Elīna, Jānis un Uldis šoreiz "Noliktavā" pārcilā Selmas Lavrences "lietu" sociālajā medijā X, Krievijas "tīkla mārketingu" vēlēšanās Moldovā un kārtējo laika griešanu, kas mulsina ļaudis.    Epizodes gaita:  0:00 Ievads: runājam par sportu.  1:34 Kas sāp?: ChatGPT murgi; putekļsūcējs-robots un hakeri; mirušo vecmāmiņu sindroms.  12:56 Atgriežamies pagātnē - iepriekšējās nedēļas prognozes.  15:50 Smagās ziņas: Selma un dziļviltojums; Krievijas triki vēlēšanās Moldovā; kārtējā mulsinošā laika griešana.  44:06 Vieglās ziņas: Upīša piemineklis un latvieši - griezēji; Pak Jū futbola tiesnesis; sēņu zārki; Tramps vai Harisa - kurš uzvarēs ASV prezidenta vēlēšanās?  Seko šim podkāstam un pastāsti par to arī citiem! 

Gruzijā 26. oktobrī notiks parlamenta vēlēšanas, kurās izšķirsies tas, vai Gruzija atsāks tuvināšanos Eiropas Savienībai, vai tomēr ieslīgs dziļāk Krievijas rokās. Valdošā partija "Gruzijas sapnis", kas savas Maskavai simpatizējošās politikas dēļ panākusi to, ka ceļš uz Eiropas Savienību Gruzijai šobrīd faktiski ir apstājies, dažādos veidos cenšas noturēties pie varas. Gruzijas galvaspilsētā atrodas mūsu kolēģis Rihards Plūme, kurš stāsta. kāda šobrīd ir atmosfēra Gruzijā.

Atsevišķas Valsts ieņēmumu dienesta iniciatīvas reizēm raisa daudz diskusiju publiskajā telpā. Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektori Baibu Šmiti-Roķi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore un TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns.  

В этом выпуске подкаста "Drošinātājs" Владислав Задорин делится своим опытом службы в военно-морских силах Украины, защитой острова Змеиный и длительным пребыванием в плену. Он рассказывает о физической и эмоциональной реабилитации после освобождения и акцентирует внимание на ужасах, с которыми столкнулся во время плена, включая пытки, избиения и информационный вакуум. Узнайте о трудностях, с которыми сталкиваются украинские солдаты, и усилиях, направленных на их возвращение домой. с Владиславом поговорил журналист Rihards Plūme.    Это полное интервью без перевода из подкастa Латвийского радио "Drošinātājs" (“Предохранитель”), посвященный людям Украины и их сопротивлению российской агрессии.  Ссылки на полную версию подкастa можно найти здесь: linktr.ee/drosinatajs

“Es viņiem tiešā tekstā teicu - jūs esat okupanti un slepkavas. Viņi ņirgājās, sita, izvaroja. No gūsta atgriezos bez emocijām, bez spēka, invalīds,” sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas "Drošinātāja" viesis Vladislavs Zadorins - Čūsku salas aizstāvis, kurš teju divus gadus kopā ar citiem cīņu biedriem pavadījis gūstā, bet tagad cenšas panākt arī citu Ukrainas aizstāvju atbrīvošanu.   Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Par ko runā Rīgas konferences aizkulisēs? Kādēļ Turcija grib iestāties BRICS klubiņā? Moldova izvēlās Eiropas ceļu.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.  Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Rīgā 24. oktobrī norisināsies Krimas platformas trešais parlamentārais samits ar mērķi vairot starptautiskās sabiedrības izpratni un atbalstu Ukrainas neatkarībai. Drošības eksperts, bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs un Valsts prezidenta padomnieks Jānis Kažociņš intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt pauda, ka Rietumi ar palīdzību un atbalstu Ukrainai pašlaik rīkojas pārāk neizlēmīgi un lielā mērā tas attiecināms uz ASV prezidentu.

Nākamajā gadā publiskā sektoru izdevumu mazināšana turpināsies un pārmaiņas nodokļu sistēmā būs labvēlīgas uzņēmējiem. Tā Saeimas Budžeta komisijas sēdē par nākamā gada valsts budžeta projektu uzsvēra premjere Evika Siliņa no „Jaunās Vienotības”. Papildu tēriņu iespējas ir stingri ierobežotas un nebūs iespēju paredzēt vairāk līdzekļu par gadsimta projektu dēvētajam „Rail Baltica” dzelzceļa savienojumam. Saeimas Budžeta un finanšu komisija sāka darbu pie nākamā gada valsts budžeta projekta un paredzētajiem likumu grozījumiem. Ierasti šī saruna sākas ar premjeres un finanšu ministra atziņām. Nākamā gada budžetā ņemtas vērā uzņēmēju uzsvērtās problēmas un piedāvāts vienkāršots un konkurētspējīgāks nodokļu režīms. Tas attiecas arī uz atteikšanos no diferencētā neapliekamā minimuma, iedzīvotāju ienākuma nodokļu sistēmas vienkāršošanu. Budžets ir atbilde ģeopolitiskajai situācijai. Tādēļ par prioritāti izvirzītajai iekšējai un ārējai drošībai paredzēti papildu 283 miljoni eiro drošības aprīkojuma iegādei, iekšlietu dienestu algām. Uzņēmēju organizācijas uzstāja turpmāku publiskā sektora izdevumu mazināšanu. Šogad ministrijas un to padotības iestādes ierobežoja izdevumus par 50 miljoniem eiro, tos novirzīs drošības pasākumiem. Izdevumu mazināšanu nākamgad plānots turpināt, solīja premjere Evika Siliņa.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Aigaru Freimani par Latvijas politikas paaudzēm, valstiskumu un ārējo apdraudējumu. Pagājušajā nedēļā Vācijas parlamentā izskanēja informācija, ka līdz 2030. gadam Krievija varētu būt spējīga uzbrukt NATO. Tā paziņoja Vācijas drošības dienesta pārstāvji. "Personāla un materiāla ziņā Krievijas bruņotie spēki nākamās desmitgades beigās varētu būt spējīgi uzbrukt NATO," tā teica Vācijas Federālā izlūkošanas dienesta vadītājs Bruno Kāls. Krievijas tiešā konfrontācija starp Maskavu un NATO kļūst par vienu no iespējām, pieaugošie draudi no Krievijas puses. Kāda ir mūsu iekšpolitiskā uzvedība? Stiprināt aizsardzību, valstiskuma apziņu, nosargāt demokrātiju, pabeigt "Rail Baltica" – pietiekami daudz uzdevumu mazai valstij ilgtermiņā. Raidījumā saruna ar sociologu Aigaru Freimani. Vai jūs skatāties uz šo situāciju, kurā atrodas gan Vācija, gan NATO dalībvalstis, arī Latvija, kā uz tādu "force majeure" situāciju, kura prasa ārkārtas uzvedību? Aigars Freimanis: Savā ziņā, jā. Kaut kas ārkārtējs jau notiek nepārtraukti, īpaši tajās valstīs, kuras ģeogrāfiski robežojas ar Krieviju. Es domāju, izdevumi aizsardzībai, kas mums pieaug, pieaug kaimiņiem – pieaug poļiem, igauņiem, lietuviešiem, daudziem citiem. Tas ir viens tāds moments. Tajā pašā laikā nekas jau nav prognozējams. Un tie stāsti par to, ka Krievija varētu pēkšņi un negaidīti uzbrukt, tas, manuprāt, vairāk būtu izmisuma solis no Krievijas puses, jo tur tā situācija nebūt nav tik spīdoša, kā rāda viņu propagandisti. Un teikt, ka viņi desmitgades beigās, vai desmit gadu laikā varētu sasniegt tādu potenciālu, kas ļautu viņiem uzbrukt NATO dalībvalstīm, es domāju, ka tas stipri liels pārspīlējums. Vienīgais, ko viņi var izdarīt, tajā galējā izmisumā tiešām sākt mētāties ar sarūsējušām atombumbām. Es to mazliet ironiski saku, jo daudzi, arī Krievijas eksperti, kas ir pametuši Krieviju, izsaka aizdomas, ka daļa no tām bumbām var pat nepacelties gaisā. Es domāju raķetes. Tā kā sistēma ir aizlaista, un karš jau ir tas maksimālais stresa tests, ko šobrīd iziet gan Ukraina cauri, gan Rietumi, arī mēs tostarp, gan arī Krievija, protams. Kas atklāj daudz nepatīkama priekš sevis, es domāju, krietni vien vairāk nekā Ukraina, kas diezgan labi zināja, ka viņu bruņotie spēki ir ļoti dramatiskā situācijā. Īpaši 2014. gada notikumi to ļoti labi parādīja, Krimas, tā teikt, atdošana bez neviena šāviena un flotes savākšana, virsnieku masveida pāriešana, es domāju tie, kas bija Krimā, pāriešana Krievijas pusē vai pazušana no armijas. Daudzas tādas lietas, kas viņus šokēja. Domāju, ka arī 2022. gada sākums lielā mērā bija šoks, kas, protams, latviešiem mazliet glaimojoši, ka pirmie triecieni, pirmās notriektās lidmašīnas un helikopteri bija ar tiem dāvinātajiem "stingeriem", kas bija piešķirti no Latvijas puses. To man ne viens vien ukrainis, savstarpēji nesaistīts, ir uzsvēris, jo tā viņiem bija labi zināma lieta, bija sastopama medijos. Tā kā mēs varam teikt, ka esam diezgan pozitīvu iespaidu atstājuši uz Ukrainas gatavību mobilizēties, jo tieši pēc tam, kad bija šie pirmie panākumi, Ukrainas sabiedrība sāka strauji mobilizēties, viņi bija spējīgi to izdarīt. (..) Jūs bijāt viens no tiem, kas 2008./ 2009. gadā par tā laika ekonomisko krīzi Latvijā teicāt, ka tie ir izteikumi, ko politiķi saka, ka mēs neko nevaram darīt, daudz kas ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ka tie ir tādi truli. Šajā brīdī mēs vairs nevaram tā teikt. Aigars Freimanis: Karš nav truls. Ne tajā ziņā, ka karš nav truls, bet ka patiešām daudz kas, kas notiek, ir atkarīgs no notikumiem pasaulē, ne tik daudz no mums pašiem. Aigars Freimanis: Ir jā, bet ne viss, protams. Katrā gadījumā, kad es dzirdu un klausos par loģistikas ķēžu sairumiem, kas ir traucējis dažādiem gigantiskiem megaprojektiem, kas saistīti ar Latvijas Republikas nodokļu maksātāju naudu jeb budžetu, es domāju, gan "air baltic", gan "Rail Baltica", ģeopolitiskā situācija un vēl tur nezin kādas lietas. Ir lietas, kas ir, jā, bet pievilkt visas klāt pie jebkā – tas gan ir truli, tas ir truli un brīžiem zemiski. Bet to, ka situācija šobrīd ietekmē, šaubu nav. 2008. un 2009. gads – tā bija globāla ekonomiskā krīze, no kuras Latvija, pateicoties ārējai dienaskārtībai, tika ārā diezgan labi. Es domāju ar ārējo dienaskārtību to, ka viena no retajām reizēm, kad mēs, mūsu politiķi, valdība Dombrovska vadībā, tāpēc laikam viņš skaitījās izcili veiksmīgs kā premjers, rīkojās saskaņā ar tiem norādījumiem, kas nāca no Briseles. Un, starp citu, sabiedrības mobilizācija arī bija ārkārtīgi liela. Nebija cilvēki uz ielas, kas protestēja pret to, ka viņiem tiek samazinātas algas, kaut gan tas skāra ļoti daudzus cilvēkus, kas strādāja gan privātajā sektorā, gan tā sauktajā publiskajā sektorā. Visi kaut kā mobilizējās. "Populārākā politiskā partija Latvijā ir "Nepiedalos" un tai ir ārkārtīgi grūti tikt klāt. Mazliet pielavīties ar grandiozo sadales tarifu lēcienu, nošķelt gabalu daļēji varēja mēģināt ar veikala cenu sadārdzinājumiem, bet, lai pa īstam modinātu un iekustinātu "Nepiedalos", vajag pārliecinoši stāstu, kādā veidā atcelt tarifus, inflāciju. Diemžēl to nevar neviens. Inertums, kas patlaban ir sabiedrībā, vedina domāt, ka būtiskas pārmaiņas tik ātri nenotiks." Tā 2023. gada novembrī muzicē Aigars Freimanis. Vai tā ir kaut kāda tendence, par ko tas liecina - par to, ka mainās politisko partiju sistēma? Vai tam ir saistība ar saskarsmi pret valstiskumu? Aigars Freimanis: Daļēji, jā. Protams, kaut kur dziļākā būtībā tā ir aizvien tāda pasīvāka, kritiskāka attieksme pret valstiskumu. Bet līdz brīdim, kamēr nav skartas tās pamatlietas, tikmēr tā ir vairāk poza. Nu, atcerēsimies tā saukto valodu referendumu, kas pēkšņi uzspridzināja. Tas bija ārkārtīgi mobilizējoši. Kaut gan likās – nu tāda pati inerta sabiedrība, kur viņi tur skries? Pirms kāda laika lasīju otru Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu "Antigones likums". Ja tu pieskaries kaut kādām lietām, kas ir ārkārtīgi latviešu sabiedrībā [svarīgas], tieši latviešu sabiedrībā vairumā gadījumu, protams, ne tikai tīri etnisko latviešu sabiedrībā, un tā ir valoda pirmām kārtām, kas ir valstiskuma sastāvdaļa, nenoliedzami, tā ir viena no valstiskuma fundamentālajām sastāvdaļām. Tieši tāpēc visi tie stāsti par to, ka latvieši pāriet uz krievu valodu – pieci latvieši, viens krievs, par ko ironizē daudz un ilgi. Tas ir pašaizsardzības mehānisms. Mēs negribam, lai jūs runājat mūsu valodā, ja jūs viņu nemākat tā, kā mākam to mēs un kā mēs to saprotam tajās niansēs, kā saprotam to mēs. Tad tas parādījās, tas parādījās valodas referendumā, tā mobilizācija bija ļoti liela. Lai gan pēc tam bija daži cilvēki, kas teica, ka tā ir pa mazu bijis, tur vajadzēja būt vismaz 80 vai 90%, kas balso par, bet man šķita, ka cipars jau bija lielāks par jebkuru prognozējamo. Jūs domājat, ka nav pamata uztraukties, "x" stundā nācija mobilizēsies. Varbūt par vēlu, somi izbūvēja bunkurus visu aukstā kara laiku, nedomājot par konkrētu "x" stundu. Aigars Freimanis: Somijas piemērs ir ļoti īpatnējs. Viņiem tas somu spīts, kas ir tā ideoloģija, tas ir iekšā joprojām. Viņi joprojām uzskata, ka viņi to karu vinnējuši, daļēji vinnējuši karu ar Padomju Savienību, lai arī zaudējuši lielas teritorijas. Vispār viņu attiecības ar Krieviju ir būtiski atšķirīgas no mūsu attiecībām. Mēs esam relatīvi maza sabiedrība, kuras noskaņojumu vai vērtības, vai jebkura veida attieksmi ir diezgan viegli izmērīt. Aigars Freimanis: Jā, ar pareiziem instrumentiem, jā, tas nav pārāk sarežģīti. Bet, ja mēs parasti sakām, ka mazai valstij ir lielākas iespējas mobilizēties, ja mēs zinām šo te mērījumu, tad kādēļ mēs neizmantojam šīs mazās valsts priekšrocības? Aigars Freimanis: Kālab? Kāpēc mums tagad jāmobilizējas, par godu kam? Nu, lai mēs būtu labāki..., labāki par igauņiem... Aigars Freimanis: Es domāju, ka tur ir kaut kādi nospiedumi, kas ir palikuši sabiedrības apziņā tai vērtību modelī, kas ir mantota starp citu, no tā padomijas laikmeta. Kas ir tas bizantisms, es to saukšu tā. Latvijā viņš bija izteikts, ņemot vērā to, ka mums tā etniskā kompozīcija bija tāda, kāda viņa bija, viņa ir mainījusies, protams, laika gaitā, pēdējos 30 gados. Bet ne fundamentāli. Tā bija cita veida kultūra, kas tika ienesta iekšā, kas nāca iekšā arī mūsu politikā. Un tagad parādās tie jēdzieni par nenotikušo - nenotikusī lustrācija, tad mēs zinām, ka daudz kas tiek pārcelts gan tiesu sistēmā, gan politiskajā sistēmā, daudz kur citur. Tie kultūras elementi, kas ir, nu, kas saucas - korupcija, ietekmes izmantošana un tā tālāk. Es teiktu, ka šobrīd tā ir daudz vairāk, nekā tas bija tai pirmajai postpadomju paaudzei vai padomju paaudzei, kura ienāca politikā, kas palika par tādu pirmo postpadomju paaudzi. Viņai bija iekšēja pašregulācija. Jā, viņiem bija bailes, un atnāca tagad jaunā paaudze, kas vairs nebaidās. Paspēra soli tālāk, mēs arī tā varam. Ko jūs tur no kaut kā baidījāties, mēs vairs nebaidāmies.   Aigars Freimanis ir sociologs un socioloģisko pētījumu firmas "Latvijas fakti" dibinātājs. Savulaik bijis pasniedzējs Latvijas Universitātes Socioloģijas katedrā, papildinājis zināšanas ASV, Norvēģijā un Somijā. Līdzās pasniedzēja darbam iesaistījies arī zinātniskajā darbā empīriskās socioloģijas jomā - 90. gadu sākumā kļuvis par tirgus un sociālo pētījumu centra "Latvijas fakti" vadītāju. Strādājot "Latvijas faktos" vadījis vairākus zinātniskus projektus un pētījumus, kas veikti pēc Eiropas Savienības, Rietumu universitāšu un lielo starptautisko kompāniju pasūtījuma. Savulaik bijis arī Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska padomnieks.

Moldova šajā priekšvēlēšanu kampaņā pieredzēja bezprecedenta iejaukšanos no Krievijas puses, tomēr tai izdevās sarīkot demokrātiskus balsojumus, kas ietekmēs valsts turpmāko kursu. Tā pēc Moldovā aizvadītās prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas un konstitucionālā referenduma, kurā neliels vairākums pilsoņu atbalstīja virzības uz Eiropas Savienību (ES) noteikšanu par valsts stratēģisko mērķi, intervijā Latvijas Radio sacīja ES vēstnieks Moldovā Jānis Mažeiks. Latviešu diplomāts norādīja, ka Moldova līdz šim ir strauji virzījusies uz priekšu sarunās ar ES un viņš cer, ka šāda dinamika saglabāsies arī turpmāk. Uldis Ķezberis: Ko Jūs secināt no aizvadīto prezidenta vēlēšanu un referenduma rezultātiem? Jānis Mažeiks: Pirmkārt, ir skaidrs, ka referendums un vēlēšanas ir notikuši un šie balsošanas procesi ir bijuši labi organizēti. Pašā vēlēšanu organizēšanā nav bijis nekas tāds redzams, kas būtu bijis problemātisks. Tas, kas ir bijis redzams, tā bija dezinformācijas kampaņa, ir bijusi informācija par nelikumīgu ārvalstu finansējumu politiskajā procesā. Ir izskanējusi tiesībsargājošo iestāžu informācija par masveidīgu balsu pirkšanu. Tas, ka referendums un vēlēšanas ir organizētas tā, ka būtībā gan prezidentei, gan valdībai situācija ir bijusi sarežģīta, liecina par to, ka šis process ir bijis demokrātisks, jo nav pamata domāt, ka tas ir bijis ietekmēts par labu vienam vai citam rezultātam no valdības puses. Skaidrs, ka ir bijusi bezprecedenta iejaukšanās no Krievijas puses. Šāda informācija ir izskanējusi jau daudzus mēnešus un arī mēs esam dzirdējuši daudzus dezinformācijas vēstījumus par Eiropas Savienību. Un ir skaidrs, ka ir daļa sabiedrības, kuru šī dezinformācija ir īpaši uzrunājusi. Protams, ka ir daži reģioni un atsevišķas sabiedrības daļas, kuras vienmēr ir bijušas skeptiskas par Eiropas Savienību vai par proeiropeisko kursu. Un tāda šī realitāte būs arī turpmāk. Savukārt mūsu darbs ir skaidrot, ko Eiropas Savienība dara vai nedara. Mēs, protams, gaidīsim prezidenta vēlēšanu otro kārtu, kas notiks 3. novembrī.

Nākamā gada budžets šobrīd ir viens no apspriestākajiem tematiem, jo tagad Saeimā izšķirsies, kā katra joma nākamgad dzīvos. Arī veselības aprūpe. Tomēr šajā jomā allaž ir arī citas problēmas, tādas kā kadru trūkums, arī pacientu un mediķu savstarpējā komunikācija. Tie ir jautājumi, par ko runājam Krustpunktā. Mūsu studijā Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Vētra.  

Sākot ar prieku un atbalstu, līdz pat saukļiem par vandālismu un priekšteču zaimošanu. Tā Rīgas domes lēmumu pārzāģēt „Sūnu ciema zēnu” autora Andreja Upīša pieminekli sociālajās platformās vērtē sabiedrība. Karstajās diskusijās nav vienaldzīgi arī dažādu nozaru speciālisti pašvaldības lēmumu gan atbalstot, gan asi kritizējot. Pirms pusotra gada Rīgas Pieminekļu padome atbalstīja pie Kongresu nama esošās vairākus metrus augstās Andreja Upīša bronzas skulptūras demontāžu. Galvenais iemels – tā traucētu Rīgas Filharmonijas būvniecībā. Turklāt Upīts bijis ne tikai rakstnieks, arī aktīvs padomju varas pārstāvis, 1940. gadā lūdzot Padomju Savienību uzņemt Latviju tās sastāvā. Šo atšķirīgo dabu dēļ Rīgas domes deputātam, tēlniekam Ivaram Drullem radusies ideja vairāk nekā 40 gadus veco pieminekli pārzāģēt uz pusēm. Viņa priekšlikumu šonedēļ atbalstīja arī dome. Taču sociālajās platformās līdz ar labiem vārdiem, ir ļoti daudz arī kritikas un pārmetumu. Malā nestāv arī nozares speciālisti. Piemēram, Latvijas Radio raidījumā Kultūras Rondo mākslas kritiķis Vilnis Vējš teica, ka patlaban šajā jautājumā iestājies trakums. Viņš uzskata, ka, pieminekli sazāģējot, mākslas darbu iznīcinās. Bet pat asus vārdus Drulles idejai velta tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Gļebs Panteļejevs. Savukārt viņa kolēģis, profesors Andris Teikmanis sociālajā platformā "Facebook" nenoliedz, ka varētu būt tāds mākslas darbs, kurš atspoguļotu Andreja Upīša dualitāti. Tajā pat laikā viņš saskata tajā autortiesību pārkāpuma risku, vienlaikus pieļaujot, ja tēlnieka autortiesību mantinieki piekrīt šādai transformācijai, tad tā juridiski top iespējama. Deputāts Ivars Drulle norāda, ka viņa ideju atbalstījusi pieminekļa autortiesību mantiniece, bijusī kultūras ministre Kārina Pētersone, kura Latvijas Radio atzīst, ka lēmums nebija viegls. Ideja pieņemama šķiet arī vēsturniekam Mārtiņam Mintauram, kurš norāda, ka būtu veids, kā sabiedrībai atgādināt par sašķelto un pretrunīgo vēsturi. Drulle lēš, ka sazāģēto Upīša pieminekli pusgada laikā varētu novietot, piemēram, Grīziņkalna parkā.

Budžeta portfelis ir svinīgi aiznests uz Saeimu, bet tas nenozīmē, ka viss grūtākais ir aiz muguras, visas strīdīgās lietas tagad būs jāizcīna arī uz parlamenta paklāja. Viens jau noskaidrojies – šajos saspringtajos laikos deputātu algas neiesaldēs. Bet šajā nedēļā neliels tracis izcēlies par jau iztērētu naudu drošības vajadzībām, proti, militarizētās tēlniecības kompleksam Ādažos. Par to tagad sākta pārbaude un uzdots veikt auditu visiem būvniecības projektiem, kas saistīti ar Aizsardzības ministriju. Par to un arī citām nedēļas aktualitātēm žurnālistu un politikas vērotāju diskusijā spriežam raidījumā Krustpunktā. Aktualitātes analizē domnīcas "Providus" direktore, politoloģe Iveta Kažoka, Latvijas TV žurnāliste Rudīte Spakovska, ziņu aģentūras LETA žurnāliste Anastasija Tetarenko-Supe un "Re:Baltica" žurnāliste Olga Dragiļeva.  

Bezdarba līmenis Latvijā krīt, septembrī tas sasniedza tikai 5,1% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem – tā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Krustpunktā runājam par iebraucējiem, kas meklē darbu Latvijā, par to, kur paši varam atrast darbu, par jaunu arodu apgūšanu un darba tirgus perspektīvām. Iizvaicājam Nodarbinātības valsts aģentūras direktori Evitu Simsoni. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.    

In this episode of "Drošinātājs", host Dīvs Reiznieks engages with Valeriia Stepaniuk, the deputy head of "VoxCheck", to dissect the complex landscape of disinformation in wartime Ukraine. They examine the origins, impacts, and tactics employed in Russian disinformation campaigns, as well as the significant challenges faced by fact-checkers in this volatile environment. Join them as they discuss effective strategies for combating misinformation, enhancing critical thinking, and preserving public trust amid conflict. Valeriia also addresses the moral dilemmas encountered by fact-checkers in their ongoing battle against disinformation.  This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.  Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs

Ir gadījumi, kad valdības kritizēšana ir nepieciešama, bet dažreiz ir gadījumi, kad nav pareizi publicēt šo informāciju, jo tas var radīt lielāku kaitējumu. - tā par cīņu pret Krievijas īstenotu dezinformāciju un kara izraisītajām morālajām dilemmām saka Ukrainas mediju faktu pārbaudes projekta "VoxCheck" vadītāja vietniece Valērija Stepaņuka, kura ir "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņa. Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Kāda ir poļu izcelsmes amerikāņu loma ASV prezidenta vēlēšanu iznākumā?  Kādas var būt sekas Krievijas triecieniem Ukrainas graudu eksporta infrastruktūrai? Kurš būs ieguvējs no Ziemeļkorejas karavīru iesaistes karā Ukrainā?    Epizodes gaita  00:31 Ievads 01:13 Par pingvīniem un viņu ceļiem  02:04 Ziņas no Ukrainas nav iepriecinošas 02:37 Dīvs piesaka šīs nedēļas viešņu 04:06 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 05:18 Kāda ir poļu izcelsmes amerikāņu loma ASV prezidenta vēlēšanu iznākumā? 09:40 Kādas var būt sekas Krievijas triecieniem Ukrainas graudu eksporta infrastruktūrai?  14:25 Kurš būs ieguvējs no Ziemeļkorejas karavīru iesaistes karā Ukrainā? 18:37 EXPLAINER: Kas zināms par Ziemeļkorejas arvien lielāko iesaistīšanos Krievijas pusē? 22:23 Dīvs par mediju patērēšanu: jo skandalozāka ziņa, jo uzmanīgāk jāizvērtē tās atbilstība realitātei. 23:00 Par Ukrainas mediju “balto sarakstu” 24:05 Dīvs par rietumu attieksmi pret Ukrainu. 25:32 Piesakām šīs epizodes galveno viesi Valeriju Stepaņuku - VoxCheck vadītāja vietnieci 26:55 Ko nozīmē dezinformācija kara laikā? Likmes ir daudz augstākas. 28:21 Ukrainā populārākais ziņu avots ir sociālās saziņas vietne "Telegram". 29:26 Dezinformācijas kampaņās nav viena izteikta tēma. Krievija izmanto dienas aktuālākās tēmas. 30:55 Krievijas dezinformācija strādā gan īstemiņā, gan ilgtermiņā. 32:31 Grūti cīnīties pret Krievijas propagandu. 33:57 Dezinformācija uzbrūk visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām 34:28 Kādas organizācijas Ukrainā nodarbojas ar dezinformācijas atsklāšanu? 35:37 VoxCheck darbības divas stratēģijas. 38:19 Ar ko problēmas reģionos atšķiras no problēmām, kas pastāv teiksim nacionālajā līmenī? 40:53 “Bieži vien Krievijas dezinformācija nav tik biedējoša kā vietējais stulbums vai kļūdas”. 42:26 sarkanās līnijas starp vārda brīvību un valsts drošību. 46:00 Faktu pārbaudītāj un pašcenzūra. 48:36 Kad negatīva informācija par Ukrainu ir kremļa propaganda un kad tā nav.  53:27 Ieteikumi kādus Ukrainas medijus patērēt.  54:30 Pastāv tā saucamais Ukrainas mediju “baltais saraksts”. 55:50 Vai Latvijas vārds parādās viltus ziņās Ukrainā? 56:30 Mēs apzināmies cik lielu atbalstu jūs mums sniedzat. 57:57 Vai Ukrainas sabiedrība šajā laikā ir kļuvusi gudrāka, atpazīstot viltus informāciju? 59:00 Dezinformācija un to atmaskotāju darbs ir kā tāda kaķa un peles spēle. 1:00:18 Sarunas beigas. 1:00:20 Dīvs un Rihards pārrunā dzirdēto. 1:02:53 Krievijas spēja apiet sankcijas – cik daudz vainojami Rietumi, tai skaitā Latvija?1:06:02 Dīvs “paceļ cepuri” to cilvēku priekšā, kuri Aizsardzības ministrijā izdomāja tērēt 183 000 par "militarizētās tēlniecības kompozīciju"  1:07:08 Aicinājums sekot līdzi diviem ļoti svarīgiem notikumiem tuvākajās 10 dienās – Moldovā referendums par virzību ES virzienā un Gruzijas parlamenta vēlēšanām. Latvijas Radio klātienē ziņos par abiem šiem notikumiem. 1:09:27 Rakstiet mums [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Ir gadījumi, kad valdības kritizēšana ir nepieciešama, bet dažreiz ir gadījumi, kad nav pareizi publicēt šo informāciju, jo tas var radīt lielāku kaitējumu. - tā par cīņu pret Krievijas īstenotu dezinformāciju un kara izraisītajām morālajām dilemmām saka Ukrainas mediju faktu pārbaudes projekta "VoxCheck" vadītāja vietniece Valērija Stepaņuka, kura ir "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņa. Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Kāda ir poļu izcelsmes amerikāņu loma ASV prezidenta vēlēšanu iznākumā?  Kādas var būt sekas Krievijas triecieniem Ukrainas graudu eksporta infrastruktūrai? Kurš būs ieguvējs no Ziemeļkorejas karavīru iesaistes karā Ukrainā?    Epizodes gaita  00:31 Ievads 01:13 Par pingvīniem un viņu ceļiem  02:04 Ziņas no Ukrainas nav iepriecinošas 02:37 Dīvs piesaka šīs nedēļas viešņu 04:06 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 05:18 Kāda ir poļu izcelsmes amerikāņu loma ASV prezidenta vēlēšanu iznākumā? 09:40 Kādas var būt sekas Krievijas triecieniem Ukrainas graudu eksporta infrastruktūrai?  14:25 Kurš būs ieguvējs no Ziemeļkorejas karavīru iesaistes karā Ukrainā? 18:37 EXPLAINER: Kas zināms par Ziemeļkorejas arvien lielāko iesaistīšanos Krievijas pusē? 22:23 Dīvs par mediju patērēšanu: jo skandalozāka ziņa, jo uzmanīgāk jāizvērtē tās atbilstība realitātei. 23:00 Par Ukrainas mediju “balto sarakstu” 24:05 Dīvs par rietumu attieksmi pret Ukrainu. 25:32 Piesakām šīs epizodes galveno viesi Valeriju Stepaņuku - VoxCheck vadītāja vietnieci 26:55 Ko nozīmē dezinformācija kara laikā? Likmes ir daudz augstākas. 28:21 Ukrainā populārākais ziņu avots ir sociālās saziņas vietne "Telegram". 29:26 Dezinformācijas kampaņās nav viena izteikta tēma. Krievija izmanto dienas aktuālākās tēmas. 30:55 Krievijas dezinformācija strādā gan īstemiņā, gan ilgtermiņā. 32:31 Grūti cīnīties pret Krievijas propagandu. 33:57 Dezinformācija uzbrūk visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām 34:28 Kādas organizācijas Ukrainā nodarbojas ar dezinformācijas atsklāšanu? 35:37 VoxCheck darbības divas stratēģijas. 38:19 Ar ko problēmas reģionos atšķiras no problēmām, kas pastāv teiksim nacionālajā līmenī? 40:53 “Bieži vien Krievijas dezinformācija nav tik biedējoša kā vietējais stulbums vai kļūdas”. 42:26 sarkanās līnijas starp vārda brīvību un valsts drošību. 46:00 Faktu pārbaudītāj un pašcenzūra. 48:36 Kad negatīva informācija par Ukrainu ir kremļa propaganda un kad tā nav.  53:27 Ieteikumi kādus Ukrainas medijus patērēt.  54:30 Pastāv tā saucamais Ukrainas mediju “baltais saraksts”. 55:50 Vai Latvijas vārds parādās viltus ziņās Ukrainā? 56:30 Mēs apzināmies cik lielu atbalstu jūs mums sniedzat. 57:57 Vai Ukrainas sabiedrība šajā laikā ir kļuvusi gudrāka, atpazīstot viltus informāciju? 59:00 Dezinformācija un to atmaskotāju darbs ir kā tāda kaķa un peles spēle. 1:00:18 Sarunas beigas. 1:00:20 Dīvs un Rihards pārrunā dzirdēto. 1:02:53 Krievijas spēja apiet sankcijas – cik daudz vainojami Rietumi, tai skaitā Latvija?1:06:02 Dīvs “paceļ cepuri” to cilvēku priekšā, kuri Aizsardzības ministrijā izdomāja tērēt 183 000 par "militarizētās tēlniecības kompozīciju"  1:07:08 Aicinājums sekot līdzi diviem ļoti svarīgiem notikumiem tuvākajās 10 dienās – Moldovā referendums par virzību ES virzienā un Gruzijas parlamenta vēlēšanām. Latvijas Radio klātienē ziņos par abiem šiem notikumiem. 1:09:27 Rakstiet mums [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Eiropas iedzīvotāju straujā novecošanās būs viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar kuriem saskarsies nākamā Eiropas Komisija (EK). Eksperti brīdina, ka gados vecu iedzīvotāju īpatsvara pieaugums apdraudēs Eiropas Savienības (ES) konkurētspēju, saasinās darbaspēka trūkumu, palielinās valstu budžeta izdevumus un padziļinās reģionālo nevienlīdzību. Turklāt tiek prognozēts, ka jau pēc dažiem gadiem ES iedzīvotāju skaits sāks samazināties. Eiropa noveco un tas var ietekmēt mūsu ekonomisko labklājību. EK prognozē, ka ES iedzīvotāju, kuriem ir 65 gadi un vairāk, proporcija pieaugs no 21% pašlaik līdz 30% 2070. gadā. Tajā pašā laikā 80 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars blokā pieaugs no 6% līdz 13%. Savukārt bankas "Stanley Morgan" analītiķi ir aprēķinājuši, ka līdz 2040. gadam ES iedzīvotāju darbspējīgā vecumā (15 līdz 64 gadi) skaits samazināsies par 6,5%, kas varētu samazināt eirozonas iekšzemes kopproduktu par 4%. EK priekšsēdētājas vietniece demogrāfijas jautājumos Dubravka Šuica norādīja, ka ES dalībvalstis atšķirīgi izjūt straujo iedzīvotāju novecošanos. "Piemēram, Nīderlandē galvenā problēma ir mājokļi un iedzīvotāju blīvums, bet dažos Spānijas reģionos - iedzīvotāju skaita samazināšanās. Itālijā galvenā problēma ir dzimstības samazināšanās un iedzīvotāju novecošanās. Grieķija ir dalībvalsts ar visstraujāk novecojošiem iedzīvotājiem. Horvātija cīnās ar jaunu cilvēku emigrāciju," sacīja Dubravka. ES ir nopietnas problēmas ar iedzīvotāju ataudzi. 2022. gadā 27 bloka dalībvalstīs piedzima 3,8 miljoni bērnu. Tā bija pirmā reize daudzu desmitu gadu laikā, kad jaundzimušo skaits blokā bija mazāks par 4 miljoniem. Neraugoties uz to, iedzīvotāju skaits ES pēdējos gados ir pieaudzis, lielā mērā tāpēc, ka dalībvalstīs ieradās miljoniem kara bēgļu no Ukrainas. Šī gada sākumā ES dzīvoja 451 miljons cilvēku. Bloka oficiālais statistikas birojs "Eurostat" lēš, ka ES iedzīvotāju skaits turpinās augt, virsotni sasniedzot 2026. gadā, kad tas pārsniegts 453 miljonus. Taču pēc tam ES iedzīvotāju skaits lēnām samazināsies. "Eurostat" prognozē, ka 2100. gadā blokā būs nepilni 420 miljoni iedzīvotāju. Turklāt iedzīvotāju, kas vecāki par 80 gadiem, būs vairāk nekā to, kas ir jaunāki par 20 gadiem.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 16. oktobrī parlamentā prezentējis savu uzvaras plānu, un tas ietver piecus punktus un trīs slepenus pielikumus. Saskaņā ar Zelenska sacīto miera plāna īstenošana ir atkarīga no Ukrainas partneriem, nevis no Krievijas. "Pirmais punkts (un ļoti svarīgs) ir uzaicinājums NATO. Tagad," sacīja Zelenskis, norādot, ka tas uzskatāmi parādītu, kā partneri redz Ukrainas vietu drošības arhitektūrā. Plāna otrais punkts ir aizsardzība, tai skaitā kara atgriešana ienaidnieka teritorijā. Šim punktam ir slepens pielikums. Trešais punkts ir Krievijas agresijas atturēšana. Arī tam ir slepens pielikums, kuram ir pieeja ASV, Lielbritānijas un Itālijas vadītājiem. Ukraina ierosina savā teritorijā izvietot ar kodolieročiem nesaistītu atturēšanas līdzekļu kopumu. Ceturtais punkts ir Ukrainas stratēģiskais un ekonomiskais potenciāls. Arī tam ir slepens pielikums. Piektais punkts attiecas uz pēckara periodu. Kijiva ierosina pēc kara ASV militāro kontingentu Eiropā aizstāt ar Ukrainas armiju.    

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Uzturēšanās atļaujas Latvijā ir saņēmuši 130 tūkstoši cilvēku, nelielajai Latvijai tas nav maz. Kāda ir mūsu valsts politika, ja runājam par cittautiešu iebraukšanu, uzturēšanās atļauju piešķiršanu un integrāciju? Krustpunktā diskutē Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, politiķis, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Vilnis Vītoliņš, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Artūrs Butāns un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas deputāts Andrejs Judins. Saprotamu iemeslu dēļ Latvijā esam lielu uzmanību pievērsuši nelegālajai migrācijai un centieniem valstī iekļūt, pārvarot austrumu robežu. Bet pēdējā laikā Rīgā noteikti var pamanīt krietni vairāk dažādu tautību cilvēkus, kas acīmredzot šeit uzturas legāli. Vismaz viņi noteikti neslēpjas, ieraugot policiju, nav arī tūristi. Dažādi, protams, var būt iemesli, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir Latvijā, bet, redzot diskusijas par to, kas notiek arī citviet Eiropā, neviļus rodas jautājums: kāda ir pašreizējā reālā situācija pie mums, cik tad mēs pievilcīgi kļūstam citu valstu iedzīvotājiem, cik daudz uzturas Latvijā, ko viņi te dara un kādi ir Latvijas politika, ja runājam par šo cilvēku iekļaušanos mūsu sabiedrībā un ikdienā? 

Saeimā sākusi darbu saistībā ar nākamā gada valsts budžetu. Labklābības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un zemnieku savienība) programmā Labrīt norādīja, ka arī pārējās nozares izjutīs, ka galvenā prioritāte ir aizsardzība. Tiesa, arī labklājības celšana neesot aizmirsta pavisam, taču tas tiek darīts uz iekšējās pārdales rēķina, tāpat ministrija iesniegusi priekšlikumus un neatmet cerību, ka Saeima tos atbalstīs par spīti noteiktajai prioritātei.

Eiropas Savienībai nākas aptvert, ka pat mūsu ierastais sabiedrotais ASV varētu kļūt par konkurentu vai vienkārši izvēlēties nesadarboties. Kā redzējām iepriekšēāj epizodē, jaunajā pasaules kārtībā valda lielāka nenoteiktība un alianses ir kļuvušas nestabilākas. Laika gaitā no administrācijas uz administrāciju ASV ārpolitikā pastāvīgums nav bijis īpaši novērojams. Tā uzskata Čehijas politiķe un pieredzējusi Eiropas diplomāte Jana Hibaškova. „Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, kāda ir problēma ar ASV un tās diplomātiju. Tā ir diezgan nestabila. Tā pūš karstu un aukstu. Irāka Buša vadībā ir viena lieta, Irāka Obamas vadībā un Irāka Trampa vadībā atkal ir kaut kas cits. Katrs rīkojas tieši pretēji iepriekšējam, kas pēckara stabilitātes ziņā ir briesmīgi.” Tāpēc, tuvojoties ASV prezidenta vēlēšanām, kas notiks 5.novembrī, eiropieši aiztur elpu, gaidot, ko varētu nest nākamie četri gadi. Šajā „Euranet Plus” raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” epizodē žurnālisti no Eiropas Savienības radiostaciju tīkla ir lūguši novērotājus un ekspertus izklāstīt mūsu transatlantiskā partnera vēlēšanu iznākuma iespējamo ietekmi uz Eiropas Savienību. Prezidenta izvēle šoreiz piedāvā īpaši izteiktu kontrastu starp vīrieti, republikāņu kandidātu Donaldu Trampu un sievieti, demokrātu sāncensi Kamalu Harisu. Daudziem Eiropā Harisa ir paredzamāks un ērtāks risinājums. Tā intervijā  izteicās Eiropas Parlamenta viceprezidents Niku Štefanuta. Nav pārspīlēti teikt, ka Donalda Trampa bieži vien nepastāvīgās pozīcijas viņa pirmajā pilnvaru termiņā apgrūtināja dzīvi gan Eiropas Savienībai, gan NATO. Paredzams, ka republikāņu kandidāts virzīsies uz priekšu ar savu "Amerika pirmajā vietā" politiku, kas pilnībā koncentrējas uz pašas Amerikas interesēm. Tā ir neiejaukšanās, kas robežojas ar izolacionismu ārlietās, un tas ir apvienots ar lielu devu ekonomiskā protekcionisma. Runājot par NATO, republikāņu kandidāts ne reizi vien ir teicis, ka plāno izstāties no 75 gadus vecās alianses, un šo solījumu viņš nav atmetis. Sagaidāms, ka viņš vismaz pārveidos NATO atbilstoši viņa vīzijai par Ameriku, kas iesaistās mazāk un lūgs Eiropas valstīm uzņemties lielāku slogu — vai tas būtu finansiāls vai militārs. Tikmēr ASV Demokrātu partijas ārpolitika vēsturiski ir bijusi līdzīga Eiropas Savienības ārpolitikai. Pēc Portugāles Katoļu universitātes Lietišķo studiju centra direktora Rikardu Fereiras Reisa domām, demokrāte Kamala Harisa varētu atrast ideālu līdzīgi domājošu partneri Eiropas Komisijas prezidentē Urzulā fon der Leienā. Putina iebrukums Ukrainā bija spēcīgs modinātāja zvans, runājot par Eiropas gatavības trūkumu konfliktiem. Kā skaidro Antonio Zotti, pētnieks un mācībspēks Katoļu Svētās Sirds universitāte Milānā, galvenais Donalda Trampa uzvaras risks eiropiešiem ir tas, ka Tramps liek savu naudu tur, kur viņam ir mute, un iziet uz kontaktu ar Maskavu, lai izbeigtu karu. Šāda ideja izskanējusi vairakkārt. Šāds solis ļautu viņam ne tikai pārtraukt līdzekļu novirzīšanu Ukrainas aizsardzībai, bet arī gūt politiskos laurus kā miera uzturētājam. Un tās, kā stāsta Zotti, būtu sliktas ziņas Eiropai vairākos iemeslu dēļ. Savukārt Kamala Harisa uzvaras gadījumā sekos sava demokrātu priekšteča prezidenta Džo Baidena pēdās un turpinās sniegt ASV atbalstu Ukrainai, kā viņa to tikšanās laikā septembra beigās norādīja Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim. Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā un tai sekojošā enerģētikas krīze – tas viss pēdējos gados ir skāris Eiropas Savienību un palīdzējis eiropiešu prātiem koncentrēties uz tik daudz piesaukto stratēģiskās autonomijas koncepciju. Proti, spēju darboties autonomi, neatkarīgi no citām pilnvarām galvenajās politikas jomās. Pats par sevi saprotams, ka potenciāla Trampa otrā termiņa iespējamība šajā ziņā palielina spiedienu. Taču Dimitars Drinkovs, Bulgārijas Rakovska Nacionālās aizsardzības koledžas doktorants, saka, ka arī Harisas uzvaras gadījumā Eiropai nevajadzētu atdusēties uz lauriem. Eiropas Savienības kopīgā apziņa par reāliem aizsardzības draudiem tās kontinentam, jo ​​īpaši iespējamība, ka ASV vājinās saistības pret NATO, noteikti ir spēcīgs stimuls Eiropai rīkoties. Tomēr jāatzīmē, ka neviena ASV administrācija, visticamāk, neatbalstīs Eiropas Savienības aizsardzības plānus, kas balstīti “dari pats” politikā. Eiropa joprojām ir nozīmīgs pircējs Amerikas ieroču rūpniecībai, jo aptuveni 55 procentus no Eiropas valstu ieroču importa no 2019. līdz 2023. gadam piegādāja ASV. Un atgūt iekavēto aizsardzībā, maigi izsakoties, nebūs iespējams vienā naktī... Steiga gan varētu būt mazāka, ja uzvarēs Harisa, kas, protams, būtu labi. Jo, ja Eiropas Savienība vēlas atgūt iekavēto, tai ir jāsagatavojas, un dalībvalstīm jāvienojas par prioritātēm, kas gan jau tagad ir sarežģīti... Kā jau minējām iepriekš, jauna Trampa ekonomiskā protekcionisma kārta saskaņā ar saukli “Amerika pirmajā vietā” var smagi skart Eiropu, izraisot vēl vienu tirdzniecības tarifu karu. Taču pat demokrāta Džo Baidena laikā ASV ir ieviesušas milzīgu korporatīvās labklājības programmu — Inflācijas samazināšanas likumu — 737 miljardu dolāru klimata likumprojektu, kas nodrošina subsīdijas un nodokļu atlaides ieguldījumiem tīrās tehnoloģijās. Tas ir ietekmējis Eiropas uzņēmumu piesaisti ASV, tādējādi novirzot investīcijas prom no Eiropas, norāda doktors Petars Popovičs, Zagrebas Politikas zinātnes fakultātes asociētais profesors. Tas nozīmē, ka vairākos būtiskos ekonomikas jautājumos — stratēģiskā sāncensība ar Ķīnu, vietējās ražošanas aizsardzība, piekļuve stratēģiskām tehnoloģijām un tā tālāk — demokrāti un republikāņi ir cieši saistīti. Tāpēc neatkarīgi no vēlēšanu iznākuma pastāv reāls paaugstinātas konkurences risks starp Eiropu un ASV. Daudzi eksperti, kurus uzklausījām, gatavojot epizodi, uzskata, ka Eiropas Savienības līderiem vajadzētu likt "Eiropu pirmajā vietā", kad vien tas nepieciešams, lai saglabātu bloka konkurētspēju nākamajās desmitgadēs. Tā Briseles pasūtītajā ziņojumā nesen uzsvēra bijušais Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi. Piemēram, attiecībā uz Ķīnu, Eiropas Savienībai vajadzētu uzdrīkstēties atšķirties no ASV. Tā saka Kamils ​​Zajačkovskis, Varšavas Universitātes Eiropas centra direktors. Zajačkovskis uzskata, ka Eiropas centieni pēc stratēģiskās autonomijas nevar ļaut tai atteikties no tik vērtīga izejvielu un rūdas avota, kas ir ļoti svarīgs digitalizācijai. ASV prezidenta vēlēšanas, saprotams, rada lielu nenoteiktību ne tikai ASV, bet arī šajā okeāna pusē. Un, ja 2025.gads atnesīs Trampa otro prezidentūru, Eiropas Savienībai būs jāsagatavojas turpmākām pārmaiņām ASV ārpolitikā un tirdzniecības politikā, nemaz nerunājot par iespējamo atteikšanos no sadarbības klimata un zaļās pārejas jomā. Donalds Tramps, visticamāk, arī mēģinātu apiet Briseli un tā vietā koncentrētos uz populistu līderiem, vienlaikus sadarbībā ar Vāciju un citiem ilgtermiņa sabiedrotajiem biežāk izmantojot darījumu veida un piespiešanas pieeju. Taču bijušais Slovākijas premjerministrs Eduards Hegers uzskata, ka mums ir viss, kas nepieciešams, lai globālā mērogā stāvētu uz savām kājām. Kā atzīmē Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta vadošā pētniece Žaneta Ozoliņa, lai kas arī notiktu 5.novembrī, abi partneri neapšaubāmi turpinās sadarboties arī ikdienā. Tātad, abām pusēm otrs ir dabisks sabiedrotais...

Valdība meklēs iespējas par 5% samazināt valsts pārvaldes tēriņus – to nesen, tiekoties ar darba devējiem, apsolīja premjere Evika Siliņa. Bet kā šī tēriņu mazināšana varētu izpausties un kādās jomās? Pēc statistikas datiem valsts un pašvaldību sektorā nodarbināto skaits pēdējos gados ir pieaudzis, lai gan iedzīvotāju skaits Latvijā mazinās. Vai valsts sektorā strādājošo skaits būtu mazināms, vai arī ietaupīt var citādi? Krustpunktā analizē Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs, biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāts Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība) un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputāts Harijs Rokpelnis (Zaļo un zemnieku savienība).  

Valdība neilgi pirms iesniegšanas Saeimā izskata nākamā gada valsts budžeta projektu un valsts budžeta ietvaru 2025. līdz 2027. gadam. Par galveno valsts prioritāti noteikta valsts iekšējā un ārējā drošība – vieni no retajiem nolūkiem, kam ierēķināts papildu finansējums. Valdība pagājušajā nedēļā jau pieņēma vairākus ar valsts budžeta projektu saistītus lēmumus. Ir atbalstīta darbaspēka nodokļu sloga samazināšana un vienkāršošana. Augs minimālā alga, tupinās pensiju indeksāciju. Ir daži lēmumi, par ko noteikti sagaidāmas asas diskusijas arī Saeimā un gala lēmumi pēc diviem lasījumiem varētu atšķirties no pašlaik valdībā atbalstītā. Pirmkārt, pretrunīgi vērtētā viena procentpunkta iemaksu pārcelšana no pensiju otrā līmeņa uz pirmo. Turpmākajos četros gados tas ļaus valsts budžetā kompensēt ap 100 miljonu eiro iztrūkumu, ko radīs izmaiņas darbaspēka nodokļos. Labklājības ministrija komentējusi, ka šis lēmums neietekmēšot nākotnes pensijas. Valdība arī piekritusi virzīt plānu turpmākajos trīs gados ieviest tā saucamo virspeļņas nodokli bankām, ja tās nepalielinās kreditēšanas apjomus. Banku pārstāvji pagājušajā nedēļā jau izteicās, ka ar solidaritātes nodokli kreditēšanu neizdosies veicināt, jo ekonomika pārāk lēna. Savukārt valdības un pašvaldību vienošanās un domstarpību protokolā paredzēts pašvaldībām novirzīt vairāk līdzekļu iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas, tomēr ne tik, cik tās prasīja. Paredzēts, ka par 10% augs transportlīdzekļu ekspluatācijas nodeva, mazliet augs akcīzes nodoklis alkoholam un bezalkoholiskajiem dzērieniem.

Jaunā skolu finansēšanas pieeja ļaus nodrošināt kvalitatīvu izglītību un atalgojumu skolās, kur mācās 100 un mazāk bērnu. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša no Jaunās Vienotības. Šādu skolu ir apmēram 20%. Jaunā finansēšanas sistēma neseko skolēnu skaitam, bet gan nodrošina apmaksu konkrētai programmai, balstoties uz iedzīvotāju skaitu attiecīgajā teritorijā. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvija atteiksies no skolu tīkla pārskatīšanas. Jaunajam finansēšas modelim viss nepieciešamais naudas apjoms pagaidām vēl nav. Ministrija 14. oktobrī iepazīstinās ar jaunā skolu finansēšanas modeļa „Programma skolā” ieviešanas gaitu. To paredzēts ieviest no nākamā septembra.

Vērienīgā operācijā šonedēļ ir aizturēti desmitiem migrantu un arī to pārvadātāju. Izraisījušās diskusijas par to, vai politiķi drīkst paust savas simpātijas palestīniešu upuriem. Aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle.  

Elīna, Jānis un Uldis jaunajā "Noliktavā" spriež, vai ASV prezidenta vēlēšanu dēļ Īlons Masks nopirks vēl kādu sociālo mediju, konstatē, ka Latvijā izķer narkotisko vielu ražotājus, un Elīna atklāj, cik bailīgi ir būt sievietei sabiedrībā, kurā netrūkst vīriešu ar novirzēm no vispārpieņemtām ētikas normām.    Epizodes gaita:  0:00 Ievads: Elīnas nedienas ar remonta meistaru Lauri.  1:20 Kas sāp?: Lietuviešu komēdijas scēna; spožas azartspēļu reklāmas pilsētā; Auguļa plāns par bērnu kopšanas atvaļinājumiem un māmiņu algām.  10:45 Atgriežamies pagātnē - iepriekšējās nedēļas prognozes.  16:51 Smagās ziņas: Īlona Maska deja uz Donalda Trampa skatuves un ASV prezidenta vēlēšanu sistēma; vai Latvija kļūst par narkotiku ražošanas lielvalsti; aizturēts sieviešu vajātājs un terorisma slavētājs.  51:20 Vieglās ziņas: piedzimis Tonija Hoka un Kurta Kobeina mazdēls; kampaņa "Rokas nost no mana porno!"; sēņu vēstis.    Seko šim podkāstam un pastāsti par to arī citiem! 

Publiskajā vidē sākušās diskusijas par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības sistēmu. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jau nosūtījis Saeimai grozījumus likumā, kas paredz uz diviem gadiem iesaldēt algas valsts uzņēmumu valdēs un padomēs, jo asas diskusijas sabiedrībā raisīja vienotā sabiedriskā medija valdes locekļu noteiktās algas. Par kapitālsabiedrību pārvaldību šonedēļ tikšanās laikā Valsts prezidents diskutēja arī ar Ārvalstu investoru padomes Latvijā pārstāvjiem.

“Karš - tas dzīvniekam ir stress. Izbīlī dzīvnieki sev nodara pāri, skrien kur acis rāda, lai tikai aizbēgtu no trokšņa. Viņus aptur tikai sēta. Bet lapsas, piedzemdējot mazuļus, tos vienkārši apēd, lai neviens ienaidnieks tos nevarētu iegūt. Jūtoties nedrošā vidē, tās nolemj, ka labāk bērnus nogalināsim pašas, nevis atstāsim to citu apdraudējumā,” tā sarunā ar Rihardu Plūmi saka Ihors Ciba. Viņš ir mini zoo īpašnieks Sumu apgabalā Ukrainā, pie Krievijas robežas, kurš turpina uzturēt vecāku iesākto saimniecību, kas kara laikā kļuvusi arī par rehabilitācijas centru savvaļas dzīvniekiem un putniem. Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Kā Krievija apspēlē rietumus, izmantojot Irānu un Ziemeļkoreju?  Vai Ukraina iestāsies NATO, kā savulaik Rietumvācija?  Ko gaidīt no ASV-Vācijas-Francijas-Lielbritānijas līderu tikšanās?  Kādas pozīcijas rietumu lielvalstis šobrīd ieņēmušas attiecībā pret Ukrainu?    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:50 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:42 Kā Krievija apspēlē rietumus, izmantojot Irānu un Ziemeļkoreju.  09:16 Kāda veida Izraēlas atbildes trieciens Irānai visvairāk nāktu par labu Ukrainai? 10:08 Vai Ukraina iestāsies NATO pēc Rietumvācijas parauga? 16:25 Ko gaidīt no ASV-Vācijas-Francijas-Lielbritānijas līderu tikšanās 18:11 Kādas pozīcijas rietumu lielvalstis šobrīd ieņēmušas attiecībā pret Ukrainu? 25:05 EXPLAINER: Pēdējā laikā redzami arvien vairāk pierādījumi tam, ka Krievija nogalina saņemtos gūstekņus. Izolēti incidenti vai Kreivijas politikas maiņa? 32:06 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – privātā Mini Zoo un savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centra Sumu apgabalā īpašnieku Ihoru Cibu. 34:11 Ihors iepazīstina ar savu saimniecību 35:10 Cilvēki Sumu reģionā jau ļoti noguruši no kara, situācija saspringta ir visu laiku. 36:55 Iebrucēji nepārtraukti novēro notiekošo un var dot triecienu jebkurā brīdī. 38:37 Čerņihivas reģionā vienas vai otras puses militārā aktivitāte novērojama visu laiku. 41:25 Ihora ciems bija okupēts pusotru nedēļu 43:07 Karš dzīvniekiem rada stresu, kas nereti noved līdz nāvei. 45:09 Šis ir mini zoodārzs  46:24 Ko dara apmeklētāji, ka sākas apšaudes? 47:56 Cilvēki jau pieraduši pie kara. 48:34 Saimniecību izveidoja Ihora vecāki. 51:37 Ja uz to skatās kā uz biznesu, tad tas šobrīd ir galīgi neveiksmīgs. 53:51 Kādi zvēri un putni redzami šajā mini Zoo? 55:59 Rūpēties par dzīvniekiem Ihors iemācījies jau no bērna kājas. 59:22 Kas notiek ar savvaļas dzīvniekiem pēc rehabilitācijas? 1:01:35 Pats biedējošākais būtu Krievijas okupācijas atgriešanās. 1:03:11 Kā karš ietekmējis norises dabā? 1:04:47 Par nākotnes plāniem 1:06:12 Sarunas beigas. 1:06:19 Dīvs un Rihards pārrunā dzirdēto. 1:07:10 Rakstiet mums [email protected]   Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Rakstiet mums: [email protected] Saites uz raidierakstu platformām: linktr.ee/drosinatajs   

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ir bijis ne viens vien gadījums, kad valsts pasūtīto būvju celtniecība kavējas un kavējas. Ko darīt valsts līmenī, lai nozīmīgu būvobjektu celtniecību nekavē, neveido nepamatotus sadārdzinājumus vai tos apzināti nebremzē paši būvuzņēmēji? Krustpunktā diskutē Valsts nekustamo īpašumu atīstības pārvaldes projektu daļas vadītājs Kaspars Maračkovskis, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama, Saeimas sekretārs Edvards Smiltēns, ekonomikas ministra padomniece Katrīna Iļjinska un Latvijas Būvuzņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Edijs Kupčs.  

Nevar izslēgt, ka Saeimā lēmums par izmaiņām pensiju otrajā līmenī varētu būt atšķirīgs no tā, kādu to virza valdība. To norāda Saeimas mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns no Zaļo un Zemnieku savienību. Komisijā šodien skata iniciatīvu portālā manabalss.lv lielu atbalstu guvušo ierosinājumu atcelt plānu par procentu mazināt iemaksas pensiju otrajā līmenī, to novirzot pensiju pirmajā līmenī. Vucāns teic, ka abām pusēm ir nopietni argumenti, kas jāvērtē.

Nākamgad būs lielāki ienākumi nodokļu izmaiņu rezultātā, bet būs dārgāka degviela, alkohols un vairāk jāmaksā par transportlīdzekļa ekspluatāciju. Atbilstoši iepriekš plānotajam turpmākajos trīs gados no pensiju otrā līmeņa uzkrājuma vienu procentpunktu pārnesīs uz sociālo budžetu izmantošanai uzreiz. Šīs un citas izmaiņas valsts budžetu pavadošo likumprojektu pakotnē 8. oktobrī izskatīja un atbalstīja valdība. Jau pēc nedēļas šos likumprojektus iesniegs skatīšanai Saeimā. Valdības sēdes darba kārtībā liela daļa ar valsts budžetu saistīto likumprojektu. Tajā skaitā paredzot nākamgad ieviest fiksēto neapliekamo minimumu 510 eiro nākamgad, vienlaikus paaugstinot un izlīdzinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes. Paredzēts, ka no 700 līdz 740 eiro pieaugs minimālā alga, augs arī pensijas. Valdība lēš, ka nodokļu izmaiņas palielināšot ienākumus aptuveni 95% strādājošo, visvairāk - darba ņēmējiem ar atalgojumu līdz 2500 eiro. Nodokļu sistēmas pārmaiņām ir arī Latvijas Darba devēju konfederācijas atbalsts. Nākamajos trīs gados paredzēts pārcelt pensiju iemaksu likmes vienu procentpunktu no pensiju 2. līmeņa uzkrājuma uz valsts nefondēto pensiju shēmu. Tas nepieciešams darba spēka nodokļu izmaiņu kompensēšanai un budžetā ienesīs ap 104 miljoniem eiro. Papildu ienākumus plānots iekasēt no banku solidaritātes iemaksām – nākamgad 96 miljonus, bet aiznākamgad – teju 61 miljonu eiro. „Solidaritātes iemaksu ideja nav radusies no vieglas dzīves” – atzina finanšu ministrs Arvils Ašeradens no „Jaunās Vienotības”, taču norādīja uz diviem mērķiem – papildu naudu drošības pasākumiem un naskāku kreditēšanu, jo bankām pienāksies iemaksu atlaides par kreditēšanas veicināšanu. Savukārt mikrouzņēmuma nodokļu režīmu paredzēts vienkāršot un padarīt izmantojamu tiem nodokļu maksātājiem, kuri saimnieciskā darbība ir neregulāra. Tas būs derīgs risinājums arī radošo jomu strādājošajiem, uzsvēra kultūras ministre Agnese Lāce no „Progresīvajiem”. Pēc ilgstošām sarunām ar pašvaldībām vienošanās un domstarpību protokolā fiksēts kompromisa variants iedzīvotāju ienākuma nodokļu sadalē, pašvaldību budžetos pārdalot vēl 3%, bet ne prasītos papildu 5% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumiem. Tāpat vietvaras panākušas, ka ienākumu nodokļa ikgadējo saglabās pašvaldību budžetos. Tādējādi nākamgad pašvaldības kopumā nebūšot sliktākā situācijā kā šogad, valdības sēdē atzina arī Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis. Viņš piebilda arī par Eiropas Komisijas norādēm pašvaldību lielākas patstāvības veicināšanai Latvijā. Vismaz turpmākos trīs gadus Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem būs samazinātā 12% pievienotās vērtības nodokļa likme. Zemkopības ministrijas ieskatā, tas ļaujot cenas padarīt konkurētspējīgākas. Ar budžetu saistītos likumprojektus valdība turpinās izskatīt ceturtdien. Pēcāk gala lēmums par visām valsts budžetu pavadošajām likumu izmaiņām būs jāsaka Saeimai.

Latvijā nav izveidoti skaidri noteikumi ārvalstu kino projektu piesaistīšanai. Šī iemesla dēļ zaudējam naudu, ko varētu iegūt, uzņemot filmas un seriālus. Ekonomikas ministrija nesen Saeimas Tautsaimniecības komisijā apliecināja gatavību izstrādāt jaunu regulējumu, bet gaida politisku lēmumu par ārvalstu filmu programmas budžeta bāzi ilgtermiņā. Ko mūsu ekonomikai un kino industrijai var dot šādi projekti, analizējam Krustpunktā. Diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktors Raivis Bremšmits, Finanšu ministrijas Budžeta attīstības politikas departamenta direktors Kārlis Ketners, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Nacionālais kino centra direktore Dita Rietuma un Latvijas filmu servisa producentu asociācijas pārstāvis Jānis Kalējs.  

Latvijā nav izveidoti skaidri noteikumi ārvalstu kino projektu piesaistīšanai. Šī iemesla dēļ zaudējam naudu, ko varētu iegūt, uzņemot filmas un seriālus. Ekonomikas ministrija nesen Saeimas Tautsaimniecības komisijā apliecināja gatavību izstrādāt jaunu regulējumu, bet gaida politisku lēmumu par ārvalstu filmu programmas budžeta bāzi ilgtermiņā. Ko mūsu ekonomikai un kino industrijai var dot šādi projekti, analizējam Krustpunktā. Diskutē Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktors Raivis Bremšmits, Finanšu ministrijas Budžeta attīstības politikas departamenta direktors Kārlis Ketners, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Nacionālais kino centra direktore Dita Rietuma un Latvijas filmu servisa producentu asociācijas pārstāvis Jānis Kalējs.  

Valsts budžets un nodokļi jau nedēļām ilgi ir viens no apspriestākajiem tematiem arī Krustpunktā, aplūkojos nedēļas aktualitātes. Šonedēļ bija smagas sarunas ar pašvaldībām par to izdevumu kompensēšanu un lai arī līdz šim valdības koalīcijā partijas šķita itin vienotas un saprotošas par taupības pasākumiem, Zaļo un zemnieku savienība šoreiz nepiekāpīgi nostājās pašvaldību pusē un galu galā kompromisi tika atrasti. Par naudas lietām satraukums ir arī privāto muzeju saimniecībā, kur mainīsies finansēšanas kārtība. Par nedēļas aktualitātēm ar žurnālistiem spriežam Krustpunktā. Notikumus analizē portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.    

Nākamā gada budžets sola ciešāku jostu savilkšanu vai visās nozarēs, bet tam tā nevajadzētu būt drošības jomā, kas noteikta kā prioritāte 2025. gada valsts budžetā. Tas attiecas arī uz iekšējo drosību, bet ko tas nozīmē praktiski? Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Matīss Arnicāns.  

Situācija Tuvajos Austrumos nav daudz vairāk saspīlēta kā iepriekšējos gados, taču notikumu attīstība ir paātrinājusies pēc teroristiskā grupējuma "Hamās" uzbrukuma pirms gada. Tagad gan ir pamats bažām par tālākajiem notikumiem, intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka. -- Libānas dienvidos turpinās Izraēlas un kaujinieku grupējuma „Hizbullāh” karš. 2. oktobrī tur krituši astoņi Izraēlas karavīri, pavēstīja Izraēlas armija. Tā arī ziņoja, ka no Libānas uz Izraēlas ziemeļiem vakar raidītas aptuveni 140 raķešu. Pretraķešu aizsardzības sistēma vairākas raķetes pārtvēra, citas nokrita klajās vietās. Savukārt Libānas Veselības ministrija paziņoja, ka Izraēlas triecienos Libānā vakar nogalināti 46 cilvēki, bet vēl 85 ievainoti.

Bažas par iespējamu plašāka reģionālā konflikta izcelšanos saglabājas pēc 1. oktobra vakarā notikušā Irānas masveida ballistisko raķešu uzbrukuma Izraēlai. Kā apgalvo Teherāna, tas esot veikts kā atbilde uz Teherānas atbalstīto grupējumu līderu nogalināšanu. Izraēla ir solījusi, ka nepaliks atbildi parādā par vakar notikušo Irānas uzbrukumu. Vienlaikus turpinās Izraēlas un kaujinieku grupējuma „Hizbullāh” konflikts Libānas dienvidos. Šādos kritiskos brīžos tu sev uzdod lielus un dziļus jautājumus. Tā pēc vakar notikušā plašā Irānas raķešu uzbrukuma Izraēlai saka Efrata Mačikava. Viņa ar ģimeni dzīvo Lahišas ciematā Izraēlas dienvidos. Viņa uzskata, ka Izraēlai ir jādzīvo mierā ar saviem kaimiņiem, bet vienlaikus jādara viss, lai izskaustu terorismu. Uzklausām viņu raidījumā Pēcpusdiena. - Tikmēr Libānā, kur nerimst aktīvas Izraēlas operācijas, vērojama pamatīga iekšējā bēgļu plūsma no nedrošākiem uz drošākie valsts reģioniem un arī daudzu, tai skaitā Eiropas valstu valstpiederīgie cenšas pamest Libānu. Lasām arī Lietuvas Ārlietu ministrijas informāciju, ka Libānu vēlas atstāt 30 Lietuvas pilsoņu. Ar viņiem tiek uzturēts kontakts un tiek runāts ar starptautiskajiem partneriem par iespēju nogādāt viņus Eiropā. Vakarvakarā kaimiņvalsts ārlietu ministrija Lietuvas Radio ziņoja, ka no Libānas evakuēti deviņi Lietuvas pilsoņi - trīs sievietes un seši bērni. Sazināmies ar Ārlietu ministrijas pārstāvi Diānu Eglīti, lai skaidrotu , cik šobrīd ir apzināti Latvijas valstspiederīgie, kuri uzturas Libānā un kuriem vajadzētu palīdzēt evakuēties.

Savā ārpolitikā Eiropas Savienība (ES) ir jāpanāk smalks līdzsvars starp ekonomisko un militāro drošību un savas identitātes saglabāšanu. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šajā sērijā pievēršamies Eiropas Savienības ārpolitikai. Jauno tehnoloģiju un transporta attīstība ir veicinājusi pasaules globalizāciju. Tas padara pasauli savstarpēji ciešāk saistītu, bet arī sarežģītāku un nedrošāku. Eiropas Savienība pēdējā laikā ir saskārusies ar vairākiem izaicinājumiem, kas ir likuši tai pārdomāt savu ārpolitiku, - Covid-19 pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un enerģētikas krīze. Šķiet, ka viena krīze nomaina otru, tāpēc nav brīnums, ka žurnālistu intervijās bieži izskan nesen radītais vārds „permakrīze”, ar ko apzīmē pastāvīgu vai ilgstošu krīzi. Konflikti, ekonomiskā nevienlīdzība un sabiedrības polarizācija šobrīd dominē ziņās gan valstu, gan Eiropas, gan starptautiskā līmenī. Šajā iepriekš nepieredzēta līmeņa izaicinājumu kontekstā mūsu vēsturiskās alianses kļūst arvien trauslākas. Tikmēr ir parādījušās jaunas reģionālās un globālās lielvaras. Tāpēc šajā raidījumā uzzināsim, ko Eiropas eksperti un iedzīvotāji sagaida no Briseles ārpolitikas jomā. Šī tā dēvētā permakrīze ir izraisījusi būtiskas pārmaiņas domāšanā visā Eiropā, liekot pārvērtēt sen iesakņojušos uzskatus un principus, piemēram, ekonomiskās savstarpējās atkarības un liberālisma principus. Arvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība Eiropai būt autonomākai visos iespējamos veidos.

Lai arī Japāna, tāpat kā virkne citu Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu, par lielāku draudu uzskata Ķīnas un Ziemeļkorejas īstenoto politiku, arī potenciālie Krievijas draudi nekur nav zuduši. It īpaši ņemot vērā Maskavas attiecību pastiprināšanos ar Pekinu un Phenjanu laikā, kad Kremlis meklē atbalstu agresijai pret Ukrainu. Šāds secinājums izriet no Āzijas drošības politikas pētnieka, Tokijas Kristīgās sieviešu universitātes īpašā viesprofesora Akio Takaharas teiktā intervijā Latvijas Radio. Nesen viņš viesojās Rīgā, kur uzstājās ar lekciju par drošības situācijas izmaiņām Āzijas un Okeānijas reģionā.

Ir klāt oktobris, un Latvijas sabiedriskie mediju sāk labdarības maratonu „Dod pieci!”, bet pirms jaunā sākuma gribam atskatīties, kā noslēdzies iepriekšējais posms. Labdarības maratons pērn bija veltīts bērniem un jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas aprūpes, un saziedotā nauda tika nodota bezpeļņas organizācijām, kas sniedz profesionālu palīdzību šādiem bērniem. Bet naudas vākšana ir tikai viens fokuss, tas, ko mēs noteikti gribējām izdarīt, bija vērst uzmanību iemesliem, kādēļ tik daudzi bērni un jaunieši nonāk līdz tik dziļām problēmām. Kas šajā laikā ir paveikts un kāda ir situācija, ja runājam par pusaudžiem, kas ir nomākuši riska zonā? Krustpunktā analizē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks, biedrības „Resiliences centrs" valdes loceklis Kārlis Mednieks un Valsts kontroles Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa.  

Latvijas ekonomika pieaug ļoti lēni un pat simboliski, tāpēc nākamā gada valsts budžeta veidošana nav viegls uzdevums. To Latvijas Radio atzina Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka, kas šajā amatā ievēlēta nākamajam termiņam. Viņa atgādināja, ka ekonomikas izaugsmes prognozes no sākotnējiem plus diviem procentiem ir vairakkārt samazinātas jau līdz 0,4 procentiem. Par labu cilvēkiem gan nāk zemā inflācija, pauda Šteinbuka. Šteinbuka arī vērtēja, ka nodokļu reforma tiek īstenota pareizā virzienā, lai nākotnē vairāk saņemtu cilvēki ar zemākiem ienākumiem. Savukārt viena procenta atņemšana otrajam pensiju līmenim neesot teicama rīcība, taču neesot arī pārāk kritizējama, jo ar otro līmeni bankas tāpat nav gādājušas lielu ienesīgumu nākotnes pensionāriem.

Tā jau ir raidījuma Globalais latvietis. 21 gadsimts tradīcija, ka, mainoties vēstniekiem, mēs studijā kopā ar žurnālistiem un ekspertiem izvaicājam jauno vēstnieku par diasporas poltiku un sadarbību ar aktīvo diasporu. Šoreiz par galvenajiem virzieniem disporas politikā - par veiksmīgāku sazobi starp valsti un diasporu iztaujājam diasporas vēstnieci Zandu Grauzi. Jauntājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV žurnāliste Apvienotajā Karalistē Ilze Kalve, portāla "Baltic-Ireland.ie" galvenā redaktore Laima Ozola un socioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela. Disporas grupas speciālo uzdevumu vēstniecei Zandai Grauzei ir vairāk nekā 30 gadu darba pieredze Ārlietu ministrijā. Viņa strādājusi Austrumeiropas departamentā, bijusi ārlietu ministra biroja vadītāja, Konsulārā departamenta direktore un Personāla departamenta direktore. Lielu pieredzi viņa ieguvusi arī kadencēs Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs – vēstniecībā Čehijas Republikā, Lietuvas Republikā, Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā ES, kā arī Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā NATO. Z. Grauze bijusi arī Latvijas pastāvīgā pārstāve Palestīnā. Kopš 2020. gada Z. Grauze bija padomniece-pārstāvniecības vadītāja vietniece Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā UNESCO.

Saeimā 30. septembrī 100 pensionāri strādās pilnu darba dienu tieši tā, kā to dara deputāti - plenārsēdē un komisijās. Tiks uzklausīti četru nozaru ministri, bet dienas noslēgumā iesniegta rezolūcija Saeimas priekšsēdētājai. Šī rezolūcija būs saistoša visām komisijām, kas strādā ar senioru problēmu loku. Latvijas Pensionāru federācijas valdes priekšsēdētāja Aija Barča intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt uzsvēra, ka pensionāri, piemēram, grib gūt pārliecību, vai tiešām ar nodokli neapliekamais minimums no nākamā gada tiks kāpināts līdz tūkstotim eiro pašreizējo piecsimt eiro vietā.

Neizslēdzu, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievvalodīgie mācēs sevi konsolidēt, tomēr karš šo kopienu ir sašķēlis,- uzskata bijušais žurnālists, vēlāk politiķis un integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns. Kā kara sākumu piedzīvoja Kijivā, kā reiz pārspēja CNN un vai liks lietā savu skolotāja diplomu - saruna ar Oskaru Kastēnu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš ir atradies mikrofona abās pusēs. 90 gadu beigās Oskars Kastēns kļuva par pirmo Latvijas Televīzijas korespondentu Briselē. Tolaik Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija vēl tāls sapnis, un Oskara reportāžas ir labi dokumentējušas sarežģīto pievienošanās ceļu. Tas bija laiks, kad Latvijai bija jāpaveic daudzi mājasdarbi, un tas bija laiks, kad daudzas skaļas balsis teica, ka mēs varam mierīgi dzīvot arī bez Eiropas Savienības un NATO. Pēc žurnālista gaitām Briselē Oskars devās politikas virzienā, kļuva par Saeimas deputātu un arī integrācijas lietu ministru. Tagad jau krietnu laiku viņš ir prom no politikas un žurnālistikas, pēdējie gadi pavadīti ļoti dažādās pasaules malās padomdevēja un eksperta statusā, īpaši sadarbojoties ar valstīm, kuras savu nākotni un drošību redz Eiropas Savienībā. Retu reizi publiski un Rīgā esi redzams pēdējos gados. Ko šajā laikā pēc aiziešanas no politikas esi darījis un dari tagad? Oskars Kastēns: Jā, kopš 2010. gada, kad beidzu savas politikas gaitas, es strādāju dažādos starptautiskos projektos, gan parlamentāros, gan kas saistīti ar vēlēšanu novērošanu, gan Eiropas Savienības īstenotajos projektos dažādās valstīs. Tā ģeogrāfija bijusi ļoti plaša - Centrālāzija, Kaukāza valstis, Balkānu valstis, īpaši Kosova un Albānija. Ar vēlēšanu novērošanu esmu strādājis arī daudzās Āfrikas valstīs, kur parasts Latvijas iedzīvotājs nemaz īsti nezina, kur viņas atrodas, piemēram, Libērija, Sjerraleone, arī Nigērija, kas bija diezgan raiba pieredze. Pašlaik es vēl joprojām esmu šādos projektos, un pēdējais projekts, kurā es darbojos, ir Centrālāzija, tas ir, Tadžikistānā un Kirgizstānā, ar vienu ANO projektu. Kas ir tie padomi, ar kuriem tu dalies, kas ir tie padomi, kurus tev lūdz? Oskars Kastēns: Tie pārsvarā saistīti ar valsts pārvaldi, īpaši ar parlamentu lietām, teiksim, es esmu ļoti ilgus gadus pavadījis arī bijušajās padomju valstīs, Moldovā es strādāju kā ANO darbinieks. Mums bija liels parlamentārais projekts, kuru finansēja Zviedrija, un mans darbs bija nodrošināt saikni starp parlamentu un starp ANO, respektīvi, ANO ir savi mērķi, programmai ir savi mērķi, un ja tu esi galvenais tehniskais speciālists, kurš ir šajā projektā, tad bija jādara viss, lai šie mērķi tiktu sasniegti. Kā tu viņus sasniegsi, tā ir tava problēma. Ja radās kaut kādi šķēršļi ar komunikāciju vai nevēlēšanos sadarboties, tad, protams, tas bija cits līmenis, tur gāja ANO misijas vadītājs vai viņa vietniece runāt, bet katrā gadījumā tā bija ļoti, ļoti interesanta pieredze salīdzināt dažādu valstu parlamentus. Sākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, Oskars Kastēns strādāja Kijivā. Oskars Kastēns: Jā, es strādāju arī kā parlamentārais eksperts, speciālists Eiropas Savienības padomdevēju misijā. Tā ir diezgan liela misija Eiropas Savienības Ukrainā ar reģionālajiem birojiem lielākajās pilsētās Harkivā, Ļvivā, Odesā. Arī Mariupolē pirms kara bija. Faktiski mans darbs bija nodrošināt to, ka misija seko līdzi notikumiem parlamentā, mēs strādājām līdzi ar vairākām parlamenta komisijām. (..) notika tā, ka es pirmajā kara dienā biju Kijivā. Pamodos, arī dzīvoju netālu no Bravariem, arī vieta, kura bija viens no pirmajiem mērķiem krievu uzbrukumam. Un tad, kad pēc pieciem no rīta sāka drebēt logu stikli, tad es sapratu, ka karš sācies. Un tas brauciens no Kijivas ārā aizņēma astonas stundas. Tas, kas parasti būtu pusstunda, visi ceļi bija pilni ar mašīnām. Nekad mūžā neaizmirsīšu tos skatus, kad gar ceļa malu iet ģimenes un veci cilvēki, un bērni, un nes krātiņos savus kaķus un čemodānu, tādi Armagedonas  cienīgi skati, ko būs grūti aizmirst. Pēc tam es pārbraucu uz Latviju, kur arī sāku strādāt medijos - Radio Brīvā Eiropa. Tāds apmēram tas stāsts. Bet pati Ukraina… Daudzi prasa, kā tas karš beigsies, kad beigsies, ar ko beigsies? Ziniet, nu nav iespējams to prognozēt. Nebūs ātrs karš. Kad viņš sākās, tad puse Latvijas ekspertu prognozēja, ka pāris mēnešu laikā beigsies, ieskaitot arī kara, visādus militāros speciālistus. Šobrīd skaidrs, ka tas teorētiski var kļūt par ieilgušu konfliktu, tāpat kā tas ir Gruzijā - Abhāzija, Moldovā - Piedņestra, un kļūst par iesaldēto konfliktu. (..) 1998. gada 6. decembrī  "Panorāmā" ir tavs stāsts par to, ka Eiropas Parlaments balsos, ka jāsāk sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Šis sižets ir zīmīgs ar to, ka te var redzēt, cik tas ceļš vēl tobrīd bija grūts un tāls, un te var arī sajust to, ka nebūt ne visi tur mūs gaidīja ar atplestām rokām. Pēc šī sižeta vēl paies pieci gari gadi, līdz Latvijas karogs uzvijas Briselē karoga mastā. Oskars Kastēns: Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks. Es atceros, dzīvojot Briselē bija iespēja redzēt, kā mūsu ministri, ārlietu ministrs Birkavs... Bija pat man arī viens sižets, vēl kā tagad atceros, kur viņš rādīja kaut kādu Latvijas nacionālo plānu. Viņš saka - tas ir tāds ļoti plāns dokuments, un tad viņš paņēma tādu milzīgu papīru kaudzi, vicināja viņu un teica – un šis ir tas ieviešanas plāns, kā mēs pārņemsim Eiropas Savienības likumdošanu.  Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks, un cepuri nost visiem diplomātiem, visiem politiķiem, kuri ļoti aktīvi tajā visā strādāja. Un es domāju, ka man kā žurnālistam bija arī laba iespēja redzēt, kā tas viss notika, raugoties ar latviešu acīm no Briseles.  Šajā sižetā bija runa par tām divām tā dēvētajām grupām. Latvija diemžēl bija tajā grupā, kur tā kā līdz pēdējam mirklim nebija skaidrs, vai mēs sāksim iestāšanās sarunas vai nē kopā ar Lietuvu, Slovākiju, Bulgāriju, vēl kaut kādām citām dažām valstīm. Igauņi bija pirmajā grupā, jo viņi bija ļoti mērķtiecīgi gājuši uz to jau deviņdesmitajos gados, īstenojot visas reformas un tā tālāk. Protams, ka Latvija, Lietuva darīja visu iespējamo, lai izlīdzinātu to situāciju, kas arī faktiski izdevās. Ja tas nebūtu izdevies, tas būtu diezgan nepatīkami mūsu valsts līderiem, ka igauņi mūs ir apsteiguši par gadu vai diviem, vai pat vairākiem, iestājoties Eiropas Savienībā. Bet nu 2004. gadā tas viss tomēr notika. (..) Vēl viens stāsts no 90. gadu beigām, arī viena no tavām pirmajām reportāžām ir par to, ka no Latvijas brauc dažādas tā saucamās delegācijas, krievu tiesību aizstāvji, un viņi Eiropas institūcijās žēlojas par diskrimināciju, par to, ka tiek ierobežota krievu valoda. Faktiski viņi grib parādīt, ka Latvija nav uzticama kandidāte dalībvalsts statusam un šāda viena krievu delegācijas vizīte Briselē ir fiksēta arī tavā sižetā 1999. gada 21. februārī, kad uz Briseli bija devušies Latvijas krievu kopienas pārstāvji. Šeit atkal varam vilkt tādu laikmeta apli - 1999. gads, kad šādas delegācija sāk parādīties Briselē un žēloties, un nesenais stāsts par deputāti Tatjanu Ždanoku, par kuru ir ļoti nopietnas aizdomas par sadarbošanos ar Krievijas specdienestiem un informācijas nodošanu daudzu gadu garumā. Un arī stāsts par to, ka divi politiķi, kuri bija ļoti atklāti Latvijas valstiskuma ienaidnieki - Ždanoka un Rubiks - vēlāk nokļūst Eiropas Parlamentā un vairākus sasaukumus tur strādā. Tagad tas ir mainīts, vairs nebūtu iespējams, bet ļoti ilgu laiku tā tas varēja notikt. Oskars Kastēns: Tāda ir šī demokrātijas sastāvdaļa, kā arī cilvēki, kuru politiskie mērķi ir pilnīgi pretēji valsts ārpolitiskajām nostādnēm, var pārstāvēt valsti Eiropas Parlamentā.  Tagad ar šiem likuma grozījumiem, kā tu teici, tas vairs nav iespējams. Bet es domāju, ja mēs raugāmies atpakaļ laikā uz 90. gadu beigām, man liekas Latvijas krievu kopiena pārrēķinājās ar Eiropas Savienību. Viņiem nezin kāpēc droši vien likās, ka tas, ka par Eiropas Savienību tik ļoti iestājās labējās un centriskās partijas, tad kreisajām partijām tas ir kaut kas slikts. Es atvainojos, ja kaut ko esmu sajaucis, bet man šķiet, ka savulaik politiskās partijas parakstīja sava veida memorandu par to, ka vienalga, kuras partijas būs pie varas, turpināsies ceļš uz Eiropas Savienību un integrāciju. Tas bija tā kā āmen baznīcā un viss, cauri. Man šķiet, ka savulaik PCTVL, kas tajā laikā bija aktīvi politikā, šo memorandu neparakstīja. Un tikai pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, viņi pēkšņi saprata, ka tur ir dažādi fondi, dažādas iespējas un tā tālāk, kā popularizēt savu balsi, atrast līdzīgus tur dažādus komunistus Eiropas Savienībā, ar viņiem veiksmīgi sadarboties. Tas jau ir tas, ko pēc tam Ždanoka darīja  - vilka uz Latviju itāļu komunistus, kuri te šausminājās, kāds te genocīds, maršējoši SS Vecrīgā. Visu šo dziesmu mēs jau zinām apmēram, ko viņi dziedāja pēc Latvijas vizītēm. Nu tas ir beidzies.  Es, protams, neizslēdzu to, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievu spēki mācēs sevi konsolidēt un apvienot savu vēlētāju ap vienu kandidātu, lai savāktu nepieciešamo balsu skaitu. Bet man šķiet, ka tomēr karš Ukrainā ir zināmā mērā sašķēlis krieviski runājošo kopienu Latvijā. Vispirms jau 2014. gadā atkrita no tā dēvētajiem krievvalodīgajiem ukraiņi, piemēram, kuri varbūt sevi vairāk identificēja ar krievvalodīgo vidi, kara dēļ. Es pats pazīstu arī citu minoritāšu pārstāvjus, piemēram, armēņus un uzbekus Latvijā, kuri, ja agrāk viņi bija nu tādi - centās ar visiem būt pa labam, tā balansēt, šobrīd viņu pozīcija ir vairāk Latvijas valdības pusē, nevis ar krievu kopienu saistīta, kas varbūt bija agrāk vairāk aktuāli. Un es domāju, ka šie pēdējie divi gadi arī pašu krievu kopienu ir arī pašķēluši, jo jaunajai paaudzei vairs nav tāda asociācija ar Krieviju vai bijušo PSRS, kā tas ir vecākajai paaudzei, kas tur ir dzīvojusi un izbaudījusi dažādus padomju labumus. Jaunā paaudze jau ir tāda samērā eiropeiska, nu varbūt ne visa, bet tā izglītotākā daļa ir, protams, kas ir braukājuši pa Eiropu, mācījušies Eiropas skolās un augstskolās. Tā kā skatīsimies, bet katrā gadījumā krievu kopiena, kāda bija 90. gadu beigās un kādi viņi ir šobrīd, tās ir divas dažādas kopienas. (..) Tālāk tu dodies politikā, kāda bija izšķiršanās, kādēļ nolēmi stāties mikrofona otrā pusē? Oskars Kastēns: Es nekad publiski to neesmu stāstījis, bet tad, kad es biju Briselē es vienreiz Eiropas Parlamentā biju… par to sižets nekāds nesanāca, tur nekāda jēga no tā nebija. Tur bija atbraukusi parlamenta delegācija. Un, teiksim godīgi, ka varbūt ne visi, bet liela daļa no tiem deputātiem, kas tajā laikā bija Saeimā, viņi uzvedās diezgan briesmīgi. Ne angļu valodas zināšanas – nu nulle, pat elementāras pieklājības normas nebija no dažiem deputātiem. Un es uz to visu skatījos kā tādu mazliet balagānu no malas, un domāju, ja es būtu deputāts, es droši vien uzvestos mazliet savādāk.  Un pēc tam arī likteņa ironijas pēc, divus gadus vēlāk ar Latvijas Pirmo partiju mēs kopīgi iekļuvām Saeimā - 10 vietas, 10%. Es biju frakcijas vadītājs, pēc tam Eiropas lietu komisijā arī darbojos diezgan ilgstoši, varbūt varētu pat teikt, ka samērā labi, man tā liekas tagad pēc 20 gadiem vērojot, kā mēs tur visi strādājām. Un es ne mirkli to nenožēloju.  Tā bija milzīga, interesanta pieredze, un Eiropas lietās mēs daudz ko izdarījām, piemēram, kad Gruzijā pie varas nāca jaunais demokrātiskais režīms, mēs, Latvijas parlaments, ļoti ātri uzrakstījām mazu projektiņu Eiropas Komisijai, mēs dabūjām līdzekļus un pusgada laikā mēs Gruzijas parlamentam ļoti daudz ko palīdzējām tieši ar Eiropas lietām. Mēs braucam par Eiropas līdzekļiem un viņus vedām šurp, braucām pie viņiem, rīkojām pasākumus. Un Gruzijas parlamentā, piemēram, tagad viņiem ir anotācijas, tas ir īsais apraksts, par ko ir likumdošanas akts, kāda ir viņa ietekme uz budžetu un tā tālāk. Tas ir tas, ko viņi pārņēma no Latvijas parlamenta šī te projektu ietvaros. Kādēļ tava izšķiršanās bija Latvijas Pirmā partija jeb, kā tolaik viņu sauca, "mācītāju partija" un Ainārs Šlesers?  Oskars Kastēns: Mani aizrāva viņu entuziasms, partijas. Jo ar Šleseres iepazinos, var teikt, gandrīz nejauši, mūs saveda kopā pazīstami cilvēki. Protams, es saprotu, ka partijai bija interesanti, ka partijas biedru rindās ir atpazīstams cilvēks, jo tajā laikā partijas dibinātājs bija Ēriks Jēkabsons, vesela rinda ar mācītājiem, Baštiks, Šmits un citi. Katrā gadījumā man tas enerģiskums, ar kuru tika tas viss uzsākts, šī politiskā darbība, un arī pati programma, kas bija liberāli ekonomiska un konservatīva citās jomās, man likās absolūti pieņemama. Un es nenožēloju to, ka astoņus gadus pavadīju Saeimā. Protams, pēc tam notika dažādas mutācijas, saplūšana ar "Par labu Latviju", bet tas jau ir tāds posms, kad jau bija skaidrs, ka vairs neturpināšu politisko darbību.

Drāma ģimenē, kur bērni saslima ar difteriju, ir pievērsusi visas Latvijas uzmanību. Bērna nāve, vecāku aizturēšana, citu bērnu izņemšana no ģimenes. Protams, pievērsīsimies arī budžeta problēmām un kompromisu meklējumiem. Aktualitātes Krustpunktā analizē "360TV ZIŅneši" žurnāliste Lauma Niedrīte, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un aģentūras "Mediju tilts" līdzdibinātājs, sabiedrisko attiecību eksperts un politologs Filips Rajevskis.  

"Noliktavas" otrā epizode ir klāt - Elīna, Jānis un Uldis pārrunā aktualitātes. Kuru vainīgo beigās atradīs "Rail Baltica" parlamentārās izmeklēšanas komisija? Uz kurieni difterijas skandāla rezultātā dosies vakcīnskeptiķi? Kāpēc "Netflix" turpmāk tieši brauks filmēt seriālus pie mums?   Epizodes gaita: 0:00 Ievads: "Noliktava" topu virsotnē, un Elīna "Brīvajā mikrofonā". 3:33 Kas sāp?: Sieviešu [ne]solidaritāte "Facebook" grupā par vīriešiem; Tu esi vecs, ja zvani, nevis raksti; Cenu kāpums. 10:56 Atgriežamies pagātnē - iepriekšējās nedēļas prognozes. 14:17 Smagās ziņas: Rail Baltica vietā Rave Baltica; Difterijas skandāls pamodina vakcīnskeptiķus; Kā pazaudēt 20 miljonus? 41:57 Vieglās ziņas: Plastmasas trauku gigantam bankrots; Meliem īsas kājas; Cietumnieku apmaiņas programma.   Seko šim podkāstam un pastāsti par to arī citiem! 

2023. gadā iznāca Krievijā dzimušā vēsturnieka un kulturologa Aleksandra Etkinda grāmata "Russia Against Modernity" (Krievija pret mūsdienīgumu). Starp citu, drīzumā gaidāms grāmatas izdevums arī latviešu valodā.  Savā darbā autors ne tikai analizē šodienas Krievijas iekš- un ārpolitiku pasaules attīstības kontekstā, bet arī ieskicē, viņaprāt, ticamāko nākotnes attīstības ainu. Savdabīgā manierē runājot par šo iespējamo nākotni kā jau notikušu faktu, viņš grāmatas finālā raksta: "Pašas tautas izlēma, kādas valstis izveidot pēc federācijas sabrukuma. Savu lomu nospēlēja arī etniskā spriedze. Taču notikumus izraisīja subsīdiju un aizsardzības apsīkums no Maskavas puses. Dažām valstīm jau bija savas robežas un vadītāji, citām - nē. Jaunās robežas un varas iestādes tika apstrīdētas, un tam sekoja vardarbība. Bet tas nevarēja būt sliktāk par sekām, ko bija radījuši federācijas paustie kodoldraudi, pasaules šantāža un starpkontinentālais bads. Jaunās valstis bija dažādas. Daļa demokrātiskas, citas autoritāras. Šo valstu lielākie kaimiņi bija to galvenie tirdzniecības un drošības partneri. Uzradās jauni saspīlējumi un dilemmas. Vai Ķīna nu pārvirzīs uzmanību no Taivānas uz Sibīriju? Vai Austrumprūsija būs dzīvotspējīga kā neatkarīga valsts vai apvienosies ar kādu no kaimiņvalstīm? Kā sevi uzturēs nabadzīgās, pārapdzīvotās Kaukāza republikas un kā tiks izmaksātas reparācijas Ukrainai? Federācijas sadalīšanās radīja daudz juridisku, stratēģisku un ekonomisku jautājumu. Robežu sakārtošana, tirdzniecības atjaunošana un sarunas par drošības pasākumiem prasīja desmitiem gadu. Baisā kara mantojums netika pārvarēts uzreiz, tāpat kā jaunās valstis neradās uzreiz. Taču bijušās federācijas tautas iemācījās iet savu ceļu. Vēsture turpinājās, un starptautiskā sabiedrība atzina pārmaiņas."  Tātad Aleksandra Etkinda priekšstatā Krievijas Federācijas sadalīšanās scenārijs ir ticamākais. Šo savu redzējumu viņš pauda pirms gada, kad bija raidījuma Kas būs ar Krieviju? viesis. Ko par to teikuši citi raidījuma viesi? Līdzīgi Alkesandram Etkindam Krievijas sadalīšanas scenāris šķiet ticams arī ģeogrāfam un politologam Dmitrijam Oreškinam.  Citādās domās ir krievu žurnāliste, laikrakstā "Novaja Gazeta" reportiere Irina Tumakova. Savukārt Krievijas etnisko un kulturālo daudzveidību, raugoties no vēsturnieka perspektīvas, kā nozīmīgāko faktoru uzsver vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns.

Ministra vizīte Amerikas Savienotajās Valstīs, sarunas ar "Telia" par "Tet" un LMT nākotni. Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.  

“Daudzi darba devēji saprot, ka nav citas iespējas - kad vīri karā, ir laiks aizmirst sterotipus un sievietes apmācīt profesijās, kas līdz šim uzskatītas par klasiskiem vīriešu arodiem,” sarunā ar Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņas. Runāsim par projektu, kurā ukraiņu sievietes apmāca par kravas automašīnu un satiksmes autobusu vadītājām. Kā arī iztaujāsim vienu no dāmām, kur šos kursus izgājusi un jau sēdusies pie smagās mašīnas stūres.    Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā pulcējas politiķi un diplomāti. Kāda šobrīd ir ANO loma pasaulē? Zelenskis uz ASV aizvedis miera plānu. Vai pastāv risks, ka miers var tikt sasteigts un kādas tam būtu sekas? Sakaru ierīču sprādzieni Libānā. Ko no tā var mācīties sabiedrības un lēmumu pieņēmēji Rietumos?    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Pašvaldību budžeti nākamgad pieaugs par 220-230 miljoniem eiro, salīdzinot ar šo gadu, tā intervijā Latvijas Radio stāstīja viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa no "Jaunās Vienotības", komentējot valdībā atbalstīto vienošanos par nākamā gada valsts budžeta prioritātēm. Jautāta par to, kā pašvaldības izjutīs akcentus uz prioritārajiem aspektiem, piemēram iekšējo drošību, Bērziņa sacīja, ka svarīgs ir gan pašvaldības, gan valsts policijas atalgojums.

Nākamā gada valsts budžetā papildu 30 miljoni eiro būs paredzēti pedagogu algu pieaugumam no janvāra, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) padomes ārkārtas sēdē apliecināja izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša no "Jaunās Vienotības". Lai arī tas būs paaugstinājums tikai par 2,6 nevis 8,5%, ko paredz iepriekš panāktā vienošanās, arodbiedrība to akceptē, ņemot vērā taupības režīmu valsts izdevumos. Vienlaikus pirms valsts budžeta izskatīšanas notiks diskusija par pedagogu algu grafika tālākajiem soļiem, paredz vienošanās LIZDA padomes ārkārtas sēdē. Iepriekš panāktā vienošanās par pedagogu algu pieaugumu paredzēja, ka no nākamā gada 1. janvāra skolotāju algām jāpieaug par 8,5%. Šogad pirmsskolas pedagoga un pedagoga darba stundas likme ir 9,54 eiro, nākamajā gadā par vienu pedagoga darba stundu būtu jāpieaug līdz 10,35 eiro. Tomēr pedagogiem pirmsskolas izglītības iestādēs, vispārējā un kultūras izglītībā algas pieaugs par 2,6%. Turklāt arī tas ir ārkārtas risinājums laikā, kad nodokļu ieņēmumi un citi notikumi ekonomikā liedz īstenot iepriekšējo vienošanos. Vienlaikus plānotās nodokļu izmaiņas ļaus mācībspēku atalgojumu palielināt vēl par vidēji 2,5%. Tā Latvijas izglītības un zinātnes darbninieku arodbiedrības padomes ārkārtas sēdē skaidroja finanšu ministrs Arvils Ašeradens no "Jaunās Vienotības".

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Iepriekš ir paustas daudzas apņemšanās risināt finansiālās problēmas dažādās nozarēs, gan izglītībā, gan veselības aprūpē, gan citur. Taču naudas, izrādās, nav. Kas notiks ar dotajiem solījumiem, kurus budžeta ietvaros nemaz nevar izpildīt? Krustpunktā disktutē Saeimā pārstāvēto frakciju pārstāvji: frakcijas "Jaunā Vienotība" priekšsēdētājs Edmunds Jurēvics, Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Harijs Rokpelnis, Apvienotā saraksta feakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars, Nacionālās apvienības frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars, frakcijas "Progresīvie" priekšsēdētājs Andris Šuvajevs, frakcijas "Latvija pirmajā vietā" priekšsēdētāja vietnieks Kristaps Krištopans un frakcijas "Stabilitātei!" priekšsēdētājs Aleksejs Rosļikovs.  

Satiksmes ministrija "Rail Baltica" projekta turpināšanu piedāvā organizēt kārtās un piedāvā risinājumu arī Rīgas dzelzceļa stacijas un lidostas iekļaušanai maršrutā. Plāns paredz Rīgas lidostu ar pilsētas centru vismaz uz laiku savienot ar jau esošo platāko sliežu ceļu. Par šāda risinājuma atbilstību Eriopas regulai gan būtu jāpārliecina Eiropas Komisija. Visa „Rail Baltica” projekta īstenošana līdz 2030. gadam neizdosies nevienā no Baltijas valstīm. To uzņēmums „RB Rail” paziņoja jau vasarā. Satiksmes ministrija ar dzelzceļa nozari projekta virzību piedāvā organizēt kārtās, primāri vadoties no Eiropas Komisijas apstiprinātā līdzfinansējuma. Pamattrases izbūvei tie ir 85% no visām izmaksām. Daudzgadu budžetā līdz 2027. gada beigām Latvija var pretendēt uz 160 miljoniem eiro. Raugoties uz nākamo budžeta periodu, cer uz līdzīgu atbalsta apjomu, pēc „Rail Baltica” projekta tematiskās komitejas sēdes norādīja Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Melnača. Lai arī stāsts ir par elektrisko jaudu, tomēr Ina Lastovecka atgādina, ka daudzos darbos neiztika bez sentēvu metodēm. To var redzēt vairākās  ekspozīcijā  izvietotās fotogrāfijās, kur elektromontieri pārvietojas zirga vilktos ratos, vienā fotoattēlā fiksēts skats pie elektrodarbnīcām pagājušā gadsimta 60. gados, kur redzam pagalmā novietoto transportu – vienā rindā stāv zirgs, velosipēdi, motocikli un vieglās automašīnas. Tāpat neizstājams palīgs vēl ilgi bija slīmests – asmens ar koka rokturiem abos galos.

Par dzelzceļu kā sabiedriskā transporta mugurkaulu runājam jau vairākus gadus, tomēr šo jomu arvien piemeklē kādas problēmas. Ieilgušie elektrovilcienu iepirkumi, neskaidrības par “Rail Baltica” īstenošanu, nenotikusī dzelzceļa tālākā elektrifikācija un nenopirktie bateriju vilcieni – tas liek vaicāt, kāds īsti veidojas šis mugurkauls? Kāda būs pasažieru pārvadājumu un dzelzceļa satiksme Latvijā nākotnē, Krustpunktā diskutē Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, AS "Pasažieru vilciens" (VIVI) valdes priekšsēdētājs Raitis Nešpors, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Dins Merirands un Saeimas deputāts, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas „Rail Baltica” projekta realizācijas izvērtēšanai priekšsēdētājs Andris Kulbergs.  

Latvijas Universitāte (LU) ir gatava iesaldēt augstskolas administratīvā personāla atalgojumu, to intervijā Latvijas Radio raidījumā "Labrīt" apliecināja LU rektors Gundars Bērziņš. Bērziņš teica, ka universitāte solidarizējas ar situāciju valstī un šādu pieeju uzskata par normālu un gatavi iesaistīties un fiksēt atalgojumu. Vienlaikus Bērziņš norādīja, ka ir izņēmumi. Taču runājot par lēmumu, samazināt stipendijai "Studētgods" paredzētos līdzekļus, Bērziņš norādīja, ka šāda politiķu attieksme ir ziņa gan sabiedrībai, gan studentiem, ka jaunu cilvēku izglītība valdībai nav prioritāte.

"Ir maz lēmumu, kurus es nožēloju, bet viens ir, ka es neaizgāju studēt medicīnu," tā saka bijusī veselības ministre Ilze Viņķele. Par lielāko kļūdu Covid laikā tagad viņa uzskata skolu slēgšanu. Par patriotismu ģimenē krievu okupācijas gados un krievu bērniem Rēzeknes pagalmā, par bēgšanu no čekistiem Rīgā un granddāmas Āboltiņas shēmām, un kāpēc, ejot uz dejām, jāvelk dūraiņi, saruna ar Ilzi Viņķeli Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņa ir teikusi, ka darbojoties politikā ir pieredzējusi gļēvu vīriešu rīcību, arī pašas pārgalvību un apstākļu sagadīšanos. Bijusī labklājības un veselības ministre Ilze Viņķele paškritiski secina, ka viņai piemīt Rēzeknes huligānes piesitiens. Tas palīdzējis izairēties politikā, bet ar šādu raksturu nav iespējams kļūt par premjerministru. Iespējams, Ilzes Viņķeles raksturu nosaka arī viņas senču raduraksti – dzimtas kokā savijušās Latgale un kuršu ķoniņu saknes. Vidiņu dzimta ir viena no kuršu ķoniņu pamatdzimtām un jau vēsturiski tās pārstāvji kungu priekšā muguru nav liekuši un turējuši godā brīva un drosmīga cilvēka principus. Drosmi Ilze parādīja jau 16 gadu vecumā, kad vēl padomju okupācijas laikā viņu pie Brīvības pieminekļa saķēra miliči un nācās piedzīvot draudus un iebiedēšanu. Un droši vien drosmei bija jābūt arī nesen, stājoties tiesas priekšā apsūdzībās par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu Covid pandēmijas laikā un sagaidot attaisnojošu spriedumu. Šobrīd Ilze Viņķele ir Zāļu valsts aģentūras Zāļu drošuma nodaļas vadītāja. Pirms pāris nedēļām, kad vadīju Brīvo mikrofonu, piezvanīja viens kungs un teica, viņš nupat ir dzirdējis, ka Ilze Viņķele ir kļuvusi par Zāļu drošuma nodaļas vadītāju. Vai tad viņai ir ķīmiķes izglītība, vai tad viņai ir ārsta izglītība? Kungam apsolīju, ja es satikšu Ilzi Viņķeli, viņai pavaicāšu, vai viņai ir atbilstoša izglītība un zināšanas, lai vadītu Zāļu drošuma nodaļu. Ilze Viņķele: Man ir šāda gan izglītība, gan arī profesionālā pieredze, lai es varētu šo nodaļu vadīt. Un patiešām darbu es ieguvu startējot konkursā, pirmoreiz mūžā esmu civildienestā, esmu ierēdne, kandidāte vēl. Un sabiedrības veselības izglītība ir visnotaļ atbilstīga maniem tiešajiem darba pienākumiem, jo Zāļu drošuma nodaļa strādā arī ar iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu, lai cilvēki spētu atpazīt blaknes vai veselības notikumus, ko izraisa zāles, nevēlamus veselības notikumus, un arī par to ziņot. Tas ir arī darbs ar ārstiem, ar ekspertiem, kuri savukārt iedrošina pacientus ziņot par šādām blaknēm, un tās ir būtībā sabiedrības veselības izglītošanas programmas, kas ir tieši tas, ko es esmu apguvusi. Tas, protams, ir privāts jautājums, uz to var arī neatbildēt. Bet, ņemot vērā visu Covid laiku un jūs ministres amatā un ņemot vērā pēdējos gadus un tiesāšanos, vai arī pašai nācies ķerties pie zālēm? Ilze Viņķele: Vai nu tas manu senču radītais ģenētiskais komplekts vai, ej nu zin' Dieviņš vai nedieviņš, vai kuršu ķoniņu dieviņi mani ir patiešām svētījuši ar pagaidām ļoti labu veselību savam vecumam un īpaši bez miega traucējumiem, pat pie vislielākajiem stresiem.  Ir mana apzināta izvēle gulēt ļoti maz, šķiet, ka tā diena paiet… Tā var pavilkt dienu garāku... Saprotu, ka tas ir nepareizi un tā nedrīkst ieteikt, arī kā sabiedrības veselības speciāliste es nedrīkstētu ieteikt cilvēkiem gulēt četru piecu stundu miegu. Bet miega zāles un, paldies Dievam, ne antidepresanti nebija vajadzīgi, bet psihoterapija bija vajadzīga gan. Un to es nevis atzīstu – tas nav nekas tāds, kas būtu īpaši jāslēpj. Esmu ļoti pateicīga savai terapeitei, un tā man palīdzēja tikt no tās vietas, kurā nav pamata zem kājām, līdz brīdim, kad var sākt atsperties atkal. (..) "Domāju, ka es esmu laimīga ar to, ka mēs vienmēr esam auguši salīdzinoši tādā brīvā noskaņā," par savu ģimeni saka Ilze Viņķele. Tomēr ir kāds stāsts no Atmodas gadiem. 1988. gada aprīlī trimdas izdevumā "Laiks" ir Ivara Žukovska raksts par to, kā varasiestādes pie Brīvības pieminekļa izrīkojās ļoti rupji. "Dakteris Vidiņš atbrauca uz Rīgu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš atbrauca kopā ar savu meitu Ilzi, tā ir sešpadsmitgadīga skolniece, viņi nolika ziedus pie pieminekļa apmēram pulksten 18.35, tad izspraucās cauri cilvēku pūlim uz Ļeņina un Raiņa ielas krustojumu, tur Vidiņu un Āboliņu saņēma miliči un brutāli ar varu izlaužot rokas, iebāza mikroautobusā un aizveda.  Ilze bija paspējusi paņemt no tēva tīkliņu, kurā bija videokamera, un aizskrēja pa ielu, bet miliči viņu panāca, iebāza "Volgā" un apmēram divas stundas vadāja pa pilsētu, visvisādi draudot. Piedraudēja aizvest uz mazgadīgo noziedznieku koloniju, jo viņa, lūk, klīstot pa ielu. Piedraudēja, ka viņu vadās līdz vēlai naktij un tad aizvedīs uz Ķengaragu, kur esot daudz bandītu, tur viņu tad arī palaidīšot, tur viņu piekaušot un izvarošot, ja viņa neteikšot, kā  Vidiņi ir atkļuvuši Rīgā no Rēzeknes. Pēc tādas vadāšanas ap pulksten 10.00 vakarā viņu aizveda uz milicijas iecirkni Ķengaragā, kur viņi ieveda istabā, kurā jau bija viņas tēvs." Jūs šo visu pieredzējāt savām acīm. Ilze Viņķele: Arī ar saviem matiem, var tā teikt. Patiesi, kā Žukovska kungs precīzi aprakstījis, tas stāsts, ka paps iedeva to videokameru, lai… vai tie bija miliči, vai tie bija VDK darbinieki, viņi, kā saka, apliecības nerādīja, to es jums nevarēšu komentēt… Un es biju laba skrējēja, gargabalniece, Rēzeknes arī kaut kāda pusčempione un es vienkārši skrēju prom cauri parkam, Vērmaņdārzam, un man šķita, ka es esmu atrāvusies. Līkumoju un man bija tas plāns doties pie tantes, papa māsas, kas dzīvoja Tērbatas ielā, un tad man šķita, ka esmu atrāvusies, gar Saktas puķu tirgu. Tad tur brauca garām "Volga", un atvēra durvis, un tādi vīri izleca ārā. Un tas, ko es saku par savu spēju orientēties stresa situācijā, tad nebija nekādas apmācības ārkārtas gadījumiem, bet man šķita, ka pareizākais ir mēģināt pievērst cilvēku uzmanību, un es tai pavasarī vienkārši nogāzos uz ietves un sākusi šausmīgi kliegt. Tā, ka man pašai ausis aizkrita ciet, jo es cerēju, ka kāds varbūt pienāks. Man bija gari, kupli, skaisti mati, un tas ar netika smādēts, un patiešām mani ierāva tai "Volgā" iekšā.  Bet tas, ko es atceros, ka tās dusmas bija tik šausmīgas, man nebija bail nevienu brīdi, man likās, es viņiem varētu acis izskrāpēt. Viss šķita tik netaisnīgi, un patiešām braukāja un stāstīja, es vienkārši teicu, ka es ar viņiem vispār nerunāšu. Un kur ir mans kaps? Un tad, kad mūs aizveda uz to iecirkni, neatceros, kas tas bija par iecirkni, ne es arī Rīgu tik labi zināju. Es redzēju, ka tur ir paps un kā paps man atstāstīja, ka es esot kliegusi, ja viņš runās ar tiem miličiem, tad es atteikšos būt viņa meita. Nu tā ļoti dramatiski. Viņi man teica, lai es atdodu to videokameru, un es biju aptinusi to somu ap roku un teicu, tad viņi var raut ar visu roku nost. Vienu vārdu sakot, diezgan tā… Tie, kas sagrāba, vai miliči, čekisti, viņi runāja latviešu valodā? Ilze Viņķele: Latviski runāja. Mūsu pašu bāleliņi… Ilze Viņķele: Klausoties tagad un lasot kādreiz sociālos tīklos, piemēram, vērtējumus par to, ko krieviem būtu Krievijā tagad jādara, lai cīnītos pret Putina režīmu, man reizēm šķiet, ka es esmu dzīvojusi citā Latvijā padomju laikos. Jo tas, ar kādu patosu cilvēki stāsta, ka pie mums gan ir bijis savādāk, un tad es domāju - Rēzeknē nebija citādāk, Rēzeknē bija tieši tāpat kā tagad Krievijā - neviens nerunāja, neviens neuzstājās, neviens neprotestēja, bija pietiekami pakļāvīgi varai. Un tas man šķiet tāda sevis maldināšana - mēģināt iestāstīt, ka mēs esam padomju laikos kā tauta kopumā šeit visi bijuši ārkārtīgi gatavi cīnīties pret okupāciju. Tikai kaut kā tas nebija redzams. (..) Covid laiks un rīcība tolaik. Trīs teikumos, ja būtu paškritiski jāpaskatās uz Covid gadu, kas būtu tas, kur jūs teiktu, ka tagad darītu savādāk. Ilze Viņķele: Skolas netaisītu ciet, tas būtu… Mēģinātu pārliecināt kolēģus epidemiologus, vai darītu to kaut kā citādāk, jo tā ietekme, ko mēs redzam tieši uz bērniem un jauniešiem, un studentiem, to mēs vēl, es nezinu – kā, maksāsim bargu cenu.  Būtu daudz cietāka un nepiekāpīga nekavējoties jūgt kopā epidemioloģiskos pasākumus ar finansiālā atbalsta pasākumiem cilvēkiem, jo nu tas arī... Bet tas arī bija uzreiz skaidrs, tur bija ideoloģiskas atšķirības. Ja valdība ir pārsvarā no turīgiem cilvēkiem, kas var kaut vai gadu bunkurā dzīvot un nepieredzēt trūkumu, tad tā spēja būt empātiskiem un saprast, ka šis ir ļoti mazs cilvēku slānis Latvijā, kuri var tā izdzīvot. Ja mēs aizliedzam viņiem strādāt, mums ir varbūt pat dienu iepriekš jau jāspēj piedāvāt adekvātu finansiālu kompensāciju.  Un trešais… tos divus jau tad man bija skaidrība, ka vajag tā darīt un tur kaut kādu apsvērumu pēc ne tik aktīvi uzstāju. Un trešais, ko es mainītu ar šīs dienas informāciju, kas tobrīd nebija pieejama, protams, -  par vakcīnu iepirkumu un uz kuru vakcīnu likt. Covid stāstā apļa kompozīcija - bija pats sākums, un var teikt arī, ar ko tas viss jums beidzās ar stāšanos tiesas priekšā. 2023. gada 19. jūnija "Panorāmas" sižetā stāsts par to, ka tiek uzklausīts pēdējais liecinieks tiesvedībā, kurā par bezdarbību vakcīnu pasūtīšanā apsūdzēta bijusī veselības ministre. Kā pēdējais no lieciniekiem ierodas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Viņš tiesai norāda, ka līdz galam neizprot apsūdzību, jo Ilze Viņķele jau esot atbildējusi par savu darbību, zaudējot amatu.  2024. gada pavasarī Rīgas pilsētas tiesa pilnībā attaisno par valsts amatpersonas bezdarbībā apsūdzēto bijušo ministri Ilzi Viņķeli. Raugoties šo tiesvedības procesu un redzot premjeru Krišjāni Kariņu - vai šis ir tas gadījums, kuru es raidījuma ievadā minēju jūsu teikto, ka esat politikā pieredzējusī gļēvu vīrieša rīcību? Ilze Viņķele: Šis ir viens no spilgtākajiem. Bet, runājot par apļveida kompozīciju, tā karma dara brīnumdarbus. Tā apļveida kompozīcija ir ne vien man, bet arī diviem šajā sižetā pieminētajiem varoņiem - Kariņam un Patmalniekam. Redzēs, kā viņiem abiem šī kompozīciju beigsies. Skaidrs, ka tas, uz ko jūs tēlaini norādījāt, ir lidojumu stāsts. Kad pirmoreiz informācija parādījās par Kariņa lidojumiem, vai jūs pie sevis nodomājāt par bumerangu un kā tas dzīvē notiek? Vai bija tāda kā atriebības sajūta? Ilze Viņķele: Nav. Brīžos, kad tāpat ir ļoti grūti, varu no pieredzes teikt, ka atriebības vai tāda dusmu uzturēšana atņem jau tāpat maz esošos spēkus. To lepnību var atļauties, manuprāt, tikai tad, ja tu esi salīdzinoši labā situācijā. Bet, dzirdot to stāstu par Kariņa lidojumiem, nu vienkārši…  Tur ir tas, ka es jau teicu, es zināju, bet arī… tu esi aizšauts, aizšauta tāda, vienalga, vista vai putns, varbūt kāds drusciņ cēlāks – aizšauta žubīte, teiksim tā. Nu ko es varu daudz kladzināt un teikt, un stāstīt cilvēkiem, kāds Krišjānis Kariņš kā cilvēks un kā politiķis patiesībā ir? Nu tas tā arī ir – kas klausīsies, tas tā diezgan nožēlojami izklausās. Bet pats fakts, un kādēļ Krišjānis Kariņš pieminēja, ka viņš nesaprot, kāpēc mani tiesā? Tāpēc, ka viņš ļoti labi apzinājās, ka es varēju liecināt citādi. Es varēju darīt tā, kā viņš ir darījis visas savas politiskās karjeras laikā – tu pastājies malā un pasaki pag, pag, es taču neko nezinu. Nu kā – valsts sekretārs, Perevoščikovs, vienalga, Svens Henkuzens, Jānis Citskovskis. Sauciet, ņemiet katalogu un sauciet visus, kas ir bijuši vainīgi kopā ar šo cilvēku strādājot, kur beigās izrādās, ka viņš vakar piedzimis un pēkšņi netīšām šeit piedalījies. Un tā ir cilvēka izvēle – vai tu met zem tanka tos, kuri ar tevi tai smagajā brīdī bijuši. Un, iespējams, ja es būtu liecinājusi citādāk un domājusi, ka es tagad sākšu novelt vainu uz valsts sekretāru vai saviem kolēģiem, iespējams, es nebūtu apsūdzēta. Bet vai es varētu pati ar sevi pēc tam dzīvot, visdrīzāk nē. Vēl pavisam īsi – ja jūs kādreiz rakstīsiet savus politiskos memuārus, tajos noteikti būs arī epizodes par Krišjāni Kariņu un jūsu sadarbību kā starp premjeru un ministri. Vai ir tāda viena spilgta epizode, par kuru jūs šodien arī ar mums varētu padalīties, kas varbūt raksturo vispār jūsu attiecības, kādas Covid laikā bija, kas varbūt vēl nav publiski izskanējusi? Ilze Viņķele: Jā, ir vistrakākais Covid laiks, trūkst masku. NMPD Liene Cipule ir atnākusi uz ministriju un pateikusi, ka viņa netiek galā ar to pienākumu un nevar sagādāt rezerves Latvijas slimnīcām. Un Edgars Labsvīrs uzņemas tādu kā pašnāvniecisku misiju mēģināt sadzenāt pa pasauli maskas. Mēs nolemjam, ka ar maskām apgādās arī privāti praktizējošos ārstus, jo šajā gadījumā nav jāšķiro, bet, protams, ka vispirms slimnīcas. Un Krišjānis Kariņš arī klapato par to, lai viņa kundzei būtu maskas viņas privātpraksē. Un NVD nevedās tik ātri, jo nevar tās maskas atmuitot, tur trūkst kaut kādi sertifikāti un vēl kaut ko. Un tad viņš katru dienu, mums katru dienu pusi dienas kopā ir sapulces, tad vēl vakarā tādā mazā formātā vai nu mēs divatā, vai ar to pašu Citskovska kungu kopā pārrunājam katru dienu dienas aktualitātes. Un viņš man visu laiku prasa, kur tās maskas, kur tās maskas, nu kad tai sievai tās maskas… Kariņš prasa…? Ilze Viņķele: Kariņš prasa. Un tad mums ir kārtējā sapulce no rīta, jo mēs strādājām klātienē Veselības ministrijā, faktiski neizgājām no turienes tas kodols, kas mēs bijām kādi astoņi cilvēki un zvana premjers un balss trīc un saka: mana sieva atkal ir zvanījusi uz NVD un viņai nav varēts iedot maskas. Un tad …. kādēļ -  patiešām tā, ka tagad tā balss trīc dusmās, viņš knapi var parunāt… “Un tad man ir tev jautājums, kādēļ es esmu premjers, ja es pat to nevaru nokārtot”. Uz ko es atbildēju - uz šo jautājumu tu vari atbildēt sev tikai pats. Un kāds ir tavs priekšlikums? Vai tu gribētu, lai mēs uztaisām NVD vienu nodaļu vai kādu speciālu cilvēku, kas apkalpos tavas kundzes privātpraksi?  Tā kā tas ir viens, manuprāt, piemērs, kas atspoguļo, kur kurš stāv un tās vērtību sistēmas. Es saprotu - ģimene ir ļoti svarīga, un ir skaidrs, ka arī mediķiem Covid laikā ir jārūpējas arī par savu drošību. Bet, mīļie draugi, tie mērogi… Sarunu beigsim ar šo Covid stāstu, bet beigsim uz tādas muzikālas nots. 8. maijā notiek karantīnas disko. Bet arī pats šis disko ar skandāla pieskaņu, jo tajā izskan viena dziesma ar burtu f, sabiedriskajā radio nevarēsim to dziesmu atskaņot, tāpat kā nevarēsim parādīt tur to pirkstu, ko jūs tur parādījāt, jo arī tad mēs tādā pašā skandālā iekļūtu kā jūs toreiz. Ilze Viņķele: Bet jūs nevarat to pirkstu parādīt, jums būtu speciāli jātaisa stopkadrs. Tādēļ, ka tas pirksts bija kā zibsnis, meitene Sofija Takere, es iesaku, tā dziesma brīnišķīga. Viņa dziedāja par to, kā, es domāju, jutās visa pasaule tai brīdī, tai covidā. Bet turpmāk, es domāju, man ir baigā mācība, ja iet uz dejām, lai kādu neaizvainotu, ir jāvelk dūraiņi.

Valdība ir atbalstījusi izmaiņas darbaspēka nodokļos un arī ķērusies klāt nākamā gada budžetam. Diskusijas par nodokļiem ir bijušas ļoti ilgas, un šis sanācis tāds kompromisa variants, bet arvien to kritizēt. Savukārt pēc kritikas par neveiksmīgo reaģēšanu uz Krievijas dronu šonedēļ Nacionālie bruņotie spēki uz nezināmu lidojošu objektu reaģēja "pēc pilnas programmas: ar NATO iznīcinātāju pacelšanu, bet šoreiz tas bija tikai putnu kāsis. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?"' vadītājs Jānis Domburs, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnāliste Māra Lībeka un Latvijas Radio Pētnieciskā žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis.  

Centieni Latvijā noteikti prioritāros sporta veidus valsts līmenī turpinās jau vairāk nekā 20 gadus, to beidzot izdevies izdarīt tikai pēdējos pāris gados. Šobrīd Latvijā ir 15 prioritārie sporta veidi, kuru federācijas no valsts saņem vairāk naudas nekā pārējās. Skaidrs, ka tuvākajos gados naudas sportam vairāk nepaliks, tāpēc Izglītības un zinātnes ministrijas gaiteņos virmo ideja prioritāro sporta veidu skaitu pakāpeniski samazināt. Šādai idejai gan ir daudz pretinieku, kuri uzsver - tā naudu neietaupīs. Valsts budžetā šogad sportam atvēlēti nedaudz vairāk nekā 50 miljoni eiro. Tas ir par aptveni desmitdaļu vairāk nekā pērn, bet pieaugums ir tikai uz sporta pedagogu un treneru algu rēķina. Pārējās budžeta pozīcijas palikušas praktiski nemainīgas. Un tā tas būs vismaz vēl vairākus gadus, jo valdība definējusi konkrētas prioritātes budžetā: iekšējo un ārējo drošību, tās stiprināšanu. Nekam citam papildu naudas nebūs. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vismaz sporta nozares kontekstā ar to samierinājusies, bet iekšienē meklējot risinājumus, kā optimālāk sadalīt naudu dažādām vajadzībām. Viena no idejām, kuru intervijā Latvijas Radio septembra sākumā pauda arī jaunais ministrijas Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, ir samazināt valstī noteikto prioritāro sporta veidu skaitu no 15 līdz desmit. Viņš gan uzsvēra, ka tā ir tikai ideja un nekas vēl nav izlemts.

Valdība ķērusies klāt nākamā gada budžetam un 19. septembra ārkārtas sēdē atbalstīja iecerētās izmaiņas darbaspēka nodokļos. Tās paredz no nākamā gada paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes, minimālo algu un neapliekamo minimumu. To cer kompensēt ar akcīzes nodokļa un dažu citu nodokļu paaugstināšanu, kā arī pretrunīgi vērtēto plānu pārdalīt 1% no pensiju otrā līmeņa uz pirmo. Šī valdības ārkārtas sēde bija veltīta kopskatam par piedāvātajām nodokļu pārmaiņām, kas skars teju visus valsts iedzīvotājus. Pārmaiņu Finanšu ministrijas paredzētajā scenārijā pašlaik nav. Iespējams, tādas būs turpmākajos budžeta dokumentu un plānu apspriešanas cēlienos gan vēlreiz valdībā, gan vēlāk Saeimā. Piedāvātais scenārijs paredz vienkāršot nodokļu sistēmu un līdz ar darbaspēka nodokļu samazināšanu veicinātu privāto patēriņu un investīcijas, uzsver Finanšu ministrija. No 2025. gada paredzēts fiksēt ar nodokli neapliekamo minimumu visām algām 510 eiro mēnesī un turpmākajos gados to paaugstināt. Pensiju neapliekamo minimumu nākamajā gadā paredzēts paaugstināt no 500 līdz 1000 eiro mēnesī – augstāk nekā nosauca pirms neilga laika. Atbilstoši Finanšu ministrijas aplēsēm, 750 eiro lielas pensijas saņēmējs nākamgad dabūs par 50 eiro vairāk. Ja pensija ir 1000 eiro, tad nākamgad uz rokas būs par 100 eiro vairāk. Neapliekamā minimuma pārskatīšanu pensionāriem finanšu ministrs Arvils Ašeradens no „Jaunās Vienotības” valdības sēdē pamatoja ar to, ka vairāk nekā 60 000 cilvēku pensijas vecumā turpina strādāt. Saglabājot zemāku pensijas neapliekamo minimumu, viņu situācija pasliktinātos.

“Es gribu, lai par manu dēlu ir vairāk informācijas. Lai nebūtu tā, ka viņš gāja bojā un cilvēki aizmirstu viņu. Es gribu, lai atcerās.” šīs nedēļas "Drošinātājā" saka lielās intervijas varone Sandra Oncukle, kuras dēls Vitālijs Smironvs pirms 11 mēnešiem kļuva par pirmo latvieti Ukrainas brīvības cīnītāju rindās. Sandra bija atgriezusies Kijivā, kur viņu iztaujāja Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance.  Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Jaunie Eiropas Savienības komisāri - izcila izvēle Ukrainai? Kā baltiešu nonākšana svarīgos Eirokomisāru amatos ietekmēs sadarbību ar ASV? Tramps un Harisa par Ukrainu runā daudz, taču ar pilnīgi atšķirīgu pieeju.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Ikgadējais ziņojums par Eiropas Savienības (ES) Enerģētikas savienības stāvokli liecina, ka Eiropa joprojām ir atkarīga no Krievijas gandrīz piektajā daļā gāzes importa. Brisele joprojām vilcinās piemērot sankcijas Krievijas gāzei, bažījoties par lēno pāreju no fosilā kurināmā un atsevišķu dalībvalstu iebildumu dēļ. Tikmēr Ukraina uzsvērusi, ka gada beigās pārtrauks gāzes tranzītu uz Eiropas Savienību. Eiropas Komisija gan mierina, ka alternatīvas jau esot atrastas. Neraugoties uz to, ka Krievijas gāzes piegādes uz Eiropas Savienību kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir dramatiski samazinājušās, Eiropas Savienības valstis no kopējā iepirktā gāzes apjoma no Krievijas šī gada pirmajā pusē importējušas 18%. Gada otrajā ceturksnī no Krievijas pat importēts vairāk gāzes, nekā no ASV. Arī sašķidrinātās dabasgāzes imports no Krievijas apjoma ziņā ierindojas otrajā vietā un ir mazāks tikai par Norvēģijas piegādāto apjomu. Vairākas valstis no Krievijas gāzes joprojām pilnībā neatsakās ne tikai tādēļ, ka, piemēram, Austrijai, Ungārijai un Slovākijai ir ilgtermiņa neelastīgi līgumi ar Krieviju, bet arī tādēļ, ka pāreja uz zaļiem enerģijas avotiem Eiropas Savienībā nesokas tik viegli un ātri, cik varētu vēlēties. Bažas paudusi arī enerģētikas komisāre Kadri Simsone, atzīmējot vajadzību paātrināt vēja turbīnu, saules bateriju bloku un citas atjaunojamās enerģijas infrastruktūras izvēršanu. Taujāta par sankciju noteikšanu Krievijas dabasgāzes importam, viņa saka, ka Krievija jau ir zaudējusi jebkādas sviras, kas tai kādreiz bija pār Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā esot atrasti alternatīvi avoti un gāzes krātuves pirms ziemas izdodas piepildīt laicīgi. Lai gan uzņēmumi var turpināt legāli importēt no Krievijas gāzi, kamēr nav ieviestas sankcijas, Simsone aicina meklēt citas alternatīvas

Iespējams, jau nākamvasar pašvaldību vēlēšanās būs jaunas intuitīvi saprotamākas un elektroniski nekļūdīgāk nolasāmas vēlēšanu zīmes. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija piekrita attiecīgus likuma grozījumus virzīt skatīšanai trīs lasījumos. Par piedāvātā risinājuma ērtumu pārliecinājās arī komisijas deputāti, aizpildīt vēlēšanu zīmju ērtumu un atzīmju nolasīšanu. Vēlēšanu procesā norit virzība uz vēlētāju balsu elektronisku apkopošanu. Vēlēšanu sistēmu sagatavošana un uzturēšana uzticēta Valsts digitālās attīstības aģentūrai, kas līdzšinējo vēlēšanu zīmju nolasīšanu ar kandidātu vārdu izsvītrošanu uzskata par problemātisku. Vēlētāji bieži kļūdās, kad, kādu kandidātu neatbalstot, nevis izsvītro viņa vārdu, bet ievelk rombiņā mīnusu, uzsvēra aģentūras pārstāve, kura gan izvairījās publiski nosaukt savu vārdu. Piedāvātajā biļetenu noformējumā līdzšinējos rombiņus pie kandidātu vārdiem piedāvāts aizstāt ar zaļiem un sarkaniem laukumiņiem, kuros izdarīt atzīmi par atbalstu vai nepatiku pret kādu kandidātu. To viegli nolasīt gan ar skeneriem, gan arī vēlētājam tas saprotamāk. Par to komisijas sēdes laikā pārliecinājās arī deputāti, vēlēšanu zīmju paraugos atzīmes vietu gan aizkrāsojot, gan ievelkot plusiņus, gan atzīmējot vēl citos veidos. Skeneris, kādus izmantos vēlēšanu rezultātu apkopošanā, ar uzdevumu tika galā nekļūdīgi. Tomēr „Jaunās Vienotības” frakcija iebilst pret izmaiņām tik neilgi pirms vēlēšanām. Vairums deputātu tomēr sliecās atbalstīt izmaiņas. Centrālā vēlēšanu komisija apņēmusies rīkot plašu reklāmas kampaņu par vēlēšanu zīmes izmaiņām un tās apspriedusi ar Latvijas pensionāru federāciju un „Rīgas Aktīvo senioru aliansi”. Likuma izmaiņas, kas paredz arī pielāgot iecirkņu darba laiku iepriekšējās nobalsošanas dienās, CVK aicina Saeimu pieņemt līdz oktobra beigām.

Eksprezidents un Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta amatam Donalds Tramps ir piedzīvojis jau otro atentāta mēģinājumu - šoreiz tā līdz īstai šaušanai iespējamais slepkava netika, bet beigties varēja visādi. Par ko šie mēģinājumi liecina? Ir zināma jaunā Eiropas Komisija - Valdis Dombrovskis būs ekonomikas un ražīguma komisārs, vēl viņam uzticēti īstenošanas un vienkāršošanas komisāra pienākumi, savukārt atbildīgā par ārējo politiku būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa. Ko mēs varam sagaidīt no nākamās Eiropas valdības? Jau vairākas naktis nerimst mēģinājumi šturmēt robežu pie Spānijai piederošā Suetas pilsētas. Marokas policija un specvienības aizturējušas simtiem cilvēku. Tikmēr Eiropā Vācija ir atjaunojusi robežkontroli uz visām savām robežām, lai cīnītos pret migrantu ierašanos valstī. Vēl arī dabas stihijas raisījušas daudz satraukumu Eiropā un Āzijā, bet klimata pārmaiņu dēļ šī būs arvien biežāka realitāte. Nevar arī nepieminēt 17. septembrī notikušo Libānā, kur "Hezbollah" kaujinieku kabatās uzsprāga tūkstošiem peidžeru (nelielas ierīces ziņojumu saņemšanai). Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilzi Naglu. Otrais mēģinājums 15. septembrī netālu no Donaldam Trampam piederošā golfa kluba Vestpalmbīčā, Floridā, atskanēja šāvieni. Tramps tobrīd spēlējis golfu. Kā vēlāk tika ziņots – ASV Slepenā dienesta aģenti atklāja uguni, ieraugot personu ar šaujamieroci netālu no golfa kluba. Aģenti, kas apsargāja Trampu, esot redzējuši aizdomīgu bruņotu personu, kas, kā izskatījies, gatavojies šaut. Aizdomīgajai personai izdevās aizbēgt ar automašīnu, bet vietējā policija viņu vēlāk notvērusi kaimiņu apgabalā. Trampa kampaņas cilvēki un Slepenais dienests pēc incidenta paziņoja, ka Tramps atrodas drošībā. Arī vietējā policija ziņoja, ka neviens cilvēks šajā incidentā nav cietis. Aizturēts tika Raiens Veslijs Rouss, nelielas būvniecības kompānijas īpašnieks Havaju salās. Viņš tiek raksturots kā stingrs Ukrainas atbalstītājs un sociālajos tīklos aktīvi komentējis politiskos notikumus, kritizējot Trampu. ASV mediji vēsta, ka aizturētajam pagaidām izvirzītas divas apsūdzības – par nelikumīgu šaujamieroča glabāšanu, neskatoties uz sodāmību, kā arī par šaujamieroča ar dzēstu numuru glabāšanu. Tas ļauj viņu paturēt apcietinājumā, kamēr tiek pētīti pierādījumi. Izmeklēšanas gaitā viņam var izvirzīt arī nopietnākas apsūdzības. Tikmēr Tramps un viņa viceprezidenta amata kandidāts Venss jau atkal steiguši izmantot notikušo savā labā. Abi centušies vainot prezidentu Džo Baidenu un viceprezidenti Harisu notikušajā, kā argumentu piesaucot, ka aizdomās turamais ticējis Baidena un Harisas retorikai un tāpēc rīkojies saskaņā ar to. Jāatgādina, ka pirms diviem mēnešiem Tramps tika ievainots vēlēšanu kampaņas mītiņā Pensilvānijas štata Batleras pilsētā. Viņam tika sašauta auss. Savukārt, uzbrucēju, kurš atradās uz līdzās esošās ēkas jumta, nošāva Slepenā dienesta aģenti. Šī atentāta laikā tika nošauts arī 50 gadus vecs ugunsdzēsējs un nopietni ievainoti divi mītiņa dalībnieki. Nosaukts nākamās Eiropas Komisijas sastāvs Ir pagājusi visa vasara kopš Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un vien 17. septembrī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena paziņoja iecerēto nākamās komisijas jeb valdības sastāvu. Protams, pirms tam bija jāvienojas, vai Leienai pašai varētu būt nepieciešamais mandāts turpināt darbu komisijas vadītājas amatā. Paralēli valstīm bija jāizvirza savi pārstāvji darbam komisijā. Eiropas valdību veido 27 komisāri, katrai valstij izvirzot vienu. Šis process nebija bez šķēršļiem. Pēc tam, kad valstis bija paziņojušas savus kandidātus, prezidente aicināja veikt izmaiņas – viņa gribēja, lai komisijā būtu vīriešu un sieviešu līdzsvars. Pilnībā to nodrošināt neizdevās, taču, ja sākumā proporcija bija viens pret pieci, tad, dažām valstīm nomainot savus kandidātus, tagad komisijā būs 40 procenti sieviešu un 60 procenti vīriešu. Latvija savu kandidātu nemainīja, atstājot nominācijā Valdi Dombrovski. Viņš ir saņēmis atbildīgo ekonomikas komisāra posteni, ko iekāroja ne viena vien valsts, taču līdz ar to zaudējis viceprezidenta amatu. No sešiem viceprezidentiem četras būs sievietes. Fon der Leiena uzsvēra, ka šie visi ir jauni viceprezidenti, un starp tiem viena no ietekmīgākajām būs Igaunijas ekspremjere Kaja Kallasa, kas turpmāk būs atbildīgā par ārlietām. Vispār Baltijas valstis ir saņēmušas nozīmīgus posteņus. Lietuvas ekspremjers Andrjus Kubiļus ieņems jaunizveidoto, bet šajā brīdī ļoti būtisko aizsardzības ministra jeb komisāra amatu, turklāt viņa pārziņā būs arī kosmosa politika. Vēl gan jaunā komisija nav sākusi darbu, tā ir tikai nominēta, jo priekšā tagad gaidāma apspriešana Eiropas parlamentā, un parlamentam būs jānobalso par jauno komisijas sastāvu. Vācija atjauno robežkontroli No 16. septembra uz Vācijas robežas ir atjaunota robežkontrole, kas tiks īstenota vismaz pusgada garumā. Savulaik līdz ar Šengenas zonas izveidi vecie robežkontroles punkti valstī tika nojaukti un daudzviet par robežas šķērsošanu informēja vien neliela zīme. Tagad uz ceļiem izvietoti mobili robežposteņi, un ikvienam, kurš grib iebraukt Vācijā, ir jārēķinās, ka viņš varētu tikt apturēts un tiks pārbaudīti viņa dokumenti. Mērķis ir apturēt nelegālo migrantu iekļūšanu valstī. Vācija daudziem ir viens no iekārotākajiem galamērķiem. Tiesa, zinot par dokumentu pārbaudi, migranti varētu izvēlēties arī citus ceļus. Tomēr ne jau tikai Vācija saskaras ar pieaugošajiem migrācijas izraisītajiem izaicinājumiem. Britu premjers nedēļu mijā devās uz Romu, lai apspriestu sadarbību ar savu Itālijas kolēģi cīņā pret nelegālo migrāciju. Kaut arī Itālijā pie varas ir labējie, bet Britu salās kreisie, tomēr mērķis mazināt migrantu plūsmu abiem ir viens. Gan Itālijas, gan Apvienotās Karalistes krastus labākas dzīves meklētāji mēģina sasniegt ar visdažādākajiem peldlīdzekļiem, un bieži vien tie ir pārāk nedroši, lai tiktu pāri sabangotajiem ūdeņiem. Pēdējās nedēļās ir bijušas vairākas traģēdijas, par kurām mediji plaši ziņojuši. Arī citas valstis piedzīvo līdzīgas problēmas. Jau vairākas naktis ļoti nemierīgi ir pie Marokas robežas netālu no Spānijas pilsētas Seutas. Seuta ir viens no diviem anklāviem, kas atrodas Gibraltāra šauruma otrajā pusē un kur Eiropas savienībai ir vienīgās sauszemes robežas ar Āfrikas kontinentu. Izmantojot sociālos tīklus, pie robežas pulcējušies tūkstošiem migrantu, kas jau kopš svētdienas mēģina kopā to šturmēt. Uz robežas ir uzbūvēti divi 10 metrus augsti žogi, tāpēc tiem tikt pāri nav tik viegli. Marokas policijai, piesaistot specvienību, vien ar milzīgām pūlēm pagaidām izdodas apturēt pūļa virzīšanos.

Streiks ir galējais līdzeklis, lai reaģētu uz to, ka atbildīgās ministrijas un valdība kopumā, plānojot nākamā gada budžetu, nav iekļāvušas atalgojuma palielināšanu izglītības darbiniekiem, kā tas bijis plānots. To intervijā Latvijas Radio sacīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāvis Česlavs Batņa (Apvienotais saraksts). Viņš norādīja, ka sabiedrībai ir jāskaidro radusies situācija un ir aicinājums nākamā gada budžetu sākt veidot no nulles, pārskatot visus izdevumus.  

Valdis Dombrovskis nākamajā Eiropas Komisijas sasaukumā ieņems ekonomikas un produktivitātes komisāra amatu. Viņš arī atbildēs par ieviešanu un vienkāršošanu. Ar tādu priekšlikumu šorīt Strasbūrā nāca Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena. Pretēji iepriekš izskanējušai neoficiālai informācijai Dombrovskis vairs nebūs priekšsēdētājas izpildvietnieks.

Valdības piedāvātais nodokļu izmaiņu plāns paredz samazināt pensiju 2.līmenī iemaksājamo sociālo iemaksu daļu no sešiem uz pieciem procentiem. Rekordīsā laikā ir savākti paraksti iniciatīvas iesniegšanai Saeimā pret šādām izmaiņām. Tomēr jāatzīst, ka tas, cik veiksmīgi darbojas 2. pensiju līmenis, iepriekš ir ne reizi apspriests, īpaši tad, kad finanšu tirgu satricinājumu rezultātā pensiju plāni pelna slikti vai pat ir aizgājuši mīnusos. Protams, zinot demogrāfisko situāciju Latvijā, izskan arī jautājums, vai esošā pensiju sistēma spēs nodrošināt pietiekamu iztiku nākotnes pensionāriem? Krustpunktā diskutē Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks, Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane, Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs un Latvijas Pensionāru federācija vadītāja Aija Barča. Intervijā raidījumā Labrīt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Zaļo un zemnieku savienība) norādīja, ka diskusijas par iespējamajām izmaiņām pensiju otrajā līmenī būs un nekas vēl nav pieņemts.

Diskusijas par iespējamajām izmaiņām pensiju otrajā līmenī būs un nekas vēl nav pieņemts, tā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Zaļo un zemnieku savienība). Viņš norādīja, ka valsts budžets ir jāpieņem, bet jautājums ir kādām metodēm. Diskusijas būs gan komisijās, gan arī ar pensionāriem. Latvijas Radio jau vēstīja, ka, īstenojot nodokļu reformu, koalīcija vienojusies vienu procentu novirzīt no otrā pensiju līmeņa uz pirmo. Finanšu ministrija apgalvo, ka iemaksu pārnese neradīs zaudējumus iedzīvotājiem. Finanšu nozare ir pretējās domās, tostarp Latvijas Banka.

Ir apritējis gads kopš strādā ''Jaunās Vienotības'' politiķes Evikas Siliņas vadītā valdība. Šajā laikā valdībā divi ministri ir nomainījušies un, ja būs tāda nepieciešamība, premjere nekavēšoties nomainīt vēl kādu. Tas izriet no Siliņas sacītā šorīt raidījumā Labrīt. Saistībā ar Krievijas drona ielidošanu Latvijā biežāk pieminētajam aizsardzības ministram viņai pārmetumu neesot. Un līdzīgi arī viņa nekritizēšot finanšu ministru, kuram esot sarežģīts darbs. Par valdības veikumu pirmajā gadā izskan vērtējums – tā darbu sāka apņēmīgi, bet pēc tam konkrētība noplakusi. Atskaites moments būs nodokļu pārmaiņu un valsts budžeta plāna pieņemšana, taču gala lēmumi varētu nest arī lielākas pārmaiņas nekā tagad pieteikts.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs iesniedzis Saeimā grozījumus Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā, paredzot algas valsts kapitālsabiedrību vadībai iesaldēt uz diviem gadiem – no 2025. gada 1. janvāra līdz 2026. gada 31. decembrim, informēja prezidenta kancelejā. Algas pieaugumu paredzēts apturēt publisko personu kapitālsabiedrību un publiski privāto kapitālsabiedrību valdes un padomes locekļiem. Paredzēts, ka viņu atlīdzība nevarēs pārsniegt uz 2024. gada 31. augustu noteikto apmēru. Vai šis ir politiski pareizs solis, vērtē politologs Juris Rozenvalds.

Esot loģiski, ka bankas kritizē plānotās izmaiņas pensiju otrajā līmenī, jo bankām atņem pelņu, tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja premjere Evika Siliņa (Jaunā Vienotība). Lai īstenotu nodokļu reformu, koalīcija vienojusies viena procenta novirzīšanu no otrā pensiju līmeņa uz pirmo. Finanšu ministrija apgalvo, ka iemaksu pārnese neradīs zaudējumus iedzīvotājiem. Finanšu nozare ir pretējās domās, tostarp Latvijas Banka. Tā norādījusi, ka tas būs iedzīvotāju personīgā uzkrājuma zaudējums. Latvijas Banka valdībai jau pirms gada piedāvājusi citus risinājumus, piemēram, virspeļņas nodokli bankām un pārskatīt to, kā bankas strādā ar pensiju portfeļiem. Ir arī apritējis gads kopš strādā ''Jaunās Vienotības'' politiķes Evikas Siliņas vadītā valdība. Šajā laikā valdībā divi ministri ir nomainījušies un, ja būs tāda nepieciešamība, premjere nekavēšoties nomainīt vēl kādu. Tas izriet no Siliņas sacītā raidījumā Labrīt. Viņa atzina, ka smagums katrā ministrijā atšķiras, tāpēc ministri savā starpā nav salīdzināmi. Tomēr tagad saistībā ar Krievijas drona ielidošanu Latvijā biežāk pieminētajam aizsardzības ministram viņai pārmetumu neesot. Un līdzīgi arī viņa nekritizēšot finanšu ministru, kuram esot sarežģīts darbs un viņš darot, ko var izdarīt.

Nokritušais nevis notriektais Krievijas drons, pārmaiņas nodokļu sistēmā, publiskā sarakste starp režisoru Alvi Hermani un Latvijas TV raidījumu "Kultūršoks", arī aizmirsto slimību atgriešanās. Krustpunktā aktualitātes pārrunājam ar žurnālistiem. Diskutē ;aikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Par to, kā dziedātāja Teilore Svifta izvēlas ASV prezidentu, par draudīga drona piezemēšanos Gaigalavā, par pensiju līmeņiem un Krišjāņa Kariņa jauno darba vietu, bet difterijas pote ir jaunais "seksīgi".   Epizodes gaita: 0:00 Kas ir Noliktava un kas esam mēs. 6:24 Kas sāp?: Grigaļa paduses; panorāmas rats Pārdaugavā; "Linkin Park" jaunā soliste. 15:25 Vieglās ziņas: Teilora Svifta pret Donaldu Trampu un Īlonu Masku; rokenrola labais onkulis Deivs Grols sagrēkojies; sēņu izstādes atcelšana. 26:26 Smagās ziņas: nodokļu izmaiņas un pensiju līmeņi; Kariņa jaunais darbs; krievu drons bez sliktiem nodomiem Gaigalavā.   Seko šim podkāstam un pastāsti par to arī citiem! 

“Tā ir brīnišķīgā sajūta – viena no labākajām, ko esmu piedzīvojis pēc cīņām frontē,” tā par aizraušanos ar viduslaiku cīņām saka "Drošinātaja" šīs nedēļas viesis – kareivis ar segvārdu Komikss. Viņš ir Azov un 3. atsevišķās triecienbrigādes veterāns, kurš atveseļojies pēc vairākām kontūzijām, šobrīd ir instruktors Ukrainas bruņotajos spēkos. Dīvs Reiznieks viņu iztaujās par to, kā viduslaiku cīņas palīdz tikt galā ar kara radītajām traumām. Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Krievija virzās uz priekšu Austrumu frontē. Kāds ir Maskavas mērķis un vai karadarbība Kurskā ukraiņiem ir atvieglojusi aizstāvību valsts austrumos?  Zelenska biroja padomnieka Andrija Jermaka varas vertikāle. Vai ir pamats bažām par Ukrainas valdībā notikušajām izmaiņām?  Baidena pēdējie mēneši Baltajā namā - vai ASV prezidents pirms aiziešanas no amata vēl paveiks ko lielu?  Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:06 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:44 Krievija virzās uz priekšu Austrumu frontē. Kāds ir Maskavas mērķis un vai karadarbība Kurskā ukraiņiem ir atvieglojusi aizstāvību valsts austrumos? 09:42Zelenska biroja vadītāja Andrija Jermaka varas vertikāle. Vai ir pamats bažām par Ukrainas valdībā notikušajām izmaiņām? 15:03 Baidena pēdējie mēneši Baltajā namā - vai ASV prezidents pirms aiziešanas no amata vēl paveiks ko lielu? 20:48 Dīvs un Rihards pārspriež vēl vairākas samilzušas aktualitātes 21:12 Igauņu militārais blogeris Artūrs Rehi uzskata, ka Krievijas droni būtu iznīcināmi uzreiz pēc NATO valstu robežu šķērsošanas. Krievija pārbauda Eiropas sarkanās līnijas. 23:35 Filmas “Krievi karā” skandāls, saistība ar Krievijas propagandu un Kanādas nodokļu maksātājiem. 26:16 Vai ASV atļaus izmantot tālas darbības raķetes pret Krievijas teritoriju? 30:12 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Ukrainas bruņoto spēku karavīru ar segvārdu Komikss, kurš kara radīto traumu ārstēšanai izvēlējies sākt nodarboties ar viduslaiku cīņām speciāli armijniekiem izveidotā viduslaiku cīņu klubā “Бугурт Січ”. 33:08 Ukrainā daudzi neko nezina par viduslaiku cīņām 33:30 Kas ir šīs sports? 33:55 Komikss par nokļūšanu armijā, dienēšanu Azov, 3,triecienbrigādē, izlūkošanā un pašreizējo amatu. 36:06 “Бугурт Січ” – viduslaiku cīņu klubs karavīriem un kara veterāniem. 37:30 Komiksam tas palīdz kontrolēt agresivitāti. 40:03 Treniņi mežā. 40:55 Kāds ir tipisks treniņš? 42:12 Sajūtas pēc treniņiem. 42:54 Kāpēc neizvēlējās citu sporta veidu? 43:27 Ar ko treniņi atšķiras no militārās apmācības? 44:21 Konsultācijas pie psihologiem. 45:19 Par cīņu komandā. 46:25 Vai ir līdzības ar cīņām frontē? 47:27 Par iespēju pārlieku aizrauties. 48:20 Komikss kļuvis mierīgāks. 50:36 Viduslaiku cīņu kopiena. 51:36 Vēstures un kultūras aspekts.  53:12 Krievi vienmēr bijuši sliktie. 54:07 Viduslaiku cīņas paliek arvien populārākas. 54:44 Nevajag palikt vienam ar savām problēmām. 55:52 Sarunas beigas. 55:55 Dīvs un Rihards pārrunā dzirdēto. 57:47 Rakstiet mums [email protected]  Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Tiesniešu darbs, cietumi, soda izciešana, īpašuma kadastrālās vērtības. Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod aģēntūras LETA žurnālists Kristaps Ūgainis un Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnāliste Linda Spundiņa.  

"It's a wonderful feeling — one of the best I've experienced after fighting at the front," says this week's guest on "The Fuse", a soldier with the call sign Komiks, about his newfound passion for Historical Medieval Battles, or Buhurt. He is a veteran of the Azov Regiment and the 3rd Separate Assault Brigade, having recovered from several contusions, and is currently an instructor in the Ukrainian Armed Forces. Dīvs Reiznieks asked him how medieval battles help him cope with the traumas caused by war. This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression. Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs 

Baltijas valstu satiksmes ministri decembrī plāno vērsties pie Eiropas Komisijas jaunā transporta lietu komisāra, lai prasītu papildu naudu dzelzceļa projekta „Rail Baltica” īstenošanai. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Progresīvie). Baltijas ministru tikšanos viņš minēja kā galveno iemeslu, kādēļ aizvien nav sagatavots informatīvais ziņojums un pēdējā brīdī atcelta preses konference, kurā bija plānots sabiedrību informēt par būtiskajām projekta problēmām.

Daudz darāmo mājasdarbu ir gan NATO, gan Latvijai – tā pēc tikšanās ar Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieku admirāli seru Kītu Blountu un NATO Gaisa spēku pavēlniecības komandieri ģenerāli Džeimsu Hekeru uzsver aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie). Ministrs norāda, ka tikšanās laikā pārrunāts incidents ar Krievijas “Šahed” tipa drona ielidošanu Latvijas teritorijā, kā arī iespējas stiprināt NATO gaisa telpas aizsardzību un veicināt sabiedroto klātbūtni Latvijā.

Ar ko jārēķinās pēc valdības iecerētajām nodokļu izmaiņām? Kādi ieguvumi un kādi zaudējumi un riski ir piedāvātajai reformai, par to plašāka diskusija raidījumā Krustpunktā.  Vērtē Latvijas Universitātes rektors, ekonomists Gundars Bērziņš, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts Pēteris Leiškalns, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors, Vidzemes Augstskolas Padomes priekšsēdētājs Arnis Sauka un Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs. Nosakot visiem ar nodokļiem neapliekamo minimumu, kaut arī tiks paaugstināta nodokļa likme, absolūtajam vairākumam strādājošo uz rokas naudas būs vairāk. Un tad, lai kompensētu caurumu budžetā, 1% no otrā pensiju līmeņa tiks pārvirzīts sociālajā budžetā. Tāds kompromisa lēmums tika panākts sarunās starp valdības partijām, arodbiedrībām un darba devējiem, diskutējot par nodokļu izmaiņām. Bet, kā jau varēja gaidīt, arī šī vienošanās ir izraisījusi pamatīgu kritiku. Finanšu un sociālās jomas eksperti to dēvē par nākotnes pensionāru aplaupīšanu. Ir vai nav tas labs kompromisa lēmums, vajadzīgs vai tomēr nav vajadzīgs? Galu galā ir tik daudz par un pret kāpēc ir vērts kaut ko mainīt. Lūkojam Krustpunktā izveidot kaut kādu kopainu, lai saprastu šo situāciju. 

Patlaban jau 19 pašvaldības, lielākoties Latgalē, vairs nespēj pildīt pamatfunkcijas bez papildu valsts naudas. Pirms gada kritiska finanšu situācija bija septiņās pašvaldībās. Tādu ainu intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt atklāja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Gints Kaminskis. Saeimas atbildīgā komisija šodien, 11. septembrī, uzklausīs Pašvaldību savienības vēstījumu par situāciju pašvaldību budžetos. Kaminskis atzina, ka pašlaik jau vairāk nekā trešā daļa pašvaldību nespējot izpildīt valsts uzliktās funkcijas.

Aktualizēs un pilnveidos kārtību, kā efektīvāk rīkoties dronu radītu drošības apdraudējumu gadījumā. Par to šodien, 10. septembrī, vienojās Nacionālās drošības padomes sēdē, kas notika Rīgas pilī Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vadībā. Notikušais ar Rēzeknes novadā, Gaigalavas pagastā nokritušo Krievijas “Šahed” tipa dronu šodien pārspriests arī valdībā. Nacionālās drošības padomes sēdē lemts, ka Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem būs iespēja paātrināt militāro spēju turpmāku attīstību un papildus pretgaisa aizsardzības sistēmu izvēršanu austrumu robežas aizsardzības stiprināšanai. Padome arī vienojās, ka Latvijas puse otrdienas Ziemeļatlantijas padomes sanāksmē un diskusijās ar sabiedrotajiem aktualizēs nepieciešamību paātrināt īstenot NATO moderno pretgaisa aizsardzības sistēmu un spēju rotācijas klātbūtni NATO austrumu flangā atbilstoši NATO samitos lemtajam. Arī Latvijas iedzīvotāji ir aicināti saglabāt modrību, jo Krievijas īstenotais karš Ukrainā joprojām turpinās un potenciāli arī turpmāk ir iespējami incidenti. Savukārt notikušā incidenta padziļināta izmeklēšanas secinājumu izvērtēšana plānota jau nākamajā Drošības padomes sēdē. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pēc pēdējo dienu notikumiem norāda, ka šī tiešām nav ordināra situācija un ir absolūti pamatots pieprasījums no cilvēkiem un no sabiedrības kopumā skaidrot, kā viss notika, kāpēc tas atgadījās un kāda bija atbildes reakcija no attiecīgajiem dienestiem. Taču sabiedrībai ir jāsaprot, ka daļa no šīm atbildēm tiešām objektīvu iemeslu dēļ nav atklājama detaļās.

Komunikācijas problēmas – tas ir pārmetums, ko pēdējā laikā ir visbiežāk saņēmuši atsevišķi ministri un visa valdība kopumā. Zem tā slēpjas dažādi nopietni jautājumi – izmaiņas nodokļos, taupības pasākumi, kas notiek ar lidsabiedrību "airBaltic"? Un kā pār spīti Latvijā arī ielaidies bez naidīgiem mērķiem, toties ar sprāgstvielu aprīkots Krievijas drons, bet plašāku informāciju iedzīvotāji par to saņēma tikai aiznākamajā dienā. Cik nopietnas ir problēmas ar valdības spēju nodot sabiedrībai svarīgas ziņas? Kā tā tiek galā ar sasāpējušajām problēmām? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa.

Pagājušajā nedēļā Ukrainas valdībā ir veiktas nozīmīgas pārmaiņas. Vairāki ministri, tostarp rietumos labi pazīstamais un ieredzētais ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, ir atbrīvoti no amata un viņu vietā iecelti citi. Daži eksministri aizrotēti uz citiem svarīgiem posteņiem, tomēr, ko darīs Kuleba, vēl nav zināms. Ko nozīmē šīs pārmaiņas? Krustpunktā Lielajā intervijā analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska.  

Situācija un neziņa par dzelzceļa projektu „Rail Baltica” ir pārsteidzoša. Tādu vērtējumu pauž bijušais Rīgas mērs un pašreizējais Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs (Saskaņa). Viņš intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt teica, ka Rīgas vadīšanas laikā nav bijis šaubu par projekta nākotni, bet arī nav bijis iespēju to kaut kādā veidā pārbaudīt.

Tā bija Krievijas specdienestu operācija ar mērķi diskreditēt Latviju, un apmelotāji un izpildītāji ir noskaidroti – tā jurists, ekspolitiķis Mareks Segliņš saka par Jāņa Ādamsona savulaik raisīto pedofilijas skandālu. Par nokļūšanu Tautas partijā, par amatpersonu slepkavību izmeklēšanu divtūkstošajos un arī par latviešu glābšanu no Kubas režīma – saruna ar Mareku Segliņu Laikmeta krustpunktā. Mēs ik pa brīdim aicinām uz raidījumu ļaudis, kas reiz bijuši mediju un ikdienas ziņu degpunktā, viņu vārds izskanēja gluži vai katru vakaru "Panorāmā" vai radio ziņu izlaidumos, bija redzams interneta portālos. Un tad jau krietnu laiku par šiem cilvēkiem vairs nekas daudz nav dzirdēts. No lielās politikas un sabiedrības uzmanības viņi ir prom. Un tāds ir arī mūsu šī raidījuma viesa stāsts.  Par iekšlietu ministru viņš kļuva vien 29 gadu vecumā. Pirms politikas strādāja Liepājas prokuratūrā, toreiz, 90. gadu vidū, alga bijusi 60 lati un džinsiem naudu esot krājis divus mēnešus. Bet laikā, kad viņš ieņēma ministra amatu, Latvija piedzīvoja ļoti trauksmainus laikus kriminālajā pasaulē – nogalināts tiesnesis, sprādziens universālveikalā "Centrs", vairāku uzņēmēju slepkavības, nošautas valsts amatpersonas un arī sākās pirmās lielās problēmas ar austrumu robežas izbūvi. Tās bija 90. gadu beigās un 2000. gadu sākums, tas bija laiks, kad politikā caur Tautas partiju ienāca jaunais jurists no Kurzemes Mareks Segliņš. Viņa dzimtā puse ir Aizpute un kad tur pusaudža gados sāka strādāt par santehniķa palīgu un tīrīja no rūsas caurules, diez vai sapņoja par nokļūšanu pie neatkarīgās Latvijas ministra galda.  Ko šodien dara cilvēks, kas reiz bija ministrs, kas bija reiz ietekmīgas partijas vadītājs, kas bija mediju un sabiedrības uzmanības lokā un nu jau daudzus gadus vairs nav ziņu starmešos? Mareks Segliņš: Mareks Segliņš dzīvo pavisam vienkāršu, parastu Latvijas Republikas pilsoņa dzīvi. Marekam Segliņam ir ģimene - sieva, ir divi bērni, suns, ir jāpļauj zāle pie mājas. Manuprāt dzīvoju tādu foršu, mierīgu, prātīgu dzīvi. Man patīk. Ir politiķi, kuri pēc savām aktīvajām gaitām gluži vai sabrūk gan psiholoģiski, gan fiziski. Viņi bija pieraduši pie sava statusa, ietekmes, pie savām karjeras trepēm, tad vienā dienā tava partija zaudē vēlēšanās un tev ir jāatgriežas no Vecrīgas kabinetiem ikdienā. Kāda jums bija šī pāreja uz tā saucamo normāla cilvēka dzīvi? Mareks Segliņš: Jā, pārmaiņas tajā brīdī tiešām notiek lielas, lai arī esot aktīvajā politikā, vienmēr apzinājos, ka pienāks diena, kad neievēlēs. Atceros pat tādu ikonu kā Anatoliju Gorbunovu vienās vēlēšanās vairs neievēlēja un smejoties tad saviem draugiem un savai sievai es teicu - nu, ja Gorbunovu pat kādreiz neievēlē, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visus kādreiz neievēlēs.  Un šā vai tā, kad tā diena pienāk, tas telefons vairs tik bieži nezvana, protams, izrādās, ka daļa cilvēku zvanīja tikai tādēļ, ka tu biji amatā, kuri pazūd uz visiem laikiem. Tās pārmaiņas ir lielas, un es neticu, ja kāds saka, ka viņš viņas nepamana, it sevišķi, ja ir strādāts valdībā, pārmaiņas ir lielas un vajag laiku, lai adaptētos jaunajā situācijā. Pirms sarunas palūkojos arhīvos, kāds ir bijis jūsu politiķa reitings 2002. gada ministru reitingu tabulā. Tur pirmajās vietās ir Karina Pētersone, Ģirts Valdis Kristovskis, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, bet piektajā vietā Mareks Segliņš un tikai tad Anatolijs Gorbunovs. Kas politiķi var strauji pacelt šajos reitingos un viņi iegūst sabiedrības uzticību un kas tikpat strauji var nogremdēt?  Mareks Segliņš: Politiķis nežēlastībā krist un pa reitinga kāpnēm krist var ļoti strauji, un tur var pietikt ar vienu kļūdu. Ar kādu neveiksmīgi pateiktu teikumu, ar nevietā kaut ko neprecīzi nokomentētu, nu vai arī ar kādu rīcību, un - kas arī ir fakts - agri vai vēlu apnīk. Ļoti reti ir kāds politiķis, kurš noturas gadu desmitiem. Kā mums dzīvē apnīk ēst vienu un to pašu ēdienu vai braukt ar vienu un to pašu automašīnu, tāpat arī tie cilvēki, kuri televīzijā uzrunā sabiedrību, ar laiku apnīk.  Es domāju, ka daudzējādā ziņā arī ir tāds svārsts… Kā Amerikā, mēs zinām, tad ir demokrāti pie varas, tad republikāņi, tāpat arī šeit, Latvijā, cilvēkiem. Kādā brīdī tu vari apnikt, un tad tev ir jāiet prom. Bet ne tikai apnikšana, gadās arī, ka politiķi kļūdās. Man pašam kādreiz ir gadījusies kāda kļūda, pasaki neveiksmīgi, vakarā pats saproti, ka kļūdījies, paskaties televizoru, jā, šitā gan nevajadzēja pateikt. Ja tā pavisam kļūdās, tas var būt arī liktenīgi. Ir politiķi, kuriem ir viens neveiksmīgs teikums sabojājis karjeru. Tik traki laikam man negadījās, bet man bija neveiksmes, ko pats pēc tam esmu pārdzīvojis un domājis, ka šādi nevajadzēja runāt un rīkoties, tā gan ir bijis. Cik aktīvi jūs šobrīd sekojot ziņām, varbūt vakarā televīzijā vai interneta portālos, lasot par kādiem valdības lēmumiem jūs paburkšķat – “nē, manā laikā gan tā nebija, kā var šitā strādāt”. Mareks Segliņš: Protams, ka paburkšķu, cenšos valdīties, jo es ļoti labi zina, ka kritizēt ir vieglāk, nekā izdarīt. Darīt ir grūtāk, nekā par to runāt. Bet tas, ka ir lietas, kas mani neapmierina, ka man liekas, nu kā tad tā. Nevis es domāju, ka manā laikā bija labāk, arī mums bija savas kļūdas un arī par mums burkšķēja un bija neapmierināti. Bet es kā Latvijas Republikas iedzīvotājs, pilsonis, protams, ne ar visu esmu apmierināts, un ir lietas, kas manī raisa neizpratni. Es to apspriežu ar saviem vecākiem, saviem draugiem, savā ģimenes lokā. Protams, ir lietas, ko es nesaprotu, man nav saprotams. Miniet vienu. Mareks Segliņš: Nu kā var iesākt lielu dzelzceļa projektu Rīga - Berlīne? Izrādās, īsti bez projekta palaist viņu. Izrādās, īsti bez sapratnes, cik tas maksās, bez sapratnes, cik tad īsti būs naudas, tādu projektu iesākt. Tas ir kā sākt celt māju, izrakt bedri, ieliet pamatus, un tad viss apstājās, jo izrādās, ka nebija naudas. Bet vai tad mēs uzskatītu par prātīgu to cilvēku, kas šādi izdarītu - ielietu pamatus un pēc tam sēdētu pie tiem pamatiem, bet naudas vairāk nav, tas ir viss un nekad viņa nav bijusi, tā nauda. Un ar šo dzelzceļu, manuprāt, ir izdarīts tieši tā.  Teiksim, es pat īsti nesaprotu, kur tad arī uzceltu to dzelzceļu, kur ņemt tos cilvēkus, kas katru dienu ar to vilcienu uz Berlīni brauktu. Uz Berlīni mums ir divreiz dienā avioreiss, uz Berlīni var ar mašīnu aizbraukt 12 stundās. Kāds tas plāns, kur radīsies tie simtiem cilvēku, kas katru dienu, vai tūkstoši brauks ar vilcienu? Nu labi, pieņemsim, ka katrs latvietis uzskatīs par vajadzību uz Berlīni aizbraukt ar vilcienu. Bet nu tas, kas ir noticis ar finansēm, kas ir jāklausās, ka tagad īsti nav skaidrības, ne cik maksās, ne kur ņemsim naudu, nu man liekas tas ir diezgan šausmīgi, kā var tik bezatbildīgi palaist tik lielu projektu. (..) Kā jūs nokļuvāt Tautas partijā, kura toreiz bija ļoti populāra? Mareks Segliņš: Strādāju advokātu birojā, kur viens no klientiem bija ļoti zināms arhitekts un būvnieks Uldis Pīlēns. Uldis Pīlēns bija tieši mans klients, man bija jāraksta visi juridiskie dokumenti, kas bija vajadzīgi Uldim Pīlēnam kā biznesmenim. Statūti, biznesa plāni, līgumi. Un, protams, mēs sapazināmies. Tā kā Uldis Pīlēns bija saistīts ar Tautas partiju un viens no Tautas partijas dibinātājiem, tad viņš mani uzrunāja, vai es kā jauns jurists negribētu pamēģināt savus spēkus politikā.  Uldis Pīlēns bija tas cilvēks, kas mani iedrošināja, pakūdīja, un viņš bija tas cilvēks, kas mani atveda uz Rīgu, uz Tautas partijas pirmajām sanāksmēm. Viņš mani uzmundrināja, iedrošināja. Pateicoties Uldim Pīlēnam, es nonācu politikā. Tad piedalījos vēlēšanās un mani ievēlēja. Man pašam toreiz par diezgan lielu brīnumu, jo man šķita, es neesmu pazīstams. Varbūt tas arī palīdzēja. Un jūs ne vien ievēlēja, jums piedāvā kļūt arī par valdības locekli, ieņemt iekšlietu ministra amatu. Jums tolaik ir 29 gadi. Nebija tāda nedrošība nedaudz? Tolaik jūs bijāt jaunākais ministrs, vēsturē jaunākais iekšlietu ministrs. Mareks Segliņš: Bija ļoti liela nedrošība, ļoti liels uztraukums, un es ļoti labi atceros, ka pirmo dienu bija jāiet uz darbu kā iekšlietu ministram, man reāli trīcēja ceļi. Bet jums ir priekšā bija visi tie lielie grandi. Aloizs Blonskis, ģenerālis, visi… Mareks Segliņš: Jā, viņus visus biju redzējis tikai televīzijā… Kā viņi jūs uzņēma? Mareks Segliņš: Bija visādi, bija āķīgi jautājumi. Bija, kur es sapratu, ka mēģina pierādīt, ka es neko nesaprotu, bet ātri vien tikām ar šīm situācijām galā, un jāsaka, ka ātri vien pat kļuvām par labiem domubiedriem ar visiem ģenerāļiem. Ja ne pat par draugiem. Diezgan ātri, jo centos daudz mācīties, daudz apgūt, neizlikties, ka zinu to, ko nezinu, nebāzties visur ar saviem padomiem. Es sapratu, ka man ir daudz jāmācās, ļoti cītīgi to arī darīju, ļoti daudz lasīju. Nu tā bija ļoti liela pieredze, man bija 29 gadi, tu nokļūsti pie visiem šiem vecajiem vilkiem, ģenerāļiem, tur nepazust un kaut kā izdzīvot, bija ko padomāt citreiz naktī. (..) Ja pieminam Jāni Ādamsonu, tad 2000. gadā saistībā ar viņu droši vien arī jums ir jāpiedzīvo pirmais lielākais politiķa rūdījums. To sauc arī par vienu no netīrākajām politiskajām kampaņām vai skandāliem. Ādamsons apvaino virkni savu politisko oponentu pedofilijā un dažādos citos noziegumos, un viņš min arī jūsu vārdu. Protams, Ādamsonam pēc tam jāstājas tiesas priekšā un jāatbild par saviem vārdiem. Mēs arī zinām, šobrīd viņš tiek apsūdzēts un tiesāts par spiegošanu Krievijas labā. Bet 2000. gadā šis skandāls izskan plaši, un dienā, kad Ādamsons nosauca jūsu vārdu saistībā ar pedofiliju, jūs esat atkal vizītē uz austrumu robežas.  Tagad jau ar laika distanci, vai šo var saukt par vienu no netīrākajām epizodēm jaunāko laiku Latvijas politikā? Mareks Segliņš: Sevišķi patīkami nebija, mana sieva toreiz bija stāvoklī. Mēs bijām tikko precējušies, un, protams, kad šāda informācija parādījās, bija, maigi sakot, ļoti, ļoti nepatīkama. Ko pa detaļām, bet mēs visu noskaidrojām, visu izpētījām, kur kājas aug. Ļoti vienkārši bija, es jau nebiju toreiz mērķis, mani piesauca Ādamsons klāt, tā viņš izdomāja, vai aiz greizsirdības, ka es biju jauns iekšlietu ministrs un man bija labi reitingi tobrīd, nezinu. Tur tie mērķi bija citi, mērķēts bija uz citiem cilvēkiem. Un tā bija Krievijas specdienestu īstenotā operācija, lai diskreditētu Latviju, Latvijas valdību tajā laikā, kad mēs centāmies tiekties uz Eiropas Savienību, uz NATO. Tāds bija ļoti vienkāršs mērķis, apmēram pastāstīt, paskatieties, ko jūs tur Eiropas Savienībā taisāties uzņemt, tur visa valdība, nezinu, pedofili, vai kas.  Tika atsūtīti cilvēki, kurus Ādamsons veda aiz rokas uz prokuratūru, stāvēja koridorā, gaidīja, kamēr viņi iedos liecības, viņi deva liecības par cilvēkiem, šie jaunie vīrieši deva liecības par cilvēkiem, ko viņi mūžā nebija redzējuši, viņi pirms tam tika instruēti. Mēs viņiem pasekojām, kad viņi gāja ārā no prokuratūras, viņi zvanīja Ādamsonam, atskaitījās, ko ir darījuši, kādas liecības snieguši, prasīja viņam naudu. Tas viss tika ierakstīts, tas viss tika nofiksēts. Ādamsons bija izpildītājs. Aiz Ādamsona mēs zinām arī, kas bija vēl tie cilvēki, starp citu arī viens žurnālists, kurš kādreiz bija ļoti populārs, bija starp organizatoriem. Ādamsons bija izpildītājs, tāds nu šakālītis, kas skraidīja un to uz puišus aiz rokām… Atmodas laikā populārs žurnālists… Mareks Segliņš: Atmodas laikā populārs žurnālists. Tas bija jau tāds augstāka ranga, tas bija tāds organizators. Ādamsons bija izpildītājs un tāds izsūtamais. Tā bija Krievijas specdienestu organizēta operācija, lai diskreditētu Latvijas valdību. Viss tas tika noskaidrots, bija mūsējie cilvēki arī Krievijā, runāja ar Krievijas... Daudz ko pastāsta ārpus protokola arī šie cilvēki, kas strādā Krievijas pusē, jo viņiem vajadzīga informācija no Latvijas par saviem krievu noziedzniekiem, kas ir Latvijā. Mēs noskaidrojām. Man šī epizode, un kas tur viss notika, ir pilnīgi skaidra par visiem simts procentiem. Tad droši vien tajā dienā, kad publiski parādījās ziņa, ka Jānis Ādamsons tiek apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā, jums tas nebija tāds liels šoks, vai pārsteigums. Mareks Segliņš: Ādamsona kungs sadarbojās ar Krievijas dienestiem mazāk vai vairāk ļoti ilgu laiku. Kā es arī sižetā teicu - tobrīd likās, ka vai nu noziedznieks, vai jucis, un tā jau arī ir. Pēc tam noskaidrojām, ka noziedznieks. (..) Politikai uz visiem laikiem esat pateicis uz redzēšanos, vai nekad nesaki nekad? Mareks Segliņš: Es jums jau stāstīju, ka, protams, skatos ziņas un ir kaut kas, kas man nepatīk, un liekas, ka varētu lemt savādāk, nu ir tāda sajūta… Saprotiet… Ko dod politika? Politika vai nu ar tevi nodarbojas, vai tu pats lem. Ja tu neesi politikā, tad politiķi nodarbojas ar tevi, viņi pieņem noteikumus un pieņem likumus, pēc kuriem ir jādzīvo. Un ir jau labāk, ja tu esi klāt, ja to vari ietekmēt… Sadzirdu, ka jūs nesakāt tādu stingru nē. Mareks Segliņš: Es nekad tā neesmu teicis, bet pēdējās vēlēšanās nevienās neesmu piedalījies, jo tad, kad pienāk tas mirklis, kad jāšķiras, tad arī atceros to garoziņu, kāda tur nāk līdzi. Turklāt ģimenē visi vienmēr ir kategoriski pret. Un šo to no garoziņas mēs arī raidījumā dzirdējām. Mareks Segliņš: Tur ir garoziņa. Ir tā iespēja ietekmēt procesus, pieņemt likumus, līdzdarboties, bet garoziņa tur arī ir, un agri vai vēlu būsi ļaunais. Kā saka - politikā ienāk jauns un perspektīvs, bet aiziet ar sabojātu dzīvi jeb karjeru. Vienalga jau kādreiz kādam tu beigās nepatiksi, kādam nepatiks tavi lēmumi, ar to jārēķinās. Bet politikā tu, teiksim, pa muti dabū daudz sāpīgāk nekā privātajā dzīvē, privātajā dzīvē tā ir tikai tava darīšana, tur tas viss notiek publiski. Ka tevi tur apmēda vai citreiz sit, un tu zini, ka ne pa tēmu, tas jau nav ļoti patīkami.  Bet ir arī savi plusi.

Satiksmes jomā nepatikšanu līmenis pieaug, "Rail Baltica" nedienām pievienojusies neizpratne par "airBaltic" pārvaldību un nākotni. Visi skatās uz satiksmes ministru, arī premjere viņu vērtēšot, bet skaidrs, ka tur problēmas veidojušās gadiem un valdību darbības laikā. Bet, kamēr arī Saeimā izskan balsis par vainīgo meklēšanu un atbildības pieprasīšanu, parlaments nesteidzas ar kriminālatbildības prasīšanu par karteļu veidošanu. Par nedēļas notikumiem ar žurnālistiem diskutējamsim Krustpunktā. Notikumus analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone, TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns, portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jau iepriekš izteicies, ka gaidāmā apvienotā sabiedriskā medija valdes locekļu un priekšsēdētāja atalgojums ir neatbilstīgi augsts. Bez tam – pēdējās dienās parādījušās arī runas par to, ka iespējams nepieciešams mainīt topošā medija saimniecisko formu no kapitālsabiedrības uz nodibinājumu. Kultūras ministre Agnese Lāce (Progresīvie) raidījumā “Labrīt” apliecināja, ka, lai arī visa šī viļņošānās notiek vien dažus mēnešus pirms būtu jāsāk strādāt jaunajam apvienotajam medijam, šobrīd pats galvenais ir noturēties pie plānotā apvienotā medija ieviešanas grafika. Lāce arī norādīja, ka gaida no Sabiedrisko Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes skaidru redzējumu par apvienotā sabiedriskā medija darbības formu. Minostre arī uzskata, ka mediju apvienošanas gaitā nebūtu jārunā tikai par valdes atalgojumu, bet arī pārējiem darbiniekiem.

Valdībai šobrīd nav vieglākās dienas, līdzās neveiksmīgajai nodokļu reformai un gaidāmajiem taupības pasākumiem, problēmas ir ar abiem satiksmes milžiem – vēl neesošo "Rail Baltica" dzelzceļa līniju un nacionālo aviosabiedrību "airBaltic". Kā tas ietekmēs valdošo koalīciju un budžeta pieņemšanu Saeimā, Krustpunktā vaicājam Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Artjoms Ļipins un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis.  

«Не потрібно ховатися, навпаки – потрібно показати, що українці борються і протистоять, перемагають і заслуговують на своє місце в спорті», – каже перший гість нового сезону «Запобіжник» у розмові з Rihards Plūme, фехтувальниця Аліна Комащук, чемпіонка паризьких Олімпійських ігор.  Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.  Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs

“Nevajag slēpties, tieši otrādi - jāparāda, ka ukraiņi cīnās un viņi pretojas, uzvar un ir pelnījuši savu vietu sportā,” tā, sarunā ar Rihardu Plūmi saka "Drošinātāja" jaunās sezonas pirmā viešņa – Parīzes olimpisko spēļu čempione, paukotāja Alīna Komaščuka.  Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Vai ukraiņu ieiešana Krievijas teritorijā pierādījusi, ka labāk lūgt piedošanu, nevis atļauju?  Kas ir Fils Gordons un kāpēc svarīgāk sekot viņa, nevis Kamilas Harisas izteikumiem?  Ar Ņivu uz vēlēšanu iecirkni - Vācijas galēji labējie turpina nostiprināt pozīcijas. Ko tas nozīmē Ukrainai?    Epizodes gaita: 00:31 Ievads 04:13 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 05:12 Vai ukraiņu ieiešana Krievijas teritorijā pierādījusi, ka labāk lūgt piedošanu, nevis atļauju? 07:46 Ukraiņi kārtējo reizi pierāda Kremļa “sarkano līniju” neeksistēšanu. To svarīgi apjēgt it īpaši Vācijai. 10:13 Vašingtona bijusi aizdomīgi klusa. 11:19 Kas ir Fils Gordons un kāpēc svarīgāk sekot viņa, nevis Kamalas Harisas izteikumiem? 15:45 Ar Ņivu uz vēlēšanu iecirkni - Vācijas galēji labējie turpina nostiprināt pozīcijas. Kāpēc tās nav labas ziņas Ukrainai? 18:09 NordStream spridzināšanas fakts licis Vācijā daudziem apvainoties uz Ukrainu.  19:36 Aizkulisēs gan sadarbība turpinās.  21:26 Rihards atgādina par mūsu iepriekšējo viesi, kurš šobrīd Ukrainas armijas sastāvā ir Kurskas reģionā. 23:14 Jābūt uzmanīgiem ar informāciju un viedokļiem saistībā ar notikumiem Kurskā  24:00 EXPLAINER: - par Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalību Parīzes Olimpiskajās un paralimpiskajās spēlēs. 31:41 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Alīnu Komaščuku - paukotāju, kura Parīzes olimpiskajās spēlēs izcīnīja zelta medaļu komandu sacensībās.34:48 Kā Alīna nonāca līdz paukošanai? 36:53 Pēc Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Alīna nolēma beigt sportistes karjeru. 37:37 Treneris pierunāja atgriezties 39:37 Vai ir plāns ko darīs pēc karjeras beigām? 40:54 Kas sniedz pozitīvas emocijas ārpus sporta? 41:36 Kā kara laikā mainījusies sieviešu loma Ukrainā? 42:41 Vai apsvēra domu pievienoties armijai? 43:23 Kāpēc neaizbrauca no Ukrainas? 44:56 Daudzi sportisti ārpus Ukrainas izbrauc tikai pirms svarīgām sacensībām. 45:47 Ar ko dalība Parīzes spēlēs atšķīrās no piedalīšanās Rio? 47:05 Emocionāli ir grūti trenēties vai sacensties ārpus valsts, zinot, ka mājās ir karš. 48:19 Zelts Parīzē – pārsteigums pašām un apkārtējiem.  49:07 Emocijas pēc uzvaras. 50:09 Uzvara ļāva klausīties Ukrainas himnu ar citām emocijām, nekā pēdējos gados pierasts. 51:29 Pirms olimpiādes bija baiļu sajūta. 52:35 Spēļu boikotu neatbalstīja, jo velējās parādīt, ka ukraiņi cīnās un uzvar. 55:42 Par Krievijas sportistu piedalīšanos starptautiskās sacensībās. 1:00:36 Par provokāciju pret komandas biedreni Olgu Harlanu. 1:03:48 Par pašas pieļauto kļūdu pirms 2022.gada, nodalot sportu no politikas, par ko šobrīd nākas nožēlot. 1:05:56 Par valsts atbalstu sportistiem. 1:06:52 Par spīti karam, Ukrainā aug laba jauno sportistu paaudze. 1:08:14 Šobrīd skaidrības par pašas nākotni vēl nav.   1:09:13 Sarunas beigas. 1:09:26 Dīvs un Rihards pārrunā dzirdēto. 1:11:02 Rihards paliek zem sitiena Dīvu  1:11:53 Rakstiet mums [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

"Rail Baltica" turpina saņemt ievērojamu Eiropas Savienības finansiālo atbalstu, taču jāņem vērā, ka projekta izmaksas, salīdzinot ar sākotnējiem aprēķiniem, ir daudzkārt pieaugušas, bet Eiropas starpsavienojuma instrumenta finansējums nav pieaudzis. Tā Latvijas Radio programmā Labrīt sacīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks un Latvijas komisāra kandidāts nākamai Eiropas Komisijai Valdis Dombrovskis (Jaunā Vienotība). Viņš teica, ka kopējais apstiprinātais finansējuma apjoms līdz 2027. gadam ir nemainīgs un Latvijas valdībai jāmeklē iespējas samazināt "Rail Baltica" izmaksas. Dombrovskis arī norādīja, ka pēdējos gados daudz strādāts ar Ukrainas atbalsta jautājumiem. Viņš personīgi strādājis gan ar finansiālo atbalstu, gan ar ekonomikas atbalstu. Pašreiz Ukrainai ir pagarināti atbalsta pasākumi tirdzniecības jomā, teica Dombrovskis. Savukārt Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā būtiski būs jautājumi par Ukrainas lauksaimniecību kopējā lauksaimniecības politikā, minēja Dombrovskis. Viņš arī piekrita, ka Ukrainas spēja ražot lauksaimniecības produktus ir ievērojama.

Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis? „Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu. Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns. Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma. Radikāļi triumfē „Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās. Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā. No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku. Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība. Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses. Atved viņus mājās! Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki. Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus. Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus. Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ceļojumi un tūrisms, īpaši vasarā, sniedz mums neaizmirstamas atmiņas un emocijas, kā arī paplašina redzesloku, iemācot ko jaunu par sevi un citiem. Taču tūrisms ir būtisks arī kopienām, kas mūs, ceļotājus, uzņem. Tas ne tikai stimulē kultūras apmaiņu, bet arī piesaista uzmanību reģioniem, kuros iespējams investēt, dzīvot, strādāt un mācīties. Daudzās Eiropas Savienības valstīs, īpaši Dienvideiropā, tūrisms ir galvenais ieņēmumu un ekonomikas izaugsmes veicinātājs. Vidēji tūrisms veido 10 procentus no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta. Tūrismā iesaistīti 2,3 miljoni uzņēmumu, galvenokārt mazie un vidējie uzņēmumi. Tūrisms ir galvenais darba vietu radītājs, nodarbinot aptuveni 12,3 miljonus cilvēku. Tam ir arī potenciāls veicināt reģionālo attīstību ekonomiski mazāk aktīvās valstīs. Eiropas Savienība papildina dalībvalstis, atbalstot tās un palīdzot koordinēt savas tūrisma politikas iniciatīvas. Eiropas Savienības loma ir bijusi ļoti svarīga, īpaši pēc koronavīrusa pandēmijas. Tūrisms tagad ir atguvies, taču ar atgriešanos situācijā, kāda bija pirms Covid, nepietiek. Tā saka Rumānijas Eiropas Parlamenta deputāts George Falča no kristīgo demokrātu grupas. Ņemot vērā to, ka 85 procenti no pasaules tūrisma koncentrēti tikai piecos procentos pasaules platības, piemēram, Barselonā, ​​Venēcijā, Parīzē un citviet, panākt taisnīgu līdzsvaru starp tūrisma nozares un vietējo iedzīvotāju interesēm var būt grūti. Dažos vēsturiskos punktos tūristu pieplūdums ir izraisījis vairākas problēmas, tostarp troksni un vides piesārņojumu, dzīves dārdzības pieaugumu, kopienas identitātes zudumu un vietējo kultūru komercializāciju. Turklāt, tā kā daudzi īpašumi tiek īstermiņā iznomāti, izmantojot „Airbnb” un citas platformas, vietējie iedzīvotāji ir spiesti pamest pilsētu centrus. Šī parādība ir izraisījusi pret tūrismu vērstas kustības, kādas šobrīd redzam Palma de Maljorkā un Barselonā. Vairāki Dienvideiropas galamērķi, kas pazīstami ar savu relatīvo pieejamību, piemēram, Serbija, Bulgārija un Malta, 2024.gada sākumā ir veiksmīgi piesaistījuši apmeklētājus no ārzemēm. Tomēr šīs vietas ne vienmēr ir gatavas pēkšņam un masveida tūristu pieplūdumam, un tām ir grūti izveidot nepieciešamo infrastruktūru, lai tiktu galā. Horvātijas Splitas iedzīvotāja Andrea stāsta, ka, lai gan viņa ir gandarīta par to, kā pilsēta ir strādājusi, lai piesaistītu jauniešus no visas pasaules, popularizējot mūzikas festivālus un citus kultūras pasākumus, pilsēta saskaras ar infrastruktūras problēmām. Tuvējā Dubrovnikā līdzīgu parādību novērojis pilsētas taksometru vadītāju asociācijas prezidents Ivica Smoļko. 1986.gadā pilsētā bija 178 taksometri. Šodien to skaits ir aptuveni septiņi, astoņi tūkstoši... Šķiet, ka “ātrais tūrisms” izplatās, jo līdzīgu tūristu uzvedības evolūciju kolēģiem no „Polskie radio” uzsver arī Polijas nozares eksperts Adams Karpiņskis. Šī jaunā tendence diezgan spēcīgi ietekmē arī vidi. Atrodoties atvaļinājumā, mēs bieži vien esam mazāk videi draudzīgi nekā mājās, patērējam vairāk ūdens, nekā tas ir ilgtspējīgi vietējā līmenī, radot vairāk ar ceļošanu saistīto emisiju. Tūristu pūļi var nopietni ietekmēt arī dabiskos biotopus. Tādēļ jāveicina ilgtspējīgs, godīgs un gudrs tūrisms. Tadejs Rogelja no Tūrisma studiju fakultātes populārajā piejūras kūrortā Portorožā galvenos principus, uz kuriem jābalstās līdzsvarotai tūrisma politikai. Jāizstrādā valsts un reģionālās tūrisma stratēģijas, iesaistot vietējās ieinteresētās personas un kopienas ilgtspējīgu, taisnīgu un dzīvotspējīgu risinājumu noteikšanā. Ar tūristu uzņemšanu un pielāgošanos viņu vajadzībām vien nepietiek. Stratēģijām jātiecas paplašināt tūrisma piedāvājumu, veicinot ceļojumus nesezonā, novirzot tūristus no ierastā ceļa un piedāvājot viņiem jaunu pieredzi. Teodora Marinska ir publisko attiecību vadītāja Eiropas Ceļojumu komisijā. Tā ir bezpeļņas organizācija, kurā viņa, cita starpā, strādā pie klimata pasākumu un ilgtspējības portfeļa. Viņa norāda, ka bez ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas nevar būt ilgtspējīgs galamērķis. Un ka tūrisma iestādēm ir jāmaina fokuss no mārketinga uz galamērķa pārvaldību. Nepieciešams popularizēt arī “lēnā tūrisma” formātu, kurā tūristi velta laiku, lai atklātu vienu objektu tuvāk. Tā stāsta Bratislavas Tūrisma padomes prezidents Vladimírs Grežo. Karloss Košta, Aveiro universitātes profesors un Portugāles Nacionālās tūrisma platformas prezidents, stāsta, ka stratēģijas ir jāapvieno ar reklāmas kampaņu pārorientēšanu uz retāk apmeklētām vietām. Mērķtiecīga mārketinga izstrāde, lai palielinātu izpratni par mazāk zināmiem galamērķiem, noteikti varētu radīt lielas pārmaiņas. Taču mums ir jādomā ne tikai par senatnīgas dabas vides popularizēšanu. Tūrisma operatoriem jākoncentrējas arī uz unikālas “pieredzes” piedāvāšanu. Tā saka Latvijas Dabas tūrisma asociācijas priekšsēdētājs Matijs Babris. Patiešām, tūristu skaits Baltijas valstīs joprojām ir zemāks par 2019. gada līmeni. Visos gadījumos galvenā uzmanība jāpievērš tūrista pieredzes kvalitātei, līdzsvaroti un ilgtspējīgi attīstot infrastruktūru. Bulgārijā šādi ieguldījumi infrastruktūrā ir ekonomiski un ekoloģiski pamatoti. Tā saka tūrists Plamens Popofs. Tas ir liels izaicinājums, taču Eiropas Savienība ir uzsākusi vairākas iniciatīvas un finansēšanas programmas, lai atbalstītu tūrismā ieinteresētās personas. Brisele cenšas panākt pareizo līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi, vides ilgtspējību un sociālo iekļaušanu, jo īpaši izmantojot Zaļo kursu un bioloģiskās daudzveidības stratēģiju. To  skaidro Vācijas ekonomists un Zaļo Eiropas Parlamenta deputāts Jans Niklass Gezenhūss. Tūrisms nav zaudējis un, visticamāk, nezaudēs savu pievilcību. Tālu no tā. Tam ir ekonomisks ieguvums, taču tas nozīmē arī to, ka priekšā ir izaicinājumi... Un reizē, iespējams, arī daži inovatīvi risinājumi. Galavārdu šajā epizodē dodam poļu ekspertam Ādamam Karpiņskim. Viņš uzskata, ka nākotnes tūrisms varētu spert soli pretī superefektivitātei, tuvinot visas izpētes priekšrocības mājām bez nepieciešamības kravāt somas.

Saeimas deputāts Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts) uzskata, ka situācijā ar "airBaltic" nonācām ilgstošas vilcināšanās un neizlēmības dēļ. Intervijā Latvijas Radio programmā Labrīt viņš sacīja, ka, apskatot dokumentus, redzams, ka četru gadu garumā valdība melojusi par patieso "airBaltic" glābšanu. Nav izmantota arī iespēja, kad Covid laikā Eiropas Komisija bija pieļāvusi labvēlīgākus noteikumus aviokompāniju glābšanai. Ar īsto investoru nebūs viegli, domā Kulbergs. Pēc "Apvienotā saraksta" deputātu pieprasījuma, satiksmes ministrs Kaspars Briškens (P) šodien frakcijas deputātiem sniegs skaidrojumu par situāciju ar nacionālo aviokompāniju "airBaltic". Apvienotais Saraksts uzskata, ka "ārkārtīgi steigā un slepenībā" pieņemtie valdības lēmumi par "airBaltic" rada nopietnas bažas par simtiem miljonu nodokļu maksātāju ieguldītās naudas atgūšanu, elementāru labas pārvaldības principu ievērošanu un uzņēmuma nākotni.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politiķi Sandru Kalnieti par jaunāko laiku vēsturi – 30 gadi pēc Krievijas armijas izvešanas no Latvijas, vēstures varianti, ģeopolitiskā konjunktūrā un vai pienācis laiks runāt par situāciju pēc kara. Šogad pagāja 30 gadi kopš Krievijas armijas izvešanas 1994. gada 31. augustā no Latvijas. Augusta beigās apritēja arī 35 gadi kopš Baltijas ceļa. Tie ir notikumi, kuri bija iespējami ģeopolitiskas konjunktūras dēļ. Tie bija notikumi, kuri mainīja šo ģeopolitisko konjunktūru mūsu jaunāko laiku vēsturē. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 900 dienas, un no kādas ģeopolitiskās konjunktūras Eiropas Savienībā vai pasaulē ir atkarīgas kara beigas un vai ir pienācis laiks domāt arī par situāciju pēc kara, par to saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti, politiķi Sandru Kalnieti. Pētnieki izsaka hipotēzi, kas šķiet neticami, ka ir bijis kaut kāds laiks jaunāko laiku vēsturē, kas ir saistīts ar Krievijas armijas izvešanu no tās okupētajām teritorijām, ka kaut ko tādu varēja panākt ar diplomātiju, nevis militāru spēku. Diplomātija kā instruments strādāja. Vai arī jums, raugoties 30 gadus atpakaļ, likās paradoksāli, ka tas vispār bija iespējams? Sandra Kalniete: Es pat teiktu, ka Atmoda arī ir brīnums, kas parādījās vienā tādā ļoti šaurā iespēju lokā, un arī šī karaspēka izvešana sarunu rezultātā. Jā, protams, tur ļoti nozīmīgu lomu spēlēja Amerikas Savienoto Valstu dialogs ar Krieviju. Arī dažāds spiediens un darījumi, kas tur notika, Krievijai solot ekonomisko palīdzību un tā tālāk. Bet tas ir iespējams tikai tādā situācijā, kad Krievija ir vāja, ka tur valda sociāls haoss un politisks haoss. Un tas bija tieši tas laiks, kad padomju režīms gāja uz beigām, pie varas bija Gorbačovs, kurš nebija ar Putina raksturu. Es domāju, tādā gadījumā mēs tūlīt kā pirmie nemieri parādītos Baltijā, kas bija mūsu brīvības izpausmes, mūs vienkārši visus samaltu, tur nekas tālāk nenotiktu. Un šī karaspēka izvešana bija ārkārtīgi nozīmīga Baltijas valstīm, tāpēc, ka tas pavēra mums ceļu uz visu tālāko. Kā es arī mēdzu teikt - Baltijas ceļu. Pirmkārt, mēs varējām koncentrēties uz tiem ļoti lielajiem reformu darbiem, kas bija nepieciešami, lai mēs varētu sagatavoties pieteikumam un iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un arī NATO. Ar sveša karaspēka klātbūtni mūsu zemē tas vienkārši nenotiktu. Tāpēc, ka pat situācijā, kad karaspēks bija izvācies, Rietumiem vēl nebija tādas īstas skaidrības, kur viņi gribētu novilkt jaunās lielās Eiropas robežas. Bija pietiekami daudz valstu arī Eiropā, tajā skaitā arī Vācijā un Francijā bija gan akadēmiskās aprindas, gan politiķi, kas uzskatīja, ka tā robeža beidzas aiz Polijas. Un es uzskatu, ka tas ir ļoti liels Baltijas valstu politiķu un diplomātu panākums, ka šo robežu novilka aiz Baltijas valstīm. Tas, protams, ir ilgstošs process, kurā ļoti daudzi cilvēki ir strādājuši, pa smilšu graudiņam vien šo būvējot. Arī jāsaka paldies, ka Eiropas Savienībā tobrīd jau bija pievienojušās Ziemeļvalstis - Dānija, Zviedrija, Somija, un, protams, svarīgi ir tas, ka ASV uzskatīja, ka Baltijas valstis nedrīkst atstāt ārpus NATO. Bet ir arī tāda versija, ja šīs sarunas būtu turpinājušās vēl pāris gadus, iespējams, armija nemaz nebūtu izgājusi un mums vēl būtu Skrundas lokators. Sandra Kalniete: Iespēju logs būtu aizvēries. Arī uz NATO? Sandra Kalniete: Jā, arī uz Eiropas Savienību... Runa ir par diviem trim gadiem. Sandra Kalniete: Jā, tiešām par diviem trim gadiem. Krievija tomēr pamazām savācās, tad ap 1998. gadu bija liela krīze Krievijā, kas atkal bija tāds neliels, bet iespēju lodziņš, ko mēs faktiski izmantojām, Rietumu valstis izmantoja, lai panāktu Helsinkos, ka tiek pieņemta deklarācija Krievijai piedaloties, ka katrai valstij ir tiesības uz saviem drošības sabiedrotajiem, izvēlēm un tā tālāk. Es neprecīzi formulēju, bet tas bija tāds ļoti svarīgs formulējums [lēmums]. Bet tiešām jums ir pilnīga taisnība, Latvijā bija ļoti skaļas balsis divējādas - vieni, kas teica, ka šis līgums, ko Ministru prezidents Birkavs [Valdis] un prezidents Ulmanis [Guntis] ir parakstījuši, ir Latvijas interešu nodevība, un citi, kas savukārt atkal nevēlējās, ka notiek tuvināšanās Rietumiem pārāk. Tāpēc, ka bija tāds skaisti izstrādāts koncepts, es tā pieļauju, ka arī ar Krievijas palīdzību, ka Latvija būs tilts starp Eiropu un Krieviju, ka mums ir jāveido ciešākas attiecības ar Krieviju. Tas bija diezgan spēcīgs strāvojums. Ļoti labi, ka šo konceptu, ka neviens no tiem, kas bija orientēti eiropeiski, uz šī koncepta tūlītējas peļņas iespējām neuzķērās, jo tur visu laiku arī zibēja naudu. (..) Jūs arī piekristu tēzei, kas ļoti bieži izskanējusi pēdējā gada laikā dažādos starptautiskos forumos un darbnīcās, ka mēs dzīvojam bīstamākajā laikā kopš Otrā pasaules kara un krietni sarežģītākā ģeopolitiskā realitātē, ja mēs to salīdzinām ar auksto karu. Sandra Kalniete: Jā, noteikti šis ir pavisam cita veida aukstais karš tāpēc, ka viņu īsti aukstu to neizdosies noturēt tieši digitālās pasaules attīstības dēļ. Respektīvi, visa veida kiberkarš, kas notiek, ir cita veida militārā darbība. Sandra Kalniete: Un arī dažādie instrumenti, ar kuriem var ietekmēt ne tikai lielas sociālas grupas, bet ar kurām var individuāli ietekmēt cilvēkus.   Sandra Kalniete ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte, bijusi Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas vēstniece Apvienoto Nāciju Organizācijā un Francijā un Latvijas ārlietu ministre, kā arī ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas kopš 2009. gada. Eiropas Parlamenta sasaukumā 2019. gadā bija atkārtoti ievēlēta par lielākās frakcijas, Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti, pildot doto mandātu Eiropas Parlamentā, strādāja Ārlietu un starptautiskajās tirdzniecības komitejās, kā arī Drošības un aizsardzības apakškomitejas darbojās Austrumu partnerības ietvaros, lai sekmētu demokrātiskos procesus tādās valstīs kā Ukraina, Moldova, Gruzija. Viņa ir vairāku grāmatu autore. Viņas darbs "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" ir viens no visvairāk tulkotiem latviešu literatūras darbiem pēc neatkarības atgūšanas.

Ukraiņu ienākšana Kurskā atstās dziļas sekas Krievijā – domā vēsturnieks, politiķis Atis Lejiņš. Par trimdas latviešu aktivitātēm Berlīnē, kas ietekmēja Prāgas pavasari; kā septiņdesmitajos palīdzēja čekistam Lešinskim nokļūt Amerikā, bet astoņdesmitajos brauca pie modžahediem uz Afganistānu glābt baltiešus, arī par savu jauno spiegu romānu - saruna ar Ati Lejiņu

Jautājumu, kas būs ar Krieviju, apspriežam ar politologu, starptautisko attiecību speciālistu, "Tvnet" žurnālistu Artūru Bikovu. "Ukraiņu ieiešana Kurskā nekalpos tam, lai Krievijas režīms sabruktu. Izkteikšu hipotēzi, kas, manuprāt, pietiekami reti izskanējusi līdz šim publiskajā telpā. Tas, kas pašlaik notiek, ir pietiekami tālu no Maskavas. Ja mēs runājam par impēriju sabrukšanu, tās visbiežāk sabrūk no gala (galvaspilsētas), šajā gadījumā no Maskavas vai Santpēterburgas, nevis no malas, kas ir kaut kur tālu. "

Aktualitātes pasaulē analizē "Tvnet" žurnālists, politologs, starptautisko attiecību speciālists Artūrs Bikovs un Biznesa augstskolas "Turība" Juridiskās fakultātes dekāns Ivo Krievs. Pirmdien Francijas varasiestādes oficiāli apstiprināja informāciju, ka 24. augustā Parīzes Leburžē lidostā apcietināts ziņapmaiņas platformas Telegram radītājs un līdzdibinātājs, reizumis par „krievu Īlonu Masku” dēvētais Pāvels Durovs. Saskaņā ar izdevuma "Forbes" sniegtajiem datiem, Durovs šobrīd ir simtdivdesmitais bagātākais cilvēks pasaulē ar aktīvu kopvērtību apmēram piecpadsmit ar pusi miljardu ASV dolāru. Viņam tika izvirzītas apsūdzības divpadsmit punktos, tai skaitā saistībā ar bērnu pornogrāfijas izplatīšanu, narkotiku tirdzniecību, naudas atmazgāšanu, būtiskas informācijas noklusēšanu izmeklēšanai un citām noziedzīgām darbībām. Lietas būtiskais iemesls ir platformas Telegram saturs, kas ir teju nekontrolēts un varas iestādēm nepieejams un tādējādi, pēc apsūdzības domām, padara Pāvelu Durovu līdzvainīgu noziedzīgās darbībās, kurām platforma tiek izmantota. Pāvels Durovs dzimis 1984. gadā toreizējā Ļeņingradā, filoloģijas profesora, senās Romas vēstures un literatūras pētnieka Valērija Durova ģimenē. Pāvela vecākais brālis Nikolajs ir izcils matemātiķis un programmētājs, un tiek izteikti pieņēmumi, ka viņa ieguldījums abu brāļu kopīgi radītajos tīmekļa produktos ir bijis izšķirošais. 2006. gadā Pāvels  ar izcilību pabeidza Sanktpēterburgas Valsts universitāti angļu filoloģijas un tulkošanas specialitātē, jau studiju laikā sevi apliecinājis arī programmēšanas, dizaina un tīmekļa projektu vadības jomā. Tūlīt pēc Pāvela studiju beigām, iedvesmojoties no nesen tapušā Marka Cukerberga garabērna Facebook, radās brāļu Durovu izveidotais sociālais tīkls VKontakte, līdz 2010. gada nogalei piesaistot vairāk nekā simts miljonus lietotāju, lielākoties Krievijā, Ukrainā un citās postpadomju zonas valstīs. Tad pienāca 2013. gada nogale ar dramatiskajiem notikumiem Kijivā, un Krievijas Federālais drošības dienests pieprasīja VKontakte vadībai nodot tā rīcībā datus par „Eiromaidana” kustības organizētājiem. Dažus mēnešus vēlāk, pārdevis savas daļas uzņēmumā, Pāvels Durovs pameta Krieviju. Drīz pēc tam viņš un brālis ieguva Karību salu pundurvalsts Sentkitsas un Nevisas pilsonību. Sākās viņa dzīves otrais posms ar jauno, vēl grandiozāko projektu – vairākplatformu ziņapmaiņas sistēmu Telegram. Tāpat kā VKontakte gadījumā Pāvels uzņēmās organizatoriskās struktūras vadītāja lomu. Sistēmas darbības centrs atrodas Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, un kopš 2021. gada Pāvels Durovs ir šīs Persijas līča valsts pavalstnieks, kā arī Francijas pilsonis. Tiek minēts, ka pēdējos gados viņš Francijā un vispār Eiropā gan uzturējies reti, it kā vairīdamies no šīs pasaules daļas. Līdz ar to viņa privātās lidmašīnas nosēšanās Laburžē un tai sekojošais arests strauji apaudzis ar versiju un pieņēmumu gūzmu. Kas vainas Telegram? Pirms trīs gadiem, 2021. gada augustā, ziņapmaiņas programmatūras Telegram lejupielāžu skaits pārsniedza miljardu, aktīvo lietotāju daudzums, ja ticam paša Pāvela Durova publiskotajam, pirms mēneša bija apmēram 950 miljoni. Lielākā „telegramistu” kopiena ir Indijā, tāpat to plaši lieto Krievijā, Irānā, Ukrainā un citur. Kā lielāko Telegram priekšrocību min tās hibrīdo raksturu – platforma lieti der ne vien lietotāju saziņai, bet arī dažāda multimediāla satura publiskošanai. Sistēmas līdzautors un vadītājs Pāvels Durovs to allaž pozicionējis kā tādu, kuras lietotāji var droši paļauties – viņu informācija nenonāks nevienas trešās personas, tai skaitā varasiestāžu, rokās. Viņa paša – režīma spiediena rezultātā Krieviju pametuša censoņa – reputācija šķiet kalpojam kā papildu arguments šim pieteikumam. Tomēr nu pienācis brīdis, kad jājautā – vai Telegram spožums nekļūs par tās radītāja un vadītāja postu? Platformas politika, visai nosacīti kontrolējot tur ievietoto saturu, padarījusi to par siltumnīcu, kurā zeļ visdažādākā veģetācija. No vienas puses, Krievijā un Irānā Telegram tiešām kalpo kā vārda brīvības kanāls. No otras – tikpat netraucēti tur līdz šim savu saturu varējuši izplatīt visu sugu politiskie radikāļi un citi margināļi, ieroču un narkotiku tirgotāji, bērnu pornogrāfijas izplatītāji un citu noziedzīgu nodarbju piekopēji. Lielā skaitā tur ganās arī Kremļa propagandisti, un, kā apgalvo daudzi novērotāji, ziņapmaiņas sistēmu iemanījušies izmantot arī krievu militāristi, ar tās palīdzību saņemot izlūkošanas ziņas un pat koriģējot artilērijas un raķešu triecienus. Vai par to visu var padarīt atbildīgu platformas radītāju un īpašnieku? Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Durova lieta nenoliedzami kļūs par nozīmīgu juridisku precedentu. Kā, komentējot situāciju izdevumā Politico [politiko], norāda nīderlandiešu žurnāliste Eva Hārtoga, Durovs varot rēķināties ar diviem faktoriem savā labā. Pirmkārt, ka Francijā tiesa būs taisnīga, otrkārt, ka process risināsies arī publiskajā un informācijas telpā. „Spriežot pēc viņa pagātnes, šai arēnai šovmenis Durovs ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu,” raksta Hārtiga. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krustpunktā Lielā intervija: Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Dr. Hist. Gints Apals.  

Izmaiņas nodokļu politikā būs, sola politiķi. Jautājums tikai, kādas, kad un kā panākt, lai nabagi nekļūtu vēl nabagāki, nemaksātāji nevarētu atļauties nemaksāt un budžetā būtu vairāk naudas. Kādas izmaiņas nodokļu politikā tiek plānotas?  To Krustpunktā pārrunājam ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jāni Lielpēteri, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedru, Finanšu ministrijas organizētās nodokļu darba grupas locekli un partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētāju Andri Šuvajevu un akciju sabiedrības "Citadele banka" ekonomistu, Fiskālās disciplīnas padomes locekli Mārtiņu Āboliņu.    

4. augustā Mali sarāva diplomātiskās saites ar Ukrainu, sekojot kaimiņvalsts piemēram, divas dienas vēlāk, 6. augustā, to izdarīja arī Nigēra. Abās valstīs pašreiz pie varas ir militārās huntas, kas pēc valsts apvērsumiem ir pārņēmušas politisko varu un saņem palīdzību no Krievijas. Saskaņā ar Āfrikas stratēģisko studiju centra pētījumu, kas tika publicēts šā gada martā, kopš 2022. gada dezinformācijas kampaņu skaits Āfrikā ir palielinājies gandrīz četras reizes. Āfrikas kontinentu šajā laika posmā ir skārušas vismaz 189 kampaņas. No tām vairāk nekā pusi ir finansējušas ārzemes – Krievija, Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti, Saūda Arābija un Katara. Lai gan starptautiskajā arēnā tiek paustas bažas tieši par Ķīnas ietekmes pieaugumu šajā kontinentā, tomēr aktīvākā dezinformācijas izplatītāja Āfrikā ir Krievija. Krievijas dezinformācijas kampaņas ir novērotas lielākajā daļa Āfrikas, tomēr visvairāk tās ir skārušas Rietumāfriku – reģionu, kurā šajā kontinentā atradās lielākā daļa Francijas koloniju. Starp bijušajām kolonijām ir arī Mali un Nigēra, valstis, kas šā gada augustā sarāva diplomātiskās attiecības ar Ukrainu. Iztirzājot Krievijas dezinformācijas kampaņas, ir jāpatur prātā, ka tās izmanto vietējās problēmas, sabiedrībā pastāvošo spriedzi, aizvainojumus un nesaskaņas. Šajā gadījumā, būtiski ir ņemt vērā Āfrikas valstu koloniālo pieredzi ar Rietumiem, kas atstājusi nepatīkamu piegaršu un negatīvi ietekmē arī pašreizējās attiecības. Viens no biežāk izplatītajiem dezinformācijas vēstījumiem pretnostata Rietumus un Krieviju, attēlojot Rietumvalstis kā imperiālistus, kuriem rūp tikai Āfrikas izsaimniekošana, ne labklājība. Šis vēstījums balstās uz pagātnes pieredzi un piedāvā alternatīvu sabiedroto – Krieviju. Krievijas augošā popularitāte Āfrikā ir tikai viena monētas puse. Otra puse ir Francijas popularitātes kritums, kā arī plašāka pret Rietumiem vērsta negatīva attieksme, ko Krievija veiksmīgi izmanto, lai nostiprinātu savu ietekmi reģionā. Vēl viens būtisks iemesls, kas ir veicinājis Krievijas popularitātes pieaugumu ir tas, ka Rietumi nav veiksmīgi palīdzējuši apkarot reģionālos džihādisma draudus, piemēram, Mali un Burkinafaso.  Kā tad izplatās dezinformācijas kampaņas? Talkā nāk dažādi informācijas kanāli, taču īpaši nozīmīga loma ir sociālajiem medijiem, piemēram, Facebook un X (bijušais Twitter), kā arī ziņu apmaiņas platformām WhatsApp un Telegram, kurās saturs tiek piedāvāts vietējās Āfrikas valodās. Krievijas propaganda un dezinformācija sasniedz auditoriju arī caur ziņu portāliem, kas izliekas par neatkarīgām vietējām mājaslapām. Tradicionālie mediji, piemēram, Kremlim piederošās televīzijas un digitālās platformas kā RT un Sputnik, ir ievērojami paplašinājušas savu darbību Āfrikā, noslēdzot satura dalīšanās līgumus ar vietējām ziņu organizācijām. Kāpēc Latvijai un Eiropai būtu jāuztraucas par Krievijas ietekmes operācijām Āfrikā? Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns norāda, ka Krievija šādā veidā paplašina savu politisko un diplomātisko ietekmi, taču ieguvumi ir mērāmi arī “graudā” jeb derīgajos izrakteņos. Krievija šos resursus iegūst apmaiņā pret militāro atbalstu huntām, piemēram, Mali, un izmanto, lai finansētu savu karadarbību Ukrainā. Turklāt Andžāns brīdina, ka Krievijas ietekmes izvēršana Āfrikā, piemēram, var kavēt arī Eiropas zaļā kursa virzību, radot papildu izaicinājumus ilgtspējīgai attīstībai. Lai efektīvi cīnītos ar Krievijas pieaugošo ietekmi Āfrikā, Rietumvalstīm ir jāmācās no pieļautajām kļūdām un jāizstrādā jauna pieeja, kas ne tikai konkurē ar Krievijas piedāvājumiem, bet arī sniedz ilgtermiņa risinājumus vietējām problēmām, tostarp drošības un ekonomiskās attīstības jautājumos. Tāpat ir būtiski veicināt arī skaidrojošas kampaņas un medijpratību, lai samazinātu Krievijas dezinformācijas un ietekmes operāciju panākumus.

Valdība šodien sāks darbu pie nākamā gada budžeta. Finanšu ministrs norādījis, ka šis būšot viņa pieredzē grūtākais budžeta veidošanas process, tomēr, kā šorīt ziņo Latvijas Radio, darbs pie budžeta notiek nesteidzīgi, turklāt aizvien nav skaidrības par sen solītajām nodokļu izmaiņām. Maz informācijas par nākamā gada finanšu plāniem ir arī Saeimai. Tā Latvijas Radio raidījumā „Labrīt” atzina opozīcijas partijas „Apvienotā saraksta” deputāts Māris Kučinskis, kurš strādā arī parlamenta budžeta komisijā.

Krustpunktā Lielā intervija: Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins. Lūgts skaidrot šobrīd Krievijā, Kurskas teritorijā notiekošo Ukrainas spēku operāciju, Kuzmins atzīmē ukraiņu spēku uzbrukuma pārsteiguma elementu. Taču pētnieka ieskatā jautājums ir par to, vai šī operācija ietekmēs kara stratēģisko gaitu.   

Krievijas Kurskas apgabalā jau trešo nedēļu turpinās Ukrainas militārās operācijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklājis arī operācijas mērķi – izveidot buferzonu Krievijas teritorijā. Ģeopolitikas pētījuma centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns Latvijas Radio skaidroja, ka buferzonas izveide, visticamāk, nav galvenais iebrukuma iemesls. "Frontes līnija ir labi gara. Un buferzonu, iespējams, būtu vajadzējis izveidot citur. Domāju, ka tas ir liels stratēģisks panākums, ar kuru iespējams izdevies lauzt kara gaitu, vismaz cilvēku galvās. Es neteikšu, ka tas būtu kaut ko praktisku izmainījis," pauž Māris Andžāns. Eksperts uzskata, ka Kurskas operācija dod jaunu ticību, ka Ukraina var pārsteigt. Tomēr diez vai iebrukums Kurskā ir tuvinājis miera samitu ar Krievijas līdzdalību. Andžāns uzskata, ka drīzāk notiks pretējais – Krievija, visticamāk, būs mazāk ieinteresēta piekāpties. Vēl Andžāns vērsa uzmanību tam, ka Kurskas apgabala iedzīvotāji iebrukumam neprotestē. Pretēji notika Ukrainā, kad sākās Krievijas iebrukums. Viņaprāt, tā ir zīme, ka joprojām Krievijā izmaiņas var panākt tikai elite un spēku struktūras.

Valdības piedāvātās nodokļu pārmaiņas atbildēs uz tautsaimniecības attīstības izaicinājumiem, tā uzsver premjere Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības". Tomēr plāna aprises aizvien vēl ir nezināmas un Finanšu ministrijā darbs turpinās. Ir apņemšanās necelt pievienotās vērtības nodokli un vienkāršot darba nodokļu sistēmu. Pretrunas šiem plāniem nesaskata arī Saeimā. Rudenī valdības un pēcāk Saeimas primārais uzdevums būs nākamā gada budžeta un ar to saistītā nodokļu pārmaiņu plāna sagatavošana. "Nodokļu jautājums nav miglā" - tā premjere Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības" raksturo nodokļu pārmaiņu plāna gatavošanu. Pašlaik skaidri pateikts, ka Latvijā necels pievienotās vērtības nodokļa likmi. Citu konkrētu atbilžu par iespējamām nodokļu pārmaiņām vēl nav. Tās varētu prezentēt vienlaikus ar valsts budžeta aprisēm, pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču norādīja valdības vadītāja. Šajā procesā kavēties nedrīkst, uzsvēra arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Skaidrību gaida arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents uzņēmējs Andris Bite. Tieši viņš iepriekš vērsa uzmanību uz apspriežu apstādināšanu nodokļu sistēmas darba grupā. Skaidrības trūkst arī tagad, divus mēnešus vēlāk. Finanšu ministrijā apstiprināja, ka pašlaik turpinās darbs saistībā ar iespējamām izmaiņām nodokļu politikā un publiski apspriežama informācija vēl sekos. Savukārt nākamā gada budžeta projektu skatīšanai Saeimā jāiesniedz līdz 15. oktobrim.

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Ikmēneša pabalstu aizvien saņem vairāki desmiti bijušo pašvaldību vadītāju un viņu vietnieku. Šai kārtībai likumā noteica termiņa ierobežojumu – par darbošanās laiku līdz 2021. gada vidum, taču pašvaldībām budžetos jāparedz summas vairākos desmitos un pat simtos tūkstošu eiro. Vērtējumi par to izskan dažādi, taču jāsakož zobi, jo maksājumus paredz likums. Lai pieteiktos pabalstam par darbu pašvaldībā, jābūt bijušam pašvaldības priekšsēdētājam vai vietniekam vismaz divus sasaukumus, jābūt pirmspensijas vecumā jeb vairāk nekā 60 gadiem un nedrīkst saņemt pabalstu un reizē turpināt strādāt algotu darbu. Pabalsts ir līdz divām minimālajām mēnešalgām – pašlaik līdz 1400 eiro. Ja bijušais pašvaldības vadītājs vai vietnieks saņem pensiju, pabalsta summa ir mazāka, lai, saskaitot pabalstu un pensiju, sanāktu 1400 eiro. Šo sistēmu jau tālajā 2007. gadā ieviesa pēc Latvijas Pašvaldību savienības rosinājuma atbalstīt ilggadējos pagastu un pilsētu vadītājus, kuri 90. gados pārtrauca darbu savā profesijā un pievērsās pašvaldības vadīšanai. Latvijas Radio jūlija nogalē jau vēstīja, ka Latgalē atbalsts dažādās pašvaldībās variē no 21 tūkstoša līdz pat ceturtdaļmiljonam eiro. Arī citviet Latvijā pašvaldības pilda šī likuma nosacījumus, vienlaikus atzīstot, ka šī likuma norma dažkārt liekas, mazākais, diskutabla. Arī tāpēc, ka līdzīgs pabalsts pienāktos arī citās specifiskās profesijās strādājušajiem. Sarunā ar izslēgtu diktofonu arī izskan atgādinājums – atbalsts dažāda līmeņa pašvaldību bijušajiem vadītājiem bijusi politiska cena, lai tās partijas, kurām bija daudz tā saucamo pagastveču, nepretotos administratīvi teritoriālajām reformām, kas apvienoja daudzas lokālās vietvaras. Līdz 119 pirms 15 gadiem un līdz pašreizējām 43 – pirms trīs gadiem. Latvijas Radio painteresējās par šo pabalstu izmaksu vairākos dažāda izmēra novados. Vienā no Latvijā mazākajiem novadiem – Valkas novadā – šādu kompensāciju saņem četri cilvēki, no kuriem viens jau kādu laiku ir pensijā. Attiecīgi no pašvaldības budžeta viņam izmaksājamā summa ir mazāka – „piešpricējot” līdz 1400 eiro pie viņam izmaksātās pensijas. Savukārt trīs cilvēki, Valkas novada bijušā mēra, tagad deputāta Venta Armanda Kraukļa vārdiem runājot, ir gana spēcīgi cilvēki pirmspensijas vecumā. Pašvaldībai šajā gadā šis sociālais atbalsts četriem cilvēkiem izmaksā virs 50 000 eiro, kas Valkas novadam ir liela summa. Krauklis teic, ka izprot iedzīvotāju iebildumus pret šādiem maksājumiem. Valkas novada domē budžeta pieņemšanas laikā par šiem apsvērumiem bijusi gana liela „murdoņa”, raksturo Krauklis. Lai gan atsevišķos gadījumos šāda sistēma ir pamatota un atbalstāma, politiskā cena gan iedzīvotājos, gan lēmējos izraisa netaisnības sajūtu. Bauskas novadā šādu palīdzību saņem septiņi cilvēki, nesen saņemts vēl viens pieteikums, stāsta novada mērs Aivars Okmanis no Nacionālās apvienības. Likumā prasītā bijušo pagastveču atbalsta dēļ no citiem pasākumiem gan neesot jāatsakās. Dienvidkurzemes novads ir viens no lielākajiem veidojumiem pēdējā administratīvi teritoriālajā reformā. Tajā apvienota 31 kādreizējā pašvaldība, attiecīgi vairāk pretedentu uz pabalstu. Likumā paredzēto iespēju tur izmanto 16 cilvēki, vietvaras budžetā tas izmaksā ap 130 000 eiro, stāsta mērs Aivars Priedols no Zaļo un zemnieku savienības. Viņš piekrīt, ka būtu arī citas specifiskas profesijas, kurās strādājušajiem pienāktos līdzīgs atbalsts. Galvaspilsētā par šī atbalsta veida maksājumu nav jādomā. Ir vairāki iemesli, kāpēc Rīgas pašvaldībā šādam pabalstam nav pieteicies neviens bijušais domes vadītājs vai viņa vietnieks, skaidro Rīgas domes Finanšu departamenta direktors Uldis Rakstiņš.

Kādus secinājumus vara izdarīt pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm un kādai jābūt sporta politikai Latvijā? Krustpunktā Lielajā intervija izvaicājam Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Aleksandru Samoilovu. Parīzes olimpiskās spēles aizvadītas, Francijas galvaspilsētai patiesi izdevās radīt sporta svētku sajūtu - daudziem tās paliks atmiņā ar atklāšanas un noslēguma ceremoniju un, protams, pašu galveno - olimpiešu startiem. Arī mēs turējām īkšķus par savējiem, priecājāmies par uzvarām un raizējāmies par zaudējumiem. Mums ir virkne sportistu, ar kuriem varam īpaši lepoties, redzot viņu neatlaidību blakus pasaules spēcīgākajiem sporta līderiem. Mūsējie Parīzē parādīja izcilu cīņassparu, bet tas nebija pietiekams, lai tiktu pie paša gaidītākā - medaļām. Kā vērtēt mūsu olimpiešu sniegumu, kā atrast un atbalstīt mūsu izcilības sportā, domājot arī par nākamajiem lielajiem startiem, un kā rūpēties par tautas sportu, jo ne jau visiem ir jābūt olimpiešiem? Šie ir jautājumi, uz kuriem tagad atbildes ir jārod jaunajiem Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoram Aleksandram Samoilovam. Viņš pats ir trīs reizes pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs pludmales volejbolā, izcīnītas godalgotas vietas Eiropas čempionātos un pasaules kausos. Sportists jau mēnesi ir arī atbildīgas ministrijas ierēdnis.

„Skats ir bēdīgs,” – tā par Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas "Rail Baltica" būvniecības izvērtēšanā līdz šim novēroto Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama no „Progresīvajiem”. Viņa pauda neizpratni par vājo pārvaldību tik nozīmīgam projektam. Savukārt runājot par nākamā gada valsts budžeta prioritātēm, Ābrama norāda, ka "jāraugās kopsakarā, kā attīstām ārējo un iekšējo aizsardzību. Iekšējā drošība nedrīkst palikt pabērna lomā." Viņa uzsvēra, ka drošības lietas jātver kopsakarā.

Latvijai olimpiskās spēles Parīzē nebija tik veiksmīgas kā gribētos. Ukrainas bruņoto spēku vienības ir iegājušas Krievijas teritorijā un pārņēmušas kontroli par virkni apdzīvotu vietu. Krustpunktā nedēļas aktualitātes vērtē TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs, Latvijas Universitātes doktorante, SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.  

Ukraiņi nevēlas iemainīt savu brīvību pret apkuri un elektrību, tāpēc ir gatavi arī nākamajā ziemā pārciest iespējamās grūtības, ko radīs Krievijas izraisītais pilna mēroga karš, to intervijā Latvijas Radio uzsvēra Ukrainas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols. Diplomāts ir pārliecināts par ukraiņu gatavību cīnīties līdz uzvarošām beigām, iedvesmojoties arī no sportistu panākumiem olimpiskajās spēlēs. Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā turpinās jau trešo gadu. Vai ir grūtāk pārliecināt partnerus palīdzēt Ukrainai? Anatolijs Kucevols: Nav noslēpums, ka viss ir atkarīgs no noskaņojuma sabiedrībās, kā arī no vēlēšanu perioda atsevišķās valstīs, bet partneru kopējā apņemšanās palīdzēt nav vājinājusies. Arī nesen notikušais miera samits Šveicē parādīja, ka galvenie partneri, kas mūs atbalsta no paša kara sākuma, joprojām ir ar mums. Daudzas valstis ir sapratušas, ka šis ir karš ar globālu ietekmi un visiem ir jābūt tam gataviem. Piemēram, vienā no Eiropas ietekmīgākajām valstīm Vācijā notiek domāšanas izmaiņas un tās stratēģiskajos dokumentos ir identificēti valsts jaunie ienaidnieki. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāstiprina sava militārā un aizsardzības rūpniecība. Ļoti cerīgi ir tas, ka arvien vairāk partnervalstu atceļ mums noteiktos aizliegumus izmantot viņu piegādātos ieročus triecieniem Krievijas teritorijā. Mēs redzam, ka tas palīdz. Ukraina nupat saņēma pirmos F-16 iznīcinātājus. To iegūšana mums prasīja vairāk nekā divus gadus, bet mēs esam priecīgi, ka tas beidzot notika. Mēs kļūstam par NATO valsti standartu ziņā ātrāk nekā jebkura cita kandidātvalsts alianses vēsturē. Tas ir labi. Un visi partneri ir ieguvēji, ka mums ir šī milzīgā pieredze kaujas laukā, kas palīdzēs visiem sabiedrotajiem. Ukrainas armijas karavīri, arī tie, kuri ir ieradušies uz rehabilitāciju Latvijā, var dalīties savā pieredzē. Ja vēlaties zināt, kā rīkoties karā, un kādi ir izaicinājumi reālos kaujas apstākļos, tad to var pajautāt cilvēkiem, kas tam ir izgājuši cauri. Šādu pieredzi nevar iegūt ar videospēļu starpniecību, diemžēl ir jābūt karā un jāpiedzīvo tas.

Latvijas īstenotā ārpolitika un aktualitātes pasaulē. Krustpunktā izvaicājam ārlietu ministri Baibu Braži. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Millers.  

Ungārija bez padziļinātām drošības pārbaudēm tagad ļauj iebraukt darba spēkam no Krievijas un Baltkrievijas. Šis lēmums ir satraucis daudzas citas Šengenas zonas valstis. Kādas ir iespējas ietekmēt Ungārijas politiku? Krustpunktā diskutē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns/ Sazināmies ar Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības apakškomitejas (SEDE) koordinatoru no Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas Reini Pozņaku un Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli. Ungārijas un tās premjerministra vārds bieži izskan arī Latvijas medijos. Viņš ir ticies ar Putinu, bloķējis palīdzības paketi Ukrainai, līcis uz bremzēm sankciju paketes, nerunājot par situāciju paša valstī. Eiropā viņu arī dēvē par galveno Krievijas sabiedroto. Pēdējais - Ungārija kopš jūlija ir atļāvusi valstī iebraukt darbaspēkam no Krievijas un Baltkrievijas, neveicot padziļinātas drošības pārbaudes. Līdzīgi kā daudzi valstu iedzīvotājiem, viņiem ir pieejamas "nacionālās kartes", ar kurām var tālāk ceļot pa Šengenas zonas valstīm. Tas ir radījis daudz lielāku satraukumu nekā viss iepriekš minētais, jo brīdī, kad Eiropa saskaras ar sabotāžas draudiem no Krievijas, brīvāka šīs valsts pilsoņu ierašanās ir mazākais, ko vēlamies. Vai ir kādas iespējas ietekmēt Ungāriju?

Internets ir mainījis to, kā un kad sabiedrība aktualizē sev svarīgus jautājumus un cik nopietnā cīņā par dažādu problēmu risināšanu ir gatava doties varas gaiteņos. Vai tie būtu miljoniem parakstu petīcijā par dzīvnieku tiesībām, studentu kredītu dzēšanu Amerikā vai iniciatīvas ar mērķi atkārtoti caurskatīt apsūdzēto spriedumus - tiešsaistes parakstu vākšana ir kļuvusi par iedzīvotāju skaļo balsi brīžos, kad politiskā elite tos nav uzklausījusi. Kā tas notiek Latvijā un Ukrainā, kādas tendences vērojamas iniciatīvu iesniegšanā un kas ir cilvēki, kuri tās iesniedz, par to stāsta Latvijas Universitātes sociālo zinātņu doktorants, platformas "ManaBalss.lv" projektu vadītājs Didzis Meļķis. Pievēršamies demokrātijai, digitālajām tehnoloģijām un sabiedrībai aktuālām problēmām. Šos visus vārdus vieno tiešsaistes platformas, kurās iedzīvotāji iesniedz iniciatīvas ar mērķi mainīt likumdošanu. Šāda parakstu vākšana kalpo ne tikai interešu aizstāvībai, tā ir arī lielisks veids, kā apjaust sabiedrības noskaņojumu, vērtības un galu galā - politiķiem tā ir iespēja “nopirkt kādu ideju” priekšvēlēšanu kampaņai. Vai mūsdienās cilvēkam ir laiks lēnām un mierīgām domām? Jūlija sākumā, gaidot sarunu festivālu “Lampa”, raidījumā aprunājāmies ar vairākiem zinātniekiem, kuri “Lampas” festivālā aicināja apmeklētājus domāt lēni. Par lēno domāšanu un arī domāšanu kopumā tematu turpinām. Vai mūsdienās, kad dzīvojam informācijas pārsātinājumā, kad virsroku gūst skaļi paziņojumi un straujais dzīves temps, mums vispār ir laiks mierīgi padomāt, iedziļināties tekstos un domāt “lielas” domas? Kā par domāšanu mūsdienās spriež filozofi un kā viņi iesaka domāt lēni? Par šiem jautājumiem izvaicājam Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā un Humanitāro zinātņu fakultātes domes priekšsēdētāju Raivi Bičevski. Ne viens vien cilvēks mūsdienās atzīst, ka agrāk laika bija vairāk un pulkstenī vajadzēja skatīties retāk. Vai varētu būt tā, ka sajūta par laiku un to, ko mēs ar to darām, ir mainījusies? Raivis Bičevskis norāda - patiesi, varētu domāt, ka tādas fundamentālas lietas kā domāšana vai emocijas ir kaut kas nemainīgs, tomēr mēs redzam, ka dažādos laikmetos tās ir mainīgas parādības. Par laika izmaiņām runā arī mūsdienu sociologi. Arī šobrīd grūtības un smagi apstākļi, tostarp kara tuvums, mudina cilvēkus gan domāt lēni, gan uzdot lielus jautājumus. Vienlaikus Raivis Bičevskis norāda, ka mēs saskaramies ar modernās kultūras paradoksu - daudzie kanāli, kas piegādā informāciju par pasaulē notiekošo, gan informē, gan liek aizmirst. Mēs daudz ko zinām un daudz ko aizmirstam, un saglabāt eksistenciālo spriedzi un nopietnību, ir grūti, jo ir nākamā un atkal nākamā ziņa. Tas ir patiesi sarežģīts uzdevums prast lietot medijus, informāciju, šķirot tos pēc ideoloģiskām pazīmēm.

Pirms divdesmit pieciem gadiem šajā nedēļā risinājās divi notikumi, kas kļuva par būtiskiem pavērsiena punktiem Krievijas vēsturē. Šajā dienā Dagestānā no Čečenijas teritorijas iebruka islāmistu kaujinieki. Pāris dienas vēlāk valdības vadītāja amatā tika apstiprināts Vladimirs Putins. Maskavas vērienīgā militārā operācija, lai atbrīvotu Dagestānas teritoriju no kaujiniekiem deva pamatu tam, ko tagad mēs pazīstam kā otro Čečenijas karu. Šis karš kļuva arī par vienu no faktoriem, kas veicināja Vladimira Putina straujo nonākšanu pie varas. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā Ziemeļkaukāza reģionā Čečenijā pie varas nāca organizācija „Čečenu Vistautas Nacionālais kongress”, kuras vadībā bija bijušais padomju aviācijas ģenerālis Džohars Dudajevs. Viņa vadībā divus gadus vēlāk tika rīkots referendums, kura iznākums bija Ičkērijas Čečenu Republikas pasludināšana. Maskava gan nevēlējās atzīt šī reģiona neatkarību. 1994. gada izskaņā Krievijas spēki iegāja Čečenijā un mēģināja atjaunot faktisko kontroli pār šo reģionu. Tas, kas vēlāk kļuva zināms kā pirmais Čečenijas karš, nesa daudzus upurus un noslēdzās ar pamieru 1996. gadā, pēc kura no reģiona tika izvests Krievijas karaspēks. Maskava atzina Aslana Mashadova vadīto valdību. Sekojošie gadi pašā Čečenijā nav stabili, arvien lielāku ietekmi gūst radikālāk noskaņoti spēki. 1999. gada 7. augustā čečenu kaujinieki komandiera Šamila Basajeva vadībā iebruka kaimiņos esošajā Dagestānā nolūkā izveidot islāma valsti. Salīdzinoši vājā aizsardzība veicināja kaujinieku panākumus iebrukuma pirmajās dienās.

Atgriežamies pie diskusijas par uzņēmumu Tet un LMT nākotni. Ir atkal aktualizēts jautājums, kam jānotiek ar abiem lielajiem uzņēmumiem, cik lielā mērā tos jāsapludina vai varbūt jāpārdod. Par iespējamiem scenārijiem runājam Krustpunktā. Diskutē ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Latvijas Industrijas attīstības konfederācijas prezidents Normunds Bergs un Latvijas telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis.  

Konfliktā starp Izraēlu un Irānu šobrīd var vērot, kā izplūst sarkanās līnijas tajā, kas ir un kas nav atļauts konfrontācijā. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt norādījis Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Toms Rāfelders. Abu pušu militārās darbības viņš raksturo kā agresīvas.

Pasaules Tirdzniecības Organizācijā jūlija beigās tika panākta vienošanās par e-komerciju. Tā ir pirmā vienošanās, kas mēģina atvieglot e-komerciju visā pasaulē, radot vienādus spēles noteikumus visiem. Dokuments paredz arī modernizēt muitas deklarāciju iesniegšanu, kā arī līgumu parakstīšanu, padarot tos elektroniskus. Vienošanās par kopīgiem pasaules e-komercijas noteikumiem var būtiski atvieglot preču un pakalpojumu tirdzniecību internetā. Sarunas Pasaules Tirdzniecības Organizācijas ietvaros par to ilga piecus gadus. Eiropai tas ir būtiski, jo tā ir pasaules līdere digitāli sniedzamo pakalpojumu jomā.

Par ieceri liegt Latvijā uzturēties Baltkrievijā reģistrētām automašīnām Saeimas atbildīgā komisija turpinās strādāt septembrī. Tas tāpēc, ka komisijas sēdē deputāti šodien ministriju kritizēja par absolūti negatavu likumprojektu. Secināts, ka Tieslietu ministrijas izstrādātais likumprojekts vēl jāuzlabo un tas vien nedaudz atšķiras no tā, ko komisija noraidīja jau pavasarī. Lai mazinātu sankciju apiešanas riskus, Eiropas Savienība, apstiprinot 8. sankciju pakotni pret Baltkrieviju, lielā mērā ir salāgojusi Baltkrievijai noteiktās sankcijas ar Krievijai noteiktajām sankcijām. No 16. jūlija Valsts ieņēmumu dienests personām ar Baltkrievijā reģistrētiem transportlīdzekļiem liedzis iebraukt Eiropas Savienībā caur Latvijas-Baltkrievijas un Latvijas-Krievijas robežšķērsošanas vietām. Saeimas atbildīgajā komisijā šodien, 31. jūlijā, skatīts Tieslietu ministrijas izstrādātais likumprojekts, kas paredz Latvijā liegt uzturēties Baltkrievijā reģistrētiem transportlīdzekļiem. Jau patlaban līdzīgs regulējums ieviests attiecībā uz Krievijā reģistrētām automašīnām, un kā Tieslietu ministrijas pārstāvji pauda komisijas sēdē – Latvijai ir visas tiesības Baltkrievijai noteikt Krievijai līdzīgus ierobežojumus. Līdzīgu likumprojektu jau bija iesniegusi opozīcijā esošā Nacionālā apvienība, taču to jūnija beigās gan atbildīgā komisija, gan Saeima noraidīja, norādot, ka Tieslietu ministrija gatavo regulējumu. Tiesa, šodienas sēdē deputāti gan uzsvēra, ka tas nav pats kvalitatīvākais likumprojekts, kas redzēts.  Zināms, ka līdz šim Finanšu izlūkošanas dienests ir saņēmis četrus pieteikumus par personu vēlmi iebraukt Latvijā ar Batkrievijā reģistrētām automašīnām. Divi no pieteikumiem ir no Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri uzturas Baltkrievijā – tur strādā, un vēlas braukt uz Latviju, lai apkoptu savu tēvu un vectēvu ar invaliditāti, otrā gadījumā – aizvest bērnu uz nometni. Pagaidām plānots atļaujas izsniegt uz trīs mēnešiem Baltkrievijas pilsoņiem, kuriem ir vīza vai uzturēšanās atļauja, savukārt Eiropas Savienības pilsoņiem varētu nebūt ierobežojumi.

Pašvaldības šogad saskaras ar finansiālām grūtībām. Tajā pašā laikā viens no obligātajiem maksājumiem daudzām pašvaldībām ir pabalsti bijušajiem pagastu, pilsētu vai novadu priekšsēdētājiem un vietniekiem. Šogad atsevišķās Latgales pašvaldībās šādiem pabalstiem atvēlēts pat ceturtdaļmiljons. Lai arī kopš 2021. gada likums mainīts un jaunievēlētie priekšsēdētāji vairs nevarēs pretendēt uz īpašajām izdienas pensijām, tomēr vēl aizvien daudz ir tādu, kas tuvākajos gados pabalstu apmērā līdz 1400 eiro tomēr varēs saņemt, jo sākuši strādāt jau agrāk. Uz šādu pabalstu pašvaldību vadītāji var pretendēt arī pirmspensijas vecumā. 860 tūkstoši eiro – tik liela ir summa, ko Latgales pašvaldības gada laikā izmaksā pabalstos bijušajiem pagastu vai pilsētu priekšsēdētājiem un vietniekiem, kuri līdz 2021. gadam nostrādājuši vismaz divus sasaukumus. Summas pašvaldībās variē – no 21 tūkstoša eiro Līvānu novadā līdz aptuveni 250 tūkstošiem eiro Krāslavas un Balvu novadā.

Kompensējamo zāļu pieejamību pacientiem. Kāpēc vieniem pacientiem valsts kompensē zāļu izmaksas, bet citiem atsaka? Vai spējam ikvienam slimniekam neatkarīgi no diagnozes, nodrošināt vienādu pieejamību ārstu izrakstītām zālēm? Vai un kā iespējams panākt personalizētu pacientu ārtēšanu? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere, Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietniece Zinta Rugāja, Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" valdes locekle Olga Valciņa un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta.

Kompensējamo zāļu pieejamība pacientiem. Kāpēc vieniem pacientiem valsts kompensē zāļu izmaksas, bet citiem atsaka? Vai spējam ikvienam slimniekam neatkarīgi no diagnozes, nodrošināt vienādu pieejamību ārstu izrakstītām zālēm? Vai un kā iespējams panākt personalizētu pacientu ārtēšanu? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere, Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietniece Zinta Rugāja, Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" valdes locekle Olga Valciņa un "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta.

Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta jaunā vadītāja, pludmales volejbolista Aleksandra Samoilova prioritātes arī turpmāk būs bērnu un jauniešu sporta atbalstīšana un aktīva dzīvesveida popularizēšana, bet profesionālajiem sportistiem pēc atbalsta vairāk esot jālūkojas privātajā sektorā. To Samoilovs pastāstīja intervijā Latvijas Radio. Viens no viņa pirmajiem darbiem bijis risināt ieilgušās finanšu problēmas Murjāņu sporta skolā, kur konstatēti arī pārvaldības trūkumi. Pēc skandāliem par treneru nepiedienīgu uzvedību Samoilovs sola strādāt arī pie sporta izglītības emocionālās vides drošības uzlabojumiem.

Līdzīgi kā šodien nemierīgi ir laika apstākļi, nemierīgu laiku četros gados Valsts prezidenta amatā piedzīvoja arī Egils Levits. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā un Covid pandēmijas sarežģītais laiks - tas bija prezidenta Egila Levita laiks Rīgas pilī. Krustpunktā Lielā intervija ar bijušo Valsts prezidentu Latvijas īpašo pārstāvi starptautisko tiesību un valsts tiesību atbildības jautājumos Egilu Levitu.  

Latvijā ir vērojama pakāpeniska ekonomikas atjaunošanās, bet ne tik strauja, kā gribētos. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja ekonomikas ministrs Viktors Valainis no Zaļo un Zemnieku savienības. Viņš apgalvo, ka būtiski augusi ārvalstu investoru interese, kas šajā gadā jau vērtējama gandrīz septiņarpus miljardu eiro vērtībā, bet iepriekšējos gados bija ap piecu miljardu apmērā. To izdevies panākt arī ar būvniecības normatīvu vienkāršošanu, iespējām vieglāk piesaistīt darbaspēku un arī ar ienākošo Eiropas atbalstu.

Pasaules politikā šonedēļ dominē Savienotās Valstis un prezidenta Džo Baidena paša vilcināts, bet daudzu gaidīts lēmums vecumdienās vairs neuzņemties vēl uz četriem gadiem vadīt pasaules ietekmīgāko valsti. Latvijā šī nedēļa prokrievisko aktīvistu zīmē – kratīšana pie Latvijas valstiskuma spītīgākās nelabvēles Tatjanas Ždanokas; cits Ždanokas domubiedrs Staņislavs Bukains pāri Zilupei aizbēg uz Krieviju un vēl nozog bērnu. Nedēļa arī kriminālā zīmē, jo policija ziņo, ka aizturējusi piecu personu grupu, kas plānoja augsta līmeņa policista slepkavību. Un uzmanības lokā arī nākamā gada budžets – finanšu ministrs Arvils Ašeradens saka skaidri: nākamgad nauda visiem nepietiks, valsts aizsardzība ir galvenā prioritāte. Aktualitātes Krustpunktā vērtē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Jaunais Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs gatavojas pārskatīt attālinātā darba iespējas, jo attālinātais darbs valsts un pašvaldības iestādēs šobrīd esot vājākais posms ierēdņu darbā. Kronbergs uzskata, ka būs jāvienojas, kuri ir tie cilvēki, kuriem obligāti jāatgriežas klātienē. Vecrīgā uzklausījām iedzīvotāju domas par šādu ieceri. Raidījumā Pēcpusdiena priekšlikumu vērtē Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Anda Grīnfelde un Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs.

Jautājumu, kas būs ar Krieviju, apspriežam ar laikraksta "Diena" komentētāju Andi Sedlenieku. Aplūkojam secīgi trīs iespējamos scenārijus, kas varētu notikt ar Krieviju, - esošā režīma saglabāšanās ilgākā laika periodā, valsts sabrukums vai demokrātiska pārveide. "Parasti skatāmies uz Krieviju, apmēram vadoties pēc saviem priekšstatiem par valsti un par mūsu padomju laika pieredzi. Tas, manuprāt, ir diezgan pamatīgi kļūdaini, jo būtībā Krievija - tā ir tāda impērijas reinkarnācija, Tā ir faktiski vienīgā tāda klasiskā impērija mūsdienu pasaulē, un impērijām tīri vēsturiski piemīt tāda īpašība, ka viņas krīt vai nu iekšpolitisko juku dēļ, vai arī karā ar citu impēriju. Krievijas gadījumā ir tā vēsturiskā pieredze - 1917. gads, 1991. gads, kad būtībā divas reizes valsts ir kritusi galvenokārt un prioritāri iekšpolitisku iemeslu dēļ," vērtējot esošo situāciju, atzīst Andis Sedlenieks. "Visticamāk, neapmierinātība ir tas iemesls, kas agri vai vēlu, gribētos jau agri, bet visticamāk, kādā vidējā termiņā, kad, no vienas puses, vara slīgst apmierinātībā, no otras puses, parādās aizvien vairāk un vairāk dažāda veida neapmierinātības, un tas agri vai vēlu, pie kam reizēm ar ārēju spēku palīdzību, rezultējas kaut kādā kritiskajā masā. Nevar visu laiku nobalansēt, atrast līdzsvaru starp to, lai daudziem pilsoņiem būtu labi, lai nebūtu šīs neapmierinātības. Un šo iemeslu šai neapmierinātība bija arī šobrīd netrūkst."   "Ja mēs runājam tieši par Krieviju, ir jāatzīst, ka situācija paliks, domāju, nemainīga minimums dažus tuvākos gadus. Teiksim, kāda nopietna destabilizācija iekšienē, jo iekšiene ir vienīgais faktors, kas var kaut ko mainīt. Ja radikāli mainīsies situācija Ukrainā, vai arī tuvojoties 2030. gadam, kad atkal parādīsies jautājums, kurš tad īsti būs "cara tētiņš", kura priekšā visiem būs sist pieri pret Kremļa bruģakmeni, tad var parādīties šis jautājums," rezumējot, atzīst Andis Sedlenieks. "Tas saistās ar situāciju Ukrainā, ja pretdarbība sasniegs mērogus, kas Krievijas sabiedrībai vai tieši Krievijā kļūs jūtama, tie paši bezpilota lidaparāti, kritušo skaits, kaut kas tāds. Bet tas, ņemot vērā tos milzīgos mērogus, tomēr ir stipri maz ticami. Domāju, ka drīzāk par šo jautājumu vēlreiz nopietni varēs parunāt ap 2030. gadu. Tas diemžēl ir jāatzīst."

Krustpunktā izvaicājam kultūras ministri Agnesi Lāci. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "Kultūršoks" vadītāja Zane Brikmane un 360TV ZIŅneši kultūras žurnāliste un raidījuma vadītāja Ieva Čakste. Stājoties amatā, kultūras ministre teica, ka viņas pirmie darbi būs lietas, kas ir nedaudz iekavējušās: Latvijas mediju politikas pamatnostādnes, dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojums, Rīgas filharmonijas projektēšana, Okupācijas muzeja ekspozīcijas turpinājums Stūra mājā, kultūras darbinieku sociālā aizsardzība, latviešu valodas stiprināšana. Un, protams, arī nākamā gada budžets ir pieskaitāms šim sarakstam. Par šiem jautājumiem izjautājam Agnesi Lāci.

Nodokļu ieņēmumi šogad ir labāki un varētu sasniegt pat 8% pieaugumu, savukārt ar valsts finansēm budžetā nav tik labi. To sacīja finansu ministrs Arvils Ašeradens Latvijas Radio programmā Labrīt. "Valsts maks pagaidām nepildās kā cerēts - nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pirmajā pusgadā par 0,5% jeb nepilniem 33 miljoniem eiro atpaliek no plānotā, un arī gada griezumā ieņēmumi šogad nesasniegs plānoto," atzina Ašeradens. Viņš teica, lai arī sākotnējās izvirzītās prioritātes ir izglītība, veselība un drošība, tomēr jāskatās, ko varam atļauties. Naudas jaunām prioritātēm nebūs un plānoto trīs prioritāšu vietā, kas līdz šim bija izglītība, veselības un drošība, ir palikusi viena - galvenā - drošība. Oktobra vidū budžetam jādodas uz Saeimu, teica Ašeradens, bet Saeimas Budžeta komisijas vadība nodokļu celšanu neatbalsta.

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Budžeta sarunas nebūs vieglas, tā Latvijas Radio sacīja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts). Jebkura nozare ir saistīta ar drošību un šobrīd budžeta sarunās tas parādās, arī mediju nozare ir svarīga. Tomēr pieejai jābūt skaidrai un konsekventai. Valdības sēdes slēgtajā daļā šodien, 23. jūlijā, lemj par Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu 2025.-2036. gadam. Šis drošības politikas dokuments ir slepens un tas ir pamatoti, atzīst Raimonds Bergmanis, uzsverot, ka pretējā gadījumā tas radītu pietiekami lielu ievainojamību, jo arī pretējā puse neguļ un spēj informāciju analizēt. Tomēr arī šajā situācijā pietiekami daudz arī zinām par tēriņiem no drošības budžeta – gan par poligona attīstību, sabiedroto klātesamību un arī citām lietām. Bergmanis atzina, ka izaicinājumu šobrīd ir daudz, jo vienlaikus šajā jomā notiek uzreiz ļoti plaša attīstība, kurā iesaistīti ļoti daudz cilvēku.

Darbu sācis jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Iepriekšējā sasaukuma deputāts Andris Ameriks pirms vēlēšanām paziņoja, ka politiku pamet. Viņš ir bijis divreiz ievēlēts Saeimā un piecas reizes Rīgas domē, arī vadījis partiju. Tagad gribot uz politiku paskatīties no malas. To arī darīsim Krustpunktā intervija ar Andri Ameriku.  

ASV vakar, 20. jūlijā, piedzīvoja spēcīgu politisku zemestrīci, jo valsts prezidents Džo Baidens nolēma izstāties no cīņas par otro prezidentūras termiņu. Viņam nācās to darīt, jo uz Baidenu pieauga spiediens no Demokrātu partijas biedriem, kuri apšaubīja 81 gadu vecā prezidenta fiziskās un garīgās spējas, kā arī viņa gatavību 5. novembrī gaidāmajās prezidenta vēlēšanās pienācīgi cīkstēties ar Republikāņu partijas izvirzīto kandidātu Donaldu Trampu. Baidens vakar izplatīja rakstisku paziņojumu par izstāšanos no vēlēšanu cīņas, uzsverot, ka dara to Demokrātu partijas un ASV interesēs. Turpinājumā viņš koncentrēsies tikai uz prezidenta pienākumiem, kuri Baidenam būs jāpilda līdz nākamā gada 20. janvārim. Pēc Džo Baidena atteikšanās kandidēt ASV prezidenta vēlēšanās daudzi Demokrātu partijas politiķi pauduši atbalstu viceprezidentes Kamalas Herisas kandidatūrai. Prezidenta amata kandidāts oficiāli tiks izvirzīts Demokrātu partijas konventā, kas sāksies 19.augustā Čikāgā. Baidens par izstāšanos no cīņas par pārvēlēšanu amatā paziņoja vakar. Tuvākajā laika viņš sola sīkāk skaidrot savu lēmumu. Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns sacīja, ka Baidena atteikšanās kandidēt bija laika jautājums un Kamalas Herisas kandidatūra varētu ienest jaunu enerģiju un dvašu. Andžāns izteicās, ka arī Herisai nebūs viegli. Viņš uzsvēra, ka ASV demokrātu partija ir nokavējusi paaudžu nomaiņu un tādēļ izskatās, ka tai trūkst potenciālo pretendentu. Intervijā Latvijās TV Māris Andžāns arī sacīja, ka šobrīd būtu labāk un gudrāk, ja Baidens tomēr izturētu Republikāņu spiedienu, kas pieprasa viņa aiziešanu no prezidenta posteņa nekavējoties. Baidenam būtu jācenšas risināt šobrīt valstī negatīvās lietas - kā robežkrīze, ekonomiskā situācija. Savukārt Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēja un pētniece Sigita Struberga Latvijas Radio programmā Labrīt izteicās, ka par spīti tam, ka Kamalai Herisai no vienas puses sola labākas izredzes, tomēr novērotais un privātas sarunas ar amerikāņiem liecina, ka sabiedrība tomēr nav gatava šādai kandidatūrai kā Kamala Herisa.

Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska pielietojuma faktiski. Jūsuprāt, cik dziļi un tālu aizgāja šī izjūta par to, ka ir iestājies mūžīgais miers? Māris Andžāns: Pēc Padomju Savienības sabrukuma radās jautājumi Rietumu pasaulē: vai NATO ir vajadzīga vispār? Padomju Savienības vairs nav organizācija 1949. gadā tika veidota, lai aizsargātu Eiropas sabiedrotos pret iespējamu Padomju Savienības agresiju, arī lai apturētu Padomju savienību no agresijas. Padomju Savienība beidz pastāvēt - priekš kam NATO? Bet NATO spēja diezgan ātri pielāgoties, jaunas misijas, operācijas uzņēmās. Un, no vienas puses, protams, mēs šeit bieži runājam, ka tāds miers iestājās. Bet nebija jau viss tik mierīgi. Balkānu kari deviņdesmitajos gados un divtūkstošajos gados, kur NATO iesaistījās jau 90. sākumā, gan Bosnija Hercegovina, gan arī vēlāk līdz pat Kosovai. Tāpēc arī nevar tā teikt, ka bija pilnīgs miers. Balkāni, jo īpaši deviņdesmitie gadi aizgāja tādos sevis meklējumos. NATO un Balkāni beigu beigās ir jāsaka, ka ir kopumā tomēr liels veiksmes stāsts, jo daļa no Balkānu valstīm jau ir NATO sastāvā - no Rietumbalkāniem gan Horvātija, gan Slovēnija, gan arī Albānija un Melnkalne. Protams, sāpju bērni paliek Kosova, kuru arī visas NATO dalībvalstis pat neatzīst kā neatkarīgu valsti. Protams, Serbija neraugās NATO virzienā un Bosnija Hercegovina ir ārkārtīgi problemātiska, nupat briestošs potenciāli ir jauns konflikts. Tālāk NATO meklē jaunas partnerības ar Krieviju 1997. gadā tika noslēgts pamatakts par attiecībām, kur daudz ko abas puses apsolīja, tika izveidots arī pastāvīgs sadarbības mehānisms starp krievu un NATO. Un tad nākamā desmitgade šī gadsimta pirmajā desmitgadē aizgāja terorisma gaismā, tātad 2001. gada terora akti ASV - Ņujorka un arī Vašingtona, Pentagons un Pasaules tirdzniecības centrs. Pēc tā ASV iebrukuma Afganistānā, un vēlāk arī NATO pārņēma aizsargmisiju, kas ilga gandrīz divas desmitgades. NATO visu laiku spēj kaut kādā veidā atrast jaunu lomu, pielāgoties, Ceļā uz 2014. gadu vēl, protams, Lībija bija, NATO iesaista gaisa triecienos. No vienas puses, var piekrist apgalvojumiem, ka NATO bija sapuvusi organizācija uz 2014. gadu: ja mēs desmitgadē raugāmies atpakaļ, ka tā mētājās šurpu turpu tā vietā, lai attīstītu jaunas nopietnas kaujas sistēmas, jaunus tankus, iznīcinātājus un jaunas taktikas stratēģijas, ko NATO karavīri darīja - cīnījās ar nemierniekiem stratēģiski pilnīgi nenozīmīgās vietās, īpaši Afganistānā. Arī Baltijas valstis pievienojas NATO, kas vairs nebija tas NATO, jo tur pie galda daudzās sanāksmēs sēdēja Krievija, bija NATO Krievijas padome, kura šobrīd ir deaktivizēta. Krievija bija partneris līdztekus arī ar virkni citām valstīm. Bet, ja uz to sapūšanas argumentu raugās, ja NATO nebūtu iesaistījusies gan konflikta risināšanā Rietumbalkānos, gan arī Lībijā, gan arī Afganistānā, tad ļoti iespējams, ka NATO vairs nebūtu. Tāpēc, iespējams, labi, ka tā, labi, ka bija šīs pretterorisma aktivitātes un iesaiste citos konfliktos. Pagājušās trīs desmitgades - tā ir tāda arī palēnā atvadīšanās no ilūzijām Krievijas sakarā. Ilūzijām, kas bija ārkārtīgi augstā līmenī līdz ar 1991. gadu, Padomju Savienības sabrukumu, kur bija izjūta par to, kā šīs bijušās padomju republikas, ja jau tās ir nolēmušas sagraut šo savu, tā sacīt, tautu cietumu, šo padomju totalitārā komunisma būvi, ka tās visas būs orientētas uz Rietumu attīstības modeļiem un liberālo demokrātiju un tā tālāk. Kas izrādījās lielāko tiesu neadekvāts pieņēmums. Eduards Liniņš: Šī izjūta par to, ka lielākais ļaunums, kas vispār ir teju bijis cilvēces vēsturē, katrā ziņā pagājušā gadsimta otrajā pusē, tātad totalitārais komunisms, ka tas nu ir uzvarēts un ka vairs nav par ko īpaši uztraukties. Ja mēs skatāmies uz pašreizējo situāciju, tad šis motīvs jau kaut kur vēl joprojām ir klātesošs, ka tomēr Krievija - tā ir tā vai citādi tirgus ekonomika un kā tie, ar kuriem mēs varam tirgoties, ar tiem mēs varam sarunāt arī lielā mērā visu pārējo. Tādās spilgtākās variācijās tā ir pašreizējā Ungārijas politiskā konjunktūra. Šādi motīvi jau bija klātesoši arī ilglaicīgajai Vācijas līderei Angelai Merkelei.

Krustpunktā piektdienās atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem. Latvijā nedēļa aizritējusi visnotaļ mierīgi, tomēr lietu, ko apspriest ir gana. Drīz pēc tam, kad atsevišķi mediķi kopā ar centru „OPEN”, kas palīdz grūtībās nonākušiem jauniešiem, izteica aicinājumu nepiemērot kriminālatbildību jauniešiem, kuri lietojuši narkotikas, atbalstu šai idejai izteica arī premjere un Valsts prezidents. Arī iekšlietu ministrs nav pret, bet veselības aprūpes speciālistu vidū vienprātības tomēr nav. Tikmēr „Jaunā Vienotība” var uzelpot, jo KNAB nekonstatēja ne aplokšņu algu maksāšanu partijā, ne nelikumības ar vēlēšanu sistēmu izmantošanu. Tomēr joprojām nevar uzelpot tie, kuri strādājuši ar „Rail Baltica”, jo vainīgo meklēšana projekta neveiksmēs turpinās un pagaidām „kritusi tikai viena galva”. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta „Diena” žurnālists Atis Rozentāls, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs, ko premjere Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības" virza Valsts kancelejas vadītāja amatam, cer lauzt tradīciju, ka kancelejas vadītājs zaudē amatu politisku motīvu dēļ. Intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt viņš sacīja, ka pievērsīs uzmanību birokrātijai pārvaldē un vēl viens jautājums ir par ierēdņu darbu attālināti.  

Arī valsts iekšējā drošība ir noteikta par nākamā gada budžeta prioritāti. Bet tā kā šajā jomā problēmas krājušās gadiem, arī to risināšana nav viegla un lēta. Par policijas un citu iekšlietu struktūru darbu raidījumā Krustpunktā iztaujājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod ziņu aģentūras LETA žurnālists Gatis Kristovskis.  

Vārda vistiešākajā nozīmē par auss tiesu no nopietna dzīvības apdraudējuma šajā nedēļā izvairījās ASV Republikāņu partijas kandidāts cīņā par valsts prezidenta amatu Donalds Tramps. Pret viņu veikts atentāta mēģinājums. Tas noticis vien dažas dienas pirms Republikāņu nacionālā kongresa. Bet uz pirmo plenārsesiju pulcējās jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums. Par tā trešo lielāko grupu kļuvuši jaunizveidotie "Eiropas patrioti". Tajā apvienojušies labējie spēki no 12 Eiropas Savienības valstīm, arī no Latvijas. Tie sola pārskatīt Eiropas "zaļo kursu", vērsties pret migrāciju un kopt tradicionālās vērtības. Lai arī ietekmīgu amatu jaunajai grupa parlamentā nav, ar labējo balsi Eiropā tomēr būs jārēķinās. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Eiroparlamenta jaunās tonalitātes Vakar, 16. jūlijā, Strasbūrā uz savu pirmo plenārsēdi pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Tā politiskā struktūra ir nedaudz citāda, nekā tika lēsts vēl pirms mēneša. Proti, ir beigusi pastāvēt 2019. gadā dibinātā politiskā grupa „Identitāte un demokrātija”, kas veidoja parlamenta galēji labējo spārnu. Vairumu tās locekļu pie sevis pārvilinājusi jaundibinātā „Eiropas patrioti”, par kuras veidošanu pagājušomēnes paziņoja Ungārijas premjers un partijas „Fidesz” līderis Viktors Orbāns, Čehijas ekspremjers un partijas Neapmierināto pilsoņu akcija jeb ANO 2021dibinātājs Andrejs Babišs un Austrijas Brīvības partijas pārstāvji Herberts Kikls un Haralds Vilimskis. „Fidesz” savulaik bija labēji centriskās Eiropas tautas partijas, Austrijas Brīvības partija – labējās Konservatīvo un reformistu, savukārt ANO 2021 – liberālās „Atjaunot Eiropu!” sastāvā. Tagad šie trīs spēki veidoja platformu, kuras stūrakmeņi ir savienības centrālo institūciju ietekmes vājināšana, t.s. „Zaļā kursa” revidēšana, migrācijas bremzēšana un tradicionālistisku vērtību kopšana. Šim kodolam izrādījās pamatīga gravitācija, un jūlija pirmajā nedēļā tam pievienojās daudzas no līdzšinējām grupas „Identitāte un demokrātija” dalīborganizācijām. Process kulminēja 8. jūlijā, kad „Eiropas patriotos” pierakstījās Francijas „Nacionālā apvienība” un Itālijas „Līga”, attiecīgi – Marinas Lepēnas un Mateo Salvini lolojumi. Līdz ar to šī grupa kļuva par trešo lielāko Eiroparlamentā, atpaliekot tikai no Eiropas Tautas partijas un Sociālistiem un demokrātiem un atbīdot ceturtajā pozīcijā savus mērenākos kolēģus – „Eiropas Konservatīvos un reformistus”. No Eiropas prominetākajiem labējiem populistiem ārpusē pagaidām šķiet palikusi „Alternatīva Vācijai”, kura kopā ar vairākām mazākām partijām veidos Eiroparlamenta mazāko grupu „Suverēno nāciju Eiropa”. Parlamenta pirmais nozīmīgais balsojums bija par parlamenta priekšsēdētāja ievēlēšanu. Ar pārliecinošu balsu vairākumu savu amatu saglabāja līdzšinēja priekšsēdētāja, Maltas Nacionālās partijas pārstāve Roberta Metsola. Tika ievēlēti arī četrpadsmit viņas vietnieki, starp kuriem nav nedz „Eiropas patriotu”, nedz „Suverēno nāciju Eiropas” pārstāvju. Vēsturisks šāviens Pagājusī nedēļa ASV politikā bijusi notikumiem piesātināta. Sestdien, 13. jūlijā, priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijā notika atentāta mēģinājums pret bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Uzbrucējs atklāja uguni pret Trampu, trāpot viņam ausī, kā arī ievainojot vairākus un nogalinot vienu mītiņa dalībnieku. Burtiski daži centimetri šīs lodes lidojumā ietekmējuši vēsturi un daudzi jau steidz pavēstīt, ka šis uzbrukums nobruģējis Trampam ceļu uz Balto namu.  Uzbrucējs bija 20 gadus vecais Tomass Metjū Krukss. Slepenā dienesta aģenti uzbrucēju nošāva, tāpēc informāciju par viņa motīviem izmeklēšanas gaitā būs iespējams iegūt tikai netieši. Šobrīd zināms, ka viņš ir bijis republikāņu atbalstītājs, kas kādreiz ziedojis nelielu summu demokrātu organizācijai, un uzbrukumā izmantojis sava tēva legāli iegādāto pusautomātisko ieroci.  Uzbrukumu Trampam nosodījuši kā citu valstu līderi, tā esošais ASV prezidents Džo Baidens, sakot, ka amerikāņi strīdus risina pie balsošanas urnām, nevis ar lodēm. Pats Donalds Tramps jau pirmdien ieradās Milvoki uz Republikāņu konventu, kur oficiāli pieņēma prezidenta amata kandidāta nomināciju un nosauca savu partneri vēlēšanās uz viceprezidenta amatu – Džeimsu Deividu Vensu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā, un Eiropā jau pieaugušas bažas par to, kā Tramps un Venss varētu ietekmēt atbalstu Ukrainai, ja tiks ievēlēti.  Kamēr Donalds Tramps savā kampaņā izskatās arvien spēcīgāks un, šķiet, gatavs ar paceltu dūri iet līdz pat Baltajam namam, viņa konkurents Džo Baidens turpina galvenokārt cīnīties ar spiedienu atteikties no iespējas kandidēt vēlreiz. Izdevuma „Politico” avoti ziņo, ka arī Nensija Pelosi, bijusī Pārstāvju palātas spīkere, domā, ka Baidenam no cīņas vajadzētu izstāties. Demokrātu rindās Pelosi redz kā pēdējo cerību parādīt Baidenam, ka viņam jāmācās no viņas piemēra un jādod vieta jaunākai demokrātu paaudzei.  Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.

Privāto avioreisu izmantošana valdībā bija iemesls, kādēļ amatu zaudēja Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis. Tomēr ne tikai šis skandāls, bet arī "Rail Baltica" projekta ieviešanas izmeklēšana liek domāt par to, vai atbildības sadalījums starp ierēdņiem un politiķiem ir gana skaidrs un vai ierēdņus nevar padarīt par grēkāžiem politiķu pieņemto lēmumu dēļ. Par to diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: domnīcas "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka, bijusī Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane un Saeimas deputāts, parlamentārās izmeklēšanas komisijas par "Rail Baltica" projektu vadītājs Andris Kulbergs.  

Eiropas Savienībā (ES) ir augstākie pārtikas nekaitīguma standarti pasaulē, un tā ir visā pasaulē atzīta par tās ražotās pārtikas ES pārtikas tirgi laika gaitā ir ievērojami attīstījušies, ko veicinājušas mainīgās patērētāju vēlmes, inovācija un arī problēmas, ko rada mājlopu slimības. Bloka kvalitātes politika aptver visu pārtikas ķēdi no fermas līdz galdam. Bet ko īsti mēs saprotam ar “kvalitāti”? Kopā ar kolēģiem no visas Eiropas turpinām izzināt eiropiešiem svarīgus jautājumus. Kā kolēģiem no Radio 24 saka Milānas-Bikokas universitātes un Ledas universitātes tiesību doktorantūras studente Emma Sofija Lungi, eksperti un patērētāji ne vienmēr ir vienās domās par kvalitātes definīciju. Kolēģe no „Radio România” viedokli šajā jautājumā vaicāja arī Nastasijam Belčam no Rumānijas Nacionālā pārtikas bioresursu pētniecības un attīstības institūta. Belčs apstiprina, ka pārtikas kvalitāte sākas saimniecībā ar drošu sastāvdaļu ražošanu. Eiropas pārtikas nekaitīguma tiesiskais regulējums nodrošina Eiropas Savienības patērētājiem vienu no drošākajām pārtikas sistēmām pasaulē. Tas ietver pesticīdu kontroli, marķēšanu, uzraudzību un tā tālāk. Eiropas Savienība rūpīgi uzrauga ar pārtiku saistītos riskus un ir izveidojusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA), lai sniegtu neatkarīgas zinātniskas konsultācijas. To kolēģiem no Bulgārijas medija BNR stāsta profesors Angels Angelovs, viens no Bulgārijas vadošajiem pārtikas nekaitīguma speciālistiem. Savukārt Briseles izveidoto standartu sistēmu sarunā ar Latvijas Radio raksturoja lauksaimniecības biedrības „Zemnieku saeima” pārstāvis Valters Zelčs. Kā kolēģiem no Portugāles „Radio Renascença” saka Portugāles Lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības federācijas (FIPA) ģenerāldirektors Pedro Keirozs, Briseles centieni ir atmaksājušies. Šis tiesiskais regulējums ir palīdzējis cīnīties pret parādību, kas agrāk bija ļoti izplatīta, kad daži produkti visā Eiropas Savienībā tika marķēti un tirgoti vienādi, lai gan patiesībā to sastāvs dažādās valstīs bija atšķirīgs. Lietuvas Valsts patērētāju tiesību aizsardzības iestādes Izpētes un profilakses nodaļas vadītāja Inga Grineviče kolēģiem no „Žinių Radijas” stāsta, ka ražotājam var būt objektīvi iemesli mainīt konkrēta produkta sastāvu vienā vai citā valstī, taču tas ir nedrīkst maldināt patērētājus par to, ka šie dažādie produkti ir vienādi. Taču šī dubultās kvalitātes parādība nav pilnībā izzudusi, apgalvo Slovākijas eksperts Milans Lapšanskis, bijušais Slovākijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrijas pārtikas un tirdzniecības ģenerāldirektors. Kā intervijā kolēģiem no „Semantv” apgalvo Slovākijas Maiznieku, konditoru un makaronu ražotāju asociācijas izpilddirektors Lapšanski, daži pārtikas ražotāji Austrumeiropas tirgos īsteno negodīgu tirdzniecības praksi. Atsevišķs, bet saistīts jautājums ir tas, ka Eiropas Savienība aizsargā un popularizē reģionālos pārtikas produktus, izmantojot tā sauktās ģeogrāfiskās norādes. Piemēram, Parmas šķiņķis, un igauņu degvīns ir marķēti, lai aizsargātu to izcelsmi un tradicionālās ražošanas metodes. Tomēr šīs ģeogrāfiskās izcelsmes norādes dažkārt nonāk pretrunā ar Eiropas augstajiem pārtikas nekaitīguma standartiem. To sarunā ar Latvijas Radio norāda Valters Zelčs. Tikmēr Gjorgijs Pleva, Ungārijas Nacionālās pārtikas aprites drošības iestādes pārtikas un barības nekaitīguma direktors, stāsta mūsu kolēģiem no „Vörös”, ka patērētāju izglītošana un pilnvarošana ir ļoti svarīga, ja vēlamies turpināt uzlabot pārtikas kvalitāti. Slovēnijas Patērētāju asociācijas uztura eksperte Anja Bolha piebilst, lai gan pārtikas kvalitāte Slovēnijā ir laba, patērētājiem patiešām ir tiesības to padarīt vēl labāku. Tāpēc Eiropas Savienības dalībvalstis šajā jomā veic izpratnes veidošanas kampaņas. Piemēram, Horvātijā tiek īstenota kampaņa “Safe2Eat”. Patērētājiem, dodoties iepirkties, ir svarīgi izdarīt aktīvas izvēles – pašiem pārliecināties, vai pārtika atbilst viņu vēlmēm kvalitātes ziņā. Bet Frenks Vaslovs norāda intervijā vācu kolēģiem no medija „ams” - kvalitātei bieži vien ir cena. Lai gan Eiropas Savienība palīdz lauksaimniecības ražotājiem savilkt galus un ražot veselīgu pārtiku, tā ir mazāk aktīva patērētāju pirktspējas atbalstīšanā, jo tādi jautājumi kā sociālā aizsardzība un tiešais atbalsts trūcīgajiem galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē. Faktiski gandrīz trešdaļa dalībvalstu, tostarp Vācija un Itālija, Īrija, Beļģija, Francija un Polija, nesen ir samazinājušas PVN neapstrādātai pārtikai vai pamata pārtikas produktiem, tostarp augļiem un dārzeņiem.

Amerikas Savienoto Valstu Viskonsinas štatā pēc nedēļas nogalē notikušā atentāta mēģinājuma pret eksprezidentu Donaldu Trampu, stingros drošības apstākļos turpinās Republikāņu partijas nacionālais konvents. Tramps tajā tika apstiprināts par partijas kandidātu novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām. Viņš arī izraudzījies vēlēšanu partneri kandidēšanai uz viceprezidenta amatu - Džeimsu Deividu Vensu. 39 gadus vecais republikānim ir vēl labējāki uzskati nekā Trampam un viņš iebilst pret ASV atbalsta sniegšanu Ukrainai. ASV viceprezidents ir tā persona, kura pārņem prezidenta pienākumus, ja prezidents kādu iemeslu dēļ mirst vai nevar pildīt savus pienākumus. Un Donalds Tramps šim amatam ir izraudzījies senatoru Džeimsu Deividu Vensu. 39 gadus vecais politiķis Senātā pārstāv Ohaio štatu un šis ir pirmais viņa pilnvaru termiņš. Tramps cer, ka Venss varētu palīdzēt viņam uzvarēt Baidenu kaimiņos esošajos Mičiganas, Pensilvānijas un Viskonsīnas štatos. Visi trīs ir sīvu vēlēšanu kauju štati. Interesanti, ka Venss kādreiz bijis nikns Trampa kritiķis. Kādreiz Trampu viņš pat nosaucis par "amerikāņu Hitleru". Kopumā republikāņi viņa nomināciju gan uztvēruši ļoti pozitīvi. 2022.gadā viņš sāka mērķtiecīgu virzību uz senatora vietu un tagad Venss atvainojies par saviem izteikumiem, metis kažoku uz otru pusi un kaislīgi piekrīt Trampa idejām, iestājoties par radikālu cīņu pret imigrāciju un bezkompromisu ekonomisko protekcionismu. Daudzos jautājumos Vensam ir vēl labējāki uzskati nekā Trampam, arī attiecībā uz abortu politiku. Viņš arī kaismīgi aizstāvējis Trampa nepamatotos apgalvojumus, ka 2020.gada vēlēšanas ir nozagtas. ASV Kongresā Venss ir pazīstams kā viens no lielākajiem pretiniekiem tam, ka Ukraina būtu jāatbalsta. Viņš uzskata, ka ASV interesēs nav finansēt, viņa vārdiem, „neredzamu karu Ukrainā”. Venss arī februārī notiekošās Minhenes drošības konferences laikā izlaidis tikšanos ar Ukrainas prezidentu un ārlietu ministru, norādot, ka neko jaunu tajā tāpat neuzzināšot. Portālam "euractiv.com" vairāki Eiropas diplomāti pauduši bažas par Vensa iebildumiem pret ASV palīdzības sniegšanu Ukrainai. Kopumā Venss ārpolitikas jautājumos ietur Trampa līniju, taču daži bažījas, ka viņš būtu vēl radikālāks. Viena augsta ranga Eiropas Savienības amatpersona izdevumam "Politico" anonīmi norādījusi, ka Vensa kandidatūra ir katastrofa Ukrainai un līdz ar to arī Eiropas Savienībai, kas ir atbalstījusi Ukrainu. Tieši Vensam iepriekš bija būtiska loma svarīgā Ukrainas palīdzības likumprojekta kavēšanā ASV Kongresā. Venss arī uzskata, ka Eiropa ir pārāk atkarīga no ASV militāro investīciju jomā, kas gan ir pārmetums Eiropai, ko piesauc ne viens vien republikānis. Venss, kas nāk no strādnieku reģiona un kaismīgi aizstāv melnā darba darītājus, arī asāk varētu vērsties pret Ķīnu, kas arī varētu radīt galvassāpes Briselei.

Šodien, 16. jūlijā, valdība slēgtā sēdē vienojās par tālākajiem sarunu scenārijiem ar telekomunikāciju uzņēmuma "Tet" un mobilo sakaru kompāniju "Latvijas mobilais telefons" otru akcionāru. Ekonomikas ministrijai oktobra vidū valdībā būs jāziņo par sarunu rezultātiem. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) Latvijas Radio pauž, ka nevienā brīdī nav bijusi diskusija par valsts lomas mazināšanu šajos uzņēmumos. Valdība šodien slēgtā sēdē piecas stundas skatīja vairākus valstij nozīmīgus jautājumus un tas, kāda varētu būt telekomunikāciju uzņēmuma "Tet" un mobilo sakaru kompāniju "Latvijas mobilais telefons" turpmākā attīstība, bija tikai viens no jautājumiem. Jāatgādina, ka šī stāsta pirmsākumi iesniedzas vairāk nekā 20 gadus senā vēsturē, faktiski jau no Latvijas neatkarības atjaunošanas laika, kad tika izveidoti šie uzņēmumi. Savulaik izveidota sarežģīta "Tet" un LMT pārvaldības shēma, par kuras maiņu abiem akcionāriem - Latvijas valstij un Zviedrijas kompānijai "Telia" - līdz šim tā arī nav izdevies vienoties. Tagad „Telia” piedāvājusi to mainīt. Zviedrijas uzņēmums "Telia Company" jeb "Telia" sagatavotais piedāvājums paredzēja, ka "Tet" jāsadala un tā telekomunikāciju bizness jāpārdod LMT, kas turpmāk vienādās daļās piederētu Latvijas valstij un "Telia", kamēr valsts pilnībā paturētu "Tet" grupas būvkompāniju "Citrus Solutions" un elektroenerģijas tirdzniecības jomu. Nākamais solis būtu vismaz 20% LMT akciju publiskais piedāvājums un kotēšana biržā. Faktiski līdz šim valdošā neskaidrība arī bremzējusi ieguldījumu veikšanu. Telekomunikāciju un tehnoloģiju nozares eksperts, žurnālists Juris Kaža šim stāstam sekojis gadiem. viņš stāsta, ka vienmēr pastāvējis jautājums, vai valsts vēlas zaudēt kontrolpaketi abos uzņēmumos. Kaža uzskata, ka „Telia” ienākšana ar akciju jeb balsu vairākumu šajos uzņēmumos nekādu monopolu neradītu un šobrīd diskusijas par šo monopolstāvokli vairs nesot aktuālas, jo konkurences aina esot būtiski mainījusies. Juris Kaža saka, ka „Telia” beidzot grib skaidrību gadu gadiem ieilgušajai stagnācijai, jo tirgus mainās un konkurējošie uzņēmumi attīstās. Tikmēr iedzīvotājiem galvenais esot tas, lai viņi par saprātīgu cenu var saņemt nepieciešamos pakalpojumus. Latvijas Industrijas attīstības konfederācija pauda, ka lemšana par Latvijai stratēģisko uzņēmumu nākotni nedrīkst notikt slepenībā. Latvijas Industrijas attīstības konfederācijas prezidents Normunds Bergs uzsvēra, ka "LMT un "Tet" ir pārāk nozīmīgi Latvijas tehnoloģiju un ražošanas attīstībai, lai par tiem lemtu slepenībā un steigā.

Latvijas Pensionāru federācijas ieskatā, jaunā zāļu cenu reforma paaugstinās medikamentu cenas un daļai slimnieku zāles kļūs nepieejamas. Tāpat pastāv uzskats, ka reģionos – laukos, piepilsētās un mazpilsētās mazās aptiekas beigs savu darbību. Veselības ministrija izteiktos pārmetumus noraida, skaidrojot, ka cenu reforma radīs medikamentus pieejamākus iedzīvotājiem. Samazina medikamentu cenas vai tomēr aptieku skaitu Latvijā - tāds ir jautājums, uz kuru Latvijas Pensionāru biedrība vēlas saņemt atbildi. Pensionāru biedrība ir pārliecināta, ka jaunais zāļu uzcenojuma modelis, ko izstrādājusi Veselības ministrija, ir sasteigts un nav labi pārdomāts, izdiskutēts. Nav pietiekami uzrunātas visas iesaistītās puses, tai skaitā arī Latvijas iedzīvotāji, kuri ir tieši zāļu patērētāji un aptieku apmeklētāji. Tikmēr Veselības ministrijas (VM) Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere noraidīja izteiktos pārmetumus, skaidrojot, ka cenu reforma neietekmēs aptieku darbību. VM ir pārliecināta, ka jaunais modelis ļaus labāk pārskatīt to, kā veidojas ražotāja cena, aptiekas cena un lieltirgotāju cena, jo šobrīd Latvija ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā medikamentu skaita un gaidīšanas laika ziņā.

Valdība šonedēļ lēma pazemināt amatā Valsts kancelejas vadītāju Jāni Citkovski. Noslēgusies NATO 75.gadskārtas sanāksme Vašingtonā, kuru "atklāja" Krievija, veicot uzlidojumus Kijivai. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāliste Baiba Strautmane, Latvijas TV žurnālists Raimonds Rudzāts un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks.  

Vašingtonā 11. jūlija vakarā ir noslēdzies NATO valstu līderu samits. Noslēguma paziņojumā tika apstiprināts, ka Ukrainas tuvināšanās aliansei ir neatgriezeniska. Tomēr, kā bija gaidāms, ielūguma vēstuli šai valstij NATO sabiedrotie vēl nav gatavi sniegt. Turpinās arī progress Baltijas valstu drošības stiprināšanā. Latviju šajā samitā pārstāvēja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Uz sarunu Vašingtonā viņu aicināja mūsu korespondents Artjoms Konohovs. Samits tuvojas noslēgumam, mēs tiekamies Vašingtonā, samita norises vietā. Vakar jūs sacījāt, ka Baltijai ir gaidāmi labi lēmumi. Pastāstiet vairāk, kas, jūsuprāt, ir šie labie lēmumi, kas ir apstiprināti? Edgars Rinkēvičs: Viss, kas skar tās iniciatīvas, kas stiprina gaisa telpas aizsardzību, pretgaisa aizsardzību, viss, kas attiecas uz nepieciešamo pilnvaru apjomu NATO bruņoto spēku komandierim Eiropā. Tur gan jāsaka, ka, teiksim, tā diskusija, varbūt Latvijā bija vairāk izteikta nekā ārpus Latvijas par piektā panta piemērojamību no pirmās sekundes, pirmās minūtes. Jautājumu loks, kas skar, neapšaubāmi, arī Zviedrijas un Somijas integrāciju - un mums tā ir būtiska lieta - NATO komanda struktūrās. Tur gan arī diskusija vēl turpināsies, jo to nevar panākt ar vienu lēmumu vienas dienas laikā. Tā ir komandvadības sistēmas pārveide. Tās ir tās lietas, kas iet uz priekšu. Protams, ka mums ir arī ļoti svarīgi tas, ka arī vakar šajā slēgtajā pirmajā sesijā vēl vairākas valstis paziņoja, ka tās iet uz 2%, vairākas valstis paziņoja, ka tās iet virs 2% aizsardzībai, kas pēc būtības apliecina to, ka Eiropas sabiedrotie - un ne tikai Eiropas sabiedrotie - arvien nopietnāk uztver visus šos draudus un ka aizsardzības izdevumi tiek palielināti, tiks palielināti. Stratēģiski tas ir būtiski arī, kaut vai ņemot vērā to, ka mēs šobrīd atrodamies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur diskusija, ka Eiropa nedara pietiekami savai aizsardzībai un tāpēc diez vai Amerikai vajadzētu tik ļoti iegulties, ir aktuāla. Tas, ka 23 NATO dalībvalstis no 32 atvēl aizsardzībai 2%, šķiet, vakar NATO ģenerālsekretārs teica, ka piecas jau ir virs 3%, starp citu, Latvijā arī šobrīd ar 3,17% - tas gan ir papildu ieguldījumi mūsu aizsardzībā, ko valdība lēma pavisam nesen, gan arī, protams, daļēji tas saistās ar ekonomikas attīstību, jo varbūt iekšzemes kopprodukts neattīstās tik labi, kā mēs to gribētu, bet realitāte šobrīd ir tāda, ka mēs esam tajā jau 3% kopā. Tās ir tās labās ziņas. Eksperti, ar kuriem esmu runājis, saka, ka NATO šobrīd notiek evolūcija, bet, ņemot vērā tos apdraudējumus, kas ir pasaulē - ne tikai Krievija, bet arī Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja - ka būtu jābūt lēcienam, jābūt straujākai kopējai attīstībai, nerunājot par Baltiju, bet kopumā, un šī lēciena kritiķiem pietrūkst.

Krustpunktā izvaicājam ministru prezidenti Eviku Siliņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Aiga Pelane un TV3 žurnālists Ivo Butkevičs.  

Jaunievēlētais Eiropas Parlamenta deputāts Vilis Krištopāns no partijas „Latvija pirmajā vietā” piedalījies jaunas Eiropas Parlamenta politiskās grupas –„Patrioti Eiropai” – izveidē. Šajā grupā atrodami arī, piemēram ar Krievijas smagos kara noziegumos apsūdzētā prezidenta Vladimira Putina kontaktus uzturošā Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna domu biedri un Francijas labējo līderes Marina Lepēnas līdzgaitnieki. Krištopāns intervijā Latvijas Radio izteicās, ka viņa un šīs jaunās deputātu grupas lielais mērķis ir cīnīties pret migrācijas politiku.

Starptautiskās aktualitātes analizē Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa, Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Trauksmainā jubileja Vakar, 9. jūlijā, trīsdesmit divu Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas jeb NATO dalībvalstu delegācijas pulcējās samitā Vašingtonā. NATO samitiem nav regulāra grafika, un alianses pastāvēšanas pirmajā ceturtdaļgadsimtā vispār notika tikai viena šāda augstākā līmeņa tikšanās. Pēc tam samiti notika biežāk, reizēm ar gada, reizēm ar dažu gadu intervālu, reizumis arī divreiz vienā gadā. 2022. gadā notika veseli trīs, no tiem viens, 25. februārī, notika tiešsaistē. Kā zināms, šogad apritēja 75. gadskārta, kopš tobrīd divpadsmit valstis Vašingtonā noslēdza alianses dibināšanas līgumu, un šim jubilejas samitam līdz ar to ir īpaša noskaņa. Frāze „NATO šobrīd ir stipra kā nekad,” pastāvīgi izskan uzrunās un intervijās, un biežuma ziņā to pārspēj vien solījumi aizsardzības budžeta apjoma ziņā un paustā apņemšanās atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret Krievijas agresiju. Kas attiecas uz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem, tad lielākais vairums dalībvalstu šo kritēriju izpilda. Atpalicējos pagaidām ir Spānija, Beļģija, Turcija, Kanāda, Slovēnija un Luksemburga. Skaļie solījumi nodrošināt Ukrainai vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu izskan kā drūma rezonanse kārtējam raķešu un vadāmo aviobumbu triecienam, kuru agresorvalsts raidīja pret Ukrainu pirmdien, nogalinot vairāk nekā četrdesmit un ievainojot vairāk nekā 170 cilvēkus, tai skaitā daļēji sagraujot valsts lielāko specializēto bērnu slimnīcu Kijivā. Lielais skaits krievu raķešu, kuras šai uzlidojumā sasniedza mērķus, nepārprotami ir rezultāts Ukrainas aizsardzības spēju izsīkumam, pie kura noveda Rietumu, pirmām kārtām amerikāņu palīdzības ilgstošā kavēšanās, Trampa atbalstītājiem bloķējot finansējuma apstiprināšanu Kongresā. Atkārtotās prezidentūras pretendents visai pamanāmi met savu plato ēnu pāri NATO samita norisei. Joprojām trūkst skaidra priekšstata par to, kā viņš varētu rīkoties Ukrainas un visas NATO alianses sakarā, ja novembrī atkal tiks ievēlēts, bet teksti, kurus producējušas Trampam tuvas drošības ekspertu aprindas vedina uz domām, ka Kijivu mēģinātu piespiest sēsties pie sarunu galda un atzīt Krievijas kontroli pār sagrābtajām teritorijām, kā arī atteikties no plāniem drīzā nākotnē iestāties NATO. Prezidenta Baidena uzstāšanos, uzrunājot dalībvalstu vadītājus, prese visai nepārprotami traktēja kā mēģinājumu reabilitēties pēc izgāšanās priekšvēlēšanu debatēs ar Donaldu Trampu. Jāteic, šoreiz Baidenam netrūka spara un stingrības nedz stājā, nedz formulējumos, atgādinot jau zināmās tēzes par karu Ukrainā kā cīņu par demokrātiskās pasaules nākotni. Tomēr, kā vēsta mediji, Demokrātu partijas iekšienē nerimst diskusijas par to, vai esošajam prezidentam vajadzētu turpināt sacīksti par Balto namu. Pirmdien vēl viens prominents demokrātu politiķis, senators no Vašingtonas pavalsts Adams Smits aicinājis Džo Baidenu pārtraukt savu vēlēšanu kampaņu. Miera balodis Viktors Ungārija nule bija sākusi pildīt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts funkcijas, kad tās premjerministrs Viktors Orbans 2. jūlijā negaidīti ieradās Kijivā, kur, būdams amatā jau četrpadsmit gadus, pēdējoreiz viesojās vairāk nekā pirms desmitgades. Pēc tikšanās ar prezidentu Zelenski viņš paziņoja, ka aicinājis Ukrainas vadītāju apsvērt uguns pārtraukšanu, lai uzsāktu sarunas ar agresoru. Zelenskis šos izteikumus nekomentēja. Nākamajās dienās sekoja paziņojumi no teju visām nozīmīgākajām Eiropas Savienības amatpersonām – norādot, ka Orbanam nav nekāda savienības pilnvarojuma jebkādu sarunu vešanai. Tas nekavēja jaunizšķīlušos miera balodi turpināt lidojumu pa savu trajektoriju, piektdien piezemējoties Kremlī, kur viņa un Krievijas vadoņa publiskajās izpausmēs netrūka savstarpējas labvēlības apliecinājumu. Tai skaitā Putins nodēvēja savu viesi neeksistējošā titulā – par „Eiropas Savienības Padomes prezidentu”. Prezidenta Zelenska administrācija komentējusi, ka Kijivā Orbanam neesot sniegts nekāds jauns vēstījums, kuru viņam vajadzētu nodot Putinam. Savukārt kāds anonīms Eiropas Komisijas pārstāvis paziņojis, ka šī „miera tūre” varētu maksāt Ungārijas līderim agrāk plānoto komisijas vizīti Budapeštā. Taču Orbana pašiecerētajā „miera misijā”, kā izrādās, bija paredzēts vēl viens pieturpunkts: šopirmdien viņš ieradās Pekinā un spieda roku Ķīnas līderim Sjī Dziņpinam. Arī šeit kā viesis, tā namatēvs veltīja dažu labu vispārīgu un nogludinātu frāzi miera centieniem un izcilajai lomai, kuru šai ziņā lemts spēlēt Pekinai. Kāds ir visas šīs tūres „sausais atlikums”? Pēc Orbana Maskavas vizītes Eiropadomes prezidents Šarls Mišels un pārējie padomes locekļi esot saņēmuši no viņa vēstījumu, kura saturs kļuvis zināms izdevumam „Politico”. Tas licis izdevuma žurnālistiem nodēvēt Ungārijas valdības vadītāju par Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova līdzinieku – tik ļoti viņa vēstījums šūts pēc agrsorvalsts mēriem. Krievijas izšķirošais pārsvars kaujas laukā iestāšoties jau tuvākajos mēnešos, tāpēc esot pēdējais brīdis piedabūt Ukrainu pie sarunu galda. Kā izteicies kāds anonīms Briseles diplomāts: „Šeit neatspoguļojas nekas, nu pilnīgi nekas no visiem Eiropadomes pēdējo divarpus gadu centieniem.” Francijai netīk koalīcijas Pēc Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas prezidents Makrons var pielaikot Napoleona trijstūreni – viņa riskantais politiskais manevrs, izsludinot šīs vēlēšanas, ir attaisnojies. Ja pēc pirmās kārtas pagājušonedēļ radikāli labējie no Nacionālās apvienības jau juta valdības grožus sev rokā, tad 7. jūlija vakarā šīs cerības izrādījās izkūpējušas vasarīgajās Parīzes debesīs. Marinas Lepēnas un Žordāna Bardellas partijai, par spīti diezgan nozīmīgam pieaugumam, būs vien trešā lielākā frakcija Nacionālajā Asamblejā. Pirmajā vietā ir Jaunā tautas fronte – plašs kreiso bloks ar samērā mērenajiem sociālistiem vienā un jau krietni radikālākajiem komunistiem un partiju „Nelokāmā Francija” otrā spārnā. Prezidenta Makrona pārstāvētais liberāli centriskais bloks „Kopā”, kaut zaudējis apmēram trešdaļu deputātu vietu, tomēr noturējies otrajā pozīcijā. Tāpat apmēram trešdaļu no savas jau tā nelielās frakcijas zaudējusi liberālkonservatīvā Republikāņu partija, Piektās republikas pamatlicēja prezidenta de Golla idejiskā mantiniece. Rezultātā Francijas parlamentā tagad ir trīs apmēram vienāda lieluma frakcijas, kuras šķir visai pamatīgas ideoloģiskās plaisas. Un vispār – koalīcijas valdība, kas šķiet gluži pašsaprotams risinājums vairumā Eiropas valstu, Francijai ir kaut kas teju svešs. Pēc klasiski parlamentārās Ceturtās republikas bēdīgajām beigām smagā politiskā krīzē, Piekto republiku franči būvēja gluži citādu – ar stipru prezidenta varu un vēlēšanu sistēmu, kas gandrīz vienmēr nodrošina viena politiskā spēka noteicošu pārsvaru. Šoreiz ir citādi, un nav īsti skaidrs, kā Francija varētu tikt pie darboties spējīgas valdības. Labākās izredzes veidot kādu plašu koalīciju būtu prezidenta Makrona blokam, kā jau centriskam spēkam. Tomēr šādā koalīcijā grūti iedomāties lielāko daļu no Jaunās tautas frontes, kur pārsvarā ir radikāli kreisie. Ietekmīgais spēks te ir „Nelokāmā Francija” ar tās līderi Žanu Liku Melanšonu priekšgalā. Viņš un viņa līdzgaitnieki jau paziņojuši, ka nesaredz iespēju būt vienā valdībā ar centristiem vai republikāņiem, un saņēmuši pretī līdzīgus izteikumus. Pagaidām visai miglainas izskatās arī perspektīvas uzbūvēt koalīciju ar mēreni kreisajiem sociālistiem un mēreni labējiem republikāņiem; katrā ziņā pret šādu iespēju jau diezgan kategoriski izteicies republikāņu līderis Lorāns Vokjē. Kā izdevumam „The Guardian” izteikusies Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra eksperte Izabella Ginodū: „Vai nu franču partiju vadītāji iemācīsies vest sarunas un veidot jauna tipa koalīcijas, vai arī mums ir lielas iespējas pieredzēt [..] institucionālu krīzi.” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju izstrādājusi priekšlikumu, rosinot samazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Darba devēji uzskata, ka maksā pārāk daudz. Arodbiedrības tam kategoriski iebilst. Vai ir iespējams kompromiss? Krustpunktā diskutē Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Kaspars Gorkšs, ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un zemnieku savienība), labklājības ministrs Uldis Augulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.  

Vašingtonā notiekošais NATO līderu samits būs liels pārbaudījums ASV prezidentam Džo Baidenam. Ja viņš nespēs to izturēt, tad spiediens atteikties no kandidēšanas uz otro termiņu būs milzīgs – tā intervijā Latvijas Radio saka Vācijas Māršala fonda eksperte Kristīne Bērziņa. Viņa atgādina, ka Baidenam šonedēļ trīs dienas būs aktīvi jāpiedalās dažādos augsta līmeņa pasākumos, jātiekas ar citu valstu līderiem un noslēgumā jāuzstājas preses konferencē, ko viņš dara reti. "Redzēsim, kā būs. Ja viņš ir spējīgs kompetenti, pārliecinoši vadīt samitu, ja viņš var labi atbildēt uz žurnālistu jautājumiem pašās beigās, ceturtdienā, tad viņš būs izturējis testu, pārbaudījumu par to, vai viņam būtu jābūt demokrātu kandidātam. Bet, ja gadījumā atkārtosies kaut kas tāds, kas bija redzams pirms pāris nedēļām debatēs, tad bez jautājumiem viņam būs milzīgs spiediens atkāpties no nākamā prezidenta kandidāta statusa," vērtē Bērziņa.

Izglītības un zinātnes ministrija nav pienācīgi strādājusi, lai skolās būtu pietiekams skaits jauno pedagogu. Tā savā revīzijā secinājusi Valsts kontrole. Turklāt gan ministrija, gan pašvaldības, gan skolu direktori nav parūpējušies par to, lai jaunie skolotāji, kas uzsākuši darbu skolā, būtu ar to apmierināti. Vai skolotāju skaits būtu pietiekams, ja jaunos pedagogus izdotos noturēt skolā? Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Profesinālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore Baiba Bašķere, Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļas vadītāja Mārīte Seile, Valsts kontroles padomes locekle Inese Kalvāne un Ādažu vidusskolas direktore Solvita Vasiļevska.  

"Tas, kas pēdējā laikā notiek ar vienu no mūsu farmācijas flagmaņiem "Olainfarm", ir bēdu stāsts," tā pirms kādiem trīs gadiem sacīja toreizējais a/s "Repharm" neatkarīgais padomes loceklis Juris Bundulis, kuru tajā brīdī uzrunāja kļūt par "Olainfarm" padomes locekli. Šobrīd Juris Bundulis jau gandrīz divus gadus ir šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, bet pats farmācijas uzņēmums un zāļu ražotājs "Olainfarm" pirms dažām nedēļām paziņoja par zīmola maiņu. Tagad "Olainfarm" dēvē par "Olpha". Vai nosaukuma maiņa ir saistīta ar bēdu stāstiem, kas pavada uzņēmumu? Par medikamentu pieejamību un zāļu tirgus attīstību saruna Krustpunktā Lielajā intervijā ar AS "Olpha" valdes priekšsēdētāju Juri Bunduli.  

Spānijas Augstākā tiesa paziņojusi, ka jaunais Amnestijas likums neattiecas uz apsūdzībām par naudas izšķērdēšanu, kas izvirzītas pret bijušo Katalonijas valdības vadītāju un neatkarības kustības līderu Karlesu Pudždemonu. Līdz ar to, joprojām spēkā ir arī viņa aresta orderis. Kā zināms, Spānijas parlaments nesen apstiprināja likumu, kas paredz amnestiju visiem Katalonijas neatkarības kustības dalībniekiem. Tomēr opozīcijas politiķi un vairāki tiesneši asi iebilst pret šo risinājumu. Līdz ar to, Katalonijas valdības ārlietu ministre Meritsela Sereta uzskata, ka svarīgākais šobrīd ir sekot Amnestijas likuma ieviešanai dzīvē.

Baltkrievija šobrīd nav lielā starptautiskā fokusā, jo ir Ukraina, jo ir Izraēla un daudz citas krīzes pasaulē. Tā intervijā Latvijas Radio teica Baltkrievijas demokrātisko spēku līdere un Apvienotā pārejas kabineta vadītāja Svjatlana Cihanouska. Viņa patlaban ir vizītē Latvijā. Cihanouska saka, ka par spīti citiem notikumiem pasaulē, Baltkrieviju nedrīkst aizmirst un opozīcija smagi strādā, lai par to atgādinātu.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzdevis Nacionālajai apvienībai valsts budžetā atmaksāt pretlikumīgi izlietotus valsts budžeta finanšu līdzekļus 210 673 eiro. Ar to saistīti KNAB lēmis uz gadu apturēt valsts budžeta finansējumu partijai. Nacionālā apvienība apņēmusies šos lēmumus pārsūdzēt. KNAB maija beigās pieņēmis lēmumu, ar kuru partijai uzdod atmaksāt 210 673 eiro, kas izlietoti pretlikumīgi. KNAB skaidro, ka partija 2022. gadā – 14. Saeimas vēlēšanu gadā – komunikācijai ar sabiedrību un politiskajai aģitācijai izlietojusi 554 626 eiro no valsts budžeta līdzekļiem, par 210 673 eiro pārsniedzot procentuālo limitu, ko pieļaujams iztērēt vienam Partiju finansēšanas likumā paredzētajam valsts budžeta finansējuma izlietošanas mērķim. Nedaudz vēlāk, 11. jūnijā, KNAB lēmis apturēt valsts budžeta finansējuma izmaksu partijai uz vienu gadu. Šo skaitli KNAB vēl nevar nosaukt, jo tā aprēķinos jāiekļauj arī šogad Eiropas Parlamenta vēlēšanās iegūtās balsis, Latvijas Radio skaidro KNAB pārstāve Agita Antonāne. Politiskajai partijai ir tiesības pārsūdzēt abus KNAB pieņemtos lēmumus. Šobrīd gan KNAB rīcībā nav informācijas, vai partija izmantojusi šīs tiesības. Bet būtiski ir arī uzsvērt, ka iespējamā pārsūdzība neaptur KNAB pieņemto lēmumu par valsts budžeta finansējuma apturēšanu." Nacionālā apvienība šos lēmumus pārsūdzēs, apliecina Nacionālās apvienībās valdes loceklis, Saeimas deputāts Jānis Grasbergs. Atšķiroties juridiskā interpretācija, vai partija ir vai nav pārtērējusi konkrētajā gadā pieejamo valsts finansējuma daļu komunikācijai jeb priekšvēlēšanu aģitācijai. To, kā KNAB lēmums iespaidos partijas turpmāko darbu, analizē Latvijas Universitātes profesors, politologs Juris Rozenvalds.

Turpinājums sarunai ar laikraksta "Novaja Gazeta" žurnālisti Irinu Tumakovu. 2022. gada martā pamatā laikraksts savu darbību pārcēla uz Rīgu, izveidojot izdevumu "Novaja Gazeta Evropa". Tomēr niecīgā tirāžā un apejot daudzus aizliegumus, turpina iznākt arī laikraksta Krievijas versija, kurā kā reportiere strādā Irina Tumakova. Viņa daudz un pastāvīgi pārvietojas pa Krievijas provinci un attiecīgi labi pārzina noskaņojumus un tendences šīs valsts reģionos. Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies faktoriem, kuri varētu noteikt esošā režīma saglabāšanos ilgākā perspektīvā. Šajā reizē paraugāmies uz citiem iespējamajiem Krievijas attīstības scenārijiem un argumentiem par vai pret to iespējamību. Ir izskanējuši pieņēmumi, tai skaitā šajā programmā, ka šis karš Krievijai tomēr varētu izvērsties par kaut ko līdzīgu tam, kāds Afganistānas karš bija Padomju Savienībai. Tas ir, ka tas viss tomēr novedīs pie šīs valsts sabrukuma, sadalīšanās daļās. Irina Tumakova: Šī ir pavisam citāda ekonomika. Pilnīgi citāda. Un tie cilvēki, kurus krievu tauta tagad lād pēdējiem vārdiem, proti, tie, kuri 90. gados veica ekonomiskās reformas un vispār radīja šo ekonomiku, – mēs tikai tagad saprotam, cik labi viņi padarīja savu darbu. Šī ir īsta tirgus ekonomika, kas, kā izrādās, darbojas lieliski. To mēģina kaut kā samežģīt, pārtaisīt par kara ekonomiku, varbūt viņiem pat izdosies, un tad varbūt notiks tas, par ko jūs runājat. Bet pagaidām es neredzu, ka tas notiktu. Nevar gan teikt, ka viņiem tur viss ir labi, ir daudz visādu biedējošu signālu, par kuriem runā ekonomisti, bet viņi par tiem runā jau divarpus gadus, tomēr viss joprojām šā vai tā darbojas. Tā, kā notika 80. gados, kad pazuda pārtika, tā tagad nenotiks. Bija iespēja, ka ekonomika sabruks tāpēc, ka no tās aizbēgs nauda. Bet, pirmkārt, jau no pirmajām kara dienām Centrālās bankas vadītāja Nabiuļina veica ļoti pareizus pasākumus, lai tas nenotiktu. Bet lielākais nopelns šeit, piedodiet, ir Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienībai. Varu tikai atkārtoties – Rietumi izdarīja visu, lai novērstu naudas aizplūšanu no Krievijas. Pastāvēja iespēja, ka no Krievijas aizbēgs profesionāļi. Taču prakse rāda, ka šie speciālisti nevar atrast darbu citās valstīs. Katrā ziņā Eiropas valstīs darbu atrast ir grūti. Un man tā ir mīkla – kāpēc? Jo šie cilvēki varētu dot labumu jūsu valstīm. Viņi šeit cenšas maksāt nodokļus, viņi vēlas to darīt. Tie nav liekēži, kuri ierodas pēc pabalstiem. Zināma smadzeņu aizplūšana no Krievijas turpinās, bet tādā mazā straumītē. Tās pašnāvnieciskās darbības, kuras veic Krievija, pie kaut kā var novest, bet ne pie jauna 1991. gada. Tās tendences, kādas pastāvēja Padomju Savienībā, kad šīs t.s. brālīgās republikas visus tos gadus, kurus tās it kā draudzīgi un mierīgi dzīvoja vienā Padomju Savienības ģimenē, faktiski skatījās pa kreisi. Un, tiklīdz radās iespēja, tās vienkārši spurdza prom, ka papēži vien zibēja. Tagad nekas tāds nenotiek. (..) Kā ir ar paša Putina esamības vai neesamības faktoru? Varbūt nereproducēsim gluži daudziem zināmo Soloveja kungu, kurš apgalvo, ka Putins jau kādu pusgadu atrodas ledusskapī, tomēr – cik šīs varas stabilitātei ir svarīgs pats Vladimirs Putins? Irina Tumakova: Man šķiet, ka nav tik svarīgs Putins kā tāds, kā persona, bet svarīgi ir tas, ka viņš ir ļoti populārs. Proti – par viņu reāli balso. Protams, ne jau 87,7 %, bet 60 %, es domāju, gan. Es nezinu, kāpēc viņiem tur vajadzēja vēl piemest klāt tos procentus, bet tā ir viņu darīšana. Un pārējai elitei Putins ir cilvēks, kurš vienmēr var teikt: „Tauta ir par mani! Cilvēki ir par mani!” Un vispār jau viņam būs taisnība. Un, ja jūs runāsiet ar cilvēkiem Krievijā, tad viņi teiks, ka gubernators ir maita, visi deputāti vispār pēdīgie mērgļi, uzskaitīs visus, kurus zina pēc vārda, pastāstīs, kādi viņi ir draņķi, bet Vladimirs Vladimirovičs – viņam paldies! Bet ja nu Putins patiešām nonāk ledusskapī? Nav jau nekāds zaļais jauneklis. Kāda ir iespēja, ka tas noved pie asiņainas varas dalīšanas nu un tā tālāk? Irina Tumakova: Ja mēs ticam profesoram Solovejam un pieņemam, ka ārpus ledusskapja šobrīd jau uzturas dubultnieks, tad vispār nav nekādas starpības. Kāda atšķirība, kā sauc šo figūru? Var saukt viņu par Putinu, var saukt par Sidorovu. Ja šīs figūras spēks ir tieši tajā, ka cilvēki ir par viņu, tad viņi būs arī par Sidorovu, ja vien viņu, sacīsim, kā nākas viņiem pasniegs. Tiktāl, ja ir runa par dubultnieku. Cits variants ir – pēctecis. Atcerieties 2008. gada vēlēšanas Krievijā. Viņi pateica: „Medvedevs!”, un ļaudis ātri un ar sparu nobalsoja par Medvedevu. Protams, bija atbilstoša sagatavošanās – Putins teica tā balsot. Jēziņ – mums pat nevajag Medvedeva piemēru! Ir taču pats Putins! Bija Jeļcins. Viņš nosauca savu pēcteci. Visa gigantiskā mašīna sāka darboties, lai tauta pēcteci iemīlētu. Un iemīlēja, starp citu, no visas sirds. Jā, atkal jau – lai pārmaiņu nebūtu, vai ne? Irina Tumakova: Jā. Viņi to sauc par stabilitāti un pārmantojamību. Lūk. Kā tur bija? Iemetīs sprunguli varžu dīķī un pateiks: šīs tagad būs pār jums valdnieks, un tā arī būs labi. Irina Tumakova: Baidos, ka vairumā gadījumu tā būs. Turklāt man šķiet, ka tas vairs nav pat televizors. Televizors, protams, ir šausmīgs faktors, taču pat tad, ja to tagad atslēgs, cilvēki internetā atradīs visu to pašu informāciju. Vietnē "YouTube" viņi atradīs vēl sliktākas lietas nekā Skabejeva. Un, ja viņiem gan tur, gan vajadzīgajos "Telegarm" kanālos stāstīs, ka, lūk, bija Putins, un tagad ir Sidorovs, balsosim visi par Sidorovu, tad – ja Sidorovs, tad Sidorovs! Pēdējais scenārijs, kuram mēs pietuvojamies, ir iespējamo pozitīvo pārmaiņu scenārijs. Gandrīz jau šķiet, ka te īsti pat nav ko runāt. Irina Tumakova: Ziniet, ja maniem vienaudžiem 1983. gadā jautātu par iespējamajām pozitīvajām pārmaiņām, viņi arī teiktu, ka nav par ko runāt. Bet tad nāca 1985. gads. Tāpēc – es nezinu. Varbūt... Galu galā, redziet, tad jau arī bija šie nāvīgi nogurušie padomju cilvēki, kuriem visā visumā arī viss bija pie kājas. Mēs tagad atceramies tās demonstrācijas par perestroiku, 1991. gada norises, rindas pie kioskiem pēc žurnāla „Ogoņok”. Bet tie, ja tā padomā, arī bija vien daži no visas masas. Šo cilvēku bija diezgan nedaudz. Es atceros, kā brīvdomīgā, atraisītā inteliģence Kodolfizikas institūtā, kur strādāja mans tētis, kā viņi uzņēma perestroiku un kā vēlāk, burtiski pēc gada, tiem pašiem cilvēkiem jau atkal bija pie kājas. Tas ir, viņiem iepatikās kaut kāda šī kustība, bet tādu, kas bija gatavi par to cīnīties un atbalstīt, bija diezgan maz. Tomēr tas izdevās – dažas izmaiņas iestājās. Varbūt šim cilvēku inertumam var izrādīties pozitīva loma. Iedomāsimies kādu fantastisku scenāriju. Man ir slikta iztēle, bet pieņemsim, ka atnāk kāds nosacītais Sidorovs, sarīko puču, un cilvēki uz šo puču skatās televīzijā ar popkornu. Vai internetā ar popkornu. Un šim cilvēkam viss izdodas – nevis tāpēc, ka viņu atbalsta pāris tūkstoši pasionāru cīnītāju, bet gan tāpēc, ka visiem pārējiem ir vienalga. Vai tā nevarētu būt? (..) Rezumējot mūsu sarunu, ja es jums jautātu: kāds ir jūsu priekšstats par to, kas notiks nākotnē, kas būs ar Krieviju, raugoties no trīs mūsu iztirzāto variantu viedokļa? Irina Tumakova: Tuvākajos gados, katrā ziņā mūsu dzīves laikā, es baidos, ka nekas labs nebūs. Veselība Putinam, kā izrādās, ir laba. Vispār viņi visi tur kaut kā diezgan labi jūtas. Es neredzu viņos vēlmi kaut ko mainīt. Kad tagad saka, ka pēdējais Putina ultimāts – tas esot lūgums pēc sarunām, tad man tā nešķiet. Man šķiet, tas ir tāds kārtējais viņa stiķis. Baidos, ka bez kaut kādas ārējas iejaukšanās, ar ko var saprast jebko, patiešām – jebko; bez kaut kādas ārējas palīdzības labā spēkiem nekas nav iespējams. Nekas labs nav iespējams. Ar labā spēku palīdzību – droši vien ir iespējams. Galu galā visi vēlas dzīvot mierā, un visi vēlas dzīvot labi.  

Lielais letālo autoavāriju skaits atkal licis domāt par risinājumiem, lai labotu situāciju. Satiksmes ministrija plāno gan paplašināt kontroli uz ceļiem, gan rosina sodīt arī pa mazākiem pārkāpumiem. Tomēr satiksmes lauciņā ir arī citas problēmas, jo "Rail Balica" finansējums joprojām sagādā lielas galvassāpes valdībai.  Par šie jautājumiem Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Kasparu Briškenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas žurnālists Andrejs Vasks un portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs.  

Nekustamā īpašuma nodoklis ir viens no tiem, kas pieminēts Finanšu ministrijas sagatavotajā valsts nodokļu politikas izvērtējumā, un tas arī nereti tiek minēts, kā iespējamais papildus naudas avots. Jau pārskatot kadastrālās vērtības, bija skaidrs, ka ar jaunajām vērtībām daudzviet sagaidāms pamatīgs nekustamā īpašuma nodokļa lēciens, tādēļ tika lemts pagaidām jaunās vērtības NĪN aprēķināšanā neizmantot. Tomēr par jaunu nekustamā īpašuma nodokļu politiku tiek domāts. Kādai tai jābūt ilgtermiņā? Krustpunktā diskutē Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (Jaunā Vienotība), Saeimas deputāts Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts) un Latvijas Pašvaldības savienības padomniece finanšu un ekonomikas jautājumos Sanita Šķiltere.  

Raidierakstu sērijā „Ko Eiropa var sniegt?”, ko veido Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” šoreiz atskats uz aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jūnija sākumā pie vēlēšanu urnām devās 51% Eiropas Savienības balsstiesīgo iedzīvotāju, lai izraudzītos savus pārstāvjus Eiropas Parlamentā un netieši arī nākamos Eiropas Savienības institūciju vadītājus. Reģistrētā vēlētāju aktivitāte bija pieklājīgs rādītājs Eiropas standartiem, jo, piemēram, 2014. gadā Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās tikai 45,5% balsstiesīgo.   Pēc vēlēšanām centāmies noskaidrot, ko domā Eiropas iedzīvotāji, ko viņi vēlas no Eiropas, ko viņi grib pateikt un ko viņu balsojums varētu mainīt? Atšķirīgs balsojums Ko vēlētāji domā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām? Daudziem Eiropas Savienība ir pārāk tāla, pārāk sarežģīta, un tas nozīmē, ka šīs vēlēšanas viņiem ir abstraktākas, mazāk nozīmīgas, uzskata Lisabonas Universitātes Sociālo zinātņu institūta pētniece Mariana Karmu Duarte. Duarte domā, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās dažkārt ir iespējams rīkoties brīvāk, salīdzinot ar nacionālajām un pašvaldību vēlēšanām, un izmēģināt atšķirīgus, drosmīgākus risinājumus. Patiesi, no Horvātijas līdz Rumānijai, un no Slovēnijas līdz Polijai, mūsu veiktās aptaujas atklāja, ka daudzi vēlētāji Eiropas Parlamenta vēlēšanas uztver kā iespēju, lai mudinātu uz pārmaiņām.  Un tieši jaunieši ir tie, kuri visbiežāk nebalso par tradicionālajām partijām, norādīja politikas antropoloģe Evelina Novakovska no Polijas. Aicinājumi pēc pārmaiņām un protesta balsojumi ir noveduši pie tā, ka daudzās valstīs centriskās partijas zaudēja atbalstu un Eiropas Parlamentā nostiprināsies labēji populistiskās partijas: Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa (ECR) palielināja savu pārstāvniecību par 14 deputātiem, bet galēji labējo partiju veidotā Identitātes un demokrātijas grupa (ID) būs par 9 mandātiem lielāka. Tomēr tas nebija pārsteigums, vismaz ne tiem, kuri sekoja līdzi priekšvēlēšanu kampaņai: aptaujas prognozēja, ka galēji labējie spēki ievērojami nostiprinās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Taču Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta lektore Ieva Grumbinaite norādīja, ka šoreiz tomēr ir izdevies izvairīties no sliktākā scenārija. Tomēr aicinājumi pēc pārmaiņām, šīs protesta balsis, šī populistisko un galēji labējo partiju leģitimizācija Eiropas politiskajā ainavā kontinentā, kas ir pieredzējis sliktāko no šāda ideoloģiskā ekstrēmisma, ir jāņem vērā. Uz jautājumu, kāpēc tā notika, atbildēja politologs Anželko Milardovičs no Migrācijas un tautību institūta Zagrebā.  „Mēs redzam, ka Eiropa pagriežas pa labi un ka tas ir populistu sindroms, bet to var tā interpretēt tikai tad, ja mēs sākam ar cēloņu interpretāciju. Kāpēc tas notika, kas radīja populistiskās partijas? Vai tās radās spontāni, vai arī Eiropas Savienības dalībvalstu politiskās sistēmas saskārās ar tradicionālo politisko partiju krīzi, liberālās demokrātijas krīzi, līderības krīzi, ņemot vērā politiskās elites atsvešinātību no pilsoņiem, ar strīdiem par migrāciju? Tie visi ir rādītāji, kas ir rezultāts populistisku partiju uzvarai vai relatīviem panākumiem. Tos ir radījusi sistēma.” Milardovičs norādīja uz pašreizējās politiskās sistēmas trūkumiem. Taču bažas ir arī par nākotni, sacīja profesors Martins Kohs no Bīlefeldes Universitātes Vācijā. Pagrieziens pa labi Kas notiks tālāk? Izmaiņas Eiropas Parlamentā un līdzsvara maiņa Eiropā, vēlētājiem novēršoties no centriskajām partijām, uzskata itāļu politoloģe Donatella Della Porta. Ungārijas politisko pētījumu institūta „Political Capital” vēlēšanu eksperts Roberts Lāslo uzskata, ka Eiropas Parlamentā nenotiks revolūcija. Taču virzība pa labi būs jūtama parlamenta darbā, jo, pat ja visiem populistu vai galēji labējiem spēkiem neizdosies apvienoties vienā grupai, tās varēs veidot frakcijas vai koalīcijas balsojumos par konkrētiem jautājumiem. Tomēr, kā norādīja Bukarestes Universitātes Politikas zinātņu fakultātes eksperts Radu Karps, ir kāds vēstījums, ko nevajadzētu palaist garām. Viņš aicināja mūsu pārstāvjus Eiropas Parlamentā darīt daudz vairāk, lai uzturētu kontaktu ar pilsoņiem. Lai nodrošinātu, ka viņi jūtas iesaistīti un ka demokrātija neaprobežojas ar piecām minūtēm balsošanas kabīnē, mums būtu jāapsver plašākas iespējas pilsoņiem izteikt savu viedokli par politiskajiem lēmumiem, norādīja Karps. Lai gan daudzi no vēlētājiem cer, ka pārmaiņas nodrošinās labklājību, finanšu tirgu reakcija ir drīzāk pretēja – investori arvien piesardzīgāk raugās uz ekonomiku, apšaubot, vai šī jaunā sistēma spēs atjaunot Eiropas izaugsmi. Čehu ekonomiste Marketa Šihtaržova norādīja uz negatīvo finanšu tirgu reakciju uz Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Visbeidzot, ekspertus pārsteidza arī šo vēlēšanu ietekme uz atsevišķu dalībvalstu iekšpolitiku, jo īpaši Francijā, kur prezidents Emanuels Makrons pārsteidza visus, izsludinot parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, tā intervijā Bulgārijas Nacionālajam radio sacīja politologs Strahils Delijskis. Protams, var būt arī domino efekts. Francijas vēlēšanās varētu uzvarēt galēji labējā partija „Nacionālā apvienība”. Vēlēšanas Francijā un galēji labējo uzvaras citās valstīs varētu palielināt populistu un eiroskeptiķu pārstāvniecību citā svarīgā Eiropas Savienības institūcijā – Padomē –, kur ir pārstāvētas dalībvalstis. Tas vēl vairāk paātrinātu Eiropas Savienības virzību pa labi.

Darba devējiem un arodbiedrībām nerodot risinājumu par darbnespējas lapu apmaksas izmaiņām, ar savu piedāvājumu nākusi klajā Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju. To piedāvātais kompromisa variants – mazināt summas, ko darba devēji sedz darbnespējas lapas ņēmējam. Arodbiedrības pret to kategoriski iebilst. Tematu par darbnespējas lapu apmaksu pavasarī aktualizēja Latvijas Darba devēju konfederācija. Darba devēji uzskata, ka tiem darbnespējas lapu dēļ nākas maksāt daudz par daudz. Pērn izrakstītas teju 570 000 darbnespējas lapu, ar tām saistītās darba devēju izmaksas - ap 284 miljoniem eiro. Tāpat LDDK pauda, ka daļu darbnespējas lapu ņemtas nepamatoti. Tāpēc organizācija rosināja samazināt darba devēju apmaksāto darba nespējas dienu skaitu, nosakot, ka pirmās trīs slimības dienas netiktu apmaksātas. Šādu ideju, kas balstīta Igaunijas piemērā, noraidīja darbinieku interešu aizstāvji no arodbiedrību savienības un arī Ekonomikas ministrija. Latvijā pašlaik darbiniekiem pirmo darbnespējas dienu neapmaksā. Nākamās astoņas dienas apmaksā darba devējs – 2. un 3. dienu ne mazāk kā 75% no ienākumiem, savukārt 4. līdz 9. dienu – ne mazāk kā 80%. Ja slimība turpinās, pabalsta izmaksu pārņem valsts. Kopsaucēju šajā jautājumā tā arī nav izdevies rast, tāpēc kompromisa risinājumu piedāvā Ekonomikas ministrija kopā ar Labklājības ministriju. Tās piedāvā arī turpmāk pirmo darbnespējas dienu neapmaksāt; 2. un 3. dienā darbiniekam izmaksāt tikai 60% no darba algas, 4. līdz 8. darba dienā – 70%, bet no 9. dienas valsts maksātu – 75%. Tātad samazināt visas kompensācijas situācijās, kad darbinieks ir saslimis un nevar strādāt. To sola nepieļaut Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns.

Valstiskā līmenī būtu jāveicina pieeju darbavietām aviācijas nozarē, tā uzskata Satiksmes ministrijas Aviācijas departamenta direktors Artūrs Kokars. Speciālistu aviācijas nozarē trūkst. Intervijā Latvijas Radio programmā Labrīt Kokars norādīja, ka šīs darbavietas ir ar augstu pievienoto vērtību un arī augstu atalgojumu.

Krievijas karš Ukrainā ir nepārprotami pārkārtojis Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politiku un aizsācis jaunu laikmetu Eiropā. Vācijas kanclera Olafa Šolca tagad jau slavenais termins „Zeitenwende” jeb „vēsturiskais pagrieziena punkts” noteikti ir trāpīgs, jo karš Eiropas teritorijā ir pamudinājusi visas Eiropas Savienības dalībvalstis pārskatīt savu aizsardzības stratēģiju un ieguldījumus tajā. Gan Eiropas līderi, gan pilsoņi ir pauduši stingru atbalstu Eiropas Savienības aizsardzības spēju uzlabošanai, un šis vēstījums skaidri un gaiši izskanēja arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kolēģu apkopotie viedokļi apliecina milzīgo interesi par šo jautājumu un tā sarežģītību, proti, par to, kādai jābūt vai nevajadzētu būt Eiropas Savienības lomai aizsardzībā, kas pēc daudziem desmitiem gadu atkal ir nonākusi uzmanības centrā. Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz pievēršamies Eiropas Savienības drošībai un aizsardzībai. Aizsardzība un drošība pat Eiropas kontinentā parasti nav Eiropas Savienības kompetencē. Vēsturiski diskusijas par to ir bijušas saistītas ar NATO, ko varam dēvēt arī par Eiropas vairogu. Eiropas Savienība un NATO kopš to izveides ir attīstījušās paralēli. Tām ir kopīgas vērtības un stratēģiskās intereses, kā arī pārklājas to dalībvalstis. Lai gan tas nebūt nebija Putina nodoms, Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai stiprināja NATO. Vispirms par vēlmi iestāties NATO paziņoja Somija un Zviedrija. Bet tam sekoja 2023. gada janvārī parakstītā Eiropas Savienības un NATO kopīgā deklarācija, trešā vēsturē, kurā ir izklāstīts abu organizāciju redzējums par to, kā tās sadarbosies pret kopīgiem drošības apdraudējumiem. Taču ir kāds „bet”: pēdējos gados ASV ir pieaugusi neapmierinātība ar to, ka ne visas no pārējām 31 NATO dalībvalsts ievēro apņemšanos tērēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pagājušajā gadā lielākā daļa no tām šo mērķi nav sasniegušas. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir zems – tradicionāli aptuveni 1,5%. Turpretī ASV 2023. gadā ASV militārais budžets veidoja divas trešdaļas no visiem NATO aizsardzības izdevumiem. ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps ir piedraudējis briesmu gadījumā nesniegt palīdzību NATO „parādniekiem” jeb dalībvalstīm, kuras nepilda savas finansiālās saistības. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders uzskata, ka Trampa iespējamā atgriešanās Baltajā namā var kalpot kā mudinājums Eiropas valstīm rīkoties. Bulgārijas diplomāts un pastāvīgais pārstāvis ANO Stefans Tafrovs piekrīt, ka ir pienācis laiks Eiropas valstīm uzņemties lielāku atbildību par savu drošību. Tikmēr arī Krievija nav sēdējusi rokas klēpī salikusi. 2021. gadā tā armijai atvēlēja 5,9% no sava IKP, kas ir daudz vairāk nekā Eiropas Savienības dalībvalstis ar labākajiem ekonomiskajiem rādītājiem. Bet 2023. gadā Krievijas militārie izdevumi veidoja aptuveni 16% no kopējiem valsts izdevumiem. Tāpēc nav iemesla pašapmierinātībai, norādīja Matejs Avbeljs, kurš ir Eiropas tiesību profesors Nova Goricas Jaunajā universitātē.  Eiropas militāri tehnoloģiskā atpalicība no Krievijas ir acīmredzama, apgalvo Marija Berlinska, kura ir viena no dibinātājām iniciatīvai „Drones for Victory”. Viņa aicināja Eiropu mācīties no kļūdām, kas tiek pieļautas karā Ukrainā: Pēdējie divi kara gadi Ukrainā ir būtiski mainījuši Eiropas drošības perspektīvas, un arvien lielāka daļa no Eiropas NATO dalībvalstu IKP tiek novirzīta militārajiem izdevumiem. Patiesībā NATO mērķis – divi procenti – arvien vairāk tiek uzskatīts par atskaites punktu, nevis par robežvērtību, kas jāsasniedz. Šī remilitarizācijas tendence ir vērojama visā pasaulē - tā ir reakcija uz plašu miera un drošības situācijas pasliktināšanos. Aizsardzības vajadzību apmierināšana nākotnē Aizsardzības savienība bez NATO nav iedomājama, taču tas nenozīmē, ka nav iespējams līdzsvarot Atlantijas aliansi Eiropas virzienā un pārskatīt sadarbības modeli. ES ir spērusi patiešām pozitīvu soli šajā virzienā, stiprinot savu tā dēvēto „stratēģisko autonomiju” aizsardzības un drošības jomā, kas pēdējos gados bija mazinājusies. Protams, dalībvalstis joprojām aicina Eiropas Savienību šajā jomā rīkoties aktīvāk. Vairākas krīzes – Covid, enerģētika, ... pat Tramps! – ir izkustinājušas Eiropas Savienību no tā, ko daži sauktu par ilūzijas stāvokļa jeb ilgstoši valdošās pārliecības, ka brīva tirdzniecība un atvērts tirgus nodrošinās bloka vajadzības. Pēdējā laikā Eiropas Savienība ir centusies mazināt atkarību no trešajām valstīm, un tas ir izdevies, lai gan pagaidām ar nelieliem panākumiem. Eiropas Savienība ir palielinājusi finansējumu vairākām kopīgām aizsardzības iniciatīvām, piemēram, PESCO iniciatīvai, kuras mērķis ir veicināt kopīgus aizsardzības projektus un uzlabot bloka dalībvalstu sadarbspēju, un Eiropas Aizsardzības fondam, kas atbalsta kopīgus pētniecības, attīstības un iepirkumu projektus. Aizsardzības pētnieks Brunu Kardozu Reišs no Lisabonas Universitātes institūta skaidroja šādu iniciatīvu nozīmi. Viņu papildina Eiropas Savienības tiesību profesors Alberto Miglio no Turīnas Universitātes. Paredzams, ka būs vairāk kopīgu iepirkumu iniciatīvu, lai panāktu lielākus ietaupījumus un samazinātu dalībvalstu izmaksas. Tomēr tas būs iespējamas tikai tad, ja izdosies pārliecināt dalībvalstis ieguldīt arī savus līdzekļus. Eiropas Savienība varētu arī veicināt un atvieglot vienota aizsardzības ražojumu tirgus izveidi un sadarbību kopīgās operācijās. Tas neapšaubāmi palīdzētu nodrošināt Eiropas bruņoto spēku mijiedarbību. Taču, neraugoties uz visu potenciālu, Briseli kavē tās nespēja rīkoties ātri, uzskata Vaidots Malinionis, atvaļinātais pulkvedis, kurš vada Lietuvas Aizsardzības atbalsta fondu. Aizsardzības portfelis Briselē? Aizsardzības politika nav Eiropas Savienības kompetencē, un nav arī centienu, lai tā tāda kļūtu. Dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par aizsardzību, un Eiropas loma ir atbalsts, koordinācija, finansējums un stimuli. Tāpēc vismaz pagaidām nav atsevišķa Eiropas aizsardzības komisāra portfeļa.  Eiropas Savienībai ir augstais pārstāvis, kas koordinē ārpolitiku, un rūpniecības komisārs, kas ietver arī aizsardzības nozari. Taču Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena ir aicinājusi domāt par Eiropas Savienības aizsardzības komisāra amatu. Bet, ko Eiropas aizsardzības komisārs darītu un ko tam vajadzētu darīt, ņemot vērā Eiropas Savienības ierobežoto kompetenci šajā jomā? Pirmkārt, viņš vai viņa precizētu Eiropas Savienības attiecības ar NATO un veicinātu sadarbību šajā jomā, sprieda Rumānijas aizsardzības ministra padomnieks Radu Dobricoiu. Vaids Malionionis uzskata, ka Eiropas Savienības aizsardzības komisārs varētu vairāk sekmēt regulējuma saskaņošanu. Iespējamo uzdevumu saraksts var turpināt un turpināt - darbs pie hibrīdapdraudējumu novēršanas, sadarbība kiberaizsardzības jomā, izlūkdatu apmaiņas uzlabošana - iespējams, ka aizsardzības komisāra amata izveide tomēr nav tik nereāla. Ceļā uz ES armiju? Vēl viens aktuāls temats, kas mūsu kolēģu intervijās izskanēja atkārtoti, ir Eiropas armija. Lai gan lielākā daļa Eiropas valstu ir atteikušās no karadienesta, desmit gadu laikā kopš Krievijas īstenotās Krimas aneksijas 2014. gadā šī tendence ir mainījusies. Tikai Eiropas Savienībā Austrija, Kipra, Dānija, Igaunija, Somija, Grieķija, Latvija, Lietuva, Kipra, Latvija un Zviedrija ir atsākušas kādu no obligātā militārā dienesta veidiem. Tomēr mūsdienās militārais iesaukums nav agrākā militārā dienesta kopija. Tas drīzāk ir tendēts uz jauktu sistēmu visos aspektos - brīvprātīgie un profesionāļi, vīrieši un sievietes.   Bet vai ar obligāto iesaukumu pietiek, vai tomēr ir pamats izveidot Eiropas armiju?  Horvātu militārais analītiķis un Velika Goricas Universitātes profesors Marinko Ogorecs sacīja, ka armija vēl nav reāla perspektīva. Arī Ungārijas armijas pulkvežleitnants Ferencs Vukičs bija skeptiski noskaņots. Iespējams, reālāka perspektīva ir tāda, ka Eiropas Savienība atbalstītu kopīgas mācību programmas un militārās mācības, Eiropas militāro akadēmiju un militārā personāla apmaiņas programmas, lai veicinātu kopīgu Eiropas aizsardzības kultūru. Kur ir griba, tur ir arī ceļš... Viena lieta, ko noteikti var teikt par karu Ukrainā, ir tā, ka šie agresijas draudi pie Eiropas austrumu robežām ir veicinājuši atbalstu ciešākai sadarbībai aizsardzības jomā. Un politiskā griba padara iespējamu visu, uzsvēra slovēņu tiesību profesors Matejs Avbeljs. Karš Ukrainā noteikti ir pierādījis, ka, ja ir politiskā griba, Eiropas Savoenība var rīkoties ātri un efektīvi, norādīja arī ilggadējs Eiropas Savienības aizsardzības politikas vērotājs Nikolā Gross-Verheide. Deviņpadsmit valstis, tostarp 11 Eiropas Savienības dalībvalstis, nesen sanāca kopā, lai parakstītu Normandijas deklarāciju D-dienas 80. gadadienā. Tās bija vienisprātis, ka „ir jādara vēl vairāk”, lai izveidotu „spēcīgāku un spējīgāku Eiropas aizsardzību”. Un jā, saraksts patiešām ir garš, kad runa ir par to, kā Eiropas Savienība varētu pastiprināt savus centienus aizsardzības jomā. Taču, iespējams, ka Briselei pirmām kārtām būtu jākoncentrējas uz dalībvalstu darbības veicināšanu un koordinēšanu, pret ko, šķiet, pašas dalībvalstis neiebilst.

Lai arī kopš 2023. gada izklaides vietas par trokšņošanu var sodīt līdz pat pieciem tūkstošiem eiro, soda samaksāšana neaptur no atkārtotiem pārkāpumiem. Tā secinājis Tiesībsarga birojs. Tāpat secināts, ka veids, kā iedzīvotāji var vērsties pret trokšņotājiem, nav iedarbīgs. Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītājas vietnieks Raimonds Koņuševskis stāsta, ka valdībai ir dots laiks līdz decembrim novērst nepilnības. Pretējā gadījumā nav izslēgta Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā. Galvenā problēma ir tā, ka likumdevējs izklaides troksni nav noteicis kā atsevišķu trokšņa veidu, proti, nav noteicis prasības, lai to samērotu ar iedzīvotāju tiesībām uz naktsmieru.

Pretrunas starp diviem finanšu nozares pārstāvjiem (finanšu ministru Arvilu Ašeradenu un Saeimas Nodokļu politikas komisijas vadītāju Jāni Reiru) var traucēt priekšlikumu izstrādei, veidojot nākamā gada budžetu. Tā intervijā izsakās Saeimas deputāts no "Apvienotā saraksta", bijušais Iekšlietu ministrs, arī bijušais premjerministrs Māris Kučinskis. Tās esot abu "Jaunās vienotības" politiķu iekšējas domstarpības, bet uz ārpusi tas izskatoties slikti, jo uzņēmēji prognozē un gaida nākamā gada budžetu. Finanšu ministrs piedāvā palielināt pievienotās vērtības nodokli par vienu procentu, bet Nodokļu komisijas vadītājs teic, ka tam nebūs atbalsta Saeimā.

Pirmdien amatu pameta kultūras ministre Agnese Logina, nu jau mums ir cita ministre – Agnese Lāce. Rīgā uzmanības starmešos nonācis Grīziņkalns. Iedzīvotāju biedrība pat vērsusies tiesā pret Rīgas domi. Nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, Latvijas TV žurnāliste Odeta Kronberga un portāla "TVNET group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Kultūras darbinieku labklājība, sabiedrības saliedēšana un valsts valodas aizsardzība arī turpmāk būs Kultūras ministrijas prioritātes. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja jaunā kultūras ministre, līdzšinējā parlamentārā sekretāre Agnese Lāce no „Progresīvajiem”. Apstākļos, kad valsts budžeta prioritātes ir iekšējā un ārējā drošība un pārējām jomām jau dots signāls par papildu naudas nedabūšanu, Lāce līdzīgi kā citi ministri norāda, ka arī kultūras nozarē ir daudz ar drošību saistītu lietu. Taču pārskatīšot arī jau pieejamo naudas maku.

Saeima galīgajā lasījumā pieņēmusi likumu par smagās finanšu grūtībās nonākušās Rēzeknes pilsētas domes atlaišanu. Taču to Satversmes tiesā apstrīdēt ir gatavi līdzšinējās Rēzeknes koalīcijas deputāti, kuri šo procesu dēvē par politisku izrēķināšanos. Savukārt Saeimas Juridiskais birojs likumā atspoguļotās budžeta nekārtības neuzskata par pietiekamiem argumentiem juridiski pamatotai domes atlaišanai. Rēzeknes domes atlaišanu rosināja, ņemot vērā kavēšanos pieņemt pašvaldības budžetu ar samazinātiem izdevumiem. Šāda nepieciešamība radās, jo plaša atpūtas kompleksa būvniecības izmaksu dēļ pašvaldība iedzīvojās pamatīgās problēmās, draudēja nespēja nodrošināt pamatpakalpojumus izglītības, sociālajā un citās jomās. Rēzeknes valdošā koalīcija centās panākt pašatlaišanos, neapmeklējot vairākas sēdes pēc kārtas. Šī pieeja mainījās, kad 5 miljonu eiro aizņēmuma saņemšanai no Valsts kases pašvaldība sāka izpildīt Finanšu ministrijā izveidotās stabilizācijas komisijas uzdevumus. Pavasarī ar novēlošanos pieņēma Rēzeknes pašvaldības budžetu, kurā daļa izdevumu mazināti. Uz sadrumstalotu un nepārskatāmu budžeta grāmatvedības un veidošanas procesu norādīja arī Valsts kontrole. Saeimas Juridiskais birojs šī likumprojekta anotācijā atspoguļotajās budžeta procesa nekārtībās nesaskatīja juridiski pietiekamu pamatojumu pašvaldības domes atlaišanai. Tomēr Rēzeknes domes atlaišanas likumprojekts, ko Saeimas vairākums šodien atbalstīja, nav mainīts ne par zilbi. Par Rēzeknes domes atlaišanu balsoja "Jaunās Vienotības", Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības, Progresīvo deputāti, kā arī pie frakcijām nepiederošie Oļegs Burovs, Aleksandrs Kiršteins, Igors Rajevs. Pāris deputāti atturējās, bet pret bija "Stabilitātei", Latvija pirmajā vietā un Zaļo un zemnieku savienības deputāti. Vienlaikus Rēzeknes domes vadība visu šo procesu turpināja dēvēt par politisku izrēķināšanos. Līdz ar šo balsojumu Saeimai jārēķinās ar lietu Satversmes tiesā. Rēzeknes pašvaldības līdzšinējās vadības vārdā to iesniegs pirms dažiem mēnešiem domes priekšsēdētāja amatā ievēlētais Aleksejs Stecs no partijas "Kopā Latvijai".

Saeima sēdē ceturtdien, 20. jūnijā, kultūras ministra amatā apstiprināja līdzšinējo Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāri Agnesi Lāci. Par Lāci kultūras ministra amatā balsoja 52 deputāti, 27 bija pret, bet neviens balsojumā neatturējās. Vai Agnese Lāce varētu kaut ko kardināli mainīt kultūras nozarē un pie kā primāri vajadzētu sākt strādāt, skaidro eksperti. Latvijas Radio Ziņu dienests uzrunāja žurnālistu un teātra darbinieku Ojāru Rubeni, lai uzzinātu viedokli par šo Saeimas lēmumu dot atbalstu Agnesei Lācei. Uz ko Ojārs Rubenis norādīja, ka te vairs nav īsti ko diskutēt. Tas ir fakts un varbūt labi vien ir, ka kultūras minstra amatā ir cilvēks, kurš kultūras jomā ir bijis vien dažus mēnešus. Rubeņa ieskatā Agnesei Lācei piemīt pragmatisms loģika un godprātība, un iespējams līdz ar viņas apstiprināšanu kultūras ministres amatā, kultūras nozarē būs pozitīvas izmaiņas. Izaicinājumi jaunajai ministrei netrūks, jo finansējums ir tik, cik ir, un ieilgušās problēmas kultūras nozarē ilgstoši nav risinātas. Valsts politikā un kultūras nozarē problēma ir tajā, ka nav izpratnes kāpēc tiek pieņemts šāds vai cits lēmums, pārliecināts ir Ojārs Rubenis. Valstī nepieciešams noteikt prioritātes un pie tām strādāt, nevis izmantot populistiskus saukļus un ķerties klāt pie visiem aktuālajiem jautājumiem, norādīja Ojārs Rubenis. Arī Reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonnai Plaudei nav pārsteigums, ka tieši kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre tālāk pilda šo pēctecību un ir nākamā kultūras ministre. Šobrīd kultūras nozare nemaz nav prioritāte, mazliet labāk klājas medijiem, jo mediji ir valsts drošības sastāvdaļa. Agnese Lāce jau iepriekš ir publiski paudusi, ka viņai ir trīs galvenās prioritātes: kultūras darbinieku sociālā aizsardzība un atalgojums, valsts valodas stiprināšana un saliedētas sabiedrības veicināšana. Jānorāda gan, ka finanšu ministrs jau iepriekš ir ziņojis, ka plānotais budžets būs smags un galvenā valsts prioritāte būs drošība.    

Vairākas Rīgas apkaimes ir pievērsušas ne tikai rīdzinieku uzmanību. Andrejsalas nākotne, Lucavsala, Grīziņkalns, ir arī citas problemas galvaspilsētā. Krustpunktā izvaicājam Rīgas domes priekšsēdētāju Vilni Ķirsi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 raidījuma "Nekā personīga" žurnālists Juris Jurāns un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Viktors Demidovs.  

“Jebkurus soļus kāpņutelpā uztvēru kā soļu, kas nāk pēc manis. Tas bija grūts periods, ne visi tika ar to emocionāli galā un daudzi zaudēja ticību,” sarunā ar Rihardu Plūmi saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viesis - Artjoms Kariakins, kurš astoņus gadus pret okupāciju cīnījās kā partizāns, bet nu to dara Ukrainas armijas rindās.  Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Turpinās sankciju paplašināšana pret Krieviju; Kāds praktisks labums no Šveicē notikušā Ukrainas miera samita? NATO samits Vašingtonā - Ukrainai svarīgākais politiskais notikums šajā vasarā.    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 02:24 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 03:12 Turpinās sankciju paplašināšana pret Krieviju. Kāda būs ietekme? 05:15 Kāds praktisks labums no Šveicē notikušā Ukrainas miera samita?  08:04 NATO samits Vašingtonā - Ukrainai svarīgākais politiskais notikums šajā vasarā. 15:31 Neatbildamais jautājums – notikumu attīstība frontē šajā vasarā. 20:16 Atbildot uz lasītāju vēstulēm: par skaņas kvalitāti iepriekšējā raidījumā 21:25 EXPLAINER: Atbildot uz klausītājas vēstuli: cik daudz brīvprātīgo palīdz Ukrainai?  25:04 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – bijušo partizānu, šobrīd Ukrainas armijas karavīru Artjomu Kariakinu. 27:17 Artjoma dzimto pilsētu Kadijivku jau 2000šo gadu sākumā apsēda no Krievijas iebraukuši cilvēki, kas sevi dēvēja par “Donas kazakiem”. Viņi vēlāk bija vieni no aktīvākajiem Krievijas atbalstītājiem pilsētā. 29:09 Lielākajai daļai vietējo bija vienalga zem kāda karoga dzīvot. 30:16 Kāpēc 2014.gadā vairāk cilvēku piedalījās prokrieviskajās, nevis proukrainiskajās akcijās? 32:09 Krievu spēki Artjoma dzimtajā pilsētā administratīvās ēkās pārsvarā pārņēma, nesastopot nekādu pretestību. 33:37 Kādēļ Ukrainas varasiestādes toreiz neizrādīja pretestību?  36:51 Pēc okupācijas sākuma pilsētā nācās palikt vecāku dēļ. 38:36 Kā izpaudās okupantu īstenotās represijas? 40:03 Anonīma Twitter konta izveide un ziņošana par notiekošo pilsētā. 42:03 Pirmie kontakti ar Ukrainas drošības dienestiem. 43:21 Partizāna pienākumi. 44:57 Informācijas nodošanai tik izmantota Twitter platforma. 45:39 Cik daudz par Artjoma darbošanos zināja ģimene? 46:11 Informācijas nodošana glāba dzīvības. 47:11 Ar okupācijas režīmu nesadarbojās. 47:40 Psiholoģiskais spiediens, veicot partizāna darbības okupācijā ir milzīgs. 50:12 Bīstamākās situācijas. 52:34 Okupācijā uzticības personu loks maksimāli neliels. 53:04 Pēc visa piedzīvotā, arī šobrīd ļoti grūti uzticēties cilvēkiem. 54:34 Krievijas acīs partizānu darbībai nav noilguma. 56:21 Krievijā ir cilvēki, kuri darbojas pret Putina režīmu, taču viņu ir ļoti maz. 57:26 Vai okupētajās teritorijās gaida atbrīvošanu? 59:24 Dzimto pilsētu pameta, kad bija nomira vecāki. 59:55 Pēc pilna mēroga iebrukuma sākumā iestājās teritoriālās aizsardzības spēkos, tad armijā. 1:00:46 Šobrīd nodarbojas ar izlūkošanu. 1:00:56 Ukrainas pārvaldītajās teritorijās Artjomu uzņēma labi. 1:01:55 Kādēļ atklāja savu identitāti? 1:02:40 Krievi zaudējumus neskaita. Bahmutas pieredze. 1:03:38 Noskaņojums armijā. 1:04:14 Sarunas beigas. 1:04:21 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto 1:05:24 Beidzam šo Drošinātaja sezonu, atgriezīsimies septembra sākumā.  1:06:25 Gribat ieteikt kādas izmaiņas nākamajā sezonā? Rakstiet mums [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Šī ir sezonas pēdējā Drošinātāja epiode. Atgriezīsimies ēterā septembra sākumā.  Rakstiet mums: [email protected]  Saites uz raidierakstu platformām: linktr.ee/drosinatajs  

Saeima šodien, 20. jūnijā, galīgajā lasījumā lems par Rēzeknes domes atlaišanu, tāpat darba kārtībā iekļaus premjeres virzīto lēmumprojektu par „Progresīvo” politiķes Agneses Lāces apstiprināšanu kultūras ministra amatā pēc priekšteces Agneses Loginas pēkšņās demisijas. Savukārt garākās debates varētu būt par daudzkārt sadārdzinātā un Valsts kontroles kritizētā dzelzceļa projekta "Rail Baltica" parlamentārās izmeklēšanas komisijas apstiprināšanu. Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa no Zaļo un Zemnieku savienības intervijā Latvijas Radio raidījumā „Labrīt” sacīja, ka koalīcija arī ar 50 balsīm parlamentā aizvien ir stabila, bet nākamais izaicinājums būs budžeta pieņemšana.

Šodien, 19. jūnijā, noslēgusies Kremļa saimnieka Vladimira Putina vizīte Ziemeļkorejā. Abu valstu autoritārie līderi parakstīja divpusēju vienošanos par stratēģisko partnerību, ja kāda no tām saskaras ar agresiju. Ekspertu vērtējumā notikušajam ir ne tikai simboliska, bet arī praktiska nozīme. Un šī nav Putina pēdējā pietura Āzijā.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Tā kā situācija ar valsts budžetu ir saspringta, turpmāk ministrijām nāksies rēķināties ar taupības pasākumiem. Fiskālā telpa ir negatīva un ar aizsardzību nesaistītajām politikas prioritātēm būs jāmeklē papildu finanšu avoti - to paredz šodien, 18. jūnijā, valdībā skatītais informatīvais ziņojums „Par vidēja termiņa budžeta prioritārajiem attīstības virzieniem”. Šogad valsts prioritātes ir veselība, izglītība un drošība, taču, ņemot vērā esošo ģeopolitisko situāciju, nākamajos gados prioritāte būs drošība.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fonda "Dots" direktori un demokrātijas festivāla "Lampa" organizatori Ievu Moricu par tēmām, kas uztrauc Latvijas sabiedrību: par ko mēs esam gatavi runāt, par ko - klusēt, par sociālo mediju burbuļiem un sarunu fragmentēšanos, par demokrātijas krīzi un jaunas demokrātijas meklējumiem. Demokrātijas krīze vai cīņa par demokrātiju ir kļuvusi par tādu kā publisko diskusiju tēmu visā pasaulē. Jūlija sākumā notiks arī sarunu festivāls "Lampa", kas ierakstās šajā demokrātijas festivālu tradīciju kontekstā, par ko varētu teikt, ka mēs to aizgūstam arī no Ziemeļvalstīm. Par to, kas mums ir būtisks un kas ir mazāk būtisks, kas ir tēmas, kas mūs uztrauc un ko mēs par tādām paši uzskatām, saruna ar Ievu Moricu. Prognozē, ka tuvāko 10 gadu laikā mēs dzīvosim samērā saspīlētā ģeopolitiskā situācijā. Un kaut kādā ziņā mēs varētu teikt arī, ka "Lampa" kopš pastāvēšanas sākuma, kas diskutē par to, kas notiek šobrīd, vai par to, kādi mēs esam šobrīd, nodarbojas arī ar nākotnes vīziju būvēšanu. Vai tu jau redzi, kas ir temati, kuri varbūt bija kādreiz aktuāli vai kuri vēl aizvien turpina tādi būt? Ieva Morica: Ja es skatos sajūtu, kāda bija mums festivāla "Lampa" veidotāju komandā pirmajā festivālā, kad aizsākām 2015. gadā, tagad šogad jau būs 10. festivāls. Ja mēs skatāmies vairāk uz to sajūtu par sabiedrības pulsu un aktualitāti, ko mēs jūtam gaisā, kad sākām veidot pirmo festivālu, tas bija uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā, pēc Krimas un pēc Donbasa okupācijas 2015. gadā, kad mēs rīkojām pirmo festivālu, 2014. gadā bija iebrukums. Mums patiesībā toreiz jau bija tāda sajūta, ka brīvība, neatkarība nav pašsaprotamas lietas, tepat kaimiņvalstī var tādi zaļie cilvēciņi ienākt nemarķētos formas tērpos, teritoriālo integritāti pat vienai valstij apdraudēt. Es domāju, toreiz mums iekšējā sajūta bija - par demokrātiju, par brīvību, par tādu neatkarīgo telpu tomēr jāpastāv un jācīnās. Es domāju, šī stīga ir vijusies cauri visus šos gadus, kas, protams, ir daudz aktuālāks kļuvis arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Es teiktu, tāda demokrātijas esence, ko mēs piedzīvojam "Lampā", kas ir brīvība, neatkarība, demokrātija, mūsu eiropeiskā vērtību orientācija, nu, tā ir tāda pamatlīnija, kas visus šos gadus ir gājusi cauri. Un es domāju, tā arī turpināsies. Daudzi bija pārsteigti, ka pēdējos gados ir arī vēsturnieki, kas ir ieviesuši šo e-vēstures jēdzienu. Arī e-demokrātijas jēdziens ir diezgan konkrēts. Un, ja mēs šo demokrātijas jēdzienu attiecinām uz kaut kādu sociālo mediju diskusiju, kas pastāv diezgan acīm redzami gan anonīmā, gan neanonīmā veidā, ko redzējām pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, kad daudzi bija vīlušies, ka viņu diskusiju rezultāti nav rezultējušies konkrētās vēlētāju izvēlēs, kas laikam uzrādīja problēmu tajā, ka diskusija sociālajos medijos ir kaut kas viens. Pastāv samērā segmentēti atšķirībā no vēlētāju konkrētām izvēlēm. Ieva Morica: Man liekas, kas ir kopējā noskaņa šīm tiešsaistes diskusijām, tā ir milzīga impulsivitāte. Kkaut ko ierauga, tad uzreiz uz to ātri noreaģē, atbild, pasaka, un tā ir tāda kopējā tendence. Bet varbūt, ja cilvēkiem ir laiks padomāt, tad varbūt arī domas mainās. Man liekas, patiesībā arī saruna var mainīt domas. Es nedomāju, ka digitālajā telpā tā ir tāda izteikta saruna. Tur ir drīzāk tā - iemet savu domu, cits iemet savu domu, cits iemet savu domu. Saruna man tomēr ir arī prāta process, kur vairāk cilvēku runā kopīgi. Atceros, ka 90. gadu sākumā sociologi, analizējot mūsu sabiedrību, lietoja un operēja ar šiem jēdzieniem, ka mēs bijām slēgta sabiedrība, kura kļūst atvērta sabiedrība, un tagad, pēc 30 gadiem, ir viedoklis, ka mēs atkal ejam šajā slēgtas sabiedrības virzienā. Vai tas tā ir? Kādi ir tavi novērojumi? Ieva Morica: Es neteiktu, ka mēs ejam slēgtas sabiedrības virzienā. Mēs varbūt ejam vairāk polarizētas sabiedrības virzienā, kur sarunas ļoti daudz notiek arī tai pašā digitālajā telpā, vairāk savu domubiedru grupās jeb savu domubiedru lokā, un tad pasaules uzskats veidojas no tā, ko es ikdienā redzu savā digitālajā vidē. Protams, es domāju, ja mēs skatāmies uz kopējiem tādiem drošības izaicinājumiem gan mūsu reģionā, gan arī Eiropā, šīs sabiedriskās drošības jautājums un indivīda brīvības - tie ir divi lieli jautājumi, kas saduras. Nulle Kopumā, es domāju, tādā privāto individuālo brīvību telpā, iespējams, ir kaut kāds sašaurinājums. Izdevuma "Politico" pagājušā gada nogales pētījumā par demokrātiju pasaulē kopumā un Rietumvalstīs - Francijā, ASV, Apvienotajā Karalistē vairākums vēlētāju uzskata, ka demokrātija ir sliktākā stāvoklī nekā pirms pieciem gadiem. Ieva Morica: Droši vien būtu nepieciešams otrais jautājums: ko cilvēki sagaida no demokrātijas? Kamdēļ viņi saka, ka demokrāti ir sliktākā stāvoklī? Es domāju, lielā mērā, iespējams Rietumvalstīs un vispār mūsu ģeogrāfiskajā telpā starp vārdiem demokrātija un labklājība tiek likta vienādības zīme. Es domāju, ja mēs skatāmies uz demokrātiju kā telpu brīvai domai, brīvai gribai, brīvai sarunai ar cilvēku, teiksim, tādai pašorganizācijai, tās lietas jau notiek. Protams, labklājībā ir izaicinājumi, un to jau mēs redzam. Ir daudzas krīzes, daudz satricinājumu. Teiksim, cilvēka subjektīvā sajūta, cerība par to, kāda būs viņu nākotne, cik labklājīga būs viņa nākotne, cik droša būs nākotne, tas ir mazliet cits stāsts. Man liekas, ka tur būtu jārunā par niansēm. "Politico" pētījumā tā nianse, ko gan tu jau arī minēji attiecībā uz šo labklājību, ir tas, ka visās valstīs, kas piedalījās šajā pētījumā, tai skaitā Horvātija, Itālija, Polija, apmēram puse vēlētāju norādīja, ka neapmierināti ar to, kā darbojas demokrātija, un vairākums piekrita apgalvojumam, ka šī sistēma strādā par labu bagātajiem un ietekmīgajiem. Tās pārmaiņas ir nepieciešamas tieši šīs izpratnes maiņā. Ieva Morica: To jau mēs redzam. Teiksim, arvien pieaug to cilvēku skaits, kas ir ārkārtīgi turīgi, ārkārtīgi bagāti, un tā ir pavisam neliela daļa no sabiedrības. Bet šī milzīgā turība un ļoti lielai sabiedrības daļai tas kaut kāds attīstības ātrvilciens ir aizskrējis gar viņu deguniem. Protams, šī neapmierinātība, es domāju, no lauksaimniekiem mēs dzirdam - protesti visā Eiropā. Tik daudzas sabiedrības grupas, kuras nav dabūjuši šo ekonomisko izrāvienu, labklājību tādā mērā, kā viņi ir cerējuši. Tajā pašā laikā viņi redz, ir atsevišķas nozares, ir atsevišķas sfēras, kur ir ārkārtīgi īsā laikā cilvēki guvuši milzīgu bagātību un ļoti liela resursu koncentrācija notikusi. Nu, ir saprotams cilvēku sašutums. Vai tu redzi arī no tām tēmām, kuras piedāvā sabiedrībai diskutēt, piemēram, jūsu festivāla formātā, ka tas nav tikai viens kaut kāds konkrēts burbulis, ka dažāda veida tematika ienāk. Ja vairāk nekā puse vēlētāju Eiropā tā uzskata, pieļauju, ka varētu samērā līdzīgus rezultātus iegūt arī Latvijā, ja mēs vien par to runātu. Ieva Morica: Ja mēs skatāmies uz sarunu festivāla "Lampa" programmu vispār pēdējos gados un arī šī gada programmu, tad ir, protams, kaut kādas tendences, kas izvirzās. Es domāju, varbūt tāds satraukums, kā mēs redzam no šīm aptaujām Francijā, tāds neatspoguļojās "Lampas" programmā, tas neatspoguļojās tajās tēmās, par ko cilvēki Latvijā gribētu runāt. Un kā top festivāla programma? Tā top konkursa kārtībā. Tas nozīmē, ka tiešām ir tāds milzīgs Latvijas sabiedrības darba rezultāts. Un savā ziņā programma ir kā tāds spogulis, atspoguļojums tam, kas cilvēkiem šobrīd Latvijā liekas karsts un svarīgs, par ko cilvēki grib runāt. Tādas top tēmas, kas izvirzās jau vairākus gadus, ir mentālā veselība, arī vide un klimats. Pēdējos gados, it īpaši šogad, diezgan liels īpatsvars ir arī pasākumiem, kas ir saistīts ar tehnoloģiju ietekmēm uz cilvēku dzīvesveidu, arī mākslīgā intelektā ietekmi un ko tas nozīmēs vispār mūsu sarunāšanās veidam, lēmumu pieņemšanai? Tad arī drošības tēmas, drošības jautājumi tradicionāli pēdējos gados "Lampā" ir bijuši ļoti svarīgi. Ir arī daudzas tēmas, kas ir, es teiktu, tādas varbūt mazliet sadzīviskas, bet kas cilvēkiem interesē, piemēram, veselības jautājumu vai attiecību jautājumi, vai ģimenes jautājumi, vai bērnu audzināšana ģimenē. Sabiedrības ir mazāk atvērtas. Un kādi tad ir mūsu demokrātijas apdraudējumi, no kuriem mums būtu jāuzmanās tieši Latvijā? Mēs redzam, kas notiek Francijā, bet mēs vai mēs saprotam, kas īsti notiek šeit? Ieva Morica: Protams, mēs nedrīkstam aizmirst par Krievijas ietekmi uz mūsu informatīvo telpu visdažādākajos veidos, par dažādām manipulatīvām metodēm, arī kaut kādu, teiksim, stāstu vai naratīvu, vai uzstādījumu, vai provokāciju ieviešanu mūsu informatīvajā telpā. Nu šeit ir jautājums par dezinformāciju, protams, par to, kā mēs varam uzticēties, pārbaudīt faktus, no kādiem avotiem šī informācija nāk. Tā ir viena daļa. Es domāju, kas vēl apdraud demokrātiju, tas ir cilvēku varbūt vienaldzība jeb nevēlēšanās uzņemties rūpes, atbildību sekot līdzi. Ja mēs skatāmies arī uz kaut kādu politiskās telpas komunikāciju, ja cilvēki neuzdod deputātiem jautājumus, ja cilvēkiem nerūp, tad faktiski arī lēmumu pieņēmēji savā ziņā peld. Viņiem iztrūkst šī saikne no cilvēkiem, no vēlētājiem, arī informācija kaut kādā veidā iztrūkst. Tā kā, es domāju, šī politiskā apātija jeb neticība savai valstij, jeb nevēlēšanās iesaistīties, manuprāt, pat apdraud vēl vairāk demokrātiju nekā kaut kādi ārējie spēki. Nu tad, protams, ir visādas tehnoloģiskās ietekmēs, arī sociālo tīklu algoritmi jeb, es nezinu, kaut kādi tur dziļviltojumi, kas var tagad ienākt publiskajā telpā. Paldies dievam, šīs vēlēšanas pagāja, mēs neko tādu neredzējām, bet, protams, arī tādas tendences nevar izslēgt.  

Finanšu ministrijā jau labu laiku strādā pie iespējama nodokļu izmaiņu izvērtējuma, tomēr tagad tā arī nav skaidrs, vai un kādi nodokļi vispār tiks mainīti. Bet kas būtu vajadzīgs Latvijas ekonomikai? Krustpunktā diskutē Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns un Latvijas Universitātes profesors Ekonomikas nodaļas vadītājs Jānis Priede. Finanšu ministrijā gandrīz divus gadus strādāja darba grupa nodokļu politikas izmaiņām nākamajiem četriem gadiem, kur kopā ar sociālajiem partneriem vērtēja, ko šajā jomā nepieciešams mainīt. Ir bijuši izstrādāti vairāk nekā desmit varianti, tomēr tagad nav skaidrs, vai un kas vispār tiks mainīts. No darba devēju puses ir izskanējis, ka darba grupas darbība ir apturēta, Finanšu ministrijā tik krasi neizsakās, bet jebkurā gadījumā īstas skaidrības nav. Vērtējam, vai ir īstais brīdis domāt par kādām izmaiņām un kurā virzienā jāskaitās.    

Uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora amatu kandidē JVLMA rektores pienākumu izpildītāja profesore, flautiste Ilona Meija un JVLMA Kora diriģēšanas katedras profesors Romāns Vanags. Rektora vēlēšanas notiks rīt, 19. jūnijā, bet vakar abi kandidāti piedalījās publiskās debatēs, kurās varēja iepazīties ar abu kandidātu prioritātēm akadēmijas nākotnei. Šīs ir ārpus kārtas vēlēšanas, jo pēc pavasarī gaismā nākušās informācijas par atsevišķu pasniedzēju nepiedienīgu uzvedību pret studentiem no amata atkāpās līdzšinējais rektors Guntars Prānis. Notikumi, kas pavasarī nāca gaismā ar Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" starpniecību, ir iedevuši tādu kā kamertoni šīm debatēm. Lai gan, protams, ka akadēmijas dienaskārtībā ir vēl daudz citu būtisku jautājumu.  Kultūras rondo gan sekoja debatēm, gan uzklausīja vairākus akadēmijas pārstāvjus. Pirms pievēršamies pašām vakardienas debatēm, par šībrīža situāciju un visiem pēdējā laika notikumiem akadēmijā likās interesanti dzirdēt komponista Krista Auznieka viedokli. Jautāju, kā, viņaprāt, akadēmijā notikušais ir mainījis akcentus kandidātu retorikā un izpratnē.  Krists Auznieks: Es noteikti redzu, ka uzsvars ir cits. Protams, ja šādas debates notiktu neitrālā gaismā, es domāju, ka tādi termini kā studentu drošība nebūtu tie, par kuriem tiktu vispār runāts. Es domāju, ka tas ir labi, ka šāda saruna notiek. Dažreiz ir sajūta, ka es ceļoju laikā. Rietumeiropā šādas diskusijas gandrīz vienmēr arī notiek, vienkārši mazliet novēloti šeit. Man patīk redzēt, ka šajās debatēs patiešām ir runa par studentiem. Ar abu rektora amata kandidātu - Ilonas Meijas un Romāna Vanaga - stratēģijām, gan dzīves gājumu var iepazīties internetā. Savukārt Latvijas Radio 3 "Klasika" skanēja intervija ar abiem kamdidātiem.

Saeimas deputāts, partijas „Progresīvie” līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs saprot kultūras nozares darbinieku bažas par steidzīgo ministru maiņu, taču norāda, ka pēkšņi aizejošās Agneses Loginas vietā nākošā ministrijas parlamentārā sekretāre Agnese Lāce ir ar deviņu mēnešu pieredzi ministrijā, turklāt gatava sarunām ar nozari. Tā Šuvajevs izteicās intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt, noraidot jebkādas bažas par koalīcijas un valdības stabilitāti. Tāpat Šuvajevs norādīja, ka "Progresīvajiem" šķiet nepieņemama bijušā satiksmes ministra, pašreizējā Saeimas deputāta Jāņa Vitenberga (NA) virzīšana darbam "Rail Baltica" parlamentārās izmeklēšanas komisijā no Nacionālās apvienības puses.

Jaunā darba nedēļa ir nesusi pārmaiņas valdībā, jo par atkāpšanos no amata šorīt paziņoja kultūras ministre Agnese Logina no "Progresīvajiem". Viņas vietā amatā virzīs līdzšinējo Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāri Agnesi Lāci, kura sola turpināt ministrijā iesāktos darbus. Otro reizi būs izmaiņas premjeres, „Jaunās Vienotības” politiķes Evikas Siliņas veidotajā valdībā. Pēc privāto lidojumu skandāla marta beigās par demisiju paziņoja ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Šoreiz, pieminot personīgus iemeslus, no amata atkāpusies kultūras ministre Agnese Logina. Sīkāk šo lēmumu viņa nekomentē – nav sazvanāma un uz īsziņām neatbild. Savukārt gatavību atbilstoši partijas „Progresīvie” aicinājumam uzņemties ministra amatu Agnese Lāce pamato šādi. „Jāturpina daudzas labas iesāktas iniciatīvas, jānodrošina prioritāšu turpinātība. Arī tagad – budžeta veidošanas laikā – ļoti svarīgi pārstāvēt nozares intereses, lai izskanētu kultūras nozares balss.” Jau otrdien kultūras ministra amata kandidātei paredzēta tikšanās ar premjeri, savukārt trešdien – Saeimas frakcijām. Tāpat plānotas sarunas ar kultūras nozari pārstāvošajām organizācijām.

Gaidas no Ukrainas miera samita bija lielākas nekā bija tā iznākums. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā „Labrīt” sacīja Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Īpaši lielas cerības bijušas Ukrainai. Nedēļas nogalē Šveicē aizvadīts Ukrainas miera samits. Tā noslēguma paziņojumā teikts – „lai izbeigtu karu Ukrainā, ir nepieciešams dialogs starp visām pusēm”. Liela daļa valstu atzina, ka miera līguma pamatā ir jābūt Ukrainas starptautiski atzīto robežu respektēšanai. Tomēr dažas valstis, piemēram, Indija, Brazīlija, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti un Dienvidāfrika atteicās parakstīties zem šī paziņojuma. "Ja Krievija būtu aicināta uz šo, tā saucamo miera samitu, tad es domāju, ka arī tās valstis, kas atturējās vai neieradās, var būt būtu pārskatījuši savu pozīciju. Nav tā, ka visa pasaule ir Ukrainas pusē. Ukraina būtu gribējusi, ka pilnīgi visas valstis nostājās Ukrainas pusē un ka faktiski šis būtu spēcīgs signāls kā nosodījums Krievijai. Kā mēs redzam, Krievijas diplomātija strādāja pamatīgi, lai tās valstis, kas bija starp ietekmīgākajām, kas piedalījās, lai viņas tomēr šajā gadījumā nostātos citā pozīcijā," vērtē Kālis Bukovskis. Vairāk nekā 90 valstu pārstāvji sestdienu un svētdienu aizvadīja Šveicē, piedaloties Ukrainas miera samitā. Krievija turp nebija aicināta, savukārt Ķīna neieradās.

Cik stabila ir valdība un vai tās sastāvā varētu būt izmaiņas? - šādas runas politiķu aprindās sākušas raisīties uzreiz pēc aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Kuluāru sarunās izskan, ka pievienoties koalīcijai varētu aicināt vēl kādus politiskos spēkus. Premjere Evika Siliņa no Jaunās vienotības ir norādījusi, ka koalīcija ir stabila, bet - viņa esot atvērta sarunām par tās paplašināšanu. Ministru nomaiņu tuvākajā laikā neplānojot. Pašreizējai trīs politisko spēku – "Jaunās Vienotības", Zaļo un Zemnieku savienības un "Progresīvo" – veidotajai koalīcijai Saeimā ir knaps pārsvars ar 53 no 100 balsīm. Pērn, veidojot Evikas Siliņas ("Jaunā Vienotība") vadīto valdību, panākumiem nevainagojās centieni izveidot plašāku koalīciju, "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība nonāca opozīcijā. Pēdējās nedēļās ap Eiropas Parlamenta vēlēšanām aktualizēts temats, kā koalīciju varētu paplašināt un nostabilizēt. Par to, ka notiek sarunas par iespējamām pārmaiņām ne tikai valdības ministru sastāvā, bet arī par valdības koalīcijas iespējamu paplašināšanu ar vismaz daļu "Apvienotā saraksta", ceturtdien bija lasāms arī portālā "Diena.lv". Šīs sarunas gan iestrēgušas vairāku neskaidrību un savstarpēji pretrunīgo interešu dēļ. To, ka sarunas par centieniem paplašināt valdības koalīciju notiek, Latvijas Televīzijas raidījumā "Šodienas jautājums" neslēpa arī premjere Siliņa.

Zemkopības ministrija jau nākamgad cer iedarbināt lauksaimniecības risku fondu. Tā izveide atkal kļuva īpaši aktuāla pēc pagājušā gada vasarā piedzīvotās krusas, kas izpostīja daudzas saimniecības un daļa no tām arī nebija apdrošinātas. Šoreiz plānots, ka iemaksas fondā būtu jāveic visiem lauksaimniekiem obligāti. Zemnieku organizāciju pārstāvji ieceri vērtē pozitīvi, jo daļu risku patlaban nevar apdrošināt, bet daļa ir arī apmierināta ar esošajām apdrošināšanas iespējām. Taču par ieceri vēl norit nozares diskusijas.

Valsts kontroles ziņojums šonedēļ apstiprināja bažas par to, cik lielas problēmas ir "Rail Baltica" projekta realizāciju. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" žurnālists Jānis Domburs, Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis un "Re:Baltica" izpilddirektore un redaktore Sanita Jemberga. Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir aiz muguras un politiķi var nomierināties. Bet ir citas lietas, par ko lauzīt galvu. Piemēram, par „Rail Baltica” projektu, kur nākušas klāt jaunas, diemžēl nepatīkamas atklāsmes. Jārunā arī par Sabiedrības integrācijas fonda prasību atmaksāt daļu naudas, ko pētnieciskās žurnālistikas centrs „Re:Baltica” saņēma par dokumentālajām sērijām „Šķelšanās”, jo neesot ievērotas prasības par latviešu valodas lietošanu, krievu teksti ir titrēti, nevis tulkojums ierunāts balsī.

Skolās un bērnudārzos pāreja uz izglītību valsts valodā aizvadītajā mācību gadā noritējusi optimāli, un latviešu valodas zināšanas visstraujāk progresējušas bērniem pirmsskolā un sākumskolā. Taču teju pusei jeb vairāk nekā 70 skolu un bērnudārzu jāstiprina prasme un motivācija kvalitatīvi vadīt pārmaiņas un strādāt ar kolektīvu. Ar šādiem secinājumiem ceturtdien dalījās runātāji Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) konferencē. Aizvadītais mācību gads bija pirmais, kurā uzsāka pāreju uz latviešu valodu bērnudārzos, kā arī 1., 4. un 7. klasēs. Kā vienu no galvenajiem secinājumiem IZM minēja pašvaldības, skolu un bērnudārzu veiksmīgu sadarbību. Novērots, ka aizvadītajā mācību gadā lielākais progress bija bērnudārzos un 1. klasē, bet lielākas grūtības 4. un 7. klasē. No tā izriet, ka nepieciešams atbalsts skolēniem ar zemām latviešu valodas prasmēm. Tāpat vairāk jāvelta uzmanība skolu sadarbībai ar pirmsskolām par bērnu sagatavošanu skolai, kā arī sadarbībai ar vecākiem. Arī bērniem ar speciālām vajadzībām nepieciešams nodrošināt plašākus mācību un metodiskos materiālus. Problēmas ar mācībām latviešu valodā secināmas atsevišķās izglītības iestādēs, kur par pāreju uz izglītību valsts valodā vērojama vairāk formāla attieksme un kur veltīta nepietiekama uzmanība, lai pilnvērtīgi sagatavotos un pēc iespējas plašāk izmantotu piedāvātos atbalsta veidus.

Valsts kontrole 12. jūnijā nāca klajā ar situācijas izpētes rezultātiem par "Rail Baltica" projektu. Problēmas ar sadārdzinājumu un neskaidriem finansējuma avotiem ir visām trim Baltijas valstīm, arī Latvijai. Tas ir viens no tematiem, par ko runājam raidījumā. Pievēršamamies arī iecerei pārskatīt nodokļu sistēmu: kādi ir iespējamie piedāvājumi un kāda ir situācija budžetā? Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons.  

“Pārsvarā vienības frontē balstās uz voluntieru sagādātajām vai pašu karavīru pirktajām mašīnām. Šī palīdzība ir izšķiroši svarīga. Mums jāsaprot, ka tas viss ir pa īstam. Ja ir iespēja, ir jābalsta,” tā sarunā ar žurnālistu Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viesis Normunds Kalniņš - zemnieks, kurš izveidojis domubiedru grupu “UA un LV”, kas jau 2 gadus uz Ukrainu ved gan automašīnas, gan citu palīdzību.  Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Kā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti ietekmēs Ukrainu? Kārtējās kodolieroču mācības Baltkrievijā. Kas mums no tā? Iekšpolitiskās ķezas Ukrainā galīgi nelaikā.   Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:50 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 05:21 Kā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti ietekmēs Ukrainu? 11:56 Kārtējās kodolieroču mācības Baltkrievijā. Kas mums no tā? 15:23 Iekšpolitiskās ķezas Ukrainā galīgi nelaikā. Vai Zeleneskis šauj sev kājā? 20:30 Dīvs par balsojumu ASV pārstāvju palātā, kurā mēģināja apturēt ASV tēriņus NATO vajadzībām. 22:23 EXPLAINER: Cik daudz Krievijas ieslodzīto krituši cīņā par Bahmutu.  25:41 Lielā mērā izsmēluši ieslodzīto resursus, Krievija nu vervē globālajos dienvidos. 26:54  Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Kārli Krastiņu no fonda “Support Azov Latvia” 28:24 Nupat šķērsota Ukrainas-Polijas robeža, dodoties atpakaļ uz Latviju.  28:48 Šajā reizē uz Ukrainu aizvestas mašīnas, riepas riepu balansieris un īpaši džipi, kas tiks izmantoti kā platformas raķešu palaišanas sistēmām.  31:01 Kā tiek izvēlētas vienības, kurām palīdzēt.  31:48 Vedot palīdzību sanāk būt 10-15 kilometrus no frontes līnijas.  32:40 Nav mērķis riskēt, svarīgi pašiem saprast viņu vajadzības.  33:08 Ko Normunds redz esot blakus frontei. 33:53 Lai saprastu, kas notiek, jāskatās kartē un jāvēro kā virzās fronte. 34:24 Ukraiņu karavīri šobrīd daudz optimistiskāki. Ieroču piegāžu apjomu nevar salīdzināt ar to, kāds bija ziemā. 36:12 Lielākās grūtības rada rotācijas trūkums. 36:56 Frontē jauno mobilizācijas vilni neapspriež. Katrs dara savu darbu.  38:06 Pilsētās par mobilizāciju gan satraucās, jo dzirdēti daudzi sāpīgi stāsti par komandieru neizdarību frontē, kas noved pie nevajadzīgiem zaudējumiem. 40:29 Kā mainās Ukrainas armija? 41:31 Cilvēki, kuri nečīkst ikdienā, ir darītāji arī X stundā. 41:50 Cilvēki nebaudās būt tuvi. Tas ļoti uzlādē. 42:40 Savstarpējā attieksme fenomenāla. 43:15 Vai mediji Latvijā neaizraujas ar Ukrainas un ukraiņu heroizāciju? 45:25 Līdz šim pārsvarā palīdzējuši austrumu frontei, tagad ir doma pievērsties arī dienvidiem.  45:50 Ja agrāk prasīja džipus, tad tagad ņem arī vieglās. Sharan ir lieliski noderīgi. Ja agrāk neņēma benzīna mašīnas, tad tagad ņem arī tās.  46:44 Ja cilvēkiem Latvijā ir iespēja, tad piedāvājiet lietotas mašīnas, pat ar defektiem. 47:22 Kā ASV piešķirtie miljardi ietekmē parasto cilvēku sniegtā atbalsta apmērus? 50:28 Kāda ir voluntieru loma? Ko viņi izdara tādu, ko valstis nevar izdarīt? 50:58 Pārsteidz ka aizmugurē dienestiem ir jaunas mašīnas, bet frontē tādas praktiski nevar redzēt.  51:28 Vienības frontē pārsvarā balstās uz mašīnām, ko sagādā voluntieri. Tas ir izšķiroši svarīgi un rada jautājumus. 53:11 UA un LV niša kopējā palīdzības ainā ir automašīnu sagāde dažādām Ukrainas armijas vienībām. 55:17 Polijas-Ukrainas robežas šķērsošana šobrīd grūtības nesagādā.  58:58 Kas Normundam liek pozitīvi skatīties nākotnē. 1:00:54 Vai latviešiem jābrauc uz Ukrainu? 1:02:38 Cilvēkiem ir jāsaprot, ka tas ir pa īstam. Ja ir iespēja, jāatbalsta.  1:06:04 Sarunas beigas. 1:06:15 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto 1:08:20 “Tavi Draugi” noliktava tukša. Ja iespējams, palīdziet viņiem.  1:09:28 Nākamajā nedēļā intervija ar ukraiņu partizānu.  1:10:05 Rakstiet mums [email protected]  Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Lai lemtu par pievienotās vērtības nodokļa palielināšanu, jāskatās uz situāciju kopumā, tā, komentējot finanšu ministra teikto par iespējamo pievienotās vērtības nodokļa celšanu, intervijā „Latvijas Radio” pauž Latvijas bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Viņš arī sacīja, ka Eiropas Centrālās bankas lēmums samazināt procentlikmes par 0,25 procentpunktiem jau pavisam drīz atspoguļosies kredītņēmēju maksājumos. Premjere paudusi, ka Latvijas budžeta situācija nav ļoti pozitīva un dažādu ārēju apstākļu dēļ budžeta situācija ir saspringta arī citās Eiropas valstīs. Kādu jūs kā centrālās bankas vadītājs redzat šo situāciju? Mārtiņš Kazāks: Domāju , ka šī gada sākums budžeta ziņā ir visgrūtākais tāpēc, ka inflācijas vairs nav un stipras izaugsmes vēl nav. Iepriekšējos gados inflācijas un cenu kāpuma dēļ ienākumi budžetā kāpa diezgan strauji. Šobrīd Latvijā inflācija ir tuvu nullei, līdz ar to inflācijas pavējš budžetam ir beidzies, savukārt izaugsmes pavējš… Lai gan mums izaugsme ekonomikā ir sākusies. Jaunais biznesa cikls ir sācies. Pirmajā ceturksnī izaugsme bija diezgan spēcīga – 0,9 % pret pagājušā gada pēdējo ceturksni, bet ne iedzīvotāji to īsti vēl jūt, ne arī tas ir pietiekoši strauji, lai būtiski palielinātu budžeta ieņēmumus. Līdz ar to šī gada pirmā puse budžeta ienākumu ziņā ir diezgan vārga. Otra lieta, kas pasliktina budžetu, ir ģeopolitiskā situācija, līdz ar to nepieciešamība vairāk tērēt aizsardzībai. Es gribu uzsvērt, ka aizsardzība nav tērēšana. Aizsardzība un drošība ir investīcija. Tā ir investīcija drošībā, lai mēs eksistētu kā valsts, kā daļa no Eiropas Savienības. Ja cilvēki jūtas nedroši, viņi mazāk tērē, mazāk investē un tas nozīmē, ka ekonomiskā izaugsme ir lēnāka. Drošības investīcijas ir ļoti svarīgas gan tam, kā iedzīvotāji jūtas, gan mums kā valstij, lai mēs eksistētu. Drošības joma un investīcijas drošībā ir jaunas industrijas sākums, kas arī ekonomikai dod lielāku izaugsmi. Šajā brīdī mums ienākumi ir mazāki un tēriņi lielāki. Situācija budžetā nav vienkārša, tā ir diezgan sarežģīta. Bet vislabākais veids, kā no tās iziet, ir caur spēcīgāku izaugsmi. Tie galvenie darbi saistītos ar straujākas izaugsmes nodrošināšanu – paņemt nost visas klapes, kas bremzējušas izaugsmi. Paņemam nost birokrātiju, nevajadzīgu administratīvu slogu, ļaujam iedzīvotājiem un uzņēmējiem audzēt ekonomiku un tas budžetā atgriezīsies kā lielāki nodokļu ieņēmumi. Ja ar to nepietiek tad skatāmies, kas notiek ar nodokļu politiku.

Jautājums par to, kā virzīties ar pensiju indeksāciju šajā un nākamajā gadā, vēl risināms nākamā gada budžeta veidošanas sarunās. Tās nesāksies ātrāk par augusta otro pusi, secināms no apspriedēm šodien, 12. jūnijā, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē. Labklājības ministrijas plāns paredz nākamgad indeksēt visas pensijas, savukārt mēģinājums par to runāt jau šogad atduras pret Finanšu ministrijas iebildumiem. Atbilstoši spēkā esošajai kārtībai Latvijā pensijas indeksē vai tās vērtību izlīdzina ik gadu 1. oktobrī. Pašlaik tas notiek 50% apjomā no pērnā gada iemaksu vidējās apdrošināšanas algas. Šogad ieplānots pensiju indeksēšanas slieksni celt, stāsta Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks, norādot uz apspriestu versiju to attiecināt uz plašāku pensiju saņēmēju loku. Lai atteiktos no pensijas indeksēšanas sliekšņa ierobežojuma, šajā gadā visu pensiju indeksācijai papildus būs nepieciešami 7,2 miljoni eiro, bet 2025. gadā – jau 35,9 miljoni eiro. Nozares diskusijās izkristalizējies vēl viens valsts budžetam saudzīgāks variants – atstāt pensijas indeksācijas robežu, bet indeksēt visas pensijas 100% apjomā, kas apmēram 25% pensionāru ikgadēju pensijas pieaugumu. Labklājības ministrija lēsusi, ka tad izmaksas būtu ap 5,2 miljoniem šogad un 22 miljoni – nākamgad. Ja virzītu kādu no šiem variantiem, Saeimai par to paātrinātā kārtībā būtu jāgroza likums līdz augusta vidum, pauda Ingus Alliks. Taču šie ir tikai versiju piedāvājumi un apspriedes, viņš piebilda. Sarunu par šo tematiku pašlaik gan neatbalsta Finanšu ministrija. Ir vienošanās, ka par pensiju indeksācijas iespējām nākamajā gadā apspriedes sākamas budžeta veidošanas procesā – ne ātrāk kā augusta otrajā pusē, ņemot vērā tobrīd aktuālos skaitļus par valsts budžeta pildīšanos un iespējā, uzsvēra Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karīna Ploka. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nekādus lēmumus saistībā ar pensiju indeksācijas jautājumu nevirzīja. Saeimas opozīcijas deputāte Ramona Petraviča no „Latvija pirmajā vietā” frakcijas tomēr aicināja turpināt diskusijas par iespējām pensionāru situāciju uzlabot jau šogad. Savukārt uz deputātu atbildību virzīt saskaņotus un saprotamus lēmumus mudināja deputāte Ingrīda Circene no „Jaunās Vienotības”. Latvijas Pensionāru federācija iepriekš paudusi atbalstu Labklājības ministrijas iecerei indeksēt visu pensijas apjomu nevis pusi no tā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija vienojās apspriedi par šo jautājumu sasaukt jūlija beigās.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Jaunais Kriptoaktīvu pakalpojumu likums, ko Saeima galīgajā lasījumā varētu skatīt rītdien, 13. jūnijā, noteiks galveno kriptovalūtas tirgus uzraugu un arī regulēs līdz šim neregulēto tirgu. Tirgus dalībniekiem arī būs nepieciešama tā saucamā baltā grāmata, lai varētu nodrošināt tirgus pārskatāmību. Kas ir kriptovalūta? Tā ir tā saucamā virtuālā valūta, ko var digitāli nosūtīt, glabāt vai tirgot un tas var funkcionēt kā apmaiņas līdzeklis. Tā nav atzīta par likumīgu maksāšanas līdzekli, un nav arī nav uzskatāma par banknoti un monētu, bezskaidru naudu un elektronisko naudu. Populārākās ir "bitcoin" un "ethereum". Līdz šim Eiropas Savienībā nepastāvēja vienots kriptovalūtas tiesiskais regulējums. Tagad ir pieņemta jauna Kriptoaktīvu tirgus regula un tuvākajā laikā Latvijā pieņems jauno Kriptoaktīvu pakalpojumu likumu. Ko tas nozīmē, stāsta Finanšu ministrijas Finanšu tirgus politikas departamenta direktore Aija Zitcere. „Tas nozīmē, ka kriptoaktīvu pakalpojumu sniegšana kļūs par daļu no regulētiem finanšu pakalpojumiem un kriptoaktīvu pakalpojumu sniedzējiem, lai šādus pakalpojumus sniegtu, būs jāsaņem licence. Papildus arī daudzi no esošajiem tirgus dalībniekiem varēs sniegt kriptoaktīvu pakalpojumus – portfeļu pārvaldīšanu, pārskaitījumu veikšanu atbilstoši katra tirgus dalībnieka specifikai un šādu pakalpojumu sniegšanai būs nepieciešams informēt uzraugu, ka tirgus dalībnieks vēlas tos sniegt.” Tāpat jaunums būs tas, ka kriptoaktīvu emisijām būs nepieciešama tā saucamā baltā grāmata jeb pamatinformācijas dokuments, ar ko varēs iepazīties visi ieguldītāji, tādā veidā uzlabojot tirgus pārskatāmību. Šorbīd kriptoaktīvu pakalpojumi nav regulēts finanšu pakalpojums un tos uzrauga tikai noziedzīgi iegūtu līdzekļu novēršanas jomā, bet no 1. janvāra to darīs Latvijas Banka.

Veselības ministrija ir nākusi klajā ar detalizētu paziņojumu par gaidāmajām izmaiņām kompensējamo medikamentu modelī. Iedzīvotājam zāles kļūs pieejamākas, jo nav pamatojuma tam, ka kaimiņvalstīs tās pašas zāles izmaksā lētāk nekā Latvijā. Šobrīd Veselības ministrijā viens no aktuālākajiem jautājumiem ir, kā panākt vienlīdzīgu efektīvu un ilgtspējīgu zāļu cenas veidošanās mehānismu, kas nav pārskatīts kopš 2005. gada. Recepšu zāles,kas nav kompensējamas, un kompensējamie medikamenti tagad ir vienā modelī. Patreiz Latvijā ir daudz dārgāki medikamenti nekā mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, taču izskaidrojumu bieži vien nevar atrast. Tas tā vienkārši ir. Jaunajā kompensējamo medikamentu modelī īpaši svarīgi ir aizsargāt trūcīgus un maznodrošinātu cilvēkus, kā arī bērnus invalīdus. Protams, arī mazās lauku aptiekas, jo tās bieži vien pilda arī doktorātu funkciju, jo tuvākais doktorāts atrodas vairāku desmitu kilometru attālumā. Plānots samazināt kompensējamo medikamentu cenas par 15 - 20%. Tas attiecas uz dārgajiem medikamentiem, kas izmaksā vairākus desmitus eiro. Tas nozīmē, ja pašlaik kāds medikaments, piemēram, vēnu trombozes pacientam izmaksā 75.13 eur, tad pēc šī modeļa ieviešanas zāles maksās 33,83 eur plus 0,75 eiro par recepti. Arī šis būs jaunums pēc izmaiņu ieviešanas. Tagad pacientam ir jāmaksā 0,71 eiro par recepti, turpmāk pacients maksās 75 eiro centus, neatkarīgi no tā, cik medikamenti ir iekļauti receptē. Zināms, ka lielai daļai iedzīvotāju nemaz nav iespējams nopirkt visas nepieciešamās zāles, tāpēc cilvēki izvēlas pirkt pa daļām. Arī turpmāk to varēs darīt, recepte būs pieejama arī vēlāk, samaksājot vienu reizi šos 75 centus. Plānots, ka kompensējamo medikamentu modeļa izmaiņas varētu stāties spēkā no 1.novembra. Šobrīd šis projekts ir nodots sabiedriskajai apspriešanai, kā arī tam vēl ir jāgūst apstiprinājums Ministru kabinetā.

Latvijas Jauno ārstu asociācija ir cēlusi trauksmi par krievu valodā nerunājošo jauno mediķu diskrimināciju gan studiju laikā, gan pēc tam, nonākot darba tirgū. Cik plaši izplatīta ir šī problēma un kādi ir risinājumi, gan runājot par komunikāciju mediķu starpā, gan ar pacientu, kurš nevēlas vai nespēj sazināties valsts valodā? Par valsts politiku un iespējamiem risinājumiem Krustpunktā diskutē Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte Mairita Lūse un Latvijas Pacientu organizāciju tīkla pārstāve Baiba Ziemele.  

Latvijas Jauno ārstu asociācija ir cēlusi trauksmi par krievu valodā nerunājošo jauno mediķu diskrimināciju gan studiju laikā, gan pēc tam, nonākot darba tirgū. Cik plaši izplatīta ir šī problēma un kādi ir risinājumi, gan runājot par komunikāciju mediķu starpā, gan ar pacientu, kurš nevēlas vai nespēj sazināties valsts valodā? Par valsts politiku un iespējamiem risinājumiem Krustpunktā diskutē Latvijas jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte Mairita Lūse un Latvijas Pacientu organizāciju tīkla pārstāve Baiba Ziemele.  

Proeiropeiskās centra partijas ir saglabājušas vairākumu Eiropas Parlamentā – tā vakar, 9. jūnijā, vēlu vakarā, komentējot vēlēšanu rezultātus, paziņoja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena. Viņa ir vadošā kandidāte no šajās vēlēšanās uzvarējušās Eiropas Tautas partijas, kuras sastāvā ir arī Jaunā Vienotība. Fon der Leiena pauda pārliecību, ka viņai izdosies izveidot plašu un stabilu vairākumu, kas atbalstīs viņas kandidatūru uz nākamo piecu gadu termiņu. Tomēr vispirms par viņas vārdu būs jāvienojas dalībvalstu līderiem. Līdz vēlam vakaram vēlēšanu rezultātiem Eiropas Parlamenta ēkā sekoja arī mūsu Briseles korespondents Artjoms Konohovs.

Eirokomisāra postenim premjerministre Evika Siliņa (Jaunā Vienotība) visticamāk, virzīs uz trešo termiņu Valdi Dombrovski (JV). Tā Latvijas Radio programmā Labrīt skaidroja politoloģe Iveta Kažoka. Savukārt iekšpolitiski, pēc Kažokas domām, ir sarežģītāk. Viņa norāda, ka būs pašvaldību vēlēšanas nākamajā gadā, tuvojas Saeimas vēlēšanas un spriedze koalīcijā pieaug. Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā visvairāk balsu ieguvusi "Jaunā Vienotība", bet gan "Jaunajai Vienotībai", gan Nacionālajai apvienībai katrai ir pa diviem mandātiem. Kopumā Eiropas Parlamenta jaunajā sastāvā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji. Pa vienam mandātam izcīnīja „Latvijas attīstībai”, Apvienotais saraksts, "Progresīvie", "Saskaņa" un „Latvija pirmajā vietā”, liecina CVK apkopotie provizoriskie vēlēšanu rezultāti. Vēlēšanās piedalījās 33,82% balsstiesīgo vēlētāju. Vēlēšanas notikušas bez nopietniem starpgadījumiem. Vēlēšanu rezultātus oficiāli apstiprinās nedēļas laikā. Daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs EP vēlēšanās labus panākumus guvušas labējo populistu partijas. Tostarp Francijā pārliecinoši uzvarējusi galēji labējā Nacionālā apvienība. Pēc sakāves vēlēšanās Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņoja, ka atlaiž parlamentu un izsludina pirmstermiņa vēlēšanas. Savukārt Ziemeļvalstīs vēlēšanās savas pozīcijas nostiprinājušas kreisās partijas un zaļie, bet labējo partiju popularitāte mazinājusies. Saskaņā ar sākotnējām aplēsēm vēlētāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās kopumā sasniegusi aptuveni 51%, paziņoja EP.

Latvijā noslēgusies balsošana Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Sākusies balsu skaitīšana. Centrālā vēlēšanu komisija informēja, ka tās noritējušas bez starpgadījumiem. Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus Latvijā oficiāli paziņos pēc visu vēlēšanu iecirkņu slēgšanas visās ES dalībvalstīs – pusnaktī, naktī uz pirmdienu, 10. jūniju. Kāda bijusi vēlētāju aktivitāte un cik uzrunājošas bijušas partiju kampaņas, analizē Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore, Latvijas Universitātes doktorante Ieva Strode. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentiem Latvijas novados Ingu Ozolu Kurzemē, Renāti Lazdiņu Latgalē un Guntu Matisoni Vidzemē un laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonnu Plaudi. Brīvajā mikrofonā uzklausām klausītāju domas.

Latvija strikti iebilst Eiropas Komisijas vēlmei atkal ierobežot tradicionālo kūpinājumu ražošanu. Daļai dalībvalstu, tostarp Latvijai, patlaban šo produktu regulējumā ir noteikti izņēmumi. Taču Eiropas Komisijā atkal parādījušas diskusijas par iespēju samazināt maksimāli pieļaujamās policiklisko aromātisko ogļūdeņražu normas kūpinātajai produkcijai, kuru ražotāji realizē dalībvalstīs. Zemkopības ministrija un nozares pārstāvji norāda, ka tas būtiski kaitētu Latvijas ražotājiem un nostādīs tos nevienlīdzīgos konkurences apstākļos ar citu dalībvalstu ražotājiem.

Šīs nedēļas centrālais notikums, neapšaubāmi, ir Eiropas Parlamenta velēšanas. Kopā ar žurnālistiem Krustpunktā pārrunājam, kāda šī vēlēšanu kampaņa ir bijusi, kādus akcentus partijas ir likušas un ko varam sagaidīt pēc vēlēšanām. Analizē portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns, TV24 žurnāliste Anita Daukšte un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.  

Bankas "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš nedomā, ka "Rail Baltica" projekta finansējuma problēmu atrisināšanai vajadzētu skatīties privātā investora virzienā. Viņš skaidroja, ka šis projekts ir citāda veida. Strautiņš arī analizē pēdējo dienu aktualitātes ekonomikā. Vakar, 6. jūnijā, Eiropas Centrālā banka paziņoja, ka pirmo reizi pēc vairāku gadu kāpināšanas un tad turēšanas uz vietas, beidzot par 0,25 procentpunktiem samazinās vairākas procentlikmes. Tāpat jau iepriekš Ekonomikas ministrija izvirzījusi mērķi līdz 2035.gadam panākt, lai Latvijas iekšzemes kopprodukts sasniegtu 83 miljardus eiro, kas nozīmētu, ka ekonomikas apmēriem desmit gados ir jādubultojas salīdzinājumā ar esošo situāciju. Savukārt finanšu ministrs Arvils Ašeradens no "Jaunās Vienotības" vakar paziņojis par iespējamu PVN kāpināšanu, ja tas būs nepieciešams. Kā vērtējami šie bankas lēmumi un politiķu paziņojumi?

Raidījumā Kas būs ar Krieviju? saruna ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu. Kā allaž secīgi aplūkojam trīs iespējamos Krievijas attīstības scenārijus. Vispirms par esošās situācijas saglabāšanos ilgākā perspektīvā, respektīvi, Putina režīms Krievijā, tie vēl vismaz gadi, iespējams, arī desmitgades. Pirmkārt, runa ir par karu Ukrainā, par to, ka Krievijai izdotos šo konfliktu padarīt par ilglaicīgu nokausēšanas karu, kurā tā būtu tāda resursu sacensība un tai skaitā sabiedrības izturības, pārliecību un nervu karš. Kā šķiet šajā brīdī, cik lielas ir Krievijas iespējas padarīt šo karu par ilgu un, protams, Ukrainai līdz ar to ļoti mokošu, kas tad rada Krievijai vēl papildu iespējas tuvināt vismaz to rezultātu, kas tai neizskatās pēc sakāves? Sigita Struberga: Pēdējo dienu rezultāti liecina, ka ir pavisam neliela cerība uz Rietumu pieejas maiņu. Tas varētu mainīt to gaitu, bet es domāju, ka tā cerība tiešām ir neliela, jo pēc katra solījuma, ka varētu atļaut Ukrainai šaut Krievijas teritorijā, uzreiz seko rinda ar bet, kas nozīmē, ka Krievijas iespējas saglabāt to par tādu ilgstošu karu ir pietiekami lielas. Mēs redzam, ka ekonomiskā spēja ir pietiekama, lai to turpinātu. Un, ko es gribētu pasvītrot, ir sabiedrības atbalsts. Manuprāt, pietiekami interesanti ir tie pētījumi, ko mēģina veikt Krievijas pētnieki - sociologi un politologi, kas ir izbraukuši ārpus Krievijas. Gan ar interneta palīdzību, gan ar tiem dažiem cilvēkiem, kas ir palikuši pašā Krievijā, viņi mēģina mērīt alternatīvus mērījumus tam, ko mēra Levada centrs vai kādi citi pētniecības centri, kas ir saistīti ar Kremli. Šie pētnieki, kas ārpus Krievijas atrodas, arī viņi ir visai pesimistiski tieši šajā jautājumā, jo tas, par ko viņi runā, ir, ka Krievijas sabiedrība principā ir gatava turpināt atbalstīt karu. Piemēram, uz jautājumu par to, vai cilvēki atbalstītu Putinu, ja viņš izlemtu rīt izvest Krievijas karaspēku, tikai puse šajos alternatīvajos pētījumos runā par to, ka - jā, ka būtu gatavi atbalstīt. Trešdaļa saka, ka nē, neatbalstītu to, ka Putins izvestu karaspēku no Ukrainas teritorijas. Un vēl 20% runā par to, ka "viss nav tik viennozīmīgi, mēs nezinām, politiku mēs nesaprotam". Bet kas parāda to skumjo situāciju, ka Krievijas sabiedrība uzskata, ka principā karš ir atbalstāms. Citi rādītāji rāda, ka Krievijas sabiedrība ir sagatavojusies ilgstošam karam. Tur arī aptuveni puse Krievijas sabiedrības šajos pat alternatīvajos pētījumos runā par to, ka karš ilgs gadu vai stipri ilgāk. Un par to jau runā arī elite un arī Kremļa rupori - mediji, kas sagatavo cilvēkus šādai situācijai. Līdz ar to pašas valsts un sabiedrības gatavība šādam karam ir.  Plus, vēl es gribētu teikt, ka, manuprāt, gana interesants savukārt ir Rietumu pētnieku viedoklis par to, ka Putins ir ieinteresēts šādā ilgstošā karā un ne konflikta iesaldēšanā, ne arī tādā skaidrā uzvarā. Aspekti atkārtojas no sarunas uz sarunu, un tie arī apliecina sevi arī realitātē - mēs neredzam Krievijā, krievu sabiedrībā nevienu spēku, kurš būtu gatavs konkurēt, kurš, būdams demokrātisks, varētu konkurēt ar pašreiz pie varas esošajiem. Tur var būt vienīgi kaut kāda varas pārdalīšana droši vien. Arī ikviens, kurš sevi pozicionē varbūt kā alternatīvu Putinam, katrā ziņā ir ļoti apšaubāmi demokrāts. Sigita Struberga: Vēl vairāk, es gribētu teikt, ka arī tie, kas atrodas Rietumos, tie opozīcijas pārstāvji, ne obligāti piedāvā tiešām demokrātisko alternatīvu Krievijai. Ne tikai tie, kas paliek Krievijā.  Otrais, es gribētu atkal atgriezties pie Krievijas sabiedrības fenomena. Jo faktiski tas, ko atkal rāda šie Krievijas pētnieku, kas atrodas ārpus Krievijas, mēģinājumi pētīt Krievijas sabiedrību, tie liecina par tādām vairākām tendencēm: atbalsts cilvēktiesību aizstāvībai rūk; atbalsts stingrākām represijām pieaug arī starp tiem, kas kritizē Putinu.  Uzskatāms piemērs: vienā no šādām aptaujām tika jautāts, vai jūs atbalstāt vēršanos pret protestējošiem? Un pēdējos, ja nemaldos, trīs gados šis atbalsts ir kāpis no 25 uz 50%. Tas kaut ko liecina. Vēl viens interesants pētījums, ko es lasīju, tas bija vairāk eksperimentāls pētījums, pret ko vispār zinātnes kopiena attiecas visai kritiski, jo, ja tu internetā ar mākslīgā intelekta starpniecību mēģini eksperimentēt, jautājot cilvēku viedokļus, faktiski tu mākslīgajam intelektam jau iedot algoritmu, kā strādā tālāk. Kas tāpēc tiek kritizēts. Bet interesanti, ka šīs situācijas, kas tika modelētas, bija ap Allu Pugačovu un Prigožinu. Un kas ir interesanti, ka faktiski viens no tiem pētījuma secinājumiem bija tāds, ka tie krievi, kas atrodas ārpus Krievijas, zaudē tai skaitā antiputinisko Krievijas iedzīvotāju pilnīgu uzticēšanos un atbalstu. Kas ir slikts signāls Krievijas opozīcijai, kas atrodas ārpus Krievijas. Un šobrīd Krievijā savukārt opozīcija funkcionēt nevar. Te mēs atkal redzam šo režīma darbības rezultātu. Citējot to pašu Vitāliju Portņikovu, viņš atgādināja vispārzināmo patiesību, ka emigrācija - tā nav opozīcija. Mums ir Krievijas emigrācija, tāpat kā bija baltā emigrācija padomju gados, kas izveidojās pēc Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara un absolūti nekādā veidā nevarēja ietekmēt vai nu minimāli varēja ietekmēt kaut kādus procesus toreizējās Padomju Krievijas, respektīvi, Padomju Savienības iekšienē. Tāpat ir ar pašreizējo, teiksim, liberālo vai antiputinisko emigrāciju, jo ir arī proputiniskā emigrācija vai krievu diaspora, kuras izpausmes mēs arī ļoti labi redzam. Atliek tikai jautājums: kā mēs dzīvosim līdzās šai potenciāli nedemokrātiskajai, potenciāli agresīvajai, iespējams, diezgan neprognozējamajai valstij, un ievērojot to, ka šīs valsts tādas metastāzes ir klātesošas daudz kur Eiropā, Latvijā visnotaļ vēsturisku apstākļu dēļ. Sigita Struberga: Vēl viens miljonus vērts jautājums. Viens, protams, ir ārējās drošības stiprināšana, par ko dažādos formātos ir runāts ļoti daudz. Otrs, ir šī iekšējā drošība, par šīm metastāzēm, par ko jūs runājat. Un šis ir bijis tāds sāpīgs man personīgi jautājums no tā viedokļa, ka atkal jau nav vienkāršu atbilžu. Tas, ko mēs novērojam šobrīd, dzīvojot šai situācijā, ir radikalizācija no abām pusēm, kas absolūti lej ūdeni Krievijas dzirnavās. Un šī radikalizācija, es šobrīd neredzu nopietnus centienus to mazināt, drīzāk man rodas iespaids, ka tiek pieņemts visai bieži ierastais uzvedības modelis - paslaucīt zem paklāja, izlikties, ka nekas tāds nenotiek.  Vai pat izmantot, kā mēs to ļoti labi redzam pašreizējā priekšvēlēšanu procesā no abām pusēm. Sigita Struberga: Savukārt tā sabiedrības daļa, ko mēs varētu attiecināt uz inteliģenci, radošo inteliģenci kopumā, intelektuāļiem, bieži vien bailēs no nosodījuma noklusē par nepieņemamo radikalizēto diskursu, kas parādās. Jo nu kā tad tu tā kritizēsi? Ir daļa, kas labi jūtas, bet, no otras puses, ir daļa, kas nejūtas labi un tai pašā laikā baidās atklāti kritizēt šo situāciju, un patiesībā šis kopumā normalizē šāda diskursa eksistenci sabiedrībā, kas atkal, protams, ir par labu Krievijai, bet, no otras puses, rada visai bīstamas situācijas šeit mums ar mūsu demokrātiju un mūsu vērtību aizstāvēšanu.

Cik vienota Eiropa savā attieksmē būs pret Ukrainu un Krieviju. Un kā ir ar Ķīnu. Un kāda būs attieksme pret Amerikas Savienotajām valstīm pēc ASV prezidenta vēlēšanām. Ar kādiem ārpolitikas izaicinājumiem nāksies saskarties Eiropas Parlamenta jaunajam sasaukumam? Krustpunktā analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists, politologs Artūrs Bikovs un Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes locekle, profesore Žanete Ozoliņa. Kas būs Eiropas Savienības ārējās politikas fokusā nākamajos gados? Kādi izaicinājumi mūs gaida, runājot par spriedzi pasaulē. Protams, nav šaubu, ka Latvijā uzmanība pirmkārt ir vērsta Ukrainas un Krievijas virzienā. Vai arī Baltkrievija jāpiemin. Bet tas ir saprotams, jo tas, kas tur notiek, mūs skar vissāpīgāk. Bet droši varam prognozēt arī citus izaicinājumus. Pirmkārt, attiecības ar Ķīnu, jo šis valstspolitika daudzos rada arvien lielākas bažas. Tad prezidenta vēlēšanas Savienotajās Valstīs, perspektīva par Trampa atgriešanos Baltajā namā daudzus satrauc. Tālāk jau arī jautājumi par Eiropas Savienības paplašināšanos, notiekošo Kaukāzā mums ir arī daudz nezināmā.

“Visvairāk žēl, ka laiku, ko mums pērk ukraiņi, neizmantojam līdz galam lietderīgi, kaut kā cerot, ka Krievija mainīsies, kas arī ir absolūta ilūzija,” saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viesis - Kārlis Krastiņš. Viņš ir finansists, zemessargs un labdarības fonda “Support Azov Latvia” kodola dalībnieks, kurš kopā ar domubiedriem gādā palīdzību Ukrainas bruņoto spēku vienībām. Par gūto pieredzi, redzēto un atziņām Kārli iztaujā Dīvs Reiznieks. Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Cik ļoti Ukrainai atbrīvotas rokas? Vai atbalsts Ukrainai pieaug? Ko sagaidīt no vairākiem starptautiskiem forumiem, kas būs veltīti dažādiem Ukrainas aizsardzības un atjaunošanas jautājumiem? Cīņa pret hibrīddraudiem.   Epizodes gaita:  00:31 Ievads 01:49 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 03:20 Vairākas valstis beidzot ļāvušas Ukrainai savus ieročus izmantot triecieniem Krevijas teritorijā. Cik tas ir nozīmīgi? 07:50 Tuvākajā laikā gaidāmas vairākas starptautiskas sanāksmes, kurās galvenā loma atvēlēta Ukrainai. Vai no tā būs arī kāds praktisks labums? 12:35 Un Rietumi arvien nopietnāk apsver to, kā atbildēt uz Krievijas īstenoto hibrīdkaru Eiropā. 20:13 Dīvs un Rihards pārspriež dzirdēto. Putins – ģeniāls stratēģis?  22:17 EXPLAINER: Rihards skaidro ko nozīmē savstarpējās aizsardzības palīdzības līgumi, jeb “ "ilgtermiņa drošības saistības un vienošanās", ko Ukraina divpusēji paraksta ar arvien vairāk valstīm?  26:09 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Kārli Krastiņu no fonda “Support Azov Latvia” 28:13 Kāpēc Kārlis dara to, ko dara? 28:58 Cilvēki visvairāk grib saprast kāpēc karš vispār sācies un kas Ukrainā notiek šobrīd. 30:09 Ukrainas karavīri neuzdod jautājumu: kad karš beigsies – viņiem mērķis ir uzvara, bet cik tas prasīs laiku vai enerģiju – tas ir otršķirīgs jautājums. 30:38 Kārļa pamatdarbs finanšu jomā. Pats nekad nebija dienējis. Pirmā saistība ar militārajām lietām, iestājoties Zemessardzē pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014.gadā. 31:49 Tad nejauši sāka palīdzēt Azov. 2022.gadā pārgāja jau uz sistemātiskas palīdzības nodrošināšanu. 32:32 Par Kārļa pārstāvēto organizāciju “Support Azov Latvia” un veidu kā palīdz Ukrainas armijas vienībām. 35:09 Negodīgi cilvēki ir gan Latvijā, gan Ukrainā. 36:05 Mums patīk kārtība un ukraiņi respektē to. 37:37 Kā izvēlaties tos, kurus atbalstīt. 39:56 “Support Azov Latvia” niša ir palīdzība tieši Ukrainas armijai.  41:54 Ir situācijas, kad par labiem gumijniekiem lielāks prieks, nekā par HIMARS bez munīcijas. 42:13 Nogādājam palīdzību tieši rokās. 45:31 Kāda veida palīdzība līdz šim sagādāta visvairāk?  47:00 Kas ir galvenie atbalstītāji? 48:30 Sabiedrības atbalsta intensitāte ir viļņveidīga. Katram sava pieeja. 51:18 Cilvēkiem patīk personīga pieeja. 51:41 Naids aizmiglo acis. Ukrainā daudziem nav naids, bet skaidra apziņa, ka jānogalina tos, kuri atnākuši pie viņiem ar ieročiem rokās. 54:16 Labāk gatavoties ļaunākajam, lai tas nepiepildās. 55:37 Sievai radi Ukrainā. 56:55 Kāpēc katram latvietim ideālā gadījumā būtu vērts aizbraukt uz Ukrainu. 57:35 Latvijā klibo sabiedrības informēšana, lai sabiedrības viedoklis nekrīt galējībās. 58:45 Ukrainas pieredze liecina, ka valsts aizstāvēšanā jāiesaistās arī civilajiem. 59:52 Ukrainas armija ir spēcīgākā Eiropā un ja tā nāk mums palīgā, tas būtu ļoti nozīmīgi. 1:02:01 Riktīgais NATO ir Somija, Baltijas valsts, Polija un Ukraina. 1:03:25 Kā notikumi Ukrainā stiprinājuši aizsardzības industriju Latvijā? 1:05:18 Ukraiņi pērk mums laiku, lai mēs sagatavotos karam ar Krieviju. 1:06:30 Ukraiņu nopirkto laiku Latvija varētu izmantot efektīvāk, it īpaši civilās aizsardzības jomā. 1:08:20 Katram Latvijā būtu jāzina sava loma, gadījumā, ja nāktos aizstāvēties. 1:09:30 Dzīvot Krievijas tiešā pierobežā nozīmē pastāvīgu gatavību būt karā ar Krieviju. Un, jo tu būsi labāk gatavs karam ar Krieviju, jo tu dzīvosi mierā ilgāk.   1:10:06 Sarunas beigas. 1:10:19 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto 1:11:48 Nākamajā nedēļā turpināsim sarunas par latviešu palīdzību Ukrainai.  1:12:12  Rakstiet mums [email protected]   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Lai arī Latvijā pieaug cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība, tomēr joprojām ir vairāki izaicinājumi – nav izmantots viss nodarbinātības potenciāls, ir ierobežota vides pieejamība. Cilvēkiem ar invaliditāti nepieciešamas arī darba tirgum atbilstošākas prasmes un kvalifikācija – par to šodien sprieda atbildīgā Saeimas komisija.

Gaidot Eiropas parlamenta vēlēšanas, kopā ar ekspertiem spriežam par aktuālajiem jautājumiem, kas būs jārisina nākamajam sasaukumam. Drošība un migrācijas politika būs diskusijas temats raidījumā Krustpunktā. Analizē Valsts Robežsardzes priekšnieka vietnieks ģenerālis Ivars Ruskulis, Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas centra direktore Inta Mieriņa, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vecākā juriste Baiba Kiršteina un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Nelegālā migrācija ir un paliek viens no lielākajiem izaicinājumiem Eiropas Savienībai. Kad mēs pirms pieciem gadiem vēlējām Eiropas Parlamenta līdzšinējo sastāvu, tad migrācija arī bija viens no centrālajiem diskusiju tematiem. Dienvideiropa pirms tam bija piedzīvojusi masīvu migrantu pieplūdumu. Tādēļ radusies krīze arī provocēja lielus izaicinājumus, pat šķelšanos starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Problēma jau šo gadu laikā nekur nav pazudusi, drīzāk ir kļuvusi sarežģītāka, jo tas ir kļuvis arī par tādu kā ieroci Krievijas un Baltkrievijas politikā. Baltijas valstis un Polija izvēlējusies krietni striktāku ceļu, sargājot robežu, un tas arī mums ir palīdzējis izvairīties no lielākām problēmām. Kas notiks tālāk? Kāda varētu būt Eiropas politika nākamajos gados pēc šīm Eiropas Parlamenta vēlēšanām?

Viens no Eiropas Savienības (ES) spēcīgākajiem instrumentiem pilsoņu atbalsta nodrošināšanai ir tās spēja garantēt viņu materiālo labklājību. Eiropai ir jāapvienojas, lai risinātu šodienas un rītdienas ekonomikas izaicinājumus. Eiropas Savienības spēja nodrošināt savu pilsoņu materiālo labklājību, protams, ir vissvarīgākā — tā ir tās pastāvēšanas pamatā. Pēc daudzajām krīzēm, ar kurām bloks saskārās pēdējā sasaukuma laikā, jo īpaši pēc Covid-19 pandēmijas un enerģētikas krīzes, bloka ekonomiskā veselība ir cietusi. Lai gan ir dažas atveseļošanās pazīmes, proti, iekšzemes kopprodukta pieaugums atgriezies līdz vienam procentam šī gada sākumā un bezdarba līmenis Eiropā sasniedzis rekordzemu līmeni – 6% šī gada martā, Eiropas Savienības ekonomika saskaras ar pretvēju, ko rada pastāvīgs inflācijas spiediens. Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” vērtējam, ko Eiropa var darīt, lai stiprinātu tās ekonomiku? Inflācija kopš 2022.gada sprādziena ir atgriezusies dabiskākā līmenī, tomēr tā turpina radīt spiedienu uz eiropiešu naudas makiem. Tas patiešām ietekmē nacionālo noskaņojumu Portugālē, ko apliecina kolēģu no „Radio Renascença” uzrunātie cilvēki Porto ielās, tostarp veikalniece Anna. Savukārt ekonomiste no Varšavas Universitātes – Malgožata Starčevska Kržižtožeka norāda, ka Eiropas Savienībai un valstu valdībām ir ierobežota ietekme uz pārtikas cenām citu faktoru, piemēram, nelabvēlīgu laikapstākļu un klimata, dēļ. Eiropas Savienība atrada dažus novatoriskus veidus, kā mazināt šo krīžu ietekmi. Taču mums ir jāievieš ilgtermiņa risinājumi, kas ietver visas Eiropas Savienības ekonomikas stratēģiju. Un Zagrebas ielās sastaptajiem cilvēkiem ir dažas idejas. Tiekšanās pēc lielākas izejvielu pašpietiekamības padarītu Eiropas Savienību mazāk neaizsargātu ne tikai pret piegādes traucējumiem, kā to pierāda nesenās krīzes, bet arī pret cenu svārstībām pasaules tirgos. Tas nodrošinātu arī lielāku ekonomisko drošību, ko mēs varētu saukt par “stratēģisko autonomiju” attiecībā uz kritiskajām izejvielām, kas ir būtiskas tehnoloģiju nozarēm, atjaunojamiem enerģijas avotiem un tā tālāk. Taču, lai šīs idejas īstenotu praksē, ir nepieciešams jauns domāšanas veids par Eiropas Savienības ekonomiku. Vienotā tirgus pamatā ir brīvas tirdzniecības un godīgas konkurences princips, un noteikumi ierobežo to, cik lielā mērā dalībvalstis var subsidēt savas nozares. Mūsdienu globalizētajā ekonomikā Eiropas Savienība nav pietiekami labi sagatavota, lai konkurētu globālajā tirdzniecībā. Ķīnas pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) nebūt nenozīmēja tās subsīdiju politikas un valsts vadītās tirgus ekonomikas beigas. Tas mudina citas ekonomikas lielvaras pieņemt protekcionistisku politiku vai sekot savam subsīdiju sistēmas piemēram. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, lai atbalstītu savu nozari, nesen izmantoja 2022.gada Inflācijas samazināšanas likumu. Šo soli vērtē Čehijas ekonomikas konsultants Miroslavs Zamečniks. Eiropas Savienība ir ieviesusi vairākus pasākumus, cenšoties reaģēt uz Inflācijas samazināšanas likumu. Tā ir paātrinājusi savus zaļo investīciju plānus, lai izvairītos no zaudējuma sacensībā par zaļajām tehnoloģijām. Brisele ir arī izstrādājusi jaunu rūpniecības stratēģiju, kuras mērķis ir veicināt Savienības klimata un digitālās pārejas, vienlaikus nodrošinot tās ekonomikai lielāku noturību un stratēģisko autonomiju un ļaujot tās nozarēm konkurēt globāli. Tā ir arī pārskatījusi savus valsts atbalsta noteikumus, lai sniegtu dalībvalstīm lielāku elastību, lai atbalstītu zaļās un citas galvenās nozares un veicinātu inovāciju un konkurētspēju blokā. Visbeidzot, tā ir strādājusi, lai labāk aizsargātu sevi pret subsidētu ārvalstu konkurenci. Itālijā pilsētā Florencē esošās „Scuola Normale Superiore” ekonomikas politikas profesors un Itālijas Ekonomikas biedrības prezidents Mario Pjanta norāda, ka Eiropas Savienībai vajadzētu būt vērienīgākai savas ekonomikas reformēšanā. Bet vai Eiropas Savienības dalībvalstīm pietiks drosmes kopīgi iesaistīties jaunās un radošās ekonomikas reformās? Dalībvalstu ekonomiku nevienlīdzīgais raksturs un atšķirīgās spējas īstenot tik apjomīgu atbalsta sistēmu ir galvenais šķērslis. Bagātākas valstis, piemēram, Vācija vai Francija, var atļauties ievērojamas subsīdijas. Bet citi nevar. Tas var kropļot vienoto tirgu un izraisīt subsīdiju sacensību pašā Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībai būs jāatrod cits drošs finansēšanas mehānisms, kas būtu pielīdzināms ASV. Dalībvalstīm arī būtu jāpanāk vienprātība par šāda mēroga rūpniecības stratēģiju. Šīs debates vienmēr noved pie runām par Eiropas Savienības pašas finanšu resursu palielināšanu, lai tā varētu dot ieguldījumu Eiropas ekonomikā un pārvarēt krīzes. Šāda rīcība, kas samazinātu Eiropas Savienības atkarību no valstu iemaksām, ir radījusi ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai laika posmā no 2021. līdz 2027.gadam. Žolts Gāls, Bratislavas universitātes pētnieks, dalās pārdomās par šo priekšlikumu. Līdz šim ir pievienots tikai viens jauna ieņēmumu avots, kas balstīts uz nepārstrādātiem plastmasas atkritumiem. Citi risinājumi ir balstīti uz robežu pielāgošanas mehānismu oglekļa emisijām, digitālo nodokli un pārskatītu emisiju tirdzniecības shēmu. Ir arī priekšlikumi par finanšu darījumu nodokli un ar uzņēmumu sektoru saistītu finansiālu ieguldījumu. Tomēr šie priekšlikumi par jaunām ieņēmumu plūsmām netiks iesniegti apspriešanai Padomē līdz 2025.gada vidum. Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotājiem jautājums par to, vai Eiropas Savienība pilda savus solījumus ekonomikā, ir ļoti rezonējošs, ņemot vērā viņu cerības uz labklājību, pievienojoties Eiropas Savienībai pirms 20 gadiem. Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka norāda, ka vairākas secīgas krīzes ir lauzušas tendenci, kurā nabadzīgākās valstis sāk samazināt atstarpi no bagātākajām. Taču, viņa piebilst, ka Eiropas Savienības struktūrfondi un kohēzijas politika ir izrādījušies efektīvs drošības tīkls vairākām šīm valstīm, tostarp Latvijai. Papildus struktūrfondiem un kohēzijas politikai, kuru mērķis ir atbalstīt ekonomikas attīstību un samazināt atšķirības starp Eiropas Savienības reģioniem, Brisele ir izstrādājusi arī vairākus krīzes instrumentus, piemēram, atveseļošanās un noturības mehānismu, kas ir daļa no „NextGenerationEU” atveseļošanas plāna. Mojmirs Mraks no Ļubļanas Universitātes Ekonomikas fakultātes Žana Monē katedras stāsta, ka Eiropas Savienības instrumentiem ir bijusi galvenā loma Austrumeiropas ekonomikā. Lietuvas Šauļu bankas galvenā ekonomiste Indre Genīte-Pikčiene atzīmē, ka dažas Austrumeiropas valstis strauji tuvojas Eiropas Savienības vidējam ekonomiskajam līmenim. Tagad ir svarīgi izdarīt pareizo politisko izvēli. Savukārt Teodors Stolojans, bijušais Rumānijas premjerministrs,  atsaucas uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu vairākās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs pēdējo 20 gadu laikā. Protams, pilnīga paritāte nekad netiks sasniegta ne starp dalībvalstīm, ne pat starp reģioniem dalībvalstī. Krasimirs Kirilovs, Bulgārijas Vidinas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents, atzīmē, ka mūsu ievēlēto cilvēku politiskās izvēles veicinās pārmaiņas. Ungārijas ekonomikas pētniecības institūta direktors Molnārs Lāzlo piekrīt, ka ekonomiskās izvēles patiešām izskaidro dažas atšķirības tuvošanās tempos, taču viņš atgādina, ka arī laikam ir svarīga loma. Portugāļu ekonomists Žoau Dukē, Lisabonas Ekonomikas un menedžmenta augstskolas profesors, uzskata, ka Eiropas Savienībai ir svarīga ekonomiskā loma arī Dienvideiropā – neskatoties uz to, ka dzīve daudziem iedzīvotājiem joprojām ir izaicinājums –, jo tā sniedz valstu valdībām nepieciešamo ilgtermiņa orientāciju. Daudzi eiropieši joprojām ir pārliecināti, ka Eiropas Savienība sniedz nozīmīgu ieguldījumu savu pilsoņu ekonomiskajā labklājībā. Tomēr 27 dalībvalstis var turpināt ekonomisku uzplaukumu tikai tad, ja tās airēs vienā virzienā. Nākamajiem Eiropas Parlamenta deputātiem, mūsu valstu un reģionālajām valdībām, mūsu nozarēm un uzņēmumiem, kā arī mūsu sabiedrībai kopumā ir jāvienojas spert drosmīgākus, novatoriskākus un kopīgus soļus, lai pielāgotu Eiropas Savienības ekonomiku nākotnei.

Problēmas ar dzelzceļa projekta „Rail Baltica” finansējuma piesaisti Rīgai raisa bažas, ka galvaspilsēta vai nu paliks bez sliežu savienojuma, vai arī Rīgā taps un netiks pabeigtas ievērojamas būves. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja Rīgas mērs Vilnis Ķirsis no „Jaunās Vienotības”. Ja pievada nebūs galvaspilsētai, tad ar Berlīni būs savienota Tallina, nevis Rīga. Un tas būtiski mazinot mūsu konkurētspēju, vērtēja Ķirsis.

Otrdien, 4. jūnijā, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta amatā stājās līdzšinējais Latvijas Handbola federācijas viceprezidents Raimonds Lazdiņš. LOK Ģenerālajā asemblejā notikušā balsojuma pirmajā kārtā par Lazdiņa stāšanos LOK prezidenta amatā tika atdota 61 no 107 balsīm.  Lazdiņam ir neviennozīmīga reputācija. Viņa vārds savulaik figurēja tā dēvētajā Rīgas lidostas telefonsarunu noklausīšanās lietā. Valsts drošības dienests 2013.gadā sāka kriminālprocesu. Lazdiņš darbojas politiskās partijas "Platforma 21" vadībā, bet pēc ievēlēšanas LOK prezidenta amatā ir solījis pamest Latvijas Handbola federācijas viceprezidenta amatu un neturpināt darbu politiskajā partijā. 

Raidījumā Brīvībās bulvāris saruna ar politikas zinātnes profesoru Dauni Aueru par Eiropas Parlamentu un jauno Eiropu, par Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debatēm un to, vai Latvija līdz 2040. gadam kļūs par Ziemeļvalsti, kā arī par mūsu attīstības vīziju un iespējām. "Mēs saprotam, ka ir lielāks risks tagad, ka varētu būt karš arī mūsu reģionā un mēs varam gatavoties tam, bet tai pašā laikā mēs varam turpināt arī domāt par sabiedrības vajadzībām. Šeit mums būtu jādomā par nodokļu politiku - kāda tipa nodokļu politiku mēs gribam nākotnē, jo, ja aug izdevumi, piemēram, veselības aprūpes nozarē, ja aug arī izdevumi aizsardzībā, tad mums ir divas iespējas: viena iespēja, ko, šķiet, neviens negrib redzēt Latvijā, ir celt nodokļus, bet tā ir viena iespēja. Otra iespēja ir veikt kaut kādu funkciju auditu un atteikties no kaut kādiem valsts pienākumiem, kas eksistē šobrīd, un nauda, kas šobrīd tiek tērēta un šīm lietām, virzīt aizsardzībai vai arī, piemēram, veselības aprūpei," analizē Daunis Auers. 8. jūnijā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kas šoreiz iezīmē izvēles starp Kremļa politiku tieši vai slēpti atbalstošām partijām un pārējām. Saeimas vēlme politiskās debates un kritisku pētniecisko žurnālistiku savietot vienuviet un aizstāt ar aģitāciju, kas ievieš tiešu mediju neatkarības un brīvības apdraudējumu. Eiropas Savienība pirms 20 gadiem un patiesībā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija tā vīzija, kas noteica arī mūsu politisko uzvedību un vērtības. Šoreiz raidījumā saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētāju Dauni Aueru. Visu laiku runājām, ka pirms 20 gadiem Eiropas Savienība bija vīzija, kura definēja mūsu politiku, uzvedību, politisko partiju vektoru noteica. Šobrīd, pēc 20 gadiem, sakām, ka mums ir pazudis tas vektors, ka mūsu politika, ekonomika stagnē, jo trūkst šī te noteicošā vektora tikai tāpēc vien, ka nav kur iestāties. Daunis Auers: Protams, ir vēl kāds klubiņš, kur varētu iestāties, bet varbūt par to mēs runātu vēlāk, proti, Ziemeļvalstu klubā, Ziemeļvalstu padomē (Nordic Council). Tas arī būtu zināms mērķis, tas iedotu kādu zināmu rāmi arī politikas attīstībai. Bet tas laikam ir cits jautājums. Jā, iestāšanās Eiropas Savienībā arī īsti nedod mērķi, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, tu vienkārši pakļaujies Eiropas Savienības likumiem, normām. Protams, arī tos ietekmē, kaut ko maini caur Eiropas Parlamentu, caur Ministru padomi un tā tālāk. Bet tas jau īsti neiezīmē to, kādā virzienā attīstīsies tautsaimniecība, sabiedrība, labklājība. Eiropas Savienībā ir milzīgas atšķirības starp valstīm. Īrijas modelis būtiski atšķiras no Zviedrijas modeļa un Zviedrijas modelis - no Austrijas modeļa, un tad dienvidu valstu labklājības modelis, kas pamatā balstās uz pensijām un labklājību vecākajai paaudzei, un tā tālāk. Tātad, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs neiegūstam kaut kādu virzienu attīstībai, pašiem ir par to jālemj. Varbūt arī tāpēc pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mēs jau mērķējam uz citiem klubiem. Bija tas lielais mērķis – iestāties eirozonā, ko arī izdarījām, tad pēc eirozonas bija mērķis iestāties OECD, kas ir tā kā bagāto valstu domnīca. Tur arī iestājāmies, un tagad varbūt ir tā problēma, ka vairāk nav skaidrs, ko darīt ar mūsu valsts pārvaldi, nav skaidrs virziens, kurā virzīt visu to valsts pārvaldi, un tāpēc parādās tas jautājums par to, kurp Latvijai doties? Pa laikam šī sistēma, kura ir nosacīti stabila un dažkārt stagnējoša, mūs mēdz arī pārsteigt. Mums liekas, ka mūsu politisko kultūru reprezentē pietiekami demokrātiskas vērtības, un mēs Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā redzējām diskusiju un jautājumu aktualizāciju attiecībā uz mediju jomu, kurā izvirzījās jautājums, kas mums likās agrāk kā ābeces patiesība – politiskās debates žurnālistiskā izpratnē un politiskā aģitācija tādā partiju reklāmas un propagandas nozīmē, ka ir vēlme šīs abas lietas sajaukt kopā. Tas, manuprāt, ir kaut kas jauns, kādā veidā sajaukt šīs demokrātijas kārtis, kur mums bija diezgan skaidrs, kas ir kas, pirms tam. Daunis Auers: Bet politiskās debates pēc būtības arī ir salīdzinoši jauns fenomens. Politiskā zinātnē mēs to saucam par Eiropas politikas amerikanizāciju, jo politiskās debates faktiski tikai parādījās 21. gadsimtā Eiropas valstīs. Britiem pirmās politiskās debates televīzijā bija tikai, ja pareizi atceros, 2010. gadā. Tas ir ļoti jauns fenomens, un ir arī zinātnieki, kas ir ļoti kritiski par šo tendenci. Jo tas vienkāršo politiku, jo tai vietā, lai runātu ar vēlētājiem, skaidrotu lietas pēc būtības, mums ir principā šovs par to, kurš ir smukākais, kurš ir cēlākais. Tas faktiski sākas ar pašam pirmajam politiskajām debatēm, kas notika Amerikā 1960. gadā starp Ričardu Niksonu un Džonu Kenediju, kad pirmoreiz televīzijā bija politiskā diskusija. (..) Jebkurā gadījumā šis jautājums par to, vai debates ir vērtīga lieta vai nē, nav nemaz tik viennozīmīgs. Protams, medijiem debates ir ļoti atraktīvas, jo piesaista skatītājus, piesaista bišķītiņ uzmanību arī sev, bet vai tas ir ļoti, ļoti vērtīgi demokrātiskam diskursam, par to domas dalās.   Daunis Auers ir Latvijas Universitātes profesors, domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes doktorantūras programmas direktors. Studējis Londonas Ekonomikas augstskolā un Londonas Universitātes koledžā Apvienotajā Karalistē. Bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Berklijā, Vašingtonas universitātē Sietlā un Baltijas - Amerikas brīvības fonda pētnieks Wayne State Universitātē, Detroitā.

Pēc nedēļas jau būs zināms, kuri deputāti darbosies nākamajā Eiropas Parlamentā sasaukumā. Bet, kādi būs jaunā sasaukuma galvenie uzdevumi un izšķiršanās enerģētikas jomā – par to diskutējam raidījumā. Krustpunktā diskutē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas enerģijas tirgus uzraudzības eksperts Reinis Āboltiņš, Klimata un enerģijas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta direktors Gunārs Valdmanis, Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners un TV24 žurnālists Romāns Meļņiks. Eiropas Parlamenta vēlēšanu nedēļā Krustpunktā pievēršamies vairākām jomām, kas šobrīd ir ļoti būtiskas Eiropai. Protams, tā ir drošība, tie ir migrācijas jautājumi un Eiropas Savienības ārpolitika – par to būs runa rīt un parīt, bet šodien mūsu uzmanības lokā ir enerģētika, kas šai jomā būs jādara Eiroparlamentā – gan domājot par energoneatkarību, kas jo svarīgāka Krievijas agresijas dēļ, gan Zaļā kursa kontekstā.

Šonedēļ notiekošo Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā Latvijā nav sagaidāmi būtiski riski mākslīgā intelekta rīku izmantošanā ar mērķi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Tomēr jau tuvā nākotnē cīņa ar šādām izpausmēm – nezināms lielums un problēma. Tas izskanēja Konrāda Adenauera fonda Latvijas pārstāvniecības rīkotajā brīfingā "Draudi demokrātijai Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvakarā”. Pārsteidzoši, cik maz Eiropā mākslīgais intelekts izmantots šonedēļ notiekošajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās – ar šādu atziņu diskusijā iesaistījās NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra "Stratcom" direktors Jānis Sārts. Tomēr video un kādu kandidātu balss dziļviltojumu iespēju attīstība liek izteikt bažas gan par iespējamu ietekmi uz ASV prezidenta vēlēšanām novembrī, gan Latvijas kontekstā – visām nākamajām vēlēšanām. Iespējamību ar iejaukšanos no malas ietekmēt Eiroparlamenta vēlēšanu procesus Latvijā Jānis Sārts vērtē ar 3,5 no 10.

Noslēdzam raidījumu ciklu, kurā piedāvājam izvaicāt Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Valdis Dombrovskis no "Jaunās Vienotības" (saraksts nr. 15). Tā kā partijas "Stabilitātei!" (saraksts nr. 16) pārstāvji atteicās piedalīties, otrajā daļā politologu diskusija par partiju piedāvājumu kopumā. Piedalās Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš un Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens.    

Vai Latvija tiešām ir zaļākā valsts Eiropā, kā to nereti stāsta politiķi, lai attaisnotu rīcības trūkumu vides politikā? Un vai kādreizējā Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Iveta Grigule Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) bijusi “viesmāksliniece”, kā apgalvo Saeimas deputāts un kandidāts no ZZS Harijs Rokpelnis? Par to stāsts "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check". Autore Annija Petrova.

Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņas tuvojas finiša taisnei un KNAB sarēķinājis, ka partijas līdz šim tām iztērējušas turpat divus miljonus eiro. Aizvadītās nedēļas aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālists Raimonds Rudzāts, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja Lelde Metla-Rozentāle. Piektdienās Krustpunktā atskatāmies uz aizvadītās nedēļas svarīgākajiem notikumiem. Nedēļa ir bijusi diezgan mierīga, protams, ir nedaudz jūtama priekšvēlēšanu noskaņa, par to mazliet arī runāsim šodien, bet plašākas diskusijas mums par to būs nākamnedēļ, kad vēlēšanas notiks. Vakar, 30. maijā, prokuratūra nāca klajā ar paziņojumu saistībā ar iespējamu iejaukšanos 2014.gada vēlēšanās – tāda neesot bijusi iespējama. Apspriežam arī citus jautājumus, gan vietējas nozīmes, gan saistībā ar Ukrainu, kurai rietumvalstis neļauj to piešķirtos ieročus izmantot Krievijas teritorijā.  Runājam arī par bijušā ASV prezidenta  Donalda Tramps krimināllietu, kurā viņš atzīts par vainīgu visās apsūdzības.

Franču vēlētājiem ir apnicis tas, ka katras vēlēšanas kļūst par dueli starp pašreizējo prezidentu Emanuelu Makronu un viņa galējo labējo sāncensi Marinu Lepēnu no partijas „Nacionālā apvienība” - tā uzskata daudzi Francijas sociāldemokrātu politiķi un viņu atbalstītāji. Šis partijas saraksts, kura priekšgalā ir Eiropas Parlamenta deputāts Rafaels Gliksmans, daudziem par pārsteigumu ir guvis vērā ņemamu popularitāti. Aptaujas liecina, ka Gliksmana saraksts varētu pat apsteigt Makrona partiju. Tādēļ mūsu Briseles korespondents Artjoms Konohovs nolēma iekāpt vilcienā un aizbraukt uz Francijas Bretaņas reģionu, lai klātienē redzētu sociāldemokrātu kampaņu. Mans sestdienas rīts sākas neilgi pirms pulksten deviņiem Lorjānas pilsētiņas tirgū. Laiks ir vēss un apmācies, bet tirgū valda diezgan liela rosība. Daudzi ostas pilsētiņas iedzīvotāji aktīvi iegādājas augļus un dārzeņus, svaigas zivis, vietējos saldumus un ziedus. Sasveicināties ar vietējiem ir ieradies arī sociāldemokrātu partijas pirmais numurs Rafaels Gliksmans. Viņa parādīšanās piesaista vietējo presi, kas seko ik pa solim un naski uzdod jautājumus. Tepat ir arī aktīviste Frederika, kura dala Gliksmaņa priekšvēlēšanu bukletus. Viņa saka, ka atsaucība esot laba. „Manuprāt, viņš spēj atvērt durvis, spēj iedvest cilvēkos cerību un radīt jaunu dinamiku. Cilvēki šeit spēj labi sajust svaigo gaisu politikā.” Frederika pieder pie nelielās Gliksmaņa partijas ar nosaukumu „Sabiedriskā telpa” jeb „Place Publique”. Šī partija startē vienā sarakstā kopā ar Francijas sociālistiem. Tirgus paviljonā Gliksmans ar komandu un žurnālistiem piestāj pie kāda kafijas tirgotāja, kurš visiem uzsauc pa kafijas tasei. Tepat blakus notiekošo vēro arī kāda pensionāre, kurai rokās ir Gliksmaņa buklets. Sieviete saka, ka ir atnākusi, jo draudzenei patīkot šis politiķis un viņa uzskati. Arī viņai gara auguma, slaidais, 44 gadus vecais deputāts liekas pievilcīgs un izskatīgs. „Dzīvē viņš izskatās savādāk, nekā televīzijā”, piebilst kundze. Bet uz jautājumu vai viņa būtu gatava balsot par Gliksmanu, sieviete kautrīgi atbild, ka laikam tomēr atdošot balsi par kādu citu. Šo izaicinājumu labi apzinās arī pats saraksta līderis.

Darba tirgu aizvien vairāk ietekmē darbaspēka novecošanās. Samazinās dzimstība un palielinās pensijas vecuma iedzīvotāju skaits. Līdz ar pavasara un vasaras sezonas atnākšanu nedaudz palielinājusies aktivitāte darba tirgū, jo palielinājies pieprasījums pēc sezonāla darbaspēka, tomēr būtisks jaunu darbavietu un nodarbinātības palielinājums šogad nav gaidāms. Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, bezdarba līmenis šogad varētu samazināties līdz vidēji 6,4%, savukārt, nodarbināto skaits saglabāsies tuvu 2023. gada līmenim. SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis vērtē, ka demogrāfiskās situācijas dēļ uzņēmējiem daudz vairāk būtu jādomā par produktivitātes paaugstināšanu un tai jāiet roku rokā ar algu pieaugumu. Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga vērtē, ka darba tirgū jāiesaista arī cilvēki ar invaliditāti, kas var un grib strādāt, plašāk jāizmanto darbinieku pārkvalifikācijas iespējas. Lielie uzņēmumiem darbaspēka piesaistē izmanto arī dažādus bonusus, piemēram, sedzot daļu no mācīšanās izmaksām, nodrošinot veselības apdrošināšanu vai līdzfinansējot sporta nodarbības. Mainoties darba tirgum, nepieciešamas arī izmaiņas normatīvajos aktos, tāpēc notiek diskusijas par grozījumiem Darba likumā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece, zvērināta advokāte Gita Oškāja vispirms stāsta par ierosinājumiem, kas uzlabos darba vidi. Arodbiedrība nepiekrīt, ka darba devēji vienpusēji varēs atteikties no koplīguma. Darbavietu automatizācijas dēļ samazināsies pieprasījums pēc darba ņēmējiem bez konkrētas specialitātes un prasmēm, savukārt, gan vidējā, gan ilgtermiņā palielināsies augstākās kvalifikācijas darbavietu īpatsvars, kā arī pieaugs pieprasījums pēc kvalificētiem speciālistiem ar profesionālo izglītību.

Ir jāturpina pārliecināt citu, arī lielu valstu līderi, ka Krievijas karā pret Ukrainu ir jānosaka konkrēta stratēģija Ukrainas uzvarai, nevis izvairīgi jārunā par Ukrainas atbalstīšanu tik ilgi, cik būs nepieciešams. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Šodien, 31. maijā, aprit gads kopš viņa ievēlēšanas prezidenta amatā, un reģiona drošības izaicinājumi ir bijis centrālais temats viņa ārvalstu vizīšu laikā. Rinkēvičs citu valstu līderos gribētu saklausīt izteiktāku drosmi Ukrainas atbalstam. Rinkēvičs arī teica, ka Saeimas opozīcijas vēlme pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām grozīt likumu, lai Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei iedotu konkrētas pilnvaras valodas lietojuma noteikšanai sabiedriskajos medijos, nav atbalstāma, tāpēc tādu likuma izmaiņu gadījumā Valsts prezidents likumu neizsludinās. Rinkēvičs gan norādīja, ka arī sabiedriskie mediji redakcionālo neatkarību mēdzot izmantot nevietā.  

Jau vasarā plānots izsludināt tā saucamā "Maskavas nama" izsoli un no tā pārdošanas iegūtos līdzekļus nodot Ukrainai. Šādu rīcību paredz Saeimā steidzamības kārtā atbalstītie likumprojekti. Izsoles ātru norisi nozares pārstāvji gan atturas prognozēt nama specifiskās izmantojamības dēļ. Saeima janvārī lēma, ka Latvijas valsts ēku Rīgā, Marijas ielā 7, no Maskavas mērijas ar speciāla likuma palīdzību pārņem savā rīcībā. Valsts drošības dienests arī konstatēja "Maskavas nama" izmantošanu laikā, kad tā atbilstoši starptautiskajām sankcijām bija aizliegta. Pēc nama pārņemšanas ēka jau vairākus mēnešus ir tukša, „Maskavas nams” uzraksts ir noņemts. Saeimā šodien, 30. maijā, atbalstītie likuma grozījumi nodrošinās juridisku pamatu plānam rīkot bijušā „Maskavas nama” izsoli un tādējādi iegūtos līdzekļus ziedot Ukrainai, stāsta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis no „Apvienotā saraksta”.

Jau nākamas nedēļas nogalē vēlēsim jauno Eiropas Parlamenta sastāvu. Runājam par gatavību tām organizatoriskā nozīmē, tajā skaitā par vēlēšanu drošumu, iespējamām problēmām un visiem citiem jautājumiem, kas ir Centrālās Vēlēšanu komisijas pārziņā, jo Krustpunktā izvaicājam Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Kristīni Saulīti. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod TV3 žurnālists Gatis Suhoveckis un "Vēstnesis.lv" žurnāliste Inese Helmane.    

Bibliotēku tīkla nākotne, bibliotēku funkciju maiņa, vai un kā jāmaina Bibliotēku likums un kādai jābūt ministriju, pašvaldību un kopienas pārstāvju sadarbībai bibliotēku tīkla nodrošināšanā – par to visu runājam Kultūras rondo. Limbažu novada pašvaldības lēmums par 7 mazo novada bibliotēku slēgšanu jeb reorganizāciju, ko atbalstījusi arī Kultūras ministrijas Bibliotēku padome, ir aktualizējis jautājumu par mūsdienu realitātei atbilstošu bibliotēku likuma nepieciešamību. Raidījumā diskutē Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine un Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktore Ilga Erba.

"Society is so traumatized by the injustice of war that when it sees corruption, it can create even more discontent and outrage. This means that a full-scale war is also an opportunity to tackle the problem of corruption in Ukraine with even greater resolve." In this episode, Olena Halushka, a board member of the Ukrainian NGO 'Anti-corruption Action Center,' discusses the fight against corruption in wartime Ukraine with co-host Rihards Plūme.  This is a full interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression.  Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs

Pilna mēroga karš ir arī izdevība Ukrainā risināt korupcijas problēmu. Sabiedrība ir tik ļoti traumēta ar kara netaisnību, ka brīdī, kad tā redz netaisnību korupcijas formā, tas var radīt vēl lielāku neapmierinātību un sašutumu sabiedrībā. Tā sarunā ar Rihardu Plūmi saka šis epizodes galvenā varone - Olena Haluška, nevalstiskās organizācijas „Pretorukpcijas rīcības centrs” valdes locekle.  Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Eiropas karavīri kā instruktori Ukrainā - nākamais solis atbalsta palielināšanā? Zviedrija atbrīvo rokas ukraiņu karavīriem. Kad tai sekos ASV un atļaus izmantot tās ieročus pret mērķiem Krievijas teritorijā? Krievija provocē, lai pārbaudītu reakciju - ko nozīmē prvokoācijas uz Eiropas-Krievijas robežām? Dronu mūris uz Krievijas robežas - lokālo koalīciju nozīmības palielināšanās.    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 02:52 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:05 Eiropas karavīri kā instruktori Ukrainā - nākamais solis atbalsta palielināšanā? 08:18 Zviedrija atbrīvo rokas ukraiņu karavīriem. Kad tai sekos ASV un atļaus izmantot tās ieročus pret mērķiem Krievijas teritorijā ļaus ASV? 14:30 Krievija provocē, lai pārbaudītu reakciju - ko nozīmē provokācijas uz Eiropas-Krievijas robežām. 18:20 Dronu mūris uz Krievijas robežas - lokālo koalīciju nozīmības palielināšanās. 22:01 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto. 23:48 Šīs epizodes galvenā tēma – korupcija un cīņa ar to Ukrainā. 25:23 Rihards iedod kontekstu par korupcijas problēmām Ukrainā. 28:56 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Olenu Halušku - nevalstiskās organizācijas „Pretorukpcijas rīcības centrs” valdes locekli.  30:38 Korupcija un likuma varas trūkums bija tas, kas cilvēkus izveda ielās “Pašcieņas revolūcijā”. 32:25 Janukoviča prezidentūras laikā Ukraina bija ārkārtīgi korumpēta. 32:50 Pēc Maidana no sabiedrības un ārzemju partneriem bija ļoti liels pieprasījums risināt korupcijas problēmu, ko valdībai nācās ievērot. 33:31 Jaunievedumi korupcijas apkarošanā 36:08 Līdz pilna mēroga kara sākumam nepaguva pabeigt visaptverošu tiesu sistēmas reformu.  38:26 Kāpēc uz Prezidenta biroju korupcijas apkarotāji neliek cerības.   40:36 Cik daudz paveikts korupcijas apkarošanā?  44:21 Karš korupcijas apkarošanai ir izdevība. 48:14 Šī brīža galvenie mērķi. 48:41 Uzticības līmenis amatpersonām. 50:20 Visspēcīgākā palīdzība ir nosacījumi Rietumu palīdzībai. 51:59 Korupcija ir bijis Krievijas stratēģiskais instruments Ukrainā un ne tikai Ukrainā. 54:18 Par personīgo saskarsmi ar korupciju. 55:11 Daudz palīdzējusi visu iespējamo procesu digitalizācija. 59:01 Soļi, kas vēl jāsper ēnu ekonomikas apkarošanā. 1:01:16 „Starptautiskais centrs Ukrainas uzvarai” – kā lietussarga organizācija Ukrainas atbalstam nevalstiskajā sektorā. 1:08:01 Kā Ukrainai sasniegt uzvaru? 1:11:02 Nesodāmība iedrošina Krieviju. 1:12:45 Absurdi ir fokusēties uz rekonstrukciju, nevis militāro palīdzību. 1:14:03 Mūsu fokusam jābūt vērstam uz rietumiem. 1:19:25 Šobrīd nekur citur pasaulē cilvēks nevar sasniegt tik daudz, kā Ukrainā, kur esi daļa no vēsturiskām pārmaiņām. 1:21:01 Sarunas beigas. 1:21:09 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto 1:22:13 Padalieties ar šo interviju. 1:23:07 Rakstiet mums [email protected]    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Samazinātas pievienotās vērtības nodokļa likmes 12% apmērā piemērošana sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem trešdien bija galvenais apspriežamais jautājums Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputātiem. Viedokļi šajā jautājumā dalās – nozare prasa piemērot samazināto likmi, taču Latvijas Banka un Finanšu ministrija ir pret. Nozare jau ilgstoši prasa samazināt PVN sabiedriskajai ēdināšanai. Tagad ir savākti vairāk nekā 10 000 parakstu par šādu iniciatīvu, tāpēc trešdien, 29. maijā, komisija skatīja šo kolektīvo iesniegumu. Ar prezentācijām par situāciju nozarē deputātus iepazīstināja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste un nozares pārstāvji. Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis uzsvēra, ka nozarē valda krīze. Lai arī auguši kopējie ieņēmumi, čeku skaits neesot sasniedzis pirmspandēmijas līmeni un apgrozījuma kāpums bijis tikai uz inflācijas rēķina. Visvairāk cietusi Rīga un redzams, ka Vecrīgā restorāni joprojām ir ciet. Turklāt nozare zaudējusi apmēram 4 tūkstošus nodarbināto, tie nav migrējuši uz citām nozarēm, bet devušie prom no Latvijas, piemēram uz Norvēģiju. Lai arī algu fonds ir krietni pieaudzis, produktivitāte nepieaug, tāpat redzams darbaspēka trūkums. Arī ēnu ekonomika ir problēma nozarē

Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Grandiozā vēlēšanu diena Meksikā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un TVNET žurnālists, starptautisko attiecību speciālists un politologs Arturs Bikovs. Runājot par Izralēlas un palestīniešu konfliktu, sazināmies ar Frederiku Ozolu, savukārt, analizējot notiekošo Meksikā, uzklausām meksikāni, kurš dzīvo Latvijā, Havjeru Garsiju. Ar paragrāfiem pret bumbām Vakar, 28. maijā, pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas Aizsardzības spēku tanki pirmoreiz sasnieguši Rafahas pilsētas centru. Rafaha ir trešā lielākā pulsēta Gazas joslā, tā atrodas pašos teritorijas dienvidos, pie robežas ar Ēģipti, un tajā pēdējo mēnešu laikā saplūduši vairāki simti tūkstošu bēgļu no kara skartajiem rajoniem tālāk ziemeļos. Tagad viņiem atkal nākas bēgt vai arī riskēt ar dzīvību, paliekot kauju zonā. Dažās pēdējās dienās karadarbības rezultātā Rafahā un tās apkārtnē jau nogalināti vairāki desmiti civiliedzīvotāju, t.sk. vismaz 45 svētdien, kad pēc Izraēlas gaisa spēku trieciena vietai, kur, kā apgalvo Izraēlas puse, uzturējušies divi „Hamās” komandieri, izcēlās plašs ugunsgrēks. Tā kā cauri Rafahai ved galvenie piegādes ceļi, līdz ar karadarbības intensificēšanos strauji sarukušas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču piegādes Gazas joslai. Tikām Izraēla izjūt arvien nozīmīgāku starptautiskās sabiedrības spiedienu ar prasījumiem pārtraukt karadarbību. Šai ziņā atzīmējami vairāki neseni starptautisko tiesvedības institūciju lēmumi. Pagājušajā piektdienā, 24. maijā, Apvienoto Nāciju Starptautiskā tiesa lēma pieprasīt Izraēlas militāro operāciju pārtraukšanu Rafahā. Tiesa ir augstākais Apvienoto Nāciju orgāns starpvalstu konfliktu juridiskai risināšanai, taču tās lēmumu izpildei trūkst piespiešanas mehānisma. Pagājušās nedēļas sākumā citas institūcijas – Starptautiskās Krimināltiesas – pārstāvis, prokurors Karims Hans paziņoja, ka ir pieprasījis aresta orderus sakarā ar pašreizējā karā pastrādātajiem noziegumiem gan trim „Hamās” līderiem, gan Izraēlas premjerministram Bejaminam Netanjahu un aizsardzības ministram Joavam Galantam. Izraēlas politiķu iespējamais noziegumu sastāvs ir mērķtiecīgi militāri uzbrukumi civiliedzīvotājiem, humānās palīdzības piegāžu bloķēšana un apzināta bada izraisīšana militāro mērķu sasniegšanai, un šī ir pirmā reize, kad šī tiesa apsūdz kādas demokrātiskas valsts vadītājus. Starptautiskās krimināltiesas rīcību, vienādojot teroristisko organizāciju „Hamās” un Izraēlas valsti, jau asi kritizējusi Savienoto Valstu administrācija, un izskanējuši aicinājumi ieviest pret tiesas pārstāvjiem sankcijas, kādas savulaik jau bija ieviesusi prezidenta Trampa valdība. Vēl viens starptautiskās sabiedrības mēģinājums ietekmēt Izraēlu ir vairāku Eiropas valstu valdību paziņojumi par Palestīnas valstiskuma atzīšanu. Pēdējās dienās šādu soli spērušas Īrija, Norvēģija un Spānija. Palestīnas valstiskumu jau pirms tam bija atzinušas 142 pasaules valstis, lielākoties Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas pārstāves. No Eiropas Savienības dalībvalstīm tādas bija Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kas atzīšanu veica 1988. gadā, pieskaņojoties toreizējās Padomju Savienības ārpolitikai; kā arī Zviedrija, kas pievienojās atzīšanai 2014. gadā. Vēl trīs Rietumeiropas valstu stāšanās atzinēju rindās liecina par zināmu noskaņojuma pārbīdi attiecībā pret Izraēlas politiku. Kā vakar, pēc attiecīgā Spānijas valdības akta pieņemšanas paziņoja premjerministrs Pedro Sančess, šīs rīcības mērķis esot tikai un vienīgi veicināt karadarbības pārtraukšanu, tas nekādā ziņā neesot jāuztver kā Izraēlas nācijai naidīgs solis. Pagaidām gan šķiet, ka Izraēlā tas izraisījis vien sašutumu un stingrāku atbalstu valdības rīcībai. Meksikas vēsturiskās vēlēšanas Nākamsvētdien Meksikā būs grandioza vēlēšanu diena – pilsoņi dosies pie urnām, lai dotu uzticības mandātu apmēram 20 700 tautas kalpu, ar valsts prezidentu un divu parlamenta palātu deputātiem sākot, ar vietvaru vadītājiem un deputātiem beidzot. Meksika ir federatīva prezidentāla republika, tāpēc galvenā intriga ir valsts galvas izraudzīšanās. Prezidents tiek ievēlēts vienā vēlēšanu kārtā uz vienu sešu gadu pilnvaru termiņu, tātad līdzšinējais prezidents Andress Manuels Lopess Ovradors nevar pretendēt uz atkārtotu nonākšanu amatā. Toties visai labas izredzes ir viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam – kreisajai partijai Nacionālās Atdzimšanas kustība jeb, spāņu valodas abreviatūrā, „Morena”. Kopā ar mazākiem spēkiem – Darba partiju un Meksikas zaļo ekoloģistu partiju – „Morena” veido šobrīd ietekmīgāko kreiso bloku „Turpināsim veidot vēsturi!”. Bloka kandidāte, inženiere-enerģētiķe un agrākā Mehiko pilsētas galva Klaudija Šeinbauma visās aptaujās ieguvusi vairāk nekā 50% atbalstu, par apmēram 20% apsteidzot savu galveno konkurenti – uzņēmēju un parlamenta augšpalātas deputāti Sočitlu Galvesu. Galvesa pārstāv partiju bloku „Spēkus un sirdis Meksikai”, par kuru tiek teikts, ka to vieno pamatā tikai opozīcija prezidentam Ovradoram un viņa partijai. Blokā ietilpst konservatīvā Nacionālās rīcības partija, labēji centriskā Institucionāli revolucionārā partija un sociāldemokrātiskā Demokrātiskās revolūcijas partija. Nedaudz virs 10% aptaujās ieguvis trešais nopietnākais kandidāts, centriski kreisās partijas „Pilsoņu kustība” pārstāvis Horhe Mainess. Viss liecina, ka svētdien meksikāņi pirmoreiz valsts vēsturē ievēlēs prezidenti sievieti, kas tiek vērtēts kā nozīmīgs notikums šai sabiedrībai, kurā joprojām ir ļoti izteiktas t.s. mačisma, respektīvi, maskulīnā šovinisma iezīmes. Diemžēl Meksikas priekšvēlēšanu periods saistās arī ar dramatisku vardarbību, ciktāl pašvaldību līmenī politika cieši saaugusi ar kriminālo karteļu un bandu ietekmi, kam cīņā par varu visi līdzekļi labi. Šogad vien šīs varas cīņas jau prasījušas vismaz 145 cilvēku dzīvības, apmēram desmitā daļa no viņiem ir vietvaru amatu kandidāti. Aizejošais prezidents Ovradors savulaik tika solījis apkarot šo vardarbību, taču solījumi lielākoties palika deklarāciju līmenī. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Vai ir iespējami veidi, kā veikalos paslēpt alkoholu no pircēju acīm, vienlaikus turpinot tā tirdzniecību? Pie šāda deputātu priekšlikuma atbildīgā Saeimas komisija atgriezīsies pēc nedēļas, jo tirgotāju un alkoholisko dzērienu nozares pārstāvji par šo ideju nemaz neesot uzrunāti. Savukārt iecere likumā vieglos alkoholiskos dzērienus turpināt ļaut iegādāties no 18 gadu vecuma, bet stiprāku alkoholu – no 20 gadu vecuma – vismaz pašlaik atbildīgās komisijas deputātu atbalstu neguva. Likuma grozījumus plānots pieņemt vēl līdz Jāņiem. Vairāku "Jaunās Vienotības" frakcijas deputātu priekšlikums grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā paredz, ka alkoholiskie dzērieni izvietojami nodalītos tirdzniecības zāles pašapkalpošanās zonā. Iesniedzēju vārdā deputāte Ingrīda Circene raksturoja – jāpagriež alkohola plaukti prom no pircēja. Savukārt mazos veikalos, kur pircēju apkalpo pārdevējs, alkoholu, līdzīgi kā tabakas izstrādājumus, būtu jānovieto slēgtos plauktos. Tā veikalnieki bez lieliem izdevumiem varētu mazināt impulsīvus alkohola pirkumus. Pretējās domās ir uzņēmējus pārstāvošās organizācijas. Priekšlikums pieteikts pēdējā brīdī, diskusija par to nav notikusi un izmaksas neviens nav pat aplēsis, norādīja Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas vadītājs Noris Krūzītis un Lativjas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Rīga ir viena no 100 Eiropas Savienības pilsētām, kas piedalās īpašā misijā par klimatneitralitātes sasniegšanu līdz 2030.gadam. Pilsētas ir lielākās CO2 emisiju ražotājas, tādēļ mērķis par klimatneitrālu galvaspilsētu izklausās vairāk nekā ambiciozs. Vai šis mērķis ir reāls? Ko tas praktiski nozīmē un cik radikālas pārmaiņas galvaspilsētai gan transporta, gan enerģētikas jomā, gan citās jomās tas prasīs? Krustpunktā analizē  Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone, satiksmes ministra padomnieks Jānis Meirāns, Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders un pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš.  

Deputāti jau šonedēļ sāks vērtēt, vai bez Varakļānu novada pievienošanas Madonas novadam ir gaidāmas vēl kādas izmaiņas novadu kartē. Idejās likuma izmaiņām izteikta vēlme atjaunot dažus agrākos novadus, kā arī vairāk uzmanības veltīt Rīgas un Pierīgas ekonomiskajam izrāvienam. Valdošajā koalīcijā gan domas par novadu pārskatīšanu atšķiras. Pārsvarā priekšlikumus iesnieguši pārstāvji no tiem politiskajiem spēkiem, kas bija pret administratīvo teritoriju reformas norisi pirms trīs četriem gadiem. Priekšlikumu iesniegšanā "sacenšas" "Apvienotais saraksts" un Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Abas rosina atjaunot vairākus novadus tajās robežās, kas bija spēkā līdz 2021. gadam. „Apvienotā saraksta” frakcijas deputāts Māris Sprindžuks rosinājis noteikt, ka lielo pilsētu pašvaldības teritorijā jābūt ne mazāk kā 20 000 pastāvīgo iedzīvotāju un novada teritorijā ne mazāk kā 7000 pastāvīgo iedzīvotāju. ZZS pārstāves Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas līdzīgs priekšlikums paredz noteikt 8000 deklarētu iedzīvotāju slieksni.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Aleksandrs Kiršteins no apvienības "Tauta. Zeme. Valstiskums" (saraksts nr. 13), otrajā - Harijs Rokpelnis no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) (saraksts nr. 14).  

Eiropas Parlamenta vēlēšanās balsotājiem izvēle ir jāizdara īpaši rūpīgi, jo šajā sasaukumā iekļuvušajiem galvenais pienākums būs lemt par Eiropas drošības jautājumiem. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā „Labrīt” sacīja politoloģe Žanete Ozoliņa. Turklāt tas nebūs tikai par spāņu, itāļu vai citu Eiropas Savienības pilsoņu drošību, bet arī par mūsu valsts drošību.

Slovākijā pirms pieciem gadiem notikušajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās reģistrēja zemāko vēlētāju aktivitāti starp visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Šoreiz slovāki varētu balsot nedaudz aktīvāk, lai paustu savu pilsonisko nostāju pēc nesen notikušā šokējošā uzbrukuma valsts premjerministram Robertam Fico, kurš iepriekš izpelnījās ES nosodījumu par demokrātijas apdraudēšanu. Slovākus pirms vēlēšanām uztrauc viņu labklājība un drošība.   EP vēlēšanas Slovākijā noslēgs vēlēšanu maratonu, kas sākās pērn septembrī ar nacionālā likumdevēja vēlēšanām un turpinājās ar prezidenta vēlēšanām šogad aprīlī. Maija vidū, kad Latvijas Radio apmeklēja Slovākijas galvaspilsētu Bratislavu, par gaidāmajām vēlēšanām liecināja tikai dažviet izlīmētie plakāti ar EP deputātu kandidātiem.   Nemanāmā priekšvēlēšanu kampaņa varētu būt saistīta ar to, ka Slovākijas iedzīvotāji ir noguruši no biežajām vēlēšanām, skaidroja politologs Aleksandrs Duleba: „Kampaņa norisinās galvenokārt sociālajos medijos, tāpēc tā nav tik pamanāma ielās. Taču notiek deputātu kandidātu tikšanās ar vēlētājiem. Domāju, ka kampaņa kļūs intensīvāka, tuvojoties vēlēšanām.” Nesen publicētā Eirobarometra aptaujā 43% respondentu Slovākijā atbildēja, ka viņiem ir interese balsot EP vēlēšanās. Tomēr vēsturiski Slovākijas pilsoņi ir bijuši vieni no kūtrākajiem balsotājiem EP vēlēšanās. 2019. gadā uz vēlēšanu iecirkņiem aizgāja tikai 22,7% balsstiesīgo Slovākijas iedzīvotāju.

"Density of mine contamination in some parts of Ukraine is simply insane". This is what our guest of the week, Denis Golovetsky, Head of the Operations Department of The HALO Trust in Ukraine, says. In a conversation with Dīvs Reiznieks, he reveals how anti-mining measures are carried out in Ukraine and how important a role of civilians is. This is a complete interview without translation from the Latvian Radio’s podcast "Drošinātājs" (“The Fuse”), dedicated to the people of Ukraine and their fight against Russian aggression. Links to the full version of the podcast can be found here: linktr.ee/drosinatajs

“Mīnu piesārņojuma blīvums dažās Ukrainas vietās ir vienkārši vājprātīgs,” tā saka mūsu šis nedēļas viesis “The Halo Trust” Ukrainas nodaļas operāciju vadītājs Denisu Golovetskis. Sarunā ar Dīvu Reiznieku viņš atklāj, kā norisinās pretmīnēšanas pasākumi un cik būtisku lomu tajā civiliedzīvotāji, kuri pamet citas profesijas, lai kļūtu par atmīnētājiem.  Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  • Vai Ukrainai draudīgā situācija frontē pamudinās Rietumus atbalstīt Ukrainu steidzīgāk?  • Pastiprinās spiediens uz Vašingtonu ļaut Ukrainai pielietot tās ieročus pēc pašas ieskatiem. Vai tas sniegs rezultātu?  • Zelenskis mudina Rietumus karā iesaistīties tiešāk. Vai tas ir reāli?    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:07 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:45 Vai Ukrainai draudīgā situācija frontē pamudinās Rietumus atbalstīt Ukrainu steidzīgāk?  09:44 Pastiprinās spiediens uz Vašingtonu ļaut Ukrainai pielietot tās ieročus pēc pašas ieskatiem. Vai tas sniegs rezultātu? 11:57 Zelenskis mudina Rietumus karā iesaistīties tiešāk. Vai tas ir reāli? 18:30 Dīvs norāda uz arvien lielāko spiedienu uz Vašntonu ļaut Ukrainai tās piegādātos ieročus izmantot arī triecienos pa Krievijas teritoriju.  19:41 Krievija izmanto vardes vārīšanas principu, testējot Rietumu sarkanās līnijas. Jaunākais piemērs runas par to, ka Krievija vienpusēji grasās pārskatīt jūras robežu ar Somiju un Lietuvu. Rihards ievieš vairāk skaidrības šajā jautājumā. 25:55 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – “The Halo Trust” Ukrainas nodaļas operāciju vadītāju Denisu Golovetski, kurš pastāstīs par mīnu problēmu Ukrainā. 25:46 Civiliedzīvotāji maina savu iepriekšējo nodarbošanos lai kļūtu par atmīnētājiem. 27:35 Par atmīnētāju var kļūt mēneša laikā. 29:04 Kas ir “The HALO Trust” 29:47 HALO Ukrainā strādā kopš 2016.gadā,šobrīd nodarbinot 1200 cilvēkus. 31:15 Šobrīd situācija Ukrainā ir līdzīga tādām valstī kā Šrilanka un Kambodža 33:42 Ukraina šobrīd noteikti ir starp pasaulē piecām mīnu visvairāk piesārņotajām valstīm pasaulē. 34:03 Kā jaunās tehnoloģijas palīdz atmīnēšanas darbos 36:10 Kāpēc atmīnēšanā tiek iesaistīti civilie? 37:10 Kā tiek ievākta informācija par mīnētājām teritorijām? 38:18 Atmīnētāju lielākais izaicinājums – laikapstākļi 40:07 Mīnu izmantošanas neviennozīmība – pienesums aizsardzībai pret ilgtermiņa ietekmi. 42:23 Cik daudz atmīnēts līdz šim? 43:29 Denisa pieredze “Hale” organizācijā. 45:55 Viss ko vēlamies, ir kara beigas. 46:40 Sarunas beigas. 46:42 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto 48:16 Padalieties ar šo interviju. 48:41 Klausītāju vēstules 49:17 Dīvs atbild klausītājam Mārtiņam par viņa bažām, vai “Drošinātājs” nerada pārāk vienpusēju skatu uz Ukrainu, tādejādi sagrozot uztveri par realitāti. 53:16 Nākamnedēļ lielajā intervijā runāsim par korupciju un cīņu ar to Ukrainā. 57:30 Rakstiet mums [email protected]   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Linda Curika no kustības "Par!" (saraksts nr. 11), otrajā - Jūlija Stepaņenko no partijas "Suverēnā vara" (saraksts nr. 12).  

Saeimas deputāti 23. maijā pirmajā lasījumā balsos par Rēzeknes domes atlaišanas likumprojektu un ar to saistītajiem grozījumiem Pašvaldības domes vēlēšanu likumā. Frakciju pārstāvju teiktais liecina, ka jāpietiek balsu likuma tālākai virzībai Saeimā. Savukārt, Pašvaldību savienības vadītājs Gints Kaminskis Latvijas Radio programmā Labrīt uzsvēra, ka šis lēmums nav vienkāršs, jo tagad Rēzeknes dome jau ir atkal lemtspējīga, tā veic korekcijas, lai sakārtotu izdevumus. Ir jābūt nopietniem argumentiem, ja domā par atlaišanu.

Latvijas Banka sagatavojusi priekšlikumus, kā pilnveidot valsts fondēto pensiju sistēmu. Par tiem diskutējam arī Krustpunktā Raidījuma viesi: Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, Finanšu nozares asociācijas valdes loceklis Jānis Brazovskis, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedrs Andris Šuvajevs. Absolūti lielākajai daļai no strādājošajiem atkarībā no jūsu vecuma 6% no bruto algas tiek novirzīti 2. pensiju līmenim. Tā ir nauda, kas nonāk nevis solidaritātes fondā, no kura šobrīd pensionāriem tiek maksātas pensijas, bet gan privātu pensiju pārvaldītāju rīcībā, kuri to iegulda dažādās akcijās, obligācijās un tamlīdzīgi, lai pelnītu lielākus ienākumus nākotnei. Kad jūs iesiet pensijā, tad šis uzkrājums palīdzēs veidot jēdzīgāku apjomu pensijai. Tas Latvijā ir noteikts ar likumu obligātā kārtā. Sistēma kā tāda strādā jau daudzus gadus un pamatā savu funkciju pilda. Tomēr ir vairāki bet. Par tiem arī diskutējam raidījumā.

Ņemot vērā to, ka mūsu sabiedrības kļūst arvien polarizētākas un nepieciešamība pēc drošības kļūst arvien aktuālāka, Eiropas Savienībā ir nepieciešami nopietni uzlabojumi — pretējā gadījumā pastāv risks, ka tā kļūs vēl sašķeltāka. Kad uzsākām šo raidierakstu un devāmies ielās, lai jautātu Eiropas Savienības pilsoņiem, kādas ir viņu cerības un bažas par Eiropas nākotni, saņēmām atbildes, kas mūs pārsteidza. Proti, uzzinājām, ka daudzi ir nobažījušies par Eiropas vienotību un Eiropas Savienības (ES) iekšējās kohēzijas saglabāšanu. Un daudzi minēja Ungārijas un tās līdera Viktora Orbāna piemēru. Šajā Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” vērtējam, kā padarīt Eiropu vienotāku? Lūk, kāda igauņa viedoklis Tallinā. „Manuprāt, lielākais izaicinājums ir Ungārija kā fenomens. Nevis Ungārija kā atsevišķa valsts, bet pati parādība. Vai šajā gadījumā noteikti ir jāturpina būt kopā, vai arī jāsaka: “Labi, tu ej savu ceļu, mēs iesim savu?” Ja viena puse pastāvīgi turpina uz to uzstāt, tad šķiršanās šķiet gandrīz neiespējama.” Eiropas Savienības institūcijas un dalībvalstis paudušas bažas, ka Orbāna valdība īsteno politiku, kas grauj tiesu neatkarību, ierobežo preses brīvību un ierobežo pilsonisko organizāciju darbību. Varšavas Universitātes Eiropas centra profesoram Bogdanam Goraļčikam nav pārsteigums, ka Ungārijas premjerministrs Eiropas Savienības kārti izspēlē netaisnīgi. 2018.gadā Eiropas Parlaments pret valsti uzsāka tā saukto 7.panta procedūru — mehānismu, kas paredzēts, lai risinātu nopietnus un pastāvīgus Eiropas Savienības vērtību pārkāpumus no dalībvalstu puses. Un Eiropas Savienībai ir jāturpina šī procedūra, saka Ana Bojinoviča Fenko, Ļubļanas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes starptautisko attiecību profesore. Bet ungāru politologs Zoltāns Ceglēdi nav pārliecināts par ideju par ekonomiskām sankcijām pret savu valsti. Viņš uzskata, ka Ungārijas dumpīgās uzvedības iemesli meklējami Eiropas Savienības nepilnīgajā darbībā. Lai cīnītos pret nespēju būt vienotiem, ir būtiski jāreformē veids, kā Eiropas Savienība darbojas, lai padarītu to elastīgāku, lai nodrošinātu dalībvalstīm lielāku elastību attiecībā uz integrācijas pakāpi, kādu tās vēlas redzēt Eiropas Savienībā. Pēc Ceglēdi domām, daži Eiropas iedzīvotāji patiešām jūtas neērtāk attiecībā uz noteiktiem jautājumiem, kuros citas valstis pieprasa progresu, piemēram, seksuālo minoritāšu tiesību veicināšana, kā tas redzams Polijā. Tāpēc viņš uzskata, ka “divu ātrumu” risinājums ļautu šīm valstīm izvairīties no apņemšanās risināt problēmas, kuras, viņuprāt, neatbalsta to iedzīvotāji. Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga atzīst, ka Eiropas Savienības funkcionālo neefektivitāti var sajaukt ar šķelšanos. Politiski būtiskiem lēmumiem, īpaši ārlietu, aizsardzības, budžeta vai tieslietu jomā, 27 dalībvalstu viedokļi prasa absolūtu vienprātību. To parāda Eiropas Savienības atbilde uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Lielākā daļa cilvēku, kurus intervēja mūsu radiostacijas, piekrīt tam, ka iemesli, kāpēc Eiropas Savienībā ir jāveic reformas, pastāv. Vēl jo vairāk,  lai veiksmīga būtu arī nākotnes Eiropas Savienības paplašināšanās ar jaunām valstīm. Eiropas Savienībai turpinot attīstīties un saskaroties ar jauniem izaicinājumiem, ir notikušas diskusijas par iespējamo tās līgumu reformu, lai varētu risināt dažādas problēmas, ar kurām saskaras Eiropas Savienība, piemēram, stiprināt Eiropas Savienības lomu tādās jomās kā aizsardzība un drošība, uzlabot atbildību pret demokrātiju un imigrācijas un patvēruma jautājumu risināšanu, kā arī tās pārvaldības uzlabošanu. Jautājums par to, kā saglabāt Eiropas Savienības vienotību, atgriežas pie jautājuma par to, kas ir ļāvis Eiropas Savienībai izdzīvot līdz mūsdienām? Kopīgu vērtību, iestāžu, politikas un ekonomiskās integrācijas kombinācija, kas saista Eiropas Savienības valstis. Pirmkārt, tās vieno Eiropas valstu nesaraujamie likteņi, kas ir saistīti ar ģeogrāfiju un ģeopolitiskiem apsvērumiem. Tie ir veicinājuši arī kopīgu šo valstu vēsturi, kas nereti šajā kontinentā, kas piedzīvojis divus pasaules karus, ir bijusi nemierīga. Šis ģeogrāfiskais tuvums un kopīgā vēsture veicina solidaritātes un savstarpējas sapratnes sajūtu, kā arī gatavību mācīties no pagātnes, brīvprātīgi saistot savus likteņus, pirmkārt, ekonomiski, ar vienotā tirgus izveidi. Eiropas Savienība ir sākusi izstrādāt vienotu noteikumu kopumu, ko izstrādā un pārbauda kopīgas iestādes — Komisija, Parlaments un dalībvalstis Padomē. Tas atvieglo lēmumu pieņemšanu un politikas izstrādi, Eiropas Savienības mēroga piemērošanu un, protams, arī veicina sadarbību un solidaritāti starp Eiropas valstīm. Eiropas Savienības noteikumu saknes atrodamas arī Eiropas Savienības kopējās vērtībās, piemēram, demokrātijā, tiesiskumā, cilvēktiesībās un pamatbrīvībās. Šo vērtību misija ir veicināt mieru, stabilitāti un labklājību Eiropā un ārpus tās. Bet vai ar šiem elementiem pietiek, lai izdzīvotu ilgtermiņā? Profesore Ingrīda Šikova, Eiropas lietu eksperte no Sofijas universitātes uzskata, ka nē. Viņasprāt, mūsdienu pasaule satricina šos pamatus. Nepieciešamība mainīties, lai pielāgotos jauniem izaicinājumiem, kas izspiež Eiropas Savienību no tās komforta zonas, rada spriedzi ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī to iekšienē. Tā saka Margarita Šešelgīte, Starptautisko attiecību un politikas zinātnes Institūta direktore Viļņas Universitātē. Un šo spriedzi ar sociālo mediju starpniecību izmanto radikālas grupas. Nesenā Slovākijas premjerministra Roberta Fico ievainošana ir viens no piemēriem, kas parāda, ka ārkārtēja polarizācija, oponentu demonizācija un no savām idejām atšķirīgu ideju stigmatizēšana veicina politisko vardarbību Eiropā un apdraud Eiropas vērtības. Lai gan Eiropas Savienībā agrāk vai vēlāk ir jāuzsāk reformu ceļš, ir arī citi, mazāk radikāli un, iespējams, mazāk sarežģīti ceļi vienotības veicināšanai. Mēs esam teikuši, ka Eiropas Savienības integrācijas modelis ir dziļi sakņots ekonomiskajā savstarpējā atkarībā, kas ietverta vienotajā tirgū un brīvā preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku kustībā. Arī plaukstoša ekonomika ir būtiska, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienības pilsoņi atbalsta Eiropas projektu. Taču vienotajam tirgum ir savi trūkumi un nepilnības. Joprojām pastāv šķēršļi preču tirdzniecībai, taču vēl svarīgāka ir vienotā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšana, skaidro čehu ekonomiste Helēna Horska. Pakalpojumu iekšējā tirgus izveides pabeigšanu var panākt galvenokārt ar lielāku dalībvalstu noteikumu saskaņošanu. Ja Eiropas Savienība vēlas uzplaukt ekonomiski un apklusināt tos, kuri šaubās par tās efektivitāti Eiropas pilsoņu labklājības jomā, ir svarīgi nodrošināt, lai tiktu dots turpmāks stimuls tirgus pabeigšanai neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz precēm, pakalpojumiem, digitālo vienoto tirgu vai pat vienotu kapitāla tirgu. Vēl viens integrācijas veids ir labāk iepazīt vienam otru Eiropas Savienībā, un to veicina tādas Eiropas Savienības mēroga programmas kā „Erasmus Plus”, norāda Trīne Kose, Eiropas Savienības jaunatnes delegāte Igaunijā. Luka Čibotaru, bijušais jauniešu delegāts Apvienoto Nāciju Organizācijā un pilsoniskais aktīvists no Rumānijas tam piekrīt. Iespējams, raugoties nākotnē, Savienībai jācenšas būt radošākai, veicinot dialogu pilsoņu vidū gan dalībvalstu iekšienē, gan starp tām. Bet epizodi mēs noslēgsim ar portugāļu eksperta Eiropas lietās Rikardu Borgesa de Kastro komentāru, kurš uzskata, ka Eiropas vienotības glābšana patiesi ir svarīga. „Atsevišķi visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir mazas. Tātad nesaskaņas izmaksas ir tieši tādas, ka mēs visi kļūstam pilnīgi nenozīmīgi pasaulē. Tagad mēs saprotam, ka tikai kopā, pat ja ne vienmēr pilnīgā vienotībā, bet tikai kopā mēs spēsim gan aizstāvēt savas vērtības un intereses, gan arī ieņemt pozitīvu lomu pasaulē. Eiropas Savienības sairšana radītu katastrofālas sekas mums visiem, visiem eiropiešiem, 450 vai 460 miljoniem cilvēku, kas šodien dzīvo šajā brīvības un demokrātijas reģionā, pat ar visām tā grūtībām.”  

Tieši krievu valodā šobrīd skaļi jārunā par Putina rīcību, jo tas būtu efektīvākais ceļš kaut ko mainīt krievu cilvēku apziņā, - tā uzskata Čehova Rīgas krievu teātra direktore Dana Bjorka. Runājot par valsts valodu sabiedrībā, Latvijas Radio programmā Labrīt Bjorka sacīja, ka lielākā tās daļa saprot un runā latviski, ka valodas neprasme vairāk attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem. Bjorka teica, ka ar laiku šis jautājums nebūs aktuāls.

Piemaksas ģimenes ārstu praksēm reģionos, papildu kolēģis pacientu uzrunāšanai un citiem palīgdarbiem, mentori jaunajiem mediķiem – ar šiem un vēl citiem pasākumiem plānots uzlabot ģimenes ārstu prakšu darbu un pieejamību pacientiem visā Latvijā. To paredz Veselības ministrijas kopā ar nozari veidotais primārās veselības aprūpes plāns, kam zaļo gaismu deva valdība. Plāna izpilde turpmākajos gados gan būs atkarīga arī no valsts budžeta iespējām. Ģimenes ārstu prakšu uzlabošanas iespējas izvērtētas apmēram pusgadu ilgušās apspriedēs. Plāns paredz paaugstināt finansējumu ģimenes ārstu praksei, noteikt ārstam izdevīgākus aizvietošanas nosacījumus atvaļinājumu gadījumos, papildināt veicamo manipulāciju klāstu. Viens no galvenajiem uzdevumiem – mazināt rindas pie ģimenes ārsta un lai pacienti vairāk veselības problēmu risina ģimenes ārsta praksē nevis dodas uz slimnīcu. Tāpēc jau no 1. jūnija darbu ģimenes ārstu praksēs darbu sāks palīgi, atslogojot ārstus no uzdevumiem apzvanīt pacientus, uzturēt datubāzi.

Šodien, 21. maijā, pretī Ministru kabineta ēkai notika vairāk nekā divas stundas ilgs, ļoti skaļš pedagogu pikets, ko rīkoja Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), lai protestētu pret jauno darba slodzes aprēķināšanas modeli, ar kuru ministrija iepazīstināja pagājušajā nedēļā. Ar pedagogiem runāt ieradās ne vien nozares ministre Anda Čakša, bet arī premjere Evika Siliņa, un piketā ieklausīties atsteidzās pat ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens.  

Lai pasargātu ārstus no pacientu vai viņu tuvinieku vardarbības, Latvijas Ārstu biedrība rosina pastiprināt atbildību par to. Proti, noteikt, ka medicīnas personālam ir līdzīgs statuss kā policistiem vai glābējiem, bet atbilstoši krimināllikumam par šādu rīcību draud arī cietumsods. Vai šādas izmaiņas ir nepieciešamas? Kā vēl var mazināt pacientu agresivitāti un kad vaina meklējama pacientu, kad mediķu pusē? Krustpunktā diskutē Latvijas Ārstu biedrības pārstāve, psihiatre Liene Sīle, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēta profesore sabiedrības veselībā un veselības tiesībās Solvita Olsena, pacientu organizācijas "Onko alianse" valdes locekle Olga Valciņa un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Ingrīda Circene.  

Pieprasot korekti pildīt streika vienošanos par pedagogu darba slodzes sabalansēšanu, ap 2000 pedagogu šodien, 21. maijā, piedalīsies piketā pie Ministru kabineta. Piketu rīko Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība. Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība") intervijā Latvijas Radio programmā Labrīt uzsvēra, ka visi solījumi pedagogiem līdz šim ir izpildīti. Viņa teica, ka arodbiedrība un ministrija izmanto dažādu metodiku un tas veido sadursmi. Ministrija, veidojot savu piedāvājumu, izmanto starptautiski atzītu metodiku.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Elīna Pinto no partijas "Progresīvie" (saraksts nr. 9), otrajā - Valentīns Jeremejevs no politiskās partijas "Tautas varas spēks" (saraksts nr. 10).  

Pēdējā gada laikā, šķiet, sabiedriskie mediji paši bijuši mediju un sabiedrības uzmanības lokā biežāk nekā ierasts. Arī Saeimā bieži runāts par medijiem un ar mediju pārstāvjiem. Šoreiz raidījumā Mediju anatomija saruna ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāju Leilu Rasimu (Progresīvie) par to, kā vērtēt Latvijas TV iecerētās priekšvēlēšanu debates krievu valodā, kāpēc šobrīd žurnālisti ceļ trauksmi par vārda brīvības sašaurināšanos, kāda ietekme uz žurnālistu darbu turpmāk būs tiesas spriedumam TVNET lietā un kā varētu stingrāk sodīt uzbrukumus žurnālistiem interneta vidē.

Visu nedēļu nerimst diskusijas par to, vai priekšvēlēšanu debatēm jānotiek arī krievu valodā. Iepriekšējās vēlēšanās tādas notika, bet acīmredzot laiki mainās un diskusijas saasinās. Šobrīd Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome par to spriež un par to diskutējam arī Krustpunktā. Tāpat kā par citām norisēm – sarežģījumiem Rēzeknes domes atlaišanā un – izejot ārpus Latvijas robežām – Slovākijas prezidenta Roberta Fico sašaušanu. Aktualitātes Krustpunktā analizē politologs Juris Rozenvalds, laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs un portāla "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis.  

Šā gada pavasarī uz Ungārijas politiskās skatuves negaidīti parādījās jauns spilgts spēlētājs. Viņa vārds ir Pēters Maģars. Vēl nesen viņš bija valdošās partijas „Fidesz” biedrs un ieņēma ērtus amatus vairāku valsts uzņēmumu vadībā. Maģars bija precējies ar sabiedrībā labi zināmo tieslietu ministri Judīti Vargu un abu izskatīgā ģimene regulāri parādījās glancētajos žurnālos. Tagad Pēters Maģars ir šķīries un pulcē tūkstošiem cilvēku demonstrācijās, kurās apgalvo, ka premjera Viktora Orbāna radītā sistēma ir korumpēta un tai ir jāliek punkts. Tādēļ mūsu korespondents Artjoms Konohovs nesen devās uz vienu no šiem protestiem, lai savām acīm ieraudzītu, kādēļ daļa ungāru ir gatava atbalstīt šī jaunā politiķa saukļus.

Gruzijas parlamenta vairākums šonedēļ galīgajā lasījumā apstiprināja pretrunīgi vērtēto „ārvalstu aģentu” likumprojekts. Tā pretinieku vērtējumā tas līdzinās likumam Krievijā, ko izmanto vārda brīvības ierobežošanai. Cilvēki turpina protestēt pret šo likumu. Valsts prezidente Salome Zurabišvili solījusi uzlikt tam veto, bet skaidrs, ka valdība to pārvarēs. Rihards Millers sarunājās ar portāla „Open Caucasus Media” līdzdibinātāju un direktoru Dominiku Cagaru, lai saprastu, kāpēc Gruzijas valdība virza šādu likumu, kāds šajās dienās ir protestētāju noskaņojums un kas sagaidāms nākotnē. Kāpēc Gruzijas valdība tieši tagad virza ārvalstu aģentu likumu, par spīti sabiedrības pretestībai un dažādu ārvalstu amatpersonu brīdinājumiem? Dominiks Cagara: Ir daudz diskutēts par to, kur meklējamas saknes šā brīža Gruzijas valdības kursam, jau sākot ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Izskatījās, ka Gruzijas valdība maina savu uzticību no Rietumiem vairāk uz Krievijai simpatizējošu nostāju. Arī ar pirmo ārvalstu aģentu likumprojekta versiju, kas tika skatīta nedaudz vairāk kā pirms gada. Sākotnēji mulsumu radīja tas, ka opozīcija Gruzijā ir ļoti vāja. Mums šoruden ir vēlēšanas, un izskatījās, ka nav nopietna sāncenša „Gruzijas sapņa” varai. Izskatījās, ka viņu uzvara bija gandrīz vai garantēta. Šis likums patiešām mobilizēja sabiedrību pret to. Lielākā daļa gruzīnu ir pret šī likuma pieņemšanu. Tāpēc jautājums ir tieši vietā – kāpēc tam ir jānotiek? Es biju ļoti attālināts no visu veidu sazvērestību teorijām vai mēģinājumiem likt daudz svara Krievijas ietekmei Gruzijas iekšpolitikā. Man liekas, ka Kaukāzā šis vienmēr ir bijis ļoti pārvērtēts. Ir tik daudz lietu, kas notiek ļoti dabiski. Gruzīnu, armēņu, azerbaidžāņu rokās ir visas rīcības iespējas. Ne visu vajag vadīt Krievijai. Bet aizvadīto divu gadu laikā redzam skaidru Gruzijas valdības ievirzi sekot ļoti konkrētiem Krievijas ārpolitikas mērķiem. Ja tuvāk pētām viņu vēstījumus, dezinformācijas taktiku, propagandu – tie ir tie paši saukļi, ko izmanto Krievijas propaganda gan valsts iekšienē, gan ārpus tās. Līdzīgs ārvalstu aģentu likums nesen tika ieviests Kirgizstānā. Krievija uzstāj uz līdzīga likuma ieviešanu daudzās citās valstīs un reģionos. Mūsu reģionā Abhāziju – separātisko Gruzijas reģionu, faktiski neatkarīgu – cenšas piespiest pieņemt tieši šādu pašu likumu, pret kuru, neskatoties uz lielu Krievijas ietekmi vai reizēm tās faktisku kontroli, iebilst abhāzi. Redzot politiķu paziņojumus, policijas vardarbību, aktīvistu iebiedēšanu, draudu zvanus, cilvēku piekaušanu, noziedznieku uzbrukumus cilvēkiem viņu mājās, gluži kā tas bija Ukrainā Janukoviča valdīšanas laikā – vienīgā lieta, kas man nāk prātā, ir, ka Gruzijas valdība ir gatava šķirties ar Rietumiem, vai jau teikt „nē” eiroatlantiskajai integrācijai un uzņemt kursu ciešākām attiecībām ar Krieviju.

Latvijas Televīzijas paziņojums rīkot Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā radījis plašu rezonansi sabiedrībā un politiķu vidū. Partijas "Jaunā Vienotība" un Nacionālā apvienība jau paziņojušas, ka debatēs nepiedalīsies. Turpretī partijas "Latvija pirmajā vietā" un Zaļo un zemnieku savienība atbalsta to, ka sabiedriskais medijs lēmis informēt arī mazākumtautību pārstāvjus. Savukārt "Apvienotais sarakstais" vēlas vispār aizliegt organizēt debates krievu valodā. Ko par to domā eksperti un kā rīkoties?

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Rūdolfs Brēmanis no apvienības "Jaunlatvieši" (saraksts nr. 7), otrajā - Reinis Pozņaks no "Apvienotā saraksta" (saraksts nr. 8).  

Iespējams pavērsiens Rēzeknes valstspilsētas domes atlaišanas jautājumā. Vietvaras budžeta pieņemšana un stabilizācijas programma tikusi kavēta, bet pašlaik pašvaldība ir rīcībspējīga un vairākus mēnešus ilgusī rīvēšanās ar pašvaldību un valsts finanses pārraugošajām ministrijām nav pamatots pašvaldības atlaišanai. Tā argumentē Saeimas Juridiskais birojs un tam piekrīt arī Latvijas pašvaldību savienība. Saeimas deputātiem vēl būs jālemj par rīcību Rēzeknes domes atlaišanas jautājumā, taču Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vairākums pirms pirmā lasījuma likumprojektu neatbalstīja. Pērn pastiprinātu uzmanību pievērsa Rēzeknes valstspilsētas domes budžeta iespējām neatbilstošajam vairāku miljonu eiro aizņēmumam rekreācijas centra būves pabeigšanai. Budžeta problēmu dēļ radās jautājums par pašvaldības pamatfunkciju izpildi, sākās publiskas pārrunas par nepieciešamību pašvaldībai aizņemties 5 miljonus eiro no Valsts kases. Finanšu ministrija izvirzīja prasības Rēzeknes budžeta stabilizēšanai un izdevumu mazināšanai. Rēzeknes domes koalīcijas vairākums kādu laiku boikotēja sēdes un sekoja lēmums par Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča atbrīvošanu no amata. Šopavasar šos pienākumus uzticēja viņa partijas "Kopā Latvijai" biedram Aleksejam Stecam. Pašvaldību darbu pārraugošā ministrija ilgstoši gatavoja Rēzeknes domes atlaišanas likumprojektu, lai domi līdz nākamajām vēlēšanām aizstātu ar pagaidu administratoriem. Šo plānu uz Saeimu virzīja valdība. Tomēr laiks ir gājis un notikumi virzījušies citā gultnē. Dome ir rīcībspējīga, sanāk uz sēdēm, budžets ir stabilizēts, argumentēja Rēzeknes domes tagadējais vadītājs Aleksejs Stecs. Un izpildīti arī Valsts kases nosacījumi, apliecina Finanšu ministrijas Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības un analīzes nodaļas pārstāve Baiba Tīsenkopfa. Pašvaldības atlaišana ir reta prakse arī Latvijā un to jāspēj juridiski pamatot, norādīja Saeimas Juridiskā biroja eksperts Edvīns Danovskis. Lielā daļā likumprojekta anotācijas atspoguļota sarakste starp Rēzeknes pašvaldību un ministrijām par jau minētajām problēmām budžeta procesā, taču termiņu kavēšana neesot iegansts visas domes atlaišanai. Ja Rēzeknes domi atlaidīs, ticami, ka tās pārstāvji vērsīsies Satversmes tiesā. Tādā gadījumā paredzami riski valstij zaudēt, norādīja Danovskis. Pret Rēzeknes pašvaldības atlaišanu ir arī Latvijas pašvaldību savienības padomnieks juridiskajos jautājumos Dāvids Valters. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija divos identiskos balsojumos Rēzeknes domes atlaišanas likumprojektu pirms pirmā lasījuma Saeimā neatbalstīja. Komisijas vadītājs pie frakcijām nepiederošais Oļegs Burovs gan to aizstāvēja, atgādinot par sarunām ar domes pārstāvjiem vizītē Rēzeknē, bet uz situācijas izmaiņām norādīja deputāts Māris Sprindžuks no „Apvienotā saraksta”. Likumprojektu Saeimas plenārsēdē pirmajā lasījumā būs jāizvērtē nākamās nedēļas ceturtdienā. Saeimas frakcijām lūgts izrunāt šodien pārspriestos argumentus, taču no komisijā spriestā secināms, ka Saeimas vairākums likumprojektu varētu noraidīt.

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Šomēnes sāka darboties jauns līgums starp Baltijas un Beniluksa valstīm par augstākās izglītības diplomu automātisku atzīšanu. Tas ir pirmais šāda veida starptautiskais līgums starp diviem Eiropas Savienības reģioniem. Tas paredz, ka Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā izsniegtie augstākās izglītības diplomi tiks savstarpēji atzīti bez papildu procedūrām. Citviet Eiropā uz mūsu piemēru skatās ar interesi, bet arī piesardzību.

Likumprojektu par Rēzeknes domes atlaišanu galīgajā lasījumā plāno pieņemt īsi pirms Jāņiem, pēdējā Saeimas sēdē, intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs, pie partijām nepiederošais deputāts Oļegs Burovs. Steidzamības kārtā šo jautājumu nevirzīs un pirmā sēde paredzēta jau rīt, 16. maijā.

Gruzijas parlaments šodien, 14. maijā, plenārsēdē trešajā jeb galīgajā lasījumā pieņēmis strīdīgo „ārvalstu aģentu” likumprojektu. Jau vairākas nedēļas ilgušie likumprojekta kritiķu un opozīcijas protesti nav devuši rezultātu un valdošā partija „Gruzijas sapnis” apņēmusies likumprojektu pieņemt par katru cenu, arī apejot prezidentes gaidāmo veto. Vairāk nekā mēneša garumā cilvēki ir pulcējušies lielākās vai mazākās protesta akcijās pie Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi esošā parlamenta, lai vērstu uzmanību uz saviem iebildumiem par „ārvalstu aģentu” likumu un valsts virzību prom no tuvināšanās Eiropas Savienībai. Policija pret protestētājiem vērsusies arī ar spēku, aktīvisti un opozicionāri tikuši piekauti un iebiedēti, taču no sava viedokļa paušanas cilvēkus tas nav atturējis. Protesti ar policijas klātbūtni turpinājās arī šodien pie parlamenta, kurā deputāti pulcējās, lai strīdīgo ārvalstu aģentu likumprojektu pieņemtu trešajā jeb galīgajā lasījumā. Valdošo partiju „Gruzijas sapnis” protesti nav atturējuši no strīdīgā likuma pieņemšanas. Debates, kas ilga vairākas stundas, gan bija karstas un vienubrīd sēžu zālē izcēlās arī kautiņš, partijas „Gruzijas sapnis” vienam no deputātiem uzbrūkot opozīcijas deputātiem. Galīgajā balsojumā likumprojekts tika atbalstīts ar 84 balsīm, 30 deputātiem balsojot pret. Arī pēc balsojuma cilvēki turpina protestēt pie parlamenta ēkas. Pie tās ieejas ir uzslieta tāda kā metāla siena, šķērslis, lai protestētāji nevarētu ielauzties parlamenta ēkā.

Eiropas "zaļais kurss", tā noturēšana vai gluži pretēji – piebremzēšana šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Ne viena vien partiju uz vēlēšanām iet ar solījumu cīnīties par saprātīgu zaļo kursu vai to piebremzēt, jo pašreizējie nosacījumi Latvijai izmaksā pārāk dārgi.  Kas būtu tas saprātīgais "zaļais kurss", kuru īstenot Latvija vēlētos? Cik mums izmaksā pašreizējais plāns un par kādām izmaiņām vai atkāpēm noteikti vajadzētu pacīnīties nākamajā Eiroparlamenta sasaukumā? Krustpunktā diskutē Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Irbe, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore Baiba Baltvilka un Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs, bioloģijas doktors Viesturs Ķerus.  

Vai nākamā Eiropas Parlamenta sasaukuma laikā varētu tikt atcelts "zaļais kurss"? Šo jautājumu pirms jūnijā gaidāmajām vēlēšanām uzdod dadzi. Klimata aktīvisti brīdina, ka eiroskeptiķu un galēji labējo politiķu nākšana pie varas varētu apdraudēt līdzšinējo sasniegumus. Savukārt sociālisti un zaļie pārmet lielākajām politiskajam spēkam – Eiropas Tautas partijai, tuvināšanos galēji labējiem un viņu politikas atdarināšanu. Turpretī Tautas partija uzstāj, ka viņi tikai meklē reālistiskas atbildes uz vēlētāju bažām.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Ivars Ījabs no partijas "Latvijas attīstībai" (saraksts nr. 5), otrajā - Inna Djeri no "Centra partijas" (saraksts nr. 6).  

Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumu aizsardzības ministru Sergeju Šoigu iecelt par Drošības padomes sekretāru NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts dēvē par rotāciju. Krievijas Kremļa preses dienests vakar, 12. maijā, ziņoja, ka līdzšinējais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu iecelts par Drošības padomes sekretāru, savukārt ministra amatam izvirzīts līdzšinējais pirmais vicepremjers Andrejs Belousovs.

9. maijs ir pagājis drīzāk Eiropas zīmē nekā Krievijas propagandā. Šādā ziņā karš ir mainījis situāciju ne tikai Ukrainā, bet arī Latvijā. Tiesa, daudzus vairāk interesē vakardienas pusfināls Eirovīzijā - Latvijai pēc astoņu gadu pārtraukuma ir izdevies iekļūt finālā, par spīti bukmeikeru pesimistiskajām prognozēm. Ja par naudu runājam, tad ekonomisko ziņu topā noteikti šonedēļ bija „airBaltic” obligāciju pārdošana. Aktualitātes Krustpunktā analizē pētījumu centra SKDS pētniece Ieva Strode, žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš, Latvijas TV Ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska un TV24 raidījuma "Nacionalo interešu klubs" vadītajs Romāns Meļņiks.  

Iepriekšējās Eiropas parlamenta vēlēšanās Lietuvas iedzīvotāju aktivitāte bijusi salīdzinoši augsta, jo kopumā savu balsi atdeva 53% iedzīvotāju, kamēr Latvijā tie bija vien 33%. Tiesa, šogad arī lietuviešu vēlētāji varētu būt pasīvāki, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanas jūnijā nesakrīt ne ar vienu citu balsojumu Lietuvā. Iepriekš tur šāda situācija bijusi pirms 15 gadiem un pie vēlēšanu urnām ieradās tikai katrs piektais balsstiesīgais. Latvijas Radio aptaujātie Viļņas iedzīvotāji pie Eiropas Savienības prioritātēm min aizsardzību, izglītību, vides problēmas un arī cilvēktiesības. Vēlētāji savu izvēli plāno gan ļoti apzināti, gan izdaru to pēdējā brīdī, savukārt jaunieši bieži neslēpj, ka neplāno piedalīties vēlēšanās. Lietuviešiem šogad ir jābūt aktīviem kopumā trīs dažādās vēlēšanās. Patlaban norit prezidenta vēlēšanu pirmā kārta un priekšā vēl otrā kārta. Vasarā būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas un rudenī jāvēl arī Lietuvas parlaments. Lietuvas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Lina Petroniene neizslēdz, ka vēlētāju pasivitāte var izpausties tieši Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras šoreiz nesakrīt ar citu vēlēšanu dienām, kas parasti veicina vēlētāju aktivitāti. Lietuvā lielākā vēlētāju grupa ir cilvēki 44 līdz 75 gadu vecumā. Iepriekšējās Eiropas Parlamenta vēlēšanās visvairāk savu balsi atdevusi vecākā paaudze ap 74 gadu vecumā, kuru aktivitāte sasniedza 64%. Tikmēr, piemēram, 24 gadus vecu un jaunāku vēlētāju aktivitāte Lietuvā parasti ir tikai ap 20%.

Saeima otrajā lasījumā atbalstījusi stingrākus ierobežojumus alkoholisko dzērienu tirdzniecībā, vienlaikus noraidot iepriekš Saeimas komisijā atbalstīto liegumu pirkt alkoholu līdz 20 gadu vecumam. Tiesa, lai Alkoholisko dzērienu aprites likuma grozījumi stātos spēkā, tie Saeimai vēl jāatbalsta trešajā – galīgajā – lasījumā. Par vecuma slieksni reibinošo dzērienu iegādei diskusijas galīgajā lasījumā vēl turpināsies un izskan versijas par atšķirīgu vecuma slieksni vieglo un spirtoto dzērienu iegādei. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā par veidiem alkohola patēriņa ierobežošanai diskusijas notika vairākās garās sēdēs. Šim tematam nonākot līdz apspriedei Saeimas plenārsēdē, visvairāk sakāmā izrādījās par vecuma ierobežojuma celšanu alkohola iegādei. Atbalstu neguva iepriekš Saeimas atbildīgajā komisijā atbalstītais priekšlikums līdz 20 gadiem celt vecuma slieksni alkohola iegādei.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piedāvājam izvaicāt kandidātu sarakstu līderus. Pirmajā pusstundā uz jautājumiem atbild Roberts Zīle no Nacionālās apvienības (saraksts nr. 3), otrajā - Vilis Krištopans no partijas "Latvija pirmajā vietā" (saraksts nr. 4).  

Те, кто обвиняют меня в неправильном применении йоги, в том, что мы не должны поддерживать войну, что мы должны инвестировать в мир, развитие и так далее, — это люди, которые на самом деле не сталкивался с войной.  Об этом в беседе с Dīvs Reiznieks говорит главный гость этого выпуска Павло Гончарук.  С помощью йоги он помогает здоровью как мирных жителей, так и военнослужащих, а с помощью йога-марафонов ему удалось собрать значительные средства для Вооруженных Сил Украины. Это полное интервью без перевода из подкаста Латвийского радио "Drošinātājs" (“Предохранитель”), посвященный людям Украины и их сопротивлению российской агрессии.  Ссылки на полную версию подкаста можно найти здесь: linktr.ee/drosinatajs 

"Tie, kuri mani apsūdz, ka pielietoju jogu kaut kā ne tā, ka nevajag atbalstīt karu, ka jāieguldās mierā, attīstībā un tā tālāk, - tie ir cilvēki, kuri ar karu reāli nav saskārušies," tā sarunā ar Dīvu Reiznieku saka šīs nedēļas "Drošinātaja" galvenais viesis Pavlo Gončaruks. Viņš, izmantojot jogu, palīdz gan civilo, gan militārpersonu veselībai, kā arī ar jogas maratoniem spējis savāk krietnus līdzekļus Ukrainas bruņotajiem spēkiem.   Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Ķīnas prezidents pēc vairāku gadu pārtraukuma devies vizītēs uz Eiropu. Kādi ir Pekinas nolūki un ko vēlas valstis, kas viņu uzņem? Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Kamerons apstiprinājis, ka Ukraina britu ieročus drīkst izmantot arī triecieniem Krievijā. Vai tas pamudinās arī citas valstis dot zaļo gaismu Ukrainai? Eiropas valstu izlūkdienesti brīdina par Krievijas plāniem īstenot vardarbīgus sabotāžas aktus Eiropā. Cik nopietni valstis uztver iekšējo drošību un kā cīnīties ar riskiem?    00:31 Ievads 02:29 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:28 Ķīnas prezidents pēc vairāku gadu pārtraukuma devies vizītēs uz Eiropu. Kādi ir Pekinas nolūki un ko vēlas valstis, kas viņu uzņem? 13:50 Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Kamerons apstiprinājis, ka Ukraina britu ieročus drīkst izmantot arī triecieniem Krievijā. Vai tas pamudinās arī citas valstis dot zaļo gaismu Ukrainai? 18:20 Eiropas valstu izlūkdienesti brīdina par Krievijas plāniem īstenot vardarbīgus sabotāžas aktus Eiropā. Cik nopietni valstis uztver iekšējo drošību un kā cīnīties ar riskiem? 25:47 ES valstis, kuras apmeklēja pasākumu, kuru Krievijā sauca par Putina inaugurāciju prezidenta amatā. 29:11 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – jogas meistaru Pavlo Gončaruku. 32:12 Joga un karš roku rokā jau ļoti sen. 33:26 Apgarotības tēls jogai lielā mērā radies, kā mārketinga instruments kad tā ienāca Rietumeiropā. 34:49 Pavlo sāka bezmaksas jogas kursus jau pilna mēroga iebrukuma pirmajā dienā.  36:15 Par sekojošo salūšanu  37:06 Kā nodarboties ar jogu, ja aiz loga sprāgst raķetes? 38:47 Kā Pavlo spēja atgūties no salūšanas un kā šī pieredze kļuva par iemeslu jogas maratoniem? 42:49 Ko nozīmē “jogas maratons”? 45:13 Jogas maratons kā veids piesaistīt ziedojumus Ukrainas armijai. 46:21 Jogas maratonu noslēgumu pasākumi klātienē ir īpaši emocionāli. 50:59 Pēc piedzīvotajām krīzēm zina ko darīt, lai tādas neatkārtotos.  52:14 Par sadarbību ar Bruņotajiem spēkiem.  56:04 Kā karavīri atšķiras no civilajiem? 56:52 Par ko saņemts nosodījums Ukrainas jogas kopienā? 59:26 Vilšanās Krievijas jogas entuziastos. 1:00:21 Šobrīd nosoda cilvēkus, kuri izliekas, ka kara nav. Vienlaikus, Pavlo saprot šos cilvēkus, jo līdz 2022. gadam viņš bija tāds pats. 1:02:46 Jogas maratoni turpināsies. 1:03:43 Latvieši ir mīļi aicināti piedalīties.  1:04:49 Cilvēki nenovērtē savas spējas ietekmēt notikumus.  1:06:04 Sarunas beigas. 1:07:04 Uzsaukums jogas entuziastiem Latvijā: pievienojieties Pavlo rīkotajiem jogas maratoniem un nošaujiet trīs zaķus ar vienu šāvienu. 1:09:47 Rakstiet mums un padalieties ar saiti uz raidījumu un novērtējiet to.      Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Kopš vakardienas, 8. maija, iekšlietu darbinieki visā Latvijā strādā pastiprinātā režīmā. Dienesti atgādina, ka šodien Latvijā nav atļauts rīkot publiskus gājienus, sapulces un piketus, kā arī izklaides un svētku pasākumus, ja vien tie nav saistīti ar Eiropas dienu. Tāpat līdz pat rītdienas, 10, maija, pulksten 7 rītā aizliegta pirotehnisko izstrādājumu izmantošana. Atļauta ir vienīgi individuāla ziedu nolikšana apbedījumu vietās, taču bez organizētas pulcēšanās un jebkādas agresijas slavināšanas vai agresorvalsts simbolu izmantošanas. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Jaunā Vienotība) Latvijas sacīja, ka nakts aizvadīta mierīgi, bet dienesti neatslābst arī ikdienā.

Latvijas nacionālā aviokompānija "airBaltic" emitējusi obligācijas 340 miljonu eiro vērtībā. Lielu interesi par obligācijām izrādījuši privātie investori, arī valsts iegādājusies 50 miljonu vērtus vērtspapīrus. Eksperti vērtējumā gan ir piesardzīgi, sakot, ka šis ir ļoti dārgs aizņēmums. Nacionālās aviokompānija "airBaltic" emitējusi obligācijas 340 miljonu eiro apmērā ar 14,5% procentu likmi. Tirgus pieprasījums pēc šiem vērtspapīriem vairāk nekā divkārt pārsniedzis mērķa summu. No kopējās obligāciju summas 290 miljonus eiro iegādājušies privātie investori un pagaidām netiek atklāts, kas viņi ir. Tie ir institucionālie investori, kuri pārvalda triljonu vērtus investīciju portfeļus – šodien, 8.maija, brīfingā pauda "airBaltic" pārstāvji. Šajā procesā bija iesaistītas piecas starptautiskās bankas un tiem, kas vēlējās iegūt obligācijas, tas izdevies.

Pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām no Latvijas ievēlētajiem deputātiem būs jāpievienojas kādai no Eiropas Parlamenta politiskām grupām. Kādas tās ir un cik daudz ietekmē globālos notikumus un pieņemtos Eiropas Savienības lēmumus? Krustpunktā analizē politologs Andis Kudors, Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Tieši mēnesis ir līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad visās Eiropas Savienības valstīs ļaudis dosies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par vienu vai otru politisko partiju vai deputātu kandidātiem. Šīs ir jau kārtējās vēlēšanas Latvijā, kopš mēs 20 gadus esam daļa no lielās Eiropas saimes. Procesus, tāpat kā daudz kur citur, ietekmē politiskās batālijas pašu mājās, bet viena lieta, ko noteikti varam redzēt šo gadu laikā, mēs reti aizdomājamies, kā tā balsošana par vienu vai otru mums zināmo partija ietekmē un veido lielo politiku pašā parlamentā.  Arī šajā priekšvēlēšanu laikā, kad iztaujājām partiju pārstāvjus, uz jautājumu - kurai frakcijai vai frakciju grupai jūs grasāties piederēt, ja jūs ievēlēs Eiropas Parlamentā, atbild - tad jau redzēsim. Vispirms jātiek ievēlētam, tad izvērtēsim visus par un pret. Kandidāti var tā atbildēt, jo zina, ka vēlētājiem acīmredzot šis jautājums nav aktuāls un varbūt nav arī saprotams. Kaut kādas grupas - kāda starpība, galvenais, lai pārstāv Latvijas intereses. Bet vai tā ir? Kā vispār top politika Eiropas Parlamentā? Cik tas ir vai nav svarīgi? Kāpēc par šīm vēlēšanām medijos daudz runā par iespējamām pārmaiņām ierastajā Briseles politikā? 

Viens no aktuālākajiem jautājumiem daudziem eiropiešiem ir migrācija, par ko pārliecinājāmies sarunās ar iedzīvotājiem Horvātijā, Ungārijā un Slovākijā. Ko Eiropas Savienība var darīt, lai atrastu trauslo līdzsvaru starp drošību un solidaritāti? Par to šoreiz interesējamies Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstu „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā. „Nelegālās migrācijas problēma ir jārisina. Es dzīvoju uz migrācijas ceļa un bieži redzu, kā viņi nāk pie cilvēku mājām. Ir vajadzīga nedaudz stingrāka uzraudzība, lai migranti šeit nenonāktu pa „caurumiem” uz robežas,” sacīja pensionārs, kurš dzīvo Horvātijas pilsētā Rijekā.  „Eiropas Savienības lielākais izaicinājums noteikti ir migrācijas jautājums – nelegālās migrācijas apturēšana,” domā 24 gadus vecs students no Ungārijas. „Kāpēc viņi neaizsargā Šengenas robežas, lai migranti nevarētu nelegāli ieceļot Eiropas Savienībā?” vaicāja kāda Bratislavā uzrunāta kundze.  Aizbraukt no dzimtenes un apmesties uz dzīvi citā valstī ar sapni par labāku dzīvi – tas, tā teikt, ir iekodēts cilvēku DNS... Ja tā nebūtu, mēs šeit, Eiropā, par to nerunātu. Eiropa uz cilvēkiem citās pasaules daļā iedarbojas kā magnēts, jo tā piedāvā labākus dzīves apstākļus, sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, izglītību un ekonomiskās perspektīvas indivīdiem un ģimenēm. Tāpēc kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzi cilvēki ir ieradušies šeit, lai meklētu labākus dzīves apstākļus. Dažiem no šiem cilvēkiem ir īpaši nepieciešama aizsardzība, jo viņi bēg no konflikta vai vajāšanas savā izcelsmes valstī, lai iegūtu patvērumu kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Daži no šiem patvēruma meklētājiem cer kādu dienu iegūt tiesības palikt uzņēmējvalstī. Taču ne visi Eiropas Savienības pilsoņi ir apmierināti ar cilvēku plūsmu, kas šķērso bloka robežas. Daži baidās konkurēt ar migrantiem par darbavietām un mājokļiem vai arī uztraucas, ka iebraucēju dēļ viņiem samazināsies algas un augs spiedienu uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Citi baidās no vērtību un kultūras izmaiņām, uzskatot, ka plaša mēroga imigrācija var apdraudēt nacionālo identitāti vai sociālo kohēziju. Pastāv arī bažas par organizēto noziedzību un draudiem valsts drošībai - bažas, kuras ir pastiprinājuši Eiropā notikušie terora akti, ko atbalstīja „Islāma valsts” vai citi džihādistu grupējumi. Dziļā plaisa Eiropas Savienības imigrācijas politikas aizsākumi meklējami 1995. gadā, kad tika ieviesta Šengenas zona - brīvas pārvietošanās telpa Eiropas Savienībā, kā rezultātā tika pastiprināta ārējo robežu kontrole. Dalībvalstis 1997. gadā piešķīra Eiropas Savienībai oficiālas pilnvaras migrācijas politikas jomā, proti, tiesības noteikt migrantu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, izstrādāt integrācijas pasākumus un mazināt nelegālo imigrāciju. Taču 2015. un 2016. gadā Eiropas Savienību skāra nepieredzēta migrācijas krīze – blokā ieradās 1,2 miljoni migrantu, no kuriem daudzi bēga no kara Sīrijā vai vardarbības Irākā un Afganistānā. Valdīja plaša panika, jo pēkšņais iebraucēju pieplūdums parādīja bloka migrācijas politikas ierobežojumus. Pierobežas valstis, piemēram, Grieķija un Itālija, saskārās ar milzīgu humanitāro krīzi, un Briseles mēģinājumi panākt, lai citas dalībvalstis iesaistās un palīdz, bija diezgan neveiksmīgi, sacīja Portugāles Bēgļu atbalsta platformas koordinators Andrē Kosta Žorže. Loģisks ir jautājums, kāpēc Eiropai nav izdevies tikt galā ar migrācijas izaicinājumiem? Pirmkārt, izpratne par migrāciju - gan legālo, gan nelegālo - nav vienāda visās Eiropas valstīs. Šeit ir daudzi faktori: ģeogrāfiskais novietojums, vēsture, ekonomika, sabiedrības sastāvs un tā tālāk. Attieksme pret migrāciju ir ļoti atšķirīga Centrāleiropā un Austrumeiropā un Rietumeiropā. Rietumeiropa ar multikulturālām sabiedrībām un spēcīgāku ekonomiku tradicionāli ir atvērtāka un iekļaujošāka attiecībā uz legālajiem migrantiem, par ko liecina lielāks naturalizācijas un uzturēšanās atļauju skaits tādās valstīs kā Vācija, Zviedrija, Nīderlande un Francija. Turklāt šīs valstis īpaši augstu vērtē un veicina cilvēktiesības, tām ir arī lielākas ekonomikas un spēcīgākas sociālās aizsardzības sistēmas, kas ļauj tām labāk pārvaldīt imigrācijas ietekmi. Migrantu darbaspēks ir arī vēlams dažās šo valstu nozarēs, jo mainās demogrāfiskā situācija, proti, sabiedrība noveco. Latvijas Universitātes socioloģe Inta Mieriņa skaidro, kāpēc migrācija ir tik šķeļošs jautājums Eiropas Savienībā, kā arī piebilst, ka Rietumeiropas valstis koloniālās pagātnes dēļ mēdz būt kulturāli daudzveidīgākas, bet Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrības ir viendabīgākas. Zagrebas Universitātes sociologs Drago Župaričs Iljičs piebilda, ka iedzīvotāju bailes bieži vien pastiprinās, ja migrantiem neizdodas integrēties, paliekot sabiedrības nomalē un nespējot iemācīties valodu, atrast darbu un pielāgoties uzņēmējvalsts kultūrai. Runājot par šo strīdīgo tematu, protams, ir grūti samierināt pilsoņu un valdību atšķirīgās vēlmes visā blokā. Un tas, kā dažas politiskās partijas izvēlas izmantot šīs sarežģītās debates, lai īstenotu savus politiskos mērķus, veicina to, ka sabiedrībā migrācija tiek uztverta kā baiļu vai bažu avots. Tā uzskata sociālais aktīvists Georgijs Spasovs, kurš strādā ar migrantiem Bulgārijā. Ņemot vērā tik spēcīgas emocijas abās debašu pusēs, iespējams, nav pārsteidzoši, ka ilgtspējīgus risinājumus ir bijis grūti rast. Jauna vienošanās Aprīlī Eiropas Savienība apstiprināja jaunu migrācijas un patvēruma paktu, kura mērķis ir atrisināt vairākas problēmas, kas radās migrantu krīzes laikā pirms astoņiem gadiem. Kad pakts pēc diviem gadiem būs ieviests, tas noteiks elastīgu, bet obligātu solidaritātes mehānismu starp dalībvalstīm, izmantojot pārvietošanas programmas vai finansiālu palīdzību, kā arī īpašu solidaritātes mehānismu masveida ierašanās gadījumā. Tas saskaņos patvēruma procedūras pie Eiropas Savienība ārējām robežām, ieviešot jaunas pārbaudes procedūras, lai paātrinātu patvēruma pieteikumu izskatīšanu un izraidīšanu personām, kurām patvērumu, visticamāk, nepiešķirs. Eiropas Savienība ir arī pastiprinājusi aģentūru „Frontex” - robežapsardzes un krasta apsardzes dienestu, kas palīdz pārvaldīt bloka ārējās robežas un apkarot pārrobežu noziedzību. Vai pakts iezīmēs pagrieziena punktu? Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izpilddirektore Nina Gregori ir cerīgi noskaņota. Pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas Viļņas biroja pārstāvja Pijus Petroša domām pakts efektīvi risina nelegālās migrācijas jautājumus, bet citi migrācijas veidi nav aktuāli. Taču ārējās robežas valstī Itālijā, kuras aicinājumi uz solidaritāti lielākoties ir ignorēti, valda skepse par to, ka jaunais pakts uzlabos situāciju. To norāda arī cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” pārstāvis Rikardo Nurijs. Viņš arī bilst, ka pakta prioritāte ir robežu drošība, nevis neaizsargāto cilvēku labklājība. Tikmēr dažas dalībvalstis balsojumā neatbalstīja jaunā pakta pieņemšanu. Ungārija un Polija to noraidīja, bet vēl četras valstis – Malta, Bulgārija, Lietuva un Slovākija – atturējās. Visām šīm valstīm nav vienādu iebildumu, taču tas, ka tām visām ir būtiskas bažas, noteikti apgrūtinās pakta īstenošanu. Ungārijas valdības finansētā Migrācijas pētniecības institūta analītiķis Pārducs Ārpads uzskata, ka Ungārija, kas jūlijā pārņems Eiropas Savienības prezidentūru, izmantos šo situāciju kā iespēju mainīt debates sev par labu. Neskaidra nākotne Ņemot vērā konfliktus plašākā reģionā un nabadzību Āfrikas kontinentā, diezin vai tuvākajos gados ievērojami samazināsies cilvēku vēlme migrēt uz Eiropas Savienību. Pastāv arī pieņēmumi, ka klimata pārmaiņas veicinās vēl lielāku ieceļotāju skaita pieaugumu. Tomēr Lisabonas Sociālo zinātņu institūta pētniece Klaudīja Santuša, kas pēta migrācijas, klimata pārmaiņu un attīstības mijiedarbību, uzskata, ka klimata pārmaiņas pašas par sevi šādu ietekmi, visticamāk, neradīs. Tāpat kā mainīgā situācija citos reģionos ietekmē imigrāciju Eiropā, arī situācija atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs turpina mainīties. Agri vai vēlu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis var saskarties ar līdzīgu dilemmu kā to rietumu kaimiņvalstis: stabila ekonomiskā izaugsme, bet iedzīvotāju novecošanās. Piemērs ir Polija, kuras augošā ekonomika sāk piesaistīt viesstrādniekus. Pagaidām Varšava saglabā salīdzinoši konservatīvu pieeju imigrācijai, un ekonomiskajiem migrantiem no trešajām valstīm ir daudz birokrātisko šķēršļu legālai ieceļošanai. Taču Konrāds Černihovskis, kurš studē Eiropas migrāciju Marijas Kirī-Sklodovskas Universitātē Ļubļinā, uzskata, ka tam galu galā būs jāmainās.        

Viens no aktuālākajiem jautājumiem daudziem eiropiešiem ir migrācija, par ko pārliecinājāmies sarunās ar iedzīvotājiem Horvātijā, Ungārijā un Slovākijā. Ko Eiropas Savienība var darīt, lai atrastu trauslo līdzsvaru starp drošību un solidaritāti? Par to šoreiz interesējamies Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstu „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā. „Nelegālās migrācijas problēma ir jārisina. Es dzīvoju uz migrācijas ceļa un bieži redzu, kā viņi nāk pie cilvēku mājām. Ir vajadzīga nedaudz stingrāka uzraudzība, lai migranti šeit nenonāktu pa „caurumiem” uz robežas,” sacīja pensionārs, kurš dzīvo Horvātijas pilsētā Rijekā.  „Eiropas Savienības lielākais izaicinājums noteikti ir migrācijas jautājums – nelegālās migrācijas apturēšana,” domā 24 gadus vecs students no Ungārijas. „Kāpēc viņi neaizsargā Šengenas robežas, lai migranti nevarētu nelegāli ieceļot Eiropas Savienībā?” vaicāja kāda Bratislavā uzrunāta kundze.  Aizbraukt no dzimtenes un apmesties uz dzīvi citā valstī ar sapni par labāku dzīvi – tas, tā teikt, ir iekodēts cilvēku DNS... Ja tā nebūtu, mēs šeit, Eiropā, par to nerunātu. Eiropa uz cilvēkiem citās pasaules daļā iedarbojas kā magnēts, jo tā piedāvā labākus dzīves apstākļus, sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, izglītību un ekonomiskās perspektīvas indivīdiem un ģimenēm. Tāpēc kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem daudzi cilvēki ir ieradušies šeit, lai meklētu labākus dzīves apstākļus. Dažiem no šiem cilvēkiem ir īpaši nepieciešama aizsardzība, jo viņi bēg no konflikta vai vajāšanas savā izcelsmes valstī, lai iegūtu patvērumu kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Daži no šiem patvēruma meklētājiem cer kādu dienu iegūt tiesības palikt uzņēmējvalstī. Taču ne visi Eiropas Savienības pilsoņi ir apmierināti ar cilvēku plūsmu, kas šķērso bloka robežas. Daži baidās konkurēt ar migrantiem par darbavietām un mājokļiem vai arī uztraucas, ka iebraucēju dēļ viņiem samazināsies algas un augs spiedienu uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Citi baidās no vērtību un kultūras izmaiņām, uzskatot, ka plaša mēroga imigrācija var apdraudēt nacionālo identitāti vai sociālo kohēziju. Pastāv arī bažas par organizēto noziedzību un draudiem valsts drošībai - bažas, kuras ir pastiprinājuši Eiropā notikušie terora akti, ko atbalstīja „Islāma valsts” vai citi džihādistu grupējumi. Dziļā plaisa Eiropas Savienības imigrācijas politikas aizsākumi meklējami 1995. gadā, kad tika ieviesta Šengenas zona - brīvas pārvietošanās telpa Eiropas Savienībā, kā rezultātā tika pastiprināta ārējo robežu kontrole. Dalībvalstis 1997. gadā piešķīra Eiropas Savienībai oficiālas pilnvaras migrācijas politikas jomā, proti, tiesības noteikt migrantu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumus, izstrādāt integrācijas pasākumus un mazināt nelegālo imigrāciju. Taču 2015. un 2016. gadā Eiropas Savienību skāra nepieredzēta migrācijas krīze – blokā ieradās 1,2 miljoni migrantu, no kuriem daudzi bēga no kara Sīrijā vai vardarbības Irākā un Afganistānā. Valdīja plaša panika, jo pēkšņais iebraucēju pieplūdums parādīja bloka migrācijas politikas ierobežojumus. Pierobežas valstis, piemēram, Grieķija un Itālija, saskārās ar milzīgu humanitāro krīzi, un Briseles mēģinājumi panākt, lai citas dalībvalstis iesaistās un palīdz, bija diezgan neveiksmīgi, sacīja Portugāles Bēgļu atbalsta platformas koordinators Andrē Kosta Žorže. Loģisks ir jautājums, kāpēc Eiropai nav izdevies tikt galā ar migrācijas izaicinājumiem? Pirmkārt, izpratne par migrāciju - gan legālo, gan nelegālo - nav vienāda visās Eiropas valstīs. Šeit ir daudzi faktori: ģeogrāfiskais novietojums, vēsture, ekonomika, sabiedrības sastāvs un tā tālāk. Attieksme pret migrāciju ir ļoti atšķirīga Centrāleiropā un Austrumeiropā un Rietumeiropā. Rietumeiropa ar multikulturālām sabiedrībām un spēcīgāku ekonomiku tradicionāli ir atvērtāka un iekļaujošāka attiecībā uz legālajiem migrantiem, par ko liecina lielāks naturalizācijas un uzturēšanās atļauju skaits tādās valstīs kā Vācija, Zviedrija, Nīderlande un Francija. Turklāt šīs valstis īpaši augstu vērtē un veicina cilvēktiesības, tām ir arī lielākas ekonomikas un spēcīgākas sociālās aizsardzības sistēmas, kas ļauj tām labāk pārvaldīt imigrācijas ietekmi. Migrantu darbaspēks ir arī vēlams dažās šo valstu nozarēs, jo mainās demogrāfiskā situācija, proti, sabiedrība noveco. Latvijas Universitātes socioloģe Inta Mieriņa skaidro, kāpēc migrācija ir tik šķeļošs jautājums Eiropas Savienībā, kā arī piebilst, ka Rietumeiropas valstis koloniālās pagātnes dēļ mēdz būt kulturāli daudzveidīgākas, bet Centrāleiropas un Austrumeiropas sabiedrības ir viendabīgākas. Zagrebas Universitātes sociologs Drago Župaričs Iljičs piebilda, ka iedzīvotāju bailes bieži vien pastiprinās, ja migrantiem neizdodas integrēties, paliekot sabiedrības nomalē un nespējot iemācīties valodu, atrast darbu un pielāgoties uzņēmējvalsts kultūrai. Runājot par šo strīdīgo tematu, protams, ir grūti samierināt pilsoņu un valdību atšķirīgās vēlmes visā blokā. Un tas, kā dažas politiskās partijas izvēlas izmantot šīs sarežģītās debates, lai īstenotu savus politiskos mērķus, veicina to, ka sabiedrībā migrācija tiek uztverta kā baiļu vai bažu avots. Tā uzskata sociālais aktīvists Georgijs Spasovs, kurš strādā ar migrantiem Bulgārijā. Ņemot vērā tik spēcīgas emocijas abās debašu pusēs, iespējams, nav pārsteidzoši, ka ilgtspējīgus risinājumus ir bijis grūti rast. Jauna vienošanās Aprīlī Eiropas Savienība apstiprināja jaunu migrācijas un patvēruma paktu, kura mērķis ir atrisināt vairākas problēmas, kas radās migrantu krīzes laikā pirms astoņiem gadiem. Kad pakts pēc diviem gadiem būs ieviests, tas noteiks elastīgu, bet obligātu solidaritātes mehānismu starp dalībvalstīm, izmantojot pārvietošanas programmas vai finansiālu palīdzību, kā arī īpašu solidaritātes mehānismu masveida ierašanās gadījumā. Tas saskaņos patvēruma procedūras pie Eiropas Savienība ārējām robežām, ieviešot jaunas pārbaudes procedūras, lai paātrinātu patvēruma pieteikumu izskatīšanu un izraidīšanu personām, kurām patvērumu, visticamāk, nepiešķirs. Eiropas Savienība ir arī pastiprinājusi aģentūru „Frontex” - robežapsardzes un krasta apsardzes dienestu, kas palīdz pārvaldīt bloka ārējās robežas un apkarot pārrobežu noziedzību. Vai pakts iezīmēs pagrieziena punktu? Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izpilddirektore Nina Gregori ir cerīgi noskaņota. Pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas Viļņas biroja pārstāvja Pijus Petroša domām pakts efektīvi risina nelegālās migrācijas jautājumus, bet citi migrācijas veidi nav aktuāli. Taču ārējās robežas valstī Itālijā, kuras aicinājumi uz solidaritāti lielākoties ir ignorēti, valda skepse par to, ka jaunais pakts uzlabos situāciju. To norāda arī cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” pārstāvis Rikardo Nurijs. Viņš arī bilst, ka pakta prioritāte ir robežu drošība, nevis neaizsargāto cilvēku labklājība. Tikmēr dažas dalībvalstis balsojumā neatbalstīja jaunā pakta pieņemšanu. Ungārija un Polija to noraidīja, bet vēl četras valstis – Malta, Bulgārija, Lietuva un Slovākija – atturējās. Visām šīm valstīm nav vienādu iebildumu, taču tas, ka tām visām ir būtiskas bažas, noteikti apgrūtinās pakta īstenošanu. Ungārijas valdības finansētā Migrācijas pētniecības institūta analītiķis Pārducs Ārpads uzskata, ka Ungārija, kas jūlijā pārņems Eiropas Savienības prezidentūru, izmantos šo situāciju kā iespēju mainīt debates sev par labu. Neskaidra nākotne Ņemot vērā konfliktus plašākā reģionā un nabadzību Āfrikas kontinentā, diezin vai tuvākajos gados ievērojami samazināsies cilvēku vēlme migrēt uz Eiropas Savienību. Pastāv arī pieņēmumi, ka klimata pārmaiņas veicinās vēl lielāku ieceļotāju skaita pieaugumu. Tomēr Lisabonas Sociālo zinātņu institūta pētniece Klaudīja Santuša, kas pēta migrācijas, klimata pārmaiņu un attīstības mijiedarbību, uzskata, ka klimata pārmaiņas pašas par sevi šādu ietekmi, visticamāk, neradīs. Tāpat kā mainīgā situācija citos reģionos ietekmē imigrāciju Eiropā, arī situācija atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs turpina mainīties. Agri vai vēlu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis var saskarties ar līdzīgu dilemmu kā to rietumu kaimiņvalstis: stabila ekonomiskā izaugsme, bet iedzīvotāju novecošanās. Piemērs ir Polija, kuras augošā ekonomika sāk piesaistīt viesstrādniekus. Pagaidām Varšava saglabā salīdzinoši konservatīvu pieeju imigrācijai, un ekonomiskajiem migrantiem no trešajām valstīm ir daudz birokrātisko šķēršļu legālai ieceļošanai. Taču Konrāds Černihovskis, kurš studē Eiropas migrāciju Marijas Kirī-Sklodovskas Universitātē Ļubļinā, uzskata, ka tam galu galā būs jāmainās.        

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu Valtu Kalniņu par to, vai partiju skandāli apdraud valstiskumu, par populismu un demokrātijas krīzes pazīmēm un kāda redzama valsts attīstība 20 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Jau vairākus gadus mēs dzirdam apgalvojumu, ka demokrātija piedzīvo krīzi vai ka mums jānosargā demokrātiju. Nereti runājam, ka demokrātija labāk funkcionē valstīs, kurās ir bijušas demokrātiskas tradīcijas. Kopš populisma uzplaukumu Austrumeiropā - Polijā, Ungārijā - runājam arī par Austrumeiropas demokrātijas krīzi. Šī gada 15. maijā paiet 90 gadi kopš Kārļa Ulmaņa apvērsuma Latvijā, kas likvidēja politiskās partijas un parlamentārismu, un pēdējā mēneša Eiropas Savienības priekšvēlēšanu kampaņa, pārmetumi vairākām partijām par finansēšanas modeli un aizdomām par korupciju liek arī izvirzīt skaļus apgalvojumus par mūsu valstiskuma apdraudējumu. Vai mūsu valstiskums ir apdraudēts, par to saruna ar politologu Valta Kalniņu. Kad bija pagājuši 10 gadi kopš Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, šķiet, arī pēc pieciem gadiem tika veidots demokrātijas audits, noskaidrojot galvenās problēmas un sasniegumus Latvijas demokrātijā. Arī Valts Kalniņš piedalījās šajos pētījumos. Toreiz bija pienācis brīdis atbildēt uz jautājumu, cik veiksmīga ir bijusi Latvijas demokrātijas attīstība 10 gados pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tagad ir pagājuši vēl 10 gadi, kādā ziņā tas ir ilgs vai neilgs laika posms, lai vērtētu un izdarītu secinājumus? Valts Kalniņš: Skatoties, ar ko līdzina. Bet es domāju, ka Latvijas demokrātijai tagad jau atrodoties ceturtajā gadu desmitā, mums ir 30 un vairāk gadu demokrātiskā sistēmā, tas rādītājs, es domāju, kopumā ir diezgan labs, jo ir vairākas fundamentālas lietas, kas saknē mums nav bijušas apdraudētas: mums ir iespēja mierīgā, prognozējamā ceļā nomainīt pie varas esošos; partijas, kuras ir bijušas valdībā, var zaudēt amatus, pārstāvību valdībā vēlēšanu rezultātā, un tas notiek gludi un bez kaut kādiem sabiedrības satricinājumiem. Tā, man ir tāda viena fundamentāla demokrātijas pazīme, ka viņi tomēr saknē darbojas. Protams, tur ir vēl ļoti daudz citu elementu, kuri ir arī svarīgi demokrātijai. Toreiz arī tika iezīmēts, kas, man šķiet, ir nemainīgs lielums, šķiet, ka Jānis Ikstens toreiz norādīja, ka par šo sabiedrības vilšanos politikā, politiķos, politiskajos procesos, kaut kas zināms atsvešinātības līmenis, kurš, šķiet, ir nemainīgs vairāk nekā 30 gadus, kopš šādi mērījumi tiek veikti. Valts Kalniņš: Tas ir diezgan nemainīgs. Un tas, protams, ir mūsu demokrātijas vājais aspekts. Un tas izpaužas dažādos veidos. Domājot par šo sarunu, uzmet acis pēdējiem oficiālajiem datiem, cik ir biedru Latvijas politiskajās partijās. Pēc oficiālajiem datiem tikai vienā partijā ir ir vairāk nekā 2000, un pārējās ir ievērojami mazāk. Kas vēl aizvien liek domāt par to, ka, piemēram, politiskās partijas kā tāda organizācija, kā institūcijas veids bija sveša Latvijas sabiedrībai, un ir svešs Latvijas sabiedrībai. Tāds mazliet svešķermenis, bez kura nevar iztikt, tāpēc ka visa modernā demokrātija ir organizēta tādā veidā, ka bez politiskajām partijām viņa nedarbojas. Tāpēc, kad izvēles ir jāizdara starp politiskajām partijām. Kādā ziņā - svešs? Valts Kalniņš: Sociāli svešs. Varbūt nevis nav pieņemama [šāda veida organizēšanās], bet ir atdalīta no mums. Kaut kas dīvains, ja cilvēks ir politiskās partijas biedrs. Tas ir kaut kas tāds, kas tev pa iemeslu - tu grib kandidēt, tu gribi pie varas tikt? Vai tu esi īpašs aktīvists? Tāds, ka nevar apvaldīt sevi un kaut kas jādara. Cilvēks pēdiņās normālais nestājās politiskajās partijās. Tas nav kaut kas tāds, ar ko cilvēki saskaras. Politiskās partijas ir kaut kas, ko mēs uzlūkojam ar noteiktu atsvešinātības pakāpi. Tas vienmēr nenozīmē, ka tās politiskās partijas obligāti visiem riebjas vai ka kaut kas tāds, ko vajadzētu likvidēt, lai gan daļa droši vien arī tā domā. Bet tas ir kaut kas tāds pasvešs. Ik pa laikam nu izskan apgalvojums: demokrātija atrodas krīzē. Kā tu to saproti? Kas ir tās pazīmes, pēc kurām mēs varam runāt par to? Attiecībā uz Austrumeiropu bieži vien izmanto to, ka palielinās vai tiek ievēlētas dažādas populistiskas partijas parlamentā, kas norāda uz to, ka parlamentārisma modelis veicina šādu krīzes rašanos. Valts Kalniņš: Es to krīzes kodolu varbūt pat neliktu tieši populistiskajās partijās kā tādās. Tās ir diezgan daudzās valstīs, citur viņas ir ietekmīgākas, citur un viņas ir mazāk ietekmīgas. Bet nu galu galā populistiska partija arī vienkārši izpauž kaut kādu noteiktu sentimentu, apmierina kaut kādu pieprasījumu noteiktā pilsoņu daļā, un kā tādām viņām jau arī īstenībā piemīt tiesības uz pastāvēšanu. Manā vērtējumā tas testa aspekts, kurā jāskatās, ir, vai valdība kaut kādos nopietnos jautājumos izmanto savu valsts resursu, savu varu, lai mērķtiecīgi grautu politisko konkurenci. Un tad, kad tas notiek, piemēram, kad valdība sagrābj savā kontrolē sabiedrisko mediju un pārvērš viņu par ruporu valdošajai koalīcijai, tad, manuprāt, ir daudzās valstīs tā krīzes esence. Nevis tas, ka populisti paši par sevi, lai gan, protams, kaut kādā brīdī viņi arī var kļūt par problēmu demokrātijai. Bet tad, kad izmanto valsts varu, mēs tagad esam tikuši pie varas un lai nākamreiz mūs vairs nevarētu izaicināt vēlēšanās un apdraudēt mūsu varu, tad jau demokrātija tiešām tādā krīzē, ja ne uzreiz likvidēta. Demokrātija tāpat kā jebkura cilvēka veidota sarežģīta sistēma, prasa noteiktu uzturēšanu un uzkopšanu. Ir jāsaprot, ka ir kaut kādas noteiktas lietas, kas tajā demokrātijā ir svarīgas, un tā brīvā politiskā konkurence - tas ir kaut kas tāds, par ko ir ir jāraugās, lai viņa netiktu grauta. Es nedomāju, ka Latvijā demokrātija, piemēram, būtu jāglābj, jo man liekas, ka, man šķiet, viņi nebrūk pašlaik. Bez glābšanas ir arī pieskatīšana un apkope, kas ir vienmēr vajadzīga. Nav šaubu par to. Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Valts Kalniņš 2014. gada demokrātijas auditā novērtēja godaprātu sabiedriskajā dzīvē un atzīst, ka problēmas ar korupcijas apkarošanu valstī pastāv. Viena no problēmām, kas ir saglabājusies, tas, ka nav izveidojusies prakse, lai kontrolētu interešu konfliktus tieši politisko lēmumu pieņemšanā. Tāpat mazaizsargāti ir trauksmes cēlāji jeb cilvēki, kuri ziņo par korupcijas gadījumiem savās darbavietās. Viņi ir pakļauti lielam atriebības riskam. Problēma ir, ka vēl aizvien nav tādas visaptverošas sistēmas, lai sabiedrībai parādītu atklātu lobētāju darbību un lobētāju ietekme uz lēmumiem. To 2014. gadā raksta Valts Kalniņš. Atzīmējot 20 gadus kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija Latvijā ir izdevusi pētījumu, kurā cita starpā analizēti arī dažādi demokrātijas aspekti. Pievērsta uzmanība arī Eiropas Savienības pilsoņu skatījumiem uz galvenajiem apdraudējumiem. Kopumā Latvijas un Eiropas Savienības iedzīvotāju viedokļi ir līdzīgi - vislielākais apdraudējums demokrātijai Latvijas pilsoņu skatījumā ir vienkāršo iedzīvotāju neiesaistīšanās politikā un vēlēšanās, kā arī tas, ka viņiem nav intereses par politiku un vēlēšanām. Otrajā vietā ierindojas slēpta ārvalstu iejaukšanās savas valsts politikā un ekonomikā, tostarp finansējot vietējos dalībniekus. Eirobarometra aptaujā kā risks demokrātijai minēta arī dezinformācija. Valts Kalniņš ir politikas zinātņu doktors un kopš 1998. gada pasniedz studiju kursus politikas zinātnes specialitātē Latvijas Universitātē gan par parlamentārismu, gan par mūsdienu demokrātijas izaicinājumiem. Bijis pētnieks Sabiedriskās politikas centrā "Providus" un Latvijas Ārpolitikas institūtā, veicis daudzus pētījumus par labas pārvaldības un korupcijas novēršanas jautājumiem, piemēram, analizējis valsts uzņēmumu pārvaldību Latvijā, pētniecībā balstītu pierādījumu izmantošanu Saeimā, izvērtējis sešu Rietumbalkānu valstu pretkorupcijas politikas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (ESAO) publikācijā par Dienvidaustrumeiropas konkurētspēju, piedalījies kā vecākais eksperts Ukrainas enerģijas sektora pretkorupcijas izvērtējumā 2021. gadā, kā konsultants Eiropas Padomes īstenotajos projektos analizējis valsts amatpersonu deklarāciju sistēmas, interešu konflikta novēršanas un civildienesta ētikas un trauksmes cēlāju aizsardzības jautājumus Armēnijā, Baltkrievijā, Gruzijā, Kosovā, Moldovā un Ukrainā.  

Neilgā laikā ir izgāzušies divu vadošu amatu konkursi. Vai problēmas ir atlases procedūrās un lēmumu pieņemšanas kārtībā? Kā atrast labus vadītājus svarīgiem valsts amatiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa, uzņēmuma "Fontes Executive Search" vadošā partnere Anna Litvina, Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs, Valsts kancelejas direktora vietniece Ieva Lībķena.  

Pēc divām nedēļām Iecavā atklās sākotnējo "Rail Baltica" būvniecības bāzi un ar to brīdi sāksies reģionālās pamatlīnijas būvniecība. Jāatrod naudu arī tam, lai 2030. gadam varētu izbūvēt nepieciešamos trases elementus. Tā Latvijas Radio programmā Labrīt sacīja satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Progresīvie).

Nodokļu ieņēmumos šogad pirmajos trijos mēnešos iekasēti 3,3 miljardi eiro, kas ir par 40,7 miljoniem eiro jeb 1,2% mazāk par plānoto, pavēstījusi Finanšu ministrija. Vienlaikus nodokļu ieņēmumi bijuši par 109 miljoniem eiro vai 3,4% lielāki nekā pērn pirmajos trijos mēnešos. Nodokļu ieņēmumi pildās gana labi un panikai nav pamata, uzskata Latvijas Radio aptaujātie ekonomisti, paredzot ekonomikas attīstību gada otrajā pusē. Nepietiekamu nodokļu ieņēmumu dēļ finanšu ministrs Arvils Ašeradens no "Jaunās Vienotības" brīdinājis pat par izdevumu mazināšanu valsts budžetā. Tomēr Finanšu ministrijas apkopotie dati neliecina par būtisku nodokļu iztrūkumu, salīdzinot ar prognozēto. Kopumā šajā gadā nodokļos plānots iekasēt 14,6 miljardus eiro, kas par pusotru miljardu pārsniedz prognozi pagājušajam gadam. Tas ir iespējams, jo nodokļu ieņēmumi kāps līdz ar ekonomikas straujāku izaugsmi gada otrajā pusē, prognozē Latvijas Radio aptaujātie ekonomisti.

Šī ir valsts svētku nedēļa, vienlaikus arī 20 gadadiena kopš Latvija kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Mēs iestājāmies kopā ar kaimiņiem Lietuvu un Igauniju, tomēr ekonomiski viņi mūs pa šiem gadiem ir apsteiguši. Ekonomikas ministrija grib panākt strauju uzrāvienu desmit gadu laikā, bet vai tas maz ir iespējams? Drīzāk izskan bažas par kārtējo jostu savilkšanas nepieciešamību. Tas gan laikam neattieksies uz mūsu nacionālo aviokompāniju, kuras obligāciju pirkšanai Saeima deva zaļo gaismu un kas tiek tulkots kā kārtējais ieguldījums daudz jau apēdušajā "airBaltic". Tāda īsumā varētu būt šīsdienas diskusija, kopā ar vēl pāris tematiem. Krustpunktā diskutē TV3 žurnālists Ivo Butkevičs, izdevuma "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Saeimas vairākums piekrita AS "Air Baltic Corporation" ("airBaltic") obligāciju iegādei līdz 136 miljonu eiro vērtībā. Saskaņā ar Saeimas lēmumprojektu parlaments lēmis piekrist tam, ka finanšu ministrs veic "airBaltic" jaunemitējamo fiksēta ienākuma vērtspapīru jeb obligāciju iegādi ne vairāk kā 100 miljonu eiro apmērā saskaņā ar "airBaltic" jaunemitējamo obligāciju prospektu, emisijas vadošo banku norādījumiem un starptautiski pieņemto praksi attiecībā uz obligāciju iegādi un norēķinu. Paredzēts, ka šajā lēmumā noteikto ieguldījumu īstenošanā valsts piedalās uz tādiem pašiem nosacījumiem un līdzvērtīgā apmērā kā privātie investori.

Daži procesi dabā pēc karā nodarīta posta atjaunosies ātri, savukārt citi prasīs gadu desmitus vai pat simtus. Tā žurnālistam Rihardam Plūmem saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viesis - Dmitrijs Zaruba, Ukrainas Valsts Vides inspekcijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Viņš strādā iestādē, kas uzskaita okupantu nodarītā posta fiksēšanu.   Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Pēc priekiem par ASV atbalsta atjaunošanos Ukraina atgriežas realitātē, frontē piedzīvojot izaicinošāko situāciju pēdējo divu gadu laikā. Ko iespējams darīt lietas labā? Sankcijas laikā, kad tās sevi kā efektīvas pierāda, traucējot Ķīnas atbalstam Krievijai;  ASV atvieglo sankcijas pret Krievijas bankām. Kāpēc tā?    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Lai gan oficiāli sarunas par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu sākušās vēl nav un Eiropas Komisija ar savu budžeta priekšlikumu klajā nāks pēc gada, tomēr viedokļi par to, kādam tam vajadzētu būt, jau sāk izskanēt. Ņemot vērā Krievijas uzsākto karu Ukrainā un citus ar drošību saistītus izaicinājumus, atklāts ir jautājums, vai Eiropas līderi būs gatavi aizsardzību noteikt kā prioritāti ne tikai vārdos, bet arī darbos, proti, atvēlēt tam finansējumu? Eiropas Savienības budžetu jeb Briseles valodā - daudzgadu finanšu shēmu septiņiem gadiem, apstiprināt vienmēr ir sarežģīti. Tas tādēļ, ka par katru skaitli ir jāvienojas visām 27 dalībvalstu valdībām. Un paredzams, ka arī gaidāmās sarunas par nākamo daudzgadu budžetu laika posmam no 2028. līdz 2034.gadam būs tikpat sarežģītas, ja ne vēl smagākas, nekā iepriekš. Laikā, kad Eiropā plosās karš, arvien vairāk valstis uzskata, ka aizsardzībai turpmāk būs nepieciešams atvēlēt krietni vairāk līdzekļu. Tajā pašā laikā ir arī pietiekami liela daļa valstu, kas nebūt neuzskata, ka aizsardzībai nākamajā daudzgadu budžetā būtu jābūt prioritāšu un tēriņu galvgalī, jo ir arī citas vajadzības – pāreja uz zaļu enerģiju, infrastruktūras objekti, kopēja lauksaimniecības politika un daudzas citas.  

Valdība agrā rudenī piedāvās budžeta grozījumus, tā šorīt Latvijas Radio prognozēja Saeimas opozīcijas partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers. Viņš norādīja, ka valsts ekonomika ir sabremzējusies, ir jāaizņemas nauda. Pēc Šlesera domām, ar investīciju piesaisti jānodarbojas valdībai, nevis jācer, ko visu paveiks Investīciju un attīstības aģentūra, kuras vadītāja meklējumi nonākuši strupceļā.

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ir pagājuši nepilni četri gadi, kopš tika veikta administratīvi teritoriālā reforma. Tagad politiķi spriež, ko tajā vajadzētu mainīt. Krustpunktā diskutē Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisija Ģirts Valdis Kristovskis ("Jaunā vienotība"), Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisijas deputāts Edgars Tavars ("Apvienotais saraksts"). Sazināmies ar pašvaldību pārstāvjiem: ar bijušo Rojas novada pašvaldības vadītāju, tagad - Talsu novada deputāti Evu Kārkliņu un Jēkabpils novada domes priekšsēdētāju Raivi Ragaini. Kas notiek ar reģionālo reformu? Kā vērtēt ziņas par vairāku pašvaldību uzsāktajām aktivitātēm atvienoties no jaunizveidotajiem novadiem? Trīs gadi vien ir pagājuši, kopš mēs ievēlējām pašvaldības jaunās robežās, apvienojot virkni pagastu un novadu. Darbs ir sācies pirmajā sasaukumā, bet, kā redzam, vairākās vietās Latvijā neapmierinātība sit augstu vilni. Tikai daži piemēri: Carnikava veic aptauju, lai skaidrotu, vai tā atkal gribētu kļūt par neatkarīgu pašvaldību, pametot Ādažu novadu, kurš savukārt izrāda interesi par Garkalni; Roja ilgojas iegūt brīvību un grūtībās nonākušajiem Talsiem; savulaik, atceramies, pašu Roja pameta Mērsrags; paraksti tiek vākti Ikšķilē, Kandavā, tos savāks Babītē. Kas tas ir - centieni ieslēgt atpakaļgaitu, cilvēciskais faktors, reformas brāķis? 

Nākamās nedēļas valdības sēdē varētu skatīt jautājumu par Rēzeknes domes atlaišanu. Tā šorīt intervijā sacīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa no "Jaunās Vienotības". Viņa arī atklāj plānotās izmaiņas likumā.

Latvijas politika pēdējās dienās piedzīvo sen nebijušus satricinājumus. Tas viss notiek laikā, kad priekšā ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kā tas ietekmē vēlētāju noskaņojumu? Kas vispār notiek valstī? Par to Krustpunktā Lielā intervija – ar domnīcas "Providus" direktori Ivetu Kažoku.  

Šoreiz jautājumu "Kas būs ar Krieviju" Eduards Liniņš uzdod savam kolēģim – Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājam un arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniekam Uģim Lībietim.  Cik lielā mērā karš, kuru Putina režīms šobrīd ved Ukrainā, ir saistīts ar Putina režīma principiālu izdzīvošanu? Pirmajā kara gadā tas bija dominējošs viedoklis, ka, ja Putins neīsteno savus kara plānus Ukrainā, tad ar viņu ir cauri. Uģis Lībietis uzskata, ka tas vairs nav universāli atbilstošs pieņēmums.  "Ja atskatāmies atpakaļ, gatavošanās un iešana uz šo lielo karu notikusi ļoti ilgi. Un nav stāsts par vienu, diviem, pieciem, pat desmit gadiem. Tā ir visa Putina valdīšanas laika tendence - atgūt to, "kas pienākas Krievijai" pēc vēsturiskiem priekšrakstiem, ja tā var teikt, "pēc vēsturiskā taisnīguma". (..) Lai cik grūti mums to būtu atzīt, Krievija šobrīd ir daudz veiksmīgāk un efektīvāk pielāgojusies kara apstākļiem. Stāsts par to, ka "labāk ar puspliku dibenu, bet uzvaras karogu rokās" Krievijā strādā ļoti efektīvi. Mūsu domāšana vai cerēšana par to, ka Krievija taču šo gadu laikā ir attīstījusies, gājusi uz priekšu un vairs nav tiešām tā padomju "urrā" patriotisma, "visus spēkus uzvarai" – viņi tieši tādi joprojām, izskatās, ka ir. Un tas nebūt, manuprāt, neliecina par Putina pozīciju vājināšanos." `

Pagājušajā nedēļā viņai bija jāiztur opozīcijas rosinātais neuzticības balsojums Saeimā. Par izteiktajiem pārmetumiem un īstenoto politiku – Krustpunktā studijā kultūras ministre Agnese Logina, lai atbildētu uz žurnālistu un klausītāju uzdotajiem jautājumiem. Ministri kopā ar Aidi Tomsonu izvaicā ziņu aģentūras "Leta" žurnāliste Inese Trenča un laikraksta  "Diena" žurnāliste Inese Lūsiņa.  

Trakā igauņu blondīne. Pie šādas iesaukas Ukrainā tikusi igauniete Trīnu Perve. Viņa zem sava spārna paņēmusi vairākas Ukrainas militārās vienības un gada laikā tām ziedojumos vienatnē spējusi savākt tuvu pusmiljonam eiro. Sarunā ar Dīvu Reiznieku Trīnu atklāti stāsta gan par līdzekļu vākšanas neredzamo pusi, gan to, kā tas sagriezis kājām viņas pašas dzīvi.  Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Kas iekļauts jaunajā, 61 miljardu $ vērtajā ASV palīdzības pakotnē Ukrainai? Pavērts ceļš Krievijas iesaldēto aktīvu nodošanai Ukrainai? Kāpēc Eiropa nedrīkst atslābt?    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:26 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:48 Kas iekļauts jaunajā, 61 miljardu $ vērtajā ASV palīdzības pakotnē Ukrainai. 10:17 Pavērts ceļš Krievijas iesaldēto aktīvu nodošanai Ukrainai. Vai tas mudinās Eiropu darīt līdzīgi? Kāpēc ir apgrūtinājumi šajā jautājumā. 14:02 Kāpēc Eiropa nedrīkst atslābt? 18:25 Dīvs nevar saprast vai Krievijas īstenotā GPS slāpēšana ap Kaļiņingradu – nevainīga kaitniecība vai priekšvēstnesis kam nopietnākam?  20:22 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – igauņu brīvprātīgo Trīnu Pervi, kura gada laikā vairākām Ukrainas militārajām vienībām spējusi piesaistīt ziedojumus vairāk nekā 430 000 apmērā. 23:04 Karš ļoti mainīja Trīnu dzīvi un domāšanu. 24:18 Līdzekļus vāc vienatnē. 25:30 Igaunijā līdzekļu vākšanu apgrūtina skandāls, kurā tika ierauta lielākā Ukrainu atbalstošā NVO 26:30 Pārsvarā visi līdzekļi tiek piesaistīti starptautiski, izmantojot platformu X (bijušo Twitter). 26:48 Par atgriezenisko saiti ar ziedotājiem.  28:06 Sadarbojas ar konkrētām, pārbaudītām vienībām. 33:14 Kāpēc Ukrainas valsts nenodrošina ar visu vajadzīgo savas vienības? 34:10 Šobrīd vairākas vienības atkarīgas no Trīnu savāktās palīdzības. Kā ir nest šo atbildības slogu? 37:42 Esmu perfekcioniste, man patīk pašai kontrolēt situāciju. 38:43 Svarīgi saprast – es atbalstu konkrētas rotas lielajās vienībās.  39:54 Vienībām, kuras ir frontē visu laiku vajadzīgs viss – aprīkojums var tikt zaudēts ātri. 42:00 Zaudēti draugi, kuri nesaprot manu aizrautību ar palīdzību Ukrainai.  44:30 Igaunijā liels nogurums no kara. 44:45 Kā Trīnu nonāca pie septiņām vienībām, ko atbalsta šobrīd? 48:15 Ko nozīmē “oficiālais voluntieris”, ar ko tas atšķiras no parasta brīvprātīgā? 51:13 Jaunas vienības savā paspārnē vairs neņem. 53:00 Kāpēc nomainīja savu smalko dzīvesveidu uz iesaistīšanos palīdzības sniegšanā, nevis vienkārši pārcēlās tālāk no Krievijas robežām? 54:45 Ar savu darbu aizsargā Igauniju. 54:19 Iepriekšējā saikne ar Ukrainu bija minimāla. 54:50 Par iegūtajiem draugiem. 56:08 Latviešus sastapt nav sanācis. 56:22 Kā cīnīties pret negativitāti internetā? 58:05 Ētiskās izšķiršanās nevietā. “Es pārāk daudz kaunos”. 1:01:02 Baltieši un poļi ukraiņus saprot daudz labāk par rietumniekiem.  1:01:31 Aizbrauciet uz Ļvivu vai Kijivu. 1:04:28 Ieteikumi klausītājiem, kuri gribētu palīdzēt Ukrainai. 1:06:21 Kā karš kājām gaisā sagriezis Trīnu kā cilvēku. 1:07:31 Ja atlaidīsi slikto, ar tevi notiks labas lietas.   1:09:28 Par NAFO. 1:10:52 Gribētos spēt nofokusēties uz vienu lietu, nevis lēkāt starp daudzām dažādām. 1:12:12 Sarunas beigas. 1:12:30 Trīnu twittera profils – tur doties, ja gribat palīdzēt. 1:13:53 Rihards par Slovākijas piemēru, kur ļaudis valsts vietā saziedoja naudu munīcijai Ukrainai. 1:15:38 Rakstiet mums un padalieties ar saiti uz raidījumu.        Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šonedēļ rit pēdējā šī Eiropas Parlamenta sasaukuma plenārsēde. Deputāti tajā mēģina paspēt apstiprināt virkni dažādu likumu, jo nepabeigtie likumprojekti paliks nākamā sasaukuma deputātu ziņā, kuri sāks savu darbu jūlijā. Šo piecu gadu laikā Eiropa piedzīvoja Covid-19 koronavīrusa krīzi, kā arī Krievijas karu pret Ukrainu un ar to saistīto enerģētikas cenu kāpumu. No Strasbūras ziņo korespondents Artjoms Konohovs.

Saeimas Juridiskajā komisijā neatbalsta ieceri, ka partijas nelikumīgas finansēšanas gadījumā kriminālatbildība jānosaka jau pie krietni mazākām summām, nekā šobrīd likumā noteikts. Izmaiņas Krimināllikumā piedāvāja Tieslietu ministrija, un tās šodien bija nonākušas līdz vērtēšanai Saeimas komisijā. Tieslietu ministrijas ieskatā izmaiņas izskaustu negodprātīga finansējuma saņemšanu politiskajām partijām, jo šobrīd Krimināllikumā noteiktais nelikumīgā finansējuma slieksnis, no kura iestājas kriminālatbildība, ir par augstu, lai personas tiktu sauktas pie kriminālatbildības. Turklāt nereti vairākas personas atsevišķi iemaksā naudas summas, nesasniedzot noteikto apmēru, un kontrolējošajai iestādei ir grūti pierādāms, ka minētās personas ir darbojušās grupā ar vienotu nodomu. Patlaban kriminālatbildība iestājas, ja partijas nelikumīgi finansētas lielā jeb 50 minimālo mēnešalgu apmērā. Savukārt desmit minimālās mēnešalgas likuma izpratnē ir uzskatāms par ievērojamu apmēru. No šī gada 1. janvāra minimālā mēneša darba alga Latvijā ir 700 eiro, tātad desmit minimālās algas ir 7000 eiro. Neiegūstot Saeimas Juridiskās komisijas vairākumu, šodien Tieslietu ministrijas ierosinātie grozījumi netika atbalstīti.

Saruna ar vēsturnieku un Krievijas opozīcijas žurnālistu Maksimu Kuzahmetovu par Putina režīma nākotni, informācijas telpu krievu valodā un propagandas radīto pasaules uzskatu, par režīma valodu un staļinisma atkārtošanos.

Saruna ar vēsturnieku un Krievijas opozīcijas žurnālistu Maksimu Kuzahmetovu par Putina režīma nākotni, informācijas telpu krievu valodā un propagandas radīto pasaules uzskatu, par režīma valodu un staļinisma atkārtošanos.

Saeimā šonedēļ paredzēts skatīt grozījumus Alkohola aprites likumā, kurā paredzēts ieviest jaunus papildus ierobežojumus. Vai tas sasniegs mērķi - būtiski samazināt alkohola patēriņu? Krustpunktā diskutē Latvijas Alus darītāju savienības valdes priekšsēdētājs Pēteris Liniņš, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Ekonomikas ministrijas Iekšējā tirgus departamenta direktore Marina Blašķe un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte Līga Kozlovska.  

Sabiedrisko mediju uzraugs izstrādājis jaunu pieeju, kā sabiedriskajiem medijiem būtu jāuzrunā mazākumtautības, lai tās labāk sasniegtu. Viena no prioritātēm būs proporcionāla pieeja mazākumtautību valodu izmantojumā sabiedrisko mediju satura veidošanā vienotās informatīvās telpas ietvaros. Latvijas Radio vadība norāda, ka pagaidām nav skaidrības, ko tas nozīmē, jo par šo jautājumu nav bijušas diskusijas. Tāpat valda neizpratne, kāpēc Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) noslepenojusi monitoringa pārbaudes ziņojumu. Nacionālajā drošības koncepcijā ietverts nosacījums, ka no 2026.gada 1.janvāra sabiedrisko mediju saturs jāveido tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome uzskata, ka tas neesot burtiski izpildāms. Kāpēc? Padomes ieskatā, šīs normas burtiska izpildīšana radītu Satversmes pārkāpuma risku. Tas nozīmē, ka tiktu liegta iespēja sabiedriskajiem medijiem veidot saturu vairāku Latvijas vēsturisko mazākumtautību valodās, tostarp, krievu, romu, ebreju, baltkrievu. Tajā pašā laikā mediju uzraugs norāda, ka ir īstenojams Nacionālās drošības koncepcijas mērķis nodrošināt to, ka visa Latvijas sabiedrība atrodas vienotā informatīvajā telpā un patērē vienotu saturu, tādējādi pārtraucot sabiedrības šķelšanu. Par jauno redzējumus stāsta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) padomes locekle Sanita Upleja-Jegermane: „Tas, ko mēs pasakām ar jauno pieeju – divvalodībai, divkopienu sabiedrības veicināšanai, kas šobrīd ir sabiedriskajos medijos – rus.lsm veidolā, gan LR4 – tam ir jābeidzas. Lai visām mazākumtautībām nodrošinātu un tas nav arī tik ātri un vienkārši izdarāms, bet jebkurā gadījumā tas pamats ir, ka krievu valodai nav līdzvērtīga statusa latviešu valodai sabiedriskajos medijos. Tai ir statuss kā mazākumtautībām un tad jāskatās, kas ir tie formāti, kādos kanālos, pakalpojumos, programmās.” Mediju uzrauga jaunais redzējums, kā Latvijas sabiedriskajiem medijiem būtu jāuzrunā mazākumtautības, paredz vairākas prioritātes un Sanita Upleja-Jegermane uzskata, ka tās visas jāskata kopumā. To vidū ir gan Latgales kā etniski un kulturāli daudzveidīga un valsts ārējai drošībai īpašu reģionu, gan mazākumtautību bērnu un jauniešu integrāciju latviskajā kultūrtelpā, gan kopējās mazākumtautības auditorijas daļas nezaudēšanu. Viena no prioritātēm – ieviest proporcionālu mazākumtautību valodu lietojumu un mazākumtautību platformās adaptēt saturu no latviešu valodas

Populārs temats Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu retorikā ir Eiropas zaļais kurss. Mēs, "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" žurnālisti, arvien biežāk kandidātu teiktajā manām maldinošus apgalvojumus par to, ko šis Eiropas Savienības politikas virziens īsti paredz.

Nacionālās kiberdrošības likums, ko šobrīd skata parlamentā, varētu veicināt uzņēmumu un iedzīvotāju drošību, intervijā raidījumā "Labrīt" sacīja Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka no partijas "Progresīvie". Precedents ar uzņēmumu "Tet", kad kanāla "Freedom" tiešraides laikā, manipulējot ar satelīta signālu 20 minūšu garumā atskaņots Krievijas saturs, liecina par to, ka uzbrukuma riski ir  katru dienu. Un apdraudējuma gadījumā "CERT.LV" uzņēmējus informē par gaidāmajiem kiberuzbrukuma riskiem.

Ar pārliecinošu balsu vairākumu Saeimas ārkārtas sēdē ārlietu ministra amatā apstiprināta pieredzējusī diplomāte Baiba Braže. Viņa Latvijas ārlietu dienestā ir jau vairāk nekā 30 gadu. Balsojumā viņas kandidatūru šajā amatā atbalstīja 66 deputāti, pret bija - 11 un deviņi atturējās. Baiba Braže pirms apstiprināšanas ministres amatā bija Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece. Iepriekš trīs gadus viņa bija NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga vietniece publiskās diplomātijas jautājumos, kā arī Latvijas vēstniece Apvienotajā Karalistē, Indonēzijā un Nīderlandē. Deputāti arī debatēs pirms balsojuma akcentēja Bražes plašo pieredzi, atsaucoties jau uz laiku pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad Latvija virzījās uz Eiropas Savienību un NATO. Braži ārlietu ministres amatā apstiprināja ar lielu Saeimas pārsvaru - divām trešdaļām deputātu balsu, bet Nacionālajai apvienībai atturoties un pret balsojot "Stabilitātei". Braže pēc sēdes pateicās plašo Saeimas atbalstu, kas norāda uz vienotu izpratni par ārpolitikas nozīmīgumu. "Par gan uzticības izteikšanu, gan atklātajiem vārdiem un kritiku. Visu dzirdēju. Strādāšu Latvijai. Esmu stājusies amatā, lai darītu konkrētas lietas mūsu drošībai, ekonomikai un mūsu cilvēkiem. Mēs to darīsim komandā, visa valdība. Mēs dzirdējām, cik daudz kopīga mūsu drošības politikā un ārpolitikā šajos kritiskajos brīžos gan Latvijai, gan visai eiroatlantiskajai savienībai." Uz atkārtotu jautājumu par iestāšanos "Jaunajā Vienotībā" Braže gan atbildēja, ka šo lēmumu vēl neesot pieņēmusi.

Ārlietu ministra amatā šodien, 19. aprīlī, ar pārliecinošu balsu vairākumu ir apstiprināta diplomāte Baiba Braže. Tomēr beigās izrādījās, ka "Jaunajā Vienotībā" partijas vidū nevarēja atrast piemērotu kandidātu. Tas ir svaigākais šīs nedēļas notikums, ko apspriežam raidījumā. Runājam arī par dažiem Rīgas domes lēmumiem, piemēram, atbalstu strīdīgi vērtētajai Lucavsalas zemes nodošanai Latvijas Futbola federācijai  stadiona būvei. Pārrunājam arī Ārvalstu investoru padomes sniegto slēdzienu, kas investīciju vidi Latvijā novērtēja ar līdz šim zemāko atzīmi. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka un Latvijas Radio pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītājs Ģederts Ģelzis.  

Skolēni varēs atteikties no krievu valodas kā otrās svešvalodas apguves. To paredz Saeimā otrajā lasījumā atbalstītās izmaiņas Izglītības likumā. Ja skolēns no tās atteiksies līdz šī gada 21. jūnijam, tad citu svešvalodu varēs apgūt jau no jaunā mācību gada. “Nu, es izvēlējos šo skolu, lai man nebūtu jāmācās krievu valoda, tas bija viens no maniem skatījumiem, jo man sākumskolā, pamatskolā ļoti nepadevās tas priekšmets.” Tā par izvēli skolā nemācīties krievu valodu kā otro svešvalodu stāsta pie Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas sastaptā skolniece Anete. No četrām iespējām, ko skola piedāvā, proti, apgūt spāņu, vācu, franču vai krievu valodu, Anete izvēlējusies spāņu valodu. Viņa skaidro, ka, lai gan apzinās, ka, dzīvojot Latvijā, ar krievu valodu nākas bieži sastapties, tomēr to apgūt neesot gribējusi, tiesa, viņa gan atzīst, ka krievu valodai ir jāpaliek kā izvēles iespējai, ko skolēni var mācīties kā otro svešvalodu. Anetei piekrīt un izsakās līdzīgi viņas skolasbiedrene Evelīna. Grozījumi Izglītības likumā paredz īstenot pāreju uz otro svešvalodu skolās kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Pašlaik Latvijas skolēni no skolas gaitu uzsākšanas kā pirmo svešvalodu apgūst angļu valodu, bet līdz ar sākumskolas beigām – otro svešvalodu. Teorētiski tās var būt gan vācu, franču un citas valodas, bet praksē visbiežāk māca krievu valodu. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, krievu valodu kā otro svešvalodu apgūst gandrīz pusē Latvijas skolu, un daļā izglītības iestāžu netiek piedāvāta alternatīva krievu valodas apguvei. Lai nodrošinātu iespēju kā otro svešvalodu piedāvāt kādu citu, skolas varēs slēgt arī savstarpēju līgumu ar citu skolu par mācību priekšmetu īstenošanu. Tiesa, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga norāda, ka tas pilnībā problēmu neatrisinās un nodrošināt papildu svešvalodas būs ļoti grūti. Lai grozījumi Izglītības likumā stātos spēkā, par tiem vēl trešajā – galīgajā – lasījumā jālemj Saeimai, un paredzēts, ka par to lems 23. aprīlī. Likums stāsies spēkā nākamajā dienā pēc izsludināšanas.

Viens no pēdējā laika apspriestākajiem tematiem ir bijušā valdības vadītāja lidojumi uz ārzemēm. Valsts kontrole arī veica revīziju un atklāja likumpārkāpumus. Tas ir raisījis jautājumus par lietderīgiem tēriņiem arī citās institūcijā, piemēram, Saeimā, kur Valsts kontrole revīzijas nemaz nevar veikt. Krustpunktā izvaicājam valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Latvijas vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs

Valdībai drīzumā jāpieņem lēmums par to, kurus no dabas skaitīšanā atklātajiem Eiropas nozīmes biotopiem mēs turpmāk sargāsim. Par vienu no Latvijas dabas bagātībām – mežiem, arvien pieaug spriedze starp vides aizstāvjiem un mežsaimniecības biznesu, kas cenšas kavēt politiķu lēmumu. Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda direktors: „Mēs atkal redzam, ka meža nozares pārstāvji kā „Latvijas valsts meži” saka: “Nē, stop! Mēs šādu uz priekšu nevaram virzīt.” Industrijas negausībai ceļā nostājusies Satversmes tiesa, kas pagājušajā nedēļā atcēla valdības noteikumus par jaunāku mežu ciršanu kailcirtē. Nozare sola nepadoties. Armands Krauze, zemkopības ministrs: „Satversmes tiesa pateica, ka Ministru kabinets var pieņemt šādus lēmumus, bet, ka jābūt pietiekamam ietekmes uz vidi novērtējumam.” Laikā, kad prasības pēc dabas sargāšanas arvien pieaug, par vērtīgu biotopu saglabāšanu valsts mežos lemj amatpersonas, kuru pārliecība balstās peļņas gūšanā. Raivis Kronbergs, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs: „Tā nav ne taktika, ne nodoms, ne ļaunprātība.” Kāpēc par valsts mežu izmantošanu joprojām teikšana ir gandrīz tikai koku cirtējiem, nevis dabas pētniekiem un zinātniekiem? Un, vai Satversmes tiesas spriedums, kas aizliedz cirst jaunākus kokus, apturēs mežu noplicināšanu, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Šajā reizē "Drošinātāja" viesis ir Ukrainā labi zināmais mūziķis, dzejnieks un nu jau kādu laiku arī karavīrs Mikolajs Serga. Viņš izveidojis platformu “Культурні Сили України”, ar kuras palīdzību Ukrainas karavīriem sniegti jau 3700 koncerti un notikuši simtiem dažādi kultūras un izgītojoši pasākumi civiliedzīvotājiem. Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Vai ASV esošās administrācijas darbība neliek uzdot jautājumu - ar ko tā Ukrainai būtu labāka, pat, ja Baidens vēlēšanās uzvarētu Trampu? Ko Ķīnā, plašas delegācijas pavadīts, darīja Vācijas kanclers Šolcs? Ukrainas atbalsta uzplaiksnījums Eiropas parlamentā - daļa no priekšvēlēšanu laika aktivitātēm?  Tāpat, ieskatīsimies aiz ziņu virsrakstiem, lai vairāk uzzinātu par ukraiņiem, kuri izvairās no dienesta bruņotajos spēkos, pat riskējot ar savu dzīvību.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Pašlaik potenciālajai ārlietu ministrei Baibai Bražei pārliecība rīt, 19. aprīlī, Saeimā saņemt pozitīvu balsojumu ir no trim koalīcijas partijām – "Jaunās Vienotības", Zaļo un zemnieku savienības un "Progresīvajiem". Tā Braže izteicās Latvijas Radio. Viņai gan šodien plānotas sarunas ar opozīcijas frakcijām. Braže atklāja, ka arvien pārdomā, vai iestāsies "Jaunajā Vienotībā".

Raidījuma uzmanības lokā divi kari, kas ir pārņēmuši pasaules informatīvo telpu un kas rada tik daudz raižu. Abos spriedze pieaug un perspektīva ir neskaidra. Kas notiek Ukrainā, kas notiek Izraēlā? Protams, ir arī militāras sadursmes citviet pasaulē, bet šie ir vistuvāk un par tiem mēs īpaši arī pārdzīvojam. Raidījumā lūkojam, kāda ir pašreizējā situācija. Aktualitātes analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs un Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Ukraina lūdz palīdzību „Bez sabiedroto palīdzības Ukrainai nav iespēju uzvarēt karā pret Krieviju,” tā intervijā amerikāņu telekanālam CBS sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš neslēpj, ka Ukrainas aizstāvjiem frontē klājas smagi, jo trūkst bruņojuma. Lai spētu noturēt savas pozīcijas, Ukrainai ļoti nepieciešamas ir ASV pretgaisa aizsardzības sistēmas. Kā norāda Zelenskis – šobrīd visas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas ir Ukrainai, ir atvestas no Eiropas. Bet ar tām nepietiek. Zelenskis arvien uzstājīgāk lūdz neaizmirst par notiekošo Ukrainā. Vakar, 16. aprīļa, vakarā viņš mikroblogošanas vietnē „X” aicināja sabiedrotos izrādīt tādu pašu "vienotību" Ukrainas atbalstā, kādu saņēma Izraēla, kura nedēļas nogalē ar Rietumvalstu palīdzību atvairīja Irānas uzbrukumu. Viņš pieprasa Ukrainas un NATO padomes sanāksmi, lai lemtu par Ukrainas debesu aizsardzību un pretgaisa aizsardzības sistēmu un raķešu piegādēm. Zelenskis izteica pateicību Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nule kā atgriezies no Ķīnas un pēdējā laikā ir izrādījis īpašu iniciatīvu un līderību Ukrainas atbalstā. Saspringtā situācija frontē ir spiedusi Zelenski beidzot parakstīt pretrunīgi vērtēto mobilizācijas likumu, kura mērķis ir palielināt karavīru skaitu. Ar šo likumu tiek ieviestas vairākas izmaiņas pašreizējā sistēmā, paplašinot Ukrainas varasiestāžu pilnvaras izdot iesaukšanas pavēstes, izmantojot elektronisko sistēmu. Kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā karavīriem frontes līnijās nav bijis iespēju rotācijas kārtībā doties atpūtā, bet daudzi tūkstoši ukraiņu turpina izvairīties no iesaukšanas armijā. Jaunajā likumā nu ir paredzēti arī stingrāki sodi par to. Krievija tikmēr veic teju nepārtrauktus uzbrukumus Ukrainas elektroinfrastruktūrai un ir jau iznīcinājusi svarīgu Kijivas reģiona spēkstaciju, jo Ukrainai ir beigušās aizsardzības raķetes. Ukraina pēdējā laikā arvien skaļāk norāda uz problēmām, ko rada no sabiedrotajiem gaidītās militārās palīdzības, arī pretgaisa aizsardzības bruņojuma, kavēšana. Jāatgādina, ka ASV Senāts februārī pieņēma 95 miljardu dolāru vērtu finansējuma paketi, kas ietver atbalstu Ukrainai, kā arī Izraēlai un Taivānai, tomēr šis likumprojekts ir iestrēdzis Kongresa apakšnamā Pārstāvju palātā. Tās spīkers Maiks Džonsons  šonedēļ paziņoja, ka Pārstāvju palātā drīzumā notiks balsojums par šiem likumprojektiem, bet ne tā pašreizējā formā. Pārstāvju palāta "balsos par katru no šiem pasākumiem atsevišķi četras reizes". Balsojums notiks piektdienas vakarā, bet likumdevēji vēl varēs iesniegt labojumus, tas, savukārt, nozīmē, ka rezultātā process varētu atkal ievilkties. Irānas un Izraēlas sadursme Visu pagājušo nedēļu gaisā virmoja brīdinājumi, kurus sniedza ārvalstu izlūkdienesti – ka Izraēlā sagaidāms atriebības akts pēc tam, kad tā 1.aprīlī bija raidījusi raķetes uz Irānas diplomātisko pārstāvniecību Damaskā, tur iznīcinot divus irāņu ģenerāļus un kopumā nogalinot 16 cilvēkus. Irāna gandrīz nekavējoties paziņoja, ka tā neatstās notikušo bez atbildes. Tā arī notika. Sestdien no rīta kļuva skaidrs, ka eskalācija ir neizbēgama. Savu atpūtu pārtrauca ASV prezidents Džo Baidens, lai steidzami atgrieztos Vašingtonā uz konsultācijām. Sestdienas, 13. aprīļa, vakarā parādījās ziņas, ka Irāna ir palaidusi bezpilota dronus jeb šahedus, kas dodas virzienā uz Izraēlu. Bija skaidrs, ka droniem sekos arī raķetes, un izskanēja dažādi minējumi, cik liels šis uzbrukums varētu būt. Tā kā Irāna un Izraēla nav robežvalstis, tad Izraēlas rīcībā bija laiks, lai sagatavotos gaidāmajiem triecieniem. Pateicoties ātrai koordinācijai, ar amerikāņu un vēl vairāku Rietumu sabiedroto atbalstu izdevās iznīcināt gandrīz visus vairāk nekā 300 dronus un raķetes. Postījumi izrādījās itin niecīgi. Tomēr ir bažas, ka ar to viss nav beidzies. Publiski izskanējis, ka tieši amerikāņi un pārējie sabiedrotie panākuši to, ka Izraēla nekavējoties nav atbildējusi ar savu militāro potenciālu. Taču jautājums par to, kāda būs tālākā Izraēlas reakcija, šobrīd ir atvērts. Izraēla grasās veikt savu atriebes aktu, un daudzi baidās, ka notikušais var izprovocēt vēl lielāku atbildes vilni un karā var tikt ierauts arvien plašāks reģions.  

Valsts kontrole revīzijā norāda uz tēriņiem reprezentācijas un komandējumiem premjera birojā, bet cik pamatoti šādi tēriņi ir parlamentā? Krustpunktā diskutē Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputāte Skaidrīte Ābrama, Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ilga Kreituse un Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Elīna Treija, kura 11. Saeimā bijusi Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētāja. Valsts kontroles veiktais audits un ziņojums par iztērēto naudu premjera komandas ārvalstu vizīšu organizēšanai ir radījis pamatīgus satricinājumus. Kā zināms, ekspremjers Kariņš nu ir zaudējis amatu arī kā ministrs, priekšā vēl ir izmeklēšana, tad iespējami tiesu darbi. Bet, pamatoti vērtējot šos tēriņus, rodas arī citi jautājumi. Tos arī labi dzird Brīvā mikrofona zvanos. Piemēram, vai daudzi Saeimas deputāti, kas tagad tik aktīvi ir iesaistījušies valdības kritizēšanā, paši vienmēr rīkojas citādi? Protams, tur par lidojumiem diez vai varēsim daudz runāt.  Bet Valsts kontroles secinājumi kaut vai par reprezentācijas izdevumiem un komandējumu naudām liek jautāt: kāda ir situācija parlamentā? Līdz galam mēs to nezinām, tāpēc ka Valsts kontrolei nav tiesību auditēt Saeimu. Jautājums ir, kā būtu, ja būtu šādas tiesības? Ja mums šķiet, ka premjers ir saņēmis nepamatotas privilēģijas, kā tad ar tām privilēģijām un naudas izlietošanu, pieņemsim, tautas kalpu uzturēšanai? Jāpiebilst, ka ir arī tā, kā mēs to prognozējām, paši deputāti negrib par to runāt. Cik producente mēģināja kādus uzrunāt, gandrīz visiem bija iegansti, kāpēc viņi nevar vai nav īstie, kas varētu par to izteikties. Vienīgā deputāte, kas uzreiz bija gatava pievienoties sarunai, ir bijusī Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama (Progresīvie). Tāpēc sarunā esam aicinājuši piedalīties arī vairākus bijušos Saeimas deputātus.

Koronavīrusa Covid-19 pandēmija, kas visā pasaulē sākās 2020. gada sākumā, Eiropas Savienībā nonāvēja vairāk nekā miljonu cilvēku. Tā izraisīja daudz ciešanu, jo daudzi vīrusa slimnieki nomira vieni pārslogotās slimnīcās vai aprūpes namos. „Man ir ļoti žēl, ka tik daudzi cilvēki nomira vieni. Ne tikai no koronavīrusa, bet arī bez apmeklētājiem. Tas nekad nedrīkst atkārtoties,” tā uzskata vācu medmāsa Sofija. Bet kā mēs varam nodrošināt to, lai tas nekad vairs neatkārtotos? Kādas mācības esam guvuši? Un ko Eiropas Savienība var darīt un kas tai būtu jādara, lai nepieļautu vēstures atkārtošanos? Šajā raidieraksta Ko Eiropa var sniegt? sērijā centīsimies saprast, kādas mācības Eiropas Savienība ir guvusi no Covid pandēmijas.

Saeimas iesniegumu komisijas darbakārtībā šodien būs vairāk nekā desmit tūkstošu pilsoņu parakstīta prasība atcelt pensiju aplikšanu ar nodokli. Pašlaik pensijām no piecsimtpirmā eiro tiek rēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, atņemot piekto daļu un vairāk no pensijas virs piecsimt eiro. Pensionāri gan pauž, ka būtu gatavi piekāpties, ja nodokli nepiemērotu pensijām vismaz minimālās algas apmērā. Politiķi nav noraidoši.   Patlaban likums paredz, ka ar nodokli neapliekamais minimums pensionāriem ir 6000 eiro gadā jeb 500 eiro mēnesī. Diskusijas par pensiju neaplikšanu ar nodokli bijušas jau sen, bet ietekme uz budžetu vienmēr izrādījusies pārāk liela. Piemēram, nākamgad iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi no pensijām varētu tuvoties 140 miljoniem eiro. Iniciatīvai parakstus vāca Raivo Jutāns.   Ideja par pensiju neaplikšanu ar nodokli nepieciešamo desmit tūkstošu parakstu slieksni sasniedza visai ātrā tempā. No visiem pensionāriem ap 40 procentu ikdienā izjūt nodokļu atvilkšanu, bet vairumu tas neskar, jo liels pensionāru īpatsvars saņem zemas pensijas. Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēde Aija Barča teic, ka ir seniori ir gatavi arī kompromisa variantam. Politiķi pensionāriem atbild, ka ir gatavi sarunām. Politiskajā nostājā dzirdama drīzāk pozitīva nostāja pret prasību, bet pašlaik bez konkrētiem solījumiem. Labklājības ministriju Saeimas komisijā šodien pārstāvēs parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks no Zaļo un Zemnieku savienības. Tikmēr valsts naudas maka turētāja Finanšu ministrija par šo ideju runā ar piesardzīgu konservatīvismu. Tiešo nodokļu departamenta direktore Astra Kaļāne pauž – ja politiķi spēj atrast 140 miljonus eiro, kas kā ienākuma nodoklis lielākoties nonāk pašvaldībās, pensijas no nodokļiem var atbrīvot, taču ministrijas nostāja lielajās darbaspēka nodokļu izmaiņu sarunās tomēr nebūs tik vaļsirdīga. Finanšu ministrija uzskata, ka šis jautājums jāvērtē kopā ar citām nodokļu izmaiņu lietām, par ko kompromiss jāpanāk līdz rudenim, lai no nākamā gada tās stātos spēkā.

Nacionālajai apvienībai nav pieņemama kultūras ministres, „Progresīvo” politiķes Agneses Loginas nostāja tā sauktās Stūra mājas nākotnes izlemšanā, tāpat tai ir iebildes par ministres nostāju Mūzikas akadēmijas pasniedzēju uzmākšanās skandālā, kas turpinās ar rektora atkāpšanos,. Galvenokārt opozīcijas partijai nepatīk ministres centieni sabiedriskajos medijos saglabāt iespēju klausītājus uzrunāt krievu valodā. Tie ir galvenie iemesli, kādēļ Saeimas sēdē rīt, 18. aprīlī, Nacionālā apvienība prasīs ministres Loginas atbrīvošanu. Tā intervijā Latvijas Radio teica bijušais kultūras ministrs, tagad Saeimas deputāts Nauris Puntulis.

Dažas bagātākās pašvaldības jau daudzu gadus iemaksā īpašā fondā miljonus, kurus pēc tam pārdala par labu trūcīgākām vietvarām. Taču tas, kā pašvaldības šo naudu izmanto un cik taisnīgs beigās ir rezultāts, rada daudz jautājumu. Krustpunktā diskutē Finanšu ministrijas Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības un finansēšanas departamenta direktore Inta Komisare, Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāts Uģis Mitrevics, Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks un Bauskas novada domes priekšsēdētājs Aivars Okmanis. Valdība un pašvaldības šobrīd aktīvi apspriež izmaiņas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmā, kas, vienkārši izsakoties, nosaka, cik lielā mērā bagātajām pašvaldībām ir jādalās ar tām, kurām ir mazāki pašu ienākumi. Neapmierinātību ar esošo sistēmu pēdējos gados ir pauduši arī galvaspilsētas pārstāvji, jo Rīgai kā vienai no lielākajiem iemaksātājiem izlīdzināšanas fondā nepietiek naudas, lai sakārtotu pašai savu infrastruktūru, kamēr citas pašvaldības – naudas saņēmēji – var atļauties ko vairāk. Tagad notiek darbs pie sistēmas maiņas

Lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmas finansēšanu, tam ir jāiezīmē daļa nodokļu ieņēmumu, taču pašlaik vēl notiek diskusijas par nodokļu procentuālo sadalījumu. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja veselības ministrs Hosams Abu Meri no "Jaunās Vienotības". Konkrētus priekšlikumus Saeimai plānots iesniegt līdz rudenim. Paralēli šiem darbiem Nacionālais veselības dienests tikšot reformēts par fondu, kas strādās veselības apdrošināšanai. Savukārt ieceri valsts pārziņā pārņemt reģionālās slimnīcas bremzējot naudas trūkums.

Nosaucot kandidātu ārlietu ministra amatam, pārsteigumu nebija un Ministru prezidente Evika Siliņa (Jaunā Vienotība) šodien, 15. aprīlī, paziņoja, ka virza diplomāti Baibu Braži, kurai ir plaša pieredze un zināšanas ārlietu jomā. Braže ārlietu dienestā strādā jau vairāk nekā 30 gadu. Ziņa par viņas izvirzīšanu ministra amatam neoficiāli izskanēja jau nedēļas nogalē, bet oficiāli - šorīt. Saeima par Bražes apstiprināšanu amatā lems jau šonedēļ. Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieci Baibu Braži neoficiāli minēja kā ticamāko kandidāti ārlietu ministra amatam jau uzreiz pēc tam, kad par demisiju saistībā ar premjerēšanas laikā izmantotajiem privātajiem avioreisiem komandējumos paziņoja līdzšinējais ministrs Krišjānis Kariņš no "Jaunās Vienotības". Baiba Braže bijusi Latvijas vēstniece Nīderlandē un Lielbritānijā, trīs gadus bijusi NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Lai arī sākotnēji premjere minēja, ka nākamo ārlietu ministru meklēs „Jaunās Vienotības” rindās, amatam izraudzīta pašlaik bezpartejiska profesionāle Baiba Braže.  

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) rektors Guntars Prānis pirmdien, 15. aprīlī, paziņojis par atkāpšanos no amata. Publiskajā paziņojumā viņš uzsver, ka palikšana rektora amatā pēc notikušā akadēmijā apgrūtināšot akadēmijas darbu. Pēc Latvijas Televīzijas raidījuma “Kultūršoks” sižeta, kurā tika publicētas vairākas studenšu liecības par atsevišķu Mūzikas akadēmijas pasniedzēju iespējamu seksuālu uzmākšanos studentēm, akadēmijas padome pieprasīja rektora atkāpšanos, – Prānis atteicās atkāpties. Tagad tomēr pieņemts lēmums atkāpties. Paziņojumā, skaidrojot savu lēmumu, Guntars Prānis norāda, ka septiņu gadu garumā ir “dedzis par to, lai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija būtu vieta, kurā ikvienam izkopt savu talantu, un akadēmijā iegūtā izglītība būtu fundamentāls pamats profesionālās karjeras tālākai izaugsmei.” Viņa vērtējumā, skandāls, kurā ierauta akadēmija, ir ticis izmantots, lai, aizbildinoties ar rūpēm par studentēm, iespējami tendenciozā veidā atbrīvotos no akadēmijas vadības, apsūdzot viņu bezdarbībā. Prānis pauž, ka viņš un viņa komanda ir nekavējoši darījuši visu, lai šo situāciju risinātu pēc būtības, tāpēc “tādu netaisnību un sevis nomelnošanu nekad nebūtu varējis iedomāties”. Prānis gan piekrīt, ka viņam jāsadarbojas un redz, ka “liela daļa no tiem, no kuriem ir atkarīga viņa iespēja realizēt savas ieceres, ir vērsta uz populismu un klaji ārišķīgām nodevām savam elektorātam, kas ir totāli graujoši JVLMA reputācijai un kolektīvu sašķeļoši”. Tāpēc esot nonākts strupceļā, kur viņš saprot, ka “šādos apstākļos palikšana rektora amatā tikai apgrūtinās akadēmijas darbu”, un, “ņemot vērā Padomes un ministres attieksmi, neredz ceļu, kā šī varētu izrādīties veiksmīga, uz izvirzīto mērķu īstenošanu orientēta sadarbība atbilstoši JVLMA interesēm.” Arī sarunā ar Latvijas Radio, Prānis izsakās līdzīgi, atzīstot, ka Mūzikas akadēmijas šķīrējtiesas lēmums, proti, ka akadēmijas padomes prasība par rektora atcelšanu no amata ir vērtējama kā prettiesiska, ir bijis ļoti svarīgs, lai rektors apzinātos, ka visu darījis godprātīgi.

Vēl nesen viņš bija viens no populārākajiem politiķiem, vadīja Ministru kabinetu, viņa partija pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās. Tagad viņam nācies demisionēt jau otro reizi, atstājot arī ārlietu ministra amatu. Krustpunktā lielā intervija ar Krišjāni Kariņu. Šīs dienas intervija tapusi pēc zināmu šaubu un rūpīgu apsvērumu perioda. Šis ir priekšvēlēšanu laiks, tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un raidījuma viesis kandidē uz vietu parlamentā. Parasti mēs pirms vēlēšanām kandidātus uz intervijām aicinām tikai uz priekšvēlēšanu diskusijām. Bet šoreiz jautājumu ir tik daudz par to, kas ir noticis līdz šim, ka nolēmām, ka sabiedrības interesēs šāda saruna ir vajadzīga, jo galu galā ir jautājumi, uz kuriem ir jādzird atbildes. Pēc Valsts kontroles ziņojuma un prokuratūras ierosinātās lietas 10. aprīlī viņš atstāja savu amatu Ārlietu ministrijā. Tagad ir ekspremjers un eksministrs Krišjānis Kariņš

Latvijai ir iespējas iekļūt Eiropas Savienības (ES) 10 turīgāko valstu vidū ne vēlāk kā līdz 2040. gadam, saglabājot valsts uzņemto ģeopolitisko kursu Eiropas valstu saimē un NATO. Tā uzskata domnīcas "Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūts” jeb "LaSER" dibinātāji. Pēc piecu nedēļu darba domnīca mūsu valsts politiķiem piedāvājusi četrus attīstības scenārijus, kas Latvijai ļautu uzņemt straujāku attīstības tempu. Kā intervijā Latvijas Radio pastāstīja domnīcas līderis Daunis Auers, politiķi atbalstījuši divus variantus: ka Latvija kļūst par Baltijas tīģeri ar ciešāku trīs valstu sadarbību vai arī Baltija vienojas, ka kļūst par ziemeļvalstīm.

Valsts kontroles ziņojums par ekspremjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem lidojumiem un tam sekojošās konsekvences. Prezidenta Edgara Rinkēviča rīkotā diskusija par medijiem, arī ziņas no Eiropas Parlamenta. Ir daudz, par ko runāt Krustpunktā. Aktualitātes analizē Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā" vadītājs Jānis Domburs, portāla "Delfi TV" producente Alīna Lastovska un Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.

Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šodien, 11. aprīlī, parakstīja abu valstu vienošanos par ilglaicīgu atbalstu un drošības saistībām. Vienošanās parakstīta Viļņā. Latvija palīdzēs stiprināt Ukrainas aizsardzību un ik gadu atbalstam ziedos 0,25% no iekšzemes kopprodukta. Šogad Latvija sniegs Ukrainai militāro atbalstu aptuveni 112 miljonu eiro apmērā. 10 gadus Latvija palīdzēs Ukrainai ar kiberaizsardzību, atmīnēšanu un bezpilota lidaparātu tehnoloģiju attīstīšanu. Tāpat Latvija apņēmusies atbalstīt Ukrainas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

Pēc uzvaras tiesā, pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" rīcībā pirms dažiem mēnešiem nonāca iepriekš plašākai publikai nepieejami materiāli no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja. Tie atklāj, kā nelikumīgi tika finansēta partija "Latvijas attīstībai". Ineta Cīrule, KNAB vadītāja vietniece izmeklēšanas darbību jautājumos: "Mēs sākotnēji ļoti cerīgi skatījāmies uz šo materiālu un es un mani kolēģi cerējām, ka mēs varēsim uzsākt kriminālprocesu." Partijas ziedotāju sniegtās liecības KNAB rāda, ka lai vāktu naudu politiskā spēka darbībai, tika izmantoti starpnieki. Māris Mičerevskis, Rīgas domes deputāts: "Viņš tā vienkārši zem galda iedeva divtūkstoš eiro un pateica - vajag noziedot partijai." Partijas līderi gan jebkādus likuma pārkāpumus turpina kategoriski noraidīt. Juris Pūce, partijas "Latvijas attīstībai" valdes līdzpriekšsēdētājs: "Nevienam cilvēkam nekādu naudu es neesmu devis, lai viņš ziedotu "Latvijas attīstībai"!" Kā notika pretlikumīgā partijas "Latvijas attīstībai" finansēšana un kāpēc nevienam par to nekādas sekas nebūs? To „Atvērto failu” pusstundā pēta Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnāliste Inese Braže.  

“Kad studēju, mums teica, ka visi svarīgie notikumi jau ir bijuši un nekad vairs nebūs nekā vērienīgāka. Bet nu strādājam ar apziņu, ka šobrīd dzīvojam laikā, kad katra diena var izmainīt vēstures gaitu,” sarunā ar Latvijas Radio korespondenti Kijivā Indru Spranci saka šīs nedēļas viesis - Ukrainas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Oleksandrs Lukjanovs, kurš gan glābis valsts lielākā muzeja arhīvus brīdī, kad nebija skaidrs, cik veiksmīgs būs iebrucēju gājiens uz Kijivu, gan arī šobrīd vāc liecības par karu. Šodien tās ir ikdienišķas lietas, bet pēc 100 gadiem būs nozīmīgas vēstures liecības.   Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Vai Eiropas Savienība un NATO kļuvuši par konkurentiem militārās palīdzības plānos Ukrainai?  Kādus brīdinājuma signālus pirms Eiropas parlamenta vēlēšanām mums sūta Ukrainai nelabvēlīgā politiķa ievēlēšana par Slovākijas prezidentu?  Cik tālu savā atbalstā Krievijai ies Ķīna?    Tāpat, ieskatīsimies aiz ziņu virsrakstiem, lai saprastu, kādēļ par karstu diskusijas tematu Ukrainā kļuvusi karavīru aizraušanās ar azartspēlēm tiešsaistē.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Krišjāņa Kariņa, viņa biroja un Valsts kancelejas privāto lidojumu skandāls uzrāda, ka pēdējo valdību laikā ir bijusi pārāk liela aizraušanās ar savu privilēģiju nostiprināšanu, intervijā Latvijā Radio sacīja "Providus" direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka. Viņa arī akcentēja ierēdņu atbildību.

No valsts budžeta nelikumīgi izlietoti vismaz 221 566 eiro, bet vēl vismaz 323 688 eiro no Eiropas Savienības (ES) Padomes līdzekļiem izlietoti neekonomiski, tā revīzijā par bijušā premjerministra, „Jaunās Vienotības” politiķa Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem secinājusi Valsts kontrole. Konkrētu amatpersonu atbildību noskaidro Ģenerālprokuratūra un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Ne Valsts kancelejas vadība, ne toreizējais premjera biroja vadītājs savu atbildību par revīzijā secināto nesaskata. Laikā no 2021. līdz 2023. gadam valdības vadītāji ar delegāciju devušies 53 komandējumos. 21 gadījumā izmantoti regulārie avioreisi, bet 32os - speciālie reisi. No 32 lidojumiem šajā laika posmā tikai vienā gadījumā speciālais reiss pasūtīts iepriekšējā dienā. Citos gadījumos speciālais reiss pasūtīts pat vairāk nekā mēnesi pirms tā. Tas liecina, ka lielākoties tie noteikti nav izmantoti steidzamības gadījumos. Izmaksas visbiežāk bijušas nesamērīgas, salīdzinot ar biļešu cenām regulārajos reisos biznesa klasē, norāda Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka. Revīzijas rezultātus vērtē Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents Andris Grafs. Kā revīzijā secinātais ietekmēr partijas "Jaunā Vienotība" nākotni, analizē politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle.

Vairākās Eiropas valstīs sabiedriskie mediji piedzīvo pamatīgu politisko spiedienu: kādēļ šāda tendence un ko tas nozīmē mediju brīvībai kopumā? Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš un LU Vēstures un Filozofijas fakultātes zinātniskais asistents un viens no tīmekļa žurnāla "Telos.lv" redaktoriem Krišjānis Lācis. Sabiedrisko mediju darbība Latvijā tiek daudz apspriesta - gan tās redakcionālā neatkarība, gan atbildība sabiedrības priekšā, kā arī saražotais saturs. Vieniem šķiet, ka pārāk tie aizstāv valdošās partijas, citiem savukārt liekas, reiz valdība maksā, tad tai ir jākontrolē, kas tiek raidīts un radīts. Par Latvijas medijiem šoreiz īpaši nerunāsim, bet retorikā, kas izskan publiskajā telpā, regulāri arī tiek pieminēti citi Austrumeiropas valstu piemēri, meklējot līdzības un tendences, ar kurām saskaras mediji, īpaši sabiedriskie mediji vairākās valstīs ir pievērsuši uzmanību. Primāri jāpiemin Slovākija, Polija un arī Ungārija, kur šie procesi jau notikuši sen. Vairākās kādreizējās padomju ietekmes telpās medijiem neklājas viegli. Kas un kāpēc tur īsti notiek, un cik lielā mērā par šīm tendencēm vajag satraukties? 

Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas jauno modeli valdībā plānots iesniegt līdz jūnijam, tā intervijā Latvijas Radio sacīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība). Viņš norādīja, ka izlīdzināšanas mehānisms būtiski uzlabos situāciju pašvaldībās, taču neatrisinās, ka pašvaldības ir dažādas un to ekonomika ļoti atšķiras. Ašeradens uzsvēra, ka šobrīd pamatā ir divi neatbildēti jautājumi:

Revīzijā par "Jaunās Vienotības" politiķa, tolaik Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa speciālo lidojumu reisiem, konstatētas gan nelikumības, gan neekonomiska rīcība, tā intervijā Latvijas Radio sacīja Valsts kontrolieris Edgaram Korčagins. Valsts kontrole sniegusi ieteikumus, kā situāciju labot, bet par nelikumībām informācija nodota Ģenerālprokuratūrai un Iepirkumu uzraudzības birojam. Korčagins sacīja, ka revīzija veikta ļoti detalizēti. Visas revīzijā iesaistītās puses ir informētas par revīzijas rezultātiem.      

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija atbalstījusi alkoholisko dzērienu tirgošanas aizliegumu darbadienās un sestdienās no plkst. 20 līdz 10. Savukārt atbalstu neguva rosinājums svētdienās liegt tirgošanu jau no plkst. 15, tā vietā paredzot liegumu pēc plkst. 18. Lai izmaiņas stātos spēkā, tās Saeimas vairākumam jāpieņem otrajā un trešajā lasījumā. Marta nogalē Saeimas Sociālo un darba lietu komisija beidzot ķērās grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Toreiz nolēma no 18 līdz 20 gadiem celt vecumu, no kura ļauts iegādāties alkoholu. Tāpat toreiz komisija sāka apspriest ieceri ierobežot laiku, kad veikalos drīkstēs tirgot alkoholu. Sociālo un darba lietu komisijas deputāti lēmuši, ka darba dienās un sestdienās alkoholu varēs iegādāties no plkst. 10 līdz 20, bet svētdienās – no plkst. 10 līdz 18. Veselības ministrija gan rosināja sekot Lietuvas piemēram grādīgos dzērienus svētdienās liegt iegādāties jau pēc pulksten trijiem pēcpusdienā. Saeimas komisijas lēmums par mērenāku alkohola tirdzniecības ierobežošanu ir kompromisa risinājums. Gadu vai pusotru pēc likuma grozījumu spēkā stāšanās to ietekmi varēs izvērtēt un pārskatīt. Komisija vēl turpinās spriest par alkohola tirdzniecības ierobežošanu internetā un citiem ar nozari saistītiem jautājumiem. Lai izmaiņas stātos spēkā, tās vēl jāizskata gan otrajā, gan trešajā lasījumā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Ievu Strodi par mūsdienu pilsoni demokrātijā, par to, vai labs cilvēks un labs pilsonis ir viens un tas pats, un kā karš maina mūsu vērtības. Kas ir mūsdienu demokrātija un kas ir pilsonis tajā, ko viņš dažādās iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijās var ietekmēt? Socioloģe Ieva Strode šobrīd strādā pie savas disertācijas, pētot pilsonības uztveri Latvijā. Vai pilsonības uztvere ir tikai formāla piederības apliecība ar pasi, vai tas ir kaut kas pavisam cits? Kas ir ar pilsonības izjūtu: kādā ziņā pilsonība ir fakts vai tas ir process? Ieva Strode: Ja mēs pieņemam, ka tā ir demokrātija, kurā cilvēkam ir jāpiedalās valsts pārvaldē, viņam ir tiesības ietekmēt kaut kādā veidā pieņemtos lēmumus, tad pilsonis parādās. Kā viņu interpretēt un cik tālu mēs varam aiziet vienā vai otrā virzienā? Vai ikviena mūsu darbība piederas pilsonības interpretācijai vai tomēr arī nav pilsoniska rīcība, ir vienkārši kā cilvēku rīcība. Kas ir tas jautājums, kāpēc to pētīji tagad? Ieva Strode: Kad izstrādāja Pilsonības likumu un grozījumus, bija skaidrs, ka mēs ņemam šo bināro lietu – kādam ir jābūt, kas ir pilsonis, kas nav pilsonis. Protams, ka tas labais pilsonis, viņa kritēriji mazliet parādās arī tur, jo valsts un sabiedrība vienojas, ko mēs uzņemsim par pilsoņiem. Kas ir tas kritērijs, kā mēs varam noteikt, kam ir tiesības būt pilsonim? Un tad, protams, ir vairākas pieejas, kā mēs varam skatīties. Viens ir, piemēram, visi, kas te ir dzimuši, visi, kas bija pilsoņu pēcnācēji. Ja mēs atjaunojam valsti, tad mēs pieņemam kritēriju, ka visi bijušie pilsoņi uz 1940. gadu un viņu pēcnācēji ir pilsoņi, un pārējiem ir jāiziet šis naturalizācijas process. Tas, kas ir šobrīd spēkā. Pilsonība un šis normatīvais elements, ko es pētu, tas ir kaut kas cits. Tas ir kaut kas vairāk. Tas ir, kā cilvēki, nevis tikai formāli [ir pilsoņi], bet kā tu izturies, kā tu iesaisties valsts pārvaldē. Vai tu iesaisties, tikai piedaloties vēlēšanās, vai pat tev nav jāpiedalās vēlēšanās, tas nav nekāds likuma pārkāpums mūsu valstī. Vai tu dari vēl kaut ko, lai iesaistītos? Vai, piemēram, šīs jaunās interpretācijas ir, ka tev ir jāpiedalās arī... Labs pilsonis – to nosaka ne tikai viņa attiecības ar valsti, to nosaka ne tikai viņa attiecības ar kopienu, kas ir līdzpilsoņi, bet īstenībā parādās arī jauns rādītājs – tā ir mamma daba. Kā cilvēks izturas pret planētu un vai daba kā tāda ir atsevišķs spēlētājs vai atskaites kritērijs, piemēram, Latvijā? Manā pētījumā ir, ka šis ekoloģiskais pilsonis drīzāk parādās kā attieksme pret līdzpilsoņiem, tiem, kas tagad dzīvo, un tiem, kas dzīvos pēc mums. Tā ir vērtība, kas tiek izcelta kā būtiska? Ieva Strode: Tā ir kā būtiska, bet būtiska tāpēc, ka tā apliecina, kāds es esmu kā pilsonis. Un vai es domāju par Latvijas sabiedrību vai pasaules iedzīvotājiem, planētas iedzīvotājiem, kas dzīvos nevis tagad, bet kas dzīvos pēc, piemēram, nevis nākamā, bet pat aiznākamā paaudze. Vai viņiem būs ko elpot? Vai viņiem būs kur dzīvot? Vai viņiem būs ko dzert? Vai viņiem būs ko ēst? Galu galā, vai viņi par ezīšiem nemācīsies tikai no grāmatām? Tavā pētījumā, kur ir salīdzināta vairāku gadu griezumā iedzīvotāju attieksme par jautājumu, kas ir labs pilsonis, dominē izpratne par to, ka tāds, kurš ir godīgs, tiek uzskatīts par labu pilsoni. Un tas, kas ir čakls. Ja mēs analizējam no šī viedokļa, vai tās ir vērtības vai īpašības, kā mums trūkst sabiedrībā, tāpēc mēs tām piešķiram vērtību? Ieva Strode: Es nedomāju, ka tā ir vērtība kā tāda. Tā drīzāk ir laba pilsoņa pazīme. Un šeit ir atkal viens no tiem jautājumiem, kā mēs analizējam, cik politiskam jābūt pilsonim. Vai pilsonis ir tas pats, kas labs cilvēks, vai tas ir tomēr kaut kas ļoti specifisks? Jo skaidrs, ka ne čaklums, ne godīgums īsti nav kaut kas tāds, kas raksturo mūsu kā politiskās kopienas dalībnieku rīcība. Tas var raksturot mazliet, jo, ja tu esi čakls, tad tu maksā nodokļus. Ja tu esi godīgs, arī maksā nodokļus, tu netērē cietumu resursus, sabiedrības resursus. Nevienam tevi nav jāpieskata, nevienam tevi nav jāapsargā, nevienam nav jārisina problēmas, ko tu esi radījis. Tādā ziņā – jā, viņš ir kā pilsonis. Līdz ar to atkal šīs lomas ir diezgan savītas. Mēs nevaram nodalīt tikai šo pilsoni. Bet atgriežoties pie jautājuma par vērtībām, vai tas ir kaut kas tāds, kas mums... Tas ir drīzāk pazīmju kopums, kas mums ļautu dzīvot labā sabiedrībā. Ja tu esi labs, čakls, godīgs, ievēro likumus, aizstāvi savas tiesības vai savu līdzcilvēku tiesības, tas mums visiem palīdzētu labāk dzīvot šajā sabiedrībā, šajā valstī. Vai tie, kuri skatās plašāk, arī uz planētas kopumā. Ieva Strode ir socioloģe, pētījumu centra SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja. Veic pētījumus par sociālām un politiskām tēmām, arī iedzīvotāju politiskajiem uzskatiem, elektorālo izvēli un līdzdalību vēlēšanās. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorante šobrīd strādā pie disertācijas un pētījuma "Sociālo procesu ietekme uz labu pilsoņu izpratnes veidošanos Latvijā". Ir vairāku zinātnisko publikāciju autore par pilsonības izpratni un nozīmi.

„Valstij būtu jāpaskatās uz pašvaldībām nopietnāk”, tā Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Normunds Audzišs komentēja iecerēto Pašvaldību finansēšanas izlīdzināšanas modeli. Ka sacīja Audzišs – pēc būtības šis modelis tāpat neko īpaši nerisina. Galveno uzsver Normunds Audzišs. Latvijas Lielo pilsētu asociācija izstrādājusi Latvijas valstspilsētu darbības stratēģiju 2027, kuras mērķis ir nodrošināt valstspilsētu ilgtspējīgu un integrētu attīstību, veicinot savstarpēju sadarbību un izmantojot katras pilsētas potenciālu un priekšrocības.

Valdības 2022. gadā pieņemtā norma par mazāka caurmēra koku ciršanu neatbilst Satversmei, nospriedusi Satversmes tiesa (ST), atceļot attiecīgos noteikumus. Tiesa uzsvēra, ka tiesiskajam regulējumam, kuram var būt būtiska ietekme uz vidi, ir jābūt vispusīgi izvērtētam, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses. Viedokli izsaka Pasaules dabas fonda direktors, meža programmas vadītājs Jānis Rozītis.

„Redakcionālā neatkarība ir būtiska sabiedrībai. Un neatkarības stiprums ir svarīgs tāpēc, lai sabiedrība iegūtu kvalitatīvu un patiesu informāciju,” tā Latvijas Radio sacīja Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardze Anda Rožukalne. Šodien, 8. martā, Rīgas pilī notiks diskusija par sabiedrisko mediju turpmāko attīstību. Rožukalne uzsver, ka svarīgi skaidrot vārda brīvības jautājumus.

Uzvārdi gan ir mainījušies, bet arī tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši, saka uzņēmēja Baiba Rubesa un atzīst, ka biznesa intereses joprojām stipri ietekmē Latvijas politiku un kavē arī "Rail Baltica" būvēšanu. Par bērnību Kanādā un kādu pirmo reizi ieraudzīja Latviju 70. gados, par sievietēm biznesā un kā ir būt par postmodernu pensionāru saruna ar Baibu Rubesu Laikmeta krustpunktā. Baiba Rubesa nesen publiski ir teikusi šādus vārdus: "Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojušies, lai tie tādi būtu." Kad viņai bija 19 gadi, 1973. gadā uzrunājot trimdā Kanādā dzīvojošos latviešu jauniešus, Baiba sanāksmē saviem vienaudžiem teica: "Es jūs visus aicinu justies kā latviešus, nevis kā kanādiešus vai amerikāņus. Un vienmēr pieminiet Latviju, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!" Par Latviju šodien un sapni par Latviju, dzīvojot trimdā, par darbu lielu starptautisku uzņēmumu vadībā, par Rubesu dzimtu un ko nozīmē būt postmodernai pensionārei, kā Baiba pati sevi kādā intervijā nodēvēja, saruna Laikmeta krustpunktā. Kas ir postmoderna pensionāre. Tāda, kurai ir konts tiktokā? Baiba Rubesa: "Tiktok" konta man nav, tad varam izslēgt. Parasti domā, ka pensionāri sēž mājās, skatās televīzijas seriālu, dārzus veido un gādā par mazbērniem, un apmēram tā. Es domāju, ka tomēr mana paaudze, domāju, ka visā pasaulē arvien vairāk ir tādu, kas tomēr vēl turpina strādāt, vai tas būtu par atalgojumu vai brīvprātīgi, meklē joprojām attīstīt lietas, ceļo. Varbūt drusku ar tādu atkāpi, nemēģina visu izdarīt reizē, jo tev vienkārši tādu spēku vairs nav. Respektīvi, turpina darboties. Jums pirms gadiem bija arī projekts par to, kā dzīvot pēc 55. Man jau ar drīz tuvojas, tad jāsāk domāt? Baiba Rubesa: Es tam neatradu perfekta risinājumu, lai gan man tas bija tīri praktiski, ko izpētīju, daudzas lietas es tomēr esmu ņēmusi vērā. Viens pavisam noteikti, ka tev vairāk jāpievērš uzmanība veselībai. Tomēr daudzas lietas fiziski mainās, gribot negribot. Ne jau es vienmēr daru to, ko vajadzētu, bet es zinu, kas būtu vai nebūtu jādara, un es domāju, tas galvenais, ko iemācies, ir dzīvot tagad, nevis nākotnē. Tas visvairāk mainās, es teiktu, uztverē pēc 55 gadu vecuma. Tu jau sāc redzēt apmēram horizonta otro galu. Nevis izdomā, ka tu kaut ko darīsi nākotnē. Un es domāju, kovid laiks vēl jo vairāk ieaudzināja tādu apziņu, ka neatliec uz rītdienu to, ko tu vari izdarīt šodien. Atgriežoties pie citāta - "mani dzen ārprātā, ka visur atpaliekam". Jūs esat teikusi, ka, piemēram, lietuvieši ir kā labais piemērs, viņi ir tikuši daudz tālāk, viņiem lēmumu pieņēmēji ir ar daudz labāku izglītību, daudz labāku angļu valodu. Kāpēc mēs visur atpaliekam? Baiba Rubesa: Es, goda vārds, nesaprotu, bet tas citāts ir ļoti akurāts. Acīmredzot tas bija tāds kliedziens no sirds, kā francūži teiktu. Es nezinu, kas tas ir mūsu sabiedrībā, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis sarunāties un meklēt risinājumus. Teiksim, globāli, protams, arvien vairāk ir tādas robežšķirtnes, ir melnie - baltie, pareizie - nepareizie, ir daudz grūtāk sarunāties, kas man noteikti nav saprotami. Es nezinu. Ja kāds var pateikt, kāpēc tas tā ir, es nezinu. Es būtu teikusi vēl pirms, nu varbūt astoņiem gadiem, ka Lietuva no mums atpaliek un atpalika ar.  Bet kaut kā ir, strādājot ar lietuviešiem esmu iemācījusies, ka gados jaunākā paaudze, teiksim, ap 40, tā ir daudz homogēnāka, nekā mēs esam, viņiem vērtības ir daudz līdzīgākas, kaut kā intuitīvāk saprot, kur vajag vest arī valsti un kādas lietas darīt, un pašiniciatīva ir pilnīgi citādāka. Un arī varbūt uzņēmība, jo mēs redzam Lietuvas bizness Latvijā, Rīgā. Kas tik tiem lietuviešiem nepieder! Baiba Rubesa: Pavisam noteikti. Igauņi aizskrēja, lietuvieši pakaļ un mēs te sēžam faktiski zelta bedrē, kam Latvijai vajadzētu būt, pavisam noteikti Rīgai vajadzētu būt, un palaižam šīs iespējas garām. Iespējams, tagad zīlēju, es neesmu vēsturniece un neesmu nekāda socioloģe, bet es domāju, ka varbūt padomju domāšanas mantojums ir daudz dziļāk mūsu sabiedrībā iegājis nekā Igaunijā vai Lietuvā, piemēram. Tas ir viens.  Otrs, mums joprojām ļoti daudzas no gaišākām galvām un katrā ziņā daudzas no mūsu gaišāko galvu atvasēm, kas ir aizbraukuši un dzīvo ārzemēs ļoti interesantās karjerās, ļoti interesantās vidēs un faktiski nav gatavi ieguldīt sevi, lai veidotu labāku valsti. Daži kā vēl vienu iemeslu min trauksmainos deviņdesmitos, divtūkstošos gadus, kad Latvijā politiskā vara bija ļoti cieši savijusies ar biznesa varu, oligarhu stāsti. Baiba Rubesa: Tas jau nav daudz mainījies, viņš ir tikai daudz elegantāks stāsts. Tagad? Baiba Rubesa: Jā. Es domāju, ka vēl arvien biznesa intereses katrā ziņā valsts uzņēmumos un daudzos lēmumos ir ļoti tuvu pie lemšanas, patiesiem lēmējiem, teiksim tā. Tikai uzvārdi ir mainījušies? Baiba Rubesa: Uzvārdi ir mainījušies. Es tagad negribu, lai mani pārprot, pavisam noteikti lietas ir labākas un nav trīs oligarhu rokās. Bet tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši. Būsim pilnīgi skaidri par to. Un ļoti daudzi citi, es teiktu, arī, ja mēs skatāmies uz to, kā pašvaldības strādā un tā tālāk. Ir tāds kulturāls mantojums, kā cilvēki skatās, kā vecāki lietas kārto, tā tu parasti arī pats turpini lietas kārtot jeb pilnīgi pretēji. Tā atkal tāda melnbaltā reakcija. Tātad mums ir, es domāju, arī tur vēl ko izaugt. Jo, ja runā par pārvaldību, pārvaldība ir atkal mīļākais vārds, ko lieto un ko interpretē. Katram no mums - jebkuru vārdu, ko mēs lietojam, mēs stādāmies kaut ko citu priekšā, kas ir laba pārvaldība vai nav laba pārvaldība. Es saderēšu, ka drīz arī mūsu enerģētikas uzņēmumiem atkal mainīsies padomes un valdes, jo it kā kaut kas nav. Visdrīzāk domāju, ka tur citas ekonomiskas intereses, kas strādā. Jūs bijāt pie "Rail Baltica" projekta šūpuļa. LTV "Panorāma" 2016. gadā jūs sākāt, ka diez vai uz Berlīni 2030. gadā mēs ar "Rail Baltica" aizbrauksim, lai gan sākums ir cerīgs un ir sapņi. Kādēļ ir tā, kā ir šodien, kad pat izskan, ka sliedes ies gar Rīgu, jo nav naudas. Kas te paklupa? Baiba Rubesa: Kad mani aicināja izveidot "RB Rail", uzstādījums bija tāds - pēc Eiropas tā kā Valsts kontroles, viņiem tāda audita funkcija, bija pateikuši, ja vēlas jebkad turpmāk pārrobežu projektus veikt, to var veikt tikai viena institūcija. Ja ir vairākas, tad noteikti kavēsies laiki un tas būs dārgāk. Un tik vienkārši es to secinājumu varu šodien pateikt, ka tad, kad es atstāju "RB Rail", es skaidri uzrakstīju garu vēstuli ar ieteikumiem visādām amatpersonām par to, kā veikt labāk, jo, ja nepaliks projekts vienās rokās, "RB Rail" rokās, tad viņš noteikti sadārdzināsies un noteikti kavēsies, jo vietējās intereses vienmēr pārspēj kopīgās intereses. Tas ir faktiski tas, kas ir noticis. Lietuvieši no pirmās dienas lobēja, lai būtu citādāk, un mēs paši ieviesīsim. Kā man viena amatpersona teica: Lietuvā lietuvieši būvē ar lietuviešiem priekš lietuviešiem, no lietuviešiem uz Lietuvu un no Lietuvas. Un to viņi nodrošinājuši visādos veidos, pat līdz šai dienai nepieņemot dažus būtiskus lēmumus par trasi. Igaunija arī galu galā aizgāja savu ceļu, un Latvija kavējās. Un kur ir visādi cilvēki, arī tanī sižetā var redzēt faktiskos atbildīgos par lēmumu pieņemšanu. (..) To projektu jau vada dienas beigās valsts aparāti trīs valstīs, nemaz nerunājot par Briseli. Un Latvijā kavējās ar zemes atvasināšanu. Es varu viņus skaitīt vienu pēc otra. Šodien Briškenam pārmet to, ka viņš neko nav izdarījis, bet viņam jau nebija nekādas teikšanas pie "Rail Baltica" galda. Skatieties, lūdzu, kas bija pārstāvji "RB Rail" padomē, tur jūs redzēsit tos cilvēkus, kas nepieņēma lēmumus. Pēc manis, kad es aizgāju, nav bijis neviens ilgtermiņa izpilddirektors, jo akcionāri nevar par to vienoties. Tas, ka Baltijas pārstāvji uzvedās ap šo projektu, komisijā netika augstu vērtēts, bija ļoti kritiski par to. No šī projekta jūs aizgājāt 2018. gada sākumā, presē izskan, ka jums akcionāri izteikuši neuzticību, īpaši kritiski pret jums ir lietuviešu, cik var no preses redzēt. Toreiz preses konferenci jūs sākāt ar vārdiem: "Neesmu pakļāvusies akcionāru un labuma guvēji spiedienam, tāpēc esmu nevēlama." Jau vēlāk esat arī teikusi: ""Rail Baltica" man iedeva ļoti daudzas dzīves paraugstundas par varu un naudu." Par šo es gribētu nedaudz plašāk par šīm paraugstundām? Baiba Rubesa: Ko jūs gribat zināt? Par varu un naudu, ko jūs ar to domājat, kas bija tas ko jūs pieredzējāt? Baiba Rubesa: Tad, kad es uzsāku amatu, "RB Rail" izpilddirektora [amatu], ar mani sazvanījās viena ļoti, teiksim, ēnās ietekmīga persona aprunāties. Mēs aprunājamies, un viņš saka: "Baiba, vai tu saproti, ka tu pārvaldīsi pēdējo lielo piķi, kas mums pienākas no Eiropas Savienības."  Un es tāda… es personīgi tādos kontekstos pat nedomāju par to un ja tu esi naftas biznesā bijis, tad cipari, tikai cipari, tas ir jautājums par dimensijām. Mēģināja mani dažādos veidos ietekmēt - gan pozitīvi, gan pavisam noteikti negatīvi. Es nekad neesmu piedzīvojusi starptautiskas padomes sēdes, kur tev kliedz virsū, pazemo, melo, regulāri melo un šantažē - ja tu darīsi tā, tad varētu būt šitā. Nu tas ir tīri unikāli.  Mans instinkts bija, atstājot amatu, iesūdzēt akcionārus tiesā, jo viņi pārkāpa n-tos paragrāfus, ko parakstīja kopīgā līgumā, droši vien joprojām tos pārkāpj. Bet mani atrunāja no šādas ambīcijas.  Bet ziniet, tad, kad tu ej pie vairākiem bijušajam dažādu valstu prezidentiem - vai nevarētu palīdzēt ar šo sadarbību. Ja tu aizej līdz faktiski akcionāru līguma parakstītājiem, kas ir ļoti ietekmīgi arī augstās Eiropas iestādēs, - vai nevarētu palīdzēt, lūdzu, savest kopā, jo es saprotu, ka tas projekts neizdosies tā, kā viņš ir iecerēts un nauda būs būtiska. Un tu ej pie ministriem, un tev padome saka - labāk pieņem šo lēmumu, nevis tādu lēmumu, jo mūsu interesēs ir šāds lēmums, nevis tāds lēmums, pēc tā kā ir aprēķini. Nu tās ir daudzas paraugstundas.

Marta sākumā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekle Sanita Upleja-Jegermane uzrakstīja atlūgumu, ko vēlāk atsauca. Kādā intervijā pēc tam jau to raksturoja kā palīgā saucienu, jo nejutās sadzirdēta par valodas jautājumu. Ko tieši viņa nedzirdēja un kāpēc Sanita Upleja-Jegermane tomēr palika amatā?  Saeima jau apstiprinājusi Nacionālās drošības koncepciju, kas paredz pēc diviem gadiem pārtraukt finansēt saturu krievu valodā sabiedriskajos medijos. Bet nav skaidrības, kā tas notiks. Mediju pārstāvji un politiķi norāda, ka nezināmā ir vairāk nekā atbilžu. Pašlaik jautājums par krievu valodu sabiedriskajos medijos diskusijās ir atgriezies ar jaunu uzrāvienu.

Šoreiz analizējam aktualitātes nedēļu laikā, jo Lieldienu brīvdienās žurnālistu diskusija izpalika. Runājam gan par ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa atkāpšanos, gan nedaudz ieilgušo nākamā ārlietu ministra kandidāta meklēšanu. Kārtējo reizi jārunā par uzņēmumiem, kas nevēlas saraut saites ar Krieviju. Kolēģi no "Re: Baltica" ir apkopojuši lielāko eksportētāju sarakstu uz agresorvalsti. Aktualitātes Krustpunktā analizē laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālists Māris Antonēvičs, portāla "Delfi" žurnālists Raivis Spalvēns un Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Ivo Leitāns.  

Kamēr Ukraina jau trešo gadu ik dienas kara laukā cīnās ar Krievijas militāro mašinēriju, Latvijas tranzīta bizness un politiķi nav aizvēruši vārtus mangāna rūdas  kravu plūsmām uz agresorvalsti. Šo izejmateriālu Krievija pielieto kara tehnikas ražošanai.  Juris Maklakovs, atvaļināts ģenerālmajors, bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris: „Palielinājums iet uz bruņu tehniku. Tur, kur nepieciešama tērauda kvalitāte, tur sāk iet šī mangāna rūda, jo ir iznīcināts ļoti liels apjoms bruņu tehnikas.” Tranzīta jomā strādājošie uzņēmēji saka, kamēr mangāna rūda nav iekļauta sankciju sarakstā, tikmēr tranzīts ir legāls bizness. Ansis Zeltiņš, Rīgas brīvostas pārvaldes vadītājs: „Jautājums: tomāti ir duālās izmantojamības prece? Frontē taču ir jāēd. To nevar novest līdz absurdam.” Stividori apgalvo, ka visu informāciju par ostā ienākušajiem kuģiem ziņo muitai un robežsardzei. Ivars Landmanis, AS „Ventspils tirdzniecības ostas” padomes loceklis un Latvijas Stividorkompāniju asociācijas padomes vadītājs: „Kur mums aiziet, pie parlamentārās sekretāres Ārlietu ministrijā, pieklauvēt pie durvīm un pateikt – oi, mums kaut kas liekas aizdomīgs?” Kādēļ mangāna rūda, kas militārā jomā ir plaši izmantojams izejmateriāls, paslīdēja garām Eiropas Savienības sankciju sarakstam? Un vai mangāna rūdas tranzīta aizliegšana palīdzēs apturēt kravu plūsmu uz Krieviju, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Jūs daudz varbūt esat dzirdējuši par TikTok kareivjiem, kas “karo” Krievijas pusē. Šis būs pavisam cits stāsts. Šis būs stāsts par Ukrainas bruņoto spēku desanta triecienvienības karavīru, kurš, lai izvēdinātu galvu, starp kaujas misijām sāka veidot ēdienu gatavošanas video sociālajā tīklā TikTok, kur, sev par pārsteigumu, savācis nu jau vairāk nekā 140 000 sekotāju. Šīs epizodes lielajā intervijā Dīva Reiznieka saruna ar Ruslanu Mokritski gan par negaidīto slavu, gan to, kāpēc joki ir tik svarīga dzīves sastāvdaļa kara laukā. Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Vašingtonā beidzot manāma kustība. Ukrainas militāro atbalsta jaunajā pakotnē republikāņi vēlas iekļaut vēl dažas lietas. Kādas un kāpēc tieši tagad?  Iesaldētie Krievijas aktīvi un cik reāli Ukrainai saņemt reparācijas no Krievijas? Zelenskis veicis izmaiņas tuvāko padomnieku rindās. Vai un kā tas ietekmēs būtisku lēmumu pieņemšanu valstī?  Tāpat, ieskatīsimies aiz ziņu virsrakstiem, un konstatēsim cik plaša Krievijas teritorija nu aizsniedzama Ukrainas droniem.    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:15 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 04:15 Vašingtonā zied sakuras. 04:51 Vašingtonā beidzot manāma kustība arī saistībā ar palīdzību Ukrainai.. Ukrainas militāro atbalsta jaunajā pakotnē republikāņi vēlas iekļaut vēl dažas jaunas lietas. Kādas un kāpēc tieši tagad? 09:11 Iesaldētie Krievijas aktīvi un cik reāli Ukrainai saņemt reparācijas no Krievijas. 17:34 Francija turpina uzņemt apgriezienus gan diplomātiski, gan militāri 20:25 Zelenskis veicis izmaiņas tuvāko padomnieku rindās. Vai un kā tas ietekmēs būtisku lēmumu pieņemšanu valstī?  23:30 EXPLAINER: Ukrainas droniem izdodas veiksmīgi triecieni arvien dziļāk Krievijas teritorijā. Cik plaša ir triecienu zona šobrīd un ko Kremlis var darīt, lai stātos pretī arvien sekmīgākajiem Ukrainas triecieniem 27:08 Krievija dronu komplektēšanā labprātīgā piespiedu kārtā iesaistījusi studentus, arī nepilngadīgus. 28:02 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Ruslanu Mokritski, kurš ir Ukrainas Bruņoto spēku desanta trieciena vienības karavīrs un pašam par pārsteigumu kļuvis arī par TikTok zvaigzni. 30:18 Vai Ruslana TikTok konts ir pārsteidzošākais visā Ukrainā? Ruslans uzstāj, ka tas parāda ļoti reālu ainu. 31:14 “Gribu atšķaidīt tumsu ar kaut ko pozitīvu” 32:14 Karā piedzīvojot vissāpīgākos mirkļus, nepieciešamība pajokot ir tikai dabiska. 33:25 Kā Ruslans sāka savu kontu, kurā uzsvars uz dažādu ēdienu gatavošanu pauzēs starp kaujas uzdevumiem? 34:25 Video veidošanā iesaistīti arī ieroču biedri, viņu sievas, draudzenes un mātes. 35:45 Pirms publicēšanas, video jāsaskaņo ar komandieri. 37:27 Sekotāju skaits audzis palēnām. 38:49 Par ievainojumu, kas lika iepauzēt uz vairākiem mēnešiem. 42:01 Kāda bija atgriešanās dzimtajā pilsētā Hmeļnickā? 43:07 Kāpēc pieteicās doties karā? 44:58 Par diskusiju ap gaidāmo mobilizāciju. 46:38 Paldies atbalstītājiem Latvijā. Vēl aizvien ļoti vajadzīgas automašīnas un droni, jo tie glābj dzīvības. 49:02 Ko devusi TikTok slava? 51:24 Kā Ruslanu mainījis karš? 52:36 Par šī brīža situāciju kaujas laukā. 53:38 “Novēliet man tikai veiksmi”. 54:30 Sarunas beigas. 54:44 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto. 55:34 Kā atrast Ruslana TikTok kontu. 56:21 Iesakiet Ruslanam latviešu ēdienu receptes. 56:51 Rakstiet mums un padalieties ar saiti uz raidījumu. 57:01 Ja iespējams, palīdzam ar mašīnām un droniem 57:27 Atvadāmies.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Kurš būs ārlietu ministrs pēc tam, kad nākamajā nedēļā šo amatu atstās Krišjānis Kariņš no „Jaunās Vienotības”? Sabiedrība ārlietu ministra amata kandidāta vārdu varētu uzzināt nākamnedēļ. Nākamā ārlietu ministra meklējumus koalīcijas partneri nesaista ar jelkādām pārmaiņām atbildības jomu sadalījumā. Savukārt Valsts prezidents uzsvēris, ka Kariņa sekotājam šajā amatā pie darbiem jāķeras bez gara ieskrējiena. Nākamais ārlietu ministrs ir jāizraugās iespējami ātri, vienisprātis ir Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs un valdības vadītāja Evika Siliņa (Jaunā Vienotība). Ticami, ka balsojums par nākamo ārlietu ministru notiks nākamajā ceturtdienā – dienu pēc tam, kad amatu atstās Krišjānis Kariņš. Valsts prezidents cer, ka nākamajā sarunā ar valdības vadītāju jau varēs apspriest konkrētus amata pretendentus, jo, līdzīgi kā līdz šim, ārlietu un aizsardzības ministra amata kandidātus ierasti saskaņo ar Valsts prezidentu. Pašlaik konkrētus pieminētās iespējamās kandidatūras Rinkēvičs nevēlas iztirzāt. Pagājušajā nedēļā izskanēja versija par iespēju ministra amatam virzīt Saeimas priekšsēdētājas biedri, agrāk Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukaševicu ("Jaunā Vienotība"). Tomēr saistībā ar viņas darbības laiku izskanējuši arī iebildumi. Savukārt uz jautājumu, vai līdz ar nākamā ārlietu ministra meklējumiem iespējama arī atbildības jomu un amatu pārdale valdībā, premjere Evika Siliņa atbildēja šādi. "Šobrīd nav konkrēti neviens kandidāts apspriests, līdz ar to arī izrietošie jautājumi šajā brīdī nav īsti dienas kārtībā. Kolīdz būs lielāka skaidrība, tad arī sapratīsim, vai ir nepieciešamas kādas pārmaiņas vai pārbīdes, kā jūs minat, bet šajā brīdī tas nav dienas kārtībā.” Tam piekrīt arī koalīcijas partneri. Maz ticama ir versija ārlietu ministram virzīt bezpartejisku kandidātu, to meklējot „Jaunās Vienotības" rindās, piebildusi premjere.

Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Moldovā 20 gadu norisinās diskusijas par valsts iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai (ES), taču izšķirošs grūdiens valsts eirointegrācijas procesam bija Krievijas uzsāktais pilna mēroga karš Ukrainā. Moldovas pašreizējā vadība dalību ES ir nospraudusi par valsts galveno mērķi, uz ko tā soļo raitiem soļiem. Taču Krievija un tās ietekmes aģenti joprojām dara visu, lai Moldova neizrautos no pelēkās zonas, kur tā atrodas kopš neatkarības iegūšanas pirms vairāk nekā 30 gadiem. Latviju un Moldovu šķir tūkstošiem kilometru, taču abas valstis pusgadsimtu bija daļa no Padomju Savienības, kuras sastāvā tās nelikumīgi iekļāva Otrā pasaules kara laikā. 1991. gadā Latvija un Moldova ieguva neatkarību, kas pavēra jaunas iespējas un arī radīja virkni izaicinājumu. Latvija drīz atzīmēs 20. gadadienu kopš uzņemšanas Eiropas Savienībā (ES), bet viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm Moldova tikai pērn decembrī saņēma uzaicinājumu sākt sarunas par pievienošanos blokam. Moldovas prezidente Maija Sandu ir izvirzījusi mērķi līdz 2030. gadam iestāties ES. To īstenot būs sarežģīti, jo valstij ir jāveic vēl virkne reformu, piemēram, tieslietu jomā un korupcijas apkarošanā. Un nopietns šķērslis Moldovas eirointegrācijas ceļā ir separātiskais Piedņestras reģions, kur joprojām atrodas daži tūkstoši Krievijas militārpersonu. ES vēstnieks Moldovā Jānis Mažeiks neslēpa, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ievērojami paātrināja Moldovas eirointegrācijas procesu. Optimismu par Moldovas eirointegrācijas procesu vairo tas, ka valstī pie varas ir valdība un prezidente, kas ir apņēmības pilni darīt visu nepieciešamo, lai Moldova pēc iespējas drīzāk kļūtu par pilntiesīgu ES locekli, norādīja Mažeiks. Moldovā diskusijas par valsts iestāšanos ES notiek kopš aptuveni 2005. gada un Krievija vienmēr ir centusies nepieļaut Moldovas tuvināšanos Eiropai. To apliecināja Maskavas lēmums palielināt gāzes cenu un aizliegt Moldovas vīna importu, kas bija sāpīgi nelielās valsts ekonomikai.

Saistībā ar speciālo avioreisu izmantošanu premjerēšanas laikā Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") atkāpsies no ārlietu ministra amata. To viņš paziņoja ceturtdien, 28. martā, pēc sarunas ar premjeri Eviku Siliņu ("Jaunā Vienotība"), kas ilga aptuveni stundu. Kariņš atstās amatu no 10. aprīļa, lai 11. aprīlī Saeimā varētu balsot par jaunu ministru.  Viedokli izsaka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse.

“Ja tava sirds ir laba, ja vēlies smagi strādāt un palīdzēt cilvēkiem, tu vari paveikt jebko!” saka "Drošinātāja" šīs nedēļas galvenā viešna – Amerikas lietuviete Rima Žiuraitis, kura Ukrainā karavīriem māca taktisko medicīnu. Viņas zināšanas glābušas dzīvības, bet karā gūtā pieredze mainījusi pašas dzīvi.   Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  Kāpēc ASV it kā spiež, lai Ukraina neuzbrūk Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām?  Kas ir ASV finansiālā palīdzība Baltijai 228 miljonu apmērā laikā, kad Ukrainai palīdzība nobloķēta jau mēnešiem ilgi?  Vai mediji Latvijā biedē cilvēkus par kara tuvumu pašu mājās? ​Tāpat ieskatīsimies aiz ziņu virsrakstiem, lai saprastu, cik iedarbīgi ir Ukrainas triecieni pa Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām.   Epizodes gaita:  00:31 Ievads 02:11 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 03:24 Kāpēc ASV it kā spiež, lai Ukraina neuzbrūk Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām. 07:32 Vai ASV nostāja neiedrošina Krieviju vēl asiņainākiem triecieniem Ukrainā? 10:32 Kas tā par ASV finansiālo palīdzību Baltijas drošības stiprināšanai 228 miljonu apmērā, kamēr Ukrainai jau mēnešiem ilgi finansējumu nepiešķir? Kristīne skaidro kontekstu. 15:57 Vai mediji Latvijā biedē cilvēkus par kara tuvumu pašu mājās un vai labāk būtu jābrauc prom? 22:34 Dīvs un Rihards iesaka noklausīties LR interviju ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku, vēsturnieku Valdi Kuzminu, kas atrodama LSM.lv publikācijā 7.martā ar nosaukumu “Aizsardzības akadēmijas pētnieks Kuzmins: Latvijas drošības sfērā ir pārspīlēta slepenības nostāja”, kurā vairāk tiek runāts par Latvijas spējām aizsargāties. 27:24 EXPLAINER: Plašāk par dronu uzlidojumiem Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām. 34:12 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Amerikas lietuviešu mediķi Rimu Žiūraitis, kura taktiskajā medicīnā šobrīd Ukrainā apmāca karavīrus, bet pirms tam nodarbojusies ar humānās palīdzības gādāšanu Ukrainai. 36:04 Kas ir Rima – lietuviete, amerikāniete vai ukrainiete? 37:07 Par Lietuvas atbalsta apjomu Rima ir ļoti lepna. 37:53 Kāpēc viņai, kā amerikānietei, ir kauns. 39:36 Baidens vs Tramps. 40:58 Kāpēc Rima nolēma doties uz Ukrainu? 42:45 Sāka ar ne-letālās palīdzības piegādāšanu. 44:11 Ko draugi saka par Rimas lēmumu doties uz Ukrainu? 44:35 Par ASV sabiedrības “nogurumu” par ziņām no Ukrainas. 45:57 Par komentētājiem Twiterī  49:01 Rima par savu pašreizējo darbu Ukrainā – taktiskās medicīnas apmācību. 49:52 Medicīnai nolēma pievērsties, jo šādu speciālistu Ukrainā trūkst. 50:46 Kā iegūt nepieciešamās zināšanas un sertifikātus? 51:13 Šajā darbā katra diena ir citādāka. 52:54 Kā jaunā nodarbe mainījusi Rimu un viņas dzīvi? 53:56 Prieks par atgriezenisko saiti no karavīriem, kas liecina, ka viņas darbs nav velts. 54:49 Kas ir taktiskā medicīna? 56:55 Cik ilgas ir mācības, lai kļūtu par šādu speciālistu? 57:42 Kādas ir grūtības mācoties un mācot? 58:41 Šo darīs līdz uzvarai. 59:53 Par bīstamākajām pieredzēm, esot Ukrainā. 1:01:07 Kas motivē cilvēkus no citām valstī doties uz Ukrainu? 1:02:10 Ja vēlies doties darīt šādu darbu uz Ukrainu, jādomā ilgtermiņā. 1:03:55 Kā ukraiņus mainījis karš? 1:05:13 Novēliet man veselību un spēku. 1:06:11 Ja tava sirds ir laba un vēlies smagi strādāt un palīdzēt cilvēkiem, tu vari paveikt jebko. 1:07:15 Sarunas beigas. 1:07:27 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto. 1:09:45 Rakstiet mums un padalieties ar saiti uz raidījumu.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Pēc ģenerālprokuratūras sāktā kriminālprocesa par iespējamu izšķērdēšanu saistībā ar bijušā premjera, Jaunās Vienotības politiķa Krišjāņa Kariņa privātajiem avioreisiem šis skandāls piedzīvo kārtējo kulmināciju, un tai turpinājuma varianti ir divi – vai nu tagadējā premjere, Kariņa partijas biedre Evika Siliņa, pēc šodienas tikšanās prasīs ārlietu ministra demisiju, vai arī ļaus skandālam turpināties, atstājot izmeklēšanu tiesībsargājošo iestāžu ziņā. Tā intervijā Latvijas Radio izteicās politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis.  Rajevskis gan neprognozē, ka "Jaunās Vienotības" skandāli ietekmēs visas valdības stabilitāti.

Rīgas ostā lielākās attīstības aktivitātes pašlaik saistītas ar Kundziņsalas rajonu, kur īpaši modernizē ar transportu saistītas lietas, lai ostu savienotu ar Austrumu maģistrāli, jeb Rīgas apvedceļu. Par to Latvijas Radio informēja Rīgas brīvostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš. Tāpat osta attīstot plānus vēja parku industrijā, paredzot, ka ostā varētu izvietot jūras vēja turbīnu ražotnes. Tuvākajos četros gados domāts arī uzbūvēt jaunu pasažieru termināli. Savukārt ekonomisko saišu pilnīga pārtraukšana ar Krieviju ostai nozīmētu zaudēt piektdaļu apgrozījuma - atzina Zeltiņš.

Vai ir vajadzīgs nacionāla līmeņa vai tomēr starptautisks lēmums, lai apturētu Krievijas militārajā ražošanā izmantojamās mangāna rūdas tranzītu arī caur Latviju? Saeimas opozīcijā esošās „Apvienotā saraksta” frakcijas deputāti rosina to nekavējoties apstādināt ar nacionālajām sankcijām, savukārt Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica no "Jaunās Vienotības" rosina koncentrēties uz citu pieeju - mangāna rūdas tranzītu apturēt gan Baltijā, gan Somijā un Polijā, vienlaikus uzstājot mangāna rūdu iekļaut Eiropas Savienības sankciju 14. pakotnē. Mangāna rūdas kravu apjoms caur Latvijas un Igaunijas ostām tranzītā uz Krieviju kopš tās pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pieaudzis un šo izejvielu Krievijas militārā industrija izmanto bruņojuma ražošanā. Tāpēc nozīme ir katrai dienai un Latvijai jārāda priekšzīme, iekļaujot mangāna rūdu nacionālo sankciju sarakstā, pieteicēju vārdā pauda „Apvienotā saraksta” frakcijas deputāts Andris Kulbergs. „Apvienotā saraksta” rosinājums bija vēl plašāks, paredzot aicinājumu Ministru kabinetam steidzami īstenot pasākumus, kas paredzētu pilnīgu atteikšanos no jebkādas ekonomiskas sadarbības ar agresorvalstīm Krieviju un Baltkrieviju. Tomēr Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā debates izvērtās par mangāna rūdas tranzīta izbeigšanu caur Latviju. Lai regulējums būtu pilnvērtīgs, svarīgi to nodefinēt atbilstoši sankciju likumam, norādīja par sankciju izpildi atbildīgās iestādes – Finanšu izlūkošanas dienesta – priekšnieka vietnieks Paulis Iļjenkovs. Tomēr komisijas vairākums atbalstīja atšķirīgu, detalizētāku priekšlikumu, ar ko klajā nākusi „Jaunās Vienotības” frakcijas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica. Tas neparedz gluži tūlītēju rīcību, bet turpināt jau sāktos centienus mangāna rūdu noteikt par divējādas lietojamības preci un tās tranzītu uz Krieviju izslēgt ar iekļaušanu Eiropas Savienības 14. Sankciju pakotnē. Tāpat arī militārajā darbībā izmantojamu izejvielu kustību ar kopīgu lēmumu ierobežojot visā Baltijā, Somijā un Polijā. Par iespēju Baltijas valstīs, Somijā un Polijā kopīgi apturēt mangāna rūdas kustību uz Krieviju ir tapis kopīga vēstījuma melnraksts. Saskaņojums jāpagaida, uzsver Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Brusbārdis. Saeima gala paziņojumu par veidiem, kā panākt mangāna rūdas kustības izbeigšanu caur Latviju plāno pieņemt plenārsēdē trešdien.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un Austrumeiropas pētījumu centra pētnieku Mārci Balodi par to, vai un kā varētu mainīties Krievijas politika pēc tā saucamajām prezidenta "velēšanām" Krievijā. Vai terora līmenis Krievijā pieaugs un kāda ir krievu politiskā uzvedība Latvijā? Pirms vairāk nekā nedēļas Krievijā notikušās tā saucamās prezidenta "vēlēšanas" un pagājušās piektdienas, 22. marta, terora akts Maskavā ir divi notikumi, kas dod plašas iespējas interpretācijām par to, kas Krievijā notiek. Dod pamatu arī sazvērestības teorijām, tai skaitā par paša Putina iesaisti, vai kā viņš to izmantos savas politikas realizācijai tālāk. Abi šie notikumi dod iespēju precīzāk definēt, kāds tad ir politiskais režīms Krievijā, vai vardarbības slieksnis šajā valstī ir palielinājies un kādas konsekvences tas izsauks uz Krievijas realizēto karu Ukrainā. Pēc tam, kad "vēlēšanas" ir beigušās, leģitimitāte Putina politikai ir formāli iegūta. Jautājums, ko uzdod daudzi, kāda varētu būt Kremļa jaunā politika pēc "vēlēšanām"? Mārcis Balodis: Tādi jautājumi ir pilnīgi vietā. Šeit arī der atsaukt atmiņā pagātni – 2018. gadu, kad Putins saņēma, manuprāt, 77 procentus balsu, un acīmredzami šis mandāts tika interpretēts ka, lūk, absolūtais sabiedrības vairākums ir par Putinu, tātad Putina režīmam ir tiesības darīt to, ko tas uzskata par nepieciešamu. Tas, ko 2018. gadā izdarīja, bija pensiju reforma. Un uzreiz Putina reitings manāmi nokrītas. Tātad acīmredzami tika nepareizi interpretēta situācija. Es domāju, ka šāda pieredze pavisam noteikti ir palikusi Kremļa atmiņā. Pareizāk, Kremlis noteikti gribētu izvairīties no šādiem pārrēķiniem. Taču jārēķinās, ka ir, iespējams, jautājumi, kuri ir tā sasāpējušais vai no kuriem principā izvairīties vairs nevar. Piemēram, jautājums par mobilizāciju. Jājautā varbūt nedaudz vairāk militāriem ekspertiem par to, vai tas ir šobrīd nepieciešams, taču, ņemot vērā to, ka dažādas amatpersonas jau pēdējos kādus deviņus mēnešus noteikti ir mēģinājušas uzsvērti atgādināt visiem Krievijas iedzīvotājiem, ka mobilizācija šobrīd neesot nepieciešama, jo pietiekot brīvprātīgo. Tas liecina, ka viņi skaidri un gaiši saprot, cik ļoti sabiedrību tas jautājums uztrauc. Un pirms balsošanas šo jautājumu nedrīkstēja kustināt, tas bija absolūti nepopulārs un ar to varēja tikai zaudēt. Šobrīd atkal, teiksim tā, durvis paveras, lai šo jautājumu atkal paceltu gaisā. Ja raugāmies ilgtermiņā, es domāju, drīzāk jārēķinās, ka Krievija turpinās pēc inerces iesākto politiku, bet kopējā tendence būs lejupejoša. Respektīvi, represijas tiks pastiprinātas, arī ekonomikai labāk neklāsies. Tādu, teiksim, strauju lēcienu, kaut kādā totalitārisma virzienā, uz to es liktu kā mazāk ticami. Izteicāt versiju, ka, lai noturētu kontroli pār sabiedrību nākotnē Krievijā, varētu nākties celt vardarbības latiņu. Mārcis Balodis: Jā, tāda varbūtība pastāv ar domu, ka, lai arī cik lielā mērā Krievijas sabiedrība nebūtu orientēta uz apātiju vai vienkārši pašsaglabāšanos un tā veidā gatavi klusēt, tomēr tā problēma, kur Krievija, tāpat kā daudzas citas autoritāras un totalitāras valstis nonāk, iznīcinot institūtus, valsts sāk zaudēt informāciju par to, kas valstī notiek, kas sabiedrībā notiek, kas sabiedrībai ir aktuāls. Ar laiku tādā veidā valsts var sākt atkal iekāpt sabiedrības lauciņā par tālu, atsaucoties uz vēsturiskiem piemēriem, paaugstinot pensijas vecumu vai veicot kaut kādas nodokļu izmaiņas, kas var izsaukt sabiedrībā plašāku neapmierinātību, tai skaitā pat sabiedrības lojālajā daļā. Tajā brīdī režīmam tiešām var nākties ķerties klāt pie vardarbības, lai pieliktu punktu šādai sabiedrības pretestībai. Kā mēs varam nosaukt tīri politoloģiski to režīmu, kas tur ir? Mārcis Balodis: Putina režīmu bieži vien mēdz dēvēt par hibrīdautoritārismu. Varbūt ir kaut kādi atsevišķi elementi no totalitārisma un atsevišķos jautājumos patiešām mēģina panākt pat totālu kontroli pār to, ko iedzīvotāji dara vai kā viņi var izpausties. Taču citos jautājumos atkal valsts nemēģina pilnībā iekāpt vēl sabiedrības dārziņā. Tāpēc parasti to mēģina dēvēt par kaut kādu hibrīdautoritārismu. Putina režīma viena no īpatnējām iezīmēm ir, pirmkārt, uzsvērtas, pat dīvainas, varētu teikt, attiecības ar jebko, kas ir saistīts ar juridisko procesu. Lai vai ko Krievija darīja gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā, to mēģina pamatot juridiski. Tādā veidā valsts mēģina reizēm distancēties, un tādā veidā reizēm valstij izdodas aizsargāt iedzīvotājus no tādas nosacīti patvaļas atsevišķās situācijās. Un vienlaikus ar to visu tiek mēģināts uzturēt kaut kādu demokrātijas ilūziju. Joprojām Krievijā ir amatpersonas, kuras laiku pa laikam runā par to, ka Krievija ir demokrātiska valsts, ka viņiem ir tāda alternatīva demokrātija. Līdz ar to viņa nav pilnībā tīra, varbūt gluži autoritāra valsts kaut kādos jautājumos, taču totalitāri viņi arī nav. Reizēm ir kaut kāds mikslis no dažādām idejām.   Mārcis Balodis ir politikas zinātņu maģistrs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks. Primāri savos pētījumos pievērsies Krievijas hibrīddraudu aktivitāšu analīzei, prokremliskās dezinformācijas pētīšanai un tās ietekmei uz politiskajiem procesiem. Piedalījies pētījumu projektos par dezinformācijas riskiem Latvijas interneta mediju vietnēs, kā arī projektos par prokremliskās dezinformācijas naratīvu izsekošanu un atmaskošanu Latvijas mediju telpā. Ir vairāku publikāciju par Krievijas ārpolitiku un drošības politiku autors.

Saruna par finanšu plūsmu partijās. Tematu rosināja nesen parādījušās ziņas par iespējamu aplokšņu algu maksāšanu valdošajā partijā, tādēļ vēlējāmies skaidrot, kā tiek uzraudzīta naudas plūsma partiju birojos un vai un kā iespējama arī nelegāla naudas aprite. Svarīgi arī saprast, ko mainījusi partiju finansēšana, kura pirms vairākiem gadiem kļuva krietni dāsnāka. Krustpunktā diskutē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Politisko organizāciju pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas priekšniece Amīlija Raituma, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu nomaksas veicināšanas pārvaldes direktore Santa Garanča, domnīcas "Providus" pētniece Līga Stafecka un sabiedrības par atklātību "Delna" direktore Inese Tauriņa.  

Tā dēvēto slimības lapu apmaksas kārtība Latvijā pašlaik mazina darba devēju konkurenci, tāpēc darba devēji mudina regulējumu mainīt tā, lai strādājošie mazāk gribētu doties darba nespējā, kā arī drīzāk atgriezties darbā pēc saslimšanas. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs. Diskusijas ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību turpinoties, turklāt plašāk nekā tikai par slimības lapām, bet, piemēram, arī virsstundu apmaksu, kas pašlaik ir simt procentu apmērā.

Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka izglītības kvalitāti primāri ietekmē izglītojamo skaits klasē, tāpēc ilgtspējīga vispārējās pamata un vidējās izglītības iestāžu tīkla veidošanā par vienu no būtiskākajiem kritērijiem tiek noteikts minimālais izglītojamo skaits klašu grupā un turpmāk tas tiks attiecināts arī uz privātskolām, kas saņem valsts finansējumu. Ģimenes studijā diskutē privātskols "Patnis" projektu vadītāja, "Kultūras Patnis" direktore Anita Muižniece, Latvijas privātskolu asociācijas prezidente, Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktore Anna Jermakoviča, Rīgas Katoļu ģimnāzijas skolēnu vecāku pārstāve Vineta Skujiņa un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga. Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji neatrada iespēju piedalīties šajā sarunā, lai skaidrotu iecerētās pārmaiņas. Par skolu tīkla reformu ir runāts daudz, arī lauzts daudz šķēpu, tas ir viens no pēdējā laikā sabiedrībā visjutīgāk uztvertajiem tematiem. Arī šai raidījumā Ģimenes studija par izglītības tēmām un izglītības problemātiku, un arī ļoti daudz labām lietām runājam vai ik nedēļu. Šodien uzmanības centrā kāds aspekts, ko tieši raidījumā vēl šīs reformas kontekstā mēs neesam iztirzājuši, vismaz ne pēdējos gados. Proti, jauni kritēriji tieši caur finansēšanas noteikumiem attieksies arī uz privātām izglītības iestādēm. Tā Izglītības un zinātnes ministrija ir iecerējusi. Jāpiebilst, ka privātskolu audzēkņu skaits Latvijā aizvien pieaug. Piemēram, 2023./ 2024. mācību gadā privātajās mācību iestādēs Latvijā reģistrēti vairāk nekā 15000 skolēnu un aptuveni par 17% vairāk nekā gadu iepriekš. Kādi turpmāk būs tie kritēriji, kas privātskolām ir jāizpilda, lai turpinātu saņemt publisko finansējumu? Kā tas ietekmēs tās ģimenes, kas dažādu iemeslu dēļ saviem bērniem izvēlas privātas mācību iestādes? 

Stipra informatīvā telpa, neatkarīga, droša un kvalitatīva mediju vide ir galvenie mērķi, ko Kultūras ministrija grib panākt ar sagatavotajām mediju politikas pamatnostādnēm jeb vidēja termiņa dokumentu, kāds nav bijis iepriekšējos četrus gadus. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja kultūras ministre Agnese Logina (Progresīvie). Viņa gan atzina, ka dokuments ir vispārīgs un bez konkrētas rīcības plāniem mediju vides stiprināšanai. Pamatnostādnes arī paredz virzību uz latviskāku informatīvo telpu, sacīja Logina:

Diskusijas par mangāna rūdas tranzīta uz Krieviju aizliegšanu arvien turpinās. Lēmuma nav un izskan pārmetumi par valdības kārtējo vilcināšanos. Aktualitātes Krustpunktā analizē TV24 diskusijas "Nacionālo interešu "klubs vadītajs Romāns Meļņiks, LTV raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Fridrihsone un "TVNet Group" galvenais redaktors Toms Ostrovskis.  

Slovākijā šajā nedēļas nogalē norisināsies prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Galvenā cīņa gaidāma starp diviem no 11 kandidātiem – bijušo premjeru un pašreizējo parlamenta spīkeru Peteru Pelegrīni un bijušo ārlietu ministru Ivanu Korčoku. Kā intervijā Latvijas Radio norādīja pētījumu aģentūras "Median" politikas analītiķis Mihals Mislovičs, vēlēšanu kampaņā dominē Ukrainas jautājums un abiem kandidātiem šajā ziņā ir atšķirīga nostāja. To pašu varētu teikt arī par sabiedrību, kas Ukrainas jautājumā ir sašķelta. Ar Mihalu Misloviču sarunājās kolēģis Rihards Plūme.

Latvija virzās uz munīcijas ražošanu un ar šādu mērķi izveidota valsts aizsardzības korporācija. To intervijā Latvijas Radio sacīja aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie). Ministrs norādīja, ka valsts līdzdalība ir svarīga, lai sadarbotos ar partnervalstīm.

Pašvaldības vadošajām amatpersonām turpmāk būs vajadzīga speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, galīgajā lasījumā lēmusi Saeima. Jauninājums attieksies uz mēriem un viņu vietniekiem pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kā arī jau no šīs vasaras būs saistošs pašvaldību izpilddirektoriem un viņu vietniekiem. Lēmuma pieņemšanu Saeimā pavadīja debates pirms vairāku priekšlikumu noraidīšanas. Līdz šim pielaides darbam ar valsts noslēpumu ir valsts augstākajām amatpersonām, ministriem, Augstākās tiesas priekšsēdētājam, ģenerālprokuroram, valsts kontrolieriem, NBS un Zemessardzes komandieriem un citām amatpersonām kopumā ap 20 amatu pozīcijās. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā arī pašvaldību vadošām amatpersonām, ņemot vērā viņu pilnvaras, jāatbilst likumā noteiktajām prasībām par pielaides darbam ar valsts noslēpumu saņemšanu un atbrīvojamas no amata, ja pielaidi neiegūst, norādījis idejas autors Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Saeimā pret to balsoja opozīcijas frakcija „Stabilitātei”, bet „Latvija pirmajā vietā” – atturējās.

Krustpunktā uzmanības lokā, pensijas, pabalsti, sociālās aprūpes iestādes un viss cits, kas atrodas Labklājības ministrijas pārraudzībā, izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Ministru kopā ar raidījuma vadītāju izjautā Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Zanda Ozola-Balode un Latvijas Radio žurnāliste Agnese Linka.  

“Izmantojot rotaļas, bērni var nošķirt atšķirīgas emocijas – vienas ir viņu, bet citas var piešķirt viņu radītajiem tēliem.  Šī projekta mērķis ir strādāt ar bērnu emocijām. Ļaut viņiem saprast, ka, piemēram, tu drīksti būt skumīgs,” – tā saka Drošinātāja šīs nedēļas galvenā viešāna – nevalstiskās organizācijas „Generation U” līdzdibinātāja, māksliniece Kristīna Ļjuļčenko, kura runās par viņas un kolēģu projektu “Mani leļļu stāsti”, kuros ar leļļu un mūzikas terapijas palīdzību tieši šobrīd tiek palīdzēts bēgļu bērniem Kijivā, Harkivā un Īrijas pilsētā Brejā.   Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: Aizdot, ne dāvināt - vai šī pieeja varētu atgriezt ASV atbalstu Ukrainai? Ko Putins darīs tālāk un kāpēc rietumi nav gatavi atzīt viņu par neleģitīmu līderi? Kāda loma Ukrainas pusē karojošo krievu operācijām Krievijas teritorijā? Tāpat, ieskatīsimies aiz ziņu virsrakstiem, lai saprastu vai pagājušajā nedēļā ar pompu izsludinātā Eiropas Savienības jaunā palīdzības paka galu galā neizrādīsies apaļa nulle.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs.

Raidījuma Divas puslodes uzmanības fokusā Krievija, Izraēla un Gaza, kā arī Haiti. Krievijas "vēlēšanas" notikušas saskaņā ar iepriekš zināmu scenāriju - liela aktivitāte, šķietama tautas mīlestība pret Putinu un apgalvojumi, ka tauta esot vienojusies ap vadoni, kā nekad agrāk. Jautājums, ko tas nozīmēs tālāk Ukrainas politikā? Arvien turpinās arī Izraēlas uzsāktā ofensīva Gazas joslā. Saasinās arī situācija Haiti, galvaspilsētu pārvalda krimināli grupējumiem valsti pamazām pārņem pārtikas trūkums un ir skepse, vai pašreizējie starptautiskie pūliņi iesaistīties nesīs nepieciešamo risinājumu. Ārvalstu aktualitātes analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un politologs, Krievijas politikas eksperts Kārlis Daukšts. Uzzīmēja „Cik vajadzēs, tik Pamfilovas kundze arī uzzīmēs,” tādi uz līdzīgi sarkastiski izteikumi figurēja pagājušās nedēļas nogalē notikušā Krievijas Federācijas prezidenta vēlēšanu farsa sakarā. Ella Pamfilova kopš 2016. gada vada Krievijas Centrālo vēlēšanu komisiju, kas ir kļuvusi par vienu no Putina diktatūras leģitimācijas instrumentiem. T.s. „vēlēšanu” sakarā šim instrumentam piekrīt izšķirošā loma, vispirms atsijājot vadonim pārāk neērtus kandidātus, tad organizējot pašu norisi, visbeidzot – uzpindzelējot optimālo ciparu oficiālai izbazūnēšanai. Līdztekus šim iedarbināti arī citi mehānismi – sākot ar apdullinošu propagandu valsts kontrolētajos medijos, turpinot ar iestāžu vadītājiem, kuri pieprasa saviem darbiniekiem atskaitīties par balsojumu, beidzot ar līdz zobiem bruņotiem policistiem un nacionālajiem gvardiem, kuri var vārda tiešā nozīmē iebāzt degunu balsošanas kabīnē un paskatīties, vai pilsonis pareizi pilda savu pienākumu. Cik tad Kremļa saimniekam ir labpaticis šoreiz saņemt skaitļu izteiksmē? Šoreiz tie ir vairāk nekā 87% balsu, kas ir par apmēram desmit procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā. Var teikt, ka tas ir tieši tāds rezultāts, kāds nepieciešams, lai pārliecinoši demonstrētu nācijas vienošanos ap vadoni. Pārējie kandidāti – partijas „Jaunie cilvēki” pārstāvis Vladislavs Davankovs, Krievijas Liebrāli-demokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis un Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas Nikolajs Haritonovs saņēmuši katrs pa trīs četriem procentiem, tā sekmīgi nospēlējot viņiem uzticētās nepārprotamā līdera anturāžas lomu. Viņi visi ir režīmam pieņemamas figūras, Krievijas Valsts Domes deputāti. Par Davankovu vēlēšanu priekšvakarā klīda runas, ka viņu tomēr varētu nepielaist, pirmkārt tāpēc, ka savos četrdesmit gados viņš pārlieku neizdevīgi kontrastē ar jau manāmi senilo Putinu. Spriežot pēc aptaujām pie iecirkņiem, Davakovs saņēmis visvairāk balsu lielākajā daļā ārvalstu iecirkņu, kaut viņa piesauktais liberālisms un pretkara pozīcija ir vēl krietni vājāk artikulēta kā no vēlēšanām atstādinātajam Borisam Nadeždinam. Svētdien, 17. martā, pusdienlaikā norisinājās protesta akcija „Pusdienlaiks pret Putinu”, attiecīgi noskaņotajiem vēlētājiem tieši šajā stundā ierodoties uz vēlēšanu iecirkņiem. Uz šo akciju pirms savas nāves paguva aicināt opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, un tā lielā mērā tika traktēta kā viņa politiskais testaments un piemiņas brīdis. Daudzi tomēr šo akciju vērtē negatīvi, uzsverot, ka šāds protests ir pārāk bezzobains un faktiski piespēlē varas rīkotajai vēlēšanu izrādei. No Krievijas saņemtas arī foto un video liecības par nederīgiem biļeteniem, uz kuriem daudzi rakstījuši pretkara lozungus, Alekseja Navaļnija un citu opozicionāru vārdus, kā arī Putinam veltītas lamas. Ir liecības arī par gadījumiem, kad vēlēšanu urnās ielieta tinte vai briljatzaļais šķīdums. Tiem, kas to darījuši, visai neizbēgami draud kriminālsods. Gaza – vai izdosies pabarot, vai izdosies nomierināt? Izraēlas valdība ir joprojām apņēmības pilna pabeigt „Hamās” iznīcināšanu militāriem līdzekļiem – tā premjerministrs Benjamins Netanjahu deklarēja vakar, 19. martā, uzstājoties Kneseta Ārlietu un aizsardzības komitejas sēdē. Pie tam viņš piebilda, ka valdība, protams, izjūtot arvien pieaugošu starptautisko spiedienu, kas tomēr nemazinot tās apņēmību. Visjūtamākais Izraēlai ir diplomātiskais spiediens no Savienoto Valstu valdības puses. Nākamās nedēļas sākumā esot gaidāmas sarunas starp abu valstu pārstāvjiem Vašingtonā, apspriežot alternatīvas Izraēlas plānotajai sauszemes operācijai Gazas dienvidu pilsētā Rafā. Šeit, kā paudis premjers Netanjahu, vēl atrodoties „Hamās bataljoni”, respektīvi organizētas militārās vienības. Taču Rafā un tās tuvumā koncentrējies apmēram miljons un četrsimt tūkstoši Gazas civiliedzīvotāju, kuri bēguši no militārajām operācijām sektora ziemeļos. Izraēla sola viņus pārvietot uz īpašām humānajām zonām, kas netikšot karadarbības skartas, taču starptautisko organizāciju eksperti šai sakarā pauž skepsi. Kopš pirmdienas Izraēlas Aizsardzības spēki uzsākuši operāciju Gazas pilsētā, bloķējot Al-Šifas slimnīcas kompleksu un veicot tā tuvumā aviācijas triecienus. Kā apgalvo Izraēla, slimnīcas teritoriju „Hamās” izmantojot operācijām pret tās spēkiem, kamēr palestīniešu puse uzsver, ka izraēlieši bez izšķirības apšaudot slimnīcā esošos un tos, kuri mēģina teritoriju pamest. Biedējošas ir prognozes pārtikas situācijas sakarā. Tiek lēsts, ka pašreiz kritisku pārtikas trūkumu izjūt 677 000 jeb apmēram 30% no Gazas joslas iedzīvotājiem, bet šis skaitlis nākamajos četros mēnešos varot pieaugt līdz 50%. Pēdējā mēneša laikā pārtikas piegādes situācija Gazas joslai gan ir būtiski uzlabojusies, gan palielinot robežšķērsošanas punktus sauszemes piegādēm, gan uzsākot piegādes pa jūru un gaisu. Taču, kā telekanālam CNN apgalvoja premjerministrs Netanjahu, problēma esot tā, ka piegādāto pārtiku bieži izlaupot bruņotas bandas, kuras to piesavinoties vai nododot „Hamās” rīcībā. Tikmēr Kataras valdības pārstāvis izteicis piesardzīgu optimismu par sarunām, kuras Izraēla un „Hamās” ved ar Kataras un Ēģiptes starpniecību par iespējamu pamieru un „Hamās” gūstā joprojām turēto izraēliešu gūstekņu atbrīvošanu. Lai gan vakar Izraēlas delegācija, kuru vada drošības dienesta „Mossad” galva Dāvids Barnea, pameta Kataru būtiskas vienošanās nepanākusi, tomēr sarunas esot pietuvinājušās būtiskāko jautājumu apspriešanai. Kad gangsteri diktē valdībai Situācijai Karību reģiona valstī Haiti, kur varu faktiski sagrābušas bruņotas bandas, ir sena vēsture. Tā aizsākās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad varu valstī sagrāba Divaljē ģimene, paturot to gandrīz trīsdesmit gadus. Savas varas atbalstam klans izveidoja paramilitāru grupējumu, kas slepkavoja un terorizēja tā pretiniekus. Pēc Divaljē varas beigām 1986. gadā šie formējumi oficiāli tika likvidēti, taču tos neizdevās atbruņot, tā radot lielisku augsni bruņoto bandu attīstībai. Nākamajās desmitgadēs valstī turpinājās vētraini politiskie procesi ar vairākkārtējiem militāriem apvērsumiem, un kā vēl viens nozīmīgs notikums bandu varas pieauguma kontekstā bija toreizējā prezidenta Žana Bertrāna Aristīda lēmums 1994. gadā izformēt Haiti bruņotos spēkus, jau atkal – nepanākot atbruņošanu. Bijušie virsnieki ieplūda bandās, kas drīz kļuva tik spēcīgas, ka varas iestādes ar tām vairs netika galā. Sabiedrības reakcija uz bandu pieņemšanos spēkā bija bruņotu jauniešu pašaizsardzības grupu veidošanās, ar kurām valsts institūcijas centās sadarboties, taču arī šīs grupas pakāpeniski kļuva valstij nelontrolējamas. Izveidojās apburtais loks, kad valsts vara, nespējot kontrolēt bandas, sāka sadarboties ar daļu no tām, izmantojot cīņā pret citām, un tādējādi pati nonāca bandu ietekmē. Pēc postošās 2010. gada zemestrīces Haiti bandu pasaulē notika paaudžu nomaiņa, jaunajiem bandītiem pārspējot priekšgājējus nežēlībā un nekaunībā. Situāciju radikāli labot nespēja arī ANO starptautiskā stabilizācijas misija, kas darbojās Haiti no 2004. līdz 2017. gadam. Pēc tam situācija kļuva tikai ļaunāka – bandas kontrolēja lielāko daļu galvaspilsētas Portoprensas un rīkoja ielu cīņas par ietekmes zonām, parlaments un tiesu vara nonāca paralīzes stāvoklī, līdzekļu trūkuma dēļ pakāpeniski beidza funkcionēt arī izpildvaras struktūras. 2021. gada jūlijā savā rezidencē tika noslepkavots valsts galva – prezidents Žovenels Moīzs. Jauns prezidents tā arī netika ievēlēts, un radušos varas vakuumu lielā mērā aizpildīja bandu ietekme. Par prezidenta funkciju izpildītāju kļuva premjerministrs Ariels Anrī, kura tiesības vadīt valsti bez jaunu vēlēšanu sarīkošanas ir apšaubāmas. Tajā pat laikā bandas apvienojās divās aliansēs, kuras sāka karu savā starpā par kontroli pār galvaspilsētu un faktiski pār valsti. Šī kara dēļ nācies slēgt skolas un slimnīcas, un apmēram 100 000 bijuši spiesti bēgt no savām dzīvesvietām. Viena no šiem grupējumiem līderis, bijušais policijas virsnieks Džimmijs Šerizjē ar pavārdu Bārbekjū ir naidīgi noskaņots pret prezidenta vietas izpildītāju Anrī. Pagājušā gada oktobrī ANO pieņēma lēmumu par starptautiskas kārtības uzturēšanas misijas organizēšanu Haiti, misijas vadību uzņemoties Āfrikas valstij Kenijai. Turp Anrī bija devies februāra beigās, kad bandu vadoņa Šerizjē ļaudis sāka uzbrukumus Portoprensas lidostai nolūkā neļaut viņam atgriezties. Tāpat viņi ieņēma divus cietumus, atbrīvojot ieslodzītos. Bandīti netraucēti saimnieko lielākajā daļā galvaspilsētas, ir nodedzinājuši iekšlietu ministriju un daudzus policijas iecirkņus, policija un bruņotie spēki gan turpina pretoties. Pagājušajā nedēļā Ariels Anrī, kurš uzturas Puertoriko, paziņoja, ka pametīs amatu, tiklīdz Haiti būs izveidota pārejas valdība. Tikmēr starptautiskā misija, kurā bez Kenijas varētu piedalīties vēl vairākas Karību reģiona, Āfrikas u.c. valstis, joprojām ir organizēšanas stadijā. Sagatavoja Eduards Liniņš

Eiropas pilsoņi sagaida, ka Eiropas Savienība turpinās sniegt palīdzību un atbalstu kara plosītajai Ukrainai. Taču atbalsts ir mērenāks, kad runa ir par militāro palīdzību. Ukraina karo vairāk nekā divus gadus, un Eiropas Savienība stingri stāv tās pusē. Ieilguša konflikta iespējamība, tā izmaksas un ietekme uz ekonomiku, kā arī izaicinājumi, ko tas rada bloka aizsardzības politikai, ir galvenie nenoteiktības punkti Eiropas Savienībai un Eiropas pilsoņiem kopumā. Ko Eiropas pilsoņi sagaida no Eiropas Savienības politikas attiecībā uz Ukrainu? Vai viņi vēlas, lai Eiropas Savienība turpina finansēt un apbruņot Ukrainu? Un kā ir ar Ukrainas izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai? Šie ir daži no jautājumiem, ko uzdodam šajā „Euranet Plus” podkāsta „Ko Eiropa var sniegt” epizodē. Saskaņā ar 2023.gada decembra Eirobarometra aptauju lielākā daļa pilsoņu bloka 27 dalībvalstīs ir apmierināti ar Eiropas Savienības reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā, īpaši attiecībā uz humanitāro atbalstu un palīdzību bēgļiem, kam piekrīt vairāk nekā astoņi no desmit respondentiem. Vairāk nekā 70 procenti Eiropas iedzīvotāju atbalsta finansiālās palīdzības sniegšanu Ukrainai un ekonomisko sankciju noteikšanu Krievijas iestādēm un struktūrām. Februārī Eiropas līderi panāca 50 miljardu eiro vērtu finanšu vienošanos, tādējādi Eiropas Savienības un tās dalībvalstu sniegtā palīdzība Ukrainai kopš iebrukuma sākuma sasniegusi vairāk nekā 138 miljardus eiro. Šis skaitlis ietver aptuveni 17 miljardus eiro bēgļiem Eiropas Savienībā. Tas ietver arī 28 miljardus eiro vērtas militārā aprīkojuma un ekipējuma piegādes. Te sabiedrības atbalstā gan ir redzama lielāka plaisa. Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta direktore Margarita Šešelgīte uzskata, ka militārā palīdzība ir vitāli svarīga. Tikmēr 18 gadus vecais itālis Matia atbalsta militāro palīdzību tikai tad, ja tas nozīmē valsts aizsardzības spēju stiprināšanu. Savukārt Vācijas pilsēts Bīlefeldes iedzīvotāja Vera uzskatā, ka Eiropas Savienība jau ir pietiekami palīdzējusi Ukrainai un vēl lielāka iejaukšanās var radīt vairāk problēmu pašai Eiropas Savienībai. Tikmēr kāda vecāka gadagājuma čehu kundze ir vēl kategoriskāka. Viņa uzskata, ka jāsamazina finansējuma apjoms, kas tiek nosūtīts uz ārzemēm - uz Ukrainu un citām valstīm. Protams, neskatoties uz atsevišķu pilsoņu uzskatiem, lielākā daļa Eiropas Savienības valdības turpina atbalstīt Ukrainu. Tomēr viena valsts uz Eiropas skatuves izskan disonējoši – Ungārija. Premjerministrs Viktors Orbāns, kurš pazīstams ar ciešajām saitēm ar Vladimiru Putinu, joprojām ir kritiski noskaņots par Eiropas Savienības politiku attiecībā uz Krieviju un sistemātiski kavē savus kolēģus Eiropadomē. Viņš apsūdz Rietumus kara kūdīšanā un pozicionē sevi kā "tautas aizstāvi", kas galanti cīnās, lai nepieļautu savas valsts ieraušanu konfliktā. Tas ir tēls, ko popularizē viņa mediju impērija. Bet ko domā Ungārijas pilsoņi? Saskaņā ar šo pašu Eirobarometra aptauju lielākā daļa (58%) ungāru atbalsta finansiālas palīdzības sniegšanu Ukrainai. Sankciju noteikšanu atbalsta 55%, vienlaikus piekrītot neitralitātei. Atvaļinātais ungāru karavīrs un drošības eksperts Georgs Spotle skaidro Ungārijas nostājas iemeslus karā Ukrainā. Viņš un daudzi viņa līdzpilsoņi uzskata, ka, ja Donbasa reģions būtu nodots Krievijai, lietas nekad nebūtu saasinājušās. Jāpiebilst, ka vienā no četrām Eiropas Savienības valstīm lielākā daļa pilsoņu neatbalsta iniciatīvu par ieroču sūtīšanu uz Ukrainu. Eiropas Savienība ne tikai atbalsta Ukrainu, nosūtot skaidru naudu un ieročus, bet arī nodrošina valsts beztarifu un bezkvotu piekļuvi blokam. Šis pasākums ir bijis ļoti nepopulārs lauksaimnieku vidū pat tajās valstīs, kuras ir izrādījušas lielu solidaritāti pret ukraiņu bēgļiem, piemēram, Polijā. Faktiski visam lauksaimniecības jautājumam, visticamāk, būs galvenā loma Ukrainas Eiropas Savienības paplašināšanās sarunās. Valstī, kas tiek uzskatīta par Eiropas maizes klēti, ir lielākā lauksaimniecības platība kontinentā ar 41,3 miljoniem hektāru lauksaimniecības zemes, kas ir lielāka nekā Vācijā un Polijā kopā. Decembrī Eiropas Savienības līderi Ukrainai piešķīra kandidātvalsts statusu, cenšoties nostiprināt valsti bloka ietekmes un vērtību sfērā. Tas nozīmē, ka iestāšanās sarunas ar Kijivu sāksies, tiklīdz būs izpildīti vairāki nosacījumi. Kopumā 61% Eiropas Savienības pilsoņu atbalsta Ukrainas pievienošanos blokam. Tomēr aina nav viendabīga visā blokā. Dažās valstīs cilvēki pārsvarā to neatbalsta, savukārt citās, tostarp Vācijā un Francijā, tikai nedaudzi ir pārliecināti par ieguvumiem. Eiropas Savienība ir noteikusi skaidrus kritērijus, kas pazīstami kā Kopenhāgenas kritēriji, kas kandidātvalstīm ir jāizpilda, lai tās būtu tiesīgas pievienoties dalībai. Šie kritēriji ietver stabilas institūcijas, kas garantē demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesības, kā arī minoritāšu cieņu un aizsardzību. Taču, kā saka itālis Matia, Ukraina joprojām ir tālu no šiem mērķiem, un Eiropas Savienības paplašināšanās ir pārāk svarīga, lai to sasteigtu. Lai gan Ukraina ir veikusi pasākumus, lai pielāgotos Eiropas Savienības standartiem, noteikti joprojām pastāv bažas par tādiem jautājumiem kā korupcija, tiesu neatkarība, plašsaziņas līdzekļu brīvība un minoritāšu tiesību aizsardzība. Centieni risināt šīs problēmas turpinās, taču progress ir bijis nevienmērīgs. Un, raugoties tālāk par solidaritātes jautājumu ar Ukrainu, šis karš Eiropā arī piespiedis Eiropas Savienību stāties pretī pašas nospraustajām aizsardzības politikas robežām. Horvātu militārais analītiķis un drošības eksperts - doktoru Marinko Ogorecs ir pārliecināts, ka Eiropas Savienībai būtu jādara vairāk, lai sevi aizstāvētu. Šim viedoklim piekrīt arī ģenerālmajors Arnauts Moreira no Portugāles, NATO izlūkošanas virsnieks un ģeopolitikas un ģeostratēģijas profesors. Tomēr daudzi, tostarp ģenerālis Moreira, uzskata, ka Eiropas Stratēģiskās aizsardzības plāns, ko Brisele iesniedza šī mēneša sākumā, lai veicinātu bloka aizsardzības nozari, nav pietiekami ambiciozs un nāk par vēlu. Lietuvas starptautisko attiecību eksperte Margarita Šešelgīte piekrīt, ka Eiropa šobrīd nespēj vienatnē tikt galā ar Krievijas agresiju Ukrainā. Eiropas Savienības rūpniecības komisārs Tjerī Bretons nesen žurnālistiem sacīja, ka Eiropas Savienībai jāieslēdz kara ekonomikas režīms, lai tā varētu nodrošināt ar nepieciešamo Ukraina, kā arī gādāt par pašu drošību.

Rēzeknes gadījumā valstij bija jārīkojas asāk, tā uzskata bijušais pašvaldību lietu ministrs, Saeimas deputāts Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts). Intervijā Latvijas Radio viņš teica, ka Rēzeknes vadībai būtu vēlams atzīt kļūdas un „izvilkt sevi no purva”. Tas būtu ieguvums visiem.

Krievija zināja un, acīmredzot, rēķinājās ar sankcijām un ir pārorientējusi ekonomiku uz Ķīnu. Tā intervijā Latvijas Radio skaidroja Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Viņš norādīja, ka, ieviešot sankcijas, jārēķinās arī ar zaudējumiem un problēmām pašu un Eiropas ekonomikā, jo viss ir savstarpēji saistīts. Daudzās valstīs ar to nodarbojas vesela kaudze institūciju. Tas ir vesels cikls.

Tā dēvētās Krievijas prezidenta vēlēšanas nav nesušas nekādu pārsteigumus un diktators Vladimirs Putins aizvien paliek savā vietā. Un lai gan Rietumu reakcija uz šīm tā dēvētajām vēlēšanām ir bijusi kritiska, tomēr nav skaidras atbildes, vai Putinu arī turpmāk dēvēt par leģitīmu valsts galvu? Neskatoties uz to, ka liela daļa Eiropas politiķu vārdu “vēlēšanas” attiecībā uz Krieviju lieto tikai pēdiņās vai šo vārdu pat neizmanto, tomēr ir manāma liela piesardzība, runājot par Krievijas prezidenta leģitimitātes starptautisko neatzīšanu. Opozicionārs Leonīds Volkovs izteicies, ka Putins izmantos tā dēvētās vēlēšanas savai sabiedrisko attiecību kampaņai, lai pārliecinātu it īpaši Rietumu auditoriju, ka lielākā daļa krievu ir par viņu. Taču Rietumiem būtu jāpierāda, ka tā tas nav un viens no rīkiem varētu būt paziņot par to, ka tā dēvētās vēlēšanas nav atzīstamas un Putins nav leģitīms Krievijas līderis. Arī kolonijā mirušā opozicionāra Alekseja Navaļnija sieva Jūlija uzsvērusi, ka Krievijas pilsoniskajai sabiedrībai, elitei un visai pasaulei tas būtu nozīmīgs signāls, ka Krievijā nevalda vispārēji atzīts prezidents, bet gan nicināts un publiski nosodīts noziedznieks. To, ka Putins būtu jādēvē par neleģitīmu līderi, uzskata arī ieslodzītais opozicionārs Vladimirs Kara-Murza un viņa sieva Jevgēnija. Briselē tā dēvētās vēlēšanas apsprieduši bloka ārlietu ministri. Kā bija sagaidāms, vienīgais, ko Eiropas Savienība nav atzinusi, ir tā dēvētās vēlēšanas un to rezultāti okupētajās Ukrainas teritorijās. Tas norāda uz to, ka Rietumu politiķi nav gatavi komunikācijas vakuumam ar kodolsvaru Krieviju, ko radītu Putina neatzīšana, kas automātiski neleģitīmus padarītu arī, piemēram, Krievijas ministrus un vēstniekus. Vairākas Eiropas valstis joprojām turpina sūtīt vēstniekus uz Krieviju.

Kāpēc Krievijas ekonomika laikā, kad valsts tērē milzu naudu, lai finansētu karu Ukrainā, nevis samazinās, bet aug. Tādi esot dati. Kā tos saprast un ko tas nozīmē tālākā nākotnē? Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, Eiropas Ārlietu padomes biedru Andri Strazdu. Raidījuma sarunas fokusā Krievijas ekonomika. Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, valstu vadītāji teica, ka Krievijai ir jāizjūt šīs ekonomiskās sekas kā maksa par savu agresiju. Daudzi arī prognozēja, ka tas viss atstās būtisku ietekmi gan uz Maskavas biržu, gan Krievijas valūtu, gan ekonomisko izaugsmi. Proti, runa ir par sankcijām. Rezultāts izrādījās krietni vājāks - mēs redzam statistikā, ka IKP augot, paši krievi ziņo, ka viņu ekonomika attīstās, tā esot pielāgojusies kara ekonomikai, kas arī tagad barojot valsti. Kā to saprast - kas ir kara ekonomika, kā darbojas un veidojis bizness, naudas aprite kara apstākļos? 

Saeima pagājušajā nedēļā otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīja par steidzamu atzīto likumprojektu inovatīvas uzņēmējdarbības un prioritāro projektu atbalstam. Tas paredz gan tā dēvēto zaļo koridoru, kas ļaus samazināt administratīvo slogu, tostarp paredzot speciālu – atvieglotu vidi uzņēmējdarbības veicināšanai un jaunu investoru piesaistei, gan vairākus citus atbalsta veidus. Likumprojektu inovatīvas uzņēmējdarbības un prioritāro projektu atbalstam izstrādājusi Ekonomikas ministrija. Līdzīgs atbalsts uzņēmējiem tika paredzēts jau 2021. gadā Covid-19 izplatības seku pārvarēšanas likumā un par tā rezultātiem stāsta Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raivis Bremšmits. Likumprojekts nosaka arī jomas, kurās īstenojamie projekti uzskatāmi par prioritāriem, piemēram, bioekonomika, biomedicīna, fotonika un viedie materiāli, mājokļu pieejamība, viedā enerģētika, kā arī drošība un aizsardzība. Bez “zaļā koridora” būs arī vairāki citi atbalsta veidi. Likums arī nosaka, ka nepieciešams veidot atbalstu investīciju piesaistei un eksporta veicināšanai. Tā kā Eiropas Savienības fondi mēdz kavēties, svarīgi, lai Latvijā būtu arī patstāvīgs valsts budžeta instruments. Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora vietniece Investīciju un enerģētikas jautājumos Laura Štrovalde stāsta, ka uzņēmēji likumprojektu inovatīvas uzņēmējdarbības un prioritāro projektu atbalstam jau gaida un tas palīdzēs ne tikai investoriem, bet arī vietējiem uzņēmējiem. Likumprojekts apstiprināts, bet līdz 1. decembrim vēl turpināsies darbs pie Ministru Kabineta noteikumu izstrādes. Ja esi uzņēmējs un tev ir inovatīvs produkts vai ideja, dodies uz LIAA.

Šodien, 18. martā, gaidāms kopīgs Eiropas Savienības valstu paziņojums saistībā ar Vladimira Putina "pārvēlēšanu" Krievijas prezidenta amatā, tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece Baiba Braže. Konkrētu saturu pagaidām nav iespējams atklāt, taču tas būs par "vēlēšanu" procesu, leģitimitāti, opozīcijas apspiešanu un tamlīdzīgiem jautājumiem, teica vēstniece. Jautāta par to, kā Eiropa varētu iegrožot Krieviju un tās ekonomiku, lai pārtrauktu karadarbību, Baiba Braže nosauca trīs darba virzienus, kas jādara vienlaikus un vienlīdz prioritāri.

Raidījumā Piespēle šoreiz par gaidāmo Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta federāciju padomes apvienošanos vienā organizācijā. 27.martā gaidāmi abu organizāciju kongresi, kur to biedri balsos par apvienošanos. Kāpēc tas tiek darīts un ko dos pašmāju sporta nozarei - lūkojam noskaidrot sarunā ar Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Jāni Buku un Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidentu Mārtiņu Lazdovski. Nedēļas topā: Kristeru Gudļevski atzīst par Vācijas hokeja virslīgas regulārās sezonas labāko vārtsargu - 44 mačos 30 uzvaras, vidēji spēlē ielaistas 2,12 ripas un atvairīti 91,4% metienu; Sākušies Latvijas atklātā hokeja čempionāta pusfināli, kuros čempione “Zemgale”/LBTU spēlē pret “Prizmu”, bet otrā pārī “Mogo”/LSPA pret “Kurbadu”; Artūru Šilovu izsauc uz Nacionālās hokeja līgas klubu Vankūveras “Canucks”; Latvijas futbola izlases galvenais treneris Paolo Nikolato pirmo reizi runā publiski kopš stāšanās amatā, gatavojas nometnei ar divām pārbaudes spēlēm Kiprā; Pauls Jonass jauno sezonu sāk ar ceturto vietu Argentīnā.

Pirms Krievijas tā dēvētajām "vēlēšanām" vēl lielākos apmēros nekā parasti Ukrainā pastiprinājusies dezinformācijas aprite, ziņo dezinformācijas apkarotāji. Kā lasāms dažādu faktu pārbaudītāju mājaslapās, dezinformācijas temati ir visdažādākie, bet mērķis ir viens – graut uzticību Ukrainas valstij un tās amatpersonām, kā arī sēt neuzticību esošajai varai. Piemēram, masveidā publicēti viltus ieraksti par to, ka medicīnas aprūpe Krievijas okupētajās daļās Ukrainā ir labāka nekā pārējā valstī. Tiek stāstīts, ka okupētajās daļās tiek pirktas jaunas medicīnas iekārtas un atvērtas medicīnas iestādes, bet tiek noklusēts, ka medicīnas aprūpe un zāles nav pieejamas bez Krievijas pases. Tāpat noklusēta informācija par to, ka kopš vispārējā iebrukuma sākuma Krievija ir izpostījusi vismaz pusotru tūkstoti medicīnas iestāžu un no tām 195 ārstniecības vietas iznīcinātas pilnībā. Tikmēr Ukraina turpina maksāt algas okupētajās Ukrainas teritorijās palikušajiem mediķiem! Šī visa dezinformācija par "lielisko veselības aprūpi" masveidā "izgāzta" sociālajos tīklos – apstākļos, kad Kremļa okupētajās Ukrainas teritorijās cilvēki bruņotu personu uzraudzībā spiesti "brīvprātīgi" piedalīties tā dēvētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās.

Krievijā šodien, 15. martā, sāksies tā dēvētās prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarētājs jau ir zināms. Tas būs Vladimirs Putins, kurš gandrīz 25 gadus autoritāri pārvalda teritorijas ziņā pasaulē lielāko valsti. Pirms diviem gadiem Putins uzsāka postošu karu Ukrainā, kam ir pakārtota Krievijas iekšpolitika, ārpolitika un ekonomika. Kara noziegumos apsūdzētajam Putinam šīs pseidovēlēšanas ir nepieciešamas, lai izmērītu Krievijas sabiedrības noskaņojumu un apliecinātu saviem sabiedrotajiem, ka viņš joprojām ar stingru tvērienu kontrolē valsti. Tikmēr opozīcija vēlas mobilizēt savus atbalstītājus, lai apliecinātu, ka joprojām pietiekami daudz Krievijas iedzīvotāju neatbalsta Putinu. 71 gadu vecais Vladimirs Putins kandidēs uz piekto prezidentūras termiņu. Pirms dažiem gadiem ar Putina svētību Krievijas konstitūcijā veica izmaiņas, kas ļaus viņam palikt pie varas vismaz līdz 2036. gadam. Tādējādi Putinam būs iespēja apsteigt visilgāk valdījušo Krievijas vadītāju Josifu Staļinu. Tāpat, kā iepriekšējās reizēs, arī šoreiz Kremlis ir nodrošinājis, ka Putinam nebūs vērā ņemamu pretinieku. Bez Putina dalībai tā dēvētajās vēlēšanās ir apstiprināti vēl trīs kandidāti. Zināmākais no viņiem ir komunists Nikolajs Haritonovs. 75 gadus vecais politiķis kopš 1993. gada ir Krievijas Valsts domes deputāts un šī būs jau otrā reize, kad viņš tā dēvētajās prezidenta vēlēšanās pildīs statista lomu. 2004. gadā Haritonovs saņēma nepilnus 14% balsu un tālu atpalika no Putina. Tā saucamajām vēlēšanām ir reģistrēts arī galēji labējās Liberāldemokrātiskās partijas līderis Leonīds Sluckis. Pēc partijas dibinātāja un ilggadējā vadītāja Vladimira Žirinovska nāves 56 gadus vecais Sluckis savos publiskajos izteikumos ir centies neatpalikt no priekšgājēja. Viņš regulāri izsaka nepatiesus apgalvojumus par Ukrainu un Baltijas valstīm, apsūdzot tās „fašismā” un krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešanā. Sluckis par savu galveno priekšvēlēšanu programmas mērķi pasludināja drīzu Krievijas uzvaru karā Ukrainā. Jaunākais un mazāk pieredzējušais kandidāts ir 40 gadus vecais Vladislavs Davankovs no partijas „Jaunie ļaudis”. Bijušais uzņēmējs sevi pasniedz kā pretkara kandidātu un atbalsta miera sarunas ar Ukrainu, bet uz Krievijas nosacījumiem. Davankovs iestājas par preses brīvību, politieslodzīto atbrīvošanu no cietumiem un attiecību normalizēšanu ar rietumvalstīm. Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija dalībai pseidovēlēšanās nereģistrēja bijušo žurnālisti Jekaterinu Duncovu un pieredzējušo politiķi Borisu Nadeždinu, neraugoties uz to, ka par viņa kandidatūru bija parakstījušies vairāk nekā 100 tūkstoši Krievijas pilsoņu.

Vislielākās pūles jāieliek tā dēvēto gudro prātu piesaistei Latvijai, intervijā Latvijas Radio norādījis rkonomikas ministrs Viktors Valainis no Zaļo un Zemnieku savienības. Runa ir par ārvalstu studentiem, kas studē Latvijā, par kuriem cīnās arī citas valstis, kas ieinteresētas ekonomikas kāpināšanā. Latvija šajā jomā ir pieļāvusi kļūdu

Norādīt uz mākslīgā intelekta izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijā jau pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām varētu būt pienākums – to paredz Saeimā vienbalsīgi pirmajā lasījumā atbalstītais Valsts prezidenta rosinātais regulējums par mākslīgā intelekta izmantošanu. Saeimas deputāti saistībā ar mākslīgā intelekta izmantošanu vēlas plašāku regulējumu. Ar grozījumiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs rosinājis, lai vēlētajam būtu skaidrība, ka ir darīšana ar mākslīgā intelekta palīdzību veidotu aģitācijas materiālu. Piemēram – priekšvēlēšanu laikā saņemtu telefona zvanu, izmantojot kāda konkrēta kandidāta balsi, viņam pašam nepiedaloties. Tāpēc likumā rosināts pielikt atsauci tiem aģitācijas materiāliem, kas veidoti ar mākslīgā intelekta palīdzību. Deputāti nenoliedz šīs idejas aktualitāti, tomēr jau tagad teic, ka regulējumam saistībā ar mākslīgo intelektu jābūt plašākam.  

NATO dalībvalstis varētu nodrošināt Ukrainai visu, kas tai nepieciešams, ja vien gribētu. Tā šodien, prezentējot savu ikgadējo ziņojumu, sacīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Viņš mudināja gan ASV, gan citus sabiedrotos pieņemt vajadzīgos lēmumus un palielināt atbalstu Ukrainai. Tāpat Stoltenbergs izteica gandarījumu, ka jau divas trešdaļas alianses dalībvalstu tērē savai aizsardzībai vismaz 2% no IKP. NATO ģenerālsekretāra preses konferencei sekoja mūsu Briseles korespondents Artjoms Konohovs,

No jūrnieka par karavīru. No kuģa uz fronti. Un no frontes uz sacensībām otrpus okeānam - Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas ir Ukrainas aizstāvja Ihora Butenko stāsts, kurš pēc ievainojuma frontē un tā izārstēšanas kopā ar citiem cīņu biedriem pieteicās atlasei veterānu sporta spēlēm Savienotajās Valstīs, lai pierādītu un parādītu sev un citiem, kas ir Ukraina un uz ko ukraiņi ir spējīgi. Ar Ihoru sarunājas Rihards Plūme.    Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: - Kur pēc vairāku mēnešu pārtraukuma ASV pēkšņi atradusi naudu jaunām raķešu piegādēm Ukrainai? - Pirmo reizi kļūstot par ASV prezidentu, Donalds Tramps bija daudz skarbāks pret Krieviju, nekā savos pirmsvēlēšanu saukļos. Kāpēc tas neatkārtosies, ja viņš par prezidentu spēs kļūs vēl vienu reizi? - Kādēļ Francija steidz izmantot Armēnijas un Moldovas attālināšanos no Krievijas un kā tas saistīts ar notikumiem Ukrainā?    Epizodes gaita:  00:31 Ievads 03:02 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 03:56 – Kristīne atbild uz Drošinātaja klausītāja Kārļa Krastiņa jautājumu par ASV pieejamajiem finanšu līdzekļiem Ukrainas militārajam atbalstam.  05:18 Kristīne izskaidro Presidential Drawdown authority būtību un norāda uz cīņu starp Balto namu un Pentagonu. 10:02 Pirmo reizi kļūstot par ASV prezidentu Donalds Tramps, bija daudz skarbāks pret Krieviju, nekā savos pirmsvēlēšanu saukļos. Kāpēc tas neatkārtosies, ja viņš par prezidentu spēs kļūt vēl vienu reizi? 15:52 Kādēļ Francija steidz izmantot Armēnijas un Moldovas attālināšanos no Krievijas un kā tas saistīts ar notikumiem Ukrainā? 23:14 Rihards priecīgs par Kristīnes skaidrojumiem 25:15 EXPLAINER: “Sarkanais krusts” Krievijā – Putina režīma pakalpiņš. 33:17 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Ukrainas aizstāvi Ihoru Butenko, kurš šajās dienās pārstāv Ukrainu ASV Gaisa spēku rīkotajās militāro veterānu sporta spēlēs Teksasā. 36:22 Pirms lielā kara sākuma Ihors bija jūrnieks 37:14 Bruņoto spēku rindās iestājās tūlīt pēc ģimenes nogādāšanas drošībā. 38:48 Sievas radi joprojām okupētajās teritorijās 39:38 Kā tika ievainots? 40:57 Kā norasinājās ārstēšanās? 41:35 Par dzīvi pirms lielā kara. 42:47 Kādēļ nolēma piedalīties sacensību atlasē? 44:09 Cik grūta bija atlase? 45:37 Par puišiem ar kuriem kopā veterānu izlasē. 46:43 Par dalību veterānu sacensībās. 49:38 Cik nozīmīga ir karavīru sportiskā sagatavotība? 50:35 Sports kā karavīra lādiņš. 52:24 Par Ukrainu jāzina visiem. 53:57 Sarunas beigas. 54:00 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto. 55:42 Rakstiet mums un padalieties ar saiti uz raidījumu.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Pasaulē pirmo likumu, kas regulē mākslīgo intelektu šodien, 13. martā, apstiprinājuši Eiropas Parlamenta deputāti. Politiķi cer, ka tas palīdzēs attīstīt šo jauno un daudzsološo tehnoloģiju saskaņā ar cilvēku pamatvērtībām un brīvībām, nevis pret tām. Tomēr kritiķi saka, ka iedzīvotāju aizsardzība pret, piemēram, izsekošanu un atpazīšanu publiskās vietās vai pret kriminoloģisko prognozēšanu varētu būt bijusi stingrāka.

Pēdējā laikā virkne valsts un pašvaldību uzņēmumu paziņojuši, ka viņi maina savu vizuālo identitāti, sākot ar logo, līdz pat zīmola maiņai. Kāpēc ir vērts tērēt tam naudu, īpaši, ja ir runa par valsts monopola uzņēmumiem? Krustpunktā analizē biedrības "Sabiedrība par atklātību "Delna"" direktore Inese Tauriņa, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Sociālo zinātņu fakultātē Kristīne Blumfelde-Rutka, valsts kontrolieris Edgars Korčagins un līdzdibinātājs un stratēģis aģentūrā "WKND" Edgars Pētersons. Ar katru paziņojumu par kāda valsts vai pašvaldības uzņēmuma vizuālās vai kādas citādas identitātes maiņu sociālos tīklos var novērot arvien lielāku viļņošanos. Ja "Pasažieru vilciena" pārtapšana par "Vivi" lielākoties provocēja komentārus par saukļa derīgumu, tur citi smaidīja, citi kariķēja. Tālāk jau runājot par "Rīgas satiksmi" un Ceļu satiksmes drošības direkciju, tur jau tā ņemšanās bija ne tikai par vizuālo jēgu, bet arī par naudas izlietojumu. Cilvēki prasa, kāds tad ir ieguvums no tā, ka tagad logo būs mazliet citāds? Turklāt, kā zināms, ir jāmaina dokumentācija, jāpārkrāso vagoni un tā tālāk. Kādi priekšnosacījumi ir ko tādu darīt, kad tā ir jēdzīga un bezjēdzīga naudas tērēšana?

Kopš marta sākuma iedzīvotāji aktīvi iesniedz ienākumu deklarācijas, lai atgūtu pērn pārmaksātos attaisnotos izdevumus. Tomēr šis nav īstais brīdis celt attaisnoto izdevumu slieksni – tas izriet no balsojumiem Saeimā šīsdienas sēdē. To rosināja opozīcijā esošās Nacionālās apvienības deputāti, taču koalīcija to izskata nodokļu pārmaiņu kontekstā un sola izvērtēt vēlāk šī gada laikā. Attaisnotie izdevumi par maksātāja un viņa ģimenes locekļu izglītības iegūšanu, kvalifikācijas celšanu, medicīnas un ārstniecisko pakalpojumu izmantošanu un veselības apdrošināšanas prēmiju maksājumiem Latvijā ir spēkā 30 gadus, atgādina Finanšu ministrija. Tolaik attaisnotie izdevumi par izglītību bija 90 lati gadā, bet par medicīnu 60 lati gadā. Attaisnoto izdevumu limitus ik pa laikam pārskatīja. Kopš 2018. gada attaisnotie izdevumi par nodokļu maksātāja un viņa ģimenes locekļu izglītības un ārstniecības pakalpojumiem, ziedojumiem un dāvinājumiem nedrīkst būt vairāk kā 600 eiro. Par ģimenes locekļiem attaisnotajos izdevumos var ietvert tikai izdevumus par izglītību un ārstnieciskajiem pakalpojumiem. Nacionālā apvienība rosināja attaisnoto izdevumu slieksni katram ģimenes loceklim celt no 600 līdz 1000 eiro. Skaidrojot šo priekšlikumu, deputāte Ilze Indriksone norādīja, ka kopš izmaiņu spēkā stāšanās vidējā alga valstī ir pieaugusi par teju 66% - no 926 eiro 2017. gadā līdz 1537 eiro 2023. Gadā. Tas liek arī attaisnoto izdevumu summu celt atbilstoši vidējās algas kāpumam. Turklāt gadījumos, kad gada ienākumu deklarācijā attaisnotie izdevumi pārsniedz 600 eiro, atlikušo summu pārceļ uz nākamo gadu. Pārsniedzot šo limitu gadu no gada, neizmaksātā valsts ieturētā summa pašlaik esot virs 160 miljoniem eiro. Viedokli izsaka Valsts ieņēmumu dienesta pārstāve Kristīne Augstkalne-Jaunbērziņa

Politologs Dmitrijs Oreškins labprāt uzsver, ka viņa pamatspecialitāte ir ģeogrāfija, kas arī nosaka viņa skatījumu uz šodienas Krievijas problemātiku caur plašāku kontinentālu un globālu procesu prizmu. Tātad arī plašākā vēsturiskā kontekstā. Raidījumā Kas būs ar Krieviju? Dmitrijs Oreškins sniedz savu redzējumu par iespējamiem Krievijas nākotnes scenārijiem. Rezumējot sarunu par iespējamajiem Krievijas nākotnes attīstības scenārijiem, Dmitrijs Oreškins atzīst: Es teiktu, ka dažādiem manas dārgās tēvzemes reģioniem ir iespējami dažādi scenāriji. Piemēram, Maskava. Visnotaļ eiropeiska, attīstīta, izglītota pilsēta. Drusku labāka, drusku sliktāka, bet apmēram Parīzes, Londonas, Berlīnes līmenī. Milzīga pilsēta, kuru, starp citu, diezgan saprātīgi pārvalda pašreizējais mērs. Izved atkritumus, būvē ceļus, novāc sniegu, stāda puķes, bet par politiku nerunā vispār. Jā, protams, viņš ir cilvēks no Putina komandas. Viņš savulaik bija prezidenta administrācijas vadītājs, bija Tjumeņas apgabala gubernators, proti, viņš visu ir pieredzējis. Viņš lieliski zina, kā viss darbojas. Viņš ievēro spēles noteikumus. Viņš noteikti saprot, ka no tā, ko Putins dara, mati ceļas stāvus. Saprot, bet nekad to neteiks. Bet, ja sāksies šie  rūgšanas procesi, tad, es domāju, viņam ir savs rīcības variants, iespējams, ir noregulētas attiecības ar spēka struktūru pārstāvjiem. Ir arī alternatīvas teritorijas. Domāju, ka Sanktpēterburga ir strukturēta pavisam citādi, lai gan šķiet, ka arī tā ir liela pilsēta. Bet – cits priekšnieks, cita prioritāšu sistēma. Tālie Austrumi – primāri tur notiek vienkārši pārtapšana mežonīgā nomalē. Putins tik daudz runāja par šosejas būvniecību uz Tālajiem Austrumiem. Viņi to uzbūvēja – un aizmirsa; patiesībā tā joprojām nedarbojas. Cilvēki Tālajos Austrumos, runājot par pārējo Krievijas teritoriju, lieto apzīmējumu „Lielā zeme”. Tā ir kaut kur tur tālu, aiz Urāliem – mēs te esam paši par sevi. Varbūt viņi pat nevēlas atdalīties, bet viņi būs spiesti to darīt, jo vienīgais tievais pavediens, kas viņus vieno ar pārējo Krieviju, ir tas pats Transsibīrijas dzelzceļš, kuru cara tētiņš uzbūvēja 19. un 20. gadsimta mijā. Ir vēl arī Baikāla–Amūras maģistrāle, bet tā savulaik tika būvēta gadījumam, ja sāktos karš ar Ķīnu. Transporta infrastruktūra ir nepietiekama, un krīzes gadījumā Tālajiem Austrumiem nāksies kulties pašu spēkiem. Eiropas daļa būs aizņemta, kārtojot attiecības ar Kadirovu, un Tālajiem Austrumiem pateiks – veči, tieciet jau nu paši galā. Tad nu viņi arī darīs un lems paši – veidos kaut kādas attiecības ar japāņiem, ar ķīniešiem. Kaukāzs – tas ir atsevišķs stāsts. Par Kadirovu jūs pareizi pateicāt, bet līdzās ir Krasnodaras novads – jaudīga vienība ar četriem miljoniem iedzīvotāju, ar savu bruņojumu. Vai viņi tā vienkārši uzspļaus notiekošajam, vai tomēr mēģinās atjaunot kārtību? Tāpēc es domāju, ka būs ļoti dažādi un maz būs vietu, kur būs labi. Varbūt kaut kur būs. Lai Dievs dod! Labi, tas nozīmē – bez kara. Slikti – ar karu. Jau atkal – es nesaku, ka tieši tā būs. Es neesmu Dievs Tas Kungs, bet man šķiet, ka ar katru kara gadu tie negatīvie scenāriji kļūst arvien ticamāki. Tiesiskais nihilisms, paļaušanās uz spēku, zvēriskums. Kopumā notiek valsts zvēriskošanās process. Ir posttraumatiskais sindroms. Cilvēki, kas atgriežas no kaujas lauka, visur redz ienaidniekus. Viņi, tā vietā lai diskutētu, ir gatavi nekavējoties iebliezt tevī aptveres saturu. Cilvēki, kas dzīvo Latvijā un runā par to, kā viņus te apspiež, acīmredzot nespēj iedomāties, cik dažāds ir debašu līmenis un stils. Kaut kur dienvidos pie Ukrainas robežām strīds ātri vien pāraug ģīmju dauzīšanā. Un tas tiek uzskatīts par normālu. Te tevi uzklausīs un teiks – zini, nu tu gan esi tāds, tāds un šitāds. Te tā uzreiz nelien kauties. Un tas tomēr ir liels sasniegums. Un var ilgi un dikti stāstīt, ka mums te ir nodarījuši pāri, un vēl tur ko, bet atšķirība ir tāda, ka Krievija karo, bet Latvija – nē. Tāpēc var būt cik uziet visādu trūkumu, bet – te viens otram rīkli negriež, negalina viens otru nost. Tā ir liela priekšrocība. Kad tu tā dzīvo, tad tas tev šķiet it kā dabisks stāvoklis. Bet tā varēja arī nebūt, tā varēja nebūt.

Šķiet, nekad iepriekš Satiksmes ministrijā nav sakrājies tik daudz problēmu un izaicinājumu, kā tas ir tagad. Lai gan pēdējos mēnešos, šķiet, visvairāk esam apsprieduši nedienas ar jaunajiem vilcieniem, ir jārunā arī par Eiropas fondu apguvi, kur Satiksmes ministrija ir viens no lielajiem kavētājiem projektu īstenošanā. Arī par lidostas attīstību un "Rail Baltica" projekta virzību. Tāpēc Krustpunktā izvaicājam satiksmes ministru Kasparu Briškenu (Prograsīvie). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons un portāla "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste Inese Helmane.  

“Ja cilvēks zina, ka viņam atkal var būt intīmais partneris, ka viņu kāds atkal mīlēs un pat ar traumu partnera acīs tu atkal vari būt skaists, tas palīdz atkopties un veidot dzīvi tādu, kā vēlies,” sarunā ar Dīvu Reiznieku saka kara veterānu tiesību aktīviste Katerina Skorohoda. Viņas vadībā Ukrainā izlaista rokasgrāmata, kas palīdz amputācijas un citas smagas kara traumas pārcietušajiem veterāniem atgriezt savā dzīvē intimitāti. Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: - Kā Eiropai sokas ar militāro spēju attīstīšanu? - Vācijas nedienas publiskajā telpā turpinās; - Budapeštas nākamais mērķis – sabotēt NATO jaunā vadītāja izvēli?  Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām. Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām. 2014. gadā poļu vēsturnieks, disidents un antikomunistiskās opozīcijas dalībnieks un tobrīd "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors Adams Mihņiks un zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" redaktors Pēters Volodarskis izplatīja atklātu vēstuli Eiropas Savienības valstu vadītājiem ar aicinājumu uzsākt apņēmīgu un vienotu pretošanos Putina agresīvajai politikai. Viņi aicināja, ka saliedēšanās pret Putinu ir vienīgā reāla atbilde uz Ukrainas krīzi. Mūsu viesis šodien ir Adams Mihņiks - disidents, leģendāra Polijas opozīcijas personība un kādreizējais "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors. Jūsu atklātā vēstule ir rakstīta pirms 10 gadiem. Kādēļ jūs toreiz nesaklausīja? Adams Mihņiks: Es domāju, ir cita situācija, politika, un cita komentētāja situācija. Es toreiz uzstājos kā komentētājs, analītiķis. Tas pirmkārt. Otrkārt, manuprāt tomēr Eiropas Savienības reakcija uz Putina pilna mēroga karu pret Ukrainu ir lielāka, nekā es varēju cerēt. Būtībā teju visas Eiropas Savienības dalībvalstis nosodīja Putina agresiju. Patiesībā gan morālā, gan diplomātiskā, gan materiālā palīdzība no Eiropas tomēr pienāca. Var teikt, tā nebija tāda, kādu varētu vēlēties, bet tomēr Ukraina nebija atstāta viena. Tā ir pavisam cita situācija, nekā – kā mēs atceramies – padomju laikos, kad bija padomju intervence Budapeštā, pēc tam – padomju intervence Prāgā. Patiesībā toreiz Eiropa izrādīja zināmu bezspēcību. Tomēr tagad kaut kāda reakcija bija, un tā bija spēcīgāka, nekā daudzi gaidīja.  Es neesmu pārāk optimistisks, ja runa ir par demokrātiskās Rietumu pasaules reakciju. Neesmu optimists tādēļ, ka zinu – ja kāds normāli dzīvo, viņš negrib ar to visu riskēt un izvēlas neiesaistīties palīdzībā cilvēkiem, kas atrodas Putina impērijas rokas stiepiena attālumā. Tomēr šī reakcija bija.  Tā šobrīd ir izšķiroša, jo daudz ir atkarīgs no tā, kā galu galā izlems Amerikas Savienoto Valstu kongress. Amerikā ir tāda pretējo viedokļu sadursme... Bet to jau mēs zinām no vēstures... Zinām, ka Rūzveltam, lai iesaistītos karā ar Hitleru, vajadzēja gaidīt uz Perlharboru, uz Japānas uzbrukumu ASV. Amerikā izolacionisma un tāda imperiāla egoisma tendence ir ļoti spēcīga. Bet šobrīd situācija šķiet šāda – Ukraina lieliski cīnās, mūsu valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – kopīgi atbalsta Ukrainu. Arī Polija atbalsta Ukrainu. Tā ir vienīgā tēma Polijā, kas neattiecas iekšējo politisko konfliktu. Ukrainas jautājumā nav lielu iekšēju strīdu. Visi – gan valdība, gan opozīcija sacenšas, kura vairāk palīdzēs Ukrainai, atbalstīs Ukrainu.  Ja jūs jautājat, kāpēc Rietumu galvaspilsētas neieklausījās – tas ir tādēļ, ka tām bija cita situācijas diagnoze. Tās šo situāciju redzēja citādāk. Poļiem ir rusofobu viedoklis. Un līdz zināmai pakāpei tas ir pamatots. Polijā ir daudz rusofobu, bet šodien – vēl vairāk nekā pirms tam. Bet tas nenozīmē, ka poļiem nekad nav taisnība. Rietumi – Parīze vai Londona skatās daudz skeptiskāk uz to, ko poļi runā par Krieviju. Taču es domāju, ka šodien skaidri redzams – Putins pats ar savu rīcību pārliecināja Rietumus, ka ir bīstams. Vai tagad, kad ir noticis plaša mēroga iebrukums Ukrainā, mēs varam teikt, ka šī saliedēšanās ir notikusi, ka Eiropa ir sapratusi, Eiropas Savienības līderi ir sapratuši? Adams Mihņiks: Nekad nav tā, lai nebūtu vēl labāk. Protams, nav tā, kā mēs gribētu, lai būtu. Ukraina joprojām lūdz palīdzību, un tai palīdzība ir jāsaņem lielākā apjomā. Jo Ukrainai tā patiešām ir pēdējā iespēja apturēt, bloķēt Putina agresīvo imperiālismu.  Ja tomēr Ukraina šo karu zaudēs, nākamā būs Moldova, un pēc tam jau mūsu valstis – Igaunija, Lietuva, Latvija un Polija. Mēs rindā esam nākamie. Un, protams, nav zināms, ko darīs Putins, jo viņš ir neparedzams psihopāts.  Tāpat nebija iespējams paredzēt, ko darīs Hitlers. Tā bieži vien ir rīcība pretēji veselam saprātam. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, Otrais pasaules karš, ja Hitlers nebūtu uzbrucis Padomju Savienībai. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, ja Japāna nebūtu uzbrukusi Amerikas Savienotajām Valstīm. Un nav zināms, kā beigsies šis karš. Droši ir tikai tas, ka Putins parādīja – pirmkārt, ka Krievija ir neparedzama – viņš pats ir neparedzams. Un, otrkārt – tikpat būtiski – parādīja Krievijas vājumu.  Karš ilgst divus gadus. Un ko tas Krievijai devis? Izolāciju no pasaules. Krievija kļuvusi par planētas slimo cilvēku. Agresīvu, ļaunu, nežēlīgu un tādu, kas neraisa ne mazāko uzticību. Putins ir Krievijas lāsts. Putinu gāzt var tikai Krievija. Bet, ja Ukraina šo karu nezaudēs, tas būs impulss Putina opozicionāriem.  Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.  

Šodien, 5. martā, Rīgā notiks mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares protesti, lai iebilstu pret birokrātijas slogu. Tajos pulcēsies vairāk nekā 700 cilvēku. Pulksten 10 no rīta Doma laukumā protesta gājienam gatavosies lauksaimnieki, kuri gaida februāra sākumā iesniegto piecu prasību izpildi. Kā intervijā Latvijas Radio sacīja biedrības „Zemnieku saeima” vadītājs Juris Lazdiņš, pie valdības mājas simboliski pulcēšoties arī meža un lauksaimniecības tehnika. Lauksaimniecības problēmas ilgstoši netiekot pildītas, tāpēc rudenī Rīgā būšot plaši protesti ar smago tehniku. Savukārt pulksten 11 pie Ministru kabineta pulcēsies mežsaimnieki, lai arī vērstu uzmanību uz ilgstoši ignorētajām problēmām. Latvijas Mežu īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks Latvijas Radio sacīja, ka galvenās iebildes ir pret netaisnīgu un nepārdomātu dabas aizsardzības sistēmu.

Portāls "Latviesi.com" uzsācis rakstu sēriju par cittautu personvārdu atveidi latviešu valodā. Tie ir vairāku jaukto ģimeņu stāsti, kad vārdu vai jauniegūto uzvārdu latviskošana sagādājusi neērtas situācijas, saistībā ar to, kā šos personvārdus atveido dokumentos Latvijā. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidrojam, kādus sarežģījumus šī vārdu uzvārdu latviskošana rada un kā ar to sadzīvot mītnes zemē, kā arī par to, vai šajā sistēmā varētu būt uzlabojumi? Raidījumā diskutē Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Laura Lapiņa, Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas galvenā lingviste Evelīna Zilgalve, žurnāliste no Anglijas Ilze Kalve, Kristīne Volodka no Dārbijas Anglijā un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personu statusa kontroles nodaļas vadītāja vietniece Ilze Parādniece. Pērn laulības noslēguši 10,6 tūkstoši latviešu, no kuriem 1829  jeb 17% gredzenus mija ar citu valstu pilsoņiem. Aptuveni puse jeb 40% no tiem pēc kāzām mainījuši uzvārdu. Daļā jaukto ģimeņu arī aug bērni, kuriem doti dažādām valstīm un to kultūrām raksturīgi vārdi, un arī no vecākiem pārņemti ārvalstu uzvārdi.

Krustpunktā lielā intervija ar atvaļināto diplomātu, Latvijas Universitātes vieslektoru Gintu Jegermani. Viņš daudzus gadus ir veltījis Latvijas diplomātijai un starptautiskajām attiecībām, ir bijis vēstnieks vairākās valstīs. Vēl pirms desmit gadiem pasaules notikumi Latvijas mediju telpā bija krietni otršķirīgi. Dažām lietām, protams, sekojām līdzi, bet daudz vairāk mūs interesēja pašu pensijas, ekonomika un politika. Situācija pēdējo gadu laikā pamatīgi ir mainījusies. Arvien vairāk mūsu izvēles nosaka tas, kas notiek citviet pasaulē. Krievijas uzsāktais karš to ir atklājis īpaši spilgti. Bet ne tikai tas. Pasaulē kopumā, īpaši Rietumu pasaule, šķiet, piedzīvo lielas pārmaiņas. Un kas notiks tālāk?   

Pirms trīsdesmit gadiem sāktās miera sarunas starp Krieviju un Rietumiem izjaukušas Rietumu pieļautās kļūdas, bet pie kara vainīgs ir kara aizsācējs. Tā intervijā Latvijas Radio izteicās Centra partijas, kādreizējās Latvijas Krievu savienības, Eiroparlamenta vēlēšanu saraksta līdere Inna Djeri, kas sevi sauc par Tatjanas Ždanokas pēcteci. Viņa nekonkretizēja, kas vainojams Krievijas karā pret Ukrainu, taču izteicās, ka viņas partijas sadarbība ar, piemēram, partiju „Vienotā Krievija” pašlaik neesot īsti iespējamas.

Šajā reizē jārunā gan par notiekošo atsevišķās pašvaldībās, gan par atskaņām, kas rodas no Krievijas uzsāktā kara. Rēzeknes dome sasparojas vien tad, kad jau spriests par tās atlaišanu, Rīgas domē paviesojās KNAB, tikai aktivitātes neesot saistītas ar Rīgas domes darbu. Protams, Krievijas agresijas izraisītie notikumi ir uzmanības lokā: raidījuma skanēšanas laikā Maskavā notiek atvadīšanās no opozicionāra Alekseja Navaļnija. Sabiedrības uzmanību piesaistījis arī mediju darbs. Krustpunktā aktualitātes analizē Ansis Bogustovs, TV24 žurnālists, Bens Latkovskis, portāla "NRA" žurnālists, un Kārlis Arājs, portāla "Delfi" žurnālists.  

Šogad spēkus mēģinās demonstrēt vairāki formējumi bez iepriekšējas pieredzes Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Sākotnējie reitingi vienlaikus ar kandidātu sarakstu iesniegšanu pārāk labi vēl neparāda to reālās iespējas par iespējamiem panākumiem, tomēr tie saglabā cerības pacīnīties par vietām Eiropas Parlamentā. Šajos kandidātu sarakstos netrūkst arī skandalozu un neviennozīmīgi vērtētu personību un viņu redzējums ir vērsts uz atšķirīgu pieeju līdzšinējā Latvijas dalībā Eiropas Parlamentā un – arī sekojošās pašvaldību un Saeimas vēlēšanās. Latvijā par deviņām vietām Eiropas Parlamentā cīnīsies ap 270 kandidātu 16 sarakstos. Trīs no tiem ir jauni formējumi bez iepriekšējas pieredzes Eiropas Parlamenta vēlēšanās. "Apvienība Jaunlatvieši”, „Tautas varas spēks” un „Tauta. Zeme. Valsts” – šie saraksti ar dalību vēlēšanās cer uz izmaiņām līdzšinējā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rutīnā un cer uz esošo varas partiju gāšanu no to pozīcijām.

Daba ir jāaizsargā, bet ir jānovelk stingras robežas, lai nebūtu pārspīlējumu saistībā ar „zaļā kursa” vai klimatisko pārmaiņu jautājumiem. Tā uzskata zemkopības ministrs Armands Krauze (Zaļo un zemnieku savienība). Tad vairs nebūs iespējama nekāda ražošana, bet budžetā nauda ienāk no saimnieciskas darbības. Par īpaši neizpildāmiem Krauze sauc klimata mērķus.

Politologs Dmitrijs Oreškins labprāt uzsver, ka viņa pamatspecialitāte ir ģeogrāfija, kas arī nosaka viņa skatījumu uz šodienas Krievijas problemātiku caur plašāku kontinentālu un globālu procesu prizmu. Tātad arī plašākā vēsturiskā kontekstā.  Dzimis un visu mūžu pavadījis Maskavā, Padomju Savienības norieta periodā Dmitrijs Oreškins darbojās pētniecības jomā, specializēdamies Centrālāzijas tēmās. Vēlāk kopā ar kolēģiem nodibināja informācijas analīzes un elektroniskās apstrādes kompāniju, kļuva par sociālo un politisko procesu komentētāju demokrātiski ievirzītajos Krievijas medijos. Dažas dienas pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā politologs pameta dzimteni. Dažus mēnešus vēlāk Krievijā tika iekļauts tā saukto ārvalstu aģentu sarakstā. Raidījumā Kas būs ar Krieviju? Dmitrijs Oreškins sniedz savu redzējumu par iespējamiem Krievijas nākotnes scenārijiem. Domāju, ka pēdējo gadu pieredze, kas ir pārsteigusi visu pasauli, ir tas, cik Krievija ir gatava paciest šo sava vadoņa avantūru un apgādāt viņu ar lielgabalu gaļu. Cik ilgi Putins var paļauties uz šo, es teiktu, galveno resursu šajā karā? Dmitrijs Oreškins: Pirmkārt, jums ir jāsaprot, ka Krievija ir daudz sarežģītāka, nekā šķiet gan tiem, kas tur dzīvo, gan tiem, kas vēro procesus no malas. Es vienmēr esmu pārsteigts, kad runā par to, kas būs ar Krieviju, pēc noklusējuma paredzot, ka šie 17 miljoni kvadrātkilometru paliks kā veselums. Manuprāt, dažādām teritorijām, visticamāk, būs iespējami dažādi scenāriji. Atbildot uz jūsu jautājumu par zaudējumiem, jau atkal – Krievija ir ļoti liela un ļoti dažāda, tāpēc zaudējumi dažādos reģionos tiek uztverti atšķirīgi, un dažādos reģionos šai ziņā ir atšķirīgs sāpju panesamības līmenis, kuru sasniedzot tie sāk kliegt. Atšķirībā no tiem, kas Krieviju uztver emocionāli, Putina valdība ir ļoti empīriska, ļoti skaidri kontrolē procesu, tāpēc viņi saprot, ka ņemt šīs asinsnodevas no Maskavas, no Novosibirskas, no Ņižņijnovgorodas ir neizdevīgi. Šajās pilsētās iedzīvotāji ir attīstīti, viņi ir diezgan patstāvīgi, diezgan turīgi un pat zināmā mērā izglītoti. Un, jebkurā gadījumā, viņi zina, ar ko sazināties un kur meklēt advokātu, lai aizsargātu savas intereses. Un ir citi reģioni – Burjatija, Tiva, Ziemeļosetija, Dagestāna un daudzi citi, no kuriem šīs asinsnodevas ir vieglāk paņemamas. Pirmkārt, tāpēc, ka vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju tur ir ievērojami zemāki, un cilvēkam, kurš dzīvo Burjatijā – turklāt nav tikpat kā nekādas starpības, vai viņš ir etnisks burjats, mongolis vai krievs – vidējie ienākumi ir aptuveni 20 000 rubļu mēnesī, tas ir 200 eiro. Un tad viņi viņam piedāvā 200 000, desmit reizes vairāk. Maskavietis vēl padomās, vai iet, vai neiet, piekrist, nepiekrist, bet milzīgai daļai ģimeņu šajās perifērijas teritorijās tie ir lieli ienākumi, liels kārdinājums. Tāpēc, ja aplūkosim proporcionālo zaudējumu attiecību, kas saistīta ar karaklausības vecuma vīriešu populācijas lielumu, mēs redzēsim, ka vidusmēra maskavietim ir 30/40 reizes mazāka iespēja nomirt Ukrainas ierakumos nekā vidusmēra krievam, ukrainim, burjatam, mongolim, ebrejam, ja viņam ir sagadījies dzīvot Aizbaikālā, Burjatijā, Tivā vai Ziemeļosetijā. Situācija ir vēl daudzslāņaināka, jo ir reģioni, kas ir patriotiskāki un militarizētāki, tajos iešana karā ir sociāli kulturāla tradīcija. Varas iestādes to zina, tāpēc cenšas ievākt šo gaļu no tiem reģioniem, kur ir mazāka iespēja saņemt protestus. Vara ir gudra, nevajag to nenovērtēt par zemu. Tomēr ir skaidrs, ka process nav bezgalīgs, arī šai mucai ir dibens. Tagad, teiksim, Ukrainas specdienesti runā par vairāk nekā četrsimt tūkstošiem neatgriezenisku zaudējumu. Britu, amerikāņu izlūkdienesti saka, ka ir 350 tūkstoši neatgriezenisku zaudējumu. Pirmkārt, jāpaskaidro, kas ir neatgriezenisks zaudējums. Tie ir kritušie, un tie ir arī tiktāl sakropļotie, ka vairs nespēj karot, jo ir palikuši bez rokām vai kājām, un tie ir arī bezvēsts pazudušie, kas var būt krituši gūstā, bet var būt arī nogalināti, taču neatrasti, neidentificēti guļ kaut kur tur zem sniega. Pie tam ukraiņi skaita kopā visus, kas cīnās pret viņiem, bet briti un amerikāņi skaita atsevišķi Krievijas armiju un atsevišķi tā sauktās Doņeckas Tautas republikas un Luganskas Tautas republikas armijas. Ukraiņiem viņi visi ir viens un tas pats, un patiešām viņiem jau ir kopīga apgādes, vadības, informatīvā atbalsta un tā tālāk sistēma. Ja pieņemam, ka putinisms var pārdzīvot šo karu un izdzīvot vairāk vai mazāk ilgtermiņā, tad Krievijai tas nozīmē pārvērsties par Ķīnas vasali vai, jebkurā gadījumā, par tuvu sabiedroto. Kopumā tas, protams, ir saistīts ar lielo jautājumu, vai būs jauns aukstais karš ar Ķīnu kā Rietumu pretspēku centru, kas nebūt nav aksioma. Bet vai Krievijas sabiedrība ir gatava tam, ka viņi kļūst par Padebešu impērijas piedēkli? Dmitrijs Oreškins: Eduard, to redzat jūs. Krievijas sabiedrība to neredz. Krievijas sabiedrība domā un stāsta pati sev, ka – mēs ceļamies kājās no ceļiem, mēs esam atteikušies pakļauties diktātam; Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas... Visi, visi gribēja mums kaut ko uzspiest, bet mēs to nepieņemam, mēs atsakāmies. Ideja, ka tā rezultātā mēs kļūstam par Ķīnas satelītu, mūsdienu Krievijas sabiedrībai ir pavisam sveša. Viņi nevēlas par to domāt. Jums, no ārpuses skatoties, tāds pieņēmums, protams, ir loģisks. Ko var gribēt, ja valstij ir mazāk par 2% no pasaules kopprodukta? Ko var gribēt, ja Krievija ir viena no retajām, ja ne vienīgā no lielajām valstīm, kurā iedzīvotāju skaits samazinās? Šogad, pēc oficiālās statistikas institūcijas „Rosstat” datiem, iedzīvotāju skaits samazinājies par 240 000 cilvēku. Pagājušajā gadā bija mazākais jaundzimušo skaits šajā gadsimtā – miljons un 260 000. Un ko var gribēt, ja ir karš, ja sieva nevar, negrib laist pasaulē bērnu bez vīra? Ko var gribēt no valsts, kurā aizstāvēto disertāciju skaits gada laikā ir samazinājies par 22 procentiem? Jo zinātnieki aizbrauc. Vai iet karot, ja ir patriotiski noskaņoti – jauni puiši, kas aizstāv kandidāta disertāciju. Bet lielākoties viņi ir kvalificēti cilvēki un saprot, ka ierakumos viņus iznīcinās, bet jebkurā Francijā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā un Nīderlandē viņi atradīs darbu, jo zina svešvalodas un ir šo to apguvuši.  Tātad Krievija faktiski pārvēršas par otrās šķiras valsti, bet mentāli izjūt, ka ceļas kājās no ceļiem. Tas pats ir Ķīnas sakarā. Krievija ir zaudējusi augstākās klases gāzes un naftas tirgus, zaudējusi to cauruļvadu impēriju, kuru Vladimirs Putins ilgu laiku būvēja, lai nožņaugtu Eiropu šo metra diametra cauruļu tērauda apskāvienos un pakļautu sev. Tagad visa šī impērija pārvēršas metāllūžņos, jo gāze tur nenonāk. Gāze tagad plūst uz austrumiem – uz Ķīnu, arī nafta. Protams, tas ir lētāk, ar lielām atlaidēm, bet, tā kā Krievijā ir daudz naftas, un kopumā Krievija ir nenormāli bagāta valsts, viss ir labi – tiekam galā. Tas ir iemesls tādam Putina un viņa atbalstītāju optimismam, taču, es vēlreiz saku, es esmu cilvēks, kas pieradis domāt ilgstošu periodu perspektīvā. Pēc šī ideoloģiskā pacēluma nāks zināmas paģiras, vilšanās un kritums. Tas neizbēgami nāks, jo darbaspēka resursi ir izsmelti, materiālie resursi ir izsviesti ieroču ražošanā. Diez vai nafta sadārdzināsies, bet naftas pārdošanas apjomi samazināsies, jo tirgus, kurus Krievija ir atstājusi, ieņem konkurenti. Krievijai paliks viens logs uz pasauli – Ķīna tepat līdzās, un Indija, varbūt Pakistāna. Un cik lielā mērā Krievija būs Ķīnas satelīts, tas ir atklāts jautājums. Jo Ķīna domā vēl ilglaicīgākās kategorijās nekā jūsu padevīgs kalps. Starp citu, savulaik Ķīna izcili, saskaņā ar Ibn-Haldūna likumu, sagremoja Čingizhana  pēcnācējus, kuri bija to sagrābuši, un pārvērta tos par Ķīnas Juaņu dinastiju. Tādā pašā veidā tagad Ķīna gremo Krievijas Tālo Austrumu teritorijas. Tās pat nevajag iekarot, jo cilvēki no turienes aizbrauc, depopulācija tur notiek straujāk nekā citur Krievijā. Un pret Putinu tur ir vairāk pretenziju nekā jebkur citur Krievijā, tikai mums par to nestāsta. Par to liecina, piemēram, vēlēšanu statistika. Minimāls atbalsts Putinam ir tieši Piejūras novadā un Habarovskas novadā. Visi atceras notikumus ar Habarovskas novada gubernatoru Furgalu. Ķīnai visa Krievija nemaz nav vajadzīga, un tā arī netaisās to iekarot, bet tas, ka Krievija būs no tās ekonomiski atkarīga, ir vienkārši acīmredzams fakts. Kur citur mēs liksimies ar to savu petroleju?

Skolu finansēšanas modelis, protams, ir uzmanības centrā. Bet arī citi svarīgi jautājumi izglītības, kā arī sporta un zinātnes jomā. Krustpunktā izjautājam izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" žurnālu satura redaktore Dita Vinovska un "ReTv" žurnāliste Laura Jansone.  

“Neatkarīgi no tā, kur atrodies, kaut vai drošībā, mierīgā vidē, tomēr kāda daļa no tevis vienmēr ir bēdās un satraukumā,” tā sarunā ar Rihardu Plūmi norāda Olha Horbenko - ukrainiete, kura pēc lielā kara sākuma ar ģimeni pārcēlās uz Vāciju. Kā iejusties Vācijā, kāda ir attieksme pret tur mītošajiem krieviem un kāda ir vāciešu izpratne par karu un attieksme pret ukraiņiem? Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: ·       Francijas prezidents neizslēdz Eiropas karavīru parādīšanos Ukrainā. Ko nozīmē šis pārsteidzošais paziņojums?  ·       Vai Francija un Vācija stīvējas par līdera lomu?  ·       Kā Zviedrijas pievienošanās NATO ietekmēs 5. panta realizāciju Baltijā?    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Partija "Suverēnā vara" ir nolēmusi piedalīsies šajā vasarā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Saraksta līderes ir trīs bijušās Saeimas deputātes – Jūlija Stepaņenko, Ļubova Švecova un Karina Sprūde. Kādi ir partijas mērķi Eiropas politikā un ambīcijas Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Pēdējos mēnešos Eiropas zemnieki ir izgājuši ielās, lai paustu savu neapmierinātību un izteiktu satraukumu par lauksaimniecības nākotni. Lai gan veic smagu darbu un praktiski bez brīvdienām, daudzu lauksaimnieku, jo īpaši mazo zemnieku, dzīves apstākļi bieži vien ir grūti, un viņi nesaņem pienācīgu kompensāciju par sava darba augļiem. Viņu sūdzību saraksts ir garš, un viņi sauc pēc palīdzības. Šajā raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā žurnālisti apkopoja lauksaimnieku un nozares ekspertu viedokli, lai mēģinātu saprast, kāpēc zemnieki ir aizvainoti un ko Eiropas Savienība varētu darīt viņu labā. „Mums, lauksaimniekiem, ir aizvien mazāk teikšanas. Pat tad, kad runa ir par mūsu darbu, nevienu neinteresē mūsu viedoklis. Katrs dara tikai to, ko pats uzskata par vajadzīgu. Domāju, ka arī tāpēc mums ir problēmas atrast jaunos zemniekus, kas vēlētos saimniekot, tādu ir arvien mazāk. Jebkurā citā nozarē var dabūt darbu par daudz labāku samaksu. Ir brīvdienas, brīvas nedēļas nogales, bet šeit tā nav. Jaunie lauksaimnieki to apzinās arvien vairāk.” Tikai retais varētu iebilst slovēņu lauksaimniekam Andrejam Pernatam. Lauksaimnieku dzīve patiešām ir grūta, tāpēc daudzi no mums jūt simpātijas pret viņiem. 2020. gadā Eiropas Savienībā bija 9,1 miljons lauku saimniecību, kas aizņēma aptuveni 38% bloka zemes. Aptuveni divas trešdaļas no šīm saimniecībām bija mazākas par pieciem hektāriem. Taču arvien pieaug tendence samazināt saimniecību skaitu un palielināt to platību.  Protams, Eiropas lauksaimniecība ir ļoti daudzveidīga ne tikai saimniecību lieluma, bet arī ģeoloģijas un topogrāfijas, klimata un neaizsargātības, pārvaldības filozofijas un pat ražošanas veida ziņā. Ir skaidrs, ka Francijas bioloģiskā vīna ražotāja, Dānijas cūkaudzētāja un Grieķijas tradicionālā olīvu audzētāja situācija ir krasi atšķirīga. Bet, kādas ir mūsu lauksaimnieku kopīgās problēmas? Itālijas lauksaimniecības ražotāju asociācijas „Copagri” prezidents Tommazo Batista nosauca, viņaprāt, galvenās problēmas – iespēja noteikt godīgu cenu, pārmērīga birokratizācija, agroķīmisko līdzekļu ierobežošana, klimata pārmaiņas. Portugāles dienvidu reģiona lauksaimnieku apvienības prezidents Fransišku Palma runā par līdzīgām problēmām. Ungārijas lauksaimnieku asociācijas priekšsēdētājs Ištvāns Jakabs stāsta, ka tieši lētās importa produkcijas ieplūšana bija galvenais iemesls, kāpēc viņš piedalījās nesenajos protestos. Naudai ir nozīme Taisnīga atlīdzība par lauksaimniecības produktiem, protams, ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši mazo un vidējo lauksaimnieku izdzīvošanai. Rumāņu lauksaimnieks un protestētājs Aleksandrs Degjanskis papildina iepriekš sacīto par lauksaimnieka profesijas ekonomiskās dzīvotspējas samazināšanos. Neapšaubāmi, ka graudu ražotājiem naudas līdzekļi ir ierobežoti. Ir ne tikai pieaugušas izejvielu un enerģijas cenas, bet arī ir daudz starpnieku ceļā no saimniecības līdz galdam, tostarp pārvadātāji, pārstrādātāji un mazumtirgotāji, no kuriem katrs paņem daļu no aizvien mazākās peļņas. Mazie un vidējie lauksaimnieki parasti nesadarbojas pietiekami, un viņiem nav iespēju iegūt tādu ietekmi tirgū, kas ļautu sev nodrošināt labākus nosacījumus. Šo problēmu ir grūti atrisināt, skaidroja Zagrebas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes profesors Ivo Grgičs. Tāpēc lielākā daļa lauksaimnieku nevar iztikt bez subsīdijām, ko nodrošina Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika. Tās mērķis ir atbalstīt lauksaimniekus un nodrošināt Eiropas ar pārtiku, skaidroja Igaunijas reģionālo lietu un lauksaimniecības ministrs Madiss Kallass. Izmēram ir nozīme Patiesībā daudziem mazajiem lauksaimniekiem kopējā lauksaimniecības politika dažkārt ir vairāk problēma nekā risinājums. Šī politika ir kritizēta par to, ka tā dod priekšroku lielajām saimniecībām, kaitējot mazajām. Tradicionāli subsīdijas tika piešķirtas, pamatojoties uz īpašumā esošās vai lauksaimniecībā izmantotās zemes platību. Tas nozīmēja, ka lielākas saimniecības saņēma vairāk naudas, un tas kopā ar apjomradītiem ietaupījumiem ļāva tām ražot lētāk nekā mazajām saimniecībām. Pēdējos gados Eiropas Komisija ir mēģinājusi risināt šīs problēmas, liekot lielāku uzsvaru uz vides ilgtspēju un lauku attīstību saskaņā ar tā saukto stratēģiju „no saimniecības līdz galdam”. Šīs iniciatīvas, kas ir daļa no Eiropas Savienības „zaļā kursa”, mērķis ir veicināt ilgtspējību lauksaimniecībā un pārtikas nozarē. Taču velns slēpjas detaļās. Ekoshēmas ir labs piemērs tam, kas daudziem lauksaimniekiem nav izdevies, kā iepriekš minēja „Copagri” prezidents Tommazo Batista. To mērķis ir iedrošināt un atalgot lauksaimniekus, kuri brīvprātīgi ievieš lauksaimniecības praksi, kas pozitīvi ietekmē vidi vai klimatu, piemēram, bioloģisko lauksaimniecību, saudzējošu augsnes apstrādi vai agromežsaimniecību. Valstu valdības lemj par to, kā attiecīgajā valstī tiek izmantots kopējās lauksaimniecības politikas finansējums, tostarp ekoshēmām. Taču sarežģīto administratīvo, tehnisko un uzraudzības prasību dēļ daudzu valstu valdības nav spējušas nodrošināt, lai šīs shēmas būtu viegli pieejamas lauksaimniekiem, jo īpaši tiem, kuriem ir ierobežoti resursi. Bioloģiskā lauksaimniece Violeta Olejarčika no Polijas sacīja, ka viņa pilnībā atbalsta daudzus Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas pamatprincipus, tomēr lauksaimniekiem, jo īpaši mazajiem, ir pārāk daudz birokrātisku šķēršļu, kas jāpārvar. Olejarčikai piekrita Mindaugs Mačulevičs, kurš vada Kauņas apriņķa lauksaimnieku apvienību. Viņš uzsvēra, ka virkne Eiropas Savienības reformu lauksaimniecības nozarē ir piespiedusi mazos un vidējos lauksaimniekus būt gandrīz vai grāmatvežiem. Ir jābūt uzmanīgiem, lai neatbaidītu mazos lauksaimniekus, jo viņi sniedz ievērojamus sociālos un vides ieguvumus, piebilda Nikolajs Genovs. Viņš ir priekšsēdētājs kooperatīvā „Hrankoop”, kas darbojas Bulgārijā. Ko lauksaimnieki var sagaidīt? Ko tad lauksaimnieki sagaida no Eiropas Savienības?  Galvenokārt viņi vēlas skaidrību un vienkāršošanu, lauksaimniecības eksperts Valters Zelčs sacīja Latvijas Radio. Zelčs uzsvēra – ja Brisele vēlas panākt lauksaimnieku atbalstu, ir jāveido konstruktīvs dialogs. Protams, attīstību nevar uzskatīt par ilgtspējīgu, ja tā neļauj cilvēkiem pelnīt iztiku, norādīja domnīcas „Žaka Delora institūts” Briselē ģenerāldirektore Ženevjeva Ponsa. Ja runājam par importu no valstīm ārpus bloka Eiropas lauksaimnieki aicina nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz kvalitātes prasībām. Lielākā daļa no viņiem neuzstāj, ka Eiropas Savienības standarti būtu jāsamazina, bet uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jārāda piemērs pārējai pasaulei, sacīja Stoilko Apostolovs, kurš vada Bulgārijas bioloģiskās lauksaimniecības fondu. Vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām sniedz tikai populistiskas partijas, kas nepārprotami vēlas gūt labumu no Eiropas lauksaimnieku dusmām. Taču, kā redzams, lielākā daļa lauksaimnieku nav pret Eiropas kvalitātes un vides prasībām kā tādām. Tā vietā viņi prasa, lai viņus labāk uzklausītu un atbalstītu viņu centienus apvienot daudzās un dažādās lomas: sekmēt pārtikas ražošanas drošību un ilgtspēju, lauku attīstību, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tehnoloģiju ieviešanu... Sarakstu var turpināt. Eiropai ir uzmanīgi jāieklausās šajos lauksaimniekos, jo pašreizējais modelis nekādi nav ilgtspējīgs, norādīja Ženevjeva Ponsa. Pēdējās nedēļās un mēnešos dalībvalstu un Eiropas Savienības politiķi ir pastiprinājuši dialogu ar lauksaimniecības nozari. Taču arī patērētājiem ir sava loma, jo īpaši attiecībā uz gatavību tērēt nedaudz vairāk, lai atbalstītu vietējos lauksaimniekus, nodrošinātu kvalitāti un atvieglotu mūsu kolektīvo zaļo apziņu.

Lielie valsts būvniecības projekti nereti ieilgst un to izmaksas pieaug. Vai Stradiņu slimnīcas gadījums neliecina, ka ir laiks pārskatīt to, kā notiek šādu objektu būvnieku izvēle un uzraudzība un cik daudz pasūtītājs var piekāpties būvnieka prasībām? Krustpunktā analizē Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta direktore Olga Feldmane, Latvijas Būvuzņēmēju apvienības valdes priekšsēdētājs Edijs Kupčs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama (Progresīvie) un zvērināta advokāte Lelde Laviņa.  

„Reforma ir brāķis.” Tik lakoniski par pašvaldību administratīvo teritoriju pēdējām izmaiņām izsakās Saeimas Zaļo un Zemnieku savienības deputāts Valdis Maslovskis. Viņš vada Administratīvi teritoriālās reformas rezultātu izvērtēšanas apakškomisiju. Un viņa vadībā pēc nedēļas Saeima plānojusi atvērt likumu, ar ko noteiktas pašvaldību teritorijas. Jau šodien, 28. februārī, gaidāmas divu pašvaldību domes sēdes, kurās vietējā līmenī tiks lemts par iepriekš apvienotu novadu šķiršanās sākšanu. Likumdevējs pieļauj, ka bez jau publiski zināmajām novadu izmaiņām sagaidāmas vēl vairākas. Tuvā nākotnē gaidāmas vairāku novadu šķiršanās, bet likums daudzviet netiek pildīts jau pašlaik.

Tuvākajā laikā būs zināma "Latvijas Pasta" jaunā stratēģija. To Latvijas Radio klāstīja satiksmes ministrs Kaspars Briškens ("Progresīvie"). Vaicāts, vai būs zināms kaut kas konkrēts pēc šodien, 28. februārī, paredzētās plašās dažādu jomu ekspertu tikšanās, ministrs paskaidroja, ka runātais ar publiskā sektora un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, būs pamats tālākajam darbam. "Latvijas Pasts" finanšu un citu problēmu dēļ plānoja šogad slēgt 105 no 176 pasta nodaļām, taču šis reorganizācijas plāns tika apturēts.

Vairākas pašvaldības ir saskārušās ar finanšu grūtībām šā gada budžetos, un tām nākas sajozt jostas arī uz pašvaldībām nodarbināto rēķina, mazinot slodzes un attiecīgi arī algas. Tikmēr Rēzeknē, kur par pārkāpumiem saistībā ar budžetu jau pērn no amata tika atstādināts pilsētas mērs, tagad mandātus varētu zaudēt visa dome, jo tā līdz likumā noteiktajam termiņam budžetu vispār nav apstiprinājusi. Kamēr Rēzeknē pārkāpumus Valsts kontrole jau konstatēja, par citām pašvaldībām rodas jautājums - vai tās neprot saimniekot, vai varbūt tām uzlikts par daudz pienākumu un saistību bez pienācīga finansējuma? Krustpunktā analizē Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Finanšu ministrijas Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības un finansēšanas departamenta direktore Inta Komisāre, Valsts kontroles padomes loceklis Oskars Erdmanis un VARAM Parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga (Jaunā Vienotība).  

Rīga domes par ielu remontiem un satiksmi atbildīgajā Ārtelpas un mobilitātes departamentā šodien, 26. februārī, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs veica kratīšanu. Izmeklēšanas iemeslu KNAB nesauc. Kāpēc KNAB veicis kratīšanu nav zināms arī pašvaldības domē. Tā žurnālistiem šodien atzina domes vadība, kurai neesot izdevies sazināties ar departamenta direktora pienākumu izpildītāju Jāni Vaivodu, tāpēc viņa vietā pagaidām pienākumus pildīs Satiksmes organizācijas un projektu vadības pārvaldes priekšniece Rudīte Reveliņa.

Zviedrijas iestāšanās NATO būs būtiska reģionālā nozīmē. Tā Latvijas Radio sacīja Latvijas transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Kā ziņots, Ungārijas parlamentam šodien, 26. februārī, jālemj par to, vai beidzot dot “zaļo gaismu” tam, lai blokam varētu pievienoties Zviedrija. Ungārijas vadošā parlamentārā grupa "Fides" paudusi, ka atbalstīs Zviedrijas dalību NATO. Struberga norāda uz vairākām būtiskām komponentēm, kas veidojas līdz ar Zviedrijas uzņemšanu NATO.

24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām.  Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pilsēta tiek iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā.  Šī panākuma iedvesmots, Putina režīms izvērsa nākamo agresijas fāzi Ukrainas austrumu reģionā - Donbasā. 2014. gada aprīlī šeit parādījās bruņotas grupas bez atpazīšanas zīmēm, kuras sagrāba savā kontrolē vairākas pilsētas. Tika deklarēta tā saukto Doneckas un Luganskas tautas republiku nodibināšana. Šoreiz valdība Kijivā reaģēja un izsludināja tā saukto pretterorisma operāciju. Jūlija beigās Ukrainas bruņotie spēki bija piespieduši separātistu vienības, kuras sastāvēja pa daļai no Krievijas iesūtītiem, pa daļai no vietējiem prokrieviskajiem elementiem, atstāt lielu daļu no sākotnēji ieņemtajām teritorijām. Šajā brīdī Krievija tieši iesaistījās karadarbībā, gan apšaudot Ukrainas spēkus ar artilēriju no savas teritorijas, gan iesūtot pāri robežai savu bruņoto spēku karavīrus un tehniku. Pie tam Kremlis konsekventi noliedza šo iesaisti, sakot, ka pret Kijivas valdību Donbasā karojot vietējie iedzīvotāji. Bet, kad daži Krievijas karavīri krita gūstā, tika teikts, ka tie esot brīvprātīgie. Krievijas slēptā invāzija piespieda Ukrainas valdību pieņemt kompromisu tā sauktās Minskas vienošanos veidā, un līdz ar 2015. gada februāra otro pusi aktīvā karadarbības fāze noslēdzās, lielai daļai no Doneckas un Luhanskas apgabaliem, tai skaitā apgabalu galvaspilsētām, paliekot Krievijas kontrolē.  Turpmākajos gados, kā par to teica paši ukraiņi, viņu valstī izdevās nosaitēt šo čūlojošo kara rētu savā miesā, turpināt attīstīties un pakāpeniski virzīties tuvāk mērķim, kādu bija definējusi 2013. gadā uzsāktā tā sauktā pašcieņas revolūcija, proti, iestājai Eiropas Savienībā. Šī virzīšanās, protams, nekad netika akceptēta Kremlī, kas arī noteica to, ka 2022. gada februārī Putina režīms uzsāka plaša mēroga konvencionālu karu.  Sarunu par pagājušajiem 10 gadiem no Ukrainas viedokļa ar ukraiņu politologu un publicistu Dmitro Ļevus.

Rietumi turpina izdarīt spiedienu uz Krieviju par tās izvērsto karu Ukrainā, kā arī atbild uz opozicionāra Alekseja Navaļnija nāvi. Sankcijas šonedēļ noteikusi gan Eiropas Savienība, gan Lielbritānija. Tām seko arī šodien, 23. februārī, izsludinātās Amerikas Savienoto Valstu sankcijas, kas esot plašākās kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā. Rietumi turpina meklēt veidus, kā vērsties pret Krieviju un ietekmēt tās kara mašinēriju. Reizē arī tiek meklētas iespējas maksimāli novērst sankciju apiešanu. Tātad, Eiropas Savienība šonedēļ panākusi vienošanos par 13.sankciju kārtu. Tajā iekļautas aptuveni 200 fiziskās personas un uzņēmumi, galvenokārt no Krievijas. Taču sankcijām pakļauti arī vairāki trešo valstu uzņēmumi, kas apiet sankcijas un sadarbojas ar Krievijas aizsardzības sektoru. Lai gan šāda vēršanās pret uzņēmumiem nav notikusi pirmo reizi, tomēr jaunums ir tas, ka sankcijas pirmo reizi ir noteiktas arī pret Ķīnas uzņēmumiem. Tiesa, ir viena lieta, ko Eiropas Savienība nav izdarījusi, proti, tā nav vērsusies pret tiem, kas varētu būt vainojami opozicionāra Alekseja Navaļnija nāvē. Šādu soli gan ir spērusi Lielbritānija. Sankcijas noteiktas pret sešām amatpersonām, kas vada Sibīrijas soda izciešanas koloniju, kurā Navaļnijs nomira. Tāpat sankcijas briti vērsuši pret munīcijas ražotājiem, elektronikas uzņēmumiem, dimantu un naftas tirgotājiem. Un, protams, arī Lielbritānija domā, kā tikt galā ar sankciju apiešanu un sankcijas ir vērstas arī pret trešo valstu uzņēmumiem. Bet šokējoši britiem bija šīs nedēļas dati par eksportu uz Centrālāzijas valstīm. Tas uz šīm valstīm pieaudzis ārkārtīgi lielā apmērā. Piemēram, eksports uz Kirgizstānu pieaudzis par 1100 procentiem. Uz šīm valstīm tiek eksportētas lielākoties dronu, lidmašīnu un helikopteru detaļas.

Par notiekošo Ukrainā mēs ik dienas runājam jau divus gadus, tomēr laikā, kad aprit nu jau kārtējā gadskārta kopš visa Ukrainai dzīvo kara apstākļos, protams, vēl jo īpašāk izvērtējam zaudēto un iegūto. Šis ir viens no tematiem šīs nedēļas notikumu apskatā. Aktualitātes analizē Nellija Ločmele, žurnāla "Ir" galvenā redaktore, Māris Antonevičs, "Latvijas Avīzes" galvenās redaktores vietnieks, un Arturs Bikovs, portāla "TvNet" žurnālists.  

“Ir tikai dabiski, ka cilvēki, kas ir stresā un dzīvībai bīstamos apstākļos, jūt vēlmi vairoties un radīt bērnus,” tā sarunā ar Dīvu Reiznieku saka šīs epizodes viešņa Ivona Kostina, kura darbojas lielākajā Ukrainas nevalstiskajā organizācijā, kas palīdz kara veterāniem Ukrainā. Ģimenes plānošana r tikai viena no jomām, kurā veterāniem tiek sniegta gluži praktiska palīdzība padomu veidā. Ar ko nodarbojas Ivonas līdzdibinātā NVO “Veteran Hub” - arī par to šajā epizodē.  Intervija oriģinālvalodā (angļu) klausāma šeit: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/drosinatajs/en-vetteran-affairs-in-ukraine--the-fuse-62.a188362/  Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem: • Vai Ukrainai ko devusi Minhenes konference? • Ko Avdijivkas pamešana nozīmē Ukrainai un Krievijai? • Kas ar Krievijas ambīcijām kosmosā?   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē. Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs     

24. februārī apritēs divi gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kaut arī pret Krieviju ir ieviestas dažādas sankcijas, Latvijas uzņēmēji joprojām sadarbojas ar šo valsti. Cik lielā mērā ir sarautas mūsu ekonomiskās saites Krieviju? Krustpunktā diskutē Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vadītāja Dace Zīle, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis un zvērināts advokāts, fonda “Uzņēmēji mieram” pārstāvis Jānis Taukačs. Divus gadus pēc tam, kad Krievija sāka plašu karu Ukrainā, Eiropas Savienība gatavojas iedarbināt jau 13.sankciju kārtu. Tomēr viena lieta ir Eiropas kopīgās sankcijas, kas liedz eksportēt vai importēt noteiktas preces, ir arī lēmumi, kas pieņemti nacionālā līmenī, kā tas ir par dabasgāzi, bet cita lieta ir pašu uzņēmēju lēmumi, turpināt vai neturpināt sadarbību agresorvalsti. No Latvijas uz Krieviju un Baltkrieviju un atpakaļ joprojām plūst preces, kuras sankcijām nav pakļautas. Tiesa, pēc Centrālās Statistikas pārvaldes datiem pērn uzņēmumu skaits, kas eksportēja uz Krieviju, ir samazinājies uz pusi, bet importējošo uzņēmumu skaits samazinājies četras reizes.

Ieslodzītais Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs ir miris, atsaucoties uz Krievijas varasiestādēm, šodien paziņojis laikraksts “Novaya Gazeta Europe”. Navaļnija līdzgaitnieki pagaidām neapstiprina viņa nāvi. Tikmēr bijušais Navaļnija dibinātā “Fonda cīņai pret korupciju” advokāts norāda, ka politiķa nāvē vainojams tikai viens cilvēks – Krievijas diktators Vladimirs Putins. Krievijas varasiestāžu paziņojumā, uz kuru atsaucas “Novaya Gazeta Europe”, norādīts, ka Navaļnijam pēc pastaigas esot kļuvis slikti un viņš zaudējis samaņu. Tika izsaukta neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde un veikti visi nepieciešamie reanimācijas pasākumi, taču tie nedeva pozitīvus rezultātus un ārstiem nācies konstatēt Navaļnija nāvi. Navaļnija advokāts Leonīds Solovjovs sarunā ar laikrakstu paziņojis, ka saskaņā ar politiķa ģimenes lēmumu nekādus komentārus nesniegšot. Viņš vienīgi piebildis, ka "advokāts Navaļniju apmeklējis trešdien un ka tad viss esot bijis kārtībā”. Navaļnija preses sekretāre Kira Jarmiša tikmēr paziņojusi, ka politiķa līdzgaitnieki pagaidām nav saņēmuši apstiprinājumu ziņām par viņa nāvi, piebilstot, ka Navaļnija advokāts ir ceļā uz Jamalas Ņencu reģionu, kur politiķis izcieta sodu. "Tiklīdz mums būs kāda informācija, mēs par to ziņosim", mikroblogošanas vietnē "X" paziņoja Jarmiša. Navaļnija dibināto “Fondu cīņai pret korupciju” iepriekš pārstāvošais advokāts Ivans Pavlovs tikmēr norādīja, ka Krievijas opozīcijas līdera nāve ir Kremļa izplānotā traģēdija. Navaļnijam nāves brīdī bija 47 gadi. Viņš tika aizturēts 2021.gada janvārī, atgriežoties no Vācijas, kur viņš ārstējās pēc Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) aģentu organizētā noindēšanas mēģinājuma. Tā paša gada februārī Navaļnijam tika piespriests divarpus gadu ilgs cietumsods par viņam 2014.gadā piespriestā nosacītā cietumsoda noteikumu šķietamu pārkāpšanu. Nākamā gada martā viņam piesprieda vēl deviņus gadus ieslodzījumā par “krāpšanu” un “necieņu pret tiesu”, bet 2023.gada augustā – 19 gadu cietumsodu par “ekstrēmismu”.

Apspriestākā ziņa šonedēļ bija Krievijas lēmums izsludināt starptautiskā meklēšanā Rīgas domniekus un arī iepriekšējā sasaukuma Saeimas deputātus. Bet Glorija Grevcova zaudējusi Saeimas deputāta mandātu. Tāpat ir arī citi notikumi, kurus ir vērts pārlūkot kopā ar kolēģiem. Krustpunktā nedēļas aktualitātes analizē laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, žurnālists Raimonds Rudzāts un Lietišķās informācijas dienesta žurnālists Ikars Kubliņš.  

Likumu pretrunu dēļ no narkotisko vielu pārdozēšanas Rīgas Bērnu un jauniešu centrā pērn miris jaunietis. Centra vadība un tiesībsargs norāda uz nesaskaņām likumos, kurus traktē tā – ja nepilngadīgais nevēlas ārstēties no atkarības, viņam nevar palīdzēt. Lai rastu risinājumu, tiesībsargs vērsies pie ministrijām, kurām līdz mēneša beigām lūgts nākt ar skaidru redzējumu. No Latvijas Radio uzrunātājām ministrijām vien Tieslietu ministrijā pagaidām atsakās sniegt komentāru, vai likumi tik tiešām ir pretrunīgi. Taču Saeimas komisijas vadītāja pēc ilgākām pārdomām atzīst, ka robi tomēr ir. Vai tos taisās „aizlāpīt” un vai bērnus no narkotikām varēs ārstēt piespiedu kārtā?

Latvijā iedzīvotāju skaits pēdējos gados ir ļoti strauji samazinājies, īpaši lauku teritorijās. Pērn piedzimuši 14 tūkstoši bērnu, bet nomiruši 28 tūkstoši cilvēku, tāpēc pie tik straujas iedzīvotāju skaita samazināšanās ir izaicinoši vērtēt pakalpojumu samazināšanu reģionos. To Latvijas Radio atzina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa no „Jaunās Vienotības”, atbildot uz jautājumu par skolu, pasta nodaļu tīkla un citu pakalpojumu samazināšanu. Pārmaiņu laikā pašvaldībām plānota investīciju programma – pastāstīja ministre.

Prasība Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem zināt latviešu valodu atbilst Satversmei – tā šodien paziņoja Satversmes tiesa. Lieta bija ierosināta par četru Krievijas pilsoņu pieteikumiem par to, ka prasība zināt latviešu valodu, viņuprāt, neatbilst tiesiskās paļāvības, vienlīdzības un privātās dzīves neaizskaramības principiem. Bet tiesā lēma pretēji. Tādējādi ir likumīga prasība, ka valodas prasmju neapliecināšanas gadījumā Latvija ir jā-pamet. Satversmes tiesa norādīja, ka valstij ir rīcības brīvība izvērtēt valsts drošības riskus un arī mainīt savu imigrācijas politiku. Tiesa uzsvēra, ka Krievija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti, savukārt tās pilsoņi Latvijā var uzturēties tikai tādā gadījumā, ja neapdraud valsts drošību. Skaidro tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš. Prasības pieteicēju pārstāve Elizabete Krivcova, kas ir arī partijas „Saskaņa” biedre, atzina, ka viņu lēmums sarūgtinot. Neesot gaidīts, ka prasību apmierinās pilnībā, bet arī šāds iznākums nav paredzēts. Krivcova uzskata, ka emocijas, kas saistītas ar Krievijas draudiem, ņēmušas virsroku pār objektīvu izvērtēšanu. Līdz šim no iedzīvotāju reģistra izslēgti vismaz trīs ar pus tūkstoši cilvēku, taču nav zināms, vai viņi tiešām Latviju ir pametuši. Jaunās Imigrācijas likuma prasības skar ap 25 tūkstošiem Krievijas pilsoņu.

Gadu gaitā Ģimenes studijā mēs esam diezgan cītīgi sekojuši līdzi problemātikai, ar ko diendienā Latvijā saskaras ģimenes, kurās aug bērni ar autiskā spektra traucējumiem. Zinām, ka gadu no gada arīdzan tiek vākti ziedojumi šo ģimeņu atbalstam. Pērn Valsts kontrole kritizēja tam piešķirtā valsts finansējuma izlietojumu 2022. gadā, jo 82% Veselības ministrija pārdalīja citiem mērķiem. Arī šim Valsts kontroles ziņojumam veltījām sarunu pagājušā gada jūnijā. Kā situācija ir attīstījusies, cik liels finansējums šogad būs pieejams šo ģimeņu atbalstam un kāda ir situācija kopumā, Ģimenes studijā vērtē Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītājs Ņikita Bezborodovs, mamma bērnam ar autiskā spektra traucējumiem, centra "Solis augšup" viena no dibinātājām Elīna Augustinoviča, Bērnu slimnīcas fonda un Pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa un Nacionālā veselības dienesta Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vecākā eksperte Elīna Engelberga. Sazināmies ar Valsts kontroles padomes locekli Maiju Āboliņu.

Raidījuma fokuss pamatā vērsts uz naudu, citreiz vairāk runājam, kā to tērēt, šoreiz par naudas sadali, iekasēšanu un tad arī tērēšanu. Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (Jaunā Vienotība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" žurnālists Raivis Vilūns un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis.  

Šomēnes aprit jau divi gadi, kopš Krievija īsteno pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Bēgot no kara šausmām, Latvijā ieradās desmitiem tūkstošiem ukraiņu. Vieni ilgi neuzturējās, jo aizbrauca uz kādu citu valsti, vai arī atgriezās dzimtenē. Bet citi nolēma palikt. Lilija Gromjaka, ukrainiete, Jelgavas iedzīvotāja: „Labāk mums šobrīd ir šeit nekā Ukrainā.” Kaut arī Latvija Ukrainas civiliedzīvotājiem sniedz dažādu atbalstu, Lietuvai ir izdevies veiksmīgāk ukraiņus iekļaut izglītības sistēmā un darba tirgū. Viktorija Romanovska, ukrainiete, Viļņas iedzīvotāja: „Es jūtos gan kā ukrainiete, gan arī nedaudz kā lietuviete.” Lietuvā ir nodarbināts lielākais vairums no visiem darbspējīgajiem ukraiņiem, bet Latvijā - vien trešā daļa. Zaiga Pūce, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore: „Tu vari iemācīties valodu, bet, ja tev nav darba, ja tev nav vietas, kur tu šo valodu lieto, tad visticamāk tas efekts nebūs gaidītais.” Cik veiksmīgi valstij ir izdevies mūsu sabiedrībā iekļaut ukraiņus un vai Latvijā tam ir ilgtermiņa plāns, pētām Atvērto failu pusstundā.  

“Visu, ko māku, iemācījos internetā. Sākumā dronus gatavoju tēva armijas vienībai, bet nu jau mūsu droni lido visos virzienos,” tā, sarunā ar Rihardu Plūmi stāsta 16 gadus vecais skolnieks Radomirs Tjutjuniks no Harkivas, kurš mājas apstākļos un ar ziedotāju atbalstu izgatavojis un uz fronti nosūtījis jau vairākus simtus kamikadzes FPV dronus, uz kuru izmantošanu šobrīd, kad samazinājušās ieroču piegādes no Rietumiem, Ukrainas bruņotie spēki liek arvien lielāku uzsvaru. Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  • Vai Teilore Svifta varētu kļūt par lielāko palīgu Baltijas un Ukrainas drošībai situācijā, kad Trampa retorika saindējusi Republikāņu partijas domāšanu?  • Munīcijas ražotāji Eiropā beidzot sakustējušies;  • Pasīvisma refleksa sašķobīšanās Vācijā palīdzēs visas Eiropas drošībai un 2025. gadu Ukrainai iekrāso jau daudz rožainākos toņos.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Partija "Kustība "Par!"" cer gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās iegūt vienu vietu, intervijā Latvijas Radio sacīja partijas valdes locekle Linda Curika, kura EP vēlēšanās kandidēs kā otrais numurs partijas sarakstā. Runājot par partijas sarakstu, kurā kā līdere norādīta Eiropas Parlamenta politiskās grupas "Renew Europe" kopienas projektu vadītāja, Ukrainas un Beļģijas pilsone Ivanna Voločija, Curika skaidroja, ka kandidātus sarakstā esošajā secībā lēma sarindot partijas valde. Tas darīts, vadoties pēc kandidātu zināšanām. Curika norādīja, ka partija šajā EP vēlēšanās cer iegūt vienu vietu, kuru iegūtu Voločija, un tā būtu "Latvijas un Ukrainas kopīgā balss Eiropas Parlamentā".     

Uz Ārlietu ministriju šorīt, 14. februārī, bija izsaukts Krievijas vēstniecības pagaidu pilnvarotais lietvedis, kuram izteikts nosodījums par Latvijas esošo un bijušo amatpersonu izsludināšanu starptautiskajā meklēšanā. Krievijas diplomāts nav noliedzis, ka Kremlim ir meklēšanā izsludināto Latvijas pilsoņu saraksts. Šobrīd, plānojot doties ārpus Eiropas Savienības un NATO valstīm, arī plašākai sabiedrībai rūpīgi būtu jāizvērtē riski, uzsver Ārlietu ministrijā. Krievijas vēstniecības pagaidu pilnvarotajam lietvedim Oļegam Zikovam prasīti paskaidrojumi par tīmekļa izdevuma "Mediazona" otrdien publiskoto sarakstu arī ar Latvijas bijušajām un esošajām amatpersonām, pret kurām Krievija ir ierosinājusi politiski motivētas lietas saistībā ar lēmumiem par padomju pieminekļu nojaukšanu un viņus izsludinājusi starptautiskajā meklēšanā. Krievijas prakse attiecināt savu nacionālo jurisdikciju uz Latviju uzskatāma par iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās un ir klajā pretrunā ar Apvienoto Nāciju organizācijas statūtiem, norāda Ārlietu ministrija. Krievijas vēstniecības pagaidu pilnvarotais lietvedis nav noliedzis šādu krimināllietu un sarakstu esamību, jo Krievijas jau 2022. gadā sāka pārbaudes pret Latvijas amatpersonām saistībā ar padomju pieminekļu demontāžu. Pašlaik Ārlietu ministrija brīdinājumus pārvērtēt došanos ārpus Eiropas Savienības un NATO valstīm mudina ņemt vērā ne tikai attiecīgajā sarakstā pieminētajiem cilvēkiem, bet ikvienam, uzsver Ārlietu ministrijas pārstāve Diāna Eglīte. Ārlietu ministrija 2022. gada nogalē informēja institūcijas un amatpersonas būt īpaši uzmanīgām ārpus ES un NATO valstīm arī tranzītā, atgādina arī Valsts prezidents, toreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Tādējādi publiskotie saraksti nav nekas pārsteidzošs un meklēto saraksts varētu būt plašāks. Ārlietu ministrijas mājaslapā ir vairāk nekā 150 brīdinājumu saistībā ar ceļošanu, kā arī informācija par Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta un Latvijas pārstāvniecību tālruņa numuriem. Sarakstos iekļauto personu riski, apsverot došanos ārpus Eiropas Savienības un NATO, ir jāņem vērā arī plašākai sabiedrībai, uzsver arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Ainars Latkovskis no "Jaunās Vienotības". Deputāts arī aicina aizdomāties arī tiem parlamentāriešiem, kuri lēmumos par padomju laika pieminekļu nojaukšanu vai, piemēram, par Maskavas nama pārņemšanu vai par atbalstu Ukrainai NATO Viļņas samitā ir balsojuši pret, atturēties vai nebalsot . Kā šie deputāti balsotu gadījumos, ja Latvijai draudētu reālas briesmas, retoriski vairāk Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs. Krievijas ietekmi ārvalstīs un riskus tajās uzturēties Austrumeiropas politikas pētniecības centra pētnieks Mārcis Balodis vērtē kā atbildes soli arī citu valstu aktivitātēm. Viņš atgādina par aizturēto apmainīšanu, ko Krievija vairākkārt realizējusi.  

Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?

2024. gads Eiropas Savienībai būs izšķirošs, jo tiks izraudzīts nākamais Eiropas Parlamenta sastāvs. Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kas notiks no 6. līdz 9. jūnijam, Eiropas Savienības pilsoņiem būs iespēja izvēlēties savus pārstāvjus nākamajiem pieciem gadiem. Aizejošais Eiropas Parlaments ir saskāries ar agrāk nepieredzētiem izaicinājumiem. Daži no tiem bija zināmi, piemēram, nepieciešamība mazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties tām, kā arī arvien pieaugošā mūsu dzīves digitalizācija, tostarp mūsu sarežģītās attiecības ar mākslīgo intelektu. Taču ir bijuši arī negaidīti izaicinājumi, proti, Covid-19 pandēmija un tai sekojošā ekonomiskā krīze. Nemaz nerunājot par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, tā izraisīto energoapgādes drošības krīzi un Eiropas Savienības apņemšanos atbalstīt Ukrainu. Ņemot vērā visus šos izaicinājumus, rodas jautājums, ko Eiropas iedzīvotāji sagaida no Eiropas Savienības un ko Eiropas Savienība reāli var darīt viņu labā? Tāpēc Eiropas ziņu radiostaciju tīkls „Euranet Plus” uzsāk jaunu raidierakstu sēriju, kam ir dots nosaukums ”Vai Eiropas Savienība to spēj?”. Tā pirmajā sērijā uzzināsiet, ko Eiropas iedzīvotājiem nozīmē Eiropas Savienība, ko viņi no tās sagaida un ko tā var – un ko tai vajadzētu – darīt viņu labā. Prioritāte – klimats Secinājām, ka visās 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs iedzīvotājiem ir ļoti līdzīgas raizes un prioritātes. Taču jāņem vērā, ka viņus ietekmē katras valsts īpašie apstākļi. Loģiski, ka, piemēram, Baltijas valstis, ņemot vērā to ģeogrāfisko novietojumu, ir īpaši nobažījušās par Krieviju. Savukārt Bulgārijā un Rumānijā joprojām aktuāls ir jautājums par pievienošanos Šengenas zonai. Bet Portugālē, kas ir cietusi no postošiem mežu ugunsgrēkiem un citām ar klimatu saistītām katastrofām, klimata pārmaiņas rada vislielākās raizes, domā valsts otras lielākās pilsētas Portu iedzīvotāja Izabela Barroza. Līdzīgi domā arī kāds Beļģijas iedzīvotājs, kurš pirmo reizi balsos Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Neraugoties uz daudzajiem aicinājumiem veikt konkrētus pasākumus cīņā pret klimata pārmaiņām, pēdējā gada laikā ir pieaugusi neapmierinātība ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas ir izstrādāti, lai risinātu klimata problēmas, bet kam ir ekonomiska ietekme uz uzņēmējdarbību. Ekonomiskās krīzes laikā atkārtojas jautājums: vai īstermiņa grūtībām ir jābūt svarīgākām par ilgtermiņa prioritātēm? Rūpes par ekonomiku Eiropas ekonomika pēdējo pāris gadu laikā noteikti ir zaudējusi tempu. To galvenokārt noteica augstā dzīves dārdzība, vājā globālās ekonomika izaugsme, kas mazinājusi ārējo pieprasījumu, un stingrāka monetārā politika. Pandēmijas laikā mēs arī uzzinājām par liberālās globalizācijas robežām, jo esam ļoti atkarīgi no tādu stratēģiski nozīmīgu produktu kā medikamenti un svarīgākās rūpniecības izejvielas importa. Gan Eiropas institūcijām, gan valstu valdībām ekonomiskās krīzes pārvarēšana būs izšķirošais faktors, kas noteiks, vai tās attaisnos savu pilsoņu cerības. Ielās ir dzirdams, ka ekonomiskā krīze daudziem iedzīvotājiem šogad ir galvenā prioritāte. Viņu vidū ir arī 53 gadus vecais Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas iedzīvotājs Aleksandrs. Pašlaik visā Eiropas Savienībā notiek plaši lauksaimnieku protesti. Viņi uzskata, ka nesaņem taisnīgus ienākumus par smagu darbu, un ka viņu vērtība bieži netiek atzīta. Turpmāk Eiropas un valstu vadītājiem būs jāatrod pareizais līdzsvars starp nodrošinātību ar pārtiku, primārā sektora saglabāšanu, būtisku enerģētikas pāreju un ilgtspējīgu attīstību. Ja viņiem tas neizdosies, viņi riskē atvērt durvis populistiskām partijām, kas piedāvā vilinošus īstermiņa risinājumus. Bažas par labējā populisma pieaugumu Jau tagad daudziem satraukumu rada galēji labējo spēku popularitātes pieaugums, stāsta rumāņu uzņēmējs Štefans Cincs. Patiesi, populisma pieaugums Eiropas Savienības dalībvalstīs varētu apdraudēt Eiropas vienotību, un šīs bažas pauda daudzi  aptaujātie eiropieši, viņu vidū arī ungāru žurnālists Dāvids. Visā blokā - no Itālijas līdz Vācijai un Igaunijai - valda noskaņojums, ka Eiropas Savienība ir pārāk iecietīga pret dalībvalstīm, kuras atsakās atbalstīt bloka kopīgos mērķus. Piemēram, lietuvietis Martinas uzskata, ka Eiropas Savienība ir pārāk liberāla, jo īpaši attiecībā uz Ungāriju. Jāstrādā kopā Iespējams, pārsteidzoši, ka aptaujātie atkārtoti pauda bažas arī par to, ka starp dalībvalstīm trūkst saskaņas. Tā domā arī kāds horvātu pensionārs. Viņam piekrīt arī Marsels no Vācijas. Ir skaidrs, ka lietām nemainoties, Eiropas Savienībai draud nopietnas grūtības pārvarēt turpmākās krīzes, un šīs grūtības tikai palielināsies, ja blokā uzņems jaunas dalībvalstis pirms šī jautājuma atrisināšanas, uzskata portugālis Emanuels Souza. Kādām vajadzētu būt galvenajām Eiropas Savienības prioritātēm nākotnē? Šo jautājumu cilvēkiem Tallinas ielās uzdeva mūsu kolēģi Igaunijā. Lai gan palīdzība Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju var prasīt lielākus upurus, nekā daļa Eiropas iedzīvotāju ir gatavi nest, Baltijas iedzīvotājiem šķiet, ka solidaritāte ar Ukrainu ir obligāta. Tā var secināt no kādas igaunietes sacītā. Jārisina migrācijas problēmas Bulgāriete Diāna Trifonova atgādina, ka pie Eiropas Savienības durvīm norisinās divi kari. Tuvumā notiekošo karu kontekstā migrācija ir vēl viens jautājums, kas satrauc daudzus Eiropas iedzīvotājus. Arī Slovākijas galvaspilsētas Bratislavas ielās sastapto ierēdni Mariju. Itālis Marko domā, ka Eiropas Savienība noteikti var darīt daudz vairāk, lai risinātu nelegālās migrācijas problēmu. Jādomā par ciešāku integrāciju Marko arī uzskata, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga ciešāka integrācija, ja tā vēlas uzņemties lielāku ģeopolitisko lomu pasaulē. Vieniem par nožēlu, bet citiem par atvieglojumu, Eiropas Savienības rīcība, protams, ir ierobežota ar līgumos piešķirtajām pilnvarām. Atgādinām, ka Briseles galvenās ekskluzīvās kompetences jomas ir muitas savienība, konkurences noteikumi un kopējā tirdzniecības politika. Attiecībā uz ekonomikas, nodarbinātības un sociālo politiku tā dalās savās pilnvarās ar dalībvalstīm un var palīdzēt nodrošināt to savstarpēju koordināciju.  Savukārt aizsardzības un ārpolitikas jomā Eiropas Savienības darbību raksturo ierobežota Eiropas Komisijas un Parlamenta līdzdalība. Tomēr daudzi eiropieši cer, ka dalībvalstis vienosies stiprināt Eiropas aizsardzību - situācija varētu kļūt vēl steidzamāka, ja par ASV prezidentu atkal kļūs Donalds Tramps, kurš jau ir iepriekš ir paudis nepatiku pret NATO. Turpmākajās sērijās mēs padziļināti pētīsim visus šos jautājumus, tiekoties ar darba ņēmējiem, uzņēmējiem un citām ieinteresētajām personām, un salīdzinot viņu viedokļus par Eiropas Savienību ar ekspertu viedokļiem. Kopā noskaidrosim, ko Eiropas Savienība var, un ko tai vajadzētu, darīt JŪSU labā.

Ogres dome sēdē šodien, 14. februārī, plāno apstiprināt novada šā gada budžetu. Valstij piederošā Ogres tehnikuma pusotrs tūkstotis audzēkņu jau gadu desmitiem cer, ka domes ikgadējos plānos reiz tiks iekļauts arī skolai piebraucamais simt metru ceļš, kas pieder pašvaldībai, bet kas nu jau kļuvis bīstams dzīvībai. Taču aktīvāko skolēnu došanās uz domi rezultējusies nevis ar ielas sakārtošanu, bet mērijas asu vēršanos pret tehnikuma personālu. Latvijas Radio rīcībā esošā informācija rāda, ka Ogres dome rīcības vietā izvēlējusies tiesvedības arī ar savu skolu audzēkņu vecākiem. Līdz šim uzvarējuši vecāki.

Šai valdībai nav mērķtiecīgas politikas, lai īstenotu tā saukto tautas ataudzes stratēģiju, kam šogad būtu jāsāk nest augļus, turklāt šai valdībai dzimstības mazināšanās pat ir izdevīga. Tā intervijā Latvijas Radio izteicās nu jau likvidētās sadarbības platformas „Demogrāfisko lietu centrs” bijušais vadītājs un Nacionālās apvienības politiķis Imants Parādnieks, kura vadībā pirms iepriekšējās valdības tautas ataudzes stratēģija tika izstrādāta. Parādnieks pauda, ka dokumentā iekļauts vairāk nekā simt darāmo darbu, izstrādāti vairāki pētījumi, bet darbs pie plāna ieviešanas esot apstājies. Saeimas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisijas un Ilgtspējīgas attīstības komisijas kopsēdē šodien, 14. februārī, spriedīs par dzimstības veicināšanas stratēģiju Latvijā.

Latvijā joprojām nav sistēmas, kā nodrošināt zāļu krājumus ārkārtas situācijās, kad starptautiskās piegādes Latvijā var tikt traucētas. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā, ka absolūts vairākums jeb 94% no mūsu tirgū esošajiem medikamentiem ir importēti. Lai arī patlaban ar kritisko zāļu pieejamību problēmu nav un zāļu apgādes sistēma darbojas labi, joprojām neatrisināts jautājums ir par valsts zāļu rezerves fondu krīzes situācijām. Kā skaidro Latvijas nacionālās Zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis Jānis Lībķens, tad importu īstermiņā, visticamāk, nesamazinās, jo Latvijas vietējiem ražotājiem vēl ir vajadzīgs laiks, lai paplašinātu ražošanu vietējām vajadzībām, bet importa piegāžu pārrāvumus gan esot iespējams mazināt ar vismaz trīs mēnešu medikamentu krājumiem. Kopumā Latvijā ir 20 zāļu ražotāji, kas var un jau arī ražo dažāda veida medikamentus. Tāpat viņš norāda, ka Latvijā šobrīd ir izveidota efektīva un funkcionējoša sistēma zāļu apgādei ikdienas vajadzībām, taču krīzēm valstiskā līmenī tā nav gatava. Turklāt Covid-19 pandēmija esot pierādījusi, ka valsts nav gatava profesionāli un operatīvi risināt šos jautājumus.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Intu Mieriņu par savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā un uzticēšanos politikai, par politiskajām attieksmēm un to, kā tās veidojas, par sociālo mediju radīto spriedzi publiskajā diskusijās. Kas ir politiskās attieksmes, kāpēc vieni domā, ka ir konservatīvi, citi domā, ka viņi ir labēji, bet patiesībā ir kreisi; vai un kā mēs mantojam savas politiskās pārliecības, kā iegūstam to, ko ieraugām, reizi mēnesī skatot politisko partiju reitingus, un kā mēs tajos atpazīstam sevi? „Man liekas, tā lauku skolu situācija ir tipisks gadījums, kas labi raksturo sabiedrības politiskās attieksmes un attiecības ar varu,” vērtē Inta Mieriņa. „Mums pašiem bija pētījums (Latvijas Universitātes) Filozofijas un socioloģijas institūtā pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas grantu atbalstu, kur mēs analizējām Latvijas mazās lauku skolas un tieši to situāciju, kas tur notiek, kas notiek, kad skola tiek aizvērta, kad tā netiek aizvērta, bija arī šis modelis, kad skola ir kā multifunkcionāls centrs un skola mēģina kaut kā izdzīvot, izmantojot visādas metodes. Mēs arī salīdzinājām ar Norvēģiju, mēs braucām uz turieni, mēs runājām ar šiem skolotājiem, ar pašvaldības cilvēkiem, ar vecākiem un tā. Tas, ko tas pētījums parādīja, ka laukos skola nav tikai izglītības iestāde, laukos šī skola ir kopienas centrs, tas ir kaut kas, ko cilvēki uztver ļoti sāpīgi, jo būtībā tā ir kā kopienas sirds un tā sajūta bieži vien cilvēkiem ir tāda, ka, ja šī skola tiek aizslēgta, tad būtībā tas ir kā simbols, ka nu viss, vienkārši viss, dzīve apstājās, vairs te neviens nebrauks dzīvot, vienkārši tā sirds ir izrauta. Sakiet, ka tā ir subjektīva uztvere, bet arī šai subjektīvai uztverei ir nozīme. Līdz ar to, teiksim, arī varbūt dažkārt nāk no ministrijas puses komunicējot, kas runā par to, ka statistika rāda, ka Latvijā… Izglītības kvalitātes rādītāji? Jā, izglītības kvalitātes rādītāji. Protams, ir taisnība tas, ka Latvijā finansējums uz vienu skolēnu ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, kas, protams, nozīmē, ka ir salīdzinoši dārgi uzturēt šīs lauku skolas. Vienkārši komunikācija, ja runā, teiksim, par to kvalitāti un tā, tas iet garām, mēs tā kā runājāmies otram garām un cilvēki vienkārši to uztver pavisam savādāk, un rodas vienkārši šī nesapratne starp ierēdņiem, starp ministrijām un starp šiem reāliem cilvēkiem, kas ar to strādā.” Kad vērojam, piemēram, politisko partiju reitingu izmaiņas, spriežam, kā viens vai otrs notikums ir ietekmējis šos reitingus krasi vai mazāk. Atšķirībā no, piemēram, vērtībām, ko socioloģijā uzskata, ka tās mainās ļoti lēni, ar politiskām attieksmēm ir savādāk. Inta Mieriņa: Atkarībā no tā, par kādām politiskajām attieksmēm mēs runājam. Ja mēs skatāmies uz tādām attieksmēm, kā politiskā uzticēšanās, tā ir lieta, kas var mainīties ļoti strauji. Viens notikums un... Mēs arī redzējām, kas notika, piemēram, Covid kontekstā. Covid bija viena no lietām, kas vēl vairāk sagrāva sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Kā šis jautājums tika komunicēts, varbūt ne vienmēr tik veiksmīgi. Mēs vienkārši redzējām aptaujās, ka šī politiskā uzticēšanās, kas jau bija zema, ir vēl vairāk nokritusi. Bet ir citas politiskās attieksmes, ko literatūrā sauc par simboliskām jeb dziļi iesakņotām attieksmēm, kā, piemēram, attieksme pret sistēmu, attieksme par demokrātiju. Vai tu uzskati, ka šī ir labāka sistēma, vai tu labāk vēlētos kaut ko citu? Tas ir tas, kas tik ātri nemainās. Tas arī ir pareizi, jo uzticēšanās ir kā jutīgāks indikators. Piemēram, valdības nāk un iet, un atkarībā no tā, kas ir pie varas, attiecīgi arī cilvēkiem šī uzticēšanās palielinās, vai samazinās. Kaut kādi lēmumi, kas tiek pieņemti, es nezinu, teiksim, viendzimuma pāru regulējums vai kaut kas tamlīdzīgs kaut kādā daļā sabiedrības tas pavilks uz augšu, kaut kādā - uz leju. Tā kā, tas viss mainās, un tas ir normāli, un tā tam ir jābūt, tā ir normāla daļa no politiskā procesa. Vēl viena lieta, runājot tieši par šo attieksmju noturīgumu, dažkārt ir izskanējusi arī doma, es zinu, ka bijušais prezidents Levits runāja par to, ka šī neuzticēšanās politiķiem, ka tas varētu būt saistīts ar padomju mantojumu, ka mēs esam pieraduši neuzticēties varai. Tā bija viena no manu pētījumu tēmām, kur arī es analizēju, kā tad ir, vai tā ir vai nav, un, izmantojot diezgan sarežģītas arī statistiskas metodes, man arī izdevās parādīt to, ka attiecībā uz uzticēšanos politiķiem, politiskajām partijām, ka pilnīgi noteikti, ka tā nav. Cilvēka viedoklis atspoguļo to, ko viņi domā par šo partiju darbu. Taču attiecībā uz politiskajām kompetencēm, uz interesi un izpratni par politiku, tur gan mēs redzam zināmā mērā šo padomju mantojumu. Tās paaudzes, kas ir augušas varbūt vairāk ne tikai padomju laikos, bet, kas ir interesanti, arī tās, kas ar politiku socializējušās juku laikos deviņdesmitajos gados, tur mēs vairāk redzam priekšstatu, ka es īsti neorientējos politiskajos notikumos, un izpratne par politiskiem notikumiem ir mazāka. Un tas iet līdzi cauri paaudzēm. Nevis, ka tas tiek pārmantots, bet tas vairāk ir paaudzei, kurai ir šī tiešā pieredzē, dzīvojot Padomju Savienībā. Inta Mieriņa: Ne tikai Padomju Savienībā. Tas ir atkal viens nepareizi iesakņojies priekšstats, ka mantojums nāk tikai no padomju laika, ka padomju laiks bija tas, kas bija sliktais, ka kaut kādā veidā iedragāja uzticēšanos, iedragāja visus mūsu uzvedības, kultūras modeļus un tā tālāk. Bet faktiski tas, ko arī mūsu pētījumi parāda, ka juku laiki deviņdesmitajos ne ar ko nebija labāki tādā ziņā, ka tie arī ir atstājuši ļoti negatīvu iespaidu. Respektīvi, izveidojuši diezgan stabilu politisko attieksmi, kuru mainīt ir grūti. Inta Mieriņa: Daudzi runā par to, kā mēs varam to mainīt, kā mēs varam veicināt šo uzticēšanos - kaut ko stāstīt, kaut ko, skaidrot. Tas, ko es gribu teikt, ka lielā mērā priekš daudziem tas jau ir par vēlu, jo tā ir bērnība, jaunība, kad šī uzticēšanās sajūta bērnā tiek ielikta. Un tāpat arī skolās. Ja runā par skolām, mums vienmēr Latvijā ir bijis kaut kā ļoti liels... Es nesaku, ka to nevajag, bet vienkārši mums ir ļoti liels uzsvars, mēs esam likuši tā kā uz pjedestāla šis eksaktās zināšanas, ka mums vajag matemātiku mācīt, vajag fiziku mācīt, vajag visu darīt. Jā, to visu, protams, vajag, bet, ja mēs skatāmies, kas notiek arī Rietumvalstīs, daudz lielāks uzsvars tiek likts uz sociālajām prasmēm, uz vērtību audzināšanu un tamlīdzīgi. Tai skaitā uz uzticēšanos, tai skaitā uz solidaritāti, toleranci, izpratni vienam pret otru. Mēs nepietiekoši esam to novērtējuši arī skolu sistēmā. Inta Mieriņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore. Viņas specializācija ir politiskā socioloģija, un viņa ir plaši pētījusi migrāciju un integrāciju, sociālo kapitālu un sabiedrisko labumu, politiskās attieksmes un rīcību, kā arī jauniešus un izglītības jautājumus. Stažējusies Vācijā, Dānijā, Polijā, piedalījusies kā pētniece daudzu starptautisku projektu realizācijā.

Uz deviņām Latvijai atvēlētajām vietām Eiropas Parlamentā ir pieteikti 16 saraksti, kas nozīmē, ka konkurence būs liela un cīņai jābūt spraigai. Taču vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās ir salīdzinoši zema. Pārlūkojam iesniegtos sarakstus un piedāvātās programmas, spriežam kopā ar ekspertiem, cik nopietni partijas gatavojas šīm vēlēšanām. Krustpunktā diskutē Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš.  

Gandrīz katrs iedzīvotājs un uzņēmums, kas regulāri veic bezskaidras naudas maksājumus no viena bankas konta uz citu, ir saskārušies ar situāciju, ka naudas pārskaitījums aizkavējas vairākas dienas. Taču drīzumā tas mainīsies, jo Eiropas Parlaments (EP) pagājušajā nedēļā pieņēma regulu, kas nodrošinās, lai pārskaitītie līdzekļi nekavējoties nonāktu privātpersonu un uzņēmumu bankas kontos visā Eiropas Savienībā (ES). Regula arī uzdos uzlabot pārskaitījumu drošību. Daļa Eiropas banku jau tagad piedāvā iespēju veikt zibmaksājumu jeb tūlītējo maksājumu, kas nozīmē, ka pārskaitītā nauda pie saņēmēja nonāk acumirklī. Taču vairums banku tūlītējos maksājumus piedāvā kā papildu produktu, kas maksā dārgāk nekā parastie naudas pārvedumi. Tas lielā mērā ir izskaidrojams ar to, ka īsais darījumu veikšanas laiks apgrūtina banku iespējas veikt pārbaudes, kuru mērķis ir novērst krāpšanu vai naudas atmazgāšanu. Eiropas Komisija (EK) 2022. gadā ierosināja jaunus tiesību aktus, lai šo pakalpojumu padarītu obligātu. EK apgalvoja, ka tas ļautu nonākt apgrozībā miljardiem eiro, kurus privātpersonas vai uzņēmumi nevar tērēt, jo tie atrodas tranzītā caur maksājumu sistēmām. Toreiz EK lēsa, ka šādi ik dienu finanšu sistēmā iestrēgts aptuveni 200 miljardi eiro. Pēc aptuveni gadu ilga darba pērn novembrī EP, EK un ES Padome vienojās par tūlītējo maksājumu regulas gala uzmetumu, bet pirms nedēļas to ar pārliecinošu balsu vairākumu atbalstīja Eiroparlamenta deputāti. Regula paredz, ka turpmāk visi bezskaidras naudas maksājumi eiro notiks ne ilgāk kā 10 sekundes, un tūlītējos maksājumus varēs veikt jebkurā diennakts laikā un jebkurā dienā. Turklāt šos maksājumus varēs veikt no vienas ES vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts uz citu.

Liberālisms Eiropā ir aizgājis par tālu, tāpēc jāatgriežas pie konservatīvām vērtībām, tajā skaitā cīnoties par tradicionālo vērtību saglabāšanu un pret tā saukto zaļo kursu. Ar tādu apņemšanos uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām startē partija „Latvija pirmajā vietā”. Tās pirmais numurs Vilis Krištopans intervijā Latvijas Radio izteicās, ka partija apņēmusies iegūt divus no deviņiem deputātu mandātiem, kas pienākas Latvijai.   Laikā, kad partijas iesniegušas savus kandidātu sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas šī gada jūnijā pie vēlēšanu urnām pulcēs vēlētājus, programmā Labrīt aicinām viesos partiju pārstāvjus, lai izjautātu par viņu nākotnes iecerēm un nodomiem. Cīņai par vietām Eiropas Parlamentā šajās vēlēšanās pievienojusies arī opozīcijā esošā partija "Latvija pirmajā vietā".   Šodien, 13. februārī, izlozēs Eiropas Parlamenta vēlēšanām reģistrēto deputātu kandidātu sarakstu numurus. Eiropas Parlamenta vēlēšanām kandidātus pieteikuši 16 politiskie spēki.

Sarakstu iesniegšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir noslēgusies, un priekšvēlēšanu laiks var sākties pa īstam. Bet ar kādiem uzdevumiem pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā saskarsies jaunais sasaukums un arī deputāti, kas būs ievēlēti no Latvijas? Priekšvēlēšanu laiks ir arī Amerikas Savienotajās Valstīs, bet tas diemžēl negatīvi ietekmē ASV palīdzību Ukrainai, kur Krievijas izraisītais karš ir ieildzis. Par to saruna Krustpunktā Lielajā intervijā ar politologu, Latvijas Universitātes profesoru Dauni Aueru.  

Raidījumā Pievienotā vērtība analizējam galveno iemeslu, kādēļ krita Krišjāņa Kariņa valdība. Vismaz tā saka finanšu ministrs. Runa ir par valsts un pašvaldību uzņēmumu daļu kotēšanu biržā. Kāds ir status šīm iecerēm, kādas ir problēmas un iespējas, valsts stratēģija un kas reāli bez runāšanas par to “ka tā kā vajadzētu” ir arī izdarīts. Lai valsts un pašvaldības uzņēmumi tiktu līdz biržai, visupirms ir vajadzīga politiskā vēlme un lēmums. Nespēja vienoties par šo jautājumu bija iemesls kādēļ sabruka Kariņa valdība, atklāj finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Tagad politiskā griba ir. Par jaunāko ziņojumu ir saņemta virkne negatīvu ierēdniecības atzinumu un iebildumu, bet mērķis turpmāko 3-4 gadu laikā tikt līdz tirgus kapitlaizācijai 9% apmērā no iekšzemes kopprodukta ir palicis dzīvs, skaidro ministrs.

Līdz 16. februārim notiek Kultūras ministrijas rosinātā sabiedriskā apspriešana par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu un Filmu likumos. Kultūras rondo kopā ar ieinteresētajam pusēm pārrunājam sabiedriskajai apspriešanai nodotos grozījumus likumos, kas līdzētu no straumēšanas platformu gūtās peļņas novirzīt papildu līdzekļus Latvijas audiovizuālā satura veidošanai.    Sabiedriskajā apspriešanā ir nonākuši Kultūras ministrijas (KM) rosinātie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu un Filmu likumos, kas paredz Latvijā pieejamiem abonējamiem kino un raidījumu straumētājiem pienākumu veikt iemaksas, lai finansētu vietējā audiovizuālā satura veidošanā. Plānots piemērot 3,5% no abonēšanas maksas ieņēmumu daļas, kas gūta Latvijas tirgū. Finansējums tiktu novirzīts Nacionālajam kino centram kvalitatīvu pašmāju filmu, seriālu, raidījumu veidošanas konkursiem. Priekšlikumus sabiedriskās apspriešanas ietvaros KM gaidīs līdz 16. februārim. Diskutē Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma, producents studijā "Mistrus Media" un raidījumā pārstāv Latvijas Kinoproducentu asociāciju, kurā ir valdes loceklis, Gints Grūbe un LMT Viedtelevīzijas satura vadītāja Anna Rozenvalde. Visi trīs raidījuma viesi ir strādājuši arī Kultūras ministrijas veidotajā darba grupā, kas palīdzējas izstrādāt grozījumus likumā. Ierakstā uzklausām ar Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu.

Šajā reizē piedalīšanās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir īpaši svarīga, jo nākamajos piecos gados notiks ne tikai pārmaiņas Eiropas augstākajos mandātos, bet arī gaidāma izšķirīga notikumu attīstība saistībā ar Krievijas karu Ukrainā. Tā intervijā Latvijas Radio uzsvēra partijas „Jaunā Vienotība” kandidāte Sandra Kalniete, kam sarakstā atvēlēta trešā vieta. Viņa izvairīgi runāja par partijas biedra, bijušā Latvijas premjera un tagadējā ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa lidojumu skandālu, kura dēļ, iespējams, viņam sarakstā ticis tikai otrais numurs aiz Valda Dombrovska. Kalniete uzteica viņa darbu divu krīžu laikā, bet īsti nevainoja „Jaunās Vienotības” reitinga kritumā.

Otrā daļa sarunai ar tibetiešu trimdas politisko līderi, Tibetas trimdas valdības vadītāju jeb sikijongu Penpu Ceringu (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju, tikās ar mūsu valsts politiķiem un sabiedrības pārstāvjiem, atgādinot par Tibetas tautas likteni totalitārā Ķīnas tautas režīma pakļautībā. Viņš viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies tibetiešu trimdas politiskajai organizācijai, tās tapšanas vēsturei un funkcionēšanai. Līdz pagājušā gadsimta vidum Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, taču savas izolētības dēļ tai bija minimāli starptautiskie kontakti. Attiecīgi starptautiskajā arēnā nebija alternatīvas Ķīnas pretenzijām uz tās suverenitāti pār Tibetu. 1950. gadā vairākas desmitgades ilgušais pilsoņu karš Ķīnā beidzās ar Mao Dzeduna vadīto komunistu uzvaru, un šis režīms ar militāru spēku piespieda Tibetu pakļauties. Drīz pēc tam starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings

Lauksaiminīku protesti i izvierzeitūs praseibu pamatuojums, saulis paneļu i vieja turbinu parki Latvejis pīrūbežā, atsasliegšona nu Krīvejis elektroteikla, energeja nu atkrytumu i Nacionalais energetikys i klimata plāns – par klimata i energetikys tendencem regionā saruna ar klimata i energetikys ministru, ari lauksaiminīku, nu Latgolys Saeimā īvālātū Kasparu Melni (ZZS). Par klimata i energetikys ministru (KEM) Kaspars Melnis tyka nomināts 2023. gods septembrī, tok navar napīsaukt, ka vēļ 2022. gods decembrī jis pats īsastuoja pret itaidys ministrejis sataiseišonu i piečuok par juo īceļšonu ministra omotā kategoriski beja preteimā ari Latvejis dobys aizsardzeibys organizacejis. „Golvonais arguments deļkuo es suokuos beju pret KEM, beja aiz tuo, ka byus klimats i energeja, bet nabyus vidis. Jo vidis bloks ir VARAM. I myusu pastatejums beja – ka mes vodom itū ministreju, vidis blokam juoīt pi myusu, jo kai var byut klimats bez vidis. Mes redzim – vīns nu tūs leluokūs izaicynuojumu ir lelī energetikys projekti, atjaunojamuo energeja, kas ir viejs, saule i vide. Tys ir vīns nu golvonūs aspektu, i leidza ar tū niu mes asam nūsavīnuojuši, ka da vosorys vyda mes sakuortojam i puorlīkam, i vidis bloks puorīt pi myusu.” Ari Latgolā i pīrūbežā vys vaira atsateista saulis parki, lels saulis parks atkluots Zylupē, taids plānuots ari Augšdaugovys nūvodā i Bolvu nūvodā pi poša rūbeža ar Krīveju. „Saulis parki ir breineigs davums kai energetiskajā drūšeibā, tai i ekonomikā, saprūtams, tī ir ari sovi izaicynuojumi,” saulis energejis atteisteibu Latgolā viertej ministrys, tymā pošā laikā vieja turbinu parku atteisteibu komentejūt jau daudzi pīsardzeiguok. „Te ir juosoka, ka ar vieja parkim Latgolā byus kai byus. Mes gaidom, kod Aizsardzeibys ministreja publiskuos karti. Jo tei problema, ar kū saīt sasadūrt, tu vari izprojektēt vieja parku, pabeigt ītekmis iz vidi nūviertiejumus, apsasprīsšonys i golā tev taipat tys ir juosaskaņoj ar Aizsardzeibys ministreju. Tys ir vaļsts drūšeibys vaicuojums. Jo mes zynim, kaidūs apstuokļūs mes niu dzeivojam, kas nūteik sābrūs. Tys nav nikaids nūslāpums, ka vieja turbinys dora sovys problemys nūvāruošonā i cytuos lītuos.”

Lauksaimnieku protesti, nevienprātība koalīcijā par skolu reformu un problēmas ar "Latvijas Pastu" - tās ir dažas šīs nedēļas aktualitātes, par kurām diskutējam Krustpunktā. Noteikti jāpiemij arī vairākas aktualitātes ārpus mūsu robežām, kas tieši vai netieši saistās ar Ukrainu un attiecīgi mūsu drošības situāciju nākotnē. Viena no tām - Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieka maiņa. Aktualitātes analizē raidījuma "Kas notiek Latvijā" redaktore Madara Fridrihsone, ReTV galvenā redaktore  Inga Gorbunova un portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska.  

No Latvijas Eiroparlamentā ievēlētās Tatjanas Ždanokas saikne ar Krievijas specdienestiem lieku reizi atgādina par mūsu drošības iestāžu darba nozīmi. Protams, liek uzdot jautājumus par iespējamām sekām konkrētajā gadījumā. Tas būs viens no jautājumiem, par ko runājam Krustpunktā, kad izvaicājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Andrejs Vasks, Latvijas Radio pētnieciskās nodaļas žurnālists, un Gatis Kristovskis, aģentūras LETA žurnālists.  

“Я принялa идею, что могу умереть в любой момент, и это дало мне покой. Что ж, я могу делать то, что хочу — помогать людям, заниматься любимым делом и проживать каждый день на полную катушку. Как последний.” Tak в разговоре с журналистoм  Dīvs Reiznieks рассказала гостья этой недели, инженер-строитель, предприниматель Ольга Лекова, которая 10 лет назад была вынуждена бежать из Донецка и теперь часть своей жизни посвящает устройству бомбоубежищ в разных местах Украины.    Ссылки на полную версию подкастa можно найти здесь: linktr.ee/drosinatajs    Pilna epizode: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/drosinatajs/bumbu-patvertnu-epizode--60.a187767/   Это полное интервью без перевода из подкастa Латвийского радио "Drošinātājs" (“Предохранитель”), посвященный людям Украины и их сопротивлению российской агрессии. 

"Esmu pieņēmusi domu, ka varu nomirt jebkurā mirklī un man tas ir devis mieru. Nu varu darīt to, ko vēlos – palīdzēt cilvēkiem, strādāt sev mīļu darbu un katru dienu dzīvot pilnībā piepildītu. Kā pēdējo," tā sarunā ar Dīvu Reiznieku saka "Drošinātāja" šīs nedēļas viešņa, būvinženiere, uzņēmēja Olga Lekova, kura jau pirms 10 gadiem bija spiesta bēgt no Doņeckas un nu daļu savas dzīves velta bumbu patvertņu iekārtošanai visdažādākajās Ukrainas vietās. Tāpat raidierakstā plašāk paskatīsies uz situāciju ar bumbu patvertnēm Ukrainā un Latvijā.   Savukārt Rihards Plūme Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādiem jautājumiem:  • Vēlreiz par kadru maiņu Ukrainas bruņoto spēku vadībā;  • ES beidzot pārvar Ungārijas barjeru un atvēl naudu Ukrainai;  • Kā attīstīsies ASV iekšpolitiskās cīņas un vai Ukraina saņems palīdzību no Vašingtonas?    Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.    Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Šonedēļ partijas vēl var iesniegt kandidātu sarakstus Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām, 13.februārī tiks izlozēti partiju sarastu kārtas numuri jūnijā gaidāmajām vēlēšanām. Savus kandidātus izziņojusi partija "Saskaņa". Viena no saraksta līderēm būs Regīna Ločmele, kurai sarakstā ir trešais kārtas numurs.

Krievijas vēlēšanu komisija neatzīst daļu Nadeždina iesniegto parakstu. ASV neizdodas panākt vienošanos par palīdzību Ukrainai un imigrācijas ierobežošanu. Ukrainā, šķiet, ir grūti sadarboties prezidentam un bruņoto spēku komandierim. Notikumus ārpolitikā anlizē portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Nadeždins – kontroles mehānisma kļūda vai eksperiments, kas kļuvis nekontrolējams? Boriss Nadeždins ir Krievijas politikas veterāns. Tālajā 1990. gadā tobrīd 27 gadus vecais fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts tika ievēlēts Maskavas apgabala Dolgoprudnijas pilsētas Tautas deputātu padomē. Nākamajā gadā viņš iestājās „Demokrātisko reformu kustībā”, kuras dibinātājs bija Mihaila Gorbačova tuvs līdzgaitnieks Aleksandrs Jakovļevs. 1993. gadā ieguvis arī jurista diplomu, Borisa Jeļcina varas periodā Nadeždins aktīvi piedalījās likumdošanas aktu izstrādē, šai sakarā satuvinoties ar vienu no tobrīd pamanāmākajiem Jeļcina komandas dalībniekiem Borisu Ņemcovu. 1997. gadā Nadeždins sāka strādāt par Ņemcova, tobrīd Krievijas Federācijas valdības vadītāja vietnieka, padomnieku, bet jau drīz pēc tam kļuva par toreizējā valdības vadītāja Sergeja Kirijenko palīgu. Kā zināms, Ņemcovs vēlāk kļuva par vienu no asākajiem Vladimira Putina kritiķiem un 2015. gadā tika nogalināts. Savukārt Kirijenko pietuvinājās Kremļa saimniekam un šobrīd ir viena no pamanāmākajām figūrām Krievijas varas virsotnē, oficiāli – Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks, neoficiāli reizēm dēvēts par „Putina galma pelēko kardinālu”. Laiks no 1999. līdz 2003. gadam bija Borisa Nadeždina politiskās karjeras apogejs, kad viņš bija Krievijas Valsts Domes deputāts, ievēlēts no partijas „Labējo spēku savienība”. Nākamajās desmitgadēs viņš turpināja darboties šajā un citās partijās, kuras, Putinam un viņa varas partijai „Vienotā Krievija” konsolidējot savu politisko ietekmi, tika nobīdītas Krievijas politikas perifērijā. Attiecīgi, nesekmīgi bija Nadeždina starti Valsts Domes un Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanās, līdz 2019. gadā viņš, var teikt, atgriezās sākumpunktā – tika ievēlēts par Dolgoprudnijas Deputātu padomes locekli no partijas „Taisnīgā Krievija”. Vēl var piebilst, ka no 2010. līdz 2020. gadam Nadeždins darbojās Krievijas Federācijas Centrālās vēlēšanu komisijas konsultatīvajās ekspertu padomēs. Pagājušā gada oktobra vidū Boriss Nadeždins paziņoja par savu nodomu kandidēt Krievijas prezidenta vēlēšanās ar partijas „Pilsoniskā iniciatīva” atbalstu. Tā kā partija nav pārstāvēta Valsts Domē, tās kandidātam pielaišanai pie vēlēšanām bija jāsavāc 100 000 pilsoņu parakstu. Jau no paša sākuma Nadeždins deklarēja, ka pārstāvēšot tos Krievijas vēlētājus, kuri nav mierā ar prezidenta Putina politiku, un par savu galveno mērķi izvirzot pārtraukt karadarbību Ukrainā. Daudzi novērotāji izteica pieņēmumu, ka pašreizējā Krievijas politiskajā klimatā šāda platforma, ja vien kandidāts nav gatavs nopietni riskēt ar paša un ģimenes likteni, var parādīties tikai ar Kremļa atļaušanu. Tomēr tie paši novērotāji spriež, ka varai, visdrīzāk, bija nepatīkams pārsteigums, kad pie attiecīgajām parakstu vākšanas vietām sāka pulcēties garas rindas un samērā neilgā laikā tika savākti vairāk nekā 200 000 parakstu. Tika spriests, ka, ja arī Nadeždina kampaņa bijusi Kremļa plānots eksperiments, tas varētu būt kļuvis eksperimentētājiem nekontrolējams. Jau pirmdien, 5. februārī, Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka 15% no savāktajiem parakstiem esot nederīgi, kas nozīmē, ka skaļais pacifists tiks nocelts no priekšvēlēšanu sacensības trases. Galīgais paziņojums šai sakarā gaidāms šodien. Vai „hetmanis” liks „atamanam” iet? Par zināmu rīvēšanos un nesaskaņām starp Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un valsts bruņoto spēku virspavēlnieku Valēriju Zalužniju runā nu jau vismaz kopš brīža, kad kļuva skaidrs, ka Ukrainas bruņoto spēku mēģinājumi salauzt Krievijas okupantu aizsardzību un atbrīvot jaunas plašākas teritorijas nenes cerētos panākumus. Šīs runas, saprotams, saistījās ar versijām par iespējamu ģenerāļa atkāpšanos vai atstādināšanu no ieņemamā amata. Lieki piebilst, ka sevišķi aizrautīgi šādas ziņas apspēlēja agresorvaslsts Krievijas propagandas līdzekļi. Jaunu nokaitējuma pakāpi tēma sasniedza 29. janvārī. Šai dienā, kā vēsta raidsabiedrības BBC Krievu dienests, Zalužnijs tika uzaicināts uz sarunu prezidenta birojā, kur viņam, pēc raidorganizācijas avotu paustā, paziņots par atstādināšanu. Drīz pēc tam šī ziņa sāka cirkulēt sociālajos tīklos.   Dažas stundas vēlāk, atsaucoties uz saviem informācijas avotiem, par atstādināšanu jau kā par notikušu faktu vēstīja vairāki Ukrainas mediji, un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz šis duļķainais vilnis sāka skaloties pa Krievzemes plašumiem. Taču tad, apmēram bez divdesmit minūtēm astoņos vakarā, Ukrainas Aizsardzības ministrijas „Telegram” kontā tika publicēts paziņojums, ka ziņa neatbilst patiesībai – nekāda atstādināšana neesot notikusi. Tātad, pēc visa spriežot, prezidents Zelenskis atteicies no sava lēmuma. Iemesli, kā spriež BBC, varētu būt divi – vai nu iejaukušies Rietumu sabiedrotie, vai arī abi perspektīvie amata mantinieki – Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks Kirilo Budanovs un Sauszemes spēku komandieris Aleksandrs Sirskis – atteikušies stāties Zalužnija vietā. Kā trešais faktors tiek minētā ģenerāļa Zalužnija milzu popularitāte kā armijā, tā aizmugurē, kas nekavējās izpausties sociālajos tīklos. Tomēr tā, visdrīzāk, kalpojusi kā fons, ne kā tiešs arguments lēmuma pieņemšanā, respektīvi, atcelšanā. No paša Volodimira Zelenska tobrīd, pagājušās nedēļas sākumā, nekādi konkrētāki komentāri neizskanēja. Taču pagājušo svētdien, 4. februārī,  izskanēja prezidenta intervija Itālijas sabiedriskajai televīzijai RAI, kurā viņš atzina, ka pārdomājot virspavēlnieka atlaišanu. Intervijā viņš sacīja: „Ir nepieciešama pārstartēšana, jauns sākums. Runa nav par vienu cilvēku, bet gan par kopējo valsts vadības virzienu.” Amerikāņu politikas biezais gaiss Pēdējās dienas rāda, cik sabiezējis ir amerikāņu politikas gaiss, kurā nupat izkūpējusi ar lielām pūlēm panāktā demokrātu un republikāņu vienošanās par nacionālās drošības finansēšanas paketi, kas, cita starpā, paredz arī sešdesmit miljardus dolāru atbalsta Ukrainai. Demokrātu puse bija gatava ļoti nozīmīgi piekāpties imigrācijas politikas sakarā, riskējot ar daļas vēlētāju atbalstu, un piekrist imigrāciju ierobežojošiem pasākumiem, kas ir stingrāki, nekā jebkas, ko Kongress akceptēja Trampa prezidentūras periodā. Svētdienas vakarā tika publiskots vienošanās teksts, kuru Senātam bija jāvirza galīgajai apstiprināšanai Kongresa Pārstāvju palātā, bet jau drīz pēc publiskošanas Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons paziņoja, ka vienošanās esot sliktāka, nekā ticis sagaidīts, un ka, ja tā arī nonāks līdz kongresmeņu balsojumam, tā tur „būs pagalam”. Pirmdiena vēl pagāja, paužot pieņēmumus, ka senatori varētu likumprojektu tomēr atbalstīt, ja tiem būtu ļauts ilgāks laiks ar to iepazīties, taču vakar, 6. februārī, Senāta republikāņi paziņoja, ka viņu atbalsta nebūs. Nelīdzēja republikāņu frakcijas vadītāja Miča Makonela aicinājums apzināties vēsturisko momentu un saprast, ka palīdzības pakete ir amerikāņu ieguldījums pasaules demokrātiju cīņā pret autoritāro režīmu koalīciju, kas met izaicinājumu Savienotajām Valstīm. Nelīdzēja prezidenta Baidena mudinājumi Senātam nodemonstrēt „stingru mugurkaulu”. Tātad – pagalam. Galvenais notikušā vaininieks nav tālu jāmeklē – tas ir Donalds Tramps. Robežas problēmas, kā zināms, ir viņa jājamzirdziņš, un viņam būtu ļoti neizdevīgi, ja tagad tās sāktu risināt, laupot viņam iespēju demagoģiski klaigāt par šo tēmu priekšvēlēšanu periodā, bet pēc tam taisīt no sevis vienīgo, kurš spēj šo jautājumu atrisināt. Un daudzi republikāņu likumdevēji, acīmredzot baidīdamies par savu nākotni partijā un uz politiskās skatuves, ir gatavi darīt ekscentriskajam Donaldam pa prātam. Otrdien Pārstāvju palātā, savukārt, izgāzās republikāņu vairākuma mēģinājums izteikt neuzticību Baidena administrācijas iekšējās drošība sekretāram Alehandro Maijorkasam, bet pēc tam apstiprināt atsevišķi atbalsta finansējumu Izraēlai. Kā raksta raidsabiedrības CNN analītiķis Stīvens Kolinsons, „šī neveiksme nāk par labu Baltajam namam, kas arvien labprātāk tēlo Džonsona vadīto vairākumu kā Donalda Trampa politisko triku mašīnu, nevis nopietnu valdošu spēku.” Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Arī Latvijas zemnieki sāk protestus, sakot, ka birokrātiskās prasības un valdības pārstāvju vienaldzība draud samalt lauksaimniecības nozari. Vai zemnieku prasības ir izpildāmas?Krustpunktā par nozares problēmām diskutē Zemnieku saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons, zemkopības ministrs Amrands Krauze un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis. Jau vairākas nedēļas Latvijas Radio ziņo par lauksaimnieku protestiem dažādās Eiropas valstīs. Lielāko uzmanību sākotnēji izpelnījās akcijas Vācijā, Francijā, bet līdzīgas notika arī Nīderlandē, Grieķijā, Beļģijā un citviet. Nu šīm akcijām pievienojušies arī Latvijas zemnieki. Tiesa, katrā valstī jau ir mazliet atšķirīga situācija, prasības arī nav vienādas. Latvijas zemnieki sagatavojuši savu sarakstu, un, ja tas netiks realizēts, jau itin drīz traktori būšot Rīgā. Ko tad grib Latvijas zemnieki un kā šo situāciju vērtēt?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Mārtiņu Vaivaru, uzņēmēju, kurš strādā ar mākslīgā intelekta tehnoloģijām, kritiskās domāšanas kustības „quotudoma.lv” izveidotāju par etnosiem mūsu sabiedrībā un to identitāti, piederības izvēlēm, etnisko spriedzi kā politikas instrumentu. Latvija ir multietniska demokrātiska valsts, kuras pēdējie 30 gadi kopš valstiskuma atjaunošanas ietver arī mēģinājumus saprast, kas tad ir tā nācija, kas mūsu valsti veido, kas ir vēstures neirozes, kas mums ir iekšēji piemītošas, un kas ir tās, ko mūsu valsts ārējais ienaidnieks veicina. Par to saruna ar Mārtiņu Vaivaru, kurš Oksfordas universitātē filozofiju, politiku un ekonomiku. "Kas ir vāja sabiedrība? Vāja sabiedrība ir sabiedrība, kas ir ļoti polarizēta, kurā ir ļoti ekstrēmi viedokļi, cilvēki viens ar otru nerunā, cilvēki viens otru ienīst, viņi viens otru nesaprot. Vāja sabiedrība ir tāda, kurās ir ļoti noplacinātas dažādas sabiedrībai svarīgas institūcijas," sarunā norāda Mārtiņš Vaivars. "Vai mums ir dažāds "Tik Tok", "Twitter", citu kanālu saturs, kas gan ļoti polarizējošs, ekstrēms, gan arī dažādas valstij svarīgas institūcijas noniecinošs? Protams, ka mums ir. Mums ir ļoti daudz un ir ļoti grūti saprast, kas no tā ir tā autentiskā daiļuma, kas ir šī te varbūt sistemātiski tā kā amplificētā paplašinātā daļa. Tas, ko, manuprāt, Krievijas propaganda ļoti bieži dara, ir, ka viņi sagaida kādus diezgan organiskus notikumus, kas mazliet šķeļ sabiedrību, teiksim, ASV… Nu haosa eksports jau bija viņu eksportprece oficiāli atzīta. Jā, viņi sagaida kaut kādu organisku notikumu, par ko, teiksim, latvieši būtu dusmīgi vai ASV tas būtu tas, ka bija tā Džordža Floida slepkavība, kur policists viņu nogalināja, un tad viņi ļoti iesaistās, lai šīs te dusmas uzgrieztu uz 200, dažādos veidos. Man, protams, nav datu, bet es tiešām ticu, ka, visticamāk, Izraēlas - Palestīnas konfliktā arī kaut kas tāds šobrīd notiek." Nesen portālā "Satori" rakstīji, ka Latvijā ir klātesoša zema līmeņa etniskā spriedze, un to var novērot gan Saeimas debatēs, gan priekšvēlēšanu kampaņās un pat faktā, ka nozīmīgai daļai Latvijas pilsoņu ir maz tuvu draugu no citām etniskām grupām. Zema līmeņa etniskā spriedze - kas tas īsti būtu un cik lielā mērā tā ir problēma? Mārtiņš Vaivars: Kopumā Latvija nav nemaz tik sliktā vietā, kā reizēm kādās politiskās sarunās varētu likties. Jo pasaulē, protams, ir ļoti daudz vietas, kur ir daudz vardarbības starp etniskām un starp reliģiskajām grupām. Latvijā kopumā tas 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas īsti nav noticis.  Teikt, ka Latvijā nav etniskās spriedzes, manuprāt, ir pārspīlējums. Tomēr to var just dažāda veida politiskajā retorikā, ko tu dzirdi no dažādiem ekstrēmākiem spēkiem. To var just dažādos mītos, kurus tu vari novērot tad, kad tu runā ar dažādu Latvijas etnisko grupu pārstāvjiem. Nesen lasīju pētījumu, ka kopumā apmēram ceturtdaļai līdz trešdaļai Latvijas pilsoņu, it īpaši latviešu daļā, nav neviena krievu-latviešu drauga, tuva drauga, ne tikai kolēģa, ar kuru apspriest dažādus intīmus politiskus jautājumus. Tā ka es teiktu, ka maza līmeņa spriedze noteikti ir. Kādēļ tā ir problēma? Jo tas veicina dažāda veida ekstrēmāku politiku, tas noteikti veicina dažāda veida populismu, kas noved pie lēmumiem, kas Latvijai nav optimāli. Kopumā, es teiktu, ka saliedēta valsts, kur cilvēki viens otru saprot, spēj darboties kopā, noteikti ir arī drošāka valsts. 

Lielu ažiotāžu izraidīja "Latvijas Pasta" lēmums šogad slēgt vairāk nekā simt pasta nodaļas. Lēmums mainīts, bet jautājums paliek - kā turpināt nodrošināt pasta pakalpojumus Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā ilgtermiņā? Krustpunktā diskutē "Latvijas Pasta" valdes loceklis ar atbildību finanšu vadības jomā Andris Puriņš, Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš un Saeimas deputāts Uģis Mitrevics. "Latvijas Pasta" plāns slēgt vai reorganizēt desmitiem nodaļu ir apturēts, tomēr jautājums par pasta nākotni joprojām ir atklāts. Plānotā reforma skar lielāko daļu no šobrīd, gada sākumā, esošajām 176 nodaļām. Kopumā tā skartu 105 nodaļas, bet sešas no tām jau ir slēgtas. Tomēr Satiksmes ministrija reorganizāciju lika apturēt un vērtēt katras nodaļas situāciju atsevišķi. Skaidrojam, kāds ir "Latvijas Pasta" iecerētās reformas mērķis, kā arī diskutējam par pasta misiju kā tādu un arī to, vai kādas funkcijas mazāk apdzīvotajos reģionos nevar nodot kādam citam, piemēram, pašvaldībām.

Vēl līdz piektdienai turpinās kandidātu sarakstu iesniegšana Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Lielākā daļa partiju to jau izdarījušas, saraksta galvgalī liekot cilvēkus ar politisko pieredzi, arī ar pieredzi Eiropas Parlamentā. Atšķirīgu ceļu izvēlējies Apvienotais saraksts, kura lokomotīve šīs vasaras vēlēšanās būs "Tviterkonvoja" vadītājs Reinis Pozņaks. Reinis Pozņaks uzskata, ka Eiropai jābūt pašai stiprai un jādomā, kā to panākt patstāvīgi, nevis raugoties aizokeāna virzienā. Lai arī Apvienotais saraksts virza Reini Pozņaku kā „lokomotīvi” vasarā gaidāmajās vēlēšanās, pagaidām viņš negatavojas iestāties nevienā no Apvienotā saraksta partijām. Pozņaks Latvijas Radio teica, ka Eiropai laiks domāt un rīkoties ātri.

Protestos visā Latvijā piedalījušies ap 2000 zemnieku, lēš Zemnieku Saeima. Lauksaimnieki ar traktoriem, plakātiem un Latvijas karogiem šodien bija izbraukuši ielās kopumā 16 Latvijas pilsētās. Zemnieki valdībai un zemkopības ministrijai izvirzījuši vairākas prasības, tostarp, viņi iebilst lielajai birokrātijai nozarē, aicina nekavējoties pārtraukt pārtikas importu no Krievijas un Baltkrievijas, kā arī saglabāt samazinātu PVN dārzeņiem.

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio.

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas otrā daļa.

Jau vairākas stundas rit Zemkopības ministra sarunas ar Latvijas lauksaimnieku organizācijām par viņu prasībām. Lai pievērstu uzmanību problēmām lauksaimniecības nozarē, kas iestrēgušas politiskajos un ierēdniecības gaiteņos, zemnieki nākampirmdien, 5. februārī, sāks protestus reģionos. Sekojam līdzi diskusijai un vai ir iespēja, ka protestus atceļ. Viedokli izsaka Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis.

Latvijas zemnieki, līdzīgi kā lauksaimnieki citviet Eiropa, nolēmuši doties protesta akcijās. Eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka sadarbojusies ar Krievijas drošības dienesta darbiniekiem. Nedēļas aktualitātes analizē žurnālisti: raidījuma "Kas notiek Latvijā?" vadītājs Jānis Domburs, portāla "TVNET" galvenais redaktors Toms Ostrovskis un TV24 raidījumu vadītāja Anita Daukšte.  

Izglītības un zinātnes ministrija sabiedriskajai apspriešanai nodevusi grozījumus Izglītības likumā par vienotu kritēriju ieviešanu, kādā piešķir valsts finansējumu pedagogu darba samaksai. Šie grozījumi stātos spēkā šī gada septembrī un ietekmētu finansējuma piešķiršanu no 2025. gada septembra tajās skolās, kuras kritērijus neizpilda. Sabiedrības uzmanību izpelnījušās mazās skolas, jo viens no jaunajiem kritērijiem būtu minimālais skolēnu skaits klasē. Izglītības ministre Anda Čakša no Jaunās Vienotības atzīst, politiskā atbalsta ziņā gan striktu “nē” viņa neesot dzirdējusi, lai gan diskusijas turpinoties. Ministre noliedz pārmetumus par sasteigtu reformu un atkārtoti uzver, ka tās ir saistītas ar spēju nodrošināt bērniem labu izglītību. Dažādos gan starptautiskos, gan vietējos mērījumos skolēnu sniegums pasliktināijes un ir būtiskas atšķirības starp skolām, kas izvietotas laukos un kas - pilsētās. Šī brīža finansējuma balstīšana uz bērnu skaitu pašvaldībā, radot nevienlīdzīgu situāciju gan pašiem bērniem, gan skolotāju atalgojuma ziņā, tāpēc jāpanāk, lai šādas nevienlīdzības nebūtu. Sarunā Čakša arī norādīja, ka Latvijas Olimpiskās komitejas iebildes, ka šobrīd neviena no sporta federācijām joprojām nav saņēmusi valsts budžetā paredzēto bāzes finansējumu ir pārspīlētas. Notiek naudas piešķiršanas kartības izmaiņas un naudu drīzumā parskaitīs. Atgādināsim, ka Olimpiskā komiteja nosūtījusi vēstuli Valsts prezidentam, kurā izklāsta, ka federācijas kavē maksājumus, sportisti aizņemoties naudu privāti, bet Latvijas Olimpiešu sociālā fonda pabalsti sporta veterāniem šomēnes varot kavēties.

Eiropas Savienības valstu līderi šodien ir atbalstījuši 50 miljardu eiro palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Par spīti iepriekšējiem iebildumiem, Ungārijas premjers Viktors Orbāns ir piekritis pievienoties pārējām valstīm un atbalstīja budžeta grozījumus, kas paredz palīdzības piešķiršanu. Šis lēmums nodrošina Ukrainai finanšu stabilitāti tuvākajos četros gados un sūta pamudinājumu arī ASV Kongresam vienoties par naudas piešķiršanu. Premjere Evika Siliņa no Jaunās Vienotības pirms sanāksmes ir sacījusi, ka ir būtiski vienoties gan par palīdzību Ukrainai, gan par pārējiem budžeta grozījumiem, kas tā arī ir noticis.

Problēmas ar Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa būvniecību, aptieku īpašnieku cīņa pret ieceri samazināt uzcenojumu zālēm. Krustpunktā izvaicājam veselības ministru Hosamu Abu Meri (Jaunā Vienotība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Libeka un Latvijas TV Ziņu dienesta žurnāliste Zanda Ozola-Balode.  

Vairāk nekā desmit gadus Latvijā darbojas Kremlim pietuvinātā oligarha Pjotra Avena labdarības fondi. Tie dāsni sponsorēja projektus, ko bija iecienījusi arī politiskā un kultūras elite. Karīna Zandersone, Dobeles mūzikas skolas direktore: “Viņi tiešām īstenoja visas mūsu vēlmes, manuprāt, uz to brīdi, ko mēs tik vien vēlējāmies.” Latvijā reģistrētie nodibinājumi ļāva valstī ieplūst miljoniem eiro no Putinam tuviem Krievijas biznesmeņiem. Arī no ofšoru firmām Kiprā un Britu Virdžīnu salās. Valts Ābols, Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Tajā laikā mēs sadarbojāmies ar cilvēku, kas bija Ordeņu kapitula izvērtēts Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris.” Pjotram Avenam, kā arī daļai no viņa fonda ziedotājiem, kuriem ir ciešas saiknes ar Putinu, tagad ir noteiktas sankcijas. Elīna Vrobļevska, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece: “Es neuzskatu, ka viņš bija jebkurā brīdī līdz pēdējo pāris gadu notikumiem traktēts kā kaut kas negatīvs.” Kāpēc iestādes un organizācijas Latvijā saņēma ziedojumus no labdarības fonda, kas pieder Putinam pietuvinātam oligarham un vai šie maksājumi palīdzēja Kremlim nostiprināt Krievijas ietekmi Latvijā, pētām “Atvērto failu” pusstundā. -- Atēlu paraksti: 1. 2019. gadā atklātā rekonstruētā Dobeles mūzikas skolas ēka un tās piebūve - koncertzāle Zinta ar 200 klausītāju sēdvietām. 2. Dobeles mūzikas skolas atjaunotā aktu zāle. Tajā restaurēta lustra, ko savulaik ēkā esošajai ģimnāzijai uzdāvināja Kārlis Ulmanis. 3. Koncertzāle Zinta, kas nosaukta par godu Krievijas diktatora Vladimira Putina ilggadējā sabiedrotā Alekseja Kudrina mātei. 4. Mūzikas skolas ēku ar koncertzāli savieno plašs gaitenis. Tajā paredzēts regulāri izstādīt mākslas skolas audzēkņu darbus.

“Neviens nav dzimis karam. Arī es nē. Bet šis ir brīdis, kad tev jāizdara izvēle - meklēt attaisnojumus, lai nekarotu, vai iet un darīt visu, lai saglabātu savas valsts pastāvēšanu,” tā šo brīdi Ukrainas cīņā par brīvību raksturo mūsu šīs nedēļas galvenais varonis - Ukrainas bruņoto spēku karavīrs Andrijs Kiceļuks, kurš pēc smaga ievainojuma šobrīd atkopjas Latvijā. Ar Andriju sarunājas LR4 žurnāliste Jūlija Petrika.    Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujās par šādiem jautājumiem:  • Ukrainas jautājumam ASV prezidenta priekšvēlēšanu ietekmē zaudējot savu aktualitāti, Vašingtona piedzīvo Eiropas politiķu pārliecināšanas vizīšu vilni;  • Kā Ukrainas iekšpolitiskie procesi izraisa viļņošanos ārzemēs?  • Ukraiņi atkal pierāda, ka nepakļaušanas Krievijas draudiem dod ievērojamus rezultātus. Šoreiz - izgāžot kremļa īstenoto badināšanas politiku.    Podkāsta gaita:  00:31 Ievads  00:43 Dīvs apstiprina izmaiņas Drošinātāja vadītāju komandā. Tāli Eipuru nomainījis Latvijas Radio ārzemju ziņu redaktors Rihards Plūme. 01:25 Rihards iepazīstina ar sevi. 02:43 Citu lielu izmaiņu šobrīd nav – turpināsim iesākto. 04:19 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs šoreiz par šādām aktualitātēm: 05:34 Ukrainas jautājumam ASV prezidenta priekšvēlēšanu ietekmē zaudējot savu aktualitāti, Vašingtona piedzīvo Eiropas politiķu pārliecināšanas vizīšu vilni. Kas notiek Vašingtonā, kad kļuvis skaidrs, ka republikāņus prezidenta vēlēšanās visdrīzāk pārstāvēs tieši Donalds Tramps. 09:15 Republikāņiem zudusi interese risināt problēmas, lai priekšvēlēšanās visādas nebūšanas savā labā var izmantot Tramps. 11:33 ASV Ukrainai solītā atbalsta apjomos pirmo reizi nu jau krietni atpaliek no Eiropas. 12:30 Tikmēr no ASV pienākušas labas ziņas militārā atbalsta jautājumā – Ukrainai dos pilnīgi jaunas raķetes, kādas vēl nav pat ASV armijas rīcībā.  14:20 Atkal baumas par to, ka Zelenskis grib atlaist Zalužniju. Neviens nevar to apstiprināt, taču Kristīne norāda, ka šādas lietas ir daļa no politiskā procesa, bet skaidrs, ka šobrīd Ukraina ir zem palielināmā stikla un viss tur notiekošais tiek uztverts ļoti sakāpināti, daudziem meklējot iemeslus kāpēc nepalīdzēt Kijivai. 17:08 Par spīti Krievijas draudiem, Ukraina uzrāda uzteicamus rezultātus graudu eksporta atjaunošanas apjomos, izgāžot Kremļa īstenoto “badināšanas” politiku. 20:00 Ukraina ar savām darbībām atmasko cik tukši var būt Krievijas draudi. Kādēļ Rietumi neiet Ukrainas pēdās? 22:20 EXPLAINER: par ķīmiskajiem ieročiem, ko kara laukā, pārkāpjot parakstītās konvencijas, izmanto Krievija. 26:07 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Ukrainas bruņoto spēku karavīru, izlūku Andriju Kiceļuku, kurš pēc smagas traumas šobrīd atgūstās Latvijā. 27:19 Šoreiz intervijas autore – Latvijas radio 4 žurnāliste Jūlija Petrika. 28:03 Andrijs par to kā no parasta celtnieka, kurš iepriekš nebija šāvis ne reizes, pēc lielā kara sākuma kļuva par karavīru. 30:11 Dienesta biedru vidū valda īstena brālība. Ukraiņi jau tā draudzīgi, bet karš satuvinājis vēl vairāk.  31:15 Tieši frontē nākusi atklāsme par to, ka ir cilvēki, kas gatavi darīt ko vairāk nevis sev, bet kopējam labumam 33:45 Doties armijā lika tēva instinkts un apziņa, ka tulīt un tagad kaut kas jādara pašam. Nedrīkst gaidīt uz citiem. 34:22 Nav ceļa atpakaļ un tas būtu jāsaprot visiem ukraiņiem. 36:57 Kas nepatīkami pārsteidz Rietumu attieksmē. 39:20 Mēs pacelsim mūsu valsti, bet vispirms jābeidzas šim neprātam. 39:43 Par ievainojumu un izdzīvošanu kara laukā. 40:33 Paldies Latvijai par atbalstu. 41:05 Par kara šī brīža fāzi saskarsmes līnijā. 43:04 Kādi plāni pēc atveseļošanās? 44:09 Ukrainā plāno vērienīgu mobilizāciju. Vai jākaro tikai brīvprātīgajiem? 45:13 Neviens nav dzimis karam. Ja neiesi aizstāvēt savu zemi, tad tevi paverdzinās vai iznīcinās. 46:34 Šis ir laiks, lai tiktu skaidrībā ar to, kas esi.  49:39 Cik motivējošs faktors karošanai ir nauda? 50:27 Rotācijas frontē ļoti dažādas, bieži nesaprotamas. 52:19 Kara ietekme uz veselu vīriešu paaudzi. 53:43 Pie kara, diemžēl, pierod. 55:20 Karš ziemas apstākļos. Ukraiņi labi ekipēti. Notiekošo var uztvert kā savdabīgu tūrismu dabā. 56:32 Ierakumu sveces – mazais prieciņš, kas palīdz. 57:02 Par žurkām ierakumos. 57:35 Ukraiņi ievainotos un nogalinātos kara laukā nepamet.  58:27 Vai palīdzat ievainotajiem Krievijas karavīriem? 59:44 Mums – ukraiņu karavīriem – nav izvēles. Jācīnās līdz pēdējam. 1:01:27 Paldies par silto attieksmi ko esmu piedzīvojis Latvijā. 1:02:18 Sarunas beigas. 1:02:20 Rihards un Dīvs pārrunā dzirdēto. 1:04:32 Rakstiet mums un uz sadzirdēšanos!    Intervija oriģinālvalodā: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/drosinatajs/ru-nikto-ne-rozhden-dlja-voyni--intervyu-iz-podkasta-predohranit.a187439/   Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

ASV Kongresa politiķi kuluāros sāk pieļaut iespēju, ka finansiālais un militārais atbalsts Ukrainai tomēr varētu tikt nodalīts no iekšpolitiskām diskusijām par migrācijas reformu un Meksikas robežas kontroli. Tā, ar atsauci uz avotiem Kongresā, vēsta CNN. Viens no atslēgas cilvēkiem šajā procesā ir jaunais Pārstāvju palātas spīkers, republikānis Maiks Džonsons. Vašingtonā šonedēļ ar viņu un daudzām citām amatpersonām tikās trīs Baltijas valstu parlamentu vadītāji, tostarp Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa no Zaļo un zemnieku savienības. Īsi pēc šīs tikšanās mūsu korespondents Artjoms Konohovs, kurš šonedēļ arī atradās Vašingtonā, aicināja Mieriņu uz sarunu par galvenajiem secinājumiem, kas gūti no viesošanās Kongresā.  

Aktualitātes pasaulē analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Ierakstā uzklausām Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentu Briselē Artjomu Konohovu. ANO aģentūras darbinieku diskrētais „vaļasprieks” Apvienoto Nāciju aģentūra palīdzībai un darbu organizācijai palestīniešu bēgļiem Tuvajos Austrumos tika nodibināta 1949. gadā ar sākotnējo mērķi sniegt atbalstu visiem bēgļiem, kuriem bija nācies pamest savas dzīvesvietas Pirmā Arābu-Izraēlas kara rezultātā. Tā ir īpatnēja struktūra Apvienoto Nāciju ietvaros, kas nav pakļauta ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos un nodarbojas tikai ar vienas nacionalitātes bēgļiem un tikai ierobežotā reģionā – Jordānijā, Libānā, Sīrijā, Gazas joslā un Jordānas Rietumkrasta palestīniešu teritorijās. Tās darbība koncentrējas bēgļu nometnēs, kurās turpina dzīvot apmēram trešdaļa no minēto teritoriju palestīniešu iedzīvotājiem, aģentūrai gādājot par viņu nodarbinātības iespējām, izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem. Atšķirībā no ANO Bēgļu komisariāta, aģentūras pilnvarās neietilpst bēgļu repatriācija, integrācija patvēruma zemes sabiedrībā vai pārvietošana uz trešajām valstīm. Struktūras ikgadējā budžeta apjoms ir apmēram miljards ASV dolāru. 2022. gadā, par ko pieejami jaunākie dati, nepilnus 340 miljonus šai budžetā nodrošināja Savienotās Valstis, vairāk nekā 200 miljonus Vācija, nepilnus 115 miljonus – Eiropas Savienības budžets, vairāk nekā 60 miljonus Zviedrija. Nozīmīgi finansētāji bija arī Norvēģija, Japāna, Francija, Saūda Arābija, Šveice, Turcija, Kanāda, Nīderlande, Lielbritānija u.c. valstis. Ar nelielu artavu apmētam 17,5 tūkstošu apjomā sarakstā atrodama arī Latvija. Lielum lielais vairums no apmēram 30 000 aģentūras nodarbināto ir palestīniešu izcelsmes. Jau agrāk parādījusies informācija, ka starp šiem darbiniekiem ir tādi, kuri ir saistīti ar teroristisko grupējumu „Hamās” vai pat ir tā rindās. Šis jautājums aktualizējās 28. janvārī, kad laikraksts „The New York Times” publiskoja informāciju no Savienoto Valstu valdībai sagatavota ziņojuma, kas liecina, ka divpadsmit bēgļu palīdzības aģentūrā nodarbināto tieši piedalījušies 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā Izraēlai. Starp apsūdzībām ir piedalīšanās kādas izraēlietes nolaupīšanā, nogalināta izraēliešu karavīra ķermeņa izvešanā uz Gazas joslu, munīcijas izdalīšanā un autotransporta koordinēšanā. Šai informācijai parādoties atklātībā, daudzas donorvalstis, t.sk. Savienotās Valstis, Vācija, Lielbritānija, Francija, Japāna u.c., paziņoja, ka aptur palīdzības aģentūras finansēšanu. Šādu lēmumu kritizējušas vairākas starptautiskas palīdzības organizācijas, Arābu Līga, Jordānijas, Ēģiptes un Turcijas valdības. Arī Izraēlas valdības pārstāvis izteicies, ka viņa valsts ir pret tūlītēju bēgļu palīdzības aģentūras darbības apturēšanu, kas draudētu ar nozīmīgu Gazas joslas civiliedzīvotāju situācijas pasliktināšanos. Ar traktoru pēc taisnīguma Pirmdien, 29. janvārī, tika paralizēta satiksme pa vairākām automaģistrālēm Parīzes tuvumā, kad tās bloķēja franču zemnieku traktori, kravas mašīnas un salmu ķīpas. Zemkopji protestē pret veselu virkni regulējumu un politisku pieeju, kurās saskata savu interešu neievērošanu. Viens aspekts ir Francijas valdības politika, mēģinot panākt pārtikas preču cenu pazemināšanu, kas, attiecīgi, mazina pārtikas ražotāju ienākumus laikā, kad izmaksas par degvielu, minerālmēsliem un transportu ir pamatīgi augušas. Papildu neapmierinātības avots ir Francijas valdības plāni pakāpeniski mazināt subsīdijas dīzeļdegvielai Eiropas „Zaļā kursa” ietvaros. Vēl viena zemnieku bēda ir grūtības konkurēt ar lētāku importa produkciju, sevišķi no Ukrainas, kuras graudiem, cukuram, gaļai un citai produkcijai atcelta ievedmuita Eiropas Savienībā. Kā norāda franču zemnieki, viņu ukraiņu kolēģiem nav jāievēro daudzas ekoloģiskās prasības, kādas ir spēkā Eiropas Savienībā. Kā paziņojis premjerministrs Gabriels Atāls, valdība esot gatava saglabāt nodokļu atlaides degvielai, atvieglot birokrātiskās procedūras, sniegt palīdzību konkrētām nozarēm. Franču lauksaimnieki nav vienīgie, kas šais dienās par sevi atgādina, izbraucot pilsētu ielās un uz šosejām ar smago tehniku. Sākušās pirmdien, vakar protesta akcijas vērsās plašumā Beļģijā, kur zemnieki bloķējuši vairākas šosejas, tai skaitā praktiski pārtraucot satiksmi ar ostas pilsētu Zēbrigi, tāpat izgāzuši kūtsmēslus un apmētājuši jēlām olām Valonijas reģiona parlamenta ēku Namīrā. Arī te protestu iemesls ir lētā importa konkurence un pārmērīgās vides likumdošanas prasības. Vācijā zemnieki jau vairākas nedēļas protestē pret valdības plāniem atcelt nodokļu atlaides dīzeļdegvielai un jaunai lauksaimniecības tehnikai, cita starpā viņi mēneša vidū pabojāja nervus berlīniešiem, ar smago tehniku bloķējot vienu no galvenajām ielām. Kopš mēneša sākuma pret valdības lauksaimniecības politiku protestē Lietuvas zemnieki. Vakar smagās tehnikas kolonas parādījās uz šosejām arī pie Romas un Milānas Itālijā, par gatavību pievienoties akcijām paziņojusi Spānijas zemnieku un liellopu audzētāju organizācija. Neskatoties uz protestu plašo ģeogrāfiju, šis jautājums tomēr nav Eiropadomes rītdienas samita darba kārtībā. Tomēr, kā raksta britu izdevums „The Guardian”, iespējams, Brisele piekāpsies lauksaimniekiem, atliekot uz vēlāku prasību četrus procentus zemes platību atvēlēt papuvēm, dzīvžogiem un citai vides daudzveidību veicinošai darbībai. Savaldīt spītnieku Rīt, 1. februārī, Eiropas Savienības valstu vadītāji pulcēsies uz ārkārtas samitu Briselē. Šī kopāsanākšana nebūtu vajadzīga, ja iepriekšējā, kas notika decembrī, Eiropas „lielais spītnieks”, Ungārijas premjers Viktors Orbans nebūtu iecirties un vienpersoniski nobremzējis ilglaicīgās palīdzības paketes piešķiršanu Ukrainai. Svētdien izdevums „Financial Times” savā publikācijā pavēstīja par kādu dokumentu, kas esot tapis Eiropadomes sekretariātā un aplūko iespējas, kā savienības centrālās institūcijas varētu dot triecienus ungāru ekonomikai, ja Budapeštas varasvīrs turpinās tiepties. Savienības valstu līderi izteiktos par pilnīgu savienības fondu piešķīrumu pārtraukšanu Ungārijai, kas neizbēgami mazinātu investoru interesi, pasliktinātu valsts kredītreitingus, liktu kristies Ungārijas forinta kursam, kam visam būtu bēdīgas sekas Ungārijas ekonomikai. Šāda kādas dalībvalsts ekonomiska taranēšana būtu līdz šim nepieredzēta savienības taktika. Publikācija oficiāli tiek traktēta kā informācijas noplūde, taču daudzi analītiķi izsaka pieņēmumu, ka šāds teksts „nopludināts” ar nolūku dot ungāru līderim visai konkrētu mājienu, ka kolēģu pacietība tuvojas beigām. Ungārijas Eiropas Savienības lietu ministrs Jānošs Boka „Financial Times” paziņojis, ka viņa valsts spiedienam nepakļaušoties, un uzsvēris, ka Ungārija esot gatava tālākām sarunām. Budapeštas galvenais ierosinājums tagad ir – sadalīt četriem gadiem paredzēto atbalsta paketi mazākos ikgadējos piešķīrumos. Vairāki citi savienības valstu vadītāji jau noraidījuši tādu iespēju, jo tas nozīmētu, ka Orbans vai kāds cits potenciāls „spītnieks” varētu ik gadus dancināt Eiropadomi šai jautājumā. Tiek piesaukta arī iespēja, ka dažas dalībvalstis esot gatavas virzīt tālāk pret Budapeštu uzsākto procedūru Eiropas Savienības Līguma 7. panta kārtībā, kas galu galā var novest pie Ungārijas balsstiesību atņemšanas Eiropadomē. Šāda iespēja gan tiek uzlūkota kā galējais līdzeklis, par kura iespējamo lietošanu padomē vēl ne tuvu neesot vienprātības. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jaunais pedagogu darba samaksas modelis paredz valsts finansējumu piešķirt tikai tām skolām, kuras izpilda prasības par minimālo skolēnu skaitu. Kā tās ietekmēs mazās skolas un skolu tīklu kopumā? Krustpunktā analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore Edīte Kanaviņa, Saeimas deputāte Agita Zariņa-Stūre (Jaunā Vienotība), Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības eksperte vispārējās izglītības jautājumos, Mārupes valsts ģimnāzijas direktora vietniece Andžela Sokolova un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos Ināra Dundure. Pašvaldībām ir jāizvēlas, vai tās pašas daļēji vai pilnībā finansē skolas, kur ir maz skolēnu – klasē mācās vien daži bērni, vai arī tās tiek slēgtas. Valsts nodrošinās līdzekļus pedagogu algām tad, ja skolēnu skaits būs pietiekams.  Šis ir ļoti vispārīgs raksturojums finansējuma modeļa maiņai, kuru no septembra grib ieviest Izglītības un zinātnes ministrijas ministrija. No vienas puses, šis princips nav nekas jauns, jo galu galā par mazām skolām runājam jau vairākus gadus. No otras puses, jautājums ir grūts, jo te ir daudz saskaitāmo - gan bērnu un vecāku intereses, gan pedagogu algas, reģionālā attīstība, centralizācija, viss pārējais. Kādi būs ieguvumi, kādi - zaudējumi, ja šīs pārmaiņas tiks īstenotas?   

Nacionālā apvienība jau izziņojusi savus Eiroparlamenta deputāta amata kandidātus šajā vasarā gaidāmajās vēlēšanās. Saraksta līderi būs pamatīgu Eiropas Parlamenta pieredzi iekrājušais Eiropas Parlamenta viens no viceprezidnetiem Roberts Zīle, kā arī divi Latvijas politikā pieredzējuši cilvēki - Saeimas deputāte un bijusī tās priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un arī Saeimas deputāts un ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols. Kādi ir partijas mērķi un galvenie uzdevumi Eiropas parlamentā un vai izkrišana no koalīcijas Latvijas parlamentā neiedragās arī vēlētāju uzticību gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski par Eiropas vienotības problēmu Ukrainas karā, par kara iznākumu Ukrainā, Krievijas scenārijiem Baltijā un ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmi uz Rietumu palīdzību Ukrainai. "Tūlītēji draudi no Krievijas puses nav nevienai no Eiropas Savienības vai NATO valstīm, un to ir vērts atcerēties," atzīst Kārlis Bukovskis. Otra lieta ir tas, ka mēs šeit esam pieraduši un mēs esam jau mobilizēti, un šobrīd pārbūvējam un būvējam vēl tikai aizsardzības sistēmas un aizsardzības robežas pret potenciālu Krievijas, Baltkrievijas vai Krievijas caur Baltkrieviju, vai Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts uzbrukumu mums kādā brīdī, kas varētu varbūt notikt. Bet Rietumvalstīs, tanī pašā Vācijā, Nīderlandē un daudz kur citur, papildus budžeta resursu veltīšana karam, par kuru trīs paaudžu garumā cilvēki jau bija aizmirsuši un viņiem tā nav realitāte, tas ir aptuveni no sērijas – tas kaut kur citur notiek, tas nenotiek pie mums. Viņiem faktiski šis ir atgādinājums par to, ka, nē, ziniet ko, izskatās, ka tas var notikt arī šeit, ja mēs negatavosimies. Šīs citu Rietumvalstu sabiedrību mobilizēšanai domātās ziņas vai noplūdušie dokumenti, vai kaut kas tamlīdzīgs, mums nevajadzētu šos uzreiz automātiski uztvert, ka tā arī piepildīsies, tie tiešām ir domāti, lai, iekustinātu dramatiskā veidā atbalstu Ukrainai un arī pašiem savu militāro kapacitāšu celšanai, pārliecināt sabiedrību, pateikt sabiedrībai to, ka nu, ziniet, diemžēl nav tie apstākļi vairs tādi, kur mēs varam militārajam budžetam nekādu naudu neveltīt. Lūk, tas ir primārais. Otrs ir tas - ja tu pats sevi nesargāsi, tad neviens cits tevi arī nesargās. Tā doma ir tāda, ka mums faktiski ir jābūt gataviem, cik nu var, scenārijiem, kas ir paredzami. Te ir stāsts par to, ka, ja Krievija redzēs, ka cena uzbrukumam Baltijas valstīm, Somijai vai jebkurai citai NATO valstij ir pārāk augsta, tad protams, ka viņi to nedarīs. Un te mums ir tā cena, mūsu cena jākāpina, cik nu mēs vien varam. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 700 dienas, un eksperti izsaka ļoti atšķirīgas prognozes par kara ilgstamību un sekām - no viena gada līdz pēc trim, līdz pat desmit. Tajā pašā laikā Krievija turpina uzbrukumus dzīvojamām mājām Harkivā, Kijivā. Kas varētu ietekmēt kara gaitu?  Mēs visu laiku runājam par to, ka Krievija turpina apdraudēt Ukrainu un visu pasauli, bet kas apdraud pašu Putinu? Kārlis Bukovskis: Pašu Putinu apdraud... Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc pilnīgi noteikti viņš ir ieinteresēts, ka karš ilgst ilgāk, nekā tūlīt beigties. Ir diezgan skaidrs, ka viņš, protams, kas visas Ukrainas ieņemšana viņam acīmredzot var arī neizdoties, un visticamākais un ļoti cerams, ka neizdosies. Putina gadījumā viņš jau nestāsta, ka viņš karo ar Ukrainu, viņš jau stāsta, ka viņš ir visu NATO. Neviens Krievijas līderis līdz šim nav saņēmies karot ar visu NATO, un Putins jau nesaka, ka pret Zelenski viņš cīnās, viņš jau pret Baidenu cīnās, pret ASV. Viņš parāda to, ka, redz, visas NATO valstis piedalās,  tikai caur Ukrainu. Krievijas svētais karš pret ASV imperiālismu pasaulē, tas ir tas uz ko viņš koncentrējās.  (..) Šobrīd mēs redzam, Krievijā tuvojas martā vēlēšanas. Jebkuru, kurš kaut cik neparedzamākas kandidāts, kurš nav daļa no "establišmeta" vai daļa no valdošās, vienā vai citā veidā valdošās varas, viņi vienkārši netiek reģistrēti vēlēšanām vai netiek pielaisti. Vai Navaļnija gadījumā viņi tiek aizsūtīti vēl tālāk, dziļāk Sibīrijā cietumā tikai tāpēc, lai tā ietekme un piekļuve viņam būtu vēl mazāka, lai marginalizētu vēl vairāk viņu. Tie ir milzīgie jautājumi, kas no Putina kā autoritāru diktatoru viedokļa viņam absolūti ir izdevīgi. Viņš diemžēl prasmīgi operē ar viņiem tādā veidā, lai konsolidētu varu pats savā valstī iekšienē. "The Times" amerikāņu politologs Jans Bremmers izteicās, ka viņa prognoze bija, ka Ukraina paliks priekš Krievijas kā tāda vēsturiska izgāšanās sankciju dēļ, Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO dēļ, kā arī dēļ tam, ka Eiropa ir atteikusies no Krievijas energoresursiem. Taču viņš tajā pašā laikā arī prognozēja, ka Ukraina de facto varētu palikt sadalīta. Kārlis Bukovskis: Nepiekritīšu līdz galam. Es domāju, ka arī šobrīd, šajā situācijā skatoties, diemžēl Krievija ir ieguvusi no šī kara vairāk, nekā mums gribētos redzēt. Somijas, Zviedrijas pievienošanās NATO - jā, tas būs papildus resurss, kur Krievijai jātērē, bet es domāju, ka viņi jau sen atpakaļ bija padevušies un sapratuši, ka Eiropas Savienībā 5. pants, analogais 5. pants, kas ir Eiropas Savienības līgumos iestrādāts, ka viņš jau tāpat bija klātesošs, gan Somija, gan Zviedrija bija viņos iekšā.  Te ir stāsts par to, ka, jā, Baltijas jūra kļūst sarežģītāka, bet tanī pašā laikā no viņa piekļuve un ietekme Melnajā jūrā, gluži pretēji, palielinās. Tas ir tas, ko viņš ir varbūt šajā stāstā zaudējis.  Otra lieta, ko mēs aizmirstam, ir tas, ka Krimas atkarošana kļūst arvien tālāka, tā teritorija, kuru kontrolē ir ieguvis Krievijas karaspēks faktiski, ir kādus 12 triljonus ASV dolāru vērtībā energoresursu ziņā. Tas nozīmē, lai cik viņam šobrīd dārgi izmaksājis šis te karš, tas kara laupījums teritoriju un energoresursu ziņā ir Krievijai bijis ieguvums.  Turklāt vēl viena lieta, ja pat viņam visa Ukraina ieņem neizdodas, un arī jo ilgāk viņš turpinās šo karu, jo grūtāk Ukrainai būs ar it sevišķi iestāšanos NATO. Eiropas Savienībā tas vēl potenciāli varētu notikt, bet arī - karā iesaistītu, ievilktu valsti uzņemt Eiropas Savienībā - tāda ļoti īpatnēja situācija var veidoties.  Un visbeidzot, fundamentāli ir tas, ko mēs aizmirstam, ka Baltkrieviju viņš ir ieguvis bez neviena šāviena. Baltkrieviju nevar uzskatīt šobrīd vairs par neatkarīgu, patstāvīgu valsti. Lukašenko režīms absolūti balstās tikai un vienīgi uz Krievijas atbalstu. Jebkura veida Lukašenko mēģinājumi nedarīt tā, kā vēlas Putins nopietnos jautājumos, acīmredzot ir tikai prelūdija tam, kas no kā Lukašenko baidās visvairāk. Viņa izauklētā valsts, ja tā var izteikties, pazudīs.  (..) Tanī brīdī, kad Lukašenko vairs nebūs, risks, ka Krievija pabeigs apvienotās valsts izveidi, ir milzīgs. Kodolieroči tur ir, viņi ir kādam jāsargā., baltkrievu nākamie politiķi to nevarēs izdarīt, tad mums pašiem tas vien ir jādara. Tas būs arguments, ko viņi izmantos. Kārlis Bukovskis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes docents. Viņš ir autors apmēram simts analītiskiem un zinātniskiem rakstiem un arī vairāku grāmatu zinātniskais redaktors. 2021. gadā Kārlis Bukovskis Fulbraita granta ietvaros bija viespētnieks Džona Hopkinsa universitātē ASV, kā arī no 2017. līdz 2021. gadam bija Eiropas Starptautisko attiecību pētniecības institūta asociētais pētnieks. Mācījies Trīras universitātē Vācijā, ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē un Helsinku Universitātē un doktora grādu starptautiskajā politikā Rīgas Stradiņa universitātē.

Otavas konvencija, kas aizliedz nevadāmas kājnieku mīnas, pēdējās nedēļās ir viens no daudz apspriestajiem jautājumiem. Nacionālo bruņoto spēku vadība jau pateikusi argumentus, kādēļ šobrīd izstāšanās nebūtu lietderīga. Pievienošanās vai atteikšanās no šādām saistībām ir Saeimas jautājums, tādēļ kopā ar deputātiem diskutējam par to lietderību. Jāpiemin, ka arī portālā manabalss.lv tiek vākti vēlētāju paraksti par izstāšanos no Otavas konvencijas. Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti Uģis Rotbergs (Jaunā Vienotība), Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība) un Andrejs Vilks (Zaļo un zemnieku savienība).  

Kā ar koka nūju hokeja laukumā vai neamortizējošiem apaviem uz skrejceļa - tā varētu nodēvēt Sporta likumu, kas izveidots pirms 22 gadiem, bet neseko līdzi laikam. Valdības deklerācijā noteikts līdz augusta beigām izstrādāt jaunu Sporta likumu, taču tā aprises nav pat izveidotas melnraksta formā. Lai sporta attīstības uzdevumi un mērķi būtu vienuviet, kā arī visi par to būtu informēti pēc iespējas ātrāk nepieciešams izstrādāt jaunas vadlīnijas. Praktiski neviens no iesaistītajiem likuma izstrādē netic, ka to varēs izdarīt līdz termiņa beigām. Savu otro pilngadību pērn atzīmēja Sporta likums. Ar cerībām apveltīts, mazliet sašļucis tas turpina funkcionēt. Teju kā aizsēdējies vienā klasē divus gadus, jo laiks iet uz priekšu, bet Sporta likums nemainās. Diskusijas gadu laikā par tā maiņu ir bijušas daudz, neteiktu, ka regulāri, bet starp ikdienas uzvaru un zaudējumu virsrakstiem tāda tēma ir pavīdējusi. Tagad gan ir konkrēts uzdevums: izstrādāt Sporta likumprojektu līdz šī gada 31. augustam.  

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā daudziem Rietumos atvērās acis par to, ko sagaidīt no šīs valsts, un lika atcerēties arī aukstā kara laikus. Tomēr, vai mēs spējam mācīties no vēstures, veidojot politiku šodien, un vai ir veselīgi vilkt vēsturiskās paralēles? Par vēstures mācībām saruna Krustpunktā ar vēstures zinātņu doktori, Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani.  

Savus kandidātus Eiroparlamenta vēlēšanām daļēji jau izziņojusi un vēl šajā nedēļā izziņot sola Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Saraksta pirmais numurs būs Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas vadītājs Harijs Rokpelnis. Kādēļ tieši Harijs Rokeplnis ir pirmais numurs, ko viņš gatavs darīt, nonākot Eiropas Parlamentā, un kas ir visas Zaļo un zemnieku savienības mērķis un vēstījums šajās vēlēšanās?

Pādējā laikā Vidis aizsardzeibys i regionaluos atteisteibys ministreja ir dagrīzuse viereibu naviņ Rēzeknei, kur juorysynoj finaņšu krīze, bet ari Varakļuonu nūvodam. Niu piec administrativi teritorialuos reformys Varakļuoni ir mozuokais nūvods i pastuov pats par sevi. Vidis aizsardzeibys i regionaluos atteisteibys ministreja vierzej lykumprojektu par Varakļuonu pīvīnuošonu Modūnis nūvodam.    Par Varakļuonu i ari par Rēzeknis vaļstspiļsātys asūšū situaceju raidejumā pīsadola Vidis aizsardzeibys i regionaluos atteisteibys ministre Inga Bērziņa (Jaunuo vīnuoteiba), Varakļuonu nūvoda dūmis prīšksādātuojs Māris Justs (Latvejis atteisteibai), Latgolys kongresa lāmumu izpiļdi padūmis prīšksādātuojs Agris Bitāns i Latgolys plānuošonys regiona Atteisteibys padūmis prīšksādātuojs Sergejs Maksimovs (Latgolys parteja).

Vilcienu haoss turpinājās arī šonedēļ un nu šī iemesla dēļ ir sākušas arī "ripot galvas". Tikmēr arvien augstākos toņos turpinās diskusija par kājnieku mīnām. Nedēļas notikumus analizējam Krustpunktā. Kopā ar raidījuma vadītājiem diskutē portāta "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis, izdevuma "SestDiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle.  

Domājot par Krievijas nākotnes scenārijiem, mēs mēdzam skatīties pagātnē, meklējot tur analoģijas un iespējamas atbildes uz šo jautājumu. Tāpēc raidījumā Kas būs ar Krieviju? saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu. Kā ierasts, aplūkojam trīs iespējamos Krievijas nākotnes scenārijus. Kurš no trim scenārijiem šķiet, ticamākais, vai varbūt kāda būs to attīstības secība? Valdis Klišāns: Protams, to mēs pēc kādiem gadiem varēsim pārliecināties, vai tas piepildījās vai nē. Domāju, ka scenārijs sāks realizēties tajā brīdī, kad zudīs šī "Kašķeja adata", ko sauc par Vladimiru Putinu. Es domāju, ka tad nāks tiešām šie juku laiki un ies vēl lielāka autoritārisma virzienā, tas, ko nosauci varbūt par to "Ordas scenāriju". Bet man gribas domāt, ka viņš nebūs ilgs, jo es vēlreiz saku, Ķīnu Krievijai kulturāli civilizācijas ziņā nekā nav kopīga, un ar Āziju. Un tad šis pēdējais scenārijs [iespējamā Krievijas demokratizācija] tā jeb savādāk sāks realizēties. Respektīvi, būs vēl sliktāk, nekā ir, un tad paliks labāk.

Domājot par Krievijas nākotnes scenārijiem, mēs mēdzam skatīties pagātnē, meklējot tur analoģijas un iespējamas atbildes uz šo jautājumu. Tāpēc raidījumā Kas būs ar Krieviju? saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu. Kā ierasts, aplūkojam trīs iespējamos Krievijas nākotnes scenārijus. Kurš no trim scenārijiem šķiet, ticamākais, vai varbūt kāda būs to attīstības secība? Valdis Klišāns: Protams, to mēs pēc kādiem gadiem varēsim pārliecināties, vai tas piepildījās vai nē. Domāju, ka scenārijs sāks realizēties tajā brīdī, kad zudīs šī "Kašķeja adata", ko sauc par Vladimiru Putinu. Es domāju, ka tad nāks tiešām šie juku laiki un ies vēl lielāka autoritārisma virzienā, tas, ko nosauci varbūt par to "Ordas scenāriju". Bet man gribas domāt, ka viņš nebūs ilgs, jo es vēlreiz saku, Ķīnu Krievijai kulturāli civilizācijas ziņā nekā nav kopīga, un ar Āziju. Un tad šis pēdējais scenārijs [iespējamā Krievijas demokratizācija] tā jeb savādāk sāks realizēties. Respektīvi, būs vēl sliktāk, nekā ir, un tad paliks labāk.

Vairojoties militārajai nedrošībai Ukrainā un pieaugot spriedzei, valsts aizsardzība kļūst par arvien svarīgāku prioritāti. Krustpunktā iztaujājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Agnija Lazdiņa no Latvijas Radio Ziņu dienesta un Atis Drēziņš no "Latvijas Avīzes".  

Pagājušā gada beigās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pabeidza izvērtēt iespējamas nelikumības Rīgas domes kādreizējā Satiksmes departamenta darbā. Par spīti skandālam par nesaimnieciski un dārgi asfaltētajām ielām, KNAB paziņoja, ka pašvaldības amatpersonas, kuras organizēja remontdarbus, tomēr nav pastrādājušas noziegumu. Rīgas mērs Vilnis Ķirsis cerēja, ka ar to šis skandāls arī beigsies. Vilnis Ķirsis, Rīgas domes priekšsēdētājs: „Tagad redzam, ka visi šie te skaļie apgalvojumi, viss ar ko mētājās kolēģi, ir absolūti un pilnīgi nepamatoti.” Lai gan dome atteicās pārsūdzēt KNAB lēmumu, to ir sākusi vētīt prokuratūra. Tikmēr, aizbildinoties ar funkciju dublēšanos, no darba pašvaldībā ir atlaists izpilddirektora padomnieks, kurš izmeklēja disciplinārlietu, - Māris Knoks. Māris Knoks, Rīgas pilsētas izpilddirektora padomnieks: „Uzskatu, ka mans amats tiek likvidēts tiešā veidā saistībā ar 2023. gada vasarā manis kā izmeklētāja veiktajām izmeklēšanas darbībām.” Juceklis ar ielu uzturēšanu Satiksmes departamentā turpinās. Pretēji solītajam, simtiem miljonu vērtais ielu uzturēšanas konkurss nākamajiem pieciem gadiem joprojām nav izsludināts. Jānis Vaivods, Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktora pienākumu izpildītājs: „Šie laika apstākļi mūs nav lutinājuši ar daudz brīvām minūtēm gatavot dokumentus.” Kāpēc domes vadība atlaiž amatpersonu, kura izmeklēja pašvaldības darbinieku nesaimniecisku rīcību ar nodokļu maksātāju naudu, un kādēļ kavējas iespaidīgais ielu uzturēšanas konkurss, interesējamies Atvērto failu pusstundā.  

Skolu reforma ietekmē arī privātās mācību iestādes. Tajās pieaudzis skolēnu skaits. Tā Latvijas Radio stāstīja Latvijas Privātskolu asociācijas vadītāja Anna Jermakoviča. 2023./24. mācību gadā privātajās mācību iestādēs reģistrēti 15 479 skolēni (1.-12. klasē), kas ir par 2293 bērniem jeb 17,4 % vairāk nekā gadu iepriekš. Šajā laikā, kad visos Latvijas novados kaismīgākās diskusijas saistītas ar skolu tīkla sakārtošanu (standartiem neatbilstīga skolēnu skaita dēļ skolu līmenis tiek mainīts, dažas vispār pārtrauc darbību), privātskolas ceļ trauksmi par izmaiņu ietekmi uz to likteni.

Savienotajās Valstīs turpinās priekšvēlēšanas prezidenta kandidāta nominācijai, tai skaitā Republikāņu partijā. Jau pēc balsošanas pirmajā štatā uz sacensību trases palikuši tikai divi kandidāti - pārējie izstājušies. Arī vakar notikušajā balsošanā Ņūhempšīrā uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps.  Sarežģījušās attiecības starp Irānu un dažām kaimiņvalstīm pēc tam, kad Irānas bruņotie spēki veica gaisa uzbrukumus mērķiem Sīrijā, Irākā, Pakistānā. Pēdējās divas atbildēja ar vēstnieka atsaukšanu, bet Pakistāna arī ar militāru operāciju. Arvien biežāk kāda valsts atļaujas apšaudīt mērķus citu valstu teritorijā.  Un pievēršamies risinājuma meklējumiem karam Izraēlā un palestīniešu apdzīvotajās teritorijās. Savienotās Valstis un Eiropas Savienība arvien ciešāk uzstāj uz tā saukto divu valstu risinājumu, pret ko savulaik iebilduši gan palestīnieši, gan arī tagad Izraēla. Vai vispār ir kāds cits ilgtermiņa risinājums nebeidzamajai spriedzei reģionā?  Pasaules aktualitātes studijā analizē politologs, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. Netanjahu kārtējais „nē” divu valstu risinājumam Pēdējās dienās no jauna aktualizējušās debates par palestīniešu teritoriju likteni pēc Gazas kara beigām, respektīvi, par potenciālā Palestīnas valstiskuma īstenošanas iespējām. 19. janvārī telefonsarunā ar Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu šai problēmai pievērsās Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, kurš pēc tam izteicās, ka Gazas joslā un Jordānas rietumkrastā varētu tikt radīta demilitarizēta palestīniešu valsts. Svētdien ar šīs idejas noliegumu nāca klajā premjerministrs Netanjahu. „Mana uzstājība ir tā, kas jau gadiem nav ļāvusi nodibināties Palestīnas valstij, kura radītu eksistenciālus draudus Izraēlai,” paziņoja Izraēlas valdības vadītājs, piebilzdams, ka nemainīs savu nostāju, kamēr vien paliks amatā. Kā atzīmē novērotāji, kas līdzīgs no Netanjahu puses bija sagaidāms, jo viņš nekad nav slēpis, ka neatbalsta pilnvērtīgas suverēnas Palestīnas valsts radīšanu, un šobrīd vada valdību, kurā ietilpstošās radikāli nacionālistiskās ebreju partijas ir kategoriskas palestīniešu valstiskuma pretinieces. Reaģējot uz Izraēlas premjera teikto, Apvienoto Nāciju organizācijas ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs paziņojis, ka liegt palestīniešu tautai tās valstiskumu ir nepieņemami. Savukārt Lielbritānijas aizsardzības ministrs Grants Šeps pirmdien pauda, ka Netanjahu teiktais esot sarūgtinošs un ka divu valstu risinājums ir labākais ceļš uz atrisinājumu. Kā zināms, 1947. gadā atzīstot ebreju valsts nodibināšanās tiesības, Apvienotās Nācijas paredzēja, ka toreizējā britu Palestīnas mandātteritorijā pastāvēs divas – ebreju un arābu – valstis. Sākotnēji Palestīnas arābu iedzīvotāji un Izraēlas arābu kaimiņvalstis bija tās, kas noliedza šo risinājumu, neatzīstot ebreju valsts pastāvēšanas tiesības un tiecoties to iznīcināt. Kvalitatīvi jauns stāvoklis iestājās pēc 1967. gada, kad t.s. Sešu dienu kara rezultātā visa potenciālās Palestīnas arābu valsts teritorija nonāca Izraēlas kontrolē. 1988. gadā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, tobrīd vadošais palestīniešu politiskais spēks, pieņēma Palestīnas Neatkarības deklarāciju, kurā atsaucās uz ANO 1947. gada teritoriālā sadalījuma plānu, respektīvi, netieši atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu sākotnēji tai paredzētajās robežās. Līdzīgs saturs ir arī t.s. „„Hamās” hartai”, kas tika publiskota 2017. gadā. Pašreizējais karš, no vienas puses, aktualizējis palestīniešu valsts pastāvēšanas jautājumu, no otras, jādomā, attālinājis tās tapšanas iespējamību. Var piebilst, ka bez divu valstu risinājuma pastāv vēl arī citi teorētiski attīstības scenāriji. Tāds ir t.s. vienas valsts modelis, kas paredz vienotas federatīvas vai unitāras valsts izveidi visā kādreizējā Palestīnas mandātteritorijā ar izraēliešiem un Palestīnas arābiem kā pilsoņu kopumu, vai arī t.s. trīs valstu modelis, kad Gazas joslu un daļu Jordānas rietumkrasta anektētu, attiecīgi, Ēģipte un Jordānija. Irānas izārdīšanās, t.i. izrādīšanās Pagājušā nedēļa piešķīra jaunus motīvus biedējošajai tēmai par Tuvo Austrumu konflikta izvēršanos plašumā, kad divu dienu laikā Irāna īstenoja raķešu un lidrobotu triecienus trīs kaimiņvalstu teritorijām. 15. janvārī irāņu raķetes krita Irākas Kurdu autonomā reģiona administratīvajā centrā Erbīlā, nogalinot četrus un ievainojot sešus cilvēkus. Starp bojāgājušajiem ir uzņēmējs Pešro Dizaiji, daudznozaru uzņēmuma īpašnieks. Irānas puse apgalvojusi, ka trieciens dots Izraēlas izlūkdienesta atbalsta punktiem, ko par nepamatotu nodēvējusi kā Irākas valdība, tā kurdu autonomijas administrācija. Vēl vairākas Irānas raķetes tai pašā dienā piezemējās Sīrijas Idlibas provincē, kuru daļēji kontrolē pret valdošo režīmu karojošie nemiernieki. Kā apgalvo Teherāna, šeit mērķis esot bijušas tā dēvētās Islāma kalifāta kustības pozīcijas. Visbeidzot dienu vēlāk raķešu un lidrobotu trieciens tika vērsts pret Pandžguras rajonu Pakistānas Beludžistānas provincē. Šeit mērķis esot bijusi Irānas beludžu sunnītu bruņotās grupas „Džaīš ul-Adl” jeb „Taisnīguma armija” bāze. Vairākas valstis, tai skaitā ASV, atzīst šo grupējumu par teroristisku, un, kā pēc apšaudes paziņojis Irānas ārlietu ministrs Hosejns Amīrs Abdollahjans, mērķis esot bijuši tikai teroristi, bet nekādi ne „draudzīgās un brālīgās valsts pilsoņi”. Grūti spriest par trieciena sekmēm, jo, kā ziņo, vienīgie bojāgājušie esot divi bērni; četri pieaugušie ievainoti. Ja Irākas reakcija uz tās teritorijas apšaudīšanu bija tikai diplomātiska, proti, no Teherānas tika atsaukts Irākas vēstnieks, tad Pakistāna deva arī militāru atbildi. 18. janvārī Pakistānas bruņotie spēki apšaudīja ar raķetēm Saravanas pilsētu Irānas Sīstānas un Beludžistānas provincē, nogalinot deviņus cilvēkus, t.sk. trīs sievietes un četrus bērnus. Kā norādījusi oficiālā Islamabada, esot apšaudīti šeit bāzētie pakistāniešu beludžu separātisti. Šī Irānas mētāšanās ar raķetēm, izrādot savus militāros muskuļus, pievieno jaunus triepienus Tuvo Austrumu raķešu kara ainavai, kurā līdz šim bija redzama Izraēlas spēku un Libānā bāzētās grupas „Hezbollah” savstarpējā apšaudīšanās, uzbrukumi Savienoto Valstu bāzēm Irākā, Jemenas husītu nemiernieku uzbrukumi civilajiem kuģiem Sarkanajā jūrā, pretī saņemot ASV un to sabiedroto triecienus, un vēl citi elementi. DeSantiss pamet distanci Svētdien par savu izstāšanos no cīņas par Savienoto Valstu prezidenta krēslu paziņoja viens no Republikāņu partijas kandidātiem, vēl nesen par potenciālu favorītu uzskatītais Floridas gubernators Rons DeSantiss. „Man ir skaidrs, ka lielākā daļa republikāņu priekšvēlēšanu dalībnieku vēlas dot vēl vienu iespēju Donaldam Trampam. Es izsaku viņam savu atbalstu, jo mēs nevaram atgriezties pie pērnās vecās republikāņu gvardes, uzsildītā korporatīvsma jaunā iepakojumā, kuru pārstāv Nikija Heilija,” savā sociālā medija „X” kontā ierakstījis DeSantiss. Viņa lēmums sekoja pirmajām republikāņu priekšvēlēšanu sapulcēm Aiovas štatā, kurās viņš palika otrajā vietā aiz Donalda Trampa, kuru atbalstījuši vairāk nekā puse partijas pārstāvju. Floridas gubernators ir trešais republikāņu kandidāts, kurš izstājies no cīņas, sekojot uzņēmējam Vivekam Ramasvami un bijušajam Arkanzasas štata gubernatoram Eisai Hatčinsonam. Tagad republikāņu kandidātu sacīkstes distancē palikuši divi: eksprezidents Donalds Tramps un kādreizējā Savienoto Valstu pārstāve Apvienoto Nāciju organizācijā Nikija Heilija, lai gan priekšvēlēšanu biļetenos turpinās figurēt apmēram divi duči kandidātu vārdu, t.sk. visi tie, kas paziņojuši par savu kampaņu pārtraukšanu. 23. janvārī kā republikāņu, tā demokrātu partijas priekšvēlēšanas notika Ņūhempšīras štatā, un, saskaņā ar primārajiem rezultātiem, arī šeit republikāņu vēlētāju favorīts ir Donalds Tramps, kaut distance starp viņu un Nikiju Heiliju ir samērā neliela. Viņa pati paziņojusi, ka savu priekšvēlēšanu kampaņu nepārtraukšot arī tad, ja nepārprotami atpalikšot no eksprezidenta Trampa. Nākamais štats, kur republikāņi izvēlēsies savu prezidenta kandidātu, būs Nevada 8. februārī. Spriežot pēc aptaujām, arī te favorīts varētu būt Tramps. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Mēs vēlamies, lai politikā iesaistās un darbojas gudri, veiksmīgi un labi cilvēki, tomēr pieredze rāda, ka iešana politikā nereti tiek uzņemta negatīvi, jo partija "uzliek savu zīmogu". Kāpēc? Krustpunktā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, politoloģe Ilga Kreituse, kura pati savulaik aktīvi darbojusies politikā, Latvijas Universitātes asociētā profesore,  sociālantropoloģe Aivita Putniņa, 13.Saeimas deputāte, rakstniece Dace Rukšāne un Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, kurš ir vairakkārt kandidējis Saeimas un pašvaldību vēlēšanās. Jau pēc pāris nedēļām Latvijā oficiāli sāksies priekšvēlēšanu laiks, ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Vasaras sākumā vēlēsim Eiropas Parlamenta deputātus un kā vienmēr interesanti, kurus cilvēkus partijas virzīs kā savus saraksta līderus? Tam, kas ilgstoši darbojas politikā, to droši vien nosaka arī iekšējā gaisotne, bet jaunajām partijām un tām, kas nu nav bijušas pārstāvētas, vairāk jādomā, kā pievilināt vēlētājus. Eiropas Parlamentā tas, protams, īpaši svarīgi, jo Latvijai pienākas mazāk nekā 10 deputātu mandātu, un līdz ar to personībām ir izšķiroša nozīme.  Vairākas partijas, kā mēs esam dzirdējuši publiskajā telpā, ir spējušas uzrunāt arī sabiedrībā redzamas personības, un tas izraisījis arī asas diskusijas. Veļas pār šiem cilvēkiem gan atbalsta, gan aizdomu, pārmetumu vilnis. Un šis atgādina Latvijā zināmo faktu: kandidēšana politikā uzliek cilvēkam noteiktu zīmogu. Varbūt pat reizēm kādiem arī uz mūžu, jo politika jau nes līdzi arī noteiktu auru. Kāpēc tā un kā pret to izturēties?

Kazahstāna nekad nav atzinusi karu Ukrainā, bet nav atzinusi rietumvalstu sankcijas pret Krieviju. Tā intervijā Latvijas Radio stāstīja Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Kazahstānā Irina Mangule. Viņa sacīja, ka šai valstij ļoti svarīga tās reputācija, tā cenšas noturēt balansu attiecībās starp rietumvalstīm un Krieviju. Valsts arī apkaro izteiktu kara propagandu un, piemēram, nesen izraidīja no valsts kādu šova zvaigzni. Kazahstānas amatpersonas diplomātiskos jautājumus attiecībās ar Krieviju risina mierīgi un prātīgi.

Igaunijas Aizsardzības ministrija pērnā gada nogalē nāca klajā ar militāru stratēģiju Ukrainas uzvarai un Krievijas sakāvei. Tas ir dokuments diskusijām par to, kā sagatavot panākumiem transatlantisko aizsardzību. Tur ir iztirzātas visnotaļ konkrētas lietas, tajā skaitā par to, kāda militārā tehnika ukraiņiem nepieciešama, cik izmaksātu tās saražošana, un, pēc igauņu aplēsēm, ja ASV un Eiropas militārā ražošana darbosies nepieciešamajā tempā, Krievija zaudēs 2-3 gadu laikā. Vai sabiedrotajiem varētu izdoties vienoties par dokumentā minētajām tēzēm, kā tas viss saistāms ar atbalsta kavēšanos Ukrainai šobrīd un NATO brīdinājumiem par to, ka Krievija agri vai vēlu uzbruks tās dalībvalstīm? Krustpunktā analizē Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (Progresīvie), Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Jānis Bērziņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs.  

Ir jāveido profesionālākus sociālos dienestus. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja labklajības ministrs Uldis Augulis no Zaļo un zemnieku savienības. Jautāts par samilzušajām problēmām bērnu aprūpes iestādēs un darbinieku trūkumu sociālajos centros, Augulis norādīja, ka problēma ir gan izglītība, gan atalgojums.

Krustpunktā Lielā intervija ar Saeimas deputātu, kādreizējo Madonas novada vadītāju Andreju Ceļapīteru. Pagājušā gada beigās viņu izslēdza no "Jaunās Vienotības", jo viņš nebija gatavs balsot par Stambulas konvenciju, bija arī citas domstarpības. Krustpunktā šoreiz daudz runājam par politiku - gan par to, kā tā tiek veidota, gan to, kāpēc reizēm ir tik grūti vienoties. Droši vien ir arī kādi zemūdens akmeņi, par kuriem mēs tikai nojaušam.  Studijā politiķis - Saeimas deputāts, kas salīdzinoši nesen ir kļuvis par neatkarīgo jeb frakcijām nepiederošo deputātu. Cik daudz viņš pats to ir gribējis? Mediji ziņoja, ka viņš esot pirmais, ko vairāk nekā 20 gadu garajā un mainīgajā partijas vēsturē "Vienotība" esot pati izstūmusi no savas frakcijas rindām. 

Politiskās partijas pamazām atklāj savus sarakstu līderus, ar kuriem priekšgalā centīsies iepatikties vēlētājiem, lai gūtu sekmes vasarā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Vēlēšanām gatava arī Jaunā konservatīvā partija, kuras saraksta līderis ir Tālis Linkaits.

Līdzšinējo pedagogu darba samaksas finansēšanas modeli "nauda seko skolēnam" plānots nomainīt uz jaunu principu, kas balstīts katras izglītības programmas izmaksās. Pedagogu arodbiedrība un Pašvaldību savienība gan norāda, ka Izglītības ministrijas piedāvātais modelis vēl nav pietiekami izdiskutēts un ir neatbildēti jautājumi par pedagogu slodzēm jaunajā modelī, kā arī par līdzfinansējuma apmēru, kas būs jāpiešķir pašām vietvarām.

Virkne opozīcijas deputātu devušies Ķīnas pilnībā apmaksātā vizītē uz šo valsti, savukārt Latvijas ārlietu ministrs ceļo vien pa Latviju. Aktualitātes Krustpunktā komentē "Re:Baltica" un TV3 žurnāliste Inese Braže, "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors un pētnieks Mārtiņš Pričins.  

Zolitūdes traģēdija, kad, sabrūkot veikalam "Maxima", gāja bojā 54 cilvēki, izgaismoja nepilnības būvniecības jomā. Lai tās novērstu, tika nodibināts Būvniecības valsts kontroles birojs un pieņemts jauns Būvniecības likums. Jaunais regulējums arī radīja dažādus juridiskos un birokrātiskos šķēršļus, kas kavē un paildzina būvniecības norisi. Ekonomikas ministrija (EM) šobrīd gatavo informatīvo ziņojumu ar pasākumu plānu administratīvā sloga samazināšanai nekustamo īpašumu jomā. Tajā iekļauti 62 priekšlikumi teritorijas plānošanas, vides aizsardzības, būvniecības procesa sagatavošanas un uzlabošanas, kā arī īpašuma tiesību nostiprināšanas jomā.

„Latvijas interesēs ir tas, ka kolektīvo aizsardzību nodrošina NATO,” tā Latvijas Radio sacīja aizsardzības ministra padomnieks NATO, Eiropas Savienības un citu starptautisko attiecību jautājumos - Imants Lieģis, atbildot uz jautājumu par Eiropas armijas nepieciešamību, par kuru laiku pa laikam uzvirmo diskusijas. Baltijas valstu parlamentu deputāti šodien, 19. janvārī, pārspriedīs virkni jautājumus par reģiona aizsardzību, drošību un sadarbību Baltijas Asamblejas Drošības un aizsardzības, kā arī Ekonomikas, enerģētikas un inovācijas komiteju kopīgā sēdē. Savukārt nākamnedēļ sāksies mēnešiem ilgas NATO militāras mācības ar 90 000 karavīru piedalīšanos, kuru mērķis ir atturēt Krievijas agresiju, un tās būs lielākās NATO mācības kopš Aukstā kara beigām. NATO pilnībā apzinās Krievijas draudus un tās imperiālistiskās ambīcijas, sacīja Imants Lieģis. Manevri "Steadfast Defender" ilgs līdz maija beigām, un tajos piedalīsies vienības no 31 NATO dalībvalsts un kandidātvalsts Zviedrijas. Mācības aptvers teritoriju no Ziemeļamerikas līdz NATO austrumu flangam tuvu Krievijas robežai. Tajās piedalīsies 50 karakuģi, 80 lidaparāti un vairāk nekā 1100 kaujas mašīnu.

No 2025. gada Latvijas Radio un Latvijas Televīzija būs vienota struktūra - tā pēc vairāk nekā desmit gadus ilgušām diskusijām lēmusi Saeima. Tās balsojums šajā jautājumā bija teju vienbalsīgs. Galvenie ieguvumi, medijus apvienojot, būs digitālā satura attīstība un virzība arī mediju infrastruktūras uzlabošanā, tā norāda Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs Jānis Siksnis. Savukārt abu sabiedrisko mediju vadība uzsver uzdevumu nepieļaut neziņu par apvienošanas procesu. Ar 75 balsīm par un 1 pret Saeima atbalstījusi Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no nākamā gada. Līdz galīgajam balsojuma Saeima gājusi vairāk nekā 10 gadus. Šoreiz šo lēmumu pavada arī valdības lēmums par papildu finansējumu sabiedrisko mediju darbam turpmākajos trīs gados. Sabiedriskajiem medijiem apvienošanas procesā turpmākajiem gadiem paredzēts lielāks finansējums, tam līdz 2026. gadam sasniedzot 0,12% no iekšzemes kopprodukta. Saeima arī turpmāk sekos sabiedrisko mediju apvienošanai, pirms balsojuma norādīja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Leila Rasima no "Progresīvajiem". Šī gada laikā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadībā trīs darba grupas turpinās apvienotā sabiedriskā medija izveides uzdevumus par pārvaldības jautājumiem; par sabiedriskā pasūtījuma, programmu pakalpojumu attīstību un trešā – par finanšu vadības un infrastruktūras jautājumiem. Šogad arī jānotiek konkursam uz jaunu vienotā uzņēmuma valdi piecu cilvēku sastāvā. Abu mediju apvienošanai vienā uzņēmumā vajadzēs ap 384 000 eiro, norādīts likumprojektā. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs Jānis Siksnis arī atkārto galvenos apsvērumus, kāpēc apvienošana virzīta. Vienlaikus Latvijas Radio arodbiedrība vēl pagājušajā nedēļā vēstulē Saeimai atkārtoja aicinājumu atlikt lēmumu par sabiedrisko mediju apvienošanu. Trūkstot pārliecības par prognozējamu apvienotā sabiedriskā medija finansējumu, darbinieku atalgojuma skaidru izlīdzināšanu. Nav arī skaidrības, kā veidos un sadalīs apvienotā medija budžetu infrastruktūras uzturēšanai un kā risinās mediju ēku izmaksas. Saeimā šo šaubu dēļ lēmumu par apvienošanu neatlika, savukārt Siksnis uzsver, ka apvienošanas procesā būs iesaistīti abu mediju darbinieki, padome kā šo uzņēmumu kapitāla daļu turētāja turpinās skaidrot lēmumus. Ar to rēķinās arī Latvijas Radio valdes loceklis Ģirts Helmanis, piebilstot, ka darba grupās būs iesaistīti abu mediju darbinieki. Tiesa, apvienota medija plānu izstrādei nepilns gads ir gana īss laika periods. Daļa finansējuma šiem trim gadiem sabiedriskajiem medijiem ir rezervēta valsts budžeta programmā neparedzētiem gadījumiem. Par šo līdzekļu nepārskatāmu izmantošanu satraucas arodbiedrības, taču to izmantošanu jāspēj pamatot pašiem sabiedriskajiem medijiem, norāda, Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Priede. Abu mediju vadības pārstāvji uzsver – par apvienošanas procesu jābūt plašai atklātībai.

Novadu robežas, pašvaldību referendumi, vides jautājumi, kas nu kuram aktuālāk. Krustpunktā izjautājam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri Ingu Bērziņu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod "LVportals" žurnāliste Inese Helmane un "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" redaktore Ivonna Plaude.  

Vai jau gada otrajā pusē par zālēm maksāsim mazāk? Medikamentu pieejamības uzlabošanas plāna ieceres izstrādās līdz vasarai un ir labas iespējas recepšu medikamentu cenas samazināt par 15 līdz 20%. To vislabāk izjutīs seniori un cilvēki ar hroniskām slimībām. Tā Saeimas komisiju kopsēdē izteicās Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis. Vienlaikus par pievienotās vērtības nodokļa pazemināšanu zālēm varētu lemt ne ātrāk kā pirms 2025. gada. Latvijā medikamenti ir dārgāki nekā citās Baltijas valstīs gan uzcenojuma, gan arī augstākas pievienotās vērtības nodokļa likmes dēļ. Latvijā ir spēkā 12% PVN likme medikamentiem, Igaunijā - 9%, bet Lietuvā - 5% kompensējamiem medikamentiem, bet pārējām zālēm – 21%. PVN recepšu zālēm varētu pārskatīt kontekstā ar citu nodokļu izmaiņām. Plašākus risinājumus zāļu pieejamības uzlabošanai Veselības ministrija gatavos jau ātrāk. Latvijā medikamentu lieltirgotavu un aptieku uzcenojumam nav fiksēts maksimums, kāds tas ir noteikts, piemēram, Lietuvā. To plānots pārskatīt – uzcenojuma sistēmas izmaiņas gatavos līdz jūlijam, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas un Sabiedrības veselības apakškomisijas deputātiem klāstīja Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis. Veselības resorā šogad paredzēti papildu vēl 30 miljoni eiro kompensējamo medikamentu saraksta papildināšanai un kompensāciju izmaksāšanai. Līdztekus zāļu izmaksu pārskatīšanai izskan norādes par citām risināmām problēmām zāļu pieejamības noturēšanai attālākos reģionos un farmaceitu atalgojuma celšanu. Pagaidām Veselības ministrijas ziņojumā konkrētu aprēķinu un uzcenojuma ierobežojumu piedāvājumu vēl nav. Plāna ieceres atbalsta Farmaceitu un Aptieku biedrības, taču daļa nozares gatavojas aizstāvēt zāļu piecenojuma aprēķinus. Tajā skaitā par zāļu krājumu uzturēšanu, kas ir arī valsts drošības jautājums, uzsvēra Latvijas Farmaceitu aprūpes asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča. Veselības ministrijas ieskatā, zāļu pieejamības uzlabošanas plāna ieviešana jau šā gada otrajā pusē ļautu recepšu medikamentu cenas samazināt par 15 līdz 20%. Tas vairotu arī Latvijas iedzīvotāju paļāvību veselības aprūpes sistēmai. Konkrētākas plāna aprises atspoguļos lēmumi izmaiņas daudzos normatīvajos aktos, kuru izstrāde turpināsies līdz jūlijam.

Krustpunktā diskutējam par Latvijas mediju radītā satura pieejamību Krievijā. Kamēr esam norobežojušies no Krievijā radītā propagandas mediju satura, vai mums pašiem vajadzētu mēģināt uzrunāt auditoriju šajā valstī un kādam vajadzētu būt saturam? Diskutē Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, politologs Andis Kudors, kultūras ministres ārštata padomieks Kārlis Dagilis un Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica (Jaunā Vienotība). Vai Latvijas medijiem vajag uzrunāt krievus, kas dzīvo Krievijā, Baltkrievijā vai citur pasaulē. Par šo jautājumu aizdomājāmies, kad uzzinājām, ka Latvijas Radio jādzēš savi konti no Krievijā populārās "Yandex" platformas. To noteikusi uzraugošā padome. Bet jautājums ir krietni plašāks, nekā konkrētie konti, jo no vienas puses ir karstas diskusijas par krievu valodā radīto saturu Latvijā, tajā pašā laikā zinām, ka vēlme uzrunāt pretējā nometnē esošos ir bijusi aktualitāte vienmēr. Nav šaubu, ka Krievija aktīvi cenšas ietekmēt sabiedrisko domu pie mums, par to arī daudz raizējamies. Vai mums ir jāmēģina darīt to pašu, varbūt esam tikai neliels "pundurītis", kam nav vērts runāt ar "goliātu". Kāda ir Latvijas politika šajā ziņā? 

Partija „Latvijas atīstībai” vēlas parādīt, ka tai ir sava vieta politikā. Tā intervijā Latvijas Radio uzsvēra partijas valdes līdzpriekšsēdētājs Juris Pūce, stāstot par izziņotajiem tās Eiroparlamenta deputāta amata kandidātiem vasarā gaidāmajās vēlēšanās. Saraksta līderi būs partijas līdzpriekšsēdētāji Ivars Ījabs un Artis Pabriks, kā arī partijas valdes loceklis Vjačeslavs Dombrovskis. Pūce sacīja, ka šie kandidāti ir spēcīgi un sabiedrībā pazīstami.

Raidījumā Brīvības Bulvāris saruna ar Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu par Krievijas kara Ukrainā politiskajiem mērķiem, Ukrainas kara uzvaras mērķiem, miera sarunu neiespējamību, Krievijas plāniem un NATO stratēģiju.

Cik ilgi vēl turpināsim importēt Krievijas graudus? Par to diskusija ar Zemkopības ministrijas Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāju Daci Freimani, "Zemnieku saeimas" valdes priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju-Burmistri, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītāju Skaidrīti Ābramu (Progresīvie) un Saeimas deputātu, bijušo zemkopības ministru Didzi Šmitu (Apvienotais saraksts).   

Parakstu vākšana par referenduma ierosināšanu nereti nāk rokrokā ar diskusijām, vai likumu normas pārāk nežņaudz pilsoņu demokrātiskās tiesībās. Šis ir viens no jautājumiem, ko pārrunājam Krustpunktā Lielajā intervijā ar zvērinātu advokātu Edgaru Pastaru.  

Vairuokys partejis – koalicejis, opozicejis i Saeimā nimoz natykušuos partejis – Rēzeknē iz prīšku planavoj struoduot zam vīna jumta, attaisūt kūpeigu biroju. Rēzeknē interesi par vīnuota biroja sataiseišonu izruodejušys: „Jaunā konservatīvā partija” (JKP), „Nacionālā apvienība” (NA), „Progresīvie”, „Jaunā vienotība” (JV), „Latvijas Reģionu apvienība” (LRA) i „Latvijas Zaļā partija” (LZP) – koč i juosoka, ka nacionalā leiminī itūs parteju idejis i uzskoti ir vysā atškireigi. „Latgalīši tymā breidī, kod voi nu juonūrūk buļbys, voi juonūkaun cyuka, vysod taiseja tolku, nu tod ite taida vīna lela tolka nu vysaidu parteju,” raidejumā atzeist Guntis Rasims (JKP). „Leidz šam finaņsis mums varbyut nav ļuovušys kotram sovu biroju attaiset, bet šūbreid beidzūt taida īspieja ir, ka mes kūpā īmam, kūpā ar tū, kū mes kotrys varim īdūt,” soka Leila Rasima (Progresīvie). Par ideju, kas ir unikala Latvejis regionu politikā, kai tys varātu sturoduot i kai tys varātu maineit Latgolys politiskū skotivi voi vyrtuvi, sarunā ar Saeimys deputatu Juri Viļumu (Apvīnuotais Saroksts),  Saeimas deputati Leilu Rasimu (Progresīvie), Jāni Žugovu NA Etikys komisejis prīšksādātuoju i Gunti Rasimu, JKP vaļdis lūcekli.

Nedēļas apskatā pārrunāsim Zelenska vizīti Latvijā, to, vai valdībai izdosies vienoties par Krievijas graudu importa un tranzīta aizliegumu, vai jāizstājas no konvencijas par kājinieku mīnu aizliegumu, kā Zviedrija sūtīs bataljonu uz Latviju un par to, ka pases nodeva tomēr nedubultosies. Iztirzāt nedēļas aktualitātes mums palīdzēs Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētniece un LETA žurnāliste Anastasija Teterenko, kā arī Delfi redaktors Kārlis Arājs.     

Speciālizlaidumā ar ārpolitikas ekspertiem vērtējam Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīti Rīgā un pieslēdzamies preses konferencei Rīgas pilī. Zelenska vizītes laikā iecerētas Latvijas un Ukrainas delegāciju sarunas, pēc kurām notiks Zelenska un Latvijas Valsts Prezidenta Edgara Rinkēviča kopīgā preses konference. Rinkēvičs preses konferencē izziņos jauno Latvijas palīdzības pakotni Ukrainai. Studijā: Aidis Tomsons un Eduards Liniņš.

Tālis Eipurs sarunā ar ukraiņu Kamikadzes dronu piloti Valentīnu Korobku, kura gan iznīcina pretinieku mērķus, gan vāc naudu armijai, gan pati ir māte mazam puikam.    Savukārt Dīvs Reiznieks Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujās par šīm aktualitātēm:  • Ja Vācija grib kritizēt citas Eiropas valstis, tai pašai jārāda labāks piemērs;  • Vašingtonā šobrīd vismaz trīs tēmas svarīgākas par Ukrainu. Lielāka cerība uz 50 miljardiem no Eiropas Savienības;  • Ukrainā diskusija numur viens šobrīd ir par gaidāmo mobilizāciju. Ukrainai jāmaina pieeja mobilizācijai, ejot prom no padomju laiku tikumiem. Mums svarīgi vērot šo procesu un mācīties;  • Ukrainā saražo vairāk dronus, nekā valsts spēj nopirkt.   Par droniem un to veidiem arī raidieraksta saimnieku sagatavots plašāks skaidrojums.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Kamēr Latvijā gatavojāmies gada nogales svētkiem, Dubaijā norisinājās gada lielākā vides un klimata jautājumiem veltītā sanāksme pasaulē - COP28. Tajā piedalījās arī Pasaules dabas fonda pārstāvji no Latvijas. Kādi ir panākumi asajām diskusijām Dubajas samitā? Cik apzinīgi pildām Parīzes nolīgumu - vēsturisko starpvalstu vienošanos, kas uzliek atbildību visām iesaistītajām pusēm rīkoties atbildīgi klimata pārmaiņu laikā, vērtē Pasaules dabas fonda direktors Jānis Rozītis un fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magda Jentgena. Katrs nākamais gads kļūst par kartstāko gadu vēsturē. Cilvēkiem, kas dzīvo šajos reģionos, tas rada eksistenciālas problēmas, tostarp badu, bet valstu vadītājiem - aizvien karstākas diskusijas par to, ko iesākt ar neizbēgamo klimata pārmaiņu radīto krīzi. Kādi ir aizvadītā gada klimata samita rezultāti un par ko diskutēja zinātnieki un politiķi Dubaijā? Vērtīgie melnalkšņu staignāji Melnalksnis ir bieži sastopams koks mūsu platuma grādos, bet mitro vietu audzes - melnalkšņu staignāji - ir mājvieta daudzām augu un dzīvnieku sugām, piemēram, mazākajam Latvijas pūču dzimtas putnam - apogam. Kāpēc šie staignāji ir saudzējami un ko interesantu var atrast melnalkšņu mežos, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece. 

No šī gada plānots bērnudārzu pedagogu algas pielīdzināt vispārējo izglītības iestāžu skolotāju algām. Tomēr vairākās pašvaldībās pirmsskolas pedagogi pie cerētā netiks – lai taupītu naudu, vietvaras lemj par slodzes samazināšanu. Vienlaikus finansiālā situācija pēc solītā algu pieauguma daļai skolu pedagogu pat pasliktinājusies. Vietvaras joprojām atrunājas ar naudas trūkumu. Par to, kā nodrošināt skolotājiem pienācīgu atalgojumu, diskutē jau gadiem. Paralēli algu paaugstināšanas grafikam tiek veiktas dažādas reformas, lai izglītībai pieejamo finansējumu varētu izlietot efektīvāk. Arī šo mācību gadu pedagogi gaidīja ar lielām cerībām, jo atkal tika solīts atalgojuma pieaugums un papildus tam – sabalansēta slodze. Tas nozīmē, ka kopējā slodze joprojām ir 40 stundas, tomēr samazināts kontaktstundu un palielināts gatavošanās stundu skaits. Rezultātā darba apstākļiem skolotājiem būtu jākļūst labvēlīgākiem, bet atalgojumam – atbilstošākam izdarītajam. Jau rudenī skolotāji cēla trauksmi, ka cerētā atalgojuma pieauguma vietā daļai tas samazinājies pat par vairākiem simtiem eiro. Arī Lienei, kuras vārds ir mainīts. Viņa strādā skolā Kuldīgas novadā un uzsver, ka joprojām kopš rudens situācija nav atrisināta.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Agnesi Cimdiņu par tirgus un naftas antropoloģiju, par to, kas ir ilgtspējas ideoloģija un kas liek skatīties uz to ar aizdomām, par Ziemeļvalstu identitāti un mūsu stereotipiem, par to, vai mums vēl aizvien piemīt īpašas zināšanas par Krieviju. Nule kā iznākusi sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas grāmata "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: Tirgus un naftas antropoloģija" par to, kas ir ilgtspēja un kas ir ilgtspējas ideoloģija, kas ir zaļās tehnoloģijas un kas ir mūsu stereotipi par tiem un kāda tiem ir nozīme. Grāmata ir par Arābijas pussalas valstīm. Bet jautājums par to, kas ir tas, ko, pētot vai vērojot citus, mēs uzzinām par sevi?  „Protams, ka uzņēmumiem, politiķiem, valdībām tas tagad ir tas primārais sauklis. Mēs visi runājam par ilgtspēju, bet vai tas praksē pie ilgtspējīgākas ekosistēmas ir novedis? Nu es teikšu, ka nē,” vērtē Agnese Cimdiņa. „Analizējot daudzas no šīm ilgtspējas iniciatīvām, tas ir tieši tas, ko es daru, kā teikt, rāpojot ar lupu pa tuksnesi, skatoties, analizējot konkrētas tehnoloģijas, kas tiek ieviestas un attīstītas ilgtspējas vārdā, un, ja tu tiešām analizē līdzi, ko šo tehnoloģiju ieviešana nodara ekosistēmai un dabai, tad tu redzi, ka tur īstenībā varbūt nekas vairāk kā zaļa krāsa nav. Vai mēs kaut ko darām, lai mums tiešām būtu apkārt zaļa krāsa? Kas tuksnesī ir ļoti pamanāmi, ja mēs kaut ko zaļu dabūjam. Bet ko ekosistēmai maksā, piemēram, sālītā tuksnesī, kur ir plus 50 grādi un saldūdens nav vispār, audzēt tomātus, lai it kā mēs būtu zaļi. Ko mums tas prasa? Ko tas prasa ekosistēmai? Tas prasa vienkārši abnormālu ūdens patēriņu, kurš vispirms ir jāatsāļo. Atsāļojot šo ūdeni, šis sālsūdens nonāk atpakaļ jūrā, jūra kļūst arvien sāļāka, arvien nedzīvotspējīgāka. Un tas ir tā mērķa vārdā, lai mēs, piemēram, varētu tuksnesī izaudzēt šos tomātus. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, kāpēc mēs to darām. Tad tur ir atkal kaut kāda modernisma, nacionālā lepnuma aspekti, protams, progress, pierādīt, ka mēs varam neiespējamo, jo mums ir tehnoloģijas.   Agnese Cimdiņa ir pētniece, konsultante un autore. Maģistra un doktora grādus sociālajā antropoloģijā ieguvusi Bergenas universitātē Norvēģijā. Specializējusies biznesa antropoloģijā, padziļināti pētījusi uzņēmējdarbības starpkultūru un ilgtspējības kontekstus, dažādības vadību, Ziemeļvalstu institūcijas, saimniecības, inovācijas un reģionālo attīstību. Viņas pēcdoktorantūras pētījumus par Ziemeļvalstu uzņēmējdarbību un ilgtspēju Arābu līča valstīs nule kā iznācis grāmatā. Viņa ir līdzautore grāmatai "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums" un šobrīd strādā "Price Waterhouse cooper" personāla vadības komandā, pēta dažādības un iekļaukšanās jautājumus uzņēmējdarbībā.  

Novadu reforma vēl nav noslēgusies Varakļānos, Garkalnē, kur par robežām drīz lems Saeima. Garkalnes pagasta sadalīšana cēlusi gaismā domstarpības par kārtību, kā šādi jautājumi būtu jālemj, jo skaidri kritēriji likumā nav noteikti. Vienlaikus tie raisījuši diskusiju par to, cik lielā mērā jautājumos par novadu robežām teikšanai jābūt pašiem iedzīvotājiem. Vai vajadzētu arī iedzīvotājiem referendumā ļaut izlemt, kurā novadā viņi vēlētos dzīvot, analizējam Krustpunktā. Diskutē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītājs Oļegs Burovs un šīs pašas komisijas deputāts Māris Sprindžuks, viņš arī bijis VARAM vadītājs un Ādažu novada mērs. Garkalnes stāsts īsumā ir tāds: likumā, kas visā valstī mainīja administratīvās robežas, tika noteikts, ka līdz pagājušā gada beigām Ādažiem un Ropažiem ir jāizlemj par Garkalnes piederību, jāpieņem lēmumi, jo Garkalne tika pievienota Ropažu novadam. Ropažos veica iedzīvotāju aptauju, kurā nolēma, ka Baltezera ciems un apkaime un Mārsili būs Ādažu novadā, pārējais - Ropažu novadā. Cilvēki ir izteikuši neapmierinātību, norādot, ka aptaujas nav bijušas ar pilnīgi skaidriem nosacījumiem. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vairāk Garkalnes vajadzēja nonākt Ādažu novadā. Katrā ziņā Ropaži lēmumu ir pieņēmuši, bet Ādaži gaida šos nosacījumus un skaidrību, kurai jābūt līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas būs jau 2025. gadā. Galu galā kad lēmums par Garkalnes piederību tiks pieņemts un kurš to izdarīs? Un vai ir iespējams, ka Garkalne paliek viens veselums pie vienas vai otras pašvaldības? 

Pēc Maskavas nama pārņemšanas, ko Saeima skata steidzamības kārtā, ir sagaidāma reakcija no Krievijas, intervijā Latvijas Radio pieļāva Saeimas Aizsardzības komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis no Apvienotā saraksta. Viņš gan nekonkretizēja iespējamos kaimiņvalsts reakcijas soļus. Bergmanis apstiprināja izskanējušo informāciju, ka ir divi priekšlikumi, ko pēc tam darīt ar atsavināto Maskavas namu, taču tos nenosauca, jo pastāv iespēja, ka šos priekšlikumus atcels. Aizsardzības komisija šodien, 9. janvārī, skatīs priekšlikumus "Maskavas nama likuma" otrajam lasījumam.

Būtu jāaizliedz gan Krievijas graudu imports, gan arī tranzīts, intervijā Latvijas Radio sacīja satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Progresīvie). Viņš norādīja, ka daudzus gadus ir runāts par to, ka Latvijā gan dzelzceļa, gan arī ostu darbība ir pārāk atkarīga no Krievijas kravu apstrādes. Satiksmes ministrs esot sagatavojis vēstuli ar kuru vērsīsies pie kolēģiem Baltijā, lai runātu par vienotu pozīciju šajā jautājumā. Pēc Zemkopības ministrijas datiem, Latvija ir otrā lielākā Krievijas lauksaimniecības un pārtikas produktu importētāja Eiropas Savienībā aiz Spānijas.

Šonedēļ noslēdzas parakstu vākšana par referenduma sarīkošanu pret partnerības institūta ieviešanu Latvijā; daudzi vilcienu pasažieri šajās dienās palika uz perona, jo jaunie vilcieni pievīla. Gada pirmās nedēļas aktualitātes Krustpunktā vērtē TV24 žurnāliste Anita Daukšte, žurnāla "Sestdiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks un Padomes loceklis Gatis Krūmiņš.  

Šodien, 5. janvārī, noslēdzas parakstu vākšana, lai ierosinātu referendumu par partnerības institūta likuma grozījumu atcelšanu. No nepieciešamajiem vairāk nekā 154 tūkstošiem parakstiem savākta vien aptuveni septītā daļa, tādēļ ir maz ticams, ka nepieciešamais parakstu skaits tiks savākts un tiks rīkots referendums. Nacionālās apvienības deputāts Jānis Grasbergs intervijā Latvijas Radio izteicās, ka sākotnējās politiskās gaidas bijušas par lielāku sabiedrības aktivitāti, jo politiķi aizstāvējuši laulības institūciju un iestājušies pret tās vājināšanu. Lai gan iecirkņi strādāja arī brīvdienās, Grasberga ieskatā cilvēki neesot parakstījušies daudzo svētku brīvdienu dēļ. Nacionālā apvienība apņēmusies arī turpināt bloķēt citus likuma grozījumus, kas nepieciešami partnerības institūta ieviešanai, piebilda politiķis.

Kāpēc līdzšinējā vadītāja vairs neturpinās darbu Valsts ieņēmumu dienestā, par izdarīto, par aktuālo un iecerēm Krustpunktā izvaicājam Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju Ievu Jaunzemi. Jautājumus kopā ar raidījuma vaditāju uzdod raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane.  

Pirmos dzīves gadus pavadījusi Purvciemā, viņa ar ģimeni pārcēlās uz ASV, izglītību ieguva Jēlā un Kembridžā un nu ir viena no visbiežāk redzamajiem latviešiem vadošajos pasaules ziņu kanālos, daloties ar savu ekspertīzi, tai skaitā skaidrojot Ukrainas izdzīvošanas cīņas nianses. Kas ir Kristīne Bērziņa, kuru jūs pazīstat kā “Drošinātāja” iknedēļas ziņu skaidrošanas guru?  Dīvs Reiznieks noķēra Kristīni, kad viņa uz īsu mirkli bija ieskrējusi Rīgā, lai noskaidrotu Kristīnes dzīves ceļu.   Savukārt Tālis Eipurs Kristīni liks pie ierastā darba, lai viņa izskaidrotu šādas aktuālās tēmas:  • Šis gads Eiropā un pasaulē nāks ar ļoti daudzām parlamentu un valstu līderu vēlēšanām. Ko no tām sagaidīt?  • Vai ārzemēs iesaldētie Krievijas līdzekļi tiks konfiscēti un atdoti Ukrainai? • Kādi ir paši svarīgākie novēlējumi Ukrainai jaunajā, 2024. gadā, cīnoties pret Krievijas iebrukumu?   Tāpat, Tālis un Dīvs pavērs priekškaru uz “Drošinātaja” tapšanas aizkulisēm.   Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs    Epizodes gaita:  00:00 Ievads 01:45 Drošinātāja ekspertes Kristīnes Bērziņas komentārs par šādām aktualitātēm: 03:03 Kādi ir paši svarīgākie novēlējumi Ukrainai jaunajā, 2024. gadā cīnoties pret Krievijas iebrukumu? Svarīgākais nezaudēt pašpārliecinātību. 06:49 Šajā gadā īpaši daudz vēlēšanas Eiropas valstīs un ne tikai. Kādi no tā riski Ukrainai?  10:45 Vai ārzemēs iesaldētie Krievijas līdzekļi tiks konfiscēti un atdoti Ukrainai? Svarīgākie izaicinājumi. 13:40 EXPLAINER: Kā tiek gatavots “Drošinātājs” 30:16 Piesakām šīs epizodes galveno viesi – Kristīni Bērziņu, Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci 31:21 Kas ir Kristīne Bērziņa? 32:40 Kas slēpjas aiz Kristīnes amata nosaukuma? 33:20 Pirmos gadus dzīvoja Purvciemā. 33:56 Vēlāk ar ģimeni pārcēlās uz ASV, bet vasaras pavadītas Latvijā, Ikšķilē. 35:15 “Man Latvija ir kaut kas īsts.” 36:06 Savu ceļu izglītībā izvēlējusies visnotaļ apzināti. 36:40 Lielākais iespaids – Vaira Vīķe Freiberga un citas spēcīgas latviešu sievietes politikā.  37:04 Latvijā sievietēm nav “stikla griestu”. Šeit viss ir iespējams. 37:41 Vidusskolā mācījās Čikāgā, bet literatūru mācījās latviešu valodā un pārbaudījumus kārtoja Latvijā. 38:24 Nolēma studēt Jēlā pie slavena Aukstā kara eksperta. 39:22 Tēva pāragrā aiziešana kā spīta dzinējspēks 40:17 Jēlā bija grūti, izaicinoši, visi cīnās un arī atbalsta. Tas citādi, nekā citās prestižās universitātēs.  42:22 Vienlaicīgi studēja gan vēsturi, gan politoloģiju. 42:54 Bakalaura darbu Jēlā rakstīja par rokmūzikas ietekmi uz atmodu Latvijā un Nordstream 45:15 Pēc Jēlas bija jāpelna nauda, strādājot Juristu firmā Ņujorkā, taču atnāca finanšu krīze un apjausma, ka šī laikam nebūs īstā nozare. 46:34 Ieiešana politikas sfērā 48:00 Ko nozīmē studēt Kembridžā? 49:19 Tālāk uz Berlīni kopā ar vīru, kur turpinājās pētījumi par Krievijas gāzes ietekmi Vācijā, kas noveda pie jaunām iespējām. 52:58 Vīra darba dēļ pāris gadi tika pavadīti starp Briseli un Maskavu. 54:05 Pandēmijas laikā ar ģimeni pavadīja Latvijā. Vīrs iemācījies latviešu valodu, bet dēls šobrīd dzīvojot ASV, tālmācībā mācās arī Brocēnu vidusskolā.  55:43 Darba piedāvājumi no Latvijas nav bijuši. 56:41 Darbs Valsts konkurētspējas komisijā pie valsts prezidenta. 57:57 Kristīnes attiecības ar Ukrainas tēmu. Izprast situāciju palīdzēja dzīvošana Maskavā. 1:00:26 Ja skatās no Vašingtonas, tad Eiropa visa ir viena. “Parīzes Eiropa” vai “Berlīnes Eiropa” ir kaut kas pilnīgi cits. 1:02:27 Latvietes faktors eksperta darbā – ieguvums ASV, bet mīnuss dažās citās auditorijās, pirmkārt jau rietumeiropas uzņēmēju vidū. 1:05:36 Kāpēc daudzi rietumeiropas uzņēmumi tulīt pēc kara beigām būs atpakaļ Krievijā. 1:06:04 Vai “ekspertu” komūnā ir dalīšanās pēc ģeogrāfiskā principa? 1:08:05 Kādus cilvēkus varam saukt par “ekspertiem”? 1:09:49 Darbs ar informācijas avotiem.  1:12:12 Domnīcu viens no galvenajiem uzdevumiem: veidot telpu viedokļu apmaiņai. 1:13:17 No kurienes nāk Maršala fonda finansējums? 1:13:40 Kas ir eksperta””  darbs? 1:14:14 Kristīne atsakās ieteikt konkrētus ekspertus, grāmatas vai informācijas avotus. Lūk, kāpēc. 1:15:49 Vai pareizi, ka Latvija nobloķējusi Krievijas informācijas (propagandas) avotus? 1:16:44 Jāklausās Drošinātājs! 1:18:25 Kristīne prognozē ātrāko termiņu kad karš Ukrainā būs beidzies. 1:19:00 Sarunas beigas. 1:19:30 Tālis un Dīvs reflektē par dzirdēto. 1:20:03 Nākamajā epizodē kamikadzes dronu pilote no Ukrainas. 1:20:32 Rakstiet mums un uz sadzirdēšanos!     

Šovasar gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas būs interesantas, jo par deputātu vietām būs vērojama īstāka cīņa. Tādu vērtējumu intervijā Latvijas Radio pauda politologs Juris Rozenvalds. Vairs nebūšot tā saukto „Vienotības DIVI” vai „Saskaņas DIVI” piedāvājumu, bet gaidāmas politiskas turbulences arī pašos politiskajos spēkos, kas vēlēšanās kandidēs. Pēc Rozenvalda domām, vairs tikai uz divām vietām pašreizējo trīs vietā Eiropas Parlamentā varot cerēt premjeres partija "Jaunā Vienotība", kuras reitingus pasliktinājušas ziņas par ekspremjera Kariņa privātajiem lidojumiem.

Vairāku apstākļu dēļ pases izsniegšanas nodeva šogad, visticamāk, pieaugs, bet ne divkārt, kā izskanēja aizvadītā gada nogalē. Tā Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē teica iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis no „Jaunās Vienotības”. Saistībā ar personas dokumentu izdošanu risināmas vēl vairāks problēmas. Latvijā obligāts personu apliecinošs dokuments ir elektroniskā identifikācijas karte. Pase vajadzīga, ceļojot ārpus Eiropas Savienības, uz tā dēvētajām trešajām valstīm. No 12. februāra plānots laist klajā jauna parauga pases ar jauniem drošības risinājumiem. Decembrī izskanēja, ka nodeva par pasu izsniegšanu varētu pieaugt no 30 līdz 60 eiro, bet bērniem un personām ar atvieglojumiem – 30 eiro tagadējo 15 eiro vietā. „Apvienotā saraksta” deputāti pieprasījumā iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim no „Jaunās Vienotības” pauda, ka tas būtu nesamērīgi un prasīja skaidrot, kā radies tik būtisks nodevas palielinājums.

Saeima otrajā lasījumā ir atbalstījusi grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredz ierobežot iespējas suni turēt piesietu. Ja grozījumi stāsies spēkā, vai Latvija būs gatava dzīvot pa jaunam, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viešņas: zoopsiholoģe Inga Cerbule, Juglas dzīvnieku patversmes "Labās mājas" valdes locekle, Latvijas kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Kļučniece un zvērināta advokāte, dzīvnieku aizsardzības brīvprātīgā Ineta Krodere. Ineta Krodere skaidro, ka šobrīd nedrīkst turēt suni piesietu līdz 10 mēnešu vecumam. Ar paredzamajiem grozījumiem likumā vajadzētu ieviest korekcijas tuvākā vai tālākā nākotnē dzīvnieku labturībā. Tāpat top arī jauni dzīvnieku labturības noteikumi. "Lielā mērā tie ir izstrādāti, ir gatavs projekts ar visiem pielikumiem par voljēru platību, bet pašlaik noteikumi netiek virzīti, kamēr nav pabeigts darbs pie likuma grozījumiem," norāda Ineta Krodere. Tas gan nenozīmē, ka klasiskā suņu būda ar ķēdi pazudīs tūlīt pēc likuma grozījumu pieņemšanas. "Pašreizējā redakcijā, kā ir otrajā lasījumā pieņemts, ka piesietus jeb pie ķēdes būs aizliegts turēt tikai suņus, kuri dzimuši pēc 2023. gada 31.augusta. Tas ir piesaistīts tam, ka tie ir suņi, kurus jau tagad nedrīkst turēt pie ķēdes vai piesietus," skaidro Ineta Krodere. "Nebūs tas, par ko cilvēki komentāros ir ļoti nobažījušies, ka tagad visi ķēdes suņi būs jāatlaiž vaļā, ka viņi skries pa ciemu un visus kodīs. Nē, tas tā nebūs, tas notiks pakāpeniski. Suņi, kas dzimuši pēc 2023. gada 31. augusta, viņi šobrīd nedrīkst būt pie ķēdes un viņus arī nedrīkstēs likt pie ķēdes." Līdz ar to pārejas periods būs garš. Bet jaunie labturības noteikumi paredz uzlabojumus arī tiem suņiem, kurus drīkstēs turēt piesietus. Gan ir palielināts ķēdes garums, gan arī troses garums ir noteikts lielāks.  "Vislielākās bažas izraisa voljēru aspekts. Gan paredzēto izmēru ziņā, līdz 15 kg suni 2x3 kvadrātmetru voljērā. Tas ir maz. Otrs aspekts, ka voljēru var nogrūst sava īpašuma vistālākajā kaktā," vērtē Ineta Krodere. Tāpat regulējumā ir daudz aspektu par fiziskajā aktivitātēm, bet tur daudz atkarīgs no dzīvnieka īpašnieka izpratnes un godaprāta. "Mums tradīcija kā Vācijā, kur pelītei ne tikai, cik lielas būris, bet kādi pakaiši vēlami. Mums nav tāda tradīcija likumdošanā," atzīst Vija Kļučniece. Viņas pieredze rāda, jo konkrētāki ir normatīvie akti, jo prakse pierāda, ka sāk rasties problēmas un tie ir jāmaina. Vija Kļučniece atzīst, ka strādāts daudz un ir nopietns uzlabojums. "Suns pie ķēdes kļūst psihiski nenosvērts un ja laiž vaļā periodiski, var būt tiešām bīstams,"' norāda Vija Kļučniece un uzskata, ka suņa turēšana pie ķēdes ir pagātnes atlieka. Vija Kļučniece arī vērtē, ka paredzamais lielums voljēram nav mazs.  "Bet problēma ir  cita – suns ir sociāls dzīvnieks, viņam ir vajadzīgs savs bars, vajadzīgs "divkājainais suns" – cilvēks, kas ir viņa vadonis, kuram var arī izdabāt, aru kuru veidojas normālas attiecības," bilst Vija Kļučniece. Arī viņa atzīst, ka jābūt godaprātam saimniekiem, bet arī kontrolējošām institūcijām jābūt uzdevumu augstumos. "Suns nav pirmās nepieciešamības lieta, tā ir faktiski ekskluzīva lieta, kurai jāvelta līdzekļi un laiks. Ja to nevari atļauties, lūdzu, neņem to dzīvnieku," aicina Vija Kļučniece.    

Vai Saeimai vajadzētu rūpīgāk pārvērtēt plānu valstij pārņemt tā saucamo "Maskavas namu" Marijas ielā 7? To vēstulē Saeimai aicinājusi "Rietumu banka", brīdinot par sekām Latvijas komersantiem, kuri aktīvi atrodas Krievijā. Atbildīgā komisija šo aspektu varētu izvērtēt, taču neplāno vilcināt lēmumus par ēkas pārņemšanu. Kādreizējais Dzelzceļnieku nams Maskavas valdības rokās nonāca īpašumu maiņas rezultātā gadsimta sākumā. Pēc pārbūves par "Maskavas namu" nosaukto ēku atklāja 2004. gadā. Kopš tā laika tajā rīkotas izrādes, kino seansi un dažādi citi pasākumi. Šajā ēkā arī pēc Krievija pilna mēroga iebrukuma Ukrainā notikušas aktivitātes, kas liecinājušas par atbalstu Krievijas īstenotajai agresijai. Tātad „Maskavas nams” ir Krievijas politikas ietekmes vieta, kur notiekošās aktivitātes ir vērstas arī pret Latvijas valsts neatkarību un demokrātiju, tāpēc Latvijai ir pienākums vērsties pret to, pauda īpašuma pārņemšanas likumprojekta autori. Vienlaikus decembrī Saeimā ar vēstuli vērsusies "Rietumu bankas" vadītāja Jeļena Buraja. Šī banka jau dažus gadus pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā lēmusi aiziet no Krievijas un Baltkrievijas tirgus, tomēr bankai šajās valstīs ir iepriekš sāktas saistības. To izbeigšana ir sarežģīta, jo Krievija iesaldējusi Eiropas valstu komersantu, toskait arī "Rietumu bankas" aktīvus. "Maskavas nama" pārņemšana var dot agresorvalstij pamatu nacionalizēt šos aktīvus, brīdina Buraja. Runa ir par milzu summām – „Rietumu bankas" riska pozīcija pret Krieviju pirms gada bija 129 miljoni eiro, bet pret Baltkrieviju - 18 miljoni eiro. Galvenais riska darījumu apjoms ir kredīti klientiem un debitoru parādi, kuru izbeigšana ir traucēta, jo Krievija ierobežojusi naudas līdzekļu pārskaitīšanu uz "Rietumu bankas” un citu komersantu kontiem. "Rietumu bankas" valdes priekšsēdētāja arī norāda, ka pilnībā izprot tā saucamā "Maskavas nama" Rīgā pārņemšanu valsts īpašumā. Tā būtu simboliska un solidāra rīcība ar Ukrainu un tās cīņu pret agresoru. Vienlaikus neko vairāk par vēstulē jau uzrakstīto „Rietumu banka" komentēt nevēlas. Vēstulē minētos "Rietumu bankas" apsvērumus Saeimā varētu izvērtēt, taču likumprojekta virzība nebūtu jākavē. Tā, paužot savu personīgo viedokli, Latvijas Radio norādīja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš no "Jaunās Vienotības".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar publicistu un žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par 2024.gada pasaules notikumu prognozēm, ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmējošiem faktoriem, par to, vai Putinam ir laiks gaidīt savas varas beigas un kā uz šo nākotnes prognožu fona izskatās Latvija. Par to, ko mēs varam prognozēt 2024. gadā un ko nevaram, saruna ar Paulu Raudsepu, kurš pagājušā gada nogalē rakstīja, ka 2023. gads tika dēvēts par kārtējo karstāko gadu novērojumu vēsturē. Ķīnas valdnieks Sji nostiprina varu un caur sev pakļautu Taivānu, Izraēlas un palestīniešu senais konflikts iegājis jaunā asiņainā fāzē, kura drīz nebeigsies; no mājām padzīto cilvēku skaits pasaulē turpina augt un mums ir sasniedzis 110 miljonus. Krievijas karš ir iegājis ilgstošā fāzē, un pasaule 2024. gadā prognozē Krievijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un gaida ASV prezidenta vēlēšanu variantus.  "Ja mēs izlasām, ko Kremlis prasīja 2021. gada decembrī savā slavenajā dokumentā, ko viņi izplatīja, kas apmēram būtu pamats sarunām ar ASV par jaunu pasaules kārtību, tad viņi grib atjaunot Padomju impēriju līdz pat, es nezinu, Vācijas robežām, ja ne tālāk. Viņi prasa izvākt visus NATO spēkus, kas ir kaut kur ieviesti kopš 1997. gada. Viņu ambīcijām tādā ziņā nav robežu," analizē Pauls Raudseps. "Putins, man liekas, pats ir teicis, ka Krievijai robežu nav. Teiksim tā - viņi paņems visu ko viņi var, un tur, man liekas, mums nevar būt ilūzijas. Tas vienīgais jautājums ir par spējām, un tur mums ir ļoti nopietni jāstrādā, pirmkārt, lai viņu spējas būtu mazākas un, otrkārt, lai viņi neuzskatītu to par tā riska vērtu. (..) Mēs bieži runājam par Putina sarkanajām līnijām, es domāju, ka Putinam ir viena sarkanā līnija - viņš grib dzīvot, viņš negrib mirt. Jebkurš uzbrukums šobrīd NATO valstij, pat ja tu domā, ka ir tikai 10% iespēja, ka tas varētu novest pie kodolkara, tas risks tomēr ir pārāk liels. Tāpēc es domāju, ka šobrīd, paldies Dievam, ka mēs esam NATO, paldies Dievam, ka mēs izdarījām visu tajā iespēju logā, kas mums tika dots, lai iestātos NATO, jo tas šobrīd mūs ļoti pasargā." Pēdējā laikā salīdzinām gan šī brīža Ameriku ar Reigana Ameriku, domājot par republikāņiem un to, ko viņi dara, gan arī to, kādā veidā interese par Krieviju vai Padomju Savienību bija Aukstā kara laikā, kurā arī tu mācījies. Tas gan bija jau pārmaiņu laiks, tomēr cik lielā mērā varam teikt, ka Rietumu izpratne par to, kas ir Krievija un ko no viņas sagaidīt, ir nu adekvāta? Pauls Raudseps: Es domāju, ka būtu kļūdaini teikt, ka ir viena rietumu izpratne par šo jautājumu. Man viens no profesoriem bija Ričards Paips (Richard Pipe), kurš, es domāju, neatpalika ne no viena mūsu ... savās aizdomās un, teiksim, skepsē ne tikai par komunistisko, bet vispār par Krievijas mērķiem, vēsturisko lomu. Viņš bija viens no Reigana padomdevējiem, viņš strādāja Nacionālās drošības padomē vienubrīd, kamēr Reigans bija prezidents.  (..) Kaut vai paskatāmies uz to, kas tagad notiek Ukrainā. Pilnīgi ciniskā nevērība pret pašu cilvēku dzīvību, ko mēs redzam Krievijas taktikā uzbrukumos Ukrainā. Rietumiem var daudz ko pārmest, bet, teiksim, šāda veida lielgabalu gaļas izmantošana karā nav bijusi Rietumiem raksturīga. Pirmā pasaules kara varbūt. Es domāju, tas atstāja tik dziļas rētas, ka neviens nav īsti gatavs tā vairs darīt. Daudzi cilvēki, es domāju, varbūt to intelektuāli redz, bet emocionāli viņi to īsti nevar saprast. Pēc ukraiņu statistikas ir vairāk nekā 300000 nogalināto Krievijas karavīru šajā karā. Vai šis skaitlis vispār nerezonē Krievijas sabiedrībā?  Pauls Raudseps: Mēs redzam vēsturē, bieži vien viņi ir gatavi pieņemt to, ka valsts viņus izmanto un pazemo daudz lielākā mērā nekā daudzās citās sabiedrībās. Ja paskatās arī Svetlanas Aleksejevičas grāmatā "Secondhand Time". Es to grāmatu sāku lasīt pēc tam, kad jau bija sācies liela mēroga uzbrukums Ukrainā, un tas ievads grāmatai, kurš ir rakstīts, ja nemaldos, 2012. vai 13. gadā, viņa raksta par to, ka mēs, runājot par postpadomju cilvēkiem tajā Krievijas kultūras telpā, ka mēs pēc būtības bez  kara nevaram iztikt, jo mēs esam audzināti tā, ka viss mūsu skats uz dzīvi un to, kāpēc sabiedrība eksistē un kas ir valsts mērķis, ir saistīts ar karu. Tas ir viens aspekts, kas ļoti nopietni rezonē Krievijas sabiedrībā noteikti.  Otrs, tajā grāmatā viņa apraksta gadījumu ar vienu tajā laikā jau vecu vīru, kurš bija padomju armijā, iesaistīta Ziemas karā. Pirmkārt, viņš bija pārsteigts un šokēts par to, kā somi pret viņu izturējās, ka viņi cilvēcīgi pret viņu izturējās. Un tad, kad notika gūstekņu apmaiņa pēc kara, viņš atcerās, kā somi ar gavilēm sagaidīja visus savējos, kas atgriezās, un priecājās par to, kamēr visi tie, kas atgriezās padomju pusē, protams, pirmais solis bija - jūs esat nodevēji, kāpēc jūs kritāt gūstā un tika aizsūtīti uz nometnēm?  Un tā vai tā, viņš mūža beigās vienkārši tā noliec galvu un to pieņem kā tādu nolemtību, ka tur jau neko nevar darīt, un tā varbūt arī pati bija pareiza. Viņš kaut kādā veidā sevi pārliecinājis. Man likās interesanti, ka mēs šajā laikā Ukrainas kara kontekstā apšaubām, diskutējām par daudzām ar padomju un Krievijas impēriju saistītām lietām, pārsvarā gan par padomju dzejniekiem un viņu kolaborāciju un lomu bieži runājam, tu izvirzīji arī nesen tēzi - runāt par Krišjāni Valdemāru. Tad jau mēs ejam atpakaļ daudz senākā kontekstā, lai izvērtētu šo izpratni par Krievijas impēriju un Latvijas pašnoteikšanos. Pauls Raudseps: Tas vispār ir interesants jautājums Valdemāru. (..)  Viens ir skaidrs: ierastā izpratne par vēsturi vienmēr mēdz būt diezgan plakana un arī zināmā mērā mitoloģizēta. Un tas pat nav nepareizi. Mums ir jābūt kaut kādiem ideāliem, varoņiem un sapratnei, kas mēs esam bijuši un kas mēs vēlamies būt. Un Krišjānis Valdemārs noteikti, es domāju, ka viņa nopelni latviešu modernizācijā un latviešu pašapziņas celšanā ir neapšaubāmi. Tur es domāju, ka neviens nevarētu neko iebilst. Un tas ir pilnīgi pareizi, ka viņa vārdā ir nosaukta iela Rīgā. Teiksim, tas, ko viņš panāca, kaut vai tas, ka viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs un panāca šī laikraksta iznākšanu, kas bija grūdiens, kas pēc būtības uzsāka pirmo atmodu un latviešu noformēšanos kā politisku nāciju. Ar to vien pietiktu. Protams, viņš arī daudz ko citu darīja.  Bet viņa politiskie uzskati un arī tā izpratne par to, ar ko latviešiem būtu jādraudzējas, lai aizstāvētu savas... Jāsaka, viņš nebija vienīgais, arī Andrejs Pumpurs diezgan līdzīgi domāja. Vismaz vienu brīdi viņam ir dzejoļi par to, es tagad necitēšu precīzi, bet kur viņš saka, ka rietumi mūs iekala važās, austrumi mūs atbrīvoja.  Tā doma, ka ir jādraudzējas ar Krievijas valdību, lai sevi aizstāvētu pret vācu muižniecību, tā bija diezgan izplatīta 19. gadsimteņa otrā pusē, un, es domāju, tam ir arī nopietnas sekas arī turpmākā Latvijas vēsturē. Kaut vai sociāldemokrātu kustībā, daudzi no kuriem pēc tam kļuva par komunistiem, es domāju, ka šis domāšanas veids viņos arī bija pārmantots no tiem Atmodas laika domātājiem zināmā mērā. Tā ka mums par to, protams, ir jādomā, jo kā mazai tautai. (..) Vienmēr jādomā, jāmeklē sabiedrotie, un tajā laikā vismaz vienu brīdi Krievija un Krievijas valdība likās kā varbūt perspektīvākā sabiedrotā. Izrādījās, ka tā bija diezgan fundamentāla kļūda, un tas jau parādījās tajā pašā 19. gadsimtenī. (..)  Es domāju, ka mums ir jāsaprot, kāpēc viņi tā domāja, kāpēc viņi tā izvēlējās, un arī jāpadomā par to, ko mēs varam darīt. To izrakstīt no vēstures nedrīkst, bet es domāju, mums ir jāsaprot, kā mācīties no šīm, kā izrādījās, kļūdām, lai mēs tās neatkārtotu. Pauls Raudseps ir viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem un komentētājiem, pēc 19 laikrakstā "Diena" nostrādātiem gadiem 2010. gadā ar bijušajiem "Dienas" kolēģiem izveidoja žurnālu "Ir". Viņš raksta par plašu tēmu loku, tai skaitā ekonomiku, politiku, starptautiskajām attiecībām, vēsturi un kultūru.  Pauls Raudseps ir beidzis Hārvarda universitāti ar bakalaura grādu krievu un padomju studijās. 1990. gadā pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu Tautas frontē. Tur viņam arī ar domubiedriem radās ideja, ka Latvijai nepieciešama rietumu tipa avīze, un rezultātā 1990. gada novembrī sāka iznākt laikraksts "Diena". Līdz 2000. gadam Pauls Raudseps "Dienā" atbildēja par ziņu bloku, bet pēc 2001. gada - par komentāru lappusi. 

Gada notikumu apskats. Kāds bijis šis gads iekšpolitikā, ārzemēs, ekonomikā, kultūrā un sportā? Notikumus apkopojuši Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālisti. Krustpunktā tos analizē eksperti. Raidījuma viesi: SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš, kultūras žurnālists, komponists, Smiltenes kultūras centra vadītājs Edgars Raginskis, Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis un žurnālists Raimonds Rudzāts. Aktualitātes iekšpolitikā apkopojis Jānis Kincis, ārzemju ziņas pārskatījis Rihards Plūme, ekonomikas aktualitātes - Zane Eniņa un Aiga Pelane, kultūras - Ieva Puķe un sporta - Mārtiņš Kļavenieks.  

Nākamā gada sākumā no Latvijas plāno izraidīt vairāk nekā 1200t Krievijas pilsoņu, kuri nav izpildījuši Imigrācijas likuma prasības un iesnieguši dokumentus, lai pieprasītu uzturēšanās atļauju. Tā norāda Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Kā īsti tas notiks? Kas ir šie pilsoņi, vai viņiem vēl ir kādas iespējas palikt Latvijā? Un vai pastāv kādi drošības riski? 1213 personas līdz likuma grozījumos atvēlētajam termiņam – 30. novembrim – nav iesniegušas dokumentus jebkādas uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai Latvijā, kā arī nav pieejama informācija, ka šie cilvēki jau būtu pametuši valsti. Savukārt no personām, kas kavējās ar sava uzturēšanās statusa sakārtošanu Latvijā, 1344 līdz 30. novembrim ir iesniegušas dokumentus kādas uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai. Līdz šim apkopotā informācija liecina, ka vēl 904 personas ir šķērsojušas Latvijas ārējo robežu un pametušas valsti. Galīgais personu skaits, kurām likuma prasību neizpildes dēļ nāksies pamest Latviju, vēl tikšot apkopots, jo nākamā gada 3. janvārī spēku zaudēs pastāvīgās uzturēšanās atļaujas tiem Krievijas pilsoņiem, uz kuriem attiecas Imigrācijas likuma grozījumi un kuri līdz šī gada 31. decembrim nebūs iesnieguši pieteikumu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai. Jāņem vērā, ka šis dokumentu iesniegšanas termiņš attiecas tikai uz personām, kuras līdz 30. novembrim bija atkārtoti kārtojušas valsts valodas pārbaudi. Gadījumā, ja pārbaude nav nokārtota sekmīgi, šiem cilvēkiem ir nepieciešams līdz nedēļas beigām – 31. decembrim pieteikties atļaujai, kas Latvijā ļautu uzturēties divus gadus, lai netiktu pārtraukta sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana un turpmākā uzturēšanās Latvijā nekļūtu nelikumīga. Taču tie Krievijas pilsoņi, kuriem ir attaisnojoši iemesli nekārtot latviešu valodas pārbaudi, var iesniegt dokumentus uzturēšanās atļaujai līdz 2024. gada 31. martam. Atļauja uzturēties Latvijā tiks piešķirta uz diviem gadiem. Par attaisnojošiem iemesliem var tikt uzskatīti būtiski ar veselību saistīti iemesli vai citi no personas gribas un rīcības neatkarīgi iemesli. Kā norāda Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Madara Puķe, šiem 1213 Krievijas pilsoņiem vēl savā ziņā pastāvot iespēja palikt Latvijā.

Kas būs ar Krieviju? Šo jautājumu esam ekspertiem uzdevuši visa gada garumā, piedāvājot trīs iespējamos šīs valsts attīstības scenārijus. Gada pēdējā raidījumā ieklausīsimies viedokļos, ko par izmaiņām Krievijā teica raidījuma viesi.

Krustpunktā iztaujājam klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod laikraksta žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons un Latvijas Radio 1 raidījumu vadītājs Elvis Jansons.  

Pēdējā laika notikumi ir mācība Rietumvalstīm, ka tās pēc Otrā pasaules kara dzīvojušas pašpaļāvībā, ka nekas slikts vairs nevar notikt. Tagad valstis atkal investē bruņojuma ražošanā. Katrai valstij jāpilda arī savi mājasdarbi aizsardzības jomā. Tā Latvijas Radio intervijā sacīja Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš. Viņš uzsvēra, ka nav jātic Krievijas apzināti izplatītajiem maldinājumiem par Ukrainas neveiksmēm vai Putina sacītajam, ka Krieviju neinteresē apdraudēt NATO valstis. Savukārt NATO stingri pieturas pie saviem principiem, kas ir spēkā jau 75 gadus.

Vai tiešām bažās par naudas trūkumu, daļa ģimenes ārstu neparakstīs līgumus un pacientiem nebūs pieejami nākamajā gadā? Tā brīdinājusi Ģimenes ārstu asociācija. Neparakstīto līgumu gan ir arvien mazāk un nozares ministrs aicina ģimenes ārstu prakses to izdarīt līdz 29. decembrim. Viņš vienlaikus apliecināja, ka papildu finansējums prakšu darba uzlabošanai būs. Veselības nozares vadības domstarpības ar ģimenes ārstiem sākās pēc Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas paziņojuma, ka ģimenes ārsti no 1. janvāra varētu strādāt četras valsts apmaksātas darba dienas, piekto dienu nosakot par maksu. Pēc asociācijas aprēķiniem, no 1. janvāra nozarē finansējums samazināsies par 13%. Tāpēc ir bažas par ģimenes ārstu prakses vietu un pakalpojumu nodrošināšanu pacientiem. Šodien, 27. decembrī, par šīm problēmām Veselības ministrijā notika saruna, lai novērstu ģimenes ārstu pieejamības iespējamās problēmas pacientiem. Veselības ministrs Hosams Abu Meri no „Jaunās Vienotības” gan nenoliedza komunikācijas kļūdas līdzšinējā saziņā par ģimenes ārstu norādītajām problēmām, gan solīja, ka jau janvārī valdība lems par ģimenes ārsta prakses uzturēšanas naudas palielināšanu un ģimenes ārstu aizvietošanu. Tāpēc, runājot par daļas ģimenes ārstu prakšu nevēlēšanos pašlaik slēgt līgumus par darbu nākamajā gadā nepietiekama finansējuma dēļ, ministrs aicināja to izdarīt līdz 29. decembrim.

Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības šā gada budžeta veidošanas procesā ir vairāki pārkāpumi. Būtiskākais no tiem - grāmatvedības uzskaitē nav uzrādītas saistības par teju 14 miljoniem eiro. Valsts kontrole uzdevusi Rēzeknes vietvarai centralizēt grāmatvedību, kā arī norāda uz zvērināta revidenta neesamību Rēzeknes valstspilsētā budžeta pārskata sagatavošanai. Savukārt atstādinātais Rēzeknes mērs problēmas ap pašvaldību aizvien dēvē par politisku izrēķināšanos.

Evijas Siliņas vadītajai valdībai aprit pirmās simt darba dienas; lēmums par jaunu pasu izsniegšanu raisījis ļaužu neizpratni, bijušajam Latvijas Bankas prezidentam Rimšēvičam piespriests reāls cietumsods. aktualitātes analizē portāla "Delfi" žurnāliste Alīna Lastovska, TV24 raidījumu vadītājs Romāns Meļņiks un Latvijas Radio Ziņu dienesta raidījumu vadītājs Kristaps Feldmanis.  

Par valdības darbu, padarīto un iecerēm Krustpunktā izvaicājam premjerministri Eviku Siliņu (Jaunā Vienotība). Jautājumuskopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis un portāla "TVNET Financenet" žurnāliste Laura Ozoliņa.  

Septembrī Latvijas skolās sākās pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā.  Pāvels Terjohins, skolēna tēvs: “Pagrūti. Pagaidām pagrūti. Lielākā problēma nav latviešu valoda, bet tie jēdzieni, jauni termini.” Grūtības komunicēt valsts valodā ikdienas mācībās ir trešdaļai skolēnu. Tā secina izglītības kvalitātes uzraugi.  Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors: “Lielākās grūtības viennozīmīgi ir pirmsskolā, pirmajās un trešajās klasēs.” Un valodas prasme nav tikai skolēnu problēma. Kopš pērnā gada sākuma par nepietiekamām valsts valodas zināšanām visā Latvijā sodīti 312 pedagogi.  Ilmārs Zučiks, Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas direktors: “Daļa skolotāju tomēr izvēlējās pārtraukt darba attiecības. Tādu nebija daudz, bet bija.” Kā uz vienotu skolu pāriet Daugavpilī, kur latviešu ir dzimtā valoda labi ja katram piektajam pedagogam? Un kā uz to raugās ģimenes, kuru bērniem tagad jāmācās tikai latviski, Atvērto failu pusstundā stāsta "Re:Baltica" žurnālistes Evita Puriņa un Annija Petrova.   

Nākamā gada valsts budžetā izvirzītās prioritātes ir atbilstošas šobrīd esošajai situācijai, intervijā Latvijas Radio sacīja sabiedrības par atklātību "Delna" vadītāja Inese Tauriņa. Viņa akcentēja, ka drošība, Latvijas ekonomikas stiprināšana, izglītība un veselības aprūpe esot vērsta uz cilvēku. Viņa arī vērtēja valdības darbu, jo nedēļas nogalē apritēs 100 dienas, kopš darbu sākusi jaunā valdība ministru prezidentes Evikas Siliņas no "Jaunās Vienotības" vadībā. Šajā laikā izstrādāts budžets, kuru Saeima ir pieņēmusi, taču valdību piemeklējušas arī atsevišķas krīzes, piemēram, Siliņas partijas biedra, ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa, privāto lidmašīnu skandāls.

Kreditēšanas apjomi uzņēmējdarbībā Latvijā ir tik nepietiekami, ka mērķtiecīga valsts attīstības bankas izveide uz finanšu institūcijas „Altum” bāzes būs tikai daļa risinājuma ekonomiskās aktivitātes atdzīvināšanai. Tas izriet Finanšu ministrijas pārstāvju debatēm ar Saeimas Budžeta un Tautsaimniecības komisiju deputātiem. Viņi apzinās tirgus un kreditēšanas problēmas un sarunu par valsts bankas izveidi turpinās pēc apmēram mēneša. Latvijā uzņēmumu pašu kapitāls no 2016. līdz 2022. gadam pieaudzis no 20,2 līdz teju 32 miljardiem eiro. Aizņemtās saistības šo gadu laikā bijušas līdzīgas robežās no 13,7 līdz 14 miljardiem eiro. Tajā pat laikā Igaunijā uzņēmumu pašu kapitāls ir teju 50 miljardi eiro, bet aizņemtais kapitāls – nepilns 21 miljards eiro, bet Lietuvā uzņēmumu pašu kapitāls bija 51,6 miljardi eiro, bet aizņemtais kapitāls - 29,7 miljardi eiro. Finanšu ministrija secina – Latvijā uzņēmējdarbībā jauna nauda faktiski nenāk klāt. Ja Latvijas uzņēmumi kredītsaistības uzņemtos tādā līmenī kā vidēji Eiropas Savienībā, tie apgrozītu būtiski vairāk, klāstīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens no „Jaunās Vienotības”. Tas arī ir viens no galvenajiem aspektiem Saeimā sāktajai sarunai par „Attīstības finanšu institūcijas "Altum” iespējamu pārveidi par valsts attīstības banku. Finanšu ministrija piedāvā vairākus "Altum" turpmākās darbības variantus. Viens no tiem – "Altum" pārveidot par banku – kredītiestādi ar licenci. Iespējamas arī versijas par jaunas valsts īpašumā esošas kredītiestādes izveidi un bankas izveidi ar privātā ieguldītāja principu. Valsts ekonomikas trūkumu mazināšanai piedāvāts arī vienkāršāks risinājums – "Altum" statusu nemainīt un papildināt ar jauniem finanšu rīkiem tirgus nepilnību novēršanai, vērtēja Finanšu ministrijas Finanšu tirgus politikas departamenta direktore Aija Zitcere. Abu Saeimas komisiju deputāti gan piekrita, ka šis variants, zinot problēmu, pielīdzināms kosmētiskajam remontam. Vienlaikus netrūkst daudz kritikas lielo komercbanku kreditēšanas politikai ārpus Rīgas un Pierīgas. Iespējām uzņēmumiem Latvijā aizņemties jābūt būtiski lielākām. Valsts attīstības banka šo kustību varētu veicināt, lielu daļu klientu pārvilinot no komercbankām, uzsvēra arī Saeimas opozīcijas deputāts Ainārs Šlesers no „Latvija pirmajā vietā”. Latvijā darbojošos komercbanku pārstāvji šīsdienas sarunā gan nepiedalījās. Diskusija par valsts attīstības bankas veidošanu turpināsies janvāra nogalē. Tad deputātu rīcībā būs ministriju apkopoti sīkāki dati par tirgus nepilnībām dažādās nozarēs. Budžeta komisija grib zināt arī par piemēriem, kad komercbankas atteikušas finansējuma izsniegšanu kādiem projektiem, īpaši reģionos.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs izsludinās Eiropas Centrālās bankas (ECB) kritizētos likuma grozījumus mājokļu kredītu ņēmēju atbalstam. ECB norādes Saeimā gan nepaliks bez ievērības – Saeimas Budžeta komisija aicinās trešdien, 20. decembrī, apspriest Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas un komercbanku pārstāvjiem. Saeimas Budžeta komisijā šoruden vērtēja dažādas iespējas, kā hipotekāro kredītu ņēmējiem kompensēt kredītlikmju straujo kāpumu. Plānoja kredītiestāžu kritizētu ieceri ieviest īpašu nodevu, ko pārraudzītu pašas bankas un pēc konkrētiem kritērijiem mazinātu likmes hipotekārajiem kredītiem. Taču līdz balsojumam Saeimā nonāca cits risinājums. Saskaņa ar to nākamgad nodevu iekasēs Valsts ieņēmumu dienests, kas izmaksās iedzīvotājiem summu, atbilstošu likmes samazinājumam par 30%, bet ne vairāk par diviem procentpunktiem gada laikā. Šo atbalstu saņems lielais vairums aizņēmēju – tie, kuriem kredīta atlikums ir līdz 250 000 eiro un līgums noslēgts līdz 31. oktobrim. 6. decembrī šo risinājumu atbalstīja Saeimas deputātu vairākums. Eiropas Centrālā banka savā atzinumā par pieņemto regulējumu norādījusi vairākas problēmas. Pirmkārt, šis atbalsta regulējums virzīts bez ECB izvērtējuma. Tā iesaka likuma grozījumus papildināt ar rūpīgu analīzi par iespējamām negatīvām sekām banku nozarē. Turklāt – kompensāciju gūs arī kredītņēmēji, kuriem nav grūtību segt kredītsaistības. Tomēr Valsts prezidents izsludinās Saeimā rasto atbalstu hipotekārā kredīta ņēmējiem. Viņš norāda, ka tas ir Saeimas politiskās izšķiršanās jautājums atbalstīt ne tikai tos, kuriem ir grūtības samaksāt kredītus, bet visus ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus, un ECB apsvērumi neliedz izsludināt likumu. Par likuma izmaiņu virzību atbildīgā Saeimas Budžeta komisija gan trešdien pulcēs Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas un komercbanku pārstāvjus par ECB norādēm un gatavos atbildes vēstuli, stāsta komisijas vadītājs Jānis Reirs no „Jaunās Vienotības”. Lielākās komercbankas vēl nav izlēmušas, vai apstrīdēs šos grozījumus Patērētāju tiesību aizsardzības likumā mājokļu kredītņēmēju atbalstam. ECB norādījusi, ka likumā paredzētā hipotekāro kredītu ņēmēju atbalsta dēļ nākotnē var būt mazāk izdevīgi kreditēšanas nosacījumi. Latvijas Banka jau sākotnēji vērtēja, ka atbalstam hipotekāro kredītu ņēmējiem jābūt mērķētam tiem, kuriem tas visvairāk vajadzīgs. Atbilstoši datiem grūtības segt maksājumus ir apmēram piektdaļai mājokļu kredītu ņēmēju, atgādina Latvijas Bankas eksperts Elmārs Zakulis. Latvijas Bankas piedāvātajam risinājumam mērķēt atbalstu, izmantojot Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadlīnijā par klientu spēju segt kredīta saistības, nebija deputātu atbalsta.

Šobrīd sabiedrībā jūtams neliels satraukums par to, ka no 2024. gada portālam "eveseliba.gov.lv" varēs pieslēgties tikai ar kvalificētiem paaugstinātas drošības un kvalificētiem elektroniskās identitātes apliecināšanas rīkiem - ar mobilo lietotni "eParaksts mobile" vai personas apliecību (eID karti), un vairs nebūs iespējams izmantot internetbanku, lai pieslēgtos sistēmai. Vai tiešām ir pamats uztraukumam, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine un Nacionālā veselības dienesta Informācijas tehnoloģiju projektu attīstības nodaļas projektu vadītāja Aleksandra Kozlova. Raidījuma viešņas skaidro, ka iecerētās izmaiņas, pirmām kārtām, saistītas ar drošību, lai cilvēkiem būtu drosa piekļuve saviem veselības datiem.

Finanšu minisrtijas sagatavotais Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns, ko skatīs valdībā, paredz līdz 2027. gadam budžetā atgūt 252 miljonus eiro jeb samazināt ēnu ekonomikas apjomu Latvijā līdz 18,9%. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietniece Olga Bogdanova. Viņa norādīja, ka nodokļu nemaksātāji paši sev nodara neapzinātu kaitējumu. Tas ietekmē pensiju, konkurenci uzņēmējdarbībā un citas jomas.

  Labas ziņas vakar, 14. decembrī, vakarā pienāca no Briseles, kur Eiropas Savienības valstu līderi vienojās par sarunu uzsākšanu par Ukrainas un Moldovas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ne tik labas ziņas pienākušas šorīt, kad Ungārijas līderis Viktors Orbāns, kurš iestāšanās sarunu sākšanas lēmumu neizgāza, pametot sarunu telpu, tomēr lēmumu par finansiālu palīdzību Ukrainai ir bloķējis. Tās ir karstākās ziņas, kuras apspriedīsim. Neizpaliks arī citas, piemēram, par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Parīzē. Un arī to, ka šodien beidzot jaunie vilcieni ir izbraukuši, šķiet, ar visiem pasažieriem. Krustpunktā aktualitātes analizē politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docente Lelde Metla-Rozentāle, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs.  

Saeimas pieņemtie grozījumi „Mikrouzņēmuma nodokļa likumā" paredz, ka no nākamā gada 1. janvāra mikrouzņēmuma nodoklim būs tikai viena likme – 25%. Līdz šim mikrouzņēmumam, kura apgrozījums gadā sasniedza 25 000 eiro, nodokļa likme bija 25%, savukārt, tiem, kam gada apgrozījums pārsniedza 25 000 eiro gadā, likme bija 40%. Eksperti vērtē, ka turpmāk nodokli maksāt būs vienkāršāk un to novērtē arī autoratlīdzību saņēmēji. Latvijā mikrouzņēmuma nodokli 40% apmērā maksā neliels uzņēmēju skaits – 3,7% jeb 368. Tā liecina VID dati. Latvijas Biozinātņu tehnoloģiju universitātes profesore Inguna Leibus vērtē, ka nākamgad 25% nodokļa režīms būs vienkāršāks un to varēs izmantot vairāk iedzīvotāju, arī tie, kas pamatienākumus saņem kādā citā darba vietā. Saeimas opozīcija mikrouzņēmuma nodokļa grozījumu apspriešanas gaitā gan norādīja, ka izraudzītā likme – 25% ir par augstu un tas veicinās daļas uzņēmumu nonākšanu ēnu ekonomikā. Guntars Račs ir Pašnodarbināto mūziķu biedrības padomes loceklis un vērtē, ka mikrouzņēmuma nodokļa likme 25% apmērā kopā ar iepriekš ieviestā vienkāršotā nodokļa samaksas risinājuma – saimnieciskās darbības ieņēmumu konta – izmantošanu, būs labs risinājums arī autoratlīdzību saņēmējiem. Pēc VID datiem, 2022. gadā Latvijā bija 9843 mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji.

Ukrainai naudas pietiek vēl vairākām nedēļām, tāpēc pagaidām nav jāsatraucas par Eiropas Savienības un ASV kavēšanos ar jauniem atbalsta piešķīrumiem. Tā intervijā Latvijas Radio izteicās Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Ņemot vērā Ungārijas iebildes pret papildu naudas došanu Ukrainai, kā arī potenciālu Eiropas Savienībā uzņemt tādas jaunas dalībvalstis kā Ukrainu un Moldovu, savienībā arvien intensīvāk tiek domāts, kā mazināt atsevišķu valstu veto tiesību izmantošanu nozīmīgos balsojumos, teica Bukovskis. Briselē turpinās Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju sanāksme. Ungārijas premjers Viktors Orbāns šorīt, 15. decembrī, bloķēja papildu palīdzības piešķiršanu Ukrainai 50 miljardu eiro apmērā. Līdz ar to Orbāns uzlika veto Eiropas Savienības ilgtermiņa budžetam, kurā bija iekļauta palīdzība Ukrainai.

Paredzēts atteikties no krievu valodas zināšanu prasības darba tirgū, to saglabājot vien dažās profesijās. To paredz Nacionālās apvienības rosinātie grozījumi Darba likumā, kam Saeimā 1. lasījumā bija visai plašs atbalsts. Likumprojekts veidots ar mērķi novērst diskrimināciju darba tirgū krievu valodas nezināšanas dēļ. Tomēr likumprojekta turpmākajā izskatīšanā aktuāls būs jautājums, vai likumā ierakstīt profesijas, kurās varētu prasīt krievu valodas zināšanas, un tieši uz kurām nodarbinātības jomām šī prasība attiektos. Jau pašlaik likums darba devējam neļauj nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas, tomēr formulējums Darba likumā ir tik vispārīgs, ka praksē ar to nepietiek. Tā sagatavotās likuma izmaiņas par krievu valodas lomas mazināšanu dara tirgū pamato Saeimas deputāts Raivis Dzintars no Nacionālās apvienības. Darba likuma izmaiņām Saeimā vismaz pašlaik ir diezgan liels atbalsts, ko apliecināja arī balsojums plenārsēdē. Tajā skaitā atbalstoši šodien bija visu koalīcijas frakciju deputāti. Nav pieņemami, ka vairāk nekā 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas darba tirgū aizvien nepamatoti prasa krievu valodas zināšanas, izskanēja no tribīnes. Tomēr vienprātības nav par ideju likumā uzskaitīt profesijas, kurās prasība izmantot krievu valodu ir pamatota. Tās ir, piemēram, tulki, pasniedzēji augstskolās, arhīvu darbinieki. Pret piedāvātajām Darba likuma izmaiņām balsoja „Stabilitātei” frakcija un no tās aizgājusī Glorija Grevcova. Pretargumentos gan izskanēja arī ar situāciju darba tirgū nesaistīti apgalvojumi. Saeimas deputāti Darba likuma izmaiņas otrajā lasījumā turpinās skatīt pavasarī – priekšlikumi iesniedzami līdz 29. martam.

Krustpunktā izvaicājam labklājības ministru Uldi Auguli. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Linda Spundiņa un portāla "Delfi" žurnālu satura redaktore Dita Vinovska.  

Kopš 7.decembra norit parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par partnerības institūta ieviešanu. Kā informē Centrālā vēlēšanu komisija, līdz šim savākti nepilni 4000 parakstu. Lai šo jautājumu nodotu tautas nobalsošanai, gan nepieciešams ievērojami vairāk – gandrīz 155 000 parakstu. Ļoti aktīva nostāja šī mērķa sasniegšanā ir Latvijas kristīgajām konfesijām. Vai tad patiešām no kanceles aicina iet un balsot? Eva Birzniece nav liela baznīcā gājēja, bet Otrajā adventē gribējusi redzēt Krustpils baznīcu no iekšpuses; todien bijis arī koncerts, tāpēc kopā ar vīru aizgājuši uz dievkalpojumu. Sprediķis bijis "inteliģents, domas izvedums pat interesants" – par vārda "Betlēme" atšķirīgo nozīmi. Tad sekojis aizlūgums – par pāvestu, par Latvijas luteriskās baznīcas vadību, bet tālākais gan sagādājis nepatīkamu pārsteigumu. "Pilnīgi plūstoši, mierīgi mācītājs tajā pašā lūgumā saka: lūdzu, neaizmirstiet aiziet parakstīties referendumā. Uzreiz aiz šiem vārdiem ar vīru saskatījāmies un cēlāmies augšā no saviem augstajiem soliem, un gājām laukā," pastāstīja Eva. Viņi ar vīru gan bijuši vienīgie, kuri pamet baznīcu. Radies priekšstats, ka visiem pārējiem tas ir pieņemami, ka no kanceles izskan šāds aicinājums. Ar pieredzēto Eva dalījusies arī ierakstā sociālajā tīklā "Facebook", kur uzdevusi jautājumu, vai Latvijas luterāņu baznīca vienmēr ir bijusi tik politiska un tik ļoti normalizējusi naidu pret citādo. Viņa arī aicina Kultūras ministriju, kura ir atbildīga par sabiedrības integrāciju, vairs nepiešķirt naudu baznīcām, ja jau tās "praktizē, popularizē un veicina naidu". Tā kā tas notika luterāņu baznīcā, Latvijas Radio uzrunāja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu. Vai tas ir pieņemami, ka baznīcā izskan šāds aicinājums? "Kad kaut kas tāds notiek, tad es personīgi un baznīcas vadība saņem daudzus pārmetumus, kāpēc bīskapi klusē, kāpēc baznīcas vadība neko nedara, kāpēc jūs nerīkoja demonstrācijas, neaicināt uz piketiem. Tie cilvēki, kam vajag protestēt pret šādu lietu, var katrs personīgi to izdarīt. Mēs esam arī pateikuši un aicinājuši: tagad ir iespēja, lūdzu, dariet," sacīja Vanags.

Vai šogad izdosies pieņemt grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā: vai tiks aizliegta suņu turēšana pie ķēdes un kā tiks kontrolēti suņu un kaķu pavairotāji? Raidījumā Ķepa uz sirds diskutē dzīvnieku tiesību aktīviste Katrīna Vilsone un Saeimas tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisijas loceklis Jānis Grasbergs.   Raidījumu atbalsta:  

Starpatutiskā Olimpiskā komiteja pagājušās nedēļas izskaņā negaidīti pavēstīja, ka Parīzes olimpiskajās spēlēs atļaus piedalīties Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Negaidīts nebija pats paziņojums, bet gan laiks, kad tika pieņmts lēmums. Neoficiāli bija zināms, ka šādu lēmumu varētu pieņemt tikai nākamā gada vēlā pavasarī. Kopš lēmuma izziņošanas pagājušas trīs dienas, bet iesaistītās puses Latvijā nav plašāk publiski komentējušas notikušo. Latvijas Olimpiskā komiteja pagaidām vien izplatījusi īsu paziņojumu presei, bet izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša no “Jaunās Vienotības” nosodījusi Starptautiskās Olimpiskās komitejas nolemto.

Noslēdzoties trīs gadu periodam, kad pēc 2020. gada vēl varējām tērēt līdz šim gadam ieplānoto Eiropas Savienības atbalsta naudu, lēnās projektu īstenošanas dēļ Latvija tomēr varētu nepazaudēt 400 un vairāk miljonu, kā tika lēsts iepriekš. Sarunās ar finanšu ministru esot redzams, ka fondu apguve kļuvusi ātrāka. Tā intervijā Latvijas Radio teica Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis (Jaunā Vienotība).

Latvijai drīz jāsāk izraidīt Krievijas pilsoņu, kas nav pagarinājuši uzturēšanās atļaujas. Krievijas prezidents Putins jau piedraudējis Latvijai ar nepatikšanām. Tikmēr Rietumos spriež, kā novērst nākamo iespējamo karu. Aktualitātes Krustpunktā analizē žurnālists Māris Zanders, "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" redaktore un Latvijas reģionālo mediju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude un Latvijas TV ziņu dienesta producente Rudīte Spakovska. Pārskatot ziņu lenti, nešķita, ka šajās dienās būtu kādi ļoti negaidīti notikumi bijuši, drīzāk tiek turpināts iesāktais. Vienalga, vai ir runa par budžeta pieņemšanu, hipotekāro kredītņēmēju atbalstu vai parakstu vākšanu. Bet sociālajos tīklos, šķiet, vislielāko satraukumu raisa ziņas, kas saistās ar Krieviju un draudiem, kas var nākt no turienes. No starptautiskā viedokļa lūkojoties, vispirms bija Vācijas eksperti, kas secināja, ka vispār NATO valstīm ir daži gadi, tad Polijas drošības iestādes vadītājs ir izteicies par dažiem gadiem, kas varētu būt pēc Ukrainas kara, kad Krievija varētu gribēt pamēģināt iebrukt arī NATO teritorijā. Līdzīgas domas ir paudis arī Čehijas prezidents, protams, Ukrainas prezidents. Tātad daži gadi, lai sagatavotos, lai Krievija negribētu mēģināt riskēt iebrukt.

Par Putina izteikumiem nevajadzētu uztraukties, - tā Latvijas Radio uz jautājumu par nesen izteiktajiem Krievijas prezidenta draudiem Latvijai, ja tā necienīgi izturēsies pret krieviem valstī, teica NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts. Viņš arī atzina, ka līdz ar nākamā gada prezidenta vēlēšanu tuvošanos Krievijā, šādi izteikumi varētu atskanēt biežāk.

Kad kāds Latvijas politiķis ir tik daudz aprunāts, kā ekspremjers, tagad ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība), gan par lidmašīnu reisiem, gan citiem tematiem. Izvaicājam viņu arī Krustpunktā. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVnet" žurnālists Arturs Bikavs un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Krišjānis Kariņš uzskata, ka mūsu sabiedrībā ir ilgstoši iesakņojusies neticība saviem spēkiem, neuzticība valsts varai un, iespējams, tas saistāms ar kaimiņvalsts ilgstošo ietekmi. Starptautiskajās attiecībās, pēc Kariņa domām, ļoti būtiska ir personīgā klātbūtne un iesaiste jautājumu risināšanā – neatkarīgi no valsts izmēriem. Kariņš sacīja, ja kļūtu par NATO ģenerālsekretāru, darītu visu, lai 31 NATO valsts ietu uz kopīgu mērķi, un tāds karš, kā šobrīd ir Ukrainā, vispār nenotiktu.

Laikā, kad pasaulē notiek ANO Klimata pārmaiņu konference Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Latvijā tapis svarīgs un īpašs plāns. Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, enerģētika, zaļāka infrastruktūra, ogļskābās gāzes uzņemšana no atmosfēras - kas šajās jomās plānots jaunajā Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā? Ko par to saka vides organizācijas? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas donda direktors Jānis Rozītis un biedrības "Zaļā brīvība" atjaunīgās enerģijas politikas eksperte Krista Pētersone.

Saeima šodien, 7. decembrī, galīgajā lasījumā sāks skatīt nākamā gada valsts budžeta projektu un to pavadošos likumus. Nākamā gada budžetu gaida arī pašvaldības. Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Normunds Audzišs šorīt Latvijas Radio sacīja, ka budžetā izvirzītās prioritātes - iekšējā un ārējā drošība, izglītība un veselība - ir ļoti svarīgas, taču lai tās ilgtermiņā varētu nodrošināt, vairāk jāatbalsta uzņēmējdarbība. Pašvaldībām nākamais gads būšot izdzīvošanas laiks, jo ir ļoti daudz vajadzību un atkal nepaliks nekas pāri attīstībai. Veselības jomai nākamajā gadā tiks rekordliela nauda - pielikums nozarei ir 275 miljoni eiro un tā ir nozīmīga summa. Kāds būs naudas sadalījums, skaidro veselības ministrs Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība). Vairāki koalīcijas deputāti parakstījuši iesniegumu Saeimas Prezidijam, lūdzot samazināt laiku debašu runām par budžetu – pirmo reizi runājot trīs minūtes, bet, runājot otro reizi - divas minūtes.  

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks. Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023) 29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers. Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām. Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram. Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē. Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.” Cik laika mums ir? „Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics. Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas. Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā. Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā? 3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas. Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā. Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sabiedrības līdzdalības platformas “Mana balss” vadītāju Imantu Breidaku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, jaunām un vecām demokrātijas formām un to līdzās pastāvēšanu, Latvijas politisko dienaskārtību, tēmām, kas sāp mūsu sabiedrībai, e-vēlēšanām un e-demokrātijas robežām. Demokrātija mainās, un arī kara apstākļos ir būtiski saprast, kas ir tā demokrātijas kvalitāte, kurā mēs atrodamies, vai un kas būtu saucams par e-demokrātiju un vai tas ietver arī manipulācijas riskus. Kad tiešās demokrātijas formas šķeļ un kad vieno sabiedrību? Ja būtu šobrīd veic demokrātijas audits Latvijā un jāizmēra, kāda ir tā demokrātijas kvalitāte, kā pēc tiem datiem, kuri nonāk līdz jums, kā jūs to mērītu vai diagnosticētu? Imants Breidaks: Ja mēs skatāmies uz Latviju kaut vai 30 gadu rāmī kopš valsts atjaunošanas, mums ir sekmīgi funkcionējoša parlamentārā demokrātija. Mūsu partiju konkurence ir īsta un godīga. Mūsu mediju telpa ir kopumā brīva. Mūsu pilsoņi kopumā pārsvarā spēj sasniegt to, ko pilsoņu lobijs vēlas. Taču, protams, ja mēs skatāmies niansēs šos apgalvojumus, tad mēs redzam virkni lietu, kas varētu būt labākas, un kuras mums gribas, lai ir labākas. Līdz ar to kopumā mēs esam sekmīga demokrātija, un, ja mēs paskatāmies uz, piemēram, gan politiskajām vērtībām Saeimā, gan politiskajām vērtībām sabiedrībā un priekšstatiem, idejām, morāli, tad, jā, Saeimā sēž sabiedrības pārstāvji, sabiedrības seja. Nav tā, ka minoritāte dominētu mūsu politiskajā dienaskārtībā. Tā galīgi nav. Bet Saeima un tās reprezentācijas formula pārstāv to veco demokrātijas modeli. Imants Breidaks: Arī. Ja mēs runājam par jaunajām formām, tad jaunajās formās mums ir labi sasniegumi. "Mana balss" platforma ir ļoti labs pierādījums. Demokrātija kopumā un politiskās sistēmas pasaulē kopumā ir diezgan vecmodīgas. Tu tā nopietni savu valsti vari mainīt reizi četros gados, kamēr šodien tehnoloģijas tev atļauj viena gada laikā teorētiski un ir kaut kādi precedenti, kļūt par miljonāru un miljardieri. (..) Bet to četru gadu rāmī tu nepaspēsi neko dižu mainīt valstī, jo vēlēšanu cikls, kas ir savā ziņā pasaulē nostiprinājās 19. gadsimta laikā, respektīvi, mums jau ir formas politiskajā līdzdalībā, ir vecmodīgas un lēnākas, nekā sabiedrība to šodien gribētu. Varbūt arī nemaz nav slikti, ka tā politiskā forma attīstās lēnām, jo, ja mums būtu vienā gadā anarhija, otrā gadā - monarhija, arī nebūtu labi. Imants Breidaks: Pilnībā piekrītu. Ir pašsaglabāšanās cēloņi, kāpēc lietas dažreiz nemainās tik strauji, taču vienlaicīgi ir jāsaprot, ka, ja politiskais process un mijiedarbība baigi nemainās un stagnē, tad nevajag brīnīties, kāpēc jaunieši nestājās politiskās partijās. Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi. Tas, ka šodien politiķi prot lietot tviteri un feisbuku, nemaina politisku procesu galvenos mehānismus. Vācu sociologs Helmuts Klārka saka, ka partiju politiskais pārvaldes modelis Eiropā piedzīvoja būtiskus satricinājumus. Tā ir tendence, ar kuru mums ir jārēķinās nākotnē. Imants Breidaks: Mums ir īpaši slikti, jo mums visu laiku cipari ir bijuši zemi. Latvijā visās politiskās partijās, kopā ņemot, ir tikpat daudz biedru kā Lietuvas lielākajā politiskajā partijā vienā. "Mana balss" kā organizācija ir vairākkārt runājusi ar politiķiem - kādi ir tie mehānismi, kā mēs varam celt visu politisko partiju biedru skaitu. Mums par to ir jārunā, tā ir liela problēma. Ir partijas, kuras ir tiešām bijušas interesantas, par to parunājāmies, ir bijušas partijas, kuras saka nē, mums ir "okay", mums ir vecie biedri, viņi kontrolē visu partiju, mums tagad pūlēties jaunu biedru piesaistei ir, iespējams, nelietderīga resursu izniekošana. Es tā klausos, bāc, nē - nacionālajās interesēs ir, ka visās partijās aug biedru skaits. Ir partijas, kurām tas interesē, bet tik un tā rezultātu īsti nav. Imants Briedaks ir sabiedrības līdzdalības platformas "Manabalss.lv" vadītājs, studējis vēsturi un savulaik strādājis arī par skolotāju. Viņam ir pieredze dažādu izglītības un vadības konsultācijas projektu vadīšanā, jo astoņus gadus vada tiešās demokrātijas platformu "Mana balss", kuras unikālo lietotāju skaits pārsniedzis 400 tūkstošus apmeklētāju.

Rīdzinieku skaits pēdējo 30 gadu laikā ir samazinājies par aptuveni trešdaļu, un diemžēl šī tendence saglabājas arī pēdējos gados, kamēr kaimiņos, Viļņā un Tallinā, ir labāki rādītāji gan dabiskajā demogrāfijā, gan to cilvēku skaita ziņā, kas pārceļas dzīvot uz galvaspilsētu. Kā Rīgu padarīt pievilcīgu dzīvošanai; vai sākt ar esošās pilsētvides uzlabošanu vai jaunu mājokļu celtniecību un kas būtu maināms satiksmē, kura ir būtisks faktors pakalpojumu pieejamībā, bet vienlaikus arī var kalpot arī kā vidi degradējošas elements? Krustpunktā diskutē Rīgas domes deputāte Attīstības komitejas vadītāja Inese Andersone (Jaunā Vienotība), pilsētplānotājs un izpilddirektors atvērto inovāciju kustībā "VEFRESH" Viesturs Celmiņš, Saeimas deputāts Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāja biedrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts) un stratēģiskās plānošanas eksperts Gatis Pāvils.  

Eiropas Savienība ir nogurusi no kara Ukrainā - to dzird arvien biežāk, un izskan arī brīdinājumi par to, ka nākamais gads būs smags. Ukrainai trūkst artilērijas lādiņu, Eiropas Savienība nav varējusi izpildīt solījumus par to piegādi, kamēr Krievijas agresorvalsts apgādē tās sabiedrotie ir bijuši krietni naskāki. Arī vēlēšanās atsevišķās Eiropas Savienības valstīs uzvar spēki, kas Ukrainai nesimpatizē. Par Eiropas Savienības ārpolitiskajiem izaicinājumiem un iekšējām grūtībām Krustpunktā Lielā intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu, Latvijas Universitātes asociēto profesoru Ivaru Ijabu. „Sajēga nāk, bet pārāk lēni,” tā par patiesās situācijas izpratni par Krievijas draudiem Eiropas valstu apziņā norāda Ivars Ijabs. Viņš atzīst, ka ir jāsaprot, ka pilnīgas vienotības atbalstā Ukrainai nebūs un būs jāmeklē jaunus sadarbības formātus. Ijabs sacīja, ka patiesā situācija varētu noskaidroties nākamnedēļ, kad par ilgstošu finansiālu Eiropas atbalstu Ukrainas budžeta deficītam plānots runāt Eiropas padomē.

Ko par plašu rezonansi raisījušajiem Krišjāņa Kariņa privātreisiem valdības vadīšanas laikā saka tagadējās valdības veidotāji? Politikas eksperte uzskata, ka Kariņam būtu jādemisionē. Tā neuzskata viņa pārstāvētajā partijā "Vienotība" un arī pats tagadējais ārlietu ministrs no amata atkāpties negrasās. Valsts kanceleja jau ceturtdien Latvijas Radio atklāja, ka gatavo izmaiņas amatpersonu ceļošanas nosacījumos. Tādējādi valsts amatpersonas ar privātiem reisiem turpmāk lidos krietni retāk, kas ietekmēs arī premjeres Evikas Siliņas no "Jaunās Vienotības" darba vizīšu plānošanu. Tā ir reakcija uz plašu publicitāti guvušo informāciju par iepriekšējās valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa veiktajiem 36 lidojumiem ar privātajām lidmašīnām, kas izmaksāja vairāk nekā 1,3 miljonus eiro. Lidojumu praksi izvērtē gan Valsts kontrole, gan arī Ģenerālprokuratūra.

Jau vairākus mēnešus Rēzeknes politiskā situācija ir neskaidra, neskaidra ir arī pašvaldības politisko lēmumu pieņemšanas nākotne un tas, vai pietiks finansējums visām pašvaldības funkcijām līdz gada beigām un 2024.gadā? Šobrīd tiek gaidīts Valsts kontroles ziņojums par finanšu situāciju Rēzeknē, savukārt VARAM un Finanšu ministrija ir paziņojusi, ka neapdomīgas saimniekošanas dēļ Rēzeknes domes nu jau atstādinātais priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs (Kopā Latvijai) ir novedis pašvaldību lielās finanšu grūtībās. Rēzeknes pašvaldībai tiek pārmesta nesaimnieciska finanšu tērēšana, jo par 12 miljoniem eiro pie pilsētas ezera tiek būvēts rekreācijas centrs, kā būvniecības pabeigšanai vien šobrīd trūkst vairāki miljoni eiro. Aleksandrs Bartaševičs šobrīd uzskata, ka nekādas kļūdas savā darbā pieļavis nav un noteik kā viņš to sauc - politiska izrēķināšanās. Tāpēc viņš un viņa partijas biedri domē ievēlētie deputāti iepriekšējās trīs domes sēdes dažādu iemeslu dēļ neapmeklāja, lai gan šonedēļ domes sēde tomēr notika, pēc trīs nenotikušām sēdēm, šoreiz sēdē piedalījās 12 no 13 deputātiem. Pa to laiku VARAM ir virzījusi uz Saeimu grozījumus likumos par pašvaldības deputātu mandātu anulēšanas kārtību, lai turpmāk pašvaldībās nerastos situācija, kāda tā šobrīd izveidojusies Rēzeknē. Par to kas tad politiski šobrīd notiek Rēzeknē, ko vēl varam sagaidīt un ko par šo visu domāt vēlētājiem šodien sarunā ar Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātņu katedras lektori Leldi Metli Rozentāli un politologu Juri Rozenvaldu.

Jau vairuokus mienešus Rēzeknis politiskuo situaceja irnaskaidra. Naskaidra ir ari pošvaļdeibys politiskūs lāmumu pījimšona iz prīškui tys, voi byus gona finansiejuma vysom pošvaļdeibys funkcejom da goda gola i2024. godā? Itūšaļt teik gaideits Vaļsts kontrolis ziņuojums par finaņšusituaceju Rēzeknē, sovpus VARAM i Finaņšu ministreja ir paziņuojuse, kanaapdūmeigys saiminīkuošonys deļ Rēzeknis dūmis niu jau atstateitaisprīšksādātuojs Aleksandrs Bartaševičs (Kopā Latvijai) ir nūveds pošvaļdeibuleluos finaņšu gryuteibuos. Rēzeknis pošvaļdeibai teik puormasta nasaiminīcyskafinaņšu tieriešona, jo par 12 miļjonu eiro pi piļsātys azara teik byuvātsrekreacejis centrys, kuo byuvnīceibys pabeigšonai viņ niu datryukst vairuokumiļjonu eiro. Aleksandrs Bartaševičs itūšaļt tur, ka nikaidys klaidys sovādorbā pīļuovs nav i nūteik, kai jis tū sauc, – politiska izariekinuošona. Deļtuojis i juo partejis bīdri, dūmē īvālātī deputati, īprīškejuos treis dūmis sēdēvysaidu īmesļu deļ nabeja, koč i itūnedeļ dūmis sēde piec treis nanūtykušūssēžu nūtyka – pīsadaleja 12 nu vysu 13 deputatu. Pa tū laiku VARAM irvierziejuse iz Saeimu grūzejumus lykumūs par pošvaļdeibys deputatu mandatuanuliešonys parādu, lai iz prīšku pošvaļdeibuos nabyutu situaceju, kaida teiniu ir izaveiduojuse Rēzeknē. Par tū, kas tod politiski niu nūteik Rēzeknē, kūvēļ varim sagaideit i kū par itū vysu dūmuot vālātuojim, sarunā ar ReigysStradeņa Universitatis Politikys zynuotņu katedrys lektori Leldi Metlu-Rozentāli politogolu Juri Rozenvaldu. 

Partijas sāk gatavoties nākamā gadā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām un parādās jau pirmie kandidāti. Aktualitātes Krustpunktā analizē politologs, neatkarīgs pētnieciskais žurnālists, uzņēmējs Dāvids Zalāns, žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele un žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Partijai, lai būtu perspektīva, jāspēj darīt un labot to, kas bija nepareizi, tā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras profesore Ilga Kreituse, apspriežot "Jaunās Vienotības" reakciju ekspremjera Kariņa specreisu jautājumu. Kreituse uzsvēra, ka politiskā situācija šobrīd Latvijā ir savdabīga un pat bīstama valdībai.

Saeima otrajā - galīgajā - lasījumā atbalstīja likumprojektu, ar ko ratificē Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvēto Stambulas konvenciju. Plenārsēdē izvērtās kaismīgas debates, konvenciju piesaucot gan kā starptautiskas sadarbības pamatu vardarbības mazināšanai, gan dokumentu, kura pieņemšana nerisinās pašu neizdarītos mājasdarbus.

Raidījumā Kas būs ar Krieviju? saruna ar politologu Kārli Daukštu. Kā ierasts, sākam ar iespējamo attīstības scenāriju, proti, ar to, ka Vladimirs Putins un viņa režīms mums ir uz ilgu laiku. Pirms gada, kad iecerēja šo raidījumu, skats uz to situāciju bija optimistiskāks: Ukrainai bija veicies frontē, bija atgūtas salīdzinoši lielas teritorijas, kuras kara sākumā bija sagrābusi Krievija. Optimistiskākie ļaudis runāja par to, ka Ukrainā visā drīzumā varētu pārraut šo sauszemes koridoru, ko Krievijai ir izdevies izveidot gar Melno jūru uz Krimu, iespējams, pat ieņemt Krimas pussalu. Un, protams, prognozēja, ka tas viss atstās graujošu iespaidu uz Putina režīmu, uz šī režīma izdzīvošanu. Tika minēti ļoti daudzi argumenti, kas pagājušā gada laikā ir izrādījušies neadekvāti. Putina režīms ir izrādījies krietni stabilāks, nekā par to domāja, tas var atļauties simtiem tūkstošu cilvēku noguldīt Ukrainas zemē. Tas ir ticis pāri tādām diezgan nopietnām dumpim pašā Krievijā šī gada Jāņos. Kā šobrīd izskatās, cik stabils ir Putina režīms, cik tas vēl ilgi var atļauties karot un ar kādiem zaudējumiem? "Mums laikam jāskatās no diviem viedokļiem, pirmkārt, ko grib Putins un viņa režīms, otrs - ko grib pasaule, un, manuprāt, arī trešais - ko grib arī pati Krievija vispār un kādā veidā viņas, gan elite, gan iedzīvotāju masa. Patlaban kaut kādas noteiktas analīzes metodes nav," uzskata Kārlis Daukšts. Viņš min publikāciju vācu izdevumā "Bild", ka tomēr notiek sarunas starp Baidenu, Šolcu un arī piesaistot Krieviju. "Arī Rietumi, vienkārši runājot, ir izpumpējušies fiziski, morāli un arī finansiāli, tāpēc arī patlaban tiek domāts par to, kādā veidā atrisināt ne tikai kara laukā, bet varbūt kaut kādā veidā meklēt diplomātiskos risinājumus. Protams, ka Krievija šinī gadījumā grib izmantot šo situāciju un grib noslēgt miera līgumu. Putins, manuprāt, to ļoti atklāti trīs vai četras reizes pateica, kad bija G20 konference, kur viņš runāja attālināti, bet viņš runāja par to, ka mēs gribam mieru, mums vajadzīgs miers un vēlreiz miers, bet šo mieru viņš saprot ļoti īpatnēji - pusi Ukrainas jūs atdodat, par tālāko mēs vēl runāsim. Un šī pozīcija ir pieņemama daļai to cilvēku, kuri saka, ka pietiek nogalināt un ka vajag noslēgt mieru tikai tāpēc, lai izbeigtu slepkavības. Tādu pozīciju cilvēciski ir ļoti pamatota, ietekmē samērā plašu iedzīvotāju masu ukraiņu pusē," raidījuma ievadā analizē Kārlis Daukšts. Rezumējot un apkopojot, kurš no trim scenārijiem jums šķiet ticamākais nākotnes attīstībai, vai varbūt ir kaut kāda secība vai kaut kādi hibrīdvarianti? "Vēl gadus 10 būs tāds pats lēns materiāla krājums, tālāk prognozēt nav iespējams, vai nu uz vienu pusi, vai nu uz otru pusi. Protams, ja viens no apvērsumiem, tad varbūt tāds, kurš vēl atnesīs daudz sliktāku par Putiņu uz laiku. Jukas ir ļoti bīstamas arī Latvijai, un tāpēc es tā ļoti uzmanīgi skatos un analizēju notikumus Krievijā," atzīst Kārlis Daukšts.

Trauksme zivsaimniecības nozarē, PVN likme augļiem un dārzeņiem. Krustpunktā izvaicājam zemkopības ministru Armandu Krauzi. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod laikraksta "Latvijas Avīze" žurnāliste Sandra Dieziņa un portāla "360TV ZIŅneši" producents Uldis Āboliņš.  

Tāļa Eipura sarunas biedrene Anastasija Vereščinska atklās, kā karš Ukrainā veicinājis atjaunīgo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā, kā arī ļaus uzzināt, kā projekts “Energy Act for Ukraine” palīdz ar saules baterijām aprīkot skolas un slimnīcas Ukrainā un pie viena ir izdevīgs arī iniciatīvas atbalstītājiem un ziedotājiem.   Savukārt Dīvs Reiznieks noskaidros, kādēļ Kristīni Bērziņu īpaši bažīgu dara nākamajā gadā gaidāmie politiskie procesi Eiropā un ASV. Un ko darīt mums laikā, kad pie varas Eiropā arvien vairāk nāk Ukrainai nedraudzīgi politiķi.   Tāpat Dīvs uzrunās latviešu brīvprātīgos no “Ganta Fonds”, kuri ir ceļā uz Ukrainu ar ļoti īpašu sūtījumu – Latvijā no nulles izveidoto pārvietojamo zobārstniecības kabinetu. “Jāved tiešām vērtīgas mantas. Nevar braukt ar adītām zeķēm un priecāties par to,” saka viens no fonda valdes locekļiem Artūrs Kristlībs.   Podkāsta gaita:    00:00 Ievads 03:44 Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa skaidro aktualitātes. Šoreiz uzmanības centrā šādas aktualitātes: 04:33 Nīderlandē pie varas nāk galēji labējais politiķis Hjērts VIlders. Kārtējais Ukrainas “nedraugs” pārņem Eiropas valsts vadības grožus. Šīs nav labas ziņas Ukrainai, domājot par tās dalību ES un NATO. 2024.gadā Eiropā vēl daudzas svarīgas vēlēšanas. Tādēļ svarīgākais būs pārdzīvot nākamo gadu. 09:33 Inerce šobrīd Krievijai par labu. 10:40 Cilvēkiem Latvijā jābūt skaļiem un aktīviem Ukrainas atbalstā, lai nedominētu ekstrēmākie viedokļi, bet arī atbalstošās balsis būtu dzirdamas. 14:02 Ungārijas līderis Orbāns draud izjaukt Eiropas atbalsta mehānismus Ukrainai – vai ir iespējama Ungārijas iegrožošana Eiropas Savienībā un NATO? 20:28 Saruna ar Artūru Kristlību no “Ganta Fonds”, kuru noķērām ceļā uz Ukrainu, vedot Latvijā no nulles izveidoto mobilo zobārstniecības kabinetu. 22:34 Artūrs stāsta, ka uz Ukrainu kopš 24.februāra braucis jau daudzkārt. Pagājušajā gadā vien kopā tur sabūts apmēram 4 mēnešus.  24:09 Artūrs nonācis pie pārliecības, ka ja brauc tik lielu gabalu, tad jāved patiešām vērtīgas preces nevis tik adītas zeķes. 24:25 Zobu veselība Ukrainas armijā šobrīd ļoti akūta problēma. 25:07 Kā tika realizēts mobilā kabineta projekts. 27:04 Auto pilnībā aprīkots – Artūrs pastāsta plašāk ko tieši varēs izdarīt. 28:00 Šajā mobilajā kabinetā strādās brīvprātīgie ukraiņu zobārsti. 29:38 Artūrs šo visu dara, jo apzinās, ka Krievijas uzbrukuma upuri varam būt arī mēs. 31:05 Sarunas beigas 31:37 LIELĀ INTERVIJA ar Anastasiju Vereščinsku no “Energy Act for Ukraine”. Tālis ieskicē, ka šī būs saruna par to, kas notiek Ukrainas energosektorā un jaunajām vēsmām, kas ļauj iestādēm būt neatkarīgākām.  34:46 Anastasija iepazīstina ar sevi un fondu “Energy Act for Ukraine”, kas palīdz aprīkot skolas un slimnīcas ar saules paneļu sistēmām kara laikā. 35:50 Projekts iespējams pateicoties ziedotājiem – dažādiem fondiem un uzņēmumiem, kas tā vai citādi saistīti ar atjaunīgo energoresursu jomu Eiropā. 38:20 Anastasija par studijām Rīgā. 39:25 Anastasija par pievēršanos enerģijas sfērai un nonākšanai šajā projektā. 43:54 Anastasija par fonda darbības virzieniem – palīdzību skolām un slimnīcām, ierīkojot atjaunojamos energoavotus. 46:00 Sadarbība ar fondu ārzemju uzņēmumiem ir laba iespēja iepazīt Ukrainas tirgu.  46:42 Lai būtu efektīvi atbalstītāju piesaistē, mums jādomā kā uzņēmumiem. 47:36 Par jau pabeigtajiem saules bateriju un akumulatoru projektiem skolā Irpiņā un slimnīcā Čerņihivā. 52:49 Skolas direktors ieviesis tik striktus elektrības lietošanas noteikumus, ka no paredzētajām 4 stundām, nu tā no saules vien var nodzīvot 8 stundas. 53:45 Iestādes kļūst ne tikai neatkarīgākas energo ziņā, bet ietaupa arī līdzekļus par patērēto enerģiju. 54:44 Ziemas sagādātie izaicinājumi. 56:50 Dodam savu ieguldījumu Ukrainas energosistēmas decenralizēšanā, lai tā būtu mazāk ievainojama. 57:50 Atjaunīgie resursu Ukrainā nekad nav bijuši tik populāri kā pēdējā gada laikā, jo enerģija Ukrainā ir ļoti subsidēta un nav bijis nekāda stimula pievērsties zaļajiem resursiem. 1:01:00 Šī ziema būs vēl grūtāka par iepriekšējo 1:02:30 Žitomira kā labais piemērs, kur aktīva mēra darbība noveda pie pārejas pie atjaunīgajiem resursiem, kas ierastās elektrības pārrāvumus padarīja pat nepamanāmus. Ko Latvija var mācīties no Ukrainas? 1:05:03 Atjaunīgie resursi ir atslēga uz energoneatkarību, jo tur ir gan decentralizācija, gan avotu dažādošana un izvēle 1:06:19 Mēs priecātos par sadarbību ar uzņēmumiem no Baltijas valstīm. 1:07:24 Ko novēlēt personīgi? 1:09:05 Intervijas beigas + Dīvs un Tālis reflektē. 1:09:37 Rakstiet mums un uz sadzirdēšanos!  Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Nīderlandes un Argentīnas vēlešanu rezultāti liek domāt par labējā populisma atgriešanos. Ukrainas tālbraucēji gaida Polijas jauno valdību. Vai katalāņu separātistu amnestija nodrošinās stabilitāti Spānijā? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. Labējais populisms joprojām modē Vēlēšanu rezultāti divās valstīs, divās planētas puslodēs pēdējās nedēļās apliecinājuši labējā populisma potenciālu šī brīža pasaulē. Runa ir par ekonomista un publicista Havjera Gerardo Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā un Gērta Vildersa vadītās „Partijas brīvībai” izcilie rezultāti Nīderlandes parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās. Havjers Milejs pārstāv politisko partiju aliansi „La Libertad Avanza”, kuras nosaukumu latviski varētu tulkot kā „Brīvība iet uz priekšu”, „Brīvība attīstās” vai tamlīdzīgi. Tās kodolu veido Mileja piekritēju 2018. gadā dibinātā Libertariāņu partija un Demokrātiskā partija, kuru pārstāv otra alianses pamanāmākā figūra – juriste un politiķe Viktorija Viljarruela. Vēlēšanu uzvarētāja politiskais triumfs noticis uz ilgstošās ekonomiskās un finanšu krīzes fona, kura Argentīnu moka jau kopš 2018. gada. Līdzšinējā prezidenta Alberto Fernandesa valdībai gan izdevās panākt zināmu ekonomikas atlabšanu, taču inflācijas rādītāji turpina kāpt, novembrī sasniedzot jaunu rekordu – 140%. Tiek lēsts, ka vairāk nekā puse argentīniešu bērnu šobrīd dzīvo zem iztikas minimuma sliekšņa. Fernandess atteicās no kandidēšanas nesenajās vēlēšanās, bet viņa valdības ekonomikas ministrs Serhio Massa vēlēšanās piekāpās Milejam. Kā izdevumam „The Guardian” izteicies Vašingtonā bāzētās politisko pētījumu organizācijas Vilsona centrs eksperts Bendžamins Gedans, par Mileju balsojušie gribējuši ko jaunu, viļoties līdzšinējos varas nesējos. Tomēr šim elektorātam var nākties nožēlot, ja jaunievēlētais prezidents īstenošot kaut nelielu daļu no agrāk solītā, proti – radikāli mazināt nodokļus, bet, līdz ar to, arī sociālās izmaksas, likvidēt Argentīnas centrālo banku un dolarizēt ekonomiku, saraut saites ar diviem lielākajiem tirdzniecības partneriem – Brazīliju un Ķīnu. Vēl viņa programma paredz atcelt 2020. gadā īstenoto abortu legalizāciju valstī, savukārt Mileja līdzgaitniece un jaunievēlētā viceprezidente Viljarruela plaši pazīstama kā savulaik Argentīnā valdījušās un apmēram 30 000 cilvēku nāvē vainojamās militārās huntas noziegumu attaisnotāja. Nākamajām Nīderlandes parlamenta vēlēšanām bija jānotiek tikai 2025. gadā, taču ilglaicīgā premjerministra Marka Rutes ceturtā kabineta demisija jūlijā noveda pie jaunām vēlēšanām. Arī Nīderlandes gadījumā analītiķi piesauc sabiedrības nogurumu no līdzšinējās politikas, kura daudziem esot šķitusi pārāk neoliberāla. Par to liecina arī vēlēšanu rezultāti, jo visas līdzšinējās koalīcijas partijas – ekspremjera konservatīvi liberālā Tautas partija brīvībai un demokrātijai, sociālliberālā „Demokrāti 66”, sociālkonservatīvā „Kristīgi demokrātiskais aicinājums” un centriskā Kristīgā savienība – zaudējušas ievērojamu daļu no deputātu vietām. Politisko stafeti cerēja pārņemt Zaļi-kreiso un Darba partijas alianse, kuras līderis Franss Timmermanss pat pameta Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu, lai stātos tās priekšgalā. Zināmi panākumi, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, kreisajiem ir, taču tos nevar salīdzināt ar Gērta Vildersa vadītās „Partijas Brīvībai” sniegumu, palielinot savu frakciju vairāk nekā divas reizes. Taču 37 vietas ieguvušajiem labējiem populistiem vienalga jālūkojas pēc koalīcijas partneriem, kas nebūs vienkārši, ievērojot, ka Vilderss ir iedibinājis sev pārliecināta eiroskeptiķa, migrācijas pretinieka un islāmticīgo gānītāja reputāciju. Spānija un Katalonija – pamiers vai pārgrupēšanās? 15. novembrī, uzstājoties Spānijas parlamentā, premjerministrs, Sociālistiskās strādnieku partijas līderis Pedro Sančess pauda: „Mēs esam izvēlējušies atkalapvienošanos, nevis atriebšanos, vienotību, nevis sadalīšanos.” Šādi kreiso līderis aizstāvēja vienošanos ar divām vadošajām Katalonijas neatkarības atbalstītāju partijām, kas paredz amnestiju to līderiem, kas notiesāti vai apsūdzēti par dumpja rīkošanu. Plāns izdevās, un Sančess tika ievēlēts, pie tam, pirmo reizi kopš 2011. gada, jau pirmajā vēlēšanu kārtā. Starp 179 par viņu balsojušajiem deputātiem bez sociālistiem un radikālkreisās platformas „Sumar” ir reģionāli-etniskās katalāņu, basku, galisiešu un Kanāriju salu partijas. Šāda notikumu attīstība izveda ielās labējo partiju vēlētājus, kuri sociālistu sadarbībā ar minoritāšu partijām saskata valsts pamatu graušanu. Pats Sančess pauž, ka šī vienošanās ļaus pāršķirt asās pretstāves lappusi Spānijas centrālās varas un Katalonijas neatkarības aizstāvju starpā, par ko gan ir skeptiski daudzi analītiķi. Viņuprāt, katalāņu partijas nebūt nav atmetušas domu par Katalonijas pašnoteikšanos, un šo vienošanos uzskata par pirmo soli, pēc kura jāpanāk turpmākie. Citādi atbalsts Sančesa valdībai var tikt atsaukts. Tiesa, Katalonijas sabiedrības atbalsts secesijai no Spānijas, salīdzinot ar piecus gadus seno pagātni, spriežot pēc aptauju datiem, ir sarucis. Lai arī 73% aptaujāto joprojām izsakās par atkārtotu neatkarības referendumu, tikai 41% patiešām vēlētos izstāšanos no vienotās valsts. Abas lielākās katalāņu secesionistu partijas – „Kopā par Kataloniju” un Katalonijas Kreisie republikāņi – pēdējās vēlēšanās zaudējušas pavisam apmēram 550 000 vēlētāju, liela daļa no kuriem, visdrīzāk, nobalsojuši par sociālistu partijas Katalonijas atzaru. Poļu šoferi un zemnieki rīkojas Pie Polijas un Ukrainas robežšķērsošanas punktiem izveidojušās desmitiem kilometru garas smago automašīnu rindas. Tiek ziņots, ka, lai no Polijas nonāktu Ukrainā, nākoties gaidīt līdz pat četrām diennaktīm, bet pretējā virzienā – pat divpadsmit diennaktis. Šādu neapskaužamu situāciju saviem kolēģiem sagādājuši poļu kravas mašīnu vadītāji, kuri kopš 6. novembra uzsākuši un arvien pastiprinājuši robežpunktu blokādi. Cauri tiekot laistas vien militārās un humānās palīdzības kravas, pārējais kravas transports – pa vienai vai pāris mašīnām stundā. Nesen šoferiem šai protestā sākuši pievienoties arī zemnieki. Ukraina, savukārt, paziņojusi, ka šī robežas blokāde iedragā valsts jau tā kara traumēto ekonomiku un neļauj pāri robežai nonākt humānās palīdzības kravām. Kā apgalvo poļu kravas mašīnu vadītāji, kopš pagājušajā gadā tika atvieglota Ukrainas transporta iebraukšana Eiropas Savienībā, viņi ciešot no negodīgas konkurences. Ukrainas transporta firmas, kuru darbības izmaksas esot mazākas, ne tikai transportējot kravas no savas valsts, bet izpildot pasūtījumus arī Eiropas Savienības iekšienē. Pie tam Polijā, apejot sankcijas, savus meitas uzņēmumus nodibinājušas arī Krievijas un Baltkrievijas transportkompānijas. Poļu zemnieki, kā jau ierasts, protestē pret lētākās Ukrainas produkcijas konkurenci viņu valsts tirgū. Protestētājiem atradies arī politiskais sabiedrotais – nelielā labējā partija Konfederācija „Brīvība un Neatkarība”, kura jau priekšvēlēšanu retorikā uzstāja, ka Polija pārāk dāsni atbalstot Ukrainu. Pašreizējais Polijas infrastruktūras ministrs Andžejs Adamčiks vērsies pie sava Ukrainas kolēģa ar aicinājumu izpildīt vienu no protestētāju prasībām – nelikt tām kravas mašīnām, kuras tukšas atgriežas no Ukrainas Polijā, iziet pārbaudi uz robežas vispārējās rindas kārtībā. Šoferu un zemnieku protesti uzsākti laikā, kad visa uzmanība Polijas politikā koncentrēta uz jaunās valdības veidošanas procesu. Aizvakar prezidents Andžejs Duda apstiprināja līdzšinējā premjera Mateuša Moravjecka valdību, ciktāl viņa partija – „Likums un Taisnīgums” – ieguvusi visvairāk vietu parlamentā. Taču ir praktiski neizbēgami, ka šī valdība neizturēs parlamenta uzticības balsojumu, kam jānotiek pēc pāris nedēļām. Tad parlaments, savukārt, varēs apstiprināt valdību pēc saviem ieskatiem, ko, jādomā, veidos „Likumam un Taisnīgumam” opozicionārās liberālākās partijas ar „Pilsonisko koalīciju” kā centrālo spēku. Sagatavoja Eduards Liniņš. 

Migrantu plūsmas virzīšana ir zemisks Baltkrievijas un Krievijas režīmu pielietotais instruments, lai izdarītu spiedienu uz tām kaimiņos esošajām demokrātiskajām valstīm, intervijā Latvijas Radio norādījusi Baltkrievijas demokrātiskās kustības līdere Svjatlana Cihanouska. Viņa skaidroja, ka migrantu plūsmas virzīšana uz Eiropas Savienības dalībvalstīm (ES) ir šantāža un mēģinājums novērst šo valstu valdību uzmanību no palīdzības sniegšanas Ukrainai un Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai. Ar Baltkrievijas demokrātiskās kustības līderi sarunājās Rustams Šukurovs.

Nākamgad Latvijā būs samazināta pievienotās vērtības nodokļa likme Latvijai raksturīgiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Lai to nodrošinātu, straujāk palielinās akcīzes nodokli stiprajam alkoholam, cigaretēm, tabakai un tās aizstājējproduktiem, kā arī saldinātiem bezalkoholiskajiem dzērieniem. Vienlaikus nākamā gada budžetā nav iespēju atbalstīt nevienu no teju 300 Saeimas opozīcijas iesniegtajiem priekšlikumiem. Tā lēma valdība pirms budžeta priekšlikumu nosūtīšanas skatīšanai Saeimā.   Saeimas deputāti saistībā ar 2024. gada budžetu bija iesnieguši 289 priekšlikumus, aicinot dažādiem pasākumiem pārdalīt kopumā 5,1 miljardu eiro. To piedāvāts nodrošināt, palielinot budžeta deficītu, ( budžeta izpildes procesā pārdalot finansējumu), izmantojot budžeta līdzekļus neparedzētiem gadījumiem, kā arī paaugstinot nodokļus. Piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa celšana bija rosināta 13 priekšlikumos. Tomēr Finanšu ministrija šiem plāniem pārvilkusi svītru, jo nākamgad neplāno pārskatīt uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļus, vienlaikus piedāvātais budžeta plāns esot sabalansēts un nevarot atļauties lielus papildu izdevumus. Tādējādi no Saeimas iesniegtajiem priekšlikumiem atbalstīts tikai viens - Saeimas priekšsēdētājas, Zaļo un zemnieku savienības pārstāves Daigas Mieriņas pieteikums nākamajā gadā par 150 000 eiro samazināt Saeimas izdevumus.   Taču līdz ar koalīcijā panāktu kompromisu nākamgad nodrošinās samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi svaigiem augļiem, dārzeņiem un ogām. Latvijā kopš 2018. gada šiem produktiem PVN likme ir 5% un pēc šī gada pazemināta likme vairs nebija plānota un tiem aprēķinātu standarta likmi 21%. Tomēr Zaļo un zemnieku savienība uzstāja saglabāt pazeminātu PVN augļiem un dārzeņiem, pēc kā koalīcija vienojās nozares atbalstam nākamgad noteikt 12% PVN likmi augļiem, ogām, dārzeņiem. Šis lēmums attiecas tikai uz nākamo gadu un diskusijas par ilglaicīgāku risinājumu turpināsies, norādīja premjere Evika Siliņa no "Jaunās Vienotības".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā. "Runa pat nav par to, ka politiķi… Viņi, protams, kaut kādā ziņā – katrā ziņā politiķi, kas atrodas lielu impēriju priekšgalā – neizbēgami ir vēsturnieki tai ziņā, ka viņi nevar nedomāt par savu vietu vēsturē. Skaidrs, ka Putins par to daudz domā. Skaidrs, ka Putins ir imperators, cars, ja vēlaties. Un tāpēc, protams, ir interesanti pamēģināt pajautāt vai pamēģināt paskatīties, kā viņš atbildēs uz tādu jautājumu. Esmu pārliecināts, ka viņš domā par savu vietu Krievijas vēsturē, iztēlojas savu vietu Krievijas valdnieku, Krievijas imperatoru galerijā un tā tālāk. Tāpēc, protams, tas ir ļoti interesanti, vērtē Jurijs Sļozkins. Un kā jūs to redzat? Vai vēl ir par agru spriest, kāda… Jurijs Sļozkins: Protams. Rakstīt es par to nerakstītu. Ja es rakstītu… Es nerakstu mācību grāmatas, bet, ja rakstītu Krievijas vēsturi, tad pagaidītu ar šo valdīšanu. Es domāju, ka viņa valdīšana var kļūt par katastrofu, var arī nekļūt, bet jāpagaida. Starp citu, pirms tam, iepriekšējā tikšanās reizē, es viņam jautāju, vai viņš nedomā, ka viņa varas laika vēlīnais posms, tāpat kā viņa priekšteču varas laika vēlīnais posms, vēlīnā atrašanās tronī, var kļūt par stagnācijas periodu. Un viņš aizgāja no atbildes uz šo jautājumu. Turklāt es toreiz jautāju, vai viņš nedomā, ka Krievijas vēstures mācību grāmatās nodaļa, kas sekos Putina valdīšanas laikam, sauksies "juku laiki". Tāpēc, ka trūkst varas mantošanas kārtības un ir pilnīgi nesaprotams, kurš un kādā veidā kļūs par viņa mantinieku, pareizāk, pēcteci. Paskatīsimies. Man šķiet, ļoti iespējams, tā Krievijai būs katastrofa. Ko nozīmē "katastrofa Krievijai"? Kaut kāds valsts sabrukums? Jurijs Sļozkins: Nē, es nedomāju… Tātad, ja būs juku laiki, ja būs cīņa par varu, tad viss ir iespējams, tai skaitā arī sabrukums. To es nezinu. Tur jau tā lieta, man liekas pilnīgi nesaprotami, kas tālāk būs. Pētnieks jau kādu laiku dzīvo Latvijā un teicis, ka šī vieta ietekmē to, ko apcer. Kā tā ietekmē jūsu refleksiju? Kā Latvija vai kā šis laiks to ietekmē? Jurijs Sļozkins: Jebkura jauna vieta atstāj savu iespaidu. It īpaši vieta, kurp tu pārvācies uz ilgāku laiku un nonāc – kā tas notika ar mani – vietējā ģimenē un apmeties uz dzīvi… Tāpēc, protams, es sev atklāju jaunu pasauli, jaunu kultūru. Kā visi padomju cilvēki, kā visi maskavieši, es zināju, kas ir Latvija, braucu šurp atpūsties – kā bija pieņemts manā Maskavas līdzcilvēku lokā. Taču tas, protams, bija tāds virspusējs skatījums no ārpuses. Toties tagad es mācos valodu un dzīvoju latviešu ģimenē. Cik varu, lasu latviešu vēsturi, un tas, protams, ir… Nu, un cenšos skatīties uz pasauli… cenšos paraudzīties uz pasauli caur latvieša prizmu. Un caur to tā, protams, izskatās atšķirīgi… nekā citos manas dzīves brīžos no Maskavas, no Lisabonas, no Teksasas un pārējām vietām, kurās esmu dzīvojis. Saruna ar Juriju Sļozkinu krievu valodā.  

Šogad pirmajos trijos ceturkšņos jaundzimušo skaits Latvijā ir par gandrīz 14% mazāks nekā tikpat ilgā laika posmā pagājušajā gadā un ikvienā šā gada mēnesī ir piedzimis mazāk bērnu nekā attiecīgajā mēnesī pēdējo simts gadu laikā. Dzimstības kritums jau tika gaidīts 90. gadu dēļ, kad arī bija "demogrāfiskā bedre", tomēr, vai šis kritums varēja būt mazākas un ko var darīt, lai situāciju mainītu? Pašreizējās valdības deklarācijā demogrāfijas problēmu risināšana nav īpaši izvērsta. Vai mums ir plāns un politiskā griba kaut ko mainīt? Krustpunktā analizē Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka, Saeimas deputāts Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība), Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes doktora grāda kandidāte Elza Lāma un Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.  

Ukraina un Moldova ar nepacietību gaida oficiālu sarunu uzsākšanu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Iespējams, ka 27 pašreizējo dalībvalstu vadītāji šo lēmumu varētu pieņemt jau pēc pāris nedēļām gaidāmajā samitā. Daudzi Ukrainā raugās uz Eiropas Savienību (ES) ar lielām cerībām. Tomēr, kā pierāda Balkānu valstu pieredze, iestāšanās process mēdz būt ilgs un sarežģīts. Tas ir arī laiks, kad sabiedrībā var notikt būtiskas pārmaiņas, tostarp arī veidojot iekļaujošu vidi. Tādēļ mūsu Briseles korespondents Artjoms Konohovs nesen uz sarunu aicināja trīs sieviešu tiesību aktīvistes no Ukrainas, Ziemeļmaķedonijas un Kosovas, lai saprastu kā viņas raugās uz savas valsts un sabiedrības ceļu pretī dalībai Eiropas Savienībā. Dalība Eiropas Savienībā ir daudzu ukraiņu sapnis. Viņu vidū arī Marta Čumalo no Ļvivas. Viņa ir vadītājas vietniece nevalstiskajā organizācijā „Sieviešu perspektīvas centrs”. „Mēs esam noguruši. Daudziem ir depresija un trauksme. Tas ir ļoti smagi, daudziem mūsu sabiedrībā tagad ir garīgās veselības problēmas, jo šis lielais iebrukums turpinās jau divus gadus. Ir grūti tam visam iet cauri. Bet mums patiešām palīdz doma, ka kādu dienu, - jā, tas nebūs rīt, bet kādu dienu mēs varēsim elpot brīvi un dzīvot bez visām šīm konservatīvajām lietām.” Mūsu saruna notiek Eiropas Parlamentā. Čumalo kopā ar vairāk nekā 20 aktīvistēm no dažādām valstīm ir atbraukusi uz Briseli, lai runātu par situāciju sieviešu un minoritāšu tiesību jomā. Viņas ir sapulcinājusi Zviedrijas nevalstiskā organizācija „Sieviete sievietei”. Ja Ukrainas ceļš uz dalību Eiropas Savienībā vēl tikai sākas, tad Ziemeļmaķedonija mēģina to panākt jau vairākus gadus. Vispirms sarunu sākšanu bloķēja Grieķija, kas pieprasīja mainīt valsts nosaukumu. Kad tas tika atrisināts, tad savus šķēršļus sāka likt Bulgārija, kas pašlaik pieprasa grozīt Ziemeļmaķedonijas konstitūciju un pieminēt tajā etniskos bulgārus, kuri dzīvo šajā valstī. Tādēļ, kā saka nevalstiskās organizācijas „Marginalizēto koalīcija” izpilddirektore Irēna Cvetkovika, šobrīd Ziemeļmaķedonijā ir vērojams zināms panīkums. Stambulas konvencija ir ratificēta gan Ziemeļmaķedonijā, gan Kosovā, gan arī visās citās Rietumbalkānu valstīs, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai. Tā ir spēkā arī Moldovā. Ja runājam par Kosovu, tad šī valsts pagaidām ir atzīta tikai par iespējamo kandidātvalsti. Tas nozīmē, ka Prištinas pievienošanās process vēl būs garš. Progresa trūkums oficiālajās sarunās sarūgtina Valmiru Rašiti no organizācijas „Kosovas sieviešu tīkls”.  

Bijušā premjera Krišjāņa Kariņa no “Jaunās Vienotības” lidojumi ar privātajām lidmašīnām bija dzīres uz nodokļu maksātāju rēķina, tā intervijā Latvijas Radio pauda opozīcijā esošā “Apvienotā saraksta” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars. Partijas mērķis esot apturēt šādus nelietderīgus tēriņus nākotnē. Tavars domā, ka valstij radīti zaudējumi. Kamēr partija bija valdībā, šī informācija no viņiem esot slēpta. Pagaidām, gan nav skaidrs, kurš ir atbildīgs par lielajiem tēriņiem, bet atbildīgie jāatrod, piebilda Tavars. Viņš noraidīja, ka “Apvienotā saraksta” interese par šo jautājumu būtu daļa no partijas kampaņas pirms Eiroparamenta vēlēšanām.

90. gados viņš bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā, bija premjers, tad ārlietu ministrs, vadīja lielāko partiju valstī "Latvijas ceļš". Krustpunktā runājam par politiku gan šodien, gan 90. gados. Lielā intervija ar Valdi Birkavu.    

Notikumu, kas būtu pārņēmuši informatīvo telpu, šajā nedēļā nav bijis, vienkārši bijušas vairākas interesantas un aktuālas ziņas. Viena no tām - ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") paudis gatavību kandidēt uz NATO ģenerālsekretāra amatu. Aktualitātes analizē Bens Latkovskis, portāla "Neatkarīgā" žurnālists, Raivis Spalvēns, portāla "Delfi" žurnālists un Toms Ostrovskis, "TVNet" galvenais redaktors.  

Tieslietu ministrijas iniciētais partnerattiecību likums gaida, vai tiks savākti paraksti referenduma rīkošanai, bet ne tikai šis jautājums ir ministrijas darba fokusā. Krustpunktā izvaicājam tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Latvijas Vēstnesis" redaktore Inese Helmane un TV3 žurnālists Gatis Suhoveckis.  

Kaujas laukos rūdītie ukraiņu karavīri – īsti lauvas – viņa priekšā mēdz pārvērsties par bailīgiem jēriņiem. Viņš ir Sergejs Bass – zobārsts, kurš kopā ar kolēģiem izveidojis mobilo zobārstniecības kabinetu, lai ik nedēļu dotos ārstēt karavīru zobus blakus frontes līnijai. Sarunā ar Dīvu Reiznieku gan par motivāciju, gan grūtībām un mīlestību, kas ceļā jāsatiek ne reizi vien.    Savukārt Tālis Eipurs ar eksperti Kristīni Bērziņu pārrunā:  • Kad Ukraina var cerēt uz jauno ASV atbalsta paketi?  • Kāpēc migrantu pūļus uz Krievijas robežas ar Somiju nopietni jāuztver arī Latvijā;  • Par jauniem šķēršļiem Zviedrijas ceļā uz NATO;  • Un kāpēc Krišjānim Kariņam vai Kajai Kallasai ir maz cerību kļūt par NATO vadītāju.   Podkāsta gaita:    00:00 Ievads 03:48 Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa skaidrot aktualitātes. Šoreiz uzmanības centrā šādas aktualitātes: 03:50 Kad Ukraina var cerēt uz jauno ASV atbalsta paketi? 10:08 Kāpēc migrantu pūļus uz Krievijas robežas ar Somiju nopietni jāuztver arī Latvijā. 13:27 Par jauniem šķēršļiem Zviedrijas ceļā uz NATO 14:32 Un kāpēc Krišjānim Kariņam vai Kajai Kallasai ir maz cerību kļūt par NATO vadītāju 18:15 Tālis papildina ar jaunākajām ziņām no ASV, kas liecina, ka Kallasa sevi lieliski parādījusi vizītē ASV. 19:27 EXPLAINER: Ukrainas Aizsardzības ministrijā kadru tīrīšana turpinās. Šoreiz uzmanības centrā kara medicīnas apstāvētāji. Karalaukā samilzusī tēma beidzot sadzirdēta prezidenta kabinetā. Solās pārmaiņas.  21:07 Dīvs iepazīstina ar šīs nedēļas lielās intervijas varoni – zobārstu Sergeju Bassu no Odesas, kurš kopā ar kolēģiem izveidojis mobilo zobārstniecības kabinetu, lai ik nedēļu dotos uz piefrontes zonām un ārstētu karavīru zobus pilnīgi bez maksas. 23:14 LIELĀ INTERVIJA ar Sergeju Basu – zobārstu ar 20 gadu pieredzi, vairāku zobārstniecības klīniku īpašnieku Odesā.  23:42 Sergejs iepazīstina ar sevi. Par savu klīniku, brīvprātīgā zobārsta darbu 2014.gadā. 24:48 Par došanos uz piefrontes zonām un grūtībām atrast piemērotas telpas, lai varētu ārstēt karavīrus, kas noveda pie lēmuma izveidot mobilo zobārstniecības kabinetu. 25:52 Projekta nosaukuma “Zubaisters” saknes sniedzas Ukraiņu mitoloģijā. 26:42Kabinets uz riteņiem aprīkots ar mūsdienu tehnoloģijām, lai nodrošinātu tādu pat pakalpojumu klāstu kā Sergeja privātajā klīnikā Odesā.  27:35 Pateicoties Odesas apkārtnes lielajiem zemniekiem, izveidots jau otrs Zubaisters. 28:26 Līdz nesenam laikam armija zobu veselībai faktiski nepievērsa uzmanību, taču nu situācija sāk uzlaboties. 29:56 Dienā pieņem 20-30 pacientus. Tas ir ļoti daudz. 30:40 Sergejs pastāsta par to kā tiek komplektēta iebraucienu komanda. 31:54 Cik tuvu frontei viņi dodas? 32:50 Sākotnēji armija nebija pretimnākoša viņu vēlmei labot karavīru zobus. 35:20 Ziemā apdraudējums zobu veselībai krietni pieaug. 36:29 Pēc tam, kad savu darbu padarījuši pirmajās armijas vienībās, tālāk viņu slava jau izplatījās ātri. 38:13 Mutes veselības standarti ir, taču ilgu laiku ignorēti. 39:38 Frontē jāsniedz viss iespējamais pakalpojumu klāsts. 42:24 Kā atšķiras parastā no “militārās” stomatoloģijas? 46:44 Kā tiek nolemts kurp doties šajās brīvprātīgajās misijās? 47:30 Kā armijnieki rūpējas par zobārstu drošību? 48:53 Kā drošsirdīgie kareivji mainās kad jāiet pie zobārsta? 50:04 Kā “savākties” pēc 24h garajām maiņām? 50:33 Sergejs saka, ka braucieni un fronti sagādā milzum daudz pozitīvā. 51:55 Karavīri noguruši, bet apņēmības pilni uzvarēt.  52:57 Sergejs turpinās savu misiju līdz uzvarai  53:31 Finansē šo misiju paši  54:17 Aicina palīdzēt citiem projektiem 55:40 Pēc kara labprāt vēlētos atbraukt uz Latviju. Tās palīdzība ir pamanīta un novērtētu. 56:06 Pēc uzvaras Odesā vajadzētu izveidot Zubaistera muzeju. 56:50 Intervijas beigas + Dīvs un Tālis reflektē. 59:35 Sarmīte kļuvusi par Ukrainas armijas seržanti un atsūtījusi kādu īpašu sveicienu.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Kā rīkoties situācijā, kad deputātu vairākums torpedē domes sēžu norisi un kavē lēmumu pieņemšanu? Tāda situācija pašlaik izveidojusies Rēzeknes domē, kur koalīcijas vairākums nav apmeklējis trīs sēdes pēc kārtas. Šādi gadījumi ir izņēmumi, taču pašvaldību darbu pārraugošā ministrija reaģējusi ar likuma grozījumiem par deputātu atsaukšanu un sēžu rīkošanu daudz mazākā skaitā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina – ja kāds pašvaldības deputāts trīs mēnešu laikā bez attaisnojuma kavējis vairāk nekā pusi domes sēžu, par to informē pašvaldības vēlēšanu komisiju vai Centrālo vēlēšanu komisiju. Kādai no tām būtu jālemj par šī deputāta pilnvaru anulēšanu. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti piemērotāko risinājumu deputātu mandāta anulēšanai vēl neatrada. Piemēram, deputāts Andrejs Ceļapīters no "Jaunās Vienotības" šos lēmumus rosina uzticēt Ministru kabinetam. Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Kristīne Saulīte argumentē, ka vietējās vēlēšanu komisijas darbojas pārāk tuvu attiecīgajai domei, tāpēc nebūtu labākais lēmējs par deputātu pilnvaru anulēšanu. Savukārt Centrālajai vēlēšanu komisija jau pašlaik ir pārāk noslogota. Otri likuma grozījumu par pašvaldību darbu paredz rīcību gadījumos, kad domes darbs iebuksējis kvoruma trūkuma dēļ, taču lēmumi ir jāpieņem. Piedāvāts šāds regulējums – ja domes deputātu vairākums jeb kvorums kārtējās sēdēs nav sanācis divas sēdes pēc kārtas, tad trešo pašvaldības sēdi var sasaukt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un lēmumus var pieņemt viena piektdaļa domes deputātu. Rēzeknes domes gadījumā - trīs no 13 deputātiem. Arī šo normu Saeimas komisija vēl pārvērtēs nākamajā nedēļā. Ar VARAM piedāvātajiem likuma grozījumiem arī iecerēts nenonākt līdz visas Rēzeknes domes atlaišanai un ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. Uz to cerējis atstādinātais Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs. Likumu grozījumus Saeimas plenārsēdē ceturtdien skatīs pirmajā lasījumā un lūgs tiem steidzamību. Jaunnedēļ pirms galīgā lasījuma vēl lems par piemērotākajiem risinājumiem pašvaldību darba nespējas gadījumos. Lēmumu par deputātu pilnvaru anulēšanu komentē Rēzeknes domes opozīcijas deputāts Juris Guntis Vjakse no partiju apvienotā saraksta. Vai grozījumi ieviesīs korekcijas arī valdošās pozīcijas uzsāktajā domes sēžu boikotēšanas kursā, Rēzeknes domes priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Stecs no partijas "Kopā Latvijai" konkrētu atbildi joprojām nesniedza.

Inflācija ietekmē arī ģimenes ārstu prakses. Ģimenes ārsti ceļ trauksmi, ka naudas trūkuma dēļ var nākties ierobežot pakalpojumus. Kā ilgtermiņā nodrošināt primārās aprūpes finansējumu, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis un Saeimas deputātes Ingrīda Circene (Jaunā Vienotība) un Līga Kozlovska (Zaļo un zemnieku savienība).    

Kā Latvijas ekonomikai panākt Igauniju un Lietuvu? Par šo it kā vispārīgo jautājumu trešdien turpinās runāt Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā. Galvenais runātājs parlamenta komisijā būs darba devēji, kas jau vairākus gadus uzstāj uz darbaspēka nodokļu mazināšanu. Viņu rosinājums tomēr atsaucīgas politiķu ausis valsts nākamā gada budžeta tapšanā nav radis. Likumdevējs gan norāda, ka kaut kādas izmaiņas vēl var panākt.

Dzelzceļa sliežu projektā „Rail Baltica” ir iestājies patiesības brīdis, atzīstot, ka tā izmaksas ir vairākkārtīgi augušas, turklāt projekta pārvaldība nav bijusi efektīva. Tā intervijā Latvijas Radio atzina satiksmes ministrs Kaspars Briškens no „Progresīvajiem”. Viņam neesot pieņemams viens no jaunākajiem variantiem, ka „Rail Baltica” līnija varētu paiet garām Rīgai, Latvijas pasažieriem ļaujot vilcienos iesēsties vai no tiem izkāpt tikai Salaspilī vai Skultē. Vajadzīgā nauda projektam gan nav atrasta.

Jau otro nedēļu tiek vākti paraksti, lai sarīkotu tautas nobalsošanu Saeimas atlaišanai. ko īsti vēlas panākt referenduma rosinātāji un kādi ir argumenti par un pret šādam solim, Kruspunktā analizē politoloģe Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore Ilga Kreituse, sociālantropologs, RSU asociētais profesors Klāvs Sedlenieks un Saeimas deputāti Ainārs Šlesers (Latvija pirmajā vietā) un Andris Šuvajevs (Progresīvie). Latvijā ik četrus gadus notiek Saeimas vēlēšanas, kad mēs dodamies uz iecirkņiem, lai dotu mandātu mūsu izvēlētajiem cilvēkiem pārstāvēt mūsu intereses parlamentā nākamajiem četriem gadiem. Tieši pirms četriem gadiem, 2019. gada novembrī, pēc valsts svētkiem Krustpunktā Lielā intervija bija ar sociālantropologu Klāvu Sedlenieku, un raidījuma anotācija vēstīja: "Atlaist vai neatlaist Saeimu? Emocijas, kas jau daudzas dienas virmo sociālajos tīklos, nesa savus augļus. Par referenduma sarīkošanu parakstījušies jau daudzi cilvēki." Ir pagājuši četri gadi, esam šajā pašā laikā un rīkojām diskusiju - atlaist vai neatlaist Saeimu. Šoreiz aktīvāk to virza partija "Latvija pirmajā vietā", bet idejas virzītāju vidū ir arī citas partijas, kas šo ieceri iniciēja arī pagājušajā reizē. Kāpēc vēlēšanu starplaikā rodas viens un tas pats jautājums un kāpēc iet vai neiet šajā reizē parakstīties par Saeimas atlaišanu?   

Jau nedēļu tiek vākti paraksti, lai sarīkotu referendumu par Saeimas atlaišanu un par to tiešsaistē parakstījušies vairāk nekā 27000 vēlētāju. Lai sarīkotu šādu referendumu, ir nepieciešami vairāk nekā 154000 parakstu, līdz tam ir ļoti tālu, bet arī laika vēl ir daudz - vesels gads. Tikmēr Saeima turpina darbu, un 2024. gada budžets pirmajā lasījumā jeb apstiprināts, lai gan no opozīcijas saņēmis daudz kritikas, cita starpā par to, ka, nerisinot demogrāfijas problēmas, kuras par sevi atgādināja jaunākajos statistikas datos. Dzimstība ir nokritusies zemākajā līmenī pēdējo simts gadu laikā. Šos notikumus, kā arī atklātībā nākušās ziņas par ekspremjera privātās lidmašīnas izmantošanu Krustpunktā analizē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, pētnieks Mārtiņš Pričins, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un "Latvijas Avīzes" žurnāliste Māra Libeka.  

Uz draudīgo pasaules notikumu fona šī gada Dziesmu svētki bija kā īpašs spēcinājuma avots tautas pašapziņai, vienotībai un kopībai. Un tā tas bijis 150 gadu garumā, kopš pastāv šī mūsu unikālā tradīcija, kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un UNESCO pasaules meistardarbu sarakstā. Vai tiešām esam gatavi to sagraut? Diemžēl, šāds satraucošs jautājums šobrīd aktualizējies publiskajā telpā. Valsts budžeta prioritātēs valdība nav iekļāvusi nepilnus piecus miljonus eiro, kas bija paredzēti Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojumam. Viņi ir svētku kustības galvenais balsts, bet šobrīd viņu atalgojums ir vairāk nekā pazemojošs. Vēl ir cerības, ka Dziesmu svētku nozīmību novērtēs Saeima, kam, pieņemot budžetu, būs jāsaka gala vārds. Kultūras nozare savām budžeta prioritātēm kopumā saņēmusi mazāku atbalstu nekā citos gados, arguments bijis – nestabilā situācija pasaulē, kas centrā izvirza citas prioritātes. Diez vai kāds apšaubīs, ka Dziesmu svētki – tas ir ļoti liels, sargājams un kopjams Latvijas dārgums, ar ko arī pamatoti lepojamies un par ko mūs apbrīno pasaulē. Ne velti šo tradīciju pirms 20 gadiem iekļāva UNESCO pasaules nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā. Arī mūsu valsts to aizsargā ar īpašu likumu. Taču Dziesmu svētki nav tikai krāšņā svētku kulminācijas nedēļa reizi piecos gados, tas ir dzīvs, ļoti darbīgs ikdienas process, kas notiek mākslinieciskajos kolektīvos, ko vada profesionāli diriģenti, dejotāji un citu nozaru profesionāļi. Patlaban, piemēram, koru un deju kolektīvu vadītāji par darbu ar vienu kolektīvu no valsts saņem nepilnus 40 eiro mēnesī, pārējais finansējums, kā teikts likumā, ir jānodrošina pašvaldībām iespēju robežās, bet kā atzīst Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētājs, virsdiriģents Ints Teterovskis – šīs iespēju robežas ir ļoti stiepts jēdziens.

Valdības solītie uzlabojumi onkoloģijā notiek pārāk lēni, tādēļ daudzi vēža pacienti tos nesagaida un nomirst. Lai pievērstu uzmanību lēnajam progresam onkoloģijas jomas pilnveidē un atgādinātu par vēža pacientu vajadzībām un onkoloģijai nepieciešamo finansējumu, Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība “Onkoalianse” šodien, 16. novembrī, laukumā netālu no Saeimas rīkoja informatīvu pasākumu “Laiks un vēzis negaida”. Laiks ir svarīgs faktors vēža diagnostikā un pēc tam – arī ārstēšanā: jo agrāk audzēju atklāj, jo lielākas cerības, ka cilvēks atlabs un dzīvos. Laika metaforu akcijas rīkotāji bija ietvēruši simboliskā vides objektā ar pulksteni, kas apstājies, tā uzsverot – ja runa ir par vēzi, kavēties nedrīkst. Tā kā visai nozarei finansējums ilgus gadus bijis nepietiekams, arī onkoloģijā uzkrājies daudz problēmu: garas rindas uz izmeklējumiem un ķīmijterapiju, nereti cilvēki spiesti vākt ziedojumus, lai saņemtu vajadzīgās zāles vai terapiju, nav uzsākta paliatīvās aprūpes mājās sniegšana utt. Par neskaitāmajām vajadzībām raisījās organizācijas pārstāves Evitas Zālītes-Grosas un Saeimas deputātes Līgas Kļaviņas no ZZS vārdu apmaiņa. „Onkoalianses” pārstāve Irina Jaunuma savukārt norādīja, ka Onkoloģijas nozares attīstības plāns laika posmam no 2022. Līdz 2024. gadam un arī iepriekšējam plānošanas periodam bijuši vien formāli dokumenti, kuros nospraustie mērķi neesot sasniegti Runājot ar „Onkoalianses” pārstāvjiem, Saeimas deputāte Ingrīda Circene no Jaunās Vienotības izteicās, ka pa maziem solīšiem situācija onkoloģijā tomēr uzlabojoties. Viņa norādīja arī uz katra paša atbildību. Pulksteņu objektu „Onkoalianse” novietojusi pie Saimas tieši tagad, jo deputāti ķērušies pie budžeta likumprojekta skatīšanas. Veselība aprūpe ir viena no nākamā gada budžeta prioritātēm; tai papildus paredzēts piešķirt 275 miljonus eiro, daļu atvēlot arī onkoloģijai, tomēr ar to ir par maz, norādīja „Onkoalianses” pārstāvji.

Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu. Saeima sākusi darbu pie nākamā gada budžeta projekta un ir daudz strīdīgu jautājumu un rosinājumu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" žurnālists Raivis Vilūns un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs.  

Pirms vairāk nekā 30 gadiem Luksemburgā izveidoja brīvprātīgu pensiju fondu Eiropas Parlamenta deputātiem. Tā mērķis bija vecumdienās politiķiem nodrošināt dāsnu papildu pensiju. Tagad fondu ir piemeklējušas nedienas. Haralds Šūmans, Starptautiskās pētnieciskās žurnālistikas organizācijas “Investigate Europe” žurnālists: “Līdz gada beigām droši vien fondam beigsies nauda, un tad no Eiropas Parlamenta budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nauda, visticamāk tas tiks glābts par 200 līdz 300 miljoniem eiro.” Pensiju fondā šobrīd ir simtiem biedru, tostarp tādi Eiropā skandalozi politiķi un populisti, kā Marina Lepēna no Francijas un Naidžels Farādžs no Lielbritānijas. Uz lielām pensiju piemaksām cer arī politiķi no Latvijas. Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas vietnieks (Nacionālā apvienība): “Skaidrs, ka jūs ar šo atalgojumu, kas bija tajā laikā, jūs nevarat uzkrāt pensiju nākotnei, un tas bija normāls plāns cilvēkiem, kas domā arī par citiem laikiem, to darīt, tur nav nekas tāds īpašs.” Vasarā Eiropas Parlaments lēma samazināt solītās piemaksas. Tas mudināja daļu politiķu vērsties Eiropas tiesā. Vita Matīsa, politikas pētniece, Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesore: “Šī tiesāšanās, ņemot vērā šo ētisko aspektu, es personīgi uzskatu, ja jūs vēlaties, lai Eiropas vārds un Eiropas Savienības, teiksim, tēls jūsu valstī krīt vēl zemāk, tad, lūdzu, tiesājieties!” Vai Eiropas nodokļu maksātājiem par savu naudu jāglābj bagātīgs eiroparlamentāriešu privātais pensiju fonds un ko par dalību tajā saka tie Latvijas politiķi, kuru vārdi parādās starp fonda dalībniekiem, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Tālis Eipurs sarunāsies ar cilvēku, kurš personiskā traģēdijā ir spējis atrast pamatu tālākai dzīvei jeb spējis to izmantot savā un arī citu labā. Dzirdēsit sarunu ar bijušo Ukrainas armijas helikoptera pilotu, kuram dzīve jāpavada ratiņkrēslā, bet tagad viņš ir psihologs, kurš palīdz smagi savainotiem ukraiņu karavīriem atgriezties dzīvē un dažkārt arī armijas ierindā.    Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Tālis Eipurs sarunāsies ar cilvēku, kurš personiskā traģēdijā ir spējis atrast pamatu tālākai dzīvei jeb spējis to izmantot savā un arī citu labā. Dzirdēsit sarunu ar bijušo Ukrainas armijas helikoptera pilotu, kuram dzīve jāpavada ratiņkrēslā, bet tagad viņš ir psihologs, kurš palīdz smagi savainotiem ukraiņu karavīriem atgriezties dzīvē un dažkārt arī armijas ierindā.   Savukārt Dīvs Reiznieks ar eksperti Kristīni Bērziņu pārrunā:  • Vai Trampa nākšana pie varas varētu novest pie ASV spēku atvilkšanas no Eiropas?  • Ko nozīmē Vācijas apņemšanās dubultot palīdzības apjomus Ukrainai?  • Kā Izraēlas - Palestīnas karš kaitē Ukrainas cīņai par brīvību?    Podkāsta gaita:  00:00 Ievads 02:55 Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa atbild uz “Drošinātāja” klausītāja jautājumu par to vai Trampa nākšana pie varas varētu novest pie ASV spēku atvilkšanas no Eiropas? 06:16 Nepieciešamība Eiropai rūpēties par savu aizsardzību ir milzīga. 07:00 Vai demokrātam Eiropa rūp vairāk nekā republikānim? 10:07 Vācija it kā grasās dubultot palīdzību Ukrainai. Cik ticami tas ir? Vai vācija kļūs par drošības garantu Eiropā? 12:34 Izraēlas – Palestīnas jautājums noņem uzmanību no kara Ukrainā. Bīstama tendence, jo neatrisināmi jautājumi aizēno lielus, stratēģiskus draudus. 16:13 EXPLAINER: Dīvs atrod ko pozitīvu: Kijiva pusotru mēnesi netika piedzīvojusi mierīgas naktis, kad nav skanējušas gaisa uzlidojumu brīdināšanas sirēnas.  18:53 Tālis iepazīstina ar šīs nedēļas lielās intervijas varoni – Serhiju Titerenko 24:56 LIELĀ INTERVIJA ar Serhiju Titerenko - bijušo Ukrainas armijas helikoptera polotu, bet tagad - psihologu Haličinas rehabilitācijas centrā.  21:38 Serhijs iepazīstina ar sevi. 23:40 Serhija detalizēts stāsts par to, kā dienestā guva dzīvi mainošos ievainojumus, kas viņu piekala pie ratiņkrēsla 36:08 Brīdī, kad vajag upurēt dzīvību, baiļu nav  37:20 Grūtākais seko vēlāk. 42:40 Saasināta taisnīguma sajūta. 44:12 Vai psihologu darbs ietekmē to, kas notiek frontē? 49:10 Kas aizrauj tagad, psihologa darbā? 51:41 Tas, ka pats ir kara veterāns, kurš piesiets pie ratiņkrēsla pavisam izmaina pacientu attieksmi 54:15 Citu valstu palīdzība šajā jomā ir nepārvērtējama 56:25 Ukraiņu speciālisti uzkrājusi milzu pieredzi un labprāt dalīsies savās zināšanās ar ārzemju kolēģiem  58:30 Kādu iespaidu uz sabiedrību atstās karš? 1:02:55 Intervijas beigas  1:04:36 Nākamajā nedēļā runāsim ar zobārstu, kurš frontē karavīriem labo zobus. 1:05:43 Rakstiet mums, dalieties. Līdz nākamajai reizei!    Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

„Opozīcijas priekšlikumiem budžetā paredzams tikai politisko debašu liktenis, ļoti nemākulīga energo resursu pārvaldība, mūsu ekonomika ir niecīga un kosmiskā ātrumā atpaliek no kaimiņvalstīm,” – šādu vērtējumu valdības un Saeimas darbam šorīt pirms Saeima sāks skatīt budžeta jautājumus, izteica deputāts Vilis Krištopans no Latvija pirmajā vietā. Viņš uzsvēra, ka opozīcijai faktiski nav iespēju kaut ko mainīt šajā Saeimas sasaukumā, vienlaikus secinot, ka sabiedrībai jācieš, ja nemāk ievēlēt neko labāku. Jautāts, ar ko lepojas šajā svētku nedēļā, Krištopans atbildēja, ka tie varētu būt mūsu sportisti. Saeima šodien, 16. novembrī,  konceptuāli pirmajā lasījumā skatīs likumprojektu "Par valsts budžetu 2024.gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026.gadam". Kopējie budžeta ieņēmumi nākamajā gadā plānoti 17,8 miljardu eiro apmērā, savukārt izdevumi - 19,1 miljarda eiro apmērā.

Valsts prezidents rosina noteikt, ka augstākajām pašvaldību amatpersonām obligāti nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Vai šāda prasība būtu pamatota, Krustpunktā ieceri vērtē Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis, Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa,  Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos​​​​​​, Nacionālās drošības padomes sekretārs Aivars Puriņš un Saeimas deputāts Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis (Apvienotais saraksts). Sazināmies ar Balvu novada domes priekšsēdētāju Sergeju Maksimovu un Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani. Kopš Krievijas sāktā pilna mēroga kara Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies, ir nepieciešams, ka arī pašvaldības var iesaistīties drošības sargāšanā, vispirms jau gādājot par civilo aizsardzību, bet ne tikai. Tāpēc Valsts prezidents nācis klajā rosinājumu ieviest prasību pašvaldību vadītājiem un izpilddirektoriem saņemt pielaidi valsts noslēpumam. Šīs pagaidām ir tikai mutisks aicinājums, bet visticamāk, drīz būs arī dokumenta formā. Tas ir arī būtisks pavērsiens, jo šķiet, ka vairākiem pašreizējiem vietvaru vadītājiem ar atļaujas saņemšanu varētu rasties problēmas, īpaši Latgalē. Vai tā nav pārāk nesamērīga prasība, kādi ir riski un kāpēc par to vajadzētu lemt?

Saeima jau vairāk nekā trīs gadus strādā ar apjomīgu likumprojektu, kas aizliegtu visa veida smēķēšanas produktus ar aromātiem, kā arī paaugstinātu vecumu, no kura varētu iegādāties tabakas izstrādājumus un paredz vēl daudzus citus ierobežojumus. Vakar, 14. novembrī, atbildīgā komisija izmaiņas būtu skatījusi jau trešajā lasījumā, taču dienaskārtību mainīja ar valsts budžetu saistīti jautājumi. Ar lielu pārliecību atbildīgās komisijas deputāte pauž, ka izmaiņas varētu pieņemt līdz gada beigām. Tikmēr aptaujātie skolu direktori bažījas, ka ar aizliegumiem vien smēķējošu skolēnu sērgu neapkaros.

Valsts prezidents pēc 34 Saeimas deputātu pieprasījuma ir apturējis Notariāta likuma grozījumus, kas ļauj reģistrēt partnerattiecības. Tagad divu mēneši laikā jāsarīko parakstu vākšanai par šo jautājumu. Parakstīties varēs 30 dienas un, ja to izdarīs desmitā daļa jeb 154 tūkstoši vēlētāju, tad referendums notiks. Vai varam sagaidīt plašu politiskās aģitācijas kampaņu un kā tas ietekmēs iekšpoliku? Krustpunktā analizē Saeimas deputāti Edgars Tavars (Apvienotais saraksts) un Edmunds Jurēvics (Jaunā Vienotība), Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle un SKDS sociāli politisko pētījumu nodaļas vadītāja, projektu direktore Ieva Strode. Šobrīd jau notiek cita parakstu vākšana – par Saeimas atlaišanu, ko iniciējušas divas Saeimas opozīcijas un vairākas ārpusparlamenta partijas. Tā notiek jau kopš piektdienas un portālā Latvija.lv, par to jau parakstījušies vairāk nekā 20 tūkstoši vēlētāju, šī parakstu vākšana gan ilgs gadu.      

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība) plāno virzīt grozījumus likumā, lai turpmāk nerastos situācija, kāda šobrīd izveidojusies Rēzeknē, kur jau divas domes sēdes kvoruma trūkuma dēļ nenotika. Ceturtdien, 16. novembrī, gaidāma nākamā sēde, kas, visticamāk, arī nenotiks, un tas nozīmē, ka šo domi varētu atlaist par nespēju pildīt pienākumus. Atstādinātais Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs neslēpj, ka tāds ir viņa partijas "Kopā Latvijai" mērķis – panākt ārkārtas vēlēšanas un nākamajā gadā ar uzticīgo vēlētāju atbalstu atgriezties domē un iespējams arī mēra krēslā. Ministres Bērziņas ieceres gan nerisina pašreizējo situāciju Rēzeknes domē.

Latvija pirmo reizi ir pieteikusi savu kandidatūru uz nepastāvīgo vietu ANO Drošības padomē. Aizvadītajā nedēļā Valsts prezidents Edgars Rinkevičs piedalījās priekšvēlēšanu kampaņas atklāšanas pasākumā, kurā runāja arī par mūsu valsts prioritātēm, ja Latviju ievēlēs ANO Drošības padomē. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (NA) skaidro, ka politiķiem un diplomātiem vēl ir jāiegulda liels darbs.

Šajā nedēļā mediji daudz pievērsušies tematiem, par kuriem Krustpunktā esam arī diezgan daudz runājuši iepriekšējās nedēļās. Partnerattiecību likums ir pieņemts, Stambulas konvencija ir nākamā uzmanības lokā. Protams, diskusijas ir arī par budžetu. Bet vairākas ziņas šajā nedēļā ir bijušas arī saistītas ar vietvaru darbu. Kriminālprocess sākts pret bijušo Valkas mēru Ventu Armandu Kraukli, ne tikai pret viņu. Kolēģi no "Re:Baltica" publicējuši interesantu rakstu par Daugavpils mēru un viņa dzīvesveidu. Protams, Rēzeknes notikumi. Savukārt Valsts prezidents ir rosinājis diskutēt par to, vai vietvaru vadītājiem nebūtu obligāti jāsaņem arī pielaide valsts noslēpumam. Tas, kā zināms, varētu arī kādiem radīt problēmas turpmāk vadīt pašvaldību. Šīs nedēļas ziņas pārlūkojam Krustpunktā. Aktulalitātes analizē politologs Juris Rozenvalds, "Re:Baltica" žurnāliste Sanita Jemberga un žurnāla "IR" komentētājs Aivars Ozoliņš.  

Nākamā gada budžets esot drošības budžets, aizsardzības spēju stiprināšana ir viena no lielākajām prioritātēm. Kādas ir ieceres, Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Andri Sprūdu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Jānis Kincis un Latvijas TV žurnālists Ģirts Zvirbulis.  

Augļu un dārzeņu ražotāji nav gatavi piekāpties valdības iecerei no nākamā gada paaugstināt PVN likmi no 5 uz 12%. Nozares pārstāvji uzsver, ka likmes paaugstināšana par septiņiem procentpunktiem sekmēs ēnu ekonomikas uzplaukumu, kā arī bremzēs nozarē strādājošo uzņēmumu izaugsmi. Augļu un dārzeņu ražotāju pārstāvji uzsver, ka cīņa vēl nav galā.

Pasaules līmeņa picu meistara pagatavota svaiga pica pie frontes zonas esošajiem karavīriem? Tieši šāds jau kādu laiku bijis slavenā ukraiņu picu meistara Vitālija Kološica sapnis. Atklātā sarunā ar Dīvu Reiznieku viens no simts labākajiem sava meistara arodiem pasaulē stāsta ne tikai par to, kas redzams kareivju acīs pēc viņa picas notiesāšanas, bet arī par karu kā vēsturisku iespēju, ko ukraiņi gaidījuši gadsimtiem ilgi. Піцайоло с світового рівня готує свіжу піцу на передовій для військових? Саме такою була мрія у відомого українського фахівця з приготування піци Віталія Колошиця. У відвертій розмові  з Дівсом Рейзнієксом один із сотні найкращих у своєму ремеслі майстер розповідає не лише про те, що бачив в очах солдат після  частування його піцою, але  й про війну, як історичну можливість, яку українці чекали упродовж  століть.   Все найголовніше про війну в Україні в одному місці – в новому епізоді випуску подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), який виходить повністю латиською мовою.    

Pasaules līmeņa picu meistara pagatavota svaiga pica pie frontes zonas esošajiem karavīriem? Tieši šāds jau kādu laiku bijis slavenā ukraiņu picu meistara Vitālija Kološica sapnis. Atklātā sarunā ar Dīvu Reiznieku viens no simts labākajiem sava meistara arodiem pasaulē stāsta ne tikai par to, kas redzams kareivju acīs pēc viņa picas notiesāšanas, bet arī par karu kā vēsturisku iespēju, ko ukraiņi gaidījuši gadsimtiem ilgi.   Savukārt Tālis Eipurs ar eksperti Kristīni Bērziņu pārrunā:  • Kāpēc Ukrainas armijas virspavēlnieka Zalužnija vēstījums par kara ieiešanu jaunā posmā un palīdzības prasīšana nav bijis pārāk veiksmīgs gājiens?  • Kāpēc nemierīgā situācija un Ķīnas agresīvie manevri ūdeņos ap Taivānu un Klusajā okeānā rūpīgi jāvēro arī Ukrainas kontekstā?  • Kāpēc joprojām nevar teikt, ka Ukrainu gaida drošs ASV finansiāls atbalsts karā pret Krieviju?    Bez tam Dīvs nolasa vienu no 50 esejām, kas publicēta nule kā latviski iznākušajā Ukrainas inteliģences eseju krājumā "Ka-ra-stā-vok-lis".   Podkāsta gaita: 00:00 Ievads 3:30 Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa skaidro kāpēc Ukrainas armijas virspavēlnieka Zalužnija vēstījums par kara ieiešanu jaunā posmā un palīdzības prasīšana nav bijis pārāk veiksmīgs gājiens. 07:49 Kāpēc nemierīgā situācija un Ķīnas agresīvie manevri ūdeņos ap Taivānu un Klusajā okeānā rūpīgi jāvēro arī Ukrainas kontekstā. 11:07 un kāpēc joprojām nevar teikt, ka Ukrainu gaida drošs ASV finansiāls atbalsts karā pret Krieviju, laikā kad palīdzību gaida arī Izraēla. Kristīne skaidro ASV iekšpolitiskās nianses.  16:07 Dīvs un Tālis komentē Kristīnes komentāru par Zalužnija izteikumiem un spriež par dažādajiem redzējumiem un dažādiem skatu punktiem, kā arī pārspriež komentētāju lomu ekspektāciju veidošanā. 19:05 pieteikums lielajai intervijai ar Vitāliju Kološicu (Віталій Колошиць) – Ukrainā slavenu picu meistaru, kurš nolēmis doties tūrē pa piefrontes zonu, lai uz Ukrainas karavīriem uz vietas ceptu augstākā labuma svaigu picu. 22:10 Neliels ieskats aizkulisēs un stāsts par to kā DĪvs pirmo reizi kādu intervēja ukrainiski.   24:56 LIELĀ INTERVIJA ar Vitāliju Kološicu. 25:50 Vitālijs iepazīstina ar sevi. 26:47 Vitālijs par to, kā restorāni palīdzēja sākot no pilna mēroga kara pirmajām dienām, ēdinot gan militārpersonas, gan cilvēkus, kuri Krievijas iebrukuma dēļ, bija spiesti pamest savus mājokļus. 27:37 Par picu gatavošanas meistarklasēm bēgļu bērniem. 27:55 Kā radās ideja par picu gatavošanu karavīriem frontē. 29:42 Vairāk par picas krāsni uz riteņiem.  30:38 Pirmajā braucienā plānots pagatavot 1000 picu, bet līdz pavasarim 10 000. 31:05 Vitālijs vēlas būt pēc iespējas tuvāk frontei. 32:02 Picas krāsns veidota tā, lai būtu ļoti izturīga.  32:32 Picas gatavošanā izmantos augstākās kvalitātes produktus.  34:10 Kāda ir karavīru reakcija uz viņu acu priekšā ceptu picu armijas daļā? 35:05 Karavīri šobrīd ir nobijušies, noguruši, bet vēlme uzvarēt nav zudusi. 35:53 Smieklīgi dzirdēt kādu Kijivā, kurš sūdzas par nogurumu darba dienas beigās. 36:04 Vitālijs stāsta par Ukrainas rekordiem, kas viņam pieder un kāpēc tādi tiek organizēti.  38:29 Satraukums par brīvprātīgo, ziedojumu un palīdzības sarukšanu. 39:10 Mūsu uzdevums sagraut korupciju 39:47 Kādēļ pats nav frontē? 40:45 Par patriotismu un pofigismu. Par Ukrainas politisko dzīvi, kas iepriekš nemudināja būt patriotam un šī brīža motivāciju nepamest valsti. 44:15 tieši mums būs jāatjauno Ukraina.  45:22 Kāda bijusi kara ietekme uz Vitālija dzimto pilsētu valsts rietumus. 47:02 Baltijas atbalsts Ukrainā tiek ļoti novērtēts. 48:34 Restorāni kara laikā – kāpēc tiem jābūt? 50:10 Krievija nepiespiedīs mūs sēdēt pagrabos un raudāt. 51:29 Kā Latvijas picu meistari var palīdzēt? 52:40 Vēlos tikai uzvaru. 53:25 Vai Vitālijam ir sava picas firmas recepte? 54:20 Pēc kara beigām vēlos atvērt savu picēriju. 54:50 Kāpēc intervija nebija krievu valodā? 55:33 Intervijas beigas  57:17 Rakstiet mums, dalieties u.t.t. Līdz nākamajai reizei!  58:19 Dīvs lasa rakstnieces un gleznotājas Hristinas Venhriņukas eseju “Šis karš ir uz mūžīgiem laikiem, dzirdi, Sofī” no Ukrainas intelektuāļu eseju apkopojuma grāmatas  "Ka-ra-stā-vok-lis" Māras Poļakovas tulkojumā    Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs 

Saeima šodien, 9. novembrī, galīgajā lasījumā skatīs likumprojektu pakotni, ar kuru Latvijā plānots ieviest jaunu tiesību institūtu - partnerību. Nacionālā apvienība to sauc par apdraudējumu sabiedrībai un laulības institūtam. To intervijā Latvijas Radio norādīja Saeimas deputāts Jānis Grasbergs (NA). Iebildes esot arī par ātrumu, kā šos likumus virza.

Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Savukārt ar Bosniju un Hercegovinu iestāšanās sarunas varētu sākt pēc vairāku reformu izpildes. Gruzijai tiek ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu, jo vairums tās iedzīvotāju vēlas pievienoties Eiropas Savienībai. Arī Tbilisi vēl ir jāveic vairākas reformas, lai saņemtu šo statusu. Tomēr galīgo lēmumu par šiem jautājumiem vēl ir jāpieņem dalībvalstu līderiem decembrī gaidāmajā samitā. Vēsturisks ziņojums - tā Ukrainā vērtē Eiropas Komisijas novērtējumu par Ukrainas progresu virzībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Lai veicinātu konkurenci kreditēšanas jomā, Saeimas komisija aicina izskatīt iespēju finanšu institūciju "Altum" pārveidot par Latvijas Attīstības banku. Vai valstij ir atkal jāveido sava banka, Krustpunktā analizē Latvijas Bankas prezidenta vietniece uzraudzības jautājumos Santa Purgaile, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka, bijusī ekonomikas ministre, Saeimas deputāte Ilze Indriksone (Nacionālā apvienība) un Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs. Saeimas Budžeta un finanšu komisija ir uzdevusi Finanšu ministrijai kopā ar Latvijas Banku izvērtēt, vai būtu pareizi pašreizējo finanšu institūciju "Altum" izveidot par pilnvērtīgu banku ar visām tām funkcijām, kādas ir citām komercbankām. Savulaik jautā bija banka - Hipotēku un zemes banka, kas iznīka iepriekšējās lielās krīzes laikā. Tad valsts no tamlīdzīgas iesaistes banku sektorā atteicās. Vājā kreditēšana, mazā konkurence privātbanku sektorā ir likusi arvien aktīvāk iesaistīties gan ar garantiju izsniegšanu, gan ar citiem pakalpojumiem, valstij uzņemoties lielākos riskus. Šajā situācijā arvien aktuālāks kļūst jautājums, kāpēc nerīkoties vēl aktīvāk, lai ietekmētu tirgu, kurš pagaidām izrāda lielu kūtrumu. Kādi būtu ieguvumi un riski, ja "Altum" kļūtu par valstij piederošu pilnvērtīgu banku?

Jau vairākus gadus homoseksuāli pāri Latvijā var tikt atzīti par ģimeni, saņemot tiesas spriedumus, kuros konstatēta "publiski tiesisko attiecību pastāvēšana" jeb, vienkāršiem vārdiem sakot – atzīts, ka starp pāri pastāv ģimenes attiecības Satversmes 110. panta izpratnē. Tāpat arī rīt Saeimas sēdē galīgajā lasījumā skatīs Tieslietu ministrijas piedāvāto partnerības regulējumu, kas būs jauns veids, kā juridiski nostiprināt divu pilngadīgu personu, tostarp viendzimuma pāru, attiecības un paredzēt tām noteiktu aizsardzību. Bet kā ir realitātē? Kā norāda gan LGBT komūnas pārstāvji, gan advokāti – ne ar tiesas spriedumu, ne jauno piedāvāto partnerattiecību regulējumu, viendzimuma pāru ģimeņu būtiskākās problēmas netiek risinātas un tiesvedības procesi, kur viendzimuma pāri cīnās par savām tiesībām, kā bija tā būs.

Turpinām sarunu par Izraēlas un palestīniešu konfliktu. Raidījumā Šīs dienas acīm skaidro muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.  Iepriekšējā sarunā tikām lielās līnijās līdz pagājušā gadsimta beigām, kad valdīja salīdzinoši visoptimistiskākā gaisotne šī konflikta vēsturē. Ir tāds fakts, ka, tiekoties Izraēlas premjerministram Ehudam Barakam un Palestīnas atbrīvošanas organizācijas līderim Jasiram Arafatam, izskanēja tēze, ka mēs esam tik tuvu izlīgumam, tik tuvu atrisinājumam, kā nekad agrāk. Diemžēl ar šodienas zināšanām varam teikt, ka tas arī bija tas augstākais punkts. Mūsu gadsimts, tā ir tādas situācijas iestrēgšana, bet nu zināmā mērā arī atpakaļ slīdēšana. Un faktiski šajā laikā - 2000. -  2001. gadā - bija sācies tas, ko sauc par Otro intifādu, tātad otrā palestīniešu aktīvās pretošanās fāze. Ir izskanējuši viedokļi, ka Jasirs Arafats tomēr lielā mērā bija šīs intifādas kustības iedvesmotājs, iespējams, lielā mērā arī plānotājs.

Nākamā gada valsts budžeta projekts jau nonācis Saeimā, likumi, lai sakārtotu partnerattiecību jautājumus, arī tiek skatīti, arī Stambulas konvencijas ratifikācijas likumprojekts ar atsauci uz Satversmi valdībā apstiprināts. Tiktāl ar viss notiek raiti, bet vai tā būt arī turpmāk, Krustpunktā vērtē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, portāla "Delfi Plus" žurnāliste Laine Fedotova un TV24 raidījumu vadītājs Romāns Meļņiks.  

Vajadzības vienmēr ir lielākas par iespējām, bet, lai katra nozare neplosītu budžetu un beigās visi nepaliktu bešā, par nākamā gada budžeta prioritātēm ir izvēlēta drošība, veselība un izglītība. Tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja premjere Evika Siliņa no Jaunās Vienotības. Premjere Siliņa arī solīja, ka tuvāko darbu plānā būs birokrātijas mazināšana ārvalstu investīcijām. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens no Jaunās Vienotības šodien, 3. novembrī, valsts budžeta likumprojektu nogādās izskatīšanai parlamentā. Nākamgad budžeta izdevumi plānoti 16,2 miljardi eiro, bet ieņēmumi 14,5 miljardi.

Pieaugot spriedzei pasaulē, arvien svarīgāk ir pievērst uzmanību arī iekšējai drošībai – Valsts drošības dienestam, Robežsardzei ir vairāk darba. Krustpunktā izvaicājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un portāla LSM.lv ziņu redaktors Edgars Zicāns.  

Viņš cenšas būt maksimāli objektīvs, bet arī pozitīvs savos vēstījumos. Viņš par "jūtūberi" Džordžiju kļuva gandrīz vai nejauši, bet nu viņš kļuvis par uzticamas informācijas avotu daudziem angliski runājošajiem, kuri vēlas uzzināt objektīvu informāciju par Ukrainas cīņu pret iebrucējiem. Tas ir Georgijs Ivanovs, kurš dzimis Latvijā, bet nu dzīvo Dānijā un "YouTube" kanālā nopelnīto ziedo Ukrainas brīvības cīnītājiem. Ar Georgiju sarunājas Tālis Eipurs.   Dīvs Reiznieks ar eksperti Kristīni Bērziņu pārrunā: • Vai Eiropa spēs reaģēt uz Krievijas un Ķīnas draudzības nostiprināšanos?  • Vai nogurstot no sekošanas līdzi karam Ukrainā, pasliktinām paši savu drošības situāciju?  • ASV pārstāvju palāta beidzot tikusi pie Spīkera - kāpēc tas svarīgi Ukrainai?    Podkāsta gaita:  00:00 Ievads 1:40 Klausītājs, kurš ieteica šīs nedēļas viesi, paskaidro kāpēc tieši Georgijs būtu interesants sarunas biedrs. 8:57 Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa skaidro kāpēc Ukrainai svarīgi, ka ASV Pārstāvju palātā beidzot apstiprināts spīkeris un kādas tam būs sekas.  12:30 Vai Eiropa spēs palielināt palīdzības apjomu Ukrainai 13:01 Baltijas jūrā pārrauto kabeļu sāgas turpinājums 17:25 Vai Eiropa spēs reaģēt uz Krievijas un Ķīnas draudzības nostiprināšanos? 19:35 EXPLAINER: Kāpēc nepālieši karo Ukrainas – Krievijas kara abās frontes pusēs? 24:39 pieteikums lielajai intervijai ar Georgiju Ivanovu, kurš plašākai publikai angliski runājošajā pasaulē. pazīstams kā YouTube kanāla “Ukraine Matters” izveidotājs un autors.  26:39 LIELĀ INTERVIJA ar Georgiju Ivanovu. 27:07 Georgijs par izaugšanu Rīgā un pārcelšanos uz Dāniju mācību dēļ. 27:24 Pirmā iepazīšanās ar Ukrainu.  28:10 Ukrainā iepazinās arī ar savu nākamo sievu, kuras ģimene kādu laiku bija spiesta dzīvot okupācijā. 28:53 YouTube karjera sākās nejauši. Sākotnēji ierakstīja video, lai izksaidrotu notiekošo Ukrainā saviem draugiem. 30:17 šobrīd Georgijam maza saikne ar Latviju. 31:05 Dažādās Georgija saknes.  32:14 Strādā uz angliski runājošo auditoriju. 33:00 YouTube kanālā nopelnīto ziedo Ukrainai.  34:40 Saikne ar militārām institūcijām 36:10 Kas ir Georgija YouTuvbe raidījumu niša? 38:30 “Mums pieeja tikai sliktai un ļoti sliktai informācijai” – Georgijs par to kā izvērtē informācijas avotus un kā apkopo informāciju, ko stāstīt tālāk. 42:14 Daudziem rietumniekiem “Ukraine Matters”ir kā šovs, kurā uzzināt, kas tad pagājušajā nedēļā noticis Ukrainā. 43:17 Ukraina centusies piedāvāt sadarbību propagandas nolūkos. 44:25 Kas ir Georgija informācijas avoti un pūles ko viņš pieliek, lai tos izvērtētu. 46:15 Tiešie avoti Ukrainā. 47:50 Kāpēc svarīgas ir tendences. 49:01 Georgija ieteikumi klausītājiem kā novērtēt informācijas avota uzticamību. 50:16 “YouTube kanāla veidošana atņem laiku ģimenei, hobijiem. 51:20 Troļļu uzbrukumi ir ikdiena ar ko jāsadzīvo. Nāves draudi tiek saņemti regulāri. 52:25 Kā sakārto saturu, ko stāstīt skatītājiem.  53:57 Par 8 stundu tiešraidi, kad Prigožina spēki devās uz Maskavu. 56:49 Šis karš ātri nebeigsies. Šobrīd redzam kara trešo daļu – maratonu. 59:42 Kāds ir pesimistiskākais scenārijs? 1:00:52 Optimistiskais scenārijs. 01:01:37 Latviešu versiju savam kanālam veidot nav plānā. 01:02:21 “Man neko nevajag, palīdziet Ukrainai.” 01:02:34 Intervijas beigas 01:02:50 Tālis cenšas izprast vai 100-200 000 skatījumu vienam video skaitās daudz. 01:05:20 Rakstiet mums, dalieties u.t.t. Līdz nākamajai reizei!   Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs   

Izraēla sākusi virszemes operāciju Gazas sektorā. Kā jau tika prognozēts, tas nes arvien vairāk civiliedzīvotāju upuru. Spriedze pieaug, tas savukārt ietekmē noskaņojumu arvien plašākā reģionā. Daudzas valstis izmanto konfliktu savās politiskajās interesēs. To dara Turcija, tā rīkojas Krievija. Ebreju grautiņi Dagestānā liek arī jautāt, cik lielā mērā Krievija spēj kontrolēt noskaņojumu savā valstī. Kamēr pasaules uzmanība pievērsta Izraēlai, maz pamanīta ir vēl kāda drāma. Pakistāna pieprasījusi līdz šodienai pamest valsti visiem afgāņu bēgļiem, kam nav atbilstošas uzturēšanās atļaujas, bet tie ir nepilni divi miljoni cilvēku.  Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Pakistāna izraida afgāņu bēgļus Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus Afganistāna dzīvo iekšēju satricinājumu un ārvalstu intervences situācijā, un šajās desmitgadēs miljoniem afgāņu atradušu patvērumu kaimiņvalstī Pakistānā. Pēdējais bēgļu vilnis sasniedza Pakistānu aizpagājušajā gadā, kad varu Afganistānā sagrāba radikālā islāma kustība „Taliban”. Tiek lēsts, ka tolaik pāri robežai bēga no sešsimt līdz astoņsimt tūkstošiem cilvēku, līdz ar to afgāņu skaitam kaimiņvalstī, pēc Pakistānas varasiestāžu ziņām, pieaugot līdz apmēram četriem miljoniem un četrsimt tūkstošiem. Kā norāda oficiālā Islamabada, apmēram viens miljons un septiņsimt trīsdesmit tūkstoši afgāņu Pakistānā uzturoties bez kāda oficiāla statusa. Oktobra sākumā tika paziņots, ka viņiem valsts jāpamet līdz 1. novembrim, vai arī jārēķinās ar deportēšanu. Tiek ziņots, ka pēdējās nedēļās desmitiem tūkstoši afgāņu, nesagaidot piespiedu izsūtīšanu, jau devušies pāri robežai. Tikām daudzi to nav gatavi darīt – sevišķi tie, kuri bēguši uz kaimiņvalsti no talibu varas. Viņiem atgriešanās dzimtenē draudētu ar nopietnām represijām, iespējams, pat dzīvības briesmām. Pakistānas lēmumu kritizējuši kā cilvēktiesību aizstāvības organizāciju pārstāvji, tā Afganistānas talibu valdība, kurai masveidīgā cilvēku plūsma pāri robežai rada papildu rūpes. Jāpiebilst, ka, pametot Pakistānu, izraidāmajiem ļauts izvest vien ierobežotu daudzumu mantu un naudas, nav atļauts ņemt līdzi mājlopus. Islamabadas valdība savu lēmumu motivē ar drošības apsvērumiem. Pēdējā laikā nozīmīgi pieaudzis bruņoto uzbrukumu skaits, kurus pierobežas rajonos veic radikālo islāmistu grupas, kuras apvieno jumta organizācija, dēvēta par Pakistānas Talibanu. Organizācijai nav tiešu saikņu ar Afganistānā valdošo talibu partiju, un pēdējā noliedz, ka sniegtu atbalstu un patvērumu šai grupai, tomēr abas grupas, kā jau liecina nosaukums, ir idejiski tuvas, ar līdzīgiem mērķiem un programmu, pie tam abās dominē puštunu tautības piederīgie, kuri apdzīvo rajonus abpus valstu robežai. Fonu šiem notikumiem veido ieilgusi politiskā krīze Pakistānā, kur augustā tika atlaists parlaments, savukārt vēlēšanas, kurām bija jānotiek ne vēlāk kā 8. novembrī, atliktas uz līdz šim galīgi neapstiprinātu datumu nākamgad, pamatojot to ar nesen notikušo tautskaiti. Attiecīgi lēmumu par afgāņu izraidīšanu pieņēmusi pagaidu premjera Anvāra ul-Haka Kakara valdība. Antisemītisma rēgs izlien dienas gaismā Dramatiski notikumi svētdien, 29. oktobrī, risinājās Krievijas Federācijas Dagestānas Republikā, kad sociālajos tīklos izplatījās ziņas, ka tur it kā ieradušies bēgļi no Izraēlas. Tā kā 83% republikas iedzīvotāju identificē sevi kā  musulmaņi, attiecīgi, noskaņojums Dagestānā ir nepārprotami naidīgs Izraēlai. Vispirms agresīvu vīriešu bars ielenca kādu viesnīcu Hasavjurtas pilsētā nolūkā tur atrast no Tuvajiem Austrumiem iebraukušos un, protams, nevienu tādu neatrodot. Vēlāk jau krietni lielāks pūlis ieradās republikas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur, pēc izplatītajām ziņām, bija ielidojusi lidmašīna no Telavivas. Kā liecina publiskotie videoieraksti, „ebreju meklētāji” ielauzās lidostas ēkā un uz skrejceļa, mēģināja iekļūt lidmašīnās, vicināja Palestīnas karogus un pret Izraēlu vērstus lozungus un pieprasīja pasažieriem apliecināt, ka viņi nav ebreju bēgļi. Tāpat videoieraksti ļauj spriest, ka policija sākotnēji izturējās visai pasīvi, vēlāk gan notika sadursmes. Pēc aģentūras „Associated Press” ziņām nekārtībās ievainojumus guvuši divdesmit cilvēki, divi ir smagā stāvoklī. Vēlāk gan apmēram 80 cilvēki arestēti, pieci jau sodīti ar vairāku diennakšu arestu par sīko huligānismu, taču ierosināta krimināllieta par dalību masu nekārtībās, kas paredz daudz bargākus sodus. Dagestānas republikas galva Sergejs Meļikovs paziņojis, ka pūli uz nekārtībām uzkūdījuši „ienaidnieki”, kuri uzturoties Ukrainā. Tikām Mahačklas notikumi ir tikai asākais īlens, kas izlīdis no pēdējās nedēļās uzblīdušā globālā antisemītisma maisa. Tiek lēsts, ka antisemītisku incidentu skaits pasaulē, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pieaudzis vairakkārt, bet Lielbritānijā pat 14 reizes. Visbiežākie, protams, ir naidīgi ieraksti sociālajos tīklos, taču dažviet fiksēti arī tieši verbāli un pat fiziski uzbrukumi, īpašuma bojāšana un vandālisms. Gluži drūmas asociācijas raisa vakar publiskotā ziņa no Parīzes, kur ebreju tautības iedzīvotāju dzīvesvietas iezīmētas, uzkrāsojot uz sienām Dāvida zvaigznes. Paralēli tiek atzīmēts arī islāmofobijas izpausmju skaita pieaugums. Izraēlas armija ieiet Gazas sektorā Pagājušajā sestdienā, 28. oktobrī, Izraēlas bruņutehnika un buldozeri, lielāks skaits kājnieku un sapieru sāka iespiesties Gazas sektorā. Viņi virzās pa trīs galvenajiem vektoriem – no sektora ziemeļrietumu stūra paralēli jūrai, no ziemeļaustrumu stūra un no austrumiem apmēram sektora robežas vidusdaļā. Šobrīd droši apstiprināta ir Izraēlas aizsardzības spēku kontrole apmēram trīs kilometru dziļumā, taču atsevišķi ziņojumi vēsta par Izraēlas kaujas tehnikas parādīšanos arī tālāk sektora iekšienē, tai skaitā vien pāris kilometru attālumā no Gazas pilsētas centra. Tāpat, pēc visa spriežot, Izraēlas spēki bloķējuši galveno sektoru šķērsojošo transporta artēriju, dēvētu par Salāha ad-Dīna ceļu. Cik zināms, pretestību uzbrūkošajiem izrāda „Hamās”, kā arī marksistiskās Palestīnas atbrīvošanas demokrātiskās frontes kaujinieki. Vakar Izraēlas gaisa spēki deva masīvu triecienu dzīvojamajam rajonam Džebalijas bēgļu nometnē joslas ziemeļdaļā. Triecienā esot nogalināts viens no „Hamās” militārajiem līderiem Ibrahims Biari, taču, saskaņā ar Gazas pārstāvju un medicīnas darbinieku apgalvojumiem, tas laupījis dzīvību arī daudziem civiliedzīvotājiem. Šis notikums jau izraisījis starptautisku reakciju. Triecienu nometnei nosodījusi Saūda Arābija, Kolumbija un Čīle atsaukušas no Izraēlas savus vēstniekus, savukārt Bolīvija paziņojusi par diplomātisko attiecību pārtraukšanu. Starp Izraēlai tuvāko reģiona valstu līderiem ar sevišķi asu retoriku pēdējās dienās izcēlies Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans. Pagājušajā sestdienā viņš uzrunāja tūkstošus savas partijas pulcētu Palestīnas atbalstītāju Stambulas Atatirka lidostā. Turcijas līderis atkārtoja savas jau agrāk paustās tēzes: Izraēla ir okupants, „Hamās” nav teroristi, bet gan brīvības cīnītāji, bet par pašreizējo karu atbildīgas rietumvalstis. Atšķirībā no tām, Turcija Izraēlai neko neesot parādā, tāpēc viņš, Erdogans, runājot tiešu valodu. Plaši Palestīnu atbalstoši mītiņi pēdējās dienās notikuši arī Londonā un citās Lielbritānijas pilsētās, savukārt Berlīnē, kur šādas akcijas aizliegtas, policija mītiņotājus izklīdinājusi. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Saeima drīzumā plāno lemt par ierobežojumiem elektroniskajām cigaretēm. Vai tām būtu jāpiemēro tādi paši aizliegumi, kā Eiropas Savienībā noteikti karsējamai tabakai, Krustpunktā diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas deputāte Līga Kozlovska (Zaļo un zemnieku savienība) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists Alvils Krams. Agrāk bieži vien bija kāda vieta kaut kur netālu no skolas, kur jaunieši pirms stundām, pēc stundām vai starpbrīžos devās it kā paslepus uzsmēķēt. Cigaretes vienmēr ir bijis vilinājums pusaudžiem. Tagad jau kādus gadus vairs nav nepieciešams kaut kur slēpties, jo modernās tehnoloģijas dzīvi pusaudžiem ir padarījušas krietni vieglāku. Elektronisko "ļuļķīti" var ielikt kabatā vai soma, nav nekādas smakas un arī nevienam netraucē. Veipošana ir kļuvusi par daudzu pusaudžu ikdienu, bet veips [elektroniskā cigarete] nav nekāds veselīgais burkāns, tādēļ pasaulē ārsti un pētnieki meklē risinājumus, ko darīt, lai arī mudinātu politiķus rīkoties, lai mazinātu iespējamo postu un kaitējumu. Jautājums ir nonācis arī Latvijas politiķu dienaskārtībā, bet kāda ir vai varētu būt mūsu politika šajā jautājumā, īstas vienprātības nav. Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienībā stājās spēkā aizliegums par karsējamās tabakas aromatizēšanu, bet kas notiks ar elektroniskajām cigaretēm un kādi ir riski dažādu lēmumu pieņemšanā?

Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu vai tā sauktā Stambulas konvencija Saeimai jāratificē - tā šodien, 31. oktobrī, lēma valdība. Tajā par šo jautājumu ir vienprātība, bet parlamentā vēl paredzamas plašas debates. Ap konvenciju iepriekš virmojušas dažādas runas gan, ka tās pieņemšana nerisinās vardarbības problēmas, gan par tajā ietverto sociālā dzimuma terminu. Šos aspektus pirms lēmuma pieņemšanas apskatīja arī valdības sēdē.

Atceltie reģionālo autobusu reisi ir problēma ne pirmo gadu un arī iemesli, kādēļ pārvadātāji neizpilda saistības, palikuši iepriekšējie. Galvenais iemesls, ko min, - trūkst autobusu vadītāju. Tomēr nozarē atklājušās arī citas problēmas. Tā, šā gada sākumā Konkurences padome sodīja trīs pakalpojuma sniedzējus par dalību kartelī. Autotransporta direkcija tagad raugās, kā jau līguma nosacījumos paredzēt iespējamās problēmas, bet vai tas izdosies. Ko darīt, lai pasažieriem nebūtu nikniem jāstāv pieturā un jāsecina, ka šodien atkal nevarēs nekur aizbraukt, jo atcelts kārtējais starppilsētu autobusu reiss? Analizējam esošo situāciju un meklējam iespējamos risinājumus. Krustpunktā diskutē Konkurences padomes priekšsēdētājs Juris Gaiķis, Autotransporta direkcijas priekšsēdētājs Artūrs Caune, satikmes ministra padomnieks Edgars Klētnieks un Latvijas pasažieru pārvadātāju asociācijas vadītājs Ivo Ošenieks.  

Vietējo pašvaldību referendumu ieviešana jau no 2024. gada 1. janvāra nav iespējama. Iekšlietu ministrija rosinājusi to atlikt līdz 2026. gadam, pret ko iebildumus cēla nevalstiskās organizācijas. Iegansts prasīt pārcelt referendumu ieviešanu - jaunas elektroniskās sistēmas ieviešana un vienlaikus tuvojošās Eiropas Parlamenta vēlēšanas jau nākamā gada vasarā. Tomēr apspriedē Saeimā šodien, 20. oktobrī, panākts kompromisa priekšlikums - pārcelt vietējo referendumu ieviešanu līdz nākamā gada septembrim. Pašvaldību referendumu likumu Saeima pieņēma pagājušajā gadā. Tos varēs rosināt par konkrētas pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju vai tās grozījumiem, par pašvaldības rosinājumiem celt publisku ēku vai tādu objektu, kam piemērojams tā ietekmes uz vidi novērtējums. Vietējo referendumu likums paredz arī rosināt domes atlaišanu ar ne mazāk kā 30% no iepriekšējo vēlēšanu sarakstos iekļautajiem balsotājiem. Domi nevarēs atlaist gadu pēc tās sanākšanas un gadu pirms tās pilnvaru beigām. Pašlaik likums paredz vietējos pašvaldību referendumus ieviest jau no nākamā gada 1. janvāra. Taču ir sarežģījumi vēlēšanu un referendumu programmatūras nodrošināšanā, par ko Centrālā vēlēšanu komisija un citas iestādes vēstīja jau iepriekš. Par prioritāti atzīta Eiropas Parlamenta vēlēšanu nodrošināšana nākamā gada 8. jūnijā. Iepriekšējo vēlēšanu sistēmu vairs neizmantos, jo pērn sāka kriminālprocesu saistībā nepamatotu pārmaksu uzņēmumam „SOAAR," kas izstrādāja un daudzus gadus uzturēja vēlēšanu sistēmas. Jaunas programmatūras izstrāde ir iemesls kavējumiem pašvaldību referendumu ieviešanā. Līdz brīdim, kad referendumu norise būs nodrošināta elektroniski, iedzīvotāji tā ierosināšanai parakstus varēs vākt valsts pārvaldes pakalpojumu portālā Latvija.lv, bet balsošanu referendumā klātienē organizēs attiecīgā pašvaldība. Balsošanai izmantos papīra zīmes. Šādus priekšlikumus Saeimas komisijas sēdē vērtēs trešdien, 1. novembrī.

Pagājušajā nedēļā valdība apstiprināja Atveseļošanas fonda atbalsta programmu, kas veicinās uzņēmumu, pētniecības, izglītības un zinātnes institūciju sadarbību vietējā un starptautiskā līmenī. Programmai atvēlēti 5,8 miljoni eiro un ar šo finansējumu plāno atbalstīt 12 sadarbības tīklus un palīdzēt 240 uzņēmumiem uzsākt eksportu. Eksporta apjomam atbalstītajos uzņēmumos divu gadu laikā būtu jāpalielinās līdz 100 miljoniem eiro. Uzņēmēji ir nobažījušies, ka ES finansējums kavējas un var nepaspēt Atveseļošanas fonda programmas naudu izmantot līdz 2026. gada vidum. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Lapiņš stāsta, ka inovāciju attīstīšanai paredzētas vairākas atbalsta programmas – sākot ar jaunu, inovatīvu produktu izstrādi, beidzot ar to virzīšanu eksporta tirgos. Bet pagājušajā nedēļā apstiprinātās programmas mērķis ir veicināt uzņēmumu sadarbību un eksportu. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš vērtē, ka inovāciju attīstībai Latvijā nepieciešami 100 miljoni eiro. Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas izpilddirektore Inese Berga norāda, ka uzņēmējus uztrauc atbalsta programmu kavēšanās. Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Lapiņš vērtē, ka ES fondu finansējums vairāk piemērots lieliem infrastruktūras projektiem, piemēram, ceļu būvei, bet Latvijā jādiskutē, kā ES finansējumu aizvietot ar valsts budžeta naudu. Saskaņošanas process aizkavējies arī uzņēmēju gaidītajai kompetenču centra programmai, to varētu pabeigt līdz gada beigām.

Jaunā realitāte ir tāda, ka draudi ir visapkārt un pasaulē vairs nav noteikumu. Tā intervijā Latvijas Radio pašreizējo situāciju pasaulē vērtēja bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņš gan teica, ka, par spīti kara apstākļiem un neparedzamajai nākotnei, mēs nevaram ļauties trauksmei un panikai, kaut arī neuzticība Latvijas cilvēkos pēdējā laikā aug.

Šī gada 7. oktobra notikumu sakarā Izraēlā tika minēts arī fakts, ka "Hamās" teroristiskais uzbrukums, iespējams, bija saskaņots ar 50. gadadienu, kopš sākās tā dēvētais "salīdzināšanas dienas karš". Kas ir noticis kopš 1973. gada, raidījumā Šīs dienas acīm analizē muzeja Ebreji Latvijā vadītājs Iļja Ļenskis.

Aptuveni ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju neuzticas valsts varai, tā liecina OECD dati. Tas ir krietni sliktāk nekā vidēji organizācijas dalībvalstīs. Politiķu vidū visaugstāko uzticību bauda pašvaldību politiķi, taču nacionālā līmenī tautas pārstāvjiem uzticība krītas. Iemesli ir dažādi - sākot ar valsts iestāžu neefektīvu komunikāciju, nesaprotamiem politiķu lēmumiem, līdz pat cilvēku sociālajam stāvoklim.

Kamēr pasaulē, šķiet situācija kļūst arvien nokaitētāka, Latvijā šī ir bijusi samērā mierīga nedēļa, nav būtiski skaļu ziņu, nav bijuši dramatiski notikumi. Līdz ar to pievēršamies ziņām, kam citās reizēs neatliek laika. Runājam arī par pasaules notikumu atskaņām. Aktualitātes analizē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps, žurnāla "SestDiena" galvenā redaktore Lauma Spridzāne un TV3 žurnālists Ivo Butkevičs.  

Vācijas un Eiropas interesēs ir, lai Ukraina atgūtu Krimu, jo tas nozīmētu beigas Putina režīmam, tāpēc nav saprotama atsevišķu valstu vilcināšanās piešķirt ukraiņiem modernākos ieročus. To sarunā ar Latvijas Radio uzsvēra bijušais Vācijas Bundesvēra virsnieks un tagadējais Bundestāga deputāts Roderihs Kīzeveters no opozīcijā esošās Kristīgo demokrātu savienības. Kīzeveters aizvadītajā nedēļā piedalījās drošībai un starptautiskajai politikai veltītajā forumā „Rīgas konference”.

Krievijas iespējamie nākotnes scenāriji; argumenti par vai pret dažādiem attīstības modeļiem.  To, ka šis jautājums mums būs aktuāls vismaz pāris desmitgades, bet, domājams, vēl krietni ilgāk, savās publikācijās ne reizi vien ir atzīmējis politologs Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Vidzemes Augstskolas prorektors Māris Andžāns. Ar viņu saruna raidījumā. Vai Rietumiem pietiktu ar kaut kādu pieņemamu nolīgumu Ukrainas sakarā, Krievijas iekšējo situāciju atstājot pašu krievu ziņā? Cik vispār, jūsuprāt, ir iespējama atgriešanās situācijā pirms 2014. gada? Māris Andžāns: Domāju, ka tāda ir gandrīz neiespējama, atgriešanās pirms 2014. gada, pirms Krimas okupācijas, aneksijas. No otras puses, ja raugās, pēc 2014. gada pakāpeniski karš Ukrainā tika piemirsts pilnībā. Kā vēsture rāda, tādu scenāriju nevar izslēgt. Protams, tas, kas bija Krimā, Krimas okupācija, aneksija, nav salīdzināms ar karu kopš 24. februāra 2022. gadā.  Bet hipotētiski pieņemot, ka pēc daudziem gadiem normalizējas kaut cik attiecības starp Krieviju un Rietumiem, tad, es domāju, ka drīzāk procesus Krievijas iekšienē Rietumi atstātu Krievijas iedzīvotājiem lemšanai. Šeit ir pietiekami daudz pieredzes pēdējo divu desmitgažu laikā bijis Rietumiem: neveiksmīga demokrātijas eksporta mēģinājumi. Afganistāna, Irāka, daudz pārdomu raisīja arī Arābu pavasaris, kas sākās 2010. gada beigās. Panākumi arābu pasaulē nav bijuši diez ko iedrošinoši. Tāpat Sīrija, kur nu jau vairāk nekā 10 gadus turpinās pilsoņu karš. Tās mācības, ko ir nesis karš Irākā, Afganistānā, Arābu pavasaris, ir bijušas tādas, ka iespējams, labāka kārtība zem stingras rokas, lai cik tas nebūtu ciniski, nekā haoss ar visām tām sekām, terorisms, migrācija, kas sasniedz arī Rietumus. (..) Rezumējot sarunu, kurš no šiem modeļiem var būt kādā laika perspektīvā šķiet ticamākais? Māris Andžāns: Nevar izslēgt nekādus scenārijus, bet pirmais variants, ka Putina režīms turpinās ar viņu šobrīd un perspektīvā, nododot varas grožus kādam citam, tas turpināsies. Protams, Krievija var pakāpeniski mainīties, tā var kļūt gan autoritārāka, gan arī var parādīties kādas plašākas vietas izpausmei arī pilsoniskajai sabiedrībai, bet tiktāl, kamēr Krievijas elite redzēs, ka Krievija iet tās iecerētajā virzienā.  

Drīzumā Saeimas deputātiem būs jālemj par grozījumiem Alkohola aprites likumā. Cita starpā arī jālemj par to, vai nepieciešams palielināt vecuma cenzu, no kura ir atļauts iegādāties alkoholu. Vai un kāpēc ir svarīgi, ka jaunieši alkoholam legāli piekļūst vēlāk, Ģimenes studijā skaidro Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, narkoloģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite veselības centrs „Vivendi” Ilze Maksima un atkarību atveseļošanās centra "Sober Way" vadītājs, mentors Jānis Skrastiņš.

Atkritumu šķirošana kara laikā? Dīvs Reiznieks uz sarunu aicinājis Natāliju Gajecku, kurai šis nebūt nešķiet dīvains jautājums. Līdz 24. februārim Natālija vadīja “Zero Waste” kustību Mariupolē, kas pilsētā pirmo reizi ieviesa atkritumu šķirošanu. Nu, kad viņa bijusi spiesta pamest savas mājas un viņas dzīvoklī ievākušies Krievijas atvesti uzbeku celtnieki, viņa saka ka eko projektiem ir vēl lielāka nozīme, nekā līdz lielā kara sākumam. Kāpēc tā – par to lielajā intervijā.   Tālis Eipurs ar eksperti Kristīni Bērziņu pārrunā:  • Kāpēc ASV prezidenta Džo Baidena nesenā uzruna ir tik svarīga ne tikai Ukrainas un Izraēlas, bet arī Baltijas valstu drošībai?  • Par cik reālu pēdējo šķērsli Zviedrijas ceļā uz NATO var kļūt Ungārija?  • Cik nopietni uztverami izteikumi par iespējamo Baltijas jūras slēgšanu naidīgām valstīm?    Podkāsta gaita:  00:00 Ievads 03:20 ASV prezidents Baidens beidzot runā par palīdzību Ukrainai un Izraēlai. Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa ko svarīgu pateica, un norāda, ka Baltijas pieminēšana bijusi pārsteigums. 08:50 Turki vairs nepretojas NATO dalībai NATO, pēdējais klupšanas akmenis Ungārija, kas turpina “izcelties”? 10:55 Vai pēc Krievijas vai Ķīnas iespējams veitkajām ļaunprātībām tiks slēgta Baltijas jūra, par ko runājis Latvijas prezidents? Kristīne norāda, ka šeit varbūt noticis tikai tests kam lielākam. 15:20 EXPLAINER: Vai tiešām trešdaļa Ukrainas armijai paredzētās humanitārās palīdzības ir nozagta? Dīvs pēta kādu sensacionālu ziņu un norāda, ka jo šokējošāk kas izklausās, jo uzmanīgākam jābūt. Tas apliecinājies arī šoreiz.   22:13 pieteikums lielajai intervijai ar Natāliju Gajecku, kura ir Mariupoles eko aktīvistu organizācijas “Zero Waste” vadītāja.  25:29 LIELA INTERVIJA ar Natāliju Gajecku 25:35 Ko nozīmē eko aktīvisms kara laikā? 26:30 Eko aktīvismam Natālija pieķērās 2019.gadā Mariupolē, kas šobrīd ir noārdīta un okupēta. 30:32 Ko atbild cilvēkiem, kuri saka, ka vispirms karš jāuzvar un tad varēs domāt par dabu. 32:12 Projekti, kurus izdevās realizēt līdz okupācijai – ieviesa atkritumu šķirošanu Mariupolē. Nodarbojās ar sabiedrības izglītošanu. 36:01 24.februāris visu apturēja un lika pamest pilsētu. 38:16 Kas tagad notiek Mariupolē? 41:08 Nātālijas dzīvoklis izdīvoja, taču tagad to ieņēmuši Krievijas atvesti uzbeku celtnieki. 42:47 Mariupoles “atjaunošana” – Potjomkina sādža? 44:25 “te ir jaunie Soči,” – saka no Krievijas atbraukušie. 45:33 Pilsētā ir iznīcība, ēkas tiek nojauktas, slēpjot kara noziegumu sekas.  47:10 Natālija par darbu šobrīd – nu strādā, lai zaļāku padarītu Ukrainas viesmīlības nozari.  49:15 Kāpēc šīs nozares uzņēmējiem svarīgi domāt par ekoloģiju pat kara laikā? 51:08 Daudzi dzīvo ar pārliecību, ka svarīgi ir ne tikai izdzīvot, bet arī pilnveidoties un kļūt labākiem. 51:55 Cilvēki vairs negrib pievērst acis uz netaisnību. 53:45 Kā varētu palīdzēt Latvijas eko aktīvisti.  54:20 Ko novēlēt personīgi? 54:42 Intervijas beigas 55:20 Rakstiet mums, dalieties u.t.t. Līdz nākamajai reizei!   Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Ilgstoši vadījis opozīcijas darbu, nu viņam ir iespēja uzņemties lielāku atbildību, rīkoties. Kādi ir pirmie secinājumi un ieceres? Krustpunktā izvaicājam ekonomikas ministru Viktoru Valaini (Zaļo un zemnieku savienība). Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Radio Ziņu dienesta producente Aiga Pelane un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons.  

Septembrī Saeima apstiprināja ministriju un drošības iestāžu sagatavoto Nacionālās drošības koncepciju nākamajiem četriem gadiem. Linda Liepiņa, Saeimas deputāte (Latvija Pirmajā vietā): “18 minūtes pirms sēdes sākuma es saņēmu e-pastu ar šīs drošības koncepcijas tekstu. 18 minūtes pirms sēdes sākuma — tik nopietnam dokumentam kā valsts drošības koncepcija! Nopietni?” Nopietnas diskusijas gan deputātu, gan mediju pārstāvju vidū izraisīja tajā ietvertais nosacījums divu gadu laikā pilnībā atteikties no satura krievu valodā sabiedriskajos medijos. Jānis Siksnis, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs: “Tas nedrīkst notikt šādā veidā, ka tas notiek ar padomi nesaskaņojot, kā vienas politiskās partijas ministra, nu, es teiktu, slepus izvirzīts priekšlikums, kurš kaut kādu iemeslu dēļ ir palicis nepamanīts.” Priekšlikuma idejas autors ir bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis no Nacionālās apvienības. Nauris Puntulis, Saeimas deputāts, bijušais kultūras ministrs (Nacionālā apvienība): “Sabiedriskais medijs krievu valodā nav nekas cits kā okupācijas sekas.” Kā nosacījums par mediju slēgšanu ar konkrētu izpildes termiņu iekļuva Nacionālās drošības koncepcijā un kā to vērtē mediju nozare, ar kuru izmaiņas neviens neapsprieda, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Atkritumu šķirošana kara laikā? Dīvs Reiznieks uz sarunu aicinājis Natāliju Gajecku, kurai šis nebūt nešķiet dīvains jautājums. Līdz 24. februārim Natālija vadīja “Zero Waste” kustību Mariupolē, kas pilsētā pirmo reizi ieviesa atkritumu šķirošanu. Nu, kad viņa bijusi spiesta pamest savas mājas un viņas dzīvoklī ievākušies Krievijas atvesti uzbeku celtnieki, viņa saka ka eko projektiem ir vēl lielāka nozīme, nekā līdz lielā kara sākumam. Kāpēc tā – par to lielajā intervijā.   Tālis Eipurs ar eksperti Kristīni Bērziņu pārrunā:  • Kāpēc ASV prezidenta Džo Baidena nesenā uzruna ir tik svarīga ne tikai Ukrainas un Izraēlas, bet arī Baltijas valstu drošībai?  • Par cik reālu pēdējo šķērsli Zviedrijas ceļā uz NATO var kļūt Ungārija?  • Cik nopietni uztverami izteikumi par iespējamo Baltijas jūras slēgšanu naidīgām valstīm?    Podkāsta gaita:  00:00 Ievads 03:20 ASV prezidents Baidens beidzot runā par palīdzību Ukrainai un Izraēlai. Drošinātāja eksperte Kristīne Bērziņa ko svarīgu pateica, un norāda, ka Baltijas pieminēšana bijusi pārsteigums. 08:50 Turki vairs nepretojas NATO dalībai NATO, pēdējais klupšanas akmenis Ungārija, kas turpina “izcelties”? 10:55 Vai pēc Krievijas vai Ķīnas iespējams veitkajām ļaunprātībām tiks slēgta Baltijas jūra, par ko runājis Latvijas prezidents? Kristīne norāda, ka šeit varbūt noticis tikai tests kam lielākam. 15:20 EXPLAINER: Vai tiešām trešdaļa Ukrainas armijai paredzētās humanitārās palīdzības ir nozagta? Dīvs pēta kādu sensacionālu ziņu un norāda, ka jo šokējošāk kas izklausās, jo uzmanīgākam jābūt. Tas apliecinājies arī šoreiz.   22:13 pieteikums lielajai intervijai ar Natāliju Gajecku, kura ir Mariupoles eko aktīvistu organizācijas “Zero Waste” vadītāja.  25:29 LIELA INTERVIJA ar Natāliju Gajecku 25:35 Ko nozīmē eko aktīvisms kara laikā? 26:30 Eko aktīvismam Natālija pieķērās 2019.gadā Mariupolē, kas šobrīd ir noārdīta un okupēta. 30:32 Ko atbild cilvēkiem, kuri saka, ka vispirms karš jāuzvar un tad varēs domāt par dabu. 32:12 Projekti, kurus izdevās realizēt līdz okupācijai – ieviesa atkritumu šķirošanu Mariupolē. Nodarbojās ar sabiedrības izglītošanu. 36:01 24.februāris visu apturēja un lika pamest pilsētu. 38:16 Kas tagad notiek Mariupolē? 41:08 Nātālijas dzīvoklis izdīvoja, taču tagad to ieņēmuši Krievijas atvesti uzbeku celtnieki. 42:47 Mariupoles “atjaunošana” – Potjomkina sādža? 44:25 “te ir jaunie Soči,” – saka no Krievijas atbraukušie. 45:33 Pilsētā ir iznīcība, ēkas tiek nojauktas, slēpjot kara noziegumu sekas.  47:10 Natālija par darbu šobrīd – nu strādā, lai zaļāku padarītu Ukrainas viesmīlības nozari.  49:15 Kāpēc šīs nozares uzņēmējiem svarīgi domāt par ekoloģiju pat kara laikā? 51:08 Daudzi dzīvo ar pārliecību, ka svarīgi ir ne tikai izdzīvot, bet arī pilnveidoties un kļūt labākiem. 51:55 Cilvēki vairs negrib pievērst acis uz netaisnību. 53:45 Kā varētu palīdzēt Latvijas eko aktīvisti.  54:20 Ko novēlēt personīgi? 54:42 Intervijas beigas 55:20 Rakstiet mums, dalieties u.t.t. Līdz nākamajai reizei!   Viss svarīgākais par karu Ukrainā vienuviet – Latvijas Radio podkāsta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.   Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs  

Eiropas Savienībā (ES) šoziem sāks darboties brīvprātīgs solidaritātes mehānisms, kura ietvaros bloka dalībvalstis savā starpā varēs dalīties ar trūkstošajiem medikamentiem. Tādējādi Brisele cer novērsts zāļu trūkumu, kas daudzviet Eiropā tika pieredzēts pagājušajā ziemā. Tuvākajos gados tiks ieviesti arī citi pasākumi, lai nepieļautu medikamentu deficītu, kas var apdraudēt ES iedzīvotāju veselību vai pat dzīvību.

Saeimas deputāti trešdien, 25. oktobrī, vienojās strādāt pie bērna piedzimšanas un bērna kopšanas pabalsta celšanas. Pašreizējie pabalstu apmēri nav pārskatīti 10 un pat vairāk gadu, un tie neatbilst esošajai ekonomiskajai situācijai. Atbalsta pārskatīšanu rosināja iedzīvotāju iniciatīva portālā "Manabalss.lv", kur tā savāca vairāk nekā 14 tūkstošus parakstu. Saeimas deputāti un Labklājības ministrija šodien apņēmās strādāt pie pabalstu palielināšanas. Šāds lēmums pieņemts pēc iedzīvotāju iniciatīvas portālā manabalss.lv, kur vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku parakstījās par bērna piedzimšanas un bērna kopšanas pabalstu palielināšanu. Piedzimšanas pabalsts nav mainīts jau kopš 2003.gada un ir 421 eiro, bet kopšanas pabalsts pēdējo reizi pārskatīts 2014. gada un šobrīd ir 171 eiro. Iniciatīva pieprasa atbalstu pārrēķināt atbilstoši esošajai ekonomiskajai situācijai.

Visi satraukti gaida tālāko notikumu attīstību Izraēlā. Jau vairāk nekā divas nedēļas tiek gatavota Izraēlas armijas ieiešana Gazas sektorā, apzinoties, ka šis būs ļoti asiņains un smags karš . Bažas arī raisa militārās mācības, ko pie Armēnijas robežām ir uzsākusi Azerbaidžāna kopā Turciju. Kalnu Karabahu armēņi ir zaudējuši, bet pastāv nopietnas bažas, ka Azerbaidžānai ar to var nebūt gana. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs mediji jau ar ironiju ziņo par notiekošo Republikāņu partijā. Tā nespēj vienoties par to, kam deleģēt kongresa spīkera amatu, paši izvirza un paši pēc tam neatbalsta. Partiju balsojumam, nominējusi kārtējo kandidātu. Tikmēr kongresa darbs faktiski ir paralizēts. Aktualitātes analizē Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un politologs Kārlis Daukšts. Baku impēriskā apetīte Pirmdien, 23.oktobrī, Irānas galvaspilsētā Teherāna tikās Armēnijas, Azerbaidžānas, Irānas, Krievijas un Turcijas ārlietu ministri. Aicināta piedalīties bija arī Gruzija, taču atteicās, norādot, ka trīs Aizkaukāza nācijām savu attiecību problēmas būtu jārisina bez lielo kaimiņvalstu tiešas līdzdalības. Protams, ka tikšanās centrālā tēma bija Armēnijas un Azerbaidžānas savstarpējās attiecības, kuras joprojām ir sprādzienbīstamas pēc tam, kad Azerbaidžāna septembra nogalē atguva kontroli pār Kalnu Karabahas reģionu, likvidējot tur vairāk nekā trīsdesmit gadus pastāvējušo, faktiski neatkarīgo armēņu valstisko veidojumu – Arcahas republiku. Tas izraisīja praktiski visu reģionā dzīvojošo armēņu – vairāk nekā simts tūkstošu – bēgšanu uz Armēniju. Daudzi starptautiskie eksperti novērtē notikušo kā etnisko tīrīšanu. Teherānā Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņojis, ka galvenās problēmas Kalnu Karabahas sakarā esot atrisinātas. Tomēr, pat ja tā būtu, šis jautājums neizsmeļ visu attiecību problemātiku Baku un Erevānas starpā. Abu valstu robežu tuvumā ir vairāki eksklāvi, kuri atrodas pretējās puses kontrolē. Vēl daudz nozīmīgāks iemesls potenciālajam konfliktam ir Azerbaidžānas Nahičevanas rajons, kuru no valsts pamatteritorijas šķir apmēram 40 kilometrus plata Armēnijas teritorijas josla. Azerbaidžāna pieprasa šeit izveidot Armēnijas nekontrolētu transporta koridoru, kas tad izveidotu tiešu transporta artēriju arī ar Turciju, kura robežojas ar Nahičevanu. Arī Krievija šķiet ieinteresēta šādā koridorā, kas varētu būt viens no kanāliem sankciju apiešanai. Taču ar to Azerbaidžānas ekspansionistiskie motīvi neaprobežojas. Pēdējos gados, tai skaitā no režīma līdera Ilhama Alijeva mutes, izskan pastāvīgi apgalvojumi, ka pati Armēnijas teritorija vēsturiski esot azerbaidžāņu zeme. Pamatojoties uz faktu, ka līdz 18. gs. beigām armēņi pašreizējā Armēnijas teritorijā patiešām bija minoritāte, tiek izvērsta koncepcija par Armēniju kā t.s. „Rietumazerbaidžānu” – potenciālu Baku ekspansijas objektu. Uz šī fona papildu nervozitāti rada šobrīd notiekošās militārās mācības ar Azerbaidžānas un Turcijas spēku piedalīšanos, kas aptver Nahičevanu, Kalnu Karabahu un vairākus citus rajonus Armēnijas robežas tuvumā. Sauszemes operāciju Gazā (ne)gaidot Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, vakar, 24.oktobrī, tiekoties ar aizsardzības spēku personālu vienā no apakšvienībām, paziņoja, ka jau labu laiku sagaidītā plašā sauszemes operācija tuvojas un noteikti notiks. To pašu citas vienības apmeklējuma laikā pauda arī Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Gallants, sakot, ka karš vēl ir tikai pašā sākumā un „Hamās” nāksies iznīcināt sauszemes kaujās. Tomēr pagaidām nav pazīmju, kas liecinātu, kad varētu sākties šī nākamā kara fāze. Izraēla turpina vērst pret Gazas sektoru intensīvus aviācijas un raķešu triecienus, pēdējās dienās publiskotas arī ziņas par īpašo uzdevumu vienību reidiem. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju sniegtajiem datiem nogalināto skaits Gazas joslā šobrīd jau pārsniedzis piecus tūkstošus, no kuriem, kā lēš, tikai neliela daļa ir teroristiskās organizācijas „Hamās” kaujinieki. Šādi civiliedzīvotāju upuri daudzu acīs ir nepieņemami, un pret Izraēlu tiek vērsts starptautisks spiediens. Francijas prezidents Emanuels Makrons, vakar ieradies Izraēlā, izteicās, ka palestīniešu dzīvības ir tikpat vērtas kā franču vai izraēliešu dzīvības un Gazas iedzīvotāju ciešanas nav attaisnojamas. Tiesa, viņš nekavējās bilst, ka nav attaisnojuma arī „Hamās” teroristu pastrādātajām zvērībām. Var diezgan droši paredzēt, ka, izvēršoties plašai sauszemes spēku operācijai, šo upuru skaits strauji pieaugs. Protams, kaujas pilsētvidē nesīs lielus upurus arī Izraēlas Aizsardzības spēkiem, kā arī būs papildu risks uz Gazu aizvesto izraēliešu ķīlnieku dzīvībām. Savienotās Valstis nule nosūtījušas uz Izraēlu ģenerālleitnantu Džeimsu Glinnu, kuram ir nozīmīga ielu kauju pieredze, gūta amerikāņu spēku operācijās Irākā, mudinājušas Izraēlu atteikties no plašas sauszemes kampaņas, turpinot līdzšinējo gaisa triecienu un specvienību operāciju taktiku. Tikām arvien padziļinās humānā krīze Gazas joslā. Kritisks ir degvielas deficīts, kas draud izraisīt ūdensapgādes un slimnīcu darbības pārtraukumu. Attiecīgi civiliedzīvotāji var iet bojā ne tikai tiešās karadarbības, bet arī tīra ūdens un medicīnas palīdzības nepieejamības dēļ. Par spīti agrāk izskanējušajiem pieļāvumiem, vakar Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis admirālis Daniels Hagari paziņoja, ka Izraēla nepieļaus degvielas ievešanu Gazas joslā, jo „Hamās” to piesavinoties un izmantojot militāriem mērķiem. Bija paredzēts, ka vakar Gazas joslā no Ēģiptes ieradīsies 20 kravas mašīnas ar humāno palīdzību, taču līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ robežu šķērsojušas vien astoņas. Pirmdien tika apstiprināta ziņa, ka „Hamās” teroristi ar Sarkanā Krusta starpniecību atbrīvojuši divas cienījamos gados esošas izraēliešu ķīlnieces. Vēl divas ķīlnieces – māte un meita, Savienoto Valstu pilsones – tika atbrīvotas pagājušonedēļ. Tas rada kaut pieticīgu, tomēr cerību uz pārējo vairāk nekā divsimt ķīlnieku atbrīvošanu. Kongresa spīkera ilgais „kāstings” Kā zināms, 3. oktobrī Savienoto Valstu kongresmeņi pirmoreiz valsts vēsturē ar balsojumu atbrīvoja no amata līdzšinējo Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri, republikāni Kevinu Makārtiju. Saskaņā ar nerakstītu likumu šādā situācijā Kongresa apakšnams pārtrauc visus citus likumdošanas procesus līdz brīdim, kad tiek ievēlēts jauns vadītājs. Kandidātus izvirza katras partijas frakcija, taču izšķirošā, protams, ir vairākuma frakcijas – šajā gadījumā republikāņu – izvēle. Un republikāņiem, kuru frakcijas daļa vienojās ar mazākumā esošajiem demokrātiem Makārtija atlaišanai, ar jauna nominanta izraudzīšanu līdz šim gājis kā pa celmiem. 11. oktobrī ar nelielu pārsvaru frakcija vienojās izvirzīt kongresmeni no Luiziānas Stīvu Skelīsu, taču drīz pēc frakcijas balsojuma vairāki republikāņu deputāti paziņoja, ka tomēr par viņu nebalsos, un balsojums Kongresā tika atlikts. 13. oktobrī tika izvirzīts nākamais pretendents – Skalīsa konkurents iepriekšējā kārtā, Ohaio pārstāvis Džims Džordans. Tomēr nākamajās dienās atbalsts frakcijā viņam sāka sarukt, līdz 20. oktobrī Kongresa republikāņi atmeta arī šo kandidatūru. Var pieminēt, ka nozīmīgākais jautājums izvirzīšanai bija kandidāta attieksme pret atbalstu Ukrainai un Izraēlai. Pirmdien republikāņu frakcija pulcējās aiz slēgtām durvīm trešajai nominācijas tūrei, kurā tika balstot par septiņiem kandidātiem, pēc katras kārtas atmetot vismazāk balsu saņēmušo. Par uzvarētāju šai sacīkstēs kļuva kongresmenis no Minesotas Tomass Erls Emmers. Taču te procesā iesaistījās pats Donalds Tramps, paziņodams, ka viņam Emmers šķietot pārāk kreiss, un nominants atsauca savu kandidatūru. Tad nu vakar, 24. oktobrī, iepriekšējais balsošanas mehānisms tika iedarbināts vēlreiz, šoreiz ar pieciem kandidātiem, no kuriem viens atsauca kandidatūru, trīs tika izbalsoti, bet par favorītu kļuva 51 gadu vecais Luiziānas pārstāvis, bijušais radiožurnālists Maiks Džonsons. Paredzēts, ka balsojums par viņa kandidatūru Kongresa Pārstāvju palātā notiks šodien. Ja vien kaut kas atkal neatgadīsies. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Skolotāju slepkavība Francijā, tad šaušana Briselē. It kā jau nav tādas tiešas saiknes ar Izraēlu, bet spriedze gaisā virmo. Vācijā vai Francijā gandrīz katru dienu kāds saņem spridzināšanas draudus, viens vīrietis vakar Vācijā arestēts. Ziņās izskanējusi informācijā par spriedzi studentu vidu Rīgas Stradiņa universitātē. Protams, pasaulē ļoti plašās par un pret demonstrācijas daudzās valstīs un pilsētās, fotogrāfijas plašsaziņas līdzekļos un ieraksti sociālajos medijos ļaudīs raisa nemieru. Iebrukums Izraēlā ir satricinājis visu pasauli un pazeminājis drošības līmeni arī Rietumvalstīs. Kā traģiskie notikumi Tuvajos Austrumos ietekmēs mūs Eiropā? Krustpunktā analizē un vērtē sociālantropoloģe Aivita Putniņa, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde (Jaunā Vienotība) un bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.  

Alternatīvās enerģijas, jo īpaši alternatīvo elektroenerģijas ražošanas avotu, attīstība pēdējās desmitgadēs ir pieaugusi, īpaši pēc naftas krīzēm, kas Eiropas Savienību skāra 20.gadsimta 70.gados un 80.gadu sākumā. Šis impulss ir tikai paātrinājies līdz ar klimata krīzi un Eiropas Savienības Zaļo kursu, nemaz nerunājot par jaunākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem, uz kuriem norāda Vācijas vicekanclers un Zaļās partijas biedrs Roberts Hābeks. Kārtējā „Eurnet Plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” podkāsta epizodē kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz par vēja un saules enerģiju. Tradicionāli elektroenerģiju Eiropā ražo no kodolenerģijas, oglēm un dabasgāzes. Taču visiem trim avotiem ir lieli trūkumi: kodolenerģija rada atkritumus, kas ir radioaktīvi un bīstami cilvēku veselībai tūkstošiem gadu; ogļu dedzināšana ne tikai ievērojami veicina siltumnīcas efektu, bet arī izdala toksiskas un kancerogēnas vielas gaisā, ūdenī un augsnē; un attiecībā uz gāzi, izņemot to, ka tā ir arī ogļūdeņradis, šodien galvenās bažas rada Eiropas Savienības lielā atkarība no importa no Krievijas. Tāpēc bloks aktīvi strādā pie elektroenerģijas ražošanas avotu dažādošanas. Mērķis ir tīrāki, ilgtspējīgāki enerģijas avoti, kas ir arī uzticami, par pieņemamu cenu un dod enerģiju pašmājās. Atjaunojamo energoresursu strauja izvēršana ir „REPowerEU” plāna pamatā. Tā ir Eiropas Savienības iniciatīva, lai izbeigtu savu atkarību no Krievijas fosilā kurināmā. Eiropas Parlamenta deputāti Strasbūrā ieviesuši zaļo gaismu Atjaunojamās enerģijas direktīvas pārskatīšanai, kuras jaunais mērķis ir līdz 2030.gadam gandrīz dubultot atjaunojamās enerģijas īpatsvaru no pašreizējiem 22 procentiem līdz 42,5 procentiem. Iepriekšējais mērķis bija 30 procenti. Saskaņā ar Portugāles Atjaunojamo energoresursu asociācijas prezidenta Pedro Amarala Horhes teikto, tā ir lielāka vienošanās, nekā šķiet. Tas, protams, ir lieliski uz papīra, bet kā tas izskatās praksē? Žurnālisti no Eiropas to vaicāja ekspertiem un citām ar šo tematu saistītām personām. Ņemot vērā nepieciešamību paātrināt enerģētikas sektora zaļo pāreju, pastāv visas iespējas, ka jauninājumos tiks ieguldīts vairāk Eiropas Savienības resursu, un tas savukārt nesīs augļus.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Gabrielu Taivānu par karu Izraēlā, globālā terorisma draudiem, pasaules kārtības maiņu un nākotnes scenārijiem. Palestīniešu teroristu grupējuma "Hamās" uzbrukums Izraēlai izraisīja lavīnveidīgu efektu pasaules procesos, kas izraisa virkni jautājumu gan par vardarbības vēsturi šajā reģionā, gan kā pret to attiekties. Vai un kādā ziņā notiekošais var atvērt jaunu vēstures lappusi ne tikai reģiona, bet arī pasaules vēsturē kopumā? Un kāds notiekošajam Tuvajos Austrumos ir sakars ar citiem pasaules procesiem - karu Ukrainā vai Putina tikšanos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Kas ir iespējamā pasaules nākotne, kuras liecinieki mēs esam tagad? "Es domāju, ka vispār mums būs jārunā diezgan drīz par pavisam citu Eiropu un citu pasauli. Mēs jau varam uzskatīt, ka varbūt liels karš nebūs, bet būs vairāki reģionāli kari, kuri vēsturnieku atmiņā beigu beigās pārvērtīsies par tādu vienu karu. Pēc tādiem lieliem kariem tā situācija un pasaules izkārtojums ir cits, un es domāju, ka tā sistēma, kurā mēs šodien dzīvojam, viņa vairs tāda nebūs," analizē Leons Taivāns, jautāts, kā karš Izraēlā var izmainīt situāciju Eiropā. "Tādā sakarā es domāju, ka Eiropa ļoti dziļi izmainīsies. Jāsaprot arī to, ka, piemēram, šodien jau netrūkst ziņojumu par to, ka parādās aizvien vairāk antisemītiski plakāti un uzraksti uz sienām, antisemītisms sāk Eiropā pieaugt un tas lieku reizi liecina par to, ka ebreju perspektīvas nav īpaši gaišas un viņiem nekas cits neatliek, kā visiem spēkiem mēģināt noturēt savu Izraēlas valsti Tuvajos Austrumos un turēties pretī," turpina Leons Taivāns. "Izskatās, ka Amerikas Savienotās Valstis būs sabiedrotais, kaut gan tas vēsturiski tā ne vienmēr ir bijis, un tas viss pavērsīs to ainu citādāk. Bet Eiropā situācija var būt ļoti dažāda tāpēc, ka tā viena piektdaļa iedzīvotāju, kas ir musulmaņi Francijā, piemēram, tieši vai netieši simpatizē Palestīnai, simpatizē Tuvo Austrumu reģionam, simpatizē kolektīviem dienvidiem. Amerikas Savienotajās Valstis arī situācija ir ļoti nelāga." Savā grāmatā "Tuvo Austrumu civilizācija: arābu islāms un kalifāts" jūs atsaucaties uz Austrumu pētnieku Bernardu Luisu, kurš arī runāja par civilizāciju sadursmi un aizstāvēja tēzi, ka islāma terorisms nav sakņots ne teoloģijā, ne musulmaņu jurisprudencē. Bet jūs šīs pašas grāmatas ievadā rakstāt, ka šim viedoklim piekrītat tikai daļēji, jo "vardarbība ir islāma civilizācijas neatņemamu sastāvdaļa". Vai šo jūsu tēzi varam attiecināt uz to, kas notiek šobrīd? Leons Taivāns: Divas reliģijas - islāms un jūdaisms - ir būvētas uz dažādiem principiem, uz pretējiem principiem. Jā, bieži vien tiek runāts, ka Vecā Derība, jūdu Svētie Raksti, ka tur ir asiņainas lappuses. (..) Vecā Derība, kā mēs kristietībā saucam, tā dažādu literāru darbu kopums, no kuriem tā īsti sakrālā daļa, tā svētā daļa ir piecas Mozus grāmatas. Samērā neliela. Pārējais ir vēstures izklāsts. Ir pravieša daļa un ir vēstures izklāsts, un tajā vēstures izklāstā, protams, ir stāstīts tīri vēsturiski par izraēļu kariem, par kariem pret, kā zinātnē sauc, senā Sīrijas iedzīvotājiem, kur cilvēku upurēšana tika praktizēta, un to izraēlieši nevarēja ciest, tāpēc arīdzan tās valstiņas tika sagrautas. Bet šī vēstures daļa nav, tā stingri sakot, Svētie Raksti. Svētie Raksti ir Mozus likums, un ar to viņš jau beidzas. Bet pārējie teksti ir dažādi vēsturiski teksti. Islāmā, islāma vēsturē varmācība un arī naidu kurinošas sūras, kas vērstas pret jūdiem, pret kristiešiem ir Svēto Rakstu neatņemama sastāvdaļa. Jūdaisma vēsture nav salīdzināma ar islāma vēsturi. Tāpēc, ka islāma vēsturē, sākot ar pašu Muhamedu, ir ārkārtīgi nejauka vardarbība. Pats Muhameds sēž un vēro, kā tiek nogalināti visi vīriešu no viņam netīkamas Jūdu cilts, kas dzīvo Medīnā. Viņš pats ir karotājs, viņš pats izlej cilvēku asinis. Šāda veida darbība ne jūdaismā, ne kristietībā nav praviešu cienīga.  Bet pravietis vai reliģijas dibinātājs ir tā persona, kuram seko darbos īpaši tādi reliģiozi cilvēki. Seko darbiem, dara tāpat, uzskata to par cienīgu nodarbi. Diemžēl islāmā šī īpašība ir klātesoša, un tie, kas grib būt kārtīgi musulmaņi kaut vai vārdos, viņi noteikti atbalstīs varmācību. Diemžēl viņiem ir arī sava sociālā dimensija, tas ir atkārtošanas sindroms. Leons Gabriels Taivāns ir Latvijas Universitātes profesors, reliģiju pētnieks, Dienvidaustrumāzijas studiju centra vadītājs. Dzimis luterāņu mācītāja ģimenē, beidzis Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūta Vēstures un filoloģijas fakultāti, kur apguvis indonēziešu valodu. Patlaban strādā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļā. Strādājis Izraēlā, Libānā, Sīrijā, Singapūrā, Jordānijā, Filipīnās un Krievijā. 17 gadus bijis zinātnieks PSRS Zinātņu akadēmijas Austrumu institūtā. 1969. gadā, viņu savervēja Valsts drošības komiteju Maskavā, par ko viņš publiski stāstīt 90. gadu sākumā. Leons Taivāns ir arī viens no Latvijas Okupācijas muzeja dibinātājiem, daudzu monogrāfiju, mācību grāmatu un rakstu autors.

Latvijai nav ilgtermiņa enerģētikas stratēģijas. Uz to Latvijas Radio norādīja Saeimas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs. Viņš uzskata, ka tuvākajos gados ievērojami kāps elektroenerģijas patēriņš, taču energotīkla izmaksas ir vienas no augstākajām Eiropā. Tāpat jautājums ir par gāzes izmantošanas apjomiem nākotnē. Kulbergs sacīja, ka ir jāmeklē sabalansēti risinājumi pārejai uz zaļāku enerģijas portfeli.