņa starp Krieviju un Ukrainu 29. augustā uz savu pirmo sēdi sanāca jūlijā ievēlētais Ukrainas parlaments – Augstākā Rada. Kā zināms, jaunajā likumdevēju sastāvā absolūts vairākums ir prezidenta Volodimira Zelenska partijai „Tautas kalps”, un daudzi pauž bažas, ka parlaments tagad kļuvis par prezidenta un viņa administrācijas „likumu drukājamo mašīnu”. Burtiski dažu stundu laikā tika pieņemts priekšvēlēšanu laikā solītais likums par deputātu imunitātes atcelšanu, kā arī apstiprināts jaunais ministru kabineta sastāvs un iecelts jauns Ukrainas ģenerālprokurors. Tieši viņam – ģenerālprokuroram Ruslanam Rjabošapkam – piekrita izšķirošā loma ažiotāžā, kas 30. augustā izvērtās Kijevā, kad Rjabošapka savā Twitter kontā pārpublicēja nu jau bijušās deputāta palīdzes Annas Islamovas paziņojumu. Islamova vēstīja, ka notikusi gūstekņu apmaiņa starp Ukrainu un Krieviju, un lidmašīna ar Krievijā notiesāto kinorežisoru Oļegu Sencovu, pagājušā gada novembrī sagūstītajiem Ukrainas jūrniekiem un vairākiem citiem gūstekņiem jau drīz nolaidīšoties Kijevā. Vairāki simti žurnālistu steidzās uz abām Ukrainas galvaspilsētas lidostām, taču gaidītais reiss tā arī neieradās. Dienas laikā Ukrainas Drošības dienests un Prezidenta administrācija izplatīja oficiālus paziņojumus par minētās informācijas nepamatotību, pēc tam minētie ieraksti pazuda kā no Rjabošapkas, tā no Islamovas Twitter kontiem. Kā zināms, sarunas par gūstekņu apmaiņu starp Krieviju un Ukrainu tiešām notiek, taču nekādi konkrēti rezultāti pagaidām nav panākti. Ir skaidrs, ka šāda apmaiņa būtu milzīgs ieguvums prezidentam Zelenskim, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tā notiks tad un ar tādiem noteikumiem, kādus vēlēsies Krievijas vadonis Vladimirs Putins. Medijos tiek plaši apspriestas sociālajos tīklos izplatītas baumas, ka Krievija pieprasot apmaiņas procesa ietvaros izdot tai Vladimiru Cemahu – Austrumukrainas separātistu kaujinieku, kurš komandēja t.s. „Doņeckas tautas republikas” pretgaisa aizsardzības spēkus 2014. gada vasarā, kad virs Donbasa tika notriekta “Malaysia Airlines” pasažieru lidmašīna, nogalinot 298 cilvēkus. Cemahs, kuru šī gada jūnijā Donbasā sagūstīja Ukrainas drošības spēki, varētu būt ļoti nozīmīgs liecinieks tiesas procesā, kuru paredzēts uzsākt nākamā gada martā Hāgas Apgabaltiesā Nīderlandē. Viņš ir Ukrainas pilsonis, līdz ar to viņa izdošanai Krievijai nav juridiska pamata. Paziņojumi un realitāte Afganistānas miera procesā 1. septembrī Zalmajs Halilzads, Savienoto Valstu īpašais pārstāvis miera sarunās ar kustību “Taliban”, savā Twitter kontā publicēja optimistisku ziņu, ka viens solis šķirot sarunu procesu no vienošanās, kas (citējot) „mazinās vardarbību un pavērs durvis afgāņiem, lai tie sēstos pie viena galda un vienotos par cienīgu un noturīgu mieru un vienotu, suverēnu Afganistānu, kas neapdraud Savienotās Valstis, to sabiedrotos, nedz arī kādu citu valsti”. Sarunu priekšmets ir apmēram 14 500 amerikāņu karavīru izvešana no Afganistānas apmaiņā pret “Taliban” garantiju, ka tas neīstenos un neatbalstīs pret citām valstīm vērstu darbību no Afganistānas teritorijas. Radikālā islāma kustība Taliban sagrāba lielāko daļu Afganistānas teritorijas 1996. gadā, nodibinot šeit fundamentāli islāmisko Afganistānas emirātu. Šo periodu izbeidza Savienoto Valstu vadītās koalīcijas invāzija 2001. gadā, taču pilnīgi izspiest talibus no Afganistānas tā arī neizdevās. Vēl vairāk – pēdējos gados viņi tikai palielinājuši savu ietekmi, šobrīd stabili kontrolējot 14,5% valsts teritorijas. NATO spēku atbalstītās prezidenta Ašrafa Gàni valdības stabilā kontrolē tikām ir ne vairāk kā 57%. Dienu pirms Halilzads nāca klajā ar savu tvītu, talibi, demonstrējot spēku, uz vairākām stundām ieņēma nozīmīgo Kundūzas pilsētu valsts ziemeļos. Pašreizējo Savienoto Valstu pieeju miera sarunām jau kritizējuši deviņi kādreizējie Savienot Valstu vēstnieki Afganistānā, norādot, ka sasteigta amerikāņu spēku atvilkšana, kas diezgan neizbēgami nozīmētu arī pārējo NATO spēku aiziešanu, draud ar jaunu pilsoņkara uzliesmojumu. Sarunu procesā līdz šim nav piedalījusies Afganistānas valdība, kuru talibi uzskata par ārvalstu okupācijas spēku marionešu režīmu. Nav nekādas garantijas, ka vispār “Taliban” būs gatavs sarunām ar Kabulas valdību un nemēģinās atgūt pozīcijas bruņotā ceļā. Nav arī zināms, vai dialogam ar “Taliban” būtu gatavi visi tie spēki, kas šobrīd atbalsta prezidentu Gàni, un cik lielā mērā “Taliban” līderi kontrolē dažādas frakcijas kustības iekšienē. Katrā ziņā talibu atgriešanās Afganistānas oficiālajā varas spektrā nesola neko labu sabiedrības grupām, kuru tiesības un brīvības apdraud fundamentālais islāms, pirmām kārtām – afgāņu sievietēm. Tas viss draud no jauna iegrūst Afganistānu, kur karadarbība nerimst kopš padomju invāzijas 1979. gadā, jaunā vardarbības eskalācijā. Tas nozīmētu jaunas bēgļu plūsmas, arī lielākas iespējas šeit izvērsties dažādām islāma teroristu grupām, un, domājams, arī narkotiku ražotājiem. Mistera Džonsona trīskāršā sakāve Vēl pagājušās nedēļas beigās šur tur tīmekļa plašumos varēja atrast teju jūsmīgus komentārus par britu premjera Borisa Džonsona izlēmību un politisko veiklību, aizsūtot Parlamentu ilgstošās brīvdienās, kas, tādējādi, krietni mazina likumdevēju iespējas ietekmēt breksita procesu. Šāda „droša aizmugure” Londonā premjeram varētu būt trumpis sarunās ar Eiropas Savienību, tomēr izkaulējot sev vēlamākus izstāšanās noteikumus. Tomēr mistera Džonsona veiksme izrādījās iluzora, kad Parlaments šonedēļ sanāca savam pēdējam darba cēlienam pirms paredzētā pārtraukuma. Pirmais nepatīkamais pārsteigums nāca otrdien, kad viens no Konservatīvās partijas deputātiem Filips Lī pārgāja opozīcijas rindās, pievienojoties liberāldemokrātu frakcijai. Ar šo vienu „pārbēdzēju” ir diezgan, lai valdībai vairs nebūtu vairākuma Parlamenta Apakšpalātā. Tas gan nenozīmē automātisku valdības krišanu, tomēr faktiski tas ir tikai laika jautājums. Līdz ar to tikai loģisks bija Parlamenta otrdienas lēmums pārņemt savā kontrolē darba dienaskārtību, kuru parasti nosaka valdība. Nelīdzēja premjera draudi izslēgt no Konservatīvās partijas tos, kuri balsos par šo lēmumu – 21 t.s. dumpinieks nostājās opozīcijas pusē, šķiroties no toriju partijas biedra kartēm. Sakāvju sērija turpinājās trešdien, kad Apakšnams pieņēma likumprojektu, kas liek valdībai saņemt Parlamenta apstiprinājumu izstāšanās līgumam, ja tāds tiktu panākts, vai bezvienošanās breksitam, ja vienošanās nebūtu. Ja likumdevēju akcepts netiktu saņemts līdz 19. oktobrim, premjera pienākums būtu vērsties pie Eiropas Savienības ar lūgumu pagarināt izstāšanās termiņu līdz 2020. gada 31. janvārim. Tagad likumprojekts nonācis Lordu palātā, kura jau pēc pusnakts panākusi vienošanos, ka izskatīs to līdz piektdienas vakaram. Vakar vakarā Boriss Džonsons īstenoja vēl vienu piedraudējumu – rosināt ārkārtas vēlēšanas 15. oktobrī. Tomēr šādam lēmumam vajadzīgas divas trešdaļas deputātu balsu, kas, kā jau bija sagaidāms, netika savāktas. Vispārējā opozīcijas nostāja ir: ārkārtas vēlēšanas būs, bet ne tagad. Lai arī opozīcija visnotaļ būtu gatava šīm vēlēšanām, parlamentāriešiem trūkt pārliecības, ka misteram Džonsonam nav padomā kādas manipulācijas, lai paildzinātu priekšvēlēšanu kampaņu un tās laikā īstenotu bezvienošanās breksitu.  

Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas.   G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā.     Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.

Studijā notikumus komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Trampa piedāvājums Dānijai Vēsturiski teritoriju iegūšana pirkšanas ceļā bijusi visai bieža parādība. Reizumis kompensācija tika izmaksāta arī par karā zaudētu provinci – kā gadījumā ar Krievijas iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara laikā, par kuriem zaudētajai Zviedrijai tika izmaksāti divi miljoni sudraba dālderu. Gana daudz ir arī precedentu, kad darījums noticis, pusēm labprātīgi vienojoties. Šādi savu teritoriju vairākkārt nozīmīgi paplašinājušas Amerikas Savienotās Valstis, atpērkot Ziemeļamerikas teritorijas no Eiropas koloniālajām nācijām. 1803. gadā prezidenta Tomasa Džefersona administrācija vienojās ar Napoleona Franciju, par 15 miljoniem zelta dolāru atpērkot Luiziānu – vairāk nekā 2 miljonus kvadrātkilometru Ziemeļamerikas vidienē. Ne mazāk spilgta ir Aļaskas iegāde no Krievijas impērijas 1867. gadā – vairāk nekā pusotrs miljons kvadrātkilometru par 7,2 miljoniem dolāru. Protams, mūsdienu vērtībā pārrēķinātas, šīs pirkuma summas sniedzas simtos miljardu, taču tie vienalga ir izcili izdevīgi pirkumi, kas praktiski vienmēr skaidrojami ar to, ka pārdevējai pusei attiecīgajā vēstures momentā trūcis resursu zināmās teritorijas attīstīšanai un aizsardzībai. Lielā mērā tas attiecās uz Dāņu Vestindiju – Dānijai piederējušo Virdžīnu arhipelāga daļu, kuru tā pārdeva Savienotajām Valstīm 1917. gadā. Laikam jau spilgtie piemēri no Savienoto Valstu teritoriālās ekspansijas vēstures iedvesmojuši prezidentu Donaldu Trampu idejai, ka Dānija tagad varētu pārdot amerikāņiem Grenlandi. Mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā šāds pieņēmums ir visai odiozs, un visdrīzāk tiktu uztverts kā kārtējie Trampa tvitera pekstiņi, ja vien prezidents nebūtu atcēlis drīzumā plānoto vizīti Kopenhāgenā, pamatojot to ar Dānijas nevēlēšanos apspriest šo „andeli”. Dānijas valdība paudusi neizpratni, savukārt dāņu sabiedrībā Savienoto Valstu līdera rīcība un izteikumi izraisījuši aizvainojumu. Kā aizrādījusi Dānijas premjerministre Mēte Frederiksena, Grenlande nav nekāds tirgošanās objekts – tā ir autonoma Dānijas sastāvdaļa ar savām pašnoteikšanās tiesībām.   Globālās recesijas ēnā Arvien biežāk pasaules presē izskan viedokļi par globālajai ekonomikai draudošu jaunu recesijas vilni. Pirms nedēļas biedējošas pazīmes parādījās vērtspapīru tirgū, kad pirmo reizi desmit gados Savienoto Valstu īstermiņa obligāciju ieņēmumu likme pārsniedza ilgtermiņa obligāciju likmi. Tas nozīmē, ka investori pastiprināti iegulda ilgtermiņa obligācijās, kas ir diezgan droša tuvas ekonomikas lejupslīdes pazīme. Tiesa, nav prognozējams, kad šī lejupslīde varētu iestāties – tas varot notikt kā pēc pāris mēnešiem, tā pēc pāris gadiem. Arī agrāk nereti prognozēs minēts 2020. gads. Par iespējamās recesijas cēloņiem praktiski visi analītiķi ir vienisprātis: galvenais globālo ekonomiku bremzējošais faktors ir Savienoto Valstu izvērstais tirdzniecības karš pret Ķīnu, kas draud ar izaugsmes apsīkumu abās lielākajās planētas ekonomikās. Ekonomikas izaugsme Ķīnā pēdējā ceturksnī bijusi lēnākā 17 gadu laikā. Biedinoši signāli pienāk arī no Eiropas Savienības. Arvien ticamāks kļūst bezvienošanās Breksita scenārijs, kas būtu trieciens pirmām kārtām britu ekonomikai, un Lielbritānijas jau otro ceturksni piedzīvo ekonomikas lejupslīdi. Pēdējos mēnešos šī tendence iezīmējusies arī Vācijā, kuras ekonomika lielā mērā atkarīga no eksporta uz Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Īpašas bažas izraisa Itālija, trešā lielākā Eiropas ekonomika, kuras parādi par trešdaļu pārsniedz iekšzemes kopprodukta apjomu, produktivitāte ir nepietiekama, ir liels jaunatnes bezdarbs. Parādu ziņā bažas rada arī Spānija un Portugāle; recesijas pazīmes vērojamas arī Meksikā un Brazīlijā. Analītiķi ir vienisprātis, ka situāciju varētu labot Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskās pretstāves izbeigšana, taču šaubās, vai prezidents Tramps, kurš nule uzsāk savu pārvēlēšanas kampaņu, būs gatavs nokāpt no šī savas politikas jājamzirdziņa.   Baltijas ceļa politiskais mantojums Baltijas ceļa akcijas ideja esot radusies vienam no toreizējās Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgaram Savisāram. To ātri uztvēruši arī Rīgā un Viļņā, un 1989. gada 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas. Ziņas par dalībnieku skaitu nav precīzas, taču lēš, ka akcijā varētu būt piedalījušies pat 2 miljoni baltiešu. Tā bija pasaules mērogā nepieredzēta akcija, kura radīja tūlītēju rezonansi pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības kustībai un apliecinot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības. Pasaules līderi, kā Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Vācijas kanclers Helmuts Kols, pauda atbalstu un aicināja PSRS vadību rast mierīgus risinājumus. Savukārt Kremlis reaģēja ar Padomju kompartijas centrālkomitejas paziņojumu, kurā akcija tika nodēvēta par „nacionālistiskas histērijas izpausmi”. Bija skaidrs, ka vienoties ar Baltijas tautas kustībām par kādu „apcirptas” suverenitātes variantu neizdosies, un paturēt padomju varas sfērā tās varētu tikai ar bruņotu spēku un apspiešanas akcijām. Kā zināms, turpmākajos mēnešos šādi līdzekļi tika lietoti arvien biežāk,  tomēr diezgan neizlēmīgi. Iniciatīva joprojām palika neatkarības kustību rokās, kuras, pēc Baltijas ceļa apzinājušās savu spēku, konsekventi turpināja valstiskuma atjaunošanas politiku. Nevardarbīgās pretošanās taktika arvien pilnveidojās, 1991. gada janvāra barikāžu laikā pierādot savu efektivitāti konfrontācijā ar lielvalsts militāro mašīnu. Jādomā, sava ietekme Baltijas ceļam bija arī uz procesiem Austrumeiropā, kur dažus mēnešus vēlāk krita Berlīnes mūris. Šodien Baltijas ceļa vēsturiskā nozīme atzīta globālā mērogā, iekļaujot to UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Vairākkārt pagājušajās trīs desmitgadēs bijuši mēģinājumi īstenot līdzīgas nevardarbīgās pretošanās akcijas, piesaucot Baltijas ceļu kā iedvesmas avotu. 2013. gada 11. septembrī tā dēvētajā Katalonijas ceļā rokās sadevās vairāk nekā pusotrs miljons Katalonijas neatkarības atbalstītāju. Visjaunākais piemērs ir iniciatīva, kas nule kā izpaudusies Honkongā, kur jau kopš marta turpinās protesti pret demokrātijas ierobežošanu. Akcijas iniciatori aicinājuši hongkongiešus 23. augustā – Baltijas ceļa 30. gadadienā – veidot cilvēku ķēdes trīs galvenajās pilsētas maģistrālēs.

Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku. Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē. Par notikumiem pasaulē raidījumā Divas puslodes diskutē Rīgas Stradiņa Universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Protesti Maskavā Demonstrācija, kas pagājušajā sestdienā notika Maskavā, bija daudzskaitlīgākā kopš jūlija vidus, kad Krievijas galvaspilsētā sāka vērsties plašumā protestu kustība pret varas manipulācijām galvaspilsētas domes vēlēšanu procesā. Varas iestādes apgalvo, ka protestos piedalījušies apmēram 20 000, taču neatkarīgi avoti min 50 un pat 60 000 dalībnieku. Tas nozīmē, ka šī demonstrācija ir lielākā, kāda Maskavā pieredzēta kopš plašajām protesta akcijām, kas risinājās no 2011. gada decembra līdz 2013. gada vidum. Toreiz akciju dalībnieki Maskavā un arī citās Krievijas pilsētās protestēja vispirms pret Krievijas Valsts Domes vēlēšanu apšaubāmajiem rezultātiem, vēlāk arī pret Vladimira Putina atgriešanos Krievijas prezidenta amatā. Tagad, kā zināms, protestus izraisījusi varas rīcība, liedzot opozīcijas kandidātiem dalību Maskavas Pilsētas domes vēlēšanās. Lai gan galvaspilsētas dome ir politiski visai maznozīmīga institūcija, kas nodarbojas ar 12 miljonus lielās pilsētas apsaimniekošanu, varas nomenklatūra ar pārsteidzošu konsekvenci atsijāja no dalības vēlēšanās visus opozīcijas kandidātus, diskvalificējot daļu no kandidēšanai nepieciešamajiem atbalstītāju parakstiem. Tas izraisīja sākumā mazskaitlīgus, vēlāk jau lielākus protestus, pret kuriem tika raidīti lieli, vārda tiešā nozīmē līdz zobiem ekipēti un paņēmienos neizvēlīgi policijas, Krievijas nacionālās gvardes un OMON vienību spēki. 27. jūlija nesaskaņotās protesta akcijas laikā tika aizturēti gandrīz 1300 cilvēki, daudzi tika sisti ar stekiem un citādi iekaustīti. Pret četrpadsmit personām ierosinātas krimināllietas par piedalīšanos masu nekārtībās ar iespējamo soda mēru līdz astoņiem gadiem ieslodzījumā, bet opozīcijas kandidātes Ļubovas Soboļas palīgs Aleksejs Miņailo apsūdzēts arī par nekārtību organizēšanu, par ko var saņemt pat 15 gadus aiz restēm. Apsūdzības izraisījušās darbības ir, cita starpā, sviešana policistam ar papīra glāzi vai mēģinājums pacelt policista sejas aizsegu. Neskatoties uz šo cītīgo varas mehānismu darbināšanu, protesti pagaidām vēršas plašumā. Atšķirībā no piecus gadus senas pagātnes, tajos daudz pamanāmākas ir pašorganizējušās pilsoniskās sabiedrības izpausmes – pastāvīga informācijas aprite sociālajos tīklos, brīvprātīgi juristi, kas bez atlīdzības piedāvā atbalstu aizturētajiem. Pēdējā nedēļā parādījušās arī tādas jaunas tendences kā atbalsta piketi citās Krievijas pilsētās un populāru popmūziķu iesaistīšanās protestos. Prezidenta priekšvēlēšanas satricina Argentīnas ekonomiku Pastāvošā prezidenta priekšvēlēšanu sistēma Argentīnā tika ieviesta 2009. gadā ar nolūku atsijāt no vēlēšanu procesa marginālus kandidātus. Lai turpinātu cīņu par prezidenta posteni, kandidātam priekšvēlēšanās jāsaņem vismaz 1,5% vēlētāju atbalsts, un līdz ar to priekšvēlēšanas ir arī visai ticams indikators potenciālajiem vēlēšanu rezultātiem. Svētdien notikušajās priekšvēlēšanās pašreizējais Argentīnas prezidents, labēji centriskās partijas „Republikāniskais piedāvājums” vadītājs Maurisio Makri nepārprotami zaudēja savam konkurentam, Justiciālistu partijas pārstāvim Alberto Fernandesam. Justiciālisti pārstāv Argentīnas tradicionālo politisko virzienu – peronismu. Šī kustība, kas savu nosaukumu mantojusi no 20. gs. argentīniešu politiķa Huana Domingo Perona vārda, ietver visai plašu politisko ieviržu spektru ar diezgan izteiktām populisma tendencēm. Justiciālistu partija savā platformā akcentē peronismam raksturīgo sociālā taisnīguma motīvu, un Fernandesa uzvara 27. oktobrī paredzētajās vēlēšanās visdrīzāk nozīmēs prezidenta Makri īstenotās taupības politikas pārskatīšanu. Valūtas un akciju tirgi reaģējuši negaidīti strauji. Argentīnas pirktāko akciju indekss pirmdien dažās stundās zaudēja vairāk nekā 30% vērtības. Tādu pašu kritumu piedzīvoja arī Argentīnas peso kurss pret ASV dolāru, pēc valdības aktīvas valūtas intervences gan atgūstot apmēram 15%. Notikumi Kirgizstānā Kirgizstāna piesaistīja pasaules mediju uzmanību pagājušajā nedēļā, kad valsts drošības spēki ieradās arestēt bijušo prezidentu Almazbeku Atambajevu viņa rezidencē Koitašas ciemā galvaspilsētas Biškekas pievārtē. Drošībnieku vienību sagaidīja eksprezidenta atbalstītāju pūlis un bruņota apsardze, izcēlās apšaude, kurā tika ievainoti 36 cilvēki, tai skaitā 15 varas pārstāvji, bet viens drošības spēku kareivis zaudēja dzīvību. Aizturēšana tobrīd nenotika, un tikai nākamajā dienā, kad Koitašā tika atslēgta elektrība un sakari, eksprezidents Atambajevs padevās varas pārstāvjiem. Viņš ir pirmais neatkarīgās Kirgizstānas prezidents, kurš gan stājās amatā, gan to pameta demokrātisku vēlēšanu rezultātā. Kopš neatkarības iegūšanas 1991. gadā Kirgizstāna, līdzīgi kā citas bijušās padomju Vidusāzijas republikas, veidojās par autoritāru režīmu, taču valsts līderis Askars Akajevs tika gāzts t.s. Tulpju revolūcijā 2005. gadā. Viņa varas mantinieks Kurmanbeks Bakijevs sabija amatā līdz 2010. gadam, kad pēc nepārprotami manipulētām vēlēšanām zaudēja varu vēl vienā revolūcijā 2010. gada aprīlī. Sekoja vairāk nekā gadu ilgs nestabilitātes un iekšēju sadursmju periods, pēc kura, uzvarējis 2011. gada vēlēšanās, prezidenta krēslu ieguva Almazbeks Atambajevs. Tā kā pēc pēdējās revolūcijas izmainītā konstitūcija paredz prezidentam tikai vienu sešus gadus ilgu varas termiņu, 2017. gada vēlēšanās Atambajevs nepiedalījās, nododot varu sekotājam – savam partijas biedram, līdz tam premjerministram Soronbajam Žeenbekovam. Tomēr jau drīz pēc vēlēšanām abu līdzgaitnieku attiecības sabojājās, jaunajam prezidentam vainojot savu agrāko mentoru centienos regulēt politiskos procesus. Jūnija beigās Kirgizstānas parlaments atņēma eksprezidentam Atambajevam tiesisko imunitāti, vainojot koruptīvās darbībās viņa varas periodā. Otrdien Biškekā notikušajā preses konferencē Kirgizstānas drošības dienesta vadītājs Oruzbeks Opumbajevs paziņojis, ka eksprezidents plānojis valsts apvērsumu, savukārt prokuratūras izmeklēšanas daļas vadītājs norādījis, ka bijušajam valsts galvam tikšot izvirzītas apsūdzības vardarbībā pret valsts amatpersonām, nekārtību organizēšanā un mēģinājumā organizēt slepkavību.  

Studijā notikumus komentē žurnālists Kārlis Dagilis un RSU pasniedzējs Māris Andžāns. Venecuēlas situācija 5. augustā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps parakstīja rīkojumu par plašu sankciju ieviešanu pret visās Venecuēlas valdības institūcijām. Tiek iesaldēti visi Venecuēlas valsts aktīvi, sankcijām var tikt pakļautas kompānijas, kuras veic kādus darījumus ar oficiālo Karakasu. Ja līdz šim sankcijas bija vērstas pret Venecuēlas vadītāju Nikolasu Maduro, viņam pietuvinātām personām un atsevišķiem valsts uzņēmumiem, tad jaunais sankciju statuss nostāda Venecuēlu līdzīgā situācijā kā Irānu, Ziemeļkoreju vai Kubu. Sankciju mērķis ir paātrināt prezidenta Maduro režīma nomaiņu pēc tam, kad tas novedis valsti nepieredzēti dziļā ekonomiskajā un sociālajā krīzē, bet pēc pagājušajā gadā notikušajām vēlēšanām turas pie varas ar politisku manipulāciju un opozīcijas apspiešanas palīdzību. Jau vairāk nekā 50 pasaules valstis atzinušas par Venecuēlas pagaidu prezidentu opozīcijas līderi, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētāju Huanu Gvaido. Par starptautisku atbalsta akciju Gvaido izvērtās arī 6. augustā notikusī starptautiskā konference Peru galvaspilsētā Limā, kuru rīkoja t.s. „Limas grupa” – 2017. gadā nodibināta Amerikas valstu organizācija Venecuēlas krīzes risināšanai. Savienotās Valstis konferencē pārstāvēja prominenta delegācija ar prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džonu Boltonu priekšgalā. Lai arī aicināti, Limā nebija klāt pārstāvji no Maduro ietekmīgākajiem starptautiskajiem atbalstītājiem – Ķīnas, Krievijas, Turcijas un Kubas. Barbadosā nupat iesācies kārtējais raunds sarunās starp Venecuēlas režīma un opozīcijas pārstāvjiem ar Norvēģijas valdības vidutājību. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju datiem krīzes rezultātā kopš 2015. gada Venecuēlu pametuši aptuveni 4 miljoni jeb vairāk nekā 15% iedzīvotāju. Valstī valda hiperinflācija, pārtikas un medikamentu trūkums, par biežu parādību kļuvuši strāvas padeves pārtraukumi.   ASV un Ķīnas tirdzniecības karš „Tramps un Sjī badās – un velk visu pasauli sev līdzi,” – šādu virsrakstu savai vakardienas publikācijai licis izdevuma "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Šķiet, ka divu lielāko pasaules ekonomiku pretstāve draud uzsākt jaunu spirāles loku, kurā tirdzniecības karam var pievienoties arī valūtu kursu karš. Pēc tam, kad Savienoto Valstu prezidents pagājušajā nedēļā paziņoja savu lēmumu par jaunu tarifu ieviešanu Ķīnas precēm 300 miljardu dolāru vērtībā, juaņa kurss piedzīvoja lejupslīdi, uz ko ar strauju indeksu kritumu reaģēja biržas Volstrītā, Āzijā un Klusā okeāna reģionā. Situāciju vēl vairāk saasinājis Savienot Valstu Finanšu departamenta paziņojums, ka Ķīna uzskatāma par valūtas manipulatoru. Tam gan nepiekrīt daudzi eksperti, uzskatot, ka juaņa kursa pazemināšanās ir dabiska valūtas tirgu reakcija uz papildu tarifu ieviešanu. Jāpiebilst, ka pēdējo reizi Finanšu departaments vainojis Ķīnu valūtas manipulācijā 1994. gadā, un Ķīnas valdība apgalvo, ka tā pēdējās desmitgadēs atteikusies no mākslīgas valūtas kursa pazemināšanas prakses. Jādomā, ka Ķīna nepaliks atbildi parādā un savukārt palielinās tarifus Savienoto Valstu lauksaimniecības produkcijas importam. Tas vēl palielinās negatīvo efektu, kuru Savienoto Valstu ražojumu eksportam uz Ķīnu radīs augstais dolāra kurss pret juaņu. Tirdzniecības karš starp abiem globālās ekonomikas gigantiem raisa arvien vairāk bažu, liekot runāt par jaunas globālās recesijas iespējamību.   Džammu un Kašmīras liktenis Pirmdien Indijas parlaments spēra vienlīdz radikālu un apšaubāmu soli, pasludinot par atceltu Indijas konstitūcijas 370. pantu, kas noteica īpašu statusu Džammu un Kašmīras štatam valsts ziemeļos. Parlamenta lēmumu tai pašā dienā apstiprināja Indijas prezidents Ramnats Kovinds. Džammu un Kašmīras īpašais statuss bija spēkā kopš Indijas valsts tapšanas 1947. gadā. Džammu un Kašmīrā vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi. Kā zināms, Indijas un Pakistānas valstis, izbeidzoties britu koloniālajai virskundzībai, tika veidotas, vadoties pēc iedzīvotāju reliģiskās piederības. Džammu un Kašmīrai tādējādi bija jānonāk Pakistānas sastāvā, taču politiski tā bija ciešāk saistīta ar Indiju. Strīdīgā situācija bija iemels vairāk nekā gadu ilgam Indijas un Pakistānas karam, kura risināšanā iesaistījās Apvienoto Nāciju Organizācija. Tika panākta vienošanās par teritorijas piederības noteikšanu referendumā, tomēr tā sarīkošanai nepieciešamā karaspēka atvilkšana tā arī nenotika, un nu jau 70 gadus Džammu un Kašmīra ir iesaldēta konflikta situācijā. Štata ziemeļu un rietumu daļa palika Pakistānas okupēta, savukārt pārējai teritorijai Indijas sastāvā tika piešķirts jau piesauktais īpašais statuss, kas garantēja štata islamticīgo iedzīvotāju tiesības pamatā hinduistu apdzīvotajā valstī. Nu šīs konstitucionālās garantijas burtiski pāris dienu laikā ir iznīcinātas, līdz ar pašu Džammu un Kašmīras štatu. Tagad tā vietā izveidotas divas savienotās teritorijas – Džammu un Kašmīra un Ladākha, pie tam jaunizveidotajā Ladākhas teritorijā islamticīgo iedzīvotāju ir mazāk par pusi. Indijas savienotajām teritorijām, atšķirībā no štatiem, nav savas vietējās valdības – tās tieši pārvalda centrālā vara. Jau paredzot bijušā štata iedzīvotāju protestus, premjera Narendras Modi valdība vēl palielinājusi tur izvietoto prāvo armijas kontingentu, pārtrauksi telefona un interneta sakarus; notikuši aresti. Indijas varas rīcību jau asi nosodījusi Pakistāna, brīdinot par jaunu teroraktu draudiem un visas reģiona drošības situācijas pasliktināšanos. Vienīgais spēks, kas vēl var apturēt pretrunīgi vērtēto lēmumu, ir Indijas Konstitucionālā tiesa.

Studijā notikumus komentē LU asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra . Telefonsarunā - žurnālists Pauls Raudseps. Protesti Maskavā un varas reakcija   Maskavas pilsētas domes vēlēšanas paredzētas 8. septembrī. Līdz šim tās netika uzskatītas par politiski nozīmīgām, ciktāl Krievijas galvaspilsētas likumdevējai struktūrai ir diezgan ierobežotas funkcijas. Tomēr vairāku opozīcijas kandidātu mēģinājums balotēties šajās vēlēšanās sastapis krasu varas pretestību. Politikas vērotāji to izskaidro ar pēdējā laikā vērojamo varas partijas „Vienotā Krievija” kandidātu zaudējumu sēriju vairākās federācijas subjektu vadītāju vēlēšanās. Šajās domes vēlēšanās „Vienotās Krievijas” biedrus aizstājuši šīs partijas atbalstīti it kā neatkarīgie kandidāti, savukārt vairāki opozicionāri pie vēlēšanām nav pielaisti, pamatojot to ar lielu nederīgu parakstu skaitu viņu izvirzīšanas listēs. Šķiet, Krievijas varas nomenklatūra nebija rēķinājusies ar protestiem, kuri uzbangoja pēc šīs „atsijāšanas” un kulminēja sestdien, 27. jūlijā, kad nesankcionētā mītiņā pulcējās līdz 10 000 protestētāju. Pret viņiem tika izsūtīti tūkstoši policistu un nacionālās gvardes kaujinieku, kuri bez kautrēšanās laida darbā stekus. Protestētāju izdzenāšanas bilance: vairāk nekā tūkstotis aizturēto, desmitiem traumu – pārsistas galvas, sasitumi, smadzeņu satricinājumi, ierosināta krimināllieta par masu nekārtību organizēšanu, trīs krimināllietas par uzbrukumu varas pārstāvjiem, kurās maksimālais iespējamais soda mērs ir 15 gadi ieslodzījumā; daudz administratīvo lietu. Cietumā šobrīd kārtējo reizi atrodas arī redzamākais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs, kuram piespriests mēnesis ieslodzījumā par aicinājumu piedalīties nesaskaņotā publiskā pasākumā. Divas no šīm 30 diennaktīm viņš pavadījis slimnīcā ar aizdomām par saindēšanos ar kādu ķīmisku vielu un ticis izrakstīts, neskatoties uz ārstējošā ārsta iebildumiem.   ASV demokrātu kandidātu debates 2020. gada Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu maratons ir sācies. To iezīmē Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātu debates, kuru otrais cikls 30. un 31. jūlija vakarā (attiecīgi – vēlu naktī pēc Latvijas laika) risinājās Mičiganas štata lielākajā pilsētā Detroitā. Debatēm jākalpo par orientieri partijas locekļiem un atbalstītājiem, izvēloties to līderi, kurš nākamajās vēlēšanās mērosies spēkiem ar esošo prezidentu no Republikāņu partijas Donaldu Trampu. Detroitas debatēs iezīmējušies divi vairāk vai mazāk noteikti Demokrātu partijas strāvojumi, kurus mēdz dēvēt par progresistiem un mērenajiem. Pirmajiem raksturīga kreisāka sociālā programma, kuras centrā ir vispārēja veselības apdrošināšanas pieejamība, un liberālāku imigrācijas noteikumu aizstāvība. Kā spilgtākās figūras progresistu flangā šobrīd izvirzījušies senatori Bernijs Sanderss un Elizabete Vorrena, savukārt viņu nozīmīgākais konkurents mēreno nometnē ir senators un bijušais Baraka Obamas kabineta viceprezidents Džo Baidens.   Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušo Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir pārsteigums visiem, tai skaitā šo ārkārtas vēlēšanu iniciatoram, aprīlī ievēlētajam Ukrainas prezidentam Volodimiram Zeļenskim, tautā bieži dēvētam vienkārši par „Zē”. Partija „Tautas kalps”, kas tapusi kā „Zē” un viņa tuvāko domubiedru politisks projekts, tagad ieguvusi vairākumu parlamentā, kas tai ļauj veidot vienpartijas valdību. Vēl pārsteidzošāki par nepieredzēti pārliecinošo uzvaru partiju sarakstu konkurencē ir „Tautas kalpa” kandidātu panākumi vienmandātu apgabalos, kur tie pieveikuši daudzas vietējās prominences, kas ieradušas šeit saņemt mandātu jau vairākus vēlēšanu ciklus no vietas. Faktiski var teikt, ka Ukraina vienā rāvienā nomainījusi lielāko daļu savas līdzšinējās politiskās elites. Kas mudinājis ukraiņu vēlētāju šādai rīcībai? Tas bija viens no jautājumiem, kuru Eduards Liniņš uzdeva Ukrainas politikas ekspertiem, nedēļā pēc vēlēšanām uzturoties Kijevā. Vispirms – ekonomikas eksperta, Ukrainas analītiskā centra Ekspertīzes un analīzes padomes vadītāja Borisa Kušņiruka viedoklis: Ir acīmredzami, ka te sakrituši vairāki faktori. Es jau daudzus gadus nodarbojos ar ekonomisko un politisko analītiku, un jau ap 2008./2009. gadu es runāju un rakstīju par to, ka ap 2020. gadu ir jānotiek elišu nomaiņai. Es tolaik nezināju, kā tas notiks, bet skaidri sapratu, ka tam jānotiek. Otrkārt, mēs taču visā pasaulē novērojam procesu, kurā klasiskās politiskās elites, kurām ir it kā pareizas tēzes, pareizi, politkorekti oratori, – tās negaidīti visā pasaulē zaudē. Negaidīti – nosacīti sakot, jo var konstatēt, manuprāt, ne pārāk pozitīvo procesu, ka politika un viss, kas ar to saistīts, galēji primitivizējas. Primitivizējas uzvedība, pie kam – no divām pusēm. Iedzīvotāji kļūst arvien mazizglītotāki. Viņi manāmi mazāk lasa. Arī politiskā elite mazāk lasa. Ukrainas politiskajā elitē tas ir pamanāms, jo viņiem pat nākas grūti izlasīt tos likumus, kuri viņiem tiek uzrakstīti priekšā. Un ja tā ir elite, tad iedzīvotāji ir vēl mazāk uz ko tādu spējīgi. Un šis process nav tikai Ukrainai raksturīgs. Mēs te tikai, nosacīti sakot, iekļaujamies globālajā tendencē, kuru diezin vai var nosaukt par patīkamu vai pozitīvu, taču tā ir acīmredzama. Plus – tas pārklājas ar valstiskuma tradīcijas, institucionālās atmiņas trūkumu, ar patstāvīgas, no politikas neatkarīgi funkcionējošas valstiskas birokrātijas trūkumu. Vēl tas viss saistās ar divām svarīgām niansēm. Pirmkārt – aktīva Krievijas propaganda līdzšinējās varas diskreditācijai. Masīva un ar diezgan pareizi būvētu vēstījumu. Teiksim: „Vara negrib izbeigt karu, jo iedzīvojas uz kara rēķina.” No otras puses – parādās oligarhijas problēma. Praktiski visi oligarhi izrādījās zaudētāji no līdzšinējās varas. Viss oligarhāts izrādījās neieinteresēts šīs varas pastāvēšanā. Tas bija manāms telekanālos, kas joprojām ir galvenais informācijas avots. Tur pat nebija tiešas Porošenko kritikas, bet kad viena programma pēc otras vieš domu, ka dzīve kļūst arvien sliktāka, lai gan normāli statistikas dati to neapstiprina. Un ar to tu saduries no dienas dienā, no reizes reizē. Tu ej uz dažādām studijām dažādos telekanālos, kuriem ir dažādi īpašnieki, bet visur praktiski redzi, kā tiek manipulēts ar pilsoņiem. Citus akcentus notikušā skaidrojumam liek vēsturnieks un neatkarīgais producents Rostislavs Martiņuks:   Patiesībā tas viss ir skaidrojams ar mūsu tā sauktās politiskās elites krīzi un to, ka mēs nenovērtējām ukraiņu vēlētājus, kuri acīmredzami netaisījās nodarboties ar pašnāvību, bet izvēlējās šādu radikālu šī pašas elites atjaunošanas ceļu, kas varbūt pat ir Ukrainas PSR piebeigšanas ceļš. Jo no divām pusēm mums tuvojas krīze izpratnē par to, kas tad ir šodienas Ukraina. Patiesībā nevienu neapmierina tas, ka 1991. gadā nebija Latvijas varianta, kad tiktu pateikts, ka no 1921. līdz 1991. gadam te bija okupācija. Mūsu gadījumā Ukrainas PSR, faktiski – okupācijas zona sevi vienkārši pasludināja par neatkarīgu no Maskavas. Tas bija tāds visai aplams moments. Iespējams, 1991. gadā arī vienīgais iespējamais, taču tas saglabāja daudzus elementus, kuri nāk no padomju sistēmas. Piemēram, pie mums joprojām pastāv tāds institūts kā kara prokuratūra. Protams, tie, kas tagad atnāca uz vēlēšanām, nobalsoja vienkārši par „kaut ko zaļu”, kādu "no name", bet – tie jau nav politologi, kuri pieņem tikai pārdomātus un precīzi mērķētus lēmumus. 2014. gads, Maidans, karš pret Krieviju – tam visam pamatā bija doma par fundamentālu pašas Ukrainas valsts būtības maiņu. Valstij bija ne tikai jānokrata kādi Maskavas neokoloniālie valgi, bet pašā savā būtībā jākļūst par citu valsti, kas nebūtu Padomju Savienības mantiniece. Politiskā elite nevēlējās uzņemties šo izaicinājumu. Tad nu „apakšas”, nosacīti sakot, izlēma, ka tās savām rokām, tā rupji un vienkārši virzīs šo valsti, lai tā kļūtu ne vien vārdos, deklarācijās, demagoģijā, bet gan patiesi valsts, kas domāta pilsoņiem. Es domāju, ka, ja mēs raugāmies no pozitīvās puses, tad šai vecajai un joprojām mutējošajai boļševistiskajai valstij ir jāmainās. Pats Porošenko, panākot bezvīzu režīmu, veica ukraiņu iedzīvotāju masai pēdējo injekciju izpratnei par to, kas ir Eiropa. Šobrīd septiņi miljoni ukraiņu tur strādā, un šo trīs bezvīzu režīma gadu laikā Eiropas Savienību ir apmeklējuši 20 miljoni cilvēku. Pie tam no paša pieredzes es zinu, ka rajona mēroga pilsētās ar 10 līdz 30 tūkstošiem iedzīvotāju praktiski visi jaunieši ir ceļojuši vismaz uz nedēļu tālu tālu uz rietumiem. Tur viņi ir redzējuši, ka viss darbojas citādi. Un viņi redz savus vecākus, kuri jau veselu paaudzi – 30 gadus – ir nodzīvojuši, un viņu dzīvē nekas īpaši nav mainījies. No vienas puses, bažījoties pašreizējā situācijā par valsts pastāvēšanu, es tomēr saku, ka Ukrainā ir ļoti spēcīgs impulss virzīties nevis uz Maskavu, nevis uz anarhiju, bet gan meklēt ceļus, kā šo Ukrainas PSR nolemtību pārveidot par kaut ko citu, ko katrs gan iedomājas pa savam. Par savu Ukrainas sapni. Pats svarīgākais, kas pašreiz notiek, ka cilvēki, pat kara apstākļos, ir gatavi tā riskēt.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko: Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu. Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko: Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts! Visi ukraiņu politisko procesu vērtētāji ir vienisprātis, ka pret Porošenko tikusi vērsta masīva negāciju uzkurināšanas kampaņa gan Krievijas, gan citiem oligarhiem piederošajos Ukrainas medijos. Tomēr jāsecina, ka Zelenska un viņa partijas uzvaras gājienā izpaužas Ukrainas sabiedrības akūtā vēlme pēc pārmaiņām. Var pat teikt, ka pēdējo mēnešu notikumi – tas ir Maidans vēlēšanu iecirkņos. Tomēr šo pārmaiņu sekas Ukrainai var būt pat ļoti bīstamas. Kā vēlamo reformu procesu, sociālos uzlabojumus, galu galā elementāru valsts struktūras ikdienas funkcionēšanu spēs vadīt spēks, kurā ir milzums politikas jaunpienācēju bez pieredzes? Vai šī procesa vadība nenonāks dažu „pelēko kardinālu”, pirmām kārtām jau eksprezidenta Porošenko pretinieka Ihora Kolomoiska rokās? Vai tas neizraisīs jaunu sabiedrības sašutuma vilni, kas nesīs Ukrainai jaunus satricinājumus? Un – galvenais – kā to savā labā izmantos Kremlis? Ka izmantos – arī par to ir vienisprātis visi, kas kaut ko saprot no pašreizējās situācijas Ukrainā.   Boriss Džonsons - jaunais Lielbritānijas premjers Vakar Lielbritānijas premjera krēslā vietu ieņēma Boriss Džonsons. Savā pirmajā uzrunā Džonsons solīja Lielbritānijas izstāšanos no ES 31. oktobrī, turklāt ar jaunu vienošanos. Viņš uzsvēra, ka ir pārliecināts - 99 dienu laikā to ir iespējams panākt. Ja tas neizdosies, Lielbritānija ES pametīs bez vienošanās.  ES breksita sarunvedējs Mišels Barnjē gan BBC norādījis, ka ekspremjeres Terēzas Mejas panāktā vienošanās ir vienīgais veids, kā Lielbritānijai sakārtotā veidā izstāties no bloka. Savu breksita stratēģiju Džonsons šodien prezentēs britu parlamentam, to gaida arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Tāpat Džonsons savā uzrunā solīja atrisināt problēmas veselības aprūpes, izglītibas, sociālās aizsardzības un citās nozarēs. Ministru kabinetu pametuši vai arī atlaisti vairāk nekā puse ministru. Viņu vietā Džonsons virzījis breksita atbalstītājus. Jaunais britu premjers jau izpelnījies kritiku, jo par savu padomnieki izvēlējies breksita kampaņas vadītāju Dominiku Kamingsu. Lai gan breksits ir Džonsona galvenais darbs, ar kuru viņš cer ieiet vēsturē, tomēr viens no pirmajiem darbiem uz jaunā premjera galda ir Irānā aizturētais britu tankkuģis. Jāpiebilst, ka Džonsonu apsveicis arī Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, sakot, ka Irāna nevēlas konfrontāciju. Bet mums ir 1500 jūdzes Persijas līča piekrastes. Tie ir mūsu ūdeņi, un mēs tos aizsargāsim, tvītoja Zarifs.  

Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis. Kipras problēma Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt.   Turcija iespējamo sankciju ēnā Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti.   Jaunā Eiropas Komisijas prezidente Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlamenta jaunais sastāvs nav uzskatījis par sev saistošu iepriekšējā pausto apņemšanos ievēlēt tikai kādu no partiju grupu izvirzītajiem vadošajiem kandidātiem.

Studijā notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Ziemeļmaķedonija – valsts profils Šodienas Ziemeļmaķedonijas Republika pirmo reizi kā suverēns starptautisko tiesību subjekts radās pēc neatkarības referenduma 1991. gada 8. septembrī, tādējādi atdaloties no brūkošās Dienvidslāvijas federācijas. Maķedoniešu neatkarības kustības vēsture gan iesniedzas vēl 19. gs., kad pagrīdes organizācijas uzsāka cīņu pret toreizējo Osmaņu impērijas varu. Etniski maķedonieši ir tuvi bulgāriem, taču Balkānu karu rezultātā, kaimiņvalstīm nevēloties pieļaut pārāk lielas un spēcīgas Bulgārijas izveidi, Maķedonija 1913. gadā nonāca Serbijas sastāvā. Līdz pat Otrajam pasaules karam Belgrada īstenoja visai brutālu Maķedonijas serbiskošanas politiku, sastopot aktīvu maķedoniešu pretestību. Cita starpā, 1934. gadā maķedoniešu pretestības kustības kaujinieks Vlado Černozemskis atentātā nogalināja toreizējo Dienvidslāvijas karali Aleksandru I. Piespiedu serbiskošanas politika beidzās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Maķedonija ieguva savienotās republikas statusu Dienvidslāvijas Sociālistiskajā federatīvajā republikā. Savukārt 1991. gadā Maķedonijas atdalīšanās no Dienvidslāvijas notika mierīgi, ciktāl serbu iedzīvotāju īpatsvars Maķedonijā ir samērā niecīgs. Toties nopietnas problēmas tagadējai Ziemeļmaķedonijai pagātnē sagādājusi albāņu minoritāte, kas Kosovas kara izraisītās bēgļu kustības rezultātā pieauga līdz 25%. 2001. gadā uzliesmoja bruņots konflikts starp albāņu kaujiniekiem un Maķedonijas drošības spēkiem, kuru pārtrauca NATO miera uzturētāju iejaukšanās. Maķedonijas valdība bija spiesta nozīmīgi paplašināt albāņu minoritātes politiskās un kultūras autonomijas tiesības. Tāpat kopš neatkarības iegūšanas ilga diplomātiskā pretstāve ar Grieķiju Maķedonijas nosaukuma dēļ. Problēma tika atrisināta tikai pagājušā gada nogalē, abu valstu parlamentiem ratificējot panākto vienošanos par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma ieviešanu. Līdz ar to Grieķija pārstāja bloķēt Ziemeļmaķedonijas centienus iestāties Eiropas Savienībā un NATO, un iestāšanās process NATO oficiāli tika uzsākts šī gada februārī.   Ukraina vēlēšanu priekšvakarā Jau tad, kad Ukrainas jaunievēlētais prezidents Volodimirs Zeļenskis 20. maijā, stādamies augstajā amatā, pasludināja Augstākās Radas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas 21. jūlijā, bija skaidrs, ka šīs rīcības galvenais motīvs ir – uz prezidenta vēlēšanu kampaņā paceltā popularitātes viļņa iegūt noteicošās pozīcijas arī parlamentā. Pagaidām šis plāns šķiet sekmīgi īstenojamies, un Zeļenska vadītā partija „Tautas kalps” reitingos ir pārliecinoša līdere, vairāk nekā divkārt apsteidzot tuvākos konkurentus. Pēc jaunākajiem aptauju datiem spriežot, piecu procentu barjeru iekļūšanai Augstākajā Radā varētu pārvarēt vēl trīs vai četri politiskie spēki. Starp tiem ir – reitingu rādītāju secībā – nepārprotami prokremliskā partija „Opozīcijas platforma – par dzīvi”, bijušā prezidenta Petro Porošenko partija „Eiropas solidaritāte” un kādreizējās premjerministres Jūlijas Timošanko vadītā partija „Tēvzeme”. Tuvu kritiskajai procentu robežai ir arī partija „Balss”, kuru maijā nodibināja politiķis un rokmūziķis Svjatoslavs Vakarčuks. Tās pašas socioloģiskās aptaujas liecina, ka vēlētāju gaidas Volodimira Zeļenska sakarā pamatā saistītas ar komunālo tarifu pazemināšanu, skaļāko korupcijas lietu izmeklēšanu, kā arī sarunu procesa aktivizēšanu ar Maskavu karadarbības pārtraukšanai Ukrainas austrumos. Pēdējā jautājuma sakarā Zeļenskis nesen vērsās ar publiski videovēstījumu pie Krievijas prezidenta Putina, aicinot uz sarunām Minskā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas un Vācijas līderu piedalīšanos. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka priekšlikums tiekot apsvērts.   Grieķijas vēlēšanu rezultāti Svētdien notikušajās Grieķijas parlamenta vēlēšanās gandrīz 40% balsu ieguva liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija” ar tās līderi Kirjaku Micotaki priekšgalā. Tas, saskaņā ar Grieķijas vēlēšanu sistēmu, nodrošināja šim spēkam 158 no 300 parlamenta deputātu vietām, ļaujot izveidot vienpartijas vairākuma valdību. Galvenais „Jaunās demokrātijas” konkurents un līdz šim valdošā partija „Siriza” ieguvusi 86 vietas; vēl parlamentā iekļuvusi arī centriski kreisā „Kustība pārmaiņām”, izteikti labējā partija „Grieķijas risinājums”, kreisā „Eiropas reālistiskās nepakļaušanās fronte” un Grieķijas Kompartija. Totālu fiasko un palikšanu ārpus parlamenta piedzīvojusi par neofašistisko uzskatītā „Zelta rītausma” – populistisks un antimigrācijas tēmu ekspluatējošs spēks. Starp 8. jūlijā apstiprinātā Micotaka kabineta ministriem un ministru vietniekiem ir ne vien „Jaunās demokrātijas” biedri, bet arī vairāki neatkarīgie locekļi – tehnokrāti un pat kādreizējie sociālistu politiķi. Ar sevišķām cerībām uz šo valdību raugās biznesa aprindas, cerot uz ekonomisko izaugsmi veicinošām reformām un konstruktīvāku dialogu ar Eiropas Savienības institūcijām. Tomēr arī Micotaka valdībai joprojām nāksies manevrēt starp taupības politikas prasībām no Eiropas institūciju puses un sabiedrības gaidām pēc sociālās situācijas uzlabojumiem.

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova. Grieķijas vēlēšanas 7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.   G20 samits Osakā G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita. Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.   Eiroparlamenta sesija Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.    

Gruzijā protestus izsaukusi Krievijas parlamentāriešu delegācijas vizīte, kuras laikā reliģiskiem un politiskiem jautājumiem veltītās sanāksmes vadību Gruzijas plenārsēžu zālē pārņēmis Krievijas Valsts domes delegācijas pārstāvis. Opozīcija sašutusi un aicināja pilsoņus iziet ielās. Savukārt Čehijas galvaspilsētā Prāgā turpinās protesti pret premjerministru Andreju Babišu, pieprasot viņa demisiju demisiju. Aplūkojam arī Indijas valsts politiku. Notikumus pasaulē kopā ar raidījuma vadītājiem analizē žurnālists Andis Sedlenieks.

Arvien pieaug spriedze starp Savienotajām valstīm un Irānu. ASV uz Persijas līča reģionu nosūtījušas papildus karavīrus, vainojot Irānu Japānai un Norvēģijai piederošu tankkuģu spridzināšanā. Vai tiešām Persijas līcī var uzliesmot bruņots konflikts. Ar milzīgām protesta akcijām pasaules uzmanību ir pievērsusi Honkonga. Pagājušās nedēļas nogalē ielās izgāja divi miljoni cilvēku, lai protestētu pret projektu ļaut  Ķīnai izdot aizdomās turamos. Kāpēc tas raisījis tādus protestus un ko mēs vispār zinām par Honkongā valdošo noskaņojumu. 21.jūnijā Baltkrievijā ierodas Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedjevs, lai runātu par Krievijas un Baltkrievijas padziļinātu integrāciju. Kādas ir ieceres atdzīvināt nīkuļojošo ideju par savienotas Krievijas un Baltkrievijas valsts izveidi, par ko abas puses ar līgumu vienojās jau pirms 20 gadiem. Notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Rīgas Stradiņa universitātes studente Sintija Bērziņa. Saspīlējums Omānas līcī 13. jūnijā Omānas līcī, uz dienvidiem no Hormuza šauruma, ar sprādzieniem tika bojāti divi tankkuģi, kas pieder norvēģu un japāņu kuģniecības kompānijām un kuģo ar Māršala salu un Panamas karogiem. Sprādziena rezultātā nelielas traumas guva viens japāņu kompānijai piederošā tankera apkalpes loceklis, taču abi kuģi palika uz ūdens un tika nogādāti Apvienoto Arābu Emirātu ostās. Pēc visa spriežot, tas bijis profesionāli plānots un īstenots uzbrukums, kurā izmantotas kuģu korpusiem piestiprinātas mīnas. Spridzekļu jauda un novietojums izvēlēts tā, lai kuģi tiktu bojāti, bet netiktu nogremdēti, tā radot cilvēku upurus un plašu vides piesārņojumu. Tas vedina domāt, ka operāciju īstenojuši profesionāli militāristi. Savienoto Valstu administrācija valsts sekretāra Maika Pompeo personā nekavējās vainot notikušajā Irānu, kā pierādījumus izplatot no lidmašīnas uzņemtas fotogrāfijas un video, kuros redzams, kā vienam no tankeriem pietuvojies ātrgaitas kuteris un uz tā klāja esošie ļaudis glābšanas vestēs veic kādas manipulācijas. Kā apgalvo ASV pārstāvji, tie ir Irānas Revolucionārās gvardes speciālo uzdevumu vienības karavīri, kuri noņem no tankkuģa sāniem tur piestiprinātu, bet neeksplodējušu spridzekli. Savienoto Valstu tūlītējā reakcija bija savu militāro spēku palielināšana reģionā ar vēl tūkstoti karavīru – papildus tiem 1500, kuri turp tika nosūtīti jau maijā, kad līdzīgu uzbrukumu piedzīvoja četri tankeri Apvienoto Arābu Emirātu teritoriālajos ūdeņos. Tikām Irāna noliegusi jebkādu saistību ar šo uzbrukumu, tomēr grūti iedomāties citu reģiona valsti, kurai būtu gan iespējas, gan motīvs tā īstenošanai. Protesti Honkongā 1997. gadā Honkonga no britu aizjūras īpašuma kļuva par Ķīnas Tautas Republikas īpašo administratīvo rajonu ar savu neatkarīgu likumdošanu, tiesu varu, Pekinai tieši nepakļautām pārvaldes institūcijām, savu valūtu un no pārējās Ķīnas atšķirīgu ekonomisko sistēmu. Kopš šīs valstiskā statusa maiņas Honkongā vairākkārt notikuši plaši un ilgstoši protesti, kuru iemesls lielāko tiesu bijuši Pekinas mēģinājumi pakļaut autonomo teritoriju ciešākai kontrolei un mainīt tajā pastāvošo tiesisko kārtību. Šāds motīvs izraisījis arī protestus, kuri sākās aprīļa beigās un ir izvērtušies par plašākajiem Honkongas vēsturē. Iemesls ir Honkongas Likumdošanas padomes – autonomijas parlamenta – virzītais likumprojekts, kas paredz iespēju izdot Ķīnai Honkongā arestētas personas. Likumprojekta iniciatori uzsver, ka tas domāts, lai izraidītu uz Ķīnu autonomijā nelegāli ieceļojušos, taču projekta pretinieki uzskata, ka likums ļaus izdot totalitārās varas tiesāšanai tās pretiniekus, kuri līdz šim Honkongā varēja justies salīdzinoši droši. 9. jūnijā protesta gājienā pret likuma pieņemšanu izgāja vismaz miljons honkongiešu. Kad vēlā vakarā autonomijas administrācija paziņoja, ka likumprojekta virzība netiks apturēta, ielās vēl palikušie demonstranti sāka jaukt policijas barjeras, apmētāt ar to konstrukcijām un citiem priekšmetiem policistus, kuri atbildēja ar stekiem un piparu gāzi. Sekoja masveidīgi protesti 12. jūnijā, kad policija atkal laida darbā stekus un asaru gāzi, vietām arī gumijas lodes. Galu galā 15. jūnijā Honkongas īpašā administratīvā rajona augstākā amatpersona, administratīvā sekretāre Kerija Lema paziņoja, ka likumprojekta izskatīšana tiek atlikta. Tā ir pirmā varas piekāpšanās Honkongā kopš daudziem gadiem, taču protestētāji jau prasa daudz vairāk – pilnīgu likumprojekta atsaukšanu, sekretāres Lemas atkāpšanos un apsūdzību atcelšanu protestos iesaistītajiem. Sociālajos tīklos tiek izplatīti aicinājumi iziet jaunās protesta akcijās piektdien, un pastāv bažas par vardarbības eskalāciju starp protestētājiem un policiju. Krievijas un Baltkrievijas integrācijas projekts 21. jūnijā Baltkrieviju apmeklēs Krievijas Federācijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš ar savu baltkrievu kolēģi Sergeju Rumasu apspriedīs abu valstu „padziļinātās integrācijas” turpmāko virzību. Oficiāli šis integrācijas projekts tiek dēvēts par „Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts izveidi”, un attiecīgais līgums tika parakstīts vēl 1999. gadā. Tas paredz pakāpenisku vienotas politiskās, ekonomiskās, militārās, tiesiskās un humanitārās telpas izveidi, ar tādiem vienotas valsts atribūtiem kā augstākie likumdevējas un izpildvaras orgāni, valūta, valsts simbolika. Tomēr pagājušajos 20 gados reālā integrācija notikusi vien dažās darbības sfērās: robežapsardzībā, muitā, hidrometeoroloģijas un vides piesārņojuma kontrolē, tarifu un produktu kvalitātes kontrolē; ir izveidota kopīga televīzijas un radioraidījumu organizācija. Kopumā process svārstījies starp periodisku idejas aktualizāciju no vienas vai otras puses un idejas nomiršanu dabīgā nāvē. 21. jūnija sarunās pamatā tikšot skarti ekonomiskās integrācijas, tai skaitā kurināmā un enerģētikas un lauksaimniecības jautājumi. Pagājušā gada nogalē, kad parādījās informācija par plānoto tikšanos, Krievijas medijos izskanēja pieņēmumi par izšķirošu progresu virzībā uz federālas vai vismaz konfederālas valsts izveidi. Tomēr Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vairākkārt kopš tā laika izteicies pretēji. 5. jūnijā, atbildot uz blogera Jegora Ļebjadoka iesniegumu, Baltkrievijas Republikas Prezidenta administrācija paziņojusi, ka Baltkrievijas puse sarunās vadīsies no savas valsts interesēm un „neapšaubāmas suverenitātes saglabāšanas”.        

Aktualitātes pasaulē: Dānijas valdības sarunas, Moldovas politiskā krīze, protesti Kazahstānā. Saspringta politiskā situācija izveidojusies Moldovā. Tur šobrīd ir de facto divas valdības un divi premjeri. Tika atlaists parlaments, pārtrauktas  prezidenta pilnvaras, pēc tam šī atlaišana anulēta. Kas īsti notiek Moldova? Citā postpadomju republikā - Kazahstānā - politiski viss šķiet mierīgi. Tur ir ievēlēts nākamais valsts prezidents, bet vēlēšanas pavadīja daudzskaitlīgas cilvēku aizturēšanas un aresti. Politologi saka, ka tuvākajā laikā valstī viss stabili, bet kas notiks ilgtermiņā, to ir grūti prognozēt. Uzmanību pievēršam Skandināvijas valstij Dānijai. Tur parlamenta vēlēšanās uzvarēja līdz šim opozīcija bijusī sociāldemokrātu partija. Šo faktu interesantu padara politiskais fons. Par to arī saruna. Notikumus vērtē Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa un Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Varas krīze Moldovā Jau tūlīt pēc februārī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām bija skaidrs, ka jaunās valdības izveide būs ļoti grūts uzdevums. No 101 parlamenta deputātu vietas 35 ir ieguvusi Maskavai draudzīgā Sociālistu partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, 26 vietas – proeiropeiski orientētais partiju bloks ACUM [akum], savukārt 30 vietas – līdz šim pie varas bijusī Demokrātiskā partija, kuru uzskata par oligarha Vladimira Plahotņuka kabatas partiju. Vārdos gan šīs partijas politiķi, gan pats Plahotņuks deklarējuši savu orientāciju uz Eiropas Savienību, taču faktiski viņu darbībā konstatējama valsts sagrābšana, pakļaujot savai ietekmei medijus un tiesu varu, sevišķi jau Konstitucionālo tiesu, kas arī līdz šim vairākkārt bloķējusi Plahotņukam nevēlamus politiskos procesus. Vēlme tikt vaļā no oligarha milzīgās ietekmes valstī galu galā radījusi teju neiedomājamu politisko kombināciju – sociālistu un bloka ACUM koalīcijas valdību, kas tika izsludināta 8. jūnijā. Nākamajā dienā sekoja atbildes gājiens: Konstitucionālā tiesa pasludināja jauno valdību par neleģitīmu un pārtrauca prezidenta Dodona pilnvaras, nododot tās premjeram, Demokrātiskās partijas pārstāvim Pāvelam Filipam. Pēdējais nekavējoties atlaida parlamentu, izsludinot jaunas vēlēšanas septembrī. Tiesas arguments ir likuma prasība sastādīt valdību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc vēlēšanu rezultātu apstiprināšanas. Jaunās koalīcijas partijas un prezidents Dodons šo normu interpretē kā trīs kalendāros mēnešus, savukārt Konstitucionālā tiesa – kā 90 dienas. Konstitucionālās tiesas versijā valdība bija jāsastāda līdz piektdienai, prezidents un koalīcija uzskata, ka tai bijis laiks līdz svētdienai. Tā nu valstī izveidojusies smaga varas pretstāve ar augstāko tiesu varu un de facto pie varas esošo kabinetu vienā un prezidentu un parlamenta vairākumu otrā pusē. Prezidenta vēlēšanas Kazahstānā Pēc teju 30 gadiem pie Kazahstānas valsts stūres par savu atkāpšanos no prezidenta amata šī gada martā paziņoja Nursultāns Nazarbajevs. Viņš gan joprojām paliek valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētājs un Valsts Drošības padomes vadītājs. Par amata pārņēmēju ilglaicīgais līderis izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdētāju Kasimu Žomartu Tokajevu. Visu procesu vaiņagoja galvaspilsētas Astanas pārdēvēšana par Nursultānu. 9. jūnijā Tokajeva vieta varas virsotnē tika apstiprināta ārkārtas vēlēšanās, un vakar, 12. jūnijā, jaunais Kazahstānas prezidents nodeva zvērestu un stājās amatā. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem, vēlēšanās piedalījušies vairāk nekā 77% balsstiesīgo vēlētāju, no kuriem par Tokajevu balsojuši vairāk nekā 70%. Teorētiski viņam bija veseli seši konkurenti, taču, ievērojot brīvu mediju un pilnvērtīgas politiskās opozīcijas trūkumu, īso kampaņas periodu un valdošās nomenklatūras kandidāta labā nepārprotami izmantoto varas resursu, tai skaitā ar brīvu vēlēšanu principiem nesavienojamas darbības, praktiski neviens nešaubījās par šādu iznākumu. Tas, ka Tokajeva rezultāti vēlēšanās krietni atpaliek no Nazarbajeva agrāk uzstādītajiem procentuālajiem rekordiem, visnotaļ iekļaujas varas scenārijā, – līdz diženā Nursultāna līmenim varas mantiniekam vēl jāizaug. Tomēr zināmu nervozitāti varas elitei rada masu protesti, kas vēlēšanu sakarā pārņēmuši galvaspilsētu Nursultānu, valsts lielāko pilsētu Almati un vairākus mazākus centrus. Varas struktūras pret tiem vērsušās ar ierasto skarbumu, aizturot vairākus simtus cilvēku, taču šie protesti ir signāls, ka liela daļa Kazahstānas sabiedrības gaida nozīmīgākas pārmaiņas nekā tās, ko viņiem piedāvā līderu nomaiņas scenārijs Nazarbajeva „samtainā” autoritārisma ietvaros. Vēlēšanu rezultāti Dānijā 5. jūnijā notikušās Dānijas parlamenta jeb Folketinga vēlēšanas nesa uzvaru kreisajiem spēkiem, kas pēdējā parlamenta kadencē bija opozīcijā. Sociāldemokrātu partija, iegūstot papildus gan tikai vienu deputāta vietu, nostiprinājusi lielākās parlamenta frakcijas statusu, savukārt mazākās kreisās ievirzes partijas – Sociālliberāļu partija un Sociālistiskā tautas partija – dubultojušas savu mandātu skaitu. Par nesekmīgu gan nav dēvējams arī sociāldemokrātu pastāvīgo konkurentu – labēji centrisko spēku – starts. Galvenā līdz šim valdošās koalīcijas partija, konservatīvi liberālā “Venstre” pat palielinājusi savu mandātu skaitu par piektdaļu. Savu nelielo frakciju apjomā dubultojusi Konservatīvā partija, taču trešajam koalīcijas partnerim – Liberālajai aliansei – veicies krietni sliktāk. Tomēr liktenīgs līdzšinējā premjera Larsa Lekes Rasmusena valdībai ir vēlētāju spriedums labēji populistiskajai Dānijas Tautas partijai, kas zaudējusi vairāk nekā pusi deputātu vietu Folketingā. Rasmusena kabinets bija mazākuma valdība, kas pastāvēja, pateicoties Tautas partijas atbalstam. Līdzšinējais premjers jau norādījis, ka būtu gatavs vienoties par koalīcijas veidošanu ar sociāldemokrātiem, taču pēdējo līdere Mēte Frederiksena šādu iespēju diezgan kategoriski noraidījusi. Viņa paudusi apņemšanos veidot sociāldemokrātu kabinetu ar citu kreiso partiju atbalstu parlamentā. Tas gan varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums ne vien tādēļ, ka arī mazākajām kreisā flanga partijām arī ir savas varas ambīcijas, bet arī tādēļ, ka sociāldemokrāti savus vēlēšanu panākumus zināmā mērā kaldinājuši, aizstāvot stingru migrācijas kontroles politiku, un šai ziņā attālinoties no citām kreisā spārna partijām.

Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti. Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas.   Koalīcijas krīze Vācijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”.   Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti   Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomisijas prezidenta izvēlē, gan citos svarīgos jautājumos šīm grupām nāksies meklēt vismaz vēl trešā partnera atbalstu. Visdrīzāk par tādu varētu kļūt līdzšinējā liberāldemokrātu frakcija, kura, piesaistot Francijas prezidenta Emanuela Makrona veidoto franču liebrālcentrisko partiju apvienību, veidotu trešo lielāko parlamenta frakciju. Liberāldemokrāti, tāpat labus panākumus guvušie un savu vietu skaitu palielinājušie zaļie, atbīdījuši līdzšinējo trešo un piekto pozīciju Konservatoru un reformatoru grupu, kuras jājamzirdziņš šajās vēlēšanās bija nacionālo valstu prioritātes nostiprināšana iepretim savienības institūciju ietekmei. Pirms vēlēšanām reizumis prognozētais eiroskeptisko, labēji radikālo un labēji populistisko spēku uzvaras gājiens īsti nav realizējies. Lai arī tādām partijām kā Nacionālā fronte Francijā, „Ziemeļu līga” un „Pieczvaigžņu kustība” Itālijā, un Breksita partija Lielbritānijā izdevies gūt pat spīdošus panākumus, pat apvienotiem spēkiem šīs partijas nebūs spējīgas nozīmīgi izkustināt esošo Eiroparlamenta politisko centru. Eduarda Liniņa saruna ar The German Marshall Fund pētnieci Rozu Balfūru: Ed.L.: Ko mēs varam sagaidīt no potenciāli lielās Naidžela Farāža vadītās partijas Eiroparlamentā? Vai viņi būs vienkārši haotiski destruktīvi, vai arī tā varētu būt mērķtiecīga Eiropas Savienības graušanas stratēģija? Roza Balfūra: To grūti pateikt, jo mēs nezinām, kā attīstīsies Breksita stāsts. Pastāv neliela iespēja, ka Lielbritānija izstājas saskaņā ar panākto vienošanos, pievienojot tai jaunu politisko deklarāciju. Tādā gadījumā Breksita partija vairs nebūs pārstāvēta Eiroparlamentā. Tāpat iespējams, ka oktobrī, kad noslēdzas pagarinājuma periods, notiks „cietais” Breksits. Arī šajā gadījumā Breksita partija pametīs Eiroparlamentu. Visbeidzot, hipotētiski pieņemot, ka Lielbritānija varētu palikt Eiropas Savienībā, – ko tad darītu Breksita partija? Jājautā – ko tā ir darījusi līdz šim? Visai maz. Tur bija daudz teātra. Naidžels Farāžs reti parādās Eiroparlamentā, viņam tur nav aktīva loma. Viņi atradīs sabiedrotos, lai izveidotu partiju grupu. Vai savas lomas rezultātā viņi mainīs taktiku? Tas ir iespējams. Naidžela Farāža primārais mērķis ir pamest Eiropas Savienību, sekundārais – sagraut šo savienību. Ir virkne jomu, kurās viņi var būt ietekmīgi vai radīt haosu, ja viņiem izdodas atrast sabiedrotos starp citām antieiropeiskām partijām. Tomēr pat tādā gadījumā Eiroparlamentā joprojām saglabāsies proeiropeiskais vairākums. Tātad, tas, vai šīm partijām izdosies gūt ietekmi, ir atkarīgs no tā, vai, pirmkārt, tām izdosies sabiedroties ar citām partijām, otrkārt, vai tās spēs būt saliedētas. Līdz šim tās nav bijušas diez ko saliedētas. Treškārt – un tas, iespējams, ir to iedarbīgākais līdzeklis – vai tās spēs ietekmēt proeiropeiskā vairākuma partijas, piespiežot tās tuvināties savām pozīcijām. Ja runājam par daudzām radikāli labējām vai populistiski labējām partijām, tad tām ir izdevies gūt ietekmi. Sevišķi migrācijas jautājumos, kuru sakarā vairākuma partijas jūtas ļoti nekomfortabli. Bet, ja runājam par Breksita partiju un, jo sevišķi, par pašu Naidželu Farāžu, es domāju, neviena no vairākuma partijām nevēlēsies atklāti ar viņu saistīties, jo Farāža programma ir bijusi pārāk antieiropeiska. Pārējās radikāli populistiskās partijas, kas līdz nesenam laikam vēlējās sarīkot izstāšanās referendumus, ir atkāpušās no šīs pozīcijas. Viņi tagad runā par savu vēlmi radikāli mainīt Eiropas Savienību, atdot varu dalībvalstīm, nacionālajām galvaspilsētām, taču tās vairs neuzstāj, ka vēlētos likvidēt Eiropas Savienību. Es varētu iedomāties, ka vairākuma partijas, pat ja tās apsvērtu iespēju kādā jautājumā balsot kopā ar antieiropeiskajām partijām, tās negribētu vienoties ar Farāžu, bet varētu vienoties ar kādiem citiem spēkiem, kas nav bijuši tik agresīvi savā attieksmē pret Eiropas Savienību. Eduarda Liniņa saruna ar eirokomisāri Margarētu Vestageri: E. L.: Kā jūs vērtējat risku, ka nākamais Eiropas Parlaments sava sastāva dēļ varētu nebūt spējīgs izvirzīt vienu stabilu Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu un, iespējams, tādējādi izjauktu līdzšinējo Sptizenkandidat sistēmu? Margarēta Vestagere: Es uzskatu, ka politiskajām grupām ir visas tiesības izvirzīt personas, kuras, viņuprāt, ir izcilas attiecīgajam amatam. Tāpat Eiropadomei ir tiesības norādīt, ka tai vai citai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Abām institūcijām ir jālemj kopīgi. Ja ticam aptaujām, Eiropas Parlaments būs citādāks, nekā tas ir pašreiz. Mums būs daudz organizētāks galēji labējais spārns. Mums būs mazāka Eiropas Tautas partijas grupa, mazāka sociāldemokrātu grupa, jauna lielāka liberāldemokrātu grupa, tāpat lielāka zaļo grupa. Tātad jābūt citādākām sarunām starp partijām, lai izveidotu koalīciju. Tā, protams, ir jauna situācija Eiropas Parlamentā. E. L.: Pastāv bažas par „divu ātrumu Eiropu”. Ko jūs kā potenciālā Eirokomisijas prezidente darītu, lai to nepieļautu, lai nepadarītu Eiropas austrumus mazvērtīgākus? Margarēta Vestagere: Mums jau šobrīd ir vairāku ātrumu Eiropa. Mums ir Eiro valstu grupa, mums ir banku savienība, kas ir atvērta arī valstīm, kas nav Eiro grupā, mums ir fiskālais kompakts, mums ir vienošanās par patentu sistēmu. Tā ka mēs to jau šobrīd redzam. Bet es domāju, mums jābūt ambīcijām, un mums jāstrādā vienotības labā, jo tas radīs labākus risinājumus, tai skaitā pašos vienotā tirgus pamatos. Te mums vajadzīga vienotība, un mums jāatgriežas pie kopējā tirgus jautājumiem, jo tā ir viena no lietām, kas padara mūsu vidi pievilcīgu biznesam. Šai ziņā, es domāju, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mums šķiet. Taču padarīt vairāku ātrumu Eiropu par kādu mērķi – tam es nepiekrītu. Mejas demisija Tas nu ir noticis – premjerministres Terēzas Mejas izmisīgā cīņa par Breksita īstenošanu ir noslēgusies. 24. maija pievakarē, paziņojot par savu atkāpšanos no amata 7. jūnijā, Toriju partijas līdere nespēja novaldīt asaras. Jautājums par viņas darba turpinātāju šobrīd ir būtisks ne vien britu, bet arī visas Eiropas politikai, ciktāl no viņa būs atkarīga Breksita tālākā gaita. Kā iespējamie kandidāti tiek minēti ārlietu sekretārs Džeremijs Hants, kabineta locekļi Estere Luīze Makveja un Rorijs Stjuarts, kā arī bijušais ārlietu sekretārs Boriss Džonsons. Jāpiebilst, ka Borisam Džonsonam jāstājas tiesas priekšā saistībā ar apgalvojumu, ka breksits Lielbritānijai ļautu ietaupīt 350 miljonu mārciņu nedēļā, kurus viņš izteica 2016. gadā breksita referenduma kampaņas laikā.  

Norises pasaulē studijā komentē žurnāla IR komentētājs Aivars Ozoliņš un žurnāliste Anna Ūdre.   Savienotās Valstis aizliedz Huawei 15. maijā izdotais Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa izpildrīkojums aizliedz ASV uzņēmumiem iegādāties telekomunikāciju aprīkojumu, kas administrācijas ieskatā apdraud nacionālo drošību. Drīz pēc tam ASV Tirdzniecības departaments iekļāva Amerikas interesēm naidīgo uzņēmumu reģistrā ķīniešu kompāniju Huawei – šobrīd pasaulē lielāko telekomunikāciju aprīkojuma piegādātāju un vienu no nedaudziem 5G mobilo tīklu tehnoloģiju izstrādātājiem. Tik radikāls solis pārsteidzis daudzus novērotājus, kaut signāli par kompānijas radītajiem draudiem Savienoto Valstu drošībai parādījušies jau salīdzinoši sen. Jau 2012. gadā ASV Kongresa Pastāvīgā apakškomiteja izlūkošanas jautājumos publiskoja ziņojumu, kas apsūdzēja Huawei, kā arī vēl vienu ķīniešu kompāniju ZTE, darbībā Ķīnas valdības interesēs, kas potenciāli var apdraudēt Savienoto Valstu drošību. Tāpat kompānija tiek vainota Irānai noteikto amerikāņu sankciju apiešanā un kompānijas T-Mobile intelektuālā īpašuma zādzībā. Huawei konsekventi noliegusi visas apsūdzības. Kā pati kompānija, tā Ķīnas valdība uzstāj, ka Savienoto Valstu administrācijas akcijas ir daļa no tirdzniecības kara starp divām ekonomiskajām superlielvalstīm un mēģinājums ar politiskiem līdzekļiem ierobežot šobrīd vadošo 5G tehnoloģijas attīstītāju. Pirmdien ASV Tirdzniecības departaments publiskoja lēmumu par pagaidu sankciju mīkstināšanu, kas ļaus vēl trīs mēnešus piegādāt Huawei mobilajiem tālruņiem Android programmatūras atjauninājumus un pagaidām izmantot ķīniešu kompānijas aprīkojumu amerikāņu sakaru uzņēmumiem, kuriem citādi, iespējams, nāktos pārtraukt darbību. Volodimira Zeļenska prezidentūras sākums Volodimirs Zeļenskis, 21. aprīlī ar rekordlielu elektorāta atbalstu ievēlētais Ukrainas prezidents, 20. maijā oficiāli stājās augstajā amatā. Dodoties uz inaugurācijas ceremoniju Ukrainas Augstākajā Radā, jaunievēlētais valsts galva palielu ceļa gabalu veica kājām, sportiskā solī, daudzkārt sarokodamies un pat fotografēdamies ar ielas malā sanākušajiem. Pēc oficiālās zvēresta nodošanas un prezidenta regāliju saņemšanas ceremonijas sekoja jaunā valsts galvas pirmā uzruna – visnotaļ paredzama, ievērojot prezidenta Zeļenska līdzšinējo „tautas kalpa” renomē. Pēc aicinājumiem nācijai vienoties grūtību pārvarēšanai un ambicioziem mērķiem, pēc apsolījumiem darīt visu, lai izbeigtu karu un atgūtu Krievijas sagrābtās teritorijas, sekoja ass uzbrukums esošajai politiskajai konjunktūrai. Runas finālā izskanēja aicinājums parlamentam pieņemt vairākus likumus, tai skaitā atcelt deputātu imunitāti, un atlaist no amatiem – gluži konkrēti – valsts drošības dienesta priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru un aizsardzības ministru. „Jums būs divi mēneši. Pieņemiet šos svarīgos likumus un lēmumus. Piekariniet sev visas medaļas. Nopelniet labus punktus ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Es atlaižu 8. sasaukuma Ukrainas Augstāko Radu. Slava Ukrainai!” savu runu noslēdza Volodimirs Zeļenskis. Eduarda Liniņa saruna ar politologu, Sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru Dmitro Ļevusju. Ed.L.: Jaunā prezidenta pirmais solis, atlaižot Ukrainas Augstāko Radu, – vai tā ir vienkārši izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, vai arī tajā ir nopietnākas politiskās stratēģijas elements? Dmitro Ļevusjs: Te ir divas komponentes, un tās jūs arī nosaucāt: tā ir gan izdabāšana elektorāta populistiskām vēlmēm, gan politiska stratēģija. Pēc manām domām, no likumiskuma viedokļa raugoties, šis solis ir, maigi izsakoties, strīdīgs. Sabiedrībā, ekspertu vidē, protams, pastāv dažādi vērtējumi. Ir, piemēram, mūsu izcilā jurista, konstitucionālo tiesību eksperta Igora Koļevuško vērtējums, kurš uzskata, ka tas ir absolūti nepareizs solis, un es arī drīzāk sliecos piekrist šim viedoklim. Bet, pirmkārt, Zeļenska vēlētāji ir noskaņoti uz šādiem radikāliem soļiem, un no politiskā viedokļa šis lēmums ir vēlēšanu kampaņas turpinājums. Tādējādi prezidenta Zeļenska priekšvēlēšanu kampaņa slaidi pāriet partijas „Tautas kalps” priekšvēlēšanu kampaņā. Kamēr nav zaudēts potenciāls, kamēr elektorāts joprojām ir mobilizēts, joprojām ir augsts reitings, kas vēl pāris mēnešus tāds noteikti noturēsies. Tātad, šis solis ir, no vienas puses, atbilde uz pieprasījumu, kas vispār jau tika veidots diezgan mākslīgi, un arī iespēja izmantot savu prezidenta potenciālu nākamajās Augstākās Radas vēlēšanās. Tiek izpildīts priekšvēlēšanu kampaņā paustais solījums un sodīts personificētais ļaunums – Augstākā Rada, kas tagad tiek atlaista, un jau iegūtais varas potenciāls tiek izmantots, veidojot priekšvēlēšanu kampaņu partijai, kura pagaidām principā ir pilnīgi nepazīstama, un nav skaidrs, kādi cilvēki tajā būs. Ja mēs abstrahējamies no juridiskajiem aspektiem, tad šis ir tīri polittehnoloģisks solis. Ed.L.: Kāds šīs situācijas ietekmē tad prognozējami varētu veidoties jaunais Radas sastāvs, ja mēs to provizoriski salīdzinātu ar to, kāds varētu būt, vēlēšanām notiekot regulārā veidā un termiņos? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, pirmstermiņa vēlēšanas nepārprotami nāk par labu partijai „Tautas kalps”, kas šobrīd vēl joprojām tikai veidojas. Nevar noteikti sacīt, ka prezidenta Zeļenska individuālais reitings tā rezultātā pieaugs, taču pilnīgi noteikti šis solis palīdzēs konsolidēt partijas elektorālo kodolu. Ne jau visi tie 73%, kur par viņu nobalsoja, ir nepārprotami viņa vēlētāji. Tādu ir kādi 30–40%, ko skaidri rāda pašreizējie socioloģiskie pētījumi. Es domāju, šajās robežās arī būs Zeļenska partijas daļa Augstākās Radas sastāvā. Šie procenti neizbēgami būtu mazinājušies, kad prezidents Zeļenskis uzsāktu tiešo valsts vadīšanu. Ukrainas sabiedrībai tas ir neizbēgami – visi mūsu prezidenti ļoti ātri zaudē popularitāti. Es nedomāju, ka līdz oktobrim tas būtu katastrofāli, bet pietiekami jūtami. Kas attiecas uz nākamās Augstākās Radas konfigurāciju, ir liela iespējamība, ka nākamā koalīcija veidosies no partijas „Tautas kalps” un Jūlijas Timošenko partijas „Батькивщина” – „Tēvija”. Ir jau noteiktas zīmes, kas rāda, ka sarunas šai virzienā jau tiek vestas. „Tēvija” ir gatava vēlēšanām, ir mobilizēts elektorāts; tā ir tradicionāla partija ar atbalstītāju tīklu visā Ukrainā. Tātad, ja viss notiks tā, kā to plāno Zeļenskis un viņa aprindas, vairākuma koalīcija parlamentā izskatīsies tieši tāda. Ed.L.: Spriežot pēc pašreizējiem jaunievēlētā prezidenta izteikumiem un žestiem, kādas ir prognozes Krievijas agresijas sakarā – kā Zeļenskis var, ja vispār var, mainīt šī procesa virzību? Dmitro Ļevusjs: Ir dažādi vērtējumi. Pirmkārt, no paša Zeļenska nav izskanējis nekas vairāk kā tas, kas tika pateikts inaugurācijas runā, proti: „Ne mēs šo karu uzsākām, bet mums to būs pabeigt.” Pie tam no zāles izskanēja sauciens: „Pabeigt ar uzvaru!” – kuru viņš vai nu nesadzirdēja, vai arī neatbalstīja. Pēc tam bija jau faktiski ieceltā prezidenta administrācijas vadītāja, oligarham Kolomoiskim tuvā jurista Andreja Bogdana izteikumi par iespējamo referendumu un mājieni par iespējamām tiešām sarunām ar teroristiem no Doņeckas un Luganskas „tautas republikām”. Kopumā pagaidām ir vēl mazliet par agru spriest, kaut gan kopumā tās tendences, kas iezīmējas ar prezidentu saistītajās aprindās, ir diezgan satraucošas. Ed.L.: Tātad ir bažas, ka varētu būt piekāpšanās Kremlim, mēģinājums ietirgot mieru apmaiņā pret, teiksim, attieksmes maiņu Krimas statusa sakarā vai tamlīdzīgi? Dmitro Ļevusjs: Es domāju, ka apmēram tā arī ir, bet šai ziņā pozitīvs, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir pilnīgs elastības trūkums no Kremļa puses. Neskatoties ne uz ko, Kremļa darboņu retorikā turpina skanēt vērtējumi Zeļenskim kā nacionālistam, kurš turpina prezidenta Porošenko politiku. Joprojām ir pilnīgs gatavības trūkums vispār apspriest Krimas jautājumu – Krimas aneksijas atzīšana ir Krievijas noteikums jebkādām sarunām. Šis moments sašaurina manevra iespējas jebkuriem prokrieviski noskaņotiem politiskiem spēkiem Ukrainā.   Austrijas valdības krīze 33 gadus vecā Austrija kanclera Sebastiana Kurca valdība nāca pie varas 2017. gada beigās, viņa vadītajai labēji centriskajai Tautas partijai izveidojot koalīciju ar labēji populistisko Austrijas Brīvības partiju. Pēdējās neonacistu reputācija un ciešās saiknes ar Kremli radīja saprotamas bažas daudzās Eiropas Savienības galvaspilsētās, cita starpā izraisot drošībai nozīmīgas informācijas ierobežošanu saziņā ar Austrijas valdību. Tagad šai konservatīvo un galēji labējo aliansei pienākušas pēkšņas beigas. 17. maijā vācu izdevumi Der Spiegel un Süddeutsche Zeitung savās tīmekļa vietnēs publiskoja videoierakstu, kas tapis 2017. gada jūlijā iecienītajā Vidusjūras kūrortā Ivisā. Ierakstā fiksētajā sarunā Brīvības partijas līderis un līdzšinējais Austrijas vicekanclers Heincs Kristiāns Štrāhe, kā arī viens no partijas līderiem Johans Gudenuss apspriežas ar kādu dāmu, kura uzdodas par krievu oligarha Igora Makarova radinieci. Sarunas tēma – Austrijas valdības pretimnākšana krievu naftas un gāzes magnāta investīcijām šajā Eiropas Savienības valstī apmaiņā pret finansiālu atbalstu Brīvības partijai gaidāmajās vēlēšanās. Cita starpā tiek apspriesta ietekmīgā laikraksta Kronen Zeitung kontrolpaketes iegāde un nepieciešamās izmaiņas redakcijas sastāvā, lai padarītu šo izdevumu par Brīvības partijas ruporu. Štrāhe un Gudenuss atkapās no visiem politiskajiem amatiem tūdaļ pēc video parādīšanās atklātībā, savukārt kanclers Kurcs aicināja Austrijas prezidentu Aleksandru Van der Bellenu izsludināt ārkārtas vēlēšanas, ko pēdējais arī nekavējās darīt. 20. maijā Sebastians Kurcs aicināja prezidentu atbrīvot no amata arī iekšlietu ministru, Brīvības partijas pārstāvi Herbertu Kiklu, un šim solim sekoja visu Brīvības partijas ministru demisija. Kanclera plānu aizstāt demisionējušos ar nepolitiskiem profesionāļiem vai ierēdņiem jau izpelnījusies opozīcijas partiju kritiku un aicinājumu nomainīt visu kabinetu ar nepolitisku pagaidu valdību. Kreisi populistiskā partija JETZT pieprasījusi neuzticības balsojumu Kurca valdībai, kam jānotiek 27. maijā. Var tikai minēt, ar ko Ivisas skandāls beigsies par Eiropas konservatīvās politikas „zelta jaunekli” nereti dēvētajam Sebastianam Kurcam.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš. Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates. Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten) Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums jeb Lisabonas līgums definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi: Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas prezidenta amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.” Tātad Eiropadomei nu jau piekrīt tikai kandidāta nominētāja loma, savukārt galīgā amatā ievēlēšana ir Eiroparlamenta funkcija. Šādā situācijā gluži loģiska ir Komisijas prezidenta kandidāta izvirzīšana Eiroparlamenta priekšvēlēšanu procesā – pēc analoģijas ar nacionālas valsts parlamenta vēlēšanām, par kuru rezultātu kļūst jaunas valdības izveide. 2014. gadā, kad par Barrozu amata mantinieku kļuva bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pirmoreiz tika sarīkotas Komisijas prezidenta amata kandidātu debates. Tad apritē parādījās arī apzīmējums Spizenkandidat – tā tagad jau oficiāli dēvē Eiroparlamenta frakciju izvirzītos Komisijas prezidenta amata kandidātus. Latviski šis jēdziens tiek tulkots kā „vadošais kandidāts". Vakar Eiroparlamenta sēžu zāle Briselē bija pārvērsta tiešraides studijā, kur pusotru stundu ilgās debatēs sacentās sešu Eiroparlamenta frakciju izvirzītie vadošie kandidāti. Nopietnākās izredzes uz Komisijas vadītāja amatu ir divu līdzšinējo Eiroparlamenta lielāko frakciju pārstāvjiem – Bavārijas kristīgi sociālās savienības biedram un ietekmīgās Eiropas Tautas partijas kandidātam Manfredam Vēberam. Līdzšinējais Tautas partijas frakcijas vadītājs Vēbers ir nepārprotami spēcīgs politiķis, kurš pie tam bauda nozīmīgu Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu partijas atbalstu. Nepārprotami prominentākais no visiem sešiem ir pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents, nīderlandiešu sociāldemokrāts Franss Timmermanss. Kā Vēbers, tā, jo sevišķi, Timmermanss ir izteikti centriski tendēti politiķi, tikai vienam tas nozīmē virzību pa kreisi, otram – pa labi. Kā trešā iespējamā kandidatūra uz Komisijas prezidenta amatu, gan ar krietni mazākām izredzēm, tiek uzlūkota Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības vadošā kandidāte, pieredzējusī dāņu politiķe un pašreizējā Eirokomisijas komisāre konkurences jautājumos Mārgareta Vestagera. Viņu raksturo kā izteikti liberālu politiķi ar zināmu sociālo ievirzi. Pārējie trīs vadošie kandidāti, kā lēš, necer uz iekļūšanu un drīzāk gatavi izmantot debašu tribīni savu nostādņu deklarēšanai. Tie ir Eiropas Kreiso spēku partijas pārstāvis Niko Kijē, Eiropas Konservatīvo un reformistu izvirzītais čehs Jans Zahadrils un Eiropas Zaļo pārstāve Ska Kellere. Kellere ir konsekventa savos vides aizstāvības uzstādījumos, un, ievērojot problēmas aktualitāti, viņai tiek prognozēta nozīmīga ietekme arī nākamās sasaukuma Eiroparlamentā. Kijē, savukārt, ir diezgan radikāli kreiss, lai gan šī spāņu izcelsmes beļģu arodbiedrību līdera nonākšanu Spitzenkandidat rindās mēdz uzskatīt teju par nejaušību. Kā samērā mērenu labējo piesauc arī Janu Zahadrilu, tomēr viņa pārstāvētais spēks turpina uzturēt ciešas attiecības ar Itālijas „Ziemeļu līgu”. Vispār labēji radikālo, eiroskeptisko un populistisko spēku rezultāti 25. maija Eiroparlamenta vēlēšanās var būtiski mainīt spēku samēru Eiroparlamentā un, līdz ar to, apdraudēt jau iesakņojušos nākamā Eiropas Komisijas vadītāja amatā nonākšanas procesu.     Irānas kodolvienošanās 8.maijā Irāna paziņoja, ka tā daļēji izstājas no 2015. gada kodolvienošanās. Teherāna informēja, ka tā vairs neievēros urāna bagātināšanas un tā dēvētā smagā ūdens krājuma ierobežojumus, kas tika noteikti 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ietvaros. Irānas augstākā drošības padome skaidroja, ka šāds lēmums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Irānas tiesības un atjaunotu līdzsvaru pēc tam, kad ASV izstājās no vienošanās. Irānas prezidents Hasans Rohani uzsvēris, ka valsts no vienošanās neizstājas, tomēr pārējām vienošanās pusēm - Lielbritānijai, Ķīnai, Francijai, Vācijai un Krievijai - tika dotas 60 dienas, lai izpildītu savas saistības, īpaši banku un naftas sektorā. Ja tas netikšot darīts, Irāna sāks palielinās urāna bagātināšanu un sāks attīstīt savu Akaras smagā ūdens reaktoru. ES gan noraidīja iespēju, ka Irānas prasības varētu tikt pildītas. Šeit jāpiebilst, ka ASV 5. maijā paziņoja, ka nosūta uz Tuvajiem Austrumiem aviācijas bāzes kuģa trieciengrupu, kā arī bumbvedēja trieciengrupu, šādi reaģējot uz Teherānas draudiem slēgt Hormuza šaurumu, kas atrodas viena svarīga kuģošanas maršruta ceļā. Šonedēļ ASV Centrālā pavēlniecība paziņoja, ka ASV spēkiem Irākā un Sīrijā izsludināts paaugstināts trauksmes stāvoklis sakarā ar "ticamiem draudiem" no Irānas spēku puses reģionā, šī paša iemesla dēļ daļēji no Irākas atsaukti arī ASV vēstniecības un konsulāta darbinieki.   Marinas Lepēnas viesošanās Igaunijā Franču galēji labējā politiķe Marina Lepēna ir devusies Eiropas tūrē, kas veltīta, lai tiktos ar Eiropas konservatīvajiem spēkiem, ar kuriem kopā viņa sola atgriezt varu cilvēku rokās. Otrdien viņa viesojās Igaunijā, kur parlamentā viņu sagaidīja Igaunijas Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kā arī somu, dāņu un itāļu galēji labējie populisti, lai apspriestu kopīgas Eiropas Parlamenta partiju grupas izveidošanu. Tiesa, viņu sagaidīja arī neliela grupa protestētāju, kuriem, kā ziņo Postimees, pievienojās arī franču tūristi, skandējot “Lai dzīvo Eiropa!”. Ar žurnālistiem Lepēna sarunājās tikai preses konferencē, kurā lielāka daļa jautājumu bija saistīti ar Lepēnas partijas saitēm ar Krieviju, kā arī viņas viedokli par Krimas aneksiju. Uz pēdējo Lepēna atbildēja,  ka Krimai “pašai bija tiesības izlemt, kam piederēt”. Citu igauņu politisko partiju pārstāvji gan nebija pārāk priecīgi par Lepēnas vizīti. Piemēram, opozīcijā esošās Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Francijas galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas mērķis ir sagraut gan Eiropas Savienību, gan esošo sadarbību Eiropā, un, ja Igaunijai kādreiz vajadzētu palīdzību, Lepēna un viņas sabiedrotie būtu pirmie, kas ziedotu Igauniju, lai tikai saglabātu labas attiecības ar Krieviju.

Studijā notikumus komentē biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš un  vēsturniels Edgars Engīzers. Telefonintervijā - filoloģe Aiste Brusokaite.   Eiropas diena Šodien tiek atzīmēta Eiropas diena, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, piecus gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad Eiropa joprojām cīnījās ar kara atstātajām sekām.  1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē parakstīja deklarāciju, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Deklarācijā viņš raksta: Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti. Eiropas tautu apvienošanās labad ir jāizbeidz gadiem ilgušais Francijas un Vācijas pretnostatījums. Jebkuram veicamajam pasākumam ir vispirms jāattiecas uz šīm divām valstīm.  Viņš ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apvienotu savu akmeņogļu un tērauda ražošanu. Šāda kopiena apvienotu Vāciju un Franciju, un tai brīvi varētu pievienoties arī citas valstis. Eiropas Ogļu un tērauda kopienu 1951. gadā, nepilnu gadu pēc Šūmaņa deklarācijas, dibināja  Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga, un tā bija pirmā no pārnacionālajām Eiropas institūcijām un arī pirmais solis uz Eiropas Savienību. Par atzīmējamu dienu 9. maijs kļuva 1985. gadā, līdz tam Eiropas diena atzīmēta Eiropas Padomes dibināšanas dienā- 5.maijā.   Stambulas vēlēšanas Tas, kas uzvar Stambulā, uzvar Turcijā, - šos vārdus nereti izmantojis Turcijas prezidents Redžeps Erdogans. Martā notikušajās Stambulas mēra vēlēšanās prezidenta partija „Taisnīgums un attīstība”, kas pilsētu vadījusi kopš 1994.gada, zaudēja opoziocnāram Ekremam Imamoglu ar aptuveni 15 000 balsu starpību. Rezultāti tika apstrīdēti, un šonedēļ Turcijas vēlēšanu komisija paziņoja, ka jūnijā Stambulā tiks rīkotas jaunas vēlēšanas. Oficiāli atkārtotu vēlēšanu sarīkošana tiek pamatota ar dažādiem pārkāpumiem. Proti, ne visi vēlēšanu iecirkņu darbinieki ir bijuši ierēdņi, un atsevišķi balsu skaitīšanas protokoli neesot bijuši parakstīti. Tāpat uzsvērts, ka 15 000 balsu pārsvars tik lielā pilsētā kā Stambula esot pārāk mazs, lai varētu nešaubīgi noteikt uzvarētāju. Šeit jāpiebilst, ka pašvaldību vēlēšanas pats prezidents nodēvēja par valsts un viņa partijas izdzīvošanas jautājumu. Tās notika laikā, kad Turcija piedzīvo ekonomisko lejupslīdi, tādēļ vēlēšanas tika uztvertas arī kā sava veida uzticības balsojums Erdogana vadībai. Lai gan lielākajā daļā pašvaldību prezidenta partija uzvarēja, politiski lielākais zaudējums bija galvaspilsētā Ankarā un Stambulā. Tiesa, rezultāti apstrīdēti tikai Stambulā. Šobrīd ar prognozēm atkārtotajām vēlēšanām analītiķi ir piesardzīgi. No vienas puses – šāds lēmums, kas neuzlabo Turcijas ekonomisko stāvokli, jo pastiprina neziņu, var dot labumu opozīcijai un palīdzēt tai mobilizēt vēlētājus. No otras puses - Erdogans jau iepriekš ir riskējis un iznācis kā uzvarētājs. Lietuvas vēlēšanas Ekonomiskā izaugsme ir galvenais jautājums svētdien Lietuvā gaidāmo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā. Par prezidenta krēslu cīnās deviņi kandidāti: sociāldemokrāts, Eiropas Savienības (ES) veselības un pārtikas drošības komisārs, bijušais veselības ministrs Vītenis Andrjukaitis; filozofs un viens no Lietuvas  tautas atmodas kustības "Sajūdis" dibinātājiem Arvīds Juozaitis; Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Valentīns Mazuronis; Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas - Kristīgo ģimeņu savienības" vadītājs Valdemārs Tomaševskis; Seima deputāti Mindaugs Puidoks un Naglis Puteiķis, tiesa Puteiķis vakar izteicies par iespēju izstāties no cīņas; premjerministrs Sauļus Skvernelis; Seima deputāte, bijusī finanšu ministre Ingrīda Šimonīte; Un ekonomists Gitans Nausēda; Pēdējie trīs - Nausēda, Šimonīte un Skvernelis ir populārākie kandidāti. Lai uzvaras laurus plūktu jau pirmajā kārtā, vēlēšanās ir jāpiedalās vismaz pusei balsstiesīgo, no kuriem vismaz pusei jāatbalsta viens kandidāts vai, ja piedalās mazāk nekā puse balsstiesīgo, tad uzvar tas kandidāts, kas saņem ne mazāk kā trešdaļu balsu. Šī brīža prognozes gan sliecas uz vēlēšanu otro kārtu, kur sacentīsies divi spēcīgākie kandidāti, visticamāk, ekonomists Gitans Nausēda un Seima deputāte Ingrīda Šimonīte. Sociologi norāda, ka šādā divcīņā, visticamāk, uzvarētu Nausēda. Jāpiebilst, ka Lietuvā prezidentam ir plašākas pilnvaras, nekā pie mums. Piemēram, prezidents ir tas, kurš nosaka ārpolitikas kursu un kopā ar valdību pie tās strādā.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas asociētā profesore Agnese Haijima un laikraksta "Diena"komentētājs Andis Sedlenieks. Telefonintervijā - Daiki Horiguchi. Japānas jaunais imperators Japānas imperatoru dinastija tiek uzskatīta par pasaules senāko karaļnamu. Mīti vēsta, ka mūsdienu Japānas monarha senči sākuši valdīt arhipelāgā 7. gs. pirms Mūsu ēras, taču daudz maz droši ticamas ziņas par pirmajiem Jamato dzimtas imperatoriem atrodamas no Mūsu ēras 5. gadsimta. Tomēr vismaz kopš 13. gs. imperatoriem piekrita no zemes lietām attālinātu virspriesteru loma, laicīgo valdīšanu atstājot visvareno militāro virsvadoņu – šogunu ziņā. Tā tas turpinājās līdz pat 1868. gadam, kad rietumvalstu intervences ietekmē notika t.s. Meidži restaurācija, tika pieņemta moderna konstitūcija, kas padarīja imperatoru par reālu monarhijas galvu ar likumdošanas iniciatīvas un likumu apstiprināšanas, izpildvaras vadītāja un bruņoto spēku virspavēlnieka funkcijām. Japāna šai laikā īstenoja strauju modernizāciju un ārējo ekspansiju, kas noslēdzās ar sagrāvi Otrajā pasaules karā. Tas bija brīdis, kad senās monarhijas liktenis bija nopietni apdraudēts, jo imperators Hirohito tika uzlūkots kā japāņu imperiālisma iemiesotājs. Tomēr Japānai izdevās saglabāt savu dinastiju, vien jau atkal atbrīvojot kronēt valdnieku no praktiski visām varas funkcijām. 1947. gadā pieņemtajā konstitūcijā imperators definēts kā „valsts un vienotās tautas simbols”. Pusnaktī no 30. aprīļa uz 1. maiju pēc vietējā laika Japāna piedzīvoja varas maiņas aktu, kāds nebija noticis vairāk nekā 200 gadus: līdzšinējais imperators Akihito nodeva Krizantēmu troni, kā to tradicionāli dēvē Japānā, savam dēlam, jaunajam imperatoram Naruhito. Saskaņā ar japāņu hronoloģijas tradīciju tas nozīmē arī jaunas ēras – Reivas jeb Daiļās harmonijas laikmeta sākumu. Akihito šobrīd ir 85 gadi, un Krizantēmu troni viņš mantoja no sava tēva, jau pieminētā imperatora Hirohito, 1989. gadā. Viņš paliks Japānas vēsturē kā pirmais imperators, kura sieva nepieder pie aristokrātijas – imperatore Mitiko nāk no rūpnieku un akadēmisko darbinieku dzimtas. Tāpat Akihito daudz biežāk nekā viņa priekšgājēji parādījās sabiedrībā. Savukārt jaunais imperators Naruhito šobrīd ir 59 gadus vecs. Tāpat kā tēvs, arī viņš apņēmis sievu ne no aristokrātijas – imperatores Masako tēvs ir karjeras diplomāts un jurists. Ģimenē aug viena meita, princese Aiko, taču, tā kā Japānas karaļnama likumi liedz troņa mantošanas tiesības sievietēm, par troņmantnieku tagad kļuvis Naruhito jaunākais brālis kroņprincis Fumihito.   Igaunijas jaunā valdība Igaunijas valsts prezidente Kersti Kaljulaida jau agrāk piesaistījusi uzmanību ar iezīmīgu tērpu izvēli. Tāpēc jo sevišķi spilgts žests bija viņas ierašanās jaunās Igaunijas valdības inaugurācijas ceremonijā 29. aprīlī svīterī, kuru rotāja uzraksts igauņu valodā „Vārds ir brīvs”. Tas ir nepārprotams mājiens Jiri Ratasa kabinetam, kura sakarā tiek izteiktas bažas par tieksmēm ierobežot preses brīvību. Tās saistās ar bijušā diplomāta Marta Helmes vadīto Konservatīvo tautas partiju – spēku ar populistisku un eiroskeptisku ievirzi, kura priekšvēlēšanu retorikā dominēja antimigrācijas motīvi. Kā Marts Helme, tā viņa dēls Martins izteikušies, ka no Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas būtu jāatlaiž žurnālisti, kuri atļāvušies kritizēt viņu partiju. Inaugurācijas ceremonijā abi aplaimoja klātesošos ar žestu, kuru pēdējos gados saista ar balto rasisma idejām. Marta sākumā notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās pārliecinošākie panākumi bija liberālajai Reformu partijai ar Kaju Kallasu priekšgalā, taču vēlēšanu uzvarētājus no varas atstūma trīs citas partijas, izveidojot ideoloģiski savādu, acīmredzami tīrā varas loģikā balstītu koalīciju. Tajā vienojušās premjera Jiri Ratasa vadītā Centra partija, kas, starp citu, tiek uzskatīta par Igaunijas krievvalodīgo interešu aizstāvi, par nacionālkonservatīvu uzlūkotā partija „Tēvzeme” un jau pieminētā Konservatīvā tautas partija. Pēdējā sagādājusi nule kā zvērestu nodevušajai valdībai pirmo ministra demisiju dienu pēc inaugurācijas. Nesen presē izpaudās ziņas, ka jaunās valdības ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Marti Kūziks tiek turēts aizdomās par vardarbību ģimenē. Viņam nododot zvērestu, prezidente Kaljulaida demonstratīvi pameta sēžu zāli. Dienu vēlāk ministrs Kūziks iesniedza atkāpšanās rakstu.   Vēlēšanu rezultāti Spānijā Svētdien notikušajās Spānijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās spožu uzvaru izcīnījusi kreisi centriskā Sociālistu partija. Pedro Sančesa vadītie sociālisti palielinājuši savas partijas frakciju teju par trešdaļu, kļūstot par ietekmīgāko spēku Ģenerālkortesos. Viņiem izdevies atņemt balsis kā radikāli kreisākajam blokam ar nosaukumu „Kopā mēs varam”, tā līdz šim valdījušajai labēji centriskajai Tautas partijai, kas šais vēlēšanās cietusi smagāko sakāvi savā vēsturē, zaudējot vairāk nekā pusi no deputātu mandātiem. Daļa šīs partijas elektorāta pārgājusi labēji populistiskās partijas Vox atbalstītāju rindās, ļaujot šim spēkam pirmo reizi iekļūt Spānijas parlamentā. Tiek lēsts, ka viens no galvenajiem sociālistu veiksmes motīviem ir Spānijas sabiedrības vēlme pēc spēcīgas barjeras pret labējo populistu varas tieksmēm. Pēc šīm vēlēšanām Spānija uz daudzu citu Eiropas valstu fona izskatās kā īsta sociāldemokrātijas citadele, tomēr vispārējais spēku samērs parlamentā liek prognozēt sarežģītu valdības veidošanas procesu.

Eiroparlamenta vēlēšanas Vairs tikai mēnesis mūs šķir no 25. maija, kad Eiropas Savienības balsstiesīgie pilsoņi tiek gaidīti pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu pēc skaita devīto Eiropas Parlamentu. Pie tam joprojām nav gluži skaidrs, vai vēlēšanas notiks 27 vai 28 dalībvalstīs, un vai, attiecīgi, potenciālo vēlētāju būs aptuveni 512 miljoni vai par kādiem 45 miljoniem mazāk. Šādu bezprecedenta intrigu šā gada Eiroparlamenta vēlēšanām ir sagādājis iestrēgušais Breksita process, ciktāl joprojām pastāv teorētiska iespēja, ka atlikušā mēneša laikā Lielbritānija akceptēs pagājušā gada novembrī panākto izstāšanās līgumu un pametīs savienību. Tomēr pēc pēdējās izstāšanās termiņa atlikšanas daudzkārt ticamāka ir iespēja, ka maija trešajā dekādē Apvienotā Karaliste joprojām būs Eiropas Savienības dalībvalsts, piedalīsies vēlēšanās, un līdz ar to nenotiks arī plānotā Eiroparlamenta deputātu skaita samazināšana un mandātu pārdale starp dalībvalstīm. Kā britu vēlētāji varētu uzvesties šajās vēlēšanās, kuras daži jau nodēvējuši par „maigo referendumu par palikšanu savienībā”? Ir skaidrs, ka nekas labs negaida britu konservatīvos, kuri likuši vilties striktā breksita piekritējiem. Šo toriju elektorāta daļu ir izredzes pārņemt Naidžela Farāža šā gada janvārī nodibinātajai Breksita partijai. Salīdzinoši lielākas cerības uz panākumiem liek Leiboristu partija, kuras līderi atbalsta maigāku breksita versiju. Tiek pat lēsts, ka leiboristu panākumi varētu mainīt spēku samēru Eiroparlamentā starp divām spēcīgākajām frakcijām – labēji centrisko Eiropas Tautas partiju grupu un kreisi centrisko Sociālistu un demokrātu progresīvo aliansi. Lielbritānijas vēlēšanu perspektīvas iekļaujas dziļākā un jau vairākus gadus aktuālā intrigā: kā mainīsies spēku samēri starp populistiskajām, t.sk. eiroskeptiskajām un proeiropeiskajām partijām. 8. sasaukuma Eiroparlamentā populistu īpatsvars tika lēsts uz apmēram 150 deputātiem jeb 20%. Ir diezgan skaidrs, ka nākamajā sasaukumā šādas ievirzes parlamenta locekļu būs vairāk, ciktāl tādām partijām kā „Alternatīva Vācijai”, Itālijas „Pieczvaigžņu kustība” un „Ziemeļu līga”, Austrijas Brīvības partija starplaikā izdevies nozīmīgi palielināt savu ietekmi nacionālā līmenī. Nav izslēgts, ka šajā nometnē varētu pāriet arī tādi līdz šim mērenākiem blokiem piederīgi spēki kā Ungārijā valdošā "Fidezs" un Polijā valdošā „Likums un taisnīgums”. Izskan pat viedokļi, ka eiroskeptiķu un populistu bloks varētu kļūt par lielāko Eiroparlamentā un radikāli mainīt savienības politiskos pamatus. Atsevišķu šīs ievirzes partiju arsenālā ir tādas radikālas idejas kā Eiropas Komisijas likvidācija, atteikšanās no vienotās valūtas eiro, ekonomiski vājāko dalībvalstu izslēgšana no savienības u.c. Tomēr starp šīm partijām ir arī gana daudz idejisku un taktisku pretišķību, tāpēc tiek apšaubīta to spēja izveidot vienotu Eiroparlamenta bloku. Lieldienu terorakti Šrilankā Šrilanka, kas savu neatkarību no Britu impērijas ieguva 1948. gadā, nesenā pagātnē ir piedzīvojusi asiņainus iekšējus konfliktus. Smagākais no tiem bija 26 gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā salas ziemeļu un austrumu provincēs dominējošās tamilu minoritātes militārā kustība „Tamililamas atbrīvošanas tīģeri” cīnījās par suverēnas tamilu valsts izveidi. 2009. gadā karš noslēdzās ar valdības spēku uzvaru. Islāma terorisms līdz šim Šrilanku bija skāris samērā nenozīmīgi, tāpēc Lieldienu svētdienā notikušās sešas eksplozijas, kurās nepārprotami bija saskatāmi radikālā islāma motīvi, šokēja kā vietējo, tā starptautisko sabiedrību. Terora akti bija vērsti pret katoļu dievnamu un trīs viesnīcām galvaspilsētā Kolombo, kā arī vēl diviem katoļu dievnamiem citās pilsētās. Sprādzienos dzīvību zaudējuši vairāk nekā 350 cilvēku, vairāk nekā 500 guvuši ievainojumus. Atbildību par uzbrukumiem uzņēmusies vietējā džihādistu grupa „Nacionālā monoteisma organizācija”, un savu līdzdalību apliecinājis arī starptautiskais terorisma tīkls "Daīš" jeb "Islāma valsts". Teroraktu vēriens un organizācijas līmenis liek domāt, ka šī shēma – vietējā marginālā grupa kā izpildītājs un "Daīš" kā iedvesmotājs un organizētājs – ir visai ticama. Kā izsakās mediju resursa Bloomberg analītiķis Džeimss Stavridis, Lieldienu uzbrukums Šrilankā iezīmē jaunu – trešās paaudzes terorisma ēru. Otrās paaudzes reģionālās teroristu organizācijas – tādas kā Al-Qaeda un Boko Haram – ir nomainījis trešās paaudzes fenomens: „Islāma valsts" – globāli izplatīta, ļoti asinskāra, finansiāli jaudīga, augsti inovatīva organizācija. Kamēr Rietumi spējuši nomākt tās teritoriālo ekspansiju, efektīvi izspiežot to no ģeogrāfiskā kalifāta Irākā un Sīrijā, tā ir mutējusi par globālajā tīmeklī bāzētu organizāciju, kas turpina veikt komplicētus uzbrukumus un iedibināt šūniņas visā pasaulē.” Jaunais Ukrainas prezidents Zeļenskis Tas, ko vēl gluži nesen ļoti daudzi uzskatīja par neiespējamu, ir noticis – pērnajā svētdienā notikušajā Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā spīdošu uzvaru svinēja Volodimirs Zeļenskis, 41 gadu vecs aktieris, scenārists un producents, kurš līdz pat pagājušā gada beigām politikā darbojies visai margināli. Viņa pārstāvētā partija „Tautas kalps” (sākotnēji dēvēta par „Izšķirīgo pārmaiņu partiju”) Ukrainas politisko spēku reitingos parādījās 2017. gada sākumā, šī gada februārī kļūstot par populārāko ar 25%. Partijas tagadējais nosaukums patapināts no Zeļenska iecerētā un producētā komiskā teleseriāla, kurā viņš spēlējis arī galveno lomu – vēstures skolotāju Goloborodjko, kurš „kā uz burvja mājienu” kļūst par valsts prezidentu. Tagad šī populisma pasaciņa īstenojusies dzīvē. Pie tam kā jaunizceptā prezidenta, tā viņa partijas politiskā programma joprojām ir izplūdusi un vāji komunicēta. Zeļenska līdzšinējā darbība un izteikumi vedina domāt, ka Ukrainas ārpolitikai kardinālajā Krievijas agresijas un Krimas aneksijas jautājumā viņš neplāno radikālu kursa maiņu, respektīvi – piekāpšanos apmaiņā pret mieru. Katrā ziņā Krievija pēdējās nedēļās spērusi vairākus soļus mazākās kaimiņvalsts ietekmēšanai: aizliegts naftas produktu eksports uz Ukrainu, ar 1. jūniju tiks aizliegts arī ogļu eksports, būtiski paplašināti ierobežojumi Ukrainas ražojumu importam Krievijā, atvieglota separātisko Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto „republiku” iedzīvotāju pāriešana Krievijas pilsonībā.

Studijā notikumus komentē starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns. Lielās piektdienas vienošanās Tā dēvētā Lielās piektdienas jeb Belfāstas vienošanās tika noslēgta 1998. gada 10. aprīlī apmēram pulksten pussešos no rīta. Tā vaiņagoja vismaz desmit gadus ilgušās Lielbritānijas un Īrijas valdību sarunas, kā arī Ziemeļīrijas politisko spēku centienus izbeigt vardarbības un terora ēru, kas Ziemeļīriju un visas Britu salas satricināja kopš 60. gadu beigām. Ziemeļīrijas konflikta saknes meklējamas pagājušā gadsimta 20. gados, kad Īrijas republika ieguva neatkarību no Britu impērijas, taču salas ziemeļaustrumu daļa – Olstera, kur nelielā vairākumā bija protestantu iedzīvotāji, palika Lielbritānijas sastāvā. Lai nodrošinātu savu dominējošo lomu Ziemeļīrijā, protestanti ieviesa sev izdevīgu vēlēšanu sistēmu, kā arī īstenoja diskrimināciju pret katoļiem izglītības, profesijas izvēles un sociālā atbalsta jomās. Katoļu pilsoņtiesību kustības aktīvā kampaņa par diskriminācijas izbeigšanu izraisīja asu un vardarbīgu protestantu organizāciju un varas iestāžu reakciju, katoļu mazākums nepalika parādā, un savstarpēja vardarbība strauji vērsās plašumā. Kopumā konflikta desmitgades prasīja teju 3500 cilvēku dzīvību. Lielās piektdienas vienošanās būtība ir: Ziemeļīrijai paliek Lielbritānijas sastāvā, bet tā tiek maksimāli integrēta ar pārējo Īrijas salas daļu, resp. Īrijas republiku. Šādā nolūkā tikušas izveidotas vairākas pastāvīgas sadarbības organizācijas, tai skaitā Ziemeļu-Dienvidu ministru padome un Lielbritānijas un Īrijas padome. Abas līgumslēdzējas valstis atzina Ziemeļīriju par strīdus teritoriju, paredzot mehānismu iespējamai tās valstiskā statusa maiņai, apvienojoties ar Īrijas republiku. Visiem Ziemeļīrijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir automātiskas tiesības uz abu valstu pilsonību. Varas dalījuma, Ziemeļīrijas likumdevējas institūcijas – Asamblejas – un izpildvaras sistēmā tika iestrādāti principi, kas novērš iespējamu vienas kopienas dominēšanu, diskriminējot otru kopienu. Vitāli svarīga Lielās piektdienas vienošanās īstenojumam bijusi brīva cilvēku un preču kustība pāri Īrijas un Ziemeļīrijas robežai. Šāda robežas atvērtība bija pašsaprotama tikām, kamēr gan Īrija, gan Lielbritānija bija Eiropas Savienības dalībvalstis, un tā izrādījusies nozīmīgākais klupšanas akmens breksita procesam. Ietekmīgākās Ziemeļīrijas īru nacionālistu partijas "Sinn Fein" prezidente Mērija Lū Makdonalda pat postulējusi, ka „Breksits un Lielās piektdienas vienošanās ir nesavienojami”. Cita starpā Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju Ziemeļīrijai referenduma ceļā pamest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienoto karalisti un pievienoties Īrijas republikai. Cik reāls varēt būt šāds attīstības scenārijs? Viedokli pauž Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), no partijas "Sinn Fein": Tā ir likumiski apstiprināta metode, kas paver Ziemeļīrijas ļaudīm ceļu atpakaļ uz Eiropas Savienību. To jo sevišķi uzsver īru republikāņi, ka Lielās piektdienas vienošanās paredz: gadījumā, ja Ziemeļīrijas konstitucionālā statusa maiņa varētu būt ticama, tad Ziemeļīrijas valsts sekretārei britu valdībā ir jāizspriež, vai rīkot t.s. border poll – referendumu par Ziemeļīrijas valstiskās piederības maiņu. Cita pēc citas ir bijušas aptaujas, kuras rāda „tektonisko plātņu” pārbīdi Ziemeļīrijā. Šobrīd turienes cilvēki jau uzlūko šo jautājumu tā: vai palikt savienībā ar Lielbritāniju un pamest Eiropas Savienību, vai arī viņi grib palikt Eiropas Savienībā un atkalapvienot Īriju. Šobrīd notiek šī konstitucionālā diskusija, kuras pamatā ir leģitīma un demokrātiska klauzula, kuru satur Lielās piektdienas vienošanās. Tā atzīst, ka Īrijas salas tautai, un tikai tai, savstarpēji vienojoties abām šīs salas daļām, un bez šķēršļiem no ārienes, ir tiesības īstenot savu pašnoteikšanos, uz abpusējas, brīvi un līdztiesīgi paustas piekrišanas pamata, Ziemeļiem un Dienvidiem izveidojot vienotu Īriju. Tādējādi Lielās piektdienas vienošanās ietver breksita problēmas risinājumu Eiropai. Viedokli pauž Braiens Heizs, Īrija, no partijas "Fine Gael":   Lielās piektdienas vienošanās paredz iespēju, ka var notikt šāds referendums jeb apvienošanās balsojums, bet tam ir divi priekšnoteikumi. Pirmais – ir jābūt nozīmīgiem pierādījumiem, ka Ziemeļīrijas sabiedrības vairākums gribētu mainīt Ziemeļīrijas konstitucionālo statusu un no Apvienotās Karalistes sastāvdaļas kļūt par daļu no Īrijas republikas. Tiem jābūt būtiskiem un pastāvīgiem pierādījumiem. Pagaidām nekas par to neliecina. Otrs noteikums ir, ka Ziemeļīrijas valsts sekretāram – par Ziemeļīriju atbildīgajam britu kabineta loceklim, arī jāpiekrīt šim viedoklim. Pašreizējā valsts sekretāre vairākkārt ir apliecinājusi, ka viņa nav tādās domās. Atbalsts apvienošanās balsojumam, kuru pauž tādas radikālnacionālas partijas kā "Sinn Fein", par labu nenāk. Mums Īrijā ir nepieciešama vienošanās starp katoļiem un protestantiem, lai izlīdzinātu mūsu strīdus un rosinātu samierināšanos. No Īrijas valdības viedokļa šāda apvienošanās balsojuma ideja ir destruktīva. Viss, kas mums vajadzīgs, ir lai Ziemeļīrijas Asambleja un Ziemeļīrijas valdība darbotos un panāktu vienošanos. Tā, es domāju, ir prioritāte.    Krievijas „suverēnais internets” Pirms nedēļas Krievijas Federācijas Valsts Dome otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas paredz iespēju būtiski ierobežot globālā tīmekļa pieejamību šajā valstī. Tas paredz, ka tīmekļa sakaru operatoriem būs jāuzstāda īpašas ierīces, kas ļauj valsts institūcijām īstenot datu plūsmas kontroli. Ja līdz šim nevēlamu tīmekļa resursu bloķēšanu pēc varasiestāžu pieprasījuma veica operatori, tad jaunā likuma ietvaros to tieši īstenos Federālais uzraudzības dienests sakaru, informācijas tehnoloģiju un masu komunikāciju jomā, plašāk pazīstams kā „Roskomnadzor”. Medijos šis projekts ieguvis apzīmējumu „suverenais internets”. Kā oficiālais likuma mērķis tiek definēta Krievijas nacionālā tīkla darbības nodrošināšana hipotētiskā situācijā, kad kādas „naidīgo Rietumu” akcijas rezultātā tas tiktu atslēgts no globālā tīmekļa. Tomēr likuma saturs nepārprotami liecina, ka faktiskais mērķis ir drīzāk ieviest radikālu informācijas aprites kontroli, kas daudzējādā ziņā atgādina kārtību padomju totalitārisma periodā. Apliecinājums tam ir arī prezidenta Putina izteikumi, raksturojot jauno likumdošanas iniciatīvu. Raksturojot globālo tīmekli kā Rietumu specdienestu izgudrojumu, Putins paudis „Viņi taču tur sēž [..] un visu noklausās, redz un lasa, ko jūs runājat, un uzkrāj aizsardzības informāciju. Bet tā – vairs nevarēs.” Eduards Liniņš to pārrunā ar politologu un orientālistu, Civilizāciju dialoga institūta zinātnisko pētījumu vadītāju Alekseju Malašenko: Es domāju, tā ir Krievijas valdošo aprindu gluži dabiska vēlme, kas atspoguļo šo aprindu bailes. Bailes no jebkādām neatkarīgām sarunām, informācijas. Tas ir viens no kopējās stratēģijas virzieniem. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Pats šis lēmums interneta sakarā ir turpinājums tai politikai, kas sākās, manuprāt, 2012. gadā, taču toreiz runa bija par satura ierobežošanu – par sarunām, par domām kā tādām. Savukārt tagad runa jau ir par triecienu pašai infrastruktūrai, tās padarīšanu par kontrolējamāku. Formāli, kad šis jautājums tika apspriests Valsts Domē, tika pausts, ka tā ir reakcija uz 2018. gadā Amerikā pieņemto kiberdrošības stratēģiju. Es teiktu, ka tas ir diezgan viltīgi izvēlēts iegansts. Es pat teiktu – diezgan adekvāti izvēlēts. Tomēr tas viss notiek Krievijai nevēlamā iekļūšanas ierobežošanas politiskajā kontekstā. Oficiāli tiek runāts par ārējo draudu novēršanu, bet faktiski tā ir valdošajām aprindām nevēlamas informācijas novēršana. Vēl ir tāds jauks apzīmējums kā „trafika filtrācija”. Viņi tagad to filtrēs, kas, gluži acīmredzami, ierobežos kādas iespējas. Bet, no otras puses, nav jau tie laiki, kad varēja slāpēt BBC radiopārraides. Starp citu, tais padomju laikos bija brīnišķīgs sakāmvārds:  „Ir Krievzemē ieraža naktīs klausīties BBC.” Es domāju, ka katram tādam aizliegumam tiks atrasta pretinde, un, patiesību sakot, atslēgt Krieviju no interneta ar šo „suverenizāciju” ir praktiski neiespējami. Jā, var ļoti apgrūtināt, var pamatīgi kaitēt, bet es nevaru iedomāties, kā to varētu pilnīgi nogriezt. Pat Ziemeļkorejā tas līdz galam neizdodas, bet tur, paši saprotat, ir drusku cits režīms. Nu – paskatīsimies. Šobrīd gan speciālisti, gan citi ļaudis, kuri pastāvīgi izmanto internetu un tam visam seko, pauž bažas. Bet izjūta ir tāda, ka līdz galam neizdosies. Jā – ir uzstādīts mērķis, bet patiesībā tas ir praktiski neiespējami. Ed.L. Vai te nav klātesošs gluži materiālās ieinteresētības moments? Attiecīgā projekta īstenošanai domātā tehnika kādam ir jāpiegādā, jāuzstāda – tie ir lieli ieguldījumi, kuri pasūtījumu saņēmējiem nesīs labu peļņu. A.M.: Nenoliedzami, ir arī kāda materiāla ieinteresētība, bet šajā gadījumā es to liktu otrajā vietā. Mūsdienu Krievijā nekāda materiālā ieinteresētība bez politiskā konteksta nedarbosies. Starp citu, jūs ļoti pareizi uzstādījāt jautājumu. Ir gan politiskais mērķis, gan arī ļaudis ar to mēģina pelnīt un, protams, nopelnīs. Ed.L.: Vai pastāv iespēja, ka šis lēmums tomēr tiktu apturēts – ka likumprojektu neapstiprinātu Federācijas Padome vai neparakstītu prezidents? A.M.: Nē, atpakaļceļa nav. Var būt tikai kādas korekcijas, bet ciktāl šobrīd ir ļoti modē runāt par hakeriem, par kiberdrošību u.t.t., es domāju, tas viss tiks novests līdz galam. Jautājums ir tikai par to, kā tiks meklēta pretinde, bet to jau meklē. Varu tikai atkārtoties: BBC noslāpēt varēja, un arī tad ne līdz galam. Noslapēt internetu un padarīt to pilnīgi bezzobainu neizdosies. Nav vairs tie laiki un tā tehnika. Parlamenta vēlēšanas Somijā Mēs esam lielākie zaudētāji, tas jāatzīst. Tauta ir paudusi savu gribu, tā pēc svētdien notikušajām Somijas parlamenta vēlēšanām izteicies līdzšinējais Somijas premjerministrs un Centra partijas līderis Juha Sipile. Viņa vadītais politiskais spēks zaudējis apmēram 2/5 vietu parlamentā, no pirmās pozīcijas noslīdot uz ceturto. Kā galvenais neveiksmes iemesls tiek minēta Sipiles labēji centriskās valdības nepopulārā taupības politika. Līderpozīcijās tagad nonākusi arodbiedrību līdera Anti Rinnes vadītā Sociāldemokrātu partija. Tomēr par galveno šo vēlēšanu veiksminieku jāuzskata labēji konservatīvais un populistiskais spēks „Somu partija” un tā līderis Jusi Halla-aho. Līdz 2017. gadam „Somu partija” ietilpa valdības koalīcijā, taču, kad par partijas līderi tika ievēlēts Halla-aho, kuram ir etniskā un rasu naida kurinātāja reputācija, koalīcijas partneri atteicās no tālākās sadarbības. No „Somu partijas” atšķēlies mērenākais spārns izveidoja partiju „Zilā reforma”, kas palika koalīcijā un ļāva saglabāt Sipiles kabinetu. Vēl pagājušā gada nogalē „Somu partijas” izredzes nebija īpaši spožas, taču tad Somiju satricināja kriminālprocess, kurā grupa imigrantu tiek apsūdzēta par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām meitenēm. Antiemigrācijas noskaņojuma vilnis padarīja Hallu-aho par vispopulārāko somu politiķi un ļāva viņa partijai saglabāt otras spēcīgākās parlamenta partijas statusu, tikai par vienu mandātu atpaliekot no sociāldemokrātiem. Kopumā šis Somijas parlaments tiek raksturots kā nepieredzēti fragmentēts, attiecīgi tiek prognozēts arī visai smags koalīcijas izveides process. Vēlēšanu rezultātu un koalīcijas sarunas komentē Somijas sabiedriskā medija politiskā korespondente Marija Stenroosa:      Centra partija zaudēja, rezultāts viņiem bija katastrofa. Viņi bija vienīgā partija, kas zaudēja vēlētājus. Es domāju, ka galvenais iemesls bijušā premjera partijas neveiksmei ir tas, ka partijas prezidents [Juha] Sipila bija ļoti norūpējies par nodarbinātību un viņš ļoti rūpīgi uzklausīja uzņēmējus, bet aizmirsa Centra partijas tradicionālos vēlētājus- parastos cilvēkus no lauku reģioniem, priekš kuriem šī partija tika veidota. Viņš zaudēja kontaktu un zaudēja arī vēlēšanas. Un tad bija sociālās un veselības sistēmas reforma, kas bija neveiksmīga reforma, kuras dēļ premjers pats izgāza savu valdību pāris nedēļas pirms vēlēšanām un izskatījās pēc zaudētāja. Sociāldemokrāti, manuprāt, ieguva no tā, ka valdība izgāzās dēļ šīs reformas. Manuprāt, cilvēki par sociāldemokrātiem balsoja, jo viņi vēlas pārmaiņas. Iepriekšējā valdība īstenoja skarbas reformas, lai paaugstinātu nodarbinātību, viņi smagi strādāja, bet tam bija augsta maksa- tas iespaidoja cilvēku algas. Cilvēki vēlējās pilnīgi citu valsts vadīšanas veidu. Koalīcijas sarunas tūlīt sāksies. Situācija izskatās ļoti sarežģīta, jo Sociāldemokrātiem ir ļoti mazs pārsvars. Visām trim partijām, kas ieguva visvairāk balsu, vēlēšanās bija 17-ar astīti procenti balsu. Izskatās, ka sarunas būs ļoti grūtas, tāpēc, ka otrā vieta ir populistu partijai - Somu partijai, un neviens nopietni nerunā ar viņiem. Trešās vietas ieguvēji - Nacionālās koalīcijas partija- viņi ir labā spārna partija, un viņu ekonomiskā politika ļoti atšķiras no sociāldemokrātiem, un tur jau būs jāvienojas par daudziem kompromisiem. Es domāju, ka mums būs koalīcija ar daudzām partijām, vismaz 4 vai 5, un, ja mums būs tik daudz partijas, būs ļoti grūti vienoties. Mums ir bijusi valdība ar 6 partijām, un beigās viņi neko nespēja izdarīt, divas partijas pameta koalīciju. Ir ļoti grūti par kaut ko vienoties, ja koalīcijā ir vairāk nekā 3 vai 4 partijas. Sociāldemokrāti tagad mēģinās veidot valdību, tas varētu aizņemt mēnesi, varbūt divus. Ir arī iespēja, ka pēc tam mēģina nākamie. Bet tā kā tie ir populisti, ar kuriem šobrīd neviens nav gatavs strādāt, ir iespēja, ka pēc tam mēģina arī trešā lielākā partija. Bet ir skaidrs, ka sociāldemokrāti ļoti smagi strādās pie tā, lai viņiem izdotos izveidot koalīciju, jo viņi nav bijusi valdošā partija jau 20 gadus, viņiem ir ļoti svarīgi iegūt premjera krēslu.   Par Lielās piektdienas vienošanos runā: Braiens Heizs, Īrija, partija Fine Gael Mārtina Andersone, Lielbritānija (Ziemeļīrija), partija Sinn Fein    

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas 9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks. Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” (Девятый канал) Ziņu dienesta galveno redaktoru. Ed.L.: Vai mēs varam teikt, ka tas ir sabiedrības uzticības mandāts esošajam premjeram un viņa partijai, un kas ir tā politika, par kuru sabiedrība ir balsojusi? DD: Tas, ziniet, ir ļoti sarežģīts jautājums. No vienas puses, protams, kad mēs apspriežam vēlēšanu rezultātus, mēs apspriežam pilsoņu gribas izpaudumu. No šī viedokļa 35 mandāti, kurus pēc šībrīža datiem saņem partija „Likud”, protams, liecina par to, ka tas ir noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Iepriekšejās vēlēšanās „Likud” saņēma par pieciem madātiem mazāk. No otras puses, mums jāparaugās uz tiem 35 mandātiem, kurus saņēmis partiju bloks „Kahol Lavan”, un jāsaprot, ka te ir runa drīzāk nevis par sabiedrības uzticības mandātu, bet gan par, es nebaidīšos teikt, zināmas sabiedrības sašķeltības faktu. Sabiedrība šodien ir sadalīta – kā bija sadalīta arī iepriekš – divās lielās nometnēs: tie ir, nosacīti, labējie un, nosacīti, centriskie un kreisie. Vienkārši šodien šī sašķeltība ir dziļāk izjūtama uz tā fona, ko veido pēdējo gadu opozīcijas nesekmīgie mēģinājumi izmainīt situāciju. Nu jau desmit gadus Netanjahu ir premjerministra postenī, un visus šos gadus nevienam Izraēlas politiskajam spēkam tā arī nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Viņam ir ļoti stingrs atbalstītāju kodols, šeit, Izraēlā, to ir pieņemts dēvēt angliskajā terminā the base. Tie ir viņa atbalstītāji, kuri par viņu basos, neatkarīgi no tā, vai pret viņu tiek ierosinātas krimināllietas, kādi viņam ir īpašumi, vai viņu nopratina, vai nenopratina. Kā zināms, jūlijā ir noliktas divas tiesas izskatīšanas pret viņu ierosinātām krimināllietām. Bet viņa partijas piekritējus visi šie jautājumi vienkārši neuztrauc, un viņi turpina balsot par partiju „Likud”, pie tam vienotā ierindā. Tajā pat laikā kreisajā flangā tāda konsekventa opozīcija nav vērojama. Ik pa dažiem gadiem rodas kāds jauns spēks, kas pretendē uz to, lai kļūtu par alternatīvu un padzītu „Likud” no varas. Un šiem spēkiem tas neizdodas, kas, diemžēl, tikai diskreditē pašu parlamentārās opozīcijas ideju. Arī tagad es varu piesaukt šo partiju bloku „Kahol Lavan”. Šī bloka nākotne ir vairāk nekā miglaina, ciktāl viņu dienaskārtībā būtībā bija tikai viens jautājums – dabūt prom no varas premjerministru; un tas viņiem neizdevās. Ja šīs vēlēšanas arī ir mūsu pilsoņu gribas izpaudums, tad es teiktu, ka jārunā drīzāk nevis par uzticības mandātu, bet gan par sabiedrības sašķeltību. Ed.L.: Ja pieņemam, ka koalīcijas sastāvs paliks līdzšinējais, tajā savas pozīcijas nedaudz ir nostiprinājušas t.s. reliģiskās – respektīvi tradicionālistiskās, labējās partijas. Vai ir sagaidāmas kādas izmaiņas valdības politiskajā ievirzē? DD: Tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums. Jums ir pilnīga taisnība. Koalīcijā vairāk mandātu nekā līdz šim ir ieguvušas divas ultrareliģiskās partijas – ebreju aškenazu partiju bloks „Yahadut HaTorah” un ebreju sefardu partija „Shas”. Katrai no tām ir pa astoņiem mandātiem, un tas, protams, ir elektorāls spēks, kas ļaus tām tirgoties ar premjerministru un izvirzīt striktas prasības, sevišķi kas attiecas uz sestdienas svētīšanas ievērošanu, esošās situācijas saglabāšanu Izraēlā. Tas viss notiek uz arvien pieaugošu sabiedrības sekularizētās daļas savu tiesību pieprasīšanas fona. Piemēram, ne tik sen tika pieņemts likums, kas aizliedz maziem veikaliņiem un bodītēm tirgoties sestdienās. Nav jau tā, ka ļoti daudzi šos pakalpojumus izmantotu, bet pats fakts, ka notiek šāda sekularizētās sabiedrības daļas tiesību sašaurināšana, šeit tiek uztverts ļoti sāpīgi. Šai ziņā fakts, ka jaunajā koalīcijā ultraortodoksālajām partijām būs lielāks deputātu skaits, liek mums secināt, ka viņi izvirzīs Netanjahu vēl striktākas prasības, un jau tāpēc vien kreisā, sekularizētā nometne saprot, ka tā ir cietusi diezgan jūtamu sakāvi. Ed.L.: Un kā ir ar ārpolitiku? DD: Ārpolitika nemainīsies. Ārpolitika Izraēlā ir tikai un vienīgi premjerministra prerogatīva. Šai ziņā aizsardzības un ārlietu ministri pilda drīzāk tehniskas funkcijas, lai gan viņiem, protams, ir zināma patstāvība. Premjerministrs ir pirmais un pēdējais, kurš nosaka valsts ārpolitisko vektoru. Kas attiecas uz Netanjahu, tad viņam ļoti patīk sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš vienlaicīgi tiekas gan ar Putinu, gan Trampu, aizstāv savas intereses, teiksim, panāk Irānas kodolvienošanās atcelšanu. Ārpolitika ir viņa trumpis. Viņš ir lieliski izglītots, izcili runā angliski, un pasaulē viņu arī uztver kā autoritatīvu līderi. Man ne reizi vien ir nācies vērot reakciju kaut vai ANO Ģenerālās asamblejas sēžu zālē, tur klātesot, burtiski sajust gaisotnes maiņu. Viņam piemīt pamanāma personiskā harizma. Partijas „Likud” ārpolitiskais vektors ir nemainīgs jau daudzus gadus, un tā kā Netanjahu paliks premjera postenī, var secināt, ka Izraēlas ārpolitika paliks tāda pati kā bijusi. Ja mēs to raksturojam, tad mums jākoncentrējas uz mūsu reģiona problēmām, un vispirmām kārtām tā ir Irānas klātbūtne Sīrijā. Tādā sakarā Netanjahu šobrīd uz Maskavu lido biežāk nekā uz jebkuru citu galvaspilsētu, jo viņam nākas salāgot mūsu armijas darbību ar Sīrijā esošajiem Krievijas spēkiem. Tās, ziniet, ir nepieciešamības diktētas vizītes. Netenjahu galvenā un vissvarīgākā problēma ir Irānas ietekme, Irānas kodolprogramma, šīs ietekmes pieaugums un izplatīšanās visā reģionā, tai skaitā Sīrijā, mūsu valsts ziemeļu robežu tiešā tuvumā.   Eiropas Savienības un Ķīnas samits Eiropas Savienības un Ķīnas Tautas Republikas samits, kas 9. aprīlī notika Briselē, ir jau 21. šāda galotņu tikšanās. Savienības delegāciju samitā vadīja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Ķīnas delegāciju – tautas republikas premjers Li Kecjans. Ķīna ir Eiropas otrs lielākais eksporta tirgus ar 198 miljardu eiro ikgadējo apgrozījumu un lielākais importa avots ar 375 miljardiem ikgadējā apgrozījuma. Acīmredzami nesabalansētas tirdzniecības saldo ir viena no pamanāmākajām problēmām šajā partnerībā. Sarunu priekšvakarā analītiķi atzīmēja izmaiņas Eiropas Savienības retorikā – tajā parādījušās saltākas notis, biežāk dēvējot Ķīnu par sistēmisku sāncensi globālajos ekonomiskajos procesos. Tikšanās priekšvakarā izskanēja pat pieņēmumi, ka šis samits varētu noslēgties bez kopīgas deklarācijas pieņemšanas, taču šie pieņēmumi nepiepildījās. Samita noslēguma dokumentā abas puses no jauna apliecinājušas savu visaptverošo stratēģisko partnerību, apņemoties kopīgi darboties „mieram, labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai”, saglabājot uzticību daudzpusīgi efektīvu attiecību un starptautisko normu regulētas tirdzniecības principiem. Kā samita noslēgumā paziņoja Donalds Tusks: Sarunas bija sarežģītas, bet iznākumā auglīgas. Mums izdevās vienoties par kopīgu noslēguma deklarāciju, kas nosaka mūsu partnerības virzību, balstoties savstarpīgumā. Tie bija mūsu kopīgi pūliņi, un šis ir mūsu kopīgs panākums. Eduards Liniņš to pārrunā ar Alesju Mariju Mosku no Itālijas, kura pārstāv Demokrātisko partiju/ Eiropas Demokrātu un sociālistu progresīvo aliansi  Ed. L: Kādas ir mūsu gaidas šajā dialoga procesā ar Ķīnu?  A.M.M.: Mums ir nozīmīgas gaidas tai ziņā, ka ir visu interesēs kopīgi veidot jaunu pasaules kārtību. Mēs sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, un neviens nevar rīkoties, neesot vienots ar pārējiem. Viens no lielākajiem un konkrētākajiem izaicinājumiem ir klimata izmaiņas, un šai ziņā mums ar Ķīnu jau ir konstruktīvs dialogs. Sākot no tādiem soļiem kā šis, es domāju, mēs varam attīstīt šo dialogu, kas mūs var savest kopā pie viena galda un ļaut atrast konstruktīvākos risinājums nākotnes problēmām.  Ed.L.: Kāds iespaids uz šo dialogu ir Savienoto Valstu un to prezidenta pašreizējai pieejai?  A.M.M.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzpusēji efektīvas attiecības dažos pēdējos gados ir izrādījušās apdraudētas. Godīgi sakot, pašreizējais ASV prezidents paātrināja procesu, kas jau attīstījās daudzus gadus. Tas tikai deva papildu spiedienu sistēmā, kas jau tā nedarbojās pienācīgi. Bet tāda nu tā situācija ir, un tādēļ, es domāju, tie jaunie kanāli, kurus mēs iedibinām ar citiem partneriem, visi ir ļoti svarīgi, jo šādi visiem ir jāreaģē, lai nezaudētu visu, kas pagātnē sasniegts, bet lai pamatīgi un dziļi reformētu sistēmu pozitīvā virzienā un rastu labākos risinājumus mūsu pilsoņiem. Ed.L.: Tad mēs varam uzskatīt, ka Ķīna savā ziņā ir mūsu potenciāls sabiedrotais, pretdarbojoties „trampisma” politikai? A.M.M.: Es neuzlūkoju Savienotās Valstis kā ienaidnieku. Gluži otrādi – ASV joprojām ir mūsu primārs sabiedrotais, Eiropas Savienībai joprojām ir īpaši ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, jo mums ir kopīga vērtību sistēma. Neviens prezidents dažos mēnešos nevar atcelt to, ko mēs kopīgi esam veidojuši desmitgadēm ilgi. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm ir un būs ciešas. Protams, mums dažā ziņā nav pieņemama esošā prezidenta pieeja, taču prezidenti nāk un iet, taču attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības, turpināsies daudz ilgāk nekā viena prezidenta pilnvaru termiņš. Ed.L.: Ievērojot šo visu – vai kaut kad nākotnē ar Ķīnu ir iespējama kāda līdzīga vienošanās tai, kas ir noslēgta ar Kanādu vai Japānu?  A.M.M.: Ir pāragri spriest, ka mums ar Ķīnu varētu izdoties kas līdzīgs tam, kas pastāv ar Kanādu vai Japānu. Ar Ķīnu mums tagad jāīsteno pakāpeniskas attīstības pieeja. Šobrīd mums ir svarīgi noslēgt investīciju līgumu, par ko mēs pašreiz vedam ilgstošas sarunas. Ja šajā ziņā būs progress, tad nākotnē mēs varam apsvērt arī kaut ko citu un ambiciozāku, bet pagaidām ir svarīgi apliecināt gribu panākt progresu tajā, kas jau ir aktuāls.   Eduards Liniņš sarunājas arī ar Helmūtu Šolcu no Vācijas, kas pārstāv Kreiso partiju (Die Linke) / Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederatīvā grupa. Ed.L.: Ko abas puses sagaida no šī dialoga procesa? H.Š.: Ķīna ir stratēģisks partneris, konkurents un, noteiktā ziņā, arī stratēģisks sāncensis. Ķīna ar savu ekonomisko attīstību šodien, protams, ir pilnvērtīgs globāls spēlētājs starptautiskajā politikā un ekonomikā. Es domāju, tādai arī jābūt pamatpieejai no Eiropas Savienības puses: ķīnieši ir jāuzlūko kā eiropiešu ļoti nozīmīgi partneri globālajā spēku izkārtojumā, kas ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību. Šāds partneris ir svarīgs Eiropas Savienībai, attīstot pašas Eiropas spēju ietekmēt globālo politiku un arī ekonomiku. Novērtējot šīs partnerības priekšnoteikumus, ķīnieši ir noteiktā ziņā pārāki savas ekonomikas iespējās, jo Ķīna darbojas kā kompakta vienība, kamēr Eiropai joprojām pietrūkst vienotas ekonomiskās politikas, vienotas ekonomiskās stratēģijas pieejas. Tas iespaido tehnoloģisko iespēju izvēršanu, visaptverošākas organizatoriskās pieejas izveidi, kas sniegtos tālāk par atsevišķo 28 dalībvalstu ekonomisko politiku, kavējot šādas stratēģijas attīstību. No otras puses, es teiktu, abiem partneriem ir ļoti svarīgi izdiskutēt, kāda sistēmiska sāncensība kavē viņu sadarbību. Es personīgi domāju, ka stratēģija, ka Ķīnu uzlūko kā sāncensi, kas attīsta konfrontācijas kursu, nenesīs Eiropas Savienībai sevišķus panākumus un ieguvumus. Ed.L.: Cik lielā mērā Eiropas Savienību uztrauc Ķīnas arvien lielākā ietekme Āfrikā? H.Š: Es teiktu, tā ir daļa no sistēmas. Protams, zināmā momentā attīstības valstīm jāraugās perspektīvā, kā tirgus ekonomika var kalpot ļaužu interesēm. Tas nozīmē milzīgu spriedzi globālo resursu jautājumā. Ķīna nekad nav īstenojusi tādu politiku, kur politiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi būtu priekšnoteikums investīcijām, kur tie ietekmētu sadarbību. Tikmēr mums Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi iekļaut šos jautājumus ekonomiskās un politiskās sadarbības shēmās. Un tas ir jautājums, kas mums ar ķīniešiem ir jādiskutē Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Apvienoto Nāciju sistēmā. Mums ir jāprasa, lai ķīnieši ievēro, ka Āfrikā viņi nedrīkst sekot tīri ekonomiskām interesēm, bet ka viņiem ilgtspējīgā veidā jāiegulda ļoti dažādo un, es teiktu, problemātiskā līmenī esošo Āfrikas valstu ekonomikā, veicinot šo ekonomiku vispārējo attīstību. Breksit turpinās Arī nākamsestdien briti joprojām modīsies kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Tāds rezultāts ir Eiropas Padomes sanāksmei Briselē, kas noslēdzās pagājušajā naktī, piešķirot Lielbritānijai vēl pusgadu sava ceļa meklējumiem prom no apvienotās Eiropas. Britu premjerministre Terēza Meja bija apņēmības pilna īstenot izstāšanos līdz 30. jūnijam, kamēr Eiropadomes prezidents Donalds Tusks aizstāvēja ideju par vismaz gadu ilgu pagarinājumu, zemtekstā diezgan nepārprotami paužot cerību uz Breksita nenotikšanu. Viņa galvenais oponents bija Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura Eiropas Savienības reformu iecerēm pusizstāšanās stāvoklī esošā dalībvalsts ir pavisam nevēlams kavēklis. Tad nu Lielbritānijai ir dots laiks līdz 31. oktobrim, ar noteikumu, ka 23. maijā tajā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tā pirms izstāšanās nemēģinās aizkavēt kādus nozīmīgus savienības lēmumpieņemšanas procesus. Un tad nu 31. oktobrī, ar vienošanos vai bez, bet – ārā! Nez – kāds tam tā īsti tic?        

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Alžīrija Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts.   Breksits Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem.   Ukrainas prezidenta vēlēšanas Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Lielbritānija un breksits Rīt bija jābūt dienai, kad Lielbritānija pamet Eiropas savienību. Tomēr rīt tas vēl nenotiks, un joprojām ir pieaugoša neskaidrība, vai un kad tas varētu notikt. Pēdējo dienu notikumi bijuši ļoti karsti. Vispirms jau skaidrs, ka premjerministres Terēzas Mejas dienas valdības vadītāja amatā ir skaitītas. Kopš Eiropas Savienības samita par to vienisprātis bijuši gandrīz vai visi politiskie komentētāji, un tagad to apliecina pašas premjeres paziņojumi. Trešdien Terēza Meja apstiprināja, ka negrasās vadīt nākamo sarunu raundu ar Eiropas Savienību, un ja parlamentārieši apstiprinātu viņas panākto pagaidu vienošanos, viņa no amata atkāptos. Kā atzīst novērotāji, tas ir pēdējais trumpis Mejas rokās. Ar šo viņa cer panākt svārstīgo partijas biedru, kā arī opozīcijas atbalstu. Viens no lielākajiem vienošanās kritiķiem Boriss Džonsons jau paziņojis, ka tagad ir gatavs atbalstīt Mejas vienošanos. Tiesa, tas raisījis kritiķu pārmetumus, ka pats Džonsons tādējādi cer ieņemt premjerministra posteni. Tiesa, vai premjerei izdosies panākt atbalstu trešajā balsojumā, tas joprojām ir liels jautājums. Koalīcijas partneri no Ziemeļīrijas vēl arvien negrasās atbalstīt vienošanos, lai gan spiediens uz viņiem tiek izdarīts milzīgs. Daži brīnās, vai arī šajā frakcijā nav gaidāma šķelšanā. Bez īru partijas atbalsta Mejai panākt vajadzīgās balsis būs ļoti grūti. Tiesa, nav arī skaidrs, vai trešais balsojums, kurš varētu notikt piektdien, vispār būs iespējams. Parlamenta spīkeris Džons Berkovs trešdien vēlreiz atkārtoja, ka nepieļaus parlamentā balsojumu trešo reizi par vienošanos, ja tekstā nebūs veiktas vērā ņemamas izmaiņas. Tikmēr trešdienas vakars britiem sagādāja kārtējo vilšanos. Nedēļas sākumā parlaments nobalsoja, ka turpmāk tas uzņemsies iniciatīvu breksita sakarā. Trešdien tika sarīkota indikatīva balsošana, lai noskaidrotu, kuram no iespējamiem scenārijiem ir deputātu atbalsts. Tika sagatavoti astoņi iespējamie attīstības scenāriji, sākot no izstāšanās bez vienošanās, beidzot ar breksita atcelšanu. Par vilšanos daudziem, neviens no astoņiem priekšlikumiem neieguva parlamentāru vairākumu. Tas vēl vairāk radījis pārliecību, ka deputāti nav spējīgi vienoties. Viņi ir skaidri norādījuši, kam viņi nepiekrīt, taču nav spējuši piedāvāt nekādu risinājumu, kuru varētu atbalstīt deputātu vairākums. Tālākie notikumi šobrīd ir neskaidri. Iespējams, jau piektdien Terēza Meja varētu mēģināt trešo reizi likt uz balsošanu panākto pagaidu vienošanos, ja vien parlamenta spīkers to ļaus. Ja nē, britiem būs jāgatavojas ilgam pagarinājumam un vēl lielākai neskaidrībai, vai arī jāizstājas no Eiropas Savienības bez vienošanās.   Krievijas militārpersonas Venecuēlā Pagājušās nedēļas nogalē Venecuēlā ieradušās Krievijas militārpersonas. Vietējie mediji vēsta, ka Venecuēlā ieradušās aptuveni 100 krievu militārpersonas vai algotņi, Krievijas armijas ģenerālis Tonkoškurovs, kā arī 35 tonnu krava. ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo pirmdien brīdināja, ka Savienotās Valstis mierīgi nestāvēs malā, kamēr Maskava sūta savas militārpersonas uz Venecuēlu, lai atbalstītu prezidenta Nikolasa Maduro režīmu. Tiesa, Pompeo neprecizēja, kāda varētu būt ASV reakcija. Pati Krievija otrdien paziņoja, ka tās karavīru atrašanās Venecuēlā ir saskaņā ar šīs valsts likumiem un vienošanos, kas 2001. gadā noslēgta abu valstu starpā. Savukār, Venecuelas opozīcijas līderis Huans Gvaido sacīja, ka Krievijas karavīru klātbūtne Venecuēlā ir pretrunā valsts konstitūcijai. Jāpiebilst, ka ziņu aģentūra "Reuters" jau janvārī vēstīja, ka Krievijas militārie algotņi ieradušies Venecuēlā, lai apsargātu prezidentu Nikolasu Maduro.   ASV ASV īpašais prokurors Roberts Mullers piektdien pabeidza divus gadus ilgušo izmeklēšanu par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās un iesniedza savu ziņojumu Tieslietu ministrijai. Ziņojums ir slepens, un publiski pieejams tikai ģenerālprokurora Bila Bāra 4 lappušu garais kopsavilkums, kas nosūtīts ASV kongresam. Ģenerālprokurors Kongresam ziņoja, ka Mullers izmeklēšanā secinājis, ka Krievija centās ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas 2016. gadā, taču neviens no Donalda Trampa kampaņai pietuvinātiem cilvēkiem nav sadarbojies ar Krieviju, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus. Otra izmeklēšanas daļa veltīta Trampam jau prezidenta krēslā, proti, tika izmeklēts tas, vai Tramps nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis likuma varai. Šajā jautājumā Mullers atstājis jautājuma zīmi, nevis punktu. To, vai Tramps ir vai nav pārkāpis savas pilnvaras un traucējis tiesiskumam, viņš atstāja izvērtēt ģenerālprokuram, iesniedzot savāktos pierādījumus. Ģenerālprokurors secinājis, ka pierādījumi nav pietiekami, lai izvirzītu apsūdzības prezidentam Trampam par izmeklēšanas traucēšanu. Tramps uzskata, ka ir pilnībā attaisnots, tikmēr demokrātu pārstāvji aicina Mullera ziņojumu publiskot, norādot, ka Mullers nav prezidentu attaisnojis tik nopietnos pārkāpumos, kā likuma varas traucēšana. Jāatgādina, Mullers līdz šim izvirzījis apsūdzības 34 cilvēkiem, tostarp sešām kādreiz Donaldam Trampam tuvu stāvošām personām. Viņa komanda neparedz ieteikt jaunu apsūdzību izvirzīšanu, ASV medijiem piektdien pavēstīja Tieslietu ministrijas augsta amatpersona.  

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta.   "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.   Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu.   Krimas aneksijas piektā gadadiena 18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju. 

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises. Studijā - notikumua komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Bukovskis un žurnāliste Ina Strazdiņa no Latvijas televīzijas. Breksits Tikai divas nedēļas atlikušas, līdz Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība, taču mums joprojām nav nekādas skaidrības, kā tas notiks un vai vispār notiks. Otrdienas vakarā premjerministre Terēza Meja piedzīvoja vēl vienu sakāvi parlamentā, kur ar pārliecinošu balsu vairākumu deputāti noraidīja panākto pagaidu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā trešdien parlaments noraidīja arī iespēju pamest Eiropas Savienību bez vienošanās. Tas ir radījis strupceļu, kuram izeju grūti saskatīt. Šovakar deputātiem jābalso, vai lūgt atlikt izstāšanās datumu, atrodot vairāk laika iespējamam risinājumam. Īsti nav skaidrs, kas varētu vēlāk mainīties, ja līdz šim neviena no pusēm nav gatava lielākiem kompromisiem. Lai gan eksperti prognozē, ka šovakar vairums deputātu atbalstīs lūgumu pēc pagarinājuma, nav zināms, kā uz to reaģēs Eiropas Savienībā. No vienas puses, arī Eiropā ļoti nevēlas piedzīvot stihisku Lielbritānijas aiziešanu. Tajā pašā laikā Briselē ir krietni vairojusies skepse par iespēju atrast jelkādu vienošanās risinājumu. Turklāt jautājums ir arī par pagarinājuma termiņu. Jau maija beigās notiks Eiropas parlamenta vēlēšanas, un pārējām dalībvalstīm ir jāzina, vai Lielbritānija būs vai nebūs Eiropas Savienībā vēl pēc vēlēšanām. Tātad vai nu pagarinājums var būt tikai dažas nedēļas, vai arī runa ir par krietni lielāku laika posmu. Tādā gadījumā Briselē runā par vismaz viena gada termiņu. Taču tas baida pašus britus. Kā ziņo mediji, grūti iedomāties, kāda gaisotne Lielbritānijā varētu pavadīt vēlēšanu kampaņu Eiropas parlamentam.  Versijas par tālāko notikumu attīstību ir ļoti dažādas. Daļa ekspertu domā, ka gribi vai negribi, bet pusēm būs jāmēģina panākt kompromiss. Izskatās, ka Terēze Meja jau nākamnedēļ var trešo reizi mēģināt likt esošo vienošanos uz balsošanu. Citi savukārt cer, ka spriedze liks atgriezties pie idejas par otro referendumu un izstāšanās atcelšanu vispār. Tikmēr netrūkst arī tādu, kas atbalsta bezvienošanās izstāšanos no Eiropas Savienības, kaut arī parlaments vakar tai teica striktu "nē". Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tuvākajās dažās dienās notiks ļoti intensīvas sarunas par tālāko, un, iespējams, Eiropas Savienības līderiem būs jālemj, kā reaģēt uz Londonas lūgumu atlikt izstāšanās datumu. Džeina Morisa, bijusī politiķe no Ziemeļīrijas sieviešu koalīcijas. Viena no personām, kas strādāja pie Lielās piektdienas vienošanās: Es biju viena no tām, kas pirms referenduma izgāja ielās un iestājās pret breksitu, jo mana pieredze un zināšanas par eiropeiskajām jūtām Ziemeļīrijā mani darīja bažīgu. Šķita, ka kaut kas slikts var notikt. Un notika. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka tas visus šokēja. Man šķiet, ka cilvēki vienkārši nedomāja, ka tas notiks, nesaprata sekas šim balsojumam. Es domāju, ka viņi to tikai tagad sāk saprast. Un vēl - mums ir milzīga problēma ar izpratni par Eiropas Savienību. Pilnīgi noteikti Lielbritānijā, mazliet mazāk Ziemeļīrijā, jo mēs esam saņēmuši daudz fondu naudas, finansējums miera uzturēšanai, bet robežas jautājums [pirms referenduma] netika pietiekami apspriests. [Kā to atrisināt?] Es un daudzi citi uzskata, ka vislabākais risinājums ir Lielbritānijai atrast veidu, kā palikt ES. Rīkot vēl vienu referendumu [par dalību ES] vai par vienošanos, kad tāda tiks panākta. Tas varētu novest pie cita rezultāta. Neapšaubāmi, daudzi cilvēki varētu būt dusmīgi par to, kas notiek ar demokrātiju, vai būs vēl trešais referendums? Šādi jautājumi tiek uzdoti. Mana pirmā izvēle būtu rīkot vēl vienu balsojumu un palikt ES. Otrā izvēle ir panākt Ziemeļīrijai tādu kā īpašu statusu, bet es negribētu to tā saukt, es to saucu par „goda asociāciju”, kas nozīmētu Ziemeļīrijai palikt gan ES, gan Lielbritānijā. Es to esmu aizstāvējusi parlamenta komitejās, un man ir vaicāts, kas notiks ar robežu, ja Ziemeļīrija paliktu ES,  un es viņiem atbildu- lai tā ir ostās, lidostās, bet ne starp Īrijām. Šobrīd pati svarīgākā lieta ir iegūt vairāk laika. Ir cilvēki, kuri runā par bezvienošanās breksitu, ka labāk ir izstāties bez vienošanās, nekā ar sliktu vienošanos. Bez vienošanās.. Tam būtu fenomenāls iespaids uz Ziemeļīriju. Kas notiktu uz robežas?! Un Ziemeļīrijā ir vēl viena problēma - breksits ir pastiprinājis plaisu starp unionistiem un nacionālistiem, jo nacionālisti parasti ir vairāk eiropeiski noskaņoti, unionisti parasti ir mazāk eiropeiski noskaņoti. Es nekad nevienu nevēlos biedēt, man tas sķiet nepareizi. Neviens nevēlas atgriezties pagātnē, [kad Īrijā valdīja nemieri],neviens! Bet breksits ir pastiprinājis šīs atšķirības starp cilvēkiem, un tā nav laba lieta.   Venecuēla Pirms pusotra mēneša Venecuēlas Nacionālās asamblejas līderis Huans Gvaido pasludināja sevi par valsts pagaidu prezidentu, un viņu kā likumīgo valsts vadītāju ir atzinušas nu jau vairāk nekā 50 pasaules valstis. Atsaucoties Gvaido aicinājumam, viņa atbalstītāji regulāri rīko dažādas protesta akcijas. Cilvēki iziet ielās arī šonedēļ, kad Venecuēla piedzīvo vienus no pēdējā laika lielākajiem elektroapgādes pārrāvumiem. Pirmdien šo pārrāvumu dēļ opozīcijas kontrolētā Nacionālā sapulce izsludināja valstī ārkārtas stāvokli. Elektrības pārrāvumi ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi - cilvēku iespējas tikt pie dzeramā ūdens vai iegādāties pārtiku, bet arī, piemēram, slimnīcu darbu. BBC ziņo, ka ārstiem nākas atslēgt intensīvās aprūpes iekārtas. Opozīcija uzskata, ka elektrības pārrāvumu dēļ dzīvības zaudējuši vismaz 24 cilvēki.  Savukārt, prezidents Nikolas Maduro paziņojis, ka elektroapgādes pārtraukumi notikuši ASV kiberuzbrukumu dēļ. Venecuēlas prokuratūra otrdien paziņoja, ka pret Huanu Gvaido tiek veikta izmeklēšana, kā pret šo uzbrukumu „intelektuālo autoru”. Slovākija Šodienas Slovākijas prezidenta vēlēšanās par valsts galvas amatu sacenšas 15 kandidāti. Ja neviens no viņiem pirmajā kārtā neiegūs vairāk nekā 50% vēlētāju balsu, divi visvairāk balsu ieguvušie pretendenti mērosies spēkiem otrajā kārtā 30. martā. Slovākijas prezidents tiek ievēlēts vistautas vēlēšanās kopš 1999. gada, kad valsts parlaments – Nacionālā Padome – vairāk nekā pusgadu nespēja ievēlēt jaunu prezidentu, un risinājums tika rasts Konstitūcijas izmaiņās. Lai piedalītos vēlēšanās, prezidenta kandidātam jāsavāc vai nu 15 000 pilsoņu parakstu, vai vismaz 15 parlamenta deputātu, respektīvi – 10% deputātu paraksti. Slovākijas prezidenta pilnvaru apjoms un funkcijas ir salīdzināmas ar Latvijas Valsts prezidenta pilnvarām un funkcijām. Tomēr uzmanība, kas pievērsta šīm prezidenta vēlēšanām, ir lielāka, nekā būtu sagaidāms, ievērojot amata politisko  ietekmi. Tās tiek uzlūkotas kā sabiedrības noskaņojuma indikators turpmākajam Slovākijas politikas kursam. Arī Slovākijā pēdējos gados pamanāmākas kļuvušas eiroskeptiskas un antiliberālas tendences, un tiek spekulēts par to, vai arī Slovākija negrasās šai ziņā pievienoties tās Centrāleiropas kaimiņvalstīm Ungārijai un Polijai. Valdošās koalīcijas, sevišķi tās nozīmīgākās partijas „Virziens – sociāldemokrātija” reputāciju iedragājusi koruptīvas darbības pētījušā žurnālista Jana Kucjaka un viņa līgavas noslepkavošana pagājušā gada martā. Dubultslepkavībai sekojušās protesta akcijas maksāja amatu premjeram Robertam Fico. Pāris mēnešus vēlāk pašreizējais prezidents Andrejs Kiska paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu, lai gan tābrīža reitingi solīja viņam teju garantētu uzvaru. Partija „Virziens – sociāldemokrātija” šajās vēlēšanās izspēlējusi īstu slovāku politikas dūzi: pašreizējo eirokomisāru enerģētikas jautājumos un vienu no Komisijas viceprezidentiem Marošu Ševčoviču, kurš pārstāv savu valsti Eiropas Komisijā nu jau teju desmit gadus. Oficiāli Ševčovičs gan piedalās vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Viņa nozīmīgākā sāncense ir 2017. gadā dibinātās liberālās un proeiropeiskās partijas „Progresīvā Slovākija” kandidāte, juriste un vides aktīviste Zuzana Čaputova, kuru atbalsta arī vairākas citas liberālas un proeiropeiskas partijas. Aptauju dati, kurus bija atļauts publiskot līdz marta sākumam, vedina domāt, ka tieši Čaputovas izredzes šais vēlēšanās vērtējamas visnopietnāk. Sevišķi jau pēc tam, kad cits spēcīgs liberālā spārna kandidāts, ķīmijas zinātņu doktors un uzņēmējs Roberts Mistrīks februāra beigās atsauca savu kandidatūru, aicinot atbalstīt Čaputovu. Kā trešais spēcīgākais pretendents tiek minēts jurists, kādreizējais tieslietu ministrs Štefans Harabins; neatkarīgais kandidāts, kurš sevi definē kā kristīgu nacionālistu. Viņa programmā dominē esošās politiskās konjunktūras nomaiņa, pretošanās „Briseles diktātam” un draudzība ar Krieviju. Vēl radikālāks antiliberālis, Eiropas Savienības un arī NATO noliedzējs ir partijas „Kotleba – Tautas partija "Mūsu Slovākija” līderis un prezidenta kandidāts Marians Kotleba. Pēdējās aptaujas rāda, ka pirmajā kārtā, visticamāk, uzvarēs Zuzana Čaputova. Žurnāliste Olga Bakova komentē viņas iespējas uzvarēt vēlēšanās: Viņa jau ir guvusi atbalstu, jo bija vēl viens kandidāts [Roberts Mistriks], ar kuru Čaputovai  bija ļoti līdzīgs vēlētāja profils, un bija skaidrs, ka šie vēlētāji balsos par vienu vai otru. Viņš savu kampaņu sāka pirmais, viņam bija daudz vairāk naudas, viņam bija lieli plakāti, viņš bija viņai priekšā aptaujās, bet sākumā viņi sarunāja, ka tas, kuram būs mazāks atbalsts, izstāsies no cīņas par prezidenta krēslu un atbalstīs otru kandidātu. Izskatījās, ka viņa būs tā, kas izstāsies, un daļa no diskusijām par šīm vēlēšanām ir bijušas par to, KAD viņa to darīs. Bet viņa lika pagaidīt, sacīja, ka ir tikai sākusi savu kampaņu. Beigās Mistriks saprata, ka viņam nepietiek balsu, ka pārsteidzošā kārtā Čaputova iegūst lielāku vēlētāju atbalstu, un viņš izstājās no cīņas, un tagad atbalsta Čaputovu. Tas, ka viņš aicina savus atbalstītājus balsot par viņu gan nenozīmē, ka tagad viņi tā arī rīkosies. Daļa ir pieslējusies viņai, to var redzēt pēc aptaujām. Bet ir arī plašāks skats [uz šīm vēlēšanām]. Jūs zināt, tika nogalināts žurnālists Jans Kuciaks, un valdošajai partijai „Smer” bija jāmaina gan iekšlietu ministrs, gan premjers. [Viņu kandidāts] Maroš Ševčovičs nav slikts kandidāts partijai, viņš ir ļoti iesaistīts starptautiskajā politikā, bet šīs vēlēšanas nav par viņu, bet gan par partiju, ko viņš pārstāv. Manuprāt, šīs vēlēšanas būs kā referendums [par atbalstu] Smer. [Ja runājam par tematiem], par ko notiek diskusijas, tad jāsaka, ka tie ir dažādi- vai mums vajadzētu pamest ES, vai mums vajadzētu palikt NATO, LGTB tiesību jautājums. Ļoti daudz jautājumu. Un Čaputovas kundze kā prezidenta amata kandidāte ļoti atklāti sacīja, ka viņa atbalsta LGTB tiesības, viendzimuma laulības un pat bērnu adopciju. Ja bērnam nav vecāku, kāpēc gan ne? Mums tas ir jāapspriež. Šis ir ļoti jūtīgs jautājums Slovākijā. Tagad viņu apraksta kā ļoti liberālu kandidāti, savukārt, Ševčovičš ar savu sievu cep šniceli un stāsta, ka viņi ir tradicionāla ģimene. Ļoti daudzi jautājumi ir apspriesti pirms šīm vēlēšanām, bet mēs redzēsim politiskajās debatēs, kas būs tie, kas tur tiks izcelti, un kurš kuram par šiem jautājumiem  uzbruks.  

Studijā notikumus komentē žurnāliste Anna Ūdre un Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Telefonsarunā - LR ZD korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Prezidenta Makrona uzsaukums eiropiešiem Vēl nekad kopš Otrā pasaules kara Eiropa nav bijusi tik svarīga. Taču nekad tā nav bijusi tādās briesmās. Tā pauž Francijas prezidents Emanuels Makrons savā programatiskajā rakstā „Eiropas atjaunotnei”, kas sākas ar uzrunu „Eiropas pilsoņi”. 4. martā šis manifests tika vienlaicīgi publicēts vairākos lielākajos Eiropas laikrakstos, kā arī Elizejas pils tīmekļa vietnē. Tur tas lasāms visās 22 oficiālajās Eiropas Savienības valodās, tai skaitā latviski. Publikācija ir ne vien starta šāviens prezidenta pārstāvētā politiskā spēka – centriski sociālliberālās partijas „Uz priekšu, Republika!” – Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņai. Tas ir arī vēl viens apliecinājums pašreizēja Francijas valsts vadītāja ambīcijām būt par Eiropas Savienības idejisko līderi un attīstības stratēģi. Raksts „Eiropas atjaunotnei” turpina motīvus, kurus prezidents Makrons pastāvīgi daudzinājis kopš savas iznākšanas Francijas un Eiropas politikas priekšplānā, proti: Eiropas Savienības savā pašreizējā formā nav gatava mūsdienu pasaules izaicinājumiem, un no spējas īstenot mērķtiecīgāku, vienotāku un izlēmīgāku politiku ir atkarīga tās turpmākā pastāvēšana. Stilā, kas neizbēgami asociējas ar hrestomātisko Francijas Republikas devīzi „Brīvība, vienlīdzība, brālība”, prezidents Makrons definē trīs Eiropas atjaunotnes pīlārus: brīvība, aizsargātība un progress. Ne pārāk garajā tekstā piesaukti konkrētie politiskie risinājumi, kuriem, Makrona redzējumā, jāiemieso piesauktā triāde. Eiropas brīvību aizsargāšanas nolūkā dibināma Demokrātijas aizsardzības aģentūra, kam jācīnās pret kiberuzbrukumiem un informatīvām manipulācijām. Nepieciešami vienoti savienības robežapsardzības spēki un visai Šengenas zonai vienoti patvēruma piešķiršanas nosacījumi. Jānoslēdz drošības un aizsardzības līgums, kura ietvaros dalībvalstis uzņemsies noteiktākas saistības kopīgās aizsardzības politikas ietvaros. Vienotajai Eiropas politikai bargāk un konsekventāk jāvēršas pret uzņēmumiem, kuri neievēro ekoloģijas standartus, datu aizsardzības noteikumus vai ir negodprātīgi nodokļu nomaksā. Eiropai jāīsteno vienota sociālās aizsardzības sistēma, kas nodrošinātu līdzvērtīgu darba samaksu un minimālā atalgojuma standartu visās dalībvalstīs. Jāīsteno daudz ambiciozāka vides aizsardzības politika, šai nolūkā dibinot Eiropas Klimata banku ekoloģisko projektu finansēšanai un Eiropas pārtikas drošības dienestu. Šo un dažu citu pasākumu uzskaitījumu noslēdz ideja vēl līdz šī gada beigām organizēt Eiropas konferenci – visaptverošu dalībvalstu un savienības institūciju pārstāvju forumu. „Tas,” kā pauž prezidents Makrons, „noteiks visai Eiropas Savienībai ceļa karti, kas šīs būtiskās prioritātes vērtīs konkrētās darbībās. Mums būs nesaskaņas, bet vai gan labāka ir sastingusi Eiropa, vai tomēr Eiropa, kas attīstās, reizumis dažādos ritmos, paliekot atvērta visiem?”   Igaunijas Rīgikogu vēlēšanu rezultāti Svētdien notikušo Igaunijas parlamenta – Rīgikogu – vēlēšanu rezultāti visumā apstiprināja priekšvēlēšanu kampaņas laikā prognozēto. Neliels pārsteigums ir līdz šim opozīcijā bijušās Reformu partijas labie rezultāti, palielinot savu frakciju no 30 līdz 34 mandātiem. Savukārt lielākais līdzšinējās valdības spēks – Centra partija – startējusi vājāk nekā prognozēts, zaudējusi vienu mandātu un palikusi otrā ar 26 vietām parlamentā. Tomēr līdzšinējās valdības liktenim būtiskāks ir divu mazāko koalīcijas partiju – sociāldemokrātu un labējās apvienības „Tēvzeme” – visai bēdīgais rezultāts, kas laupījis koalīcijai vairākumu Rīgikogu. Lielākais vēlēšanu ieguvējs ir Konservatīvā Tautas partija, kura savu mandātu skaitu palielinājusi no septiņiem līdz 19. Ir gan maz ticams, ka ar šo labēji populistisko spēku kāda no partijām būs gatava sadarboties valdībā. Daudz ticamāka šķiet atgriešanās pie koalīcijas sastāva, kāds tas bija līdz 2016. gada nogalei, kad abi mazākie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti un „tēvzemieši” – uzteica sadarbību Reformu partijai, izveidojot valdību ar līdz tam opozicionāro Centra partiju. Nevar izslēgt arī abu lielāko partiju – reformistu un centristu – iesaistīšanos koalīcijā, kas gan pēdējoreiz notika pagājušās desmitgades pirmajā pusē.

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam. Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu. Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa. Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle. Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām. [Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā. Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti 24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.   Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU 3.kursa staprautisko attiecību studente Katrīna Marija Sitniece. Irānas Islāma Republika Visjaunākais posms vairāk nekā divarpus tūkstoš gadu ilgajā Irānas valsts vēsturē iesākās 1979. gadā, kad islāma revolūcijā gāja bojā šaha Mohammeda Rezā Pehlevī režīms. Gan šaha autoritārās varas iedibināšanās militārā apvērsumā 1953. gadā, gan tās pastāvēšana bija cieši saistīta ar Lielbritānijas un ASV ietekmi, pamatā – vēlmi saglabāt kontroli pār Irānas naftas resursiem. No vienas puses, šaha režīms centās rietumnieciskot un sekularizēt sabiedrību, īstenoja ekonomiski produktīvas reformas, no otras puses, tas brutāli apspieda jebkādu politisku opozīciju. Tas, ar ko, domājams, nebija rēķinājusies šaha Mohammeda rietumu sabiedrotie, bija sabiedrības pretestības centrēšanās ap konservatīvi islāmiskajām vērtībām. 1979. gada islāma revolūcija pārvērta Irānu no rietumnieciski orientētas diktatūras par totalitāri teokrātisku valsti – Irānas Islāma Republiku. Par noteicošo personu kļuva islāma garīgais līderis jeb ajatolla Rūhollāhs Homeini. Irānas attiecības ar Savienotajām Valstīm fundamentāli sabojāja radikāli noskaņotu studentu iebrukums amerikāņu vēstniecību Teherānā 1979. gada novembrī, saņemot un vairāk nekā gadu turot gūstā 52 ASV pilsoņus. Nekādas spožās nebija arī attiecības ar PSRS, kas tieši tobrīd bija okupējusi Afganistānu, kur Irāna atbalstīja šiītu pretošanās kustības grupas. Valsts nonāca starptautiskā izolācijā, kas 1980. gadā pamudināja uz militāru avantūru kaimiņvalsts Irākas diktatoru Sadamu Huseinu. Irākas-Irānas karš ilga nepilnus astoņus gadus, prasīja simtiem tūkstošu dzīvību un beidzās bez būtiskiem ieguvumiem vienai vai otrai pusei. Arī ar vairumu citu reģiona valstu Irānai veidojās saspringtas attiecības. Jau vēsturiski tā bijusi savrupa no pārējās islāma pasaules kā valsts ar šiītu islāma dominanti. Tagad tā tika uzlūkota kā radikalizācijas perēklis un uzvarējušas islāma revolūcijas piemērs, kas šķita bīstams teju visiem Tuvo Austrumu līderiem. Irāna regulāri sniegusi atbalstu šiītu grupējumiem aiz tās robežām; sevišķi ciešs tās sabiedrotais ir Libānas šiītu kustība Hezbollah, kuru daudzas valstis uzskata par teroristisku. Sevišķi saspringtas ir Irānas attiecības ar Saūda Arābiju, un daži komentētāji šo pretstāvi raksturo pat kā „Tuvo Austrumu auksto karu”. Pēc ajatollas Homeinī aiziešanas mūžībā 1989. gadā Irānas valdība sāka realizēt pragmatiskāku, uz ekonomisko izaugsmi vērstu politiku. Tomēr konservatīvā islāma noskaņojums sabiedrībā joprojām paliek visai ietekmīgs. Kopš šī gadsimta sākuma bažas starptautiskajā sabiedrībā raisīja Irānas kodolizpētes programma, kas, iespējams, bija mēģinājums iegūt savu kodolieroču arsenālu. Tas bija iemesls ANO noteiktām ekonomiskajām sankcijām, kas radīja valstij nopietnas ekonomiskas problēmas. Kā pozitīvs pavērsiens Irānas un Rietumu dialogā tiek raksturota samērā mērenā politiķa Hasana Rūhānī ievēlēšana par Irānas prezidentu 2013. gadā. 2015. gadā tika noslēgta sešu valstu grupas – ASV, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Ķīnas un Krievijas – vienošanās ar Irānu par sankciju atcelšanu, Irānai garantējot atteikšanos no kodolieroču izstrādes. Pagājušā gada maijā, prezidentam Trampam deklarējot šīs vienošanās neefektivitāti, Savienotās Valstis izstājās no vienošanās un atsāka sankciju režīma īstenošanu pret Irānu. Indijas un Pakistānas konflikts Indijas un Pakistānas teritoriālais konflikts par Kašmiras reģionu ilgst jau kopš 1947. gada, kad bijušie britu koloniālie valdījumi Indijā tika sadalīti divās valstīs pamatā pēc reliģiskās piederības. Maharadžas valsts Džammu un Kašmira bija reliģiski un kulturāli neviendabīgs reģions, pretenzijas uz kuru izvirzīja abas jaunās kaimiņvalstis. Trīs reizes pagājušajās septiņās desmitgadēs pretstāve pāraugusi militāros konfliktos starp Indiju un Pakistānu. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bruņota pretestība Indijas kontrolētajā Kašmiras daļā prasījusi jau apmēram 70 000 dzīvību. Par tā pastāvīgu konflikta sastāvdaļu kļuvuši teroristu uzbrukumi. Pēdējais incidents notika 14. februārī, kad spridzinātāja pašnāvnieka uzbrukumā indiešu drošības spēku autokolonnai gāja bojā 40 indiešu militārpersonas. Atbildību uzņēmusies Pakistānā bāzētā islāma teroristu organizācija Džaīš-e-Mohammed – „Muhameda armija”. Pakistānas valdība, kā iepriekš līdzīgos gadījumos, noliegusi jebkādu saistību ar notikušo, taču tiek minēts, ka teroristiskajai organizācijai ir saiknes ar Pakistānas izlūkdienestu. Pēc uzbrukuma Indijas premjerministrs Narendra Modi nāca klajā ar paziņojumu, ka Indijas atbildes akcijas būšot „graujošas”. Uz to Pakistānas premjerministrs Imrans Hans paziņojis, ka Indijas uzbrukuma gadījumā Pakistāna nevilcināsies ar atbildes triecienu.   Prezidenta Trampa jaunākās aktivitātes Papildu spriedzi jau tā sarežģītajām attiecībām starp ASV un to parteriem Rietumeiropā radījis prezidenta Donalda Trampa 17. februāra ieraksts tviterkontā, kurā viņš aicinājis Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un citas valstis uzņemt atpakaļ tos savus valstspiederīgos, kuri Sīrijā cīnījušies grupējuma „Islāma valsts” rindās un krituši ASV sabiedroto gūstā. Tādu esot apmēram 800. „Alternatīva nav laba, ciktāl mums nāksies viņus palaist brīvībā,” prezidents paudis ierakstā. Šie izteikumi izraisījuši satraukumu Eiropas galvaspilsētās. Stingri juridiski vērtējot, šīm valstīm nebūtu iemesla atteikties uzņemt atpakaļ savus pilsoņus. Tomēr Lielbritānijas un Francijas valdību pārstāvji pauduši, ka noziedzniekus būtu jātiesā tur, kur tie pastrādājuši savus noziegumus. Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss paziņojis, ka Vācija šos kaujiniekus varētu uzņemt atpakaļ tikai ar nosacījumu, ka viņi tūdaļ tiek arestēti un tiesāti, ko garantēt esot ļoti sarežģīti. Katrā ziņā iespēja, ka bijušie „kalifāta kareivji” varētu nekontrolēti atgriezties Eiropā, radījusi nopietnas bažas.

Studijā notikumu komentē arī LTV žurnāliste Paula Justoviča un politologs Ojārs Skudra. Turcija Modernās turku valsts pamati tika likti pirms simt gadiem, kad sabruka Pirmajā pasaules karā sakautā Osmaņu impērija, un pēckara Turcijas priekšgalā nostājās bijušās sultāna armijas feldmaršals Mustafa Kemals. Viņš palika valsts vadībā līdz pat savai nāvei 1938. gadā, būdams līderis ar milzu autoritāti, kuram 1934. gadā Turcijas parlaments oficiāli piešķīra pagodinošo pievārdu Ataturks – „turku tautas tēvs”. Kemals īstenoja radikālu valsts un sabiedrības modernizāciju, dažos gados demontējot islāma reliģiskajās normās balstīto politisko, tiesisko un izglītības sistēmu un veidojot Rietumu parauga sekulāru sabiedrību. Par valdošo ideoloģiju kļuva turku nacionālisms. Ataturka vadītā Republikāniskā Tautas partija faktiski palika vienīgais politiskais spēks valstī līdz pat 1945. gadam. Ārpolitiski Turcija šai laikā saglabāja neitralitāti, tikai simboliski iesaistoties Otrā pasaules kara antihitleriskajā koalīcijā, bet pēckara periodā Padomju Savienības agresīvie mēģinājumi pakļaut Turciju savai militārajai kontrolei padarīja to par Savienoto Valstu sabiedroto un NATO dalībvalsti. Republikāniskās Tautas partijas zaudējums 1950. gada vēlēšanās iezīmēja jauna posma sākumu Turcijas Republikas iekšpolitikā. Savas pozīcijas politiskajā ainavā sāka nostiprināt gan reliģiski konservatīvas, gan arī radikāli kreisas un labējas ievirzes spēki. Politiskajos procesos vairākkārt iejaucās armija, gāžot civilās valdības, tomēr neiedibinot ilglaicīgas militārās huntas. Sevišķi satricinājumiem bagāti bija pagājušā gs. 70. gadi, kad sadursmes starp labējiem ultranacionālistiem un radikāli kreisajiem prasīja vairākus tūkstošus dzīvību. Valsts dienvidaustrumos izvērtās kurdu minoritātes bruņotā cīņa, kuras priekšgalā nostājās radikāli kreisā Kurdistānas Strādnieku partija. Zināma stabilizācija notika pēc ilgākā militārās pārvaldes posma no 1980. līdz 1983. gadam, kad premjera Turguta Ozala valdība panāca ekonomikas uzplaukumu un 1987. gadā tika uzsāktas sarunas par Turcijas pievienošanos Eiropas Kopienai. Tomēr nākamā desmitgade iezīmējās ar nestabilām koalīcijas valdībām, ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos un vēl vienu valdības atkāpšanos pēc armijas pieprasījuma. 2002. gadā parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Stambulas mēra Redžepa Tajjipa Erdogana vadītā Taisnīguma un attīstības partija, kurai izdevies palikt pie varas līdz pat šodienai. Balstoties samērā stabilajā ekonomikas izaugsmē, Erdogans un viņa partija sabiedrības vairākuma acīs kļuva par stabilitātes garantu. Tomēr pēdējos gados varas koncentrācija valsts līdera rokās, viņa arvien autoritārākā stāja jau iegūst diktatoriska režīma iezīmes. 2016. gada jūlijā valstī notika militārā apvērsuma mēģinājums, kuru daudzi gan uzskata par varas inspirētu. Tīrīšanas armijā, valsts iestādēs un izglītības sistēmā pēc 2016. gada jūlija notikumiem bija tik straujas un masveidīgas, ka liek domāt par iepriekš sagatavotu akciju. 2017. gada 16. aprīļa referendums padarīja Turciju par prezidentālu republiku, konstitucionālā līmenī nostiprinot Erdogana varas dominanti.   Itālijas valdības ārpolitiskās ekstravagances Pirms nedēļas notikusī Francijas vēstnieka Itālijā atsaukšana uz Parīzi konsultācijām ir skandaloza situācija divu Eiropas Savienības valstu attiecībās. Starptautiskajā diplomātijas praksē šāds solis nozīmē nepārprotamu norādījumu uz otrās puses nedraudzīgu rīcību. Jau drīz pēc tam, kad pagājušā gada jūlija pie varas Itālijā nāca populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un labēji nacionālistiskās „Ziemeļu līgas” koalīcija, starp Romu un Parīzi iezīmējās spriedze. Francijas centriskās valdības vadītājs prezidents Emanuels Makrons nekad nav slēpis savu negatīvo attieksmi pret šādas ievirzes spēkiem, savulaik pat nodēvējot populismu par lepru, no kuras Eiropai jāārstējas. Saprotams, Romas līderi nepalika parādā, apmētājot Parīzi ar pārmetumiem par nesolidāru rīcību bēgļu jautājumos un neokoloniālisma politiku Āfrikā un paužot cerības, ka franči tikšot vaļā no sava „drausmīgā” prezidenta. Tomēr šie verbālie dzēlieni droši vien nebūtu kļuvuši par iemeslu tik krasam diplomātiskajam demaršam, ja ne Pieczvaigžņu kustības brāļošanās ar Francijas „dzelteno vestu” kustību. Radusies no stihiskiem protestiem pagājušā gada rudenī, tagad „dzelteno vestu” kustība mēģina konsolidēties par politisku spēku un iesaistīties Eiroparlamenta vēlēšanu cīņā. „Pieczvaigžņu kustības” līderis un Itālijas premjera biedrs Luidži di Maijo izvērsis ar „vestēm” aktīvus, t.sk. personiskus kontaktus, un jau paziņojis, ka „pārmaiņu vējš pūš pāri Alpiem”. Tā nu vēstnieks Kristiāns Massē joprojām ir Parīzē, un viņa atgriešanās datums Romā pagaidām nav zināms. Jāpiebilst, pretrunas ar Franciju nebūt nav vienīgais spriedzes avots Itālijas pašreizējās valdības attiecībās ar Eiropas partneriem. „Ziemeļu līgas” līdera un premjerministra Mateo Salvini deklarētā vēlme panākt Eiropas Sankciju mīkstināšanu pret Krieviju vai vismaz nepieļaut sankciju sarakstu paplašināšanu ir krasā pretrunā Lielbritānijas, Baltijas valstu un arī Polijas nostādnēm šajā jautājumā.   Valdības krīze Spānijā Trešdien Spānijas parlamenta vairākums noraidīja sociālistu partijas iesniegto budžeta projektu, tā padarot ļoti ticamas ārkārtas vēlēšanas. Jau pirms balsojuma premjerministrs Pedro Sančess pieteica šādu virzību negatīva balsojuma gadījumā, lai gan galīgo lēmumu spāņu sociālistu līderis grasās paziņot pēc valdības sēdes piektdien. Sančesa valdībai parlamentā nav absolūtā vairākuma, un tai nākas paļauties uz mazo reģionālo partiju, tai skaitā divu Katalonijas partiju, atbalstu. Tieši kataloņi šoreiz bija tie, kas pievienojās opozīcijas – labējām – partijām balsojumā pret budžetu. Katalāņu neapmierinātību izraisījusi valdības striktā nevēlēšanās ielaisties jebkādās diskusijās par Katalonijas neatkarības referenduma rezultātiem. Stāvokli vēl vairāk nokaitējis otrdien sāktais tiesas process, kurā 12 Katalonijas neatkarības kustības līderi apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Tā Spānijas tiesa kvalificējusi autonomijas neatkarības procesu, kas kulminēja referendumā 2017. gada 1. oktobrī. Notiesājoša sprieduma gadījumā apsūdzētajiem draud līdz pat 25 gadiem cietumā. Tikām labējā opozīcija – bijušā premjera Marjano Rahoja Tautas partija un Pilsoņu partija – apsūdz sociālistus pārliekā piekāpībā katalāņu separātistiem un aicina viņus nevilkt garumā ar ārkārtas vēlēšanām. Tiek gan prognozēts, ka arī pēc šīm vēlēšanām Spānijas politisko spēku izkārtojumā nekas radikāli nemainīsies.  

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņos esošās Saūda Arābijas, šeit atļauts celt baznīcas un noturēt kristiešu dievkalpojumus. Spriežot pēc reportāžām, uzņemšana Abū Dabī notika ar pienācīgo godu un vērienu, lai neteiktu – pompu: kavalērijas eskortu, artilērijas salūta zalvēm un iznīcinātājiem, kuri iezīmēja debesīs baltas un dzeltenas vērpetes – Vatikāna karoga krāsās. Tiesa, no valsts puses augsto viesi uzņēma nevis emirātu federācijas prezidents, Abū Dabī emīrs, bet gan kroņprincis un bruņoto spēku komandieris šeihs Muhameds bin Zajeds Al Nahajans. Tiekoties ar vienu no autoritatīvākajiem islāma garīgajiem līderiem – Al Ahzaras universitātes augstāko imāmu šeihu Ahmadu at-Taijību, tika parakstīts „Cilvēces brālības dokuments” – deklarācija, kurā, kā izteicies pāvests, „mēs apstiprinājām kopīgu aicinājumu visiem cilvēkiem būt brāļiem un māsām, ciktāl tie visi ir Dieva bērni”. Vēl viens pirmreizējs notikums bija pāvesta mesa, noturēta stadionā 135 tūkstošiem ticīgo – līdz šim kristiešu dievkalpojumi Apvienotajos Arābu Emirātos bija atļauti tikai baznīcās. Tiek lēsts, ka šai Persijas līča valstī dzīvo vismaz miljons katoļticīgo – lielāko tiesu imigranti no Filipīnām un Indijas. Donalda Trampa ikgadējā uzruna Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka prezidenta pienākumu, citējot, „laiku pa laikam sniegt Kongresam informāciju par Savienības stāvokli un ieteikt viņu apsvēršanai tādus pasākumus, kurus viņš vērtē kā nepieciešamus un lietderīgus”. Pirmais, kurš uzrunāja Pārstāvju palātas un Senāta apvienoto sanāksmi, bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1790. gada 8. janvārī. Viņa piemēram sekoja arī nākamais prezidents Džons Adamss, taču trešais prezidents Tomass Džefersons šo praksi pārtrauca, uzskatot, ka tā pārāk atgādina monarhu troņa runas. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu prezidenti savu konstitucionālo pienākumu izpildīja rakstiski, likumdevējiem to nolasīja kāds administrācijas pārstāvis, un arī pašu uzrunu saturs bija lielākoties sausi statistisks. Tradīciju katru prezidentūras gadu uzsākt ar personisku ziņojumu likumdevēju kopsapulcei 1913. gadā atjaunoja prezidents Vudro Vilsons, kuru, cita starpā, atceramies kā Latvijas vēsturē nozīmīgo „14 punktu” – tautu pašnoteikšanās tiesību nozīmīgākās deklarācijas – autoru. Ar spilgtām un programatiskām uzrunām vēsturē palicis arī prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš, starp citu, pirmais 1934. gadā lietoja apzīmējumu „State of the Union Address” – "Uzruna par Savienības stāvokli". Procedūra paredz, ka uzaicinājumu prezidentam uzstāties Kongresā nosūta Pārstāvju palātas spīkers, taču Kongresa un prezidenta budžeta pretstāves un valdības iestāžu finansējuma apturēšanas situācijā uz spīkeres Nensijas Pelosi uzaicinājumu prezidentam Trampam nācās pāris nedēļas pagaidīt. Galu galā Donalda Trampa uzstāšanās notika 5. februārī. Teju neviens komentārs presē pirms uzstāšanās neiztika bez aizrādījuma, ka Kongress nesagaida prezidentu ar triumfu. Konfliktsituācijai budžeta sakarā ir rasts vien pagaidu risinājums, un pastāv iespēja, ka administrācijas iestāžu finansējuma apturēšana var atsākties. Demokrātu partijas dāmas, kuru likumdevēju rindās šajā sasaukumā ir vairāk nekā jebkad agrāk, jau otro gadu ierodas šai notikumā ģērbtas baltā. Šī krāsa tiek asociēta ar 19. un 20. gs. mijas sufražistu – sieviešu politiskās emancipācijas kustību; šādi tiek pausts vērtējums kabineta politikai un paša prezidenta individuālajai stājai, kurā var saskatīt vīrišķā šovinisma akcentus. Nekas gan neliecināja, ka šī saspringtā atmosfēra kaut par nieku iespaidotu prezidenta pašpārliecinātību un oratora spējas. Pozitīvo ekonomikas un sociālās situācijas rādītāju uzskaitījums un vispārējās Savienoto Valstu varenību apliecinošās tēzes lika vienoties ovācijās kā prezidenta politiskajiem atbalstītājiem, tā oponentiem. Tomēr pēc tam, kad uzruna bija sasniegusi tradicionālo kulmināciju ar frāzi „State of our Union ir strong” – „mūsu Savienības stāvoklis ir spēcīgs” – un turpinājās ar konkrēto politikas aspektu iztirzājumu, zāles reakcija arvien biežāk kļuva dalīta. Pa kreisi no tribīnes – Republikāņu frakcijas rindās – ar entuziastiskām ovācijām tika uzņemta atkal jau paustā apņēmība celt aizsragbūves uz robežas ar Meksiku, apgalvojums, ka bez Trampa ASV šobrīd jau karotu ar Ziemeļkoreju, un jaunumi par ieplānoto nākamo tikšanos ar „priekšsēdētāju Kimu”, plāns uzsākt sarunas ar Taliban kustību Afganistānā un viss pārējais prezidenta teiktais. Tikām pa labi, kur atrodas Demokrātu frakcijas vietas, tie paši izteikumi tika uzņemti ar vīpsnājošām vai nīgrām grimasēm.

Studijā notikumus komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politoloģe Rasma Kārkliņa. Krīze Venecuēlā Pašreizējā situācija Venecuēlā ir kārtējais saasinājums jau vairākus gadus ilgstošajā politiskajā krīzē, kas šajā Latīņamerikas valstī noris uz ilgstošas un ļoti smagas sociālekonomiskās krīzes fona. Aizsākums visam meklējams vēl pagājušajā gadsimtā – 1999. gadā, kad pie varas Venecuēlā nāca bijušais pulkvedis Ugo Čavess un viņa Apvienotā sociālistu partija. Čavesa valdības īstenotā populistiskā politika sākotnēji iejūsmināja sabiedrības trūcīgāko daļu, taču jau pēc dažiem gadiem izraisīja kapitāla aizplūšanu no valsts un, attiecīgi, attīstībai nepieciešamo investīciju apsīkumu. Investīciju trūkuma dēļ kritās arī galvenā Venecuēlas ienākumu avota – naftas ieguves rūpniecības – rentabilitāte. Valstī uzzēla korupcija, auga noziedzības līmenis, valdošās nomenklatūras ieviestie cenu kontroles un ārvalstu valūtas konfiskācijas pasākumi izraisīja preču deficītu. Līdz ar 2010. gadu Venecuēlā iestājās pastāvīga un arvien dziļāka krīze, kuru sevišķi saasināja naftas cenu kritums pasaules tirgū 2015. gadā. Tikām Ugo Čavess 2013. gadā beidza savas šīs zemes gaitas, par savu varas mantinieku izraudzījies kādreizējo radikāli kreiso aktīvistu un, domājams, komunistiskās Kubas specdienestu aģentu Nikolasu Maduro. Ārkārtas vēlēšanās pēc Čavesa nāves Maduro uzvarēja ar apmēram 1,5% pārsvaru pār opozīcijas kandidātu Enriki Kaprilesu. Maduro varas gados savulaik bagātākā Latīņamerikas valsts ir nonākusi galējā postā. Lielākajai daļai iedzīvotāju regulāri trūkst pārtikas un medikamentu, daudzi spiesti izdzīvošanas nolūkā izpārdot savu mantu, apmēram 10% iedzīvotāju, trūkuma spiesti, pametuši valsti. Kopš 2016. gada Venecuēlas bolivārs piedzīvo totālu hiperinflāciju, tā vērtībai, salīdzinot ar 2012. gadu, krītoties 750 000 reižu. Kopš 2014. gada valstī praktiski nerimst masu protesti, pret kuriem vara vērš nacionālās gvardes un policijas spēkus, kā arī sev uzticamas paramilitāras vienības, t.s. Colectivos. 2015. gada parlamenta vēlēšanās pirmo reizi kopš 1999. gada vairākumu ieguva opozīcijas spēki. Iesākās ilgstoša pretstāve starp opozicionāro parlamentu un prezidentu, un viņa varas partiju. Pret Nacionālo Asambleju tika vērstas juridiskas un politiskas manipulācijas, vispirms mēģinot to atlaist ar Augstākās Tiesas lēmumu, bet 2017. gadā izveidojot jaunu likumdevēju orgānu – Nacionālo Konstitucionālo Asambleju. Opozīcijai boikotējot vēlēšanas, Konstitucionālajā Asamblejā tika ievēlēti praktiski tikai prezidenta partijas pārstāvji. 2018. gada maijā tika sarīkotas pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas, Nikolass Maduro tika pasludināts par uzvarējušu, kamēr opozīcijas kandidāti un daudzas ārvalstu valdības attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus. Šī gada 10. janvārī, kad beidzās Maduro iepriekšējais prezidentūras termiņš, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētājs Huans Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju. Viņa pilnvaras jau atzinušas ASV, Kanāda, vairums Latīņamerikas valstu. Tikmēr Krievija, Ķīna, Irāna, Meksika, Kuba un vēl vairākas valstis uzstāj, ka Nikolass Maduro esot leģitīmi ievēlēts Venecuēlas valsts galva. Donalds Tramps un 2020. gada vēlēšanu prelūdija 25. janvārī, prezidentam Donaldam Trampam piekrītot Kongresa trīs nedēļu finansējuma risinājumam, tika izbeigta vēsturē ilgākā Savienoto Valstu valdības darbības apstādināšana. Tā ilga 35 dienas un, pēc Kongresa Budžeta komitejas aplēsēm, ir radījusi ASV ekonomikai 11 miljardus tiešu zaudējumu. Tomēr lielākais zaudētājs laikam gan ir izrādījies pats procesa iniciators Donalds Tramps. Demokrātu partijas kontrolētā Pārstāvju palāta ne par soli nav piekāpusies prezidenta kārotā t.s. „robežmūra” būvēšanas jautājumā, savukārt Trampa reitingi nokritušies zem 40%. Tie ir iedvesmojoši jaunumi demokrātiem, kuri cer nākamā gada prezidenta vēlēšanās padzīt ekscentrisko republikāni no Baltā nama. „Donalda Trampa ienaidnieki ir saoduši ūdenī asinis,” ar šādu frāzi savu aizvakardienas materiālu uzsāk medija CNN analītiķis Stīvens Kollinsons. Kas ir tās haizivis, kuras sākušas mest lokus ap savu nākamgada potenciālo upuri? 21. janvārī savu nolūku kandidēt uz augsto posteni pasludinājusi Senatore no Kalifornijas, bijusī Kalifornijas štata ģenerālprokurore Kāmela Harisa. Viņai šobrīd pievērsta visnozīmīgākā mediju uzmanība. Kā citi vērā ņemamai demokrātu pretendenti tiek minēti arī senatore no Ņujorkas Kirstena Džilibrenda un bijušais Baraka Obamas administrācijas dzīvokļu celtniecības un pilsētu attīstības ministrs Hulians Kastro. Tāpat savas ambīcijas pacīkstēties par augsto amatu pieteicis arī potenciāls neatkarīgais kandidāts – bijušais kafejnīcu „impērijas” Starbucks izpilddirektors Hovards Šulcs.

Studijā notikumus komentē arī TVnet žurnālists Toms Rātfelders. Telefonintervijā - laikraksta "Diena" žurnālists Andis Sedlenieks. Kurdi Kurdi ir irāņiem radniecīga tauta, kas izsenis apdzīvo kalnainos rajonus Mazāzijas austrumdaļā un Mezopotāmijas ziemeļos. Mūsdienās kurdu kopskaits tiek lēsts uz 30 līdz 45 miljoniem. 19. gs. beigās kurdi, kuru lielākā daļa tobrīd bija Osmaņu impērijas pavalstnieki, piedzīvoja savu nacionālo atmodu. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, radās centieni izveidot neatkarīgu kurdu valsti vai vismaz autonomiju Turcijas sastāvā. Taču solījumi, kas kara laikā izskanēja no rietumu lielvalstu puses, tika aizmirsti, veidojot reālo politisko izkārtojumu bijušajās Osmaņu teritorijās. Kurdu vēsturiskā teritorija izrādījās sadalīta starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu. Visās šajās valstīs kurdi ir ievērojama minoritāte, taču vairumā gadījumu viņu pašnoteikšanās centieni tikuši ierobežoti, daudzkārt ļoti varmācīgi. Pret kurdiem ar bruņotu spēku vairākkārt visā 20. gs. gaitā vērsusies Turcija, pie tam līdz pat 90. gadiem liedzot šai valsts lielākajai minoritātei pat ierobežotu kultūras autonomiju. Savukārt kurdu pretošanās kustība, kuras vadošais spēks kopš 70. gadiem ir marksistiskās ievirzes Kurdistānas Strādnieku partija, līdz pat gadsimta beigām kurdu teritorijā izcīnīja partizāņu karu, kas prasījis vairāk nekā 37 000 dzīvību. Ne mazāk dramatiskas izvērtās kurdu minoritātes attiecības ar Irākas un Sīrijas totalitārajiem režīmiem. Šeit 20. gs. otrajā pusē pie varas nāca sociālistiskas ievirzes partija „Ba-as”, kurai raksturīgs, cita starpā, izteikts arābu nacionālisms. Hafeza Asada pārvaldītajā Sīrijā, kur kurdi tāpat ir lielākā etniskā minoritāte, viņiem bija liegtas ne tikai kultūras autonomijas tiesības, bet daudzos gadījumos arī pilsoņu statuss. Irākā Sadama Huseina režīms faktiski visā savas pastāvēšanas laikā izcīnīja periodiski pierimstošu karu pret kurdu pretošanās kustību. Vara īstenoja militāras akcijas un masu deportācijas no kurdu apdzīvotajiem valsts ziemeļiem, cenšoties mainīt šo naftas atradnēm bagāto rajonu iedzīvotāju sastāvu. Tiek lēsts, ka šīs politikas upuru skaits sniedzas desmitos tūkstošu. Pēc Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā Savienoto Valstu īstenotās intervences rezultātā valsts ziemeļu rajoni nonāca kurdu spēku kontrolē, un šeit ir izveidojusies no Bagdādes praktiski neatkarīga kurdu autonomija. Līdzīgs process īstenojās Sīrijas Kurdistānā, kad 2011. gadā valstī uzliesmoja pilsoņu karš. Kurdu pašaizsardzības spēki ir izrādījušies vislabāk organizētā un kaujas spējīgākā Sīrijas nemiernieku daļa, pie tam uzticams sabiedrotais amerikāņiem cīņā pret radikālo islāmistu kustību Daīš. Tajā pašā laikā Turcija uzlūko šos kurdus kā Kurdistānas Strādnieku partijas sabiedrotos un, attiecīgi, apkarojamus teroristus. Davosa Bezpeļņas organizācija „Pasaules ekonomikas forums” dibināta 1971. gadā, un tās misija definēta kā „pasaules situācijas uzlabošana, apvienojot biznesa, politikas un citus sabiedrības līderus globālās, reģionālās un industriālās programmas veidošanā”. Visplašāko atpazīstamību organizācija guvusi ar ikgadējo samitu Alpu kūrortā Davosā, kur janvārī uz vairākām dienām pulcējas apmēram 2500 pasaules valstu vadītāji un citi ietekmīgi politiķi, uzņēmēji, ekonomikas prominences un to visu atspoguļojoši žurnālisti. Šīgada Davosas sanāksmes runās un komentāros saklausāmas bažīgas intonācijas. Cik Lielbritānijas un pārējās Eiropas ekonomikai maksās Breksits? Vai Eiropas Savienība šogad iezīmēs savas tālākās attīstības perspektīvas? Vai Eiropai ir cerības kļūt par līdzvērtīgu konkurentu Savienotajām Valstīm un Ķīnai digitālās ekonomikas radīšanā? Kādus globālās tirdzniecības pārsteigumus vēl varētu sagādāt prezidents Tramps? Oficiālā foruma otrās dienas „programmas nagla”, protams, bija Angelas Merkeles uzruna, kurā Eiropas lielākās ekonomikas līdere jau atkal atgādināja vispusīgas sadarbības nozīmi iepretim globālajiem izaicinājumiem. Breksits „Mejas „Plāns B” ir izrādījies tas pats „Plāns A”” – tādi un līdzīgi virsraksti bija lasāmi britu presē pēc tam, kad premjerministre Terēza Meja pirmdien, izpildot Parlamenta lemto, nāca klajā ar valdības turpmākās rīcības programmu. Kā jau bija paredzams, Eiropas Savienība nav gatava būtiski mainīt vienošanos par Ziemeļīrijas robežu, uz ko sakās cerējusi britu premjere. Arvien uzstājīgāk izskan viedokļi, ka premjerministre šobrīd cenšoties vilcināt laiku, lai galu galā, draudot Breksitam bez vienošanās, piedabūtu Parlamentu akceptēt viņas plānu. Lielākās opozīcijas partijās – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins pieprasījis, lai premjere „aizvāc no galda” bezvienošanās izstāšanās iespēju, un Parlamentā arvien lielāku atbalstu šķiet gūstam ideja, ka, ja to nedara premjerministre, tad šāds lēmums jāpieņem deputātiem. Šāds Parlamenta lēmums, visdrīzāk, uzliktu Terēzai Mejai par pienākumu vienoties ar Eiropas Savienību par izstāšanās procesa pagarināšanu līdz gada beigām. Taču arī Eiropas līderu atbalsts šādam risinājumam nav garantēts, ciktāl šai kontekstā aktualizējies jautājums par Lielbritānijas dalību maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Studijā notikumus komentē:Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībetis. Telefonintervijās: juriste, kas dzīvo Londonā - Inese Ejugbo un Eiropadomes deputāts Roberts Zīle. Breksits Ļoti iespējams, aizvadītās divas dienas bija spriegākās britu premjerministres Terēzas Mejas karjerā. Aizvakar vakarā Parlaments ar nomācošu vairākumu – 432 pret 202 balsīm – noraidīja vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, kuru ar tādām pūlēm bija panākusi premjere un viņas kabinets. Šis tiek dēvēts par smagāko fiasko, ko kāda britu valdība cietusi teju simt gadu laikā, ievērojot, ka izstāšanās process ir faktiski ir Mejas kabineta pastāvēšanas iemesls un mērķis. Kā likumsakarīgs turpinājums 15. janvāra balsojumam bija vakar notikušais uzticības balsojums Mejas valdībai, kuru tā izturēja ar 325 pret 306 balsīm. Tagad kabinetam līdz pirmdienai jāsagatavo un jāceļ priekšā Parlamentam turpmākais rīcības plāns. Kāds gan tas varētu būt? Terēza Meja paziņojusi, ka turpmākajās dienās intensīvi konsultēsies ar pārējām Parlamenta partijām. Visticamāk, sekos kārtējais sarunu cikls ar Eiropas Savienības līderiem, mēģinot izkaulēt kādus vienošanās labojumus. Šādu „kosmētiski uzlabotu” vienošanos tad vēlreiz varētu piedāvāt britu tautas priekšstāvjiem, cerot, ka ar otro reizi izdosies. Ja nē, tad praktiski neizbēgama ir vai nu izstāšanās bez vienošanās 29. martā, vai arī izstāšanās perioda pagarināšana. Pēdējais variants tad ļautu īstenot kādu no jau daudzkārt piesauktajiem vai līdz šim tikai hipotētiski minētajiem scenārijiem. Tas varētu būt atkārtots referendums, ārkārtas vēlēšanas, kurās konservatīvo partijas programmas pamatā būtu esošās vienošanās īstenošana, valdības demisija vai vēlreizējs uzticības balsojums, varbūt pat nacionālās vienības valdības izveide vai Breksita procesa nodošana kādas Parlamenta struktūras ziņā. Tikām presē viss notiekošais  jau tiek atklāti dēvēts par ‘Brexit bedlam’ – „Breksita trakomāju”. Eiropas Savienības institūciju un vairāku nozīmīgu dalībvalstu līderu izteikumos arvien skaidrāk saklausāmas nīgras notis. Francijas prezidents Emanuels Makrons, uzstādamies pilsētu mēru kopsapulcē Normandijā, raksturoja 2016. gada referendumu par Lielbritānijas izstāšanos kā manipulācijās un viltus ziņās balstītu. Viņš teica: „Cilvēkiem ir samelots, un viņi ir izvēlējušies neiespējamo. Vēlu veiksmi tautas priekšstāvjiem, kuriem jāīsteno tas, kas nevar būt, un jāieskaidro tas ļaudīm!” Gdaņskas slepkavība 13. janvārī Polijas ostas pilsētā Gdaņskā notika organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” ikgadējais finālpasākums. Uz skatuves līdz ar citiem bija arī ilggadējais Gdaņskas mērs, partijas „Pilsoniskā platforma” politiķis Pavels Bogdans Adamovičs. Svētku salūta laikā pie mēra Adamoviča pienācis kāds vīrietis un trīs reizes iedūris viņam ar nazi vēderā un sirds rajonā. Pēc tam uzbrucējs paķēris mikrofonu un paziņojis, ka esot ticis nepamatoti notiesāts un ka cietumā viņu spīdzinājuši ļaudis no mēra Adamoviča pārstāvētās „Pilsoniskās platformas”. Nākamajā dienā Pavels Bogdans Adamovičs slimnīcā mira. Uzbrucējs, kura pilns vārds netiek minēts, izrādījies 27 gadus vecs vairākkārt krimināli sodīts Gdaņskas iedzīvotājs, kurš nesen atbrīvots pēc piecus ar pusi gadus ilga cietumsoda. Cietumā viņam diagnosticēta paranoiskā šizofrēnija, veikta terapija, taču pēc atbrīvošanas viņš ārstēšanos pārtraucis. Pavels Bogdans Adamovičs bija viens no prominentākajiem Polijas politiķiem. Viņš dzimis 1965. gadā Gdaņskā, kurp viņa vecāki pārcēlušies no Viļņas. Jau ģimnāzijas gados Pavels kopā ar vecāko brāli Pjotru iesaistījās tobrīd nelegālās arodorganizācijas „Solidaritāte” darbībā. Pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kad Polijā valdošais totalitārais režīms ieviesa karastāvokli un izvērsa represijas pret demokrātisko opozīciju, Pavels Adamovičs bija starp pirmajiem disidentisko studentu grupu dibinātājiem. Pēc studiju beigšanas viņš kļuva par tiesību un valsts institūciju vēstures pētnieku, taču aktīvā darbošanās kustībā „Solidaritāte” loģiski noveda jauno zinātnieku pie politiskās darbības. 1990. gadā Pavels Bogdans Adamovičs tika ievēlēts Gdaņskas Pilsētas padomē, bet 1998. gadā uzvarēja pilsētas galvas vēlēšanās un nemainīgi ieņēma šo amatu līdz pat savai traģiskajai bojāejai. Viņš saņēmis vairākus augstus Polijas un ārvalstu apbalvojumus, tai skaitā Svētā Krēsla Goda medaļu, Polijas Nopelnu krustu, Francijas Goda Leģiona ordeni un Igaunijas Māras Zemes ordeni. Nožēlu par notikušo un līdzjūtību tuviniekiem pauduši gan Polijas valsts vadītāji, gan vairāki Eiropas Savienības līderi. Organizācijas „Lielais Ziemsvētku labdarības orķestris” dibinātājs un līdzšinējais vadītājs Ježijs Ovsjaks atkāpies no amata. Gdaņskā un citās Polijas pilsētās tūkstošiem cilvēku pirmdien pulcējās piemiņas mītiņos. Pavela Bogdana Adamoviča bēru datums Polijā būs oficiāla sēru diena.

Kopš gada sākuma Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts ir Rumānija. Tomēr jau pirms prezidentūras sākuma šaubas par Rumānijas spēju uzņemties šos pienākumus izteikušas gan Rumānijas, gan Eiropas Savienības amatpersonas. Kāpēc – par to diskutējam raidījumā Divas puslodes. Sarunā arī par Turciju, kur pērnā gada nogalē prokuratūra izdevusi orderus kārtējo simt militārpersonu aizturēšanai. Diskutējam arī par ASV iekšpolitiku – ASV prezidents Donalds Tramps teicis uzrunu Ovālajā kabinetā un arī tur aizstāvējis ideju par mūra celšanu uz robežas ar Meksiku. Mūsu studijā notikumus komentē: politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Rumānijas prezidentūra   Valsts prezidentūra Eiropadomē ir pusgadu ilgs periods, kurā attiecīgās dalībvalsts pārstāvji vada padomes darbu, koordinē tās darbību ar Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju, nodrošina Eiropadomes lomu savienības likumdošanas un ārējo sakaru procesos. Kopš šī gada sākuma Eiropadomes prezidentūru uzņēmusies Rumānija, kurai tā ir pirmā reize. Kā savas prioritātes tā definējusi Eiropas konverģenci, drošību, Eiropas globālās lomas stiprināšanu un vienoto Eiropas vērtību apliecināšanu. Maijā rīkojamo Eiropadomes samitu Rumānijas pilsētā Sibiu paredzēts veltīt debatēm par Eiropas nākotni. Diemžēl pēdējos mēnešos pirms gaidāmās prezidentūras izskanējuši viedokļi, ka valsts nav idejiski gatava prezidentūras misijai. To paudis ne vien Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, bet arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis. Runa ir pirmām kārtām par ieilgušo tiesiski politisko krīzi valstī. Kopš 2016. gada Rumānijā pie varas esošā Sociāldemokrātiskā partija cenšas ar izmaiņām likumdošanā, vadošu korupcijas apkarošanas un tieslietu institūciju amatpersonu nomaiņu panākt vairāku savu biedru izvairīšanos no notiesāšanas vai atbrīvošanu no soda. Tas izraisījis regulāru kritiku no Eiropas Savienības institūciju puses un plašus sabiedrības protestus, kuru pēdējais uzbangojums notika pagājušā gada augustā. Nozīmīgāka figūra šai procesā ir valdošās partijas līderis un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājs Liviu Dragnja. Pagājušā gada jūnijā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 3 ar pusi gadiem, taču spriedumu pārsūdzējis, viņš turpina būt ietekmīgākais politiķis valstī un, pēc visa spriežot, lielā mērā diktē savu gribu premjeres Vjorikas Denčilē valdībai.   Rumāņu žurnāliste, kas strādā Briselē Marija Udresku: Slavenās debates par gatavību Eiropas Savienības prezidentūrai nav pārāk skaidras. Vai mēs gaidījām, ka Rumānija nāks un reformēs Eiropu, atjaunos amerikāņu sapni un dalīsies ar lieliskām idejām? Es tā nedomāju. No vienas puses - Eiropa ir pārmaiņu posmā, un pat, ja Rumānijai būtu, nezinu, Francijas vai Vācijas vēlmes un ambīcijas, nez vai tās lielās idejas nāktu tagad - tieši pirms Eiropas vēlēšanām. Viss, ko Rumānija var darīt, ir centies risināt esošās problēmas, piemēram , migrāciju. Vēlu veiksmi ! Bet problēma ar Rumāniju ir politiskā līmenī. Neaizmirsīsim, ka rumāņu politiķiem nav lielu Eiropas līmeņu ambīciju. Viņus interesē pastiept likumus, lai viņus neieliktu cietumos. Kā jau jūs noprotat- iet vai neiet cietumā ir visnotaļ spēcīga personīgā motivācija. Viņus neinteresē, vai Rumāniju kritizē Briselē. Galu galā, ES prezidentūra beigsies, viņu kriminālās problēmas gan ne. Viņi tuvojas Orbāna klubam - viņi izplata eiroskeptistu, populistisku retoriku, ne jau ideoloģisku motīvu vadīti, bet vienkārši, lai attaisnotu savas darbības. Jā, mēs būsim bezprecedenta situācijā, kur prezidējošā valsts atklāti cīnīsies ar Eiropas Komisiju un tiks ārkārtīgi kritizēta Eiropā. Ja jūs man vaicājat, kāds varētu būt risinājums Rumānijas situācijai, es teiktu, ka tā ir jaundzimusī pilsoniskā sabiedrība. Es negaidu, ka notiks tūlītējas pārmaiņas Rumānijas valdībā, bet šī pilsoniskā sabiedrība ir dzimusi kā reakcija uz valdības pārkāpumiem. Runājot par politisko drāmu, ko mēs esam vērojuši Rumānijā, (..) ir šī ļoti pro eiropeiskā sabiedrība, kas saskaras ar šo politisko šķiru, kuru Rumānijas starptautiskais imidžs interesē mazāk nekā jebkad kopš 1989. gada revolūcijas. Jā, Rumānijas valdība izmanto eiropeisku retoriku, taču tie ir tikai vārdi. Rumānija ir vis eiro-entuziastiskā  valsts ES, un pēdējo divu gadu laikā mēs esam redzējuši, ka cilvēki iziet ielās lielākajās demonstrācijās kopš neatkarības atgūšanas un viņiem ir izdevies mainīt valdības lēmumus, turklāt viņiem tas ir izdevies biežāk, nekā ES to varētu. Tā kā tuvāko pusgadu Rumānija būs starmešu gaismā, iespējams, ka protestētāju centieni būs vēl lielāki, varbūt mēs redzēsim vēl lielākus protestus, ja valdība pārkāps robežu. Un to tā noteikti izdarīs! Šobrīd procesā ir amnestijas raksts koruptīvam politiķim. Pilsoniskā sabiedrība skatās uz ES un tā izdarīs spiedienu uz valdību, lai Rumānija turpinātu pro eiropeisku kursu un darbotos eiropeiskā garā. Turcijas cīņa ar militāristiem Turcijā notikuši kārtējie militārpersonu aizturēšanas. Lielākā daļa no 100  aizturētajiem aktīvajā dienestā esošajiem tiek turēti aizdomās par periodiskiem sakariem ar trimdā dzīvojošo islāmistu sludinātāju Fetullu Gilenu, kuru Ankara apsūdz par 2016. gada neveiksmīgā puča organizēšanu, - tā pirmdien vēstīja Turcijas mediji. Kopš neveiksmīgā puča vairāk nekā 77 000 cilvēku par šķietamo dalību apvērsuma mēģinājumā noteikts pirmstiesas apcietinājums. 150 000 ierēdņu un militārpersonu atlaisti vai arī uz laiku atstādināti no amatu pienākumu pildīšanas. Vakar Erdogans paziņoja, ka cīņa ar Gilena sekotājiem Turcijā un ārpus tās robežām ir gandrīz galā. Tramps un mūris Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam ir iespēja uzstādīt jaunu rekordu: ja viņa iniciētā valsts iestāžu finansējuma apturēšana turpināsies vēl divas dienas, tā kļūs par ilgāko vēsturē. Līdzšinējais rekords pieder Bila Klintona un Kongresa pretstāvei budžeta jautājumos 1995. un 1996. gada mijā, kas ilga 21 dienu. Kā zināms, pašreizējās krīzes iemesls ir Kongresa nevēlēšanās piešķirt finansējumu prezidenta iecerei – tā dēvētajam „mūrim” uz robežas ar Meksiku. 8. janvāri prezidents šajā sakarā uzrunāja savus līdzpilsoņus no Baltā nama Ovālā kabineta. „Mūra” idejas aizstāvībai viņš vispirms ķērās pie statistikas, raksturojot nelegālās imigrācijas saistību ar narkotiku tirdzniecību, cilvēku kontrabandu un citām likstām, pēc tam pārejot pie spilgtiem piemēriem: nelegālo imigrantu pastrādātu īpaši nežēlīgu slepkavību un izvarošanu virknes. Var piebilst, ka arī Ovālā kabineta uzrunu ziņā Donalds Tramps var „pārsist” līdzšinējos rekordus. Ar šādām uzrunām ASV prezidenti uzstājas tikai īpašos gadījumos. Franklins Delano Rūzvelts – vienīgais prezidents, kurš ievēlēts amatā trīsreiz, vadīja valsti 12 gadus, t.sk. Lielās depresijas un Otrā pasaules kara laikā, – no Ovālā kabineta uzrunājis tautu 37 reizes. Donalda Trampa priekšgājēja Baraka Obamas kontā ir 20 šādas uzrunas, Džordža Buša jaunākā kontā – 29. Līdzšinējais rekords pieder Ričardam Niksonam – 43 reizes. Donaldam Trampam, kas sabijis amatā vien nepilnus divus gadus, šī bija jau 17. reize.

Šonedēļ raidījumā Divas puslodes interesējamies par ASV iekšpolitiku - nav apstiprināts budžets un tas nozīmē, ka ir iesaldēts darbs visās valsts iestādēs. Savukārt Brazīlijā amatā stājies jaunais valsts prezidents. ASV piedraudējušas, ka ar šādu „Brexit” vienošanos, kāda paredzēta, viņi neslēgs ar britiem tirdzniecības līgumu. Notikumus vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps un kongresmeņi joprojām nespēj vienoties par valsts budžetu. Strupceļu radījusi Trampa prasība piešķirt finansējumu mūra būvniecībai gar Meksikas robežu. Konflikta dēļ vairākas dienas tika apturēts daudzu federālās valdības iestāžu darbs. Pagaidu izdevumu likumprojektu, tostarp paredzot finansējumu mūra būvniecībai, 20. decembrī pieņēma parlamenta apakšaplāta, bet jau toreiz eksperti prognozēja problēmas Senātā. Ko nozīmē šīs nesaskaņas? Zvērestu šonedēļ nodevis Brazīlijas jaunais prezidents Žairs Bolsonaru. Bijušais armijas kapteinis un galēji labējais politiķis Bolsonaru uzrunā tautai sacīja, ka viņam, stājoties prezidenta amatā, valsts ir "atbrīvota no sociālisma un politiskā korektuma". Kas ir Bolsnaru un kurp viņš aizvedīs šo Dienvidamerikas valsti? Un vēl mēs runājam par "Brexit" un Lielbritānijas attiecībām ar amerikāņiem. ASV brīdina, ka ar tādu “Brexit” vienošanos, kāda tā ir šobrīd, britiem ar amerikāņiem nevarēs slēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Kur slēpjas sarežģījumi un vai tas var ietekmēt vienošanās ratifikāciju Lielbritānijas parlamentā?  

Atskatāmies uz šī gada būtiskajiem ārpolitikas notikumiem. Esam izveidojuši savu 2018.gada ārpolitisko procesu top 4 un šiem notikumiem arī pievēršamies. Vērtē Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Dažiem notikumiem ir senāka vēsture un vēl nav zināms, kā tie beigsies. Viens no tiem ir „Brexi”. Tur izšķirošie notikumi vēl tikai risināsies, bet jau šobrīd tas ir radījis visā Eiropā nopietnu ietekmi. Tāpat šogad daudz esam izjutīšu ASV prezidenta Donalda Trampa ietekmi, jo sevišķi saukli “America  first” (Amerika vispirms). Ko tas nozīmē un kādas tam ir sekas no drošības globālās ekonomikas perspektīvas. Vācijā šis gads savukārt ir iezīmējis kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Viņa ir atstājusi savas partijas vadītājās amatu un paziņojusi, ka drīzumā pametīs politiku vispār. Kā tas mainīs Eiropas kopējo poitiku? Un vel pievērsīsimies protestu kustībai Eiropā. Francija liela ietekme bijusi „dzelteno vestu” kustībai, Slovākijā demonstrācijas lika mainīt valdību, Rumānijā un Ungārijā protestētājiem ar valdības maiņu līdz šim nav veicies. Kādus secinājumus varam izdarīt, lūkojoties uz masveida protestiem Eiropas Savienības valstīs?  „Brexit” Šī gada ārpolitikas notikumu apskats nevar iztikt bez „Brexit”. Līdz brīdim, kad šķirsies Lielbritānija un ES ir palikušas mazāk nekā 100 dienas, taču īstas skaidrības par to, kā tas notiks- ar vai bez vienošanos- joprojām nav. Novembrī šķita, ka ir atrasts kompromiss, par kuru neviena puse nav priecīga, taču britu premjere Terēze Meja sacīja, ka šis ir labākais iespējamais variants, un ES norādīja, ka šis ir vienīgais iespējamais variants. Bet šobrīd "Brexit" vienošanās  ir iestrēgusi, jo balsojums par to britu parlamentā ir pārcelts. Tikai pēc balsojuma Lielbritānijas parlamentā var sākties "Brexit" līguma ratifikācija pārējās ES dalībvalstīs. Taču Lielbritānijā par "Brexit" vienošanos joprojām ir ļoti liela šķelšanās – Mejai nav spēcīga atbalsta ne savā partijā, ne starp koalīcijas partneriem un ,pēc iepazīšanās ar izstāšanās līgumu, novembrī viņas valdību pameta četri ministri. Šobrīd paredzēts, ka janvārī britu parlamentā atsāksies Brexit debates un mēneša vidū gaidāms arī balsojums, tikmēr Eiropas Savienība (ES) pirms Ziemassvētkiem apstiprinājusi rezerves plānu gadījumam, ja Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību bez vienošanās panākšanas par turpmākajām attiecībām ar 27 valstu bloku. Trampa “America  first” darbībā ASV prezidents Donalds Tramps, cīnoties par krēslu Baltajā namā, solīja saviem vēlētājiem, ka viņš Ameriku liks pirmajā vietā. Šogad to labi izjuta gan ASV sabiedrotie NATO, gan tirdzniecības partneri. NATO dalībvalstis no ASV prezidenta bieži dzird pārmetumus par to, ka reti kura no valstīm reāli pilda apņemšanos aizsardzībā ieguldīt 2% no IKP. Jūlijā, NATO samita priekšvakarā,  vairāku valstu līderi saņēma Trampa vēstules, kurās diplomātiski stingrā tonī pieprasīts palielināt drošībai un aizsardzībai paredzēto finansējumu. Pretējā gadījumā jārēķinās ar ASV globālās militārās klātbūtnes mazināšanos. Savus draudus Tramps jau piepildījis – pirms Ziemassvētkiem vairāki ārzemju mediji ziņoja, ka ASV plāno izvest visus savus karavīrus no Sīrijas un pusi no Afganistānas izvietoto karavīru. Tāpat ASV šogad izstājusies no Irānas kodollīguma, kas paredz samazināt sankcijas pret Irānu, ja tā apturēs savas kodolprogrammas attīstību. Novembra sākumā ASV atkal stājās spēkā visas tās sankcijas pret Irānu, kas darbojās līdz 2015.gadam, kad tika parakstīts kodollīgums. Jāpiebilst, ka tas neattiecas tikai uz Irānu, jo ASV sola sankcijas arī pret tām valstīm, kuras nepārtrauks importēt Irānas naftu, un ārvalstu uzņēmumiem, kas slēdz darījumus ar ASV  melnajā sarakstā iekļautajiem Irānas subjektiem, tostarp Irānas centrālo banku, privātajām finanšu institūcijām. Savukārt tirdzniecības partneri šogad baudīja paaugstinātus ievadmuitas tarifus. Donalds Tramps bieži sacījis, ka iepriekšējo administrāciju noslēgtie tirdzniecības līgumi ir neizdevīgi ASV un šogad viņš centies to labot. Paaugstinātus tarifus izjuta ES, Kanāda, Ķīna un citas valstis. Lai arī lielākā daļa valstu spējušas panākt kaut kādu vienošanos ar ASV, nav skaidrs kādus tarifus nākamgad varētu  ieviest Donalda Trampa administrācija vai no kuras pasaules organizācijas vai līguma draudēt izstāties. Merkeles ēras beigas Kad Balto namu pameta Baraks Obama, daudzi par brīvās pasaules līderi nosauca Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa ir pirmā sieviete, kas Vācijā ieņēmusi kancleres amatu un 13 gadu laikā, kopš stāšanās amatā, bieži titulēta par ietekmīgāko sievieti pasaulē. Merkele dzimusi 1954. gada, viņas pirmā profesija ir ķīmiķe, bet politikā Merkele iesaistījās 1989. gadā. Gadu pēc Vācijas apvienošanas - 1991. gadā - viņa kļuva par sieviešu un jaunatnes lietu ministri kanclera Helmuta Kola vadītajā valdībā. 1994. gadā viņa ieņēma vides ministres krēslu, bet 1998.gadā šo amatu pameta. Pēc Kristīgo demokrātu sakāves vēlēšanās viņa kļuva par partijas ģenerālsekretāri un 2000. gadā tika ievēlēta par partijas vadītāju, bet 2005. gadā kļuva par Vācijas kancleri un šo amatu saglabājusi līdz šim brīdim. Rezervēta, ar stingru mugurkaulu, ES de facto līdere – tā bieži tiek aprakstīta Merkele. Viņas pieņemtie lēmumi tikuši gan slavēti, gan pelti, bet viņas un Vācijas kristīgo demokrātu popularitāti visvairāk grāvis Merkeles lēmums 2015.gadā atvērt robežas bēgļiem no Sīrijas. Gada laikā Vācijā ieradās vairāk nekā miljons migrantu un tas izsauca neapmierinātību daudzos vāciešos un atbalsojās arī lielā daļā Eiropas. Oktobra beigās Angela Merkele paziņoja, ka 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpās no Kristīgi demokrātiskās savienības vadītājas amata. Partijas vadītājas vietā decembra sākumā tika ievēlēta Annegrēta Krampa-Karenbauere, kuru daudzi uzskata par Merkeles mantinieci, kas varētu turpināt viņas uzņemto politisko kursu. Protestu vilnis Eiropā Pret korumpētiem un nespējīgiem politiķiem un degvielas cenu celšanu- daudzviet Eiropā šogad notikuši iespaidīgi protesti. Cilvēkus ielās veduši dažādi motīvi – Slovākijā protestus izsauca pētnieciskā žurnālista Jāna Kucjaka un viņa līgavas slepkavība šī gada februārī.   Kucjaks pētījis lietu, kurā itāļu mafija tiek turēta aizdomās ar Eiropas Savienības fondu ļaunprātīgu izmantošanu Slovākijā. Pēc Kucjeka slepkavības Slovākija piedzīvoja lielākos protestus kopš neatkarības atgūšanas, kas līdz ar opozīcijas spiedienu, lika atkāpties no amata premjeram Robertam Fico. Oktobrī slovāku prokuratūra izvirzīja apsūdzības četriem cilvēkiem par slepkavības organizēšanu un pasūtīšanu. Par žurnālista slepkavību samaksāti 50 000 eiro. Arī Rumānijā šogad notikuši vairāki iespaidīgi protesti – simtiem tūkstoši cilvēku izgāja ielās, kad rumāņu valdība pieņēma lēmumu dekriminalizēt vairākus korupcijas noziegumus un kad Rumānijas prezidents Klauss Johanniss jūlija sākumā atcēla no amata pretkorupcijas prokurori Lauru Keveši. Notikumi Rumānijā un Slovākijā pievērsuši arī Eiropas Parlamenta uzmanību.  Judita Sargentini, kas gatavoja ziņojumu par tiesiskumu Ungārijā, septembrī sacīja, ka Rumānija ir nākamā valsts, kas var gaidīt EP deputātus, un sarakstā ir arī Slovākija un Malta, kur notikušas žurnālistu slepkavības. Pēdējie protesti, kas pievērsuši pasaules uzmanību ir dzelteno vestu protesti Francijā. Kas sākās kā protesti pret nodokļa celšanu degvielai, pārauga protestos pret Francijas prezidenta Emanuela Makrona politiku. Daudzi protestos prezidentu Makronu vainoja, ka viņš nesaprot mazāk turīgo cilvēku bažas un ka ir bagāto prezidents. Makrons ir piekāpies protestantiem un ne tikai atcēlis plānoto nodokļu pieaugumu degvielai, bet pacēlis minimālo algu, atcēlis nodokļus prēmijām un virsstundu samaksai, kā arī atcēlis šogad pieņemto nodokļu paaugstinājumu pensionāriem, kuri saņem pensiju, kas mazāka par 2000 eiro. Par spīti visam iepriekš minētajam, Makrona piekāpšanās aizvien neapmierina nedz protestētājus, nedz politiskos aktīvistus. Kreisie radikāļi un arī sociālistu partija sola jaunas demonstrācijas un uzsver, ka prezidents atkal spēris soļus, par kuriem būs jāmaksā nevis bagātajiem, bet gan vienkāršiem cilvēkiem. 

Salome Zurabišvili 28. oktobrī uzvarējusi Gruzijas prezidenta vēlēšanu 2. kārtā, Salome Zurabišvili pēc inaugurācijas ceremonijas pagājušo svētdien kļuva par pirmo sievieti šīs Aizkaukāza valsts galvas statusā. 66 gadus vecās gruzīnu izcelsmes franču diplomātes ceļu pretī augstajam amatam noteikušas ne vien pašas izvēles, bet arī viņas dzimtas vēsture. Zurabišvili dzimusi Parīzē, kurp pēc 1921. gada padomju iebrukuma neatkarīgajā Gruzijā bija emigrējušas viņas vecāku ģimenes. Salomes Zurabišvili vecvectēvs no tēva puses Niko Nikoladze bija ievērojams darbinieks 19. gs. gruzīnu liberālās inteliģences kustībā, kam ir zināma līdzība ar latviešu jaunstrāvniekiem, savukārt viņas mātes senčos ir pirmais 1918. gadā neatkarību pasludinājušās Gruzijas premjerministrs Nojs Ramišvili. Ieguvusi izglītību prestižajā Parīzes Politisko zinātņu institūtā, Zurabišvili kļuva par Francijas ārlietu dienesta darbinieci. 2003. gadā viņa tika iecelta par Francijas vēstnieci Gruzijā, bet 2004. gadā pieņēma prezidenta Mihaila Sākašvili piedāvājumu kļūt par viņa valdības ārlietu ministri. Šajā amatā Zurabišvili sevišķi daudz paveica, mobilizējot bijušo padomju bloka valstu, tai skaitā Baltijas, atbalstu Gruzijas centieniem tuvināties Eiropas Savienībai un NATO. Kad 2005. gadā pēc konfrontācijas ar daļu parlamentāriešu Zurabišvili nācās atstāt ministres amatu, viņa nolēma neatgrieties Francijas diplomātiskajā dienestā, bet gan uzsākt patstāvīgu politisko karjeru. Nozīmīgākus panākumus politiķe gan guva tikai pēc piesliešanās partiju apvienībai „Gruzīnu sapnis – demokrātiska Gruzija”, kura kopš 2012. gada vēlēšanām ir valdošais politiskais spēks. Prezidenta vēlēšanās Zurabišvili startēja kā neatkarīgā kandidāte, taču ar plašu „Gruzīnu sapņa” atbalstu. Partiju vada miljardieris Bidzina Ivanišvili, kurš savu kapitālu ieguvis Krievijā, tāpēc „Gruzīnu sapnis” reizumis tiek uzlūkots kā prokrievisks spēks. Arī prezidenta vēlēšanu kampaņā Zurabišvili retorika Krievijas un tās atbalstīto Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistu sakarā bija atturīgāka nekā viņas galvenajam konkurentam Griglam Vašadzem. Tomēr jau pirmajās intervijās pēc ievēlēšanas prezidente Zurabišvili raksturojusi Krieviju kā neprognozējamu agresoru, ar kuru normāls dialogs šobrīd nav iespējams. Kā norāda analītiķi, pēc Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā citāda pozīcija jebkuram prominentam gruzīnu politiķim praktiski arī nav domājama. ES – Japānas līgums 12. decembrī Eiropas Parlaments ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprināja brīvās tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Japānu, pie tam pieņemot rezolūciju, kas mudina abas puses maksimāli izmantot šī nolīguma potenciālu. Par līdzīgu rezolūciju savulaik, apstiprinot brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Kanādu, vienoties neizdevās. Šī vienošanās ir ne vien lielākā Eiropas Savienības vēsturē, bet arī lielākā šāda vienošanās šībrīža starptautiskajā tirdzniecībā. Eiropas Savienības un Japānas summārais tirgus potenciāls aptver 630 miljonus patērētāju, veidojot apmēram 30% globālā kopprodukta un apmēram 40% pasaules tirdzniecības apgrozījuma. Preses konferencē Strasbūrā pēc izšķirošā balsojuma Eiropas Komisijas tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma kā nozīmīgākos ražojumus, kuriem ar šo vienošanos pavērts ceļš uz Japānas tirgu, piesauca vīnu, koksnes izstrādājumus, kosmētiku, apģērbus, liellopu gaļu, kā arī iespēju Eiropas uzņēmumiem piedalīties Japānas municipalitāšu publiskajos iepirkumu konkursos. Savukārt Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas priekšsēdis Bernts Lange nodēvēja šo vienošanos par „drošu kuģi, ar kuru mēs varam zēģelēt šodienas starptautiskās tirdzniecības vētrainajos ūdeņos”. Eiropas Savienības budžets Pagājušonedēļ aizvadītajā plenārsesijā Strasbūrā Eiropas Parlaments apstiprināja nākamā gada savienības budžetu. Tas tiek dēvēts par attīstības budžetu, jo, salīdzinot ar Eiropas Komisijas piedāvājumu, parlamentārieši panākuši lielāku finansējumu izglītībai, jaunatnes nodarbinātības veicināšnai, pētniecībai un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Turpinājumā Eiropas Parlamenta deputātes, Budžeta komisijas locekles Ineses Vaideres redzējums. Notikumus studijā komentēs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis.  

Bija paredzēts, ka šonedēļ britu parlaments pateiks savu galavārdu vienošanās līgumam ar Eiropas Savienību. Taču premjerministre Terēza Meja to atsauca, paildzinot neskaidrības posmu. Ar ko viss beigsies? Un kad? Lai gan Breksitam raidījumā „Divas puslodes” veltīsim vairāk laika, nedaudz uzmanības pievērsīsim arī citiem tematiem. Viens no tiem būs Ukrainas un Eiropas Savienības attiecības. Eiropas parlamentā šonedēļ bija ziņojums par to, kā Ukrainai klājies esošo partnerattiecību ietvaros. Savukārt Saharova balvu, ko Eiropas parlaments katru gadu piešķir par domas brīvību, saņēmis Ukrainas režisors Seņcovs, kurš šobrīd atrodas cietumā Krievijā. Kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu studijā arī Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un žurnālists Andis Sedlenieks. Telefonintervijās dzirdēsit LU asociēto profesoru Tomu Rostoku un bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu. Jemena Jemena tās pašreizējās robežās pastāv kopš 1990. gada, kad apvienojās līdz tam neatkarīgās Jemenas Arābu republika jeb Ziemeļjemena un Jemenas Tautas Demokrātiskā republika jeb Dienvidjemena. Līdz tam Dienvidjemenā pastāvēja uz padomju stila sociālismu orientēta valsts, savukārt Ziemeļjemenā – tradicionālajā cilšu aristokrātijas un armijas ietekmē balstīts režīms, kura priekšgalā kopš 1978. gada bija ģenerālis Ali Abdulla Sālihs un viņa klans. Sālihs arī kļuva par apvienotās Jemenas prezidentu. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Ziemeļjemenas galvaspilsēta Sana, ziemeļos dzīvo arī gandrīz ¾ valsts iedzīvotāju. Agrākā Dienvidjemena palika ziemeļu ēnā, un šeit saglabājās separātiskas tendences un zināma nostalģija pēc padomiskās pagātnes. Savukārt ziemeļos kopš 2004. gada pieņēmās spēkā šiītu mazākuma pretošanās kustība, pazīstama ar nosaukumu Huti. 2011. gada „Arābu pavasaris” izbeidza vairāk nekā 30 gadus ilgušo prezidenta Sāliha varas ēru, un pēc gadu ilgas cīņas viņš atkāpās no amata. 2012. gada februārī par valsts vadītāju kļuva līdzšinējais viceprezidents, ģenerālmajors Abdrabuhs Mansūrs Hādi. Būdams acīmredzami vājāks līderis nekā gāztais prezidents, Hādi nespēja atrisināt valstī samilzušās pretrunas. 2014. gadā valdība, mēģinot iegūt aizdevumu no Starptautiskā Valūtas fonda, nolēma pārtraukt degvielas cenu dotēšanu. Tas izraisīja plašus protestus, kuru priekšgalā nostājās Huti kustība. Par Huti sabiedroto kļuva joprojām ietekmīgais bijušais prezidents Sālihs, kuru atbalstīja daļa armijas un cilšu vadoņu. 2014. gada septembrī Huti kaujiniekiem dažu dienu laikā izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko daļu no galvaspilsētas. 2015. gada februārī prezidents Hādi bēga uz dzimto Dienvidjemenu, kur par viņa pagaidu galvaspilsētu kļuva Adena. Pēc Hādi aicinājuma arābu valstu koalīcijas spēki, kuru kodolu veidoja Saūda Arābijas armija, uzsāka intervenci, palīdzot atvairīt Huti spēku uzbrukumu Adenai. Tomēr arī Saūdu armijai nav pa spēkam sakaut nemierniekus Ziemeļjemenā, kuras lielākā daļa joprojām paliek viņu kontrolē. Cīņā par varu Jemenā iesaistījušās arī teroristiskās organizācijas Alkaida un Daīš, sagrābjot teritorijas Dienvidjemenas vidienē. 2017. gada aprīlī Dienvidjemenas separātistu kustība izveidoja savu Dienvidu Pārejas padomi, kura izvērsa cīņu pret prezidenta Hādi spēkiem un par Dienvidjemenas atdalīšanos. Padomes spēkiem ir izdevies pārņemt savā kontrolē nozīmīgu daļu Dienvidjemenas, tai skaitā Adenu. 2017. gada nogalē bijušais prezidents Abdulla Sālihs mēģināja īstenot noregulējuma plānu, bet tas beidzās ar viņa konfliktu ar Huti kustību, kurā bijušais vadonis zaudēja dzīvību. Šobrīd konflikts Jemenā ir iestrēdzis pata situācijā, kad nevienai no pusēm nav redzamu izredžu uzvarēt un nerimstošā karadarbība sagādā arvien jaunas ciešanas iedzīvotājiem. ASV un Krievijas līgums Jau iepriekš raidījumā esam stāstījuši par Līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju, ko 1987. gadā parakstīja ASV prezidents Ronalds Reigans un PSRS līderis Mihails Gorbačovs. Abas puses atbilstoši līgumam iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes ar tuvu darbības rādiusu, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšanu pabeidza 1991. gadā, un pavisam tika iznīcināja teju 30000 raķešu. Taču otrdien ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo  Briselē paziņoja, ka pēc 60 dienām ASV aiziet no Vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojuma līguma ar Krieviju, jo otra puse neievēro līguma nosacījumus.  Krievijas politiķi jau paziņojuši, ka Krievija varētu sākt Eiropā izvietot tuvā un vidējā darbības rādiusa raķetes, ja pēc aiziešanas no kodollīguma līdzīgu soli spertu ASV. Džordžs Bušs seniors Pagājušajā piektdienā mūžībā aizgāja 41. ASV prezidents, piecu bērnu tēvs Džordžs Bušs vecākais. Dzimis 1924.gadā, Bušs jau skolas gados parādīja līdera dotības, ieņemot dažādus amatus akadēmijā. 18 gadu vecumā pieteicies armijā, un no 1942. līdz 1945.gadam viņš dienēja ASV armijā, bijis pilots 2. pasaules karā. 1944. gada 2. septembrī, veicot uzbrukumu Japānas salām, viņa lidmašīnu notrieca. Bušs izdzīvoja, taču zaudēja divus savus biedrus. Pēc kara Džordžs Bušs vecākais iestājās Jēlas universitātē, kur ieguva grādu ekonomikā. Pēc studijām kopā ar ģimeni pārvācās uz Teksasu un sāka ceļu naftas biznesā, sākumā strādājot par pārdevēju ģimenes drauga uzņēmumā, bet vēlāk piedaloties vairāku firmu dibināšanā. Politikā Bušs iesaistījās 1963. gadā, kad viņu ievēlēja par Harisas apgabala Republikāņu partijas priekšsēdi. Trīs gadus vēlāk viņu ievēlēja ASV pārstāvju palātā, kur viņš strādāja 2 termiņus. Vēlāk viņš bijis gan ASV vēstnieks ANO, gan Republikāņu nacionālās komitejas priekšsēdis, gan arī vadījis Centrālās izlūkošanas pārvaldi. 1980. gadā viņš zaudēja cīņā par prezidenta kandidāta nomināciju Ronaldam Reiganam, taču kļuva par viņa viceprezidentu. 1989. gadā. pēc diviem Reigana termiņiem prezidenta amatā, Džordžs Bušs vecākais kļuva par Baltā nama saimnieku. Viņa prezidentūra bija sarežģītā laikā - krita Berlīnes mūris, beidzās Aukstais karš, sabruka PSRS un līdz ar to daudzas valstis, tostarp Baltijas valstis, atguva neatkarību. Ne velti Buša vecākā prezidentūrā dominēja ārpolitika, ko vēlāk viņam arī pārmeta amerikāņi. Lai arī Bušs vecākais bija visnotaļ populārs prezidents, ja ņemam vērā aptaujas, tomēr nokļūt prezidenta krēslā uz otro termiņu viņam neizdevās. Runājot par Bušu, jāpiemin arī politiķu dinastija - Buša vecākā tēvs - Preskots Bušs - bija senators, un arī viņa bērni ir redzami uz politiskās skatuves. Džordžs Bušs jaunākais kļuva par 43. ASV prezidentu, bet Džebs Bušs divreiz bijis Floridas gubernators un 2016. gadā cīnījies par prezidenta krēslu.  

Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri kontrolētas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Par šķērsli nekļuva arī Spānijas nostāja Gibraltāra robežas sakarā, britu kara bāzes Kiprā, kā arī zvejas tiesības Lielbritānijas ūdeņos, kuras paredzēts noregulēt atsevišķā nolīgumā. Tomēr – šis ir tikai pirmais solis. Tagad Terēzai Mejai jāpanāk pozitīvs balsojums Lielbritānijas parlamentā, un tas var izrādīties nepaveicams uzdevums. Daudziem Lielbritānijā šķiet, ka vienošanās uz pārāk ilgu laiku saglabā pārāk ciešu viņu valsts saistību ar savienību, liedzot baudīt labumus, uz kuriem bija cerēts, balsojot par izstāšanos. Ziemeļīrijas robežas regulējums de facto britiem nozīmē vēl uz ilgāku vai īsāku laiku palikšanu muitas ūnijā ar Eiropas Savienību, bet Ziemeļīrijai – īpašas muitas attiecības ar savienību arī vēlāk; tātad – zināmu atšķirtību no pārējās Lielbritānijas. Decembra sākumā paredzētais Parlamenta balsojums var izrādīties liktenīgs ne tikai Terēzas Mejas pūliņu rezultātā panāktajam nolīgumam, bet arī viņas valdībai. Tikmēr Eiropas Savienības galvenais sarunvedis, prominentais franču politiķis Mišels Barnjē steidzas plūkt uzvaras laurus. Izskan viedokļi, ka šis panākums varētu bruģēt viņam ceļu uz nākamā Eiropas Komisijas prezidenta posteni. Krievija/Ukraina Svētdien pasaules uzmanība atkal tika pievērsta Krievijas un Ukrainas konfliktam. Krievijas krasta apsardzes spēku kuģi netālu no okupētās Krimas krastiem uzbruka trīs nelieliem Ukrainas bruņoto spēku kuģiem, apšaudot un taranējot, sagūstīja šos peldlīdzekļus līdz ar 24 apkalpes locekļiem, trīs no kuriem tika ievainoti. Spriežot pēc Ukrainas puses publicētajām kartēm, incidents noticis vai nu ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, vai arī ūdeņos, kas piekrīt Krievijas okupētajai Krimas pussalai, tātad no starptautisko tiesību viedokļa pieder Ukrainai. Ukrainas prezidenta Petro Porošenko reakcija bija ātra un strikta. Raksturojot incidentu kā Krievijas agresijas aktu un piesaucot kaimiņvalsts karaspēka koncentrēšanu Ukrainas pierobežā, prezidents parakstīja dekrētu par karastāvokļa ieviešanu, kuru Ukrainas Augstākā Rada pēc karstām debatēm apstiprināja pirmdienas vakarā. Karastāvoklis tiek ieviests uz 30 dienām 10 apgabalos, kuri robežojas ar Krieviju, okupēto Krimas pussalu un starptautiski neatzīto Piedņestras republiku, kur dislocēts Krievijas karaspēks. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, savukārt, notikušo sauc par Ukrainas provokāciju, kas sarīkota, lai iespaidotu martā gaidāmās Ukrainas prezidenta vēlēšanas. ASV prezidents Donalds Tramps paudis nepatiku par notikušo un izteicies, ka apsver iespēju atcelt tikšanos ar Putinu G20 valstu samita laikā, kas rīt sāksies Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā. Dzeltenās vestes T.s. „Dzelteno vestu” protesta kustība Francijā uzliesmoja 17. novembrī, kad nepilni 300 000 cilvēku, tērpušies luminiscējošajās signālvestēs, bloķēja ielas un ceļus visā valstī. Tiešais iemesls ir nodokļa palielinājums degvielai ar nākamo gadu un tas sevišķi jūtami var skart iedzīvotājus provincē, kur privātais auto ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Protesti, pēc visa spriežot, izvērtušies spontāni, sekojot aicinājumiem sociālajos tīklos. Pagājušajā sestdienā nākamajā protestu kampaņā dalībnieku skaits bija sarucis līdz apmēram 100 000, taču tie kļuva vardarbīgāki, Elizejas Laukos, Parīzē, slienoties liesmojošām barikādēm un protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Komentētāji pauž viedokli, ka „Dzelteno vestu” kustību motivē ne vien konkrētais degvielas cenas kāpums, bet attieksme pret prezidentu Emanuēlu Makronu, kurš daļas sabiedrības acīs ir „bagātnieku un biznesmeņu prezidents”, kam nerūp mazturīgo un laucinieku liktenis.

Brexit Brexit vienošanās, šķiet, beidzot iegājusi finiša taisnē. Pagājušajā nedēļā britu premjere Terēza Meja savam kabinetam prezentēja vienošanos, guva tam atbalstu, nākamajā dienā zaudēja četrus ministrus un nu cenšas vēl savilkt kopā pēdējos punktus, lai jau svētdien visiem ES valstu vadītājiem varētu prezentēt gala versiju Brexit samitā. Joprojām ir jautājumi, kas līdz galam nav atrisināti, un vairākas ES valstis negrasās piekāpties. Problemātiskie punkti ir zināmi: Spānijas prasība pēc veto tiesībām jebkurā tirdzniecības nolīgumā, kas skartu Gibraltāru, un Francijas, Dānijas, Nīderlandes un Beļģijas centieni saglabāt zvejas tiesības britu ūdeņos. Šķiet, ka arī Meja vēl joprojām cenšas tuvināt deklarācijas formulējumus tirdzniecības jomā tam konceptam, kāds tika izvirzīts britu izstāšanās plāna projektā, kas tika publiskots jūlijā. Pašreizējais process nav īsti pa prātam Vācijai, kura vēlas noslēgt sarunu procesu, taču nav ieinteresēta pārāk piekāpties britiem. Angela Merkele jau darījusi zināmu, ka svētdien negrasās ielaisties sarunās, bet sagaida galīgo deklarācijas variantu jau līdz tam. Jāpiebilst, ka šobrīd aktuāls ir jautājums, vai britu parlaments atbalstīs savas premjeres prezentēto Brexit vienošanos. Aiz premjeres stāv uzņēmēji, kuriem ir nepieciešama jebkāda skaidrība par dzīvi pēc 2019. gada 29. marta, bet lielākais izaicinājums būs pārliecināt savus partijas un koalīcijas biedrus. Daudzi saka, ka šī ir labākā iespējamā vienošanās, ko briti var gaidīt no ES, taču EP prezidents Antonio Tajani preses konferencē pagājušajā nedēļā norādīja, ka nekāda pamata svinībām nav, jo Brexit nodara zaudējumus gan Apvienotajai Karalistei, gan Eiropas Savienībai. Interpols Šī gada oktobrī no brauciena uz savu dzimteni - Ķīnu neatgriezās līdzšinējais Interpola prezidents Mens Hunvejs. Organizācija saņēma viņa atkāpšanās vēstuli un Ķīnas valdības paskaidrojumu, ka Hunvejs aizturēts un tiek izmeklēta viņa iespējamā koruptīvā darbība. 21. novembrī 194 Interpola dalībvalstu pārstāvji pulcējās Dubajā, lai ievēlētu jaunu organizācijas vadītāju. Līdz pat pēdējam laikam par galveno favorītu tika uzskatīts Krievijas Interpola biroja priekšnieks un Interpola viceprezidents no Eiropas, policijas ģenerālmajors Aleksandrs Prokopčuks. Viņa kandidatūra izraisīja manāmu satraukumu kā Krievijas tiesiskuma aizstāvju organizācijās, tā Putina režīma kritiķos ārpus Krievijas. Tika pausts sašutums, ka par ietekmīgas noziedzības apkarošanas organizācijas galvu grasās kļūt noziedzīgas darbības īstenojošas varas pārstāvis, un arī bažas par iespējamu pilnvaru izmantošanu šīs varas interesēs. Lietuva un Ukraina izteica brīdinājumus Prokopčuka ievēlēšanas gadījumā pamest Interpolu. Rezultātā vakardienas vēlēšanās ar 101 pret 61 balsi pārsvaru guva otrs kandidāts – Dienvidkorejas pārstāvis Kims Čen-Jans. Tramps un izmeklēšana Otrdien laikraksts „The New York Times” rakstīja, ka ASV prezidents Donalds Tramps ļoti vēlējies izpildīt vienu no daudzajiem priekšvēlēšanu laikā dotajiem solījumiem - ieslodzīt savu bijušo konkurenti uz Balto namu - Hilariju Klintoni. Rakstā minēts, ka šī gada pavasarī prezidents Tramps vērsies pie sava tieslietu padomnieka Donalda Makgāna ar jautājumu par iespējām dot rīkojumu ASV Tieslietu departamentam uzsākt izmeklēšanu pret Hilariju Klintoni un bijušo FIB direktoru Džeimsu Komiju. Makgāns toreiz atbildējis, ka prezidentam nav šādu pilnvaru, ir gan tiesības rosināt izmeklēšanu, taču arī šāds mēģinājums iespaidot izmeklējošas darbības draudētu ar nopietnām juridiskām un politiskām sekām pašam prezidentam. Prezidentam sagatavots arī attiecīgs informatīvs raksts. „The New York Times” publikācijā minēti vēl vairāki fakti, kas liek domāt, ka Donalds Tramps uztver Tieslietu departamentu kā izrēķināšanās rīku cīņā pret politiskajiem pretiniekiem. Izdevuma uzmanību saasinājuši pēdējā mēneša notikumi, Tieslietu departamenta vadītājam, ASV ģenerālprokuroram Džefam Sešonsam pametot savu amatu, un viņa vietu ieņemot ne sevišķi pieredzējušajam Metjū Vitekeram. Cita starpā, kopš oktobra vidus prezidenta administrāciju pametis arī padomnieks Makgāns.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā. Ludvigs Sēja Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā. Kārlis Zariņš Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Anatols Dinbergs Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO. Jānis Peters Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts: Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī. Sandra Kalniete Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.

Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere. ASV vēlēšanas Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams,  pievērsta abām Kongresa palātām. Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ienākumus un aizdomas par korupciju prezidenta administrācijas augsto ierēdņu rindās, kā arī izskatīt apgalvojumus par Kremļa iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās 2016. gadā. Tas, kas šajās vēlēšanās pārsteidza, ir vēlētāju aktivitāte - lai arī precīzu datu tuvākajās dienās vēl nebūs, NYT lēš, ka šajās vēlēšanās piedalījušies aptuveni 114 miljoni vēlētāju, kas ir krietni vairāk nekā pirms četriem gadiem, kad uz vēlēšanu iecirkņiem devās vien 83 miljoni amerikāņu. Daudzi mediji un analītiķi to saista ar Trampa efektu. Jāpiebilst, ka ārvalstu mediji kā galvenos notikumus šajās vēlēšanās nosauca - rekordlielo sieviešu pārstāvniecību kongresā, kā arī to, ka daudzi iepriekš republikāņu piepilsētu vēlētāji šoreiz bija gatavi atdot savas balsis par demokrātiem. Iepriekšminētais nozīmē, ka republikāņiem būs pamatīgi jāstrādā, lai pēc 2020. gada prezidenta vēlēšanām Baltajā namā paliktu Tramps. Savukārt, pats Donalds Tramps vēlēšanas nosauca par milzīgu panākumu republikāņiem. Tiesa, vakar savā preses konferencē viņš publiski ņirgājās par tiem republikāņu kandidātiem, kas vēlēšanās zaudēja. Bet aptuveni stundu pēc preses konferences, savu atlūgumu, pēc prezidenta lūguma, iesniedzis ASV ģenerālprokurors Džefs Sešons. Prezidents Tramps regulāri izteicis pārmetumus nu jau bijušajam ģenerālprokuroram par īpašo komisiju, kas izmeklē Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. NYT ziņo, ka Tramps jau mēnešiem vēlējies atlaist Sešonu, taču viņa administrācija uzskatīja, ka tas varētu negatīvi ietekmēt republikāņu izredzes vēlēšanās, tāpēc nav liels pārsteigums, ka tagad - kad vēlēšanas jau ir aiz muguras - Sešons pamet savu amatu. Amerikāņu politologs Īans Brēmers savā twitter kontā to komentēja, rakstot, ka nespēj noticēt, ka Tramps gaidījis tik ilgi pēc vēlēšanām, lai Sešonu atlaistu. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Vakar un šodien kongresā pulcējās Eiropas Tautas partija. Šī partija ir dibināta 1976. gadā, tajā apvienotas tādas partijas kā Vācijas Kristīgo demokrātu apvienība, Latvijas "Vienotība" un daudzas citas Eiropas valstu partijas. Jau teju 20 gadus Eiropas Tautas partija ir lielākā partija Eiropas Parlamentā, un gan Eiropas Komisijas , gan Eiropas Savienības Padomes , gan arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs ir tieši Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Eiropas Tautas partija ir arī pirmā no lielajām Eiropas partiju grupām, kas nosauc savu spitzenkandidaten nākamgad gaidāmajām Eiropas Komisijas prezidenta vēlēšanām. Par spitzenkandidaten iesaukta procedūra, kad katra no Eiropas Parlamentā pārstāvētajām partiju grupām izvirza savu galveno kandidātu Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Šī būs otrā reize, kad šādā veidā tiek izvēlēts Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, iepriekš to vēlēja Eiropas Savienības Padome. "Brexit" progress Rīt paredzēta ES un Lielbritānijas pārstāvju tikšanās, kurā, iespējams,  varētu tikt panākta Brexit vienošanās, ziņo portāls "Politico". Lielbritānijas valdībai ir pieteikts, ka jebkurā brīdī var tikt sasaukta valdības sēde, lai apstiprinātu "Brexit" vienošanos. Tas gan nenozīmē, ka Londona un Brisele ir panākušas kompromisu vissarežģītākajos jautājumos. Joprojām atklāts jautājums ir par Īrijas un Ziemeļīrijas robežu pēc "Brexit", kā arī par ES un Lielbritānijas tirdzniecības attiecībām. Svētdien britu laikraksts “Sunday Times” ziņoja, ka  Terēza Meja panākusi vienošanos ar Eiropas Savienību, kas ļautu britiem uz laiku palikt muitas savienībā, saglabājot atvērto Īrijas un Ziemeļīrijas robežu, bet otrdien ES galvenais "Brexit" sarunvedējs Mišels Barnjē to noliedza, norādot, ka vēl ir jāstrādā. Tikmēr citi ES diplomāti medijiem sacījuši, ka piektdien arī tiks skaidrots, cik daudz laika vajadzēs dalībvalstīm, lai apstiprinātu savos parlamentos izstāšanās līgumu, kas norāda uz to, ka vienošanās tik tiešām varētu tikt panākta. Tikmēr vairākas pēdējās dienās publicētas aptaujas liecina, ka gan Lielbritānijā, gan citviet Eiropā pieaudzis atbalsts dalībai ES. Eiropas Parlamenta "Brexit" koordinators Gajs Ferhofstadts portālam "Politco" to komentējis, sakot, ka izskatās, ka Lielbritānijā un citur Eiropā ir maza apetīte pēc tā sauktā cietā "Brexit" vai "Brexit" bez vienošanās, un viņš ir izteicis cerību, ka sarunu rezultāts to arī atspoguļos.

Studijas viesi: TvNet žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Saūda Arābija Pēc Pirmā pasaules kara beigām, sabrūkot Osmaņu impērijai un mainoties spēku līdzsvaram Tuvajos austrumos, Arābijas pussalas tuksnešainajā vidienē kā vadošais spēks izvirzījās beduīnu vadoņu Saūdu klans. Saūdi bija tālredzīgi iedibinājuši saiknes ar Britu impēriju, kamēr viņu galvenie konkurenti – Rašidu klans – bija palikuši uzticīgi Turcijai. Vēl viens Saūdu ietekmes faktors bija izsenis iedibinātā savienība ar radikālo uin kareivīgo vahabītisma islāma virzienu. 1932. gadā karalis Abdulazizs ibn-Saūds, nostiprinājis savu varu lielākajā daļā Arābijas pussalas, pasludināja par Saūda Arābijas karalistes dibināšanu. Tobrīd šķita, ka tā būs viena no trūcīgākajām pasaules valstīm, taču jau pēc dažiem gadiem zem Arābijas tuksneša smiltīm tika atklātas naftas iegulas, kuras izrādījās lielākās pasaulē. No vienas puses, Saūda Arābijas vieta globālajā politisko spēku izkārtojumā gadu desmitu gaitā palikusi visai nemainīga. Tā allaž bijusi Rietumu lielvalstu – sākotnēji Britu impērijas, vēlāk primāri Savienoto Valstu – sabiedrotais Tuvajos Austrumos. Sevišķi vērtīga Rietumvalstīm šī savienība kļuva tad, kad pagājušā gadsimta 60. gados Irākā pie varas nostiprinājās kreisi panarābiskā Baās partija, savukārt Irānā 1979. gadā uzvarēja islāmiska revolūcija, gāžot šahu Pehlevī un izveidojot islāma republiku. Savu apogeju šī alianse sasniedza 1990.–1991. gada Līča kara laikā, kad Saūda Arābijas teritorija bija galvenais placdarms ASV vadītās koalīcijas iebrukumam Irākā un irākiešu okupētajā Kuveitā, un Saūdu spēki aktīvi piedalījās Kuveitas atbrīvošanas operācijā. Tomēr ir visai nepārprotami, ka tādu sabiedroto kā Saūda Arābija Rietumu demokrātijas spiestas pieciest kā mazāko ļaunumu. Iekšpolitiski šī valsts ir arhaiska absolūta monarhija, kura visos starptautiskajos brīvības līmeņa reitingos stabili ieņem pēdējās pozīcijas. Tā ir arī izteikti teokrātiska valsts, kur konstitūcijas vietā oficiāli ir Korāns un Sunna, un valsts pamatlikums paredz šariāta likumus kā vienīgo ierobežojumu karaļa absolūtajai varai. Arī starptautisko attiecību praksē attiecības starp Rietumvalstīm un Saūdu karalisti nebūt nav bijušas allaž saulainas. Lai pieminam vien 1973. gada naftas krīzi, kad Saūda Arābija bloķēja piegādes Rietumvalstīm, atbildot uz to atbalstu Izraēlai kārtējā karā pret tās arābu kaimiņvalstīm; kā arī to, ka bēdīgi slavenais terorists Osama bin Ladens un daudzi no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem ir dzimuši kā Saūdu karaļu pavalstnieki. Arī Saūda Arābijas intervencē kaimiņvalstī Jemenā netrūkst problemātisku momentu. Pēdējā laika notikumi ar Saūdu disidenta Džamala Kašogi brutālo noslepkavošanu Turcijā ir tikai turpinājums šim kutelīgajam attiecību stāstam, kurā Rietumvalstīm jau atkal nākas izmisīgi lavierēt starp reālpolitikas Skillu un pilsonisko vērtību Hāribdu.   Merkeles ēras beigas Vācijas kanclere Angela Merkele 2021.gadā vairs nekandidēs uz kanclera amatu un decembrī atkāpsies no Kristīgi demokrātiskās savienības (CDU) vadītājas amata, tā pēc partijas sanāksmes pirmdien apstiprināja Merkele. Viņa partijas vadītājas amatā ir jau kopš 2000.gada, bet kancleres amatu ieņem jau 13 gadus. Merkeles paziņojums par aiziešanu no politikas nepalika nepamanīts - uz to negatīvi reaģēja biržas tirgi, un sākās sacensība par Kristīgi demokrātiskās savienības vadītāja vietu. Mediji ziņo, ka par savu gatavību startēt uz partijas līdera amatu jau ļāvuši noprast vismaz trīs iespējamie kandidāti - pašreizējā partijas ģenerālsekretāre Annegrēta Krampa-Karenbauere, veselības ministrs Jenss Špāns un bijušais konservatīvo Bundestāga frakcijas vadītājs Frīdrihs Mercs. The Guardian ziņo, ka tieši pēdējais ir populārākais no līdz šim izskanējušajiem kandidātiem. Mercs ir konservatīvāks par Merkeli, un viņa nonākšana amatā liek uzdot jautājumus par to, cik iespējama turpmāk būs kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu sadarbība. Pakistāna 2010.gada jūnijā Pakistānas tiesa piesprieda nāves sodu kristietei Asijai Bibi. Viņa tika tiesāta par kādu incidentu ar saviem kolēģiem. Sākotnējā versija ir, ka Bibi kolēģi nevēlējās dalīties ar ūdens bļodu ar kristieti, viņiem tas šķitis zaimojoši. Vēlāk liecības apaugušas, un beigās Bibi tika tiesāta par islāma pravieša Muhameda zaimošanu, par spīti tam, ka viņas kolēģu liecības nav bijušas konsekventas. Taču vakar Pakistānas augstākā tiesa Asiju Bibi  attaisnoja un lika atbrīvot. Tiesas lēmums saniknojis islāmistu kustību „Tehreek-i-Labaik"- tā sarīkojusi protestus visās lielākajās pilsētās un draudējuši nogalināt tiesnešus, kas sievieti attaisnoja. Pēc zemākās instances notiesājošā sprieduma 2010.gadā tika nogalinātas vairākas Pakistānas amatpersonas, kas atļāvās sievieti aizstāvēt. Pakistānas valdība izvietojusi karavīrus lielākajās pilsētās, lai aizsargātu valsts iestādes, un šodien drošības apsvērumu dēļ visā valstī slēgtas skolas. Jāpiebilst, ka Pakistānas likums, kas ļauj sodīt ar nāvi vai mūža ieslodzījumu zaimotājus, ir plaši kritizēts no starptautiskajām organizācijām, jo Pakistāna šo likumu izmanto, lai sodītu minoritātes un žurnālistus, kas kritizējuši valsts politiku.

Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi. Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva ievēlēšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropas Savienības Padome, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, kā arī padomes prezidents un padomes augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pēc tam prezidents, saziņā ar Eiropas Savienības Padomi, izvirza parlamenta apstiprināšanai pārējo komisijas sastāvu. Eiropas Savienības līgums nosaka, ka Komisijas prezidenta nominēšana notiek, „ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas un pienācīgi konsultējoties” ar parlamentu. Reālajā politiskajā procesā nostiprinājusies prakse, ka potenciālos komisijas prezidenta kandidātus vairums parlamenta frakciju izvirza jau priekšvēlēšanu procesā un Padome nominē lielākās frakcijas līderi. Kopš 2005. gada Komisijas prezidenti – vispirms Žuze Manuels Barozu, tagad Žans Klods Junkers – ir centriskās Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Tā kā Komisijas prezidents var tikt pārvēlēts uz otru termiņu, Žans Klods Junkers varētu palikt savā vietā vēl uz pieciem gadiem, protams, ja Tautas partija saglabās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisijas prezidents ir pilnvaru ziņā ietekmīgākā figūra savienības pārvaldes struktūrās, taču pēdējā desmitgadē kā otrs nozīmīgs varas nesējs izvirzījies arī Eiropas Padomes prezidents. Abu šo posteņu attiecības un varas funkciju sadale joprojām ir attīstības procesā. Eiropas Komisija ir savienības kopējās politikas īstenotāja, taču galīgā stratēģisko lēmumu pieņemšana ir padomes ziņā. Šī gada novembrī beidzas pašreizējā padomes prezidenta Donalda Tuska otrais pilnvaru termiņš. Tāpat novembrī izšķirsies, vai uz otro termiņu savā amatā paliks savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Federika Mogerini. Migrantu kolonna 12.oktobrī migrantu kolonna ar cilvēkiem no dažādām Dienvidamerikas valstīm devās ceļā uz ASV. Kolonna izveidojās Hondurasā, un kopš tās došanās ceļā tai patstāvīgi pievienojas jauni cilvēki. Precīzs cilvēku skaits kolonnā gan nav zināms, "The Guardian" raksta, ka Meksikas iekšlietu ministrija saskaitījuši ap 4500, bet ANO vairāk nekā 7000 migrantu. Viņi žurnālistiem stāsta, ka bēg no nabadzības un vardarbības savās dzimtenēs. Ceļš uz ASV robežu šiem migrantiem ir 2000km garš, turklāt, visticamāk, viņi neizvēlēsies tuvāko robežu ar Teksasu, bet gan mērķēs uz Kaliforniju, cerot uz maigākām imigrācijas tiesām. Daži migranti žurnālistiem sacījuši, ka nemaz nepieteiksies patvēruma meklētāja statusam ASV, bet gan mēģinās robežu šķērsot nelegāli. Tramps jau ir paziņojis, ka karavānas dalībniekus nelaidīs ASV. Savā Twitter kontā prezidents rakstījis, ka tiem cilvēkiem, kuri atbalsta nelegālos imigrantus, vajadzētu paskatīties uz to, kas noticis Eiropā pēdējos 5 gados. Jāpiebilst, ka migrantu kolonna kļuvusi arī par  būtisku jautājumu ASV gaidāmo vidējā termiņa vēlēšanu kontekstā. Tramps paziņo par ieceri ASV izstāties no raķešu līguma ar Krieviju Pagājušajā nedēļas nogalē ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV izstāsies no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Minētais līgums parakstīts Aukstā kara beigās - 1987. gadā, un tas  aizliedz ASV un Krievijai uzturēt, ražot un testēt no zemes palaižamas vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir 500 līdz 5500 kilometru. Atbilstoši līgumam abas puses iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšana tika pabeigta 1991. gadā, un pavisam tika iznīcinātas vairāk nekā 2500 raķetes. Tramps lēmumu pamatoja ar to, ka Krievija šo līgumu pārkāpjot jau gadiem, par ko Kremli apsūdzējuši arī iepriekšējie Baltā nama saimnieki. Tramps arī paziņoja, ka ASV atsāks izgatavot šādus ieročus, ja vien neizdosies panākt jauna līguma noslēgšanu ar Krieviju un Ķīnu. Abas minētās valstis ASV lēmumu kritizējušas. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka šis līgums vairāk nekā 30 gadus ir kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni, aicinot ASV un Krieviju saglabāt konstruktīvu dialogu, lai šo līgumu saglabātu un nodrošinātu tā īstenošanu ne tikai uz papīra.  

Notikumi pasaulē: Ķīnas iekšpolitika un vieta pasaulē, Ukrainas pareizticīgo baznīcas situācija un Sauda Arābijas disidenta Kašogi liktenis.  Studijā: RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU studente Kristiāna Purva. Ierakstā - Eduarda Liniņa saruna ar Kijevas politologu Dmitro Ļevusju. Telefonintervijās - Ķīnas studiju centra vadītāja, Dr. sc. pol. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ķīnas politika Mūsdienu Ķīnas, jeb, pilnā nosaukumā, Ķīnas Tautas Republikas vēsture sākās 1949. gadā, kad vairāk nekā 20 gadus ilgušais Ķīnas pilsoņkarš noslēdzās ar komunistu uzvaru un nostiprināšanos visā valsts kontinentālajā daļā. Pretējā puse – ķīniešu nacionālistu spēki – evakuējās uz Taivānu, kur arī mūsdienās turpina pastāvēt Ķīnas Republika. Kontinentālajā Ķīnā izveidojās padomju stila totalitārisms, kas savos pamatos palicis nemainīgs joprojām. Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcija definē to kā sociālistisku valsti, „kurā valda tautas diktatūra, ko vada darbaļaužu šķira, un kas balstās strādniecības un zemniecības vienībā”. Tāpat konstitūcija paredz Ķīnas Komunistiskās partijas vadošo lomu valstī. Gluži tāpat kā savulaik Padomju Savienībā, kompartijai pieder praktiski visa politiskā vara valstī, partijas politbirojs ir galvenā lēmējinstitūcija un ģenerālsekretārs – valsts līderis. Pašreizējais ģenerālsekretārs Sjī Dzjiņpins, būdams arī valsts prezidents un Centrālās Kara padomes priekšsēdētājs, koncentrējis savās rokās gan formālos, gan faktiskos augstākās varas posteņus. Ķīnā viņš nereti tiek dēvēts par augstāko vadītāju, un šis neformālais tituls apzīmē ne tikai formālo varas apjomu, bet arī īpašu vadoņa autoritātes statusu. Komunistu varas pirmā desmitgade nesa dramatiskas pārmaiņas pirmām kārtām Ķīnas laukiem, kur tika līdz pamatiem noārdīta agrākā pusfeodālā īpašuma attiecību sistēma. Šādu politiku atbalstīja miljoni bezzemnieku, kuriem tika izdalīta lielīpašniekiem atņemtā zeme. Taču tālākās komunistu vadoņa Mao Dzeduna varas desmitgades nes valstij smagus pārbaudījumus. Grandiozais kolektivizācijas un lauku industrializācijas eksperiments 50. gadu nogalē, saukts par „Lielo lēcienu”, izraisīja valstī badu un prasīja 20 līdz 40 miljonus dzīvību. No 1966. līdz pat Mao nāvei tika īstenota t.s. „Kultūras revolūcija” – vadoņa inspirēta mazizglītotu masu  agresija pret visu tradicionālo, rietumniecisko, lielā mērā pret jebkādu intelektuālu elitārismu vispār. Tikai pēc 1976. gada, kad mūžībā aizgājušo Mao nomainīja viņa ilggadējs līdzgaitnieks un arī oponents Dens Sjaopins, kurš pats bija cietis „Kultūras revolūcijas” laikā, dzīve valstī sāka pakāpeniski normalizēties. Tieši Dens lika pamatus tam īpatnējajam Ķīnas attīstības modelim, kas apvieno marksistiskās ideoloģijas dogmām formāli uzticīgas partijas totalitāru varu ar brīvā tirgus ekonomiskajām attiecībām. Notika radikāla pārorientēšanās no padomju modelim raksturīgās smagās rūpniecības uz vieglo rūpniecību un preču eksportu. Šī attīstība ļāvusi Ķīnai pēdējās desmitgadēs izveidot dinamiski augošu ekonomiku, kas šobrīd, ja ņem vērā lokālā tirgus pirktspējas rādītājus, ir lielākā pasaulē. Valstī ir izveidojies apmēram 15% liels vidusslānis, un 2012. gadā pilsētu iedzīvotāju skaits Ķīnā pirmoreiz tās vēsturē pārsniedza 50%. Tomēr šai attīstībai ir arī ēnas puses: augoša sociālā nevienlīdzība, vājš sociālais nodrošinājums, ekoloģijas problēmas, ar partijas nomenklatūras varu saistīti korupcijas riski. Džamala Kašogi liktenis Domājams, šobrīd retais vairs šaubās par to, ka Saūda Arābijas valdošās varas kritiķis Džamals Kašogi, kurš kopš 2017. gada dzīvoja Savienotajās Valstīs, ir miris. 2. oktobrī viņš iegāja Saūda Arābijas konsulātā Stambulā, no kurienes vairs neiznāca. Kā uzskata Turcijas policija, no konsulāta telpām ticis izvests viņa gabalos sadalītais ķermenis. Tai pašā laikā konsulātu un arī Turcijas teritoriju pametuši piecpadsmit vīri ar Saūdu karaļvalsts diplomātu pasēm kabatās, kuri tur bija ieradušies neilgi pirms Kašogi. Viss izskatās pēc valsts īstenotas mafijas stila „novākšanas”. Oficiālā Rijāda noliegusi jebkādas apsūdzības šai sakarā, apgalvojot, ka Kašogi pametis konsulātu paša kājām. Tikām Savienotajās Valstīs un arī Rietumeiropā izskanējušas prasības vērst pret Saūda Arābiju nopietnas sankcijas. Sevišķi sarežģītā situācijā ir ASV administrācija, ievērojot, ka Saūda Arābija ir uzticamākais amerikāņu sabiedrotais Tuvajos Austrumos un tradicionāls pretsvars Irānai. Saūdu varas kontrolētajā presē jau parādījušies mājieni par to, ka, ja kāds mēģinās iedarbināt sāpīgus sankciju mehānismus pret lielāko naftas ieguvēju valsti pasaulē, tad nafta drīz var sākt maksāt 100, varbūt arī 200 dolārus par barelu. Ka situāciju Vašingtonā uztver nopietni, apliecina valsts sekretāra Maika Pompeo šīsnedēļas ārkārtas vizīte Saūda Arābijā un Turcijā. Ukrainas pareizticība Ukrainas pareizticīgās baznīcas situācija atspoguļo šīs valsts vēstures sarežģīto gaitu. Pašreiz Ukrainā ir trīs pareizticīgās baznīcas. Tiek lēsts, ka 12 000 draudžu pieder Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, kura pēc 1686. gada Konstantinopoles patriarhāta lēmuma tika nodota Maskavas patriarhāta virspārraudzībā. Pēc 1917. gada revolūcijas, brūkot Krievijas impērijai un Ukrainai mēģinot radīt savu valstiskumu, radās Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, kas PSRS tika aizliegta un atjaunoja savu darbību 1990. gadā. Šīs baznīcas draudžu skaits ir nepilnu tūkstoti liels. Visbeidzot, Ukrainas neatkarības iegūšanas procesā tika izveidota Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca, kuras draudžu skaits šobrīd varētu būt starp pieciem un sešiem tūkstošiem. Ne Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca, ne Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgā baznīca līdz šim nebija vispasaules pareizticīgās baznīcas struktūru atzītas. Šo situāciju maina 11. oktobrī pasludinātais Konstantinopoles pareizticīgās baznīcas patriarha Bartolomeja paziņojums par autokefālijas piešķiršanu Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, respektīvi – Maskavas patriarhāta vairāk nekā 300 gadus ilgās virspārraudzības atcelšanu. Tāpat Konstantinopoles patriarhs atzinis līdz šim neatzītās Ukrainas pareizticīgās baznīcas, tā paverot ceļu to apvienošanai. Krievijas pareizticīgā baznīca uz to reaģējusi, sasaucot sinodi Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā un 15. oktobrī paziņojot par sakaru pārtraukšanu ar Konstantinopoles baznīcu. Šie notikumi jau ieguvuši „2018. gada shizmas” apzīmējumu.

Brazīlijas vēlēšanas Aizvadītajā svētdienā brazīlieši devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu amatus tautas kalpiem vairākos šīs lielākās Latīņamerikas valsts varas līmeņos. Tika vēlēts prezidents, viceprezidents, visi parlamenta – Nacionālā Kongresa – apakšpalātas deputāti, skaitā 513, kā arī 2/3 augšpalātas – Senāta – deputātu, respektīvi 54 no 81. Tāpat tika vēlēti pavalstu jeb štatu gubernatori, vicegubernatori un pavalstu likumdevēju asambleju deputāti. Brazīlijas parlamenta vēlēšanās nav procentuālā sliekšņa, un attiecīgi raibs ir arī likumdevējas institūcijas sastāvs. Divām lielākajām partijām – Strādnieku partijai un Sociāli liberālajai partijai – ir katrai nedaudz vairāk par pussimtu deputātu, nākamajām deviņām partijām – starp 37 un 30 vietām, vēl četrām partijām ir pa padsmit deputātu vietām, bet tām seko 15 sīkpartijas, kuru pārstāvju skaits ir uz pirkstiem skaitāms. Aģentūra "Bloomberg" visu šo kaleidoskopisko ainu iedala atbilstoši saimnieciskās politikas vadlīnijām, norādot, ka nedz izteikti ekonomiskie liberāļi, nedz valsts protekcionisma piekritēji nav guvuši pārsvaru, un, kā līdz šim, Brazīlijas parlamentā dominēs šai ziņā centriski spēki, kas atbalsta brīvo tirgu ar noteiktu valsts regulējošo lomu. Tomēr Brazīlija ir prezidentāla valsts, un galvenās politikas vadlīnijas nosaka prezidents un viņa vadītais spēks. Te galvenā intriga vēl priekšā, jo prezidenta amata likteni izšķirs otrā vēlēšanu kārta 28. oktobrī, kad sacentīsies divi pirmās kārtas favorīti – Strādnieku partijas pārstāvis, ekonomists Fernandu Adads un Sociāli liberālās partijas kandidāts, izbijušais armija kapteinis Žairs Bolsonaru. Pēdējais ir īpaši spilgts personāžs. Kādreizējais desantnieks un artilērists allaž neslēpti jūsmojis par militāro huntu, kura bija pie varas Brazīlijā līdz 1985. gadam. Tāpat viņš nekad nav slēpis savus klaji rasistiskos, radikāli nacionālistiskos un konservatīvos uzskatus, naidu un nicinājumu pret jebkādu kreisumu, pret cilvēktiesību, sevišķi jau minoritāšu tiesību aizstāvību un modernās demokrātijas normām vispār. Bēdīgu slavu Bolsonaru ieguvis ar rupja tēviņa gājieniem saskarsmē ar sievietēm. Un, kā šķiet, šis mačo stils rod atsaucību lielā daļā Brazīlijas sabiedrības – vēlēšanu pirmajā kārtā par Bolsonaru nodoti 46% balsu. Fernandu Adads saņēmis tikai nepilnus 30%. Tomēr jāievēro, ka divi nākamie pretendenti, kas kopā ieguvuši vairāk nekā 17%, pārstāv izteikti kreisus spēkus, kuru vēlētāji, visticamāk, otrajā kārtā savas balsis atdos Adadam.   Viktorijas Marinovas slepkavība Pagājušajā sestdienā pasaules medijus aplidoja satraucoša ziņa – Bulgārijas ziemeļu pilsētā Rusē izvarota un noslepkavota televīzijas kanāla TVN žurnāliste Viktorija Marinova. Viņa bijusi apskatniece raidījumā „Detektor”, kur viņas pēdējā tēma saistīta ar korupciju Eiropas Savienības fondu līdzekļu sadalē. Varas iestādēm žurnālistu interese acīmredzot nav pa prātam, jo divi citi izmeklējošie žurnālisti, kuri arī nodarbojas ar šo tematiku, septembrī tikuši uz vairākām stundām aizturēti, kad mēģinājuši novērst dokumentu iznīcināšanu. Viktorijas Marinovas nogalināšana ir jau trešā izmeklējoša žurnālista slepkavība Eiropā pēdējā gada laikā. Pagājušā gada oktobrī ar automašīnā ievietotu spridzekli Maltā tika nogalināta žurnāliste un antikorupcijas aktīviste Dafne Karuana Galicija. Šī gada februārī Slovākijā savā dzīvoklī tika nošauts ziņu portāla Aktuality žurnālists Jans Kucjaks un viņa līgava Martina Kušnirova. Abos gadījumos policija ir arestējusi aizdomās turamos slepkavīas, taču ne iespējamos noziegumu pasūtītājus. Arī Viktorijas Marinovas domājamais slepkava ir arestēts – tas ir kāds Severīns Krasimirovs, kuru Vācijas policija aizturēja vakar netālu no Hamburgas. Kā norāda bulgāru izmeklētāji, Krasimirovam esot krimināla pagātne, un šajā gadījumā slepkavība varētu nebūt saistīta ar žurnālistes profesionālo darbību.   Ārvalstu prese par Latvijas vēlēšanām Nils Ušakovs un Artuss Kaimiņš, kā arī premjerministrs Māris Kučinskis ir biežāk minētie Latvijas politiķi ārvalstu preses publikācijās, kas veltītas 13. Saeimas vēlēšanām. Teju visi ārvalstu mediji ja ne virsrakstos, tad pirmajās rindkopās nosauc „Saskaņu” par vēlēšanu uzvarētāju, un vairums to raksturo kā prokremlisku partiju, kas varētu apdraudēt Latvijas līdzšinējo proeiropeisko kursu. Daudzi gan uzskata par nepieciešamu tūdaļ bilst, ka koalīcijas valdību izveidot šai partijai būšot grūti. Tomēr netrūkst publikāciju, kuras pieļauj vai vismaz dod mājienus par šādu iespēju. Tā britu izdevums "The Guardian", komentējot priekšvēlēšanu aptauju rezultātus, raksta: „„Saskaņai” uz pēdām seko populisti, kuri varētu tai palīdzēt izveidot koalīciju. Jaunajai konservatīvajai partijai ir 12,4%, un KPV.LV – 11,5%.” Nedaudz pārsteidzoši Jauno konservatīvo partiju populistos ieskaita arī britu raidsabiedrība BBC; vairums publikāciju tomēr šo partiju raksturo kā antikorupcijas spēku. Gluži dramatiskās krāsās ainu mālē britu izdevums "The Express", dēvējot Latvijas vēlēšanas par vēl vienu Eiropas Savienības krīzes simptomu. Kremļa „Trojas zirgs” -  „Saskaņa” liekot Eiropai trīsēt baisās priekšnojautās, un antieiropiskās, kā apgalvo izdevums, KPV.LV pārmaiņu solījumi jau sacēluši paniku Briselē. Šķiet, realitātei tuvāko un niansētāko ainu pasaules medijiem sniedz ziņu aģentūra "Reuters", kura diezgan precīzi definē Latvijas politisko spēku ievirzes, neaizmirstot bilst arī par „Saskaņas” centieniem pozicionēties kā eiropeiskais sociāldemokrātiskai partijai. Tomēr ir saprotams, ka, no globālas distances skatoties, 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti teju ikvienam izskatās kā labēji centrisko spēku sakāve un antieiropeisku kreiso un populistu uzvaras gājiens. Ciktāl ir runa par vispārējo Latvijas situācijas raksturojumu, biežāk piesauktās aktualitātes ir Latvijas banku problēmas ar naudas atmazgāšanu, apsūdzība Latvijas Bankas vadītājam, kā arī hakeru uzbrukums portālam draugiem.lv. 

Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām problēmām, kuras faktiski mudinājušas „vienkāršo angli” nobalsot par aiziešanu no vienotās Eiropas. Tā bijusi reakcija uz Londonas pārlieku komandējošo attieksmi pret pašvaldībām, uz publisko pakalpojumu nodošanu privātās rokās, kas nenāk par labu to kvalitātei, uz uzņēmumu spēju apiet darba likumdošanas prasības un vispārējo izjūtu, ka valsts ir mazspējīga pretdarboties starptautiskā lielkapitāla varai. Un kamēr konservatīvie ir mokošā meklējumu procesā, arvien noteiktāka atbilde skan no britu politiskā spektra pretējā spārna – no Leiboristu partijas. Leiboristi ir gatavi straujam pagriezienam pa kreisi. Tiek cilātas idejas par obligātu darbinieku pārstāvju iekļaušanu privātuzņēmumu padomēs un 10% kapitāla nodošanu strādājošo pārvaldītiem un valsts kontrolētiem fondiem, peļņu izlietojot sociālām vajadzībām. Respektīvi – valsts, leiboristu versijā, grasās paņemt krietnu ekonomiskās varas kumosu no kapitālistiem, atdodot strādājošajiem. Un, kā jau minētajā rakstā norāda „The Economist”, Lielbritānijas politiskais mehānisms dod valdošajai partijai salīdzinoši lielas iespējas īstenot radikālas reformas, un šāda iespēja leiboristiem varētu rasties, ja Mejas valdība neizturētu izstāšanās procesa pārbaudījumus. Itālija Ir apritējušas simt dienas, kuras Itāliju vada populistiskās „Pieczvaigžņu kustības” un radikāli labējās „Līgas” koalīcija. Premjera krēslu ieņem politikas debitants, tieslietu profesors Džuzepe Konte, kamēr partiju līderi – Mateo Salvini no „Līgas” un Luidži di Maijo no „Pieczvaigžņu kustības” – ieņemot, attiecīgi, iekšlietu un ekonomiskās attīstības, darba un sociālās politikas ministru amatus. Abi līderi ķērušies pie priekšvēlēšanu solījumu pildīšanas. Salvini rīkojumi liegt piestāt Itālijas ostās kuģiem ar Vidusjūrā izglābtiem Āfrikas migrantiem un ultimatīvas prasības pārējai Eiropas Savienībai iesaistīties migrantu problēmu risināšanā Itālijā paaugstinājušas spriedzi Romas attiecībās ar Eiropas Komisiju un Vācijas valdību. Savukārt di Maijo nācies piebremzēt ar solītajiem plašajiem sociālajiem uzlabojumiem. Daži viņa neuzmanīgi izteikumi izraisījuši vērtspapīru tirgus reakciju, palecoties Itālijas valsts parādzīmju procentu likmēm. Raksturojot t.s. „Dzeltenzaļā koalīcijas” pirmās simts dienas, politikas eksperts Mauricio Ferrara kanālam Deutsche Welle teicis, ka šiem ļaudīm sākotnēji neesot bijis ne mazākā priekšstata par valsts vadīšanu, un lielāko daļu šo simts dienu viņi aizvadījuši, vienkārši turpinot savu priekšvēlēšanu kampaņu. Starptautiskā tiesa Starptautiskā tiesa ir augstākais ANO tiesvedības orgāns strīdu risināšanai starp dalībvalstīm. Nule, izskatot Irānas prasību pret Savienotajām Valstīm, tiesa lēmusi, ka ASV jāpārtrauc sankciju piemērošana atsevišķu preču kategoriju eksportam uz Irānu: pārtikas precēm, medikamentiem un civilās aviācijas drošības aprīkojumam. Irāna jau nodēvējusi šo lēmumu par uzvaru, savukārt ASV pauž pretēju viedokli, noradot, ka uz attiecīgajām precēm sankcijas vispār nav attiecinātas, bet Irānas galvenās prasības – tūlīt izbeigt sankcijas un kompensēt radītos zaudējumus – tiesa noraidījusi. Tomēr eksperti lēš, ka šis Starptautiskās tiesas spriedums var iedrošināt dažas Eiropas kompānijas atgriezties Irānas tirgū, no kura tās aizgājušas, nobīstoties no ASV administrācijas reakcijas. Studijas viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un žurnālists Andis Sedlenieks.

Vatikāna politika 1870. gada 20. septembrī Itālijas karalistes karaspēks ieņēma Romu, kas līdz tam vairāk nekā tūkstoš gadus bija bijusi Pāvesta valsts galvaspilsēta. Pāvests Pijs IX noraidīja jebkādus karaļa Viktora Emanuela I un Itālijas parlamenta mēģinājumus panākt izlīgumu, izslēdza karali no Katoļu baznīcas un izolējās savā galvenajā rezidencē Vatikānā. Nākamos 59 turpinājās de jure nenoregulēta situācija, Itālijas valstij de facto respektējot Vatikāna eksteritoriālo statusu, un arī pārējām pasaules valstīm turpinot uzturēt ar Svēto Krēslu pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības. Noregulējums notika vien 1929. gadā, noslēdzot Laterāna vienošanās, kurās Itālija atzina Vatikānu par suverēnu valsti, un abas puses sakārtoja starpvalstu attiecības. Vatikāna Pamatlikuma 1. pants nosaka: „Augtākajam Pontifikam, Vatikāna Pilsētvalsts suverēnam pieder visa likumdošanas, izpildu un tiesu vara.” Tātad no politiskās iekārtas viedokļa Vatikāns ir absolūta monarhija ar vēlētu monarhu. Pāvesta likumdošanas funkcijas ir deleģētas Vatikāna Pilsētvalsts Pontifikālajai komisijai septiņu kardinālu sastāvā, kuras priekšsēdētājs ir arī Vatikāna pārvaldes vadītājs. Šo ietekmīgo amatu kopš 2011. gada oktobra pilda kardināls Džuzepe Betello. Vatikāna valsti bieži vien identificē ar Svēto Krēslu, taču starptautiski tiesiski tie ir divi atsevišķi subjekti. Vatikāna Pilsētvalsts darbojas tādās starptautiskās organizācijās kā Interpols, Vispasaules Pasta savienība, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija un vairākās citās; Vatikāna monetārais līgums ar Eiropas Savienību ļauj pilsētvalstij kalt savas eiro monētas. Savukārt Svētā Krēsla ārpolitisko darbību, kas nav atraujama no globālās Romas katoļu baznīcas pārvaldības, pāvesti īsteno caur Romas Kūrijas struktūrām. Svētā Krēsla diplomātiskā darbība, balstīta senās tradīcijās, allaž bijusi aktīva, bet jo sevišķi izvērsta laikā pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd Svētajam Krēslam ir diplomātiskās attiecības ar vairumu pasaules valstu, ar daudzām to saista īpaši līgumi – konkordāti; ANO tam ir novērotāja statuss, ko no pilnvērtīgas dalībvalsts statusa atšķir tikai balsstiesību trūkums ANO Ģenerālajā Asamblejā. Nekādu starpvalstu attiecību Svētajam Krēslam nav tikai ar četrām valstīm: Indijas okeāna salu valstiņu Maldivu republiku, Butānas karalisti Himalajos, kā arī Ķīnas Tautas republiku un Korejas Tautas Demokrātisko republiku. Oficiālas attiecības savulaik nepastāvēja arī ar Padomju Savienību; tās tika iedibinātas nepilnu gadu pirms PSRS sabrukuma, bet pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības ar Krieviju pastāv tikai kopš 2009. gada. Var piebilst, ka Svētais Krēsls strikti seko savas suverenitātes ievērošanai Itālijas starptautisko attiecību kontekstā. Tā 2006. gadā attiecību krīzi starp Svēto Krēslu un Lielbritāniju izraisīja britu ārlietu resora mēģinājums izvietot vēstniecības Itālijā un pie Svētā Krēsla vienā un tajā pašā adresē Romā. Zviedrija Riksdāga uzticības balsojums 25. septembrī izbeidza premjera Stēfana Levēna un viņa sociāldemokrātu un zaļo valdības varas periodu, kas ilga kopš iepriekšējām vēlēšanām 2014. gadā. 9. septembra vēlēšanās tapušais Riksdāga sastāvs izskatās pēc „strupceļa parlamenta”, ciktāl galvenajiem konkurentiem – kreisajām partijām un labēji centrisko partiju blokam – ir pa 40% balsu, savukārt atlikušie 20% tikuši labēji populistiskajiem, „Zviedru demokrātiem”. Neīstenojās premjera Levēna plāns piesaistīt līdzšinējai sociāldemokrātu un zaļo koalīcijai divas mazākas partijas no pretējā spārna, liberāļus un centristus, kā arī Kreisās partijas – bijušo komunistu – atbalstu, tādējādi atstājot „aiz borta” savu galveno oponentu – Mēreno partiju. Kreisā partija gatava pievienoties līdzšinējai varas koalīcijai jebkurā brīdī, taču arī šādai kombinācijai nebūtu vairākuma. Tāpat arī labēji centriskā Alianse – Mērenā, Liberālā, Centra un Kristīgo demokrātu partija – var izveidot valdību tikai ar „Zviedru demokrātu” atbalstu, taču atklāta sadarbība ar šo spēku, kuram ir neofašistu reputācija, līdz šim pārējo partiju uzskatīta par nepieņemamu. Maķedonijas referendums 30. septembrī Maķedonijā paredzētā referenduma jautājums praktiski neatstāj vietu šaubām par tā būtību. Tas skan: „Vai jūs atbalstāt dalību Eiropas Savienībā un NATO, akceptējot vienošanos starp Maķedonijas Republiku un Grieķijas Republiku?” 27 gadus ilga attiecību krīze starp abām valstīm, kuras iemesls bija Maķedonijas nosaukums, kas sakrita ar Grieķijas ziemeļu provinces nosaukumu un tādēļ Atēnās tika uzlūkots kā Grieķijas suverenitātes pārkāpums. Grieķija bloķēja Maķedonijas centienus pievienoties Eiropas Savienībai un NATO, un panāca, ka oficiāli starptautiskajā apritē tika lietots nosaukums Bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija. Galu galā šī gada jūnijā Maķedonijas premjerministrs Zorans Zajevs un viņa Grieķija kolēģis Alekss Ciprs vienojās par kompromisu: Maķedonija turpmāk dēvēsies par Ziemeļmaķedonijas Republiku, pie tam Grieķija turpmāk neiebildīs pret maķedoniešu valodu kā valsts valodu un to, ka valsts pilsoņus arī turpmāk dēvēs par maķedoniešiem. Svētdienas referendums būs uzskatāms par notikušu, ja tajā piedalīsies vismaz puse balsstiesīgo maķedoniešu. Tam ir konsultatīvs raksturs – galīgais lēmums par attiecīgiem konstitūcijas grozījumiem jāpieņem parlamentam ar 2/3 balsu vairākumu, taču nav domājams, ka tas notiks bez pozitīva referenduma rezultāta.

Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Par notikumiem pasaulē: Junkera pēdējā uzruna. Par Ungāriju. Par ASV un Starptautiskās krimināltiesas attiecībām.Studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš. Junkera atskaite par stāvokli ES Junkers savu pēdējo atskaiti parlamentam sāka ar to, ka nerunās par padarītajiem darbiem, jo viņa vadītajai komisijai ir vēl gads jāstrādā. Tā vietā viņš vēlējās runāt par vēl  darāmajiem darbiem. Un tādu ir ne mazums. Cīņa ar klimata pārmaiņām, bezdarbu, īpaši jauniešu vidū, ES iespējamā paplašināšanās, pastāvēšana par demokrātiju un brīvo tirdzniecību, protams, būtisks ir jautājums par migrāciju. Junkers norādīja, ka ir ne tikai labāk jāstrādā, lai atgrieztu savās dzimtenēs nelegālos imigrantus, bet arī jāveido legāli ceļi, kā cilvēkiem nokļūt Eiropā. Taču kā būtiskāko šajā jautājumā Junkers uzsvēra valstu solidaritāti un sadarbību. Kopš 2015. gada ES  ir palīdzējusi glābt vairāk nekā 690 000 cilvēku jūrā. Tomēr dalībvalstis vēl nav atradušas pareizo līdzsvaru starp atbildību, kas katrai dalībvalstij jāuzņemas savā teritorijā un solidaritāti, kas jāizrāda visiem , lai mums atkal būtu Šengenas zona bez iekšējām robežām. Es esmu iebildis un turpināšu iebilst iekšējām robežām. Ja robežas ir atjaunotas, tās ir jānoņem. Nespēja to izdarīt būtu nepieņemams solis atpakaļ šodienas un rītdienas Eiropai. Mēs nevaram turpināt ķildoties, lai katru reizi, kad ierodas jauns kuģis pie mūsu robežām, būtu jāmeklē jauns risinājums. Pagaidu solidaritāte nav pietiekami laba. Mums ir vajadzīga ilgstoša solidaritāte - šodien un uz visiem laikiem. Ne mazāk svarīgi par migrācijas jautājumu sakārtošanu ir tas, ka Junkers vēlas mainīt balsošanas kārtību ES Padomē, lai atsevišķus, taču ne visus lēmumus varētu pieņemt ar vairākumu, nevis vienbalsīgi. Šādā veidā ES daudz ātrāk spētu risināt dažādas liela mēroga problēmas. Situācija Ungārijā Trešdien Eiropas Parlaments pirmo reizi vēsturē nobalsoja par Lisabonas līguma 7. panta 1. daļas iedarbināšanu, kas var maksāt Ungārijas balsstiesības ES līmenī. Zaļo un brīvās Eiropas grupas deputātes Juditas Sargentini gatavotajā ziņojumā par stāvokli Ungārijā apgalvots, ka Viktora Orbāna valdības rīcība novedusi pie nopietnas situācijas pasliktināšanās likuma varas, demokrātijas un pamattiesību ievērošanas jomā. Dokumentā atzīts, ka Ungārijā esot nopietni apdraudēta tiesu neatkarība, runas, mediju un akadēmisko institūciju brīvība, kā arī norādīts uz korupciju valsts līmenī un vēršanos pret nelegālajiem imigrantiem un patvēruma meklētājiem, kā arī organizācijām, kas viņiem cenšas palīdzēt. Ungārijas valdība, gaidot debates un balsojumu Eiropas Parlamentā, izdeva savu 109 lappuses garu atbildi, kritizējot Sargentini ziņojumu, norādot, ka tas ir balstīts uz, viņuprāt, novecojušu un vienpusēju informāciju. Tāpat uzsvērts,ka uz Ungāriju nav sūtīta oficiāla delegācija, kas pārbaudītu pieejamos faktus, bet gan Sagrentini ceļojusi uz Ungāriju neoficiāli. Gan ziņojumā, gan debatēs, gan arī preses konferencē uzsvērts arī tas, ka Ungārijai nav bijusi iespēja sevi aizstāvēt ziņojuma tapšanas laikā. Šāda iespēja gan bija debašu laikā otrdien.  Orbāns aizstāvības runā norādīja, ka EP grasās sodīt nevis valdību, bet gan valsti un tautu, kā arī norādīja uz Ungārijas vēsturiskajām cīņām. „Jūs plānojat nosodīt Ungāriju, kas ir palīdzējusi veidot  Eiropas dižo  vēsturi ar smagu darbu un izlietām asinīm, kad tas bija nepieciešams. Jūs dēmonizējat Ungāriju, kas sacēlās un ņēma rokās ieročus, lai cīnītos pret pasaules lielāko armiju, padomju armiju, un lēja asinis par brīvību un demokrātiju. Un kad pienāca laiks, atvēra robežas saviem austrumvāciešu draugiem, Ungārija ir cīnījusies par brīvību un demokrātiju, un es šodien šeit stāvu un redzu, ka tie, kas apsūdz Ungāriju, ir tie, kas demokrātiju ir mantojuši, nevis personīgi riskējuši, lai iegūtu brīvību.” Komentējot pārmetumus gan par preses un akadēmisko brīvību, gan migrantu stāvokli Ungārijā,viņš norādīja, ka vēlēšanu rezultāti parāda to, ka ungāri šos soļus atbalsta. Orbāns arī norādīja, ka Ungārijas politika attiecībā pret migrantiem ir ne tikai ungāru interesēs, bet ir arī sargā Eiropu. Orbāna runa izsauca ovācijas no galēji labējā spārna. Viens no retajiem Orbāna aizstāvjiem bija ” Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropas grupas līderis Naidžels Farāžs. „Orbāna kungs, paldies Dievam ir vismaz viens Eiropas valstu līderis, kas ir gatavs pastāvēt par savu viedokli, savu kultūru un savu tautu, tik ekstrēmas iebiedēšanas priekšā. Paldies Dievam, jūs esat šeit. Es domāju, ka daudziem zināma vecuma  ungāriem šis pasākums atsauc tumšas atmiņas. Jūs esat atnācis uz paraugprāvu, kur daudzi ceļas kājās, kliedz un izbauda šo naida pēcpusdienu.  (…) Orbāna kungs, jūs esat šodien apvainots, jūsu tauta šodien ir apvainota, ir laiks loģiskākiem lēmumiem- pievienojieties Brexit klubam, jums patiks!” Orbāns gan vairākas reizes uzsvēra, ka Ungārija ir un paliks daļa no ES. Jāpiemin, ka parlamenta debatēs tika norādīts ne tikai uz situāciju Ungārijā, bet arī pārkāpumiem Polijā , Rumānijā un Slovākijā. Ziņotāja Judita Sargentini atbildēja, ka Rumānija ir nākamā sarakstā un ka deputāti tuvākajā laikā arī apmeklēs Slovākiju un Maltu - sakarā ar korupcijas skandāliem un žurnālistu slepkavībām. ASV un Starptautiskā krimināltiesa. Starptautiskā Krimināltiesa ar sēdekli Hāgā ir starptautisks tribunāls, kura funkcija ir izmeklēt un sodīt personas par noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu gadījumos, kad nacionāla līmeņa tiesu vara nespēj vai nevēlas īstenot kriminālvajāšanu. 1998. gadā pieņemtos Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus šobrīd ratificējušas 123 valstis, tai skaitā Latvija. Amerikas Savienotās Valstis balsoja pret statūtu pieņemšanu, tomēr sākotnēji tos parakstīja, gan neuzsākot ratifikācijas procesu. Atzīstot Romas statūtu pamatā esošos tiesiskos principus, ASV alla˛ paudušas bažas, ka tiesas mehānismus pret amerikāņu militārpersonām u.c. starptautiskajās operācijās iesaistītajiem varētu izmantot Savienotajām Valstīm nedraudzīgi spēki. Krasi negatīva nostāja iezīmējusies kopš šī gada aprīļa, kad par prezidenta Trampa padomnieku kļuva sens Starptautiskās Krimināltiesas noliedzējs Džons Boltons. 10. septembrī ASV valdība ar viņa muti pauda, ka gadījumā, ja krimināltiesa turpinās izmeklēšanu pret amerikāņu karavīriem un izlūkdienestu darbiniekiem par viņu darbībām Afganistānas kara laikā, Trampa administrācija vērsīsies pret Starptautiskās Krimināltiesas tiesnešiem, liedzot iebraukšanu valstī, arestējot viņu aktīvus ASV un pat uzsākot pret viņiem tiesvedību. Boltons deklarēja: „Mēs nesadarbosimies ar SKT. Mēs nesniegsim atbalstu SKT. Mēs nepievienosimies SKT. Mēs ļausim SKT nomirt vienatnē. Galu galā, mums SKT, patiesībā, jau ir mirusi.”

Gaidāmās Zviedrijas parlamenta vēlēšanas. Pusgadsimtu pēc Otrā pasaules kara Zviedrija šķita nesatricināma sociālās labklājības citadele. Valsts īstenoja savu tradicionālo neitralitāti, nepievienojoties NATO, distancējās arī no Rietumeiropas integrācijas procesiem un turpināja būvēt labklājības sabiedrību, kuras pamati bija likti jau pirmskara periodā. Pie valsts stūres piecdesmit gadus nemainīgi bija Zviedrijas Sociāldemokrātiskā partija, un tās līderis Tāge Erlanders palika premjerministra amatā veselus 23 gadus. Tikai paretam „sociāldemokrātu paradīzes” mieru iztraucēja kādas radikāli kreiso sarīkotas nekārtības vai Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos nekaunīgi iepeldējusi padomju zemūdene. Pirmie simptomi, kas liecināja par šī „zelta laikmeta” beigām, parādījās 1976. gadā, kad uz ekonomiskās izaugsmes apsīkuma fona pie varas nāca liberāli konservatīvā koalīcija, kura kopš tā laika kļuva par sociāldemokrātu galveno sāncensi Zviedrijas politiskajā arēnā. Kā nozīmīgākais spēks šai spārnā izvirzījās Mērenā jeb Moderātu partija. Pirmais labējo uznāciens gan izrādījās nepārliecinošs, mēģinājumi īstenot liberālāku ekonomisko politiku atdūrās pret vareno zviedru arodbiedrību pretestību, un 1982. gada vēlēšanas atgrieza pie varas sociāldemokrātus ar Ulofu Palmi priekšgalā. 1986. gadā Ulofs Palme tika nodurts Stokholmas centrā, un šī tā arī neatklātā slepkavība tiek piesaukta kā smagākā trauma pēckara Zviedrijas sabiedrībai. Tad nāca 1990. gads ar ekonomikas pārkaršanas izraisītu krīzi – strauji augošu bezdarbu, patēriņa cenu kāpumu un zviedru kronas kursa lejupslīdi. Labējo koalīcijas valdība ar Karlu Biltu priekšgalā iecerēto reformu vietā savus pūliņus pamatā veltīja izmisīgiem un dārgiem finanšu sektora glābšanas pasākumiem. Krīze mainīja zviedru ierasti skeptisko nostāju pret Eiropas Savienību, un Zviedrija pievienojās savienībai 1995. gadā, kad pie varas jau atkal bija sociāldemokrāti ar Jeranu Pēšonu priekšgalā. Jaunajā gadsimtā Zviedrijas valsts vadībā viens otru vēl pa reizei nomainījuši labēji un kreisi ievirzīti kabineti, pie tam kopš 2010. gada tās bijušas mazākuma valdības, kuru pastāvēšanai ir labvēlīga Zviedrijas politiskā sistēma. Pēc 2014. gada vēlēšanām ap Mēreno partiju centrētās „Alianses Zviedrijai” valdība, Frēdrika Reifelta kabinets, nodeva varas stafeti sociāldemokrāta Stēfana Levēna mazākuma kabinetam. Sociāldemokrātiem – pirmo reizi pēckara vēsturē – nācās dalīt varu ar koalīcijas partneri, Zaļo partiju. Tikmēr uz Zviedrijas politikas skatuves uznācis jauns agresīvs spēks – partija „Zviedru demokrāti”, kuras saknes meklējamas pagājušā gadsimta Zviedrijas fašistu kustībā. Ar antiimigrācijas un nacionālisma retoriku un pamatīgu populisma devu šī partija arvien kāpinājusi savu ietekmi. Riksdāgā „demokrāti” gan līdz šim bijuši striktā izolācijā, taču tradicionālo zviedru partiju arvien rūkošā ietekme pēdējā desmitgadē liek jautāt – vai tā tas paliks arī pēc 9. septembra vēlēsanām? Priekšvēlēšanu aptauju dati sola „Zviedru demokrātiem” jaunu ietekmes lēcienu; tāpat savu vietu skaitu Riksdāgā varētu kāpināt Kreisā partija – bijušo zviedru komunistu mantiniece. Lielāka autonomija Katalonijai? Spānijas premjerministrs Pedro Sančess pirmdien ierosinājis sarīkot Katalonijā referendumu par lielāku reģiona autonomiju, bet noraidījis iespēju sarīkot tautas nobalsošanu par Katalonijas neatkarību. Sančess pēc stāšanās prezidenta amatā jūnijā ir centies mazināt spriedzi, ko radījuši Katalonijas neatkarības centieni. Kad šāds referendums varētu notikt, Sančess pagaidām neatklāj. Katalonijai tika piešķirta autonomija ar Spānijas 1978.gada konstitūciju, kas tika pieņemta trīs gadus pēc ilggadējā diktatora Fransisko Franko nāves. Savukārt, 2006. gadā Katalonijas autonomija tika paplašināta. Katalonijas autonomijas statūtus apstiprināja gan Spānijas, gan Katalonijas parlaments, tomēr  2010. gadā Spānijas Konstitucionālā tiesa noraidīja vairākus statūtu punktus, kas kļuva par pagrieziena punktu reģiona centienos pēc neatkarības. Vai pēdējā cīņa Sīrijā? Sīrijas Ziemeļrietumos esošā Idlibas province ir pēdējais nemiernieku kontrolētais apgabals Sīrijā. Šobrīd tajā dzīvo ap 3 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem aptuveni trešdaļa ir nemiernieki un viņu ģimenes, kas tikuši evakuēti no dažādām Sīrijas daļām, pateicoties virknei ar Sīrijas valdību noslēgtu vienošanos. Šobrīd pieaug bažas, ka Sīrijas prezidentam Bašaram al Asadam lojālie spēki sāks pilna mēroga uzbrukumu pēdējam lielākajam nemiernieku anklāvam Idlibā. Pēdējās dienās aktīvisti ziņo par Krievijas veiktiem uzlidojumiem, kuros miruši arī vairāki civiliedzīvotāji. Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs norādījis, ka Idlibas liktenis būs skaidrs pēc piektdien gaidāmā Teherānas samita, kur tiksies Sīrijas, Krievijas un Irānas līderi. Tikmēr ANO un citas organizācijas brīdina, ka uzbrukums būs katastrofa un asinspirts, jo Idlibas provinces iedzīvotājiem nav kur mukt- robeža ar Turciju ir slēgta un cita bēgšanas ceļa nav. ASV sola, ka tā ātri un pienācīgi reaģēs, ja Sīrijas valdība veiks uzbukumu, savukārt, eksperti norāda, ka Bašars al Asads neapstāsies nekādu šķēršļu, tai skaitā civiliedzīvotāju upuru, priekšā, lai atgūtu kontroli pār visu valsts teritoriju.

Raidījumā Divas puslodes diskusija par Pasaules tirdzniecības organizāciju. Kāda jēga no Pasaules tirdzniecības organizācijas, ja plašumā vēršas tirdzniecības kari un godības tirdzniecības neesot, tā sūdzas ASV prezidents Donalds Tramps, draudot pamest organizāciju vispār. 1 Ko gaidīt no militārajām mācībām Krievijā? No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Svarīgākais ir vēriens, ar kādu tās tiek rīkotas – tādas neesot bijuša kopš Padomju Savienības laikiem Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos. Amerika šajās dienās atvadās no senatora Džona Makeina, viņš Latvijai bijis liels atbalsts un iedrošinājums. Būdams ar savu konsekventu nostāju, Makeins ir iemantojis gan daudzu cieņu, gan arī ienaidu. Raidījuma viesi Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis un šī institūta pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes vieslektors Aldis Austers. Pasaules tirdzniecības organizācija Ekonomiskās attiecības bijušas viens no galvenajiem konfliktu cēloņiem visā pasaules vēstures gaitā, tāpēc, veidojot globālo drošības sistēmu pēc Otrā pasaules kara, kā viens no tās stūrakmeņiem tika paredzēta arī starptautiska tirdzniecības organizācija. Bet – kas ir zīmīgi – tādu izveidot tobrīd neizdevās. Tika gan izstrādāta Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, kuru 1947. gadā parakstīja 23 valstis. Vienošanās kalpoja kā galvenais starptautisko tirdzniecību regulējošais instruments līdz pat 1994. gadam, kad no jau 123 dalībvalstis izveidoja Pasaules Tirdzniecības organizāciju – globalizētajai ekonomikai atbilstošāku sadarbības mehānismu. No pašreizējām 193 ANO loceklēm 164 ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstis, un vairums pārējo – novērotājvalstis, kas vairumā gadījumu atrodas iestāšanās sarunu procesā. Šobrīd nekādu attiecību ar PTO nav vienīgi Ziemeļkorejai, Eritrejai un vēl dažām sīkvalstiņām. Pasaules Tirdzniecības organizācijas galvenās funkcijas ir pārraudzīt starptautiskajos nolīgumos fiksēto tirdzniecības normu ievērošanu, sniegt atzinumus un nodrošināt sarunu platformu nesaskaņu gadījumos, arī sniegt kvalificētu pārskatu par globālās tirdzniecības procesiem un atbalstu attīstības valstīm nacionālās likumdošanas izstrādē un ieviešanā. Vispārpieņemtie principi, kurus pārstāv un uztur PTO, ir nediskriminējoša tirdzniecības politika no katras dalībvalsts puses pret visām pārējām dalībvalstīm, vienādu prasību piemērošana pašmāju un importētiem ražojumiem, pušu savstarpējs izdevīgums nolīgumos, pilnīga atklātība tirdzniecības noteikumos, dalībvalstu tiesības uz kompensējošiem pasākumiem tām neizdevīgu tarifu gadījumā un tiesības uz ierobežojumu noteikšanu ar ekoloģijas, veselības aizsardzības un līdzīgiem motīviem. Pasaules Tirdzniecības organizācija sevi definē kā „normās balstītu, dalībvalstu kopīgi vadītu organizāciju”, kurā dominē konsensa princips. Pēdējā laikā Pasaules Tirdzniecības organizācijas lielākā problēma ir tās ekonomiski spēcīgākās dalībvalsts – ASV – administrācijas kategoriskā nostāja. Prezidents Tramps ir izteicies, ka Amerikai būtu jāpamet šī organizācija, kas esot radīta „lai pārējā pasaule varētu čakarēt Ameriku” – „to screw America”. (Šādu prezidenta izteikumu kāds anonīms avots citējis ziņu resursam Axios.) Savienoto Valstu aiziešana no PTP gan ir maz ticama, un to nolieguši arī Baltā nama pārstāvji, taču Savienotās Valstis pašreiz bloķē jaunu locekļu apstiprināšanu organizācijas apelācijas tiesā. Šādi ASV cenšas panākt ātrākas reformas, kuras, kā uzskata daudzi eksperti, organizācijai tiešām nepieciešamas. Atsaucoties uz ASV prasībām, Eiropas Savienība apņēmusies septembrī nākt klajā ar savu PTO reformu plānu. Kā izteicies Eiropas Parlamenta Tirdzniecības komitejas priekšsēdētājs Bernts Lange, tas liks Amerikai atklāt kārtis un pierādīt, vai tā patiešām vēlas nopietnu reformu procesu, vai arī blefo. Militārās mācības „Vostok 2018” No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos. Vienā no militāro mācību etapiem paredzēts iesaistīt arī Ķīnas un Mongolijas bruņoto spēku apakšvienības. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs izteicies, ka vērienīgās militārās mācības esot "attaisnojamas", ņemot vērā "agresīvo un nedraudzīgo" attieksmi pret Krieviju. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu salīdzināja "Vostok-2018" ar Padomju Savienības vērienīgākajiem manevriem "Zapad-81", kuru ietvaros tika simulēts uzbrukums NATO. Senators Džons Makeins 25. augusta rītā aizsaulē devās ASV senators Džons Makeins. Makeins dzimis militārā ģimenē un sekojis sava tēva un vectēva pēdās, studējot ASV Jūras kara flotes akadēmijā un iestājoties armijā. Vjetnamas karā Makeins bija viens no pilotiem, taču viņa lidmašīnu 1967.gada 26.oktobrī notrieca un pašu Makeinu- sagūstīja. Lai arī viņš bija lauzis kaulus gan glābjoties no krītošās lidmašīnas, gan sagūstīšanas brīdī, viņa gūstītāji atteicās sniegt medicīnisko palīdzību. Tā vietā notika vardarbīga pratināšana, lai no viņa iegūtu informāciju. Slimnīcā Makeins nonāca tikai tad, kad viņa sagūstītāji uzzināja, ka viņa tēvs ir ASV armijas admirālis. Kad 1968.gadā Džons Makeins vecākais kļuva par ASV armijas komandieri, vjetnamieši piedāvāja Makeinam jaunākajam biļeti uz mājām, taču viņš uzstāja, ka prom dosies tikai tad, ja tiks palaisti arī visi pārējie amerikāņu gūstekņi. Protams, ka šāda vienošanās netika izskatīta un Makeins vjetnamiešu gūstā kopumā pavadīja piecarpus gadus. Armijā viņš turpināja kalpot līdz 1981.gadam. 1982.gadā viņš kļuva par ASV Pārstāvju palātas locekli, bet 1986.gadā tika ievēlēts par ASV senatoru, kur pārstāvēja Arizonu līdz savai nāvei. Makeins bija republikānis un 2008.gadā cīnījās par prezidenta krēslu, bet zaudēja Barakam Obamam. Būdams senators, Makeins atbalstīja Baltijas valstis, Ukrainu un Gruziju, kur ieradās vizītēs, un mudināja īstenot stingru nostāju pret Vladimira Putina vadīto Krieviju. Iepriekš minētais kalpojis par iemeslu, lai Krievijas mediji Makeinu sauktu par rudofobijas simbolu, bet Putins izteicies, ka gūsta laikā Makeinam aizbraucis jumts. Savukārt, Baltijas valstīm Makeins ir bijis draugs, īpaši drošības jautājumos.   Makeina bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē notiks sestdien. Senators tiks apbedīts svētdien ASV Jūras kara flotes akadēmijas kapsētā Anapolisā. 

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par Eiropas Savienības armijas nepieciešamību. Jautājums vai Eiropai vajag savu armiju ir aktuāls jau ilgāku laiku un šobrīd ideja kļūst arvien populārāka. Kādi ir par un pret un vai šāda sadarbība ārpus NATO un paralēli NATO ir lietderīga. Augustā Grieķija saņēmusi pēdējo – 15 miljardu eiro – maksājumu no astoņus gadus ilgušās valsts glābšanas programmas. Jau jūnijā Eirozonas valstu finanšu ministri vienojās noslēgt Grieķijas glābšanas programmas. Trešo un pēdējo glābšanas programmu pašlaik finansiāli atbalsta Eiropas Savienības valstis, un tā noslēdzās 20.augustā. Kas šo astoņu gadu laikā ir noticis, kāda ir situācija tagad Grieķijā un ko nozīmē ziņa par programmas pabeigšanu? Pirmdien, 20.augustā, Čehijā un Slovākijā pieminēja 50. gadadienu kopš "Prāgas pavasara" kustības apspiešanas. Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PSRS režīms reaģēja uz Čehoslovākijas vadības tā brīža īstenoto politiku, kas ieguvusi Prāgas pavasara nosaukumu. Kāpēc toreiz Prāgai nācās piekāpties un kas ir mainījies cilvēku noskaņojumā šodien. Čehijas prezidents Milošs Zemans piemiņas pasākumus ignorēja. Eiropas armija Pagājušā gadsimta 90. gados, attīstoties Eiropas Savienības integrācijas procesam, tajā iezīmējās arī kopējas aizsardzības politikas aspekti. Koordinējot ar NATO, tika definēta Eiropas drošības un aizsardzības politika, kas ļāva kopējos militāros projektos un misijās piedalīties arī valstīm, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nebija NATO locekles, kā arī izmantot savienības valstu militāros spēkus tur, kur to nevēlējās darīt NATO. Notika zināma konkrēta militārā attīstība, piemēram, 1987. gadā dibinātā Francijas-Vācijas apvienotā brigāde 90. gadu pirmajā pusē tika pārveidota par Eirokorpusu, iesaistoties vairāku citu valstu kontingentiem. 2000ajos gados apvienoti Eiropas valstu kontingenti īstenoja vairākas miera uzturēšanas un policijas spēku misijas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Centrālāfrikas Republikā, Čadā. Kopējās aizsardzības un drošības politikas galvenais akcents bija miera un kārtības uzturēšana, humānās un dažāda veida palīdzības misijas ārpus savienības robežām. Fundamentālie Eiropas aizsardzības jautājumi palika NATO pārziņā. Vēl pagājušajā gadā Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nodēvēja Lisabonas līgumā piesaukto savienības valstu pastāvīgu strukturētu militāro sadarbību par „dusošo daiļavu”. Taču nu jau kādu laiku nelāgs troksnis pie pils mūriem kliedē šīs Ērkšķrozītes sapņojumus. Ja 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā daudziem nešķita pietiekams iemesls uztraukumam, tad 2014. gads ar Krimas aneksiju un Austrumukrainas destabilizāciju lika skatīties patiesībai acīs: nu jau kādus padsmit gadus Krievija konsekventi kāpina savu militāro kapacitāti un vēl straujākā tempā uzpumpē impēriskās ambīcijas. Ar sākotnēju entuziasmu Eiropā uzņemtais „Arābu pavasaris” nesa ilgstošas jukas Lībijā un nežēlīgu pilsoņu karu Sīrijā, radot pateicīgu cīņas arēnu teroristiskajai organizācijai „Daīš” un citām līdzīgām grupām un izraisot 2015. gada bēgļu krīzi. 2016. gadā ievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps sāka saviem Eiropas sabiedrotajiem pārmest parazitēšanu uz Savienoto Valstu militārās kapacitātes rēķina. Un bez Trampa izkāpinātā subjektīvisma ir objektīvā realitāte: pēdējās desmitgadēs Ķīna vairākkārt palielinājusi savus militāros izdevumus, līdz ar to ir skaidrs, ka Savienoto Valstu uzmanību turpmāk arvien nozīmīgāk saistīs Klusā okeāna reģions un Eiropai vairāk jāpiedomā par pašas spēju sevi aizstāvēt. Un Eiropa ir sākusi domāt. Pagājušā gada novembrī 23 savienības valstis nāca klajā ar deklarāciju par pastāvīgu strukturētu sadarbību drošības un aizsardzības jomā. Ārpus šīs grupas palika Dānija, Malta un savienību pametošā Lielbritānija. Jaunais savienības daudzgadu budžeta projekts paredz no 2020. gada ik gadus pusotru miljardu 2017. gadā dibinātajam Eiropas Aizsardzības fondam. Viena trešdaļa no šīs summas paredzēta izpētes projektiem, divas trešdaļas – spēku uzturēšanai un attīstībai. Iniciēta vesela virkne programmu, kurās iespēju robežās piedalās visas pastāvīgās sadarbības dalībvalstis. Grieķijas palīdzības programma Pirmdien Briselē nekopojās ar Grieķijai adresētiem apsveikuma un uzslavas vārdiem, noslēdzoties 2010. gadā aizsāktajai Grieķijas stabilizācijas un atbalsta programmai. Tās ietvaros globālās ekonomiskās krīzes smagi skartā valsts, kuras ārējā parāda likme 2012. gadā sasniedza 30%, saņēmusi kopumā 288,7 miljardus eiro, no tiem 256,6 miljardus piešķīrusi Eiropas Savienība, pārējo – Starptautiskais Valūtas fonds. Aizdevuma nosacījumi bija līdzīgi tiem, kādi vēl visnotaļ svaigā atmiņā arī Latvijai: strikti taupības pasākumi un reformas administratīvās sistēmas efektivitātes uzlabošanai, sociālās un ekonomiskās vides sakārtošanai. Rezultātā pagājušajā gadā Grieķijas ekonomikas sasniegusi pieticīgo 1,4% pieaugumu, likvidēts fiskālais deficīts, bezdarbs gan vēl joprojām saglabājas visai augstā līmenī – teju 20%. Prāgas pavasara atcere Pirms pusgadsimta – 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu – tobrīd vienotās Čehoslovākijas valsts robežu no vairākiem virzieniem pārgāja apmēram 200 000 liels Varšavas līguma valstu militārais kontingents. Operācijā bez Padomju armijas piedalījās arī Polijas, Ungārijas un Bulgārijas bruņotie spēki. Tā padomju režīms reaģēja uz „Prāgas pavasari” – toreizējās Čehoslovākijas valsts un partijas vadības mēģinājumu būvēt „komunismu ar cilvēcīgu seju”, respektīvi – liberalizēt sabiedrisko un ekonomisko dzīvi, izbeigt ideoloģisku cenzūru, atļaut plašāku privāto uzņēmējdarbību un rietumu kapitāla ienākšanu valstī, brīvāku pilsoņu izbraukšanu no valsts. Nebija runas par Čehoslovākijas izstāšanos no Varšavas līguma vai citu radikālu saišu saraušanu ar līdzšinējiem sabiedrotajiem. Tomēr minētās pārmaiņas PSRS vadībai šķita pietiekami draudošas, lai liktu lietā tankus.

Raidījumā Divas puslodes diskutējam par to, kāda ir šobrīd situācija kara plosītajā valstī Sīrijā. Šo valsti daudz piemin ziņas. Mēģinām veidot tādu kā Sīrijas profilu, meklējot atbildi uz jautājumiem, kāpēc šo teritoriju skārusi tāda traģēdija un līdz ar to, kāda ir tālākā Sīrijas perspektīva. Saspringta situācija pēdējā laikā ir Rumānijā. Valdošo politiķu drosme uzsākt cīņu pret korupcijas apkarotājiem ir raisījusi plašas demonstrācijas, kuras vairāki simti cilvēku ir cietuši. Gan vietējie iedzīvotāji, gan no ārvalstīm atbraukušie diasporas pārstāvji pieprasa valdības atkāpšanos un cīņas pret korupciju pastiprināšanos.Korupcija jau ilgstoši ir liela sērga šajā valstī un diemžēl situācija šobrīd ir kļuvusi sliktāka. Turcijā iestājusies valūtas krīze.Turcijas lira strauji zaudējusi vērtību, bet tas ietekmējis akciju cenas visā pasaulē. Notikumus provocējusi politiskā spriedze, kas izvērsusies starp Turciju un Amerijas Savienotajām Valstīm. Analītiķi brīdina, ka notiekošais ar laiku būs jūtams arī citās valstīs, Eiropā, tajā skaitā, acīmredzot arī Latvijā. Raidījumā diskutē portala TvNet autors, Tuvo Austrumu drošības politkas pētnieks Toms Rātfelders un Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Turcijas finanšu krīze Nu jau nepilnu nedēļu Turcijas valūta – lira – piedzīvo strauju kursa kritumu un kopš gada sākuma ir zaudējusi 45% no savas vērtības. Konkrētais iemesls nepārprotami ir attiecību atsalums starp Ankaru un Vašingtonu, kas saistīts ar Turcijā apcietinātā un palīdzībā kurdu separātistiem apsūdzētā amerikāņu mācītāja Endrjū Kreiga Bransona likteni. Pēdējais pavērsiens šajā pretstāvē bija prezidenta Trampa 10. augusta paziņojums par ievedmuitas tarifu dubultošanu turku tēraudam un alumīnijam. Tomēr liras kursa kritumam ir arī dziļāki ekonomiski cēloņi, tai skaitā bažas par investīciju klimatu Turcijā, kur vara arvien aktīvāk iejaucas valsts bankas darbībā un ekonomiskajos procesos. Tikām Turcijas prezidents Radžips Taips Erdogans reaģējis ar kaismīgiem izteikumiem par „dūrienu mugurā” un draudiem pārtraukt amerikāņu elektronikas noietu Turcijā. Diemžēl visas pazīmes liecina, ka liras krīze nepaliks tikai Turcijas problēma. Pastāv bažas par vairāku Spānijas, Francijas un Itālijas banku stabilitāti, kuru kredītportfeļos nozīmīgu daļu veido aizdevumi Turcijai, un šīs bažas jau ietekmējušas eiro kursu. Tāpat tiek spriests par iespējamu ķēdes reakciju citās t.s. attīstības ekonomikās – pēdējās dienās kursa kritumu piedzīvojusi arī Indijas rūpija, Dienvidāfrikas rands un Argentīnas peso. Protesti Rumānijā Masu protesti Rumānijā pēdējos gados kļuvuši par teju vai ierastu parādību. 2015. gada rudenī protestētāju tūkstoši panāca ilggadējā sociāldemokrātu līdera Viktora Pontas vadītā koalīcijas kabineta atkāpšanos, un vairāk nekā gadu valsti vadīja bezpartejiskā Dačana Čološa valdība. Pēc 2016. gada decembra parlamenta vēlēšanām pie varas atgriezās iepriekšējā politisko spēku kombinācija ar sociāldemokrātiem kā vadošo spēku un Liberāļu un demokrātu aliansi kā mazāko koalīcijas partneri. 2017. gada janvārī, vien pāris nedēļas pēc jaunās premjera Sorina Grindjanu valdības apstiprināšanas, simtus tūkstošu plašus protestus izraisīja valdošo spēku mēģinājums amnestēt daudzus par korupciju notiesātos un dekriminalizēt vairākus ar korupciju saistītus nodarījumus. Mītiņi notika ne vien Bukarestē, bet arī citās Rumānijas pilsētās un arī citur Eiropā, kur dzīvo lielākas rumāņu kopienas. Kopš tā laika zināms skaits protestētāju Bukarestes Uzvaras laukumā pulcējas vai ik dienas, savukārt pie varas esošie nav atmetuši mēģinājumus izdabūt cauri antikorupcijas likumdošanu mīkstinošās izmaiņas. Pašreizējo protestu vilni, kas uzbangoja 10. augustā, izraisījusi pirms mēneša notikusī Nacionālā antikorupcijas direktorāta ģenerālprokurores Lauras Kodrucas Koveši atstādināšana no amata. Kara plosītā Sīrija Sīrija ir valsts ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Lielākā etniski reliģiskā grupa ir islamticīgie arābi sunnīti, kuri apdzīvo pamatā plašos Sīrijas iekšzemes apgabalus, attīstītākajās Vidusjūras piekrastes teritorijās dominē šiītu virziena musulmaņi alavīti un ismailīti. Plašas teritorijas Sīrijas ziemeļos apdzīvo kurdi, tāpat ir liela turku izcelsmes minoritāte, ievērojama kristiešu kopiena un liels skaits mazāku etnisku un reliģisku grupu. Jau 1946. gadā, kad Sīrija no Francijas mandātteritorijas kļuva par neatkarīgu valsti, bija skaidrs, ka vienotas un, vēl jo vairāk, demokrātiskas nācijas veidošanās būs ļoti apgrūtināta. Toties šī bija auglīga vide dažādām radikāla nacionālisma, sociālisma un reliģiska fundamentālisma ievirzēm. Politiskā nestabilitāte un pastāvīga militāra pretstāve ar Izraēlu noteica armijas būtisku ietekmi, un militāri apvērsumi pirmajās Sīrijas valsts pastāvēšanas desmitgadēs kļuva par regulāru varas maiņas instrumentu.  1963. gadā kārtējā apvērsumā pie varas nostiprinājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, bieži saukta „Bāas” – „Atdzimšana”. Kā jau liecina nosaukums, partijas ideoloģijas stūrakmeņi ir arābu nacionālisms un sociālisms. Sešdesmitajos gados notika vēl vairākas varas pārdalīšanas „Bāas” režīma ietvaros, līdz 1970. gadā varas virsotnē nostiprinājās aviācijas ģenerālis Hafezs Asads. Par viņa varas balstiem kļuva partijas nomenklatūra un drošības struktūras, kurās dominēja alavītu kopienas pārstāvji, pie kuriem piederēja arī pats prezidents. Tika veidots arī izteikts vadoņa kults. Pamatos gan saglabājās Sīrijas sociālistiskā orientācija un, attiecīgi, arvien ciešākās saites ar Padomju Savienību, Sīrijai kļūstot par PSRS stratēģisko partneri reģionā. Asads vecākais ar stingru roku vadīja Sīriju līdz savai nāvei 2000. gadā. Par viņa varas mantinieku bija paredzēts kļūt vecākajam dēlam pulkvedim Basilam Asadam, kurš 1994. gadā gāja bojā autoavārijā, un tā nu valsts priekšgalā pēc tēva nāves stājās mediķa izglītību ieguvušais jaunākais dēls Bašars. Sākotnēji jaunais prezidents centās īstenot zināmu liberalizāciju, taču līdz ar to izpaudās dzelžainā autoritārisma līdz tam slāpētā sabiedrības vairākuma neapmierinātība ar „Bāas” nomenklatūras un alavītu minoritātes dominējošo lomu. Situāciju vēl vairāk sarežģīja neražas no 2006. līdz 2010. gadam, kas burtiski sagrāva Sīrijas lauksaimniecību, pārvēršot vairāk nekā miljonu laucinieku pilsētu nomaļu trūkumcietējos. 2011. gadā, pāri reģionam veļoties „Arābu pavasara” revolūciju vilnim, arī Sīrijā uzliesmoja plaši nemieri. Varas zaudēšana līdzšinējai nomenklatūrai varēja maksāt pārāk dārgi, un revolūcija pārauga nežēlīgā pilsoņu karā, kas ar laiku kļuva par „visu cīņu pret visiem” ar kaimiņvalstu, pasaules lielvaru un starptautisko teroristisko organizāciju piedalīšanos. Tiek lēsts, ka konfliktā dzīvību varētu būt zaudējuši pat pusmiljons sīriešu, apmēram 12,5 miljoni devušies bēgļu gaitās, no tiem apmēram pieci miljoni pametuši valsti.  

Nacionālisms Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem. Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņas desmitgades starp 1848. gada Tautu pavasari un Pirmā pasaules kara izskaņu bija nacionālisma zelta laikmets, kas noslēdzās ar tautu pašnoteikšanās principa triumfu starptautiskajā politikā. Šai laikā Eiropa piedzīvoja Vācijas un Itālijas apvienošanos, Balkānu nāciju atbrīvošanos no Osmaņu impērijas virskundzības, visbeidzot – Polijas valstiskuma atjaunošanu un veselas jaunu valstu plejādes parādīšanos Eiropas austrumdaļā, sabrūkot Hābsburgu un Romanovu impērijām. Šajā procesā nacionāla valsts kļuva par valstiskuma standartformu mūsu pasaules daļā un ir tāda joprojām. Arī latviešu nācija visnotaļ iekļāvās šajā procesā, no piesardzīga kultūras nacionālisma 19. gs. vidū strauji nobriestot līdz pilnvērtīgam valstsgribas īstenojumam 1918. gadā. Tomēr 20. gadsimts lika apzināties arī nacionālisma ēnas puses. Jauno nacionālo valstu tapšanas procesā nereti bija grūti vilkt robežas etniski jauktos apgabalos un nodrošināt minoritāšu tiesības – radās jaunu konfliktu aizmetņi. Ekstrēms nacionālisms savu izpausmi piedzīvoja vairākos pagājušā gadsimta vidus totalitārajos režīmos, sevišķi – vācu nacismā. Ievērojot šo bēdīgo pieredzi, pēckara pasaulē tikušas konsekventi veidotas valstu nacionālās intereses līdzsvarojošas starptautiskas struktūras un nolīgumi, kuru spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas austrumiem Otrais pasaules karš nesa padomju totalitārisma desmitgades, kad nacionālisms šajā ģeopolitiskajā telpā ieguva neizbēgami negatīvo apzīmējumu „buržuāziskais”, tātad – tika traktēts kā konsekventi skaužama pagātnes palieka. Totalitārisma sabrukums nesa postpadomju telpai jaunu pozitīva nacionālisma vilni, kas izpaudās kā Vācijas atkalapvienošanās, Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, bijušo padomju republiku pārtapšana suverēnās valstīs. Tajā pašā laikā bijušajā Dienvidslāvijā un arī šur tur bijušās PSRS teritorijā totalitārisma sistēmas iesaldētās nāciju nesaskaņas pārauga asiņainos konfliktos. Mūsdienās nacionālisms joprojām ir viena no ietekmīgākajām idejiskajām ievirzēm, kas lielā mērā nosaka Eiropas un pasaules politisko domāšanu. Šodienas  globalizētā ekonomika un informācijas telpa gan rada arvien vairāk problēmu, kuru risinājums iespējams tikai pārnacionālā līmenī. Krievijas protesti Līdz šim Krievijā bija spēkā pensijas vecuma slieksnis, kas ticis noteikts tālajā 1936. gadā, Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā. Reforma, par kuru nesen nobalsoja kaimiņvalsts parlaments, paredz pensijas vecuma paaugstināšanu vīriešiem par pieciem gadiem, savukārt sievietēm par veseliem astoņiem, nosakot, attiecīgi, pensionēšanos 65 un 63 gadu vecumā. Uz vispārējā pēdējos gados piedzīvotā iedzīvotāju ienākumu līmeņa fona šāds straujš lēciens ir Krievijas varai visai riskants. Līdzšinējā sabiedrības reakcija ir prezidenta Putina reitingu lejupslīde līdz zemākajam līmenim kopš 2011. gada – 38%. Protesta mītiņu lozungos lasāmas prasības par valdības atkāpšanos un sarkastiski aicinājumi: „Palīdzi valstij – nomirsti pirms pensijas!” Ar Staņislavu Radkeviču, politikas zinātņu doktoru, kompānijas „PR 3000” ģenerāldirektoru sarunājas Eduards Liniņš: - Vai, jūsuprāt, šīs pensiju reformas pamatā ir objektīvi priekšnoteikumi – kā dzīves ilguma rādītāju pieaugums? Attiecīgi – vai pašreizējos protestus nosaka tas, ka pats politiskais risinājums ir neadekvāts, vai tā ir vairāk varas nespēja šo risinājumu adekvāti komunicēt? S. Radkevičs: Ja turpināt iet to ceļu, kuru mēs ejam tagad, tas ir – turpināt būvēt tādu kroplu resursus iegūstošu un eksportējošu kapitālismu, tā vietā, lai attīstītu mazo un vidējo biznesu, turpināt ierobežot pilsoņu tiesības, ierobežot demokrātiju, tad ir visnotaļ loģiski vēl arī mēģināt ielīst kabatā tiem, kuri nespēj aizstāvēties, un izvilkt no turienes vēl kādus miljardus rubļu budžeta uzturēšanai, karadarbībai ar ne sevišķi saprotamiem mērķiem, u.t.t. Ja, savukārt, modelis tiktu mainīts, tad šeit, protams, nav nekādas loģikas. Šai naftu, gāzi, zeltu, dimantus iegūstošajai valstij pilnīgi pietiktu resursu, lai pensijas vecumu nepaaugstinātu, pat ievērojot to, ka uz mūsdienu sabiedrībā notiekošo demogrāfisko procesu fona šāds pensijas vecuma paaugstinājums pat šķistu visai loģisks. - Ja runājam par pašreizējiem protestiem, vai tie savā apjomā un kvalitātē atšķiras no tiem, kas notikuši Krievijā agrāk? S. Radkevičs: Man nav precīzu skaitļu, taču es pieļauju, ka gala rezultātā mēs iegūsim intensīvākus protestus nekā tie, kas notika 2011. gadā pēc neveiksmīgi īstenotās Medvedeva un Putina rokādes. Tad nokritās „Vienotās Krievijas” reitings, tas atspoguļojās Valsts Domes vēlēšanu rezultātos, tika mēģināts īstenot netīras vēlēšanas, sekoja „balto lentīšu” kustības demonstrācijas. Kopš tā laika, es teiktu, nav bijis tik plašu un, es teiktu, saskaņotu protestu, kādi ir vērojami tagad, pret mēģinājumiem paaugstināt pensijas vecumu. Es vēl nezinu, kādu saasinājumu šīs akcijas sasniegs. Šobrīd Krievijā notiek priekšvēlēšanu process pirms 9. septembrī gaidāmajām daudzu reģionu vadītāju vēlēšanām, un pilnīgi visi opozīcijas spēki noteikti izspēlēs šo pensijas vecuma paaugstināšanas tēmu, izmantos to savās priekšvēlēšanu kampaņās. - Kādi ir iespējamie pastāvošās varas uzvedības modeļi, ja pieņemam, ka protesti varētu kļūt vēl intensīvāki un sākt radīt konkrātas problēmas? S. Radkevičs: Vara jau šobrīd nepārprotami šauj drusku pār strīpu. Par to liecina Putina paziņojums, ka viņam pensiju reforma nepatīkot. Vara mēģina īstenot intensīvu un, es teiktu, pietiekami kvalitatīvu PR kampaņu, kas vērsta uz protesta noskaņojumu mazināšanu. Tiek izmantoti tādi jaudīgi propagandas instrumenti kā, teiksim, pasta serveris mail.ru, izplatot mērķētas reklāmas, kas gluži acīmredzami vērstas uz protestu kvēles slāpēšanu. Vai šis sarežģītais process ietekmēs pašu lēmumu pieņemšanu pensiju reformas sakarā – redzēsim. Es domāju, ka līdz 9. septembra vēlēšanām pilnīgi noteikti nekādu nopietnu izmaiņu nebūs. Ja kas notiks, tad tas būs, visdrīzāk, septembra beigās, oktobra sākumā. - Kā jūs vērtējat iespēju, ka popularitātes kritumu Krievijas iekšienē prezidents Putins varētu mēģināt kompensēt ar kādām ārpolitikas akcijām, līdz ar to no Krievijas var sagaidīt kādus nepatīkamus pārsteigumus? S. Radkevičs: Skatoties uz analogiem, tas ir neapšaubāmi ticami. Apstiprinājums, starp citu, bija jau nākamajā dienā pēc tam, kad „Vienotā Krievija” burtiski izstiepa likumprojektu pirmajā lasījumā cauri valsts Domei. Sekoja visnotaļ organizēta un koordinēta un, es teiktu, asa PR kampaņa, vērsta pret kādām „jaunām NATO bāzēm, kuras tikšot veidotas apkārt Krievijai", no kurām gan pagaidām nav ne miņas, un dabā tādas nav vērojamas. Vēl Putinam, protams, ir rezerves svira – tas ir Donbass. Esošajos apstākļos tur jebkurā brīdī var saasināt situāciju un izmantot to ļaužu uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā. Un galu galā ir jau arī vēl Sīrija. Nav grūti izdomāt ko tādu, kas varētu kalpot kā tehnisks iemesls teleskatītāju masas uzmanības pārslēgšanai uz to, kas notiek ārpus valsts. Venecuēla Nesen pasaules medijus aplidojusī ziņa par atentāta mēģinājumu pret Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro, domājams, nevienu īpaši nepārsteidza. Venecuēla jau kopš 2010. gada atrodas ekonomiskā krīzē, kuras negatīvie rādītāji pārspēj Savienoto Valstu Lielo depresiju pagājušā gadsimta pirmajā pusē un situāciju 90. gadu Krievijā. Hiperinflācija un ekonomikas apjomu straujš sarukums tiktāl pazeminājis sabiedrības dzīves līmeni, ka tiek lēsts – 75% no iedzīvotājiem nepietiekama raciona dēļ piedzīvojuši neveselīgu svara samazinājumu. Krīzes iemesls ir radikāli populistiskā politika, kuru nu jau teju 20 gadus īsteno režīms, kura radītājs ir prezidenta Maduro priekštecis, 2013. gadā mirušais pulkvežleitnants Ugo Čavess. Šī politika bija sekmīga tikām, kamēr pasaules tirgus konjunktūra ļāva novirzīt sociāliem mērķiem no Venecuēlas naftas pārdošanas iegūtos resursus. Naftas cenām pasaulē krītoties, „Čavesa sociālisms” atklāja savu ekonomiski neadekvāto dabu, taču varas virsotnē nonākušie sociālistiski orientētā militārista sekotāji nebūt negrasās to pamest ar labu. Studijā politologs Ivars Ījabs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.  

Klimata izmaiņas un politika Regulāri klimatiskie novērojumi pasaulē tiek veikti kopš 1880. gada, un šobrīd uzkrātie dati liecina, ka šajā laika periodā mūsu planētas vidējā gaisa temperatūra ir pieaugusi aptuveni par vienu celsija grādu. Process ieguvis apzīmējumu ‘globālā sasilšana’. Sevišķi straujš vidējās temperatūras kāpums piedzīvots laikā kopš 1980. gada, ko vairums pētnieku saista ar cilvēka darbības rezultātiem. Fosilā kurināmā intensīva izmantošana ražošanā, sadzīvē un transportā un arvien intensīvāka lauksaimniecība ir izraisījusi pastiprinātu oglekļa dioksīda, metāna un slāpekļa oksīda nonākšanu atmosfērā. Ir pētījumi, kuros apgalvots, ka pašreizējai oglekļa dioksīda koncentrācijai atmosfērā nav analogu ne vien cilvēces vēsturē, bet arī izpētei pieejamajā planētas pastāvēšanas periodā, kas aptver pat miljonus gadu. Minētās gāzes rada siltumnīcas efektu, respektīvi – kalpo kā mūsu planētas siltuma izolators. Kā brīdina daudzi klimata pētnieki, turpinoties esošajai tendencei, uz Zemes pieaugs tuksnešu platības, palielināsies postošu negaisu un plūdu draudi, karstuma viļņu biežums; polu ledāju kušana izraisīs zemāko piekrastes rajonu applūšanu. Būtiski mainīsies augu un dzīvnieku valsts daudzos planētas reģionos, tāpat arī dažādām lauksaimniecības kultūrām piemērotās teritorijas un audzēšanas periodi. Šādas pārmaiņas neizbēgami mainītu daudzu miljonu cilvēku ierasto dzīves kārtību, daudzkārt palielinātu migrācijas tendences, varētu notikt pat militāri konflikti dzeramā ūdens un lauksaimnieciski izmantojamas zemes dēļ. Tiesa, ir arī pētnieki, kuri uzskata, ka vērojamais planētas sasilšanas process nav tieši saistāms ar pēdējo pāris gadsimtu globālo industrializāciju. Viņi norāda, ka dati tiek apkopoti salīdzinoši īsu laika periodu, joprojām nav izsmeļoši un vākti ar pārlieku atšķirīgām metodēm. Līdz ar vērojamajām klimata izmaiņām ir auguši arī starptautiskās sabiedrības centieni mazināt cilvēka potenciāli postošo ietekmi uz Zemes ekosistēmu. Kopš 1992. gada pastāvošā ANO vispārējā konvencija par klimata izmaiņām iezīmē virzienu, kādā pasaules nācijām jāsadarbojas klimata izmaiņas izraisošo izmešu daudzuma samazināšanai. Kopš konvencijas pieņemšanas pagājušajās desmitgadēs panāktas vairākas vienošanās, uzstādot konkrētākus mērķus. Pēdējā no tām – 2015. gadā pieņemtā Parīzes vienošanās, kas paredz dalībvalstu centienus ierobežot izmešu daudzumu tā, lai planētas sasilšana nepārsniegtu divus, bet vēlams – pusotru celsija grādu, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu. Diemžēl nesen Parīzes vienošanās saņēma nopietnu triecienu: Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, kā jau solījis priekšvēlēšanu kampaņā, paziņoja par savas valsts izstāšanos no vienošanās. Viņaprāt vienošanās kaitē ASV ekonomikai un ir izdevīga tās konkurentiem. Var piebilst, ka Savienotās Valstis ir šobrīd otrs lielākais siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emitents pasaulē ar vairāk nekā 14% planēta kopapjoma, savukārt Ķīna rada nepilnus 30% šo izmešu. Studijas viesi: VARAM Klimata pārmaiņu un adaptācijas politikas nodaļas vadītāja Elīna Baltroka un žurnālists Andis Sedlenieks. Pakistānas vēlēšanas „Dievs man devis iespēju nākt pie varas, lai īstenotu tās idejas, ar kurām es sāku pirms 22 gadiem.” Tā dienu pēc 25. jūlijā Pakistānā notikušajām vēlēšanām paziņoja tajās uzvaru guvušās „Pakistānas Taisnīguma kustības” līderis Imrans Hans. Sācis savu politisko karjeru no nulles, bijušais kriketa čempions tagad aizvedis savu politisko spēku līdz uzvarai – vēlēšanās iegūtie nepilni 32% balsu, pateicoties Pakistānas vēlēšanu sistēmas īpatnībām, praktiski nodrošina „Taisnīguma kustībai” iespēju veidot valdību. Partija tiek pozicionēta kā centrisks spēks, un tās līderis sola valstij jaunu demokrātijas attīstības posmu, skaužot korupciju, ieviešot sociālās reformas, mazinot reliģisko minoritāšu diskrimināciju un laužot iesīkstējušās politikas tradīcijas. Tiesa, šim cerīgajam sižetam ir savas ēnainās aizkulises: politiskie pretinieki vaino Hanu un „Taisnīguma kustību” pārlieku ciešās saiknēs ar Pakistānas bruņotajiem spēkiem, kuri esot iejaukušies vēlēšanu gaitā. Tas var būt iemesls bažām, ciktāl no 71 gada, kurus pastāv Pakistānas valsts, 32 pie varas tajā bijušas militāras diktatūras. Manaforta prāva Kopš 31. jūlija Aleksandrijā, Virdžīnijas štatā, risinās tiesas process, kurā tiek izskatītas kriminālapsūdzības pret bijušo prezidenta Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāju Polu Manafortu. Apsūdzības par izvairīšanos no nodokļu nomaksas nav saistītas ar Manaforta darbošanos Trampa kampaņā, bet gan ar viņa darbošanos Ukrainā no 2011. līdz 2013. gadam, stiprinot tābrīža līdera Viktora Janukoviča tēlu. Tomēr minētie fakti nākuši gaismā, ASV īpašajam prokuroram Robertam Milleram izmeklējot iespējamo Krievijas iejaukšanos pēdējās Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu procesā. Tas piešķir prāvai politisku jutīgumu. Žurnālistikas resurss „Politico” citē bijušo Trampa runasvīru, komunikāciju ekspertu Marku Korallo: Spriedums sacels troksni, no kura ausis kritīs ciet. Ja Manafortu attaisnos, Trampa atbalstītāji bliezīs pa īpašo prokuroru, pa visu izmeklēšanas procesu, pieprasot īpašā prokurora biroja likvidēšanu, izmeklēšanas izbeigšanu u.t.t. Ja notiks pretējais, kreisie un citi Trampa pretinieki nebalsī kliegs pēc Trampa impīčmenta.

Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā. Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to. Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasamu. Šī organizācija būs koordinācijas centrs populistu un nacionālistu kustībai Eiropā, - stāsta tās dibinātāji. Vai šai organizācijai gaidāmi panākumi, par to raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Telefoniski sazināsimies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski. Brexit bez vienošanās „Kravas konteineru grēdas uz robežas, pārtraukti lidojumi, ellīgas pasu kontroles rindas, medikamentu trūkums, kāpjoši parādu apkalpošanas izdevumi un pikējošs valūtas kurss,” – tādu dramatisku ainu iespējamajam Lielbritānijas izstāšanās scenārijam, nepanākot vienošanos ar Eiropas Savienību, zīmē aģentūras "Bloomberg" autore Terēza Rafaela aizvakardienas publikācijā „Brexit bez vienošanās? Neprātīga doma, kas var īstenoties”. Runājot skaitļu valodā, tā paša Bloomberg analītiķi Dens Hensons un Džeimijs Marrijs lēš, ka šāda aiziešana no savienības Lielbritānijai varētu maksāt septiņus procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadus līdz pat nākamās desmitgades beigām jeb 290 miljardus mārciņu. Arī Eiropas Savienība ne tuvu netiktu cauri sveikā: kā prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, savienības ekonomika varētu sarukt par pusotru procentu jeb vairāk nekā 200 miljardiem eiro. Īrijā, kuru ar Lielbritāniju saista visciešākās ekonomiskās saites, ekonomikas kopapjoma kritums varētu sasniegt četrus procentus. Vai tiešām politiķi abās Lamanša pusēs varētu pieļaut šāda scenārija īstenošanos?! Līdz šim viņi ar šo iespējamību manipulējuši, cenšoties panākt pretējās puses lielāku piekāpšanos. Nenāktos aizmirst, ka līdzīga riskanta taktika savulaik noveda arī līdz Brexit kā tādam, kaut arī šo iespēju daudzi uzlūkoja kā nesavietojamu ar veselo saprātu. Stīva Bennona iniciatīva „The Movement” – „Kustība”. Tā dēvēšoties bijušā Donalda Trampa galvenā stratēģa, bijušā radikāli labējā interneta resursa Breitbart News vadītāja un redaktora, kādreizējā investīciju baņķiera un Holivudas producenta Stīva Bennona projekts, kuru viņš kopš dažām dienām pieteicis starptautiskajā mediju telpā. Tas būšot fonds, kas sniegšot aptauju, izpētes un analīzes, stratēģiskās plānošanas un komunikācijas atbalstu izteikti labējās ievirzes partijām pirms nākamā gada maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau līdz šim Bennonam bijusi sadarbība ar veselu virkni šādu organizāciju, tai skaitā Marijas Lepēnas „Nacionālo fronti” Francijā, Viktora Orbana „Fideš” Ungārijā, „Alternatīvu Vācijai”, Austrijas Brīvības partiju un „Ziemeļu līgu” Itālijā. Kā zināms, vairāki no šiem politiskajiem spēkiem ilgāku vai īsāku laiku ir pie varas savās valstīs, un arī to izredzes Eiroparlamenta vēlēšanās tiek uzlūkotas kā visai nopietnas. Stīva Bennona deklarētais taktiskais mērķis ir izveidot monolītu Eiropas Parlamenta utralabējo bloku, kas sagrautu līdzšinējo uz konsensu orientēto Briseles politiku, pārvēršot to cīņas arēnā pret „Davosas partiju” – uz tālāku Eiropas un globālo integrāciju orientētajiem liberālajiem spēkiem. Aizokeāna nacionālisma karogneša stratēģiskā vīzija ir Eiropas Savienības sabrukums, sadaloties nacionālās valstīs, kas, viņaprāt, arī ir pareizā lietu kārtība mūsu pasaules daļā. Intervijai par ES sociālo politiku Aptuveni pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa ir kļuvusi par īstu sociālā nodrošinājuma gigantu. Dāsnas vecuma pensijas, adekvāti bezdarbnieku pabalsti un citas sociālās garantijas tiek uztvertas kā pašsaprotamas vismaz vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču modernie attīstības procesi pasaulē izvirza līdzšinējai Eiropas sociālajai politikai jaunus izaicinājumus. Ne vien kapitāls un informācija, bet arī darbaspēks un ražošanas uzņēmumi mūsdienās pārvietojas daudz straujāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Ne visi un ne visur spēj pietiekami ātri pielāgoties šiem procesiem. Līdz ar jaunām tehnoloģijām rodas jauni uzņēmējdarbības veidi, kuri īsti neietilpst tradicionālajās nodokļu aprēķināšanas shēmās. Šim problēmu spektram veltīta Eduarda Liniņa intervija ar Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vicepriekšsēdētāju, deputāti no Nīderlandes Ahnesu Junghreiusu.

Bēgļu problēmas Pirms dažām nedēļām publiskotais ANO Bēgļu aģentūras ikgadējais ziņojums atklāj satraucošu ainu: pārskata gadā sasniegts jauns pārvietoto personu skaita rekords kopš Otrā pasaules kara beigām. Šobrīd pasaulē ir apmēram 68,5 miljoni cilvēku, kurus militāri konflikti, vajāšanas un augsts vardarbības līmenis spiedis pamest viņu pastāvīgās dzīvesvietas. Apmēram 40 miljoni ir iekšējie bēgļi – palikuši savas valsts teritorijā; pārējie – bēguši uz kaimiņvalstīm; reizēm arī uz citu pasaules daļu vai kontinentu. Divas trešdaļas pārrobežu bēgļu nāk no piecām iekšēju konfliktu plosītām valstīm. Sīrijas un Afganistānas iekšējie konflikti gūst vairāk vai mazāk pastāvīgu atspoguļojumu pasaules mediju virsrakstos. Salīdzinoši mazāk pamanīti ir: kopš 2013. gada notiekošais pilsoņu karš Dienvidsudānā, Mjanmas režīma īstenotā rohindžu – musulmaņu minoritātes – vajāšana ar genocīda pazīmēm un jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ilgstošais, šobrīd gan pierimušais pilsoņu karš Somālijā. Starp valstīm, kuras uzņēmušas lielāko bēgļu skaitu, pirmajā vietā ir Sīrijas kaimiņvalsts Turcija ar 3,5 miljoniem, Afganistānas kaimiņvalsts Pakistāna ar 1,4 miljoniem un Dienvidsudānas kaimiņvalsts Uganda ar 1,4 miljoniem. Tāpat pa nepilnam miljonam bēgļu uzņēmušas Libāna, Irāna, Bangladeša, Sudāna un – vienīgā no Eiropas valstīm šai sarakstā – Vācija. Bēgļu straumi, kas pārplūdināja Eiropu 2015. gadā, šobrīd lielā mērā ir izdevies apturēt. Tomēr šobrīd Eiropas Savienība piedzīvo šīs krīzes izraisītu spēcīgu politisko viļņošanos un, attiecīgi, intensīvi meklē risinājumus savienībā jau nonākušo bēgļu situācijai un līdzīgu risku novēršanai nākotnē. Vestfālenes miera balva Baltijas valstīm Nesen atzīmējām 400. gadskārtu, kopš uzliesmoja Trīsdesmitgadu karš – viens no postošākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē. Tā noslēgums bija Vestfālenes miers – pirmā starptautiskā diplomātiskā konferencē izstrādātā vienošanās pēc liela kara. Tieši Vestfālenes vēsturiskajā centrā Minsterē pirms 370 gadiem dzima šodien tik pašsaprotamie nojēgumi par valstu suverenitāti un līdzāspastāvēšanu, neiejaukšanos iekšējās lietās. Šo „Vestfālenes garu” iemieso 1998. gadā pirmoreiz piešķirtā starptautiskā balva, kuras dibinātājs ir nevalstiskā organizācija Vestfālenes un Lipes ekonomiskā asociācija. Balvas patrons ir Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, žūrijā piedalās arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, Bundestāga viceprezidents Hermanis Oto Zolmss, Bundesbankas prezidents Jenss Veidmanis, Hoencollernu dzimtas galva Prūsijas princis Georgs Frederiks, vēl vairāki prominenti vācu politiķi un uzņēmēji. Starp agrākajos gados apbalvotajiem ir Vāclavs Havels, Helmūts Kols, Helmūts Šmits, Kofi Annans, Jordānijas karalis Abdula II, vēl vairākas līdzīga līmeņa personības, arī nozīmīgas organizācijas. Šogad Vestfālenes miera balva piešķirta trīs Baltijas valstīm, un 14. jūlijā to no prezidenta Šteinmeiera rokām saņēma prezidenti Daļa Gribauskaite, Kersti Kaljulaida un Raimonds Vējonis. Šis ir pirmais gadījums, kad balva tiek piešķirta valstīm, un tas darīts, atzīmējot mūsu nāciju konsekvento attīstību kopš neatkarības atgūšanas un īpašos centienus, integrējoties Eiropā. Krievijas prese par Helsinkiem „Samitu Helsinkos bija vērts noturēt kaut vai tāpēc, lai izbaudītu Rietumu politiķu, ekspertu un mediju ļaužu reakciju. Spriežot pēc panikas un naida kvēles, samits izdevies vareni. Sergejs Lavrovs, atbildot uz jautājumu, kā noritēja Putina un Trampa tikšanās, paziņoja, ka sarunas noritējušas „eleganti”, bet tas, ka amerikāņu politiskā esteblišmenta pārstāvji jau aicina uz militāru puču, lai gāztu „nodevēju Trampu”, tikai apstiprina Krievijas diplomātijas vadītāja sniegtā vērtējuma precizitāti.” Tā izsakās uz Krievijas auditoriju orientētais informācijas resurss РИА Новости. Studijas viesi: politologs, ES lietu eksperts Daunis Auers un migrācijas pētniece, eksperte par Turciju Agnese Lāce.  

Populisms Populārā līmenī ar "populismu" saprot politiķu izdabāšanu elektorāta gaidām, nerēķinoties ar šādas rīcības sekām. Visbiežāk runa ir par nereāliem solījumiem, cīnoties par varu, vai elektorātam tīkamu, bet sabiedrības ilglaicīgām interesēm neatbilstošu rīcību, esot pie varas. Tomēr šāda populisma izpratne padara robežu starp populistisku un nepopulistisku politiku izplūdušu un grūti konstatējamu, jo rīkošanās saskaņā ar elektorāta prasījumiem ir jebkuras sekmīgas politikas neatņemama sastāvdaļa. Kā 2017. gadā publicētajā darbā „Ļoti īss ievads populismā” formulē autori Kass Mude un Kristobals Rovira Kaltvasers, tā ir „šauri centrēta ideoloģija, kas uztver sabiedrību kā nepārprotami sašķeltu divās homogēnās un antagonistiskās nometnēs – „krietnajā tautā” un tai pretstāvošajā „korumpētajā elitē” – un uzstāj, ka politikai jābūt tautas vienotās gribas izpaudumam”. No šī formulējuma nepārprotami izriet, ka populisms tīrā veidā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad tā paudēji paši nav kļuvuši par varas nesējiem, respektīvi – par eliti. Trampa un Putina tikšanās Savienoto Valstu prezidentam Donaldam Trampam šī ir ļoti aizņemta nedēļa. „Tātad man ir NATO, man ir Apvienotā Karaliste, kur šobrīd ir drusku juceklis, un man ir Putins,” prezidents klāstīja žurnālistiem pirms došanās uz Eiropu. Kas taps abu harizmātisko personību dialogā aiz slēgtām durvīm Helsinkos? Tad jau redzēsim! Britu valdības maiņas Pagājušajā nedēļā tika publiskota Lielbritānijas Ministru kabineta īsā versija par Apvienotās Karalistes izstāšanās nosacījumiem no Eiropas Savienības. Panākta spraigās sarunās, tā apliecināja Terēzas Mejas valdības orientēšanos uz tā dēvēto „maigo Breksitu”: brīvās tirdzniecības līgums starp karalisti un Eiropas Savienību, attiecīga ražojumu standartu saskaņošana, muitas ūnija, joprojām salīdzinoši brīvi šķērsojama robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tomēr, kā rādīja turpmākie notikumi, kabineta lēmums nebūt nebija vienprātīgs. Pēc plāna publiskošanas savus posteņus Mejas valdībā pameta par izstāšanās procesu atbildīgais kabineta loceklis Deivids Deiviss un arī ārlietu resora vadītājs Boriss Džonsons. Studijā Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors un žurnāliste Anna Ūdre, kura nese atgriezusies no Vašingtonas. Dzirdēsit arī Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektoru Jāni Kapustānu.

„Eiropa, kas aizsargā”. Šādu saukli savai prezidentūrai Eiropas Savienības padomē izvēlējusies Austrija. Tās prezidentūra sākās nupat 1.jūlijā. Austrija un tās konservatīvā valdība Sebastiana Kurca vadībā par galveno uzdevumu šim pusgadam izvēlējusies Eiropas Savienības ārējo robežu aizsargāšanu no migrantiem. Kāds ir bijis Austrijas ceļš līdz tai, kāda tā kļuvusi šodien, kāda būs tās prezientūra? Tas mūsu raidījuma galvenais temats. Mēs runāsim arī par Ungāriju un Eiropas parlamenta Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ierosinājumu pret to iedarbināt bloka līguma 7.pantu, kas atņemtu Ungārijai balsstiesības Eiropadomē. Runa ir ne tikai par likumdošanu, kas skar imigrāciju, bet arī citiem lēmumiem, kas pēc komisijas domām pārkāpj bloka pamatvērtības. Mēs atgriežamies pie Eiropas Savienības samita, kas notika pagājušās nedēļas nogalē. Arī tur lauvas tiesa uzmanības tika imigrācijas problēmām, lai gan tas, protams, nav vienīgais, kas Eiropai sagādā galvassāpes. Par ko spējuši vienoties Eiropas līderi, par to saruna raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un  Latvijas Universitātes asociētais profesors, vēsturnieks Raimonds Cerūzis.  

Kādu izaicinājumu priekšā ir Eiropas Savienība un kādas ir tās nākotnes pastāvēšanas vīzijas? Tas šodien ir mūsu raidījuma galvenais temats. Šonedēļ Briselē notiks Eiropas Savienības samits, kurā būs jārunā gan par atkal saasinājušos bēglu jautājumu, gan Breksita gaitu, arī par attiecībām ar Vašingtonu, pārmaiņām eirozonā un ilgtermiņa budžetu. Cik viegli dalībvalstis spēs vienoties par Eiropas Savienības galvenajiem darbības virzieniem, šim tematam veltīta pirmā puse. Mūsu otrais temats ir cieši saistīta ar pirmo – tie ir satricinājumi Vācijas valdībā, ko izraisījušas partiju nesaskaņas imigrācijas jautājumā. Kancleres Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienības un iekšlietu ministra Horsta Zēhofera Kristīgi sociālās savienības starpā ir izcēlušās nopietnas domstarpības par Vācijas robežu aizvēršanu patvēruma meklētājiem, kas reģistrējušies citā Eiropas Savienības valstī. Vai Vācijai draud ārkārtas vēlēšanas, arī par to runāsim šodien. Raidījuma noslēgumā atkal pievērsīsimies ASV, un šoreiz tās Augstākās tiesas lēmumam, kas atļāvusi īstenot ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojumu, slēdzot robežu iebraucējiem no vairākām, galvenokārt musulmaņu apdzivotām valstīm. Tiesa atzinusi, ka Tramps ir rīkojies savu pilnvaru ietvaros. Studijā būs Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova.

Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu un kādēļ tas nav noticis līdz šim? Tas būs galvenais raidījuma Divas puslodes temats. Arvien no ASV pienāk ziņas par apšaudēm skolās, masu pasākumos, arī traģiskiem notikumiem ģimenēs, kad ierocis nonācis bērna rokās. Un tomēr aicinājumi ierobežot ieroču pieejamību nav raduši pietiekami daudz dzirdīgu ausu. ASV nākušas klajā ar pavisam citu lēmumu – tās izstājušās no Apvienoto Nāciju organizācijas Cilvēktiesību padomes, uzskatot, ka šī organizācija ir zaudējusi autoritāti un nepilda savus uzdevumus. ASV amatpersonas norāda, ka padome ir pārāk ilgi bijusi neobjektīva un aizsargājusi pārkāpējus. Arī par to saruna raidījumā. Vēl runājam par prezidenta vēlēšanām Turcijā. Tās notiks 24. jūnijā un pirmo reizi vienā dienā tiks vēlēts prezidents un parlaments. Tās būs ārkārtas prezidenta vēlēšanas un paātrinās pāreju uz jauno prezidentālo sistēmu Turcijā, kas vēl vairāk nostiprinās prezidenta varu. Studijā būs Vidzemes Augstskolas lektors Jānis Kapustāns un žurnālists Juris Kaža. Pa tālruni sazināmies ar žurnālistiem Kārli Streipu un Paulu Justoviču. Vai Amerikas Savienotās valstis reiz ierobežos ieroču lietošanu „Tā kā brīvas valsts drošībai nepieciešama labi organizēta milicija, cilvēku tiesības glabāt un nēsāt ieročus nav ierobežojamas,” pauž Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 2. labojums, kas pieņemts 1791. gadā. Tajā nepārprotami izpaužas valsts tapšanas vēsture, apbruņotiem pilsoņiem aizstāvot savas tiesības un izcīnot brīvību karā pret koloniālo metropoli, un arī vēl senāka Lielbritānijas un Rietumeiropas tradīcija, kas tiesības nēsāt ieroci saistīja ar brīva vīra statusu. Lai arī citētais juridiskais formulējums piesauc ieroča glabāšanas un nēsāšanas tiesības tieši milicijas dienesta kontekstā, Savienoto Valstu tiesiskajā praksē tas ticis uztverts kā pamatojums ikviena rīcībspējīga pilsoņa attiecīgām tiesībām. Tas padarījis amerikāņus par bruņotāko nāciju starp Rietumu demokrātijām, kur uz katriem 100 iedzīvotājiem ir teju 90 šaujamieroči un apmēram 40% cilvēku mājās ir šaujamais. Diskusija par to, cik pareiza ir ieroču iegādāšanās, glabāšanas un – kas vissvarīgākais – nēsāšanas brīvība, amerikāņu sabiedrībā ir teju tikpat sena kā pats Konstitūcijas 2. labojums. Jau sākot ar 19. gadsimta pirmajām desmitgadēm vispirms štatu, vēlāk arī federālā līmenī ieviesti attiecīgi juridiski ierobežojumi. Kas zīmīgi, nozīmīgākie soļi šai ziņā sperti laikos, kad tāda vai citāda šaudīšanās kļuvusi sevišķi uzkrītoša. 1989. gadā, pēc recidīvista iebrukuma pamatskolā Kalifornijas štata Klīvlendas pilsētā, kurā pieci bērni tika nogalināti un 32 ievainoti, tika aizliegta pusautomātisko šaujamieroču pārdošana privātpersonām (analoģisks aizliegums automātiskajiem ieročiem bija spēkā jau kopš 1986. gada). Tomēr ieroču glabāšanas un nēsāšanas brīvības lobijs joprojām ir stiprs savās pozīcijās, un 2004. gadā panāca minētā pusautomātisko ieroču aizlieguma izbeigšanu. Arī sabiedriskā doma drīzāk sliecas atbalstīt pilsoņu tiesības būt bruņotiem un, attiecīgi, sevi aizstāvēt, nekā striktākus ierobežojumus vispārējās drošības interesēs. ASV izstājas no ANO Cilvēktiesību padomes Par Savienoto Valstu izstāšanos no Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību padomes 19. jūnijā paziņoja ASV vēstniece ANO Nikija Heilija, motivējot šo soli ar padomes faktiskās darbības principiālu neatbilstību deklarētajiem mērķiem. Viņa raksturoja šo institūciju kā liekulīgu un pašmērķīgu „politisko aizspriedumu izgāztuvi”, kura „faktiski Ņirgājas par cilvēktiesībām”. No vienas puses šis šķiet kārtējais prezidenta Trampa robustās diplomātijas žests – nākamais virknē pēc izstāšanās no Parīzes Klimata vienošanās, kodolvienošanās ar Irānu, tirdzniecības nolīgumiem. No otras puses nav arī noliedzamas Savienoto Valstu padomei pārmestās vainas – bēdīga cilvēktiesību situācija tādās šīs padomes dalībvalstīs kā Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Venecuēla, arī neobjektīvā attieksme pret Izraēlu. Vēlēšanas Turcijā Nākamsvētdien, 24. jūnijā, vēlētāji Turcijā dosies uz iecirkņiem, lai balsotu gan par valsts prezidentu, gan par 600 Lielās Nacionālās sapulces deputātiem. Šīs ir ārkārtas, var pat teikt – negaidītas vēlēšanas. Par to sarīkošanu prezidents Erdogans paziņoja tikai 18. aprīlī, lai gan līdz tam kā viņš, tā viņa vadītais politiskais spēks Taisnības un attīstības partija bija pauduši, ka vēlēšanas notiks 2019. gada novembrī. Šīs ir arī pirmās vēlēšanas pēc politiskajiem satricinājumiem un pārmaiņām – 2016. gada apvērsuma mēģinājuma un 2017. gada aprīļa konstitucionālā referenduma, kas Turciju no parlamentāras republikas pārvērš prezidentālā. Pie tam varas koncentrācija prezidenta rokās jaunajā modelī ir tik liela, ka jau liek apšaubīt Turcijas piederību pilnvērtīgu demokrātiju lokam. Attiecīgi, 24. jūnija vēlēšanas tiek uzlūkotas ar bažām un skepsi par to norises godīgumu un ietekmi uz tālāko valsts attīstību.

Vēsturiskā Ziemeļkorejas līdera un Savienoto valstu prezidenta tikšanās ir notikusi. Abi vadītāji veltījuši viens otram daudz atzinīgu vārdu īpaši Donalds Tramps, un viņi arī sola savu draudzību turpināt, tiekoties vēl vairākas reizes. Kas īsti šajās dienās ir noticis abu valstu attiecībās? Pasaules mediji tikmēr salīdzina Trampa izteikumus par Ziemeļkorejas vadītāju un savu kaimiņu – Kanādas premjeru. Pret pēdējo Tramps ir bijis īpaši bargs. Kā to skaidrot, vai ASV vadītājam patīk totalitāras, ne demokrātiskas valstis? Tiekoties ar G7 partneriem Tramps bija daudz kritiskāks. Balkānu valstī Maķedonijā ir radusies gandrīz iekšpolitiska krīze valsts nosaukuma dēļ. Prezidents ir paziņojis, ka neatbalstīs valdības apņemšanos mainīt valsts nosaukumu kaimiņvalsts Grieķijas prasību dēļ. Par valsts nosaukuma maiņu vienojušies Maķedonijas un Grieķijas ministru prezidenti. Raidījuma viesi Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, šīs universitātes starptautisko attiecību studente Alise Gaņģe un Drošības un stratēģiskā centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Singapūras samits „Pasaule ir spērusi lielu soli prom no potenciālās kodolkatastrofas! Vairs nekādu raķešu palaišanu, kodolizmēģinājumu un izpētes darbu! Ķīlnieki ir atpakaļ mājās pie savām ģimenēm. Paldies priekšsēdētājam Kimam, mūsu kopīgā diena bija vēsturiska!” tā 12. jūnijā savā Twitter kontā ierakstīja Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. 14. jūnijā līdzīgās noskaņās izpaudās priekšsēdētāja Kima Čenuna Twitter konta analogs – Korejas Tautas Demokrātiskās republikas mediji, slavējot sava līdera un amerikāņu prezidenta ciešo apņēmību izbeigt „nepieredzēti ilgo konfrontāciju” un „pavērt jaunu nākotni abu nāciju un starptautiskā miera un drošības interesēs”. Lai kādi arī nebūtu 12. jūnija Singapūras samita konkrētie rezultāti, nevar nepiekrist, ka tā patiešām ir vēsturiska tikšanās. Pirmo reizi amatā esošs Savienoto Valstu prezidents tiekas ar komunistiskās Ziemeļkorejas vadoni. Pie tam starp abām valstīm joprojām nav diplomātisko attiecību, un pirms 65 gadiem izbeigtais Korejas karš joprojām nav vainagojies ar miera līgumu. Šis konflikts prasīja korejiešu tautai teju četrus miljonus dzīvību un padarīja Korejas pussalu par vienu no militarizētākajiem reģioniem uz zemeslodes. Kopš pagājušā gadsimta nogales pretstāvei pievienojās jauns spriedzes moments, kad Ziemeļkoreja izvērsa savu kodolieroču izstrādes programmu. Laikā kopš 2006. gada notikuši seši kodolizmēģinājumi, no kuriem pēdējā, pagājušā gada septembrī, iespējams, izmēģināta ūdeņraža bumba. Tāpat pagājušā gada novembrī tika izmēģināta jaunā Ziemeļkorejas nesējraķete, kura, iespējams, varētu sasniegt jebkuru punktu Savienoto Valstu teritorijā. Šīs kodolaktivitātes ir galvenais iemesls arvien striktākām sankcijām, kuras pret Ziemeļkoreju vērsušas Apvienotās Nācijas. Pagaidām tikšanās rezultāts ir tikai deklaratīva apņemšanās kopīgi darboties stabilam un ilgstošam mieram Korejas pussalā, kā arī Ziemeļkorejas apņemšanās virzīties uz pussalas denuklearizāciju, respektīvi – atteikties no kodolieročiem. Pirmo konkrēto soli, šķiet, gan spēris prezidents Tramps, paziņojot, ka Savienotās Valstis pārtrauks kopīga militārās mācības ar Dienvidkoreju, kuras ziemeļu kaimiņš uzskata par provokatīvām. Cik noprotams, ar Dienvidkorejas vadību šis solis nav saskaņots. G7 samits  Kā jau iepriekš tika paredzēts, G7 samits nebija viegls. ASV prezidents Tramps nepiekāpās jautājumos par tirdzniecību un saviem sabiedrotajiem veltīja skarbus vārdus, kā arī aicināja lielo un ekonomiski spēcīgo valstu pulciņā atkal uzņemt Krieviju. ASV šajā jautājumā atbalsta arī Itālija, taču tam iebilst pārējās lielā septītnieka ES valstis. Tā pat piepildījās prognoze, ka samits beigsies bez noslēguma komunikē. Neilgi pēc samita noslēguma Tramps tviterī apsūdzēja Kanādas premjerministru Džastinu Trudo negodīgumā un atsauca Vašingtonas atbalstu samita beigu paziņojumam, kurā pausta apņemšanās cīnīties ar protekcionismu. Ziemeļmaķedonijas republika 13. jūnijā pasauli pāršalca ziņa, ka teju 30 gadus ilgais strīds starp Maķedoniju un Grieķiju par pirmās nosaukumu ir beidzies. Ziemeļmaķedonijas Republika - par šādu vārdu vienojās abu valstu premjeri. Nosaukuma maiņa varētu dot zaļo gaismu Maķedonijas ceļam uz NATO un ES valstu saimi, ko gadiem bija bloķējusi Grieķija. Maķedonijas prezidents gan paziņojis, ka viņš neparakstīs šo vienošanos, jo tā pārkāpjot Maķedonijas konstitūciju. Tas gan nenozīmē, ka viss darbs velti, jo vispirms par vienošanos ir jābalso parlamentam, tad tā jāparaksta prezidentam, kuram, līdzīgi kā Latvijā, ir iespēja vienu reizi to atgriezt parlamentā. Ja parlaments vēlreiz nobalsos par labu jaunajam valsts nosaukumam, prezidentam nekas cits neatliks, kā parakstīt vienošanos. Tiesa gan, parlamentā par labu šim lēmumam jānobalso 2/3 deputātu un šīs balsis nebūs viegli savākt.

Krievijas kriminālās darbības ārzemēs Slepeno dienestu operācijas, kurās tiek likvidēti uz ārvalstīm aizbēguši varas pretinieki, savu reizi piekopušas daudzas valstis. Krievija šai ziņā pēdējās desmitgadēs izveidojusi sev īpaši krāšņu reputāciju, kurā līdzās valsts drošības interesēm iezīmējas arī tendences apklusināt pārāk skaļus valdošā režīma kritiķus un sodīt par agrākiem grēkiem. 2006. gadā Londonā mokošā nāvē mira bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta pulkvedis, grāmatas „FDD uzspridzina Krieviju” autors Aleksandrs Ļitviņenko, kuram Lielbritānija bija piešķīrusi politisko patvērumu. Nāves cēlonis – saindēšana ar poloniju, kura radioaktīvās pēdas veda Maskavas virzienā. Pirms trīs mēnešiem Solsberijas pilsētā ar neiroparalītisku indi saindējās bijušais Krievijas armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pulkvedis Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Abi gan izdzīvoja un jau kādu brīdi ir izrakstīti no slimnīcas. Savulaik notiesāts par valsts nodevību, spiegojot Lielbritānijas labā, Skripaļs pēc tam tika iemainīts pret Rietumos notvertiem Krievijas spiegiem un pēdējos gadus šķietami neaktīvi mitinājās Anglijas provincē. Versijas par slepkavību izskanējušas arī kādreizējā Vladimira Putina līdzgaitnieka, bet pēc tam oponenta Borisa Berezovska nāves sakarā. Lieki piebilst, ka Kremlis visos šais gadījumos noliedzis jebkādu saistību ar šiem nāves gadījumiem. Uz šī fona ziņa par to, ka 29. maijā Kijevā nošauts krievu rakstnieks un kara ziņotājs Arkādijs Babčenko, izskatījās pēc kārtējās spilgtās detaļas šai mozaīkā. Kopš vairākiem gadiem kļuvis par Putina režīma agresīvās ārpolitikas konsekventu un asu kritiķi, Dienu vēlāk gan izrādījās, ka domātais upuris ir sveiks un vesels, un slepkavība tikusi inscenēta, nolūkā novērst īsto atentātu un notvert tā organizētājus. Kā apgalvo Ukrainas Drošības dienesta pārstāvji, viņu rīcībā nonācis saraksts ar veseliem 47 žurnālistiem un blogeriem, kuriem varētu draudēt nāve no Maskavas nolīgtu slepkavu rokas. Studijā: RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, RSU studente Kristīne Degtjarova un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs -  Andis Kudors. Slovēnijas vēlēšanas un preses ietekme 3. jūnijā notikušajās Slovēnijas parlamenta ārkārtas vēlēšanās uzvaru svinēja radikāli populistiskā Slovēnijas Demokrātiskā partija, kuru vada bijušais premjers Janezs Janša. Viņš ir pazīstams kā Ungārijas prezidenta Viktora Orbana domubiedrs un tuvs sabiedrotais. Abi līderi sevi pozicionē sevi kā nācijas glābējus no svešas rases invāzijas. Šim vēstījumam, kā arī politisko oponentu diskreditēšanai, tiek izmantots privātu mediju tīkls, kas pēdējos gados īpaši izvērties Slovēnijā un Maķedonijā, un kura finansējums daļēji nāk no prezidentam Orbanam tuvām aprindām. Vēlēšanās sagraujot līdz šim dominējošos liberāli centriskos spēkus, Janšas partija ieguvusi lielāko mandātu skaitu, kas gan ne tuvu negrantē vairākuma koalīcijas izveidi. Mediju pirkšanas faktu telefonintervijā vērtē RSU Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.  G7 samits 8. jūnijā Kanādā sāksies 44. ikgadējais G7 valstu samits. Bet strīdi sākušies jau krietni agrāk, līdz ar ASV jauno muitas tarifu ieviešanu no 1. jūnija. Pgājušajā nedēļā notikušajā G7 valstu finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju sanāksmē, ASV sabiedrotie norādīja , ka šādas -vienpusējas- tirdzniecības aktivitātes atstās negadītavu ietekmi. Sagaidāms, ka tirdzniecība, kā arī politika klimata pārmaiņu novēršanai, būs samita sarežģītākie jautājumi. Jāpiebilst, ka parasti G7 samits beidzas ar noslēguma paziņojumu, kam būtu jāparāda pasaules ekonomiski lielāko valstu vienotība, uzsverot jautājumus, kuros tās spēj vienoties, bet izskatās, ka šogad šāda paziņoja nebūs.

Šodien raidījumā „Divas puslodes” runājam par politisko krīzi Itālijā. Valdības tur nav, prezidents ir atļāvies nostāties pretī ievēlētajam parlamentam. Kas sagaida Itāliju tālāk, un kā tas draud ietekmēt mūs visus? Telefonintervijā no Itālijas Ieva Rimdzus. Runājam arī par eirozonu. Itālijas krīze ir likusi vēl ātrāk sarosīties Briselē domāt par reformām eirozonā. Ko var izdarīt, lai politiskā zemestrīce kādā valstī nesatricina visu pārējo Eiropu? Situāciju Eirozonā un iespējamos risinājumus telefonintervijā komentē Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste. Vēl viena sadaļa ierakstā. To sagatavojis žurnālists Briselē Artjoms Konohovs. Par „Breksitu” un nespēju vienoties par to, kādas būs tālākās britu un pārējo eiropiešu attiecības. Studijā: politologs Ojārs Skudra  un komentētājs Pauls Raudseps.

Zakerbergs Eiropas Parlamentā Kopš Cambridge Analytica skandāla marta vidū, Facebook radītāju un vadītāju Marku Zakerbergu ir vēlējušies redzēt daudzi politiķi. Otrdienas vakarā Zakerbergs devās uz Eiropas Parlamentu Briselē, lai atbildētu uz politisko grupu līderu jautājumiem par un ap lietotāju datu drošību. Šis jautājums satraucis daudzus, īpaši jau pirms nākamgad gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Sākumā gan Facebook izpelnījās pamatīgu kritiku par mēģinājumu panākt, ka tikšanās notiek aiz slēgtām durvīm, tomēr EP nepiekāpās un , tā pat kā Zakerberga izvaicāšanu ASV kongresā, arī otrdienas tikšanos jebkurš varēja vērot tiešsaistē. Zakerbergs izmantoja iespēju atkal atvainoties par kļūdām un norādīt uz virkni pārmaiņām Facebook, kas sekojušas gan pēc Cambridge Analytica skandāla, gan iepriekšējiem pārmetumiem par kūtro cīņu ar viltus ziņām un viltus profiliem, kas aktivizējas pirms vēlešanām. Savukārt, deputāti uzdeva jautājumus gan par lietotāju datu drošību un jauno datu aizsardzības regulu, gan arī kritizēja Facebook ieviesto cenzūru pret labējiem viedokļu paudējiem. Vēlak deputāti arī pārmeta Zakerbergam neskaidras atbildes un izvairīšanos no tiešiem jautājumiem. ASV- Ziemeļkorejas samits Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps pieļāvis iespēju uz vēlāku laiku pārcelt 12.jūnijā plānoto tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. Tomēr sagatavošanās Singapūras samitam pagaidām nav pārtraukta. Ziemeļkorejas pārstāvji pagaidām atturas komentēt gaidāmās sarunas. Pagājušajā nedēļā Phenjana pat piedraudēja tās atcelt ASV un Dienvidkorejas kopīgo militāro mācību un Vašingtonas izvirzīto prasību dēļ. Par spīti neskaidrībai par to, vai samits maz notiks, Baltais nams ir izgatavojis īpašas monētas par godu šim notikumam. Migrācija Regulāra migrācija uz Eiropas Savienību no attīstības valstīm pastāv jau vairākas desmitgades, un etniski jauktu sabiedrību veidošanās vecajās savienības dalībvalstīs jau sen tiek uztverta kā normāls process. Taču pēdējie gadi šai ziņā likuši saskarties ar jauniem izaicinājumiem – ar negaidīti lielu un, attiecīgi, grūti kontrolējamu migrācijas plūsmu, kas savu kritisko apogeju sasniedza 2015. gadā, liekot runāt par bēgļu krīzi. Nestabilo reģionu kaimiņvalstis – tādas kā Libāna, Jordānija, Turcija un Pakistāna – piedzīvojušas vēl krietni lielāku bēgļu pieplūdumu. Kopumā, pēc ANO ziņām, pārvietoto personu skaits pasaulē šobrīd sasniedz apmēram 40 miljonus, kas ir augstākais līmenis kopš Otrā pasaules kara beigām. Līdz ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu studijā arī žurnālisti Andris Kārkluvalks un Ansis Bogustovs.  

Notikumus p[asaulē komentē LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds, politologs, LU asociētais profesors Ivars Ījabs, kā arī Gints Amoliņš no Latvijas Radio Ziņu dienesta. Notikumi Izraēlā Pasaulē lielāko satraukumu raisījis slaktiņš Izraēlā- Gazā, kur vienas dienas laikā zaldāti nogalinājuši vairāk nekā 60 palestīniešu, bet simtiem ievainoto ir slimnīcā. ASV vēstniecības pārcelšana uz Jeruzalemi bijusi negaidīti asiņaina. Kādas tam visam tālāk būs sekas? Šis būs mūsu pirmais temats, ko šodien apspriest. Sociāldemokrātijas vēsture un šodiena Vienu no tematiem saistām nevis ar pašreizējām aktualitātēm, bet drīzāk ar vēsturiskajiem akcentiem. Šajā mēnesī aprit 200 gadi kopš pasaulē nāca filozofs Kārlis Markss. Viņš kļuva par tēvu un elku sociāldemokrātijas idejai pasaulē. Tā dzīvo joprojām, taču kas gan ar šo ideju par šķiru cīņu ir noticis 200 gadu laikā? Runāsim šodien arī par to. Eiropas daudzgadu budžets - ko varam sagaidīt nākotnē? Eduards Liniņš ir sagatavojis plašāku materiālu ierakstā – no Briseles. Šodien par Eiropas savienības naudu - daudzgadu budžetu un to, kam nākotnē pietiks naudas un kam jārēķinās ar mazākām summām.

Eiropa – vienotāka vai sašķeltāka? Līdz samērā nesenai pagātnei Eiropas Savienības attīstība tika skatīta kā pastāvīgas izplešanās process, uzņemot savā orbītā arvien jaunas teritorijas un iekļaujot savienības līmeņa vienošanos un regulējumu sistēmā arvien jaunas ekonomiskās un sociālās dzīves jomas dalībvalstīs. Ja 1957. gadā Eiropas Savienību izveidoja sešas dalībvalstis, tad līdz ar Horvātijas uzņemšanu 2013. gadā to skaits sasniedza 28. Vēl nesenā pagātnē arī tādu valstu kā Serbijas, Moldovas un Ukrainas uzņemšana šķita tikai laika jautājums; grūti un ilgi, bet pastāvīgi risinājās iestāšanās sarunas ar Turciju. Daudzos gadījumos pievienošanās Eiropas Savienībai notika pēc tam, kad valstis bija nomainījušas autoritārus vai totalitārus režīmus pret demokrātijām, kas padarīja iestāšanās procesu par sava veida „demokrātijas eksāmenu” un ļāva pārliecināti runāt par Eiropu vienojošām vērtībām un principiem. Lūzums šajā attīstībā iezīmējās līdz ar 2007. gada globālo finanšu krīzi, kad atklājās, ka dalība Eiropas Savienībā nav panaceja pret ekonomiskiem un sociāliem satricinājumiem. Optimisms Eiropas tālākās ģeogrāfiskās paplašināšanās sakarā strauji plaka kā pašā savienībā tā ārpus tās. Par visa šī procesa vaiņagojumu kļuva 2016. gada referendums Lielbritānijā, kas noteica valsts izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Breksitu. Pēc tā savienības nākotne daudziem zīmējās jau gluži drūmās krāsās. Uz šī fona teju vai necerēts cerību stars bija centriskā politiķa Emanuela Makrona uzvara pirms gada notikušajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Tramps un Irānas kodolvienošanās Vienošanās par Irānas kodolprogrammu ierobežošanu tika panākta 2015. gadā. Vairākas ietekmīgākās pasaules valstis – ASV, Lielbritānija, Francija, Ķīna, Krievija un Vācija – piekrita atcelt pret Irānu vērstās sankcijas apmaiņā pret pēdējās apņemšanos pārtraukt kodolieročiem piemērota urāna ražošanu un pakāpeniski samazināt jau esošos krājumus. Taču otrdien prezidents Donalds Tramps nāca klajā ar paziņojumu, ka Savienotās Valstis izstājas no minētās vienošanās un atjaunos pret Irānu vērstās sankcijas. Kā apgalvo prezidents, vienošanās ir aplama un neattur Irānu no kodolieroču radīšanas. Studijā biedrības „Eiropas Kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš un LU asociētais profesors Daunis Auers. Telefonintervijā Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Armēnija un Krievija Kopš pāris dienām Armēnijai ir jauns premjerministrs – bijušais opozicionārs Nikols Pašinjans ieņēma šo amatu pēc tam, kad ilgstoši un arvien pieaugoši masu protesti piespieda piekāpties valsts parlamentu. Tikām protesti pavadījuši arī pirmdien notikušo Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremoniju. Telefonintervijā kinorežisors, dzimis Armēnijā, Aiks Karapetjans.   .

Tautu pašnoteikšanās tiesības Starptautiskajā politikā tautu pašnoteikšanās tiesību princips aktualizējās Pirmā pasaule kara noslēgumā. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons, 1918. gada 8. janvārī uzrunādams ASV kongresmeņus, nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – scenāriju pēc iespējas līdzsvarotai un taisnīgai kara izbeigšanai. Viens no principiem, kas iedīglī ietverts Vilsona „Punktos”, bet turpmākajā miera procesā un Tautu Savienības veidošanā guva arvien plašāku attīstību, ir nāciju pašnoteikšanās tiesību respektēšana. Tā iedzīvināšana nesaraujami saistīta ar trīs lielo Eiropas austrumdaļas impēriju – Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijas – sabrukumu un jaunu nacionālu valstu veidošanās procesu šais teritorijās. Eiropā laiks pēc Pirmā pasaules kara bija nāciju pašnoteikšanās tiesību „zelta laikmets”, kad iedzīvotāju etniskā piederība bija noteicošais pamats valstu tapšanai un robežu novilkšanai. Savukārt pēc Otrā pasaules kara šis process turpinājās ar Eiropas valstu kādreizējo koloniālo valdījumu suverenizāciju. Tajā pat laikā notika arī pretēja rakstura procesi, kas pamatā saistījās ar 20. gs. totalitāro režīmu – boļševistiskās Padomju Savienības, nacistiskās Vācijas, fašistiskās Itālijas – impēriju atjaunošanas projektiem, brutāli ignorējot nāciju pašnoteikšanās tiesības vai ar tām manipulējot. Starptautiskās politikas prakse pagājušajos simt gados ir pierādījusi, ka nāciju pašnoteikšanās tiesību princips ir fundamentāli svarīgs, ciktāl nacionālā piederība lielāko tiesu ir neatņemama indivīda identitātes daļa. Tomēr šai gadsimtā arī atklājies, cik sarežģīta mēdz būt šī procesa īstenošana starptautiskās politikas praksē. Sarunā piedalās: APPC izpilddirektors Andis Kudors, LĀI pētniece Elizabete Vizgunova un publicists Otto Ozols. ASV muitas tarifi Marta sākumā Baltais nams paziņoja par plāniem piemērot ievedmuitu tēraudam un alumīnijam. Toreiz prezidents Tramps uzsvēra, ka daudzus gadus no ārvalstīm tiek ievestas un pārdotas preces par dempinga cenu. Tas graujot vietējo uzņēmumu konkurētspēju un samazina darba vietu skaitu. Līdz šim panāktas principālas vienošanās ar Argentīnu, Austrāliju un Brazīliju, bet ar Dienvidkoreju tāda jau provizoriski noslēgta. Proti, Dienvidkoreja tiks atbrīvota no tarifiem uz nenoteiktu laiku apmaiņām pret tērauda eksporta samazināšanu uz ASV par aptuveni 30%. Savukārt, vēl mēnesi Eiropas Savienībai, Meksikai un Kanādai nepiemēros paaugstinātos tarifus...Eiropas Komisija norādījusi, ka šāds solis (un vispār šie tarifi) nav atbalstāmi, jo palielina neskaidrību tirgū. Situāciju komentē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis. Finansējums Krievijas bruņotajiem spēkiem Pirmo reizi kopš ekonomiskās krīzes 1998.gadā, Krievija ir samazinājusi finansējumu bruņotajiem spēkiem. Kopš Putina nākšanas pie varas, militārie izdevumi Krievijā pakāpeniski pieauga un pagājušajā gadā tie bija 4.3% no IKP,  bet Kremļa plāns paredz tos piecu gadu laikā samazināt līdz 3% atzīmei. Optimistiskākajā scenārijā to varētu sasniegt iesaldējot militārajai jomai paredzēto summu un samazinājumu panākt ar ekonomisko izaugsmi. Taču izaugsmi Krievijai tuvākajos gados sola gausu un IKP diez vai pieaugs vairāk nekā par 2% gadā. Daudz reālāka ir iespēja, ka to panāks ar drastisku budžeta samazinājumu.To vērtē Krievijas Latviešu Kongresa (KLK) priekšsēde Lauma Vlasova.    

Izmirstošā Eiropa? Vēstures gaitā Eiropas iedzīvotāju skaits samērā ilgi saglabājis pārējai pasaulei līdzīgu dinamiku, pakāpeniski pieaugot, piedzīvojot atsevišķus krituma periodus, bet paliekot vidēji 15% robežās no pasaules kopējā iedzīvotāju skaita. Nozīmīgākas svārstības šai proporcionālajā ainā vērojamas aptuveni pēdējos piecsimt gados. Līdz ar jauno laiku sākumu tehnoloģiju un sociālo procesu attīstība izraisīja proporcionāli straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu tieši Eiropā, kas sevišķi pamanāms uz pārējās pasaules fona kļuva 19. gadsimtā. Pirms simt gadiem eiropieši veidoja apmēram 28% no planētas iedzīvotāju kopskaita, bet kopā ar Eiropas izcelsmes iedzīvotājiem citās pasaules daļās noteikti pārsniedza trešdaļu. Laikā starp 19. un 20. gs. vidu tieši Eiropa bija lielākais migrācijas resurss pasaulē, šais laikā šķiroties vismaz no 50 miljoniem iedzīvotāju un nodrošinot nozīmīgu iedzīvotāju skaita pieaugumu tādos kontinentos kā Ziemeļamerika un Austrālija. Taču 20. gadsimtā divi postoši pasaules kari un vispārējā dzimstības samazināšanās tendence sociālo un kultūras procesu ietekmē strauji mainīja iepriekšējo gadsimtu tendences. Iedzīvotāju skaits Eiropā zaudēja līdzšinējo pieauguma tempu, kamēr vairākas citas pasaules daļās tas sāka augt straujāk. Sarunā piedalās demogrāfs Ilmārs Mežs, RTU profesors Agris Ņikitenko un žurnālists Aivars Ozoliņš. Attīstība Armēnijā Pēdējās nedēļas notikumi Armēnijā iezīmējušies ar strauju un daudziem negaidītu attīstību, un komentētājiem daudzviet pasaulē likuši tos jau pievienot postpadomju telpas „krāsaino” revolūciju reģistram. Ja pagājušās nedēļas vidū šķita, ka bijušajam prezidentam un jaunizceptajam premjeram Seržam Sargsjanam ar parlamenta vairākuma un prezidenta Armena Sarkisjana atbalstu izdosies saglabāt varas pozīcijas par spīti masu protestiem, tad pirmdiena atnesa ziņas, ka premjers Sargsjans atkāpies no amata. Opozīcija svinēja uzvaru, taču pēc pāris dienām sarunas starp pozīciju un opozīciju par jaunās valdības izveidi nonāca strupceļā un ielas atkal piepildījās protestētājiem. Nu jau viņu prasības saistās ar ārkārtas parlamenta vēlēšanām. Koreju dialogs Kad pirms nepilniem 65 gadiem noslēdzās Korejas karš, starp abām karojušajām pusēm tika noslēgts tikai pamiera līgums, un teorētiski Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja joprojām ir karastāvoklī. Arī praktiski Korejas pussala ir viens no militarizētākajiem planētas reģioniem ar augstu konflikta potenciālu. Tāpēc paziņojumi pirms rītdien gaidāmās Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džeina tikšanās, ka sarunās varētu apspriest mierlīguma noslēgšanu, izraisījuši dzīvu starptautisku interesi. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieka, politologa Māra Andžāna vērtējums..  

Eiropas diktatori, autoritārie līderi un hibrīdrežīmi - Azerbaidžāna, Baltkrievija, Ungārija, Polija... Gandrīz visām tām nācijām, kuras uzsāka neatkarīgu attīstību pēc padomju sistēmas sabrukuma, demokrātijas pieredze bija neliela. Piemēram, Latvijai un Igaunijai tie bija apmēram 15 gadi starpkaru periodā, Lietuvai un Polijai – vēl mazāk. Tāpēc var šķist pat pārsteidzoši, cik tieši šī kaut nelielā pieredze tomēr reproducējusies attiecīgo valstu šībrīža politiskajā attīstībā. Visas tās Austrumeiropas nācijas, kurās demokrātija ilgāku vai īsāku laiku pastāvēja pirms Otrā pasaules kara, arī šobrīd ir demokrātiskas. Arī Polijā un Ungārijā, kur pie varas esošie politiskie spēki pēdējos gados manipulējuši ar medijiem, tiesu varu, citām sabiedriskām institūcijām, demokrātijas pamatprincipi joprojām ir spēkā. Citādi tas ir ar vairumu valstu, kuras laikā pēc Krievijas impērijas sabrukuma piedzīvoja vien salīdzinoši īsus suverena valstiskuma periodus vai netika tālāk par valstiskuma izveides mēģinājumiem. Sarunā piedalās žurnālists Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Vidzemes augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Notikumi Armēnijā Teju neviena varas maiņa Armēnijā kopš 1991. gadā nav iztikusi bez protestiem un apsūdzībām par rezultātu nelikumīgu ietekmēšanu. Regulārus opozīcijas protestus pēdējos gados izpelnījies arī Seržs Sargsjans – kopš 2008. gada Armēnijas prezidents, bet kopš aizvakardienas parlamenta balsojuma – premjerministrs. Eiroparlamenta deputāta Arta Pabrika situācijas vērtējums. Kuba „Kastro ēras beigas” – tādi virsraksti lasāmi medijos vakar notikušā Kubas Nacionālās asamblejas balsojuma sakarā. Patiešām – pirmo reizi kopš 1959. gada Karību komunisma citadeles oficiālā līdera uzvārds vairs nav Kastro.

Kolektīvās drošības organizācijas Pirms simts gadiem, kad noslēgumam tuvojās Pirmais pasaules karš, vispāratzīta bija doma par līdzīga postoša konflikta nepieļaujamību nākotnē. Uz šiem idejiskajiem pamatiem 1920. gadā tapa Tautu Savienība, kurā iesaistījās vairums tābrīža pasaules neatkarīgo valstu. Tomēr pierādījās, ka kolektīvās drošības principi bieži tiek atbīdīti otrajā plānā, ja tie nonāk pretrunā ar konkrētās valsts ārpolitiskajām prioritātēm. Tautu Savienība izrādījās nespējīga efektīvi pretdarboties vairākām lokālām agresijām un, galu galā, novērst Otrā pasaules kara katastrofu. Pēc šī kara Tautu Savienība netika atjaunota, bet tās vietā 1945. gadā izveidota jauna – Apvienoto Nāciju Organizācija. Pēckara Eiropā tapa arī organizācija, kuras ideju jau kara laikā bija lolojis britu līderis Vinstons Čērčils. Eiropas Padomei bija jāiemieso brīvo Eiropu vienojošie principi – cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Organizācijas tapšanas brīdī 1949. gadā tajā piedalījās vien desmit Eiropas demokrātijas; daudzas valstis pievienojās vēlāk, kad autoritārus vai totalitārus režīmus tajās bija nomainījušas demokrātijas. Nostiprinoties Eiropas Savienībai, daļa Eiropas Padomes darbības virzienu pārgāja šīs daudz ciešāk integrētās valstu struktūras ziņā, taču Eiropas Padome, kurā tagad piedalās visas Eiropas valstis, izņemot Baltkrieviju, joprojām saglabā savu prioritāti cilvēktiesību un brīvību ievērošanas jomā. Sarunā piedalās: Rīgas Stradiņu universitātes docents un Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Stradiņu universitātes Starptautisko attiecību 3. kursa students Toms Ģigulis. Eskalācija Sīrijā Ziņas par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijas pilsoņkarā no valdošā režīma puses pirmoreiz parādījās 2012. gada pēdējos mēnešos. Jau tobrīd NATO valstis apsvēra militāra trieciena iespēju Asada režīmam, taču tobrīd procesā iesaistījās Krievija, uzņemoties garantēt Sīrijas armijas ķīmiskā arsenāla likvidēšanu. Tomēr ziņojumi par ķīmiskiem uzbrukumiem turpinājuši pienākt arī nākamajos gados. Notikumus Sīrijā vērtē Latvijas vēstnieks ANO un pastāvīgais pārstāvis Jānis Mažeiks. Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskā pretstāve Protekcionisms, sargājot Savienoto Valstu iekšējo tirgu ar ievedmuitu palīdzību, ir pašreizējā prezidenta Donalda Trampa ekonomiskās politikas stūrakmens, deklarēts jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Nu tas guvis īstenojumu un draud izvērsties ievedmuitas tarifu karā ar otru spēcīgāko planētas ekonomiku – Ķīnu. Ierakstā dzirdēsit vieszinātnieku Ķīnā - Aldi Buli no Dongbejas finanšu un ekonomikas universitātes.

Mēs jaucam suverenitāti un nacionālismu. Es saku, ka suverenitātei patiesi tic tieši proeiropeiski domājošie: Eiropa ir mūsu iespēja atgūt pilnīgu suverenitāti… Suverenitāte nozīmē iedzīvotāju kolektīvas izvēles, kuras viņi brīvi īsteno savā teritorijā. Un suverenitāte nozīmē efektīvas rīcības spēju. Pašreizējo nopietno izaicinājumu priekšā būtu vienkārši iluzori – un kļūdaini – rosināt visu pārbūvēt nacionālā līmenī. Saskaroties ar migrantu plūsmām, starptautiskā terorisma draudiem, klimata pārmaiņām, digitalizāciju, kā arī amerikāņu un ķīniešu ekonomisko pārākumu, tieši Eiropas līmenis ir tas, kurā jārīkojas. Tā Francijas prezidents Emanuels Makrons raksta savā grāmatā „Revolūcija”, kas pirmoreiz nāca klajā 2016. gada novembrī. Uzvaru prezidenta vēlēšanās Makrons svinēja 2017. gada aprīlī, savukārt jūnijā viņa samērā jaunā partija „Uz priekšu, republika!” pārliecinoši dominēja Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanās, iegūstot parlamentā pārliecinošu vairākumu. Raidījumā par Emanuela Makrona skatījumu uz Eiropu, Francijas dzelzceļnieku streiku un gaidāmajām Ungārijas parlamenta vēlēšanām. Sarunā piedalās Eiropas latviešu apvienības politiskā referente Elīna Pinto, Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns un Filips Lastovskis no portāla Delfi.

Tā kā sākas svētku dienas, kas ir kristīgi svētki, tad šodien raidījumā Divas puslodes pievēršamies tam, kāda ir bijusi un ir reliģijas ietekme - īpaši Rietumu pasaulē. Galvenais akcents - par kristietības nozīmi, kā tā ir mainījusies vēstures gaitā. Taču arī islāms ir bijis vienmēr tuvumā, un pēdējā laikā tā nozīme ir krietni pieaugusi. Vācijas kanclere Angela Merkele nesen atzina, ka tagad islāms ir arī Vācijas kultūras sastāvdaļa. Tiesa, pašā Vācijā šie izteikumi raisījuši pretrunīgi reakciju. Dažādās Eiropas valstīs situācija ir atšķirīga. Ir valstis, kur kristīgās baznīcas nozīme ir bijusi un ir joprojām liela. Taču sabiedrība mainās. Nedēļas nogalē plašus protestus Polijā raisīja konservatīvo politiķu vēlme stingrāk ierobežot abortus. Par ko tas liecina, pievēršamies arī šim tematam. Raidījumu vada žurnālisti Aidis Tomsons un Eduards Liniņš. Studijā arī Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, katoļu priesteris Andris Priede.

Krievijā nekādu pārsteigumu nav. Prezidents Putins ir ievēlēts ar milzīgu balsu pārsvaru. Viņš tagad sola samazināt savu kara retoriku un netieši norāda uz vēlmi uzlabot attiecības ar Rietumiem. Vai viņam tas izdosies? Pievēršamies šim tematam raidījumā "Divas puslodes". Runājam arī par Džordžu Sorosu. Ne tikai Latvijā, arī dažās citās Austrumeiropas valstīs viņa vārds ir kļuvis par tādu kā bubuli, ar kuru baidīt sabiedrību. Kāpēc gan tā ir noticis? Un vēl viens skandāls šajās dienās strauji uzņem apgriezienus. Sociālā tīkla Facebook dati nelikumīgi izmantoti, lai ietekmētu vēlētājus dažādās valstīs. Kā tas bijis iespējams, un kādas tam varētu būt tālākās sekas? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu arī Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis, Rīgas Stradiņu Universitātes profesors Deniss Hanovs un Latvijas Radio 4 producente Viktorija Terentjeva.  

Aukstais karš, kurš, šķiet, izvēršas starp Krieviju un Lielbritāniju, aizēno gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Gan Krievijas, gan starptautiskie mediji par spiegu sāgu vien runā. Mediji min, ka Krievija šādā veidā pasaulei demonstrē savas politiskās metodes. Ko varam sagaidīt no Krievijas tālākajos gados, jo Putins grasās būt pie varas vēl vismaz 7 gadus?  Tas ir viens no tematiem raidījumā „Divas puslodes”. Pārrunājam arī Vācijas jaunās valdības izveidošanu. Angela Merkele joprojām ir kanclere, taču sociāldemokrāti ir panākuši lielāku ietekmi. Kā tas izpaudīsies? Un vēl. ASV notikusi kārtējā personāliju maiņa Trampa komandā. Šoreiz tā skārusi valsts sekretāra amatu. Tikai gads bija vajadzīgs, lai Tramps secinātu, ka viņam iepriekš tik slavētais Tilersons nepatīk. Kā vērtēt šīs pārmaiņas un kā tās ietekmēs ASV ārpolitiku? Studijā kopā ar žurnālistiem Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu ir arī divu augstskolu mācībspēki -  Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra un Biznesa augstskolas „Turība” profesors Ainārs Dimants.

8.marts kopš padomju laikiem tiek svinēts kā sieviešu diena. Taču ne jau puķu dāvināšana bija tā, par ko sākotnēji domāja sieviešu līdztiesības aizstāvji. Par to, kā aizsākās cīņa par sieviešu līdztiesību un kāpēc tā joprojām raisa tik lielu pretestību, runāsim jaunajā raidījumā „Divas puslodes”. Studijā: LU docente Marita Zitmane un režisore Marta Elīna Martinsone. Vēl viens temats: Lielbritānijā saindēts bijušais Krievijas izlūkdienestu virsnieks Sergejs Skripaļs. Viņš ar meitu atrasts guļam bezsamaņā, un viņu veselības stāvoklis joprojām ir kritisks. Londona jau piedraudējusi - ja notikušajā tiks atrastas Krievijas pēdas, reakcija būs ļoti stingra. Šajā pasaules notikumiem veltītajā jautājumā pārrunāsim arī Krievijas prezidenta paziņojumu, ka Krievija izveidojusi īpaši neatvairāmu ieroci, un nu pasaulei būs vairāk jārēķinās ar Krievijas ietekmi. Šajā kontekstā visi, kas lieto tviteri, Latvijas Radio 1 kontā aicināt balsot par jautājumu: kā jūs vērtējat Krievijas prezidenta paziņojumus par superieroču radīšanu? Vai tiešām tas ir sākums jaunam aukstajam karam un militārai sacensībai, vai arī tas ir tikai paziņojums Krievijas iekšējai lietošanai – lai iespaidotu savus vēlētājus? Vai arī Krievija patiešām uztraukusies par savu drošību un dara visu savai aizsardzībai? Sarunā piedalās arī Andis Sedlenieks no laikraksta "Diena" un Andris Kārkluvalks no portāla "Delfi".

No šodienas Latvijas Radio ēterā sāk skanēt jauns raidījums Divas puslodes. Tajā žurnālisti Eduards Liniņš un Aidis Tomsons kopā ar vēl uzaicinātiem ekspertiem analizē pasaules aktualitātes. Slovākijā nogalināts viens no pētnieciskajiem žurnālistiem. Viņš pētījis dažādus koruptīvos darījumus, un policija domā, ka tieši tāpēc viņš arī noslepkavots. Pirms dažiem mēnešiem līdzīga traģēdija notika Kiprā. Kāpēc Eiropā tiek nogalināti žurnālisti? Savukārt vakar Argentīnā lidostā ar lielu kokaīna bagāžu aizturēts viens Krievijas pilsonis. Šim faktam tur pievērsta īpaša uzmanība tāpēc, ka šajās dienās vēl vairāki cilvēki arestēti gan Krievijā, gan Argentīnā milzīgas kokaīna kravas dēļ, kas atrasta Krievijas vēstniecības skolā. Vēl viens temats: Itālijā jau pēc pāris dienām ļoti svarīgas vēlēšanas. Tur tiek diskutēts, vai Itālijai ir jābūt daļai no Eiropas Savienības, un ja - jā, kādai jābūt valsts politikai. Kā zināms, Itālija visakūtāk piedzīvojusi migrantu krīzi, un par to, kā Itālijas vēlēšanas var ietekmēt ikvienu no mums – par to runāsim raidījuma beigu daļā. Studijā šodien arī Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. .