Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) laikā atvērta grāmata, kas veltīta kinorežisoram Sergejam Paradžanovam. Armēņi viņu pieskaita savējiem, gruzīni – savējiem, ukraiņi – arī savējiem, un tas viss ir pamatoti, jo mākslinieks, kinorežisors Sergejs Paradžanovs (1924. Tbilisi - 1990. Erevāna) strādājis gan Ukrainā, gan Gruzijā, gan Armēnijā. Viņa slavenākās filmas ir "Granāta krāsa" par Sajatu Novu, "Aizmirsto senču ēnas" un "Kijivas freskas". Svinot Sergeja Paradžanova simtgadi, izdotā grāmata "Paradžanovs. Pasaules" ir unikāla, tajā lasāmi viņa scenāriji un vēstules no zonas. Un zonā viņam nācās pavadīt četrus gadus, padomju iestādēm bija bīstams viņa brīvais radošais gars un dzīvesveids, tāpēc kā iegansts tika izmantots homoseksuālisms. Var tikai minēt, cik un kādas filmas viņš varētu radīt, ja vien viņam būtu atļauts filmēt. Par iecerēm un vizuālām vīzijām liecina gan viņa nerealizētie scenāriji, gan kolāžas un asamblāžas. Kinorežisors Dāvis Sīmanis par Sergeju Paradžanovu raksta: "Viņa filmas saņēmušas apbrīnu no Frederiko Fellīni, Mikalandželo Antioni, Lika Godāra, Akiras Kurosavas un citiem. Viņa kinodarbi bija un paliek kombinatoriskas mīklas, kas sevī satur rēbusa līmeņus. Tās ietērptas armēņu folkloras, gruzīnu misticisma un Ukrainas tradicionālās ainavas audumā. Bet visam pāri – neatkārtojama estētiska sistēma." Par grāmatas "Paradžanovs. Pasaules" tapšanu stāsta mākslinieki Karinē Paronjanca un Aleksejs Muraško, kā ar tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčjana. Izdevis "Pētergailis". Raidījumu atbalsta: Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo.

Kaut arī romāns „Trijos stāvos” vēsta par kāda Telavivas nama iemītniekiem, tomēr tādus cilvēkus un tādas atsvešinātības pakāpes varam atrast arī mūsu Pierīgas ciematos, tā sarunā mūs vedina domāt tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Izraēlas rakstnieka Eškola Nevo romānā „Trijos stāvos” dzīvo pensionētā tiesnese, atraitne Debora, Hani, kuras vīrs bieži ir komandējumos, bet, dzīvojot mājās ar bērniem, viņa kļūst arvien izolētāka, un atvaļinātais armijnieks Arnons. Kas viņiem kopīgs? Ārēji – viens nams, kura dažādos stāvos viņi dzīvo… Eškola Nevo romānu „Trijos stāvos” no ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds.     Raidījumu atbalsta:

„1904. gada 9.jūlija rīts uzausa mierīgs, gandrīz bez vēja, taču augsto egļu galotnes Blankenhofas parka malās locījās, zīmējot gaisā plašas elipses,”  šis teikums no Mika Koljera romāna „Stārks” iezīmē īpašo rituālo dienu, kad barons fon Blanks savas svītas pavadībā dodas braucienā no Blankenhofas uz Vidzemes jūrmalu. Neparastu skatu uz Vidzemes vācbaltisko ainavu atklāj Latvijā dzīvojošs brits, kurš labi runā latviski, bet raksta angliski. Koki un stārķi viņa romānā kļūst par simboliem. „Stārku” no angļu valodas tulkojis Valdis Ābols, izdevusi „Dienas Grāmata”, bet autors Miks Koljers sarunā Radio mazajā lasītavā atklāj arī, ka Cēsis viņam ir liktenīga pilsēta. Saruna ar rakstnieku arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Kamēr mēs gatavojām Radio mazo lasītavu, Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas Komunālijā" piedzīvojusi jau 10 000 eksemplāru tirāžu Latvijā, to tulko igauniski, lasītāji to iebalsojuši "Kilograms Kultūras" rudens balsojumā. Varam meklēt grāmatas veiksmi gan autores atbruņojošajā enerģijā, gan apgāda "Zvaigzne ABC" veiksmīgajā grāmatas pieteikumā vēl pirms tās iznākšanas, gan daļas lasītāju atmiņās, bet citu atklājumos par dīvaino dzīvi padomju realitātē. Pie tam – grāmatas  dzīvā valoda rosina bērnu dienu atmiņas arī tiem, kuriem nekad nav nācies dzīvot komunālajā dzīvoklī. Un neglābjami ir jautājumi, cik gāzes plītis jums bija virtuvē, cik podu bija, vai telefons bija viens... Protams, ne visiem ir bijuši tik kolorīti kaimiņi un radinieki kā Zanei Daudziņai, vai arī – ne visiem piemīt spējas to atcerēties un uzrakstīt. Kopā ar autori Zani Daudziņu "Bērnudienas Komunālijā" lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kad rakstniece Laima Kota brauca uz Stambulu, viņai līdzi bija vienīgā Nobela prēmijas laureāta Orhama Pamuka latviski tulkotā grāmata "Sniegs". Toreiz Laima neprata turku valodu, nebija mācījusies zīmēt miniatūras, bet tagad viņa kļuvusi zināmā mērā par turku kultūras vēstnieci Latvijā, jo viņas tulkojumā no turku valodas klajā nācis Orhama Pamuka romāns "Mans vārds ir Sarkans". Kā Laima saka intervijā, vīrs Ahmeds Kots viņai ir devis laiku un atbildējis uz Laimas daudzajiem jautājumiem. 16. gadsimta Stambula, miniatūru gleznotāji, valdnieki, slepenība, Rietumu un Austrumu sadursmes, aizliegumi un slepkavība. Ja vēlaties, varat arī to dēvēt par kriminālromānu, taču daudzās versijas par vienu un to pašu notikumu veido daudz bagātāku mozaīku. Pie tam liecina ne tikai cilvēki, bet pat Nauda. Orhama Pamuka romānu „Mans vārds ir Sarkans” izdevusi „Dienas Grāmata”.   Raidījumu atbalsta:

Apzinoties, ka teātris gaistoša māksla, kura zūd līdz ar cilvēkiem, kas to rada un bauda, aktieris Kaspars Pūce nolemj, ka ir jāuzraksta stāsts par savu tēvu – teātra un kino režisotu Voldemāru Pūci. Grāmatas baltās lapas veido stāsti par dzīvi Latvjiā, pelēkās – par dzīvi izsūtījumā Vorkutā. Lasītāji paši var izvēlēties, vai lasīt visu pēc kārtas, vai izvēlēties, piemēram, tikai baltās. Radio mazajā lasītavā Kaspars Pūce stāsta, rāda tēva Vorkutas izsūtījuma laika darba grāmatiņu, bet Gundars Āboliņš lasa gan no baltajām, gan – pelēkajām lapām. Īpaši emocionāls, Latvijas Radio simtgadi gaidot, ir 1941. gada 1. jūlija rīts, kad Voldemāru Pūci pamodina telefona zvans. Atskan Alberta Jekstes balss, kurš saka: "Redzi, Voldi, mani, kuru vēl pavisam nesen tagad mūkošā komunistu vara iecēla Rīgas Radio direktora amatā, dara bažīgu mūsu Radio liktenis. Pilsēta tukša, vaņkas aizbēguši, friči vēl nav ienākuši." Un Voldemārs Pūce uzmet runu, ko radio nolasa Alberts Jekste. Tas ir aicinājums šajos juku laikos sargāt Latviju. Skan "Dievs, svētīLatviju!" Tikai viena, bet ļoti būtiska epizode, bet, ja vēlaties redzēt kādu Voldemāra Pūces filmu, tad tāda ir "Mērnieku laiki" ar Viju Artmani, Elzu Radziņu, Gunāru Cilinski, Alfrēdu Jaunušanu, Pēteri Pētersonu un daudziem citiem spožiem tā laika aktieriem. Un, protams, "Kaugurieši". Kaspara Pūces grāmatu "Spītnieks no Gaiziņa pakājes" izdevusi "Laika Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Pesoa ‘’Nemiera Grāmata”. "Nav impērijas, kuras dēļ būtu vērts salauzt bērnam lelli…," šo portugāļu autora Fernandu Pesoa "Nemiera grāmatas" teikumu Gundars Āboliņš lasa vairakkārt, lai iegaumētu. Un varbūt pat pietiktu ar šo vienu teikumu, lai teiktu, ka Pesoa ir ģeniāls. Bet ir vēl daudz teikumu. "Nemiera grāmata" ir neparasta ar to, ka tai nav manuskripta, to veido dažādi teksti, ko autors drukāja ar rakstāmmašīnu vai rakstīja ar roku un pēc tam meta lielā lādē, kas pēc viņa nāves tika atrasta un droši noglabāta Portugāles Nacionālajā bibliotēkā. Mūsdienās lādes saturs digitalizēts un pārnests uz tīmekļa arhīvu. Šis 20. gadsimta portugāļu modernisma literatūras piemineklis - poētiska dzejproza par cilvēku un Lisabonu - izdevumu piedzīvo tikai pēc autora Fernandu Pesoa nāves. "Nemiera grāmatu" no portugāļu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevusi "Valodu māja". Saruna ar tulkotāju Denu Dimiņu Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Nomaļā Polijas ciematā Čehijas pierobežā dzīvo Janīna, kura nelokāmā taisnības apziņā raksta vēstules policijai un vietējās varas iestādēm, astroloģiskās kartes sasaista ar televīzijas programmu, pieskata pilsētnieku vasaras mājas, strādā skolā un kopā ar savu bijušo audzēkni tulko Bleika dzeju. Starp citu – Čehijā ir kāds īpašs grāmatveikals, kur var nopirkt Bleika grāmatas, savukārt nomaļajā Polijas ciematiņā, kur dzīvo Janīna (patiesībā viņa negrib, ka viņu tā sauc!), biedējošos apstākļos sāk iet bojā iedzīvotāji. Janīna domā, ka tā ir dabas atriebība. Šī noteikti ir grāmata, kas jālasa no sākuma līdz beigām – ja iespējams, vienā vai divos elpas vilcienos, jo elēģiski skumīgais sākums nebūt neliecina, ka spriedze uzņems apgriezienus. Olgas Tokarčukas romānu "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" no poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Paldies "Latvijas Medijiem", kas izdevuši, jo bija jau arī pēdējais laiks iepazīties ar Tokarčukas tekstiem – viņa ir Bukera un Nobela prēmijas laureāte. Tikmēr šis romāns tulkots vairāk nekā 40 valodās, uzņemta filma, Dailes teātris šo darbu gatavojas iestudēt. Saruna ar tulkotāju Ingmāru Balodi raidījumā Augstāk par zemi.   Raidījumu atbalsta:

Režisore un producente Ilona Brūvere jubilejas svin ar vērienu – šoreiz atverot autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve". Maršruts Rīga – Hamburga – Minhene – Rīga mūsdienās varētu šķist vienkāršs, bet ne tad, kad Ilonai nākas izceļot no Latvijas. Berlīnes mūris vēl nav kritis, un Latvijas neatkarības atgūšana vēl tālu. Ilonai nav rakstāmmašīnas un kosmētikas koferīša, bet viss vēl būs – arī atgriešanās Latvijā, arī "Dāmu paradīze 1900-2000" , arī televīzija un autorkino. Un, protams, citādā dzīve. Lai atgādinātu par 50., 60. un citiem gadiem, grāmatā ir arī neliels ekskurss aiz dzelzs priekškara un ārpus. Ilonas Brūveres  autobiogrāfisko grāmatu "Citādā dzīve" klajā laidusi izdevniecība "Aminori". Saruna ar Ilonu Brūveri arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījuma atbalsta:

Freiburga ir vieta, kur pēc Otrā pasaules kara dzīvoja latviešu kara invalīdi. Īpašumu Birkenhofā nosauca par Bērzaini, un tagad tā ir latviešu valodas un kultūras saliņa Vācijā. Pie Bērzaines kamīna Gundars Āboliņš lasa Ingunas Baueres pēdējo grāmatu „Daiļā Marija”, bet Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule stāsta par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem uz Vāciju 19. gadsimta beigās.   Raidījumu atbalsta:

Minsteres latviešu centrā ir iespējams ieiet Jaunsudrabiņa istabā un pataustīt, kāda bija bēgļiem izsniegtā sega DP nometnēs Vācijā. Minstere ir vieta, kas glabā arī Zentas Mauriņas braucamkrēslu un rakstāmmašīnu, Konstantīna Raudives balsu ierakstu ierīces, Kārļa Ieviņa vijoli. Minstere ir vieta, kur no 1946. līdz 1998. gadam darbojās latviešu ģimnāzija. Radio mazā lasītava ceļo uz Minsteri un sastop ģimnāzijas pēdējā izlaiduma absolventus, lasa Anšlava Eglīša „Lielo Mēmo”, stāsta, kā brāļi Kaudzītes savulaik ceļoja uz Vāciju un sarunājas par filmām, grāmatām un dzīvi. Sarunas ar ēkas namzini Viktoru Kangeru un bibliotēkas un arhīva vadītāju Dinu Krastiņu klausieties mūsu interneta pielikumā - tur plašāks stāsts par Minsteres latviešu nama vēsturi, ģimnāzijas leģendāro personu Austru Rudzīti un lietām, kas tagad glabājas piemiņas istabās: Raidījumu atbalsta:

„Kā jūs dzīvojāt pēc tam? Kā jums izdevās sadzīvot ar padomju varu?” šos jautājumus Valentīnai Freimanei uzdeva pēc pirmās atmiņu grāmatas „Ardievu, Atlantīda!” izdošanas. Iespējams, ka īsā atbilde ir: „..ja esi ieslodzīts šajā pasaulē, tev tajā ir vienkārši godīgi jādzīvo.” Garākas atbildes sarežģītos līkločos piecās Valentīnas dzīvēs seko otrajā atmiņu grāmatā „Antigones likums”. Teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes „Antigones likumu” lasām viņai svarīgās Berlīnes adresēs kopā ar teātra zinātnieci Margaritu Ziedu un aktieri Gundaru Āboliņu.   Raidījumu atbalsta:

"Āboliņ, jums biežāk būtu cilvēkiem priekšā Blaumanis jālasa," tā, atvadoties pie Latvijas Radio studijas durvīm,  Gundaram Āboliņam saka literatūrzinātniece Līvija Volkova, kuras pētnieces mūžs ir veltīts Rūdolfam Blaumanim. 2017. gadā Līvija Volkova saņēmusi Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā. Pavisam nesen izdota Rūdolfa Blaumaņa darbu izlase, kurā Līvijas Volkovas izvēlēta proza, dzeja, dramaturģija un raksti par personībām, bet katrs teikums komentāros ir precīzs un izsvērts, tekstus un arhīvu materiālus pētot un kontekstus atrodot. Piemēram, vai varat pateikt, kā slavenajās „Skroderdienās Silmačos” parādās uz Transvālu peldošie angļu karakuģi? Līvija Volkova citē: "Rūdis. Saki, Joske, vai tev ir dinamīts vezumā? Joske: Vai Tu domā, ka mana vezume ir angļu kugis, kas brauc uz Āfrika?" Radio mazā lasītava pirmsjāņu laikā tiekas ar literatūrzinātniekiem Līviju Volkovu un Benediktu Kalnaču, Gundars Āboliņš lasa mazāk zināmus Blaumaņa tekstus, pāršķirstot  Livijas Volkovas sastādīto Rūdolfa Blaumaņa darbu izlasi ar komentāriem un apcerēm, ko izdevis apgāds "Zinātne".

Ieskatīties karalienes dzīvē caur 24 logiem – tas ir veids, kā britu vēsturniece, kuratore Lūsija Vērslija, kuras kontā ir arī televīzijas raidījumi, raksta par karalieni Viktoriju. Kāds saulessargs no melnām mežģīnēm iedvesmo  meklēt vēstules un dienasgrāmatas, kurām galmā, protams, īsti uzticēties nevar, un rakstīt grāmatu "Karaliene Viktorija. Meita, sieva, māte, atraitne". Tas tomēr nav mežģīnēm apvīts romāns, bet gan dokumentāls stāsts par sievieti, kura radīja laikmetu. Karaliene Viktorija bija britu impērijas un vesela laikmeta simbols 19. gadsimtā. Radio mazā lasītava šoreiz iepazīstas arī ar jaunu tulkotāju – Līvu  Kukli, kurai ir nopietna interese par britu vēsturi un kultūru.  Lūsijas  Vērslijas dokumentālo stāstu "Karaliene Viktorija" izdevuši "Latvijas Mediji", no angļu valodas tulkojusi Līva Kukle. Raidījumu atbalsta:

"Mūsdienās nevar tulkot pagājušā gadsimta vidū cenzētu tekstu,"  - tā saka viens no Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmatas" latviešu tulkojuma redaktoriem Dens Dimiņš, paskaidrojot, kāpēc latviešu tulkojums tapis no necenzētās versijas. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" nerodas tukšā vietā. Jau ir Prusts, ir Selīns un ir Žids ar savu autobiogrāfiju "Ja grauds nemirst". Andrē Židam Ženē raksta vēstuli, uzrunājot par savu skolotāju, bet jebkurā gadījumā 1948. gada Francijas sabiedrībā "Zagļa dienasgrāmata" ir viens traks un amorāls gabals, tāpēc arī izdevējs Galimārs piedāvā, lai autors pats savu romānu izcenzē. Nauda ir vajadzīga, un Ženē to arī izdara, tāpēc pa pasauli ceļo šī cenzētā versija. Necenzētā Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" Francijā izdota 1948. un 2021. gadā, bet Latvijā – necenzētās versijas tulkojums 2024. gadā apgādā "Aminori". No franču valodas tulkojis Nairi Balians, redaktori Dens Dimiņš (viņš arī pēcvārda autors) un Uldis Krastiņš. Žana Ženē "Zagļa dienasgrāmata" ir gan autobiogrāfiska literatūra, gan fikcija. Izstumtais, bērnunamā un pāraudzināšanas iestādēs augušais, bezpajumtnieks, zaglis, homoseksuālis un cietumnieks, kurš literatūrā ir autodidakts, bet viņa ceļojumi cauri starpkaru Eiropai – ir ceļojumi no cietuma uz cietumu, no vienas nelegālas robežšķēršošanas līdz citai. Viņš zog daudz ko, bet visvairāk grāmatas, kuras acīmredzot arī izlasa, pirms pārdod tālāk…  Un viņa valoda ceļo un mainās līdz ar viņu – no padibenēm līdz virsotnēm un atpakaļ. "Zagļa dienasgrāmatā" var atrast gan apvērstus svētos, gan apvērstas sociālās sistēmas, piļu un cietumu salīdzinājumu, rupjības un poēziju. Žans Pols Sartrs par Ženē "Zagļa dienasgrāmatu" ir rakstījis: "Viņa atmiņas nav tikai atmiņas - tās ir precīzas, bet svētas, viņš stāsta savu dzīvi kā evaņģēlists, kā izbrīnīts aculiecinieks…" Latviešu lasītājiem un skatītājiem līdz šim bija pazīstams Ženē autobiogrāfiskais darbs "Kerels no Brestas" un luga "Kalpones". Franču rakstnieks Žans Ženē dzimis 1910. gadā, miris 1986. gadā Parīzē, apglabāts vecā spāņu kapsētā Larašā, Ziemeļmarokā, netālu no jūras. Raidījumu atbalsta:  

Gatavie jeb atrasti teksti un fotogrāfijas, kas, sadarbojoties divām autorēm un mākslīgajam intelektam, veido jaunus kontekstus un stāstus, kas pašam lasītājam veidojas aiz skopajām rindiņām. Maza grāmatiņa "Vēlas turpmāk saukties", kuras nosaukums nācis no 1939.- 1940. gada "Valdības Vēstneša", kur publicēti Latvijas pilsoņu oficiālie uzvārdu maiņas lūgumi, tajos ietverta šī frāze: „…vēlas turpmāk saukties…”. Grāmatas autores ir rakstniece Kristīne Želve un fotomāksliniece Vika Eksta. Stāstus var atrast visur - gan ejot uz Lielajiem Kapiem, gan tviterī, uzdodot kādu jautājumu un sekojot līdzi ierakstiem par čībām, gan "Eņģeļu pasta" dāvanu saņēmēju sarakstā. Attēlus ieteicams pētīt rūpīgi, lai aiz it kā vienkāršas fotogrāfijas ieraudzītu, kādus trikus izstrādājis mākslīgais intelekts, apstrādājot divas Vikas Ekstas arhīvos atrastas fotogrāfijas. Šī grāmata iesāk literārā žurnāla "Strāva" grāmatu sēriju "Mazās Strāvas", kurā redaktore Elvīra Bloma aicina sadarboties vairākus autorus vienā izdevumā.   Raidījumu atbalsta:

Volstrītas svārstības un cenu telegrāfs; psihiatrijas metodes un Eiropa; 20. gadu Ņujorka un Lielā depresija. Leģendārais Volstrītas magnāts Bendžamins Rāsks un ekscentrisku aristokrātu meita Helēna Rāska. Viņi veido ietekmi un ir neaptveramas veiksmes simbols, bet publiskā fasāde un privātā telpa ir atšķirīgas pasaules. Izrādās, vienam stāstam ir četras savstarpēji konkurējošas un maldinošas versijas, bet katrai veiksmei - sava cena. Visas četras versijas satopas romānā "Paļāvība". Amerikāņu rakstnieka Ernana Diasa romāns "Paļāvība" iznāca 2022.gadā. Kad Ingūna Beķere to sāka tulkot no angļu valodas, tam vēl nebija piešķirta Pulicera prēmija. Tagad ir. Ernana Diasa romāns "Paļāvība" izdots arī apgādā "Zvaigzne ABC" latviešu valodā. Televīzijas kompānijā HBO pēc romāna motīviem top seriāls.   Raidījumu atbalsta:  

Turpinām raidījumu par izdevniecību "Zelta Ābele". Šajā raidījumā mūsu uzmanība pievērsta izdevniecības grāmatu "komponēšanas" pieredzei, atzinībai Parīzes izstādē un politisko pārmaiņu ietekmei. Kopā ar monogrāfijas un bibliogrāfiskā izdevumu kataloga autoru Laimoni Osi skaidrojam, ko nozīmē bibliofils, ko izdevējs Miķelis Goppers uzskatīja par saviem zeļļa gadiem grāmatu izdošanā un arī par viņa nodomiem, kas neīstenojās. Laimoņa Oša darbu “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta Ābele” ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs” un monogrāfiju “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” izdevis apgāds “Neputns”. Abiem izdevumiem arī “Zelta Ābeles” cienīgs Ances Pences dizains. Laimoņa Oša mūža darbs - divu sējumu izdevums par "Zelta Ābeli" un Miķeli Gopperu. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

Krustmātes dāvana Laimonim Osim kļuva liktenīga. Ne tāpēc, ka tā būtu bijusi no zelta, bet gan tāpēc, ka tā bija "Zelta Ābeles" izdotā grāmata "Kapteiņa Granta bērni". Pirmskara Latvijas izdevumus padomju okupācijas gados Laimonis Osis meklēja antikvariātā, arī svētdienās Biķernieku un Beberbeķu mežos, kur nelegāli pulcējās grāmatnieki. Ķīmiķis ar kolekcionāra un bibliofila gēnu Laimonis Osis šoreiz ir Radio mazās lasītavas viesis, jo apgādā "Neputns" klajā nācis viņa mūža darbs - divu sējumu izdevums: monogrāfija par "Zelta Ābeles" dibinātāja Miķeļa Goppera dzīvi un darbību, kā arī izdevniecības "Zelta Ābele" bibliogrāfisks izdevumu katalogs. Divas sērijas arī mūsu "Lasītavai" - pirmajā vairāk runāsim par to, kā Miķelis Goppers, ģenerāļa Kārļa Goppera dēls, sāka izdot grāmatas, kādus principus ievēroja, kā izdevniecību "Zelta Ābele" vērtēja laikabiedri, un kāpēc Miķeli Gopperu varam uzskatīt par romantiķi. Mums sastapšanās ar kādu "Zelta Ābeles" grāmatu notika Springšļu dzirnavās, kur kā īpašu dārgumu rādīja Virzas "Straumēnus", kas izdoti latviešu karavīriem Austrumu frontē. Arī šo izdevumu varat atrast ilustrētajā bibliogrāfiskajā izdevumu katalogā. Raidījumu atbalsta:

"Es apsolu, ka neesmu spējīgs jūs saraudināt teorētiskā plāksnē, runājot par traģēdiju. Izraudāties jūs dabūsiet tad, kad jūs ar traģēdijām strādāsiet," tā topošajiem aktieriem un režisoriem kādā lekcijā Latvijas Kultūras akadēmijā reiz teicis profesors Gunārs Bībers. Savukārt profesors Raimonds Briedis ir nolicis lasītāja priekšā Gunāra Bībera lekciju atšifrējumus, ievadā rakstot: "Lekcijas ir savdabīgs žanrs, kas izgaist līdz ar nodarbības beigām. Liecības par lekcijām visbiežāk paliek pasniedzēja sagatavēs un studentu pierakstos, bet, tiem zūdot saglabājas klausītāju atmiņās". Lasot Gunāra Bībera "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu" (izdevis "Neputns"), viņa bijušie studenti noteikti dzird profesora balsi, bet Gundars Āboliņš lasa savā balsī un ļoti ieinteresējas par šo grāmatu, kurai noteikti vajadzētu būt aktieru, režisoru un dramaturgu (arī skatītāju) grāmatu plauktā. "Radio mazajā lasītavā" par grāmatas tapšanu stāsta redaktors un ievada autors Raimonds Briedis, bet Gunāra Bībera bijušais students, režisors Elmārs Seņkovs atceras savus studiju laikus un lasa kādu viņam šobrīd ļoti svarīgu fragmentu. "Karnevāls ir sabiedrības vitalitātes pazīme," arī šis teikums pieder profesoram Gunāram Bīberam. Raidījumu atbalsta:  

Romi, čigāni, čīčas, mellenes, vārnas... visus šos vārdus garstāstā „Vārna” lieto Laura Vinogradova. Cik viegli vai sarežģīti ir runāt ar čigāniem, cik tuvu viņi sev pielaiž? Vai viņi ir latviešu čigāni? Kas nepiedien čigānietēm? "Vārnā” autore uzdod jautājumus ne tikai par čigāniem, bet arī par bērnunama traumām. Iespējams, tiem, kam nav skarbās bērnunama pieredzes, būs grūti iedomāties, kā ir, kad neviens džemperis nav tikai un vienīgi tavs un cik pazemojoši ir utu pārbaude skolā. Laura Vinogradova sāka rakstīt pirms apmēram 10 gadiem gan bērnu, gan pieaugušo grāmatas. Viņa ir Eiropas Savienības Literatūras balvas laureāte. Viņas jauno garstāstu izdevusi ‘’Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Slovāku dzejnieces Katarīnas Kucbelovas prozas grāmata "Aube" aizved uz Šumjaci Slovākijā. Braukt pie astoņdesmitgadīgās tautastērpu darinātājas Iļkas un mācīties šūt tradicionālo reģiona aubi ir veids, kā autore meklē ceļu arī pie savas vecmāmiņas. Viņa neko nefotografē, nefilmē un neieraksta diktofonā, viņa tikai fiksē tekstā, kuru nebūtu uzrakstījusi bez izšūšanas. Katarīnas Kucbelovas prozas darbu "Aube" no slovāku valodas tulkojusi Aiga Veckalne, izdevis Jāņa Rozes apgāds, lasa Gundars Āboliņš. Pagātnes notikumi un tagadne, aube, kalnu ciemata Šumjaces dažādie iedzīvotāji, folklora, etnogrāfija, ticējumi un kalni – tas viss vienā aubē – romānā "Aube".   Raidījumu atbalsta:

Cik daudz mēs zinām par cilvēku, kurš radīja dinamītu un miera balvu? Mēs, protams, gaidām, kurš tad saņems Nobela balvu, bet par pašu Alfrēdu Nobelu līdz šim nebija uzrakstīta biogrāfija līdz brīdim, kamēr to izdarīja zviedru žurnāliste Ingrīda Karlberga, izmantojot četru valstu arhīvos atrodamos materiālus. Lasot Nobela biogrāfiju, šķiet, ka dzirdam arī dialogus, bet izdomātu dialogu tur nav, ir tikai arhīvos atrodami teksti. Izrādās, Alfrēds Nobels bija romantiski un literāri tendēts, pretrunīgs un sarežģītās ģimeniskās attiecībās. Protams, sarežģīts ir arī Alfrēda Nobela ceļš līdz pēdējam testamenta variantam. Ingrīdas Karlbergas grāmatu "Alfrēds Nobels" latviešu valodā izdevuši "Latvijas Mediji". Latvijas Radio bija iespēja arī sarunāties ar Ingrīdu Karlbergu:   Raidījumu atbalsta:

2023. gada janvārī apritēja simt gadu kopš brīža, kad Jaroslavs Hašeks nodiktēja „Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaulē karā” pēdējo teikumu. Irena Douskova nav sarakstījusi biogrāfisku romānu par Hašeku, bet gan radījusi tekstu „Lāču deja”, kurā fikcija mijas ar realitāti, eksistējušas personas ar izdomātām, anekdotes ar traģēdijām, bet čehu krodziņi jebkurā gadījumā ir svarīga darbības vieta. Gundars Āboliņš, lasot „Lāču deju”, gan smejas, gan gandrīz raud, un var pat noticēt, ka tas ir Hašeka teksts, tik labi autorei izdevies to atdarināt. Irenas Douskovas „Lāču deju” no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, kurš par čehu valodu un notikumiem Čehijā (toreiz Čehoslovākijā) sāka interesēties „Prāgas pavasara” laikā. Raidījumu atbalsta:

Ciglītis ir mazs putniņš, kas attēlots gleznā, un gleznai ir būtiska nozīme amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas apjomīgajā romānā "Ciglītis". Romāna galvenais varonis ir Teo, kurš 13 gadu vecumā zaudē māti, ar to arī sākas viņa lielā vientulība Ņujorkā. Tad, kad šķiet, ka nu jau gan viss varētu ritēt labi, viņš beidzot ir sastapis īsto cilvēku, tad izrādās, ka tā nav. Teo jāceļo gan pa Ameriku, gan Eiropu, jāpiedzīvo gan apsēstība, gan zaudējumi, bet mazā glezniņa viņam saistās ar māti, kuru reizēm viņš iztēlojas esam tikai citā pilsētā… Donnas Tartas romāns "Ciglītis" saņēmis Pulicera balvu, pēc tā motīviem uzņemta filma. No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice. Izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris" – grāmata par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un vairāk nekā 130 bildēs. Jūs, protams, varat sākt ar vienu stāstu no 11 – piemēram, sava mīļākā aktiera Andra Keiša, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa, Baibas Brokas vai kāda cita, bet tad tomēr esot jālasa visi, ja gribat pilnu bildi par Jaunā Rīgas teātra 30 gadiem. "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" – tā sauca pirmo Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī 1993. gadā. Varat saukt to par teātra mitoloģijas vai atgriešanās grāmatu, vai dot tai katrs savu personīgo nosaukumu, jo pieļauju, katram ir arī sava personīgā izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Grāmatā atradīsit arī ļoti personīgas aktieru fotogrāfijas no viesizrāžu aizkulisēm, kas līdz šim nav publiskotas, kā saka Vilis Daudziņš – „pārskatījām savas kurpju kastes”. Ja šī grāmata ir skats no iekšpuses, tad top arī skats no ārpuses, ko raksta arhitekte Zaiga Gaile un mākslas zinātniece Anita Vanaga – par namu Lāčplēša ielā 25 un pieciem teātriem, kas šeit radījuši. Ar šo grāmatu JRT atgriežas vēsturiskajā Lāčplēša ielas namā un noslēdz savus „trimdas gadus” Miera ielā. Grāmatas 11 autori ir režisors Alvis Hermanis, aktieri Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Sandra Kļaviņa, Baiba Broka, Andris Keišs, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite.  Skats uz vienu un to pašu notikumu vai izrādi var būt aprakstīts arī no dažādiem skatu punktiem, jo atmiņa ir svarīga, bet reizēm mānīga un, protams, arī subjektīva pavadone. Ar aktieri Vili Daudziņu saruna par grāmatu Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:    

Lietuviešu dramaturgs un rakstnieks Marjus Ivaškevičs Latvijā ir pazīstams no iestudējumiem uz teātru skatuvēm – "Izraidītie", "Tuvā pilsēta", "Mališ". Tagad latviešu valodā izdots viņa romāns "Tomass Mūrs" par rakstnieku, kurš maina valodas, kurš piedzīvo visas iespējamās krīzes, tajā skaitā radošo. Romāns ir arī distopija par laiku, kad radošie cilvēki dzīvos rezidencēs, stikla būros kā zooloģiskajā dārzā, kur tūristi nāk aplūkot, kā tad viņi tur rada. Darbības pārcelšana it kā tuvā nākotnē ir arī zināmā mērā autora maska un vairogs, lai netiktu vilktas pārāk tiešas paralēles ar viņa paša biogrāfiju. Dace Meiere ir tulkojusi romānu "Tomass Mūrs" no lietuviešu valodas, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Autors – Marjus Ivaškevičs, kura vārdu latviski joprojām vieglāk izrunāt nominatīvā.   Raidījumu atbalsta:  

Gunara Saliņa "Rakstu" 2. sējumā apkopoti Saliņa jaunības dzejoļi, atdzeja un raksti, arī autobiogrāfiskais darbs "No Naudītes līdz Elles ķēķim". Tas simboliski ietver šīs divas rakstnieka puses – latvisko un amerikānisko. Dīvainais Ņujorkas rajons ar draudīgo nosaukumu "Elles ķēķis", kurā tagad var atrast tikai adresi, ne to noskaņu, kad tur dzīvoja latviešu trimdinieki – mākslinieki un dzejnieki. Gunars Saliņš arī raksta, kas tad īsti bija Elles ķēķis, bet Kārlis Vērdiņš atklāj, ka šogad svinēsim svarīgas simtgades, arī Gunaram Saliņam. Šoreiz Radio mazajā lasītavā viņi abi lasa arī dzeju – gan Saliņa "Rakstu" sastādītājs Kārlis Vērdiņš, gan aktieris Gundars Āboliņš. Gunara Saliņa "Rakstu" 2. sējumu izdvevis LU LFMI, sastādītājs un priekšvārda autors Kārlis Vērdiņš.

Elze fon Kampenhauzena savu dzīvesstāstu uzrakstījusi 1947.gadā. Grāmatā "Atmiņas no vecās Vidzemes. Elzes un Rūdolfa stāsts" pavīd vācbaltiešu un latviešu personu galerija - muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierskolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi… Sarunā ar tulkotāju Indru Čeksteri uzzinām, ka aristokrātu divas svarīgākās prasmes tolaik bija franču valoda un jāšana. Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku, bēgļu gaitas. "Elzes un Rūdolfa stāstu. Atmiņas no vecās Vidzemes" lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja no vācu valodas un priekšvārda autore Indra Čekstere. Izdevis "Madris".   Raidījumu atbalsta:

Kas nosaka mākslas darba vērtību un cenu? Kas notiek izsolēs? Kas ir labs viltojums un kāds sakars aptiekāram ar gleznotāju? Retabli un to autori - kas viņi bija un kas tos pasūtīja? Diplomēta mākslas vēsturniece un galeriste Lea Simone Allegria savā otrā romāna ''Lielā māksla" centrā liek izsolītāju Polu Vivjennu, kurš grib doties pelnītā atpūtā, bet kāds negaidīts notāra telefona zvans visu maina. Retabls "Jaunava ar sarkanrīklīti" uzdod jautājumu, kurš Florences gleznotājs ir tā autors. ''Da Vinči kods'' arī šajā romānā tiek pieminēts, gan mazliet ar ironiju, neticot, ka mīklu var atrisināt sieviete... Leas Simones Allegrias romānu ''Lielā māksla" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevusi "Aminori". Pasaule mainās, izsoles notiek tiešsaistē, mākslas darbus ieslēdz banku seifos. Un kur nu vēl mākslīgais intelekts! Sens Florencē gleznots retabls uzdod mūžīgo jautājumu – kas ir māksla? Kas ir liela māksla?   Raidījumu atbalsta:

Ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu norunājam satikties atkal pēc 20 gadiem, jo, iespējams, tad būs pietiekami liela laika distance, lai paskatītos uz piedzīvoto gadu tūkstošu mijā. Pagaidām viņš dalās ar smieklīgām un ne tik smieklīgām atmiņām par trakajiem deviņdesmitajiem, kad viņam pašam bija ap trīsdesmit. Bija izjaukta miegainā un depresīvā padomju īstenība, cilvēki pārmeta kažokus, mainīja nodarbošanos, mēģināja izdzīvot un saprast jaunos spēles noteikumus. Pēc "Pieauguša puikas atmiņu klades" tagad iznākusi Valda Klišāna grāmata "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas". "Trakie deviņdesmitie" ir grāmata, kura vismaz mūsu paaudzei noteikti raisa personiskās atmiņas par to, kādas pārejas un robežas mums bija jāpāriet un kuras bija vissarežģītākās. Vai arī viskomiskākās. Valda Klišāna grāmatu "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Rakstniece un viņas elle. Vairāki kūleņi līdz pat grāmatas beigām un jautājums - ko iespējams uzrakstīt pēc grāmatas, kam bijuši lieli panākumi? Arī romānu rakstniecībai ir ēnas puses un procesi. Ne tikai Francijā labais tonis prasa, lai tev būtu kaut viena izdota grāmata. Ēnrakstniecība zeļ un plaukst. Vācijā savukārt smalki ir būt doktoram. Par to visu runājam ar tulkotāju Intu Šmiti, lasot franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Balstīts patiesos notikumos". Latviešu lasītājiem jau pazīstami franču mūsdienu rakstnieces Delfīnes de Vigānas darbi "Lojalitātes", "Bērni ir karaļi" un "No un es". Delfīnes de Vigānas romānu "Balstīts patiesos notikumos" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevis "Jāņa Rozes apgāds".   Raidījumu atbalsta:

Rakstniece Nora Ikstena klusēšanas gadu ir pārtraukusi ar romānu "Jōna". Parasts puisis Jona, kas strādā par kurjeru un piegādā ēdienu, pagaidu ļaužu meitene un zilais Valis - viņi visi satiekas šajā grāmatā, sasienot biblisko sižetu ar mūsdienu pasaules cilvēku izjūtām sērgās un karos. Nora Ikstena raksta: "Ūdeņu milzis Valis un sauszemes gājējs Jona, katrs sava iekšējā dzinuļa vadīts, dodas cauri jōnas miglai, un dzīvei jākļūst par mākslu - mākslu izdzīvot." Grāmatu atvēra, skanot Raimonds Tigula hanga skaņām, ļaujot tekstam nest un plūst. Radio mazajā lasītavā teksts skan aktiera Gundara Āboliņa balsī. Ar rakstnieci Noru Ikstenu sarunājas Ingvilda Strautmane. Saruna ar rakstinieci Noru Ikstenu arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:  

Nolūks nogalināt un tīšs uzbrukums cilvēka dzīvībai vienmēr ir morāls pārkāpums – it kā tik vienkārši, bet dažādos apstākļos kļūst tik sarežģīti. Agnese Irbe savā grāmatā „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” apskata arī pretargumentus, bet aizstāv savu pozīciju, izmantojot gan konceptuāli analītisko, gan arī ilustratīvo piemēru pieeju. Tīšas nogalināšanas aizliegums neparedz nekādus izņēmumus – ne cilvēku nepilnīgu attīstību vai konkrētu spēju trūkumu, ne viņu nodarījumus, ne lielāka kopējā labuma aprēķinu. Mākslīgie aborti, eitanāzija, nāvessods un nogalināšana kara laikā, dzīvnieku morālais statuss. Ar šādām nopietnām morālfilozoijas pārdomām Radio mazā lasītava noslēdz 2023. gadu. Antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmatu „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” izdevis Žaņa Lipkes memoriāls. Agnese Irbe (dzimusi Gaile, 1976) ir sengrieķu valodas filologs, antīko zinātņu doktore. Izdevusi dzejoļu krājumu Tā gaisma (1991), krājumu Hipokratiskie raksti. Izlase (2003) un bilingvālu Epikūra tekstu tulkojumu Vēstules. Atziņas. Fragmenti (2007), abus pēdējos sadarbībā ar Aiju van Hofu. Darbojas publicistikā kopš 1996. gada. Līdzdibinājusi un vada Rietumu tradicionālajai filozofijai, konservatīvismam un kultūrkritikai veltītu tīmekļa portālu www.telos.lv.   Raidījumu atbalsta:

Pirms Ziemassvētkiem Radio mazā lasītava meklē īpašas grāmatas un lasa "dzīvajā". Gundars Āboliņs lasīs fragmentus no Astrīdas Lindgrēnes "Kara laika dienasgrāmatas" un šo to no "Emīla ziemas grāmatas". Īpašais pārsteigums - fragmenti no topošā Gundara Āboliņa tulkojuma. Viņš tulko sava kolēģa vācu aktiera Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) darbu "Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke", kas latviskots skanētu "Ak šis caurums, sasodītais caurums…".   Raidījumu atbalsta:

„Šis romāns ir veltīts visiem, kas izgāja caur slimnīcas parku pie Bekomberjas laikā no 1932. Līdz 1995. gadam,”, tā lasāms grāmatas „Mīlestības gravitācija” nobeigumā. Sāras Stridsberjas tekstu tulkotāja no zviedru valodas Dace Deniņa dēvē par „caurspīdīgu”. Bekomberjas psihiatriskā slimnīca pie Jūdarna meža netālu no Stokholmas reiz bija viena no lielākajām Eiropā. Cilvēki, kuri tur nokļuva, iespējams, arī savā ziņā ir „caurspīdīgi” – tālāk no visu acīm. Sāras Strindsberjas romāns „Mīlestības gravitācija” ir gan par bailēm un ilgām krist, gan utopisku vēlmi uzķert to, kurš krīt, un noturēt gaismā. Bekomberjā sastopas Džimijs Dārlings kā pacients, ārsts Edvards Vintersons, kurš naktīs ņem līdzi Džimu un dažus citus pacientus uz ballītēm; tur ir medicīnas māsa Ingera Fogele, Sabīna, Pauls un Džimija Dārlinga meita Džekija, kura brauc apciemot tēvu un sāk Bekomberjā pavadīt arvien vairāk laika. „Mīlestības gravitācijas” autore Sāra Strindsberja ir godalgota mūsdienu zviedru rakstniece un dramaturģe, 2015. gadā romāns ieguva Eiropas Savienības literatūras balvu. No zviedru valodas romānu tulkojusi Dace Deniņa, izdevusi  „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Pjēra Jaravāna debijas romāna „Paliek tikai ciedri” beigās dots pārskats par Libānas pilsoņu karu līdz 1992. gadam, un tas liek meklēt arī ekspertu, kas „Radio mazajā lasītavā” var ieskicēt Libānas politisko kontekstu. To dara Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka, kura atgādina, ka savulaik Beiruta dēvēta arī par ‘Tuvo Austrumu Parīzi”. Šo grāmatu lasot, ir svarīgi zināt, kas ir Libānas „Ciedru revolūcija”, kāda ir Libānas situācija mūsdienās, lai saprastu fonu, uz kura risinās Vācijā uzaugušā Samīra tēva dzimtenes Libānas noslēpuma minēšana. Pjēra Jaravāna romāns „Paliek tikai ciedri” ir tulkots vairākās valodās un iekļauts projektā „Radošā Eiropa”. No vācu valodas tulkojusi Irēna Gransberga, izdevuši „Latvijas Mediji”. Autors arī citē kādu libāniešu sakāmvārdu, kas vēstī - „ja kāds iedomājas, ka ir sapratis Libānu, viņam tā nav īsti izskaidrota”.   Raidījumu atbalsta:

Ja domājat, ka pazīstat igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, ja zināt viņa "Kaku un pavasari", "Loti", "Tildu un putekļu eņģeli" vai "Igauņu bēres", tad romānā "Lidojums uz Mēnesi" ir pavisam cits Kivirehks. Iedvesma darbam nākusi no ukraiņu pasakas "Gaisa kuģis". Bet kas to lai zina, cik pasaku, mītu, sirreālisma tēlu stāvējuši blakus autoram, lai taptu romāns par kosmonautu, kurš vēlas satikt savus septiņus draugus, un, kas to lai zina, varbūt arī lidot kosmosā. Andrusa Kivirehka romānu "Lidojums uz Mēnesi" izdevis "Pētergailis", no igauņu  valodas tulkojis Guntars Godiņš. Varbūt arī jums teksts viegli plūdīs caur pirkstiem un uzzīmēs šķietamu 21. gadsimta Igaunijas greizo spoguli…   Raidījumu atbalsta:

Olli Jalonens ar kuģi brauc uz Svētās Helēnas salu, lai uzrakstītu kādu romānu, bet uzraksta pavisam ko citu - "Debesu lodi". Par zēnu Angusu, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet Haleja kungs viņam liek skaitīt zvaigznes un putnus. Tad viņš mācās lasīt un uzzina, ka ir vismaz četri lasīšanas veidi. Svētās Helēnas sala ir provinces province, un Angusam nav tēva, bet viņā mīt apbrīnojama vēlme visu izzināt. Olli Jalonena romānu "Debesu lode" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevusi "Valodu māja". Kopā ar autoru Olli Jalonenu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un aktieri Gundaru Āboliņu lasām "Debesu lodi" un piedzīvojam attiecības starp burtiem un cipariem. Tas ir Apgaismības laika sakums. Grāmata gan jālasa ļoti uzmanīgi, jo no tās var izbirt burti. Olli Jalonens un Maima Grīnberga viesojās arī Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Izdevniecība ''Aminori" turpina tulkot un izdot rakstošo kinorežisoru grāmatas, šoreiz tās ir provokatīvā itāļu režisora Bernardo Bertoluči esejas "Mana brīnišķīgā apsēstība". Lasot šo grāmatu, tāpat kā tulkotājai no itāļu valodas Līvai Trekterei, gribas pārskatīt ne tikai Bernardo Bertoluči filmas, bet arī tās pasaules klasiķu filmas, kuras viņš piemin savās esejās. Dāvim Sīmanim ir bijusi gandrīz nejauši liktenīga tikšanās Romā ar Bernardo Bertoluči, taču šī saruna pirmoreiz publicēta šajā grāmatā kā priekšvārds. Dāvim Sīmanim nozīmīgākā Bertoluči filma ir ''Konformists", bet pazīstamākās filmas , šķiet, ir "Pēdējais tango Parīzē", "Pēdējais imperators" un "Sapņotāji". Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par paša filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Savdabīgu ieskatu Bertoluči uzskatos sniedz arī dažādu gadu intervijas, piemēram, saruna ar Vimu Venderu par televīzijas iespējām. Bernardo Bertoluči "Manas brīnišķīgās apsēstības" no itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere, izdevis ''Aminori". Radio mazajā lasītavā sarunājas Dāvis Sīmanis un Līva Trektere. Lasa Gundars Āboliņš. Par grāmatu saruna arī Kultūras rondo.   Raidījumu atbalsta:

Mūsu zināšanas par portugāļu literatūru ir gauži skopas, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz Žasintu Lukaša Pireša romāns ''Īsts aktieris", kurā varam sazīmēt gan Latvijas teātra un politiskajai videi, gan Eiropas identitātei svarīgas lietas, pie tam pasniegtas ironiskā un it kā vieglā formā. Romānā ir arī kriminālā līnija, bet tā lai paliek tiem, kuri lasīs visu grāmatu. Mēs kopā ar tulkotāju Edvīnu Raupu un aktieri Gundaru Āboliņu izklaidējāmies ar teātra un kino līnijām. Romāna galvenais varonis ir aktieris (ne pārāk veiksmīgs, jo ir bez darba) Ameriku Abrils, kurš tikko saņēmis piedāvājumu filmēties galvenajā lomā filmā "Būt par Polu Džamati". Tad nu filmas scenārijs, aktiera fantāzijas par kādu paša radītu projektu un reālā dzīve sametas vienā postmodernā tekstā. Pats autors Žasintu Lukašs Pirešs ir rakstnieks, dramaturgs, režisors, mūziķis un futbola fans, gan jau viņš kaut ko zina par teātra pasaules finesēm. Žasintu Lukaša Pireša romānu ''Īsts aktieris" izdevis apgāds "Aminori".   Raidījumu atbalsta:  

Cilvēki joprojām atstāsta Finka pareģojumus, kas dzīvo kā ģimenes leģendas. Bet varbūt ne visi ir izpētījuši senas fotogrāfijas, uz kurām reljefā redzams elegants paraksts "E.Finks". Kas zina, varbūt izdosies arī Harkivas arhīvos atrast kādas Eižena Finka bēgļu laikā fotografētās. Leģendas par Finku tagad atdzīvinājusi Jura Visocka un Pāvila Raudoņa grāmata "Finks un sargeņģelis. Zibsnis. Romāns par izredzēto Eiženu Finku, kas redzēja pāri laikiem", savukārt Finka fotogrāfa ceļu ir pētījis fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Ar viņu arī šoreiz tiekamies, bet fragmentus par Eiženu Finku lasa Gundars  Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Springšļu dzirnavās – vienā no Latvijas izglābto grāmatu vietām Radio mazā lasītava ciemojas kopā ar „Laika grāmatas” vadītāju Ligitu Kovtunu un Gundaru Āboliņu. Oktobra sākumā klajā nāk Ojāra Celles „Atklātas vēstules”, tās ir vēstules, kas ceļojušas no Rīgas uz Ameriku sievai Mārai, kurai bija grūti saņemties pārcelties uz Latvijas pēc neatkarības atgūšanas. Tagad viņa ir Latvijā kopā ar vīra vēstulēm, kuras nolēmusi nodot atklātībā grāmatā. Ojārs Celle (1929–2021) ir  sabiedrisks darbinieks un žurnālists. Dzimis Rīgā, Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur beidzis ģimnāziju Hannoverē. 1950. gadā izceļojis uz ASV rietumkrastu. 1959. gadā beidzis Kalifornijas Universitāti Bērklijā, iegūstot ģeologa specialitāti. Aktīvi darbojies latviešu trimdas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Vairāku latviešu izdevumu redaktors, galvenokārt raksta par sabiedriski politiskiem jautājumiem. 1995. gadā atgriezies uz dzīvi Latvijā. Tā var lasīt portālā literatura.lv. Ligitu Kovtunu pārsteigušas ne tikai trāpīgās laika zīmes un novērojumi 90. gadu Latvijā, bet arī emocionalitāte. Ojāra Celles „Atklātas vēstules” izdevusi „Laika grāmata”.   Raidījumu atbalsta:

Radio mazā lasītava šoruden ieceļo arī kādā „izglābto grāmatu vietā” – Springšļu dzirnavās pie Vivianas un Jāņa Zipiem. Tur var svinēt kāzas un baudīt dabas klusumu, bet var arī baudīt grāmatu klusumu bibliotēkā, kur atrodamas grāmatas, kuras šurp veduši cilvēki no tuvākām un tālākām vietām. No šejienes grāmatas atkal ceļo tālāk, piemēram, uz Vāciju, uz Bērzaini, kur saimnieko Inese un Āris Aveni, tur tiekas latvieši no Vācijas, Francijas un Šveices, jo Freiburgai ir tieši tik izdevīga ģeogrāfija. Viviana Zipa mums uztic palasīt visvērtīgāko bibliotēkas grāmatu – Edvarta Virzas „Straumēnus”, un Gundars Āboliņš lasa to, kas dzirnavām piederas. Bet, runājot ar Inesi un Āri Aveniem, protams, jautājam arī par latviešu rakstnieku piemiņas vietām Eiropā – Zentas Mauriņas Bad Krocingena ir turpat blakus, un mums todien noder kāda Mauriņas eseja par ceļošanu, kas izklausās, kā šodien rakstīta. Springšļu dzirnavās esam kopā ar „Laika grāmatas” vadītāju Ligitu Kovtunu un mums ļauts ieskatīties vēl topošas grāmatas manuskriptā – Ojāra Celles „Atklātas vēstules”. Par šo grāmatu būs stāsts pēc nedēļas.   Raidījumu atbalsta:

Gusts Ābele 15 gadu vecumā dibinājis teātra studiju "Kāpnes", tagad kļuvis par Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa teātra režijas studentu un vienlaikus ar studenta apliecību var turēt rokās savu debijas grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums". Viņš piedalījies mazliet grafomāniskā, bet pašdisciplinējošā romānu rakstīšanas mēnesī, kad katru dienu jāuzraksta noteikts skaits zīmju, bet tavs vienīgais izaicinājums, ar kuru jāsacenšas, ir tava baltā lapa. Iedvesmojies no saviem domubiedriem, literatūras, teātra, kino, bet jo īpaši no filmas "Sapņotāji", Gusts Ābele pats mazliet atgādina sapņotāju, kurš koķetē ar domu par "Pasaulē mīļāko troksni", bet pagaidām gan Radio mazajā lasītavā nonākusi viņa debijas grāmata "Pasaulē mīļākais klusums". Plašāka saruna ar Gustu Ābeli raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Zviedru medmāsas, somu vecmātes, norvēģu ārsti, somu mežstrādnieki, viens somu žurnālists, angļu piloti un stjuartes nokļūst uz kādas Klusā okeāna salas. Piespiedu nolaišanās rada piespiedu kopdzīvi uz salas, kas nozīmē, gan plānu, kā tikt prom, gan plānu, kā izdzīvot pagaidām un .. iekārtoties. Šajā iedomātajā salas utopijā darbojas gan anarhistiski, gan nedaudz traki un dumpinieciski personāži. Viņi sāk strīdēties gan par valodu lietojumu, gan veidot vietējās pārvaldes struktūras, un, protams, dzīvo, lai ko tas arī nozīmētu. Arto Pāsillina ir viens no slavenākajiem somu rakstniekiem, viņa darbi tulkoti arī latviešu valodā. Romāns „Paradīzes salas gūstekņi” pirmoreiz Somijā publicēts 1974. gadā, bet cilvēka dabā izrādās nekas daudz nemainās. Radio mazā lasītava tiekas ar tulkotāju Guntu Pāvolu, kura dzīvo Somijā, bet Gundars Āboliņš tepat Latvijā lasa fragmentus no Arvo Pāsillina romāna „Paradīzes salas gūstekņi”.   Raidījumu atbalsta:

Pēteris Kalniņš savas atmiņas noslēdz ar šādu teikumu: „Rakstīts 88. gadā no manas dzīves 1843. gada līdz 1928. gadam”. Šī grāmata mūs ne tikai aizved senā pagātnē, sekojot Pētera Kalniņa atmiņām, bet aizved arī uz mūsdienu Tirzu, kur dzimuši daudzi kultūras cilvēki, kur joprojām dzīvo cilvēki, kuriem ir svarīgi atgādināt par Tirzas sakņu sistēmu. Grāmatas sastādītājs un kultūrvēsturisko komentāru autors Nils Treijs stāsta, ka Pēteris Kalniņš savas atmiņas sācis rakstīt 88 gadu vecumā, tās mūsdienās kļuvušas pieejamas ar Pētera Kalniņa mazmeitas palīdzību, bet grāmatā to izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Gundaram Āboliņam īpaši patika stāsts „Sarunājām spēlēt teātri”, kurā (tāpat kā citos stāstos) ir daudz interesantu vecvārdu, piemēram, šajā tekstā atrodami tādi jēdzieni kā „grāmatas”(ar ko domātas lugas), „valsts” (pagasts) un „saejam uz provspēli” (sākam mēģinājumu). Pētera Kalniņa „Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada” izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Par to Radio mazajā lasītavā stāsta Nils Treijs.   Raidījumu atbalsta:

Anšlava Eglīša ekspozīcijas vadītāja Inciemā Sintija Kostjukoviča ar Radio mazās lasītavas palīdzību saka paldies tam labvēlim, kurš anonīmi atsūtīja divas kastes ar Anšlava Eglīša grāmatām no Amerikas. Savukārt Gundars Āboliņš, kurš visu vasaru filmējies Viktora Eglīša lomā seriālā "Pansija pilī", tagad lasa priekšā gan no „Pansijas pilī", gan no romāna "Ilze", kas tieši Anšlava Eglīša dzimšanas dienā - 14.oktobrī, tiks atvērts Inciemā. Skolotāja Māra Ozola atceras, kā sākusies viņas interese par Anšlavu Eglīti un kā 4 gadu vecumā Dobelē vectēvs viņu ņēmis līdzi parunāties ar Hildu Vīku (Anšlava pamāti, Viktora Eglīša otro sievu), kaut gan diezin vai toreiz kāds viņai īsti ko stāstījis par Hildu Vīku. Ja jau Radio mazā lasītava ir atceļojusi uz Inciemu, vietu, kur 1922.gadā rakstniekam un mākslas teorētiķim Viktoram Eglītim piešķir lauku īpašumu, bet viņa dēls Anšlavs to padara slavenu ar romānu „Pansija pilī", tad Gundars Āboliņš lasa arī Viktora Eglīša dzeju.

Uz Akuratera māju Torņkalnā, kur tagad ir Akuratera muzejs, bet 1933. gadā tā celta kā dzejnieka, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Jāņa Akuratera ģimenes māja, mūs aizved Daiņa Bruģa grāmata "Akuratera māja". Radio mazā lasītava ceļo pa Akuratera istabām un apbrīno gan ģimenes, gan vēlāko mājas iemītnieku cieņu un saudzību pret lietām, interjeriem, grāmatām, pat pret zīmuli, ar kuru rakstījis Jānis Akuraters. Sēžam Akuratera mājas verandā, mums stāsta muzeja vadītāja Maira Valtere, bijusī vadītāja Ruta Cimdiņa un Dainis Bruģis. Ja arī esam atbraukuši ar to vien zināšanu, ka Akuraters sarakstījis Kalpa zēna vasaru, tad , jau promejot, mūs pavada stāsts par romānu Pēteris Danga un tēlojums "Kā stundas skrien". Jāņa Akuratera mājā ciemojās Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa un Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta:

Ir diezgan drosmīgi aplūkot mūziku pasaules vēstures kontekstā, bet vienlaikus arī cilvēka mūža ietvarā, tad arī vēl saskaņā ar evolūcijas teorijām. To tomēr dara Liverpūles universitātes Mūzikas nodaļas profesors, pianists, pasaulē atzīts Bēthovena eksperts, autors rakstiem par mūzikas filozofiju un psiholoģiju Maikls Spicers grāmatā „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes”. Kopā ar tulkotāju Renāti Punku sekojam Maikla Spicera domām, kurām ir milzīgs laika un ģeogrāfijas apjoms, jo pirms 165 miljoniem gadu radās ritms, pirms 66 miljoniem gadu dzima pirmās melodijas, bet pirms 40 000 gadu Homo sapiens izgatavoja pirmo mūzikas instrumentu. Pēc autora domām mūzika mūsu izcelsmes stāstā ir palikusi ēnā. Maikla Spicera grāmatu „Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Katrs romāns un katra monogrāfija sērijā „Es esmu…” par latviešu literatūras klasiķiem ir gaidīta un nāk arī ar savu rašanās stāstu. Romānu par Kārli Skalbi bija iecerējis Pauls Bankovskis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā tas tika uzticēts Svenam Kuzminam. Ar Svenu tiekamies pie romāna „Skaistums un nemiers”, kas vēsta par Skalbes jaunības ideāliem, pirmajiem literārajiem mēģinājumiem, pirmajiem darbiem un sapņiem. „Tiem lasītājiem, kas Skalbi vispirms saista ar pasakām un dzeju, ar dziļa patriotisma pilnajām „Mazajām piezīmēm” un rakstnieka darbību Latvijas brīvvalsts laikā, iespējams, dzejnieka jaunības laika sakari ar revolūcijas idejām var likties negaidīti. Taču pietiek vien atcerēties Skalbes pirmo sarakstīto pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un tajā skaidri paustās dumpīgās alkas izrauties no Miera un Pieticības malas trūdiem, pietiek atcerēties ziemeļblāzmas jeb kāvu simbolismu gan šajā pasakā, gan Skalbes dibinātajā publicistikas izdevumā ar tādu pašu nosaukumu („Kāvi”), lai nojaustu, ka romantizētas estētikas un daudzsološu pārmaiņu idejas, kuras Svens Kuzmins jaunajā romānā izvirza kā centrālās, Skalbem noteikti nevarēja būt svešas un jaunībā vēl diez vai bija iežogotas racionālu izpausmju un loģikas rāmjos,” tā recenzijā par romānu laikrakstā „Diena” raksta Bārbala Simsone. Kopā ar Gundaru Āboliņu un autoru Svenu Kuzminu lasām romānu par Kārli Skalbi „Skaistums un nemiers”.  Romānu „Skaistums un nemiers” romānu un monogrāfiju sērijā „Es esmu…” izdevusi „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

Šoreiz esiet gatavi filozofiskiem, esejiskiem un vienlaikus absurdiem tekstiem, jo to autors ir absurda dramaturgs Ežēns Jonesko. Agnese Kasparova tulkoja Ežēna Jonesko lugu “Degunradži” Dailes teātrim, tagad Omnia Mea” izdevusi viņas tulkotās Ežēna Jonesko “Piezīmes par un pret”. ““Piezīmes par un pret” apkopo svarīgākos Jonesko tekstus, kuros dramaturgs dalās domās par autoru, tā misiju, par mākslu un rakstniecību kopumā, par avangardu, mūsdienu teātri, savām lugām, par kritiku, attieksmi pret to, velkot paralēles ar citiem mākslas veidiem, par kritikas neiespējamību, ilustrējot to ar dzīviem piemēriem, par valodas krīzi un valodu kā modernu kara metodi, par subjektīvo un objektīvo, par aplamo un vienlaikus patieso. Šo uzskaitījumu varētu turpināt šķietami nebeidzami – tik visaptverošas ir autora piezīmes par un pret. Jonesko tajās dalās personīgajā pieredzē. Viņš pats atzīst, ka nav nedz teātra zinātnieks, nedz mākslas filozofs. Pēc Jonesko vārdiem, rakstnieka darbs ir nevis vēstīt, bet jautāt. Viens jautājums noved pie nākamā. Atbildes visbiežāk nav rodamas, bet jautājumi liek domāt, un tas ir svarīgi, lai apjaustu savu vietu pasaulē” – tā Jonesko “Piezīmes par un pret” raksturo tulkotāja no franču valodas Agnese Kasparova. Par Ežēnu Jonesko “Piezīmēm” sarunājas tulkotāja Agnese Kasprova, aktieris Gundars Āboliņš un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta:

Reina Rauda romāna „Saulesraksts”  galvenās varones tēlu tiešām ir iedvesmojusi vēsturiska persona Anete Buša, taču par viņu pārāk daudz nav zināms. Realitātē viņa bija kādus desmit gadus vecāka par romāna galveno varoni Lilī Ojamu. Viņu likteņos ir dažas līdzīgas iezīmes, abas tiešām darbojās Krievijā cirka trupā, abas pilsoņu kara laikā bēga uz Šanhaju un no Šanhajas uz Tokiju. Un abas patiešām kļuva par sumo cīkstonēm. Otrs romāna varonis ir  lingvistikas amatieris Cuneo Ņitta, cienījamas samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls, kurš oficiāli dodas uz Krieviju meklēt karā pazudušā brāļa kapu, taču patiesībā grib atrisināt noslēpumu, kas viņu aizved vēl daudz tālāk. Romāna „Sauleraksts” autors ir igauņu rakstnieks Reins Rauds – daudzpusīgs intelektuālis, poliglots, universitātes profesors, japanologs, sabiedriskās domas ietekmētājs, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko. Latviešu lasītājiem jau pazīstami viņa romāni „Perfektā teikuma nāve” (arī izrāde Nacionālajā teātrī) un „Rekonstrukcija”. Par „Saulesrakstu” sarunājas autors Reins Rauds un tulkotāja Maima Grīnberga, fragmentus lasa Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Kad aktieri lomai pirms filmēšanas katrreiz tik ilgi grimē, ka paliek garlaicīgi, tad aktieris izdomā, ka pa to laiku var taču zīmēt ar pirkstu telefonā nelielas ainiņas kā kadrus, tad parādīt kolēģiem un vēl pierakstīt klāt kādu mīlīgu, asprātīgu īstekstu. Šis aktieris, kuru tik ilgi grimēja Berharda Dīriķa lomai filmā „Zeme, kas dzied”, ka viņš sāka zīmēt telefonā, ir Vilis Daudziņš. Apgāds „Neputns” savukārt nolēma šīs bildes izdot grāmatā, un tā tapa Viļa Daudziņa „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Radio mazajā lasītavā lasīt un bildes mēģina izstāstīt Gundars Āboliņš, bet Zane Daudziņa mīļi velk uz zoba autoru Vili Daudziņu. Vilis Daudziņš par bilžu tapšanu stāsta arī Kultūras rondo.  

Aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa literatūrā debitēja ar pandēmijas laikā rakstīto „Dienasgrāmatu”, tad sekoja promocijas darba aizstāvēšana un grāmata „Aktiera runa latviešu teātrī 21. gadsimtā”, bet Zane turpināja rakstīt. Pēc 2022. gada 24. februāra ieraksti dienasgrāmatā ieguva citu tonalitāti un skaudras traģēdijas ēnas, bet turpinājās arī ikdiena. Tā radās „Mans kara gads”. Zanes Daudziņas dienasgrāmata „Mans kara gads” izdota apgādā „Zvaigzne ABC”. Grāmatā ir Viļa Daudziņa zīmējumi, viņš šoreiz arī lasa vienu no Zanes dienasgrāmatas ierakstiem.   Raidījumu atbalsta:

Lingvistisks trilleris – šāda žanra grāmata Radio mazās lasītavasredzeslokā nonāk pirmoreiz. Tas ir Viktara Marcinoviča romāns "Mova". Antiutopija, kura sarakstīta 2014. gadā. Ja to lasa bez iepriekšējas sagatavošanās un bez informācijas uz grāmatas aizmugurējā vāka, tad kādu brīdi var būt arī neliels apmulsums, jo divi galvenie varoņi ir – Dīleris (narkotiku tirgotājs) un Džankijs (narkomāns). Vēlāk jau top skaidrs, ka aizliegtās narkotikas ir teksti un vārdi, jo valoda paplašina apziņu, valoda ir atmiņa, bet apvienotajā Ķinas – Krievijas valstī tās ir stigri apkarojamas lietas. Un tā – trešais un galvenais grāmatas varonis – baltkrievu valoda. Māra Poļakova Viktara Marcinoviča romānu "Mova" tulkojusi no baltkrievu valodas, izdevis "Prometejs". Starp citu grāmatā ir arī teksti baltkrievu valodā, bet Māra Poļakova sarunā atklāj arī Marcinoviča grāmatu likteni pašā Baltkrievijā.   Raidījumu atbalsta:

Radio mazajā lasītavā uz studijas galda šoreiz divas grāmatas – „Aminori” izdotās Oskara Vailda lugas un eseja dialogā „Melu sairums”. Dialoga dalībniekiem ir doti Oskara Vailda dēlu vārdi – Sirilsun Vivians, bet Oskara Vailda parakstītajā eksemplārā intīmajam draugam lordam Alfrēdam Duglasam savulaik rakstīts – „Bozijam, no drauga autora. Augstākās Filozofijas piemiņai”. Paradoksu meistars Oskars Vailds filozofē par mākslas un dzīves attiecībām. „Melu sairuma” būtiski pārstrādāta versija vēlāk pazīstama kā Oskara Vailda literārais manifests un 1891. gadā iekļauts eseju krājumā „Nodomi”. No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs (attēlā), izdevējs “Aminori”. Esejas fragmentus dialogā lasa Jānis Elsbersgs un Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Franču rakstniece Karīna Tvila romānā „Tas ir tikai cilvēciski” nesērfo uz #MeToo viļņa, kā varētu iedomāties. Karīna Tvila ir franču rakstniece, divpadsmit romānu autore, vairāku prestižu literāro prēmiju laureāte. Studējusi jurisprudenci, kādu laiku strādājusi par juristi, bet tad pievērsusies rakstniecībai. Romānā „Tas ir tikai cilvēciski” skaisto un bagāto pārstāvjiem – Farelu ģimenei – nākas sastapties ar to, ka izvarošanā apsūdzēts viņu izskatīgais un intelektuālais dēls. Iespējams, tas liek pārskatīt arī pašu publiskos izteikumus pirms tam. Puiša tēvs Žans Farels ir ievērojams televīzijas žurnālists, bet māte – intelektuāla esejiste un pārliecināta feministe. Notiek tiesa, un zvērinātajiem jāizlemj, ir vai nav vainīgs. Tulkotāja Inta Šmite sarunā uzsver, ka romānā radīta apbrīnojama atmosfēra, kurā arī lasītājam, sekojot līdzi aizstāvju runām, rodas mainīgas sajūtas par vainu. Katrīnas Tvilas romānu „”Tas ir tikai cilvēciski” no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevis Jāņa Rozes apgāds.   Raidījumu atbalsta:

Viņš raksta tikai tad, kad ir atbildējis sev uz jautājumu, vai neviens cits par to nevarētu uzrakstīt, tā sarunā atzīst kinodokumentālists Tālivaldis Margēvičs.  Un tā jau trīsreiz viņš pats sev ir atbildējis, ka cits neviens nevarētu. Tā tapušas grāmatas „Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags” un „Zirgu gaļas pārdevējs”, tagad  – „Dzīves melnā montāža”. Kino cilvēki ļoti labi zina, kas ir „melnā montāža”, bet Tālivaldim Margēvičam jautājam, ko melnā montāža nozīmē viņa grāmatas kontekstā. Viņš atzīst, ka nevienam no savu filmu varoņiem nav nodarījis neko sliktu, arī grāmatas epizodes ir ļoti dažādās noskaņās, tāpat kā dzīvē sastaptie cilvēki. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa epizodes par Regīnu Ezeru, Gunāru Cilinski un padomju realitātes divkosību, runājam ar Tālivaldi Margēviču arī par to, kā Vija Artmane izglāba filmas „Sieviete, kuru gaida” likteni.   Raidījumu atbalsta:

Šajā grāmatā un arī šajā sarunā ir daudz literāru atsauču, bet skaidrojam arī, ko nozīmē serbhorvātu valoda un kur glabājas mirušo enciklopēdija. „Žēl, ka pie latviešu lasītājiem Kiša darbi nāk tik vēlu. Šis tulkojums būtu teicami iederējies tūkstošgažu mijā, kad nāca klajā pirmie Borhesa un Umberto Eko grāmatu latviešu izdevumi. Starp citu, kāds sīkums: par epigrāfu vienai no romāna „Fuko svārsta” nodaļām Eko izvēlējies to pašu pasāžu no franču ceļotāja di Šeilas raksta, ko „Karaļu un ģeķu grāmatā” citē Kišs un kurā pieminēta Rīgas rūpnīca „Trīsstūris”. Ironiski, ka te arī sanāk trīsstūris – Eko, Kišs un Rīga…” tā Danilo Kiša grāmatas „Mirušo enciklopēdija” pēcvārdā raksta tulkotājs no serbhorvātu valodas Arvis Viguls. Gundars Āboliņš lasa fragmentus no stāstiem „Leģenda par gulētājiem”, „Sīmanis Mags” un „Mirušo enciklopēdija”. Danilo Kiša „Mirušo enciklopēdiju” izdevusi „Orbīta”.   Raidījumu atbalsta:

Es tikai izstāstīšu… Iespējams, lasot Ingunas Baueres romānu „Māsa Magda”, brīžiem ir sajūta, ka kāds vai kāda viņai to visu ir izstāstījusi. Kā gan citādi var zināt, ko teica un domāja vācbaltiešu muižniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte, kurai sirds degusi par latviešiem? Pēc Ziemeļu kara, kļuvusi par Valmiermuižas pārvaldnieci, Magdalēna Elizabete fon Hallarte izveidoja pirmo muižas skolu dzimtcilvēku bērniem, Valmieras Jēraklanā nodibināja skolotāju semināru, aktīvi atbalstīja hernhūtiešu kustību un nodibināja Vidzemes brāļu draudzi. Hallartes personība ir iedvesmojusi rakstnieci Ingunu Baueri uzrakstīt romānu „Māsa Magda”. Pētera I armijas ģenerāļa Hallarta atraitnes kapa vietu neviens nezina parādīt, bet Valmiermuižas parkā ik vasaru viņas piemiņai uzzied sārtas un baltas rozes, tā raksta Inguna Bauere. Ingunas Baueres romānu „Māsa Magda” izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Gleznotājs Vinsents van Gogs ir pārliecinājies, ka krāsa ir modernisma atslēga, un nolemj dodies uz Provansas pilsētu Arli, sapņodams tur izveidot mākslinieku komūnu – Dienvidu darbnīcu.  Van Gogs nepazīst Francijas dienvidus, bet no romāniem uzbūris sev „zilo toņu un priecīgo krāsu zemi”. Ir 1888. gads, kad van Gogs ierodas Arlē, viņš ir viens, viņš nododas radošam darbam un raksta garas vēstules brālim Teo, sūta viņam savus darbus. Van Gogs raksta arī Gogēnam, Bernāram un Tulūzam-Lotrekam, kurš nekad neatbild. Vinsents vēlas, lai Gogēns atbrauc pie viņa, tas gan notiek, bet radošais darbs un sacensība beidzas traģiski – van Gogs nogriež sev auss ļipiņu. Kāpēc tas īsti un kā notika, par to klejo dažādas versijas, bet šoreiz svarīgas ir van Goga vēstules no Arles, tās no franču valodas tulkojusi un izdevusi Inta Geile-Sīpolniece izdevniecībā „Omnia mea”. „Vēstules no Provansas” lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja Inta Geile-Sīpolniece. Lieki piebilst, ka šī ir grāmata, pēc kuras izlasīšanas gribas aizbraukt uz Provansu. Atkal vai beidzot.   Raidījumu atbalsta:

Ar viņu sazināties nemaz nav tik vienkārši, jo tagad viņš dzīvo Kanādā, kur bebri mēdz pārgrauzt optiskos kabeļus. Galu galā mums tas izdodas, un Vilis Lācītis mums izstāsta, ka maģistra diplomam, kas iegūts Oksfordā, nekādas īstas jēgas viņa dzīvē nav, bet briti tagad nemaz tik priecīgi par izstāšanos no Eiropas Savienības neesot. Vilis Lācītis literatūrā debitēja ar romānu "Stroika ar skatu uz Londonu", toreiz viņš slēpās aiz lāča maskas, tagad - maska ir palikusi tikai pseidonīmā, bet zoom ekrānā ar mums sarunājas bārdains vīrs ar ironisku skatu uz dzīvi un augstskolām. Viļa Lācīša romānu "Oxforda ar skatu uz universitāti", kurš beidzas ar to, ka galvenais varonis uzņemts Oksfordas universitātē, izdevusi "Dienas Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Kāds dzīves nogurdināts psihoterapeits skaita stundas līdz pensijai. Viņš vairs negrib nevienu jaunu pacientu, viņš vairs negrib neko jaunu piedzīvot vai izdarīt. Viņš ir noguris no pacientu stāstiem, no savas jautājumu un atbilžu rutīnas. Līdz brīdim, kad gandrīz tiešā nozīmē viņa praksē ielaužas Agate, paciente ar smagu slimības vēsturi un dīvainām vēlmēm. Un tad vēl ir meitene, kura sasitās, un kaimiņš, ar kuru psihoterapeits nav iepazinies, bet zina viņa ikdienas ritmu pēc skaņām aiz sienas. Viss mainās. Stāsts par to, kā dāņu psiholoģes  Annes Katrīnes Bomanes  debijas romāns "Agate" nonāca līdz izdevējiem un tulkojumiem "Radošajā Eiropā" , ir arī īpašas neatlaidības stāsts. Tulkotāja no dāņu valodas Inga Mežaraupa un aktieris Gundars Āboliņš vienojas, ka "Agate" būtu izcila kamerfilma.  Annes Katrīnes Bomanes romānu "Agate" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

"Es gribētu par kaut ko kļūt…" – tas nav virsraksts kādam domrakstam, tāds nosaukums grāmatai, kurā ir trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas. Annija Hackelsone no Rīgas savu dienasgrāmatu rakstīja vācu valodā. Hanna Bloha dzīvoja Strenčos un Valmierā un dienasgrāmatu rakstīja latviski. Šeina Grama dzīvoja Preiļos un rakstīja jidišā. Dzīvē viņām nebija lemts satikties, jo visu meiteņu trīs dzīves beidzas holokaustā 1941. gadā, tomēr tagad viņu domas, jaunības sapņi un attieksme pret pasaulē notiekošo satiekas grāmatā "Es gribētu par kaut ko kļūt…". Par to, kā dienasgrāmatas atgriezušās Latvijā, stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas par laiku no 1934. līdz 1941. gadam Rīgā, Preiļos un Strenčos. Izdevis muzejs "Ebreji Latvijā" un apgāds "Jumava".   Raidījumu atbalsta:

Viņi domāja, ka aizbrauks tepat līdz Kurzemei vai varbūt līdz Vācijai, ka karš tūlīt beigsies, bet nekad nedomāja, ka aizbrauks līdz Austrālijai, Amerikai vai Venecuēlai un uz visu mūžu. Pēc tam, kad slēdza bēgļu nometnes Vācijas rietumos, latviešus izkaisīja pa visu pasauli. ANO starptautiskās bēgļu organizācijas lielā operācija – bēgļu transportēšana no Vācijas nometnēm uz citām valstīm un kontinentiem noslēdzās 1951. gada beigās, bet aiz skaitļiem un gadiem ir cilvēku likteņi. Anna Velēda Žīgure uzklausījusi daudzus stāstus, bet respektējusi to, ka daudzi cilvēki nevēlējušies, lai min viņu īstos vārdus un uzvārdus. Vispirms tapa grāmata "Viņi. Ceļā" – par bēgļu ceļu līdz Vācijai, tad "Viņi. Svešos pagalmos" – par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā, un tagad – "Viņi. Atkal ceļā" – par izceļošanu no Vācijas nometnēm pa plašo pasauli. Literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs raksta: "Anna Žīgure savās grāmatās uz vēsturiskās fona ļauj runāt bēgļiem no Latvijas 1944./45. gadā- gan par dzīvi svešās zemēs bēgļu nometnēs, gan par izceļošanu uz visām pasaules malām un ‘’pasaules latvieša” veidošanos." Kopā ar Annu Žīguri lasām cilvēkstāstus no grāmatas "Viņi. Atkal ceļā" un runājam par cilvēkiem, kuru mazbērni varbūt kādreiz izlasīs par saviem vecvecākiem un labāk sapratīs savu dzimtu un paši sevi.   Raidījumu atbalsta:

15 rakstnieki ļauj ieskatīties savā radošajā laboratorijā. Viens gaida iedvesmu, cits ir pārliecināts, ka iedvesma atnāk tikai darba procesā; viens raksta nakts vidū; cits – agri no rīta; vienam vajag rakstāmpulti, citam – galdiņu, ko ielikt gultā. Viens svīst un mokās, cits – lido… Un tā varētu turpināt. Viena no grāmatas ‘’Rakstniecības laboratorija” redaktorēm Inga Žolude raksta: "No funkcionāli praktiskām līdz alķīmiski mistiskām vai pat dievišķām savā iekārtojumā tās glabā praktiskus padomus, teorētiskas nostādnes, filozofiskas pārdomas un personiskas refleksijas." Radio mazajā lasītavā sarunas ar trim rakstniekiem – Ingu Žoludi, Māri Bērziņu un Osvaldu Zebri. "Rakstniecības laboratoriju" izdevusi "Dienas Grāmata". Saruna par grāmatu arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:  

"Elegantā Rīga" ir Initas Saulītes-Zanderes pētījums un kultūrvēsturisks stāsts, kas ar bagātu ilustratīvo materiālu un 20.-30.gadu preses citātiem veido ainu, kā darbojās tā laika modes industrija Latvijā ar skatu dāmām uz Parīzi, bet kungiem – uz Londonu. Pēc sludinājumiem un adrešu grāmatām autore veido savdabīgu Rīgas amatnieku ģeogrāfiju ar ielām, kur darbojas cepurnieki, apavu meistari, cimdinieki un citi meistari, bet modistes brauc uz Parīzi, lai kopētu jaunākās pavasara tendences. Tā laika vidusškira tuvojas saviem ideāliem caur modi apģērbā, dejās un uzvedībā. Kopā ar autori Initu Saulīti-Zanderi sarunā piedalās vēsturniece Ineta Lipša, kura pētījusi sieviešu darbību politikā strapkaru Latvijā. Fragmentus no "Elegantās Rīgas" lasa Gundars Āboliņš. Izdevis "Neputns". Pētnieces par grāmatu sarunājas arī raidījumā Kultūras rondo:   Raidījumu atbalsta:  

„Ielu muzikantu piezīmes” ir superbieza grāmata, ne tikai lappušu skaita ziņā, bet arī tās emocionālās amplitūdas ziņā. No divu bohēmiski noskaņotu mūziķu ceļošanas, dzīvošanas uz ielām, alkohola un citu vielu lietošanas, neatcerēšanās un negribēšanas atcerēties 2009. gadā līdz Ūdra avārijai un laikam pēc tam, kurā Ilonai nākas domāt ne tikai par vīru un tā kopšanu, bet arī par dēlu Bārtu un eksistenciālas izdzīvošanas lietām. „Ielu muzikantu piezīmes” ir aktrises un mūziķes Ilonas Balodes otrā grāmata, tikko apgāds „Zvaigzne ABC” pārizdeva arī viņas pirmo grāmatu „Rīga – Pekina”. Atklātības līmenis un divu laiku (pirms un pēc Ūdra avārijas) mijiedarbība „Ielu muzikantu piezīmēs” veido matēriju, kurā nav viegli būt, bet patiesi gan. Radio mazajā lasītavā saruna ar Ilonu Balodi un fragmenti no viņas grāmatas „Ielu muzikantu piezīmes”, kurus lasa Gundars Āboliņš. Par grāmatu Ilona Balode stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

„Ja nāve un asinis – tad līdz smakai. Ja mīlestība – līdz seksam, reizēm arī rupjam. Un ja māksla, tad tā, ka tajā aizmirstas viss,” tā par Sofjias Šovo romānu „Sapnī ar Botičelli” saka tulkotāja no franču valodas Irēna Auziņa. Un piebilst – ja kaķi, tad šņācoši un mežonīgi. 15. gadsimta Florencē, kurā valda renesanses mākslinieku atbalstītājs Lorenco Mediči, gleznotājs Sandro Botičelli rada mākslas darbus, kurus pazīst visa pasaule. Bet 15. gadsimta Florencē ir arī sazvērestības, intrigas un apokaliptiski pareģojumi. Un Florencē sastopas Sandro Botičelli un Leonardo Da Vinči. Sofijas Šovo romānu „Sapnī ar Botičelli” izdevusi „Aminori”. Raidījumu atbalsta:

Vēl pirms Covid un kara tulkotājam Denam Dimiņam kā suvenīru konferencē uzdāvināja kādu grāmatu. Viņš izlasīja. Pēc kāda laika apgāds „Zvaigzne ABC” viņam piedāvāja šo grāmatu tulkot. Viņš, protams, piekrita, jo bija to jau lasījis. Tā bija Alekseja Saļņikova grāmata „Petrovi ar gripu”. Uz grāmatas latviešu izdevuma vāka ir Kirila Serebreņņikova filmas plakāts, starp citu šajā filmā Petrova sievu, bibliotekāri, kura ienīst cilvēkus, tēlo Čulpana Hamatova. Realitātes šajā romānā ir vairākas, viena – postpadomju, nerealizētas personības ar dažnedažādām dīvainībām – arī vairākas, to skaitā pats Petrovs, kurš strādā par automehāniķi, bet brīvajā laikā zīmē komiskus un lasa sava drauga nepublicētos manuskriptus. Autors Aleksejs Saļņikovs dzimis Tartu, dzīvo Jekaterinburgā, romāns „Petrovi ar gripu” saņēma bestsellera balvu 2018. gadā, bet 2021. gadā – filma saņēma Kannu kinofestivāla Vulkāna balvu. Par „Petroviem” stāsta tulkotājs Dens Dimiņš, lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Jaunā Rīgas teātra izrādes "Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis" pārsteidzošā popularitāte liecina, ka intelektuāli dueļi ir nepieciešami mūsdienu cilvēkiem. Un viens šāds mūsdienu intelektuālis ir britu publicists politisko un sociālo jautājumu jomā Daglass Marijs. Pēc grāmatas "Eiropas dīvainā nāve" viņš piedāvā "Pūļa neprātu", kas kļuvis par dižpārdokli un tulkots daudzās valodās, tagad arī latviešu. Kreisais liberālis kādā brīdī kļūst par labējo konservatīvo, izrādās, tā noticis ar šo britu socioloģijas un politoloģijas pētnieku un rakstnieku Daglasu Mariju, kura pirmā grāmata sarakstīta agri - 17 gadu vecumā. Runāsim ne tikai par dzimti, rasi, identitāti, kas norādīts jau grāmatas apakšvirsrakstā, bet arī par tehnoloģijām un to, kas notiek tad, kad skrejceliņš skrien ātrāk, nekā kājas spēj tikt līdzi... "Pūļa neprāta" autors mēģina noskaidrot, kas notiek šajā stihiskajā skrējienā, kad pat nemēģinām noskaidrot, uz kurieni mēs skrienam un kāpēc. Par Mariju Daglasu un grāmatu "Pūļa neprāts" sarunājamies ar literāro redaktori un portāla "Telos" galveno redaktori Agnesi Irbi. "Pūļa neprātu" no angļu valodas tulkojusi Karina Tillberga, izdevusi "Kodoka". Un atgriežoties pie psihologa un publicista Džordana B. Pītersona, viņa citāts: Šajā grāmatā Daglass Marijs izcīna drosmīgu cīņu par vārda brīvību. Patiess skatījums uz mūsdienu strīdīgākajiem jautājumiem."   Raidījumu atbalsta:

Žorža Pereka trešā grāmata "Cilvēks, kas guļ" ir stāsts par radikālu attiekšanos - meditācija par dīkstāvi, etīde par tukšumu, atsvešināšanās hronika, kas vēstī par pakāpenisku aiziešanu no cilvēkiem un lietām. Kāds to nodēvējis arī par attālu Oblomova radinieku. To var uztvert gan kā autobiogrāfisku refleksiju par personisku utopisku plānu, gan kā paaudzes manifestu, protestējot pret patērētāju sabiedrības ideāliem. Zorža Pereka "Cilvēks, kas guļ" ir pilnīgs pretstats citai šī autora grāmatai "Dzīve lietošanas pamācība", kurā bija daudz istabu, daudz lietu, daudz cilvēku. Šoreiz ir tikai "tava istaba, kas ir skaistākā no vientuļajām salām, un Parīze ir tuksnesis, ko neviens nekad nav šķērsojis. Tev nevajag neko citu kā tikai šo mieru, šo miegu, tikai šo klusumu, sastingumu". Žorža Pereka grāmatu "Cilvēks, kas guļ" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, ar kuru sarunājamies raidījumā, izdevusi "Omnia mea".   Raidījumu atbalsta:

Stāsti par dzīvi un mūziku, par dzīvi mūzikā un mūziku dzīvē – tie šoreiz vieno Deivu Grolu grāmatā "Stāstnieks" un Arti Dvarionas Radio mazās lasītavas studijā. Deivs Grols jau agri dodas koncertturnejās ar grupu "Scream", tad pievienojās "Nirvanai" kā bundzinieks un visbeidzot izveidoja grupu "Foo Fighters", par kuras vēl gaidāmajiem mūzikas notikumiem zina stāstīt mūziķis un radio SWH ētera personība Artis Dvarionas, kurš reiz intervējis Deivu Grolu. Mūziķis, kurš ne tikai rada mūziku un dziesmu tekstus, bet arī lielisku tekstu – tādu var iepazīt Deivu Grolu grāmatā "Stāstnieks", kuru no angļu valodas tulkojusi Eva Vieta, izdevis "Helios". Bet Artis Dvarionas atklāj, ka atgriezies mūzikā ar skatuves vārdu Lapsene. Raidījumu atbalsta:

Fotoattēlā grāmatas sākumā redzams autors Valdis Klišāns, viņam aiz muguras Ļeņina portrets, bet uz galda  –VEF "Sigma", un tam visam ir nozīme un stāsts. Lasot Valda Klišāna grāmatu "Pieauguša puikas atmiņu klade. Padomijas dzīves ainiņas bez pretenzijas uz vēsturi", Gundars Āboliņš to papildina ar savām atmiņu ainām. Kas to lai zina, varbūt Valda Klišāna "Atmiņa klade" rosinās arī citus padomijas laikos augušos puikas un meitenes uzrakstīt savu kladi, ja ne publicēšanai, tad varbūt bērniem un mazbērniem, ja nu viņiem kādreiz rodas interese par laiku, kad nebija seksa, gari mati bija politiski nīdējami, avīzēs drukāja vienu patiesību, bet mājās vārdā nenosaukta dzīvoja cita. Valda Klišāna grāmatas "Pieauguša puikas atmiņu klade. Padomijas dzīves ainiņas bez pretenzijām uz vēsturi" izdevusi "Zvaigzne ABC". Šoreiz fragmentu lasījumu un sarunas ar autoru otrā daļa. Valda Klišāna "Pieauguša puikas atmiņu klade" un Gundara Āboliņa papildinājumi. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

Fotoattēlā grāmatas sākumā redzams autors Valdis Klišāns, viņam aiz muguras Ļeņina portrets, bet uz galda  –VEF "Sigma", un tam visam ir nozīme un stāsts. Lasot Valda Klišāna grāmatu "Pieauguša puikas atmiņu klade. Padomijas dzīves ainiņas bez pretenzijas uz vēsturi", Gundars Āboliņš to papildina ar savām atmiņu ainām. Kas to lai zina, varbūt Valda Klišāna "Atmiņa klade" rosinās arī citus padomijas laikos augušos puikas un meitenes uzrakstīt savu kladi, ja ne publicēšanai, tad varbūt bērniem un mazbērniem, ja nu viņiem kādreiz rodas interese par laiku, kad nebija seksa, gari mati bija politiski nīdējami, avīzēs drukāja vienu patiesību, bet mājās vārdā nenosaukta dzīvoja cita. Valda Klišāna grāmatas "Pieauguša puikas atmiņu klade. Padomijas dzīves ainiņas bez pretenzijām uz vēsturi" izdevusi "Zvaigzne ABC". Šoreiz fragmentu lasījumu un sarunas ar autoru pirmā daļa. Plašāku sarunu ar Valdi Klišānu klausies raidījumā Kultūras rondo.   Raidījumu atbalsta:

„Ir cilvēki, kuri par manu labāko filmu uzskata „Es soļoju pa Maskavu”, citi – „Rudens maratonu”, vēl citi – „Kin-dza-dza” vai „Asaras bira”. Taču vairums ir pārliecināti, ka mana labākā filma ir „Neskumsti!” – Tu, Danelija, esi gruzīns, tāpēc tev arī tā ir sanācis! Nezinu. Varbūt tā arī ir.” Tas ir citāts no režisora Georgija Danelijas īsmetrāžas stāstiem no kinorežisora dzīves „Pasažieris bez biļetes”. Un, ja arī kādam šis uzvārds šķiet svešs, tad vismaz hrestomātiskie kadri no filmām „Mimino” un „Kin-dza-dza” noteikti varētu būt zināmi. Gundars Āboliņš turpina tulkot, un šoreiz viņš ir iztulkojis Danelijas grāmatu „Pasažieris bez biļetes”. Šī gada pēdējā Radio mazā lasītava notiks jūsu ausu priekšā jeb tiešajā ēterā, kad studijā būs aktieris Gundars Āboliņš un žurnāliste Ingvilda Strautmane.   Raidījumu atbalsta:  

Bibliotēka šokolādes fabrikā, lasāmzāle kinoteātrī, Grāmatrūpniecības arodu nams, kas vēlāk kļuva par slavenajiem Poligrāfiķiem, sīkumtirgus, Helmāra Rudzīša izdevniecība „Grāmatu Draugs”, par kuru interesējās policija, un daudzas citas „Lasāmvietas”. „„Lasāmvietas” ir ceļvedis pa lasīšanas vietām 20. gadsimta sākuma Rīgā. Ceļvedi izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēkas ciklā „Latviešu grāmatai 500”. Idejas autore un viena no sastādītājām ir pētniece Kristina Papule. Mēs esam gatavi ierakstīt 21. gadsimta sākuma Rīgas mums svarīgākās „Lasāmvietas” (un tam ceļvedī ir paredzētas īpašas baltas lapas – „Manas 21. gadsimta sākuma Rīgas lasāmvietas”), un noteikti sāksim ar Latvijas Radio Doma laukumā 8, kur Radio mazajā lasītavā grāmatas lasa Gundars Āboliņš, Agita Bērziņa, Nora Micpapa un Ingvilda Strautmane. Un lasīs arī turpmāk. Mēs tuvojamies Latviešu grāmatas 500. gadskārtai un arī Latvijas Radio simtgadei.   Raidījumu atbalsta:

Smējīgi stāstnieki esot visi Streiči, bet šoreiz Radio mazā lasītava sarunājas ar kinorežisoru Jāni Streiču un lasa viņa brāļa Ērika Streiča grāmatu "Latviešu dēkainis krievu armijā", kuru Ēriks nesagaidīja. Gundars Āboliņš lasa par to, kas ir armijnieka gulta, kādas dziesmas dziedātas un stāstu par slēpēm Leonoru un kādu aktrisi. Visi kopā vienojamies, ka, liekot kopā visus daudzos piedzīvojumus krievu armijā, varētu sanākt viena īsti laba filma. Ar asprātību un pašironiju karoja arī krietnais kareivis Šveiks. Ērikas Streiča grāmatu "Latviešu dēkainis krievu armijā" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Žurnālisti kļūst bīstami, ja ilgi un pamatīgi iedziļinās kādā konfliktā, fiksē ceļā redzēto un sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem, cik vien tas brīviem medijiem ir iespējams. Žurnālists Atis Klimovičs 90. gados sāka braukt uz vietām, kur notika etniskas sadursmes un kari. Un viņš brauc joprojām ne tikai, lai rakstītu, bet arī, lai vestu humānās palīdzības kravas. Visticamāk Atis arī pašlaik ir Ukrainā, bet ar viņu tikāmies Latvijā, kad tika vaļā vērta viņa grāmata ''Kara reportieris ceļā" ("Dienas grāmata"). Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa tikai trīs epizodes no Ata Klimoviča grāmatas ''Kara reportieris ceļā" - no Gruzijas, Afganistānas un 2014. gada Ukrainas. Kad Atim Klimovičam jautāju, kā iespējams orientēties konflikta vietā, viņš atbild pavisam vienkārši - "ja tu deviņus gadus brauc uz kādu valsti, tad arī sāc orientēties". Saruna ar Ati Klimoviču arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Kāds ir Arno Jundzes Veidenbaums? Ungurmuižā tikāmies sarunās par romānu "Es nemiršu nekad", kas dokumentē Eduarda Veidenbauma dzīves pēdējo pusotru mēnesi, aptverot visu mūžu, kā arī pārlapojām Zigfrīda fon Fēgezaka kultūrvēsturisko romānu "Senči un pēcteči" par Vidzemes muižnieku - Kampenhauzenu - dzimtu.   Raidījumu atbalsta:

Vai džentelmenis var būt bijušais? Grāfam Aleksandram Rostovam, kuram 1922. gadā jāstājas boļševiku tribunāla priekšā un jāsaņem sods – arests neparastā izsūtījuma vietā – viesnīcā "Metropole", kuru viņš nedrīkst atstāt, nākas arī sev atbildēt uz šo jautājumu, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem.  Eimora Toulza romānā "Džentelmenis Maskavā" par vienu no galvenajiem varoņiem kļūst Maskavas viesnīca "Metropole". Romāns ir tik kinematogrāfisks, ka  perfekti ierakstās izdevniecības "Aminori" kino grāmatu sērijā, kurā ir gan Vudijs Alens, gan Pazolīni, gan Fellīni un Viktors Freibergs.  Eimora Toulza romānu "Džentelmenis Maskavā" no angļu valodas tulkojusi Māra Rūmniece, izdevis "Aminori".   Raidījumu atbalsta:

„Abas Pētera imperatores daļas pašlaik nenovēršami būs daudz smagāka lasāmviela, nekā tās bija sarakstīšanas brīdī. Notikumi pasaules politiskajā arēnā ar daudzām epizodēm romānos sasaucas neomulīgi tuvu, un gribot negribot nākas vilkt paralēles. Protams, 18. gadsimts nav 21. gadsimts, taču secinājumus lai lasītājs izdara pats. Jebkurā gadījumā Pētera imperatore ir lasāmviela, kas atgādina 18. gadsimta aristokrāta pili, – žilbinoši krāšņa un neērta, košām detaļām bagāta un smakojoša, fascinējoša un biedējoša. Tāda, kurā dodamies aizspiestu degunu, taču stāvam rindās, lai tajā iekļūtu. Jo kaut ko mazliet par dvēseles šķielēšanu zinām arī mēs visi,” tā recenzijā par Kristinas Sabaļauskaites diloģijas otro daļu „Pētera imperatore II” raksta Bārbala Simsone. Mēs savukārt to lasām kopā ar tulkotāju no lietuviešu valodas Daci Meieri, kura šīs grāmatas sakarā pārliecinājusies, ka daudzpunktei  ir jābūt. Kristinas Sabaļauskaites  „Pētera imperatore II”” izdevusi ‘’Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Sarunas ar sievu pie vakariņu galda, piedāvājums lasīt lekciju un pārdomas par leģendu, kas no Kartāgas atceļojusi līdz Rīga, vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu iedvesmo pētīt antīkos tēlus Rīgas namu fasādēs. Atklājas jauni konteksti un rodas grāmata "Antīkie tēli Rīgas ielās". Grāmata ir tik smaga, ka ar to bīstami iemigt, taču staigāt pa Rīgas ielām gan tagad noteikti ir kļuvis interesantāk. Var izlasīt un iegaumēt kādu īpašu namu un tad iet izpētīt dzīvē; var meklēt pēc adresēm grāmatas beigās; var lasīt stāstus un salīdzināt ar saviem priekšstatiem. Var visādi, bet šoreiz Gundars Āboliņš lasa, sākot no opernama fasādes un nokļūstot līdz radiomājai. Kaut arī antīkie tēli un to simboli nav nemaz tik vienkārši, mēs ierakstā daudz smejamies. Seno Grieķiju un Romu Rīgas vēsturē ir meklējis Harijs Tumans, viņa grāmatu "Antīkie tēli Rīgas ielās" izdevis LU Akadēmiskais apgāds.     Raidījumu atbalsta:

Žurnālista Oskara Vizbuļa debijas romānam dots intriģējošs nosaukums – „Ja vīrietis prastu runāt”. Apvienojot žurnālista darbā krātos novērojumus ar ikdienas norisēm un fantāziju, tapusi grāmata, pēc kuras autoram raksta vēstules. Arī sievietes, kurām apnikuši bezcerīgie tinderrandiņi, kuras labāk savu nākamo draugu meklēšot  pie motorzāģu stenda, tur vismaz viņi nemelojot… Sarunā ar autoru Oskaru Vizbuli  ne tikai iepazīstamies, bet runājam arī par makšķerēšanu. Grāmatu „Ja vīrieši prastu runāt” izdevuši „Latvijas Mediji”, fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kā iemīlēties teikumos un sarunāties par vārdiem? Paskāla Mersjē romānu “Vārdu svars” iesaka lasīt tulkotāja Silvija Brice. Paskāls Mersjē, kura īstais vārds ir Peters Bieri, ir dzimis Bernē, bet tagad rakstnieks un filozofijas doktors dzīvo Berlīnē. Savus darbus filozofijā viņš paraksta ar īsto vārdu, bet beletristiku ar pseidonīmu Mersjē. Viņa pazīstamākais darbs ir "Nakts vilciens un Lisabon", pēc kura radīta arī filma ar Džeremiju Aironsu galvenajā lomā. Šī grāmata tulkota latviski, tāpat kā "Lea", tagad – arī "Vārdu svars". Stāsts ir ne tikai par vārdiem un tulkošanu, bet arī par to, kā dzīvot, kad šķitis, kas viss jau ir beidzies.   Raidījumu atbalsta:

Smiļģa dārzā ir roze Šoša, tā iestādīta tad, kad aktrise Regīna Razuma saņēma balvu, jo Regīna bijusi Šoša Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kabalas noslēpumi", kas veidota pēc Zingera darbu motīviem. Savu lekciju par godu Nobela prēmijas saņemšanai jidiša rakstnieks Jichoks Baševis Zingers (angliskajā pasaule – Aizeks Baševis Singers) veltīja jidišam - "trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība".  Šajā pašā – 1978. gadā angļu valodā klajā nāca Zingera romāns ''Šoša", kas veltīts gan cilvēciskām jūtām, gan ir simbolisks mīlas stāsts savai tautai un valodai. Romāna centrā ir tikko pilngadību sasniegušais rabīna dēls Ārons Greidingers, kurš 20. gadsimta 30. gados atgriezies savā bērnības pilsētās Varšavā un apņēmies kļūt par rakstnieku. Nejauši ieklīdis dzimtajā Krohmalas ielā, ebreju geto, viņš sastop savu bērnības draudzeni – vientiesīti Šošu. Latviešu "Šošas"  izdevumam ir divas tulkotājas – Irēna Birzvalka un Māra Poļakova. Savā pēcvārdā Māra Poļakova raksta: "Tulkotājs, kad viņš vai viņa izlemj tulkot pasaulslaveno autoru, Nobela prēmijas laureātu Jichoku Baševis Zingeru, vispirms dara ko tādu, ko savā profesionālajā praksē,  visticamāk, vēl nekad nav darījis: Viņš izvēlas oriģinālu." Apjomīgajās un izsmeļošajās piezīmēs savukārt iespējams uzzināt, ko nozīmē "šamess", "hupe", "cuciks", "Toire", "dibeks" un daudzi citi jēdzieni jidiša pasaulē. Jichoka Baševis Zingera ''Sošu" izdevusi "Dienas Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Tāds arī ir pirmais teikums Zigmara Liepiņa memuāros „Mūzaīka”. Subjektīvs, tiešs un asprātīgs stāsts par dažādām brīvības pakāpēm, kurā radošas idejas sastopas ar cenzūras, varas un naudas nosacījumiem. Un tomēr – Zigmars Liepiņš atzīst, ka nevienās krustcelēs negrieztos lai manītu savas izvēles.  Tas jau bija paredzams, ka Zigmara Liepiņa un Gundara Āboliņa satikšanās studijā varētu izvērsties par traku smiešanos un dažādu piedzīvojumu stāstīšanu, tāpēc visnotaļ nopietnu sarunu ar komponistu Zigmaru Liepiņu, kas tagad ir arī memuāru grāmatas „Mūzaīka” autors, varat noklausīties Kultūras rondo arhīvā. Radio mazajā lasītavā tikai dažas epizodes no grāmatas, kas visvairāk atbilst Šveika vai Čapeka stilam. Gan jau jūs paši izlasīsit arī ļoti nopietnās epizodes gan no dažādu mūzikas grupu, gan mūzikas biznesa laikiem, no radio SWH vai operas vadīšanas gadiem. Zigmara Liepiņa memuārus „Mūzaīka” izdevis „Petergailis”.   Raidījumu atbalsta:

Katra grāmata, ko no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, ir notikums tekstā. Šoreiz ‘’Pētergailis” izdevis viņa tulkoto Alenas Mornštainovas romānu "Klusie gadi" , kas ir intīma ģimenes drāma par nesarunāšanos, lielajai vēsturei atstājot scenogrāfijas lomu. Ģimenes noslēpums, kas saistās ar pagājušā gadsimta 70. gadiem Čehoslovākijā, nedod mieru meitenei Bohdanai. Otrs romāna galvenais varonis ir  iesīkstējušais komunists Svatopluks Žāks, protams, abiem stāstiem būs kas kopīgs. Grāmatu blogere Jana Benešova par romānu "Klusie gadi" raksta: ”Rakstniece ir pierādījusi, ka teksti var kļūt populāri bez fantāzijas, šausmu un detektīvžanra eksperimentiem. Var iztikt pat bez seksa un neprātības no bagāto pasaules, var iztikt bez utopijām un distopijām. Nav vajadzīgas sirreālas spēles vai iekavās ietverti dokumentāli fragmenti, kas liek daiļliteratūrai saplūst ar reālo vēsturi.” Alenas Mornštainovas romānu "Klusie gadi" lasa Gundars Āboliņš, ar tulkotāju Jāni Krastiņu sarunājas Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta:

Sabiles bijušajā sinagogā, kur padomju gados bijusi arī sporta zāle, jau gadu ir atvērts Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrs, un Lasītava šoreiz lasa Viktora Freiberga un Danielas Zacmanes grāmatu "Vakar, šodien, rīt", Danielai Zacmanei un māksliniekam Bruno Mellim klātesot. Šoreiz Radio mazā lasītava ceļo tā, ka atved uz Sabiles kultūrtelpu arī Rīgas kultūrtelpu “Aminori”, kur notiek mākslas izstādes un top grāmatas par kino, vēsturi un mākslu, arī jau pieminētā Viktora grāmata. Klātesošajiem Mazās lasītavas ceļojumu galapunktos vienmēr ir ekskluzīva iespēja dzirdēt un redzēt, kā notiek Lasītavu ieraksti. Piemēram, šoreiz Sabilē Gundars Āboliņš lasīja fragmentus arī no Zingera Šošas par Polijas ebrejiem un viņu dzīvi starp diviem pasaules kariem. Šo ierakstu, papildinātu ar tulkotājas Māras Poļakovas stāstu, būs iespēja dzirdēt kādā citā svētdienā. Taču Sabilē īpašā grāmata bija Viktora Freiberga un Danielas Zacmanes grāmata „Vakar, šodien, rīt", kas iznāca dienā, kad Viktors aizgāja. Bet par kultūrtelpu “Aminori” stāsta arī tulkotāja Jana Bērziņa un kuratore Marika Rozenberga. Raidījumu atbalsta:

Radio mazā lasītava arī šovasar turpina ceļot, paplašinot savus maršrutus no rakstnieku muzejiem uz jaunām un ne tik jaunām Latvijas kultūrvietām. Līgatnes "Zeit" veidojuši divi labā nozīmē traki cilvēki – Marģers un Inese Zeitmaņi kopā ar domubiedriem, bet šīs vietas īpašā piesaiste trimdas literatūrai radīja arī šī vakara lasāmkarti – trimdinieka Anšlava Eglīša grāmatas un kādu grāmatu, kura iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu" – teātra zinātnieces Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi. Anšlavs Eglītis", autorei klātesot.   Raidījumu atbalsta:

Karlosa Ruisa Safona grāmata "Rēgu labirints", kas noslēdz četru romānu sēriju "Vēja ēna", "Debesu gūsteknis" un "Eņģeļa spēle", patiks tiem, kuri bauda 19. gadsimta biezos romānus ar detektīvintrigu un vēsturiskiem noslēpumiem. Romāns ir atzīšanās mīlestībā grāmatu lasīšanai un Barselonai. Tulkotāja no spāņu valodas Dace Meiere atzīst, ka Karlosa Ruisa Safona romāns "Rēgu labirints" esot kā lupatu deķis, un katrs lasītājs var izvēlēties, kurai līnijai vai vīzijai sekot. Karlosa Ruisa Safona romānu "Rēgu labirints" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

„Tad jau Rīga mazliet pieder arī man, vai? Tas viss mazliet pieder arī tev, un, kamēr tu to visu mīlēsi, tas arī paliks tavs”. Tie ir pēdējie teikumi grāmatā „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Turpinot atjaunot saikni ar Baltijas vāciešu kultūru, profesors Ojārs Spārītis šoreiz stāsta par Gizelas Natālijas Grādneres grāmatu „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Autore kopumā ir uzrakstījusi piecas grāmatas, kurām visām ir autobiogrāfisks un dzimtas vēsturē sakņots saturs. Laikmetu un situācijas viņa raksturo ar īpašu humoru un izcilām novērošanas spējām. Grāmatai dots apakšvirsraksts „Humora pilns skatījums uz 20. gadsimta sākuma sadzīvi”. Ja atceraties, tad iepriekš Ojārs Spārītis iepazīstināja ar Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatu. No vācu valodas Gizelas Natālijas Grādneres  „Tantes ar klikšķiem” tulkojusi Inguna Motte, izdevusi „Jumava”. Raidījumu atbalsta:

Grāmata ir labs iemesls, lai iepazītos ar autoru. Mārtiņa Volfa „Banda” ir romāns par rokenrolu, seksu un deviņdesmitajiem, bet rakstīt iedvesmoja kāda fotogrāfija ar Džonu Lenonu un Joko Ono, bezmiegs pēc atgriešanās no Amerikas un draugi. Tad sekoja dalība romānu konkursos un rūpīgs darbs ar tekstu. Uz jautājumu, vai rakstot par mūziķu grupu „Banda”, viņš domājis arī par konkrētiem latviešu mūziķiem, autors gan atbild, ka nē. Arī epizodes , kas notiek modernās mākslas izstādēs, esot literāras kompilācijas no dažādiem notikumiem. Mārtiņa Volfa debijas romānu „Banda” izdevis apgāds ‘’Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Rakstniekam Andrim Zeibotam parasti patīk filozofēt par cilvēka psihes dziļumiem, plūsmošanu un Visumu pārtapšanu. Tādu mēs viņu pazīstam no romāniem "Okeāniskais Es" , "Krauklis" (par Jāni Ziemeļnieku) un  "Lēngaitis"(par Konstantīnu Raudivi). Šis stāstu krājums var būt arī pārsteigums, jo pandēmijas apstādinātais vai paātrinātais laiks, kā nu kuram, iznes virspusē kaimiņienes dīvainības vai lifta mistiskumu. Tādi ir šie Andra Zeibota „Stāsti un teikas Laika vecim”.  „Teiksmotāji, teiku meistari tā vienmēr rīkojas – satver pasauli, kāda tā ir, un iztēlē apdzīvo pēc sava prāta. Šajā ziņā lasītājs ir rakstnieka tuvākais radinieks. Mēs zinām, ka jebkura shēma liek vilties , vārdi, uzvārdi nav izņēmums,” tā autors. Andra Zeibota „Stāstus un teikas Laika vecim” izdevusi „Dienas Grāmata”.   Raidījumu atbalsta:

Ceļošana un rakstīšana ir divas stihijas, kuras raksturo Zani Eniņu. Lasot viņas otro grāmatu „Uz Aļasku un atpakaļ”, jautājam arī par ceļošanas finansiālajiem, romantiskajiem, apnikuma un mājās atgriešanās aspektiem. Zane Eniņa atzīst, ka ir impulsīva ceļotāja, bet pandēmijas laiks licis īpaši novērtēt ceļošanas iespēju un devis laiku rakstīšanai. Zanei Eniņai ir arī savs ceļošanas blogs „Mugursoma.lv”. Zanes Eniņas grāmatu „Uz Aļasku un atpakaļ” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta: Par saviem ceļojumiem Zane Eniņa stāsta arī raidījumā Monopols.  

„Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne.” ir biezākā grāmata, kuru esam atvēruši Radio mazajā lasītavā. Tās autors  ir vēstures zinātņu doktors un etnogrāfs Uģis Niedre, kurš šim pētījumam veltījis 10 gadus. Sākumā bija stāsts par klaušinieku mājām, kas vēlāk pārtapa kultūrvēsturiskā pētījumā, apkopojot informāciju no arhīvu materiāliem, preses, literatūras un atmiņām. Pagasta tiesu protokoli, arklu revīzijas, mācītāju un skolotāju ziņojumi, māju izpirkšana par dzimtu, likumu krājumi runā 19. gadsimta balsī un valodā, lasītāja fantāzijā uzburot vīziju – kā kādreiz bija. Uģa Niedres apjomīgo pētījumu „Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne.” izdevis apgāds „Zinātne”.   Raidījumu atbalsta:

Smeldzīgi un vienlaikus ļoti asprātīgi ir Etgara Kereta stāsti. Etgars Kerets ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu izraēliešu rakstniekiem, viņš raksta ne tikai stāstus, bet ir arī  komiksu, televīzijas šovu un filmu scenāriju autors. Rakstnieks uzsver, ka viņa stāsti rodas no ikdienas notikuma vai neskaidras izjūtas, kas ir tik satraucoša, nepārejoša un nenosakāma, ka atrisinājums rodams tikai fantāzijā. Latviski jau izdots viņa stāstu krājums „Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”, bet tagad klajā nākusi grāmata „Aizķeršanās galaktikas nomalē”, kuru no ivrita tulkojusi Māra Poļakova. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Gundars Āboliņš lasa stāstus „Šķiršanās evolūcija”, „Naktī” un „Priekšpēdējā reize, kad mani izšāva no lielgabalu”.   Raidījumu atbalsta:

"Vai tie nav svešzemju tirgoņi, kuri, sapirkušies kokus, labību un linus, sēž traktierī un cilā kausus ar medalu? Vai tas nav romantiskais Mākslinieku pagrabs pie Rožu laukuma, no kura izbirst bariņš aktieru un skunstnieku? Sirds turpina kārot pēc kaut kā cēla, nezināma, un viņi ņem ormani un čunčina prom uz jūrmalas apstādījumu paviljonu, kas vakara krēslā peld pretī kā liels, izgaismots kuģis. Bet tur jau no restorāna Jūra iznāk bohēmisti, kuriem nav miera, jo jāgriež riņķī visa pilsēta, un viņu ceļš ved uz kafejnīcu Kaija, bet varbūt uz Liepavu", tā raksta Ēriks Hānbergs, piesakot publicista Andžila Remesa grāmatu "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos." Publicists Andžils Remess jau labi zināms kā garšīgu Liepājas stāstu autors, taču šoreiz tie ir pavisam īpaši, jo aizved senā un ne tika senā Liepājas bohēmā, kur autors bijis radošs praktiķis. Viss sācies ar jautājumu, kas tad īsti bija Vāgūzis - fotogrāfa Ulža Brieža dzīvoklis - vieta iedzeršanai vai disidentu pulcēšanās vieta? Izrādās, ne viens, ne otrs. Un tad jau bija interese pētīt arī citas bohēmas vietas Liepājā. Andžila Remesa grāmatu "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" izdevuši Latvijas Mediji.   Raidījumu atbalsta:  

Skandalozais un politnekorektais franču rakstnieks Mišels Velbeks ir labs stāstnieks, tā atzīst tulkotājs Dens Dimiņš. Viņa tulkojumā no franču valodas nesen iznācis Velbeka romāns “Serotonīns”. Iepriekš latviski tulkoti un izdoti pieci Velbeka romāni, tostarp “Elementārdaļiņas” un Gonkūra prēmiju saņēmušais “Karte un teritorija”. Romāns “Pakļaušanās” piedzīvoja skatuves versiju Jaunajā Rīgas teātrī. “Serotonīna” galvenais varonis ir novecojošais hedonists un lauksaimniecības eksperts Florāns Klods Labrusts, kurš secina, ka “mirst no skumjām”. Attiecības ar pašreizējo draudzeni ir strupceļā, karjera tāpat, ikdienu grūti iztēloties bez regulāras medikamentu devas. Smokot no vientulības, patērnieciskuma, hedonisma un pilsētas nomocīts, Labrusts nolemj atgriezties Normandijā, kur reiz reklamējis vietējos sierus, iemīlējies un pat – kā tagad šķiet – bijis laimīgs. Taču turienes zemkopji tāpat kā viņš ilgojas pēc neiespējamā – vienkāršāku un humānāku laiku atgriešanās, un daži gatavi par to cīnīties vārda tiešā nozīmē. Tulkotājs Dens Dimiņš piebilst, ka šis romāns ir Velbekam netipiski romantisks, viņa galvenais varonis ir gandrīz kā “jaunais Verters”. Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:  

Mikus Ozoliņa „Dzelmē” ir debijas romāns, kas rakstīts no vidus uz sākumu un no vidus atkal uz beigām, kas sasien visus mezglus. Tā vismaz atzīst pats autors. Mikus Ozoliņš ir inženieris, kuram patīk piedzīvojumu grāmatas, bet pirmo romānu izdevies uzrakstīt laikā, kad ģimenē piedzimis bērns. Izdomātus un īstus notikumus un personāžus autors sakrata kā šeikerī, līdz iznāk romāns „Dzelmē”’, kura vāks sola gan slepeno ieroci, gan Aukstā kara mantojumu, gan ārkārtas situāciju. Tas ir romāns, kurš nodarbojas ar vīru lietām – jahtām, motoriem, pultīm, zem ūdens atstātiem noslēpumiem un tehnoloģijām, taču stratēģiski svarīgās pozīcijās ir arī sievietes. Mikus Ozoliņa debijas romānu „Dzelmē” izdevusi  „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

„Paciņas no Klāras Rismanes pienāca uz mūsu vecmāmiņas Hedvigas Māleres adresi kopš četrdesmito gadu beigām,” tā sākas stāsts Jakubas Katalpas romāns „Vācieši”, kad vienam no mazbērniem, tulkotājai, kas tagad dzīvo Londonā, rodas vēlme atrast Klāru Rismani Vācijā. „Pēdējā paciņa pienāca 1987. gadā.” Tēva Konrāda Mālera nāve sapulcina Prāgā bērnus, kuri tagad dzīvo Amerikā, Lielbritānijā, Čehijā, liekot arī jautāt, kas īstenībā ir Klāra Rismane un kāpēc viņa pameta savu bērnu. Tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš raksta: „Romānā Jakuba Katalpa lasītājus ieved vācu ģimenē, kuru skārušas Pirmā un Otrā pasaules kara ciešanas Sudetijā un pēckara Prāgā.” Romāna plūdumu veido arī atlūzas no „lielās vēstures”, novedot pie atziņas, ka „tikai daudz vēlāk es sapratu, ka tas, ko mēs ar Ģertrūdi bijām izpētījušas, bija zaudējumu ģeogrāfija”. Jakubas Katalpas „Vaciešus” izdevis „Pētergailis”, no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, grāmata nominēta Latvijas literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā.   Raidījumu atbalsta:

Kad pandēmija apstādināja laiku un neiespējami kļuva gan koncerti, gan mēģinājumi, mūziķiem bija jāturpina dzīvot. Rīgā dzimušais vijolnieks Gidons Krēmers, kurš tikko nosvinēja savus 75 gadus, bet viņa radītais kamerorķestris "Kremerata Baltica" - 25 gadus, šo laiku ierakstīja vārdos. Pats viņš tās nosauca par "Kovidlaika lauskām", bet grāmatas apveidu tās ieguva kā Gidona Krēmera "(ne)spārnotas domas". Gidons Krēmers visu mūžu vēlējies dalīties ar skaņām un vārdiem, bet aktīvas koncertēšanas laikā rakstīt praktiski neizdodoties. Krēmers visbiežāk domā angliski un krieviski, tāpēc tā arī pierakstījis šīs "lauskas", bet viņš joprojām labi runā arī latviešu valodā, par ko varēja pārliecināties grāmatas atvēršanā. Radio mazajā lasītavā Gidona Krēmera "(ne)spārnotās domas" lasa abi tulkotāji - Eduards Liniņš un Gundars Āboliņš, bet Gidons Krēmers piebilst: "Vien spēlējot es jūtos kā mājās." Grāmata izdota izdevniecībā "Aminori". Raidījumu atbalsta:

"Leģendārās dāņu rakstnieces Suzannes Bregeres ģimenes sāga "Nefrīta kaķis" Ingas Mežaraupes izcilā tulkojumā beidzot sasniegusi Latviju. Paaudžu ceļojums cilvēcisko kaislību vēstures jūrā uzbango ar jaunu spēku. No Dānijas un Rīgas, cauri diviem pasaules kariem, tas aizved mūs tālu pasaule – Indijā, Afganistānā, Amerikā. Suzannei Bregerei tā ir cilvēkvalstu dzīves ģeogrāfija, kurā mežonīgi kalni mijas ar līdzenumiem, spoži saullēkti ar tumšiem norietiem, paisumu ar bēgumiem. Pirms dažiem gadiem rakstniece atbrauca uz Latviju, uzjundot augstas raudzes literatūras klātbūtnes sajūtu. Tagad tā iemājo mūsu valodā – pasaules slavenā grāmata bez noilguma – "Nefrīta kaķis". Sekojot šim Noras Ikstenas ieteikumam, sarunājamies ar tulkotāju Ingu Mežaraupi un lasām Suzannes Bregeres dzimtas sāgu ''Nefrīta kaķis". Izdevusi "Zvaigzne ABC''.  Raidījumu atbalsta:

Osvalds Zebris mēģina uzminēt prozaiķa, dzejnieka un mākslinieka Gunara Anatolija Janovska noslēpumu, kas liek cilvēkam sākt rakstīt jau ļoti nobriedušā vecumā un tad darīt to negausīgi līdz mūža galam. Būtiska nozīme romāna tapšanā ir Gunara Janovska un Anšlava Eglīša sarakstei. "Gunars Janovskis ir manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks un ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais Gunara Janovska devums ir vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves", tā raksta Osvalds Zebris ceļavārdos romānam par Gunaru Janovski "Mežakaija". Osvalda Zebra "Mežakaija" iznāk latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā ''Es esmu...". Izdevusi  "Dienas Grāmata".  Raidījumu atbalsta:

Šoreiz Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš tiekas ar Ritu Trenci – aktiera Imanta Skrastiņa dzīvesbiedri, ar kuras ziņu klajā laistas Imanta Skrastiņa dienasgrāmatas „Mani dienas krikumi”. Tas ir laiks no 2003. līdz 2006. gadam, kad Imants Skrastiņš bija Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis, bet latviešu teātra vēsturē viņš, protams, būs un paliks Dzejnieks Jaunatnes teātra izrādē „Spēlē, Spēlmani!”, bet vēl plašākai publikai –aktieris, kurš izpildīja Raimonda Paula dziesmu ar Vizmas Belševicas dzeju „Kamolā tinēja”. Laikā no 2003. līdz 2012. gadam aktieris Imants Skrastiņš savu ikdienu un pārdomas fiksēja dienasgrāmatās, tagad apgādā „Jumava” izdoti viņa rakstītie un viņa sievas Ritas Trences sakopotie dienas­grā­matas ieraksti, kas aptver četrus Imanta Skrastiņa dzīves gadus — laika posmu no 2003. līdz 2006. gadam.   Raidījumu atbalsta:

„Paldies Tev, Ādolf Hitler, ka padarīji mani par to, kas es esmu, par visām auglīgajām stundām, ko pavadīju tavā plaukstā, par visām nenovērtējamām mācībām, ko es esmu apguvis, pateicoties tavai gudrībai, par visiem traģiskajiem brīžiem, kad karājos starp dzīvību un nāvi.” Šie mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes vārdi lasāmi uz grāmatas „Boriss Lurje. Rīgā” vāka. Ar mākslinieka un  rakstnieka Borisa Lurjes vārdu pirmoreiz iepazināmies 2019. gadā, kad mākslas muzejā Rīgas Birža notika Lurjes un „No art” izstāde no Ņujorkas. Ebreju mākslinieks, pārdzīvojot ieslodzījumu geto, Rumbulā zaudējot māti, māsu un jaunības mīlestību, Rīgā atgriežas tikai 1975. gadā kā tūrists. Un tad viņš arī sāk rakstīt. Izdevums „Boriss Lurje. Rīgā” tapis, Žaņa Lipkes memoriālam sadarbojoties ar Borisa Lurjes mākslas fondu. Ņujorka, Ļeņingrada, Rīga – tās ir trīs pieturvietas mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes atmiņās, kuras Gundars Āboliņš lasa Radio mazajā lasītavā.   Raidījumu atbalsta:

Leona Brieža pirmais romāns „Vilcene un atraitnis” kļuva par notikumu latviešu literatūrā, jo pazinām Leonu Briedi kā dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku, bet viņa romāns pārsteidza un  atklāja jaunas kvalitātes. Leons Briedis esot teicis, ka viņam ir temati vēl kādiem septiņiem, astoņiem romāniem, taču uzrakstīt viņš paspēja vēl tikai vienu – „Skuķe”. Šis romāns kļuva par iemeslu, lai Latvijas Radio studijā sarunā tiktos Leona Brieža dēls Adrians Briedis-Makovejs un aktieris Gundars Āboliņš. Leona Brieža romānu ‘’Skuķe” izdevusi „Diena Grāmata”’, fragmentus par Jakutiju, karu, Latviju un cilvēkiem lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:  

Trimdas rakstnieks un pētnieks Andrejs Johansons dēvēts arī par „Stokholmas Misiņu” viņa apjomīgās bibliotēkas dēļ.  No 1953. līdz 1962. gadam viņam iznāca piecas eseju grāmatas, vienu izdeva apgāds „Grāmatu Draugs” ASV, pārējās – izdevniecība „Daugava” Stokholmā, jauniespiedumu esejas piedzīvoja jau Rīgā, bet šo „Neputnā’’ izdoto eseju izlasi sastādījis Andreja dēls Pavils Johansons, kurš ir arī priekšvārda „Taustiņu dunoņa” autors. Fragmentus no Andreja Johansona esejām „Moricsalas kavalieris”,  „Klīstošais holandietis”  un „Splendidais vērotājs” (par Anšlavu Eglīti) lasa Gundars Āboliņš. Stāsta Pāvils Johansons.   Raidījumu atbalsta:

Grāmatas, kurās ir atsauces uz karu, pašlaik uztveram sevišķi emocionāli. Ismaila Kadares romāns „Mirušo armijas ģenerālis” ir par karu, kurš nebeidzas ar oficiāliem līgumiem. Divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara uz Albāniju dodas ģenerālis, lai tur atrastu karā kritušo savas valsts armijas kareivju pīšļus un pārvestu tos dzimtenē. Viņam līdzi dodas priesteris. Albāņu dzīvais klasiķis Ismails Kadare Latvijā ir praktiski nepazīstams, bet tieši viņa pirmais romāns “Mirušo armijas ģenerālis”, kas pirmo reizi tika izdots 1963. gadā, padarīja viņu par Albānijas vadošo literātu un starptautiski slavenu rakstnieku. Kopš 1990. gada Ismails Kadare dzīvo Francijā, viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta Eiropas rakstniekiem un intelektuāļiem, turklāt saskatot viņa daiļradē universālu balsi pret totalitārismu. Romāns “Mirušo armijas ģenerālis” ir tulkots daudzās valodās un atrodas "Le Monde" 100 gadsimta nozīmīgāko grāmatu vidū. Ismaila Kadares romānu „Mirušo armijas ģenerālis” no albāņu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevis apgāds „Pētergailis”. Raidījumu atbalsta:

Divās straumēs plūstošais lietuviešu rakstnieces Undīnes Radzevičūtes romāns „Zivis un pūķi” ir par ļoti daudz ko – par 18. gadsimta eiropiešu sapni mainīt pastāvošo kārtību visā pasaulē, par Ķīnu. Par vecās pasaules naidu pret frančiem. Par Austrumiem un Rietumiem. Arī par mūsdienu cilvēku, kas grib aizbēgt uz Ķīnu, kura vairs neeksistē. Un par Austrumiem, kas vienmēr ir kopā ar mums, vienalga, uz kuru pusi mēs skatītos. Arī par vadoņiem un to portretiem. Romānu „Zivis un pūķi”, kas saņēmis arī Eiropas Savienības Literatūras gada balvu (2015.gadā) un atzīts par vienu no pagājušās desmitgades labākajām lietuviešu autoru grāmatām, mēs lasījām un ar tulkotāju Daci Meieri sarunājāmies vēl pirms kara. Droši vien tā mēs turpmāk skaitīsim laiku. Undīnes Radzevičūtes romānu „Zivis un pūķi” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Šo grāmatu lasot, var dzirdēt profesora Viktora Freiberga balsi. Viņš aprakstījis 31 zīmi jeb kinovalodas kodu 248 filmās. Ir aizraujoši sekot Viktora Freiberga domai un vienlaikus tā ir iespēja arī montēt savu filmu. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš seko Viktora domai ceļojumā, gleznā un klusumā, bet fotogrāfe un projekta "Viktora otrā grāmata" vadītāja Agnese Zeltiņa stāsta par iedvesmošanu un profesora iejušanos tēlā. Grāmatas noskaņu kinomūzikas izlasi veidojis Klāss Vāvere, tā klausāma "Spotify" un kolekcijas adrese publicēta grāmatā. Un tikai divi teikumi no Viktora Freiberga rakstītā: "Filmas noslēgums ir tikpat simbolisks: statiska kamera fiksē notikumus tālā plānā, mēs dzirdam šāvienu trokšņus, bet savā iztēlē redzam notikumus, ko režisors mēģina no mums daļēji paslēpt. Taču skatītāja uztverē konstruētās ainas bieži mēdz būt dramatiskākas, traģiskākas un atmiņā paliekošākas, nekā naturālistiski, salīdzinoši tuvā plānā fiksēti notikumi".   Raidījumu atbalsta:

Fotogrāfs Jonass, kurš vairs negrib fotografēt sejas, žurnāliste Gerda un Alma – meitene ar rētu. Viņi visi piedalās odisejā pa Eiropu – tas viss romānā „Alma – pasaules mala”. Grāmatas mēdz būt arī iemesls iepazīties, un tā ir šoreiz, kad iepazīstamies ar Baibu Zīli, romāna „Alma – pasaules mala” autori. Baibas izglītības kontā ir Rīgas Franču licejs un 1. ģimnāzija, filozofijas un tiesību zinātņu studijas universitātē, darbs Eiropas Centrālajā bankā. Mēs Baibu sazvanām Fuerteventurā – stipro vēju salā, kur viņa, kā pati saka, pārziemo. Raidījumu atbalsta:

„Ordesa ir kā pēcnāves vēstule, kuru Vilass uzrakstījis vecākiem,” arī tā ir teikts par spāņu rakstnieka un dzejnieka Manuela Vilasa romānu „Ordesa”. Saruna ar tulkotāju Edvīnu Raupu par grāmatu „Ordesa” aizved  ne tikai  domās par Spāniju, par nāvi, par atmiņām un vecākiem, bet arī domās par to, vai pazīt rakstnieku vaigā nāk par labu pašai grāmatai vai nē. Edvīns Raups tagad iecerējis aizbraukt uz Ordesas ieleju  Spānijā, bet tepat Latvijā fragmentus no romāna lasa Gundars Āboliņš. Un es jau zinu vēl kādu cilvēku, kurš pēc romāna izlasīšanas, nolēmis aizbraukt uz Ordesu… Manuela Vilasa romānu „Ordesa” izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

„Diriģents – tā ir tumša profesija. Pats viņš nespēlē, bet rada mūziku citos,” tā reiz teicis Maestro Mariss Jansons. Smalkā un aizrautīgā mūzikas žurnālistes Maijas Amoliņas vēstījumā apkopots Marisa Jansona intervijās teiktais un pašas Maijas emocionālais līdzpārdzīvojums koncertos daudzviet pasaulē. Tas ir stāsts par cilvēku mūzikā, kuram dots nosaukums, citējot pašu Marisu Jansonu,: „Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs!” Maijas Amoliņas grāmatu par Marisu Jansonu izdevis „Pētergailis”. Sarunu ar Maiju Amoliņu par grāmatu klausieties arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

„Priekameitas, bārdāmas un naktstauriņi. Pērkamās mīlas vēsture” ir pētnieces Keitas Listeres darbs par seksa strādniekiem dažādos laikos un sabiedrībās. Atmetot liekulīgus aizspriedumus, viņa radījusi informatīvu un ilustratīvu kultūrvēsturisku apskatu. Šo grāmatu „The Times” ierindojis sarakstā „21 labākā 2021. gada vēstures grāmata”. Esiet gatavi ceļojumam pa viduslaiku Londonas tumšajām ieliņām, pa Ņūorleānas saloniem un Parīzes bordeļiem, pa ietekmīgu valstsvīru guļamistabām. Esiet gatavi būt klāt senākajā stāstā par seksa darbu pasaules vēsturē – par prostitūtu Šamhatu un mežonīgo Enkidu. Keitas Listeres grāmatu no angļu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

„Briljanta roka” un „Kaukāza gūstekne” – pirmais, kas nāk prātā, minot aktiera Jurija Ņikuļina vārdu. Taču viņš bija ne tikai aktieris ar traģikomiķa talantu, bet arī izcils klauns un cirka direktors. Žurnāliste Ieva Požarska rekonstruē Jurija Ņikuļina dzīvesstāstu, balstoties uz viņa atmiņām un intervijām, kā arī tuvinieku un draugu teikto. Izrādās, Jurijam Ņikuļinam ir arī saistība ar Latviju, ar Valmieru. Ievas Požarskas grāmatu „Jurijs Ņikuļins” no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevusi izdevniecība „Helios”. Raidījumu atbalsta:

Žurnāls „Avots” – tā bija iespēja pirmoreiz lasīt Orvela „Dzīvnieku fermu” pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē bijušajā Latvijas PSR. Līdz šim neatļautā literatūra un publicistika žurnālā „Avots”, kurš iznāca no 1987. līdz 1992. gadam, sasniedza cilvēkus latviešu un krievu valodā. Kāpēc vispār varēja iznākt tāds žurnāls? Kāpēc tajā varēja sapulcēties jaunie un talantīgie? Ciktāl notika spēles ar robežu pārbaudīšanu attiecībās ar čeku, ceku un galveno literatūras pārvaldi? Ar šiem jautājumiem grāmatā „”Avota” laiks” sevi nodarbina bijušais žurnāla galvenais redaktors Aivars Kļavis. Grāmatu „”Avota” laiks” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Par grāmatas tapšanu Aivars Kļavis stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Par dāņu rakstnieces Karenas Bliksenas „lielo piecinieku” mēdz dēvēt viņas grāmatas „ Septiņi romantiskie stāsti”, „No Āfrikas dziļumiem”, „Ziemas pasakas”, „Likteņa anekdotes” un „Pēdējie stāsti”. Tagad visi šie darbi lasāmi arī latviešu valodā, jo jau agrāk izdotajiem pievienojušies Pētera Jankava tulkotie „Pēdējie stāsti”. Un pēdējie stāsti, kā izrādās, nemaz nav pašas Karenas Bliksenas pēdējie darbi. Karenas Bliksenas „Pēdējos stāstus” izdevusi „Dienas Grāmata”, lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotājs Pēteris Jankavs.   Raidījumu atbalsta:

Interese par  17. un 18. gadsimta itāļu operu Denisam Hanovam izvērtās raidījumos LR3 „Klasikā” vairāku gadu garumā, bet tagad 15 stāsti lasāmi grāmatā „Sarkanā samta stāsti”. Sapņi, skumjas, dusmas, atriebība un piedošana – arī caur šīm sajūtām iespējams izstāstīt cilvēces vēsturi. Eiropas kultūras vēsture un politiskās kolīzijas spoguļojas operas telpā – gan uz skatuves, gan zālē. Kultūrpētnieks, profesors Deniss Hanovs savos stāstos eleganti savieno ideju vēsturi, literatūru, vizuālās mākslas, socioloģiju un mūziku. Sarunas ar Denisu Hanovu un fragmenti no grāmatas „Sarkanā samta stāsti. Eiropas kultūras vēstures stāsti.” Izdevis apgāds „Zinātne”. Raidījumu atbalsta:

Vasaras ceļu, vasaras vakaru un rītu, vasaras nojaušamās mūzikas pilna ir Kārļa Kazāka grāmata „Sākums mūs atrod pats”. Mainot naktsmājas pret mūziku, Kārlis Kazāks ar saviem ceļabiedriem izbrauc Latviju un ceļo paši sevī, atklājot arvien jaunas lietas, uz gaišām koncertskatuvēm, kuras visticamāk neatklātos. Deviņi gadi un 10 braucieni ir grāmatā, bet vispār nu jau bijuši 11 braucieni, un dziesminiekam Kārlim Kazākam ap Ziemassvētku laiku atkal niez nagi ierakstīt sociālajos tīklos – „Kurš šovasar ir ar mieru mainīt naktsmājas pret mūziku?” Un tad jau var tapt jauni plāni, jauni maršruti un jauna mūzika. Kārļa Kazāka grāmatu „Sākums mūs atrod pats” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:  

Kad satiekas „komēdiju aktrise” (kā viņa pati sevi nosauc) un runas pedagoģe Zane Daudziņa ar aktieri Gundaru Āboliņu, tad sākas savstarpēja apcelšanās un lomu dalīšana, jo Zane tagad ir arī grāmatas autore – „Zvaigzne ABC” izdevusi viņas „Dienasgrāmatu”. Zane stāsta, ka sākusi rakstīt, lai trenētos lielajai promocijas darba rakstīšanai, bet tagad gan promocijas darbs uzrakstīts, gan „Dienasgrāmata” – izdota. Starp citu – grāmatā ir arī Zanes Daudziņas zīmējumi. Raidījumu atbalsta:

Romāns „Vendenes lotospuķe” par Jāni Poruku sākas ar laiku Drēzdenē, kur Poruks studē Drēzdenes konservatorijā un bauda gan mākslu, gan bohēmu. Tad seko Rīga un Cēsis. Savukārt Druviena ir Poruka dzimtā vieta, tieši tur, romānu vaļā verot, fragmentus lasīja autore Inga Žolude, apliecinot, ka Poruks nav tikai autors „Kaujai pie Knipskas” un „Pērļu zvejniekam”, bet Poruks jālasa viss. Romāna pamatā ir apjomīgs pētījums, kas ļauj Ingai Žoludei brīvi dzīvot bagātā latviešu valodā un empātijā pret emocionālo rakstnieku Jāni Poruku. Ingas Žoludes romāns „Vendenes lotospuķe” iznācis sērijā par latviešu literatūras klasiķiem „Es esmu”.   „Vendenes lotospuķi” Druvienā lasa Inga Žolude, Rīgā – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Radio mazā lasītava ik pa laikam kļūst franču literatūras gardēde un ieskatās izdevniecības "Omnia Mea" izdevumos. Šoreiz Mauritānijā dzimušās franču rakstnieces Natašas Apānas romāns "Pār jumtu debess vien". No franču valodas tulkojusi Inta Geile-Sīpolniece. Grāmatas nosaukums aizgūts no Pola Verlēna dzejoļa, bet stāstā par Fēniksu un viņas bērniem ir gan daudz melnu lappušu, gan gaisma no zilām un mierīgām debesīm. Raidījumu atbalsta:

"Vispirms Mērija ar latviskiem ornamentiem izraksta cimdus un seģenes, līdz sāk pierakstīt laikmetu," tā saka filmas "Mērijas ceļojums" un romāna "Grosvaldi" autore Kristīne Želve. Mērijas Grīnbergas (vecākās) rakstītais vēsta par laiku no 19. gadsimta beigām līdz 1964. gada vidum. Atmiņās lasītājs ir aicināts iepazīt 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma latviešu inteliģences vidi, kuras centrā ir Mērijas ģimene – Grosvaldu-Grīnbergu dzimta. Daļa no atmiņām atklāj arī dzīvi latviešu kolonijās Novgorodas guberņā pēc Pirmā pasaules kara no 1919. gada beigām līdz 1921. gada beigām. Parādās Grīnbergu ģimenes dzīve kolonijās un Petrogradā, kā arī Mērijas vīra mācītāja Jāņa Grīnberga darbība. Atmiņu pierakstos ir saglabāts autores izteiksmes veids, arī Mērijas Grīnbergas rakstīšanas maniere papildināt tekstu ar kādu vārdu vai teikumu krievu vai vācu valodā. Grāmatā ir vairāk nekā 50 unikālas fotogrāfijas no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumiem. "Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas" izdevuši "Latvijas Mediji". Sastādītāja – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Agita Ančupāne. Raidījumu atbalsta:  

2022. gada janvārī svinēsim latviešu preses 200 gadu jubileju. 1822. gada 5. janvārī sāka iznākt "Latviešu Avīzes", to izdevējs solīja: "Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātenes un tālenes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies, ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas (..). Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam." Laiki gāja un mainījās, varas un partijas mainījās, tehnoloģijas un lasīšanas paradumi mainījās, un tas, kas vakar vēl šķita pašsaprotami - rīta avīze pie kafijas, tagad ir tikai nostalģisks sentiments. Dažas subjektīvas lappuses nesenajā preses vēsturē ieskicējam kopā ar žurnālistiem Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. "Laika Grāmata" klajā laidusi Egona Strautiņa "Kantoris 72/89" un Voldemāra Hermaņa grāmatu "Mana skiču klade". Sarunas 2. daļa. Latvijas preses vēsture: Sarunas ar Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

2022. gada janvārī svinēsim latviešu preses 200 gadu jubileju. 1822. gada 5. janvārī sāka iznākt "Latviešu Avīzes", to izdevējs solīja: "Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātenes un tālenes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies, ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas (..). Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam." Laiki gāja un mainījās, varas un partijas mainījās, tehnoloģijas un lasīšanas paradumi mainījās, un tas, kas vakar vēl šķita pašsaprotami - rīta avīze pie kafijas, tagad ir tikai nostalģisks sentiments. Dažas subjektīvas lappuses nesenajā preses vēsturē ieskicējam kopā ar žurnālistiem Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. "Laika Grāmata" klajā laidusi Egona Strautiņa "Kantoris 72/89" un Voldemāra Hermaņa grāmatu "Mana skiču klade". Sarunas 1. daļa. Latvijas preses vēsture: Sarunas ar Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. 2. daļa Raidījumu atbalsta:

Profesora Karstena Jānkes grāmata "Hanza" ļauj pārskatīt priekšstatus par Hanzu. No vācu valodas to tulkojis vēsturnieks Kārlis Zvirgzdiņš. Izdevis "Mansards". Raidījumu atbalsta:  

Latviešu populārās mūzikas vēstures lappuses, kad lielo orķestru ēru nomaina vokāli instrumentālie ansambļi, muzikoloģes Daigas Mazvērsītes grāmatā "Melnbaltās dziesmas 2". Par grāmatu "Melnbaltās dziesmas 2" ar Daigu Mazvērsīti saruna arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta

Sigits Paruļskis romānā “Tumsa un partneri” fotogrāfiju izmanto kā metaforu, lai runātu par vērošanu un samierināšanos ar Lietuvas nesenās vēstures tumšākajiem notikumiem. No lietuviešu valodas Paruļska romānu “Tumsa un partneri” tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

''Es atradu laimi" ir aktrises un režisores Dzidras Ritenbergas atmiņas. Teātra zintātniece Edīte Tišheizere uzsver Dzidras Ritenbergas sulīgo valodu, kas uzbur mūsu acu preikšā ainiņas no viņas bērnības, no ienākšanas Liepājas teātrī, no "Malvas" filmēšanas un nostāšanās blakus Džinai Lolobridžidai. Dairas Āboliņas pēcvārds vēsta par Dzidras Ritenbergas kino lomām un režisētām filmām. Grāmatu "Es atradu laimi" izdevuši "Latvijas Mediji". Raidījumu atbalsta:

"Panika" ir izpārdota, par "Paniku" runā, bet mēs ar autori - Helēnu Oru - runājam par to, kas dzelteno presi neinteresē. Helēna Ora ir aktrises un mākslinieces Elīnas radošais pseidonīms, bet viņas pašportrets uz vāka apliecina, ka tā ir tā pati Elīna, tikai jau cita - izrakstījusies cauri panikai un izdzīvojusi. Helēnas Oras grāmatu "Panika" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

"Stikla upe" ir trīs dienu un trīs marginālu cilvēku romāns, kura darbība notiek pagājušā gadsimta 40. un 50. gados kādas stikla fabrikas ēnā. Autors ir somu rakstnieks Tommi Kinnunens, kuru pazīstam no romāna "Četru ceļu krustojums". "Stikla upe", iespējams, radīs melnbalta foto sajūtu, kāda rodas, šķirstot vecu albumu. No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Grāmatā „Pārcēlāji” lasāmi trīs cilvēku stāsti – viņi bija pārcēlāji, kuri vadīja bēgļu laivas no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi Otrā Pasaules kara beigās. Operators Raits Valters mums uztic dažus no „Pārcēlāju” stāstiem, savukārt sērijā „Bezbailīgie”, kuru aizsāka Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts „Nakts jau nav tikai gulēšanai”, tagad iznāk grāmata „Pārcēlāji”. Grāmata iznāks apgādā „Mansards". Raidījumu atbalsta:

Viņa darbus sākumā izdeva „samizdatā", un par profesionālu rakstnieku Jiržījs Kratohvils varēja kļūt tikai pēc „samta" revolūcijas 1989. gadā Čehijā. Par romānu, kura latviskais nosaukums ir „Staļina lapsa jeb kā lapsa par dāmu tika", viņš saņēmis čehu galveno literāro balvu. Jiržīja Kratohvila postmodernajā un maģiskā reālisma pasaulē palīdz nokļūt tulkotājs Jānis Krastiņš. Romānu „Staļina lapsa jeb Kā lapsa par dāmu tika" izdevis „Pētergailis", fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Minna Freimane ir sieviete, kura 19. gadsimtā varēja ceļot, pateicoties tam, ka pavadīja ģimenes kā mājskolotāja vai kambarjumprava. Viņa sūtīja savus ceļojumu parakstus tā laika avīzēm, un tādēļ mums šodien ir iespējams sekot šiem ceļojumiem uz Kaukāzu, pa Eiropas pilsētām, uz Ēģipti. Zita Kārkla ir pētniece, kura rakstījusi ievadu un komentārus grāmatai „Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti”. Izdevis LU Literatūras, Folkloras un mākslas institūta apgāds. „Radio mazajā lasītavā” fragmentus no Minnas Freimanes ceļa aprakstiem lasa Gundars Āboliņš, ar Zitu Kārklu sarunājas Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta: Stāstu par 19. gadsimta ceļotājām un Minnas Freimanes piezīmēm klausies arī Kultūras rondo.  

Iespējams, vislielākā intriga projektā "Es esmu…" ir Māra Bērziņa romāns "Nākotnes kalējs" par Vili Lāci. Dienu pēc grāmatas klajā nākšanas kopā ar autoru Radio mazā lasītava aizceļoja uz brāļu Kaudzīšu „Kalna Kaibēniem”. Māra Bērziņa romānu „Nākotnes kalējs” izdevusi „Dienas Grāmata”, fragmentus lasa Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

“Līdz 19 gadu vecumam lasīt nav ieteicams,” - tā vismaz vēsta brīdinājums uz grāmatas “Nemodernās Slampes meitenes” pēdējā vāka, bet, iespējams, līdz 19 gadiem šādi teksti nemaz neinteresē. Riharda Bargā vārds joprojām kādam saistās ar tenkām, tiesu darbiem un necenzētiem vārdiem, bet viņam apnikuši žurnālistu klišejiskie jautājumi. Labāk palasīt “Nemodernās Slampes meitenes” - tā ir Riharda Bargā jaunākā grāmata, ko izdevis “Aminori”. Visi cilvēki un notikumi ir izdomāti, un ir tikai atspulgs deformētā apziņā. Raidījumu atbalsta:

Grāmata „Straupes pilskungi" ir veltīta filmai, kuru neizdevās realizēt. Ideja radusies režisorei Vidžīnijai Lejiņai, braucot garām Straupes pilij uz seriāla "Likteņa līdumnieki" filmēšanu Sedā. Tagad Virdžīnija un Jānis Lejiņi visu nofilmējuši uz papīra. Galvenā loma tikusi Valdiņam - puisim ar zelta rokām, ģitāru un alkoholismu, kura brauciens uz Īriju beidzas Straupes dziedinātavā, bet varbūt tur tikai sākas… Fragmentus lasa Gundars Āboliņš, ar grāmatas autoriem tiekas Ingvilda Strautmane. „Straupes pilskungus" izdevusi „Dienas Grāmata".   Raidījumu atbalsta:

Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās tēls iedvesmojis daudzas literāras un kino versijas. Reiz dzimusi kā vācu princese, viņa kļūst par Krievijas impērijas valdnieci. Somu rakstniece Laila Hirvisāri turpina romānā „Es, Katrīna” iesākto stāstu grāmatā „Viņas Augstība Katrīna II”. Valdnieces slepenā dzīve atklājas viņas attiecībās gan ar reālām vēsturiskām personām, gan fiktīviem varoņiem. Laila Hirvisāri īpašu uzmanību pievērš arī somu – igauņu līnijām, kas šķērso valdnieces likteni. Par romānu „Viņas Augstība Katrīna II” stāsta tulkotāja Lelde Rozīte. Izdevuši "Latvijas Mediji". Raidījumu atbalsta:

Traumatiska pagātne un draudzība – galvenie motīvi amerikāņu rakstnieces Hanjas Janagiharas apjomīgajā romānā „Mazliet dzīvības”. Četri jauni cilvēki no Masačūsetsas koledžas dodas iekarot Ņujorku. Vilems, kurš grib kļūt par aktieri; Džeibijs – gleznotājs, kurš cenšas iekarot mākslas pasauli; Malkolms – jauns arhitekts un četrotnes centrs – Džūds – talantīgs jurists. Tieši Džūda bērnībā un agrā jaunībā piedzīvotais radījis viņa atmiņu traumu. Varbūt būs grūti izlasīt visu traģismu, kas slēpts romānā „Mazliet dzīvības”, bet neizlasīt – būs gandrīz neiespējami. Par romānu, kurš dramatizēts, tulkots, saņēmis literārās balvas, stāsta tulkotāja Laura Dreiže. Izdevis apgāds „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Grosvaldu pieci bērni un Latvijas vēsture simts gadu garumā. Pirmais impulss bija Mērijas jaunākās zābaki, kurus Kristīne Želve ieraudzīja 2014. gada izstādē. Tapa filma „Mērijas ceļojums” par muzejnieci Mēriju, kura atved atpakaļ uz Latviju muzeju vērtības. Tai seko izstāde „Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts”. Un tagad – romāns. Kristīne Želve Grosvaldu rakstītajam, kā pati saka, ir „iedevusi balsi” romānā „Grosvaldi”. Kristīnes Želves romānu „Grosvaldi” izdevis „Neputns”. Raidījumu atbalsta

Kāda nama pagrabā Konstantins Raudive nododas "balsu ierakstiem ", bet augšstāvā - Zenta Mauriņa atvēl istabu brīvdomīgiem teātra eksperimentiem. Darbības vieta ir Dienvidvācijas mazpilsēta Bādkrocingena, darbības laiks - pagājušā gadsimta 60. gadi. Andra Zeibota romāns "Lēngaitis" ir gan divu intelektuāļu trimdas dzīve, gan kara traumu dziedēšana "vēl divdesmit gadus pēc kara", gan detektīvintriga, gan ideju konflikti, kad taisnība nav nevienam. Fragmentus no romāna "Lēngaitis" lasa Gundars Āboliņš, ar autoru sarunājas Ingvilda Strautmane. Andra Zeibota romānu "Lēngaitis" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Domājot par īru rakstnieku Semjuelu Beketu, vispirms prātā nāk absurda luga „Gaidot Godo”. Daudz mazāk zināmi viņa darbi, kuri rakstīti franču valodā. Kā teicis pats Bekets, rakstīšana franču valodā ļāvusi viņam „nošņāpt lieko”. „Stāsti un teksti par NEKO” ir Semjuela Beketa minimālisma darbi. No franču valodas tos tulkojusi Agnese Kasparova, izdevusi „Omnia Mea”. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Beketa stāstiem „Izraidītais”, „Mierinājums” un „Beigas”. Obligātā piebilde - Semjuels Bekets ir Nobela prēmijas laureāts. Raidījumu atbalsta  

Viss, kas jums patīk japāņu rakstnieka Haruki Murakami darbos, te būs divdaļīgā episkā romānā "Nogalēt Komandoru". Galvenais varonis ir kāds portretu gleznotājs, kuru pametusi sieva, viņš patveras slavenajam māksliniekam Amadam Tomohiko piederošā mājā kalnos. "Nogalēt Komandoru" ir kāda glezna, kas būtiski izmaina galvenā varoņa dzīvi, bet tulkotāja no japāņu valodas Ingūna Beķere atzīst, ka nav pat svarīgi, vai tāda glezna reāli pastāv, svarīgi, ka tā pastāv Murakami universā. Haruki Murakami romānu "Nogalēt Komandoru" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

„Mirušie" ir šveiciešu rakstnieka Kristiana Krahta romāns, kurā darbība notiek vairākās paralēlās pasaulēs. Pavisam noteikti divās - Rietumu un japāņu. Romānā ir divi galvenie varoņi – šveiciešu kinorežisors Emīls Nēgeli un Masahiko Amakasu. Ilze Jansone recenzijā par romānu „Mirušie” uzskaita tikai dažus no bagātīgajiem grāmatas iespaidiem „Nēgeli filma, Idas sapņi, Čaplina un Masahiko golfa spēle uz kuģa, Japānas un Šveices ainavas, varoņu pār-un neizdzīvotais. Šo privāto kinofilmu ar nosaukumu „Mirušie” vērts lasīt ļoti lēni un, iespējams, pat vairākas reizes.” Kristiana Krahta romānu „Mirušie"no vācu valodas tulkojis Dens Dimiņs, izdevis „Mansards". Radio mazajā lasītavā par Kristiana Krahta romānu stāsta tulkotājs, framentus no lasa Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

"Šāda grāmata par alpīnismu latviešu valodā ir pirmā un vienīgā," tā par grāmatu "Pamirs mana sirds mīlestībā" saka alpīnists Pēteris Kūlis. "Pamirs mana sirds mīlestībā" ir Kristīnes un Kristapa Liepiņu pieredzes stāsts tekstā un fantastiskās fotogrāfijās. Īsā laikā grāmata radīja necerēti lielu interesi Latvijā. Iespējams, to lasa ne tikai rūdīti kalnos kāpēji un iesācēji, bet arī tie, kuri negatavojas kalnos kāpt. Tomēr ir tik vilinoši uzzināt, ko nozīmē sajust gan kalnā kāpšanas vilinājumu un uzvaru pār sevi, gan arī ikdienas grūtības, kurās maz romantikas. Grāmatu "Pamirs mana sirds mīlestībā" izdevis apgāds "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Viņš pasludināja sevi par „gleznotāju karali. Radīja leģendas pats par sevi. Mainīja identitāti no labi situēta Rīgas franta līdz pusbadā dzīvojošam māksliniekam. Viņš rakstīja vēstules Viņai. Gleznotājs Jānis Pauļuks māksliniecei Felicitai Pauļukai. Mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes vadīts Gundars Āboliņš lasa Jāņa vēstules Felicitai, kas tagad publicētas grāmatā „Mīlu Tevi". Izdevis apgāds "Zinātne". Raidījumu atbalsta:

Tulkotāja Dace Meiere atzīst, ka Veronēzi ir perfekts rakstnieks, bet romāns "Kolibri" zināmā mērā ir viņa darbu kvintesence. Fragmentēts laiks un it kā sajaukta notikumu secība, taču katrs spirāles loks atklāj jaunas nianses zaudējumos un sēru pārvarēšanā. Galveno varoni Marko Karreru bērnībā sauca par Kolibri, jo viņš bija ļoti sīks augumā, bet mazajam putniņam kolibri ir jāvicina spārni 70 reizes sekundē, lai vēja pūsmā noturētos uz vietas… Sandro Veronēzi divreiz saņēmis prestižo Itālijas literāro prēmiju "Strega". Pirmoreiz par romānu "Rāmais haoss", otrreiz - par "Kolibri". Tas ir ļoti rets gadījums. Sandro Veronēzi romānu "Kolibri" no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds, fragmentus par Marko Karreru, psihoterapiju un Adeli, kurai aiz muguras ir aukla, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta

Katra izrāde ir katastrofa. Sapnis ir visgaistošākā matērija. Sajaucot šīs matērijas kopā, radusies rokasgrāmata jauniem un cerīgiem māksliniekiem „Mana grāmatvedība". Aktieris Juris Strenga savus grāmatvedības pierakstus lasa kopā ar kolēģi Gundaru Āboliņu. Ilonas Brūveres dokumentālās prozas izdevumu „Mana grāmatvedība" klajā laidis grāmatu apgāds „Aminori".   Raidījumu atbalsta:

Lilija Dzene ir 20. gadsimta izcilākā latviešu teātra zinātniece, kritiķe un vienīgā teātra rakstniece. No viņas vairāk nekā 400 rakstiem, apskatiem un recenzijām teātra vēsturnieks Jānis Siliņš atlasījis 26 rakstus. Savukārt savas dienasgrāmatas Lilija Dzena (1929. -2010.) savulaik uzticēja Ritai Melnacei, viņa tās arī sagatavojusi publicēšanai. Lilijas Dzenes "Izmeklētus rakstus" izdevis Teātra muzejs un apgāds "Mansards". Rita Melnace stāsta un lasa kopā ar Gundaru Āboliņu. Raidījumu atbalsta:

Labs aktieris reti kad esot labs rakstnieks. Un otrādi. Jaunā Maskavas aktiera Grigorija Služiteļa gadījums šo likumsakarību apgāž. Viņa debijas grāmata "Savēlija dienas" burtiski atdzīvojas krāsainās ainās no kaķa skatu punkta. Tā nav parādes Maskava, tie nav parādes cilvēki, ar kuriem iepazīstina kaķis Savēlijs. Kaķiem asistējot, Savēlija dienas no krievu valodas tulkojusi Renāte Punka. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Kinorežisora Federiko Fellīni grāmata "Veidot filmu" apstiprina, ka miglā var peldēt, kinokadrs var turpināties zvaigžņotās debesīs, brīnumainā klusumā jūrā var krist sniegs. Nekas nav neiespējams. Gundars Āboliņš atceras kinozinātnieces Valentīnas Freimanes lekcijas par Fellīni filmām, lasa, ko režisors domājis par žurnālistiku, personāžu tapšanu, televīziju un radio. Viņam nākas lasīt arī Italo Kalvīno ļoti garos teikumus, jo tieši Kalvīno Federiko Fellīni lūdzis uzrakstīt eseju ievadam. Federiko Fellīni " Veidot filmu"  no itāļu valodas tulkoja Līva Trektere un Jana Bērziņa, eleganti melnbaltu estētiku grāmatai radīja Artis Rutks, izdeva "Aminori".   Raidījumu atbalsta:

Kad Akmentiņš meklē Ezeriņu, viņš mūs vadā pa skolām un krogiem, pa kapiem un neuzrakstītiem dzejoļiem, bet beigās atzīstas, ka rakstniekam par rakstnieku romānu rakstīt ir traki nepateicīgs uzdevums. Andra Akmentiņa romāns "Meklējot Ezeriņu" par Jāni Ezeriņu iznācis romānu un monogrāfiju sērijā par latviešu klasiķiem "Es esmu...". Fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Izdevusi Dienas Grāmata. Raidījumu atbalsta:

„Panorāmas” žurnāliste Maija Migla-Streiča ir tik pazīstama no televīzijas sižetiem, tomēr izrādās – ļoti nepazīstama, jo to, ka pirms televīzijas viņa kā Maija Līcīte rakstījusi dzeju, droši vien zina tikai tuvākie draugi. „Matildes gadsimts” ir viņas pirmais romāns, kurā dažus savus senčus autore sauc vārdos, citiem dod jaunus vārdus. Tikai Liepāja ir Liepāja, un vecmamma Matilde ir Matilde. Sarunājoties ar autori Maiju Miglu-Streiču, lasām viņas romānu „Matildes gadsimts”. Maijas Miglas-Streičas romānu "Matildes gadsimts" izdevis apgāds „ Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Igauņu mākslinieka Oskara Kallisa glezna „Drudzis” bija viena no kuratora Rūdolfa Rapeti izvēlētajām gleznām izstādei „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”. Diezin vai igauņu mākslinieks, kurš nodzīvoja tikai 25 gadus garu mūžu, varēja iedomāties, ka viņa glezna kādreiz būs skatāma Parīzē, Orsē Mākslas muzejā. Diezin vai viņš varēja iedomāties, ka viņa dzīve un gleznas rosinās igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku uzrakstīt Kallisa fiktīvo dienasgrāmatu „Zilais, ragainais dzīvnieks”. Fikcijās un īstenībās, lasot Andrusa Kivirehka grāmatu, būsim kopā ar tulkotāju Maimu Grīnbergu. Andrusa Kivirehka darbu „Zilais, ragainais dzīvnieks” izdevis apgāds „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Valentīnes Lasmanes atmiņas kalpojušas par pamatu vēsturisko notikumu rekonstrukcijai gan režisora Pētera Krilova filmā „Uz spēles Latvija”, gan zviedru režisora Ulles Hēgela vēsturiski dokumentārajā filmā „Pēdējā laiva uz Jūrkalni”. Viņas dzīvesstāsts grāmatā „Nakts jau nav tikai gulēšanai” sniedz ieskatu 102 gadus garā mūžā. Radio mazajā lasītavā lasām fragmentus un sarunājamies ar literatūrzinātnieci Aiju Priedīti, kura palīdzējusi orientēties Valentīnes Lasmanes Zviedrijas dzīves norisēs un ir viena no grāmatas zinātniskajām redaktorēm. Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts „Nakts jau nav tikai gulēšanai” izdots apgādā „Mansards” Gaita Grūtupa literārajā apdarē. Ar šo grāmatu LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija „Dzīvesstāsts” un apgāds „Mansards” aizsāk mutvārdu vēstures sēriju „Bezbailīgie”. Valentīnes Lasmanes dzīvesstāstu var klausīties arī Radioteātrī. Raidījumu atbalsta:

„Anšlavs gan tā neteiktu, tieši tā Anšlavs un Veronika būtu varējuši ironizēt, viņi varētu vēl trakāk!” šie un citi izteikumi radušies pēc Laimas Kotas grāmatas „Cilvēks ar zilo putnu” izlasīšanas. Izvēloties laika sprīdi, par kuru Anšlavs Eglītis pats ir rakstījis vismazāk, Laima Kota rada savu literāri teatrālo versiju par pieciem trimdas gadiem pēc Otrā pasaules kara Vācijā mazā švābu pilsētiņā. Tur raksta, glezno, ēd, errojas un apceļas Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa. Laima Kota uzmanīgi lasījusi gan Anšlava Eglīša skopos dienasgrāmatas ierakstus, gan tā laika trimdas presi. Autore pati ir arī ilustrāciju autore. Laimas Kotas romāns par Anšlavu Eglīti „Cilvēks ar zilo putnu” izdots latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā „Es esmu…". Grāmatu izdevusi "Dienas grāmata". Raidījumu atbalsta:

Gruzijā ir tāda paraža – ja nav līķa, tad apglabā nelaiķa mantas, bet, ja nekas nav palicis pāri, tad vīnogulāju… „Apbedītais vīnogulājs” ir grāmata par paaudzi, kuru apzīmogoja gruzīnu-abhāzu karš. Gruzīnu puiša Malhaza Džadžanidzes dienasgrāmata, latviešu žurnālista Artura Jurkeviča literārais teksts un tulkotāja Ilmāra Zvirgzda kopdarbs grāmatā „Apbedītais vīnogulājs”. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

„Annas stāstos” „Aģentūra” nav reklāmas aģentūra, bet laimes indikators rāda reālu laimes līmeni. Visām sievietēm ir Anna vārdā, bet vīriešiem ir visādi vārdi. Slepkavība, iespējams, nemaz nav tik briesmīga, bet tik un tā – visi alkst siltuma. Arvis Kolmanis neiebilst, ka sievietes daba ir neizdibināma, taču ir vērts to papētīt, kaut vai ar prozas līdzekļiem. Provokācijas un paradoksi Arvja Kolmaņa „Annas stāstos”. Grāmatu izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Tulkotāja Silvija Brice pati mazliet ironizē, ka tagad ir „baigā rakstniece”, jo iznākusi viņas grāmata „Baigās piezīmes”. Savukārt šīs piezīmes esot baigas tāpēc, ka pārlieku vaļsirdīgas. Silvijas Brices „parkā uz soliņa atstātās piezīmes” lasa Gundars Āboliņš. „Baigās piezīmes” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Vladimirs Zismans ir mūziķis, kurš strādājis gan operā, gan simfoniskajā orķestrī, piedalījies vairākos mūziklos. Viņš rakstījis recenzijas un esejas, grāmatu bērniem „Orķestris un tā iemītnieki”, bet Gundara Āboliņa uzmanību piesaistīja viņa asprātīgā grāmata "Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs". Zismana darbu latviski tulkojis un fragmentus priekšā lasa Gundars Āboliņš. Izdod „Upe tuviem un tāliem”.   Raidījumu atbalsta:  

Reiz satikās dižciltīgas itāliešu dzimtas atvase – rakstnieks Džezepe Tomazi di Lampedūza ar Vidzemes muižnieku dzimtas baronesi Aleksandru fon Volfu. 1932. gada 24. augustā šie abi cilvēki salaulāti, tikmēr Stāmerienas apkārtne sniedza romāna „Gepards” autoram mieru, klusumu un apceres iespēju. „Vienā likteņdejā savijušies mūži” ir Ilzes Lecinskas un Džoakīno Lancas Tomazi grāmata par Aleksandru fon Volfu un rakstnieku Džuzepi Tomazi di Lampedūzu. Saruna ar filoloģi Ilzi Lecinsku ne tikai par vēsturi un literatūru, bet arī par Stāmerienas pili un vēl neatbildētiem jautājumiem.   Raidījumu atbalsta:

Vidēji turīgas Rīgas vāciešu ģimenes atvase – Dagmāra Kopštāla – laika posmā no 1917. līdz 1923. gadam rakstījusi dienasgrāmatu, protams, vācu valodā. Viņa fiksējusi notikumus no sava – pusaugu meitenes – skatu punkta. Vēsturisko notikumu karkasam šie pieraksti piešķir emocionālu dzīvīgumu. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis stāsta gan par to, kā viņa rokās nonāca šī dienasgrāmata, gan – par ko tā likusi domāt. „Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatu” lasa Ojārs Spārītis un Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Ingas Ābeles stāstu krājumā „Balta kleita” deviņos stāstos sastopas deviņas sievietes. „..Sapņos šīs sievietes skata sevi baltā kleitā. Varbūt tā ir kāzu, varbūt- mirstamā kleita, un apokalipse ir iespējama jebkurā mirklī, jebkurā vietā, jebkurā prātā”, tā par šo grāmatu raksta Guntis Berelis. Fragmentus no Ingas Ābeles stāstiem lasa Gundars Āboliņš. Izdevusi „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:  

Lietuviešu rakstnieces Kristīnes Sabaļauskaites jaunākais vēsturiskais romāns „Pētera imperatore” ir pirmā diloģijas grāmata, kas vēsta par Martas Skovroņskas – cara Pētera I sievas un Krievijas pirmās imperatores Katrīnas I – pēdējo mūža diennakti, kuras laikā viņa atceras, murgo, sarunājas. Tas ir arī stāsts par Austrumu un Rietumu kultūru un mentalitāšu sadursmi šajā laulībā. Romānu „Pētera imperatore” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Maikla Ondatjes romāns, kara drāma „Angļu pacients” ieguva Brukera balvu, bet filma, kas uzņemta pēc šī romāna, saņēma „Oskarus”. Cits Maikla Ondatjes romāns „Ēnas pār Temzu” stāsta par Londonu pēc 1945. gada, kad kara pagātne vēl nav pagātne konkrētiem cilvēkiem. Tulkotāja Māra Poļakova šo grāmatu atrada, izlasīja un ieteica izdot izdevniecībai „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

"Lietas, kas krīt no debesīm" ir somu rakstnieces Seljas Ahavas otrā grāmata. Tā saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu. Šajā romānā sastopam meiteni, kuras mammai trāpa no debesīm krītošs ledus gabals, sievieti, kura divreiz ieguvusi lielo laimestu, vīrieti, kuram piecas reizes iespēris zibens. Gundars Āboliņš lasa romānu "Lietas, kas krīt no debesīm", bet tulkotāja Maima Grīnberga stāsta par Selju Ahavu. Raidījumu atbalsta:

Kurš bijis pirmais kolekcionārs? Ko kolekcionēja vācbaltieši? Kā notika grāmatu un mākslas darbu izsoles 90. gadu Latvijā? Par to visu, kā arī par to, kas ir „palimpsests”, var uzzināt Pētera Bankovska grāmatā par kolekcionārisma vēsturi. Pētera Bankovska grāmatu "Palimpsests. Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā" izdevis „Neputns”. Raidījumu atbalsta:

Kmīns kuras un sprakšķ, krēsli salikti, grāmatas arī. Tobrīd ir pieci pēcpusdienā, laiks, kad varēts nākt pie Imanta iedzert tēju. Šoreiz viņš ir kaut kur izgājis, bet ļoti klātesošs. Un varam sākt. Imanta Ziedoņa muzejā - vasaras mājā "Dzirnakmeņi" Murjāņos, kur sagaida Ance Caune. Radio mazā lasītava aizceļojusi uz Murjāņiem kopā ar rakstnieci, valodnieci, literatūrzinātnieci Lalitu Muižnieci, izdevēju un apgāda "Mansards" vadītāju Jāni Ogu un, protams, uzticamajiem lasītājiem. Aktieris Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Lalitas Muižnieces darbiem „Pēdas” un „Melita Rīgā”, kā arī Imanta Ziedoņa dienasgrāmatas un dzeju. Raidījumu atbalsta:  

Stāsts par Melāniju Vanagu, kuru 4. septembrī atcerējāmies 115. jubilejā, nav tikai stāsts par Sibīriju, izsūtījumu, par  izdzīvošanu un spēju dzīvot pēc tam. Tas ir stāsts par izcilu valodu, darba spējām, Amatas novada mīlestību un cieņu pret savu dzimtu. Un tas viss domājot par tiem, kuri nāks pēc viņas. Varbūt noderēs. Radio mazā lasītava ceļo uz Amatas pamatskolu, kur Melānija Vanaga sāka iet 1.klasē. Tagad tur iekārtota  piemiņas istaba. Senajā klases telpā Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Melānijas Vanagas rokrakstu sējuma "Mūži un mirkļi" par viņas vecvecākiem. Dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš atceras, ka reiz viņš ticies ar Melāniju Vanagu žurnāla "Avots" laikos, un stāsta par saviem par saviem tulkojumiem no somu un igauņu valodas. Fragmentus no viņa tulkotās Andrusa Kivirehka grāmatas „Tilda un putekļu eņģelis” lasa Gundars Āboliņš. Par Melāniju Vanagu stāsta muzeja vadītāja Ingrīda Lāce, bet Andris Eglītis, kā viņš pats saka - Melānijas audžudēls, aizved uz zemnīcu, kas uzbūvēta līdzīgi tai, kādā Sibīrijas izsūtījumā dzīvoja Melānija. Raidījumu atbalsta:

Gleznotājs, kritiķis, mākslas vēsturnieks un pedagogs Uga Skulme (gleznotāja un scenogrāfa Oto Skulmes jaunākais brālis) bija ne tikai Pablo Pikaso kubisma un neoklasicisma konsekventākais sekotājs pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, bet arī, iespējams, ražīgākais mākslas aprakstītājs neskaitāmos starpkara perioda izdevumos, tā krājuma "Uga Skulme. Raksti. 1921-1940" ievadā "Formālists jaunu apvāršņu meklējumos" raksta mākslas zinātniece Stella Pelše. Gleznotāja, kritiķa, mākslas vēsturnieka un pedagoga Ugas Skulmes (1895–1963) kritiskie raksti izdoti 14 burtnīcās, tie sakārtoti hronoloģiskā secībā, sākot ar 1921. un noslēdzot ar 1940. gadu. Rakstu krājumu "Uga Skulme. Raksti. 1921-1940" izdevis apgāds "Neputns". Raidījumu atbalsta:

Pēteris Pildegovičs grāmatu "Mans Ķīnas stāsts" uzrakstījis dienasgrāmatas formā, viņš dalās ar saviem vērojumiem, kas radušies, gan strādājot par diplomātu Ķīnā, gan "Sjiņhua" aģentūrā, gan daudzajos ceļojumos pa Ķīnu, gan veidojot Lielo ķīniešu-latviešu vārdnīcu kopā ar sievu Gaļinu. Grāmatu "Mans Ķīnas stāsts" izdevis LU Akadēmiskais apgāds. Raidījumu atbalsta:

"Radio mazā lasītava ceļo". Turpinām viesoties Latvijas rakstnieku muzejos. Šoreiz kopā ar Ingunu Baueri tiekamies ar lasītājiem Vecpiebalgā, Kārļa Skalbes "Saulrietos". Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Kārļa Skalbes darbiem un Ingunas Baueres biogrāfiskajiem romāniem.   Raidījumu atbalsta:

Latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekta "Es esmu" pirmais romāns - Andra Zeibota "Krauklis" par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku iznāca pirms diviem gadiem, 2020. gadā. Romānam dots žanra precizējums "Fantāzija vēsturiskā iesaistē". Pēc ārstēšanās Šēfelda klīnikā dzejnieks nosolās nekad vairs nelietot opiju. Viņš dodas pie māsas, lai Valmierā atgūtos no Rīgas trauksmainās dzīves. Opija murgi un dēmoniski kārdinājumi savijas ar 20. gadu Rīgas dzīves ainām un dzejnieka šaubām par savu talantu. Andra Zeibota romānu "Krauklis" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Alfrēds Stinkuls padomju gados bija brīvdomīgs hipijs ar gariem matiem, kuri kalpoja gan par pazīšanas zīmi, gan nepatikšanu sākumu varas izpratnē. Viņam izdevās nokļūt Rietumos. Tagad tapusi atmiņu grāmata "Mati sarkanā vējā" ar spilgti un brīvi radītu ainu par 70.-80. gadiem Latvijā padomju varas laikā un tā laika cilvēkiem, kuri visiem iespējamiem līdzekļiem mēģināja izzināt vēsturi, lasīt tobrīd nevēlamu literatūru, klausīties mūziku, pulcēties kafejnīcās, patverties laukos vai meklēt savus "skolotājus". Alfrēda Stikula grāmatu "Mati sarkanā vējā" izdevis kultūras menedžmenta centrs "Lauska". Radio mazajā lasītavā fragmentus lasa Gundars Āboliņš, stāsta - Daina Zalāne no centra "Lauska" un autors Alfrēds Stinkuls. Raidījumu atbalsta:

Būt neparedzams – to savā stāstu krājumā „Tīģeris” centies Jānis Joņevs, taču ne pašmērķīgi. Jānis Joņevs plašāk zināms kā godalgotā un jau vairāk nekā desmit valodās tulkotā romāna „Jelgava 94” autors. Savukārt 2014.gadā kopā ar Reini Pētersonu iznāca grāmata bērniem "Slepenie svētki". Nesen izdevniecībā „Dienas Grāmata” klajā nākusi viņa jaunākā grāmata „Tīģeris”, šoreiz tie ir stāsti. Un kā piebilst pats autors, grāmata ir arī aizstāvība stāstu žanram. Ir pagājuši septiņi gadi kopš pirmā darba iznākšanas, kas arī pārlapots Radio mazajā lasītavā. Raidījumu atbalsta:

„Rakstniekam ir milzīga vara, un viņš spēj lasītāju novests kādā noteiktā stāvoklī,” pārliecināts Pauls Bankovskis. Savā jaunākajā romānā „Pasaules vēsture” autors aicina lasītāju ienirt citā realitātē, tā ir ekskursija ļoti tālā nākotnē. Grāmatas lasītājs noteikti atradīs atsauces arī uz citu autoru darbiem, ko Pauls Bankovskis ievijis apzināti, sākot ar Rūdolfa Blaumaņa „Nāves ēnā” un Antuāna de Sent-Ekziperī „Mazo princi”. Rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis savā jaunākajā romānā „Pasaules vēsture” uzbūris nākotni, kura ir ļoti līdzīga pagātnei, teiksim 19. gadsimtam, ar viensētām, dabai pietuvinātu dzīvi un tradicionālām vērtībām. Grāmatas noslēgumā minēts datējums, tā uzzinām, ka Pauls Bankovskis šo darbu rakstījis piecus gadus no 2015. līdz 2019.gadam. Paula Bankovska romānu „Pasaules vēsture” klajā laidusi izdevniecība „Dienas Grāmata”. Tieši raidījuma skanēšanas dienā, 12.jūlijā, saņēmām skumju ziņu, ka Pauls Bankovskis devies mūžībā. Raidījumu atbalsta:

„Stingrs vīrs” - tā par mākslinieku Rihardu Zariņu saka viņa daiļrades pētnieki, paša mākslinieka atmiņas joprojām noder tiem, kas vēlas iedziļināties viņa daudzpusīgajā radošajā mantojumā. Apgāds „Mansards” laidis klajā „Richarda Zarriņa atmiņas” otro, papildināto izdevumu, kas arī bagātīgi ilustrēts. Mākslinieka autobiogrāfija ir aizraujoša lasāmviela vēstures cienītājiem un pētījumu lauks zinātkāriem lasītājiem, arī mākslas zinātniekiem. Kas saista pētniekus Zariņa daiļradē, atklāj pētniece Kristīne Ducmane. Latviešu grafiķis, poligrāfijas speciālists, ekslibra pamatlicējs latviešu grafikā, daudzu Latvijai svarīgu simbolu radītājs, arī pedagogs. Mākslinieka daudzpusība ir apbrīnas vērta, un to labāk izpratīsim, lasot viņa autobiogrāfiju. Par godu mākslinieka 150 tajai jubilejai apgāds „Mansards” 2019.gadā laidis klajā „Riharda Zarriņa atmiņu” otro, papildināto izdevumu. Riharda Zariņa nozīmīgumu Latvijas mākslas kopainā iezīmē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Zariņa atmiņu grāmatas ieceres autors un īstenotājs ir viņa mazdēls Aivars Celmiņš, grāmata ir arī bagātīgi ilustrēta, pārstāvot visus žanrus, kuros mākslinieks darbojies. Raidījumu atbalsta:

Negara Džavadi ir Irānā dzimusi franču rakstniece, scenāriste un kinorežisore, pie mums iznācis viņas pirmais un jau daudzas godalgas guvušais romāns "Dezorientāliste". Savā pirmajā literārajā darbā autore meistarīgi savij 20.gadsimta Irānas vēsturi ar pašas senču aizraujošo hroniku. Jāņa Rozes apgāda vadītāja Renāte Punka uzsver, lai arī romāna tēma mums ir svešāda, tieši tāpēc ārkārtīgi interesanta. Raidījumu atbalsta:

Pateicība ceļam – tā rakstniece Kristīne Ulberga īsi formulē, kāpēc rakstījusi romānu „Kariete uz Santjago”. Šī ir Kristīnes Ulbergas sestā prozas grāmata. 2015.gadā rakstniece nostaigāja Santjago svētceļojuma 900 kilometrus, un šis ceļojums arī ir grāmatas sižeta pamatā. Turklāt rakstot Kristīne Ulberga ceļu izgājusi it kā otrreiz. Romāns iznācis izdevniecībā „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

Elegants, intelektuāls kriminālromāns, slepkavības un augstākās matemātikas mikslis, lielisks spriedzes romāns, tā dažādos pasaules izdevumos raksturots argentīniešu rakstnieka Giljermo Martinesa romāns „Slepkavības Oksfordā”. Savukārt kāda lasītāja Latvijā interneta komentārā par šo grāmatu raksta: „Interesanta, bet daudz informācijas par matemātiku. Valoda laba, beigas ar pārsteigumu”. Šis kriminālromāns guvis gan lasītāju, gan kritikas atzinību, tulkots daudzās pasaules valodās. 2003.gadā par šo darbu autors ieguvis prestižo "Planeta Prize" balvu. 2007.gadā pēc šā darba uzņemta arī filma. Latvijā kriminālromāns apgādā "Zvaigzne ABC" iznāk atkārtoti, jo pavisam drīz sekos rakstnieka jaunākais darbs „Slepkava Alise” latviešu valodā, ko tulkojis Edvīns Raups un kurā turpina darboties jau iepazītie varoņi. Arī autora mīlestība pret literatūru un matemātiku ies roku rokā. Par Giljermo Martinesa darbiem stāsta apgāda "Zvaigzne ABC" redaktore Kristīne Kupce. Raidījumu atbalsta:

Grāmata "Livonijas debesis" ir tiešs apliecinājums Baltijas literātu sadarbībai. Divi atšķirīgi rakstnieki latviete Inga Žolude un igaunis Tīts Aleksejevs pastāsta katrs savu stāstu, tomēr tajos ir daudz vienojoša - Livonija, pirmie Bībeles tulkotāji, reālas personas. Grāmatā skarta arī tulkošanas tēma, tāpēc uzklausām ne tikai Ingu Žoludi, bet arī Tīta Aleksejeva stāsta "Adrians" tulkotāju Maimu Grīnbergu. "Livonijas debesis" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Muzikoloģes Daigas Mazvērsītes interese par latviešu populāro mūzika ir noturīga un profesionāla. Tagad top latviešu populārās mūzikas vēstures grāmata, kuras 1. sējumā atainots laikaposms no 20. gs. 20. – 60. gadiem, no Alfrēda Vintera līdz Zigfrīdam Račiņam. Fragmentus no grāmatas „Melnbaltās dziesmas” lasa Gundars Āboliņš. Izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumuu atbalsta:  

„Perfektā teikuma nāve” bija pirmais Reina Rauda romāns, kas iznāca latviešu valodā. Tagad – „Rekonstrukcija”. Pēc anotācijas spriežot, tas varētu būt detektīvromāns, Enns Patriks cenšas noskaidrot savas meitas nāves patiesos apstākļus. Vai tas ir detektīvs? „Radio mazā lasītava” sarunājas ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu  Grīnbergu. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Grāmata ir kas vairāk  par autobiogrāfiju, - tie ir ASV pirmās lēdijas Mišelas Obamas memuāri „Izaugt”. Baltā nama popularitāte, sieviešu tiesības, veselīgs un sportisks dzīvesveids… Droši vien varētu turpināt Mišelai Obamai svarīgo tēmu loku. Ko par Mišelu Obamu domā grāmatas tulkotāja Kārina Pētersone, par to klausieties „Radio mazajā lasītavā”. Mišelas Obamas memuārus „Izaugt” izdevusi „Zvaigzne ABC”.  Raidījumu atbalsta:

Režisoru Vili Lapenieku mēs zinām pēc filmas "Zvejnieka dēls" ar Pēteri Lūci centrā. Viļa Lapenieka dzīve bijusi ļoti raiba, mazmeita Sarma Lapenieks - Rosenberga stāsta, ka viņas "Papaps vienmēr strādājis un vienmēr atgādinājis, ka mākslas mērķis ir iedvesmot publiku uz labo un skaisto". Tagad apgāds "Madris" laidis klajā Viļa Lapenieka grāmatu "Dullā Daukas piezīmes". Par Vili Lapenieku runājam ar kinozinātnieku Agri Redoviču, bet piezīmes lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Šajā grāmatā - "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" - autors Italo Kalvīno met vārdu cilpas un spēlējas ar lasītāju, apvienojot 10 romānu sākumu un liekot klāt vēl vienu ietvarromānu, kurā darbojas Lasītājs un Lasītāja. Gundars Āboliņš tiekas ar tulkotāju no itāļu valodas Daci Meieri. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Vācbaltiešu autora Ernsta fon Menzenkampfa grāmatu „Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē” no vācu valodas tulkojis Pēteris Bolšaitis, kuram vācu valoda bijusi „mājas valoda”, bet profesija – ķīmiķis. Pēc aiziešanas pelnītā atpūtā viņš sācis tulkot vācbaltiešu literatūru – Fēgezaka romānus „Senči un pēcteči”,  kā arī „Baltiešu gredzenu”. „Cilvēki un likteņi senajā Līvzemē” ir viņa jaunākais tulkojums, izdevusi „Laika grāmata”. Tiekamies ar tulkotāju Pēteri Bolšaiti, fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

„Radio mazā lasītava ceļo” uz  Džūkstes pasaku muzeju kopā ar tulkotāju Daci Meieri un Žaumes Kabrē grāmatu „Es atzīstos”.  „Es atzīstos” ir gara mīlestības vēstule, ko raksta kāds, kurš gadu gadiem bijis spiests dzīvot vientulībā starp senām grāmatām un neizsūdzētiem noslēpumiem. No katalāņu valodas to tulkojusi Dace Meiere, izdevis „Mansards”. Džūkstes pasaku muzejā satiksit arī muzeja vadītāju Ditu Silavu un Tukuma muzeja vadītāju Agritu Ozolu. Raidījumu atbalsta:

Viss sākās no nosmulētas kartona dokumentu mapes, kuru kāds vīrs iedod Tālivaldim Margēvičam. Tagad ir tapis romāns „Zirgu gaļas pārdevējs” par galvenā varoņa Pētera Kalēja dēku pilno dzīvi. 1905. gads, mūža izsūtījums Sibīrijā un pēc tam – neticams joņojums apkārt pasaulei. Piedzīvojumu pilno romānu „Zirgu gaļas pārdevējs” lasām kopā ar autoru, izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Šīs grāmatas galvenie varoņi ir komponists Emīls Dārziņš, tulkotāja Marija Stalbova-Eglīte, rakstnieks, latviešu dekadentu vadonis Viktors Eglītis. Šajā stāstā jūs varat sastapt vēl citus 20. gadsimta sākuma Latvijas inteliģences pārstāvjus. Maija Krekle, kura rakstījusi arī par Austru Skujiņu, šoreiz ir autore grāmatai par Emīlu Dārziņu „Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību”. Izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:

Balti izlaižas kārībās, kur un kad vien iespējams. Ilgi svētki, garas, tīksmīgas runas, - tā raksta Dzintars Sodums. Viņa „Kapātas esejas”, dažādu gadu raksti , ieskats sarakstē ar Jāni Krēsliņu senioru, kā arī atdzejojumi publicēti grāmatā „Post scriptum”. Grāmatā arī Noras Ikstenas eseja par Dzintaru Sodumu „Viņpuse. Viņpusē. Viņā pusē.” Ar Noru Ikstenu runājam par Dzintaru Sodumu, valodu un literatūru. Dzintara Soduma „Post scriptum” izdevusi „Dienas Grāmata”. Raidījumu atbalsta:

1.decembrī „Radio mazā lasītava ceļo” uz Raiņa un Aspazijas vasarnīcu kopā ar tulkotāju un izdevēju Intu Geili. Gundars Āboliņš lasa fragmentus no Sagānas grāmatas „Manas labākās atmiņas”, savukārt Raiņa atmiņu grāmata ir par Kastaņolu. Lasām arī to. Un sarunājamies par lasīšanu un klausīšanos. Raidījumu atbalsta:

Kārlis Pētersons ir pirmais ievērības cienīgais latvietis Īrijā, viņa uzvārds vēl šodien lasāms Dublinas uzņēmuma "Kapp and Peterson" nosaukumā. Viņš Īrijā ieradās aizpagājušā gadsimta otrajā pusē, paziņojot , ka viņam ir zināms, kā ražot vislabākās pīpes. Kārļa Pētersona dzīvesstāstu pētījusi un aprakstījusi žurnāliste Sandra Bondarevska. Viņas grāmatu "Pētersoni Īrijā" izdevusi "Laika Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Šoreiz "Lasītava" ciemojas Neretas "Riekstiņos" - Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā. Kopā ar Gundaru Āboliņu ar lasītājiem tiekas rakstnieks Osvalds Zebris. Lasām fragmentus no Zebra jaunākā romāna jauniešiem "Māra" un no Jāņa Jaunsudrabiņa darbiem. Raidījumu atbalsta:

Domājot gan par savu māti - aktrisi Viju Artmani, kurai 21. augustā būs 90. dzimšanas dienā, gan par Latviju, dziesminieks Kaspars Dimiters radījis atskaņu dienasgrāmatu. Viņš runā par sev svarīgām tēmām - zudušo Latviju, zudušo cilvēku, zudušām vērtībām, par vārdiem, vēstulēm un saskarsmi. Kaspars Dimiters - "Mātes Latvijas vēstule. Atskaņu dienasgrāmata". Raidījumu atbalsta:

Leona Brieža romānam "Vilcene un atraitnis" piemīt maģisks un emocionāli dziedinošs spēks. Lai atgūtos no zaudējuma, atraitnis viens pats vada laiku Rumānijas Karpatu kalnos un nakšņo pamestā mednieku būdā. Mežonīgajos klaiņojumos viņa vienīgā pavadone un sarunu biedrene ir vilcene, kuru viņš dēvē par mežalaņķīti, - tā raksta Liāna Langa. Maģiski harmoniski autors veido pārejas no realitātes uz atmiņām un pārdomām. Poētiskā valoda veltīta gan cilvēkam, gan vilcenei, gan augiem un putniem. Sarunā par romānu tiekamies ar dzejnieci Liānu Langu. Leona Brieža romānu "Vilcene un atraitnis izdevusi "Dienas Grāmata. Raidījumu atbalsta:

Daudzu gadu garumā notikušas sarunas ar režisoru un aktieri Alfrēdu Jaunušanu, noturīga interese par Nacionālo teātri, presē publicētās kritikas un citi materiāli tagad pārtapuši grāmatā "Labdien un sveiki! Alfrēds Jaunušans". Grāmatas stāsts veidots pirmajā personā, bet autore Inta Kārkliņa apzināti palikusi režisora ēnā. Grāmatu par Jaunušanu izdevusi izdevniecība "Latvijas Mediji". Raidījumu atbalsta:

Grāmatas "Latviešu Brazīlijā. Vārpas kolonija" autore Nora Vilmane Brazīlijā pirmoreiz nonāca 1987. gadā, ciemojoties pie latviešiem. Stāstot par to, kā Brazīlijā dažādos laikos gan ekonomisku, gan reliģisku apsvērumu dēļ nonāca latvieši, Nora Vilmane liek domāt arī par mūsdienu aizbraukšanu. Priekšvārda autore Janīna Kursīte atzīst, ka "Vārpas ciems nav pazudis no Brazīlijas kartes arī mūsdienās, lai gan iedzīvotāju skaits tajā ir neliels. Vārpas fenomens ļauj miniatūrā paraudzīties uz latviešu izceļošanu gadsimtu gaitā." Grāmatu izdevis "Madris". Raidījumu atbalsta:

Pagājušajā piektdienā bijām Tērvetē, Annas Brigaderes muzejā „Sprīdīši”, līdzi ņemot arī tikko iznākušo grāmatu par zemgaļiem vēstures faktos un kino leģendā „Nameja gredzena kods”. Viena no grāmatas līdzautorēm Ilze Zveja arī saņēma jautājumu no kāda gados jauna klausītāja, cik ilgā laikā tādu grāmatu varot uzrakstīt. Bet mazāk zināmus Annas Brigaderes darbus bija izvēlējusies muzeja saimniece Rasma Rapa. Un tā – „Radio mazās lasītavas” komanda ar Gundaru Āboliņu - Tērvetē. Plašāku ieskatu Tērvetes notikumos, kad skanēs arī fragments no „Nameja gredzena koda” klausieties šajā raidījumā. Raidījumu atbalsta:

Tomu Kreicbergu iepazinām kā angliski rakstošu fantāzijas stāstu autoru, tagad viņš pievērsies finanšu pasaulei un raksta, bet pirms tam studēja afrokubas dejas Havanā. Kubas iespaidā arī radusies grāmata "Havanas kaķu karalis", kuru Toms Kreicbergs tāpat rakstīja angliski. Latviešu valodā to tulkojusi Ieva Melgalve. Izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīvesstāstā var atrast daudzas savam laikam revolucionāras idejas medicīnā, bērnu humānismā un sabiedrībā. Desmit gadus viņš bija Rīgas Bērnu slimnīcas galvenais ārsts, uzņēmās Raiņa un Aspazijas privātārsta pienākumus. Daudzas mātes savus bērnus auklējušas pēc viņa grāmatas. Vēsturniece Rita Grāvere radījusi bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīves stāstu "Carpe diem! Satver dienu!". Nosaukumā autore likusi paša Nīmaņa daudzkārt pieminēto seno romiešu saukli. Grāmatu izdevis "Mansards". Raidījumu atbalsta:

Par autori Inesi Dreimani ir svarīgi zināt, pat vēl neatverot viņas romānu „Vēstule ar pielikumu”. Viņa ir vēsturniece, kura strādā Okupācijas muzejā un pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Daudzi no viņas gaida monogrāfiju, bet radās romāns. Tā vērtību un pamatu rada dokumentālie pētījumi. „Vēstuli ar pielikumu” var lasīt arī kā mīlestības romānu, kuram vēsture radījusi traģiskas korekcijas. Ar Inesi Dreimani sarunājas un fragmentus lasa Gundars Āboliņš. „Vēstuli ar pielikumu” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Oskara Stroka muzikālā darbība caurvij Latvijas vēsturi un kultūru nozīmīgākajos 20. gadsimta pagrieziena punktos. Daugavpilī dzimušais „Tango karalis” radījis pētnieka interesi muzikologam Jānim Kudiņam. Tapusi aizraujoša monogrāfija ar pieturas punktiem Daugavpilī, Pēterburgā un Rīgā. Par „Tango karali” un Rīgas izklaides vietām ar pētījuma autoru sarunājas un fragmentus priekšā lasa Gundars Āboliņš. Jāņa Kudiņa monogrāfiju „Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums” izdevis apgāds „Zinātne”.  Raidījumu atbalsta:

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš pats raksta, ka „šo grāmatu varētu saukt par ceļvedi pa rakstnieka vēl neizdzisušajām pēdām”. Grāmata „Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” veidota kopā ar rakstnieka meitu Ingu Skujiņu. Gan par labi pazīstamiem un ne tik pazīstamiem Zigmunda Skujiņa darbiem, gan par sānsoli Radio un televīzijas padomē lasa Gundars Āboliņš, komentē Inga Skujiņa. Zigmunda Skujiņa grāmatu „Aplikācija par rakstnieku un laikmetu izdevusi „Lasītava”. Raidījumu atbalsta:

Tulkotāja Māra Poļakova šogad bija nominēta Latvijas Literatūras gada balvai par romānu, kas tulkots no ivrita - Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana "Bārā ienāk zirgs". Romāns ir pārbaudījums tulkotājam, jo liela daļa teksta ir komiķa Dova Grinšteina stand-up izrāde nelielā Izraēlas pilsētiņā, uz kuru viņš ir uzaicinājis savu bērnības dienu draugu, tagad pensionētu tiesnesi Avišaju Lazaru. Kas un kāpēc - Dāvida Grosmana romānā "Bārā ienāk zirgs". Lasa un sarunājas tulkotāja Māra Poļakova un aktieris Gundars Āboliņš. Romānu izdevis Jāņa Rozes apgāds. Raidījumu atbalsta:

Inga Jēruma pati ir "teātra bērns", viņas mamma ir Dailes teātra aktrise Velta Krūze. Un Gundars Āboliņš ir "teātra bērns", jo viņa vecāki ir Jaunatnes teātra aktieri Vera Singajevska un Tālivaldis Āboliņš. Grāmata "Teātra bērni" šoreiz gan ir par tiem, kuru bērnība un vecāki saistīti ar teātri, bet paši skatuvi nav izvēlējušies par savu profesiju. Ingas Jērumas grāmatā "Teātra bērni" atklātas un ne tik atklātas intervijas ar bērniem, kuri auguši teātrī, bet dzīvē izvēlējušies citas profesijas. Izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Ir pilnīgi skaidrs, ka igauņu literatūrzinātnieks un rakstnieks Jāns Undusks nespēj uzrakstīt parastas ceļojuma piezīmes, pat tad, ja draugi par to vienojas. Tāpēc tekstus "Ceļojums, vārdā Spānija" Undusks nosauc par "Neizdevušās piezīmes". Protams, viņu iedvesmo reāls ceļojums uz Spāniju, bet tekstos valda Baskzemes anarhisti, Katalonijas sirreālisti, Avilas Terēze, Dons Kihots… Tulkotāja Maima Grīnberga un aktieris Gundars Āboliņš arī dodas neparedzamā valodas ceļojumā. Jāna Unduska grāmatu "Ceļojums, vārdā Spānija" izdevis "Neputns". Raidījumu atbalsta:

Rakstnieks Svens Kuzmins ar mākslinieka izglītību un etīžu teātra pieredzi azartiski metas spēlē , ko sauc "Radio mazā lasītava", skaļi lasot ziņas no "Hohmas Vēstneša", Gundaram Āboliņam atstājot garšīgos stāstus par Paulas tanti un latvju sētu tālienē. Svena Kuzmina pirmo romānu "Hohma" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:

Ja jūs kādreiz esat garšojuši Zahera torti vai vismaz dzirdējuši par to, tad tagad kādā grāmatā ir iespēja uzzināt, kas bija Zaheri un kāda bija viņu viesnīca Vīnē. Un tā nebūs pavārgrāmata. Tas ir Rodikas Dēnertes romāns ar kārdinājumu "Zahera viesnīca". Labi pazīstot Vīni, tulkotājai Silvijai Bricei savukārt bijis kārdinājums šo romānu ar vēsturiskiem un izfantazētiem tēliem, ar viesnīcas, operas un monarhu noslēpumiem, ar mīlas intrigām un leģendām iztulkot latviski. Rodikas Dēnertes romānu "Zahera viesnīca" izdevusi "Zvaigzne ABC". Vīnes smalkumus ar Silviju Brici pārspriež Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Šis gads bija neticams, bet tas tomēr notika - Kannu kinofestivālā tika demonstrēta Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtā filma "Četri balti krekli". Režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis viesojās Kannās, bet Agnese Zeltiņa viņus fotografēja uz jahtu fona. Varbūt zīmīgi, jo viena no Rolanda Kalniņa nenotikušajām filmām ir "Jahtu sauca Žanna". Arī par to rakstīts grāmatā "Rolanda Kalniņa telpa". Tās sastādītājas Kristīne Matīsa un Agnese Zeltiņa iesaka Gundaram Āboliņam fragmentus no dažādu autoru tekstiem, arī no Rolanda Kalniņa dienasgrāmatām. Raidījumu atbalsta:

Aktieris Uldis Pūcītis ar pārtraukumiem ir rakstījis dienasgrāmatas. No 1948. līdz 2000. gadam. Tās ir saglabājušās. Pirmie ieraksti pieder vienpadsmitgadīgam skolniekam, pēdējie - aktierim un režisoram dzīves pēdējā gadā. "Vai Uldis Pūcītis būtu gribējis, lai viņa dienasgrāmatas tiktu publiskotas? Noliedzis viņš to nav, turklāt ir apsvēris memuāru rakstīšanu..", - tā raksta "Ulda Pūcīša Dienasgrāmatas" izdevusī žurnāliste Māra Vilde. Par savu bijušo kolēģi Uldi Pūcīti sarunājas aktieri Tamāra Soboļeva un Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Kuru no 99 nodaļām lai lasa? Ir gandrīz neiespējami izvēlēties, jo Žorža Pereka mūža darbs "Dzīve lietošanas pamācība" ir grāmata puzle, kura mūs ieved kādā Parīzes namā. No pagraba līdz mansardam. Mums ļauts ieskatīties visās telpās, to iemītniekos, viņu dzīvēs, pagātnes drāmās un noziegumos, kuriozos atgadījumos un mīklās. Parīzes rakstnieka Žorža Pereka romāns "Dzīve lietošanas pamācība" iekļauts 20. gadsimta nozīmīgāko grāmatu sarakstā. No franču valodas tulkojuši Gita Grīnberga un Dens Dimiņš. Izdevis "Mansards". Raidījumu atbalsta:

Guntis Berelis ir teicis, ka "Arvis Kolmanis ir paradoksu meistars, un šo nekādi nedefinējamo un pagalam ēterisko substanci viņš spēj saskatīt vispēdīgajā sīkumā - gan esamībā, gan literatūrā. Vai Berelim ir taisnība? Varat pārbaudīt, lasot Arvja Kolmaņa stāstus grāmatā " Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas". Ar Arvi Kolmani sarunājas un stāstu fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Nekad gan nevarot zināt, kādā intonācijā stāsts beigsies… Raidījumu atbalsta:

Kristofs Onodibio ir franču rakstnieks un žurnālists. Parīzē ar viņu sarunājas mūsu kolēģe Ina Strazdiņa un iesaka mums izlasīt viņa grāmatas "Ienirt" un "Ticēt brīnumainajam". Mēs lasām. Onodibio grāmatu "Ticēt brīnumainajam". To no franču valodas tulkojusi Vineta Berga, izdevusi "Zvaigzne ABC", lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Andra Akmentiņa "Skolotāji" noslēdz vēsturisko romānu sēriju "Mēs.Latvija.20. gadsimts". Piecdesmito gadu beigas un sešdesmito sākums. Hruščova atkusnis. Lauku skolotāji, kuriem nākas pārdzīvot varas maiņas. Par "Skolotājiem" stāsta autors Andris Akmentiņš, fragmentus lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Otomārs Kalpiņš dēvēts par Ragaciema jūras karali. Savā gandrīz 20 gadu garumā rakstītā hronikā viņš stāsta par savu mūžu, par stāstiem, kuri dzirdēti no vectēva, par dzīvi Bigauņciemā, Lapmežciemā un Ragaciemā 20. gadsimtā. 12 kantorgrāmatas glabājās mājas istabaugšā, tagad tās izdotas grāmatā "Sāļumā. Par sava tēvabrāļa Otomāra Kalpiņa memuāriem "Sāļumā" stāsta Rudīte Kalpiņa. Lasa - Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Anšlava Eglīša romānā "Homo Novus" atdzīvojas pagājušā gadsimta 30. gadu Rīga un tās mākslas dzīve ar neiztrūkstošo bohēmu krodziņos un darbnīcās. Un te - no Cesvaines ienāk jaunais mākslinieks Juris Upenājs. Gaidot filmas "Homo novus pirmizrādi, "Radio mazajā lasītavā fragmentus no Anšlava Eglīša romāna "Homo novus" lasa Gundars Āboliņš, sarunājoties un smejoties kopā ar režisori Annu Viduleju. Projektu atbalsta:

Tuvojoties 1.septembrim, aktieris Gundars Āboliņš tiekas ar bērniem, kas ir aizrautīgi lasītāji - šī gada Vislatvijas Skaļās lasīšanas sacensību uzvarētāju Robertu Ozoliņu un Billes atveidotāju filmā "Bille" – Rūtu Kronbergu, lai lasītu savas mīļākās bērnības grāmatas.           Raidījumu atbalsta: