Būt uz viena emociju viļņa Mežaparkā desmitiem tūkstošu cilvēku priekšā – tas ir katra mūziķa sapnis un esmu ļoti pateicīgs, ka varēju to piedzīvot, saka viens no leģendārajiem "Čikāgas piecīšiem" Armands Birkens. Par vectēvu olimpieti, tikšanos ar Jāni Zāberu, par Selīnas Dionas kāzām, kāpēc Amerika sajukusi prātā un vai tiešām liks punktu koncertēšanai – Armands Birkens sarunā Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis bija vien ļoti mazs puika, kad pirmo reizi klātienē redzēja un dzirdēja trimdas latviešu leģendārās grupas “Čikāgas piecīši” pašu pirmo uzstāšanos. Tas bija 60. gadu sākumā Amerikā. Tolaik viņš noteikti nezināja, ka pats jau agrā jaunībā kļūs par dziedātāju grupā, kas bija populāra visā pasaulē izkaisīto latviešu vidū. “Čikāgas piecīšus” zināja arī okupētajā Latvijā. Protams, tolaik Latvijas Radio viņu dziesmas neatskaņoja, tās bija oficiālās cenzūras aizliegtas, bet ļaudis Latvijā dungoja „piecīšu” meldiņus un apmainījās ar nelegāliem ierakstiem. Viņš uzauga Savienotajās Valstīs, bet šeit, okupētajā Latvijā, bija palikuši divi viņa vectēvi, no kuriem vienu vēl paguva satikt klātienē. Saruna ar Armandu Birkenu, vienu no Čikāgas skanīgākajiem piecīšiem, kura dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu un varas iekārtas. To tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”, to dzied paaudze, kura jau ir dzimusi neatkarīgajā Latvijā un daudzi jaunieši šo dziesmu dungo, pat iespējams, nezinot, kas ir „Čikāgas piecīši” un kas ir dziesmas autors Armands Birkens. Mūsu dzeltenā prese šonedēļ ziņo – Armands Birkens saka, ka jāliek punkts, un ieradies uz savu pēdējo koncertu Latvijā. Es ceru, ka šis virsraksts ir pārspīlēts. Gan par pēdējo koncertu, gan punkta likšanu. Armands Birkens: Tuvu taisnībai tur viss ir. Šovasar nolēmu, ka es vienkārši pārstāšu uzstāties ar tādiem koncertiem. Bet jā, es tagad, oktobrī, varēju atbraukt, varēju izkārtot braucienu uz trim nedēļām, un tad sākumā bija sarunāts viens koncerts VEF Kultūras pilī. Bet es jau agrāk biju runājis ar Kara muzeju, es jau dažus gadus cieši sadarbojos ar Kara muzeju. Un viņiem ar šad tad tur kāds koncerts ir, es runāju tur ar viņiem, kad viņi aicināja mani, lūdza, vai es nevarētu dziedāt tur, es piekritu. Un es viņiem tur koncertu nodziedāju tagad, 10. oktobrī. Tad izpārdevās tas VEF  koncerts, lielais, un producents lūdzās, raudāja, vai nevarētu vēl vienu koncertu. Nu labi, mēs piekritām. Lorija [Vuda] ar mani uzstājās, pavada mūs jau vairāku gadu garumā mūsu labais draugs - akordeonists Rolands Zelčs no "Hāgenskalna muzikantiem" tepat.  Beigās, kur bija viens koncerts, sanāca trīs. Kur tādas domas radās, ka jāliek kā uz bremzēm? Armands Birkens: Zini, pienāk tāds brīdis vienkārši, kad tu saproti, ka tu vairs daļēji nevari, un kad tu nevari, tad tu gluži negribi. Nu ja tas vairs nav tā. Un vēl bija iesākta saruna vēl par nākamo gadu ar vienu producenti, ka varbūt nākamvasar būtu viens koncerts. Un par to vēl sarunas notiek, bet droši vien jau laikam nākamgad es būšu, bet tad tie būtu tie pēdējie, šie ir iepriekš pēdējie. Es vienkārši pateicu, ka es vairs neuzstāšos tādā veidā…. Bet Armand, par kādu punktu var būt runa, ja viena no zināmākajām dziesmām "Mūsu mīlestība" - tajā ir vārdi, "es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies..." Armands Birkens: Par tikšanos neiet runa, mēs obligāti, es ļoti ceru, ka mēs vēl ilgi un daudz, un bieži satiksimies. Nē, man īstenībā ir arī citas lietas, un es negribu to tā teikt, kā tā dziedāšana nebūtu svarīga. Dziedāšana ir bijusi vislielākā daļa no manas dzīves. Bet es arī rakstu, es arī daru vēl citas lietas, un es jūtu, ka tagad tas posms ir pienācis, ka ir laiks varbūt uzstāšanos pielikt to punktu. Es esmu uzstājies, dziedot, kopš…  šis man 63. gads. Es esmu dziedājis, man ir bijusi tā laime, izdevies dziedāt… es saskaitīju kaut kādus gadus - 11 valstīs, četros kontinentos. Neskaitāmos ierakstos ar "piecīšiem", sešas tūres ar "piecīšiem" pa Latviju, ar Loriju mēs braucām, braukājām tūrēm pa Latviju. Tie bija tie labākie gadi, tie burvīgie gadi. Es vairs neesmu tas, kas es biju 20 un 30 gadu atpakaļ, neviens nav, es domāju, tāda ir dzīve. Tātad es vienkārši jutu šovasar... Man tur personīgā dzīvē bišķi kaut kā, man tur ļoti smaga vasara, kaķītis nomira, tas man bija tuvākais mīļākais dzīvnieciņš.  Es vienkārši sapratu, ka tas brīdis ir pienācis. Nu tā… Bet Armand, kamēr jūs nolemjat nedaudz pieklusināt to dziedāšanu, jaunā paaudze dzied jūsu dziesmas. Dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu, tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”. Viņi dzied arī Mežaparkā, vietā, kur 1989. gadā jūs šo dziesmu izpildījāt. Kāds ir autora vērtējums par puišu versiju? Armands Birkens: Nē, nu ļoti, ļoti labi, patīk. Viņi jau man atrakstīja, pirms viņi to dziesmu, kā saka, ierakstīja, viņi prasīja atļauju. Es jau teicu, ka nav jau īsti jāprasa atļauja, es domāju, juridiski viņi jau var dziedāt, nav jau jāprasa, bet nu viņi gribēja tāpat un atsūtīja savu ierakstu, kā viņi ir paredzējuši to dziesmu. Nu patika, nu nekāda vaina. Es esmu ļoti priecīgs, gandarīts, aizkustināts īstenībā, ka šie tik talantīgie džeki ķērās pie šīs dziesmas un ka viņiem pašiem tā dziesma patīk. Tas jau ir tas pats labākais. Bet tā dzīvē ar šiem puišiem - viņi jūs nav redzējuši, vai ir satikuši? Armands Birkens: Nē, bet to mēs vēl izdarīsim, es esmu runājis, to mēs vēl izdarīsim, tas ir jau sarunāts, ka mēs satiksimies, es labprāt gribu viņus satikt dzīvajā.  (..) Ar "Čikāgas piecīšiem" sākām šo sarunu, sākām ar jūsu pārdomām par punkta vai daudzpunktu likšanu dziedāšanai. "Čikāgas piecīši" - vai šis stāsts kā grupai arī ir izstāstīts un tur punkts ir pielikts? Armands Birkens: Es domāju, ka nē. Alberts [Legzdiņš] uzrakstīja vienu grāmatu "Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi". Tur viņš daudz ko daudz ko pateica, daudz ko aprakstīja, bet palika daudz kas vēl nepateikts, un es viņu nez cik gadus viņu bija ļoti mudināju, lai viņš uzraksta savas atmiņas. Kaut ko vairāk, personīgāk tā. Un viņš iesāka, bet viņš nepaspēja pabeigt, viņš nepabeidza. Nu un cilvēki man prasa tagad, lai es to daru. Jo man ar "piecīšiem" bija saite jau no tiem 60. gadiem, es biju pirmā "piecīšu" koncertā publikā. Es esmu iekšā visu mūžu kopā ar ansambli kaut kādā veidā, un tad, kad ar māsu mēs uzstājāmies, tas arī bija, pirms es biju ansambļu dalībnieks, bet es taču biju klāt un visu novēroju un piedalījos, un bija fantastiski. Un tad protams, no 1973. līdz beigām biju ansamblī un tad arī pēc tam, kad arī "piecīši" vairs kā tāda grupa īsti nebija. Alberts ar mani, mēs divatā daudz uzstājamies gan Čikāgā, gan citur. Mūs aicināja. Un kad mēs atbraucām uz Latviju, ar Loriju te mēs trijatā koncertējām šur tur – Alberts, Lorija un es. Tātad viss mūžs pavadīts kopā ar šiem cilvēkiem. Tātad "Čikāgas piecīšu" dziesma vēl nav izskanējusi? Armands Birkens: Nu cilvēki saka, lūdz, lai es uzrakstu kaut ko un es to labprāt arī izdarītu. Un to es arī gribu iesākt kaut kur tuvākajā laikā. Es tagad pārstāšu uzstāties, koncertēt un es vērsīšos pie rakstniecības un…  (..) Armand, daudzviet Eiropā ļaudis ar piesardzību un bažām gaida Amerikas prezidenta vēlēšanas. Tās ir pamatīgi sašķēlušas Amerikas sabiedrību. Kāds ir jūsu īsts politiskais komentārs par gaidāmajām vēlēšanām? Armands Birkens: Amerika ir vispār sajukusi prātā. Pilnībā. Tas, ka mēs esam nonākuši pie vēlēšanām, un labākie divi cilvēki Amerikas Savienotajās Valstīs, ko mēs varējām sagrabināt kā kandidātus, ir šitie divi cilvēki – tas ir traģiski. Tas ir traģiskākais notikums manā mūžā Amerikas politikā. Te jāsacenšas, kurš ir sliktāks, kā saka, kurš ir sliktāks. Es to sievieti pilnībā nevaru panest, paciest, es viņu nevaru, viņa ir… …Kamala Harisa Armands Birkens: Viss, ko viņa dara - smejas, melo un izvairās no atbildēšanas. Tas ir viss, ko viņi dara no rīta vakaram viņa smejas. Es nezinu, kas viņai ieteica smieties visu laiku, nekas jocīgs nav te, ne Amerikā, ne pasaulē. Ķīna dara visādas nepatīkamas lietas, ko tad mēs pa Krieviju uztraucamies. Pagaidiet, Ķīna jau tagad sāk, jau sen, jau vairākus gadus Ķīna darbojās, viņai ir ambīcijas. Ja mēs domājam, ka Putinam ir ambīcijas, Ķīnai, man liekas, Krievija nobāl, salīdzinot, ko Ķīna grib panākt pasaulē, un viņi pie tā mērķa jau strādā gadiem, neatlaidīgi. Tātad, šitā sieviete…. Tramps nesmejas, bet Tramps saka, ka viņš ir labos draugos ar Putinu, ka viņš dienas laikā te visus karus atrisinās… Armands Birkens: To mēs nezinām, neviens nevar zināt, kas tur ir un kas nav. Starp citu, pameklējiet kādi sakari Baidenam bijuši Ķīnu un ar Krieviju, tur jau nav tīras rokas, tāpat ar Ukrainu pirms kara, vai ne. Baidena dēls, kas tur ir, tas ir viss presē. Es tagad negribu iebrist tajā jautājumā, bet ja kāds domā, ka Tramps ir vienīgais, kam var būt kaut kādas attiecības ar kaut kādām Krievijām vai Ķīnām vai kā, paskaties, paskaties, cik reizes Kamalas tas viceprezidenta kandidāts ir bijis Ķīnā, kaut kādas 60 reizes laikam es lasīju… Tad ir jāpārbauda šie fakti... Armands Birkens: Amerikā ir labi politiķi, un es neesmu ne republikānis, ne demokrāts, es esmu bijis jau daudzus gadus neitrāls, pa vidu, es esmu balsojis par demokrātiem un republikāņiem. Es esmu balsojis iepriekš pēdējās Čikāgas pilsētas galvas vēlēšanās es balsoju par sievieti, demokrātu sieviete, viņa bija melnā un lesbiete, pilns komplekts, viņa bija sieviete, lesbiete un demokrāte. Lai neviens man nestāsta, ka man ir kaut kādi konservatīvi uzskati, es balsoju par to, ko es uzskatu, kas ir labāks, es esmu gatavs balsot par jebko. Kāda jums ir tā politiskā oža, kādas jūsu prognozes, kā izskatās, ko beigās amerikāņi izvēlēsies. Armands Birkens: Es ļoti baidos, es nezinu, kas notiksies, es nezinu, vai kāds vispār zina. Vienīgā lieta, ko es varu pateikt, un tas ir pierādāms fakts, skatieties, pārbaudiet. Vienīgais prezidents Amerikas modernā vēsturē, kurš nesūtīja Amerikas bruņotos spēkus karot, ir Tramps. Vienīgais. Ne Klintons, ne abi Buši, gan demokrātu, gan republikāņi, Obama…. Visi dievina Obamu, bet man viņš ļoti nepatīk, es uzskatu, ka viņš ļoti daudz skādes nodarīja Amerikā. Tūlīt arī punktu liksim politikas stāstam, jātiek arī pie Armanda stāstiem… Armands Birkens: Vienīgais, teiksim tā, vienalga, kurš uzvar, es gribu būt ļoti pārliecināts, ka Tramps neļaus Baltijai krist vai citiem, es gribu tam ticēt. Bet vai jums ir saprotama tā baltiešu, eiropiešu piesardzība pret Trampu, izprotat, kādēļ šeit ir satraukums?  Armands Birkens: Jā, bet atkal atcerēsimies, Trampa prezidentūras laikā nekādi kari nebija, Ķīna sēdēja savās robežās. Un Putins sēdēja robežās. Tātad nu seciniet, ko jūs gribat. Bet tajā laikā Putins nekur neaizgāja, Obamas laikā viņš iegāja Krimā un paņēma, Obama viņam iedeva, atstāja viņu, viņš deķi sūtīja tur viņiem... Te jau nekas labs… Trampa laikā neviens zaldāts negāja karot, neviens… Vienkārši dzīvosim, redzēsim, darīsim visu iespējamo - vienalga, kurš uzvar - lai Baltija noturētos.

Būt uz viena emociju viļņa Mežaparkā desmitiem tūkstošu cilvēku priekšā – tas ir katra mūziķa sapnis un esmu ļoti pateicīgs, ka varēju to piedzīvot, saka viens no leģendārajiem "Čikāgas piecīšiem" Armands Birkens. Par vectēvu olimpieti, tikšanos ar Jāni Zāberu, par Selīnas Dionas kāzām, kāpēc Amerika sajukusi prātā un vai tiešām liks punktu koncertēšanai – Armands Birkens sarunā Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis bija vien ļoti mazs puika, kad pirmo reizi klātienē redzēja un dzirdēja trimdas latviešu leģendārās grupas “Čikāgas piecīši” pašu pirmo uzstāšanos. Tas bija 60. gadu sākumā Amerikā. Tolaik viņš noteikti nezināja, ka pats jau agrā jaunībā kļūs par dziedātāju grupā, kas bija populāra visā pasaulē izkaisīto latviešu vidū. “Čikāgas piecīšus” zināja arī okupētajā Latvijā. Protams, tolaik Latvijas Radio viņu dziesmas neatskaņoja, tās bija oficiālās cenzūras aizliegtas, bet ļaudis Latvijā dungoja „piecīšu” meldiņus un apmainījās ar nelegāliem ierakstiem. Viņš uzauga Savienotajās Valstīs, bet šeit, okupētajā Latvijā, bija palikuši divi viņa vectēvi, no kuriem vienu vēl paguva satikt klātienē. Saruna ar Armandu Birkenu, vienu no Čikāgas skanīgākajiem piecīšiem, kura dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu un varas iekārtas. To tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”, to dzied paaudze, kura jau ir dzimusi neatkarīgajā Latvijā un daudzi jaunieši šo dziesmu dungo, pat iespējams, nezinot, kas ir „Čikāgas piecīši” un kas ir dziesmas autors Armands Birkens. Mūsu dzeltenā prese šonedēļ ziņo – Armands Birkens saka, ka jāliek punkts, un ieradies uz savu pēdējo koncertu Latvijā. Es ceru, ka šis virsraksts ir pārspīlēts. Gan par pēdējo koncertu, gan punkta likšanu. Armands Birkens: Tuvu taisnībai tur viss ir. Šovasar nolēmu, ka es vienkārši pārstāšu uzstāties ar tādiem koncertiem. Bet jā, es tagad, oktobrī, varēju atbraukt, varēju izkārtot braucienu uz trim nedēļām, un tad sākumā bija sarunāts viens koncerts VEF Kultūras pilī. Bet es jau agrāk biju runājis ar Kara muzeju, es jau dažus gadus cieši sadarbojos ar Kara muzeju. Un viņiem ar šad tad tur kāds koncerts ir, es runāju tur ar viņiem, kad viņi aicināja mani, lūdza, vai es nevarētu dziedāt tur, es piekritu. Un es viņiem tur koncertu nodziedāju tagad, 10. oktobrī. Tad izpārdevās tas VEF  koncerts, lielais, un producents lūdzās, raudāja, vai nevarētu vēl vienu koncertu. Nu labi, mēs piekritām. Lorija [Vuda] ar mani uzstājās, pavada mūs jau vairāku gadu garumā mūsu labais draugs - akordeonists Rolands Zelčs no "Hāgenskalna muzikantiem" tepat.  Beigās, kur bija viens koncerts, sanāca trīs. Kur tādas domas radās, ka jāliek kā uz bremzēm? Armands Birkens: Zini, pienāk tāds brīdis vienkārši, kad tu saproti, ka tu vairs daļēji nevari, un kad tu nevari, tad tu gluži negribi. Nu ja tas vairs nav tā. Un vēl bija iesākta saruna vēl par nākamo gadu ar vienu producenti, ka varbūt nākamvasar būtu viens koncerts. Un par to vēl sarunas notiek, bet droši vien jau laikam nākamgad es būšu, bet tad tie būtu tie pēdējie, šie ir iepriekš pēdējie. Es vienkārši pateicu, ka es vairs neuzstāšos tādā veidā…. Bet Armand, par kādu punktu var būt runa, ja viena no zināmākajām dziesmām "Mūsu mīlestība" - tajā ir vārdi, "es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies..." Armands Birkens: Par tikšanos neiet runa, mēs obligāti, es ļoti ceru, ka mēs vēl ilgi un daudz, un bieži satiksimies. Nē, man īstenībā ir arī citas lietas, un es negribu to tā teikt, kā tā dziedāšana nebūtu svarīga. Dziedāšana ir bijusi vislielākā daļa no manas dzīves. Bet es arī rakstu, es arī daru vēl citas lietas, un es jūtu, ka tagad tas posms ir pienācis, ka ir laiks varbūt uzstāšanos pielikt to punktu. Es esmu uzstājies, dziedot, kopš…  šis man 63. gads. Es esmu dziedājis, man ir bijusi tā laime, izdevies dziedāt… es saskaitīju kaut kādus gadus - 11 valstīs, četros kontinentos. Neskaitāmos ierakstos ar "piecīšiem", sešas tūres ar "piecīšiem" pa Latviju, ar Loriju mēs braucām, braukājām tūrēm pa Latviju. Tie bija tie labākie gadi, tie burvīgie gadi. Es vairs neesmu tas, kas es biju 20 un 30 gadu atpakaļ, neviens nav, es domāju, tāda ir dzīve. Tātad es vienkārši jutu šovasar... Man tur personīgā dzīvē bišķi kaut kā, man tur ļoti smaga vasara, kaķītis nomira, tas man bija tuvākais mīļākais dzīvnieciņš.  Es vienkārši sapratu, ka tas brīdis ir pienācis. Nu tā… Bet Armand, kamēr jūs nolemjat nedaudz pieklusināt to dziedāšanu, jaunā paaudze dzied jūsu dziesmas. Dziesma “Mūsu mīlestība” jau ir pārdzīvojusi veselu laikmetu, tagad Latvijā dzied jaunu puišu grupa „Sudden Lights”. Viņi dzied arī Mežaparkā, vietā, kur 1989. gadā jūs šo dziesmu izpildījāt. Kāds ir autora vērtējums par puišu versiju? Armands Birkens: Nē, nu ļoti, ļoti labi, patīk. Viņi jau man atrakstīja, pirms viņi to dziesmu, kā saka, ierakstīja, viņi prasīja atļauju. Es jau teicu, ka nav jau īsti jāprasa atļauja, es domāju, juridiski viņi jau var dziedāt, nav jau jāprasa, bet nu viņi gribēja tāpat un atsūtīja savu ierakstu, kā viņi ir paredzējuši to dziesmu. Nu patika, nu nekāda vaina. Es esmu ļoti priecīgs, gandarīts, aizkustināts īstenībā, ka šie tik talantīgie džeki ķērās pie šīs dziesmas un ka viņiem pašiem tā dziesma patīk. Tas jau ir tas pats labākais. Bet tā dzīvē ar šiem puišiem - viņi jūs nav redzējuši, vai ir satikuši? Armands Birkens: Nē, bet to mēs vēl izdarīsim, es esmu runājis, to mēs vēl izdarīsim, tas ir jau sarunāts, ka mēs satiksimies, es labprāt gribu viņus satikt dzīvajā.  (..) Ar "Čikāgas piecīšiem" sākām šo sarunu, sākām ar jūsu pārdomām par punkta vai daudzpunktu likšanu dziedāšanai. "Čikāgas piecīši" - vai šis stāsts kā grupai arī ir izstāstīts un tur punkts ir pielikts? Armands Birkens: Es domāju, ka nē. Alberts [Legzdiņš] uzrakstīja vienu grāmatu "Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi". Tur viņš daudz ko daudz ko pateica, daudz ko aprakstīja, bet palika daudz kas vēl nepateikts, un es viņu nez cik gadus viņu bija ļoti mudināju, lai viņš uzraksta savas atmiņas. Kaut ko vairāk, personīgāk tā. Un viņš iesāka, bet viņš nepaspēja pabeigt, viņš nepabeidza. Nu un cilvēki man prasa tagad, lai es to daru. Jo man ar "piecīšiem" bija saite jau no tiem 60. gadiem, es biju pirmā "piecīšu" koncertā publikā. Es esmu iekšā visu mūžu kopā ar ansambli kaut kādā veidā, un tad, kad ar māsu mēs uzstājāmies, tas arī bija, pirms es biju ansambļu dalībnieks, bet es taču biju klāt un visu novēroju un piedalījos, un bija fantastiski. Un tad protams, no 1973. līdz beigām biju ansamblī un tad arī pēc tam, kad arī "piecīši" vairs kā tāda grupa īsti nebija. Alberts ar mani, mēs divatā daudz uzstājamies gan Čikāgā, gan citur. Mūs aicināja. Un kad mēs atbraucām uz Latviju, ar Loriju te mēs trijatā koncertējām šur tur – Alberts, Lorija un es. Tātad viss mūžs pavadīts kopā ar šiem cilvēkiem. Tātad "Čikāgas piecīšu" dziesma vēl nav izskanējusi? Armands Birkens: Nu cilvēki saka, lūdz, lai es uzrakstu kaut ko un es to labprāt arī izdarītu. Un to es arī gribu iesākt kaut kur tuvākajā laikā. Es tagad pārstāšu uzstāties, koncertēt un es vērsīšos pie rakstniecības un…  (..) Armand, daudzviet Eiropā ļaudis ar piesardzību un bažām gaida Amerikas prezidenta vēlēšanas. Tās ir pamatīgi sašķēlušas Amerikas sabiedrību. Kāds ir jūsu īsts politiskais komentārs par gaidāmajām vēlēšanām? Armands Birkens: Amerika ir vispār sajukusi prātā. Pilnībā. Tas, ka mēs esam nonākuši pie vēlēšanām, un labākie divi cilvēki Amerikas Savienotajās Valstīs, ko mēs varējām sagrabināt kā kandidātus, ir šitie divi cilvēki – tas ir traģiski. Tas ir traģiskākais notikums manā mūžā Amerikas politikā. Te jāsacenšas, kurš ir sliktāks, kā saka, kurš ir sliktāks. Es to sievieti pilnībā nevaru panest, paciest, es viņu nevaru, viņa ir… …Kamala Harisa Armands Birkens: Viss, ko viņa dara - smejas, melo un izvairās no atbildēšanas. Tas ir viss, ko viņi dara no rīta vakaram viņa smejas. Es nezinu, kas viņai ieteica smieties visu laiku, nekas jocīgs nav te, ne Amerikā, ne pasaulē. Ķīna dara visādas nepatīkamas lietas, ko tad mēs pa Krieviju uztraucamies. Pagaidiet, Ķīna jau tagad sāk, jau sen, jau vairākus gadus Ķīna darbojās, viņai ir ambīcijas. Ja mēs domājam, ka Putinam ir ambīcijas, Ķīnai, man liekas, Krievija nobāl, salīdzinot, ko Ķīna grib panākt pasaulē, un viņi pie tā mērķa jau strādā gadiem, neatlaidīgi. Tātad, šitā sieviete…. Tramps nesmejas, bet Tramps saka, ka viņš ir labos draugos ar Putinu, ka viņš dienas laikā te visus karus atrisinās… Armands Birkens: To mēs nezinām, neviens nevar zināt, kas tur ir un kas nav. Starp citu, pameklējiet kādi sakari Baidenam bijuši Ķīnu un ar Krieviju, tur jau nav tīras rokas, tāpat ar Ukrainu pirms kara, vai ne. Baidena dēls, kas tur ir, tas ir viss presē. Es tagad negribu iebrist tajā jautājumā, bet ja kāds domā, ka Tramps ir vienīgais, kam var būt kaut kādas attiecības ar kaut kādām Krievijām vai Ķīnām vai kā, paskaties, paskaties, cik reizes Kamalas tas viceprezidenta kandidāts ir bijis Ķīnā, kaut kādas 60 reizes laikam es lasīju… Tad ir jāpārbauda šie fakti... Armands Birkens: Amerikā ir labi politiķi, un es neesmu ne republikānis, ne demokrāts, es esmu bijis jau daudzus gadus neitrāls, pa vidu, es esmu balsojis par demokrātiem un republikāņiem. Es esmu balsojis iepriekš pēdējās Čikāgas pilsētas galvas vēlēšanās es balsoju par sievieti, demokrātu sieviete, viņa bija melnā un lesbiete, pilns komplekts, viņa bija sieviete, lesbiete un demokrāte. Lai neviens man nestāsta, ka man ir kaut kādi konservatīvi uzskati, es balsoju par to, ko es uzskatu, kas ir labāks, es esmu gatavs balsot par jebko. Kāda jums ir tā politiskā oža, kādas jūsu prognozes, kā izskatās, ko beigās amerikāņi izvēlēsies. Armands Birkens: Es ļoti baidos, es nezinu, kas notiksies, es nezinu, vai kāds vispār zina. Vienīgā lieta, ko es varu pateikt, un tas ir pierādāms fakts, skatieties, pārbaudiet. Vienīgais prezidents Amerikas modernā vēsturē, kurš nesūtīja Amerikas bruņotos spēkus karot, ir Tramps. Vienīgais. Ne Klintons, ne abi Buši, gan demokrātu, gan republikāņi, Obama…. Visi dievina Obamu, bet man viņš ļoti nepatīk, es uzskatu, ka viņš ļoti daudz skādes nodarīja Amerikā. Tūlīt arī punktu liksim politikas stāstam, jātiek arī pie Armanda stāstiem… Armands Birkens: Vienīgais, teiksim tā, vienalga, kurš uzvar, es gribu būt ļoti pārliecināts, ka Tramps neļaus Baltijai krist vai citiem, es gribu tam ticēt. Bet vai jums ir saprotama tā baltiešu, eiropiešu piesardzība pret Trampu, izprotat, kādēļ šeit ir satraukums?  Armands Birkens: Jā, bet atkal atcerēsimies, Trampa prezidentūras laikā nekādi kari nebija, Ķīna sēdēja savās robežās. Un Putins sēdēja robežās. Tātad nu seciniet, ko jūs gribat. Bet tajā laikā Putins nekur neaizgāja, Obamas laikā viņš iegāja Krimā un paņēma, Obama viņam iedeva, atstāja viņu, viņš deķi sūtīja tur viņiem... Te jau nekas labs… Trampa laikā neviens zaldāts negāja karot, neviens… Vienkārši dzīvosim, redzēsim, darīsim visu iespējamo - vienalga, kurš uzvar - lai Baltija noturētos.

Man dziedāšana ir hipnoze, ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes, tas man nav darbs, bet dzīvesveids un par to esmu patiecīga un laimīga – tā saka operas dīva Inese Galante. Par ģimenes ebreju saknēm un kāpēc vispirms kļuva par farmaceiti, par pirmo uzstāšanos aizlienētās kurpēs un pasaules slavu – saruna ar Inesi Galanti Laikmeta krustpunktā. "Kad stāvu cilvēku priekšā, mans uzdevums ir mīlestība, laba oma un burvība." Šos vārdus ir teikusi operdziedātāja, kuras balss preses publikācijās raksturota ar vārdiem "mazliet no kosmosa", kuras vizuālais tēls vērtēts kā "eksotisks skaistums" un kuru klausītāji un kolēģi vienkārši sauc par sirds siltu cilvēku. Pašā pirmajā mūzikas kritikā, kuru atrodu par Inesi Galanti laikrakstā "Rīgas Balss" 1982.gadā, ir teikti šādi vārdi: "I. Galantes dziedājums valdzina ar izlīdzinātību, Balss bagāta ar ļoti brīvām, atraisītām augšējām skaņām. Koloratūrutehnikā gan jānovēl sasniegt vēl reljefāku skaidrību un pārliecinošāku intonatīvu precizitāti. Taču visumā sniegums uzskatāms par bagātu profesionālu veikumu." Kad rakstīti šie vārdi, Inese Galante vēl ir tikai Konservatorijas studente un sper pašus pirmos soļus uz lielās skatuves. Par pieredzēto uz pasaules opernamu skatuvēm, par jauno talantu atbalstīšanu šodien, par vecākiem, kuri ir ar dziļām ebreju tautas saknēm Latvijā un par nemierīgo pasauli saruna ar Inesi Galanti. Raidījumā skan 1989. gada ieraksts, kurā Inese Galante izpilda Endrju Loida Vēbera "Pie Jesu". Inese, šo klausoties, man vienmēr ir tāda kā zosāda, kāds drebulītis, un tad ir sajūta, vai kas vēl skaistāks var būt, klausoties šādu mūziku un šādā izpildījumā. Šī ir viena no jūsu firmas zīmēm, vai tā varētu teikt, šī dziesma un šis jūsu izpildījums? Inese Galante: Vienkārši es domāju, ka dziedāšana, tā ir hipnoze un tā ir ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes. Teikšana, ka tu esi vajadzīgs, katrs. Ka tu esi ne par velti uz šīs zemes, ka tevi redz, ka tev palīdz, tevi mīl. Jo cilvēki ir vientuļi, un tanī pašā laikā tad nāk pavisam kaut kas cits – viņš atslēdzas, viņš kā no jauna piedzimis. Tas ir galvenais. (..) Konservatorijā Inese Galante iestājās jau farmaceites diplomu kabatā. Inese Galante: Es vēl atstrādāja četrus gadus, lai nezaudētu diplomu. Un ārzemēs, ja tu saki, tu esi farmaceits - un pēc tam operdziedātāja, amerikāņi visvairāk viņi teica, priekš kam tev vajag to dziedāšanu, jo pie mums farmaceitiem tā ir paradīze, tā ir cita… vispār mierīgi, bez… Es teicu, man nav nekāds satraukums, es visu mūžu ar to nodarbojas, un tas ir dzīvesveids, tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids, tas mans akvārijs, es esmu dziļa zivtiņu, tāpēc es jūtos tik omulīgi… Jo man nekad nebija bailes. Es neteikšu, ka es… es nezinu, ekstraverts, intraverts, tagad cilvēkus tā ļoti dala, es neteikšu, ka es esmu vai viens, vai otrs, bet man gribas, ja es to varu, atvieglot cilvēkiem ikdienu. Ja es to varu. Un, kamēr es to varu, es to darīšu, jo es zinu, ka ļoti daudziem uz muguras ir tāds akmens un tāds smagums, vienam otram bezceris, vienam otram ir jāizmasē tā, lai visas tās aizmirstās sajūtas un emocijas nāk ārā. Kad gribas smaidīt pēc tam, vai acīs parādās asariņas, saprotiet, to cilvēkam vajag.  Mēs saprotam, ja …  bet arī jāizmasē sirds, jādabū injekcijas ar vitamīniem, ar dzīvesprieku, ar spēku, ar to sajūtu, ka mēs domājam un esam kā viens. Ir tādi brīži. (..) Vienas no sekām Putina agresijai Ukrainā ir arī piesardzība vai pat noliegums krievu valodai, krievu kultūrai Latvijā un ne tikai Latvijā. Kas ir jūsu robeža starp Putinu un Kremļa agresiju un Puškinu un Rahmaņinovu? Krievu valoda ir viena arī no jūsu dzīves valodām. Jūs droši vien esat diskusijas dzirdējusi par to, cik daudz publiskajā telpā, cik daudz uz teātru skatuvēm, uz operas skatuvēm vajadzētu tagad skanēt krievu valodai, kas šobrīd ir krievu valoda, vai tā ir arī agresora valsts valoda? Kā jūs vērtētu šos jautājumus? Inese Galante: Jā, uz to nevar neviens varbūt atbildēt, un man gribas prasīt - kāpēc man tāds jautājums. Man nav atbildes. Jo redziet, katram ir sava pieredze un savas jūtas par to un šo, un savi uzskati. Es saprotu gan vienu, gan otru pusi, saprotiet, tur ir tā problēma. Visu mūžu man bija kolēģi no visām pasaules malām, man ir draugi visur, kuri arī no tā visa cieš, gan tur, gan šur. Tur ir tā problēma, ka to lietu nevar atrisināt ar vienu vārdu - tas ir slikti vai labi. Kad jūs dzirdat diskusijas, vai krievu teātrim vajag iestudēt krievu darbus, vai uz mūsu Nacionālās operas ir jāskan krievu valodai vismaz laikā, kamēr notiek karš, par to ļaudis diskutē… Inese Galante: Ir cilvēki kuriem to ir sāpīgi dzirdēt. Krievu valodu? Inese Galante: Jā. Un viņiem ir kaut kādi pamati, lai tā teiktu. Es biju uz Krimova izrādi "Pīters Pens" Latvijas Drāmas teātrī. Un es biju uz kinostudiju, kur tie nezin, kā tas saucās, kur bija tā otra izrāde "Zapiski sumašedševo" (Ārprātīgo piezīmes), kur spēlēja Čulpana Hamatova, uz mēģinājumu, un Suhanovs [Maksims]. Man ir vienalga. Jo man visas valodas... tur bija daudzi mani kolēģi, latvieši un krievi arī, jo arī no Krievijas cilvēki. Vienam otram mati stāv gaisā, viņi pavisam nav par to visu, kas te notiek, runājot par karu… Viņi nu… saprotiet, viņiem liekas vēl trakāk visa tā padarīšana nekā mums, tā skatoties no malas. Un es, dzīvojot Vācijā, es to visu arī redzēju un to un šo…  Es neteikšu, ka es esmu tam notikumam pašā vidū, bet es to visu noskatos, un man ir paziņas no Ukrainas vai tie, kas nāk strādāt tur un šur. Un bija pārrunas, un es daudz ko arī klausījos, kamēr es vienkārši teicu, nē, man pietiek, es nevaru gulēt, es vienkārši jūtu, ka man… Es nevaru koncentrēties uz savām lietām un, ja tas paņem pārāk lielu spēku…  un tās dusmas un agresija…  viņa neko tādu konstruktīvu nenes. To es izbaudīju pati. No tā grūti slēpties un sprukt, bet tā tas ir. Un es sapratu, ka man pietiek sevi vajāt. Un ka no visām malām nāk visādas ziņas un šādi tādi meli, vai nu tā ir propaganda un tas un šis. Un nevajag visu laiku sēdēt un klausīties, un - jūs saprotiet, ko es domāju - ka tas neko nelīdz, bet atņem. Man. Ne tikai tāpēc, ka es esmu harmonijas cilvēks, kurš lidinās pa gaisu un tikai runā par draudzību, mīlestību un par gaišām lietām. Es esmu tāda. Es ļoti labi visu redzu, es ļoti labi visu saprotu, es ļoti labi jūtu. Es diezgan ātri varu noskanēt cilvēku, man nevajag daudz laika tam visam, bet ir viens  bet - es cenšos redzēt to labāko, jebkurā - ja viņš nav slepkava, par to neiet runa. Ne tikai vienu krāsu, bet es mēģinu viņu saprast.  Es neteikšu, ka es visus gribu attaisnot, tas nebūtu taisnība, bet es gribu redzēt to kodolu un to labo pusi, kura mums visiem ir. Mēs kā dimants, mums ir daudzas pusītes un viena otra spīd vairāk vai mazāk un tā vai šitā. Tāpēc es pateicu sev - "basta", no tevis tas nav atkarīgs, dari to, ko tu vari, palīdzi tur, kur tu vari, atvieglo dzīvi un nākotni tiem, kam tu vari, uzlabo garīgo un atvieglo sadzīvisko un to brutālo apkārtni ar to, kā tu to vari. Lai cilvēkiem ir sajūta, ka visi ir no viena materiāla. Tā arī ir.

Es nekad nebiju tipisks krievu virsnieks, lai gan 90. gados šeit mani dēvēja par sarkano pulkvedi, atzīst atjaunotās Latvijas armijas pirmais komandieris Dainis Turlais. Kā karaskolā nolēma nekad nelamāties, kā astoņdesmitajos Afganistānā organizēja padomju spēku izvešanu, kā nokļuva politikā un par ko savulaik kritizēja Vairu Vīķi-Freibergu, atklāj Dainis Turlais Laikmeta krustpunktā. Ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība, šī raidījuma viesis, visticamāk, būtu ģenerālis. Bet savu militāro karjeru viņš beidza kā pulkvedis. Pulkvedis divās armijās – padomju un neatkarīgās Latvijas. PSRS armijā viņa pēdējais uzdevums bija izvest padomju karaspēku no Afganistānas kara, atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā viņa pienākums bija likt pamatus mūsu bruņotajiem spēkiem. Kad 1992.gadā Dainis Turlais tika iecelts par pirmo Latvijas Aizsardzības spēku komandieri, Latvijā vēl bija arī cita armija – okupācijas armija. Dainis Turlais līdzdarbojās sarunās par Krievijas armijas izvešanu, un ir apritējuši 30 gadi, kopš krievu karavīru zābaki Latviju ir atstājuši. Dainis Turlais kopš 90. gadu sākuma ir piedalījies notikumos, kas veidojuši mūsu neseno vēsturi. Kā iekšlietu ministrs viņš bija viens no pirmajiem politiķiem, kurš uzņēmās atbildību un atkāpās no amata – tas notika pēc Talsu traģēdijas, kad dzīvību ugunsdzēsēju paviršības dēļ zaudēja bērni. Bet viņa politiskajā darbībā ir rīcība, kuru var vērtēt dažādi. Dainis Turlais, piemēram, ir iebildis pret rosinājumu publiski nēsāt padomju ordeņus, viņš ir iebildis arī pret Latvijas karavīru dalību NATO militārajās operācijās. Dainis Turlais ir bijis Rīgas mērs ar vēsturiski visīsāko termiņu Rīgas vadītājam, amatā esot vien nepilnu mēnesi. Un vēl viņa skolotāja Dzidra Eglīte no Trikātas astoņgadīgās skolas pirms 48 gadiem rajona avīzē teikusi šādus vārdus: “Dainis mācībās ir viens no labākajiem, sportā tāpat. Viņš jau no maziem gadiem bija mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Vienmēr brīvajā laikā viņš mētāja paštaisītu šķēpu vai grūda lodi.” Kā šī lode ir lidojusi dzīves garumā, ko pieredzējusi, kādi lidojuma kāpumi un kritumi bijuši, par to saruna ar Daini Turlo. Karš Ukrainā. No garajiem dienesta gadiem padomju armijā - jums noteikti toreiz blakus vai paziņu lokā bija gan krievi, gan ukraiņi, ar dažiem varbūt jums ir kādi kontakti, vai viņi ir kaut kādā veidā jums vēl tādā labā atmiņā. Šodien šo cilvēku dēli, mazdēli, visticamāk, ir katrs savā ierakumu savā pusē. Kas jums emocionāli ir Putina karš Ukrainā? Dainis Turlais: Karš man kā cilvēkam, kas to ne tikai grāmatās lasījis, bet redzējis, pats viņā bijis, nu nav vienkārši teorētisks jautājums, uz kuru varētu ar smaidu atbildēt un teikt – jā, nu ir gan, tur šāva un tā tālāk. Tā ir traģēdija. Tā ir ļoti, ļoti smaga gan katra cilvēka individuāli traģēdija, kuru tā vai citādi skar karš. Tā ir ukraiņu tautas traģēdija, jo karā tauta cīnās par savu neatkarību, tauta cīnās faktiski par savu izdzīvošanu. Bojā iet jau viņas labākie dēli. Un tā ir vēl viena iezīme šai milzīgajai, neaprakstāmajai traģēdijai. Man tā ir arī traģēdija tāpēc, kad es labi pazīstu Ukrainu, it sevišķi Rietumukrainu. Mana sieviņa ir no Rietumukrainas, kā viņu sauktu agrāk – „banderovka” [banderoviete]. Radi līdz ar to ir Ukrainā, arī frontē cīnās par savu valsts neatkarību. Un tas viss, protams, atstāj savu gan psiholoģiski, gan morāli līdzjūtību, atbildību, līdzcietību. Nu to nav vienkārši pateikt vārdos. Tā ir milzīga, milzīga traģēdija, kurai diemžēl – jāsaka skaidri, šobrīd nav redzams iznākums, līdz ar to nav paredzams arī upuru skaits, cik tad vēl maksās šis karš. Jums ir Afganistānas pieredze, esat komandējis karavīrus kara apstākļos. Ar ko  Krievijas agresija Ukrainā šobrīd atšķiras no visiem līdzšinējiem militāriem konfliktiem? Daudz tiek stāstīts, ka šis ir jauno tehnoloģiju karš. Nekad iepriekš mēs nebijām pieredzējuši dronu uzbrukumus, elektrotehnikas iesaisti, ar ko šis Ukrainas karš atšķiras no visa, ko jūs līdz šim esat pieredzējis? Dainis Turlais: Es teiktu tā, ka ir pilnīgi neiespējami meklēt atšķirības faktiski šiem diviem notikumiem – šim bandītiskajam iebrukumam Ukrainā un tai militārai operācijai, 40. armijas misijai Afganistānā, nav patiesībā nekā kopīga. Šeit ir pat ne nepieteikts karš, bet vienkārši brutāls iebrukums suverēnā, neatkarīgā, miermīlīgā valstī. Kur nevar pat neko runāt ne par kara mākslu, ne par kaut kādu taktiku vai stratēģiju. Nu tā ir tāda brutāla izrēķināšanās, un nu jau trešais gads, un faktiski vēl līdz šai dienai nav iezīmējusies no Krievijas puses kaut kāda loģika militārajās darbībās, plānošanā… Nu mērķi mēs esam dzirdējuši, ka Krievijas mērķis – iznīcināt Ukrainu un panākt viņas kapitulāciju. Tātad – faktiski izdzēst valsti no globusa.  Afganistānā šī misija, lai arī cik viņa no šodienas skatījuma neliktos absurda, viņa arī tad bija absurda… mērķis bija nostiprināt Afganistānā prokremlisko valdību, kuru tad vadīja Babraks Karmals. Nu vēl viņš nevadīja, bet viņš tika ievests un ielikts, un iecelts, kad iepriekšējo karali gan savā konfliktā afgāņi paši jau bija iznīcinājuši. Un pēc tam turpināt šo misiju, jau ieceļot citu prezidentu Nadžibulu, kurš arī solījās un zvērēja būt Kremlim tā kā uzticīgs. Līdz ar to tā misija bija turēt viņu pie varas un vairāk vai mazāk, kamēr armija bija Afganistānā, šis uzdevums tika arī realizēts. Bet nekad armijai netika dots uzdevums iznīcināt kādu daļu, pat tos pašus talibus. Nekad nebija uzdevums iznīcināt talibus kā tādus Afganistānā vai kādu citu tautību vai kādu grupējumu reliģisko. Pie kara Afganistānā mēs vēl noteikti pakavēsimies, bet, turpinot vēl par Ukrainu, es jūs lūgtu no militārā speciālista viedokļa novērtēt abas puses, to plusus un mīnusus. Nu sāksim ar Krievijas armiju, es pieņemu, ka dažs labs ģenerālis vai komandieris, es pieņemu, ka varbūt pat kopā kara augstskolās mācījāties  – viņu zināšanas, spējas, motivāciju, ierindas krievu karavīru motivācija. Pa šiem pāris gadiem mēs jau varam novērtēt, kāda ir šobrīd Krievijas armija, ko tā spēj, vai gluži otrādi, nespēj? Dainis Turlais: Nē. Paaudzes ir nomainījušās, arī es neesmu vairs 37-38 gadu jauns vai vecs pulkvedis, viens no jaunākajiem tā laika armijā. Nu jau ir divreiz tik daudz gadu pagājuši, un arī šobrīd man nav zināms neviens man pazīstams virsnieks, kurš tagad karotu pret Ukrainu.  Bet, ja runājam par armijām, arī par Krievijas armiju…  Redziet, šodien par to runāt no tāda tīri kara mākslas viedokļa, no kara izglītības viedokļa praktiski nav iespējams. Jebkāds mēģinājums pievērst šobrīd absolūti neattaisnoto, absolūti nepieņemamo iebrukumu Ukrainā un to analizēt no tāda klasiska kara mākslas skatījumā man pašam liekas pilnīgi nepieņemami. Nu vienkārši nepieņemami. Es nevaru nekādā veidā sākt teikt, jā, tur virsnieki tādi vai šitādi, izglītoti vai neizglītoti. Es neesmu pārliecināts, cik virsnieku, ģenerāļu, kuriem ir uzticēts vai uzspiests par pienākumu veikt šīs darbības Ukrainā, cik viņi paši ir pārliecināti par to, ko viņi dara, ko viņi grib sasniegt. Un līdz ar to nu nav iespējams no karamākslas viedokļa kaut kādā veidā veikt tādu analīzi, un es to arī, teikšu atklāti, es pat to negribu darīt. Var runāt par tehniku, par to, ko pielieto, kas ir vieniem, kas ir otriem. Nu tā ir manta, kuru var vērtēt, bet motivāciju un rīcību... Rīcībai atrast jebkādu attaisnojumu, jebkādu skaidrojumu nav iespējams. (..) Kā jūs redzat, kā beigsies šis karš? Dainis Turlais: Man ir bail izteikt tādu nu analītisku spriedumu no manas pieredzes un zināšanām, jo veselais saprāts to vienkārši liedz un veselais saprāts man grib tomēr, lai es saku, ka veselais saprāts pasaulē tomēr ņems virsroku un arī agresors tiks nomierināts.  Un cilvēkiem nebūs jāzaudē dzīvības. Jo faktiski šos notikumus, kas šobrīd notiek pasaulē, jau var nosaukt par trešo pasaules karu, jo līķu nav nebūt ne mazāk. Un būtu jāpieliek punkts. (..) Dainis Turlais izvēlējās kļūt par Padomju armijas virsnieku, bet ģedovščinu, kas daudz tiek minēta, nav pieredzējis. Tiesa, pārsteigumi bijuši un guvis citas mācības no pieredzētā. Dainis Turlais: Nebija nekādas ģedovščinas tolaik, vēl jo vairāk tajā kara skolā, kur es biju. Nekā tamlīdzīga nebija, bet vienalga mans apraksts mammu bija iedzinis asarās, un pirmā vēstule tur, ko es saņēmu no mammas, savukārt bija tāda, ka, dēliņ, ja ir iespējams no turienes aizlaisties, laidies. Lai arī tevi  tiesās un iesēdinās, atsēdēsi, pēc tam būs brīvs cilvēks. Un es nevarēju vien beigt brīnīties, kāpēc mammai tāds iespaids no manas optimistiskās vēstules.  Bet, protams, man arī bija nu tādi viegli šoka momenti jāpārdzīvo, jo, protams, es biju no pilnīgi citas vides, lai arī būdams sportists, bet kad es redzēju, vēl nepārģērbies armijas formā, bet kā kandidāts - pārbaudījumu eksāmeni bija jākārto vēl civilās drēbēs. Bet tai teritorijās jau redzēju kursantus, kas jau staigā zābakos, tad vēl nebiju to mazo zābaciņu, bija lielie zābaki. Viņi tajos zābakos volejbolu spēlē, skrien šķēršļu josla un tā tālāk. Un es saķēru galvu - kā to vispār ir iespējams darīt? Un tad, kad mums viens pulkvežleitnants - kā tagad atceros pat viņa uzvārdu, Kaplans viņam bija uzvārds, nostādīja ierindā un mācīja, kā apieties ar gāzmaskām. Un tad pirmoreiz mūžā es dzirdēju tos īstos krievu skaidrojošos vārdus, leksiku. Un es tomēr biju salasījies daiļliteratūru, tai skaitā par karu, un manā izpratnē virsnieka tēls bija kaut kas ļoti augsts, kaut kas nesasniedzams, kā cieņas, goda etalons. Un kad es to izdzirdēju… visa tā intonācija, tā attieksme un tā sejas izteiksme, kā ar tevi runā… Nu acīmredzot, ka tajā ierindā es nobālēju vai, nezinu, droši vien biju tuvu kaut kādam ģībonim, jo viņš tā acis bija pārlaidis un saskāries ar mani, viņš aprāvās.  Un tā man bija mācību stunda, kas ilga varbūt divas minūtes, bet kuru es atceros kā šodien, man viņa ir atstājusi pēdas uz visu mūžu. Nekad - ne krievu armijā, ne kādā citā situācijā - es nekad neesmu ne uz vienu savu padoto vai kādu cilvēku, kolēģi ne pacēlis balsi, ne rupjības atļāvies. Jo jāsaka paldies viņam, to skolu ļoti ātri iemācīja. (..) Vēlāk jau liktenis lemj, ka Dainis Turlais kļūst par Latvijas Aizsardzības spēku pirmo komandieri, atjaunojot Latvijas valsti. Tomēr izvēlējies aiziet prom no bruņotajiem spēkiem. Dainis Turlais: Tā patiesībā nebija mana izvēle. Tas ir faktiski viens no rūgtākajiem brīžiem manā dzīvē. Jo Atmodas laiks, emocijas, vēlme redzēt savu valsti plaukstošu, attīstošu, tā bija visiem, mēs visi par to cīnījāmies. Bet izpratne, zināšanas, ceļi, kā to panākt, bija dažādi. Un atkal jāsaka paldies aizsardzības ministram Tālavam Jundzim, kurš šo manu negrozāmo uzstādījumu, ka pirmais, lai attīstītu Latvijas armiju, mums ir jādod armijai juridiskā bāze, tātad jāstrādā pie likumdošanas, lai būtu tiesiskais pamats katram karavīram rīcībai. Un otrs, nevar būt divas armijas, ir jābūt vienotiem bruņotajiem spēkiem vienā komandā. Tas galvenais iemesls - jūs palūdza aiziet vai kas notika? Dainis Turlais: Faktiski man tā laika Valsts prezidents Ulmanis padarīja neiespējamu palikt šajā amatā, jo tad, kad es biju panācis, ka pieņēma likumu par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, un viņam bija jāvirza Nacionālo bruņoto spēku komandieris… Likumā tika iekļauts punkts, ka… ? Dainis Turlais: Nē, likums neko neliedza, bet es arī šoreiz noklusēšu, jo es cienu Gunti Ulmani kā pirmo prezidentu, mums par to ir bijusi saruna ar viņu un… Viņš jums neuzticējās? Dainis Turlais: Nē, nē, nē, pilnīgi izslēgts, pilnīgi izslēgts. Nē, visam vaina ir politiskā konjunktūra. Demokrātiskā partija "Saimnieks" toreiz sākās, arī Čevers drīz pēc tam… Dainis Turlais: Nē, es taču nebiju politiķis, man prātā vēl nebija vispār neviena politiskā partija, es pat iedomāties nevarēju, ka es kaut kādā veidā pietuvošos kaut kādai politiskai partijai.  Mana doma un mans dzīves mērķis bija armija un būt komandierim, un līdz šai dienai es uzskatu, ka es neko dzīvē neesmu godpilnāku sasniedzis kā neatkarību atguvušās Latvijas pirmais komandieris. Tas ir visaugstākais gods un apbalvojums, ko dzīve man ir devusi. Pēc tam Dainis Turlais dodas politikas virzienā.

Neizslēdzu, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievvalodīgie mācēs sevi konsolidēt, tomēr karš šo kopienu ir sašķēlis,- uzskata bijušais žurnālists, vēlāk politiķis un integrācijas lietu ministrs Oskars Kastēns. Kā kara sākumu piedzīvoja Kijivā, kā reiz pārspēja CNN un vai liks lietā savu skolotāja diplomu - saruna ar Oskaru Kastēnu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš ir atradies mikrofona abās pusēs. 90 gadu beigās Oskars Kastēns kļuva par pirmo Latvijas Televīzijas korespondentu Briselē. Tolaik Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā bija vēl tāls sapnis, un Oskara reportāžas ir labi dokumentējušas sarežģīto pievienošanās ceļu. Tas bija laiks, kad Latvijai bija jāpaveic daudzi mājasdarbi, un tas bija laiks, kad daudzas skaļas balsis teica, ka mēs varam mierīgi dzīvot arī bez Eiropas Savienības un NATO. Pēc žurnālista gaitām Briselē Oskars devās politikas virzienā, kļuva par Saeimas deputātu un arī integrācijas lietu ministru. Tagad jau krietnu laiku viņš ir prom no politikas un žurnālistikas, pēdējie gadi pavadīti ļoti dažādās pasaules malās padomdevēja un eksperta statusā, īpaši sadarbojoties ar valstīm, kuras savu nākotni un drošību redz Eiropas Savienībā. Retu reizi publiski un Rīgā esi redzams pēdējos gados. Ko šajā laikā pēc aiziešanas no politikas esi darījis un dari tagad? Oskars Kastēns: Jā, kopš 2010. gada, kad beidzu savas politikas gaitas, es strādāju dažādos starptautiskos projektos, gan parlamentāros, gan kas saistīti ar vēlēšanu novērošanu, gan Eiropas Savienības īstenotajos projektos dažādās valstīs. Tā ģeogrāfija bijusi ļoti plaša - Centrālāzija, Kaukāza valstis, Balkānu valstis, īpaši Kosova un Albānija. Ar vēlēšanu novērošanu esmu strādājis arī daudzās Āfrikas valstīs, kur parasts Latvijas iedzīvotājs nemaz īsti nezina, kur viņas atrodas, piemēram, Libērija, Sjerraleone, arī Nigērija, kas bija diezgan raiba pieredze. Pašlaik es vēl joprojām esmu šādos projektos, un pēdējais projekts, kurā es darbojos, ir Centrālāzija, tas ir, Tadžikistānā un Kirgizstānā, ar vienu ANO projektu. Kas ir tie padomi, ar kuriem tu dalies, kas ir tie padomi, kurus tev lūdz? Oskars Kastēns: Tie pārsvarā saistīti ar valsts pārvaldi, īpaši ar parlamentu lietām, teiksim, es esmu ļoti ilgus gadus pavadījis arī bijušajās padomju valstīs, Moldovā es strādāju kā ANO darbinieks. Mums bija liels parlamentārais projekts, kuru finansēja Zviedrija, un mans darbs bija nodrošināt saikni starp parlamentu un starp ANO, respektīvi, ANO ir savi mērķi, programmai ir savi mērķi, un ja tu esi galvenais tehniskais speciālists, kurš ir šajā projektā, tad bija jādara viss, lai šie mērķi tiktu sasniegti. Kā tu viņus sasniegsi, tā ir tava problēma. Ja radās kaut kādi šķēršļi ar komunikāciju vai nevēlēšanos sadarboties, tad, protams, tas bija cits līmenis, tur gāja ANO misijas vadītājs vai viņa vietniece runāt, bet katrā gadījumā tā bija ļoti, ļoti interesanta pieredze salīdzināt dažādu valstu parlamentus. Sākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, Oskars Kastēns strādāja Kijivā. Oskars Kastēns: Jā, es strādāju arī kā parlamentārais eksperts, speciālists Eiropas Savienības padomdevēju misijā. Tā ir diezgan liela misija Eiropas Savienības Ukrainā ar reģionālajiem birojiem lielākajās pilsētās Harkivā, Ļvivā, Odesā. Arī Mariupolē pirms kara bija. Faktiski mans darbs bija nodrošināt to, ka misija seko līdzi notikumiem parlamentā, mēs strādājām līdzi ar vairākām parlamenta komisijām. (..) notika tā, ka es pirmajā kara dienā biju Kijivā. Pamodos, arī dzīvoju netālu no Bravariem, arī vieta, kura bija viens no pirmajiem mērķiem krievu uzbrukumam. Un tad, kad pēc pieciem no rīta sāka drebēt logu stikli, tad es sapratu, ka karš sācies. Un tas brauciens no Kijivas ārā aizņēma astonas stundas. Tas, kas parasti būtu pusstunda, visi ceļi bija pilni ar mašīnām. Nekad mūžā neaizmirsīšu tos skatus, kad gar ceļa malu iet ģimenes un veci cilvēki, un bērni, un nes krātiņos savus kaķus un čemodānu, tādi Armagedonas  cienīgi skati, ko būs grūti aizmirst. Pēc tam es pārbraucu uz Latviju, kur arī sāku strādāt medijos - Radio Brīvā Eiropa. Tāds apmēram tas stāsts. Bet pati Ukraina… Daudzi prasa, kā tas karš beigsies, kad beigsies, ar ko beigsies? Ziniet, nu nav iespējams to prognozēt. Nebūs ātrs karš. Kad viņš sākās, tad puse Latvijas ekspertu prognozēja, ka pāris mēnešu laikā beigsies, ieskaitot arī kara, visādus militāros speciālistus. Šobrīd skaidrs, ka tas teorētiski var kļūt par ieilgušu konfliktu, tāpat kā tas ir Gruzijā - Abhāzija, Moldovā - Piedņestra, un kļūst par iesaldēto konfliktu. (..) 1998. gada 6. decembrī  "Panorāmā" ir tavs stāsts par to, ka Eiropas Parlaments balsos, ka jāsāk sarunas par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Šis sižets ir zīmīgs ar to, ka te var redzēt, cik tas ceļš vēl tobrīd bija grūts un tāls, un te var arī sajust to, ka nebūt ne visi tur mūs gaidīja ar atplestām rokām. Pēc šī sižeta vēl paies pieci gari gadi, līdz Latvijas karogs uzvijas Briselē karoga mastā. Oskars Kastēns: Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks. Es atceros, dzīvojot Briselē bija iespēja redzēt, kā mūsu ministri, ārlietu ministrs Birkavs... Bija pat man arī viens sižets, vēl kā tagad atceros, kur viņš rādīja kaut kādu Latvijas nacionālo plānu. Viņš saka - tas ir tāds ļoti plāns dokuments, un tad viņš paņēma tādu milzīgu papīru kaudzi, vicināja viņu un teica – un šis ir tas ieviešanas plāns, kā mēs pārņemsim Eiropas Savienības likumdošanu.  Tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks, un cepuri nost visiem diplomātiem, visiem politiķiem, kuri ļoti aktīvi tajā visā strādāja. Un es domāju, ka man kā žurnālistam bija arī laba iespēja redzēt, kā tas viss notika, raugoties ar latviešu acīm no Briseles.  Šajā sižetā bija runa par tām divām tā dēvētajām grupām. Latvija diemžēl bija tajā grupā, kur tā kā līdz pēdējam mirklim nebija skaidrs, vai mēs sāksim iestāšanās sarunas vai nē kopā ar Lietuvu, Slovākiju, Bulgāriju, vēl kaut kādām citām dažām valstīm. Igauņi bija pirmajā grupā, jo viņi bija ļoti mērķtiecīgi gājuši uz to jau deviņdesmitajos gados, īstenojot visas reformas un tā tālāk. Protams, ka Latvija, Lietuva darīja visu iespējamo, lai izlīdzinātu to situāciju, kas arī faktiski izdevās. Ja tas nebūtu izdevies, tas būtu diezgan nepatīkami mūsu valsts līderiem, ka igauņi mūs ir apsteiguši par gadu vai diviem, vai pat vairākiem, iestājoties Eiropas Savienībā. Bet nu 2004. gadā tas viss tomēr notika. (..) Vēl viens stāsts no 90. gadu beigām, arī viena no tavām pirmajām reportāžām ir par to, ka no Latvijas brauc dažādas tā saucamās delegācijas, krievu tiesību aizstāvji, un viņi Eiropas institūcijās žēlojas par diskrimināciju, par to, ka tiek ierobežota krievu valoda. Faktiski viņi grib parādīt, ka Latvija nav uzticama kandidāte dalībvalsts statusam un šāda viena krievu delegācijas vizīte Briselē ir fiksēta arī tavā sižetā 1999. gada 21. februārī, kad uz Briseli bija devušies Latvijas krievu kopienas pārstāvji. Šeit atkal varam vilkt tādu laikmeta apli - 1999. gads, kad šādas delegācija sāk parādīties Briselē un žēloties, un nesenais stāsts par deputāti Tatjanu Ždanoku, par kuru ir ļoti nopietnas aizdomas par sadarbošanos ar Krievijas specdienestiem un informācijas nodošanu daudzu gadu garumā. Un arī stāsts par to, ka divi politiķi, kuri bija ļoti atklāti Latvijas valstiskuma ienaidnieki - Ždanoka un Rubiks - vēlāk nokļūst Eiropas Parlamentā un vairākus sasaukumus tur strādā. Tagad tas ir mainīts, vairs nebūtu iespējams, bet ļoti ilgu laiku tā tas varēja notikt. Oskars Kastēns: Tāda ir šī demokrātijas sastāvdaļa, kā arī cilvēki, kuru politiskie mērķi ir pilnīgi pretēji valsts ārpolitiskajām nostādnēm, var pārstāvēt valsti Eiropas Parlamentā.  Tagad ar šiem likuma grozījumiem, kā tu teici, tas vairs nav iespējams. Bet es domāju, ja mēs raugāmies atpakaļ laikā uz 90. gadu beigām, man liekas Latvijas krievu kopiena pārrēķinājās ar Eiropas Savienību. Viņiem nezin kāpēc droši vien likās, ka tas, ka par Eiropas Savienību tik ļoti iestājās labējās un centriskās partijas, tad kreisajām partijām tas ir kaut kas slikts. Es atvainojos, ja kaut ko esmu sajaucis, bet man šķiet, ka savulaik politiskās partijas parakstīja sava veida memorandu par to, ka vienalga, kuras partijas būs pie varas, turpināsies ceļš uz Eiropas Savienību un integrāciju. Tas bija tā kā āmen baznīcā un viss, cauri. Man šķiet, ka savulaik PCTVL, kas tajā laikā bija aktīvi politikā, šo memorandu neparakstīja. Un tikai pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, viņi pēkšņi saprata, ka tur ir dažādi fondi, dažādas iespējas un tā tālāk, kā popularizēt savu balsi, atrast līdzīgus tur dažādus komunistus Eiropas Savienībā, ar viņiem veiksmīgi sadarboties. Tas jau ir tas, ko pēc tam Ždanoka darīja  - vilka uz Latviju itāļu komunistus, kuri te šausminājās, kāds te genocīds, maršējoši SS Vecrīgā. Visu šo dziesmu mēs jau zinām apmēram, ko viņi dziedāja pēc Latvijas vizītēm. Nu tas ir beidzies.  Es, protams, neizslēdzu to, ka nākotnē mums būs jauna Ždanoku paaudze Briselē, ja krievu spēki mācēs sevi konsolidēt un apvienot savu vēlētāju ap vienu kandidātu, lai savāktu nepieciešamo balsu skaitu. Bet man šķiet, ka tomēr karš Ukrainā ir zināmā mērā sašķēlis krieviski runājošo kopienu Latvijā. Vispirms jau 2014. gadā atkrita no tā dēvētajiem krievvalodīgajiem ukraiņi, piemēram, kuri varbūt sevi vairāk identificēja ar krievvalodīgo vidi, kara dēļ. Es pats pazīstu arī citu minoritāšu pārstāvjus, piemēram, armēņus un uzbekus Latvijā, kuri, ja agrāk viņi bija nu tādi - centās ar visiem būt pa labam, tā balansēt, šobrīd viņu pozīcija ir vairāk Latvijas valdības pusē, nevis ar krievu kopienu saistīta, kas varbūt bija agrāk vairāk aktuāli. Un es domāju, ka šie pēdējie divi gadi arī pašu krievu kopienu ir arī pašķēluši, jo jaunajai paaudzei vairs nav tāda asociācija ar Krieviju vai bijušo PSRS, kā tas ir vecākajai paaudzei, kas tur ir dzīvojusi un izbaudījusi dažādus padomju labumus. Jaunā paaudze jau ir tāda samērā eiropeiska, nu varbūt ne visa, bet tā izglītotākā daļa ir, protams, kas ir braukājuši pa Eiropu, mācījušies Eiropas skolās un augstskolās. Tā kā skatīsimies, bet katrā gadījumā krievu kopiena, kāda bija 90. gadu beigās un kādi viņi ir šobrīd, tās ir divas dažādas kopienas. (..) Tālāk tu dodies politikā, kāda bija izšķiršanās, kādēļ nolēmi stāties mikrofona otrā pusē? Oskars Kastēns: Es nekad publiski to neesmu stāstījis, bet tad, kad es biju Briselē es vienreiz Eiropas Parlamentā biju… par to sižets nekāds nesanāca, tur nekāda jēga no tā nebija. Tur bija atbraukusi parlamenta delegācija. Un, teiksim godīgi, ka varbūt ne visi, bet liela daļa no tiem deputātiem, kas tajā laikā bija Saeimā, viņi uzvedās diezgan briesmīgi. Ne angļu valodas zināšanas – nu nulle, pat elementāras pieklājības normas nebija no dažiem deputātiem. Un es uz to visu skatījos kā tādu mazliet balagānu no malas, un domāju, ja es būtu deputāts, es droši vien uzvestos mazliet savādāk.  Un pēc tam arī likteņa ironijas pēc, divus gadus vēlāk ar Latvijas Pirmo partiju mēs kopīgi iekļuvām Saeimā - 10 vietas, 10%. Es biju frakcijas vadītājs, pēc tam Eiropas lietu komisijā arī darbojos diezgan ilgstoši, varbūt varētu pat teikt, ka samērā labi, man tā liekas tagad pēc 20 gadiem vērojot, kā mēs tur visi strādājām. Un es ne mirkli to nenožēloju.  Tā bija milzīga, interesanta pieredze, un Eiropas lietās mēs daudz ko izdarījām, piemēram, kad Gruzijā pie varas nāca jaunais demokrātiskais režīms, mēs, Latvijas parlaments, ļoti ātri uzrakstījām mazu projektiņu Eiropas Komisijai, mēs dabūjām līdzekļus un pusgada laikā mēs Gruzijas parlamentam ļoti daudz ko palīdzējām tieši ar Eiropas lietām. Mēs braucam par Eiropas līdzekļiem un viņus vedām šurp, braucām pie viņiem, rīkojām pasākumus. Un Gruzijas parlamentā, piemēram, tagad viņiem ir anotācijas, tas ir īsais apraksts, par ko ir likumdošanas akts, kāda ir viņa ietekme uz budžetu un tā tālāk. Tas ir tas, ko viņi pārņēma no Latvijas parlamenta šī te projektu ietvaros. Kādēļ tava izšķiršanās bija Latvijas Pirmā partija jeb, kā tolaik viņu sauca, "mācītāju partija" un Ainārs Šlesers?  Oskars Kastēns: Mani aizrāva viņu entuziasms, partijas. Jo ar Šleseres iepazinos, var teikt, gandrīz nejauši, mūs saveda kopā pazīstami cilvēki. Protams, es saprotu, ka partijai bija interesanti, ka partijas biedru rindās ir atpazīstams cilvēks, jo tajā laikā partijas dibinātājs bija Ēriks Jēkabsons, vesela rinda ar mācītājiem, Baštiks, Šmits un citi. Katrā gadījumā man tas enerģiskums, ar kuru tika tas viss uzsākts, šī politiskā darbība, un arī pati programma, kas bija liberāli ekonomiska un konservatīva citās jomās, man likās absolūti pieņemama. Un es nenožēloju to, ka astoņus gadus pavadīju Saeimā. Protams, pēc tam notika dažādas mutācijas, saplūšana ar "Par labu Latviju", bet tas jau ir tāds posms, kad jau bija skaidrs, ka vairs neturpināšu politisko darbību.

"Ir maz lēmumu, kurus es nožēloju, bet viens ir, ka es neaizgāju studēt medicīnu," tā saka bijusī veselības ministre Ilze Viņķele. Par lielāko kļūdu Covid laikā tagad viņa uzskata skolu slēgšanu. Par patriotismu ģimenē krievu okupācijas gados un krievu bērniem Rēzeknes pagalmā, par bēgšanu no čekistiem Rīgā un granddāmas Āboltiņas shēmām, un kāpēc, ejot uz dejām, jāvelk dūraiņi, saruna ar Ilzi Viņķeli Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņa ir teikusi, ka darbojoties politikā ir pieredzējusi gļēvu vīriešu rīcību, arī pašas pārgalvību un apstākļu sagadīšanos. Bijusī labklājības un veselības ministre Ilze Viņķele paškritiski secina, ka viņai piemīt Rēzeknes huligānes piesitiens. Tas palīdzējis izairēties politikā, bet ar šādu raksturu nav iespējams kļūt par premjerministru. Iespējams, Ilzes Viņķeles raksturu nosaka arī viņas senču raduraksti – dzimtas kokā savijušās Latgale un kuršu ķoniņu saknes. Vidiņu dzimta ir viena no kuršu ķoniņu pamatdzimtām un jau vēsturiski tās pārstāvji kungu priekšā muguru nav liekuši un turējuši godā brīva un drosmīga cilvēka principus. Drosmi Ilze parādīja jau 16 gadu vecumā, kad vēl padomju okupācijas laikā viņu pie Brīvības pieminekļa saķēra miliči un nācās piedzīvot draudus un iebiedēšanu. Un droši vien drosmei bija jābūt arī nesen, stājoties tiesas priekšā apsūdzībās par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu Covid pandēmijas laikā un sagaidot attaisnojošu spriedumu. Šobrīd Ilze Viņķele ir Zāļu valsts aģentūras Zāļu drošuma nodaļas vadītāja. Pirms pāris nedēļām, kad vadīju Brīvo mikrofonu, piezvanīja viens kungs un teica, viņš nupat ir dzirdējis, ka Ilze Viņķele ir kļuvusi par Zāļu drošuma nodaļas vadītāju. Vai tad viņai ir ķīmiķes izglītība, vai tad viņai ir ārsta izglītība? Kungam apsolīju, ja es satikšu Ilzi Viņķeli, viņai pavaicāšu, vai viņai ir atbilstoša izglītība un zināšanas, lai vadītu Zāļu drošuma nodaļu. Ilze Viņķele: Man ir šāda gan izglītība, gan arī profesionālā pieredze, lai es varētu šo nodaļu vadīt. Un patiešām darbu es ieguvu startējot konkursā, pirmoreiz mūžā esmu civildienestā, esmu ierēdne, kandidāte vēl. Un sabiedrības veselības izglītība ir visnotaļ atbilstīga maniem tiešajiem darba pienākumiem, jo Zāļu drošuma nodaļa strādā arī ar iedzīvotāju izglītošanu un informēšanu, lai cilvēki spētu atpazīt blaknes vai veselības notikumus, ko izraisa zāles, nevēlamus veselības notikumus, un arī par to ziņot. Tas ir arī darbs ar ārstiem, ar ekspertiem, kuri savukārt iedrošina pacientus ziņot par šādām blaknēm, un tās ir būtībā sabiedrības veselības izglītošanas programmas, kas ir tieši tas, ko es esmu apguvusi. Tas, protams, ir privāts jautājums, uz to var arī neatbildēt. Bet, ņemot vērā visu Covid laiku un jūs ministres amatā un ņemot vērā pēdējos gadus un tiesāšanos, vai arī pašai nācies ķerties pie zālēm? Ilze Viņķele: Vai nu tas manu senču radītais ģenētiskais komplekts vai, ej nu zin' Dieviņš vai nedieviņš, vai kuršu ķoniņu dieviņi mani ir patiešām svētījuši ar pagaidām ļoti labu veselību savam vecumam un īpaši bez miega traucējumiem, pat pie vislielākajiem stresiem.  Ir mana apzināta izvēle gulēt ļoti maz, šķiet, ka tā diena paiet… Tā var pavilkt dienu garāku... Saprotu, ka tas ir nepareizi un tā nedrīkst ieteikt, arī kā sabiedrības veselības speciāliste es nedrīkstētu ieteikt cilvēkiem gulēt četru piecu stundu miegu. Bet miega zāles un, paldies Dievam, ne antidepresanti nebija vajadzīgi, bet psihoterapija bija vajadzīga gan. Un to es nevis atzīstu – tas nav nekas tāds, kas būtu īpaši jāslēpj. Esmu ļoti pateicīga savai terapeitei, un tā man palīdzēja tikt no tās vietas, kurā nav pamata zem kājām, līdz brīdim, kad var sākt atsperties atkal. (..) "Domāju, ka es esmu laimīga ar to, ka mēs vienmēr esam auguši salīdzinoši tādā brīvā noskaņā," par savu ģimeni saka Ilze Viņķele. Tomēr ir kāds stāsts no Atmodas gadiem. 1988. gada aprīlī trimdas izdevumā "Laiks" ir Ivara Žukovska raksts par to, kā varasiestādes pie Brīvības pieminekļa izrīkojās ļoti rupji. "Dakteris Vidiņš atbrauca uz Rīgu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš atbrauca kopā ar savu meitu Ilzi, tā ir sešpadsmitgadīga skolniece, viņi nolika ziedus pie pieminekļa apmēram pulksten 18.35, tad izspraucās cauri cilvēku pūlim uz Ļeņina un Raiņa ielas krustojumu, tur Vidiņu un Āboliņu saņēma miliči un brutāli ar varu izlaužot rokas, iebāza mikroautobusā un aizveda.  Ilze bija paspējusi paņemt no tēva tīkliņu, kurā bija videokamera, un aizskrēja pa ielu, bet miliči viņu panāca, iebāza "Volgā" un apmēram divas stundas vadāja pa pilsētu, visvisādi draudot. Piedraudēja aizvest uz mazgadīgo noziedznieku koloniju, jo viņa, lūk, klīstot pa ielu. Piedraudēja, ka viņu vadās līdz vēlai naktij un tad aizvedīs uz Ķengaragu, kur esot daudz bandītu, tur viņu tad arī palaidīšot, tur viņu piekaušot un izvarošot, ja viņa neteikšot, kā  Vidiņi ir atkļuvuši Rīgā no Rēzeknes. Pēc tādas vadāšanas ap pulksten 10.00 vakarā viņu aizveda uz milicijas iecirkni Ķengaragā, kur viņi ieveda istabā, kurā jau bija viņas tēvs." Jūs šo visu pieredzējāt savām acīm. Ilze Viņķele: Arī ar saviem matiem, var tā teikt. Patiesi, kā Žukovska kungs precīzi aprakstījis, tas stāsts, ka paps iedeva to videokameru, lai… vai tie bija miliči, vai tie bija VDK darbinieki, viņi, kā saka, apliecības nerādīja, to es jums nevarēšu komentēt… Un es biju laba skrējēja, gargabalniece, Rēzeknes arī kaut kāda pusčempione un es vienkārši skrēju prom cauri parkam, Vērmaņdārzam, un man šķita, ka es esmu atrāvusies. Līkumoju un man bija tas plāns doties pie tantes, papa māsas, kas dzīvoja Tērbatas ielā, un tad man šķita, ka esmu atrāvusies, gar Saktas puķu tirgu. Tad tur brauca garām "Volga", un atvēra durvis, un tādi vīri izleca ārā. Un tas, ko es saku par savu spēju orientēties stresa situācijā, tad nebija nekādas apmācības ārkārtas gadījumiem, bet man šķita, ka pareizākais ir mēģināt pievērst cilvēku uzmanību, un es tai pavasarī vienkārši nogāzos uz ietves un sākusi šausmīgi kliegt. Tā, ka man pašai ausis aizkrita ciet, jo es cerēju, ka kāds varbūt pienāks. Man bija gari, kupli, skaisti mati, un tas ar netika smādēts, un patiešām mani ierāva tai "Volgā" iekšā.  Bet tas, ko es atceros, ka tās dusmas bija tik šausmīgas, man nebija bail nevienu brīdi, man likās, es viņiem varētu acis izskrāpēt. Viss šķita tik netaisnīgi, un patiešām braukāja un stāstīja, es vienkārši teicu, ka es ar viņiem vispār nerunāšu. Un kur ir mans kaps? Un tad, kad mūs aizveda uz to iecirkni, neatceros, kas tas bija par iecirkni, ne es arī Rīgu tik labi zināju. Es redzēju, ka tur ir paps un kā paps man atstāstīja, ka es esot kliegusi, ja viņš runās ar tiem miličiem, tad es atteikšos būt viņa meita. Nu tā ļoti dramatiski. Viņi man teica, lai es atdodu to videokameru, un es biju aptinusi to somu ap roku un teicu, tad viņi var raut ar visu roku nost. Vienu vārdu sakot, diezgan tā… Tie, kas sagrāba, vai miliči, čekisti, viņi runāja latviešu valodā? Ilze Viņķele: Latviski runāja. Mūsu pašu bāleliņi… Ilze Viņķele: Klausoties tagad un lasot kādreiz sociālos tīklos, piemēram, vērtējumus par to, ko krieviem būtu Krievijā tagad jādara, lai cīnītos pret Putina režīmu, man reizēm šķiet, ka es esmu dzīvojusi citā Latvijā padomju laikos. Jo tas, ar kādu patosu cilvēki stāsta, ka pie mums gan ir bijis savādāk, un tad es domāju - Rēzeknē nebija citādāk, Rēzeknē bija tieši tāpat kā tagad Krievijā - neviens nerunāja, neviens neuzstājās, neviens neprotestēja, bija pietiekami pakļāvīgi varai. Un tas man šķiet tāda sevis maldināšana - mēģināt iestāstīt, ka mēs esam padomju laikos kā tauta kopumā šeit visi bijuši ārkārtīgi gatavi cīnīties pret okupāciju. Tikai kaut kā tas nebija redzams. (..) Covid laiks un rīcība tolaik. Trīs teikumos, ja būtu paškritiski jāpaskatās uz Covid gadu, kas būtu tas, kur jūs teiktu, ka tagad darītu savādāk. Ilze Viņķele: Skolas netaisītu ciet, tas būtu… Mēģinātu pārliecināt kolēģus epidemiologus, vai darītu to kaut kā citādāk, jo tā ietekme, ko mēs redzam tieši uz bērniem un jauniešiem, un studentiem, to mēs vēl, es nezinu – kā, maksāsim bargu cenu.  Būtu daudz cietāka un nepiekāpīga nekavējoties jūgt kopā epidemioloģiskos pasākumus ar finansiālā atbalsta pasākumiem cilvēkiem, jo nu tas arī... Bet tas arī bija uzreiz skaidrs, tur bija ideoloģiskas atšķirības. Ja valdība ir pārsvarā no turīgiem cilvēkiem, kas var kaut vai gadu bunkurā dzīvot un nepieredzēt trūkumu, tad tā spēja būt empātiskiem un saprast, ka šis ir ļoti mazs cilvēku slānis Latvijā, kuri var tā izdzīvot. Ja mēs aizliedzam viņiem strādāt, mums ir varbūt pat dienu iepriekš jau jāspēj piedāvāt adekvātu finansiālu kompensāciju.  Un trešais… tos divus jau tad man bija skaidrība, ka vajag tā darīt un tur kaut kādu apsvērumu pēc ne tik aktīvi uzstāju. Un trešais, ko es mainītu ar šīs dienas informāciju, kas tobrīd nebija pieejama, protams, -  par vakcīnu iepirkumu un uz kuru vakcīnu likt. Covid stāstā apļa kompozīcija - bija pats sākums, un var teikt arī, ar ko tas viss jums beidzās ar stāšanos tiesas priekšā. 2023. gada 19. jūnija "Panorāmas" sižetā stāsts par to, ka tiek uzklausīts pēdējais liecinieks tiesvedībā, kurā par bezdarbību vakcīnu pasūtīšanā apsūdzēta bijusī veselības ministre. Kā pēdējais no lieciniekiem ierodas premjerministrs Krišjānis Kariņš. Viņš tiesai norāda, ka līdz galam neizprot apsūdzību, jo Ilze Viņķele jau esot atbildējusi par savu darbību, zaudējot amatu.  2024. gada pavasarī Rīgas pilsētas tiesa pilnībā attaisno par valsts amatpersonas bezdarbībā apsūdzēto bijušo ministri Ilzi Viņķeli. Raugoties šo tiesvedības procesu un redzot premjeru Krišjāni Kariņu - vai šis ir tas gadījums, kuru es raidījuma ievadā minēju jūsu teikto, ka esat politikā pieredzējusī gļēvu vīrieša rīcību? Ilze Viņķele: Šis ir viens no spilgtākajiem. Bet, runājot par apļveida kompozīciju, tā karma dara brīnumdarbus. Tā apļveida kompozīcija ir ne vien man, bet arī diviem šajā sižetā pieminētajiem varoņiem - Kariņam un Patmalniekam. Redzēs, kā viņiem abiem šī kompozīciju beigsies. Skaidrs, ka tas, uz ko jūs tēlaini norādījāt, ir lidojumu stāsts. Kad pirmoreiz informācija parādījās par Kariņa lidojumiem, vai jūs pie sevis nodomājāt par bumerangu un kā tas dzīvē notiek? Vai bija tāda kā atriebības sajūta? Ilze Viņķele: Nav. Brīžos, kad tāpat ir ļoti grūti, varu no pieredzes teikt, ka atriebības vai tāda dusmu uzturēšana atņem jau tāpat maz esošos spēkus. To lepnību var atļauties, manuprāt, tikai tad, ja tu esi salīdzinoši labā situācijā. Bet, dzirdot to stāstu par Kariņa lidojumiem, nu vienkārši…  Tur ir tas, ka es jau teicu, es zināju, bet arī… tu esi aizšauts, aizšauta tāda, vienalga, vista vai putns, varbūt kāds drusciņ cēlāks – aizšauta žubīte, teiksim tā. Nu ko es varu daudz kladzināt un teikt, un stāstīt cilvēkiem, kāds Krišjānis Kariņš kā cilvēks un kā politiķis patiesībā ir? Nu tas tā arī ir – kas klausīsies, tas tā diezgan nožēlojami izklausās. Bet pats fakts, un kādēļ Krišjānis Kariņš pieminēja, ka viņš nesaprot, kāpēc mani tiesā? Tāpēc, ka viņš ļoti labi apzinājās, ka es varēju liecināt citādi. Es varēju darīt tā, kā viņš ir darījis visas savas politiskās karjeras laikā – tu pastājies malā un pasaki pag, pag, es taču neko nezinu. Nu kā – valsts sekretārs, Perevoščikovs, vienalga, Svens Henkuzens, Jānis Citskovskis. Sauciet, ņemiet katalogu un sauciet visus, kas ir bijuši vainīgi kopā ar šo cilvēku strādājot, kur beigās izrādās, ka viņš vakar piedzimis un pēkšņi netīšām šeit piedalījies. Un tā ir cilvēka izvēle – vai tu met zem tanka tos, kuri ar tevi tai smagajā brīdī bijuši. Un, iespējams, ja es būtu liecinājusi citādāk un domājusi, ka es tagad sākšu novelt vainu uz valsts sekretāru vai saviem kolēģiem, iespējams, es nebūtu apsūdzēta. Bet vai es varētu pati ar sevi pēc tam dzīvot, visdrīzāk nē. Vēl pavisam īsi – ja jūs kādreiz rakstīsiet savus politiskos memuārus, tajos noteikti būs arī epizodes par Krišjāni Kariņu un jūsu sadarbību kā starp premjeru un ministri. Vai ir tāda viena spilgta epizode, par kuru jūs šodien arī ar mums varētu padalīties, kas varbūt raksturo vispār jūsu attiecības, kādas Covid laikā bija, kas varbūt vēl nav publiski izskanējusi? Ilze Viņķele: Jā, ir vistrakākais Covid laiks, trūkst masku. NMPD Liene Cipule ir atnākusi uz ministriju un pateikusi, ka viņa netiek galā ar to pienākumu un nevar sagādāt rezerves Latvijas slimnīcām. Un Edgars Labsvīrs uzņemas tādu kā pašnāvniecisku misiju mēģināt sadzenāt pa pasauli maskas. Mēs nolemjam, ka ar maskām apgādās arī privāti praktizējošos ārstus, jo šajā gadījumā nav jāšķiro, bet, protams, ka vispirms slimnīcas. Un Krišjānis Kariņš arī klapato par to, lai viņa kundzei būtu maskas viņas privātpraksē. Un NVD nevedās tik ātri, jo nevar tās maskas atmuitot, tur trūkst kaut kādi sertifikāti un vēl kaut ko. Un tad viņš katru dienu, mums katru dienu pusi dienas kopā ir sapulces, tad vēl vakarā tādā mazā formātā vai nu mēs divatā, vai ar to pašu Citskovska kungu kopā pārrunājam katru dienu dienas aktualitātes. Un viņš man visu laiku prasa, kur tās maskas, kur tās maskas, nu kad tai sievai tās maskas… Kariņš prasa…? Ilze Viņķele: Kariņš prasa. Un tad mums ir kārtējā sapulce no rīta, jo mēs strādājām klātienē Veselības ministrijā, faktiski neizgājām no turienes tas kodols, kas mēs bijām kādi astoņi cilvēki un zvana premjers un balss trīc un saka: mana sieva atkal ir zvanījusi uz NVD un viņai nav varēts iedot maskas. Un tad …. kādēļ -  patiešām tā, ka tagad tā balss trīc dusmās, viņš knapi var parunāt… “Un tad man ir tev jautājums, kādēļ es esmu premjers, ja es pat to nevaru nokārtot”. Uz ko es atbildēju - uz šo jautājumu tu vari atbildēt sev tikai pats. Un kāds ir tavs priekšlikums? Vai tu gribētu, lai mēs uztaisām NVD vienu nodaļu vai kādu speciālu cilvēku, kas apkalpos tavas kundzes privātpraksi?  Tā kā tas ir viens, manuprāt, piemērs, kas atspoguļo, kur kurš stāv un tās vērtību sistēmas. Es saprotu - ģimene ir ļoti svarīga, un ir skaidrs, ka arī mediķiem Covid laikā ir jārūpējas arī par savu drošību. Bet, mīļie draugi, tie mērogi… Sarunu beigsim ar šo Covid stāstu, bet beigsim uz tādas muzikālas nots. 8. maijā notiek karantīnas disko. Bet arī pats šis disko ar skandāla pieskaņu, jo tajā izskan viena dziesma ar burtu f, sabiedriskajā radio nevarēsim to dziesmu atskaņot, tāpat kā nevarēsim parādīt tur to pirkstu, ko jūs tur parādījāt, jo arī tad mēs tādā pašā skandālā iekļūtu kā jūs toreiz. Ilze Viņķele: Bet jūs nevarat to pirkstu parādīt, jums būtu speciāli jātaisa stopkadrs. Tādēļ, ka tas pirksts bija kā zibsnis, meitene Sofija Takere, es iesaku, tā dziesma brīnišķīga. Viņa dziedāja par to, kā, es domāju, jutās visa pasaule tai brīdī, tai covidā. Bet turpmāk, es domāju, man ir baigā mācība, ja iet uz dejām, lai kādu neaizvainotu, ir jāvelk dūraiņi.

Vistrakākais šodien ir atrast to dzīvi, kas tev dod prieku un sagādā gandarījumu – man tas vienmēr ir bijis darbs, saka leģendāro "Likteņa līdumnieku" režisore Virdžīnija Lejiņa. Kāpēc tagad pamestajai Nārbuļu mājai nespēj bez asarām braukt garām, kā pie Uzvaras pieminekļa slepus filmēja klavieres, kāpēc vērts uz sevi paskatīties ar govs acīm un kādu grāmatu vajadzētu izlasīt katram politiķim, saruna ar Virdžīniju Lejiņu Laikmeta krustpunktā. “Viņas lielas trumpis ir tas, ka viņa tic aktieriem. Mēs ar Ingu Alsiņu „Likteņa līdumniekos” nospēlējām tēlus no jaunības līdz sirmam vecumam. Svarīgi ir ticēt aktierim un iedot viņam spārnus.” Tā par mūsu raidījuma viešņu ir teicis aktieris Intars Rešetins-Pētersons. Latvijas Televīzijas seriālā „Likteņa līdumnieki” viņš bija Edgars Nārbulis. Viņa brālis Ūve, aktieris Ainārs Ančevskis teikto papildina ar šādu raksturojumu: “Viņa ir ļoti štengra un precīzi zina ko grib.” No šiem citātiem jums jau būs nojausma, ka tiekamies ar režisori Virdžīniju Lejiņu, kuras radītie „Likteņa līdumnieki” pamatoti tiek saukti par visu laiku skatītāko un vērienīgāko televīzijas seriālu Latvijā. Bet Džīnai, kā viņu pazīst kolēģi un draugi, ir krietna virkne arī citu darbu, kuri ierindojami izcilību sarakstā. Lai jau pašā sākumā samulsinātu intervējamo un “izsistu no sliedēm”, kā to mēdz darīt režisori ar aktieriem, nolasīšu dzejoli. Tas ir Virdžīnijas dzejolis, rakstīts 12 gadu vecumā: Es nebūt nevienam nepārmetu, Jo avots ciešanām es esmu pats. Ar pacietību savas sāpes nesu. Jo sāpes dalītas ir divkāršas. Kā 12 gadus vecs bērns var uzrakstīt šādu dzejoli? Tur jau ir dzīves sāpes pieredzētas, vai daudz grāmatas lasītas, vai vienkārši jau 12 gados jūs bijāt mazs cilvēks ar lielām domām? Virdžīnija Lejiņa: Man bija tā, ka 12 gadu vecumā es biju neprātīgi iemīlējusies savā klasesbiedrā… Tā bija mīlestības dzeja? Virdžīnija Lejiņa: Ne gluži, bet daļēji, bet katrā ziņā tas mani iedvesmoja radošam darbam un es tiešām ļoti daudz lasīju, es biju izlasījusi gandrīz visu latviešu dzeju un visus romānus. Visu, kas bija mājās, es biju visu „apēdusi” pilnīgi. Nu jā, tad es no kaut kā inspirējoties, vairs neatceros tieši no Aspazijas vai vēl kāda, es rakstīju dzeju, iesāku divus romānus. Protams, man apnika un beigās rakstīju, varbūt kādreiz turpināsies... Tā viņi, protams, nav turpinājušies, nu jā, tas ir tāds smieklīgi interesants laiks. Džīna par rakstīšanu un dzejošanu es vaicāju tādēļ, ka no neoficiāliem avotiem, kā mēs žurnālistikā sakām, tieši dienu pirms mūsu sarunas uzzināju, ka Virdžīnija Lejiņa ir liela notikuma priekšā, tuvojas pašas sarakstītas grāmatas iznākšana. Un tās pirmajā lappusē būs Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums.” Par ko būs darbs? Man tie avoti minēja, ka velkot uz tādu sieviešu romānu, bet ar ļoti pamatīgu, dziļu domu. Vai taisnība maniem avotiem? Virdžīnija Lejiņa: Nu vienīgais, ko es varu teikt, ka es nevaru apgalvot to romāna nākotni, jo tas viss tikai ir attiecību sākums ar izdevniecību. Bet darbs ir padarīts? Virdžīnija Lejiņa: Jā. Mana traģēdija ir tā, ka es nevaru likties mierā. Mana stihija, protams, būtu filmēšana, bet ja nav iespēju, man kaut ko jādara. Nu kas pieejams, vienīgais – rakstāmais. Lai gan, ja atsaucamies uz pašu sākumu, ko mēs runājām, es iestājos Filoloģijas fakultātē, es jau tikai par literatūru domāju. Neko citu. Bet sāku strādāt televīzijā, kad es biju trešā kursā, un tad es aizrāvos, protams, ar televīziju un nepabeidzu universitāti. Bet tas darbs, Marģera Zariņa citāts pirmajā lappusē, uz ko tas mudina? Virdžīnija Lejiņa: Skaidrs, ka tas ir sieviešu romāns, kādu gan es varētu uzrakstīt, faktiski jau par cilvēka… Es domāju, vistrakākais šodien ir atrast to dzīvi, kas tev dod prieku un sagādā gandarījumu. Mēs visi meklējam. Laimīgs tas, kuram var būt tāda profesija kā man. Brīnišķīgi, visu mūžu man nekas nebija cits jāmeklē, jo man visu laiku bija, principā man liekas, ka atrast pašam sevi – tā varētu teikt. Atrast pašam sevi un tad, kad tu atrodi sevi, tad viss nostājas vietā. Tā nu tā varētu īsi pateikt. (..) Kādā nesenā intervijā lasīju šādus jūsu vārdus: "Komunisma ideja arī nebija slikta, to samaitāja izpildījums. Es neteiktu, ka tagad demokrātiju realizē labākajā veidā, bet to publiski paust ir ļoti nepopulāri. Man ļoti sāp sirds par to, ka pašlaik absolūti nekritiski pieņem visu, kas plūst no lielās pasaules, uzskatot to par kādu etalonu. Publiskajā telpā trūkst personību, kas saprot lietas un saka, ko domā, jo cilvēki baidās runāt, bet tieši tāpēc, ka cilvēki nesaka, ko domā, veidojas nepareiza sabiedriskā doma." Kas ir tas, kas jums liekas, par ko vajadzētu runāt, vai par ko maz runā, vai kas tiek noklusēts? Virdžīnija Lejiņa: Es domāju, ka pamatā jau tā demokrātijas ideja arī tiek pārprasta, jo es gribētu saprast, ko uzskata par demokrātiju - vai visatļautība? Tomēr tagad ne pret ko it kā nevar iebilst, jo tūlīt jau tev saka – demokrātija. Es viņu savādāk izprotu. Man liekas, ka ir kaut kā dīvaini… Es tagad braucu vilcienā lasīju, ir tāda brīnišķīga grāmatu, tāds Nučo Ordine ir sarakstījis “Nelietderīgā lietderīgums”. Man liekas, ka to vajadzētu izlasīt katram Saeimas loceklim un valdības loceklim. Es cenšos, cik vien var, protams, smieties par to, ko es nevaru labot un kas liekas absurdi, bet cik ilgi tu smiesies, kaut kādā brīdī tomēr paliek skumji. Un īpaši mani uztrauc tas, ka nekādā vērtē nav cilvēka paša godaprāts, ja tā varētu teikt. Vairāk ir norādījumi, instrukcijas, ierobežojumi. Neuzticas cilvēkam, pieņemsim, tu esi priekšnieks -  dari! Tāpēc tu esi ielikts, lai pats zinātu, kas jādara, kā jāvada un tā tālāk. Ja viss notiek pēc priekšrakstiem, instrukcijām, tad jau faktiski jāsaka - tas mākslīgais intelekts pilnā sparā rit. Un beigās tu klausies - tas, kas tagad gan ar šito dzelzceļu notiek. Simts piemērus var minēt, kur nesaproti, kā tāds absurds vispār varēja notikt. Man žēl, man ir ļoti žēl … mums būtu visas iespējas uzbūvēt brīnišķīgu valsti. Kur ir tie cilvēki, kas pielaiž kļūdas un kāpēc viņiem par to nav jāatbild? Tas ir diezgan skumji. (..) Ar šī brīža acīm vērojot, kā tagad redzam televīzijas seriālus - ļoti daudz montāžas, fragmenti, 1977. gadā veidotā televīzijas iestudējumā redzam vēl tā laika tehniskās iespējas, ka faktiski bija jāizveido epizode tāda, ka viņa tiek filmēta vienā garumā, kas varbūt bieži vien vēl sarežģītāk nekā pa fragmentiem. Virdžīnija Lejiņa: Daudz sarežģītāk, starp citu. Es ienācu televīzijā, kad vēl kaut kādus pirmos gadus bija tāda diskusija sabiedrībā un presē - vai televīzijā ir māksla vai nav. Nu tas arī tajā Silvijas Radzobes rakstā  izskan, ka daži varbūt pavīpsnā par to televīzijas teātri tolaik. Virdžīnija Lejiņa: Bet tagad pat nestrīdas, skaidrs, ka nav. Bet tolaik viņa bija. Te var redzēt, bija veselus mākslinieku cehs, kādas dekorācijas taisīja, tērpus, visas gaismas. Man šausmīgi patīk tā sajūta, tu ieej tukšā studijā: sākas jauns darbs, ir tukša studija, sākas ar uzbūvi, atnes dekorāciju, tad atnāk gaismotājs, saliek gaismas, atnāk operatori. Un tā viņš pamazām, pamazām viņš iegūst to savu… Kaut kāda milzīga burvība visā tajā bija, un tā bija tiešām māksla uztaisīt dekorāciju nevis tā, kā tagad ieiet, teiksim, īstā dzīvoklī, bet uztaisīt tādu dekorāciju, lai izskatās īsti, bet arī, teiksim, tāda abstraktā dekorācija arī bija ļoti interesanta. Meklējumu bija ļoti daudz. Džīna, Tu saki, ka tolaik tā bija, tā bija burvība un kā spēja pārveidot uzņemšanas paviljonu, bet no publikācijas presē un tas būs 78. gads, žurnāls "Liesma", es noprotu, ka arī tolaik bija tie apstākļi, gan filmēšanas grafiks, cik bija dots vienam režisoram, gan tehniskās iespējas bija salīdzinoši spiedīgas, vai tas temps bija milzīgs, kad bija jāpaspēj darbs veidot.  Virdžīnija Lejiņa: Tā ir, bet tas ārkārtīgi iemācīja defektu pārvērst par efektu. Jo es vienmēr teicu: kinostudijā strādāt ir pēdējā izlaidība. Tur trīs dienas gaidi tādu gaismu, tad vēl kaut ko. Toreiz jau bija tā, ka, teiksim, man ir studija, rēķinājās ar to, ka aktieriem beidzas mēģinājums, tātad viņi var no trijiem līdz pieciem, pussešiem. Tad mūsu redakcijai bija laiks iedots. Nu jā, tev jāspēj tajā laikā izdarīt to, kas tev ir jāizdara. Nav variantu vienkārši. (..) Seriāls "Likteņa līdumnieki" man ir īpašs, ne tikai tādēļ, ka es esmu redzējis visas sērijas, bet arī tādēļ, ka Nārbuļu māja ir trīs četri kilometri pāri mežam blakus manai lauku mājai un Madonas novada Liezēres pagasts ir arī manu senču pagasts, un vai ik nedēļu es šobrīd braucu garām Nārbuļu mājai. Mājai, kur daudzas epizodes arī seriāla tapšanā tika filmētas. Kā sākās Tavs stāsts ar "Likteņa līdumniekiem", kā radās doma ķerties pie šī pamatīgā darba? Virdžīnija Lejiņa: Tai laikā ļoti daudz rādīja kinostudijas filmas, toreiz tā bija "Lauku Avīze", ar '" Lauku Avīzes" atbalstu. Un es uz ielas satika Evu Mārtužu un teicu, kāpēc nevarētu viņa atbalstīt arī kādu televīzijas filmu. Viņa teica, ka viņa parunās ar vadību. Bet man bija ideja… tajos pašos 12 slavenajos gados es izlasīju, mums mājās bija tāda Jāņa Sārta grāmata "Kur strauti runā", man ārprātīgi patika, mani jau tas nosaukums fascinēja. Tas bija stāsts par 20. gadu beigām Latvijas laukos, par to, kā pēc visiem kariem un Brīvības cīņām sāka uzplaukt lauku dzīve. Kā viņš rakstīja, ka brauc pa ceļu, visur redz spāres ceļam. Man ļoti, ļoti tas darbs patika, tur bija laba dramaturģija, un es gribēju to taisīt. Un "Lauku Avīze" toreiz viņi piekrita atbalstīt, bet viņi gribēja savu. Un ieteica Kaijaku [Vladimiru]. Tā kā man nekāda lielā izvēle nebija, vienīgais noteikums, kas man bija, kad izlasīju, ka tur lielā mērā ir viss centrēts uz to ģimeni un uz to, kas apkārt. Es gribēju, lai būtu visa tā laika panorāma. Bet daļēji jums tas izdevās. Pat lielā mērā. Virdžīnija Lejiņa: Pilnīgi noteikti, jo bez tā es arī nemaz nebūtu filmējusi, jo man liekas, ka tieši tā vērtība ir tāda, ka mēs redzam, kāda ir pasaule, un tad arī tā dzīve lokāli pavisam savādāk skan. Un mēs neviens jau nevaram dzīvot ārpus tā, kas notiek pasaulē.  Minēju, ka dzīvoju pāris kilometrus no šīs Nārbuļu mājas, no filmēšanas vietas, un man ir žēl noskatīties, kā šī māja iet postā, it īpaši pēdējos gados. Sižetā izskanēja, ka ir doma par kādu muzeju - nekas no tā nav realizējies, tik vien kā - un tas ir jauki, ka viņš kā tautas muzejs, cilvēki tur brauc, jauni un veci, arī tādi, kuri vēl nebija dzimuši, kad seriālu filmēja. Bet Nārbuļi iet postā, un šīs garās nezāles latvāņi jau ir pienākušas pie Nārbuļu sliekšņa. Virdžīnija Lejiņa: Jā, es saku, ka es tur nespēju garām braukt, man jāraud ir. Un tā bija tāda dīvaina… Mēs rakstījām epizodi, kur aizsita logus, kur Mirga pamet to māju. Un kaut kā iznāca, ka dzīvē tas pats ar to māju notika. Tā kā mājai arī ir tāpat kā cilvēkam – savs mūžs. Viss ir tik relatīvi. Kad filmējām, man likās tas kalns tāds liels, tagad paskatos, kad nojauca to šķūni un klēti, viss viņš pazaudēja tādu… Tur jau viss sāk arī aizaugt, ar krūmiem, brikšņiem. Zinu, ka jūsu kolēģei Dainai Dumpei ir bijusi doma sapulcināt "Likteņa līdumnieku" ļaudis atkal kopā un satikties, bet es arī saprotu, ka tā īsti atsaucība nav no šo māju īpašniekiem vai saimniekiem, ne viņi kaut ko tagad dara, ne viņi īpaši grib, lai kaut kas tur notiktu. Virdžīnija Lejiņa: Jā, tā bija, tad kad viņi pārtvēra, tad viņi pirmo tur nocirta mežu un laikam ar to arī interese beidzās. Nezinu, ir grūti pieņemt to, ka nekas nestāv uz vietas, viss nāk un aiziet tālumā, tā tas ir. Bet Džīna, es saprotu vienus krietnus gadus pēc seriāla tapšanas turpat burtiski pāri ceļam bija arī jūsu un Jāņa [rakstnieks Jānis Lejiņš] lauku māja. Virdžīnija Lejiņa: Jā, toreiz viņa bija pagasta īpašumā, mēs viņu privatizējām, bet es nespēju tur dzīvot. Jo katru dienu bija jāskatās uz Nārbuļiem... Virdžīnija Lejiņa: Jā, es vienkārši nevarēju, tas bija pāri maniem spēkiem, jo es katru darbu neuztveru kā darbu. Es tajā ielieku visu sirdi. Priekš manis tas ir dzīvs, priekš manis tā nav filma, tie ir dzīvu cilvēku mūži, mājas, tas ir kā pa dzīvu miesu… (..) Raidījumā izskanēja tikai maza daļa no tiem darbiem, kas gadu garumā ir veikti. Tas, ko es ik pa brīdim saklausu sarunā, ka Džīna saka, ka viņa ir gatava turpināt radīt un darīt. Bet mēs dzīvojam tādā laikā, kad bez tās naudas nekur. Kad ir šie konkursi un ir liela iespēja tur arī netikt pa tām durvīm iekšā. Un tas ir tas, ko es šeit, studijā, sajūtu gaisā. Džīna būtu gatava darīt un filmēt, ja vien būtu iespēja, ja vien televīzijā aicinātu. Virdžīnija Lejiņa: Jā, nu neizskatās, ka viņi ilgojas pēc manis. Varbūt cerība, ka jaunais medijs, varbūt tur būs ļaudis, kas palūkosies un novērtēs, ko Virdžīnija Lejiņa līdz šim ir darījusi. Virdžīnija Lejiņa: Negribu sev dot lieku cerību, bet es tāpat kārpos un kaut ko daru. Man gribētos nobeigt ar vienu tautasdziesmas rindiņu, kāpēc man liekās, ka mums ir ļoti svarīgi pievērsties savai vēsturei, jo tikai tie cilvēki, kas zina, kas viņiem aiz muguras ir, viņiem ir spēks iet uz priekšu. Tā kā naudas ir maz, es uzskatu, ka nevajag niekoties, vajag tiešām ķerties pie pamatīgām tēmām, jo vēsture mums ir tik bagāta un tik maz apzināta. Lai būtu tāda laba pašapziņa, es citēšu tautasdziesmu: "Ne mušiņas bērniņš biju,/ Pieniņā nenoslīku,/ Lielu ļaužu, gudra tēva,/ No diženas māmuliņas."  Vai nav skaisti - ne mušiņas bērniņš biju.

Tā bija Krievijas specdienestu operācija ar mērķi diskreditēt Latviju, un apmelotāji un izpildītāji ir noskaidroti – tā jurists, ekspolitiķis Mareks Segliņš saka par Jāņa Ādamsona savulaik raisīto pedofilijas skandālu. Par nokļūšanu Tautas partijā, par amatpersonu slepkavību izmeklēšanu divtūkstošajos un arī par latviešu glābšanu no Kubas režīma – saruna ar Mareku Segliņu Laikmeta krustpunktā. Mēs ik pa brīdim aicinām uz raidījumu ļaudis, kas reiz bijuši mediju un ikdienas ziņu degpunktā, viņu vārds izskanēja gluži vai katru vakaru "Panorāmā" vai radio ziņu izlaidumos, bija redzams interneta portālos. Un tad jau krietnu laiku par šiem cilvēkiem vairs nekas daudz nav dzirdēts. No lielās politikas un sabiedrības uzmanības viņi ir prom. Un tāds ir arī mūsu šī raidījuma viesa stāsts.  Par iekšlietu ministru viņš kļuva vien 29 gadu vecumā. Pirms politikas strādāja Liepājas prokuratūrā, toreiz, 90. gadu vidū, alga bijusi 60 lati un džinsiem naudu esot krājis divus mēnešus. Bet laikā, kad viņš ieņēma ministra amatu, Latvija piedzīvoja ļoti trauksmainus laikus kriminālajā pasaulē – nogalināts tiesnesis, sprādziens universālveikalā "Centrs", vairāku uzņēmēju slepkavības, nošautas valsts amatpersonas un arī sākās pirmās lielās problēmas ar austrumu robežas izbūvi. Tās bija 90. gadu beigās un 2000. gadu sākums, tas bija laiks, kad politikā caur Tautas partiju ienāca jaunais jurists no Kurzemes Mareks Segliņš. Viņa dzimtā puse ir Aizpute un kad tur pusaudža gados sāka strādāt par santehniķa palīgu un tīrīja no rūsas caurules, diez vai sapņoja par nokļūšanu pie neatkarīgās Latvijas ministra galda.  Ko šodien dara cilvēks, kas reiz bija ministrs, kas bija reiz ietekmīgas partijas vadītājs, kas bija mediju un sabiedrības uzmanības lokā un nu jau daudzus gadus vairs nav ziņu starmešos? Mareks Segliņš: Mareks Segliņš dzīvo pavisam vienkāršu, parastu Latvijas Republikas pilsoņa dzīvi. Marekam Segliņam ir ģimene - sieva, ir divi bērni, suns, ir jāpļauj zāle pie mājas. Manuprāt dzīvoju tādu foršu, mierīgu, prātīgu dzīvi. Man patīk. Ir politiķi, kuri pēc savām aktīvajām gaitām gluži vai sabrūk gan psiholoģiski, gan fiziski. Viņi bija pieraduši pie sava statusa, ietekmes, pie savām karjeras trepēm, tad vienā dienā tava partija zaudē vēlēšanās un tev ir jāatgriežas no Vecrīgas kabinetiem ikdienā. Kāda jums bija šī pāreja uz tā saucamo normāla cilvēka dzīvi? Mareks Segliņš: Jā, pārmaiņas tajā brīdī tiešām notiek lielas, lai arī esot aktīvajā politikā, vienmēr apzinājos, ka pienāks diena, kad neievēlēs. Atceros pat tādu ikonu kā Anatoliju Gorbunovu vienās vēlēšanās vairs neievēlēja un smejoties tad saviem draugiem un savai sievai es teicu - nu, ja Gorbunovu pat kādreiz neievēlē, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visus kādreiz neievēlēs.  Un šā vai tā, kad tā diena pienāk, tas telefons vairs tik bieži nezvana, protams, izrādās, ka daļa cilvēku zvanīja tikai tādēļ, ka tu biji amatā, kuri pazūd uz visiem laikiem. Tās pārmaiņas ir lielas, un es neticu, ja kāds saka, ka viņš viņas nepamana, it sevišķi, ja ir strādāts valdībā, pārmaiņas ir lielas un vajag laiku, lai adaptētos jaunajā situācijā. Pirms sarunas palūkojos arhīvos, kāds ir bijis jūsu politiķa reitings 2002. gada ministru reitingu tabulā. Tur pirmajās vietās ir Karina Pētersone, Ģirts Valdis Kristovskis, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, bet piektajā vietā Mareks Segliņš un tikai tad Anatolijs Gorbunovs. Kas politiķi var strauji pacelt šajos reitingos un viņi iegūst sabiedrības uzticību un kas tikpat strauji var nogremdēt?  Mareks Segliņš: Politiķis nežēlastībā krist un pa reitinga kāpnēm krist var ļoti strauji, un tur var pietikt ar vienu kļūdu. Ar kādu neveiksmīgi pateiktu teikumu, ar nevietā kaut ko neprecīzi nokomentētu, nu vai arī ar kādu rīcību, un - kas arī ir fakts - agri vai vēlu apnīk. Ļoti reti ir kāds politiķis, kurš noturas gadu desmitiem. Kā mums dzīvē apnīk ēst vienu un to pašu ēdienu vai braukt ar vienu un to pašu automašīnu, tāpat arī tie cilvēki, kuri televīzijā uzrunā sabiedrību, ar laiku apnīk.  Es domāju, ka daudzējādā ziņā arī ir tāds svārsts… Kā Amerikā, mēs zinām, tad ir demokrāti pie varas, tad republikāņi, tāpat arī šeit, Latvijā, cilvēkiem. Kādā brīdī tu vari apnikt, un tad tev ir jāiet prom. Bet ne tikai apnikšana, gadās arī, ka politiķi kļūdās. Man pašam kādreiz ir gadījusies kāda kļūda, pasaki neveiksmīgi, vakarā pats saproti, ka kļūdījies, paskaties televizoru, jā, šitā gan nevajadzēja pateikt. Ja tā pavisam kļūdās, tas var būt arī liktenīgi. Ir politiķi, kuriem ir viens neveiksmīgs teikums sabojājis karjeru. Tik traki laikam man negadījās, bet man bija neveiksmes, ko pats pēc tam esmu pārdzīvojis un domājis, ka šādi nevajadzēja runāt un rīkoties, tā gan ir bijis. Cik aktīvi jūs šobrīd sekojot ziņām, varbūt vakarā televīzijā vai interneta portālos, lasot par kādiem valdības lēmumiem jūs paburkšķat – “nē, manā laikā gan tā nebija, kā var šitā strādāt”. Mareks Segliņš: Protams, ka paburkšķu, cenšos valdīties, jo es ļoti labi zina, ka kritizēt ir vieglāk, nekā izdarīt. Darīt ir grūtāk, nekā par to runāt. Bet tas, ka ir lietas, kas mani neapmierina, ka man liekas, nu kā tad tā. Nevis es domāju, ka manā laikā bija labāk, arī mums bija savas kļūdas un arī par mums burkšķēja un bija neapmierināti. Bet es kā Latvijas Republikas iedzīvotājs, pilsonis, protams, ne ar visu esmu apmierināts, un ir lietas, kas manī raisa neizpratni. Es to apspriežu ar saviem vecākiem, saviem draugiem, savā ģimenes lokā. Protams, ir lietas, ko es nesaprotu, man nav saprotams. Miniet vienu. Mareks Segliņš: Nu kā var iesākt lielu dzelzceļa projektu Rīga - Berlīne? Izrādās, īsti bez projekta palaist viņu. Izrādās, īsti bez sapratnes, cik tas maksās, bez sapratnes, cik tad īsti būs naudas, tādu projektu iesākt. Tas ir kā sākt celt māju, izrakt bedri, ieliet pamatus, un tad viss apstājās, jo izrādās, ka nebija naudas. Bet vai tad mēs uzskatītu par prātīgu to cilvēku, kas šādi izdarītu - ielietu pamatus un pēc tam sēdētu pie tiem pamatiem, bet naudas vairāk nav, tas ir viss un nekad viņa nav bijusi, tā nauda. Un ar šo dzelzceļu, manuprāt, ir izdarīts tieši tā.  Teiksim, es pat īsti nesaprotu, kur tad arī uzceltu to dzelzceļu, kur ņemt tos cilvēkus, kas katru dienu ar to vilcienu uz Berlīni brauktu. Uz Berlīni mums ir divreiz dienā avioreiss, uz Berlīni var ar mašīnu aizbraukt 12 stundās. Kāds tas plāns, kur radīsies tie simtiem cilvēku, kas katru dienu, vai tūkstoši brauks ar vilcienu? Nu labi, pieņemsim, ka katrs latvietis uzskatīs par vajadzību uz Berlīni aizbraukt ar vilcienu. Bet nu tas, kas ir noticis ar finansēm, kas ir jāklausās, ka tagad īsti nav skaidrības, ne cik maksās, ne kur ņemsim naudu, nu man liekas tas ir diezgan šausmīgi, kā var tik bezatbildīgi palaist tik lielu projektu. (..) Kā jūs nokļuvāt Tautas partijā, kura toreiz bija ļoti populāra? Mareks Segliņš: Strādāju advokātu birojā, kur viens no klientiem bija ļoti zināms arhitekts un būvnieks Uldis Pīlēns. Uldis Pīlēns bija tieši mans klients, man bija jāraksta visi juridiskie dokumenti, kas bija vajadzīgi Uldim Pīlēnam kā biznesmenim. Statūti, biznesa plāni, līgumi. Un, protams, mēs sapazināmies. Tā kā Uldis Pīlēns bija saistīts ar Tautas partiju un viens no Tautas partijas dibinātājiem, tad viņš mani uzrunāja, vai es kā jauns jurists negribētu pamēģināt savus spēkus politikā.  Uldis Pīlēns bija tas cilvēks, kas mani iedrošināja, pakūdīja, un viņš bija tas cilvēks, kas mani atveda uz Rīgu, uz Tautas partijas pirmajām sanāksmēm. Viņš mani uzmundrināja, iedrošināja. Pateicoties Uldim Pīlēnam, es nonācu politikā. Tad piedalījos vēlēšanās un mani ievēlēja. Man pašam toreiz par diezgan lielu brīnumu, jo man šķita, es neesmu pazīstams. Varbūt tas arī palīdzēja. Un jūs ne vien ievēlēja, jums piedāvā kļūt arī par valdības locekli, ieņemt iekšlietu ministra amatu. Jums tolaik ir 29 gadi. Nebija tāda nedrošība nedaudz? Tolaik jūs bijāt jaunākais ministrs, vēsturē jaunākais iekšlietu ministrs. Mareks Segliņš: Bija ļoti liela nedrošība, ļoti liels uztraukums, un es ļoti labi atceros, ka pirmo dienu bija jāiet uz darbu kā iekšlietu ministram, man reāli trīcēja ceļi. Bet jums ir priekšā bija visi tie lielie grandi. Aloizs Blonskis, ģenerālis, visi… Mareks Segliņš: Jā, viņus visus biju redzējis tikai televīzijā… Kā viņi jūs uzņēma? Mareks Segliņš: Bija visādi, bija āķīgi jautājumi. Bija, kur es sapratu, ka mēģina pierādīt, ka es neko nesaprotu, bet ātri vien tikām ar šīm situācijām galā, un jāsaka, ka ātri vien pat kļuvām par labiem domubiedriem ar visiem ģenerāļiem. Ja ne pat par draugiem. Diezgan ātri, jo centos daudz mācīties, daudz apgūt, neizlikties, ka zinu to, ko nezinu, nebāzties visur ar saviem padomiem. Es sapratu, ka man ir daudz jāmācās, ļoti cītīgi to arī darīju, ļoti daudz lasīju. Nu tā bija ļoti liela pieredze, man bija 29 gadi, tu nokļūsti pie visiem šiem vecajiem vilkiem, ģenerāļiem, tur nepazust un kaut kā izdzīvot, bija ko padomāt citreiz naktī. (..) Ja pieminam Jāni Ādamsonu, tad 2000. gadā saistībā ar viņu droši vien arī jums ir jāpiedzīvo pirmais lielākais politiķa rūdījums. To sauc arī par vienu no netīrākajām politiskajām kampaņām vai skandāliem. Ādamsons apvaino virkni savu politisko oponentu pedofilijā un dažādos citos noziegumos, un viņš min arī jūsu vārdu. Protams, Ādamsonam pēc tam jāstājas tiesas priekšā un jāatbild par saviem vārdiem. Mēs arī zinām, šobrīd viņš tiek apsūdzēts un tiesāts par spiegošanu Krievijas labā. Bet 2000. gadā šis skandāls izskan plaši, un dienā, kad Ādamsons nosauca jūsu vārdu saistībā ar pedofiliju, jūs esat atkal vizītē uz austrumu robežas.  Tagad jau ar laika distanci, vai šo var saukt par vienu no netīrākajām epizodēm jaunāko laiku Latvijas politikā? Mareks Segliņš: Sevišķi patīkami nebija, mana sieva toreiz bija stāvoklī. Mēs bijām tikko precējušies, un, protams, kad šāda informācija parādījās, bija, maigi sakot, ļoti, ļoti nepatīkama. Ko pa detaļām, bet mēs visu noskaidrojām, visu izpētījām, kur kājas aug. Ļoti vienkārši bija, es jau nebiju toreiz mērķis, mani piesauca Ādamsons klāt, tā viņš izdomāja, vai aiz greizsirdības, ka es biju jauns iekšlietu ministrs un man bija labi reitingi tobrīd, nezinu. Tur tie mērķi bija citi, mērķēts bija uz citiem cilvēkiem. Un tā bija Krievijas specdienestu īstenotā operācija, lai diskreditētu Latviju, Latvijas valdību tajā laikā, kad mēs centāmies tiekties uz Eiropas Savienību, uz NATO. Tāds bija ļoti vienkāršs mērķis, apmēram pastāstīt, paskatieties, ko jūs tur Eiropas Savienībā taisāties uzņemt, tur visa valdība, nezinu, pedofili, vai kas.  Tika atsūtīti cilvēki, kurus Ādamsons veda aiz rokas uz prokuratūru, stāvēja koridorā, gaidīja, kamēr viņi iedos liecības, viņi deva liecības par cilvēkiem, šie jaunie vīrieši deva liecības par cilvēkiem, ko viņi mūžā nebija redzējuši, viņi pirms tam tika instruēti. Mēs viņiem pasekojām, kad viņi gāja ārā no prokuratūras, viņi zvanīja Ādamsonam, atskaitījās, ko ir darījuši, kādas liecības snieguši, prasīja viņam naudu. Tas viss tika ierakstīts, tas viss tika nofiksēts. Ādamsons bija izpildītājs. Aiz Ādamsona mēs zinām arī, kas bija vēl tie cilvēki, starp citu arī viens žurnālists, kurš kādreiz bija ļoti populārs, bija starp organizatoriem. Ādamsons bija izpildītājs, tāds nu šakālītis, kas skraidīja un to uz puišus aiz rokām… Atmodas laikā populārs žurnālists… Mareks Segliņš: Atmodas laikā populārs žurnālists. Tas bija jau tāds augstāka ranga, tas bija tāds organizators. Ādamsons bija izpildītājs un tāds izsūtamais. Tā bija Krievijas specdienestu organizēta operācija, lai diskreditētu Latvijas valdību. Viss tas tika noskaidrots, bija mūsējie cilvēki arī Krievijā, runāja ar Krievijas... Daudz ko pastāsta ārpus protokola arī šie cilvēki, kas strādā Krievijas pusē, jo viņiem vajadzīga informācija no Latvijas par saviem krievu noziedzniekiem, kas ir Latvijā. Mēs noskaidrojām. Man šī epizode, un kas tur viss notika, ir pilnīgi skaidra par visiem simts procentiem. Tad droši vien tajā dienā, kad publiski parādījās ziņa, ka Jānis Ādamsons tiek apsūdzēts par spiegošanu Krievijas labā, jums tas nebija tāds liels šoks, vai pārsteigums. Mareks Segliņš: Ādamsona kungs sadarbojās ar Krievijas dienestiem mazāk vai vairāk ļoti ilgu laiku. Kā es arī sižetā teicu - tobrīd likās, ka vai nu noziedznieks, vai jucis, un tā jau arī ir. Pēc tam noskaidrojām, ka noziedznieks. (..) Politikai uz visiem laikiem esat pateicis uz redzēšanos, vai nekad nesaki nekad? Mareks Segliņš: Es jums jau stāstīju, ka, protams, skatos ziņas un ir kaut kas, kas man nepatīk, un liekas, ka varētu lemt savādāk, nu ir tāda sajūta… Saprotiet… Ko dod politika? Politika vai nu ar tevi nodarbojas, vai tu pats lem. Ja tu neesi politikā, tad politiķi nodarbojas ar tevi, viņi pieņem noteikumus un pieņem likumus, pēc kuriem ir jādzīvo. Un ir jau labāk, ja tu esi klāt, ja to vari ietekmēt… Sadzirdu, ka jūs nesakāt tādu stingru nē. Mareks Segliņš: Es nekad tā neesmu teicis, bet pēdējās vēlēšanās nevienās neesmu piedalījies, jo tad, kad pienāk tas mirklis, kad jāšķiras, tad arī atceros to garoziņu, kāda tur nāk līdzi. Turklāt ģimenē visi vienmēr ir kategoriski pret. Un šo to no garoziņas mēs arī raidījumā dzirdējām. Mareks Segliņš: Tur ir garoziņa. Ir tā iespēja ietekmēt procesus, pieņemt likumus, līdzdarboties, bet garoziņa tur arī ir, un agri vai vēlu būsi ļaunais. Kā saka - politikā ienāk jauns un perspektīvs, bet aiziet ar sabojātu dzīvi jeb karjeru. Vienalga jau kādreiz kādam tu beigās nepatiksi, kādam nepatiks tavi lēmumi, ar to jārēķinās. Bet politikā tu, teiksim, pa muti dabū daudz sāpīgāk nekā privātajā dzīvē, privātajā dzīvē tā ir tikai tava darīšana, tur tas viss notiek publiski. Ka tevi tur apmēda vai citreiz sit, un tu zini, ka ne pa tēmu, tas jau nav ļoti patīkami.  Bet ir arī savi plusi.

Ukraiņu ienākšana Kurskā atstās dziļas sekas Krievijā – domā vēsturnieks, politiķis Atis Lejiņš. Par trimdas latviešu aktivitātēm Berlīnē, kas ietekmēja Prāgas pavasari; kā septiņdesmitajos palīdzēja čekistam Lešinskim nokļūt Amerikā, bet astoņdesmitajos brauca pie modžahediem uz Afganistānu glābt baltiešus, arī par savu jauno spiegu romānu - saruna ar Ati Lejiņu

Var nogurt arī no Jāņiem, turklāt tos pareizi svinēt ir jāmācās - saka folkloriste Ilga Reizniece. Kāpēc īstie Jāņi nav saulgriežos un cik dziesmas jāzina īstam līgotājam, par "Bizīteriem", "Iļģiem", dziedāšanu folkloras festivālos un uz teātra skatuves, saruna ar Ilgu Reiznieci Laikmeta krustpunktā. Sākšu ar citātu no žurnāla “Avots” publikācijas 1987.gadā. Raksta autore ir mūziķe un pedagoģe Ilga Reizniece un vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem, vēl okupācijas un cenzūras laikā viņa raksta: "Tas nepasakāmais ir izdziedams. Izdziedāms tautām, kuras nav brīvas. Šī saite ikvienu sēja pie tās sēklas, kas reiz iesējusies tieši šajā zemē. Un kamēr saite nepārtrūks, tauta te dzīvos. Tautasdziesma mums ir nepieciešama kā noturēšanās. Stipri vārdi palīdz grūtajās dieniņās. Mēs esam latvieši, dziedam nēģeru un amerikāņu dziesmas, spēlējam spāņu un indiešu instrumentus, klausāmies japāņu mūziku. Tā mums parasta lieta, tā dara pasaulē. Labi… tikai. Tikai pasaulē nedziedās mūsu dziesmiņas. Man saka – nu ko jūs ar to folkloru, nav taču folklorai raksturīgās vides, tas laiks ir pagājis uz neatgriešanos, sevišķi jau pilsētā. Bet es atbildu – sevišķi laukos, kur tīrs gaiss, var iztikt bez dziedāšanas. Caur galvaspilsētas pūli es varu iziet, tikai pie dziesmiņas turoties." Šie ir Ilgas Reiznieces vārdi, rakstīti pirms 37 gadiem un ejot caur galvaspilsētas pūli, arvien pie dziesmiņas turoties, Ilga Reizniece ir nonākusi Doma laukumā, Laikmeta krustpunktā studijā. Kādi ir tie pirmie Jāņi, pirmās melodijas, kas jums ir atmiņā - tīņa gadi vai varbūt arī mazāki gadi? Ilga Reizniece: Tādas labas atmiņas man ir no tīņa gadiem. Kur man bija lauki, mani lauki bija Ogre, ne tālāk, diemžēl, bet tur bija brīnišķīga upīte un pļaviņa un mēs kūrām ugunskuru, man bija brālēns, brālēnam bija draugi, bija ļoti romantiski. Bet tur nebija nekāda sakara ar folkloru, protams. Bet tas, ka Jāņi, nu kā savādāk! Tad man ir bildītes no bērnības, kur es skatos, ka kā kurā bildītē – vienās redzu, ka mēs ar mammu pinam vainadziņu no puķēm, bet citā bildītē man ir kaut kādas jocīgas kreppapīra puķītes galvā. Tās, kuras Centrāltirgū tirgoja? Ilga Reizniece: Jā, es atceros bērnībā... Ilga Reizniece nēsāja arī tādas? Ilga Reizniece: Jā, mums visām māsīcām bija vai nu tur cepurīte vai kreppapīra…, bet attaisnojums ir arī, saku, ir arī bilde, kur mamma pin vainagu. Jāņi vienmēr tika svinēti, vienmēr, vienmēr, vai nu Ikšķilē, vai Ogrē, tur, kur man bija radi ārpus Rīgas. Un bija dziedāšana. Tā, ka es teiktu, kā man tagad apziņa par Jāņiem, protams, tā atnāca tikai kopš satiku folkloru, un tas notika 1980. gadā. Tad, jā, un atvērās tā lāde un izrādījās, es gan tur pārspīlēju tajā rakstā, nav pusotrs tūkstotis melodiju. Es varu pateikt precīzi, Jēkaba Vītoliņa sastādītajā krājumā ir 1155 melodijas. Bet vienalga, tas ir daudz, vai ne, gada īsākajai naktij! Bet es pieļauju, ka visas pat jūs nevarētu... Ilga Reizniece: Neviens pasaulē to nevar un nevajag arī, jo vienā vietā jau nebija vairāk par trijām, četrām. Mēs, folkloristi, zinām, varbūt 50, bet nevajag, pietiek ar kādām 10, pilnīgi pietiek. Bet ar divām, nē. Cik ir jūsu repertuārā, ja vajadzētu tādu līgotņu maratonu, divas trīs stundas varētu aizpildīt? Ilga Reizniece: Tas notiek 12 stundas. Visas desmitgades, kā sešos vakarā sāk, tā no rīta beidz. Protams, ne tikai dziesmas, tur arī ir izdarības vai rituāli, kā tagad saka, un danči. Nē, dziesmu nepietrūkst mums. Ilga Reizniece sarunā atklāj, ka pirms iepazinusi folkloru, iepriekš nebija dziedājusi, jo ir diplomēta vijolniece.  Ilga Reizniece: Instrumentālisti nemēdz dziedāt. Savā nodabā klusiņām kādreiz. Umute ciet. Spēle. Bet, atklājot tās tautasdziesmas, tur vienkārši nevarēja nedziedāt, vajadzēja, tā teikt, tautai darīt zināmu, kas mums par bagātību pieder. "Nē, es vairs nekaroju, protams, ka nē," tā par dažādu citu zemju svētku ienākšanu bilst Ilga Reizniece. "Katrs atradis savu vietu, vai arī nav atradis. Par Lūcijām, vai mēs tagad par to kaut ko zinām vispār? Un ar Helovīniem, nu tie, kas grib svinēt Mārtiņus, svin Mārtiņus, kam vajag Helovīnu, svin Helovīnu, viens otru vairāk nemaisa." Visus šos gadus esat arī pedagoģe, strādājat ar bērniem, vai jūs redzat, ka visas šīs plastmasas lietas pārņem jauno paaudzi? Ilga Reizniece: Nē, par plastmasu lietām es neko nevaru teikt, man ir tā laime strādāt joprojām ar maziem bērniem, skolā es gan vairs nestrādāju, bet bērnudārzā gan. Pietam divos. Es ar milzīgu prieku redzu, ka bērni spēj uztvert to, ko es viņiem dodu. Varbūt mazliet mazāk. Bet viņiem interesē, viņiem patīk. Vienīgā grūtība varbūt ir tāda, ka valodas ziņā mūsu mazie bērni nesaprot, man jātulko puse no dziesmu vārdiem, īpaši, ja man grupiņā ir puse krievu bērniņu vai ukraiņu bērniņu, tad, protams, man vēl vairāk jātulko ir, lai bērni saprastu, par ko mēs apmēram dziedam. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ viņi nesaprot? Ilzga Reizniece: (..) kurš vairs zina, kas ir sudmalas? Skolā esmu prasījusi: kas ir sudmalas? Klausos, ko viņi dzied. Jeb arī, kas ir smilšu kalniņš, pludmale, protams, ne jau tas smilšu kalniņš. Tā sajēga pilnīgi... Vai dieniņ, vecākiem jau nav vairs tā jausma par tiem veciem, seniem vārdiem, bet, ja ir labs skolotājs, tad viņam var izdoties uzburt to ainu un iedarbināt iztēli. Jo tomēr plastmasas nieciņi ir šādi, bet tā tautasdziesma paplašina bērnu iztēli. Es domāju, ka tas joprojām arī šodien ir vajadzīgs, tāpēc joprojām es mācu tās vecās dziesmiņas un rotaļas bērniem. Tad vienu pamācību, piemēram, brauc ģimene mašīnā, klausās mūsu raidījumu un kāds mazais tad prasa, kas tad ir tās sudmaliņas? Ko skolotāja Ilga var pastāstīt? Ilga Reizniece: Vai, vai, nebija labs piemērs. Vajadzēja kādu citu. Proti, par sudmalām es joprojām neesmu atradusi etimoloģisko skaidrojumu, jo tas vienīgais, ko atrodu, ka tas ir suta, ar sutu saistīts, tvaika dzirnavas. Bet tas nevar būt, jo vārds sudmalas ir daudz senāks nekā tās tvaika dzirnavas. Senākas dziesmās. Tā kā tas vārds man joprojām ir mīkla. Nu skaidrs, ka tās ir dzirnavas, pie tam trešais vārds ir brīnišķīgs - patmalas, kas pašas maļas. Tā kā par dzirnavām un par maizi mēs varam visu ko stāstīt bērniem, bet tieši tas vārds ir interesants.

Mēs varam nonākt pilnīgi sintētiskā murgu pasaulē, ja nepieskatīsim, kā mākslīgais intelekts tiek kontrolēts – domā žurnālists Juris Kaža, un cer, ka žurnālistus tas tomēr neaizstās. Par studentu nemieriem Amerikā sešdesmitajos gados un klaida latviešu ķildām, par vēsturisko lidojumu virs Baltijas ceļa, darbu radio "Brīvā Eiropa" un to, kādu redz Latviju pēc 10 gadiem, saruna ar Juri Kažu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma sākumā citāts: “2016.gads. Baltijas federācija ziņo, ka Krievija sapulcējusi militārās vienības pierobežas joslā, prasot uzlabot tranzīta tiesības uz Baltijas ostām. Baltija paziņo, ka nav ar mieru turpināt sarunas ar Krieviju zem jebkāda spiediena un dislocē ap 150 000 savu vīru pie Austrumu robežas. Baltijas federācijas priekšsēde Elita Briede paziņo: "Lai Maskava nesapņo, ka atkārtosies pēdējā gadsimteņa kauns, 1940.gads. Mēs sevi aizstāvēsim ar visu nepieciešamo. Virs Latgales tiek notriektas divas krievu kara lidmašīnas, viena iegāžas kādā kooperatīva fermas centrā, nogalinot 30 civilistus, galvenokārt krievu tautības Latvijas pilsoņus." Šis ir citāts no laikraksta “Brīvā Latvija”, kurš tolaik tika izdots Minhenē un šīs rindas ir publicētas tālajā 1989.gadā, laikā kad Latvija vēl bija padomju okupācijā. Raksta nosaukums - “Latvijas nākotne, iespējamais scenārijs. Jura Kažas fantāzijas stāsts”. Šo pirms 35 gadiem tapušo fantāziju autors, žurnālists Juris Kaža šodien ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis. Bieži Tevi gadu garumā esmu intervējis, bet parasti tie ir īsi jautājumi par medijiem vai komunikāciju. Šoreiz – par Tevi pašu. Bet mūsu saruna skan dienā, kad notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tu sadarbojies ar vairākām lielām pasaules ziņu redakcijām. Vai tev šī arī būs darbadiena viņiem interesēs, kā Latvijā balso?  Juris Kaža: Nosacīti. Aģentūra, kurā es tagad strādāju, saucas "EFE". Tā ir Spānijas ziņu aģentūra, un atbildīgā redakcija, kurai es atbildu un sūtu savus materiālus, ir Berlīnē, un viņi, protams, vēro, kas notiek Vācijā, un, protams, viņi arī vēro, kas notiek Spānijā. Un varu tikai citēt vienu tādu īsu sarunu ar savu redaktori – es viņai aizsūtīju jaunākos skaitļus, cik iepriekš nobalsojuši Lietuvā un Igaunijā, Latvijas skaitļu vēl nebija. Un teicu, te ir tas, kāda ir vēlētāju darbība šajās trīs "mazajās pelītēs". Jo mums tas deputātu skaits ir neliels un mūsu īpatsvars Eiropas Parlamentā ir arī neliels. Protams, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpatsvars politiski tādos jautājumos, kā ārējā drošība un Krievija un tā, ir varbūt pieaudzis krietni pēdējos gados, bet nu Eiropas Parlamentā mēs neesam īpaši interesanti. Pats iesi šodien balsot? Juris Kaža: Protams. Mēs vēlēšanu dienā īpaši nevaram minēt ne partijas, ne politiķus, bet kādu tu paredzi Latvijas pilsoņu izvēli šodien un aktivitāti? Juris Kaža: Es domāju, ka aktivitāte būs zema, kāda viņa vienmēr ir bijusi, jo te vēl kaut kā nav cilvēkiem radusies sajūta, izpratne, ka tas Eiropas Parlaments viņiem kaut ko īpašu dod, jo vairāk cilvēki ir norūpējušies par to, kas notiek Saeimā, ko dara valdība, ko dara pašvaldības un tādā garā. Es domāju, ka galējais balsojums droši vien būs atbilstošs iepriekšējām aptaujām. Nevaram, protams, minēt, kas bija pirmā vietā, otrā, trešā vietā, bet nu cilvēki saprot. Tās aptaujas domā diezgan precīzi to paredz? Juris Kaža: Par aptauju precizitāti vienmēr var spriest, kad vēlēšanu rezultāti gatavi. Dažreiz aptaujas izrādās samērā precīzi, dažreiz tādas aptaujas izrādās tādas, ka aptauju veicējiem jāiet kaut kur slēpties. (..) Tu esi kādu laiku dzīvojis Zviedrijā, kur ir ļoti stiprs un spēcīgs Zviedrijas sabiedriskais medijs. Kādu tu redzi Latvijas politiķu attieksmi pret žurnālistiem un īpaši pret sabiedrisko mediju žurnālistiem pēdējos gados? Arī šajā pirmsvēlēšanu laikā mēs arvien biežāk redzam - dažādi komentāri uzbrukumi, žurnālistu darba apšaubīšana, diezgan nicīgi izteikumi. Juris Kaža: Tas nāk ne tikai no dažiem politiķiem, dažu politiķu inspirēts. Varbūt arī sabiedrībā kaut kāda mērā izplatījies tas, ko es sauktu par pēcpatiesības (post truth) - tāds noskaņojums, ka cilvēki īsti nezina vairs kam ticēt, kā konstatēt īsto patiesību. Un tad var ticēt jebkam. Un tad arī izplatās visādas konspirāciju teorijas, visādi murgaini izskaidrojumi lietām, kas īstenībā ir samērā vienkārši saprotamas. Tā ir viena bīstama lieta, ko es redzu. Kādēļ arī žurnālisti tiek, teiksim, uzraudzīti ar lielu skepsi, viņiem netic, visi mediji ir uzpirkti, viss šitas te rullē tālāk.  Ir ļoti grūti pret to pretoties un, man liekas, ir labi, ka strādāju vienai lielai ārzemju ziņu aģentūrai, nu, teiksim, kā frīlancers, viņus tādas lietas neietekmē. Bet nu Latvijas Radio un Latvijas raidošos medijus… Protams, viņiem ir jāreaģē, viņi jūt to spiedienu savādāk, to es saprotu. Un tāpēc es arī solidarizējos toreiz ar radio [2009.gadā] un darītu to arī tagad, ja notiks kaut kas, teiksim, nepatīkams, ja sāks atkal uzbrukt radio, uzbrukt radio žurnālistiem, televīzijas žurnālistiem. Tas jau ir noticis, laikam tur kolēģi Leitānu kāds tur tramdīja. Nesen bijušais žurnālists Pūpols… Bet, kāds ir tavs skaidrojums, kādēļ arvien biežāk un mērķtiecīgāk ir šādi ja ne uzbrukumi, žurnālistu darba apšaubīšana? Juris Kaža: Tā visa šī pēcpatiesības parādība… Varētu būt, ka beidzot mūsu, teiksim, žurnālistika ir kļuvusi asāka, profesionālāka, nelokāmāka. Žurnālists kaut ko ir atradis, kaut ko pamatojis, pasaka, un tas kādam nepatīk, un tad viņam uzbrūk par to, bet viņi turas pretī, viņi vairs nu, teiksim, neatkāpjas, un tas rada tādu iespaidu, varbūt pareizu iespaidu, ka visa žurnālistu kopa ir kaut kādā veidā politiskā "establišmenta" vai kaut kādas citu interešu grupas pretinieki vai ienaidnieki, lai gan tas īstenībā tā nav. Mēs vienkārši pārstāvam lasītāju, klausītāju, skatītāju intereses, kam jāzina zināmas lietas ir, kuras nedrīkstētu slēpt, kuras nedrīkstētu notušēt, kuras, strādājot profesionāli, arī būtu virspusēji jāapskata, jāsaka - ir otrā puse šādam jautājumam un mēs to uzklausīsim.  Piemēram, tagad viss ļembasts par to "Šķelšanās" sēriju televīzijā bija par to, ka kāds uzdrošinājās vienkārši paskatīties, ko krievi dara. Tas pats pa sevi bija pārkāpums it kā daudzu cilvēku acīs. Arī šitā briesmīgā sabiedrības polarizācija stāv aiz tā visa. Ja tu neesi sarkanbaltsarkans, drudžains Latvijas nacionālists savā darbā, tad tevi sāks noriet. Ja tu strādā profesionāli, tu strādā un kalpo faktiem, nevis kaut kādai tur pareizai vai nepareizai idejai, tad tevi nories. Kā dažreiz komentāros lasu - tas Kaža, viņš jau tāds kosmopolīts un kreiss un liberāls… šie vēl maigākie pazīmējumi. Bet šajā laikā daudzi politiķi paši uzskata, ka viņi var būt labi žurnālisti, viņi paši sevi filmē Saeimā, viņi tiktokā veido blogus, viņiem vairs tādu žurnālistiku… Varbūt uzskata, ka nemaz vairs nav vajadzīga. Un arī daļa cilvēku, kuri saka, ka mums nevajag tādus starpniekus, tiktokā visu tāpat ieraugu. Juris Kaža: Jā, bet trūkst žurnālistiskais skepticisms - vai tiešām tā ir, ko saka tiktokā vai instagramā. Tā kā mēs vēlēšanu dienā esam ēterā, es nevaru minēt, bet ir viena no partijām, kuras pārstāvji ļoti, ļoti efektīvi un bieži un gandrīz visur, un vienmēr izmanto instagramu. Cik viņi ir bijuši sabiedriskajā televīzijā? Nekādā ziņā tik daudz kā instagramā. Sabiedriskajā televīzijā, protams, viņiem uzprasītu kritiskus jautājumus debatēs vai kaut kur citur. To izmanto visi, bet vai tā ir laba lieta? Es domāju, ka viņiem tā ir laba lieta, bet pilsoņiem balsotājiem tomēr būtu vajadzīga tā žurnālistiskā starpniecība. Vēl par sociālajiem medijiem un internetu. Es palūkojos vienu interviju pirms 20 gadiem, kad internets arvien plašāk un plašāk ienāca mūsu ikdienā. Tu toreiz internetu raksturoja šādiem vārdiem: "Tā ir liela nūdistu nometne. Apziņai, ko internetā drīkst un nedrīkst, būtu  jānāk, pirms cilvēks ver vaļā savu datora vāku." To tu teici pirms 20 gadiem, kā tu internetu raksturot šodien - arī kā nūdistu pludmale? Juris Kaža: Tas pats, jo tur ir ārkārtīgi grūti kaut ko slēpt, tur viss arhivējas kaut kur šādi vai tādi, ir tikai jāzina, kur to atrast. Ar to tu gribi teikt, ka tie, kas raksta kaut kādus naidīgus un jēlus komentārus, viņi nevar būt droši, ka viņu, teiksim, mazbērni pēc gadiem neatrod ko vectēvs un vecāmāte ir rakstījusi… Juris Kaža: Skaidrs, par to neviens nedomā, tikai dragā lamāt mani vai kādus citus, kas nepatīk, un tad pēc 20 gadiem mazbērni prasīs, kā tu vecaistēvs… Bet tad nūdisms jau arī citā ziņā, ja tu gribi kaut ko dabūt internetā, ja tu gribi piedalīties kaut kādā kopienā bez maksas, tad tu atklāj savus datus, tu vienkārši kaut kādā veidā pakļaujies tam, ka visu par tevi uzzina. Tu pats izklāsti savas intereses. Ja tu gribi iepazīties ar citiem makšķerniekiem, medniekiem vai golfa spēlētājiem, tad tu pasludini pasaulei, makšķerē, medī un sit golfu pa "vīkendiem". Tad tu jau esi noģērbis vienu kreklu, visi redz, kas tevi interesē. Un tad tevi var apstrādāt ne tikai makšķernieki, mednieki un golfisti, bet tie, kas pārdod golfa bumbas, makšķerāķus un daudz ko citu visu. Sarunu sākām ar tavu paredzējumu, kāda būs Latvija. Šie paredzējumi tapa 1989. gadā. Arī gribu noslēgt ar pāris taviem paredzējumiem un tavām fantāzijām, kā tas toreiz tika pieteikts. Pēc 10 gadiem tāda žurnālista profesija, kādu mēs viņu pazīstam tagad, vēl būs, mums vēl būs darbs? Juris Kaža: Nu es ceru, ka būs, bet es domāju, ja mēs tā pavisam pesimistiski skatāmies, tad, es domāju, daudz ko var pārņemt mākslīgais intelekts. Tagad jau var paprasīt mākslīgajam intelektam uzrakstīt ziņu. Un ir tādas sporta ziņas - tas atsita, tas noķēra, tas noķēra, iesita vārtus, tā atsita, noķēra, kas tiek arī elektroniski piefiksētas. Var sporta ziņu mierīgi uzrakstīt, paprasīt mākslīgajam intelektam, lai viņš paskatās uz tiem pierakstiem… Ne tikai uzrakstīt, bet arī uzģenerēt mākslīgo sporta ziņu lasītāju. Tur ir risks, tur ir arī zināms risks. Bet es domāju, ka tomēr cilvēka prātam ir jābūt, teiksim, intelektam, dzīva cilvēka intelektam kaut kāda funkcija būs.  Par mākslīgo intelektu runājot, es nupat biju Stokholmā pie sava vecākā dēla, kurš arī IT nozarē. Un es ilgi, kopš viņš bija mazs puika, neesmu redzējis, ka viņš līdz asarām par kaut ko smējās. Un tas bija, ka viņš sāka savus radu rakstus, teiksim, mani, viņa brāli Matīsu un pāris citas personas vienkārši mākslīgajam intelektam paprasīt, lai uzraksta biogrāfijas tiem. Kādi tur murgi parādījās! Matīss ir sarakstījis četras grāmatas un vienu  dokumentālo filmu par kaut kādu pilnīgi murgaini nesaprotu tēmu. Un ka es esmu kaut kāds tur kultūras nesējs. Viņš smējās, vēderu turēdams, ka šitādus murgus sarakstījis mākslīgais intelekts. Un no tā mums jābīstas, ka mēs varam dzīvot pilnīgi sintētiskā murgu pasaulē, ja mēs nepieskaitīsim, kā tas viss tiek kontrolēts.

Domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi saka režisore Ilona Brūvere, kas nekad neesot jutusies atbilstoši savam vecumam pasē. Par tēvu cietumā un bailēm no padomju spiegiem Vācijā, par savu filmu varoņiem un mīļākajiem, par dzīves traģiskākajiem brīžiem un kāpēc par to visu gribējies izstāstīt grāmatā saruna ar Ilonu Brūveri Laikmeta krustpunktā. Šodien mēs daudz runāsim par kino, jo saruna ar cilvēku, kura liela dzīves daļa ir kino. Un par viņu pašu varētu filmēt kino, gan dokumentālo, gan mākslas.  Režisores Ilonas Brūveres ekrāna rokraksts ir pazīstams jau 50 gadu garumā. Viņas pirmie darbi top Rīgas kinostudijā, tad seko izceļošana vai izraušanās no Padomju Savienības, astoņdesmitie gadi pavadīti Rietumvācijā. Tur sastapšanās ar brīvās pasaules kino domātājiem, iespēja runāt brīvā vizuālajā valodā un Atmodas gados atkal atgriešanās Latvijā. Ilona Brūvere dokumentējusi daudzas Latvijas personības, fiksējusi Latvijas vēsturi, kuru šodienas cilvēkiem viņa spēj atdzīvināt savā īpašajā ekrāna valodā.   “Satura un stila meklējumi man ir svarīgākais kino,” – tā reiz kādā sarunā ir teikusi Ilona Brūvere.  Bet par viņu pašu nesen amatā apstiprinātais Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, kinorežisors Dāvis Sīmanis raksta šādus vārdus: “Ilona Brūvere ir viena no retajiem autoriem latviešu kino vidē, kas patiesi tic kino mākslinieciskajam spēkam, nevis politiskai konjunktūrai vai izpatikšanai skatītāju gaumei.” Mēs esam radio mājā un, ienākot pa lielajām radio durvīm, es redzēju, ka ir arī atmiņas, kas jums saistās ar šo namu, ar Latvijas Radio. Ilona Brūvere: Tā ir pirmā mana darbavieta, lai cik tas nebūtu dīvaini, un es sāku strādāt radio bērnu raidījumos, jo režisore Herta Naudiņa bija atnākusi pie mums uz skolu un meklēja bērnus, kas varētu runāt radio. Un tā viņi izvēlējās mani un Ēriku Grundšteinu no mūsu klases, un mēs bijām traki lepni un turpmāk gājām uz radio. Kas jūs bijāt, kāpēcīši vai pionieri? Ilona Brūvere: Mēs bijām pionieri, mēs bijām arī kāpēcīši, mēs bijām visvisādi, un reizēm mēs bijām arī kaut kādi mazie, tur ezīši vai kaut kādi tur citādi, visvisādi mēs bijām. Un tad, kad esi jau beidzu skolu un sāku strādāt kinostudijā, tad es neatstāju radio, bet sāku veidot intervijas jau "Dzirkstelei". Es atceros vienu raidījumu par vijoļu meistaru, viņš stāstīja, kā vijoles veido un tā. Vai jums ir atmiņā arī kopdarbi ar aktieriem šajā laikā? Ilona Brūvere: Man atmiņā ir drīzāk divi tēli. Vienu no viņiem es varu uzskatīt par savu tuvu draugu un tas ir Raitis Kalniņš, žurnālists, kurš vienmēr bija kā piemērs. Tad, kad ienāca studijā Raitis Kalniņš un Edmunds Freibergs, kas arī bija šai pašā pulciņā, bet viņi vienkārši bija vecāki. Bet viņi pie tiem mazajiem arī citreiz ienāca un mums kopā bija šis tas laikam arī jāierunā. Tad mēs uz viņiem skatījāmies tā, tik šausmīgi lielām acīm, ar tādu apbrīnu. Es vispār Edmundam to neesmu teikusi, bet Raitis to zināja. Un mēs – tad, kad es jau atgriezos – mēs bieži ar Raiti tikāmies un pat kādu laiku dzīvo jām Dzintaros vienā vasarnīca kopā. Ilona, mēs esam "Facebook" draugi, kā jau tas tagad bieži gadās, un nezinu, kā tu esi man draugos, bet dzīvē mēs tā aci pret aci tiekamies, šķiet, ka pirmo reizi. Es diezgan rūpīgi sekoju jūsu "Facebook" ierakstiem un no tiem secinu, ka pēdējās nedēļas, pēdējie mēneši nu jums ir ļoti piesātināti un intensīvi, jo top kas tāds liels un pamatīgs. Ilona Brūvere: Jā, es domāju, ka pēdējie mēneši intensīvāki ir manam vīram nevis man, jo viņš ir grāmatas mākslinieks. Tapusi grāmata “Citādā dzīve”. Jo man ir bijis jāsecina, ka es esmu citādāk, laikam dzīvojusi nekā daudzi cilvēki. Tas sanācis kaut kā tā savādāk. Tā nu ir. Tā kā nekad neviens par to nav neko jautājis, tad es domāju, ka es kā no pašiem pamatiem dokumentālā kino pārstāve esmu parādā savam darbam, radošajam, savam mantojumam – atstāt liecību par savu dzīvi, kā par jebkuru citu dzīvi, vienkārši par dzīvi, kura ir citāda nekā varbūt… Katram jau ir savādāka. Bet es šo citādību visu kaut kā tomēr gribēju uzrakstīt. Grāmata nebūs tikai par kino un darbu, tā būs arī diezgan privāta. Ilona Brūvere: Grāmata būs galvenokārt jau par dzīvi, nebūs varbūt tik jautra tāpēc, ka es nedomāju, ka dzīve tik jautra un tik brīnišķīga, un tā mēs te iesim un smaidīsim visi. Bet es domāju un ceru, ka nebūs garlaicīga. Par mīlniekiem arī būs, bet es vārdā nevienu neminu. Nesen kādā intervijā jūs teicāt: "Man nācies tikt galā ar daudziem pārbaudījumiem, manā dzīvē ir bijuši vairāki traģiski notikumi, kad ir nonākts pie robežlīnijas, aiz kuras liekas, ka vairs nekā nebūs." Šīs lappuses no dzīves arī būs grāmatā? Ilona Brūvere: Jā, bet es sāku smieties pirms tam tāpēc, ka es domāju, ka būs viens citāts no viena televīzijas raidījuma izklaides žanrā, kurā es teicu, ka man ir bijuši trīs vīri un 15 paziņas, mīļākie, un viens civilvīrs… Par to civilvīru un trīs vīriem tā ir taisnība, bet tie mīlnieki, tie nav saskaitīti noteikti precīzi, tos vajadzētu pārskatīt. 15  – tā kā uz augšu vai uz leju? Ilona Brūvere: Nu nezinu, viss, kas ir pārbaudāms, par to mēs iepriekš ziņas nesniedzam. Bet par šiem pārbaudījumiem un arī dzīves traģiskajiem notikumiem, kāda bija jūsu doma, ar šo savu stāstu daloties ar lasītāju, vai tas jums pašai bija svarīgi arī to norakstīt no sevis un izstāstīt. Tas noteikti nebija tā viegli piesēsties un dažas arī ļoti tumšas dzīves lappuses publiski uzrakstīt. Ilona Brūvere: Ziniet, tas ir tā, man liekās, ka ir lietas, kuras sāp un gadu desmitiem sāp, bet viņas kaut kā aiziet. Viņas ir, bet viņas kaut kur tā attālinās. Man liekas tomēr, ka tā ir tāda atbrīvošanās, tāda atstāšana. Nu, ka tu, teiksim, viņas paņem visas tagad kopā un noliec, viss – tas ir beidzies. Es domāju, ka es tagad sākšu piekto dzīvi. Es tā iedomājos. Jo es vecumu nesaprotu kā būtību, kā kaut kādu parādību. Es saprotu ka cilvēks paliek vecs un beigās nomirst, tik dumja es neesmu. Bet es nevienā vecumā neesmu jutusies kaut kā tam vecumam atbilstoši. Ne 20 gados, ne 70? Ilona Brūvere: Nevienos… un teiksim, ka 70 – par ko jūs tagad runājat? Par mani? Es apskatos pasē – par mani. Es nesaprotu, es to nesaprotu, jo es visu daru tāpat, kā to darīju pirms 30 gadiem. Nu labi, ar šo gadu man parādījušās krunkas pa īsto. Skatieties. Bet es to tā kā netveru, nejūtu, bet tas tā nepatīkami. Nepatīkamākais tajā vecumā padarīšanā man liekas ir tās krunkas. Baigi nepatīkami, nesmuki… Viens no tādiem smagākiem brīžiem jums ir bijis arī ļoti personisks zaudējums, dēla zaudēšana. Vai arī šī ir epizode, ar kuru jūs bijāt gatava dalīties ar lasītāju un arī par to stāstīt? Ilona Brūvere: Jā, tas ir ļoti sen, tas ir jau 40 gadu atpakaļ. Es tagad par to jau varu runāt. Es varu pateikt tikai to, ka es pēc tam, man liekas, kādus 20 gadus neuzvilku īsus svārkus. Un vispār pēc tam… Ja nebūtu mans tēvs, es laikam beigtu savu dzīvi, tur bija ļoti viss, tas bija ļoti smagi.  Bet lai cik tas nebūtu..., lai cik tas neskanētu ciniski, bet ir tā, ka dzīve vispār, man šķiet, brīdi pa brīdim piedāvā ļoti daudzus smagus pārbaudījumus. To es varu teikt tagad savos 70 gados… Tiešām smieklīgi izklausās... Par dzīvi šodien. Vai grāmatas rakstīšana jums ļāva varbūt atslēgties no tā ikdienas ziņu trokšņa un tā, ko mēs katru vakaru redzam ziņu izlaidumos vai radio un internetā. Vai jūs paralēli arī sekojat pasaules trakumiem? Ilona Brūvere: Ziniet, es to visu uztveru kā neiespējamu. Man tas nav saprotams. Un, tā kā man ir ļoti vāja nervu sistēmu, tad es necenšos klausīties nepārtraukti pasaules notikumu atstāstu, kurā vietā atkal ir kas iznīcināts, cik cilvēku aizgāja bojā, kā mēs tagad visi bruņojāmies, kā mēs tagad visi taisāmies karot un vispār... Tas nav priekš manis.  Es, paldies Dievam, esmu nodzīvojusi dzīvi bez kara redzēšanas, es esmu pēckara bērns un pēckara bērni, viņi… tas karš tikko ir bijis, un lai gan viņi to nav piedzīvojuši, ir kaut kāds kods, caur ko tad viņi, es domāju, ir tie, kas pasauli uztver savādāk nekā tie, kas piedzimst vēlāk pēc kara.  Nu, jo tālāk no kara, jo mazāk saprašanas par to, cik tas ir baisi. Un cik tas neiespējami.  Bet, tā kā man vēl šogad jāuzraksta ir Kultūrkapitālam jauns aktierfilmas scenārijs, tad man nav laika būtībā kaut kā kavēties pie televizoriem vai tur kaut kā… Jo es jau arī kaut kur esmu teicamniece. Protams, ne tik varenā veidā kā jūs, bet - es neprotu haltūrēt. Tautas vārdiem sakot, es nehalturēju nekad.

Es uzskatu, ka valodai nav nekādu problēmu, un neizslēdzu iespēju kādreiz atkal dziedāt krieviski – taču tikai tad, ja Krievijā notiks kas šausmīgi pozitīvs, saka mūziķis, dziedātājs un mākslinieks Igo. Par kautiņiem grupā "Līvi", biznesu un bandītiem deviņdesmitajos, par "Remix" slavas laikiem un dzīvi pēc avārijas – saruna ar Igo Laikmeta krustpunktā. Raidījuma sākumā citāts no žurnāla “Liesma” 1986.gadā. Publikācijas autors ir Guntars Račs un tajā viņš apraksta dažas savas satikšanās epizodes ar dziedātāju Igo Liepājas pludmalē un Doma laukumā Rīgā. “Neko nopietnu ar Igo šodien parunāt nav iespējams. Metamies peldēties. Igo ir labs peldētājs, viņam patīk nirt. Tā viņš nirst ne tikai ūdenī, bet arī paša dzīvē. Viņš nav pa virsu peldētājs, ja viņu kaut kas interesē, tad neliksies mierā, līdz nebūs visu līdz galam izpētījis un uzzinājis. Un te jau mēs klīstam pa Vecrīgas ielām. Esam Doma laukumā, blakus Radio ēkai. Strauji tuvojas jauniešu grupiņa, prasot autogrāfus. Es laižos, paspēj pateikt Igo un ir jau aiz lielajām durvīm, pa kurām viņš šogad iesoļoja kā Latvijas Radio solists.” Dziedātājs Igo arī šoreiz ir vēris lielās Latvijas Radio ozolkoka durvis un ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis. Latvijas Radio durvis pati Radio māja un, protams, arī leģendārā ierakstu studija, šī vieta Vecrīgas sirdī, - kas viņa ir tavā sirdī? Igo: Vairākas epizodes man uzreiz uzplaiksnī atmiņā, kad es par to domāju, un pirmais, protams, ir 80. gadu sākums, kad šeit notika jau pirmie ieraksti, "Vēju muzikants" un "Sniega velns", un tanī skaitā arī "Zīlīte", Viļņa Krieviņa "Rokas". Jā, "Zīlīte" nupat bija ierakstīta un neatceros, ko mēs šeit nācām darīt, bet es biju viens pats, uz radio kāpnēm, un es domāju, ka tas stāsts ir ļoti daudziem māksliniekiem līdzīgs kā man, ko es tagad stāstu, pēkšņi man pretī nāk Raimonds Pauls, un…  viņš man paspiež roku. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgi, es to mirkli atceros, un viņš pateica komplimentu un kaut ko teica par "Zīlīti", nav vairs tik svarīgi. Es šo mirkli kopumā atceros.  Tad, protams, bija laiks, kad mēs darbojāmies šeit ar "Remix" un es biju Latvijas Radio solists. Un jā, vēl divtūkstošajos gados es vadīju gadus trīs šeit savu autorraidījumu, pat divus. 80. gadu vidus, "Remix" laiks, kāda bija toreiz tā studijas dzīve šeit, es saprotu, ka studijas ieraksts bija dienu un nakti, te esot bijis pa stundām rezervētas. Igo: Tās bija mājas, tās bija īstas mājas. Un dažkārt agri no rīta, dažkārt līdz vēlai, vēlai naktij, un ir arī daži skaņdarbi, kuri ir ieskaņoti naktī un kur pa logu esam izlikuši ārā mikrofonu, lai ierakstītu, ka skaņu režisors izgājis laukā paslauka ar slotu asfaltu. Un to mēs arī ierakstījām, un tam fonā vēl ieskanas vārnas ķērciens. Tas ir dziesmā "No rīta", un tas ir reāls ieraksts no rīta. Tev pirms 10 gadiem iznāca dzejoļu krājums “Debesis karstas” un dzejolī ir arī vārdi - "Kā baltiem diegiem šūta pasaule kopā turas". Šobrīd pasaulē un īpaši jau, ja domājam par Ukrainu, debesis ir ļoti karstas un daudz kas no vīlēm irst. Tavas sajūtas par to, kas notiek šodien? Igo: Dzejolis tapa, un pēc kāda pusgada faktiski varēja sajust to svelmi, kas sāka valdīt mums visapkārt. Un diemžēl daudzi notikumi nav manis ietekmējami un varu tikai par to pārdzīvot un apspriesties ar draugiem. Ir, protams, lietas, kur mēs varam teikt savu vārdu un to arī gadījumā, ja mani uzaicina, ja pašam rodas arī kāda ideja, es arī daru un neliedzu savu palīdzību. Tomēr kopumā liekas, ka notikumi kaut kādā veidā rit savu neparedzamo, jeb - kādam paredzamo, iespējams, gaitu un manas iespējas ir pārāk sīkas, lai to ietekmētu, un varu tikai brīnīties un līdzpārdzīvot. Cik daudz tu seko ziņām, kas saistītas arī ar Ukrainu. Vai arī tevi ir piemeklējis tas, ko daži sauc par tādu ziņu nogurumu no kara un un tu vairāk esi varbūt savā… Igo: Nē, es neesmu noguris, es aizvien gaidu labas ziņas, protams, saistībā ar ukraiņu panākumiem šajā netaisnīgajā karā un ļoti, ļoti ceru uz veiksmīgu iznākumu. Tavā dzimtā, cik es paskatījos, ir gana daudz krievu tautības cilvēku, ir senči, kas ir dzimuši Krievijā. Tev pat pirmajā pasē kā tautība bija norādīta - krievs. Kādus tu redzi krievu cilvēkus šobrīd, gan tur aiz robežas, gan tos, kas dzīvo Latvijā un arī droši vien tavā paziņu lokā ir?  Igo: Jā, es esmu no tiem, kas uzskata, ka valodai nav nekādu problēmu, nav nekādas vainas un, protams, ka saprotu arī, kas notiek sabiedrībā un it sevišķi tajā sabiedrības daļā, kura nemāk varbūt nodalīt lietas un nemāk analizēt situāciju. Domāju, ka ļoti liela daļa krievu inteliģences ir vienkārši aizbēgusi vai nu sevī vai alkoholā, vai vienkārši prom no savas dzimtenes, un diemžēl tas nav noticis pirmo reizi Krievijas vēsturē. Es arī Rietumos esmu ticies ar daudziem krieviem, kuri runā un domā savādāk. Mēs jau to visi zinām. Nav daudz, bet tev ir arī dziesmas krievu valodā un it īpaši pēc, protams, Jūrmalas konkursa 86. gadā. Tu vēl dziedāsi krieviski un krievu publikai? Igo: Es to neizslēdzu. Kam ir jānotiek, lai tā notiktu? Igo: Nu kaut kam šausmīgi pozitīvam. Bet līdz 2014. gadam es salīdzinoši aktīvi pat tulkoju savus tekstus, dziesmu tekstus krieviski, tos ieskaņoju. Tie tika atskaņoti arī Krievijas dažādās raidstacijās. Es salīdzinoši bieži arī braucu uz Maskavu un piedalījās televīzijas raidījumos, lielos, nopietnos televīzijas raidījumos. 2014. gads simtprocentīgi pielika punktu tam visam, un mans pārstāvis Krievijā tika informēts par to, ka mani vairāk šī puse nesaista, neinteresē. Tu esi bijis Lāčplēsis, Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā “Lāčplēsis”. Uz krustcelēm mazs bērniņš… Šajos laikos kādu tu redzi Latviju pasaules krustcelēs, kur atkal cīnās Lāčplēsis un Kangars, labais un ļaunais. Un no šīs cīņas ir atkarīgs mūsu liktenis, še, Daugavas malā. Latvija pasaules krustcelēs? Igo: Es aizvien to tēmu uztveru tā, ka tā lielā cīņa jau tev pašam ir jāizcīna sevī un jāsaprot. Šā vai tā mēs katrs atbildam par sevi, par saviem vārdiem, par saviem darbiem, lēmumiem un par rīcību. Un tad ir, protams, ļoti labi, ja tev apkārt rodas cilvēki, tavi līdzdomātāji, ar kuriem, iespējams, ir vieglāk kaut ko risināt, bet vienalga atceries, tu esi viens un lēmums jāpieņem konkrēti. (..) Te mēs nonākam līdz 80. gadu vidum, konkrēti līdz 86. gadam, kas, manuprāt, pārskatot tavus dzīves pagriezienus un arhīvus ir tāds svarīgs arī atskaites gads. Jūrmalā Vissavienības jauno izpildītāju konkurss, arī tava satikšanās ar Raimondu Paulu, arī "Remix" projekts. Kas ir 1986. gads tavā dzīvē? Igo: Jāsaka tā, ka šajā konkursā es piedalījos negribīgi. Bija tā, ka man pateica skaidri un gaiši, tev tur jābūt tāpēc, ka tu esi Latvijas Radio solists un viss. Nu un tad sākās tas, kas bija neglābjami. - šo tu drīksti, šo tu nedrīksti, šādas drēbes tev būs, šādas tev nebūs. Bet garie mati drīkstēja būt? Tik gari man liekas, nebija pat Ļeontjevam? Igo: Vispār jau nedrīkstēja būt. Nebija tik dramatiski kā 82. gadā "Zīlītes" filmēšanas laikā, kad visiem mums bija gari mati "Līvos", bet tie tikai īpaši saveidoti un uztaisīti par īsiem. Plus vēl uz skatuves jūs bijāt uzvalkos. Igo: Bet jāsaka godīgi, mani tur diezgan mēģināja apgraizīt un dažādi ierobežot 86. gadā. Un, neskatoties uz to, iespējams, ka tieši tas, ka es paliku melnās biksēs, baltā kreklā, ļāva man arī dziesmas būtību, gan vienas, gan otras dziesmas būtību parādīt vislabāk. (..) Un tad jau tuvojas Atmodas laiks, 80. gadu otrā pusē un 1988. gads, protams, arī ir svarīgs gan Latvijas vēsturē, gan tavā radošajā biogrāfijā. Zigmārs Liepiņš, Māra Zālīte, rokopera "Lāčplēsis". Lāčplēša loma, Atmoda, 88. gads, kas no  šī perioda tev prātā? Igo: Jā, tas tiešām ir perioda sākums un es domāju, ka daudziem mūziķiem, it īpaši tiem, kas bija iesaistīti grandiozajā tālaika Lāčplēša uzvedumā, tas arī bija tāds situācijas pārvērtēšanas laiks un arī kaut kādā savas lomas pārvērtēšana visā tajā, ko mēs jūtam visapkārt, ko varam ietekmēt. Neapšaubāmi arī man tas bija tā. Kinokadros var redzēt uzvedumu, kas bija Burtniekos, tas laikam vēl sākums… Igo: Pati pirmā reize, kad vispār šī rokopera tika... Tā ir pati pati pirmā reize, kad bez tērpiem, tomēr visā garumā rokopera tika atskaņota. No šī koncerta atceros ļoti skaidri vienu cilvēku, kuru es redzēju starp rindām, tas bija Edgars Liepiņš, kurš, izslējis galvu, ļoti, ļoti, ļoti uzmanīgi klausījās un skatījās uz skatuves notiekošo. Tagad arī, pavērojot šos kadrus, var just, var redzēt, ka cilvēki ir gluži kā pārņemti, kā sastinguši, viņu acu priekšā notiek kaut kas vēl nebijis. Tās pārmaiņu sajūtas un Lāčplēša stiprā balss… Igo: Mēs jau paši bijām kā vēl nekad nebijuši.

Sabiedriskajos medijos krievu valodai vairs nevajadzētu skanēt, jo diskusija vairs nav par valodu kā kultūras vērtību, bet kā politisko instrumentu - domā žurnālists un publicists Voldemārs Hermanis. Kā nokļuva vadošos amatos propagandas presē padomju laikos, kādu padomu savulaik saņēma no pārbēdzēja spiega Imanta Lešinska un kā vērtē dēla Alvja izrādes saruna ar Voldemāru Hermani Laikmeta krustpunktā. “Es bezgalīgi cienu savu tēvu, kurš bija Komunistiskās partijas biedrs. Viņam bija līdzīga profesija kā Mavrikam Vulfsonam, viņš bija starptautisko notikumu komentētājs, bet viņam nekad neienāca prātā no tā gūt personisku labumu. Vulfsonam tik mūža beigās ierunājās sirdsapziņa. Jā, bija tajā paaudzē cilvēki, kas komunisma ideāliem ticēja no sirds. Piemēram, Ojārs Vācietis.”  Šis ir sarunas fragments no 2009.gada intervijas laikrakstā "Diena" ar režisoru Alvi Hermani un šos vārdus viņš ir teicis, runājot par savu tēvu.  Tikmēr žurnālists Voldemārs Hermanis par savu laiku padomju okupācijas gados, ir rakstījis šādi: “Mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, bet varam izvēlēties veidu, kā nokārtot savus rēķinus ar pagātni. Vajadzīga atklāta saruna, nevis "cepšanās" un nomelnošana. Netiekot galā ar savu pagātni, neglābjami pinamies tagadnē un nākotnes redzējumā.”  Raidījumā Laikmeta krustpunktā ir viesis, kura balss padomju gados bieži skanēja Latvijas Radio un arī Latvijas Televīzijas ārpolitikas raidījumā "Globuss", viņš strādāja padomju propagandas vadošajos laikrakstos – "Cīņa" un "Dzimtenes Balss". Viņam drīz būs 90, viņš ir pieredzējis dažādas varas, bet šajos laikos nav vairījies noliegt reiz paša rakstīto okupācijas gados, viņš atklāti stāsta par žurnālistiku nebrīves desmitgadēs un arvien ar savām pamatīgajām zināšanām vērtē šobrīd pasaules politikā notiekošo.  Kādas jums šodien bija sajūtas, ienākot Radio namā Doma laukumā? Savulaik daudzus gadus no šīm telpām skanēja raidījums “Komentētāji pie apaļā galda”, un arī jūs bijāt viens no tiem komentētājiem, kas sēdēja pie šī apaļā galda. Voldemārs Hermanis: Jā, taisnība, es ienācu tajā pašā radio mājā, bet pavisam jaunā, citā studijā, kurā neesmu vēl bijis līdz šim… Tās ozolkoka durvis ir tās pašas…. Voldemārs Hermanis: Jā, laukums tas pats un dažas sejas arī pazīstamas no pēdējiem gadu desmitiem. Kas bija tie kolēģi, kas toreiz jums bija blakus pie šī apaļā galda, man nāk prātā Mavriks Vulfsons, viņš gan vairāk televīzijā, kas bija šie radio cilvēki, es jau vēl maziņš biju, bet bija Astrīda Lidemane… Voldemārs Hermanis: Viņa bija vadītāja redaktore. Tur bija daudz cilvēku, tai skaitā jau pieminētais Ojārs Skudra, Ojārs Potreki, reizēm nāca arī Ivars Ķezberis, Haralds Priedītis, bija tāds centrālkomitejas darbinieks ar kultūras ievirzi, Augusts Lediņš…, Imants Dekšenieks arī jāpiemin katrā ziņā. Voldemār, es vēroju, ka jūs arvien ļoti aktīvi sekojat visam, kas notiek, un arī sociālajos tīklos es esmu pamanījis jūsu profilu sociālajā tīklā X un es neteikšu, ka katru dienu, bet ik pa brīdim jūs arī tur šo to ierakstāt. Voldemārs Hermanis: Taisnība, es šad tad pabāžu galvu tur. Nu, ir tādas situācijas, kur man liekas, ka ir jāatgādina, piemēram, pavisam nesen, marta vidū Akadēmiskajā bibliotēkā tika sarīkota Visvalda Lāča simtgades piemiņas pēcpusdiena, pasākums, kur daudzi viņa tuvinieki bija klāt. Nu jā, un tur politiķu nebija klāt, preses pārstāvju arī tikpat kā nebija klāt, un es vienkārši vēlējos atgādināt, ka Visvaldis Lācis ir ne tikai iesējis kaut kādu latviskuma sēklu, kura aug un aug, bet nu, ka viņam ir dzimtas turpinājums. (..) Jums daudzus gadus saistība ar radio, televīziju. Vai tagadējās diskusijas par krievu valodu sabiedriskajos medijos, gribētu dzirdēt jūsu viedokli, vai vajag skanēt Latvijas Radio arī krievu kanālam un Latvijas Televīzijā? Voldemārs Hermanis: Es teiktu, ka sabiedriskajā radio un televīzijā nevajag skanēt (krievu valodai). Ir vēl pietiekami laiks, lai pārkārtotos. Ja krievu valodu vēlas saglabāt privātajā sfērā, - skolās, preses izdevumos, raidītājos, lai tas pārietu uz privāto lēsi. Tāpēc, ka krievu valoda tieši vai netieši kaut kā dod to rezonansi okupācijas, agresoru slavinājumam. Diemžēl šī diskusija vairs nav par krievu valodu kā kultūras vērtību, bet par krievu valodu kā politisko instrumentu. Šajā ziņā es brīnos par dažu mūsu inteliģences pārstāvju mīkstčaulību. (..) Jūs esat daudzu gadu garumā starptautisko notikumu komentētājs, jūs sekojat pasaules presei, bet vai novērtējat arī jūsu pēcnācējus šajā arodā, vai sekojat Latvijā raidījumiem par starptautisko politiku un varbūt arī esat piefiksējis kādu no komentētājiem? Kā jūs vērtējat jūsu arodu turpinātājus tieši Latvijā? Voldemārs Hermanis: Nu viņi darbojas pavisam citos apstākļos - citas iespējas, informācijas aprite ir tādu tempu uzņēmusi, avotu daudzums. Mēs jau bijām komentētāji, varbūt tāda nedaudz izredzēto kasta, tāpēc, ka informācija bija ļoti limitēta, mums bija pieejams šis tas vairāk, kas nebija citiem. Nu tik daudz. Es domāju, ka cilvēki, kas nodarbojas ar šīm lietām, viņi ir profesionāļi, viņi ir izgājuši dažādas skolas, ārpusē arī un tā tālāk. Viņi ir daudz uzstājīgāki, drošāki par mums, kādi mēs tur tā reizēm šo to purpinājām varbūt. Bet kas man drusku uzkrīt, ka… un tas attiecas varbūt arī uz sportu komentēšanu - ka jaunajiem žurnālistiem ļoti patīk drusku tā paštīksmināties. Jo es domāju, ka komentētājiem, īpaši arī raidījuma vadītājam, viņam faktiski vajadzētu būt tā kā futbola tiesnesim - viņš ir laukumā, bet viņu nepamana, viņš dara savu darbu. Nu dažkārt arī pārgudrība ir jādozē. Ka es tur biju, es to zinu, zināju jau tad un tā, bet es saku, tas ampluā mainījies stipri. Runājot par pasauli un Latviju šodien. Izskan pieņēmums, ka ļaudis pēdējā laikā no šīm trauksmainajām ziņām, no kara ziņām sāk nogurt. Jums tas ir visa mūža darbs - sekot notikumiem pasaulē kā starptautisko notikumu komentētājam, droši vien esat no tiem, kas nevar nogurt no ziņām. Voldemārs Hermanis: Es gribētu teikt, ka nevienam nav tiesību nogurt. Vienmēr ir jācer uz to labāko iznākumu, un tad beidzot ir kaut kāda tāda arī atvieglojuma sajūta, ka Vašingtonā ir pieņemti svarīgi lēmumi par atbalstu Ukrainai. Jo Ukraina mūsu acu priekšā, Eiropas acu priekšā noasiņo, jo tas ir traģiski pavērt to pašu pieminēto X vai twitter un redzēt tos bojā gājušās - jauni puiši, virsnieki un ne tikai virsnieki, viņi krīt šajā nevienlīdzīgajā, netaisnīgā kaujā. No Ukrainas puses, protams, taisnīgā karā, bet šajā uzspiestajā karā.  Nu ko var sacīt - es neapgalvošu, ka diendienā sekoju visām ziņām, bet ja kaut kas briest, ja kaut kas nopietns, es tiešām ieslēdzu kanālu "France24", kas raida angļu valodā. Un tur ir ļoti labi korespondenti no vietām, labi komentētāji.  Mani bažīgu dara arī tas, ka jau vairākus mēnešus, pusgada garumā ir faktiski divas frontes, otrā fronte Gazā, un līdz ar to pat ziņu topos Ukraina atbīdās pat nereti trešā vietā vai pat ja Āfrikā noticis kaut kāds vietējais konflikts, tad vēl tālāk. Latvijai ir jādzīvo līdzi Ukrainai, un šajā ziņā es tiešām jūtu tādu zināmu lepnumu, ka Latvija tiek pieskaitīta pie tām valstīm, kas vislabāk saprot, visvairāk atbalsta ukraiņus un atbalsta ļoti dažādā veidā. Jūs esat redzējis, kā komentētājs sekojis daudzu gadu garumā dažādiem starptautiskajiem konfliktiem un kariem, ar ko šī Krievijas agresija Ukrainā ir varbūt īpaša, kas līdz šim vēl nav pieredzēts? Voldemārs Hermanis: Ar savu vērienu un nežēlību, es teiktu tā. Bet ka tas būtu galīgi negaidīti, arī nevar sacīt. Jākonstatē, ka zināms aklums ir bijis visiem politikas vērotājiem, veidotājiem tepat Eiropā. Vismaz kopš 2014.gada. Ja ieslēdzam Solovjova raidījumu, kā nu tas saucas, tad mēs redzam tādu ļoti mērķtiecīgu kūdīšanu pret Ukrainu. Likās, ka Ukraina tā kā pasviests kauls un visi viņi tie "lielie eksperti", Ārlietu ministrijas pārstāvji vēl un vēl, un kad bija Žirinovskis, protams, tas tur izcēlās, visi grauza to Ukrainas kaulu, un tā masu psihoze tika iesēta. Un tad varbūt, ka nav jābrīnās, ka tik liels atbalsts ir šim te agresīvajam karam, kuru nosauca par speciālo operāciju, tas neko nemaina. Tas ir viens no jūsu skaidrojumiem, kādēļ aptaujas rāda, ka tik liela Krievijas sabiedrības daļa, neraugoties uz to, ka ir daudz upuru un Ukrainai veiksmīgi izdodas arī dziļi Krievijas teritorijā veikt pretuzbrukumus, arvien Putinu atbalsta? Voldemārs Hermanis: Jā, nu otrā skaidrojuma daļa varētu būt tāda, kā uzskata – Ukraina jau nav valsts un ukraiņi nav pilntiesīga tauta un tamlīdzīgi. Bet ka Krievija karo pret NATO un ka tur ir tikai NATO iekšā, bet nav jau neviena NATO karavīra iekšā, nav Ukrainā, cik zinu, arī NATO instruktori pagaidām. Tā kā ir iesēta arī šī te šī naida sēkla pret rietumniecisko, pret NATO. Rietumu vērtības, jā, tās tiek nu visādi zākātas un noķengātas. Bet šeit vēl būtu, jāatkāpjas mazliet vēsturē - jau Ļeņins savulaik ir rakstījis un paredzējis, ka Krievija var būt dižena tikai kopā ar Ukrainu un ukraiņi ir tā teikt tas katliņa vāks, ja to noņem, tad ir cauri. Jūs minējāt par naidu pret Rietumiem, kā jūs redzot Latvijas sabiedrību, un arī tas, kas ir dažādos sociālajos tīklos, cik daudz mūsu vidū ir šādu ļaužu, kas arī ir ar tādu pat līdzīgu naidu, kāds ir sajūtams Putinam? Voldemārs Hermanis: Nu to ir galīgi grūti pateikt, cik daudz, bet kaut kur viņi ir, kaut kur viņi ir. Un ja kāds šajās studijās noliegtu, ka Latvijā nav piektās kolonnas, nu es teiktu raidījuma vadītājam ir tūlīt jāapklusina viņš. Tā piektā kolonna… kas tad zīmē burtus Z uz pieturvietām? Nu, par laimi, manā pusē, tas ir netālu no Šķirotavas stacijas, no "Akropoles", tas mazāk parādās [Ķengaragā], bet citos Rīgas rajonos tas ir biežāk bijis redzams. Tā, ka viņi ir. Bet, kas man liekas zīmīgi, redzot sociālajos tīklos ļaudis, kuri ļoti ir atklāti prokrieviski un Putinu atbalstoši un arī policijas kadros, kur bija šis pāris, kurš meta degmaisījumu Okupācijas muzejā, tie ir salīdzinoši gados jauni cilvēki, kuri pat Padomju Savienībā nav dzimuši un dzīvojuši. Kā to saprast? Voldemārs Hermanis: Nu viņai, tā teikt, ir ne tikai noderīgie idioti, bet nu viņi ir pakalpiņi. Nu  ir tāds jēdziens starptautiskajā terminoloģijā – proxy, tās ir tādas valstiņas, kuras kā pakalpiņi, kā vasaļi uzdarbojas. Nu viņi tādi vasaļi, izsūtāmie, viņi jau neapjēdz varbūt, kur viņi īsti dzīvo. Bet toties tāpēc jābūt modriem visiem mūsu tiesībsargiem, drošības sargiem un arī medijiem ir savs stingrs vārds bez kaut kādas lielas svārstības jāsaka.

"Man 4. maijs ir sirds notikums," tā saka atjaunotās Latvijas pirmais Valsts Prezidents Guntis Ulmanis un uzsver - "Latvija šodien tāda nebūtu, ja 90.gados netiktu veiksmīgi izvests Krievijas karaspēks". Par sarunām ar Jeļcinu un Skrundas lokatora spridzināšanu, par Krievijas ģenerāļiem un Klintona padomu, saruna ar Gunti Ulmani Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis ir atjaunotās neatkarīgās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, un sākam ar citātu no viņa prezidenta laika teiktās runas, kas skanēja Latvijai ļoti simboliskā brīdī. 1995.gada 4.maijā Skrundā tika uzspridzināts Krievijas armijas un padomju okupācijas monstrs – Skrundas radiolokators. Klātesot šajā notikumā, prezidents Ulmanis teica: “Mēs esam šīs zemes un šīs valsts vienīgie un likumīgie mantinieki. Mums jāprot atgādināt par sevi kā par mazu, bet bezbailīgu tautu. Mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar visiem tuviem un tāliem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši. Viens no galvenajiem mūsu drošības stūrakmeņiem ir iekšējā sakārtotība, mērķtiecība un stabila valsts dzīve. Mums ir jāceļ sava politiskā kultūra, lai vēlēšanu kampaņas un parlamenta debates nesanaidotu cilvēkus”.  Tā toreizējais Valsts prezidents teica pirms 29 gadiem Latvijai svarīgā dienā – 4. maijā. Neesam tikušies krietnu laiku, arī publikā jūs pēdējā laikā bijāt manīts mazāk, kā jums šobrīd klājas? Guntis Ulmanis: Ziniet, es gribētu izvairīties no tādiem vulgāriem vārdiem, ka labi, vai vēl trakāk, kā tagad komentē, bet kopumā es jūtos labi. Esmu par daudzām lietām gandarīts, tāpat kā katrs no mums, par dažām lietām nervozēju, pārdzīvoju un esmu neapmierināts, bet kopumā es vienmēr salīdzinu pirmskara Latviju. Es domāju, pirms Otrā pasaules kara, kura nodzīvoja tikai īsu brīdi un daudz ko sasniedza, un mana mēraukla vienmēr ir, ko esam izdarījuši mēs, dzīvodami brīvā Latvijā, gandrīz divreiz ilgāku laiku.  Un ir ar ko lepoties un ir par ko pārdzīvot, katrā ziņā – smaidām, dzīvojam, veidojam savu personīgo dzīvi, strādājam valsts labā, strādājam savu bērnu labā, bērnu nākotnei. Un es ne mirkli neesmu pārstājis domāt par to, kas notiks rīt.  Un kad es kādreiz atstāju prezidenta krēslu, man teica, tev būs ļoti grūti saistīt savu nākotni ar to, kas bija šos sešus gadus. Nē, nebija grūti. Ir tikai jājūt šī atbildība valsts, tautas priekšā un arī pateicība, ka tu esi bijis tādā amatā, ka tu varēji darīt to, ko no tevis prasa un, kā es savā grāmatiņā rakstīju savā laikā “No tevis jau neprasa daudz”, tā tas ir, būtībā tā ir katra diena. Īsumā es piekristu tam teicienam, ka “Domā par to, ko tu darīsi rīt”, parīt, tad jau pienāks laiks, tad skatīsimies, ko darīs. Ulmaņa kungs, mūsu saruna skan 4. maijā. 1990. gada 4. maijs – kā šī diena jums ir palikusi prātā, vai jūs arī klausījāties radio tiešraidi no parlamenta. Šī balsu skaitīšana, pēc tam ļaudis pie Augstākās Padomes? Guntis Ulmanis: Bieži vien salīdzina 18. novembri un 4. maiju. Nu ir kaut kas līdzīgs, bet ir kaut kas tāds, ko mēs neesam tiesīgi būtībā salīdzināt. Jo katram bija savs spēks. Savi apstākļi, savi noteikumi. Man 4. maijs ir sirds notikums, 18. novembris man ir vēsture, kuras labā es strādāju un kuru mēs kopīgi visi veidojām. Bet 4. maijā es vienkārši iemīlējos visos tajos deputātos, kuri sēdēja Augstākās Padomes zālē. Un varbūt ne tikai tajos, kuri nobalsoja par, bet par to komandu, par to kolektīvisma garu, par to, cik īsā brīdī šis uzticības mīlestības zieds pavērās Latvijas dārzos. Mēs bijām visi kā brāļi, kā māsas, kā gribējās katru sabučoties, apskauties un mīlēt, Tie cilvēki, kas no tās zāles nāca toreiz ārā, tie man vienmēr acu priekšā ir. Un divas personības – Ziedonis un Īvāns – viņus nevar nekādā veidā pārvērtēt, viņiem ir jābūt Latvijas sirdī arī tad, kad varbūt mēs būsim viens otrs jau pazuduši no šīs zemes.  Bet 4. maijs vienā ziņā ir līdzīgs 18., tikpat neticams kā 18. novembris, tikpat neticams daudziem likās 4. maijs, un tomēr rīcība bija spēcīgāka par domām, par šaubām. Un tālākais jau viss aizgāja, kā mēs šeit sēžam un runājam. Ulmaņa kungs, es domāju, vēl viens 4. maijs jums ir ļoti labā atmiņā. Tas ir 1995. gada 4. maijs, kad tiek uzspridzināts Skrundas radiolokators. Toreiz jūs arī esat klāt šajā notikumā un īsi pirms atskan šie dārdi un šis monstrs sabrūk, jūs sakāt arī runu. Es pieļauju, tagad to noklausoties, ka šī jūsu runa Skrundā bija viena no svarīgākajām jūsu prezidentūras gados. Toreiz jūs teicāt arī, ka “mēs gribam dzīvot drošībā un mierā ar saviem kaimiņiem, bet par savu dzīvi mēs lemsim paši”. Šodien, pēc 29 gadiem, klausoties šos jūsu vārdus, kādas ir tās sajūtas? Guntis Ulmanis: Ja man šodien būtu jārunā kādā līdzīgā notikumā, un katrs mēs varam savā iztēlē padomāt, kādi šie notikumi varētu būt. Es teiktu tos pašus vārdus, viens pret vienu, parakstoties ar savu sirdi, savu dvēseli, savu pārliecību. Jo ir viegli runāt, ja tu runā pēc savas būtības, pēc savas pārliecības, ko nevar mainīt nekādi notikumi. Nekādi. Tā un nekā savādāk. Un šī ir tēma, šis monstrs, šis lokators, šīs garās sarunas ar rietumvalstīm un šie attaisnojumi, ka Krievijai taču vajag, Krievija ir jāsaprot, Krievija gandrīz ir jāmīlē, jo Otrais pasaules karš beidzās tā, kā viņš beidzās. Šis lokators palika kā ēna, kuru mēs vēl vāķējām, pieskatījām četrus vai piecus gadus… (..) Paliekot vēl pie Putina, jūs noteikti arī esat domājis, kādēļ viņš sāka šo nežēlīgo karu un varbūt jums ir kāds paredzējums, ar ko tas viss Putinam var beigties un Krievijai ar ko tas var beigties. Guntis Ulmanis: Beigties… jā…. Vai vispār kaut kas var beigties tādā izpratnē, kā mēs šodien runājam. Es domāju, ka divi gadi ir parādījuši, ka mainās zibens ātrumā un mainās arī patiesās vērtības. Lai kā mēs arī negribētu teikt, ka ir vērtības, kas ir mūžīgas un kuras nemainās. Bet šinī gadījumā pasaule pārvērtē savus uzskatus par daudziem notikumiem. Iespēja ir tikai viena – meklēt konsolidāciju starp visām pasaules valstīm, iesaistot Ķīnu, Indiju, un, lai cik tas izklausītos dīvaini – Ziemeļkoreju. Vienkārši praksē ar Krieviju jau parāda – ignorance neglābj situāciju, ir jāmeklē cita izeja. Un ja šie jaunie ieroči, par ko mēs tagad runājam, un es ceru, ka jau maija sākums ir un šajā laikā šie ieroči jau sevi apliecinās Ukrainas frontē, un tie neienesīs krieviem kaut kādu līdzsvara sajūtu, neuzvarētības sajūtu. Kaut kas jāmaina, jo, tā kā viņi šodien domā, tas nav reāli, tas ir pilnīgs karš, jo, ja miljoni vai simtiem tūkstoši no katras puses karavīru viens uz otru šauj, to nevar apturēt vienā dienā.  Bet Ukrainai ir jāpaliek. Ukrainas vadītājiem ir jāsaprot – Rietumu politika ir ne tikai ieročos, bet Rietumu politika ir arī attieksmē visos mierlaika jautājumos, ekonomikas jautājumos, attiecības ar citām valstīm un tā tālāk, un tā tālāk…  Cīņa ar korupciju, kas arī Ukrainā ir… Guntis Ulmanis: Ziniet, vārdu korupcija ir diezgan smagi izrunāt, jo mēs arī neesam bez grēka šais jautājumos. Un tāpēc, ka pirms es kādu nosodu šais jautājumos, es domāju, ka korupcija sākās pašiem ar sevi. Ja nebūs korupcija tajā vai citā rietumvalstī, nebūs korupcija arī Ukrainā, jo Ukrainai, ja korupcija ir, viņa var attīstīties tikai ar daudzu Rietumu un civilizētās pasaules atbalstu tiešā vai netiešā veidā. Jo var simts eiro ieekonomēt, 1000 eiro, bet nevar miljoniem ieekonomēt, turēt ārzemju bankās un pēc tam uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es vēlu, lai ukraiņi paši tiek galā ar šito jautājumu. Ukrainā šobrīd tā ir reāla karadarbība, bet daudz pēdējos gados tiek runāts arī par hibrīdkaru, par to, kā Krievija iejaucas dažādu valstu politiskajos procesos, par to, kā Krievija cenšas ietekmēt vēlēšanu rezultātus Šo hibrīda karu mēs izjūtam arī Latvijā. Bet jūs reiz esat teicis, ka Krievija hibrīda karu pret Latviju sāka faktiski jau no pirmajām dienām, kad mēs atjaunojām savu neatkarību. Guntis Ulmanis: Tā ir. Pirmajā Saeimas sasaukumā nebija, es uzdrošinos teikt, neviena tik kreisi orientēta partija, kā tas ir šodien. Piektajā Saeimā, pirmajā pēc neatkarības atjaunošanas? Guntis Ulmanis: Jā, pēc neatkarības atjaunošanas. Man tie cipari kādreiz arī sajūk. Es ļoti uzmanīgi pret viņiem attiecos, tas bija no 93. līdz 99. gadam.  Bet pamazām Saeimā, sabiedrībā šī sašķeltība veidojās uz nacionālās bāzes. Nu tas bija hibrīdkara tāds jau ļoti reāls sākums. Un kur gan Krievija varēja izmēģināt savu roku, ja ne tuvākajos kaimiņos.  Atzīsim vienu lietu – Krievijā no cara laikiem ir ļoti spēcīga ārlietu darbības sistēma. Kura ietver sevī ne tikai diplomātiskos jautājumus, bet arī šos jautājumus, ko jūs man tagad uzdevāt. Pašreizējais Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, kad viņš strādāja Apvienotās Nācijās, un bija Kozirevs ārlietu ministrs, tad Lavrovs bija kā eņģelis no Krievijas, mēs ar viņu runājāmies, un viņš teica, jums būs labi un viss būs kārtībā, un viss. Nevar cilvēks tā pārvērsties, ja tu viņu klausies šodien, kādas viņam ir diktatoriskas tieksmes, varbūt pat vēl lielākas nekā Putinam. Es nezinu, par ko viņi savā starpā sarunājās, kādreiz būtu interesanti paklausīties, bet hibrīdkarš sākās ar to brīdi, kad kāda valsts blakus Krievijai veido savu neatkarīgo politiku, neatkarīgās sistēmas. Un šobrīd, ja mēs sakām, ka nevar ticēt krievu masu medijiem un ar visu to saistītajam, arī mums pašiem jābūt ļoti kritiskiem attieksmē pret saviem masu medijiem, par savu teikto un pret savām attieksmēm. Tas arī mēs liecinām to, kas notiek mūsu politiskajā sabiedrībā šajās dienās. Šajās dienās, pēdējos mēnešos ir plašas diskusijas par biznesa attiecībām ar Krieviju, vai tirgoties ar Krieviju, vai mūsu ostās pārkrauta Krievijas labību un citas preces. Par šo jūs esat teicis – biznesam ir jābūt morāli principiālam, nekāda sadarbība ar Krieviju. Kā ir ar sportu? Pēc Krimas okupācijas 2014. gadā viss turpinājās – mūsu "Dinamo", KHL. Jūs arī krietnus gadus bijāt "Dinamo" sistēmas vadībā un "Arēnā Rīga" ložā sēdēja "Gazprom" cilvēki. Sports un politika un sports kā arī viens no Krievijas veidiem, kā savu roku uz pulsa turēt, kā jūs tolaik to izjutāt? Guntis Ulmanis: Mēs taču sakām, ka mēs visi esam šais divos gados daudz ko pārdomājuši un daudz kur mainījušies. Ja mēs redzam šo Krievijas pilnīgi simtprocentīgo iznīcības politiku pēdējos divos gados, tad kompromisa vairs nevar būt. Ne sportā, ne biznesā. Un es brīnos par to, ka biznesā mēs bieži vien taisnojamies – šitos graudus sūtīsim līdz tai robežai, tos – līdz tai robežai un tā tālāk, un tā tālāk.  Tas pats arī sportā, manuprāt, jebkādas sporta attiecības šobrīd ar Krieviju ir vienkārši noziedzīgas. Vienkārši noziedzīgas. Un tas ir mans viedoklis, kas ir mainījies šajos pēdējos gados, jo es sportā nodarbojos pēc tam, kad biju daudz veidojis kopā ar Krieviju, teiksim tā, nepieciešamas lietas. Nederētu vārdi “labas lietas”, jo katram mums bija sava domāšana – krievam – viena, man – otra. Bet tad, kad mēs šīs labās lietas, tad vienmēr likās, ja mēs kultūrā, mākslā, un daudzi mūsu mākslinieki ir izgājuši savu pieredzi Krievijas plašajos laukos un nav bijuši tie sliktākie… Tas bija tāds laikmets, kad mums vajadzēja sadarboties, jo atkal es citēšu Klintonu, viņš teica: "Tu vari paļauties uz mani, bet atceries vienu - kaimiņš tev ir viens cits, tikai viens, un ar šo kaimiņu tev ir jāsadzīvo tā, lai mēs varētu kopīgi ar tevi risināt tālākos jautājumus attīstībā." Tāda ir dzīve. Krievu sportistiem ir jābūt olimpiādē, kas tūlīt tuvojas Parīzē, un baltkrievu? Guntis Ulmanis: Mans personīgais viedoklis, ka nē.

Sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, un ir tikai viena iespēja - rūdīties un gudri dot pretī, saka žurnāliste Ilze Strenga. Par medijiem tagad un televīzijas aizkulisēm deviņdesmitajos, par dzīves skolu Ziedoņa Dižkoku grupā, Jenču dzimtas stiprajām sievietēm un kāpēc nekļuva par mediķi saruna ar Ilzi Strengu Laikmeta krustpunktā. "Kam mēs strādājam? Rīgas intelektuāļiem, bagātniekiem? Nē, ne vella! Viņiem mūsu raidījumus nevajag. Mēs tos veidojam lauku cilvēkiem. Kad uzmācas domas par žurnālista profesijas bezjēdzību, tad atrodu uz darba galda skatītāju pateicības vēstules un atkal sapurinos." Tā 1995. gadā intervijā laikrakstam Diena teikusi Latvijas Televīzijas žurnāliste Ilze Strenga.  Ilze daudzu gadu garumā televīzijā dokumentējusi teātra dzīvi un mūsu skatuves talantus. Ilze veidojusi virkni dokumentālo stāstu par izcilām Latvijas kultūras personībām, par viņām atklājot arī sabiedrībai maz zināmus privātus faktus, bet nedarot to dzelteni. Ilze teju ik rītu Latvijas Televīzijas "Rīta Panorāmas" skatītājus modina ar interesantām reportāžām par kultūras norisēm.  Un vēl Ilze par sevi ir teikusi šādus vārdus: "Mana nelaime ir tāda, ka nekad nevaru nosēdēt mierā, arī televīzijas darbā esmu nepārtraukti sevi tērējusi. Tāds ir mans raksturs – neļaut ūdenim stāvēt kā dīķi un zinu, ka ļoti daudzus tas kaitina." Ilze Strenga: Kad piezvanīja jūsu producente un teica, ka jūs vēloties, lai es atnāku uz šo raidījumu, es viņai teicu: ļoti, ļoti padomājat, jo es esmu jau aizgājusi kadra otrajā pusē. Bet es tam ūdenim tajā akvārijā vai dīķī vienalga lieku kustēties, un es neesmu ērts cilvēks. Es kaut vai esmu jau tuvu tam posmam, ka vajadzētu mierīgi būt modernai pensionārei, bet kaut kā nesanāk, un es turpinu to ūdeni kustināt, un varbūt būt vēl atklātāka, vēl tiešāka, bet jau tolerantāka. Jo dzīve iemāca, ka tu vari arī ar tādiem baltiem cimdiem varbūt to ūdeni kustināt uz kādu labu enerģiju.  Pirms gada iztaujāju tavu dzīvesbiedru Juri [Strengu], viņš teica, ka visa viņa dzīve tagad esot pakārtota ziņu raidījumiem, sekojot karam Ukrainā, grāmatām laiks vairs neatliekot. Ilze, tavā informatīvajā telpā arī dominē šī mūsu nemierīgā laika tematika, vai tev arī ir laiks grāmatām, teātrim, kādam koncertam? Ilze Strenga: Ir tā, ka man ir jābūt laika visam. Citādāk nav iespējams. Ja es teiktu, ka vakar man rīts sākās sešos un beidzās kādos pusvienpadsmitos vakarā, tad varbūt viens otrs neticētu. Un ar līdz paņemtām pusdienām darbā. Tas temps jau nav mainījies un arī tā sekošana ir tāda pati.  (..) nav man tā, ka es nenervozēju. Es arī nervozēju. Tieši vakar [dienu pirms raidījuma ieraksta] man izdevās intervēt brīnišķīgas Ukrainas filharmonijas mūziķus, kas šeit ir izrāvušies pirmo reizi no Kijivas,  ārpus tām šausmām, ko viņi piedzīvo. Un tad tu jūti to savu baigo atbildību par to, kā tev tas cilvēks jāpaceļ. Iedomājies, bija visi koncertmeistari un nobrieduši četri solisti, tādi kungi manos gados, bezgala talantīgi. Kad viņi mēģina tur un ka viņiem ir telefonos ieslēgts tas trauksmes signāls, un ka Latvija ir vienīgā vieta, kur viņi šajās 3-4 dienās var to signālu izslēgt, tad tu nevari dzīvot savādāk, tev ir jābūt tajā solidaritātē, tajā atbalsta sajūtā ar viņiem kopā, un tu nevari nolikt malā - tas uz mani neattiecas. Tas uz mums visiem attiecas baigi.  Un kas to būtu domājis, ka arī mana paaudze un tā tavējā un vēl jaunāka piedzīvos šīs kara šausmas. Tas prātā neienāca,  kur tādas lietas spēj ienākt prātā! Tagad daudz runā arī par nogurumu no kara ziņām. Nesen iztaujājam uzņēmēju Baibu Rubesu, viņa teica, ka diezgan apzināti cenšas atslēgties no šīm ziņām un no negatīvās informācijas. Kāda tev ir ar šo ziņu nogurumu?  Ilze Strenga: Tev ir ar sevi jāstrādā. Žurnālistikā vispār tas ir pienākums, tev ir jābūt informētam, un tas ir tavs pienākums, ja tu negribi būt tāds lūzeris, slinks un nevēlēties kustēties, un nevēlēties domāt, un nemeklēt jaunu informāciju un jaunas idejas. Tas ir tavs darbs. Tātad es nedrīkstu nogurt. Bet protams, tas resurss jau kaut kur ir jāņem, un tad tu vienu resursus pazaudē, kaut vai informāciju, emocionālo, uzkrājot, bet tad ir jācenšas to resursu kaut kur dabūt atpakaļ.  Un tad tu satiec, piemēram, šos Ukrainas mūziķus. Ilze Strenga: Jā, un tad es domāju, ko es te, tie manas paaudzes grandi dzīvo tur varbūt 2-3 stundas lidojuma attālumā, bet viņiem dzīve ir elle, kad starp mēģinājumiem jāskrien lejā bumbu patvertnē ar savām vijolēm. Tā ir tā vērtību samērošana. Ko mēs saucam - ai, ai, mēs esam noguruši! Nu protams, ka tas ir traki. Ilze, tu esi televīzijas cilvēks jau no 80. gadu otrās puses. Vai tavā ikdienā skan arī radio? Vai tu klausies radio? Vērtē radio darbu? Ilze Strenga: Es sekoju jums, un, manuprāt, Latvijas Radio ir brīnišķīgs. Jūs strādājat vienkārši kolosāli, jūs esat dedzīgi, jums ir svaigums. Bet es nevarētu teikt, ka mums tas nav. Mums arī ziņu dienestā ir baigi foršie jaunieši un asi, un domājoši, un trauksmaini, un dedzīgi. Arī mums tas ir. Es klausos radio "Klasika", jo tā atkal iegūstu varbūt kaut kādas zināšanas. Es klausos noteikti Gundara Āboliņa "Mazo lasītavu". Brīvo mikrofonu? Ilze Strenga: Brīvo mikrofonu klausos. Varbūt tu pat zvani?  Ilze Strenga: Nē! Ilze, tu noteikti arī esi sekojusi, un tas stāsts ir gadu desmitiem garš par vienotu sabiedrisko mediju. Beidzot tas lēmums ir pieņemts un nākamajā gadā vienots sabiedriskais medijs būs. Kad tu sāki strādāt televīzijā, televīzija un radio bija zem viena jumta. Pēc tam atkal bija atdalīšanās, tagad atkal apvienošanās. Kā tu raugies uz visu šo procesu - gan to, cik tas bija garš un klamzīgs, gan uz to lēmumu, ka tas beidzot notiks? Ilze Strenga: Tas ir jēgpilni. Jēgpilni! Tāpēc, ka mums ir vienīgā iespēja šajā dzīves situācijā strādāt vienotā informatīvā telpā. Ja mēs to neizdarīsim un negribēsim darīt, tad dzīve būs ļoti sarežģīta. Nu, mēs jau paši to jūtam, ka ar baigo spiedienu nāk cita informācija iekšā. Es domāju, ka radoši mēs viens otru netraumēsim, ka es nelīdīšu tavā lauciņā, kaut gan es ļoti apskaužu to fundamentālo darbu, ko jūs tieši "Laikmeta krustpunktā" darāt. Kādreiz arī mēs tādus raidījumus veidojām, kur mēs grauzāmies cauri līdz pēdējam, nu, sīkumiņam. Bet, kas varbūt saistās ar administratīvo resursu, man liekas, pēdējais brīdis, jo tas ir uzpūsts līdz tādam grand lielumam. Vecos laikos, piedod Arnīt, vecos laikos direktori vai x vēl kaut kādi, viņi pazina mūs un mēs pazinām viņus. Es, goda vārds, nepazīstu viņus. Man arī nav vairs tieši nekādu kontaktu, jo es neko neproducēju, neesmu vadošos amatos, es esmu ierindas žurnālists. Es nerunāju par kolosālām ballēm, pasākumiem un visu pārējo. Un mēs arī pazinām jūsu kolorīto vadību, radio vadību. Tagad es, tā varbūt ir mana vaina, bet es tiešām nepazīstu viņus. Es zinu, ka Priedes kungs, Ivars, Gintu Miķelsonu pazīstu, jo viņš bija vienā kolosālā sadarbībā ar mums, ka viņš jau vienreiz bija prokūrists. Tieši dzejnieks Imants Ziedonis nomira, un mēs to fantastisko vai to cieņpilno tiešraidi izveidojām no bēru ceremonijas, un arī raidījums. Viņš bija kolosāls balsts. Bet pārējos, godīgi sakot, es nezinu.  Televīzijā varbūt tā problēma arī ir tie gaiteņi garie un daudzie stāvi. Ilze Strenga: Nē, tā nav problēma. Viņiem lifts darbojās, mums arī darbojas. Bet varbūt, ka tā ir mana problēma. Bet par vienu patiesi nopietnu problēmu es gribu pavaicāt. Sabiedriskie mediji pēdējā laikā ceļ trauksmi, ka pieaug tendence gan radio, gan televīziju publiski nepamatoti pazemot, nozākāt žurnālistus, diktēt, kas un kā būtu jāatspoguļo. Naidīgi un pārsvarā anonīmi komentāri internetā pret sabiedriskajiem medijiem ir arvien biežāk. Žults un tādas nievas, ko daudzi tagad izgāž pret radio un televīziju. Vai vai arī tu šādas tendences mani un vai tev ir skaidrojums, kādēļ tas tā ir?  Ilze Strenga: Zini, tas ir riebīgi, bet tā ir vēl viena mūsu profesijas pārbaude. Tev ir jābūt gatavam, ka tev uzgāzīs samazgas. Es esmu varbūt citādā veidā tās samazgas dabūjusi, citādāk mazliet. Arī mēs varbūt neesam vēl tik rūdīti, ka sociālo tīklu anonimitāte ir vienkārši viens briesmīgs ierocis, viens briesmīgs ierocis. Ir viena iespēja - rūdieties un dot pretī. Neklusēt. Tu nevari tā ļauties - ai, ai, ai, lai mums uztaisa uz galvas visi... Nu, ko tu tik gribi, to ieraksti internetā. Tev ir jādod pretī. Jādod pretī gudri. (..) protams, tu vari neiesaistīties vispār, bet tad tev ir kāds savādāks... Paldies Dievam, ka es varbūt neesmu to dabūjusi, bet neiesaistīties ir viens, protams, izdzēst, izlikties, ka tā nav. Bet iedomājies, ar kādu kaifu viena daļa cilvēku lasa to to zaņķi. Es arī esmu to piedzīvojusi, nu, pēc Gunāra Cilinska filmas, kur arī sakairinātas personas rakstīja par sarkanajām līnijām un kāpēc tik atklāti? Bet ir kaut kā jāsaprot, var aiztaisīt acis, bet ir vienkārši jāturpina strādāt un jāturpina strādāt, cik vien labi var. Cik vien labi var un cik vien patiesi var. Viegli nav. Kāpēc daļu kaitina sabiedriskie mediji? Vai arī viņi vēlas, lai sabiedrisko mediju žurnālisti būtu klusāki un varbūt iztapīgāki? Ilze Strenga: Un kuram patīk atklātība? Kuram patīk atklātība? Varai patīk atklātība? Tiem, kas mūs pārvalda vai kas virza mūsu darbu, un piešķirt naudu, nepiešķirt naudu un visu pārējo, kas vada mūs - viņiem atklātība patīk? Tas ir līdzīgi kā ar sociāliem tīkliem.

Mūsu valstī nav pateikts, ka prioritāte ir bērni visās jomās, tāpēc arī ir tik bēdīga situācija ar jauniešu fizisko formu un veselību, tā uzskata basketbola leģenda Valdis Valters. Cik biezu ādu uzaudzēja, spēlējot padomju izlasē, un kāpēc var pretendēt uz Lietuvas pasi, kā piedalījās "Latvijas ceļa" dibināšanā un arī par nokļūšanu Basketbola slavas zālē un dzīvi sociālajos tīklos saruna ar Valdi Valteru Laikmeta krustpunktā. Kad Valdi Valteru 2017. gadā uzņēma Starptautiskās Basketbola federācijas Slavas zālē, savu pateicības runu Šveices pilsētā Ženēvā viņš sāka ar pateicību vecaimātei Almai Miezītei, kura viņu bērnībā uzaudzināja. Viņa uzaudzināja pasaules un divkārtējo Eiropas čempionu, PSRS izlases sastāvā vienīgo latvieti pasaules čempionu basketbolā. Savu vecomāti viņš bērnībā saucis par opīti, jo omīti nav varējis izrunāt un kādā no kinohronikām ir saglabājies Almas atmiņu stāsts. “Valdis man bija labs puika, lai tādi visi būtu, mēs vārda pārmainījām, man viņu nebija jābar ne par ko.”  Vieni sauc par Latvijas basketbola leģendu, citi par basketbola ģenerāli. Vēl ir daudz stāstu par Valda Valtera aso mēli un nevaldāmo raksturu. Bija jāmāk uzvesties, bija jāmāk dzert un bija jāmāk spēlēt - tik precīzi kā savus metienus grozā savu laiku pagājušā gadsimta 80. gados basketbolā ir raksturojis Valdis Valters.  Raksturojot situāciju jaunatnes sportā šodien, Valdis Valters vērtē, ka jāiegulda bērnu un jauniešu sportā, jāiegulda līdzekļi, lai bērni vairāk sportotu. Valdis Valters: Par šodienas situāciju, es teikšu tā. Mums ir 40000 bērnu, kuri trenējās vienreiz pēc skolas. 160000 ir skolā, tikai 20% bērnu trenējas. Es uzskatu, ka vispār tā sistēma tika sajaukta kaut kad 2010., 11., 12. gadā, kad sporta pārvaldi likvidēja un visas funkcijas atdeva Olimpiskajai komitejai un Sporta federāciju padomei. Tā bija kļūda. Tagad viss ir atpakaļ. Tā stratēģija ļoti vienkārša - tie lielie kungi, kas tur ievēl, viņi no tā sporta dzīvo. Kā es esmu vienmēr uzskatījis, ar sportu nopelnīt neko nevar, tur jābūt tikai fanātismam, tev ir no rīta līdz vakaram jādomā, kā lai to sporta līmeni pacelt augstāk.  Šobrīd es uzskatu, vispār jau visās jomās nav ideju, nav ideju, kā mēs varētu pacelt šo problēmu. Čakša arī atnāca, ministre, kura pateica, ka mums prioritāte ir bērnu un jauniešu sports, bet neviens nav uzlicis uz papīra, kādam viņam būtu jāizskatās. Jo mums 105 federācijas, kur prasa naudu. Bet federācijas ko dara - organizē sacensības. Principā organizē darbu jau pašvaldības, un mums vajadzētu izveidot tādu programmu, ka mēs vairāk varētu aptvert tos bērnus pašvaldībās, skolās, visur, lai viņi vairāk sportotu.  Un vēl viena lieta, ja tu man to tēmu esi uzdevis. Principā Latvijā nav līdz šim brīdim neviens pētījums izdarīts, kādā stāvoklī mūsu bērni ir fiziski. Vispār nav. Es saprotu, ka tas nav vajadzīgs, jo, tiklīdz tie dati iznāks ārā, ka tur 50% tādu, 40% - tādu. Kas ir galvenais - armijai nederīgi cilvēki. Armija, man liekas, bija pateikusi kaut ko tādu…   Tā kā man tā ideja tāda, ka principā līdzekļus lielākoties visus vajag novirzīt bērnu un jauniešu sportam. Jo tālāk, kas notiek, viņš ir veselīgs, viņš ir domājošs, viņam ir labāka izglītība, labāk mācās un tā tālāk, un tā tālāk. Veseli plusi. Hosams Abu Meri, jaunais veselības ministrs, arī to secina, ka tas veselības budžets jau pēc tam aiziet tieši tiem bērniem, kas neko nedara, pēc tam aiziet viņu ārstēšanā. Un to mēs nesaprotam. Mums nav stratēģijas valstī, nav cilvēku, kā Igaunijai bija savā laikā, viņi kaut kad kaut kādu stratēģiju uzlika un viņa strādā. Šobrīd mēs redzam, kur mēs esam un kur viņi. Mums nav pateikts, ka prioritāte bērni, jaunieši visās jomās. Nav tā, un tā ir tā bēda, kāpēc ir varbūt šobrīd tāda situācija. Parasti ar sportistiem saruna sākas par sportu, par sporta statistiku, bet šoreiz sākam ar sociālo mediju statistiku. Nezinu, vai esi iemetis grozā, spēlējot profesionālo basketbolu, 50000 metienus. Diez vai, tas laikam nav iespējams. Bet tu jau esi ierakstījis 50000 tvītus jeb ierakstus. Tas ir gana daudz, ja saskaita tās stundas, cik tu esi rakstījis. Tas ir tikai tviterī jeb tagad sauc X. Valdis Valters aktīvi seko visam, kas notiek pasaulē, lietas, kam piekrīti, atbalsti, ļoti daudz ko arī vērtē kritiski. Kādēļ tu tik daudz laika pavadi internetā un kādēļ tev ir svarīgi arī dalīties ar saviem vērojumiem? Valdis Valters: Tas tāds labs jautājums. Man liekas, tu esi pirmais cilvēks, kas jautā,, kāpēc es to daru. Es uzskatu, ka mums Latvijā pietrūkst tādu, kā var pateikt, viedokļu līderu, kuri izsaka savu viedokli. Es arī ļoti daudziem sekoju un man viņi arī ir paraugs tam, ko viņi saka, un es arī daudz ko ņemu. Ir daudzas lietas, ko tu pilnīgi neko nesaproti, un tad, kad tu sāc klausīties un ieklausīties citos, tev ir viedoklis uzreiz un tu saproti, kas pasaulē vai kaut kādās situācijās notiek. Sportā man vienmēr prasa, kāpēc tu neizsakies. Tur kaut kas notiek - kāpēc tu klusē?  Nav tas jautājums, kāpēc tu raksti, bet tagad ir tā pierasts, ka man gandrīz par katru lietu ir kaut kas jāizsaka. Par sportu baigi viegli, tur man ir viedoklis un tur man ir pieredze, tur man ir gan spēlētāja pieredze, gan jauniešu pieredze, gan trenera pieredze, gan organizatora. Bet man arī patīk šobrīd, nu…  Es varu iedomāties Latvija 40. gadā [1940.] un kaut kur varbūt kādā 38. [1938.] tagad atrodamies Latvija, kad kaut kas tāds var notikt, var nenotikt ar Latviju. Un ļoti svarīgi tomēr ir izteikt savu viedokli un sekot procesiem līdzi, lai  neatkārtotos tas 40. gads. Tomēr mana vecāmamma stāstīja, kā tas notika un ko. Godīgi sakot, tad mēs tam uzmanību nepievērsām, bet kad atkal atguvām neatkarību, tad ... nu pazaudēt vairāk negribas viņu.  Ja tu būtu neinteresants, tev nesekotu. Ir tādi, kam ir 200 sekotāju, viņš arī 50000 raksta, bet viņam neseko.  Vēl, kas ir. Man ļoti nepatīk dezinformācija, jo ļoti daudzi raksta, sevi reklamē kaut kā, bet es tieši iestājos par to, lai informētu otru pusi. Nu ka, ka tas nav pareizi, ka jādara ir tā. Cik tas strādā, nezinu? Bet tev dažreiz arī nenolaižas rokas, kā teikt, atklājot šo dezinformāciju? Pēdējais vilnis, kas bija pirms dažām dienām, ka no Sahāras tās smiltis un vesela rinda ļaužu… Valdis Valters: To es nekomentēju. Beidz, 5G un Covid, vesela grupa cilvēku, es viņus saucu par trampistiem, kuri Covid noliedza un potēšanu, tagad viņi nez kāpēc mirst pirmie… Cilvēki neizpēta to problēmu dziļāk, bet noklausās kaut kādu virsrakstu un tad arī "mauc" par to. Šinī ziņā tev ir jāinformē, vismaz jāizsaka savs viedoklis. Varbūt, ka 10, 20, 50 cilvēki varbūt padomās un izvērtēs. (..) Lai būtu tik aktīvs internetā un sociālajos tīklos, kā tu, tur arī vajag sava veida imunitāti pret komentāriem. Kā tu sadzīvo, jo katrs, kam nav slinkums, var var kaut ko "iepļekāt" un nozākāt. Tevi dažkārt arī varbūt tas aizskar? Valdis Valters: Man patīk. Nē, ir tas sākums, ir cilvēki, kuri uzraksta labas lietas, tad interesanti ir padiskutēt. Bet ir lietas, kas vienkārši, es viņiem nepatīku. Tas ir normāli - vienam māte, vienam meita. Tu nevari visiem izpatikt.  Es vienmēr esmu uzstājis, lai internetā būtu cilvēks vismaz ar vārdu un uzvārdu, kas, teiksim, nepilda kaut kādu uzdevumu, vai ir kaut kāds bērnībā apvainotais, vai kā. Tu zini, ar ko tu runā un par ko tu runā. Un šitie te ar anonīmiem, kuri plēš virsū… Kā tu sadzīvo ar šiem naida komentāriem? Valdis Valters: Es nezinu, es pieradis esmu. Es teikšu tā, kad PSRS izlasē biju, visu to sportisko gaitu, ko vispār esmu izgājis, diezgan bieza āda ir uzaudzināta. Tur sākās tā kritika un tā bija katru dienu, katrā treniņā. Katrā minūtē tu varēji dabūt pa ļipu par neko un ar to bija jāsadzīvo. Kāds tev ir skaidrojums, kāpēc tik daudz naida un šī žults ir interneta komentāros, kādēļ ļaudīm šādā veidā jāizpaužas? Valdis Valters: Tas ir psiholoģijas jautājums. Es izlasīju arī pētījumu, kāpēc cilvēki tos naida komentārus izsaka. Principā viņi cīnās ar savām negatīvām īpašībām, piemēram, viņi redz, ka tas viņā ir un cenšas tā tikt no savām naidīgām, sliktajām īpašībām [vaļā]. Tāpēc raksta, lai sev vieglāk paliktu. Viņš tāds ir, bet viņš izdzird, ka tāds un tad viņam vajag viņu kārtīgi naidīgi apsaukāt un attiecīgi tad viņš kaut kādu vieglumu dabū. Tā es to redzu. Tas ir psiholoģijas jautājums. Bet kas ir sociālie tīkli – vairāk ziņas un televīzija nestrādā. Tas viss iet ar baigo nobīdi, a tur pēc vienas minūtes, tur kaut kas notiek un tu zini, kas pasaulē notiek, tu zini, kā reaģēt, ko darīt, un tā tālāk. Tu vari izteikt viedokli.

Uzvārdi gan ir mainījušies, bet arī tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši, saka uzņēmēja Baiba Rubesa un atzīst, ka biznesa intereses joprojām stipri ietekmē Latvijas politiku un kavē arī "Rail Baltica" būvēšanu. Par bērnību Kanādā un kādu pirmo reizi ieraudzīja Latviju 70. gados, par sievietēm biznesā un kā ir būt par postmodernu pensionāru saruna ar Baibu Rubesu Laikmeta krustpunktā. Baiba Rubesa nesen publiski ir teikusi šādus vārdus: "Baltijas valstu vidū un Eiropas kontekstā Latvija gandrīz jebkurā mērījumā, kur vien skaties, ir pēdējā vietā. Kā tā varēja notikt? Mani tas dzen ārprātā! No vienas puses, zinu, ka esmu izdarījusi savu, lai būtu labāk. No otras puses – gribas kliegt. Nesaprotu mūsu sabiedrību, kas pieļauj šos antirekordus un ir līdzdarbojušies, lai tie tādi būtu." Kad viņai bija 19 gadi, 1973. gadā uzrunājot trimdā Kanādā dzīvojošos latviešu jauniešus, Baiba sanāksmē saviem vienaudžiem teica: "Es jūs visus aicinu justies kā latviešus, nevis kā kanādiešus vai amerikāņus. Un vienmēr pieminiet Latviju, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats!" Par Latviju šodien un sapni par Latviju, dzīvojot trimdā, par darbu lielu starptautisku uzņēmumu vadībā, par Rubesu dzimtu un ko nozīmē būt postmodernai pensionārei, kā Baiba pati sevi kādā intervijā nodēvēja, saruna Laikmeta krustpunktā. Kas ir postmoderna pensionāre. Tāda, kurai ir konts tiktokā? Baiba Rubesa: "Tiktok" konta man nav, tad varam izslēgt. Parasti domā, ka pensionāri sēž mājās, skatās televīzijas seriālu, dārzus veido un gādā par mazbērniem, un apmēram tā. Es domāju, ka tomēr mana paaudze, domāju, ka visā pasaulē arvien vairāk ir tādu, kas tomēr vēl turpina strādāt, vai tas būtu par atalgojumu vai brīvprātīgi, meklē joprojām attīstīt lietas, ceļo. Varbūt drusku ar tādu atkāpi, nemēģina visu izdarīt reizē, jo tev vienkārši tādu spēku vairs nav. Respektīvi, turpina darboties. Jums pirms gadiem bija arī projekts par to, kā dzīvot pēc 55. Man jau ar drīz tuvojas, tad jāsāk domāt? Baiba Rubesa: Es tam neatradu perfekta risinājumu, lai gan man tas bija tīri praktiski, ko izpētīju, daudzas lietas es tomēr esmu ņēmusi vērā. Viens pavisam noteikti, ka tev vairāk jāpievērš uzmanība veselībai. Tomēr daudzas lietas fiziski mainās, gribot negribot. Ne jau es vienmēr daru to, ko vajadzētu, bet es zinu, kas būtu vai nebūtu jādara, un es domāju, tas galvenais, ko iemācies, ir dzīvot tagad, nevis nākotnē. Tas visvairāk mainās, es teiktu, uztverē pēc 55 gadu vecuma. Tu jau sāc redzēt apmēram horizonta otro galu. Nevis izdomā, ka tu kaut ko darīsi nākotnē. Un es domāju, kovid laiks vēl jo vairāk ieaudzināja tādu apziņu, ka neatliec uz rītdienu to, ko tu vari izdarīt šodien. Atgriežoties pie citāta - "mani dzen ārprātā, ka visur atpaliekam". Jūs esat teikusi, ka, piemēram, lietuvieši ir kā labais piemērs, viņi ir tikuši daudz tālāk, viņiem lēmumu pieņēmēji ir ar daudz labāku izglītību, daudz labāku angļu valodu. Kāpēc mēs visur atpaliekam? Baiba Rubesa: Es, goda vārds, nesaprotu, bet tas citāts ir ļoti akurāts. Acīmredzot tas bija tāds kliedziens no sirds, kā francūži teiktu. Es nezinu, kas tas ir mūsu sabiedrībā, kas liek mums drīzāk vienam uz otru riet, nevis sarunāties un meklēt risinājumus. Teiksim, globāli, protams, arvien vairāk ir tādas robežšķirtnes, ir melnie - baltie, pareizie - nepareizie, ir daudz grūtāk sarunāties, kas man noteikti nav saprotami. Es nezinu. Ja kāds var pateikt, kāpēc tas tā ir, es nezinu. Es būtu teikusi vēl pirms, nu varbūt astoņiem gadiem, ka Lietuva no mums atpaliek un atpalika ar.  Bet kaut kā ir, strādājot ar lietuviešiem esmu iemācījusies, ka gados jaunākā paaudze, teiksim, ap 40, tā ir daudz homogēnāka, nekā mēs esam, viņiem vērtības ir daudz līdzīgākas, kaut kā intuitīvāk saprot, kur vajag vest arī valsti un kādas lietas darīt, un pašiniciatīva ir pilnīgi citādāka. Un arī varbūt uzņēmība, jo mēs redzam Lietuvas bizness Latvijā, Rīgā. Kas tik tiem lietuviešiem nepieder! Baiba Rubesa: Pavisam noteikti. Igauņi aizskrēja, lietuvieši pakaļ un mēs te sēžam faktiski zelta bedrē, kam Latvijai vajadzētu būt, pavisam noteikti Rīgai vajadzētu būt, un palaižam šīs iespējas garām. Iespējams, tagad zīlēju, es neesmu vēsturniece un neesmu nekāda socioloģe, bet es domāju, ka varbūt padomju domāšanas mantojums ir daudz dziļāk mūsu sabiedrībā iegājis nekā Igaunijā vai Lietuvā, piemēram. Tas ir viens.  Otrs, mums joprojām ļoti daudzas no gaišākām galvām un katrā ziņā daudzas no mūsu gaišāko galvu atvasēm, kas ir aizbraukuši un dzīvo ārzemēs ļoti interesantās karjerās, ļoti interesantās vidēs un faktiski nav gatavi ieguldīt sevi, lai veidotu labāku valsti. Daži kā vēl vienu iemeslu min trauksmainos deviņdesmitos, divtūkstošos gadus, kad Latvijā politiskā vara bija ļoti cieši savijusies ar biznesa varu, oligarhu stāsti. Baiba Rubesa: Tas jau nav daudz mainījies, viņš ir tikai daudz elegantāks stāsts. Tagad? Baiba Rubesa: Jā. Es domāju, ka vēl arvien biznesa intereses katrā ziņā valsts uzņēmumos un daudzos lēmumos ir ļoti tuvu pie lemšanas, patiesiem lēmējiem, teiksim tā. Tikai uzvārdi ir mainījušies? Baiba Rubesa: Uzvārdi ir mainījušies. Es tagad negribu, lai mani pārprot, pavisam noteikti lietas ir labākas un nav trīs oligarhu rokās. Bet tie trīs oligarhi nekur nav pazuduši. Būsim pilnīgi skaidri par to. Un ļoti daudzi citi, es teiktu, arī, ja mēs skatāmies uz to, kā pašvaldības strādā un tā tālāk. Ir tāds kulturāls mantojums, kā cilvēki skatās, kā vecāki lietas kārto, tā tu parasti arī pats turpini lietas kārtot jeb pilnīgi pretēji. Tā atkal tāda melnbaltā reakcija. Tātad mums ir, es domāju, arī tur vēl ko izaugt. Jo, ja runā par pārvaldību, pārvaldība ir atkal mīļākais vārds, ko lieto un ko interpretē. Katram no mums - jebkuru vārdu, ko mēs lietojam, mēs stādāmies kaut ko citu priekšā, kas ir laba pārvaldība vai nav laba pārvaldība. Es saderēšu, ka drīz arī mūsu enerģētikas uzņēmumiem atkal mainīsies padomes un valdes, jo it kā kaut kas nav. Visdrīzāk domāju, ka tur citas ekonomiskas intereses, kas strādā. Jūs bijāt pie "Rail Baltica" projekta šūpuļa. LTV "Panorāma" 2016. gadā jūs sākāt, ka diez vai uz Berlīni 2030. gadā mēs ar "Rail Baltica" aizbrauksim, lai gan sākums ir cerīgs un ir sapņi. Kādēļ ir tā, kā ir šodien, kad pat izskan, ka sliedes ies gar Rīgu, jo nav naudas. Kas te paklupa? Baiba Rubesa: Kad mani aicināja izveidot "RB Rail", uzstādījums bija tāds - pēc Eiropas tā kā Valsts kontroles, viņiem tāda audita funkcija, bija pateikuši, ja vēlas jebkad turpmāk pārrobežu projektus veikt, to var veikt tikai viena institūcija. Ja ir vairākas, tad noteikti kavēsies laiki un tas būs dārgāk. Un tik vienkārši es to secinājumu varu šodien pateikt, ka tad, kad es atstāju "RB Rail", es skaidri uzrakstīju garu vēstuli ar ieteikumiem visādām amatpersonām par to, kā veikt labāk, jo, ja nepaliks projekts vienās rokās, "RB Rail" rokās, tad viņš noteikti sadārdzināsies un noteikti kavēsies, jo vietējās intereses vienmēr pārspēj kopīgās intereses. Tas ir faktiski tas, kas ir noticis. Lietuvieši no pirmās dienas lobēja, lai būtu citādāk, un mēs paši ieviesīsim. Kā man viena amatpersona teica: Lietuvā lietuvieši būvē ar lietuviešiem priekš lietuviešiem, no lietuviešiem uz Lietuvu un no Lietuvas. Un to viņi nodrošinājuši visādos veidos, pat līdz šai dienai nepieņemot dažus būtiskus lēmumus par trasi. Igaunija arī galu galā aizgāja savu ceļu, un Latvija kavējās. Un kur ir visādi cilvēki, arī tanī sižetā var redzēt faktiskos atbildīgos par lēmumu pieņemšanu. (..) To projektu jau vada dienas beigās valsts aparāti trīs valstīs, nemaz nerunājot par Briseli. Un Latvijā kavējās ar zemes atvasināšanu. Es varu viņus skaitīt vienu pēc otra. Šodien Briškenam pārmet to, ka viņš neko nav izdarījis, bet viņam jau nebija nekādas teikšanas pie "Rail Baltica" galda. Skatieties, lūdzu, kas bija pārstāvji "RB Rail" padomē, tur jūs redzēsit tos cilvēkus, kas nepieņēma lēmumus. Pēc manis, kad es aizgāju, nav bijis neviens ilgtermiņa izpilddirektors, jo akcionāri nevar par to vienoties. Tas, ka Baltijas pārstāvji uzvedās ap šo projektu, komisijā netika augstu vērtēts, bija ļoti kritiski par to. No šī projekta jūs aizgājāt 2018. gada sākumā, presē izskan, ka jums akcionāri izteikuši neuzticību, īpaši kritiski pret jums ir lietuviešu, cik var no preses redzēt. Toreiz preses konferenci jūs sākāt ar vārdiem: "Neesmu pakļāvusies akcionāru un labuma guvēji spiedienam, tāpēc esmu nevēlama." Jau vēlāk esat arī teikusi: ""Rail Baltica" man iedeva ļoti daudzas dzīves paraugstundas par varu un naudu." Par šo es gribētu nedaudz plašāk par šīm paraugstundām? Baiba Rubesa: Ko jūs gribat zināt? Par varu un naudu, ko jūs ar to domājat, kas bija tas ko jūs pieredzējāt? Baiba Rubesa: Tad, kad es uzsāku amatu, "RB Rail" izpilddirektora [amatu], ar mani sazvanījās viena ļoti, teiksim, ēnās ietekmīga persona aprunāties. Mēs aprunājamies, un viņš saka: "Baiba, vai tu saproti, ka tu pārvaldīsi pēdējo lielo piķi, kas mums pienākas no Eiropas Savienības."  Un es tāda… es personīgi tādos kontekstos pat nedomāju par to un ja tu esi naftas biznesā bijis, tad cipari, tikai cipari, tas ir jautājums par dimensijām. Mēģināja mani dažādos veidos ietekmēt - gan pozitīvi, gan pavisam noteikti negatīvi. Es nekad neesmu piedzīvojusi starptautiskas padomes sēdes, kur tev kliedz virsū, pazemo, melo, regulāri melo un šantažē - ja tu darīsi tā, tad varētu būt šitā. Nu tas ir tīri unikāli.  Mans instinkts bija, atstājot amatu, iesūdzēt akcionārus tiesā, jo viņi pārkāpa n-tos paragrāfus, ko parakstīja kopīgā līgumā, droši vien joprojām tos pārkāpj. Bet mani atrunāja no šādas ambīcijas.  Bet ziniet, tad, kad tu ej pie vairākiem bijušajam dažādu valstu prezidentiem - vai nevarētu palīdzēt ar šo sadarbību. Ja tu aizej līdz faktiski akcionāru līguma parakstītājiem, kas ir ļoti ietekmīgi arī augstās Eiropas iestādēs, - vai nevarētu palīdzēt, lūdzu, savest kopā, jo es saprotu, ka tas projekts neizdosies tā, kā viņš ir iecerēts un nauda būs būtiska. Un tu ej pie ministriem, un tev padome saka - labāk pieņem šo lēmumu, nevis tādu lēmumu, jo mūsu interesēs ir šāds lēmums, nevis tāds lēmums, pēc tā kā ir aprēķini. Nu tās ir daudzas paraugstundas.

  Lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas, tā saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce un atzīst, ka muzeja krājumos joprojām ir arī Staļina portrets. Kāpēc ielu pārdēvēšana liekas nepārdomāta, arī par Avena porcelānu un lībiešu saknēm saruna ar Māru Lāci. “Sieviete ar Kurzemes spēku,” šādu apzīmējumu reiz izvēlējās televīzijas kolēģe Ilze Strenga, ievadot savu dokumentālo stāstu par raidījuma Laikmeta krustpunktā viešņu.  Sieviete ar Kurzemes spēku ir Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore. Spēks un izturība viņai bija nepieciešama, pārliecinot lēmumu pieņēmējus par muzeja rekonstrukciju; spēks vajadzīgs, rūpējoties par mūsu mākslas izcilāko vērtību saglabāšanu; izturība noder, lai panāktu, ka Nacionālais mākslas muzejs ir viena no izcilākajām kultūrvietām Latvijā. Māras Lāces spēks nāk no viņas bērnības dienu zemes – Dundagas. Kurzemnieces raksturs, tiešums un apņēmība. Un arī lībiešu saknes un spīts – lai kādi vēji pūš dižjūrā, Māra kā Šlīteres bāka stalti un mierpilni turpina savu apņēmību – rādīt ļaudīm tagad un saglabāt nākamajām paaudzēm mūsu nacionālo mākslu. Savos darba gados esat redzējusi tik daudz gleznu, skulptūru, mākslas instalāciju, performanču. Kas ir pats jaunākais pēdējais mākslas piedzīvojums, kurš jūs ir spējis pārsteigt, licis to atcerēties arī nākamajā dienā pēc redzētā? Māra Lāce: Mana atbilde šoreiz ir ļoti, teiksim, nesarežģīta, jo es dažas dienas atpakaļ atgriezos no Ņujorkas, kur mans tas jaukākais piedzīvojums bija mūsu izcilās latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas jaunākā izstāde, kas ir Metjū Marks galerijā (Matthew Marks Gallery), Čelsijā, Ņujorkā, skatāma šobrīd. Man patiešām Vijas Celmiņas darbi atkal pārsteidza, pārsteidza ar to tēmas turpinājumu, izvērsumu zīmējumos un glezniecībā, kas ir ļoti būtiski. Viņai parādījušās ir atkal gleznas un ir nedaudz mainījusies tematika, zvaigžņoto debesu vietā ir nākušas sniegotās ainavas. Un šī sniega izpēte atkal, kā viņa to darījusi, kā tas parādās darbos. Tas ir viens šajos glezniecības darbos un arī atsevišķos un "printos".  Bet interesanti ir daži objekti, kas izraisa nenoliedzami lielu skatītāju interesi.  Man bija jāuzkavējas galerijā ilgāku laiku, jo pati Vija Celmiņa sarunājās ar kādu kultūras žurnālistu, kas taisījās rakstīt par izstādi, un es vēroju publiku šajā izstādē, kas tiešām nāca, un ļoti daudz bija jaunu cilvēku. Varēja saprast, ka viņi tiek vesti organizēti, teiksim, kā klase. Viens no objektiem izraisīja patiesu interesi, jo tā bija virve, kura saritināta un stāvēja taisni un it kā turējās bezgalībā. Tātad neturējās nekur. Tā virve, protams, nebija tāda virve, tā bija metāla virve. Tas sasaucas ar Vijas Celmiņas 70. gadu darbu, kad viņai bija objekti, kad viņa ikdienas objektus iecēla nopietnas mākslas kārtā. (..) Jautāšu arī, kas ir bijis pēdējais iespaids, kur jūs esat sapratusi - nē, man nevajadzēja to redzēt, un ne vien man, bet arī citiem kaut ko tādu nevajadzēja redzēt? Māra Lāce: Ziniet, ir ļoti daudz sliktas mākslas, ir patiešām ļoti daudz. Un varbūt to nevajadzētu redzēt. Bet, lai saprastu, kas ir laba māksla, ir jāskatās arī ļoti daudz sliktas mākslas. Tas ir neizbēgami. Pieņemsim, tai pašā Ņujorkā šobrīd es neredzēju nevienu citu, vēl papildus tādu ļoti radošu izstādi, kas mani pārāk uzrunātu. Jo bija tāda liela mērenība, teiksim tā, visur, visās izstāžu zālēs valdīja liela mērenība. Un es pat varētu teikt, ka tās izstādes bija nekādas, ko mēs skatījāmies. Bet es tomēr palieku pie tā, ka īpaši manā profesijā ir jāredz ļoti daudz, un tas nekas, ka ir slikta. Arī slikta māksla liek uzdot jautājumus. Nesen sabiedriskais medijs izpelnījās tādu pamatīgu reputācijas triecienu saistībā ar portālu "lsm.lv" un tā saucamo "cūku komiksu", kurš tika publiskots 24. februārī, Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienā. Izvērtās diskusija, ka arī mākslas valoda ir tāda pati brīvība kā vārda brīvība. Kur jūs redzat, kur beidzas šīs mākslas brīvības robežas? Daļa cilvēku teica - tā ir māksla, arī tādai ir jābūt, bet daudzi teica, ka viņus šāda māksla ir aizvainojis un aizkārusi. Māra Lāce: Jā, tas ir ļoti komplicēts jautājums. Es akurāt tieši šo jautājumu ieraudzīju mediju informācijā, kad neatrados Latvijā. Tas ir sensitīvs, diskrēts un ļoti komplicēts. No vienas puses, mēs nedrīkstam runāt par mākslas cenzūru un kaut kādā veidā ierobežot. Bet manā skatījumā tur, kur mēs saskaramies ar kaut kādiem noteiktas sabiedrības daļas ētiskajiem principiem vai uztveri, tur ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Šajā gadījumā lielas sabiedrības daļas. Un māksliniekam pašam arī tomēr ir jābūt uzmanīgam.  Bet visvairāk par to ir jādomā tam, kas vai nu to publisko kaut kādā medijā, izstāžu zālēs un tā tālāk. Jā, šeit ir jāmēģina šo jautājumu kaut kā sabalansēt ar šo mākslas brīvības jautājumu. Es gribētu teikt, ka tas ir grūti un katrā reizē tur var būt ļoti dažādi risinājumi. Principā arī šādai mākslas valodai būtu jābūt sabiedriskajos medijos? Jā, varbūt caur cūkas tēlu, bet tā māksliniece parāda, kā viņa izprot kaut kādas norises sabiedrībā. Māra Lāce: Es domāju, ka ir jābūt, nevar no tā arī, teiksim, norobežoties. Bet tur ir jāsabalansē, kā jau es teicu, jāsabalansē un jādomā, kas ir tas, kas visvairāk cieš no tā, vai kur kādai arī sabiedrības grupai vai kādiem principiem tiek nodarīts pāri ar tādu vai citādu ierobežojumu. Es domāju, ka, lūk, tur ir jāsamēro šī pārinodarījuma lielums.  Un šai gadījumā varbūt, ka to varēja publiskot kādā citā brīdī. Bet ne tieši kara gadadienā, kas ir jau tā pati par sevi ļoti jūtīga, un cilvēki visus šos jautājumus, kas saistīti ar karadarbību, uztver patiešām ārkārtīgi saasināti šobrīd. Tāpēc tiem, kas visu to arī publiskoja, ļoti nopietni jādomā, kā tas izskatās. Saasināts ir arī jautājums par ielu nosaukumu maiņu, par pieminekļa noņemšanu, arī mākslinieku izvērtējums. Nesen bija diskusijas par Smiļģi un atgādinājums, ka viņš ir bijis ne vien izcils režisors, bet arī Staļina prēmijas laureāts. Tādi bija arī virkne mūsu vizuālās mākslas klasiķu. Sabiedrība šobrīd ir ļoti emocionāla un kategoriska, tā jūs teicāt intervijā Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā pāris mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā 2022. gada maijā. Toreiz runājāt, ka jācenšas toleranti izturēties pret iepriekšējiem vēstures periodiem. Kā mums ar to veicas? Māra Lāce: Es tomēr gribētu teikt, ka mēs visu laiku ejam galējībās. No vienas puses, protams, pienāk situācijas, kad ir jādara ļoti radikālas lietas, un tāda situācija tiešām reāli pienāca sabiedrībā, kad sabiedrības prasība bija arī ļoti kategoriska ar šo saukto Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. Bija viens brīdis, kad es biju pret šo nojaukšanu - es to nekad neesmu slēpusi. Kas bija tas, kas lika mainīt jums viedokli? Māra Lāce: Tieši tas, ka šī sabiedrības attieksme arvien vairāk tomēr sliecās uz nojaukšanas pusi, un visa šī situācija, kas bija saistīta ar karadarbību. Tas fons kļuva pārāk radikāls. Un tad kaut kas ir jāupurē. Tad pienāca tas brīdis, kad bija jāupurē... Tajā ansamblī mani uztrauc tikai un vienīgi Aivara Gulbja šī sievietes figūra, par to es tiešām ļoti uztraucos, jo es ļoti cienu arī šo autoru. Bet tad pienāca tas brīdis, kad tas bija jādara, neko tur nevarēja vairs mainīt, jo tas bija pārāk politizēts objekts.  Kas attiecas, teiksim, uz kultūras darbinieku kaut kādiem pieminekļiem... Puškins bija vienkārši vājš, ļoti vājš tēlnieciski darbs. Man, starp citu, nebūtu nekādu iebildumu, ja Rīgā stāvētu kaut kur Puškins, jo man personīgi nav iebildumu pret šiem kultūras darbiniekiem. Es saprotu viedokli, ka nevajag radīt vidi, kas savā veidā runā par šo Krievijas impērijas laiku, bet man nepatīk tas, ka, pieņemsim, ielu nosaukumi tiek mainīti un tiek noņemts viena kultūras darbinieka, lai arī tas ir krievu tautības, krievu kultūrai piederīgā kultūras darbinieka ielas nosaukums, un pēkšņi tur parādās Vilhelma Purvīša iela.  Turgeņeva vārdu noņem. Man ne pārāk labi interesējošs autors, labi, Latvijā, varbūt Rīgā varētu nebūt Turgeņeva iela. Es nekādi nesaprotu, kāpēc tāda savā laikā radīta. Bet man ļoti nepatīk, ka, noņemot šo kultūras darbinieka vārdu, tiek ielikts Vilhelma Purvīša vārds, kurš nebija tā rajona cilvēks, kuru Maskavas priekšpilsēta nekādā veidā neinteresēja. Viņš bija tomēr "centra cilvēks". Ja viņam mēs meklētu kaut kur ielas nosaukumu, tad es domāju, ka tas būtu pavisam noteikti citā rajonā. Mēs arī esam pauduši rakstiski šo savu šo savu neapmierinātību ar šādu faktu. (..) Man šķiet, ka ir ļoti nepārdomāti tas tiek darīts un man liekas, ka tas tomēr netiek pareizi līdz galam izdiskutēts. Tāpat tas ir jautājums arī ar tiem pieminekļiem, nu pieņemsim, ko mēs darīsim ar to nelaimīgo Andreju Upīti. Protams, ka tur veidosies šī koncertzāle, protams, ka tā vide pārveidosies un kaut kur tas Andrejs Upītis būs jāliek. Kāds būtu jūsu piedāvājums? Māra Lāce: Es pasaku godīgi, es nezinu. Es tiešām nezinu, jo... Tur bija idejas sašķelt uz pusēm… Māra Lāce: Tā ir tēlnieka Drulles [Ivars] ideja, ko varbūt var realizēt, bet tad ir atkal ļoti pareizi jānokomunicē un jāsaprot, kāpēc tas tiek darīts un kādu vēstījumu savukārt mēs atkal gribam dot. Jāsaka jau kā ir, tām nākamajām paaudzēm. Jo nomainās dažas paaudzes un tad vairs neviens nezina, kas tur aiz muguras ir palicis. Tāpat kā ar to pašu nelaimīgo Smiļģi un Bindes foto uz Jaunā Rīgas teātra rekonstruētās ēkas fasādes. Protams, ka nebija Smiļģis jāliek, Smiļģa foto atpakaļ, jo tas ir pavisam cits teātris, pavisam cits laiks, pavisam cita situācija, un nekādā veidā nav nepieciešams likt Smiļģi. Bet kā tas tika nokomunicēts. Es esmu drusciņ pat pārsteigta. Ne jau šis, ka viņš bija Staļina prēmijas laureāts nosaka to, vai mēs liksim Bindes foto uz fasādes vai neliksim. Šādā veidā ja mēs skatāmies, protams, tad mēs varētu aizliegt praktiski visu padomju laika mākslas vēsturi un atstāt tikai atsevišķus dažus autorus, kurus kaut kā nosacīti mēs varētu pieskaitīt pie disidentiem. Kaut gan Latvijas mākslā tāda disidentu kustība praktiski gandrīz nebija. Ir daži, ko mēs varētu izcelt.  Mums arī akadēmiski nav uzrakstīta vēl padomju laika mākslas vēsture, mums nav salikti akadēmiskā izpētē veikti secinājumi par šo laiku. Pārāk daudz ir vēl šai saulē autori, tas ir viens, otrs – mūsu  vēsturiskajā atmiņā šis laiks vēl ir pārāk tuvs. Ir jāpaiet kādam noteiktam periodam, lai to visu izvērtētu neitrālāki, jo šobrīd mēs nevaram pieiet neitrāli šim periodam. Vēlreiz es atgriežos pie tā, ko es teicu nepilnus divus gadus atpakaļ - ka mēs pārāk emocionāli pieejam šiem jautājumiem. Bet tas ir loģiski, tas ir saprotami tāpēc, ka mēs esam iekšā šajā.

Man ir ļoti rūgti domāt, ka arī izsūtīto latviešu pēcnācēji ir pakļauti Krievijas propagandai un šobrīd karo pret Ukrainu, tā saka kinorežisore Dzintra Geka, kura Krievijā vairs necer filmēt. Par unikālo dzimtas stāstu un Sibīrijas braucienos pārdzīvoto, horizontālā koda lietu televīzijā un "Vienotības" aplokšņu algu skandālu saruna ar Dzintru Geku Laikmeta krustpunktā. Sibīrijas bērni atceras, ka čekisti nav ļāvuši viņu mammām skatīties apkārt, kad lopu vagonos veduši ģimenes uz Sibīriju. Tomēr mammas teikušas saviem bērniem: "Atskaties, meit, cik Latvija ir skaista un paturi to prātā!" Latviešu mātes Sibīrijā turpināja ticēt Latvijai, ticēt savai valstij un iemācīja to arī bērniem. Tie bija briesmu, pazemojumu, nabadzības un nāves gadi, kurus daudzi Latvijas iedzīvotāji pieredzēja Sibīrijā un citās izsūtījumu vietās. Bet vēl ir Sibīrijas bērni, kuri tur redzēto atceras.  Režisore Dzintra Geka jau krietnu laiku dokumentē Sibīrijas bērnu likteņstāstus, kopā ar viņiem Krievijas plašumos izstaigājusi izsūtīto moku ceļus un pēdējās atdusas vietas. "Mums vajag uzklausīt Sibīrijā dzimušo latviešu bērnu stāstus, tos pārdomāt un darīt visu, lai ar mūsu tautu nekas tāds vairs nekad neatkārtotos." Tā ir teikusi režisore Dzintra Geka. Ar viņu saruna Laikmeta krustpunktā. Kad jūs pēdējo reizi bijāt Krievijā un kas no šī brauciena jums šodien ir acu priekšā, kas palicis prātā? Dzintra Geka: Pēdējoreiz Sibīrijā mēs bijām 2019. gadā, un kaut kā tā liktenīgi iznāca, ka tajā gadā maršruts bija izplānots uz Noriļsku, tālāk pa citiem Krievijas apgabaliem. Kas man palicis prātā? Tas ir pie Lomes ezera, kur ir lēģera vieta, kur 1945. gadā nokļuva Baltijas valstu artilērijas virsnieki. Un gandrīz visi arī aizgāja bojā. Un par to uzzināja tikai 1991. gadā, kad kāds cietumsargs, lēģera sargs bija ieracis kaut kādu zīmīti vai pudeli, kur atrada to papīru un kur tas bija aprakstīts. Tā vieta bija aizaugusi. Krievi vienmēr saka, ka viņi kopj kapu vietas un visus tos melus, ko Krievija saka, protams. Tā vieta bija aizaugusi, un mēs nedrīkstējām arī viņu apkopt. Tad mūsu kuģīša kapteinis pabrauca kādu pus kilometru kuģīti tālāk, un mēs tur lavījāmies ar saviem cirvjiem un darbarīkiem un to kapavietu sakopām. Iepriekšējā gadā lietuvieši bija sodīti un sodīti bija vietējie, kas bija veduši uz turieni.  Un tad ir vēl prātā arī Šmita kalns, kurš jau daudzus gadus skaitījās, ka viņam ir kaut kāds remonts vai renovācija tai vietai. Tas nozīmē to, ka, ka viss ir jāaizmirst, jāiznīcina. Bet nu, protams, es nevaru arī neteikt to, ka bija vienmēr cilvēki, kas arī palīdzēja mums. Taču no 2014. gada attieksme pret mums ļoti izmainījās. Tajā pašā Noriļskā 2010. gadā, kur mēs tikām uzņemti pilsētas muzejā un tur vietējā administrācija kāds atnāca un satika mūs, un visādā veidā palīdzēja mums ar pārvietošanos un braukšanu, 2019. gadā es saņēmu vēstuli, ka mēs netiekam gaidīti, jo mēs ar dubļiem apmētājam Krieviju. Tāda attieksme. Pēdējais brauciens 2019. gadā. Jūs pieļaujat, ka jūsu filmēšanas grupai un vispār latviešu žurnālistiem un dokumentālistiem, kas vēlas fiksēt Sibīriju un izsūtījuma vietas, tas varētu būt arī bijis pēdējais brauciens, zinot šībrīža Putina Krieviju? Dzintra Geka: Man tā grūti to būtu pateikt. Katrā ziņā es domāju, ka jā, un nebūtu ieteicams tur braukt, jo mēs arī tos daudzos gadus, ka braucām un neticamā veidā arī filmējām tik daudzās vietās, tas bija pateicoties tam, ka vienmēr tika nokārtoti papīri par to, ka mēs braucam uz kapavietām. Grupā bija vienmēr 25 līdz 30 cilvēki un pa plašo Sibīriju katram bija kāds tuvinieks, kas bija izsūtīts, nu varbūt arī atgriezies. Šādā veidā mums nevarēja it kā formāli aizliegt, taču Omskas apgabalā neatļāva pat fotoaparātus izņemt, ne kameras. Bet mēs bijām ar diviem mikroautobusiem. Mēs jau arī ar gadiem kļuvām arvien viltīgāki, un nevis negodīgi, vai pārkāpjot kaut kādus likumus, tomēr viltīgāki, lai brauktu ar diviem mikroautobusiem. Bet jūs jau nefilmējāt krievu militāros objektus, vai tur poligonus, jūs filmējāt kapus un krustus. Dzintra Geka: Mēs filmējām cilvēkus. Tas, ka jūs Krievijā kaut kur klajā laukā izņemiet kameru vai fotoaparātu, tas nenozīmē, ka jūs to drīkstiet darīt. Jo varbūt, ka tur ir kāds objekts un jūsu nezināšana nav nekāds attaisnojums. Mēs arī Maskavā tikām aizturēti. Jūs, braucot uz Sibīriju, filmējot, protams, esat tikusies arī ar ļoti daudziem krieviem. Kas, jūsuprāt, ir ar viņiem noticis, kas ir aizmiglojis prātu, ka tik daudzi ir par Putina. Nupat arī tā saucamās "vēlēšanas" - var neticēt tiem 90%, bet skaidrs, ka viena liela daļa Krievijas iedzīvotāju ir par Putinu. Un vēl trakāk - viņi atbalsta šo karu pret Ukrainu. Dzintra Geka: Es domāju, katrai tautai ir sava mentalitāte un krievu tauta ir atšķirīga mentāli no latviešiem, no baltiešiem. Un vēl būtu jāmin tas, ka tā saucamā patriotiskā audzināšana, kas bieži vien tiek apsmieta, un atceros 90. gadu sākumā arī, ka mēs teicām - patriotisms, nacionālisms, tie bija tādi, it kā tu nedrīksti tā tik klaji teikt. Tad Krievijā bērniem jau ar mātes pienu visu laiku šo patriotismu, nacionālismu... Viņš tiek ieaudzināts skolās, bērnudārzos. Mazie visu laiku tiek dresēti. Tagad jau tas ir tāds absurds, ko mēs redzam, viņi tur ar kaut kādām šautenēm staigā. Piecgadniekam jau armijas forma... Dzintra Geka: Bet viņi tādi ir. Un, protams, man ir ļoti rūgtas pārdomas, atceroties to, ka tur ir latviešu pēcnācēji un viņu bērni, un viņu mazdēli droši vien arī ir karā. Mēs taču tik daudz, braucot ar vilcieniem dienām, trīs dienas, četras dienas ar kuģi, mēs satikām daudzus, arī jaunus cilvēkus. Atceros, ka vilcienā Blagoveščenska - Krasnojarska tur arī bija armijas puiši, un viņi tur ar ar konserviem dalījās, un...  Taču tad, kad sākās karš, es arī sarakstījos ar vairākiem žurnālistiem, kas ir mums palīdzējuši, un daļa, protams, arī latvieši Sibīrijā, viņi neatbild, protams, ne uz kādām īsziņām. Tieši pēc kara sākuma? Dzintra Geka: Protams. Tomēr tie žurnālisti… Es no sākuma domāju, ka viņi tā kā joko. Mums tāds viens draugs bija, kas regulāri brauca uz Latviju arī, ka viņš sāka šo propagandu stāstīt par to, ka viņi tomēr cīnīsies līdz galam pret nacismu un fašisms "ņeproidjot". Un es domāju, ka viņš tā kā joko. Tad es viņam rakstīju, ka varbūt tu gribi braukt uz Latvijas pusi. Tad tur bija tāda sašutuma vētra, un tad viņš rakstīja, ka viņš tic krievu karavīriem un ka krievi pasauli atbrīvos no fašisma un nacisma. Un tad vēl pēc kādām divām nedēļām viņš atrakstīja, ka viņa draugs krita Ukrainā un ka mēs esam tagad ienaidnieki. Es saprotu, es viņam teicu, ko tavs draugs no Soļikamskas darīja Ukrainā? Nu, jā, viņš aizgāja cīnīties pret nacismu. Tātad tas prāts ir pilnīgi tāds savādāks. Daudz ir tādu cilvēki, kuriem jūs kontaktējāties šo gadu garumā, kuri vairs nevēlas runāt ar jums, vai varbūt jūs nevēlaties ar ar viņiem runāt. Un tie kontakti faktiski ir kopš kara sākuma zuduši arī ar latviešu pēcnācējiem tur? Dzintra Geka: Kopš kara sākuma viņi ir zuduši. 19 gadu laikā tajos braucienos ir simtiem un simtiem cilvēku satikti, bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Tie, kas ir nu, teiksim, kaut kādos jau tādos augstākos amatos, sevišķi, ja tu strādā administratīvajā aparātā, vienalga pašvaldībā vai kaut kur citur. Nu ja tu esi sādžā tikai vienkāršs cilvēks vai pensionārs, tas ir savādāk, bet, protams, ka lielais vairums no viņiem arī neraksta. Bet viņi ir vienmēr bijuši atturīgi. Mēs parasti arī "vatsapā" tikai  kaut kādu informāciju - būsim tad un tad un par kaut kādām konkrētām lietām, par braucieniem.  Tad, kad mēs bijām tur uz vietas, tad tad viss bija savādāk - draudzība un pasēdēšana. Bet arī 2019. gadā mēs aizbraucām uz tādu sādžu, nekur nebija viesnīcas, jo ir likums, ka tu drīkst palikt tikai oficiālā viesnīcā vai tur, kur tev uzreiz paņem pasi, ieskanē aizsūta uz orgāniem attiecīgi. Un tur nebija. Un tajā sādžā mēs arī noturējām kapavietā pie Selgas Jankovskas kapa, kur mēs daudzus gadus bijām braukuši pie tās ģimenes, un viņas dēls ir nu pagastvecis, vai kā viņš tur saucās tajā lielā sādžā.  Tur mūs arī viss izmitināja un bija brīnišķīga, un vakariņas kopā, un pirtis, un viss, un nākošā dienā, protams, bija FSB klāt un pratināja viņus tur. Tas viss ļoti nepatīkami, vai ne, un mēs arī vienā citā vietā kaut kur arī nebija viesnīca, tur arī otrā rītā, tur gan mani sagrāba, par to, ka es esmu pārkāpusi likumu, ka vesela grupa ir tātad atbraukusi. Par laimi, mani izglāba tas, ka tajā viesu namā, kur mēs palikām, tur nebija ne skanieris, ne tas fakss viņiem nebija, un tad viņi tur attiecīgi laikam matiem izrēķinājās. Filmējot Sibīrijā, jūs esat apmeklējusi arī daudzas mūsu izsūtīto pēdējās atdusas vietas un piemiņas vietas. Jau stāstījāt, ka iespēju robežās centušies tās sakopt. Tagad pēdējā laikā ļoti satraucošas ziņas no Krievijas var redzēt, kur viņi sāk postīt šīs piemiņas vietas. Piemēram, es redzēju poļu karavīriem un citiem represētajiem ņem nost krustus, ņem nost piemiņas zīmes. Vai ir kādi signāli, ka arī šīs latviešu vietas var sākt ciest? Dzintra Geka: Bet, protams, bez signāliem mēs to zinām. Vienīgā vieta, kas ir cienījami saglabājusies, ir Novojuginā pie Lielā Vasjuganas purva, kur... bija organizācija, ko Āboltiņš vadīja, un arī tāds Kārlis Bērziņš, un tādi brīvprātīgie entuziasti brauca. Viņi tādu pamatīgu akmeni pie purva nolika, un tur ir iekalti visi tie vārdi, kas netālu no Kargasokas, kur gājuši bojā, un daudzi cilvēki arī pat atrod. Es esmu sūtījusi arī fotogrāfijas no šī pieminekļa, kur cilvēki atrod savu tuvinieku vārdus, par kuriem viņi neko nezināja. Bet, protams, ka viņi to visu nogāzīs, izpostīs, izputinās. Vai tad kāds šaubās.

Es varbūt pārspīlēju, bet ir sajūta, ka mēs dzīvojam priekškara situācijā un paši vien šo nedrošību esam veicinājuši, saka žurnālists un teātra darbinieks Ojārs Rubenis. Par darbu Propagandas redakcijā un "Labvakar" zvaigžņu stundu, par operas un teātra leģendām, krievu valodas lietošanu un čekas maisu ēnu saruna ar Ojāru Rubeni Laikmenta krustpunktā. "Es jau kādu laiku protu novērtēt dzīvi." Tā nesen kādā publiskā sarunā ir teicis žurnālists Ojārs Rubenis. "Ir aizgājis diezgan daudz līdzcilvēku, krietni jaunāku par mani. Skatos uz kapakmeņiem, rēķinu un priecājos par katru laika posmu, ko esmu pārdzīvojis. No rītiem pamostos un esmu laimīgs, ka varu pats pakustēt, katru vakaru, gultā ejot, pasakos liktenim, ka varēju nodzīvot šo dienu. Vēl mēģinu sev atbildēt uz jautājumu – kā esmu to nodzīvojis? Cik daudz laba esmu izdarījis, cik slikta, cik cilvēku aizvainojis, cik patiesības esmu varējis pateikt, cik noklusējis, kur biju konformists, kur ne – man tas ir riktīgi svarīgi." Par labo un slikto, patiesībām un noklusēto, par bērnību Smiltenē, raidījumu Labvakar, pieredzēto teātra direktora amatā un pasauli šodien saruna ar žurnālistu Ojāru Rubeni. "Mēs dzīvojam šobrīd briesmīgā un trakā laikā," tā šobrīd, vadot sarunu vakarus kopā ar Arni Krauzi un Valteru Krauzi, cilvēkiem saka Ojārs Rubenis, jo tieši tā šobrīd jūtas. "Es tieši tā jūtos, un es tieši tā arī teikšu. Es domāju, ka mēs dzīvojam trakā laikā, bet traks varbūt nav tas īstais vārds, es domāju, ka patiesi mēs dzīvojam ļoti briesmīgā laikā," atzīst Ojārs Rubenis.  "Es esmu dzimis pagājušā gadsimta vidū, lai cik tas jocīgi neskanētu, bet es nekad neiedomājos, ka nāksies mums piedzīvot karu. Un es jūtos, lai cik mierīgi mēs šobrīd nebūtu Latvijā, es jūtos tādā priekškara situācijā, un es tur neko nevar izdarīt sev. Es atceros visus tos stāstus 50. gadu beigās, kurus man nācās noklausīties, un visas tās problēmas, kurām mani vecāki un vecvecāki ir izgājuši cauri, un man ļoti daudz kas asociējās ar to. Tad, kad es, piemēram, vakar satieku vienu producenti no Krievijas, kura aizbēga arī uz Vāciju, kur strādāja kopā ar Kirilu Serebreņņikovu. Viņi tagad visi ir Vācijā. Kad viņa man stāsta par to, ka viņai ir informācija, ka Krievijā kaut kur tālumā tiek būvētas nometnes, tad es nevaru par to nedomāt. Es domāju, ka mēs dzīvojam briesmīgā laikā, un tas briesmīgais laiks ir vēl dubultā tāpēc, ka 30. gadu beigās likās, ka tas nav iespējams, visi dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, Latvija tā kā plauka, un, neskatoties uz diktatūrām, visām lietām, kas tur bija, tomēr viņi atdzīvojās, mēs bijām Eiropā iekšienē, mēs gājām uz priekšu. Es nevaru teikt mēs ar tevi, bet tā laika cilvēki, kas centās. Kad es paskatos vecos videomateriālus, tāpat bija problēmas, ļoti daudz bija problēmu, bija nabadzīgi cilvēki un visādi gāja, bet kaut kā bija tā cerība uz priekšu, un tad - bladāc, ienāca krievi, sāka Hitlers, ienāca krievi, sākās Otrais pasaules karš, to visu pārdzīvoja. Tagad, pēc tiem gadiem, mums liekas, ka mums tas nevar notikt, un tā man ir tā briesmīgā sajūta. Mums visu laiku ir tā sajūta, ka nu taču nav iespējams! Mums ir NATO, mums ir piektais pants, mēs esam drošībā, viņi mūs aizsargās. Paldies, Vairai Vīķei un Kristovskim, un visiem tiem, kas tur strādāja pie tā, lai mēs būtu Eiropas Savienībā, lai mēs būtu NATO. Bet man nav uzticības visam, un tā ir mana sajūta." Tu biji "Panorāmas" studijā tiešajā ēterā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Tu esi intervējis omoniešus, esi intervējis čekistu, tu esi intervējis prokuroru Dzenīti un ko tik vēl ne. Un tas bija arī laiks, kad krievu armijas zābaki vēl staigāja pa Latviju. Un toreiz tiešām, kā tā laika aculiecinieki saka, tas viss varēja pagriezties arī krietni savādāk. Es šobrīd jūtos daudz drošāk, nekā, šķiet, tu juties 1991. gadā "Panorāmas" studijā vai puča dienās. Ojārs Rubenis: Ir tāda jocīga sajūta, ka tanī brīdī, kad tu esi iekšā tai skrējienā, tev patiesībā nav [bail]. Man nebija nekāda baiļu sajūta, man nebija nekāda nedrošības sajūta. Man drīzāk bija cerību sajūta. Visu to, ko tu noskaitīji, ko mēs darījām, tas galarezultātā vainagojās, piemēram, ar Skrundas lokatoru, kur man to pasākumu nācās vadīt. Bet tas bija tas skrējiens par to, ka tu ej uz priekšu un tu esi iekšā, tu dari to, apzinies. "Labvakar" jau arī sākās no tādām epizodēm. Nebija jau doma par to, ka tagad mēs cīnīsimies riktīgi par neatkarību, mēs viņu sasniegsim. Tas viss... Tas akmens vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, vēlās, kamēr viņš ievēlās lielā jūrā, un to jūru sabangoja. Tur ir varbūt tā tava sajūta, jo tu esi krietni jaunāks un tu to laiku piedzīvoji savādāk, pie televizora ekrāna pārsvarā.  Tagad man ir tā sajūta cita viena apsvēruma dēļ, ka mēs neesam par tiem gadiem mācījušies. Tā man ir tā briesmīgā sajūta. Ja es paskatos kino vai vienu vakaru rādīja, kā Somijā ir izbūvējuši savus bunkurus, kur apakšā ir sporta zāles, kuri nav vienkārši izbūvēti bunkuri, bet viņi ir drošībai, cilvēkiem, kur notiek lietas. Kur sporto, kur jaunieši iet, kur ir tusiņu klubi. Mēs 30 gados esam tā kā peldējuši pa straumei, iekāpuši Gaujas augštecē un brīnišķīgi peldējuši līdz jūrai, visi jutušies laimīgi. Malās ir saimniecības, malās ir dzirnavas, vēl kaut kas, vēl kaut kas, un mēs par to neesam domājuši. Un tagad mēs esam sasistas siles priekšā. Tā ir mana sajūta, tas ir tikai mans viedoklis, un tas mani dara ļoti nemierīgu. Sarunās Ojārs Rubenis ir teicis, ja pienāks x stunda, viņš nekur nebrauks, cīnīsies līdz pēdējam.  Ojārs Rubenis: Kaut gan zini, tie vārdi... Kad tev pienāk tas tā x stunda, un tad tu saproti, ko un kas. Es zinu, ka mani bērni, kuri šobrīd nav Latvijā, viņi tur kliegs, brēks un tā tālāk. Bet pagaidām man tāda nostāja, man ir tas vecums, ka man nav vairāk ko zaudēt, un es patiesībā arī neuztraucos par sevi. Daudzi mani draugi jau ir zem zemes un viņi ir jaunāki par mani, un es par to bieži piedomāju. Es drīzāk uztraucos par visiem, un ne tikai par saviem bērniem un mazbērniem, es uztraucos par visiem Latvijas bērniem un mazbērniem. Tas mani uztrauc daudz vairāk, jo manā vecumā es jau to dzīvi kaut kā esmu pieredzējis un labāk vai sliktāk nodzīvojis. Bet par viņiem es uztraucos. Un tāpēc man ir tā sajūta. Tā sajūta man rodas diendienā tad, kad es klausos dažādus liekulības par to, kā politiski mēģina izlavierēt starp to kur, kas, kā, ko mēs celsim, ko mēs necelsim, neizlīdzsvarojot galveno - kā pasargāt cilvēku, tai skaitā nevienam līdz galam neizskaidrojot, vai mums ir kaut vai sabiedriskajās raidorganizācijās, es neesmu redzējis, kaut vai viens cikls par to, ko mēs darītu, kā mēs ietu, kurš rajons uz kurieni brauktu, ko darītu, kam būtu jābūt līdzi, kur būs dzeramais ūdens, kur būs tas. Un man ir šī nemiera sajūta. Noteikti ir daļa klausītāju, kas šobrīd domā, vai tas Rubenis tomēr nepārspīlē? Ojārs Rubenis: Es pārspīlēju, bet es uzskatu... Tas ir tā kā mīlestībā, ja tu esi šausmīgi iemīlējies, tad kāpēc nedāvināt daudz ziedus, kāpēc iet ar vienu nabaga tikai rozīti? Dāvini, kamēr tu vari, daudz ziedus, un, ja tu nevari, tad tu nes to vienu rozīti. Jā, es varbūt arī pārspīlēju.  Arī pirms nedēļas mūsu bruņotie spēki, mierinot sabiedrību, teica: mēs šobrīd dzīvojam drošībā, mums ir NATO, un arī Krievija šobrīd ir ļoti vāja pie mūsu robežām. Ojārs Rubenis: Es neapšaubu neko. Es neapšaubu pilnīgi neko, ko saka, bet es domāju, ka nevajag tracināt pasauli un nevajag tracināt Latvijas iedzīvotājus ar nereālām lietām. Protams, nevajag teikt, ka tūlīt būs karš un rīt nāks iekšā. Bet ir otra lieta, kas, man liekas ļoti svarīgi, ir būt gataviem. Nu tu taču arī nevari strādāt, ja tu neesi sagatavojies šai intervijai, tu vienkārši nevari to darīt, tu nevari iet vakarā lasīt ziņas, ja tie nav priekšā, par ko tu lasīsi tās ziņas. Vēl vairāk, es zinu, ir virkne manu kolēģu arī sabiedriskajos medijos, kuri šobrīd iziet vai ir izgājuši arī īpašas apmācības, kā rīkoties stundā x, kur būt, no kurienes ziņot. Ojārs Rubenis: Man ir viens piemērs, un es esmu sabiedriskajā radio, un ceru, ka to neuztvers slikti, bet tas bija tas brīdis, kad pēkšņi pārtrauca raidīt radio, un tad es atceros, Aidis Tomsons, kuru es ļoti cienu, un man ļoti patīk viņa raidījumi, un es vispār esmu Latvijas Radio pirmās programmas fans, un "Brīvā mikrofona" fans, es ļoti daudz klausos. Mašīnā man patiesībā ir tikai tas, jo mani tas visvairāk interesē. Un tanī brīdī arī Aidis savā studijā sāka analizēt, es neatceros pat, ar ko, kā tad tas varēja notikt, mēs neesam gatavi... Draugi mīļie, es biju tādā šokā tanī brīdī, tāpēc ka 90. gadā, kad bija barikādes, 91. gada, kad bija pučs, tas bija immediately, kā saka, tas bija sekundes desmitdaļā, ka skaidri zināja, uz kurieni jāpārslēdzas, ka ir papildus stacija, ka tur momentā var pieslēgties. Tagad, šinī digitālajā laikmetā, kad no mājām var pieslēgties... Nē, pirmkārt, sēdēt stundu un nevienam neko neteikt, un jau tiešām tāda baiļu sajūta rodas cilvēkos. Es atceros, man sieva saka: tu zini, radio neraida, pēkšņi radio nerāda. Tas ir svarīgs arī aspekts, kas parāda, cik svarīgs ir sabiedriskais radio, sabiedriskie mediji. No šī gadījuma, es ticu un zinu, jau arī radio kolēģi ir izdarījuši secinājumus. Bet karš ir aktualizējis un sakāpinājis daudzus jautājumus saistībā arī ar medijiem, un man pašam tas viedoklis īsti vēl nav noformulēts par to, vai sabiedriskajos medijos ir jābūt krievu ziņu redakcijām, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai, krievu žurnālistikai. Kāda ir tava attieksme? Skatoties arhīvus, redzēju, ka, piemēram, 91. gadā tu biji "Panorāmas" studijā, bet tev blakus bija arī žurnālists Mihails Popkovs, kurš to, ko tu runā latviski, tulko arī krieviski, lai to saprot arī krievu auditorija. Tolaik ziņas bija svarīgos brīžos paralēli latviski un krieviski, lai saprastu visi. Bet, protams, ir pagājuši daudzi, daudzi gadi. Vai arvien sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai? Ojārs Rubenis: Ļoti sarežģīts jautājums. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka tuvāko divu gadu laikā, maksimums trīs gadu laikā mums tomēr vajadzētu palikt un pāriet tikai un vienīgi uz latviešu valodu.  Mēs paši esam ļoti daudz līdzvainīgi, tai skaitā es pats. Tad, kad mani kāds uzrunā uz ielas krieviski, es neviļus atbildu krieviski. Man ir ļoti daudz draugu, kuri zina arī latviešu valodu, un es nesaprotu, kāpēc es automātiski pāreju uz šo krievu valodu. Un es tagad pat to mācos to nedarīt. Es domāju, ka ir pienācis laiks. Es domāju, ka ne šodien un šobrīd šajos bīstamajos apstākļos, es domāju, ka nē. Man liekas, ka kādu brīdi mums ir jāstrādā abās valodās, kādu brīdi mums ir jādod maksimāli daudz informācijas. Un es pat piederu, es zinu, ka mani par to kritizēs nacionāli ļoti noskaņoti, bet tad, kad es nācu uz Radio četri [LR4], es tomēr atļaujos runāt krievu valodā, jo es zinu, to klausās krievu auditorija. Nu, tā ir arī tāda..., ja mani intervēja, piemēram, Amerikā, tad es mēģināju, varbūt mana angļu valoda nav tik laba, es mēģināju tomēr atbildēt angliski, nevis caur tulku. Bet tas ir dažādi. Bet es domāju, ka nu, divi gadi, jā, un tad mums ir jāpāriet. Ir šiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, skaidri un gaiši jāsaprot, ka viņiem ir jāzina latviešu valoda. Šinī brīdī, kamēr kara laiks, man liekas, ir svarīgi pateikt, ka viņi ir līdzatbildīgi par Latviju tāpat kā mēs, un no viņiem ir ļoti daudz kas atkarīgs šobrīd. Un tāpēc, man liekas, pilnīgi skaidri ir jāpasaka: draugi mīļie, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk jums būs slikti, ja jūs nedarīsiet to, to, to, turpmāk mums visiem būs slikti. Un vai jūs gribat piedzīvot to, kas ir Ukrainā? Vai jūs gribat savus bērnus sūtīt karā? Jūs to negribat! Tad darīsim visu to kopā! Šai pozīcijai, man liekas, ka ir jāizmanto tās iespējas un tad ir kaut kādā brīdī jānogriež. Es esmu par latviešu valodu, protams.

Kad mazmeitai izstāstīju par OMON, viņa dabūja desmit, jo izrādījās, ka klasē neviens par tādu neko nezina – atzīst Rita Aksenoka, kas bija šīs un arī citu skaļu lietu galvenā izmeklētāja. Viņai nepatika pret ieroci ir kopš pieredzētā kara gados bērnībā un joprojām mieru neliek trīs nepierādītās slepkavības. Kāds likums Latvijā steidzami jāmaina un kāpēc netic, ka arī Putins saņems pelnīto sodu. Saruna ar Ritu Aksenoku Laikmeta krustpunktā. "Savos garajos darba gados izmeklētājas amatā, pat pratinot vislielāko noziedznieku, mēģināju viņā saskatīt arī ko labu. Pratināšanā un izmeklēšanas darbībās man ir palīdzējusi nevis kliegšana, kas neko labu nekad nedod, bet tieši pretēji - labestība un sirsnība. Piemēram, izmeklējot Alfrēda Rubika lietu, mēs ar viņu ļoti daudz runājām. Viņš tikai stāstīja un stāstīja, pats nemaz nejūtot, ka jau atzīstās.” Tā ir teikusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Rita Aksenoka, kura bijusi arī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja. Jau kopš 60. gadu sākuma viņa ir šķetinājusi Latvijas skaļākās un briesmīgākās krimināllietas. Viņa atklājusi daudzas slepkavības. Rita Aksenoka bija pirmā, kas sāka izmeklēt omoniešu zvērības. Viņa ir izmeklējusi arī bērnu slepkavības un saka, ka neko briesmīgāku savos darba gados nav redzējusi. Un vēl viņa ir teikusi: nav tādu noziegumu, kuras nebūtu iespējams atklāt, vajag tikai strādāt. Sarunā Laikmeta krustpunktā viņa ļoti detalizēti atminas daudz ko, kas dzīvē ir pieredzēts.  Nesen klajā nākusi Lāsmas Gaitnieces grāmata "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē" un tajā galvenokārt ir aplūkoti tie noziegumi, kurus izmeklēja jūsu darbinieki un arī jūs sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju komandā. Bet vispirms par to, vai ir kāda lieta, kāds slepkavības stāsts, kuru varbūt līdz galam neizdevās atpiņķerēt, bet par kuru jūs domājat arī varbūt vēl pēc 50 gadiem. Vai ir kāda lieta, kas līdz šai dienai neliek mieru? Rita Aksenoka: Ziniet, tādas ir trīs, kuras man neliek mieru, kuras varēja un kuras būtībā bija pat tik tālu, ka it kā ir aizdomās turamā persona, bet nav ar ko pierādīt. Kādreiz, kad ir tāds brīdis, kad es domāju par pagātni un par darbu, tad es atceros - bet kāpēc mēs to neizdarījām? Un kāpēc toreiz nebija DNS? Un kāpēc toreiz nebija datoru? Un kāpēc nebija telefoni kā tagad, kaut vienkāršais mobilais. Nekā mums nebija. Ja būtu DNS, tāda Krāslavas lieta, kur vairākas sievietes tika noslepkavotas, noteikti būtu atšķetināta. Nu vēl ir dažas varbūt tādas vienkāršas, bet trīs ir tādas. Krāslavā tur vairākas meitenītes tika noslepkavotas jaunas, ejot mājās vai nu no darba, vai no sarīkojuma. Tad Ventspilī pazuda galvenā ārsta meitiņa, kur mēs konstatējām, ka viņa ir noslepkavota, mājās nākot, liftā. Un tad viena lieta ir tāda pavisam smaga, viņa saistās zināmā mērā... ir pieminēta Doļeškēviča banda tajā grāmatā. Mēs jau iepriekš to jutām strādājot, ka tā banda ir izdarījis divu policistu slepkavības Jaunjelgavā un Kuldīgā. Bet pierādījumu nebija, nu kaut kas bija, tādas kripatiņas. Iznāca tā, ka viņam piesprieda augstāko soda mēru, arī izpildīja, un tas parasti nenotiek, bet šajā reizē man bija... Tad Ieslodzījuma vietu pārvalde bija pakļauta Iekšlietu ministrijai, man deva atļauju ar viņu parunāt vienu dienu pirms viņa nāvessoda izpildīšanas. Un viņš man izstāstīja to, kas mums bija, un tā bija patiesība. Bet pierādīt nav ar ko. Un tās trīs lietas mani kaut kur tā ļoti kremt, atceroties, kāpēc mēs tā neizdarījām. Pārējās ir dažas tādas, varbūt nenozīmīgas, kur ne jau katru var atklāt, kur mežā atrod līķi. Bet tās bija tādas ļoti smagas lietas. Viņas skaitās jau vēl tagad it kā darba kārtībā Iekšlietu ministrijā. Bet dabīgi, ka viņam neviens nestrādā un arī vairs neko nevar pierādīt. Kā jums šodien klājas? Jūs dzīvojat Maskavas forštates pašā sirdī. Šobrīd laikam lielākais notikums jūsu apkārtnē ir ielu nosaukumu maiņa, bet Mazā Kalna pie visām varām jau vairākos gadsimtos ir tā arī palikusi - Mazā Kalna iela. Rita Aksenoka: Jā, cik es zinu, šīs ielas nosaukums ir mūžīgs, jo šeit ir dzimis mans vīrs, kuram tagad būs tūlīt 90 gadi, un ielas nosaukums nav mainīts. Vienīgi man draugi pārmet: nu kā tu dzīvo tādā vietā kā Maskavas forštatē? Tur taču gandrīz vai katram uzbrūk un visādas nelaimes ikdienu notiek. Tad es varu droši atbildēt, ka tas tā nav, ka te gandrīz ir mierīgāks rajons nekā citur Rīgā. Kāda ir jūsu ikdiena: cik daudz sekojat ziņām, varbūt arī kriminālziņām. Vai tās kriminālās lietas jums dzīvē ir tik daudz bijušas, ka vairs nekādi kriminālromāni, ne krimināli stāsti? Rita Aksenoka: Varbūt tā ir mana nelaime, ka es tiešām sekoju. Es neskatos kriminālfilmas, tās skatās mans vīrs. Bet ziņas, kur ir runa par jebko, kas saistīts ar mūsu valsti un noziedzību, es skatos. Un reizēm esmu ļoti, ļoti dusmīga, gan klausoties radio, televīzijas ziņas, gan arī medijus lasot, jo tiešām ir tādi brīnumi. Un nesaprotu arī. Varbūt arī tas ir veca cilvēka iedomas, ka tas ir slikti un tas ir slikti, un es darītu šitā, un tas nav pareizi... Jāsaka, ka es tiešām sekoju. Cik ilgi tas būs, es nezinu, bet pagaidām sekoju. Bērnībā un jaunībā daudz sportojusi. Sportiska bijusi gan viņas, gan vīra ģimene. Rita Aksenoka smej, ka viņu bērni ir tik sportiski, ka ir gandrīz jāierobežo. Tāpat ļoti patikusi pašdarbība. Jaunības sportiskums dod spēku arī šodien. Rita Aksenoka: Dod spēku arī tas, ka no bērnības man vajadzēja mājasdarbus darīt visu ko, ieskaitot govs slaukšanu un ganīšanu. (..) Es arī visus savus garos darba gadus neslimoju. Noticis ir tā, kad es esmu saslimusi divus gadus atpakaļ un acīmredzot ir kaut kāds nelabs vīruss mani piemeklējis, un tāpēc es tagad esmu tāda vārga. Bet visā visumā, strādājot izmeklēšanā, man pat nav prātā, ka man būtu bijusi īstislimības lapa. Varbūt bija kādas iesnas vai kaut kas tāds, bet visā visumā es turējos diezgan dūšīgi. Par to vārgumu es apšaubīšu, jo ļaudis šobrīd dzird gan jūsu valodu, gan gan atmiņu. Tiešām esmu pārsteigts, kā jūs varat tik daudzas lietas arī pēc tik daudziem gadiem atcerēties. Rita Aksenoka: Vispār interesanti ir, šo to atceros, šo to neatceros, kādreiz padomāju un  reizē pašai liekas, vai tas ir bijis? Man pat vienu brīdi bija tāda doma prātā, ka varbūt vajadzētu pierakstīt priekš bērniem vismaz lai paliek. Bet ir jau diezgan daudz kas palicis. Man tiešām, kad prokuratūrā es strādāju, nezinu kāpēc draudzējos ar žurnālistiem. Viņi nāca pie manis un tai skaitā mēs ar jums arī esam tikušies, un es esmu arī esmu tos rakstus saglabājusi. Tiešām gribas mazbērniem, bērniem atstāt, lai redz, ka vecmāmiņa arī kaut ko kādreiz ir darījusi. Bērni jau zina, bet nu daudz kas tāds, sevišķi OMON lietā. Man mazmeitai, kad es izstāstīju par OMON lietu, viņa dabūja desmitnieku, jo izrādījās, ka klasē neviens nezina, ka tāds OMON ir bijis un kas ir noticis. Es viņai apmēram pastāstīju, kas bija, un visi viņai bija pateicīgi. 2000. gadu sākumā starptautiskās institūcijas kritizē Latviju, ka cietumos atrodas daudz cilvēku bez notiesājoša tiesas sprieduma, kā arī par apstākļiem ieslodzījuma vietās, kur arī nepilngadīgie atrodas kopā ar rūdītiem noziedzniekiem. Toreiz arī Valsts prezidente apmeklēja Brasas cietumu, viņu pavadīja Rita Aksenoka, kura izteica cerības, ka būs izmaiņas. Rita Aksenoka: Es nebiju bijusi tajā cietumā. Un tur galvenokārt tika turēti pirmstiesas izmeklēšanā nepilngadīgie, un kameras un stāvoklis tur izskatījās ne visai patīkams. Valsts prezidente runāja ar daudziem ieslodzītajiem, noskaidroja situāciju, un bija tiešām tādi, kas par par nenozīmīgiem noziegumiem, kur tagad pat runā, ka par miljoniem mums šodien nedod drošības līdzekli - turēšanu apcietinājumā, atradās apcietinājumā. Pirmais, ko viņa bija, viņa teica, ka nepilngadīgie nevar palikt Brasas cietumā. Tad Tieslietu ministrija mainīja šo situāciju vispirms jau un nepilngadīgos pārvietoja, ja nemaldos, uz Matīsa cietumu, jo kur apstākļi bija daudz labāki.  (..) man liekas, ka tas arī bija tāds lūzumpunkts, ka tomēr pret nepilngadīgajiem sāka izturēties savādāk cietumā. 2000. gadu sākumā Valsts prezidentes apžēlošanas dienests arī saņem virkni sūdzību par tiesnešu darbu. Rita Aksenoka: Toreiz bija ļoti daudzas sūdzības. (..)  Kancelejā strādājot, interesanti bija tas, ka mēs saņēmām spriedumus no visas republikas tiesām, jo apžēlošanu skata tad, kad izskatīta lieta ir līdz galam visās instancēs. Tur tiešām varēja redzēt brīnumu lietas, cik ļoti pavirši ir izmeklēta lieta, kādi ir spriedumi. Spriedumi pat ir tādi, ka sāk tiesāt par vienu pantu, notiesā otru pantu. Kļūdas, ko rakstījām toreiz tiesas priekšsēdētājam Guļānam, tad viņš attiecīgus lēmumus pieņēma. Prezidente tiešām pievērsa lielu uzmanību toreiz tiesu sistēmas darbam. Nolēmām iet uz Saeimu. Skatot apžēlošanas lūgumus, speciāli izvēlējās arī tās lietas, kurās ir visvairāk kļūdu, kuras ir visnesaprotamākās, kur arī jautājums stādījās par to, vai tiesnesis kukuli saņēmis? Tādas arī mums bija. Un bija šaubas, ka tiešām, pēc sprieduma, ka tu redzi, ka vienā lietā, kura ir daudz smagāks noziegums, sods ir daudz, daudz mazāks vai vispār nav brīvības atņemšana, bet kur ir mazāks noziegums, tur ir brīvības atņemšana. Un tad mēs aizgājām uz Saeimu. Pēc tam arī sekoja zināmas izmaiņas likumdošanā.  Es nezinu, kā tagad ir, bet man liekas, ka tagad tieši tiesās darbs ir uzlabojies vairāk nekā prokuratūrā, un tāpēc es arī pieminēju, ka ļoti vajadzētu skatīties tagad prokuratūras darbu un prokuratūras tālāko nākotni, uzbūvi, viņu uzdevumus un arī procesuālo likumu galvenokārt.  Es nezinu, kā var strādāt pēc tāda likuma, jo tur pat grūti saprast, cik tad noziegumu gadā ir izdarīti, kā viņus reģistrē. Mums atbild, ka reģistrēti tik un tik, bet cik tad īstenībā ir, to pat neviens nemēģina skatīties.

Man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es noteikti kaut ko izdomāšu – saka Linda Mūrniece, savulaik pirmā aizsardzības ministre sieviete. Viņa ir vadījusi arī iekšlietu ministriju un joprojām prot rīkoties ar ieroci, bet tagad saimnieko savā viesu namā. Par Policijas akadēmijas slēgšanu un Bauskas protestiem, par partijas un Āboltiņas nodevību un kāpēc nevēlas atgriezties pie sava dzimtas uzvārda – Ezermane – saruna ar Lindu Mūrnieci Laikmeta krustpunktā. "17 gadi politikā man devuši daudz un daudz atņēmuši. Tie ir atņēmuši ilūzijas par cilvēkiem, politiku un cilvēku spējām politikā kaut ko mainīt. Šie gadi politikā man ir atņēmuši arī ģimeni. Tas ir vienīgais, ko es būtu gribējusi izlabot. Ģimenes zaudējums man iemācījis svarīgu atziņu - politika vecumdienās tev roku neturēs. Politika reiz beidzas, bet cilvēki, kuri ir pazaudēti, kamēr esi politiķis jeb iedomāta zvaigzne, pēc tam var būt grūti atgūstāmi. Paldies Dievam, man bija daži draugi, kuri saprata, ka jāpagaida, kamēr tas beigsies. Viņi mani sagaidīja atpakaļ. Ko šie gadi ir devuši? Pieredzi un arī pašapziņu. Mani ir grūti piemānīt ar skaistiem vārdiem, jo es tik daudz ko dzīvē esmu redzējusi. Varu apsēsties pretī cilvēkam un uzreiz redzēt, vai un ko viņš no manis grib." "Es apsēžos pretī cilvēkam, uzreiz redzu, ko viņš no manis grib." Izlasīju kādā intervijā šos jūsu vārdus un ar nelielu satraukumu sāku šo interviju. Kā Linda, piemēram, mani noskanēja tagad? Linda Mūrniece: Ir acīm redzami, ko jūs no manis gribat, - interviju. Diezgan garu un, visticamāk, diezgan atklātu. Tāda tā noteikti arī izdosies. Kā jums šobrīd klājas? Linda Mūrniece: Es šobrīd dzīvoju mierīgu dzīvi meža ielokā savā saimniecībā, ļoti tālu no Rīgas burzmas, un katrs brauciens uz Rīgu man ir piedzīvojums. Kā es nekad nebūtu domājusi. Jo es vienmēr esmu bijusi pilsētniece, tādā lielā uzņēmumā strādājusi un vienmēr bijusi uzmanības centrā gan visās savās darbavietās, gan publiski, tāpēc šobrīd ir pilnīgi cita dzīve. Bet šī dzīve pieļauj iespēju arī nonāk tajā burzmā, bet tikai tad, kad es to vēlos, nevis visu laiku atrasties tās burzmas vidū. Linda, mēs tikāmies Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā 2017. gada 10. jūlijā, toreiz es jums intervijā vaicāju, vai ir dzīve arī ārpus politikas un kāda tā ir? Kopš šīs sarunas jau arī daudz kas ir mainījies, ir mainījušās valdības un prezidenti. Ir sācies karš Ukrainā. Kas ir tas, kas Lindu satrauc šodien, domājot par lielo un mazo politiku? Linda Mūrniece: Nu protams, karš ir tas, kas satrauc jebkuru un arī mani visvairāk šajā laikā. Tieši uz šejieni braucot, runāju ar meitu ļoti ilgu laiku par šo. Viņa dzīvo un mācās Nīderlandē šobrīd, un mēs ļoti, ļoti padziļināti domājām par to, kā kurš rīkotos, ja gadījumā karš sāktos pie mums. Es domāju, ka jebkurš cilvēks Latvijā to ir pārdomājis, un mums abām bija daudz dažādas atziņas par to, ko kura no mums tajā situācijā darītu, un… Ja drīkstu pavaicāt un cik jūs vēlaties atklāt, kādas ir tieši šādā kontekstā jums pārdomas? Linda Mūrniece: Manas pārdomas nav mainījušās, es vienmēr esmu teikusi, ka es palikšu valstī, kurā es esmu piedzimusi, izaugusi, kurai es esmu atdevusi daudz savas enerģijas un kurai es droši vien varētu būt noderīgāka, paliekot šeit. Tā bija mana atbilde meitai uz jautājumu, vai gadījumā es negribu, piemēram, pārvākties uz kaut kurieni citurieni. Es teicu, ka noteikti nē. Pat ja zināšu, ka ir riski, es palikšu. Es palikšu šeit un darīšu to, kas no manis atkarīgs, lai palīdzētu valstij.  Tā bija mana atbilde, bet, protams, ka meitu tas ļoti nenomierināja. Bet mēs izrunājām, ja tāda situācija rastos, kā kura no mums rīkosies tajā situācijā, un es nomierināju viņu, ka es tikšu galā. Tāpat kā vienmēr esmu tikusi galā, tikšu galā arī tajā situācijā un, ka viņai būs jādomā pašai par sevi, nevis jāuztraucas par to, vai māte tiek galā, jo māte tiks galā. Šis ir tas pats satraucošākais, domāju, kā jebkuram cilvēkam, ne tikai Latvijā. Pārskatot arhīvu kadrus, redzēju, ka Lindas Mūrnieces rokās ir bijis arī ierocis un tīri labi ir veicies šaušanas mācībās. Jācer, ka vien mācībās to mums vajadzēs izmantot. Linda Mūrniece: Tas bija arī viens no maniem argumentiem nomierinot meitu, sakot, ka man mājās ierocis joprojām. Tā kā neuztraucies par mani, es zināšu, ko ar to iesākt. Jā, mana pirmā darbavieta ir policija, līdz ar to man nācās iemācīties šaut, un es to joprojām daru labi, ik pa laikam atsvaidzinot tās iemaņas, un tas jau tā neaizmirstās. Un, jā, es zinu, kā rīkoties ar ieroci, un es ar to noteikti rīkošos, ja būs tāda vajadzība. (..) Jūs sarunas sākumā minējāt, ka tas bija jūsu sapnis reiz kļūt par iekšlietu ministru, bet droši vien vissliktākajā sapnī nevarētu nosapņot, ka tas fināls būtu šāds [ saistīts ar 2011. gada janvāra notikumiem Jēkabpilī, kur notika uzbrukums spēļu zālei, un no pieciem bruņotajiem laupītājiem četri ir policisti]. Linda Mūrniece: Jā, bet es domāju, ka man to manu sapni atļāva piepildīt ministrijai tādā grūtākajā laikā, jo tas bija krīzes laiks un droši vien tikai es, kas to biju sapņojusi, es, kas nācu pati no tās vides, varēja vislabākajā veidā, kādā nu tas bija iespējams, tikt galā ar tiem uzdevumiem, kas bija tajā brīdī. Kaut vai budžeta griešanu, jo Iekšlietu ministrijai nav kapitālsabiedrību, Iekšlietu ministrijai nav fondu naudas, no kā varētu atteikties. Iekšlietu ministrijai ir tehnika un Iekšlietu ministrijai ir cilvēki. Un lai kur negrieztu, sanāk griezt cilvēkus. Jā, nu es droši vien nevarēju iedomāties, ka būs tā. No jūsu daudziem gadiem politikā raidījumā vien bija daži fragmenti, un, kā dzirdējām, redzējām, visi šie stāsti ir smagi. Ja jūs politikā būtu izvēlējusies kļūt, piemēram, par kultūras ministri, mēs visu stundu runātu un es jums rādīt, kā jūs esat atklājusi kādu jaunu kultūras namu vai zāli, vai bijusi kādās pirmizrādēs vai operās Vai nebija doma kādu vieglāku ministriju izvēlēties? Linda Mūrniece: Nē, jo mans sapnis bija kļūt par iekšlietu ministri un es piepildīju savu sapni. Sapnis par viesu māju Piebalgā. Tas arī bija tāds ilgstoši, vai tas bija ātrais sapnis, kurš ātri realizējās? Linda Mūrniece: Nē, tas īstenībā arī bija tāda gaisā palaists sapnis. Kādreiz jau pirms politikas es vienmēr biju domājusi, ka man patīk parūpēties par cilvēkiem, kas gan īsti negāja kopā ar manu karjeru policijā un Iekšlietu ministrijā, bet man šķita, ka man patīk rūpēties par cilvēkiem, agrāk tikai draugiem un tad ar laiku es sāku rūpēties arī par citiem cilvēkiem. Tāds bija mans sapnis, kādreiz arī tāds sapnis, par ko es biju runājusi ar draugiem un stāstījusi, ka es to gribētu kādreiz. Un tad, kad es aizgāju prom no Iekšlietu ministrijas, no politikas vispār, kādu laiku es dzīvoju mājās, bet ļoti ātri pēc tam sāku vadīt viesnīcu.  Un tad es atcerējos to savu kādreizējo tādu mazo sapnīti, ka man būs viesu nams. Un tad es teicu, jā, es gribēju mazu viesu namiņu, dabūju viesnīcu ar 88 numuriem.  Beidzot man tagad ir tas viesu namiņš, mazais, ko es varētu būt gribējusi, bet es jūtu, ka man ar to ir par maz, lai gan es saku, ka es jūtos labi prom no burzmas, bet man tās burzmas tiešām brīžiem pietrūkst. Viesu namiņš nav manu spēju robežas. It kā jau es dzīvē visu esmu sasniegusi, karjera man ir bijusi galvu reibinoša, kā zināms, un tagad man ir mazs viesu namiņš. Bieži es domāju, vai tiešām tas ir viss, kas mani sagaida turpmāk? Tāpēc man vēl ir pietiekami daudz laika, lai es vēl kādu varoņdarbu veiktu, un es domāju, ka es noteikti kaut ko izdomāšu bez tā viesu namiņi sava mazā, jo tur viss notiek, kā notiek, pats par sevi brīžiem. Es visu esmu izdarījusi, lai tas tā būtu, bet man tiešām par maz es gribētu pielietot savu galvu un savas spējas kaut kur, kur tās varētu noderēt vairāk.

Ja tur ir vajadzīga ķirurģija, ir vajadzīga ķirurģija, un šajā gadījumā šķiet, tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt. Tā par nedienām ar būvniekiem saka Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, profesors Pēteris Stradiņš. Par savu sirdsdarbu - kardioķirurģiju un slimnīcas īpašo garu, par mammu un Stradiņu dzimtas stiprajām sievietēm, par tēva, akadēmiķa Jāņa Stradiņa dienasgrāmatu 600 burtnīciņās un kā gandrīz tika pie vārda Jups, saruna ar Pēteri Stradiņu Laikmeta krustpunktā. “Ar Stradiņa uzvārdu dzīvot nav vienkārši. Tas ir traucējis, taču arī palīdzējis. Apzinos, ka daži notikumi mani neskartu, ja nāktu no citas ģimenes un man būtu cits uzvārds. Ja notikumi slimnīcā izraisa sabiedrības reakciju, Stradiņu uzvārds uzreiz tiek vispārināts un gribot negribot arī man ir jājūtas līdzatbildīgam, taču ne manos spēkos ir šos procesus ietekmēt.” Tā Līgas Blauas grāmata “Jānis Stradiņš. Ceļš cauri laikiem”, kas izdota 2013.gadā, raksta akadēmiķa Jāņa Stradiņa dēls Pēteris Stradiņš. Stradiņu dzimtas turpinātājs, vectēva Paula Stradiņa profesijas turpinātājs, profesors, sirds ķirurgs, Pēteris Stradiņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis. Dienā, kad ierakstām interviju, 13.februārī, Stradiņa slimnīcā ir "akūts gadījums". Medicīnas valodā runājot, ir notikusi ķirurģiska iejaukšanās - slimnīcas valde nolēmusi lauzt līgumu ar jaunā korpusa būvnieku. Stradiņiem šodien ir paaugstināta sirdsdarbība, Stradiņiem šis ir nemierīgs laiks. Kā šajās dienās jūtas Pēteris Stradiņš, slimnīcas padomes loceklis, kura uzvārds nu jau ik dienu publiski izskan saistībā ar neveiksmēm jaunās ēkas tapšanā? Pēteris Stradiņš: Nu, protams, ka es arī jūtos tāpat kā vairums vai visi slimnīcas darbinieki - diezgan nobažījies par to, kā tālāk tie darbi veiksies, par cik viņi aizkavēsies, par cik ilgu laiku. Protams, ka jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka cietīs pacienti, cietīs darbinieki. Bet tajā pašā laikā man jāsaka, ka es gribu būt optimistisks, jo pašreizējā komanda manā skatījumā ir gatava veikt šo uzdevumu, uzbūvēt Latvijai šo slimnīcas daļu, kas ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī ir jūtams , ka ir atbalsts gan ministrijā, gan, es teikšu,  valdībā, un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tas ir valsts nozīmes stratēģisks objekts, kas ir tiešām vajadzīgs mums. Nevis tikai kaut kādai mediķu daļai, bet tiešām visai valstij. Kad jūs šajās dienās, arī jau pēdējos mēnešos dzirdat radio televīzijā, interneta portālos virsrakstus "Krīze Stradiņos", "Skandāls Stradiņos", "Neveiksme būvniecībā Stradiņos", vai šis uzvārds Stradiņi jums kaut kā īpaši rezonē? Pēteris Stradiņš: Protams, ka rezonē, un dabīgi, ka es tāpat to pārdzīvoju. Bet jāsaka, ka mēs jau redzam valstī par daudzām tādām negatīvām lietām pievēršam uzmanību, un tas ir pareizi. Mums tiešām ir, es teikšu, nav jau tikai mūsu slimnīcā vien šīs varbūt neveiksmes, vai varbūt viss nedodas no rokas, kā saka. Bet tai pašā laikā mums jau notiek ļoti daudzas pozitīvas lietas un ir tāpat jaunas, unikālas ārstēšanas un operācijas un tamlīdzīgi. Protams, ka vairāk mums būtu pašiem,` un tas ir viens no uzdevumiem - sabiedrībai nest arī labās ziņas. Jā, bet jāpiekrīt - tas, kas ir jāizdara, ir jāizdara, un ja tur vajadzīga ir, kā saka, ķirurģija, tad tur ir vajadzīga ķirurģija. Šajā gadījumā šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā to darbu izdarīt. Protams, notiek daudzas unikālas pat operācijas, un ir daudzi veiksmes stāsti, bet jūs iepriekš intervijās esat arī teicis: "Mēs nevaram salīdzināt mūsu medicīnas sistēmu ar, piemēram, Vācijas, mēs kopumā esam ļoti atpalikuši. Sabiedrība pat nezina, cik nožēlojamā stāvoklī ir Stradiņa slimnīca, mēs operējam zālēs, kas projektētas padomju laikos. Latvijai ir paveicies, ka mums ir talantīgi un nesavtīgi mediķi, kas šo sistēmu uztur." To esat teicis 2020. gadā intervijā žurnālā "Ieva". Pēteris Stradiņš: Jā, tā ir taisnība, un tāpēc jau arī šī te jaunā slimnīca ir vajadzīga. Šī jaunā slimnīca ir absolūti vajadzīga, un pirmām kārtām tās ir pacientu intereses. Nevar joprojām pacienti atrasties sešvietīgās palātās, kur vasarās temperatūra sasniedz teju 30 grādus pēc operācijām un tamlīdzīgi. Jaunā slimnīca ir vajadzīga mums visiem.  Bet ir otra lieta. Teikšu, kopš 2020. gada ir nu četri gadi pagājuši, un, jāsaka, ir arī daudz kas darīts, lai sakārtotu esošo infrastruktūru. Piemēram, sirds ķirurģija nu burtiski gaida tuvākajās nedēļās, kad vecās profesora Volkolakova laikā sāktās un izprojektētās operāciju zāles tiks renovētas. Un viņas tiešām būs vienas no, vai būs pašas modernākās Baltijā. Protams, tas viss komplekss nebūs, teiksim, tāds, tur ir vajadzīgs jauns korpuss, bet es domāju, uz kādiem gadiem tas būs tāds labs ielāps sistēmā. Un tāpat daudzās vietās slimnīcā mēs esam panākuši ievērojamu progresu. Jau sarunas ievadā citēju jūsu rakstīto par Stradiņu uzvārda  vispārināšanu, līdzatbildības sajūtu un iespējām ietekmēt procesus. Kas ir Pētera Stradiņa spēkos šajā situācijā? Jūs esat ne vien sirds ārsts, bet arī šobrīd amatpersona - Stradiņa slimnīcas padomes loceklis, pagaidu, bet padomes loceklis. Nezinu, vai jūs esat gājis gar šo objektu un mēģinājis pie būvbedres runāt ar darbu vadītājiem un celtniekiem, ka šis nav angārs, nav lielveikals, te būvē slimnīcu. Kādas jums ir bijušas sarunas ar būvniekiem, kāds ir tas process? Pēteris Stradiņš: Atklāti sakot, man nekad dzīvē nav bijis mērķis vai kaut kāda sajūta, ka man būtu jāuzņemas tādi lieli administratīvi amati, un pilnīgi tieši otrādāk. Sirds ķirurģija un vispār medicīna joprojām ir mans tāds aicinājums, un es labprāt te pavadītu visu savu profesionālo laiku. Bet jāsaka, šajā mirklī, kad mani uzrunāja, tiešām es jutu, ka ir tas mirklis varbūt to plecu pielikt. Es tiešām ceru, ka tas nebūs uz ilgu laiku, ka izdosies sistēmu sakārtot. Jo man šķiet, ka svarīgi sakārtot sistēmu, nevis radīt kaut kādu tikai vienreizēju risinājumu, bet arī kaut vai to, lai tiešām mums būtu harmoniskāka..., ne tikai šī būve tiktu pabeigta un ievirzīta pareizi, bet arī slimnīcā atgrieztos tas, ko mēs saucam par Stradiņu garu. Jo tā bija vēl viena lieta, kas mums nedaudz gan ar kovidu, gan ar tiem juku laikiem bija pazudusi.  Es teikšu godīgi, ka tieši šajā otrā, šajā kolektīva jautājumā, man šķiet, ka tas mans pienesums būtu tas svarīgākais, jo es tiešām tiekos ar ļoti daudziem. Es arī esmu tur iekšā, un man ir tā milzīgā priekšrocība, ka es pazīstu, mani pazīst, un gan ar jaunajiem ārstiem, gan centra vadītājiem [tiekos].  Mums ir ne tikai jāuzbūvē fiziski jaunas šīs ēkas, bet arī jāuzbūvē vai jārada koncepciju, pēc kuras iet, jārada jauni šie "Stradiņi". Jo jaunā medicīna, arī jauni cilvēki, viņi prasa savādāku šo te gaisotni, darba organizāciju. Mums tas ir jārespektē. Pats galvenais, mūsu pacientiem to vajag. Tas nozīmē, ka tur mums ir jāieliek arī ļoti liels darbs. Un pie tā jāstrādā, jo jāsaka godīgi, es teikšu, liela daļa no tās struktūras mēs esam joprojām turpinājuši šo padomju laikā iedibināto modeli. Es nesaku, ka tas pilnīgi slikts, bet viņš ir nu tiešām novecojis. Tātad tas ir vēl viens no uzdevumiem, un es teiktu, ka viena daļa ir šīs sarunas ar būvniekiem, kuru es vairāk atstāju kompetentāku kolēģu ziņā, bet otrs ir radīt šo vidi un varbūt mainīt vispār konceptu jaunai slimnīcai.   

Es ļoti gribētu, lai mūzikas radīšanu neietekmē notiekošais pasaulē, bet tā nav, saka komponists Raimonds Tiguls. Par tautas stiprumu saknēs un vājumu ķildās, par dziesmām, kas saviļņo korus Mežaparkā, Amerikā un Dienvidkorejā un liek celties kājās šamaņiem, par prezidentes Saules dainām un Ziedoni saruna ar Tiguļkalna dvēseli Raimondu Tigulu Laikmeta krustpunktā. “Viņš ir punktuāls, racionāls un izdarīgs. No viņa jūt radošu draudzīgumu un sirds atvērtību. Mums latviešiem nav daudz tādu komponistu kā viņš.” Tā par komponistu Raimondu Tigulu pirms 10 gadiem ir teikusi rakstniece Nora Ikstena.  “Viņa mūzika ir ļoti latviska, bet tajā pašā laikā viņš savā radošumā ir ļoti mūsdienīgs.” Šie savukārt ir vēl senāki televīzijas režisores, seriāla "Likteņa līdumnieki" autores Virdžīnijas Lejiņas vārdi, raksturojot komponistu, kurš ir arī nu jau leģendārā seriāla mūzikas autors.  Punktuāls, draudzīgs, latvisks, mūsdienīgs – visticamāk tieši šo īpašību apkopojums ir tas, kas ir palīdzējis Raimondam Tigulam radīt "Lec, saulīti" un "Dod, dieviņi", kas mudina rīkot ikvasaras Tiguļkalna koncertus Talsos un kura rokās hanga instrumenta meditatīvās skaņas aptur laiku šajā nemierīgajā pasaulē un aizved ārpasaules mūzikā un sirdsmierā.  Plašāka publika droši vien tā pamatīgāk pirmoreiz tavu mūzika iepazina no Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki". Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, par kara šausmām par vairāku paaudžu piedzīvoto brīvā valstī un okupācijas varās. Un šajā seriālā skan arī dziesma "Četri vēji". Arī šobrīd pasaulē pūš nemierīgi vēji. Kā tu sajūti šīs brāzmas, kā tās ietekmē tevi?  Raimonds Tiguls: Nu, protams, es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, Amerikā. Mums jāseko līdzi arī šobrīd, kas notiek saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas mūsu situācijā ļoti svarīga ziņa, kādu lēmumu pieņems Amerikas iedzīvotāji. Un mums ir jācīnās ar to ļaunumu, kurš diemžēl mums ir pavisam tuvu. Tu sociālajos medijos dalies ar savu mūziku un arī aktīvi, kā jau pats minēji, seko ziņām arī visām politiskajām norisēm. Vai tu esi domājis, redzot karu Ukrainā, ka šis karš var pārkāpt arī Ukrainas robežas? Raimonds Tiguls: To mēs nezinām. Un es ļoti gribu ticēt un cerēt, ka nē. Bet to mēs patiešām nezinām, un man ir vienkārši bail, ja mēs runājam par šo situāciju, kas ir šodien.  Es augu kopā ar savu opapu, kurš arī bija izsūtītais, un mēs ļoti daudz runājām par  Latvijas laiku pirms Otrā pasaules kara un arī par tiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kā mēs zinām, tad tie lēmumi dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā cilvēku lokā. Es runāju par tādiem lieliem ģeopolitiskiem lēmumiem, tie tiešām ir tikai daži cilvēki kas ir pieņēmuši tādus svarīgus lēmumus, kas nākamās desmitgadēs ir ietekmējuši miljoniem cilvēku dzīves. Mēs nezinām, kā tas viss var notikt... Šie nemierīgie pasaules vēji kaut kā ietekmē arī tavu radošo dzīvi? Vai mūzikā tu esi pilnīgi ārpasaulē no visām televīzijas ziņām un no tā, kas notiek Ukrainā vai Ameriku. Raimonds Tiguls: Es ļoti gribētu, lai tā būtu, bet tā nav. Tieši, kad es sāku rakstīt mūziku filmai "Mātes piens", tieši tajā dienās bija Krievijas iebrukums Ukrainā. Pirms pusotra mēneša, kad viesojos Ņujorkā filmu festivālā, tad es stāstīju Amerikas publikai tieši par šo sakritību un filmas pirmās ainas tieši ir krievu iebrukums Latvijā. Un skaidrs, ka tas tevi ietekmē, rakstot mūziku. "Dod, Dieviņi", "Lec, saulīte" - tās ir spēka un latviskā pašapliecinājuma dziesmas, un tikai ar militāru spēku vien ienaidnieku uzvarēt nevar. To pierāda šodien arī ukraiņu tauta. Tavuprāt, kas ir šodien Latvijas ļaužu spēks, kas ir mūsu stiprās puses? Raimonds Tiguls: Tas, ko es redzu, noteikti tas spēks ir mūsu saknēs, tā bagātā tautas pagātne, ko mēs arī redzam tautasdziesmās, un tas, ko mēs piedzīvojam ik pēc pieciem gadiem Dziesmusvētku estrādē. Pilnīgi noteikti kultūras pagātnē ir tā, kas mūs ir stiprinājusi visus tos gadu simtus un arī šodien. Tas ir tas mūsu spēks. Un kas ir mūsu vājums? Raimonds Tiguls: To mēs redzam ik uz soļa. Tās savstarpējās ķildas, kas patiesībā mūs velk uz leju, ja tā var teikt. Es nezinu, kāpēc tā ir. Es vienmēr skatos Dziesmu svētkos tā lielā vienotību, kas ir, tas emocionālais pacēlums. Un tad tas diezgan ātri arī pagaist kaut kur, un atkal sākās visas tās ķildas un ķīviņi. Un katram savs viedoklis, un viedoklis arī uzreiz ir, kā vajag Dziesmu svētkus organizēt un kādas dziesmas dziedāt, un kuriem koriem... Vārdu sakot, visiem uzreiz ir arī īsi pēc tam viedoklis, kā tad īstenībā vajadzēja. Tā par visām lietām. Pieminēji dziesmu svētkus, kas neapšaubāmi bija pagājušā gada daudzu un droši vien arī tavs viens no lielākajiem notikumiem. Kādas ir tās tavas sajūtas? Tās ir piecas minūtes, kad tu esi tautas priekšā, kopkora priekšā, kas ir tā enerģija, tās baterijas, kuras tu uzlādē no šī kopības brīža? Raimonds Tiguls: Jā, manā gadījumā tās bija 10 minūtes. Atšķirībā no "Gaismas pils" koristi "Lec, saulīte" prasīja atkārtot. Raimonds Tiguls: Kāpēc es par to atkārtojumu. Jo tad es izbaudu to dziesmu. Jo kad pirmoreiz ir atskaņojums, tad ir tāds iekšējs satraukums un tad vienkārši tu domā vairāk par muzikālo pusi. Bet tad, kad ir atkārtojums, tad es tiešām šoreiz ļāvos vienkārši izbaudīt to mirkli. Tas ir tiešām tāds emocionālais pacēlums, es pat nevaru ne ar ko citu salīdzināt. Sevišķi "Lec, saulīte" gadījumā, kad redzēju, ka publikā gaismiņas iedegas, tas viss kopā, tas ir kaut kas neaizmirstams. Patiešām. Tā ir sakritis jauši nejauši, es tevi esmu sastapis gan šajos pēdējos Dziesmu svētkos, gan arī iepriekšējos un tas, ko redzu, tevi vērojot pirms lielā koncerta, protams, ir uztraukums, un arī nu uzreiz noejot no estrādes, bet ir tāda sajūta, ka tu esi kā metru virs Zemes, tu esi kādā citā pasaulē vai kosmosā tai brīdī. Raimonds Tiguls: Tas noteikti ir tāds iekšējais gandarījums, jo es nekad neesmu, rakstot kādu kora dziesmu, domājis par to, ka tā dziesma skanēs Dziesmu svētkos. (..)  Tā dziesma sākumā izskanēja 2014. gadā Mežaparkā lieluzvedumā "Lec, saulīte", kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un vēlāk pamazām aiziet savu ceļu līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei. Klausītāji viņu pieņem, un dziedātājiem arī patīk. Un tas bija tāds balsojums pirms pēdējiem Dziesmu svētkiem. Es redzēju tos tautas balsojuma rezultātus, "Lec, saulīte" bija pat ceturtā vietā. Man bija patiešām liels gandarījums, ka tā sanāk ar Rasu Bugavičūti-Pēci, ka mums sakausējās dzejolis ar mūziku. Tu pats esi bijis arī pirms Dziesmu svētkiem kora mēģinājumos, redzējis, kā koristi mēģina šo "Lec, saulīte" un kā viņi dzied, tavuprāt, kas ir tas, kas ir uzrunājis ļaudis šajā dziesmā gan vārdos, gan mūzikā?  Raimonds Tiguls: Kaut kas tur ir, es jau tā pats neanalizēju, bet es domāju, ka tā ir ļoti skaidri pateikta doma. Līdzīgi var būt, kad tu atzīsties mīlestībā. Nu tu tur vienkārši, jā, es tevi mīlu. Es domāju, tā domas skaidrība, kas tur ir gan melodijā, gan dzejā.  

Klasiskajā lotosa pozā traumu dēļ nosēsties nekad nevarēšu, bet nežēlojiet mani – pats to izvēlējos, patika tā eiforija, ko sajutu no aplausiem – saka leģendārais hokejists Sandis Ozoliņš, kurš tagad aizrāvies ar jogu. Par gatavību aizstāvēt savu valsti un spēlēšanu Krievijā, ko nopirka par pirmo lielo naudu Amerikā un kāpēc tā arī neiestājās nevienā partijā – saruna ar Sandi Ozoliņu Laikmeta krustpunktā. Lai iepazīstinātu ar šī raidījuma viesi, citāts no 1991.gada 19.decembra laikraksta "Latvijas Jaunatne". Hokejistam Sandim Ozoliņam tolaik ir 19 gadi un žurnālists Armands Puče dokumentē vienu no pašām pirmajām intervijām ar jauno sportistu. Tās ievadā ir maza anketa ar īsiem jautājumiem un atbildēm. Daži citāti no tās. Dzimšanas laiks un vieta: 1972. gada 3. augusts, Sigulda. Svars un augums: 88 kg, 189 cm. Sporta veids: hokejs lesauka: Sanča Bērnības dienu elks: Balderis. Visrespektējamākais pretinieks: Maskavas «Dinamo» Visgrūtāk apspēlējamais vārtsargs: Artūrs Irbe — kad izdodas iemest viņam, tad priecājos no sirds. Savainojumi: divreiz lauzta kāja. Hobijs: mūzika — "AC/DC", "Scorpions". Ko vēlētos uzlabot savā spēlē: vēlētos stiprākas kājas. Baumas: esot nodomājis pārdot vecāku vasarnīcu. Mīlestība: pirmā un viena vienīgā. Alkohols un cigaretes: kādreiz sanāk pēc spēles izdzert pa aliņam. Visiecienītākie ēdieni un dzērieni, tomāti ar krējumu, kokakola. Māņticība: pirms spēles sakuma, kad tiesnesis nosvilpj, sakām ātrāk slīdot — es aizslidoju aiz vārtiem un tad uz vienas kājas izmetu nelielu līkumu. Tā pirms 33 gadiem ar sevi iepazīstināja tolaik vēl plašākai publikai maz zināmais Sandis Ozoliņš. Viens no izcilākajiem Latvijas sportistiem šodien. Kas no anketā minētā ir aktuāls vēl šodien? Sandis Ozoliņš: "Scorpions" vairs neklausos, "AC/DC" – jā, sevišķi dažas dziesmas ir aktuālas un patīk. Filmās tās tiek izmantotas un dod adrenalīna pieplūdumu. Svars ir kategoriski audzis un pēdējā laikā mainījies. Iesauka tas pats, lai gan Ozo vairāk pēdējo 15 gadu garumā. Tomāti ar krējumu ir palikuši. Savainojumi – apbrīnojami, cik daudz. Es saskaitīju 15 operācijas ar pilno narkozi ir bijušas, tad man nebija neviena. Alkohols – tas ir apspriests, ir zināms, ka nebija tie pāris aliņi pēc spēles, ar to neaprobežojās, ilgtermiņā tas pārauga atkarībā. Par to esmu runājis un bijis pietiekami atklāts. Bērnības dienu elks – Helmuts Balderis vēl joporjām. Artūrs Irbe – viens no vārtsargiem,  ar kuru sanāca visvairāk laika pavadīt treniņos, jo bijām kopā komandās, es visvairāk zaudēju viņam savstarpējās spēlēs, es biju tas, kurš taisīja vairāk kūleņu, ja spēlējām uz kūleņiem. Viņš joprojām man ir vārtsargs, kuram visgrūtāk iemest. Man pašam ir interesants, piemēram, māņticības rituāls. Viņi mainījās. Es tādu neatceros, ka tāds ir bijis. Iztēloties, kā tas noticis, liekas interesanti, kāpēc to neturpināju darīt. (..) Mīlestība… nu tad man ir 19 gadi, tad jau noteikti… Bet man visas tēmas ir atvērtas, es runāju par jebko, dzīvē notikušas pārmaiņas, izaicinājumi, jaunumi, pārdzīvojumi, veiksmes, neveiksmes. Ja esmu piekritis atnākt, tad varu runāt par visu.  Ierasti sarunā par hokeju pirmais parasti ir arhīva kadrs no kādas spēles, bet sākam nevis ar pagātni, bet ar šodienu. Sandis Ozoliņš: Jogu nolēmu nofilmēt un publicēt sociālajos tīklos, kā daļu no mana ikdienas rituāla, ko daru pēdējos trīs gadus. Dalīties savā pieredzē, ko tas man ir devis un kāpēc to turpinu darīt. Saku, ka gribu sasniegt noteiktu līmeni. (..) Pēc mēneša vai diviem centīgi to īstenojot, sapratu, ka to nespēšu izdarīt. Ar to pietika, jo secināju, ka jūtos labāk fiziski un emocionāli. Tādēļ turpinu to darīt. Vairs nav vēlmes būt par jogas meistaru, daru to priekš sevis, jo dienas beigās jūtos labāk. Cenšos katru  dienu, dažreiz nesanāk vai slinkums, vai aizguļos ilgāk, bet daru regulāri. (..) Kad es ar to jogu sāku nodarboties, bija emocionāli grūti periodi dzīvē, šķita, ka joga un meditācijas palīdzēs izvairīties no dzīvē nepatīkamiem jautājumiem. Ir savādāk. Problēmas paliek, jautājumi paliek, sliktais garastāvoklis, uztraukumi, stresi paliek, vienkārši vieglāk ir tikt galā. Kad to sapratu, man vairs nebija vēlmes nosēdēt stundu meditācijā un tādā veidā izglābties vai noslēpties no jautājumiem, kuri man bija jāatrisina. Vai uz jogas paklāja staipoties var sajust arī hokejista karjeru, traumas? Sandis Ozoliņš: Jā, viens celis nelokās tik daudz, dažas pozas nevaru uztaisīt, lotosa pozā nekad nevarēšu iesēsties, klasiskā lotosa pozā. Viens celis nelokās pilnībā, traumu un operāciju rezultātā nevaru to celi ne pilnībā salocīt, ne pilnībā iztaisnot. Es cenšos uzlabot, bet, ja es neiesēdīšos, tas neizmainīs manu attieksmi pret šo nodarbošanos Tā ir tā tumšā sporta puse, ko līdzjutēji neredz? Sandis Ozoliņš: Tagad esmu mainījis attieksmi. Agrāk tas bija tā – kamēr jūs priecājaties par manu sniegumu, vai par veiksmēm un neveiksmēm, jūs dabūjāt savu emocionālo lādiņu no spēles, es cietu. Nē, muļķības, es apzināti zināju, kādas ir sekas.  Sevišķi mūsdienas, kad ir visa informācija, kādas ir sekas, nodarbojoties ar profesionālo sportu. Profesionālais sports veselībai nebūs pozitīvs ilgtermiņā, būs šādas sekas, bet par to profesionālais sports atalgo tavus nākotnes jautājumus, ar kuriem nāksies saskarties. Tas nav attaisnojums. Es pats apzināti to darīju, jo man patika rezultāts, ko es no viņa saņēmu. Līdz ar to tagad teikt – es nabadziņš, man ir tik daudz operācijas bijušas, arī psiholoģiskās traumas, bet nežēlojiet mani, es to darīju apzināti, jo man patika tā eiforija, ko es saņēmu no aplausiem. Tāds ir mans viedoklis tagad. Sandis Ozoliņš ir daudz spēlējis arī Krievijas komandās. Kad sākās karš Ukrainā, viņš bija Krievijā un bija jāpieņem lēmums par savu nākotni. Viņa izvēle bija aizbraukt no Krievijas. Jā, bijusi neziņa par to, kas būs. Tagad aktuāls ir jautājums, vai Krievijas sportisti būtu jālaiž uz starptautiskajām spēlēm, vai viņiem būtu jāpiedalās olimpiskajās spēlēs. Sandis Ozoliņš: Nē, bet tā notiek. Es uzskatu, ka nē, šobrīd nē. Šķēpu laušana par Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmumu ir absurds. Es jau to teicu, kas tagad būs neatkarīgā izlase un kaut kāda superneatkarīgā, vieni, kas nav tikuši un uzskata, ka viņi ir tikuši. Kas nevar tikt savās izlasēs, startēs tādās. Kaut kādi "apendicīti" … tas nav nepieciešams. Tas ir radījis konfliktu un, manuprāt,  tiem, kas to panāca, tas ir izdevīgi, jo tagad vēl  lēmums nav līdz galam pieņemts, neviens nav aizbraucis, bet jau pusotru gadu pirms notikuma, vai tagad jau mazāk, sabiedrībā tagad tiek lauzti šķēpi. Kuri bija noteikti vienoti par jautājumu, kas attiecas tieši uz šo karu. Visi ir vienoti. Lielākā daļa. Te pēkšņi rodas plaisa starp tiem, kas atbalsta to konkrēto pasākumu. Nē, viņi ir panākuši savu. Tava īsā atbilde ir - krievu sportisti nav jāpielaiž lielajās starptautiskajās spēlēs. Sandis Ozoliņš: Nē, nevienās. Nevajadzētu nodalīt kaut kādas profesionālās līgas, ja mēs nostājamies, arī tie, kas saka - olimpiādē nekādā gadījumā nē, bet citos pasākumos - jā.

Esmu pieķēries savu veco filmiņu digitalizācijai un atrodu tur tīri labus, vēl nepabeigtus darbus, atklāj leģendārais fotogrāfs Gunārs Binde, kurš savus oriģinālus joprojām paraksta kā gleznas un cer arī šogad radīt vismaz pāris. Par Smiļģa portretu uz teātra sienas, iemīlēšanos savos modeļos, par faktogrāfiju kultūrā un arī gatavību karot ar fotoaparātu rokās saruna ar Gunāru Bindi Laikmeta krustpunktā. Dzejnieks Imants Ziedonis 60. gadu sākumā rakstīja: „Nedāviniet bērniem sudraba karotes, dāviniet fotoaparātu! Lai mācās skatīties, atšķirt, fiksēt lielo brīnumu - pasauli!” Ne gluži bērna vecumā, bet jaunības gados, tajā pašā 60 gadu sākumā, fotoaparāts nokļūst Gunāra Bindes rokās. Tolaik viņš ir elektriķis Alūksnes rajona kolhozā “Gaišais ceļš”. Gunāra Bindes fotomākslinieka ceļš sākās no pašmācībā apgūta vienkārša padomju fotoaparāta ”Fed-2”, līdz drīz vien zelta medaļām starptautiskajos mākslas fotosalonos. Viņš ir viens pirmajiem latviešu fotogrāfiem, kam Starptautiskā Fotomākslas federācija piešķīra izcila mākslinieka titulu. Nu jau leģendāra ir Gunāra Bindes fotogrāfija ar teātra leģendu Eduardu Smiļģi, padomju gados, kad viss tiek piesegts, viņš atļaujas fotografēt un izstādēs rādīt kailfoto, pārliecinot cenzūru, ka arī tā ir māksla. Viņš reiz īsu brīdi ir strādājis arī kā apgaismotājs Valmieras teātrī un Jaunatnes teātrī Rīgā un kādā intervijā septiņdesmitajos gados teicis: „Manas labākās bildes ir sanākušas ar labu gaismas sakritību. Gaisma – tā ir pirmā mācība fotogrāfijā.” Šodien mūsu saruna ar fotomākslinieku Gunāru Bindi, kurš šo pasauli ar foto un savām acīm gaismā dokumentē nu jau 90 gadu garumā. Kāds ir jaunākais kadrs, kuru esat fiksējis ar fotoaparātu vai telefonu varbūt? Gunārs Binde: Pēdējais bija aizvakar, kad gulēja mana kundze Taņa un kaķītis, abi blakus, es viņus fotografēju un noliku uz galda stūra krūzīti, kur rakstīts "Soni". Krieviski tas nozīmē tādas miegamices. Tur nav nekādas mākslas dabīgi. Tā ir tāda amizanta būšana, ka šodien tik daudz redzam, ka cilvēki priecājas par iespējām visādus brīnumus darīt caur fotoaparātu vai kinokameru. Bet cik bieži ar profesionālajiem aparātiem vēl bildējat, un cik bieži ar telefonu? Gunārs Binde: - Vispār fotogrāfijā vai jebkurā mākslā ar jebko var panākt rezultātu – ar pirkstu mālēt uz audekla, ar cirvi, kā Koņenkovs cirta koka klučus. Fotoaparatūra arī var būt gan šāda, gan tāda. Labāk jau, protams, ja aparatūra ir augstas kvalitātes, profesionālām vajadzībām. Īpaši tāpēc, ka pret mākslu ir uzstādītas tādas prasības kā pret profesiju. Tā nav kā amatniecība, bet augstas kvalitātes mākslas darbs, tāpēc arī labāk, ja ir kārtīga kamera. Bet tie kas bildē ar telefonu, tos arī saucat par fotogrāfiem? Gunārs Binde: Es to pašu esmu darījis. Man pašam pagājušajā gadā arī bija izstāde, kur bija tikai ar telefonu fotografēts. Fotoaparāta galvenā misija ir galaprodukts – fotogrāfija, kuru var paņemt rokās, var skatīt no abām pusēm, pie sienas piespraust. Tā ir maņā izpratnē un fotogrāfijas kā mākslas izpratnē galaprodukts. Kā vērtējat tās telefonu fotogrāfijas, kuru ir tik daudz mums apkārt? Gunārs Binde: Tā digitālā pasaule, kas ir tik populāra, prasa no radītāja lielu piepūli. Lai izveidotu to galaproduktu – fotogrāfiju, tad tās bildes, kas uzņemtas ar telefonu, ir pamatīgi jāapstrādā. Optiskā kvalitāte ir laba, taču ir daudzi tādi trūkumi māksliniecisko izteiksmes līdzekļu laukā, kuri jāpanāk ar datoru. Un tas ir liels darbs. Un tad jāizgatavo labs galaprodukts – kopija uz laba papīra, ar labu tinti. Un tas jau vairs nav indivīda darbs. Man ir tāda pusprofesionāla kopējama aparatūra un arī es pērku fotopapīru, tā saukto galerijas papīru, kas ir dārgs, un arī tinte laba. Bet daudzi tās fotogrāfijas jau nemaz tagad vairs nedrukā, glabā diskos, mākoņos…? Gunārs Binde: Tās nav fotogrāfijas. Tie ir attēli. Tikai attēli. Tie atrodas virtuālā laukā vispirms, viņu nav. Kur ir? Vajag, lai to visu pārvērstu redzamajā. Esat arī teicis, ka šos attēlus ar telefonu uzņemot, tas neprasa cilvēkam domāt. Gunārs Binde: Tur jau tas trakums, ka tajā procesā, ka man nācās no filmas izveidot galaproduktu, bija ļoti daudz jāpiestrādā. Tur bija galvenais – prast iecentrēt, pakļaut perspektīvai skata virzībai. Lai tas uztvertos kā galvenais. Tālāk novākt visu lieko, iekopēt varbūt to, kā nav. Negatīvs ir viens, bet lai uztaisītu gala produktu, ir jāizceļ. Lai debesis, tie mākoņi spilgti, lai tas galvenais tur būtu labi redzams. Tā ka nav, ka pa taisno var kopēt no negatīva. Tā var darīt, bet tad tie ir tikai attēli, nevis līdz galam nostrādāts darbs. 1965. gada kino žurnālā "Padomju Latvija" ir arī stāsts par Gunāru Bindi. Šajā gadā Gunāra Bindes uzņemtais leģendārais Eduarda Smiļģa portrets uzvar izstādē Argentīnā. Par šo portretu daudz esat stāstījis, kā tas tapa, kā Smiļģis nokļuva līdz šim brīdim. Nesen arhitekte Zaiga Gaile teica, ka Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis ir nolēmis, ka šis attēls turpmāk nebūs uz atjaunotās teātra ēkas sienas nebūs, jo viņš uzkatot, ka Staļina prēmijas laureātam Smiļģim nav jābūt uz viņa teātra sienas. Un arī varbūt Smiļģa izrādes, ar šā laika acīm skatoties, neesot bijušas tik izcilas. Gunārs Binde: Smiekls nāk. Es gan neticu, ka Hermanis var būt spējīgs uz tādu muļķīgu teicienu. Kā tad Smiļģi, kas radījis veselu skolu, inscenētāju skolu... Krieviem bija Meierhofs, mums bija Smiļģis izcils ar savu skolu. Ar Raiņa līdzdalību, ar Ģirta Vilka dekorācijām, tas viss ir labā atmiņā Latvijas teātra vēsturē. Kur tādu var iznīcināt. Smiļģim neko tur nevar izdarīt, man tur kaut ko - kāpēc es viņu fotografēju. Es patiesībā Smiļģi nefotografēju dēļ tā, ka viņš ir Smiļģis, man viņš vairāk interesēja kā tāds tēls, cietuša cilvēka, aizvainota cilvēka tēls. Tā paceltā galva ar asarainām acīm vairāk runā par viņa ciešanām, ko viņš pārdzīvoja. Īstenībā tas ir viņš, tas tomēr ir dokumentāli. Viņš ir tik teatrāls, ka uz tās fasādes citādā formā viņu varētu veidot. Viņš ir teatrāls... un, ja tas bija viņa teātris, jocīgi. To pat varētu lepoties jebkurš teātris, ja viņš atrastos Smiļģa mājā. Kādas bija pirmās sajūtas, kad izdzirdējāt Hermaņa teikto? Gunārs Binde: Man jau bija diezgan nicīga viņa izteikšanās, ka esmu fotografējis viņu no skatuves apakšas. Kāpēc viņam jāsastāsta, ko nezināja. Par  Smiļģi varu pateikt, ka Maskavā bija raksts par žāvāšanos žurnālā un Smiļģa bilde bija ielikta kā ilustrācija. Ja Hermanis tā saka, viņam vislabāk būtu teikt, ka Smiļģis, kad žāvājas, nofotografēts. Jums Smiļģis nav Staļina prēmijas laureāts? Gunārs Binde: Smiļģis bija latviešu izcilnieks teātrī, kas par Staļinu. Es droši vien arī būtu tajos laikos Staļina prēmijas laureāts. Vai no tā mana fotogrāfija būtu ko zaudējusi? Vai teātris no tā zaudēja? Un labi, ka viņš tāds bija, tas vismaz viņam palīdzēja, bija līdzekļi izdzīvot. Par Staļina prēmiju viņš būvēja māju, kas tagad kalpo kā teātra muzejs. Lai tad tie, kas viņu tagad aprunā, pamēģina ko līdzīgu izdarīt? Esat samierinājies, ka leģendārais portrets uz mājas sienas Lāčplēša ielā nebūs? Gunārs Binde: Esmu neitrāls. Ar teātri biju saistīts, bet neesmu teātra cilvēks. Teātra siena nav manā laukā. Esmu lepns, ka Smiļģis tur piederējās. Viņš neizskatījās labi, kad krāsa sāka lobīties. Vajadzēja citādā formā to attēlu veidot uz sienas, tas jādomā speciālistiem. Bet šis Smiļģa tēls ir un paliek mums dokumentāls.

Boris, viss būs kārtībā – teica Dainis Īvāns, un nākamajā dienā dziesma radio beidzot skanēja, atceras atmodas himnas autors komponists Boriss Rezņiks. Par savām armēņu saknēm un latviešu valodu, ko domā par cīņu pret pieminekļiem un kāpēc padomju gados negribēja emigrēt – saruna ar Borisu Rezņiku Laikmeta krustpunktā. Raidījums skan Barikāžu atceres dienā – 20. janvārī. Pirms 33 gadiem šajās janvāra dienās Rīgas ielas bija ļaužu pilnas, svarīgākie objekti apjozti ar smago tehniku un cilvēki sargāja nesen atgūto neatkarību. Daudzviet pie barikāžu ugunskuriem skanēja Latvijas Radio, tolaik svarīgākais, uzticamākais un operatīvākais informācijas ziņotājs. Lielajā skaļrunī Doma laukumā un mazajos kabatas radioaparātos ļaudis klausījās jaunākās ziņas un arī mūziku, kas sildīja, iedrošināja un vienoja. Starp šādām dziesmām bija arī viena no Atmodas himnām – dziesma “Baltijai”, jeb tautā labāk zināma kā “Atmostas Baltija”. Borisa Rezņika mūzika, Valda Pavlovska vārdi un trīs Baltijas tautu valodās izdziedātā apņemšanās: "Trīs māsas no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk". Komponists Boriss Rezņiks ir Laikmeta krustpunktā viesies. Kādas jums atmiņā ir palikušas janvāra dienas pirms 33 gadiem, - OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, ugunskuri, radio, cilvēku sejas, Rīgas ielas... Boriss Rezņiks: Visu it kā atceros, bija briesmīgi, bija bailes – varbūt nesanāks. Bet, paldies Dieva, viss izdevās. Tas jau bija pēc dziesmas "Baltija".  (..)  Labi atceros, kad bija puča laiks, nevarēja saprast, kā tas viss beigsies. Es atnācu šeit, nostājos pie Latvijas Radio un skatos, ka stāv divi, trīs mūsu cilvēki un divi trīs zaldāti un mierīgi sarunājas. Kad es to ieraudzīju, sapratu, ka viss būs kārtībā.  (..) Tajā brīdī sieva bija Rietumberlīnē, no turienes viss izskatījās daudz briesmīgāk, vienmēr tālumā ir savādāka uztvere. Arī šeit cilvēkam, kurš bija sarakstījis vienu no Atmodas himnām, ja notikumi pavērstos citādi, visādi varēja beigties. Boriss Rezņiks: Es biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Nezinu, kāpēc. Tieši pie Radio stāvot sapratu, ka viss būs kārtībā. Par dziesmu "Atmostas Baltija" jau esat intervijās stāstījis, kā tā tapa, kāda bija doma, ka tā radās vēl gadu pirms Baltijas ceļa, bet gribētu dzirdēt plašāku stāstu, vai tā ir tiesa, ka sākumā Latvijas Radio nav vēlējies atskaņot? Boriss Rezņiks: Diemžēl tā bija. Es atnesu ierakstu, neatceros, kam iedevu lentu, un nekāda rezultāta. Nākamajā vai tajā pašā dienā aizgāju meklēt, kur atrodas Tautas fronte, iepazinos ar Daini Īvānu. Man bija labs portatīvais magnetofons, nospēlēju viņam dziesmu, viņš teica – Boris, viss būs kārtībā. Nākamajā dienā dziesma skanēja Latvijas Radio. Grūti pateikt, bet es vienmēr esmu objektīvs. Jūs visi [Radio darbinieki] tajos laikos bijāt valsts darbinieki, jums drusku bija bail, tāpēc, ka vēl nebija skaidrības. Kāpēc neskanēja. Bet nākamā dienā skanēja un bija liels gandarījums, ka viss kārtībā. Kas jums bija galvenais impulss dziesmas tapšanai? Boriss Rezņiks: Neatceros, kāpēc radās tāda ideja – dziesma, trīs valodas, neatkarība. Tas ir viss, ko varēju formulēt dzejniekam Valdim Pavlovskim. Nē, vispirms bija dzeja un tad es uzrakstīju dziesmu. Tad sākās cīņa, kā dabūt citus izpildītājus. Tas bija sarežģīti tajos laikos bez interneta. Kāda ir īsā versijā, kā uzrunājāt lietuviešu un igauņu solistus? Boriss Rezņiks: Tallinā bija sadarbība ar igauņu producenti, piezvanīju viņai, ka ir tāda ideja un viņa rekomendēja Tarmo Pihlapu. Sazvanījāmies, dabūju kontaktus un viņš atbrauca. Ar lietuviešiem bija vienkāršāk. Toreiz vēl te atradās padomju armija, un Žilvins Bubelis dienēja padomju karaspēka ansamblī Rīgā. Es tur aizbraucu, iepazinos, viņš atbrauca uz ierakstu. Nezinu, ko viņš saviem virsniekiem teica, bet viņam izdevās atbraukt uz ierakstu. Vai tiesa, ka visi trīs solisti - Viktors Zemgals, Tarmo Pihlaps un Žilvins Bubelis - satikās tikai vienreiz mūžā pie mikrofona? Boriss Rezņiks: Vienu reizei mūžā. Pēc dažiem gadiem diemžēl mira Tarmo, Bubelis tagad dzīvo Amerikā. Mēs šad tad sarakstāmies. Viņš atceras šo notikumu.  Pirms intervijas teicāt, ka jums ir vismaz 12 versijas, kā šī dziesma vēlāk aranžēta un izpildīta, bet raidījumā skan pirmā oriģinālā dziesmas versija. Kāds bija šī ieraksta tapšanas process, kad visi trīs solisti satikās, "aizgāja" ar pirmo reizi? Boriss Rezņiks: "Melodijas" studijā nebija pieņemts ilgi mēģināt. Neatceros, vai mēs kaut ko pie klavierēm gatavojām. Viktoram jāpajautā, varbūt viņš atceras. Sākām mēģināt, Viktors jau visu zināja, viss kārtībā; Žilvins nodziedāja, viss kārtībā; bet igaunis kaut kā pirmajā reizē nodziedāja ļoti nepārliecinoši. Visi domājām – nu jā... Secība, starp citu. Iesākt latviski, bija loģiski, mēs varējām pamainīt, padomāt. Latviski pirmā valoda, tad varēja būt tā vai tā, bet tikko viņš [Tarmo Pihlaps] nostājās pie mikrofona, tas īstais rokmūziķis. Ļoti pareiza secība, ka igauņu pants visspēcīgākais. Tā bija fantastika. Praktiski  bija kāpums – latviski, lietuviski gandrīz vienādi emocionāli, bet igauniski – tas piecreiz interesantāk bija. Vai varējāt paredzēt, ka dziesma kļūs savā ziņā par Baltijas ceļa himnu? Boriss Rezņiks: Protams, nē. Par nevienu dziesmu nevar nekad neko paredzēt. Pēc tam tas notiek kaut kā automātiski – ir hiti un nav hiti. Prognozēt vai speciāli domāt, lai ir hits, kaut kā nebija.  Bet interesanti, bija daudz organizatoriskās problēmas. Piemēram, kā nosūtīt kaseti uz Tallinu un uz Viļņu, pirmkārt, lai paklausās, otrkārt, galvenais dzejniekiem. Tas bija tas laiks, kad nevarēja sūtīt no Latvijas praktiski neko – ne desu, ne cigaretes, ne šņabi, ne kasetes.  Te nebija stāsts, ka iesaistījāt "Latvijas pasta" vadību? Boriss Rezņiks: Jā, es aizgāju pie "Latvijas pasta" vadības, izstāstīju ideju. Teicu, ka nepieņem kaseti, ka nedrīkst uz ārzemēm sūtīt. Viņš kaut kaut ko sarakstīja un aizsūtīju. Sarunā Boriss Rezņiks atminās, kā latviešu valodu apguvis, mācoties konservatorijā, bet dienests padomju armijā kopā ar citiem mūzikas studentiem no Lietuvas, Igaunijas un Latvijas bijis interesants laiks kopā ar profesionāļiem. Bet par Latvijas vēsturi licis aizdomāties kāds gadījums vilcienā Boriss Rezņiks: Mēs ar "Eoliku" braucām un blakus sēdēja amerikāņu pārītis, tas bija 80. gados. Viņā man rāda karti, parādiet, kur Latvija atrodas. Es skatos, tur viņiem karte bez Baltijas valstīm, tur balts viss. Tad mums palika bail turpināt sarunas ar viņiem. Viss pamazām palika skaidrs, protams, kulminācija skaidrība bija Tautas frontes gadi.  Borisa Rezņika vecāki nāk no Gruzijas, mamma ir armēniete. Tur viņš bieži viesojies ar mammu. Tēvs aizgājis mūžībā, kad Borisam bija 12 gadu. Par sevi saka - man ir Kasparova variants, es esmu armēnis-ebrejs.  Boriss Rezņiks: Interesanti, ja viņš būs dzīvs, kā viņš uztvertu visu, kas notika Latvijā. Grūti prognozēt. Kā jūs pats uztvērāt Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, jo jūsu tēvs ir karojis padomju pusē? Boriss Rezņiks: Mēs nekad nesvinējām, varbūt mājās kādreiz kaut ko atceramies, bet pie pieminekļa neesmu bijis nekad. Grūti pateikt, bet tīri teorētiski cīņa ar pieminekļiem man nepatīk, nav svarīgi, vai tas ir Puškins, vai kaut kas cits. Izņemot kādas ārkārtas situācijas. Ar literatūru un pieminekļiem, man liekas, nevajadzētu cīnīties. Man ļoti nepatika, ka nesen viens mūziķis atteicās spēlēt orķestrī krievu klasiku, man tas neliekas loģiski un rietumos tas nenotiek, tikai pie mums. Kāda vaina Čaikovskim? Viņš ir ir ģeniāls komponists, un ne tikai viņš. Šādām domām es nepiekrītu.

"Alvis nosauca to par skaistāko jebkad redzēto teātri un noskūpstīja skatuvi - un tas man bija svarīgākais eksāmens," saka arhitekte Zaiga Gaile, kas Jaunā Rīgas teātra pārbūvei veltījusi 10 gadus un darbu ik dienu arī ziemas spelgonī dodas ar divriteni. Kāpēc koka ēkas ir dzīvas, komercbūves nav arhitektūra un kā Andrejs Upīts palīdzēja viņas tēvam tikt uz Ameriku - saruna ar Zaigu Gaili.  "Mans moto ir būvēšana uz pagātnes. Nevis sākam ar nojaukšanu, bet domājam, kā varam iedzīvoties vēsturē," tā ir teikusi arhitekte Zaiga Gaile un šis moto ir īstenojies daudzos viņas projektos un iecerēs. Pērnā gada pašā izskaņā, 27. decembrī ziņu aģentūra LETA vēsta: Ekspluatācijā nodots Jaunā Rīgas teātra ēku komplekss. Plānots, ka drīzumā teātris varēs sākt pakāpeniski iekārtoties vēsturiskajā atrašanās vietā Lāčplēša ielā 25.  Ēku kompleksa rekonstrukcija un pārbūve īstenota atbilstoši arhitektes Zaigas Gailes projektam.  Uz jautājumu, vai atbraukusi pat šodien ar velosipēdu, seko atbilde. "Pavisam vienkārši – es braucu ar riteni 25 gadus katru dienu, tā ir tāda rutīna. Interesanti, ka ar riteni man nekad nesalst, salst ar kājām.  Galvenais ir pareizs apģērbs, siltas rokas, kakls un kājas. Un man ir elektriskais ritenis jau kādus 5 gadus – un tas iedod mazliet jaudu, ja jābrauc, piemēram, uz tilta augšā, piespiež podziņu, vienīgais, ka elektronika salā biš niķojas." Kādu jūs redzat Rīgu braucot tieši ar riteni? Tas ir cits skatu punkts, man ļoti skaists maršruts, mēs dzīvojam Ķīpsalā kopš 97. gada un es nolēmu, ka uz biroju Berga bazārā braukšu ar riteni. Tas ir skaists, bet ne pārāk ērts brauciens. Bet es dodu priekšroku sajūtai. Uz tilta ir vistrakākais gabals, dažreiz vējš, liekas ka nopūtīs, dažreiz putenis un lietus, bet ir apmetnis. Bet tas kā to pieņem – man, piemēram, bail braukt ar mašīnu, nebraucu jau kādus 10 gadus. Varbūt skaistākais Rīgas maršruts, vienmēr skaists un kluss, pīles kanālmalā, un katru rītu sasveicinos ar Brīvības pieminekli, tas ir kaut kas izcils, kas mums ir. Ar tēlniecību mums pašvaki, bet piemineklis mums izdevies. Un tas maršruts – ir sakoptākā Rīgas daļa. Rīga ir skaista.   JRT atkal būs skaists! 10 gadus - tas ir normāli. Ar būvniecībām tā ātri aizmirstas. Kamēr iet tas process, esmu pa sienu stāvus kāpusi augšā. Bet galvenais ir izturēt visas krīzes un nepatikšanas. Bet tas nav ārkārtēji priekš kultūras būves, visā pasaulē tā mēdz būt. Pirms jaunā gada 22. decembrī atnāca valsts komisija, staigājām pa teātri 2 stundas un komisāri mūs pieņēma. Tas bija milzīgs atvieglojums. Man bija sarunāts nākošajā dienā, ka izvadāšu Alvi Hermani, mēs satikāmies, staigājām, tas bija kkas vienreizējs, man lielākais eksāmens – kā pieņems teātra mākslinieciskais vadītājs. Alvis teica, tas ir skaistākais teātris, kādu esmu redzējis. Un esmu redzējis daudz. Iedomājieties, kā es jutos, kad skarbais Alvis, kurš ir neprognozējams un kura dēļ es arī esmu raudājusi un dusmojusies, viņš bija tik aizkustināts, uzkāpa uz skatuves, kādu laiku runāja tekstu, tad nometās ceļos un noskūpstīja skatuves grīdu. Tāds skaists rituāls. Jo teātrī skatuve ir altāris. Arhitekti Zaigu Gaili sagādā fiziskas ciešanas atrasties sliktās telpās. Tās ir tādas sajūtas, ko uztrenējusi 50 gadu darba pieredze. Viešņa strādā šajā jomā no 23 gadu vecuma. "Es tiešām ticu, ka sakārtotas telpas cilvēkus savā ziņā sakārto, viņiem palīdz". Runājam arī par koka arhitektūru. Vai koka mājas tiešām dzīvas? Koka mājai vienmēr ir cilvēka mērogs. Tagad skandināvi jau būvē 7-10 stāvus, bet kokam ne vienmēr var būt vairāk par 2 stāvi un tai vienmēr ir smarža. Tai mūsu mājai Berga Bazārā ir ap 200 gadu, ir smarža un čīkst kāpnes. Mēs izdarījām lūzumu ar šo konferenci. Mēs – Berga Bazārā ievilkām Dānijas kultūras institūtu, Riku Helms un Bergu dzimtas mantinieci, kad jaunā paaudze sāka protestēt pret mantojuma iznīcināšanu, jo nojauca milzīgus kvartālus. Paradoksāli, ka padomju laikā, kad nebija naudas, bija neparasti saglabājies koka mantojums.  Daudzas ēkas tāpat nojauca, bet vislielākais gandarījums, ka tomēr palika Ķīpsalā esošās, ko esam atjaunojuši - vairāk nekā 20 mājas, tas bija viens no mūsu starta punktiem, otrs bija brāļi Dambergi, manu bērnu klasesbiedri, iesāka skaisti un sparīgi un aizgāja Kalnciema iela. Rīgas centrā redz, ka ir tā skolas ielā kaut kas iet uz labo pusi, bet visu neizglābsim. Bet kas ir burvība Rīgai – Vecrīgas viduslaiku centrs, otrais ir jūgendstils un trešais ir koka apbūve. Un tā daudzveidība arī dod to burvīgo raksturu. Daudzas koka mājas ir aizķērušās tajā centra apbūvē, tādēļ tā ir interesanta, nevis tādi tuneļi.  

Tiem, kas joprojām domā, ka žurnālistikai ir jābūt komplimentārai, man ir jāsaka - beidziet piesārņot ēteru, saka žurnālists Jānis Domburs. Kādai jābūt sabiedrisko mediju misijai, kāpēc kvalitatīva žurnālistika ir dārga, vai Šķēles un Lemberga laikmets beidzies un par ko viņš savulaik rakstīja dzejoļus, saruna ar Jāni Domburu Laikmeta krustpunktā. Man ir lielas prasības pret sevi un visiem pārējiem man apkārt. Un vispār gariem cilvēkiem nekas nav jāpierāda. Tā ir teicis augumā garais un prasībās skarbais žurnālists Jānis Domburs. No raidījumā līdz šim intervētajiem vairāk nekā 80 viesiem, Jānis, šķiet, būs gados visjaunākais sarunas dalībnieks.  Vai Jānis Domburs arī vecgada vakarā pie televizora klausās un analizē valsts vadītāju svinīgās uzrunas, vai tā ir tā reize, kad Jānis Domburs atpūšas. Jānis Domburs: Kā kuru reizi. Ja esmu brīvdienās pārpus Latvijas, tad redzu to, kas tur notiek. Šogad nebiju ārzemēs. Analizēju es skaidrā prātā 1., 2. janvārī. Ja sanāk dzirdu, bet tas ir fonā.  Šoreiz ar  vienu ausi dzirdēju, nākamajā dienā pārlasīju tekstu, paklausījos video, arī palasīju vērtētājus dažus, neko jaunu nevaru pateikt. Man liekas, mums ir interesanta nācija vai ļaudis, man liekas, ambīcijas mums vajag augstākas. Pārlasīju Igaunijas prezidenta, Lietuvas, Somijas prezidenta [runas] paskatījos, caur to prizmu redzēju daudzas lietas, kuru nebija un kuras vajadzēja. Sākot ar to, ka izsvērt cilvēciskās lietas, par ko daži slavēja, ar globālajam ģeopolitiskām lietām.  Otrs, man patika, ka īsāka par pārējām bija Lietuvas prezidenta runa. Viņš uzsvēra - 20 gadi Eiropas Savienībā un NATO. Būtībā tas ir jautājums, no kurienes nākam un kur ejam. No tā viedokļa es daudzas lietas nesagaidīju. Ja atskatāmies uz aizvadīto gadu un vaicājam – kas pērn notika Latvijā? – kuri ir tie notikumi, tie cilvēki, dzīves situācijas, kas tev pirmie nāk prātā? Jānis Domburs: Par to varētu pusi raidījuma runāt. Man nāk prātā tēmas, caur kurām tie notikumi parādās. Pie tam tādi, kas ir bijuši, otri kas nav notikuši. Man divas lietas uzmanības vērtas likās, par ukraiņu bēgļiem runājot. Es mēģināju likt kopā jau pirms gada. Tas cilvēku skaits, kas strādā, ir šaubīgi maz iepretī tiem, kas pārtiek no pabalstiem un iepretim Lietuvai un Igaunijai. Tagad ir VID dati decembrī un skaitļi galīgi nepārliecina, ka mēs viņus pilnvērtīgi integrējam kā savu sabiedrības daļu. Šis ir antinotikums. Mani uztrauc arī tās lietas, kas nenotika. Otrs – epopeja ap Leonu Rusiņa tiesāšanu, pazušanu un slepkavību. Izgājām cauri visādiem lēmumiem un dokumentiem, ko saka policija, tiesa, ko prokuratūra. Kas ir mācības? Man tie notikumi tā žurnālistiski... Protams, bija epopeja ar valdību maiņu un prezidenta maiņu, bet es vairāk cilātu to, vai sabiedrība un valsts kaut kādos aspektos kļūst atbildīgāka. Kā mēs augam. Tu esi daudzus gadus saistīts ar Latvijas Televīziju, šobrīd runājam Latvijas radio ēterā. Abiem sabiedriskajiem medijiem šis visticamāk būs liels pārmaiņu gads, ja Saeima nobalsos par to apvienošanu. Kā tu raugies uz vienotu sabiedrisko mediju un kā sevi tajā redzi? Jānis Domburs: Raugos uz to, ka šo ideju, šo uzstādījumu ir daudz labāk jāpārdod, šī vārda vislabākajā nozīmē, sabiedrībai. Vai to var pārdot politiķiem, vai tie ir labi pircēji, par to var strīdēties. Bet nelatviski runājot, steikholderiem, un mēs visi esam steikholderi 21. gadsimtā, ir daudz skaidrāk jāizstāsta, ka ja runā par nacionālo kultūru, sākot no kultūras mantojuma, beidzot ar modernām lietām, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Tur tu vari izpausties, tur vari attīstīties, tur tev var daudz vairāk parādīt, un ir vajadzīgi daudz vairāk sabiedrisko mediju kanālu, platformu. Ja ir runa par nacionālo sportu, sabiedriskie mediji ir vajadzīgi. Visās nozarēs var iet – par nacionālo biznesu, tiesiskumu. Viņi ir vajadzīgi kontekstā, ne mediji priekš medijiem, bet priekš visu nozaru un valsts sabalansētas attīstības. Es domāju, ka tur daudz kas ir neizdarīts. Tāpēc ir liela nesapratne sabiedrībā un nav liela spiediena politikā. Par spiedienu sabiedrībā... te nav runa par mediju pratību, bet par demokrātijas pratību vai valsts pratību, kāpēc tie mediji ir vajadzīgi. Kāpēc mazā valstī, kur ir mazs tirgu, nevar "izbraukt" ar komercmedijiem. Te nav Amerika, te nav pat Anglija, Francija, Vācija. Tas nav iespējams. Varbūt postpadomju sabiedrībā var. Uz šī visa fona ir Latvijas TV un Latvijas Radio strādājošie, kuri, es arī saprotu, raustās. Radio cilvēki ir bijuši piesardzīgāki, vai viņu skepsi saproti? Jānis Domburs: Saprotu, protams. Nav tā, ka televīzijā, cik esmu runājis, visi sit plaukstas sajūsmā. Nē. Bet man liekas, ka stāsts ir kopējs. Var apvienot slikti un var labi. Var radīt pievienoto vērtību un var radīt no divām defektācijām vienu daudz lielāku defektāciju nekā viens plus viens. Man liekas, ka lielais stāsts ir, kā bija joks sovjetu laikos - jūs izliekaties, ka strādājat, mēs izliekamies, ka maksājam. Šeit ir līdzīgi - mēs jums nedosim vairāk naudas, jo jūs slikti strādājat; jūs mums dodiet vairāk naudas, tad mēs labāk strādāsim... Šāda saruna, protams, ies pa apli. Kamēr to nepacels kaut kādā veidā kaut kāda līderība citā līmenī, mēs varam visus vienmēr saprast, mums vienmēr būs simt risku. Un viņi tādi ir. Domāju, ka tur var pacelt citu latiņu, un tas ir kontekstā ar to, ko prasi, kur redzu savu vietu. Es redzu tur vietu iekšējos radošos disputos.  (..) sinerģija ir iespējama, bet tā ir iespējama ar investīcijām, ar labiem menedžeriem, kas nevis formāli dara, un ar pieminēto steikholderu labu spiedienu, mēs ietu uz priekšu, lai sabiedriskais pasūtījums būtu patiešām sabiedrisks. Pats arī būtu gatavs iesaistīties vienotajā medijā administratīvā līmenī? Jānis Domburs: (..) Protams, man pieredze ir tik liela, plaša un raiba, ja no manis vajag kādu padomu - jebkad. Es būtu gatavs, ja saruna notiktu. Es domāju, ka tās sarunas vēl nenotiek. 2006. gada virkne jauniešu rīkoja piketu Jāņa Dombura atbalstam. Latvijā nav bijis daudz gadījumu, kad ļaudis iziet ielās, lai aizstāvētu žurnālistiku vai kādu konkrētu žurnālistu. Jānis Domburs: Paldies viņiem. Tas bija sociāldemokrātisko jauniešu atzars, man liekas, tie bija viņi. Es esmu par kapitālismu – esmu par to, ka tie, kas labi strādā, labi saņem. Es esmu par to, ka konkurencē tie, kam kaut kas sanāk, ir jānodrošina, vienalga, vai tas ir sports, mūzika vai māksla, vai kas cits Un viņi jāmotivē. Es saprotu, ka te nav Amerikas vai spāņu valodas tirgus, kur pēc divām sezonām tev ir divas villas un trīs dzīvokļi. Bet domāju, ka tas ir ļoti svarīgi, ka ir jādomā par motivāciju. Otrs, šie var būt instrumenti, lai "čakarētu", un šis var būt stulbi. Un nelietību no stulbuma atšķirt ļoti grūti. Bet tas, kas mani toreiz uztrauca un joprojām uztrauc, ceru, ka vienmēr uztrauks, ka es caur sevi... Man palaimējās, es sāku "Atmodā" un tad bija radio "Brīvā Eiropa", tās bija pieprasītas un labi finansētas reakcijas, un es redzēju, ko var izdarīt, ja var piesaistīt labākos kadrus, kur es biju viens no un ne uzreiz un visos aspektos labākais. Bet ko tas dod, kādu jaudu tas dod. Pēc tam tālāk, cīnoties viens, arī sapratu, ka tu vari saplānot miljons lietas, jautājums kur ir resursi – vai nopelni pats un guldies iekšā, vai kāds pārdala tautas naudu. Tāpēc atgriežos pie stāsta, vai mums šī gada budžetā vajadzēja dalīt visiem turīgajiem arī 50 miljonus "Sadales tīkla" tarifu pieauguma piefinansēšanai, vai tomēr vajadzēja - tur miljonus onkoloģijas slimniekiem, un vēl miljonus, piemēram, mediju attīstībai. Arvien dažādi vērtē Jāņa Dombura intervēšanas stilu, bet Latvijā priekšstatus par to, kā var intervēt mainīja BBC intervija ar Vairu Vīķi-Freibergu 2000.gadā. Toreiz viedokļus izteica vairāki žurnālisti, arī Jānis Domburs. Vai šī intervija mainīja sabiedrības priekšstatu kā žurnālists var runāt ar politiķi? Jānis Domburs: Man tā nav atmiņā, kā būtu kaut ko mainījusi. Bet man liekas ļoti svarīgi nodalīt formu un saturu un nelikt formu augstāk par saturu. Viss, ko daru studijā – toņi, intonācijas un vēl kaut kas, tur ir liela daļa formas. Jautājums ir, ar kādu saturu esmu uz šo diskusiju atnācis. Un domāju, ka tas ir galvenais atskaites punkts man un nu jau pietiekami daudziem cilvēkiem, kas zina, ka un kā es gatavojos raidījumam. Un viņi saprot, ja es sākšu ar kādu skarbākos toņos runāt, tad man ir pamats. Un es varu šo savu pamatu aizstāvēt pie visām komisijām, visām instancēm, padomēm, tiesā un pie svētā Pētera priekškambarī. Jebkur. Tā ir viena fundamentāla lieta.  Otrkārt, tiešais ēters nemelo. Trešā lieta, kas man liekas ļoti būtiska, sākumā Sebastianam bija pirmais jautājums – vai spēlējaties ar uguni. Ļoti labs jautājums, tas vienkārši ir labs jautājums, manuprāt. Tas ir liels moments, ka ja ir Latvija cilvēki, kas vēl aizvien iztēlojas vai iedomājas, ka žurnālistikai jābūt komplimentārai, apkalpojošai un vēl sazin kādai, man tam pretī ir vecais teiciens – nevajag piesārņot ēteru.

Visa gada garumā raidījumā Laikmeta krustpunktā pie Latvijas Radio mikrofona ik sestdienu esam satikuši ļoti dažādus ļaudis. Kopskaitā bijušas 39 sarunas ar cilvēkiem, kuri savā dzīvē pārstāv krietni atšķirīgas jomas – sportisti, uzņēmēji, mūziķi un politiķi, zinātnieki, aktieri, diriģenti un mediķi. Viņiem katram ir savs Latvijas laikmeta stāsts, atceroties pagātnē pašu pieredzēto un vērtējot šodienas norises Latvijā un plašajā pasaulē. Gadā izskaņā aicinām kaut ar dažiem no mūsu raidījuma viesiem satikties atkal, atceroties viņu dzīves stāstus, aktuālo notikumu komentārus un nākotnes prognozes. Sarunas dalībnieki gada garumā bijuši cilvēki ar ļoti atšķirīgām dzīves pieredzēm, bet gandrīz katrā sarunā kāds no viņiem pieminēja nemierīgo starptautisko situāciju -  karu Ukrainā un ko tas nozīmē mums… Šajā raidījumā ieklausāmies fragmentos no sarunām ar Lilitu Ozoliņu, Laimu Vaikuli, Jāni Paukstello, Daini Dukuru, Māri Sirmo, Ivaru Kalniņu, Jāni Jurkānu, Ģirtu Jakovļevu, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Jāni Škaparu un Ievu Akurateri.

  "Pirms izrādes man vajag to pusstundu, apmīļot skatuvi," tā saka aktieris Jānis Paukštello. Ar Raini teātrī viņam esot palaimējies un Jāzepu varētu nospēlēt kaut tagad. Par providenci dzīvē un lūgšanu spēku un kāpēc pats sev filmās liekas svešs cilvēks, saruna ar Jāni Paukštello Laikmeta krustpunktā. Ziemassvētki ir arī ticības, piedošanas un lūgšanas laiks. “Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums” – tā reiz rakstīja Imants Ziedonis, un šis viņa dzejolis Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāts aktiera Jāņa Paukštello balsī. Par lūgšanu un par piedošanu daudz ir runājis arī pats Jānis Paukštello, bet kā saka viņa mūža lomas varonis Jāzeps: “Ne laiks, ne liktenis sāpes neizdzēš”.  Vīrišķīgs spēks un dziļums, arī trauslums un garīgs smalkums, un galvenais – cilvēcīgums. Šādi dažādos laikos ļaudis ir raksturojuši Jāni Paukštello. Arvīds Lasmanis no filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, Jāzeps no izrādes “Jāzeps un viņa brāļi”, vai Raimonds Paula "Cielaviņas" izpildījums. Tie ir pirmie darbi, kas daudziem nāk prātā, domājot par Jāni Paukštello. Paveikts ir ļoti daudz. Latvijas Radio fonotēkas meklētājā, ierakstot aktiera vārdu, var atrast ap 700 dažādu arhīva vienību. Ziemassvētkos aicinājumam uz sarunu ir atsaucies Jānis Paukštello. Jau 30 gadu garumā tradīcija daudzās ģimenēs ir Ziemassvētkos televīzijā skatīties režisora Vara Braslas filmu "Ziemassvētku jampadracis", kur Jānis Paukštello ir Cīrulīšu ģimenes galva Valdemārs. Vai arī jūs paskatāties savas filmas? Jānis Paukštello: Ar mani tā, ka ir ļoti dīvaina attieksme, skatoties uz sevi filmās tieši. Man liekas, ka tas ir kaut kāds cits cilvēks. Nezinu kāpēc. Streiča "Nenopietnajā cilvēkā" viena epizode bija jāpārfilmē, viņš teica: Jāni nāc paskaties, kas nav izdarīts. Es paskatījos un pēc tam teicu – nerādi man vairāk, es ticu tev, pasaki, ka jādara. Ir diezgan dīvaini skatīties uz sevi ekrānā un klausīties sevi, kad es dziedu. Katru filmu varbūt vienreiz esmu obligāti redzējis. Pieņemu, bet neskatos. Un savā ģimenē ne īpaši esmu kopis to, ka viņu tēvs ir īpašs cilvēks, vienmēr esmu audzinājis tādu attieksmi, ka tēvs ir tāds pats cilvēks, kā pārējie, tikai viņam ir tāda profesija, kas ir visu acu priekšā. Tas uzliek daudz pienākumu un mazliet sarežģī dzīvi, jo visu laiku esi kā palielināmā stikla priekšā, un tevi jebkurš var apskatīt. Kāds var uz tevi skatīties, un tu jau nezini, ko viņš par tevi domā. Viss tas komplekss manī ir iekšā un man ir ļoti liela pietāte pret skatuvi, pārņem dažādas sajūtas, kad eju uz skatuves, īpaši kad esmu centrā. Es neliekuļoju, tā tas ir, tā īpaša vieta. Tā nav kā baznīcā altāris, bet lielāks, nozīmīgāks. Tāda vieta, kas mani mulsina mazliet, vienmēr mulsinājusi. Šis Valdemārs "Ziemassvētku jampadracī" pēc dabas paskarbs, bet svētku laikā atmaigst, pie eglītes smaidīgs, dzied. Kā ir ar Jāni Paukštello? Jānis Paukštello: Nu jā, Ziemassvētkos Esmu katolis, eju baznīcā un lūdzos katru ritu un katru vakaru. Nu un eglīte, elementārās Ziemassvētku dziesmas, un pīrāgi, zirņi, ko man bērni ne visai, bet arī pāris karotes jāapēd arī viņiem. Tas ir  labākais brīdis. Jāņos man ir mazliet skumji, Ziemassvētkos, ja vēl ir sniegs, tad viss manī pārvēršas. Par ko tad Jāņos skumji? Jānis Paukštello: Jo diena iet mazumā, un viss zāles leknums un dabas leknums ir nobriedis, daba ir gatava, lai rudenī dotu tālāko turpinājumu. Tad man nezin kāpēc ir mazliet skumji. Ar izrādi "Čūsku vārdi" , ko veidojis kopā ar Kārli Arnoldu Avotu, Jānis Paukštello atkal ir atgriezies uz Dailes teātra skatuves.  Jānis Paukštello: Īstenībā ir tā, ka neesmu atgriezies, esmu atkal teātr,. Man nekāda cita teātra nav bijis. Varbūt esmu pie Annas Eižvertiņas paskatījies, kā ir kad nav ne resursu, nekā, un tad tu aizej tur un paskaties, ka tavs teātris vienkārši ir priekš aktiera dieva dota dāvana. Kādas bija sajūtas, atkal atgriežoties teātrī? Jānis Paukštello: Juris Žagars man piedāvāja piedalīties Dailes kanonā. Varēju, protams, varēju darīt to, ko daru, braukt savos koncertos Latvijā, uztaisīt ko jaunu un arī dziedāt. Bet tad es sapratu, ka man nebūs citas iespējas kā tikai šī, kad es varu darīt to, ko gribu. Un mans labs eņģelis – draugs Juris Vaivods, ar kuru man ir ļoti labas attiecības, darba ziņā viņš tik daudz palīdzējis dziedāt un ar savu muzikālo klātbūtni visā pārējā, un viņš man palīdzēja. Mums bija arī citi – Poruks, kurš tomēr tik labi saderējas ar manu dvēseli, un tad mēs vienā brīdī nolēmām "Čūsku vārdi". Jo tas bija pārbaudīts variants vēl 80. gadu vidū. Ziedonis man teica. Viņš aulā veidoja tādu ciklu "Mans Rainis". Un viņš teica: "Jāni, es gribu, lai tu 25 minūtes runā bez jebkādiem režisoriem". Mēs ar viņu bijām strādājuši pie "Kunga un kalpa", pie "Poēmas par pienu" un pie "Tik un tā". Es reti par to runāju – man ir dikti labas attiecības ar Ziedoni, mēs esam runājuši par pasauli, viņš man ir izklāstījis savu pasaules uzskatu un tas ir nācis tikai par labu manam darbam teātrī un visam ko es daru. Raidījumā skan fragments no Jāzepa monologa un Jānis Paukštello vārds vārdā tos atkārto līdzi. Jānis Paukštello: Ja man dotu divas nedēļas laika, es varētu spēlēt Jāzepu mierīgi. Tāpēc arī ir "Čūsku vārdi".  (..)  Kādas bija domas, emocijas pirmajā izrādē, atkal ejot pie publikas teātrī? Jānis Paukštello: Tas nav prātam aptverams. Pirmkārt, skatītāji bija ļoti tuvu. Nav jau tā, ka biju beidzis savas aktiera gaitas. Es dziedu un varu pastāstīt, kā tas notiek – runāju arī kaut ko nopietnu. Bet ka tik tuvu... un tik daudz pazīstamu cilvēku skatījās… Īstenībā, ja ir kas nopietns, tad nelaižu nevienu klāt kādu pusstundu pirms, pamīļoju to skatuvi. Kā Pauls [Raimonds], kad iet pirms katra koncerta apmīļo tās klavieres, viņš apmīļo to skatuvi. Viņš iet uz katru koncertu vismaz 40 minūtes iepriekš. Es arī tā, es nelaižu nevienu klāt, "Jāzepā" es nelaidu nevienu klāt, tagad arī es aizeju apmīļot to mazo skatuvi, pasēžu viens, paskatos uz tām tukšajām vietām. Jā, es lūdzos pirms katras izrādes no "Jāzepa" laikiem un pēc obligāti. Jo visi lūdzas pirms, un tad kad tas ir beidzies, aizmirst. Bet ja tev kaut kas nav iznācis, tev jāpasakās providencei, ka tev ir bijusi izdevība šādu lietu darīt. Tā bija dīvaina atkalredzēšanās ar skatītājiem. Bezgala dīvaina. Pirmā izrāde bija mazliet nervoza, bet otrā jau aizgāja, kad varēja atvērties, bez jebkādiem stresiem. Tas nav stress vairs, iekšējais tremolo, par kuru Pāvuls teica – ja  tev tas vairs nav iekšā, tad jau tu neesi aktieris.    Es  to nevaru pateikt – kā tas ir pēc septiņiem gadiem tik tuvu un ar nopietnu programmu. Ka tu zini, ka tas ir liels gabals un tā ir tik liela intensitāte – tā runāt un tik ilgi. Bet es biju pārliecināts, ka visu nolīdzinās Jāzepa, Potivāra un Jēkaba dialogs. Un Kārlis ir vienkārši fantastisks. 

Nav labais tonis par kolēģiem runāt, bet skumji, ka tagad visu, ko uzfilmē, sauc par filmu. Manuprāt, uz ekrāna tagad ir daudz garīgā brāķa, vērtē režisors Varis Brasla. Par Imanta Kalniņa apbrīnojamo komponista intuīciju, par nepiepildītu ideju uzņemt filmu par mežabrāļiem, par to, kā tika pie sava uzvārda un kur glabā unikālu ierakstu ar sava tēva radio diktora balsi, saruna ar Vari Braslu Laikmeta krustpunktā. “Bērns ir vislabākais katalizators par to, vai kino filma ir izdevusies vai ne, pateicoties patiesumam, ar kuru bērns raugās pasaulē.” Tā reiz ir teicis kino un teātra režisors Varis Brasla.  Viņa filmās īpašu patiesumu rada tieši mazo varoņu iesaiste un viņš ir radījis arī mūsu izcilākās bērnu filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis", "Ūdensbumba resnajam runcim", "Vectēvs, kurš bīstamāks par datoru".  Un Vara Braslas režisora acs ir fiksējusi manu emocionālāko latviešu kino filmu – "Ezera sonāti". To esmu noskatījies neskaitāmas reizes un no maziem gadiem tā man palīdzēja iepazīt Regīnas Ezeras izcilo prozu, Imanta Kalniņa īpašo mūziku, mūsu aktierus un jo īpaši Astrīdu Kairišu. "Ezera sonāte" ir mans latviešu kino etalons. Es jau sen vēlējos klātienē reiz satikt cilvēku, kurš ar savu kino valodu ir veidojis manu labāko priekštatu par latviešu kino, kurš mani bērnībā ir smīdinājis ar Emīla jokiem un kurš vienmēr ir licies ļoti līdzīgs Raimondam Paulam – ar iespaidu par savu stingro raksturu, ar vizuālo līdzību un pat balss tembru tādu pašu, kā Maestro. Arī Maestro teicis, ka viņam norāda uz līdzību ar Vari Braslu. Vai jums kāds ir to teicis?   Varis Brasla: Jā, tikai es labāk klavieres spēlēju… Epizode iz dzīves. Cēsīs bija pilsētas svētki, tur uz estrādes Raimonds pie klavierēm, Paukštello uz skatuves. Vienā manā filmā lomu spēlē aktrise no Maskavas Gaļina, viņa bija nejauši nokļuvusi Cēsīs. Ir pauzīte, gājusi klāt pie Paula un saka: "Zdrastvui Varis! (Sveiks, Vari!). Pauls bijis mazliet apjucis. Kaut kas tur tās mazliet mistisks.  Tuvojas svētku laiks, kad ierasti televīzijā rāda Vara Braslas filmas. Dažas ir jau restaurētas, bet tajās nemanīgs paliek patiesums. Vai arī pats skatāties savas filmas televīzijā? Varis Brasla: Paretam noteikti pārskatu. Speciāli nē, bet ir vairākas filmas, kuras ļoti bieži [rāda], sevišķi "Jampadracis" un "Emīls". Tā, ka jau patiešām 4-5 reizes pa dažādiem kanāliem. Galvenais, ka savulaik, kad bija celofāna bantes, tās ļoti nodrillēja, kvalitāte ļoti sliktāka paliek, vecajām filmām traki krāsas pagaisušas. Vajadzētu ļoti atjaunot tās filmas, jo tā ir vislabākā vēsture. Dokumentālisti ir teikuši, ka laikmets vislabāk parādās labās aktierfilmās. Tieši laikmeta faktūra, ritms, atmosfēra spēcīgāk tieši aktierfilmās. Runa ir par labām filmām. Kā jums šodien klājas, par ko prieks, par ko raizes? Varis Brasla: Par raizēm nerunāsim, jo 84 gadi sagādā dažus pārsteigumus. Bet man patiess prieks, ka piemēram, Valmierā… Pagrūti man to nabas saiti pārgriezt ar teātri. Tagad bija jubileja teātrim, aizbraucām, un jaunās izrādes esmu redzējis, un priecājos par to, ka neskatoties, ka nav savas mājas pagaidām, teātris dzīvo, ir ienācis jauns kurss. Tajā visā ir dzīvības smarža, nav tas - vai, vai… Tas man tiešām rada tādu mierinājumu, varbūt mazliet egoistiski, jo es tur arī savus spēciņus esmu licis iekšā. Tas sagādā prieku, ka process notiek un jaunie lielākā daļa ir ļoti sakarīgi cilvēki. Šodienas kino, cik izdodas sekot līdzi, kādi ir pēdējie iespaidi? Varis Brasla: Cenšos visam izsekot. Nav labais tonis par kolēģiem runāt, īpaši ar mīnus zīmi. Man šķiet, ka kaut kas dāņu valstī nav kārtībā, ka tagad viss, ko uzfilmē, saucas filma. Puse no cilvēkiem ir operatori, puse - režisori, puse ir aktieri. Tāda privāta iniciatīva, ka viens otru filmē un nosauc to par … "Divi šūpolēs". Tā ir viena lieta, to var rādīt mājās, kāzās. Bet uz ekrāna ir tik daudz…  manuprāt, nāk garīgais brāķis. Tas ir sāpīgi. Bet ir arī daudz brīnišķīgas lietas, kas ir uz ekrāna. Arī aktierkino.  (..) Bet viens, ko citēju kā Bībeli: kad bija Kroderam 90 gadu jubileja un viņš no skatuves teica: "Mīļie draugi, neaizmirsīsim, ka esam LATVIEŠU teātris". Tas lielā mērā attiecas uz skatuvi, bet tikpat arī pret ekrānu. Tas nenozīmē, ka vajag spēlēt un filmēt tikai Blaumani un Jaunsudrabiņu. Es nevaru atbildēt sev uz jautājumu, kādēļ simtiem cilvēku … paceļ cepures un aizbrauc. Es to nevaru atbildēt, es to nesaprotu. Un man liekas visus spēkus vajadzētu salikt iekšā, lai mēs nebūtu tik maz.  Par kino idejām – šobrīd nefilmējat, bet vai joprojām ir domas, ka šeit labs kino sanāktu? Varis Brasla: Tā jau ir tāda "psihiska novirze", bet tā tas notiek. Ļoti žēl, viena nerealizēta lieta, daļēji pašu neuzņēmības dēļ. Ļoti gribēju filmu par Ēvaldu Pakulu, boļševiku laikā viņu sauca par bendi un fašistu, to mežabrāli, kas vairākus tūkstošus puišu no Kurzemes katla ieveda mežā, un viņi cīnījās ilgus gadus. Es ar viņu nejauši saskrējos un iepazinos. Bija ļoti skaisti materiāli, viņš stāstīja tos visus briesmīgos notikumus ar tādu humora izjūtu, vieglumu. Tieši tādā žanrā, stilistiskā uztaisīt kaut kādas briesmu lietas… Jūs jautājāt par Ukrainu. Protams, tur ir traģēdija traģēdijas galā, bet to varētu pagriezt arī nevis "Misters Pitkins ienaidnieka aizmugurē". Tas tā vandās pa galvu, bet visu jau nevar paspēt dzīvē. Kā tas ir, ka pie filmas strādā divi režisori, kā tas bija, veidojot filmu "Ezera sonāte". Vairs Brasla: Es nestāstīšu pasakas, es stāstīšu patiesību. Režija ir solo numurs, bet šeit šis savienojums, jo Gunārs [Cilinskis] kā aktieris sevi pierādīja simts punkti, bet uzticēt filmu negribēja, baidījās vienkārši. Es savukārt biju izgājis desmit filmas kā otrais režisors, es to kino ķēķi zināju labi. (..) Cilvēciski nebija domu nekādu par otra nostumšanu malā, bet galvenais bija labu filmu uztaisīt. Ja bija kāds konflikts, teiksim, Gunārs saka pirms filmēšanas - vajag Astrīdai to šķirbu zobu priekšā aiztaisīt ciet. Es saku: Gunār, tu esi dulls, jo tā jau ir viņai raksturīga. Tā piekāpšanās notika nevis varmācīgi, bet vienojāmies. Ja vienojamies, tad tā tas paliek, tas ir mūsu lēmums. Man tas laiks ir ļoti skaistā atmiņā. Bija ļoti laba uzņemšanas grupa. Gvido Skulte, brīnišķīgs operators un cilvēks. Vai Regīna Ezera arī iesaistījās, ietekmēt scenāriju vai brauca uz filmēšanu? Varis Brasla: Es jau esmu stāstījis. Regīna ir normāla sieviete un normālai sievietei nevar nepatikt Gunārs Cilinskis. Tāpēc, ja vajadzēja kaut ko no Regīnas dabūt laukā, kādu piekrišanu, tad pa priekšu gāja Gunārs. Tā vienreiz izdomājām, ka vajag jaunu epizodi, kas trūkst. Braucām pie viņas uz Ķegumu, pie Regīnas, pie autores, izstāstām, ko mums vajag. Viņai bija tāds teiciens – „tā tas varētu būt”. Mēs tur dzeram kafiju, viņa uziet augšā, dzirdam klapē, tad atnāk pēc pusstundas lejā ar trīs lapām un saka: te jums būs īsināšanai. Viņa bija vēl tajā "Akas" materiālā un viņai nebija grūti salaist savus varoņus kopā citā situācijā. Man vēl mājās grāmata ar viņas ierakstu. (..) Viņa ļoti labi uzņēma un pieņēma visu. Bet viņas cilvēciskā smalkjūtība jūtama gandrīz visos viņas darbos.

Es jau pats sev esmu mazliet apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu – ka latvieši izmirst, bet labu ziņu man joprojām nav, atzīst demogrāfs Ilmārs Mežs. Par savas dzimtas ķoniņu saknēm, par to, kā radušies latviešu uzvārdi, par bezatbildīgiem vīriešiem un viesstrādniekiem, kuri pie mums būs arvien vairāk, saruna ar Ilmāru Mežu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēku, kurš varbūt nedaudz, bet zina kaut ko par mums katru. Par mūsu uzvārdu, par tā izcelsmi, par mūsu senču dzīvi pirms gadiem 100, 200 un vēl senāk. Viņš savā pētniecībā ir atracis daudzas mūsu senču ciltskoku saknes un kopis daudzas radurakstu atvases.  Demogrāfs, vēsturnieks, ģeogrāfs, pētnieks Ilmārs Mežs ir pavadījis arhīvos neskaitāmas stundas un daudzus gadus, lai mēs visi zinātu, no kurienes un kā cēlušies uzvārdi – Mežs, Krauze, Bergi, Goldbergi un Freibergi, arī Liepiņi, Bērziņi, Kalniņi, Zariņi, Keiši un Streiči, Rinkēviči un Čakstes. Ilmārs Mežs pēta pagātni, dokumentē izloksnes un cilvēku paradumus, bet arī prognozē Latvijas ļaužu nākotni. Jau vairākus gadu desmitus viņa skaļākais trauksmes zvans skan divos vārdos: latvieši izmirst. Demogrāfs Mežs ir no tiem retajiem cilvēkiem, kurš šodienas Latviju var vērtēt gan no pagātnes salīdzinājuma, gan nākotnes paredzējuma. Demogrāfiskā situācija Latvijā joprojām ir ļoti slikta, bet tā nav tik katastrofāla, kā brīžiem varēja paredzēt –  tā jūs nesen jūs teicāt kādā intervijā. Pirms 20 gadiem jūs prognozējāt, ka pēc simts gadiem latviešu skaits nepārsniegs 300 000. Vai tagad prognozes ir mainījušās un uz kuru pusi? Ilmārs Mežs: Laikam nē, aptuveni tādas paliek. Jo te runāju nevis par visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tiem, kas runā latviski, kas būtu tautas un kultūras tālāki nesēji. Apmēram uz to tas iet. Drīzāk mums ir jādomā par spēju piemēroties, jo dažreiz esmu uzsvēris, ka laime jau nav tajā skaitā – igauņi jau nedzīvo par trešdaļu sliktāk, ja viņu ir par trešdaļu mazāk. Vai luksemburgieši, vai Islandē, vai vēl mazākas valstis. Svarīga ir tā proporcija, attiecības starp cilvēkiem, kas jau ir pensijas gados, kas drīzumā ies pensijā, kas viņus nomainīs, vai kā Latvijas gadījumā, nav kam nomainīt daļu no tiem, kas varētu doties pensijā. Nav jau tā, ka Latvija vienā dienā paņems un izbeigs eksistēt, tas būs tāds gadsimtu lēnām saplokošs balons. Vienīgais mierinājums, ka tie mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni nebūs piedzīvojuši tos laikus, kad bija miljons un divi miljoni un vēl vairāk Latvijā. Tik liela Dziesmu svētku estrādes piepildītība diez vai būs. Kaut vai paskatāmies uz vīru koru rindām. Šajos Dziesmu svētkos bija 23 vīru kori, 90.gada svētkos –  vairāk nekā 100… Ilmārs Mežs: Es jau arī būtu starp tiem dziedātājiem, tik nespēju sadisciplinēties, lai piedalītos daudzajos mēģinājumos.  Noteikti vajadzētu valdībai, parlamentam, bet arī pašai sabiedrībai par to jautājumu vairāk domāt. Esmu mazliet sev apnicis ar to kapu zvanu zvanīšanu, tāpēc drīzāk izvairos pēdējā gadā par to runāt , jo man nav labu ziņu un droši vien vēl nebūs.  Bet jādomā par to, kā Latvija pietiekoši spēs attīstīties ar daudz mazāku bērnu un jauniešu skaitu. Kamēr šie bērni ir bērnudārza un skolas vecumā, tas ir ietaupījums. Ironiski var teikt, ka valsts patiesībā pat ietaupa vairākus miljonus no tā, kas bija plānotais demogrāfiskā atbalsta apjoms. Tā kā bērnu piedzima par 10-15% mazāk, tad ir attiecīgais miljonu skaits ietaupīts. Brīnišķīgi! Varam novirzīt to citām  svarīgākām lietām. Kad šiem cilvēkiem vajadzēs ieņemt darba tirgus vietas, kādam vajadzēs doties armijā, policijā un citur, nezinu kā to… Vienmēr ir iespēja ņemt indiešus, ukraiņi tagad mūs glābj lielā mērā, bet tas ir jautājums – cik mēs spēsim Latvijas saturu nodrošināt, kā ir rakstīts Satversmes preambulā, ka Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis, varbūt precīzi neatceros no galvas, nākotnē maksimāli nodrošināt un sekmēt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu mūžīgi mūžos. Mēs to īsti nepildām...  Mēs esam ļoti kautrīgi, mums ir grūti pastāvēt kā frančiem uz franču valodas lietošanu Francijā. Ja nerunāsi, savu rīta avīzi nevarēsi nopirkt, vai autobusā iekāpt. Mums ļoti patīk ne tikai krieviski, kas ir biežāk, bet arī angliski pāriet bez vajadzības. Cilvēki, kas ir ļoti labi iemācījušies, bet izskatās, ka varētu nebūt latvieši, piemēram, tumši, melnīgsnēji cilvēki, viņi sūdzas, ja viņiem sarunu biedrs trāpās nelatvietis, piemēram, kāda krievu daktere, tad saruna notiek latviski, jo krievu daktere nepazīst akcentu un viņa var praktizēt latviešu valodu. Ja gadās latvietis, viņš neļauj runāt šim ārzemniekam latviski, uzspiež krievu valodu vai reizēm angļu. Mēs uzspiežam cittautiešiem nerunāt latviski. Par to jāpadomā. Ja mēs to spētu atrisināt, tad varbūt nevajadzētu būt tik pesimistiskiem.  Ja raugāmies, cik strauji Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, statistiski redzam tūkstošus, salīdzinot vidēji gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās par 17 - 18 tūkstošiem. Tā ir katru gadu viena Salaspils vai Cēsis, kas pazūd. Ilmārs Mežs: Man patīk pieminēt "Prāta vētras" dziesmu – manis pietiks vēl cik tur pavasariem. Būs jau arī latvieši pēc tiem simts gadiem, jautājums, ja igauņi mūs apsteigs vēl manas dzīves laikā, neņemos teikt, vai tie būs 20 vai 30 gadi. Arī "Eurostat" prognozes paredz, ka Igaunija un Latvija drīz izlīdzināsies. Mēs drīz paslīdēsim arī zem Luksemburgas, vienkārši būsim arvien mazāki un pārvērtīsimies par mikrovalstiņu. Kāda tur ekonomikas attīstība, kādas tur būs jauno tehnoloģiju iespējas... Mēs jau arī neieguldām zinātnē un tehnoloģijās.  Tas nav viegli, es morāli arī nevaru katram atsevišķam politiķim pārmest, ka šis jautājums netiek risināts šogad, bet partijām un politiķiem, kas ir pie varas vismaz 10 gadus, un ja joprojām nespējam to atrisināt, vai vismaz tik daudz, kā vidēji Eiropas Savienībā, kur ap 2-2,5% no IKP iegulda jaunās ģimenēs. Latvijā joprojām, kaut esam kārtīgi dubultojuši to nepilno procentu uz knapiem 1,5%, esam astē. Kāpēc mūsu valstī latviešu vecākiem ir jācieš un jābūt lielākā nabadzībā kā citās valstīs? No statistikas saprotu, ka vēl viena bēdu ieleja Latvijā ir vīrieši. Ja raugās statistikā, cik daudz vīriešu iet bojā nelaimes gadījumos, tāpat alkohols. Salīdzinoši ļoti ātri vīrieši aiziet no dzīves. Ilmārs Mežs: Tas ir jautājums, ko vieglāk būtu risināt, jo mēs katrs varam to lietu labot. Mums nav jādzer visādus draņķus, nav jāpīpē, nav jāguļ visu dienu pēc sēdoša darba vēl dīvānā pie televizora, un nav tik daudz jāēd, kā mums varbūt gribas. Tad jau tās lietas risinās.  Latvija ir nelabi slavena arī ar to, ka mums ir pasaulē vislielākā starpība starp vīrieša un sievietes mūža ilgumu. Mūsu vīrieši dzīvo par 10 gadiem īsāku dzīvi, nekā sievietes. Nekur nav desmit gadi, ir valstis, kur ir daudz īsāks mūža ilgums, kurās nav 75 gadi, kā Latvijā, ir 60 vai 55 gadu, īpaši Āfrikā. Bet nav tik liela starpība. Ko tas nozīmē, vai vīriešiem 10 gadus grūtāk tikt pie medicīnas pakalpojumiem, ja mēs tā to traktētu. Vīrieši vienkārši ir desmit reizes bezatbildīgāki. Ir, protams, ģenētiski ieprogrammēts, ka zēni, vīrieši, kaut arī mēs mazliet vairāk piedzimstam, tāds ir dabas likums, mēs esam vairāk tendēti saslimt jau zīdaiņa gados. Vai risks, agrāk tās bija medības ar mamutiem, kaut kur iet bojā. Ģenētiski ietaisīts, ja vīrietis iet bojā, vēl ir cerība, ka sieviete tajā alā bērnus spēs kaut kā izbarot, īpaši, ja kāds cits vīrietis viņai būs tuvumā, kas to mamutu nesīs. Gandrīz ģenētiskā līmenī mums ieprogrammēta šāda veida uzvedība, ka vieglāk uzņemam riskus. Bet tad starpība būtu tikai trīs, četri vai pieci gadu, kas ir normāli. Tie otri pieci ir Latvijas vīriešu bezatbildība par savu dzīvi, par saviem apkārtējiem. Ai, ko es tur pie ārsta... Mašīnu, jā, re ku tur rūsa parādījās, nez kas tur klab motorā, uz to viegli simtus eiro izgrūž. Par savu veselību, vai esi jau nokritis infarktā, vai vēzis kurā stadijā, nu tad, jā, ko nu varēja darīt, kā būt. Daudzas no tām problēmām varēja risināt jau iepriekš. Ne viss ir mērāms lielā naudā. Šeit arī ar mazumiņu mēs varētu, ar to pašu budžetu, ar tiem pašiem cilvēkiem, kas esam, varētu daudz ilgāk dzīvot un daudz noderīgāki būt gan sev, gan saviem tuvajiem, gan valstij kopumā. Man pašam tas palīdzēja, man ārsts "iebelza" pa galvu.  (..) Pie uzlabojumiem ir vērts piestrādāt, un viņus iespējams sasniegt, tad ir vēl lielāks gandarījums, kad vēl kaut ko savā dzīvē esi spējīgs izdarīt, lai varbūt būtu noderīgs saviem tuvajiem. Cik daudz vīriešu nomirst 60, pat vēl agrākos gados. Kā lai tā ģimene izvelk tīri finansiāli, vai arī morāli, tam tētim vēl bija ar mazbērniem jādzīvojas un mazmazbērnu jāsagaida, bet viņš jau kapā 20 gadus pirms laika. Tas nekur neder.

Drošības situācija šobrīd ir ļoti trausla, jo Eiropa sāk nogurt no kara Ukrainā – atzīst pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, jurists Tālavs Jundzis. Par tēvu mācītāju, no kura neatteicās padomju gados, par Neatkarības deklarāciju un barikādēm, kā pieņēma darbā Edgaru Rinkēviču un kādu nākotni vēlas Daugavpils universitātei – saruna ar Tālavu Jundzi Laikmeta krustpunktā. Iesākumā citāts no 1997.gada laikraksta "Diena", kur žurnāliste Ināra Egle ir veidojusi lielāku aprakstu par tā brīža aizsardzības ministru Tālavu Jundzi un publikācijas ievadā ir šādi vārdi: "Tālavam Jundzim bija lemts piedzimt padomju sistēmā un mācītāja ģimenē. Šī sakritība nesolīja vieglas dienas. Tomēr viņš sasniedza salīdzinoši augstus amatus, ko vieni skaidro ar milzīgo uzņēmību, bet citi – ar iešanu pret savu būtību. Tagad šķiet, ka Tālava Jundža politiskajai karjerai varētu traucēt tas ideālisms, kas viņam tika ieaudzināts ģimenē un ar kuru varēja piemēroties atmodas sākuma gadu politiskajai dzīvei, bet – ne vairs šodienas politiskajām spēlēm." Kā padomju varas represēta mācītāja dēls padomju gados kļuva par prokuratūras darbinieku, bet pēc tam – par vienu no tiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību un bija Neatkarības deklarācijas līdzautors. Ko nozīmēja kļūt par pirmo aizsardzības ministru pēc neatkarības atgūšanas, kad pa Latvijas zemi vēl bradāja okupantu armijas zābaki. Kāpēc Tālavs Jundzis reiz nolēma pieņemt darbā aizsardzības ministrijā augstā amatā toreiz ļoti jauno ierēdni Edgaru Rinkēviču un kāds ir viņa skats uz šobrīd tik nemierīgajiem pasaules notikumiem?  Jūs bijāt pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs un varat novērtēt mūsu bruņoto spēku izaugsmi. Ja paraugāmies, sabiedrības aptaujas, kur ļaudīm vaicā, kam jūs uzticaties, tad uzticības saraksta augšgalā stabilās pozīcijās pēdējos gados regulāri ir bruņotie spēki. Cilvēki saka, ka tic mūsu armijai, bet uzticības raksta lejasgalā ir valdība, Saeima, politiskās partijas. Kā jūs skaidrotu, kādēļ mūsu armija ir iemantojusi tautas uzticību?  Tālavs Jundzis: Liels pārsteigums tas nav ne Latvijas kontekstā, ne varbūt Eiropas kontekstā, jo armija, baznīca tādās valstīs kā mūsējā un Polija vienmēr ir populāras. Jo valdībām ir tāds liktenis, ka tās ir saraksta lejasgalā. Skandāli nedaudz ietekmē uz laiku, bet domāju šis ir objektīvs vērtējums un aizvadītajos 30 gados, kopš armija attīstījusies, ceļš bijis pareizs. Integrācija starptautiskajās militārajās, politiskajās struktūrās, esam ieguvuši arī popularitāti sabiedroto vidū – mūsu puiši ir centīgi. Tas dod rezultātu. Jācer, ka lielie budžeta līdzekļi, kas tiek piešķirti, būš ļoti caurspīdīgi un redzams, kā tiek izmantoti, vai aiziet mērķiem, kam domāti. Citādi reitings, protams, pamatoti, kritīsies, un tās ir lielas bēdas ne tik daudz pat armijai, kā sabiedrībai kā tādai. Redzot trauksmainos notikumus, kas šobrīd risinās pasaulē, cik jūs droši jūtaties šobrīd Latvijā? Tālavs Jundzis: Kā vairumam Eiropas un Latvijas iedzīvotāju, tas bija liels pārsteigums, kas notika Ukrainā ar negaidīto un normālam prātam neaptveramo Krievijas agresiju. Šobrīd, lai arī Latvija nav kara stāvoklī ar Krieviju, faktiski esam ierauti karā. Lai dievs dod, ka tas karš tiešā veidā neatnāk līdz mūsu mājām. Es teiktu, drošības sajūta pašreiz ir trausla un mūs visus uztrauc, kā beigsies šis militārais konflikts vai karš Ukrainā. Rietumu šaubas un sabiedroto šaubas par to, ka varbūt tomēr vajadzētu sarunas, varbūt vajadzētu ar Krieviju runāt, cik tad ilgi karot – tas viss bažas par mūsu drošību tikai palielina, jo Ukrainas uzvara ir arī mūsu uzvara un mūsu drošība. Ukrainas zaudējums ir mūsu nedrošība un faktiski kara agrāka vai vēlāka pārcelšana arī uz Baltijas valstīm. Ja Krievija uzvarēs Ukrainā, kas, lai dievs dod, nekad nepiepildītos, nākamā būs Baltija. Vai tas būs gada vai desmit gadu laikā, tas varbūt ir tikai jautājums. Kādu redzat kara iznākumu, jo daudz saka, ka jau sāk nogurt no kara? Tālavs Jundzis: Tas ir lielākais risks, ka Eiropa, mūsu sabiedrotie sāk nogurt. Man gribētos ticēt, ka apgaismība, ka kara iznākums Ukrainā ir arī visas Eiropas, ja ne visas Rietumu pasaules drošība, domāju, ka tā apziņa atnāks. Protams, ir daži izņēmumi – Ungārija droši vien, arī Slovākija – bet tās ir detaļas. Kopumā, domāju, Eiropa apjēgs, ka Ukrainas uzvara ir svarīga viņiem pašiem. Bet Problēma ir tā, ka reāli Eiropa negatavojās karam, redzam, ka Eiropa militāri nav gatava karam. Par to jau 90. gados runāja un rakstīja. Mums nav ieroču, munīcijas, ražošanas jaudas. Tas ir tagad redzams. Atšķirībā no Krievijas, kura pēdējos 10 gadus gatavojās šim karam. Tagad Eiropai ar lielu jaudu ir jāmēģina atgūt šo, varētu teikt, nokavēto laiku aizvadītajās desmitgadēs. Jūs esat Daugavpils universitātē padomes loceklis. Daugavpilī un Rēzeknē pašvaldībā amatos ir cilvēki, kuru izteikumus var dēvēt par prokrieviskiem. Kā Latvijas sabiedrība ir sadalījusies Ukrainas kara jautājumā un kā vērtējat prezidenta iniciatīvu par pielaidi pašvaldību vadītājiem valsts noslēpumam? Tālavs Jundzis: Latgalē ir šādi cilvēki, bet šādi cilvēki ir arī Rīgā, varbūt pat ne mazākā skaitā, tādi ir arī citos Latvijas reģionos. Ir jārēķinās, ka tādi ir, nezinu, vai kāds viņus var pārliecināt. Līdz ar to arī šī prezidenta iniciatīva ir atbalstāma, lai arī neesmu iedziļinājies detaļās. Ņemot vērā šo ārkārtējo situāciju, kas sakarā ar karu Ukrainā veidojas Eiropā un Baltijā, domāju, ka mums jāsper papildu soļi mūsu drošības stiprināšanai un garantēšanai. Par Daugavpils universitāti un Latgali runājot, savu misiju tur, lai arī pats esmu vidzemnieks, bet mans vārds nāk no latgaļu valsts Tālavas, lielākā mērā redzu, kā panākt, lai Daugavpils saglabā savu universitāti kā neatkarīgu struktūru, lai viņa kļūtu par visas Latgales kultūras centru, lai kļūtu par drošības veicinātāju, latviskuma attīstītāju Latgalē tajā daļā, kas vēl pilnībā nerunā arī latviski, īpaši Daugavpilī.  Vai tiesa, ka jums bija sava loma Edgara Rinkēviča ierēdņa karjeras pirmajos soļos – kad jūs bijāt aizsardzības ministrs, virzījāt viņu par valsts sekretāru. Tālavs Jundzis: Tas bija tāds laiks. 1997.gadā man otrreiz stājoties aizsardzības ministra amatā, valsts sekretāra vieta bija vakanta, un Edgars Rinkēvičs bija palīgs vai padomnieks. Es viņu "saņēmu mantojumā" no iepriekšējā ministra, un mēs ar viņu strādājām. Viņam bija tik kādi 25 gadi, bet jau redzēju, ka viņš ir saprātīgi domājošs, reālistisks un lielām darbaspējām, ar lielām spējām ātri uztvert sarežģītas lietas, tajā skaitā militārā jomā. Tas mani fascinēja. Nezinu, vai daudzus varu nosaukt tādus cilvēkus, kurus būtu sastapis. Tad bija jautājums, ko iecelt par valsts sekretāru. Protams, pirms iecelšanas izcēlās mīnusi – tikko ar Radio [darba] pieredzi, bez pieredzes militārā jomā, bez dienesta militāros spēkos padomju armijā vai kādā citā militārā struktūrā. Tāpēc uz viņu vispār neskatījās kā uz potenciālo valsts sekretāru, tur bija bijušie pulkveži, kas aizgājuši no dienesta, tika saukti jau konkrēti uzvārdi, tam jābūt, to jāieceļ. Nebija neviena ministrijā, kas mani atbalstītu, bet visi brīdināja - viņš taču ir tik jauns. Mana pārliecība bija, ka ir jāriskē, ka ir pamats tam. Par šo lēmumu, kur man vienam nācās izšķirties un dzirdēt daudz pārmetumus sākumā, pēc dažiem mēnešiem viss norima, redzēja, ka viņš spēj to darbu veikt. Es teiktu, ka tas bija  viens no maniem sakarīgākajiem lēmumiem. Arī sastrādāšanās bija ideāla. Arī tagad tas,  ko dara Rinkēvičs Valsts prezidenta amatā, es bieži nodomāju, es tieši tāpat būtu darījis. Varbūt mēs viens otru esam ietekmējuši jau tajos laikos. Es domāju, esam ieguvuši vienu izcilu Valsts prezidentu.  

Esmu laimīgs, ka medicīna mainās un agrākais mans padoms tagad ir kļūdains – tas nozīmē progresu, atzīst profesors Anatolijs Danilāns. Reiz strikti ierobežojis ēšanas režīmu, tagad saka – ja gribas, var ēst kaut naktī. Kā glāba tēvu no Sibīrijas, kā pats glābās no grādīgā, kā kandidēja politikā, kā baktērijas vēderā palīdz domāt un par skolnieku Hosamu abu Meri saruna ar ārstu Anatoliju Danilānu Laikmeta krustpunktā. Viņš arī par nopietnām un sarežģītām lietām spēj runāt ar humoru. Un tieši ar joku viņš palīdzējis daudziem saviem pacientiem, kuriem ārstēšanās gaitā, protams, arī jāpiedzīvo operācijas un satraukuma brīži slimnīcas gultā, kad joki nemaz nenāk prātā.  Profesors Anatolijs Danilāns ir Latvijas medicīnas leģenda, profesors ir labi pazīstams arī Latvijas Radio klausītājiem, jo bieži bijis pie mūsu mikrofona. Bet visilgāk viņš ir bijis blakus saviem pacientiem – jaunības gados Preiļu slimnīcā un mūža darbu aizvadot Stradiņa slimnīcā Rīgā.  Vai drīkst ēst speķi, šokolādi, asus ēdienus, vai drīkst dzert kafiju ar balzāmiņa "jumtiņu" un treknu pienu no govs pupa? Profesors Danilāns šādus jautājumus savos darba gados ir dzirdējis tūkstošiem un vienmēr atbildēs ar – jā! Uzreiz gan piebilstot, bet ar mēru un saprātu. Daudz runāsim par medicīnu, bet ne tikai. Arī par laikmetu, dzīvi padomju okupācijas gados, komunismu un čeku, politiku šodien. Un noteikti pieminēsim divpadsmitpirkstu zarnu, jo par to profesors zina visu, vai gandrīz visu, jo to zinātniski pētījis daudzus gadu desmitus. Jūs visu mūžu esat runājis par ēšanu. Ar pacientiem, ar studentiem, ar savu grāmatu lasītājiem un radio klausītājiem. Tādēļ ar to arī sākšu. Ko profesors Danilāns, Latvijas šobrīd zināmākais vēderdakteris, ir apēdis pēdējās diennakts laikā? Anatolijs Danilāns: Par ēšanu es nerunāju visbiežāk, ja runā par medicīnas lietām, es neesmu dietologs, bet kuņģa-zarnu trakta slimību dakteris, esmu gastroenterologs. Es runāju par gremošanas trakta slimību ārstēšanu un kuņģa nebojāšanu. Esmu kategoriski zvanījis visās malās un apnicis [atkārtot] – ar ēšanu, labu, pareizu ēšanu, vērtīgu ēšanu, nesanāks īsti nekas. Pastāstīšu – trīs mani draugi pastāstīja, ka viņi konsultējušies pie labas dietoloģes. Viņa izstāstīja labu diētu, pilnvērtīgu, kā labāk jāēd. Tagad viņi tā norunājuši, skatās man virsū mirdzošām acīm un es viņiem ģīmī – puiši, jums nekas nesanāks. Kā, tu pats, profesor, teici, ka tā daktere laba, gudra, zinoša. Es to arī atkārtoju. Bet jums nekas nesanāks. Ar ēšanu vien vesels nepaliksi – var ēst cik gribi ideāli, tik smuki, ka tiešām prieks. Var vest uz karaļa pili rādīt, kā jāēd. Bet vajadzīgi daudz citu nosacījumu, jau pieminētā fiziskā aktivitāte. Fiziskā slodze, muskuļi palīdz visu labāk sagremot un veselību iztaisīt. Vajadzīgs miegs. Kas vēl latviešiem ļoti vajadzīgs – labs garastāvoklis un sirsnīgs smaids. Mums kādreiz ir par maz. Bet ko pats profesors lieto uzturā. Kas pēdējās diennakts laikā bijis uz jūsu šķīvja? Anatolijs Danilāns: Man atbilde ir vienkārša – jābūt daudzveidībai. Neatzīstu nekādus veģetāriešus vai ierobežojumus. Ir atsevišķi izņēmumi, kad ir alerģijas, bet visu pārējo vajag zvetēt iekšā. Man šodien arī bija kotlete, zupa, maizīte un uzlikts vēl sviests, un saldumiņi bija. Bet viss ar mēru. Tāpēc es laikam nevaru uzbaroties milzīgi. Bet daudzveidīgi. Organisms prasa daudzveidību. Kā jums šobrīd klājas: vai arvien žiperīgais profesors pēc 80 gadu sliekšņa beidzot vairāk laiku velta sev un savai sieviņai, vai arī arvien žiperīgi soļo lielus attālumus pa Rīgas ielām, soļo pie saviem pacientiem? Anatolijs Danilāns: Sev un savai sieviņai veltīju jauns būdams, puisis gados un arī tagad veltu [laiku], varbūt pat vēl vairāk. Kā to mēra. Mīļie klausītāji, veltiet saviem tuviem cilvēkiem labus vārdus, mīļus vārdus pasakiet, noglāstiet kādreiz, fizisks kontakts ir labs. To es visu daru. Bet es par Rīgu jozdelēju kā agrāk. Tagad šķiet, līdz VEFam aiziet pagrūti. Es trenējos, pusotru stundu ņemos pa sporta zāli, nosvīdis kā susļiks, un tad eju atpakaļ.  Arī uz Radio nācāt ar kājām? Anatolijs Danilāns: Kā tad! Man ir braukšanas biļete, kauns atzīties, man nav jāmaksā par braukšanu, bet es eju ar kājām. No Pārdaugavas, es tur dzīvoju, uz Radio. Darbu, protams, ir gadi un esmu slodzi mazinājis. Tā ir jādara, aicinu visus, kaut kur jēga jāsaprot. Ko tur simtgadīgs vēl raušos kā turks. Man jau kauns atzīties – es pieņemu slimniekus divās vietās, bet ne jau tāpēc, ka būtu jucis uz naudu, neko jau es tur nepelnu, bet man patīk darbi un patīk palīdzēt. Mediķiem lekcijas gan esmu tagad atteicies, bet nemediķiem gan ik pa brīdim lasu, tur mana niša ļoti patīkama. Daudz dažādus ieteikumus gadu garumā esat devis, vai ir kāds jūsu padoms, kuru kādreiz esat devis, bet tagad vairs neder un tagad uz to raugāties pilnīgi citādi? Anatolijs Danilāns: Esmu laimīgs, ka medicīna mainās, viss, kas ir progresīvs, tas mainās. Ja sāksies brīdis, kad medicīna stāvēs uz vietas un vairs nemainīsies, tas būs ļoti ļauns mirklis. Domāju, ka tāds mirklis neiestāsies. Ticu, ka tāda brīža nebūs. (..) Es kādreiz pārāk strikti ierobežoju, man drusciņ kauns, Preiļos strādājot teicu – ēdīsiet četras reizes dienā un starp ēdienreizēm, dieva dēļ, neko neņemiet mutē. Pat varbūt šķidrumu cilvēki nedzēra, baidīdamies. Danilāns pieteica četrreiz dienā! Ziniet, palīdzēja, tik stingri noteicu, ka tas palīdzēja uz to laiku. Bet tā bija muļķība, bet tajā laikā zinātne tā domāja. Tad bija zinātnes brīdis, kad tāda kārtība bija ļoti svarīga. Kārtība svarīga arī tagad, nesaku, ka vajag darīt, kā gribi, bet principā – ja ļoti gribas ēst naktī, tad ej un paēd. Un kā kafija ar balzamiņa "jumtiņu"? Anatolijs Danilāns: Nekāda vaina! Cilvēki šajā aspektā dalās divās lielās grupās: ir cilvēki, kas var kļūt par alkoholiķi. Es varu kļūt alkoholiķis, man tāds raksturs, varu nodzerties, vienu brīdi jutu, kad rakstīju disertāciju, ka jau par daudz tā lieta aiziet. Tad uzliku – punkts, cauri, nav nemaz. Es vispār tagad nedzeru nemaz, ne vīnu, neko. Bet ir, kas to var darīt. Ja pieder tiem cilvēkiem, kas nekļūst alkoholiķis un visu mūžu nav kļuvis, pa reizei iedzēris balzāmiņu. 40 gramus tīrā spirta vīrietis var ieraut katru dienu, to esmu atkārtojis. Tas nenozīmē, ka tīrs spirts jādzer, bet 40 gramus alkohola, ja, piemēram, šņabīti var 100 gramus, 40 grami būs tīrā alkohola. Vīnu var vairāk.  Sievietēm ir sliktāk – tikai 30 gramus. Tur jau tā nelaime, ka alkohols ir narkotika un daudzi sāk lietot. Redz, Danilāns teica 40, labi ir. Oi – šovakar ierāvu 80 gramus tīrā spirta... un vēl labāk. Danilāns mani nepareizi mācīja. Un aiziet. Tas jau ir alkoholisms. Latvija ir dzērāju zeme (..) ir arī nedzērāju zeme vienlaikus. Ja ir dzērāji, tad ne grama, vairs tad nejoko, 40 gramus vai 30. Nemaz.  Man bija agrāk pat drusku neērti, kauns, kā tad tu nevari drusku šņabīti. Bet tagad man nav kauns, es esmu pat lepns – es nedzeru. Es nekādu trūkumu nejūtu, neesmu nekāds kroplītis, ka nevaru iedzert šņabi. Ja kāds jūt, ka viņam tas šņabis var kaitēt, nedzeriet nemaz un nemaz jūs kroplītis nebūsiet. Vēl labāks paliksiet, jo nemaz nedzerat.

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā. Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā.  “Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere.  Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas.  18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri.  Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī. Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks. Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs? Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda. (..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība. Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad? Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti.  Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt. Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti, un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu... Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību? Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību.  (..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu. 

"Es ļoti gaidu no jaunās paaudzes, ka tā aizrausies tieši ar latvisko," saka aktrise Lidija Pupure, kura arvien lepojas ar savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru un viņa gājienu ar Latvijas karogu cauri padomju Rīgai. Kāpēc kino vietā izvēlējās teātri, par nevēlēšanos sekot bara domāšanai, arī par savas vecmāmiņas gaitām pie Ķīnas robežas saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri. “Uzvarēt var ar pašcieņu un savu mugurkaulu. Par paraugu ņemot tādus cilvēkus kā Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Astra. Tie ir mūsu varoņi, no kuriem būtu jāmācās. Tāda ir mana pārliecība.”  Šos vārdus pirms pāris gadiem intervijā ir teikusi Dailes teātra aktrise Lidija Pupure. Un ja vien sarunā būtu iespēja vēl papildināt šo uzskaitījumu, minēt vēl kādus mūsu laika varoņus, mūsu gadsimta lāčplēšus, es pieļauju, ka Lidija Pupure to vidū noteikti nosauktu arī savu māsasdēlu Konstantīnu Pupuru, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē iznesa mūsu sarkanbaltsarkano karogu cauri Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, un jau drīz par to čeka viņu izraidīja no Latvijas. “Es stipri, stipri priecājos par mūsu jauno paaudzi, jo es redzu, ka tā ir garā ļoti radniecīga manai paaudzei - atvērta un ļoti talantīga. Viņi tikai vēl jāiedrošina iet savu ceļu, atrast savu dvēseli un izprast brīvību gara brīvībā.” Arī tie ir aktrises Lidijas Pupures vārdi, un Lāčplēša dienā saruna Laikmeta krustpunktā ar Lidiju Pupuri. 11. novembra vakarā ļaudis nu jau ierasti Rīgā dodas uz 11. Novembra krastmalu pie daudzu svecīšu sienas un katrs aizdedzina savu - kāds par mūsu senčiem, jaunajiem zēniem, kas stājās pretī brīvās Latvijas pirmajiem ienaidniekiem; kāds iededz sveci par saviem senčiem, kas par Latviju cīnījušies vēlākos gados dažādās frontēs, vai arī savu brīvas Latvijas sapni saglabāja, aizmiegot Sibīrijā. Un kāds vienkārši atnāk uz krastmalu, lai sasildītos pie šī mūsu tautas stiprumu apliecinājuma. Lidija, kuri ir tie ļaudis, tie mazie un lielie Lāčplēši, par kuriem Jūs piedomājat īpaši šajā dienā 11. novembrī. Lidija Pupure: Nu, protams, no manas dzimtas pēdējais tas ir Konstantīns. Bet man ir jādomā par manu dzimtu, par maniem tēva brāļiem. Mans tētis gan tā aktīvi šajā viņu interešu lokā neiekļāvās, jo viņam bija bērnībā bijusi tāda actiņas trauma, un līdz ar to viņš netika nedz armijā, un viņš tā lepojās vai palīdzēja, vai balstīja vēlākajās dienās savus brāļus, kuri arī bija lieli patrioti. Onkulis Jānis – pat armijas cilvēks mūsu brīvajā Latvijā. Un, protams, visi tie likteņi, kas sagaidīja daudzus no šiem cilvēkiem. Un vispār man ir jādomā ne tikai par savējiem. Man liekas, ka šis spēks mūsos ir ļoti, ļoti liels, stabils, un tai pašā laikā, domājot par šodienu un domājot par to, ka mēs varbūt, iegūstot savu neatkarību, citādā veidā esam arī paši līdzvainīgi pie viņas zaudēšanas vairāk vai mazāk, vai nu caur ekonomiku, vai caur politiku… Nu diemžēl tāds ir mūsu liktenis, šeit dzīvojot šādās krustcelēs, ja tā var teikt.  Domājot par šodienu un par 11. novembri, svarīgi, ka krastmalā visas dienas garumā nāk arī jaunā paaudze, es tur redzu bērnudārzu grupiņas, es tur redzu pusaudžus no skolām. Nāk ģimenes ar bērniem. Bet ir ļaudis, kas saka, tiem jaunajiem jau nekas neinteresē – viņiem neinteresē mūsu vēsture, viņi sēž tikai savos telefonos un planšetēs; citi, gluži pretēji, saka, kādas muļķības, es zinu daudzus jaunus cilvēkus, kuri iesaistās jaunsargos un un interesējas par vēsturi. Kādu jūs redzat mūsu jauno paaudzi un viņu patriotismu? Lidija Pupure: Mūsu tautā vienmēr ir bijuši gan tādi, gan tādi. Un šodien tas arī ir varbūt pat raksturīgāk, vairāk šī dalīšanās, kam tas interesē un kam tas neinteresē, kurš ir aktīvs, kurš interesējas par mūsu vēsturi un kuri nē. Kaut kāda tāda dalīšanās. Padomju okupācijas laikā, es domāju, ka mēs bijām savā viedoklī, domās iekšēji vienotāki. Arī šajā jautājumā. Bet tas, ka mums ir jauki, gudri jaunieši, par to es nešaubos, un vispār, interesējoties par savu tautu un mūsu vēsturi, es varu apbrīnot un vienmēr uzdod sev jautājumus – kur mēs esam šo spēku, šo individuālo spēku guvuši? Un ziniet, pie kā es esmu  arī tā savās domās un pārdomās nonākusi? Ko mēs varbūt īsti pareizi nenovērtējam, un man vienmēr ir jādomā, kur mēs klūpam? Kāpēc mums neizdodas, kur ir tā problēma? Mani tas vairāk interesē. Jo tur, kur mēs esam, tur pierādījumu ārkārtīgi daudz, pie kam šie individuālie pierādījumi, šīs personības, un man liekas, ka mūsu tautā un mūsu tādā ģenētikā ir  tik milzīgs vieds spēks. Bet man personiski arī bieži vien jādomā - ja mūsu ģenētika nebūtu tik  sajaukta, vai mēs tādi būtu? Un mēs esam arī ļoti atšķirīgi, tas nozīmē ļoti krāsaini. Tā taču arī ir vērtība! Un tad es saku tā, reizēm dusmojoties, kurš te ir īsts latvietis? Nav taču neviena! Nu padomājiet, kādas tautības mums nav pāri gājušas un ir atstājušas šo sajaukumu. Jūsu radu rakstus papētot, var redzēs arī poliskus uzvārdus. Lidija Pupure: Tieši tā, un man jāteic, es to ļoti jūtu, es jūtu tieši to. Vispār man ir mazliet tāda tendence: ja visi pūš vienā stabulē, man vienmēr vajag tur iemest kaut kādu dzirksteli. Tad tur izceļas tāds liels nemiers, tad, protams, apmēram tā – atnāca Lidija un visu dziesmu sabojāja. Bet kas manī tajā kaitina, mani kaitina bara domāšana. Man vienmēr gribas iemest ideju – bet paskaties uz to problēmu no cita rakursa, no cita leņķa, un tad tu kļūsi plašāk domājošs, tad tu nenostāsies balts, melns. Arī ja manī ir jau tīri ģenētiski tik daudz sakņu, asiņu, informācijas, tas taču nozīmē, ka es visas šīs kultūras jūtu, saprotu, un tad es nevaru iestāties pret to. Piemēram, es par daudz ko esmu sašutusi, ko mēs šodien darām. Nu kaut vai nu padomājiet paši - kāds sakars vienam monstram ar valodu? Kāpēc mēs jaucam dažādas lietas līdz tādam, nu bērnišķīgam, muļķīgam absurdam. Es nevaru ienīst visu tautu kaut kādas kustības, politiskās situācijas dēļ. Te jūs runājat par krievu valodu? Ka šobrīd notiek tāda kā izdzēšana no visurienes? Lidija Pupure: Bet piedodiet, tas ir tik absurds. Priekš tam taču ir likumi. Ja kāds te ir nelojāls, ja kāds ir mūsu ienaidnieks, nu raidiet viņu laukā. Galu galā lieciet pat cietumā, priekš tam taču ir likumi. Bet ko tas vispār nozīmē... Būsim taču arī godīgi – mēs arī neesam eņģeļi savā vēsturē. Un to es arī no saviem senčiem esmu dzirdējusi, kuri bija lēģeros, kuri bija Sibīrijā. Un tad es domāju tā, kas to izmanto – tie, kas nav cietuši, tie, kas nav tam purvam cauri gājuši, tie dižojas ar svešām spalvām? Tie cilvēki, kas ir izgājuši, kas to ir izturējuši, viņi ir tik cildeni, viņi ir tik mierpilni. Viņi nemētājās ar ļaunumu, viņi nerunā un neraksta tādus komentārus. Mēs esam slimi, es to saku ne dusmās, bet sāpēs. Fragmentā skan aktrises māsasdēla Konstantīna Pupura teiktais 2011. gada 14. jūnijā. Jūsu pieminētā emocionalitāte jūtama, bet arī liels patriotisms dzirdams. Lidija Pupure: Jā, jā… pirmās ierindas, jau vienmēr paveic savu, un diemžēl tā tālāka attīstība ir tāda – moris  savu padarījis, lai iet. Tas jau neattiecas tikai uz Konstantīnu. Tā ir daudziem, visus nosaukt, kur mēs kļūdāmies. Es jau pirmīt teicu… Kur mēs iekrītam? Es par to ārkārtīgi daudz domāju, man par to ir jādomā gandrīz vai katru dienu, arī šodien.  To, ka ir cerība, es ticu jaunatnei, es ticu, ka būs. Bet kāpēc mēs vienmēr tik bieži iekrītam bedrē? Arī tagad un arī, ka es atceros visu Atmodas laiku. Nu nevar, nu nedrīkst tā uzreiz skriet atkal kaut kādā virzienā neapdomājot, neizanalizējot, neizvērtējot, ar ko mēs esam atšķirīgi no šitām lielvalstīm. Kas mums ir jāsaglabā –tieši šis individuālais atšķirīgais. Es bieži saku tā: viss, kas bija tajā okupācijas laikā, mēs pasludinājām visu kā nederīgu, vārdu sakot, ārā, un es saku – mēs izlējām vannu ar visu bērnu. Nevajag jaukt, katrā mūsu vēstures periodā, kad mēs neesam bijuši paši savi saimnieki, ir bijušas lielas vērtības. Un es domāju, ka mums ir jāiemācās viena lieta, nu arī visi mūsu lielie dižgari ir mācījušies Pēterburgā. Kur tik nav mācījušies! Man ir jāpateicas, ne tikai jānoliedz. Man ir jābūt godīgai, gudrai, par to es saku paldies, tam es protestēju, tam es nepiekrītu, jo ir nu šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās. Teica Ziedonis.  Un taisnība ir vieniem, un taisnība ir otriem. Meklēt to zelta vidusceļu, tas ir arī starp Austrumiem un Rietumiem, caur šīm civilizācijām. (..) Tieši ņemot vērā, ka mēs ģenētiski esam tik jaukti, mums nevajadzētu ieņemt tik negudru attieksmi. Jā, patiesību pateikt arī mums vajadzētu uzdrīkstēties par saviem nedarbiem, par savām kļūdām, kā mēs esam arī kareivīgi..., mēs cīnījāmies par savu neatkarību, un tomēr mēs taču arī zinām, mēs zinām, ka mūsu cilvēki palika un palīdzēja tikt pie varas tai sistēmai. Saprotiet, cik tas ir dīvaini. Un visi šie darbi,  varētu vienmēr teikt tā: apdomā, apdomā, ko tu dari, par katru tavu rīcību būs bumerangs.  Un tas, kas notiek šodien. Es, piemēram, šodien neieņemu tādu kardinālu asu nostāju vispār. Jo, lai es to darītu, es redzu, notiek kaut kas globālāks, ne es to spēju aptvert. Mums ēterā neskan dažādi viedokļi, mūsu ēterā skan tomēr viens vienvirziens. Es to ļoti labi apzinos, es lasu daudz ko, es skatos, daži to var saukt par sazvērestības teoriju, bet mūsu Rainis ir teicis: "Ikvienā klausies, ņem katra padomu, bet spriedi pats". Un spriedi nevis kādam par labu, bet globālāk, izvērstāk. Nu kas tad šodien notiek pasaulē – viena liela, liela pārvērtība. Tas ir tikai sākums, vēl būs tik daudz sāpju, tik daudz bēdu, to taču mēs redzam. Un arī raugoties kaut vai uz Ukrainu, protams, sirds sāp, tas viss ir necilvēcīgi, tas viss ir briesmīgi, bet mēs taču esam tam gājuši cauri jau neskaitāmas reizes. Mums vajadzētu kaut ko no tā visa mācīties, un es arī tagad varbūt… jā, es apbrīnoju daudzos cilvēkos šo mieru viņos. Bet mani uztrauc, mani vairāk interesē, kas notiks pēc tam. Tāpat kā mēs ieguvām neatkarību, bet kas notika pēc tam? Un ja kāds šodien grib izcīnīt sev neatkarību, tad es šiem cilvēkiem, šai tautai pat, teiktu: tikai Dieva dēļ – lēnām, nesteidzieties, neizlejiet vannu ar bērnu.

Mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un diemžēl galvenais, kā pietrūkst visos medijos, ir sirds, tā domā viena no leģendārajām Radio balsīm Lia Guļevska. Par Smiļģi, Paulu un brāļiem Skrastiņiem, par grieķiskajām dzimtas saknēm un kāpēc netic nejaušībām Laikmeta krustpunktā saruna ar Liu Ģuļevsku. Mēs tiekamies novembra pirmajā nedēļā, un 1.novembris ir Latvijas Radio dzimšanas diena. 2025.gadā sabiedriskais radio svinēs savu simtgadi. Pusi no Radio mūža Doma laukumā ir strādājusi žurnāliste Lia Guļevska, un ja nu ir kāds patiesi īsts radiocilvēks, tad tā ir viņa. Lia savas radio gaitas iesāka 70. gadu sākumā raidījumā „Dzirkstele” un jau ātri dzirkstele pārvērtās liesmā – mīlestības liesmā pret žurnālista darbu, mīlestībā pret savu klausītāju un pie mikrofona satiktajiem cilvēkiem. Pateicoties raidījumiem, kas ir saglabāti Latvijas Radio fonotēkā, mēs varam arī šodien sadzirdēt Latvijas laikmetu un ieklausīties daudzu Latvijas vēsturē svarīgu cilvēku reiz teiktajā. Lia ir sarunājusies ar mūsu izcilākajiem kultūras ļaudīm, bet arhīvs glabā arī raidījumus par lauku cilvēkiem un sadzīves norisēm. 1991.gada janvārī Lia ir dokumentējusi Rīgas sargus un barikāžu balsis, un, protams, Lia ir viena no leģendārā raidījuma “Mikrofons” balsīm. Zīmīga sakritība, ka saruna skan sestdien, bet to ierakstām tieši 1. novembrī. Kad ar producenti plānojām ierakstu grafikus un viesus, un studijas ieraksta iespējas, tikai pēc tam secinājām, ka Liu esam uzaicinājuši gluži nejauši tieši radio dzimšanas dienā un 1. novembris arī pašai Liai ir svarīgs datums viņas radio biogrāfijā. Lia Guļevaka: 1. novembrī mani pieņēma Radio štatā, un tas notika programmā „Mikrofons”. Otrs skaistākais, brīnišķīgākais notikums pēc manas meitas piedzimšanas. Es Radio mīlu līdz šai dienai, vēl joprojām tās ir manas otrās mājas, bet nu „Mikrofons” bija kas sevišķs.  Un, kad jūs man piezvanījāt un pateicāt datumu, es zinu, ka nejaušību nav, un sapratu, ka šodien ir 50 gadi, tieši 50, kā mani pieņēma. Toreiz tā nebija Radio dienu, tad jau bija Popovs, vai ne, un tas bija 7. maijs, kad tika svinēts un atzīmēts vismaz. Bet vēlāk tā iznāca, ka tieši Radio dienā pēc Latvijas laika mani pieņēma. Te man jūs jācitē – sakritību nav. Lia Guļevaka: Nav, nav nejaušību, viss jau ir nolemts, ka Zigmunds Skujiņš raksta, mans mīļais rakstnieks, kad viss jau tur ir iezīmēts. 50 gadi kopš tās dienas, kad jūs kļuvāt par Latvijas Radio štata darbiniece. Kāds Latvijas Radio ir šodien. Kādu jūs to dzirdat šodien? Lia Guļevaka: Es teiktu, ka man drusku pietrūkst – ne tikai Latvijas Radio, visā periodikā un nu vispār visā publiskajā telpā – sirds. Tas neattiecas uz jūsu raidījumu. Es principā domāju, ka mēs šobrīd dzīvojam paviršības laikmetā un to jūt, bet šajā kontekstā uz visa pārējā fona Latvijas Radio turas vislabāk. Mainās paaudzes, mainās tehnoloģijas, mainās arī žurnālisti. Šobrīd Radio gaiteņos var sastapt arī ļoti daudzus gados jaunus cilvēkus. Radio mainās, bet kas ir tā dzirkstele, tā liesma, kuru visos pārmaiņu vējos šeit Doma laukumā nedrīkstētu nopūst? Lia Guļevaka: Nu to attieksmi pret klausītāju, primāri, domājot par klausītāju. Mans uzstādījums ir principā jebkurā darbā, ko es daru, lai tas, nu cik ir iespējas, palīdz, lai tas cilvēkiem palīdz, es mēģinu to arī savās grāmatās… tikai nesauciet lūdzu mani par rakstnieci, es esmu starpnieks, esmu vienalga kas, bet mana lieta ir dot ziņu par to un par to, nevis pašai kaut kā kaut ko izdomāt, to es vienkārši nespēju.  Bet es domāju, ka principā jau visu nosaka sirds, ja tu to savu sirdi ieliec tajā, ko tu dari, tad viss ir pareizi, tad viss ir vienkārši pareizi. Man pat nav citu salīdzinājumu, darīt labu un darīt to no sirds, un tad jau tad jau tevi sadzirdēs. Jo klausītājs, īpaši jau tā paaudze… jaunajiem ir savas lietas un radio tagad ir ļoti daudzas stacijas. Tas viss jau ir kādā citā aizgājis…  Mēs droši vien pieminēsim arī "Mikrofona" aptauju. Toreiz nebija konkurences, tas bija tikai viens, pie kam atļāva drusku vairāk tāpēc, ka bija paralēli "Amerikas balss". Bija cits laiks. Man patīk, kā Raimonds Pauls pirms dažiem gadiem teica man intervijā: Atstāt radio tā, kā tas bija, jo neko nevajag jaunu izdomāt, nevajag izdomāt to, kas bija labs.  Mēs nerunāsim par saturu politisko, tajā aizliegtajā laikā, kā Aleksandrs Grīva mēdza teikt. Vienkārši Radio vienmēr ir strādājis, nu īstenībā, no sirds, tā es gribētu teikt. Runājot par radio šodien, gribētu dzirdēt arī jūsu pārdomas par divām aktualitātēm, kas šobrīd saistās ar pārmaiņām. Pirmā ir doma par vienotu sabiedrisko mediju. Jūs strādājāt laikā, kad radio un televīzija bija zem viena jumta, tad atkal pašķīrās. Tagad atkal ir plāns un apņēmība, un jau Saeima sper pirmos soļus, ka radio un televīzija atkal būs kopā. Ko jūs par to sakāt? Lia Guļevska: Es nocitēšu Minhauzena frāzi, ko Harijs Liepiņš atkārtoja visbiežāk: "Atļaujiet pasmaidīt." Man tiešām jāpasmaida, viss jau ir bijis. Es atceros, ar kādu degsmi to visu ārdīja ārā, tad es vēl biju. 90. gadu sākumā? Lia Guļevska: Jā. To it kā varēja saprast, valsts ir atkal atguvusi neatkarību un kaut ko grib mainīt un kaut ko dikti patstāvīgi arī medijus. Nu tagad es ar smaidu skatos, kā to visu atkal grib apvienot. Man nav viedokļa, jo viedoklim jābūt tiem cilvēkiem primāri, kas strādā šajā jomā, un ja tas kaut kādā veidā atvieglo kaut kādu komunikāciju vai kaut kādu vadošo... Bet principā man nav viedokļa, es neredzēju jēgu jau tad, kad viņi ārdīja ārā. Un otrs stāsts ir nopietna diskusija šobrīd, vai sabiedriskajos medijos ir jāskan krievu valodai. Vai Latvijas Radio ir jābūt Latvijas Radio 4? Mēs arī pazīstam daudzus kolēģus no šī kanāla. Marina Kosteņecka tur daudzus gadus strādāja, daudzi citi. Vai Latvijas Televīzijā jābūt LTV7 ziņām krievu valodā? Krievu valoda sabiedriskajos medijos. Lia Guļevska: Mans uzskats ir, ka Latvijas valstij, kura ir Latvijas valsts, kur valsts valoda ir latviešu valoda, tiem cilvēkiem, kuri grib šeit dzīvot, ir latviešu valoda, pat ja viņi viņu nezina spoži, bet ir jāsaprot. Es neesmu nekāda nacionāliste, man vectēvs viens ir grieķis, kurš, starp citu, neiemācījās īpaši latviešu valodu, mēs runājām ar viņu krievu valodā. Bet es uzskatu, ka ir jāzina šī valoda, es esmu par to, ka ir jāzina latviešu valoda. Ja tu aizbrauc vienalga uz kādu pasaules valsti, ja tu gribi tajā palikt dzīvot un darboties, tev ir jāiemācās šīs valsts valoda. Viss. Punkts. Vai 30 gadus, nu jau vairāk pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir jābūt kanālam krievu valodā sabiedriskajā radio? Lia Guļevska: Es šajā kontekstā atbildēšu, ka nē. Jo principā it kā būtu viņiem jādod iespēja saprast, kas notiek, bet ir jābūt vienam vienotam likumam un vienotai nostājai. Ir jāsaprot. Labi, nerunā, tik spoži, kaut kā jau tiks galā, bet ir jāsaprot un pieci teikumi tomēr jāiemācās. Es pat grieķiski dažus vārdus varu pateikt. Nu tas ir pilnīgi elementāri. Tas viens no argumentiem, kādēļ joprojām ir jāraida sabiedriskajos medijos krievu valodā ir ja šādu kanālu nebūs, šie ļaudis pārslēgsies uz Krievijas propagandas kanāliem un mēs viņus vairs nesasniegsim. Lia Guļevska: Mīļo Arni, viņi vienalga pārslēgsies uz tiem kanāliem, jo, ja viņi nesaprot, tad viņi slēdzas un slēgsies. Tāda ir mana sajūta, es varu kļūdīties, bet tāda ir mana sajūta.  Raugoties Latvijas Radio fonotēkā, tas pats senākais ieraksts, kas ir saglabājies ar Lias Guļevskas balsi, ir saistīts ar Eduardu Smiļģi. Tas ir 1974. gada raidījums "Mikrofons" Eduarda Smiļģa dzimšanas dienas priekšvakarā, raidījuma vadītāji Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons, redaktore Lia Guļevska, raidījumā piedalās arī aktieris Harijs Liepiņš un Eduarda Smiļģa meita Aija. Lia Guļevska: Kad mani nosēdināja svinīgi pie Gunāra Jākobsona memoriālā galda, tad tur bija tāds milzīgs, skaists uzraksts zem stikla - "Īss prāts, garš materiāls". Visa "Mikrofona" redakcija īsināja šo sižetu par Smiļģi, jo tas bija apmēram 11 minūtes, tas bija kaut kas neticams priekš "Mikrofona". Visi īsinot, noīsināja līdz sešām minūtēm, kas arī bija neticams priekš "Mikrofona", un tomēr palika un tā es lēnām ievazāju garākus sižetus. Bet pirmais tiešām bija par Smiļģi, jo man ir vēl tāds fatāls teikums, ka tikai Harija Liepiņa dēļ es kļuva par žurnālisti, lai tiktu viņam tuvāk, un tā arī bija. Mums bija ļoti laba saskaņa, kā saka, visa mūža garumā. Tā turpinās tagad ar Mudīti Šneideri. (..) Jānopūšas. Dikti jau es tur runāju, ne augstā stilā, bet drusku tādā izteiksmē. Bet tas bija tikai pats sākums, es domāju, ka man pagāja vismaz pašai priekš sevis kādi septiņi gadi, kamēr es pieradu pie savas balss. Es atceros, ka bija viens sižets, viesojas Liepājas teātris toreizējā Drāmas teātrī, un es ierakstīju Veru Šneideri, kur tēloja karalieni Elizabeti "Marijā Stjuartē . Un man ir tas no pieteikuma tekstiņš. Man vienmēr ļoti patika iet ar Gunāru un Ausmiņu kopā uz studiju. Man likās, ka viņi mani iedvesmo, un es uzskatīju to par lielu godu un laimi, un neticamu prieku. Un es sāku to ievadu tam sižetam, un pēkšņi atskan Gunāra balss: "Pietiks jau ar vienu karalieni, nevajag divas." Tas bija uz mūžu. Labi, ka es nesāku raudāt, Ausmiņa tā kā nomierināja. Es domāju, ka no tā brīža es arī sāku mazāk izteiksmīgi runāt.

Tautas fronte ir manas dzīves spilgtākais posms, atzīst viens no tās dibinātājiem Jānis Škapars. Par pieredzēto karu jaunībā, kā kļuva par centrālkomitejas instruktoru, par gadiem "Literatūras un Mākslas" vadītāja krēslā, arī par peldēšanu līdz sirmam vecumam saruna ar Jāni Škaparu Laikmeta krustpunktā. Šajā oktobrī aprit jau 35 gadi, kopš Latvijas Tautas frontes pirmā kongresa, kas tika rīkots 1988. gada 8. oktobrī. Dienu pirms lielā notikuma tiek izdota informācijas lapa „Atmoda”. Tajā Marina Kostaņeckas un Jānis Rukšāns ir parakstījušies zem šādiem vārdiem: „Tā stunda ir situsi, šodien izšķiras viss. Beidzot ir radusies iespēja nomest staļinisma un brežņevisma smago slogu. Tautas fronte aizstāv Latvijas pamatiedzīvotāju tiesības, kas likumīgi pieder katrai nācijai tās vēsturiski apdzīvotajā teritorijā. Tā stunda ir situsi – šodien vai nekad.” Šobrīd jau izaugušas vairākas paaudzes, kuras par Atmodu un Tautas fronti var uzzināt vien no skolas vēstures stundām vai dokumentāliem raidījumiem, bet ļaudis, kas bija cieši klātesoši lielajos pārmaiņu procesos, šo mūsu neseno pagātni sauc par svētu laiku. Virkne atmodas kustības līderu ir uzrakstījuši savas atmiņas, un tajās tiek arī minēts, ka Jānis Škapars lielā mērā bija tas cilvēks, kurš izstrādāja Tautas frontes stratēģiju un taktiku Latvijas neatkarības atgūšanai. Pirms Atmodas perioda Jānis Škapars bija Rakstnieku savienības literatūras kritikas konsultants, vēl pirms tam 16 gadus vadīja laikrakstu „Literatūra un Māksla”, bet jaunības gados bija arī darbs komjaunatnē un kā partijas instruktoram viņa pārziņā bija kino nozare Padomju Latvijā. Decembrī Jānim Škaparam apritēs 96 gadi, viņš arvien ar asu prātu seko visām mūsu laikmeta norisēm, un raidījums Laikmeta krustpunktā devās ciemos pie Jāņa Škapara Carnikavas pusē. Kā jums šodien klājas? Jānis Škapars: Klājas kā jau 96-gadniekam. Cenšos šajā vecumā, cik tik iespējams, arī pats kaut ko darīt, man tad labāka pašapziņa, ja tas nav jādara manai meitai, bet es varu pats padarīt. Pamata apgādi – sagādā zāles vienmēr, tā ļoti rūpējās Inese, mana meita, un tā var būt man ir laba izdevība, ka viņa var savos gados daudz man palīdzēt. Citādāk man jau, protams, klātos grūtāk. Bet šeit klājas labi vēl tāpēc, ka pie dabas es dzīvoju un es domāju stādu sev uzdevumu katru dienu pāris reizes izmest pamatīgu loku dabā, tas ceļ veselību. Škapara kungs, kad jums bija 80 gadu jubileja, jūs intervijā teicāt, ka ļoti svarīgas ir kustības, gan garīgas, gan miesīgas. Es saprotu, ka jūs arvien esat kustībā un katru dienu. Jānis Škapars: Es domāju mazliet citādāk, es domāju, ka garīgais un tas, ko domā smadzenes, ir jālīdzsvaro ar fizisko, tas, ko dara kājas un rokas un tamlīdzīgi. Cilvēkam, vismaz tagad jau man ir pārliecība, ir jākustas, lai viņš dzīvotu. Tas veicina asinsriti, un tas veicina visu. Organizē arī darbaspējas. Es vienmēr esmu bijis par to, ka garīgais ir jālīdzsvaro ar fizisko. Kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas aizritējuši jau 35 gadi. Mēs runājām pirms brīža par kara laiku, par jūsu bērnības gadiem, tie ir trīsdesmitie četrdesmitie gadi. Bet vai Tautas frontes dibināšana nu jau arī ir diezgan tāla pagātne, vai arvien šīs epizodes jums ir tā spilgti acu priekšā? Jānis Škapars: Viņa ir gan spilgta, gan arī tālāka. Gadi jau kaut ko dzēš, gadi dzēš asos stūrus un tamlīdzīgi. Bet Tautas fronte ir manas dzīves tomēr tas spilgtākais posms. It īpaši tagad karš starp Krieviju un Ukrainu palīdz atmiņai atgādināt, ko nozīmē mūsu tie gadi. Ka mums izdevās dabūt brīvību, neatkarību toreiz. Ukraina bija diezgan aktīva toreiz, bet par brīvību viņi cīnās tagad. Tautas fronte ir spilgtā atmiņā, tāpēc ka tas bija mūsu milzīgs darbs un bieži uz augsta riska pakāpes arī, kas mūs pašus bieži satrauca. Mēs zinājām, ka kādā brīdī var būt kaut kas negaidīts un tamlīdzīgi. Mums var būt gāja veiksmīgāk tāpēc, ka visa apkārtējā situācija toreiz bija nemierīgāka, pretrunu pilna. It īpaši padomju sabiedrība, dzīvot tā vairs viņa nevarēja, kā viņa dzīvoja. Tās man pierakstīts gan manās dienasgrāmatās, gan arī dažādos materiālos par "Literatūru un Mākslu". Bija skaidrs, ka kaut kas jādara, kaut kam jāmainās. Tomēr tā tautas aktivitāte trešajā atmodā ir milzīga, tauta arī gaidīja. Dažreiz saka, ka var atkal kaut kas līdzīgs atkārtoties. Tādi laikmeti, kā Tautas frontes laiks - ne tik bieži. Tur jānobriest situācijai, lai tauta būtu gatava. Iedomājieties, lai tūkstoši nāktu ielās, lai tūkstoši un desmit tūkstoši, nu simt tūkstoši nāca no tautas un gāja Daugavmalā uz mītiņiem. Mītiņš pēc būtības toreiz bija sava veida karš, un spēcīgākos viļņus šīs akcijas deva tad, kad mēs saskaņoti ar lietuviešiem un igauņiem to darījām. Tad mums visvairāk veicās. To tomēr respektēja. Labums vēl mums bija mūsu ceļa izvēle. Mēs izvēlējāmies parlamentāro ceļu diezgan agri. Tas bija izdevīgāk  tāpēc, ka toreiz bija tādi notikumi, it kā demokrātiski notikumi, kas mums ļāva brīvāk darboties šādā virzienā. Palasot tā laika vēstures materiālus par Tautas frontes dibināšanu, redzu, ka viena daļa Tautas frontes dibinātāju uzskatīja, ka varbūt tie procesi ir jāvirza lēnāk, citi, gluži pretēji, teica, ka mums ir jāprasa maksimāli daudz un uzreiz pilnīga neatkarība. Un tad bija arī tādi, kuri izvēlējās vidusceļu. Pa kuru no šiem ceļiem gājāt jūs? Jānis Škapars: Es neteiktu, ka to varētu saukt pa vidusceļu. Es jau toreiz uzskatīju, ka galvenais nevis izkliegt kaut kādu lozungu, bet galvenais, lai uzvarētu mūsu mērķi. Programmu un paņēmienus, ceļu izvēlieties tādu, lai mēs varētu uzvarēt. Jo nebija svarīgi izkliegt kaut kādu  ļoti, ļoti radikāli, šķietami radikālu programmu, tur nevar panākt nekā. Nebija pareizi arī tas, ka daži arī vardarbību pieļāva. Tā bija priekš Latvijas nereāla lieta, vardarbība, jo Latvijā bija milzīga armija, Baltijas kara apgabals, militārās iestādes dažādas, arī drošības iestādes, mēs būtu daudz cilvēku zaudējuši, ļoti, ļoti daudz. Es esmu runājis ar vairākiem bijušajiem tautfrontiešiem, arī šajā raidījumā, un viņi diemžēl tagad ar nožēlu secina, ka toreiz ļoti ātri tos ideālistus pabīdīja malā, tad, kad Latvija atguva neatkarību, tad tautfrontieši vairs tā īsti dažkārt nebija vajadzīgi.  Jānis Škapars: Jā, šis laiks pēc Tautas frontes, pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas, pēc otrā kongresa ir pagājis, mainoties situācijām, jo viens no būtiskiem jautājumiem – privatizācija – daudzus ideālus pārņēma savās interesēs, detalizēja un pārvirzīja uz attiecīgo spēku interesēm.  Vēl ir viens no jautājumiem, kas bija ļoti akūts Latvijai, tas ir okupācija un cittautiešu daudzums Latvijā. Tas ir ārkārtīgi liels šis procents, un pa tiem gadiem, gandrīz 50 gadus valdīja Maskava, un Latvijā bija ieviesta ļoti spēcīga cittautiešu ietekme, viņiem bija lielākie īpašumi, viņiem bija lielākās bagātības, lielākie uzņēmumi bija viņu rīcībā. Un deformēja šī procesa gaitā daudz ko. Bet pamatos man, kā vienam no tautfrontiešiem, spēlē lielu lomu tas, ka mēs esam tomēr brīvi, tomēr pamatos mēs atbrīvojamies no Maskavas saitēm. Arī arī šis pēdējais posms, pēdējais karš, kas mums tepat aiz robežas notiek, liecina, ka tā bija liela lieta, ka mums izdevās uzvarēt, kaut gan teikšu, ka daudzos gadījumos mums nācās iet uz kompromisiem tur, kur varbūt citādāk it kā nevajadzētu tā būt. Bet mums vajadzēja panākt, lai Latvija ārpus PSRS būtu, tas bija pats galvenais. Tomēr pats kaitīgākais bija tas pēc otrā pasaules kara, ka Padomju Savienībā būtībā ieviesies centralizētu Maskavas varu visās tajās tā saucamajās republikās. Jūs pieminat cittautiešus. Dažkārt var dzirdēt no cilvēkiem, kuri saka, jā, mēs esam krievi, bet mēs toreiz arī gājām uz demonstrācijām krastmalā. Mēs balsojām par neatkarīgu Latviju un neatkarīgā Latvija mūs, krievus, tā kā atstūma. Ko jūs redzat, kā mums vajadzēja, kā tagad saka, integrēt cittautiešus?  Jānis Škapars: Mums vienkārši vajadzēja ar daudz ko rēķināties. Jebkurā karā jārēķinās ar spēku samēriem, man liekas, tā jāvērtē arī tie notikumi. Tas būtībā… lai tas ir karš politiskajā līmenī, bet arī tas bija karš un bieži tas pārvērtās par īstenu karu, sevišķi jau var teikt pirmajā Latvijas neatkarības gadā - 1991. gadā. Bet ko jūs redzat, kā mums vajadzēja Latvijā dzīvojošos krievus un citas tautības iesaistīt, lai arvien nebūtu tik daudz cilvēku, kuri nav lojāli pret mūsu valsti arī šodien? Jānis Škapars: Es gribu teikt, ka mēs cittautiešus vairāk iesaistīt, aktīvāk iesaistīt nevarējām, kā to darījām, jo mūsu pašu spēki bija nepietiekami. Es gribu teikt, mūsu pārākums bija tas, ka latvieši atmodās pirmie, tāpēc latviešu aktivitāte bija milzīga. Tie, kas dzīvoja tajā laikā, atceras, kāda izskatījās Daugavas krastmala, Daugavas tilti tur, Rīgā, un visas tās sanāksmes. Latvieši atmodās pirmie un bija ļoti spēcīgi savā atmodā.

Cilvēks pie klimata pārmaiņām nav vainojams, ir pārliecināts Vides aizsardzības kluba prezidents Arvīds Ulme un atzīst, ka īsti nesaprot Grētu Tunbergu. Par protesta akcijām un kāpēc centies pārdot Triju Zvaigžņu ordeni, par Haraldu Sīmani un kāpēc aicināja čekas maisus sadedzināt – saruna ar Arvīdu Ulmi Laikmeta krustpunktā. "Piecelieties līdz ar rītausmu, brīvi no visām rūpēm, un nāciet man līdzi mežā mācīties vērot dabu. Bet daba atklājas savā patiesajā būtībā tikai tiem, kas tai uzticas," tā 1974. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" raksta tolaik 27 gadus vecais Arvīds Ulme. Un šī ir viņa pirmā publikācija lielajā presē.  Vēl mazs citāts no šī raksta: "Neticiet vispārpieņemtajam uzskatam, ka dabā valda nežēlīga cīņa par eksistenci. Tādā gadījumā mēs visi jau sen būtu noslīkuši ļaunumā. Nevis stiprākie un viltīgākie, bet gan labākie un tikai labākie ir tie, kas valda un uzvar dabā. Kroplākais koks atdod savu vietu skaistākajam. Vērot dabu jāmācās, tāpat kā jāmācās klausīties simfonisko mūziku, jāieklausās basos, skanīgie ritmi sevi pieteiks paši." Raidījumā saruna ar dzejnieku, sabiedrisko aktīvistu, politiķi, ilggadējo Vides aizsardzības kluba prezidentu, deputātu, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību, Arvīdu Ulmi.  Ja reiz es sāku ar citātu par mežu, kad pēdējo reizi Arvīds Ulme bija mežā un ko viņš tur saskatīja un saklausīja? Arvīds Ulme: Interesanti, vakar [dienu pirms sarunas ieraksta] es biju mežā ar brālīti Jurīti. Tur mēs braucam, kur ir Rakstnieku parks..., aiz Līgatnes, Amatas pagastā. Un tad iegājām lasīt rudmieses. Tagad tieši ir tāds rudmiešu laiks. Rudmiese ir visu meža princese, viņa ir vienīgā sēne, kurai ir asinis. Un rudmiese ir augstāka par visādām baravikām. Viņa skaitās, ka viņa jāēd zaļa. Tā man tāda mīļsēne. Arvīds Ulme ir saukts par vides ekstrēmistu deviņdesmitajos gados, tieši tāpat kā Grēta Tūnberga tagad. Vai Arvīds Ulme par Grētu Tūnbergu pasmīn, vai arī saka, ka katra paaudze par vidi cīnās pēc savas un laikmeta izpratnes. Arvīds Ulme: Nē, nu pasmīnēt jau galīgi nepasmīnu, bet tā īsti piegājienu un kā viņa strādā, un kādi tie viņas protesti, tā īsti arī neizprotu. Bet tā vides aizsardzība mums jau nebija… Arī Vides aizsardzības kluba statūtos nebija tik daudz kā par vidi, kā par šo Latvijas neatkarības, par Latvijas atdzimšanu un atjaunošanu un tā tālāk. Arī par metro nebija… Tas metro jau nebūtu slikti, ka mums būtu metro, bet tie protesti pret metro faktiski bija pret to migrācijas pieplūdumu, jaunu rūpnīcu, jo mēs to nevarētu, tad mēs jau bijām 50 pret 50 procentos Rīgā gandrīz. Bet, paliekot pie Grētas Tunbergas, vai viņas aktivitātes esat pamanījis, zināt, kas viņa ir? Arvīds Ulme: Jā, bet nu kaut kā, ka īsti viņa būtu tāda manējā, es tā neteiktu nē… Cita paaudze vai tās protesta formas savādākas? Arvīds Ulme: Jā, viņas ir tādas virspusēji… Tā gribētos, ja protestē, tad pēc centra…, respektīvi, visas lietas jau sākas no centra, kā saules stari no saules. Un tos starus tur apkarojot vai nepieskaroties tam centram, vai cilvēkus nevedot uz to pamatu… Es viņai arī nesekoju, bet, cik es saprotu, viņas centrs ir dramatiskās klimata izmaiņas, kuras mēs piedzīvojam. Arvīds Ulme: Jā, ar tām klimata izmaiņām tur arī ir tādas, kas ir biznesa vadītas, un biznesa, kā saka, joma, lai varētu…. Jo es burtiski pagājušajā nedēļā tikos fiziķu lekcijā, kurā viņš pierāda ar cipariem, skaitļiem, mērījumiem, ka zeme nav sasilusi. Un ka līdz ar to visa tā CO2 lieta, tā visa ir bišķi tāda uzspēlēta fikcija. Ja atkal iedziļināsies tajās lietās, kas viņu bīda, kas maksā, tad... Ilggadējais Vides aizsardzības kluba prezidents, es sadzirdu tādu kā skepsi par to, ka pasaule piedzīvo klimata pārmaiņas. Kas bija tās postošās vētras, kas te mums šovasar bija, vai kas bija tie ūdens, lietus plūdi, kas ir bijuši Vācijā un Čehijā? Kas tad tas viss? Arvīds Ulme: Viņi jau būs, būs vēl briesmīgāk, nekur nepazudīs, klimata pārmaiņas kā tādas. Tad viņas ir vai nav? Arvīds Ulme: Klimats kā tāds mainījies ir…, kur Grenlande, zaļā zeme, tur tagad ledus, un atkal atgriezīsies zaļā zeme atpakaļ. Klimats mainās neatkarīgi… Tas, ko mēs tagad pieredzam, tas ir cilvēka darbības dēļ? Arvīds Ulme: Nē. Viens vulkāns mums ir kā saka… Un tas CO2 nemaz nav tik slikts. Un tas CO2 pārvērš tuksnešus mežos. Viņš jau vajadzīgs katram stādiņam, katram kokam, un viss tas ir atkal virspusēji… Bet tas, ka klimats mainās, to neviens neapstrīd. Gatavojoties sarunai, izpētīju dažādus arhīvus un mēģināju saskaitīt, pret ko dažādos gadu desmitos ir protestējis Arvīds Ulme. Man sanāca vismaz 40 "pret" akcijas, bet noteikti to ir krietni vairāk. Arvīds Ulme ir protestējis pret vides piesārņošanu padomju okupācijas gados, pret padomju armijas kaitniecību Zvārdes poligonā. Arvīds Ulme protestējis arī pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un pret pirmo amerikāņu makdonaldu Rīgā. "Pret" akcijas bijušas arī saistībā ar naftas termināliem Būtiņģē, Lietuvā, un Kundziņsalā, Rīgā. Arvīds Ulme iebildis arī pret pazemes autostāvvietām Rīgas vēsturiskajā centrā, pret celulozes rūpnīcu, mazajiem HES un Arēnas "Rīga" būvniecību mazdārziņu rajonā Skanstē. Protesta balss skanējusi arī pret seksuālo minoritāšu pirmajiem gājieniem Rīgā un ierobežojumiem Covid pandēmijas laikā.   Gadu garumā šo "pret" ir bijis daudz, bet šodien, kas ir tas, par ko iestājas Arvīds Ulme, nevis "pret", bet "par" ko? Arvīds Ulme: Jā, es arī gribētu vairāk vērst uzmanību, ka kriticisms ir ļoti bīstama lieta, jo viņš iznīcina cilvēkā dvēseles spēku un tāpēc svarīgāk ir iestāties "par". Un dabīgi, ka šodien tas aktuālākais, man liekas, ir iestāties par mieru. Un par patiesību. Nu un par Dievu, es teiktu. Jo cilvēki tādā matērijā iegrimuši, tādā – manta, izdzīvot, rēķini un tā … un kaut kā no tā garīgā ir tā kā attālinājušies. Tāds tas arī būtu… Ungāru prezidents, viņš nosauca viņa tautai trīs vissvarīgākās lietas – ir ģimene, tauta un Dievs. Tā likās ļoti skaisti, ka uz tādiem pamatiem, un būt par to – par ģimeni, par tautu, par Dievu. Es "par" tomēr labprātāk iestājos. Neraugoties uz to, ka liela dzīves daļa daudzas "pret" akcijas ir bijušas? Arvīds Ulme: Jā. Pret – tas nav patīkamākais dzīves laiks, dzīvot pret ko. Par dabu – jā, par sauli, par mīlestību. Kas ir pats pēdējais, pret ko jūs esat protestējis? Tas bija Covid laiks, vai pēc tam vēl kaut kas ir bijis? Arvīds Ulme: Pret šo konvenciju Stambulas, tas ir par ģimeni, teikšu tā. Tas ir jūsu pēdējais "pret" protests? Arvīds Ulme: Jā, pret Stambulas konvenciju.

Man neliekas, ka šajā mierīgajā zemē ir pamats runāt par to, ka viss ir slikti, pārliecināta tulkotāja Ieva Lešinska. Par tēvu-spiegu un attiecībām ar māti, par atdzejošanu un "Rīgas Laiku", arī par Trampu saruna ar Ievu Lešinsku Laikmeta krustpunktā. Lai iepazīstinātu ar šis reizes raidījuma viešņu, ievadā diezgan garš citāts. Tā autore ir Inese Zandere. Raksta nosaukums “Ieva un realitāte”. Raksts publicēts 1990.gada 6.janvārī žurnālā “Avots”, tātad vēl padomju okupācijas pašā izskaņā.  "To es patiesībā saku nu jau cienījamu vecumu sasniegušajiem jauniešiem, kuri pirms divpadsmit gadiem orgānu melu un savas muļķības dēļ rakstīja levai atklātās un personiskās, kolektīvās un individuālās vēstules. Diez vai viņi, ne reizi levu dzīvē neredzējuši, tiešām uztvēra viņu kā realitāti? Viņiem leva bija propagandas radīts fantoms, ļaunā pārbēgušā čekista nelaimīgā un nevainīgā meitiņa, apmēram kā tornī ieslodzīta princese, kuru apsargā viltīgie, neģēlīgie CIP aģenti un neļauj atgriezties dzimtenē. Bet leva ir realitāte. Tas varbūt skan mazliet ciniski, jo cena, ko liktenis licis viņai maksāt par labu izglītību, īsteno mērogu apzināšanos un oriģinālu, saasinātu pasaules izjūtu, ir bijusi stipri augsta – politiskā pārbēdzēja it kā pēc savas un tomēr ne pēc savas gribas. Jā, dzīve ir bijusi kā kino, varbūt levai vajadzētu kādreiz uzrakstīt memuārus, iznāktu īsts bestsellers, kas interesētu cilvēkus ne mazāk kā viņas tēva Imanta Lešinska (kādreizējā “Dzimtenes Balss” redaktora, “kuļtkoma” priekšsēdētāja, KGB virsnieka, ANO ierēdņa, “dubultaģenta” un politiskā bēgļa) uzrakstītie "Kalpības gadi”. Un tātad: leva ir tāda, kāda nu viņa ir, 12 gadus dzīvodama prom Amerikā, Zviedrijā, Vācijā, filoloģe, literāte, atdzejotāja, radio redaktore raidstacijā Brīvā Eiropa, sociāldemokrāte, Latvijai šobrīd ļoti derīga un vajadzīga." Literāte, atdzejotāju filoloģe, publiciste – šis Ineses Zanderes raksturojums ir aktuāls arī šodien. Kā ar to sociāldemokrāti? Ieva Lešinska: Kā lai pasaka, es domāju, ka savā ziņā es dzīvoju un nomiršu kā sociāldemokrāte, tikai ne kā partijas biedre. Jo diemžēl Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kura tik ilgi bija turējusies trimdā kā vienīgā un ļoti aktīvā partija, kas ļoti aktīvi palīdzēja Latvijai, bija arī pati pirmā, kura tika infiltrēta un, varētu teikt, pilnībā nodeva savus ideālus. Kas kļuva par diezgan nožēlojamu veidojumu, vismaz manās acīs. Un par to ir ļoti žēl, jo tas caurums, kas palika tajā visā politiskajā spektrā, manuprāt, tā arī līdz šai dienai nav aizpildīts. Dzīvojot Zviedrijā, jums bija iespēja arī satikt tos Ulmaņlaika sociāldemokrātu pēctečus? Ieva Lešinska: Dažus no viņiem satiku, vai arī drusku jaunākus, bet jā, kā es saku, tas bija ļoti nozīmīgs spēks, domāju, tieši atmodas laikos, kas ļoti palīdzēja Latvijai un Tautas frontei, un arī dažādām citām organizācijām, kas tapa. Tās visas cirkulēja cauri Stokholmai. Es nesaku, ka LSDSP bija vienīgā organizācija, kas palīdzēja, bet katrā ziņā ļoti nozīmīgā veidā to darīja. Mūsu saruna notiek nedēļā, kad pasaules uzmanības priekšplānā ir Izraēla un Palestīna. Gadsimtu senais konflikta ugunskurs atkal ir uzliesmojis un šoreiz ar īpaši lielu liesmu. Vēl nesen vairākos publiskos sarīkojumos jūs lasījāt ebreju izcelsmes amerikāņu dzejnieces Cipi Kelleres atdzejoto dzeju. Tas, kas šobrīd notiek Tuvajos Austrumos, kā jūs to redzat?  Ieva Lešinska: Es nezinu. Ir tā, ka, raugoties uz daudz ko, kas notiek mūsdienu pasaulē, sāk pietrūkt vārdu. Jo teikt, ka tas ir briesmīgi, ka tas ir baismīgi, ka tas ir šaušalīgi, ka tas ir nepiedodami, neattaisnojami un tā tālāk, tas viss jau sāk likties par maz. Bet nu katrā ziņā tas tā ir, un es nezinu, vienkārši jādomā par to, kā tas ietekmēs visu tālāko ne tikai Tuvajos Austrumos, bet arī ārpus Tuvajiem Austrumiem, kā tas ietekmēs karu Ukrainā un tā tālāk. Jo viss jau ir savā starpā saistīts, un tie nu kā tagad saka – aktori – ir vieni un tie paši. Protams, es nebrīnītos ne mirkli, ja arī aiz visa šī lielā mērā stāvētu Putina Krievija. Kā jūs redzat šo ebreju un arābu konfliktu, vai vispār tur ir iespējams kāds risinājums, ja tāds nav bijis garu gadsimtu laikā panākams? Ieva Lešinska: Es nevarēšu neko tādu ģeniālu šajā sakarā pateikt, es tikai teikšu, ka 90. gadu, laikam jāsaka pirmajā pusē, tas bija tāds milzīgs cerību laiks visā pasaulē. Es katrā ziņā biju pilna ar cerībām par to, ka ir iespējams divu valstu risinājums un ka tas būs, un vēl tikai drusciņ jāpagaida. Un tagad ir skaidrs, ka tas nebūs un tas droši vien nebūs nekad.  Protams, ka ir ļoti svarīgi nošķirt palestīniešus no "Hamas", no "Hesbollah" un tā tālāk. Protams, ka, teiksim, tā empātija pret mierīgajiem iedzīvotājiem ir arī tur. Un nav skaidrs, kas tad ar viņiem notiks, un man ir grūti saprast, kā viena organizācija var pakļaut savus tautas brāļus, patiesībā, diezgan neizbēgamām ciešanām, ņemot vērā to, ka tā Gazas teritorija ir tik maza un tur dzīvo miljoniem cilvēku. Tā kartē uzliekot, tā ir puse no Rīgas. Ieva Lešinska: Jā, bet tikai iedzīvotāju tur ir – cikreiz vairāk, gandrīz trīs miljoni, tas ir vairāk nekā Latvijā. Ieva, raugoties jūsu "Facebook" lapā, jūs diezgan daudz dalāties arī ar stāstiem no Ukrainas par ukraiņu ciešanām Krievijas izraisītajā karā. Vai tagad nav bažas, ka šis Izraēlas – palestīniešu konflikts varētu pasaules ziņu lappusēs būt priekšplānā un par ukraiņiem tagad pasaule dzirdēs krietni mazāk? Ieva Lešinska: Nu protams, ka tās ir lielas bažas, un tas ir arī… es domāju, ka visa šī situācija, kas radās, bet eskalējās sestdien [7.oktobrī], ka tā ļoti nāk par labu Putinam un visiem tiem, kuri grib, tā teikt, norakt to, ko viņi sauc par konfliktu Ukrainā. Un, protams, ka negribētos to pieļaut nekādā gadījumā, jo patiesībā, kā jau es teicu, manuprāt, tas viss ir saistīts. Jā, es ļoti baidos par to, ka pēkšņi tagad visa uzmanība var pārsviesties uz Tuvajiem Austrumiem. Vēl viena epizode, kur es gribētu dzirdēt jūsu pārdomas. Tas, ko burtiski pāris stundas mēs redzējām video kadros sociālajos tīklos un televīzijā, ka jau īsi pēc šīs asinspirts Izraēlā virknē Eiropas valstu galvaspilsētu to centrālajos laukumos izgāja ļaudis ar Palestīnas karogiem. Un viņa gavilēja par to, kas ir noticis. Līdzīgi arī, protams, arābu valstīs, arī Turcijas lielajās pilsētās. Tas liek ļaudīm arī domāt par to, cik mums ir jābūt atvērtiem pret dažādiem bēgļiem, migrantiem, cik mums jābūt piesardzīgiem,. Kas ir tas, ko mēs ieraudzījām šeit, Eiropas galvaspilsētās, kā mums to uztvert un saprast? Ieva Lešinska: Kā mums tos uztvert? Es domāju, ka tajos pūļos ir dažādi cilvēki. Es domāju, kā jebkurā pūlī liela daļa ir vienkārši līdzskrējēji, kuri, neņemot vērā nekādu, teiksim, sīkāku, detalizētu informāciju, vienkārši priecājas par to, ka, lūk, ir izdevies senajam ienaidniekam "iedot pa ķobi". Bet tikai, ja kāds ir redzējis kadrus no Izraēlas un ja kāds ir redzējis tos cilvēkus, kas tiek vesti projām kā ķīlnieki, vai ja kāds ir lasījis stāstu par vecmāmiņu, kura tiek nogalināta un kuras bilde tiek ielikta viņas pašas "Facebook" lapā, tad nav saprotams, kas tie ir par cilvēkiem, kuri var par to priecāties. Es to nesaprotu vēl līdz šai dienai. Es varu saprast kaut kādus kaujiniekus, kuriem tā ir milzīga uzvara, tāpat kā, teiksim, 11. septembrī, ka tu sakauj tādu pretinieku, kuram ir tāds pārsvars. To es varu saprast, bet es tikai domāju, ka tajā pūlī ir arī vienkārši apstulbināti cilvēki. Un, protams, ka vienmēr grūti novilkt to robežu. Pasaule ir nenormāli sarežģīta.  Un diemžēl ir jāsaka, tā man ir licies jau ilgāku laiku, vispār 21. gadsimtam neviens nav gatavs, ka tas viss ir kaut kā… Nav tādu spēku, kuri spētu visas šīs lietas atšķetināt un skatīties piecus soļus uz priekšu, bet tikai reaģē tā autopilotā uz to, kas notiek pašlaik. Un ar to arī tas viss beidzas un tad ir nākamais notikums, un tad mēs reaģējam uz nākamo, bet tas viss… Pēc 50 gadiem droši vien kāds skaisti to visu saliks pa plauktiņiem un teiks, redz, kā, nu redz, tās bija saistītas ar to, šitas - ar to un tā. Bet arī par tiem bēgļiem, nu es nezinu. Tad, kad es lasu, piemēram, mūsu presē par bēgļiem, kas nāk pāri robežai no Baltkrievijas, un par cilvēkiem, kuri nosalst... Dabīgi, ka ir empātija un simpātijas pret viņiem. Bet no otras puses, nedrīkst pazaudēt arī to, ka tas viss ir inscenēts, ka šie cilvēki paši neapzinās, ka viņi ir ieroči kāda cita rokās. Bet nu atkal, kur vilkt tās robežas, kurš viņas spēj novilkt? Es nezinu. (..) Jūs minējāt, ka mēs tā īsti neesam sagatavojušies 21. gadsimtam. Vai jums ir kādas priekšnojautas, ko vēl mēs sagaidīsim? Ieva Lešinska: Ir tādi brīži, kad liekas, ka vienkārši viss ļaunais jau ir izsmelts, bet parādās kaut kas vēl ļaunāks. Tā kā es nezinu, nav nekādu tādu gaišu prognožu, vienkārši nav saprotams, kur viņus ņemt šobrīd. Kāda jums tā sajūta, jūs vairāk esat tajā pusē, kur viss ir slikti, vai ir slikti, bet būs labi, vai nemaz nav tik slikti? Ieva Lešinska: Es domāju, ka pie mums nav tik slikti. Ja paskatās apkārt, pie mums tiešām nav tik slikti. Tad, kad te sāk runāt par to, ka te ir viss tik briesmīgi, un tādās šausmīgās kategorijās, tad gribas kliegt, tāpēc, ka citur ir daudz, daudz, daudz sliktāk un vienkārši var… faktiski jā, ir interesanti arī tas, ka līdz pat... tagad atkal, protams, cilvēki reaģē uz to, kas notiek Izraēlā un tā tālāk, bet jau bija iestājies tāds  "apmiers", varētu teikt, par to, nu labi ir, jā, ir Ukrainā un tā tālāk. Bet es biju šokēta izlasīt, ka Kurzemē, kur es uzturos diezgan daudz, lielākā daļa cilvēku, acīmredzot vairs negrib vispār zināt neko par Ukrainu. Tas man ir šoks. Tas ir tā saucamais nogurums no Ukrainas ziņā. Ieva Lešinska: Jā. Bet atvainojiet, kādas jums ir tiesības nogurt no tā, kas vispār jūs skar tikai attālināti, bet kas attiecas pilnā mērā uz jums. Tas ir apmēram tā kā, teiksim, vēl 90. gadā, kad manam Minhenes dzīvoklim cirkulēja cauri visdažādākie cilvēki ar visdažādākajiem uzskatiem un kuri teica, es par politiku neinteresējos. Man tas nav aptverams, man nav aptverams, ko nozīmē neinteresēties par politiku, ja tas tevi skar vistiešākajā veidā. Respektīvi, tu atrodies uz klints malas un vai nu būtu varējis pakāpties soli atpakaļ, vai arī tu kritīsi aizā. Nu tad tevi neinteresē, uz kuru pusi to soli spert? Nesaprotu. Pie šī „viss ir slikti” stāsta -  mums šeit, Latvijas Radio, darbadienās ir Brīvais mikrofons, kur ļaudis var zvanīt un izteikties, un, jā, ir arī tādas intonācijas, ka varbūt mēs, žurnālisti, pa daudz Ukrainu liekam priekšplānā un stāstam. Ir arī stāsti par to, cik Latvijā viss ir slikti, un patiesībā tas pat bieži vien dominē.  Ieva Lešinska: Man neliekas, ka ir pamats, dzīvojot šajā mierīgajā zemē, runāt par to, ka viss ir slikti. Protams, ka atšķiras cilvēku ekonomiskās iespējas, atšķiras viņu sociālās iespējas un tā tālāk un tā joprojām, tomēr ir jābūt kaut kādai realitātes izjūtai par to. Un tas, ka karš notiek Ukrainā, tas nenozīmē, ka tas nav mūsu karš, tas ir mūsu karš.

Valsts man ir sirdī un to man neviens neatņems, bet to, kas patlaban notiek mūsu politikā, vienkārši nav iespējams uztvert nopietni, atzīst rakstniece Nora Ikstena. Par laimi un iekšējo brīvību, jauno grāmatu, kūku cepšanu un dziedāšanu korī, arī par dzimtas vēsturi un kā izkļūt no dzīves melnākā punkta – saruna ar Noru Ikstenu Laikmeta krustpunktā. "Literatūra nav nekāda opera, latviešu rakstniekiem mūsdienās pašiem vien jāgādā par savu darbu popularizēšanu pasaulē," tā 1995.gadā laikrakstā "Diena" intervijā Egilam Zirnim saka Nora Ikstena, kura lasītājiem tiek pieteikta kā jauna latviešu stāstniece. Un Egils Zirnis turpina: "Viņas pirmo stāstu grāmatu "Nieki un izpriecas" literatūras kritika ir pamanījusi, turklāt ne jau tāpēc, ka Nora strādā mūsu vienīgajā literārajā žurnālā "Karogs". Septembrī, pārstāvēdama Latviju starptautiskā rakstnieku saietā Slovēnijā, Nora lieku reizi pārliecinājusies, cik nepieciešama ir latviešu literatūras popularizēšana pasaulē." "Prozas ziņā mēs neesam nekādā aizkrāsnē. Taču mēs esam katastrofāli maz darījuši, lai mūsu rakstnieku darbi būtu pieejami lielajās valodās," tā 1995.gadā saka Nora Ikstena un turpmākajos gados ir darījusi ļoti daudz, lai mūsu literatūra nonāktu pasaules grāmatplauktos. Viņas darbs "Mātes piens" ir lasītāju novērtēts Latvijā un drīz būs tulkots nu jau  gandrīz 30 valodās. Paralēli literatūrai Norai vienmēr bijis arī savs vērtējošs skats uz Latvijas politiski sabiedriskajām norisēm un viņa nav vairījusies savu pozīciju paust publiski. 2006. gadā Nora Ikstena lasa "Ziemassvētku pasaku". Man liekas, tikai tu tā vari uzrakstīt stāstu par to, kā eņģeli satiek mūsu Mildu, mūsu brīvības simbolu, un saka, ja viņiem ir tik stipra Zvaigžņu turētāja, agri vai vēlu šie cilvēki tiks pie apskaidrības. Man liekas, ja tev būtu šajos laikos kas līdzīgs jāraksta, neko daudz jau te nebūtu ko mainīt?  Nora Ikstena: Es teikšu Arni,  man patīk šī meitene, kas lasa šo pasaku. Bingo! Es labāk neuzrakstītu šodien, bet tas pamats ir tas, ka mēs esam pacietīgi un izturīgi, un man liekas tā Mildas simbolika, sieviete, kas visu laiku uz augšu paceltās rokās tur trīs zvaigznes un rokas nenolaiž, nu tā Latvijai ir spēcīgi raksturīga. Cita starpā manu vecvecmāmiņu no mātes puses arī sauc Milda. Jāturpina tā Mildas spēcīgā līnija, un rokas nedrīkst nolaist. 2006. gadā tā tēlaini, bet, rakstot par Latviju, tu saki, ka viņi krāpj savu valsti kā savu tuvāko, mīl kā paša bērnu, ceļ viens otru debesīs, mēģina norakt. Tavs skats uz Latviju šodien, uz mūsu sabiedrību, mūsu politiku? Nora Ikstena: Es teikšu Arni tā, ka pēc, teiksim tā, purvu purviem, kas izbristi, un kalnu kalniem, kas gan pārvarēti, gan nepārvarēti, es esmu sapratusi vienu lietu,  ka valsts man ir sirdī un to man neviens neatņems. Un, protams, to, kas patlaban notiek mūsu politikā, to vienkārši nav iespējams uztvert nopietni. Jo tik liela mēroga šos sadarbības nodošanas, puspateikšanas, vārda neturēšanas aktus un paktus, man liekas, mēs Latvijas politikas vēsturē redzējuši neesam. Bet savā ziņā šinī brīdī mums, kas darām citu darbu, kas neesam iesaistīti politikā, mums nekas cits neatliek, kā šo smilšu kasti nolikt mazliet attālumā, turpināt darīt to, ko mēs darām, un trenēt sevi.  Kā teica Vaira Vīķe-Freiberga: Ikkatrs viens, katrs no mums, domājiet, domājiet, domājiet, jo no jūsu izvēles un no jūsu domas, un no jūsu paredzētspējas būs, teiksim, nākamajās politiskajās vēlēšanās, atkarīgs tas, kādā virzienā mēs iesim.  Daudzi man ir teikuši, ka mūsu Latvijas politiskais vēlētājs ir neizglītots. Bet man ir tāda piebilde: tad, kad liela daļa cilvēku balsoja par šiem spēkiem, kas joprojām Latvijā ir pie varas, neviens nevarēja paredzēt ne kovidu, ne Ukrainas karu, kas cilvēka sapratni, politisko sapratni, tālredzību, empātiju, mīlestību ir gana izkropļojis. Un tā zivs diemžēl pūst no galvas. Un mūsu spēkos ir tas, ka mēs šo procesu varam uz mirkli apstādināt, turpinot, vienkārši turpinot spēcīgi darīt to, ko mēs darām – saglabāt savu valodu, savu kultūru, savu radošumu, tas, kas ir spēcīgi pierādīts šovasar. Tas kodols mums ir, un tas vienkārši tā nevar būt, ka nemainīsies arī šī galva. Mums jānotur tas ķermenis, un mainīsies arī tā galva. Kā šodien klājas Norai? Nora Ikstena: Klājas labi, Nora ir pilna enerģijas un jauni darbi gandrīz jau ir uztapuši un top, un, teiksim tā, sākas mana tāda atdzimšana arī atkal ar to pašu, ko tu jau pieminēji, ar pasaulē iešanu. Šonedēļ pēc pāris dienām es lasīšu lekciju Česlava Miloša lasījumos Lietuvā, tas tāds liels notikums. Pēc tam došos uz Amsterdamu, kur "Mātes piens" piepluso vēl vienu valodu – nīderlandiešu valodu. Un tad ar filmu kopā ar Ināru Kolmani dosimies tādā pasaules nelielā tūrē un, galvenais, ka būšu novembra beigās Eiropas Savienības autore Meksikas grāmatu gadatirgū Gvadalaharā ar divām grāmatām spāņu valodā – "Mātes pienu" un "Ūdens mirdzēšanu". Nora, viens no taviem dzīves vadmotīviem esot Poruka vārdi – "Mūžīgi augstā kalnā raugās cilvēka acs, mūžīgi dziļā lejā nogrimst cilvēks pats". Tu esi piedzīvojusi gan augstus kalnus, gan arī šīs dziļās lejas. Saprotu, šis ir brīdis, kad Nora Ikstena ar apņēmīgu skatu dodas kalnā augšup. Nora Ikstena: Redz, ir tā, man liekas, ja cilvēks nonāk nulles punktā, tad pēc fizikas likumiem, ja viņam Dievs un Providence ir palīdzējuši un cilvēki noturēties tajā nulles punktā, tad pēc tam ir iespējama laikam kustība tikai augšup. Es to nepieņemu kā kaut kādu sajūtu, ka man tagad būtu jāsasniedz vēl lielākas virsotnes, es vienkārši esmu pateicīga par katru dienu un es laikam pirmoreiz mūžā rakstu ar prieku un pēc ilgāka laika tā pa īstam dzīvoju ar prieku. Man liekas, tā ir milzīga dāvana, ko es vienkārši nevaru nenovērtēt. Ja mums šobrīd klausās ļaudis, kuriem varbūt dzīve ir tā iegriezusies, ka viņi ir tuvu šim nulles punktam vai arī viņiem grūti tam ir tikt pāri, no tavas pieredzes, cik tu esi gatava kādu padomu dot vai ieteikumu, vai vienkārši vērojumu, kā nenonākt līdz šim punktam un kā no tā ātrāk tikt? Nora Ikstena: Mīliet sevi! Domājiet par sevi, un tas nav teikts ar domu, ka jums jābūt egoistiskiem un jādomā tikai par sevi. Bet, ja jūs šajā virpuļviesulī, kurā mēs visi esam ierauti, domāsiet tikai, kā dzīvot uz āru, nevis kā dzīvot uz iekšu, tad agri vai vēlu tas nulles punkts pietuvosies, un es laikam biju sasniegusi kritisko masu. Bet man ir jāteic, tā kā man tika sniegtas tūkstošiem palīdzīgas rokas no maniem tuviniekiem, lasītājiem Latvijā un visā pasaulē, es saņēmu tiešām mīlestības jūru, ko es kādreiz uzrakstīju dziesmas vārdos. Tā es varu teikt, ka es uzskatu to par savu dzīves uzdevumu sniegt to mīlestības jūru tālāk citiem, cik man Dievs būs devis to laiku šajā pasaulē. Īstenībā ir tā, ka, un to, man liekas, arī teicis, ka diezgan slavens cilvēks, ka neskaitās tās reizes, kad tu esi kritis, skaitās tās reizes, kad tu esi piecēlies. (..) Es esmu bijis tavā virtuvē, gan kad tu dzīvoji Gruzijā, gan Ikšķilē. Tu ne vien mizo kartupeļus, vienkārši izcili gatavo ēst. Nora Ikstena: Jā, man tas nav, man tas ir gājis līdzi līdzās soli solī, un es nešķiru, ka man būtu bijis jāizdara kaut kādi izvēles savā dzīvē, lai es būtu rakstniece, vai lai es ceptu kūkas, vai lai būtu laba sieviete savam vīrietim, vai laba sieva savam vīram. Es vispār tā neesmu skatījusies uz šīm lietām, jo man liekas, ka dzīve ir kopums un man rakstīšana ir … jā, jā, var teikt, tas ir tas, kas man šajā dzīvē vislabāk padodas, jo to es tā pa īstam, līdz kaulam sapratu tagad, atkal atgriežoties dzīvē, jo es biju domājusi, nu pietiek rakstīt, un tagad es sākšu, ko es nekad dzīvē nebiju darījusi – cept kūkas. Es izcepu pat aveņu tarti... Varbūt par Pavlovu? Nora Ikstena: Pavlovu nē, bet krēmbrulē, kēksiņus, ābolmaizes, šokolādes tortes un tad atbrauca mana draudzene Gunilla Forsēna no Zviedrijas un teica – angliski viņa to teica, es tulkošu latviski – tas jau viss ir brīnišķīgi, ka tu esi mums pierādījusi, ka vari uzcept visāda veida kūkas, bet taču atgriezies pie rakstīšanas. Atgriezies pie rakstīšanas, jo, atsaucoties uz nupat dzirdēto sižetu, ar tām "papīra laulībām" tev ir, kā bijis, un dažādi ir bijis, un dzeltenajā presē aprakstīts un sieviešu žurnālos, protams, bet ir vienas laulības, kuras tev tiešām ir uz mūžu, un tās ir laulības ar valodu, laulības ar latviešu valodu. Nora Ikstena: Jā, un zini, Arni, es esmu tajā dzīves brīdī – kā par mani dzeltenā prese ir pateikusi visu, viņiem vienkārši tālāk vairs nav ko teikt. Visa Latvija zina, ka es esmu traka, tas nozīmē, ka es varu būt brīva. Urāā! Es es esmu tik laimīga un tālāk  ir manas, kā tu saki, laulības ar valodu, manas laulības dzīvi, ar prieku par dzīvi, ar gatavošanu, ar draugiem, ar cilvēkiem apkārt. Es esmu sasniegusi kaut kādu tādu brīvības, bet nevis visatļautības pakāpi, un tādā ziņā es neslapstos un nebaidos, un tam teicienam, ka katram cilvēkam ir skelets skapī, un tad, kad tu izkāp no tā skapja laukā, tu iekšēji sajūties brīvs, un laikam tas ir tas brīdis, kas ar mani ir noticis. Tad es tādā bērna prātā labā nozīmē esmu gandrīz pabeigusi jaunu romānu, es domāju, tas būs interesants cilvēkiem. Kādu mazu ieskatu vari dot? Nora Ikstena: Jā, es domāju, ka tā ir ļoti būtiska tēma, jo romānā darbojas kurjers, mūsdienīgs kurjers, vārdā Jōna, un viņam ir interesantas attiecības ar lielāko dzīvnieku vai jūras dzīvnieku pasaulē –lielo zilo vali. Un, protams, tīri bībeliski viņš iekļūs vaļu vēderā, izkļūs no tā ārā un palīdzēs arī valim. Un man liekas, tur iekšā ir ļoti daudz no tā, kur mēs kā pasaule šinī brīdī esam, cik mēs esam nolietojuši dabu un ka mums vajadzētu par to visu padomāt. Bet galvenais, ka tas viss rakstīts ar prieku un beigas būs laimīgas.

Par kaitējumu valsts ekonomikai un, ja tas saistīts ar kukuļošanu, sodiem jābūt bargākiem, tā uzskata bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns. Ko mācīties no Lemberga lietas, par leģendāro advokātu Grūtupu un politiķu spiedienu, arī par neatrisināto tiesneša Laukrozes slepkavību saruna ar Andri Guļānu Laikmeta krustpunktā.   Raidījumā saruna ar cilvēku, kurš tiesneša amatā ir aizvadījis 41 gadu un jau kopš atjaunotās Latvijas pašiem sākumiem ir bijis klāt pie mūsu tiesu sistēmas izveides. Viņš pieredzējis arī to, kā tiesas un tiesneši šajos gados ir mainījušies, kā mainījusies sabiedrības uzticība tiesu varai. Pieredzēti arī dažādi satricinājumi, pašu tiesnešu tiesāšana par korupciju un politiķu spiediens uz tiesu varu. Andris Guļāns no 1994. līdz 2008. gadam bija Augstākās Tiesas priekšsēdētājs, pēc tam vēl 14 gadus senators Administratīvo lietu departamentā. Bet savu tiesneša karjeru viņš sāka jau 27 gadu vecumā. Tā laika presē var lasīt, ka Andri Guļānu par tautas tiesnesi izvirzījuši rūpnīcas „Latvijas balzāms” strādnieki. Rūpnīcas „Latvijas balzams” strādnieku loma jūsu tiesneša karjerā – tas liekas interesanti. Andris Guļāns: Tas tiešām interesanti. Šķiet, ka es šo faktu esmu aizmirsis. Un nemaz nenožēloju to, man likās, ka tas notika toreiz savādāk un reāli dzīvē tas, protams, arī notiek savādāk. Pēc universitātes beigšanas mani uzaicināja uz Tieslietu ministrijas personāldaļu, toreiz kadru daļu, un izteicis priekšlikum, vai es negribētu strādāt par tiesnesi. Es jau bija jau sasniedzis atbilstošo vecumu, lai varētu strādāt par tiesnesi, un ņemot vērā manu jaunību, es tomēr uzdrošinājos piekrist šim atbildīgajam amatam. Tālāk jau, es domāju, tās bija vairāk formalitātes, kā izvirza tiesnesi, to izvirza kaut kāds darba kolektīvs. Nu šajā gadījumā "Latvijas balzams". Vai jums ir atmiņā tās pašas pirmās lietas, kas jums bija jāizskata. Andris Guļāns: Man šo jautājumu ir uzdevuši, un es kaut kā savā atmiņā esmu to nofiksējis. Pirmā lieta, lai cik tas dīvaini nebūtu, man bija saistīta ar paternitātes noteikšanu. Vienai dāmai, kas bija atpūtusies kopā ar vienu kuģa kapteini kādā no sanatorijām, gadījās, ka viņai piedzima bērniņš, un tad viņa mēģināja konstatēt šo faktu, ka šis kuģa kapteinis ir bērna tēvs. Tie tie apstākļi liecināja diemžēl par to, ka tiešām tas kapteinis bija. Tur gan bija dažādas interesantas situācijas. Nezinu, vai šodien var stāstīt… Tas bija mazliet smieklīgi, jo viņš teica, ka viņš nevar būt bērnu tēvs, jo sanatorijā ir ārstējies, jo viņam slima mugura, ir radikulīts un vispār viņš nevar muguru palocīt. Tas bija viņa viens no argumentiem, kāpēc viņš nevar būt bērna tēvs. Tā lieta nez kāpēc man palika atmiņā. 41 gada laikā tiesas zālē jūsu priekšā noteikti ir bijuši simtiem cilvēku. Kā tas ir tiesnesim, ka tu esi tādā situācijā, ka tev ir jālemj arī cilvēka liktenis, un paiet gadi un pilnīgi varbūt nejauši kādās sadzīviskās situācijās uz ielas, veikalā, varbūt kapusvētkos tu šo cilvēku satiec. Jums arī tādi gadījumi ir bijuši, kādi ir šie brīži? Andris Guļāns: Noteikti ir bijuši, bet ne vienmēr tas cilvēkam, ko tu esi saticis zālē, viņam par sliktu ir taisīts spriedums. Tie cilvēki, kas ir šajā procesā uzvarējuši, nav tā, ka viņi nāk klāt un saka liels paldies, jūs tur… Tādus es neatceros. Bet tādi, kuriem, piemēram, esat cietumsodu piespriedis, ir pēc tam nākuši klāt un prasījuši kāpēc bijāt tik bargs? Andris Guļāns: Ir bijušas vēstules, kurās var uzskatīt, ka tie ir bijuši draudi. Bet dažreiz, tagad jau mazāk, vēl pirms gadiem 10 - 15 tu pilnīgi nejauši uztver to skatienu, ko kāds tev velta. Nu nav viņš nekāds patīkamais, tikai tu vari tā nojaust, ka varbūt tā ir tā persona. Bet es visu laiku esmu centies to spriest tā, lai pašam nebūtu pēc tam jābaidās vai jābūt sirdsapziņas pārmetumiem, ka tu esi kaut ko nepareizi izdarījis, ka esi kādam cilvēkam nodarījis apzināti pāri. Par sodu bardzību arī nākamais jautājums. Mēs tiekamies nedēļā, kad Rīgas apgabaltiesa apelācijas instancē atzina Aivaru Lembergu par vainīgu apsūdzībās par smagu noziegumu izdarīšanu un viņam piesprieda arī reālu cietumsodu četri gadi. [..] Un es jums nevaicāšu par šo spriedumu, bet ko šī lieta liecina par mūsu tiesu sistēmu un kādu priekšstatu iespaidu sabiedrībai tā rada par tiesu? Andris Guļāns: Droši vien neko labu. Es tagad neesmu īpaši pētījis vai gatavojies, kaut gan vajadzēja varbūt šīs lietas aktualitāti ņemt vērā. Ja nemaldos, pirmajā instancē šī lieta tika iedota tiesnesim, kurš laikam arī vairs nav starp mums, bet tajā laikā viņam, man šķiet, ka bija pārāk maza pieredze, lai tādu lietu skatītu. Var jau, protams, teikt, ka lietas mēs sadalām pēc nejaušības principa un tā tur ir sanācis, bet jāņem vērā arī šīs lietas sabiedriskais nozīmīgums un daudzi citi apstākļi, varbūt arī lietas sarežģītība, kas, manuprāt, liktu tiesas priekšsēdētājam vai tai personai, kas nodarbojas ar šo lietu sadalīšanu, ņemt vērā, ka šeit ir vajadzīga nopietna pieredze, nopietnas zināšanas, lai sāktu šīs lietas izskatīšanu. Tā ir viena puse, otra puse ir, man liekas, ka procesuālās iespējas konkrētās personas advokāti ir izmantojuši diezgan veiksmīgi, lai šo lietu… Teiksim latviski - vilktu garumā. Andris Guļāns: Jā, laikam būs jāpiekrīt tam, ko jūs sakāt. Diemžēl tas laiks ir ļoti ilgs priekš lietas izskatīšanas. Es atceros, ka līdzīga lieta bija Augstākajā tiesā, tas gan jau bija vēl senāk, bet tur tiesneši ar pieredzi un prasmi vadīt procesu panāca to, ka to lietu izskatīja salīdzinoši ātri un ļoti līdzīga situācija bija. Bet nu šodien vienkārši atņemt tiesnesim lietu, ja viņš jau ir iesācis skatīt, ir ļoti sarežģīti un praktiski neiespējami. Norobežosimies no konkrētās personas Aivara Lemberga, bet tas, par ko ļaudis šajās dienās sociālajos tīklos runā, šie apsūdzības panti – kukuļošana, dokumentu viltošanā, izspiešana un rezultātā milzīgas naudas summas, kas tur figurē un arī konfiscētas, un rezultāts ir četri gadi ieslodzījumā. Jūs sākāt šo stāstu par sodu bardzību un ka varbūt dažkārt tiesas ir pārāk bargas. Vai četri gadi ir adekvāts sods, atkal varbūt neminēsim personu, bet uz to apsūdzību fona? Andris Guļāns: Nu ziniet, es pagaidām neizteikšos par šo jautājumu. Lai gan es esmu beidzis tiesneša karjeru… Beidzot jūs varat runāt…. Andris Guļāns: Nē, pagaidām vēl nevaru. Es domāju, ka es nevaru runāt, jo, kā jūs teicāt, ir kasācijas instance un atstāsim to kasācijas instances ziņā. Bet ko es gribētu teikt, ka, protams, tām personām, kas ir izdarījušas  noziegumu, kas kaitē valsts ekonomikai, kas kaitē valsts finanšu sistēmai, kas ir saistītas ar kukuļošanu un kukuļu ņemšanu, tiem jābūt ir adekvātiem bargiem sodiem, pietiekoši bargiem sodiem. Un šeit nevajadzētu kautrēties un mēģināt saskatīt… Es mazliet skatījos interviju ar tiesnesi, kurai bija uzdots jautājums, kāpēc ir samazināts sods, nu viņa mēģināja argumentēt. Mani īpaši varbūt tas nepārliecināja. [..] Bet es vēlreiz palikšu pie jūsu vārdiem, kurus es sadzirdēju, ka tajos gadījumos, ka ir nodarīts zaudējums valstij, ka tur tiesneša rokas tvērienam ir jābūt stingram. Andris Guļāns: Jā, jūs pareizi saklausījāt, un es domāju, ka tas ir it īpaši mūsdienās, ir ļoti aktuāli, jo mēs redzam, ka mūsu valstī bieži vien tiek runāts par to, ka ir kukuļošana, bieži vien tiek runāts, ka nezināmā virzienā pazūd kaut kādi naudas līdzekļi, ir kaut kādas vienošanās un tā tālāk. [..] dažkārt tiesneši, kā lai saka, mēģina taisīt Zālamana spriedumu – jā tur kvalitāte nav pietiekoša, bet kaut kas jau tur ir, tad izrādās, ka tas sods arī varbūt nav pārāk bargs. Es nezinu, vai šis ir tas gadījums, par ko mēs tagad runājam, bet kopumā, kā es jau teicu, sodiem jābūt ir adekvātiem. Šodien, piemēram, tie apstākļi, kuros mēs dzīvojam, saka mums priekšā, kas ir jādara. Es domāju, ka visi tiesneši, tai pašā sabiedrībā dzīvojot, viņi redz, kā kas notiek ar kukuļošanu, naudas izzagšanu un tā tālāk. Tagad, piemēram, ļoti daudz tiek runāts par to, ka uz robežas notiek nelegālu personu pārvietošana, vai ir vajadzīgi bargāki sodi. Es domāju, ka tiesnešiem jau nevajag gaidīt, lai tās sankcijas kļūst bargākas, bet ir pašiem jābūt pietiekoši spējīgiem analizēt un saprast. Viņš - tiesnesis ir valsts amatpersona, kurai ir jādzīvo līdzi tam laikam… Galu galā tas, kas notiek uz robežas, tā arī mūsu drošība… Andris Guļāns: Protams, nu un arī šie sodi… Un pamatoti tiek prasīts, lai viņi kļūst bargāki, jo citādi acīmredzot ir sabiedrības daļa, kuri uzskata, ka tur nekas nebūs, nekādi lielie sodi nebūs un ja vēl tiesnesis uzskata, ka tur nevajag bargu sodu, tad diemžēl sekas ir tādas, kādas viņas ir.

Smiļģis teica, ka teātrī jābūt trīs lietām – vienkāršībai, skaidrībai, kaislībai. Šobrīd tur nekā no tā visa nav – domā aktieris Andris Bērziņš. Par iesaistīšanos politikā, sazvērestību teorijām Covid laikā un "erzacu" tagadējos teātros, par nokļūšanu čekas maisos un kāpēc dziedot "Svētvakaru" pašam arvien asaras acīs saruna ar Andri Bērziņu Laikmeta krustpunktā. Raidījumā jau esam iztaujājuši bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, bijušo Ministru prezidentu un Rīgas mēru Andri Bērziņu un šoreiz saruna ar vēl vienu Andri Bērziņu. Dailes teātris par viņu reiz rakstīja šādi: "Andris Bērziņš neiederas kādos rāmjos, viņš ir neparedzams, jo citādi tas nebūtu Andris Bērziņš. Viņš ir īsts, ļoti organisks, plastisks aktieris." Vai gadiem ejot un pārkāpjot 70 gadu slieksni, Andris Bērziņš sevi sāk ielikt kādos rāmjos, vai arī arvien ir īsts, neparedzams un kā Maestro Paula dziesmā – viņš var arī visu nakti nosēdēt uz jumta… Andris Bērziņš: Zini, ja es kādreiz kļūšu nopietns un atbilstošs varbūt raksturā saviem gadiem, tad tas būs, pateicoties manam mīļumam, jo viņš man tā lēnām saka, Andri, tevi ir cik, nu padomā, kā tas izskatās... Jo tā no malas, teiksim, nejūt neko. Gaidi uz mani neattiecas pagaidām absolūti.  Kaut kādi ierobežojumi? Andris Bērziņš: Nē! Man nav nekādu īpašu tādu, teiksim, nu … nu  putni galvā atlido nelaikā, protams, brīžiem, ne vien pavasarī, kā tas ir pieņemts, arī citos gadalaikos, bet tas ir atkarīgs... man garastāvoklis reizēm tāds. Esmu garastāvokļa cilvēks, es esmu holeriķis.  Nesen ir aizvadīts 70. jubilejas koncerts ar tādu mazu nobīdi. Dzirdu, ka tas pagāja ar ovācijām beigās. Andris Bērziņš: Mēs savādāk nemaz nedarām. Un es ceru, ka tie, kas mums vēl priekšā, ka tie būs tāpat. Man ir bijusi tāda skola. Tas teātris, kas ir tagad, tas uz mani neattiecas. Mana gadu gājuma cilvēki sapratīs, ka tas teātra laiks ir aizgājis. Tas bija tas laiks, kad mēs ienācām teātrī, un visi teica, Jirži Grotovskis Polijā bija dievs, Vajda bija kino utt. Bet nu – visi labie ir nomiruši. Bet tad, kad mēs nācām, tas bija tāds bums, 70. – 80. gadi bija īsts bums labā nozīmē. Šobrīd Andris Bērziņš ir prom no teātra. Ko tas palīdzēja dzīvē? Andris Bērziņš: Es vispār esmu piedzīvojumu meklētājs. Kad es atnācu no padomju armijas, man kabatā bija brīnišķīgi papīri, "stiprie". Es biju radists armijā un labākus nevarēja radists dabūt. Es teicu – obligāti pasaulē pa taisno uz kuģiem virsū, kā "Akmeņainajā ceļā" mans varonis. Bet es biju naivs, protams, viņi teica – Bērziņ, arī jūsu radu rakstiem, kāda pasaule, kāda kuģošana? Piecus gadus jūs, Bērziņ, negribēsiet nekur doties ārpusē. Jums ir bijusi pieeja pie slepenajiem kodiem, tāpēc, ka es biju uz robežas aiz polārā loku, tur lido amerikāņu lidmašīnas...  Bet ne par to. Mans tēvs bija leģionārs, tēva brālis bija leģionārs, nu ko vēl. Atā mans sapnis par braukšanu jūrā un pasaulē. Man tā gribējās uz jūru, es gribēju pasauli redzēt. Visi brauca tāpēc, ka varēja nopelnīt ļoti daudz naudas. 70. gados, ja tu brauci tirdzniecības flotē, varēji pēc tam nestrādāt līdz mūža beigām, pabraucot vairākus gadus. Bet es gribēju redzēt pasauli un, protams, man nesanāca. Un tad es atnācu atpakaļ. Toreiz, padomju laikā, bija tāds princips, ļoti pareizs, ja tu esi no kaut kurienes aizgājis, paņemts armijā, tad tevi obligāti tur jāpaņem ir atpakaļ. Es tai kinoaktieru studijā biju iestājies jau pirms armijas. Tur tā sanāca, ka aizbraucu līdzi savai draudzenītei, kura ļoti gribēja kļūt par aktrisi, viņa neiestājās.  Saproti, fon Krauzes kungs šai dzīvē ir ļoti svarīgi, ne tik daudz, lai tu esi tur baigi talantīgs, gudrs, prātīgs, bet ir viens vārdiņš, kam ir jābūt vienmēr klāt, tā ir veiksme.  Vai Andris Bērziņš seko tam, kas notiek teātrī šodien? Andris Bērziņš: Es vispār nesekoju vairs. Es esmu bezkaunīgs, bet es atkārtošu, es jau no bērnības neieredzu teātri.  Man ir viena izrāde, kas ir baigi palikusi atmiņā. Tad, kad es biju maziņš un es piedzimu Līgatnes papīrfabrikā, tur mani vecāki strādāja, un tad brauca pie mums ar izrādi Vera Singajevska, Āboliņa [Gundara] mamma, ar izrādi "Sombrero". Es tik labi to atceros nez kāpēc. Bet kāpēc nav interese par teātri šodien? Andris Bērziņš: Tāpēc, ka tagad tur citi principi valda. Tad, kad Smiļģis nodibināja savu Dailes teātri, viņš teica, ka teātrī ir jābūt trīs lietām: tā ir vienkāršība, skaidrība, kaislība. Šobrīd tur nekas no tā visa nav. Ir kaut kas bišķiņ šitāds, tev ir ilgi jādomā, ko tie cilvēki, kas man ceļ priekšā par lielu naudu attiecīgo produktu, pirmkārt, ko viņi ar to ir gribējuši teikt. Es pieļauju, ka es esmu vecs, to noliekam malā. Tātad vienkāršība aiziet malā.  Nākošais, ko es teicu, – tās skaidrības arī nav. Ja cilvēks tev kaut ko stāsta, un viņš speciāli grib samudžināt tā, lai tu to nesaproti, tu arī to nesapratīsi, jo katrs var iztaisīt tā, lai tev tas liekas – var zīlēt varbūt tā, varbūt tā un varbūt tā. Bet ja tu ej uz teātri, vairāk vai mazāk ir jābūt kaut kādai universālai valodai, kurā teātrim ar tevi kā skatītāju ir jārunā. Un ja šīs universālās valodas nav vai viņa tīšām tiek nojaukta, lai es speciāli izliktos vēl gudrāks septiņreiz par tevi, tad lūdzu… Un ar kaislību arī ir švaki. Tad, kad mūsu Dailes teātrī bija, teiksim, pirmizrādes balles, to vajadzēja filmēt. Kad mēs iegājām vecajā Dailītē, bija 90 aktieru, un mēs vēl pienācām klāt. Kas tur notika pirmizrādes ballē, nāca vecie un stāstīja visiem… un mēs sēdējām, visiem mutes vaļā un klausījāmies. Tāpēc es teicu, mēs iegājām tādā bumbā jeb sfērā, kura ir aizsargāta no šīs pasaules, no šīs praktiskās, merkantilās pasaules, un tu vari atdoties pilnībā tam, kādēļ tu esi te atnācis. Tagad tas viss ir garām, kāda pirmizrādes balle – ātrāk tik bučiņas, aizsūti kvadrātiņus un "smaiļikus" un… nav laika, darbs skrien, darbs dzen darbu. Varbūt tīri informatīvi sekojat, kas notiek kādā teātrī - vadība mainās, vai, piemēram, Dailes teātrī izrādi iestudē Malkovičs no Holivudas? Andris Bērziņš: Krieviem ir tāds foršs raidījums, kur dažādus aktierus attēlo, viņiem bija arī par Malkoviču. Kas tad ir Malkovčs, serbs viņš laikam ir? Fon Krauzes kungs, man jums ir lūgums, aizejiet jūs uz šo izrādi, ko iestudējis Džons Malkovičs, un vai es drīkstu lūgt, Krauzes kungs, jūs pēc tam man atzvanīt un pateikt - vai tas jūs satrieca tā līdz sirds dziļumiem, kā to bija vērts gaidīt visu laiku. Tādai ir jābūt izrādei, uz kuru jūs šodien ietu? Andris Bērziņš: Es esmu daudz ko redzējis, arīdzan pasaulē, bet tai pašā laikā ļoti maz no tā viss ir bijis tā, ka cilvēks izliek uz skatuves visas savas iekšas. Tam jābūt baisam talantam, jābūt harizmai milzīgai, to nevar aizvietot ar "gagiem", kaut kādām tehniskām "fintikļuškām". Tas tāpat kā vācu laikā mans fāters teica, mums bija "erzacs". Mums viss ir lielā mērā "erzacs", tas ir aizvietotājs. Un tikko es jūtu, es jūtu pie tam to baigi, kad es aizeju kaut kur un skatos, kā man kāds aktieris mēģina kaut ko likt priekšā, es jūtu, vai tas ir pa riktīgam, vai tas ir "erzacs". 

Garais valdības veidošanas process ir panācis, ka sabiedrības uzticība partijām un politiķiem kļuvusi vēl zemāka, uzskata politoloģijas profesore Vita Matīsa, periodu kopš prezidenta vēlēšanām nosaucot par zemē nomestu laiku. Kādēļ politiķiem ir iesakāmas klavierstundas un kāpēc krievu valodu šobrīd var uzskatīt par agresorvalsts kara vēstnesi? Arī par Raini, Sorosu un Lembergu saruna ar Vitu Matīsu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņa Latvijas politiskos un sabiedriskos procesus kā politikas pētniece un profesore ir komentējusi jau kopš valsts neatkarības atgūšanas. Publiski viņa Latvijas medijos ir redzama un dzirdama salīdzinoši reti, bet tad, kad runā, katrs vārds un doma ir tā vērta, lai to piefiksētu un par to aizdomātos. Viņa runā tiešu un skaidru valodu. Latvijas politiku, politiķus un norises vērtē, ņemot vērā arī savu pasaules skatu un izglītību, kurai pamati likti Savienotajās Valstīs un vēlāk akadēmiskā dzīve vadīta arī Šveicē. Viņas redzējuma plašums ir tikpat mērogos liels kā pašas senču saknes Latvijā no Liepājas līdz Jaungulbenei, pirmskara Abrenes apriņķī.  Saruna ar politoloģijas un starptautisko attiecību eksperti, profesori un viesprofesori virknē augstskolu, Raiņa pētnieci un Vāgnera izcilu pārzinātāju Vitu Matīsu. Matīsas kundze reiz varēja būt arī profesionāla pianiste un ir teikusi, ka mūzikā nevar blefot, to uzreiz var sajust. Vēlams to nedarīt arī politikā, tādēļ politiķiem ir silti iesakāmas arī klavieru stundas.  Ja reiz tā tēlaini esam iesākuši, Krišjānis Kariņš savu "klavierkoncertu" ir nospēlējis, un mums ir jauna iespējama valdības vadītāja un "pianiste" Evika Siliņa. Sarunas ieraksta laikā vēl nezinām, vai būs apstiprināta jaunā valdība. Sestdien, kad skan raidījuma, ir zināms, ka Evikas Siliņas valdība ir apstiprināta. Cik daudz esat šovasar sekojusi šai valdības krīzei? Vita Matīsa: Protams, esmu sekojusi, kā jau visi Latvijas iedzīvotāji. Un man jāsaka, ka ir viens konkrēts rezultāts, man šķiet, kas ir sasniegts šajos četros mēnešos. Jau agrāk Latvijas iedzīvotājiem bija samērā zems novērtējums par politiskajām partijām un politiķiem, tad šobrīd viņiem noteikti šis novērtējums ir pat zemāks nekā agrāk. Es domāju, ka to varētu pat skaitliski izmērīt ar aptaujām. Šie maskēšanas manevri četru mēnešu garumā, lai nonāktu tieši tajās pašās starta pozīcijās, kā bija prezidenta ievēlēšanas brīdī, tas ir mans personīgais uzskats, tas ir mazliet iztērēts laiks. Un arī tas noteikti nav uzlabojis politiskās vides novērtējumu latviešu iedzīvotāju acīs. Brīdī, kad Evika Siliņa tika izvirzīta un viņas vārds izskanēja, tas ļoti plaši tika apspriests arī sociālajos medijos un pirmie komentāri bija pat naidīgi, ne tik daudz saistībā ar politiku, bet ar viņas kā sievietes ārieni un tādām lietām. Vai tas ir stāsts, kur mēs vēl krietni atpaliekam no Rietumeiropas šādos izvērtējumos? Vita Matīsa: Ņemsim Hilarijas Klintones gadījumu. Es domāju, ka mēs īpaši neatpaliekam. Varbūt mazliet. Bet sievietēm ar to jārēķinās, ka tiek apspriests izskats, teiksim, kostīmiņš, ko viņa valkā vai nevalkā, kas vīriešiem nav tik izteikti. Tā kā diemžēl, es domāju, ka sievietēm ar to ir jārēķinās, un ne viena vien ir izteikusi to, ka viņas ir iemācījušās uzaudzēt tādu biezu ādu. Bet šeit ir medaļai otra puse. Kad tu esi politiķis un tev ir ļoti bieza āda, nu varbūt tas tev palīdz aizsargāties, bet tas tev nepalīdz uztvert iedzīvotāju attieksmi, kur  varbūt viens vai divi no tiem kritiski izteiktiem vārdiem tomēr atbilst patiesībai. Ja to norobežojies pilnībā no šīs kritikas, varbūt tu neuztver kaut kādu tomēr ļoti vērtīgu vēstījumu. (..) Par šībrīža valdību, kāda jums ir nojauta, kāda būs nākamā Latvijas valdība? Šobrīd daudz runāts par par to, vai vajadzēja aicināt ZZS, vai un kāda būs, piemēram, Aivara Lemberga ietekme? Vita Matīsa: Tas, ko es konstatēju, ka Latvijā valda liels relatīvisms. Latvijā nelabprāt novelk robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ir gadiem bijis grūti novilkt to robežu ar austrumu kaimiņiem, tīri fizisko robežu, un, kā mēs redzam, šīs it kā sarkanās līnijas un robežas, kuras it kā tiek novilktas no politiķu puses, viņas izgaist. Ir šis morālais relatīvisms, ko var teikt... Latvijā valda samērā liels šis relatīvisms. Un es uzskatu, ka Latvija būtu labāka valsts, tieši ja būtu šīs spējas skaidrāk novilkt robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kas ir tas Aivara Lemberga fenomens, ka viņa vārds ik pa brīdim izskan. Šobrīd viņš ir apsūdzēts un pirmajā instancē notiesāts, viņš ir vairs ierindas domes deputāts, bet arvien arī šobrīd valdības veidošanas procesā faktiski viņa vārds, uzvārds gandrīz katru dienu dzirdams. Vita Matīsa: Tur ir tieši tā problēma, ka Latvijas iedzīvotāji neredz vai nevar saprast tos procesus, kas notiek politikā šeit. Izvelk vienu zaķi, trusīti ārā no cepures piektdien, izrādās, tas ir bijis nepareizais trusītis. Izvilksim vēl vienu, teiksim… To jūs par kultūras ministru? Vita Matīsa: Jā, tieši par kultūru es tagad runāju. Nu, satracināsim tautu mazliet. Tā ir tāda spēlēšanās, man šķiet, ar Latvijas iedzīvotājiem, kas neliecina par nopietnu attieksmi pret savu vēlētāju. Vai tas ar nolūku darīts? Vita Matīsa: Jā, bija tādas versijas, ka tas bija tāds maskēšanas manevrs. Satracināsim tautu ar šo Kūtra [Gunāru Kūtri no ZZS sākotnēji virzīja kultūras ministra amatam Evikas Siliņas valdībā] gadījumu, tad izvilksim īsto, kas tomēr pieņemamāks, un tad visi būs mierīgi. Ja tas tiešām bija tā, ka tas bija tāds maskēšanas manevrs, tas nav nopietni, tā ir ņirgāšanās par Latvijas iedzīvotājiem. Ja tas tiešām tā bija, ka politiķi vēroja šo šūmēšanos un teica, rezultāts ir sasniegts, tad piedodiet, tā nav cienīga politiķu rīcība. (..) Kas ir tas, ko jūs stāstāt, mācāt studentiem Latvijā, tas ir starptautiskās attiecības? Vita Matīsa: Jā, un tieši publiskā diplomātija, tas, kā var pasniegt Latvijas un ne tikai Latvijas, bet dažādas valstis, vai tā būtu Vācija, Ukraina, Francija vai Latvija, kā viņi pasniedz savu tēlu pasaulē. Viens galvenais vēstījums, ko dodu studentiem, ir, ja jums tā realitāte ir samērā čābīga, jums ar vislielākiem centieniem uzbūvēt kaut kādu spīdošu tēlu neizdosies, jo ir jābūt kaut kādai saiknei starp realitāti un to vēstījumu, ko jūs dodat uz ārpusi. Tā ir lielākā kļūda, ko parasti visi izdara ar savu ārējā tēla veidošanu, ka viņi mēģina pasaulei iestāstīt kaut ko tādu, kas nav iesakņojies valsts realitātē. Pēdējais jautājums šajā sarunā par starptautisko situāciju, Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Ar ko šis viss, kāds ir jūsu paredzējums, beigsies Putinam, Krievijai, Ukrainai, un galu galā Eiropai un pasaulei? Vita Matīsa: Neviens to nevar pareģot, bet iznākumam ir jābūt skaidram. Ukrainai ir jāuzvar, skaidri jāuzvar, šeit nevar būt nekādas divas domas un nedrīkst zaudēt modrību. Jau tagad mēs redzam, ka rietumvalstīs iestājās šis nogurums. Nedrīkst būt šis nogurums, un galvenokārt ir tiem krievvalodīgiem cilvēkiem jāsaprot, ka tas, ko Krievija dara šobrīd, ka tas ir nepareizi. Un nepietiek ar to, ka saka, ka grib mieru. Mēs visi gribam mieru. Ir jābūt tādai nostājai, ka tu nožēlo to, kas notiek Ukrainā tagad. Arī tāpat, kā es vienreiz teicu, ka man ir kauns par to, kas notiek Irākā, jo man ir arī Amerikas pase un es lūdzu savai Amerikas draudzenei vilcienā Šveicē, lai viņa mazliet klusāk runā angļu valodu ar stipru, skaļu amerikāņu akcentu, jo man ir šī kauna izjūta.. Kauna izjūta par iebrukumu Irākā? Vita Matīsa: Jā, es uzskatu, ka tā bija kļūda. Kaut gan tas, ko amerikāņi izdarīja Irākā 2003. un 2004. gadā, tas, protams, netuvojās tam, ko krievi tagad dara Ukrainā. Tomēr es jau tad teicu, ka es uzskatu, tas ir nepareizi. (..) nepietiek ar to, ka saka, jā, gribu mieru. Ir jābūt skaidrai nostājai, ka tas, kas notiek šobrīd Ukrainā, tas ir apkaunojoši no krievu valsts un armijas puses, un ka to vajag nosodīt. Ja cilvēks nav gatavs nosodīt to, ko dara Krievija tagad Ukrainā, skaidri un gaiši to nosodīt, tad man rodas jautājumi. Un ko darīt ar tiem, kuri nav gatavi ne nosodīt, ne mācīties latviešu valodu, lai gan šeit jau visu mūžu dzīvo, bet ir paņēmuši Krievijas pasi? Vita Matīsa: Ziniet, šeit ir arī daļēji Latvijas puses vaina, ka šī prasība netika skaidri un gaiši noteikta jau 90. gadu sākumā. Es varu tikai teikt to, ka tā institūcija, kuru es vadīju, 90. gadu sākumā, visa dokumentācija bija tikai divās valodās - latviešu un angļu. Vēlāk nāca klāt krievu valoda. Varēja to izdarīt, ja gribēja. Un es domāju, ja būtu bijusi šī stingrā nostāja jau no paša sākuma. Es saprotu visus tos iemeslus, politiskos iemeslus, kādēļ nebija, bija spiediens no ārzemēm… man arī bija spiediens, starp citu, no Ņujorkas mainīt šo manu nostāju. Es domāju, ka šeit nevajag jaukt divas lietas. Šī nav attieksme pret krievu valodu kā tādu. Es pati esmu mācījusies krievu valodu Amerikas universitātēs, man ļoti patīk krievu autori. Bet mēs esam kara situācijā un kara situācijā visi apstākļi mainās. Neaizmirsīsim, ka Pirmā pasaules kara laikā, kad Amerika iesaistījās Pirmā pasaules kara darbībā, otrā visizplatītākā valoda Amerikā tajā laikā bija vācu valoda. Momentā Amerikā aizliedza vācu valodas mācīšanu visās skolās, jo tie bija kara apstākļi. Arī Otrā pasaules kara laikā Alzacā, piemēram, pēckara laikā vācu valodas mācīšana tika aizliegta, tie bija kara apstākļi. Un gods kam gods, vācieši no šīs bedres izrāpās ārā. Nevienam šodien nav nekādu, teiksim, aizspriedumu pret vācu valodu, jo Vācija ir atpirkusi savus grēkus. (..) Tas, ko es gribu teikt, ir nevajag jaukt šos divus jēdzienus. Nevienam nav nekas pret krievu valodu kā tādu, bet kara apstākļos krievu valoda ir politiska vēstījuma nesējs, tāpat kā Pirmā un Otrā pasaules kara laikā vācu valoda bija politiska vēstījuma nesējs. Tad, kad karš beigsies, un cerams, ka karš beigsies ar Ukrainas uzvaru, tad, cerams, Krievija ies to pašu ceļu kā gāja Vācija pēc Otrā pasaules kara, atvainosies, mēģinās atpirkties, un pēc tam, cerams, vairākus gadus pēc tam arī krievu valodai nebūs šī, varētu teikt, negatīvā pieskaņa.

Mūsu šodienas viesim politiskā pieredze ir ļoti bagāta, pieredzēti augsti kāpumi un sāpīgi kritumi. Ir bijušas Saeimas vēlēšanas, kurās politiķis Kalvītis saņēmis visvairāk plusiņu, bet jau pēc pāris gadiem sekoja tautas demonstrācija Doma laukumā, pieprasot lai viņš no valdības vadītāja amata atkāpjas. Aigars Kalvītis atjaunotās Latvijas politikā ir redzējis daudz ko – arī privatizāciju, ekonomisko grupējumu cīņas, tikšanos ar Putinu un daudz ko citu. Notikumi ir bijuši tik pat spraigi kā hokeja spēle un arī par hokeju mēs šodien noteikti runāsim, jo bijušais premjers jau daudzu gadu garumā ir cieši saistīts ar Latvijas hokeja dzīvi. “Vadot valdību, Aigaram Kalvītim laimējās, jo viņa laiks bija tāds, ka nebija jādomā, kā līdzekļus iegūt, bet kā tos tērēt”. Šādi Aigara Kalvīša laiku Ministru prezidenta amatā raksturojis cits bijušais premjers Andris Bērziņš. “Visa politika ir vieni vienīgi satricinājumi” – šie jau ir paša Aigara Kalvīša vārdi.  

Ja uzzīmētu Sandras Kalnietes dzīves līniju, tā lielā mērā sakristu ar visas Latvijas likteņa līniju. Viņas dzīvē ir bijuši skurbinošas laimes un melna izmisuma brīži, viņas dzīve ir lauzta, un viņa lauzusi sevi pati, lai izdzīvotu, lai ietu tālāk. Tā pirms vairākiem gadiem žurnālā Ieva rakstīja žurnāliste Anna Pepiņa. Sandras Kalnietes dzīves pieredzējumus var izmantot kādam scenārijam, lai izstāstītu jaunāko laiku Latvijas vēsturi. Tajā ir Sibīrijas moku ceļi, bet pirms tam arī senču dzīve Latvijā, ka Sandrai ir izpētīta līdz pat 1700 gadu vidum. Nez vai viņa pati zina, ka viņas vecvecāki vectēvam un vecvecākiem ir bijuši arī tādi uzvārdi kā Kalnītis, Putniņš, Cimdiņš, Eglītis, Ameriks un citi, un tas tikai pa tēva līniju. Sandras Kalnietes stāsts ir arī Latvijas neatkarības atgūšanas stāsts.  

Augstākais dvēseles lidojums, kas man ir bijis, tā aktieris Ģirts Jakovļevs saka par iespēju kopā ar Lilitu Ozoliņu savulaik vadīt Dziesmu svētkus Mežaparkā. Kā jutās latviešu čekista Petersa lomā un ar Johana Štrausa tēlu iekļuva filmā par Marisu Jansonu. Arī par mūža draudzību ar kolēģi Uldi Dumpi saruna ar Ģirtu Jakovļevu Laikmeta krustpunktā. Drāmas teātra kroņprincis - grāmatā "100 izcilākie Latvijas aktieri" šādu virsrakstu stāstam par aktieri Ģirtu Jakovļevu izvēlējās teātra kritiķe Silvija Radzobe, rakstot, ka "Ģirts Jakovļevs ir viens no talantīgākajiem savas paaudzes aktieriem skatuves mākslā un arī kino".  Par savu mūža darbu saņemta liela publikas mīlestība un atzinība, lai gan pats aktieris saka, ka pusaudža gados nekādas teātra būšanas neesot bijušas ne prātā. Bijusi doma par kādu praktiskāku profesiju, piemēram, inženiera darbu. Par inženieri Ģirts Jakovļevs nekļuva, bet par izcilu aktieri gan. Intervijas sniegt viņam nepatīk, vēl mazāk viņš vēlas runāt par savām izdzīvotajām lomām... Ģirts Jakovļevs arvien ir uz skatuves, Nacionālā teātra repertuārā ir piecas izrādes, kurās viņš piedalās - "Suņa māja", "Riests", "Skroderdienas Silmačos", "Pūt, vējiņi!" un "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris", kas pieejama ierakstā. Ģirts Jakovļevs: Vakar [dienu pirms sarunas ieraksta] bija izrāde. Visu izrādi uz skatuves, uznāku jau pirms izrādes, minūtes 10 pastaigāju, pasēžu, kaut ko tur, ko es daru, to es daru. Tad sākas izrāde, tad es bišķi pārrunāju tādu ļoti sirsnīgu stāstiņu par sevi [sunīti], un tad pašās beigās atkal tāds sirsnīgs, maziņš stāstiņš, kādas rindiņas septiņas vai astoņas. Tad izrāde beidzas, aplausi, pamatīgi aplausi, kā vienmēr. Un es ar to štoku visu laiku dzīvojos pa skatuvi. Es pats neko nerunāju, bet visi četri cilvēki, kas ir, kas to lugu spēlē, tie man nāk stāstīt savas bēdas, savus dzīves stāstus un es cenšos viņiem dzīvot līdzi, jo tas suns jau ir kā mājas dvēsele. Raidījums skan pirmsjāņu nedēļā. Protams, Nacionālajā teātrī tas ir "Skroderdienu laiks", daudz sezonas esat bijis Dūdara lomā, bet Ģirts Jakovļevs arvien ir "Skroderdienās", tagad tautā. Ģits Jakovļevs: Nē, nē, kāda tauta! Mēs ar Dumpi [Uldi] spēlējam lielas lomas. Es esmu Vanagu saimnieks, kur nāk visi jāņotāji. Un Uldis ir Dzelzkāju saimnieks. Es saku: Vanagi aizsteigušies priekšā, noņems lielākos siera gabalus. Uldis atkal pretim: Jā, mūsu meitas aizkavējās, jāņuzāles lasīdamas.  Pēc tam sākas deja, kas ir ļoti interesants faktors - es ar to štoku. Un tas nav sacerēts, tā ir reāla sakritība. Es ar Māru Zemdegu daudzus gadus..., mēs dēvējam to par kadriļu. Piesaka kadriļu un sāk spēlēt. Un tagad es nevaru padejot, un tad es tur knibinos ar to štoku un tā kadriļa beidzas. Man ir teksts, kas bija arī bez štoka: "Luste, luste jaunajām, kāda vecajam, / Vecam luste aizgājuse pār kalniņu dziedādama." Precīzi tā, kā uzrakstīts priekš mana kruķa šitas danču gabals. Kādi būtu uzmundrinājuma vārdi no Dūdara svētkos? Ģirts Jakovļevs: Galvenais, es domāju, lai viss, kas notiek, bet lai visiem cilvēkiem būtu labs garastāvoklis. Vienkārši elementāri labs garastāvoklis, neskatoties uz to, ka ir grūti, smagi, bet mēģināt izrauties no visas tās lietas ārā un mēģināt paskatīties debesīs uz saulīti, uz koku galotnēm un iespēju robežās nojāņot tā sirsnīgi, mīļi. Jo Jāņi jau, kā saka, ir apvienojoši tautas svētki. Pieminēju šo inženiera stāstu, bet tevi var dēvēt par tādu brīvprātīgo Brasas rajona būvuzraugu, jo dzīvojam kaimiņos uz vienas ielas, Upes ielas, vien dažas mājas mūsu starpā, un bieži redzu, kā Ģirts ar savu sunīti "inspicē rajonu", skatās, kā tiek būvēts Brasas tilts, kā tiek remontētas ielas. Vai ir pārliecība, ka līdz Dziesmu svētku tramvajs ripos pāri? Ģirts Jakovļevs: Pa vienu līniju viņam ir jāripo, pa divām nē, to jau skaidri pateikuši, bet man tas 11. tramvajs ir ārkārtīgi mīļš un tuvs, jo es piecas minūtes aizeju līdz pieturai tilta galā un izkāpju burtiski pie teātra dienesta ieejas. Man ir astoņi soļi no tramvaja durvīm, kad esmu jau teātrī. Tagad es braucu ar autobuss, tikai tas ir sarežģītāk.  Bet es ļoti sekoju, tiešām ar interesi skatos, kā to taisa. Sliedes jau liek. Esmu nogājis gar malu - puse gatava, otra puse nav gatava. Jāsaka, lai celtnieki strādā, tas jau būtu kaut kas neiedomājams, ja tas tramvajs uz Dziesmu svētkiem nebūtu.  1990. gadā kopā ar nesen mūžībā aizgājušo kolēģi Lilitu Ozoliņu jūs vadījāt Dziesmu svētkus.  Ģirts Jakovļevs: Tas ir augstākais lidojums dvēselei, kas man ir bijis. (..) Ja mēs tagad paskatāmies atpakaļ, bijušas lielas lomas un visādi citādi pasākumi, es arī vadīju to tautas manifestāciju pēc tam estrādē. Jāpasaka paldies Pētersonam Pēterim, viņš izvēlējās mūs abus ar Lilitu. (..) caur darbu var pieminēt. Kaut vai šis mūsu augstākais lidojums - Dziesmu svētku vadīšana, un tad vēl mana pirmā kino loma. Bija tāda filma "Uzbērums" Lāča Ērika režijā, kur Lilita bija mana iecerētā. Es pats, ko atceros, tas ir tik šausmīgi sen…  Mēs ar Lilitu dzīvojām nosacīti kaimiņos, pāris mājas tikai pa starpu, un ļoti bieži satikāmies "Rimi" veikalā. Es gāju un viņa, tad papļāpājām, jo veikals ir tāda vieta, kur satiekas fantastiski cilvēki, Streiču Jānis un ko tik es tur neesmu saticis. Tas tāds melnais humors it kā ir. Bet nu tās ir šausmas, kad tā padomā atpakaļ… Tā ir Regīna Razuma, tā ir Lilita… gadi iet, skaties filmas - tas nav, tas nav, tas nav... Briesmīgi, ja tā padomā, bet jāsaka tā… Tur nekā nevar darīt. Bērnībā un skolas gados mamma Ģirtu Jakovļevu daudz vedusi uz teātri. Ģirts Jakovļevs: Mēs gājām uz teātrī, uz Jaunatnes teātri, Drāmas teātri. Bet man, piemēram, doma, saistībā ar teātri, absolūti nekāda, pilnīgi nekāda nebija. Es skatījos, jā, man patika, teiksim, tur vēl aktieri grimējušies, tur Ludvigs Bārs vai kā... Tagad jau tā vairs neņemas un degunus nelipina klāt, un žokļus netaisa.  Es pats pamatskolā spēlēju "Sprīdītī" Milzi Lutausi, un tad tā skolotāja teikusi pēc izrādes mammai - es jūs apsveicu kā nākamā Filipsona māti. Vai kaut ko tamlīdzīgi.  Pēc tam vidusskolā arī mēs spēlējām, es arī biju pašdarbībā, bet tikai tāpēc, ka tā varēja "nošlīherēt" no stundām. Mēģinājumos tur varēja aiziet un zem skatuves noslēpāmies reizēm. Bet mēs tur spēlējām nopietnas divas lugas - Leona Paegles "Runga iz maisa" un lietuviešu autora "Jaunaudze", un abas lugas mēs parādījām televīzijā. Toreiz nebija video lentes, nerakstīja, bet dzīvais raidījums. Pamatīga pašdarbība mums bija. Ir piedzīvotā publikas apbrīna, ir piedzīvoti arī liela tautas mīlestība. Ģirts Jakovļevs: Jā, ir gan. Vai pelnīta, to es nezinu, bet tas trakākais ir tas, ka to nevar atmaksāt. Varbūt ar tām lomām, bet tā tiešām ir.  Lūkojoties uz aktiera darba pirmsākumu Drāmas, tagad Nacionālajā teātrī, un runājot par režisoru Alfredu Jaunušanu, vai var teikt, ka viņš jūs kā mālu ir izmīcījis un tos pamatus ar jums ir licis? Ģirts Jakovļevs: Absolūti, 99%, jā. Viņš ar mani ņēmies, un es pie viņa esmu spēlējis, kā saka, ļoti foršas lomas. Es jau esmu režisoru aktieris, es jau pats esmu slinks un dumjš, lai gan pats studējis režisoros. Bet toreiz bija skaists teksts. Kad Aleksandrs Leimanis pēc otrā kursa paziņoja rezultātus, tad Putniņš - pieci, Streičs - pieci, kas tur, Lācis - četri, Liniņš - pieci. Jakovļevs - divi, nebūsi režisors. Un tai brīdī Vera Baļuna sēž tur pie tā galda, kur viss tas notiek. Vera tad saka: Mazais, Jakovļev, vai tu negribi nākt pie manis mācīties par aktieri. Es saku - jā, profesore!. Tad tu būsi tagad pie manīm. Tā Ģirts Jakovļevs nokļuva Nacionālajā teātrī un pie Alfreda Jaunušana. Ja skatās arhīvus un foto, var redzēt, ka ir bijuši dažādi prezidiji padomju laikā, kur Ģirts Jakovļevs arī ir sēdējis blakus Vosam [Augustam] un visiem pārējiem, un diezgan aktīva bija arī sabiedriskā dzīve. Kāda bija tā iesaiste un kas bija tas, ko tu redzēji, ko tu pieredzēji padomju sistēmā, esot blakus visiem funkcionāriem un nomenklatūrai? Ģirts Jakovļevs: Saproti, kas par lietu ir, es negribu mazgāties tīrs un tagad teikt, jā, tolaik es sapratu šo drausmīgo varas apspiestību un cilvēku visu tādu… Es saku, tur es sēdēju, nu vienkārši, nu nekādu, politiski nekādu... Man bija jānoskaita dzejolis, bija liela manifestācija pie Strēlnieku pieminekļa, es neatceros vairs pret ko, kur visi uzstājās, un es runāju Petera [Jāņa] dzejoli. Bet es jau biju izdomājis, kuru dzejoli var skaitīt, lai nebūtu, kā saka, ka es slavinu tagad visu šo būšanu "un sarkano to svēto krāsu lāpā iet Latvija uz gadu simteni".  Nu vai man tas izdevās, vai nē, lai gan pēc tam publikācijā jau tagad mūsu laikos bija rakstīts, ka Jakovļevs arī tur pie komunistiem manifestācijās runājis, bet iekšēji es centos… Nu jā, tā tas ir, Latvijas komunistiskā prēmija, Triju Zvaigžņu ordenis. Un Lilitai Bērziņai arī bija Ulmaņlaikā tas, vācu laikā tas un tad bija sociālistiskā darba varone. Tas tāds publisku cilvēku liktenis laikam. Ģirts Jakovļevs ir bijis politiski aktīvs un īpaši aktīvs atmodas sākumā. Ģirta Jakovļeva balsi mēs dzirdam lielajās tautas sapulcēs un manifestācijā Mežaparkā. Jūs, Džemma Skulme, vēl daudzi no tā saucamajam radošajiem, jūs bijāt tur tautas priekšplānā šajos atmodas gados. Ģirts Jakovļevs: Tā bija tiešām. Vai tas bija pelnīts, es domāju, ka nē. Tas bija pateicoties darbam teātrī un filmām. Tā tas ir, es domāju, jā, bet nevis pateicoties manai stingrai un striktai politiskajai pārliecībai.

"Es domāju, ka Latvija vienmēr jutīs Krievijas sānu, un no tā, kādas attiecības veidosim ar Krieviju, ir atkarīgs Latvijas būt vai nebūt," tā saka bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Par ukraiņiem un Putinu, par skatīšanos acīs nāvei un reiz piespriestajiem septiņiem gadiem cietumā, arī par poļu izcelsmi saruna ar Jāni Jurkānu Laikmeta krustpunktā.  Raidījums skan nedēļā, kad Saeima ir ievēlējusi jaunu Valsts prezidentu. Trīs kandidātu konkurencē uzvarēja ilggadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš 90. gadu sākumā strādāja arī Latvijas Radio kā gados ļoti jauns ārzemju ziņu redaktors. Šodien uz sarunu esam aicinājuši politiķi, kurš pats kā Saeimas deputāts ir pieredzējis vairāku Valsts prezidentu ievēlēšanas procesu un pats bijis arī ārlietu ministrs. Pats pirmais atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Jūs noteikti sekojām Valsts prezidenta vēlēšanu procesam. Kā raugāties uz jaunievēlēto Valsts prezidentu Edgara Rinkēviču? Jānis Jurkāns: Es domāju, ka ir ievēlēts vislabākais no kandidātiem, kāds bija. Vispiemērotākais cilvēks vispār Latvijas politiskajā arēnā. Ko es stāstīšu, visi zina, kas ir Rinkēvičs un ko viņš zina, uz ko viņš ir spējīgs. Un man ir gandarījums, ka viņš ir prezidents. Mani tikai mulsina tas, ka viņu ievēlēja tikai ar opozīcijas balsīm. Es nesaprotu, kāpēc pozīcijas partijas nebalsoja par Rinkēviču, jo galu galā visiem taču bija skaidrs, ka viņš ir labākais. Kāpēc tādas rotaļas ar valsti, kāpēc cilvēku nespēja domāt valstiski, viņš ir labākais, mēs par viņu balsosim neatkarīgi, kādā partijā viņš ir vai bijis. Viņš ir labākais. Tas apmēram tā, ja mēs runājam līdzībās par hokeju, būtu liels brīnums, ja Harijs Vītoliņš vārtos ieliktu kādu citu, bet ne Šilovu. Jo viņš ir labākais. Rinkēvičs ir labākais šobrīd un tāpēc man ir liela neizpratne, kāpēc pozīcijas partijas nedomāja valstiski? Vēl man jautājums, kāpēc kandidāti paši, šinī gadījumā Pīlēna kungs, viņš taču varēja saprast, ka nevar politiskajiem spēkiem mēroties ar Rinkēviču. Viņš nav gatavs šim lielajam amatam. Bet nē, viņš tomēr domā, ka viņš var. Kāpēc viņš domā, ka viņš var? Tāpēc, ka viņš nesaprot šo žanru. Viņš nesaprot, ko nozīmē būt par Valsts prezidentu. Viņš to zina tik tā no grāmatām un žurnāliem, bet lai pildītu labi darbu situācijā, kad Eiropā karš, kad visa pasaules politiskā kultūra mainās, laikā, kad mēs nezinām, kā būs rītdien, mēs nezinām, kā beigsies karš Ukrainā un tā tālāk. Viņam taču nav tādi sakari ārzemēs, kādi ir politiskie sakari Rinkēvičam. Tāpēc es domāju, kā tu vari tā kandidēt uz tik augstiem amatiem, neapzinoties, ka tu nederētu tam amatam.  Mums jau ir bijuši tādi prezidenti, kas absolūti neder, bet viņi gribēja būt prezidenti. Nu ar ko tas viss beidzās? Ar vienu termiņu. Es nesaukšu uzvārdus. Mēs visi zinām, par ko mēs runājam. Man nepatīk, ka nav tādas valstiskas domāšanas, valstiskas attieksmes pret šo amatu, pret situāciju, kādā mēs visi šobrīd esam. Es domāju, politisko situāciju gan Latvijā, gan pasaulē. Kāds ir jūsu vērtējums Egila Levita prezidentūras gadiem un kādēļ viņam neizdevās saņemt atbalstu otram termiņam? Jānis Jurkāns: Es pazīstu Egilu Levitu kopš 1989. gada, viņš ļoti daudz palīdzēja arī man veidot ārpolitisko dienestu, viņam bija liela pieredze rakstīt dokumentus. Kā zinām, viņš arī 4. maija deklarāciju rakstīja, piedalījās tanī komandā. Viņš bija ļoti vajadzīgs un lietderīgs tanī laikā, bet viņš nav prezidents, viņam nav prezidentam vajadzīgo kvalifikāciju. Viņš to nezināja. Viņš paļāvās tam, ka būs nācijas tēvs, visādiem tādiem lētiem lozungiem. Viņš vienkārši arī nesaprata, ko nozīmē būt par Valsts prezidentu, jo viņš nekad nav bijis tuvu tam amatam un droši vien viņa rakstura īpašības nepalīdzēja viņam, neļāva viņam būt. Viņš neauga līdz ar krēslu. Kādreiz ir tā, ka cilvēks iesēžas kādā krēslā, nav it kā gatavs šim darbam, bet līdz ar krēslu viņš izaug. Egils Levits neizauga prezidenta krēslā par prezidentu. No jūsu iepriekš teiktā var saprast, ka jums ir pārliecība, ka Rīgas pils atslēgas turpmākos četrus gadus būs drošās rokās. Jānis Jurkāns: Es esmu pārliecināts, jo Rinkēvičs ir stabils vīrs. Es, analizējot viņa izteikumus, viņa runas, saprotu, ka viņa pirmais uzstādījums, viens no uzstādījumiem būs - jādara kaut kas savādāk, un es pieņemu, viņš zina, kā tas ir - darīt kaut ko savādāk.  Man nāk prātā līdzība ar Hariju Vītoliņu. Viņš pirms čempionāta ar saviem palīgiem runāja, teica - darām kaut ko citādi, mainām to, ko mēs esam darījuši līdz šim. Un viņi mainīja. Pēc tam Vītoliņš nosapņoja, ka viņiem ir medaļas. Sākumā domāja, ka tas tāds sapnis, kaut kas murgains un tā tālāk, bet tad kaut kā viena uzvara... Un jau viņš sāka ticēt vairāk tam savam sapnim, līdz beidzot viņš saprata, ka es esmu nosapņojis kaut ko, uz ko man tagad jāstrādā, un viņš strādāja, viņš strādāja. Daudz visādi piemēri, kur viņš ir minējis un stāstījis. Un viņi dabūja medaļas tāpēc, ka viņš noticēja savam sapnim. Es pieņemu, ka Rinkēvičs arī varētu noticēt savam sapnim par Latvijas nākotni, Latvijas vietu Eiropas politikā un tā tālāk. Vismaz gribas viņam novēlēt, lai viņš dara citādāk un lai viņiem ir šis sapnis, šī vīzija.  Runājot par Krievijas uzsākto karu Ukrainā, Jānis Jurkāns atzīst, ka nav ticējis, ka šāds karš būs, ka to varēs novērst diplomātija. Taču diplomāti izrādījās vājāki par militāristiem, kuri uzsāka karadarbību.  Kādu jūs redzat Putina motivāciju sākt šo karu un šobrīd turpināt un cik tālu viņš ies? Mēs dzirdam arī šos draudus par kodolieroču pielietošanu. Jānis Jurkāns: Es domāju, ka nevar uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči, tāpēc visas runas par to, ka Ukraina kaut kad, teju bez maz vai uzvarēs, es neticu. Starp citu, visi pasaules kari kas ir bijuši līdz šim, vienmēr ir izmantojuši kaut kādus jaunus ieročus. Tā tas bija Pirmā pasaules kara laikā, kad izmantoja gāzi, Otrā pasaules karā, sevišķi beidzoties, amerikāņi uzmeta Japānai atombumbas, un tas palīdzēja japāņiem ātrāk parakstīt miera līgumu. Tagad arī es pieņemu, ka, nedod Dievs, ka Putins būs iedzīts bezizejā kaut kādā stūrī, viņš nepadosies, viņš pielietos savus taktiskos kodolieročus. Tas, ka Rietumos saka nē, nē, nu viņš baidīsies no iespējamā pasaules kara... Es domāju, ka tad, kad viņš to izdarīs, ja viņš to izdarīs, es domāju, ka tad Rietumi sapratīs, ka jārunā par pamieru. Es nezinu tās formulas, kā tas varētu būt, bet es neticu, ka tad, kad Krievija, Putins pielietos taktiskos kodolieročus, būs atomkarš. Jurkāna kungs, jūs pareizi sadzirdēju, jūsu vārdi bija - es neticu, ka Ukraina var uzvarēt šo karu. Jānis Jurkāns: Jā, es neticu, jo tu nevari uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči. Bet ukraiņi saka, viņiem pietiek ar to, ka padzen krievus no savas zemes. Jānis Jurkāns: Es domāju, ka ar to varbūt, jā, viņiem pietiek, bet viņi jau grib atbrīvot arī Krimu. Arī grib atbrīvot pārņemt Luhansku un Donecku, tos apgabalus, kuri pagaidām ir Krievijas rokās. Ja ķersies sevišķi pie Krimas, es domāju, ka izšķirošais ģeogrāfiskais punkts ir Krima. Ja mēģinās Krieviju padzīt no Krimas, būs atomkarš, tad krievi pielietos taktiskos kodolieročus. Manuprāt, nedod Dievs, protams. Es neticu, ka Putins vienkārši padosies un ies mājās, un pateiks pasaulei, piedodiet, es kļūdījos. Tā tas nenotiks. -- Saruna ar Jāni Jurkānu notiek attālināti, jo viņš jau trešo gadu dzīvo Spānijā okeāna krastā. Viņš atklāj, ka Spāniju izvēlējies, jo patīk klimats, ēdiens un arī golfa sezona tur ir cauru gadu. "Tā ir man viena no galvenajām nodarbēm - spēlēt golfu, jo tā ir nodarbe, kas palīdz novecot lēnāk," bilst Jānis Jurkāns. "Man klājās labi, izņemot to, ka nevar nekādi dzīvot garām Latvijai. Esmu Latvijā, Latvijas politiskajā dzīvē, un, jāsaka atklāti, ļoti pārdzīvoju par to, kas Latvijā notiek, pareizāk sakot, kas nenotiek," atzīst bijušais politiķis.  Kā jūs sekojat norisēm Latvijā, tie ir sociālie tīkli? Jānis Jurkāns: Ir sociālie tīkli, ir draugi no iepriekšējā darba, cilvēki, kas vēl strādā Ārlietu ministrijā, valdībā un bijušie kolēģi. Daudz visādu draugu un paziņu, un cilvēki grib aprunāties. Arī žurnālisti zvana aprunāties, prasa kādu viedokli par vienu vai otru notikumu. Tā kā es arī to izbaudu, es nemūku no sarunām par Latviju, par politiku, jo tad, kad tu esi bijis vairāk nekā trīsdesmit gadus politikā, tu jau no viņas nevar aiziet.

"Mani sāpina, ar kādu necieņu mēs izturamies pret savām personībām," saka diriģents Māris Sirmais. Par prezidenta Levita paveikto un sabiedrības vēlmi pēc kā jauna, par Dziesmu svētkiem un kāpēc diriģentiem disciplīna ir svarīga, kā arī par to, kāpēc dabūja brāzienu no Marisa Jansona, saruna Laikmeta krustpunktā ar Māri Sirmo. Šis ir politiski trauksmains laiks. Gan domājot par Ukrainu, gan Latvijas iekšpolitiku un, piemēram, Valsts prezidenta vēlēšanām, tāpēc pēdējās sestdienās uz sarunu aicinājām ar politiku saistītus ļaudis. Bet kādus tik laikus neesam piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Ir mainījušās neskaitāmas varas, ir krietni mainījusies pasaule, bet mums ir sava nemainīga un svēta tradīcija – Dziesmu svētki. Šodien koristu un dejotāju, koklētāju un pūtēju rindās ir dažādu paaudžu, politisko uzskatu un pasaules redzējuma cilvēki, bet ir viens kopīgs pieredzējums, kurš visus reizi piecos gados vieno – un tie ir Dziesmu un deju svētki. Nu jau lielais notikums ir pavisam tuvu, tādēļ uz sarunu esam aicinājuši cilvēku, kurš par latviešu dziesmu un latviešu mūziku domā ne vien reizi piecos gados, bet katru dienu.  Viņš ir korists īpašā virsdiriģentu korī, viņš ar savām diriģenta rokām rada to maģisko brīnumu, kad tūkstošiem balsu Mežaparka estrādē vienojas neaprakstāmā dziesmas spēkā. Savulaik prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu nodēvēja par pasaulē labākā latviešu kora labāko diriģentu – pie šī titula arī paliksim. Raidījumā Laikmeta krustpunktā diriģents Māris Sirmais. Ko dara virsdiriģents mēnesi pirms lielā notikuma – gatavo Dziesmu svētku uzvalku, ik vakaru pārskata nošu lapas, naktī aizver acis un jau redz sevi Mežaparkā lielā kora priekšā, vai Māra Sirmā gadījumā domā, vai lielais sausums neskādēs daudzajiem sastādītajiem kociņiem lauku mājās Jūrkalnes pusē? Māris Sirmais: Nedomāju ne par vienu no pieminētajām lietām. Arī par kociņiem nav laika domāt. Patiesībā tas laiks šobrīd vēl arvien ir ārkārtīgi intensīvs, jo ir vēl arvien ļoti daudz kopmēģinājumu. Un arī mans darbs Mūzikas akadēmijā, šobrīd ir tas lielais "pļaujas laiks", kad ir sesijas un eksāmeni, līdz ar to ir arī ļoti daudz saistībā ar izglītību jautājumi šobrīd aktuāli.  Bet, jā, Dziesmu svētki. Protams, ka man ir aktīvs darbs, arī šovakar [intervijas ieraksta dienā] es dodos uz koncertu Rīgas Domā un man arī ir aktīvs darbs ar Ikšķiles kori. Mēs cenšamies vēl pamācīties un mazliet nostiprināt Dziesmu svētku repertuāru, jo apjoms patiešām ārkārtīgi liels šajā dziesmu svētku gadā. Nesen atgriezos no kopmēģinājumiem gan Liepājā, gan Daugavpilī. Arī Likteņdārzā, kur atklājām pirms dažām dienām Dziesmusvētku akmeni. Tas viss prasa ļoti daudz laika.  Es arī nevaru nepieminēt ārkārtīgi interesantu pavērsienu savā radošajā dzīvē – filmēšanās filmā "Zeme, kas dzied", pirms dažām dienām bija pēdējā lielās ainas filmēšana – Dziesmu svētku Līgo karoga ienešana Latviešu biedrības namā un Dziesmu svētku atklāšanas ceremonija. Tā bija Cinevillā visas dienas garumā filmēšana. Kad paklausās tavu dienas režīmu, prezidenta cienīgs grafiks, bet ar visu to tu pirms šiem Dziesmu svētkiem esi uzņēmies vēl viena kora vadīšanu. Tikko pieminēji Ikšķiles kori. Kādēļ tev bija svarīgi to darīt un pulcēt Ikšķilē ļaudis, lai vestu uz Mežaparku, uz Dziesmusvētkiem? Māris Sirmais: Man dzīve, sākot jau no 1990.gada, varbūt 91.gada, ir labā līdzsvarā starp profesionālo mākslu un amatieru mākslu. Tomēr vairāk nekā 23 gadus Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un visas aktivitātes, kas saistās šo kolektīvu, tāpat dažādi orķestra projekti ar orķestriem un profesionālām vienībām. Blakus vienmēr bija "Kamēr…", kas mani turēja tādā līdzsvarā. Kā jau mums laikam katram dzīvē ir tā, ja tev ir šādi divi balsti, tad vienā iet kaut kas ļoti labi, tas tevi paceļ, otrā atkal kaut kas ļoti slikti, tas tevi gremdē, un tā tu kaut kā vari noturēt līdzsvaru. Man pēc "Kamēr..." laika bija pieci gadi, kad es arī vadīju kā Diriģēšanas katedru Mūzikas akadēmijā un arī vadīju Mūzikas akadēmijas mācību kori, kas zināmā mērā bija tāds arī labs balanss man. Tad bija viss Covid periods, kad mēs tādi pusdzīvi jutāmies emocionāli. Pēc tam nāk dziesmu svētki, un es gribu arī vērst ar savu piemēru varbūt vairāk uzmanību jaunajiem diriģentiem, jaunajiem speciālistiem, kas ir patiešām daudz un ļoti talantīgi (..)  Šis ir tāds laikmets, maiņu laikmets, kad ļoti viegli ir iet tādu ceļu… Tas arī nav viegli, tas nebūtu pareizi teikts. Tā arī ir liela māksla pulcēt ap sevi sava līmeņa cilvēkus, savus kursabiedrus, savus klases biedrus, kam jau ir ļoti laba muzikālā bāze, veidot tādus projektu kolektīvus vai veidot tādus kolektīvus, kas patiesībā jau ir gatavi un ar viņiem ir bauda, tāpēc, ka tas viss process notiek ātri un tu vari sasniegt brīnišķīgus muzikālus notikumus un rezultātus. Bet man jau šķiet, ka tas pats vērtīgākais, ko es arī varu, ne tikai tādā profesionālā vidē atstāt, bet tieši tas darbs ar to visvienkāršāko cilvēku, kad tu nolaidies no tiem saviem profesionālisma augstumiem, tu aizej vienkārši, varētu teikt, pie tautas strādāt, kur tiešām cilvēki lielākoties ir labākā gadījumā savā 40-45 gadu vecumā varbūt dziedājuši kaut kad 5-9. klašu korī, kuriem tās iemaņas ir principā ļoti minimālas jeb izzudušas. Man arī pašam kā cilvēkam ļoti svarīgi tas, ka tu, būdams visu laiku vienas profesijas vai vienu interešu sfēras cilvēku vidē, tās sarunu tēmas un viss pārējais… Ir ļoti bagātinoši man un es ceru, ka es no savas puses varu viņiem dod citu redzējumu uz radošām lietām. Tad mēs viens otru kaut kā feini papildinām. Mani tas ļoti uzlādē, pozitīvi uzlādē, un es lielākoties patiešām no tiem mēģinājumiem braucu pacilājoši, es pat nejūtu vispār, kā es nokļūstu līdz mājām, jo es esmu ļoti gandarīts. Kas būs tavi atslēgas vārdi šajos dziesmu svētkos koristiem Mežaparka estrādē? Māris Sirmais: Tas notiek spontāni, to nevar iestudēt, un tā arī varbūt ir patiesības atslēga, ka tu jūti, ka tev ir sajūta konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā, konkrētajos laika apstākļos jeb tavā konkrētajā emocionālajā noskaņojumā un tajā noskaņojumu, ko jūti no apkārtējam. To nekad nevar pateikt. Man ir ļoti svarīgs tieši mēģinājuma process. Jo man liekas, ka tā ir tā lielākā vērtība, arī, iespējams, dziedātājiem, ka tu patiesībā tiecies uz kaut kādu skaidru mērķi un tu noreaģē uz konkrētu situāciju, ka strādā ar konkrētu skaņdarbu, konkrētu frāzi un ka tu patiešām spēj kaut kādā mērā ietekmēt šī izpildījuma kvalitāti. Diemžēl ir tāda pieredze bijusi, ka ir situācijas, ka iet ļoti slikti mēģinājumā, mēģinājumā tikai "izrauj cauri" un tad vēl sliktāk iet koncertā. Tas vienkārši apliecina, ka ir ļoti svarīgs tieši tas process. Tā kā tiem kopmēģinājumiem un arī patiesībā tiem mēģinājumam, kas pirms tam, pirms dziesmu svētku lielajiem kopmēģinājumiem novados, kad sabrauc daudzi desmiti koru kopā, tas mēģinājumu process ir ārkārtīgi svarīgs. Kādu impulsu, kādu vēstījumu jeb kādu vēlējumu vari teikt cilvēkiem. Es zinu, bija daži pirms "Lauztajām priedēm" pagājušajā gadā pat ierakstījuši un sociālajos tīklos klejoja kaut kāda mana uzruna par to apņēmības pilno raksturu un par to manis pieminēto kalpotāja saliekto muguru, kad mēs spējām arī iztaisnoties. Man šķiet, ka tas nozīmīgi nostrādā kaut kādā brīdī. Es to neizrēķinu, tas vienkārši notiek un citreiz nenotiek. Māris Sirmais sarunā atminas arī 2008. gada Dziesmu svētkus, kuros viņš bija mākslinieciskais vadītājs. Par šiem svētkiem dzirdējis daudz labus vārdus no kora mākslas vecmeistariem. Māris Sirmais: Tieši 2008. gads bija pirmie Dziesmu svētki, es atceros, kā es cīnījos Mākslinieciskajā padomē par to, lai šajos Dziesmu svētkos būtu divas daļas: ir šis mākslinieciskais koncerts, jēgpilni garš, es gribu piezīmēt, nevis sešas stundas, bet man liekas, ka tas koncerts gāja kādas trīs stundas, varbūt nedaudz vairāk, bet tas bija izturami. Un pēc koncerta šī sadziedāšanās. Tā bija mana ideja, un cīņa par to, lai vispār šis notiktu. Tas ir kaut kas ļoti īpašs, piecos gados mēs saliedējamies. Pirmkārt, mēs pozicionējam, tie kolektīvi, kas nodarbojas ikdienā ar šo lietu, mēs parādām savu izaugsmi, savas kvalitātes, šo māksliniecisko pusi. Otra puse ir tā publikas puses, kas arī jūt šo baudu, bet mēs viņiem dodam otrajā daļā iespēju saplūst kopā šajā vienā tautā, dziedāt un tad arī iedzer to pašu... Es biju, starp citu, viens no lielākajiem ienaidniekiem, īpaši vīru koru vidū - pret alkohola pārdošanu vienkārši Dziesmu svētku mēģinājumu dienās. Protams, ka tāpat tu neizsekosi, bet nu tas kārdinājums… Es to izjūtu ļoti sāpīgi un pazemojoši, es eju pie tautas, kas tiešām dzied un kas to dara ikdienā. Un kad viņš nemaz nevar savādāk īsti justies komfortabli, ja viņš nav tādā vieglā alkohola reibumā. Un dziedāt tādā stāvoklī "Gaismas pili", "Lauztās priedes" vai "Manai dzimtenei", vai "Saule, Pērkons, Daugava", man tas liekas tiešām nepieņemami.  Bet ja mēs svinam, tad mēs svinam, līdz ar to tā otrā daļa man liekas, ka bija tik organiska. Un tagad vienkārši liekas, ka Dziesmu svētki īsti nevar notikt, ja nav šīs otrās daļas, bet to visi aizmirsuši. Bet, protams, ka šī ideja un šī sajūta man nāca, pateicoties Rīgas astoņsimtgadei, šī sadziedāšanās pie Brīvības pieminekļa, ko tajā laikā veidoja Juris Vaivods, mans kursabiedrs un brīnišķīgs cilvēks. Un viņš bija tas, kas mākslinieciski veidoja šo sadziedāšanos, par ko man bija tāds..., īpaši, ņemot vērā dziesmu svētku pēc 90. gada drusciņ tādu lejupslīdi, manuprāt, jo nebija tā vairs tāda fīlinga.  Un tas apliecināja to, ka tā tauta grib un visiem ir milzīgs pacilājums un mēs taču arī arvien mazāk dziedam ikdienā. Un līdz ar to, es Juri aicināju veidot šo otro daļu. Tās grāmatas taču līdz šim brīdim uz izķeršanu, tās grūti ir dabūt. Šobrīd esam Valsts prezidenta vēlēšanu gaidās un visticamāk, būs tā, ka šos Dziesmu un deju svētkus atklās prezidents Levits, bet tad, kad svētki būs noslēgušies Mežaparkā, viņa termiņš būs beidzies un dziesmu svētkus noslēgs jau cits prezidents. Kurš tas būs, to mēs nezinām. Māri, Tev arī iepriekš ir vaicāts arī par to, kādu vēlētos redzēt Valsts prezidentu. Kāda tava vīzija par ideālo prezidentu šodien? Māris Sirmais: Man ļoti sāpina un pārsteidz šī brīža attieksme, tas vairāk attiecas noteikti uz politisko vidi, jo es patiešām ļoti augstu vērtēju, īpaši vairāk iepazīstoties caur dažādiem raidījumiem, caur dažādām prezentācijām, Levita kunga ieguldījumu neatkarības stiprināšanā un viņa zināšanas, un viņu starptautiskās ietekmes ziņā.  Es bieži saku, šis laikmets ir tāds jaunās gaļas laikmets, mums visu laiku kaut ko jaunu vajag, tā informācija tik šausmīgi strauji apmainās, un mēs visu laiku alkstam atkal ko jauna redzēt. Mēs kaut kādā brīdī patīksmināmies, un mums tas patīk, un tad mēs ļoti ātri aizmirstam.  Ja atcerēsimies arī Vairas Vīķes-Freibergas, ja es nekļūdos, prezidentūra beidzās ar to, ka Saeimā viņai pat paldies nepateica par viņas diviem termiņiem. (..) Man liekas, ar ārkārtīgi lielu necieņu mēs izturamies pret savām personībām, jo iespējams, ka šis laiks, kurā mēs šobrīd dzīvojam, viņš vairāk prasa mums ne tikai prezidentu, kurš var ļoti skaisti runāt, ļoti saprotami runāt, labi prezentēt, varētu teikt, mākslinieciski idejas. Bet man liekas, mums vajag pat tādu, iespējams, tieši tādu prezidentu, kas var ļoti racionāli, ļoti lietišķi, varbūt bez kādām ārišķībām, bez tādām lielām sabiedrības simpātijām, ko mēs visi gribētu redzēt no tā prezidenta, kas var skaidri un racionāli vest Latviju un arī starptautiski, īpaši šībrīža fona situācijā. Es gribu izteikt vienkārši pateicību Levita kungam par viņa darbu, par to, ko viņš ir darījis, un ar lielu cieņu izturēties, neskatoties uz to, ka arī varbūt man būtu vēlme redzēt citu harizmu, ja mēs runājam par tādu publisku uzstāšanos, un varbūt par kaut kādām niansēm. Bet man šķiet, ir svarīgi saskatīt arī šajās personībās tās vērtības, kuras varbūt nav tik spoži prezentētas. Tas veids, kā viņš vada šo līniju, varbūt ir tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs Latvijai. Es šaubos, vai šobrīd vispār Latvijai, kurai ir ļoti svarīga ekonomiskā attīstība, prezidentam būtu jāatbild par ekonomikas uzplaukumu. Ir tāpēc ministrijas un ir cilvēki, ierēdņi, kuru pienākums ir šo lietu vadīt un par to atbildēt.

Latvijai nepieciešams prezidents, kas bez kavēšanās un ar izpratni var piedalīties šobrīd svarīgākajā - tā ir drošība, uzskata Valsts prezidenta padomniece Sarmīte Ēlerte. Par spēcīgāko atmodas mediju "Diena" un izdegšanu, par Šķēli un Lembergu, arī par stāšanos kompartijā, Ziedoni un koku grupu saruna ar Sarmīti Ēlerti Laikmeta krustpunktā. Brīva prese, kas sāka veidoties Atmodas laikā, ir viens no pamatu pamatiem tam, ka Latvijas attīstība ir bijusi sekmīga. Atmodas laikā nepastāvēja debates par žurnālista ētiku lielā mērā tādēļ, ka tajā laikā nebija iedomājams pērkams žurnālists. Tomēr 90. gadu sākums arī presē atnesa korupciju un pērkamus rakstus. Šo taku ieviesa politbiznesmeņi 1993. gada un 1995. gada vēlēšanās, un diemžēl politiķi pa šo taku turpina staigāt arī tagad. Toreizējā laikraksta "Diena" galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte šos vārdus teica 1998. gada oktobrī, kad Rīgas Latviešu biedrībā tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgade. Sarmīte Ēlerte aktīvi līdzdarbojās Atmodas procesos, 18 gadu garumā vadīja reiz ļoti ietekmīgo laikrakstu "Diena", bijusi kultūras ministre, Saeimas deputāte, dažādu amatu uzskaitījums būtu ļoti garš, tādēļ paliksim pie šībrīža oficiālā statusa - Valsts prezidenta padomniece un padomnieku biroja vadītāja. Raidījuma atskatāmies arī uz senākiem laikiem. Viena no pirmajām jaunās žurnālistes Sarmītes Ēlertes publikācijām presē bija 1980. gadā, kad laikrakstā "Literatūra un Māksla" viņa dokumentēja jauno dzejnieku sarunu ar Imantu Ziedoni. Ar kādām domām, ar kādām pārdomām jūs raugāties uz 31. maiju, kad mūsu parlaments vēlēs nākamo Valsts prezidentu? Sarmīte Ēlerte: 31. maijā Latvijai ir nepieciešams prezidents, kas tūlīt un bez kavēšanās ar izpratni var piedalītie svarīgākajā, kas šobrīd Latvijā ir, un tā ir Latvijas drošība. Tātad kompetence, izpratne ārpolitikā. Šo ārpolitisko loku pazīšana.  Man liekas arī, ka no citu valstu līderu solidaritātes ir atkarīga Latvijas drošība, no NATO valstu līderu solidaritātes. Šo valstu iedzīvotāji bieži ir ļoti tālu no Latvijas un ļoti bieži pat nav šeit bijuši, viņu [interese] par to, ka mēs dzīvojam vienā vērtību lokā, ka viņiem ir interese un arī pienākums aizsargāt Baltiju, aizsargāt NATO austrumu flangu, ir lielā mērā atkarīga no tā, kā viņi identificē attiecīgo nāciju ar tās līderiem. Tāpēc šī kompetence, šī atpazīstamība starptautiskajā arēnā Latvijai šobrīd ir ļoti nozīmīga. Tas Latvijas tuvākās un tālākās nākotnes interesēs Saeimas deputātiem būtu jāņem vērā. No trīs oficiāli izvirzītajiem kandidātiem - Uldis Pīlēns, Edgars Rinkēvičs un Elīna Pinto, kuru jūs redzat, kurš šobrīd ir vistuvāk Rīgas pils atslēgām? Sarmīte Ēlerte: Ne es, ne kāds cits līdz galam to šobrīd nevar prognozēt. Bet vistuvāk tam kritērijam, kuru es nupat uzstādīju, neapšaubāmi ir Rinkēvičs. Nevis vistuvāk, viņš tam atbilst. Vai jūs redzat arī scenāriju, ka pirmajā reizē prezidents netiek ievēlēts un ārpus šiem trim tiks meklēts vēl kāds? Sarmīte Ēlerte: Tas ir ļoti iespējams. Es arī ļoti sen pazīstu Uldi Pīlēnu, pazīstu no laikiem, kad viņš bija Liepājas galvenais arhitekts, tātad no tik seniem laikiem. Un tieši tāpēc, ka es viņu pazīstu un viņu cienu, es viņam no sirds nenovēlu kļūt par prezidentu ar Šlesera un Rosļikova balsīm. Tā runāšana, ka visas balsis ir vienādas nav taisnība, jo tad varētu jautāt, bet kāpēc tad nevar izveidot valdību, kuru vadītu Rosļikovs vai Šlesers. Kāpēc tur pēkšņi visas balsis nav vienādas? Prezidenta Levita lēmums izstāties no prezidenta vēlēšanu sacensības. Cik šis lēmums jums pašai bija pārsteigums, vai arī prezidents Levits ar jums kā padomnieci konsultējās - ko darīt, kādus uzsvarus savā paziņojumā likt? Kas šajā trešdienā notika, jo no rīta puses no prezidenta komandas cilvēkiem mediji saņēma apstiprinājumu, ka prezidents piedalīsies prezidenta kandidātu debatēs. Atnāca pēcpusdienā, un prezidents Levits saka, ka viņš vairs nav kandidāts. Sarmīte Ēlerte: Šajā trešdienā nenotika nekas īpašs, tas bija lēmums, kurš visu laiku pastāvēja kā iespējams un kurš pamazām nobrieda un nobrieda tā iemeslu dēļ, ka bija izveidojusies tāda pati situācija, kas, ļoti iespējams, veda uz to, ka tiks ievēlēts Pīlēns par prezidentu. Levita atkāpšanās atvēra šo lauku citu iespēju meklēšanai. Dažādas naida, melu kampaņas ir piedzīvojis katrs no atjaunotās Latvijas prezidentiem. Bet pret prezidentu Levitu bija ļoti masīvi dažādas kampaņas sociālajos tīklos. Ako jūs to izskaidrotu? Sarmīte Ēlerte: Es domāju, to var izskaidrot gan ar sociālo mediju ietekmi vispār mūsu informācijas telpā, kura ir ar katru gadu augoša, kas nozīmē, ka arī tie informācijas avoti kļūst arvien sasmalcinātāki, kas nozīmē, ka sabiedrība dzīvo arvien atšķirīgākos informācijas avotos. Vēl es to skaidroju ar ļoti apzinātu kampaņu, kuras mērķis ir diskreditēt Latvijas valsti, un labs veids, kā to darīt, ir tieši caur noteiktām personībām. Sabiedrisko mediju portālā ir Anitas Braunas raksts par šo tēmu, atsaucoties uz Somijas gadījumu un izpēti. Tās Kremļa troļļu fermas jau darbojas, viņas darbojas, tai skaitā pamudinot visādus vietējos dīvainīšus, kas labprāt pieslejas šādiem te Kremļa iniciētiem uzbrukumiem. Labi atceros, piemēram, 2008. gadā parādījās, ka Latvija ir neizdevusies valsts. Runāju ar vienu igauņu [prezidenta] Ilvesa padomnieku, kas tieši atbildēja par viņa publisko politiku, un viņš teica, ka interesanti paskatīties, ka vienlaicīgi parādās Igaunijā un Latvijā pēc būtības vienādi vēstījumi - tik un tik kilometru līdz Tallinai vai līdz Rīgai, tā valsts ir zudusi, mēs viņu tūlīt paņemsim... Un diemžēl, es domāju, ka mums trūkst tāda sabiedriskā drošība, kopējā sabiedriskā drošība pret visu šo dezinformāciju un naida runu un trūkst arī tā kritiskā izvērtēšanu vai vai vai zināma cilvēka psiholoģiskā drošība.

Vienmēr esmu iekūlies tur, kur kaut kas jādara, kad citi to negrib, un vienmēr tas ir bijis atbildīgos amatos, atzīst prezidents Valdis Zatlers. Par ko cīnījās pirmajā streikā traumu slimnīcā deviņdesmitajos, kādiem jābūt prezidentu rituāliem, kāpēc centās izlikties īsāks vizītē Kremlī un kā tika pie iesaukas Zaķis, saruna ar Valdi Zatleru Laikmeta krustpunktā. "Mans rīkojums atlaist Saeimu bija sākums pārmaiņām Latvijas politiskajā kultūrā," tā ir teicis bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers.  Šajās dienās prezidenta Zatlera lēmumam, kurš pazīstams arī kā “Rīkojums Nr.2”, aprit 12 gadi. Toreiz prezidents kā vienu no iemesliem atlaist parlamentu minēja Saeimas balsojumu, kas neļāva korupcijas apkarotājiem veikt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Pagājuši 12 gadi. Ainārs Šlesers ir Saeimas deputāts un tagad balsos par nākamo prezidentu. Kādas pārmaiņas ir notikušas Latvijas politiskajā kultūrā, kā vērtēt Valsts prezidenta izraudzīšanās procesu un Krievijas agresiju Ukrainā? Raidījuma viesis ir Maskavā spiedis roku Vladimiram Putinam, bet uz Rīgas pili aicināja "Jaunā viļņa" dziedātāju Dmitriju Baskovu, kurš tagad ir viena no skaļākajām Putina kara atbalstītāju balsīm. Bijušais Valsts prezidents un arī izcils ārsts, ķirurgs, savulaik arī basketbolists un bundzinieks – Valdis Zatlers ir raidījuma viesis. Pēc Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas četri nākamie Valsts prezidenti ir nostrādājuši tikai vienu termiņu augstajā amatā. Jūs bijāt pirmais viena termiņa prezidents. Katrs gadījums ir atšķirīgs, bet kopumā kādēļ šāda "tradīcija" Latvijas politikā ir ieviesusies? Valdis Zatlers: Tā tieksme pēc diviem termiņiem gan tautai, gan pašiem prezidentiem ir pārāk liela. Būtiski ir nostrādāt pirmo termiņu pēc labākās sirdsapziņas un tiešām efektīvi kalpot valstij. Man patika igauņu prezidentes Kersti Kaljulaidas teiktais vienā sarunā ar mani: Es negribu otro termiņu, gribu  nostrādāt līdz pēdējai dienai kā atbildīga prezidente, es negribu, lai otrajā termiņā visi gaidītu no manis brīnumus un tajā pašā laikā peltu par visu, kas ienāk prātā. Būt prezidentam ir ļoti liela emocionāla un darba slodze un ir jābūt saprātīgam, lai to izmantotu pēc visiem labākajiem nodomiem pirmajos četros gados. Kas notiek tālāk, to rāda laiks, rāda politiskā situācija. Tas nav prognozējami. Izskaidrojums varētu būt ļoti praktisks. Mūsu politiskā sistēma, sabiedrība attīstās tik strauji, ka vienmēr rodas pieprasījums pēc jauna prezidenta. Iepriekšējais ir sevi izsmēlis, mums vajag jaunu. Tas ir kā stafetē, mums vajag jaunu etapu, jauno cilvēku, kas būtu pilns ar enerģiju un varētu nest to prezidenta stafetes kociņu tālāk. Tas ir pat zināmā mērā labi, mēs jau neesam vienīgie, kur tā notiek, viens prezidenta termiņš daudzās valstīs ir ikdienišķa parādība. ASV, Francijā prezidentam ir liela vara, tur varbūt vajag to otro termiņu. Bet prezidentam Latvijā ir citi uzdevumi, viņam jābūt ļoti dinamiskam, jāspēj sekot līdzi, laikus jāiejaucas, kad tas nepieciešams, un, protams, prezidentam jāiedvesmo tauta, jārāda tas ceļš uz  nākotni. Prezidenta Levita lēmums atsaukt savu kandidatūru no vēlēšanu procesa. Jūsuprāt, vai viņam cīņa bija jāturpina? Valdis Zatlers: Šis lēmums un tā paziņošana bija ar prezidenta cienīgu stāju, ar valstsvīra cienīgu stāju – es atkāpjos, jo negribu vienkārši cīnīties par balsīm, kuru man tāpat nav. Tas nav nekas peļams. Protams, var pārmest un teikt – cīnies līdz galam. Bet domāju, šajā situācijā tas bija valstsvīra cienīgs solis. Pārsteigums tas ir, bet tas rada pilnīgi jaunu situāciju šajā sprinta skrējienā, ko Latvijas valstī sauc par prezidenta vēlēšanām. Pirmajiem atjaunotās Latvijas prezidentiem bija nerakstīta tradīcija nekomentēt savu kolēģu darbu. Jūs esat šo politkorektumu mainījis un par kolēģiem un politiķiem runājis gana atklāti, arī savā grāmatā "Kas es esmu?". Sabiedrības vērtējums par Levita darbu, saskaņā ar aptaujām, ir zems. Protams, jāņem vērā, ka viņa prezidentūra sakrita ar pandēmijas laiku. Kas ir iemesls viņa zemajiem reitingiem? Valdis Zatlers: Katrs prezidents nāk ar paziņojumu, ka viņš būs visas tautas prezidents, arī es to teicu un iepriekšējie to teica. Tā ir vēlme, ko prezidents grib īstenot. Kā tas sanāk, tas ir cits jautājums. Galvenais iemesls, cik augsti ir reitingi, ir atkarīgs no divām lietām – pirmkārt, vai kritiskos brīžos esi bijis izlēmīgs, vai esi bijis tas cilvēks, kas vada procesu, vai esi tikai sekojis procesam un trīs dienas vēlāk teicis – viss ir kārtībā, kritiskais moments ir beidzies, būsim mierīgi. Otra lieta – vai tu dzirdi cilvēkus, vai saproti, ko viņi tev saka un vai cilvēki saprot, ko tu saki.  Tā formula "esmu visas tautas prezidents" nenozīmē, ka ar katru sasveicinies un pūlies izdabāt visiem diviem miljoniem cilvēku. Tā formula ir, ka tu uzklausi visus un visiem ir sajūta, ka tu viņus saproti, tajā pašā laikā tev ir jāveido šis līdzsvars starp ļoti dažādām cilvēku grupām Latvijā. Acīmredzot šis tas ir iztrūcis. (..) Katra prezidenta raksturu un veidu, kā viņš pieņem lēmumus, nosaka viņa līdzšinējā dzīves pieredze. Ja mums gribējās, ka jurists izdarīs visu vislabāk, ko tur ārsts un ko tur psihologs, un biologs. Bet redziet, katrai profesijai un dzīves pieredzei, ko tā rada šajā cilvēkā, ir sava filozofija apakšā. Tiesneša filozofija ir skatīties abas puses un tad, kad gandrīz viss ir skaidrs, pateikt savu spriedumu. Ķirurgam ir nenokavēt mirkli, ja nokavē, var pazaudēt cilvēka dzīvību. Tā ir katrai profesijai, ka tu izspēlē savu lēmumu, kā tu esi pieradis. Nevajag tagad analizēt prezidenta Levita darbību, vajag visam nogulties, un vēsture pateiks visu, ko viņš ir darījis labi, ko ne tik labi. Mani ļoti daudzi politiķi nesaprata, kā es pieņemu lēmumus un kā analizēju situāciju, jo tas bija ārsta stils. Bet ir viena lieta, ko Levits ir ļoti labi izdarījis (..) – Satversmes preambula. Tas ir mērķis mūsu konstitūcijai un mūsu valstij. Domāju, ka viņš ir izdarījis daudz labu lietu, bet tagad ieteiktu ļaut nosēsties šim prezidenta laikam un tad vēsu prātu analizēt. Lai to dara vēsturnieki. Sarunas ieraksts notiek ceturtdien, kad gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām ir zināmi trīs kandidāti – Edgars Rinkēvičs, Elīna Pinto un Uldis Pīlēns. Valdis Zatlers: Kas viņus vieno visus – spēja nebaidīties arī zaudēt. Tie nav izmisuma soļi, tie ir apzināti soļi. Tas atvieglo procesu un padara visus pretendentus mazliet simpātiskākus nekā parasti. Bieži bija tā, izbīdīts tāpēc, ka izbīdīts, tāpēc, ka vajag. Daudzi cilvēki atturējās no nominēšanas par kandidātu, jo viņiem likās, ja zaudē, tad pēdējā stundiņa klāt, jo visa viņa karjera, prestižs, tēls mainās. Šoreiz tā nav, jo ir personības ar ļoti samērīgām ambīcijām. Bez ambīcijām nevar, bet ja tās ir samērīgas, ir ar izpratni par to, cik uzmanīgi ir jālieto vara. Kuram ir lielākās izredzes? Valdis Zatlers: Tas ir neatbildams jautājums. To noteiks politiķu sarunas šajās dienās par to, ko viņi grib sasniegt. Cīņa jau nav beigusies. Ar to, ka prezidents Levits pateica – es nekandidēšu, cīņa saasinājās, nevis vienkāršojās. Kļūst arvien sarežģītāk. Šis ir kā šaha spēlē ir gala spēles vai "endspiel" spēlēšana ļoti ātrā tempā, kad nav laika. Var būt visādi brīnumi. Latvijas politiskajā pieredzē ir vairāki piemēri, ka prezidenta vēlēšanas ir ietekmējušas valdošo koalīciju, valdības ir kritušas pēc prezidenta vēlēšanām. Vai ir kādi signāli, ka tā varētu notikt arī šovasar? Valdis Zatlers: Ir jāapzinās, ka valdības krīt no iekšpuses un prezidentam nav iespēju to nogāzt, viņš var tikai nokritizēt valdību tad, kad tā faktiski gandrīz nokritusi, pielikt pēdējo punktu. Ja valdība ir stabila savā iekšienē, prezidents viņu nogāzt nevar. Tas viedums, kas ir ielikts mūsu Satversmē, kas ir ļoti līdzsvarota – ja būs problēmas, prezidents daudz ko izdarīs, ja  nebūs – prezidents skatīsies un sadarbosies.

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā. Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju.  "Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis. Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta.  Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju. 4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta? Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis. Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju. No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim. Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus.  Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās. Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā. Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas? Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt. Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist.  Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši. Ko šodien dara Ivars Godmanis? Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam.  Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav. Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas.  "Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma.  Krievijas kara Ukrainā vērtējums. Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti. Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju? Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst. (..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām... Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām. Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu? Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus.  Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja. Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu. Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.  

Ja kaut dažus cilvēkus varēšu pagriezt uz to balto pusi, kur ir taisnība, būšu laimīga, tā dziedātāja Laima Vaikule par savu pozīciju, nosodot Krievijas sākto karu. Par krievu valodu, Putinu un savu draudzeni Allu Pugačovu, par darbu Jūrmalas varietē un savām Latgales saknēm saruna ar Laimu Vaikuli Laikmeta krustpunktā. Uz sarunu esam aicinājuši mākslinieci, kuras vārds daudziem ārpus mūsu valsts robežas saistās ar Latviju. Un tieši šeit, Latvijas Radio mājā, 80.gadu izskaņā tapa viņas pirmie ieraksti ar maestro Raimonda Paula mūziku. Minot vien dažas no pirmajām dziesmām – "Māte mani auklējusi", "Nenāciet klāt man rudenī", "Šerloks Holmss" vai "Mazais panks" duetā ar Gunāru Kalniņu, jau būs diezgan liela skaidrība, kura dziedātāja ir pie Latvijas Radio mikrofona. Protams, tā ir Laima Vaikule. Raidījumā mēs runājam gan par to, ko pieredzam šodien, gan atceramies senākos gados piedzīvoto. Piemēram, Latvijas Radio fonotēkā glabājas 1988.gadā fiksēts ieraksts, kā jūs ar "Dzeguzītes" dziedātājiem un nupat pieminēto mazo Gunāriņu rakstījāt petīciju, lai Daila Martinsone atļauj bērniem kopā ar jums doties koncertēt uz Tallinu. Savukārt. papētot radurakstus, var atklāt, kāds sakars aktierim Andrim Keišam ir ar vienu no Laimas Vaikules vecvecmammām Līksnas pagasta Vingru ciemā. Lai arī šobrīd ir noraidoša attieksme pret krievu valodu ne tikai Latvijā, jums tā ir bijusi darba valoda daudzu gadu garumā Laima Vaikule: Es turpināšu būt kaujinieks, kā tas bija 90. gados un tagad. Es pati tiku tam cauri. Kad sākās karš, mana pirmā doma bija – ka es negribu dziedāt krieviski, es nedziedāšu. Kā es to varēšu? Kādu mēnesi bija manī tāds protests. Man palīdzēja ukraiņi, kuri teica – Laima, neļauj privatizēt valodu, beidz. Viņi man palīdzēja, tie brīnišķīgie cilvēki, kuriem tagad bumbas krīt uz galvas. Viņi man palīdzēja tikt no tā ārā. Es būtu sevi pazaudējusi, ja būtu sākusi to kultivēt. Nedrīkst padoties. Es dziedāju un dziedāšu krieviski, latviski, angliski un cilvēki runās tādās valodās, kādās grib. Un lai viņi iet… tālāk ar saviem likumiem, ko viņi izdomā – ka krievu valoda piederēs viņiem. Lai ņem savus pieminekļus un tur lai …. Mēs runāsim kā mēs gribēsim, viens otru sapratīsim, izturēsimies labi un es esmu par to. Vot, lai mani nosoda, lai. Bet par šodienu. Kāds jums ir šis laiks, kā dziedat dziesmā: "negribas vairāk nekā, negribas raudāt un smiet"?  Laima Vaikule: Pat negribas nagus krāsot, ģērbties skaisti, negribas rotaslietas lietot. Šausmīgs laiks. No sākuma bija pandēmija, kas man izraisīja vieglu depresiju. Pēc tam sākās karš. Vēl labāk. Likās, ka tālāk nav, kur krist, bet mēs nokritām vēl zemāk. Ceru, ka tas ir zemākais punkts. Daudzu gadu garumā intervijās jūs runājāt gandrīz tikai par mūziku, tad tagad sarunu lielāko daļu aizņem politika.  Šķiet, ka pēdējos mēnešos par politiku jūs esat pateikusi vairāk, nekā visas savas karjeras laikā. Par Krievijas agresiju Ukrainā runā skaidru un tiešu valodu. Kādēļ izvēlējās runāt, nevis nogaidīt, kā beigsies? Daudzi kolēģi tā dara.  Laima Vaikule: Es nevarēju klusēt. Tas ir raksturs. Man vienmēr ir bijusi sava pozīcija. Kad man bija 16 gadu, es aizbraucu uz Batumi filharmoniju. Kad mammai prasīja, kā jūs varējāt palaist meitu 16 gados, viņa teica, kas varēja Laimai aizliegt. Laikam tā ir galvenā rakstura īpašība.  Mēs par sevi tik maz zinām, tikai to, ko dzirdi, ka par tevi runā. Es domāju, ka esmu balta un pūkaina, bet izrādās, ka man ir raksturs. Kad sākās karš, pirmās dienas nebiju spējīga runāt, bet tikko tiku pie samaņas, uzreiz sāku runāt, jo pārāk tuvu viss notiek. Man bieži saka – kā tad, bija Afganistāna, tu klusēji, un kur tad tu biji tos astoņus gadus. Tad es sev jautāju – kur es biju, paskatījos "Instragram", izrādās tos astoņus gadus biju pilnīgi pagriezusies uz Ukrainas pusi, visi mani koncerti bija saistīti ar Ukrainu. Es pat to diezgan neapzināti darīju. Es pat, sevi pārbaudot, sāku domāt, kāpēc nerunāju skaļi jau 2014. gadā? Tagad, kad sākās karš, atceros visas tās skaistās vietas kur bijām, un tagad to visu sagrāva. Jebkurš normāls cilvēks nevar būt par karu. Kas ar mums notiek? Intervijām, ko pēdējā laikā krievu un ukraiņu žurnālistiem sniegusi Laima Vaikule ir pat vairāk nekā miljons skatījumu. Kas ir tas galvenais vēstījums, kuru jūs šai lielajai auditorijai esat vēlējusies pateikt? Laima Vaikule: Galvenais man vajag, lai tie, kas mani zina, zina manu pozīciju. Varbūt viņi pārdomās savu. Ja vismaz kaut cik cilvēkus varēšu pagriezt uz to pusi, kur ir taisnība, uz balto pusi, es būšu laimīga. Daudzi cilvēki, nezinu kāpēc, nesaprot. No otras puses – ir skopi, izšķērdīgi, ir bailīgi, drosmīgi, cilvēki ir dažādi, ja es ar savu piemēru parādīšu, ka var runāt, ir jāsaka savas domas, nav jābaidās, bet tas, protams, vairāk vērsts uz krievu valodā runājošajiem. Tas nenozīmē, ka es nosodu krievu valodu vai kultūru. Valoda pieder visiem. Krievi grib to valodu privatizēt, bet to nedrīkst pieļaut. Tāpat kā par 1941. gada karu visus panākumus viņi grib privatizēt sev, es gribu redzēt, kā tas būtu, ja nebūtu amerikāņi iesaistījušies karā. Jūs apzināties, ka retajam ir tāda iespēja kā jums tik daudz cilvēkus uzrunāt un likt ieklausīties? Laima Vaikule: Tieši tāpēc es nevarēju klusēt, tieši tāpēc. Mani interesēja, vai mana profesija nav grēcīga, un biju reiz pie musulmaņu mullas. Viņš teica, tev jāzina viens, ka esi atbildīga pret miljoniem, tāpēc tev jādomā, kā tu apģērbies, kā tu uzvedies, ko tu saki. Varbūt nepareizi sapratu, bet es to sapratu tā, ka es nedrīkstu klusēt, jo melnie spēki brūk virsū mums visiem, visai pasaulei. Tā es to tagad jūtu.  Pēc katras intervijas seko Krievijas propagandas kanālu reakcija. Laima Vaikule: Ai, veca vecene, Krievija visu tev deva... Kāda Krievija, man deva Latvija, Raimnods Pauls viņa mūzika. Mans darbs Latvijā no 12 gadiem. Ko viņi man deva? (..) Es sapratu, ka būs šausmīga reakcija, bet mani tas vispār neuztrauc. Šodien reakcija pret mani ir nesalīdzināma pret to, kas notiek ar maniem kolēģiem Ukrainā, kuri tagad sēž pagrabos. Mūziķi, balets. To, ko viņi man tur raksta… nu labi, atsūtīs man "novičok" dāvanu, nu es savu nodzīvoju, nekas briesmīgs nenotiks. (..) Kad sākās tā agresija, vienkārši kaut kas manī salūza, vienkārši esmu pret visu, kas saistīts ar Padomju Savienību, Krievijas propagandu.  Mēs dzīvojam tādā valstī, kur ap 40 % ir krievu, man negribas sadalīt mūs, mēs nedrīkstam to darīt. Mēs redzējām, kas notiek, kad sadala. Mums jābūt kopā. Es neizturos slikti pret krievu tautības cilvēkiem, nekādā gadijumā, ir labi cilvēki un ir slikti. Man bailīgi teikt "russkij mir", labāk teikt Putina agresija. Man liekas, tā drīzāk jāsaka, jo ir cilvēki krieviski runājošie, arī no Krievijas man daudz draugu, kas ir pret šo karu un valdību. Zināms, ka jums ir ciešas attiecības ar Allu Pugačovu un Maksimu Galkinu. Viņi milzīgi tiek zākāti Krievijā, bet atzinīgi vērtēti daudzviet citur par savu drosmi nostāties pretī varai. Abi ir bieži viesi arī Latvijā. Nesen kāds Latvijā zināms cilvēks, kurš Allu pazīst jau no 80. gadiem, stāstīja, ka pagājušajā vasarā Rīgā viņš Allai teicis: “Alla, moi dom, tvoj dom” (manas mājas ir tavas mājas). Vai viņi jūt šo atbalstu, jo pamest savas mājas, savu dzimteni, tas ir liels pārbaudījums? Laima Vaikule: Es domāju, ka cilvēks aizbrauca un visu to pameta, uzreiz viņam dod plusu. ja tu iegūsti un aizbrauc, tas ir viens, ja tu zaudē un vienalga brauc projām, tas nozīmē, ka cilvēks to darīja apzināti un tas ir princips un man tas ir simpātiski. Ne visu var nopirkt, nauda nav galvenais. Tā tikai liekas cilvēkam. Kad pienāks pēdējā minūte, tā būs pēdējā lieta, kas tev būs smadzenēs. (..) Viņiem ir plāns apmeklēt arī Latviju. Es biju viņu koncertā Dzintaru koncertzālē, es domāju daudziem krieviski runājošajiem bija kauns, kā Galkins runāja 20 minūtes latviski. Viņš parādīja tiem, kas baidās sākt runāt latviski, sākt mācīties latviski, ka to var izdarīt. Jo daudziem ir liels komplekss. Man liekas pirmā kļūda mums 90. gados bija, ka mēs stipri atstūmām krievu cilvēkus, neintegrējām. Pa 30 gadiem, es domāju,  nebūtu neviena, kas nerunā latviski, ja būtu pareizi to politiku izveidojuši. Jo daudzi… es zinu tādus cilvēkus, kuri principiāli negāja mācīties un nelaida savus bērnus latviešu bērnudārzos, jo bija apvainojušies. Tā bija kaut kāda kļūda. Mums tomēr vajag sadzīvot kopā, mums nav citas izejas. Kam jānotiek, lai atkal uzstātos Krievijā? Laima Vaikule: Jābeidzas karam, pats par sevi. Ja tā ideāli – ir jābūt prezidentam Krievijā tam, kas šodien ir pret karu, kas sapratīs un mācēs pateikt cilvēkiem, ka viņiem vajag savu vainu atzīt. Lai cilvēki vispār dzirdētu to cilvēku, klausītos viņā,  lai Ukraina noticētu, viņam ir jābūt šodien… Tāpēc es piedāvāju Galkinu, brīnišķīgs kandidāts.  

Es nedzīvoju atmiņās par padomju laika slavu, uzsver aktieris Ivars Kalniņš. Par krievu propagandas meliem un viesizrādēm ar ukraiņiem, par Latvijas teātra aizkulisēm un cik bieži liek lietā savu mūzikas instrumentu kolekciju saruna ar Ivaru Kalniņu Laikmeta krustpunktā. Nodevējs, nepateicīgs cilvēks, kas viņš būtu bez mums. Nekas. Šādi un līdzīgi komentāri izlasāmi pie interneta rakstiem un video, kuros Krievijas propagandisti nosoda aktiera Ivara Kalniņa skaidro un tiešo nostāju, ka Krievija karā pret Ukrainu ir agresors.  Tās varbūt arī nav labas manieres lasīt Krievijas interneta komentārus un to var salīdzināt ar rakāšanos atkritumu kastē, bet tie parāda, cik zombēti un apmāti ir daudzi ļaudis Krievija, nesaredzot Putina ļaunumu.  Ivars Kalniņš savu nostāju ir pateicis, viņa daudzus gadus veiksmīgā aktiera karjera Krievijā līdz ar to ir noslēgusies. Daudzi viņa Krievijas kolēģi pat gadu pēc kara sākuma izvēlas klusēt, varu kritizējuši ir vien nedaudzi, pret tiem vērstas represijas.  Kādēļ ir svarīgi, ka arī māksliniekiem ir jārunā un jāparāda sava nostāja, runājam ar Ivaru Kalniņu.  Raidījuma ievadā skan Ivara Kalniņa ukraiņu valodā dziedāta dziesma, ko viņš izpildījis, viesojoties pie ukraiņu žurnālista Dmitrija Gordona. Daudzi ukraiņi bijuši pateicīgi par šādu žestu. Ivars Kalniņš: Ar ukraiņiem sadarbojos kādus gadus divdesmit. Kad ar mani nenoslēdza līgumu Dailes teātris, kurā biju nostrādājis 28 - 30 gadus, viņi mani ar atplestām rokām... Uzreiz vairākas izrādes tika uztaisītas. Tā bija producentu grupa, ar kuru sadarbojos joprojām. No Poltavas, bija Luhanskā, tagad pārvācās uz Poltavu. Viņi organizē aktierus, pēdējā laikā tie visi ir ukraiņi, nupat bijām Amerikā, kādās piecās Eiropas valstīs. Kurus izlaida ārā, dažus nelaiž ārā, ir vecuma cenzs, vīrieši atrodas militārā pakļautībā.  24. februāris pirms gada ir mainījis lietu kārtību pasaulē, ir traģiski mainījis daudzu cilvēku dzīves. Kādu atceraties 24. februāri, kad uzzinājām, ka ir sācies Krievijas karš pret Ukrainu? Ivars Kalniņš: Nevarēja tam noticēt,, lai gan visa tā attieksme un lielā brāļa leksika nav mainījusies kopš padomju gadiem. Visas prasības neplašināt NATO, tas vienkārši tā, lai varētu ar "draudzīgajiem traktoriem" kā 1940. gadā iebraukt bez pretošanās, kur vajag. Tā viņi gribēja Kijivā iebraukt. Nesanāca. (..) Man nav nekas pret kaut kādu nacionālu sajūtu – krievs, ķīnietis, amerikānis, francūzis. Tas labi. Es esmu tāds pats latvietis. Man nevajag stāstīt, ka man jābūt kādam citam. Es varu difuzēties dažādās kultūras, man ir interesanta šī pasaule, ne tikai Eiropa, bet arī Amerika un Āfrika. Tās visas ir interesantas lietas, ja nemēģina to visu ar varu uzspiest citiem, ar ko draudzēties, ar ko nedraudzēties un pieņemt, ka kādai varai ir tiesības to darīt, novedot līdz nāvei cilvēkus un bombardējot mājas. Uzsākot karu. Neviens karš neko labu nav devis un nevienu jautājumu nav atrisinājis. Šis ir absurds koloniskais karš, ar ko parāda Krievijas šī brīža vara, kas viņa ir īstenībā. Tas nevienam neko nedos labu, tā būs tikai liela problēma pašai Krievijai. Es neticēju, ka tas varētu notikt, jo tās tomēr ir ļoti tuvas tautas viena otrai. Krievija asi reaģējusi uz jūsu izteikumu, ka esat no atmiņas izsvītrojis to laiku, ko pavadījis Krievijā. Ko ar to domājāt, tas saistās ar darbu, bijušas taču izcilas izrādes un filmas? Ivars Kalniņš: Pirmkārt, es pateicu to, ka tas, kas saistās ar kino un dažādiem televīzijas projektiem, pandēmijas laikā paskatījos, kas es tāds esmu, gan bildes ziņā, gan skaņas ziņā ir daudzas novecojušas lietas, ko es saviem bērniem vairs negribēju rādīt. Tehnoloģiski novecojis. (..) Principā esmu izdzēsis no atmiņas, ne tikai tehniskā ziņā, bet arī emocionāli [padomju laiku], jo man negribas to atcerēties, es nedzīvoju šajās atmiņās. Sarunās raidījumā vairāki cilvēki stāstījuši, kā mainījusies saziņa ar kolēģiem Krievijā pēc kara sākuma. Arī jums Ukrainā un Krievijā bija plašs paziņu loks, kontaktus vēl uzturat? Ivars Kalniņš: Ar Ukrainu, protams, kontaktus uzturu, viss kārtībā, vienīgi jāgaida, kad beigsies šis ārprāts. Par Krieviju – es nezinu, kam jānotiek, lai mēģinātu atbildēt uz kaut kādiem aicinājumiem. Es nekad nekur neesmu piedāvājies, mani vienmēr ir aicinājuši. Un arī visi šajā gadsimtā veidotie projekti – esmu uzaicināts vienmēr un esmu pirms piedalīšanās izvērtējis. Es to nepateicu agresīvi, bet tā, lai viņi saprot, ka es tieši šajā sakarā varētu kaut ko citu pateikt varbūt. Ja izvedīs karaspēku no Ukrainas un tās robežas atgriezīs pirms 14.gada un ja vaininieki apmaksās visus izdevumus, kas saistīti ar viņu agresiju, vismaz centīsies to darīt.. (..) acīmredzot, kas līdzīgs kā pēc Otrā pasaules kara. Es draugiem arī vairs nezvanu, tās noteikti noklausās un reģistrē… (..) Ivars Kalniņš: Pirms nākt uz interviju, gribēju uzzināt, kas es esmu. iegāju internetā, meklēju Latvijas aktieri, paskatījos, mani tur nevar atrast, trešo daļu nezināju uzvārdus. Varbūt jaunie, kurus tiešām nezinu. Dailes teātra mājaslapā arī neatradu sevi. "Latvijas izcilākie aktieri" – ar drebošu roku, skatos, tur arī manis nav, nav arī Mirdzas Martinsones. Vispār nevarēju atrast gandrīz nevienu Liniņa [Arnolda] audzēkni, ne Ancānu [Romualdu], ne Bērziņu Andri.  Nezinu, kuram esmu pārgājis ceļu pāri. Šī pati Radzobe (Silvija) tika dzīta laukā no ģenerālmēģinājumiem, kur ar saviem studentiem viņa agrāk sēdēja un rakstīja, ko režisors negatavā darbā grib. Salamājās reizēm. Lai nebūtu pārpratumu, lai skatās gatavu darbu un vērtē bez šīm klačām. Varbūt tās ir nostrādājis, varbūt arī tā vajag. Un viss. Es nezinu kāpēc jūs mani paaicinājāt. 1973. gadā par Ivaru Kalniņu žurnālā "Liesma" rakstīts, ka starp divām mūzām - mūziku un teātri - viņš izvēlējies teātri, bet arī turpina aizrauties ar mūziku.  Ivars Kalniņš: Man ir daudz visādu instrumentu mājās, ne tikai stīgu, arī perkusijas, ar klaviatūrām, dažādas stabulītes. Kad pie manis atbrauc draugi, reizēm muzicējam. Arī elektriskās ģitāras man ir. Man patīk ar skaņām nodarboties, man mājās ir laba skaņa.

Neesmu daudz ceļojusi, bet par visu redzēto uzreiz veidoju darbu, tā saka tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere, kurai šogad par mūža ieguldījumu piešķirta Purvīša balva. Par Rembrantu un brāli Raimondu, atmiņām par kara gadiem un visām saglabātajā Radio kāpēcīšu vēstulēm saruna ar mākslinieci Laikmeta krustpunktā. Raidījums skan sestdienas pusdienlaikā, bet sarunas ieraksts šoreiz notiek brīdī, kad aiz logiem jau ir satumsis. Raidījuma viešņa saka, ka viņai tieši nakts stundas ir tās rosīgākās, arī man patīk strādāt diennakts tumšajā laikā, tāpēc nu nolēmām, ka abi būsim kā naktsputni un tiksimies, kad saule jau ir norietējusi. Viesojamies pie tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres, kuras radošais darbs vairāk nekā pusgadsimta garumā šogad novērtēts ar Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā. Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce nesen radio teica šādus vārdus: "Dzīvē viņai nav gājis viegli, bet savus darbus Edīte Pauls-Vīgnere ir radījusi ar milzīgu skaistuma izjūtu, lielu vitalitāti un spēku." Radošums, krāsu skaistums, ir pirmais, ko var pamanīt mākslinieces mājās slieksni. Purvīša balvu par mūža ieguldījumu saņēmušas vien Džemma Skulme un Maija Tabaka, tagad jūs saņemsiet. Kādas bija sajūtas, kad uzzinājāt par to? Edīte Pauls-Vīgnere: Bija ļoti interesanta situācija. Man no rīta 10 zvana, man nekad tik agri nezvana, ko visi zina, ka nav. Es saku: Kāpēc tu mani traucē. Domāju, ka zvana draudzene, bet izrādās tā bija direktore Māra Lāce. Vai! Man bija jāatvainojas. Es biju nepatīkamā situācijā. Teicu: Kāpēc man, tā taču ir domāta, likās, ka ... Purvītis ir dzimis tajā laikā, bija tēlniecība, glezniecība, grafika, tās ir pamatlietas. Tagad tekstilmākslai, tas man bija ļoti liels pārsteigums. Domāju, ka tur ir kāda kļūda notikusi. Māra Lāce mierināja - kāpēc gan ne. (..) Man likās, ka man nav piemērota, ka domāta kādam gleznotājam vai tēlniekam. Tikai ne manā nozarē.  Ir patīkami, ka novērtē, tomēr Purvītis manī ir iegājis kā milzīga personība. Tas ir mums simbols, kā lietuviešiem Čurļonis. Kad bija Francijā izstāde, viņš tik lieliski izskatījās, tik savdabīgi. Tagad - man, par ko? Tas man bija ļoti neparasti.  Pieredzējusi Otro pasaules karu un atminas atgadījumu ar brāli, kurš gandrīz pazaudējis pirkstu puiku nebēdnību dēļ. Atminas kara raisītās šausmas un zaudējumus. Atceras, kā viņu mājā ievācās "atbrīvotāji" un Paulu ģimenei ar viņiem bija jāsadzīvo. Gājis raibi. Kara sākumā Edīte Pauls-Vīgnere radīja darbu "Gaisma. Tumsa. Asinis". Bet ar Ukrainu saistās atmiņas no jaunības, kad kopā ar draudzeni ar stopiem devās uz Ukrainu. Edīte Pauls-Vīgnere: Sagaidīja milzīgie kukurūzas lauki, kukurūza milzīgā augstumā. Mūs uzaicināja mājās. Esmu vērotāja, skatos, kur aug puķes uz loga, zināju, ka tur ir kārtība. Iekšā tur četri spilveni ar mežģīnēm. Mums iedod šķēres, lai ejam griežam vīnogas un ēdam, cik gribam. Pirmo reizi ēdu kukurūzas maizi. Tā ātri sakalst, bet ļoti garšīga. (..) Ukraina spoža manā atmiņā, tāpēc es ļoti pārdzīvoju, kas tur notiek. Kā viņi labību varēs, jo viņi tik daudz palīdz. Čakla tauta, skaista tauta. Tie cilvēki aiziet, un domāju, kā to var visu pārdzīvot.  (..) Maz esmu redzējusi no pasaules, bet ja ko esmu redzējusi, tad uzreiz uztaisu darbu. Bija par Vāciju, bija par Čehoslovākiju, par Maskavu, Ķīnu. Uzreiz iemūžinu. Man uzreiz viss redzētais iedarbojas. Ja es būtu apbraukājusi pasauli, man par katru valsti būtu radīts darbs. (..) Ir daudz atmiņu. Bet kā tas ir, ka saskaries ar tādu posmu, kurā tu nevari vairs. Varētu vēl daudz ko darīt, ir tik daudz ideju, bet to vairāk nevari. Tas ir ļoti sāpīgi. Ja pietrūktu, ja nespētu domāt, nespētu radīt, tad pieņemtu. Bet tev vēl skaidrs prāts, vēl jūsmo, varu par citu kolēģu darbiem jūsmot. Man ārkārtīgi patīk renesanses laiks, varbūt senčos esmu pilī dzīvojusi. Skatos tos portretus un domāju, cik mākslinieks daudz laba izdara attēlojot. Ko mēs iesāktu bez tekstilmākslās. Pavērojiet, visa vēsture balstās uz apģērbu. Gleznotājs arī katru mežģīni ir izstrādājis, katru rotaslietu. Sevišķi to redz renesanses laikā. Tas ir paliekoši. Man viens Rembranta portrets ir vērtīgāks par Mikelandželo griestiem. Bet šodien diemžēl naids ir ņēmis virsroku un cilvēce negrib mierā dzīvot un tas ir bēdīgi. (..) Vienmēr jau ir cerība, bet ar cerību ir bīstami, vai nu cerība ir mierinājums, vai tikai muļķa mierinājums. Tā ir sarežģīta lieta, mēs neko nevaram prognozēt. (..) Kāpēc cilvēks tā rīkojas, vai tā jābūt? Uz to nav atbildes.

Pasaules apdraudējuma laikā ir svarīgi atrast arī veidu, kā priecāties, un to var darīt Lieldienās. Tā saka literatūrzinātniece Janīna Kursīte. Par pieminekļiem un pretpadomju proklamācijām, dzejas formas pētījumiem un vērtīgāko padomu no Mirdzas Ķempes saruna ar Janīnu Kursīti Laikmeta krustpunktā. "Kādi mēs Lieldienās būsim, tādi visu gadu būsim," teikusi folkloras un valodas pētniece, Latvijas Universitātes profesore un bijusī Saeimas deputāte Janīna Kursīte. Lieldienas ir brīdis, kad šķīstīties un palaist savu sirdi vībotnēs. Pavasaris beidzot ir sarosījies, saule ar katru dienu kāpj arvien augstāk virs egļu galotnēm un tieši Lieldienās uz sarunu esam aicinājuši Janīnu Kursīti. Vai tiesa, ka vārds “lieldienas” latviešiem aizgūts no Austrumu pareizticīgajiem, no vārda “veļikodeņ”? Janīna Kursīte: Tā varētu būt. Tas, atšķirībā no Ūsiņa dienas vai kā mēs sauktu, ir saistīts ar kristietību nosaukums. Olu ripināšana un šūpošanās, protams, zināmākās Lieldienu tradīcijas. Bet no folkloras zinātnieces es vēlos izzināt arī mazāk zināmas senču tradīcijas. Piemēram, mēs varētu mudināt ļaudis savā apkārtnē atrast augstāko pauguru, saplūkt kārklu vicas un nodarboties ar putnu dzīšanu. Janīna Kursīte: Tā varētu būt lībiešu tradīcija, ko pārņēmuši arī latvieši. Varētu jautāt, ko tie putni nogrēkojušies, ka pavasarī būtu jādzen. Bet vieni ir tie putni, kas iemieso visu smago, kas bijis ziemas sezonā. Nosacīti tos putnus dzen prom, lai aizlido, labos pavasara putnus gaida un priecājas par tiem. Tā ir pavasara izkustēšanās, uzkāpšana pakalnā, cik nu Latvijā augsts pakalns iespējams, saules lūkošana un atbrīvošanās. Sevišķi mūsdienās pēc Covid, ar Ukrainu un pasaules apdraudējuma laikā ir ļoti svarīgi, ja ne pats svarīgākais ir atrast veidu, kā priecāties, ka mēs esam, ka Latvija ir, ka putni arī ir. Cerams, ne galvā. Kam tās kārklu vicas un kādēļ arī skaļi jākliedz? Janīna Kursīte: Ziemā uzskatīja, īpaši veļu laikā jābūt klusa, ir jāsaudzē savi savus spēkus. Daba ir pamirusi. Pavasarī, palīdzot saulei kāpt debesīs, uzskatīja, ka cilvēks var ietekmēt dabas spēku atmošanos. (..) Cik iekšā, tik jākliedz. Kārkli ir lokanie, tie pavasarī ja ne pirmie, tad vieni no pirmajiem uzzied. Ar lokanu visu gainot, aiziet uz mājām un noper palicējus, mazos un vecos, kuriem arī jādod daļa no tās svētības, ko esi saņēmis iztrakojoties pa kalnu. Esat teikusi – katrs var svinēt Lieldienas kā vien vēlas. Un var arī nesvinēt. Bet pats galvenais šajā laikā – kam vien ir iespēja, izkustieties. Brauciet uz laukiem, dzeriet bērzu sulas, vismaz uz vienu dienu atslēdzieties no interneta komentāriem un ikdienas rutīnas. Janīna Kursīte: (..) Lieldienas būtu labākais laiks visu iekšā sēdēšanu un datora būšanu pastumt maliņā. Lieldienas daudzās mājās sākās ar olu kaujām, bet mēs dzīvojam laikā, ka nemaz tik tālu no mūsu robežām notiek īstas kaujas. Krievijas karš Ukrainā. Dabā tagad ar katru dienu gaisma uzvar tumsu. Bet mēs dzīvojam tumšā laikā, kara laikā. Janīna Kursīte: Folklora un vēsture rāda, ka cilvēce ik pa laikam atgriežas haosā, kad sakrājusies agresija, kuru nav spējuši rituālā veidā – Lieldienās vai Jāņos iztrakojoties, arī humora vai satīras formā pasakot, kas tev nepatīk, nav vajadzīgs – atbrīvot. Karš ik pa laikam atgriežas, lai kā lielai daļai likās, ka tas nav iespējams. Humanitārajā fakultātē ar studentiem vismaz četras reizes esam braukuši ekspedīcijās Ukrainā, pazīstam virkni zinātnieku, un tagad liela daļa ir kaujas laukā. Es ar viņiem sarakstos, vairākiem ir bijuši ievainojumi. Šis ir laiks, kad katram jādomā – kā varu palīdzēt, gan materiāli gan garīgi. Mani ukraiņi bija uzaicinājuši nolasīt lekciju, tas bija viens no dziļākajiem saviļņojumiem pēdējā laikā, ka redzēju attālināti asaras viņu acīs. Grūti bija valdīt asaras savās acīs. Tā ir līdzi jušana un palīdzēšana, viņiem ļoti svarīgs katrs atbalsta vārds. Tie, kas var karot, tie karo. Katram jāpalīdz kā var. Janīna Kursīte 2009. gadā ir Saeimas Ētikas komisijā gluži kā lekciju lasa un stāsta par necenzētiem vārdiem, stāsta politiķiem, kādus vārdus ir pieklājīgi lietot no Saeimas tribīnes, kādus nav. Vēlāk pati strādāja Saeimas Ētikas komisijā, kur dažbrīd bijusi kā skolas direktore. Janīna Kursīte: Ja es būtu zinājusi, lekciju lasot, kas nāks priekšā. Toreiz vēl bija tikai skaisti ziediņi. Evolūcija ir pakāpeniska, bet ļoti strauja. Kāds laiks, tāda valoda, kā mēs domājam, tā mēs runājam. Iekšējā agresija noved vai nu pie izlādēšanās garīgā veidā, mutes veidā, vai fiziskā veidā. Paldies dievam, ka tas pašlaik nav fiziskā veidā. Tāpēc vajadzīga Lieldienu izbļaušanās, izstaigāšanās, atjaunošanās, lai mēs neturētu ļaunu prātu, lai mēs neveltītu ļaunus vārdus cits citam. Atrast otrā ko tādu, ko var, ja ne iemīlēt, tad sadzīvot.  Saruna, ko šis karš ir uzjundījis Latvijā, tā ir attieksme pret dažādam vēsturiskām personām, atsevišķiem pieminekļiem. Kā vērtēt Puškinu, kā vērtēt Upīti? Janīna Kursīte: Pieminekļi ir kādas teritorijas sakrālās zīmes. Tas ko lēma Pieminekļu padome, es nevienā no tiem, kas iestājas par pieminekļa pārnešanu, nedzirdēju, ka kāds būtu teicis, ka Andrejs Upīts būtu aizliedzams skolās, vai aizliedzams pētīt vai viņa daiļrade nekam neder. Protams, ir "Plaisa mākoņos", kas nekam neder. Bet jautājums, kas ir šī vieta, kur stāv Andreja Upīša piemineklis? Toreiz tas bija Politiskās izglītības nams un toreiz piemineklis tika uzstādīts reizē ar šī nama atklāšanu. Toreiz piedalījās un kvēlas runas teica par Upīti kā internacionālistu toreizējas kompartijas sekretārs Voss [Augusts] un kas vēl. Tā nav īstā vieta Upītim, viņš tur stāv kā politiska padomju laika liecība. Bet tas neko nenozīmē un neattiecas uz viņu kā rakstnieku. Par Puškinu – kāds viņam sakars ar Rīgu un Latviju. Nekāda, izņemot viņa simpātiju Annu Kernu, par kuru kaut kur bija izteicies "veļikosvetskaja bludņica" (sieviete, kas stipri maldījusies dažādās nomales). Tas arī neko neizsaka par Puškina daiļradi. "Jevgēņijs Oņegins", manuprāt, ir izcils darbs, un kā dzejnieks viņš bija savam laikam izcils, bet viņa attieksme pret Poliju, pret mazākumtautībām bija šovinistiska.  Un trešais – Mirdza Ķempe. Viņai ir piemineklis Liepājā, jo viņa ir no Liepājas. Piemineklis manā skatījumā ir ar māksliniecisku vērtību. Manuprāt, tā ir vieta, kur tam piemineklim ir jābūt, un Mirdza Ķempe, ja skatās svaru kausos… Es pati, meklējot dažādos avotos, biju pārsteigta, ka Mirdz Ķempe bija starp tiem 1958. gadā, kas iestājās savulaik par Staburaga saglabāšanu. Viņa palīdzēja tiem, kas atgriezās, gan rakstniekiem, gan citiem, no izsūtījuma un apcietinājuma. Viņa palīdzēja jaunajiem autoriem. (..) Viņa palīdzēja slepus arī baznīcai. Bet no otras puses – nosodīja Solžeņicinu, atbalstīja iebrukumu Čehoslovākijā, uzbruka jaunām autorēm. Te ir svaru kausi. Mēs nezinām, kā paši būtu rīkojušies, nonākot tajos laikos un tajos apstākļos. Tajos svaru kausos es redzu līdzsvaru, pat pozitīvo vairāk. Tas, kam un kā viņa ir palīdzējusi, tas arī ir ļoti svarīgi. Rīgas domei drīz būs jālemj gan par ielām, gan pieminekļiem, viens domniekiem ir jūsu dēls Māris Mičerevskis. Kādu padomu dotu viņam vai viņš ir prasījis padomu mammai literatūrzinātniecei. Janīna Kursīte: Diez vai dēli bieži prasa padomus, bet atklāšu, ka esam runājuši par šo, gan par Mirdzu Ķempi, gan par Andreju Upīti. Par Upīti mūsu uzskati sakrīt, citos dažos jautājumos, kā par Sudrabu Edžu, ne ļoti. (..) Tas padoms būtu – esam piesardzīgi un neizmetam visu atkritumos, ka pēc tam līdzīgi kā ar vācbaltu mantojumu vai Lielajiem kapiem kaut kas pazūd bez pēdām. Septiņreiz nomērīt un vienreiz nogriezt, mēs bieži vienreiz nomērām un tad septiņreiz graizām.  Bet šis ir laiks, kad jāizšķiras par vērtībām, jo pieminekļi bieži vien ir dzīvāki par dzīvākiem un viņu ietekme ir lielāka nekā dzīva cilvēka ietekmei. Tās ir vērtības, ko mēs katru dienu, ejot garām, redzam.

Es bez darba nevaru, sēdēt mājās un neko nedarīt – tā man ir traģēdija, saka uzņēmējs, mecenāts Kirovs Lipmans. Par pirmo miljonu un tagadējo valdību, Latvijas hokeju un tikšanos ar Putinu, un kāpēc iestājās mācīties par klaunu saruna ar Kirovu Lipmanu Laikmeta krustpunktā. Uzņēmēji mūsu raidījumā nav bijuši bieži viesi. Līdz šim esam aicinājuši vien divus. Tikāmies ar Vili Vītolu, kurš savas miljonāra gaitas aizsāka Venecuēlā, Latvijā ir radījis Likteņdārzu. Un intervējām arī Jūliju Krūmiņu, kurš teica: „Arni, paskaties, vai manos senčos nav kāds ebrejs. Visi mani draugi saka, ka ar maniem apgriezieniem un biznesa prātu man ir jābūt kādām ebreju saknēm.” Šodienas viesim ebreju saknes nav jāmeklē. Tās ir Latvijas zemē ieaugušas jau vairāku simtu gadu garumā. Piemēram, viņa vecmāmiņas pa mammas līniju Rivkas Leviusas dzimta Aizputē dzīvoja vismaz 250 gadus un pat senāk. Viņa tēva Lipmana dzimtā tāls sencis Levijs Lipmanis bija Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona finanšu padomnieks. Kirovs Lipmans pēc dabas vienmēr bijis ļoti darbīgs, arī tagad cienījamā seniora vecumā bez darba nevar. Kirovs Lipmans: Sieva man gandrīz 50 gadus to pārmet, es bez darba nevaru. Sēdēt un neko nedarīt man ir traģēdija. Es mīlu strādāt, es jau 15 gadu vecumā sāku strādāt. (..) Pat šodien es nevaru bez darba. Mājās sēžu, domāju par darbu, kā tur būs, ko es varētu uzlabot. Visi darbinieki mani pazīst – vismaz divas reizes nedēļā es esmu darbā. "Grindex" – otrdienās un piektdienās oficiāli, bet ja vajag, varu jebkurā dienā atnākt.  (..) Tas nav manā raksturā – dzīvot Dubaijā un atpūsties. Man jau mājās to pārmet. Kad es paņemu "Grindex", gada apgrozījums bija 14 miljoni. Šogad ir paredzēti 360 miljoni un 2025. gadā pusmiljards. Es esmu no tiem, kas netaisa katru gadu plānu nākamajam gadam, es pieciem gadiem taisu plānu/ budžetu. Zinu, cik man būs un ko man jācenšas sasniegt. Tāpat valstij arī vajadzēja darīt. Nevis tā kā tagad – marta sākumā pieņem budžetu. Tas nav normāli. Kā biznesu mainījis karš Ukrainā, sankcijas pret Krieviju? Kirovs Lipmans: Grūti. Bet par laimi pirms pieciem gadiem devu komandu taisīt budžetu ne mazāk kā uz pieciem gadiem, ļoti stingri tam sekojam. Vēl vairāk, es jau pirms pieciem gadiem devu komandu iet maksimāli uz Eiropas tirgu. Agrāk gandrīz viss gāja uz Krieviju, es liku iet vairāk uz Eiropu, Āziju, Ameriku, Kanādu, to arī izdarījām. Šodien krieviem pārdodam tikai sešus preparātus. Tas mūs faktiski izglāba. Vai ar jūsu ražotajām zālēm ārstē arī Krievijas karavīrus, kas iebrukuši Ukrainā? Kirovs Lipmans: Nē, nē. Mēs dodam onkoloģiskos preparātus, sirds preparātus. Krievijā tos ļoti cienīja, kamēr vēl nebija karš. Tagad joprojām prasa, bet nav naudas viņiem par to samaksāt. Tāpēc labi, ka palēnām izgājām no Krievijas tirgus. Ir daudz draugu gan Krievijā, gan Ukrainā, ko viņi saka par notikušo, par Krievijas iebrukumu Ukrainā? Kirovs Lipmans: Krievu draugi, es jūtu, ka daži baidās kaut ko teikt, jo tur seko katram cilvēkam. Viņi saprot, ka tā ir negodīga lieta, bezkaunīgi un krimināli ir tas, ko izdarīja valdība. Es tos cilvēkus labi saprotu. Man pietiek ar cilvēku parunāt pusstundu un es jau saprotu, kas viņš ir un ko var izdarīt. Es savā laikā, kad Ašeradens vēl vadīja Ekonomikas ministriju, gribēju ar viņu tikties un parunāt par ekonomiku. Satikos un 20 minušu laikā sapratu, ka viņš neko nesaprot, brīnījos, ka viņš vada tādu ministriju. Un tas bija galvenais cilvēks, kas veido ekonomiku savā valstī. Tagad viņš ir finanšu ministrs! Man bija draugs Tretjaks [Vladislavs], hokejists. Viņš palika mans draugs, bet zinu viņa attieksmi. Pēc pasaules čempionāta 2006.gadā pretendējām uz 2014. gadu [rīkot pasaules hokeja čempionātu]. Starptautiskā federācija mani atbalstīja. Tajā pašā laikā bija iesnieguši krievi, Tretjaks baidījās, ka nedabūs to čempionātu, un lūdza, lai atbrauc uz kongresu Putins. Viņš atbrauca uz kongresu, Tretjaks iepazīstināja ar mani – te Lipmans, Latvijas hokeja federācija, arī Latvija pretendē. Putins paspieda roku, uzreiz uz tu: "Lūdzu, palīdzi, nāc pretī, mums vajag šo čempionātu. Es tev būšu ļoti pateicīgs." (..) Es esmu palīdzīgs, visiem dodu, man žēl palika, Krievijas prezidents... Es aizgāju uz tribīnes un pateicu, ka atteicāmies no pasaules čempionāta. Kāpēc to stāstu – Tretjaks, kas tagad  ir ļoti tuvu krievu valdībai, agrāk man zvanīja katru dienu, vairāk viņš man nezvana. Viņš baidās runāt ar Latviju. Kādas ir pirmās bērnības atmiņas, kā un kad sapratāt, ka esat no lielās ebreju tautas saimes? Kirovs Lipmans: Pirmajā klasē iestājos latviešu skolā Liepājas 1.vidusskolā, mājā arī runājām tikai latviski, krievu valodu iemācījās mamma tikai Krievijā, kur viņu izsūtīja. Viņai bija draudzene, kas ar vīru pārcēlās uz Latviju, vīrs bija zemūdenes kapteinis, un viņi pierunāja, lai mani laiž krievu skolā. (..) Tā uz 2. klasi aizgāju krievu skolā. Vēl šodien atceros skolotāju Poļinu Dmitrijevnu, kas man palīdzēja. Man māte mācīja – es nekad nekoncentrējos uz tautību, man galvenais ir cilvēks, ja viņš ir labs cilvēks, var būt jebkurā nācijā. Kad es "Metalurgu" pacēlu, nezināju, ka tur ir bandīti, starp citiem bandītiem bija divi ebreji, varat iedomāties, kas mani draudēja nogalināt, ja es rādīšu peļņu. Lai nevajadzētu maksāt nodokļus. Tāpēc aizgāju no "Metalurga". Neviens neticēja, ka "Metalurgu" var pacelt, es viņu pacēlu. Es par to dabūju Trīs Zvaigžņu ordeni, viens no pirmajiem ražotājiem. Kas bija tas, kāpēc Kirovs pusaudža gados izdomā, ka gribēs studēt cirka skolā? Kirovs Lipmans: Es biju vienmēr jautrs. Jau skolā biju tāds viens no vadošiem, man jau no dzīves sākuma bija viedoklis par visu, ar humoru. Biju labs sportists, nodarbojos ar vieglatlētiku, ar futbolu sāku nopietni nodarboties Ļeņingradā. Cirka skolā nokļuvu netīšām, gāju pa ielu "Ņevskij prospekt",  un tur bija reklāma – tad un tad sākas eksāmeni cirkā. Man ļoti patika cirks, Rīgā jau gāju vienmēr. Nodomāju, pamēģināšu. Gribēju būt klauns. Man izdevās iestāties. Vēlāk nāca vēstules, kāpēc neeju mācīties, jo skola sākās.  Mammai piezvanīju uzreiz, kad ieraudzīju sevi sarakstos, ka esmu uzņemts. Viņa bija ļoti dusmīga – mūsu ģimenē nekad nebija un nebūs klaunu. Viņa man aizliedza, un tad iestājos institūtā. Pirms desmit gadiem Liepājas muzejā arī ar jūsu atbalstu notika izstāde par ebreju tautības cilvēkiem un ebreju saknēm Liepājā. Kirovs Lipmans: Vēsturiski ebreji ir ļoti daudz cietuši. Protams, tas ir drausmīgi un neviens ebrejs to nedrīkst aizmirst. Tajā pašā laikā gribu pateikt, ka katrā nācijā ir ļoti labi, gudri cilvēki, bet tajā pašā laikā ir arī "svoloči" – negodīgi, bandīti un zagļi. Tāpat arī ebreju nācijā. Tas, ka viņi ir gudri, liecina tikai par to, ka vēsture viņiem nedeva citu izeju – izaugt vai būt pastarīšos. Dzīve piespieda, tāpēc izcili ebreji ir zinātnieki un ārsti. Tā ideja man par nāciju nav par kādu konkrētu – to nāciju mīlu un to nemīlu. Tas pats par latviešiem, es mīlu latviešus, ir ļoti labi cilvēki, ļoti labi. Varat uzprasīt Vairai Vīķei-Freiberga un viņas vīram, cik mums draudzīgas attieksmes, kopš viņi atbrauca. Tagad mums ir premjers Kariņš, kuram ir dubultpilsonība – ASV un latviešu, un kad viņam prasīja, ka jānoliek ASV pase, viņš kategoriski teica, ka neattieksies. Freiberga, kad viņai to pateica, otrā dienā nolika pasi uz galda un atteicās, un joprojām dzīvo ar vīru Imantu Latvijā. Tāda starpība ir starp cilvēkiem.

Esmu piedevusi viņiem kā cilvēkiem, bet gribu viņus aizmirst, lai nav jānosoda – tā par saviem pāridarītājiem saka Lidija Lasmane-Doroņina, kas trīs reizes piedzīvojusi padomju lēģeru šausmas. Par Gulagā satiktajiem krievu inteliģentiem, par krievu okupantu kirzas zābaku smaku un par vecmammas paparžu matraci saruna ar Lidiju Lasmani Doroņinu Laikmeta krustpunktā. Ir 25. marts – viena no drūmākajām Latvijas vēstures kalendāra lappusēm. Īstenojot operāciju "Priboj", jeb no krievu valodas tulkojot, "Krasta banga", dažu dienu laikā padomju okupācijas vara salauza tūkstošiem likteņu. Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām jau savlaicīgi tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali. Lopu vagonos iesēdināja vairāk nekā 40000 cilvēku, viņu vidu 11000 bija bērni.  Par 25. marta operācijas "Krasta banga" rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas nosūtīts 25. martā pulksten 15.47." Šajā dienā Laikmeta krustpunktā saruna ar cilvēku, kurš Sibīriju, ļaunumu un lopu vagonus redzējis savām acīm. Bet viņa ir arī teikusi: "Es nekad neesmu gribējusi padoties ļaunumam un kalpot viņa priekšā." Par Latvijas mīlestību, par ticību Dievam okupācijas vara viņu centās pārmācīt ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tiesājot pat trīs reizes. Ticība un mīlestība ir Lidijas Lasmanes-Doroņinas stiprais pamats tūlīt jau 98 gadu garumā. Zinot, kam esat gājusi cauri, kas ir jūsu spēks? Lidija Lasmane-Doroņina: Kas lai izmēra spēku? Es ticu Dievam, ticu, ka nekas bez viņa ziņas nenotiek. Viss, ko es stāstu ir tas, ko viņš man ļāvis piedzīvot. Cilvēki taču nav tikai slikti vien. Tie paši čekisti ir arī labi. Labu darīt nevienam nekad nekur nav aizliegts, jo vairāk centies darīt labu, jo arī vairāk pats saņem laba. Jo tu esi kopā ar to labo. No bērnības cilvēks saprot, kas ir labais un ļaunais, kas nāk no labā un kad uzbrūk ļaunais, to katrs bērns saprot. Kad un kur viņš pazaudē to? Ļaunais arī ir ļoti spēcīgs un viņš pārvelk mūs arī savā pusē bieži vien. Tumšā ir bijis daudz dzīvē, bet bijis arī daudz gaišu mirkļu, vispirms jau bērnībā. Lidija Lasmane-Doroņina: Gaišākā jau ir pati bērnība līdz karam, pirmie skolas gadi, tā bezrūpība un tāda liela mīlestība visapkārt. Saule debesīs, siltas mājas, mīļi vecāki un vecvecāki. Visi cilvēki bija jauki, mīļi. labi. Tu jūties kā tāds kaķēns, lolots, barots un sargāts. Nekas jaukāks jau laikam par tādām bērnības atmiņām nevar būt. Man bija gaiša bērnība, mani visi mīlēja, vecāki, vecvecāki, mūsu visi kalpotāji, viši ļaudis, kas mājās bija. Arī kaimiņi. Visi gājām viens pie otra kartupeļu talkās, siena pļaujā, ražas novākšanā. (..) Darbs jau toreiz nelikās kā smaga nelaime, neviens nedomāja piketēt laukos, jo nebūtu ko ēst pašiem un lopus barot. Tā tas vienkārši ir, ka cilvēks bez darba nevar dzīvot, un tas bija tik dabīgi, ka neviens par to nedomāja. No smaguma kāds kādreiz pavaidēja, bet atpūtās un gāja atkal. Un tādu darbu es neesmu redzējusi, ka kāds būtu palicis laukā, tāds netiktu pieļauts. Ikdienu izmainīja krievu okupantu ienākšana Latvijā 1940. gada jūnijā. Lidija Lasmane-Doroņina: Pirmo reizi krievu karavīru ieraudzīju Liepājā, jo tad es sāku mācīties ģimnāzijā. Toreiz mums viņi bija "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", jo viņi staigāja tādās budjonovkās, cepurēs ar puļķīti. Tas bija šausmīgi. Liepājā mācoties, dzīvoju pie ģimnāzijas draudzenes Latvijas armijas virsnieka kapteiņa Tumševica ģimenē. Viņa meita ir mana vecuma cilvēks un dzīvo Kanādā, mēs vēl sazināmies, cik nu varam. Mums bija apsolīta kadetu balle pēc 16 gadu vecuma, man bija 15, kad ienāca krievi… Balle nenotika. Ienāca "augšā puļķītis, apakšā muļķītis" un balle nenotika. Man bija vecāks brālis, mācījās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, bet viņu izslēdza, jo lielam okupācijas kungam bija goda vārti jāceļ skolēniem, bet mans brālis ar draugiem bija pakāruši beigtu vārnu tajos goda vārtos. Tā mēs toreiz pretojāmies, kā pratām, tāda bija tā laika Latvijas jaunatne, mani vienaudži. Manu brāli izslēdza, viņš pārgāja uz Aizputi un vidusskolu pabeidza tur. Daloties atmiņās par Sibīrijā pieredzēto Lidija Lasmane atzīst:  Ir tādi mirkļi – es vēl kādreiz pamostos no sapņa no  tiem laikiem – vai tas ir sapnis vai tas ir tā mirkļa jauns pārdzīvojums tanī brīdī, kad es pamostos, pat ir grūti saprast. Bet tālu no manis tas nav, tas vēl ir ar mani kopā vēl kaut kur, to jūt šad un tad. Kaut gan man tagad ir labi un siltā mājā, un mēs esam brīvi. Es domāju to pašu varētu izjust vecs karotājs, izgājis visu cauri šausmām. Klausoties fragmentu, jūs teicāt, ka pa vidu visām briesmām bija arī blaktis. Lidija Lasmane-Doroņina: Krievija bez blaktīm nemaz nav iedomājama. Ar tām cīnās cilvēki. Tās pārnes pat tīrīgi cilvēki normālās mājās, vēl šad un tad pacīnās ar blaktīm. (..) Tas ir kaut kas šausmīgs, kas piemīt – es negribētu teikt tai tautai, bet tai zemei, jo tautas tur ir tik dažādas, bet... Jā, tā tas ir. Vāciešiem vismaz blaktis nebija. Pirmie krievi, kurus mēs šeit redzējām, nebija tie krievi, kurus es satiku Gulagā. Tur bija daudz brīnišķīgu cilvēku. Bija daži tādi, kuriem skatījos virsū un domāju, vai tad tas ir krievs, vai tā ir krieviete? Sevī brīnījos, kamēr iepazinos. Ir taču arī citādāki krievi, nav jau tikai šie Putina krievi vien. Ir jau patiešām arī tādi kā Puškins, nu lai būtu viņa iela Latvijā, man nekas nav pretī. Viņi taču ir normāli cilvēki. Mums pašiem vajag uzvesties tā, lai tā normālība nāk virspusē, nevis visu laiku mīdīt un nievāt to nesmuko. To vajag bīdīt kaut kur tālāk prom un vērst to labo virspusē, lai mēs sajūtam, ka mēs visi esam vienādi cilvēki Dieva priekšā. Ja negribam, lai Dievs ir, tad labā priekšā. Seko vēl divas tiesas, kur padomju vara jūs soda par jūsu uzskatiem. Skatoties tiesas procesus, var pamanīt, ka vairumā gadījumu apsūdzētāji, prokurori, tiesneši, liecinieki ir ar latviešu uzvārdiem. Vai tā bija? Lidija Lasmane-Doroņina: Tā jau ir. Tā tiešām ir. Tādi mēs esam sava labuma dēļ. Paši pirmie mani apcietinātāji bija krievi, pirmais izmeklētājs bija ukrainis. Toreiz gan mana apcietinājuma laikā arī visas kārtības čekā mainījās. Otrā apcietinājuma laikā [1972. gads] bija pilnīgi mainījusies čeka, tas jau bija pilnīgi izmanījies, vairs nebija cementa grīda, virsū bija koka grīda. Pirmajā apcietinājumā mēs gulējām uz cementa, un paldies tam čekistam, kas, mani apcietinot, teica, lai es paņemu segu līdzi. Citādi būtu bijis tikai mans mētelītis. 1972. gadā apcietināta viena teikuma dēļ: "Ja tagad atceras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?" Kādēļ šī viena teikuma dēļ pakaļ atnāca čekisti? Lidija Lasmane-Doroņina: Šo teikumu man vienkārši inkriminēja kā noziedzīgu izteicienu. Tas bija no Solžeņicina, no "samizdata". Mēs visi lasījām, jo prese viņu nedrukāja, bet no rokas rokā tas gāja. (..) Es, piemēram, līksmoju, ka Krievijā vēl nav mirusi tā normālā doma, vēl kāds cilvēks ir, kas domā, kas kaut raksta, kas kaut ko saprot. Vai Latvijai atgūstot brīvību, savus vajātājus satikāt gluži nejauši? Lidija Lasmane-Doroņina: Domāju, viņi vēl tagad vēl nav miruši. Es viņus satiku, bet es viņus svītroju ārā ne no atmiņas, lai es viņus nepazītu. Es gribu viņus aizmirst, lai man viņi nav jānosoda. Atzīt viņus, kamēr viņi paši nav lūguši piedošanu manai Latvijai, es nevaru. Kamēr viņi paši bojā dzīvi sev un savai dzimtenei, es esmu viņiem piedevusi, tāpēc ka viņi ir cilvēki. Mēs visi zinām, ka savu māti ir jāciena. Un tā zeme, kuru Dievs mums ir paredzējis, mūsu zeme ir tik skaista, kādu reti kurai tautai viņš ir devis, (..) ka mēs varam nīst māti, tad mēs varam nīst to zemi, kurā mēs esam.  Tā brīvība, kuru viņš mums devis, tā bija Dieva dāvana, kuru viņš mums atdeva pēc apcietinājuma. Mēs viņu vienkārši saņēmām  kā dāvanu. Ne jau tajās barikādēs mēs viņu izcīnījām. Mēs varējām vispār nebūt. Tik maza tauta. Bet mums nav kauna strīdēties, balsojot par mūsu brīvību vai nebrīvību. Nav kauna sadalīties tik šausmīgi daudzās partijās. (..) Lielā Amerika var iztikt ar divām, bet mums vajag trīsdesmit. Man kauns par to.

Dziesmusvētki ir mani patiesi vienīgie svētki - atzīst bijusī labklājības ministre Dagnija Staķe. Par pedagoģisko skolu un absolūto dzirdi, mežraga spēlēšanu un pašvaldību reformu, un vai dod padomus Rīgas vadīšanā dēlam Mārtiņam - saruna ar Dagniju Staķi sestdien vienos. Raidījuma viešņa savulaik ziņu izlaidumos bija redzam un dzirdama vai ik dienu, bija aktīva politikā, pašvaldību darbā, arī muzikālajās izpausmēs. Reiz vadīja mazo Tumes pagastu, tagad viņas dēls vada lielo Rīgas pilsētu. Piecus gadus Dagnija Staķe bija labklājības ministre, tagad viņa ir Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks un organizē projektus, kas mudina seniorus, sākoties pensijas gadiem, neieslēgt pelēkā vientulībā, bet padarīt savu ikdienu krāsainu un piepildītu. "Man patīk šis vecums, es vienmēr esmu labi jutusies jebkurā vecumā, es pagātnē nemīlu rakāties. Man nepatīk skatīties vecās fotogrāfijas, kur nu vēl filmas, kas man ir sakrāti ieraksti, nekad neesmu pacēlusi un noskatījusies," par sevi atklāj Dagnija Staķe. Viņa šobrīd mudina seniorus būt aktīviem, pati ir strādājošā pensionāre. "Vienmēr saku cilvēkiem, kuri nevar sagaidīt pensijas gadus un saka, ka ar pirmo dienu ies prom, paklausīsimies, ko tu runāsi, kad būsi pensijā. Strādājošā pensionāra dzīve ir ļoti piepildīta un aktīva. Nevajag aizmirst, ka strādājošie pensionāri dod savu ekonomisko ieguldījumu," bilst Dagnija Staķe. "Katram ir jāatrod sava nodarbošanās, kā piepildīt brīvo laiku, man gan brīvā laika man ir ļoti maz joprojām." Darbs pašvaldībā bijusi pilnīga nejaušība. Dagnija Staķe: Kad man piedāvāja balotēties, vispār to nopietni neņēmu. Bet vienmēr esmu teikusi, ka liktenis mani iebīda pa tām durvīm, kur es vislabāk jūtos. Darbs pašvaldībā bija ļoti gandarījuma pilns, kad tu redzi, ko tu esi izdarījis. Toreiz bija pusgatava Tumes skola, bija "Bankas Baltija" krīze, bet mēs to dabūjām gatavu. Vismaz pagasta centrā nav grausts, darbojas skola no 1995.gada, jo iepriekšējā nodega. Pēc gadiem nāca aicinājums kļūt par labklājības ministri. 2002.gada 21.novembrī apstiprināja Saeimā kā labklājības ministri. Dagnija Staķe: Man piedāvājums nāca negaidīti, valdība bija apstiprināta, bet pēc divām nedēļām vēl nebija labklājības ministra. Tas bija zvans un es sapratu... Dzīvē vispār nekad nevajag atteikties no tā ko piedāvā – jo acīmredzot tas ir liktenis, tā bija vajadzīgs. Lai gan saku, ka kultūra un izglītība ir man tuvas sfēras, bet sociālā joma mani vadījusi ilgi un vada joprojām. Savulaik bijusi piesardzīga domās par pašvaldību reformu. Dagnija Staķe: Manas domas sevišķi nav mainījušās, ja vēl varēju zināmā mērā samierināties ar 2009.gada reformu, tad tagad es vēl šos augļus neredzu, lai gan zināms laiks ir  pagājis. Pagastā nav tāda kopības sajūta, tas ir fakts. Protams, laikmets diktē savu, digitāli ir pieejami jebkuri pakalpojumi, kaut vai zemes nodokli nomaksāt, bet tā atnākt un parunāties pie sociālās darbinieces. (..) Šobrīd visi ir iekrauti papīru gūzmā un cilvēciskais faktors diemžēl ir zudis. Varbūt ka citādi nevar, bet pašlaik nekādus lielos ieguvumus neredzu, jo cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs. Un tad mēs brīnāmies, kaut vai par jauno paaudzi. Jo ar viņiem nerunā. Bet ar cilvēkiem ir jārunā, daudz jārunā. Mazo skolu slēgšana – arī Tumē bija jāpieņem šāds lēmums, kas izraisīja asus pārmetumus pret Dagniju Staķi no vietējiem. Dagnija Staķe: Tas bija ļoti grūts lēmums, bet savādāk tas nebija iespējams. Šajā skolā ir 360 vietas un bērnu skaits bija 200. Astoņus kilometrus tālāk skoliņā bija veca skola, sausās tualetes. Šo divu skolu dēļ nebijām spējīgi iekārtot pat datorklasi, kas tagad liekas pats par sevi saprotams. Bez tam šajā mazajā skoliņā mācījās tikai trešā daļa Tumes pagasta iedzīvotāju bērnu, pārējās pašvaldības bija gatavas maksāt tikai par bērnu izmaksu, bet par attīstību neko. Tāpēc centāmies šo skolu piepildīt un galu galā ieguvēji bija visi, arī skolotāji, kas strādāja Zelmeņu skolā. (..)  Tagad arī Tumes skola ir palikusi tikai par pamatskolu, par vidusskolu vispār vairs nav runa. Labi zinām tos iemeslus. Paši vainīgi zināmā mēra. Ja nav bērnu, tad arī nav ko mācīt, un skola kļūst zināmā mērā lieka. Tā ir mūsdienu realitāte. Tolaik tas bija kaut kas tāds nebijis, ka Latvijā kādu skolu slēdz. Tagad skatāmies, katru gadu jau desmitos skolas slēdz. Vainīga demogrāfiskā situācija. Traģēdija Reģu pansionātā, lielāki un mazāki skandāli nav tika tā pieredze, ko atcerēties no darba Labklājības ministrijā. Ir arī epizodes, ko atcerēties ar prieku un gandarījumu. Dagnija Staķe: Es katru piektdienu devos tikties ar cilvēkiem un tās bija lielas auditorijas, un bija gadījumi, kad cilvēki ceļas kājās un saka paldies. Daudz jau nevajag, īstenībā, ja kāds tev pasaka paldies, tas ir milzīgs gandarījums. Liekot roku uz sirds varu teikt, ka budžeta iespējās izdarījām... Daudzas sociālās lietas izdarīja brīdī, kad premjers bija Aigars Kalvītis, lai gan mēs viņu daudzreiz nepamatoti mēdzam aizskart. Es no sava labklājības ministra posteņa gribu teikt, ka tika daudz izdarīts. (..) Bija arī daudzas labas lietas tajā laikā. Tā nav tikai pensionāru ministrija, cilvēks faktiski no šūpuļa līdz kapam ir labklājības ministrijas apgādībā. Nozīmīgs posms Dagnijas Staķes dzīvē saistās ar mācībām Daugavpilī, Pedagoģiskajā institūtā. Tolaik, 1981. gadā, viņas vārds arī pirmo reizi minēts presē. Laikrakstā "Padomju Jaunatne" saistībā ar Daugavpils studentu koncertu Rīgā. Dagnijas Staķes muzikālā dzīvē ir bijusi ne tikai saistīta ar kori, diriģēšanu un dziedāšanu, bet arī pūšaminstrumentu spēli.  Dagnija Staķe: Rīgas pedagoģiskajā skolā 3.kursā sāku spēlēt mežragu, tolaik ņēma puišus armijā un skolas pūtēju orķestris palika bez mūziķiem un diriģents teica – meitenes, tagad ir jūsu kārta. Man ļoti nepatika, bet nu neko darīt, tā bija kā spiesta lieta. Man obligātais instruments bija akordeons. Tieši 1969. gadā nodibinājās Rīgas Politehniskā institūta pūtēju orķestris jeb SPO. Joprojām satiekos ar šiem muzikantiem, starp citu arī savu vīru satiku šajā orķestrī. Tā ka ja nebūtu pedagoģiskās skolas, tā pūšamā instrumenta, dzīve man būtu citāda. Šis ir dziesmu svētku gads, cik kupls būs dalībnieku skaits no dzimtas? Dagnija Staķe: Koris "Pa saulei", kuru vada mana meita un znots, tika dibināts jau kā tāds dzimtas koris, kurā joprojām dzied brālēni un māsīcas. Koris darbojas jau 14.gadu. Rīgas mērs arī dziedāja, viņš ir brīnišķīgs tenors, pat "Jāņu vakaram" [Emiļa Melngaiļa dziesma] solo dzied. Es pirmo reizi dziesmu svētkos piedalījos 1970. gadā, kad spēlēju pūtēju orķestrī, tolaik pūtēju orķestru nebija tik daudz,  tajos laikos tā bija veco onkuļu lieta un toreiz mēs bijām tā kā tāds piemērs, ka arī jauni cilvēki var spēlēt. Dziedāju arī korī – Daugavpils periodā dziedāju korī "Daugava",, esmu Tukuma korī "Vanema" dziedājusi. Bet tagad man labāk patīk klausīties. Apzinos, ka nevaru iznest visu. Atbalstu senioru korus kā sociālu vienību, bet man pašai vairs nav vēlēšanās iet dziedāt, labāk klausos. 2003. gada Dziesmusvētki bija pēdējie, kuros Dagnija Staķe pati piedalījās vēl kā dziedāja.  Dagnija Staķe: Tumes koris dziedāja noslēguma finālā skatē aulā un toreizējais premjers Repše mani ar sapratni atlaida no valdības sēdes, lai es varētu uzkāpt uz skatuves dēļiem aulā. Gaidot svētkus vasarā, Dagnija Staķe atzīst, ka jaunā estrāde ir brīnišķīga un ar lielu nepacietību gaidīs dziesmas, kuras diriģēs Jānis Ozols. Dagnija Staķe: Zinu, cik lielu darbu viņš ir ielicis. Jānis tiks ar to dziesmu galā. (..) Dziesmusvētki ir mani patiesi vienīgie svētki. Dopinga pote klausītājiem, kas varbūt piedzīvojuši smagus zaudējumus vai saskaras ar kādām veselības problēmām Dagnija Staķe: Par dzīvi ir jācīnās – vienalga vai fiziski vai garīgi. Ja esi cīnītājs, tad ātri tiksi no visa ārā. Izklausās viegli pateikt, bet es labi zinu, kā tas ir, cīnīties par savu dzīvību un psihisko veselību, pret to, kas tevi burtiski sagrauj. Bet jā, zināmā mērā palīdz varbūt arī tas, ka man ir darbs. Tas dod spēku un izturību turpmākajam.  Nekādā gadījumā nevajag nolaist spārnus. Es saprotu, viegli pateikt, grūti izdarīt, bet jāizdara.

Es no sava tēva nevienu brīdi neesmu kaunējusies, jo zinu, ko viņš drošības komitejā darīja – atzīst televīzijas žurnāliste Maija Migla-Streiča. "Panorāmā" lauku reportāžas viņa veidoja vairāk nekā 40 gadu, ir vārdu autore pazīstamām Imanta Kalniņa dziesmām, bet tagad raksta dzimtas vēsturē balstītus bestsellerus. Saruna ar Maiju Miglu-Streiču Laikmeta krustpunktā. Marts ir Latvijas Televīzijas "Panorāmas" jubilejas mēnesis. "Panorāma" ik vakaru ir ēterā jau 65 gadus. Par aktualitātēm tā skatītājus informē kopš tālā 1958. gad 19. marta. "Panorāmas" vēsture ir Latvijas vēsture. Padomju okupācijas gados tā, protams, bija ideoloģiskās un propagandas frontes pirmajās pozīcijas. Bija cenzūra, čekas uzraudzība un stingri ievērota partijas līnija. Atmodas laikā "Panorāma" kļuva par svarīgu neatkarības alku vēstnesi. Pamorāmieši dokumentēja Tautas frontes dibināšanu, Baltijas ceļu, barikādes un augusta puča dienās redakcijā palika līdz pēdējai ētera sekundei, kad omonieši ar ieročiem ielauzās Zaķusalas ēkā. "Panorāma" ir dokumentējusi Brežņeva laikus un jaunos laikus, "Panorāma" ir fiksējusi visu svarīgāko, ko esam pieredzējuši gan smalkās pilīs, gan lauku būdiņās. "Panorāma" ir arī Laikmeta krustpunktā vadītāja Arņa Krauzes žurnālistikas skola, viņš sāka strādāt Latvijas TV ziņās 20 gadu vecumā un Zaķusalā nemanot paskrēja 15 gadi. Saruna ar kolēģi, kura var sevi saukt par īstu panorāmieti un ir pieredzējusi televīzijā abus laikus – pirms un pēc neatkarības atgūšanas. Vien no trīs vārdiem viss kļūst skaidrs  – Maija Migla, "Panorāma". No darba "Panorāmā" Maija Migla-Streiča aizgāja, sākoties Covid pandēmijai. Tas sakrita arī ar laiku, kad viņa bija sākusi rakstīt savu pirmo grāmatu. "Jutu, ka ir īstais brīdis pievērsties grāmatai, jo nevienam sižeti par laukiem vairs neinteresēja, tur bija tikai medicīna, tikai Covid, lauki vairs nē," stāsta Maija Migla. Protams, ziņām viņa turpina sekot. "Ziņu cilvēks nevar atslēgties no ziņām pilnībā, vēl šodien sekoju visām ziņām, vispirms "Panorāmu", tad TV3 ziņas. Tāpat arī ar bijušajiem kolēģiem un operatoriem sazvanāmies, viss vēl sirdī un prātā, bet ilgošanās vairs nav, jo esmu pievērsusies rakstīšanai un esmu tajās grāmatās iekšā," bilst Maija Migla-Streiča. Maija Migla-Streiča ar "Panorāmu" bijusi saistīta kopš 1978. gada. Kāda tā bija, kad sāki strādāt? Maija Migla-Streiča: Kad es sāku strādāt, "Panorāma" bija interesanta, man, jaunai sievietei, bez īpašas pieredzes Jānis Dimants uzticēja zvejniecību un jūrniecību. Varbūt izklausās dīvaini, nezinu, ko viņš ar to domāja. Varbūt viņš domāja, ka esmu sieviete un alkoholu nelietoju, tad varu droši braukt pie zvejniekiem un jūrniekiem un viss būs kārtībā. Tā arī bija. Mēs ļoti labi sapratāmies un sadraudzējāmies ar zvejniekiem, līdzi jūrā zvejot nebraucu, bet ar kuģiem gan paspēju kaut kur aizbraukt. Tas viss man bija interesanti. Mums bija, šķiet, 11 zvejnieku kolhozi un apbraukājām visus, tur bija tādas personības kā "Brīvajā vilnī" Šlesers un Lisments Rojā. Visus jau nevaru saukt, es daudzus atceros un visi viņi televīziju uzņēma labi. Protams, tie sižeti no tagadējiem atšķiras kā diena pret nakti, tur jau bija noteikts, kas jāstāsta un viņi stāstīja – šogad izpildījām piecgadi jau savlaicīgi, trīs mēnešos padarījām to, kas bija jāpadara gada laikā. Atnāca kuģis un atveda kravu tik un tik tonnas, kas pārsniedza normu par tik un tik procentiem. Tādi teksti bija, tur neko nevarēja darīt. Būtu, protams, interesantāk stāstīt par tiem cilvēkiem, kas uz kuģiem, kas laivās brauc jūrā.  Uz partijas sapulcēm, paldies dievam, nebija man jābrauc. Tur bija citas personas, kas to darīja, un darīja ar prieku. Ja nu kādreiz kāds apslima, tad aizsūtīja, bet es īsti tā neatceros. Kā izpaudās cenzūra vai pašcenzūra? Maija Migla-Streiča: Cenzūru es nejutu, vienīgi ko – kad atnāca meitene no "glavļita" un tad viņa teica – kā jūs tur no augšas. No 2.stāva loga bija kaut kas nofilmēts. No augšas taču to nevar rādīt, kā jūs nesaprotat, ka to nevar rādīt. Un tiltam abus galus nedrīkst rādīt. Tas bija jums jāzina. Es teicu, ka teicu diemžēl nezināju un dabūju pārmontēt. Bet tie bija tādi nieki. Vai bija sajūta, ka, strādājot "Panorāmā", esi vienā no propagandas līdzekļiem līdzās "Cīņai" un citiem izdevumiem? Maija Migla-Streiča: Nē, man liekas biju pārāk naiva, lai to izjustu, lai ietu ar tādu apziņu. Es zinu, esmu notēmējusi, ka braukšu uz Jūrmalu, uz zvejnieku kolhozu "Uzvara", kur būs priekšsēdētājs Bumburs, un tad mēs filmēsim to, kas ir, kā zivis kūpina, kā ko. Tad parunāsim. Braucu ar prieku, nedomājot par politiskām lietām, ka es esmu tas rupors. "Panorāma" bija tā laika partijas un valdības rupors? Maija Migla-Streiča: Protams. Tikai tie, kas strādājām par zinātni, kultūru, zvejniecību, laukiem – tie cilvēki to tā neizjuta, katrs savā jomā centāmies rādīt to, kas ir. Bet tur bija atsevišķi žurnālisti, kuriem tas bija jārāda. Kāds Latvijas TV darbinieks ir ierakstījis 80. gados gandrīz visas LTV sapulces. Tas nav darīts slepeni. Tās ir dokumentētas un ieraksti saglabāti. Vēsturnieks Toms Zariņš šobrīd strādā pie doktordarba par Latvijas TV līdz atmodai. Tās ir vēstures liecības par to, cik ideoloģiski stingros rāmjos un apstākļos televīzijai bija jāstrādā, kā kolēģi izvērtē cits, cita darbu, par ko kritizē, par ko uzslavēja. Bija izcili kultūras raidījumi, bet bija arī stingri rāmji, kuros televīzijas darbiniekiem turēties. Vai piedalījās šādās sapulcēs? Maija Migla-Streiča: Man liekas, es tajās nepiedalījos, bet mums "Panorāmā" bija tāds darba apkopojums, nezinu, reizi mēnesī, reizi nedēļā. Tad dalīja vimpelīšus labākajiem žurnālistiem. Man par godu vai man par kaunu jāsaka, es nekad nevienu vimpeli neesmu dabūjusi, es nekad nebiju labākā. Tur parasti to dabūja kolēģe, kas atainoja partijas dzīves norises. Vairāk nekā tūkstotis Maijas Miglas veidoto sižetu glabājas "Panorāmas" arhīvā. Savu darba mūžu aizvadījusi kā žurnāliste, bet jaunībā studējusi Liepājas Universitātē. Vai ar mērķi būt par skolotāju? Maija Migla-Streiča: Nē, nebija tāds mērķis. Es beidzu 10 klases, toreiz bija eksperimentāls gads, kad bija 10 gadi nevis 11 jāmācās, man bija 16 gadi. Man ļoti patika medicīna, bet tādā vecumā vecāki mani uz Rīgu vienu pašu nelaida un teica; studē vien tepat Liepājā. Tad es arī studēju Liepājā, īpaši nedomājot ko. Rakstīšana man bija asinīs, mazliet kaut ko rakstīju vietējai avīzei, vēlāk kādam žurnālam. Pirmā publikācija bija 1969. gada 21. martā "Padomju Jaunatnē", raksts "Pasaulē labākā fakultāte". To parakstījusi Maija Līcīte. Tagad Maija Migla-Streiča vērtē, ka rakstītais bijusi liela liekulība, tāpēc pati neatceras tādu, acīmredzot kādam tas bija vajadzīgs. 1969. gadā presē publicēts arī Maijas Līcītes dzejolis, par kuru šodien pati bilst: ak vai, ak vai, te nu nav ko teikt, pirmais kucēns… Dažus gadus vēlāk tapa dzejoļi Liepājas teātra iestudējumam "Brēmenes muzikanti".  "Tas nāca no sirds, dvēseles, pati nezinu kā to uzrakstīju, kopā ir 14 dziesmas, bet tās citas bija atsevišķi priekš zvēriņiem, tas nebija nopietni, bet trīs bija tās nopietnās," atzīst Maija Migla-Streiča. Kad Maija Migla-Streiča aizgāja no darba "Panorāmā", viņa pievērsās rakstniecībai un viņas pirmā grāmata bija "Matildes gadsimts". Maija Migla-Streiča: Tā ir par manu dzimtu, to rakstīju nevis kā grāmatu izdošanai, gribēju izsekot saviem senčiem, kā viņu dzīves sākušās, veidojušās un paralēli meklēju atsauces laikrakstos. Un tā kā bija pieejami digitāli materiāli Nacionālajā bibliotēkā, tad diezgan daudz izdevās atrast par tiem gadiem, kad dzīvoja mani senči. Bet negribu teikt, ka šī ir tikai biogrāfiska grāmata, senči - tā līnija ir izvilkta, tas viss, kas tajos gados uzklausīts no stāstiem un atmiņām par to, ko stāstīja. Rezultātā iegrimu tik dziļi tajā grāmatā, ka vairs nevarēju tikt ārā, kā iegājis būtu kādā labirintā un apmaldījies, kā paralēlā pasaule, kurā es dzīvoju. Vēlāk, aizejot uz 60.gadiem, kad es jau biju tāda meitene, tur ir mana daiļrade, ne tikai biogrāfija. Katrā ziņā tas tāds Matildes gadsimts, viņas gadsimts, vēstures posms, kuru esmu varējusi parādīt. 13. martā iznāks signāleksemplārs Maija Migla-Streiča trešajai grāmatai – "Sapnis par sargeņģeli".  Maija Migla-Streiča: Par bērniem, bet ne bērniem. Es mazliet atgriežos "Matildes gadsimtā", atgriežos 60. gados, kad pati biju meitenīte, gāju skolā. Iztēlē pavēroju savas klasesbiedrenes. Katram bērniņam ir savs liktenis un ja nav tas sargeņģelis, tad ir smagi un grūti. Tur ir arī skumji stāsti. Es nevaru bez datora, piesēžos un tad jau pirksti paši klibina. Nevaru atklāt, vēl mētājos. Iesāku vienu it kā vēsturisku, nopietnu stāstu, bet tad pēkšņi domāju kāpēc nevarētu par kaut ko citu. Bet kaut kas top vienalga.

Es neesmu aktieris, esmu gadījuma cilvēks, kas ejot garām teātrim aiz spītības tur nonācis – par sevi saka Juris Strenga. Par krievu pasauli un kāpēc tagad lasa tikai burlaku romānus, par svešzemnieku un jukušu profesoru lomām, un arī šņabja dzeršanu saruna ar Juri Strengu Laikmeta krustpunktā. Kad aktieris Juris Strenga pēc vidusskolas stājies Konservatorijas Teātra fakultātē, leģendārā pasniedzēja Vera Baļuna viņa esot teikusi: "Mīļais cilvēk, ar tik lielām ausīm teātrī nav ko darīt. Ejiet mācīties mūziku, vai ko citu." Vēlākie gadi apliecināja, ka Vera Baļuna ir kļūdījusies. Ar ausīm Juris Strenga ir sadzirdējis to, kas daudziem paslīdēja garām, ar lielo prātu viņš tiek dēvēts par vienu no intelektuālākajiem aktieriem mūsu teātrī. Juris Strenga visbiežāk redzams ar grāmatu rokās, tomēr, braucot no Klapkalnciema uz interviju Latvijas Radio, viņš nelasīja. Laiks ir ieviesis savas korekcijas. Tagad ik rīts Jurim Strengam sākas ar Jāņa Slaidiņa veidoto raidījumu par aktualitātēm Ukrainā. "Tas pārvilka svītru visām pārējām manām nodarbēm, kā grāmatu lasīšana, interesēšanās par politiku. Viss kļuva bezjēdzīgs, vairāk es nekādus filozofiskus traktātus nelasu, es lasu burlaku romānus, jo tas kaut kā saiet kopā ar karu," atzīst Juris Strenga. "Mana māte, kura bija dzimusi 1900. gadā, nomira 98 gadu vecumā. Tad viņa teica: Jurīt, es gribu redzēt tikai to, kā tā šļura beigsies. Tas bija attiecībā uz Padomju Savienību. Viņa sabruka, un māte to redzēja. Es arī šodien varu teikt to pašu - es arī gribu redzēt, kā šī šļura, kas ir ievārīta mums austrumos, beigsies." Salīdzinot ar tēliem un lomām, Putins ir mūsdienu Moriartijs. Juris Strenga: Es ļoti nožēloju, ka noņēma krievu kanālus, kur uzstājās tie propagandisti. Kas tās bija par "biļinām", šie "biļinu" stāstītāji, ko viņi katru dienu izdomāja! Varu iedomāties, kādās sprukās viņi bija. (..) Es gribētu redzēt, ko viņi tagad stāsta. Tas ir briesmīgs temats, par to var runāt stundām, bet izbeigsim par to. Viņi visi nobeigsies, tas ļaunums sakritīs čupiņā, tāpat kā Hitlera ļaunums. Juris Strenga atzinīgi vērtē Ukrainas prezidenta Zelenska mainību. Juris Strenga: Viņa pārvērtība no komiķa un prezidenta lomas spēlētāja filmā ir apbrīnojama. Kā šis mazais cilvēks spēja saņemties. Viņš tagad iemieso visu tautu, visa tauta skatās uz viņu. Viņš apbrīnojami vada visu šo lietu. Nezinu, kā vienā cilvēkā var kaut kas tāds pēkšņi uzplaiksnīt. Tātad viņam bija tie iemesli, viņam bija kaut kāds Branda iesākums, viņš nebija apmierināts ar savu komiķa lomu. Viņš tiecās tālāk uz neiespējamo.  Aktieris atzīst, ka apbrīno Latvijas tautas atsaucību ziedot un palīdzēt. Juris Strenga: Tas aizrāva mani tik tālu, ka es arī pa reizei piezvanu pa telefonu. Kā pensionārs es nevaru sevišķi piedalīties un tanku nopirkt es arī vairs nevaru. Arī nekad neesmu varējis, jo aktieri Padomju Savienības laikā, lai gan daudz filmējās, es braukāju pa visu savienību un ar daudz krievu aktieriem biju pazīstams, brīnišķīgiem cilvēkiem. Tie bija brīnišķīgi laiki, bet naudas ziņā tas viss palika vietējās kneipēs un restorānos. Līdz mājām tas neatnāca un nekādu labu neienesa. (..) Ko šie cilvēki dara tagad, es nezinu, bet kaut kas ir pārtrūcis. Acīmredzot nebūs iespējams šīs saites ar Krieviju tik ātri atjaunot. Kino Juris Strenga ir gana daudz spēlējis nacistus, fašistus. Juris Strenga: Krieviem vajadzēja radīt ienaidnieka tēlu, kas viņiem nepārtraukti ir nepieciešams. Pašus krievus jau neizmantoja, izmantoja mūs, baltiešus. Pietiekoši riebīgs mans paskats - kārns un garš un nekur neliekams, acīmredzot ļoti atbilda fašistam. Es spēlēju fašistu gan igauņu, gan lietuviešu, gan ukraiņu filmās. Daudz filmējos Odesā. (..) Bijuši kapteiņi, leitnanti. Uzpleči bija ļoti daudz. Runājot par Latvijas politiku, Juris Strenga atzīst, ka jūt sarūgtinājumu. Juris Strenga: Politika ir tikai sarūgtinājums, lai tam sekotu un par to uztrauktos, es izvairos no tā. Man pietiek skatoties, kas notiek ar cilvēkiem, kas mani vienmēr interesējis. Kas ir cilvēks, kāda ir viņa psiholoģija. Šīs izmaiņas... (..) Rūgta atziņas par cilvēka dabu kā tādu man tikai vairojas, ko šis karš nebūt neuzlabo. Par politiku minējāt, ka daudz ir vilšanās. Tā ir tik liela, ka neejat arī uz Saeimas vēlēšanām? Juris Strenga: Es eju un vienmēr vēlēju par jaunu partiju un vienmēr viļos, jo beigu beigās izrādās, ka tie ir tie paši, tikai nosaukums ir drusciņ izmainīts. Šis ir arī prezidenta vēlēšanu gads, vai prezidentam Levitam vajag dot vēl vienu iespēju? Juris Strenga: Es ar viņu drusciņ esmu pazīstams, bet es domāju, ka nevajadzētu mētāties un meklēt citu labāku, jo Latvijā ar izcilām personībām ir baigi švaki. Tā ir arī izglītība. Kas pirmās Latvijas laikā bija, kādi izglītoti cilvēki ar Pēterburgas, Maskavas, ar Eiropas izglītību bija. Kas tie bija par večiem, kas tās bija par personībām.  Personības vairs nevar izaudzināt. Ar šādu izglītības sistēmu, kāda ir tagad, nekas labs nav paredzams, arī augstskolām ir beigas. Sākot no bērnības, kad vecāki nelasa pasakas priekšā bērniem, sākas izglītības krahs. (..) Ir jāizlasa milzum daudz grāmatu, lai saprastu, kas ir labs un kas ir slikts. Arī sliktās grāmatas ir jālasa. Es lasu visus tos burlaku romānus un pieķeru rakstniekus, pieķeru psiholoģiskos arī tīri tehniskā ziņā, kur viņi pārrēķinās, bet ir sevi jātrenē pie domāšanas, nevis bakstot telefonus.  Bija Kārļa Auškāpa kurss, kur man atļāva ar jaunajiem aktieriem pastrādāt, iestudējuma mazu ludziņu. Pirms sākām iestudēt, es neesmu pedagogs, es neesmu arī aktieris, esmu gadījuma cilvēks, kas ejot garām teātrim ir kaut kādā veidā tur nonācis, aiz spītības. (..) Es viņiem teicu, ka obligāti, sākot ar Kantu, eksistenciālismu, Sartru, amerikāņu filozofiem, tas jums ir jāzina. Kaut vai izziņas līmenī kaut kas jāpalasa. Nevar būt aktieris uz skatuves, domājošs cilvēks, kuram nav plašs skata leņķis. Bet šodien jaunais aktieris tiek triekts, viņš ir uz skatuves, spēlē no vienas lugas uz otru, viņam nav laika lasīt. Viņš saņemt kaut kādas sēnalas ātrumā, pāris teikumus no visa. Nē, bez lasīšanas tas neiet cauri! Sarunā Juris Strenga vairākkārt piemin laiku, kad nebija lomu teātrī, kad vairāk filmējies un veltījis laiku pašizziņai. Juris Strenga: Es esmu vienkārši gulējis uz lauriem un ticis cauri ar loģiku, kas ir pats galvenais manā mūžā bijis, un arī tālāk, kad es skatījos Ventas Vecumnieces izrādes un domāju, kāpēc es to nevaru izdarīt. Tās bija padomju ludziņas, brīžiem bēdīgā stāvoklī, domāju, vai es to nevaru izdarīt, ja viņa to dara tik nemākulīgi un neloģiski. Es ar savu loģisko domāšanu taču to varu darīt? Pētersons [Pēteris] man palīdzēja izvēlēties, lai es kaut ko iestudēju, tad es lēnām klusiņām sāku. Bet režija nebija mans aicinājums, arī aktieru lieta nav mans aicinājums. Mans aicinājums ir būt par klātesošu liktens novērotāju un liecinieku visā tajā lietā, kas notiek apkārt. Ar prieku pieņemu man dāvāto uzticību un ceru arī izvilkt vēl kādus gadiņus, jo dikti gribas redzēt, ar ko tā šļura beigsies. Sarunā nevaram nepieminēt 1975. gadu un Latvijas kultūras kanonā iekļauto Dailes teātra izrādi "Brands". Lilija Dzene tolaik rakstīja, ka pēc Branda lomas Juris Strenga savā dzīvē neko labāku nenospēlēs. Juris Strenga: Tā bija un tad, kad viņa to uzrakstīja un arī man teica to, es jutos ļoti neomulīgi, bet izrādījās, ka tā tas arī bija. Jo tālāk arī ar teātri viss gāja savādāk. Vai tiesa, ka Branda lomu režisors Arnolds Liniņš sākumā bija iecerējis Harija Liepiņam? Juris Strenga: Aina Matīsa Radio stāstīja šādu versiju. Bet es varu izstāstīt citu versiju, tā man liekas ticamāka, jo tā nāk no Ilmāra Blumberga. Viņš teica: "Tu nebiji, Juri, paredzēts šai lomai dublēt." Haris bija pirmais. Bija paredzēts Jānis Plēsums, kurš bija Liniņa favorīts, izskatīgs, bet kā vēra muti vaļā, tā pilnīgas šausmas.  Blumbergs kopā ar Modri Tenisonu, kuri abi kopā uztaisīja šo izrādi, vairāk pat kā Liniņš. Es domāju, ka Kārlis Auškāps, Modris Tenisons ir visvairāk ielikuši šajā darbā, Liniņš bija kā tāds pārraudzītājs un galvenais, vadīja visu milzīgo izrādes tapšanas procesu. Īstie gara ielicēji bija Kārlis kopā ar Modri. Viņi teica, ka bez Strengas mēs to nedarām. Nebiju pirms tam neko spēlējis, tikai padomju ludziņas kaut kādas mazas lomiņas. Tas nebija nekas. Reizēm vāri ieminējos, ka gribētu kaut ko nospēlēt, bet tas tā arī palika gaisā karājoties. Kā vērtē Branda atgriešanos Dailes teātrī un savu atgriešanos šajā izrādē? Juris Strenga: Man ir citāda attieksme pret to. Es, būdams mēģinājumos zālē, nepārtraukti dzirdēju savas un Ausmas [Kantānes] intonācijas. Pie tam dzirdēju dzeju, jo toreiz mēs iestudējām poēmu. Pašlaik šis "Brands" ir pēc režisora norādes melodrāma. Tas manā saprašanā neiet nekā kopā. Arī tas, ka ir ritmizēta valoda, poēma, tas piedod plašumu šai domai, piedod kaut kādu distanci visai problēmai, bet, mēģinot viņu padarīt šodienas jauniešiem tuvāku – nezinu, vai šāds  piegājiens… kur ieguvumi, kur zaudējumi.

Tie, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, nav godīgi līdz galam, pārliecināts skeletona treneris Dainis Dukurs. Par Ukrainas karogu pie mājas un sportistiem frontē, krievu dopinga skandālu un liktenīgo virāžu Siguldas trasē saruna ar Daini Dukuru Laikmeta krustpunktā. Ko nozīmē – cīnīties un nepadoties? Kā uzvarēt pretinieku, ja viņš izmanto aizliegtas metodes? Kas dod ticību un pārliecību par uzvaru un taisnību? Šie jautājumi gadu garumā ir izdoti mūsu izcilajiem sportistiem – skeletonistiem brāļiem Dukuriem un viņu tētim un trenerim Dainim Dukuram.  Ja domājam par karu Ukrainā, tad vārdi – cīnīties un nepadoties ir ukraiņu vadmotīvs jau gada garumā. Arī viņi pieredz pretinieka negodīgās metodes, zemiskumu un pats galvenais – nežēlīgo agresiju. Mūsu skeletonisti bija pirmie, kuri 2016.gadā parādīja savu stingro mugurkaulu un paziņoja, ka pēc krievu dopinga skandāla uz Sočiem startēt nebrauks.  Sports un politika. Latvijas skeletona pagātne un nākotne. Saruna ar ilggadējo Siguldas ledus trases direktoru, arī bobsleja kamanu izgatavotāju un jaunībā bobslejistu – Daini Dukuru. "Latvija, ne tikai Latvija, arī Lietuva, Igaunija varētu būt tie, kas šo kustību pret piedalīšanos starptautiskajās sacensībās visvairāk atbalsta. Arī Polija. Man patikas Latvijas Olimpiskās komitejas nostāja, tā bija momentāla un arī ir viedoklis par to, ka nepiedalīties. Bet man sarūgtina Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta Baha kunga retorika," norāda Dainis Dukurs, vērtējot diskusijas par to to, vai Krievijas un Baltkrievijas sportisti varētu atgriezties starptautisko sacensību apritē. "Tas, ko viņš mēģina pateikt, ka tiek diskriminēti Krievijas un Baltkrievijas sportisti un viņiem tiek pāri nodarīts. Tā nav pāri nodarīšana, ja netiec pielaists pie kādām sacensībām. Pāri nodarīšana ir tas, kas notika Bučā, tas, kas notika Mariupolē. Tā ir pāri nodarīšana. Tās sagrautās mājas, nogalinātie cilvēki. Karavīriem ir kaut kādi kodeksi, ir kaut kāda kārtība, kā karo, bet šāvieni pakausī cilvēkiem, kam ir sasietas rokas aiz muguras, tas neliecina par godīgu karošanu un šis karš 21. gadsimta ir absolūta traģēdija. Tie cilvēki, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, ka Krievijai un Baltkrievijai ir jāpiedalās, tie nav godīgi līdz galam. Arī visa šī retorika mainījās, kad tie cilvēki, kas no sākuma bija vienaldzīgi, tie bija varbūt tādu valstu kā Vācija, Francija, Itālija vadītāji, kas mēģināja pateikt - nē, nav jau tik traki. Kad viņi aizbrauca uz vietas, ieraudzīja šīs briesmas, saprata, ka tas ir karš ar ļoti nežēlīgu agresiju un ļoti negodīgu rīcību." Kāds bija 24.februāris pirms gada, kādu atminas? Dainis Dukurs: Mazliet samulsums. Bija nojausma, ka varbūt kaut kas līdzīgs kā 2014. gadā Doneckā un Krimā, ka tik skarbi sāksies un notiks, galvā gribējās iztēloties, ka tas paies garām un nesāksies karš. Mēs savulaik strādājām kopā ar ukraiņu sportistu un dažas dienas pirms 24. februāra olimpiādes laikā Vlads Heraškevičs (Vladyslav Heraskevych) pēc finiša izvilka no kombinzona A4 formāta lapu, manuprāt, Ukrainas karoga krāsās, kur bija uzrakstīts "Ukrainai - karam nē". Viņi, acīmredzot zināja vairāk, viņi nojauta, un es sapratu, ka pēc šīs darbības viņam bija pārmetumi no Starptautiskās olimpiskās komitejas. Beigās viss beidzās laimīgi. Es tajā pašā dienā aizbraucu uz trasi, palūdzu Ukrainas karogu un pacēlu mastā. Ukrainas karogs plīvo mastā pie manas mājas Turaidā gandrīz gadu. Pirmais karogs bija mazliet pabalējis, es aizbraucu, nopirku Rīgā jaunu karogu. Nomainīju un joprojām šis karogs plīvo pie manas mājas. Kādas ir prognozes, cik ilgi tas vēl būs pie jūsu un mājas un kad tas būs ne tikai solidaritātes, bet arī uzvaras karogs? Dainis Dukurs: Situācija ir smaga un sarežģīta. gribētos, ka viss beidzas ātrāk, kaut vai šodien, un Krievija nāk pie saprāta, iziet no okupētajām teritorijām. Bet domāju, ka šobrīd visa pasaule un tie, kas dzīvot tuvāk Krievijai, kam ir robežas ar Krieviju, gaida šo gadskārtu. Zinot šo valsti, kas mīl dažādus apaļus datumus un atzīmēšanos, arī to, ka viņiem paredzēta Valsts domes sēde, var gaidīt vēl kādu pavērsienu. Ar cerībām jādzīvo, jādomā, ka varbūt kaut kas mainās uz labo pusi. Jo ātrāk šis beigtos, jo lielāka pasaules daļa būtu ieguvēji.

Viens no mildronāta izgudrotājiem. Ķīmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bijušais Organiskās sintēzes institūta direktors, vairāk nekā 500 zinātnisko rakstu un vairāk nekā 500 patentu un patentu pieteikumu autors Ivars Kalviņš ir raidījuma Laikmeta krustpunktā viesis. Līdz šim raidījumā vēl nav bijusi saruna ar kādu zinātnieku. Šoreiz tikšanās ar cilvēku, kuru var saukt par vienu no pasaulē atzītākajiem Latvijas pētniekiem un izgudrotājiem. Viņa mūža darbs zinātnē ir jaunu zāļu radīšana, īpaši tādu, kas apturēt vēža postu cilvēka organismā. Ja min ķīmisko savienojumu trimetilhidrazīnija propionāta dihidrāts, tas reti kam kaut ko izteiks, bet ja nosauc šī savienojuma aktīvo vielu meldonijs jeb mildronāts, daudziem pirmā asociācija ir ar Ivara Kalviņa vārdu. Kas ir Latvijas zinātnē aktuālie notikumi, ko gribētu pieminēt? Ivars Kalviņš norāda uz Organiskās sintēzes institūta profesora Edgara Sūnas vadībā veiktu pētījumu ciklu kopā ar ārvalstu kolēģiem, meklējot, kā bloķēt aizsardzības spēju [baktērijām], nevis domāt par jaunu antibiotiku meklējumiem. Ivars Kalviņš: Jaunas antibiotikas atrod ļoti reti. Tādas, kas nogalina, tādas varam atrast ātri. Tādas, kas nogalina tikai baktērijas un nekaitē cilvēkam, tas ir pavisam citas klases uzdevums. Domāju, ka farmaceitiskās firmas šo atradumu attīstīs tālāk, protams. Publiskais sektors ir atstājis zāļu radīšanu tikai un vienīgi komercsektoram, un jebkuras farmaceitiskās firmas īpašnieka sapnis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk. Ja izstrādā jaunas zāles, nav garantēts, ka būs komerciāla veiksme, ja iegulda veco zāļu reklāmā, tad ar garantiju ir peļņa. Tāpēc daudzas farmaceitiskās firmas necenšas laist pie teikšanas jaunus atklājumus. Vai tas ir viens no iemesliem, kādēļ zāles retajām slimībām ir salīdzinoši maz, jo tas ir bizness, un ja slimība ir reta, zāles maz kurš pirktu? Ivars Kalviņš: Taisni tāpēc arī nav zāļu retajām un tām slimībām, ar kurām pārsvarā slimo nabadzīgo zemju iedzīvotāji. Par kurām zinātnes nozarēm varam teikt – Latvija ir pasaules līmenī? Ivars Kalviņš: Esam veikuši izpēti, kur ir vērts ieguldīt, un ir vērts ieguldīt, kur jau ir kādi sasniegumi. (..) Mums jāatīsta biomedicīnas joma, kas ietver arī biotehnoloģijas, arī cietvielu fiziku, kas rada, jaunus materiālus un citus interesantus produktus, piemēram, saules baterijas un termoregulējošos pārklājumus. Tie, kas saņems pērnā gada zinātnisko atklājumu balvas, tie visi ir labā līmenī. (..) Mums ir plejāde ļoti labu jauniešu gan ķīmijā, biomedicīnā, fizikā, inženierzinātnēs. Negribu nevienu saukt vārdā, bet ir rinda kopā ar vecākajiem kolēģiem. Tas ir būtiski, jo nevajadzētu domāt, ka jaunie zinātnieki ir tie, kas šobrīd virza zinātni, bet mums jāpalīdz viņiem par tādiem kļūt, kas nākotnē virzīs. Kādēļ mūsdienu laikmetā, kad tik daudz ir atklāts un cilvēks tik daudz spēj, arvien ir slimības, pret kurām zāles nav izgudrotas? Ivars Kalviņš: Mēs jau līdz galam neizprotam, kas ir cēlonis tai vai citai slimībai. Cēlonis nemēdz būt viens. Ja runājam par audzēju – tas ir sarežģītāk nekā aizlidot uz Mēnesi. Apkarojot vēzi, kaut vai kādu indikāciju, vai tas ir krūts vēzis vai prostatas vēzis, kas ir visplašāk izplatītie, nelaime ir tā, ka katram viņš ir individuāls, kaut vienādi nosaucam. Otrkārt, viņš mainās laika gaitā, vēzis, attīstoties, maina to, kā viņš funkcionē, kā aizstāvas pret imūnsistēmu un kas pie visa tā notiek. Tāpēc neder vienas un tās pašas zāles, kas ir pirmai, otrai vai trešai stadijai.  Ņemot vērā, ka mērķu, kas var kalpot vēža apkarošanai, ir vismaz 10 - 20 tūkstoši, un tā ir ģenētiska rakstura saslimšana, jautājums ir ko darīt – izgriezt gēnus jeb aizvērt vārtus uz šiem gēniem, neļaut audzēja šūnai nolasīt informāciju brīdī, kad viņa dalās? (..) Pēdējās hipotēzes ir tādas, ka var izrādīties, ka vēzi izraisa olbaltumvielas. Tāpat kā to trako govju slimību un dažas citas lietas. Nevis vīruss, ne baktērija, bet olbaltumviela. Tas nozīmē, ka visa līdzšinējās pieejas var izrādīties cīnīšanās ar sekām, nevis ar cēloni. Ivara Kalviņa vārds ir cieši saistīts ar mildronātu. Pienāk brīdis, kad ir milzīgs skandāls saistībā ar sportu un sporta medicīnu, Ivaru Kalviņu intervē visi, arī lielie starptautiskie mediji. Beigās pašam mildronātam tas tracis nāca par labu. Ivars Kalviņš: Ražotājam jau tas nesa tikai labumus – tirgoja internetā un viltoja. Man aizvainojums bija tas, ka daudziem radās nepareizs priekšstats, ka mildronāts tāpat kā dopingi ir kaitīgs. Tādā veidā tiem, kas ārstējās ar to pie stenokardijas vai sirds mazspējas, sāka rasties pārdomas, vai viņiem nebūs arī tādas blaknes, kādas ir pēc dopinga. Žurnālisti to nosauca par dopingu, tā ir viela, kas koriģē vielmaiņu, un to nedrīkst darīt sportists. Tas nav dopings, bet viela, kas palīdz pārvarēt kaitīgās pārslodžu sekas, koriģē vielmaiņu tā, ka mazāk rodas pienskābe un muskuļi netiek bojāti. Jā, viņš palīdz sportistiem, bet nepalielina rezultātus. Vai top vēl kaut kas efektīgāks par mildronātu? Ivars Kalviņš: Mēs Organiskās sintēzes institūtā mildronāta jaunās paaudzes molekulu atklājām, izpētījām un valdības nepareizās politikas pēc visas tiesības tika atdotas "Grindex". Viņi veica pirmās fāzes pētījumus, kas noslēdzās pēc septiņiem gadiem. Šobrīd vairs neturpina tālāku izstrādi, jo nebūs pietiekoši liela peļņa. Patiesībā, tas preparāts pēc efektivitātes ir 40 reizes stiprāks nekā mildronāts. Pie viena tas būtu lielisks līdzeklis miokarda infarkta slimnieku ārstēšanai.  (..) Mildronātā esmu ieguldījis visvairāk, bet ja runā pasaules mērogā par kādām mūsu laboratorijā radītām zālēm, kur arī esmu līdzautors, protams, belinostats (Beleodaq)  – tas ir pretvēža preparāts retai asins vēža formai. Tas ir viens no preparātiem, kuru pārdod šobrīd visā pasaulē. Vai pats arī lietojat savas zāles [mildronātu]? Ivars Kalviņš: Lietoju, bet man tāpat kā visiem citiem viņš ir jāpērk. Tas ir tā jocīgi. Bet ražotājiem laikam neienāk prātā, ka arī izstrādātājam ir sirds. Pirmais orgāns, kas cilvēkam sāk uzdot, ir sirds. Kā ir, tā ir, paldies dievam, es to varu atļauties. Pret daudzām kaitēm ir zāles jālieto, kuru recepti ieteiktu, kad ir grūti, kad nav spēks, kad nevar sagaidīt sauli un pavasari? Kādas aptiekā neiegūstamas zāles ieteiktu, lai skats uz dzīvi būtu daudz gaišāks. Ivars Kalviņš: Tas, ko es teikšu, nav zinātniski pamatots. Es uzskatu, ka pasaule ir radīta un es vēršos pie Radītāja. Tas man dod cerību, spēku, pārliecību, ja tu darīsi labu, tad arī saņemsi labu – ko sēsi, to pļausi. Mēģiniet palīdzēt cits citam... Lai arī Ivars Kalviņš ir vairāk nekā 500 zinātnisko publikāciju autors,  pirmā publikācija ar viņa vārdu ir fiksēta 1963. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne", kad Ivaram Kalviņam ir 16 gadi un viņš ir Ogres 1. vidusskolas komjaunatnes sekretārs, un tā ir par mūziku. Pats arī nereti savā CV min, ka hobijs ir mūzika. Nošu atslēgas un ķīmijas formulas – vai tajā ir kaut kas kopīgs? Ivars Kalviņš: Domāšanā droši vien, jo  mūzika māca cilvēkiem to, ko parasti ikdienā neapgūstam – dzīvot pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi un darboties ar visām maņām un visiem roku pirkstiem. Tas māca koncentrāciju, vispārinātību un radošumu. Ķīmijā jau arī bez radošuma nekur. Mūzika jau man patīk ļoti, tikai talants nebija tādā mērā iedzimis un arī attīstīts, tāpēc nedomāju, ka tajā nozarē varētu būt izcilnieks. Sākumā spēlējis klarneti, tad saksofonu. Savulaik arī rakstījis vēstuli Latvijas Radio, mudinot atskaņot vairāk estrādes mūzikas. Tajā laikā arī pats vēl muzicēja Ogres kultūras nama estrādes ansamblī. Ivars Kalviņš: Kādu laiciņu atpakaļ kundze man uzdāvināja saksofonu, tad sāku atcerēties jaunības blēņas. Dvēselei – jā, kāda improvizācija priekš sevis, bet publiskai klausīšanai gan nav domāts.    

To neīstumu, kad cilvēks mānās, ļoti labi var saskatīt caur kameras aci, un tādus filmēt man nepatīk, atzīst operators Raits Valters. Par neiešanu padomju armijā, par Gunāru Astru, par kuldīdzniekiem un kur grib uzcelt velniņa pieminekli tēvam Ēvaldam Valteram – saruna ar Raitu Valteru Laikmeta krustpunktā. Saruna ar vienu no patriotiskākajiem un Latviju mīlošākajiem cilvēkiem. Par mūsu vēsturi, senču tradīcijām, atmodas laiku, brīvības cīnītājiem, dienestu Zemessardze, ziemas peldēšanu, kino un TV operatora darbā pieredzēto viņš var runāt stundām un dienām. Raidījuma viesis balstās uz stipriem un stabiliem pamatiem - viņa tēvs ir leģendārais Ēvalds Valters, mamma – aktrise Vera Gribača. Raitam Valteram jau vairāk nekā 40 gadus uz pleca ir kamera – vispirms kino, tagad video kamera. Arī uz interviju viņš atnācis ar kameru, jo šajā nedēļā ir dežurējošais operators kanālā TV3 , kur šobrīd strādā. Viņš savām acīm pieredzējis vēsturi, to arī fiksējis. Īpaši vērtīgi ir atmodas gados uzņemtie kadri. Arī šodien daudz filmē. Kādu redz šodienas Latviju un tās cilvēkus?  Raits Valters: Ir ļoti dažādi cilvēki, ir cilvēki, kas mani uzrunā, tie ir lauku ļaudis, ir cilvēki vēlētos amatos - vadībā, Saeimā, kas mani neuzrunā vairs. Tāpēc atteicos no ziņu sižetiem un vairāk filmēju "Bez tabu" un "Degpunktā" sižetus, jo tur cilvēkiem var palīdzēt, viņus uzklausot, varbūt atrisināt kādu problēmu. Parādīt kādu laimīgu stāstu. Mani vairāk vilina pozitīvi, stipri cilvēki, kas iesakņojušies laukos. Kas licis vilties? Raits Valters: Neīstums. Caur kameras aci, man iemācīja Juris Podnieks, var ļoti labi saskatīt, vai cilvēks mānās. Tā ir vairākas reizes bijis tajā pašā Ministru kabinetā, kur kultūras ministre no Nacionālās apvienības, kad atbrauca no Austrālijas un teica, ka ļoti smagi strādājusi. Tajā pašā laikā viņa tur bija ar vīru un mainīja viesnīcas. Kad ar kolēģiem uzdevām jautājumus, viņa apsviedās un aizgāja prom no sarunas, nepabeidzot to. Laikam Žanete viņai bija vārds. Man ir ļoti nepatīkami filmēt un intervēt cilvēkus, kas nav pārliecināti vai nevar atzīties par savām kļūdām vai izdarībām. Sākoties Krievijas karam Ukrainā daudzi devās iestāties Zemessardzē, bet Raits Valters ar Zemessardzi ir saistīts teju no tās pirmsākumiem. Raits Valters: 1992. gadā iestājos Zemessardzē, 6-7 gadus nostrādāju štābā, tad paliku ārrindā – regulārā Zemessardzē, kas pilda uzdevumus ikdienā. Vēl joprojām esmu tur, vēl divi gadi palikuši līdz pilnīgai atvaļināšanai. Esmu Kuldīgas 45.bataljona zemessargs Štāba apsardzes rotā, virsleitnants. Mācības ir ļoti daudz un bieži, pagājušajā gadā bija vismaz 20, vēl nedēļu bijām palīdzēt uz austrumu robežas ar Baltkrieviju. Es to daru ar prieku, mācos vēl aizvien. Jābūt fiziski labā kondīcijā, citādi nevar pavilkt, līdz ar to sportoju – daudz skrienu, peldu, vingroju no rītiem. Katru rītu aplejos ar aukstu ūdeni – tas man tā iegājies, lai būtu možums. Man nav vārdu nevaru vai negribu. Es nevaru sev pieļaut, ka es būtu izsists no strīpas. Pēc diviem gadiem man būs ļoti skumīgi, kad man pateiks pietiek – 65 gadi būšu tikai veterāns. Ja pienāks x stunda, kāds būs tavs un arī tavs kā zemessarga rīcības plāns? Raits Valters: Nezinu, vai to varu teikt skaļi, man ir sistēma, kā es to darīšu, katrā gadījumā es pretošos. Tādas kļūdas kā 40. gadā netiks pieļautas. Arī tagad ir Valsts aizsardzības koncepcija, ko pieņēma pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa, ka nevar būt tāda veida komandas, nodevības – paliksiet savā vietā... Tagad ir automātiska pretošanās arī tad, ja netiec uz štābu un nevari saņemt savu ieroci.  Es zinu, kā es rīkošos, man ir ļoti stipra aizmugure, cilvēki, bunkuri, proviants, jo mans draugs ir Bērs Grilss, ar kuru es lepojos. Viņa grāmatas vajadzētu katram tagad izlasīt, lai zinātu kā izdzīvot jebkurā vietā jebkuros laika apstākļos. Būt gatavam jebkurā laikā, ja ienāktu naidnieks. Ir svēta pārliecība, ka ir jāturas un jāatbild. Es nevarētu iedomāties padošanos, kāda bija 40. gadā, kad viens no robežsardzes komandieriem par labāko izeju uzskatīja nošaušanos savā kabinetā. Domāju, ka ir jāpretojas. Cik daudz tēvs [Evalds Valters] stāstīja par karu? Raits Valters: Tēvs sāka stāstīt par Pirmo pasaules karu, kad mani bija kādi 14 gadi. (..) Tēvs  nekad neuzskatīja sevi par "sarkanu", kaut viņš gāja sarkanajiem [strēlniekem] līdzi. Man bija liels lepnums, ka es uzzināju kādā 1995./ 96. gadā, ka viņš ir izslēgts no 5. Zemgales strēlnieku pulka par dezertēšanu. (..) Tēvs nekad nav teicis, ka viņš ir dezertējis, bet es viņu tagad izprotu no tāda viedokļa, ka viņš "sarkanajiem" negribēja kalpot. Arī aizbraucot uz Maskavu un iepazīstoties ar boļševikiem, redzot Ļeņinu un citus, Jukums Vācieties piedāvāja viņam virsnieka izglītību. Viņš atteicās, viņš aizgāja tajā pašā 1918. gadā uz studiju "Tvorčestvo" pie Vahtangova. Aizgāja tikai pa radošo ceļu. 1923. gadā viņš atgriezās Latvijā, tad viņu Politpārvalde paņēma uz divām nedēļām pārbaudīt, vai viņš tiešām nav "sarkans".  Viņš nelielījās, jo viņam karš bija sāpes. Viņš atbrauca no Maskavas 1916. gadā, divas nedēļas pēc tam, kad paziņoja, ka strēlniekos var stāties. Viņš iestājās, līdz tam strādāja Maskavā vīna fabrikā. Viņš arī bija patriotiski noskaņots, gribēja cīnīties par savu zemi un pret mūžsenajiem ienaidniekiem – vāciešiem. To varēja saprast. Pēc tam, kad viņus apmuļķoja, "Iskostrels" bija un visādi kongresi strēlniekiem, saprata, ka viņus ievirza citā gultnē, viņš laicīgi notinās. Par ko man ir prieks, es būtu darījis, acīmredzot, tāpat, es arī padomju laikā nesekoju iesaukumiem, izvairījos no dienesta apzināti. Man patīk militārās lietas un stingrība, bet es nekad nevarētu sevi iedomāties, ka es ietu "krievos karot". Un 16 gadu vecumā es to pateicu kara komisariātā, un tas bēdīgi beidzās. Es pateicu, ka "krievos" neiešu un pēc pāris nedēļām atbrauca uz skolu "bobiks" un aizveda mani uz psihiatrisko slimnīcu. Ne mani vienu, vēl vienu manu klasesbiedru paņēma. (..) Skolu nebeidzu tajā gadā, paliku uz otru gadu, karaklausības biļetē bija iespiests, tas, par ko mani brīdināja tie Krievijas karakungi – tu nekad nemācīsies un nebeigsi augstskolu, tev vienmēr būs kods. Lai vai kā, es negribēju dienēt padomju armijā. (..) Tēvs man atklāti neko daudz nestāstīja, bet mums bija bibliotēka un varēju visu lasīt pats atklāti, es biju ļoti kārs uz vēsturiskām grāmatām. (..) Viņš drīzāk mani drusku sargāja, lai neizpļāpājos. Bija arī sods skolā, bija diezgan lielas nepatikšanās, kad  es izrunājos. Sods bija ļoti bargs - man aizliedza klausīties radio "Brīvā Eiropa" un "Amerikas balsi", es klausījos kopā ar tēvu, kad man bija kādi 15-16 gadi. Tas bija bargs sods, es to pārdzīvoju. Ko varam no ukraiņiem mācīties un varbūt ir kādas kļūdas, kas jāņem vērā, ja tāda nepieciešamība būs? Raits Valters: Ukraiņi ir ļoti stipri savā garā. (..) Ja viņi vēl taktiski mācētu, ielaižot ienaidnieku iekšā un „iemidzinot”, tad nakts laikā iznīcināt, tas būtu perfekti. Šobrīd arī Ukrainas pusē daudzi krīt.  Ja es būtu kādus 20 gadus jaunāks un man nebūtu tik foršu mazbērnu, es labprāt noliktu Zemessardzes apliecību un arī brauktu, jo man pilnīgi asins kūsā, kad es redzu tos kadrus un nevaru būt mierīgs, kad šo tautu iznīcina. Man tas ļoti sāp. (..) Mans tēvs arī gāja cauri Ukrainai, 1917. gadā līdz Perekopai strēlnieku gaitās. Godinot Raita tēva - aktiera Ēvalda Valtera – piemiņu ir uzstādīta skulptūra Kuldīgas centrā, savukārt Rīgā ir Ēvalda Valtera vārdā nosaukta iela. Raits Valters: Man netīk tā vieta, tur bieži deg miskastes, tur ir sociālās mājas, kas ilgi stāvēja novārtā. Ielai pat nebija nosaukuma, mājas atjaunoja un tad pirms kādiem 15 gadiem māti uzlūdza uz atklāšanu. Man tas balagāns nepatika. Arī tagad domāju, ka viņam varēja iedot mazu pieklājīgu ieliņu Pārdaugavā, viņš būtu bijis apmierināts, nevis ar tādu degradētu vietu, kur deg miskastes. Tēvs jau nebija pilsētas cilvēks, lai arī dzīvoja, viņam lauki bija tuvāki, mazpilsētas. Kuldīgā viņa ielas nav, bet ir piemineklis. Cilvēki priecīgi, var apsēsties blakus, jaunākie pat iesēžas klēpī un taisa selfijus. Piemiņa ir, patīkami. Bet vispār toreiz konkursā sākumā vinnēja viens cits darbs ar soliņu, ar uzkalniņu: gaismiņas, zirnekļu tīkli, putniņi, uz soliņa sēž mazs cilvēciņš ar velnam līdzīgu ģīmi, kā tēvam, jo tēvs bija "Liepājas līkais velns", kā nosauca viņu Harijs Liepiņš un Mudīte Šneidere grāmatā. Bet to nepieņēma, tur bija kristīgie un to konkursu izbrāķēja. Darbs ļoti interesants, domāju, ka savos "Ostos" kādreiz realizēšu – kalniņu, velniņu, soliņu, varbūt pat tēva balsi palaidīšu debesīs.

Beidzot jūtos brīvs, pārāk ilgi biju tāds staigājošais simbols tautu draudzībai, saka nu jau bijušais "Saskaņas" līderis Jānis Urbanovičs. Par meliorāciju un komjaunieša karjeru, Krieviju, Elksniņu un godīgumu pret vēlētājiem un to, ko darina savā galdnieka darbnīcā saruna ar Jāni Urbanoviču. Neviens no līdz šim raidījumā Laikmeta krustpunktā intervētajiem nevar lepoties ar tādu politisko stāžu, kāds ir Jānis Urbanovičam. Kopš neatkarības atgūšanas viņš ir bijis deviņu Saeimu deputāts, viņš ir vadījis politisko spēku, kuram nosaukumi ir mainījušies, taču nemainīgi "Saskaņa" bija vēlēšanu uzvarētājs un partiju reitingu līderis.  2011. gada 11. Saeimas vēlēšanās Jānis Urbanovičs saņēma visvairāk plusu no visiem politiķiem, kas kandidēja – gandrīz 50 tūkstošus. Pēdējās Saeimas vēlēšanās 2022. gada rudenī bija vien nepilni seši tūkstoši plusu un politiskā sagrāve – "Saskaņa" Saeimā neiekļuva.  Par kāpieniem un kritieniem politikā, par latviešiem un krieviem, par komjaunatnes vadītāja karjeru un arī par tiem laikiem, kad gados ļoti jaunais Jānis Urbanovičs bija priekšzīmīgs Rēzeknes 22. pārvietojamās mehanizētās kolonnas jeb melioratoru darbu vadītājs ar inženiera-hidrotehniķa augstskolas diplomu saruna ar Jānis Urbanoviču. Jānis Urbanovičs vairs nav aktīvajā politikā un arī vairs nav partijas "Saskaņa" vadībā. Vai pēc 30 gadiem aktīvajā politikā sākat sarast ar domu, ka ir arī dzīve ārpus Saeimas un politikas? Jānis Urbanovičs: Ir un daudz labāka un brīnišķīgāka [sajūta]. Mani kolēģi juta un redzēja, un es neslēpu, ka nemaz nevēlos mēģināt laimi šajās Saeimas vēlēšanās. Taču es arī negribēju traucēt, tāpēc arī piedalījis. Es piedalījos kā stūmējs, citiem palīdzētājs, nevis vilcējs, ko dara līderi. (..) Es biju neizdevīgs kā līderis, jo negribēju būt par Saeimas deputātu. Šis brīdis, kāds man ir tagad, nav negaidīts, tas ir gaidīts. Esmu sen pelnījis šādu brīvību. Vienā brīdī tu zaudē vēlēšanās un tu esi brīvs, brīvs no tām atkarībām, ko nes katrs cilvēks. Ciest nevaru konfliktus, līdz pēdējam ciešos, pirms šķiros ar kādu kolēģi. Domās un vārdos es nekad neesmu bijis izvēlīgs un nebremzēju, bet kaut kādā šķiršanās pasākumā es velku līdz pēdējām. Es esmu neatkarīgs tagad un izbaudu to, man patīk tas stāvoklis, ka no manis nekas nav atkarīgs un varu neuztraukties. Es izmantoju šo iespēju un nekādā gadījumā ne ar padomiem vai kritiku netraucēšu. Ceru, ka drīz saviem radiem un draugiem vairs nebūšu politiski ietekmīga persona, lai viņiem netraucētu. Glorija Grevcova - vēl pirms gada praktiski nevienam nezināma tika Saeimā, Jānis Urbanovičs – nē. Jānis Urbanovičs: Tas ir tikai godīgi, es esmu apnicis savam vēlētājam un mans vēlētājs ir apjucis arī pēc Ukrainas nelaimes, kur es izvēlējos viennozīmīgu pozīciju. Sapratu, melnbaltais laiks ir sācies, nevaru būt pa vidu, bet varu izvēlēties kaut kādus bet, tāpēc agri, jau 24. [februāra] rītā, dodoties uz plenārsēdi, uz Vanšu tilta tos trīs teikumus uzrakstīju. Gribēju to izdarīt ātri, lai nebūtu tas, kuram žurnālisti jautās, kāds ir jūsu viedokli. Neviens no valdošās koalīcijas ministriem un deputātiem to neizdarīja ātrāk. Es ar to lepojos. Otrs iemesls bija daudz praktiskāks. Es zināju, kāda man ir valde, kurā būtu jāapspriež šādi paziņojumi, baidījos, ka debates ievilksies. Viņu dēļ uzņēmos šādu risku, tāpēc mani ienīda, mani nolādēja mani bijušie atbalstītāji. Tad sākās iešana projām. Tad nāca klāt vēl dažādas lietas, šis bija tas, kas iekustināja. Mēs retorikā Latvijas krieviem bijām neefektīvi – visu laiku piedāvājām dialogu, bet latviešu galā sarunu partneri neradās, latviskās partijas drīzāk to uzskatīja par vājumu, ka gājām uz kompromisu. Efektīvi mēs nebijām. Mēģinājām un centāmies, bet tas apnīk cilvēkiem, un arī sejas apnīk. Jaunie drosmīgie tad nāca – nav svarīgi, vai viņiem noticēja, vai tā ir Glorija Grecova vai Rosļikovs vai citi. Viņi runā drosmīgi, bet vismaz viņiem ir duka, nevis par šitiem, kuri tur gulšņā. (..) Man gribējās paskatīties uz politiku no malas un pamēģināt sevi citās jomās, pierādīt pašam sev un citiem, ka neesmu "mēbele parlamentā", kuram atliek uztetovēt tikai inventarizācijas zīmi. Bez tam ievēroju, ka man krīt uz nerviem – mainās cilvēki, runas nē un darbi arī nē. Vajag paiet malā un lai nāk tie, kas tic. Es sāku vienubrīd neticēt, ka parlamentārisms ir spējīgs vadīt procesus Latvijā. 2022. gada 24. februāra rītā Jānis Urbanovičs paziņoja: "Mūsdienu Krievijas vara ir apzināti izvēlējusies sākt karu Eiropā, ar ieročiem vērsties pret saviem brāļiem un māsām Ukrainā. Veselais saprāts nav uzvarējis. Ceru, ka Ukrainas tautai pietiks spēka aizstāvēt savu zemi un savu cilvēkus. Sagaidu, ka visa Eiropa vienota un bez vilcināšanās nostāsies Ukrainas atbalstam.” Šie vārdi - jūs pats sapratāt, ka tas ir jāpasaka un apzinājāties, ko tas var nozīmēt vēlēšanu gadā? Kā jūs pie šiem vārdiem nonācāt? Jānis Urbanovičs: Tā nav vienīgā reize, kad es sev uzsitu uz pleca. Bet jau teicu – nesapņoju par politiskās karjeras turpināšanu un vienkārši godīgi pildīju savus deputāta pienākumus. Varbūt tādēļ biju brīvāks par citiem. Bet tajā brīdī, kad sāku formulēt un diktēt šo domu sekretārei, es vispār neko nedomāju, man bija skaidrs, ka tas vienkārši jāizdara. Turklāt jāizdara man. Jo es biju tāds kā staigājošs simbols tautu draudzībai, vēlmei veidot iespējami labākas attiecības ar Krieviju. Es 20 gadus vadīju domnīcu "Baltijas forums", kur brauca no Rietumiem un Krievijas delegācijas, kas savā starpā varbūt nesveicinājās, kur mēģinājām būt lietas kursā, kas notiek Krievijā. Ne tāpēc, ka gribēju patikt Krievijas krieviem, bet tāpēc ka blakus liels kaimiņi – milzīga tautsaimnieciska govs, kur mēs varam visu nopirkt un pārdot utt. No kolēģiem bija vai nu atbalstoša reakcija vai nebija. No kuriem nebija reakcijas? Jānis Urbanovičs: Esmu sev pateicis – netraucēšu partijai, es nedošu viņiem padomus, neuzbāzīšos un ne publiski. Es zinu, cik viņiem tagad ir viegli. Es nejokoju, viņiem tagad ir vieglāk nekā tad, ja mēs būtu tikuši Saeimā ar kādu mazāku skaitu. Turpinātos slinkošanas un politiskās patērēšanas laiks. Citiem tas ir sen pierasts, citi pie tā pieradīs. Negribēju, lai "Saskaņa" nomirtu tādā lēnā nāvē, labāk lai ir šis te stress. Ar ko beigsies karš Krievijā, karš Ukrainā? Jānis Urbanovičs: Gribētu lai karš beidzas ar izmainītu Krieviju, bez tā nebūs labi nekam, īpaši jau Krievijai. Bet tad būs arī Latvijas krieviem labi, mainīsies tā dzimtene, kurā viņi nav bijuši. Tas būtu liels atspaids. Tikai man liekas, ka tas karš būs garš diemžēl un mums pašiem šeit būs jāizcīna savas cīņas par saticību. Reālas cīņas par saticību, par integrētu pilsonisku sabiedrību, kurā visi ir svarīgi, vēlami, gaidīti un cienījami. Ceru ka nākošajā kadencē, lai kurš kļūtu par valsts prezidentu, viņš beidzot par šo mudinās visus varnešus darboties. Ceru ka izdosies, nesagaidot kara beigas, izkarot šo karu par mieru Latvijai.  Runājot par dzīvi pēc politikas, jau 80. gados kādā intervijā teicis, ja būs neinteresējoši procesi, griezīs koku.  Jānis Urbanovičs: Pilna māja ar tādiem mošķiem, ko esmu uztaisījis pa šiem gadiem, gan Rīgā, gan Rēzeknē. Man tas ļoti patīk. Nekad nezini, ko uztaisīsi, kad sāc, ar nazīti sākumā, pēc tam vajag kaltu, tad urbi, pēc tam ēveli. Nezini, kas būs , bet tā pati darbošanās ar pirkstiņiem man patīk. Paralēli augstskolai pabeidzu arī kursos daiļgaldnieka profesiju, mēbeles tur taisījām. Mans diplomdarbs bija zārks. (..) Man ir neliela darbnīciņa, kur esmu biežs viesis. Nav apkurināma, tāpēc gaidu kad būs pavasaris, es atkal varēšu kaut ko sameistarot.  

Arī radikāliem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem parlamentā un viņiem jāļauj izteikties. Ja šādas iespējas nav, viņi radikalizējas, uzskata bijušais politiķis Kārlis Leiškalns. Par lobismu un nacionālismu, par Lembergu un draudzību ar Gerkenu un kāpēc dāvināja gleznu Saeimai, saruna ar Kārli Leiškalnu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz daudz runājam par politiku, gan par šī brīža aktualitātēm, gan ielūkojoties trauksmainajos 90. gados, kad Latvijas politikā dominēja "Latvijas ceļš" un vēlāk Tautas partija. Raidījuma viesis ir bijis abu šo spēku rindās. Kā deputāts bija pazīstams ar saviem košajiem izteicieniem, bet viņa biogrāfijā ir ne tikai politika. Arī gleznu kolekcionēšana un uzturēšanās mākslinieku aprindās, makšķerēšana un draudzība ar 90. gadu miljonāru Raimondu Gerkenu. Oficianta un bārmeņa darbs, matrozis, maizes cepējs, veikala vadītājs, slaucējs un arī ganu puika. Šis uzskaitījums noteikti nav pilnīgs. Kārlim Leiškalnam ir pieredze darbā trīs Saeimās. "Es neesmu iedziļinājies," bilst Kārlis Leiškalns, jautāts, kā vērtē 14. Saeimas darbu, lai gan arī atklāj, ka vēl pirms vēlēšanām ziedojis savam znotam Edgara Jaunupam, kurš startēja no "Attīstībai/ Par!" saraksta. "Es biju ieinteresēts, lai viņi ir, jo ir vairāk vai mazāk ir liberāļi. Un es esmu liberālis. Es biju nacionālists kaut kādos 60. - 90. gados," turpina Kārlis Leiškalns. "Pēc tam kad zaudēju absolūti tautas uzticību, visas saeimas sēdes noklausījos, noskatījos, pat polemizēju ar viņiem savā prātā. Šobrīd nē. No viņiem manā dzīvē ārkārtīgi maz kas būs atkarīgs. Un sabiedrības dzīvē. Var pieņemt vienus vai otrus pabalstus, finansējumu vienai vai otrai lietai. Bet izmainīt mūsu vektoru vairs nav iespējams. 5. Saeimai un 6. Saeimai bija milzīga nozīme. Ar visām tām muļķībām un stulbajām runām no tribīnes, viņu nozīmīgums bija saprast, kas ir mūsu tā laika mērķi, kas ir vēl joprojām šodienas mērķi. Līdzīgi kā Vudro Vilsons 1918. gadā izdeva aktu par tautu pašnoteikšanās tiesībām. Tas nebija domāts Baltijai, bet Baltijas valstis to izmantoja. Tas bija jāizdara. Ukraina to neizmantoja. Viņi pat nodibināja savu republiku, bet neizturēja komunistisko Krieviju." Kā raugāties uz jauno paaudzi, kas ienāk politikā? Kārlis Leiškalns: Viņi ir citādāki, viņi ir pragmatiski, viņiem nav pagātnes pieredzes, nav nākotnes ilūzijas, kādas bija 5. - 6. Saeimai. Tad bija ilūzija, tad bija jāsasniedz konkrēti mērķi. Bija neiedomājams darbs sagatavot Eiropas Savienībai atbilstošu likumdošanu. (..) Mēs varējām nebūt ne tajā ES ne tajā NATO. Tieši tāpat kā tajā 1918.gadā. Ja tu to izmanto, dari visu pareizi un strādā tajā virzienā ar visu nopietnību, tu tur nonāc. A viņiem tas, ka mēs tur esam vai neesam... Kā Birkavs [Valdis] teica - kā milzīgā putekļu sūcējā mūs sūc. Putekļu sūcējam tās "šnābeļa" gals var būt vienā pusē vai otrā, ja mēs neizpildītu priekšnosacījumus, lai mūs uzņemtu, tad varbūt Igaunija un Lietuva uzņemtu, mūs ne. Varbūt mūs ar Lietuvu neuzņemtu. Bet tur bija jānokļūst. Tikai 2014.gadā un vēl vairāk tikai 2022.gadā saprotam, kas būtu, ja mēs nebūtu Ziemeļatlantijas aliansē. Man ir ārkārtīgi pozitīva attieksme pret parlamentu un pret jebkuru tās pārstāvi. Izņemot visus tos ākstus un to meiteni, kas vienkārši nepieklājīgi jau ākstās. Tas ir murgaini. Bet citādāk viss tas ir.  Ja mēs gribam domāt, ka Grevcova ir vienīgi Grevcova un aiz viņas nestāv kupls vēlētāju pilsoņu un nepilsoņu nevēlētāju atbalstītāju pulks, mēs dziļi maldītos. Arī radikāliem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem parlamentā, viņiem jānokļūst līdz debatēm, jo ja tas netiek risināts, ja izstumj no pārstāvnieciskās politikas atsevišķas domu grupas, tad viņi radikalizējas. Tā viņa atnāk, izspļauj savu žulti, norunā savus murgus un tad Purvciemā kāds kasa vēderu un ir ļoti apmierināts – "vot devuška skazala". (..) Parlamentā jābūt viedokļiem, bet nevar būt klaji likumpārkāpēji. Tas ir viedoklis šajā parlamentā un šajā sabiedrībā – koncentrētā veidā "Purčikā" un Ziepniekkalnā ir. Ko tad mēs gribam izlikties, ka viņa tur nav? "Doždj" mēs aizklapējām, bet Latvijas pilsoņus aizklapēt nevaram. Bet ja kāds to runā, apzināti pārkāpjot savas valsts likumus, tad viņš tieši tāpat kā jebkurš cits nonāk tiesu varas rokās. Es neatbalstu to dīvaino meiču, bet viedoklim ir tiesības būt. Kuri ir tie "ķieģeļi", kurus esat iemūrējis Latvijas politikā un mūsu valsts veidošanā kopš 90. gadiem? Vai visi bijuši pamatīgi un vai tomēr kāds ir sadrupis? Kārlis Leiškalns: Es vairāk esmu smērējis, nekā mūrējis, lējis to javu un stiķējis kopā. Nav tādi mūrnieki, nav tādi brīvmūrnieki Latvijas parlamentā, kas kaut ko konkrēti, arī visā Latvijas politikā nav neviena. Bija izdevies Birkavs, īstajā laikā un vietā, Šķēle, patīk vai nepatīk, arī bija īstajā laikā, īstajā vietā. Arī viņi neko nav iemūrējuši, viņi tikai smērējuši, sagatavojuši sabiedrisko domu, parlamenta atbalstu, lai tā ēka tiek būvēta uz stipriem pamatiem un ar skaistu nākotni. (..) Neesmu nekāds baigais Latvijas valsts mūrnieks. Paldies dievam mums nav arī sava Ulmaņa tādā stājas nozīmē, Vīķe-Freiberga uz to nedaudz atsita. (..) Droši vien daudz vajadzēja darīt savādāk un daudzreiz kļūdījos. Nekad neesmu domājis par savu nozīmību šajā procesā. Esmu toreiz sagatavojis un iesniedzis likumprojektu, kas ļauj strādājošajiem pensionāriem pārrēķināt pensijas. Diezgan nozīmīgi. (..) Esmu iesniedzis daudzos likumos simtiem un simtiem priekšlikumu, slīpējot to, ko piedāvā valdība. Tas bija mans darbs, mans darbs nebija iejāt baltā zirgā un pasludināt ko jaunu.  Jautāts, kā šobrīd jūtas, Kārlis Leiškalns atsaucas uz amerikāņu rakstnieka Ivlina Vo darbiem un min, ka ir "savas stundas gaidītājs". Notikumiem politikā šobrīd seko 8-10 stundas diennaktī. Kārlis Leiškalns: Aktīvi sekoju tam, kas notiek Ukrainā vai ap Ukrainu, jo tas var mainīt mūsu dzīvi, nākotni, bērnu nākotni. To, kas notiek Latvijas politikā, neko mainīt nevar. Tas var būt labāk vai sliktāk, bet mēs esam savā rāmīti, ceļā, varbūt pat grāvīti, par kuru tipinām uz priekšu, reizēm skatoties atpakaļ.  Runājot par notikumu attīstību Ukrainā, Leiškalns izsaka cerību, ka vismaz aktīvā kara darbība beigsies jau pavasarī. "Kļūs līdzīgāks tam, kas notika pēc 2014.gadā. nepašaubāmi, tas beigsies ar Krievijas sakāvi, iespējams, sagrāvi. Īstenībā tur citu variantu nav, jautājums tikai par laiku," vērtē Kārlis Leiškalns un arī atzīst, ka Ukrainai pēc uzvaras būs daudz problēmas. "Es domāju tas beigsies. Ukraina ir bagāta valsts. Nezinu kā ar tiem maršala plāniem, bet ja viņi sakārtos likumus un savstarpējās attiecības, tad viņi ātri attīstīsies un būs bagāta Eiropas Savienības dalībvalsts," tā Kārlis Leiškalns. Atminoties bērnību un jaunību, Kārlis Leiškalns atzīst, ka ir bijis materiāli grūti, bet cilvēkam ir jābūt laimīgam.  Kārlis Leiškalns: Nevienam nebija viegli. Kaulu buljons bija parasta darīšana, sameta iekšā klimpas no kviešu otrās šķiras miltiem, un pat no rudzu miltiem, kas man vēl tagad garšo. Rudzu milti tagad reti kur ir, bet melleņu klimpas ar rudzu miltiem ir mana delikatese. Viss ir normāli, visu pārdzīvojām. Balonu vietā, kādi nu tur tie svētki bija, prezervatīvus uzpūta. Un kā desertu apēda, un kas man garšo un tagad vairs nav – tirgū pirktus pīrādziņus par 4 kapeikām. Viss tas ir skaistums. Es atceros kā es sēdēju upītes malā – Ābiķis vienmēr saka, ka es meloju – kāds bija izbēris pārskābušu gurķu burku, es zvejoju, nāk tāds saules riets pēcpusdienā, un es graužu tos gurķus un esmu laimīgs. Man vienmēr ir pieticis ar to kas ir. Es esmu daudz ko pārdzīvojis, man ir bijis smagi, grūti, bet es… (..) pārmest var riebeklības vai tādas tīri sadzīviski, ko esmu darījis, tas kad uzaust atmiņā, tad gan es sarkstu, pārdzīvoju un ir grūti, bet tā – ka bija jāēd pīrādziņi par 4 kapeikām, tā nav nekāda grūtība.  

Apskaut, piespiest sev klāt un varbūt tā dot spēku - tādas sajūtas ir aktrisei Lilitai Ozoliņai, kura kādai ukraiņu bēglei ir bijusi visas Latvijas simbols. Par lomām teātrī un kino, popularitāti bijušajā Padomju Savienībā un kādēļ Harijs Liepiņš viņu sauca par Vinniju - saruna ar Lilitu Ozoliņu Laikmeta krustpunktā. Ziemeļnieciskais šarms - ar šādu raksturojumu grāmatā par simts izciliem Latvijas aktieriem tiek ievadīts stāsts par aktrisi Lilitu Ozoliņu. Grāmatā fiksēts teātra, kino, radio, televīzijas iestudējumu uzskaitījums. Ja tagad sāktu visas Lilitas Ozoliņas lomas nosaukt, tas paņemtu jau piecas minūtes no raidījuma. Lilita Ozoliņa ir daudz intervētā presē, ir bijuši daudzi radio un televīzijas raidījumi, dokumentālās filmas. Aktrisei intervijās ir uzdoti simtiem jautājumu, un šķiet, pats klasiskākais – ko jums radošajā dzīvē nozīmē Martas loma filmā "Ilgais ceļš kāpās". Cenšoties neietekmēties no daudzajām intervijām, sarunai Laikmeta krustpunktā izvēlēti jautājumi, kas Lilitai Ozoliņai vēl nav uzdoti vai uzdoti ļoti sen. Cienot aktrises ziemeļniecisko šarmu un talantu, domājam, lai aktrisei un arī pašiem saruna būtu interesanta. "Mums jālepojas pašiem ar sevi, nevajag sevi noliegt, tas nav labi. Jā, daudz kas nav labi, bet mēs esam kolosāli!" vērtē aktrise Lilita Ozoliņa. Viņa atzīst, ka bijis liels gods kopā ar aktieri Ģirtu Jakovļevu vadīt Dziesmu svētku koncertu 1990. gada svētkos, kad pēc padomju okupācijas gadiem atkal svētku koncertā skanēja "Dievs, svētī Latviju!". To, ko dod Dziesmu svētki, nevar vārdos izteikt, to jūt kaut kur iekšā. Aktrises spēka vārdi šobrīd. "Visu laiku galvā varēju sakārtot mazliet, bet tagad ir mazlietiņ par daudz. Reizēm ir tā, ka es netieku galā, tad cenšos nesekot ziņām, lai mazlietiņ pasaudzētu sevi," atzīst Lilita Ozoliņa. "Nevajag zaudēt ticību, iekšēju harmoniju un savu vērtību un apzināties to. Visiem cilvēkiem šobrīd ir grūti. Ir grūti, bet mēs to izturēsim. Mēs daudz kam esam gājuši cauri. Gan mani vecāki. Un tad, kad sākās karš Ukrainā, atcerējos, kā mana mammīte teica – meitiņ, nekas nevar būt briesmīgāks pasaulē par karu. Un tagad es to piedzīvoju. Un cilvēks var to izturēt, un cilvēks var stāvēt tam pāri. Tā es domāju," atzīst Lilita Ozoliņa. Šobrīd Lilitai Ozoliņai ir atbildīgs laiks – uz Dailes teātra skatuves atgriežas leģendārais Ibsena "Brands". 1975. gadā izrāde, ko veidoja Arnolds Liniņš un Kārlis Auškāps, ir ierakstīta Latvijas kultūras kanonā. Toreiz titullomās bija Juris Strenga un Harijs Liepiņš. Uz skatuves zemnieces lomā bija arī Lilita Ozoliņa. Tagad "Brands" atgriežas Viestura Kairiša režijā un Lilita Ozoliņa atveidos Ārsti, fogta sievu. "Sajūtas ir kolosālas, jo darba atmosfēra fascinējoša, neparasta man," pāris nedēļas pirms pirmizrādes atzīst aktrise Lilita Ozoliņa. "Kā tiek veidota izrāde – arī tas man ir liels pārsteigums. Viss kopā rada lielu prieka momentu. Man vispār, ja es daru kādu darbiņu, ja es tajā atrodu tajā kādu prieka kripatiņu, tad viss ir kārtībā."  Latvijas Radio raidījumā Ģimenes studija kāda sieviete no Ukrainas, kuras ģimene te radusi patvērumu stāstīja, ka viņai Latvija saistās ar Lilitas Ozoliņas balsi un dziesmu "Dzied circenītis aizkrāsnē". Lilita Ozoliņa: Kad man to izstāstīja, es domāju... Nē, neteikšu neko, tad es sākšu raidāt. Man ļoti gribējās šo sievieti satikt, apkampt, piespiest sev klāt, un pateikt, lai viņa turas, jo sievietēm vienmēr… bērni… par to ir jārūpējas un šajā situācijā tas ir... Es savā galvā nesaprotu, kā 21.gadsimtā kaut kas tāds var notikt. Es saprotu, ka var visas tehnoloģijas, aparāti brukt kopā un viņus var nīcināt ārā. Jā, lūdzu. Bet ka tā notiek ar cilvēkiem, tas man nav saprotams. Man nav pieņemams, tā nevar būt. (..) Man gribētos šo sievieti vienkārši, man pat negribas viņai teikt nevienu vārdu, man gribētos viņu apskaust, piespiest sev klāt. Sajust, ar tādu apskāvienu dot viņai spēku un izturību. Daudz esat tikusies ar kolēģiem Krievijā, daudz bijusi Krievijā, jūs saprotat krievu cilvēkus. Kāds ir jūsu skaidrojums, kādēļ liela daļa Krievijas sabiedrības šo karu un Putinu atbalsta? Lilita Ozoliņa: Krievu cilvēks manā uztverē līdz šim – droši vien mana attieksme varbūt mainīsies – līdz šim likās, ka krievu cilvēks savu dvēseli uzliek uz plaukstas un pasniedz. Tas likās silti, mīļi. Tagad tas ir mazliet mainījies. Tagad kolēģi, ar kuriem esmu kopā filmējusies, ir ļoti dīvaini – ir cilvēki, ar kuriem es kontaktējos un viņi lūdz neminēt viņu vārdu, ka mēs runājam, un mēs kontaktējamies pēc iespējas mazāk. Es saprotu, kādas sekas var būt, ja cilvēki runā. Un ļoti daudzi vispār vairs neatbild ne zvanam un vispār… no 24.februāra, kad viss sākās. Tādi cilvēki, kuriem es arī šodien varētu uzticēties, viņi to neatbalsta, bet viņu vārdus es nesaukšu. Viņi saka, galvenais ir izturēt. Jautāti, kāpēc nekas netiek darīts, atbild – tas ir bezjēdzīgi. Tā sistēma ir tik nostrādāta un tik dziļi ieēdusies šajā nevar teikt zeme, nevar teikt valsts, nezinu kas tā ir … ka tas nav iespējams. Ir jādomā par savu dzīvību, tas ir tiesa. Neviena saruna neiztiek, nepieminot filmu "Ilgais ceļš kāpās".  Lilita Ozoliņa: "Ilgais ceļš kāpās" man nav tikai kārtējā filma vai viena loma klāt pārējām. (..) "Ilgais ceļš kāpās" ir mans dvēseles parāds, kas tiek atdots maniem vecākiem.  Līdz šai filmai savu vecāku dzīvi es uztvēru kā filmu, neesot tajā iekšā, bet skatoties kā kadrus, uzzinu šo to jaunu, šo to, ko jau zināju. Bet izprast, sāksim ar tēvu… Man bija jāraksta paplašinātās biogrāfijas, lai tiktu uz ārzemēm, un kad man pretī stāvēja tēvs un teica: meitiņ, piedod, es esmu sabojājis tavu biogrāfiju, tad es šiem cilvēkiem teicu, nerakstīšu nekādas paplašinātas biogrāfijas, no tēva nekaunos un nekur nebraukšu. Man tas nav vajadzīgs. Toreiz tas pirmais brauciens bija uz Somiju, kuru viņi apmaksāja un bija jābrauc tam, kuru viņi pieprasīja. Attiecībā uz manu mammu… Mana vecākā Vija māsa šajos ceļos kopā ar vecākiem saslima un nomira. Ar šo filmu, Martas lomu es it kā iekšā man pavērās… tāda īpaša … siltuma strūkla, kas atļāva sajust, ko nozīmē pazaudēt savu bērnu. Es domāju, ka šajos gados bija jāsaka paldies Oļegam Rudņevam, ar kura palīdzību šajā filmā varbūt tikai viena vai divas epizodes tika mainītas vai izgrieztas, bet pamatā palika viss, kā iecerēts. No šīs filmas patiesībā daudzi vispār uzzināja par mūsu vēsturi. Stāstot par Aloiza Brenča filmu "Kad lietus un vēji sitas logā", kurā Lilitai Ozoliņai bija pirmā lielā kino loma, aktrise atklāj, ka viņas izmisuma brīžos aktieris Harijs Liepiņš viņu saucis par Vinniju Pūku. Lilita Ozoliņa: Man viss bija pirmo reizi. Man pirmo reizi bija loma, ne es Teātra fakultātē biju mācījusies, ne es teātrī strādāju, es biju tikai pirmo gadu iestājusies Tautas kino aktieru studijā. Tur es satikos ar Aloizu Brenču, viņš mani, tādu svaigu gurķīti, neko nezinošu cilvēciņu paņēma uz provēm un apstiprināja šai lomai. Lai es teiktu, ka es zinātu kaut ko un būtu sagatavojusies šai lomai, tie būtu meli. To, ka es zinātu, kā veidot šo lomu, kā ķerties pie lomas klāt un sākt kaut ko darīt, ja teiktu, ka to zināju, tie arī būtu meli. Es esmu ļoti pateicīga Harijam Liepiņam. Viņš mani sauca par Vinniju Pūku. Kā iegāju Kinostudijā, Brenčs man kādu asāku vārdu pateica, tā  es tik raudāju un raudāju. Un tad Harijs teica – Vinnij, tu vispirms sāc kaut ko darīt un tad raudi. Bet man tas bija liels neziņas periods.

Manī iekšā sēž kolekcionāra gēns un vēlme dabūt to, kā nav nevienam citam – saka Jānis Rukšāns par savu mūža aizraušanos ar sīpolpuķēm. Par ekspedīcijām un jaunām krokusu sugām, dalību Tautas frontē un korupciju Latvijā, kā arī to, kāpēc negrib siltu un agru pavasari saruna ar Jāni Rukšānu Laikmeta krustpunktā. Tiekamies ar cilvēku, kurš pat ziemas aukstumā un tumšajos vakaros domā par ziedēšanu un saules doto dzīvību zemei. No sastinguma un tumsas viņš reiz modināja arī Latvija. Viens no atmodas kustības aizsācējiem, viens no pirmajiem, kas vēl okupācijas gados kāpa tribīnē un runāja par neatkarīgās Latvijas atjaunošanu. Viņš modināja Latviju 80.gadu beigās un jau drīz viņš sāks modināt savas puķes, savu lielo mūža bagātību. Jāņa Rukšāna kolekcijā ir ap 5000 dažādu ziedu, starp tiem 1700 krokusu. Tā ir pasaulē vislielākā sīpolpuķu un krokusu kolekcija. Arnis Krauze viesojas pie Jāņa Rukšāna viņa saimniecībā "Jaunrūjas" Cēsu pusē.  Ko selekcionāri dara ziemas tumšajās dienās? Jānis Rukšāns: Ziema paiet pie datora, pie rakstāmgalda. Jāsaved piezīmes kārtībā un jāraksta. Tikko atdevu salicējiem krokusu monogrāfijas pielikumu, pagājuši pieci gadi, kopš iznāca monogrāfija. Šajā laikā daudz jauna atklāts - 31 jauna suga, apmēram puse ir mani atklājumi. Šis tas jauns noskaidrots par audzēšanas īpatnībām. Bija daži krokusi, kas neparko negribēja augt, tad pārbaudīju savvaļā apstākļus un izrādījās, ka ir krokusi, kuriem vajag ļoti skābu zemi. Nomainīju zemi un sāka augt. Ko darīt ir vienmēr. Arī ziemā Jānis Rukšāns reizēm ieiet siltumnīcā. "Ieeju tad, kad ir bijušas ļoti aukstas naktis, bet visi krokusi ir podiņos, viss nosegts ziemas miegam, bet ik pa brīdim kontrole vajadzīga. Varbūt vajag vēl kādu sedziņu uzlikt," atzīst Jānis Rukšāns. Jānis Rukšāns: Attiecībā uz krokusiem lielais brīnumu laiks ir viss marts. Ja ņem vērā pārējās sīpolpuķes, kas ir kolekcijā, tad kā sākas marta sākumā un tad apmēram līdz maija beigām. Tad gandrīz katru nedēļu kaut ko var redzēt jaunu, kas nav iepriekš bijis. Kolekcija ir liela, un augi pārstāvēti no visas pasaules, kur aug sīpolaugi. Nesen veicis nelielu inventarizāciju, paskatījies starptautiskajā sugu nosaukumu reģistrā, kuru uztur Kew botāniskais dārzs Anglijā. Jānis Rukšāns: Izrādījās, ka esmu pa šiem gadiem aprakstījis 80 jaunas sugas. Nezinu vai Latvijā ir kādam tik daudz jaunumu atklāti. Var jau gadīties, ka kāda no tām kļūdaini aprakstīta, ka tā, izrādās, ir tikai kāda īpaša citas sugas forma. Viena nelaime ir tā, ka man nav pieejamas dna analīzes un es nevaru pārbaudīt viņu ģenētiku. Esmu vecās paaudzes cilvēks un man mācīja, ka jāatšķir pēc ārējām, morfoloģiskajām pazīmēm, un visi mani sugu apraksti balstās tieši uz morfoloģiju.  Tiesa, daudzas ir pārbaudītas arī ģenētiski, Vācijā, piemēram, kur strādā arī mani konkurenti, kas pētī krokusus. Viņi allaž apstiprinājuši, ka tiešām manas atklātās sugas ir reālas sugas. Tur vienmēr ir konkurence, dažkārt arī skaudība. Daudzas sugas man aprakstītas no Turcijas un turku botāniķi cenšas aprakstīt, ka tā nav taisnība, bet nu ģenētika ir ģenētika. Jānis Rukšāns šogad bija plānojis braukt uz Irānu, bet saņēmis no draugiem ziņu, ka sakarā ar protestiem ārzemniekiem ierašanās var būt bīstama, ka var paņemt kā ķīlniekus. Turp viņš bija domājis doties kopā ar ukraiņu kolēģi Dmitriju Zubovu, kurš raksta, ka diez vai ukraiņiem vispār būs iespējams doties uz Irānu.  Jānis Rukšāns: Protams, tā situācija ir ļoti traģiska. Es šogad esmu noziedojis jau trīs savas pensijas Ukrainai. Esmu nolēmis arī savu automašīnu ziedot Azov pulkam, man tikai jāiegādājas, ar ko braukt pašam šeit. Tā kā man ir četru riteņu piedziņas "Skoda Yeti", tad esmu nolēmis to atdot Azov pulkam. Krievijas sāktajam karam nav izskaidrojuma, vērtē Jānis Rukšāns un atzīst, ka internetā seko ukraiņu raidījumiem. Jānis Rukšāns: Es dažreiz domāju, ja es būtu jaunāks, droši vien arī dotos kā brīvprātīgais uz turieni, lai gan armijā nekad neesmu dienējis. (..) ukraiņi jau cīnās par mums, tas karš, ko viņi izcīna, ir arī karš par Baltiju. (..) Skaidrs, ka krievi plānoja iekarot arī Baltiju. bet viņi neplānoja, ka Ukrainā dabūs, pa zobiem. Ceru, ka viņi kārtīgi dabūs pa zobiem un necelsies ilgi augšā. Esmu pārliecināts, ka tā beigsies. Kāda krokusu suga Grieķijā Karpatos salā ir nosaukta Jāņa Rukšāna vārdā, šo vārdu sugai devis viņa ukraiņu kolēģis Dmitrijs Zubovs, jo reizē, kad abi devušies krokusu meklēt, tieši viņš to atradis. Jānis Rukšāns: Ar Dimu esam ļoti daudz ceļojuši kopā. Viņš nāk no Doneckas, tagad dzīvo Kijevas pievārtē. Pēdējais, kur mēs bijām kopā Ukrainā, bija Krimā tieši pirms Krimas okupācijas. No turienes es aprakstīju krokusu Puringe, tas ir latviešu botāniķis, kas strādāja Krimā pagājušā gadsimta pašā sākumā un aprakstīja tur augošo Krimas krokusu. 2022. gada Saeimas vēlēšanās no "konservatīvajiem kandidēja arī Jānis Rukšāns. Viņš pārliecināta, ka tas, ka netika ievelēti "Konservatīvie", ir ļoti liela Latvijas nelaime, jo tā bija partija, kas turēja to līnija. Vienlaikus atzīst, ka bijušas arī daudzas kļūdas. Jānis Ruksāns: Tas, ka nav "Konservatīvo" valdībā, ir liels trūkums. Tā būtu liela bremze, un par daudziem ievēlētajiem koalīcijas deputātiem man ir tāds diezgan slidens viedoklis. Man nepatīk viņu iepriekšējās rīcības un darbība agrākajās viņu partijās. Man bailes, ka tiks pazaudēta tā cīņa pret mūsu valsts galveno ienaidnieku – korupciju. Es priecājos, ka nav "paristi", lai gan tur bija mana meita [Dace Rukšāne]. Es par to priecājos, jo ārkārtīgi nevarēju ciest Plešu. Esmu absolūts azartspēļu pretinieks un arī tad, kad kandidēju šeit uz novada pašvaldību, programmā rakstīju, ka cīnīšos, lai tiktu slēgtas visas azartspēļu zāles Cēsu novadā. Faktiski paristi darbojās kā azartspēļu lobisti. Apmēram 12 gadu vecumā, var teikt, sāku audzēt savus augus dārzā, atminas Jānis Rukšāns.  Jānis Rukšāns: Kāpēc selekcionārs? Manī iekšā dziļi sēž kolekcionāra gēns. Esmu krājis gan alus pudeļu etiķetes, gan sērkociņu kastīšu etiķetes, pastmarkas. Ko tik neesmu kolekcionējis dzīves laikā. Tad pārgāju pie augu kolekcionēšanas. Kas ir kolekcionāru būtība – dabūt kaut ko tādu, kas nav citiem. Tas ir ekspedīcijas, kalni, kur atrodi kaut ko jaunu, bet visvieglāk to darīt krustojot, izaudzēt jaunu šķirni, tā būs tad tikai tev. Tas arī bija viens no stimuliem, kāpēc nodarboties ar selekciju. Bet selekcijas darba sākums, ja neskaita to agro posmu, kad gāju uz mežu un meklēju kaut ko atšķirīgu, bija mans diplomdarbs Lauksaimniecības akadēmijas beigšanai, kur tēmu izvēlējos savvaļas tulpju starpsugu hibrīdi. Tad krustoju, kuras ar kurām var sakrustot, radās sēklaudži un no tiem radās pirmās šķirnes. Kā mana diplomdarba blakusprodukts. Kad jau vienreiz esi sācis, tad aiziet. (..) Darba turpinājums ir lielākā Latvijas dārznieku, selekcionāru traģēdija. Cerēju ka bērni kāds gribēs, bet viņi saka - redzējām, ko tas no tevis prasa, darbs no gaismas līdz gaismai bez atpūtas, bez brīvdienām. (..) Vienmēr domāju, kas notiks ar augiem, ar kolekciju. No vienas puses, kad skatīšos no apakšas uz tiem augiem, tad man būs vienalga. Ļoti ceru, ka LU Botāniskajam dārzam tomēr izdosies atrast finansējumu (pašlaik Teterevu fonds ieinteresējies), lai uzceltu speciālu siltumnīcu maniem augiem, jo esmu nolēmis savu kolekciju LU Botāniskajam dārzam dāvināt. Kolekcijas pamatdaļu pārvest jau uz turieni, tikko būs tam uzcelta siltumnīca un, pats galvenais, ja atradīsies cilvēks, kas gribēs ar to. Tas arī svarīgi, lai tas nebūtu tikai tavs atalgotais darbs astoņas stundas dienās, un pulkstenis nozvana pieci un dodies projām.  Es atceros, kā mani uzskatīja par traku, es strādāju vienu gadu LU Botāniskajā dārzā, biju rožu dārznieks. Iznāku vakarā no teātra, izeju ārā, skatos ir mīnus 10 grādi, ir sācies sals, bet man vēl rožu potcelmi nav sagriezti, jo visu laiku bija silts. Tā vietā, lai dotos mājup, ar visu uzvalku kāpju tramvajā un Pārdaugavu, uz Botānisko dārzu, un visu nakti griežu rožu potzarus, lai tie neapsaltu. Man vienmēr pienākumu apziņa bijusi ļoti liela. (..) Šogad būšu visu laiku pie saviem augiem un esmu nolēmis ļoti stingri pastrādāt pie tiem, kas jāpēta. Nekādas izklaides, tikai tas, kas šajos gados iekavēts. Siltu un agru pavasari gan negribu, galvenais, lai nav straujš. Gadās, ka viss sāk ziedēt, tik daudz sazied uzreiz, tad man uznāk depresija, es netieku galā, nezinu no kura stūra pie kura ķerties. Tad atnāku, apguļos gultā un nedaru neko. No tā ir noteikti jāizvairās, tas jāpārvar.

Laikmeta krustpunktā desmitiem izcilu Latvijas cilvēku dalījušies ar savām pārdomām. Rakstnieki un politiķi, uzņēmēji un aktieri, komponisti, bijušie prezidenti, arī ģenerāļi, žurnālisti, diriģenti un mācītāji. Karš ar bērna acīm un tagad; kā nezaudēt cerību un kur rast spēku – spilgtākās atziņas šoreiz raidījumā. Gada garumā esam iztaujājuši gandrīz 50 cilvēkus no dažādām jomām. Tie ir rakstnieki un politiķi, uzņēmēji un aktieri, komponisti, bijušie prezidenti, arī ģenerāļi, žurnālisti, diriģenti un mācītāji. Tie ir ļaudis, kuri veidojuši Latvijas vēsturi, kuri zinoši var spriest par šodienu un kuriem ir savs skats uz Latvijas nākotni. Kā jau daudzus, arī mūsu raidījumu būtiski ietekmēja 24.februāra rīts – Krievijas iebrukums Ukrainā. Kopš šīs dienas ar katru no mūsu raidījuma viesiem esam runājuši par Ukrainu, par mūsu atbalstu ukraiņiem, esam novērtējuši, ka šobrīd varam dzīvot drošībā un kara šausmas nav jāpiedzīvo. Bet daudzi Laikmeta krustpunktā sarunas dalībniekiem karu jau reiz ir pieredzējuši savām acīm. Aktrise Olga Dreģe raidījumā atminējās, kā maza būdama, bēgot no uzbrukuma, pakritusi uz kāda nomiruša karavīra. Režisors Ivars Seleckis stāstīja, ka pats pieredzējis krievu tanku ienākšanu Rīgā 1940. gadā. Ausma Kantāne spilgti atcerējās dienu, kad nomira Staļins. Šoreiz raidījumā vēlreiz satiksimies ar vairākiem mūsu raidījuma viesiem – Ausma Kantāne un Edgars Račevskis jau ir aizsaukti mūžībā.

Es pats vienmēr par sevi smaidu, tāpēc drusku varu pasmaidīt arī par citiem – saka komiķis un pasākumu vadītājs Valters Krauze. Par parodijām un kāpēc pats neies politikā, par kāzām, pasākumiem zoomā un to, kas ir ķopsis – saruna ar Valteru Krauzi Laikmeta krustpunktā. Gada pēdējā dienā tiekamies ar cilvēku, kurš uz šo pasaulē trako gadu, uz notikumiem mums apkārt var paraudzīties gan nopietni, gan ar humoru. Tas ir cilvēks, kurš dažādos humora šovos ir parodējis arī vairākus raidījuma Laikmeta krustpunktā viesus, bijušos un esošos politiķus. Pasākumu vadītājs, radio un televīzijas raidījumu vadītājs, pēc dabas ļoti nopietns cilvēks, bet apkārtējie no viņa vienmēr gaida kādu joku, – Valters Krauze. Šī saruna nav radu būšana, lai arī raidījuma viesim un tā vadītājam ir viens uzvārds un abi ir pusbrāļi. Turklāt dzīvē abiem nemaz tik bieži nesanāk tikties klātienē, šogad tāda reize vēl nav bijusi, kur nu vēl saruna abiem stundas garumā.  Vērtējot šo gadu, Valters Krauze atzīst, ka tas bijis labs. "Man bija daudz darba vasarā. Nu jau trešo gadu, audzējot tomātus siltumnīcā, apmēram esmu sapratis, ko labāk jā, ko nē, tieši cik dienas var nelaistīt un iet vēl cerīgi siltumnīcā skatīties," atklāj Valters Krauze. Jau piekto gadu viņš dzīvo Siguldā. Valters Krauze: "Man ļoti patīk tas mazais zemes pleķis. Divi pandēmijas gadi, kad nevarēja tikties, tomēr savs pagalms ziemā vai vasarā, piecas hortenzijas vai no rīta apiet ar polietilēna maisu, lai "suņa priekus" savāktu." Vēlējums ar skatu uz nākamo gadu. Valters Krauze: "Negribas atkārtoties un teikt to, ko daudzi pirms manis ir teikuši, bet ja citus gadus akcenti vairāk bija uz veselību, smaidu un kādu mazu iekrājumu, tad nākamajā gadā miers ir tas pirmais vārds, ko es saku, un tad jau katrs pats var piemeklēt sev klāt, ko vien vēlas. Bet par to smaidu arī nekad nevajag aizmirst!  Nav tā, ka es pats eju pa ielu un visu laiku smaidu..., bet daudzas lietas, runājot ar otru cilvēku, ir vieglāk izdarīt. Pat maizes kukuli veikalā nopirkt. Tā kā – smaidām, mīļie!" Valters Krauze neslēpj, ka beidzamo gadu lielie notikumi raito soli, pārdomas, notikumu sijāšanu darīja citādāku. "Es nevarēju izlikties, ka nekā nav un man vienīgajam iet forši," bilst Valters Krauze. "(..) Kaut agrāk biju iedomājies, ka 50 gadu jubileju svinēšu kā balli, kā to darījuši mani vecāki un draugi. Bet nevarēja nekā un arī nākamo nekādi nevarēja Covid dēļ. Kāds teica – varbūt kaut ko nelegāli, tad domāju – kāpēc, var arī 55." Atskatoties uz Covid laiku, Valters Krauze ir gandarīts, ka saņēmis kompensācijas, jo vienmēr bijušas oficiālas darba vietas. Valters Krauze: "Man bija bail fiziski nomirt, jo neviens nesaprata, kas ir Covid. Pirmajā vilnī ar Siguldas draugiem aizbraucām uz dažām dienām uz Latgali, kur bezmaz skafandros braucām uz veikalu pēc produktiem. Rokas no spirtiem un līdzekļiem bija pilnīgi jēlas. Tā es to laiku pavadīju. Tad parādījās vakcīnas, man ir visas trīs. Bet nu, kad man pēdējo reizi bija kovids – novembrī. Tagad arī oficiālās analīzes kārtībā un neesmu bīstams citiem." Covid laikā vadījis arī pasākums zoom un neslēpj, ka tas bijis grūti.  Valters Krauze: "Mainās viss, mainas korporatīvo pasākumu svinēšanas ritms, cilvēki vispār svin tagad nedaudz citādi. Vēl pirms 10 gadiem cilvēki novērtēja, ka viņiem uzņēmums dāvina tādu balli ar ēdieniem, bāru un māksliniekiem, bet šobrīd, telefonu laikmetā, puse no tiem cilvēkiem nav klāt tajā pasākumā. Tomēr esot uz vietas, reizēm nedaudz palūdzoties, to rezultātu var panākt. Uzņēmuma vadība, piemēram, iecerējusi tādu akciju vai spēli, ko viens nevaru izspēlēt. Reizēm cilvēki, dodoties uz pasākumu, domā, reku, Krauze, tad jau dziedās, dejos un visu pārējo, bet es esmu tas, lai jūs to darītu. Par tiem zoom – glāze telefons un cilvēks – tās ir trīs nešķiramas lietas. Jā, daļai cilvēku ir interesantāk tajā telefonā nekā būt klāt. Un tad to visu pārcelt… Es sēžu mājās pie datora, tēloju, ka man ir jautri, tur pretī tie cilvēki, viņš var būt gultā, viņš var būt virtuvē, var būt bērni riņķī. Līdzdalību nav iespējams panākt. Bet arī tā strādāju, arī tādā veidā savus komunālos maksāju." Šobrīd Valtera Krauzes rīts sākas ar datora atvēršanu, nav bijusi diena, kad neieskatītos, kas pasaulē notiek. Valters Krauze: Kad sākās karš Ukrainā, es skatījos "Doždj", vēl visu to pirmo laiku. Jā, es ļoti baidījos. Tās tādas tīri cilvēcīgas bailes, jo es ļoti labi apzinos, kur mēs esam. Pēc visa šī ārprāta, kas notiek Ukrainā šo ilgo laiku, atziņa ir tikai viena – nenormāls cilvēks nenormālu cilvēku grupā, un visa pasaule zina, ka tas ir slikti, un visa pasaule neko nevar izdarīt. Tas tā ļoti skarbi. Protams, ir cerība, ka tas beigsies kaut kādā mierizlīgumā un nāks pie prāta, diemžēl ne man, ne tev neviens nejautās, kā pabeigt visu šo situāciju." Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāk no nozares, kurā darbojas Valters Krauze. Sākotnēji viņu izsmēja, kā komiķis vadīs valsti, bet ko redzam tagad – grūti iedomāties, kāds būtu ukraiņu cīņas spars, ja viņu priekšā nebūtu tieši Zelenskis. "Pie kam, labs komiķis," novērtē Valters Krauze.  Kādas komiķa īpašības palīdz valsts prezidenta darbā? Valters Krauze: "Manuprāt, viņš ļoti labi saprot cilvēkus, ilgus gadus dažādās etīdēs un projektos, kas ir ne tikai kino, bet reālās auditorijas priekšā – ar ko auditoriju var uzrunāt, kā auditorija uz kaut ko reaģē. Tas, kas, manuprāt, mūsu prezidentiem pietrūkst pēc Vairas [Vīķe-Freberga] – skaidra galva un ļoti mīļa valoda, saprotama. Nu nav jāsaka desmit teikumi, lai pateiktu, ka, mīļā tauta, jūs esat forši. Vairai Vīķei-Frebergai tas izdevās vienkārši lieliski, un visi ticēja. Un es pieņemu, ka kaut kas no visa šī ir Zelenskī šobrīd. Arī pašos pirmsākumos tajā pašā "Doždj" lika likmes, vai viņš aizlaidīsies, viņam piedāvāja daudz kur braukt prom no Ukrainas, viņš to neizdarīja un nav izdarījis līdz šim brīdim. Tas viņa akcijas ļoti ceļ. Bet ja tu velc tādās līdzības, ka, re kur, komiķis un prezidents, nē, man nekad nav bijušas tādas ambīcijas un nebūs. Es pat pašvaldības deputātos tā īsti negribu soļot iekšā, kur nu vēl Saeimas. Ir piedāvāts, tas gan. Bet kādus tik brīnumus mēs tur neesam redzējuši, arī no cienījamiem cilvēkiem – sportistiem, aktieriem, mūziķiem. Es pēc dabas esmu ļoti emocionāls, tas ir viens aspekts. Man nav zināšanu jurisprudencē, kaut gan man mamma ir advokāte, bet tas nepārmantojas diemžēl. Vai kaut kādās biznesa izpratnes… nu tas nav mans. Es nevaru apgalvot, ka būtu tik veiksmīgs kompromisa meklētājs. Un būt vienam no, kad tev jebkurā brīdī frakcijas vadītājs vai kāds pelēkais kardināls var pateikt – nu, ko tu tur vispār rausties, kāds tavs viedoklis, nekas tāds neinteresē, re kā vajag. Man liekas es tos četrus gadus varu interesantāk nodzīvot. Tas ka pensija lielāka... Esi paskatījies "latvija.lv", kāda tev pensija draud? Es paskatījos, man pašam bija interesanti. Nu, nepietiek komunālajiem… es runāju par 30 gadu darba stāžu." Valters un Arnis vienojas, ka tāpēc abiem ir siltumnīcas. Lai arī Valters atzīst, ka šovasar nav uztaisījis "ķopsi" – lečo no tomātiem, kabačiem, jo nebija vaļas, Arnis sola padalīties ar krājumiem, jo viņam ir pilns pagrabs.

Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un redz kā tas noderēja – adu zeķes ukraiņu karavīriem, saka aktrise, daudzu labestības akciju vadītāja Katrīne Pasternaka. Par mīļākajām lomām, Lidiju Freimani, ģimenes likteni un vakcīnu pret sociālajiem tīkliem saruna ar Katrīni Pasternaku Laikmeta krustpunktā. Ir kāda balss, kas saistās ar Ziemassvētku laiku, tā ir pieklusināti samtaina, to dzirdot, ir miers un drošības sajūta. Šī balss daudziem ir sava veida Ziemassvētku balss, jo tā vairākus gadus ir skanējusi labdarības pasākumos, aicinot ļaudis palīdzēt mūsu līdzcilvēkiem, īpaši bērniem. "Kad redzēju viņas acīs asaras, televīzijas tiešraidē paziņojot, cik naudas ir saziedots slimiem bērniem, asaras acīs bija arī man," atzīst raidījuma veidotājs Arnis Krauze. Viņa ir aktrise, viņa ir radio balss un viņas dzimtas stāsts ir vesela laikmeta stāsts - tas ir Latvijas vēstures stāsts ar baltām un melnām lappusēm. "Ziemassvētku vakars būs skaists, jo būs kopā ar bērniem un mazbērniem pie viņiem. Un ja godīgi – šie būs pirmie Ziemassvētki bez eglītes," sarunas iesākumā atklāj Katrīne Pasternaka. "Šogad kaut kā nenesas uz svinēšanu, jo viss tas, kas notiek apkārt, ir stipri noparalizējis sirdi un prātu. Un man negribas eglīti. Es nezinu, varbūt tas ir muļķīgi, bet mēs tieši ar Juri [aktieris Juris Kalniņš, aktrises dzīvesbiedrs] par to vakar runājām – ja negribas, tas nevajag, nākošgad būs. Es ceru. Šogad būs mazs zariņš." "Varbūt nodeldēta frāze, bet tik svētīga – lai miers uz zemes, cilvēkiem labs prāts un gods Dievam augstībā," jau sarunas beigās bilst Katrīne Pasternaka. Kāda ir ikdiena šobrīd? Katrīne Pasternaka: Ceļos līdz ar vistām [smejas]. Neatkarīgi no tā, vai esmu pensijā, ceļos ļoti agri, ap pieciem, un diemžēl mans rīts sākas ar internetu, ziņām, informāciju, ļoti smagi atslēdzos no tā. Cenšos slēgt sevi nost, adot zeķes ukraiņu karavīriem. Nepieklājīgi vēlu iemācījos adīt papēdi un redz kā tas noderēja. Kāds kopumā bijis šis gads Katrīnei, kad varējām atgriezties ierastajā ritmā pēc pandēmijas? Protams, Krievijas sāktais karš daudz ko izmainīja... Katrīne Pasternaka: Droši vien grēks sūdzēties, Tas bija mans pirmais pensijas gads, to ilgi gaidīju un biju iedomājusies drusku citādu. Pateicoties ģimenei un draugiem, man bija iespēja izrauties no absolūtās ikdienas un aizbraukt kaut kur pasaulē – aizbraucām ar vīru uz Vīni, nebijām tur bijuši. Otrreiz ar draugiem iekāpām mašīnā un aizbraucām uz Elbas salu ciemos pie Napoleona. Nesaprotu, kāpēc viņš no turienes aizbēga, varēja jau nosēdēt tajos klinšainajos krastos. Kad tu izraujies no ikdienas, tu izraujies no tā apmātības riteņa klausīties, analizēt, domāt tulkot. Šis gads, no vienas puses, bijis labs, bet ar fonu visu laiku. (..) Karš ir neiedomājams absurds 21.gadsimtā. Karš nekad nav loģisks, bet šis ir tik bezjēdzīgs, ar tik abstraktiem, izdomātiem melu mērķiem, un jo īpaši tāpēc tas ir tik aizvainojošs, ļauns un nekrietns. Par karu zināju no tēva un mammas stāstiem. Es ļoti cerēju, kaut gan zinu teicienu, ka katrai paaudzei ir savs karš, bet es ļoti cerēju, ka karš mūsu paaudzi un mūsu bērnu un mazbērnu paaudzes nepiemeklēs. Bet tā tas nav. Es iekšēji ļoti esmu pateicīga visiem cilvēkiem gan Latvijā, gan citur pasaulē, kuri saprot, ka tā nasta, kas ir jāiznes mums šobrīd, ir tīrais nieks un bez čīkstēšanas to nes. Un man ir vienalga, cik maksās gāze. Es palikšu parādā, es samaksāšu, bet mutes ir jātur ciet, mēs nedrīkstam čīkstēt par to. Katrīni Pasternaku var dēvēt par labdarības akciju vienu no krustmātēm Latvijā. 2000. gados tieši viņa uzrunāja tūkstošus un tūkstošus ziedot. Ar akciju un raidījumu starpniecību ir vairākiem desmitiem bērnu palīdzēts. Katrīne Pasternaka: Uzreiz teikšu, tas nav mans nopelns, ideja pieder LNT producentiem un Andrejam Ēķim. Nokļuvu tur gandrīz gadījuma pēc. Es neesmu publisks cilvēks, nezinu kāpēc, bet es vienmēr nonāku kaut kādā redzamā pozīcijā, kas nav mans mērķis. Tāpēc baudu to, kā ir šobrīd. Bet tie bija 10 gadi pavasaros un Ziemassvētkos, un esmu ļoti laimīga par to, ka ir palīdzēts bērniem.  Zinu, ka bija daudz runu par to, kāpēc vākt naudu un palīdzēt bērniem, kas nekad nebūs veseli. Bet katram priekšstats par rezultātu ir dažāds. Vienam rezultāts ir uzvara olimpiskajās spēles, otram – pašam pacelt un ielikt karoti mutē. Esmu pateicīga, ka cilvēki nejautāja, cik daudz šie bērni dos atpakaļ, bet ka viņi palīdzēja vecākiem, šiem bērniem. (..) Ir vēl viena lieta ko gribu pateikt, to es teicu jau saņemot Trīs Zvaigžņu ordeni – nekad es šo ordeni neesmu piespraudusi un arī to mazo zīmīti nē, jo uzskatu un tāda būs mana vēlēšanās, ka šis ordenis kādreiz glabāsies "ziedot.lv" birojā. Tas ir visas Latvijas ordenis, nevis manējais un es to nekad tā neesmu uztvērusi. Tāpēc arī tagad, runājot par šo periodu, kas nebija viegls, un liekas, ka visus vārdus jau esi pateicis un vairs nezini, kā uzrunāt cilvēkus. Tāpēc arī pārtraucu un lūdzu lai mani atbrīvo no šī pienākuma. Nevar ieeļļot ratus un rullēt pāri un cauri visam. Ir jābūt kaut kam jaunam, kaut kam īpašam, kā cilvēkus uzrunāt. Esmu pateicīga par to, kas bija, esmu pateicīga, cik daudziem cilvēkiem ir palīdzēts, un faktiski ar to varu likt punktu šai tēmai. Un pateicīga visiem tiem, kas rakstīja tās cūcības, jūs mani padarījāt stiprāku, paldies. Latvijas Radio arhīvā glabājas daudzi Katrīnes Pasternakas balss ieraksti. Viens no tiem - 1991. gadā, Barikāžu laikā, ierunājusi lietuviešu tautas pasakas. Katrīne Pasternaka: Es pat atceros to laiku, kā nācu, kā te viss izskatījās. Ja runā par teātri, tad balss joma, piemēram, Radioteātris vai radio lasījums, vai grāmatu lasīšana, to es labprāt darītu. Tā ir lieta, kas man ļoti patīk, kur faktiski var izdzīvot visu to pašu mehānismu kā teātrī. Bet teātri vairs negribas un kino vairs negribas. Tas nav tāpēc, ka esmu veca kļuvusi, tas ir normāli, mēs visi kļūstam vecāki, man nav bail ne no krunkām, ne sirmiem matiem, vienkārši vairs nav vēlēšanās bīdīties uz skatuves.

Man tur nekad nekas nav piederējis, bet tur pieder mana sirds, tā infektoloģe Baiba Rozentāle saka par savu mūža darbavietu. Par ārstu zelta rokām, iešanu politikā un vilšanos Ušakovā, vakcīnu skeptiķiem un ķiploku krellēm saruna ar Baibu Rozentāli Laikmeta krustpunktā. Jau kopš 90. gadu vidus nav bijis tāds gads, kad plašsaziņas līdzekļos neizskanētu Baibas Rozentāles vārds. Iemesls tam ir viņas mūža darbs - infektoloģija, un, protams, arī ikgadējā gripas sezona.  Baiba Rozentāle daudzu gadu garumā ir izglītojusi, informējusi, skaidrojusi visus jautājumus, kas ļaudīm ir būtiski saistībā ar infekciju slimībām, sākot no iesnām un beidzot ar vēl nedzirdētām aizjūras saslimšanām.  Covid pandēmijas karstākajā brīdī viņa vadīja ārstu darbu Infektoloģijas centrā un dara to joprojām. Vēl pirms Covid profesore Rozentāle ir gadiem ilgi centusies cilvēkus pārliecināt, ka vakcinēšanās var glābt dzīvību. "Esmu ātra pēc savas dabas," tā par sevi saka Baiba Rozentāle. Šī straujā daba ir viņu "inficējusi" ar politiku. Ir nomainītas vairākas partijas, strādāts arī veselības ministres amatā. Par pandēmijām, infekcijām un vīrusiem saruna ar profesori, Latvijas Infektoloģijas centra vadītāju un galveno ārsti Baibu Rozentāli.  Ziemas sezonā Baibai Rozentālei runāt ar žurnālistiem ir ierasta lieta, tomēr šogad ir citādi. "Gripas epidēmija ir sākusies. Savā mūžā tik ātru gripas epidēmiju es neesmu piedzīvojusi. Pati agrākā bija 31. decembrī, lai sabojātu, kā es saku, cilvēkiem Jaunā gada svinības," atklāj Baiba Rozentāle. Protams, saruna ne tikai par aktuālo gripas vīrusu, bet arī Covid. Baiba Rozentāle atzīst, ka par šo vīrusu speciālisti nezinājuši, kā tas attīstīsies.  "Latvijas laime ir tā, ka mums praktiski pirmā viļņa nebija," vērtē Baiba Rozentāle. "Marts, sākās pēc tam siltais laiks un noplaka. Tas, kas notika rudenī - delta variants - tās bija briesmas." Ikdienā redzēja slimības realitāti, bet interneta komentāros varēja lasīt, ka Covid nav un tas ir izdomājums. "Es nelasīju šos komentārus," norāda Baiba Rozentāle. "Tas, ko es teicu no pirmā brīža - ja man būtu bijusi teikšana, būtu ar likumu aizliegusi politisko mērķu un popularitātes iegūšanas vārdā reklamēt sevi caur Covid. Tā taču bija ļaunprātīga reklāma un cilvēku maldināšana par vakcīnām. Kad pirmā vakcīnā Eiropa tika veikta mediķi nešaubījās nevienu brīdi. (..) Ja sabiedrībā cienījami cilvēki, mūsu eksprezidenti gribēja rādīt piemēru, viņi  gribēja kā labāk izradīt tajā brīdī. Teica - kā viņi negaida rindā! Tad, kurā brīdī ir jāgaida rindā, kur nē. Nekonsekvence un savtīgums, kad iet runa par cilvēku dzīvību, mani patiešām kaitina. Domāju, ka vispār tur bija par daudz politikas. Sākot ar to, ka nozari vadīja absolūti neprofesionāls cilvēks. Tas bija ļoti slikti. Nav jālepojas ar to, ka strādā pa naktīm (..) un visu cieņu Kariņam, kurš bija spiests ņemt to savās rokās." Ko Covid laikā valsts darīja nepareizi, un ar ko var lepoties par epidēmijas laikā paveikto? "Par labo lietu varu pateikt, ka mēs neiedomājami ātri izvērtām daudz gultas visos piecos Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāros un pie katras gultas bija skābeklis nodrošināts (..), un tā absolūti nesavtīgā sadarbība," atzīst Baiba Rozentāle. "No valsts puses vajadzēja atmest jelkādas politiskās peripetijas, lai gan tas nebija tik vienkārši - saturēt kopā šos piecus tik dažādus spēkus. Es nepiederu pie kritizētājiem arī tāda aspekta dēļ, ka tāda situācija negadās visiem dzīvē. Pēc kara jau visi gudri, bet tajā brīdī, es pieļauju, ka nezināja, ko darīt."  Gadiem mudina ļaudis vakcinēties un redz arī lielo vakcinācijas skeptiķu skaitu Latvijā. "Latvijā cilvēki ir saprātīgi - vienu runā, citu dara. Lai tā būtu. Latvijā ir ja ne pats labākais, tad gandrīz labākais bērnu imunizācijas kalendārs, ar ko ļoti lepojos. (..) Domāju, ka viena liela daļa nebaidās [no potes], varbūt tā vairāk ir poza, varbūt viņi ir tādā vidē," uzskata Baiba Rozentāle. Prognoze, ar ko Covid beigsies? "Pavisam vīruss nekur neaizies. Domāju, ka mums ir nākusi klāt vēl viena vakcīna. Vakcīnas mainīsies un būs cilvēka organismam maigākas (..) Covid nepazudīs, bet tas vairs nebūs tik smags," norāda profesore. Daudz runājusi medijos par gripu, jau 1999. gadā Baiba Rozentāle aicinājusi vakcinēties pret gripu. Bet jau studiju laikā viņai iemācīts, ka jālieto ķiploki. "Ķiplokos ir fitoncīdi. Daļa jauno ārstu par mani smejas, bet varu pateikt, ja mājās ir mazs bērniņš, mēs esam vakcinēti, bet viņu nevar vakcinēt un varbūt negribēs tik maziņu bērniņu. Vajag ķiploku krellītes. Bet ne jau uz visu sezonu vienas," skaidro Baiba Rozentāle. "Pa divām – trīs dienām čakli, es pati to esmu darījusi, apkārt gultiņai smuki uz rupja diega. Daiviņas notīra, pārgriež divās, trīs daļās. Pie lampas piekarina, pie ratiņiem. Dārziņos paši saver un liek kaklā, man to stāstīja audzinātājas. Izdalās šie fitoncīdi un tie vīrusi, kas nāk, aiziet bijā. Ja vīruss netiek iekšā šūnā, viņš nevar vairoties un nekādu patoloģisko procesu (slimību) nevar ierosināt." Kāda būtu enerģijas vitamīna recepte vai uzmundrinājums gadu mijā? "Būt savā starpā iejūtīgiem un laipniem, vienkārši pieklājīgiem, to, ko sauc par audzinātu cilvēku," bilst Baiba Rozentāle. "(..) Mums savā starpā ir jābūt cilvēcīgām attiecībām. Jūs jautājāt, kur mēs tā steidzamies? Kad bijām aģentūra, teicu – kolēģi, Adventē mēs nekur nesteidzamies, ir tikai viena steiga – pacients, viņa veselība un dzīvība. Dokumentus sakārtosim pēc tam vai līdz tam. Adventei ir jābūt apcerīgam laikam. Otrs – vienmēr jābūt kaut kādai aizraušanai, vai patīk mūzika, vai ir draugu loks. Nākamā gadā mums būs Dziesmusvētki Eiropas labākajā estrādē! Nezinu, vai man būs biļete, bet man ir televizors vai radio. Un, protams, man jau ir arī dzeja."  

Esmu laimīgs cilvēks un ir sajūta, ka mani kāds vienmēr pieceļ pēc klupiena, saka aktieris Rūdolfs Plēpis, kurš par savu lielāko panākumu sauc bērnus un mazbērnus. Par aģitbrigādi Atlantijas okeānā, sarunām ar mācītāju Rubeni, kinolomām un Pifa dziesmu ierakstīšanu naktī - saruna ar Rūdolfu Plēpi Laikmeta krustpunktā. Daudzi par viņu teikuši - Dieva dots aktieris, kuram piemīt absolūtā teātra dzirde. Viņš pats savā autobiogrāfiskajā grāmatā savu dzīvi salīdzina ar riču-raču spēli - spēles kauliņš tevi vienu brīdi uznes augstu virsotnē, bet nākamajā brīdī jau nosviež lejā. Rūdolfs Plēpis savā radošajā un personiskajā dzīvē ir piedzīvojis daudz izcilu virsotņu un daudz smagu kritienu, bet viņš pats arī citē Zentas Mauriņas teikto: "Lai cik reizes tu būtu pakritis, ir jāceļas, ir godīgi jāturpina dzīves gājums." Saruna ar aktieri noris nevis Radio studijā, bet viņa šī brīža mājvietā Zilākalna pagastā. "Esam pansionātā .. ikdiena tāda – grābstos. Bet ikdiena te ir ierīkota tā, lai visiem būtu labi un varētu uzturēties tie, kuriem ir tāda vajadzība pienākusi. Visi apčubināti un apmīlēti. Katram jau savas problēmas, bet paldies, ka ir tādi cilvēki un vieta, kur tu vari netraucēt. Daudz jau var runāt par visādām veselības problēmām, bet galvenā jau ir tā, ka tu normāliem cilvēkiem traucē, saviem tuviniekiem, ar savu fizisko nevarību. Tas tomēr ir liels traucēklis tuviniekiem. Viņiem ir smagāk nekā man, godīgi sakot," savu ikdienu raksturo Rūdolfs Plēpis. Ar savu pieredzi - kādas ir vecumdienas ļaudīm Latvijā? "Kā nu kuram. Es uzreiz tādu lielu salīdzinājumu vilkšu – kā nodzīvoja savas vecumdienas Ēvalds Valters, pie pilna prāta, saprašanas un ar humoru, un kā nodzīvo 40 gadīgs cilvēks, kurš aiziet savā jaunībā jau pie dieviņa. Dažādi cilvēki un dažādi dzīves gājumi," vērtē Rūdolfs Plēpis.

Politiķus iedalu divās kategorijās - vieni profitē uz šī statusa, otri strādā uz rezultātu, saka bijušais premjers Andris Bērziņš, kas sevi pieskaita otrajiem. Par tikšanos ar Putinu, ekonomisko grupējumu ietekmi, arī par dušām Rīgas domē un zilonīti Zuzīti saruna ar Andri Bērziņu Laikmeta krustpunktā. Lielisks  kompromisu meistars, tā raidījuma viesi vērtējuši gan viņa politiskie konkurenti, gan politikas procesu vērotāji. Rīgas mēra amatā viņš spēja savaldīt politiski ļoti raibo 90. gadu beigu Rīgas pašvaldību. Ministru prezidenta krēslā viņš bija laikā, kad Andra Šķēles un Aivara Lemberga tā saucamie grupējumi dalīja Latviju politiski un ekonomiski. 2000. gadu pašā sākumā viņš kļuva par vienu no ilglaicīgākajiem Latvijas valdības vadītājiem pēc neatkarības atgūšanas.  "Šai valdībai būs ļoti daudz jādara, lai atgūtu tautas uzticību un atbalstu Latvijas politiskajai varai," tā 2000. gada 5. maijā teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, atklājot nupat ievēlētā Ministru prezidenta Andra Bērziņa valdības pirmo sēdi.  Viņa ievēlēšana Saeimā gan nedaudz aizkavējās, jo Latvijas ar 3 : 2 pasaules čempionātā hokejā uzvarēja Krieviju un arī Saeimā visa uzmanība bija pievērsta spēles tiešraidei. Kopš vēsturiskās spēles un vēsturiskajiem notikumiem, kurus Andris Bērziņš pieredzēja Rīgas mēra un valdības vadītāja amatā aizritējuši jau vairāki gadu desmiti. Tos arī atceramies sarunā ar bijušo Ministru prezidentu, Rīgas mēru, vairāku valdību ministru, arī vēstures skolotāju un govju ganu uz Ogres salas - Andri Bērziņu. Vērtējot topošo koalīciju, Andris Bērziņš atzīst, ka būs grūti strādāt ar 54 balsīm. "Domāju, pirms Saeimā kāds parakstīs komandējuma apliecību, jāskatās, lai pie viena koalīcijas deputāta divi opozīcijas deputāti tiktu komandēti līdzi, lai balsu proporcijas saglabājas," vērtē Andris Bērziņš. "Tas būs sarežģīts stāsts. No otras puses tas ir labi, tas ļauj opozīcijai būt klāt pie lēmumu pieņemšanas un kaut kādas sadaļas Saeimā vadīt. (..) Liels izaicinājums būs, kā šī koalīcija strādās, vai Ministru prezidents un visas viņa institūcijas spēs nodrošināt tik perfektu kontaktu ar koalīcijas frakciju vadītājiem un pašiem koalīcijas cilvēkiem, lai viņi vienmēr un visos gadījumos balsotu, kā koalīcija ir izlēmusi." Nākamā gada vasarā gaidāmas Valsts prezidenta vēlēšanās, vai redz Egilu Levitu arī turpmāk kā valsts prezidentu? "Es domāju, ka Egils Levits ļoti cenšas pašlaik, viņš mēģina turēt roku uz pulsa. Vai nav pārāk daudz uz tā pulsa, vai kā, tas ir cits jautājums. Jāsaka, viņš labi izskatās, gan starptautiski, gan iekšpolitiski, bet tas nav arguments. Latvijā jau politikā reizēm - patīk, nepatīk, bet tās ir emocionālas lietas," norāda Andris Bērziņš. Viņš arī atminas vairākus starpgadījumus par to, ka pats saņēmis apsveikumus par ievēlēšanu Valsts prezidenta amatā toreiz, kad par Valsts prezidentu kļuva cits Andris Bērziņš. Bet šis Andris Bērziņš arvien turpina arī dziedāt korī, šobrīd tas ir koris "Vaivari" un 2023. gadā būs Dziesmu svētku kopkorī. Pirmie svētki, kuros viņš piedalījies, bija 1973. gadā - Dziesmu svētku simtgade, nākamā gadā svinēsim svētku 150. gadskārtu. Arī Andris Bērziņš varēs svinēt jubileju - 50 gadi, kopš piedalās dziesmu svētkos.  

Ja kāds man piedāvātu taisīt filmu "Viss ir slikti", es to nedarītu, jo tā tas nav, saka dokumentālists Ivars Seleckis, kurš pasauli caur kameru fiksē jau vairāk nekā 60 gadus. Arī par darbu kinohronikā un radniecību ar Kārli Ulmani saruna ar Ivaru Selecki Laikmeta krustpunktā. Tiekamies ar cilvēku, kurš kino kameru dokumentējis Latviju vairākus desmitus gadu un turpina to darīt. Viņš fiksē laiku, un tāds ir dokumentālista galvenais uzdevums. Viņam bija seši gadi, kad pa Marijas ielu Rīgā stacijas virzienā brauca krievu tanki, viņš savām acīm 1940. gada 17. jūnijā redzēja Marijas ielā redzēja Latvijas okupāciju un kā bērns atminas, ka tankos sēdējuši noputējuši krievu karavīri ar šautenēm. Padomju gados kā Rīgas Kinostudijas režisors un operators fiksējis dzīvi okupācijas laikā, protams, ar visiem cenzūras likumiem. Bet pa vidu padomju ideoloģijas nodevām tapa un vēsturē paliks izcili kino kadri, dokumentālas liecības, laikmeta portrets. Viņa filmas ir Latvijas dokumentālā kino zelta fondā, tās godalgotas arī pasaulē un arī šobrīd, 88 gadu vecumā, turpina dokumentālista mūža aicinājumu - fiksēt laiku. Kino operators un kino režisors Ivars Seleckis. Nesen teicis, ka jūtas kā papagailis, jo pēdējā laikā bijis daudz interviju saistībā ar jauno filmu "Zemnieki". Sarunā pieminām arī Ivara Selecka filmas, bet pamatā runājam par veselu laikmetu Latvijas kino, tas ne velti, jo kādā publikācijā pieteikts kā "vecākais aktīvi strādājošais Latvijas kino klasiķis, kurš 50 gadus dokumentējis Latvijas cilvēkus".  Kādu redz Latviju šodien? Ivars Seleckis: Jāatgriežas pie "Zemniekiem", tas ir pēdējais, ko esmu redzējis. Tagad jaunā paaudze, septiņi gadi ir pagājuši, top jaunā filma "Turpinājumam" vajag turpinājumu. Var redzēt, ka Latvija attīstās, cilvēki atrod savu vietu, dažiem ir grandiozi plāni, vispār enerģijas trūkums nav jūtams. Ja cilvēks kaut ko ir iecerējis, viņš arī cenšas realizēt. Tās optimistisks priekšstats par Latviju palicis. Vienīgi, kur ir daži tukši apgabali, kas nav apdzīvoti, bet tur pašvaldību vaina. Tos apgabalus vajag pieskatīt vairāk. Filmu ar nosaukumu "Viss ir slikti" noteikti neveidotu. Kas ir jūsu mūžīgais dzinējs, kas mudinājis tik daudzus gadus fiksēt dzīvi ar kameru? Ivars Seleckis: Pats nesaprotu, kā viss sākās, man nebija par kino nekāda interese, bet tā iegrozijās apstākļi, ka mamma uzdāvināja fotoaparātu, sāku fotografēt un Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē bija ļoti laba atmosfēra un gudri pasniedzēji, viņiem vajadzēja kādu, kas filmē. Tā tas viss aizgāja. Ivara Selecka pirmā izglītība ir pārtikas tehnologs. Ivars Seleckis: Ar to arī viss sākās, ja nebūtu uz to fakultāti aizgājis, droši vien nebūtu ar kino nodarbojies. Man ir kaut kādi krustceļi, kur vienmēr esmu nogriezies pareizajos virzienos. Tas ir neticami. Kas attiecas uz to, kāpēc tas tā ir iznācis, - gribas, ka to, ko var saskatīt un kas citiem var būt ir interesants, lai paliek vēsturei. Vizuālā vēsture mūs visus nomocīja hronikā, mums visiem tāda misijas apziņa, kas tur strādāja,  - katrs ir darījis ko varējis, lai kaut kas paliktu vēsturei. Starp tūkstošiem kadru, ko esat fiksējis, kura pirmā nāk prātā, ko sauktu par veiksmīgāko? Ivars Seleckis: Pats svarīgākais ir pats sākums. Mums bija redaktors Jānis Brencis, kurš mūs ar Aivaru Freimani savienoja un teica, ka mums filma jātaisa kopā. Tas bija veiksmīgs salikums.  Aizbraucām uz jūrmalu, mums bija jāfilmē, tā filma saucās "Krasts" (1964). Mums bija daudz brīva laika, jo pie jūras netikām, jūra "bija aizslēgta", tikai no rīta un vakarā tos vārtus atvēra, kad zvejnieki izbrauca vai atgriezās. Mēs iedziļinājāmies tādā vietā, kur nekas nenotiek un sapratām, ka visu var uzfilmēt, tikai jāskatās zem cita leņķa. Tur radās metaforas, tur radās detaļas, pieeja cilvēkiem. Tā tas ir gājis cauri visus šos gadus. Jūtu, ka tas, kas tur atrasts, ir palicis uz visiem laikiem - ieskatīties cilvēkos un ieskatīties apkārt visur, kur kas notiek. Oktorba sākumā bija Ivara Selecka filmas "Zemnieki" pirmizrāde. Šobrīd viņš strādā pie filmas "Turpinājums" turpinājuma jeb otrās daļas un darbam jābūt gatavam 2023. gada beigās. Lai tas taptu ir jādodas uz skolu un arī jāsēž vairākas stundas klasē.

Lietas uzlabojas, bet savstarpējās uzticības gan pietrūkst - atzīst bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Kāpēc nokļuva čekas pagrabos un kā no slēpņa filmēja padomju cietumus, arī par Brīvās Eiropas balsi, neatkarības atjaunotāju nesaskaņām un sieviešu ordinēšanu saruna ar Pāvilu Brūveru Laikmeta krustpunktā. Sprediķī 11. novembrī 2011. gadā Doma baznīcā Pāvils Brūvers kritiski vērtēja situāciju Latvijā, norādot, ka tiem, kas padomju gados cīnījās par Latvijas brīvību, sāpes un vilšanos sagādā mūsdienu Latvijā notiekošais - "Latvija zaudē savu neatkarību ne ar militāru spēku, bet lēnā ideālu sabrukšanas procesā. Valsts izzagta, tauta kļūs apātiska, cinisms kļūst par normu, pastāv draudi, ka varam zaudēt arī savu valodu, tūkstošiem cilvēku devušies trimdā, lai te nekad vairs neatgrieztos. Tā vien šķiet, ka šobrīd stāvoklis ir smagāks, nekā toreiz, kad pie Daugavas krastiem stāvēja Bermonts ar saviem algotņiem. Toreiz vismaz bija skaidri redzams pretinieks, lai arī liels un spēcīgs, tomēr ne neuzvaram." Arī Pāvils Brūvers pats ir starp tiem, kas par Latvijas brīvību cīnījās tumšākajos okupācijas gados. 70. gadu vidū viņu arestēja čeka, ielika aiz restēm un vēlāk izraidīja no Latvijas. Par paša pieredzēto ceļā uz neatkarīgu Latviju un Latviju, kādā dzīvojam šodien, saruna ar Pāvilu Brūveru. "Vairs neesmu tik pesimistisks kā toreiz, jo redzu, ka lietas uzlabojas. Vēlētu, lai vairāk esam vienoti, vairāk viens otram uzticamies. Jūtu, kāpēc mums neiet īsti labi uz priekšu, mēs viens otram neuzticamies. Partijas savā starpā plēšas, ar valdības sastādīšanu neveicas. Pietrūkst uzticības. Ja mēs viens otram spētu uzticēties, tad daudz un labus ātrus panākumus gūtu," atzīst Pāvils Brūvers. Ko teiktu šobrīd sprediķī, saistībā ar visu, kas notiek pasaulē un Ukrainā? Pāvils Brūvers: Es katru dienu lūdzos par Ukrainu, lai Dievs dara galu šim postam. Tas man īsti prātā nelien, tas posts, tā šausmīgā nežēlība. Es nezinu, kas tas ir, kas Krieviju ir pārņēmis. Es arī tur saredzu garīgas saknes. Viņi tagad sākuši cīnīties it kā pret sātanismu, man liekas, ka viņi ir pilnīgi sātana apsēsti. Es ceru, ka Dievs palīdzēs. Dievs ir palīdzējis arī tagad, kad Hersona tik viegli atgūta. Gaidīju, ka tur būs milzīga asins izliešana, ielu kaujas, kad daudzi cilvēki mirs. Bet pilnīgi brīnums notika. Gandrīz tāpat, kā mēs atguvām neatkarību, pēkšņi viņi ņem un aiziet. Domāju, ka tas ir lūgšanu spēks. Pareizticīgo mācītāji sūta ar Dieva vārdu tankus uz Ukrainu. Pāvils Brūvers: Es domāju viņi īsti neapjēdz, kas tur notiek. Viņi ir noticējuši tam, ka tas ir svēts karš par Krievijas varenības atjaunošanu, viņi varbūt tic kaut kādam Krievijas mesiānismam, ka Krievija nesīs mieru un stabilitāti visā pasaulē, tāpēc tas jādara. Viņi ir kaut kādā veidā ļoti apstulboti. Saistībā ar Ukrainu Latvijas cilvēki parādījās citā gaismā. Kādus ieraudzījis Latvijas ļaudis pēc 24. februāra? Pāvils Brūvers: Domāju, ka tādi esam vienmēr bijuši, kad nāk kaut kāda liela vajadzība, ka visi saredz nepieciešamību, kas mūs vieno... Tāpēc svarīgi būtu arī saskatīt politisko mērķi, kas mūs vieno un nekašķēties un iet uz priekšu. Šajā gadījumā visi saskatīja to, cik ļoti nepieciešama Ukrainai ir palīdzība. Tā jau arī mani uzrunāja, arī pie manis pusgadu bija bēgļi no Ukrainas. Viņi arī aicināja mani palīdzēt viņu draugiem, piekrāmēju mašīnu un jūlijā devos uz Kijevu un tur izdalīju palīdzību. Būtu grūti neko nedarīt, tas būtu pret sirdsapziņu. Sirds visu laiku lika kaut ko darīt, un tad vēl liekas nav pietiekami. Domāju pat iet karot, bet mani tur neviens neņems, jo neesmu ne reizi mūžā nevienu ieroci rokās turējis, kā tikai mazkalibra šauteni kādreiz jaunībā. Daudz sprediķos runājis par paša pieredzi, par Latvijas pieredzi, kāds šodien ir tavs skats uz mūsu valsts nākotni? Pāvils Brūvers: Esmu ļoti, ļoti optimistisks [par mūsu valsts nākotni]. Mēs pamazām attīstāmies uz labo pusi. It sevišķi mani iepriecināja, kad biju savā amatā, bija vizitācijas - es aizbraucu uz kādu draudzi, kur mācītājs kalpo, un es gribēju redzēt visu sabiedrību. Īpaši man patika skolas. Es gāju klasēs un runāju ar skolniekiem, kas tie par foršiem jauniešiem, kas aug. Viņi nebija bikli, uzdeva man jautājumus, es viņiem jautāju. Man ļoti patīk mūsu jaunatne. Lai Dievs dod, ka viņus nesamaitā tā korumpētā vēl mūsu paaudze, kas vēl nav aizgājusi. Lai Dievs viņus pasargā no tā, ka tiek ievilkti dažādās shēmās. Gan jau kāds kritīs, bet vairākums, domāju, ir ļoti pozitīvi.  Esmu ļoti priecīgs, ka esmu Latvijā un varu palīdzēt šiem jauniešiem saskatīt pareizo patiesības ceļu.

Dotējot kultūru, mēs kustinām ekonomiku un tam ir milzīgs efekts - pārliecināta bijusī kultūras ministre Kārina Pētersone. Par slavenajiem vecākiem un taisnīguma izjūtu, ko upurēja darbam Saeimā, un kā nekļuva par prezidenti, arī par Obamas grāmatām saruna ar bijušo politiķi, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktori Kārinu Pētersoni Laikmeta krustpunktā. Viņas dzimta ir daļa no Latvijas laikmeta un Latvijas vēstures, tajā pieredzēts gan ceļš uz brīvu Latviju, gan neatkarības gadi un pēc tam Sibīrijas šausmu ceļi. Kārina Pētersone pieredzējusi, kā mūsu valsts atguva neatkarību un pieredzējusi augusta puča dienas. Kad apkārt vēl siroja omonieši, viņa parlamenta ēkā no latviešu valodas uz angļu tulkoja nupat pieņemto paziņojumu par pilnīgu Latvijas neatkarību. Dzimtas saknes, pašas ceļš politikā, esot arī ministre amatā, tēvs - izcilais režisors Pēteris Pētersons un izglītība - angļu filologs. Izcili tulkojumi. Daudzi sarunu temati raidījumam. Atminoties Augusta puča dienas, Kārina Pētersone atzīst: Tās bija satraucošas dienas. Tas brauciens uz Maskavu, kad Jeļcins [Boriss], tā teikt, uzdāvināja Latvijai pelnīto brīvību. Faktiski visām trim Baltijas valstīm vienā dienā tas notika. Tā bija brīnišķīga un neaizmirstama sajūta, un tas satraukums, un pacilātība, tie ir neaizmirstami mirkļi. Šis notikums sekoja ļoti saspringtiem brīžiem Latvijā, tas bija 19. augusta puča sākums, tās bija divas neziņas pilnas dienas, kad faktiski, tikai raugoties uz Maskavā notiekošo, ko ik pa pusstundai pārraidīja CNN, kurš nezin kāpēc Augstākās padomes vienā kabinetā bija redzams caur kaut kādu satelītu, kur es varēju ziņot deputātiem un Augstākās  Padomes vadībai, ka vēl mēs esam relatīvā drošībā. Tad 21. augusta saspringtais balsojuma brīdis, kad pie Augstākās padomes bija piebraukuši bruņu transportieri. Kad faktiski varēja izšķirties viss, vai būt, vai nebūt.  Jūs bijāt iekšā? Kārina Pētersone: Es biju trešā stāvā, uz kuru arī bija pagriezti tie stobri, pacelti uz augšu. Man bija ļoti ātri jāiztulko Konstitucionālais likums angliski, jo faktiski telefona līnijas bija slēgtas, mēs nevarējām sazināties ar pasauli. Par jums vaicāju, jo ne visi drosmīgie vīri tajā brīdī bija parlamenta ēkā. Kārina Pētersone: Tobrīd parlamentā bija kvorums plenārsēdē, uz balsojumu bija daudz deputātu sanākuši. Nakti varbūt visi nepalika, es arī abas naktis nepaliku tieši parlamentā, tāpat aizgāju uz māju pagulēt. Anatolijs Gorbunovs pirmo nakti pavadīja parlamentā, otrā naktī viņu paslēpa mežā. Viņam taču draudēja, viņu apcietināt. Viņš par ar revolveri sēdējā kabinetā, ja nu nāktu kāds, viņš teica, ka bez cīņas nepadosies. Notikumi bija dramatiski.  Ilgus gadus Kārinas Pētersones darbs bijis saistīts ar Saeimu. Kad redzat aptaujas, ka cilvēki netic valdībai, parlamentam, kādas ir sajūtas. Kārina Pētersone: Man pašai ir ļoti liela bijība un cieņa pret šo namu, esmu tur pavadījusi kādus 15 gadus un šī ir vieta, kas raisa spēcīgas emocijas pozitīvā nozīmē. Man no ģimenes ir ieaudzināta atbildīga cieņa un prasīgums pret valsts augstākām institūcijām. No otras puses, ja esi pats tur esi tik ilgu laiku atradies, negribi būt viegli kritiska vai paviršs.  Kārina Pētersone vērtē, ka jaunajā Saeimā ir labs salikums, lai būtu pamats veidot kaut ko darbīgu un konstruktīvu, bet ir pavisam citādi. Viņa bilst, ka gaida atbildīgu rīcību tuvākajā laikā. Daudz tulkojusi un tie arvien novērtēti kā izcili. Viens no pēdējiem Mišelas Obamas grāmata "Izaugt".  Kārina Pētersone: Man visvairāk aizkustināja viņas atklātība un spēja paironizēt par sevi. Par Baraku viņa runā ar ārkārtīgu mīlestību un es caur viņas skatījumu iemīlēju Baraku kā politiķi. Man bija pēc tam interesanti tulkot Baraka Obamas "Apsolīto zemi", tā ir pirmā daļa viņa atmiņām par Baltajā namā pavadītajiem astoņiem gadiem. Tagad es tulkoju Mišelas nākamo grāmatu "Gaisma, ko sevī nesam", kas ir atskats uz pandēmijas laiku un ko tas viņai mācījis, kā tikt galā ar raizēm un satraukumu. Pa starpu bijis tāds interesants darbs, sāku tulkot, nebiju visai augstās domās par to grāmatu. Tāda izaugsmes grāmata. Autore ir Meja Maska, kad jau biju pie beigām, paskatījos internetā, kas viņa ir, izrādās - Ilona Maska mamma. Man tā darīšana vairāk ir valstsvīriem.  Tulko citu atmiņas un memuārus, vai ir uzmetumi saviem memuāriem? Kārina Pētersone: Viens mēģinājums ir bijis, vairāk koncentrējoties uz Anatolija Gorbunova personību un gājumu cauri 50 gadu Latvijas vēstures stāstam dažādos laika periodos. Viņam ir bijis ļoti izaicinošs darba mūžs. Grāmata ir jau kādus trīs gadus iznākusi "Valstsvīrs - Anatolijs Gorbunovs".  Pašas pieredzētais? Kārina Pētersone: Tas laiks, kas bija 90. gadiem, no 4. maija sākot, tas tur ir aprakstīts. Latvijas atjaunošanas stāsta tā daļa, ciktāl man bija lemts un tā privilēģija tur piedalīties. Dažas interesantas un saspringtas epizodes ir manām acīm skatītas.   Kā notika satikšanās ar Anatoliju Gorbunovu? Kārina Pētersone: Es tolaik strādāju Svešvalodu fakultātē, mācīju vecāko kursu studentiem teksta analīzi, kas labi uztrenēja valodas līmeni. Daudz strādāju ar vārdnīcām, mēs jau nebijām saskārušies ar dzīvu valodu. Man gan laimējās trīs mēnešus 1989. gadā pavadīt Anglijā, kur tiešām dabūju dzīvo valodas sajūtu. Mēs bijā 4-5 cilvēki no Svešvalodu fakultātes, kas piedalījās, gan Tautas frontes kongresā mēs tulkojām ārvalstu žurnālistiem, gan 4. maija sēdi. Tā bija mana pirmā saskarsme ar Augstākās Padomes, vēlāk Saeimas namu. 4. maija sēdēs sajūtas vispār ir neaizmirstamas. Bet ar pašu Anatoliju Gorbunovu es nekad dzīvē nebiju tuvu saskārusies, mani uzaicināja viņam tulkot 1991. gada februārī. Pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai savu cieņu bija ieradies apliecināt Dānijas parlamanta prezidijs un prezidija priekšsēdētājs. Bija saslimis Augstākā Padomē tulks, man bija 9 no rīta jāierodas un tā burtiski mani iestūma Baltajā zālē, kur nekad nebija būts. Tieši šī augsta līmeņa saruna un pēc tam sarunas turpinājums plenārsēžu zālē ar uzrunām, ar televīzijas klātbūtni, kas bija uz vietas jātulko uz abām pusēm. Acīmredzot manā uzvedībā bija kaut kas tāds, kas lika just drošību vai paļāvību, jo pēc tam, kad formēja Saeimas delegācijas braucienu atpakaļvizītē uz Dāniju pēc mēneša, es saprotu, tieši Augstākās Padomes priekšsēdētājs bija teicis - atrodiet, man te bija tāds cilvēks, viņš gan lietoja citu vārdu, laika būtne. Es atgriezos pie šiem uzdevumiem, bija jāpatulko kādas vēstules, jāatnāk uz sarunu tulkošanu, arvien vairāk mani iesaistīja tā valsts atvēršanās, ārvalstu sakariem, saspringtā situācija, kurā atradāmies, arvien vairāk bija jārunā ar ārvalstu vadītājiem, parlamenta vadītājiem. Sapratu, ka nevarēšu to apvienot ar pasniedzējas darbu. Jūnijā man bija jāizšķiras un pilnībā kļuvu par palīdzi, tad padomnieci.

Tās ir tikai 50 sekundes, bet slodze ir nereāla, atzīst bobsleja leģenda Jānis Ķipurs. No kā bija jāšķiras, nonākot bobslejā, par latviešu būvētām kamanām un kritieniem, par dopingu un arī par sievietēm bobslejā Laikmeta krustpunktā saruna ar Jāni Ķipuru. Šoreiz Laikmeta krustpunktā saruna par sportu. Atbilstoši sezonai, izvēlējāmies kādu ziemas sporta veidu un tas ir bobslejs. Latvijā šis sporta veids aizsākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un viens no pirmajiem jaunās komandas dalībniekiem bija tolaik 20 gadus vecais Jānis Ķipurs, kurš laikrakstā "Sports" izlasīja sludinājumu ar aicinājumu pieteikties pārbaudes treniņiem. Tolaik celtnieks un krāsotājs Jānis Ķipurs diez vai varēja paredzēt, ka 1988. gadā ziemas olimpiskajās spēlēs Kalgari divnieku ekipāžā izcīnīs pirmo un vienīgo PSRS zelta medaļu šajā sporta veidā. Atgūstot neatkarību, tieši Jānim Ķipuram uztic nest brīvās Latvijas karogu 1992. gada olimpiskajās spēlē Albērvilā, Francijā. Vērtējot Latvijas bobsleja nākotnes izredzes, Jānis Ķipurs bilst - pie perspektīvas ir jāstrādā. Jānis Ķipurs: Šobrīd mums ir kritums bobslejā, ir aizgājuši mūsu čempioni, beiguši karjeru. Viņi savu darbu ir izdarījuši, ir jānāk nākamajiem - nākamajiem entuziastiem, nākamajiem motivētajiem sportistiem. Jāmēģina viņus atrast, tas nav viegli, dot viņiem zināšanu un tehnisko bagāžu, kas Latvijā ir, lai viņi spētu izaugt par nākamajiem čempioniem. Tas ir iespējams. Es absolūti ticu. Pēdējais brauciens ar bobsleja kamanām Jānim Ķipuram bijis jau pirms vairākiem gadiem un beidzies ar kritienu. Piedalījies Latvijas senioru meistarsacīkstēs, bijusi problēma ar ķiveri, braucot pa trasi tieši sacensībās, kad lielāks ātrums, ķivere noslīdējusi uz leju un aizsegusi acis. Līdz finišam ticis uz sāniem... Aktīvajās sporta gaitās kritienu pieredzēts daudz, kāds beidzies arī ar samaņas zaudēšanu. Jānis Ķipurs: Tas bija Sibīrijā, Urālu kalnu reģionā, kur bija uzbūvēta ļoti neprofesionāla trase, kuru beigās paši sportisti pilnveidojām, mēģinājām savest kārtībā, lai pa viņu var nobraukt. Vienās sacensībās, tā bija PSRS tautu spartakiāde, bija situācija, ka ātrākie un labākie finišēja uz sāniem. Kas brauca lēnām, veiksmīgāk tika cauri. Kritiens bija tāds, ka neko neatceros. Kad finiša mājā pamodos, tiku tikai tik tālu un joprojām neesmu tālāk ticis, ka atceros pēdējo brīdi, kad ielecu kamanās. Kā esmu izbraucis pirmo, otro virāžu, neko neatceros. Melna bilde. Tikai atceros, kā atmodos finiša mājiņa ar ledu uz galvas. Pirmie lielākie panākumi Jānim Ķipuram ir lodes grūšanā, bet trauma traucējusi turpināt startēt ar panākumiem šajā disciplīnā. Jānis Ķipurs: Es jau laicīgi biju sapratis, ka izcils lodes grūdējs es dienās nekļūšu, bet gribēju izpildīt sporta meistara normatīvu. Tas bija tāds kā prestiža jautājums un es turpināju trenēties. (..) Ja biju iesācis, gribēju līdz kādam punktam novest. Trauma traucēja. Drīz vien pēc tam parādījās bobslejs, kur trauma netraucēja. Jānis Ķipurs atklāj, ka pirmajā pasaules čempionātā, kurā piedalījies, kritis četras reizes, vienmēr finiša virāžā, kur vislielākais ātrums. Bet doties apskatīties, kas ir bobslejs un kas Murjāņos notiek, pamudinājis istabiņas biedrs tehnikumā. Jānis Ķipurs: Es jau biju aktīvi beidzis vieglatlētiku, nepiedalījos sacensībās traumas dēļ. Aizbraucu, tur aktīvi vieglatlēti, tie, ar kuriem esmu sacenties. Domāju, ko es te darīšu. Biju jau uzaudzējis 18 cm garu bārdu, izskatījos kā tāds onkulītis starp tiem atlētiem. Bet ja jāpiedalās, piedalīšos visos vingrinājumos. Izgāju visus testus, beigās bija trešais rezultāts. Upatnieks [Rolands] apskatīja rezultātu tabulas un pa vienam labākos sauca iekšā pie sevis uz pārrunām. Iesauca mani, brīnās, skatās papīros, skatās uz mani, netic, ka šitais onkulītis ir tikai 20 gadus vecs. Pirmais uzreiz bija: ja tu gribēsi palikt bobslejā, tad tev no bārdas ir jāatvadās. Tas būs traucēklis aerodinamikai Ko Jānis Ķipurs dara šobrīd, dažās intervijās 90. gadu sākumā teicis, ka ir sapnis par savu zemes pleķīti, uzņēmējdarbību. Jānis Ķipurs: Man jau patīk uzstādīt tādus lielus, dažreiz arī attālus mērķus un soli pa solim uz to iet. Pa lielam tā ir arī sanācis. Vienīgā saite ar bobsleju šobrīd man ir ziemā pakomentēt, palīdzēt Mārim Rīmenim. Par tehniskām niansēm pakomentēt, kā sportisti brauc, kur kļūdas, ko izdara labi, ko nepareizi. Citādi esmu iegājis pensionāra režīmā, dzīvoju Cēsu pusē meža būdiņā, mēģinu kaut ko remontēt. Savs dārzā ir pie mājas, man patīk iziet no rīta no mājas un noplūkt savā dārzā salātus un dillītes, no plūkt savus tomātiņus. Vēl man ir tāds neliels biznesiņš, šauras nišas biznesiņš – jaucu vecas koka būves, tos kokmateriālus sagatavoju otrreizējai lietošanai un eksportēju tos uz Šveici. Tur tie ir iecienīti, kas 100 un vairāk gadus nokalpojuši kādā būvē Latvijā, bet vēl ir noderīgi turpmāk.  

Brīnišķīga sajūta tagad iet pa Meierovica bulvāri, saka slavenās dzimtas pārstāve Ingrīda Meirovica, atzīstot, ka šis vārds bieži tiek locīts arī nevietā. Par karu, Austrālijas viesmīlību, darbu radio "Brīvā Eiropa" un cīņu ar prusakiem, atgriežoties Latvijā, saruna ar Ingrīdu Meierovicu Laikmeta krustpunktā. "Mans dzīves piepildījums ir tas, ka varētu atgriezties Latvijā. Šī zeme man ir kā enkurs, šeit visi mani senči ir dzimuši, cīnījušies un strādājuši. Es šeit piederu," tā teikusi Ingrīda Meierovica. No Latvijas viņa aizbrauca kā desmitgadīga meitene Ingrīda Tuktena 1944. gadā, tuvojoties padomju okupācijai, arī Tuktenu ģimene devās bēgļu gaitās. Sākumā Vācija, tad Austrālija un Amerika. Uz dzīvi Latvijā Ingrīda atgriezās pēc 50 gadiem jau kā Meierovicas kundze.  Izcilā Latvijas diplomāta Zigfrīda Annas Meierovica vedekla, viņa dēla Gunāra sieva. Ar romāņu valodu un politoloģes izglītību un darba pieredzi žurnālistikā, strādājot radio "Brīvā Eiropa" latviešu redakcijā. Viņa ir pieredzējusi pirmskara brīvo Latviju, redzējusi kara šausmas, dzīvi trimdā un arī okupēto Latviju 70. gados. Ko nozīmē dzīvot ar uzvārdu, kurš ir viens no neatkarīgas Latvijas simboliem, par Latvijas vēsturi un mūsu valsts nākotni saruna ar Ingrīdu Meierovicu. "Man gribētos cilvēku lielāku iesaistīšanos politiskā dzīvē, bet pozitīvā veidā, nevis visu nepārtraukti kritizējot, uz ko mums latviešiem ir tendence. Visi zinām, kā labāk un tā, bet kad jānāk pie darīšanas, tad – es nē," šodienas situāciju vērtē Ingrīda Meierovica. "Ļausim cilvēkiem darīt to darbu, kas viņam padodas, ja viņš ir politikā, lai viņš arī darbojas politikā. Ja viņš ir kurpnieks, lai taisa kurpes, ja ir zemnieks, lai strādā uz lauka," komentējot šī brīža aktualitātes, atzīst Ingrīda Meierovica. "Es domāju, ka bieži vien cilvēki iesaistās politikā, kur viņiem nevajadzētu būt, ka tas neatbilst viņu spējām. (..) katram cilvēkam ir sevi jāizvērtē, ko viņš spēj un ko nespēj." Ingrīda Meierovica: Koalīcijas valdība nav tas vienkāršākais veids, kā pārvaldīt valsti, bet mūsu apstākļos tas ir vienīgais veids. Tagad faktiski esam nonākuši situācijā, ka ir runa par eksistenciāliem jautājumiem, nevis par sīkumiem, kurš sēdēs kurā pusē Saeimā. Tas ir izsmiekls, ja runājam par krēsliem, vai jūs sēdēsiet man labajā pusē vai kreisajā. Mēs iestiegam tādos sīkumos, kas nav primārā lieta, par ko tagad jāsatraucas. Mums vajag stabilu valdību ar cilvēkiem, kas ir pieredzējuši, mums ir svarīgs drošības jautājums, ārpolitika. Nevaram atstāt arī novārtā iekšpolitiku un ekonomiku, jo viss ir saistīts kopā, bet ļausim cilvēkiem strādāt un nesāksim tūlīt kritizēt. (..) Kāpēc mums vienmēr kaut kas ir jāatstumj ārā – ja četras veido stabilāku valdību, tad, lūdzu, lai viņi to dara, bet tikai tad, ja neizdodas, tikai tad kritizēt. Jums bija iespēja redzēt, kā Latvija tika atjaunota 90. gados. Ingrīda Meierovica: Kā notika mūsu atgriešanās Latvijā. Ar kādu aizrautību mans vīrs toreiz iesaistījās visos procesos. Man nebija pārāk viegls šis solis. Man bija jārūpējas par ikdienu, tā bija praktiskā puse, kuru vīrs neredzēja. Kad es pārcēlos no Minhenes, pielādēju savu automašīnu, caur Zviedriju ar prāmi atgriezos Latvijā, mums nebija kur dzīvot. Vīram bija ierādītas telpas Valdemāra ielā valdības viesnīcā (..), kas tobrīd bija diezgan bēdīga vieta, kur apmesties. Mans vīrs to neredzēja, jo visu dienu bija aizņemts, bet man bija jācīnās ar prusakiem un to, ka nebija siltā ūdens. Tas iekārtojums mani ērcināja, nebiju redzējusi tādas kombinācijas – pulētas mēbeles ar satīna pārvalkiem, kaut kāds zaļš un sarkans, kaut kas briesmīgs. Mēģināt kaut ko pagatavot ēst no kaut kā uz mazas elektriskās plītiņas. Viens kuriozs stāsts. Man bija jāgatavo vakariņas. Domāju, ko es varu uztaisīt uz tāda viena elektriskās plītiņas riņķa. Domāju - vārīšu spageti un uztaisīšu tomātu mērci. Tas notika uz grīdas. Paklāju avīzi, uzliku elektrisko plītiņu, katli man bija, spageti var novārīt, mērce ilgāk jāgatavo. Tā sāk burbuļot un vārīties, aptašķī sienu. Domāju - nomazgāšu, jo tā tak nevar viesnīcas istabā. Izrādās tapetes nebija mazgājamas un viss musturs nonāk nost. Paliek liels balts pleķis uz sienas. Domāju, kā lai to nosedzu. Neatceros, kas ar vakariņām iznāca, bet galu galā pavilku mazu galdiņu ar televizoru un noliku priekšā, lai nosedz balto plankumu uz sienas. Otrs bija mana cīņa ar prusakiem. Es šausmās, ka prusakus nebiju redzējusi laikam no nometnes laikiem Vircburgā, lai gan tur bija blaktis, nevis prusaki. Noeju lejā pie viesnīcas reģistrācijas un saku man ir prusaki, ko lai es dar?. Man saka - tas nekas, tūlīt tiksim galā. Kaut kādi jocīgi krītiņi bija, tā kundze uznāca augšā, novilka uz grīdas strīpas, kur tie prusaki nāca, tiem uzreiz ķepiņas gaisā. Tādi bija mani pirmie piedzīvojumi Rīgā. Kāda ir sajūta iet pa Meierovica bulvāri Rīgā? Ingrīda Meierovica: Brīnišķīga, jo šis nosaukums neatgriezās  atpakaļ tik viegli. Sākumā pēc neatkarības atgūšanas daudzas Rīgas ielas atguva savus sākotnējos nosaukumus, bet Meierovica bulvāris bija iela, kur pagāja labs laiks. Mēs ar vīru nevarējām ilgi saprast, kāpēc tā un kas tur lika šķēršļus, lai šī iela nedabūtu atpakaļ savu seno nosaukumu. Kaut kas neizprotams tur palika. Mans vīrs aizgāja mūžībā un tad pēkšņi vienā jaukā dienā iela atkal bija Meierovica bulvāris. Kā es par to uzzināju – ļoti dīvaini. Toreiz piedalījos Rīgas Internacionālajā sieviešu klubā, un kluba prezidente mani ikmēneša tikšanās reizē apsveica ar puķu pušķi. Kad es brīnījos – kāpēc, viņa teica – a, jūsu vecmāmiņas vārdā ir nosaukts bulvāris. Vecmāmiņas vārdā bulvāris? Es nesapratu sākumā. Izrādās divi pārpratumi – vārds Anna lika šīm dāmām domāt, ka runa ir par dāmu. Zigfrīds kaut ko kaut kā. Tad es izskaidroju, ka tā nav mana vecmāmiņa, bet tas ir mans vīratēvs, kura vārdā bulvāris nosaukts. Tā es uzzināju, ka pēkšņi šī iela ir dabūjusi atpakaļ savu nosaukumu. Bieži vien, runājot ar ārzemju diplomātiem, man ir mazs jociņš, es saku – man nav vizītkartes, jo man ir iela Rīgā.  Jūs esat pieredzējusi varu maiņas Latvijā, karu kā bērns. Kādas ir atmiņas par to laiku? Ingrīda Meierovica: To, kā mainījās vara, kas notika Latvijā, man nebija īsti saprašanas par to, jo pirmās pārmaiņas jau notika ar padomju karaspēka ienākšanu. Es atceros, kā tie karavīri izskatījās, tad nākošie, atkal citas uniformas, citi karavīri, cits maršēšanas veids. Pie Brīvības pieminekļa vairs nestāvēja godasardze, arī to es atceros. Pirmās atmiņas par okupācijas laiku bija tās, ka tas bija tāds čukstēšanas laiks, kad cilvēki izvairījās runāt skaļi, arī ģimenes lokā daudz ko pārrunāja klusām. Cilvēku ģērbšanās stils arī bija mainījies – dāmas, kuras agrāk gāja uz ielas ar cepurēm galvā, pēkšņi lika lakatiņus. Man no agras bērnības interesēja, kā cilvēki ģērbjas, kā izskatās. Arī par uniformām – pirmie padomju okupantu karavīri bija tādi nošļukuši, bet mūsu karavīri vienmēr bija braši, skaisti un eleganti apģērbušies. Palicis atmiņā kontrasts, ka pirms okupācijas Rīga bija latviska pilsēta, dzīvelīga pilsēta, bija vienmēr uz ielām cilvēki, čalas. Palicis atmiņā noskaņojums, kas pēc tam mainījās un arvien vairāk likās, ka viss kļuva nospiestāks, pelēkāks un tumšāks. Tad, kad nāca vācu armija, viņi soļoja braši, bija skaisti ieģērbti, stalti jauni puiši. Tas bija liels kontrasts ar iepriekšējiem. (..) Tās īstās kara šausmas mēs piedzīvojām Vācijā, tas bija kara beigās. Tās atmiņas, no kā man visvairāk bija bailes – no tumsas un sprādziena trokšņiem. Un līdz šai dienai tas man saglabājies, man nepatīk pagrabtelpas, kur mums parasti bija jāskrien slēpties, un sprādzieni, kad pēkšņi krīt apmetums, nevar elpot un pazūd elektrība. Gaidīju, kad būs tas sprādziens. Bieži varēja dzirdēt, kā bumbas krīt. Tās nāca ar īpašu troksni un man no tā bija bailes. Bet tēvs teica, ja mēs to dzirdam, tās kritīs blakām, bet tās, kas trāpītu mums, mēs nedzirdētu.

Politikā cūcības es esmu redzējis daudz - atzīst bijušais premjers Indulis Emsis. Jaunā Saeima gan izskatoties cerīgi, līdz šim tur trūka intelekta un skaidrības. Kāpēc, viņaprāt, OIK atcelšana tagad ir nepareiza, kā atšķirt īstos zaļos no "bruģa zaļajiem", par liktenīgo traktora skandālu un arī par to, ka reiz juties kā sažuvusi varde saruna ar Induli Emsi Laikmeta krustpunktā. Indulis Emsis reiz bija pirmais "zaļais" valdības vadītājs Eiropā. Tieši Indulis Emsis 2004. gada martā Baltajā namā, Vašingtonā, parakstīja pēdējos svarīgos dokumentus, kas Latvijai ļāva pievienoties NATO un nonākt alianses aizsardzībā. Induli Emsi droši varam saukt par Latvijas politikas veterānu - piecās valdībās bija vides ministrs un 9. Saeimā arī Saeimas priekšsēdētājs. Balsojis par Latvijas neatkarību, pirms neatkarības atgūšanas arī strādāja dabas aizsardzības jomā, ir bioloģijas zinātņu doktors. 1986. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" Indulis Emsis publicēja rakstu, kurā ceļ trauksmi par lielo atpūtnieku skaitu Jūrmalā un kaitējumu vidē. Trimdas presē tas tiek pārpublicēts, apbrīnojot, ka arī šāds kritisks viedoklis izskan Padomju Latvijā. Kas gan tas būtu par politikas veterānu, ja garajos aktīvā politiķa gados nebūtu sakrāti skandāli, sulīgi izteicieni un arī raiba kaklasaišu kolekcija. Jā, arī ar tām Indulis Emsis izceļas starp citiem politiķiem. Par dabu, Vidzemes lībiešu saknēm, par kāpumiem un sāpīgiem kritieniem politiķa gaitās saruna ar Induli Emsi. Runājot par šodienas politiskajām aktualitātēm, Indulis Emsis cerīgi vērtē jaunievēlo Saeimu. Indulis Emsis: "Šī Saeima man šķiet cerīgāka, nekā tā, kas bija iepriekš. Es saredzu viņu gandrīz tādu, kāda bija Saeima, 10. vai 11., kuru prezidents Zatlers atlaida. Arī tā bija ļoti spilgta Saeima un varēja nest Latvijas politikā būtiskus pavērsienus. Diemžēl tā tika atlaista, un tālākas Saeimas vairs nebija tik atraktīvas un pievilcīgas. Šīs atkal ir tāda, kas rada simpātijas, jo vēlētājs bijis ļoti prasīgs un izdarījis nopietnus pavērsienus, kas politikā nebija sagaidāmi. (..) Šī Saeima izskatās cerīgi, vienīgi vecajiem politiķiem, tajā skaitā Ministru prezidentam Kariņam ir jāsaprot, ka šī ir jaudīga Saeima un nevarēs strādāt kā iepriekš. Būs jaumaina savs darba stils. (..) Tas manevrs, ko Tavara kungs, esot zaļo priekšstāvis, ir izdarījis, arī mani pārsteidz, es nebūtu tādu soli spēris. Bet politikā galvenais ir vara. Ja no šāda skatupunkta raugāmies, tad tas ir bijis pareizs solis - nokļūt pie varas. Nomainot koalīcijas partneri, aizstājot to ar jauniem partneriem, tas drosmīgs solis un šoreiz tas ir vainagojies ar panākumiem. Uzvarētājus nepeļ, tos apsveic." Emsis atzīst, ka viņš tā nebūtu rīkoties, bet uzvarētājiem ir taisnība. Vaicāts par iespējamās valdības aprisēm, Emsis norāda, ka Krišjānim Kariņam būtu īstais brīdis sākt uzticēties jaunievēlētā parlamenta jaudīgumam. Indulis Emsis: "Sevišķi Pīlēna kunga stratēģijai, domāšanas un intelekta spējai, kas man ārkārtīgi simpatizē. Es ilgi Latvijas politikā nebiju saskatījis azartisku un gudru priekšstāvi, programmatisku uznācienu, kas tiešām ļoti simpatizē. Tas ir intelekts. Intelekta mums trūka un skaidrības, kas bāzēta uz uzņēmējdarbībā gūtas pieredzes. Tā pļāpātuve tiešām bija apnikusi un atpalikšana no kaimiņiem ar katru gadu vairāk. Tas ļoti kremta. Ceru, ka tas periods ir garām un tagad būs spēcīga virzība. Emsis uzskata, ka "Progresīvie" valdībā vēl nav jāņem, jo ir par jaunu, bet "viņi ir nogatavināmi", uz pusgrauda var labi strādāt Saeimā. Viņš piedāvātu jaunpienācējiem vadīt dažas komisijas, iespējams, parlamentārā sekretāra amatu. Emsis norāda, ka "Progresīvajiem" ir jāiegūst pieredze un viņiem viss vēl priekšā." Tieši Indulis Emsis bija tas, kurš parakstīja 2004. gada martā Baltajā namā, Vašingtonā, pēdējos svarīgos dokumentus, kas Latvijai ļāva pievienoties NATO un nonākt alianses aizsardzībā. Indulis Emsis: "Tas bija spilgts un ļoti gaidīts Latvijā pasākums. Mēs zinām, kāds ir mūsu kaimiņš, mēs to zinājām iepriekš. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, strādājot tā laika Augstākajā Padomē un gatavojot Latvijas Neatkarības deklarāciju un tās pieņemšana, pēc tam puču pārdzīvojot, un visas tā laika Krievijas izdarības un bremzējošos pasākumus pieredzot, mēs kā caur adatas aci iegājām neatkarīgajā valstī. Tas mums prasīja milzīgu gribu, toreiz varējām paļauties tikai uz savu dziesmu spēku. Ieroču spēka mums nebija. Šodien, esot zem NATO lietussarga, drošības sajūta ir daudz lielāka, man vēl lielāku šo drošības sajutu rada tieši karš Ukrainā, jo ukraiņu tauta cīnās par mūsu visu brīvību. Lai nu ko, bet šobrīd to jāatzīst un jāpalīdz, cik vien iespējams. Tā ir nācija, kas izcīna karu pret šo agresoru un tā pasargā mūs. (..) es saredzu, ka pēc šī kara Krievija vairs nebūs tā Krievija, no kuras mums būtu tik ļoti jābaidās. Ceru, ka kļūs par federālu valstu un kaut kādā brīdī pietuvosies demokrātiskākam statusam." Emsis arī vērtē, ka NATO paplašināšanās Zviedrijas un Somijas virzienā padara vēl drošāku mūsu reģionu. Viņš neslēpj, ka ilgus gadus viņu pārsteigusi Zviedrijas atturīgā politika šajā jautājumā. Savulaik Zviedrijas politiķi viņam jautājuši, kāpēc Latvija izvēlas pievienoties eirozonai, vai tad gribas tik viegli zaudēt šo instrumentu - savu valūtu. Emsis skaidro, ka atbildējis: "Mums ir tādi kaimiņi, kas prasa no mums atteikšanos no daudziem saviem egoistiskiem uzstādījumiem vienotības labā, lai mēs būtu vienoti un stiprāki. Mums jābūt stiprākiem reģionā. Arī šī valūta nozīmē ekonomisko stiprību. Tas svarīgi, lai spraugās starp mūsu valstu politiskajā atšķirībām kāds kaitnieks nevarētu bāzt pirkstu un plēst vaļā vīlītes, kas mūs šuj kopā." Zviedrijas pārstāvis atzinis, ka laikam Latvijā labāk pazīst kaimiņu. Bet kādā citā reize viens no Zviedrijas premjeriem jautājis, vai tiešām jūs uzskatāt, ka mēs esam naivi attiecībā ar politiku pret Krieviju. Toreiz kopā bijuši visi Baltijas valsti premjeri un visi kā viens atbildējuši - jūs tiešām esat naivi, uzticoties tam, ko saka Krievijas vadītāji.  Runājot par karu Ukrainā, Emsis vērtē, ka šobrīd notiek virzība uz labo pusi, jo ukraiņi saņem ieroču palīdzību. Indulis Emsis: "Bīstamība ir tajā, ko es kā biologs saku dažreiz - jābūt ļoti uzmanīgam, ja dzenat žurku stūrī, jo stūrī iedzīta žurka mēdz uzbrukt daudz spēcīgākam pretiniekam ar viņas rīcībā esošiem līdzekļiem un ne reti Krievija ir atgādinājusi. Tas nozīmē, ka Ukrainas spēkam, kurš šobrīd dominē, vajadzētu pieplusot Rietumu diplomātiju, lai mēs nenonākam līdz reāliem kodoldraudiem. Tā barjera, kurā ieroču spēks būtu jāpieklusina diplomātijas labā. Bet tas brīdis vēl nav pienācis. Būtu uzmanīgs nepāriet kaut kādu robežu, kas var izraisīt pasaules katastrofu. Šobrīd svarīgi sajust to līnijas trauslumu. Ceru, ka Rietumu diplomātija domā par šo, arī NATO domā par šo, kā šo trauslo līniju nepārkāpt." Aicinājums uz interviju Induli Emsi pārsteidzis, kad viņš sēdējis savā mini ekskavatorā un kārtojis savu lauku ainavu. Tas ir tas pats ekskavators, kura dēļ Emsis savulaik zaudēja visus politiskos amatus. Indulis Emsis: "Skandalozais ekskavators, kura dēļ aizņēmos naudu un kura dēļ iekļuvu skandālu virknē un biju spiests no politikas aiziet. Jāsaka, ka tas bija pēc tik daudz politikā pavadītiem gadiem, ka īsti žēl šo soli nemaz nebija."

Sorosīts, kosmopolīts, tautas nodevējs - arī tādos vārdos publiski dēvēts politologs Nils Muižnieks. Viņš arī atzīts cilvēktiesību eksperts, kurš uzsver, ka cilvēktiesību jomā viss atkarīgs no konteksta un kā to pasniedzam, bet dezinformācijas pilnā vidē jābūt īpaši uzmanīgiem. Par dažādo attieksmi pret bēgļiem un krievu valodu Latvijā, par nokļūšanu Šlesera partijā un Sorosa fondā, arī par bērnības draugiem ASV - saruna ar Nilu Muižnieku Laikmeta krustpunktā. Dzimis trimdas latviešu ģimenē Amerikā, ieguvis izcilu izglītību pasaules vadošajās augstskolās, 1993. gadā pārcēlās uz Latviju un uzreiz aktīvi iesaistījās cilvēktiesību aizsardzības jautājumos. Viņš bijis arī īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Einara Repšes un Induļa Emša valdībās, sešus gadus ieņēmis Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatu, tagad ir "Amnesty International" Eiropas reģionālā biroja direktors. Sarunas sākumā par Ukrainu. Kara pirmajās dienās Nils Muižnieks atzina, ka nevar iedomāties, ka 21. gadsimtā var būt šāds karš. Vai arī cilvēktiesību organizācijas līdzīgi kā vairāku Eiropas valstu valdības bija kā miegā iežūžotas un nebija pamanījušas, uz ko Krievija spējīga?  Nils Muižnieks: Visi bija pārsteigti par katru, bet cilvēktiesību aktīvisti, īpaši Krievijā ļoti jutīgi uztver jebkuru ierobežojumu viņu tiesībās un varonīgi cīnījās pretī. Neteiktu, ka cilvēktiesību aktīvisti bija naivi par Krieviju. Domāju, ka viņi daudz vairāk zināja, kas notiek Krievijā, nekā daudzi citi, kas tam īpaši nepievērsa uzmanību. (..) es zinu maz tādus cilvēkus, kas nebija pārsteigti par to, kas notika 24. februārī. Tajā skaitā cilvēktiesību pārstāvjus. Nils Muižnieks atzīst, ka Krievija veic kara noziegumus, to arī dokumentējuši viņa kolēģi. Cits jautājums, vai izdosies saukt Putinu pie atbildības, gan viņu, gan daudzus karavīrus, gan kara vadoņus vajadzētu tiesāt par kara noziegumiem. Neapšaubāmi. Muižnieks gan ir bažīgs, ka līdz tiesai varētu būt jāgaida 20 gadi, ko neviens, protams, negrib. Drīzumā nāks klajā "Amnesty International" pētījums par filtrācijas nometnēs notiekošo. Muižnieks atzīst - tur notiek baisas lietas. Nils Muižnieks: Pats vārds filtrācijas nometnes latviešiem atgādina baisākos notikumus 20. gadsimtā. Ka tas var notikt tagad – deportācijas, spīdzināšanas, slepkavības – tas atver mūsu vecās rētas un ber sāli tajos. Tā ir trauma. Īpaši mani vecāki, kas piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas, skatās un šausminās. Kam jānotiek, lai nebūtu 20 gadi jāgaida līdz tiesai? Niks Muižnieks: Tas ir politiskās gribas jautājums, vai spēs izveidot bez Krievijas līdzdalības šādu tribunālu. Krievija noteikti nesadarbosies, vismaz kamēr Putins būs pie varas. Bet kā mēs redzam Serbija un citās bijušajās Dienvidslāvijas valstīs, politiskie aprēķini mainās. Ja būs pretestība Putinam, ja kāda cita frakcija gribēs uzlabot attiecības ar Eiropu, viņi varbūt būs gatavi upurēt Putinu un dažus ģenerāļus, lai mīkstinātu sankcijas un atjaunotu attiecības ar pasauli. Tas ir reālāk, nekā ka Krievija sabruks, tiks okupēta un Putins un visa spice tiks tiesāti. Es šādam variantam īsti neticu. Tāpēc svarīgi šobrīd vākt visas liecības un pierādījumus, fiksēt faktus, lai nākotnē kādam neizdodas pārrakstīt vēsturi. Runājot par "Amnesty International" augustā izplatīto ziņojumu par situāciju Ukrainā, kurā daudz bija kritizēta Ukrainas rīcībā un kas raisīja asas diskusijas, Nils Muižnieks atzīst, ka ziņojums viņam bija nepatīkams pārsteigums un tur bija pieļautas vairākas kļūdas, un tam būs ļoti nopietnas sekas.  Nils Muižnieks: Mērķis bija veicināt Ukrainas civilo iedzīvotāju aizsardzību. (..) Vai ir leģitīms jautājums prasīt – ko Ukraina var vairāk darīt vai citādāk darīt, lai pasargātu civiliedzīvotājus. Ja jautājums nav leģitīms, tad nav, ko runāt. Ja tas ir leģitīms, tad – ko vispār var darīt, lai nekļūtu par dezinformācijas spēles dalībnieku mērķa sasniegšanai. Viņš uzskata, ka ziņojumam vajadzēja būt plašākam. Otrs jautājums ir par kontekstu – arī citas organizācijas ir kritizējušas Ukrainu, bet tas bija blakus Krievijas kritikai. Šeit vajadzēja Ukrainas rīcību ielikt kontekstā ar to, ko Krievija dara. Tāpat Muižnieks norāda, ja Ukrainas "Amnesty International" vadītāja bija spiesta atkāpties, tas liecina, ka kaut kas nav bijis kartībā ar procesu - viņi nav uzklausīti, vai nav sadzirdētas viņu bažas un viedoklis par kontekstu. Nils Muižnieks: Cilvēktiesību jomā viss atkarīgs no konteksta, kā mēs to pasniedzam, īpaši ļoti polarizētā, dezinformācijas pilnā vidē jārīkojas ļoti uzmanīgi. Šobrīd notiek AI iekšējā izmeklēšana, kādas kļūdas pieļautas, lai varētu mācīties no šīs pieredzes. Viņš atzīst, ka "Amnesty International" šādas kļūdas nevar atļauties, jo cilvēktiesību ienaidnieku ir daudz un mēs sev izdarām lāča pakalpojumu, palīdzot sevi kritizēt. Būs arī izmeklēšana no malas par notikušo.

Es būtu ar likumu aizliegusi nepārvēlētam deputātam reģistrēties bezdarbniekos - saka vēsturniece, bijusī politiķe Ilga Kreituse. Par ideālāko koalīciju tagad un nolemtības auru virs Saeimas ēkas, savu aso mēli, sievietes vietu politikā un Čārlza vizīti Rīgā, kā arī par to, kāpēc Rubiks viņu izslēdza no kompartijas, Laikmeta krustpunktā saruna ar Ilgu Kreitusi. "Dievs katram cilvēkam uzliek brīdi, kad pārbauda, kas viņš tāds ir un ko viņš var. Man šāds pārbaudes brīdis sākās, kad beidzas septiņu gadu ilgais laiks Saeimā, kur es izbaudīju visu, ko vien var izbaudīt. Tad pēkšņi vienā brīdi bija jautājums - ko tālāk," tā 2000. gadā intervijā žurnālam "Rīgas Laiks" teica vēsturniece un bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Viņa pierādīja, ka dzīve turpinās arī pēc politikas, un izvēlējās aktīvu pedagoga darbu. Ko īsti var izbaudīt politikā, ko nozīmē kļūt par pirmo sievieti Latvijas vēsturē augstākajā valsts amatā. Kā vērtēt tikko aizvadīto Saeimas vēlēšanu rezultātus? Ar Saeimas velēšanām arī sākam. Vai 14. Saeimas vēlēšanās bija kas tāds, kas jūs pārsteidza? Ilga Kreituse: Praktiski gandrīz nekas nepārsteidza. Mani ne tik daudz pārsteidza, kā es izjutu, kaut kur pat iekšēji līdzi dzīvojot "Atīstībai/ Par!". Tādu grūto ceļu neviens nebija izgājis, gandrīz 24 stundas viņi nezināja, būs iekšā vai nē. Es iedomājos šīs izjūtas – ir, ir, vai, ir un pēkšņi nav vairs. Tas ir liels trieciens cilvēkiem tieši izjūtās. Ejot politikā un ievēlot, esmu ievērojusi, ka Latvijā ļoti bieži ievēlētais deputāts domā, ka viņš būs mūžīgs. Ļoti reti kurš ir gatavs, ka viņš nebūs. Mēs Latvijā par politiķi uzskatām jebkuru, kurš ir ievēlēts kaut kādā vēlētā struktūrā. Mēs nepieejam pie politikas kā pie darba. Tas ir darbs, kurš jādara. (..) Tie, kas bija ievēlēti 13. Saeimā, daži darīja visu, lai viņus neievēlētu tālāk. Bet paši viņi to nejuta.  (..) Saeimas ēkai ir zināma nolemtība – tā ir būvēta, lai uzturētu vācu virskundzību pār Latvijas tautu. Ieejot tādā vietā, nedomāju, ka ar kadiķiem jākvēpē, bet ir kaut kādas sakarības. Atceros, ka sēžot Saeimas priekšā aiz prezidija galda kaut kur pēcpusdienā, man bija sajūta, ka tajā zālē pāri ir viegla dūmaka, tā zāle ir nospiedoša vispār cilvēkiem. (..) Es teicu – Augstākās padomes gars spieda nost 5. Saeimu. (..) Kopumā pārsteigumu nav, bet ir interesanta mācība, kas liek vēlreiz pārdomāt par par vēlēšanu sistēmu Latvijā un par to, ka diemžēl Rīga kļūst ne tikai par sava veida ūdensgalvu Latvijai valstiskā kopumā, bet Rīga sāk diktēt to, kas iekļūs Saeimā. Klasisks piemērs ir "Progresīvie": trīs deputāti, kas tagad būs Saeimā, nav reāli ievēlēti, jo, piemēram, Latgalē savos sarakstos viņi netika pāri diviem procentiem. Bet viņi būs Saeimā. Ja "Progresīvie" saka, ka tie visi ir pārstāvētie deputāti, tad cik viņi leģitīmi? Jā, viņi atbilst, 5% partija ir pārvarējusi, bet vai šeit nav jāpārskata, vai var ienākt Saeimā no Latgales deputāts, kurš tur nav ievēlēts. Viena mana prognoze piepildījās striktāk, nekā es domāju. Es paredzēju "Saskaņai" politikā skuju ceļu, bet noteikti ne tik smagu. Biju domājusi, ka viņiem būs kādi 5-6 procenti un kāds vēl tur būs. Ka viņi dabūs šo mācību..., lai gan tā ir godam nopelnīta.  Vēl, analizējot "Attīstībai/ Par!" rezultātus, Kreituse bilst, kā šī ir otrā reize Latvijas vēsturē, ka partijai tik maz pietrūkst, lai iekļūtu Saeimā. Ilga Kreituse: Pirmā reize bija "Latvijas ceļš". Tur bija vēl traģiskāk - tur bija 4,98%, te ir 4,97%. Tā ir politikas mācība, kur tev ir jāprot arī zaudēt un zaudēt ar godu. Bet sāksies liela nākamā problēma - ko darīs neievēlētie deputāti? Latvijā es ar likumu būtu aizliegusi nepārvēlētam deputātam reģistrēties bezdarbniekos.  Bet tā ir Latvijā piekopta prakse, ja deputātu neievēl parlamentā, viņu reģistrē kā bezdarbnieku. Var teikt, ka viņš bija uz četriem gadiem pieņemts darbā. Bet tā ir dilemma, ko vajadzētu daudziem saprast - tu ej un riskē un tev ar to ir jārēķinās. Tāpēc, vai tu saglabā savu darbu vai nē, vai esi profesionālis, protams, bet tev ar to ir jārēķinās. (..) Tā, man šķiet, ir lieta, par ko daudzi nedomā, sapriecājas, ka ir ievēlēts, vai iekļauts sarakstā - nu tik būs, kaut kas notiks!. Mums no reālpolitikas cilvēki ir diezgan tālu.

Laikam jau latvieti var tikai ar desu un šņabi iekustināt, bet ejiet vēlēt, citādi nemīlētie tiks priekšā! Tā aktieris Jānis Jarāns. Kā kļuva par Miedziņu, kur smēlās idejas Imantas-Babītes jokiem, ko čekai teica par Martinsoni un kā atrast labākās sēņu vietas, Laikmeta krustpunktā saruna ar Jāni Jarānu. Šī ir 14. Saeimas vēlēšanu diena. Pēdējās nedēļas radio, televīzijā un internetā daudz dzirdēti politiķu solījumi, ir iztaujāti teju visi politikas eksperti, cik nu mums viņu ir. Runāts un analizēts ir daudz, tāpēc uz sarunu aicinājām cilvēku, kurš uz nopietnām lietām var paraudzīties ar smaidu un humoru. "Es pats sevi visu mūsu esmu bijis saimnieks, tāds ir mans dzīves princips. Man nepatīk, ja kāds mani komandē, un īpaši, ja to dara režisori," saka aktieris Jānis Jarāns. Vispirms, protams, saruna par vēlēšanām un izvēlēm. "Skumīgi un interesanti," aktieris bilst, vērtējot priekšvēlēšanu diskusijas. "Šodien vēlēšanas, bet kas notiks rīt?" retoriski jautā Jānis Jarāns, pieminot pēdējo dienu aktualitātes saistībā ar noplūdēm no gāzes vada "Nord Stream" un Baltijas jūras ekoloģisko situāciju. "Tas jāprasa augšā tam bārdainajam onkulim, viņš vienīgais laikam redz un zina. Bet izstāsti viņam savus sapņus, viņš pasmiesies par tevi." Lielais satraukums ir par vēlētāju aktivitāti, kādēļ tā un kā iedrošināt iet balsot. "Laikam jau latvieti var tikai ar desu un šņabi iedrošināt. Pat uz banāniem parakstījāmies. Mēs, latvieši, esam, diezgan bargi teikšu, stipri īpatnēja tauta, dažreiz paši nezinām ko gribam, bet katrs no mums zina, ka ir pats gudrākais – zina kā un ko vajag darīt un par ko vajag vēlēt. Tad ej dari! Nē, nē, kāpēc es, lai iet tas tur. (..) Visi zina, ko vajag un kā vajag, bet pats neko negrib darīt. (..) Un pēc tam brīnāmies – nu kā tad tā? Nu tā arī  ir – kāds pats esi, tas arī notiek tev riņķī," vērtē Jānis Jarāns. "Tas ir katrās vēlēšanās teikts – ejiet vēlēt, tie mūsu nemīlētie tiks priekšā. Bet nav jau latvietim iestāstīt, viņš ir spītīgs. Ieņēmis galvā – neiešu vēlēt vispār. Kāds ir padomājis, kāpēc  tās citas partijas ir sadalījušās mazākās? Tāpēc, lai pēc tam varētu apvienoties izsist vispār latviešu ārā no valdīšanas. To nepadomā. Nē! Latvieši ir ļoti gudra tauta un 2. oktobrī atkal redzēsim, ko paši atkal esam ... ievārījuši," bilst Jānis Jarāns. Raugoties uz notiekošo pasaulē, Jānis Jarāns atzīst, ka pārņem bezcerība, mazliet panika un apātija, ka ne neesi spējīgs neko. "Ar iešanu demonstrācijā tu neko nevari panākt. Atliek vienīgi ticēt Dieviņam, varbūt, ka tas palīdzēs. Tik klajus melus, kā tas briesmīgais mazais onkulītis rīkojas. Visa Eiropa tam netic, kad stāstīja, kā esam cietuši. Kamēr pašu neskar, tikmēr netic. Tagad lēnā garā. Mums ir jābūt priecīgiem, ka varam dzīvot, par katru dienu jābūt priecīgam. Jācenšas dzīvot tā, ka tā būtu mums atļautā pēdējā diena. Un tā diena kādreiz pienāks, varbūt katram atsevišķi, varbūt visiem kopā," skeptiski vērtē Jānis Jarāns. Krievijā izsludināta mobilizācija, cilvēki cenšas bēgt, no mūsu puses ir nostāja - neielaist. Jānis Jarāns to vērtē pozitīvi, jo ir skeptisks par to cilvēku lojalitāti, kuri šobrīd dodas prom no Krievijas. Viņš arī netic, ka izsludinātā mobilizācija būs tas, kas krievu tautai liks attapties, lai ko mainītu. "Tā tam vajadzētu būt loģiski, bet krievu tauta jau nav izprotama ar prātu. Tu nevari izdomāt, kā viņi rīkosies. Viņiem jau sen vajadzēja tā rīkoties, bet viņi baidās no tā mazā "tarakāna". Visi baidās. Paskatījos televīzijā, tur pieci citi tādi "tarakāni" briest, ja gadījumā tas lielais krīt, tad viņi pārņems varu. Tad viņi gan parādīs... kaut kas neizbēgams. Ceru, ka nebūs nekas traks, būsim dzīvi un veseli," analizē Jānis Jarāns. "Bet šodien ir vēlēšanas, jābūt optimistiem. Rīt skatīsimies, ko esam savēlējuši." Bet runājot par Latvijas sabiedrību Ukrainas kara laikā, Jānis Jarāns atklāj, ka arī viņam uz ielas draudēts, jo valkā jaku dzeltenā un zilā krāsā. Līdz tam jakas krāsai pat uzmanību pats nav pievērsis, turklāt iegādāta tā Zviedrijā. Viņš uzskata, ka ir jāskatās, kā ir un jānogaida. Katru dienu sāk ar nelielu lūgumu šai diena, vakarā pasakās par to, ko diena devusi, tāpēc noslēgumā Jāņa Jarāna lūgšana mieram, domājot par to, kas notiek pasaulē. "Mums ir jāmīl vienam otru, mums ir jāmīl, jāpiedod, jāuzklausa un jābūt laimīgiem. Kaut arī tu esi mans ienaidnieks, bet man jābūt laimīgam, ka tu esi dzīvs, ka esi vesels, jo tas viss nāk atpakaļ. Būsim veseli, laimīgi, mīlēsim viens otru un ticēsim, ka tas "mazais rupucis", ne tikai viņš, arī pārējie "kolorado", kāds viņus samīs vai iznīcinās. Un dzīvosim laimīgi," tā ar asarām acīs saka Jānis Jarāns.

Man ir princips – savā dzīvē ik pēc pieciem gadiem kaut ko mainīt. Es nevēlos rutīnu, man ar savu dzīvi ir jārīkojas vislabākajā veidā. Tā pirms 26 gadiem, aizejot no politikas, teica Māris Gailis. Viņš bija viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas valdības vadītājiem. Viņa premjerēšanas laikā Latvija spēra pirmos svarīgos soļus uz Eiropas Savienību, sāka modernizēt ierēdniecību un pensiju sistēmu, bet piedzīvoja arī banku krīzes. Bankā "Baltija" daudzi zaudēja savus mūža ietaupījumus. Tas bija laiks, kad tika spridzināta Rīgas sinagoga, tas bija reketa un negodīgas privatizācijas periods, Savu varenību vēl tikai sāka apzināties politiskie oligarhi. Tie bija 90. gadi, kas Latvijas vēsturē tiek raksturoti kā "trauksmainie deviņdesmitie". Māris Gailis tos pieredzēja kā Latvijas valdības vadītājs.  Laikmeta krustpunktā saruna ar uzņēmēju, pasaules apceļotāju, ekspolitiķi Māri Gaili. Runājam par 90. gadiem, bet runājam arī par agrāku laiku, piemēram, kad 1977. gadā Māris Gailis kolhozā "Padomju Latvija" no stikla šķiedra būvē vindserfinga dēļus. 80. gados vēl daudzi nezina, kas ir video, bet Māris Gailis jau veidi video projektus. Runājam arī par ebreju glābēju Žani Lipki un Vāgnera zāles atjaunošanu. Bet sākam ar šodienu, jo jau pēc nedēļas Saeimas vēlēšanas. "Ceru, ka tas būs prognozējams iznākums, jo aptaujas rāda gluži labu situāciju. Nekad nevar zināt, cilvēki kādreiz slēpj, varbūt par kādu visur plaši norietu, nolamātu populistu varbūt nobalso vairāk, nekā mēs domājam. Tā ir ne reizi gadījies," atzīst Māris Gailis. "Šīs vēlēšanas piedzīvojam pamatīgas krīzes laikā - karš ir tepat blakus. Tas ir izsaucis papildus krīzi. Nepietika ar Covid, tagad vēl enerģētikas krīze. Mēs pie šīs krīzes neesam vainīgi, bet krīzi ir jāmāk izmantot, jo tās laikā var risināt lietas, ko savādāk ir grūti izdarīt. Man liekas, ka šajā situācijā kaut kas labs notiek. Katrā gadījumā es priecājos, ka nepamatota vienam otra nolamāšana (..) ir aizgājusi pagātnē. Mēs sākām risināt latviešu valodas lietas. Taisnība, mēs bijām pilnīgi vienā grāvī, es domāju krieviskošanas bija par daudz. Tagad tik neiekrist otrā grāvī, kas arī var gadīties. Bet vismaz izvilksim uz ceļa. Es domāju, ka mēs atrisināsim šīs krīzes dēļ vismaz kaut cik enerģētiskās pastāvības problēmu. Vairāk atjaunojamu resursu, tehnoloģijas ir jāievieš, tagad ir īstais brīdis to darīt." Māris Gailis vērtē, ka ir jāskatās uz atomenerģiju, kas dod stabilitāti, jo ne vējš, ne ūdens, ne saule nevar nodrošināt pastāvīgu enerģijas ražošanu. Krievijas energoresursi ilgus gadus bija salīdzinoši lēti pieejami un mēs "mērķtiecīgi tikām uzsēdināti uz Krievijas gāzes adatas". Aizejot no politikas arī Māris Gailis bija saistīts ar "Latvijas gāzi". Bet viņš skaidro, ka tieši šajā laikā "Latvijas gāzē" ienāca vācu partneris un mainījās īpašnieku struktūra. "Lielākā muļķība, ko izdarīja pēc manis, ka privatizēja vai pārdeva tos atlikušos 10% (valsts daļu). Mums bija "zelta kārts". Kad es aizgāju no politikas, man piedāvāja un es neatteicos no vairākiem labiem darbiem, es biju "Latvijas gāzes" uzraudzības padomes priekšsēdētājs. Manās rokās bija "zelta kārts", Latvijai izdevīgos brīžos es varēju balsot kopā ar krieviem pret vāciešiem, vai kopā ar vāciešiem pret krieviem. (..) Tā bija lielā muļķība, ka mēs iztērējām šo iespēju turēt "zelta kārti"," uzskata Māris Gailis. Runājot vēl par vēlēšanām, Māris Gailis atzīst, "jo mazāk cilvēku aiziet balsot, jo lielākas "šanses" ir tukšām mucām kas tālu skan nonākt pie teikšanas".  Viņš bilst, ka ir demokrāts, bet ne visās jomās. "Daudzās valstīs balsošana ir obligāta, arī mums to vajadzēja ieviest, nav ko baidīties. Ja esi pilsonis, tev ir jābalso, vai – administratīvais sods. 300-500 eiro būtu normāls sods, nevari aiziet – maksā, arī budžetam būtu pienesums. Cik mēs miljonus dabūtu? Diezgan," vērtē Māris Gailis. Sapnis par pasaules apceļošanu Mārim Gailim bijis jau no jaunības. Tā kā vectēvs bijis jūrnieks un arī mamma burājusi, tas viņu saistījis. Jau 70. gados viņš domājis, varbūt kaut kas jāmaina, lai varētu nokļūt uz buru kuģa "Kruzenšterns", lai burātu apkārt pasaulei. Atnākot brīvības gadiem, bijusi doma - aiziešu pensijā un tad. "Tad pēc kāda brītiņa padomāju, varbūt nav vērts gaidīt pensiju, 50 gadi būtu īstais brīdis. Viens no motīviem iet prom no valdības, no politikas, piecu gadu laikā ir jānodrošina pārticība, lai paliek ģimenei, un jānoorganizē brauciens. To es izdarīju," atzīst Māris Gailis. Jahta "Milda" pasaules apceļojumā devās 2001. gada 9.jūlijā. "Tas ir labākais piedzīvojums dzīvē. Apaļi divi gadi, brīnišķīgs brauciens," arī šodien atzīst Māris Gailis. Brauciens maksāja apmēram pusmiljonu, starp sponsoriem bija arī Lembergs. Šobrīd vislielākā Māra Gaiļa uzmanība pievērsta Vāgnera mājas atjaunošanai Vecrīgā. "Dabūt uz kājām Vāgnera māju kā starptautisku kultūras objektu, tā būtu man tāda forša gulbja dziesma," vērtē Māris Gailis.

Ja cilvēks jūt, ka tur var kaut ko izdarīt un smadzenes ir priekš tā gatavas kāpēc nē, - tā par savu amata brāļu iešanu politikā saka teātra leģenda Uldis Dumpis. Kā nekļuva par ģeogrāfu un vai tagad pietrūkst skatuves, par naidu sabiedrībā, ceļošanu un dzīves vitamīniem Laikmeta krustpunktā saruna ar Uldi Dumpi. Viņš Latvijas Radio ir pavadījis daudzas savas dzīves stundas. Pat ne stundas, ja saskaitītu visus Radioteātra ierakstus, raidlugu garumus, tie jau ir mēneši, tas ir vismaz pusgads. Tik ilgs laiks pavadīts pie mikrofona ierakstu studijā Doma laukumā. Savā pirmajā intervijā Latvijas Radio 70. gadu sākumā jaunais aktieris Uldis Dumpis saka: "Dzīve ir viena mūžīga sākšana no gala. Šo teikumu no izrādies "Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens" es lieku par savas dzīves vadmotīvu." Vai tas ir aktiera vadmotīvs arī šodien, kad pagājis jau pusgadsimts no šīs sarunas? "Sevi skatīties vai klausīties ir diezgan grūti, jo tev ne vienmēr tas patīk un tur neko nevar labot. To var daudzi aktieri apliecināt. Tagad, kopš no televīzijas skatītāja esmu kļuvis vairāk par radio klausītāju, šad tad 22.05 paklausos, kad ir vecie ieraksti. Ne jau tikai tāpēc, ka arī man šad tad ir kāds ieraksts, vispār interesanti veco aktieru ierakstītās lugas paklausīties," atklāj Uldis Dumpis. Radio viņam ir galvenais informācijas avots. "Es kā kaķene viņus staipu līdzi," smej Uldis Dumpis. Kas satrauc no dzirdētā? "Ar radio un vispār, kas notiek ir tā - augšā, lejā, man ir daudz, kas man patīk un nomierina, kad redzu intervijas ar foršiem cilvēkiem, tas vienmēr  ir kā tāda vitamīnu šprice dzīvē. Kontakts ar foršiem cilvēkiem vienmēr ir tāda vitamīnu deva," atzīst Uldis Dumpis. "Satrauc tas, kas tajā pasaulē notiek. Varētu teikt – vienmēr esmu bijis optimists, bet pēdējā laikā ar tādiem pesimista iekritieniem. Visvairāk mani kaitina manas paaudzes cilvēki, kuriem ir tik īsa atmiņa un kuri vairs neatceras, ka tie padomju gadi bijuši tik skaisti, tik brīnišķīgi. Cik tagad viss ir slikti…" Ja par svarīgām un nopietnām lietām  gribētu piezvanīt uz "Brīvo mikrofonu", kas ir tas, kas satrauc?  Uldis Dumpis: Mani satrauc tā runāšana – es neiešu, tie, kas tur tagad sēž Saeimā tiek nevienu nevēlēšu. Ir jāskatās cilvēkiem ar mazliet vērīgāku aci uz to, ko katrs darījis un sola. Jārēķinās, ka tie cilvēki četrus gadus būs pie teikšanas. Tās ir vispārzināmas lietas - vēlēšanās ir jāpiedalās un ar skaidru galvu. (..) Agri vai vēlu arī mēs iemācīsimies vēlēt un Latvijā nonāksim pie pāris lielām partijām, tikai mūsu paaudze to nepieredzēs. (..) kritērijs man ir viens – izvēlos pēc sava ieskata, lai tie būtu gudri cilvēki. Vai viņi kļūdīsies vai nē – tā jau ir cita lieta, visādi var gadīties, bet pēc iespējas gudrus cilvēkus. Politikā iet dažādi cilvēki, arī aktieri. Kā to vērtēt? Uldis Dumpis atklāj, ka kolēģim Ivaram Pugam, kad viņš izvēlējies kandidēt kopā ar Artusu Kaimiņu, teicis, ka no viņa nenovēršas, neatsakās no draudzības, bet politisko izvēli neatbalsta. Vai aktieriem ir jāiet politikā?  Uldis Dumpis: Nav jau mums to speciālo politiķu, tāpēc acīmredzot tur jāiet dažādu nozaru pārstāvjiem, nav jau tā izvēle tik liela. (..) Ja cilvēks jūt, ka tur var kaut ko izdarīt un viņam smadzenes ir priekš tā gatavas – kāpēc nē. Šobrīd Ulda Dumpja kontakts ar teātri vairs nav tik ciešs. Teātra mājaslapā viņa vārds ir atrodams pie ārštata aktieriem, bet teātra repertuārā izrādes ar viņa līdzdalību. Aktieris atklāj, ka pavasarī piedalījies "Skroderdienas Silmačos" izrādēs, bet tas jau vairāk goda pienākums tur būt. Viņš min, ka no teātra nācies aiziet vairāk acu veselības dēļ. Rūgtuma par aiziešanu nav "Es tā diezgan lēni iepriekš sevi uz to gatavoju. Vēl Ojāra Rubeņa laikā es jau divreiz devu viņa iesniegumu, lai pārietu ārštatā. Ojārs nelaida. Labu brīdi ārštatnieks būdams, spēlēju vecās izrādes. Jaunajās tomēr nē," stāsta Uldis Dumpis. "Pilnīgi godīgi – man it nemaz nepietrūkst šobrīd teātra. Es jau tāpat uztur kontaktus ar kolēģiem, man nav mēģinājumu, man nav izrāžu. Bet nezinu, kā būs pēc gada, varbūt pēc gada klusu šņukstēšu spilvenā. Uldis Dumpis arī atminas savu aktiera gaitu pirmsākumus. Nav bijis tā, ka no bērna kājas gribējis kļūt par aktieri – gribējis būt ģeogrāfs, jo onkulis bijis ģeogrāfijas pasniedzējs. Bet stāties Teātra fakultātē viņu pierunājis Lāsmas Kugrēnas vecākais brālis Gunārs, kurš jau apguva aktiermākslu.

Šogad gāzes apgādē riskus neredzu, tikai cenās, saka bijušais enerģētikas komisārs Andris Piebalgs, atzīstot, ka ļoti maz darīts, mazinot atkarību no Krievijas. Par stāšanos partijā un pirmo banku krahu, par darbu Eiropas Komisijā un degvielas cenām saruna ar politiķi, diolomātu, bijušo Eiropas Savienības komisāru, savulaik skolotāju Valmierā Andri Piebalgu Laikmeta krustpunktā. Viņam bijusi iespaidīga karjera Latvijas diplomātijā un ārpolitikā. Vēl pirms neatkarības, padomju gados Andris Piebalgs bija Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vidusskolas skolotājs un arī direktors. Viņš lasīja padomju propagandas lekcijas par PSRS un ASV attiecībām gan vietējā Valmieras celtniecības pārvaldē, gan putnu fabrikā. Latvijai atgūstot neatkarību, viņš kļūst par izglītības un finanšu ministru, tad vēstnieku Igaunijā un Eiropas Savienībā un daudzu novērtējumā - izcilu Latvijas balsi Eiropā. Saņēmis atzinību kā Eiropas gada cilvēks Latvijā. Viņš bija ES enerģētikas komisārs pirms gandrīz 20 gadiem, kad Krievija pirmo reizi sāka šantažēt Eiropu ar gāzes piegādēm. Viņš jau 2005. gadā kā Briseles komisārs brīdināja Latvijas valdību, ka nevaram sēdēt tikai uz "Gazprom" gāzes adatas. Vai Latvija un Eiropa šoziem spēs novērst Putina plānu - likt eiropiešiem savos dzīvokļos "sajust Sibīrijas aukstumu"? "Par šo ziemu es neredzu riskus, lielais risks ir nākamā ziema. Gāzes krātuves Eiropā ir pietiekami pilnas, ir pietiekami daudz sašķidrinātās gāzes, ir palielināta gāzes piegāde no Norvēģijas, vairāk nāk no Azerbaidžanas. Tas viss izskatās ļoti labi," norāda Andris Piebalgs. "Bet, nenākot Krievijas gāzei, mēs esam spiesti tukšot gāzes krātuves vairāk, nekā tas būtu vajadzīgs. Izšķirošā cīņa ir nevis ar Putinu, bet, vai mēs varam ietaupīt. Jo tie 15%, ko dažas dalībvalstis negribīgi pieņēma, tas ir absolūti nepieciešams. Ja tas netiek izdarīts, ir problēmas nākamajā ziemā, jo strukturāli pārmainīt gada laikā nav iespējas." "Par šo ziemu nemaz nevajadzētu satraukties, es domāju par piegādēm, cena tas ir cits stāsts. Par kopējo atkarību no gāzes, nākamais gads varētu būt visgrūtākais," vērtē Andris Piebalgs. Cik droši varam būt Latvijā par mūsu gāzes rezervēm? Andris Piebalgs ir pārliecināts, ka gāzes pietiks, vienīgā neskaidrība ir ar "Latvijas gāzes" mistisko pozīciju. "Valdībai ir jātiek skaidrībā, kam tā gāze pieder," atzīst Andris Piebalgs. "Es redzu risku cenās. Cenas ir tas, kur valdība šobrīd liek pusmiljardu, kas ir daudz, vai mājsaimniecības, īpaši trūcīgākās, varēs samaksāt, tas ir cits  stāsts. Tas var radīt arī maksājumu problēmas uzņēmumiem, kas tirgo gāzi. Tās ir risināmas problēmas, tās normālus cilvēkus skars maz, tā būs valdības galvassāpe pēc vēlēšanām," analizē Andris Piebalgs. Piebalgs vērtē, ka esam ļoti maz esam darījuši, lai būtu mazāk atkarīgi no Krievijas gāzes.

Demogrāfiskā situācija ir svarīgākais, kas tagad jārisina Latvijai, un tam vajadzīgs kārtīgs budžets un atbalsts daudzbērnu ģimenēm - uzskata uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks Vilis Vītols. Par dzimtu un atgriešanos Latvijā, Likteņdārzu un izglītības nozīmi, par biznesa vidi un piedzīvoto politisko spiedienu saruna ar Vili Vītolu raidījumā Laikmeta krustpunktā. "Pilnīgi neattaisnojama ir to tautiešu rīcība, kas brauc uz pilnīgi svešu zemi, pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, Venecuēlu un citām vietām. Šajā tālumā nevarēsim palīdzēt ne mēs, nedz to varēs prasīt viņi. Tie ir kā atgriezts rieciens no maizes klaipa," tā 1947. gadā, uzrunājot latviešu bēgļus Vācijā, teicis Vilis Vītols, tautsaimnieks, pirmskara Latvijas Universitātes prorektors, šobrīd Latvijā labi pazīstamā uzņēmēja un Likteņdārza izveidotāja Viļa Vītola vectēvs. Likteņa ironija - jau pēc dažiem gadiem tieši Venecuēlā viņa dēls un mazdēls rod patvērumu. Viņi nekļūst par "atgrieztu maizes riecienu", gluži otrādi - no tālās Venecuēlas aktīvi iesaistās trimdas latviešu dzīvē, kļūst par veiksmīgiem uzņēmējiem. Viņa mazdēls, arī Vilis, pēc neatkarības atgūšanas ar savu lielo dzimtu atgriežas Latvijā, iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Tapis Likteņdārzs, ar Vītolu fonda palīdzību un stipendiju izglītoti simtiem Latvijas jauniešu. Ik gadu Vītolu fonds palīdz Rīgas Stradiņa universitātē mācības uzsākt vairākiem jauniešiem. Fonds nes Vītolu vārdu, bet to atbalstījuši vairāk nekā 2000 ziedotāju. Kādēļ jums vienmēr ir bijis svarīgi atbalstīt cilvēku izglītošanos? Vilis Vītols: Domāju, ka šodien modernajā pasaulē izglītība ir viss. Izglītība nodrošina īstu patiesu piedalīšanos dzīves konkurencē, jo bez izglītības ir ļoti grūti kaut ko uzsākt. Lai gan ir daži piemēri, kur cilvēki, kas nav universitāti beiguši, ir izrādījušies ļoti sekmīgi biznesā. Bet tas parastais process, ka šodien ir jāiegūst izglītība. Kam nav izdevības iegūt augstāko izglītību, viņiem ir grūtām dzīvē pēc tam. Tuvojas Saeimas vēlēšanas un kandidātu sarakstos redzam, ka katrs ceturtais deputāta kandidāts ir ar ļoti pieticīgu izglītību, 24% ir vidējā vai pat tikai pamatizglītība. Par ko tas liecina? Vilis Vītols: Tas var būt liecina, ka tie kandidāti nav tie labākie un piemērotākie. Es domāju, ka tomēr ir nepieciešams, ka tie cilvēki, kas raksta likumus un apstiprina likumus, viņiem ir jābūt ar izglītību. Vilis Vītols vērtē, ka valdošā koalīcija nākamā Saeimā varētu būt līdzīga šai, jo valdošās partijas ir pierādījušas, ka ir spējīgas tikt galā ar Covid krīzi, spējīgas veikt procesu, kas ir attīrīšanas no okupācijas simboliem. "Tas neapšaubāmi visiem latviešiem patīk, man īpaši patīk, kas ir noticis ar to "okupekli"," norāda Vilis Vītols. Runājot vēl par vēlēšanām, Vilis Vītols aicina noteikti doties balsot un atzīst, ka nevar balsot par prokrieviskām partijām. Vilis Vītols: Tur nekā nevar darīt, Krievija ir mūsu ienaidnieks, viņa tāda vienmēr bijusi kopš Jāņa Briesmīgā laikiem, viņa tāda ir un viņa tāda būs, ja Krievija netiks sadalīta. Vienīgais risinājums, lai izbeigtos šis nepārtrauktais kara drauds, Krievija ir jāsadala. Vilis Vītols vērtē, ka Krievija vienmēr uzbrūk kādam vājākam kaimiņam un to ir darījuši vairāk nekā 500 gadus. Viņi [Krievija] domāja, ka arī Ukrainā tā būs. Vilis Vītols: No tās milzīgās teritorijas nav neviens pleķītis, kas būtu pievienojies Krievijai labprātīgi, visi ir ieņemti ar agresiju un brutālu varu. Krievija ir kara perēklis. Bet ļoti daudzi rietumu politiķi to nesaprot, jo viņiem nav tādas pieredzes.

Šodien saruna ar rakstnieci, tulkotāju, diplomāti Annu Žīguri, kuras dzimta ir bijusi ne vien Latvijas laikmetu lieciniece, bet pati atradusies mūsu vēstures svarīgākajos krustpunktos. Tā pieredzējusi gan neatkarīgās Latvijas dibināšanu, gan Sibīrijas ciešanas un tad atkal brīvības atgūšanu. Annas Žīgures spilgtākie dzimtas pārstāvji ir vecvectēvs, jaunlatvietis Stērstu Andrejs, vecāmāte, dzejniece, franču kultūras popularizētāja Elza Stērste, vectēvs - ievērojamais dzejnieks Edvarts Virza, vecāki - tulkotājs un teātra darbinieks Jānis Žīgurs, un mamma - kultūras darbiniece Amarillis Liekna-Virza. Šie ir tikai daži no plašās dzimtas pārstāvjiem, kuri apliecinājuši latviešu tiekšanos pēc izglītības, patstāvības, savas zemes mīlestības. Ar mīlestību un cieņu Anna Žīgure runā par saviem senčiem un pagātnē pieredzēto, bet arvien arī trāpīgi vērtē šodienas notikumus.  Par mūsdienām Ukrainas kara ēnā runājot, Anna Žīgure atzīst, ka savā ziņā esam daudz labākā situācijā nekā agrāk. "Pašķirstiet 1939. gada laikrakstus vai žurnālus! Toreiz bija Ulmaņa izdots likums, ka jāraksta neitrāli. Par Somijas Ziemas karu 39. gada rudenī mēs varējām rakstīt, un ļoti daudz Latvijas avīzes rakstīja, bet blakus bija jādod oficiālais Padomju Savienības skaidrojums un oficiālās Padomju Savienības ziņas. Avīzē lappuse ir gandrīz sadalīta. Tāda bija situācija. Tagad mēs varam brīvi izteikt savas domas, brīvi nostāties, kurā pusē [vēlamies]. Es ceru un zinu, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa ir Ukrainas pusē. Un mēs neesam vairs tādā ziņā neitrāli kā 39. gadā, mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kas ir liels drošības garants. Vai Latvijai gadījumā nevajadzētu atvainoties Somijai, ka mēs toreiz, 1939. gadā, negājām viņiem Ziemas karā palīgā? Latviešiem nevajag atvainoties somiem. Es domāju, latviešiem nevienam nevajag atvainoties. Latvieši jau nebija vienīgie, kas negāja palīgā. Arī no Anglijas nāca dažas brīvprātīgo vienības, tāpat arī no Zviedrijas. Kā kādreiz izteicās Somijas parlamenta spīkere, ka tad, kad bijis grūts brīdis, zviedri atsūtījuši kādus adītus cimdus - tas ir krietni pārspīlēti, bija jau mazliet vairāk [palīdzības]. Somi palika pilnīgi vieni. Bet mums nevajag atvainoties, jo no mums nāca brīvprātīgie, bija žurnālisti - kara korespondenti, kas ziņoja avīzēs. Par karu un kara beigām... Šī nedēļa, kad notiek mūsu intervija, ir zīmīga ar to, ka Rīgā, Pārdaugavā, novāc Okupācijas pieminekli. Vai šī pieminekļa aizvākšana lielai latviešu daļai palīdzētu neatcerēties kara pārestības un to, kas sekoja pēc 45. gada - otrreizējo okupāciju? Es domāju, ka ne jau tikai šis piemineklis ir vienīgais, kas liek atcerēties karu. Praktiski visu Latvijas cilvēku dzimtu vēsture liek atcerēties karu - visi pazudušie, visi svešumā apraktie, visi bojā gājušie un nezin kur mirušie, visi pa pasauli izklaidētie, visi bez tēviem augušie bērni un tā tālāk, tas viss katru dienu liek par to atcerēties, vai nu cilvēks domā vai ne. Tas, kādas atziņas pauž mūsu sabiedrība, arī tā ir tālo laiku atblāzma mūsdienās. Vai mēs kaut ko varam mācīties no igauņiem? Redzējām, ka viņi savu bronzas Aļošu no Tallinas centra aizvāca daudz agrāk, arī tagad šis stāsts ar tanku - neraugoties uz protestiem un Narvas pašvaldības attieksmi, nakts laikā tas tika aizvākts. Es īpaši novērtēju, ko igauņu dienesti dara ar dažādiem naida runātājiem internetā, no kuriem viens pavisam ātri tika notiesāts. Mums ir priekšstats par igauņu lēnīgumu, bet ir lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums. Ir varbūt lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums, bet, no otras puses, man ir jāsaka, ka mūsu ģeopolitiskā situācija, mūsu ģeopolitiskais novietojums ir ievērojami sarežģītāks vai ievērojami grūtāks pamats labai dzīvei, nekā tas ir igauņiem. Mums ir bijuši daudz lielāki kari, kaut vai pagājušajā gadsimtā. Pirmais pasaules karš atstāja uz mums daudz lielākas pēdas, tad Otrais pasaules karš, par tālākiem gadsimtiem nemaz nerunājot. Igauņi ir bijuši vieglākā situācijā. Igauņiem arī daudz palīdzējuši somi, viņus ļoti mērķtiecīgi izglītojot, sākot ar valsts līdzekļiem, par ko nerunāja, ka tie ir valsts līdzekļi, sākot ar 80. gadu otro pusi. Šī izglītošana notika praktiski visā sabiedrībā - pagasta skolās, pagasta pašvaldībās, prezidenta kancelejā, armijā, medicīnā, uzņēmējdarbībā, visur. Tad, kad 1991. gadā mūsu valsts atjaunoja neatkarību, igauņi jau bija ievērojami labākā situācijā, jo viņi zināja, kas neatkarīgā valstī ir jādara - viņiem turpat bija Somija, kas viņus balstīja. Raugoties nākotnē, tuvojas Saeimas vēlēšanas, mēs ar bažām raugāmies, kas notiek Ukrainā - kāds ir Jūsu skats mūsu valsts, mūsu Latvijas nākotnē? Man nav gluži tā, kā bija manai klasesbiedrenei, kurai mans tēvs esot teicis: "Tavs nepamatotais optimisms tevi izglābs." Viņa man to vienmēr saka. Bet ar katru savu šūnu es esmu ļoti liela optimiste. Es ticu, ja mēs spēsim ievēlēt gudru Saeimu, diemžēl tas ir ne tikai atkarīgs no tā, vai visiem ir augstākā izglītība, kā mēs to zinām. Tā ir laba prasība, protams, bet mēs zinām, kādi cilvēki var būt ar augstāko izglītību mūsu pašu valstī. Ja mums būs gudra Saeima, ja mums būs gudrs premjerministrs un godprātīgs, īsts valstsvīrs - prezidents, un ministri, un valdība - ja būs tādi cilvēki mūsu priekšā, kas spēs apvienot mūsu ļoti daudzšķautņaino un dažādi domājošo sabiedrību (es nedomāju, ka visiem ir jābūt vienādiem), bet par to man tomēr ir pārliecība - ja mēs neticēsim savai zemei, savai valstij, savai tautai, savai valdībai un saviem valstsvīriem, tad kurš tad viņiem ticēs! Tas tāds ideālisms, bet es tomēr ticu, ka tas tā būs.

Rakstniece un publiciste, kura savās darba gaitās ir dokumentējusi Latvijas laikmetu un dažādus mūsu vēstures krustpunktus jau kopš sešdesmito gadu beigām. Maz ir tādu vietu Latvijā, kur viņa nebūtu bijusi ar diktofonu vai bloknotu rokās, fiksējot notikumus, ļaužu stāstus, Latvijas cilvēkus. Vēl arī viņas bagātā, skaistā un krāsainā valoda. Laikmeta krustpunktā saruna ar Moniku Zīli par sociālajiem tīkliem, taro kārtīm, raksniecību, Latgali, arī iesaistīšanos politikā. Es negribētu sacīt, ka es esmu bijusi politiķe, nē, vispār es apbrīnoju – tagad cilvēks, kurš vispār nekad nav bijis nekādā saskarē ar politiku, viņu ievēlē Saeimā un otrajā dienā viņu jau sauc par politiķi. Nu, nav tā! Es to vienmēr saku, ka manā uztverē politiķis - tā bija Mārgareta Tečere, kura 16 gadu vecumā sāka mazgāt glāzes savas nākamās partijas birojā. Tad izaug cauri tam visam, pārzina to ķēķi. Mums tas viss pagaidām nesanāk. Arī partijām, kurām ir bijušas jauniešu organizācijas, kaut kā viss tur ir nomiris, iznīcis... Tāpēc ir tā, ka reizēm, piemēram, pagājušajās Saeimas vēlēšanās bija paziņojumi, cilvēks pēkšņi: “Tā, eju politikā!” Tas ir kā “Eju sēnēs!” Nē, nu, šausmas! Tas tā traģikomiski izskatās. Paralēli žurnālistikas darbam astoņdesmito gadu sākumā Jūs sākat rakstīt arī stāstus, un Latvijas Radio fonotēkā ir saglabāti vairāki no tiem... Man vispār vienmēr ir patikuši darbi, kurus var padarīt ātri. Un tā ir ar rakstīšanu. Kā es smejos, mana pirmā pieredze ir no piektās klases, kad sapratu, ka doma par romānu nerealizēsies. Kad strādāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”, bija tāds žurnāls “Skola un Ģimene”, kur toreiz ar kolhoza “Ādaži” atbalstu katru gadu bija īso stāstu konkurss. Toreiz bija pierasts, ka katrā žurnāla numurā ir stāsts. Stāsti man, tā sacīt, ir "paceļami", un katru reizi es kādu stāstu arī uzrakstīju. Patiesībā es nebiju domājusi, ka varētu rakstīt romānu, jo principā esmu diezgan nepacietīga. Man vajag redzēt sākumu un galu. Šī īpašība, ka man visu gribas ātri pabeigt, nav palīdzējusi, nav veicinājusi pievēršanos latviešu sievietēm tik iecienītajiem rokdarbiem. Es esmu apbrīnojusi sievietes, kuras stāsta, kā viņas nomierina adīšana. Nu, ja man vajadzētu iecerēt kādu tādu vērienīgu terora aktu, tad, lūdzu, nosēdiniet mani uzadīt, teiksim, kādu jaku. (smejas) Jūs netamborējat jaku, jūs tamborējat stāstus... Nu jā, es tamborēju stāstus, bet tik viegli jau tas arī nav. Tostarp Jums ir arī stāsts par Iju, pie kuras nāk konsultēties izmeklētāji. Vai tur varbūt ir kaut kas arī no dzīves? Redziet, es interesējos par taro kārtīm jau ļoti sen. Man nav ne gaišredzības, ne kādu pārdabisku īpašību, nekādas auras neredzu un pie manis arī nenāk nekādi noslēpumaini sapņi, ko tulkot, bet tad, kad es strādāju laikrakstā "Padomju Jaunatne", tad visi mani padotie, ja tā varētu sacīt, bija tieši tajā vecumā, kad visas emociju un attiecību lietas ir ārkārtīgi svarīgas. Ja tā skatās atpakaļ, tad reizēm bija tā, ka no rīta atnāc un nav neviena, kas strādā. Jo tie, kas iemīlējušies, tie staigā pa mākoņiem, tiem, kuriem neviena nav, tie ir atkal tādi drūmie un depresīvie. Un vēl ir arī pamestie. Par pamestajiem vispār, tie nekam nav derīgi. Un it kā neformāli tu, būdama galvenā redaktore, nevari tādas lietas regulēt, bet esi pati tajā vecumā bijusi un tam cauri gājusi un tev gribas mazliet tai meitenei palīdzēt. Un tu sāc viņai teikt, ka nav taču no tā tur nekā, kam viņš tev vajadzīgs, bet nē, tikai viņš ar to nošļāpto bikšdibenu ir dzīves, tā sakot, galvenais saturs un, ja nav, tad nav. Bet kā tu cilvēku pārliecināsi? Es saku - es tev izlikšu kārtis! Liekam kārtis un, protams, kārtīs viss ir cerīgi, jūs varat ticēt vai neticēt, bet tas pareģojums piepildās uz līdzenas vietas! Jau pēcpusdienā Preses nama kafejnīcā tur lejā viņa jau sēž ar cigareti un viņai pretī ir tas tur. Tā ka, saprotiet, man atsevišķās aprindās bija ļoti tādas gaišreģes slava. Reizēm es izpalīdzēju arī kaimiņu "Sovetskaja Molodjoš" redaktoram. Atgriežoties pie šodienas, vēlētos, lai jūs uzrunājat mūsu klausītājus, domājot gan par gaidāmajām vēlēšanām, gan par to, kas būs rudenī, ziemā ar apkuri un rēķiniem, gan par to, kas notiek Ukrainā. Kāds būtu Jūsu uzmundrinājums, jo, protams, daudzi uz to visu raugās ar lielām bažām un neziņu. Ziniet, es neko jaunu nepateikšu. Kādreiz laikam māte Terēze ir teikusi, kad viņai jautāja, kā pasauli darīt labāku, tad viņa teica: "Ejiet mājās un mīliet savus tuviniekus!" Protams, manī ir bažas par visu to pašu, par ko visiem pārējiem cilvēkiem, bet es domāju, ka mēs slikti izmantojam to tagadnes emocionālo resursu, kāds mums ir. Šobrīd ir vasara - ja vien mēs varam vēl paši uz savām kājām pārvietoties, ja mēs no rīta pamostamies pie pilna prāta, ja mums ir brokastis un būs arī vakariņas, mēs zinām, tad tagadni, izbaudīt tagadni! Par pagātni, nu ko, mēs varam stāstīt, kādas bija grūtības, rūpesti un šausmas, bet, kas bijis, to nomainīt nevar. Par nākotni mēs nezinām."

Balss, kas gadu desmitiem skanējusi radio, tad televīzijā, bet pēc tam no Saeimas tribīnes un kura izceļas ar perfektu dikciju un valodas kultūru. Laikmeta krustpunktā saruna par ekrāna un valodas kultūru, par patriotismu un darbošanos politikā, un – kāpēc savulaik mainīja vārdu ar Antu Rugāti, ilggadējo Latvijas Televīzijas diktori, žurnālisti, politiķi, Latgales patrioti, kura pati pēdējā laikā sevi piesaka kā "brīvbildētāju", jo bieži redzama ar fotoaparātu rokās. "Tā bija tuvredzīga draņķība, kā deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Televīzija atbrīvojās no diktoriem," ar rūgtumu atzīst viena no leģendārajām radio un televīzijas balsīm Anta Rugāte. 90. gadi nāca ar lielām pārmaiņām un tās skara arī leģendāros diktorus, kuri vienā mirklī nebija vajadzīgi. Iemesli bija dažādi. Kā tas skāra jūs personiski? Anta Rugāte: Pavisam īsi atbildot, tas bija divu nedēļu jautājums. 1993. gada 16.janvāris, kad pie ziņojumu dēļa parādījās sludinājums, vai rīkojums, drīzāk tā viņu varētu nosaukt, ar to, ka mēs visi tiekam "uzlikti uz konkursa". Es tieši precīzi citēju tā, kā tas toreiz tika formulēts un rakstīts, lai gan tas ir latviski pilnīgi šķērsām un nepareizi. Lai atsijātu tos, kuri paliks. Viss bija pilnīgi skaidrs, kuri būs, kuri tur paliks. Palika tie daži jaunie, faktiski mani skolnieki, bet uz īsu brīdi. Velta Sēle palika ar Mārtiņu Hofmani. Velta Sēle nebija mana skolniece, bet Mārtiņš Hofmanis bija. Un un viņa palika uz pāris gadiem ar atsevišķu raidījumu, ne jau kā diktori, kuri, teiksim, veido šo kadra saturu vai kadra kultūru. Jā, kadra kultūru. 27.janvārī ir konkurss, un 30. janvārī es teicu paldies par kopā pavadītiem gadiem. Viss. Ļoti vienkārši. Īsi, ātri, jo tās bija konkursa profesijas.  Tas bija sāpīgi? Anta Rugāte: Tas tā maigi teikts. Bet, protams, varbūt man vēl bija priekšā kādi gadi, man bija tikai 44 un es paliku bez darba. Es biju viena no pirmajām bezdarbniecēm Latvijas atjaunotajā neatkarīgajā valstī, par kuru es esmu 80.gados stāvējusi un un gājusi, un rūpējusi, lai būtu mums šī valsts, pašiem sava un neatkarīga no jeb kaut kādiem citādiem spēkiem, kas grib kaut kādā veidā diktēt mums to dzīves kārtību. Bet Gerda, piemēram, Gerda [Sinkēviča] saņēma šo pavēli uz sienas 1992.gada 5.augustā. Viņa atnāca pēc atvaļinājuma uz darbu un 5. augusta pavēle tur karājās. Viņa atnāca kaut kādā 7. vai 9.augustā darbā, un viņai vairs tur nav vieta. Tas nozīmē, ka tev ir jāpagriežas uz papēža un jāiet ārā no Zaķusalas mājas uz mūžīgiem laikiem. Nu tā ir draņķība, to es savādāk neteiktu.  Anta Rugāte min Ģirtu Dzenīti, televīzijas pētnieku jeb "urķis" - kritiķis, rakstītājs. Jā, viņš bija tā laika cilvēks, arī viņam tur var daudz ko pārmest, ka tam laikam kalpoja vai kā, bet viņš radīja vārdu "tālrāde". Tur ir ļoti grūti sabalansēt starp Zigmundu Skujiņu un Ģirtu Dzenīti, kurš tad īsti ir autors. Anta Rugāte: Tad man jāsaka, ka šai tālrādei deviņdesmitajos gados Latvijā nāca tuvredzīgi vadītāji. Un šī tuvredzība beidzās ne tikai ar personīgām traģēdijām. Ja es vēl kaut kā tur varēju apmest kūleni un ne pirmo reizi savā dzīvē atkal kaut kā mēģināt izdzīvot, tad daudziem tas bija diezgan traģiski. Gerdu ieskaitot. Ne tikai diezgan, bet tas vispār bija fināls. Tas bija, tas bija, tas bija tik nežēlīgi un tik neganti.

Lielākā muļķība ir cirst kokus, aizbildinoties ar cilvēku glābšanu - neviens dižozols cilvēku nav nositis, par arboristiem sašutis dabas pētnieks Guntis Eniņš. Par izglābtajiem dižkokiem un to patieso vecumu, par atklātajām alām un akmeņiem, par rīta vingrošanu, politiku un arī dzeju saruna ar vienmēr smaidīgo Gunti Eniņu Laikmeta krustpunktā. Ja kāds var saniknot pētnieku Eniņu, tie esot arboristi. Kāpēc  tā? "Arboristi un dabas "aizsardzībnieki", kas ieņem amatus. Tā vietā, lai sargātu dižkokus, viņus ņem un nobende," bilst Guntis Eniņš. Padomju laikos izglābis vairākus dižkokus. Rīgā bija Duntes ielā dižozoli, ko Pēteris I stādījis. Atminas kādu gadījumu no padomju gadiem, ka armijas vīri ļāvuši apskatīt kādus ozolus pat armijas daļā. Un pēc aizrādījuma, ka viņu daļā atrodas cara Pētera I stādīti ozoli, pasaudzējuši to, ko vēlējušies nozāģēt. Bet arboristi nozāģēja! "Tagad brīvās Latvijas laikā, pēc 20 gadiem atnāca. Tur uzceltas mājas, militāro vairs nav," norāda Guntis Eniņš. "Kad ozolu nozāģēja, tur bija tie bluķi, tos Julita Kluša nofotografēja, neviena trupējuma nav. Tie ir vairāk nekā 200 gadu veci koki. Es arī domāju, ka viņi ir iztrupējušie, lielie ozoli var būt iztrupējuši, bet ka var šādu te... Tur tak vajadzēja iesūdzēt attiecīgi par šo neizdarību," uzskata Guntis Eniņš.  "Arī Jelga­vā tādā veidā nocirta dižozolu, kas bija no hercoga laikiem, arī pieci metri resns, ka dobums ir. To viens varens arborists sastādīja uz četrām lappusēm aktu un tomēr nozāģēja. Sāka zāģēt kā malēnieši noaugšas. Tagad guļ tas ozols it kā tāpēc, ka viņam dobums, gaisma spīd cauri," turpina Guntis Eniņš. "Arboristu lielākā muļķība ir, ka jāzāģē cilvēku glābšanai. Vēl pagaidām neviens dižozols nav cilvēku nositis," pauž Guntis Eniņš.

Es nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju un Tarkovska filmas tikai tāpēc, ka kāds man teiks, ka viss krieviskais ir slikts. Tomēr greizo ideju par "russkij mir", kas atgādina terorisma lozungus, es nesaprotu - atzīst Laima Žurgina, kino režisore, kas dokumentējusi teju visas pēdējā pusgadsimta lielākās leģendas. Saruna ar Laimu Žurginu Laikmeta krustpunktā. Laima Žurgina ir savulaik uzņēmusi filmu "Tie ir arī mani dēli" (1990.) Tas ir stāsts par padomju armijā bojā gājušiem  puišiem, par savu dēlu traģisko likteni stāsta mātes Krievijā, Latvijā un Ukrainā. Saistot šo skaudro stāstu ar šī brīža situāciju, Laima Žurgina atzīst, ka viņai Krievijas iebrukums Ukrainā šķitis vājprāts, kā kaut ko tādu var pieļaut visu acu priekšā. Tāpat viņa neslēpj, ka dīvains šķitis Krievijas personību atbalsts. Režisore stāsta, ka mācījusies kopā ar krievu režisoru Ņikitu Mihalkovu savulaik, ir pazīstama ar baletdejotājiem Andri un Ilzi Liepām. "Es daudz ko zinu par šiem cilvēkiem, es nevaru saprast, kas viņus ir nozombējis," bilst Laima Žurgina. "Es pat nezinu, vai viņi skatās to realitāti, viņi vadās no kaut kādas izdomātas ideoloģijas. Mihalkovi vienmēr ir uzsvēruši, ka pārstāv krievu muižniecību, Krievijai ir savas vērtības. Domāju, ka viņš ir talantīgs cilvēks un vara vienmēr piesaista talantīgus cilvēkus. Mani tas nodarbina, kas šos visādi talantīgos cilvēkus ir novedis pie šāda vēsturiska negoda?" "Es nezinu, ko nozīmē šis krievu "russkij mir"," turpina vērtēt Laima Žurgina. "Pa ausu galam esmu dzirdējusi apgalvojumus, ka vecā Eiropa ir nogurusi, deģenerējusies un amorāla, ka krievu nācija pārstāv gaišās dvēseles un kaut ko tādu. Tad es domāju, kur es to esmu dzirdējusi vēl? Es atceros filmas par islāma teroristiem no Sīrijas, kuri apmēram to pašu apgalvo. Tad es sāku domāt - čečeni ir musulmaņi un sīrieši karo Ukrainā. Ja apvienojas šīs milzīgās tektoniskās masas - Krievijas politiķi un nozombētie islāmisti - un visa Eiropa ir pilna ar islāma ticīgajiem, kas tur dzīvo un strādā. Es negribu būt Vanga, bet par to ir jādomā, ka varbūt arī tāds pavērsiens. Tagad tiešām notiek milzīgas tektonisko plākšņu pārbīdes." Vēl Laima Žurgina, kura ir pabijusi daudzās vietās Krievijā, norāda, ka Krievija ir ļoti dažāda un atšķirīga un viņas, kā pati saka, vēl viens futuroloģisks prātojums vai nākotnes vīzija ir, ka Krievija var sadalīties, jo tur ir iekšējās pretrunas un vēsturiski izveidojusies ļoti raiba aina. Saruna lielākoties bijusi par kino, par karu, par vēsturi, bet režisore atzīst, ka viņai ir aktuāli runāt par izglītību, jo pedagogi stāv pie Saeimas un lūdz naudu. "Vajag būt kaut kādam ļoti tuvredzīgam politiķim, lai nesaprastu, ka izglītība ir pamatu pamats nācijas attīstībai. Ir notikušas daudzas optimizācijas kļūdas," vērtē Laima Žurgina. Viņa atminas savus skolas laikus Rīgas 49. vidusskolā pie skolotājiem, kas nebija devušies bēgļu gaitās, kas ieaudzinājuši zināšanu alkas. "Trauksmainākie punkti - skolotāja prestiža kritums, trauksmi jāsit ir par mobingu, tas ir ļaunums, kas no ģimenēm pārvietojas uz bērniem un uz skolu. Ar šausmām klausos, ka augstskolās aktuāla ir plaģiātisma problēma, tas viss ir degradējoši, tas nozīmē, ka tie cilvēki nav ne īsti ārsti, ne īsti celtnieki, viņi kaut kur kaut ko noraksta, tad nokļūst reālajā dzīvē un pieņem nepareizus lēmumus," norāda Laima Žurgina. "Es esmu pateicīga daudziem saviem skolotājiem par savām izvēlēm. Man tā liekas viena no pamatprofesijām. Otra ir medicīna."

Tur jābūt ar ziloņa ādu, diplomātiskām smadzenēm un īpašu izglītību - tāds viedoklis par politiķiem ir skatuves leģendai Olgai Dreģei, kura deviņdesmitajos gados pati iepazina politikas ķēķi arī tuvplānā. Par politiku, sabiedrību, filmām un skatītāju mīlestību saruna ar Olgu Dreģi Laikmeta krustpunktā. Jāņu laika viena no tradīcijām ir arī filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" skatīšanās. Jau esam tikušies ar filmas režisoru Jāni Streiču, ar scenārija autori Māru Svīri, šoreiz saruna ar vienu no spilgtākajiem tēliem filmā - Tūtaru ģimenes galvu, Ērika sievu, Uģa mammu, vēsturnieci, kurai reizēm mēdzot būt salta sirds, Dagniju, jeb aktrisi Olgu Dreģi. "Man ir laimējies ar kino režisoriem, tāpēc varbūt tās filmas ir palikušas tik ilgi skatāmās. Līdz šai dienai," vērtē Olga Dreģe. Jau sarunā ar teātra zinātnieci Līviju Akurateri 1974. gadā aktrise piemin gan kautrīgumu, gan savu pārgalvību, kuras dzīvē bijis daudz, tagad atzīst aktrise. "Es bērnību nodzīvoju tikai pa koku galotnēm, ieķēros kādam slaidam bērzam galotnē un tad laidos uz leju, tas bieži lūza. Cik neesmu traumas guvusi pārgalvības dēļ. Kā es šodien kolēģiem saku, es esmu gaisa cilvēks. Pat Norvēģijā uz kraujas es nostājos uz galvas, man gribas to pasauli tā... Es uz rokām arī staigāju, mēs ar Pēteri Liepiņu abi uz rokām staigājām. To es ganos iemācījos," stāsta Olga Dreģe. "Pārgalvības manī ir daudz, bet kautrība arī. Tur dažādi apstākļi sakrīt, gan nabadzība pēckara laikā, tā atstāj savu zīmogu. Es negāju uz skolu vai ļoti agri gāju, lai neredz, ka man nav mētelīša, ka tēva pufaikā eju, ātri noģērbties un kautrīgi klasē sēdēt, lai flaneļa biksēm neizspiežas ceļgali. Bet skolotāji mani arvien drošināja."  Pārgalvība, bet vai kaislību arī bijis daudz? Jūs esot visas mīlestības vēstules un sarakstes sadedzinājusi laukos māsas krāsnī. "Faktiski ir jau viss jāsadedzina aiz sevis. Ja tiem tuviniekiem kaut kas interesē un paliek, tad ir labi, bet cilvēkam jāpaliek ar savu laiku. Ar tā laika kaislībām, vēlmi, modi. Ne velti Paulam Putniņam bija teiciens - viss paiet," bilst Olga Dreģe. Atvadoties no Ausmas Kantānes minējusi grēkus, noslēpumu, kaislības. "Bet es esmu tanī pārliecībā, ka tam jāpaliek ar indivīdu kopā. Šodien ir ļoti modē ir visu atklāt, bet paaudze pirms manis un mana paaudze ir tā, kas sevī patur to," uzskata Olga Dreģe. 

Mums katram ir jāsaprot, ka karš Ukrainā nav karš tikai pret Ukrainu, tas var atnākt arī mūsu mājās. Tieši tāpēc ir briesmīgi skatīties, ka Latvijas sabiedrība pat šajā gadījumā ir šķēlusies. Un tie nav tikai vietējie krievi un latvieši, tā ir arī daļa tieši latviešu sabiedrības. Tas sākās jau Covid laikā, tie ir visi tie, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts. Bet tie ir tie cilvēki, kuriem ir neizdevusies dzīve. Bažīga ir Aija Kuģe. Iilgus gadus viņas mājas bija Belgrada, bet darba vieta radio "Brīvā Eiropa". Saruna ar Aiju Kuģi Laikmeta krustpunktā. Aijas Kuģes vārds ārpus Latvijas noteikti ir vairāk zināms, nekā Latvijā. Viņa 90. gados vai ikdienas par Dienvidslāvijas karu ziņoja radio "Brīvība"(svoboda). Viņa ir piedzīvojusi savām acīm, ko nozīmē karš Eiropā 20. gadsimta beigās - naids, bumbu uzlidojumi, nāves un cik smeldzīgas ir kara sāpes un atmiņas. Aija Kuģe ir dzimusi un augusi Latvijā, Valmieras pusē - Dikļos, bet lielu dzīves daļu pavadījusi Dienvidslāvijā. Dzīvojusi Belgradā. Viņas draugu lokā ir daudz krievu inteliģences pārstāvju, daudz žurnālistu, arī tādi, kuriem pēdējos mēnešos nācies mukt no Maskavas.  Jau kādu laiku Aija ir atgriezusies dzimtajos Dikļos. Savulaik teikusi, ka pēc Dienvidslāvijas karā pieredzētā, filmas par karu vairs neskātas. Filmā "Brīvība tiešajā ēterā" dokumentēta epizode, kur Aija Kuģe atradās Sarajevas apkārtnē. Viņa stāsta, ka viss apkārt zied, tikai snaiperus dzird. Viņa mēģinājusi stopēt kādā krustojumā, kur blakus bijis pasakains margrietiņu lauks. Viss balts zied. Aija Kuģe stāsta, kā salasījusi milzīgu pušķi un bijusi tik laimīga, taču, kad nākusi ārā no pļavas, kāds onkulis sāka kliegt - vai tu zini, ka tur ir mīnas. Abi gaidīja kopā transportu un uz jautājumu, kāpēc, ka ir tik skaisti, jūs karojat, viņš atbildējis: mēs karojam tāpēc, ka ir tik skaisti. "Es neesmu sen bijusi Bosnijā, gadus piecus. Pēc kara es vēl braucu. Kad atgriezos Latvijā, kopš tā laika es neesmu bijusi. Man reizēm gan gribas un reizē arī negribas tur atgriezties. Kāpēc? Tāpēc, ka karš ir pagājis, kara sekas varbūt tā vairs nav redzamas, bet viņas jau kaut kur paliek. Un man arī tās atmiņas aiztikt negribas. Tas ir kaut kas tāds, ko es vispār vairs negribētu. Tas ir palicis manā pagātnē, es vairs negribētu pastaigāt pa tām margrietiņu pļavām. Man karš vienmēr ir smirdējis pēc naida. Un es negribu atcerēties, kā tajā laikā tie margrietiņu lauki smirdēja," stāsta Aija Kuģe. Vai var vilkt paralēles starp Dienvidslāvijas karu un šī brīža notikumiem Ukrainā? Arī tolaik pret Serbiju, līdzīgi kā pret Krieviju šobrīd, tika vērstas plašas sankcijas. Vai tās kaut kā ietekmēja serbu politiķus?  Aija Kuģe: Kas attiecas uz sankcijām, kas tika vērstas pret Serbiju, viņas tik nopietnas nebija. Varbūt svarīgi tajā laikā bija, ka tika slēgta gaisa telpa. Piemēram, Ukrainas situācija būtu citādāka, ja tiktu Ukrainā slēgta gaisa telpa. Nelidoja lidmašīnas, tu varēji tikai ar kādu transportu aizbraukt uz kaimiņvalstīm. Sankcijas bija, bet Serbijai ir laba lauksaimniecība, vienmēr bija, ko ēst. Bet vienmēr trūka augu eļļas. Aija Kuģe atstāsta kādu epizodi, kur jau pēc bombardēšanas un pirms vēlēšanām, kas bija 1999. gada rudenī, cilvēki stāvēja rinda pēc eļļas, eļļa bija izmesta visos veikalos, cilvēki stāvēja un runāja, ka mūs ar eļļu Slobadans Miloševičs nenopirks. Atmosfēra mainījās. Aija Kuģe: Nezinu, paralēles ar Ukrainu ir grūti kaut kādas. Tikai tas, ka tas ir karš, šis ir pavisam citāds karš. Karš jau ir briesmīgs ne tikai tāpēc, ka daudz cilvēki iet bojā. Kara smagumu jau nevajadzētu vērtēt pēc tā, cik cilvēki aiziet bojā. Šī būs nodedzināta zeme. (..) Katrs karš beidzas ar miera sarunām, vienalga, kurš uzvar. Viņam ir jābeidzas un viņš beidzas ar miera sarunām. Pat ja Ukraina uzvarēs, mēs visi to ceram, jo arī mūsu dzīve ir atkarīga no tā, tad tāpat būs kaut kādas miera sarunas, kurās grūti pat iedomāties, ka Ukraina varēs dabūt visu atpakaļ, kas viņai bija līdz 2014. gadam. Pēckara laiks reizēm ir smagāks, kaut kādā veidā daudz smagāks. Tas, ko cilvēki gaida, kad būs miers, tas būs vēl ilgs periods, par kuru mēs nezinām, kā visu atjaunot, kā dzīvot. Ukrainā cilvēki, daļa, aizbrauks, vēl vairāk aizbrauks, daļa atgriezīsies, bet liela daļa neatgriezīsies. Levada centra publiskotā aptauja rāda, ka 75% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka neraugoties uz sankcijām, Krievijai jāturpina iesāktais Ukrainā. Aija Kuģe: Tas  ir ļoti daudz, bet es ticu. Sevišķi, ja Levada centrs to ir pētījis, tam vajadzētu ticēt. Mana pieredze ir tāda, varbūt tie cilvēki, krievvalodīgie vai krievu tautības, kas ir gan Krievijā, gan Latvijā, tie pieder kaut kādam kā tagad saka "manam burbulim". Viņu vidū varbūt, ka ir klusējošie cilvēki, kurus es neredzu un nedzirdu, no tādiem, kas neklusē ir paziņa, izglītota sieviete ar trim bērniem, ar ļoti bagātu vīru, pati arī raksta grāmatiņas un savā laikā saņēma Amerikas stipendiju un mācījās Amerikā. Viņa Facebook rakstīja - kā vispār tas var būt, kādas  sankcijas, mēs ne pie kā neesam vainīgi. Rietumi grib uz mūsu rēķina iedzīvoties. Tas bija ļoti atbalstīts viedoklis. (..) Es arvien neesmu atradusi atbildi uz jautājumu, cik tālu var iet sankcijas, vai viņas ietekmēs parastos cilvēkus. Var notikt kaut kas pretējs, tā saliedētība, kas rodas tāpēc, ka tu jūti, ka arī tev uzbrūk, kaut gan it kā neesi Putina pusē. To ļoti grūti pateikt. Tas reizēm nav taisnīgi, jautājums, cik tālu iet katra cilvēka atbildība un cik viņš pie tā ir vainīgs, kas notiek ar Krieviju.  

Rietumu līderi reaģē pārāk lēni - sankcijām pret Krieviju jābūt vēl stingrākām. Par to ir pārliecināts Jūlijs Krūmiņš. Par biznesu deviņdesmitajos un tagad, par politikas aizkulisēm un skandāliem saruna ar vienu no pirmajiem Latvijas miljonāriem Jūliju Krūmiņu Laikmeta krustpunktā.   Arnis Krauze: Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, zinot jūsu interesi par politiku un dažbrīd arī iesaistīšanos dažādos politikas procesos, kāds ir jūsu skats uz rudeni, kāda būs nākamā Saeima? Vai kādu stutēsiet, atbalstīsiet, vai beidzot būsiet tikai vērotājs no malas? Jūlijs Krūmiņš: Es nekad neesmu interesējies par politiku. Bet, tā kā es neinteresējos par politiku, politika interesējas par mani. Viena vai otra partija noteikti grib, lai kaut ko ieskaita. Viņi nāk, viņi kaut ko pārliecina, nē, es vairāk neiesaistos nekādās politiskās spēlēs. Atklāti sakot, es šodien neredzu partiju, par ko es varētu balsot. Visi, kas ir nākuši pie varas, kas šodien ir, viņi neviens nav turējuši solījumu. Es vienkārši varu vēlēties, ka gribētu, lai vienreiz nāk normāla Saeima. Un Saeima tomēr pieņemtu lēmumu, ka mums ir vajadzīgs vēlēts prezidents. Saprotiet, šodien vairāk kā 30 gadus visi, kas ir bijuši, mēs esam pēdējā vietā no Baltijas valstīm un nav neviena vainīgā. Visi, kas nāk jaunie ministri, saka, tas bija pagājušais... Būtu vismaz viens cilvēks. Es nesaku, ka pirmais prezidents būs tas, kas to darīs, bet mums vajadzīgi tādi kā Kārlis Ulmanis, kas dzīvo divistabu dzīvoklī un viņam divi uzvalciņi. Kas nedomā par to, domā par valsti. Mums vajadzīgi cilvēki, kas patiešām domā pa valsti. Mums ir visas iespējas, es esmu pārliecināts, ka latvietis ir zemnieks, viņš ir strādīgs. Viņi nav politiķi. Bet vajadzētu tomēr, lai Saeima saprastu, ka mums vajadzīgs. Jūlijs Krūmiņš min, ka ir tapis uzņēmēju un pašvaldību pārstāvju veidots memorands, lai valdība pieņem politiskus lēmumus, bet uzņēmēju pārstāvji – ekonomiskos. Jūlijs Krūmiņš: Mums ir jāizdzīvo. Mēs ar saviem septiņiem deputātiem, kur ir 720 citās valstīs, kas domā par savām interesēm, mēs nevaram izmainīt valsti, bet mums  ir jādomā, kā nopelnīt, kā izdzīvot, kā tam pensionāram samaksāt vairāk pensiju. Kā uztaisīt vairāk darbavietas. Tie jautājumi ir jādara. Es to varu darīt, tas ir mans, tā ir mana profesija, es esmu ekonomists. Es zinu, kas ir jādara, bet ir vajadzīgs ar ko runāt.  Kā jūs raugāties uz tiem, kas jau ir bijuši politikā un tagad vēlas atgriezties? Jūlijs Krūmiņš: Es neredzu, es neredzu, kas ir bijuši un vēlas atgriezties, ka no viņiem kaut kas varētu būt. Man nav ticības. Saukļi jau labi, bet kas tur notiks, es nezinu. Es neredzu nevienu tādu, kas būtu šodien ar mieru atteikties no saviem īpašumiem un strādāt 12 - 16 stundu valsts labā. Es neredzu tur nevienu tādu cilvēku. 

Kādēļ gan no valsts budžeta būtu jāfinansē partija, kas atklāti nostājas pret Latvijas neatkarību, demokrātiju un tiesiskumu? Ilma Čepāne uzskata, ka Krievu savienībai valsts finansējumu atņemt var. Viņa arī atzīst - traģiski, ka jau neatkarīgajā valstī ir izaugusi vesela jauna paaudze, kurai no mazotnes iestāstīts, ka padomju armija Latviju ir atbrīvojusi. Saruna ar juristi, bijušo politiķi Ilmu Čepāni. "Manuprāt, var jau pieņemt nezin kādu normatīvo regulējumu par latviešu valodas apguvi un par vēstures izklāstu, bet, ja, manuprāt, nav arī bijusi kontrole, iespējams, no Izglītības ministrijas, kāda ir šī situācija… Tad, kad mēs savulaik Satversmes tiesā skatījām vienu Saskaņas pieteikumu par izglītības likuma grozījumiem, tad mēs tā padziļināti pētījām, kāda ir faktiskā situācija šajās skolās. Un tas nav nemaz tik spīdoši. Es no 4. maija neatkarības kluba valdes, mēs bieži atsevišķi bijušie deputāti ejam uz skolām, arī uz krievu skolām. Es pati šogad neesmu bijusi, bet Velta Čebotarenoka šogad bija divās krievu skolās, un, ja tur klasē sēž 25 bērni un četri paceļ rokas, ka viņi saprot, kas notiek Ukrainā un pārējie visi klusē, es domāju, ka tā ir nenormāla situācija. Pilnīgi pareizi būtu pāriet uz mācībām latviešu valodā. Un arī attiecīgi uz vēstures izklāstu, jo mēs pat nezinām, iespējams, ka tiek stāstīts šajās vēstures stundās, ko tie skolotāji stāsta." Tāpat, Ilma Čepāne atzīst, ka kamēr Putins vēl būs dzīvs un pie varas, tikmēr tur nekas nemainīsies.  

Piemineklis savulaik uzbūvēts, lai daži toreizējie Latvijas kompartijas vadoņi varētu izkalpoties Maskavas priekšā. Un pilnīgi skaidrs, ka tas ir jānojauc - pārliecināts Rihards Pīks. Kinorežisors, bijušais politiķis - Laikmeta krustpunktā. Rihards Pīks kā kino operators fiksējis daudzus Latvijas ļaudis jau kopš 60. gadu sākuma kino hronikās un pēc neatkarības atgūšanas kā kultūrās un ārlietu ministrs pats bija svarīgu vēstures notikumu dalībnieks. Memuārus gan viņš neraksta, bet mēģina kārtot atsevišķas epizodes no savas dzīves, pieraksta tās. "Ja ne vairāk, tad jāatstāj mazbērniem, lai tie uzzina, ko vecaistēvs kādreiz darījis," bilst Rihards Pīks. 2000. gada beigās viesojās Krievijā un kā Saeimas pārstāvis ticies ar Krievijas politiķiem. Toreiz jau Kremlī jau valdīja Putins. "Tā bija grūtākā vizīte manā politiķa karjerā," bija Riharda Pīka komentārs toreiz. Vērtējot šodien notiekošo, Rihards Pīks atzīst, ka tie ir briesmīgi noziegumi 21. gadsimtā, bet kaut ko tādu bija paredzējis, jo visu laiku seko līdzi politikai. "Likumsakarīgi, ka uzbruka Ukrainai, bet nebija rēķinājies, ka būs tik stingra ukraiņu pretošanās un visa pasaule nostāsies pret viņu. Tas tikai liecina, cik drausmīgi korumpēts ir režīms Krievijā. Atklājas sistēmas melīgums," norāda Rihards Pīks. Viņš min, ka pareģim Eiženam Finkam, kad viņš atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, jautāja, kad Latvija būs neatkarīga? "Paies gadi 50 un kā tie tanki ienāca, tāpat viņi aizies no Latvijas. Nepaies ilgs laiks un arī Krievija atgriezīsies savos vēsturiskajos apmēros. Tā teica Finks. Pirmais piepildījās, otro procesu, man liekas, Putins ir uzsācis. Tas citādi nevar beigties, neapmierinātību viņš uz brīdi apklusināja ar it kā ārējo ienaidnieku, bet tā nekur nav palikusi. Lasīju, ka Kalmikijā ir sākusies neapmierināta kustība un droši vien tas turpināsies," vērtē Rihards Pīks un arī norāda, ka nevar atcelt nekādas sankcijas, kamēr šis režīms Krievijā pastāvēs. Jau 2004. gadā Eiropas Parlamenta debatēs kopā ar Guntaru Krastu norādījis, ka Ukrainai jādod iespēja iestāties Eiropas Savienībā. Tagad to atminoties, Rihards Pīks stāsta, ka 2004. gadā Maidana laikā ticies ar vairākiem politiķiem Ukrainā un bijis sajūtams, ka katram aiz muguras ir savi oligarhi un politiķi respektē viņu viedokļus. Situācijai Ukrainā viņš sekojis ilgus gadus līdzi. Ja kopš tā laika Eiropas Savienība būtu rūpīgāk palīdzējusi, varbūt tagad Ukraina būtu vēl stiprāka un Putins nevarētu tā iebrukt? "Tā būtu bijis. Acīmredzot, kad Juščenko [Viktors] kļuva prezidents, viņš tomēr ar tiem oligarhu klaniem nevarēja tikt galā. Tas arī bija jūtams 2005. gadā, kad pēc Maidana tur bijām. Tikāmies ar Timošenko [Jūliju]. Arī ar Juščenko. Diemžēl viņš netika galā," atzīst Rihards Pīks. Viņš arī min konferences Jaltā un mēģinājumus Ukrainu tuvināt gan Eiropas vērtībām, gan neattālināties no Krievijas.

Jezga ap ziedu nolikšanu ir vistīrākā provokācija un situācija Latvijā šobrīd ir tik nopietna, ka no Krievijas tā sauktajiem atbrīvotājiem mūs glābj tikai karš Ukrainā – tā uzskata kinorežisors Jānis Streičs. Par pieminekli un karu, Latgali un kino – saruna ar Jāni Streiču Laikmeta krustpunktā. Sarunā Jānis Streičs, kurš šobrīd dzīvo Lietuvā, atminas Otrā pasaules kara noslēgumu, ko pieredzējis pusaudža gados, bet vērtējot notikumus šajā nedēļā Latvijā saistībā ar pieredzēto pie pieminekļa Pārdaugavā, atzīst, ka tā ir situācijas svarīguma neizpratne. "Tas man atgādina krievu televīzijā redzētos raidījumus par ziemu Sibīrijā, ka visiem pārsteigums, ka pienāk ziema. Nav ne malkas, ne kurināmā, nekā. Ziema pienāk, kāds brīnums! Ko brīnāmies, tā ir normāla lieta pie tās mūsu nolaidības, vienaldzības un situācijas svarīguma neizpratnes gan valdībā, gan citur. Tas taču bija gaidāms," vērtē Jānis Streičs. "Otrs, ka ir pilns ar provokatoriem. Vai tad to nezina tie, kas par drošību atbild? Vai tad domā ar čekas maisiem ir atdoti visi aģenti, viņu ir pa pilnam šeit, Latvijā. Tie uzkūda to visu." "Tas, kas notika ar ziedu nolikšanu, tā ir provokācija, visīstākā. Paskatieties rezultātu. (..) Provokācija, jo tika filmēts. Visīstākā provokācija, kas jāsaprot un jāizseko, kas ir šie provokatori, kas to sakūdīja," norāda Jānis Streičs. "Bezrūpīgi ir tie, kas to izlēma. Neaptver situācijas nopietnību. Es domāju situācija ir tik nopietna, ka mūs patlaban glābj tikai karš Ukrainā. Tas [notikušais Pārdagavā] dod pamatu krieviem nākt pie mums atbrīvot, ka viņi aizstāv. Nesaprotat, uz ko tas tiek mērķēts?" Režisors ir pārliecināts, ka situācija ir nopietna un kritiska un valsts augstākajām amatpersonām vajadzētu to paziņot arī sabiedrībai. Bet to nedara. "Visu laiku ir gaisā jautājums, ko darīt ar pieminekli. Es arī izpētīju, paskatījos lēmumu, vienošanos ar Krieviju. Jā, tur tāds punkts ir - kapuvietas un piemiņas vietas, ka tās saglabās. Ņemiet vērā, tiklīdz mēs to nojaucam, visas Latvijas mocekļu vietas, viņas jau tiek apgānītas, bet tiks nojauktās Krievijā. Momentā. Nav šaubu," atzīst Jānis Streičs.  "Šis piemineklis jāpakļauj Eiropas sankcijām. Jāuzliek arests piemineklim. Dīvaini izklausās. Bet saziņā ar Eiropas Padomi iekļauj sankciju sarakstā šīs piemiņas vietas, uzliekam tām arestu, jo tās neatbilst tai armijai, kas šodien kā fašisti iznīcina Ukrainu, tiem nav nekā kopīga ar tiem karavīriem, kuri tomēr atbrīvoja Eiropu. (..) Tas dod pamatu uzlikt arestu līdz Ukrainas pilnīgai uzvarai, par kuru mums nav šaubu, kurai mēs svēti ticam. Tad tas atrisināsies pats par sevi," piedāvā Jānis Streičs.

Karā ir skaidri jāpasaka, kurā pusē tu stāvi, un mūsu slavenāko komponistu attieksme liek vilties, saka Zigmars Liepiņš. Par drosmi, brīvību, mūziku un biznesu Laikmeta krustpunktā saruna ar Zigmaru Liepiņu. "Tās šausmas jau ir ieilgušas. Sajūta, ka pārgājis viens otrā bez pauzes. Tikko bija Covid, divi gadi izslēgti no dzīves, tikko paspējām drusku atjēgties, tā sākās šis vājprāts, kas notiek ukraiņu zemē," pašreizējo situāciju komentē Zigmars Liepiņš. "Es nevaru komentēt savas izjūtas, jo turpinās tas, kas ir sācies. Ar slimību vēl var cīnīties ar kaut kādiem medicīniskiem līdzekļiem, izvairīties, nebūt sabiedrībā, bet no kara nevar aizmukt nekur. Tas atstāj dziļu nospiedumu." Zigmars Liepiņš "Facebook" visai tiešā valodā komentē dažādas aktualitātes, arī par karu Ukrainā daudz raksta. Un kādā ierakstā min: "Katrs mēģinājums pateikt, ka pie šī šī necilvēcīgā KARA ir vainīgs tikai Puķka un viņa morālo kropļu kliķe, nav tiesa. Vainīgi ir visa krievu tauta. Mūžīgi mūžos! Kā arī daži Latvijas komponisti." "Šis ir laiks, kurā skaidri un gaiši jāsaprot, kurā pusē tu stāvi. Te nav, ka varam tā pa druskai. Te ir kā sieviete - vai nu ir stāvoklī, vai nav stāvoklī," arī šoreiz tieši bilst Zigmars Liepiņš. "Ja kāds komponists ir nostājies pusē, kurā ir Putina krekliņi, kā ir presē publicēts. Par Imantu Kalniņu konkrēti. Man ir žēl, ka tā ir. Tāpēc, ka es viņu pietiekošo labi pazīstu ļoti sen. Es viņu pazīstu no 70. gadu sākuma, no 60. gadu beigām. Vilties cilvēkā, kurš man ir bijis kā zināmā mērā... Nevaru teikt, ka būtu bijis Imanta Kalniņa sekotājs un fanātiķis, ka viņš man bijis elks. Es saprotu, ka visādos laikos vajadzēja... Bet kad tā patin atpakaļ, beigu beigās jau par Ļeņinu viņš rakstīja dziesmu svētku dziesmu. Tas stāsts ir, cik esmu dzirdējis, ka Imants Ziedonis to gabalu uzrakstīja bez tā Ļeņina. Jābūt ir tiešām..., grūti atrast tādus komentārus, kā tik ļoti." "Es domāju arī, ka Paula pozīcija arī ir pavisam dīvaina. Tas, ka viņš tagad ar Ukrainas orķestri kaut ko uzspēlēja kopā, neko nenozīmē," norāda Zigmars Liepiņš. "Viņa pirmais paziņojums bija, ka miers ir vajadzīgs, bet principā no visa tā norobežojas. Ka viņam ir personiskas lietas, ka Lana [Raimonda Paula dzīvesbiedre] slimnīcā. (..) Visādi jau var gadīties ar slimību, bet pozīcija, teiksim, attiecībā pret šo Ukrainas karu, ir tāda, kas man liek šaubīties." "Es tomēr domāju, ka tur lielā mērā spēlē lomu tas, ka droši vien bijušas pietiekoši labas attieksmes ar Avenu [uzņēmēju Pjotru Avenu], piemēram. Droši vien pēc tam pateikt, ka tie visi ir aplami, nav tik vienkārši. Man grūti zināt, bet man nepatīk, kas notiek," piebilst Zigmars Liepiņš. Kas ir licis būt cerīgam saistībā ar notiekošo Ukrainā, redzot, cik daudz Latvijas ļaudis pieņēmuši ukraiņus pie sevis, cik miljonus ziedojuši. "Tas runā par labu mūsu tautai, ka šajā spēlē mēs vēl neesam visu pazaudējuši," atzīst Zigmars Liepiņš.

Sasist viņa armiju lupatās, vismaz atpakaļ līdz Ukrainas robežām - tas ir vienīgais veids, kā Putinu apturēt, uzskata bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga, kura ar Putinu tikusies vairakkārt. Saruna ar Vairu Vīķi Freibergu un Imantu Freibergu.  Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs šobrīd mīt savās lauku mājās Īvandes pagastā, rūpējas par pavasara puķēm dobēs un stādiem. Imants Freibergs kārto ģimenes praktiskās lietās, kas saistītas ar datoru un zināmā mērā uzņemas sievas sekretāra pienākumus. Savukārt Vairai Vīķei-Freibergai daudz jārunā - sēdes, paneļi, runas uzrunas, intervijas. Reizēm pat vairāki dažādi pasākumi dienā pie datora. "Mute darba nepiekusa, bet mugura darba piekusa," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. Savukārt Imants Freibergs bilst, ka nav tādu momentu, ka nebūtu ko darīt - vai darbi pie datora, vai pārvaldības darbi mājai. Brīvu brīžu nav. Tāpat viņš labprāt lasa vakaros. Tāpat viņš turpina sekot IT jomas attīstībai un mainībai, jomai, ar kuru saistīts viņa darba mūžs. Imants Freibergs arī atklāj, ka raksta memuārus. Sarunā, protams, pieskaramies trauksmainajiem notikumiem pasaulē. Gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Imants Freibergs ir reiz dzīvē jau pieredzējuši, ko nozīmē iznīcinošs karš. Kādas bija pirmās emocijas, uzzinot par Krievijas iebrukumu Ukrainā? "Sajūtas bija diezgan satriecošas, jo tāpat kā visi, mēs  nevarējām ticēt, ka kaut kas tik pretējs starptautiskai likumībai un kārtībai varētu notikt mūsdienās. Tā groteskā ironija tāda, ka ANO Krievija ne tik vien sēdēja savā krēslā kā viena no pastāvīgiem locekļiem Drošības padomē, bet arī prezidēja Cilvēktiesību komisiju," stāsta Vaira Vīķe-Freiberga.  Viņa min vairākas starptautiskas organizācijas, kurās piedalās un kuras runā par starptautisku tiesību kārtības pārvaldītu pasaules iekārtu, kur valdītu tiesiskums un valstīm vajadzētu būt vienādām tiesībām, kur nenotiek savas gribas uzspiešana kaimiņam, jo lielākam un spēcīgākam tā iepatīkas. "Ar šo Putina soli, man tāda sajūta un daudziem maniem kolēģiem radās, ka viss mūsu darbs ir bijis veltīgs. Ir ļoti jauki, ka ir nopietna daļa pasaules, kas cenšas veidot tos principus, uz kuriem mēs varētu dzīvot cilvēcīgāku, normālāku dzīvi pasaulē. Virzīties tādā virzienā. Bet šis ir satriecošs solis atpakaļ uz tādu patvaļu, barbarismu, civilizāciju samīdīšanu kājām, uz starptautiskos tiesību ignorēšanu un cilvēktiesību bradāšanu ar kājām," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. Savulaik Imants Freibergs ir pieredzējis Jelgavas bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā. "Tas atgādina bērnību. Mēs bijām Jelgavā, kad 1944. gada 27. jūlijā notika lielā bumbošana. Tad mēs naktī atstājām mājām. Tādas atmiņas atdzīvināja. Drusku arī bail palika, ka atkal jāsāk pakoties un kaut kur mukt vēlreiz. To nu gan nevar," bilst Imants Freibergs. Vaira Vīķe-Freiberga ir vairakkārt tikusies ar Krievijas prezidentu Putinu.Kāds jūsu skatījumā ir viņa psiholoģiskais portrets? "Viņš vispirms ir liekulis. Īstenībā nevar ticēt nevienam vārdam, ko viņš saka, jo tas sagadīšanās pēc tā varbūt un var arī nebūt. Viņš ir manipulators, absolūti profesionāli trenēts manipulators, un es to pieredzēju pēc viņa tikšanās ar maniem kolēģiem, citu valstu prezidentiem vai premjeriem – es varēju redzēt, kā viņš katram bija mēģinājis atrast to jūtīgo stīgu, uz kuras spēlēt, lai atrastu īpašu kontaktu ar viņu un censtos viņu manipulēt. Tā kā viņš ir, es teiktu, ļoti augsti apmācīts cilvēku manipulators," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. Kam ir jānotiek, lai apstātos, lai viņš šo karu beigtu? "Vajadzētu viņa armiju lupatās sasist. Tas ir vienīgais veids. Vismaz atsist viņu atpakaļ līdz Ukrainas robežām, lai viņi, lai viņi atkāpjas," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa vērtē, ka Putins ir drauds ne tik vien Latvijai, bet visai Eiropai, kā arī savai tautai un ukraiņiem it īpaši, kurus viņš, acīmredzami, cenšas iznīcināt. Vai jums ir skaidrojums, kādēļ, neraugoties ne uz ko, tik daudz krievu cilvēki tic Putinam un atbalsta Putinu? "Tas mani satriec visvairāk, jo viņš ir nogalinājis patiesību un ticību patiesībai. Cilvēki vairs netic savām acīm, savām ausīm, bet viņi tic propagandai, un tas ir, par cilvēces nākotni domājot, ļoti biedējoši," atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. Vaira Vīķe-Freiberga arī neslēpj, ka savulaik arī jutusi Latvijas politiķu nostāju, ka ar Krieviju ir jācenšas uzturēt labas kaimiņattiecības, varbūt pievērt acis uz pagātnes notikumiem, jo mūsdienās sadarboties ir izdevīgi. Kad Putinu aicināja viesoties Latvijā, tika saņemta atbilde, ka politiskais fons Latvijā nav labvēlīgs, valda par daudz pretkrieviska noskaņa, tāpēc Krievijas prezidents nevar ieraksties oficiālā vizītē.

Atceras tikai tos carus, kuri ienāk vēsturē ar asiņainām rokām - tā par Putina motīviem domā bijušais žurnālists un politiķis, viens no leģendārajiem "labvakariešiem". Raidījumā Laikmeta krustpunktā saruna ar Edvīnu Inkēnu. Atmodas gados viņa vārdu zināja visi. 1988. gada laikraksta "Padomju Jaunatne" lasītāju aptaujā viņš tika atzīts par otru populārāko žurnālistu televīzijā. Pirmo vietu ieguva viņa kolēģis Ojārs Rubenis. „Es esmu pensionārs. Kā rezultātā mans dzīves veids ir slinks un man viņš patīk. Ar radošo darbu, ko es pamatā nodarbojos, varu darīt lēni. Vārds pamatīgi tam tāpat piestāv,” par savu ikdienu stāsta Edvīns Inkēns. Pēdējos 10 - 20 gadus, kad beidzās regulārie raidījumi televīzijā, viņš bija pievērsies filmu veidošanai, tie bija stāsti par latviešiem dažādās pasaules vietās. Pēdējā filma bija leģendāro latviešu uzņēmēju Šteinhaueru. Tagad Edvīns Inkēns strādā pie nākamā projekta. Vai ir interese mediju darbu šodien? „Dažkārt man ir skeptiska attieksme. Manuprāt, izglītība nav kļuvusi labāka, līdz ar to jaunie, kas atnāk, ir mazāk sagatavoti. Bet varbūt tā ir tāda vecu cilvēku burkšķēšana, to arī nevar zināt,” vērtē Edvīns Inkēns. „Ja paskatāmies uz profesionālo sniegumu, manuprāt, ir cilvēki, ko vajadzētu atlaist, bet viņus neatlaiž. Bet atkal – tā vienmēr ir bijis, jo kādam ar kādu ir labas attiecības. Ja skatāmies uz laukumu kopumā, mani priecē, ka ir izaugusi jauna paaudze ar starptautiskiem komentētājiem. Prieks ir tas, ka interneta aizpildītāji ir kļuvuši kvalitatīvāki un pamazām atsijājas galīgās sēnalas no kvalitatīvajām.” Ja būtu raidījums un būtu jāsaka ievadvārdi vai komentārs, kas būtu galvenie punkti, kurus akcentētu par pasaulē notiekošo? „Pirmkārt, es droši vien būtu tur,” atzīst Edvīns Inkēns. „Savā laikā, kad Krievijas karaspēks iegāja Baku, man tur bija "standaps". Es teicu – šeit no Baku iet divas ielas, viena uz Tbilisi, otra ... neatceros, uz kuru pilsētu es teicu. Un mēs nezinām, ko kuras nākamās pilsētas ies iela uz Rīgu. Jo pirms tam bija Tbilisi traģēdija, tad Baku, pēc tam bijām mēs un lietuvieši.” „Tas galvenais, kas ir svarīgākais pašreiz Ukrainā, un to ir teikuši cilvēki simtām reižu. Tā ir kā mazliet abstrakcija – ukraiņi karo mūsu vietā, mēs to esam pieņēmuši, bet neietērpjam to taustāmās formās. Būtība pavisam vienkārša – ukraiņi samaļ Krievijas armiju. Pat ja ukraiņi zaudēs karu, Krievijas armija būs zaudējusi spēku. Viņa būs izdvesusies uz gadiem septiņiem, desmit. Mums mierīgais periods ir paredzams ilgs uz priekšu. Un to viņi izdara ar savām asinīm,” norāda Edvīns Inkēns. „Tas vienmēr ir tā, ka sākumā visi ir līdzjūtīgi un palīdz. Lēnām tas pāriet, jo cilvēki pierod, arī pie šausmām cilvēki pierod. Tas, kas tiks atklāts tuvākā laikā pie Mariupoles, kur arī jaunie atrastie masu kapi, cilvēkus tas neaizskars tik ļoti, kā Buča. Tāpēc, ka tas ir otrais, trešais, ceturtais. Kā izdarīt tā, lai nervi paliek atkailināti un mēs jūtam to vajadzību un līdzjūtību palīdzēt katru dienu, man atbildes nav. Bet tas būtu ļoti svarīgi,” uzskata Edvīns Inkēns. Vaicāts, kāpēc Putins sāka karu, Edvīns Inkēns atzīst, ka Krievijas vadītājam bija mērķis. „Es varētu piekrist tiem, kas saka, ka viņš apzinās, ka viņa mūžs nav saules mūžs. Viņš sev ir uzstādījis uzdevumu ieiet Krievijas slaveno vadītāju plejādē. Krievija jeb visi tie cilvēki, ko Krievijā atceras, viņiem taču bijuši n-tie cari, no viņiem visiem atceras tikai dažus. Tos, kas nosmērējušies ar blakus tauta asinīm. Viņš dara tieši to pašu. Ir kaut kādi cari, kas taisīja reformas, tos neviens neatceras. Viņš grib ieiet Krievijas vēsturē un, lai ieietu Krievijas vēsturē, ir jāiekaro, jāiznīcina, jādegradē to teritoriju,” komentē Edvīns Inkēns. Kāpēc nepietika ar Krimu? „Es domāju, ka "apetīte rodas ēdot", otrkārt, viņam likās, ka šis būs tikpat viegls vai mazliet sarežģītāks uzdevums, un tad viņš ir Krievijas zemju apvienotājs, jo arī Baltkrievija pašreiz vasaļatkarībā no Krievijas. Trīs slāvu valstis. Krima bija vienkārši par mazu,” bilst Edvīns Inkēns.

Katram latvietim vajadzētu sadraudzēties ar kaut vienu Latvijas krievvalodīgo, sarunāties un skaidrot notiekošo. Un sabiedrībā ir pārāk maz optimisma... pierakstiet visu labo! Šāds ieteikums ir rakstniekam un publicistam Ērikam Hānbergam. Par karu, sabiedrību un grāmatām saruna ar Ēriku Hānbergu Laikmeta krustpunktā. "Šis ir laiks, kad nav starpkrāsu, ir tikai divas krāsas - melns un balts. Jo tuvāk ir šis apdraudējums pasaulē, jo vairāk es atgriežos bērnībā," atzīst Ēriks Hānbergs.  "Toreiz man bija 10 - 13 gadu, es piedzīvoju to karu, es piedzīvoju mūsu saimniekošanas, vecāku māju zaudējumu, es piedzīvoju bēgļu gaitas Kurzemē. Toreiz tā bija zēna romantika." Tagad jo vairāk to atceras ar šausmām un to, kā paši riskēja. "Katru pieredzi, kas toreiz bija, var atcerēties ar šausmām, un šīs šausmas tuvojas tagad, un pasaule cenšas šīs šausmas novērst, saprast un apjēgt. Es arī cenšos apjēgt, kā tas viss ir manas dzimtas, manas tautas, manas Eiropas, manas pasaules kontekstā," vērtē Ēriks Hānbergs. "Es apbrīnoju šo patriotismu un varonību un šausminos līdz ar pasauli par šo slepkavnieciskumu. Es domāju, ka pasaule tieši tagad, Ukrainas kara laikā, sāk apjēgt, kas ir Krievija. Pasaule faktiski ir bijusi un joprojām ir sadalīta divās sfērās – viena, kas veicina demokrātismu, un otra, kuras priekšgalā ir Krievija, kas veicina pakļaušanu," analizē Ēriks Hānbergs.  "Pasaule sākt apjēgt, ko nozīmē Krievija, kas ir bijusi varmācīga vienmēr," atzīst Ēriks Hānbergs, atsaucoties arī uz Staļina pārrunām ar Ruzveltu un Čerčilu Jaltā 1945. gadā. "Neviens nevar pateikt, kad tas beigsies, bet kaut kad tam ir jābeidzas, kad Krievija kā nācija kaut kad taču attapsies, bet attapšanās nevar būt no sevis, tātad ir mums jāpalīdz attapties. Nezinu, kā tur var palīdzēt. Kļūst žēl tos krievus, kuri ir lādzīgi cilvēki, bet tā nozombēti, ka viņš pilnīgi ģībst par Putinu," vērtē Ēriks Hānbergs. Kā uzrunāt krievu ļaudis un kā paskaidrot, ka 9. maijs mums nav Uzvaras diena, bet okupācijas diena, un savus kritušos mēs pieminām 8. maijā? Ēriks Hānbergs atgādina domu, kas viņam radusies jau padomju laikā, kad bija jātiekas ar darba kolektīviem, it sevišķi tiem, kur vairāk ir krievu tautības cilvēki. "Ja mēs katrs apņemtos kaimiņu, vai citādā veidā kādu paziņu, vai iepazīstoties no jauna ar vienu krievu, neatkarīgi no tā, kāda gadagājuma viņš ir un kādā sakarā mēs esam tikušies vai kā, tā būtu nevis draudzības uzturēšana, bet saikņu uzturēšana. Neatkarīgi no uzskatu stingrības nemitīgi ar viņu būt kaut kādā saiknē. Varbūt, ka tā ir utopija, varbūt, ka tagad vēl to var izdarīt? Iespējams, ka jā, bet varbūt tas ir pārāk naivi, kā Ēriks Hānbergs iedomājās," stāsta Ēriks Hānbergs.

„Nav man neviena lielāka soģa un kritiķa pasaulē, kā es pats,” tā paškritiski reiz ir teicis Einars Repše. Bijušais Ministru prezidents – Laikmeta krustpunktā. Kā jauns cilvēks par brīvu un neatkarīgu Latviju viņš drosmīgi runāja jau tad, kad daudzi 80. gadu otrajā pusē vēl piesardzīgi nogaidīja. Kad vēl nebija Tautas frontes un vārdus padomju okupācija uzdrošinājās teikt tikai retais. Neapšaubāmi, viens no redzamākajiem Latvijas politiķiem pēc neatkarības atjaunošanas. Balsojis par 4.maija deklarāciju, pirmos 10 neatkarības gadus bija Latvijas Bankas prezidents, vadījis Latvijas valdību, dibinājis partiju „Jaunais laiks”. Pazīstams arī ar savām radošajām un azartiskajām izpausmēm – aizraušanos ar gleznošanu, aviāciju un alpīnismu. Arī viņa politiskajā darbībā pieredzēti strauji kalnā kāpumi, liela sabiedrības uzticība un tad sāpīgi kritieni. Gan politiski, gan personiski. Sarunu sākam par karu Ukrainā. Kara pirmajās dienās Einars Repše teica, ka ir notikusi tāda kā Rietumu pamošanās, lai arī diezgan lēni. Kas bija tas miegs, kurā Krievijai izdevās daudzas rietumvalstis iemidzināt? "Mēs esam izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē "atbrīvotāji" un ko nozīmē šī bruņotā banda, kas laupa, nodarbojas ar marodierismu, pat virsnieku un valsts līmenī. Kas slepkavo, kas izvaro, tai skaitā bērnus. To mēs esam redzējuši arī Otrā pasaules kara gados Latvijā. Mums nekādas ilūzijas par šo bruņoto bandu un viņas vadītājiem nav un nevar būt un mēs negribam vēlreiz "tikt atbrīvoti"," norāda Einars Repše. "Rietumvalstis ne visas to ir redzējušas un ir aizmirsušas tās pašas kļūdas, to pašu pielabināšanās politiku, ko ir īstenojuši pret Hitleru savā laikā, kad nav varējuši apturēt viņu savlaicīgi. Tās paralēles īstenībā ir šokējošas." Repše norāda arī, ka kopš Putina nākšanas pie varas Krievija ir drauds pārējai pasaulei un tas tiek konsekventi īstenots. Einars Repše bija premjers, kad Putins jau bija prezidents Krievijā, bet abu ceļi nekrustojās. "Padomājiet, šis režīms, viņš ir tik daudz naudas, tērējis arī tā saucamos piektās kolonnas uzturēšanai kaimiņvalstī, dezinformācijai, meliem, ietekmes aģentu veidošanai," bilst Einars Repše. "Paradoksālā kārtā labi, ka korupcijas dēļ tas tiek arī lielā mērā izzagts, tāpēc krieviem nestrādāja piektā kolonna Ukrainā, tāpēc viņiem nestrādā liela daļa tehnikas un tā tālāk." "Kāpēc patlaban pasaule mostas? Pirmām kārtām, demokrātijā sabiedrības attieksmei ir ļoti liela nozīme un sabiedrības noskaņojumam. Līdz ar to tie skati no Bučas, Irpiņas un no citām teritorijām, kas vēl nāks. Un arī, protams, ukraiņu varonīgā pretošanās, ļoti daudz ko izdarīt sabiedriskās domas noskaņas aktualizēšanā, mainīšanā. Tas atstāj ietekmi, protams, arī uz Rietumu valdībām," vērtē Einars Repše. "Bet trakāk. Rietumi ir sapratuši vienu nežēlīgi skaidru lietu - būtībā trešais pasaules karš ir jau sācies. Viņš šobrīd ir agrīnā stadijā, viņš ir kaut kur Austrijas "anšlusa" un Sudetijas ieņemšanas stadijā [salīdzinot ar Hitlera rīcību 20. gs. 30. gados], bet viņš ir sācies. Viņš var beigties tikai divos iespējamos veidos: viņš var beigties ar Krievijas pilnīgu sakāvi vai ar Krievijas pilnīgu uzvaru. Trešais variants - jebkādi tur miera līgumi, pielabināšanās, vai tā tas nebūs risinājums, tā būs labākajā gadījumā tikai konflikta iesaldēšana uz dažiem gadiem." Drīz jau noslēgumam tuvojas kara otrais mēnesis. Vērojot to, kas šobrīd notiek Ukrainā un Krievijas agresiju, uz kura varianta pusi situācija attīstās? "Protams, ka uz Krievijas sakāvi. Tā ir arī absolūti nepieciešama, tā ir pilnīgi nepieciešama," pārliecināts Einars Repše un norāda, ka pateicoties Rietumu piekāpšanās politikai iepriekš Krievija ir  uzbrukusi sekmīgi Gruzijai, Moldovai, Krimai, Donbasam, Luhanskai, tagad visai Ukrainai. "Viņiem nav izdevies vēl iesoļot Kijevā, tā kā Prāgā, pateicoties tiešām varonīgai ukraiņu pretestībai. Bet tātad Krievija šobrīd draud jau Polijai, Baltijai, Zviedrijai, par Gotlandi runājot, Somijai draud ar kodola triecienu. Un diskutē krievu dažādi jukušie viņu centrālajos informācijas kanālos par to, vai tas kodoltrieciens būtu pa Varšavu, pa Rīgu, vai pa Kijevu,""skaidro Einars Repše. "Tas ir neiedomājami. Bez tam šis diktators nevar apstāties, tā viņam personiska sakāve, tā ir viņam personiska iznīcināšana." Repše norāda, ka ir analītiķi, kas saka, ja par pilnu ņem tos stratēģiskos mērķus, ko Krievija šobrīd ir stādījusi sev, tad ir dažādo tā saucamo sauszemes spraugu aizvēršana. "Tas nozīmē, ka viņiem ir jāpaņem, lai šo stratēģisko plānu īstenotu, daļu no Polijas, Rumānija, Moldova, visas Baltijas valstis, tajā skaitā NATO teritorijas," atzīst Einars Repše. "Kā iet šobrīd izzagtajai, demoralizētajai Krievijas bruņotajai bandai, to mēs ļoti labi redzam. Tas ir milzīgs pārsteigums Rietumu izlūkdienestiem, tai skaitā. Viņi pārrēķinājās divos galvenajos jautājumos, pirmkārt, viņi pārrēķinājās ukraiņu spējā un gribā pretoties, un viņi ļoti pārrēķinājās Krievijas spējā īstenot karadarbību."

Man gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm, kāpēc viņas klusē? Tā saka rakstniece Māra Svīre, kura šo karu izjūt pavisam personiski. Par notiekošo Ukrainā, pašas savulaik piedzīvoto padomju laika cenzūru saruna Laikmeta krustpunktā ar rakstnieci Māru Svīri. Eleganta un dzīvesgudra dāma ar trāpīgu valodu un strauju lidojumu, kā jau svīrei pienākas. Barikāžu laikā, 1991. gada 12. janvārī, viņa Latvijas Radio uzrunāja omoniešu mātes. Ko Māra Svīre šodien sacītu krievu karavīru mātēm? "Es arī būtu sacījusi, sauciet savus dēlus mājās. Neceriet, ka viņi tur kļūs par varoņiem. Viņiem ir jāatsakās no nevainīgu cilvēku slepkavošanas,"  atzīst Māra Svīre. Toreiz viņa uzstājās arī krievu valodā, gribēja, lai "Omon" karavīru mātes saprot.  "Tagad es arī labprāt runātu krievu valodā krievu mātēm, tām mātēm, kuru dēli Ukrainai šauj uz nevainīgiem cilvēkiem," atzīst Māra Svīre. "Man ļoti gribētos runāt ar krievu karavīru mātēm, jo mātes ir liels spēks, bet izskatās, ka klusē. Kad Afganistānā krita krievu karavīri, tad bija vairāk ziņu, ka mātes protestē," atzīst Māra Svīre. "Ir pārāk grūts brīdis ne tikai Ukrainai, bet visai pasaulei," notiekošo vērtē Māra Svīre. Viņa ir kara laika bērns. Kad sākas Otrais pasaules karš, mazajai Mārai bija četri gadi, karam beidzoties – astoņi. Māra Svīre stāsta, ka atminas Uzvaras dienu, kad visi tiešām bija priecīgi, jo ģimenēs bija daudz bēdas un daudzi bija zaudējuši tuviniekus. "Par laimi mūsu ģimenē nē. Sagadījās tā, ka tētis bija par vecu, lai viņu iesauktu. Tomēr visas kara un pēckara grūtības. Bet es neredzēju nevienu kritušo, es neredzēju nevienu šāvienu, nevienu bumbas sprādzienu. Vienreiz kādu gabalu no mums, bet to es ar bērna acīm uzskatīju par piedzīvojumu, nevis briesmām, " atminas Māra Svīre. "Tagad, kad mans mūžs ir jau garš, atkal ir karš. Saka tā - katrai paaudzei vajag piedzīvot savu karu. Redz, man ir jāpiedzīvo divi kari un manai paaudzei ir jāpiedzīvo divi kari. Es ļoti personiski uzņemu šo karu. Es nespēju to citādi nosaukt, kā par noziegumu, bezsirdīgu noziegumu, " vērtē Māra Svīre. "Un atkal man visvairāk ir jādomā par cilvēkiem. Protams, par tiem, kuri cieš. Bet arī par tiem, kuri to visu ir sarīkojuši. Kas notiek viena briesmīgu ideju pārņemta cilvēka [Putina] galvā un viņa apkārtnē, ka viņam nav tādu jūtu, kā žēlums, ka doma par to, ka viņš liek citiem cilvēkiem .. miljoniem ciest. Kā viņš var naktīs gulēt? Un galu galā, ko viņam vajag – apmierināt savas lielkrieviskās ambīcijas? Tādēļ viņš ir ar mieru nopostīt pilsētas, nogalināt cilvēkus. Ja par to padomā, tas ir tik traģiski, ka vēl neko briesmīgāku nevar iedomāties." "Vai tiešām krievu tautai nav loģiskās domāšanas, vai tiešām viņa ir tā jau ģenētiski ar visādām padomju varas represijām sabojāta, ka vienkārši tic vienai patiesībai, kas tiek pateikta priekšā. Vai tiešām viņi paši nespēj salikt kopā, ka Ukraina, liela valsts, salīdzinot ar Latviju, bet maza valsts, salīdzinot ar lielo Krieviju, spēj apdraudēt Krieviju un par to ir jāsoda ar nāvi? Par to man ir jādomā un es nesaprotu. Varu vienīgi izskaidrot ar kaut kādu ģenētisku novirzi," turpina Māra Svīre. Tie ir rūgti vārdi, ko negribētu teikt par visiem, bet diemžēl par vairākumu. Dzīves gaitā rakstniece ir daudz krievu cilvēkus iepazinusi. Kāpēc cilvēki klusē? "Cilvēkiem ir pasaglabāšanās instinkts un arī to nevar pārmest. Bet es pārmetu tiem, kuri attaisno. Tiem, kuri saka, jā, pareizi, vajag pārmācīt ukraiņus," norāda Māra Svīre. "Vēl par tiem cinka zārkiem. Gudri cilvēki saka: un kad sāks saņemt cinka zārkus. Mīļie cilvēki, vai tad, ka krievi, uzbrūkot un domājot uzvarēt pāris dienās Ukrainā, atveda līdzi tūkstošiem cinka zārku. Kādas muļķības. Neviena cinka zārka tur nav. Labi, ja grāvmalu atrod, kur aprakt." Viņa piekrīt, ka par kara noziegumiem ir jātiesā, bet netic, ka uz apsūdzēto sola sēdēs Putins. "Tāpēc runas par to, cik garš ir apsūdzēto sols, ir literatūra," bilst Māra Svīre. Māra Svīre – Māra Kaijaka, Astra Priede, Māra Brīdaka – vesels laikmets, dažādi vārdi. Rakstniece, kuras stāsts "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ir ierindots Latvijas filmu kanonā, seriāla "Likteņa līdumnieki" scenārija autore scenāriste.

Eiro ieviešana Latvijā, Zolitūdes traģēdija, referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, Krievijas pirmais uzbrukums Ukrainai, okupējot Krimu – šajā laikā Valsts prezidenta amatā bija Andris Bērziņš. Par vēsturiskajiem notikumiem un pasauli tagad saruna raidījumā Laikmeta krustpunktā ar Andri Bērziņu. Vērtējot ne tikai savu laiku prezidenta amatā, bet arī kopumā valsts vadītāja darbu, Bērziņš atzīst, ka šajā amatā ir jābūt ilgāk nekā vienu termiņu. Viņš skaidro, ka veselības problēmu dēļ izvēlējies nekandidēt uz otro termiņu.  "Saprātīgi šādos amatos, kas prasa gan dzīves, gan situācijas izpratni, gan personīgus kontaktus, būt šajā amatā ilgāk, ko arī vēlētu visiem uz priekšu," norāda Andris Bērziņš. "Tas ir acīmredzami, kamēr tevi pasaulē nepazīst, visi izturas ļoti piesardzīgi. Kad saprot, kas tu esi un kas no tevis ir iespējams, tad var paredzēt rezultātu. Kā patreizējā situācijā, šīs te cilvēciskās attiecības [ir svarīgas] - cilvēks pret cilvēku. It īpaši tiem, kuriem ir lielāka vara iedota rokās, arī valstu līmenī. It sevišķi to valstu, kuras nosaka šo situācijas attīstību, tas ir vairāk kā svarīgi," vērtē Andris Bērziņš. "To uzskatu neesmu mainījis, ka ir jārunā, jārunā ir konkrēti. (..) Tur arī redzu atbildi uz šo brīdi: ja tu esi tajā vietā, kurā tev ir jāatbild par visiem, tad pamatierocis ir tevi pārliecināt. Nav citu cilvēcīgu veidu. Tam kontaktam ir jābūt. Noliegt var visu," analizē Andris Bērziņš, runājot par šī brīža situāciju. 2014.gadā Olimpisko spēļu laikā Bērziņš tikās ar Putinu. "Man tā sajūta bija, ka tas cilvēks spēj valdīt pār citiem. Viņam bija pietiekami daudz padomnieku apkārt. Viņš pār viņiem valdīja. Es jau biju viens no daudzajiem. Viņa galvenais viesis bija Ķīnas prezidents un liekāko zemju," vērtē Andris Bērziņš. Kā cilvēku viņš Putinu raksturo kā ļoti pārliecinātu par sevi. "Viņš tomēr ļoti precīzi situāciju turēja rokās. Man arī tagad liekas, skatoties, ka viņš ir viens pats. Tur man arī sajūta bija līdzīga (..), ka viņš pilnībā viņus pārvaldīja. Tā ir viņa stiprā puse, ja nekļūdos. (..) Es pieļauju, ka viņš var būt viens, visa viņa uzvedība un stāja to rādīja," uzskata Andris Bērziņš.

Laikmets mainās mūsu acu priekšā, mēs piedzīvojam vēsturi, mēs līdzpārdzīvojam Ukrainas liktenim. Laikā, kad Ukrainā notiek karš, kad domājam par savu drošību, Laikmeta krustpunktā esam, aicinājuši viesi, kuram ir militārā pieredze. Viens no retajiem latviešiem ar admirāļa pakāpi, kurš savulaik vairākus desmitus gadu pavadījis arī Padomju armijas jūras kara flotē. Saruna ar Nacionālo bruņoto spēku bijušo komandieri, viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu. Ja pirms mēneša jums kāds teiktu, ka tūlīt, tūlīt Krievija iebruks Ukrainā, sāksies visīstākais karš, kādu Eiropa nav pieredzējusi gandrīz 80 gadus. Vai jūs tam ticētu? Pirms dažām dienām vienā intervijā man prasīja, vai jūs ticējāt, ka Krievija iebruks, un uz šo jautājumu es atbildēju ļoti īsi jā, es ticēju. Ir tā lieta, ja mēs paskatāmies un analizējam, kas notiek un kas pirms tam ir noticis, tad mēs redzam, ka Krievijas uzvedībā un tajās plānošanas lietās nekas pilnībā nav mainījies. Un, ja vēl mēs paskatāmies arī tos raidījumus, kuros tagad Krievija rāda, un tie ir propagandas raidījumi, kā Putins pieņem lēmumus, savācis Drošības padomi. Visu rāda televīzijā, kā es pieņemu lēmumu atzīt republikas vai pieņemu lēmumu uzbrukt, tas ir teātris, kuru viņi rāda, lai tikai stāstītu Krievijas tautai. Un Krievijas tauta tic tam, pavisam nesen es dzirdēju, kā viens teica "Krievijas cilvēki, dzīvo televizorā". Jaunākās aptaujas liecina, arī neatkarīgu pētnieku veiktās, ka 70 līdz 80% Krievijas iedzīvotāju šobrīd atbalsta Putinu Ukrainas kara jautājumu. Tāpēc, ka viņi dzīvo televizorā. No otras puses, tas arī saprotams, mēs varam atgriezties pie mūsu pašu vēstures, un es atceros savu mammu un es domāju, ka būtu pagājuši vēl desmiti gadi un mēs būtu pazaudētā tauta - pazaudēti visai pasaulei un pazaudēti arī paši sev. Tā paaudze, manu vecāku paaudze, viņi bija jau tik tālu aizvesti, ka, pirmkārt, jau viņi baidījās, otrkārt, arī vecums bija tāds. Tas bija ar mums izdarījis 50 gados, bet Krievijas tauta jau tagad vairāk nekā simts gadu... No tiem cilvēkiem nevar neko sagaidīt. Tajā pašā laikā viņi kā cilvēki ir brīnišķīgi, viņi otram palīdzēs visā, bet šī mašinērija, kas strādā uz Krievijas cilvēku, viņu ir pārveidojusi, un viņš ir tāds, kāds viņš ir.  Pirms pāris nedēļām izlasīju: ja Napoleonam būtu tāda mašinērija propagandas, kāda ir Putina, tad pasaule vēl šodien nezinātu, ka Vaterlo kauja ir beigusies un Napoleons zaudējis. Gaidis Andrejs Zeibots ir bijis savulaik arī atbildīgos amatos Padomju armijā, tas ļauj salīdzināt Padomju armiju toreiz un Krievijas armiju tagad, tas ļauj arī daudz labāk izprast padomju un Krievijas šī brīža militāro cilvēku komandieru domu gājienu vai viņu morāli. Viņš min savu mācību laiku savulaik Amerikas Savienotajās valstīs, viņš norāda, ka teorija, ko māca ASV un Padomju Savienības augstskolās ir līdzīga, atšķirīgs ir izpildījums. "Izpildījums arī šodien tai Krievijas pusē ir tāds, kāds ir rezultāts to, ko mēs redzam, kas notiek Ukrainā," atzīst Gaidis Andrejs Zeibots.

Latvija mērķtiecīgi dodas ceļā uz NATO un Eiropas Savienību, finiša taisnē lielā privatizācija un savu varenību sāk izrādīt oligarhi. Par trauksmainajiem deviņdesmitajiem un toreizējo lēmumu nozīmi tagad saruna ar bijušo premjeru Guntaru Krastu. Guntars Krasts bija piektais premjerministrs pēc neatkarības atjaunošanas un Ministru kabinetu vadīja trauksmaino 90. gadu nogalē, kad Latvija devās ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, kad finiša taisnē nonāca lielā privatizācija un savu varenību sāka izrādīt arī tā saucamie oligarhi. Guntars Krasts bijis arī ekonomikas ministrs un Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas.  "Pamatā uzskata, ka Jeļcina Krievija bija viens tas īsais periods Krievijas vēsturē, kurā Krievija bija demokrātiska un visumā sabiedrība, kas varētu pēc kāda laika līdzināties arī pārējām Eiropas valstu sabiedrības uzbūvēm, formām gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā," analizē Guntars Krasts, vērtējot atšķirības starp Jeļcina Krieviju un to Krieviju, kādu ir izveidojis tagad Putins. "Bet tajā pat laikā tagad, paskatot arī vēsturiski un salīdzinot tās situācijas un uzvedības modeļus, es teiktu tā, ka gluži vienkārši tai Krievijai, kas bija Jeļcina Krievija bija mazāk resursu, bija mazāk valdības resursu, valdošo šķiru resursu darbināt Krievijas mašīnu tajos virzienos, kur tā jau acīmredzami tēmēja," turpina Guntars Krasts. "Es varu atsaukties uz savu personīgo pieredzi, kad 1998. gada martā bija nelielas nekārtības Rīgas centrā, kuru izcelsme vēl tagad nav skaidra – pensionāru nemieri it kā par elektrības cenu pieaugumu, kuri pārvērtās tādā nelielā pastaigāšans un Valdemāra ielas bloķēšanā iepretī Ārlietu ministrijai. Bet kuru filmēt bija ieradušās gandrīz visas Krievijas televīzijas studijas, un tas nebija tāds pavisam parasts gadījums, jo parasti šeit, Latvijā, bija augstākais viena studija, ja vispār uzturējās kāda ziņu aģentūra no Krievijas." "Un tūdaļ, dažas dienas pēc šiem notikumiem, vēl bija sprādziens pie Krievijas vēstniecības, atkritumu urna tika uzspridzināta iepretī Krievijas vēstniecībai, bija sprādziens pie sinagogas, un tas bija it kā pietiekams iemesls Krievijas ārlietu ministram Kozirevam, kurš jau bija zondējis Vācijas ārlietu ministram Kinkelam Berlīnē par iespēju veikt humanitāru misija Latvijā. Tā teikt, ievest tankus, lai nomierinātu tos nemierus, kas tur veidojās, un cilvēktiesību pārkāpumus un tā tālāk," atklāj Guntars Krasts. Tā bijusi tieša ziņa no Vācijas ārlietu ministra, kurš Krastam to pavēstīja Vācijas vēstniecībā Latvijā.  "Tā bija neformāla ziņa, bet vēlāk visa tā reakcija, kas izpaudās kaut vai Amerikas Savienoto Valstu tūlītējā reakcijā uz Krievijas līdzīgām droši vien zondāžām kaut kur citur, tam, kas notika arī Eiropas Savienībā vēlāk, tāpat draudzīgo Skandināvijas valstu reakcija liecināja, ka tiešām situācija Krievija vērtē visai nopietni kā iespēju veikt kaut kādu intervenci Latvijā. Par ko mēs, protams, plaši sabiedrībā neziņojām, lai neradītu lieku satraukumu, jo sabiedrotie apgalvoja, ka tas nenotiks un ka tas nebūs iespējams. Katrā ziņā tas bija acīmredzami instruments, ko Jeļcina valdība, tuvojoties defoltam, viņi juta, ka Krievijas ekonomika iet uz grunti, jo kādu pusgadu vēlāk Krievijas ekonomika bankrotēja 1998. gada augustā. Tas bija arī tas instruments, ko viņi gribēja izmantot, lai slāpētu iekšējos nemierus. Tātad es redzu tiešas paralēles ar šodienu, jo acīm redzami Putina režīma viens no galvenajiem mērķiem bija slāpēt neapmierinātību, novērst uzmanību no problēmām iekšienē," analizē Guntars Krasts.

Šogad svinam mūsu pamatlikuma - Satversmes - simto gadadienu. Tas ir dokuments, kas nosaka mūsu tiesības, brīvību, pienākumus. Satversme sargā latviešu valodu un mūsu nacionālās vērtības.  Kā tapuši būtiski Satversmes tiesas spriedumi, kā mēģināts ietekmēt tiesu, par mūsu brīvībām un pienākumiem - saruna ar pirmo  Satversmes tiesas priekšsēdētāju 4. maija deklarācijas viens no autoriem, juristu Aivaru Endziņu. Sarunas ievadā Aivara Endziņa domas par trauksmainajiem notikumiem Ukrainā. „Diemžēl Krievijas hunta, Kremļa Putina tuvākie līdzgaitnieki ir pārkāpuši jebkuras starptautisko tiesību normas un faktiski īsteno genocīdu pret Ukrainas tautu, pret Ukrainu kā valsti,” uzskata Aivars Endziņš. „Jau 2014. gadā, kad tika Krima okupēta, ieņemta daļa no Donbasa reģiona, tas jau bija pirmais signāls. Tad rietumi it kā nosodīja, kaut kādas sankcijas paredzēja, bet ne tik nopietni, kā tas ir šodien. Beidzot arī rietumu pasaulei ir atvērušās acis, ir kļuvušas dzirdīgākas ausis par to, kas reāli notiek, kāda ir šī politika, ko realizē Kremlis ar Putinu priekšgalā.” „Diemžēl tikai tagad daudzi ierauga Putina patieso seju,” norāda Aivars Endziņš. „Esmu optimists un ceru, ka visi milzīgie zaudējumi, kuri jau ir – Krievijas karaspēks ir cietis un cietīs vēl vairāk. Tas galu galā piespiedīs Krievijas tautu novākt Putinu. Tad varētu būt iespējā, kad Hāgas krimināltiesa varētu saukt viņu pie atbildības. Kamēr viņš ir pie varas, tikmēr tiesa varēs notikt, bet rezultāts nebūs,” vērtē Aivars Endziņš. Viņš ir pārliecināts, ka Ukraina uzvarēs. „Ukraiņi cīnās par savu dzimteni un nekad agresors nevar pakļaut tik lielu valsti ar tik daudziem miljoniem iedzīvotāju, kuri stāv un krīt par savu valsti,” atzīst Aivars Endziņš. Viņš arī cer, ka kara raisītie zaudējumi arī Krievijas cilvēkiem atvērs acis un šajā valstī notiks revolūcija vai apvērsums. „Arī Hitlers savulaik izmantoja propagandu, kura centās mobilizēt, bet galu galā pasaule iestājās pret fašismu un uzvarēja. Šajā gadījumā es domāju, ka arī Ukraina ar Eiropas, ASV un citu rietumvalstu palīdzību tiks galā ar agresoru,” bilst Aivars Endziņš.  

Apritējuši divi mēneši, kopš mūsu vidū vairs nav Ausmas Kantānes-Ziedones. Skumjo vēsti nesa 29.maija rīts - no mums aizgāja dzirkstoša, harismātiska personība, izcila aktrise. Laikmeta krustpunktā ar viņu tikāmies februāra beigās un runājām par Ukrainu, karu un mūsu drošību, par politiku, teātri un Imantu Ziedoni. Laikmeta Krustpunktā atkārtojam Arņa Krauzes sarunu ar Ausmu Kantāni Ziedoni. Saruna norit nedēļā, kad Krievija sāka agresīvu uzbrukumu Ukrainai un Ausma Kantāne atzīst, ka sāpīgi uztver divu pasauļu – demokrātisma un autoritārisma – lielo sadursmi. „Ja krīt, ja zaudē demokrāti 21. gadsimtā, man liekas, tas ir milzu absurds. To nevar iedomāties, ka kaut kā tā varētu notikt. Es pilnīgi nepieļauju. Tad ar cilvēci kaut kas ļoti, ļoti nav kārtībā,” uzskata Ausma Kantāne. Sarunā Ausma Kantāne atklāj, ka savulaik ir filmējusies Ukrainā un pat bijis jārunā ukraiņu valodā  „Liela tauta. Pret lielām, skaistām, cēlām, svētām lietām ir ar godbijību ir jāizturas. Un tāda šī tauta ir,” uzskata Ausma Kantāne. „Tāpēc, kad viens ļaundaris grib nodarīt postu veselai tautai, tas ir kā spieķos ielikts kaut kāds koka gabals. Atkal, cik daudzus gadus atkal vajadzēs, lai izlabotu šīs kļūdas. Es tādu apzinātu ļaunumu, tam nav nekāda pamatojuma, nekāda. Man tā kā likās, ka mūsu 21. gadsimtā kā ar lāzeri vai ko vajadzētu iznīdēt šos cilvēkus pat no attāluma. Vienkārši samazināt viņu valdīšanas kāri un uzmācības, un ļaunuma kāri noplicināt, lai viņš apjauš, ka viņš ir tikai viens no ierindas cilvēkiem pasaulē.”  Viņa arī atzīst, ka ir sāpīgi skatīties portālos, kā raud sievietes, kas zaudējušas dēlus un vīrus. „Ja visās šajās bēdās var teikt, ka kaut kas iepriecina, te būs tāds liels paradokss, ka es dzirdu sievietes lomu pasaules politikā. Viņa saka: mēs, sievietes, ja valdītu, mēs būtu žēlsirdīgākās, mēs būtu labākas, mēs nesteigtos tik akli, tik zemiski, tik vājprātīgi uz priekšu. Tas man liekas... Zinot, ka visur pasaulē sāk valdīt prezidents, varbūt tā ir tik tiešām arī kaut kada izeja. Vismaz viena no iespējamībām noteikti. Un noteikti tas nebūs tik ārprātīgi zvērīgi. Noteikti nē, jo viņa ir radītāja, un radītājs nav postītājs,” atzīst Ausma Kantāne. Runājot par pasaules un arī Latvijas solidaritāti un vienprātību, nosodot Krievijas agresiju, viņa atzīst, ka tas pārsteidz un priecē vienlaicīgi. "Tas ir tas faktiski lielākais, svētākais, un tad var piedot arī dažas kļūdas. Bet, ja tu tajā kopsummā, tajā galā nonāc, un mēs esam sadevušies rokās, tā ir liela uzvara," bilst Ausma Kantāne.

Parlamenta aizstāvēšana puča dienās, sprādziens universālveikalā "Centrs", tiesneša Laukrozes slepkavība un citas skaļas lietas deviņdesmitajos. Sarunājas ar bijušo Valsts policijas priekšnieku Juri Rekšņu. Mēs neatkāpsimies, tā augusta puča trauksmainākajā dienā, 1991. gada 21. augustā, stāvot pie toreizējās Augstākās Padomes ēkas, laikrakstam "Diena" teica toreizējai Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes operatīvās reaģēšanas speciālās nozīmes rotas komandieris Juris Rekšņa. Atjaunotajā Latvijā viņš kļuva par vienu pirmajiem policijas ģenerāļiem, bijis Valsts priekšnieks, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs. Tas ir laiks, kad Latvija piedzīvo tiesneša slepkavību, sprādzienu universālveikalā "Centrs", spirta rūpnieka nogalināšanu un citus skaļus noziegumus. "Policija ir dzīves aicinājums, dzīves stils," atzīst Juris Rekšņa, jautāts, ko dara ģenerāļi, kad vairs nestrādā policijā. Un atzīst, ka turpina strādāt, darīt citus darbus. Policijā var ātri aiziet pensijā un var pamēģināt ko citu, piemēram, atcerēties bērnības sapņus.  "Nezinu nevienu policistus, kurš nostrādājis, piecus, desmit gadus, saka, viss, man tas ir pieriebies, es eju prom, es sapņoju to un to," bilst Juris Rekšņa. "Kad aizej, ir visas iespējas sevis izmēģināt pilnīgi citos laukos." Tikko aizgājis no darba policijā, Juris Rekšņa strādāja Latvijas neatkarīgajā televīzijā (LNT), divus gadus bija konsultants. Desmit gadus strādājis uzņēmējdarbībā. Bija savs bizness - apsardzes bizness. Viņš bijis saistīts arī ar Tukuma lidostas projektu. "Interesanti, ka esi valsts pārvaldē, tad pārej uz otru pusi un no biznesa viedokļa skaties uz valsts pārvaldes lēmumiem, to salikt kopā ir ļoti interesanti. Gadās pat situācijas – kas tas par likumu, kas tas par idiotismu, paskaties, kas viņu ir akceptējis, ka esi pats uzlicis parakstu, tad tādi nervozi smiekliņi parādās," atklāj Juris Rekšņa. Lai arī likums ļauj svētkos uzvilkt formu, Rekšņa atklāj, ka ģenerāļa formu pēdējo reizi uzvilcis vēl dienestā esot. Tagad tā būtu arī jāpāršuj. Tā stāv skapī. Rekšņa atklāj, ka turpina sekot policijas darbam, tiekas arī ar saviem bijušajiem kolēģiem.  "Skatoties no malas, varu teikt, pa šiem gadiem policija ir fantastiski izaugusi," vērtē Juris Rekšņa. Tāpat Rekšņa atzīst, ka ir mainījusies situācija Latvijā, salīdzinot ar tiem laikiem, kad viņš strādāja un teju katru dienu notika smagi noziegumi – slepkavības, laupīšanas, sprādzieni. Salīdzinot ar 90. gadiem, šodien ir cita situācija.

Mūžu mūžos būs dziesma – šī dziemusvētku himna maestro Edgara Račevska vadībā iedvesmojusi tūkstošiem kordziedātāju. Mūzika arī viņu pašu iedvesmo visas dzīves garumā. Par gatavošanos nākamajiem dziesmusvētkiem, kandidēšanu Saeimas vēlēšanās un optimisma recepti – Laikmeta Krustpunktā saruna ar Edgaru Račevski.

Bijis augstos amatos jau padomju gados, balsojis par Latvijas neatkarību, bijis Saeimas priekšsēdētājs, pazīstams ar savas runas tiešumu, skaidro valodu un arī aso meli. Nav vairījies no savas tautības un izcelsmes – pēc tautības baltkrievs un viņa pirmā profesija ir diplomēts traktorists. Par politisko kultūru, Krieviju un Lukašenko un par savu aizraušanos – medībām Laikmeta krustpunktā stāsta Alfrēds Čepānis. "Varētu teikt, ka tīri pieņemami," uz jautājumu, kā Jums  šobrīd klājas, atbild Alfrēds Čepānis. "Manā vecumā ar manu veselību un pārējo, ka es vēl varu kustēties, aizbraukt uz mežu, tikties ar draugiem un radiem, varētu teikt ka, labi." Ar medībām viņš aizraujas jau vairāk nekā 50 gadus un medības un mežs Alfrēdu Čepāni interesē arvien. Tāpat viņš arvien interesējas par politiku, tagad gan informāciju iegūst no medijiem.  "Dažkārt gan par notiekošo aptekās dūša. Kad balsojām par Latvijas neatkarību, bijām iedomājušies, ka būs drusciņ savādāk, ka turēsimies kopā kā toreiz, un visiem bija viens mērķis - atgūt Latvijas neatkarību," vērtē Alfrēds Čepānis. "Dzīve ir dzīve un katram savs krekls tuvāk un paputēja vienotība." Aicināts izteikt pārdomas par Latvijas politikā notiekošo, Alfrēds Čepānis neslēpj, ka ar draugiem ir pārrunājuši, vai šodien dotos uz barikādēm un tik vienoti balsotu par tagadējo Latvijas varu - laikam nē.  "Kaut gan ne brīdi neesmu nožēlojis, ka esmu to izdarījis," atzīst Alfrēds Čepānis, bilstot, ka viņš bija iedomājies citādu Latvijas attīstību, politiķu attieksmi pret cilvēkiem, tautu un valsti.

No politikas tāpat kā no viesībām jāprot aiziet laikus – tā saka pirmā un līdz šim vienīgā Latvijas premjere. Par politikas aizkulisēm tolaik un kā viņa vadītu Covid krīzi tagad – saruna ar Laimdotu Straujumu. Bijusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma pēc aiziešanas no politikas atradusi laiku tam, kam iepriekš, darbojoties politikā, neatlika laika. Viņa aizraujas ar ārstniecības un garšaugu audzēšanu, sava dzimtas koka pētīšanu un atmiņu grāmatas rakstīšanu.

Dzejas dienās septiņdesmitajos, lielās politikas priekšplānā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, dziesmās un grāmatās visus šos gadus. Laikmeta krustpunktā saruna ar dzejnieku, publicistu, vēstnieku, sabiedrisko darbinieku Jāni Peteru. Sarunas beigās pārsteigums. Maestro Raimonds Pauls uzrakstījis dziesmu dzejnieka Jāņa Petera pašam pirmajam publicētajam dzejolim - "Kaist pīlādzis sniegā" un par dziesmas "krusttēvu" kļuvis žurnālists Arnis Krauze. Dziesma izskan gan raidījumā, gan to var noklausīties arī atsevišķi:    

Rakstniece, publiciste un žurnāliste, reiz arī PSRS Augstākās Padomes deputāte no Latvijas Tautas frontes saraksta. Viņas gaitas cieši saistītas ar Latvijas Radio – gan trauksmainajos Atmodas gados, gan vēlāk strādājot Latvijas Radio krievu raidījumu redakcijā. Viņas atdeve Latvijai savulaik novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet pats galvenais – ar cilvēku cieņu. Raidījumā saruna ar Marinu Kosteņecku.

Bez viņa Latvijas Radio fonotēka ir neiedomājama, viņa ieraksti veido lielu daļu Latvijas Radio skaņu arhīva un joprojām katru dienu viņš ir pie klavierēm. Viņš turpina radīt un otra tāda mums, latviešiem, nav. Raidījuma Laikmeta krustpunktā pirmais viesis – Raimonds Pauls. Ielūkojamies Latvijas Radio arhīvā esošajās liecībās un sarunājamies ar Maestro – par mūziku, ģimeni un politiku.